Podcasts about lieldien

Viens no pasaulē pazīstamākajiem svētceļnieku maršrutiem ir Camino de Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš, kura vēsturiski veidojies tīklojums vijas caur Eiropas katoļu zemēm – Franciju, Portugāli un Spāniju. Tagad tas ir ne tikai manās zināšanās, bet arī sajūtās: īsi pirms Lieldienām nogāju nelielu Portugāles Krasta ceļa gabaliņu. Kad tikko sāku interesēties par Santjago ceļu, iedomājos, ka tā ir plata taka, kas ved no ceļojuma sākumpunkta līdz iespējamai Svētā Jēkaba pīšļu atdusas vietai katedrālē Santjago de Kompostelas katedrālē. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas nav viens ceļš, bet gan svētceļnieku soļu iemīts ceļu tīklojums, kam, ideālā variantā, vajadzētu sākties jau no viņa mājas sliekšņa. Un tieši šī iemesla dēļ nu jau piecus gadus top Svētā Jēkaba ceļa Latvijas posms. Šajā raidījumā mana personīgā Santjago ceļa dienasgrāmata savīsies ar sarunu ar Latvijas Sv. Jēkaba ceļa asociācijas jeb Camino Latvia pārstāvēm un svētceļojuma idejas pratējām – Sandru Roni un Lindu Straumi. Rakstīt dienasgrāmatu vai atskaitīties sociālajos medijos par svētceļojumā  piedzīvoto pieder pie labā toņa. Ir iznākuši gan fotogrāfiju albumi, gan romāni, gan ceļojumu apraksti, arī latviski. Savādi, bet man visa ceļojuma laikā neko negribējās pierakstīt. Mans personības kodols ceļojuma laikā bija it kā izgarojis: pastāvēja nevis cietā vai šķidrā veidā, kā ūdens vai ledus, bet planēja stratosfērā mākoņains kā tvaiks. Taču bez vārdiem tomēr neiztikt. Rīgā ieeju lidostas kapelā palūgties. Jūs taču zināt, kur Rīgas lidostā ir kapela? Trešā stāvā, pie kam izcili skaista. Pelēks betons ar Māra Subača zīmētu dievmāti. Pirms došanās ceļā satraukums dara savu, lūdzos, un vārdi virknējas lieli un skaisti. Vienlaikus iekšēji pavīpsnāju par savu daiļrunību. Nav te neviena, kas to novērtētu. Varētu lūgties arī pieticīgāk, bet no sevis neizbēgsi, es taču esmu Radio žurnāliste – vārda māksliniece! Bet varbūt manai trenētajai prasmei redzēt pasauli labāku, ieraudzīt to, kas vēl nav piepildījies, ir nozīme arī kādā lielākā plānā. Un varbūt tieši tāda ir arī Santjago ceļa tīklojuma būtība. Ieraudzīt labu ceļamērķi, tā vārdā dibināt citādas attiecības starp cilvēkiem. Ieraudzīt savu ciematu kā pieturas punktu tiem, kas ar labu nodomu devušies ceļā. Un tālākais šķiet tik vienkārši – palīdzēt ar ceļa norādi, sagādāt pajumti. Uzsaukt: Bom Caminho! Arī Latvijā cilvēki čakli soļo. Iet jūrtaku, ceļo ar velomūziku. Tas ir mazliet jocīgi. Pusi no sava mūža tu velti tam, lai nopirktu labu auto, nopelnītu iespēju ērti apceļot pasauli. Un mūža otrā pusē it kā no jauna atklāj, ka neko no tā tev tā īsti nevajag. Nu labi – vismaz šo divu nedēļu laikā nevajag. Dzīve ir tik vienkārša! Santjago ceļu iet gan pārīši, gan vecāki, kuriem grūti savu pusaudzi mājas sienās piedabūt uz sarunu. Iet japāņu tūristi, jūsmodami par pavasara ziediem kā neviens. Superātrumā Santjago pedāļiem nomin labi ekipētas velotūristu grupas. Jā, ir arī tādi, ar pašu grieztām kūjām, Jēzus vecumā un izskatā. Es pat neesmu droša, ka viņi visi ir kristieši. Taču ir kaut kas, ar ko Latvijas jūrtaka atšķiras no Santjago ceļa. Un tā ir tā tūkstošgadu tradīcijas diktētā laipnība. Latvijā kājamgājējiem pārāk bieži nākas sadurties ar kartēs neiezīmētiem, privātīpašnieku saceltiem žogiem, tīši vaļā palaistiem suņiem. Vēsture mūs, viensētniekus, ir citādi mācījusi.  Es pirmo reizi ceļoju viena. Protams, es esmu ceļojusi viena, braukusi komandējumos, vai devusies kādu apciemot. Taču šoreiz sajūta bija jocīga: Uzrakstīt iesniegumu par divām tik dārgā atvaļinājuma nedēļām, bez noteikta plāna, apskatāmo objektu vai pasākumu saraksta. Un ja nu man apniks? Uznāks Lielā Skumja? Un šis būs sliktākais atvaļinājums manā mūžā? Teikšu godīgi, bez paļaušanās uz Dievu es varbūt tā arī nebūtu sadūšojusies. Taču šis manā mūžā nebija pirmais svētceļojums. Atcerieties pagājušā gadsimta deviņdesmitos, kad mēs visi, aiz “dzelzs priekškara” mītošie, sakāpām autobusos, lai dotos iepazīt Reitumeiropu? Austrumeiropiešiem vajadzēja vīzu uz veco Eiropu, un viens no izplatītākajaiem veidiem to dabūt, bija tieši svētceļojumi. Uz ekumenisko kopienu Tezē Francijā. Slāpes redzēt Parīzi, apmeklēt Luvru, dzert vīnu Sakrikēra pakājē bija tik lielas, ka uz Tezē devos pat ar stopiem. Kad beidzot pēc saviem klejojumiem ierados galamērķī, Tezē kopienā, nometos uz ceļiem baznīcas teltī, atbalstīju pieri pret grīdu, un no pārguruma tieši tādā pozā arī aizmigu. Es piedzīvoju brīnumu, un tie ļaudis, kas man tolaik palīdzēja ceļā, joprojām ir mani draugi – mākslas kuratori, mūziķi, arhitekti. Kad piedzīvoju komplikācijas pēc vīrusa saslimšanas, un izskatījās, ka zaudēšu balsi un līdzšinējo profesiju, man tik ļoti gribējās atkal tur nokļūt. Brīnuma iespējamības sajūtā. Sauksim to par Tezē, jo tur es to piedzīvoju pirmoreiz. Iegāju kopienas mājas lapā, lai izlasītu, ka esmu par vecu. Viņi gaida jauniešus, mana vecuma ļaudis tikai kā grupu pavadoņus. Es nemaz nestāstīšu, ko par šādu lietu kārtību pie sevis padomāju. Pasteigšos laikā uz priekšu, lai pavēstītu, ka Santjago ceļā atkal iemantoju šo meklēto sajūtu. “Ceļā tu nekad neesi viens”, izlasu uz baznīcas solā noliktas kartītes. Taču kļūsti uzmanīgāks un pateicīgāks. Un tiešām – šai ceļojumā netrūka ne sarunu, ne iepazīšanās.  Tās bija gaistošas, jo mēs visi bijām ceļā. Sandra Rone uz studiju līdzi ir paņēmusi savu svētceļnieka pasi. Tagad tādas var saņemt tepat Latvijā.

Raidījumā Piespēle lielā saruna par biatlonu, bet ne par tā sportisko pusi. Intervijā par savu neseno publisko soli stāsta Latvijas izlases biatloniste Annija Keita Sabule. Viņa Otrajās Lieldienās publiski dalījās ar savdabīgu sludinājumu - sportiste meklē pusslodzes darbu, bet turpinās trenēties, lai startētu nākamajā sezonā un mēģinātu tikt uz Milānas-Kortīnas ziemas olimpiskajām spēlēm. Savukārt Gunārs Jākobsons šonedēļ ciemos aicināja orientēšanās sporta pārstāvjus Rodrigo Slaviņu un Gunāru Dukšti. Nedēļas topā: Latvijas vīriešu hokeja izlasei pārbaudes spēles pret Šveici, Rūdolfs Balcers kļūst par Šveices čempionu, Filipam Buncim Dānijas tituls, Miks Indrašis turpina cīnīties par Zviedrijas zeltu; Latvijas jauniešu vecumā līdz 18 gadiem hokeja izlase pasaules čempionātu sāk ar uzvaru pret norvēģiem, turpinājumā pamatīgi zaudē gan Kanādai, gan Somijai; Tenisiste Aļona Ostapenko triumfē Štutgartes 500 punktu turnīrā, nākamajā mačā Madrides 1000 punktu sacensībās zaudē Anastasijai Sevastovai pašmāju spēlētāju duelī; Sieviešu basketbola izlasei jauns galvenais treneris - Matīss Rožlapa; Notiek Latvijas Jātnieku federācijas kongress, kurā beidzot ievēl jaunu prezidentu, bet joprojām nav atbildēts jautājums - vai kongress tika sasaukts pēc noteikumiem un jaunais vadītājs ievēlēts leģitīmi.

Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Sarunas par uguns pārtraukšanu Ukrainā nevedas. Aktualitātes analizē politologs Arturs Bikovs un Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sede vacante Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Varēja cerēt, ka pontifiks, kurš ziemas beigās vairāk nekā mēnesi pavadīja slimnīcā, cīnoties ar abpusēju pneimoniju un elpceļu infekciju, ir atlabis. Tomēr jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Vēsturē viņš paliks kā pirmais pāvests, kurš dzimis Amerikā un Dienvidu puslodē, pirmais pēc teju trīspadsmit gadsimtu pārtraukuma, kurš nav dzimis Eiropā, kā arī pirmais, kurš piederējis Romā ne pārāk ieredzētajam Jezuītu ordenim. Nācis pasaulē kā itāliešu imigrantu atvase Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā, Horhe Mario Bergolio vidusskolā ieguva ķīmijas tehnologa specialitāti, bet deviņpadsmit gadu vecumā, sajutis sevī priestera aicinājumu, iestājās jezuītu koledžā un trīs gadus vēlāk arī ordenī. Ar darbību ordeņa struktūrās, tālāko izglītošanos un pedagoga darbu ordeņa pārraudzītajās mācību iestādēs saistījās viņa mūža nākamās pāris desmitgades, līdz 1992. gadā viņš tika iecelts par Buenosairesas palīgbīskapu. 1998. gadā, iepriekšējam Buenosairesas arhibīskapam beidzot savas šīs zemes gaitas, Bergolio ieņēma viņa vietu, kurā sabija līdz 2001. gadam, kad toreizējais pāvests Jānis Pāvils II iecēla viņu kardināla kārtā un uzticēja vairāku kongregāciju vadību. Kā vēstījuši avoti Vatikānā, kardināls Bergolio bijis otrs nopietnākais pretendents jau 2005. gada konklāvā, kurš galu galā tomēr izraudzījās par pontifiku Jozefu Aloīzu Racingeru, pāvestu Benediktu XVI. Visbeidzot, kad 2013. gada februārī Benedikts atkāpās no amata, par viņa varas mantinieku kļuva Horhe Bergolio, pieņemdams Fanciska vārdu, tā godinot pieticības, pazemības un visaptverošas mīlestības sludinātāju Svēto Francisku no Asīzes. Arī pats pāvests Francisks sava pontifikāta laikā iemantojis ievērību ar vienkāršību un pieticību ikdienā un ārējās izpausmēs. Viņa nonākšana katoļu baznīcas hierarhijas virsotnē apliecināja pārmaiņas, kuras modernajā pasaulē piedzīvo baznīca, kļūdama globālāka un daudzveidīgāka. Viņš pats centās iet vidusceļu starp tradicionālistisko un reformisko ievirzi. Nu pasaules mediji piesauc tos, kuri varētu stāties viņa vietā, un lēš, vai turpinājums saistīsies ar Franciska iesākto piesardzīgo pārmaiņu attīstību, vai ar pagriezienu atpakaļ konservatīvajā virzienā. Ar pirmo variantu saista pirmām kārtām aizgājušā pāvesta līdzstrādniekus no Vatikāna aprindām – kardinālus Pjetro Parolinu, Mateo Dzupi, Žoze Tolentinu Mendosu, arī Jeruzalemes latīņu patriarhu Pjerbatistu Picabellu, ar otro – gvinejiešu izcelsmes kardinālu Robēru Sarā, bet jo sevišķi Ungārijas primasu, kardinālu Pēteru Erdē. Aizkaitinātie miera baloži 18. aprīlī, runājot ar žurnālistiem pēc sarunām Parīzē, kurās piedalījās Savienoto Valstu, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Ukrainas pārstāvji, ASV valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka ja miera sarunu procesā nebūs drīza progresa, amerikāņi ir gatavi atteikties no tālākas līdzdalības. Prezidentam Trampam esot gana daudz rūpju citur pasaulē. Līdzīgā garā tai pašā dienā izteicās arī pats Baltā nama saimnieks. Nekas gan netika teikts par militāro atbalstu Ukrainai, taču daudzi uzskata, ka šāda amerikāņu „atmešanās”, lietojot kāršu spēlmaņu terminoloģiju, pēc noklusējuma nozīmētu arī palīdzības izbeigšanu. Parīzē amerikāņu puse likusi priekšā ukraiņiem savu miera risinājuma ietvaru, kura detaļas gan joprojām paliek publiski nezināmas. Tomēr neoficiāli medijos nonākusī informācija liecina, ka priekšlikumi ietver karadarbības apturēšanu pie esošās frontes līnijas, amerikāņu veto Ukrainas iestājai NATO un Krimas atzīšanu par Krievijas sastāvdaļu. Par pēdējo Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka viņa valsts neatzīs Krimu par Krievijai likumīgi piederošu. Šī Ukrainas pozīcija, kas ir pilnīgi pamatota no starptautisko tiesību viedokļa, visdrīzāk ir iemesls, kāpēc ne Marko Rubio, ne prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Krieviju Stīvs Vitkofs neieradīsies uz sarunu raundu, kas šodien, 23. aprīlī, paredzēts Londonā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Ukrainas līdzdalību. Vašingtonu šeit pārstāvēšot prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Ukrainu Keits Kellogs. Kā izdevumam „Financial Times” atzinis kāds anonīms Baltā nama administrācijas pārstāvis, pret Kijivu šobrīd tiek vērsts pamatīgs spiediens, lai tā piekāptos, un Donalds Tramps tad varētu rotāties ar miera nesēja lauriem. Taču amerikāņu aizkaitinājums par miera procesa bremzēšanos, acīmredzot, atstājis zināmu iespaidu arī uz Putinu, kurš nevēlas, lai Tramps pavisam atmestu ar roku savai miera baloža misijai. Ar šādiem apsvērumiem būtu skaidrojama Kremļa Lieldienās izsludinātā trīsdesmit stundu uguns pārtraukšana, kas gan Krievijas izpildījumā nozīmējusi tikai pauzi artilērijas apšaudēs, mazāk kājnieku uzbrukumu, bet joprojām aktīvus lidrobotu triecienus pa ukraiņu pozīcijām. Kā turpinājums ir Krievijas vadoņa Putina šīsnedēļas  paziņojums, ka Kremlis būtu gatavs tiešām sarunām ar Ukrainu. Uz to prezidents Zelenskis atbildējis, ka Ukraina ir gatava sarunām jebkurā formātā, bet tikai pēc tam, kad tiks pārtraukta uguns frontē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

