Podcasts about igauniju

Kanādas premjerministrs Džastins Trudo atkāpjas no amata. Ukrainas Bruņotie spēki aktivizējušies ieņemtajā Krievijas Kurskas apgabala teritorijā. Somi meklē vainīgos, kas sabojāja Somijas un Igaunijas elektrības savienojumu 2024. gada nogalē. Aktualitātēs analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Radio žurnālists Uldis Ķezberis. Džastins Trudo aiziet pats 6. janvārī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo paziņoja par savu demisiju un arī atkāpšanos no Kanādas Liberālās partijas vadītāja posteņa. Partijai nu jāizraugās jauns līderis un valdības galva, kas nav viegls uzdevums, jo, kā norāda Kanādas politikas eksperti, harizmātiskais Trudo esot padarījis liberāļus par izteikti ap līderi centrētu partiju, pie tam nav parūpējies par stabilu kandidātu sava darba turpināšanai. Lai nodrošinātu netraucētu procesa norisi, Kanādas Parlamenta darbība ir apturēta līdz 24. martam. Džastins Trudo stājās pie Liberālās partijas stūres 2013. gadā, kad partija jau astoto gadu bija opozīcijā, un sekmīgi aizvadīja to līdz uzvarai 2015. gada vēlēšanās. Kopš tām viņš nemainīgi bijis Kanādas valdības galva, tiesa, pēc 2019. gada vēlēšanām tā bija mazākuma valdība. Ap 2022. gada vidu liberāļu galvenie konkurenti – Konservatīvā partija – reitingos pirmoreiz pārspēja valdošo spēku, un kopš tā laika viņu pārsvars tikai audzis. Šobrīd, ar nepilniem 45% pret 20%, tas ir jau vairāk nekā divkāršs. Galvenais sabiedrības neapmierinātības iemesls ir pēdējos gados strauji augusī dzīves dārdzība, sevišķi pārtikas un mājokļu cenu kāpums, bez tam pailgajā varas periodā Trudo uzkrājis arī dažus reputācijas „melnumus”. Un, nepārprotami, aizejošā premjera politisko likteni ietekmējis arī Trampa faktors. Kanāda kļuvusi par vienu no jaunievēlētā Savienoto Valstu līdera ārpolitisko verbālo izlēcienu objektiem, it kā pus pa jokam deklarējot, ka tai jākļūst par ASV 51. pavalsti, un jau pilnā nopietnībā piesolot pamatīgus ievedmuitas tarifus, kas varētu draudēt Kanādai ar jaunām ekonomiskām problēmām. Premjerministra Trudo mēģinājumi stabilizēt situāciju, personīgi tiekoties ar Trampu, izraisījuši negatīvu reakciju viņa paša valdībā. Tiek spriests, ka šie kontakti bijuši viens no galvenajiem premjera domstarpību cēloņiem ar viņa vietnieci un finanšu ministri Kristiju Frīlendu, kura negaidīti demisionēja decembra vidū. Frīlenda esot uzstājusi uz stingrāku Kanādas stāju attiecībās ar vareno dienvidu kaimiņu. Tā nu Džastins Trudo, nenoliedzami viens no spilgtākajiem mūsdienu politiķiem, nolēmis pamest premjera amatu pats, pirms viņu no tā izmet nelabvēlīgā konjunktūra. Ukraina cīnās Svētdien, 5. janvārī, Ukrainas Bruņotie spēki aktivizējās ieņemtajā Krievijas Kurskas apgabala teritorijā, vairākos virzienos pārejot pretuzbrukumā. Kā ziņo avoti kā vienā, tā otrā frontes pusē, ukraiņi plaši izmantojuši radiosignālu slāpēšanu, lai paralizētu Krievijas lidrobotu darbību. Krievija jau paziņojusi, ka ukraiņu spēku virzība apturēta, uzbrucēju kaujas tehnika iznīcināta, tomēr šī Ukrainas spēku aktivizēšanās tai nepārprotami ir nepatīkams pārsteigums. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien videouzrunā paziņoja, ka Krievijas spēkiem tiek nodarīti nopietni zaudējumi un Ukraina turpina paturēt savā kontrolē buferzonu Krievijas teritorijā. Krievija gan turpina spiedienu Ukrainas austrumos. Tā paziņojusi, ka ir ieņēmusi Kurahoves un Toreckas pilētas Doņeckas apgabalā, par kurām jau vairākus mēnešus notiek intensīvas kaujas. Sevišķi svarīga esot nozīmīgā transportmezgla Kurahoves sagrābšana, kas ļaušot ātrāk izvērst uzbrukumu atlikušajai Doņeckas apgabala daļai. Tomēr, saskaņā ar Ukrainas puses ziņoto, tās spēki joprojām atrodas abās pilsētās un turpina cīņu. Tikām pirmajā jaunā gada nedēļā Krievija turpinājusi raķešu un lidrobotu triecienus Ukrainas civilajai infrastruktūrai, kuros vairāki cilvēki gājuši bojā, vairāki desmiti ievainoti. Savukārt Ukrainas Jūras spēki paziņojuši, ka to palaistiem lidrobotiem izdevies iznīcināt vai bojāt divas Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas „Pancir” un vienu zeme-gaiss raķešu sistēmu „Osa” okupētajā Ukrainas Hersonas apgabala daļā. Jūras „huligānu” medības Somu līcī 7. janvārī Somijas policija paziņoja, ka ar Zviedrijas Jūras spēku palīdzību no dzelmes Somu līcī izcelts enkurs, kas, domājams, piederējis ar Krievijas naftu pildītajam tankkuģim „Eagle S”, kuru somu krasta apsardze arestēja decembra nogalē. Ar Kuka salu pundurvalsts karogu kuģojošais peldlīdzeklis tiek turēts aizdomās par to, ka mērķtiecīgi vilcis enkuru pa grunti, saraujot Igaunijas un Somijas elektrotīklu savienojumu un četras globālā tīmekļa savienojuma līnijas. Ja tīmekļa savienojumi jau atjaunoti, tad augstsprieguma kabeļa remonts prasīs vairākus mēnešus. Bez tam aizdomas raisa arī „Eagle S” krava, kas, pēc visas spriežot, varētu būt sankcijām pakļautie Krievijas naftas produkti, respektīvi, šis kuģis acīmredzot pieder tā dēvētajai „Krievijas ēnu flotei”. Decembra vidū divpadsmit valstis – Vācija, Lielbritānija, Polija, Nīderlande, piecas Ziemeļvalstis un trīs Baltijas valstis – vienojās par pasākumu kompleksu šīs „ēnu flotes” apkarošanai. Tā kā zemūdens komunikāciju bojāšana uzskatāma par sabotāžas aktu, pret kuģa komandu un īpašnieku, kādu Apvienotajos Arābu emirātos bāzētu kompāniju, ierosināta krimināllieta; komandas locekļiem noteikts aizliegums izbraukt no Somijas. Tāpat Somijas un Igaunijas policija turpina izmeklēt ļoti līdzīgu gadījumu, kad, domājams, pa grunti vilkts Ķīnas kravas kuģa enkurs bojāja gāzesvadu starp Somiju un Igauniju un vairākus telekomunikāciju savienojumus. Kā norādījusi Somijas puse, attiecīgās Ķīnas institūcijas sadarbojoties ar izmeklēšanu. Kas attiecas uz domājamo sabotāžas pasūtītāju, proti, Kremli, tad tas izteicies, ka notikušajam ar Krieviju neesot nekāda sakara. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vai zini, kas no Ukrainas dzīvā mantojuma iekļauts UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos? UNESCO, jeb Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija veido dažādus starptautiskos sarakstus, no kuriem pazīstamākais droši vien ir Pasaules mantojuma saraksts, kurā Latviju pārstāv Rīgas vēsturiskais centrs, Strūves ģeodēziskais loks un kopš 2023. gada arī Kuldīgas vecpilsēta. Bet bez materiālā ir arī nemateriālais mantojums – zināšanas un prasmes, ko mantojam un ideālajā variantā arī nododam nākamajām paaudzēm. No mūsu – Latvijas nemateriālā jeb dzīvā mantojuma UNESCO sarakstos iekļauta dziesmusvētku tradīcija (kopīga nominācija ar Igauniju un Lietuvu), suitu kultūrtelpa un koku pludināšanas tradīcija – pēdējo Gaujas plostnieki 2022. gadā pieteica kopā ar Austriju, Čehiju, Poliju, Spāniju un Vāciju. Kopumā šajos UNESCO dzīvā mantojuma sarakstos ir iekļauti 730 elementi jeb vērtības no 145 pasaules valstīm. Šodien par to, kā šajos sarakstos reprezentēts bagātīgais Ukrainas nemateriālais jeb dzīvais mantojums. Līdz šim gadam UNESCO sarakstos bija iekļautas 5 Ukrainas dzīvā mantojuma vērtības, bet burtiski tikko, decembra sākumā, Starpvaldību komitejas kārtējā sesijā, kas notika Paragvajā, UNESCO Reprezentatīvajā sarakstā iekļauta arī Ukrainas un Igaunijas kopīgi gatavotā nominācija: “Ukraiņu pisanka – olu rotāšanas tradīcijas un māksla”. Pisanka (писанка) – no vārda “rakstīt”, jo ukraiņi ar īpašu irbulīti “pisačok” (писачок) iegrebj rakstus vaskā, kas uzklāts uz olas un pēc tam iemērc krāsā. Tradīcija šādi “izrakstīt” olas tiek nodota ģimenē, bet prasme ir attīstījusies tādā līmenī, ka Ukrainā ir arī profesionāli olu izrakstītāji, un ir īpašas izrakstīto olu kolekcijas un muzeji. Igaunija nominācijas gatavošanā piedalījās tādēļ, ka šobrīd, kara apstākļos, arī Igaunijā dzīvojošajiem ukraiņiem tradīciju saglabāšana ir svarīga un tā tiek turpināta arī dzīvojot ārpus Ukrainas. Iepriekšējo pieteikumu Ukraina gatavoja un iesniedza jau kara apstākļos – 2022. gadā UNESCO Starpvaldību komiteja paātrinātā kārtā izskatīja un UNESCO steidzami glābjamo vērtību sarakstā iekļāva “Ukraiņu boršča gatavošanas tradīciju”. Visā Austrumeiropā izplatītās viegli skābenās gaļas/sakņu zupas populārākais variants – sarkanais biešu borščs radies tieši Ukrainā. Te tas ir atrodams gan katras saimniecības ēdienkartē, gan jo bagātīgi – ukraiņu folklorā. Ir pat tāda izplatīta ieraža, kā “do nevistky na borshch” (до невістки на борщ) – kad trešajā dienā pēc kāzām vīra māte ierodas pie jaunās sievas “uz boršču”. Kādēļ borščs iekļuva “glābjamo vērtību” sarakstā? Tādēļ, ka dzīvās tradīcijas ir cieši saistītas ar cilvēkiem. Kara laikā cieš ēkas un infrastruktūra, bet tās ir atjaunojamas vērtības. Savukārt cilvēks ir neaizstājams, tādēļ kara situācijā ārkārtīgi svarīgi ir glābt nemateriālo mantojumu un tā nesējus, jo viņi ir nācijas izturētspējas pamats. Par citām UNESCO sarakstos iekļautajām Ukrainas dzīvā mantojuma vērtībām – nākamajās reizēs.  

LOITS Lembetu interview METĀLKĀSTS LV #170 [ENG] ENG (LAT BELOW) - In this episode, we have a chat with Ahto-Lembit "Lembetu" Lehtmets of the legendary Estonian black metal band LOITS! We get to know what LOITS is, how they sound, their creative process, how they started and evolved, and what the future holds for LOITS. We explore the Estonian metal scene, try to understand how it works, and how LOITS has been involved in it and at the top of it for almost 30 years! Since METĀLKĀSTS LV podcast is based in Latvia and Latvia is close neighbors with Estonia, we dive into LOITS' history with Latvia and why they have not played here since 2005 — almost 20 years ago at the time of this recording! Crazy gig stories, music collecting from late Soviet times to today, and many other subjects are touched upon in this conversation. LAT - Šajā sērijā, runājot angļu mēlē, mums ir saruna ar leģendārās igauņu black metāla grupas LOITS radītāju Ahto-Lembit "Lembetu" Lehtmets! Uzzinām, kas ir LOITS, kā viņi skan, kāds ir viņu radošais process, kā viņi aizsākās, attīstījās un ko nākotnē varam sagaidīt no LOITS! Mēs iepazīstam Igaunijas metāla scēnu, cenšamies saprast, kā tā strādā, kā LOITS tajā ir iesaistījušies un kā viņi noturējušies Igaunijas scēnas augšgalā gandrīz 30 gadus! Tā kā METĀLKĀSTS LV ir bāzēts Latvijā un esam tuvi kaimiņi ar Igauniju, sarunā noskaidrojam LOITS vēsturi Latvijā un uzzinām, kāpēc viņi nav spēlējuši šeit kopš 2005. gada, kas ir gandrīz 20 gadus atpakaļ šīs epizodes ierakstīšanas laikā! Traki Latvijas koncertu stāsti, mūzikas kolekcionēšana no vēliem padomju laikiem līdz šodienai un citas tēmas tiek skartas šajā sarunā. Un, dārgie tautieši! LOITS jūs aicina iesaistīties zemāk pieminētajā FB grupā, lai radītu interesi un labākas iespējas viņiem uzspēlēt pie mums Latvijā. Klausāmies un dalāmies! LOITS: https://www.facebook.com/@LoitsOfficial https://open.spotify.com/artist/4m0m2vPzL0fazizMUSE4ZS?si=9avLtIFsTru7XlKEzMpz_w https://loits.ee/ LOITS Community page: ENG - Loits is inviting you to follow, join and get involved! LAT - Loits tevi aicina piesekot, pievienoties un iesaistīties atbalstītāju grupā! https://www.facebook.com/groups/5775850955 0:00 - Intro / Ievads 2:02 - Ievads latviešu valodā / Latvian introduction 2:52 - English introduction / Ievads angļu valodā 3:20 - Song: Emaraud (from Must Album) 8:23 - Start of conversation 9:00 - What is Loits? 12:36 - Loits lyrical themes - WW2 from different angles 17:44 - Vocal style discovery, inspirations & evolution 20:54 - About the new Loits Split EP songs, new physical releases 31:04 - Reason behind Trench Art - A Tribute to Loits 33:46 - LP, CD, MC collecting through the times 44:35 - Estonian metal scene - Region, genre or age based 48:24 - Tarbariitus Festival 2024, the underground competition 54:22 - How has Loits stayed on top of Estonian metal scene? 58:03 - Essential Estonian metal bands pt.1 1:01:00 - Latvian metal bands Lembetu has been involved with 1:03:40 - Essential Estonian metal bands pt.2 1:06:19 - About documenting our metal scenes 1:10:48 - Bands of Lembetu, How Loits became a band, lineup changes 1:17:33 - How Loits decides where & when they play? 1:19:50 - The upcoming album and writing process 1:24:18 - Why Loits don't play in Latvia anymore? 1:27:23 - What does it mean to return as a band? 1:30:59 - The importance of community for our scenes 1:33:07 - When will Loits play in Latvia? 1:36:50 - Crazy stories from gigs in Latvia 1:42:41 - Loits tattoo story 1:46:36 - Callout to Latvian organizers! Loits future plans 1:52:47 - Outro 1:53:41 - Song: Tõelised Kuningad (Kutse Sügavikust) (from new Split EP)

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas iepazīstinām ar kādu starptautiski ne līdz galam atzītu valsti - Kosovu. Kosovu savos mēs nevarējām nepieminēt, jo stāsts par tās neatkarības centieniem noteikti ir ļoti interesants, pretrunīgs un arī politiski un ģeopolitiski ļoti sarežģīts. Varbūt dažiem klausītājiem Ukrainas konflikta kontekstā būs piemirsies, bet tieši cīņu par Kosovas valstiskumu varētu dēvēt par vienu no pagājušā gadsimta un gadu tūkstoša pēdējiem un šī gadsimta pirmajiem bruņotajiem konfliktiem Eiropā. Kosova pašlaik tiek uzskatīta par jaunāko valsti Eiropā un piekto jaunāko pasaulē. Tās neatkarība ir pasludināta 2008. gadā, taču šo neatkarību ir atzinušas tikai 104 pasaules valstis, tostarp Latvija. Starp citu, papētot šo dziļāk, var redzēt, ka no Eiropas valstīm ātrāk par Latviju to izdarīja tikai Albānija, Francija un Lielbritānija. Jā, varam kārtējo reizi palepoties ar sevi, ka par vienu dienu apsteidzām Igauniju, bet Lietuvu vispār par gandrīz divarpus mēnešiem. Apspēlējot vēl arī jaunības aspektu, Kosovu var saukt arī par vienu no gados jaunākajām Eiropas valstīm, jo tajā vairāk nekā 70% iedzīvotāju ir jaunāki par 35 gadiem, bet vidējais iedzīvotāju vecums vispār nesasniedz 32 gadus.  

Rīgā vairākās tikšanās reizēs ar iedzīvotājiem vides organizācijas un domnieki spriedīs par to, kā pilsētu pielāgot klimata pārmaiņām. Lai arī Rīga nekad nav gatava, klimata pārmaiņas min uz papēžiem un jau šobrīd jārod risinājumi karstuma, plūdu u.c. problēmām pilsētā. Nesen raidījumā runājām par centieniem glābt ledājus un šajā sarunā atkal ieskanējās jautājumi par to, kas notiks ar tādu pilsētu kā Rīga tuvākajās desmitgadēs. Jau šobrīd izjūtam lielo svelmi Rīgas ielās vasarās, ziemā tā ir intensīva snigšana, ar kuru netiek galā sniega šķūrētāji un autovadītāji; tie ir plūdi un lērums citu ķibeļu, kuras bieži nākas piedzīvot nesagatavotiem. Kā iedzīvotāji un pilsētas insitūcijas meklē risinājumus šīm problēmām, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Ingrīda Strazdiņa, biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve, Indra Purs, Latvijas Ainavu arhitektu associācijas valdes priekšsēdētāja, un Jānis Ušča, Rīgas domes pārstāvis. Piesārņotas vai piegružotas teritorijas sakopšana vai atjaunošana Ja, piemēram, augsne ir piesārņota ar naftu, tā tiek gan attīrīta mūsu valstī, gan arī augsni ved uz Lietuvu vai Igauniju, kur to attīra un izmanto būvniecībā. Kā praktiski tiek pārbaudīta un atjaunota piesārņota vai degradēta vide, skaidro uz Valsts vides dienesta (VVD) pārstāvji. Būvgružu vai vecu ēku drupu savākšana ir vieglāk un ātrāk pārraugāms process nekā piesārņotas teritorijas attīrīšana. Ja piegružota teritorija ir ar aci saskatāma, tad piesārņojuma konstatēšanai ir nepieciešams veikt analīzes  no augsnes vai apkārtējiem ūdeņiem, bet abos gadījumos jāpieskata, kur un kā tiek galā ar atkritumiem un šis jautājums ir Valsts vides dienesta kompetencē. Vairāk par to, kā šis dienests rīkojas, kad ir uzzināts par piegružotu vai piesārņotu teritoriju, stāsta VVD Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes Atkritumu kontroles daļas vadītājs Mārtiņš Egle un VVD Atļauju pārvaldes direktore Daina Kalēja. Runājot par  piesārņotu vidi, tas ir ilgs un komplicēts process, kamēr tiek  izpētīts, cik dziļi, kur konkrēti šis piesārņojums ir, kādas vielas speciālistiem ir jāpārbauda. Tad tiek analizēti ievāktie paraugi, pēc tam izstrādā projektu, kā konkrētā teritorijā tiks veikta sanācija jeb vienkāršāk sakot, kā šī vieta tiks atveseļota. Tas parasti nenotiek viena gada laikā un arī pēc tam tiek uzraudzīts, cik kvalitatīvi vide ir attīrīta. Redzamākais un līdz šīm apjomīgākais projekts  Latvijā ir Inčukalna sērskābā gudrona dīķu attīrīšana, kas sākas jau 2009. gadā un noslēdzās 2023. gada decembrī.

