Podcasts about skaidrojam

Skaidrojam kādu visai neparastu Baltijas jūras piekrastes vēstures lappusi – spirta kontrabandu pa jūru 20. gs sākumā. Baltijas jūra nav tikai gleznaina ainava, smilšanais pludmales un zvejnieki – tā ir arī ceļš, pa kuru savulaik apiets ne viens vien aizliegums, tostarp, alkohola kontrabanda. Daži no šiem stāstiem nu jau kļuvuši par anekdoti – kā daža laba zvejnieka māja pārvērtusies par teju pili, neskatoties uz pieticīgo algu. Kā valsts regulēja alkohola apriti 20. gs. pirmajā pusē un kāda bija piekrastes loma pagrīdes tirdzniecībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Bauskas muzeja direktors Aigars Urtāns, kurš pirms vairākiem gadiem sarakstījis grāmatu "Spirta jūra", pievēršoties šai neparastajai vēstures lappusei, un vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva pētnieks Guntis Vāveris.

Daudziem jau piemirsies, kas ir stāvkundziņš. Bet varbūt jūs nemaz nezināt, kas tas ir? Arī par stāvkundziņu latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Par jaunajiem vārdiem stāsta Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Stāvkundziņš ir viens no vārdiem, kas iekļauts elektroniskajā vārdnīcā "Tēzaurs". Tas iesniegts sabiedrības iesaistes iniciatīvā, kurai dots nosaukums "Iesaki vārdu!". Stāvkundziņš ir rotaļlieta ar noapaļotu apakšdaļu, ko nav iespējams apgāzt, jo zemā smaguma centra dēļ tā vienmēr atgriežas stāvus stāvoklī. Elektroniskajā vārdnīcā "Tēzaurs" no 20. janvāra uzsākta sabiedrības iesaistes iniciatīva "Iesaki vārdu!". Tā ir daļa no Latvijas Zinātnes padomes finansētā pētījumu projekta "Mūsdienīgas metodes latviešu valodas leksisko resursu pilnveidei" un tā mērķis ir pētīt un attīstīt jaunākās metodes vārdnīcu papildināšanā, aptverot valodā lietotus, bet vārdnīcās vēl neiekļautus vārdus un to nozīmes. Par šogad iesūtītajiem un vārdnīcā jau iekļautajiem vārdiem stāsta Latvijas universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes aosciētā profesore Ilze Lokmane. Dite Liepa īpaši analizējusi valodas lietojumu medijos. Viņa atzīst, ka būtisku jaunumu nav, bet norāda, ka pārāk daudz medijos lieto vārdu izaicinājums.  "Nezinu, varbūt man vienai tagad ir tāda saasināta uztvere. Bet "skola ar fiziskās veselības izaicinājumiem", "bērni ar neiroloģiskiem kustību izaicinājumiem", "ģeopolitiskie izaicinājumi", "demogrāfijas problēmas ir lielākais izaicinājums". Humoram - "tualetes kā nepieciešamība un izaicinājums". Trīsreiz var minēt, kāds izaicinājums ir tualetēm. To gan ir teicis studijas viesis: "Tualetes kā nacionālo īpatnību izaicinājums."," piemērus min Dite Liepa. "Ja jums kaut kas pietrūkst, izaicinājums jums palīdzēs." Teju viss ir izaicinājums. "Ja klausās ziņu raidījumus, dienā tie ir 30 - 40 izaicinājumi," bilst Dite Liepa. Savukārt Andrejs Veisbergs min, ka daudzskaitlī mēdz lietot vārdu progresivitāte - progresivitātes. "Daudzās progresivitātes ir liels izaicinājums," piemēru min Andrejs Veisbergs. "Samērā jauns modes vārds, kas parādījies ļoti dīvainā formā, tā ir resilience un resilients. Turklāt ar "s" nevis "z". Ja mēs to lietojam, tad jābūt "z", jo nesakām "reserve" un līdzīgus vārdus. Tā ir angļu valoda, bet šim vārdam jau gadus divus vismaz ir stabilas terminoloģija apstiprināts vārds "noturība". Ļoti labs vārds. Bet bieži mēs dzirdam tagad kopā tā sauktos dubultvārdus - "resilientā noturība"."  "Esmu savācis vēl dažus šos dubultos [vārdus], kur parasti ir viens aizguvums, viens ir paša vārds," turpina Andrejs Veisbergs. "Nacionālā valstsvienība, zāļu medikamenti, testa pārbaude, potenciālās iespējas. Un tādu ir daudz."   

Plānojat mājās remontu? Raidījumā Kā labāk dzīvot interesējamies, kurus darbus var veikt tikai pavasarī. Skaidro Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma pedagoģes Sandra Miklašēvica un Gunita Ķēniņa. Ierakstā Latvijas Amatniecības kameras biedrs, apdares darbu meistars Normunds Lindemanis iepazīstina ar aktuālajām interjera dizaina tendencēm 2026. gadā.  

Šajā Šauj garām epizodē kopā ar Viesturu Arklonu runājam par vairākām aktuālām un interesantām tēmām, kas šobrīd svarīgas medniekiem.Sarunu sākam ar aktualitātēm Eiropā. Tikko Dānijā, Kopenhāgenā, notika FACE biedru pilnsapulce, kur tika apspriesti vairāki būtiski jautājumi – svina munīcijas aizliegums, lielie plēsēji un to apsaimniekošana, kā arī FACE nākotnes stratēģija. Skaidrojam, kāpēc FACE darbība ir svarīga arī Latvijas medniekiem un kā Eiropas līmenī pieņemtie lēmumi ietekmē arī mūs.Tālāk pievēršamies lasītāju jautājumam par ieročiem – vai ir vērts iegādāties karabīni, ja cilvēkiem ir bažas, ka X stundā tā varētu tikt atsavināta. Skaidrojam, ko nosaka likums un kā šāds scenārijs teorētiski varētu izskatīties.Runājam arī par situāciju Ukrainā, kur kara dēļ ir smagi cietusi medību saimniecība un radītas nopietnas ekoloģiskas sekas. Un, protams, pieskaramies arī kādam neparastākam stāstam – interesantām un mazāk ikdienišķām medību metodēm.Epizodi atbalsta Medību saimniecības attīstības fonds, kura viens no galvenajiem uzdevumiem ir mednieku izglītošana.

Burāšana noteikti ir elitārs laika pavadīšanas veids, bet tas gan ir mīts, ka lai nodarbotos ar to, nepieciešama liela nauda. Tiešām? Skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas burātāji Askolds Hermanis, Dārta Ošeniece un Silards Kamergrauzis. Ierakstā uzklausām Edgaru Budreviču. Viņš ir burātājs otrajā paaudzē un ziemā strādā par kravas auto šoferi Anglijā, bet sezonas laikā, vismaz četrus mēnešus gadā, velta savai sirdslietai - burāšanai. Viņš uzskata - tas ir mīts, ka burāšana ir dārgs vaļasprieks.

Māksliniece Paula Vītola, lai gan nāk no vizuālās un mediju mākslas lauka, aizvien vairāk pievēršas skaņu mākslai. Izjūtot, ka trūkst iespēju to apgūt, Paula izdomāja veidot pati savu izglītības programmu. Un tā nupat Rīgā atklāta mākslai un pētniecībai veltīta telpa “AB12 kabinets”. Skaidrojam, kas gaidāms eksperimentālajā programmā un ko Paulai Vītolai ir svarīgi par elektronisko mūziku pastāstīt tiem, kas šo lauku vēl iepazīst.

Raidījumā Pievienotā vērtība šajā reizē par bankām, uzņēmumiem un kreditēšanu. Skaidrojam, vai šajā ziņā ir kādas pozitīvas izmaiņas Latvijā, vai arī naudas pieejamība izaugsmei joprojām ir problēma. Nav nedz slikti, nedz labi un dzīvojam fiziski un ekonomiski nemierīgos laikos, tā  tikšanos ar Valmieras puses uzņēmējiem iesāk Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.  Notiek tektoniskas pārmaiņas ģeopolitiski un šobrīd tā īsti sagatavoties, paredzēt, kur tieši kas un kā trāpīs un kur sāpēs, nav iespējams. Vienīgais saprātīgais risinājums ir domāt, kā veselīgi augt. Un viens no ekonomikas izaugsmes riteņiem, kurš Latvijā vismaz vēl nesen buksēja, bija kreditēšana. Tā auga lēnāk nekā ekonomika.  Tagad savu artavu kopējai ekonomikas izaugsmei un kredītu pieejamībā ir radījusi arī pārkreditēšanas iespēju iniciatīva. Pēc Latvijas Bankas aplēsēm 17% no banku kredītportfeļa jeb 11000 hipotekāro kredītu ir likmes samazinājums vidēji par 0,5 procenpunktiem, un jauniem kredītiem pievienotās likmes virs diviem procentiem praktiski vairs neeksistē. Gadā kredītņēmēji kopā ir ietaupījuši teju 4 miljonus eiro. Nākamie soļi, lūkojoties uzņēmēju virzienā no Latvijas Bbankas puses, ir raudzīties, ko var darīt ar komisijas un pirmstermiņa kredīta atmaksas maksām, kas joprojām ierobežo banku konkurenci un pākreditāciju. Vēl viens pēc Kažāka domām satraucošs rādītājs ir kredītu nodrošinājums un garantijas, ko prasa bankas.

Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz par Eiropu un tās globālo konkurētspēju – par „28. režīmu”, kā to sauc Briselē. Tā ieviešanu kā steidzamu un prioritāru Davosas ekonomikas forumā izziņoja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Skaidrojam, kas tas pa režīmu un kāda no tā jēga? Pasaules ekonomikas forumā Davosā šogad notika daudz interesantu notikumu, galvenokārt, protams, saistīti ar Trampa izgājieniem. Bet, ja pieturamies strikti pie ekonomikas un biznesa pasaules, tad viens no būtiskākajiem, ko gan aizēnoja viss iepriekš minētais, bija Eiropas komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas paziņojums par „28. režīma” ieviešanu, jeb EU-INC. Savā uzrunā Leiena brīdināja, ka “Eiropai ir jāpaātrina savi centieni neatkarības virzienā (..) un šobrīd par to jau ir izveidojusies reāla vienprātība”. Vienprātība pamatlīmenī, jeb mērķos, ko īsti ar EU-INC ir vēlme panākt, būtībā – apstādināt inovāciju un investīciju izaugsmes atpalicību no citiem pasaulē. 

Pagājušajā nedēļā runājām par Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datu arhīvu, bet šoreiz vairāk par preses arhīvu, jo arī tajā ir daudz ziņu par pagātnes laikapstākļiem un klimatu. Ne velti arī mūsdienās, joprojām klimatologi, veicot pētījumus par pagātnes klimatu, dažkārt izmanto senus avīžu un žurnālu rakstus, kā arī hronikas, kur var atrast informāciju, kas nav meteoroloģiskajās datu bāzēs. Skaidrojam, kad par klimata pārmaiņām sāka runāt Latvijas presē un kādas dažādas dīvainas teorijas un nākotnes paredzējumi atrodami pat simt gadu senās avīzēs. Par klimata pārmaiņām raidījumā Zināmais nezināmajā runājam daudz, bet pētījumi par klimatu sākās jau pagājušajā gadsimtā. Taču kad un ko par klimatu sāka rakstīt Latvijas presē? Dati Latvijas Nacionālās bibliotēkas Periodisko izdevumu krātuvē liecina, ka vārdu “klimats” presē izmantoja jau 19. gadsimtā, taču lielākoties vārds izmantots medicīnas rakstos, jo tajā laikā bija populārs uzskats, ka daudzas kaites var ārstēt, pārceļoties dzīvot uz vietu, kur ir kaut mazliet atšķirīgi klimatiskie apstākļi. Pat Latvijas mērogā – no skarbās Vidzemes augstienes pārcelties uz maigāko piejūras klimatu Liepājā vai kādam liepājniekam pārcelties uz Latgali. Vēl daudz vārds “klimats” izmatots arī apzīmējos laikapstākļus, piemēram, aizvadītā mēneša klimats bijis labvēlīgs ražas novākšanai. Mūsdienās mēs ar vārdu “klimats” apzīmējam daudzu desmitgažu laikapstākļu kopumu. Un vēl ir populārzinātniski rakstu par senu vēsturi – par ledus laikmetiem un seniem ģeoloģiskiem periodiem. Pirmais raksts, kurā pieminētas klimata pārmaiņas reālā laikā, vismaz, ko izdevās atrast, ir 1915. gada 15. aprīļa izdevumā “Zemkopis”, tiesa, tas ir par lokālākām izmaiņām, taču vienalga ļoti interesants un būtisks – cilvēki pamanīja, ka meži ir svarīga mikroklimata sastāvdaļa un to izciršana ievērojami pasliktina hidroloģisko režīmu. Tiesa, tajā brīdī Latvijas teritorijā mežu platībubija mazāk nekā šobrīd. Bet par klimata pārmaiņām mūsdienu izpratnē, par globālākiem procesiem pirmo reizi Latvijas presē var lasīt 1926. gada 29. oktobrī laikrakstā “Kareivis”, kur publicēts raksts “Vai iespējama pēkšņa Eiropas klimata maiņa?”, kurā izteiktas bažas par Atlantijas okeāna straumju, tostarp Golfa straumes iespējamām izmaiņām un kā tas varētu mainīt klimatu Eiropā. Tiesa, rakstā minēts apgalvojums, kas papildināts ar pāris fantāzijām, un tas arī viss. Pēc simt gadiem varam konstatēt, ka nav kļuvis pie mums par 4-5 grādiem siltāks un nav arī krāšņu vīna dārzu un rivjēras Gaujas un Abavas krastos. Kopš tā laika temperatūra Latvijā cēlusies par aptuveni pusotru grādu.

