Podcasts about nupat

Par viņiem jau raksta "Hoolywood News", "Fold", "Deadline" un citi kinoapskatnieki. Nupat no Ņujorkas prestižā Traibekas festivāla atgriezušies brāļi Lauris un Raitis Ābeles, kur pirmizrādi piedzīvoja viņu jaunākā animācijas filma "Dieva suns. Saruna ar brāļiem par kailumu, par skatiem, kas domāti tikai pieaugušajiem, par Hitlera līdzinieka spīdzināšanu, par Robertu De Niro un galu galu galā, kāpēc Amerikā nevajadzētu runāt filmas budžetu, ja tas nepārsniedz miljonu. Brāļu Ābeļu provokatīvā animācijas filma savij vēsturiskus faktus ar krāšņiem fikcijas elementiem – tās sižets balstīts zināmākajā vilkaču prāvā Ziemeļeiropā. Izaicinošā Dieva suņa jeb vilkača mistērija veidota rotoskopijas tehnikā, sākotnēji filmējot ainas ar aktieriem – režisoru Regnāru Vaivaru, ekspolitiķi Eināru Repši, aktierus Agati Kristu, Jurģi Spulenieku,Kristianu Kareļinu u. c. –, kuri vēlāk animēti un iedzīvināti gotiskā detektīva žanra un komiksa aprisēs. Filmas pirmizrāde Latvijā gaidāma rudenī "Riga IFF" atklāšanā.  

Kā saglabāt padomjlaika disidentu, pretošanās kustības dalībnieku piemiņu un Trešās atmodas notikumus? Nupat iznākusi grāmata “Juris Ziemelis (1941–1988). Ceļā uz gaismu”, tās autore ir grupas "Helsinki 86" dalībniece Anta Bergmane, ievada autors - vēsturnieks Gints Zelmenis. Ar Antu Bergmani intervijai tikāmies pirms gandrīz desmit gadiem, kad iznāca viņas iepriekšējā grāmata “Mūsu karoga stāsti", kurā bija apkopoti cilvēku pašu stāstīti stāsti, arhīvu liecības, atmiņas par cilvēkiem, kuri piecdesmit padomju okupācijas gados uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Vai ir vērts riskēt ar brīvību un savu dzīvi, lai uzvilktu Latvijas karogu? Par to, ka bija vērts, liecina kaut vai tas, ka brīvā Latvijas valstī izaugušajai paaudzei ir jābrīnās, ka par ko tādu pienāktos sods, un vienlaikus tieši tāpēc pretošanās kustības dalībnieku dzīvesstāstus mūsdienās izstāstīt ir tik grūti. Ar karoga uzvilkšanas nodomu saistīta arī Jura Ziemeļa pirmā notiesāšana vien 17 gadu vecumā. Jura Ziemeļa dzīvesstāsts vispār ir iezīmīgs ar to, ka vairāk nekā pusi savas dzīves, kopumā 24 gadus, viņš ir pavadījis nebrīvē kā politieslodzītais. Kāds Juris Ziemelis bija kā cilvēks, kā attīstījās viņa politiskie uzskati, kādas domas viņu nodarbināja? Grāmatā “Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu” publicētas viņa vēstules mātei un māsai, un tā ir viena no šīs grāmatas vērtībām. Latvijas Radio arhīvos Jura Ziemeļa balsi neizdevās atrast, lai gan uz intervijām viņš tika aicināts. Taču grāmatā ir 80. gados tapusi Raita Valtera intervija ar Juri Ziemeli, kurā viņš prognozē Atmodas procesu attīstību. Kāda bija sakāpinātā pasaules izjūta,  Atmodas gados acu priekšā vērojot ļaunā un labā cīņu, spilgti izlasāms Jura Ziemeļa domubiedru, „Helsinki 86” dalībnieku Miervalda Krima un Jāņa Vēvera atmiņās par Juri Ziemeli. Radījumā saruna ar grāmatas “Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu” priekšvārda autoru vēsturnieku Gintu Zelmeni, un grāmatas autori un sastādītāju Antu Bergmani. Grāmatas atvēršanas svētki tika nosvinēti pavisam nesen, 17. maijā, Jura Ziemeļa dzimšanas dienā.

24. maijā noslēdzās Kannu kinofestivāls, kura noslēguma ceremonijā ar festivāla galveno balvu Zelta palmas zaru tika godalgota irāņu režisora Džafara Panāhi filma "It Was Just an Accident". Festivālā dažādās formās ir izskanējis arī Latvijas vārds. Kultūras rondo uzklausām Latvijas kinoindustrijas pārstāvjus par šī gada festivālā pieredzēto. Stāsta Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma, filmu, kino producente, studijas "White Picture" vadītāja, filmas „Divi prokurori” kopproducente Alise Ģelze, kinokritiķe Dārta Ceriņa un režisors un producents Matīss Kaža. Latvija šogad festivālā piedalījās ļoti plaši un dažādos statusos – gan kā konkursam atlasītas filmas kopražotājvalsts, gan aktīva filmu tirgus dalībniece platformās „Producers on the Move” un „Cannes Docs” un citur. Īpašs notikums – Kannu Animācijas dienas ietvaros Latvijas producents Matīss Kaža bija aicināts stāstīt par filmu „Straume”, kas tieši pirms gada Kannās sāka savu pasaules triumfa ceļu. Nupat noslēdzies 78.starptautiskais kinofestivāls Kannās, kur bez elektrības zudumiem, nepieejamām superzvaigznēm un īpašiem sarkanā paklāja noteikumiem dažādās formās ir izskanējis arī Latvijas vārds.  Par kannu kinofestivālā  klātienē pieredzēto jau tūdaļ saruna ar četriem kinopasaules profesionāļiem.

Nupat klajā nākusi pirmā naratoloģijas vēsturei, teorijai un praksei veltītā grāmata latviešu valodā „Ievads naratoloģijā”. Autors – literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, kurš šo teksta pētniecības metodi attīstījis, izzinot un šķetinot Andras Neiburgas īsprozas dziļo struktūru. Kultūras rondo Jānis Ozoliņš iepazīstina ar saviem secinājumiem par naratoloģiju. Grāmata iepazīstina ar nozīmīgākajiem narataloģijas pētījumiem, stāstījuma jēdziena izpratni, klasiskās naratoloģijas rīkiem un postklasisko pieeju. Tāpat izdevumā iekļauti arī analīzes piemēri, kopsavilkums angļu valodā, literatūras saraksts un detalizēts personu un priekšmetu rādītājs.

Grafiķis? Augstas raudzes amatnieks? Klusais ģēnijs un novators? Atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša, kad runājam par mākslinieku Jani Šternbergu. Nupat klajā nākusi Šternbergam veltīta monogrāfija „No Liepājas līdz Leksingtonai. Janis Šternbergs”. Kultūras rondo saruna ar mākslas zinātniekiem – monogrāfijas autoru Jāni Kalnaču un redaktori Kristiānu Ābeli. Mākslas vēsturnieka Jāņa Kalnača pētījums par latviešu grafiķi un mākslas pedagogu Jani Šternbergu (1900–1981) daudzpusīgi atklāj līdz šim maz izzinātas personības biogrāfiju un profesionālo darbību. Mūža pirmajā pusē akadēmiski izskolojies un izkopis savu izcilo grafiķa talantu, Šternbergs Otrā pasaules kara laikā devās trimdā un mūža nogalē Amerikas Savienotajās Valstīs nerimtīgos radošos eksperimentos nonāca pie saviem sietspiedes tehnikā radītajiem smilšu rakstiem. Grāmata ir skatījums uz piemirsto mākslinieku, kas nepazuda ASV, līdz pat mūža galam darbojoties savā profesijā, jo īpaši atraisoties mūža pēdējos piecpadsmit gados. Tas ir mēģinājums salipināt Šternberga darbības abus posmus, ko pārrāva padomju okupācija un Otrais pasaules karš. Monogrāfiju izdevis apgāds "Neputns".

Saruna par Latvijas jauno dizaineru pārstāvniecību  starptautiski nozīmīgos notikumos - gūtā pieredze Milānas Dizaina nedēļā un iecerētais izstādē "Expo 2025 Osaka" Japānā. Nupat noslēgusies Milānas Dizaina nedēļa  Itālijā. Latviju tajā pārstāvēja septiņi autori un dizaina apvienības "Gateris Works", "Ēter", Dace Sūna, "Studio Sarmīte", Artis Nīmanis, Emma Sofia un Bottera. Latvijas dizaineri iekļaujas visu triju Baltijas valstu laikmetīgā dizaina projektā „Tactile Baltics”, kuru pirmoreiz bija iespēja redzēt pirms četriem gadiem Londonā. Izstāde laikmetīgā dizaina valodā apvieno Baltijas reģiona inovācijas, kultūras vērtības un amatniecības tradīcijas. Kultūras rondo sarunājas Latvijas Dizaina centra un "Tactile Baltics" projekta vadītāja Dita Danosa, dizainere Dace Sūna, dizaina studijas "Gateris Works" pārstāve Eva Abduļina un arhitekts Reinis Leo Miķelsons, kā arī tekstilmāksliniece un gleznotāja Emma Sofia. Līdz 13. aprīlim Milānā risinājās pasaulē nozīmīgākais notikums dizaina jomā, un tajā ar kopīgu ekspozīciju piedalījās arī Baltijas valstis. Savukārt no 13. aprīļa līdz 13. oktobrim Japānā norisinās "Expo 2025 Osaka", kas ir pasaulē nozīmīgākā valsts tēla veidošanas un eksportspējas veicināšanas izstāde, kas risina ne tikai ekonomiskus, bet arī pasaulei nozīmīgus sociālos jautājumus. Izstādē Latvija pārstāvēta vienotajā Baltijas paviljonā, kas tiek veidots kopā ar Lietuvu. Izstādē piedalīsies 160 valstis, deviņas starptautiskas organizācijas, un plānots, ka to apmeklēs vairāk nekā 28 miljoni cilvēku no visas pasaules.    

Ar komponistu un mūziķi Edgaru Mākenu palūkojamies uz vairākām teātra izrādēm no mūzikas puses. Nupat pabeigts darbs pie Klaipēdas Drāmas teātrī tapušās Elmāra Seņkova izrādes „Kalendārs mani sauc”. Sarunājamies par mūsdienu dzeju, jo pavisam drīz Edgara Mākena un Agneses Budovskas dziesmu programma „Jaunība” iznāks albumā „Daži racionāli apsvērumi”. Runājam arī par kopienas sajūtu, ko spēj uzturēt teātris, un vai māksla var palīdzēt pārdzīvot grūtus laikus. Edgara Mākena darbība ir ļoti daudzveidīga. Vispirms mūzikas skolā apguvis kordiriģenta profesiju. Dibinājis grupu “Gaujarts”, bijis līdzdibinātājs ansamblim “Manta”. Pavisam drīz iznāks mūzikas albums „Daži racionāli apsvērumi” kopā ar viņa jauno grupu “Jaunība”. Tad izstudējis Latvijas Mūzikas akadēmijas  Kompozīcijas nodaļā un pievērsies akadēmiskākai mūzikai. Vairākkārt ieguvis Lielo Mūzikas balvu, arī „Spēlmaņu” nakts balvu par mūziku teātra izrādēm.  Ielūkojoties bagātīgajā ierakstu klāstā, kas Radio fonotēkā saistās ar atslēgvārdu “Edgars Mākens”, saprotams, ka visu mēs nepaspēsim. Tāpēc šajā raidījumā runājam par mūziku, kurai lieciniece bijusi raidījuma autore Anda Buševica, kas viņai ko nozīmējusi, un pārsvarā tā ir bijusi teātra mūzika. Sarunai Edgaru Mākenu uzrunāju jau pirms mēneša, taču tā bija jāatliek, jo februāra vidū pirmizrādi Lietuvā, Klaipēdas Drāmas teātrī piedzīvoja Elmāra Seņkova izrāde „Kalendārs mani sauc”.

Kur patvērusies dzejnieka Arta Ostupa "Patiesība"? Kultūras rondo studijā to vaicājam pašam dzejniekam, lasot viņa jaunāko dzejas krājumu "Patiesība". Nupat apgāda "Neputns" paspārnē klajā nācis dzejnieka Arta Ostupa jaunākais dzejas krājums "Patiesība". Šis ir piektais krājums dzejnieka karjerā un šoreiz tajā klātesoši ir gan filozofi Martins Heidegers un Valters Benjamins, gan arī Nadja Bulanžē un Liāna Langa.

Ar nupat iznākušo romānu "Lu-lū un Eņģelis" rakstniece Dace Rukšāne turpina četru romānu sēriju - 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. "Lu-lū un Eņģelis" atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem deviņdesmitajiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna.   Ar jaunāko romānu „Lu-lū un Eņģelis” rakstniece Dace Rukšāne turpina savu ieceri uzrakstīt 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. Viss aizsākās 2020. gadā ar romānu  „Krieva āda”, tas bija mātes un meitas stāsts par pēckara gados un Hruščova laikā piedzīvoto. Pirms gada iznāca sērijas otrais romāns „Džikī”, kas noslēdzās ar trako deviņdesmito nojausmu. Nupat iznācis romāns „Lu-lū un Eņģelis”. Iezīme, kas apvieno visus trīs šobrīd iznākušos romānus – to nosaukumi atvasināti no pavisam īstu, veikalos nopērkamu smaržu nosaukumiem. Nesen iznākušā romāna nosaukumā smaržas ir pat divas, jo romāna centrā ir divu māsu, romāna „Džikī” varones Meldras meitu – Annas un Leas likteņi. „Lu-lū un Eņģelis” atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem 90. gadiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna, un rakstītajā daudz rakstnieces pašas piedzīvotā. Apsveicu Daci Rukšāni ar iecerētās triloģijas pabeigšanu. Kā man šķita – 20. gadsimts taču romāna lappusēs ir beidzies, dzīve izstāstīta. Taču esmu pasteigusies. Triloģija rakstnieces iecerēs ir pārtapusi tetroloģijā, šobrīd top sērijas ceturtais romāns par viņas meitu paaudzes izvēlēm. Būtisko atziņu, ka ir tāda sabiedrības mērogā nepieciešamība vēsturi izstāstīt literatūrā, saskaņot kolektīvo atmiņu, pirms pāris gadiem formulēja sērijas “Mēs. Latvija. 20. gadsimts” panākumi. Daces Rukšānes romāns šai sērijā tā arī neiznāca, lai gan bija plānots. Agrākajās intervijās Dace Rukšāne ir atklājusi rakstnieces stratēģiju, kā sagatavot sevi, lai iekļūtu citā laikmetā, citās dzīvēs. triloģijas romāni tapuši koncentrētā laika posmā, vasarā, vienatnē dzīvojot pie jūras. Katru rītu viņa devusies uz jūru peldēties, iesmaržojusies ar attiecīgā personāža smaržām. Tā kā „Lu-lū un Eņģelis” varones ir divas, tad viņa šīs smaržas mainījusi, atkarībā no tā, par kuru personāžu viņa raksta. Taču bijušas arī tādas dienas, kad Dace Rukšāne visu nomazgājusi, ņēmusi pati savas smaržas, lai pavisam neapjuktu svešās dzīves. Vēl viens paņēmiens – katram romānam tapusi arī īpašs atskaņojamo dziesmu saraksts „Spotify”. Jā, tajā arī Vladislavs Nastavševs, mūzika no izrādes “Asiņainās kāzas”. Cik zināms, režisors savu karjeru turpina Krievijā, Latvijā no teātru repertuāriem viņa izrādes pazudušas. Bet, kā smejies, no dziesmas vārdus neizmetīsi. Dace Rukšāne izstāsta, ka tā ir diezgan riskanta sajūta, rakstīt par mūsdienām, un tetroloģijas notikumi virzās tām aizvien tuvāk, jo nav bijusi iespēja paraudzīties uz notikušo no laika distances. Es savukārt apbrīnoju rakstnieci par spēju atzīties sev savā dzīvē, izzināt citu paaudžu dzīvē notikušo, jo manā izpratnē tā ir labi nodzīvotas dzīves neatņemama daļa. “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu-lū un Eņģelis” – šie romāni jau nodoti lasītāju līdzi jušanai, bet stāsts turpinās.

