Podcasts about minhen

Vācijas pilsētā Minhenē 14. februārī pulcējas desmitiem valstu līderu un valdību pārstāvju, lai Minhenes drošības konferencē apspriestu drošības izaicinājumus pasaulē. Lai arī kara beigas Ukrainā vēl nav saskatāmas, pilnā sparā ir sākusies gatavošanās parlamenta un prezidenta vēlēšanām. "Zelta ābele 2024" mūža ieguldījuma balvu saņems tulkotāja un izdevēja Inta Geile. Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja amatam izvirzīta bijusī pārvaldes Rīgas reģiona vadītāja Ināra Bula. Aizvadītais gads robežsardzei bijis izaicinošs, bet vērtējams kā sekmīgs.

Ne vienā vien valstī pēdējā laikā cilvēki ir izgājuši ielās, paužot savu attieksmi pret valdošo varu un valstī notiekošo. Vācija, Serbija, Gruzija un Slovākija. Vietumis protesti ir devuši kādus rezultātus, vietumis, šķiet, pagaidām nē. Tomēr jebkura neapmierinātība valdošo varu uztrauc. Kāpēc vienā valstī ar protestiem kaut ko var panākt, citā - nē? Raidījumā Divas puslodes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis. Gruzija – nervu un izturības cīņa Partija „Gruzijas sapnis” pirmoreiz nāca pie varas 2012. gadā, toreiz koalīcijas sastāvā un pozicionējot sevi kā kreisi centrisku, proeiropeisku spēku. Kopš 2016. gada tā ir vienīgā valdošā partija ar vairākumu Gruzijas parlamentā un šobrīd kontrolē arī teju visas pašvaldības. Partijas dibinātājs un kādreizējais premjerministrs Bidzina Ivanišvili oficiāli ieņem „Gruzijas sapņa” goda priekšsēdētāja amatu, taču tiek pamatoti uzskatīts par faktisko partijas un lielā mērā arī valsts vadītāju. Pamazām partijas politikā iezīmējās arvien pamanāmāka tendence tuvināt Gruziju Kremlim, kam līdztekus notika varas koncentrēšanas process. Kā spilgts indikators bija t.s. Ārvalstu aģentu likums – attiecīgā Krievijas likumdošanas akta līdzinieks, kuru valdošā partija, par spīti sabiedrības protestiem un valsts prezidentes Salomes Zurabišvili opozīcijai, tomēr izdabūja līdz likuma statusam 2024. gada maijā. Pagājušā gada oktobrī Gruzijā notika kārtējās parlamenta vēlēšanas, kurās „Gruzijas sapnis”, saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, ieguva vairākumu. Opozīcijas partijas, liela daļa sabiedrības un prezidente Zurabišvili attiecās atzīt vēlēšanu rezultātus, norādot uz daudziem pārkāpumiem. Ļaudis izgāja ielās, pieprasot atkārtotas, starptautiski novērotas vēlēšanas. Vara vērsa pret protestētājiem policijas spēkus, kuru rīcība ar laiku kļuva arvien brutālāka. Fiksēti simtiem aizturēto piekaušanas, spīdzināšanas un aplaupīšanas gadījumu. Sākotnēji protestu kustības centrā bija prezidente, taču viņas pilnvaru termiņš beidzās gada nogalē, un viņas vietā stājās valdošās konjunktūras ieliktenis, agrākais futbolists Miheils Kavelašvili. Atbildot uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja atkārtotu vēlēšanu sarīkošanu, premjers Kobahidze paziņoja, ka Gruzija pārtrauc sarunu procesu par pievienošanos Eiropas Savienībai. Neskatoties uz varas arvien pieaugošo brutalitāti, protesti turpinās joprojām. Pēdējais valdošā režīma solis ir jauna likumu pakete, kas paredz daudz stingrākus ierobežojumus un bargākus sodus masu protestu dalībniekiem, piemēram, administratīvās aizturēšanas termiņa pagarināšana no 15 līdz 60 diennaktīm un privātas informācijas izplatīšanas pielīdzināšana protesta organizēšanai. Serbija – sabiedrība pieprasa atbildību Pagājušā gada 1. novembrī Serbijas pilsētā Novi Sadā notika traģisks negadījums: nogāžoties nesen renovētas dzelzceļa stacijas betona nojumei tika nogalināti 15 un smagi ievainoti divi cilvēki. Masu pulcēšanās, kas aizsākās kā bojāgājušo piemiņas mītiņi, pamazām pārauga pret varu vērstās demonstrācijās, saistot notikušo ar vispārējo korupcijas un varas funkciju nepildīšanas situāciju. Serbijas Progresīvā partija ir pie varas kopš 2012. gada, sākotnēji kā viena no valdošās koalīcijas, bet kopš 2014. gada kā parlamentārā vairākuma partija. Kopš 2017. gada tās līderis Aleksandrs Vučičs ir valsts prezidenta amatā. Daudzi kā Serbijā, tā ārvalstīs uzskata, ka valstī ir izveidota faktiska vienpartijas nomenklatūra, kas ļauj pie varas esošajiem un tiem pietuvinātajiem nodrošināt sev labumus uz pārējās sabiedrības rēķina. Protesti pret varu notikuši vairākkārt, taču pašreizējie ir ar vēl nebijušu mērogu. To dzinējspēks ir jaunatne, sevišķi jau studenti, kuriem tagad pievienojušies citi, t.sk. zemnieki un motociklistu klubu dalībnieki, kuri ar savu tehniku un braucamrīkiem piedalās automaģistrāļu bloķēšanā. Pie varas esošie šai situācijā izvēlējušies lavierēšanas taktiku, upurējot dažus grēkāžus. Kā pirmais novembra nogalē demisionēja celtniecības ministrs Gorans Vesičs, kurš vēlāk pat uz dažām dienām tika arestēts. Sekoja vēl pāris ministru atkāpšanās, līdz 29. janvārī par savu demisiju paziņoja premjerministrs Milošs Vučevičs. Tas ir pēdējais prezidenta Vučiča upuris cerībā pielabināt sadusmoto sabiedrību. Tāpat viņš solījis publiskot visus ar Novi Sadas nelaimi saistītos materiālus un nevajāt protestu dalībniekus. Tiek atzīmēts, ka šī ir pirmā reize, kad Serbijas līderis šādi piekāpjas protestētājiem. Tajā pašā laikā viņš nācis klajā arī ar biedinošiem paziņojumiem, piemēram, ka viņa partijā ir septiņpadsmit tūkstošus liela lojālistu frakcija, kas devusi slepenu zvērestu līdz pēdējam aizstāvēt savu līderi. Slovākija – prokremlisko spēlīšu rezultāts Protesti Slovākijā sākās pēc tam, kad premjerministrs Roberts Fico 2024. gada nogalē pēkšņi apmeklēja Maskavu, kur tikās ar agresorvalsts vadoni Putinu. Šī tuvināšanās notika paralēli spriedzes pieaugumam starp Slovākijas un Ukrainas valdībām, Fico pārmetot Ukrainai Krievijas gāzes tranzīta pārtraukšanu un pieprasot to atjaunot. Desmitus tūkstošu protestētāju, kuri ap gadumiju izgāja Bratislavas, Košices un citu pilsētu ielās, tikai vēl vairāk saniknoja premjera apgalvojumi, ka, saskaņā ar Slovākijas izlūkdienesta ziņām, viņus organizējot no ārvalstīm. Faktiski kustības vadības centrs ir organizācija „Mieru Ukrainai”. Protesti joprojām ir mierīgi, taču lozungi nepārprotami prasa valdības demisiju. Aptaujas rāda, ka turpinās varas partiju – Fico pārstāvētās „Virziens – sociāldemokrātija” un pašreizējā valsts prezidenta Petera Pelegrini partijas „Balss – sociāldemokrātija” reitingu kritums. Jau pāris mēnešus populārākā partija Slovākijā ir liberālais opozīcijas spēks „Progresīvā Slovākija”. Nesen, četriem pozīcijas deputātiem pārtraucot darbību varas frakcijā, valdošā koalīcija zaudēja parlamenta vairākumu. Vācija – radikāli labējiem nē! Kā apgalvo Vācijas prese, protestētāju skaits, kuri pagājušajā nedēļā izgāja Vācijas pilsētu ielās un laukumos, esot pārsteidzis pat pašus to organizētājus. Organizētāji apgalvo, ka Minhenē varētu būt sapulcējušies līdz pat 320 000 cilvēku, un neatkarīgi avoti vērtē pūļa lielumu uz vismaz 200 000. Tāpat desmitos tūkstošu mērāmas demonstrācijas pēdējās nedēļās notikušas Hannoverē, Rostokā, Berlīnē, Ķelnē, Hamburgā, Leipcigā un citur. Sanākušie pauž sašutumu par galēji labējās partijas „Alternatīva Vācijai” ietekmes pieaugumu, kas sola tai otro labāko rezultātu 23. februārī paredzētajās Bundestāga vēlēšanās. Sava daļa nepatikas tikusi arī šobrīd populārākā spēka – Vācijas kristīgo demokrātu – līderim Frīdriham Mercam, ciktāl partija bija iesniegusi Bundestāgā migrācijas likumdošanas grozījumu priekšlikumus, kurus atbalstījusi „Alternatīva Vācijai”, taču Bundestāgs ar nelielu balsu pārsvaru noraidījis. Kā pauž protestētāji, Mercs pārkāpis pēckara Vācijas politikas nerakstīto likumu – nekad neizmantot galēji labējo politisku atbalstu. Tomēr stingrāki imigrācijas noteikumi ir lielas vācu sabiedrības daļas prasība, un Mercs uz pārmetumiem atbildējis, ka nekādā ziņā nav gatavs sadarboties ar radikāļiem valdības veidošanā. Kā zināms, „Alternatīva Vācijai” nokļuva Bundestāgā 2017. gadā uz sabiedrības noskaņojuma viļņa, kuru izraisīja kancleres Angelas Merkeles nepārdomātā migrācijas politika. Pati „Alternatīva” gan cītīgi noliedz, ka tā būtu rasistiska, kur nu vēl neonacistiska partija, norādot, ka tās rindās netrūkst imigrantu pēcteču. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jeftinih stanova je sve manje na njemačkom tržištu nekretnina. Od toga najviše pate oni s plićim džepom, a među njima i studenti. Uoči početka semestra potraga za plativim smještajem se zaoštrava što cijene tjera u neslućene visine. Nenad Kreizer razgovara sa studentom iz Crne Gore Markom Vulevićem koji je nakon mukotrpne potrage pronašao smještaj, a Filip Slavković pojašnjava koje su aktualne cijene studentskog smještaja i hoće li se situacija u bliskoj budućnosti stabilizirati. Von Nenad Kreizer.

Par storpkulturu attīceibom, par religejis īspaidu politiskajā i regiona dzeivē, par tū, kai sadzeivuot vysaidom kulturom i tauteibom tepat Latgolā, par augstuokuos izgleiteibys nūzeimi regionā, sarunā ar literaturzynuotneicu, teologejis doktori i Daugovpiļs Universitatis profesori, kolupīti  Anitu Stašulāni. “Dzeivojam taidā laikā, ka faktiski augstus sasnāgumus var dabuot ari regionā. Tys nav tys paguojušuo godu symta vacais pīguojīņs, ka tī, kas dzeivoj tuoli nu golvyspiļsātys, nikuo nazyna, ībrauc Reigā i cīši breinojās. Mes dzeivojam globalā pasaulī, myusu informacejis plyusma ir taida poša kai reidzinīkim, taipat kai Romā, Minhenē Ņujorkā.” Koč i depopulacejis i demografejis tendenču deļ studentu tryukst, jei skaita, ka Daugovpiļs Universitate ir vajadzeiga piļsātai, regionam i Latvejai i “interesantuokais, ka mes asam vaira interesanti uorzemnīkim nakai myusu vītejim reidzinīkim. Tī ir tei Latvejis sovpateiba, ka mes jim asam tuoli, bet mes jiutamēs jim daudzi tyvuok nakai jī dūmoj.” Anita Stašulāne dūmoj, ka universitatei Daugovpilī ir pajimts pareizais kurss – iz pietnīceibu. “Mes saprūtam, ka pasauļs īt iz tū, ka izgleiteiba jau palīk elitara līta. Daugovpiļs Universitate varēs nūsaturēt tik tod, kod mes stypri uzturēsim pietnīceibu, i itūšaļt mes īmam pareizajā vierzīnī.” Taipat ari volūda – Anita Stašulāne saredz puormainis ari latvīšu volūdys pozicejuos Daugovpilī, koč i te dominej daudzvolūdeiba voi, precizuok, divvolūdeiba, vys tik vaļsts volūda teik lītuota vaira. Bet, skaidrojūt storpkulturu vidi ūtrajā leluokajā vaļsts piļsātā, jei soka: “Slavu tautom ir leluoka īškejuo solidaritate, mes asam vaira individualisti. Ari Daugovpilī tū varim redzēt. Vaicuojums tik, iz kuo šei slaviskuo solidaritate bolstuos. [..] Dīvamžāļ Latvejis vaļsts nav izmontuojuse, nav saprotuse, ka šei kolektivuo identitate ari ir juoaudzynoj i juovierzej.”