Ūdens aprites cikls ir viens no ķēdes posmiem, kas ietekmē un faktiski rada laikapstākļus. Redzamākais šī aprites posms, protams, ir lietus, kuru šovasar esam redzējuši vairāk nekā gribētos. Bet neredzamā daļa ir mitrums gaisā - ar aci nesaskatāms, bet ļoti nozīmīgs. Cilvēki bieži nemaz nesaprot, ka to sajūt, un nezina, kādu ietekmi tas atstāj uz mūsu pašsajūtu, veselību. Skaidrojam, kā gaiss mijiedarbojas ar ūdeni. Ja to saprot un patur prātā, daudzas lietas top skaidras un ir daudz vieglāk pašiem  izdomāt, kāpēc rodas vai nerodas kāda dabas parādība. Gaisa mitrumam ir ārkārtīgi būtiska loma gan laikapstākļos, gan dzīvajā dabā, gan tas atstāj lielu ietekmi uz to, kā sajūtam laikapstākļus, kā vispār jūtamies. Zinot, kā ūdens un gaiss mijiedarbojas, daudz labāk varam saprast, kāpēc dažreiz mums salst it kā siltā laikā, bet citkārt mēs svīstam, un svīstam pat 20 grādos. Būtu svarīgi saprast, kas īsti ir relatīvais gaisa mitrums, ko dzirdam ik stundu radio laika ziņās, un kas ir absolūtais gaisa mitrums, par ko dzirdēts mazāk. Kāda ir atšķirība starp šiem diviem rādītājiem? Lai izprastu relatīvo gaisa mitrumu, ir jāzina viena būtiska gaisa īpašība: jo gaiss ir siltāks, jo tas sevī var saturēt vairāk ūdens tvaiku. Jo gaiss ir vēsāks, jo tajā var būt mazāk ūdens tvaiku.  Iedomājamies kubikmetru gaisa - stikla kubs, pildīts ar gaisu, kura temperatūra ir +20 grādi un relatīvais mitrums 60 %. Šādā kubikmetrā gaisa ir 10 grami ūdens. Tvaika veidā - iztvaikojis, neredzams. Kāpēc relatīvais gaisa mitrums ir 60 %? Tāpēc, ka +20 grādus silts gaiss sevī var teorētiski spēt saturēt 17 gramus ūdens. Ja tā būtu, tad relatīvais gaisa mitrums būtu 100 % un sāktu parādīties migliņa jeb ūdens no gaisa jau sāktu mēģināt izdalīties sīkos, sīkos miglas pilienos. Ja šo kubu gaisa sasildīsim līdz +30 grādiem, relatīvais gaisa mitrums samazināsies līdz 33%, jo šādā siltākā gaisā ir arvien vairāk iespēju uzņemt mitrumu, un +30 grādu gaiss var saturēt līdz 30 gramiem ūdens uz kubikmetru. Tāpēc tie 10 grami ūdens, kas ir mūsu kubā, pret teorētiski iespējamo maksimālo daudzumu ir 33 %. Un, jo vairāk mēs šo gaisu sildīsim, jo relatīvais mitrums samazināsies, lai gan faktiskais ūdens daudzums mūsu kubā būs palicis nemainīgs - 10 grami. Tāpat process tikai apgriezti darbojas, ja mēs gaisu atdzesējam. (..) Dabā visbiežāk un vislabāk šis process redzams vakaros, kad pēc saulainas un siltas dienas gaiss atdziest un sasniedz tādu temperatūru, kad to ūdens tvaiku, ko pa dienu spēja sevī noturēt, vairs nespēj, un parādās migla un rasa. Bet aktualais ir lietus un negaiss, un ļoti slapja vasara Ne tikai pie mums, bet arī tuvējās kaimiņvalstīs tā ir šīs vasaras ikdiena. Lielā daļā Vidzemes un Latgales šī ir slapjākā vasara, kādu esam piedzīvojuši. Detalizēti dati par nokrišņu daudzumu Latvijā pieejami kopš 1945. gada. Ir arī vēl pāris desmitgades senāki dati, bet tie vēl nav gana sakārtoti, tie turpina būt pierakstu žurnālos, nevis datubāzēs, tāpēc pagaidām var teikt - 2025. gada vasara Madonas, Gulbenes, Jēkabpils un Augšdaugavas novadā ir slapjākā 80 gadu laikā. Citviet Latvijā ir bijis mazāk slapjš. Madonā nokrišņu daudzums kopš 1. maija tuvojas 500 milimetru atzīmei. Iepriekš slapjākā vasara šādā pašā laika periodā bija 1998. gadā, kad nokrišņu daudzums bija nepilni 400 milimetri. Priekšā gandrīz viss augusts, un ir skaidrs, ka Madona uzstādīs arī visas valsts slapjākās vasaras rekordu - nekur citur Latvijā iepriekš nav zināma tik lietaina vasara. Šī ir reize, kad iemesls ir jāmeklē klimata pārmaiņās. Dažkārt cilvēki, arī mediji katru mazāko stihiju mēdz saistīt ar klimata pārmaiņām, kas ir pārspīlēti, jo neba jau arī agrāk stihiju nav bijis. Bet šādās reizēs, kad laikapstākļi iziet no visiem rāmjiem, kādos agrāk bijuši, gan ir daudz pamatotāks iemesls meklēt izcelsmi klimata pārmaiņās. Un šoreiz slapjo vasaru izraisījušo procesu kopums arī labi sakrīt ar klimata pārmaiņu scenārijiem. Tādas vasaras, kurās pie mums bez mitas darbojas cikloni, ir bijušas arī agrāk. Tā ir laba vide, kurā veidoties lietus mākoņiem, bet, jo gaiss ciklonos ir siltāks, jo vairāk ūdens tvaika tajā ir, vairāk ūdens ir lietus mākoņos, un rezultātu mēs redzam. Pēdējā līdzīgā vasara bija 2017. gadā, bet toreiz jūnijs bija par pusgrādu, bet jūlijs pat par trīs grādiem vēsāks.

Laikapstākļus un dabu mūsu senči ir vērojuši jau izsenies, un latviešu folklorā kā maģiskākie brīži dabā visvairāk minēti tieši saulgrieži. Toms Bricis šoreiz pētījis, vai ticējumos teiktais arī darbojas. Un īsā atbilde ir – daudzi nedarbojas, daži darbojas, bet visi ticējumi noteikti nav pār vienu kārti metami. Ir tādi, kuros patiesi var saskatīt mūsu senču saikni ar dabu, novērojumus un likumsakarību šķetināšanu, bet ir tādi, kas vairāk kalpojuši citiem mērķiem, tikai ne laika prognozēšanai. Lasot ticējumus un tautasdziesmas, atklājas, ka mūsu senči, tāpat kā mēs, ir bijuši dažādi. Ne visi bijuši ieinteresēti kaut ko izpētīt un noskaidrot. Senču gudrības noteikti nevar vērtēt par zemu, tajās ir daudz noderīga, bet nevajag arī paļauties uz katru folkloras krātuvēs saglabāto frāzi. Ticējumi un dabas vērojumi, laika prognozēšana pēc tiem. Lielākoties šo visu liek kopā, lai gan es teiktu, ka laika prognozēšanas ticējumi un laika prognozēšana pēc dabas novērojumiem ne vienmēr ir viens un tas pats. Ticējumi ir folkloras daļa, bet novērot dažādas likumsakarības dabā, kas vēsta par pārmaiņām var arī bez senču ticējumiem. Ir gana daudz lietu, kas pārklājas, jo daudziem ticējumiem pamats ir dabas norišu vērošana. Mēdz teikt, ka cilvēki dabu ir izmainījuši, piesārņojums un iejaukšanās dabas procesos novedusi pie tā, ka ticējumi vairs nestrādā. Lai apgalvotu, ka tie nestrādā, sākumā vajag apstiprinājumu, ka tie ir strādājuši. Folklorā var atrast daudz dažādu ticējumu, bet nevar atrast skaidras norādes, ka, piemēram, ticējumi palīdzējuši sagatavoties kādām dabas kataklizmām vai neražai. Arī no klimatiskā viedokļa raugoties, var teikt, ka daļai ticējumu nekad nav bijis racionāls pamats, lai tie darbotos, lai pēc tiem patiesi varētu prognozēt laiku. Spilgtākā kategorija ir tie ticējumi, kas paredz laikapstākļus pēc viena konkrēta datuma. Piemēram, ja tajā un tajā dienā ir tādi un tādi laikapstākļi, tad vasara būs tāda vai šitāda vai kāda diena vēl pēc diviem mēnešiem būs tāda vai šitāda. Mūsu ģeogrāfiskais novietojums ir tāds, ka šāds regulārs, pārliecinošs cikliskums nekad nav pastāvējis vai bijis iespējams. Vienīgais īstais cikliskums, kas mums pastāv ir gadalaiki – pavasarim seko vasara, tad rudens un tālāk ziema, bet tie katru gadu var ļoti atšķirties un paredzēt to pēc laikapstākļiem kādā konkrētā datumā nevar. Cik seni Latvijā ir pierakstītie laikapstākļu novērojumi, vai paši senākie arhīvi spēj pierādīt vai apgāzt kādus ticējumus? Vairums Latvijas meteoroloģisko staciju darbu sāka 20. gadsimta 20. gados vai vēlāk, līdz ar to daļa cilvēku varētu uzskatīt, ka jau tad cilvēku ietekme uz dabu bija pārāk liela, lai šie novērojumi būtu pierādījums, ka ticējumi nedarbojas, bet dažās vietās Latvijā laikapstākļu pieraksti ir saglabājušies vēl krietni senāk. Rīgā regulāri mērījumi un pieraksti sākti 1795. gadā. 27. jūnijā bija Septiņu gulētāju diena, 10. jūlijā būs Septiņu brāļu diena. Šie ir tautā labi saglabājušies ticējumu datumi: ja 27. jūnijā līst, līs vēl septiņas dienas; ja 10. jūlijā līst, tad līs vēl septiņas nedēļas. Vai šie ticējumi strādā? Šie bija datumi, ko pārbaudīju, apskatot gan pēdējo gadu datus, gan senus arhīvus. Ir vēl kāda vēsturiska nianse. Būtu jājautā folkloristiem un vēsturniekiem, bet man ir aizdomas, ka abi šie datumi ticējumam izvēlēti ne tik daudz dabas norišu dēļ, bet tieši kalendāra izmaiņu dēļ, jo sanāk, ka 10. jūlijs, Septiņu brāļu diena, pēc vecā kalendāra ir 27. jūnijs, un tur ir dīvaina tieši kalendāriska sakritība. Kad pirms astoņiem gadiem gāju uz Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra arhīvu, kur šie senie laikapstākļu pieraksti joprojām guļ lielos pierakstu žurnālos, daļa no tiem vēl nav pat digitalizēti. Toreiz mūsu ziņu portāla LSM.lv uzdevumā veicu tieši šo ticējumu parbaudi. Sāku ar 2017. gada datu pārbaudi un gāju arvien tālāk pagātnē - vai ticējums par Septiņu brāļu dienu strādā.