1. novembrī LU Lielajā aulā un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika", kā arī 2. novembrī Latgales vēstniecībā GORS Rēzeknē Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga piedāvā Volfganga Amadeja Mocarta muzikas programmu, kurā pie diriģenta pults būs orķestra mākslinieciskais partneris Jērgs Vidmanis. Sinfonia Concertante atskaņojumam uz saspēli aicināti “Berlīnes filharmoniķu” koncertmeistari – vijolniece Vineta Sareika un altists Amihajs Gross, programā iekļautas arī komponista pēdējās - 40. un 41. simfonija, dēvēta romiešu varenā virsdieva Jupitera vārdā. Jērgu Vidmani uz sarunu aicinājis Orests Silabriedis. Vai Mocarts spēj darīt jūs laimīgu? Vai jūs vispār domājat par mūziku šādās kategorijās? Jā, pat ļoti. Nupat ar brīnišķīgo orķestri Sinfonietta Rīga mēģinājām Mocarta simfoniju “Jupiters”, un mēs visi bijām neticami laimīgi. Bet tas nav virspusējs laimīgums. Smuka mūzika… Ne tā. Mocarta mūzika ir neticami skaista, bet tajā ir lielas dzīles. Nupat mēģinājām epizodi, kas skan moderni. Ja kāds tajā brīdī ienāktu mēģinājumu telpā, viņš domātu, ka mēs spēlējam laikmetīgu skaņdarbu. Mocarta daile ir pārbaudījums, un viņš priekš manis ir, jā - moderns. Sevišķi šajās divās simfonijās, ko mēs spēlēsim piektdien. Tās ir divas pēdējās Mocarta simfonijas. Pilnīgi galva griežas no tā, ko viņš dara šajā mūzikā. Simfonijas “Jupiters” beigās vienlaicīgi skan piecas tēmas — tas ir neiedomājami! Varētu likties, ka tur ir viens vienīgs haoss, bet tā ir visdievišķākā mūzika. Mocarta “Jupitera” finālu palaikam mēdz salīdzināt ar Ķelnes katedrāli. Jūsu domas par šo? Brukners savulaik teica — ja vēlies celt augstus torņus, tev jāstāv dziļi iesakņotam pamatu pamatos —, lūk, kas man nāk prātā. Mocarts uzrakstīja savas trīs pēdējās simfonijas burtiski dažu nedēļu laikā. To vispār nevar pat iztēloties. Un tur ir spēcīga garīgā dimensija. Tāpēc salīdzinājums ar katedrāli man liekas piemērots. Cik mēs vispār varam nojaust par dzīlēm paša Mocarta dvēselē? Ja atļauts teikt, man liekas, ka koncertdzīvē šis aspekts vispār palaikam netiek īstenots. Mums patīk domāt par Mocartu kā jautru puisi. Un viņam tiešām piemīt šī rakstura daļa - šķīsti saulainā, bērnišķā, dažbrīd pat izteikti bērnišķīgā. Viņam patīk joki, un tie saklausāmi viņa mūzikā, bet tie nopietni joki. Tur ir arī tās dzīles, tie bezdibeņi. Kas atliek interpretam? Ja es tīši norādīšu - skat, skat, te ir tās dzīles -, tas nedarbosies. Mocarta ir mūzika ir pārāk eleganta. Bēthovenam var vietumis būt trīskāršais forte, viņš it kā saka - jā, es tieši tā arī domāju. Mocarta dzīles izpaužas laika organizācijā. Viņš saka [dzied liriski], tad ir ģenerālpauze, un — [imitē trīs skaļākus akordus, tiem seko kluss tēmas izvedums]. Un te tas skan minorā. Te ir tie bezdibeņi. Vai arī cita vieta — te ir “Jupitera” fināla tēma [dzied], un tad viņš apvērš otrādi [dzied]. Tas skan tik laikmetīgi. Tā ka grūti ar tām dzīlēm. Mums tās jāizjūt. Mums ir ar mīlestību… Mums tās jāatpazīst, tad jāpaslēpj un vienlaikus jāparāda. Paradokss. Tieši tā. Vai jūs uztverat šīs trīs pēdējās simfonijas kā ciklu? Jā, te ir cieša saikne, tomēr šoreiz nolēmām solminora un Domažora simfonijai kā trešo pievienot Sinfonia concertante vijolei, altam un orķestrim. Tā skanēs pa vidu. Mēs sāksim koncertu ar solminora simfoniju, un tai sekos šis dubultkoncerts, kas, manā ieskatā, tik labi atbilst Sinfonietta Rīga radošajam garam. Kāpēc? Paskaidrošu. Solistu partijas dabiski izriet no orķestra partijām. Esmu tik laimīgs iestudēt šo mūziku ar Vinetu Sareiku un Amihaju Grosu. Vinetu, protams, zinu no stīgu kvarteta Artemis laikiem, un Amihajs man pazīstams no “Berlīnes filharmoniķiem”, kuriem pagājušajā sezonā biju rezidējošais komponists. Un, lūk, šīs Sinfonia concertante otrajā daļā ir viens no Mocarta tumsnējākiem un aizkustinošākajiem bezdibeņiem [dzied tēmu]. Man šajā vietā nudien metas zosāda. Domāju, ka tas būs iedarbīgi, šis kārtojums: solminora simfonija, dubultkoncerts un pēc pauzes Domažora simfonija. Tagad iztēlosimies, ka kāds saka — es ne jau nu gluži nīstu Mocartu, bet vai vienā vakarā nav drusku par daudz viņa? Man nudien tā neliekas. Jūs zināt, ka koncertprogrammās man ļoti patīk laikmetīgās mūzikas un, piemēram, romantisma laika skaņdarbu sadursmes. Labi, ne sadursmes, bet līdzāsnostatījums. Apliecinu, ka šīs Mocarta simfonijas esmu diriģējis ļoti daudzas reizes dzīvē, bet šodien mēģinājumā atklāju divas detaļas, kuras līdz šim nu nekādi netiku pamanījis. Tas var notikt tikai ar tādu komponistu, kāds bija Mocarts. Jūs taču zināt, ko Bēthovens teica par Bahu — ne par strautu [Bach — vāciski ‘strauts'], bet par jūru viņam būtu jāsaucas. Es to pašu teiktu par Mocartu. Virskārtā liels skaistums, bet, aplūkojot tuvāk, jūsu skatiens ietiecas arvien dziļāk un dziļāk. Tāda ir mana atbilde tam klausītājam, par kuru jūs jautājāt. Ticu, ka Mocarta mūzika ir “infekcioza” un pēc šī koncerta cilvēki mīlēs Mocartu vēl ciešāk. Sinfonia concertante — vairāk simfonija vai koncerts? Abi. Un piedevām tur ir klāt arī kamermūzikas aspekts. Šajā mūzikā ievītā dvēsele ir tik maiga, pilnīgi iespējams, ka šajā mūzikā ir mīlestības rētas. Solisti mīl viens otru, orķestris pievienojas… Te ir simfonija un koncerts — nudien Sinfonia concertante! Ja kāds nezina, kas ir Mocarts, es ierosinātu paklausīties pāreju no otrās daļas uz trešo. Otrā daļa beidzas tumši. Es pat nevaru iedomāties citu tālaika skaņdarbu, kur būtu saklausāms kas tāds. Un tad — ataka! — aiziet mundra trešā daļa [dzied]. Acs kaktiņā vēl ir asara, bet dzīve turpinās. Tas ir tik mocartiski! Vai jums ir komentārs par to slaveno 12-toņu nogriezni solminora simfonijā? Jā! Prieks, ka jūs to pieminējāt. Es akurāt orķestrim teicu, ka jāpievērš uzmanība — tā nav gluži 12-toņu epizode. Respektīvi, tā būtu gan, bet vienas skaņas trūkst — sol. Solminora simfonijā trūkst sol. Un nav šaubu, ka tas ir tīšām. [dzied skaņurindu] Un tad pūtēji nevainīgi saka — ā, tie nebijām mēs. Dodamies tālāk! Tas ir tik neticami, tas ir ģeniāli! Abu šo simfoniju ceturtajā daļā Mocarts pārspēj pats sevi. Es nudien jūtos tik ļoti vienkāršs mirstīgais, kad diriģēju šo mūziku. Un tajā pašā laikā te ir vieglums, humors, grācija. Brīnišķīgi! Ja jūs dzirdētu tikai šo skaņurindu, nekad neticētu, ka tas ir Mocarts. Kādas Sinfonietta Rīga mocartiskās kvalitātes jūs vēlētos uzteikt? Šo orķestri es pazīstu jau ilgāku laiku, mēs daudz ko esam darījuši kopā. Ir vienkārši apbrīnojami, kā viņi reaģē uz mani. Mazākā kustība, un viņi jau atsaucas, nolasa katru domu. Esmu ļoti pateicīgs viņiem par šo. Jā, tāda visupirms ir mana personiskā atbilde. Mūsu mēģinājumi rit rūpīgi un intensīvi, bet tajā pašā laikā tie mums dod daudz prieka. Orķestra mūziķi ir ļoti zinoši par šo klasicisma laikmetu. Jūs taču zināt, ka pirms dažām dienām viņi Elbas filharmonijā spēlēja Haidnu. Kā zivs ūdenī šajā repertuārā! Un viņi uzdod kompetentus jautājumus. Koncertmeistare man pirms brīža jautāja — te spēlēt poco vibrato vai non vibrato? Citu orķestru mūziķi vispār pat neiedomātos par non vibrato. Augsta meistarība un muzikālā inteliģence. Mocarta valoda… Jā, mums, protams, ir daudz ko vēl atklāt, kā tas ir vienmēr dzīvē, bet man kā viesim Sinfonietta Rīgā dāvā… Tomēr — vai zināt? Es jau vairs nejūtos kā viesis. Jūtos kā ģimenes loceklis. Vakar gāju cauri vakarīgajai Rīgai un jutos kā mājās. Pašā noslēgumā — jūs sestdien diriģēsiet Latgales vēstniecībā GORS. Esmu dzirdējis, ka tā ir lieliska zāle, taču līdz man nebija gadījies tur pabūt. Esmu stipri ziņkārīgs un ļoti gaidu šo koncertu.

Sestdienas rīta programmā "Atspere" viesojās rakstnieks Svens Kuzmins. Nupat klajā laista viņa piektā grāmata "Brīvībene", kuras galvenā varoņa vārds ir Svens Kuzmins. Sarunā - par 2000. gadu Rīgu, mūsu sasaisti ar senču izvēlēm, par vēstures un kultūras simboliem un to, vai maz nepieciešams literatūrā nodalīt reālo no izdomātā. Grāmata nākusi klajā izdevniecībā "Orbīta" un tā no jauna mākslinieka skatpunkta stāsta par kāda Rīgas nama likteni un iemītniekiem. "Brīvībene" vēsta par 2002. gada nogali, kad topošais mākslas students pārceļas uz sava vecvectēva denacionalizēto īpašumu. Nams ir zaudējis sendienu krāšņumu. Vecie, sociāli nelabvēlīgie īrnieki tajā saimnieko, it kā nekas nebūtu mainījies, taču pārmaiņas ir skārušas gan Rīgu, gan pasauli: Dvīņu torņi ir sagrauti, Latvija gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, pa Vecrīgu klimst niknu skinhedu bari. Bet jaunās paaudzes mākslinieki un literāti, kā visos laikos, meklē patiesību un skaistumu jauna laikmeta priekšvakarā. Svens Kuzmins: "Jau bērnībā sapratu, ka Rīga kā vieta, kas uzlādēta ar vēsturi, ir ļoti noslēpumaina, mīklaina, tajā ir daudz tumšu plankumu, visādu neizgaismotu kaktu. Šī vienmēr klātesošā noslēpuma sajūta saviļņo un grūti vārdos tverama. Pietrūkst vārdu tiktāl, ka jāraksta grāmatas, lai to izstāstītu (smejas). Jo vairāk mēģini šo noslēpumu atšifrēt, jo lielāks un kārdinošāks tas kļūst. 2002. gadā sāku šajos ēnainajos kaktos ieiet un uzkavēties. Tas bija interesants vadmotīvs, pat virsmērķis, strādājot pie šī teksta -  ļoti uzsvērt nezināmo, maksimāli maz izskaidrot, kas tad īsti notiek, koncentrēties uz to, ko es nezinu; izdarīt tā, lai, lasot to, neapskatāmo, tumšo plankumu būtu vairāk nekā to izskaidrojamo. Tā ir arī tumšu plankumu apzināšanās gan sevī, gan savas dzimtes neviennozīmīgajā vēsturē. Negribu izteikt kategoriskus, visaptverošus apgalvojumus, ka tā ir katra latvieša lieta, taču zinu, ka šādu dzimtu ar tik neviennozīmīgu vēsturi, kāda grāmatā aprakstīta, nav maz. Ļoti bieži, kad runājam par latviešu identitāti, pašnoteiksmi, līdz galam nav saprotams, kas tas ir un no kā tas sastāv. Ja skatāmies ārpus, teiksim, nacionālā romantisma komplekta un ejam dziļākos vēstures ēnu kaktos, tur ir ļoti daudz lietu, kuras aktīvi jāmeklē gan savā privātajā vēsturē, gan mūsu visu kolektīvajā. 19. un 20. gs. bija ļoti sarežģīts un daudzšķautņains laiks. Mēģināju šo sarežģīto lietu apzināt. Protams, es nekādā gadījumā nemēģinu pateikt, ka būtu nonācis pie kaut kādām atbildēm, drīzāk teiktu tā - tas ir individuāls sevis, savas vietas un laikmeta izprašanas ceļš, kuru noiet ir ļoti aktuāli." Svens Kuzmins (1985) ir latviešu rakstnieks, publicists un mākslinieks, etīžu teātra "Nerten" režisors. Latvijas Mākslas akadēmijā studējis  glezniecību un grafiku, Mančestras Metropolitēna universitātē – glezniecību. Kuzmins ir stāstu krājuma "Pilsētas šamaņi" (2016), kā arī romānu "Hohma" (2019), "Dizažio" (2021) un "Skaistums un nemiers" (2023) autors. Svena Kuzmina darbi tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu, spāņu un citās valodās. Par romānu "Dizažio" pirms diviem gadiem viņš saņēma Latvijas Literatūras gada balvu, bet par romānu "Skaistums un nemiers", kuras galvenais varonis ir Kārlis Skalbe, 2024. gada sākumā izpelnījās balvu "Kilograms kultūras", kā arī saņēmusi Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu "Sudraba tintnīca".

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids kā pasaule vēlas mūs ieraudzīt, mums pašiem var kļūt par grūdienu skaidrāk apzināties Baltijas tautu saiknes un atšķirības. Tagad jau "Baltijas māsas" ir četras. Vinetai Romānei, Laurai Peleņūtei un Marionai Selgallai pievienojusies Liene Skerbinska. Viņa ir no Latvijas, bet "Baltijas māsas" ar viņu satikās Igaunijā. Liene ir Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas etnomuzikoloģijas studente, apveltīta ar ļoti skaistu, dabisku un spēcīgu balsi. Jau paspējusi piedalīties vairākos mūzikas un teātra projektos, tostarp minialbumā “Treis putneņi”, kurā skan latgaliešu tautas dziesmas komponista Edgara Mākena apdarē. Tagad "Baltiijas māsu" skanējumu papildina arī Lienes kokles spēle. Jau pavisam drīz, 20. jūlijā, Laurita Peleņūte sutartīņu meistarklasi vadīs 2. Starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā "Dabā", kas notiks Latvijā, Ļaudonā, Sāvienas pilskalnā. Tālāk Baltijas māsu ceļš vedīs uz lielāko Baltijas mūzikas festivālu Viljandi Igaunijā. Arī  "The Baltic Sisters” mūzikas albums jau ir ierakstīts, jāgaida tā izdošanas brīdis.

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids kā pasaule vēlas mūs ieraudzīt, mums pašiem var kļūt par grūdienu skaidrāk apzināties Baltijas tautu saiknes un atšķirības. Tagad jau "Baltijas māsas" ir četras. Vinetai Romānei, Laurai Peleņūtei un Marionai Selgallai pievienojusies Liene Skerbinska. Viņa ir no Latvijas, bet "Baltijas māsas" ar viņu satikās Igaunijā. Liene ir Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas etnomuzikoloģijas studente, apveltīta ar ļoti skaistu, dabisku un spēcīgu balsi. Jau paspējusi piedalīties vairākos mūzikas un teātra projektos, tostarp minialbumā “Treis putneņi”, kurā skan latgaliešu tautas dziesmas komponista Edgara Mākena apdarē. Tagad "Baltiijas māsu" skanējumu papildina arī Lienes kokles spēle. Jau pavisam drīz, 20. jūlijā, Laurita Peleņūte sutartīņu meistarklasi vadīs 2. Starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā "Dabā", kas notiks Latvijā, Ļaudonā, Sāvienas pilskalnā. Tālāk Baltijas māsu ceļš vedīs uz lielāko Baltijas mūzikas festivālu Viljandi Igaunijā. Arī  "The Baltic Sisters” mūzikas albums jau ir ierakstīts, jāgaida tā izdošanas brīdis.

Kultūras rondo pieturas punkti, iepazīstot Rīgas Fotogrāfijas biennāli 2024, būs Cilvēks un dators un fotogrāfija, apzinoties šī brīža fotogrāfijas virzību, arī kritiski pārskatot līdzšinējos vēstures naratīvus. Par biennāli stāsta tās kuratore, māksliniece Inga Brūvere, vizuālā māksliniece un pētniece Kristīne Krauze-Slucka un antropoloģe, kuratore, vizuālās kultūras pētniece Liāna Ivete Žilde. "Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2024" aizsākās pagājušajā nedēļā ar trīs izstāžu atklāšanu. "Rīgas Mākslas telpas" Lielajā zālē aplūkojama izstāde "Cilvēks-dators" Intro zālē - "Vamp(ire) Reality", savukārt RIXC galerijā – izstāde "Lūzuma punkts, smalka balansēšana". Visās trīs ekspozīcijās ar dažādiem paņēmieniem, tostarp ar tā saukto papildinātātās realitātes palīdzību, mākslas valodā tiek risināti jautājumi, kas skar cilvēka un digitālā laikmeta attiecības vizuālās kultūras kontekstā. Rīgas Fotogrāfijas biennāle notiek piekto reizi un šogad pievēršas mūsdienu identitātes jautājumiem – gan cilvēka būtībai, gan attēla lomai, sastopoties ar 21. gadsimta izaicinājumiem, tēmu ieskicē biennāles veidotāji. "Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024" centrālais notikums – izstāde "Cilvēks-dators" – veltīta mūžīgu eksistenciālu jautājumu lokam, uz kuriem atbildes laiku pa laikam nākas pārvērtēt. Nupat sākusies 5.Rīgas Fotogrāfijas biennāle. Gan Rīgas Mākslas telpā gan galerijā RIXC jau atvērtas  Par to, kas mūsdienu izvērsumā ir fotogrāfija un kā izprast jēdzienu „ekrāna kultūra”, tūdaļ izjautāšu ne tikai biennāles kuratori, bet arī mākslinieces un pētnieces.    

Vidzemes koncertzālē „Cēsis” nedēļas nogalē notiks jau septītais komponista Pētera Vaska mūzikas festivāls, kura centrā šogad īpašs notikums – pasaules pirmizrāde diviem baleta viencēlieniem ar Vaska mūziku, ko radījis Ukrainas horeogrāfs Radu Poklitaru, bet uz skatuves izdejos Kijivas Modernā baleta solisti. Kā veidojusies Ukrainas mākslinieku draudzība ar Pēteri Vasku un kādas sajūtas viņi izdejo caur Vaska „Vientuļo eņģeli” un Otro čellkoncertu? Pēc gara ceļa no Kijivas ar vilcienu līdz Varšavai un tad lidmašīnu līdz Rīgai jau nākamajā rītā Radu Poklitaru un pieci dejotāji intensīvi mēģina uz skatuves koncertzālē „Cēsis”. Sākumā bez mūzikas, pēc tam jau – ar. Horeogrāfu Radu Poklitaru ar komponistu Pēteri Vasku saista sena draudzība. Viņi iepazinās Rīgā pirms gandrīz 20 gadiem, kad Poklitaru iestudēja baletu Latvijas Nacionālajā operā un apmeklēja Vaska mūzikas koncertu Lielajā ģildē. Pirmajā no diviem viencēlieniem, kas sestdien, 13. aprīlī, Cēsīs piedzīvos pasaules pirmizrādi, Radu Poklitaru izvēlējies Vaska 13 minūtes garo skaņdarbu „Vientuļais eņģelis”, kas savulaik dzimis no Vaska ceturtā stīgu kvarteta, ko komponists veltīja savai mātei. Radu Poklitaru „Vientuļo eņģeli” iestudējis kopā ar dejotāju Artemu Šošinu (Artem Shoshyn), kurš kopš kara sākuma dzīvo ārpus Ukrainas un dejo baleta projektos dažādās valstīs. Artems dejojis arī Poklitaru baletā „Underground” ar Vaska mūziku un sauc to par „emocionālāko, kāda vien var būt”. Nupat tapusī nelielā monoizrāde ar „Vientuļā eņģeļa” mūziku dejotājam ir ļoti personiska. Otrajā baleta viencēlienā, ko Radu Poklitaru radījis ar Vaska otrā čellkoncerta mūziku, uz skatuves ir četri dejotāji. Horeogrāfs tam devis nosaukumu „Draugi”. Bet komponists atceras, ka skaņdarbs savulaik tapis pēc slavenās argentīniešu čellistes Solas Gabetas īpaša lūguma.

Kas kūpeigs Hamiltonai Kanadā i Lubuonai Modūnis nūvodā i kai atškiert tautysdzīsmi nu autordzīsmis? Tū dzīšmu kruojuma “Muna dzīšmu gruomota” sastateituoja Edeite Laime i muzikis, etnomuzykologs Ēriks Zeps rauga nūskaidruot dzīsmis “Zemli zvaigzneite puorguoja” stuotā. Koč i dzīsme zynoma i teik dzīduota kai latgalīšu tautysdzīsme, vys tik itei vysu dreižuok ir dzīsme ar skaidri atpazeistamu autoreibu – vuordu i melodejis autore ir dzejneica, dzīsmineica Bronislava Martuževa. Senejuokais publiskais īroksts, kurā var dzierdēt dzīsmi pošys Martuževys īrokstā ir 1990. goda īroksts nu Krišjuoņam Baronam veļteituos konferencis Zynuotņu akademejā. Kai Ērikam i Edeitei stuostejuse Martuževys biografe, muzeologe Anna Egliena, na par vysom Martuževys dzīduotajom dzīsmem ir piļneigi skaidrys, kurys ir tautysdzīsmis i kurys juos pošys autordzīsmis, tok ir daudzi faktu i līceibu, kas atkluoj, ka Martuževa sovys dzīsmis “palaiduse tautā” i tuos uztvartys kai tautysdzīsmis, jo dzīsmineicys dzeivis guojuma deļ sovulaik jei publiski navarēja ruodeit sovus dorbus. Vīna nu līceibu ir īroksts ari pošys Martuževys dīnysgruomotā par dzīsmi “Gona gūda”: “Oh, jā! Kad priesteri un Moniku aizveda un visi sasēdās ap galdu pa otram lāgam, es atsēdos uz tahtas un sēdot it kā drusku pasnaudu. Tas ļoti palīdzēja, spriegums nokrita un atlaidās. Konjaka un vīna iesildītās dāmas tagad varēja arī pabudināt: Gona gūda, gona gūda, Laiks ir gūdu prast, Laiks ir myusu muoseņu Padaudzynuot. Lai boguota, lai boguota Myužam tova sāta. Marta galvu vien grozījā – šitādu dziesmu! Bet es nebiju muļķe, neteicu, no kādas pūra lādes dziesma izcelta. Pravieti neciena tēvzemē. – Ko tu! Veca latgaliešu kāzu dziesma! – Vaca to vaca, bet es juos nazynu. – Tyuleņ zynuosi! [..] Drīz vien Martu ierakstīs magnetafona lentē ar šo dziesmu. Viena stundu ilgstoša lente jau esot piedziedāta. Un lai tiek uz veselību! Un lai nevienam prātā nav, ka dziesma dzimusi 20. gadsimtā 85. gadā. Tā iegulsies tautas pūrā blakus citām, ej zini, kā dažviet sanerrotām. Nupat jau dzirdēju, ka par tautas dziesmu sauc arī Jurciņa “Vālodzīti”. Še tev, Jurciņ!” Vysu dreižuok leidzeigs ceļš tautā ir ari dzīsmei “Zemli zvaigzneite puorguoja”. Taišni kai vīnu nu latgalīšu tautysdzīšmu dirigente Aira Birziņa sovulaik dzīsmi, lai sataiseitu aranžeju meiteņu koram “Tiara”, cytu vydā pīduovuoja ari komponistei, vokaluos grupys “Latvian Voices” vadeituojai Laurai Jēkabsonei. Laura atguodoj, ka nu vysu pīduovuotūs dzīšmu jai par reizi īpasatykuse itei i bejs skaidrys, ka dzīsmei jei grib īdūt taidu kai filmys “Cylvāka bārns” sajiutu. Komponiste ir cīši prīceiga, ka piečuok dzīsmi sovā 2021. godā izdūtajā albumā “As abow, so below” ostoņu dzīšmu vydā īrakstejuši ari Hamiltonys bārnu kors nu Kanadys.  