No 16. līdz 20.aprīlim Rīgas Domā izskanēs trīs Lieldienu laika garīgās mūzikas koncerti, kuros uzstāsies dziedātāji Viktorija Majore un Rūdis Cebulis, čelliste Guna Šnē, ērģelnieki Ilze Reine un Aigars Reinis, trompetists Jānis Porietis, jauktais koris "Sōla" un citi mūziķi. Būs iespēja dzirdēt Džovanni Batistas Pergolēzi kantāti "Stabat mater", Pētera Vaska un Maijas Einfeldes darbus čellam un ērģelēm, mijoties ar J.S. Baha Piektās čellsvītas daļām, kā arī daudzveidīgu kormūzikas programmu. Plašāk par gaidāmo - Anetes Ašmanes-Vilsones sarunā ar Rīgas Doma mūzikas direktoru, ērģelnieku Aigaru Reini. Aigars Reinis: Šis laiks tiešām garīgi uzrunā cilvēkus, jo tās ir ne tikai Lieldienas, tas ir ciešanu laiks. Arī programmas un dievkalpojumi tematiski ļoti spēcīgi atšķiras, sākot ar Pūpolsvētdienu. Tā ir īpaša diena, kas sākas priecīgi un drīz vien iet uz skumīgu noti. Šis laiks liek izdzīvot pilnu emociju gammu gan mūzikā, gan dzīvē.  Ar kādu sajūtu šogad esat veidojis Lieldienu laika muzikālo programmu Rīgas Domā? Vai tai ir kopīga noskaņa? Noskaņa ir ceļš uz Lieldienām, kas ir galvenā kristiešu vēsts. Šie notikumi kaut kādā mērā veidojas arī neatkarīgi no manis, nav tā, ka es viens visu izdomāju, daudz kas notiek caur sadarbību ar dažādiem sadarbības partneriem. Šīs programmas ir ļoti daudzveidīgas.  Jau trīs gadus Lieldienu laiks un mūzika ar vēstījumiem, kas tajā izskan, arī šonedēļ pēc kārtējās traģēdijas Ukrainā liek domāt par pašlaik notiekošo, sajust un, cerams, arī rast mierinājumu un veldzi mūzikā.  Mūzika šo ļaunumu pasaulē dziedina, kaut kādā veidā mazina, un galu galā arī mēs, izvēloties skaņdarbus, nevienu negribam ievest bēdās, bet noteikti ir līdzās mūzika par gaismu un cerību.

Neiecietībai pret citas rases, tautības, reliģijas pārstāvjiem, pret citādajiem nav tikai lokāls raksturs, tā ir pasaules mēroga problēma. Kā izpaužas rasisms mūsdienu sabiedrībā un kā ar to cīnīties, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Domeniko Graciozo, gvatemalietis, kurš Latvijā dzīvo jau vairāk nekā 15 gadus, Lingita Lina Bopulu, latviešu valodas skolotāja, pasniedzēja, kura nāk no jauktas ģimenes, kurā mamma ir no Latvijas, bet tēvs ir no Kongo, un meksikānis Havjers Garsija. Lingita Lina Bopulu ir baušķeniece un bieži saņem jautājumu - cik ilgi tu dzīvo Latvijā; no kurienes tu esi atbraukusi? "Un tad es parasti mēdzu jokot - es esmu no Bauskas. Tā jau arī ir, ja man Rīgā jautā, no kurienes esmu atbraukusi, esmu atbraukusi no Bauskas. Tagad jau es dzīvoju un strādāju Rīgā, bet dzimusi un augusi esmu Bauskā," par sevi stāsta Lingita Lina Bopulu. "Šobrīd esmu latviešu valodas skolotāja, gan ar bērniem skolā strādāju, gan arī ar pieaugušajiem dažādos valodu mācību centros, mācu latviešu valodu pārsvarā ārvalstu bērniem un arī pieaugušajiem, kuri nāk no dažādām valstīm. Man ir studenti no Baltkrievijas, Indijas, Vācijas, Polijas, Sīrijas, Vjetnamas un dažnedažādām valstīm. Un arī mans mērķis ir gan palīdzēt apgūt valodu, gan ieinteresēt par valodu un kultūru, gan arī emocionāli kaut kādā ziņā palīdzēt, jo es diemžēl zinu, kā tas ir, ka dažreiz varbūt cilvēki tevi negrib pieņemt kā savējo," atklāj Lingita Lina Bopulu. "Tā ir savā ziņā mana lielākā problēma, jo es arī esmu vienmēr centusies būt latviskāka par latvisku, varbūt arī tāpēc, ka man vienkārši ir bijis jāpierāda. Mans bakalaura grāds ir baltu filoloģijā, maģistra grāds - komunikācijas zinātnē, tomēr es arī cenšos runāt par latviešu valodu, piedalos dažādās konferencēs pasaulē. Esmu arī bijusi Amerikā un arī strādājusi ar diasporu dažādās valstīs, jo man ir svarīgi arī kaut kādā ziņā pierādīt, ka es esmu latviete, jo patiesībā man nav citas dzimtenes. Citreiz cilvēki saka: brauc uz savām mājām, bet es pirmo reizi sava tēva dzimtenē biju 19 gadu vecumā. Bieži vien cilvēki teica pirms tam - brauc uz savām mājām, un man bija tāds - uz Bausku? Tikai stundu 10 no Rīgas ar autobusu! Tā es smējos. Es esmu no Bauskas." Ja reizēm ir situācijas, ka cilvēki saka - brauc mājās, tad ir jāizkopj kaut kādi aizsardzības mehānismi, stratēģijas, kā reaģēt, jo tas ir saistīts ar nezināšanu un neizpratni, visticamāk. "Es ļoti bieži reaģēju ar kādu joku, kā jau es minēju, ka manas mājas ir Bauskā. Man arī citreiz ir jautāts, man šķiet, ka tas bija pagājušā gadā par Lieldienām. Man jautāja, vai manā kultūra svin Lieldienas? Es ar joku atbildu, protams, ka svin un es krāsoju olas, stāstu par visām latviešu tradīcijām. Cilvēkus pretī - tiešām?  Es saku - jā! Un tiešām jūsu kultūrā tā ir? Es saku - jā, manā latviešu kultūrā tā ir. Cilvēks pretī - kā latviešu kultūrā?  Es domāju, ka šeit arī varbūt ir tā atšķirība manā personīgajā pieredzē, tā kā esmu dzimusi šeit, es tiešām arī uzskatu sevi par latvieti, kā daļu no šīs sabiedrības, un ja man kāds saka - brauc mājās un jautā par manu kultūru, es arī atbildu par latviešu kultūru, jo tā arī ir mana kultūra," atzīst Lingita Lina Bopulu. "Es par tēva kultūru diemžēl zinu ļoti maz, jo tēvs aizbrauca uz dzimteni, kad man bija divarpus gadu, līdz ar to es tā arī uzskatu un arī atbildu par Latviju, par latviešu valodu, latviešu kultūru." Lingita Lina Bopulu ir studējusi arī Itālijā, Amerikā, Zviedrijā, un arī šajās zemēs, ja kāds jautā, no kurienes viņa ir, atbild - no Latvijas. "Ja man saka - brauc mājās, mana pirmā doma ir, ka man jābrauc uz Latviju, nevis uz kādu citu vietu. Tādā brīdī es neuztveru to personīgi, ja man pasaka - tu neesi itāliete. Jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Ja man kāds Latvijā pasaka, ka tu neesi latviete, tomēr es to uztveru diezgan personīgi, jo man nav nevienas citas dzimtenes," bilst Lingita Lina Bopulu. "Varbūt tas ir mīnuss vai citreiz arī pluss, ka tiešām man to atšķirību var redzēt. Tā kā mans tētis ir pavisam tumšas ādas krāsas un mamma ir ļoti gaiša, tas es esmu, kā saku, saulaini brūna pa vidu. Bet nereti kāds mani nosauc par melno un citādos ne pārāk jaukos vārdos. (..) Es esmu šeit dzimusi un augusi, un ja man kāds pasaka, ka neesmu, tad protams, man sāp par to sirds. Ja man kāds Itālijā pasaka, ka es neesmu itāliete, protams, ka tas varbūt kaut kā nav patīkami, bet jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Un ja man kāds jebkurā citā valstī jautā, no kurienes es esmu, es saku, ka esmu no Latvijas. Ja man Latvijā kāds jautā, no kurienes esmu, saku, ka esmu no Bauskas, un tad man patīk skatīties cilvēku reakciju."  

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēliju (8:46-59)