Bavarsko a naše? Boris Rabrenović razgovara sa Asmirom Šabićem iz udruženja balkaNet koje u Minhenu promoviše balkansku kulturu i muziku. Od kolege Zorana Stošića saznajemo kakvih novosti ima na muzičkoj sceni Hrvatske. Čućemo i freestyle rep-sučeljavanje hrvatskog premijera Plenkovića i predsednika Milanovića. Ne, oni nisu počeli da se bave muzikom, već je muzičar Alejuandro Buendija prizvao u pomoć veštačku inteligenciju jer ga je zanimalo kako bi taj muzičku duel zvučao. OK. I kako je ispalo? Von Boris Rabrenovic.

Ljudi, kakva Zavrzlama? Bend Divanhana stiže u Njemačku. Gdje, kad i kako? Amir Kamber i pijanista Neven Tunjić divane o rodnoj grudi, tuđini, sevdahu, slobodi i planovima ovog sjajnog bosanskohercegovačkog a svjetskog sastava. Ima li šanse za skori nastup u Čečeniji? Teško. Najnovije muzičke novosti sa scene u Beogradu donosi reporter Uroš Milovanović. Ko je srpski Nile Rodgers? Slušamo svježu muziku. Natali Dizdar objavila novi singl. Kraj programa u Rijeci? Je li dobar Dabbar iz Zagreba? Von Amir Kamber.

Slovenački rok sastav Joker Out je na velikoj evropskoj turneji u okviru koje će u martu održati i nekoliko koncerata u Nemačkoj – Berlin, Lajpcig, Hamburg, Keln i Minhen. Ljubiteljima Evrovizije je taj bend dobro poznat jer su prošle godine u Liverpulu predstavljali Sloveniju. Boris Rabrenović razgovara sa pevačem Bojanom Cvjetićaninom, a od sarajevskog kolege Zorana Ćatića saznajemo šta je novo na muzičkoj sceni Bosne i Hercegovine. Kao i uvek, pripremili smo dobru muziku! Von Boris Rabrenovic.

Jedan od najuspešnijih bendova sa prostora bivše Jugoslavije, S.A.R.S., nastupa u Minhenu (2.2.) i Frankfurtu (3.2.). Boris Rabrenović se druži sa frontmenom Žarkom Kovačevićem, koji, izmedju ostalog, govori o tome šta za njega znači „Buđav lebac“ i sa kakvim osećajem nakon 15 godina izvodi taj veliki hit. Zoran Stošić analizira domet hrvatskih muzičkih dinastija. Pripremili smo i novu muziku, npr. Gazorpazorp iz Beograda („Dišemo zajedno“) i Donkey Hot iz Zagreba („Mama, s razlogom se brineš“). Von Boris Rabrenovic.

Londonas izdevniecība Scala Arts & Heritage Publishers Ltd sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Borisa un Ināras Teterevu fondu sērijā "Direktora izvēle" laidusi klajā grāmatu, veltītu Mākslas muzeja "Rīgas birža" krājuma meistardarbiem. Par to plašāk runājam ar izdevniecības Scala Arts & Heritage Publishers Ltd projekta "Direktora izvēle" vadītāju Neilu Titmanu (Neil Titman) un Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāju Daigu Upenieci. Grāmatu sērija "Direktora izvēle" (Director's Choice) ir Eiropas un Āzijas mākslas institūciju aprindās augsti vērtētās izdevniecības Scala Arts & Heritage Publishers Ltd (Lielbritānija) starptautiskais projekts, kas iepazīstina ar lielāko pasaules mākslas muzeju kolekcijām. Līdz šim publicētas jau aptuveni 60 grāmatas, pārstāvot tādus muzejus kā Londonas Nacionālā galerija, Dānijas Nacionālā galerija, Jaunā un Vecā Pinakotēka Minhenē, Albertīna Vīnē, Mauritshuis Hāgā, Polijas Nacionālais muzejs Varšavā, Frika kolekcija Ņujorkā, Gugenheima muzejs Bilbao, Āzijas civilizāciju muzejs Singapūrā un daudzi citi. Katras grāmatas saturs ietver konkrēta muzeja un tā kolekciju raksturojumu, īsu autora biogrāfiju un apmēram 30 mākslas priekšmetu aprakstus. Iestāžu direktori un vadītāji paši izvēlas tos eksponātus, kas, viņuprāt, ieņem īpašu vietu muzeja krājumā. Viņi dalās ar savām zināšanām, emocijām un stāstiem, kas uzkrāti īsākā vai ilgākā pētniecības periodā. Valoda ir viegla, taču teksta apjoms ir stingri noteikts, aicinot rakstītāju pateikt būtiskāko koncentrēti un reizē saistoši. Latvijā šādu grāmatu radīt bija uzaicināta Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece, kura atlasījusi 30 izcilus darbus no glezniecības, tēlniecības un sudraba kolekcijām, stāstot par Nīderlandes un Itālijas 16.–17. gadsimta, Francijas, Austrijas, Baltijas un Vācijas 19. gadsimta glezniecību, Itālijas 19. gadsimta tēlniecību, kā arī Eiropā slavenās 20. gadsimta sākuma Meisenes manufaktūras porcelānu. Mākslas muzejs "Rīgas birža" kļuvis par pirmo Baltijā, kas piedalās Scala grāmatu sērijā "Direktora izvēle".