Piektdien, 21. jūlijā, pulksten 19.00 Piltenes evaņģēliski luteriskājā baznīcā izskanēs VII vēsturisko ērģeļu svētku "Latvija – ērģeļu zeme" koncerts "Debesu harmonijas". Skaniskais notikums, kuru veido ērģelniece Ilona Birģele un ansamblis "Schola Cantorum Vox lubilantis", ir veltījums Piltenes baznīcas ērģelēm – koncertā tiks vākti ziedojumi senā instrumenta atjaunošanai.  "Nupat poļu eksperts Kšištofs Urbanjaks, kurš ir piesaistīts Piltenes ērģeļu restaurācijā, arhīvos ir atradis vairākus dokumentus, kas aizvien vairāk nostiprina mūsu pārliecību, ka šīs ērģeles ir būvējis izcilais Kēnigsbergas ērģeļbūvētājs Johans Jozua Mozengels (Johann Josua Mosengel). Viņš ir ārkārtīgi svarīga figūra ērģeļbūvē. Viņa rokai pieder Kēnigsbergas Doma ērģeles, kuras diemžēl ir izpostītas, un daudzi citi instrumenti. To, kāds ir Kēnigsbergas liktenis, mēs visi labi zinām, un tāpēc viņa instrumenti ir gājuši bojā. Tādā kārtā Piltenes instruments ir vienīgās šī meistara ērģeles, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām," pirms Vēsturisko ērģeļu svētku koncerta Piltenē par izzināto steidz vēstīt ērģeļbūvētājs Jānis Kalniņš.  Vaicāts, ar ko Piltenes ērģelēs atšķiras no citiem instrumentiem, Kalniņš Latvijas Radio raidījumā "Pa ceļam ar "Klasiku"" atbild: "Mēs varam runāt par specifiskām ērģeļu lietām – par dispozīciju, kas ir ļoti tipiski Mozengelam un tam laikam, par to, ka instruments ir radīts tieši korāļu pavadīšanai –, bet interesantākais ir šī instrumenta vēsture. Man ir izdevies arhīvos atrast materiālus, ka Liepājas ērģeļbūvētājs Karls Hermans 19. gadsimta vidū ir piedāvājis Piltenē būvēt jaunas ērģeles ar jaunu dispozīciju, bet laimīgā kārtā šis projekts nav realizēts. [..] Jāpieņem, ka finanšu iemeslu dēļ netika realizēti daudzi iecerētie pārbūves projekti. Tā ir milzīga laime, ka tas nav noticis un  šis instruments ir saglabājies oriģinālā veidā. Protams, ļoti daudzu stabuļu trūkst, ir bijušas kaut kādas pārbūves, bet ne tik daudz, lai nebūtu iespējama stipri vien autentiska rekonstrukcija." Tādu zīmju, kas būtu atstātas uz Piltenes evaņģēliski luteriskās baznīcas instrumenta un vēstītu par tā mūžu, īsti nav. Uz ērģelēm sānu malā ir tikai viens gadskaitļa ieskrāpējums – 1722 –, bet par datējumu to īsti nevar uzskatīt, saka Jānis Kalniņš. Ērģeļbūvētājs cer, ka restaurācijas procesā, kad būs pamatīgāka ērģeļu izjaukšana, to iekšpusē kaut ko izdosies atrast. Kas attiecas uz reģistru nosaukumiem – tie ir saglabājušies no tiem laikiem. "Visa dispozīcija ir oriģināla. Ir oriģinālie reģistru uzraksti, kas rakstīti ar roku," viņš piebilst. Barokālā instrumenta stāvoklis pašreiz esot ļoti bēdīgs. "Ja tā ļoti veikli, veiksmīgi mēģina spēlēt, tad kaut ko var nospēlēt, bet katrā ziņā instrumenta stāvoklis būtu apzīmējams kā – nelietojams instruments," uzsver Kalniņš. "Ērģelēm vislabāk var palīdzēt, savācot nepieciešamo summu. Instrumenta profesionāla restaurācija ir aptuveni 60 000 eiro, kā mēs esam sarēķinājuši. Pirmais darbs ir konservācija: visas detaļas vajag notīrīt, konservēt, stabules ir jāsašķiro. Tad saskaņā ar restaurācijas programmu ir jāveic restaurācijas darbi: jāsaved kārtībā vējlādes, koka stabules, jāizgatavo trūkstošās stabules, un tā solīti pa solītim, līdz instruments atdzimtu savā sākotnējā veidolā."  Piltenes luterāņu baznīcas ērģeles Ilona Birģele ir apraudzījusi vairākkārt, un pēdējā reize bijusi pavisam nesen. Iemēģinot instrumentu, viņa konstatējusi, ka uz tā ir iespējams spēlēt arī skaņdarbus ērģelēm solo. "Ērģelēm šobrīd pieci no deviņiem reģistriem ir skanoši. Protams, ne tuvu tam, kā tiem vajadzētu skanēt, bet es domāju, ka klausītāji to senatnīgo priekštatu noteikti saņems. [..] Uz šīm ērģelēm seno mūziku ir ļoti ērti spēlēt, jo tās ļoti labi pakļaujas artikulācijai; pareizāk sakot – tā senatnīgā skaņā veidojas dabīgi," stāsta Birģele. "Tas ērģelniekiem būtu ļoti liels pluss, ja Latvijā būtu vēl otrs barokāls instruments, uz kura viņi var spēlēt tieši senos skaņdarbus ērģelēm. Mūzikas akadēmijā kā studenti mēs, protams, mācījāmies seno mūziku, bet realitātē to īsto garšu var sajust tikai uz autentiskajiem instrumentiem. Bieži vien man ārzemēs jautā, uz kā tad mēs spēlējam seno mūziku, viņi nevar saprast, ka mēs spēlējam uz romantiskajiem instrumentiem. Protams, uz pneimatiskās traktūras nemaz nav iespējams atspoguļot senās mūzikas skanējumu." Koncertam "Debesu harmonijas" Ilona Birģele ir izraudzījusi dažādu tautību komponistu darbus – skanēs Jana Pītersena Svēlinka, Džirolamo Freskobaldi un Johana Sebastiana Baha mūzika, kā arī nezināmu autoru kompozīcijas no Anglijas un Spānijas. Savukārt vokālais ansamblis "Schola Cantorum Vox lubilantis" un tā vadītāja Laine Tabora atskaņos pārsvarā viduslaiku repertuāru, bet arī dažādus sakrālās mūzikas žanrus. Pirms muzicēšanas ērģeļbūvētājs Jānis Kalniņš teiks ievadvārdus par restaurējamo instrumentu. Ieeja koncertā par ziedojumu Piltenes ērģeļu restaurācijai.  Uz koncertu tiek organizēts autobuss no Rīgas uz Pilteni un atpakaļ. Vairāk informācijas par koncertu "Debesu harmonijas" un citiem vēsturisko ērģeļu svētku "Latvija – ērģeļu zeme" koncertiem var rast notikuma "Facebook" lapā. ***      

“Personības koda” ciemiņš šonedēļ – Irbe Šmite. Kad viņai bija 22 gadi, kādā intervijā Irbe atklāja, ka visvairāk viņai bail, ka savas dzīves laikā nepaspēs izdarīt visu, ko gribētos. Nupat nosvinējusi trīsdesmito dzimšanas dienu, viņa jau paspējusi daudz. Vairāk pazīstama kā viena no apakšveļas zīmola “Kūsiņš” radītājām, mazāk zināms par pārējiem Irbes darbiem un aktivitātēm. Kādas tās ir – uzzināsim raidījumā.

Tiekamies ar Uģi Dronku, kurš ir ne tikai mednieks, bet arī apaļā stenda šāvēja Daiņa Upelnieka treneris. Nupat no Polijas, kur notika Eiropas Spēles, atvesta sudraba medaļa apaļajā stendā, kas ir izcils sasniegums Latvijā. Uģis tur bija un var tagad dalīties ar iespaidiem un sajūtām. Tāpat runājam par medībām, postījumu novēršanu, sadarbību un sportu. Epizode sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu. Epizodi veido: Linda Dombrovska un Indulis Burka Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Rīgas cirkā pirmizrādi piedzīvos režisores Ivetas Poles un vēl septiņu mākslinieču veidotā izrāde "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums", kas būs balstīta Heinriha Krāmera darbā "Malleus Maleficarum" jeb "Raganu veseris". “Malleus Maleficarum” jeb “Raganu veseris” ir 1486. gadā sarakstīta grāmata par raganošanu. Grāmata vēlāk izrādījās pārpratums, tā tika uzdota par teoloģisku traktātu, taču izrādījās vien kāda sieviešu nīdēja fantāzija. Tomēr acīmredzot tā laika sabiedrības kopējā noskaņojumā bija kas tāds, kas pieļāva “Malleus Maleficarum” straujo izplatību Eiropā, tās izmantošanu raganu prāvas. Tas viss notika krietni sen – 15. – 17. gadsimtā. Taču pavisam drīz,  3. jūnijā, Rīgas cirkā pirmizrādi piedzīvos “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums”, un šis jau būs viduslaikos tapušā traktāta gluži citāds lasījums. To skandēs un izspēlēs režisores Ivetas Poles kopā sapulcinātas dažādu tautību, dažāda vecuma sievietes. Zeļļu ielā Pārdaugavā notiek “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” mēģinājums. Pagalmā notiek iesildīšanās, sievietes lēkā gumijās. Tā ir tāda kopš skolas gadiem aizmirsta spēle: divas sievietes tur taisnstūrī nostieptas gumijas, pirmais stāvs ir pie potītēm, otrais – uz ceļgaliem, trešais – drusku zem gurniem. Grāmgājēji apstājas, vēro. Bet garāmgājējs taču neko nezina par Raganu veseri. Visdrīzāk pat nezina, ka te top izrāde. Un tomēr jūtas savaldzināts. Jo šīs sievietes ir tik dažādas – katra ar savu īpašu skaistumu, kustību plastiku. Un viņas kopā dara ko tik atbrīvojošu, neikdienišķu – mēģina palēkties aizvien augstāk un augstāk, gumiju novilkto svītru diktētā horeogrāfijā. Kas mūsdienās ir tas, ko varētu pielīdzināt raganībai – nepieradinātai sievišķībai, ko atklāt un aprakstīt tā nopūlējās viduslaiku sholasti un mūki? Šai raidījumā būs stāsts par izrādes “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” tapšanu, un vienlaikus tas būs divu, ārpus Latvijas dzīvojošu, un tomēr ar mākslas projektu starpniecību Latvijā klātesošu, sieviešu dubultportrets. Viena raidījuma viešņa ir izrādes režisore Iveta Pole, otra – tās dalībniece, dzejniece Agnese Krivade. Nupat viņas latviskojumā iznāca Krisas Krausas romāns “Es mīlu Diku”, kas arī pieskaitāma pie feminisma literatūras klasikas. “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” pirmizrāde 3. jūnijā, sekojošās izrādes 4. un 5. jūnijā. Šāda teksta – kā “Malleus Maleficarum” jeb Raganu veseris – pastāvēšana dod arī salīdzinājuma iespēju, cik garu ceļu tomēr izpratne par sievietes vietu sabiedrībā ir nogājusi kopš teksta radīšanas brīža 1486. gadā. Tas, kas ir noticis ar viduslaiku raganas atmaskojošo traktātu – teksts faktiski ir apmetis kūleni. Jaunā līguma versijā tajā skan nevis vīrieša, bet sieviešu balsis. No sievišķā apsūdzības tas kļuvis par manifestu. Taču izrādes veidotājas sper vēl soli tālāk. Varbūt „Malleus Maleficarum” teksts pat nav tik būtisks, tēmas atklāsme notiek caur ķermenisko.  

Stāsta muzikoloģe, mākslas doktore Ingrīda Zemzare Slavenais mākslinieks Endijs Vorhols 1979. gadā publicēja interesantu atklāsmi: “Beidzot piepildījušies mani pravietojumi no 60. gadiem: "Nākotnē katrs būs slavens vien 15 minūtes!" Tagad man šis teiciens ir apnicis, es to vairs nelietoju. Mans jaunais sauklis ir: "Katrs var kļūt slavens piecpadsmit minūtēs!”" Pilnīgi pravietiski, vai ne? Gribu jums pastāstīt pavisam nesenu piedzīvojumu Lielās mūzikas balvas ceremonijā. Nupat kā no skatuves bija nonākušas trīs brīnišķīgas talantīgas mūziķes – Baltic trio. Piebildīšu – lai nonāktu uz šīs skatuves, ir nepieciešami vismaz 16 gadi skolas un vēl gadiem papildināšanās. Piecpadsmit  minūtēs tur nenonākt. Bez izcilā snieguma viņām bija vēl satriecošas kleitas un ziedi, un meitenes, ieraugot fotogrāfu, palūdza vienu zibsni atmiņai. Uz to fotovīrs vīzdegunīgi teicis, ka viņš, lūk, esot no "Privātās Dzīves". Nu un? Nesaprata Lielās mūzikas balvas nominantes. “Nu es te bildēju tikai slavenības", – atteica fotogrāfs. Kā jums patīk? Slavenības acīmredzot ir tie, kas nez kādēļ saskrējuši skatīties kaut kādas niecības uz skatuves? Slavenību mašinērija strādā mūsdienās un tieši tāpat patiesībā strādāja senāk, lai gan nebija sociālo tīklu uzpūsto varoņu vai gluži otrādi – tā saucamā mobinga, kuru tolaik aizstāja tenkas un dzeltenā prese. Atcerēsimies slaveno basa tenku āriju no Rosīni "Seviļas bārddziņa". Vai nav jautri? Bet patiesībā - tenkām ir iespēja ne vien celt popularitāti, padarīt par privātās dzīves slavenību, bet arī pazudināt. Izstāstīšu filmu drāmas cienīgu sižetu iz mierīgo latviešu mūzikas dzīves. Komponists Jānis Mediņš, būdams ievērojams Operas un Radiofona orķestra diriģents, 1934. gadā uzraksta latviešu mūzikas klasikā pirmo klavierkoncertu kā veltījumu tolaik vien ap trīsdesmit gadu vecajai brīnumdaiļajai pianistei Lilijai Kalniņai-Ozoliņai, kura ir laulībā ar ļoti pazīstamu čellistu Alfrēdu Ozoliņu. Jau labu laiku viņa ir pāris ar Jāni Mediņu un viņu starpā valda īsta mīlestība. Te nu dzeltenās preses flagmanis - žurnāls "Aizkulises" - uzraksta feļetonu par šo trīsstūri, Lilija dodas izskaidroties ar savu vīru, kurš īsti skaidrā tobrīd nebūdams, viņai durvis neatver, un pianiste izmisumā metas lejā turpat kāpņu šahtā. Pēc Lilijas Kalniņas-Ozoliņas pašnāvības 23 pazīstami Operas mākslinieki (starp tiem arī komponists Jānis Kalniņš un čellists Ēvalds Berzinskis) izdemolē "Aizkulišu" redakciju, protestējot pret mākslinieku personiskās dzīves aizskaršanu. Taču sensacionālā notikuma aprakstīšanā iesaistās arī citi izdevumi – "Segodņa večerom", "Pēdējā Brīdī", "Atpūta", un vēl tiek doti mājieni par to, ka nesen naciķi izdemolējuši sociāldemokrātus. Komponistu Jāni Mediņu no saniknotajiem orķestra mūziķiem, kuri mēģinājumā nākuši viņam virsū burtiski ar krēsliem, paglābis viņa brālis Jēkabs Mediņš, kurš aizvedis viņu uz Jelgavu, un tālāk viss vēlās kā sniega bumba apaugot ar jaunām un jaunām detaļām. Galu galā pianiste apglabāta kopā ar Klavierkoncerta titullapu, uz kuras bijis veltījums. Koncertu pēc vairākiem gadiem pirmo reizi atskaņoja dāņu pianiste France Ellegore. Veltījums tika viņai. Savā autobiogrāfijā "Toņi un pustoņi"  komponists atzinīgi novērtē jaunās meitenes spēli, taču sevišķi viņu vēlāk priecēja Marijas Zalmanovičas interpretācija. Bet tomēr pats atzīst, ka koncerts bijis rakstīts un veltīts Lilijai, kura to nekad nenospēlēja. Tā notiek ar veltījumiem. Bēthovens savu Trešo simfoniju veltīja Napoleonam, bet tad tik sparīgi centās izdzēst veltījumu, ka manuskripta pirmajā lappusē palicis caurums. Piebildīšu, ka Trešās "Heroiskās" simfonijas partitūrai tas nav neko kaitējis.

