Podcasts about nevajag

Skriešana ir viens no vienkāršākajiem veidiem kā sevi turēt labā fiziskā formā. Bet skrienot nepareizi, var viegli iedzīvoties veselība problēmās. Kā skriet pareizi, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta skriešanas treneris Andris Ronimoiss, sporta ārsts Toms Jānis Eglītis un "Skriešanas akadēmijas" galvenais treneris Salvis Gruševs. "Vai skriešana ir pirmais, kā uzturēt sevi formā, jā, fiziski aktīviem cilvēkiem, kas ir tikuši līdz skriešanai, tās ir ļoti labs veids, kā sevi uzturēt formā. Vēl ir daļa, kuriem jātiek līdz skriešanai," uzskata Andris Ronimoiss. Pēc pārtraukuma atsākt nav viegli, grūtākais ir iziet pa durvīm. Toms Jānis Eglītis piebilst, ka ir jāseko pašsajūtai. Nevajag ierobežojumus, ka obligāti jāaiziet pie sporta ārsta, tikai tad skriesiet. Tas tikai būs ierobežojums, lai vispār sāktu kustēties.  "Vispirms vajag gribēt kustēties un sākt kustēties, ja mēs jūtam, ka kustību laikā kaut kas sāp, ir bail vai neesam par kaut ko pārliecināti, tad sporta ārsta konsultācija ir nepieciešama. Vienmēr ir grūtāk uzsākt un vēl grūtāk būs uzsākt, ja uzliks „blokus”," uzskata Toms Jānis Eglītis. Andris Ronimoiss norāda, ka nevajadzētu salīdzināties cilvēkiem savstarpēji, piemēram, arī mērot pulsu skriešanas laikā, jo katrs cilvēks ir individuāls. "Kas vienam ir 130, otram – 160, nevajag pieņemt, ka internetā izlasītais mērījums 130 vai 140 ir tas, zem kura jāturas. Tā nav," norāda Andris Ronimoiss. "Sajūtas jāmāk noķert, iesācējam tā ir lielākā problēma, viņš nejūt. Viņam liekas, ka tas ir viegli, bet patiesībā ķermenim nav viegli, sirdij nav viegli," skaidro Andris Ronimoiss. Es saku, ja atnāc dušā pēc pirmajiem treniņiem un tev ir - ou, šis bija forši, visticamāk, tu darīji kaut ko par ātru. Sajūsmai nevajadzētu būt. Vieglajam treniņam jābūt tādam, kas dod labsajūtu, bet no kura neesi super enerģizēts. Tā ir viena no pazīmēm, ka bija par intensīvu. Mēģināt mierīgi, kad liekas, ka ir mierīgi, vēl nedaudz samazināt ekspektācijas. Tas būs iesācējam pareizais.   Gints Konošonoks pasākumā "Tukuma novada sporta laureāts 2024" šogad saņēma apbalvojumu "Aktīvākais tautas sporta vēstnesis". Viņš ir vietējās kopienas "Tukums skrien kopā" līderis un katru pirmdienu 18.30 tiekas ar domubiedriem, lai kopā noskrietu 10 kilometrus. Tukuma skrējēji tikko piedalījušies Rīgas maratonā, bet maija sākumā noskrējuši 107 kilometrus maratonā Rīga - Valmiera. Gints ir arī viens no taku skriešanas seriāla "Stirnu buks" organizētājiem un ar viņu mežā, netālu no Tukuma, tikās Daina Zalamane.

Kas tās ir? Kad vajag - met lejā, kad nevajag - ceļ augšā. Šo Birutas Pāvilsones un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min festivāla "Rituāls" radošā komanda: Meža Roberts, Beatrise un Andris Kapusti.

Lai komersantu vāktie personas dati brīvi neklejotu digitālajā vidē, aiz trīs atslēgām datus liek turēt Vispārējā datu aizsardzības regula. Tomēr, pilnībā paļauties uz šādu vairogu būtu pārāk optimistiski. Cik uzmanīgiem jābūt ar personas datu publicēšanu internetā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par datu drošību atgādina kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un sertificēts datu aizsardzības speciālists Deniss Čalovskis. Kā krāpnieki iegūst cilvēku kontaktus. Gints Mālkalnietis skaidro, ka ne vienmēr pats cilvēks iedod krāpniekiem savus kontaktus. "Cilvēks mēģina uzlikt kādu jaunu lietotni, tā prasa piekļuvi visai telefona grāmatiņai [kontaktiem], un cilvēki ļoti nekritiski šīs piekļuves arī atdod, principā atdod arī svešu cilvēku datus. Ja piekļūst telefona grāmatiņai, redz sarakstu ar cilvēkiem. Dažās no mobilo sakaru operētājsistēmu versijām datu aizsardzība ir rūpīgāka un lietotne pie šiem datiem nepiekļūst, bet it sevišķi vecākos android telefonos var būt, ka piekļuves ir gana plašas un cilvēki lieto vecus telefonus," atklāj Gints Mālkalnietis. Nevajag datus nemaz nozagt no konkrētā cilvēka telefona, vārds un uzvārds var būt cita cilvēka telefona kontaktos un roka var vienmēr paslīdēt. Var arī nejauši palaist datorā vīrusu un krāpnieki iegūst visus cilvēka e-pasta kontaktus, kas saglabāti. Tas ir vienkārši, notiek ātri un nepamanāmi. "Nevajag cilvēkiem satraukties, ka zvanīs krāpnieki un uzrunās vārdā. Pieņemiet kā faktu, ka krāpniekiem jūsu vārds ir zināms, un būs vieglāk dzīvot. Pat, ja neesat nekur to ievadījuši, visticamāk, ir zināms. Ja kāds zvanīs, jūs neapjuksiet un reaģēsiet tā, ka viņš būtu svešs cilvēks," atzīst Elviss Strazdiņš. Arī krāpnieki izmanto mākslīgo intelektu, lai realizētu savas shēmas, bet jācenšas pēc iespējas kritiskāk izvērtēt zvanus un saņemtās ziņas. "Par mākslīgo intelektu, visi no viņa baidās, bet man šķiet, viņš ir vērtējams kā palīgs. Jā, arī krāpnieki ir uztaisījuši savus rīkus ļauj rakstīt daudz labākus un ticamākus e-pastus. Agrāk ar e-pastiem latviski gāja grūti, beidzamajā laikā tie paliek labāki, no šī ir jāuzmanās, bet katram ir savs dabīgais intelekts jāliek pretī. Shēmas ir labāk aprakstītas, bet ir tikpat neticamas kā iepriekš. Viņas ir labi izpildītas tehniski, grūti atšķiramas, bet, ja jūs saprotat, ka jums zvana par meitu slimnīcā, bet jums ir tikai divi dēli, nebūs..." komentē Gints Mālkalnietis. "Cilvēki brīžiem stresa situācijas dzird, ko vēlās, jā viņiem saka, ka viņu zināmais cilvēks ir nelaimē, viņš saklausīs šo balsi." Elviss Strazdiņa skaidro, ka "Telegram" ir rīks, kas ģenerē lapas, kas izsūta informāciju par aizturētām paciņām. Bet tas var būt arī citos sociālajos medijos.  "Nevajag dot kredītkaršu numurus, lai saņemtu naudu," norāda Gints Mālkalnietis. "Ārpus Latvijas daudzās valstīs ir populāri, ka skaita uz karti naudu. Esmu dzirdējis, ka arī Latvijā to var izdarīt, bet neesmu vēl pārbaudījis. Katrā ziņā, ja jums Latvijā kāds prasa karšu datus, lai pārskaitītu uz karti naudu, tas ir milzīgs sarkanais karogs un bēdziet prom. Latvijā tā neviens nedara," papildina Elviss Strazdiņš.

Lai komersantu vāktie personas dati brīvi neklejotu digitālajā vidē, aiz trīs atslēgām datus liek turēt Vispārējā datu aizsardzības regula. Tomēr, pilnībā paļauties uz šādu vairogu būtu pārāk optimistiski. Cik uzmanīgiem jābūt ar personas datu publicēšanu internetā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par datu drošību atgādina kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un sertificēts datu aizsardzības speciālists Deniss Čalovskis. Kā krāpnieki iegūst cilvēku kontaktus. Gints Mālkalnietis skaidro, ka ne vienmēr pats cilvēks iedod krāpniekiem savus kontaktus. "Cilvēks mēģina uzlikt kādu jaunu lietotni, tā prasa piekļuvi visai telefona grāmatiņai [kontaktiem], un cilvēki ļoti nekritiski šīs piekļuves arī atdod, principā atdod arī svešu cilvēku datus. Ja piekļūst telefona grāmatiņai, redz sarakstu ar cilvēkiem. Dažās no mobilo sakaru operētājsistēmu versijām datu aizsardzība ir rūpīgāka un lietotne pie šiem datiem nepiekļūst, bet it sevišķi vecākos android telefonos var būt, ka piekļuves ir gana plašas un cilvēki lieto vecus telefonus," atklāj Gints Mālkalnietis. Nevajag datus nemaz nozagt no konkrētā cilvēka telefona, vārds un uzvārds var būt cita cilvēka telefona kontaktos un roka var vienmēr paslīdēt. Var arī nejauši palaist datorā vīrusu un krāpnieki iegūst visus cilvēka e-pasta kontaktus, kas saglabāti. Tas ir vienkārši, notiek ātri un nepamanāmi. "Nevajag cilvēkiem satraukties, ka zvanīs krāpnieki un uzrunās vārdā. Pieņemiet kā faktu, ka krāpniekiem jūsu vārds ir zināms, un būs vieglāk dzīvot. Pat, ja neesat nekur to ievadījuši, visticamāk, ir zināms. Ja kāds zvanīs, jūs neapjuksiet un reaģēsiet tā, ka viņš būtu svešs cilvēks," atzīst Elviss Strazdiņš. Arī krāpnieki izmanto mākslīgo intelektu, lai realizētu savas shēmas, bet jācenšas pēc iespējas kritiskāk izvērtēt zvanus un saņemtās ziņas. "Par mākslīgo intelektu, visi no viņa baidās, bet man šķiet, viņš ir vērtējams kā palīgs. Jā, arī krāpnieki ir uztaisījuši savus rīkus ļauj rakstīt daudz labākus un ticamākus e-pastus. Agrāk ar e-pastiem latviski gāja grūti, beidzamajā laikā tie paliek labāki, no šī ir jāuzmanās, bet katram ir savs dabīgais intelekts jāliek pretī. Shēmas ir labāk aprakstītas, bet ir tikpat neticamas kā iepriekš. Viņas ir labi izpildītas tehniski, grūti atšķiramas, bet, ja jūs saprotat, ka jums zvana par meitu slimnīcā, bet jums ir tikai divi dēli, nebūs..." komentē Gints Mālkalnietis. "Cilvēki brīžiem stresa situācijas dzird, ko vēlās, jā viņiem saka, ka viņu zināmais cilvēks ir nelaimē, viņš saklausīs šo balsi." Elviss Strazdiņa skaidro, ka "Telegram" ir rīks, kas ģenerē lapas, kas izsūta informāciju par aizturētām paciņām. Bet tas var būt arī citos sociālajos medijos.  "Nevajag dot kredītkaršu numurus, lai saņemtu naudu," norāda Gints Mālkalnietis. "Ārpus Latvijas daudzās valstīs ir populāri, ka skaita uz karti naudu. Esmu dzirdējis, ka arī Latvijā to var izdarīt, bet neesmu vēl pārbaudījis. Katrā ziņā, ja jums Latvijā kāds prasa karšu datus, lai pārskaitītu uz karti naudu, tas ir milzīgs sarkanais karogs un bēdziet prom. Latvijā tā neviens nedara," papildina Elviss Strazdiņš.

"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

Šobrīd Latvijā tiek vākti ziedojumi, lai attīstītu vidi, kur vīriešiem, kas nereti saskaras ar sociālo tabu runāt par savu emocionālo pasauli, būtu iespējas jebkurā brīdī saņemt atbalstu. Plašāka saruna par kampaņu raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas kampaņas vēstnesis un vloga "Emocijām dzimumu nav" vadītājs Armands Simsons, apmācību vadītāja, klīniskā psiholoģe un pārraudze, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa un biedrības "Ogle" pārstāvis Jānis Cepurītis. Jānis Cepurītis skaidro, ka jau otro gadu noris kampaņa, lai palīdzētu vīriešiem risināt mentālās veselības problēmas, jo statistika ir bēdīgā saistībā ar vīriešu pašnāvībām, katru  gadu zaudējam vairāk nekā 200 vīriešus. "Kopā mēģinām destigmatizēt šo tēmu. Runājam par tēmām atklāti, jo statistika rāda, ka tikai 18 % vīriešu saka, ka saņems atbalstu no ģimenes un draugiem, ka būs bēdīgi. Cenšamies runāt, lai vide būtu pozitīvāka. Lielākā problēma, ka nerunājam," skaidro Jānis Cepurītis. Armands Simsons mudina meklēt palīdzību un arī dalās personīgā pieredzē, ka meklējis palīdzību brīdī, kad bijis "štruntīgi". "Protams, cilvēks prieks, cilvēks pozitīvisms... Tas tā nav, mēs nevaram iet visu laiku vertikālā līknē augšā. Tā nenotiek dzīvē, ir normāli, ka kaut kad iesēžamies ragaviņās un pabraucam lejā. Vienīgais ir jautājums, cik ātri ar tām ragaviņām atļausimies braukt. Nevajag," vērtē Armands Simsons. Marija Ābeltiņa atzīst, ka skaudrā statistika, kas saistīta ar pašnāvību risku vīriešiem ir saistīta ar to, cik ātri cilvēki atļaujas meklēt palīdzību un cik ilgi cieš. "Mums Latvijā ir ciešanu kults, pat, ja tu jūties slikti, no sākuma, kā likums, to noliedz, izliksimies, ka nav, tad pacietīsimies vēl un vēl, un vēl. Tam nāk klāt visiem zināmā statistika ar alkohola lietošanu un citas stratēģijas, kas ir neveiksmīgas stratēģijas, kā tikt galā ar stresu. Vienkāršā un veiksmīgā stratēģija – palūgt palīdzību, meklēt arī profesionālu palīdzību – tiek atlikta," norāda Marija Ābeltiņa.

Vieni saka, ka tā ir suņu un kaķu saimnieku atbildība, otri -  sabiedrībai jāmainās. Runa ir par svētku uguņošanu un tās atstāto iespaidu uz mīļdzīvnieku veselību. Raidījumā Kā labāk dzīvot spriežam, kur beidzas mīļdzīvnieku saimnieku un kur sākas sabiedrības atbildība par mūsu mazajiem draugiem un viņu labdsajūtu. Sarunājas Veterinārārstu biedrības, Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore, Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas priekšsēdētājs Viesturs Zeps un dzīvnieku patversmes "Mežavairogi" vadītāja Danuta Priede. Bailēm ir tieksme attīstīties, skaidro Lita Konopore. Ja parādās kāda fobija - sākumā bailes braukt mašīnā vai bailes no salūta, var attīstīties atšķiršanas bailes, bailes palikt vienam. Ja bailes parādās, tās ir jākontrolē. "Saimnieks var mēģināt pieradināšanas terapiju, kas aizņem laiku. Ejot ārā, noteikti jābūt pavadā, kuri īpaši baidās, būtu pat nepieciešamas divas pavadas - kakla un krūšu siksna. Paredzamajā salūta laikā, jācenšas šo laiku pavadīt kopā ar savu suni maksimāli droši," norāda Lita Konopore. "Ja man kā suņa saimniekam rūp savs dzīvnieks, es darīšu visu, lai citu cilvēku neapzinīgas rīcības rezultātā manam sunim nekas nenotiek, ne vis vēlāk mērīties ar taisnībām. es kā suņa īpašnieks un kā cilvēks, kam ir pieredze ar aizmukušajiem suņiem, varu pateikt tikai vienu - sargājiet savus dzīvniekus. Nelaidiet viņus ārā bez pavadas arī tad, ja viņš nebaidās, arī tad, ja jums šķiet, ka viņš nebaidās. Nevajag pakļaut savus dzīvniekus nejaušībām," atzīst Danuta Priede. "Mēs taču bērnu neizlaidīsim uz ielas ar domu, šodien jau mašīnas nebrauks. Tieši tas pats ar dzīvnieku. Kāpēc mēs domājam, ka dzīvnieks ir gudrāks par mums un viņš tagad pieņems kaut kādus lēmumus? Nē, saimnieks likuma un sabiedrības un dieva priekšā ir atbildīgs par savu mājdzīvnieka dzīvību, veselību, reakcijām. Tas nozīmē, ja mans suns aizmūk, mirst ar sirdstrieku, noslīkst āliņģī vai sakož kādu panikā, tā ir tikai un vienīgi mana atbildība, lai nu kā tas būtu," turpina Danuta Priede. "Un nav svarīgi, ka kaimiņu Kārlis nesankcionēti izšāva salūtu. Viņš atbildēs par salūtu, bet es atbildēšu par suni. Tātad nefutbolēsim atbildību, būsim atbildīgi par savu mājdzīvnieku, nelaidīsim viņu ārā salūta laikā bez pavadas, pieskatīsim viņu, ja vajag, pasēdēsim to salūta laiku ar viņu vannas istabā varbūt, jo viņam tā ir mierīgāk. Ļoti daudzi cilvēki tā dara un neviens nav nomiris, ka šampanieti nav atvēris kopā ar citiem."

14. decembrī Mazajā ģildē Lielās mūzikas balvas laureāts Trio Palladio (vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš) atskaņos jaunu koncertprogrammu, kuru veido divu pasauļu pretnostatījums: trīs Baltijas autoru darbi un Franča Šūberta Pirmais klaviertrio, kas sacerēts neilgi pirms autora nāves. Lietuvu pārstāvēs Anatolijs Šenderovs (1945-2019) un viņa "Dziesma un deja" (2008), Igauniju - Erki Svens Tīrs (1959) ar Fata morgana (2004), bet Latviju - Pētera Vaska (1946) darbs "Vientuļais eņģelis" (2006/2019). Baltijas valstu komponistu darbi izskanēs kā veltījums Baltijas ceļa 35. gadskārtai, tāpēc Kristīne Blaumane dalās savās atmiņās par Baltijas ceļu: "Mana un Evas paaudze, mēs vēl bijām pārāk jauni, lai mums padomju laiks atstātu kaut kādas traumas. Tajā pašā laikā bijām jau pietiekoši saprātīgā vecumā, lai apzinātos notikuma nozīmību. Es jūtos priviliģēta, ka saprotu, ko tas nozīmē. Nevajag iedomāties, ka brīvība un neatkarība ir kaut kas pašsaprotams. Tam vajadzētu būt pašsaprotamam, bet [jāspēj] novērtēt to pa īstam, jo mēs piedzīvojām arī laikus, kad tā nebija." Par gaidāma koncerta laikmetīgo repertuāru stāsta Reinis Zariņš: "Visi baltiešu komponistu darbi tapuši jaunās tūkstošgades pirmajā desmitgadē, tātad samērā nesen. Varētu teikt, nesena laikmetīga mūzika, bet tās pamatā ir pavisam fundamentālas lietas, kaut kas pagānisks, kaut kas no mūsu senčiem, kaut kas sensens, nozīmīgs jebkuras kultūras cilvēkam. Gan Šenderova darbā, gan Vaska bezgalīgajā dvēseles dziesmā ir tādas lietas, kas ir saprotamas pilnīgi visiem cilvēkiem. Tīra opusā Fata morgana mani visvairāk saista tas, kā dabiskā skaņurinda izmantota tik iespaidīgā, mistēriskā, noslēpumainā veidā. Dabiskā skaņurinda galu galā ir pamats visai mūzikai, ko cilvēks tikai vienu dienu ir atklājis un iemācījies izmantot, bet tā ir ierakstīta šīs pasaules DNS kopš radīšanas. Šī skaņurinda ceļas kā nogrimusi pils no ezera, un iespaids ir ļoti spēcīgs. It kā nesena mūzika, kas kaut kādā ziņā tomēr ir ļoti sena. Vismaz es tā par šiem skaņdarbiem esmu sācis domāt." Eva Bindere: Jā, Šenderova skaņdarbs tiešām ir ārkārtīgi pagānisks, tas ir īstākais vārds, kā to aprakstīt, pat salīdzinoši traks savā garā. Godīgi sakot, biju pārsteigta, kad pirmoreiz to dzirdēju, jo tas aiziet tādā virpulī, ko es galīgi nebūtu [gaidījusi]. Tā nav tā ideja, ko mēs sagaidām no lietuviešu mūzikas, atverot lappuses un nezinot skaņdarbu. Katrs no šiem trim darbiem rāda savu, ļoti īpašu pasauli, un tie ir savstarpēji ļoti kontrastējoši, tādēļ domāju, ka būs interesanti tos dzirdēt un salīdzināt tās skaņu vīzijas, kādas katrs no tiem rada. Trio “Palladio” šobrīd ir Latvijā un 14. decembrī būs koncertā Mazajā Ģildē, bet pēc tam jums ir koncerti arī Moldovā un Itālijā. Tur būs šī pati programma? Reinis Zariņš: Mēs miksēsim gan šos, gan iepriekš spēlētus darbus, kādas nu vēlmes kura koncertvieta izteica, tā kā tas no mums prasīs papildus darbiņu, kas vienmēr ir ļoti labi. Kristīne Blaumane: Bet ir svarīgi, ka mēs visos šajos koncertos spēlēsim mūsu tautieti Pēteri Vasku. Tas tiks atskaņots visur, tāpat kā Šūberta trio.  