Ko nozīmē būt mātei šajā gadsimtā, vai zināšanas, eksperti un kopiena palīdz vai apgrūtina vecāka lomu un, vai kā sabiedrība vispār esam pelnījuši sievietes, kas veic šo neatsveramo darbu – nes pasaulē mazuļus un audzina tos.  Veram vaļā nesen aizstāvēt disertāciju, kas pievēršas 21. gadsimta mammām. Komunikācijas zinātnes doktore Elza Lāma pētījusi mātišķību šodien – laikā, kad ģimenes dzīve nonākusi starmešu gaisā sociālo mediju dēļ un mātes pienākumus, lomu, funkcijas un sniegumu var vērtēt nu jau plašas sabiedrības grupas. Skaidrojam arī to, kāpēc līdz šim bijusi atstāta novārtā menopauzes pētniecība. Statistikas dati liecina, ka tuvākajā nākotnē tieši sievietes menopauzes vecumā būs tās, kas veidos mūsu sabiedrības lielāko daļu, jo  dzimstība samazinās un dzīvojam mēs ilgāk. Tāpēc gribam vai ne, ir jāpaskatās acīs periodam, kas sākas  sievietei pusmūžā jeb menopauzei. Uz sarunu par šo tematu aicinājām Rīgas Stradiņa universitātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras docētāju un ginekoloģi, dzemdību speciālisti Elizabeti Ārgali, vispirms jautājot, kāpēc menopauzi padziļināti pētīt un par to runāt plašāk sāk tikai pēdējos gados, jo – cik sena ir cilvēce, tik sens ir arī šis periods, konkrēti, sieviešu dzīvē. Viens no menopauzes ierastākajiem simptomiem ir karstuma viļņi jeb pastiprināta pēkšņa svīšana. Taču ne visām sievietēm. Citas sūdzas par lielāku emocionalitāti, citas – miega traucējumiem. Vaicājām speciālistei, kas nosaka to, ka vienas sievietes teju nemanāmi, tā teikt, ieiet jaunajā dzīves posmā, bet citas pamatīgi cīnās ar jau pieminētajām menopauzes pazīmēm. Kā vairākus gadus sabiedrībā runājam par vīriešu veselību saistībā ar prostatas pārbaudēm, tā būtu tikai dabiski, ja mēs pievērstu lielāku uzmanību sieviešu veselībai pusmūžā un neuzskatītu menopauzi par vecuma bubuli, bet normālu sākumu jaunai dzīvei vidējos gados.  Un raidījumā arī stāstījums par kādu sevis izvēlētu īpašu grāmatu, šoreiz klausītājus uzrunā ķīmiķis Eduards Baķis.

Mantojumā var nonākt ne tikai kustamā un nekustamā manta, bet arī tiesības un saistības, tostarp kredīti.  Nereti tas atturēja potenciālos mantojuma saņēmējus tam pieteikties. Bet  šogad viss ir mainījies. Kā mantojuma tiesību reforma pasargā mantiniekus, par to raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs Aigars Kaupe, Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Metuzāle un Finanšu nozares asociācijas vecākais padomnieks juridiskajos jautājumos Edgars Pastars. No 2025. gada 1. janvāra mantinieks atbild tikai mantotās mantas apmērā. "Grozījumi skar mantojuma atstājēja atstāto parādu, atbildību par šiem parādiem. Ja mantojuma atstājējs ir miris pagājušajā gadā vai senāk, pieņemot mantojumu, mantinieks atbildēja par visiem mantojuma atstājēja parādiem pilnā apmērā neatkarīgi no tā, kādu mantu viņš manto. Varēja gadīties, ka īsti ko mantot nav, tā ir ļoti nevērtīga vai nodzīvota, ka nav neko vērta. Savukārt parādi gan ir. Paņemti visbiežāk ir ātrie kredīti un kaut kādas citas saistības, kas nav izpildītas. Varbūt kāda apdrošināšanas atlīdzība, kas nav paša sedzama. Var sanākt, ka tu vari pat neparedzēt, mantinieks būdams, mantojuma atstājēja parādi ir lielāki nekā mantojums, ko tu manto," skaidro Aigars Kaupe. "Tas, protams, musināja mantiniekus, un viņi nesaprata, kā var būt, ja es kaut ko pieņemu, tad es varu beigās būt lielāks parādnieks nekā līdz šim? Tāds bija regulējums. No 2025. gada 1. janvāra mantinieks atbild tikai mantotās mantas apmērā." Edgars Pastars piebilst, ja persona ir mirusi 2024. gadā vai senāk, tad šis jaunais regulējums uz šo personu neattiecas. Savukārt Ilze Metuzāle skaidro, ka šobrīd ir atšķirīgs arī pieteikšanās termiņš kreditoriem un mantiniekiem.  "Kreditoriem tas ir īsāka, tie vienmēr ir divi mēneši, mantiniekiem kā minimums par mēnesi vairāk - trīs, bet dažkārt vēl vairāk. Tas nozīmē to, ka pat ja mantojuma lieta ir tikai izsludināta, mantinieks var vērtēt pēc tiem diviem mēnešiem, kāds kreditoru apjoms ir un vai man ir interesanti iesaistīties šajā mantošanas procesā vai nē. Man liekas, tas ir ļoti pozitīvi, jo ir beigusies tāda spēlīte - kurš kuru," gandarīta Ilze Metuzāle. 

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par kreditēšanu, tā atkal piedzīvo izaugsmi. Skaidrojam, kuras nozares un kam naudu aizņemas, kuras un kāpēc joprojām piesardzīgas. Ielūkojamies arī norisēs Baltijas biržā un savos ieguldījumu portfeļos, bet sākam ar komentāriem par šī brīža ekonomikas aktualitātēm.    Par Latvijas ekonomikas problēmām runājot, ar neizsīkstošu regularitāti dzirdam par kapitāla pieejamības problēmām. Bankas nekreditē, alternatīvu naudas piesaistes veidu izaugsmei uzņēmumiem īsti nav un gan no nozares, gan politikas veidotāju puses skan paziņojumi, ka to visu vajadzētu mainīt, attīstīt, veicināt. Var, protams, diskutēt, cik būtiska ir politiskās runāšanas ietekme, bet šī gada pirmā puse rāda iepriecinošas tendences. Aizvien vairāk uzņēmumu sekmīgi piesaista naudu biržā ar obligācijām un aug arī kreditēšanas apjomi. Šī gada pirmajā ceturksnī mazo un vidējo uzņēmu segmentā izsniegto kredītu apjoms audzis par 25%. Iemesli ir vairāki, skaidro „Luminor” mazo un vidējo uzņēmumu apkalpošanas vadītājs Mareks Gurausks.

Raidījumā Pievienotā vērtība interesējamies par jaunākajām e-komercijas tendencēm, runājam ar šīs nozares spēlētāju, starpnieku – paciņu piegādes uzņēmumu „Venipak”. Ir labas un arī ne pārāk labas ziņas. Un līdzīgi ir ar Eiropas Savienības piekļūstamības regulu un tās ietekmi uz digitālo biznesa vidi. Skaidrojam, kā tai sagatavoties un vai Latvijas uzņēmumi tai ir gatavi.  Pandēmija un tās ierobežošanas lēmumi izmainīja pasauli. Varam, protams, vienmēr diskutēt par pareiziem un nepareiziem lēmumiem, zaudējumiem un ieguvumiem, bet fakts paliek fakts – digitālā pasaule un jo īpaši e-komercija piedzīvoja milzīgu izaugsmi un attīstības lēcienu, kurš nav norimis joprojām Izaugsme turpinās, lai gan ne tik strauji. Piegādes pakalpojumu uzņēmuma „Venipak” vadītāja Sanita Bērziņa stāsta, ka ir pamainījušās tendences, piemēram, ja iepriekš dominēja kurjera pakalpojumi ar piegādi līdz mājai, tad tagad cilvēki labāk izvēlas piegādes uz pakomātiem vai citas iespējas saņemt sūtījumu ārpus savas mājas sev ērtā laikā un vietā. Ir arī kāda jauna tendence, par kuru vajadzētu satraukties vietējiem un arī Eiropas e-komercijas uzņēmumiem.  Pirmo reizi ārvalstu sīkpaku, ko saņemam, ir vairāk nekā vietējo, kas parāda globalizācijas tendences un to, ka e-komercijā konkurencē valstu robežas praktiski neeksistē. Šeit ļoti izteikti darbojas maģiskais trijstūris – lēti, ātri, kvalitatīvi, kur skaidrs, ka visu trīs dabūt ir neiespējami un kāds ir jāupurē. Latvijas iedzīvotājs visbiežāk izvēlas kā prioritāro cenu un ir gatavs upurēt par to ātri.   Skaidrs, ka vietējā tirgū, lai konkurētu ar globāliem un agresīviem e-komercijas uzņēmumiem, šai nozarei jau ir savi izaicinājumi. Tam visam klāt jau drīz, jūnija beigās, nāks klāt Eiropas Savienības piekļūstamības regula, kura nosaka, ka mājaslapām, mobilajām lietotnēm un e-komercijas platformām jābūt pieejamām cilvēkiem ar invaliditāti, bet ne tikai - tā skar arī virkni citu jomu uzņēmumus. Skaidro lietotāju pieredzes un piekļūstamības eksperts, aģentūras „Cube” līdzdibinātājs Mārcis Miķelsons-Germa.  

Viņi visi ir dzimuši pēc 1991.gada. Par viņiem saka – jaunie, daudzsološie. Saksofonists Aigars Raumanis, Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, režisore Ildze Felsberga un filozofs Toms Babincevs. Valsts svētku noskaņās interesējamies, kā jaunie mākslinieki sevi redz un izjūt šodienas kultūrtelpā un sabiedrībā kopumā. Saruna ar vienu no spožākajiem jaunākās paaudzes mūziķiem – saksofonistu Aigaru Raumani, kurš ir ne tikai vairāku starptautisku konkursu laureāts, bet arī šībrīža Latvijas radio 3 „Klasiska” rezidences mākslinieks. Studijā arī viens no šobrīd pamanāmākajiem jaunajiem aktieriem – Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, kurš par Krustiņa lomu Blaumaņa „Pazudušajā dēlā” saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu, un pats atzinis, ka šī loma ir pacēlusi pašapziņu profesionāli. Viņa purā arī „Četri balti krekli”. Lai arī viņa filmas taisa tikai beidzamos trīs gadus, tas netraucē jaunajai režisorei jau gūt atzinību un balvas. Nupat Ildzes Felsbergas dokumentālā filma „Sliktie dzīvnieki” īsfilmu festivāla „2ANNAS” saņēma Baltijas labākās īsfilmas balvu. Profesionāļi ir novērtējuši arī viņas diplomdarbu – īsfilmu „Kur saulīte nakti guļ?”. Skaidrojam arī, ko nozīmē būt jaunajam filozofam, izdot žurnālu „Tvērums” un pašam noteikt – ko rakstīt un ko, nē? To jautājam Tomam Babincevam.

Viņi visi ir dzimuši pēc 1991.gada. Par viņiem saka – jaunie, daudzsološie. Saksofonists Aigars Raumanis, Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, režisore Ildze Felsberga un filozofs Toms Babincevs. Valsts svētku noskaņās interesējamies, kā jaunie mākslinieki sevi redz un izjūt šodienas kultūrtelpā un sabiedrībā kopumā. Saruna ar vienu no spožākajiem jaunākās paaudzes mūziķiem – saksofonistu Aigaru Raumani, kurš ir ne tikai vairāku starptautisku konkursu laureāts, bet arī šībrīža Latvijas radio 3 „Klasiska” rezidences mākslinieks. Studijā arī viens no šobrīd pamanāmākajiem jaunajiem aktieriem – Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, kurš par Krustiņa lomu Blaumaņa „Pazudušajā dēlā” saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu, un pats atzinis, ka šī loma ir pacēlusi pašapziņu profesionāli. Viņa purā arī „Četri balti krekli”. Lai arī viņa filmas taisa tikai beidzamos trīs gadus, tas netraucē jaunajai režisorei jau gūt atzinību un balvas. Nupat Ildzes Felsbergas dokumentālā filma „Sliktie dzīvnieki” īsfilmu festivāla „2ANNAS” saņēma Baltijas labākās īsfilmas balvu. Profesionāļi ir novērtējuši arī viņas diplomdarbu – īsfilmu „Kur saulīte nakti guļ?”. Skaidrojam arī, ko nozīmē būt jaunajam filozofam, izdot žurnālu „Tvērums” un pašam noteikt – ko rakstīt un ko, nē? To jautājam Tomam Babincevam.

Enerģiskajā pavasarī testējam sportam radītas atvērtā tipa austiņas "Huawei FreeArc". Cik labi tās turās ausīs? Cik labi skan? Kas ir to stiprās un vājās puses? Skaidrojam, kas pārsteidza un kas jāzina pirms pirkuma. * Gredzenu neatkarīgam un neapmaksātam apskatam sagādāja "Huawei Technologies Latvia".