Lībiešu institūta eksperte Bridžita Morana-Nae piedzima Anglijā, izauga Francijā, bet tagad no Rumānijas ir pārcēlusies uz Igauniju, kur studēs doktorantūrā. Kultūras rondo viņa dalās pārdomās par valodu studijām un aizraušanos ar lībiešu valodu. Bridžita Morana-Nae pārcēlusies uz Tartu, jo sākusi doktorantūras studijas saistībā ar lībiešu pētniecība. Grib konceptualizēt lībiešu mūziķi kā  valodas politikas aktierus Latvijā. Jau maģistrantūrā pētījusi lībiešu valodu un tās politiku. Bridžitas dzīves stāsts tiešām ir neparasts. Viņa dzimusi Anglijā, abi vecāki bijuši valodu skolotāji. Tā kā vecākiem nav patikusi Anglijas skolu sistēma, ģimene pārcēlusies uz Franciju. Bridžita stāsta, ka ir uzaugusi Elzasas reģionā. Pati saka, ka gan angļu, gan franču valoda ir viņas dzimtā valoda. Skolā savukārt vairākas stundas notikušas arī vācu valodā. "Vienmēr jūtos kā eiropiete, ka man Eiropa ir ļoti svarīga," atzīst Bridžita Morana-Nae. Jau 17 gadu vecumā zinājusi, ka grib studēt skandināvistiku, bet nezināja, kur to vēlas darīt, tāpēc izlēmusi paņemt brīvu gadu un pieteikusies iespējai veikt brīvprātīgo darbu Eiropā. Tajā gadā viņai ļoti patikusi Latvijas Eirovīzijas dziesma, tā bija Jorena Šteinhauera "Cep kūku!", tāpēc iedomājusies, ka interesētu braukt uz Latviju. Meklējusi projektus un atradusi projektu Rankas pagastā. "Visiem stāstīju, ka nebraukšu uz universitāti, bet uz Latviju," stāsta Bridžita Morana-Nae. Nekad iepriekš viņa nebija bijusi Latvijā un arī tik tālu Ziemeļeiropā. Rankā Bridžita strādāja jauniešu centrā un bērnudārzā, arī skolā. Rankā ar visiem runājusi latviski, gan arī Eiropas brīvprātīgo programmas ietvaros mācījusies latviešu valodu. Pēc gada Rankā arvien vēlējusies studēt skandināvistiku, tāpēc pārcēlās uz Vīni, kur studēja dāņu un islandiešu valodu. Erasmus programmas ietvaros nav bijis iespēju braukt uz Latviju, tāpēc Brižita izvēlējusies Lietuvu, kur mācījās mazliet lietuviešu un igauņu valodu. Atgriežoties Vīnē, sapratusi, ka viņai pietrūkst Baltijas reģiona. Augstskolā bijis kurss par valodas politiku Ziemeļeiropā, kur profesors runāja par lībiešiem. "Es - hm - lībieši? Es gadu šeit dzīvoju un nekad nebiju dzirdējusi vārdu lībieši. Domāju, ka gribu vairāk par to uzzināt," turpina Bridžita Morana-Nae. Rakstījusi referātu un sapratusi, ka tas ļoti interesē, jo arī saistīts ar Latviju. Covid laikā pārcēlās uz Rumāniju un strādāja par skolotāju, bet 2023. gadā sāka studēt lingvistiku Nīderlandē, kur augstskolā bijis ar lībiešiem saistīts projekts. Profesors piedāvājis iesaistīties un arī braukt uz Latviju pētījuma ietvaros. Profesors palīdzēja sazināties ar Valtu Ernštreitu no Lībiešu institūta. Pēc pāris zoom sarunām Bridžita saņēmusi darba piedāvājumu Latvijā. "Biju šokā. Domāju - četrus gadus neesmu runājusi latviski, vai tiešām labi saprotu, vai viņi man tiešām piedāvā darba vietu?" stāsta Bridžita Morana-Nae. "Bija projekts par valodas pārmantošanu, tas tieši saistīts ar to, ko vēlējos pētīt, tie ir lībiešu  ansambļi, kā viņi redz savu lomu revitalizācijas procesā." Tagad Bridžita dodas tālāk un studēs Tartu Universitātē, kā arī turpinās strādāt Lībiešu institūtā Latvijā. "Man ļoti patīk, ka varu izmantot latviešu valodu tik bieži," Bridžita Morana-Nae.

Kas notiek elektrības tirgū? Kāpēc šovasar elektrība kļūst dārgāka un kādas ir perspektīvas? Kā līdzsvarot izmaksu sadali, iesaistīt visus elektroenerģijas tirgus dalībniekus un veicināt atjaunojamās enerģijas attīstību, lai saglabātu konkurētspēju ar Lietuvu un Igauniju? Kā elektroenerģijas sistēmas pakalpojumu izmaksas ietekmētu atjaunīgās enerģijas investīciju vidi? Par šiem jautājumiem runājam Krustpunktā, kad studijā ir Klimata un enerģētikas ministrijas pārstāvis Kaspars Melnis, Latvijas Vēja enerģijas asociācijas pārstāvis Renārs Urbanovičs , "Utilitas Wind" valdes loceklis un Latvijas elektroenerģētiķu un elektrobūvnieku asociācijas izpilddirektors Ivars Zariņš.  

Kas notiek elektrības tirgū? Kāpēc šovasar elektrība kļūst dārgāka un kādas ir perspektīvas? Kā līdzsvarot izmaksu sadali, iesaistīt visus elektroenerģijas tirgus dalībniekus un veicināt atjaunojamās enerģijas attīstību, lai saglabātu konkurētspēju ar Lietuvu un Igauniju? Kā elektroenerģijas sistēmas pakalpojumu izmaksas ietekmētu atjaunīgās enerģijas investīciju vidi? Par šiem jautājumiem runājam Krustpunktā, kad studijā ir Klimata un enerģētikas ministrijas pārstāvis Kaspars Melnis, Latvijas Vēja enerģijas asociācijas pārstāvis Renārs Urbanovičs , "Utilitas Wind" valdes loceklis un Latvijas elektroenerģētiķu un elektrobūvnieku asociācijas izpilddirektors Ivars Zariņš.  

24. jūlijā pl. 19 Rīgas Sv. Pētera baznīcā un 26. jūlijā pl. Siguldas koncertzālē "Baltais flīģelis" bezmaksas koncertus sniegs orķestris "Otto-Sinfoniker Berlin" diriģenta Volfganga Bērenda vadībā. Programmā "Koncertceļojums 2024" iekļauti Antona Bruknera, Franča Šūberta, Edvarda Grīga, Pētera Vaska, Riharda Dubras un arī Žana Sibēliusa darbi. Lai plašāk uzzinātu par šo orķestri, tā tapšanas vēsturi un programmu, ko mūziķi piedāvās klausītājiem Latvijā, "Klasikā" uz tikšanos aicinām diriģentu Volfgangu Bērendu, kā arī vijolniekus Sabīni Vīlandi un Kristofu Flīgi, kurš vienlaikus ir arī koncerttūres organizētājs. Orķestris "Otto-Sinfoniker" savu nosaukumu guvis, pateicoties ilggadējai mēģinājumu zālei Oto ielā Berlīnes Moabit rajonā. Vīrs, vārdā Oto, bijis amatnieks, kurš 19. gadsimtā rātskungiem palīdzējis labot dažādas lietas.  "Jau četrdesmit gadus esmu šī orķestra dalībnieks – spēlēju otro vijoli. Bet pats orķestris ir 41 gadu vecs," stāsta Kristofs Flīge, kura pamatprofesija ir jurists – ikdienā viņš ir tiesnesis. "Mani uzdevumi orķestrī nav lieli, toties esmu viens no tūres rīkotājiem – gatavoju to divpadsmit mēnešu garumā, rūpējoties par visu: restorāniem, viesnīcām, lidošanu, kas šoreiz nebija vienkārši sakarā ar digitālās sistēmas problēmām – tās bija tieši tad, kad orķestrim bija jāierodas Latvijā!" Tikām vijolniece Sabīne Vīlande atklāj orķestra rašanās vēsturi: "Vispirms sastapu dažus cilvēkus, kas spēlēja baroka mūziku – tur bija daži vijolnieki, arī klavesīns tika iesaistīts. Bet šīs grupas vadītājs sastapa vēl daudzus cilvēkus, kuri arī gribēja mums pievienoties, un tad viņš nolēma, ka vajag dibināt orķestri. Viņš pats bija jurists, un viņš visiem saviem klientiem, skatoties uz viņu rokām, vaicāja: "Vai gadījumā jūs nespēlējat kādu instrumentu? Varbūt vijoli?" Un tā tas orķestris auga! Jau pēc [neilga] laika bijām desmit vijoles, tad jau pievienojās arī flautas, aizvien vairāk cilvēku nāca klāt. Es pati spēlēju vijoli – orķestrī esmu jau kopš pašiem pirmsākumiem. Bet ikdienā esmu tiesnese!" Un kāda ir Volfganga Bērenda pieredze ar šo orķestri? "Iemesls, kāpēc es pievienojos šim orķestrim, bija tas, ka sastapu šeit mūzikas mīļotājus – entuziasma pilnus mūzikas cienītājus, kuri izvēlējušies vienu no labākajiem hobijiem pasaulē – spēlēt kādu instrumentu, un viņi to dara no darba brīvajā laikā, nebūdami profesionāļi. Šis amatieru orķestra tēls – draudzība un prieks – tad arī bija galvenais motīvs, kāpēc gribēju iesaistīties. Mūziķu-amatieru entuziasms ir pilnīgi atšķirīgs: ja profesionāļiem tas ir ikdienas darbs, tad amatiermūziķiem – cita veida prieks, un strādāt ar viņiem ir ļoti iedvesmojoši!" Studijas viesi atklāj, ka orķestrī muzicē arī sociālie darbinieki, skolotāji, ārsti, informāciju tehnoloģiju speciālisti, arī friziere. "Vai zināt, kā es pievienojos orķestrim? Sabīne jau minēja, ka bija kāds advokāts, kurš visiem jautāja, vai viņi spēlē kādu instrumentu," ar smaidu atceras Kristofs Flīge. "Es toreiz biju tiesnesis Berlīnē pirmās instances tiesā, un viņš manā lietā aizstāvēja apsūdzēto. Pēc lietas izskatīšanas viņš pienāca man klāt un vaicāja: "Flīges kungs, jūs spēlējat vijoli? Mums ir jauns orķestris, vai jūs varētu pievienoties? Un es teicu – jā, protams! Un tikai pēc pieciem gadiem viņam pavaicāju – kā jūs zinājāt, ka spēlēju vijoli? Izrādījās, ka viņam labs draugs Hamburgā bija pastāstījis par to." Sabīne Vīlande: "Kad biju tiesnese un reiz kopētājā kopēju notis, pienāca kolēģe un vaicāja, ko es darot. Teicu, ka pārkopēju notis. Izrādījās, ka arī viņa māk spēlēt un grib pievienoties orķestrim!" Vaicāts, kāpēc viņam bijis nepieciešams iesaistīties orķestra spēlē, Kristofs Flīge neslēpj: "Katru piektdienas vakaru mums ir mēģinājums. Pēc ļoti, ļoti, ļoti nogurdinoša darba tu paņem rokā instrumentu, un visas nedēļas smagums pazūd! Protams, ģimene nav pārāk sajūsmināta, ka piektdienas vakari tiek atdoti mēģinājumiem, bet – ticiet man, tas ir liels atvieglojums un prieks, ka vari aizmirsties mūzikā..." Starp citu, Flīges kunga attiecības ar Latviju ir īpašas, jo šeit ir saknes viņa ģimenei. "Mana sieva, kura pirms deviņiem gadiem aizgāja mūžībā, nāca no baltvāciešu dzimtas, un viņas saknes bija gan Igaunijā, gan Latvijā. Biju dzirdējis daudzus stāstus par to, bet bija laiks, kad nevarējām šos īpašumus apmeklēt – tas bija Padomju Savienības laiks. Kad jūsu valstis atguva neatkarību, 1993. gadā mēs šeit ieradāmies: caur Latviju aizbraucām uz Igauniju, un tur atradām vasaras māju, kas uzcelta 1926. gadā. Saimniece, kundze gados, uzreiz bija ar mieru mums to pārdot. Pēc gada mēs to arī nopirkām, un tā kļuva par mūsu ģimenes paradīzi. Mana sieva tur ir arī apglabāta – nelielajā Mustlas pilsētas kapsētā. Nu, un tad mēs atradām arī īpašumu Latvijā! Fotogrāfijās skatījāmies, kur tas varētu būt – Murjāņos! Un mēs atradām! Kad pirmoreiz tur ieradāmies, tur bija bērnudārzs. Pēc tam skatījāmies, ka māja ir nolaista. Vēl pēc laika, kad tur ieradāmies, redzējām, ka tur saimnieko arhitekti Elita un Aldis Poļi – ļoti jauka ģimene! Bet mājai tur joprojām ir dzimtas nosaukums, kas kādreiz bijis arī manai sievai – "Allers". " Orķestris uz Latviju atvedis visai nopietnu programmu, kurā iekļauta arī Pētera Vaska un Riharda Dubras mūzika: "Esmu diriģējis Drēzdenes Krusta baznīcas zēnu kori, un tur mēs esam dziedājuši Baltijas valstu darbus – Pētera Vaska kompozīcijas, tāpat Arvo Pertu. Šī mūzika ir meditatīva, un tā ir ļoti skaista. Pētera Vaska "Musica Serena" un Riharda Dubras "Agnus dei" izvēlējāmies kā dāvanu Latvijas publikai," atklāj diriģents Volfgangs Bērends. "Pirms kāda laika Berlīnē satiku Pēteri Vasku. Tur notika konference, kurā piedalījās viņa dzīvesbiedre Dzintra Geka, kura bija izveidojusi filmu par staļinisma laika un padomju laika necilvēcībām. Dzintra minēja, ka arī Pēteris Vasks ir Berlīnē, un es paudu vēlmi, ka vēlos viņu satikt. Pēterim atklāju, kadosimies uz Latviju un gribam spēlēt kādu no viņa skaņdarbiem. Viņš vaicāja – kas jūs esat? Atbildēju, ka amatierorķestris. Komponists vaicāja, cik čellu ir mūsu orķestrī. Atbildēju, ka septiņi. Un Pēteris iesaucās – tas nav iespējams! Un ieteica atskaņot "Musica Serena". Vēlāk sazinājāmies ar viņu gan pa telefonu, gan e-pastā, un esmu tik laimīgs par mūsu sadarbību. Taču no mūsu sarunas arī sapratu, ka tik daudz amatieru orķestru – tā tiešām ir tāda vācu tradīcija." Bet vai tā nav liela drosme – atskaņot "Musica Serena" publikai, kas tik ļoti labi pazīst Pētera Vaska mūziku un ir tik daudzās versijās to dzirdējusi? "Mēs centīsimies izdarīt labāko," smaida diriģents. Vēl sarunas viesi stāsta, ka Vācijā patiesi esot ļoti daudz šādu amatierorķestru – Berlīnē vien apmēram četrdesmit! Pasaules kontekstā tā nudien ir visai unikāla situācija – daudzo  amatieru orķestru un amatieru koru skaits. Daudzi bērni mācās kādu instrumentu, tad pārtrauc, jo izvēlas citu profesiju, bet vēlme muzicēt paliek...  "Tā notika arī ar mani, jo es biju spēlējis vijoli, tad uz desmit gadiem pārtraucu, bet pēc tam atsāku no jauna, jo man gribējās spēlēt," atceras Kristofs Flīge. "Konkrētam sabiedrības slānim tas ir itin normāli – tie, kuri lasa grāmatas un mīl mākslu, arī paši spēlē kādu instrumentu. Alberts Einšteins spēlēja vijoli, piemēram. Un šī vēlme turpinās arī nākošajās paaudzēs."

Tartu laikmetīgās mākslas galerija „Kogo” no Igaunijas kļuvusi par oficiālo pārstāvi nu jau trim latviešu māksliniecēm – Elīnai Vītolai un Līgai Spundei nesen pievienojusies arī Sabīne Vernere. Šo notikumu izmantojām kā iespēju tuvāk iepazīties ar „Kogo” galeriju un noskaidrot, kā tā veido attiecības ar māksliniekiem, kāda var būt galerijas nozīme mākslinieka karjeras attīstībā un starptautiskajā pārstāvniecībā un kāpēc Igaunijā laikmetīgās mākslas galerijām pašlaik ir vieglāk izplest spārnus nekā pie mums. Uz mākslinieces Sabīnes Verneres studiju Alberta ielā Rīgā ved noskretušas, bet šarmantas kalpotāju kāpnes – vietām trūkst margu, no sienām nolupusi krāsa, bet visos stāvos durvis apgleznotas košās krāsās, radot sajūtu par veselu mākslinieku kopienu. „Nē, es esmu vienīgā, kas lieto šo kāpņutelpu, pārējiem dzīvokļiem tās droši vien ir virtuves durvis. Kāpēc tās ir tā apkrāsotas? Jo te jau no 80.gadiem ir mākslinieku darbnīca. Savulaik šos bēniņus atrada [Normunds] Brasliņš un [Valdis] Krēsliņš un iekārtoja te darbnīcu.” Verneres darbnīcā esmu tādēļ, ka tieši tobrīd tur viesojas Igaunijas galerijas „Kogo” komanda, lai tuvāk iepazītu viņas darbus. „Kogo” galerija ir dibināta 2018.gadā un jau no pirmsākumiem koncentrējas ne vien uz Igaunijas, bet uz visas Baltijas māksliniekiem. To vada Līna Rausa (Liina Raus). „Mēs izvēlamies māksliniekus, kuros redzam labu attīstības potenciālu un varam augt kopā ar viņiem. Un mums ir svarīgi, lai šie mākslinieki piestāv mūsu galerijas zīmolam un vērtībām. Caur viņu mākslu mēs stāstām arī par to, kas esam mēs. Jo labāk veicas mūsu māksliniekiem, jo labāk iet arī galerijai. „Kogo” var piedāvāt starptautisko redzamību – mums ir veicies, ka esam spējuši iegūt diezgan labu starptautisko reputāciju.” „Kogo” galerija pašlaik pārstāv astoņus jaunos māksliniekus – piecus no Igaunijas un trīs no Latvijas. Kontaktus ar Latvijas māksliniekiem un galerijām palīdz veidot arī kuratore no Latvijas Šelda Puķīte, kura agrāk strādājusi arī Latvijas mākslas institūcijās, bet nu jau ilgāku laiku viņas dzīve ir saistīta ar Igauniju. Un jau trīs gadus viņa ir „Kogo” galerijas komandā.    

Šī ir valsts svētku nedēļa, vienlaikus arī 20 gadadiena kopš Latvija kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti. Mēs iestājāmies kopā ar kaimiņiem Lietuvu un Igauniju, tomēr ekonomiski viņi mūs pa šiem gadiem ir apsteiguši. Ekonomikas ministrija grib panākt strauju uzrāvienu desmit gadu laikā, bet vai tas maz ir iespējams? Drīzāk izskan bažas par kārtējo jostu savilkšanas nepieciešamību. Tas gan laikam neattieksies uz mūsu nacionālo aviokompāniju, kuras obligāciju pirkšanai Saeima deva zaļo gaismu un kas tiek tulkots kā kārtējais ieguldījums daudz jau apēdušajā "airBaltic". Tāda īsumā varētu būt šīsdienas diskusija, kopā ar vēl pāris tematiem. Krustpunktā diskutē TV3 žurnālists Ivo Butkevičs, izdevuma "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.  

Šī ir valsts svētku nedēļa, vienlaikus arī 20 gadadiena kopš Latvija kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti. Mēs iestājāmies kopā ar kaimiņiem Lietuvu un Igauniju, tomēr ekonomiski viņi mūs pa šiem gadiem ir apsteiguši. Ekonomikas ministrija grib panākt strauju uzrāvienu desmit gadu laikā, bet vai tas maz ir iespējams? Drīzāk izskan bažas par kārtējo jostu savilkšanas nepieciešamību. Tas gan laikam neattieksies uz mūsu nacionālo aviokompāniju, kuras obligāciju pirkšanai Saeima deva zaļo gaismu un kas tiek tulkots kā kārtējais ieguldījums daudz jau apēdušajā "airBaltic". Tāda īsumā varētu būt šīsdienas diskusija, kopā ar vēl pāris tematiem. Krustpunktā diskutē TV3 žurnālists Ivo Butkevičs, izdevuma "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.  