Diennaktī ir tikai 24 stundas un nedēļā - septiņas dienas. Bet cik gan bieži nākas dzirdēt, ka, lai paspētu paveikt visu iecerēto darbā vai mājas dzīvē, prasītos papildu dienas un papildu stundas… Vai strādājam par daudz? Kas ir veselīgais līdzsvars starp darba un privāto dzīvi - par to Latvijā tapis kāds interesants pētījums. Ar pētījumu iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, RSU Darba drošības un vides veselības institūta vadošā pētniece Linda Matisāne un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste, Latvijas Universitātes un Latvijas Mākslas akadēmijas lektore Kristiāna Lapiņa. Par to, ka laiks, ko pavadām darbā, un tas, cik daudz strādājam, ir jāsabalansē ar atpūtu un savu dzīvi ārpus darba gaitām, tiek runāts daudz un ik pa laikam. Par to ir arī uzrakstītas dažādas grāmatas. Bet arvien ir cilvēki, kuri darbā pavada ļoti lielu savas ikdienas dzīves daļu un nespēj brīvdienās darbu neņemt mājās un atvaļinājumu nereti arī izmanto, lai paspētu padarīt nepadarīto. Kāpēc tā un kā Latvijā ļaudis ievēro līdzsvaru darba un privātajā dzīvē? "No manas puses divi aktuālākie uzdevumi ir: viens ir atrast un varbūt izstrādāt padomus darba devējiem, kuri varētu palīdzēt to līdzsvaru vairāk darbiniekiem iegūt; otrs - paskatīties varbūt kaut kādas prakses vai darbības, ko paši darbinieki jau dara, kuriem varbūt tas līdzsvars ir labāks nekā citiem, un tad uz tā pamata sagatavot arī kaut kādus individualizētus ieteikumus vai individuālus ieteikumus, ko katrs varētu varētu praktizēt," atzīst Linda Matisāne. "Tas, ko mēs redzējām no pirmajiem aptauju datiem jau iepriekš, ka bieži vien nav vajadzīgs kaut kas ļoti kosmisks, bet bieži vien pietiek pareizā brīdī kaut ko pareizi pateikt tam darba devējam, lai līdzsvars uzlabotos un tā cilvēka pašsajūta uzlabotos. Nevajag kaut ko ļoti smalku pirkt un investēt nenormāli daudz, bet bieži vien ir runa tiešām par tādiem praktiskiem padomiem, ieteikumiem, attieksmi galu galā. Un tas ir ļoti daudz," norāda Ivars Vanadziņš. Linda Matisāne norāda, atsaucoties uz citu pētījumu, līdzsvara trūkumu starp privāto un darba dzīvi ietekmē ne tikai tas, cik daudz tu strādā, bet tas, kas notiek tavā darba vidē. Piemēram, ja darbinieki sūdzas vai saka, ka viņiem ir emocionālā vardarbība darba vidē, vai viņiem ir konflikti ar saviem kolēģiem, konflikti darbinieku grupu starpā, konflikti ar klientiem, tas viss pasliktina šo privātās un darba dzīves līdzsvaru. Un tas nozīmē, ka, pat ja tu fiziski nestrādā, tas, kas darās tavā galvā, tu turpini domāt, tas būtiski pasliktina šo sajūtu.  Ivars Vanadziņš atzīst, ka vairāk uztrauc tas, kas notiek tālāk, jo tam ir kādas īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa ietekmes uz veselību, tai skaitā darbaspējām, par visu pārējo nemaz nerunājot.  "Noteikti darba devējs var palīdzēt savam darbiniekam justies labāk un to līdzsvaru atrast. Bet jāpatur prātā ir arī tas, ka darbs nozīmē ļoti daudz cilvēkiem un tas noteikti būs saistīts arī ar personību un ar pasaules redzējumu. Ja darbs tiek uztverts kā dzīves galvenais saturs vai satura devējs, tādā gadījumā ar to būs saistītas ļoti daudzas lietas, piemēram, pašvērtējums, vai arī dzīves kvalitātes izjūta. Tā arī tiks saistīta ar darbu," analizē Kristiāna Lapiņa. "Tās pārējās jomas, kas arī ir ļoti būtiskas, ko arī pētījumi pierāda, ka tiešām ir jāspēj atpūsties tādā saturīgā, pilnvērtīgā veidā, ir jāspēj veidot attiecības arī ar citiem cilvēkiem ārpus darba. Ja tas nenotiek un darbs ir pats galvenais, tādā gadījumā, protams, varam no tā visa secināt, ka, jā, tieši darba devējs citreiz būs tieši tas cilvēks, kuram būs jāuzņemas tā lielākā slodze - aizvest mazliet tālāk to darbinieku no paša darba, mēģināt pārvērtēt darba saturu un arī galu galā paskatieties uz to, ko tieši darbs man nozīmē, kas tad tas ir manā dzīvē." "Kādreiz var būt arī tā, ja mēs izvēlamies privāto dzīvi kā dzīves daļu, kur notiek reizēm ne visai labas lietas, tur arī mēdz būt konflikti, tur ir ļoti daudzas personiskas, lielākas un mazākas, gan traģēdijas, gan dažādi notikumi. Šī dzīve ir ļoti piesātināta. Var gadīties arī tā, ka neizdodas tikt galā ar to, kas tur notiek, un tad cilvēks burtiskā nozīmē bēg. Un viņš bēg darbā, viņš kļūst par darbaholiķi: viņš ierodas pirmais, viņš ir pulksten pusseptiņos darbā un pulksten pusdivpadsmitos viņš iet prom, un tas ir tā iemesla dēļ, ka viņam ir ļoti grūti atrisināt šo privātās dzīves dažādo problēmu daudzumu, ja un ar to tikt galā," atzīst Kristiāna Lapiņa.   Pārlieku liela darba slodze iespaido sirds veselību Zinām, ka, lai cik ļoti mēs censtos strādāt bez stresa, atpūsties veselīgiun sabalansēt darbu ar atpūtu, bieži vien ikdienā tās tas nenotiek. Nedzīvojam ideālā pasaulē un zinām, ka arī mūsu ķermenis var īslaicīgi pielāgoties saspringtākiem darba un dzīves cēlieniem, betjāuztraucas ir tad, kad garās darba dienas kļūst par normu, nevis izņēmumu. Ja pats cilvēks tam nepievērš uzmanību, tad vienā brīdī sirds var pagurt no šāda režīma. Kas notiek ar sirdi, pie pārlieku lielas darba slodzes, skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Trušinskis. Lai parūpētos par sirds veselību atbilde vienkārša, bet reizumis grūti realizējama – ik dienu jāatrod tas zelta vidusceļš, vai maza zelta taciņa, lai sabalansētā daudzumā un kvalitātē varam strādāt un atpūsties tā, lai pasaudzētu savu veselību.

Šomēnes startējusi kampaņa „Stājies saulessardzē”, kas neaicina sargāt sauli, bet tieši otrādi - pasargāt sevi no saules stariem. Tās laikā ikviens tiek aicināts simboliski stāties saulessardzē un mācīties, kā sevi un savus tuvos pasargāt no saules starojuma kaitīgās ietekmes. Par melanomas mēneša pasākumiem un ādas vēža profilaksi saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viešņas: biedrības „Soli priekšā melanomai dibinātāja Sondra Zaļupe, dermatologs, biedrības "Dermatologi pret ādas vēzi" valdes priekšsēdētājs, "Derma Clinic Riga" valdes priekšsēdētājs Raimonds Karls un dermatoloģe Anda Apine. Raimonds Karls vērtē, ka cilvēku zināšanu līmenis gadu no gada par saules ietekmi ir uzlabojies, bet ir vēl, kur augt. "Ja runājām konkrētāk, ļoti daudzi apzinās, ka saules aizsardzība ir vajadzīga, daudzi apzinās, ka saulē nevajadzētu būt dienas vidū. Tās ir aksiomas, ko atkārtojam. Bet ir jāiet tālāk, ir arī jāizglīto iedzīvotāji, kas ir saules ultravioletais indekss, kuram vajadzētu sekot līdzi. Varbūt arī mediji laika ziņās šajās saulainajās dienās varētu informēt, pasakot: "Šodien saules ultravioletais indekss ir augsts." Tālāk mums būtu jāizglīto, ko nozīmē augsts, ko nozīmē vidējs un kāda būtu darbība katrā no šīm situācijām," norāda Raimonds Karls. Ārsts arī norāda, ka mēs dzīvojam nelielā ilūzijā par to, ka saules pie mums nav, ka esam bāli.  "Jāsaprot, ka dienas vidū arī Latvijā saules ir daudz. Paskatieties, mēs visur esam salikuši saules kolektorus un baterijas un iegūstam gana daudz saules šajos mēnešos," norāda Raimonds Karls. Nevajadzētu plānot tagad doties uz siltajām zemēm un pavadīt laiku pludmalē no rīta līdz vakaram, un ja es nebūšu apdedzis, mans atvaļinājums nebūs izdevies. "Vēl viens liels mīts, kas mums ir, ka saule un D vitamīns ir ļoti vienāds. D vitamīna ražošana un iedegums ir pretēji proporcionāli - D vitamīns mūsu ādā veidojas, kamēr mēs vēl neesam ieguvuši iedegumu. Kad esam iedeguši, šī stacija veras ciet, jo dabīgi āda ir iekārtota tā, ka D vitamīna ražotne samazinās. Nevajag arī šo mītu izmantot kā advokātu, kāpēc es tik daudz laika pavadu saulē," skaidro Raimonds Karls. Arī jebkura darbošanās saulē - zāles pļaušana, sportošana - ir saules staru uzkrāšana.

Elektroniskās mikroshēmas jeb integrālās shēmas ir mūsdienu tehnoloģiju DNS. Uz tām balstās ne tikai datoriekārtas, bet arī ikdienā lietojamas iekārtas, tostarp sadzīves elektropreces un viedierīces. Kāpēc bez tām nevaram iztikt? Kāda ir Eiropas neatkarība šajā svarīgajā tehnoloģiju jomā? Un vai ir iespējams mikroshēmas ražot arī Latvijā, jautājam Rīgas Tehniskās universitātes profesoram, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenajam loceklim Oskaram Ozoliņam. "Svarīgākais Latvijā, ka mēs varētu sagatavot daudz speciālistu, kas māk šīs mikroshēmas zīmēt, māk pasūtīt un testēt un arī iepakot. Kad pie tā tiksim klāt, šajā procesā veidosies sadarbība ar lielākiem Eiropas pētniecības institūtiem, piemēram, "IMEC", kas nodarbojas gan ar mikroelektroniku, gan mikrofotoniku. Tas man ir svarīgi," par iespējam Latvijai iesaistīties mikroshēmu ražošanā bilst Oskars Ozoliņš. TEhnoloģiju uzņēmumā "IMEC" jau stažejušies un mācījusies vairāki viņa studenti. "Tas ir ceļš, kas jāiet, lai arī Latvija iekļautos Eiropas vērtību ķēdēs, izmantojot zināšanas, kas mums jau ir un iegūstot jaunas," turpina Oskars Ozoliņš. "Es domāju, ka sapnis par lielu rūpnīcu ir sen jau izsapņots, tomēr ir jāiet ar inženiera pieeju, pa solīšiem veicam uzdevumus, jāiemācās, kā mikroshēmas dizainēt, tad varam pasūtīt, testēt, iepakot. Tikai tad varam runāt par prototipēšanu, kas varētu būt nelielas jaudas ražošana. Nevajag novērtēt par zemu, ko var dot tieši dizains kā tāds. Tā ir liela pievienotā vērtība, ja māki no kilograma materiālu saražot daudz dažādas mikroshēmas, vai uzdizainēt, kā šie materiāli jāliek kopā, lai iekārta strādātu. Tā ir augstas pievienotās vērtības informācija, tiek izmantoti daudzi patenti, lai aizsargātu savus izgudrojumus."

Bites ir lieliski ārsti – precīzāk, tās spēj dot izejmateriālu, ko var izmantot, radot produktus cilvēka veselības saglabāšanai un dažādu slimību ārstēšanai un, kas ir patiesi labi, šī prakse ir lieliski savienojama ar tradicionālās medicīnas ārstēšanas līdzekļiem. Par visu vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Jūras medicīnas centra neiroloģe, arī apiterapeite Maruta Naudiņa, diētas ārste Lolita Neimane un Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs biškopis Guntars Melnis. Apiterapija – veselības uzlabošana ar bišu produktiem Dienas deva būtu 30 – 50 grami medus dienā, vērtē Lolita Neimane. Tas var būt 2 -3 ēdamkarotes dienā pieaugušam cilvēkam, kuram nav nekādu problēmu, norāda Maruta Naudiņa. Viņa arī atzīst, ka nekontrolēti medu nevajadzētu lietot. "Nevajag likt medu karstā tēja un kafijā, mazāk ar medu vajag termiski darboties, tad tas maina savas ķīmiskās īpašības," piebilst Lolita Neimane. Guntars Melnis uzskata, ka zināšanas par medu cilvēkiem mazinās un nezina, cik un kā lietot šo produktu. Viņš arī atzīst, ka maksimums trīs ēdamkarotes medus pieaugušajiem vajadzētu patērēt dienā.  "Tās trīs karotes ir tad, kad cenšamies pirtī pabarot savu ķermeni, tie ir 100 grami, visu ķermeni pabarot ar šo vērtīgo produktu. Ikdienā vienu karoti pieliekam pie tējas vai ūdens, otru karoti pieliekam pie ēdiena, trešo var ieziest galvā, lai mati aug stiprām saknēm, vai vienkārši uz ķermeņa," uzskata Guntars Melnis. Ierakstā uzklausām pētnieku domas par medu. Medus kvalitāti "Biškopju valsts atbalsta programmas" ietvaros pēta institūta BIOR zinātnieki. Kopumā Latvijā ievāktais medus ir labas kvalitātes - tā vērtē BIOR vadošā pētniece Iveta Pugajeva.

Kā problēma kļuva par izaicinājumu? Arī par to spriedīsim novembra latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot ar Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulkotāju Andreju Veisbergu un filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu. "Problēmas un grūtības ir savā ziņā negatīvi ietonēti vārdi, izaicinājumi ir labāk. Bet pamatā tur ir angļu valodas ietekme, jo angļiem "challenge" ir gan mūsu vecais izaicinājums, proti, kā izaicinājums uz dueli gandrīz. Ap 2000. gadu parādījās jaunā nozīme, kā problēma, bet kas varbūt būtu risināma, kas būtu interesanta," norāda Andrejs Veisbergs. "Problēmu skaits mums nav mazinājies, bet tagad esam tās pārsaukuši par izaicinājumiem, kas savā ziņā skan labāk. Domāju, ka vecākai paaudzei tas griežas ausīs, jaunieši pie tā ir pieraduši," turpina Andrejs Veisbergs. Dite Liepa iebilst, ka ir par daudz to izaicinājumu. Arī kāds klausītājs mudina dot sinonīmus šim vārdam. Visi izaicinājumi nav grūtības. Viņa norāda, ka jauni izaicinājumi var būt arī jauni uzdevumi, jauni pārbaudījumi darbā, jauni darbi, jauni pienākumi. "Nevajag visus padarīt par izaicinājumiem. Es neaizstāvu nevienā brīdī. Man ir par daudz," bilst Dite Liepa.

Vai  jau pienācis laiks dārza ieziemošanai, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot, kas veltīts novembrī dārzā darāmajiem darbiem. Studijā Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne un dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska. Dārzkopju padomi: Rozes apgriež un noliec, kamēr vēl ir silts, lai kāts nesastingst. Segt nevajag, jo daudz par siltu un ir liels mitrums. Ja sasegs, tad pūs. Jāpadomā, ko augļu kokiem un dekoratīviem kokiem, sevišķi jauniem siet ap stumbriem kokam, lai pasargātu no sala un zvēriem. Jaunums  - cepamo papīru var veiksmīgi izmantot. Bet vislabāk parastos egļu zarus. Hortenzijas vēl segt pa agru. Jāgaida, kad nokritīs lapas. Šogad hortenzijām pāri nodarīja spēcīgās pavasara salnas. Jāķer mirkļi, kad vēl var nopļaut zāli, jo tā ir salīdzinoši gara. Bet jāatceras lapas pēc tam no nopļautā novākt, lai nepūst. Jāsāk stumbrus balsināt, to vajag darīt, jo nenokaļķoti koki kaitēkļiem ir viesnīca, tāpat pavasarī var plaisāt miza saulē. Vēlams pievienot urīnvielu, lai efektīvāka dezinfekcija. Urīnvielu var miglot pār kritušām lapām. Tas arī dezinfekcijai.

Interneta krāpnieki šogad no Latvijas iedzīvotāju kontiem nozaguši sešus miljonus eiro. Un gads vēl nav beidzies. Par jaunākajām krāpšanas metodēm un kā no tām izvairīties, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē programmētājs, tehnoloģiju entuziasts Elviss Strazdiņš un "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Kārlis Svilāns. Elviss Strazdiņš norāda, ka krāpnieku darbības shēma parasti ir šāda: nozog identitāti, tiekot pie cilvēka Smart ID vai Mobile scan, kas nu kurai bankai. Pēc tam ar šo identitāti jau ņem kredītus vai nomaksas preces. "Ar pliku personas kodu neviens naudu nenozags," norāda Elviss Strazdiņš. Eksperti atgādina neveikt nekādus apstiprinājumus paziņojumiem, kur uzsvērts: nevienam nesakiet šo kodu! "Viņi izmēģinās visu. Ja redzēs, ka cilvēks ir tāds, kas varētu iekrist, viņiem ir smalka analītika, kur viņi skatās cilvēku profilus. Ja pēc vārdiem un tavu zināšanu līmeņa, dzimuma, intelekta līmeņa savelkas kopā, ka tu būtu tas, kurš varētu uzķerties uz šo, mēģinās vienu metodi, otru, trešo, ceturto," bilst Elviss Strazdiņš. "Jābūt vērīgiem un uzmanīgiem ar pilnīgi visiem datiem, ko rakstām internetā. Tā ir mūsu digitālā identitāte. Ar vienu personas kodu daudz neizdarīs, ja ir personas kods, bankas kods, tur var sākt izkrāpt lielas summas. CVV kods nemaz nav nepieciešams, lai krāpnieku varētu veikt maksājumus ar jūsu bankas karti," turpina Kārlis Svilāns. "Tas atšķiras no valsts uz valsti, kā banku kartes var izmantot visādas transakcijās, vai ar kādiem dāvanu kuponiem. Ir vairāki veikali, kas neprasa pilnu kredītkartes informāciju, pietiek ar numuru." "Ja vadāt informāciju krāpnieku lapās, tad uz katru taustiņa spiedienu, katru simbolu, ko ievadāt, visu laiku uz serveri aiziet visi dati, ko ievadījāt. Ja paspējāt ievadīt kartes numuru un neko vairāk, ar to pietiek, lai nozagtu naudu no jūsu kartes. Tāpēc, pat ja nenospiedāt pogu "sūtīt", tie dati tāpat ir nosūtīti uz serveri. Momentā bloķējiet karti, ja atklājat, ka esat tikai ievadījuši kartes datus," mudina Elviss Strazdiņš. "Atnāk  ziņojums par sūtījumu, kam jāveic priekšapmaksa vai muita jāmaksā. Internetā ievada daļu kartes numura un saprot, ka tā ir krāpnieku lapa, ar to pietiek, lai zagtu datus no kartes. Uzreiz jābloķē." Ja parādās paziņojums "šī lapa ir bīstama", to nevajag ignorēt.  "Piemēram, ieejat "Swedbank", pēkšņi parādās paziņojums "šī lapa ir bīstama", visticamāk, tam ir iemesls," norāda Elviss Strazdiņš. "Ja ieejat "amazon" un ir  saglabāti karšu dati pārlūkā, un ignorējat paziņojumu par bīstamību, kad veiksiet pirkumu, automātiski ievadīsies karšu dati un tie aizies krāpniekiem."

"Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu... Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?!" – runājot par Rīgas akustisko koncertzāli,  intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei emocijas neslēpj Valdis Zatlers – Valsts prezidents no 2007. līdz 2011. gadam, izcils ķirurgs un savulaik – arī azartisks basketbolists un bundzinieks. Viņš ir arī cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem" – kamēr siltumnīcās briest vīnogas un tomāti, fantastiskajā dārzā acis priecē hortenzijas, rozes un peonijas. "Ja mūzikā Bahs ir tas, kurš mani harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju, šeit tā ir daba, kurā viss ir tā, kā tam jābūt. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos," domīgi teic Zatlera kungs, kurš, nesen īstenojis sapni par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, nu ķēries pie Laikmetīgās mākslas muzeja idejas iedzīvināšanas. Gunda Vaivode: Ne tikai kolēģi radio, bet žurnālisti visdažādākajos medijos arvien vaicā pēc tava viedokļa visdažādākajos – svarīgos un arī mazāk svarīgos, ikdienišķos jautājumos. Tā ir redzamā daļa un dzirdamā daļa. Bet kāda ir prezidenta ikdienas dzīve pēc prezidentūras: kādi pienākumi paliek, kas nāk no jauna? Valdis Zatlers: Dzīve turpinās un jāatrod tāds dzīvesveids, kurā jūties labi un kurā no tevis būtu kāds labums arī citiem. Kā parasti jokoju – man ir kaut kas jādara, jo man par to prezidenta pensiju maksā! Man ir atbildības sajūta par to, ko varu sniegt citiem cilvēkiem. Jo prezidenta laiks ir ļoti interesants: cilvēks [šajā amatā] uzzina ļoti daudz – arī to, ko nav iespējams uzzināt ne no grāmatām, ne no interneta, ne no žurnāliem, un bijušo prezidentu, tostarp arī mans pienākums ir ar to dalīties. Zinu, ka tu joprojām brauc arī uz dažādām konferencēm un saietiem: tā arī ir daļa no dzīves? Tā ir daļa no dzīves, jo, pirmkārt, tas bieži vien ir prāta treniņš – ir kāda tēma, kas varbūt tev nav tik tuva.Pieņemsim, Ķīnā savulaik man bija jārunā par pilsētbūvniecību. Nu, ko es zinu par pilsētbūvniecību? Neko! Piezvanu saviem draugiem arhitektiem un saku – man kā prezidentam vajadzīgs īss brīfings, pastāstiet man, lūdzu, kāda ir lietas būtība. Kļūsti izglītotāks, un tad arī savu domu pasaki. Bet svarīgi ir pateikt savu domu. Jo tādus, kas "atskaņo" to, kas jau kaut kur ir pateikts, lielā vērtē netur. (..) "Iekustināt cilvēkus ir samērā grūti" Darīt labu valstij, darīt labu cilvēkiem. Brīvības pieminekļa izgaismošana lielā mērā kļuvusi iespējama, pateicoties tev un tavai neatlaidībai. Vairākus gadus tu biji Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonda vadītājs. Bet kas ir nepieciešams, lai iekustinātu arī pārējos? Jo ziedojumu mērķu šobrīd ir tik ļoti daudz. Pacietība, neatlaidība un ļoti skaidra ideja. Jo iekustināt cilvēkus ir samērā grūti – nav tā, ka mēs uzreiz tev sekojam, jo tava ideja ir laba. Parasti tā pirmā atbilde ir – mums tas nav vajadzīgs, "priekš kam" tev tas vajadzīgs, un kāpēc vispār mums tas vajadzīgs – mēs  taču bez tā varam iztikt. Un tad pienāk tā diena, kad visi saka – jā, tas ir vajadzīgs! Tātad tev ir jādarbojas neatlaidīgi, pacietīgi un pat pašvaldības vai valsts iestādes – tad, kad politiķi redz, ka cilvēki darbojas un viņiem kaut kas sanāk, tad arī viņi uzreiz piedalās. Bet, ja tu prasi konkrēti par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, tad teikšu tā: tas, kas notika trīs gadu laikā, īstenībā ir brīnums. Jo pēc tam ar daudziem citiem projektiem gājis ļoti grūti. Bet – ideja! Toties tagad ir tik skaisti, vakarā garāmejot. Man prieks! Un visi uztver, ka tā tas vienmēr ir bijis. Jo pie labajiem darbiem jau mēs ātri pierodam.  Toreiz tu teici: "Kad atskārtu, ka piemineklis ir tumsā, nolēmu rīkoties!" Tagad tumsas zonā ir ļoti daudz kas, un tu atkal esi nolēmis pieķerties vienai konkrētai – Laikmetīgās  mākslas muzeja īstenošanai.  Redzi, jākoncentrējas uz kaut ko kaut ļoti konkrētu, uz vienu lietu, un par to ir jāstāsta. Varu pateikt, kāpēc mani interesē tieši Laikmetīgās mākslas muzejs. Mūzikā notiek daudzi skaisti pasaules pirmatskaņojumi, un mums vismaz ir koncertu vietas, ja ne koncertzāles, kurās mēs tos varam dzirdēt. Bet vizuālajā mākslā praktiski nav tādas vietas, par kuru varam teikt – pasaules pirmizstādījums kaut kam, kas radies šodien Latvijā, un te nu mēs to varam redzēt. Un vēl mani aizrāva ideja, ka nedrīkstam palikt vecos muzeja stereotipos – sak, tur ir mākslas darbi, mēs pārdodam biļetes, izīrējam telpas kafejnīcai. Tas ir diezgan vecmodīgi, tas neatbilst mūsdienu laikam. Muzejs ir vieta, kurp vedam savus bērnus, uz kuru iet jauni cilvēki, kuri tur var izpausties, kuri iemācās nebaidīties no tā, ka viņi ir radoši, ka viņi var kaut ko ieraudzīt savādāk vai parādīt savādāk. Muzejs ir templis, kurā mutuļo šodienas radošā doma. Ja mēs to tā uztveram, tad tas ir nenormāli vajadzīgs. "Nenormāli" saku tāpēc, ka normālos apstākļos tam jau sen bija jābūt. Divi starptautiski projekti ir bijuši: pirmais, kam bija jābūt Andrejsalā – pasaulslavenā nīderlandiešu arhitekta Rema Kolhāza projekts. Otrs – sera Deivida Adžeja projektētā ēka Skanstes rajonā, Hanzas ielā… Jā, un atkal mums ir pasaulslavens arhitekts, kurš iedziļinājies tieši Latvijas vidē un konkrētā vietā pēc labākās sirdsapziņas radījis arhitektonisku projektu, un mēs atduramies pret to, ka nepieņemam šo lēmumu... Nepieņemam arī dāvinājumu. Otro, kam bija jābūt gatavam 2021. gada 18. novembrī, ABLV banka vēlējās atdāvināt valstij, bet valsts nepieņēma, jo "projekts nav kristāldzidrs", kā teica kultūras ministrs Nauris Puntulis. Savukārt kolekcija ir bankas īpašums, kas brīdī, kad tiks atklāts Laikmetīgās mākslas muzejs, būtu jāatdāvina valstij. Muzeja nav. Projekts ir pat ļoti kristāldzidrs, bet dāvinātāji varbūt nav tik kristāldzidri mūsu izpratnē šodien. Bet fakts ir tāds, ka cilvēkiem šķiet, ka muzejus rada paši mākslinieki, tāpat kā koncertzāles rada mūziķi. Īstenībā tas tā nav. (..) Lēmumus pieņem politiķi. Visi lielie, skaistie projekti, no kuriem pasaulē visspilgtākais piemērs ir Sidnejas opera – lēmumus par šiem projektiem pieņēmuši drosmīgi politiķi, kas Sidnejas gadījumā saprata, kāda ir šīs operas nozīme Austrālijā. Tāpēc jāsaprot, kāda būtu Laikmetīgās mākslas muzeja nozīme Latvijai un tās nākotnei. Ja esam ļoti daudz sasnieguši ar savu Dziesmu svētku kultūru, mūzikas skolām un mākslas skolām, tad šī soļa iztrūkst. Bet mūsu politiķi jau arī – kamēr vieni nolemj, atnāk nākamie un nobīda malā. Politiķiem vajag ieklausīties cilvēkos – ko cilvēki vēlas. Ja paskatāmies uz lietām pavisam vienkārši: saliek krāsainus zaķīšus Rīgas parkos, un cilvēki ved bērnus, skatās un priecājas. Cilvēkiem vajag kādu estētisku notikumu! Jā, bieži vien tas ir arī kaut kas neestētisks, bet tam nav nozīmes – galvenais ir notikums un brīvība. Nesen biju diskusijā, kur viena kundze teica: strādājam pie tā, lai būtu juridiski definēta brīvība. Tajā brīdī gandrīz palēcos, jo domāju – kas tas tāds? Mēs varam juridiski definēt tiesības, bet brīvību – māksliniecisko, radošo brīvību jūs nevarat definēt! Jo tā ir sajūta, kas ir katrā cilvēkā, katrā māksliniekā. Viņam pašam jājūtas brīvi. Bet kā viņš var justies brīvi, ja redz apkārtējo vidi? Lai rastos viens ģēnijs, lai būtu vēl viena Vija Celmiņš, mums jābūt vismaz tūkstotim cilvēku, kas mēģina radīt jaunu mākslu. Bet tā ir arī izglītības lieta: Laikmetīgās mākslas muzejs kalpotu arī kā izglītības līdzeklis. Jo izpratne par laikmetīgo mākslu cilvēku vidū šobrīd ir ļoti šaura. Bieži vien arī nievājoši slikta, jo ar to nereti asociē vien nesaprotamas instalācijas vai abstrakcionismu, kas, iespējams, ir aizsegs ideju trūkumam. Tieši izglītība un regulārs mākslas patēriņš varētu šo situāciju glābt. Muzejs tam lieti noderētu. Visa laikmetīgā māksla jau nav tā vērta, lai to saprastu un par to priecātos. Tas arī ir fakts. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri saka – es to īsti neizprotu, bet saprotu, ka muzejs ir vajadzīgs. Tātad ir cilvēki, kuri domā sabiedriskās kategorijās. Katrā pilsētā, kur ir modernās mākslas muzejs, es to apmeklēju – vienkārši mani interesē, kā tas tur notiek. Un vienmēr tajos kaut ko atrodu – kaut ko, kas varbūt būs paliekošs. Jo jābūt arī reālistiem: skaistajā impresionisma glezniecībā, par ko mēs jūsmojam, bija arī daudz vāju mākslinieku, bet tie kaut kur pazuda – palika tikai tie, kas tiešām bija ļoti vērtīgi un pārlaicīgi.  Kā visās lietās!  Jā, bet mēs dzīvojam šodienai, un mums jāsaprot, ka visu laiku nevarēsim rādīt Alberta ielas jūgendstilu, sakot, cik mēs esam izglītoti, kulturāli cilvēki, cik skaista ir mūsu pilsēta un valsts, kurā ir patīkami atrasties. Mums ir kaut kas jārada arī šodien. "Visu laiku kaut ko pielāgot, pārveidot – tā ir patērētāja domāšana" Tu pieminēji Sidnejas operu, kas, protams, ir arhitektūras ikona. Šobrīd tiek runāts par "New Bauhaus" principu – izmantot jau esošās celtnes jaunai funkcionalitātei. Mans principiālais uzstādījums – kāpēc mums vajag kaut ko pielāgot?! Mums vajag kaut ko jaunu, kas raksturīgs tieši šim gadsimtam, konkrētajai desmitgadei. Jo tad, ja radīsim kaut ko jaunu, šī mūsu laika iezīme paliks simtiem gadu – ja mēs to izdarīsim veiksmīgi, protams. Bet kaut ko visu laiku pielāgot, pārveidot – tā ir tāda patērētāja domāšana, tā nav vīzijas domāšana. Es vienmēr saku, ka mūsu Rīgai vajadzīgs mērs, kas ir rīdzinieks un kurš mīl Rīgu, nevis vienkārši vietas izpildītājs, kurš aizpilda šo vietu.  To varam teikt par daudzām amatpersonām. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri deg par konkrētajām lietām un kas saprot, ka tieši vide pilsētā ir tā, kas pievelk (vai nepievelk) cilvēkus, kur vietējie jūtas īpaši labi, kuru viesi nāk un apbrīno. Mums jāspēj atkārtot tās Rīgas veiksme, kas bija pirms Pirmā pasaules kara, tātad 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums. Ja nezinām, ko un kā darīt, paskatāmies, ko darīja Armitsteds (Džordžs Armitsteds (1847-1912) – inženieris, rūpnieks, Rīgas pilsētas galva laikā no 1901. līdz 1912. gadam – red.) un kā viņš to darīja. Esam saņēmuši viņa mantojumu. Bet ko mēs atstāsim mantojumā? Ko par mums padomās mūsu bērni? Tā ir ļoti svarīga lieta, jo pilsētvide un kultūrvide ir galvenās, nevis, piedodiet, labs restorāns. Esam diezgan loģiski nonākuši līdz vēl vienai trūkstošai vietai Rīgas kartē – pie koncertzāles. Šobrīd pēdējā nodaļa šajā milzīgi garajā eposā ir Rīgas filharmonija Kongresu namā. Kāds ir tavs viedoklis par šo izvēli? Mums jau bija ideja par bijušās LPSR Komunistiskās partijas Centrālkomitejas mājas pārbūvēšanu. Tagad atkal grasāmies kaut ko pārbūvēt. Bet tā nebūs jaunā arhitektūra! Pat ja sasniegsim akustiskās prasības, tā nekad nebūs jaunā arhitektūra. Nekad nevarēsim pateikt, ka mēs, 21. gadsimta rīdzinieki, esam to uzbūvējuši. Tāpēc man vienmēr kļūst skumji, kad atceros, kā pazuda ideja par unikālo celtni uz AB dambja. Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu. Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Arhitektūru nevajag novērtēt par zemu. Jo tā pati Sidnejas opera – īstenībā man bija pārsteigums, ka tur apmēram ir tikai divas trīs operizrādes mēnesī. Austrālijā ir 20 miljoni iedzīvotāju, tā ir ļoti plaša teritorija, piesaistīt lielas zvaigznes no visas pasaules arī ir tā, kā ir, un viņi faktiski eksponē šo namu kā arhitektūras brīnumu. Arhitektūru kā mākslu. Jo pati celtne ir kaut kas. Un visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?!  "Nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība" Ir vēl viens jautājums, kuru gribu tev pavaicāt – par krievu kultūru. Nav šaubu, ka tā ir būtiska pasaules kultūras – īpaši jau mūzikas – daļa, ar kuru lielā mērā saaudzis arī mūsu reģions. Cik tālu vai dziļi vajadzētu ietiekties atteikšanās kultūrai? Vai to attiecinām uz padomju laiku, atsevišķiem politiski iekrāsotiem darbiem, un kā ar mūziķiem un viņu attieksmes paušanu vai nepaušanu? Pirmkārt, tajā brīdī, kad kādā vietā sāk dedzināt grāmatas, iznīcināt pārtiku vai rediģēt kultūru, dalot to "labajā" un "sliktajā", it sevišķi gadījumā, ja tā ir pagājušo gadsimtu kultūra – tas nav labs rādītājs par to, kas notiek cilvēku galvās. Jo kultūra tomēr ir universāla. Protams, tā vienmēr tiek izmantota arī politiskiem mērķiem – kaut kas tiek izcelts, jo arī paši mākslinieki, kas radījuši šo kultūru, nereti bijušas ļoti pretrunīgas personības. Es varbūt šobrīd piebremzētu ar tās popularizēšanu, bet teikt, ka mēs nespēlēsim Čaikovski – tas vienkārši ir muļķīgi. Tas nav kulturāli. Tas, ka Krievijā rodas pseidokultūra, un arī Padomju Savienībā bija pseidokultūra – no tās gan vajag norobežoties pilnīgi un galīgi. Jo šī kultūra radīja to monstru, kas šobrīd ir agresīvā, militarizētā Krievija. Bet izslēgt komponistus un rakstniekus, kuri 19. gadsimtā rakstīja pasaules humānismā un arī cilvēka psihes izpratnē balstītus darbus – tas ir muļķīgi. Tas būtu apmēram tā, ja mēs sāktu atteikties no Korāna vai no Bībeles, sakot, ka šī nu gan ir slikta grāmata. Tā nedrīkst. Tā ir vēsturiskajā kultūrā balstīta pieredze, tie ir kultūrslāņi, kas klājušies. Mēs varam uzlikt "stop" darbiem, kas radušies, sākot no 1917. gada un Lielās oktobra revolūcijas, no kura sākās visas šausmas un vēl joprojām turpinās. Un ja vēl paskatāmies, cik daudzi no krievu komponistiem dzīvojuši Amerikā, nevis Krievijā... Nevajag dedzināt grāmatas, nevajag mest ārā pārtiku un nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība! Situācijas jau ir ļoti dažādas: arī šobrīd pasaulē uz vienas skatuves uzstājas gan krievu mākslinieki, gan ukraiņi. Tas viss ir emocionāls jautājums, kas atkarīgs no tā, cik katrs konkrētais cilvēks ir saistīts ar karu. Tas, ka karš ir vājprāts, un šo vājprātu uzsāka Krievija un tā ir jāaptur nevis uz īsu brīdi, bet uz visiem laikiem, par to neviens nešaubās. Bet ir daudzas citas lietas, ar kurām mēs varam daudz efektīvāk iedarboties, nevis teikt – nespēlēsim Čaikovski. "Valsts apbalvojumus dodam par maz" Ir lietas, kuras cilvēkiem ir svarīgas, un viena no tādām lietām ir pateicība. Triju Zvaigžņu ordenis: tu pats esi tā ieguvējs, un esi darbojies arī Ordeņu kapitulā. Arī pati esmu Ordeņu kapitulā un būšu arī tā jaunajā sasaukumā, tāpēc man dažreiz bijis ļoti skumīgi, ja saka, ka ordeņus dala pa labi un pa kreisi. Parasti gan to saka tie, kuri ordeni nav saņēmuši. Bet mēs taču ļoti labi zinām, cik ļoti laimīgi ir tie cilvēki – un viņu nav nemaz tik daudz –, kuri šo ordeni saņem. Jo tā ir valsts pateicība par labu darbu. Visi cilvēki alkst atzinības. Jā, visi cilvēki, kuri godprātīgi strādā, zina, ka viņi labi strādā, bet, ja kāds no malas pasaka – jūs labi strādājat, paldies jums par to! – viņi jūtas emocionāli un arī valstiski piepildīti. Runājot par skaitu – tam nav nozīmes. Šie cilvēki ir jāierauga! Joprojām uzskatu, ka valsts apbalvojumus dodam par maz. (..) Un tas bēdīgākais – cilvēki varētu daudz vairāk pamanīt tos, kuri ir pelnījuši! Jo ordenim taču kādu izvirza apkārtējie cilvēki. Es arī tagad nonāku tādās situācijās... Piemēram, cilvēks vienā darbavietā strādā četrdesmit gadu. Šis cilvēks ir novērtējams! Viņš ir bijis uzticīgs, viņš ir godprātīgi strādājis. Viņš ir redzējis savu vietu mūsu valstī, mūsu dzīvē. Viņš ir pelnījis valsts apbalvojumu. Šādus cilvēkus vajadzētu vairāk pamanīt. Jo priekšnieks priekšnieku dzen, priekšnieks priekšnieku izvirza, bet daudz svarīgāki ir cilvēki, kurus ikdienā nepamanām. Atceros, kad apbalvojām vienu sētnieku – un tieši par darbu visa mūža garumā, ja nemaldos, tie bija piecdesmit gadi –, visi uzreiz: bet mums vēl ir daudz labu sētnieku!" Nu, lūdzu – atrodiet viņus, parādiet! Mums jāpaskatās sev apkārt, lai uzticētos viens otram, lai redzētu, cik esam spēcīga tauta. Bet bieži vien mēs nokavējam. Jo visiem liekas, ka ordenis – tas ir tad, kad tu aizej pensijā. Tad tev iedod ordeni. Nē! Ordeni esi pelnījis arī tad, ja esi izdarījis kaut ko ļoti lielu, būtisku... Šobrīd būs jautājums par hokejistiem, kuri izcīnīja trešo vietu pasaulē: nevajag gaidīt, kamēr viņi aizies pensijā! Bet uzreiz parādās kādi citādi piegājieni – jā, bet ir daudzi cilvēki, kas ar to strādāja, un beigu beigās varbūt būs 20 spēlētāju un 40 funkcionāri… Jāsaprot taču, kas ir galvenais šajā panākumā, un tie ir spēlētāji un treneri. Pēdējos trīs vakarus esam pavadījuši dažādos teātros – gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan Nacionālajā,  gan Dailē, apmeklējot sezonas pirmizrādes. Kāds ir tavs viedoklis par redzēto? Ir ļoti interesanti, ko katrs teātris ir izdomājis – kāda būs tā izrāde, ko viņi vēlas parādīt skatītājiem, lai sezonas laikā cilvēki nāktu uz izrādēm. Bija ļoti dažādi, un tas arī bija tas labākais – ka bija ļoti dažādas izrādes par ļoti dažādām tēmām. Tāpēc novēlētu visiem teātriem tā turpināt un nebaidīties no tā, ka jūs kādreiz kritizē – par to kritiķiem algu maksā. Bet fakts ir tāds, ka tā ir daļa no mūsu kultūras, no mūsu dzīves. Gribu, lai mūsu dzīve būtu arvien labāka, gaišāka. Un lai mūzikā pēc iespējas vairāk būtu mistērijas. "Prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos"  Tu esi cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem". Tev ir vairākas siltumnīcas, kurās aug vīnogas un tomāti, un tev ir fantastisks hortenziju, rožu un peoniju dārzs. Kas ir tas, kāpēc tu to dari? Atslēgvārds ir harmonija. Piemēram, Bahs mūzikā ir tas, kas mani kaut kādā veidā harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju! Šeit tā ir daba – iespēja vērot, spēja nedaudz ietekmēt, kaut arī spēja ietekmēt dabu – tā īstenībā ir ilūzija. Tas nekad nebūs iespējams, jo daba vienmēr ietekmēs mūs. Austrālijas aborigēnu dzīves princips – nevis  zeme pieder mums, bet mēs piederam zemei. Šovasar, piemēram, pievedu mazbērnu pie rozes un saku – paskaties, vai tā smaržo vai nesmaržo? Un viņš saka – jā, smaržo pēc ziepēm! (smejas) Un tad es saku – tās ziepes smaržu ir ieguvušas no šīs rozes. Urbanizācija un dzīvošana pilsētvidē nu jau vairākās paaudzēs ir bīstama, jo rada to, ka prāts ņem virsroku pār saprātu. Latviešiem ir tā privilēģija, ka dabas gēni ir gandrīz visās ģimenēs, un mūsu saprātam būtu jāņem virsroka pār prātu, jo ar prātu var izdarīt TĀDAS muļķības un TĀDU ļaunumu gan sabiedrībai, gan nākotnei, gan mūsu bērniem, gan planētai kopā! Dabā viss ir tā, kā tam jābūt – loģiski. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos.  Septembris ir dzejas mēnesis. Tev ir kāds dzejolis kabatā? Man ir trīs mantras, no kurām divas gan nav dzeja. Tā ir Tēvreize, kas nav dzejolis, bet kurā ir ļoti piesātināts teksts. Otra mantra ir [Džona] Kenedija runa viņa inaugurācijai, kas ir ļoti gudrs teksts – vienmēr pie tā atgriežos. Bet viens teksts, ko man iedzina skolā un kas gan ir dzeja, ir Šekspīrs: "Būt vai nebūt – tāds ir jautājums. Kas prāta cienīgāk – vai paciest tūkstoš bultu, ko sūta ļaunais liktenis, vai pacelt ieročus pret posta jūru, un, pretim stāvot, izbeigt to?" Tas ir mans brīvais tulkojums, jo īsti nepatīk tas īstais tulkojums – man liekas, ka nav īsti šekspīriski precīzi. Tas arī ir viens ļoti pielādēts teksts, ko esam primitivizējuši līdz "Būt vai nebūt". Daudz svarīgāks ir nākošais jautājums: "Kas prāta cienīgāk…" Saruna drīzumā būs lasāma arī portālā lsm.lv. 