Kā funkcionēja tiesu sistēma totalitārā režīmā un ko ar šo padomju mantojumu izdarīja 90. gados? Viens no aizvadītā gada Latvijas Zinātņu akadēmijas atzītajiem pētījumiem ir profesores Daigas Rezevskas tiesību teorija. Skaidrojam, kāda bija tiesiskuma loma vēsturē un kāda tā ir mūsdienās demokrātiskā sabiedrībā. Stāsta Latvijas Universitātes Juridiskā fakultātes profesore, tiesību zinātnes doktore Daiga Rezevska. Saruna ar pētnieci izskanēja arī raidījumā Labrīt. Liecības par mantošanas vēsturi Latvijā Mantošanas tiesības gadsimtu gaitā, no vienas puses, mainījušās pamatīgi, bet, no otras puses, tās saglabājušas visai nemainīgu kodolu. Lai kādi laiki būtu, nemainīgas palikušas arī ar mantojumu saistītās ķildas. Kādas ir senākās liecības par mantošanas vēsturi Latvijā, ko varēja mantot sievietes un vai arī jaunākie bērni varēja kļūt par mantiniekiem? Mantošanas vēstures pēdas varam samanīt jau antīkās pasaules laikos - grieķu un romiešu kultūrā -, un šie pamati saglabājušies līdz mūsu dienām. Šoreiz skatu vēršam tieši uz Baltijas tiesību telpu, tātad arī Latviju, un skaidrojam mantošanas tiesību pirmsākumus mūsu teritorijā. Kādi avoti sniedz liecības par mantošanas kārtību sākotnēji un pārmaiņām laika gaitā? Stāsta Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Jānis Lazdiņš. Profesors vispirms ieskicē to, kas zināms par rakstītajām jeb pozitīvajām tiesībām. Fakts, ka mantojuma saraksta augšgalā parasti ir vecākais dēls, ir diezgan nostiprinājies priekšstats. Tāpēc Jānim Lazdiņam vaicāju, vai arī jaunākais bērns varēja izvirzīties priekšplānā un būt pirmais mantinieks. Profesors norāda, ka liela nozīme tam, par kuru laika posmu runājam. Ja skatāmies pēc pozitīvajām tiesībām no baltu un līvu zemes vai zemnieku tiesībām, tad tur netiek izdalīts ne vecākais, ne jaunākais bērns. Skandalozas prāvas tieši par mantošanas tiesībām Baltijā īsti nav zināmas. Skaidrs ir tas - kur mantošana, tur notiek strīdi neatkarīgi no kārtas un mantojuma apjoma. Varbūt, ja mūsu zemē būtu valdījuši karaļi un hercogi, tad mantojumu skandāli mums būtu labāk zināmi.   Raidījuma ievadā savā grāmatu plauktā ļauj ielūkoties ģeoloģes doktore Latvijas Universitātes muzeja Ģeoloģijas kolekcijas eksperte Vija Hodireva. Viņa atklāj, ka daudz iegūst ne tikai no zinātniskām publikācijām, bet arī no populārzinātniskām, un iepazīstina ar emeritētā profesora Ojāra Āboltiņa grāmatu “Tā bija, atgadījās, notika… Ģeologa dzīves atsegums”  "Tā ir atmiņu grāmata. Tā ir vēsture ģeoloģijai, vēsture laikam jau no 50. gadiem pagājušajā gadsimtā, kur viņš savās izjūtas un emocijās par savu dzīvi stāstot, parāda šo posmu no sava skatupunkta," atzīst Vija Hodireva.

Vai fizisko aktivitāšu, noskrieto kilometru, pulsa, skābekļa, kaloriju un miega mērītāji ir precīzi? Šādu jautājumu mums uzdod klausītāji. Skaidrojam, kā darbojas veselības monitorēšanas iekārtas un aplikācijas un cik ļoti varam paļauties uz šo datu precizitāti. Par to saruna ar IT speciālistu, tehnoloģiju ekspertu Reini Zitmani, Latvijas Universitātes profesoru, Elektronikas un datorzinātņu institūta vadošo pētnieku Leo Seļāvo, uzzinot arī Rīgas Stradiņa universitātes lektori, sabiedrības veselības pētnieces Vitas Savickas viedokli.

Vai fizisko aktivitāšu, noskrieto kilometru, pulsa, skābekļa, kaloriju un miega mērītāji ir precīzi? Šādu jautājumu mums uzdod klausītāji. Skaidrojam, kā darbojas veselības monitorēšanas iekārtas un aplikācijas un cik ļoti varam paļauties uz šo datu precizitāti. Par to saruna ar IT speciālistu, tehnoloģiju ekspertu Reini Zitmani, Latvijas Universitātes profesoru, Elektronikas un datorzinātņu institūta vadošo pētnieku Leo Seļāvo, uzzinot arī Rīgas Stradiņa universitātes lektori, sabiedrības veselības pētnieces Vitas Savickas viedokli.

Turpinām runāt par vēja enerģiju, tās sniegtajām priekšrocībām un izaicinājumiem. Pēc klausītāju lūguma raidījumā skaidrojam, kā darbojas vēja turbīnas, kāpēc tās sasniedz pat vairāku simtu metru augstumu un kā tās saražo elektrību? Skaidrojam arī, cik tālu Latvija ir tikusi vēja enerģijas izmantošanas ziņā. Stāsta vēja turbīnu tehniķis Dainars Zolmans un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāvis Maksis Rūdolfs Apinis. Raidījumā arī Zinātnes ziņas. Centieni atjaunot mamutus ar ģenētiski modificētu peļu palīdzību. Vēsts, kas priekšplānā izvirzījusies ne vienā vien zinātnes jaunumiem veltītā vietnē, ir par iespēju atjaunot ziloņu senču jeb mamutu eksistenci. Ļoti iespējams, to izdzirdot, daudzi varētu saraukt pieri, bet amerikāņu uzņēmums “Colossal Biosciences” pilnā nopietnībā ir izvirzījis sasniegt šādu mērķi līdz 2028. gadam.  Dānijā atklātais neparastais koka aplis ir aptuveni tikpat vecs kā Stounhendža. Kamēr amerikāņi mēģina panākt seno mamutu atdzimšanu, Dānijā atrastas kādas citas senas liecības. Arheologi Dānijas ziemeļos ir atklājuši liela koka apļa paliekas, kas ir tūkstošiem gadu senas un kurām ir paralēles ar Anglijas Stounhendžu. Šī brīvdabas struktūra, iespējams, bijusi daļa no lielākas "rituāla ainavas", ko izmantojuši vēlā neolīta jeb jaunā akmens laikmeta un agrā bronzas laikmeta cilvēki. Kā mājas strazdi lidojumā spēj radīt skaistas formas? Zinātnieki guvuši labāku sapratni. Bet “Nacionālās ģeogrāfijas” raksts ieved lasītājus putnu pasaulē.

2005. gada 5. martā skanēja pirmā raidījuma Zināmais nezināmajā epizode. Pa šo laiku raidījums šķetinājis neskaitāmas zinātnes mīklas, aicinājis uz sarunām simtiem pētnieku un zinātnieku un pat pabijis vairākos kontinento. Šo epizodi veltām raidījuma apaļajai jubilejai. Ielūkojamies aizraujošos stāstos, tuvāk iepazīstam arī Jūs, mūsu klausītāji. Skaidrojam, ko pētniekiem nozīmē stāstīt par zinātni un iedvesmoties no sarunām radio, un vēl daudz citu dāvanu mums šīs dienas raidījumā. Raidījuma ievadā Toms Bricis iepazīstina, kādi bijuši laikapstākļi 5. martā dažādos gados. Toms, kas raidījuma komandai atkal pievienojies šogad, bet atminas arī, ka jau iepriekš vadījis dažus raidījumus Zināmais nezināmajā. Pirmais raidījums skanēja 2005. gada 5. martā un sākumā tas skanēja reizi nedēļā sestdienu pēcpusdienās. Pirmā raidījuma viesis bija etnomuzikologs Mārtiņš Boiko, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors. Ar viņu arī sazinājāmies pirms šī raidījuma, lai jautātu, vai viņš atceras šo raidījumu pirms 20 gadiem un arī interesētos par viņa pētījumiem šobrīd. 20 gadu laikā ir noticis daudz vērienīgu izmaiņu pasaulē, zinātnē, tehnoloģijās, klimatā, arī saziņas iespējās. Šo gadu laikā raidījums ir bijis klāt vairākos nozīmīgos notikumos. Uzklausām arī raidījuma cītīgus klausītājus, daži no viņiem ir arī raidījuma viesi. Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, ģenētiķis Īzaks Rašals, dziedātāja un bijusī politiķe, tagad pedagoģe un mūziķe Evita Zālīte, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, kardiologs profesors Andrejs Ērglis un Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš. Gundars Āboliņš rosina raidījumu dēvēt otrādi - Nezināmais zināmajā, „jo es ar katru reizi kaut ko jaunu uzzinu, ko es līdz šim neesmu zinājis it kā zināmajās lietās”. Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš atklāj, kā viņa viesošanās raidījumā palīdzēja pētījumam, bet Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas virsārsts, Rīgas Stradiņa universitātes docents, Medicīnas fakultātes zinātņu prodekāns, vadošais pētnieks Kārlis Rācenis stāsta, kā viņam raidījumā dzirdētais bija būtisks pavērsiens sākt pētniecību. Bet sociālajos medijos klausītājiem jautājām, par kuru no jautājumiem cilvēki gribētu ātrāk uzzināt. Piedāvātās tēmas bija: kura ir tuvākā apdzīvojamā planēta, lai varam uz tās patverties; kas notiks ar golfa straumi; kur paliek brilles; kāpēc vēderā vienmēr paliek vieta desertam? Aptaujas rezultāti liecina, ka šobrīd, acīmredzot turbulento ģeopolitisko apstākļu dēļ, klausītājus nomāc jautājums, kura ir tuvākā apdzīvojumā planēta, kur varēsim patverties, lai arī pirms pāris dienām populārāks bija jautājums - kāpēc pēc sātīgām pusdienām aizvien varam nolocīt arī saldo?

Losandželosas ugunsgrēki ir piespieduši vairāk nekā 200 000 cilvēkiem pamest savas mājas un laupījuši daudzu dzīvības, atstājot postošu nospiedumu visā reģionā, kurā, protams, dzīvo latvieši, kuriem arī nācās evakuēties. Trīs ģimenes savas mājas ir zaudējušas, un nodegusi māja, kurā trimdā dzīvoja rakstnieks Anšlavs Eglītis. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar latviešiem, kuri Losandželosā piedzīvojuši vienu no postošākajām krīzēm, kas skārusi šo saules pielieto pilsētu. Skaidrojam, kā viņi spēj pielāgoties šai neprognozējamajai situācijai un kāda nozīme ir kopienai šajā sarežģītajā laikā.  Sarunājas Dienvidkalifornijas latviešu biedrības vadītājs Dāvis Reinis un viņa sieva Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāja Guna Reine, producents Holivudā Artūrs Rūsis, Losandželosas latvieši Aija Kīna un Ēriks Kīns, kuriem nācās evakuēties ugunsgrēka dēļ, par laimi viņu māja  Altadenā, kas atrodas uz ziemeļiem no Losandželosas, nav liesmu skrata, un krīzes centra “Skalbes” psiholoģe un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste Kristīne Millere.

Skaidrojam zināmo un nezināmo par vētrām uz Saules, citām zvaigznēm un to planētām Visumā. Gads daudzviet pasaulē iesākās ar dabas radītu salūtu - ziemeļblāzmu, atzīmējot, ka aizvien piedzīvojam Saules aktivitātes periodu. Sarunājas Andris Vaivads, Ventspils augstskolas rektors un Karaliskās Tehniskās augstskolas Stokholmā profesors, Ints Ķešāns, IT speciālists, astronomijas entuziasts, un Raitis Misa, IT speciālists, astronomijas entuziasts.  