14. un 15. decembrī Lielajā ģildē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris tā mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā klausītājiem piedāvās koncertprogrammu "LNSO, Peltokoski un somu mūzikas pērles", kurā satiekas divi dažādu laikmetu izcilākie somu skaņraži. "Ceru, ka klausītājiem patiks!" intervijā "Klasikai" teic Tarmo Peltokoski. Ieva Zeidmane: Šonedēļ Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertos 14. un 15. decembrī izskanēs divas somu mūzikas pērles. Esmu droša, ka somu mūzikā pērļu ir krietni vairāk, tātad jums nācās izvēlēties – šoreiz skanēs Žana Sibēliusa "Lemminkeinens" un Esas Pekas Salonena Vijolkoncerts. Tarmo Peltokoski: Tā kā šie abi ir somu mūzikas opusi, programma veidojas loģiski. No Sibēliusa šis ir agrīns darbs, tas tiek atskaņots visai bieži. Šis ir Sibēliusa agrīnā stila paraugs, to ietekmējusi galvenokārt somu mitoloģija. Gribēju šai mūzikai līdzās likt kādu laikmetīgu opusu. Salonenu pazīstam kā vienu no mūslaiku izcilākajiem diriģentiem, bet viņš ir arī lielisks komponists. Un šis Vijolkoncerts jau uzskatāms par moderno klasiku, tas komponēts 2009. gadā un jau stabili iekļāvies orķestru repertuārā. Manuprāt, šie darbi ļoti labi sader kopā. Sibēliuss sākotnēji bija iecerējis rakstīt operu, taču galu galā tapa četrdaļīgs simfoniskā svīta "Lemminkeinens". Cik daudz mitoloģijas un vēstures ietverts šajā mūzikā? Zināms, ka Sibēliusu, kā jau daudzus, ļoti ietekmējusi Vāgnera mūzika un viņš gribējis radīt operu, kuras pamatā būtu nacionālais eposs "Kalevala". Viņš gribēja operai dot nosaukumu "Laivas radīšana", taču, apmeklējis Baireitu, aptvēra, cik milzīgs bijis Vāgnera veikums, un vairs negribēja savā mūzikā doties līdzīgā virzienā, labāk pievēršoties simfoniskajam žanram. Patiesībā šī ir programmatiska simfonija, lielā mērā rakstīta Lista stilā. Nevis svīta, bet četras leģendas. Programmatiskums izpaužas nevis tā, ka Sibēliuss te izklāstītu konkrētu stāstu un mēs varētu dzirdēt, kas notiek kurā mūzikas fragmentā, bet šie ir četri, skaidri raksturskaņdarbi. Šī ir simfonija tādā ziņā, ka ir apjomīga pirmā daļa ar sonātes formas iezīmēm, tad ir lēna otrā daļa, mutuļojoša trešā daļa – tāds kā velnišķīgs skerco. Tad – triumfāla fināla daļa. Tātad uzbūves ziņā šis darbs seko tā laika tradīcijām. Sibēliuss šo darbu rediģējis un pārveidojis. Diriģents Osmo Venska, piemēram, ir divas daļas ieskaņojis to sākotnējā versijā. Kāda skanēs šoreiz? Atskaņosim versiju, ko parasti spēlē. Sākotnēji komponists publicējis otro un ceturto daļu, tās arī parasti spēlē, bet pirmo un trešo daļu Sibēliuss publicējis tikai 1930. gados, tam varētu būt vairāki iemesli. Turklāt sākotnēji vidējās daļas bija otrādākā secībā, bet komponists vēlāk nolēma, ka daļa "Tounelas gulbis" ar pazīstamo angļu raga solo atskaņojama kā otrā, nevis trešā. Vai jūs, būdams, kvēls Vāgnera mūzikas cienītājs, varat šajā Sibēliusa darbā saklausīt kaut ko no Vāgnera? Jā. Sibēliuss viesojās Vācijā, Baireitā un Minhenē guva spēcīgus iespaidus, par tiem viņš rakstīja vēstulēs savai sievai. Pirmajā daļā gan harmoniju ziņā, gan arī kā reālus citātu motīvus var dzirdēt daudz no "Tristana". Ja runājam par otro daļu "Tounelas gulbis" – gulbis ir arī Vāgnera operā "Loengrīns", arī "Parsifālā" ir gulbja tēma. Mūzika savā ziņā IR ļoti vāgneriska, tomēr tādā tumšā, greizā veidā, it kā tas būtu kāds dīvains spoguļattēls, vāgneriskumu tur skaidri var saklausīt. Un trešajā daļā ir kaut kas no "Valkīras" – uz šo pasauli norāda stīgu zemais reģistrs, tumšas krāsas, daudz tremolo. Bet finālā – tajā, kā Sibēliuss veido triumfālu noslēgumu –, ir kaut kas no "Loengrīna". Noteikti varam saklausīt Vāgneru, arī mazliet no Lista un Berlioza. Šo alūziju pārzināšana jums palīdz, vai arī ir tieši pretēji – rodas vēlēšanās salīdzināt abus komponistus? Tās vienkārši ir sakarības, ko redzu un saprotu, no kurienes tās cēlušās. Bet mūzika tomēr ir ļoti atšķirīga, jūtams individuāls, personisks stils. Tāpēc, Sibēliusu diriģējot, par Vāgneru nedomāju. Vienkārši šis ir agrīns darbs, tāpēc komponistu vēl ietekmējuši citi skaņraži, tomēr var jau skaidri dzirdēt, ka viņš iet pats savu ceļu. Vēlāk rakstītie darbi jau ir tik individuālā rokrakstā, ka neviens cits tādus nebūtu varējis radīt. Simfonijas tam ir spilgts piemērs. Parunāsim par Esas Pekas Salonena Vijolkoncertu, kas arī būs programmā. Kā jau teicāt, tas rakstīts 2009.  gadā. Mūslaiku mūzikā kompozīcijas nereti piedzīvo pirmatskaņojumu, veiksmes gadījumā tiek atskaņotas vēlreiz, tas arī viss. Taču šis koncerts, kā ļauj izsekot internets, piedzīvojis jau teju 70 atskaņojumus. Kā jūs skaidrotu šī Vijolkoncerta veiksmi? Šis ir ļoti stilīgs un ļoti labi uzrakstīts darbs. Būdams izcils diriģents, Salonens ļoti labi zina, kā darbojas orķestris, kā rakstīt orķestrim, kas der un kas nestrādā. Ļoti labi uzrakstīts, izklausās ārkārtīgi kompleksi, bet patiesībā spēlēt nav nemaz tik sarežģīti. Vijoles solo partija, protams, ir ārkārtīgi virtuoza un prasīga, mūsu soliste vijolniece Tami Pohjola spēlē brīnišķīgi. Bet kaut kā varam just, ka šī mūzika rakstīta, lai to diriģētu tādā stilā, kā Mālers to juta. Jo viņš bija sava laika labākais diriģents. Man arī bijusi lieliska iespēja runāt ar pašu komponistu par šo mūziku, Sibēliusa gadījumā tas nav iespējams... Un kas šajās sarunās atklājies? Ar Esu Peku esam pazīstami, pārrunājām dažas lietas, protams, ne visu darbu sīkākajās detaļās. Bet zinu, ka viņš ir nianses pārrunājis ar solisti. Tami ļoti labi zina, ko komponists šajā skaņdarbā vēlas. Tā kā daudz atskaņojam mūziku, kuras autori vairs nav starp dzīvajiem, ir patīkami parunāt ar kādu, kas ir mūsu vidū. Salonens esot apbrīnojis labākos roka bundziniekus un allaž vēlējies šos roka vaibstus ietvert kādā savā kompozīcijā. Tad nu nolēmis, ka Vijolkoncerts būtu laba izdevība, jo vijole nu nekādi nav tas instruments, kas ar rokmūziku mums saistās pirmām kārtām. Vai varat roka ietekmi šajā darbā sajust? Jā, šī ir ļoti eklektiska mūzika, te jūtamas dažādas ietekmes. Trešajā daļā ietverta bungu komplekta partija, simfoniskajā orķestrī tas varētu šķist nedaudz neierasti, taču esmu pārliecināts, ka skanēs ļoti interesanti un būs aizraujoši. Jā, ļoti skaļi, ļoti stilīgi un ļoti amerikāniski, jo galu galā šis darbs tika rakstīts speciāli Losandželosas Filharmoniķiem. Taču šī ir ārkārtīgi laba mūzika, ko esmu priecīgs atskaņot Rīgā. Un ceru, ka klausītājiem patiks. Partitūrā iekļauts ne tikai bungu komplekts, bet vēl viens sitaminstruments, kāds mums šeit, Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī nemaz nebija pieejams, tas tika atvests no Igaunijas. Tāpat arī ļoti zemā reģistra pūšaminstruments – kontrabasklarnete – to ved no Somijas, arī spēlēs somu mūziķis. Jā, kontrabasklarnete ir instruments, ko Esa Peka Salonens sauc par visdārgāko spēļmantiņu pasaulē  – tā veido ļoti dīvainus zemus trokšņus… Trokšņus,  nevis skaņas? Jā. Un vēl šajā partitūrā ietverti noteikta skaņu augstuma gongi ar divu oktāvu diapazonu, tie skan un izskatās tik iespaidīgi, ka teju visi orķestra mūziķi pirmajā dienā fotografēja šo instrumentu. Jo tiešām tādu negadās redzēt katru dienu, simfoniskajam orķestrim tas nav ierasts, es ļoti priecājos, ka šonedēļ šie gongi mūsu koncertos būs uz skatuves. Gongi droši vien izvietoti skatuves dziļumā, zālē esošie klausītāji arī varēs tos redzēt? O, jā, tos varēs labi redzēt! Salonens šo Vijolkoncertu rakstījis speciāli vijolniecei Leilai Jozefovičai, viņa to spēlē ārkārtīgi spilgti un izteiksmīgi. Kā veicas somu vijolniecei Tami Pohjolai, kura būs soliste koncertos Rīgā? Tami man ir sena draudzene, esam muzicējuši kopā arī jau iepriekš, pazīstam viens otru jau sen un priecājos, ka varēju aicināt viņu muzicēt Rīgā. Viņa ir ļoti, ļoti laba vijolniece, esmu vienmēr viņas spēli apbrīnojis un esmu drošs, ka arī klausītāji viņas sniegumu varēs izbaudīt. Teicāt, ka mūzika izklausās kompleksa, bet spēlēt nav tik ļoti sarežģīti, kā varētu likties. Tas attiecas arī uz solo vijoles partiju? To gan vajadzētu jautāt pašai solistei, bet katrā ziņā viss ir uzrakstīts tik labi, ka tas strādā, iedarbojas un izklausās iespaidīgi, visam ir sava nozīme un jēga. Lai gan salikt visu kopā nav nemaz tik sarežģīti. Komponists uzsvēris, ka viņam svarīgi, lai instrumentu dabiskā skanējuma un tehnisko iespēju robežas netiktu pārkāptas, taču pietuvoties šīm robežām viņš esot vēlējies. Vai mūzikā tas ir jūtams? Šī nav normāla mūzika! Kā jau jūs minējāt, komponistu ir iespaidojusi rokmūzika. Tomēr ir arī kādas diatoniskas harmonijas, patiesībā tādu pat ir visai daudz. Ir mūzikas instrumenti no dažādām skaņu pasaulēm, kā, piemēram, šie skaņojamie gongi ar austrumzemju izcelsmi, tad ir bungu komplekts, bet mūzika kādos brīžos skan Kalifornijas stilā. Tā ir tāda postmoderna kombinācija no dažnedažādām lietām. Man tas šķiet forši. Tātad varam solīt klausītājiem aizraujošu vakaru? Es tā ceru, katrā ziņā visi laipni aicināti. Paldies, lai jums patīkama nedēļa šeit Rīgā un veiksmīgi koncerti!

U muzičkom Korzo izdanju petkom gostuje beogradski muzičar Marko Louis. „Bavarac iz Minhena“, kako sam kaže, duhovito govori o novom albumu Beskraj II ali i o sportskom životu u Nemačkoj. Marko je rođen u Minhenu 1985. godine, a pre pevačke je imao i uspešnu košarkašku karijeru. Iz Zagreba Zorana Stošić prenosi zanimljivosti sa muzičke scene Hrvatske, na kojoj će uskoro postojati dva Prljava Kazališta. Između ostalog, slušamo Baltazara i novi singl splitskog muzičara Zlatana Stipišića Gibonnija. Von Boris Rabrenovic.

Kultūras rondo kāda iepazīšanās, kurai būtu bijis jānotiek jau janvārī, kad tika pasniegtas Normunda Naumaņa balvas mākslas kritikā. Jaunā kritiķa balvu saņēma Sofija Kozlova, kura jau atradās savā studiju vietā Minhenē, kur apgūst antīko filožofiju, bet viņas uzrakstīto runu nolasīja jaunākā māsa Anna. Tagad Sofija ir Latvijā un ar viņu tiekamies Kultūras rondo. Sofijas kozlovas rakstus var lasīt filozofijas žurnālā "Tvērums" un izdevumā "Punctum".

Stāsta arhitekts Jānis Dripe Tā liekas un tā arī ir – ko vēl var piebilst par Marisu Ivaru Georgu Jansonu, "Klasikas" īpaši vērtētu un Gundas Vaivodes bieži uzrunātu? Ir Nīderlandē viņam veltīta tulpju šķirne, ir slavenā norvēģu gleznotāja Hokana Gulvanga portretu sērija un mūzikas pasaules mūžīga mīlestība. Un tomēr ir kādas viņa īpašās attiecības ar arhitektūru. Par to jau padomāju, stāstot par norvēģu kultūras būvēm un izcilo Oslo operas namu. Tieši laiks Oslo un kopā ar Oslo filharmonijas orķestri Marisa Jansona radošajā karjerā ir visilgākais – 21 gads. Pēc puslegālas emigrācijas no PSRS 1979. gadā līdz 2000. gadam. Divos gadu desmitos Maestro ar Oslo orķestri bija sasniedzis izcilu kvalitāti un īpašu sapratni. Viņš 20 gados neatlaida nevienu mūziķi un jokoja, ka visi kopā aiziešot pensijā. Bija radīti pasaulē atzīti ieraksti un nospēlēti neaizmirstami koncerti. Turpinājumam, un tāda bija gan orķestra mūziķu, gan diriģenta vēlme, bija vajadzīgs kāds īpašs stimuls. Lai arī Jansons ieradās Oslo tikai divus gadus pēc pilsētas koncertzāles atklāšanas 1977. gadā, Maestro pēdējos gadus izaugsmes iespējas saskatīja tieši jaunas koncertzāles būvniecībā. Sarkanbrūnā koka panelējumā tērptā zāle 1600 vietām nebija apveltīta ar izcilu akustiku – jaunas zāles būvniecība vai esošās pārbūve bija Maestro sarunas temats ar Oslo pilsētas vadību. Bez rezultāta. Darbs ar Pitsburgas orķestri līdz 2004. gadam ASV bija izcils piedāvājums. Orķestra mājvieta, vēsturiskā Heinz Hall ar 2661 vietu un teicamu akustiku! Un tomēr tā nebija vecā pasaule.  Jansons atgriezās Eiropā 21. gs. sākumā nebijušā statusā – kā Amsterdamas karaliskā Concertgebouw un Bavārijas radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Divi izcili orķestri un viens galvenais diriģents! Bet orķestru koncertzāles bija ar atšķirīgu kvalitāti. Ja Amsterdamas zāle ir starp pasaules skanīgākajām, tad to nevar teikt par Bavārijas radio simfoniskā orķestra mājvietu. Un Minhenē ir veseli četri orķestri! Jansons intervijā Florianam Zinnekeram saka, ka labās koncertzāles izglīto orķestri, bet tādu ir maz, zālēm jābūt ar savu siltumu, skaņas skaistumu un vibrāciju, nemaz nerunājot par obligātiem tehniskiem parametriem. Orķestra vizuālais kontakts ar skatītājiem arī ir īpaša kvalitāte. Minhenes Herkulesa zālē ir daudz problēmu. Un tad Bavārijas ministru prezidenta teiktais neilgi pēc Jansona ierašanās Minhenē, šķiet, 2004. gadā: "Ar latviešu Maestro Marisu Jansonu man bija pēdējo gadu dārgākā saruna – viņš paģēr, ka Minhenē jābūvē jauna koncertzāle!" Tad seko Marisa Jansona iniciētas izpētes un analīzes, neveiksmīgs konkurss, Jeila universitātes studentu speciāli Bavārijas Radio orķestra mājvietai veltīti darbi slavenā Frenka Gerija vadībā, bet jaunas koncertzāles nav.  Nīderlandes Karalienes vizītes Latvijā centrālais notikums bija Amsterdamas Concertgebouw orķestra ierašanās ar Jansonu pie diriģenta pults. Bet Operā. Centienos tikt pie savas Nacionālās koncertzāles mēs sakām, ka dosim tai Marisa Jansona vārdu. Bet tad jau jābūt samērībai ar Jansona diriģenta ģēniju, tad jābūt šim īpašajam arhitektūras žestam un kvalitātēm. Vai pusnojauktu un pārbūvētu Politiskās izglītības namu sauksim par Marisa Jansona koncertzāli? Var jau cerēt uz necerētu veiksmi šajā procesā, bet droša pamata tādai cerībai nav. Maestro aizgāja, sevi piepildījis mūzikā, bet savu koncertzāli nesagaidījis ne Oslo, ne Minhenē, ne Rīgā.