Aprīlis ir laiks, kad arī pacietīgākie un prātīgākie pavasara gaidītāji bieži uzķeras - uznāk siltums, sāk sēt un stādīt, tad seko sniegs un sals, pārdzīvojumi par to, vai sastrādātais neaizies bojā, sargāšana no salnām ar segšanu, dūmošanu un vēl visām metodēm. Aprīli var uzskatīt laikapstākļu ziņā par kontrastiem bagātāko mēnesi. Aprīlī var būt var vasarīgs siltums un pat tveice, var būt arī sniegs un sals, un pat tāds sniegs, ka var mierīgi slēpot. Būtiski, kādā secībā šādi laikapstākļi nāk - ja pusmetrīgam sniegam seko vasarīga tveice, tad viss ir kārtībā. Tāpēc jau aprīlis ir tik ļoti nešpetns, ka tas miksē laikapstākļus dažādā secībā. Šoreiz atskatāmies ekstremālākos laikapstākļu notikumos, ko aprīlis mums nesis. Piemēram, 2001. gadā aprīļa sākumā bija pat līdz 19 grādiem silts, bija arī ļoti sauss un 9. aprīļa "Panorāmā" bija sižets par neparasti agriem un plašiem mežu ugunsgrēkiem, par kuriem ugunsdzēsēji norādīja, ka tie visi ir cilvēku radīti. 2001. gadā pēc gandrīz vasarīga aprīļa sākuma, kad mežu ugunsgrēki jau plosījās kā vasarā - Lieldienās, kas toreiz bija ap 15. aprīli, uznāca viens no lielākajiem sniegputeņiem, kāds aprīlī Latvijā piedzīvots. Vairs nebija jāsatraucas par mežu degšanu, putenis tos apdzēsa un zemi visā Latvijā klāja 10-30 centimetru biezs sniegs. Tad problēmas radās gājputniem, jo tie bija atlidojuši lielā skaitā. Ja vairākas dienas ir desmitiem centimetru biezs sniegs, visi tie putni, kuru ēdienkarte sastāv no kukaiņiem, diemžēl paliek bez piekļuves barībai un sākas bojāeja. Ziņu aģentūras LETA arhīvā no 2001. gada 15. aprīļa ir šādi ziņu virsraksti - Latvijas ceļus tīra ārkārtas režīmā, Autoceļu direkcija aicina autovadītājus atturēties no braukšanas, jo spēcīgie nokrišņi liedz ceļus uzturēt pietiekamā kvalitātē, "Latvenergo" ziņo par simtiem bojājumu elektrolīnijās visā Latvijā. Bija arī viena laba ziņa – Lieldienu sniegs un tā radītais mitrums bijis kā svētība pavasara sējumu platībām, tas veicinās graudu uzdīgšanu un liecina par labu ražu rudenī. Vēl pirms gada, 2000. gadā 17. aprīlī, daudzi jau sāka peldsezonu. Arī Nacionālais vides veselības centrs, kas tolaik bija atbildīgs par ūdens kvalitātes uzraudzību peldvietās, jau 17. aprīlī sāka ņemt ūdens paraugus, jo siltums bija tik noturīgs, ka cilvēki negaidīja vasaru un sāka peldēties, jo vasara burtiski bija sākusies - vairākas dienas temperatūra stabili bija virs 20 grādiem, bet 24. aprīlī Rīgā sasniedza 27,9 grādus. 2000. gadā pēc vasarīga aprīļa un ļoti silta pavasara sekoja vēsa vasara - visi vasaras mēneši bija ar temperatūru zem normas un dati liecina, ka tik vēsa vasara Latvijā kopš tā laika vairs nav atkārtojusies. Savukārt 2013. gadā ziema bija gara, līdz pat marta beigām naktīs vēl bija -20 grādu sals, un ziemas biezākā sniega sega izveidojās 9. aprīlī. Šogad ir grūti iedomāties, ka 2013. gadā vēl aprīļa vidū – 13. datumā, piemēram, Ogres upe bija sasalusi ragā.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēliju (6:1-15)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Lūkas evaņģēliju (11:14-28)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (15:21-28)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (4:1-11)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (20:1-16)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Lūkas evaņģēliju (8:4-15)

"Atsperes" rīta intervijas viesi nākuši no Baltā nama: Ērika Millere ir Latvijas Nacionālās operas solistu koncertmeistare, bet viņas dzīvesbiedrs Rihards Millers – Nacionālās operas solists, baritons.  Inta Zēgnere: Zinu, ka šis jums ir ļoti aizņemts un intensīvs darbalaiks. Sāksim ar pašām galvenajām aktualitātēm: kas šobrīd notiek jūsu dzīvē un kam jūs gatavojaties? Rihards Millers: Šobrīd mums ir divas aktualitātes: pirmā – koncerts pirmdien Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Tas ir labdarības koncerts, lai savāktu līdzekļus ērģeļu uzstādīšanai Pētera baznīcā. Un otra aktualitāte, kas mums abiem ar Ēriku ir kopēja – Gaetāno Doniceti operas "Mīlas dzēriens" jauniestudējums: šobrīd jau sākušies ansambļu mēģinājumi. Kādā sastāvā koncertēsiet Pēterbaznīcā? Ērika Millere: Būsim trijatā: mums pievienosies jaunais soprāns Anna Tatara no Kazaņas. Esam izvēlējušies patiešām fantastiski skaistu romantisku mūziku, lai pēc Lieldienām un ciešanu laika nāk kaut kas svaigāks, lirisks un skaists. Programmā būs gan Frederika Šopēna klavierdarbi, gan divas ļoti skaistas ārijas no Eriha Volfganga Korngolda operas "Mirusī pilsēta", kas tiek ļoti maz atskaņota: gribējām to pacelt saulītē, jo mūzika ir fantastiska! Būs arī pāris itāļu melodijas un, kā jau baznīcā, bez "Ave Maria" tomēr neiztikt… Esam izveidojuši tiešām skaistu, romantisku progammu, lai cilvēki var atnākt un pabaudīt šo brīdi. Uzstādīt Svētā Pētera baznīcā ērģeles – tādas, kādas tās bijušas pirms kara, kad šis instruments tika iznīcināts: tas taču prasa milzīgus līdzekļus! Vai jums nešķiet, ka tas ir gandrīz utopisks projekts? Jau daudzus, daudzus gadus par to sapņots, ērģelnieki kaluši plānus, un es atceros, ka baznīcas mūzikas direktors Johaness Baumans par to savā laikā runāja. Un šobrīd notiek tāda interesanta iniciatīva. Rihards Millers: Šīs iniciatīvas autore ir vijolniece Anete Graudiņa, kura bija iniciatore arī koncertu ciklam flīģeļa finansējuma vākšanai. Bez šādu projektu kustināšanas projekti neradīsies. Protams, mērķis ir ļoti augsts, jo, ja pareizi saprotu, nepieciešams miljons eiro. Līdzfinansējums, kā saprotu, jau ir nodrošināts, bet bez tā mēs netiksim pie jauna instrumenta. Mums tomēr ir diezgan dauzu  jauno ērģelnieku, kuriem nepieciešamas telpas un labi instrumenti, pie kuriem praktizēt un kļūt labākiem. Šobrīd ērģelnieka mūžs nav viegls: viņi spēlē agri no rīta vai vēlu vakaros, jo baznīcās notiek dievkalpojumi, kuru laikā viņi nevar mācīties savus skaņdarbus. Šī būtu lieliska iespēja iegūt vēl vienu skaistu instrumentu tieši mūsu ērģelniekiem. Vai zināmi arī kādi termiņi, kad tas varētu tapt? Vai arī tas atkarīgs no tā, cik aktīvi jūs koncertēsiet? Rihards Millers: Termiņš ir noteiktais mērķis – nepieciešamā summa. Jo ērģeles ir ļoti sarežģīts instruments.  Ērika Milllere: Medijos uzrunāti diezgan daudzi mūziķi – gan dziedātāji, gan ērģelnieki, gan instrumentālisti. Mūsu devīze šiem koncertiem: "Ir katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet!" Mums jāatbalsta labdarība. Tā arī ir viena no mūziķu sūtībām – ne tikai sniegt skaistus koncertus un priecēt klausītājus, bet vienoties arī kaut kam lielākam. Bet ja runājam par jūsu soloprojektiem. Jums jau ir zināma pieredze ilgu gadu garumā. Kad īsti sākāt sadarboties solokoncertos? Varbūt tas notika jau studiju laikā? Kā tapa jūsu savstarpējais un ģimeniskais duets? Rihards Millers: Labs jautājums! Akadēmijas otrajā vai trešajā kursā sākām strādāt kopā, pēc tam – operā. Paralēli visu laiku esam muzicējuši. Rihard, tu esi priviliģētā stāvoklī, jo tev mājās ir savs koncertmeistars, ar kuru iespējams mācīties lomas jebkurā brīdī! Cik greizsirdīgi var būt citi solisti, kuriem tiek tikai neliela deva no Ērikas Milleres… Rihards Millers: Man šķiet, ka visi tā domā, bet pirmām kārtām Ērika man mājās ir sieva, nevis privātais koncertmeistars, un mēs cenšamies šo lietu nodalīt – strādājam  operā, nevis mājās. Protams, bieži vien pa dienu nesanāk laika un tad vakaros mums līdz desmitiem jātraucē kaimiņi… Vairāk – audioierakstā

Diētas, badošanās, atslodzes dienas - kam, kāpēc un vai vispār tās vajadzīgas? Lieldienās beidzas lielais gavēnis, tāpēc raidījumā Kā labāk dzīvot Lielajā Piektdienā saruna par to, ko vajadzētu mainīt ikdienas uzturā, domājot par savu veselību. Sarunājas ģimenes ārste Inga Zemīte, diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu Uzturs un Uzturzinātne izveidotāja un vadītāja Lolita Neimane un Latvijas Diētas ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Brēmanis.

Vai zini, ka Rīgas Doma ērģelēm ir divi spēles galdi, kurus ļoti radoši mācējis izmantot Rīgas Doma ērģelnieks Vilhelms Bergners (1837–1907)? Jāpiebilst, ka mūsdienās būvētajām lielformāta ērģelēm divi atsevišķi novietoti spēles galdi ir samērā ierasta parādība. Tas ievērojami atvieglo ērģelnieka sadarbību ar orķestri vai kori, īpaši jau lielformas skaņdarbu izpildījumā. Pateicoties moderno tehnoloģiju izmantošanai ērģeļbūvē, tas ir kļuvis diezgan vienkārši realizējams. Bet Rīgas Doma ērģeles taču ir mehānisks instruments! Kādēļ gan veidot tik komplicētu mehānisku sistēmu, lai kādu daļu no milzīgā instrumenta pārceltu uz atsevišķa spēles galda? Pie tam tāda, kurš atrodas stāvu zemāk, uz zemākā balkona? Viens no apsvērumiem bijis tīri praktisks. Mazo spēles galdu, kas bija aprīkots ar vienu manuāli un pedāļa klaviatūru, varēja izmantot, piemēram, kristībās. Ar gaisa piegādi tad viegli tika galā viens plēšu minējs. Tikmēr Doma ērģelnieks Vilhelms Bergners (juniors) šajā otrajā spēles galdā saskatīja arī nozīmīgākas muzikālās iespējas. Būdams izcils aranžētājs, viņš saprata, ka, uzticot orķestra instrumentu partijas ērģelēm, tās pilnvērtīgāk sadalāmas starp diviem ērģelniekiem. Tā, piemēram, 1902. gadā kopā ar savu skolnieku un pēcteci ērģelnieku Haraldu Kreicburgu un Baha biedrības mūziķiem, Bergners atskaņoja paša aranžēto J. S. Baha kantāti pirmajai svētdienai pēc Lieldienām („Halt im Gedächtnis Jesum Christ“). Šajā pašā koncertā aranžijā dubultērģelēm izskanējusi arī Bēthovena „Missa Solemnis”, kā arī Hendeļa un Haidna oratoriju fragmenti. 1900. gadā Baha kantāte „Ein' feste Burg” (BWV 80) bija Bergnera aranžējums solistiem, jauktajam korim, dubultērģelēm un pūšaminstrumentiem. Ar Bergnera vadītās Baha biedrības mūziķiem un dažiem pieaicinātiem solistiem 1886. gadā Rīgas Domā izskanējusi arī Baha „Mateja pasija”, bet 1901. gadā noticis Baha biedrības nu jau 100. koncerts. (Viens no Baha biedrības dibinātājiem 1864. gadā bija Vilhelms Bergners pats. Līdz 1904. gadam viņš bija arī Baha biedrības kora un orķestra diriģents). Protams, daudzos koncertos neiztrūka arī abu Vilhelmu Bergneru – seniora un juniora – pašu sacerētie opusi. Vilhelma Bergnera juniora iedvesmas pilnie centieni nepalika bez Doma Administrācijas ievērības un novērtējuma. Viņam bija ierādīts dienesta dzīvoklis, kura īri apmaksāja Doma draudze. Tāpat viņš saņēma vienu trešdaļu no paša organizēto koncertu ieņēmumiem. Saasinoties veselības problēmām, tika apmaksāti Bergnera braucieni uz Karlsbādes kūrortu. Arī sirmā vecumā Bergners centās būt tuvu ne tikai Rīgas, bet arī Eiropas mūzikas dzīves epicentriem. Tā viņš lūdzis piešķirt viņam atvaļinājumu, lai dotos uz Baireitas Mūzikas festivālu. Bergnera mūžs noslēdzās 1907. gadā. Lai arī viņa kapa vieta Rīgas Lielajos kapos ir zināma, diemžēl kapa piemineklis, kuram ziedojumus vāca visi ar Bergneru saistītie mūziķi, ir gājis zudībā. Toties Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja krātuvē glabājas viņa diriģenta zizlis. Vilhelma Bergnera lolojums un piepildītais sapnis par Rīgas Doma ērģelēm ar diviem spēles galdiem nu jau 140 gadus ir mūsu acu priekšā. Stāstīja ērģeļu meistars, Rīgas Doma ērģeļu pārraugs Viesturs Ilsums.

Laikā pirms Lieldienām piedāvāt klausītājiem apcerīgi skaistu mūziku sola Valsts Akadēmiskais koris (VAK) „Latvija”, kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” un solisti. Rīgas Sv.Pētera baznīcā 28.martā izskanēs koncerts. Programmā Gabriela Forē Rekviēms, Arvo Perta „Stabat Mater” un Gijas Kančelli pēdējais skaņdarbs. Par koncertu stāsta diriģents Māris Sirmais. Koncertam Zaļajā Ceturtdienā izvēlēti darbi, kurā katrs klausītājs neatkarīgi no muzikālā prasīguma līmeņa var kaut ko atrast sev, pārliecināts Māris Sirmais. Franču romantiķa Gabriela Forē Rekviēma lasījumā Māra Sirmā vadītais koris „Latvija” sabalsosies ar kamerorķestri „Sinfonietta Rīga” un ērģelnieku Aigaru Reini, kā arī Latvijas Nacionālās operas solistu, basbaritonu Rihardu Mačanovski un soprānu Natāliju Behmu, kas dzimusi un studējusi Kijivā, bet patlaban dzīvo Rīgā. Otrs darbs, kas skanēs koncertā Zaļajā Ceturtdienā, ir gruzīnu komponista Gijas Kančeli pēdējais sacerētais opuss, tā nosaukums latviski skan „Gaistošā pasaule”. Gija Kančeli Mārim Sirmajam bija tuvs draugs un īpašs cilvēks. Trešais skaņdarbs, kas izskanēs Zaļajā Ceturtdienā, būs igauņu komponista Arvo Perta pirms turpat četrdesmit gadiem komponētais mātes sāpju caurstrāvotais opuss „Stabat Mater”.