Nupat aizvadīts 9. maijs, kas agresorvalstī Krievijā tiek plaši atzīmēts, svinot Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā. Turpinoties karam Ukrainā, šogad svinības gan bijušas visai pieticīgas un arī militārā parāde Sarkanajā laukumā uzskatījusies bēdīgi. Lai arī daudzas Otrā pasaules kara cīņas tika izcīnītas tieši Ukrainā un 9. maijs arī Ukrainai ir ļoti nozīmīgs, tomēr turpmāk Ukraina vēlas šajā datumā atzīmēt Eiropas dienu. Taču aktīvā kara darbība Ukrainā turpinās jau gadu un trīs mēnešus un abas puses gatavojas pavasara pretuzbrukumam. Ukraina turpina apkopot spēkus, lai dotu triecienu iebrucējiem, Krievijas spēki turpina stiprināt savas ieņemtās pozīcijas, lai šo pretuzbrukumu atvairītu. Kad šāds pretuzbrukums varētu sākties, kādi ir spēku samēri un kādas ir to stiprās un vājās puses? Aktualitātes vērtē Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Ierakstā viedokli izsaka analītiskā centra "Apvienotā Ukraina" eksperts Dmitro Levus. 9. maijs Sarkanajā laukumā un citur Uzvaras dienas svinības 9. maijā ir mūsdienu Krievijas svarīgākais datums, samērojams varbūt vienīgi ar Jaungadu. Putina režīma un tā būvētās „Krievu pasaules” ideoloģiskā ass ir Krievijas cīņa un uzvara Otrajā pasaules karā – ķīla nācijas pastāvēšanai un atdarināms paraugs. Uzsākot pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Kremļa saimnieks pozicionēja kaimiņvalsti kā „nacistisku” – tātad, principiālu un nesaudzīgi apkarojamu ienaidnieku. Karš izrādījās pavisam citāds, nekā bija sapņots aiz zobainās sarkano ķieģeļu sienas, un acīmredzami pavisam citādas ir arī 9. maija svinības Sarkanajā laukumā. Kad pirms nedēļas virs Senāta ēkas Kremlī nakts vidū eksplodēja kāds bezpilota lidaparāts, par ko joprojām nerimst versijas un spekulācijas, tika pieļauts, ka parādi varētu atcelt vispār vai ka Putins neuzdrīkstēsies ieņemt vietu atklātajā tribīnē pie Kremļa sienas. Šie pieņēmumi neapstiprinājās – vadonis bija savā vietā un uzrunāja klātesošos. Bija pat vairāki augsti viesi: ne tikai Baltkrievijas valdonis Lukašenko, bet arī visu Centrālāzijas valstu prezidenti un pat Armēnijas premjers Pašinjans. Komentētāji nu zīlē, ar kādiem draudiem vai pielabināšanu viņi turp atvilināti, lai ne tikai kaut cik apliecinātu notikuma statusu, bet arī kalpotu kā dzīvais vairogs pret iespējamu uzbrukumu. Iztrūka 9. maijā ierastais kara aviācijas pārlidojums, savukārt tehnikas kolona izskatījās pat drusku groteska – izņemot vienu antikvāro tanku T-34, tajā vispār nebija kāpurķēžu bruņutehnikas. Ja nebūtu platformu ar pretgaisa raķetēm S-400 un starpkontinentālajām ballistiskajām „Jars”, attiecīgais tehnikas komplekts vairāk atbilstu kādai Trešās pasaules valstelei. Kā spilgtāko elementu vadoņa runā novērotāji atzīmē paralēli starp t.s. Lielo tēvijas karu un pašreizējo karu Ukrainā, sakot, ka pret Krieviju tiekot vests „īsts karš”, un, tādējādi, mēģinot uzdot agresoru par to, kurš aizstāvas. Šogad izpalikusi arī pēdējo gadu Krievijas 9. maija tradīcija – t.s. „Nemirstīgā pulka” gājieni. Iemesls, visdrīzāk, ir bažās, ka gājienu dalībnieki varētu iedomāties līdzās reiz karojušajiem vectēviem iznest apskatei pašreizējā karā kritušo portretus. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien paziņojis, ka iesniedz parlamentam likumprojektu, ar kuru paredzēts atcelt līdz šim pieņemto Uzvaras dienas svinēšanu 9. maijā. Turpmāk Ukrainai būtu jāatzīmē tikai Piemiņas un samierināšanās diena 8. maijā, savukārt 9. maijā jāsvin Eiropas diena. Tas, ko visi gaida Laikam ejot un pavasara saulei žāvējot Ukrainas melnzemi, arvien saspringtākas kļūst Ukrainas Bruņoto spēku ofensīvas gaidas. Nu jau lēš, ka ukraiņiem vajadzētu uzbrukt kuru katru dienu, izskan pat viedokļi, ka uzbrukums jau faktiski esot sācies, tikai neesot vēl samanāms ar nelietpratēja aci. Ukrainas premjerministrs Deniss Šmihaļs, 9. Maijā intervijā britu raidsabiedrībai „Sky News” izteicies, ka tiekot gaidīts izdevīgs brīdis. Tāpat virmo dažādi ieskati par to, vai uzbrukumam būs viens ģenerālais virziens, vai spiediens tiks izdarīts vairākās vietās vienlaicīgi. Dažas pazīmes liek domāt, ka visnestabilāk okupācijas spēki jūtas dienvidrietumos – Hersonas un Zaporižjas apgabalu okupētajās daļās. Šeit notiekot iedzīvotāju masveida izvešana tālāk no frontes līnijas. Kā intervijā telekanālam „Nastojaščeje vremja” stāsta okupētā Berdjanskas rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Viktors Dudukalovs, obligāti evakuēties liekot okupācijas institūcijās un dienestos strādājošajiem, pārējie tiek aicināti izbraukt brīvprātīgi; daudzi cenšoties aizbraukt arī pēc pašu iniciatīvas. Pagaidām izbraukušie tiekot nometināti ostas pilsētā Berdjanskā pie Azovas jūras. Tikmēr nerimstas Krievijas spēku uzbrukuma darbības Bahmutā, kuras mazākā daļa joprojām ir ukraiņu rokās. Šeit galvenais triecienspēks joprojām ir Vāgnera privātās militārās kompānijas kaujinieki. Kompānijas vadītājs Jevgeņijs Prigožins turpina pārsteigt ar kategoriskiem videovēstījumiem. Pirms dažām dienām viņš paziņoja, ka Krievijas bruņoto spēku vadība turpinot ignorēt „vāgneriešu”  vajadzības pēc munīcijas, tāpēc viņa cilvēki pastiprināti iet bojā, un piedraudēja 10. maijā, t.i. šodien, izvest savas vienības no frontes. Tiesa, vakar viņš paziņoja, ka „Vāgners” tomēr paliekot Bahmutā. Tāpat vakar par „Putina pavāru” nereti dēvētais Prigožins sasniedza jaunu atļaušanās līmeni, kad vēl vienā videouzrunā, kur atkal zūdījās par munīcijas trūkumu, piesauca kādu „laimīgo vectētiņu”. Aiz šī apzīmējuma diezgan skaidri jaušams pats Krievijas vadonis. Citējot Prigožinu: „Laimīgais vectētiņš domā, ka viņam iet labi. Ja viņam izrādīsies taisnība – Dievs dod visiem veselību! Bet ko darīt valstij, mūsu bērniem, mazbērniem, Krievijas nākotnei – un kā uzvarēt karu, ja pēkšņi nejauši (es vienkārši pieļauju) izrādīsies, ka šis vectētiņš ir pēdīgais sūda idiots?” Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Par pirmo latviešu vēstures stāstnieku Frīdrihu Bernhardu Blaufūsu un viņa latviešu valodā sarakstīto Vidzemes vēstures apcerējumu, arī par to, ko pētniekiem vēl izdevies atrast par Blaufūsu Brāļu draudzes arhīvā Hernhūtē stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. Šoreiz par pirmo latviešu valodā sarakstīto vēstures grāmatu „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu, uzrakstīti 1753”. Vēstures apcerējuma autors vācu tautības latviešu literāts, mācītājs Frīdrihs Bernhards Blaufūss. Kā atzīst vēstures doktors Jānis Šiliņš, tā ir ne tikai pirmā latviešu valodā sarakstītā latviešu vēsture, ne tikai pirmā laicīgā grāmata latviešu valodā, bet arī pirmā novadu vēsture, Vidzemes vēsture. Par Blaufūsu uzzināsim aizvien vairāk, jo Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica Brāļu draudzes arhīvā Hernhūtē atradusi paprāvu burtnīcu, kurā mācītājs aprakstījis savu dzīvi, un Blaufūsa teksts kā unikāla 18.gadsimta vidū Vidzemē dzīvojoša mācīta vīra autobiogrāfija tiek gatavota izdošanai. Savukārt Blaufūsa vēstures apcerējums kopā  ar mūsdienu pētnieku komentāriem grāmatā „Vidzemes stāsti” jau izdots. Nedrīkstam arī noklusēt, ka pētnieku vidū valda dažādi uzskati, kas īsti ir Vidzemes stāstu autors. Dodamies aizraujošā izpētes ceļojumā! Senie teksti un izdevumi ne vienmēr nonāk ērtā un viegli lasāmā veidā pie mūsdienu lasītāja.  Ar Blaufūsa Vidzemes stāstiem ikviens latviešu valodas pratējs var iepazīties, jo 2015.gadā Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība izdeva Blaufūsa  darbu „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” ar komentāriem. Vēsturnieks  Jānis Šiliņš pārstāv Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrību un vispirms  iezīmē savu sastapšanos ar Frīdriha Bernharda Blaufūsa apcerējumu. Frīdrihs Bernhards Blaufūss nāk no Tīringenes  dienvidu daļas, kur skatam paveras skaista  ainava ar kalniem, dzimis Frauenbreitungā  kantora ģimenē,  viņa tēvs ir skolotājs, māca arī dziedāšanu. Frīdrihs nonāk latīņu skolā, seko gadi Gotas ģimnāzijā, tad teoloģijas studijas Halles universitātē. 1726.gadā ieradies Vidzemē un bijis viens no mājmācītājiem Magdalēnai Elizabetei fon Hallartei piederošajā Valmiermuižā. LNB vadošā pētniece  Beata Paškevica Blaufūsa vārdu minēja jau raidījumā par hernhūtisma aizsākumiem Vidzemē. Nupat pētniece atgriezusies no Hernhūtes, kur strādājusi arhīvā un atradusi paprāvu burtnīcu, kurā mācītājs aprakstījis savu dzīvi. Blaufūsa autobiogrāfija ir iztulkota un ar zinātniskiem  komentāriem divās valodās tiek gatavota izdošanai. Beata Paškevica uzsver, ka Blaufūsa autobiogrāfijā, kā jebkura mācītāja autobiogrāfijā tajā laikā daudz runāts par garīgo dzīvi. Turpinot par Blaufūsa sarakstīto vēstures apcerējumu, Jānis Šiliņš apliecina, ka Blaufūsa aprakstītajā Vidzemes vēsturē hernhūtiešu tēma ir, pirmām kārtām, tādēļ, ka Blaufūss pats ir cieši saistīts ar hernhūtiešiem, viņam ir ļoti labas attiecības ar Jānis Šteinhaueru, kurš ir Rīgas un Doles latviešu  hernhūtiešu līderis. „Šis darbs nekad nav parādījies iespiestā formā un ir izplatīts tikai rokrakstā, kā laba tiesa brāļu draudzes literatūras šai laikā. Jādomā ir bijuši vairāki noraksti,” par Blaufūsa „Vidzemes vēsturi” spriež kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš (juniors), kurš arī iedziļinājies Blaufūsa personībā. Ar Beatu Paškevicu aplūkojam norakstu, kas veikts ļoti glītā rokrakstā. Viens noraksts, ap kuru vijas leģendas, un pētnieku versijas, vai Blaufūss ir pirmās latviešu valodā sarakstītās vēstures autors? Šo jautājumu skārām raidījumā par Jākobu Langi, un sarunā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli  pieskārāmies arī Vidzemes stāstu autorībai. Pagaidām paliekam pie populārās versijas, ka „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” ir Blaufūsa sarakstīti.  Vai katrs vidzemnieks izlasīs Blaufūsa 18.gadsimta vidū rakstīto vēstures apcerējumu, neņemos spriest, taču grāmatas eksemplārs „Vidzemes stāsti”, ko pasūtīju Rīgas Centrālajā bibliotēkā un kurā Blaufūsa teksts ar komentāriem, ir daudz lasīts. Tāpat iepriecina ziņa, ka vēstures apcerei drīzumā pievienosies Frīdriha Bernharda Blaufūsa autobiogrāfija, kurā uzzināsim vēl daudz ko aizraujošu par Vidzemes stāstu autoru.  Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

* Jaungada brīvdienās iespējams jauns Krievijas trieciens Ukrainai, pieļauj britu izlūki * Latvijā daļa pašvaldību jau izstrādā rīcības plānu iespējama kara gadījumā, citās pašvaldībās par to tikai vēl domā * Gada noslēdzošā diena sportā sākas ar Kristapa Porziņģa spožu sniegumu Nacionālajā basketbola asociācijā, bet Latvijas labākā distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka sāks slavenās Tour de Ski sacensības. * Nupat saņemta sēru vēsts... 95 gadu vecumā miris bijušais pāvests Benedikts Sešpadsmitais, ziņo Vatikāns. *

Līdz ar energoresursu cenu straujo kāpumu šogad virknei daudzdzīvokļu māju visā Latvijā īpaši aktuālas kļuva arī iedzīvotāju diskusijas par ēku renovāciju. Ziņu virsrakstos šogad bieži dzirdēts, ka interese par māju siltināšanu pieaugusi, bet lai, tiktu līdz būvdarbiem, mājokļu īpašniekiem jācīnās ar daudziem izaicinājumiem. Rubrikā "Cilvēks ziņu virsrakstos" nupat atjaunotas mājas iedzīvotāja Kaspara Ložas stāsts. "Tas ir padomju laika projekts, kuru mūsdienās dēvē par "jauno lietuviešu projektu" un burtiski tik tikko mājai pabeidzām renovāciju tieši pirms apkures sezonas." Tas ir Dzelzavas ielas 90 nama iedzīvotājs Kaspars Loža. Nupat renovētā daudzdzīvokļu māja Purvciemā izceļas uz konkrētā kvartāla fona, jo citi nami līdzās nav atjaunoti. Mājas iedzīvotāji par renovāciju vienojošies jau pirms pāris gadiem novecojušo komunikāciju dēļ, bet energoresursu cenu kāpums jau kopš pagājušā gada bijis papildu impulss vairs mājas atjaunošanu neatlikt. Kaspars stāsta, ka šogad arī var salīdzināt, ka iepriekš dzīvokļi bija pārkurināti, daudzi iedzīvotāji pagājušajā ziemā turējuši vaļā logus, bet šoziem šāds siltuma zudums ir krietni mazāks. Dzelzavas ielas 90 mājas īpašnieku biedrības pārstāvis arī secina, ka šī nama iedzīvotāji ielekuši pēdējā vilcienā, jo projektu izdevās apstiprināt un piesaistīt būvnieku pirms būvniecības izmaksu sadārdzinājuma. Tiesa jau būvdarbu procesā no tā izvairīties šogad nebija iespējams. Nosiltinātās mājas iedzīvotājs vēl stāsta vairāk kā ar visiem kaimiņiem izdevās vienoties par renovāciju, kas tomēr tik daudzos namos Latvijā neizdodas.

Business Half Hour (BHH) is a weekly podcast targeted at Startups and Entrepreneurs, who are redefining the Nigerian business scene through innovation. #BHH.

4., 5. un 6. augustā Mežparka Lielajā estrādē notiks koncertuzvedums "Dziesma dejo. Deja skan", tāpēc "Klasika" uz sarunu aicinājusi idejas autoru, producentu Edžu Arumu, un arī divus mākslinieciskos vadītājus - diriģentu Mārtiņu Klišānu un horeogrāfu Agri Daņiļeviču.  *** Koncertuzvedumā vēl nebijušā formā savienosies divas tradīcijas - dziesma un deja, tajā kopā pulcēsies vairāk nekā 6000 dalībnieku no Latvijas un ārvalstīm. Dalībnieki demonstrēs gan labi pazīstamu repertuāru, gan speciāli šim notikumam veidotu jaunradi, kurai muzikālās daļas autors ir vairākkārtējs Grammy balvas nominants Uģis Prauliņš un horeogrāfs Agris Daņiļevičs.  Koncertuzveduma nosaukums "Dziesma dejo. Deja skan" ir arī formas apzīmējums, jo dejotāji dejos un dziedās un arī koristi dejos un dziedās. Repertuārā iekļauti labi zināmi koru un deju pasaules numuri, kā arī jaunrade, tādēļ komponists un muzikālās daļas vadītājs Uģis Prauliņš ir izveidojis vienotu skaņas dizainu visam koncertuzvedumam. Mežaparka Lielajā estrādē to izpildīs 14 mūziķu sastāvs, 53 kori un 105 deju kolektīvi no visas Latvijas, kā arī 10 ārzemju koru un deju kolektīvi. Tas paredz, ka arī koris pārvietosies vienā laukumā ar dejotājiem. Skatītāji šoreiz sēdēs atjaunotās Mežaparka Lielās estrādes korim paredzētās vietās un dalībnieki dejos laukumā, kur parasti atrodas skatītāju soli. Lai skatītājiem nodotu emocionālo vēstījumu, viss uzvedums būs dzīvajā izpildījumā. Režisoriskā vadlīnija ir šūpoles, kas šūpo latvieti strap pagātni un tagadni, zemi un debesīm, pļavām un mežu galotnēm, šo un to sauli, ziemu un vasaru, bērnību un vecumdienām, starp Latviju un svešumu - starp deju un dziesmu. Par latvieti, kas dzied un dejo - godos, skumjās, darot darbu, iemīlējies un ejot dabā. Koncertuzvedumā tiks izmantotas Ulda Žagatas, Aijas Baumanes, Ulda Šteina horeogrāfijas, skanēs Raimonda Paula, Mārtiņa Brauna, Emiļa Melngaiļa, Imanta Kalniņa, Jāzepa Vītola un vēl citu skaņražu darbi. Inta Pīrāga: No skatītāju viedokļa ir tā - ja dodamies uz Mežaparku un dzirdam, ka tur piedalīsies kori un dejotāji,visiem jau gatavs priekšstats, kā tur būs. Bet jūs esat parūpējušies par to, lai tur būtu pilnīgi kaut kas cits. Edžu, jūs esat šīs idejas autors: kas īsti sagaida skatītājus?  Edžus Arums: Skatītājus sagaida nepieredzēta lieta, kas ir ļoti ilgi gaidīta - ka dejotāji un dziedātāji kopā veido vienu priekšnesumu, vienu mākslu. Pie tam ļoti labu mākslu. Kustēsies arī dziedātāji - , mēs to skaļi saucam par dejošanu, bet tā ir tāda forša dejošana, vairāk kustību. Savukārt dejotāji arī dziedās, tikai viņiem būs jāskatās apkārt, lai tuvumā nav kāds koris ar mikrofoniem - tad dejotājiem būs jādzied klusāk. Agris Daņilevičs: Visa tapšanai nebija īpaši daudz laika, jo mēs, dejotāji, un arī koristi reāli varējām sanākt kopā tikai no 1. aprīļa - sākt mēģināt un saprast posta apmērus, bet tas viss ir vainagojies ar jau izdarīto darbu, ar skaidru un taustāmu vīziju. Un par to, ka šis pasākums notiks, tas būs kvalitatīvs un labs, vairs nav pilnīgi nekādu šaubu. Nupat biju pie gaismošanas lietām - ar "NA" puišiem sagaismosim riktīgi labi tieši tās intermēdijas, kurām mūziku rakstījis Uģis Prauliņš un kur dzirnieši izpaudīsies ar kaut ko patiešām jaunu, neredzētu arī mums. Protams, tas ir izaicinājums! Protams, pie tradicionālā repertuāra, kur ir skaisti tautas tērpi, būs baltās gaismās, lai redz tautastērpu rakstus un krāsas - tur mēs ar gaismām nejauksimies iekšā, bet intermēdijas būs tāds bišķi kosmisks pasākums. Dalībnieki - dejotāji un dziedātāji - atradīsies tur, kur parasti sēž skatītāji, savukārt skatītāji būs augšā, uz koru podestiem. Vai apzināti izvēlēts, ka tas viss notiks vēlu vakarā? Edžus Arums: Jā, apzināti, jo gaismu spēle ir vajadzīga. Gaismai ir ārkārtīgi liela nozīme režijā, idejas nodošanā tālāk, un neviens tos melnos prožektorus vēl nav izdomājis, lai gaismā varētu uztaisīt tumsu, tāpēc sagaidām vakara stundas un esam priecīgi. Dziedātājs, dejotājs, gaisma un mūzika - šīs četras dimensijas iet kopā. Mārtiņ, lai taptu šāds koncerts, nepieciešamas ļoti daudzas mēģinājumu stundas. Līdz ar to, ka šis ir tāds ārpuskārtas pasākums, Mārkā jūs trenējāt dziesmas? Jo tur jau mazliet sakarā ar Uģa Prauliņa intermēdijām kaut kas arī tajā ierastajā kārtībā pamainās. Mārtiņš Klišāns: Jā, laika ir bijis maz. Mūs ietekmējuši visādi apstākļi - ilgi gaidījām, un tikai šopavasar ar pilnu sparu varējām mesties cīņā, jo tomēr tas viss ir paralēli mūsu gatavošanās procesam lielajiem svētkiem, kas notiks nākamgad. Neskatoties uz to, šis ir brīvprātīgs pasākums un no koristu puses bija ļoti liela atsaucība un vēlme piedalīties, jo visi ir vienkārši nocietušies kaut ko darīt! Kas attiecas uz kora uzdevumiem, tie ir ļoti nopietni, jo tas ir pilnīgi kaut kas cits - te nav nekā no Dziesmu svētku repertuāra, izņemot dažas mūsu zelta fonda dziesmas, bet principā - bija vesels liels saraksts, kas bija jāapgūst. Dejotājiem solis ir ļoti raits, un dažās dziesmās tempi ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti žilbinoši... Jo tās asociācijas ar tautas deju man ir tādas jau izsenis un īstenībā ir gribējies lauzt šo audiobaudījumu - nevis kvalitāti, bet veidu, kā dejas notiek, un ir ļoti labi apzināties, ka šoreiz dejas notiks dzīvās mūzikas izpildījumā. Nebūs neviena ieraksta, un vairāk nekā tūkstoš dziedātāju lielajam korim būs liels uzdevums tikt galā tieši ar šīm žilbinoši ātrajām dejām. Bet, kas attiecas uz Uģa Prauliņa jaundarbiem, tur vairāk būs iesaistīts jauniešu koris "Balsis" ar Intu Teterovski. Tā būs kopēja sadarbība. Viņi būs tie, kas iznesīs intermēdijas. Drusku būs arī jāpakustas. Visu nestāstīšu, bet būs interesanti. Agris ir pieradis strādāt ar saviem dejotājiem, bet tagad droši vien horeogrāfiskā partitūra lielā mērā tiek projicēta arī uz daudzajiem koristiem, vai ne? Agris Daņiļevičs: Jā, koris ir dinamisks, koris nestāv vienā vietā - tas pārvietojas: reizēm koris ir kopā, reizēm tas ir kopā ar dejotājiem, reizēm atsevišķi, reizēm koris ir tuvplānā skatītājiem, tad tas ir druscītiņ tālāk, tā kā kora apskaņošana nebūs vienkārša. Arī dzirniešiem tas bija milzīgs izaicinājums, jo divarpus stadionu mērogs - tas nav vienkārši. Beidzot redzu sava ilggadējā darba augļus, jo vienmēr deju zālē, stadionos vai kādos citos laukumos vienmēr saviem dejotājiem esmu prasījis redzēt laukumu, redzēt savu vietu tur un redzēt, ko dara pārējie un kur atrodies tu pats. Tad nu šī ir tā reize, kur tas ārkārtīgi noder. Tā ir milzīga pieredze arī pašiem dejotājiem. Maziem, lieliem, visiem. Mārtiņ, ja koris kustēsies, vai dziedāšanas kvalitāti tas nebojās? Mārtiņš Klišāns: Ņemam vērā visus apstākļus un vajadzības, tāpēc būs balanss: ne vienmēr un visur tieši dziedot kustēsimies, jo mums ir iespēja dziedāt starp dejām, un ir dejas, kurās mums nav jādzied. Ir arī dažas integrētas lietas atsevišķās dejās, ko atkal neatklāšu. Bet principā esam gatavi. Protams, apskaņošanas ziņā tas ir liels izaicinājums, jo laukums ir ļoti liels, izkārtošanās perimetrs mums ir diezgan plašs, taču mūsdienu tehnoloģijas un apskaņošanas sistēmas ir tik tālu attīstījušās, ka ļauj mums diezgan brīvi rīkoties ar pārvietošanās iespējām un scenogrāfiem. Domāju, ka būs labi. Agri, raidījumā "Kultūras rondo" jūs atzināties, ka starp dejotājiem arī ir daudz labu dziedātāju un viņi nepakautrēsies arī padziedāt. Agris Daņiļevičs: Jā, es to sen jau esmu pamanījis, ka dejotāji tiešām ļoti grib dziedāt un lielai daļai dejotāju tas arī padodas. "Dzirnās" izmantojām mūsu ļoti labo dejotāju un arī Mārtiņa audzēkni Aleksandru Špicbergu, kura nupat pabeidza Kordiriģēšanas nodaļu, un dejotāji, iespējams, ir Aleksandras pirmais koris, jo tiešām viņa ar mums strādāja, mēs skaisti iemācījāmies dziesmas "Gaismas pils", "Saule. Pērkons. Daugava", "Piena ceļš", "Jāņuvakars". Visas dziesmas esam iemācījušies! Nezinu, vai visiem dejotājiem būs bijusi iespēja paaicināt palīgā kādu diriģentu, bet varbūt viņi tiešām tā arī darījuši, jo mēs mēģinājām rādīt piemēru, kā to vajadzētu. Piedalīšanās šajā pasākumā ir brīvprātīga, bet dalībnieku skaits, kas atsaucies, ir milzīgs. Vai tiesa, ka tie varētu būt pieci seši tūkstoši? Edžus Arums: Sākotnēji bijām cerējuši uz lielāku skaitu, bet kovidķibele iegrieza amatiermākslas kolektīviem visā republikā - jūtam, ka kritums ir par trīsdesmit, četrdesmit procentiem, un tieši ar to saskaramies arī mēs. Taču viss notiek tā, kā tam jānotiek - seši tūkstoši ir tieši tas daudzums, ar kuru mēs ļoti labi operējam uz laukuma, kurus mēs varam brīvi apzināt. Dalībnieku nav ne par daudz, ne par maz, un varam realizēt savas mākslinieciskās idejas tieši tā, kā mēs to bijām iedomājušies sākumā. Tā ka Kāds šeit stāv klāt un visu koriģē - no apjoma viedokļa viss ir pareizi un labi. Šķiet neticami, ka uz laukuma pietiek vietas sešiem tūkstošiem dalībnieku... Mārtiņš Klišāns: Pirms gada mēs pavadījām vienu skaistu nakti Mežaparka estrādē, mūsu jaunajā Sidraba birzī. Atradāmies vieni paši augšā, skatītāju tribīnēs, tādās Dieva ložās, kā mēs smējāmies, un tā aina, kas paveras no turienes klātienē, ir neticama, tā ir ļoti iespaidīga. Laukums ir milzīgs... Ja skatītāju zonā nav solu, faktiski to pat grūti iztēloties - tur jābūt klāt, lai saprastu, ka mūsu sākotnējās idejas un ieceres scenogrāfijas ziņā bija pat jāmaina. Jo tas lauks ne tikai vizuāli, bet arī emocionāli ir neaptverams. Tā ka vietas pietiks visiem - gan cilvēkiem, gan idejām, gan emocijām, gan visai kopābūšanai. Vairāk un plašāk - ierakstā. *** Koncertuzveduma radošā komanda: Edžus Arums - idejas autors, producents Uģis Prauliņš - komponists, muzikālās daļas vadītājs Mārtiņš Klišāns - mākslinieciskais vadītājs, virsdiriģents Agris Daņiļevičs - mākslinieciskais vadītājs, horeogrāfs, virsvadītājs Ilze Jakubovska - režisore Aigars Ozoliņš - scenogrāfs Oskars Pauliņš - gaismu režisors Ints Teterovskis - virsdiriģents ar iniciatīvu Taiga Ludborža - virsvadītāja Ilze Mažāne - virsvadītāja Indra Ozoliņa - virsvadītāja Ilmārs Dreļs - virsvadītājs Diāna Gavare - virsvadītāja Baiba Ķestere - virsvadītāja Kaspars Brauns - virsvadītājs, mākslinieciskā vadītāja asistents.  