Interesuje vas virtuelna kancelarija? Onda je Otvaranje firme .com pravo mesto za vas!  Virtuelna kancelarija u Beogradu - prvi mesec besplatno pozivom na podcast Priče iz dijaspore. Otvaranje firme u Srbiji za strance, kao i za domaće državljane, možete naručiti online. Da li ste već čuli za Balkanski kutak? Balkanski kutak je platforma koja okuplja celu ex-Yu dijasporu na jednom mestu. Zanima vas gde je najbliži ex-Yu restoran, naš advokat, doktor, sportski klub, kada je sledeća svirka ili dečija priredba? Posetite Balkanski kutak . com i jednim klikom pronađite ex-Yu dijasporu i njene događaje u Vašem okruženju. Trenutno možete pronaći ex-Yu dijasporu u Berlinu, Hamburgu i Nirnbergu, a uskoro i u ostalim gradovima Nemačke a i širom sveta. Registrujte se na Balkanski kutak . com i utičite na dalji razvoj i širenje platforme vašim konstruktivnim pitanjima i sugestijama. Jednokratne donacije za dalji razvoj podcasta Priče iz dijaspore možete ostvariti putem PayPala  Na podcastu Priče iz dijaspore danas imam priliku da ugostim Spomenku Vukojičić, autorku popularnog Instagram profila Our life in Germany. Sa Spomenkom sam razgovarao o integraciji u Nemačkoj, životu u Bavarskoj i Minhenu, kako je pokrenula svoj popularni Instagram profil, ali i koje dalje biznis planove ima. Uživajte i ne zaboravite da ostavite komentare, lajkujete i sharujete ukoliko vam se epizoda svidja! Priče iz dijaspore možete gledati i na YouTube-u

Kao i svakog petka, vreme je za posebno izdanje naseg podkasta - muzičku Korzo šetnju. O novitetima na muzičkoj sceni Bosne i Hercegovine, tačnije o novim pesmama Maye Sar, Frenkija i Mustafe Behmena više će nam reći sarajevski kolega Zoran Ćatić. Upoznajemo i Rošer etno bend iz Srbije koji 28. maja nastupa u Frankfurtu na Majni, a u nedelju 29. maja u Minhenu. Pripremili smo i nekoliko novih pesama. Von Boris Rabrenovic.

Kultura, muzika, gastronomija! U Minhenu je u toku 16. po redu festival „Balkantage“ –Dani Balkana. Festival bez kojeg se, prema rečima gradonačelnika Ditera Rajtera, kulturna scena Minhena više ne može zamisliti. O programu, ciljevima, posebnosti i značaju tog festivala za naš podkast govori Sadija Klepo, predsednica udruženja “Hilfe von Mensch zu Mensch” kao i Amra Pusić, koja je volonterski pomogla u organizaciji ovogodišnjeg festivala u čijem fokusu je tema “Kultura sećanja”. Von Boris Rabrenovic.

Stāsta komponiste un muzikoloģe Ilona Breģe Volfgangs Amadejs Mocarts, pasaulslavenais austriešu komponists, ir vairāk nekā 20 operu un dziesmuspēļu autors. Dzīvojis no 1756. līdz 1791. gadam. Pirmo operu sacerējis jau 10 gadu vecumā. Viņa operas pēc pirmizrādēm Zalcburgā, Milānā, Vīnē un Minhenē tika naski iestudētas citos Eiropas teātros. Rīga šai ziņā nebija izņēmums, drīzāk otrādi – Rīgas Pilsētas teātra repertuārā centās iekļaut visjaunākās lugas un operas.             Pirmā Mocarta opera, kas izskanēja Rīgā, bija “Bēgšana no serāla” un tas notika 1785. gadā. Jā, tiešām vēl Mocarta dzīves laikā un tieši tai gadā, kad Mocarts komponēja operu “Figaro kāzas”, bet citas Mocarta operas – kā Cosi fan tutte, “Tita žēlsirdība”, “Burvju flauta” vēl nebija radītas.             Opera “Bēgšanu no serāla” savu pasaules pirmizrādi piedzīvoja 1782. gada jūlijā Vīnē. Un nepilnus trīs gadus vēlāk – 1785. gada 18. februārī - rīdzinieki dzirdēja savu pirmo Mocarta operu. Iestudējumam “Bēgšana no serāla” gan bija tikai četras izrādes. Tā kā šīs operas vokālās partijas izceļas ar augstu grūtības pakāpi, tad jāpiemin solisti. Galvenajā sieviešu lomā kā Konstance, turku pašā gūstekne, bija Juliāna Robertsa. Viņas skatuves gaitas Rīgā īslaicīgas – tikai divas sezonas, dziedājusi Prāgas Vācu operā, Frankfurtē pie Mainas, Hannoverē, Brēmenē un citviet. Viņas mīļoto Belmontu atveidoja Ignacs Valters, kurš bija dziedājis Vīnē 1780. gadā un, kā raksta laikabiedri, Mocartam bijis nodoms viņu iesaistīt operas “Bēgšana no seraja” pirmizrādē Vīnē, bet dziedātājs pēkšņi ticis atlaists no darba Vīnes operā. Rīgā angažēts 1784. gadā un – tajos divos gados, ko pavadījis Rīgas teātrī, Ignacs Valters dziedājis galvenās tenora partijas – Azoru Gretrī operā “Zemīra un Azors”, Romeo čehu komponista Bendas operā “Romeo un Džuljeta” un citas. Viņa skatuves partnere Rīgā bijusi jau minētā Juliāna Robertsa, ar kuru Ignacs Valters tepat Rīgā ir apprecējies, dalot savas tālākās dzīves un skatuves gaitas. Skaists mīlas stāsts – no operas mīlētājiem līdz dzīvesbiedriem! Romeo un Džuljeta, Konstance un Belmonts. Juliāna un Ignacs.             Turku pašā Selima lomā bija Antons Gantners, bet seraja uzrauga Osmina sarežģīto vokālo partiju dziedāja Johans Meirers, vīrs pusmūžā, lielisks komiķis un basa-buffo lomu izpildītājs, kurš tai laikā - starp citu! -  bija arī Rīgas pilsētas teātra direktors. Savukārt kalpa Pedrillo lomā rīdzinieki redzēja Johanu Matiāsu Pauzeru.             Vēl jāpiemin otrā sieviešu loma – Blondhena, kuru Rīgas Pilsētas teātrī 1785. gadā dziedāja Marija Anna Krista, pavisam jauna 18gadīga meitene, slavenā tā laika dramatiskā aktiera Jozefa Antona Krista meita, kura apprecējās ar Rīgas Pilsētas teātra aktieri Joahimu Mendi un visu mūžu nodzīvoja Rīgā, priecējot teātra skatītājus un svinot 1820. gadā krāšņu 35 gadu skatuves darba jubileju.             Volfganga Amadeja Mocarta operas “Bēgšana no serāla” muzikālā vadība bija Karla Feiges rokās – viņš pats teātra orķestra koncertmeistars, lielisks vijolnieks, uzstājies kā solists ar Mocarta, Vjoti un Rodolfa Kreicera vijoļkoncertiem Rīgas Mūzikas biedrībā. Kad laikā no 1787. līdz 1794. gadam Karls Feige nebija Rīgā, arī operu uzvedumi Rīgas Pilsētas teātrī apsīka. Toties pateicoties viņam, Rīgā tika iestudētas nākamās Mocarta operas: “Tā dara visas” 1796. gada 13. augustā, “Burvju flauta” 1797. gada 14 aprīlī un “Dons Žuāns” 1799. gada 26. aprīlī.  

Bosanskohercegovački sastav Dubioza Kolektiv održaće osam koncerata u Nemačkoj, prvi je 27. aprila u Berlinu, a potom su na redu Bremen, Drezden, Minhen, Ulm, Ahen, Diseldorf i Frajburg. Više nego dovoljno razloga da porazgovoramo sa jednim od čelnih ljudi Dubioze Kolektiva, Branom Jakobovićem. Ovog petka muzičke novosti nam stižu iz Hrvatske. O koncertu Miše Kovača u Splitu, kao i novim pesmama Korčulanina Bruna Filipovića i sastava "Klinika Denisa Kataneca" razgovoramo sa Zoranom Stošićem. Von Boris Rabrenovic.

“Basketstudijā 2+1” dienu pēc atgriešanās no FIBAEurope valdes sēdes Minhenē viesojās Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss. Runājām par: - Latvijas ceļu līdz tiesībām rīkot EuroBasket2025 finālturnīru; - Arēnas atbilstību FIBA kritērijiem; - kāpēc FIBA neprasa otro spēļu zāli; - Sporta spēļu halles projekta attīstību; - kas tika darīts, lai FIBA neatliktu lēmuma pieņemšanu; - attiecībām ar Kipru un Somiju; - zaļo akcentu Latvijas pieteikumā; - iespējamo biļešu politiku; - potenciālajām partnervalstīm; - rīkotājvalsts sportiskajām privilēģijām – bez stresa par kvalificēšanos; - aktuālajiem darbiem un grafiku trīsarpus gadu garumā; - rīkotāju komandas veidošanu; - vislabāko iespējamo EuroBasket2025 pēcgaršu. 43 minūtes par EuroBasket2025!

Interesuje vas virtuelna kancelarija? Onda je Otvaranje firme .com pravo mesto za vas!  Virtuelna kancelarija u Beogradu - prvi mesec besplatno pozivom na podcast Priče iz dijaspore. Otvaranje firme u Srbiji za strance, kao i za domaće državljane, možete naručiti online. Da li ste već čuli za Balkanski kutak? Balkanski kutak je platforma koja okuplja celu ex-Yu dijasporu na jednom mestu. Zanima vas gde je najbliži ex-Yu restoran, naš advokat, doktor, sportski klub, kada je sledeća svirka ili dečija priredba? Posetite Balkanski kutak . com i jednim klikom pronađite ex-Yu dijasporu i njene događaje u Vašem okruženju. Trenutno možete pronaći ex-Yu dijasporu u Berlinu, Hamburgu i Nirnbergu, a uskoro i u ostalim gradovima Nemačke a i širom sveta. Registrujte se na Balkanski kutak . com i utičite na dalji razvoj i širenje platforme vašim konstruktivnim pitanjima i sugestijama. Jednokratne donacije za dalji razvoj podcasta Priče iz dijaspore možete ostvariti putem PayPala  Na podcastu Priče iz dijaspore danas se bavimo Brazilom i venture capital investiranjem iz ugla moje današnje gošće, Ivane Jelic. Ivana danas radi kao mentor za start-upove i venture capitalist odnosno bavi se finansiranjem start-upova i inovativnih ideja. Ivanu je život vodio od rodne Srbije, preko UK-a, gde je studirala i ušla u svet finansija, Brazila i Francuske do Minhena i Nemačke danas. Malo je jedna epizoda da sve ove detalje pokrijemo, tako da obećavam da ću Ivanu još jednom pozvati u goste nekom narednom prilikom. U ovoj epizodi smo se fokusirali, kako i naziv kaže na Ivanine avanture u Brazilu i venture capitalist poslove. Uživajte! Priče iz dijaspore možete gledati i na YouTube-u