Bibliotēku uzplaukuma laiks 19. gadsimtā  – privāto un publisko bibliotēku triumfa gājiens. Par pirmo sabiedrisko bibliotēku latviešiem, par Krišjāņa Valdemāra dibināto bibliotēku Ēdolē un sastādīto grāmatu „300 stāsti” klausieties  raidījumā „Grāmatai pa pēdām”.   Šoreiz ielūkosimies bibliotēku vēsturē, uzzināsim, kādas pārmaiņas 19. gadsimtā skāra grāmatu krātuves. Pētīsim privātās un sabiedriskās bibliotēkas. Pakavēsimies pie pirmās latviešu pašu organizētās bibliotēkas Ēdolē. Uzmanības lokā būs arī kāda īpaša grāmata, proti, Krišjāņa Valdemāra pirmā sastādītā grāmata „300 stāsti”. Tiksimies ar divām ļoti zinošām grāmatniecības vēstures pētniecēm Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāju Kristīni Zaļumu un Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētnieci Janu Dreimani. Privātās un sabiedriskās bibliotēkas. Kristīne Zaļuma atgādina, ka jau 18. gadsimta beigas iezīmē bibliotēku uzplaukumu:  Kristīne Zaļuma pētījusi muižu bibliotēkas. 2023. gadā klajā nāca vēsturnieces monogrāfija „Vidzemes muižas un to bibliotēkas”,  (apkopotas ziņas,  dokumenti un attēli par muižu bibliotēku lomu Latvijas kultūras attīstībā trīs gadsimtu periodā.)   Janas Dreimanes pētījumu lokā ir sabiedriskās bibliotēkas, kā jau dzirdējām tās ir divu  veidu – publiskās un sabiedriskās. Tātad arī biedrību bibliotēkas, Latvijā vairāk pazīstam tās biedrības, kurām bija zinātnisks raksturs, piemēram, Kurzemes literatūras un mākslas biedrība, tai bija sava bibliotēka, Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrībai arī bija  bibliotēka. Turklāt bibliotēkas veidošana, kurā tiktu apkopota literatūra par Baltiju, bijis viens no svarīgākajiem biedrības uzdevumiem.   Kristīne Zaļuma, norāda, ka 19. gadsimts īpašs ar to, ka priekšā lasīšanu nomaina intīmāka lasīšanas prakse - vienatnē. Vēl  Kristīne pie lielajām 19. gadsimta pārmaiņām min apgaismojumu, jo sveces nomaina lampas un arī tas ietekmē iespēju, kad lasīt.   Krišjānis Valdemārs un bibliotēka. Valdemāru pazīstam galvenokārt kā Krievijas impērijas  (sevišķi Baltijas provinču) jūrniecības attīstības veicinātāju un nacionālās jūrniecības pamatlicēju, arī asu publicistu. Mazāk zināms viņa ieguldījums latviešu lasīšanas veicināšanā un bibliotēku dibināšanā, šoreiz šī darbības joma mūs interesē visvairāk. Jana Dreimane vispirms norāda, ka Krišjāņa Valdemāra uzskati bija ļoti raksturīgi 19.gadsimtam. Bibliotēka tika atklāta 1848.gada Lieldienās, to precīzi datējis  pats Valdemārs, un tā bijusi tik  iecienīta, ka nākamā gadā nauda bibliotēkas attīstībai  saziedota bez prasīšanas.    „300 stāsti” - Krišjāņa  Valdemāra pirmā sastādītā  grāmata. Grāmata ar krāsainu vāku un greznajiem burtiem nosaukumā  klajā nāca  1853. gadā Liepājā. 236 lappušu bieza un tā maksāja 42 kapeikas. Izdevējs nav zināms, bet finansētājs viens no turīgākajiem Liepājas tirgotājiem, vairāku kuģu īpašnieks un pazīstams filantrops Frīdrihs Hagedorns, juniors.       Valdemāra grāmatas pilnais nosaukums „300 stāsti, smieklu stāstiņi et cetera un mīklas/ ar ko jaunekļiem un pieaugušiem lusti uz grāmatām vairot gribējis K. Wodemar”. Tā bija pirmā latviešu lasāmgrāmata, kuras ievadā „Vārdi par grāmatām” autors formulējis galvenos uzdevumus, lai "viszemais nabaga zēniņš, ko pie mācības vedam, var, liels izaudzis, palikt par godātu vīru un darīt lielas lietas pasaulē; var daudz citus pievest pie gaismas un tā mūsu labos darbus pie bērnu bērniem vairot".   Savā pirmajā grāmatā Krišjānis Valdemārs izmantojis Vācu lasāmgrāmatas jauniešiem, ietvēris vācbaltiešu  mācītāju tekstus, latviešu autoru dzeju, arī pats savu dzejoli „Ganu dziesma”. Grāmatu izvēle bibliotēkās nebija liela, ne katra grāmata, kas iznāca latviešu valodā nonāca bibliotēkās, to ietekmēja arī stingrā cenzūra Krievijas impērijā. Jana Dreimane min veidu, kā nabadzīgo lasītāju turēt uzraudzībā: 2020. gadā LNB tika sarīkota plaša izstāde „Neredzamā bibliotēka”,  tajā bija iespēja ikvienam paviesoties 18. -19.gadsimta sabiedrisko un privāto bibliotēku vēsturisko interjeru rekonstrukcijās, atklāt kolekciju unikalitāti un uzzināt par cilvēkiem, kas tās veidojuši. Savukārt cieši saistīta ar mūsu šīsdienas tēmu par grāmatniecības vēsturi un bibliotēkām  ir ceļojošā izstāde „Krišjāņa Valdemāra „300 stāsti” un to atbalsis latviešu kultūrā”. Izstāde skatāma Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas skatlogos un ir veltīta Valdemāra „300 stāstiem”, kas izdoti pirms 170 gadiem.  Jana Dreimane ir viena no izstādes veidotājām Kad izstādes ekspozīcijas laiks Liepājā būs beidzies, Jana Dreimane aicina pieteikties citām bibliotēkām uz šo izstādi,  jo pavisam drīz 2025.gadā svinēsim Krišjāņa Valdemāra  200.-to jubileju. Nobeigumam Kristīnes Zaļumas atziņa un vēlējums.         

Latvijas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē tapis promocijas darbs par dievbijības praksēm Latgales pierobežā. Tajā parādās unikāli paradumi, piemēram, iešana allelujā Lieldienās vai Svētā Donāta svētki Krāslavā. Kā katoliskās tradīcijas piekoptas 20. gadsimtā un mūsdienās, kad pierobežā iedzīvotāju skaits samazinājies? Promocijas darbā aplūkotos tematus pārrunājam ar darba autori - Latvijas Universitātes pasniedzēju Annu Elizabeti Griķi.

Šī bija varena vasara - ar plūdiem un sausumu, Dziesmu svētkiem un ceļojumiem. Parasti Radio dienagrāmatu rakstu pirms Lieldienām, un Jauna gada pirmajā dienā. Taču šī vasara bija tik pilna, ja piedzīvoto stāstīšu Jaunā gada pirmajā dienā - neticēsiet. Tāpat kā jau negaisos un plūdos, ir grūti noticēt ieilgušajam sausumam, ar ko sākās vasara.

Stāsta muzikoloģe, mākslas doktore Ingrīda Zemzare Pēdējā desmitgadē mēs tik bieži ar to saskaramies apkārtējā kultūrtelpā, ka sākam pie tā pierast un pat atbalstīt – jo baisais karš Eiropas viducī ir izsaucis tik daudz neapslāpējamu emociju! Pirms gada uz ekrāniem iznāca filma ar lielisko Keitu Blanšetu diriģentes Taras lomā. Viņa mēģināja ar kādu studentu runāt par Bēthovenu, bet BLM kustības pārņemtais tumšādainais jauneklis teica, ka nespēlēšot baltā vīrieša un vergu tirgotāja valsts mūziku. Tas šķita pagalam ironiski. Bet tagad? Uz laiku svītrojot visu krievisko no repertuāra var sajusties kā cēls atriebējs vai kā barbars, vai kā musulmanis, kurš iznīcina savu priekšteču mākslas darbus, nokaļot grezno sienas ciļņu putniem un zvēriem galvas – tāpēc, ka pēc priekšrakstiem, lūk, nedrīkst attēlot dzīvo dabu. Vai atceraties stāstu par Mogulu valdnieku Džahanu, kurš savai sievai uzbūvēja pasaules skaistāko mauzoleju – Tadžmahalu? Tas bija viņa paša dēls Aurangzebs, kurš pēc Džahana atteikšanās no troņa ieslodzīja tēvu fortā un nocirta galvas visiem pāviem un citām atveidotajām radībām uz sienām. Mīļotās sievas mauzolejs Tadžmahals bija pēdējais, ko viņš redzēja pa savas pils torņa logu. Skaists stāsts, vai ne? Bet kad tas pats notiek mūsdienās, man kļūst baisi. Nemaz nerunāsim te par nacistiskās Vācijas grāmatu dedzināšanu un komunistiskās Krievijas totālo kultūras cenzūru, kuras sekas nācās piedzīvot gandrīz visiem – visekstrēmākajā veidā latviešu inteliģences franču grupai, kuru 1950./1951. gadā izsūtīja uz Sibīriju, un dzejniekam Knutam Skujeniekam, kurš lēģeros pavadīja septiņus gadus jau sešdesmitajos, un daudziem citiem. Tās bija – un viena vēl ir! – totalitāras valstis. Bet demokrātiskajā sabiedrībā? Vai tur arī ir vieta sava veida atcelšanas kultūrai? Lūk, ko varam izlasīt komponista Jāņa Mediņa atmiņās par saviem trimdas gadiem Zviedrijā. Laikā, kad PSRS vardarbīgi apspieda ungāru brīvības centienus, mūždien neitrālajā Zviedrijā Stokholmas orķestris atcēla padomju vijolnieka Igora Oistraha koncertu. Patiesības labad jāpiezīmē, ka koncerts tomēr notika, bet tikai zālē bez klausītājiem. Igors Oistrahs spēlēja Stokholmas orķestra mūziķiem vieniem pašiem. Pretēja atcelšana notika lielā meistara Dāvida Oistraha koncertā: zviedri bija viņam paklājuši koši sarkanu deķīti. Oistrahs mēģinājumā pamīņājies, pārbaudījis, vai grīda nečīkst, un sarkanais simbols ticis atcelts. Pazudis. Cancel. Kā jau Jānim Mediņam pierasts, viss stāsts skatīts caur humora prizmu. Taču pašam viņam nācās piedzīvot rūgtum rūgtus brīžus tieši no saviem tautiešiem. Pēc Latvijas apmeklējuma 1965. gadā, kur viņš autorkoncertā vadīja Latvijas Radio simfonisko orķestri, pats pavadīja pēdējās piecas solo dziesmas – ar pirmskara Latvijas Radiofona bijušās kolēģes dzejnieces Mirdzas Ķempes vārdiem, kur viņu uzņēma ar milzīgu sajūsmu, pēc tam 75 gadus veco komponistu Zviedrijas trimdas sabiedrība vairs neesot laidusi iekšā baznīcā. Kaut ko līdzīgu piedzīvoja arī lieliskā dzejniece Velta Toma, no kuras pēc Latvijas apciemojuma novērsās Toronto latviešu sabiedrība. Un tagad par mums pašiem. Šogad aprit 70 gadi vijolniekam, ansambļa Hortus Musicus dibinātājam Andresam Mustonenam. Vēl nesen viņš ar savu ansambli viesojās Lielajā ģildē. Un jūlijā Kremerata Baltica ir apsolījusi ar šo leģendāro ansambli kopā nospēlēt trīs koncertus Igaunijā. Un te pēkšņi kā zibens spēriens no skaidrām debesīm: mūsu mīļais Mustiks – klauns tāds! – īsi pirms Lieldienām pa kluso aizdevies koncertēt ar Vadimu Repinu Novosibirskā, Krievijas Federācijā. Pirmais no Lieldienu Mesas viņa vadībā atteicās Igaunijas koris. Tālāk viņu atcēla no vadītāja amata Hortus Musicus. Kremeratas mūziķi arī teica – nu nevajag sadarboties ar tādu! Jā, māksla un kultūra ir pelnījušas plīvot virs sadzīves. Bet karš – tā nav sadzīve. Un es sapratu, ka mēs atturamies spēlēt tagad arī sava drauga Leonīda Desjatņikova Krievu sezonas un brīnišķīgo Alfrēda Šnitkes Klavierkoncertu. Jo nav šobrīd spēka nedz jūsmot par krievu ārēm, lai cik sāpīgi skaistas tās arī nebūtu Leonīda mūzikā, nedz izdzīvot Šnitkes klavierkoncerta krieviskās dvēseles sadursmi ar viņa vācisko "es". Ne tagad. Ne šogad. Labi? Man sarunas beigās gribas atgriezties pie demokrātiskās, pareizās Zviedrijas. Marisa Vētras grāmata par pēckara gadiem Stokholmā Karaļa viesis ir pilna humora, pateicības glābējiem zviedriem, un tad – pēkšņa nelabuma, dusmu un izmisuma lēkme: labie neitrālie zviedri izdod krieviem latviešu leģionārus. Pirms tam pārbaudot, vai dzīves apstākļi uz gūstekņu kuģa būšot pietiekami labi. Nu, nespēlēsim mēs to skaisto pasaku par Krievzemes skaistumu tagad. Piedod, mīļais draugs Ļoņa. Piedod, Andres…