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs Vai zini, ka 1934. gadā plaukstošā "Bellaccord Electro" uzņēmuma gada apgrozījums bija jau ap 80 000 latu, un papildu ieņēmumi tika gūti arī no Ziemassvētku eglīšu rotājumu ražošanas? Kompānijai piederēja veikals Rīgā. Kā jau nopietna firma, "Bellaccord" izdod arī savus katalogus. Top arī atsevišķi reklāmas izdevumi un sludinājumi laikrakstos, kā arī plakāti. Izpētot katalogus, Atis Bērtiņš savā grāmatā par skaņuplatēm veicis pētījumu par "Bellaccord" pārstāvētajiem mūzikas žanriem. Ārzemju deju mūzika – 28%: Arpads Czegledy, Vesbijs, Barnabas Geči, arī "Bellaccord" džeza orķestris.  Latviešu deju mūzika – 19%: Alfrēds Vinters, Alfrēds Poriņš, Saša Vladijs, Oskars Stroks. Jānis Āre, Aleksandrs Kortāns, A. Briedis, Brāļi Laivinieki, Osvalds Uršteins, Roberts Zommers, Roberts Vizbulis. Krievu un čigānu romances un dziesmas – 12,4% Pētera Ļeščenko, Dana un kazaku kora izpildījumā. Ārzemju komponistu klasiskā mūzika – 11%. Opermūzika – Džakomo Pučīni, Žoržs Bizē, Džuzepe Verdi, Šarls Guno, Volfgangs Amadejs Mocarts. Vēl arī Johans Sebastiāns Bahs, Ludvigs van Bēthovens, Francis Šūberts, Pēteris Čaikovskis, Fenerncs Lists un citi autori latviešu un ārzemju mākslinieku izpildījumā.  Latviešu mūzika un dziesmas – 10,3%. Tai skaitā – latviešu klasiķi: Emīls Dārziņš, Andrejs Jurjāns, Jānis Kalniņš, Jāzeps Vītols, Jānis Mediņš, Lūcija Garūta, Jānis Ivanovs, Voldemārs Stūresteps, Pauls Šūberts. Kā izpildītāji jāmin Teodora Reitera koris, Teodora Vēja vadītais orķestris, "Bellaccord" stīgu kvartets, solisti Mariss Vētra, Herta Lūse, Tālis Matīss, Pauls Sakss, Artūrs Priednieks-Kavarra, Voldemārs Ančarovs-Kadiķis, instrumentālais trio, pūtēju orķestri Alfrēda Segliņa vadībā u.c. Koncerta un salona mūzika – 7%. Toselli, Valdteifels, Lehārs, Grīgs, Ketelbejs, Šūmanis, Mendelsons, Brāmss u.c. Operešu mūzika – 3%. Raimonds, Abrahams, Eislers, Štrauss, Kalmans. Garīgā mūzika – 2,2%. Korāļi, Ziemassvētku dziesmas, latviešu un ārvalstu mākslinieku izpildījumā. Ērģeļu pavadījumā un a cappella solo un kvarteta izpildījumā. Ārzemju marši – 2,2%. Apmēram 40 dažādi marši no visas pasaules. Kā redzam, redzamākie latviešu autori te ieņem diezgan nelielu daļu no kopējā repertuāra. Relatīvi maz ir kora dziesmu, latviešu oriģinālkompozīciju. It kā autori nav vēlējušies uzticēt savus skaņdarbus "Bellaccord", jo tā laika Latvijas likumdošana nepieprasīja saņemt autoratlīdzību par darbu atskaņošanu. Patiesības labad jāatzīst, ka Helmārs Rudzītis savulaik saņēmis kritiku par šo "kosmopolītisko un arī lēto" saturu. Starp citu, tajā laikā tas nebija nekas neparasts, ka izcili operdziedoņi pievērsās arī šlāgeriem. Viens no iemesliem bija nepieciešamība nopelnīt. Tajā pašā laikā Latvijas Nacionālās operas zvaigznes prata arī šlāgeri dziedāt ar gaumi, vienkāršību un dziļu sirds siltumu. Jā, tika pārmests arī, ka "Bellaccord" pārspieda plates no ārzemju matricām. Taču to daudzums bija tikai 4% no kopējā daudzuma. Lai gan repertuārs veidojies diezgan stihiski, bez nopietnas plānošanas, kopumā "Bellaccord" devums latviešu tā laika skaņuplašu piedāvājumā ir vērtējams kā daudzveidīgs un interesants. Tauta bija iemīļojusi savus dziedātājus, tika atspoguļoti tā laika populārās mūzikas ritmi. "Bellaccord" plates skanēja radio, kā arī kinoteātros un citās izklaides vietās, nerunājot par to, ka daudzi vēlējās iegādāties šīs plates savām kolekcijām. Bet arī tie, kurus interesēja vienīgi nopietnā mūzika, varēja sev atrast piemērotu repertuāru. "Bellaccord" savas plates pārstāvēja Latviju divās starptautiskās izstādēs: Stokholmā (1934. gadā) un arī Briselē. Vēlāk "Bellaccord" savu produkciju eksportēja arī uz citām valstīm. Helmārs Rudzītis minējis Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Poliju un pat Ķīnu. Šajā gadījumā ārzemju mākslinieki viesojās Rīgā un kopā ar "Bellaccord" orķestri ierakstīja dziesmas savā valodā. Rudzīša atmiņās minēts sakars ar tālo Mandžukuo. Tā bija Japānas impērijas vasaļvalsts Ķīnas republikas ziemeļrietumos, kas pastāvēja no 1932. līdz 1945. gadam. Taču "Bellaccord" nav ražojis plates mandžūru vai ķīniešu valodā! Uz Mandžuko tika sūtīti Pētera Ļeščenko ieraksti, jo tur atradušās lielas krievu emigrantu kopienas. Latvijas Radiofona darbinieks Kārlis Krūklītis raksta, ka 30. gadu beigās "Bellaccord" atvēris filiāli Tallinā, kur arī tika iespiestas plates. Repertuārā – igauņu tautas dziesmas un dejas, Tammeveski, Vaarmanna, Siiraka sacerējumi, Alfrēda Vintera dziesmas, tulkotas igauniski. Somi noskatījās no igauņiem un drīz "Bellaccord" studijā skanēja arī somu balsis. Taču darbs aprāvās sakarā ar Otro pasaules karu. Ir bijusi neliela sadarbība arī ar Zviedriju. Šeit gan izskatās, ka zviedri "Bellaccord" plates izdevuši ar "Cameo" nosaukumu. Bijusi arī sadarbība ar Lietuvu. Dažas dziesmas ieskaņojis lietuviešu dziedonis Stepas Graužinis.   Atsevišķi gribas atzīmēt arī ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runu 1934. gada 18. maijā un Iekšlietu ministra Viļa Lāča runu 1940. gadā. Bet tas jau ir cits stāsts par "Bellaccord" pēdējiem gadiem Padomju Latvijā. Viss, ko radīja Rudzītis, aizņēma gandrīz 14 gadus, taču pagāja nepilns gads, lai sāktos sabrukums. 1940. gadā Helmāra Rudzīša īpašums tika nacionalizēts un "Bellaccord Electro" fabrika nonāca Latvijas PSR Radio aizbildnībā. Otrā pasaules kara laikā "Bellaccord" darbība tika atjaunota, bet tās vadība nonāca vāciešu rokās. Uz etiķetes parādījās uzraksts vācu valodā "Sonderklasse" – īpašā klase. Neskatoties uz kara apstākļiem, 1943. gadā "Bellaccord" ražošana nesamazinājās, tieši otrādi – pieauga pieprasījums un tā gada produkcija sasniedza aptuveni 180 000 – 200 000 skaņuplašu. 1944. gadā, kad padomju vara atgriezās, rūpnīca ieguva "mazāk buržuāzisku" nosaukumu – "Rīgas skaņuplašu fabrika". Sakarā ar vēsturiskajiem notikumiem, Helmārs Rudzītis ar ģimeni 1949. gadā pārcēlās uz ASV.

Jāzepa Grosvalda fenomens nav tikai tīrās mākslas fenomens, arī svarīgs atskaites punkts mūsu kultūrvēsturē, - secina pētnieki pēc zinātniskajiem lasījumiem, kas notika aizvadītās nedēļas nogalē. Konferencē „Meklējot Džo” pētnieki akcentēja gan Jāzepu Grosvaldu kā mākslinieku, gan pievērsās nozīmīgajai  Austrumu  tēmai Grosvalda daiļradē, gan viņa mantojumam mūsu un Vermlandes muzejā, iezīmēja laikmetu un laikabiedrus, izgaismojot arī sieviešu stāstus. Viena no zinātnisko lasījumu sesijām „Mantojums” notika angļu valodā, to vadīja Ieva Kalnača un tajā piedalījās kuratori no Vermlandes muzeja Kārlstadē Zviedrijā. Kurators Dans Spēgels raksturoja Vermlandes muzejā esošo Jāzepa Grosvalda darbu kolekciju, kā arī atklāja muzeja kuratora Helgi Kjellina saikni ar Latviju un Igauniju (1932.gadā Valters un Rapa izdod viņa rakstītu grāmatu „Latviešu māksla”). Vienā no attēliem Kjellina adrešu grāmata, tajā arī Līnas Grosvaldes adrese. Savukārt kuratore Fiffi Mirstrēma vēstīja par mākslas pieredzes un izpratnes perspektīvām, ko paver šī muzeja krājums. Viņas referāts „Kad vietējā  vēsture šķērso robežas” bija uzrunājošs un arī emocionāls. Nelielā sarunā konferences pārtraukumā Fiffi  Mirstrēma atklāja savu personisko sastapšanos ar Jāzepa Grosvalda mākslu. Ieskatu, kā Jāzepa Grosvalda darbi nonākuši mūsu muzeja kolekcijā, sniedz Aijas Zandersones referāts „Jāzeps Grosvalds Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā: no meitenēm tautastērpos  līdz memoriālajai kolekcijai”. Lasījumu ietvarā arī laikmets un laikabiedri. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Eva Eglāja-Kristsone pievērsa uzmanību Grosvaldēm, savukārt režisore un rakstniece Kristīne Želve izgaismoja Jāzepa Grosvalda sieviešu stāstus, kas atklājas, lasot Jāzepa dienasgrāmatas. Par Grosvaldu ģimeni un tās diplomātisko darbību ar lasījumu „Grosvaldu ģimene -  simbols diplomātu dinastijai ārlietu dienestā” uzstājās Iveta Šķiņķe no Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas. Ginta Gerharde-Upeniece klātesošos aicināja uzdot jautājumus, tā lasījumu noslēgumā izvērtās rosinošas tēmas nākotnes pētījumiem par Grosvaldu dzimtu. Konference Jāzepa Grosvalda tēmu paplašinājusi, secina profesors Eduards Kļaviņš, viņš lasījumos pievērsa uzmanību „Harmonijas un disharmonijas dialektikai Jāzepa Grosvalda darbu stilistikā”. Zinātniskie lasījumi bija labi apmeklēti un ikvienam interesentam ļāva padziļināti iepazīt un no dažādiem skatu punktiem palūkoties uz Jāzepa Grosvalda personību un daiļradi, arī uz laikmeta kultūras un vēsturiskajiem kontekstiem. Jāzepam Grosvaldam veltītā izstāde „Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma līdz 30.martam.

Jette Loona Hermanis ir performanču māksliniece un horeogrāfe. Latviešu valodu izmanto savos iestudējumos, taču viņas mākslinieces karjera vairāk saistīta ar Igauniju. Nesen Baltijas Drāmas foruma ietvaros Rīgā bija iespēja redzēt Kanuti Gildi Saal teātra izrādi “Ēdenes detaļa”, kura pagājušajā gadā novērtēta ar Igaunijas Teātra dejas balvu, kā arī izrādi “Malleus Maleficarum”, ko veidojusi starptautiska aktieru komanda Ivetas Poles režijā. Jette Loona Hermanis darbojas arī performanču žanrā, šobrīd Rīgas Mākslas telpā skatāma MAREROLS's izstāde “Pētījums: neredzamie vingrinājumi”. Jette Loona brīdina jau pirms sarunas, ka reizēm viņai ir grūti savas domas noformulēt latviski. Latviešu valodu Jette izmanto savos iestudējumos, taču mākslinieces karjera vairāk saistīta ar Igauniju. Arī izrādē “Ēdenes detaļa” viņa runā latviski, un Jettes Loonas Hermanis atrašanās starp valodām šķiet intriģējoša arī radošās darbības kontekstā. Šādā fiziskā teātrī, izpratne par kuru Latvijā palēnām tikai dzimst, valoda, runa tiek izmantota atšķirīgi nekā dramatiskā teātrī. Šeit ne tik svarīgs ir pateiktā saturs, cik balss kā ķermeniska izpausme, un arī katrā valodā tas ir atšķirīgi. Jette Loona Hermanis nesen pabeigusi Amsterdamā „ SNDO – School of New Dance Development”, “Ēdenes detaļa” kopā ar kursabiedru Johanu Rosenbergu bija abu pirmais darbs pēc studiju beigšanas, atgriešanās Tallinā.

Zaļo telpaugu radītais miers, labsajūta un acu prieks sabiedriskās vietās daudziem no mums šķiet pašsaprotams. Bet vai esat kādreiz aizdomājušies par to kluso un rūpīgo darbu, kas tiek ieguldīts šo augu kopšanā? Latvijā dzīvojošajai igauņu režisorei Barbarai Lehtnai par to lika aizdomāties kāda pārsteidzoša saruna ar skolas apkopēju. Un no tās sadarbībā ar Latvijas māksliniekiem izaugusi vesela kameropera Ģertrūdes ielas teātrī, kurai dots populārā telpauga „Monstera Deliciosa” nosaukums. Mūzikas teātra izrādes „Monstera Deliciosa” librets tapis, satiekot un uzklausot Latvijā un Igaunijā dzīvojošas sievietes, kas ikdienā rūpējas par augiem un cilvēkiem sev līdzās. Bet, lai cik savādi nebūtu, režisorei Barbarai Lehtnai, viss sākās nevis ar augiem, bet ar futbola bumbu un kādu nejaušu satikšanos. Idejas aizmetņi radās pirms pusotra gada, kad es savā dzimtajā pilsētā Pērnavā nejauši uz ielas satiku skolas apkopēju, kuru nebiju redzējusi 20 gadus. Viņa pienāca man klāt un teica, ka ar interesi seko manam darbam, lasa par mani ziņās un lepojas ar mani. Tomēr esot kāda lieta, par ko viņai palicis rūgtums: „Atceries, kā tu vienreiz iespēri ar futbola bumbu pa manu monsteras augu? Es to nekad neesmu tev piedevusi.” Protams, viņa to teica caur joku, bet es pēc tam sāku domāt: jā, patiesībā taču mūsu skola bija pilna ar augiem. Un es bija tā, kas gaiteņos dzenāja bumbu. Šīs apkopējas taču strādāja par minimālo algu… Bet viņas bija radījušas sev vēl papildus darbu, kopjot augus, kuri mums visiem sagādāja prieku. Sāku domāt par slēpto darbu, un tā tas pamazām izauga lielākā stāstā par sievietēm un augiem, un attiecībām viņu starpā. Barbara uzrunāja sadarbībai dramaturģi Lindu Krūmiņu un kopā sāka meklēt sievietes, kas rūpējas par telpaugiem. Caur šīm rūpēm pamazām atklājās arī sieviešu dzīvesstāsti, prieki un raizes. Izrādes veidotājiem bija būtiski stāstīt dažādu paaudžu sieviešu stāstus. Daudzās intervijas sakausētas četros tēlos. Lai gan „Monstera Deliciosa” sevi piesaka kā kameropera, veidotāji apzināti izvairījušies no operas solistu balsīm un izrādes dalībnieces – Kristīni Medni, Ilzi Kalniņu, Martu Lortkipanidzi un Kristīni Fedotovu – atraduši koros, stāsta komponiste Līva Blūma. Mūzikas teātra izrādē „Monstera Deliciosa” katram vārdam un skaņai ir sava ļoti konkrēta vieta un nozīme. Arī šai „Zumbai”, kas skan sižeta noslēgumā. Kā no istabas augu kopšanas var nonākt līdz zumbas dejošanai, to izrādes komanda parādīs četrās izrādēs no 8. līdz 11. novembrim „Ģertrūdes ielas teātrī”, pēc tam dosies viesizrādēs uz Igauniju un atkal atgriezīsies Rīgā ar divām izrādēm janvāra sākumā.

Šķiet, šī ir bijusi "terorisma nedēļa", jo visas skaļās ziņas saistās ar ļoti netīkamiem notikumiem. Protams, vistraģiskākā situācija izveidojusies Izraēlā, ainas tur ir ļoti asiņainas. Arī pašu mājās kādi draud spridzināt skolas un bērnudārzus, lai arī policija saka, ka tie ir zema līmeņa draudi, savu ietekmi tas atstāj. Arī šodien ne viens vien baidījās doties uz skolu, jo nekas neesot beidzies. Bet gāzes vads Baltijas jūrā starp Igauniju un Somiju, liekas, tiešām ir saspridzināts un tam ir sava ietekme jau tagad. Krustpunktā nedēļas aktualitātes analizē žurnālists Māris Zanders, ziņu aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šnore.  

Stāsta kinokritiķe, „Splendid Palace” mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa Vai zinājāt, ka kinoteātris Splendid Palace ir pirmā brīvstāvošā celtne Rīgā, kas  iecerēta un celta tieši kā kinoteātris? Tā dibinātāji Vasilijs Jemeļjanovs un Leonīds Falšteins būvniecības vajadzībām ņēma kredītu bankā, ieķīlājot Elizabetes ielā nopirkto zemes gabalu.  Jau 1923. gadā laikraksts “Jaunākās Ziņas” rakstīja, ka tiek atvērts grezns kinoteātris, kas izmaksājis 850 000 latu. Ir zināms, ka celtniecības darbos piedalījās 990 strādnieku un greznais nams tika uzcelts 10 mēnešos. Savu pirmo kinoteātri Jemeļjanovs, kurš dzimis Pēterburgas nomalē, nabadzīga kurpnieka ģimenē, izveidoja tur jau trīsdesmit gadu vecumā. Taču Vasilijs iepazinās ar igauņu izcelsmes meiteni Mariju, revolūcijai sākoties viņi pameta Krieviju, vispirms pārceļoties uz Igauniju, bet 1920. gadā kopā ar astoņus mēnešus veco meitu, ģimene pārcēlās uz Rīgu, kļūstot par Latvijas pavalstniekiem. Rīgā tolaik jau darbojās vairāk kā 20 vietas, kur rādīja tehnoloģiju brīnumu, kustīgās bildes jeb kā mēs tagad sakām  - kino! Kopīgo biznesu Vasilijs Jemeļjamovs uzsāka kopā ar Igaunijā iepazīto Leonīdu Falšteinu un viņi sāka ar to, ka nodibināja filmu iznomāšanas uzņēmumu  ar lepnu nosaukumu “Rojal Film”. Filmas viņi iepirka Vācijā, kur no aprites izgājušās lentes pārdeva uz svara. Par 100 dolāriem tika iepirktas gadsimta sākumā veidotas, tātad tam laikam par vecām uzskatāmas vācu, franču un amerikāņu filmas. Bizness bija veiksmīgs, un publikai kino izklaide patika, nebija šaubu, ka Rīga ir gatava kino pilij, kur biļetes bija dārgākas kā citās vietās. Lētākās biļetes Splendid Palace maksāja no 70 santīmiem līdz 2 latiem un cena bija atkarīga no izvēlētās rindas zālē. Citās  kino vietās biļete maksāja no 5 līdz  25 santīmiem. Un tolaik kinoteātrī Splendid Palace bija 824 sēdvietas. Tomēr Splendid Palace izcēlās ar publikas dažādību, jo šo kino prieku pa retam atļāvās arī ne tik turīgie ļaudis. Uz Elizabetes ielas līdz 30. gadu beigām atradās jau atradās divi citi kinoteātri, kuru telpas bija pielāgotas kino izrādīšanai: pa labi no jaunās kino pils atradās “Astorija” un  pa kreisi - kinoteātris “Maska”. Tāpēc šo Elizabetes ielas posmu mēdza dēvēt par Rīgas Brodveju. Starp citu, arī pašlaik Elizabetes ielu mēdz dēvēt par kino ielu un uz tās atrodas trīs kinoteātri: pa labi – "Kino Bize", pa kreisi – "K.Suns".  