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Kristiāna Ābele 1901. un 1902. gadā Vilhelma Purvīša gleznas intensīvi ceļoja gan pa lielizstādēm Vācijā, Austrijā un Francijā, gan personālizstāžu turnejā Vācijā, autoram izpelnoties gan vairākas tautiešu un novadnieku lepnumam glaimojošas lielizstāžu medaļas, gan – jo svarīgāk – atzinīgus kritiķu vērtējumus, kuros īpaši cildināta viņa meistarība sniega gleznošanā. Divi no visvairāk atzinības guvušajiem darbiem – “Ziemeļu nakts” un “Marta vakars” – atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā. Jau 1899. gada decembrī kolēģis Frīdrihs Morics Rīgas Mākslas biedrības salona eksponātu iespaidā pauda pārliecību, ka Purvītis pieder pie Krievijas labākajiem “sniega gleznotājiem”, un paredzēja, ka arī ārzemēs reti kurš spēj viņam līdzināties. Vācijas un Austrijas preses atsauksmes 1901. un 1902. gadā liecina, ka šis viedoklis tolaik nebija lokālpatriotisks pārspīlējums. Purvīša izcilību šajā nozarē daudzināja ne tikai Berlīnes baltietis Jūliuss Nordens, īstajā uzvārdā Haselblats, kas viņa gleznas pieskaitīja pie labākajiem  ziemeļu ziemas attēlojumiem, kādi jelkad redzēti. Ludvigs Pīčs Berlīnē atzīmēja, ka sniegs gan gaismā, gan ēnā ir gleznots tik patiesos toņos, kas neatpaliek no norvēģa Frica Teulova sasniegumiem. Frics fon Ostīni Minhenē norādīja, ka abas rīdzinieka Purvīša ziemas ainavas pieder pie “izcilākajiem dabasskatiem visā Stikla pilī”. XII Vīnes Secesijas izstādes apskatā laikrakstā Wiener Zeitung Purvītis bija nodēvēts par “krievu Fjestadu” un viņa darbi aplūkoti starptautiskā Ziemeļeiropas kopainas pietuvinājumā: “Zviedru, krievu un somu ledus un sniega ainavisti – Fjestads, Purvītis, Gallens – kā īsti glezniecības dzejnieki iegremdējas visās savas ziemeļu dzimtenes noskaņās un ar dziļu izjūtu atveido tās sniegoto, mēnessgaismas apspīdēto ziemas nakšu lielo, klusējošo mieru.” Vēstulē no Berlīnes žurnālā Kunstchronik par Purvīti rakstīja, ka savā jomā – sniega glezniecībā – viņam gandrīz nav konkurentu: “Viņš vienlīdz meistarīgi glezno savas dzimtenes balto ziemas ietērpu visās stadijās: kā plānu, gaišu rudens uzklātu lakatu, kā biezu, pūkainu un mīkstu vilnas segu, kas metra biezumā guļ pār zemi, un kā jaunavīgās marta zemes vieglo līgavas kleitiņu, pirms saulainais pavasaris šo kautrīgo segacīti ir apņēmīgi ieslēdzis savās skavās.”

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 šķirstām Sebastiāna Minstera "Kosmogrāfijas" izdevumus, kuros iekļautas Latvijas kultūras vēsturē nozīmīgas vērtības – pirmais iespiestais teksts latviešu valodā – Tēvreize un senākā iespiestā Rīgas panorāma. Kopā ar Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju Aiju Taimiņu iepazīstam Sebastiāna Minstera "Kosmogrāfijas" izdevumus, pie mums to ir vairāki. Aija Taimiņa apskatei nolikusi divus un vērš uzmanību, ka tie bijuši lasītāju lietoti, populāri izdevumi. Mums Latvijā Minstera kosmogrāfija īpaša vairāku iemeslu dēļ – “Kosmogrāfijas” 16.gadsimta izdevumos ir gan Livonijas apraksts, arī ikonogrāfiskais Rīgas panorāmas attēls, gan 1550.gada izdevumā – vecākais pašlaik zināmais iespiestais teksts latviešu valodā – Tēvreize. Bet sāksim visu pēc kārtas. "Kosmogrāfijas" pirmizdevums klajā nāk 1544.gadā Bāzelē un turpina iznākt ik pa diviem trim gadiem. Turklāt kosmogrāfija izdota vairākās valodās, atkārtoti un papildināti izdevumi iespiesti līdz pat 1628.gadam. Sebastiāns Minsters ir persona, kura dzīvesstāsts raksturīgs reformācijas laikam. Guvis tam laikam tradicionālu izglītību, iestājies franciskāņu klosterī, studējis vairākās augstskolās, apguvis orientālās valodas, bijis ebreju valodas profesors, augstskolu pasniedzējs, vārdu sakot – universāls zinātnieks. Pievēršam uzmanību 1550.gada "Kosmogrāfijas" izdevumam. Minsteram jauns vēstījums, viņš saņēmis jaunu ziņojumu, un 1550.gada vācu un tā paša gada latīņu "Kosmogrāfijā" ieraugām visiem pazīstamo Rīgas panorāmu un hronista Johana Hāzentētera pierakstīto Tēvreizi latviešu valodā. Tātad jauns korespondents, jaunas ziņas. Minstera “Kosmogrāfija” būtiska arī tiem, kas interesējas par latviešu valodas vēsturi, jo kosmogrāfijas vācu un latīņu izdevumā 1550.gadā iespiesta  Tēvreize latviešu valodā. To dēvē par Hāzentētera tēvreizi, un tas joprojām ir agrākais saglabājies iespiestais teksts latviešu valodā. Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes profesors, latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags apliecina, ka Hāzentētera tēvreize iekļaujas kopējā latviešu rakstu valodas vēstures procesā. Ernesta Kazakenaite ir Viļņas Universitātes pasniedzēja, viņas jomas – digitālās humanitārās zinātnes un latviešu valoda. 2020. gadā nolēmusi rakstīt par evaņģēlisko tekstu latviešu valodā  vēsturi, tādā pētījumā jāiekļauj arī Hāzentētera tēvreizi. Pētniece secinājusi, ka ir 32 Minstera "Kosmogrāfijas" izdevumi, kuros atrodama latviešu tēvreize. Nākamajā rakstā pētniece savos izziņas ceļos dodas tālāk, ar mērķi sniegt ieskatu par tēvreizes publicējumiem citos pieejamos 16.gs. pasaules aprakstos un tēvreižu krājumos. Tas viņai arī izdodas. Ikviens, kuram gribētos izsekot Minstera "Kosmogrāfijas" tekstiem, to var darīt. Mūsdienu digitālā pasaule ir atvērta, un visi lielie "Kosmogrāfijas" izdevumi digitalizēti. Tā iespējams lasīt to, kas atrodas Minhenē, Bāzelē vai citviet Eiropā.

Par neatkarības ideju apcietināts Rīgā 1974. gadā. Pēc diviem gadiem izbrauc no Padomju Savienības, tālāk strādā kā “Radio Brīvā Eiropa" žurnālists Minhenē. Par Atmodas, barikāžu laiku dzelzs priekškara abās pusēs raidījumā “Viens pret vienu” saruna ar bijušo “Radio Brīvā Eiropa” žurnālistu, Liepājas bīskapu emeritus Pāvilu Brūveru.

13. janvārī Latvijas Nacionālajā operā jauniestudējumu piedzīvos Jāņa Kalniņa opera „Hamlets”, kas dzimusi vienā gadā ar Brīvības pieminekli. Par abu mākslas darbu izgaismošanu jau tagad prieks. Ko šodien visvairāk novērtējam Kalniņa mūzikā, kā top spēka un maiguma drāma, kuras centrā ir sirdsapziņas tēma, kādas vizuālas un jēdzieniskas zīmes pavadīs atkusni un vai kaprači leks bedrē  - par to Gundas Vaivodes sarunā ar režisori Kristīnu Vusu, kura Latvijā iestudē jau desmito skatuves darbu, bet Berlīnē, Minhenē un citviet ir pazīstama kā veiksmīga operu režisore arī pilsētvidē. Kristīna Vuss: „Opera „Hamlets” tika pabeigta 1935. gadā, rakstīta gan Latvijā, gan Austrijā. Tas bija laiks, kad Latvijas komanda guva uzvaru 1. Eiropas čempionātā basketbolā, par tautas saziedotiem līdzekļiem tapa Brīvības piemineklis un Parīzes Trokadero muzeja Eiropas galeriju atklāja ar Baltijas valstu tautas mākslu. VEF drīz sāka ražot savu radio VEF Super Lux MD/37 ar skalu Eiropas kartes veidolā. Laiks ne gluži tādā mērogā izgāzies no eņģēm, kā tika teikts par karaļvalsti Dāniju. Pēkšņi rodas laika tunelis, kas savieno dažādo gadsimtu mirkļus: 16. gs. (drāma) – 1935. gads (opera) – 21. gs.(gleznas). Desmit ainās ar ļoti dažāda garuma starpspēlēm uzmanības centrā ir sirdsapziņas tēma, kas balansē uz Lielās skatuves ripas. Šekspīrs šo tēmu personificē vismaz 20 dažādos tēlos, komponists Kalniņš iztiek ar mazāk personāžiem. Gribas to visu pastāstīt baltā krāsā, ledus atkušņa situācijā.”

Raidījumā Piespēle saruna gan par pasaules sporta karali futbolu, gan citu aristokrātiskām saitēm vītu sporta veidu - airēšanu. Airētāja Laine Rumpe 10.oktobrī Minhenē izcīnīja bronzas medaļu Eiropas junioru čempionātā. Startējot sieviešu vieninieku sacensībās, Rumpe A finālā 2000 metru airējumā finišēja pēc astoņām minūtēm un 20,79 sekundēm. Augustā Rumpe izcīnīja augsto ceturto vietu pasaules junioru čempionātā. "Jau kopš pirmajiem treniņiem Laine izrādīja savu sajūsmu par airēšanu. Tieši Laines mīlestība pret šo sporta veidu un aizvadītie trīs gadi Murjāņu Sporta Ģimnāzijā ir rezultējušies šīs veiksmīgās sezonas panākumā, kas noslēgumā vainagojusies ar bronzas medaļas Lainei uz kakla. Sportiste ir ļoti mērķtiecīgi un ar lielu atbildības sajūtu gājusi uz rezultātu un esmu ļoti gandarīta un priecājos kopā ar sportisti," Latvijas Airēšanas federācija citē sportistes treneres Ilzes Krūzes teikto. Federācijas prezidents Henrijs Bukavs raidījumam Piespēle atzina, ka šis ir ļoti nozīmīgs un ilgi gaidīts panākums. Raidījuma otrajā daļā sazināmies ar Ukrainas pilsētu Oleksandriju, kur atrodas Latvijas futbola izlases centra aizsargs Kaspars Dubra. Pārrunājam Latvijas izlases pēdējā laika snieguma pozitīvo vektoru Pasaules kausa kvalifikācijas ciklā. Pēdējās divas spēles notika Daugavas stadiona, tajās Latvijas vispirms ar 0:1 cienīgi piekāpās ļoti spēcīgajai Nīderlandei, bet vēlāk ar 1:2 mača pēdējās minūtēs zaudēja Turcijai. Ar Kasparu runājam par pēdējā laika pozitīvajām vēsmām izlasē, kas tās veicinājis.

"Nekas nav īpaši mainījies, tikai tas, ka nav mēģinājumu un pirmizrāžu. Bet iesāktie darbi turpinās, un tas, kas ir plānots nākamajā sezonā vai pat tālāk, darbs pie iestudējumiem notiek," sarunā ar Kultūras Rondo atzīst scenogrāfe monika Pormale. Šobrīd savu darbu scenogrāfe sauc par Vāgnera periodu - jo top "Tanheizers" Hamburgas operā un "Loengrīns" Minhenē. Māksliniece ir optimistiska un cer, ka varēs nākamajā sezonā gan strādāt klātienē un arī izrādes varēs skatīties klātienē. Šobrīd top maketi, skices un rasējumi un klātbūtne nav nepieciešama. "Viss notiek ar domu par nākamajām sezonām. Tas gan," atzīst Monoka Pormale. Viņa arī atsaucas uz Vācijas pieredzi, kur, piemēram, Barlīnes Valsts opera notiek pirmizrādes, tiesa, tās ieraksta un skatīties var tikai attālināti, bet tā ir zināmā mērā garantija tam, ka darbs, kas tiek darīts, nav veltīgs. Pormale arī stāsta par par V.A. Mocarta operas "Dons Žuans" pirmizrādi Permā (Krievija) pagājušā gada nogalē. Tā ir bijusi viņai pirmā pieredze, kur viss darbs notika zoom un e-pastu sarakstē.  "Ja es būtu klātienē, būtu savādāk. Bija kompromisi, bet pirmizrāde notika, tas ir liels notikums jebkurā gadījumā," vērtē Monika Pormale. Viņa arī bilst, ka šāda sadarbība ir pagaidu risinājums un izņēmums un negribētu tā turpināt.  