Laikā, kad Latvijas cenšas atgūt pirms pandēmijas tūrisma apjomus, raidījumā Globālais latavietis. 21. gadsimts aktualizējam jautājumu par medicīnas tūrismu. Skaidrojam, kāpēc tautieši brauc uz Latviju ārstēties un kā tagad rudenī, kad tūristi arvien kūtrāk bauda Latvijas labumus, vairot interesi par Latviju kā medicīnas tūrisma galamērķi. Interesējamies arī, kāda ir veselības aprūpe Lielbritānijā, kur latviešu kopiena visdaudzskaitlīgākā.  Raidījumā diskutē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamenta direktore Inese Šīrava, Latvijas veselības tūrisma klastera vadītāja Gunta Ušpele un Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra virsārste Karīna Beinerte, kura pēc deviņiem Londonā nodzīvotiem gadiem ir atgriezusies Latvijā. Ierakstā uzklausām Nacionālā Veselības dienesta Starptautiskās sadarbības nodaļas vadītāju Andretu Līvenu, kura stāsta, kādus veselības aprūpes pakalpojumus Latvijā var saņemt tie, kuri devušies dzīvot citur, kura pastāvīgā uzturēšanās ir ārpus Latvijas Vai ir kādi ierobežojumi? Vēl arī ierakstā uzklausām Ingu Asermani no Pīterboro. Viņai ir pieredze gan ārstējoties Latvijā, gan Anglijā, kā arī Inga pati strādā medicīnas iestādē un viņai ir pieredze ne tikai kā profesionālim, bet arī kā pacientam. Viņa ieskicē dažus iemeslus, kas liek latviešiem tomēr ārstēties Latvijā.

Atgriežoties darbā pēc atvaļinājuma, ikviens vairāk vai mazāk intensīvi izjūt sindromu, ko psihologi dēvē par "post-holiday blues"– pēcatvaļinājuma skumjām. Tās ilgst vidēji divas trīs dienas un izpaužas kā grūtības atkal koncentrēties darbam, nomākta oma un dezorientācija sakrājušos darbu gūzmā. Kā ar to tikt galā ātri un nesāpīgi? Pēc psihologu pētījumiem, cilvēkam pēc atvaļinājuma vajag apmēram 3-10 dienas, lai atkal adaptētos darba vidē, pierastu pie veicamajiem pienākumiem, mainītā dzīves ritma, lietišķā komunikācijas stila. Skaidrojam kopā ar psihoterapeiti Diānu Zandi un juristu Kasparu Rācenāju.

Vēja enerģija pēdējos gados ir ieguvusi milzu popularitāti Eiropas valstu plānos par pāreju uz energoneatkarību un atjaunīgo resursu izmantošanu. Tehnoloģija ir pārbaudīta un funkcionē, vietas vēju parku izbūvei Latvijā šķietami pietiek, taču nav vienisprātības par vēja parku ietekmi uz vidi, konkrētāk - putnu un sikspārņu migrāciju. Biologi šobrīd izstrādā vadlīnijas, kas noteiktu, kur drīkst un kur nedrīkst izbūvēt šos parkus tā, lai tie netraucētu migrējošo putnu un sikspārņu populācijām un kopumā neradītu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi. Kas ietverts šajās vadlīnijās un vai tās ved uz lielāku vienprātību par vēja parku izbūvi?  Raidījumā Zināmais nezinamajā analizē Latvijas Universitātes vadošais pētnieks un Latvijas ornitoloģijas biedrības padomes loceklis Jānis Priednieks, Latvijas Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs un vides eksperts Oskars Beikulis. Situācijas, kad saduras dažādu pušu intereses, ir vērojamas ne tikai mūsu katra sadzīvē, bet arī tad, kad sastopas vairākas nozares un viena no iesaistītajām pusēm ir zinātnes pārstāvji. Un viena no situācijām, kurā tas visai spilgti izpaužas, ir vēja parku izbūve Latvijā. Par šo tematu raidījumā jau esam stāstījuši pagājušajā gadā, iezīmējot tā brīža situāciju attiecībā uz vēja parkiem, un skaidrs, ka pēc šīs sarunas būtu nepieciešamas vēl vairākas - gan visu iesaistīto pušu starpā, lai vienotos, kur un kā vēja parkus būvēt, gan mūsu raidījumā, lai pieņemtos lēmumus skaidrotu tālāk. Skaidrojam, ko ietver jaunās vadlīnijas un cik strīdīgs jautājums par vēja parku būvniecību ir joprojām.  

Par vēzi ierasts domāt kā slimību, taču šoreiz pamainīsim skatu punktu un uzlūkosim vēža šūnas kā unikālu organismu ar spēcīgām izdzīvošanas stratēģijām. Ar ko vēža šūnu "uzvedība" atšķiras no veselām cilvēka organisma šūnām? Kādi priekšnoteikumi ļauj šīm šūnām izturēt toksiskas terapijas? Un kāda ir bijusi evolūcijas iecere, radot parazītu, kas, nogalinot saimnieku, pats iet bojā? Par saruna ar divām pētniecēm, kurām vēža un šūnu pētniecība ir ikdienas darbs jau vairāku gadu garumā. Skaidro bioloģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece, docente Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē Inese Čakstiņa-Dzērve un zinātniskās grupas vadītāja Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Karīna Siliņa. Vēršam skatu uz tiem organismiem, kas mums - cilvēkiem - mēdz sagādāt lielas galvassāpes. Mēdz teikt un arī mēs raidījumā dažkārt esam minējuši, ka dabā viss ir pareizi un ka problēmas tajā nepastāv, vienkārši mums ir nepieciešams lietot tādus jēdzienus, lai būtu skaidrība, par ko mēs runājam. Un reizēm ir jārunā jēdzienos, kas apzīmē nevēlamu slimību cilvēkam, pat ja slimības izraisītājs ir dzīvās dabas pārstāvis. Kādas īpašības vēža šūnas padara īpašākas salīdzinājumā ar veselām cilvēka šūnām? Herpes vīruss nebūt nav tikai viena aukstumpumpa Herpes simplekss vīruss, jeb plašāk pazīstams kā aukstumpumpas ir tikpat sens kā cilvēce, bet šis ir tikai viens no vairākiem herpes vīrusa veidiem. Arī hronisks nogurums var liecināt par minētā vīrusa klātbūtni. Vīruss ir lipīgs un, ja reiz cilvēks ar to ir inficējies, tad no tā netiek vaļā līdz mūža galam. Kā ar šo vīrusu sadzīvot, tas ir atkarīgs no katra cilvēka imūnsistēmas. Attīstoties medicīnas zinātnei, attīstās arī pētījumi par šo vīrusu dabu un uzvedību cilvēka organismā. Skaidrojam, cik līdz šim brīdim ir atklāti herpes vīrusa veidi, kā tie izpaužas un cita starpā uzzināsim, vai vīruss ir „tas” vai „viņš”. Par to stāsta RSU Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece un virusoloģe Modra Murovska.

Apjomīga darba rezultātā beidzot ir tapis skaidrs, kās bijis Baltijas valstu iekšzemes kopprodukts, sākot no 1920. gada līdz 2022. gadam. To paveikusi starptautiska pētnieku komanda no Vidzemes Augstskolas, Norvēģijas Ekonomikas augstskolas, Viļņas Universitātes un Tartu Universitātes. Pētījums ļauj gan iegūt skaidrāku ainu par to, kas ar Latvijas ekonomiku notika padomju okupācijas periodā, gan izdarīt secinājumus par to, kāda ir Latvija salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm. Kāda ir okupācijas radītā ietekme uz Latvijas iekšzemes kopproduktu, skaidro starptautiskās pētnieku komandas vadītājs, vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Ja mums nebūtu Krievijas impērijas plēšanās ar Vāciju mūsu teritorijā pirmajā pasaules karā, ja nebūtu otrais pasaules karš (...), mēs būtu valsts ar 5-6 miljoniem iedzīvotāju un attīstības līmenī noteikti ne zemāk kā Somija vai Dānija," vērtē Gatis Krūmiņš. Ir 17. jūnijs - diena, kad līdzās Latvijas karogiem plīvo arī melnās sēru lentes. Šodien tās atgādina par brutālo un vardarbīgo Latvijas okupāciju 1940. gadā. No okupācijas esam spējuši veiksmīgi piecelties un attīstīties pēc valsts neatkarības atjaunošanas, bet, protams, sekas jūtamas joprojām. Tās vērojamas gan mūsu ekonomikā, gan domāšanā. "Tā ir arī daļa no nācijas pašcieņas," - tā par pētījuma nepieciešamību izteicies Gatis Krūmiņš. Padomju režīma atstātais nospiedums mūsu domāšanā Nospieduma saknes meklējamas vēl senāk par Latvijas okupāciju - laikā, kad radās represīvā struktūra čeka, kurā iesaistījās arī latvieši. Plašāk stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. 1917. gadā Krievijā notiek divas revolūcijas: Februāra revolūcijas laikā no troņa tiek gāzts Krievijas impērijas cars Nikolajs II un izveidota Krievijas Pagaidu valdība. Savukārt oktobrī Vladimira Ļeņina vadītā boļševiku partija veic valsts apvērsumu un gāž Pagaidu valdību. Tad visai drīz - 1917. gada decembrī - Ļeņins par īpašas komisijas vadītāju ieceļ Fēliksu Dzeržinski, sauktu arī par Dzelzs Fēliksu, poļu izcelsmes komunistu revolucionāru. Īpašā komisija iezīmē represīvās struktūras jeb čekas izveidi, kas savu asinspirti turpinās tālākās desmitgades, atbrīvojoties no visiem saviem pretiniekiem. Skaidrojam, kāds bija šīs jaunizveidotās komisijas mērķis, kā tajā nonāca latvieši.

Šonedēļ Latvijā notiek Nieru veselības nedēļa. Eiropas un  ASV nefrologi aicina Pasaules Veselības organizāciju iekļaut hronisku nieru slimību prioritāšu sarakstā. Kāpēc? Skaidrojam raidījumā Kā laābāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Nefrologu asociācijas prezidente, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, nefroloģe, virsārste Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centrā Ieva Ziediņa, Latvijas Nieru slimnieku asociācijas pārstāvis Oskars Stankēvičs. Sazināmies ar Nacionālā veselības dienesta Zāļu un medicīnisko ierīču departamenta direktora vietnieci Zintu Rugāju. Ieva Ziediņa atzīst, ka nieru slimnieku skaits pieaug pasaulē. Eiropā ir ap 55 miljoni cilvēku ar nieru slimībām. Arī karstais laiks ietekmē nieru veselību, jo nierēm svarīgi ir daudz šķidruma. Ja vairāk zaudējam caur ādu, vairāk arī jāuzņem. Ūdens pudelei noteikti jābūt līdzi! Ziediņa atgādina, ka cilvēkam, kurš ikdienā strādā, piemēram, pie datora un kam ir normāla nieru funkcija, šķidrums jāuzņem 30 ml uz vienu kilogramu sava svara. Attiecīgi katra pats var aprēķināt, cik šķidruma būtu noteikti jāuzņem. Nav vienas receptes visiem. Savukārt cilvēkiem, kam ir samazināta nieru funkcija, arī rekomendācijas atšķiras. Protams, var dzert arī tēju. Tāpat cilvēki jautā, vai var dzert gāzētu ūdeni. Ieva Ziediņa norāda, ka pievienotais bikarbonāts, kas rada burbulīšus, nav nekas kaitīgs nierēm, pat labvēlīgs, jo padara mūsu organismu vairāk sārmainu.  Bet kafija? "Mēs zinām, ka pirms 30 gadiem domāja, kafija paaugstina spiedienu, rada arteriālo hipertensiju, kafiju nevajag dzert. Pēc tam jau bija pētījumi, ka kafija nepaaugstina tik ļoti spiedienu, ka zemu paaugstina, bet augstu vairāk nepaaugstina. Jā, droši dzerat kafiju līdz trīs krūzītēm dienā. Tikko šogad sākumā bija publicēts pētījums par kafijas dzeršanu Anglijā. Tas, ko viņi novēroja, ka tie, kas dzer 4-5 krūzītes dienā, tas varētu būt domāts 100 ml, tiem ir mazāk aritmiju, mazāk visi sliktie kardiovaskulārie notikumi un tie dzīvo ilgāk nekā tiek, kas kafiju nedzer," atklāj Ieva Ziediņa.  Nieru veselības nedēļas ietvaros ārsti rīko arī bezmaksas konsultācijas pie nefrologa. Tām var iepriekš pieteikties pa tālruni 67045145.   .