Raidījumā Grāmatai pa pēdam. Latviešu grāmatai 500 šoreiz dodamies par Johana Kristofa Broces pēdām, izzinām viņa atstāto mantojumu rokrakstu un zīmējumu tradīcijā un mēģinām saprast, kā Broces veikums mūsdienās joprojām palīdz arhitektiem. “No 1770. līdz 1818. gadam esmu savācis plašu materiālu par ģerboņiem, pieminekļiem, skatiem, uzrakstiem, ciltskokiem un citiem ievērojamiem objektiem. Es tos sakārtoju tādā secībā, kā tie man nāca priekšā, un tā pakāpeniski izveidojās 10 folio sējumi.” Šis ir fragments no Johana Kristofa Broces ievadvārdiem viņa desmit sējumu rokrakstu un zīmējumu apkopojumam “Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, monētu, ģerboņu u. c. krājums”, kas tradicionāli saukts par “Monumente”. Broces vārdu gan nevar sasaistīt tikai ar šiem sējumiem. Raidījumā mēģinām vairāk atklāt, kas bija Johans Kristofs Broce – šis unikālais cilvēks, kurš darbojās 18. un 19. gadsimtā, kurš atstājis mums vienreizēju kultūrvēsturisku mantojumu par krietni plašāku laika periodu un bez kura mūsu skats par savas zemes vēsturi būtu ļoti šaurs. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Aija Taimiņa sarunas sākumā norāda, ka Broces gadījumā mēs nevaram runāt par iespiestu vārdu grāmatniecībā. Taču iemesls, kāpēc Broci cildinām, ir tas, ka pēdējos 200 gados Latvijas vēstures, kultūrvēstures, antropoloģijas, etnogrāfijas jomā nav atrodama gandrīz neviena grāmata, kurā nebūtu piesaukts Broce – kā avots, kā attēlu autors, kā pētnieks vai cita veida autoritāte. Ar Aiju Taimiņu turpinām sarunu Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, kur lasītavā visu sarunas laiku uz mums noraugās Karla Zēligera veidotais Broces portrets. 1768. gadā Broce ierodas Rīgā, un tās kļūst par viņa mājām līdz mūža galam. Jau pēc aptuveni četriem gadiem Broce raksta vēstuli uz Igauniju tā laika vēstures prominencei, birģermeistaram Konrādam Gādebušam, un šajā vēstulē top zināms, ko Broce ir nolēmis darīt turpmāk, kas viņam ir svarīgs un kā viņš sevi redz. Broces kolekcija par Livoniju no 13. līdz 19. gadsimtam ir tas mantojums, kas 2017. gadā iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. 2022. gadā Broce godināts viņa 280. gadadienā, bet šogad pieminam viņa aiziešanas mūžībā divsimto jubileju. Broce iekļaujas 18. gadsimta beigu apgaismības un kultūras tradīcijā, kas aicina pētīt savu apkārtni – zīmēt, fiksēt. Cita veida komunikācijas iespēju nav. Broce pats bijis audzināts stingri evaņģeliski luteriskā ticības garā, bet viņš fiksējis ziņas arī par hernhūtiešu kustības pārstāvjiem. Viens no tādiem hernhūtiešiem ir uzņēmējs, manufaktūru un muižu īpašnieks Jānis Šteinhauers. Pirms 40 gadiem tieši Broce un viņa zīmējumi saveduši kopā Jāni Šteinhaueru un arhitektu Pēteri Blūmu, kurš ar interesi pētījis Šteinhaueru, un tādā veidā arī Broce kļuvis par Blūma kolēģi mūža garumā. 25 gadus arhitekts nostrādājis ēkā Mazajā Pils ielā Rīgā, kur savulaik pa kāpnēm diendienā staigājis Broce, un turpmākajās minūtēs Pēteris Blūms stāsta par to, cik ļoti Broce un viņa Vecrīgas, Iļģuciema un citu vietu zīmējumi bijuši nozīmīgs palīgs arhitektiem. Broces produktivitāte ir pielīdzināma fotogrāfa darbam, zīmējumi top cits pēc cita. Un tie ir arī desmitiem atstātu dokumentējumu par to, kā cilvēki senāk ģērbās. Vairāk par projektu:

Mēs bieži sevi salīdzinām ar kaimiņiem, īpaši Igauniju, un secinājumi nav tie iepriecinošākie. Atpalicība no kaimiņiem tiek pieminēta arī tagad valdības veidošanas laikā. Kāda loma tajā ir digitalizācijai un izglītībai, kā valdības veidošanas process izskatās no malas, par to un arī citām lietām saruna Krustpunktā Lielajā intervijā: fonda atvērtai sabiedrībai "Dots" valdes priekšsēdētājs, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju uzņēmuma "Accenture" vadītājs Latvijā Maksims Jegorovs.    

Mēs bieži sevi salīdzinām ar kaimiņiem, īpaši Igauniju, un secinājumi nav tie iepriecinošākie. Atpalicība no kaimiņiem tiek pieminēta arī tagad valdības veidošanas laikā. Kāda loma tajā ir digitalizācijai un izglītībai, kā valdības veidošanas process izskatās no malas, par to un arī citām lietām saruna Krustpunktā Lielajā intervijā: fonda atvērtai sabiedrībai "Dots" valdes priekšsēdētājs, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju uzņēmuma "Accenture" vadītājs Latvijā Maksims Jegorovs.    

Kamēr politiķi, rakstot nākamās valdības deklarāciju, diskutē, kurās jomās visvairāk nepieciešami papildu ieguldījumi, Fiskālās disciplīnas padome brīdina – Latvijai dziļākais šīs krīzes punkts vēl tikai priekšā, nākamgad iespējama ekonomikas lejupslīde, un ar tēriņiem jābūt piesardzīgiem. Vai šādos apstākļos vispār iespējams sasniegt Valsts prezidenta uzstādīto mērķi – ekonomikas izaugsmē apsteigt Lietuvu un Igauniju, un kā situāciju ietekmēs vēl lielāka procentlikmju celšana, par ko šo pēcpusdien atkal izteikusies Eiropas Centrālās bankas prezidente? Par to šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” saruna ar Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāju Uldi Rutkasti un Fiskālās disciplīnas padomes locekli, bankas “Citadele” ekonomistu Mārtiņu Āboliņu.

21. novembrī pulksten 18.00 Latvijas Radio 1. studijā risināsies "ISCM Latvija" un Latvijas Komponistu savienības rīkotā meiteņu kora kompozīciju konkursa fināls, kurā uzstāsies viens no pasaules vadošajiem meiteņu koriem – Rīgas Doma meiteņu koris Tiara diriģentes un mākslinieciskās vadītājas Airas Birziņas vadībā. Šis koncerts būs īpaši pacilājošs, jo koris nesen atgriezies no Spānijas, kur ieguvis pirmo vietu 53. Starptautiskajā Tolosas koru konkursā bērnu koru kategorijā! Fināla koncerta tiešraidi piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika"; videotiešraide būs skatāma šeit, "Klasikas" mājaslapā. Koncertu vadīs "Klasikas" programmu vadītāja Liene Jakovļeva. Bet jau šobrīd "Neatliekamajā sarunā" tiekamies ar diriģenti Airu Birziņu, kā arī koncerta producenti un konkursa iniciatori Annu Veismani. Ilze Medne: Šķiet, ka meiteņu korim "Tiara" konkursu pieredze ir liela un konkursi ir gandrīz vai kora ikdiena. Tā ir? Aira Birziņa: Tā īsti nevar teikt, jo konkursi kā kora ikdiena nevar būt nekad – katrs ir citāds. Un ar kompozīciju konkursu – tādu, kā šis, kas notiks pirmdien – saskarsimies pēc ilgākiem laikiem: ir nācies dziedāt Latvijā dažos kompozīciju konkursos, bet ne starptautiskos. Jaunie skaņdarbi, kas pirmo atskaņojumu piedzīvos mūsu izpildījumā, īsti radīsies tieši koncerta vakarā. Tā mums ir liela atbildība… Arī korim mēģinājumos to mācu un saku, ka mēs runājam komponista valodā, mēs esam starpnieks, kas šo komponista vēstuli aiznes klausītājiem. Tāpēc atbildība pirmatskaņojumā vienmēr ir daudz lielāka nekā citos koncertos. Kā īsti līdz Latvijas Radio pirmajai studijai ir nonācis šis komponistu konkurss, kura rīkošanā piedalās arī Latvijas Komponistu savienība? Anna Veismane: Šajā gadījumā vienlaikus esmu gan radio pārstāve, gan arī ISCM Latvijas sekcijas vadītāja. Tā ir Starptautiskā laikmetīgās mūzikas biedrība, kas pasaulē, galvenokārt Eiropā, nu jau darbojas simt gadu. Ideja par kompozīciju konkursu radās kopā ar vairākām citām dalībvalstīm – kopā ar Šveici, Basku zemi un Igauniju: 2020. gadā sākās pandēmija un lai nebūtu sajūtas, ka viss ir pilnībā apstājies, lai gan komponistiem, gan mūziķiem dotu kādu perspektīvas sajūtu, man radās doma, ka jāveido šāds konkurss. Kad sākām ar ārzemju kolēģiem domāt, kādas būtu koru kategorijas, man uzreiz ienāca prātā koris "Tiara", jo neviena cita valsts neko līdzīgu nevarēja piedāvāt: meiteņu koris nav sieviešu koris – specifika ir pilnīgi cita. Meiteņu kora krāsa pārējo koru konkursu kontekstā man likās īpaša un svarīga. Zinot arī to, cik veiksmīgi latviešu komponisti raksta šajā žanrā – to pierādīja kaut vai "Tiara" jubilejas koncerts šogad jūnijā – likās svarīgi, ka mēs starptautiski paplašinām šo loku: parādām, kāds ir koris "Tiara", un parādām arī to, ka rakstot arī meiteņu korim, var meklēt jaunas krāsas. Kā tas būs izdevies un vai tādas kompozīcijas mēs atradīsim, redzēsim šajā koncertā, jo darbu dzimšana notiks tieši tad. Cik liela atsaucība bija no komponistu puses? Anna Veismane: Kopumā tika iesūtītas 22 dziesmas, kuras pirmajā kārtā izvērtēja žūrija, Aira Birziņa, diriģente, kora mākslinieciskā vadītāja, jo atskaņotājiem ir ļoti liels svars, ļoti liela teikšana, jo galu galā viņiem arī šī mūzika ir jāatskaņo un jāsajūt. Un vēl, protams, divi komponisti, kuri ir ļoti pieredzējuši kora mūzikas rakstīšanā - Ēriks Ešenvalds un Uģis Prauliņš. Un ir atlasītas četras dziesmas, tās ir Nīderlandes komponista Alfrēda Momotenko-Levicka When You ask me, Polijas Zuzannas Kozeja Laus Trinitati (Polija), Sabīna Šmuki Ave Terra (Šveice) un Renāte Stivriņa Ave Maris Stella (Latvija, Polija) Šie komponisti pārstāv dažādu valstu mūzikas tradīcijas. Daļa no šiem komponistiem būs klāt arī koncertā un pirmoreiz dzirdēs un ar satrauktu sirdi klausīsies. Jā, un arī apbalvošana būs koncerta gaitā, jo žūrija būs klāt un izvērtēs, kuri būs godalgotie darbi. Kāds bija darbs žūrijā un kādas bija kopumā šīs 22 dziesmas?  Aira Birziņa: Saņemot 22 partitūras, teikšu godīgi – biju gaidījusi vairāk interesanta un arī vairāk atbilstoša. Nolikumā bija minēts aptuvenais diapazons un balsu dalījums, bet ir vēl ir daudz citu komponentu, kas raksturo katru balss tipu, katru kora sastāvu – gan vecuma īpatnības, gan vokālās meistarības līmeni atbilstoši vienam vai citam vecumam. Un ne tikai. Pirms kādiem gadiem pati sevī pieņēmu lēmumu, ka būšu ļoti godīga, izvēloties repertuāru savam korim gan koncertiem, gan konkursiem – proti, mazāk domāšu, kas varētu patikt citiem, bet vairāk par to, kas patīk man pašai. Jo ar tādām lietām ir vieglāk strādāt un vieglāk arī rast uzticību un paļāvību dziedātājos. Runājot par komponistiem: neesmu pētījusi, cik kurš no viņiem ir jauns vai pieredzējis, bet daudzi skaņdarbi bija tapuši pie datora vai klavierēm – drīzāk  digitālajām, kur notis ātri pierakstās un kur nevar būt nekādu problēmu ar intonēšanu, jauna skaņojuma meklējumiem no viena uz otru akordu, tāpēc daļa skaņdarbu bija par grūtu. Bet tas nav vienīgais iemesls. Reizēm bija grūti uztvert muzikālu dzirkstīti, arī domas skaidrību – kā izvēlētais saturs, virsraksts, teksts tiek atspoguļots ar izteiksmes līdzekļiem. Tā ka bija diezgan sarežģīts pirmās kārtas izvērtēšanas process. Mūsu pirmais balsojums bija ļoti atšķirīgs – bija maz darbu, ko atbalstīja visa žūrija. Bet kā nonācāt pie kopsaucēja? Aira Birziņa: Kad redzējām katra favorītskaņdarbus, diskutējām jau tieši par konkrētiem skaņdarbiem. Ar vairāk vai mazāk argumentiem nu katrs no mums kaut ko minēja par tiem, ko viņš vēlētos virzīt tālāk. (..) Konkursa mērķis ir kas vairāk par ierastās taciņas iešanu – svarīgi ieraudzīt interesantākus elementus, kādas harmonijas vai ritma spēles, kādas mūsdienu tehniku pielietošanas, kaut gan tādu bija ļoti, ļoti maz. (..) Man pašai vienmēr ir interesanti ieraudzīt tādas partitūras, kuras man pašai ir mazliet kā mīkla, kur ir kaut kas jauns izaicinājumam. Arī jubilejas koncertā tādi bija. Ļoti godīgs vērtētājs varētu būt arī pašas meitenes, kuras ir profesionālas dziedātājas. Aira Birziņa: Esmu jautājusi meitenēm, man ir viņu balsojums. Lai gan – dienu no dienas kaut kas pamainās skanējumā: strādājot ar katru skaņdarbu arvien dziļāk un pamatīgāk, esot jau drošākām dziedājumā, rodas arī jaunas atklāsmes par citiem skaņdarbiem, kuri varbūt nav tie pirmie favorīti. Bērnu un pusaudžu vecumā pirmie favorīti biežāk ir tie ātrāk uztveramie skaņdarbi un tie, kuros tas cietais rieksts nav tik ciets… Te minēšu salīdzinājumu saistībā ar mūsu piedalīšanos koru konkursā Tolosā. Arī Spānijā bija kompozīciju konkurss, un obligātā dziesma šajā konkursā bija ļoti, ļoti grūta mīkla. Tas bija ļoti dziļš, nopietns teksts. Man nācās diezgan daudz pūlēties, lai šo tekstu vispār izskaidrotu. Jo kora meiteņu vecums ir no divpadsmit līdz piecpadsmit, bet dziesmas teksts vēsta par būri, kas esmu es pats sev un savam lidojumam, savai brīvībai – kā izlauzties no šī būra? Kā es vēlētos paceltos spārnos un paskatīties no malas uz šo savu iesprostoto cilvēku! Kad pēc koncerta satikām pašu komponistu, viņš bija priecīgs par atskaņojumu, un mēs viņam jautājām – vai jūs to tekstu varētu pats paskaidrot, vai mēs pareizi tulkojām un sapratām? Izrādījās, ka šo tekstu rakstījusi kāda diriģente, kas ir slima ar vēzi. Būdama slima, viņa citādāk skatās uz savu dzīvi, uz sevi: tās ir pieauguša cilvēka domas – arī par nāvi. Laikam intuitīvi to biju nojautusi, jo pēdējā skaņa korim šajā skaņdarbā ir nopūta. Meitenēm gan centos nepieminēt tik ļoti tieši šo teksta skaidrojumu. Vai šādi panākumi un uzdevumi, kurus izdodas pieveikt, spārno arī meitenes? Vai ir sajūta, ka pēc šāda komplicēta darba nekas vairs neliekas par grūtu? Arī šādi četri jaundarbi, kas tagad būs pirmdien jāpievar. Aira Birziņa: Pilnīgi noteikti šādi konkursi ir milzīgs ieguvums, milzīga balva tālākam atspērienam. Jau jubilejas koncerts bija šāds atspēriens. Jaundarbus mācoties pēc atgriešanās no Tolosas, mums bija daudz vieglāk strādāt, bet tas bija arī cita iemesla dēļ, jo koris kā instruments šobrīd ir daudz augstākā sagatavotības pakāpē: konkursam gatavojoties, tika ļoti slīpēts, slīpēts un strādāts. Konkurss gan bija tikai viena daļa no mūsu dziedāšanas, jo Spānijā mums bija arī seši pilnas programmas koncerti – katru dienu bija koncerts, un tāda slodze vēl nav pierasta tik jaunām dziedātājām.  Kā notiks šis koncerts, kas vienlaikus būs konkurss, kāda būs skaņdarbu secība? Anna Veismane: Iesāksim ar konkursa dziesmām, lai žūrija var apdomāt rezultātus. Tad sekos latviešu komponistu darbi, kas rakstīti īpaši korim "Tiara" un atskaņoti 25 gadu jubilejas koncertā. Būs arī laureātu apbalvošana, aicināsim uz sarunu Ēriku Ešenvaldu un Uģi Prauliņu. 

Raidījumā Piespēle šoreiz runājam par kādu basketbola funkcionāru, kurš vēl šosezon vēlas arī iziet laukumā. Viņš grib apvienot šķietami neapvienojamus profilus, kas Latvijā būtu pirmreizējs sasniegums. Runa ir par basketbola kluba “Ogre” ģenerālmenedžeri Rinaldu Sirsniņu, kurš sezonas otrajā daļā vēlas kļūt par spēlējošo ģenerālmenedžeri. Būs arī rubrika “Ciemos pie Gunāra Jākobsona”, kur ciemosies agrākais olimpietis, tagad Saeimas deputāts un Latvijas Šaušanas federācijas prezidents Raimonds Bergmanis. Nedēļas topā: RFS zaudē cīņā Edinburgā un arī izredzes iekļūst UEFA Konferences līgas izslēgšanās spēlēs; Skeletoniste Dārta Zunte pārstāvēs Igauniju, Endija Tērauda izlaidīs nākamo sezonu; Lauris Dārziņš atgriežas Latvijas hokeja izlasē; Fils Kesels labo Nacionālās hokeja līgas “Dzelzs vīra” rekordu, Elvim Merzļikinam ļoti draņķīgs sezonas sākums.

Baltijas valstis esot nepieciešams “denacificēt”, taču "jāsāk ne ar speciālo militāro operāciju kā Ukrainā", bet citām metodēm. Vislabāk - atstājot baltiešus bez gaismas, pie skaliem un svecēm kā agrākos laikos... Šādi paziņojumi Kremļa propagandas medijos kopš septembra beigām parādās arvien biežāk, uzsverot – Krievija ir spējīga atstāt Latviju, Igauniju un Lietuvu bez elektrības “ar vienu pogas spiedienu”. Vai tā ir taisnība? Īsā atbilde – jā, taču ne ilgi, jo mēs tam esam gatavojušies. Jaunākajā “Atmaskots” podkāstā “Latvijas Avīzes” žurnālistam Mārim Antonevičam situāciju sīkāk skaidro Latvijas Banka padomnieks enerģētikas un klimata politikas jautājumos, Rīgas Tehniskās universitātes mācībspēks Dzinatrs Jaunzems. Šajā ierakstā arī par to, vai iedzīvotājiem būtu nepieciešams pašiem savā mājsaimniecībā iegādāties ģeneratoru, ko daži jau izdarījuši vai plāno darīt, vai veikt kādus citus pasākumus. Tāpat eksperta ieskats, kāda ir kopējā situācija enerģētikas jomā Eiropā pirms gaidāmās ziemas un, vai tiešām ir tik dramatiski kā to savos publicitātes materiālos mēģina pasniegt Krievijas vadošais gāzes uzņēmums “Gazprom”. Izmantota mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Raksta autors - Mārtiņš Ķibilds. Lasa aktrise Guna Zariņa 1991. gada decembrī tikko brīvlaistās Baltijas valstis daudzi vēl nebija paguvuši atzīt, te vēl bija Krievijas armija un savu armiju baltiešiem nebija, bet NATO jau steidza dibināt īpašu sadarbības padomi ar jaunajiem partneriem, tostarp Latviju. Pēc Otrā pasaules kara ASV, Kanāda un Eiropas valstis dibināja NATO kā pretspēku PSRS. Juku laikos, kad PSRS bruka, Rietumiem bija iespēja savu ietekmes zonu paplašināt. Atšķirībā no Eiropas Savienības, kur mūs aiz matiem neviens iekšā nerāva, NATO Baltijas reģions bija stratēģiski svarīgs. Tomēr atlaides mums netika dotas un iestāšanās process izvērtās vēl garāks. Galvenās cīņas bija jāizcīna ar Krieviju un... ar mums pašiem. Krievija kategoriski negribēja pielaist Rietumu stobrus pie savas robežas, mēs gan tos gaidījām atplestām rokām, tikai negribējām atplest savu maku. Vēl 90. gadu beigās armijas budžets bija smieklīgi mazs, naudas trūka apkurei, par ieročiem nerunājot. Obligātā dienesta karavīri – neizglītoti un vāji, armijas prestižs – nožēlojams. Bija risks, ka Igauniju un Lietuvu NATO uzņems, bet Latviju ne. Rietumi burkšķēja. Šodien mēs tālaika burkšķētājiem varam būt paraugs, pat skabarga acī. 2000. gadā Latvija armijas budžetu pirmoreiz pacēla līdz vienam procentam no IKP, un 2018. gadā jau līdz prasītajiem diviem procentiem. Dod Dievs, lai mums nekad nenāktos izjust, kamdēļ tāda nauda jāgāž aizsardzībā. Bet, lai saprastu, ka tomēr ir vērts, der atcerēties Somijas piemēru. Savu slaveno Mannerheima aizsardzības līniju, kas 1939. gadā paglāba no PSRS uzbrukuma, somi sāka celt uzreiz pēc valsts dibināšanas – teju 20 gadus iepriekš. 2002. gadā baltieši bija izpildījuši mājasdarbus un Prāgas samitā saņēma oficiālu uzaicinājumu pievienoties NATO. Beidzot! Beidzot pie pasaules vareno galda! Mazajai Latvijai šis mirklis bija vēsturisks ne tikai kā taisnīguma, bet arī pašcieņas triumfs. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa bija samita spilgtākā epizode. Ne miņas no pazemīga lūdzēja vai nesekmīga iedzinēja. Kā līdzvērtīgs partneris viņa pasaules varenajiem lika apjaust mazo tautu sīkstumu un apņēmību: “Mūsu tauta ir vēstures ugunīs pārbaudīta, ciešanu un netaisnību rūdīta. Tā saprot, ko nozīmē būt brīvam un to zaudēt. Ko nozīmē būt drošībā un to zaudēt. Mēs alkstam pēc tiem pašiem ideāliem, pēc kā alkstat jūs. Mēs vēlamies baudīt tās pašas brīvības un tiesības, ko jūs esat baudījuši jau tik sen un ko mēs tikai nesen esam atguvuši.” Vaira Vīķe-Freiberga zaudēja dzimteni, kad bija mazs bērns. Ap to laiku, kad dibināja NATO, viņa bēgļu nometnē zaudēja arī mazo māsiņu. Sandra Kalniete bija dzimusi Sibīrijā un dzimteni pirmoreiz ieraudzīja četru gadu vecumā. Viņas vecākus deportēja 1949. – tajā pašā gadā, kad dibināja NATO. Šeit viņas abas sēdēja pie pasaules varenākā galda – saplēstās tautas ciešanu un triumfa iemiesojums. Prezidente un ārlietu ministre. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa šajā NATO samitā mums būtu jāmāca skolās. Ne tikai savas vēstures, bet arī nākotnes apjēgai. Viņa sacīja: “Mēs vēlamies celt savu nākotni uz politiskās noteiktības klints, ne uz neizlēmības plūstošajām smiltīm. Mēs negribam palikt politiskās nedrošības pelēkajā zonā. Mēs negribam tikt pamesti nomales tumsībā un negribētu, ka tas notiek ar jebkuru citu tautu. Mēs svinīgi solām, ka pūlēsimies darīt visu, kas mūsu spēkos, lai ne tikai dotu savu ieguldījumu alianses stiprināšanā, bet arī veidotu pasauli, kurā taisnība un brīvība ir pieejama visiem.” Mazas, zaudētāja kompleksa māktas un par savu rītdienu kreņķīgas tautas līdere runu beidz ar vārdu: visiem. Pasaules līderes cienīgs tonis. Mums beidzot jāsaprot: mēs esam starp pasaules līderiem. Starp bagātākajiem un stiprākajiem. Mūsu pirmais gadusimts bija nežēlīgs, ņēma daudz bez prasīšanas. Vai tāpēc otro gadusimtu aizvadīsim gaužoties? Labāk leposimies, ka tagad citiem varam dot no laba prāta. Latvijas izdzīvošanas un pārdzimšanas spēja ir paraugs pasaulei.