FIBA Eiropas nodaļas sacensību menedžere Zane Jurjāne, viesojoties “Basketstudijā 2+1”, stāsta par lielākajiem izaicinājumiem, rīkojot Eiropas sieviešu čempionāta kvalifikācijas turnīra sabraukumu Rīgā. Runājām par FIBA prasību saskaņošanu ar Latvijas realitātēm, secinājām, ka basketbola “burbulis” faktiski ir drošākā vieta Rīgā, uzzinājām drošības protokola nianses, apspriedām nacionālo federāciju atsaucību, pārspriedām līdzjutēju iespējas mūsu komandu atbalstīt neklātienē, ieskatījāmies FIBA plānos 2021. gada vasaras plānos un atvadījāmies cerībā, ka novembra sabraukumu spēles notiks saskaņā ar apstiprināto grafiku:Ceturtdien, 12. novembrī, plkst.19:45 Latvija – Vācija (LTV7 tiešraide)Sestdien, 14. novembrī, plkst.19:45 Latvija – Horvātija (LTV7 tiešraide)44 minūtes par Eiropas sieviešu čempionāta kvalifikācijas turnīra sabraukumu Rīgā ar “mūsu cilvēku” FIBA Europe mītnē Minhenē! 05:55 - Riski, visu komandu ierašanās 12 cilvēki sastāvā;09:40 - Gūtās mācības no FIBA Čempionu līgas "burbuļa";17:55 - Iespēja "burbulī" līdzi ņemt sunīti;23:50 - Sazināšanās ar NBA par viņu pieredzi;28:45 - Skatītāji un skaņu pludināšana OSC zālē;32:20 - Rīcība pozitīva Covid-19 testa gadījumā;38:20 - Nākamās vasaras FIBA turnīri.

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinās divu dažādu mākslas jomas pārstāvjus - gleznotāju Jāni Avotiņu un literāti, atdzejotāju Ievu Lešinsku-Geiberi.  Kā top attēli, kā top dzeja, kā top atdzejojumi un kā to visu iespējams tulkot citu tautu auditorijām? Jānis Avotiņš, kura darbi vairāk bijuši skatāmi ārvalstīs nekā Latvijā, atzīst: "Savu darbu nosaukumus es varētu likt tik izsmalcinātā latviešu valodā, kas neko neizteiks Hamburgā, Minhenē vai Honkongā. Bet es to nedaru, jo pats skaidrojums tad būtu vēl viens mākslas darbs." Savukārt Ieva Lešinska-Geibere atklāj, kā veidot atdzejojumus, kā iespējams pārnest citā valodā Aleksandra Čaka vai Ulda Bērziņa dzeju un ko darīt ar latviešu valodai raksturīgajiem deminutīviem un frazeoloģismiem. Vai, piemēram, angļi spētu saprast dzejolī ietverto "lēkt uz ecēšām"?  

Turpinām raidījumu ciklu par Rihardu Zariņu. Šodien pievēršam uzmanību viņa stājgrafikas darbiem, ko pamatoti var uzskatīt par latviešu grafikas krājuma zelta kolekciju, un skaidrojam vairāk par viņu kā ekslibru aizsācēju Latvijā.Rihards Zariņš ekslibrus darinājis gan saviem ģimenes locekļiem, gan daudziem latviešu kultūras un mākslas darbiniekiem. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā ir liela Riharda Zariņa darbu kolekcija, apmēram 100 kompozīcijas, no kurām lielākā daļa ir iespiedgrafikas darbi, apmēram 30 kompozīcijas ir oriģināltehnikās – zīmējumi, akvareļi un pavisam neliels skaits – 5 darbi - darināti litogrāfijas tehnikā. Ofortu cikls „Ko Latvijas meži šalc” ir viens no nozīmīgākajiem Riharda Zariņa veikumiem, par cikla ieceri, sižetiem un darbu nokļūšanu muzeja krājumā zina stāstīt latviešu grafikas kolekcijas glabātāja Marita Bērziņa, atgādinot, ka cikls iecerēts pašā 20.gadsimta sākumā. Romantiskajās tradīcijās tapušās ainavu kompozīcijas, kurās redzami meža motīvi, laipas, tiltiņi, pameži, strauti un upītes ar pārkritušiem kokiem, rosina noskaidrot, kā darbi tapuši, Marita Bērziņa apliecina, ka tās ir dabas studijas, ko saviem audzēkņiem rosinājis oforta meistars, profesors Viljams Ungers. Krāsaina lielformāta oforta kompozīcija „Dzejnieka kaps” būs arī gaidāmās izstādes viens no centrālajiem darbiem. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte atsauc atmiņā savu darba gaitu sākumu, kad vajadzējis apstrādāt grāmatzīmju kolekciju, starp autoriem bijis arī daudz Riharda Zariņa ekslibru. Tā sākusies viņas sastapšanās ar mākslinieku, tagad tapis plašāks pētījums, kas būs lasāms arī topošajā rakstu krājumā par Rihardu Zariņu. Ekslibru zīmēšanai Rihards Zariņš pievērsās, papildinot zināšanas Minhenē un Vīnē, pēc atgriešanās Krievijā, kur uzsāka darbu Valstspapīru spiestuvē, atrada laiku arī grāmatzīmju mākslai, un viens ekslibris veltīts Pēterburgas Valstpapīru spiestuves bibliotēkai. Mūža laikā ir dažāds to cilvēku loks, kam Zariņš grāmatzīmes darina. Pavisam Rihards Zariņš darinājis 74 grāmatzīmes. Un kā uzskata Anita Meinarte, tas ir daudz, zinot viņa darbības plašumu un daudzveidību.

Red je na Microsoft, stigli su novi Surface uređaji, ali i novi detalji o tome kako bi Windowsova budućnost mogla da izgleda. Dok je u Redmondu bilo više Windowsa, Minhen će ga po svoj prilici imati sve manje, nova vlast u Minhenu najavila je da ipak nije gotovo za Linux i slobodni softver u upravi ovog grada. Google je rešio da ujedini sve svoje servise i programe za komunikaciju pod kapu jednog tima, a SAD i Kina se dalje razjedinjavaju u trgovinskom ratu koji bi eskalacijom mogao da aktivira i kinesku "crnu listu" američkih kompanija. To je u nekoliko rečenica Tehnopolis Podcast u 97. izdanju, čuvajte sebe i druge, hvala na slušanju! Pratite Tehnopolis podcast RSS Apple Podcasts Google Podcasts Aleksandar Miladinović @alexmiladinovic Ivan Jelić @escapetofreedom

Red je na Microsoft, stigli su novi Surface uređaji, ali i novi detalji o tome kako bi Windowsova budućnost mogla da izgleda. Dok je u Redmondu bilo više Windowsa, Minhen će ga po svoj prilici imati sve manje, nova vlast u Minhenu najavila je da ipak nije gotovo za Linux i slobodni softver u upravi ovog grada. Google je rešio da ujedini sve svoje servise i programe za komunikaciju pod kapu jednog tima, a SAD i Kina se dalje razjedinjavaju u trgovinskom ratu koji bi eskalacijom mogao da aktivira i kinesku "crnu listu" američkih kompanija. To je u nekoliko rečenica Tehnopolis Podcast u 97. izdanju, čuvajte sebe i druge, hvala na slušanju! Pratite Tehnopolis podcast: RSS Apple Podcasts Google Podcasts Aleksandar Miladinović @alexmiladinovic Ivan Jelić @escapetofreedom

FIBA Eiropas nodaļas birojā Minhenē strādājošā sacensību menedžere Zane Jurjāne, viesojoties “Basketstudijā 2+1”, stāsta, kā pandēmija ietekmējusi FIBA sacensību kalendāru 2020. gada vasarā un ikdienas dzīvi Minhenē, ar ko ikdienā nodarbojas FIBAEurope administrācija, kas Minhenē noder no Latvijas basketbola saimniecībā iegūtās pieredzes. “Basketstudija 2+1” palīdz tikt pāri robežām!00 - Jurjāne paredz, ka FIBA otrdien lems par šīs vasaras starptautisko turnīru atcelšanu;06min. - viņas pieredze čempionātu organizēšanā, kā tā ļāva dabūt darbu FIBA;12min. - viņai apkārt esošā komanda;16min. - FIBA mērķis organizēt videi draudzīgākus turnīrus;21min. - hierarhija iekš organizācijas;26min. - situācija ap atcelto "TTT Rīgas" spēli, kā FIBA lūkojas uz LBS