Karstais laiks ir bīstams ne tikai augstās gaisa temperatūras dēļ, diemžēl arī tāpēc, ka atvēsināšanos cilvēki mēdz padarīt par gana ekstremālu pasākumu, kas var beigties ar smagām traumām un pat cilvēka nāvi. Nebūt nevajag lēkt no tramplīna vai tilta margām, bieži vien pietiek ar labi zināmu ezera laipu, lai viss noietu greizi, ļoti greizi. Raidījumā Kā labāk dzīvot saruna par traumām, kas tiek gūtas, lecot ūdenī, un par rehabilitācijas iespējām pēc tām. Pieredzē dalās Juris Kalniņš, vīrietis ratiņkrēslā, kurš guvis traumu, lecot dīķī. Kā sniegt pirmo palīdzību šādam neapdomīgam lēcējam, skaidro traumatologs ortopēds Agris Mertens. Par rehabilitācijas iespējā stāsta nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari” valdes priekšsēdētāja, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste, ģimenes ārste Anda Nulle. Slimību profilakses un kontroles centrs uzsācis kampaņu par drošu atpūtu pie ūdens "Pārgalvības cena. Nelec!". Kampaņas mērķis ir skaidrot drošas atpūtas pie un uz ūdens nozīmi, kā arī aicināt aizdomāties par sekām, kādas var rasties pārgalvīgas rīcības rezultātā, lecot uz galvas ūdenī. Jura Kalniņa liktenīgais lēciens bija pirms 12 gadiem Līgo vakarā. "Tikko nosvinēju savu 12. dzimšanas dienu," saka Juris Kalniņš, piebilstot, ka tas ir melnais humors. Viņš cer, ka ar laiku arī piecelsies no ratiņkrēsla, arī pateicoties medicīnas attīstībai. "Bija Līgo vakars, svinējām, pirts, piemājas dīķis, visu vakaru lēkāju. Es taču esmu super pārliecināts, lecu visu jaunību, bērnību. Normāla lieta, jālec uz galvas. Lēkāju, jau zāle bija slapja. Liktenīgā reizē paslīdēja kāja, lēciens sanāca tuvāk, nekā vajadzēja. Tad arī notika tas - nokrakšķēja kaut kas, zem ūdens sapratu, ka kaut kas nav labi. Nezinu kādā mistiskā veidā aizkūlos līdz krastam, pamanīja apkārtējie, tie pavilka vairāk ārā no ūdens, tad arī viss, atslēdzos. Nākamais, ko atceros, reanimācija," atminas Juris Kalniņš. "Īstā apjauta, kas noticis, tas nenāca reanimācijā, tas pēc tam sākās tālāk rehabilitācijā, kad saproti, es te gulēšu ilgu laiku. Tad lēnām sāc saprast, kas noticis. Viena liktenīga reize, pāris sekundes, neatgriezenisks process notiek." Agris Mertens bilst, jo siltāka vasara, jo traumu ir vairāk. "Liels noteicošais faktors ir ūdens daudzums upēs un ezeros. Karstajās vasarās ūdens daudzums krietni samazinās un tur, kur varēja droši lekt, vairs to nevar. Tā ir lielākā problēma - pat droši pārbaudītas vietas, kur to esi darījis gadiem, iespējams var būt ļauna un var beigties bēdīgi. Lekšana nav ieteicama  nevienā laikā posmā, jo gada laikā var būt parādījies peldvietā kāds zemūdens objekts. Kāds netīšām lielāku bluķi iemetis, vai tas ir kaut kur iesprūdis. Uz tā var uzsisties un dabūt smagas traumas," skaidro Agris Mertens. "Jo ūdens dziļums ir mazāks, jo lielāka traumas iespējamība. Tā arī tās rodas - truls trieciens pret upes vai ezera gultni." Kāda ir pareizā rīcība šādā situācija, skaidro Agris Mertens. Viņš atzīst, ka bieži pēc šāda lēciena, ja apkārtējie nepamana, cilvēks var arī noslīkt, jo rodas īslaicīgs samaņas zudums vai samazinās rokās spēks. Cilvēku, kurš guvis traumu ir jādabū krastā, problēmas var būt upē, kur cilvēku var sākt nest straume. Tāpat jāizvērtē savi spēki, lai nebūtu tā, ka ejot palīgā, situāciju vēl pasliktina.  Ja cietušajam ir spēks rokās, var padot koku vai dvieli, lai aizķer, un var izvilkt ārā; Ja cietušais ir zaudējis samaņu un vēl atrodas ar seju ūdenī, pirmām kārtām, viņu vajag apgriezt otrādi, lai varētu elpot. To vislabāk darīt divatā, lai pieturētu ķermeni un galvu, tā mazinot neiroloģisko bojājumu. Nevajag tālu nest krastā un noguldīt uz līdzenas vietas.  Nepieciešams izsaukt neatliekamo palīdzību, bet jārēķinās ar attālumu līdz notikuma vietai un laiku, kamēr mediķi ierodas, tāpēc pārējiem jārīkojas koordināti, vienam norādot, ka tas izsauks ātro palīdzību un arī paziņos par to pārējiem, vai vispār var sazvanīt. Ārsts atzīst, ka palīdzēt nācies tikai vīriešiem, nevienu sievieti lēcēju nav operējis, vīrieši ir katru gadu. Tāpat viņš atgādina, ka bīstami var būt arī lēcieni uz kājām ūdenstilpnē. Pēc sarunās ar tiem, kas guvuši līdzīgas traumas, Juris atzīst, ka visi bijuši pieredzējuši lēcēji, pieredzējuši peldētāji. "Lielā pārliecība, ka es visu māku, ir nosacījums, ka kaut kas notiks," norāda Juris Kalniņš. Viens lēciens maina visu dzīvi un arī ar operāciju viss nebeidzas. Uzlabojumi ir minimāli. Psiholoģiskais kritiens ir 3-4 mēnesī, kad cilvēks saprot, ka uzlabojumi notiek minimāli, ārstu prognozes nav tādas, kā vēlētos, tad notiek sevis pārvērtēšana. Tad liela nozīme ir ģimenes atbalstam. "Nācās mainīt ne tikai darbu, bet visa dzīve apgriezās otrādi. Pirms traumas strādāju celtniecībā, ratiņkrēslā tas nav iespējams, laika gaitā iemācījos ar datoru apieties, pārceļos uz ofisu," stāsta Juris Kalniņš. "Bet profesijas mainīšana nav sarežģītākā lieta. Sāksim ar to, ka iemācāmies paši paēst. Tas jau ir sasniegums. Iemācamies sevi apkopt, elementāras higiēnas lietas - noskūt bārdu, nomazgāt seju. Pēc tam nākamais ir gultā pašam pagriezties, ka tevi kāds negroza. Uzvilkt zeķes. Ticiet man, tas sākumā var aizņemt līdz pat stundai, abas zeķes uzģērbt un noģērbt. Nākamais grūtais ir bikses uzvilkt. Kas tur, uzvelc un ej, bet kad rokas ir vājas un guli gultā, atkal aiziet stunda.   Soli pa soli vispirms jāiemācās pamatlietas, tad var sākt par profesijas maiņu domāt. Kad spēj ratiņkrēslā pastāvīgi pārvietoties, sevi apkopt, tad valsts piedāvā izglītības iespējas, apgūt profesiju."  Ārsta minēto samierināšanās periodu, ka tagad dzīve būs citāda, Juris pārvarējis, sākot nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, sportu. Sākumā cilājis hanteles, braucis ar ratiem, iesaistījies ratiņbasketbolā, vieglatlētikā. Ar speciāliem ratiem nobraucis septiņus maratonus.  "Sportošana nodarbina prātu, nav laika visādām muļķībām. Otrs – rehabilitācija," atzīst Juris Kalniņš. "Neskatoties uz karsto laiku, šobrīd "Vaivaros" nav šogad ielekušo. Un es ļoti ceru, ka nebūs. Diemžēl pieredze rāda, ka katru gadu, pēdējos gados gan samazinās šis skaitlis, bet vidēji līdz desmit jauniem cilvēkiem muļķīgas pārgalvības dēļ turpina pie mums rehabilitāciju pēc ķirurģijas, lai spētu dzīvot tālāk dzīvi riteņkrēslā," norāda Anda Nulle. "Statistika ir nepielūdzama, katru gadu ir cilvēki, kas tomēr ir lekuši uz galvas ūdenī, neraugies uz to, ka ir tik daudz kampaņu, runu un sarunu. Diemžēl tas turpinās." "Tam tā nevajadzētu būt un ļoti ceru, ka tā nebūs, jo varam skatīties uz Skandināvijas pieredzi, kur faktiski tādi gadījumi ir retums, varbūt viens vasarā. Runājot ar savu kolēģi Dānijā, kāpēc pie mums ir tik daudz šo gadījumu, viņš teica, jā, pie mums arī bija divi gadījumi Kopenhāgenā - viens bija viesstrādnieki no Latvijas, otrs bija viesstrādnieks no Polijas," turpina Anda Nulle. "Jautājums, kā jūs panākat? Profilakses kampaņa nav tikai tajā brīdī, kad ir karsts, profilakses kampaņa  ir cauru gadu, skolā par to runā, par to runā bērnudārzā, jo patiesībā ir jārunā ar vecākiem, kas rāda piemēru. Ir vienkārši jāieaudzina no bērna kājas tas, ka pārgalvīga rīcība ir stulbums, nevis drosme. Un jāiemāca, ka faktiski jebkurš, ja mēs redzam, ka kāds rīkojas neprātīgi vai vienkārši neapdomīgi, ka tas ir jāpatur. Es domāju, ka šis ir varbūt sabiedrības izglītošanas un audzināšanas darbs, jo tādām traumām nav jābūt. Bet, protams, ir vēl viena lieta. Nupat lasīju plašu Kanādas pētījumu un mūsu dati ir tieši tādi paši. Lielākā daļa - 50% gadījumu - ir alkohola vai narkotiku reibumā. Un jocīgi, ka ir arī tā, ka 30% no šiem pacientiem ir apzinājušies risku, bet vienalga darījušas. Tātad cilvēka daba ir, ka gribas riskēt.

Šoruden gaidāmās Saeimas vēlēšanas notiek ļoti sarežģītā laikā. Nupat pārdzīvota pandēmija, kura, iespējams, nemaz nav beigusies, bet notiek karš nepilnus tūkstoš kilometrus no mūsu robežas. Ārpolitika šobrīd ir ļoti cieši savijusies ar iekšpolitiku, tāpat kā ārējā drošība ar iekšējo. Notikumi pagājušajā nedēļā, kad Uzvaras parkā Rīgā neslēpti iznāca kara Krievijas agresīvās politikas atbalstītāji un policija saņēma pārmetumus par pārāk maigu rīcību, šonedēļ noslēgušies ar iekšlietu ministres Marijas Golubevas demisiju, ko ultimatīvi pieprasīja Nacionālā apvienība. Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas pasniedzēja, pētniece Sigita Struberga.

Šoruden gaidāmās Saeimas vēlēšanas notiek ļoti sarežģītā laikā. Nupat pārdzīvota pandēmija, kura, iespējams, nemaz nav beigusies, bet notiek karš nepilnus tūkstoš kilometrus no mūsu robežas. Ārpolitika šobrīd ir ļoti cieši savijusies ar iekšpolitiku, tāpat kā ārējā drošība ar iekšējo. Notikumi pagājušajā nedēļā, kad Uzvaras parkā Rīgā neslēpti iznāca kara Krievijas agresīvās politikas atbalstītāji un policija saņēma pārmetumus par pārāk maigu rīcību, šonedēļ noslēgušies ar iekšlietu ministres Marijas Golubevas demisiju, ko ultimatīvi pieprasīja Nacionālā apvienība. Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas pasniedzēja, pētniece Sigita Struberga.