No lāča bēgot, var arī lācim uzskriet! Latvijā dzīvo lāči, savukārt mums jāsadzīvo ar lāčiem. Kas jāzina un kā jāuzvedas, satiekot lāci, un ko jāzina par lāču dzīves veidu un paradumiem, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Par lāču dzīvi stāsta labi lāču pazinēji - Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, doktors Jānis Ozoliņš, Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange un Dabas muzeja pārstāve Polīna Šķiņķe. Iemesls sarunai par lāčiem ir ne tikai šo dzīvnieku populācijas pieaugums Latvijā, bet arī fotokonkurss "Lācis – mūsu kaimiņš", kuru kopīgi rīko Igaunijas un Latvijas kolēģi. Fotokonkursā līdz 3. oktobrim var iesniegt fotogrāfijas, kas ataino lāča dzīvi – ne tikai izcilus portretus, bet arī bildes, kurās redzamas meža karaļa darbības pēdas (skrāpējumi, izkārnījumi, miga, pēdu nospiedumi u.tml.) jebkurā vietā dabā. Konkursa rīkotājiem ir interese par visu, kas saistās ar lāci – gan bildes ar lāču mazuļiem, gan lāču papi, gan lāču dzīves dažādās ainas visa gada garumā. Tiek pieņemtas arī fotogrāfijas no novērošanas kamerām, kurās iemūžinātas aizraujošas lāču dzīves ainas. Labāko fotogrāfiju autoriem tiks piešķirtas balvas, tostarp viena nakts „ActivEst” lāču vērošanas slēpnī Alutagusē. Izlases darbu fotoizstāde Igaunijā tiks atklāta oktobra beigās, bet Latvijas Nacionālajā dabas muzejā – novembrī. Plašāk informācija par konkursu, kā arī iespēja iesniegt darbus ir Dabas muzeja mājaslapā. Brūnais lācis ir vienīgais Baltijā savvaļā sastopamais lāču dzimtas dzīvnieks. Tas izvēlēts par šī gada dzīvnieku Igaunijā, turklāt ideju par gada simbolu igauņi aizguva no Latvijas. Kaimiņvalstī gada dzīvniekam veltīts fotokonkurss notiek katru gadu un kļuvis par iecienītu platformu domu apmaiņai. Lai arī Latvijas sabiedrība varētu piedalīties konkursā un dalīties lāču fotomirkļu pieredzē, konkursa rīkošanā iesaistījies arī Dabas muzejs. Lācis ir ļoti uzmanīgs un gudrs dzīvnieks, kas zina, kā turēties tālāk no cilvēka. Daži jaunie lācēni ir drosmīgāki un mazāk baidās no cilvēkiem, bet īstie vecie lāči izvairās no cilvēka un tos var ieraudzīt tikai ar viltību un no speciāli izbūvētiem slēpņiem. Igaunijā ir ap 1000 lāču, tomēr cilvēku, kuri patiešām satikuši lāci, ir diezgan maz. Latvijā to ir vēl mazāk. Dabas aizsardzības pārvalde un citu dabas aizsardzības un izpētes institūciju speciālisti aicina ikdienā un fotomirkļu dēļ sabiedrību būt piesardzīgiem! Fotokonkursa dēļ nepievilināt lāčus, tos piebarojot, piemēram, atstājot ēdienu vai tā pārpalikumus, kā arī nenoslēgtās kompostkaudzēs nemest augļus un dārzeņus. Ja tomēr sanāk sastapt lāci, atcerēties, ka svarīgi ir: • tam netuvoties; • nemēģināt panākt un aiztikt dzīvnieku vai tā mazuļus; • iespējami ātri, bet neskrienot, dodies prom, paturot dzīvnieku acīs; • negriezt dzīvniekam muguru, bet atkāpies atmuguriski. Pēc 2022. gada Valsts Mežzinātnes institūta „Silava” monitoringa datiem Latvijā šobrīd dzīvo ap 60–70 lāču. Jānis Ozoliņš min, ka Latvijā vislielākā iespēja sastapt lāci ir pierobeža ar Igauniju, Krieviju un Baltkrieviju. Aizstāvoties, aizstāvot gan sevi, gan mazuļus, lācis var nodarīt cilvēkam pāri. "Ja tiešām zināt, ka ir liela varbūtība kādā reģionā lāci satikt, varbūt neejiet ogās un sēnēs vienatnē. Vienkārši ejiet divatā, uzvedieties normāli, kā mežā dara, kādreiz sasaucieties. Maizi neēdiet pārāk atklāti uz celma. Janu pēkšņi iekārojas vēl kādam. Nav zināms gandrīz neviens gadījums Eiropā, ka diviem cilvēkiem reizē lācis būtu uzbrucis," norāda Jānis Ozoliņš. Viņš gan min, ka ir bijuši gadījumi, ka lācis uzbrūk vienam, bet otrs iet palīgā. Ja lācis redz reizē vairāk nekā vienu cilvēku, viņš vairs nebūs tik pašpārliecināts.

Šodien ir Ukrainas Neatkarības diena – 31. gadadiena kopš toreizējā Ukrainas PSR Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, izstājoties no Padomju Savienības. Šogad šis datums sakrīt ar citu hronoloģisku atskaites punktu: pusgadu, kopš Krievija uzsāka plaša mēroga karadarbību pret Ukrainu. Ir bažas par to, ka Krievija šai dienā varētu vērst īpaši agresīvus raķešu triecienus pret Ukrainas pilsētām, kā arī sarīkot diversijas. Savukārt pagājušajā svētdienā lielum lielajam vairumam pasaules ziņu auditorijas pirmoreiz tapa zināms Darjas Duginas vārds. 29 gadus vecā žurnāliste līdz šim bija pazīstama šovinistiska un impēriska satura patērētājiem Krievijas propagandas medijos RT un Carjgrad, kā arī interneta resursā United World International un Krievijas ultranacionālistu aprindās, kurās ir ietekme viņas tēvam, filozofam Aleksandram Duginam. Nepilnas divas diennaktis pēc notikušā Krievijas Federālais drošības dienests nāca klajā ar versiju, kas slepkavībā vaino Ukrainas slepenos dienestus. Šīs un citas ārvalstu aktualitātes raidījumā Divas puslodes pārrunājam kopā ar žurnālistu un Latvijas ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Artūru Bikovu, sazināmies arī ar politologu Kārli Daukštu un Latvijas Televīzijas žurnālistu Gintu Amoliņu. Skarbie svētki Šodien ir Ukrainas Neatkarības diena – 31. gadadiena kopš toreizējā Ukrainas PSR Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, izstājoties no Padomju Savienības un radot pašreiz pastāvošo Ukrainas valsti. Ukrainas aiziešana no brūkošās padomju impērijas, domājams, bija izšķirošais moments, kas noteica šīs impērijas izbeigšanos, kuru Krievijas līderis Vladimirs Putins, kā zināms, raksturojis kā 20. gadsimta smagāko ģeopolitisko katastrofu. Šogad šis datums sakrīt ar citu hronoloģisku atskaites punktu: pusgadu, kopš Krievija uzsāka plaša mēroga karadarbību pret Ukrainu. Smagi cīnoties par sava suverēnā valstiskuma pastāvēšanu, Ukraina savus valsts svētkus atzīmē daudz pieticīgāk nekā citkārt. Šogad 24. augusts nav brīvdiena, nenotiek nekādi masu pasākumi. Tam iemesls ir ne vien taupības režīms, bet arī bažas par to, ka Krievija šai dienā varētu vērst īpaši agresīvus raķešu triecienus pret Ukrainas pilsētām, kā arī sarīkot diversijas. Frontei tuvajā Harkovā noteikta komandanta stunda. Savienoto Valstu vēstniecība Ukrainā izplatījusi aicinājumu savas valsts pilsoņiem pamest Ukrainu, norādot, ka Krievijas intensīvu triecienu risks Ukrainas civilajiem objektiem ir ļoti augsts. Krievijas režīma niknumu nepārprotami uzkurinājuši pēdējā laika notikumi. Nu jau pāris nedēļas Ukrainas armija vērš triecienus pret militārajiem objektiem Krievijas anektētajā Krimā, kuru Kremlis uzskata par savas valsts teritoriju, un agrāk ir draudējis ar nesaudzīgiem prettriecieniem jebkādam pret to vērstam uzbrukumam. Vēl viens šai sakarā pieminams notikums ir Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska tikšanās ar ANO ģenerālsekretāru Antoniu Guterrešu un Turcijas prezidentu Radžipu Taijipu Erdoganu, kas 18. augustā notika Ļvivā. Kā kļuvis zināms, Erdogans uz Ļvivu atvedis Krievijas līdera Putina piedāvājumu sākt tiešas sarunas ar prezidentu Zelenski, taču saņēmis atbildi, ka šādas sarunas būšot iespējamas tikai pēc Krievijas spēku atkāpšanās no visas pēc 24. februāra okupētās Ukrainas teritorijas. Tikmēr satraucošas ziņas pienāk no Krievijas okupētās Mariupoles, kur tiekot veikti priekšdarbi paraugprāvai pret ukraiņu karagūstekņiem. Atklātībā parādījušās fotogrāfijas ar tiem paredzētu krātiņu, kurš tiek būvēts Maruipoles Filharmonijas zālē, kur varētu notikt tiesāšana. Potenciālie tiesājamie ir Ukrainas Nacionālās gvardes bataljona „Azova” karavīri, kuri ilgstoši pretojās okupantu spēkiem aplenktajā Mariupolē. Krievija bataljonu „Azova” traktē kā teroristisku organizāciju, taču tā ir regulāra Ukrainas bruņoto spēku vienība, uz kuras dalībniekiem attiecas karagūstekņu statuss. Viņu tiesāšana kādā paraugprāvā būtu uzskatāma par kara noziegumu, kā to paziņojis ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs. Dīvainā nāve Maskavā Pagājušajā svētdienā lielum lielajam vairumam pasaules ziņu auditorijas pirmoreiz tapa zināms Darjas Duginas vārds. 29 gadus vecā žurnāliste līdz šim bija pazīstama šovinistiska un impēriska satura patērētājiem Krievijas propagandas medijos RT un Carjgrad, kā arī interneta resursā United World International un Krievijas ultranacionālistu aprindās, kurās ir ietekme viņas tēvam, filozofam Aleksandram Duginam. Sestdienas vakarā Piemaskavā tika uzspridzināta automašīna, kurā atradās Darja Dugina, un viņa notikuma vietā mira. Atentāts notika viņas tēva acu priekšā. Nepilnas divas diennaktis pēc notikušā Krievijas Federālais drošības dienests nāca klajā ar versiju, kas slepkavībā vaino Ukrainas slepenos dienestus, papildinot savus apgalvojumus ar videomateriāliem. Saskaņā ar šo versiju atentātu īstenojusi kāda Ukrainas pilsone Natālija Vovka, kura ieradusies Krievijā ar automašīnu Mini Cooper, pie tam kopā ar savu divpadsmitgadīgo meitu. Pēc Darjas Duginas nogalināšanas domājamā diversante esot izbraukusi uz Igauniju. Kā apgalvots Krievijas propagandas medijos, Natālija Vovka, agrākā Mariupoles iedzīvotāja, esot profesionāla Ukrainas militārpersona, kas, iespējams, saistīta ar bataljonu „Azova”, kurā dienot viņas dzīvesbiedrs. Ukrainas puse jau noraidījusi šādu versiju kā smieklīgu. Tajā pat laikā atbildību par Duginas nogalināšanu uzņēmusies kāda līdz šim praktiski nezināma organizācija Nacionālā republikāniskā armija, par ko pirmdienas rītā paziņoja no Krievijas emigrējušais opozīcijas politiķis Iļja Ponomarjovs. Viņš šo organizāciju raksturoja kā partizānu kustību, kuras mērķis ir ar tiešām akcijām vērsties pret Vladimiru Putinu un viņa režīma pārstāvjiem, t.sk. valsts un vietvaru ierēdņiem, spēka struktūru darbiniekiem. Saskaņā ar Ponomarjova teikto, uzbrukuma galvenais mērķis bijis Aleksandrs Dugins, kurš nejaušības dēļ sprādziena brīdī atradies citā automašīnā. Abās pieminētajās versijās šaubas izraisa tas, ka ne Aleksandrs Dugins, ne Darja Dugina neietilpst Putina režīma ietekmīgāko personu lokā. Tiek gan minēts, ka Aleksandra Dugina politiskie uzskati, kas nereti tiek raksturoti kā „krievu fašisms”, savulaik interesējuši Vladimiru Putinu, taču Dugina un viņa meitas politiskā ietekme šī brīža Krievijā drīzāk vērtējama kā nenozīmīga.   Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Raidījumā šonedēļ runājam par strauji augošajām dabasgāzes un elektrības cenām, un kā tas varētu ietekmēt lielākās pludmales volejbola halles Latvijā. Viesos “Ruuki” pludmales sporta centra vadītājs Andris Blaka, “Beach Arena” pārstāvis Jānis Vītols un “Beach Box” vadītājs Renārs Tverijons. Nedēļas notikumu topā: Tīna Graudiņa un Anastasija Kravčenoka kļūst par Eiropas čempionēm pludmales volejbolā; Ukrainas bokseris Oleksandrs Usiks otro reizi uzveic britu Entoniju Džošua; Latvijas U-20 hokeja izlase noslēdz pasaules čempionātu 7. vietā; vīriešu basketbola izlase sāk nopietnu gatavošanos Pasaules kausa kvalifikācijai, pārbaudes spēle pret Igauniju un īstās spēles nākamnedēļ; volejbola izlase prakstiski zaudē izredzes iekļūt Eiropas čempionātā; RFS futbolisti pret ziemeļīru “Linfield” pirmajā spēlē par iekļūšanu UEFA Konferences līgas grupu turrnīrā bija zaudētājos ar 0:2, bet prata atspēlēties un panākt 2:2. Rubrikā “Kas lācītim vēderā?” šoreiz Reinis Grundspeņķis sarunā ar Tomu Šmēdiņu izzināja, kā top un tiek uzturēti āra pludmales volejbola laukumi.

Simtajā raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par mūsu kaimiņiem – par Igauniju jeb Igaunijas Republiku. Neskatoties uz to, ka klausītājiem šī valsts varētu būt zināma, noteikti katram atradīsies kādi fakti, kas būs mazāk zināmi. Piemēram, Igaunija ir vienīgā Baltijas valsts ar dziļi iesakņojušos un plašu salu kultūru. Lai gan lielākā daļa to ir neapdzīvotas, Igaunijas salas mēdz būt lauku apvidus, un dažās ir viņu vietējo vikingu un viduslaiku mantojuma pēdas. Vēl interesants fakts ir arī tas, ka Igaunija, kas vēsturiski bija luterāņu protestantu nācija, šobrīd ir viena no sekulārākajām jeb nereliģiskākajām valstīm pasaulē, kur tikai 14 procenti iedzīvotāju atzīst, ka reliģija ir svarīga ikdienas dzīves sastāvdaļa. Atsevišķi uzmanības vērti ir divi īpaši izdomāti Igaunijas sporta veidi: pirmais ir kiikings, kas paredz, ka cilvēks, kas ir piestiprināts pie milzīgām stāvošām šūpolēm, griežas 360 grādu leņķī. Uzvarētājs tiek noteikts pēc laika perioda un apgriezienu daudzuma. Otrs igauņu nacionālais sporta veids – sievas nešana. Kas paredz vairākus simtus metru garu trasi ar diviem sausajiem šķēršļiem un vienu metru dziļu ūdens šķērsli, kura ietvaros vīram uz muguras ir jānes pašam sava sieva. Stāstot par Igauniju, nevar nerunāt par tās plaši zināmo e-Igaunija zīmolu. Tas attiecas gan uz Igaunijas progresīvo digitalizāciju, gan uz inovatīviem digitālajiem risinājumiem, gan uz to kādu identitāti valsts sev rada. Piemēram, Igaunija bija pirmā valsts pasaulē, kas 2005. gadā ļāva saviem pilsoņiem balsot vēlēšanās tiešsaistē, tāpat 95% nodokļu deklarāciju tiek aizpildītas tiešsaistē, ka arī ir radīta vide, lai uzņēmumus varētu reģistrēt dažu minūšu laikā. Igaunija bija pirmā valsts, kas ieviesa e-rezidenci — datu bāzi un programmu ārzemniekiem, lai kļūtu par Igaunijas virtuāliem iedzīvotājiem. E-rezidenti var dibināt un vadīt uzņēmumu Eiropas Savienībā, neatrodoties Eiropā. Starp citu, Igaunijas e-rezidences saņēmējiem ir arī Angela Merkele un Baraks Obama. Valsts bieži tiek reklamēta kā digitāli visattīstītākā sabiedrība pasaulē. Tā, piemēram, noteikti daudzi zinās, ka „Skype” tika radīts Tallinā. Valstī ir daudz jaunu veiksmīgu jaunuzņēmumu, piemēram, „Teleport” — programmatūra, kas aprēķina labāko darba un dzīves vietu, „Transferwise” — naudas pārskaitīšanas risinājums, „GrabCAD” — kopiena 3D drukāšanas projektiem. Igaunijā ir aptuveni 400 jaunuzņēmumu, kas lepojas ar augstāko jaunuzņēmumu un iedzīvotāju skaita attiecību Eiropā. Par to, kā Igaunija nonāca pie e-Igaunijas zīmola un kā tas tapa, jautājām bijušajam Igaunijas prezidentam Toomasa Hendrikam Ilvesam.

Stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorijas dendrohronologs Māris Zunde Dendrohronoloģiski datējot vēsturisko koksni, tiek noteikts gads, kurā bija izveidojusies tās pēdējā, t. i., relatīvi jaunākā gadskārta. Bet uzzinot datējumu šai gadskārtai, pēc tam nav grūti noskaidrot datējumu arī jebkurai citai tā paša koksnes parauga senākai gadskārtai. To noskaidrojot, ir iespējams uzzināt, tieši kuros kalendāros gados attiecīgā koka stumbrā izveidojās platākas un savukārt kuros gados – šaurākas gadskārtas. Bet, vai zini, ka koku stumbra gadskārtas var raksturot laikapstākļus pagātnē? Kā zināms, lai augi, to skaitā arī kokaugi labi augtu, ir jābūt, pirmkārt, pietiekami augstai gaisa temperatūrai, otrkārt, atbilstoši mitrai un ar nepieciešamajām barības vielām nodrošinātai augsnei un, treškārt, – pietiekamai gaismai. Mūsu vietējie koki gadalaiku maiņai ir piemērojušies, arī gaisa temperatūras vidējais režīms un nokrišņu daudzums mēreno platuma grādu zonā, turklāt piejūras klimatiskajos apstākļos koku attīstībai ir pārsvarā tuvu optimālajam. Tāpēc, it īpaši mūsdienās, kad piedzīvojam strauju klimata globālo sasilšanu, vairums vietējo koku par to augšanai nepiemērotu faktoru ietekmes gadījumiem vienlaicīgi un izteikti, vienkāršoti izsakoties, sūdzas retāk nekā senāk. Vēl līdz aptuveni 20. gs. vidum Latvijas teritorijā, kura atrodas tomēr tuvāk Ziemeļpolam nekā ekvatoram, koki bargas ziemas un vēsas vasaras, līdz ar to siltuma īslaicīgu deficītu piedzīvoja ik pa laikam, tāpēc to negatīvā reakcija, par kuru norāda sašaurinātās gadskārtas, izpaudās plašāk, masveidīgāk. Saprotams, ka koki uz kāda vides faktora ietekmi izteiktāk reaģē tur, kur biežāk izpaužas tās nepietiekamība vai gluži pretēji – tās pārsātinātība. Piemēram, Skandināvijas valstu teritorijā ir raksturīgas salīdzinoši īsas, vēsas vasaras, tāpēc tur augošo priežu gadskārtu platumu visbūtiskāk ietekmē tieši vasaras mēnešu gaisa vidējās temperatūras pārmaiņas. To zinot, šo valstu zinātnieki, vadoties pēc vietējo priežu gadskārtu platuma ikgadējām pārmaiņām, ir izstrādājuši vasaras temperatūras datu rekonstrukciju līdz pat 3600 gadus ilgam periodam. Vairāk uz dienvidiem izvietotajās teritorijās priežu augšanu kavējošais faktors vairs nav siltuma nepietiekamība, bet tieši otrādi: bieži vien gaisa siltums, reizēm pat karstums vienlaikus ar sausumu izraisa augsnes mitruma nepietiekamību. Līdz ar to tur augušo priežu gadskārtu platuma pārmaiņu rādītāji salīdzinoši labāk korelē ar nokrišņu biežuma un daudzuma rādītājiem. Kopā ar saviem kolēģiem Latvijā – dendroekologiem – esam apstiprinājuši, ka Latvijas teritorijā, tāpat kā arī abu pārējo Baltijas valstu, Polijas, Vācijas, vismaz Krievijas rietumu daļas teritorijās, priežu gadskārtu platumu visbūtiskāk ietekmē gaisa vidējā temperatūra attiecīgā gada pirmajos trīs – četros mēnešos. Tas nozīmē, ka pēc vietējo priežu gadskārtu platuma salīdzinoši visprecīzāk var noskaidrot gadus, kuros ir bijušas bargas un ilgstošas ziemas, auksts pavasaris. Arī šī informācija ir nozīmīga, jo šādi laikapstākļi senāk bija bieži saistīti ar cilvēku dzīves apstākļu pasliktināšanos, sekojošu neražu, badu un slimību izplatīšanos. Intereses pēc pārbaudīju, vai seno priežu gadskārtas ir izmantojamas, lai pārbaudītu, piemēram, vai plaši zināmajā Indriķa Livonijas hronikā pieminētie karaspēka gājieni uz Igauniju it kā pāri aizsalušajam Rīgas jūras līcim norādītajos gados bija vispār iespējami. Uzmanību saistīja priežu 1219. gadā veidojusies gadskārta, kura gandrīz visos manā rīcībā esošos tā laika priežu koksnes paraugos ir manāmi šaurāka par pārējām. Un, izrādās, ka pēc hronista liecības šajā gadā ziema vēl pēc 20 februāra bijusi tik barga, ka daudziem karotājiem Igaunijas teritorijā, pēc viņa rakstītā, „atmira locekļu gali: citiem nosala deguns, citiem – rokas, citiem – kājas… Daži vēlāk arī nomira”. Lūk, šajā gadījumā koku gadskārtas ir apstiprinājušas, ka šī senā skaudrā notikuma apraksts, acīmredzami, ir patiess un precīzs!  

Kamēr Evelīna leca ar izpletni Dubaijā, Niklāva nejaušais brauciens uz Igauniju izvērtās cukurmammas meklējumos. Šoreiz viņi izteiks savu viedokli par to, cik svarīgs ir ārējais izskats attiecībās un kāpēc ir tik bailīgi izkāpt no savas komforta zonas. Vai izmēram tiešām ir nozīme?

Pēdējo nedēļu laikā vairākos raidījumos runājam par Ukrainu un Krieviju, jo karš ir vissāpīgākā aktualitāte visās sfērās. Raidījumā Divas puslodes pievēršamies plašākai politisko procesu analīzei. Londonā šonedēļ satikās tā saukto Apvienoto Reaģēšanas spēku valstu līderi. Premjeri pārrunāja, kā saskaņot kopīgo politiku cīņā pret Krievijas agresiju. Ko šī tikšanās ir devusi, par ko tā liecina un cik svarīga ir šāda valstu kooperēšanās? Savukārt Romā satikās ASV un Ķīnas delegāciju pārstāvji. Nav noslēpums, ka starp abām lielvalstīm ir pamatīga spriedze. Protams, tikšanās nebija tik augstā politiskā līmenī, bet pati tikšanās ir svarīga. Kādi ir rezultāti, kādas ir iespējas atturēt Ķīnu no Krievijas kara finansēšanas, atbalstīšanas? Kas notiek Baltkrievijā? Publiskajā telpā nonāk pretrunīga informācija par to, cik lielā mērā Lukašenko režīms iesaistās karā pret Ukrainu, kāda spriedze valda Baltkrievijas iekšpusē un kā Baltkrievija mēģina pretoties Krievijas spiedienam būt aktīvākai šajā "brāļu karā". Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova. Ierakstos uzklausām Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu un baltkrievu vēsturnieku Iharu Meļņikovu. Eiropas ziemeļi stiprinās pret agresorvalsti Apvienotie Reaģēšanas spēki ir desmit Eiropas ziemeļdaļas valstu veidota militāri politiska alianse. 2014. gadā, Krievijai izvēršot pirmo agresijas fāzi pret Ukrainu, izgaismojās NATO bloka nesagatavotība šādām krīzes situācijām, t.sk. reakcijas gausums. Viena no pieejām problēmas mazināšanai ir ciešāka sadarbība mazāku valstu grupu ietvaros, un Apvienotie Reaģēšanas spēki šai ziņā ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Lielbritānija kā tā dēvētā ietvarnācija – jeb „Framework Nation” – ap sevi apvienojusi NATO dalībvalstis Nīderlandi, Dāniju, Norvēģiju, Islandi, Latviju, Lietuvu un Igauniju, kā arī Ziemeļatlantijas līgumorganizācijā neietilpstošās Somiju un Zviedriju. Kā par šo aizsardzības projektu izteicies Britu jūras kara flotes komodors Džeimss Pārkins: „Apvienotie Reaģēšanas spēki var rīkoties, kamēr NATO vēl domā.” Ģeogrāfiski alianses uzmanība pamatā koncentrējas Eiropas galējo ziemeļu, Ziemeļatlantijas un Baltijas jūras reģionos. Saprotams, ka tagad – kopš risinās Krievijas plaša mēroga karš pret Ukrainu – par nozīmīgāko jautājumu kļuvusi ar agresorvalsti robežoto alianses locekļu, sevišķi Baltijas valstu, drošība. Šonedēļ alianses dalībvalstu valdību vadītāji tikās Londonā. 15. martā publiskotais tikšanās komunikē pauž visstingrāko nosodījumu Krievijas agresijai, apņēmību atbalstīt Ukrainu un panākt, lai Krievijai un tās vadonim nāktos atbildēt par starptautisko normu ignorēšanu un iebrukuma laikā pastrādātajiem noziegumiem. „Putinam jācieš neveiksme,” pauž komunikē. Tiešsaistē dalībniekus uzrunāja arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atkārtojot daudzkārt izskanējušo tēzi, ka Ukraina šobrīd karo par visas Eiropas demokrātijas nākotni. „Krievijas propagandisti,” norādīja Zelenskis, „nebeidz atkārtot, ka karš Ukrainā ir tikai sākums. Viņi turpina iebiedēt, un tagad saka, ka sekošot citas Eiropas valstis, pie tam piesaucot daudzus no jums, kas mani šobrīd uzklausāt.” Ķīna – trešais spēks Šīs nedēļas sākumā Romā notika tikšanās starp augsta līmeņa Savienoto Valstu un Ķīnas pārstāvjiem: prezidenta Baidena padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džeiku Salivanu un Ķīnas kompartijas centrālkomitejas Ārlietu grupas atbildīgo sekretāru, kādreizējo Ķīnas ārlietu ministru Janu Czeči. Šī tikšanās tika ieplānota vēl pirms vairākām nedēļām, taču kara gaita Ukrainā nepārprotami ietekmēja to saturu. Ja sākotnēji bija plānots apspriest arī abu valstu ekonomiskās attiecības, tad, cik var spriest, absolūti dominējošais temats tajā bija Ķīnas iespējamais ekonomiskais un arī militārais atbalsts agresorvalstij Krievijai. Ziņas par to, ka Krievija lūgusi šādu Ķīnas atbalstu, t.sk. kara tehnikas piegādes, pagājušonedēļ izplatīja aģentūra „Associated Press”, atsaucoties uz anonīmu avotu Savienoto Valstu administrācijā. Gan Ķīnas, gan Krievijas pārstāvji šādus apgalvojumus ir noraidījuši kā nepatiesus, tomēr amerikāņu puse jau pirms sarunām Romā pauda, ka Ķīna tiks brīdināta par nopietnām sekām, ja tā pildīs kādus tamlīdzīgus Kremļa lūgumus. Tas ietekmēšot ne vien Ķīnas attiecības ar Savienotajām Valstīm, bet arī globāli. Pēc septiņas stundas ilgušo sarunu noslēguma padomnieks Salivans tās raksturoja kā „intensīvas” un „atklātas”.  Savukārt Ķīnas puse pēc sarunām atkārtoja vispārīgas frāzes, aicinot karojošās puses uz mierīgu risinājumu, saudzīgu attieksmi pret civiliedzīvotājiem, kā arī vēlreiz apstiprināja savu uzticību ikvienas valsts suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai. Vai Lukašenko karu grib? Kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko allaž uzsvēris, ka Baltkrievijas bruņotie spēki šai karadarbībā nepiedalīsies. Līdzīgus paziņojumus viņš paudis ar zināmu regularitāti, tomēr jo ilgāk turpinās kaujas Ukrainā, un, attiecīgi, aug Kremļa vajadzība pēc karaspēka rezervēm, parādās arvien jaunas spekulācijas par baltkrievu karavīru iespējamu iesaistu šai karadarbībā. Šai ziņā eļļu ugunij pielējis nesen notikušais incidents, Krievijas kara lidmašīnai no Ukrainas puses ielidojot Baltkrievijas gaisa telpā un izšaujot raķetes. Daudzi to uztver kā provokāciju, lai šādi attaisnotu baltkrievu karavīru ierašanos kaimiņvalsts teritorijā. Nepārprotami var lēst, ka Krievijas vadonis Putins šai ziņā izdara pamatīgu spiedienu uz Lukašenko, ar ko pēdējam nav viegli tikt galā, ievērojot, cik atkarīgs viņš kļuvis no Kremļa saimnieka. Piektdien Lukašenko atkal viesojās Maskavā, kur, cita starpā saņēma apsolījumu par jauna bruņojuma piegādi Baltkrievijas bruņotajiem spēkiem. Tomēr sūtīt Baltkrievijas armiju uz Ukrainu, kur to noteikti gaida zaudējumi, Minskas diktatoram būru liels risks. Baltkrievijas armija līdz šim nekad nav piedalījusies karadarbībā, un, kā rāda aptauju dati, karošanu Ukrainā atbalsta vien 3% Baltkrievijas iedzīvotāju. Sagatavoja Eduards Liniņš   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Šodienas iknedēļas izklaidējoši informatīvajā sporta raidījumā Valdis dod komandu tautai, Andris mēģina saprast kur vislabāk paslēpt gredzenu un abi kungi kārtīgi izsmejās par ''Tautas Naglu''. Raidījuma tēmas: - Vailderam ar Fjūriju kārtīga boksa cīņa; - Kurbads dodas uz Igauniju; - Sergejam Zubovam simtā uzvara; - Kairijs Ērvings nevēlas vakcinēties; - 18 bijušie NBA spēlētāji ir arestēti; - Donnarummu Itālijā sagaida skarbi; - Pepes meita tiekas ar slavenu futbolistu; - Marejs pazaudē laulību gredzenu, kuru turēja apavos; - #TautasNagla

Stāsta mūzikas vēsturnieks Dzintars Gilba Vai zini, kas bija Alfrēda Kalniņa pēdējais ērģeļdarbs, pie kā viņš strādāja savā 70. dzimšanas dienā, nepieņemot ciemiņus? Komponistu Alfrēdu Kalniņu mēs vairāk zinām kā operas "Baņuta", kora un solodziesmu autoru, tomēr jāatceras, ka Alfrēds Kalniņš bija izcils ērģelnieks un nepārspēts improvizators. Ērģelnieka maizes darbs vairākumā gadījumu ir spēle baznīcā, dievkalpojumos. Arī Alfrēds Kalniņš nebija izņēmums. Viņa spēles mākslu Rīgas Domā savulaik speciāli ir gājuši klausīties jaunie mūziķi, arī diriģents Haralds Mednis, kurš, starp citu, vidusskolas gados mācījies Alfrēda Kalniņa mūzikas studijā. Kā stāstījuši laikabiedri, dievkalpojuma laikā Alfrēdam Kalniņam uz ērģelēm ir bijusi tikai dziesmu grāmata ar korāļu tekstiem – izejot no teksta satura, viņš veidojis korāļu apdares, jo visas melodijas bijušas galvā. Mūža otrajā pusē Alfrēds Kalniņš šīs savas korāļu apdares ir pierakstījis, bet zinātāji saka, ka tā ir tikai patāla atblāzma no tā, kas bijis dzirdams improvizācijās. Starp citu, Alfrēds Kalniņš korāļus ir spēlējis diezgan raitā tempā, tāpēc viņam bijusi opozīcija dažu gados vecāko draudzes dāmu aprindās. Komponists Helmers Pavasars stāstījis par piedzīvotu muzikālu dueli - vienreiz Rīgas Domā Alfrēds Kalniņš spēlē un dzird, ka viena dāma dzied tikpat skaļi kā viņš spēlē, tikai uz pusi lēnāk. Kalniņš pielicis reģistrus klāt, dāma dziedājusi skaļāk. Atkal pielicis reģistrus, dāma arī kāpinājusi decibelus. Beigās korāli Alfrēds Kalniņš ir beidzis uz volleswerk – visām balsīm (tutti), bet dāma pēc tam vēl gandrīz vai ķērkusi korāļa puspantu. Alfrēda Kalniņa muzikālajā mantojumā ir 15 oriģināldarbi ērģelēm, arī Variācijas par Jāņa Kalniņa tēmu ("Lai līgo lepna dziesma"), bet pati apjomīgākā kompozīcija ir Variācijas par Jāzepa Vītola tēmu. Daudzējādā ziņā tas ir ļoti simbolisks opuss. Variācijas tapušas 1949.gadā, divus gadus pirms viņa nāves. Tas ir komponista pēdējais un plašākais ērģeļdarbs, kurā koncentrēta ilgajos darbības gados uzkrātā komponista, ērģelnieka, improvizatora pieredze. Reizē tas ir arī kā ticības apliecinājums, jo cikla pamatā liktā tēma ir korālis "Jēzu, saule mana". Un vēl – tas ir Jāzepa Vītola komponēts korālis, turklāt viens no Latvijas brīvvalsts laikā luterāņu draudzēs visvairāk dziedātajiem. Bet Jāzeps Vītols, latviešu mūzikas pīlārs, savas šīs zemes gaitas ir beidzis. Par darbu pie Vītola variācijām savā 70. dzimšanas dienā Alfrēds Kalniņš raksta savā dienasgrāmatā 1949. gada 28. augustā: "28. VIII. Jau maijā i Mediņu. i Zālīti no Komponistu savienības, i Grīnfeldu no Filharmonijas biju lūdzis manu 70. dzimšanas dienu atstāt bez ievērības — šādas un līdzīgas dienas uzskatīdams varbūt tikai par tuvinieku interesi skarošiem notikumiem, privāta rakstura — brīdinot, ka neieradīšos ne koncertā, ne "goda aktā", nepieņemšu nedz sakolektētu naudu, nedz veltes, bet noteikti izbraukšu uz Igauniju vai Lietuvu. Ārēji nebija ne mazāko pazīmju kaut kādiem jampadračiem ap mani, a la Melngaiļa, Endzelīna u. c. vīru 75 g. dzimšanas dienās. Tamdēļ arī neizbraucu, bet, pie Mellužu mājas durvīm piespraudis zīmīti ar tekstu "izbraucis", 22., 23. un 24. augustu [VIII] pavadīju Rīgas dzīvoklī. Paņēmu līdz jaunās variācijas par Vītola tēmu, kuras tur krietni izrevidēju, spēlējot uz klusināta pianino sievas patālā istabā, lai mani ārpusē pie parādes durvīm nedzirdētu uz flīģeļa salonā muzicējam. Viss izdevās, lai gan pēc avīžu iznākšanas laika priekšpusdienās, kurās bija īsi aizrādījumi uz manu dzimšanas dienu, laikam pastnieki jeb apsveicēji pie durvīm un arī pie tālruņa ļoti bieži zvanīja. Neliku sevi traucēt un 3 dienas neatsaucos, kamdēļ variācijas pamatīgi izrevidēju. 25. augustā [VIII] atņēmis sētniekam telegrāfa kantorī un konservatorijā nodotās vēstules, telegrammas un puķes, devos uz Mellužiem, kur daži apsveicēji tomēr ieradušies. Pateicības vēstulīšu, 82 skaitā, rakstīšana mani nodarbināja 13 stundas, pa divām dienām sadalot: vizītkartēm un labam papīram pietrūkstot, izpalīdzoties ar Mellužu pasta veikalā sadabūtām ļoti primitīvām aploksnēm un papīrloksnītēm. [..]" Vītola variāciju cikla XI variāciju – Sēru maršu – komponists pats instrumentēja simfoniskajam orķestrim, ar piezīmi, ka tas atskaņojams tad, kad Jāzeps Vītols tiks pārapbedīts Latvijas zemē. Jāzeps un Annija Vītoli uz mūžīgu palikšanu atgriezās 1993.gadā, taču par Sēru marša atskaņojumu šī notikuma organizatori bija pavisam piemirsuši.