Studijā notikumus komentē žurnāliste Ina Strazdiņa un politologs Ojārs Skudra. Eiropas Padomes īpašā apspriede Dārgie kolēģi, [..] ir pienācis laiks panākt vienošanos mūsu līmenī par Daudzgadu finanšu ietvaru. Katra novilcināšana radīs nopietnas praktiskas un politiskas problēmas un apdraudēs esošo programmu un politiku turpināšanu, kā arī jaunu ieviešanu. Es visnotaļ apzinos, ka šīs sarunas ir vienas no sarežģītākajām, kādas mūs sagaida. Bet es esmu arī pārliecināts, ka ar veselo saprātu un apņēmību mēs varam panākt vienošanos, kura nāks par labu visiem eiropiešiem. Tā raksta Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, aicinādams Eiropas Savienības valdību vadītājus – uz šodienas īpašo sanāksmi par Eiropas daudzgadu budžetu. Tagad, kad Lielbritānija galu galā ir sekmīgi izstājusies, beidzot ir skaidrība par potenciālajām budžeta aprisēm. Eiroparlamenta deputāti daudzgadu budžeta jautājumus cita starpā apsprieda pēdējā plenārsesijā pagājušajā nedēļā. Uzstājoties šajās debatēs, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteica zīmīgu mudinājumu valstu pārstāvjiem izrādīt ne tikai degsmi, aizstāvot tradicionālās budžeta prioritātes, bet arī entuziasmu, atbalstot jaunās. Viņas individuāla apņemšanās esot piekrist tikai tādam daudzgadu budžetam, kurā vismaz ceturtā daļa būs atvēlēti klimata pārmaiņu problēmu risināšanai, tai skaitā pietiekamam finansējumam pārejai uz videi draudzīgām tehnoloģijām. Tikām izdevuma "The Economist" feļetonists ar pseidonīmu Charlemagne jeb Kārlis Lielais savā rakstā „Padarīsim Eiropu atkal vienmuļu!” raksta: Ja pagājušajā desmitgadē jūs jautājāt eirokrātam: „Kas nodarbina jūsu prātu?”, tad atbilde parasti bija dramatiska. Desmitgades sākumā eiro zvārojās uz sabrukuma robežas. Desmitgades vidū Grieķija teju tika izmesta no savienības, tad teju 3 miljoni patvēruma meklētāju ieradās no Sīrijas un citiem karstajiem punktiem. Drīz pēc tam Lielbritānija, tobrīd otra lielākā savienības ekonomika, nobalsoja par izstāšanos, kaut tai nebija nekāda nopietna plāna, kā. Īsāk sakot, dzīve Briselē bija aizraujoša. Vairākus gadus amatvīri uztvēra šo pilsētu kā vizīti pie proktologa: nepieciešamu, bet netīkamu. Šie laiki ir pagātnē. Brisele atkal ir nomierinoši vienmuļa. Pajautājiet garāmejošam eirokrātam, kas jauns, un atbilde būs prozaiska: diņģējamies par savienības budžetu. Minhene 2020. Bažu māktie Rietumi Minhenes Drošības konference Bavārijas galvaspilsētā notiek ik februāri kopš 1963. gada. Konferences ideja ir mazināt kara draudus un sekmēt kolektīvo drošību, radot dialoga platformu atbildīgajiem politisko un militāro lēmumu pieņēmējiem, diplomātiem, drošības un militārajiem ekspertiem. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām Minhenes Drošības konferencē aicinātie bija pamatā NATO un Eiropas Savienības pārstāvji, taču pēc 1999. gada tiem pievienojās arī dialoga partneri no Centrālās un Austrumeiropas, Indijas, Ķīnas, Japānas un Irānas; un mūsdienās Minhenes konference reizēm tiek dēvēta par „diplomātu Davosu”. Katru gadu pirms konferences tiek publicēts Minhenes drošības ziņojums, un šī gada ziņojumam dots apakšvirsraksts „Westlessness”. Šis pēc vācu salikteņu parauga darinātais un grūti tulkojamais jaunvārds asociējas pirmām kārtām ar angļu restlessness – "nemierīgums". Tas tiek skaidrots kā metafora pašreizējām bažām par tradicionālo Rietumu vērtību un rietumnieciskās identitātes apšaubīšanu un pat noliegšanu, par vienotas Rietumu pasaules izjūtas un mērķorientācijas trūkumu. Kā atzīst novērotāji, arī Minhenē uzkrītoši pamanāma bija redzējuma plaisa starp Eiropas Savienības un Savienoto Valstu pārstāvjiem. Kamēr Amerikas ārlietu ministrs Maiks Pompeo un aizsardzības ministrs Mārks Espers aicināja eiropiešus vienoties kopējā pretstāvē Ķīnai kā galvenajam globālajam draudam un Huawei kā tā konkrētajai izpausmei, eiropieši pārmeta amerikāņiem atkratīšanos no globālā drošības garanta atbildības. Tā Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss norādīja, ka amerikāņu aiziešana no Tuvajiem Austrumiem radījusi ģeostratēģisku vakuumu, kuru steidz aizpildīt Krievija, Irāna un Turcija. Par karu un mietu Tuvajos Austrumos tagad vairs nelemjot Ženēvā vai ANO mītnē Ņujorkā, bet gan Sočos un Astanā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona aicinājumi vienoties Eiropas suverenitātes stiprināšanai joprojām nerod gaidīto atbalsi, sevišķi jau Vācijā. Bet Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis konferencē uztraucās, ka pasaule aizmirst par karu Ukrainā, kas jau ilgst ilgāk nekā 2.pasaules karš. Vīruss un nauda Saskaņā ar vakar publicētajiem Pasaules Veselības organizācijas datiem, līdz šim Ķīnā reģistrēti vairāk nekā 74 000 saslimšanas gadījumi ar koronavīrusu. Līdz šim miruši 2006 pacienti, 136 no tiem - pagājušajā diennaktī. Ārpus Ķīnas līdz šim zināmi 926 saslimušie, no kuriem miruši 3. Taču nesalīdzināmi vairāk ir to, kurus tā vai citādi ietekmējuši Ķīnas varas iestāžu ieviestie karantīnas pasākumi. Sākot no sabiedriskā transporta apturēšanas un pārbaudēm, beidzot ar faktisku mājas arestu lielākajai daļai veselu lielpilsētu un rajonu iedzīvotājiem. Tiek lēsts ka pilnvērtīga pārvietošanās un normāla dzīve šobrīd Ķīnā ir liegta apmēram pusmiljardam cilvēku. Tas nozīmē slēgtas rūpnīcas, veikalus un citus uzņēmumus un preču piegādes pārtraukšanu un kavēšanos. Ekspertu prognozes par to, kāda varētu būt koronavīrusa epidēmijas makroekonomiskā ietekme, joprojām svārstās milzīgā amplitūdā. Vieni paredz, ka Ķīnas nacionālā kopprodukta pieaugums agrāk prognozēto 6% vietā šogad būs 5,5%, citi min 4%, vēl citi dramatiski prognozē pilnīgu stagnāciju pirmajā ceturksnī un, attiecīgi, ne vairāk kā 3,5% pieaugumu šogad. Nozīmīgu kritumu piedzīvo Ķīnas akciju tirgi, un paredzama plaša valdības intervence akciju cenu stabilizācijai. Februāra sākumā Ķīnas juaņa noslīdēja zem psiholoģiski kritiskā rādītāja - septiņas juaņas par ASV dolāru un arī šobrīd balansē uz šīs robežas. Vīrusa epidēmijas ekonomiskās sekas neizbēgami izjūt arī visa pārējā pasaule, kas ir nesaraujami saistīta ar mūsu planētas „ražošanas cehu”. Par šīgada peļņas kritumu aizkavētu detaļu piegāžu dēļ jau paziņojusi kompānija Apple; līdzīgas problēmas ir autoražotājiem Nissan un Hyundai. Ķīnas farmaceitiskās produkcijas eksporta pārtraukumi varētu ietekmēt pat Savienoto Valstu ekonomiku. Daudz nozīmīgāk nekā agrāk pasauli ietekmēs arī ķīniešu pirktspējas kritums, ciktāl šī nācija no mazapmaksātiem konveijera apkalpotājiem jau kļuvusi par nozīmīgu importētu produktu un pakalpojumu patērētājiem. Drūmas prognozes par šo gadu izsaka japāņu un vācu autoražotāji. Tiek lēsts, ka globālā aviopārvadājumu industrija cietīs 4 – 5 miljardus lielus zaudējumus; vairāk nekā miljardu lieli zaudējumi sagaidāmi tūrisma industrijai Japānā, apmēram tikpat lieli – Taizemē. Vissmagāk no epidēmija izraisītajām ekonomiskajām sekām var ciest Japāna, kuras ekonomika jau kopš pagājušā gada pēdējā ceturkšņa atrodas recesijā.

Viļānu Muzykys i muokslys škola, kai pīzeist tuos direktore Inta Brence, ir īstuode, kas centrej vītejūs kulturys i muokslys ļauds, jo sovu vītu rodūšai darbeibai ite var atrast gon bārni i jaunīši, gon ari pīaugušī. Vīna nu jaunuokūs, sarežgeituokūs i interesantuokūs našaubeigi ir interešu izgleiteibā pīduovuotuo animacejis darbneica, kur jaunīši pasnīdzieja Daiņa Poikāna vadeibā roda jaunys animacejis kinys latgaliski. Šudin Viļānu Muzykys i muokslys školā teik eistynuotys divpadsmit profesionalūs virzīņu programys i desmit interešu izgleiteibys programys, kuruos kūpumā vuicuos vaira nikai 150 audziekņu – bārni, jaunīši i ari pīaugušī. Jau gondreiž divdesmit godu itū školu voda direktore Inta Brence. “Viļāni ir cīši sarežgeita mozpiļsāta, jo faktiski sevkura škola bolstuos iz vītejūs dzeivuotuoju. Nu vysa kolektiva vītejī mes asam kaidi seši, septeni, bet kūpumā školā struodoj 22 pedagogi. Vysi tī, kas mes asam vītejī, mums jau ir puori 40 godu. Nu vīnys pusis labi, nu ūtrys slikti, tai kai muzykus školuos var struoduot specialisti tikai ar cīši šaurom kvalifikacejom,” stuosta Inta, atkluodoma, ka školuotuojus bīži viņ ir vysai problematiski atrast, tymā pošā laikā škola ir eipašs centrys Viļānūs. “Taidā mozā piļsātā kai Viļāni, es uzskotu, ka muzykys i muokslys škola centrej interesantuokūs cylvākus muokslā i kulturā.” Vaicuota par tū, kai školānu skaitu ītekmej demografejis procesi vaļstī, Inta pīzeist, ka koč ari školānu skaita samazynuojums nav vārojams, sovys sekys itam vysam vys tik ir. “Myusu, Viļānu, sabīdreiba kliust arviņ krīviskuoka, jo gods, jo klašu grupu komplekti kliust arviņ krīviskuoki, i tod ari mums, ka tu vēļ izlic sev lateņu, ka ir juosaryupej na viņ par profesionalū muokslu, bet ari par nacionalū, lokalū, vītejū, tod tev tei lateņa vēļ smoguoka ir, jo vys tik puorlīcynuot krīvu bārnu... spieļuot latgaliski voi latvyski. Tys ir sarežgeituok nikai, ka jis atīt i “ruļlej” iz čella vysu tū, teiksim, skaistū krīvu čella spēli. Cīši labi, bet jis tū var izdareit kotrā Moskovys muzykys školā, Minhenē ci Reigā, bet atrast tū ceļu, lai tys bārns labi jiutās ar tū latgaliskū, te nav runa tikai par tautysdzīsmem… Caur itū školu mes dabojam ari taidus eistus Latvejis piļsūņus, patīsus. Izgleiteiba vys tik ir tei, kas cylvāku nūlīk tī, kur jis ir. Deļtuo taida ir tei lateņa školai. Līkam spieļuot latvīšu muzykantu jaundorbus, tod mums ir muzykys kompoziceja, suocem poši komponēt. Es dūmoju, ka jau cytugod mes sovā muzykys konkursā spieļuosim tū, kū mes poši radejom. Tū sovu padareit profesionalu, tys tai svareigi, maņ redzīs.” Vīna nu profesionaluo vierzīņa programom, kuru nu pārnejuo vuiceibu goda var vuiceitīs Viļānu Muzykys i muokslys školā, ir “Animacejis darbneica”. Pārnejā vosorā darbneicā radeita pyrmuo animacejis kina, kas topuse napīsaistūt nikaidu papyldspāku nu molys – sazeimāta, sakomponāta, īrunuota, īkustynuota, samontāta i nūdūta skateituoju vietejumam. Vysā gon tei ir jau trešuo kina, kas topuse Viļānu Muzykys i muokslys školā.     “Pyrmū reizi mes darejom tai, ka poši komponējom muzyku. Vysuvaira maņ patyka tys, kai tei ir originalmuzyka i tai nav tautysdzīšmu apdare, kū mes šūbreid doram jaunai multenei, taisam apdareitys, drupeit džeza stylā,” stuosta školys direktore Inta Brence, kura “Animacejis darbneicā” vuica vīnu nu sadaļu – muzykys kompoziceju. Piļneigi patstuoveigi radeituo animacejis kina “Vinnejs Pūks Viļānos” ir bejuse ari pyrmuo nūpītnuo pīredze vairuokim jaunīšim, kuri pi tuos struoduoja, par pīmāru, bolsu īrunuotuojom Martai i Lindai. “Tai kai tei beja pyrmuo pīredze, es varbyut eisti naizprotu, kai vajag tuos emocejis pareizi izpaust, jo kotrā animacejis fragmentā juorunoj koč kaiduos cytaižuokuos emocejuos – prīcā voi bāduos,” stuosta Linda. Kai atkluoj školys direktore Inta Brence, jai Latgola i latgaliskais ir cīši svareigs, i izpratni par vītejūs sovpateibu svareigumu jei rauga veicynuot ari caur muokslu i kulturu školā. Aiz tuo ari ite radeituos animacejis kinys īrunuotys latgaliski. “Viļāni ir tik daudzveideiga i tik naparosta piļsieteņa, lai ari mes atsarūnam pošā Latgolys videņā. Es saprūtu, ka mes Viļuonūs tik moz asam dūmuojuši par tom boguoteibom, kas mums ir, i es dūmoju, ka taišni Viļuonūs tei latgalīšu volūda ir cīši tyva latgalīšu literarejai volūdai. Mes raugam pīsaisteit koč kaidus leidzekļus, atrast koč kaidys īspiejis i dareit koč kū interesantu. Taitod boguotynuot naviņ pošim sevi, bet ari dūt sovu pīnasumu, davumu myusu skaistajai latgalīšu kulturai… Mes asam atroduši žanru, kas ir cīši demokratiskys. Žanrys, kas apvīnoj ituos te daudzuos storpnūzaris, kas ir myusu školā. Mes nūsadorbojam na viņ ar muokslu, bet ari ar muzyku, deju, mums ir profesionalais vierzīņs dejā i mums ir miļzeigs sapyns, kuru mes eistynuosim tyvuokajā pīcgadē, tys ir teatris. Praktiski mums ir vyss, kaba pylnvierteigi dorbuotūs animacejis i ni tikai animacejis nūzarē.” Školuotuojs Dainis Poikāns ir “Animacejis darbeicys” vadeituojs, kurš pīktdīnem iz Viļānim braukoj nu Kuorsovys. Koč ari pats kasdīnā vaira struodoj ar zeimiešonu, animaceja i vītejūs aizaraušona ar animaceju aizdaguse ari jū. Turpynoj Daiņs: “Ruodejuos tai, ka tei filma byus vaira taida aktiva, pīsuotynuota ar darbeibu, bet golā saguoja, ka tei ir vaira izzynūša, stuostūša, par koč kū viestejūša i tei darbeiba, aktivitatis aizīt ūtrajā planā. Tys beja nalels puorsteigums.” {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="485" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}   *** Viesturis rubrikā itūreiz Kaspars Strods stuosta par kaidu Latgolai svareigu nūtikšonu pyrma 156 godu, kod  Pūlejā suocēs vierīneiga pretreakceja caryskuos imperejis režimam – poļaku sasaceļšona i tuos atskanis Latgolā.      