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Marka evaņģēliju (16:1-7)

Uzņēmējs Uldis Pīlēns kandidēs uz Valsts prezidenta amatu. Igaunija tuvākajos gados būtiski palielinās nodokļus. Latvijā pagaidām atturīgi vērtē iespēju sekot Igaunijas piemēram. Ukraina: Lēmums par Ukrainas Bruņoto spēku pretuzbrukumu tiks pieņemts pēdējā brīdī Krievijas pilsoņi sāk kārtot valodas pārbaudes, lai pagarinātu uzturēšanās atļaujas. Skrejriteņu pilsētas ielās ir arvien vairāk. Kā rūpēties par infrastruktūru un arī domāt par iespējamā traumatisma maiznāšanu. Šogad Lieldienās uz ceļiem negadījumu bijis vairāk, nekā pērn

Pašvērojumā pamanītā pieaugošā interese par putnu dzīvi un olveida formas akmeņiem kā bēgšana no ziņu un sociālo tīklu uzdotajām tēmām. Radio dienasgrāmata 2023. gada Lieldienās. No kā jūs dariniet savu Lieldienu sajūtu? Mans vārds ir Anda Buševica un nu jau pāris gadus – kopš kovidsērgas – es savu Lieldienu sajūtu sarakstu dienasgrāmatā. Ar burtiem uzzīmēju uz papīra, pēc tam dodu tai savu balsi Radio raidījumā. Arī šoreiz es visu darīšu tāpat kā citus gadus. Sākšu ar šī brīža sajūtām, tad drusku par pusgada laikā piedzīvoto. Pat ja dzirdēsiet, kā kalendārā tiek pāršķirtas lapas, nosauktas nedēļas dienas, laikam šai stāstā nebūs izšķiroša nozīme. Dienu skaitīšanā mums jātiek līdz svētdienai, Lieldienu vēstij. Taču – kāds būs mans šī gada atmošanās un dzīvības atgriešanās stāsts – to es vēl nezinu.

Jņ. 11:55-56. Bet tuvojās jūdu Lieldienas, un daudzi gāja no šī apgabala pirms Lieldienām uz Jeruzalemi, lai sevi šķīstītu. Bet tie meklēja Jēzu un, stāvēdami svētnīcā, sarunājās savā starpā: Kā jums šķiet: vai Viņš atnāks uz svētnīcu?

"Es domāju - ja durvīm ir paredzēts atvērties, tad tās arī atvērsies. Bet tās durvis gan nav gluži mans pašmērķis - drīzāk tas ir pašmērķis man pašam sev, jo, cik vien pēdējos gados sevi atceros, visu laiku mēģinu kaut kur aizbraukt, kaut kur piedalīties, jo īstenībā – vienalga, cik tas [konkurss] ir prestižs vai neprestižs, svarīgi ir gūt pieredzi pie orķestra. Tā ir jāgūst! Un, ja es to nevaru gūt šeit, Latvijā, tad es to cenšos gūt citur. Katrs solis mani bagātina," prāto diriģents Aivis Greters, kurš nesen ar iegūtu žūrijas balvu atgriezies no Pāvo Jervi un Cīrihes Tonhalles orķestra meistarklasēm. Bet jau rīt, 24. aprīlī, pulksten 19.30 viņš kopā ar jauniešu kori "Kamēr…", Rīgas Saksofonu kvartetu, sitaminstrumentālistiem Martu Kauliņu-Pelnēnu un Rihardu Zaļupi, kā arī  ērģelnieci Dignu Markuli Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā pirmatskaņos Riharda Dubras jaunāko opusu Creatio Mundi jeb "Pasaules radīšana". "Klasika" piedāvās šī koncerta tiešraidi. Liene Jakovļeva: Nesen esi atgriezies no Cīrihes – Tonhalles orķestra meistarklases, kuras vadīja Pāvo Jervi, un tavās rokās nonākusi žūrijas balva un arī brīnišķīgas tālākas iespējas to realizēt. Aivis Greters: Jā, tā tik tiešām – tā bija aizraujoša nedēļa ekstrēmi ļoti kvalitatīvos apstākļos – gan muzikāli, gan sadzīviski, gan arī organizatoriski. Tās bija meistarklases, kas norisinājās Šveicē. Arī pirms tam ļoti daudz esmu meklējis iespējas un braucis uz meistarklasēm, un tagad man jāiedrošina visi mani kolēģi braukt uz šo konkrēto meistarklasi – mēģiniet tikt, piesakieties un mēģiniet izdarīt pašu, pašu labāko tur, jo to, ko jums iedos tur – to nekur citur nevar iedot! Jo pie profesionāla orķestra, kurš ir viens no pasaules labākajiem, meistarklases faktiski nenotiek. Pāvo Jervi kā Tonhalles orķestra mākslinieciskais vadītājs ir izvirzījis tādu mērķi, un šis ir jau otrais gads, kad šeit notiek jaunu, talantīgu diriģentu pilnveidošana – un ne tikai pilnveidošana darbā pie orķestra, bet arī sagatavošana tālākai karjerai, jo notiek tādas kā sarunas. Nevar īsti tās nosaukt par lekcijām, jo tas notiek brīvā formātā – sarunas par to, kā diriģenta dzīve risinās tālāk pasaulē. Lai tiktu līdz šādām meistarklasēm, tomēr ir jāpiedalās arī atlasē. Jā, kā jau ar visiem notikumiem diriģenta profesijā – ja vēlies kaut kur startēt, tas nav tik vienkārši. Jāaizsūta pieteikums, jāatbilst kritērijiem, viss jāizdara tā, kā prasīts, un tad no tiem simtiem cilvēku, kas piesakās no visas pasaules, tiek izvirzīti labākie. Šajā gadījumā tikām izvirzīti seši – katrs pārstāvējām savu valsti: es biju no Latvijas, bija puisis no Somijas un puisis no Šveices, un tad bija trīs meitenes – viena no Krievijas, viena no Polijas un viena no Dienvidkorejas. Šajās meistarklasēs bija arī žūrija. Kas īsti tika vērtēts? Tas pat īsti netika izstāstīts! Un uz to arī pārāk nekoncentrējos. Esmu bijis dažādās meistarklasēs – tu nevari uzkāpt uz podesta un gaidīt, ka tev tagad visu iedos. Ja tu nenāc ar savu ideju un savu redzējumu, tad ir ļoti grūti, tas process vienkārši neiet uz priekšu. Un man bija prieks, ka mana iepriekšējā pieredze  deva skaidru uzdevuma sajūtu, kas ir tas, ko es gribu darīt. Jo Pāvo kā pedagogs var iedot ārkārtīgi īpašas un interesantas lietas. (..) Viņa nodibinājumam Tonhallē ir divi gadi, bet ļoti līdzīgā formātā, tikai izvērstākā laika periodā, ir viņa rīkotās meistarklases Igaunijā, kuras viņš rīko katru vasaru – Tallinā un Pērnavā. Šogad, šķiet, būs jau divpadsmitais gads.   Un tev kā žūrijas balvas ieguvējam šogad būs iespēja tajās piedalīties? Jā, jūtos ārkārtīgi pagodināts, jo, ja tāds cilvēks kā Pāvo Jervi pasaka, ka "es tevī redzu nākotni" un dod sava veida apliecinājumu, jūtos neizsakāmi pagodināts un priecīgs, ka man būs iespēja atkal ar viņu satikties šovasar un būt kopā. (..) Kā Tonhalles orķestra augstā līmeņa mūziķi uz jums raudzījās – vai kā uz zaļajiem gurķiem vai ar sapratni? Kā uz kuru un kā kurā brīdī. Bet orķestris ir ārkārtīgi sirsnīgs, pretimnākošs. Ir jau tā, ka reti kuram orķestrantam, kurš tikko ienācis orķestrī, ir pilnīga izpratne par to, ko dara diriģents. Tikai pamazām sāc saprast, kā sadzīvot ar diriģentu. Un šajā gadījumā domāju, ka lielākajai daļai šis bija pamācošs un interesants process, kā diriģenta klātbūtne visu maina. Šāda līmeņa orķestri ir pieraduši pie izciliem diriģentiem, kuri visas savas muzikālās idejas izsaka dabiski un brīvi – turklāt tā, ka tas izskatās viegli. Bet tad, kad pašam ir jāuzkāpj uz podesta, tas pēkšņi kļūst stipri, stipri sarežģītāk. Mēs visi bijām ļoti atšķirīgi savās spējās un idejās, un man liekas, ka tas vēl jo vairāk viņos arī pastiprināja to sapratni par to, cik diriģents spēj ietekmēt. Līdz ar to man bija interesanti skatīties, kā orķestris labā nozīmē atdzīvojas, kad Pāvo parāda caur sevi. "Klau, Aivi, pamēģini šādi!" Kā tas orķestris uz to reaģē! Kā skaņa izmainās, mūzikas plūdums izmainās, faktiski viss izmainās, un tad arī es teiktu, ka tā ir tā atslēga – ka tik tiešām nav tā, ka tas orķestris būs ģeniāls ar jebkuru pie diriģenta pults.  Ka diriģents, kurš vada orķestri, var to stipri pamainīt.  Noteikti, un tas arī ir interesantākais. Viņi bija tik atsaucīgi un atvērti muzikālajām idejām, ka tiešām bija ļoti patīkams tas process.  Tu jau esi tāds konkursu cilvēks, jo pagājušajā rudenī mēs tevi ar prieku sveicām kā Vācijas Diriģentu prēmijas otrās vietas laureātu un ar Jervi ģimenes pārstāvjiem tu drīzumā atkal sastapsies - Nēme Jervi vadīs žūriju Jevgeņija Svetlana diriģentu konkursā, kur tu esi kļuvis pirmajā kārtā starp 18 laimīgajiem. 330 esot bijuši pieteikumi. Jā, šī informācija mani sasniedza Cīrihes nedēļā, Tas jau drīz, es tieši tagad esmu procesā, jo beidzot esmu saņēmis partitūru sarakstu, kas tiks izmantos konkursā, un tas attiecīgi viss tagad ir jāiegādājas vai jāatrod - jādabū savā īpašumā, lai varu mācīties. Vai konkursi ir savu spēju pierādīšana sev pašam, vai tomēr apzināts solis, lai arī kaut kādā veidā varbūt kādas jaunas durvis atvērtu? Es domāju, ka - ja durvīm paredzēts atvērties, tad tās arī atvērsies, bet durvis nav gluži mans pašmērķis - man tas ir pašmērķis sev, jo, cik vien pēdējos gados sevi atceros, visu laiku mēģinu kaut kur aizbraukt, kaut kur piedalīties, jo īstenībā – vienalga, cik tas [konkurss] ir prestižs vai neprestižs, bet ir svarīgi gūt pieredzi pie orķestra. Tā ir jāgūst! Un ja to es nevaru gūt šeit, tad to es cenšos gūt citur. Katrs solis mani bagātina. Piemēram, pēc Vācijas konkursa bija milzīgs prieks un laime, ka ir iespēja tikt līdz finālam, ir koncerts un ir tik intensīvs mēģinājumu process. Uzskatu, ka tas viss ir mans izglītības process. Tā nav sacensība. Man tā ir izglītība. Un vēl man ir ļoti palaimējies ar cilvēkiem, kas man ir apkārt – Jānis Lindenbergs, Andris Veismanis un it īpaši jau Mārtiņš Ozoliņš, pie kura studēju maģistrantūrā. Īpaši pēdējos gados ir noticis kaut kāds klikšķis manī pašā, bet caur Mārtiņa palīdzību – es vienkārši pēkšņi esmu kaut ko sapratis, un sāk arī tās lietas izdoties. Mārtiņā ir arī tā degsme – viņš otrdienu un ceturtdienu rītos strādā ar mani un maniem kolēģiem, un to dara, gribot labāko. Tāpēc milzīgs paldies viņam un arī koncertmeistariem, it īpaši šajā semestrī...  Esam parunājuši tikai par simfonisko diriģēšanu, bet tu taču esi kora "Kamēr..." mākslinieciskais vadītājs, un rīt Marijas Magdalēnas baznīcā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Rīharda Dubras "Pasaules radīšanai". Tev šī ir īpaša vieta – esot tur laulājies. Jā, turklāt arī mans dēls, sieva un es tur esam kristīti. Un, starp citu, Rihards arī ir piederīgs šai draudzei, tāpat kā Māris Sirmais. Ir ļoti daudz atslēgas lietu, kas saistās ar šo baznīcu. Bija tāda tradīcija, ko iesāka Jānis Liepiņš – mums šeit bija Ziemassvētku koncerti: decembra mēnesī mēs vienmēr viesojāmies Magdalēnas baznīcā. Bet tad, iestājoties kovidam, divus gadus mums tika laupīta šī iespēja. Un pēc tā visa man radās impulss, ka gribu to kompensēt un radīt kaut ko īpašu mūsu nākamajai tikšanās reizei – un tieši Magdalēnas baznīcai. Un tagad esmu tik ļoti priecīgs par iznākumu – gandarīts par to, kas Rihardam ir izdevies un kādu iedvesmu viņš devis gan man, gan korim "Kamēr..." Ļoti liels prieks arī par kompāniju, kas vēl mūs muzikāli papildinās. Par perkusijām liels paldies Liepājas Simfoniskajam orķestrim – būs ļoti daudz zvanu, gongu, metālu. Ļoti bagātīga būs skaņu palete! Tāpat kā Rihards, arī es ļoti ceru, ka šis skaņdarbs mums visiem radīs pēkšņu mentālo teleportāciju, kas ļaus aizmirsties no skarbās ikdienas. Vairāk - ierakstā. *** Lūk, ko Pirmajās Lieldienās par savu opusu "Pasaules radīšana" stāstīja komponists Rihards Dubra...  