Krievijas Covid diplomātija: Arvien vairāk valstis Eiropā domā par Sputnik V vakcīnu iegādāšanos. Vai Krievija un Ķīna vakcīnas pret Covid-19 izmanto savas ietekmes palielināšanai? Kāpēc kaimiņos - Igaunijā - tik dramatiski pieaugusi saslimstība ar Covid - 19? Megana Mārkla britu karaļnamam pārmet rasismu. Aktualitātes komentē politologs, Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts un žurnālists Madis Muust no Igaunijas. Igaunija atgriežas pie striktiem ierobežojumiem No 11.marta Igaunijā ieviesti vēl striktāki ierobežojumi nekā pagājušajās pāris nedēļās noteiktie, un tie mūsu kaimiņvalstī būs spēkā vismaz mēnesi. Tā Igaunijas valdībai nākas reaģēt uz straujo koronavīrusa infekcijas gadījumu pieaugumu kopš februāra nogales. 24. februārī diennaktī fiksēto inficēšanās gadījumu skaits pirmoreiz pārsniedza tūkstoti un kopš tā laika turpināja pieaugt, 6. martā sasniedzot līdz šim augstāko līmeni – 1540 gadījumus diennaktī. Pagājušās nedēļas beigās veselības aprūpes eksperti ziņoja, ka situācija Igaunijas slimnīcās, sevišķi Tallinā un valsts ziemeļdaļā, tuvojoties kritiskai gultasvietu trūkuma robežai. Nacionālā raidorganizācija vakar publiskojusi Igaunijas Veselības padomes vadītāja Illara Lanno sacīto, ka, saglabājoties šādam saslimstības tempam, tikai dažas dienas šķir Igaunijas veselības sistēmu no augstākā līmeņa ārkārtas situācijas izsludināšanas. Tas notiktu pirmoreiz valsts vēsturē, un nozīmētu visu plānveida operāciju atcelšanu, sniedzot tikai neatliekamo palīdzību. Viens no pašreizējās krīzes iemesliem varētu būt Igauniju sasniegušā lipīgākā t.s. britu koronavīrusa paveida izplatība, tomēr daļa atbildības jāuzņemas arī Kajas Kallasas valdībai, kura janvārī, pēc nākšanas pie varas, diezgan būtiski atlaida ierobežojumu grožus. Tas bija zināmas politiskas inerces rezultāts, jo, līdz tam esot opozīcijā, Kallasas vadītā Reformu partija kritizēja iepriekšējo valdību par pārāk striktiem ierobežojumu žņaugiem. Kas attiecas uz pašreizējiem ierobežojumiem, tad praktiski visi politiskie spēki atzīst tos par situācijai atbilstošiem, un kritika lielākoties izskan par to, ka tie ieviesti novēloti. Vairāki Centra partijas politiķi, tai skaitā bijušais premjerministrs Jiri Ratass un Tallinas mērs Mihails Kolvarts izteikušies, ka, iespējams, valstī vajadzētu izsludināt ārkārtas situāciju, kā tas notika pagājušā gada pavasarī. Tomēr premjerministre Kallasa norādījusi, ka pagaidām tas neesot nepieciešams, jo kopš pavasara pieņemtie likumdošanas grozījumi ļauj noteikt ierobežojumus bez ārkārtas situācijas izsludināšanas. Gatavību sniegt palīdzību Igaunijai jau paudušas Latvija un Lietuva. Krievijas „vakcīnu diplomātija” Kad pērnvasar Krievija paziņoja, ka tai kā pirmajai valstij pasaulē izdevies izstrādāt vakcīnu pret koronavīrusa Covid-19 infekciju, šis paziņojums tika uztverts visai skeptiski. Taču tagad, kad Rietumu farmācijas kompānijas acīmredzami netiek galā ar pieprasījumu pēc vakcīnu devām, interese par krievu „Sputņik V” aug augumā, un ne tikai attīstības valstu vidū. Ungārija bija pirmā Eiropas Savienības valsts, kura jau janvārī reģistrēja Krievijas izstrādājumu izmantošanai savā teritorijā. 1. martā 200 000 dozu tika piegādāti Slovākijai, savukārt Čehijas prezidents Milošs Zemans paziņojis, ka personiski vērsies pie Vladimira Putina ar lūgumu pēc „Sputņika” piegādes viņa valstij, kurā šobrīd ir vieni no augstākajiem saslimstības rādītājiem Eiropā. Tāpat šo Krievijas vakcīnu jau masveidā izmanto Argentīnā, Baltkrievijā, Serbijā, Apvienotajos Arābu emirātos; miljonus dozu pasūtījušas vairums Āzijas un Latīņamerikas valstu. Noslēgti līgumi par vakcīnas licencētu ražošanu Brazīlijā, Dienvidkorejā un Indijā. Kā uzsver eksperti, tie ir panākumi, uz kādiem Krievijas vakcīnas izstrādātāji sākotnēji pat neesot varējuši cerēt. Un, nepārprotami, ieguvumi ir ne tikai komerciāli, bet arī politiski. „Sputņik V” ir lielisks maigās varas instruments, un apritē jau parādījies termins „vakcīnu diplomātija”. Pirmkārt, Krievija sevi šādi apliecina kā pietiekami attīstīta valsts ar joprojām spēcīgu zinātnes potenciālu. Otrkārt, lētā „Sputņika” piegādāšana trūcīgajām valstīm, kuras Rietumu farmācijas lielražotāji atstājuši pabērna lomā, ļauj šodienas Krievijai iejusties drauga un labdara lomā, kāda savulaik t.s. Trešās pasaules valstīs piederēja Padomju Savienībai. Tas nozīmē daudz nopietnāku pieteikumu uz Krievijas ietekmes sfēras izplešanu Āfrikā, Latīņamerikā, Balkānos un citur. Skeptiķi gan pauž, ka Krievijas spēja saražot vakcīnas pietiekamā daudzumā, lai apmierinātu pašreizējo pieprasījumu, ir apšaubāma, un Kremļa saimnieki varot atļauties pašreizējo dāsnumu lielā mērā tāpēc, ka pašu valstī izplatīti aizspriedumi pret vakcinēšanos un, attiecīgi, samērā mazs pieprasījums. Drāma Britu karaļnamā Gandrīz pusotru stundu garā intervija, kuru amerikāņu telesabiedrības CBS sarunu šova vadītājai Oprai Vinfrijai pagājušās nedēļas nogalē sniedza Saseksas hercogpāris – princis Harijs un Megana Mārkla –, bija pirmā, kopš laulātie draugi atteicās no Britu karaļnama locekļu funkcijām un pameta Lielbritāniju. Saprotams, ka intervijas saturs grozījās ap šī lēmuma iemesliem un motīviem. Tas, ka hercogiene Megana, kura nav aristokrātiskas izcelsmes, tā arī nespēja iedzīvoties karaliskajā ģimenē, bija visumā zināms jau iepriekš, taču saruna ar Opru Vinfriju atklāja vairākas spilgtas detaļas. Visaktīvāk tiek apspriesta epizode, kurā Megana piemin, ka pirms viņas pirmdzimtā – dēla Ārčija – nākšanas pasaulē karaliskajā ģimenē cirkulējušas runas par to, vai jaundzimušais nebūšot pārāk tumšādains, lai būtu karaļnama cienīgs. Ievērojot baltā rasisma tēmas saasināto uztveri šībrīža pasaulē, šāda atklāsme ir, nepārspīlējot, ļoti skaudra. Hercogpāris gan steidzās apliecināt, ka šie rasistiskie mēļotāji neesot nedz karaliene Elizabete, nedz viņas vīrs, Edinburgas hercogs Filips. Tomēr nelabvēlīgā attieksme, kuru hercogiene izjutusi pret sevi un savu gaidāmo bērnu no galma aparāta puses, viņu novedusi izmisumā un pat likusi domāt par pašnāvību. Karaliskā ģimene viņai atklājusies kā salta institūcija, kurā viņa jutusies kā slazdā notverta, un pakāpeniski šai izjūtai pievienojies arī princis Harijs. Visai nozīmīga loma spriedzes kāpināšanā bijusi arī britu presei, kurai hercogiene Megana jau sākotnēji kļuvusi par nemīlamu personu. Taisnības labad jāsaka, ka dažas no britu laikrakstu publikācijām, kuras pēc CBS intervijas no jauna aktualizētas, patiešām rada mērķtiecīgi veidotas negācijas iespaidu. Pēdējais spilgtais akords hercogpāra un mediju attiecību sāgā ir britu telekanāla ITV rīta raidījuma „Labrīt, Lielbritānija” vadītāja Pīrsa Morgana demaršs. Pēc CBS intervijas pārraidīšanas Lielbritānijā Morgans, kuram savulaik īslaicīgi bijušas tuvas attiecības ar Meganu Mārklu, veltījis viņai neglaimojošus izteikumus, t.sk. paziņojot, ka neticot ne vārdam no viņas teiktā par pašnāvības domām. Nākamajā dienā viņu tiešajā ēterā par šo tematu asi kritizēja otrs raidījuma vadītājs Alekss Beresfords, pēc kam Morgans raidījuma vidū pameta studiju, un vēl dienu vēlāk tika paziņots, ka viņš pārtrauc darbu programmā „Labrīt, Lielbritānija”.  

20. februārī Narvā un 22. februārī Tallinā pirmizrādi piedzīvos Elmāra Seņkova jaunākā izrāde “Divas garāžas”, kas ir Teātra apvienības "ESARTE" un Igaunijas teātra "VABA LAVA" kopražojums. Radošajā komandā no Latvijas strādā arī dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, komponists Edgars Mākens, kā arī aktieri Matīss Budovskis un Agris Krapivņickis, savukārt Igauniju sadarbības projektā pārstāv dramaturgs Mihkels Sēders, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Illimārs Vihmars, gaismu mākslinieks Emīls Kallass un aktieri Simeoni Sundja un Karls Roberts Sārems. Kultūras Rondo uzrunā abus latviešu aktierus – Matīsu Budovski un Agri Krapivņicki. Matīss Budovskis atklāj, ka izrāde ir par četriem vīriešiem, kuru privātā vieta, vai vieta, kur viņi aizbēg no realitātes, ir garāža. Viņi dzīvo garāžā brīvajā laikā, mēģina padarīt dzīvi vienkāršāku un labāku, salabot esošo, padomāt par neesošo. Agris Krapivņickis atzīst, ka tā ir vieta, kur viņi var noslēpties, pabūt vieni, pabūt kopā. Izrāde notiek reālajā laikā, tai nav sadalījuma ainās vai laiku maiņas. Aktieri izrādes laikā runā trīs valodās - igauņu, angļu un nedaudz arī latviešu. Bet visu var saprast no darbībām. Darba tapšanas laikā pārsvarā sazinājušies angliski, latviešu aktieri nedaudz apguvuši arī igauņu valodu. Tā kā Igaunijā teātri ir atvērti, izrādes notiks klātienē. Skatītāju zālē drīkst būt aizpildīti 50% vietu, aktieri bilst, ka Narvā klātienē vienu izrādi varēs noskatīties ap 100 cilvēku.

Latviešu kriminālromānu sarakstu papildinājusi jauna autora Alda Bukša klajā nākusī grāmata “Brāļi”. Autors, apliecinot savu piederību Latgalei, romānu izdevis gan latviski, gan latgaliski. Pirms pieciem gadiem Aldis Bukšs literatūrā debitēja ar romānu “Parādu piedzinēji”. Tagad pie lasītājiem nonākusi Alda Bukša otrā grāmata, kas ir kriminālromāns “Brāļi” jeb latgaliski “Bruoli”. Lasītāji var paši izvēlēties, vai izdzīvot spriedzes un intriģējošu notikumu pilno sižetu latviski vai latgaliski, vai arī abās valodās. “Es nosaukšu vairākus atslēgvārdus: Helsinki, Tartu, Igaunija, Igaunijas meži, Balvi, Ziemeļlatgales meži un Londonas ekskluzīvs klubs. Tās ir vietas, kur norisinās romāna darbība. Un nosaukšu tēmas: nacionālie partizāni, narkotiku kontrabanda, nelegālie imigranti, kas veļas pāri Latvijas - Latgales robežai, naidīgi drošības dienesti, kas darbojas gan šeit, gan Anglijā. Un visam pa vidu globālais latvietis, kuram, pateicoties tam, ka robežas vairs Eiropas Savienībā nav, ir iespēja ceļot pa visu Eiropu,” par grāmatu stāsta autors. Aldis Bukš dzīvo Rīgā, bet nāk no Latgales mazākā novada Latvijā, Baltinavas. Viņam ir desmit gadu pieredze, strādājot komercbankās, profesionālā jomā saistīta arī ar valsts pārvaldi ar investīciju un tieslietu jautājumiem. Kā pats saka, dzīve ir devusi iespēju satikt daudz dažādus cilvēkus, kas ir dalījušies ar savu pieredzi un stāstiem, iedvesmojot Aldi otrajai grāmatai. Romāna darbība notiek mūsdienās. “Visa romāna darbība norisinās pagājušā gada decembrī un beidzas Ziemassvētkos. Bet kāpēc es pieminu nacionālos partizānus? Tāpēc ka romānā tieši nacionālajiem partizāniem ir zināma loma visā notikumu attīstībā,” atzīst Aldis Bukšs. Stāsts sākas ar to, ka vecākais brālis iziet no cietuma Helsinkos, kur viņš bija nonācis narkotiku kontrabandas dēļ. Vecākais brālis sāk meklēt savu jaunāko brāli, kurš pazudis bez vēsts kaut kur Igaunijā. Uz grāmatas vāka teikums, kas atklāj brāļu attiecības, proti: “Cik tālu tu ietu, lai atrastu brāli, kurš tevi ienīst?” Liela daļa romāna tapa pērn, kad Aldis uz vienu nedēļu paņēma atvaļinājumu un devās strādāt Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā, Ventspilī. Par to, ka grāmatai ir divi valodu varianti, Aldis saka, ka tas bija sapnis, izdot grāmatu latgaliski. Grāmatas latgalisko versiju izlasījis režisors Viesturs Kairišs, lai gan viņš nav šī žanra piekritējs, tomēr grāmata aizrāvusi. “Tiešām lasīju tāpēc, ka tā ir latgaliešu valodā. Man šķiet, ka tas ir ģeniāli, ka detektīvs ir latgaliešu valodā. Bet es tiešām reāli aizrāvos! Un kamēr es netiku līdz galam, es nevarēju pārstāt lasīt. Tā vizuālā sajūta, kas ir uzburta, atgādina to “Fargo” ainavu Brāļu Koēnu slavenās filmas un pēc tam seriāla, kas ir mazliet, mazliet aizsnigusi, bet ar tādu nelielu sniegu aizsnigusi Ziemeļlatgales ainava, kaut kur starp Ziemeļlatgali, Igauniju, Londonu. Tāda brīnišķīga ainava, kurā brīžiem parādās kāds līķis, kāda asins peļķīte, kāds aizdomīgs darījums un tādi fantastiski tipāži,” saka Viesturs Kairisš. Režisors Viesturs Kairišs iesaka nebaidīties kriminālromānu “Brāļi” lasīt tieši latgaliski, valoda esot viegli uztverama, intriģējošais sižets lasītāju ved uz priekšu, kas ļauj praktizēt lasīšanu latgaliski. Alda Bukša romānu "Brāļi" izdevusi izdevniecība “Dienas Grāmata”.

Pavisam drīz, 10.septembrī, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tiks atklāta Ziemeļvalstu literatūrai veltīta bērnu grāmatu izstāde „Grāmatu plūdi”. Izstādē būs apskatāmas Ziemeļvalstu grāmatas – gan tulkotās, gan oriģinālvalodās, tai skaitā Ziemeļvalstu literatūras balvas iepriekšējo gadu nominanti. Taču galvenais, ejot cauri izstādei, iespēja piedalīties dažādās aktivitātēs. Bērnu Literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova izrāda izstādi, kas iekārtota kā labirints, un atrodas Nacionālās bibliotēkas septītajā stāvā, līdzās Bērnu literatūras centram. Bērni tajā ieradīsies un apskati sāks, iznākot no lifta. Un tad viņiem pirmais uzdevums ir nomazgāt rokas, bet tualetā viņus sagaidīs Briesmonītis no grāmatas „Briesmonītis teica Nē!”. Grāmata „Briesmonītis teica Nē!” ir iznākusi latviešu valodā Dena Dimiņa tulkojumā un to kopīgi izgudroja trīs autori no Islandes, Fēru salām un Zviedrijas. Galvenais varonis ir liels, melns briesmonis, tagad tāds spoguļojas un noraugās uz ienācēju, kas pie izlietnes mazgās rokas. Tad mazais apmeklētājs varēs uzbūvēt pilsētu un māju pilsētā, izlīst cauri vulkānam, lai iejustos Ziemeļvalstu atmosfērā. Izstādē klātesoša ir Skandināvu mitoloģija, bet īpaši krāsaina un tēliem bagāti veidota kāda izstādes siena. Nākamajā stacijā mammas un tēti var lasīt priekšā tulkotās Ziemeļvalstu grāmatas, te to ir bagātīgs klāsts. Tepat arī zviln Midgardas čūska un, kā uzsver Silvija Tretjakova, tas mums ir mazāk zināms mitoloģijas tēls. Izstādes noslēdzošajā daļā iespēja uzrakstīt dzejoli, arī to ilustrēt vai tikai uzzīmēt un iemest pastkastē, trīs reizes mēnesī pastu tukšos un sūtīs balvas uz norādītajām adresēm. Izstādes ideja radusies Islandē, tās autore ir rakstniece un ilustratore Kristīne Ragna Gunarsdotira, bet izstādes dizaina adaptācija ir Tatjanas Raičiņecas ziņā. Bērnu literatūras centrā ir izveidots vikingu kuģis, kurā iesēžoties jāveic nopietnāks uzdevums - uzrakstīt piedzīvojumu, ko gribētu pieredzēt. Izstādes „Grāmatu plūdi” ir iecerēta Ziemeļu ministru padomes balvas bērnu literatūrā autoru popularizēšanai, no Rīgas tā tālāk ceļos uz Lietuvu un Igauniju. Latvisko vidi nomainīs mūsu kaimiņvalstu akcenti.

Saruna ar Nacionālā kino centra vadītāju Ditu Rietumu par Baltijas filmu dienām, Baltijas valstu sadarbību kino jomā un Latvijas kino iespējām aktuālajā situācijā. Baltijas filmu dienas ir trīs valstu kino institūciju – Nacionālā kino centra, Lietuvas kino centra un Igaunijas Filmu institūta  – iniciatīva un kopīgi veidots pasākums, stiprinot trīs Baltijas valstu sadarbību kino jomā un vairojot skatītāju zināšanas par kaimiņvalstu filmām. Šogad tās notiek jau ceturto reizi, piedāvājot bezmaksas seansus, kuros katrā no trim Baltijas valstīm kinoskatītājiem tiek piedāvātas vairākas kaimiņvalstu filmas. Rīgā Baltijas filmu dienas notiks kinoteātrī "Splendid Palace", 25. augustā tiks demonstrētas divas Lietuvas filmas, 26. augustā – divas filmas no Igaunijas. No Latvijas uz Igauniju ceļos Jura Kursieša spēlfilma "Oļegs" (2019) un Edmunda Jansona animācijas filma "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" (2019), bet Lietuvā mūsu valsti pārstāvēs Jāņa Ābeles spēlfilma "Jelgava ’94" (2019) un Annas Vidulejas filma Homo Novus (2018).

56. Starptautiskajā Lietuvas literatūras festivālā “Dzejas pavasaris” piedalās mūsu kolēģis Toms Treibergs, gan kā dzejnieks, gan arī paspēj ierakstīt kādu sarunu Kultūras Rondo, atzīstot, ka šogad festivāls ir starptautisks galvenokārt ar interneta starpniecību. Koronavīrusa Covid-19 radīto apstākļu dēļ uz jau pagājušajā nedēļā atklāto festivālu neieradās viesi no Īrijas, Ungārijas, Turcijas, Čehijas, Baltkrievijas un Kolumbijas. "Ir ļoti labi apzināties, ka mūsu rīcībā ir tādas tehnoloģijas, kuras spēj nodrošināt atsevišķu mūsu festivāla viesu dalību ar interneta starpniecību, un daži no pasākumiem festivāla programmā ir veidoti tikai kā tiešsaistes pasākumi, kas mūsu festivāla vēsturē notiek pirmo reizi. Pandēmijas periods mūs ir piespiedis izmainīt festivāla darbības principus, pievēršoties tehnoloģiju dotajām iespējām," atzīst Lietuvas Rakstnieku savienības Starptautisko programmu koordinatore Marija Mažule. Festivāla programmā, kura noslēgsies šo svētdien, 9.augustā, ir iekļauti 135 dzejai veltīti pasākumi, tostarp arī konference “Dzejnieki un barikādes”, kurā tika spriests par jauniem izaicinājumiem, ar kuriem literātiem jāsaskaras globālo pārmaiņu apstākļos. Festivālā notika arī Baltijas valstu Rakstnieku savienību trīspusējās tikšanās, kurās viena no tēmām bija finansējuma apguves modeļi, kuri pielietojami saistībā ar Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbu tulkojumiem visās Baltijas valodās. "Situācijā ar mūsu kaimiņvalstu literatūras tulkojumiem ir vērojami baltie plankumi. Vairāk tulkojumu ir starp Latvijas un Lietuvas pusēm, vai arī starp Latvijas un Igaunijas pusēm, taču daudz mazāk to ir starp Lietuvu un Igauniju. Tieši šo pēdējo atzaru mēs vēlamies attīstīt visvairāk, izglītojot abas puses, atklājot tām kaut ko jaunu un saistošu par otras valsts pieredzi un ikdienu. Protams, to pašu vēlamies turpināt arī saistībā ar Latvijas literatūru," analizē Marija Mažule. Savu darbības plānu Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbu tulkojumu projektā skaidro Igaunijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Tīts Aleksejevs. “Manuprāt, šis nodomu protokols, kuru parakstīja mūsu valstu kultūras ministri, ir ļoti iedrošinoša iniciatīva, kura ļauj mums skatīties pavisam tuvā nākotnē ar zināmām cerībām, ka varēsim tuvāk iepazīt mūsu kaimiņu literatūru. Jo, ja jūs ieietu kādā Tallinas grāmatnīcā, tulkotās literatūras plauktā jūs atrastu, teiksim, 15 somu autoru darbus, 10 dāņu vai zviedru, un kādus 2 latviešu autoru darbus un varbūt vienu lietuviešu. Jāpiebilst, ka tai ir jābūt patiešām labai grāmatnīcai, jo citur jums tā var nepaveikties. Tāpēc ir būtiski, ka mēs kā Rakstnieku savienība ar šo parakstīto memorandu ieinteresējam izdevējus un tulkotājus šajā kopīgajā iecerē," uzskata Tīts Aleksejevs. Kādi ir Latvijas Rakstnieku savienības tālākie soļi piešķirtā finansējuma apguvē, stāsta tās priekšsēdētājs Arno Jundze.  "Vienmēr var parakstīt memorandu, bet tas ir dokuments, ar kuru var bruģēt ceļu uz elli un nedarīt neko. Tas īstais saturs ir jāieliek tagad, un pirmais darbs visām rakstnieku savienībām visās trijās valstīs būtu tas, ka jārunā ar savas valsts kultūras ministrijām, kā to praktiski realizēt," norāda Arno Jundze. Jundze min, ka svarīgi, lai memorandam būtu praktiskais segums un nedarbotos patīk - nepatīk princips, kā arī darbu tulkošanai, atdzejošanai un izdošanai būtu paredzēti saprātīgi termiņi.  