Šoreiz raidījumā galvenā uzmanība pievērsta ārvalstu investoriem. Tādiem, kuri meklē nākamos vienradžus Latvijā. Skaidrojam, ko viņi domā par investīciju vidi Latvijā, mūsu stiprajam un vājajām pusēm. Lai gan Ārvalstu investoru vērtējums Latvijai nav sevišķi glaimojošs un vide ieguldījumiem varētu būt labāka, jo īpaši kapitāla ietilpīgām investīcijām, joprojām ir investori, kuri raugās uz mūsu reģionu un intensīvi meklē labas ieguldījuma iespējas. Piemēram, brīdī, kad visi sašuta par ārvalstu investoru padomes pētījuma secinājumiem, teju bez jebkādas uzmanības palika ziņa, ka Latvijas finanšu tehnoloģiju jaunuzņēmums "inGain" ir piesaistījis investīcijas 650 000 eiro apmērā no iespējkapitāla fonda "Trind VC", "Fiedler Capital", "LatBAN" un biznesa eņģeļiem. Tā bija pirmā publiski izziņotā investīcijas kādā Latvijas jaunuzņēmumā šogad. Darījuma vadošā investora „Trind VC” partneris Reima Linnanvirta skaidro kāpēc investē. „Trind VC” galvenokārt fokusējas uz Skandināvijas un Baltijas jaunajiem uzņēmumiem, jo Baltijas reģions ir ļoti perspektīvs un jau šobrīd ir vairāki uzņēmumi, kuri ir pievērsuši fonda uzmanību. Uzklausām arī  arī “InGain” darījumā iesaistītā fonda "Fiedler Capital" pārstāvi Robertu Hegeduesu. Viņa fonds fokusējas uz Eiropas Savienībs perifērijas uzņēmumiem, kā piemēram Latvijas. Tie bieži ir neievēroti un nenovērtēti, bet ar augstu potenciālu.  Abu fondu pārstāvji norāda, ka dažkārt Latvijas uzņēmumi sevi īsti nav objektīvi novērtējuši paši un īsti nesaprot, vai augsta riska investīcijas jeb iespēju kapitāls ir tiešām viņiem īstais un vajadzīgais. Dažkārt ideja ir laba un ir skaidri redzams, ka no tās sanāk labs, stabils, ienesīgs bizness tā dibinātājiem, bet tam vienkārši nav potenciāls kļūt par nākamo daudzmiljardu kompāniju īsā laikā. Un to izaugsmei daudz veselīgāks būtu cita veida finansējums. 

Grūti atrast otru tādu slimību, ap kuru būtu apvīti tik daudzi mīti un aizspriedumi kā epilepsija. Lai arī par šo slimību aizvien ir daudz nezināmā, pētniekiem kļūst skaidrāki gan epilepsijas cēloņi, gan slimības gaita. Ko šobrīd zinām par šo slimību un kāpēc agrāk tā dēvētā “krītamā kaite” mūsdienās vairs nav spriedums dzīves garumā, par to stāsta bērnu neirologs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra vadītājs Jurģis Strautmanis. Raidījumos iepriekš esam runājuši gan par gēnu redigēšanās tehnoloģijām, gan cilmes šūnu terapijām, un aizvien tiek meklēti jauni veidi, kā šīs tehnoloģijas uzlabot, kā atrisināt sarežģītus ētiskas dabas jautājumus un galu galā - kurām pacientu grupām ar šīm tehnoloģijām varētu palīdzēt. Vai gēnu terapija varētu palīdzēt epilepsijas pacientiem? Skaidrojam arī, kur meklējami slimības cēloņi, kā epilepsiju diagnosticē un kā to var ārstēt?   Raidījumā ievadā zinātnes ziņas, kurās līdzās stāstam par kādu baktēriju cilvēka organismā runa būs arī par to, kāpēc uz Zemes ik pa laikam piezemējas kaut kas dīvains no kosmosa. Vēl arī kāda skumja ziņa - aizvadītajā nedēļā 94 gadu vecumā mūžībā aizgāja viens no gadsimta dižākajiem daļiņu fiziķiem - Pīters Higss.      

Latvijā ir reģioni, kur novērojami pieci gadalaiki - vismaz tā tos pieņemts dēvēt vietās, kur pavasarī notiek dinamiskas izmaiņas dabā. Kā šos piecus gadalaikus var novērot Dvietes palienēs? Kādi hidroloģiskie procesi pavasarī un citos gadalaikos notiek šajās teritorijās un ar ko Dviete ir īpaša Latvijas kontekstā? Šis pavasaris mums ir paspējis sagādāt gana daudz pārsteigumu. Vienu dienu ir silts un saulains laiks - tik ļoti silts, ka pat pavasara mētelis vairs nav nepieciešams -, bet nākamā diena ir vēsa, lietaina, un pēkšņi vēl no debesīm sāk krist sniegs. Šajā raidījumā tik daudz nerunāsim par klimata pārmaiņām, par to, kāpēc var būt straujas izmaiņas vienā gadalaikā, bet drīzāk pievērsīsimies kādam citam interesantam faktam, ko, iespējams, ne katrs būs dzirdējis. Izrādās, ka Latvijā mēs varam runāt par pieciem gadalaikiem, tos var novērot dažādās Latvijas vietās, un šis piektais gadalaiks var būt daļa no jebkura cita gadalaika - pavasara, vasaras, rudens un ziemas. Ar Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvi, Latgales reģionālās administrācijas vecāko valsts vides inspektori Irēnu Skrindu saruna par piektā gadalaika izpausmēm tieši pavasarī. Attālināti viesosimies Sēlijā, kur par piekto gadalaiku pat tiek lietots noteikts apzīmējums - atbūda. Skaidrojam, ko nozīmē šāds piektais gadalaiks un kā to šobrīd pavasarī novēro Dvietes upes palienē. Senie mēnešu nosaukumi Bet pavasara mainīgajā mēnesī aprīlī, sulu mēnesī, lūkojam arī, kā agrāk mūsu senči sauca gada mēnešus, kad orientējās pēc laukos darāmiem darbiem un mēness fāzēm. Vai senie mēnešu nosaukumi atbilst pēc datuma tagadējiem un kāpēc vairs šos nosaukumus nelietojam šodien, stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece un folkloras pārzinātāja Aīda Rancāne. Latviskos mēnešu nosaukumus blakus latīniskajiem pirmo reizi dod Kurzemes superintendants Pauls Eihorns savā darbā “Historia Lettica” 1649.gadā, kur lasāms, ka ziemas mēnesis – janvāris; sveču mēnesis – februāris; sērsnu jeb baložu mēnesis – marts un tā tālāk. Tā publikācijā par senajiem kalendāriem 2004. „Latvijas Vēstnesī” rakstīja Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe Gunta Jaunmuktāne. Šodien mēs mēnešus un nedēļas dienas skaitām pēc Gregora kalendāra, kas tika ieviests jau 16. gs. 80. gados, bet pagāja teju trīs gadsimti, līdz to pieņēma citviet pasaulē. Mūsu senči, pamatojoties uz vērojumiem dabā, lūkojuši parādības, kas raksturīgas konkrētam laikam un pēc tā arī veidojuši mēnešu nosaukumus. Ja šodien bieži vien kalendāros tiek drukāti ar senie mēnešu nosaukumi līdzās latīniskajiem mēnešu nosaukumiem, tas nenozīmē, ka agrāk tie sakrita pēc datumiem. Par to, kā senāk notika laika skaitīšana, kā radās trīspadsmitais mēnesis kalendārā un kā agrāk sauca nedēļas, stāsta pētniece Aīda Rancāne.  

Lielu ažiotāžu izraidīja "Latvijas Pasta" lēmums šogad slēgt vairāk nekā simt pasta nodaļas. Lēmums mainīts, bet jautājums paliek - kā turpināt nodrošināt pasta pakalpojumus Latvijas iedzīvotājiem visā valsts teritorijā ilgtermiņā? Krustpunktā diskutē "Latvijas Pasta" valdes loceklis ar atbildību finanšu vadības jomā Andris Puriņš, Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Ģirts Dubkēvičs, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš un Saeimas deputāts Uģis Mitrevics. "Latvijas Pasta" plāns slēgt vai reorganizēt desmitiem nodaļu ir apturēts, tomēr jautājums par pasta nākotni joprojām ir atklāts. Plānotā reforma skar lielāko daļu no šobrīd, gada sākumā, esošajām 176 nodaļām. Kopumā tā skartu 105 nodaļas, bet sešas no tām jau ir slēgtas. Tomēr Satiksmes ministrija reorganizāciju lika apturēt un vērtēt katras nodaļas situāciju atsevišķi. Skaidrojam, kāds ir "Latvijas Pasta" iecerētās reformas mērķis, kā arī diskutējam par pasta misiju kā tādu un arī to, vai kādas funkcijas mazāk apdzīvotajos reģionos nevar nodot kādam citam, piemēram, pašvaldībām.

Par vienu no Latvijas Zinātņu akadēmijas aizvadītā gada labākajiem pētījumiem minēts Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieku veiktas darbs progresīvas zemkopības sistēmas izveidē. Vienkāršoti sakot - ekonomiskais izvedīgums vērtēts augu maiņas ciklā. Kā izaudzēt labāku ražu, kā nenoplicināt augsni, kā galu galā gūt ekonomisku labumu no savas saimniekošanas - tie visi ir jautājumi, ar kuriem var sastapties lauksaimnieki, un to visu salikt kopā nav vieglākais uzdevums. Bet tieši to ir mēģinājuši darīt Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieki, vairākus gadus strādājot pie pētījuma par to, kā augkopības, vides un ekonomiskie nosacījumi iet roku rokā, un izstrādājot arī praktisku modeli, ko lauksaimnieki turpmāk var izmantot. Ko pētnieki ir secinājuši par augu maiņas cikliem, par uztvērējaugiem un citiem faktoriem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieki Inga Jansone, Ieva Leimane, Alberts Auziņš un Solveiga  Maļecka.

 Veļas mazgāšanas, mīkstināšanas, universālais vannas istabas, trauku, logu un stiklu tīrīšanas līdzekļi ir atrodami teju katrā mājsaimniecībā. Sanāk pamatīgs ķīmisko savienojumu kokteilis. Skaidrojam, kā iztīrīt māju droši un kādu sadzīves ķīmiju var saukt par videi draudzīgu. Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Ekodizaina kompetences centrs eksperte Ilze Neimane un AS "Spodrība" direktors Renārs Smikersts.  

No maza dīgsta līdz lielam ziedam vai smagai rudzu vārpai. Augu pasaulē augšanas process ir labi iepazīts, tomēr aizvien nebeidz pārsteigt cilvēkus. Kā no sīksīkas sēkliņas spēj izaugt tīrumi ar labību, meži un ziedoši košumkrūmi, tas ir cilvēka acīm slēpts un unikāls process. Savā mazdārziņā, audzējot pārtiku un dekoratīvos augus, zinām, ka tiem vajadzīgs mēslojums. Taču, cik daudz, kad un kas tieši? Kā agronomi un botāniķi zina, kas konkrēti vajadzīgs augam un kā apstākļi augsnē ietekmē nātres vai rožu krūma dzīvi? Kā augi barojas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Augu minerālās barošanas laboratorijas darbinieces Anita Osvalde un Gunta Čekstere. Kukaiņēdāji augi Latvijas dabā Šo raidījumu veltām augu barošanās jautājumiem un augsnes faktoriem, kas ietekmē augu dzīvi, bet dažkārt augs izsalkumu daudz labāk remdē nevis ar to, kas ir augsnē, bet sagremojot kādu kukaini. Gan Latvijā, gan visā pasaulē ir vairāki simti kukaiņēdāju augu sugu, kas izveidojušas pielāgojumus, lai kukaini satvertu un to apēstu. Skaidrojam, ko no šīs lielās sugu dažādības varam meklēt Latvijas dabā un ar ko interesenti var iepazīties Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā? Pasaulē ir aptuveni 720 kukaiņēdāju augu sugu, un aizvien tiek atklātas jaunas sugas. Bet, ja runājam par Latviju, tad botānikas mācību grāmatās, sadaļā par augu barošanos, gluži kā skaitāmpantiņā norādīti mūsu kukaiņēdājaugi - pūslenes, kreimules, rasenes. Mēs šoreiz mazliet plašāk pavērsim šo uzskaitījumu, lai galvenokārt saprastu, kur tieši aug Latvijā sastopamās sugas, cik nozīmīgi ir kukaiņi augu barošanās procesā un kā kukaiņi tiek apēsti. Stāstu par pūslenēm, kreimulēm un rasenēm turpina Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Tropu un subtropu augu laboratorijas vadītāja Ingūna Gudrupa. Alpu kreimules vienīgā atradne Latvijā uz Staburaga klints iznīcināta 1965. gadā, izveidojot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi. Tiek gan uzskatīts, ka Alpu kreimule no Daugavas Staburaga jau pagājušā gadsimta 40.gados pārstādīta līdzīgā augšanas vietā - uz šūnakmens kraujas Raunas upes krastā - Raunas Staburaga - un tur veiksmīgi augusi vairākus gadu desmitus. Bet saskaņā ar tīmekļa vietnē latvijasdaba.lv pieejamo informāciju, latvāņu izplatība un nomīdīšana, tūristiem apmeklējot Raunas ieleju, apdraudējusi Alpu kreimuli, un šobrīd suga tiek uzskatīta par izzudušu. Tomēr, iespējams, ar Nacionālā Botāniskā dārza Salaspilī speciālistu pūliņiem Alpu kreimule varētu atgriezties Latvijas dabā, pateicoties Igaunijā ievāktām un Latvijā izdiedzētām sēklām.