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Marka evaņģēliju (16:1-8)

Pirmajās Lieldienās jeb 17. aprīlī pulksten 17:00 uz koncertu "Lieldienu mūzika" aicina Rīgas Doms. Koncertā piedalīsies dziedātāja Katrīna Paula Felsberga (soprāns), trompetists Jenss Emīls Holms (Jens Emil Holm) un ērģelniece Ilze Reine, ar kuru jau šodien tiksimies "Neatliekamajā sarunā".

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēliju (6:1-15)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Lūkas evaņģēliju (11:14-28)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (15:1-8)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (4:1-11)

Šodien Pelnu trešdiena - diena, kad iesākam lielo gavēņa laiku, kas ir gatavošanās laiks Lieldienām. Šodien sarunā ar Jezuītu priesteri Jāni Meļņikovu pārrunājam, kas ir gavēnis, kā to pavadīt, kam jāpievērš uzmanība. Runājam arī par to kādas ir obligātās prasības no Baznīcas un kādas garīgas prakses varam izvēlēties paši. Gavēņa mērķis ir atgriešanās un tuvošanās Dievam. To panākam ar trim savstarpēji saistītām lietām - atteikšanos, lūgšanu un žēlsirdības darbiem. Mūsu gavēņa prakses nevar būt par mūsu spēku izrādīšanu, tām ir jāpalīdz mums augt attiecībās ar Kungu. Nedaudz atsaucamies uz pāvesta Franciska vēstījumu Lielajam gavēnim, kas var sniegt labas norādes izdarot personiskās apņemšanās. pāvesta vēstījuma tekstu latviski vari lasīt seit: https://katolis.lv/2022/02/pavesta-franciska-vestijums-2022-gada-lielajam-gavenim/

Šodien Pelnu trešdiena - diena, kad iesākam lielo gavēņa laiku, kas ir gatavošanās laiks Lieldienām. Šodien sarunā ar Jezuītu priesteri Jāni Meļņikovu pārrunājam, kas ir gavēnis, kā to pavadīt, kam jāpievērš uzmanība. Runājam arī par to kādas ir obligātās prasības no Baznīcas un kādas garīgas prakses varam izvēlēties paši. Gavēņa mērķis ir atgriešanās un tuvošanās Dievam. To panākam ar trim savstarpēji saistītām lietām - atteikšanos, lūgšanu un žēlsirdības darbiem. Mūsu gavēņa prakses nevar būt par mūsu spēku izrādīšanu, tām ir jāpalīdz mums augt attiecībās ar Kungu. Nedaudz atsaucamies uz pāvesta Franciska vēstījumu Lielajam gavēnim, kas var sniegt labas norādes izdarot personiskās apņemšanās. pāvesta vēstījuma tekstu latviski vari lasīt seit: katolis.lv/2022/02/pavesta-fra...ielajam-gavenim

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Lūkas evaņģēliju (18:31-43)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis pat Mateja evaņģēliju (20:1-16)

Zumēšana. Šis vārds mums varētu saistīties ar bišu stropu vai arī nu jau kādu laiku arī ar Zoom platformu, kurā tiek pavadīts krietns mācību un darba krietns laiks. Taču šoreiz stāsts būs par cita veida zumēšanu, kas tiesa gan savu nosaukumu aizguvis gan no abām iepriekš minētajām. Stāsts būs par Latviešu valodas centra organizēto folkloras ciklu, vebināriem diasporas Latviešu skoliņu skolotājiem. Divi pasākumi zumēšanas ciklā jau aizvadīti, bet jau šīs nedēļas nogalē diasporas latvieši zumēšanā ieskandinās Jāņus Vidzemē. Pirmā "Zumēšana" virtuālajā vidē saslēdzot diasporas latviešus no aptuveni 40 pasaules valstīm notika Lieldienu laikā. Zumēšana ir interaktīvas tradicionālās kultūras nodarbības Latviešu diasporas skoliņu skolotajiem un citiem interesentiem, kuras vada divi spilgti tradicionālas kultūras pārstāvji, etnomuzikalogi un mūziķi – postfolkloras grupas "Rikši" dalībnieks Ēriks Zeps un folkloras kopas "Skandinieki" vadītāja Julgī Stalte. Zumēšanas projektā pavisam iecerēti deviņi tiešsaistes pasākumi, izejot cauri gadskārtu svētkiem no Lieldienām līdz pat Ziemassvētkiem. Šobrīd interesentiem ir iespēja piedzīvot vēl septiņas attālinātas kopā būšanas. Nākama Zumēšana jau pavisam drīz – 6. jūnijā, plkst. 15.00. pēcpusdienā – Jāņi Vidzemē. Šim un arī citiem tiešsaistes pasākumiem var pieslēgties uzmeklējot tos caur Facebook grupu „Zumēšana”. Tāpat pēcāk vebināru ieraksti pieejami arī mājas lapā www.maciunmacies.lv.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par 1. Pētera vēstuli (4:7-11)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēliju (16:5-15)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par apustuļa Pētera 1. vēstuli (2:11-20)

  Pēc Lieldienām atvieglos atsevišķus ierobežojumus Atklāj kampaņu «2 miljoni iemeslu vakcinēties» Pēc tiesas sprieduma Rīgas dome iepirkumos sola būt atklātāka. Šaubas par to ir būvniekiem. Pabriks aicina Rietumvalstis dot skaidrus signālus Krievijai par aktivitātēm Ukrainas pierobežā Pasaules veselības organizācija satraucas par Covid-19 izplatības pieaugumu Eiropā un lēno vakcinācjas tempu reģionā Mediju magnāts un demokrātijas tēvs atzīti par vainīgiem par piedalīšanos Honkongas demokrātijas atbalstītāju demonstrācijā

Tuvojoties Lieldienu brīvdienām, esam apzinājuši dažus notikumus, kas varētu palīdzēt atsvaidzināt mūsu ikdienas dzīvi, ļaujoties, piemēram, Arvo Perta skaņu pasaulei, iedvesmojoties no pastaigas Lūznavas muižā vai ļaujoties Klausītavas lasījumiem Āgenskalnā. 2. aprīlī plkst. 21 Rīgas Sv. Pētera baznīcā uzstāsies Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un kamerorķestris Simfonietta Rīga. Izskanēs divi monumentāli mūslaiku muzikālie audekli - Arvo Perta "Ādama žēlabas" un Džeimsa Makmilana kantāte "Septiņi pēdējie vārdi pie krusta". Par koncertu stāsta diriģents Māris Sirmais Koncertprogramma "Mūzika klusumā" izskanēs 2. aprīlī plkst. 12 tiešraidē no VEF Kultūras pils. Stāsta vokālās grupas "Putni" vadītāja Antra Dreģe. Bet sestdien un svētdien, 3. un 4. aprīlī,  Latvijas Nacionālā bibliotēka virtuāli pārcelsies uz Āgenskalna tirgu, kura laukumu jau trešo reizi pieskandinās Gaismas pils darbinieku balsis, kas īpaši veidotā skaņu ierakstā visas dienas garumā priecēs tirgus apmeklētājus ar stāstiem par Lieldienu rotaļām, receptēm, ticējumiem un paražām. Skanēs arī dziesmas. Ja tirgu šajā nedēļas nogalē nav plānots apmeklēt, tad ierakstu var ērti klausīties arī mājās – piemēram, krāsojot olas vai klājot svētku galdu. Tas dzirdams Nacionālās bibliotēkas podkāstā jeb raidierakstā “Klausītava” dažādās interneta vietnēs. Savukārt, ka Lieldienās nonāksiet Lūznavas muižā, iespējams, jau parkā dzirdēsiet mūziku, kas skanēs no muižas Sarkanās zāles. 4. aprīlī plkst. 15 Lūznavas muiža ielūdz uz kamermūzikas koncertu mājas muzicēšanas atmosfērā – koncertprogrammu “Sonātes flautai un klavesīnam” sagatavojusi klavesīniste Ieva Saliete un flautiste Maija Kļaviņa. Koncerts bezmaksas tiešraidē būs skatāms muižas profilā sociālajā tīklā “Facebook” un reizē turpat no Sarkanās zāles dzirdams arī muižas parka apmeklētājiem. Par idejām, kā saturīgi un aizraujoši pavadīt laiku muižā vaicājam tas pārvaldniecei Ivetai Balčūnei.  

Rīta cēliens Raidījuma vadītājs: RML komanda “Labrīt! Vai esi jau pamodies? Laiks modināt prātu!” – ar šādiem vārdiem iesākas katrs raidījums “Rīta cēliens”, kurā kopā ar klausītājiem un studijas viesiem pārrunājam visdažādākās tēmas. Raibs, dinamisks un daudzveidīgs – tāds ir šis raidījums.

Otrajās Lieldienās, 5. aprīlī, plkst. 19.00 televīzijas kanālā “ReTV” būs skatāms Rīgas kamerkora “Ave Sol” Lieldienu koncerts Rīgas Domā “Augšāmcelšanās”. Sazināmies ar kora diriģentu Andri Veismani.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēliju (Jņ.8:46-59)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēliju (6:1-15)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Lūkas evaņģēliju (11:24-26)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (15:21-28)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (4:1-11)

Vai zini, kāds ir dzejoļa “Baiga vasara” noslēpums? Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Kristiāna Kuzmina. Edvarts Virza šo dzejoli sarakstījis 1939. gada Lieldienās (11. aprīlis) – daudzējādi simboliskā laikā – gan tāpēc, ka kristiešu svētki, Jēzus augšāmcelšanās, gan tāpēc, ka pēc gada, 1. martā mūžībā aiziet pats šī dzejoļa autors un vēl pēc pāris gadiem sākas pasaulei ļoti drūms laiks. Viens no mistiskākajiem dzejoļiem latviešu dzejas vēsturē – mīlestības dzejolis ar savādu, varbūt tikai paša autora dziļā zemapziņā nojaušamu kara tuvošanās dunu. RMM Veronikas Strēlertes kolekcijā glabājas ļoti necila, vienkārša kartona kastīte, kurā Veronika Strēlerte glabājusi Edvarta Virzas un Andreja Johansona vēstules un dzejoļus, kā arī dažas citas Liepājas laika vēstules, un nodevusi to glabāšanā Stokholmas bankas seifā. Pēc V. Strēlertes nāves 1995. gada vasarā viņas dēls Pāvils Johansons to izņēma no bankas seifa. Arī “Baigo vasaru” dzejnieks nosūtīja Veronikai Strēlertei rokrakstā, bet ne mazāk nozīmīgs ir Amarillis Lieknas stāstījums: “Tēvs agri no rīta ienāca istabā satraukts ar dzejoli rokā un teica: paskatieties, ko esmu uzrakstījis. Kāds it kā vadīja manu roku...” “Ak, Veronika! Cik bailes man ir! Es ar katru brīdi ieaugu Tevī kā kokā, Tu kā kupls koks aptērp mani ar savu mizu un rauj mani sevī. Es esmu Jūsos it kā pazudis, nomaldījies, mani ceļi ir sajukuši, es it kā nāves dvašu manu ap sevīm, tā nāk no jūsu lūpām ar dzīvību kopā sajukuse.”