Māja, kā noliktava, nav kur spert soli, jo neko nedrīkst izmest, viss taču kādreiz var noderēt. Bet vai vienmēr vēlme visu paturēt un nekad nešķirties no lietām, kuras ir zaudējušas savu vērtību, ir atbalstāma vai tomēr tā ir problēma, analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē interjera dizainere Vīva Ieviņa un zinātņu doktore klīniskajā psiholoģijā, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste, supervizore Marija Ābeltiņa, kura norādījusi, ka patoloģiska krāšana ir psihiskās veselības traucējums, nevis untums, ko daudzi neatpazīst. "Ir ļoti svarīgi atšķirt cilvēku, kuram patīk maksimālisms, vai ir daudz mantu, no tāda patiešām smaga stāvokļa, kas ir patiesībā psihiska saslimšana, tas ir mentālās veselības traucējums, kas ir šī vākšana un prasa profesionālu palīdzību," norāda Marija Ābeltiņa. "Tas nav vienkārši, ka man ir daudz mantu. Tāpēc, no vienas puses, mēs varam būt piekritēji tam, ka mums ir varbūt vairāk grāmatas, varbūt vairāk drēbes un kaut kādas sentimentālās lietas. Tas nenozīmē, ka katram vajag pieturēties pie minimālisma savā dzīves stilā. Bet ja mēs skatāmies uz šo patoloģisko vākšanu, to raksturo tāda pilnīga dzīves telpas piepildīšana ar dažnedažādām mantām. Kad es saku, pilnīga piepildīšana, to arī burtiski domāju. Nereti cilvēkiem, kam ir mentālās veselības traucējumi, viņiem īsti nepaliek vieta, kur aiziet uz virtuvi, vai viss dzīvoklis, visa māja izskatās kā tāda ļoti blīvi piepildīta, tur ir tikai tādas ejas, kas patiesībā apdraud arī dzīvību, jo mantas tiek sakrāmētas tādās kā piramīdās, un tas viss var uzkrist virsū. Tāpēc tās ir divas dažādas lietas - vienkārši cilvēks, kam ir daudz mantu vai kuram nav ideāla kārtība, un cilvēks, kura dzīve ir manta." "Patoloģiska vākšana var attīstīties jebkurā vecumā, bet novērots, ka ar katru desmitgadi, ja cilvēkam ir tas sācies, pasliktinās. Var teikt, ka līdz ar vecumu mēs redzēsim lielākas izpausmes šim traucējumam," turpina Marija Ābeltiņa. "Divi lielie pasaulē atzītie slimību klasifikatora šobrīd vākšana Ir atdalījuši kā tādu atsevišķu diagnozi, agrāk tā ietilpa obsesīvi kompulsīvos traucējumos, bet šobrīd ir skaidrs, ka tā ir atsevišķa diagnoze, kas patiesībā arī diezgan grūti padodas ārstēšanai tāpēc, ka cilvēki nereti paši neuztver to kā problēmu, cilvēki tiešām tajā nesaskata kaut ko īpašu. Pētījumi par šo traucējumu un to, kas to izraisa vēl turpinās. "Šobrīd ir skaidrs, ka cilvēki tiešām gūst prieku no tā, ka viņi vāc lietas: ir arī cilvēki, kas kompulsīvi iepērkas, nevar apstāties. Bet arī nespēja šķirties no mantām. Patiesībā ar iekšējām vērtībām saistītas lietas. Piemēram, cilvēkam var būt sajūta, ka viņš negrib piemēslot planētu, mest ārā lietas, kas pēc tam 500 gadu kaut kur mēģina sadalīties, skaidro Marija Ābeltiņa. "Tas var būt saistīts ar sentimentālām izjūtām, atmiņām, kaut kādā ziņā cilvēks pieķeras tām mantām, ja viņām ir šī sentimentālā jēga, pieķeršanās, kas varbūt citiem cilvēkiem nemaz nav raksturīga. Tur ir tāds prieka moments." "Ja kaut kādā ziņā vardarbīgi atņem šīs mantas, cilvēki izjūt ļoti daudz gan bēdu, gan skumju, gan dusmu. Tur ir milzīgs pārdzīvojums. Tas nav vienkārši izmest mantas, tas ir šiem cilvēkiem kā izmest daļu no viņiem," atzīst Marija Ābeltiņa.  "Un, protams, tad, kad cilvēks ir apjēdzis, ka tā ir problēma, ka tas ietekmē viņa dzīvi, kaut kādā mirklī viņam var trenēt prasmes, kā šīs sentimentālās lietas mēģināt kārtot, vai ka no viena pasākuma nevajag glabāt 25 atmiņu lietas, bet var izvēlēties vienu. Bet tas ir tad, kad jau viņš ir gatavs sadarboties un tādas prasmes, kā kārtot mantas, var būt noderīgas. Bet ar to nevar sākt. Ja cilvēks uzskata, ka ar viņu viss ir kārtībā un viņam tas sagādā tādu piepildījumu un prieku, ka viņam ir ļoti daudz mantu, un kāds atnāk un sāk to visu ņemt nost, tad cilvēks ir vienkārši tāda apjukumā vai frustrācijā, kas notiek ar mani, kāpēc tie cilvēki man dara pāri, kāpēc mani tuvinieki dara man pāri." Pie speciālista vispirms var konsultēties arī tuvinieki, jo dzīvot kopā vai kaimiņos ar šādu cilvēku ir grūti un sarežģīti. "Nevajag cerēt, ka cilvēks pāries uz minimālismu. Arī nesaku, ka minimālisms ir tas pareizais ceļš, kur mums iet, vienkārši cilvēks var sākt dzīvot normālu dzīvi, kur mantas viņu neapdraud un nav viņa dzīves vienīgā sastāvdaļa," bilst Marija Ābeltiņa.  

Dārzenis, kas ieguvis stabilu vietu Eiropas virtuvē un, protams, arī latvieša viens no mīļākajiem ēdieniem - kartupelis. Kā šis necilā paskata nakteņu dzimtas augs iekaroja eiropiešu sirdis? Vai tiesa, ka te savu roku klāt licis hercogs Jēkabs? Un kādi politiski skandāli un sociāli nemieri saistīti ar kartupeļiem Eiropas vēsturē? Kartupeļa stāstu raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj divi kartupeļu vēsturiskā konteksta pārzinātāji - vēsturniece, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniecr Mārīte Jakovļeva un vēsturnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs. Kartupelis, kas tik daudzos un dažādos veidos pašlaik kļuvis par būtisku mūsu ēdienkartes sastāvdaļu, vēsturē nogājis garu ceļu, lai vispār sasniegtu Eiropu un Latviju fiziski, bet pēc tam iekarotu arī zemnieku sirdis. Vēsture atgādina, ka zemnieki pretojušies muižnieku “eksperimentiem” ieviest šādu jaunu kultūru un ka saistībā ar kartupeļiem gan Latvijas teritorijā, gan citviet notikuši nemieri. 18. gadsimta nogalē Krievijas impēriju, kurā tajā laikā ietilpst arī Latvijas teritorija, skar rīkojumi par kartupeļu audzēšanu un lietošanu pārtikā. Zemnieki sākotnēji, protams, bija jāpierunā un viņiem jāpaskaidro, cik laba lieta ir kartupelis, lai izvairītos no bada. Mārtiņš Mintaurs norāda, ka kartupeļu audzēšanu un izplatīšanos veicināja arī tas, ka nav vajadzīgs tāds inventārs, kā labības audzēšanai. Nevajag ne arklu, ne zirgu, tāpēc tas kļūst ar pieticīgāku rocību dzīvojošu cilvēku iztikas līdzekli. "Faktiski tiek uzskatīts, ka par stabilu lauksaimniecības kultūru Latvijā kartupeļi kļūst 19. gadsimta 40. gados, savukārt 20. gadsimta sākumā pēc tā laika statistikas datiem visvairāk kartupeļus trijās Baltijas provincēs - Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā - audzē tieši Ziemeļigaunijā, tas ir mūsdienu Tallinas apkārtnē," atkāj Mārtiņš Mintaurs. "20. gadsimta sākumā, kad jau ir ap 2000 kartupeļu šķirnes zināmas, tad kartupeļus iedala trijās daļās: ir galda kartupeļi, kurus lieto pārtikā; ir fabriku kartupeļi, tas nozīmē, ka šīs šķirnes tiek izmantotas spirta ražošanai un kartupeļu miltu jeb stērķeles ražošanai; ir tā saucamie barības kartupeļi vai lopu kartupeļi." 20. gadsimta sākumā ir pieminēts arī tāds briesmīgs zvērs kā kartupeļu kukainis jeb kolorado vabole, kas bija atceļojusi uz Eiropu no Amerikas pēc tā laika datiem ap 1877. gadu. Nakteņu dzimtas augi Latvijā Ir vai nav indīgi nakteņu dzimtas augi, kas no š­īs dzimtas aug Latvij­ā un no kuriem nakteņu pārstāvjiem ieteicams uzmanīties, stāsta Latvijas Nacionā­lā dabas muzeja Botānikas nodaļas vecākā bot­āniķe Janta Meža. Pie nakteņu dzimtas pieder lakstaugi un nelieli krūmi, kuru ārējās pazīmes ir meklējamas to ziedos - tās ir pa pieci kopā saaugušas kauslapas un vainaglapas. Pasaulē ir zināms ap 2700 nakteņu sugām. Latvijā no tām ir sastopamas 12 sugas un to vidū tikai bebrukārkliņš un melnā naktene ir mūsu vietējie augi, pārējie ir tā dēvētie kultūrbēgļi jeb savulaik dārzos ieaudzētas  sugas, kas laika gaitā izplatījušies savvaļā. Šajā dzimtā ir sastopami daudz indīgi augi, un tieši tāpēc nereti gan tautā, gan plašsaziņas līdzekļos var dzirdēt apgalvojumus, ka kartupeļus, saldos piparus vai tomātus lietot pārtikā ir kaitīgi, jo šie augi pieder pie nakteņu dzimtas.  Sarunā bot­āniķi Jantu Mežu skaidrojam, kuri nakteņu dzimtas augi ir indīgi un cik lielā mērā, bet pirms tam kopā ar botāniķi mēģinām tikt skaidrībā par šīs dzimtas nosaukumu, kas latīņu valodā nāk vārda saule, bet latviski tas norāda uz dienas daļu, kad sauli pie debesīm neredzam.

CRISPR-Cas19 genoma rediģēšanas metode palīdzēs slimību novēršanā un ārstēšanā, tā apgalvo ģenētiķi. Bet, kā genoma rediģēšana izpaudīsies augu pasaulē? Vai CRISPR palīdzēs radīt augus, kuriem nevajag pesticīdus un kas spēs izturēt klimata pārmaiņas, analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes profesoru Nils Rostoks. Pagājušā gadsimta vidū Džeimss Votsons un Frānsiss Kriks atklāja DNS struktūru. Tagad jau mēs zinām, ka DNS molekulu veido nukleotīdi, kas savstarpēji savienoti garās virknēs un rada dubultspirāli. Turklāt šajā spirālē nukleotīda sastāvdaļas draudzējas noteiktos pāros – adenīns ar timīnu, bet citozīns ar guanīnu. Kāpēc tas ir svarīgi? To vērtīgi paturēt prātā, lai labāk saprastu, kas notiek gēnu rediģēšanas laikā. 2020. gadā Nobela prēmija ķīmijā tika piešķirta par gēnu rediģēšanas tehnoloģiju, kas pazīstama kā “CRISPR-Cas9” jeb DNS “šķēres”. Genoma jeb gēnu rediģēšana ir bijis sens zinātnieku sapnis, kam pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta 80. gados. Kā tad šis sapnis ir pārvērties īstenībā un vai DNS “šķēres” palīdzētu mūsu ikdienu padarīt labāku ar augstvērtīgāku pārtiku, izturīgākiem kultūraugiem un varbūt vēl kādiem labumiem? Graudaugu slimība – fuzarioze – visvairāk adraud kviešus Kviešus un arī pārējos graudaugus augšanas perioda laikā apdraud visdažādākās sēnīšu slimības. Viena no graudaugu slimību grupām ir fuzarioze, kas augos veido indīgas vielas – mikotoksīnus. Kā šī slimība izpaužas kviešu graudos, cik lielā mērā tā apdraud laukus un cik lielā mērā cilvēkus,  skaidro Agroresursu un ekonomikas institūta Laukaugu selekcijas un ģenētikas nodaļas pētniece Vija Strazdiņa. Kviešus un arī pārējos graudaugus – rudzus, tritikāli, miežus, auzas, kukurūzu  un arī kaņepes – augšanas laikā apdraud visdažādākās sēnīšu slimības, un pasaulē, tostarp arī Latvijā, palielinoties kviešu platībām, palielinās arī viena no šo graudaugu slimībām – fuzarioze. Šīs slimības ierosinātājas ir mikroskopiskās sēnes, kas noteiktos mitruma un temperatūras apstākļos veido indīgas vielas – mikotoksīnus.  Ar minēto sēnīti Latvijas laukos var inficēties visas minētās graudaugu sugas, bet visbīsta­mā­kā tā ir kviešiem un miežiem, atzīst Agroresursu un ekonomikas institūta Laukaugu selekcijas un ģenētikas nodaļas pētniece Vija Strazdiņa. Kā stāsta Vija Strazdiņa, tad fuzarioze rada ievērojamus ekonomiskos zaudējumus laukkopjiem un lopkopjiem, jo ar šo sēnīti inficēti graudaugi ir bīstami kā dzīvnieku, tā cilvēku veselībai. Tā izraisa gremošanas un zarnu trakta traucējumus, galvas sāpes, reiboni un drudzi, nieru slimības, var nomākt imunitāti, bet mums nav pamata satraukumam par inficēšanos ar  šo kviešu slimību. Vienīgā izeja, kā var cīnīties ar sekām, ja novākto graudu kravā ir konstatēta fuzarioze, ir šos graudus sadedzināt, jo nekur citur tie vairs nav lietojami un zemē aprakti kaitīgie mikotoskīni ir spējīgi izdzīvot. Vija Strazdiņa bilst, ka pētījumos par fuzariozes izplatību secināts, ka Latvijā  tā nemēdz būt bīstama, tomēr invāzijas gadījumā spēj ievērojami pazemināt graudu kvalitāti un ražas lielumu.

Intervēt treneri un vieglatlētu Edgaru Kļaviņu man ieteica viena no viņa kādreizējām trenerēm. Viņš ir gan Londonas paralimpisko spēļu dalībnieks, gan sporta pedagogs, gan aktīvi darbojas sabiedrības labā. Ar Edgaru sarunājoties pārņem sajūta, ka nekādi ierobežojumi neeksistē. Ir tikai apstākļi, kas jāņem vērā, lai izdotos īstenot mērķus. Edgara attieksme pret dzīvi, pieredze un pragmatiskais optimisms iedvesmo. Viņš sarunā pievēršas arī tēmai, kāpēc ir svarīgi dzīvot saskaņā ar sevi.Edgara dibinātais sporta centrs "Noķer mani" organizē pirmsskolas vecuma bērniem vispārējās fiziskās sagatavotības nodarbības, kuru ietvaros bērni attīsta koordināciju, lokanību, veiklību, ātrumu, prasmi sadarboties grupā.28.maijā Ogres novada sporta centra stadionā notiks "Noķer Mani" Sporta festivāls bērniem,  Biļetes ir pieejamas  šeit.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:5:44 Ko ir būtiski iemācīt bērniem un jauniešiem, kas vēlas nodarboties ar profesionālo sportu9:50 Ar ko atšķiras Olimpiskās spēles no Paraolimpiskajām spēlēm20:05 Kādu lomu Edgara dzīvē ir spēlējis fakts, ka viņam ir fiziski ierobežojumi26:37 Dzīve internātā no 7 gadu vecuma – kādēļ šai pieredzei Edgars ir pateicīgs29:11 Kā sākās ceļš sporta pasaulē33:52 Latviešu valodas skolotāja, kas mācīja DZĪVI39:33 Iedarbīga pieeja, kā uzsākt jaunus projektus savā dzīvē41:02 “Noķer mani” sporta festivāla bērniem galvenā ideja un mērķis43:38 Pamācība, kā piesaistīt sponsorus savas idejas realizācijai47:56 Kā iemācīties lietas neuztvert personīgi57:37 Faktori, ko treneris Edgars Kļaviņš ņem vērā, kad strādā ar bērniem1:03:54 Trenera vēstījums bērnu vecākiem1:07:46 Kādas metodes un stratēģijas palīdzēja trenēties, pārvarēt grūtības un uzturēt motivāciju1:11:00 “Nevajag koncentrēties uz medaļām. Talantīgie izsitīsies tāpat.”1:20:53 Kādi ir risinājumi, lai cilvēki ar veselības traucējumiem būtu aktīvāki1:24:16 Ieteikumi, ko vajadzētu mainīt pašreizējā izglītības sistēmā

LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors, Bībeles teoloģijas doktors Jānis Priede Psalms "Pie Babilonas upēm" (136. vai dažos izdevumos — 137. psalms) dažam labam asociējas ar Boney M pusgadsimtu seno, bet, šķiet, visai valdzinošo melodiju dziesmā By the Rivers of Babylon. Taču psalma oriģinālvaloda, protams, ir nevis angļu, bet gan senebreju valoda. Un tās nav tikai pāris rindiņas vien kā Boney M gadījumā. Ieklausīsimies sākumā, jo tas mums palīdzēs saprast vēsturisko kontekstu. Deportācijas, izsūtījuma rūgtumu, trimdinieku sāpes – tas viss ieskanas psalmā: Pie Babilonas upēm — tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Cionu. Tur vidū vītolos mēs pakārām savas cītaras, jo gūstītāji prasīja no mums dziesmas vārdus un slavasdziesmu  —mūsu aizvedēji: "Uzdziediet mums kādu Cionas dziesmu!" Kā gan lai dziedam Kunga dziesmu, stāvot uz svešas zemes? Jeruzaleme, ja tevi aizmirsīšu, lai atmirst man labā roka! Lai pielīp aukslējām mēle, ja neatminēšos tevi. Par Babilonas upēm, Tigru un Eifratu, vai, kā šajā gadījumā, — par Eifratu ar visiem tās sazarojumiem, kanāliem un salām — droši vien esam dzirdējuši skolas solā. Par Cionu tajā laikā sauca  uzkalnu Jeruzalemē, kur atradās Sālamana celtais templis, ko  kādus nepilnus 600 gadus pirms Kristus babiloniešu nopostīja. Taču viņa nopostīja ne tikai svētvietu, ne tikai Jeruzalemes mūrus, bet līdz ar visām materiālajam vērtībām nolaupīja arī Jeruzalemes iedzīvotājus, gan iedzīvotāju izglītotāko daļu, gan bērnus. Kurš tad nu sodīs dižu valdnieku par teritoriju paplašināšanu, bērnu aizvešanu. Hāgas tiesas vēl nebija, un neviens cits nepieteicās. Tālākajā psalma tekstā dzirdēsim arī par piekto kolonnu, tolaik Jeruzalemes austrumu kaimiņtautas pārstāvjiem,  edomiešiem. Daudzi no viņiem izmantoja gadījumu, dežurēja Jeruzalemē un tās tuvumā, lai nodrošinātu to, ka potenciālie deportējamie neizmūk.Turklāt, ļoti iespējams, par saviem pakalpojumiem edomieši saņēma pieklājīgu atlīdzību un dažādas iespējas iedzīvoties. Edomieši, ja varam paļauties uz psalmu, bija ieinteresēti jeruzalemiešu vēsturiskā un kultūras mantojuma izvazāšanā un izpostīšanā. Par šiem babiloniešu karaspēka vietējiem palīgiem, edomiešiem, stāsta psalma vārdi : Ko Jeruzaleme piedzīvoja — to dienu piemini, Kungs, edomiešiem, tiem, kuri sacīja: "Noārdiet to! Noārdiet līdz pamatiem!" Nav arī jābrīnās, ka psalmā ieskanas vārdi, ar kuriem uz Babilonu aizvestie vēršas  pret saviem deportētājiem, taču to dara ļoti poētiskā valodā, kas mums viegli saprotama. Arī latviešu valodā "tautu dēls" vai "tautu meita" ir nevis kāds konkrēts cilvēks, bet gan abstrakcija, kas vismaz kaut kādā ietver visu tautu. "Cionas meita" ir Ciona jeb Jeruzaleme. "Babilonas meita" nozīmē Babilonu ar tās iedzīvotājiem. Psalma nobeigums ir poētisks, bet nežēlīgs: Babilonas meita, nožēlojamā, svētlaimīgs, kas tev atmaksās mums nodarīto, svētlaimīgs, kas tavus pašas bērnus satvēris satrieks pret klinti. Atzīsimies, vairumam no mums bērnu nogalināšana šķiet nepieņemama. Bet šeit: svētlaimīgs, kas tavus pašas bērnus satvēris satrieks pret klinti. Turklāt judeokristīgajā kultūrā, kas līdz šim bijis viens no Eiropas civilizācijas stūrakmeņiem, bērni tika uzskatīti par īpašu vērtību. Nav iespējams apvienot kristīgo tuvākmīlestību, kas ir arī mūsdienu Eiropas sociālās nodrošinātības pamats, ar bērnu nogalināšanu. Tādēļ līdz ar kristietības sākumu psalma interpretācija radikāli mainījās. Tā interiorizējās. Labs piemērs ir 4. gadsimta autors, klasisko izglītību ieguvušais tulkotājs un komentētājs Hieronims. Viņš vispirms norāda, ka Babilona ir haosa un nesakārtotības simbols. Ne velti Bābeles tornis lieliski raksturo daudzvalodu kultūrvidi, kurā cilvēki viens otru nespēj vai nevēlas saprast.  Babilonas meita, tādēļ, saka Hieronims, ir tāda cilvēka psihe, (vienklāršos vārdos) tāda cilvēka dvēsele, kam nav droša pamata, kas svaidās un nemierīgi mētājas. Tā nebalstās drošos pamatos, tādēļ pastāvīgi slīgst netikumos un grēkos. Tā ir nožēlojama. Kā psalmā dzied: Babilonas meita, nožēlojamā. Babilona — dvēsele. Bet kas tad  ir tie mazuļi, tie bērni, kas jāiznīcina? Tās ir domas, saka Hieronims, domas, kas piedzimst šādā nesakārtotā dvēselē. Tās ir ļaunas un bīstamas idejas, kas ir sākumā ir tikai kā aizmetņi, tad atīstās, aug. Un visbeidzot tā rezultējas rīcībā, noziegumā. Nevajag lolot un auklēt šīs domas, saka Hieronims — pat ne mirkli to nevajag darīt. Ja doma rodas, tā jāiznīcina uzreiz. Tā jātriec pret klinti. Un kristietībā, kā visiem zināms, klints nav nekas cits kā Kristus. Tā vismaz rakstīja 1. gadsimta slavenās rabīnu skolas audzēknis, bet vēlāk kristiešu domātājs Pāvils (1. kor 10,4). . Nonāvē ļaunās domas, tavus ienaidniekus, kamēr vēl tie ir sīki, lai nesakuplo kā nezāles! Nocērt ļaunumu, kamēr tas vēl tikai iedīglī! Tādēļ arī šis apzīmējums: svētlaimīgs. Svētlaimīgs, kas neļauj ļaunajām ierosmēm pārņemt cilvēku savā varā. Totāla paradigmas maiņa, ko redzam šai psalmā. Ne vairs domas par atriebību, bet gan atbrīvošanās no ļaunām domām, iecerēm, vēlmēm. Atbrīvošanās — turklāt pēc iespējas ātrāk.

Kā zināms, trīs Baltijas valsts kopīgi veido jaunu dzelzceļu. Kā saka DIENA PĒC viesis Agnis Driksna - mums nevajag autobusu no katra ciemata uz Rīgu. Dzelzceļš būs transporta mugurkauls. Uz Tallinu vai Viļņu trauksimies zem divām stundām. Uz Berlīni – nakts laikā. Kā sokas ar šo gaidu piepildīšanu? To sarunā ar bijušo RB Rail vadītāju Agni Driksnu skaidroja Accenture vadītājs Baltijā Maksims Jegorovs.