No rītdienas, 30.jūlija, līdz 1.augustam norisināsies kino, mūzikas un mākslas festivāls “RojaL”. Kā ierasts, tas piedāvās plašu kino, mūzikas un mākslas programmu, un šī gada fokuss ir uz Baltijas valstīm. Igauniju pārstāvēs Prīta Tendera un vecmeistara Prīta Pērna animācijas filmu programma, kā arī Jāka Kilmi komēdija "Ātrie igauņu puiši", Lietuvu - godalgotā, Kannu kino festivāla programmā "Un certain regard" izrādītā drāma "Tu esmu es", kuras režisors ir Kristijonas Vildžiūnas, un, protams, daudz plašāk pārstāvēts ir Latvijā tapušais kino. "Festivāla notikumu norises vietās būs ne tikai Rojā, būs arī Kolkā, Melnsilā, Rudē un Kaltenē," raidījumā Kultūras Rondo atklāj “RojaL” izpilddirektore Dārta Krāsone. Kino Rojā varēs skatīties kultūras centrā, Lielājā estrādē, kā arī trīs brīvdabas kino zālēs, lielā ekrāna jūras krastā šogad nebūs. Toties pludmalē ir uzstādīts koka rāmis, caur kuru var skatīties uz jūru 24 stundas. Nebeidzamais kino. Iepazīstinot ar filmām, Zane Dzene min, ka Baltijas valstu kino izraudzīts apzināti noteikto ierobežojumu dēļ, jo būs maz viesu. "Plašākā sadaļa ir Latvijas kino ar konkursu, kas Rojas festivāla lielais  lepnums. Tas atšķiras ar to, ka notiek divus vakarus, kopā rādīs astoņas filmas un žūrija - pperators Gints Bērziņš, kino zinātniece Zane Balčus un scenārists un režisors Ivo Briedis - tikko noskatījušies, sāk izvērtēt," stāsta Zane Dzene. Konkursā izrādīs jauno režisoru filmas no Latvijas, Polijas, Igauniijas un LIetuvas. "RojaL" varēs aplūkot arī vairākas izstādes: Kristīnes Kutepovas personālizstādi "Mazupīte", Inutas Graudiņas personālizstādi "Curriculum mortis", izstādi "Gipkas baznīcas stāsts", Pētera Sidara skulptūru "Džāra"  Andreja Ameļkoviča izstādi "Gleznas". Plašāk ar festivāla programmu var iepazīsties internetā.  

Nepieciešamība pēc pašizolācijas tiem cilvēkiem, kuri iebrauc no ārzemēm, izņemot Lietuvu un Igauniju, varētu tikt pārskatīta tuvākajā nākotnē, intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Rīta Panorāma" sacīja Slimību un profilakses kontroles centra (SPKC) Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs.

Sākumā Valtu Kleinu vairāk interesēja kino, jo tēva brālis Mārtiņš Kleins bija operators, viss bija tuvu kino lietām, tāpēc arī Valts gribēja iet mācīties pa šo līniju. Bet sanāca “uzsēsties uz pirmā sēkļa”, jo kino jomā taču viss sākas ar fotogrāfiju. Augstāko izglītību fotogrāfijā viņš ieguvis Ļeņingradas Valsts kultūras institūta kino-foto nodaļā. Valts ir fotogrāfs, kurš spēj ne tikai novērtēt, bet arī izcelt sievietes skaistumu. Fotogrāfs ar stāju. Jaunībā bijis dumpinieks, kurš pretojies latviskajai lirikai un sentimentam fotomākslā. Pēc vairāk nekā 40 fotoizstādēm, viņa darbus pazīst pasaulē. Valta Kleina darbi iekļauti privātās studiju kolekcijās, kas aizceļojušas uz Beļģiju, Franciju, Krieviju, Igauniju, Vāciju, Kanādu, ASV, Itāliju, Čehiju, Slovākiju un Šveici. 1997.gadā fotogrāfs nodibināja savu fotostudiju „Secret Garden” un vairāk pievērsās komerciālajai fotogrāfijai.

Baltijas filmu dienas Rīgā atklāj visu trīs Baltijas valstu kopražojums – simtgades filma “Laika tilti”. Par kaimiņvalstu filmu programmu un gaidāmo tikšanos ar filmu autoriem no Lietuvas un Igaunijas Kultūras Rondo studijā izvaicājam Nacionālā Kino centra vecāko referenti Elīnu Ciri. Šogad visas trīs Baltijas valstis atzīmē 30 gadu jubileju, kopš Lietuvu, Latviju un Igauniju vienoja vēsturiskais Baltijas ceļš, un tieši šajā laikā norisināsies arī Baltijas filmu dienas - bezmaksas seansi, kuros katras valsts kinoskatītāji varēs noskatīties vairākas kaimiņvalstu filmas un tikties ar filmu autoriem. Rīgā Baltijas filmu dienas notiks kinoteātrī "Splendid Palace" 22. un 23. augustā Lielajā zālē. Uz visām filmām ieeja bez maksas. Baltijas filmu dienas ir trīs valstu kino institūciju - Nacionālā kino centra, Lietuvas kino centra un Igaunijas Filmu institūta - iniciatīva un kopīgi veidots pasākums, stiprinot trīs Baltijas valstu sadarbību kino jomā un vairojot skatītāju zināšanas par kaimiņvalstu filmām. Lietuvu šogad Latvijā pārstāv režisores Marijas Kavtaradzes debija "Vasaras izdzīvotāji", Igaunija šogad uz Latviju sūta divas filmas – spēlfilmu "Visu vai neko" un dokumentālo filmu "Ahto, sapņu mednieks". Lietuvā Baltijas filmu dienās izrādīs Latvijas Simtgades darbus - režisores Ināras Kolmanes spēlfilmu "Bille"  un režisora Ivara Selecka dokumentālo filmu "Turpinājums", kā arī režisores Lailas Pakalniņas spēlfilmu "Picas" un Latvijas-Igaunijas kopražoto pilnmetrāžas animācijas filmu "Lote un pazudušie pūķi". Igaunijā savukārt tiks izrādītas Simtgades programmas filmas - režisores Annas Vidulejas "Homo Novus", kā arī Baltijas valstu kopražojums, režisoru Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa dokumentālā filma "Laika tilti".

Iespējams, nepaies pat 10 gadi un Eiropas Savienībā jebkāda veida pesticīdi būs aizliegti. Izklausās neticami, bet lēni un ļoti nelabprāt uz to virzāmies. Vai Eiropā pesticīdu lietošana samazinās, vai nākotnē vispār būtu iespējams iztikt bez pesticīdiem? Kādas ir alternatīvas un kā Latvija šajā jomā izskatās uz Eiropas fona, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas lauku konsultācijas centra Augkopības nodaļas projektu vadītāja Lāsma Ozola, vides zinātņu doktore Jana Simanovska un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieks atvērtās saimniecības “Zadiņi” pārstāvis Elgars Felcis. Ierakstā uzklausām Ulrihu Feitu (Ulrich Veith), Malsas pašvaldības birģermeistaru. Tā ir pilsēta Itālijā, kura aizliegusi savā pilsētā izmantot pesticīdus. Latvijā pesticīdus lietojam mazāk nekā citur Eiropā, taču Latvija ir apsteigusi šajā ziņā Igauniju un Lietuvu. “Iemesli, kāpēc cilvēki lieto pesticīdus, ir atšķirīgi, viens iemesls – jāierobežo kaitēkļi, bet, vai izmantos arī citas metodes, tas atkarīgs arī no kopējās valsts politikas,” uzskata Jana Simanovska. “Ja paliekam arvien specializētāki un tikai skatāmies uz efektivitātes paaugstināšanu, tikai to vien darīsim, kā lietosim pesticīdus, ja skatīsimies uz daudznozaru saimniecībām, tad ir mazākas iespējas zemniekam kaut ko zaudēt,” vērtē Lāsma Ozola. “Ļoti maz gan Eiropā, gan Latvijā domājam par augsnes auglību. Augsnes ir noplicinātas, ja to necels ar bioloģiskām un agroekoloģiskajām metodēm, nenovēršami virzīsimies uz minerālmēslu un pesticīdu lietošanu, jo citādi nevarēs,” turpina Lāsma Ozola. Domājot par to, kā pabarot cilvēkus un tajā pašā laikā mazināt pesticīdu lietojumu pārtikas saražošanai, Jana Simanovska atzīst, ka nevajag atteikties no gaļas visiem, sākums samazinājumam būtu neēst gaļu katru dienu. Lāsma Ozola uzskat, ka ar gudru ganīšanu Latvijas pļavās var audzēt liellopus, bet liellopu gaļu cilvēki maz patērē. Runājot par cūkgaļas patēriņu, Jana Simanovska skaidro, ka, piemēram, Austrijā skolas to gandrīz vairs neiepērk, visvairāk cūkgaļas aiziet uz veco ļaužu pansionātiem. “Cilvēkiem laukos dzīvot kļūst neveselīgāk, jo tur dabū ne tikai piesārņojumu caur pārtiku, bet arī caur ūdeņiem. Cilvēkiem ir jākļūst aktīvākiem,” vērtē Lāsma Ozola. Konvencionālās lauksaimniecības pārstāvji bieži arī skatās uz bioloģiskām metodēm, ja vien tas nav saistīts ar pārāk lielām izmaksām. Lielajiem ražotājiem ir vieglāk mainīties, grūtāk - mazākiem. Lēnām notiek maiņa, arī Zemkopības ministrija redz, ka bioloģiskajam produktam ir neierobežota iespējas tirgū Eiropā, bet konvencionālajiem produktiem ir grūti ieiet tirgū.  

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijā - Eduards Liniņš. Trešdien, 15. maijā, Eiropas Parlamenta (EP) plenārsēžu zālē Briselē no pulksten 22:00 līdz 23.20 (pēc Latvija laika) notika Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja amata vadošo kandidātu debates. Vadošais kandidāts (Spitzenkandidaten) Līdz 2014. gadam Eiropas Komisijas prezidentu izraudzījās Eiropadome, tātad – Eiropas Savienības valstu vadītāji. Tomēr jau Komisijas prezidenta Žuzē Manuela Barrozu laikā, kurš amatā bija 2004. – 2014., būtiska loma bija viņa pārstāvētās Eiropas Tautas partijas frakcijas atbalstam. Iezīmējās zināma savienības politiskā smagumcentra pārbīde no Eiropadomes Eiroparlamenta virzienā, kur sava nozīme bija tam, ka padome tobrīd, pēc lielākās paplašināšanās savienības vēsturē, atradās optimālo darbības modeļu meklējumos. Barrozu laikā parakstītais Eiropas Savienības līgums jeb Lisabonas līgums definē Komisijas prezidenta amatā stāšanās procedūru šādi: Ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un pēc atbilstīgas apspriešanās, Eiropadome, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, piedāvā Eiropas Parlamentam kandidātu Komisijas prezidenta amatam. Šo kandidātu Eiropas Parlaments ievēl ar savu locekļu balsu vairākumu.” Tātad Eiropadomei nu jau piekrīt tikai kandidāta nominētāja loma, savukārt galīgā amatā ievēlēšana ir Eiroparlamenta funkcija. Šādā situācijā gluži loģiska ir Komisijas prezidenta kandidāta izvirzīšana Eiroparlamenta priekšvēlēšanu procesā – pēc analoģijas ar nacionālas valsts parlamenta vēlēšanām, par kuru rezultātu kļūst jaunas valdības izveide. 2014. gadā, kad par Barrozu amata mantinieku kļuva bijušais Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers, pirms Eiroparlamenta vēlēšanām pirmoreiz tika sarīkotas Komisijas prezidenta amata kandidātu debates. Tad apritē parādījās arī apzīmējums Spizenkandidat – tā tagad jau oficiāli dēvē Eiroparlamenta frakciju izvirzītos Komisijas prezidenta amata kandidātus. Latviski šis jēdziens tiek tulkots kā „vadošais kandidāts". Vakar Eiroparlamenta sēžu zāle Briselē bija pārvērsta tiešraides studijā, kur pusotru stundu ilgās debatēs sacentās sešu Eiroparlamenta frakciju izvirzītie vadošie kandidāti. Nopietnākās izredzes uz Komisijas vadītāja amatu ir divu līdzšinējo Eiroparlamenta lielāko frakciju pārstāvjiem – Bavārijas kristīgi sociālās savienības biedram un ietekmīgās Eiropas Tautas partijas kandidātam Manfredam Vēberam. Līdzšinējais Tautas partijas frakcijas vadītājs Vēbers ir nepārprotami spēcīgs politiķis, kurš pie tam bauda nozīmīgu Vācijas valdošās Kristīgo demokrātu partijas atbalstu. Nepārprotami prominentākais no visiem sešiem ir pašreizējais Eiropas Komisijas viceprezidents, nīderlandiešu sociāldemokrāts Franss Timmermanss. Kā Vēbers, tā, jo sevišķi, Timmermanss ir izteikti centriski tendēti politiķi, tikai vienam tas nozīmē virzību pa kreisi, otram – pa labi. Kā trešā iespējamā kandidatūra uz Komisijas prezidenta amatu, gan ar krietni mazākām izredzēm, tiek uzlūkota Eiropas liberāļu un demokrātu apvienības vadošā kandidāte, pieredzējusī dāņu politiķe un pašreizējā Eirokomisijas komisāre konkurences jautājumos Mārgareta Vestagera. Viņu raksturo kā izteikti liberālu politiķi ar zināmu sociālo ievirzi. Pārējie trīs vadošie kandidāti, kā lēš, necer uz iekļūšanu un drīzāk gatavi izmantot debašu tribīni savu nostādņu deklarēšanai. Tie ir Eiropas Kreiso spēku partijas pārstāvis Niko Kijē, Eiropas Konservatīvo un reformistu izvirzītais čehs Jans Zahadrils un Eiropas Zaļo pārstāve Ska Kellere. Kellere ir konsekventa savos vides aizstāvības uzstādījumos, un, ievērojot problēmas aktualitāti, viņai tiek prognozēta nozīmīga ietekme arī nākamās sasaukuma Eiroparlamentā. Kijē, savukārt, ir diezgan radikāli kreiss, lai gan šī spāņu izcelsmes beļģu arodbiedrību līdera nonākšanu Spitzenkandidat rindās mēdz uzskatīt teju par nejaušību. Kā samērā mērenu labējo piesauc arī Janu Zahadrilu, tomēr viņa pārstāvētais spēks turpina uzturēt ciešas attiecības ar Itālijas „Ziemeļu līgu”. Vispār labēji radikālo, eiroskeptisko un populistisko spēku rezultāti 25. maija Eiroparlamenta vēlēšanās var būtiski mainīt spēku samēru Eiroparlamentā un, līdz ar to, apdraudēt jau iesakņojušos nākamā Eiropas Komisijas vadītāja amatā nonākšanas procesu.     Irānas kodolvienošanās 8.maijā Irāna paziņoja, ka tā daļēji izstājas no 2015. gada kodolvienošanās. Teherāna informēja, ka tā vairs neievēros urāna bagātināšanas un tā dēvētā smagā ūdens krājuma ierobežojumus, kas tika noteikti 2015. gadā panāktās kodolvienošanās ietvaros. Irānas augstākā drošības padome skaidroja, ka šāds lēmums bijis nepieciešams, lai nodrošinātu Irānas tiesības un atjaunotu līdzsvaru pēc tam, kad ASV izstājās no vienošanās. Irānas prezidents Hasans Rohani uzsvēris, ka valsts no vienošanās neizstājas, tomēr pārējām vienošanās pusēm - Lielbritānijai, Ķīnai, Francijai, Vācijai un Krievijai - tika dotas 60 dienas, lai izpildītu savas saistības, īpaši banku un naftas sektorā. Ja tas netikšot darīts, Irāna sāks palielinās urāna bagātināšanu un sāks attīstīt savu Akaras smagā ūdens reaktoru. ES gan noraidīja iespēju, ka Irānas prasības varētu tikt pildītas. Šeit jāpiebilst, ka ASV 5. maijā paziņoja, ka nosūta uz Tuvajiem Austrumiem aviācijas bāzes kuģa trieciengrupu, kā arī bumbvedēja trieciengrupu, šādi reaģējot uz Teherānas draudiem slēgt Hormuza šaurumu, kas atrodas viena svarīga kuģošanas maršruta ceļā. Šonedēļ ASV Centrālā pavēlniecība paziņoja, ka ASV spēkiem Irākā un Sīrijā izsludināts paaugstināts trauksmes stāvoklis sakarā ar "ticamiem draudiem" no Irānas spēku puses reģionā, šī paša iemesla dēļ daļēji no Irākas atsaukti arī ASV vēstniecības un konsulāta darbinieki.   Marinas Lepēnas viesošanās Igaunijā Franču galēji labējā politiķe Marina Lepēna ir devusies Eiropas tūrē, kas veltīta, lai tiktos ar Eiropas konservatīvajiem spēkiem, ar kuriem kopā viņa sola atgriezt varu cilvēku rokās. Otrdien viņa viesojās Igaunijā, kur parlamentā viņu sagaidīja Igaunijas Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kā arī somu, dāņu un itāļu galēji labējie populisti, lai apspriestu kopīgas Eiropas Parlamenta partiju grupas izveidošanu. Tiesa, viņu sagaidīja arī neliela grupa protestētāju, kuriem, kā ziņo Postimees, pievienojās arī franču tūristi, skandējot “Lai dzīvo Eiropa!”. Ar žurnālistiem Lepēna sarunājās tikai preses konferencē, kurā lielāka daļa jautājumu bija saistīti ar Lepēnas partijas saitēm ar Krieviju, kā arī viņas viedokli par Krimas aneksiju. Uz pēdējo Lepēna atbildēja,  ka Krimai “pašai bija tiesības izlemt, kam piederēt”. Citu igauņu politisko partiju pārstāvji gan nebija pārāk priecīgi par Lepēnas vizīti. Piemēram, opozīcijā esošās Reformu partijas priekšsēdētāja Kaja Kallasa paziņoja, ka Francijas galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas mērķis ir sagraut gan Eiropas Savienību, gan esošo sadarbību Eiropā, un, ja Igaunijai kādreiz vajadzētu palīdzību, Lepēna un viņas sabiedrotie būtu pirmie, kas ziedotu Igauniju, lai tikai saglabātu labas attiecības ar Krieviju.

Kāpēc Latvijas iedzīvotāji brauc pirkt pārtiku uz Igauniju un Lietuvu? Vai samazinātais pievienotās vērtības nodoklis (PVN) augļiem un dārzeņiem Latvijā vērtējams pozitīvi un kāpēc Lietuvā un Igaunijā ar tā ieviešanu nemaz nesteidzas? Šos un citus ar pārtiku saistītus jautājumus, aplūkosim raidījumā Kā labāk dzīvot. Mēs nemēģinām noskaidrot, kurš ir labākais, vai kur labāk dzīvot – Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā, mēs meklējam kopējo, kas mūs vieno, un to, ko būtu vērts mācīties vai aizgūt no kaimiņiem. Kopā ar Aisti Brusokaiti (Lietuva) un Madi Must (Igaunija) šoreiz interesējamies par pārtiku un tās cenām visās Baltijas valstīs. Uzklausām arī Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju domas par pārtikas produktu izvēli, pārtikas kvalitāti un cenām savā un kaimiņu valstīs. Par lauksaimniecības politiku katrā valstī uzklausām Lietuvas Zemkopības ministrijas starptautisko lietu un eksporta nodaļas vadītāju Antanu Vencku, Igaunijas lauksaimniecības ministrijas valsts sekretāra vietnieku Marko Gorbanu, Latvijas Zemkopības ministrijas Valsts sekretāra vietnieci Pārslu Rigondu Krieviņu. Kāds ir valsts un Eiropas Savienības atbalsts bioloģiskajiem lauksaimniekiem, skaidro Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārkls.   . Raidījums tapis ar Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta atbalstu  

Ulvis Brože, Arkādijs Birjuks un Jānis Celmiņš par aktualitātēm futbolā, lielākā no tām - Ventspils futbolista Adeleki Akinjemi pazušana, atrašanās un stāsts par to. Tāpat vīri pārspriedīs volejbola gadsimta spēli izreklamēto maču starp Latviju un Igauniju, kā arī nesen izsludināto Latvijas hokeja izlases kalendāru nākamā gada pasaules čempionātā un KHL un Rīgas Dinamo aktualitāes.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Agnese Vasermane lasa brāļu Grimmu pasaku "Zeltmatīte". "Brāļu Grimmu pasaka par Zeltmatīti ir ļoti sirsnīga pasaciņa par mazu, skaistu meitenīti zeltainiem matiņiem, kas, staigājot pa mežu, ieklīst būdiņā, kurā mīt trīs lāči, kas tobrīd nav mājās. Meitenīte paēd no lāču bļodiņām, izmēģina, kā ir sēdēt lāču krēsliņos, līdz beidzot aizmieg vismazākā lācīša gultiņā. Pārnākdami mājās, lāči ir bezgala dusmīgi, taču Zeltmatītei brīnumainā veidā izdodas izglābties. Tā kā bērnību esmu pavadījusi lauku mājās Ainažos, kas ir uz robežas ar Igauniju, iztēlojos, ka pasakā stāstītais ir noticis turpat netālu esošajā mežā. Nereti šajā pilsētā parādījās runas, ka Latvijā no Igaunijas ir ieklīduši lāči…,"  stāsta Agnese Vasermane.

1. tūrisma raidījums kompass! Viesis Jānis Lārmanis un runājam par Sabili un Igauniju.