Ir iegūti jauni un izskatā, ne sevišķi iepriecinoši dati par putnu populācijām Latvijā. 17 gadu dati par dienas putniem liek secināt, ka daudzu sugu populācijas pie mums sarūk. Latvijas Ornitoloģijas biedrības Latvijas ligzdojošo putnu uzskaišu dati liecina, ka laika periodā no 2005. gada līdz 2022. gadam ir deviņpadsmit dienas putnu sugas, kuru populācijas dažādu iemeslu dēļ piedzīvo samazināšanos. Kāpēc tā, kuri ir lielākie cietēji un ko darīt, lai situācija mainītos, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Ornitoloģijas biedrības Ligzdojošo putnu monitoringa zinātniskais vadītājs, Latvijas Universitātes asociētais profesors bioloģijas doktors Ainārs Auniņš. "Ir iegūti dati par apmēram 120 sugām, tās ir parastākās ligzdojošo putnu sugas. Tie rāda, ka 19 sugām ir būtiska populācijas samazināšanas šajā laika periodā. 36 sugām populācija ir stabila un 26 ir bijusi pieaugoša," norāda Ainārs Auniņš. "Jebkuras sugas populācijas samazināšanās ir nevēlama. Tas, kas ir sugas, kurām populācija palielinās, nav obligāti kaut kas ļoti pozitīvs. Dabas aizsardzībā vēlamā situācija būtu, ka vairums sugu populācijas ir stabilas, neiet ne uz augšu, ne leju," skaidro Ainārs Auniņš. "Kad kādas sugas populācija iet uz augšu, viņa būtībā patērē resursus un, iespējams, tas ir iemesls citu sugu sarukumam. Negatīvajā aspektā jāskatās gan tās, kuras samazinās, gan tās, kuras palielinās. Izņēmums varētu būt situācija, ja kāda suga pirms tam ir samazinājusies un ir veikti mērķtiecīgi pasākumi, lai viņas populāciju atjaunotu, tad tur pieaugums vērtējams pozitīvi." Ainārs Auniņš norāda, ka ir divas sugu grupas, kam klājas vissliktāk. "Sliktāk klājas tām sugām, kas ziemo ekvatoriālajā Āfrikā un zemāk. Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. (..) Otras grupa – putni, kas saistīti ar lauksaimniecības zemēm, atklātām ainavām, zālājiem un tīrumiem. Šajā grupā nav sugu ar pieaugošām tendencēm vai stabilām," bilst Ainārs Auniņš. Vislabāk klājas tām sugām, kas saistītas ar cilvēka dzīves vietām. Gada koks 2023 - smaržlapu roze Kā nosaukums vēsta, auga lapas ir aromātiskas un smaržo pēc āboliem. Ar ko vēl atšķiras šī savvaļas roze ar citām Latvijas dabā augušām mežrozītēm un kuras mežrozīšu sugas ir agresīvas un invazīvas, bet kuras retas un izzūdošas? Par šī gada kokaugu ir izvēlēta smaržlapu roze, daudziem var rasties jautājums, kāpēc kategorijā „gada koks” ir kas tāds, kas atgādina krūmu. Latvijas Dendrologu biedrības pārstāvis bioloģijas doktors Pēteris Evarts-Bunders skaidro, ka par gada koku izvēlās koku vai krūmu jeb kokaugu. Šajā kategorijā ietilpst jebkas, kam ir pārkoksnējies stumbrs vai zari.  Smaržlapu roze, kā minēts presē un  interneta portālos publicētajos paziņojumos, ir viena no sugām ar dabisku izcelsmi, kas ir reti sastopama un saudzējama Latvijā. Smaržlapu roze pārstāv rožu ģintī, ko tautā sauc par mežrozītēm. Skaidrojam, kāds ir šīs rozes stāvoklis Latvijas dabā un ka  uzvedas citas mežrozīšu sugas

Visi kaķu saimnieki ir redzējuši savu mīluļu zaļās acis, kas spīd tumsā, bet suņu īpašnieki lieliski zina, ka suņa deguns pamana gardumu daudz tālāk nekā acis. Dzīvnieku redze tiešām ir unikāla un ir grūti iztēloties, kā pasauli sev apkārt redz dzīvnieki. Kā pasauli redz kaķi, suņi, zirgi un citi dzīvnieki - šo jautājumu uzdevuši neviens vien pētnieks. Skaidrojam dzīvnieku redzes īpatnības un interesējamies, ar kādām acu kaitēm nākas saskarties mājdzīvniekiem. Skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes Klīniskā institūta profesore un vadošā pētniece Līga Kovaļčuka. Kukaiņi redzes īpatnības Kukaiņu pasaules iemītniekiem pārsvarā ir saliktās acis, kas sastāv no tūkstošiem "mazu acu" jeb redzes elementu. Tikpat daudzveidīgi, cik ir kukaiņi, ir viņu redze. Ir pavisam akli alās mītoši insekti un tādi kā spāres, ko var dēvēt par kukaiņu redzes čempioniem. Kā var noteikt kukaiņu krāsu redzi un kāpēc aklo dunduru, kurš nemaz nav akls, tā dēvē? Pārsvarā  tiem kukaiņiem, kuri ir redzīgi, evolūcijas gaitā ir izveidojušās vairākas acis. Saliktās jeb fasetacis, kas kukainim sniedz mozaīkveida attēlu, un starp saliktajām acīm  var būt 1-3 sīkas vienkāršās acis jeb actiņas. Daļa kukaiņu spēj atšķirt krāsas. Un atšķirībā no cilvēkiem, kukaiņi redz arī gaismas spektra ultravioleto un infrasarkano daļu. Uz šķietami neatbildamo jautājumu, kas būut jājautā pašiem kukaiņiem – kā viņi redz pasauli, atbildi sniedz kukaiņu pētnieks Latvijas Nacionālā dabas muzeja  vecākais entomologs Uģis Piterāns.

Augsts holesterīna līmenis asinīs var būt ne tikai neveselīga dzīvesveida sekas, bet arī iedzimta slimība. Latvijā ir konstatēts vien niecīgs ģimenes hiperholesterinēmijas gadījumu skaits, bet tas nenozīmē, ka cilvēki neslimo ar šo slimību. Tā vienkārši netiek oficiāli apstiprināta. Kāpēc? Skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Pirms Ģimenes hiperholesterinēmijas dienas, ko atzīmē 24. septembrī, vērtējam, kāpēc šī slimība Latvijā skaitās reti sastopama. Tas ir tad, ja skatāmies statistikas ailēs. Dzīvē, iespējams, ir krietni citādāk. Plašāk skaidro kardiologs profesors Gustavs Latkovskis, kardioloģe profesore Iveta Mintāle un biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. Latvijā varētu būt 7500 – 8000 cilvēku, kas slimo ar ģimenes hiperholesterinēmiju. "Latvijā viena no problēmām varētu būt, ka vēl joprojām daļa cilvēku nenosaka savu holesterīnā līmeni. Pēc jaunākajiem ieteikumiem pirmo reizi vajadzētu holesterīnu noteikt pirmsskolas vecumā, 5-6 gadi," norāda Gustavs Latkovskis. "Otrkārt, viena daļa cilvēku pat zinot savu holesterīna līmeni, neapzinās, cik tas ir svarīgi, ka nepieciešams ne tikai zināt, bet arī kaut ko darīt. Reizēm izpaliek holesterīna līmeņa pareiza interpretācija." Ārsts arī skaidro, ka ja kopējais holesterīns ir virs 7 mmol/l un zema blīvuma virs 5mmol/l pieaugušam  cilvēkam, obligāti vajag konsultēties pie ģimenes ārsta vai kardiologa, lai noteiktu, vai tā ir ģimenes hiperholesterinēmija. Īpaši, ja pirmās pakāpes radiniekiem bijušas sirds asinsvadu slimības. Lai pievērstu uzmanību izplatītākajiem sirds un asinsvadu slimību riska faktoriem, mudinātu iedzīvotājus savlaicīgi pārbaudīt veselību, kā arī izglītotu par dzīvesveida nozīmi veselīgi nodzīvotā mūža veicināšanai, pacientu biedrība “ParSirdi.lv”, Latvijas Kardiologu biedrība un Latvijas Hipertensijas un aterosklerozes biedrība no šī gada septembra līdz decembrim organizēs akciju “KARDIO-LOĢISKI”. Akcijas ietvaros notiks izglītojoši pasākumi iedzīvotājiem, kardiologu un uztura speciālistu konsultācijas, veselīga uztura meistarklases, kā arī būs iespēja bez maksas pārbaudīt sirds un asinsvadu slimību riska faktorus, saņemt speciālistu ieteikumus, smelties idejas aktīvai un veselīgai dzīvei jebkurā vecumā.

2022. gada 1. maijā stājās spēkā Grozījumi Civillikumā, kas būtiski modernizē kopīpašuma izbeigšanas tiesisko regulējumu. Kādas ir kopīpašuma problēmas. Raidījumā Kā labāk dzīvot par to, kādi zemūdens akmeņi var nākt gaismā kopīpašuma izbeigšanas un dalīšanas rezultātā, arī praktiski ieteikumi, kā rīkoties dažādās ar kopīpašumu saistītās situācijās. Studijas viesi: Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks Rihards Gulbis un zvērināts advokāts Jānis Lapsa, sazināmies arī ar zvērinātu advokātu Rolandu Neilandu.

Kopš 1. augusta ir stājušies spēkā apjomīgi grozījumi Darba likumā. Notikušas vairākas izmaiņas arī attiecībā uz darbiniekiem. Kas īsti mainījies, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot kopā ar praktiskās grāmatvedības speciālisti un konsultanti Maiju Grebenko, kā arī juristu un konsultantu darba tiesisko attiecību jautājumos Kasparu Rācenāju. Kopumā grozījumi veikti 17 Darba likuma pantos, min Kaspars Rācenājs. Līdz ar izmaiņām ir ieviests jauns atvaļinājuma veids – aprūpētāja atvaļinājums. Tagad darba devējiem ir pienākums piešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, ja to pieprasa darbinieks, kuram ir nepieciešams personīgi aprūpēt laulāto, vecāku, bērnu vai citu tuvu ģimenes locekli, kam nopietna medicīniska iemesla dēļ nepieciešama aprūpe vai atbalsts. Atvaļinājumu var pieprasīt arī gadījumā, ja nepieciešams aprūpēt citu personu, kura dzīvo ar darbinieku vienā mājsaimniecībā. Izmaiņas attiecas arī uz bērna kopšanas atvaļinājumu, tostarp nostiprinot darbinieka tiesības prasīt bērna kopšanas atvaļinājuma elastīgas izmantošanas iespējas. Pagarināts arī laika posms, kurā izmantojams bērna tēva atvaļinājums. Noteikts, ka šo atvaļinājumu piešķir tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc tās (līdz šim tie bija četri mēneši). Tāpat precizēts, ka bērna tēvam ir tiesības uz desmit darba dienu ilgu atvaļinājumu (līdz šim tās bija desmit kalendāra dienas). Precizējumi likumā ir saistīti arī ar darba koplīgumu, tostarp nosakot pienākumu darba devējam iepazīstināt darbinieku ar koplīgumu vai tā grozījumiem līdz brīdim, kad tas stājas spēkā (iepriekš tam bija paredzēts mēnesis).