Zinātniekiem joprojām nav vienota viedokļa par to, vai praktiski veselam cilvēkam būtu papildus jāuzņem  dažādu vitamīnu kapsulas, vai pilnīgi pietiktu ar labi līdzsvarotu uzturu, kurā būs rodami visi organismam nepieciešamie vitamīni. Par vitāliem amīniem un to pareizu lietošanu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu direktore, diētas ārste Lolita Neimane un RSU Farmācijas ķīmijas katedras docētāja, doktorante klīniskajā farmācijā Anna Gavrilova. Vitamīna būtība – dzīvības procesu iesaiste.! "Mūsu platuma grādos nav izteiktas avitaminozes, ka kāds vitamīna nebūtu vispār. Bet hipavitaminozes var būt," norāda Lolita Neimane. Viņa arī skaidro, ka ir vairāki iemesli, kāpēc vitamīni vajadzīgi papildus. Viens no tiem - nabadzīgs uzturs. "Šodien tā ir ļoti sāpīga tēma. Pārtikas produkti paliek dārgāki, ir noteikti cilvēki, kuri nevar atļauties visu, ko iesakām kā veselīgus uztura ieteikumus. No otras puses, cilvēkiem, kam nav naudas produktiem, vēl mazāka būs iespēja nopirkt vitamīnus un uztura bagātinātājus," vērtē Lolita Neimane. Riska grupas ir seniori, kam varētu būt traucēta vitamīnu uzsūkšanās. Tāpat cilvēki, kuri ievēro dažādas diētas, kur izslēdz kaut kādu produktu grupu, piemēram, laktozes ne panesamība, kad izslēdz piena produktus. Smēķētājiem vitamīns nr. viens, ko vajadzētu, ir C. Būtu labāk, protams, nesmēķēt. Tiem, kam ļoti patīk alkohols, pirmkārt folskābe un vitamīns B1. Sievietēm, kas lieto kontracepciju, jādomā par vitamīniem papildus. Pusaudzēm pirmā vietā būtu dzelzs un kalcijs, topošajām māmiņām arī dzelzs, jods, folskābe. Vegāniem jādomā par dzelzi, kalciju, vitamīnu B12. Nevajag iet uz aptieku vienkārši sapirkties dažādus vitamīnus un minerālvielas, pirmais, ar ko vajadzētu konsultēties, ir ģimenes ārsts. Vēl ir iespēja veikt analīzes, lai pārliecinātos, kādi vitamīni būtu jāuzņem papildus. "Nav tā, ka tāpēc, ka uz ielas ir slapjš un auksts, ir jāpērk vitamīni un minerālvielas," uzskata Lolita Neimane. "Šobrīd D vitamīns ir tas, par kuru neviens vairs nešaubāmies. Par pārējām lietām nav tā, ka jo vairāk, jo labāk. Drīzāk, lietojot uztura bagātinātājus dažādas kombinācijās, hepatologi vienmēr brīdina par aknu veselību." Viņs aicina ielūtkoties veselīga uztura ieteikumos SPKC mājaslapā.  

Noteikti katram interneta lietotājam ir nācies ielūkoties kādā mājaslapā, kurā piedāvātajām precēm tiek solītas vilinošas cenas un atlaides. Ne vienmēr aiz šāda piedāvājuma slēpjas krāpnieki vai negodprātīgi uzņēmēji. Kā atdalīt sēklas no pelavām, iepērkoties virtuālajā vidē, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro un stāsta Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) Patērētāju tiesību uzraudzības departamenta galvenā juriste Zanda Dāvida, PTAC Preču un pakalpojumu uzraudzības departamenta direktora vietnieks Ivars Jorniņš un "Cert.lv" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis. "Kā pazaudēt naudu vienkārši tāpat internetā – tas nekur nav pazudis," atzīst Gints Mālkalnietis Ir pikšķerēšanas un viltus lapu uzbrukumi, viltus investīciju platformas, kas vērstas pret privātpersonām, viltus rēķini, dažādas kontu mainīšanas, kas ir problēma uzņēmējiem. (..) darījumu summas mēdz būt lielas." "Ja jums rāda [Facebook], ka draugs iesaka kaut ko ļoti dīvainu, ja ir reāls kontakts ar šiem cilvēkiem, paziņot, ka, man šķiet, ka no tava konta redzējām kaut kādu krāpniecību," atzīst Gints Mālkalnietis. "Bieži saskaramies ar to, ka uztaisa profilu ar tā paša cilvēka vārdu un uzvārdu, citu lietotājvārdu kādā no virtuālajām lietotājvidēm, pēc tam tās vārdā piesakās draugos, mēģina iziet uz sarunām. Ļoti bieži sarunas ved pie šīm viltus investīciju platformām. Šāda metode, kas arī nav jauna, atkal ir uzpeldējusi. Ir problēma, ka virtuālā vidē pārbaudīt identitāti nav lielas." "Ja jūsu draugs sāks pēkšņi runāt krieviski, kas to nav darījis, neticiet. Bet mēs redzam arī reālus uzbrukumus latviski," turpina Gints Mālkalnietis. "Reklāmas visbiežāk būs angļu vai iztulkotā angļu valodā. Lapas, kur pāradresē apmeklētājus, ir ar sagatavi angliski, kas automātiski tiek tulkota latviski. Tāpēc brīži izskatās stipri jocīgi."  Gints Mālkalnietis arī min, ka ala lietotāji jūt to, ko nevar ietekmēt, un tie ir uzbrukumi pakalpojumu sniedzējiem, finanšu iestādēm. PTCA ir gan "melnais saraksts" un aizdomīgo vietņu saraksts, kurā iesaka ielūkoties patērētājam. Klausītājs jautā, vai PTCA ir ziņas dažādiem kursu piedāvājumiem, kas sākumā ir bezmaksas un tikai pēc tam parādās abonēšanas maksa. "Sūdzas ne tikai par dažādiem kursiem, bet sūdzas arī par cita veida pakalpojumiem, kur princips ir viens - cilvēkam piedāvā kaut ko uz laiku bez maksas un cilvēks neizlasa, kā parasti, līdz galam un noslēdz abonēšanas līgumu. Kad atnāk rēķins, saprot, ka piesaistīts uz gadu vai diviem, vai beztermiņa līgums. Bieži var redzēt, ka cilvēks devis piekrišanu, pats visu atzīmējis. Neizlasīja," atzīst Zanda Dātava. "Patērētāju uzvedības pētījumi parāda, ka viņi nelasa līgumus un arī nelasīs līgumus, līdz ar to mums kā uzraudzības iestādei un arī likumdevējam ir jādomā, ka izveidot normatīvos aktus tā, lai cilvēkus pasargātu." "Metodes šādai nejaušai iesaistei ir dažādas, viens no aktuālākajiem - tu spēlē kādu spēlīti, pēkšņi izlec ārā aicinājums kaut ko pamēģināt bez maksas, tu ievadi savu telefona numuru un ar to pietiek. Nevajag pat ievadīt kartes datus, jo tu pieslēdz pakalpojumu un rēķins tiek piesaistīts mobilo sakaru pakalpojumu maksai. Tev pēkšņi atnāk lielāks rēķins. Pat nav jāievada nekādi dati," skaidro Zanda Dātava.

Kurš gan nav nonācis situācijā, kur jādomā, kā pagatavot kabaci. Ja neesi - pamēģini! Šajā reizē Renārs Purmalis dalās ar n-tajām (tiešām, n-tajām) receptēm, kā pagatavot kabaci un cukini, lai būtu garšīgi, labi un baudāmi. Klausies un uzzini, kā atbrīvoties no augustā uzkrātajiem kabačiem. 

Kurš gan nav nonācis situācijā, kur jādomā, kā pagatavot kabaci. Ja neesi - pamēģini! Šajā reizē Renārs Purmalis dalās ar n-tajām (tiešām, n-tajām) receptēm, kā pagatavot kabaci un cukini, lai būtu garšīgi, labi un baudāmi. Klausies un uzzini, kā atbrīvoties no augustā uzkrātajiem kabačiem. 

Karstais laiks ir bīstams ne tikai augstās gaisa temperatūras dēļ, diemžēl arī tāpēc, ka atvēsināšanos cilvēki mēdz padarīt par gana ekstremālu pasākumu, kas var beigties ar smagām traumām un pat cilvēka nāvi. Nebūt nevajag lēkt no tramplīna vai tilta margām, bieži vien pietiek ar labi zināmu ezera laipu, lai viss noietu greizi, ļoti greizi. Raidījumā Kā labāk dzīvot saruna par traumām, kas tiek gūtas, lecot ūdenī, un par rehabilitācijas iespējām pēc tām. Pieredzē dalās Juris Kalniņš, vīrietis ratiņkrēslā, kurš guvis traumu, lecot dīķī. Kā sniegt pirmo palīdzību šādam neapdomīgam lēcējam, skaidro traumatologs ortopēds Agris Mertens. Par rehabilitācijas iespējā stāsta nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari” valdes priekšsēdētāja, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste, ģimenes ārste Anda Nulle. Slimību profilakses un kontroles centrs uzsācis kampaņu par drošu atpūtu pie ūdens "Pārgalvības cena. Nelec!". Kampaņas mērķis ir skaidrot drošas atpūtas pie un uz ūdens nozīmi, kā arī aicināt aizdomāties par sekām, kādas var rasties pārgalvīgas rīcības rezultātā, lecot uz galvas ūdenī. Jura Kalniņa liktenīgais lēciens bija pirms 12 gadiem Līgo vakarā. "Tikko nosvinēju savu 12. dzimšanas dienu," saka Juris Kalniņš, piebilstot, ka tas ir melnais humors. Viņš cer, ka ar laiku arī piecelsies no ratiņkrēsla, arī pateicoties medicīnas attīstībai. "Bija Līgo vakars, svinējām, pirts, piemājas dīķis, visu vakaru lēkāju. Es taču esmu super pārliecināts, lecu visu jaunību, bērnību. Normāla lieta, jālec uz galvas. Lēkāju, jau zāle bija slapja. Liktenīgā reizē paslīdēja kāja, lēciens sanāca tuvāk, nekā vajadzēja. Tad arī notika tas - nokrakšķēja kaut kas, zem ūdens sapratu, ka kaut kas nav labi. Nezinu kādā mistiskā veidā aizkūlos līdz krastam, pamanīja apkārtējie, tie pavilka vairāk ārā no ūdens, tad arī viss, atslēdzos. Nākamais, ko atceros, reanimācija," atminas Juris Kalniņš. "Īstā apjauta, kas noticis, tas nenāca reanimācijā, tas pēc tam sākās tālāk rehabilitācijā, kad saproti, es te gulēšu ilgu laiku. Tad lēnām sāc saprast, kas noticis. Viena liktenīga reize, pāris sekundes, neatgriezenisks process notiek." Agris Mertens bilst, jo siltāka vasara, jo traumu ir vairāk. "Liels noteicošais faktors ir ūdens daudzums upēs un ezeros. Karstajās vasarās ūdens daudzums krietni samazinās un tur, kur varēja droši lekt, vairs to nevar. Tā ir lielākā problēma - pat droši pārbaudītas vietas, kur to esi darījis gadiem, iespējams var būt ļauna un var beigties bēdīgi. Lekšana nav ieteicama  nevienā laikā posmā, jo gada laikā var būt parādījies peldvietā kāds zemūdens objekts. Kāds netīšām lielāku bluķi iemetis, vai tas ir kaut kur iesprūdis. Uz tā var uzsisties un dabūt smagas traumas," skaidro Agris Mertens. "Jo ūdens dziļums ir mazāks, jo lielāka traumas iespējamība. Tā arī tās rodas - truls trieciens pret upes vai ezera gultni." Kāda ir pareizā rīcība šādā situācija, skaidro Agris Mertens. Viņš atzīst, ka bieži pēc šāda lēciena, ja apkārtējie nepamana, cilvēks var arī noslīkt, jo rodas īslaicīgs samaņas zudums vai samazinās rokās spēks. Cilvēku, kurš guvis traumu ir jādabū krastā, problēmas var būt upē, kur cilvēku var sākt nest straume. Tāpat jāizvērtē savi spēki, lai nebūtu tā, ka ejot palīgā, situāciju vēl pasliktina.  Ja cietušajam ir spēks rokās, var padot koku vai dvieli, lai aizķer, un var izvilkt ārā; Ja cietušais ir zaudējis samaņu un vēl atrodas ar seju ūdenī, pirmām kārtām, viņu vajag apgriezt otrādi, lai varētu elpot. To vislabāk darīt divatā, lai pieturētu ķermeni un galvu, tā mazinot neiroloģisko bojājumu. Nevajag tālu nest krastā un noguldīt uz līdzenas vietas.  Nepieciešams izsaukt neatliekamo palīdzību, bet jārēķinās ar attālumu līdz notikuma vietai un laiku, kamēr mediķi ierodas, tāpēc pārējiem jārīkojas koordināti, vienam norādot, ka tas izsauks ātro palīdzību un arī paziņos par to pārējiem, vai vispār var sazvanīt. Ārsts atzīst, ka palīdzēt nācies tikai vīriešiem, nevienu sievieti lēcēju nav operējis, vīrieši ir katru gadu. Tāpat viņš atgādina, ka bīstami var būt arī lēcieni uz kājām ūdenstilpnē. Pēc sarunās ar tiem, kas guvuši līdzīgas traumas, Juris atzīst, ka visi bijuši pieredzējuši lēcēji, pieredzējuši peldētāji. "Lielā pārliecība, ka es visu māku, ir nosacījums, ka kaut kas notiks," norāda Juris Kalniņš. Viens lēciens maina visu dzīvi un arī ar operāciju viss nebeidzas. Uzlabojumi ir minimāli. Psiholoģiskais kritiens ir 3-4 mēnesī, kad cilvēks saprot, ka uzlabojumi notiek minimāli, ārstu prognozes nav tādas, kā vēlētos, tad notiek sevis pārvērtēšana. Tad liela nozīme ir ģimenes atbalstam. "Nācās mainīt ne tikai darbu, bet visa dzīve apgriezās otrādi. Pirms traumas strādāju celtniecībā, ratiņkrēslā tas nav iespējams, laika gaitā iemācījos ar datoru apieties, pārceļos uz ofisu," stāsta Juris Kalniņš. "Bet profesijas mainīšana nav sarežģītākā lieta. Sāksim ar to, ka iemācāmies paši paēst. Tas jau ir sasniegums. Iemācamies sevi apkopt, elementāras higiēnas lietas - noskūt bārdu, nomazgāt seju. Pēc tam nākamais ir gultā pašam pagriezties, ka tevi kāds negroza. Uzvilkt zeķes. Ticiet man, tas sākumā var aizņemt līdz pat stundai, abas zeķes uzģērbt un noģērbt. Nākamais grūtais ir bikses uzvilkt. Kas tur, uzvelc un ej, bet kad rokas ir vājas un guli gultā, atkal aiziet stunda.   Soli pa soli vispirms jāiemācās pamatlietas, tad var sākt par profesijas maiņu domāt. Kad spēj ratiņkrēslā pastāvīgi pārvietoties, sevi apkopt, tad valsts piedāvā izglītības iespējas, apgūt profesiju."  Ārsta minēto samierināšanās periodu, ka tagad dzīve būs citāda, Juris pārvarējis, sākot nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, sportu. Sākumā cilājis hanteles, braucis ar ratiem, iesaistījies ratiņbasketbolā, vieglatlētikā. Ar speciāliem ratiem nobraucis septiņus maratonus.  "Sportošana nodarbina prātu, nav laika visādām muļķībām. Otrs – rehabilitācija," atzīst Juris Kalniņš. "Neskatoties uz karsto laiku, šobrīd "Vaivaros" nav šogad ielekušo. Un es ļoti ceru, ka nebūs. Diemžēl pieredze rāda, ka katru gadu, pēdējos gados gan samazinās šis skaitlis, bet vidēji līdz desmit jauniem cilvēkiem muļķīgas pārgalvības dēļ turpina pie mums rehabilitāciju pēc ķirurģijas, lai spētu dzīvot tālāk dzīvi riteņkrēslā," norāda Anda Nulle. "Statistika ir nepielūdzama, katru gadu ir cilvēki, kas tomēr ir lekuši uz galvas ūdenī, neraugies uz to, ka ir tik daudz kampaņu, runu un sarunu. Diemžēl tas turpinās." "Tam tā nevajadzētu būt un ļoti ceru, ka tā nebūs, jo varam skatīties uz Skandināvijas pieredzi, kur faktiski tādi gadījumi ir retums, varbūt viens vasarā. Runājot ar savu kolēģi Dānijā, kāpēc pie mums ir tik daudz šo gadījumu, viņš teica, jā, pie mums arī bija divi gadījumi Kopenhāgenā - viens bija viesstrādnieki no Latvijas, otrs bija viesstrādnieks no Polijas," turpina Anda Nulle. "Jautājums, kā jūs panākat? Profilakses kampaņa nav tikai tajā brīdī, kad ir karsts, profilakses kampaņa  ir cauru gadu, skolā par to runā, par to runā bērnudārzā, jo patiesībā ir jārunā ar vecākiem, kas rāda piemēru. Ir vienkārši jāieaudzina no bērna kājas tas, ka pārgalvīga rīcība ir stulbums, nevis drosme. Un jāiemāca, ka faktiski jebkurš, ja mēs redzam, ka kāds rīkojas neprātīgi vai vienkārši neapdomīgi, ka tas ir jāpatur. Es domāju, ka šis ir varbūt sabiedrības izglītošanas un audzināšanas darbs, jo tādām traumām nav jābūt. Bet, protams, ir vēl viena lieta. Nupat lasīju plašu Kanādas pētījumu un mūsu dati ir tieši tādi paši. Lielākā daļa - 50% gadījumu - ir alkohola vai narkotiku reibumā. Un jocīgi, ka ir arī tā, ka 30% no šiem pacientiem ir apzinājušies risku, bet vienalga darījušas. Tātad cilvēka daba ir, ka gribas riskēt.

Lielā rosība ir sākusies! Skaidrojam, kādi dārza darbi veicami marta otrajā pusē,sarunā ar dārzkopības ekspertēm Viju Rožukalni un Marutu Kaminsku. Daži padomi un ieteikumi: Aplauzti, aizlauzti zari skujeņiem jāapgriež un jāatsien, ja vajag. Sasiešanai labāk izmantot platāku lentīti, ne šauru, sintētisku šņori, kas ieaug stumbrā vēlāk. Labs laiks augļu kokus apgriezt, saulīte labi dezinficē brūces. Pakāpeniski visu sēj apkurināmā siltumnīcā. Tomātus, ja tagad iesēj, maijā būs labi stādiņi, ko stādīt ārā. Kurzemē jau var neapkurināmā siltumnīcā iesēt salātus un redīsus. Vidzemē gan vēl nē, jo tur sniegs visapkārt. Siltumnīcu var arī vēl izdezinficēt ar sēru. Var mazgāt ar sodas ūdeni. Sniega pelējumu, kas zālē izveidojies, vajag savākt. Pāriet pāri ar grābekli. Vēl neko nevajag mēslot, jo augi vēl guļ, nevajag barot. Var apgriez košumkrūmus, bet ne agri ziedošos krūmus. Prīmulas, kas bijušas podiņos, var jau stādīt āra, kur zeme atlaidusies. Ābelēm vainaga veidošana ir svarīga ne tikai ražai, bet arī pret kaitēkļiem un slimībām. Jāatceras, ka zari, kas aug vertikāli gaisā, ražu nedos, tos visus vajag izgriezt. Nevajag baidīties izgriezt. Ražos tie zari, kas 45 un vairāk grādu leņķī. Jaunākiem kokiem zaros var iekārt smagumu, lai tas noliec zaru uz leju.

Karikatūra – veids kā runāt par karu citādi. Kā top politiskās un sabiedriskās dzīves karikatūras un komiksi? Hāgas tribunāls gaida – viens no jaunākajiem karikatūrista Gata Šļūkas darbiem, bet Gundega Evelone turpina radīt “Cūku komiksus”. Ar abiem māksliniekiem tiekamies Kultūras rondo studijā. Gatis Šļūka atzīst, ka viņam labāk patīk zīmēt karikatūras par sadzīviskām tēmām, bet, kad notiek šādi notikumi [karš Ukrainā], tad nevar zīmēt par bērzu sulām un kaut ko tādu. "Nevari vienkārši zīmēt kaut kādas remdenas bildes. Cilvēki saka "es par mieru, es nevienā pusē", tas šobrīd vairs nav iespējams šajā situācijā. Jā, es paužu savu attieksmi pret to un skatos, kā citi pasaulē zīmē un tā varu nojaust par viņu noskaņojumu, kā viņi skatās uz šiem notikumiem. Bieži arī domas nesakrīt,"atzīst Gatis Šļūka. Savukārt Gundega Evelone aicina, lai cilvēki paņem rokā zīmuļus vai rakstāmos un pauž savu politisko un pilsonisko aktivitāti paši kaut ko uzskicējot un uzzīmējot. "Manā gadījumā karikatūra ir pilsoniskā aktivitāte," atzīst Gundega Evelone. "Zinu vairākus cilvēkus "Facebook", kas aizgājuši pensijā, sākuši zīmēt un viņiem sanāk ļoti smieklīgi. Nevajag baidīties tādā veidā runāt un būt aktīviem. Mēģināt uz visu paskatīties, arī to, kas tagad notiek, caur tāda skāba, bet humora prizmu. Jo humors bieži ir pēdējais, kas paliek šādās situācijās. Smiekli ārstē un dziedē, caur melno humoru skatīties, ko varam reāli izdarīt. Kaut kā galvu apskaidrot."