Sajauktā laika dienasgrāmata. Raidījumā Augstāk par zemi šis gads bijis īpašs ar mājās sēdētāja dienasgrāmatām pavasarī, kuras izprovocēja pandēmijas baiļu noteiktais ārkārtas stāvoklis. Pavasarī ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, izsludinātais ārkārtas stāvoklis apvērsa otrādi žurnālista darba būtību – rosīties, vākt informāciju, sarunāties, provocēt domu apmaiņu. Tas vairs nebija iespējams, un alternatīva izrādījās tieši tik vienkārša: cilvēks – balss – mikrofons. Izrādās, ar to pietiek! Šķiet, šo sajūtu varu attiecināt uz gadu kopumā: katram no mums nācās pārliecināties, cik daudz ir iekšā. Vai pietiek ar mājas dzīvi? Kādas attiecības ir ar tuviniekiem? Kas ir tavā grāmatplauktā, atmiņās, emocionālajā pieredzē? Sastopoties ar nepiedzīvoto, jāatzīst – mēs reaģējām kā jau pienākas sociālo tīklu paaudzei. Vispirms mēģinājām to nofotografēt! Atmiņas institūcijas visā pasaulē, pie mums tā bija Latviešu folkloras krātuve, arī Nacionālais vēstures muzejs, aicināja fotografēt pandēmijas krīzes jaunos paradumus un risinājumus, dienasgrāmatās fiksēt savas sajūtas. Ir pagājis pusgads, un tas vairs nešķiet interesanti. Neviens vairs nebrīnās par īpašajām kāzu sejas maskām līgavas tērpu salonu skatlogos, teju katram no mums mājās ir sakārtots grāmatplaukts vai vismaz fotogēniska siena, lai būtu pieklājīgs fons zoom konferencēm. Mana iepriekšējā dienasgrāmata tapa mēnesi pirms Lieldienām, un vienīgais, kas bija skaidrs jau iepriekš, ka beigām jābūt – ja ne laimīgām, tad pacilājošām. Tobrīd tas bija līdz kaulam svarīgi, atrast sevī kādu cerību, liecību par jaunu dzīvi, arī ja līdz šim ierastie nosacījumi ir mainījušies. Šī dienasgrāmata top laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, un šoreiz par sajūtu, uz ko tā tieksies, vairs neesmu tik droša. Pirms pāris dienām Lielbritānija nonākusi visstingrākajā izolācijā no pārējās pasaules, jo tur atklāta Covid-19 jauna mutācija, kurai varētu arī nelīdzēt tik tikko izgudrotā vakcīna. Cerības stariņš, ka vakcinācija ātri atrisinās ieilgušo citādo dzīvošanu, atkal kļuvis blāvāks. Un tomēr pusgada laikā mainījies ir daudz kas. Izgaisušas bailes, kas prātu stindzināja pavasarī. Arī mājās sēdēšanai vairums jau ir pielāgojušies. No visām sajūtām spilgtākā ir nevis savas iegrožotās esības apzināšanās, bet gan laiks, ka šoreiz pa īstam izkritis no eņģēm. Šī būs sajauktā laika dienasgrāmata.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēliju

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jēkaba vēstuli

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēlija 16:16-23

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēlija 10:11-16

Krustpunktā liela intervija šoreiz iekrīt otrajās Lieldienās, kuras šogad svinam ļoti sarežģītā situācijā - tāpat kā daudzas citas valstis, kas saskārušās ar Covid19 krīzi. Tāpēc runājam par katra atbildību šajā grūtajā brīdī un arī mācību, ko sniedz šī krīze, ko tā mainījusi mūsu pasaules uzskatā un arī attiecībās - gan cilvēku, gan valstu starpā.  Krustpunktā pirmdienas intervija - ar eksprezidenti Vairu Vīķi Freibergu.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Marka evaņģēlija 16:1-8

Šogad savādāk kā citus gadus. Kristus augšāmcelšanās svētki ne baznīcā, ne kristīgajā kopienā klātienē, bet savās mājās, savās sirdīs. Laiks no gavēņa iesākuma līdz Lieldienām. Kādi izaicinājumi, vai un kādus lēmumus mums ir nācies pieņemt, to darām bailēs vai mierā. Kur tajā visā Dievs? Kāda nozīme ir baznīcai un draudzei šajā krīzes situācijas laikā un kā ir ar Dievu "uz dīvāna"? Ko mums māca šis laiks un vai tomēr neesam noteiktā komfortā un kādas ir mūsu attiecības ar Dievu?Support the show (https://www.patreon.com/join/svetdienassarunas)

Ļoti daudzās mājās šodien krāso daudz mazāk olu nekā pērn un gatavo mielastu tikai pašiem, nevis radu un draugu lokam. Un tā ir prātīga rīcība, jo tieši uz rītdienu, uz Lieldienām, ārsti raugās ar milzu bažām. Ciemojoties šoreiz var atvest ne tikai gardumus un tikšanās prieku, bet arī nāvējošu vīrusu.

Studijā notikumus komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns, Latvijas universitātes asociētais profesors Daunis Auers un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. Vai recesija? Vērtības kritums par 9,5%, kuru Savienoto Valstu akciju tirgus piedzīvoja 12. martā, ir straujākais, kāds piedzīvots kopš t.s. Melnās pirmdienas 1987. gadā. Vēsturē ir bijuši vien daži gadījumi, kad šāda vērtspapīru cenu lejupslīde nav bijusi ekonomiskās recesijas priekšvēstnesis. Tāpēc ekspertu izteiktās prognozes pēdējo nedēļu laikā kļuvušas arvien pesimistiskākas, un nu jau vairākas dienas diskusija vairs nenotiek par to, vai pandēmija ir izraisījusi globālu recesiju, bet gan – cik ilga tā varētu būt un cik strauji varētu notikt pēckrīzes atlabšana. Kompānijas "Bloomberg" ekonomikas modelēšanas resurss, kas matemātiski sastata objektīvus situācijas rādītājus, uzrāda 52% recesijas varbūtību, kas ir augstākais rādītājs kopš 2009. gada. Vīrusa uzbrukums nācis īsti nelaikā, kad pasaules ekonomiku negatīvi iespaidojusi Savienoto Valstu un Ķīnas pretstāve un, pavisam nesen, Krievijas iniciētais naftas cenu karš. Globālajiem saslimstības rādītājiem turpinot augt un arvien jaunām valstīm un teritorijām ierobežojot iedzīvotāju pārvietošanos un biznesa aktivitātes, tiek runāts par recesiju Eirozonā, Japānā, Savienotajās Valstīs, Krievijā, Brazīlijā un citur; arī par zemākajiem Ķīnas ekonomikas izaugsmes rādītājiem kopš 1980. gada. Taču, tā kā pandēmijas turpmākā gaita joprojām nav prognozējama, arī ekonomiskās prognozes visai būtiski atšķiras. Vispārizplatīts ir ieskats, ka izšķiroša loma negatīvā efekta mazināšanā būs ekonomiski attīstīto valstu valdību rīcībai, sniedzot atbalstu ne vien finanšu sistēmām, bet arī atsevišķiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Pēdējo dienu nozīmīgākā aktualitāte šai ziņā ir vairāk nekā divus triljonus dolāru vērtā Savienoto Valstu ekonomikas stimulēšanas pakete, kura vakar, pēc apstiprināšanas Kongresa apakšpalātā, nonāca Senātā. Šīs paketes pieteikšana pirms pāris dienām lika akciju tirgiem piedzīvot kāpumu, kas gan izrādījās īslaicīgs, un, pēc visa spriežot, investoru pārliecinātība par ekonomikas perspektīvām joprojām paliek zema. Tiek izteiktas arī dažādas prognozes par to, kāds varētu būt valdību īstenotās bezprecedenta finansiālās intervences iespaids uz ekonomiku ilgākā perspektīvā.   Tramps un vīruss Viens no procesiem, kuru neizbēgami ietekmēs koronavīrusa pandēmijas straujā izplatīšanās Savienotajās Valstīs, ir šī gada prezidenta vēlēšanu process. Tiek pārceltas priekšvēlēšanas, atcelti kampaņu mītiņi, aizliegumi ierobežo tiešās aģitācijas iespējas. Gan prezidenta Trampa kampaņas organizētāji, gan viņu kolēģi abu demokrātu kandidātu – Džo Baidena un Bērija Sandersa – štābos pārorientē savas aktivitātes uz virtuālo vidi. Visnopietnākais izaicinājums esošajam prezidentam nepārprotami ir draudi, kurus pandēmija rada ekonomikai. Kā nekā līdzšinējā izaugsme un rekordzemie bezdarba rādītāji Savienotajās Valstīs ir galvenais Donalda Trampa „trumpis” viņa priekšvēlēšanu aģitācijā. Paša prezidenta izturēšanās šai situācijā var šķist teju paradoksāla, teju vai ignorējot pandēmijas riskus. Pagājušonedēļ, inficēto skaitam Savienotajās Valstīs strauji pieaugot, prezidents sevi pozicionēja kā spēcīgo līderi, kurš vadīs nāciju cīņā pret sērgu. Taču vakar, 25. martā, viņš nāca klajā ar uzstādījumu, ka Savienoto Valstu ekonomikai jāatgriežas agrākajās sliedēs jau līdz Lieldienām, un līdz ar to mudināja atcelt štatu administrāciju un pašvaldību ieviestos ierobežojumus. Brīdī, kad Savienotās Valstis kļuvušas par nāciju ar trešo lielāko inficēto skaitu pēc Ķīnas un Itālijas, šādi izteikumi ir vismaz apšaubāmi. Ņujorkas štata gubernators Endrjū Kōmō, kura pārvaldītā pavalsts ir kļuvusi par infekcijas izplatības epicentru ASV, raksturojis to kā ekonomisko ieguvumu pirkšanu par cilvēku dzīvības cenu. Savukārt spilgts Donalda Trampa līdzinieks Brazīlijas prezidents Žairs Bolsonaru rīkojies ļoti līdzīgi, aicinot savu nāciju turpināt ierasto dzīves kārtību un uzbrūkot Brazīlijas pavalstu un municipalitāšu vadītājiem, kuri ieviesuši ierobežojumus savās teritorijās. Var piebilst, ka jau pāris nedēļas pastāv aizdomas, ka arī pats Bolsonaru ir inficēts, taču iecirtīgi neievēro piesardzības pasākumus. Katrā ziņā var teikt, ka Donalds Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā izvēlējies spēli "va banque", kurā viņa bīstamākais pretinieks nu šķiet nevis viens no Demokrātiskās partijas kandidātiem, bet gan COVID-19.   Eiropas Savienība dod iespēju Albānijai un Ziemeļmaķedonijai 24. martā Eiropas Komisijas kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivers Varheji nāca klajā ar paziņojumu par Eiropas Savienības pārstāvju videokonferencē panākto vienošanos uzsākt iestāšanās sarunas ar Rietumbalkānu valstīm Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Šodien lēmumam jāgūst galējais apstiprinājums Eiropadomes videokonferencē, ciktāl plānotais Eiropas Savienības Padomes samits koronavīrusa pandēmijas dēļ ir atcelts. Paredzēts, ka līdz jūnijam Eiropas Komisija izstrādās sarunu ietvaru abām kandidātvalstīm. Pagājušā gada oktobrī sarunu uzsākšanu nobremzēja Francijas prezidenta Emanuela Makrona noteikti negatīvā nostāja, kuru viņš mainīja apmēram pirms mēneša. Diezgan izšķirošs abu kandidātvalstu panākumam bija arī komisāra Varheji personiskais entuziasms, kā arī šobrīd Eiropas Savienības Padomē prezidējošās valsts Horvātijas pozīcija. Sarunu uzsākšanu ar ģeogrāfiski un vēsturiski tuvajām Rietumbalkānu valstīm jaunākā bloka dalībvalsts Horvātija deklarēja kā savu prioritāti pusgadu ilgajam prezidentūras posmam. „Tas rāda, ka Eiropas Savienība spēj rīkoties un pieņemt nozīmīgus lēmumus arī šajos krīzes laikos,” mediju tīklam EURACTIV izteicies avots Horvātijas prezidentūras vadībā. Protams, sarunu sākšana vēl nebūt negarantē iestāšanos, un šobrīd grūti prognozēt, kad savienības dalībvalstu skaits varētu pieaugt līdz 29, tomēr šis ir nozīmīgs signāls laikā, kad arvien biežāk izskan viedokļi, kas apšauba vienotās Eiropas nākotni.