Arheoloģiskie izrakumi Karību jūras krastos - tas ne vienam vien izklausās aizraujoša nodarbe, gan savas eksotiskās lokācijas, gan turbulentās vēstures dēļ. Raidījumā viesosimies eksotiskajā Nikaragvā. Skaidrojam, kādi arheoloģiskie izrakumi tur notiek un ko kalnu reģionos var uzzināt par cilvēku dzīvi senatnē. Stāsta arheoloģe, Bonnas universitātes pētniece Dita Auziņa, kura vadījusi starptautisku arheoloģisko pētījumu Karību jūras piekrastē, iepazīstot šīs teritorijas seno vēsturi un gūstot patiešām unikālu pieredzi. Skaistumkopšanas priekšmeti arheoloģiskajos izrakumos Arheologi Latvijā atraduši priekšmetus, sākot no bronzas laikmeta līdz pat 17. gadsimtam, kas stāsta par skaistumkopšanu un medicīnu Latvijas teritorijā. Kā tika izmantots ādercirtnis, kā izskatījās banku ragi, kosmētiskās lāpstiņas un ausu tīrāmās karotītes? „Pirmie Latvijā izmantotie ārstniecības rīki nav šķirami no ikdienas lietošanas priekšmetiem. Medicīnas vēsturnieki un arheologi  ir norādījuši, ka ārstniecībā lietoti tie paši duršanai un griešanai paredzētie krama un kaula rīki, kas izmantoti medībām, zvejai, pārtikai un   apģērbu sagatavošanai,” tā Latvijas arheoloģijas rokasgrāmatā  raksta  Latvijas vēstures institūta pētnieks, arheologs Rūdolfs Brūzis.  Šajā pašā izdevumā var aplūkot fotogrāfijas ar Latvijas pilskalnos un daudzviet Vecrīgā atrastiem priekšmetiem, kurus agrāk lietoja  cilvēku ārstēšanā. Liela daļa ir no bronzas gatavoti naži, kurus bieži vien izmantoja  gan bārdas dzīšanai, gan arī ķirurģiskām manipulācijām. Par to stāsta Rūdolfs Brūzis.

Lielā rosība ir sākusies! Skaidrojam, kādi dārza darbi veicami marta otrajā pusē,sarunā ar dārzkopības ekspertēm Viju Rožukalni un Marutu Kaminsku. Daži padomi un ieteikumi: Aplauzti, aizlauzti zari skujeņiem jāapgriež un jāatsien, ja vajag. Sasiešanai labāk izmantot platāku lentīti, ne šauru, sintētisku šņori, kas ieaug stumbrā vēlāk. Labs laiks augļu kokus apgriezt, saulīte labi dezinficē brūces. Pakāpeniski visu sēj apkurināmā siltumnīcā. Tomātus, ja tagad iesēj, maijā būs labi stādiņi, ko stādīt ārā. Kurzemē jau var neapkurināmā siltumnīcā iesēt salātus un redīsus. Vidzemē gan vēl nē, jo tur sniegs visapkārt. Siltumnīcu var arī vēl izdezinficēt ar sēru. Var mazgāt ar sodas ūdeni. Sniega pelējumu, kas zālē izveidojies, vajag savākt. Pāriet pāri ar grābekli. Vēl neko nevajag mēslot, jo augi vēl guļ, nevajag barot. Var apgriez košumkrūmus, bet ne agri ziedošos krūmus. Prīmulas, kas bijušas podiņos, var jau stādīt āra, kur zeme atlaidusies. Ābelēm vainaga veidošana ir svarīga ne tikai ražai, bet arī pret kaitēkļiem un slimībām. Jāatceras, ka zari, kas aug vertikāli gaisā, ražu nedos, tos visus vajag izgriezt. Nevajag baidīties izgriezt. Ražos tie zari, kas 45 un vairāk grādu leņķī. Jaunākiem kokiem zaros var iekārt smagumu, lai tas noliec zaru uz leju.

Vulkāns, kas satricināja teju visu pasauli. Tongas vulkāna izvirdums kļuvis par lielāko izvirdumu pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Šī gada janvārī Tongas karalistē izvirda dusošs milzis, kas sūtīja triecienviļņus visai pasaulei, un tie bija gana spēcīgi, lai tos fiksētu arī pat Baltijā. Izvirduma rezultātā bez mājām palika gandrīz visi karalistes iedzīvotāji, gandrīz 100 tūkstoši iedzīvotāju.  Vulkāna izvirdums ir neatminama mīkla daudziem vulkanologiem, bet zinātnieki pamazām gabalu pa gabaliņam vāc kopā informāciju par to, kas izraisīja šo milzu eksploziju un kā tā ietekmējusi planētu. Skaidrojam, cik nozīmīgs bijis šis vulkāna izvirdums pasaules mērogā un kādas ilgtermiņa sekas tas radījis. Stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Eksotisko salu kukaiņu dzīve   jo specifiskāki dzīves apstākļi, piemēram, alas vai vulkāniskās salas, jo lielākas prasības pret apkārtējo vidi, bet lielākas prasības rada mazākas izredzes izdzīvot klimata pārmaiņu rezultātā, tā, runājot par salu kukaiņu dzīvi, atzīst entomologs, Londonas dabas vēstures muzeja speciālists un Latvijas entomoloģijas biedrības pārstāvis Dmitrijs Teļnovs. Salas bioloģijas kontekstā nav tikai sauszemes veidojumi, ko no visām pusēm apskalo ūdens, bet pastāv arī ekoloģiskās salas – tā ir vides apstākļu kopa jeb biotops, ko ieskauj citi biotopi. Tāpēc, ja runājam par kādām dzīvām radībām, kuras mīt uz salas, ir jāņem vērā arī šis ekoloģiskās salas aspekts, kas ir ļoti būtisks tās vai citas sugas izdzīvošanā, skaidro Dmitrijs Teļnovs. Runājot par ģeogrāfiskajām salām, tās aizņem aptuveni 7% no kopējās zemes virsmas, bet uz šīm ģeogrāfiskajām salām dzīvo vairāk nekā 20% no visas mūsu planētas bioloģiskās daudzveidības, taču vairāk nekā puse no šīm sugām ir apdraudēto sarakstā – maz vietas kur dzīvot, specifiskas prasības mītnes vietai un līdz ar to nav spēju piemēroties apstākļu maiņai. Dmitrijs Teļnovs kā piemēru min plakanu salu, kur ir viscaur vienāds biotops, un vulkānisko salu, kur dzīvotne mainās, sākot no siltas piekrastes līdz kalna virsotnei, kur valda migla, vēsums  un mitrums.    

Covid-19 dažādi ietekmē organismu. Skaidrojam, kādas neiroloģiskās sekas var atstāt vīrusa klātbūtne un tā darbība, kā pamanīt izmaiņas un kā visefektīvāk palīdzēt. Jautājumus par neiroloģiskajām problēmām saistībā ar Covid-19 uzdodam ekspertiem. "Neiroloģiskās sekas ir nervu sistēmas darbības traucējumi, kas ir saistībā ar Covid-19 infekciju, kas var būt vīrusa izraisīta, vai bieži vīrusa izraisītas auto imūnas reakcijas dēļ," skaidro Veselības centru apvienības neirologs Jānis Mednieks. Neiroloģiskie traucējumi saistībā ar centrālo nervu sistēmu var būt ožas un garšas traucējumi, garastāvokļa traucējumi, domāšanas traucējumi. Arī epileptiskas lēkmes ir saistītas ar galvas smadzeņu darbības traucējumu. Muguras smadzeņu iekaisums var būt. Var būt arī perifēro nervu bojājumi rokās vai kājās. "Izmaiņas var būt daudz un dažādas," vērtē Jānis Mednieks. Ir izmaiņas, kas attīstās uzreiz un saglabājās ilgu laiku, reakcijas, kas saistītas ar auto imūno reakciju, tās var sākties mēnesi pat vēlāk pēc vīrusa pārslimošanas. "Ja ir traucējumi akūtā slimības periodā un strauji mazinās, par tiem nebūtu jāsatraucas. Jāsatraucas ir par tiem traucējumiem, kas paliek, kad būtiskākie slimības simptomi ir mazinājušies," atzīst Jānis Mednieks. Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīcas, Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas neirologs Sandis Kovaļovs atzīst, ka Covid-19 raisītās sekas bērniem ir līdzīgas kā pieaugušajiem: blaknes, kas ir akūtās saslimšanas laikā, blaknes, kas ir jau pēc izslimošanas. Bērni visbiežāk slimības laikā sūdzas par galvas sāpēm, muskuļu sāpēm, nespēku. Ja bērnam ir iepriekš bijusi kāda neiroloģiska saslimšana, bieži novēro tās saasināšanos. Piemēram, epilepsijas lēkmes. Akūtas saslimšanas laikā var parādīties krampji, tie var parādīties arī pēc vīrusa pārslimošanas. Pētījumi rāda, ka bieži cilvēkiem, kas pārslimojuši Covid-19, sūdzības par veselību parādās četras nedēļas pēc izslimošanas, tas ietver arī sūdzības par neiroloģiskām problēmām. Savukārt simptomi, kas liecina par vīrusa izraisītām auto imūnām reakcijām bērniem, var būt straujas izmaiņas uzvedībā, kad vecākiem šķiet, ka šodien tas ir pilnīgi cits bērns. Tāpat tie var būt krampji.

Ik pa laikam raidījumā pievēršamies arī ēdiena vēsturei. Ēšana tiešām ir būtiska dzīves sastāvdaļa, tā ir ne tikai ikdienas nepieciešamība, bet svētki, statusa apliecinājums un tradīcijas. Skaidrojam, kāpēc reizēm pavārgrāmatās un līdz ar to mūsu ēdienkartē sastopami "viltojumi" - ēdieni, kas izklausās daudz smalkāk, nekā tie patiesībā ir. Kara laika, padomju gadu trūkuma un pat mūsdienu politisko embargo radītie izaicinājumi restorānu ēdienkartēs. Kāpēc bruņurupuču zupā nemaz nav bruņurupuču un kā sastāvdaļas viltoja trūkuma laikos, skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vadošā pētniece, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna. Zobu emalju varētu stiprināt īpaši materiāli Cilvēka zonu emalja visu mūžu ir pakļauta intensīvai slodzei, tā ar gadiem zaudē īpašo kristāla pārklājumu, kas padara zobu tik izturīgu. Nesens atklājums norāda, ka sintētiskā emalja ir spēcīgāka par dabisko, kas ir cilvēka organismā stiprākais kaulu materiāls. Vai šāds materiāls varētu mazināt zobu labošanas nepieciešamību? Jauna sintētiskā zobu emalja ir cietāka un stiprāka nekā dabiskā – ar šādu skaļu virsrakstu zinātniskas tehnoloģijas interneta vietnē tika ievietots raksts par to, kā, sadarbojoties ķiniešu  un amerikāņu zobārstniecības  speciālistiem, ir izdevies radīt  jaunu  zobu emaljas analogu, kas izstrādāts, lai precīzi atdarinātu bioloģisko zobu cietā mineralizētā ārējā slāņa sastāvu un struktūru. Speciālisti apgalvo,  ka jaunais materiāls demonstrē izcilas mehāniskās īpašības un esot daudz izturīgāks, salīdzinot par mūsu dabisko zobu emalju. Vai šī ir revolūcija zobu labošanā, to skaidrojam turpmākajās  minūtēs. Vispirms attālināti ierakstītā sarunā ar zobārsti Rīgas Stradiņa universitātes Zobārstniecības fakultātes docenti un pētnieci Ilzi Maldupu runājam par to, no kā sastāv zobu emalja un kas ietekmē emaljas īpašības.

Nav aiz kalniem 1. marts, kad Valsts ieņēmumu dienestā (VID) elektroniski sāks pieņemt gada ienākumu deklarācijas. Bet, kā katru gadu, iedzīvotājiem ir daudz neskaidrību gan par deklarācijas iesniegšanu, gan par to, kam deklarācijā būtu jābūt atspoguļotam. Neziņu kliedēt raidījumā Kā labāk dzīvot palīdz VID Nodokļu pārvaldes Klientu apkalpošanas daļas Zemgales nodaļas galvenā nodokļu inspektores Marija Plāne un Ilze Skudra. Atgādinām, ka nodokļu deklarācija jāiesniedz tiem, kas veikuši saimniecisko darbību, ir zemnieku saimniecības vai individuālā uzņēmuma īpašnieki; Cilvēki, kas guvuši ienākumus ārvalstīs, tajā skaitā jūrnieki; Ir guvuši ar nodokļiem neapliekamus ienākumus, kas gadā pārsniedz 10000 eiro; Ir guvuši ienākumus, kas apliekami ar 10% nodokļu likmi; Tāpat jāiesniedz tiem, kuriem ir pienākums piemaksāt IIN saistībā ar progresīvās ienākumu likmes piemērošanu un saistībā ar gada diferencētā neapliekamā minimuma piemērošanu. Deklarācija jāiesniedz elektroniski.

Turpinām sarunu par siltumsūkņiem. Skaidrojam, vai siltumsūkņi ir piemēroti daudzdzīvokļu mājām un lielām komercplatībām. Par dažādām iespējām stāsta un padomus sniedz SIA „Energotaupošas tehnoloģijas un sistēmas” valdes priekšsēdētājs Valdis Šakars un Latvijas Energoefektivitātes asociācijas (LATEA) valdes priekšsēdētājs Raimonds Ķeirāns. Sazināmies ar zviedru firmas „Nibe” pārstāvis Stefanu Vestbergu.   Siltumsūkņi kā iespējama alternatīva citām apkures sistēmām