3. marta vakarā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvojis iestudējums "Desmit iemeslu apciemot Kauci", kura pamatā - dramaturģes Justīnes Kļavas sulīgais un intriģējošais stāsts. Divas dienas pēc pirmizrādes "Klasikas" studijā aicinām tā režisoru Gati Šmitu. "Ceru, ka izrāde atnesīs cilvēkiem prieku un mierinājumu – teiksim tā," saka režisors.    Liene Jakovļeva: Tavu jauno izrādi Jaunajā Rīgas teātrī daudzi vēl nav redzējuši, bet mums, "Klasikas" pulciņam, bija iespēja būt pirmizrādē. Justīnes Kļavas lugā darbojas gan pavisam jauni aktieri, kuriem šī izrāde ir viens no diplomdarbiem, un arī veterāni, kas ir mūsu labi zināmās zvaigznes. Gati, kādas tev parasti ir sajūtas pēc pirmizrādēm – vai tu ļaujies tām nereti aprakstītajām iztukšojuma un depresijas sajūtām, vai tomēr piederi pie režisoriem, kuri nepalaiž savu bērniņu pasaulē tā – nu, tad dodies! Man šķiet, tu vienmēr seko un kurbulē procesu. Gatis Šmits: Kādu laiku noteikti. Kamēr izrāde nosēžas, tikmēr pirmās trīs četras reizes noteikti skatos. Turpinām mēģināt, uzlabojot un mainot lietas, ja tas ir vajadzīgs – kā nu kurā darbā. Šī izrāde ir pietiekami komplicēta, tajā ir ļoti daudz līniju un notikumu – un gribas vienmēr tā kā viengabalainību saglabāt. Tāpēc šodien un rīt turpināsim rosīties un iesildīties. Ne tikai Jaunais Rīgas teātris, bet teātris vispār šobrīd pazīstams ar to, ka diezgan reti lugas tiek uzvestas bez kādām izmaiņām. Kāds bija šis gadījums ar Justīnes Kļavas lugu? Pieturējāties pie materiāla vai tomēr procesā kaut ko mainījāt? Gan – gan. Šajā gadījumā procesa pamatā ir Justīnes sarakstītais vairāk nekā 200 lappušu materiāls – milzīgs apjoms ar materiālu, ar kuru mēģinājumos strādājam un vajadzības gadījumā koriģējam – bet tas notiek ar Justīnes roku. Un tādā ziņā šajā gadījumā tas ir diezgan klasisks process. Mēs esam arī veidojuši tāds izrādes – piemēram, "Kārklus" vai "Dukšus", kurās mēs burtiskā nozīmē mēģinājumos ģenerējām ainas. Šeit mums bija blakus profesionāla rakstniece, un tas ļoti palīdzēja. Viņa ir dramaturģe un rakstniece, skaidrs, ka labāk uzticēties profesionāļiem. (..) Tie smiekli, kas izskan izrādē – tos var paredzēt? Ja ir kaut kas smieklīgs, mēģinājumos smejamies paši, un var jau saprast – komēdijā taču tu strādā pie katra joka, lai tas izskanētu, un tā vai citādi ceri, ka tur un tur smiesies. Vislabāk, ja skatītājs smejas par situāciju, nevis tekstu. Sevišķi jau Justīne prot sarakstīt smieklīgu tekstu! Bet mūsu uzdevums – izdarīt tā, ka skatītāji smejas par situāciju un apstākļiem, kādos attīstās darbība.  Bet var taču būt arī tāda šausmīga situācija, ka tu gaidi, bet to smieklu kā nav tā nav?  Gaidīt smieklus gan nevajag! Tādā gadījumā vajag vienkārši pašam dancot uz priekšu. Ja smejas – smejas, ja nesmejas – nesmejas. Tādā ziņā mēs nemēģinām izlūgties smieklus – mēs vienkārši esam šeit, un, ja kādam tas liekas smieklīgi un ja mums tas liekas smieklīgi, tad arī skatītājiem būs smieklīgi. Jautājums ir tikai par smieklu kvalitāti – par ko tieši tie ir. Vai tie ir joki zem jostasvietas, vai tā ir kāda situatīva lieta, vai smalka lieta, ko uztver tikai daļa no skatītājiem – tie smiekli ir visvērtīgākie – kad konkrētajā brīdī it kā nekas smieklīgs netiek teikts, bet cilvēki smejas, izejot no apstākļiem, ko viņi zina par varoņiem, un no konflikta, kas viņu acu priekšā notiek uz skatuves. Ceru, ka izrāde atnesīs cilvēkiem prieku un mierinājumu – teiksim tā.   Vairāk un plašāk - ierakstā!

#262 Seit Tev piedavaju ieskatities un ieklausities Ommmsome Personalizetas Tiksanas zvana.Sodien ar klienti runajam par to, kapec aiziet no darba uz sitiena varbut nav labaka ideja. Iedvesmoju vinu uz blakus projektu, ko sakt realizet pirms aiziesanas no darba.Noklausies sarunu un varbut tiesi tas bus tas, ko Tev vajadzeja dzirdet, lai ari Tu uzsaktu savu sen izsapnoto biznesu, hobiju vai daritu jebko, kam Tev lidz sim vel pietruka pedejais solitis!Lai top!-Sazinai un atsauksmem: ommmsome@gmail.com

Pat neskatoties uz ļoti pārliecinošiem datiem, ka vakcinācija pret Covid-19 paglābj cilvēkus no smagas slimības gaitas, vakcinācijas aptvere Latvijā ir ļoti maza. Kamēr vieni negrib vakcinēties, citi jau sāk revakcināciju. Raidījumā Kā labāk dzīvot par šībrīža situāciju ar vakcināciju un revakcināciju pret Covid-19 iztaujājam Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Ģimenes vakcinācijas centra vadītāju profesori Daci Zavadsku. Neskatoties uz to, ka aktualitāte ir saslimšana ar Covid-19, tuvojas arī gripas laiks Pagājušajā sezonā veiksmīgi izdevās no gripas izvairīties, visdrīzāk, diezgan strikto ierobežojumu dēļ. "Gripa visticamāk atnāks, diez vai mēs aiziesim uz pilnīgu "lokdaunu". Un kāda tā būs, to nezina neviens. Pēc analīzes, kā varētu būt, pēc tā, ko mēs zinām, Pasaules Veselības organizācija visu laiku to monitorē un daudz analizē, viņa varētu būt bišķiņ niknāka nekā bija līdz šim," norāda Dace Zavadska. "Viens ir tas, ka daudziem cilvēkiem no iepriekšējām sezonām vēl vairāk vājinājusies tā atmiņa par to, kas ir gripa, un sabiedrība kopumā būs uzņēmīgāka, gan arī šādi gripas vīrusu ilgi ierobežojot, viņš var tā pamainīties, ka var nākt kaut kāds tāds nopietnāks celms un pazust tie, kas bija līdz šim mums pierastie. Tāpēc šobrīd neviens nav tāds Austrumu gudrais vai trīs gudrie vai kristāla bumba, kas varētu pateikt, kāda viņa būs, bet viņa varētu būt nejauka," turpina Dace Zavadska. Turklāt ir iespēja saslimt gan ar Covid, gan gripu. Šie vīrusi viens otru neizslēdz. "Vakcinācija pret gripu ir aktuāla, bet nevajag steigties. Bieži vien tas arī ir tāds aplams aicinājums sākt tagad jau vakcinēties. Nevajag. Oktobris ir ātrākais, kad mēs sākam vakcinēties, jo gripas vakcīnas diemžēl ir sezonālas, mums nav izdevies izveidot universālu gripas vakcīnu. Tieši šī iemesla dēļ viņas uzbūve ir tāda, ka aizsardzību veido uz sešiem mēnešiem, ne ilgāk. Un senioriem vispār pat ne vairāk kā uz četriem mēnešiem. Sezona mums parasti sākas ne ātrāk kā decembrī un dažreiz pat ievelkas līdz maijam," skaidro Dace Zavadska. "Oktobra beigas, novembris ir tas īstais laiks, kad vakcinēties pret gripu. Bet ir bērni, kam ir vajadzīgas divas devas, tie, kas vispār pirmo reizi dzīvē uzsāka līdz 9 gadu vecumam, ja nav iepriekš slimojuši, viņiem divas devas nepieciešamas ar četru nedēļu intervālu."

Runājam par kronšteiniem optiskajiem tēmēkļie. Par dažādiem veidiem, pielietojumu, ko ar tiem darīt un ko nedarīt, kādus izvēlēties. Oskars tāpat stāsta par to, kā nevajag doties uz briežu bauri - par savu jaunāko piedzīvojumu. Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv: https://www.gpspro.lv/products/lv/480/16949/sort/1/filter/0_0_0_0/WANNEY-NVE-E53-Day-Night-Vision-Rifle-Scope-with-HD-Camera-nakts-redzam%C4%ABbas-t%C4%93meklis.html Vairāk lasi žurnāla Medības pielikumā "Medību trofejas": https://veikals.latvijasmediji.lv/shop/product/1286 Lasi un abonē žurnālu Medības: https://abonesana.latvijasmediji.lv/abonesana/8 Par medībām lasi: https://www.medibam.lv/ Epizodi veido: Linda Dombrovska, Oskars Treilihs, Indulis Burka Mūzika: Catalyst by Alexander Nakarada. Link: https://filmmusic.io/song/5186-catalyst https://creativecommons.org/licenses/by/4.0

Pavisam tuvu ir laiks, kad kaut kas dārzā noteikti būs jāizrok, bet kaut kas būs arī jāierok zemē jau domājot par nākamo pavasari un vasaru. Kādi dārza darbi veicami septembrī, skaidro Jāņa Aldermaņa dārzniecības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne un dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska. Augiem ir vajadzīgs rudens mēslojums, bet ekspertes neiesaka izlīdzēties tikai komplekso mēslojumu, jo svarīgas proporcijas. Lietojoe komplekso mēslojumu, var pārforsēt ar atsevišķām sastāvdaļām, bet citas pietrūks. Svarīgi kāliju un magnēziju iedot augiem, sevišķi tiem, kam patīk skāba augsne. Šobrīd labs brīdis, lai mēslotu augus ar granulēto sēru. Jebkuru mēslojumu ir jāierušina! Rozēm labāk izvēlēties speciālo mēslojumu, jo svarīgi ir mikroelementi, lai būtu dzelzs, magnijs pietiekami. Ja izvēlas lietot komplekso mēslojumu, jāpievērš uzmanība, lai norādītais slāpekļa skaitlis nebūtu lielāks par 8. Nevajag pārāk agri sasegt augus ziemošanai. Tas tikai novembrī, decembrī jādara. Šogad bija daudz kaitēkļu, kas izēd ābolus, plūmes, vīnogas. Daudz arī augļi pūst. Sapuvušie un sabojātie augļi noteikti no dārza jāizvāc. Daudz arī laputis, to perēkļi jāizgriež. Jāizgriež arī sausie zari, kurus labi var redzēt krūmiem un augļu kokiem. Viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc pūst āboli – sabiezināts koka vainags, kā arī palikuši bojātie āboli kokos.  

Šī vasara ir īpaši karsta, kukaiņiem tas ir pa prātam un tie ir īpaši aktīvi, tomēr tas var izrādīties ļoti bīstami. Kā izvairīties no dzēlieniem, kā rīkoties, ja kāds ir ticis sadzelts, un kā sadzīvot ar lapsenēm, bitēm un citiem kaimiņiem mājā, dārzā un pļavā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kukaiņu pētnieks jeb entomologs un sīkbūtņu pasaules pazinējs Voldemārs Spuņģis vērtē, ka vismaz dzēlējodu un ērču Latvijā ir tikpat daudz kā citus gadus, nekas nav mainījies, tikai atsevišķās vietās kukaiņu varētu būt vairāk. Latvijā asinssūcēji kukaiņi, kas cilvēkam varētu uzbrukt, ir ap 200 sugu: dzēlējodi, dunduri, knišļi, migeles un sīvā muša.  "Komplektiņš diezgan bagātīgs," atzīst Voldemārs Spunģis. "Dzēlējodi vien Latvijā ir 33 sugas." Vistuvāk cilvēkam no asinssūcējiem kukaiņiem dzīvo gultas blakts un blusa. Bet lapseņu Latvijā ir kāds ducis sugu, lielākā lapsene ir irsis jeb sirsenis. "Ar lapsenēm jābūt uzmanīgiem. Parastam cilvēkam, ja iekož, sāpīgi, protams, bet alerģiskiem cilvēkiem tas ir cits stāsts," norāda Voldemārs Spuņģis. Alergoloģe, pneimoloģe Ieva Cīrule atzīst, ka alerģiskiem cilvēkiem lapsenes dzēliens var būt pat liktenīgs. "Ja lapsene ir iedzēlusi mutē vai mēlē arī cilvēkam, kuram nav spēcīga reakcija, ja mēle sāk tūkt, ļoti būtiski ir dabūt kaut ko aukstu - aukstu ūdeni iedzert vai kādu ledus gabaliņu turēt mutē. Tas tūsku mazina. Piesardzība ir ļoti svarīga,"  norāda Ieva Cīrule. Tad jāsauc neatliekamā palīdzība. "Tagad tuvojas lapseņu laiks. Ja ir pikniks ārā un cilvēki dzer sulas jeb kaut ko saldu, vienmēr jāskatās glāzē. Iedzert lapseni ir ārkārtīgi bīstami, jo var sadzelt mutes gļotādas. Var sākties tūska, elpošanas grūtības," skaidro Voldemārs Spuņģis. "Nevajag lapsenēm uzmākties, viņas vienkārši var atgaiņāt. Nevajag spiest un mēģināt viņas ielenkt. Viņām cilvēks neinteresē, viņām interesē tas, kas atrodas uz galda, tā ir gaļa, kas viņām garšo, arī saldie, smaržīgie dzērieni." Ja mājās ir lapseņu pūznis, ligzdu vajadzētu novākt, bet tas ir sarežģīti. Vajadzētu bitenieka tērpu, pūzni ielikt maisā un aiznest prom. Nevajag dedzināt un indēt, jo lapsenes ir derīgie kukaiņi. "Otrs variants ir nedarīt neko, īpaši, ja mājās ir sirseņi, viņi cilvēkam ir draudzīgi, viņi izlūko, bet speciāli neuzbrūk, izņemot gadījumus, ja ligzdu aiztiek. Ir daudz gadījumu, ka cilvēki ar iršiem sadzīvo," atklāj Voldemārs Spuņģis. Izmantojot indes, noindējam darba lapsenes, bet karaliene, kas ligzdā, paliek un turpina dēt oliņas. "Pievilināt lapsenes var ar rūgstošu sulu. Paņem pet pudeli, nogriež "galviņu", to apgriež otrādi, lai izveidotos piltuve, pa kuru lapsenes ielien, netiek ārā un noslīkst tajā šķidrumā," atklāj Voldemārs Spuņģis. Fitoterapeits Artūrs Tereško, dodoties mežā, iesaka "mednieku metodi": atrod mežā skudru pūzni, uzklāj tam drāniņu, mazliet skudras pakužina. Skudra to drāniņu uzskata par ienaidnieku un sadzeļ. Tad ar šo drāniņu apsmērē sev apģērbu un galvassegu. Dažādi kukaiņi no tā baidās. Vēl var sajaukt vienādās daļās saulespuķu eļļu, etiķi un šampūnu. Ar to nedaudz ieziež ādu. Tas atbaida kukaiņu. Savukārt  dunduriem nepatīk tabakas un biškrēsliņa smarža. Tāpēc var izmazgāt kreklu un skalojama ūdenim pievienot biškrēsliņa novārījumu. Izžuvis krekls to saglabā un dunduri nenāk klāt. Tabaku var ielikt kabatā. Var arī ar vērmeles un ķiploka novārījumu rīkoties, bet ķiploku aromāts varētu atbaidīt ne tikai kukaiņus.

IT nozare joprojām gan Latvijā, gan citās valstīs ir izteikta stiprā dzimuma pasaule. Šobrīd startējušas vairākas mācību un pārkvalifikācijas programmas, kas domātas, lai dotu iespēju sievietēm ielauzties šajā vīriešu klubiņā. Šobrīd noslēgusies pieteikšanās programmai “Work in Tech”. "Riga TechGirls" vadītāja Anna Andersone raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj, ka ir pieteikušās vairāk nekā 800 sievietes, konkurss būs liels, jo ir 150 vietas. Atlase notiks līdz maijam. "Pēc Ekonomikas ministrijas prognozēm Latvijā vien trūks 20 000 IT speciālistu. Kur viņus ņemt? IT uzņēmumi pastāvīgi meklē darbiniekus, tikai jauniešus un studentus apmācot, neaizpildīs vakances. Ja puse sabiedrības neuzskata, ka tā ir viņām piemērota vide, tas ir ļoti sāpīgi ekonomikai, arī uzņēmumiem un darba videi, jo nespējam attīstīties," analizē Anna Andersone. Anna Andersone atzīst, ka, aicinot sievietes apgūt informācijas tehnoloģijas, vēlas apgāzt mītu, ka, strādājot šajā nozarē, noteikti nepieciešamas zināšanas augstākajā matemātikā. Jomas ir dažādas, kur citas zināšanas un prasmes ir daudz svarīgākas. “Viena no jomām, kur sievietes uzsāk savu karjeru IT, ir lietotāja pieredzes dizains, tur ir vajadzīgi pētnieki, empātija, jā, pieredze ar datiem un datu apkopošanu, bet ne augstākā matemātika. Pacietība un uzmanība ir svarīga testēšanā, tā ir viena no lomām, kur sievietes pievienojas," norāda Anna Andersone. Viņa atklāj, ka programmām piesakās sievietes apmēram 30 gadu vecumā. Tas ir vecums, kad sievietes tic saviem spēkiem, nevis viņas ir spējīgākas nekā 45 vai 55 gadu vecumā. Tas vairāk par attieksmi pret sevi, par sajūtu par sevi. Anna Andersone mācībām aicina nebaidīties pieteikties arī sievietes citā vecumā. Pieredzē dalās trīs bērnu mamma Ilze Mežniece, kura šobrīd “RigaTechGirls” mentoru programmā apgūst jaunu profesiju IT, saņem mentora atbalstu un jau sākusi darbu “Atea Global Services” kā jaunākais speciālists, kā arī viņas mentors devopkonsultants Andris Lismanis.

Dārza darbu sezona tuvojas lieliem soļiem, tāpēc labs padoms no dārzkopības speciālistēm - Jāņa Aldermaņa dārzniecības direktores, bioloģijas zinātņu doktores Vijas Rožukalnes un kokaudzētavas "Dzērves" saimnieces Marutas Kaminskas raidījumā Kā labāk dzīvot būs laikā un vietā! Speciālistes iesaka apgriezt ābeles un bumbieres, bet kauliņkokus tomēr labāk griezt vēlāk. Vēl arī nevajag atsegt augus, kas uz ziemu sasegti, jo aukstas naktis vēl būs. Arī skujeņus vēl nevajag steigties griezt, jo vēl var rasties saules apdegums no košās pavasara saules. Tāpat vēl nevajag steigties mēslot augus. Upenēm pumpurērces var izvākt. Parasti pumpuriņš ir garens, izteikti resnāks – tas jau ir inficēts. Marta beigās, aprīļa sākumā vara preparāti bezlapu stāvoklī jādod augiem. Tāpat marta beigās varēs sākt apgriezt hortenzijas, vasaras vidū ziedošās spirejas. Tikai ne tos krūmus, kas zied agri pavasarī, piemēram, forsītijas. Augļukokus vislabāk griezt saulainā dienā. Tad var nesmērēt nogriezuma vietas ar potvasku. Nedrīkst no veca koka griezt vairāk kā trešdaļu. Svarīgi arī dezinficēt instrumentus, ar ko griež augļu koku zarus. Ja zars ir resnāks par 5-7cm, jādomā, vai aiztikt un griezt, bet baidīties veidot nevajag. Sevišķi krūmus var veidot. Laiks sēt tomātus!  

"Vīrusi nav radniecīgi. Līdz ar to salīdzināšana ir nosacīta," raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē  Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Kaspars Tārs, runājot par tendenci salīdzināt situāciju pirms simts gadiem, kad Eiropā plosījās Spāņu gripa, ar mūsdienām un Covid-19 izplatību. Bet tajā, kā norises uztver sabiedrība, gan var vilkt paralēles ar notiekošo pirms simts gadiem, uzskatā vēsturniece Inna Gīle. Viens no veidiem, kā censties izskaidrot nezināmo, ir salīdzināšana. Mūsdienu Covid realitātē, kad jautājumu aizvien ir vairāk, nekā atbilžu, iespējams, palīdz stāsts par citu epidēmiju, kas Eiropu skāra ļoti plaši pirms simts gadiem, proti, Spāņu gripu. Tiek veikti salīdzinājumi un izdarīti arī secinājumi. Taču cik līdzīgi šie ir abi vīrusi, vai salīdzinājumiem ir pamats un vai pēc Spāņu gripas scenārija varam prognozēt arī Covid-19 attīstību? Vai vēsture var atkārtoties, kā saka, pa apli, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē vēsturniece Inna Gīle un Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Kaspars Tārs. Kaspars Tārs atzīst, ka inficēšanās veids ir zināmā mērā līdzīgs Spāņu gripai un Covid-19, tāpat abi ir respiratorie vīrusi.  "No epidemioloģiskā viedokļa var vilkt attālas paralēles. Bioloģiski tie ir dažādi. Nevajag pārsteigties ar secinājumiem," norāda Kaspars Tārs. No vēsturiskā viedokļa skatoties tajā, kas notiek ar sabiedrību paralēles noteikti ir. "Izvairīšanās iespējas no vīrusa līdzīgas kā pirms simts gadiem rekomendēja. Tāpēc arī mūsdienās velk  paralēles, kā sabiedrība to uztver un izpausmes sabiedrībā tomēr ir līdzīga," skaidro Inna Gīle. Kaspars Tārs atzīst, ka inficēšanās veids ir zināmā mērā līdzīgs Spāņu gripai un Covid-19, tāpat abi ir respiratorie vīrusi.  Tolaik galvenais saziņas avots ar sabiedrību un bija prese. "Presē var lasīt uzsaukumus sabiedrībai, ko darīt saslimšanas gadījumā, kā izvairīties. Viens no galvenajiem veidiem, kā izvairīties no slimības, bija distancēšanās. Ieteica neapmeklēt pasākumus, jo parādījās raksti, ka ar šo gripu slimo daudz kultūras darbinieku, teātra trupas saslimušas," atklāj Inna Gīle. Tāpat cilvēkiem ieteica stiprināt imunitāti. Saslimšanas gadījumos ieteica vairāk dzert tējas, palikt mājās, karsēties, stipru vīnu lietot mazās devās, lai izsildītos. Kopumā vairāk bija preventīvi pasākumi un tautas metodes ārstēšanai. Latvijā laiks, kad ir Spāņu gripas uzliesmojums, sakrīt ar Neatkarības kara laiku. Tas bija laiks, kad Latvijā vienlaikus bija vairākas varas un katra īstenoja savu medicīnas politiku un arī līdzekļi vairāk tika novirzīti armijas vajadzībām. Cilvēkiem nebija pieejami medicīniskie līdzekļi. Bet šajā laikā uzliesmo arī citas slimības. "Vairāk ārsti runā par citām slimībām, piemēram, par vēdertīfu, ne spāņu gripu. Spāņu gripa nebija tik liels bieds, kā dizentērija un tīfs," atzīst Inna Gīle. Slimības uzliesmojumi notika armijā, piemēram, armijas vienībām atkāpjoties. Bet šāda slimības izplatība neattiecas tikai uz Spāņu gripu, arī uz dizentēriju un holēru. "Ja saslima viens, tajā pašā vienībā bija vairāki citi gadījumi, bieži vien pat puse vienības bija saslimusi ar kādu infekcijas slimību. Tas saistās ar to, ka dzīvošanas apstākļi bieži bija zem klajas debess vai saspiestībā, šaurībā, arī netīrībā. Tās palīdzēja slimībām strauji izplatīties," norāda Inna Gīle. Vēl viena riska grupa bija bēgļi. Ir vēsturnieki, kas Spāņu gripu Latvijā saista tieši ar bēgļu atgriešanos no ārzemēm. "Piemēram, caur Liepājas ostu 1918. gadā sākās bijušo karagūstekņu atgriešanās dzimtenē. Ir reģistrēti gripas gadījumi. Tādēļ bēgļiem veidoja karantīnas zonas. Atgriežoties sākotnēji bija paredzēts karantīnā uzturēties vairākas nedēļas, tā kā bēgļu bija daudz, visus nevarēja uzņemt, karantīna bija tikai trīs dienas. Tas ir par maz un bija slimības uzliesmojumi. Minimāla filtrācija bija, lai slimība nenokļūtu teritorijā, kur tās nav," stāsta Inna Gīle. Kaspars Tārs norāda, ka nebija ne pretvīrusa preparāti, ne arī antibiotikas, tāpēc nevarēja  ne tiešā veidā  ārstēt vīrusa saslimšanu, ne arī sekundāro saslimšanu ar baktērijām. Simptomātiska ārstēšana bija. Daudz izplatīti bija tautas līdzekļi.