Karadarbība Ukrainā pēdējās dienās ir kļuvusi krietni intensīvāka. Krievija pārgrupējusi spēkus un sākusi jaunu ofensīvu Ukrainas austrumos. Gandrīz visi eksperti ir vienisprātis, ka šīs būs ļoti izšķirošas kaujas, kas noteiks tālāko notikumu attīstību. Šodien ir smago kauju otrā diena. Aplūkojam pašreizējo situāciju. Tikmēr pasaule turpina apjaust, kas notiek teritorijās, kuras krievi ir ieņēmuši. Kijevas piepilsētās dramatiskie kadri nav nevienu atstājuši vienaldzīgu. Tomēr, kas notiek citviet?  Ukrainas austrumos iedzīvotāju ziņo gan par deportācijām, gan bērnu atņemšanu un aizvešanu, gan piespiedu mobilizāciju. Kādas šīm Krievijas izdarībām būs sekas? Aizdomu pilnas baumas pienāk arī no pašas Krievijas. Ik pa brīdim pavīd runas par kādiem atstādinātiem vai aizturētiem spēka struktūru pārstāvjiem. Ne visas baumas apstiprinās. Netrūkst spekulāciju par to, kāda nedrošība valda Krievijas varas aprindās. Cik šīm runām ir vērts pievērst uzmanību un vai vispār ir cerības uzzināt, kas šobrīd patiesībā notiek Maskavā? Aktualitātes vērtē Latvijas Radio 4 žurnāliste Anna Stroja. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālistu Gintu Amoliņu, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektoru, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētāju Māri Lejnieku, politologu Kārli Daukštu, ka arī aktieri Andri Lielo, latvieti, kurš dzīvo Maskavā. Kauja par Donbasu ir sākusies Jau kopš Krievija marta un aprīļa mijā atvilka savus spēkus no sākotnēji ieņemtajām teritorijām Ukrainas ziemeļdaļā, tika gaidīta krievu spēku aktivizēšanās valsts austrumos. Šeit Ukrainas armija joprojām daudzviet notur pozīcijas, kuras ieņem jau kopš 2015. gada, un šeit esošais Ukrainas armijas grupējums tiek uzskatīts par kaujas spējīgāko ukraiņu spēku daļu. Iebrūkot Ukrainā februāra nogalē un ieņemot teritorijas tās dienvidos un ziemeļaustrumos, krievu spēki apdraud šī grupējuma dienvidu un ziemeļu flangus, un kaujas šeit risinājušās jau vairākas nedēļas. Kopš šīs nedēļas sākuma Krievijas armija aktivizējusies visā frontes līnijā Ukrainas austrumos, un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā uzrunā pirmdienas vakarā paziņoja, ka kauja par Donbasu ir sākusies. Vakar, 19. aprīlī, pēc intensīvas artilērijas sagatavošanās uguns, krievu spēki uzsāka plašu uzbrukumu ukraiņu pozīcijām austrumos. Līdz šim tiek ziņots par vienu krievu spēku panākumu, ieņemot Kreminnas pilsētu ukraiņu Donbasa pozīciju ziemeļdaļā un tādējādi pavirzoties nedaudz tuvāk stratēģiski svarīgajām Slovjanskas un Kramatorskas pilsētām. Citur ukraiņu spēki līdz šim noturējuši pozīcijas. Tāpat Krievijas spēki turpina centienus salauzt Mariupoles aizstāvju pretestību viņu pēdējā atbalsta zonā gigantiskās metalurģijas rūpnīcas „Azovstaļ” teritorijā. Kā zināms, ukraiņu spēku ielenkums Mariupolē ilgst jau kopš marta sākuma. Šobrīd tiek lēsts, ka krievu spēku pārsvars pār pilsētas aizstāvjiem dzīvā spēka ziņā ir 1:10; tāpat absolūts pārsvars visa veida smagā bruņojuma ziņā. Kā vakar publiskotā videouzrunā pauda ukraiņu spēku komandieris Mariupolē Serhijs Volina, pilsētas aizstāvjiem šīs, iespējams, esot „pēdējās dienas, ja ne stundas”. Krievijas puse pēdējās dienās vairakkārt izsludinājusi uguns pārtraukšanu, aicinot pilsētas aizstāvjus nolikt ieročus, taču līdz šim šie aicinājumi ir ignorēti. Nupat izsludināts kārtējais priekšlikums pamest „Azovstaļ” teritoriju un padoties šodien pēc diviem pēcpusdienā. Okupācijas varas rīcības tiesiskie aspekti Kamēr daudzviet pasaulē aug augumā sašutums par Krievijas bruņoto spēku pastrādātajiem kara noziegumiem, kuru liecības atklājas atbrīvotajās Ukrainas daļās, pienāk arvien jaunas ziņas par prettiesisku Krievijas spēku rīcību pret okupēto teritoriju iedzīvotājiem Ukrainas dienvidos un austrumos. Sevišķi daudz šādu ziņu pienāk no Krievijas aplenktās Mariupoles, kur jau nedēļām norit smagas ielu cīņas. Daudzos gadījumos civiliedzīvotāji, kuriem izdevies pamest kauju zonu, spiesti doties uz Krievijas teritoriju, un šeit viņiem nav ļauts pašiem izvēlēties savu tālāko kustības maršrutu. Kā izteikusies Ukrainas Augstākās Radas pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos Ludmila Denisova, no Mariupoles vien Krievijā nonākuši 134 000 cilvēku, un 33 000 no viņiem – pret savu gribu. To var pielīdzināt masu deportācijai, kas ir 1949. gada Ženēvas konvencijas pārkāpums. Tālākais Krievijā nonākušo liktenis ir dažāds. Daudziem galu galā izdodas pamest agresorvalsti, šķērsojot robežu ar Baltijas valstīm, Gruziju vai citām Krievijas robežvalstīm. Tomēr ir parādījušās ziņas, ka dažos gadījumos Ukrainas pilsoņi spiesti parakstīt apņemšanos kādu laiku uzturēties noteiktā Krievijas reģionā un stāties tur darbā. Tāpat pēdējās nedēļas laikā Ukrainas puse paudusi, ka notiekot ieņemto teritoriju iedzīvotāju piespiedu mobilizācija Krievijas bruņotajos spēkos. Konkrēti, visu vīriešu kārtas iedzīvotāju piespiedu stāšanās militāro iestāžu uzskaitē notiekot nesen ieņemtajā Izjumas pilsētā. Arī okupētas valsts pilsoņu iesaukšana okupētājvalsts bruņotajos spēkos ir smags Ženēvas konvencijas pārkāpums. Aiz Kremļa sienām Kas īsti notiek aiz Kremļa sienām? Šāds jautājums arvien aktīvāk nodarbina analītiķus un arī visu pārējo politikā ieinteresēto pasauli kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā. Vispirms regulāri izskan spriedelējumi par Krievijas vadoņa Vladimira Putina spriestspējām un rīcības loģiku. Pats karš Ukrainā un visa tā gaita liek jautāt, cik lielā mērā Kremļa saimnieks apzinās savas rīcības iespējamās sekas. Tāpat tiek spekulēts par to, cik pilnīga informācija nonāk Putina rīcībā. Pēdējais Rietumu līderis, kurš klātienē tikās ar Vladimiru Putinu, bija Austrijas kanclers Karls Nehammers pagājušās nedēļas sākumā. Saskaņā ar viņa sacīto, Krievijas līderis ir pietiekami informēts un adekvāti domājošs, taču viņa domāšana un rīcība pilnībā pakļauta viņa individuālajai kara loģikai. Tam vairāk vai mazāk piekrīt visi, kuri tā vai citādi analizē Putina rīcību: tradicionālā nozīmē prezidents ir garīgi vesels, taču ir pilnīgi sava gadu gaitā izkoptā un nostiprinātā pasaules redzējuma varā, un saskaņā ar šo pasaules redzējumu Krievija izcīna fundamentālu cīņu pret „kolektīvajiem Rietumiem” par savu vietu pasaulē un pat savu eksistenci. Otrs nozīmīgs jautājums ir par to, kurš un kā šobrīd vada Krievijas bruņotos spēkus. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu uz vairāk nekā trīs nedēļām bija pazudis no publiskās aprites, un izskanēja spekulācijas par nopietnām sirdsdarbības problēmām vai pat iespējamu turēšanu apcietinājumā, taču vakar Krievijas aizsardzības resora vadītājs beidzot atkal parādījās atklātībā, uzstādamies Aizsardzības ministrijas kolēģijas sēdē. Tāpat izskanējušas ziņas par daudzu augsta ranga Krievijas armijas un drošības struktūru virsnieku arestiem. Jau marta sākumā izskanēja ziņas par mājas aresta noteikšanu Federālā Drošības dienesta 5. nodaļas priekšniekam ģenerālim Sergejam Besedam. Aprīļa sākumā parādījās apgalvojumi par viņa arestu un ieslodzīšanu vēsturiskajā Ļefortovas cietumā, taču Krievijas instances šo informāciju joprojām noliedz. Ap šo pašu laiku parādījās ziņas, ka mājas arests noteikts bijušajam Putina palīgam Vladislavam Surkovam, kurš bijis cieši saistīts ar Krievijas graujošo darbību Ukrainā. Tāpat no Krievijas puses, saprotams, nav apstiprinātas plaši apspriestās ziņas par vēl 20 ģenerāļu – armijas ģenerālštāba virsnieku – apcietināšanu. Tomēr šai ziņā zīmīga varētu būt Krievijas Dienvidu kara apgabala komandiera, par „Sīrijas miesnieku” dēvētā ģenerāļa Aleksandra Dvorņikova iecelšana par Krievijas okupācijas spēku komandieri Ukrainā. Tiek lēsts, ka līdz ar to iebrukuma komandēšana nodota Dienvidu kara apgabala štābam, jo armijas ģenerālštābs šobrīd nespējot pilnvērtīgi veikt savas funkcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pasaules izstāde, jeb EXPO ir liela starptautiska izstāde, ko ar divu līdz trīs gadu intervālu rīko dažādās pasaules valstīs. Nupat noslēgusies izstāde Dubaijā, kas izvērtusies gana veiksmīga  Latvijas uzņēmējiem. Raidījumā Kā labāk dzīvot par to, kā aizritēja izstāde stāsta Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecības vadītāja Apvienotajos Arābu emirātos Inga Ulmane un uzņēmēji - "Madonas Uguns siers" izveidotāja Lāsma Adamoviča un uzņēmuma "Aretai" īpašnieks Jānis Irbe.          

Lietotnē "izi.TRAVEL", kas bez maksas pieejama katram viedtālruņa lietotājam, klausāmi un izsekojami vairāki audiogidi, kuri stāsta, piemēram, par divsimt gadiem Rīgas un Vērmanes dārzā vēsturē, Latvijas Nacionālās operas nama pagātni un citām tēmām. Nupat lietotnes saturu papildinājis jauns piedāvājums: Babītes ciema audiogids, kuru veidojis vēsturnieks Jānis Amols un žurnāliste Anitra Tooma.

Tajā laikā izraēlieši no Hora kalna devās ceļā, kas veda uz Sarkano jūru, lai apietu Edoma zemi. Bet ceļā tauta sāka kļūt nepacietīga. Un viņi kurnēja pret Dievu un Mozu un sacīja: “Kāpēc tu izvedi mūs no Ēģiptes? Lai mēs tuksnesī nomirtu? Nav ne maizes, ne ūdens. Mums jau apriebusies šī pārlieku vieglā barība.” Šī iemesla dēļ Dievs uzsūtīja tautai ugunīgas čūskas, kas sakoda ļaudis; un daudz ļaužu no Izraēļa nomira. Tad viņi gāja pie Mozus un sacīja: “Mēs sagrēkojām, jo kurnējām pret Kungu un pret tevi. Lūdzies, lai Viņš attālinātu no mums čūskas!” Un Mozus lūdzās par tautu. Tad Kungs viņam sacīja: “Pagatavo ugunīgu čūsku un uzstādi to par zīmi! Sakostais, to uzlūkojis, dzīvos.” Un Mozus pagatavoja vara čūsku un uzstādīja to par zīmi, kuru uzlūkodami sakostie palika dzīvi. /Sk 21, 4-9/ Šīs dienas lasījuma fons ir vilšanās. Izredzētā tauta ir ceļā uz jaunu zemi, jaunu sākumu, taču ceļš ir daudz izaicinošāks un ilgāks, nekā gribētos. Nupat ir saņemts aizliegums iet pa taisnāko ceļu un dota pavēle iet ar līkumu. Nav brīnums, ka ceļš sāk apnikt un kļūst smagāks. Arī maize vairs negaršo tik labi. Līdz ar to parādās nepateicība, kurnēšana un pārmetumi Mozum un Dievam. Tas mums norāda, ka nepateicībai un kurnēšanai ir sekas. Tās var būt tik pat bīstamas kā čūskas kodiens. Šeit Izraēls kalpo kā ticīga cilvēka prototips. Arī mūsu dzīve ved pa dažādiem līkločiem, tā nav viegla. Arī mēs kļustam nepacietīgi, neapateicīgi, kurnam. Paldies Dievam par ugunīgām čūskām, kuras mūs atmodina un norāda uz mūsu grēku. Tās nav beigas, jo Dievs ir žēlsirdīgs. Tādu Viņš sevi atklāj šajā notikumā. Sakostajam ir tikai jāuzlūko Mozus pagatavoto čūsku un viņš kļuva vesels. Tas bija tik vienkārši, jo tas bija paša Dieva risinājums. Arī pie mums Dievs nāk ar savu risinājumu, tur, kur pašiem nav risinājuma un cerības. Viņš pats uzkāpa uz krusta, lai dāvātu mums pestīšanu. Kad es varu ieplānot dažas minūtes uzlūkot mūsu Pestītāju uz krusta?

Latviski iztulkoti un grāmatā iznākuši “Mahajānas budistu teksti. Sirds sūtra. Dimanta sūtra. Altāra sūtra”.  Grāmatu sāka tulkot filozofs Ansis Zunde, viņš grāmatai uzrakstījis arī ievadu, kurā uzskaita gan budisma saistības ar Latviju krāšņus piemērus, gan samēro budisma tekstos paustās atziņas ar Rietumu filozofu darbiem. Tulkojumu rediģējusi un komentējusi sinoloģe Agita Baltgalve. Grāmatu “Mahajānas budistu teksti. Sirds sūtra. Dimanta sūtra. Altāra sūtra” izdevusi biedrība “Intelekts” ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Biedrība “Intelekts” pastāv un ar grāmatu izdošanu nodarbojas jau kopš pagājušā gadsimta 90.gadiem. Kādi jautājumi ir biedrības pašreizējā interešu lokā, var izsekot tās Facebook lapā. Ir iespaids, ka biedrības vēlme ir padarīt ar filozofiju saistītus tekstus pielietojamākus – diskutēt tos pašiem, tukot un veicināt apspriešanu sabiedrībā. Nupat iznākušo budistu tekstu tulkošana ir bijusi filozofa Anša Zundes ierosme. Diezgan drosmīgs solis, jo teksti pieder gauži atšķirīgai domāšanas tradīcijai. Turklāt ne Ansis Zunde, ne otra šo tekstu tulkotāja – Evita Veinberga nepārvalda ne tibetiešu, ne ķīniešu valodu. Taču jāņem vērā iepriekš minētais par biedrības mērķiem attiekties pret filozofiju kā darbības vārdu. Un, tulkojot no starpniekvalodām, strīdēties par tekstā atrastajiem jēdzieniem, samērojot tos ar Rietumu filozofijā apgūto, nevienam nav liegts, un ir pat diezgan iedvesmojoša nodarbe. Tā arī paveikto darbu Ansis Zunde titullapā ir nodēvējis – Sirds, Dimanta, Altāra sūtra Anša Zundes filozofiskā apdarē un redakcija ar Agitas Baltgalves padomiem. Agita Baltgalve savukārt ir sinoloģe, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļas asociētā profesore, viņa salīdzinājusi tulkojumus, rakstījusi komentārus oriģinālvalodas vārdiem, un tas neapšaubāmi piešķir tulkojumam kvalitāti un ticamību. Lai gan ne mazāk vērtīgi ir tas, ka šāds tulkojums ir tapis sarunājoties – sadarbojoties dažādu zināšanu jomu pārstāvjiem. Būtiska nesen iznākušo Mahājānas budistu tekstu tulkojumu grāmatas daļa ir arī Anša Zundes sarakstītais ievads. Tajā viņš samēro budistu tekstos atrastās ierosmes ar Rietumu filozofiem – Nīče, Karls Gustavs Jungs, Delēzs, Gvatari. Arī – tīri vēsturiski izseko mēģinājumiem iedzīvināt budismu Latvijā, sākot ar rērihiešiem un Jeļenas Blavatskas Teosofijas biedrību, kas 19. gadsimta beigās arī Rīgā veicināja interesi par Austrumiem. Pārstāsta arī  kādu Ilmāra Šlāpina rakstu „Rīgas Laikā” par Latvijas pirmo budistu mūku Kārli Augustu Tenisonu pagājušā gadsimta starpkaru periodā. Taču arī 1991. gadā, pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas iznāca grāmata, ko lasīja visi – tie bija Māra Vecvagara un Raimonda Kalniņa adaptētie dzenbudisma koāni grāmatā “Ne vējš, ne karogs”. Tolaik šī grāmata rosināja ne tik daudz uz reliģiskām atklāsmēm, cik bija skatāma postmodernisma literatūras kontekstā. Un jāteic, ka arī šai raidījumā izskanējušie  Anša Zundes sūtru skaidrojumi, drīzāk ir piederīgi Rietumu filozofijai. Tie izskan kā vēl viens te un tagad sūtru komentārs, ko veicis, nu labi, ne gluži budisma, bet tomēr – skolotājs.

I'mperfekt piektdienā pie Ingas ciemos Kārlis Ullis. Dzimis, audzis un dzīvojis tālumā, viņš tomēr ir mūsējais. Kādreizējais Kalifornijas Universitātes sporta medicīnas un rehabilitācijas ārsts, profesors, anti-age speciālists, kas savā privātpraksē konsultējis vairākas Holivudas zvaigznes, aizrautīgs piedzīvojumu meklētājs, ceļotājs un vienkārši ļoti interesants cilvēks. Nupat pārcēlies uz dzīvi Latvijā.

Mākslas darbi, kuru klātesamība paredzēta jau ēkas projektā, rada katras celtnes pievienoto vērtību. Tomēr ir jābūt pasūtītājam, kurš gatavs par šo virsvērtību maksāt. Dāsna visdažādāko veidu mākslas darbu klātbūtne vēsturiskajos karaļnamos neizraisa izbrīnu. Bet kā tas ir mūsu racionālajā laikmetā? Arhitekts Andis Sīlis profesionālo darbu sāka reizē ar atjaunoto Latvijas valsti. Kopš tā laika viņš ir viens no konsekventākajiem meistariem, kuri meklē sadarbības iespējas ar māksliniekiem. Savos projektos Sīlis iesaistījis gleznotājus, grafiķus, tēlniekus, keramiķus, stikla māksliniekus, tekstilmāksliniekus, starp viņiem ir tādas Latvijas mākslas prominences kā Gļebs Panteļejevs, Kristaps Ģelzis, Dainis Pundurs, Anda Munkevica, Dzintra Vilks, Andrejs Ameļkovičs, Iveta Vecenāne, Roberts Koļcovs un daudzi citi. Ilze Martinsone: Mana ideja – parunāt par mākslu un arhitektūru, par ko nemaz tik reti netiek runāts, bet šoreiz pievērsties konkrētam aspektam. Proti, nerunāt par mākslu pilsētvidē vai tādu mākslu, kad īpašnieks piekar gleznas pie sienas pats, izrotājot interjeru, bet gan par tādu mākslu, kuru arhitekts pats pēc savas ieceres jau iestrādā ēkā. Tā kā esmu vēsturniece, nevaru atturēties no vēstures komentāra. Piemēram, ulmaņlaikos bija tādi lieli paraugprojekti. Nupat restaurēta Siguldas pils, kas darīta pieejama visiem interesentiem – tur ar milzīgu māksliniecisku klātbūtni savulaik tika veidots ne tikai interjers, bet arī dārzs: te visa veida mākslinieki varēja izstrādāties. Tas bija tāds režīma paraugprojekts, kuram vāca ziedojumus, bija milzīga publicitāte un tagad mēs to varam redzēt – šis ir unikāls objekts, viens no tiem daudzajiem, ko toreiz taisīja. Tajā pašā laikā radies nepareizs priekšstats par padomju jeb pēckara laika objektiem, kas tiek uzskatīti par bezdvēselisku modernismu: ir arī zuduši tie mākslas priekšmeti un objekti, kas tika integrēti šajos pēckara laika objektos, un to bija ļoti daudz! Līdz mūsu dienām saglabājušies vien nedaudzi panno un varbūt vēl kāda vitrāža, bet pamazām arī tas viss iet bojā. Ļoti lielu un nepatīkamu pārsteigumu radīja Okupācijas muzeja skandalozā restaurācija un pārbūve, kuras rezultātā ēkai zuduši oriģinālie kalumi, kurus bija zīmējis arhitekts Dzintars Driba, bet izgatavojuši Latvijā pazīstami metālkalēji, viņu vidū arī Džems Bodnieks. Šodien to vairs nav, un varu tikai piekrist, ka sašutums un nepatika pret šī objekta pārveidi bijis pamatots. Šodien dzīvojam pilnīgi citā situācijā – mums vairs nav padomju lielie pasūtītāji un kombināta "Māksla", kas toreiz realizēja šādus projektus. Vai vispār šāda virsvērtība arhitektūrā ir vajadzīga? 20. gadsimta sākumā fasādes izrotāja ar plastiskiem rotājumiem, ko šodien vairs nedarām, jo mākslas klātbūtne – tā ir virsvērtība un prasa atbilstošus resursus: ir jāpierunā klients, lai viņš tur iegulda savu privāto kapitālu. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Tu, Andi, esi viens no konsekventākajiem šādu ideju virzītājiem no laika gala. Andis Sīlis: Laimīgā kārtā esmu saskāries ar klientiem, kas grib ko vairāk nekā tikai vienkāršu, kontrolētu telpu, kas norobežota ar kādām siltumizolācijas pakām. Tā ka gluži vēsturiski vispār neesmu sajutis šādu problēmu! Protams, tas prasa līdzekļus, bet vairāk vai mazāk sakarīgs pasūtītājs grib sasniegt kaut kādu pilnību. To var sasniegt dažādos veidos, un viens no arhitektūras viedokļa izdevīgākajiem veidiem ir mākslinieka pieaicināšana. Pirmkārt, rodas sinerģija, otrkārt, rodas individuālāks, speciālāks, emocionālāks galaprodukts. Tas ticis darīts daudzos objektos un pārsvarā sanācis labi. Nav bijis tā, ka man būtu kāds īpaši jāpierunā. Diezgan bieži nepieciešams kāds objekts ar reprezentatīvu funkciju, un tad, ja klients nav gluži mucā audzis, viņš ir redzējis, kā pasaulē kaut kas šajā jomā ticis darīts, un mēs ātri vienojamies, ka tas ir labs veids un laba investīcija, un rezultātā telpa un arhitektūra no tā tikai iegūst. Tev ir vēlēšanās visiem saviem objektiem pielikt klāt kaut ko māksliniecisku, vai arī ir tādi, kuros šķiet, ka to nevajag? Tas tāds dīvains vārds – māksliniecisks. Atkarībā no katra projekta situācija mainās. Reizēm ir nepieciešamība dekoratīvi lietišķo mākslu – sauksim to tā – lietot vairāk kā papildus pievienoto vērtību, kas objektu dara intīmāku, smalkāku, to panākot ar kādām detaļām. Angliski ir jēdziens "fine art", jo arhitektūra jau arī pieder pie "fine art" nozarēm un pati par sevi paredz zināmu māksliniecisku izteiksmīgumu. Nosacīti dekoratīvā vai dizaina jomā man ļoti bieži sanācis gan to realizēt, gan arī ātri ar pasūtītāju vienoties, ka bez tā tas darbs nebūs pilnīgs. Tava profesionālā darbība sākās reizē ar atjaunoto Latvijas valsti deviņdesmitajos gados. Tieši tā. Bija jautri. Tajā laikā, kad visi visu krāsoja baltu, jo bija piekusuši no dīvainās padomju anturāžas, man parādījās jau pirmie klienti, kas gribēja kaut ko citādāku. Jau no pašiem pirmajiem objektiem sāku strādāt ar māksliniekiem. Tagad to visu atceroties, jāsecina, ka problēma drīzāk bija tāda, ka nevis ļoti gribējās to mākslu, bet vienkārši nebija tik daudz līdzekļu, materiālu un tehnoloģiju, bet, ja gribēji to telpu, ko veido, padarīt atraktīvāku, tolaik bija pat lētāk pasūtīt kādam māksliniekam individuālu, unikālu darbu, nekā dabūt no ārzemēm tehnoloģijas, kas šeit vēl nebija pieejamas.  No tiem laikiem atceros tavu stāstu, kā Kristaps Ģelzis aiz bada ar zīmuli veselu sienu apstrādāja.  Tagad to var atcerēties kā ne pārāk labu lietu… Mūsu māksliniekus diezgan ātri iepazinu, zināju, kāda ir viņu finansiālā situācija, un rezultātā dabūju gan kolosālu efektu uz sienas, gan arī viņi tika pie kādiem iztikas līdzekļiem. Vai tu kā arhitekts arī pats esi veidojis kādus metus šai nosacīti dekoratīvi lietišķajai mākslai? Tas apzīmējums ir morāli novecojis, bet cits nav izgudrots… Pieminēju Dzintaru Dribu – ka viņš latviešu sarkano strēlnieku muzejā jau sākotnēji bija ieprojektējis metālkalumus pie ieejas stiklojumiem – režģi, kas bija ļoti interesants, it kā veidots no strēlnieku durkļiem. To realizēja pazīstami Latvijas metālkalēji. Vai tu pats arī zīmē metus, vai arī tu dod uzdevumu māksliniekam – sak, šeit man vajag vitrāžas, un te – tēlniecības objektu. Jūrmalas "Saules namā" tev ir tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidota izlietne. Tu ļauj māksliniekiem brīvu vaļu? Ar Gļebu toreiz – jā. Es vienkārši redzēju, kādā tehnikā viņš strādā, cik viņam viss sanāk interesanti un man kā reiz likās forši nevis pašam visu uzdizainēt, bet pieaicināt viņu ar savu māksliniecisko redzējumu. Reizēm man pašam ir diezgan skaidrs, ko telpā gribu panākt un kas tieši ir vajadzīgs, mēs diezgan tālu izstrādājam skici un tad pieaicinām mākslinieku jau kā realizētāju. Bet vairāk man patīk sadarboties, jo divas galvas ir labāk nekā viena. Intervija pilnā apjomā drīzumā tiks publicēta portālā lsm.lv!  

Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica Jau kopš 18. gadsimta vidus latviešu valodā tikušas rakstītas un pārrakstītas rokrakstu grāmatas. Tās mēs varam iedomāties gan kā necila izskata ļoti nobružātas ar diegu sasietas lapu kopiņas, gan arī vienkāršos ādas vākos iesietas grāmatiņas, kuras līdzīgas mūsdienās papīrlietu veikalos nopērkamām piezīmju kladēm. Nacionālajā bibliotēkā tās apvienotas “Brāļu draudžu rakstu” fondā un veido daļu no arī citās Latvijas un pasaules krātuvēs glabātā tekstu kopuma, kura tapšanā piedalījušies Vidzemes latviešu un vācu hernhūtieši. Kas tad bija šie cilvēki, kas gaišajās vasaras dienās pēc smaga fiziska darba vai arī tumšajos ziemas vakaros skalu gaismā ņēma rokās zoss spalvu un lika to uz papīra lapas? Tie bija dievbijīgi un zinātkāri zemnieki un amatnieki, kuri bija pievienojušies Vidzemē ap 1738. gadu dibinātai un jau 1743. gadā aizliegtai kristiešu draudzei, kuras sākums meklējams pirmajās Romas pāvesta virsvadību neatzīstošās kristiešu kopienās Eiropā. Čehijā 100 gadus pirms reformācijas līdzīgi domājošus cilvēkus pulcēja ap sevi mācītais vīrs Jans Husss, kuru, kā zināms, 1415. gadā par ķecerību sadedzināja uz sārta. Pēc vairāku gadsimtu vajāšanām Husa piekritēji, apvienojušies čehu brāļu draudzē, atrada sev jaunu mājvietu sakšu grāfa Nikolaja Ludviga fon Cincendorfa īpašumā Polijas, Čehijas un Vācijas pierobežā. Gandrīz pirms 300 gadiem 1722. gadā šai nelielajai emigrantu apmešanās vietai tika dots zīmīgs nosaukums – Hernhūte jeb Tā Kunga pasargātība, vai arī Tā Kunga platmale, kuru uzvelkot, galvai ir labi, sausi un silti. Tobrīd grāfs Cincendorfs šos patvēruma meklētājus gribēja piepulcēt luterticīgo draudzei. Tomēr tas nenotika, jo drīz vien viņa rokās nonāca senās čehu brāļu draudzes pēdējā bīskapa Jana Amosa Komeniusa grāmatiņa par Brāļu draudzes vēsturi. Cincendorfam tā bija atklāsme un kopš šī brīža viņš ar domubiedriem sāka apzināti veidot atjaunoto Brāļu draudzi un vēlējās kalpot Tam Jēram – Jēzum Kristum – līdz brīdim, kad viņš pats atgriezīsies pie cilvēkiem un (es citēju) “visi īpašie viedokļi (tas ir reliģiskās pārliecības) tiks sadedzināti Jēra mīlestībā”. Šī nupat citētā spilgtā metafora pierakstīta tepat Vidzemē 1743. gadā inkvizīcijas tiesas procesa laikā. Nupat sākusies latviešu garīgā modināšana, pašorganizēšanās hernhūtiešu pulciņos un masveida vēlme gūt izglītību pēc kustības aizlieguma tomēr nebeidzās. Šo notikumu aculiecinieks Ķiegaļa Pēteris (1711–1802)  savā dzīvesstāstā par šo laiku raksta: "Mūsu kungiem tika dota pilnvara atņemt visas draudzes grāmatas, arī man bija jāatnes sava dziesmu grāmatiņa uz muižu un jānodod inspektoram, ar kuru viņš man sita pa seju: “Tu, dumpiniek, klausi savu mācītāju, tas priekš tevis ir gana”, man tika pieteikts, ka es dabūšu rīkstes, bet beigās mani palaida mierā. [..] kad visas saiešanas bija aizliegtas, mēs pulcējāmies mazās grupās, vai tas bija mežā vai ar kādās citās slepenās vietās, tiktāl Ķiegaļa Pēteris. Pašizgatavotas rokraksta grāmatas, pierakstītas autobiogrāfijas, kristīgi stāsti un dziesmu panti  kļuva arī par pirmo zināmo latviešu laicīgās literārās aktivitātes izpausmi. Slepenās saiešanas iezīmēja latviešu intelektuālās elites veidošanās pirmsākumu. Jau 18. gadsimta vidū vācu hernhūtiešu avotos Vidzemes latviešu daļa tika dēvēta par “Lettland” , tātad, – par Latviju. Mūsu dienās hernhūtiešu rakstītais kļuvis par ļoti nozīmīgu Latvijas kultūras mantojuma daļu. Daudzi latviešu hernhūtiešu dzīvesstāsti plašākai publikai vēl nav izstāstīti.

"Tā nebija apzināta izvēle – tā bija vilkme," par savu sirdslietu un specializāciju – arhitektūras māksliniecisku iemūžināšanu fotogrāfijā – saka Ansis Starks. Šobrīd viņš ir viens no spēcīgākajiem arhitektūras fotogrāfiem Latvijā.  Neraugoties uz mūsdienu šķietamo demokrātiju, kad ar telefona palīdzību katrs var būt fotogrāfs, arhitektūras fotogrāfijā profesionāļu loma tikai pieaug. Starptautiskos konkursos objekti tiek vērtēti pēc attēliem, un fotogrāfs arhitekta darbam var piešķirt neesošu vērtību vai gluži otrādi – to pazudināt. Bieži vien tieši fotogrāfi par arhitektūras darbiem rada daudz izcilāku iespaidu, nekā tie izskatās realitātē. Mūsu mākslas vēsturē diezgan maz esam runājuši par šo īpašo žanru – arhitektūras fotogrāfiju, kaut gan arī Latvijā tam ir vēsture. Taču šos meistarus neviens praktiski nezina. Jājautā, vai kāds zina tādu vārdu kā Aleksejs Dogadkins, kas bijis Arhitektūras fakultātes students 30. gados, strādājis fakultātē kā asistents un tajā pašā laikā veidojis izcilas arhitektūras fotogrāfijas, kuru kontekstā var runāt ne tikai par modernismu arhitektūrā, bet arī par modernismu arhitektūras fotogrāfijā. 60. gados darbojies Filips Izraelsons, kuru mēs ļoti maz zinām. Viņš 70. gados emigrēja no Latvijas, bet viņa bildes ir absolūti izcili modernisma arhitektūras paraugi. 30. gados darbojās vēl citi meistari – kā Roberts Johansons, bet ne visus var uzskatīt tieši par arhitektūras fotogrāfiem. Pašlaik populāras ir arhitekta Nikolaja Hercberga bildes – viņa arhīvs kļuvis pieejams publiskajā telpā. Tas ir ļoti nozīmīgs kultūrvēsturisks dokuments, tomēr tā īsti par arhitektūras fotogrāfiju šeit nevaram runāt. Hercbergs fiksējis ēkas, bet nav fotografējis tās ā arhitektūru. Pēckara laikā Latvijā vēl ir izcili meistari – Laimonis Stīpnieks, kurš bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs, tāpat ilgas desmitgades šajā jomā valdīja Indriķis Stūrmanis. Nupat ienākusi jaunā paaudze, kuras vidū par līderi tiek uzskatīts Ansis Starks. Nevar uzskatīt, ka viņš gluži ir jaunais, jo jau sasniedzis zināmu briedumu, bet pēc mūsu laikmeta standartiem tomēr ir jauns. "Pēc arhīva standartiem – jauns," smejas Ansis. Ilze Martinsone: Ansi, kā tu vispār kļuvi par fotogrāfu? Tavi vecāki ir mākslinieki – tēvs ir jau hrestomātisks Latvijas mākslinieks Andris Breže, mamma – izcilā zīmēšanas skolotāja Ilze Starka. Atceros mākslinieka Ojāra Pētersona ar humoru teikto tēzi – kad tie mākslinieku bērni ņem rokā zīmuli, viņiem jāsit pa pirkstiem... Tas bija joks, bet, domājot par to, ka mākslinieka dzīve ir diezgan sūra, saprotu, ka tavi vecāki tā arī darīja – viņi tevi virzīja pilnīgi citā virzienā, bet vienalga – tas mākslinieka gēns ņēma virsroku. Ansis Starks: Apmēram tā arī sanāca. Nebija jau tā, ka mani gluži atturētu no mākslas sfēras, bet manī pašā nebija tik spēcīga dzinuļa, lai es tur lauztos iekšā. Ilgu laiku iekšēji nevarēju saprast, kur īsti iederos, un tad tā ļoti, ļoti lēnām un pamazām man pieleca, ka mākslas joma ir tā, kur iederos vislabāk. Un labi arī tas, ka sākumā galīgi neapzinies, ka tā dzīve šādā veidā ir sūra. Mācās no klientu prasīguma Vai tu no kāda arī mācījies – praktiski vai attālināti? Mācīties, izrādās, man ir paticis praksē. No skolas labi atceros spēcīgākos brīžus, ko var salīdzināt ar papīra lapu, kad to pārloka uz pusēm un mazliet vēl novelk ar nagu, atstājot tādu zīmi: tā bija fotoziņu aģentūra AFI, fotogrāfi Valda Kalniņa un Ints Kalniņš – tā bija mana pirmā foto darbavieta un arī jūtamākā skola profesionālajā dzīvē. Lai arī dažam labam šķita, ka ziņu fotoreportāža nav mans lauciņš, tomēr liekas, ka tieši no tāda ne gluži sava lauciņa pieredze ir ļoti noderīga pēc tam savā lauciņā, jo no ziņu aģentūras nāk tāds kondensētais kadrs – ka fotogrāfijā maksimāli jāietver būtība. Tāpat arī doma vai spēja saskatīt būtisko, kas būtu jāparāda. Otra skola bija tad, kad sāku fotografēt arhitektūru – tie ir mani klienti arhitekti, kuri mani māca. Pirmais jau paliek vislabāk prātā – tā bija arhitekte Zaiga Gaile. Atceros, sākumā bija nesaprašanās, kas tad ir vajadzīgs, kamēr beigās man pielēca. Un turpmāk – nu ne gluži katrs, bet no klientu prasīguma daudz ko var iemācīties. Un kā tu nonāci tieši pie arhitektūras fotogrāfijas? Vai tā bija apzināta izvēle? Jo patiesībā jau neviens fotogrāfs Latvijā nekad nav varējis izdzīvot tikai no viena žanra. Tev bijušas vairākas personālizstādes, un tās nebūt nav bijušas arhitektūras fotoizstādes – tās bijušas portretu izstādes. Arhitektūra tev vienkārši tā nejauši sanāca, ievilka tevi, vai arī tev no laika gala tas ir paticis un interesējis? Tā nebija apzināta izvēle – tā bija vilkme. Apzināta tā nebija tādā ziņā, ka vēl neapzinājos un varbūt pat līdz šim līdz galam neapzinos, kas ir tas, kas man patīk. Bet nu – šobrīd jau daļēji varu noformulēt, ka arhitektūras fotogrāfija ļauj man izpausties attēlā kā plaknē. Tādā laukumu un līniju ģeometrijā, kas īsti nav sastopams citās jomās – dabas fotogrāfijā vai portretā ir cita grafika. Bet telpiskums un vēl tas, ka es to varu ne tikai redzēt un attēlot, bet arī tādā ķermeniskā mērogā piedzīvot un piedalīties. Līdz ar to es neesmu aizrāvies ar maketu fotografēšanu, jo tur var tikai ar aci redzēt un iztēloties – tur nav tās ķermeniski telpiskās pieredzes. Brīvs no autoritātēm Vai arhitektūras fotogrāfijas sakarā tev ir kādas pasaules autoritātes vai arī autoritātes, kuras tu par tādām uzskati Latvijā? Fotogrāfijas jomā es esmu brīvs no autoritātēm. Fotogrāfijā man šķiet interesanti iedvesmoties no citām jomām un citu jomu autoritātēm. Fotogrāfijā pārāk arī neaizraujos ar pētīšanu, bet ik pa laikam uzrodas kādi citi autori, kurus ir interesanti paskatīties. Visos laikos fotogrāfi, īpaši arhitektūrā, bijuši atkarīgi no tehnikas progresa. Jo arhitektūra ir ļoti specifiska lieta – grūti to iedabūt kadrā. Zinu, ka padomju laikos Laimonis Stīpnieks pats konstruēja objektīvus un izmantoja aviācijas tehniku. Šodien laikam pasaule piedāvā visu, ieskaitot dronus. Kā ir tev – cik tālu jūties atkarīgs no tehnikas? Un kā tev to izdevies iegūt? Tas viss taču ir drausmīgi dārgi. Tehnika joprojām ir ierobežojoša, un šobrīd, lai fotografētu arhitektūru, var sākt ar to, kas nav dārgi, tad var turpināt ar kaut ko, kas ir dārgāks. Līdz tam “drausmīgi dārgi” vēl neesmu ticis – iespējams, Latvijas mēroga dēļ. Bet iznāk konkurēt ar... telefoniem. Jo attēla mirklīgu iespaidu daudz ātrāk un vieglāk ir dabūt ar telefonu. Arī pats process ir ļoti ātrs un ļoti viegls, intuitīvs. Jebkura cita tehnika katru darbību paildzina, apgrūtina, un reizēm ir tāda sajūta, ka stundām ilgi sanāk dzīties pēc telefona bildes radītā iespaida. Tomēr nav vēl gluži tā, ka gribētos pāriet uz telefonu. Tur ir kaut kas vēl, kādēļ ir vērts cīnīties ar to tehniku. Un kā tu izturies pret attēlu digitālo apstrādi? Daļa fotogrāfu savas bildes apstrādā tiktāl, ka zūd realitātes sajūta – neliela ieliņa pēkšņi izskatās pēc šosejas... Pilnībā iztikt bez tā nevar, bet kur ir tā robeža? Droši vien, ka jebkura fotogrāfija ir ilūzija un manipulācija, līdz ar to tā ir autoru gaume un publikas izvēle, kas tiek rādīts. Attieksme neietekmē rezultāta kvalitāti Tu fotografē arhitektūru – pieņemu, ka dažādu. Un droši vien, ka tev ir arī personiska attieksme pret kādu būvi – tev tā patīk vai nepatīk. Tas tavu darbu ietekmē? Protams, ka mana attieksme pret būvi, būves autoru un vēl visādām citām lietām ietekmē darbu, bet ne rezultāta kvalitāti. Šķiet, ka rezultāta kvalitāte, pēc kā es tiecos, ir tādas kā dzirnavas, kurās visas pieminētās lietas tiek samaltas, transformētas un tad ieaužas audumā jau mainītā veidā. Daudz kas tiek piedzīvots darba procesā, bet tas ir tikai kā process. Mana personīgā pieredze kā rakstītājai par arhitektūru ir šai ziņā interesanta – reizēm labākie raksti izdodas tieši par to, kas man nepatīk... Jā, tā arī ir bijis, tāpēc to variantu ir tik daudz, ka šī atbilde man likās kā labākais kopsavilkums. Jo īsti nevar saprast, kas ko ietekmē un kāds rezultāts no tā rodas. Planējošais cilvēks Tu esi braucis arī īpaši tālu, lai fotografētu kādus objektus. Laikam pats eksotiskākais un interesantākais bijis brauciens uz Ķīnu, fotografējot Šaoliņas lidojošo mūku templi. Man liekas, tā vēl ir papildu slodze, jo jāņem vērā, ka fotogrāfam ir vajadzīgi īpaši laika apstākļi, lai nobildētu ēku, un ir skaidrs, ka otrreiz tur nevarēs braukt. Atceros, Arhitektūras muzejā bija 60. gadu pilsētas fotogrāfijas izstāde, un par manu favorītu izstādē kļuva viens pavisam neliels Vladimira Gaiļa darbiņš – Salspils memoriāla fotogrāfija. Un mani absolūti fascinēja, cik ilgi Vladimirs Gailis ir sēdējis, lai sagaidītu saules gaismu un ēnu, kas krīt precīzi pa diagonāli pāri memoriāla sienai – ar to viņš piedeva šim jau tā izcilajam ansamblim vēl papildus jēgu un emocionālo dimensiju. Un tev tagad ir bijis jābrauc uz šādām tālām vietām un jātiek ar to galā. Mani absolūti fascinēja tava fotogrāfija ar Šaoliņas mūku templi – fotografēta no liela attāluma, viss tinās tādā vieglā, vieglā dūmakā. Mūsdienās cilvēkus ir ļoti grūti pārsteigt, bet toreiz tiešām es biju fascinēta un ilgāku laiku sēdēju bez kustībām un skatījos uz šo bildi. Prieks dzirdēt! Ķīnā man pašam toreiz lielākais prieks bija par izdošanos ar planējošo cilvēku virs ēkas. Bija vairāku apstākļu kombinācija, un vajadzēja ātri izlemt, ko darīt. Jo cilvēks – vēja tuneļa lidotājs – bija pieejams uz īsu laiku, viņam bija jādodas tālāk, līdz ar to vajadzēja ātri sakoordinēt, cik augstu viņam uzlidot, kā viņam iegriezties, kurā virzienā, to visu vēl pārtulkot, un tad saprast, kurš būs labākais kadrs. Jo tu saproti, ka nevari nobildēt šādā rakursā, tad apiet kalnam no otras puses un nobildēt arī tā. Ir tikai tas īsais brīdis, kad viņš tur planē. Un tad prieks par to, ka pieņēmu lēmumu fotografēt objektu it kā no aizmugures, nevis no priekšas, kas likās tā mazliet riskanti – tomēr liekas, ka lēmums bija pareizs. Bet tai brīdī mazliet “nervs raustījās”, vai tā būs labi. Varbūt vēl kāds no šiem braucieniem ir īpaši palicis atmiņā? Par to īpašā laika izvēli – laikam es aizvien vairāk esmu pateicīgs par apstākļiem, kas ierobežo. Jo, ja ir brīva izvēle, tad tiešām var gadu nosēdēt krūmā, gaidot... Un varbūt pēc tam tas īpašais moments ir pārāk pašmērķīgs. Tāpēc labi ir, ka kaut kas ierobežo. Tādam braucienam ir labi atvēlēt vairāk laika.  Citreiz savukārt varbūt piktojies, ka tev dota tikai viena diena, un tajā pašā līst lietus. Citos apstākļos lietū taču nekad nebildētu, bet izrādās, ka tu tur dabū varbūt vislabāko bildi mūžā. Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Muzikālā apvienība “alejas” radusies 2018. gadā un savā skanējumā apvieno laikmetīgo dzeju, elektronisko mūziku un akustiskas skaņas. Tās dalībnieki ir trīs jaunās paaudzes mākslinieki — Kirils Ēcis, Spāre Vītola un Reinis Žodžiks. Nupat klajā laists otrais apvienības albums “austrālija”. Katrs no dalībniekiem grupas skanējumā ievieš savu muzikālo pieredzi un izjūtu. Toma Treiberga sarunubiedri grupa “alejas” - Reinis Žodžiks, kuram patīk darbs ar rokām: zāģēt, naglot, būvēt un restaurēt; Spāre Vītola, kurai diezgan maz atliek laika domāt par to, k o viņa dara, jo nodarbes viņu piemeklē pašas un savās izpausmēs ir ļoti dažādas, tostarp ietverot grafikas mākslu. Visbeidzot, Kirils Ēcis, dzejnieks, kuru saista vizuālās mākslas dažādie veidoli un tas, kā skaņa ietekmē telpu. Nebūtu korekti izlaist arī Spāres un Reiņa suni Alanu, kurš gan sarunas laikā gulēja, bet tas nenozīmē, ka viņš līdz ar to būtu palicis neredzams. Sarunu sākam ar jautājumu par to, kā katrs no mūziķiem pirmoreiz saprata, ka arī mūzika būs viena no tām radošajām stihijām,  kurā realizēt savas idejas un iekšējās noskaņas. Iesāk Spāre, tad pievienosies Kirils un Reinis. Grupas “alejas” mūziķi Reinis, Spāre un Kirils uzsver, ka albuma “austrālija” skanējums tāds, kāds tas šobrīd ir nonācis pie klausītājiem mūzikas straumēšanas platformās Spotify, Apple Music un drīzumā nonāks arī YouTube kanālā, nebūtu iespējams bez kolēģu Aleksandra Barona un Edvarda Brodera profesionālā atbalsta, kā arī rindai viesmūziķu, kuri kuplina šo ceļu liriskajā elektroniskajā mūzikā. Un, kas nav mazsvarīgi, latviešu valodā.