Mācītāja Ilara Plūmes sprediķis par Lūkas evaņģēliju 11: 14-23

Skaidrs, ka klimata pārmaiņas notiek. Prognozē, ka vasaras kļūs garākas, taču vairāk būs arī postošākas vētras un citas dabas stihijas, kā arī labāk vairosies dažādi lauksaimniecības kultūru kaitēkļi. Prognozē arī, ka to rezultātā Latvijā pagarināsies veģetācijas sezona. Vai tas nozīmē, ka lauksaimnieki Latvijā varēs iegūt vairākas ražas, vai varbūt drīzāk jāgatavojās plašākam problēmu lokam, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Lauksaimniecības fakultātes pārstāvji – fakultātes dekāne, profesore Zinta Gaile, profesore Biruta Bankina, docents Kaspars Kampuss un docente Arta Kronberga, kura ir arī Vides risinājumu institūta vadošā pētniece. "Klimats mainās, nav runa par globālo sasilšanu, bet par globālām klimata izmaiņām. Tas nozīmē, ka varam sagaidīt karstuma viļņus, aukstuma viļņus, arī plašākas salnas, ko pēdējos gadus esam novērojuši maijā un jūnijā. Veģetācijas sezona var kļūt garāka un siltāka, bet tas nebūs lēzeni," vērtē speciālisti. Klimata pētnieki, veidojot dažādus klimata attīstības scenārijus, ir secinājuši, ka Baltijas un ziemeļu reģions varētu būt ieguvēji no klimata pārmaiņām lauksaimniecībā. Ienāks augi, kas līdz šim nav bijuši te tradicionāli. Attiecībā uz slimībām un kaitēkļiem, ir vienkārši jābūt uzmanīgākiem. Nebūs ne labāk, ne sliktāk, bet jābūt gataviem, ka var ienākt jauni kaitēkļi un slimības, kaut vai tāpēc vien, ka jauni kultūraugi būs.  Domājot par vairākām ražām, jāpatur prātā, ka gaisa temperatūra paaugstinās, bet saules spīdēšanas intensitāte un ilgums nepieaug. Pētījumi pat liecina, ka arī vasaras sezonā saules gaismas intensitāte vidēji samazinās. Kļūst mākoņaināks. Tā bijis līdz šim. Nevar zināt, kā būs turpmāk.  Gan dārzkopībā, gan laukkopībā jau notiek nobīde attīstības fāzēs - var sēt vēlāk, raža ienākas ātrāk. Tas jau ir izteikti novērojams. Lauksaimnieks pielāgojas apstākļiem, vērojot dabā notiekošos procesus. Viens no modeļiem paredz, ka pie mums klimats ap 2050. gadu būs kā Dienvidfrancijā un varēsim audzēt vīnogas. Protams, tām ir svarīga saules gaisma, bet novērots, ka ka septembri kļūst arvien saulaināki un arī pie mums var iegūt labākas ražas. Vēl novērots, ka zemnieki arvien vairāk arī Latvijā audzē rudens avenes, kas visā pasaulē ir pamatveids šo ogu audzēšanai. Vasaras avenes audzē tikai atsevišķos gadījumos. Vienīgi, ja trūkst gaismas, ogas būs skābas. Nevajag gatavoties klimata pārmaiņām, bet sekot līdzi notiekošajam visu laiku. Nav tā, ka lauksaimniecībā kaut kas ļoti krasi mainās tieši tagad sakarā ar klimatu. Lauksaimnieks un lauksaimniecības zinātnieki visu laiku dzīvo apstākļos, kādi tie ir, nevērojot un nevērtējot notiekošo, nevar attīstīties. Ir gudri lauksaimnieki, kas ir gatavi mācīties, ir tādi, kas saka, ka mans tēvs un vectēvs darīja tā, es arī tā darīšu. Ziema bez sniega - daļa kukaiņu priecājas, daļa jūtas nekomfortabli Saskaņā ar latviešu tautas tradīcijām Lieldienās vajagot daudz un augstu šūpoties, lai vasarā odi nekostu. Bet vai šūpošanās varētu palīdzēt arī tad, ja vērojamas klimata pārmaiņas un mainās dzīvnieku, tostarp kukaiņu, dzīves cikli un izplatība? Vai risinājums beigās lielāka insektu skaita dēļ būs jāmeklē cilvēkam, vai tomēr arī pašiem kukaiņiem ir jādomā, kā sadzīvot ar mainīgajām ziemām, kurās nav sniega, skaidro Latvijas Dabas muzeja vecākais entomologs Jānis Dreimanis. 2019.gada izskaņā Somijas klimata pētnieki publicēja materiālu, kurā secināja, ka reizēs, kad pēc temperatūras nevar novilkt skaidru robežu starp rudeni, ziemu un pavasari, var teikt, ka 25. janvārī rudeni nomaina pavasaris, tātad ziemas nemaz nav. 25. janvāris šajā gadījumā izvēlēts kā gada „aukstākais punkts”, tādēļ, ja līdz tam meteoroloģiskā ziema nav sākusies, turpmākais laiks uzskatāms par pavasari. Pētnieku prognožu analīzē arī teikts, ka pēc 2040. gada ziemas bez noturīga sala būs krietni biežāk. Kā tas ietekmē dzīvo dabu mums apkārt, īpaši kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus, stāsta entomologs Jānis Dreimanis. Izskatās, ka arī kukaiņiem ir savas prasības – vieniem ziemas bez sniega varētu tīri labi patikt, citiem nepavisam ne.

"Cilvēki, veicot ugunsbīstamus darbus, piemēram, griešanu vai lodēšanu remonta laikā, aizmirst, ka jānorobežo degtspējīgās konstrukcijas no liesmu vai dzirksteļu iedarbības. Nepieskata un nelaime ir klāt, ja nepadomā, ka aiz sienas vai pārsegumā var būt degošas konstrukcijas," atzīst Dzintars Lagzdiņš raidījumā Kā labāk dzīvot. Noteikumi nosaka, ja veic ugunsbīstamus darbus, četras stundas jāuzrauga pēc tam attiecīgā vieta. Tas pats jāievēro arī veicot būvdarbus vai remontdarbus privātmājā arī pašu spēkiem. Ugunsgrēks Rīgas pilī pirms dažiem gadiem un ugunsgrēks Parīzes Dievmātes katedrālē mirkli pirms Lieldienām šogad ir pēdējo gadu zināmākie, bet ne vienīgie gadījumi, kad ēkas aizdegas remonta laikā. Kāpēc notiek šādas nelaimes un kā no tām izvairīties, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Ugunsdrošības uzraudzības pārvaldes priekšnieks Dzintars Lagzdiņš, Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas un vadības fakultātes Darba un civilās aizsardzības institūta profesors Vladimirs Jemeļjanovs un Latvijas Ugunsdzēsības asociācijas valdes priekšsēdētāja, SIA “Inspecta Prevention” vadītājs Aleksandrs Babra.  

Kāpēc pirms Lieldienām ir klusā nedēļa? Kas ir klusā nedēļa un kādi notikumi notiek Bībelē? Kāpēc Jēzu vajadzēja nodot tieši Jūdam? Kāpēc simbolismā un tradīcijās ir pazudis ēzelis, uz kura Jēzus iejāja Jeruzalemē, bet ir saglabājušās Palmas (pūpoli) un no kurienes ir ieviesies zaķis/trusis? Kāpēc saka ka Jēzus “miris zem poncija Pilāta”, bet nāvei taču nolēma tauta? Par dienu skaitīšanu un to nosaukumu nozīmi Klusajā nedēļā? Kad un kāpēc Kristus nokāpa ellē? Un vai Lieldienas - Kristus augšāmcelšanās svētki, kristiešiem ir skumīgs vai priecīgs notikums?Support the show (https://www.patreon.com/join/svetdienassarunas)

The post Ceļš uz Lieldienām appeared first on Cerība.

The post Ceļš uz Lieldienām appeared first on Cerība.

The post Jēzus ceļš uz Lieldienām appeared first on Cerība.

The post Jēzus ceļš uz Lieldienām appeared first on Cerība.

The post Mācekļa ceļš uz Lieldienām appeared first on Cerība.

The post Mācekļa ceļš uz Lieldienām appeared first on Cerība.

Dieva vārdu un kristīgas vērtības Latvijas Radio dažādos raidījumos ir pauduši dažādi runātāji. Lieldienu svētdienas rītā runāsim ar pirmo Radio Svētdienas skolas aizsācēju pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā - Veru Rozīti, iztaujāsim raidījuma „Vārds un Mūzika” veidotāju un „Svētdienas skola” redaktori Sendiju Burku-Šaicanovu un raidījumu „Lai nāk Tava valstība” un ”Svētrīts” redaktori – Intu Zēgneri. Atmiņās par „Radio Svētdienas skolu” dalīsies arī viens no „skolas bērniem” – tagad tiesību zinātņu students Augusts Kolms. Slāpes pēc Dieva vārda un tā skaidrošanas Atmodas laiku pirmsākumā cilvēkiem bija lielas, tāpēc kristīgas vēsts raidījumi iemantoja zaļo gaismu Latvijas Radio ēterā un arī lielu klausītāju uzmanību. Gāja gadi, sākotnējā jūsma noplaka, bet cilvēki turpināja un turpina klausīties raidījumus par kristīgām vērtībām radio. Šobrīd skan „Svētrīts” svētdienu rītos un „Pāri mums pašiem”- svētdienu vakaros un dievkalpojumu translācijas Lieldienās un Ziemassvētkos. Bet šajā  radiovēstures raidījumā lūkosim, kas un kā sāka skanēt pagājuša gadsimta 90. gadu sākumā un skan vēl šodien. Pagājušā gadsimta 30. gados tā laika programmās „Latvijas Vilnis” un „Hallo Latvija!” lasām, ka ik svētdienas rītu skanējusi garīgā mūzika un  pēc tam pulksten 11 bijis pieslēgums kādai no luterāņu vai katoļu baznīcām. Interesanti, ka radio programmā dots arī sprediķa temats piemēram „Par krustu”, „Kristus – mūsu karalis”. Pirmais, ko atskaņoja radio darbadienu rītos, bija korāļi pirms pulksten septiņiem.  „Latvijas Vilnis” 1933. gada 14. februārī- „…koralis „Tuvāk pie Dieva kļūt”, iedziedājis Mariss Vētra.” Padomju laikā, protams, nevarēja būt ne runas par  atklātu  un oficiālu Dieva vārda sludināšanu, bet kā stāsta mana kolēģe  no radio „Klasika”, raidījumu „Svētrīts” un „Pāri mums pašiem” redaktore Inta Zēgnere, tad tajā laikā svētdienu rītos tomēr skanējis slēpts vēstījums ticīgiem ļaudīm. Nu jau aizsaulē aizgājusī radio žurnāliste Dzintra Krašauska ir bijis tas cilvēks, ar kuras palīdzību Latvijas Radio Atmodas laikā  sāka skanēt vairāki kristīgi raidījumi. Viņa arī rosinājusi izveidot svētdienas vakara raidījumu „Lai nāk Tava valstība”, kas tagad ēterā skan ar nosaukumu „Pāri mums pašiem”. 1987. gadā Liepājā sāk darboties pirmā atjaunotā svētdienas skola, ko tolaik vadīja mācītājs Juris Rubenis, un pēc pāris gadiem šo svētdienas skolu kustību visā Latvijā izvērsa viņa toreizējā skolniece Vera Volgemute-Rozīte, Kristīgas ģimnāzijas izveidotāja un pirmā direktore. Nu jau vairākus gadus viņas mājas ir Vācijā, Eslingenā, kur Vera Rozīte palīdz darbā savam dzīvesbiedram arhibīskapam Elmāram Ernstam  Rozītim. Raidījums „Radio svētdienas skola” savu lielāko popularitāti sasniedza laikā, kad tās skolotājs bija Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis. Radījuma redaktore bija Sendija Burka-Šaicanova, tagad Latvijas Televīzijas raidījuma  „Saknes debesīs” redaktore un mūsu Radio reklāmas balss. Sendija savukārt svētdienas skolu pārņēma ar jau pieminētas  Dzintras Krašauskas svētību. Gadu gaitā svētdienas skolas ierakstos pabija ap 20 bērnu,  kā skolotāji darbojās Jānis Bitāns, Guntis Dišlers, Dita un Aldis Pavloviči, Ruta Dzalbe un jau minētais Edgars Mažis. „… raidījuma cilvēki mainījās, bet ideja palika nemainīga – meklēt saistību starp redzamo (materiālo) un neredzamo (garīgo) pasauli. Tā bija mūsu versija par dzīvi, Dievu, labo un ne tik labo mums līdzās,” tā Sendija Burka-Šaicanova. Visilgāk no svētdienas skolas audzēkņiem šajā raidījumā piedalījās Augusts Kolms. Četru gadu vecumā mamma viņu atveda uz ierakstu, un tā līdz  2010. gadam Augusts  allaž izcēlās ar savu nopietnību un padziļinātu interesi un sapratni Bībeles tekstos un dzīves filozofijā. Tagad viņš ir 3. kursa students tiesību zinībās un darbojas LELB jauniešu centra kā projektu koordinators. Vēl Latvijas Radio vairākus gadus skanēja Sendijas Burkas-Šaicanovas vadīts kristīgais raidījums „Vārds un Mūzika”.