Jūlija sākumā dārzā varam arī paslinkot, tomēr ar vienu aci augi ir jā uzmana, lai kāds kaitēkļi vai kāda sēnīte nesāk tos bojāt. Bet par citiem gada septītā mēneša sākuma dārza darbiem vairāk stāsta dārzkopības speciālistes kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un Jāņa Aldermaņa dārzniecības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne. "Dārzu nevajag aizmirst, jāskatās, ko varam izdarīt, no tā ir atkarīga raža!" mudina dārzkopes. Ieteikumi nesteidzīgiem darbiem dārzā: Apstaigāt dārzu bez steigas, pavērot, kā augi jūtas, apskatīties lapas augiem. Lapas visātrāk liecina, kā augs jūtas. Ja pamana laicīgi slimības pazīmes, ir vieglāk apkarot. Pirmajā stadijā pietiek kaitēkļus tikai nolasīt. Rozēm parādījušās plankumainas lapas, ja to pamana laicīgi, lapas var nolasīt un nomiglot augu ar vara preparātu. Miltrasa ir parādījusies miķelīšiem un arī ērkšķogu krūmiem, vajadzētu apputināt ar sēru. Vīnogām der vara preparāts. Naktis ir vēsākas, tāpēc siltumnīcas durvis vajadzētu vērt ciet, ka tomātiem ir siltāk. Ir laiks rakt ārā sīpolpuķes un sīpolus žāvēt ēnainā vējainā vietā. Otrreizējā mēslošana, piemēram, hortenzijām. Jāizmanto vasaras mēslojums. Tomātiem pastiprināti var iedot kalcija mēslojumu. Vasaras puķēm vajag novākt noziedējušos ziedus, lai veidojas jauni.

Katru gadu vairākiem simtiem Latvijas iedzīvotāju tiek atklāts ļaundabīgs ādas audzējs – melanoma. Šīs slimības pacientu atbalsta biedrība „Soli priekšā melanomai” rīko izglītojošu kampaņu "Balts arī ir skaisti". Melanomas pacientu atbalsta biedrības "Soli priekšā melanomai" dibinātāja Sondra Zaļupe norāda, ka maijs ir izsludināts par melanomas mēnesi un biedrība kopā ar dermatolgiem informēs, ka cilvēkiem sevi pasargāt. Biedrības mājaslapā pieejams jaunās kampaņas buklets, kā arī būs vēl papildus informācija, kā sevi pasargāt šajā laikā, kad daudz laika pavadām brīvā dabā, dārzā vai pastaigās. Sondra Zaļupe mudina katram pašam sekot līdzi veidojumiem, kas parādās uz ādas, sargāt sevi no saules, neuzturēties tiešos saules staros, izvēlēties apģērbu ar garām piedurknēm vai starām, nesāt cepuri un saulesbrilles, kā arī lietot saules aizsargkrēmus. Dermatologs Raimonds Karls norāda, ka melanoma uz ādas var attīstīties arī tādās vietās, kas sauli nemaz nav redzējušas. „Nedzīvosim ilūzijā, ka Latvijā nav saules. Latvijā saule ir, ir gana daudz saules. Tas, ka ir vēss, tas nav ekvivalents ultraviolētam starojumam, tas, kas ir vēss, nenozīmē, ka nav ultravioletā starojuma. Nevajag likt vienādības zīmi starp gaisa tempereratūru un ultraviolēto indeksu," skaidro Raimonds Karls. Tāpat ārsts norāda, ka arī dūmakainā laikā ir saule un var just ultraviolēto staru ietekmi.

“Mājas kārtošanu vajag sākt ar to, ka tiek vaļā no tā, kas ir lieks," atzīst Dana Gulbe. Viņa domā, ka tas ir galvenais klupšanas akmens, kāpēc nespējam sakārtot māju ilgstoši un paliekoši, jo baidāmies atbrīvoties no tā, kas ir lieks vai nav vajadzīgs. Latviešiem par Zaļo ceturtdienu daudz ticējumu, viens no spilgtākajiem un arī šim laikam aktuāls, ka Zaļās ceturtdienas rītā jācenšas iztīrīt visus mājas kaktus. Tieši ar to nodarbosimies arī aidījumā Kā labāk dzīvot, sarunājoties ar kārtošanas entuziasti Danu Gulbi. Lai cilvēks zinātu, kas lieks, to parasti priekšā pasaka intuīcija, jautājums, vai tai noticam un paklausām. Gulbe uzskata, ka izejot cauri mājai, ikvienā telpā var atrast vismaz vienu priekšmetu, no kura sen jau gribējās atbrīvoties, kas varbūt jāsalabo. Nevajag jau sākt ar to, no kā ir grūti atbrīvoties, piemēram, fotogrāfijām, dienasgrāmatām. Vajag izvēlēties lietas, no kurām ir viegli tikt vaļā, piemēram, kādas Īsais kurss kārtošanā ir dabūt prom lieko un tad novākt horizontālās virsmas, pat ja šajā brīdī tas nozīmē novākt no plauktiņa vai palodzes lietas un ielikt groziņā aiz durvīm. Kārtošanu Gulbe iesaka sākt ar sevi, savām lietām. Nevajag sākt ar bērnu mantām, vīra lietām, vienkārši, lai nebojātu attiecības. Sākot ar sevi, lēmums būs atkarīgs no paša, nebūs jāprasa otram, šo paturam vai izmetam. Daudz klausītāju iebilžu raisīja ieteikums par atbrīvošanos no grāmatām. Protams, tās var ziedot, bet Gulbe uzskata, ka smagāks temats ir senas grāmatas, kuras neviens neņem pretī. Viņa iesaka tās sadedzināt. Vēl Gulbe iesaka likt mantas kastēs. Kastes palīdz mantas sakārtot un arī mantas ir viegli atrast, ja tās ir pareizi sakārtotas. Kastes vai atvilktnes kārtošanas princips ir salikt lietas vertikāli un skatoties no augšas jāspēj redzēt visu, kas tajā ir iekšā.    

"Parastie līdzekļi, ar kuriem esam pieraduši darboties, kas normālos apstākļos strādā ļoti labi, šobrīd nederēs," raidījumā Kā labāk dzīvot atzīst ķīmiķe un vides zinātņu doktore Jana Simanovska. Simanovska norāda, ka ikdienā pati ir atturīga pret dezinfekcijas līdzekļu lietošanu, bet šobrīd ir ārkārtas situācija. Šobrīd nederēs tie tīrīšanas līdzekļi, kas nav paredzēti kā dezinfekcijas līdzekļi. Uz dezinfekcijas līdzekļa jābūt uzrakstītam, ka tas ir dezinfekcijas līdzeklis. Ir arī svarīgi, pret ko šis līdzeklis ir paredzēts. "Ja mēs gribam  kaut ko iznīcināt, ir svarīgi izvēlēties pareizo līdzekli. Citādi būs maldīga sajūta, ka esam kaut ko darījuši, bet īstenībā aizsardzības nekādas," norāda Simanovska. Skaidrojot, kādus līdzekļus izvēlēties, Simanovska atzīst, ka ir veikalā redzējusi līdzekli "pret pandēmiju", bet tā sastāvā nebija norādītas vielas, ko šobrīd iesaka Pasaules Veselības organizācija. "Tāpēc ieteiktu cilvēkiem atcerēties, ka būtiskas ir divas lietas, no kurām vienai ir jābūt līdzekļa sastāvā. Vienā gadījumā tas ir spirts - etanols vai izopropanols un tam jābūt vismaz 70%," skaidro Simanovska. "Ja gribam vīrusu iznīcināt, ir nepieciešams pietiekami stiprs līdzeklis. Šis ir iemesls, kāpēc pašiem nevajag šķaidīt stipro alkoholu." "Otra iespēja ir līdzeklis, kas satur nātrija hipohlorītu, kam jābūt vismaz 0,1%, tad tas arī strādā" turpina Simanovska. Var arī ūdeņraža pārskābi izmantot, tā gan nav Slimību profilakses un kontroles centra ieteikto līdzekļu klāstā, bet to iesaka citi uzticami avoti. Tai jābūt vismaz 0,5%. Dezinfekcijas līdzekļus lieto uz nedzīvām virsmām. Antiseptiķus izmanto dzīviem audiem, arī mūsu ādai. "Nevajag roku ādu mocīt ar dezinfekcijas līdzekļiem, rezultātā āda iekaisīs un būs vēl uzņēmīgāka pret apkārtējām infekcijām," atzīst Simanovska. Rokām parastās ziepes un ūdens ir pietiekami labs līdzeklis un daudz saudzīgāks.

Saziņa ar pacientiem pa telefonu, sarakste e-pastos, recepšu un darba nespējas lapu izrakstīšana tikai elektroniski – tā ārkārtas situācija ir mainījusi ģimenes ārstu darbu. Gan Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Sarmīte Veide, gan Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska sarunā raidījumā Kā labāk dzīvot atzīst, ka ir izmainījies darba ritms, kā arī konsultāciju spriedze un spraigums darba laiku pagarina. “Pacientiem, kas bija līdz šim ar hroniskām saslimšanām, vīrusa saslimšanām, klāt nākuši Covid-19 saslimšanas pacienti, kuriem ir saslimšana, kuri ir karantīnā. Visi katru dienu jāapzvana, jāraksta dokumentācija, tas ir vēl papildus slogs,” skaidro Sarmīte Veide. Veide skaidro, ka ir pacienti ar citām vīrusa saslimšanām, kam nav nekāda sakara ar Covid-19. “Ir pacienti ar bronhītiem, pneimonijām, ir paaugstināts spiediens, ir muguras sāpes, kas saasinās. Tie jau nav pazuduši,” norāda Veide. “Darbs ar koronavīrusu nemazinās, nav tā, ka visi spēki vērsti uz Covid-19 saslimšanu, mums ir arī visi pārējie pacienti,” turpina Veide. Ģimenes ārsti norāda, ka bez iepriekšēja pieraksta uz ģimenes ārsta praksi nevajag doties. Ārsti cenšas maksimāli maz pacienti prakses telpās mazāk kontaktētos. Covid-19 pacienti nedrīkst atrasties ģimenes ārsta praksē. “Visus pacientus vispirms apzvanām, kam ir problēmas, ja netiekam telefoniski galā ar problēmu, tad pierakstām uz praksi, lai redzētu klātienē,"  norāda Veide. Tās ir akūtas vīrusa infekcijas, pacienti, kuru stāvoklis pasliktinās 3-4 dienu laikā. Tāpat, ja paaugstināta temperatūra nemazinās arī 3-4 dienas, vai ir akūtas sāpes. Hronisku slimību gadījumos, ja cilvēka stāvoklis nepasliktinās, konsultācijas notiek pa tālruni. Pie pacientiem, kam aizdomas par Covid-19, ģimenes ārsti nebrauc, jo nav nepieciešamo aizsardzības līdzekļu. Lai gan paši ģimenes ārsti, gan viņu pacienti censtos saglabāt labu veselību šajā stresainajā laikā, Līga Kozlovska iesaka dzīvot draudzīgi labā saskarsmē ar ģimenes locekļiem, censties iet vairāk ārā, protams, nepulcējoties pūļos, darīt to, ko iepriekš steigas dēļ cilvēki nav darījuši. Tāpat viņa iesaka izgulēties, nevis visu nakti aizvadīt pie datora vai televizora.

Uldis atkal stāsta par to, ko uzgājis internetā...

Uldis atkal stāsta par to, ko uzgājis internetā...

2019. gadā veģetācijas periods sākās divas nedēļas ātrāk nekā ierasts. 2020. gads iesācies ar vairākiem siltuma rekordiem. Vai tas nozīmē, ka pie dārza darbiem būs jāķeras vēl ātrāk nekā pērn? Uz šo un citiem jautājumiem raidījumā Kā labāk dzīvot atbildes sniegs dārzkopes Maruta Kaminska un Vija Rožukalne. Šādā siltā ziemā augļu koki strauji sāk iziet ārā no dabīgā miera perioda. Ja būs sals, var skādēt. Vairāk jāuztraucas par kauleņiem, mazāk par sekleņiem. Ja kailsals uznāks, kaut kas var arī izsalt. Bet papildus faktori, par kuriem vajadzētu uztraukties, kā ziemojuši kukaiņi un kaitēkļi. Smilšainā augsnē augi ir sadzērušies, mālainā augsnē jau ūdens stāv. Lai arī sniegpulkstenītes jau zied, mēslot vēl neko nevajag, jo augi vēl guļ un neko neuzņem. Viss būs kaisīts velti. Var kaisīt pelnus, bet tikai tām kultūrām, kurām tas patīk. Nevajag kaisīt rododendriem un skujeņiem, kam patīk skāba augsne. Un nekaisa pie sakņu kakla augiem! Mēslošanai svarīga gaisa temperatūra un dienas garums. Mēslojums vislabāk iedarbojas saulainās dienās. Labāk sagaidīt laiku, kad bērziem plaukst lapas. Var pārstādīt istabas puķes. Tikai rūpīgi jāizvēlas augsne. Ar keramzītu augsni var paradīt gaisīgāku. Laiks sākt sēt podiņos uz palodzēm! Jāizvēlas smalka kūdra. Lai arī sniega nav, zaķi un stirnas tāpat mēdz apciemot dārzus. Jācenšas pasargāt. Līdzīgi kā apgriež augļkokus, arī jāņogu un upeņu krūmiem var izgriezt vecos zarus.

Runājam par to, ko tev vajag un ko nevajag!

Runājam par to, ko tev vajag un ko nevajag!

Skaidrs, ka klimata pārmaiņas notiek. Prognozē, ka vasaras kļūs garākas, taču vairāk būs arī postošākas vētras un citas dabas stihijas, kā arī labāk vairosies dažādi lauksaimniecības kultūru kaitēkļi. Prognozē arī, ka to rezultātā Latvijā pagarināsies veģetācijas sezona. Vai tas nozīmē, ka lauksaimnieki Latvijā varēs iegūt vairākas ražas, vai varbūt drīzāk jāgatavojās plašākam problēmu lokam, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Lauksaimniecības fakultātes pārstāvji – fakultātes dekāne, profesore Zinta Gaile, profesore Biruta Bankina, docents Kaspars Kampuss un docente Arta Kronberga, kura ir arī Vides risinājumu institūta vadošā pētniece. "Klimats mainās, nav runa par globālo sasilšanu, bet par globālām klimata izmaiņām. Tas nozīmē, ka varam sagaidīt karstuma viļņus, aukstuma viļņus, arī plašākas salnas, ko pēdējos gadus esam novērojuši maijā un jūnijā. Veģetācijas sezona var kļūt garāka un siltāka, bet tas nebūs lēzeni," vērtē speciālisti. Klimata pētnieki, veidojot dažādus klimata attīstības scenārijus, ir secinājuši, ka Baltijas un ziemeļu reģions varētu būt ieguvēji no klimata pārmaiņām lauksaimniecībā. Ienāks augi, kas līdz šim nav bijuši te tradicionāli. Attiecībā uz slimībām un kaitēkļiem, ir vienkārši jābūt uzmanīgākiem. Nebūs ne labāk, ne sliktāk, bet jābūt gataviem, ka var ienākt jauni kaitēkļi un slimības, kaut vai tāpēc vien, ka jauni kultūraugi būs.  Domājot par vairākām ražām, jāpatur prātā, ka gaisa temperatūra paaugstinās, bet saules spīdēšanas intensitāte un ilgums nepieaug. Pētījumi pat liecina, ka arī vasaras sezonā saules gaismas intensitāte vidēji samazinās. Kļūst mākoņaināks. Tā bijis līdz šim. Nevar zināt, kā būs turpmāk.  Gan dārzkopībā, gan laukkopībā jau notiek nobīde attīstības fāzēs - var sēt vēlāk, raža ienākas ātrāk. Tas jau ir izteikti novērojams. Lauksaimnieks pielāgojas apstākļiem, vērojot dabā notiekošos procesus. Viens no modeļiem paredz, ka pie mums klimats ap 2050. gadu būs kā Dienvidfrancijā un varēsim audzēt vīnogas. Protams, tām ir svarīga saules gaisma, bet novērots, ka ka septembri kļūst arvien saulaināki un arī pie mums var iegūt labākas ražas. Vēl novērots, ka zemnieki arvien vairāk arī Latvijā audzē rudens avenes, kas visā pasaulē ir pamatveids šo ogu audzēšanai. Vasaras avenes audzē tikai atsevišķos gadījumos. Vienīgi, ja trūkst gaismas, ogas būs skābas. Nevajag gatavoties klimata pārmaiņām, bet sekot līdzi notiekošajam visu laiku. Nav tā, ka lauksaimniecībā kaut kas ļoti krasi mainās tieši tagad sakarā ar klimatu. Lauksaimnieks un lauksaimniecības zinātnieki visu laiku dzīvo apstākļos, kādi tie ir, nevērojot un nevērtējot notiekošo, nevar attīstīties. Ir gudri lauksaimnieki, kas ir gatavi mācīties, ir tādi, kas saka, ka mans tēvs un vectēvs darīja tā, es arī tā darīšu. Ziema bez sniega - daļa kukaiņu priecājas, daļa jūtas nekomfortabli Saskaņā ar latviešu tautas tradīcijām Lieldienās vajagot daudz un augstu šūpoties, lai vasarā odi nekostu. Bet vai šūpošanās varētu palīdzēt arī tad, ja vērojamas klimata pārmaiņas un mainās dzīvnieku, tostarp kukaiņu, dzīves cikli un izplatība? Vai risinājums beigās lielāka insektu skaita dēļ būs jāmeklē cilvēkam, vai tomēr arī pašiem kukaiņiem ir jādomā, kā sadzīvot ar mainīgajām ziemām, kurās nav sniega, skaidro Latvijas Dabas muzeja vecākais entomologs Jānis Dreimanis. 2019.gada izskaņā Somijas klimata pētnieki publicēja materiālu, kurā secināja, ka reizēs, kad pēc temperatūras nevar novilkt skaidru robežu starp rudeni, ziemu un pavasari, var teikt, ka 25. janvārī rudeni nomaina pavasaris, tātad ziemas nemaz nav. 25. janvāris šajā gadījumā izvēlēts kā gada „aukstākais punkts”, tādēļ, ja līdz tam meteoroloģiskā ziema nav sākusies, turpmākais laiks uzskatāms par pavasari. Pētnieku prognožu analīzē arī teikts, ka pēc 2040. gada ziemas bez noturīga sala būs krietni biežāk. Kā tas ietekmē dzīvo dabu mums apkārt, īpaši kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus, stāsta entomologs Jānis Dreimanis. Izskatās, ka arī kukaiņiem ir savas prasības – vieniem ziemas bez sniega varētu tīri labi patikt, citiem nepavisam ne.

Kamēr dārzā īsti vēl nav ko darīt, ja nu vienīgi var nopļaut mauriņu, vairāk laika var veltīt telpaugu apčubināšanai. Par telpaugu kopšanu un ko jau var sēt podiņos, lai aug uz palodzes, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Nacionālā botāniskā dārza Oranžēriju augu nodaļas vadītāja Zane Purne un Latvijas Universitātes Botāniskā dārza telpaugu speciāliste Ingūna Gudrupa. Telpaugus klimatiskās pārmaiņas un šī siltā ziema tik krasi neietekmē, tiem svarīga gaisma vairāk. Bet, šobrīd telpaugu klāstā ir vairāki augi, kuri, iespējams, pēc gadiem  varētu augt ārā siltā klimata dēļ. Piemēram, vīģes koks. Gaismas paliek vairāk, tāpēc istabaugi ir jāgriež, lai kupli augtu. Daudzi augi jāgriež, jo zied uz jaunajiem dzinumiem. Neprofesionālim jābūt nedaudz māksliniekam, apgriežot savus augus. Ja galīgi neizdodas izdomāt, kā labāk darīt, var sūtīt abām speciālistēm uz e-pastu bildi un viņas iezīmēs, kurus zarus griezt. Jāatceras, ja gumijkoks, negriezts desmit gadus, būs kāds laiks jāpagaida, kamēr būs jaunie dzinumi. Telpaugus var sākt apgriezt, tikko saules ir un gaismas ir vairāk. Noteikti jau februārī. Tropu augus lēnām var sākt mēslot, jo tiem nav izteikta miera perioda. Arī tos, kas zied. Telpaugus vislabāk laistīt ar akas ūdeni vai lietus ūdeni. Nevajag augu laistīšanai izmantot veikalā pirku ūdeni. Bet jāatceras, ka telpaugus nevajag pārlaistīt!