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies postpatiesību laikmetam. Pirms desmit gadiem Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā uzrunā Minhenes Drošības konferencē brīdināja pārējo pasauli par to, ka viss mainās un ir laiks ieviest jaunu globālo drošības modeli ar vairākiem varas centriem, tostarp arī Maskavu. Rietumu pasaule Putinā neieklausījās, un šodien krievu mediji šo runu izmanto jau kā viņu prezidenta pareģojumu par šķelšanos Eiropā un ASV. Kā Putins palīdzēja šim pareģojumam piepildīties un vai postpatiesības ēra ir iestājusies tikai pateicoties Putina gaišreģībai, vai tomēr mainīgiem globāliem ģeopolitiskajiem apstākļiem arī bijusi sava nozīme? Studijā saruna par to, kā patiesības un faktu nozīmes mazināšanās mūsdienu komunikācijā rada draudus starptautiskajai drošībai un demokrātijas pastāvēšanai un ar kādām metodēm varam censties apturēt puspatiesību un alternatīvo faktu uzvaras maršu. Raidījuma viešņas Ilva Skulte, Rīgas Stradiņa Universitātes Komunikācijas studiju katedras asociētā profesore un maģistra studiju programmas Komunikācija un mediju studijas vadītāja. Vēl raidījumā Starptautisko pētījumu centra direktores Gundas Reires komentārs par to, vai pēc Maikla Flina atkāpšanās no Trampa nacionālās drošības padomnieka amata varam atviegloti uzelpot, ka Krievijas ietekmes draudi ir novērsti.   Rietumos nereaģēja pietiekami nopietni uz Putina paziņojumu pirms 10 gadiem Arvien biežāk sabiedrībā runājam par postpatiesības ēru jeb laiku, kad emocijām un viedokļiem ir lielāks spēks ietekmēt cilvēku lēmumus, nekā pārbaudāmiem un patiesiem faktiem. Tieši šo bieži piesauc kā vienu no iemesliem britu balsojumam par labu ES pamešanai, amerikāņu atbalstu Donaldam Trampam, kā arī Rietumu sašķeltajām sabiedrībām. Postpatiesība bija fokusā arī ikgadējā Minhenes drošības konferencē. To gaidot, Kremlim piederošais TV kanāls “Rossija 1” pagājušajā nedēļā, atcerējās pēdējo reizi, kad tajā piedalījās Krievijas prezidents. Tieši pirms 10 gadiem Vladimirs Putins savā uzrunā brīdināja pārējo pasauli par to, ka viss mainās un ir laiks ieviest jaunu globālo drošības modeli ar vairākiem varas centriem, tostarp arī Maskavu. Šāds modelis aizstātu pastāvošo, viņaprāt, neefektīvo un nemoderno ASV un Transatlantiskās alianses globālās uzraudzības modeli ar centru Vašingtonā, kas netiekot gala ar jaunās pasaules iespējamiem izaicinājumiem. Jau minētais televīzijas kanāls šo runu nu pozicionē teju kā pareģojumu. “Ir tāds teiciens vislabāk pareģot nākotni ir īstenot to, tātad uzsākt pašiem tos projektus, saka Austrumeiropas politikas pētniecības centra izpilddirektors Andis Kudors. Kudors norāda, ka Putina runa Minhenē liecināja par Krievijas elites vilšanos tās mēģinājumos uzlabot attiecības ar Rietumiem. "Šī Minhenes runa jau bija kā turpinājums, kā plāns, ko Krievija darīs. Krievija vienmēr ir runājusi par ASV kā globalizācijas virzītāju, kas to īsteno tikai savu savtīgu interešu pēc. Tas, ka var būt “win win” stratēģija, ka visi ir uzvarētāji, to viņi ir nolieguši. Tāpēc šī politika, kas pēc tam tika veidota, un 2008., 2009. gadā tika Krievijas ārpolitiku veidojošajos dokumentos nostiprināta, bija runa par multipolāro pasauli. Un dokumentos tas parādās tieši pēc šīs Minhenes runas. Tādā ziņā viņi ir ne tik daudz gājuši uz savas varenības vairošanas, lai arī izveidotos par kaut kādu dabisku pasaules gravitācijas centru, vienu no, drīzāk viņi operējuši tajā pašā Ļeņina stilā - domājot, ko darīt ārpusē. Teiksim tāda globālā pieeja un drosme rīkoties citās valstīs, lai viņas darbotos it kā labvēlīgi Krievijai, nu katrā ziņā Krievijas elitei, bet noteikti ne visai Krievijai. Tās jau ir senas tradīcijas. Bet Minhenes runa, manuprāt, bija kaut kādā ziņā Putinu plānu paziņošana, uz ko Rietumos nereaģēja pietiekami nopietni," analizē Kudors.

„Ir jāatskaņo Latvijas himna un jāsaka uzruna tautai, lai cilvēki nākt glābt radio!” - ar šādiem vārdiem 1941. gada 1. jūlijā inženieris Alberts Jekste telefona sarunā uzrunāja savu draugu latviešu kino un teātra režisoru Voldemāru Pūci. Kas skanēja uzrunā un kā tas beidzās Voldemāram Pūcem, par to Reiz radio… stāstīs viņa dēls aktieris Kaspars Pūce. Raidījums Reiz radio... viesojas pie aktiera Kaspara Pūces, klausāmies viņa lasītajā no 1949. gada nopratināšanas protokola. Dzirdēto tekstu tajā laikā čekistiem ir teicis radio tehniskās nodaļas inženieris Valfrīds Breikšs. Protokolā minētais Voldemārs Pūce par šo izgājienu tajā pašā 1949. gadā par „par Dzimtenes nodevību" tika notiesāts un izsūtīts uz Vorkutu ieslodzījumā stingrā režīma nometnē. To, ka tēvam ir bijusi saistība ar radio un viņš radioēkā cietis negadījumā, iekrītot lifta šahtā, to Pūču ģimenē zināja, bet kā un kāpēc tas noticis, par to padomju gados netika runāts. Voldemārs Pūce 1981. gadā aizgāja mūžībā un stāstu par radio liftu aiznesa sev līdz. Tikai tad, ka sabruka PSRS un bija pieejami Drošības komitejas dokumenti, Kaspars tos izpētīja un rūpīgi visu pierakstīja trijās biezās kladēs. Tur arī atklājās tēva krimināllieta - sadarbība ar vācu okupantiem un pretpadomju aģitācija. Un tagad arī radioklausītājiem piedāvājam atmiņas par 1941. gada 1.jūliju, laiku, kad tikko ir notikušas deportācijas 14. jūnijā, tikko Rīgu ir atstājis krievu karaspēks un latvieši gaida Hitlera armiju kā atbrīvotājus no padomju okupantu jūga. Inženieris Alberts Jekste zvana savam draugam kino režisoram un tolaik arī latvju drāmas ansambļa vadītājam Voldemāram Pūcem un aicina glābt radio, un rakstīt uzrunu klausītājiem. Alberta Jekstes runa Rīgas radiofonā 1941. gada 1. jūlijā „Latvji, Sarkanā armija no mūsu galvaspilsētas šodien padzīta. To varēja veikt tikai pilnīgi un ar vismodernāko kara tehniku apbruņotā, uzvarām vainagotā Vācijas armija. Latvieši, esiet tagad vienoti visi kā viens vīrs, sagaidiet vācu karavīrus tagad ar pateicības gavilēm un sniedziet palīdzīgu roku, kur vien un kā vien varēdami. Postu, ko nesis karš, salabosim, bet neesam neviens spējīgs vairs atdot dzīvību tiem labākajiem latvju dēliem un meitām, kuri tika čekas kamerās, Rīgā, Stabu ielā 12 nobendēti un centrālapkures krāsnīs sadedzināti. Laipni lūdzam ikvienu glābt no uguns posta, kas glābjams, jo tas nāks tikai mums pašiem par labu. Pilsoņi, kas vēlas ņemt dalību kārtības uzturēšanā Latvijas galvaspilsētā Rīgā, tiek lūgti sapulcēties pie Pasta ēkas centrā, jo katrs ir saimnieks savā zemē! Pulcēsimies zem Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga! Lai dzīvo Hitlers un viņa neuzvaramā armija! Virsnieki, instruktori, kareivji, kas vēl dzīvi, vecie partizāni un 19-ā gada kara dalībnieki, nākat pie mums, mēs jūs gaidām palīgā katrā laikā un vietā.” Pēc uzrunas uzrakstīšanas Voldmārs Pūce, izejot radio gaitenī piektajā stāvā un kāpjot liftā,iekrīt lifta šahtā. Sarkanā krusta slimnīcā viņam uzstāda diagnozi - augšdelma lūzums, smagi mugurkaula lūzumi, muguras skriemeļu un muguras smadzeņu bojājumi. Nekustīgs guļot gultā, viņš dzird ārstu sakām, ka ar tādiem ievainojumiem cilvēki vairs nepieceļoties. Kaspars Pūce atminas, tad tēvā šis spriedums iesvēlis spītu, viņš atcerējies sava skolotāja - skatuves mākslas pedagoga, aktiera un režisora Mihaila Čehova mācīto par impulsu sūtīšanu savam ķermenim un pareizu elpošanu, un rezultātā pēc aptuveni diviem mēnešiem Voldemārs Pūce pats savām kājām iznācis no slimnīcas. Kā zināms, pēc tam sekoja izsūtījums uz Sibīriju, bet arī tas nesalauza sīksto vīru, kuru zinām kā 1940. gadā uzņemtās filmas „Kaugurieši” un 1968. gadā uzņemtās filmas „Mērnieku laiki” režisoru. Savukārt Alberts Jekste par savu patriotismu Latvijas radiofonā nopelna vienu gadu Salaspils koncentrācijas nometnē. Talantīgais inženieris, starp citu, aktrises Antas Klints pusbrālis, savulaik strādājis VEF rūpnīcā, tur bijis projektēšanas nodaļas biroja vadītājs, vēlāk viņš izveido pirmo profesionālās skaņu studiju Latvijā un darbojas uzņēmumā „Rīgas filma”, ieskaņojot gan dokumentālās, gan pirmās spēlfimas, jau minētos "Kauguriešus" un arī Viļa Lapenieka režijā uzņemto „Zvejnieka dēlu”. 1941. gada jūlijā Albertam Jekstem uztic vadīt Latvijas radiofonu, ko viņš arī īsu brīdi veic, līdz visā valstī un, protams, arī radio nostiprinās vācu vara un Jeksti iesloga koncentrācijas nometnē. Pēc Otrā pasaules kara viņš aizbēg uz Vāciju, tur Minhenē atjauno akciju sabiedrību „Rīgas filma”. Vēlāk Jekste pārceļas uz Kanādu, kur piecdesmito gadu beigās nodibina uzņēmumu "Atlantic Films", kas ne vien veiksmīgi izveido 20 dokumentālās filmas, bet attīsta jauninājumus filmu tehnoloģijā. 

I Philipp pronalazi trag, koji može da pomogne u rješavanju zagonetke. U novinama pronalazi reklamu za mjuzikl o kralju Ludwigu. Na putu ka dvorani gdje se mjuzikl izvodi, intervjuiše turiste iz cijelog svijeta.Dok se Paula nalazi u uredu u Berlinu, Philipp obilazi Minhen. Još uvijek ne zna ništa o otkriću svoje kolegice, ali i on se nalazi na pravom putu ka rješenju misterije. Njegovu pažnju privlači reklama za mjuzikl o kralju Ludwigu. U autobusu koji vodi ka dvorani gdje se mjuzikl izvodi, on pita turiste šta očekuju od predstave?  Ova epizoda je vježba za razumijevanje teksta. U autobusu je zadatak da se među raznim jezicima koji se čuju, prepozna njemački. Osim toga se obrađuje uloga negacije "nichts" – ne, kada stoji iza glagola.