Dzīvi Kultūras Rondo šodien nosaka Baiba Broka, Vilis Daudziņš un Jaunais Rīgas teātris. Teātrī top izrāde „Dublinieši Miera ielā”, kurai iekšējā pirmizrāde paredzēta 31. martā. Par topošo izrādi, kuru iestudē Pēteris Krilovs, aizrautīgi stāsta Baiba Broka. Viņa atzīst, ka darbs ir pašvērtīgs, bagātinošs šajā brīdī, kad tikai vēl strādā un domā par sevi kā aktieriem, par aktieriem teātrī. Bet Vilis Daudziņš ir viens no pedagogiem topošajiem JRT aktieriem. Nupat pabeigts darbs pie "Jaunajiem latviešu stāstiem", kas varētu izvērsties par viņu diplomdarba izrādi. Aktieris atzīst, ka strādājot ar jaunajiem, pēta arī pats sevi, kā spēj formulēt uzdevumu jaunam cilvēkam un kā viņš to saprot. "Man liekas, ka viss šis laiks ir par to, kā spēt savākties, atrast orientierus, kad visa ikdienas dzīvē, ierastā aktiera klātbūtne teātrī nav iespējama. Kā sevi saglabāt un kā saglabāt saikni ar ārpasauli un skatītājiem tik drastiskos apstākļos, kad ir atņemts faktiski viss, ar ko esmu savu apzināto dzīvi dzīvojusi - ar izrādēm, mēģinājumiem. Labs brīdis kā trenēt sevi, kā vēl pasaulē var pastāvēt," šo laiku raksturo Baiba Broka. Bet Latvijas Teātra darbinieku savienības Teātra dienas Izcilības balvas viens no laureātiem ir JRT aktieris Ģirts Krūmiņš. Baiba Broka atzīst, ka ir neprātīgi priecīga par atzinību kolēģim. "Redzot to rūpību, kā viņš slēdz vaļā lomas, tas ir jānovērtē un nekad nebūs Ģirtam par daudz balvu," uzskata Baiba Broka. Bet Vilis Daudziņš piebilst, ka Ģirts ir teātra aristokrāts, līdzīgi kā savulaik bijis Valentīns Skulme.  

Kā atkritumu poligonu veidotās kaudzes apsaimniekot ilgtspējīgāk, radot vietu arī citām pilsētnieku aktivitātēm? Vismaz dažas atbildes ir Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētniekam Jurim Burlakovam, kurš nesen iesaistījies transformācijas procesā tepat netālu esošanā atkritumu poligonā Sāremā salā. Pētnieks stāsta gan par Sāremā salā izmantoto metodi, gan citām alternatīvām, kā pasaulē vecas izgāztuves tiek apsaimniekotas viedāk, tā mazinot draudus videi. Atkritumu piktogrammas Nupat noslēdzies pirmais vebinārs par Dānijas atkritumu piktogrammas sistēmas ieviešanu Ziemeļvalstīs. Turpmākā gada garumā arī Latvijā plānots testēt, kā tad šādas piktogrammas izdotos iedzīvināt mūsu sabiedrībā, un tas ļautu veidot vienotu redzējumu par atkritumu pārstrādi. Šajā procesā jāiesaistās gan ražotājiem, gan pircējiem, gan atkritumu apsaimniekotājiem. Par to, kas ir atkritumu piktogrammas un kā šī sistēma būtu ieviešama arī Latvijā, iepazīstina Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā padomniece ilgtspējas un digitalizācijas jautājumos Maija Kāle, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere, kā arī akciju sabiedrības "Balticovo" Komunikācijas un attīstības direktors Toms Auškāps. Vienota sistēma atkritumu pārstrādē vairākās valstīs, ceļvedis patērētājiem un rūpes par vidi. Tā varētu raksturot atkritumu piktogrammu sistēmu, kas izstrādāta Dānijā un ko starpvalstu projekta ietvaros plānots ieviest arī citās Ziemeļvalstīs, tostarp Latvijā. Šogad projekta norises laikā Ziemeļvalstu ministru padomes birojs Latvijā kopā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un ekspertiem plānojis vismaz piecas tikšanās ar dažādu ražotāju un atkritumu apsaimniekotāju grupām, lai saprastu, kuras no dāņu piktogrammām būtu visvērtīgāk ieviest Latvijā. Pēc tam paredzēta arī aptauja, lai notestētu sabiedrības gatavības pakāpi, piktogrammu sistēmas prezentēšana festivālā “Lampa” un pasākums, lai iegūtos rezultātus salīdzinātu visās Baltijas valstīs.

Nupat klajā nākusi kinorežisores un multimediju mākslinieces Aija Bley ilustrāciju grāmata „8.b klase”. Tā veidota kā 15 gadus vecas meitenes dienasgrāmata, kas vizuāli un arī emocionāli stāsta par skolā pavadīto laiku pagājušā gadsimta 80.gados. Tas ir personisks stāsts par mīlestību, sevis meklējumiem un pieaugšanu. Māksliniece atzīst, ka ilustrāciju grāmata ir pilnīgi jauns izteiksmes veids viņas daiļradē. Tieši pateicoties studijām ir tapusi šī grāmata, atklāj pazīstamā kinorežisore un fotomāksliniece Aija Bley. Te arī jāpaskaidro, ka viņa pašlaik studē Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, un grāmata ir vistiešākā veidā saistīta ar studijām. Grāmata jeb precīzāk pusaudzes dienasgrāmata, kas atgādina mazliet saules izbalinātu piezīmju kladi, starp lapām pa kādam herbārija ziedam, tad klases kopbilde, kolāžas ar attēliem no 80.gadu žurnāliem un citiem avotiem un daži dienasgrāmatā fiksēti ieraksti. Lapā, kurā kolāža ar izgriezumiem no modes žurnāliem, šāds ieraksts: “1981.gada 31.jūlijs. „Šodien visā Padomju Savienībā Saules aptumsums. Es skatos caur nokvēpinātu stiklu uz Sauli un man liekas, ka tā nemaz pa īstam tā arī nesatumst. Tomēr cilvēki runā, ka tuvojas pasaules gals. Tam nu gan es neticu! Bet tas jau arī nemaz nebūtu tik slikti, jo tad beigtos manas ciešanas.” Savukārt kāds cits ieraksts vēsta par klasesbiedra traumu, lecot no kraujas un viņa nāvi. „Divus mēnešus pēc Arta bērēm nevaru saņemties neko uzrakstīt. Likās, ka nekam nav jēgas. Es pat apsvēru iespēju kā būtu, ja es pati nomirtu. Sēdēju uz palodzes, dzēru šņabi un domāju, ka varētu izkrist pa logu. Taču, ja nu gadījumā es izdzīvotu un paliktu par kropli? To nu gan ne.” Aija Bley jau iepriekš strādājusi dažādās tehnikās, apvienojot fotogrāfiju, eksperimentālo video un grafiku, bet ilustrācija viņas darbos ir kas jauns. Interesējos par grāmatas vizuālo ietērpu, kā Aijas Bley foto un video mākslinieces pieredze palīdzējusi koncentrēt idejas šādā nelielā izdevumā, izrādās tas nav bijis vienkārši. Stāstot, kāpēc māksliniece izvēlējusies savas zināšanas un prasmes papildināt Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, viņa norāda, kā vēlējusies paplašināt savu vizuālo valodu, bet nav iedomājusies, ka vajadzēs kā skolniekam sākt zīmēt, bet skolā ir jāpieņem skolas noteikumi. Un tas ir forši jebkurā vecumā, ka ir skolotājs. Ieraksts dienasgrāmatā. 982.gada 3.februāris:  „Visu dienu skolā baigi gribas ēst. Vēders kurkst tā, ka tas atbalsojas klasē. Starpbrīdī ar Juri skrienam uz ēdnīcu fenderēt ķieģelīti. Vēstures učene iestājas durvīs un maizi mums atņem.” Un vēl viens dienasgrāmatas ieraksts: 1982.gada 4.jūnijā „Izlaidums. Spēlē grupa „Pērkons” un dzied Ieva Akuratere. Zāle ir tukša. Puiši pie skolas pīpē, bet meitenes klasē krāsojas. Vēlāk diskotēka „Enerģētiķī”.” Bet kam „ 8b klase” varētu būt interesanta? Primāri droši vien tiem, ka šodien ir ap 50 gadu un kas atminēsies savus pusaudža gadus. Bet arī jauniešiem interesējot grāmata. Grāmata beidzas ar 8.klases izlaidumu un skolotāju portretu galeriju. Izmantojot citu cilvēku atmiņas, Aija Bley radījusi savu tēlu, turklāt sniedzot bagātīgu laikmeta nospiedumu. Un arī man šis nelielais izdevums atsauc atmiņā daudz pazīstama – gan vizuāli, gan emocionāli.

Augstas politiskas amatpersonas demisija nav biežs gadījums Latvijas politiskajā dzīvē. Nupat no ministra amata demisionējušais Juris Pūce šajā DIENA PĒC epizodē atklātā sarunā par komunikāciju politikā, par savu ieguldījumu teritoriālajā reformā un, protams, par savas demisijas iemesliem un tās aizkulisēm.Support the show (http://www.dienapec.lv)

“Joprojām ļoti jauna, Katrīna Rudzīte pārliecinoši piebiedrojas tiem dzejas debitantiem divdesmitgadniekiem, kuri pēdējos gados pārsteiguši un iepriecinājuši lasītājus ar spilgti individuālu intonāciju, izkoptu izteiksmi un savaldītu ego, apliecinot, ka talantu un attīstības trūkums Latvijas dzejai nedraud”, tā par dzejnieces Katrīnas Rudzītes debijas krājumu “Saulesizplūdums” pirms sešiem gadiem rakstīja muzejspeciāliste un publiciste Inga Surgunte. Nupat apgādā “Neputns” laists klajā jaunākais dzejas apkopojums – “Ērti pārnēsājami spārni”. Dzejniece Katrīna Rudzīte darbojas apvienībā "Sieviešu stendaps", studējusi sociālantropoloģiju Latvijas Universitātē, patlaban noslēdz maģistra darbu Latvijas Kultūras akadēmijas programmā "Kultūras un starpkultūru studijas". Par debijas krājumu "Saulesizplūdums" 2015. gadā dzejniece saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā "Spilgtākā debija". Katrīnas dzeja tulkota angļu, grieķu, slovēņu, krievu, baltkrievu un igauņu valodā.

Nupat kā nosvinēti Preiļu burnasa svētki. Burnass – tas ir mētelis, kas nēsāts 19.gadsimta otrajā pusē. Preiļiem bijis īpaši grezns burnass, kuru atdarinājusi kultūras vēstniece, skolotāja, rokdarbniece, tautas tērpu darinātāja Iveta Seimanova. Preiļu burnasa svētkos veikums tika atrādīts. Preiļu burnasa tapšanas stāsts Ivetai bija notikumu sakritība un nejaušība. Vēloties veidot Preiļu burnasu, viņa apzinājusies, ka lielākā problēma ir atrast materiālu no kā mēteli šūt – dabisku, brūnas aitas vilnas vadmalu. Tāpēc šī doma tika atlikt malā, un Iveta sāka darbu pie Vidsmuižas goda priekšauta atdarināšanas. Priekšautam viņa vēlējās izmantot ne mūsdienās austu linu. Ar interneta starpniecību atradusi sievieti no Preiļiem, kurai bija vecs lina audums, taču, apskatot to tuvāk, sapratusi, ka priekšautam nederēs, jo izrādījās, ka tas ir kapā laižamais dvielis. Taču sievietei bija arī citi materiāli, starp tiem Iveta ieraudzīja brūnu dabisku vadmalu. Audums bija vecs, austs mājās, bojāts un nelabi oda. Lai nelabo aromātu mazinātu, vadmala tika mērcēta ozola mizās. Un pēc darba vairāk nekā pusgada garumā, nu ir redzams rezultāts. “Preiļu burnass ir darināts no brūnās, dabiskās aitas vilnas. Brūna vadmala, austa trīnītī, pēc noaušanas savelta, diezgan bieza un silta. Kā redziet, tam ir netipiski ornamenti izšūti gan mašīndūrnienā, gan ir aplikācija. Aplikācija sastāv no sarkana lina un brūna katūna, bet  tās ir ķīmiski krāsotas. Un tad ir samts, samta zaļganā aplikācija - diezgan neraksturīga Latgales mētelim, tas ir tāds vienīgais ar tādu izšuvumu,” par burnasu stāsta Seimanova.

Krustpunktā šodien saruna par sabiedriskajiem medijiem un to finansējumu. Nupat atklājās, ka šogad nav piešķirta nauda Latvijas Radio 4 un lsm.lv angļu un krievu versijām. Valdība steigšus metās to labot, bet šis stāsts ir tikai daļa no plašākas problēmas, proti, finansējums sabiedriskajiem medijiem ir hroniski nepietiekošs. Kā to mainīt – par to sarunā ar studijas viesiem: Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadītājas vietnieku Ivaru Āboliņu, Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītāju Ivonnu Plaudi, Saeimas budžeta un finanšu komisijas vadītāju Mārtiņu Bondaru, kā arī Saeimas cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāju Artusu Kaimiņu.

Bērnu grāmatu ieteicējs. 62.epizode. Šodien Burtu Princese un 3D Voldis gatavosies pārgājienam, lasot Klaudijas Tollas un Ilkas Sokolovski noderīgo padomu grāmatu "Dosimies dabā", bet Plankumainais Zirneklis Zenē (TheNee) viņiem traucēs, spēlējoties ar dzejoļiem no Ulda Ausekļa grāmatiņas "Ko dara Runcis Francis". Burtu Burvis ieteiks bērniem īsto grāmatu un pieburs lasītprieku! Dosimies dabā PRINCESE:                Dosimies dabā + ceļvedis pa Latvijas dabas takām!                                     Grāmata izdota sadarbībā ar Latvijas dabas muzeju un Māmiņu klubu. Tūlīt aiz durvīm, laukā – dabā – tevi gaida daudz aizraujošu atklājumu. Tev tikai jāsagatavojas ceļam! Katrā ekspedīcijā daudz kas atkarīgs no iepriekšējās sagatavošanās un pareiza aprīkojuma. Kalnos valda citi likumi, nekā purvā. Pilsētā tev kompasu nevajadzēs, bet ko iesākt nepazīstama meža vidū? Nākamajās lappusēs tu uzzināsi, kas tev šādos gadījumos vienmēr jāņem līdzi, kā orientēties dabā un kā šajā ziņā var palīdzēt laika zīmes. Jāatceras, ka vienmēr var notikt arī kaut kas neparedzēts. Tādēļ būtu labi, ja tev būtu līdzi pirmās palīdzības aptieciņa. Vai esi gatavs? Tad sāksim!”   Ko dara Runcis Francis ZIRNEKLIS:               runcis Francis ķircina Daugavu                                     tāpat kā upes viļņi                                     viņš izstaipās gari,                                     tāpat kā upes viļņi                                     viņš kūkumus met, tāpat kā upes viļņi lec mākoņu astītes ķert –   runcis Francis ķircina Daugavu, bet viņai ir mīļa un laba sirds – tik brīžam pa šķendīgam šļakstam                                     tā nebēdnim ūsgalos sviež…                                       Auu, Burtu Princese, nešļakstinies!   PRINCESE:                Kur tu ņēmi šo dzejoli, Zenē? ZIRNEKLIS:                 Grāmatplauktā. PRINCESE:                Kam tas pieder? ZIRNEKLIS:                 Dzejniekam Uldim Auseklim. VOLDIS:                      Kāpēc tu maisies pa vidu mūsu ceļojumam ar Ulda Ausekļa dzejoli? ZIRNEKLIS:                 Tāpēc, ka es arī gribu piedalīties! VOLDIS:                      Tu tak negribēji nekur doties, Zirnekli! ZIRNEKLIS:                 Negribu nekur doties, bet gribu piedalīties, tepat uz vietas atrodoties! VOLDIS:                      Tas arī ir Ulda Ausekļa dzejolis? ZIRNEKLIS:                 Nē, mans. Nupat izdomāju!  

Par vienu no Latgales vizītkartēm droši var saukt šejienes keramiķus, podniekus un viņu darinājumus. Nupat aizvadītas 38. Latgales podnieku dienas, Lūznavas muižā atklāta izstāde, kurā piedalās Latgales podniecības meistari ar pēdējā gada darinājumiem. Izstādē apskatāmi arī Daugavpils keramiķes Lilijas Zeiļas darbi, viņa ir Tautas lietišķās mākslas studijas “Latgale” vadītāja un Daugavpils Māla mākslas centra keramiķe. Sarunā Lilija Zeiļa atklāj, kā radusies interese par podniecību, par Latgales keramiku pasaules kontekstā, kā top darbi un kas raksturo labu keramiķi. Skan rubrika “Kolnasātys gruomotplaukts”, tajā rakstnieks Oskars Orlovs jeb Raibīs dalās pārdomās par latgaliešu literatūru un dažādām kultūras balvām.

Raidejuma pyrmajā daļā teikamīs ar školuotuoju, folkloristi i Latgolys kulturys dzeivis aktivisti Annu Babri. Nupat jei nūsvieteja sovu 90. dzimšonys dīnu, par speiti lelajam vacumam Annys kundze dorbojās Latgolys kulturā. Sovā cīnejamajā vacumā Anna Babre ir spiejuse izceineit vacuo ceļa atjaunuošonu da tāva sātai, i tur niu īreikuots muzejs, bet sovulaik, pats Fraņcs Trasuns īrūsynuojs, ka itamā sātā juobyt školai zemnīku bārnim. Kūpā ar Annu Babri iz juos myužu atsavēre Laura Sondore-Strode. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="156356" layoutid="0" layout="" static=""}   "Kolnasātys" ūtrajā daļā skaņ saruna ar Daugovpiļs Universitatis profesori, literaturzynuotneicu Maiju Burimu. Jei na tikai struodoj ar studentim, bet ari voda Austrumlatvejis literarū akademeju, pārn tyka īvālāta par Latvejis Zynuotņu akademejis akademiki. Sarunā Maija atkluoj, par kū sovulaik izavēlēje literaturys nūzari, kū sagaida nu jaunuo Daugovpiļs Universitatis rektora i kū nūzeimoj byut akademikim.