Lēnām sāk griezties Ziemassvētku dāvanu pirkšanas rats. Ir jau skaisti nolikt zem eglītes glīti iesaiņotas dāvanas, bet varbūt gada nogales apdāvināšanos var padarīt citādāku – jēgpilnāku? Raidījumā Kā labāk dzīvot interesējamies, kā mainās Ziemassvētku dāvanas, ko varētu dāvināt Ziemassvētkos šogad cits citam un kā var citādi svinēt svētkus, nepārpildot tos ar nevajadzīgām dāvanām, spīdīgiem saiņošanas papīriem un kaudzi atkritumu. Raidījuma viesi: Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas pārstāve Regita Zeiļa, no beziepakojuma veikala "Turza" vadītāja Madara Bundzeniece, Kalnciema kvartāla pārstāve Ilze Švarcbaha un “Riga Brain” pārstāvis Andrejs Kozlovs. “Dāvināšana ir pašiem sev. Dopamīns ir forša lieta, tas ļauj justies laimīgiem. Dāvanas ir lieta, kas dod mums iespēju apbalvot sevi," skaidro Andrejs Kozlovs. "Pamatā cilvēks grib būt labs citiem un labs sev. Ja dāvinām, jāaizdomājas, ka naudas vērtība būtu mazākā. Tā ir vēlme parādīt savu mīlestību pret citiem un gūt to atpakaļ caur dopamīnu. Prieks, ko redzam citu cilvēku acīs, rada dubultu prieku pašiem. Nevajag aizrauties ar naudu, bet mīlestību." Regita Zeiļa atzīst, ka var uzdāvināt pieredzi, notikumu, kopā būšana arī ir laba dāvana. Ja tomēr tās ir mantiskas dāvanas, aicina iegādāties jēgpilnas, kas būs noderīgas tuviniekiem. Viņa arī min, ka Ziemassvētki ir arī laiks, kad uzdāvināt tuviniekiem to, viņiem vajag vai gribas, bet nevar atļauties. Madara Bundzeniece novērojusi, ka cilvēki nāk un gatavo dabai draudzīgas dāvanas. "Tā ir laba alternatīva, ja nezina, ko dāvināt. Cilvēki domā. Vienmēr uztraucos, redzot, cik cilvēki daudz iepērkas. Vai visas lietas, ko pērk arī beziepakojuma veikalos, vajag un noder. Tas tagad ir modē, tas ir bizness," vērtē Madara Bundzeniece. Ilze Švarcbaha iesaka dāvināt braucienu ciemospie zemniekiem, pie amata meistariem, jo dāvana nav tikai mantas, tā ir arī iespēja kaut kur doties kopā. Cilvēki arvien vairāk izmanto šādu iespēju. Vēl kāds ieteikums - dāvināt pašu rokām veidotas dāvanas.    

“Lai kaut kas notiktu, ir vajadzīga griba un providence” šie vārdi vijās cauri Gemoss īpašnieces Ievas Treijas stāstam, kurā viņa dalījās ar to, kā radījusi savu ģimenes uzņēmumu, kas veiksmīgi darbojas jau 25 gadu garumā. “Nevajag izvēlēties starp uzņēmējdarbību un ģimenes dzīvi. Vajag darīt abus tik labi, cik vien ir iespējams!”, runājot par mērķiem, ko vēlējās sasniegt, uzsvēra Ieva. Viņa savā stāstā ļoti akcentēja gribu un providenci, kas bija visa pamatā, lai bizness no divām tonnām kokosriekstu skaidiņu garāžā pāraugtu veiksmīgā, uz izaugsmi vērstā uzņēmumā. Runājot par to, kā viņai izdevies kļūt par tik veiksmīgu un panākumiem bagātu sievieti, Ieva norādīja gan radīšanas prieku, noturīgo gribu, gan arī tik nepieciešamo uzņēmēja gēnu, ko viņa mantojusi no vectēva.

To, kādi mēs esam, būtiski ietekmē vide, kurā esam auguši, un zināšanas, kuras mēs iegūstam, tāpēc Latvijā tapušās idejas un risinājumi arī dizainā ir daļa no mūsu identitātes un veido nacionālo dizaina identitāti, kura nepieciešama mums pašiem un var būt pārsteigums arī pasaulē. Kāda īsti ir Latvijas dizaina jomas nacionālā identitāte, kā tā veidojas? Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Kāpēc dizains?" eksperti dalās pārdomās – kaut arī "mūsu dizains ir tāds, kādi esam mēs paši", tomēr nacionālās identitātes veidošana un uzturēšana vairs nevar būt dizaina pašmērķis. Raidījumā piedalās dizaina biroja H2E dizainere un arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Inguna Elere, Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesore un dizaina vizionāre Barbara Ābele, kā arī Jānis Godiņš, Latvijā radīta starptautiska uzņēmuma "Infogram" vadošais produktu dizainers – "Infogram" saņēmis arī pirmo dizaina gada balvu par radīto vizualizācijas rīku, kuru izmanto vairāk nekā pieci miljoni lietotāju visā pasaulē, kā arī Artūrs Analts, kurš savukārt Londonas dizaina biennālē saņēma galveno balvu par savu instalāciju "Matter to Matter". Dizains ir tāds, kādi esam mēs paši "Mūsu dizains ir tāds, kādi esam mēs paši, un šo dizainu veido ļoti daudzi komponenti," uzskata dizaina biroja H2E dizainere un arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Ingūna Elere. "Tā ir vieta, kurā mēs esam auguši, vēsture, ģeogrāfija, ģeoloģija, temperatūra, saules krišanas leņķis un garās ēnas, krāsu izjūta, kas mums ir šeit veidojusies, un tas viss, ko mēs lietojam, lai veidotu dažnedažādas dizaina idejas - vai tās ir lietas, vai tie ir procesi, vai tā ir telpa vai priekšmeti, vai vīzijas. Un tas dizains, kas top, var tapt tikai tāds un tikai šeit - ar mūsu vēsturisko pieredzi, gan politisko un emocionālo pieredzi. Un tā ir tā mūsu identitāte un unikalitāte, ar ko mēs atšķiramies no citiem. Jau no pagājušā gadsimta sākuma mums ir ļoti laba izglītības skola – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola ar turpinājumu Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļā, kur savukārt top nākotnes dizaina identitāte. Tas ir tas, kas mūs arī atšķir no pārējiem." Bet kāda ir Latvijas dizaina jomas nacionālā identitāte? "Īstā identitāte ir tā, kas veidojas no šīm iepriekš nosauktajām nacionālajām komponentēm," uzsver Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesore un dizaina vizionāre Barbara Ābele. "Dizaina identitāte saistās ar formas valodu, visiem pierasto nepieciešamo funkcionalitāti. Bet tajā pašā laikā mēs visi atrodamies pilnīgi jaunā laikmetā – mūs šobrīd visus aizrauj digitālā revolūcija, un tā ir atšķirīga no iepriekšējās – industriālās. Digitālā situācija mums paver milzīgas iespējas, jo mēs paši kļūstam par dizaineriem, par situācijas noteicējiem." Tomēr mēs neesam atrauti no pārējās pasaules – vai mēs tiešām arī izmantojam savus resursus kā daļu no savas nacionālās identitātes, arī dizaina identitātes, vai tomēr esam jau tik ļoti aplipuši ar visu pārējo, ka nemaz to nenoformulējam kā savu? "Manuprāt, tieši tas ir mūsu spēks," uzskata Elere. "Jo tas viss iepriekš minētais, ko nosaucu, veido mūsu vizuālo valodu – nevis stilu, bet valodu, un šī valoda veido jebkuru darbu, ko dara Latvijas dizaineri. Un ar to mēs arī izceļamies pasaulē. Varam minēt mūsu Alūksnes bānīša staciju, kas Amerikā ieguva atzinību un profesionāļu uzslavas par to, ka esam savādāki, bet ar ļoti spēcīgu un vienotu vizuālo valodu. Loģiski, ka mūsu vizuālā valoda atšķiras no valodas, kādu lieto Amerikā, Nīderlandē un tamlīdzīgi. Nevajag akli sekot tendencēm – gudri izmantojot to, kas mums šeit dots, arī mēs paši varam radīt un arī radām jaunās tendences. Uz mums skatās kā uz brīnumu, tikai reizēm mēs paši sevi nenovērtējam." Vairāk un plašāk šeit!  

Mēs bieži vairāk skumstam par sekām (par Jēzus nāvi), nekā par cēloni (mūsu grēku). Jēzus saka, lai neraudam par Viņu, bet gan par sevi un saviem bērniem. Kāpēc tā? Sludina mācītājs Kārlis Kārkliņš. 27.10.2019.

Par to, kā pareizi ieziemot sava dārza lolojumus, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot sarunā ar dārzkopības ekspertēm Marutu Kaminsku un Viju Rožukalni. Viņas arī atbild uz 13. septembra raidījuma laikā iesūtītajiem, bet neatbildētajiem jautājumiem. Viss, kas ir apsalis, būtu jānogriež. Nevajag steigties ar puķēm, kas skaisti izskatās arī ziemā – kādas graudzāles, ehinaceja. Stipri sasegt augus vēl nevajag, jo ir gaidāmas siltas dienas. Ir īstais brīdis griezt vīnogas, jo labi var redzēt sausos zarus un nenobriedušos. Ja grib kvalitatīvas ogas, jāveido vainags ar rokām aizsniedzamā augstumā. Arī jāņogām, upenēm un ērkšķogām var paretināt vainagu, var aprakt apdobītes, iestrādāt kūtsmēslus vai slieku kompostu.  

Rudens tuvojas lieliem soļiem un tam līdz arī daudzie dārza darbi, kas jāveic jau tuvākajā laikā. Par tiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot ar dārzkopības speciālistēm Marutu Kaminsku un Viju Rožukalni. Šobrīd zeme ir sausa un ļoti izkaltusi. Tāpēc, lai arī ir rudens, ir jālaista. Tā kā lietu tomēr sola tuvākajās dienās, var izkaisīt minerālmēslus, jo tos lieto. Kad līs, tie iesūksies zemē. Mēslo gan dekoratīvos augus, gan ēdamlietas. Fosfors un kālijs visvairāk vajadzīgs rudenī augiem, arī kalcijs. Kālijs un kalcijs veicina augiem ziemcietību. Bet ar fosforu var arī pamatīgi sabojāt dārzu, jo tas bremzē slāpekļa uzņemšanu augiem pēc tam. Var griezt bukšus, tūjas, īves. Nevajag atlikt šo darbu uz pavasari, jo pēdējos gados, ja apgriež agri pavasarī, tomēr spēcīgajā saulē bieži apdeg. Stādot tūjas, jo nabadzīgāka augsne, jo dziļāka jāveido stādīšanas bedre. Jāsagatavo laba augsne, nevajag gan aizrauties ar kūtsmēsliem, bet kūdras substrāts noteikti vajadzīgs. Ja rozes ir skārusi miltrasa, kailos dzinumus rozei nogriezt. Slimības skartās lapas aizvākt.

Kurš gan nav dzirdējis par to, ka veselam un stipram organismam nepieciešami vitamīni. Bet cik daudzi ir arī dzirdējuši to, ka vitamīni mēdz nodarīt vairāk slikta, nekā laba. Kā tad tad īsti ir un kur šajos pretrunīgajos apgalvojumos meklējama patiesība? Aizvien vairāk ārstu un pētnieku norāda, ka vitamīnu lietošana ir pārvērtēta. Vienlaikus, vitamīnu un uztura bagātinātāju ražošana ir nopietna industrija. Vai patiešām varam teikt, ka itin labi varam iztikt bez vitamīniem? Par to, kādi pētījumi šajā laukā veikti un cik tad daudz zinām par dažādu vitamīnu iedarbību uz mūsu organsimu, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes Farmācijas fakultātes Farmācijas ķīmijas katedras vadītāja docente Inga Urtāne un uztura speciāliste, uzturzinātnes maģistre Ksenija Andrijanova. Mītu par vitamīnu lietderību un izmantojumu ir daudz, tajā pašā laikā nevajag novērtēt par zemu vitamīnus, bet jāzina vieta, laiks un pareizais veids to uzņemšanai. "Ir jābūt piesardzīgiem un arī pārliecinātiem par to, ko darām, ja nepieciešams konsultēties ar citiem, ne pašiem pieņemt lēmumus," atzīst Inga Urtāne. "Neiekrist reklāmas slazdos, klausīties ārstu, nevis televizoru, žurnālu vai cilvēku bez medicīniskās izglītības," norāda Ksenija Andrijanova. Viņa arī bilst, ka javeic asinsanalīzes, tas parādīs, kas organismā trūkst, būs pamats vitamīnu lietojumam. "Nav konkrētas definīcijas, kas apliecinātu, no cik vitamīnu kopuma sākas  multivitamīni. Tas ir vairāk mārketinga jēdziens, tas nav zinātnē balstīts," skaidro Andrijanova. Urtāne bilst, ka no ražotāja atkarīgs, cik vitamīnu kopuma viņš savu piedāvājumu nosauc par multivitamīnu. "Organismā, lai vitamīns veiktu savu funkciju, bieži ir svarīga vide, kādā nokļūst. Varbūt ne kombinācija, bet vide organismā, ko varam izmainīt ar dažādiem citiem faktoriem," vērtē Urtāne. "Vitamīnus nav iespējams pārvērtēt, bez tiem nav iespējama normāla organisma funkcionēšana. Es ieteiktu diferencēt vitamīni un uztura bagātinātāji, jo vieni atrodas dabiski pārtikā. Vitamīni, kas ir pārtikā ir viennozīmīgi nepieciešami, arī pārdozēt ir grūti. Uzņemot vitamīnus ar uztura bagātinātājiem, ir liela iespēja, ka uzņemam nevajadzīgus, pae daudz, tie var būt toksiski pārāk lielās devās. Bieži cilvēki šos vitamīnus uzņem diezgan bezjēdzīgi," uzskata Andrijanova. Viens ir, ka analīzes rāda, ka trūkst, piemēram, D vitamīns, bet otrs,ir modes jautājums,  ko ieteica kāds influenceris, draudzene, uzrunāja reklāma, iegādāties un lietot bez mērķa un nolūka. "Būtu jāatbild uz jautājumu, kad lietot vitamīnus, nevis, vai lietot vitamīnus. Tas atkarīgs no situācijas un cilvēka veselības," turpina Andrijanova. "Vitamīnu pārdozēšanas risks ir daudz augstāks un var attīstīties, ja vienlaikus lietojam vairākus vitamīnu preparātus vienlaicīgi. Tas diemžēl nav retums," skaidro Urtāne. Mēdz būt, ka cilvēks vienlaicīgi lieto līdz pat 16 dažādiem uztura bagātinātājiem. "Cilvēki šodien dzīvo bailēs, ka kaut kā var nepietikt, to risinām, nevis, ēdot vairāk augļus un dārzeņus, bet skrienot uz aptieku pēc tabletes," vērtē Adrijanova. C vitamīns - pirmais rūpnieciski ražotais vitamīns C vitamīnu mākslīgi sintezēja pagājušā gadsimta 20. gados un desmit gadus vēlāk sākās tā rūpnieciskā ražošana arī Latvijā. Šī vitamīna lietderību un nepieciešamību 30. gadu presē atzina arī profesors Augusts Kirhenšteins. Par vitamīnu atklāšanas vēsturi pasaulē un Latvijā stāsta medicīnas vēsturnieki, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciālisti Juris Salaks un Ieva Lībiete. ”C vitamīns priekš pāris gadiem vēl bij gluži nepazīstama viela, bet tagad tā noslēpums jau pilnīgi atrisināts. Pretskorbutiskais C vitamīns ir samērā vienkārša organiska viela, kas pieder pie cukuru grupas. Sevišķi daudz viņa ir melnajās jāņogās (upenēs), apelsīnos un citronos, tomātos, kartupeļos, nierēs, paprikas pākstīs. No beidzamām vien jau ir iegūts ap 400 g tīra C vitamīna. Askorbīnskābe ir visaktīvākais no visiem līdz šim pazīstamiem šā vitamīna preparātiem un šo īpašību uzglabā arī pēc daudzkārtīgas pārkristallizēšanas. Askorbīnskābi cilvēkam vajag 25-50 miligramus dienā. Ja cilvēks šo daudzumu nedabū, tad organismā parādās slimības pazīmes, un beidzot nāk saslimšana ar skorbutu. Sintētiskais C vitamīns ir gluži tāds pat kā dabīgais, tas dziedina skorbutu,” tas par C vitamīnu rakstīts laikraksta „Burtnieks” 1930. gada 1. decembra numurā. Tikai pagājušā gadsimta sākumā parādās termins vitamīns. Šo vielu no kviešu dīgstiem 1911. gadā izdalīja poļu izcelsmes amerikāņu bioķīmiķis Kazimirs Funks, kas to nosauca par dzīvības amīnu jeb vitamīnu. Tas bija B1 vitamīns. Lai arī jau 18. gadsimta vidū tika publicēts traktāts pa cingu, proti, slimību, ko izraisa ilgstošs C vitamīna trūkums organismā, un traktātā ir teikts, ka svarīgi ir uzturā lietot citrusaugus un zaļus dārzeņus, pagāja aptuveni 170 gadi, līdz tika noskaidrots, kas tad ir tās vērtīgās uzturvielas, kas pasargā no cingas jeb skorbuta un citām ar vitamīnu trūkumu saistītām kaitēm. Iesākumā C vitamīnu varēja iegādāties tikai aptiekās un dažviet to pārdeva tikai kā recepšu medikamentu, nedaudz vēlāk, pagājušā gadsimta 50. un 60. gados, vitamīnus kā pārtikas piedevas sāka tirgot arī lielveikalos.  

Sarkans, apaļš un ar zaļu micīti. Tā pavisam vienkārši mēs varam aprakstīt dārzeni, kas patiesībā ir oga – tomātu Tomēr sen jau pagājuši tie laiki, kad tomāti bija tikai sarkani. Par jaunām tomātu šķirnēm un tendencēm tomātu audzēšanā, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā tikt pie bagātīgas tomātu ražas, stāsta pieredzējušās tomātu audzētājas Elga Bražūne un Linda Grotupe un jaunā tomātu audzētāja Zane Pekuse. Daži pieredzējušo audzētāju ieteikumi: Ja šķiet, ka tomāti nogatavojas lēni, tie jāatsedz saulei. Nevajag nolasīt visus gatavos augļus, jo tie izdala dabīgo etilēnu un veicina citu tomātu gatavošanos. Var ienest ābolus siltumnīcā, tie arī izdala dabīgo etilēnu, kas veicinās tomātu gatavošanos. Vasarā siltumnīcu nevajag vērt ciet ne dienu, ne nakti. Lai vēdinās! Naktī pievērt ciet siltumnīcu vajadzētu, kad sola zem plus 10 grādiem. Tomātu sēklas pirms sēšanas pavasarī nevajag kodināt, ja tā nav komercražošana. Var dezinficēt zilajos graudiņos vai spirtā. Komercražotāji hibrīdšķirņu audzēšanai izmanto minerālmēslus, tās šķirnes, ko audzē mazie audzētāji, neizmanto pilnvērtīgi minerālmēslus un arī garša stipri mainīsies. Lai tomāti būtu atbilstoši šķirnei, garšīgi un bez serdēm, var uzzināt tomātu audzētāju ziemas seminārā janvāra pēdējā sestdienā. Seminārs parasti notiek Zinātņu akadēmijas telpās. Informāciju varēs atrasts mājaslapā neslinko.lv. Agrotehnika un augsne tomātu audzēšanā ir svarīga, ko barojam, to saņemam. Ja augsne ir par skābu, tomāti neuzņem vajadzīgos mikroelementus. Tomātiem vajadzīgs neitrāls ph līmenis, tam jābūt 6-6,3. pH līmenis zem 6 ir par mazu. Gadskārtējā lielīšanās ar tomātiem notiks divos tradicionālos pasākumos – izstādē “Tomāti 2019” Latvijas Dabas muzejā, kas notiks no 21. līdz 25. augustam, un tomātu svētkos Brenguļos. Vasara noslēgsies ar tomātu zupu Brenguļos 31. augustā. Raidījums tapis ar Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta atbalstu.  

Vides organizācijas atbalsta tūlītēju depozīta sistēmas ieviešanu dzēriena iepakojumam Latvijā, bet atkritumu apsaimniekotāji saka, ka sistēmai jābūt citādai – plašākai. Kuram taisnība un vai depozīta sistēma vispār Latvijā tiks ieviesta, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Pasaules dabas fonda Latvijā vadītājs Jānis Rozītis, Latvijas pārtikas uzņēmumu federācijas pārstāvis Pēteris Liniņš, Tirgotāju asociācijas izpilddirektore Anete Grigule un "Eco Baltia vide" direktors, Latvijas atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas pārstāvis Jānis Aizbalts. Jānis Rozītis norāda, ka Latvijā līdz šim atkritumu pārvaldībā nav izdevies iet tā, kā to pieprasa nākotnes pārvaldība. Viņš aicina ieviest depozītsistēmu iespējami ātri, lai arī labi apzināmies, ka tas nenosedz visus atkritumus, bet tikai daļu. Patēriņš aug graujoši, jāizmanto dažādi instrumenti, lai ietu uz priekšu. Skaidrs, ka depozītsistēmai jābūt bezpeļņas un noteikti jābūt caurskatāmām naudas plūsmām. Par tehniskiem jautājumiem ir jādomā un tie jārisina. Bet nedrīkstam apstāties, ja gribam būt kaut cik moderni un lūkoties uz izaicinājumiem, kādi ir vides prasību ziņā. „Nevajag dzīvot ar mītu, ka depozītsistēma izskaudīs šķirošanu. Tie ir divi paralēli procesi,” turpina Rozītis. Jānis Aizbalts bilst, ja Latvijai draud sods par pārāk kūtru atkritumu šķirošanu 2025.gadā, Igaunijai sodu var uzlikt jau nākamā gadā, jo depozītsistēmas ieviešana sagrāvusi viņiem dalīto atkritumu vākšanas sistēmu. Aizbalts norāda, ka jau sākotnēji, ieviešot depozītsistēmu, abas sistēmas ir „jāsasien kopā”. Pēteris Liniņš uzskata, ka pārtikas ražotāju pienākums nav subsidēt plašu atkritumu saimniecību. Depozītsistēma nerunā par atkritumiem, tā runā par iepakojumiem un tirgotāji ir atbildīgi par savu iepakojumu, ko ir gatavi apsaimniekot. Anete Grigule norāda, ka tirgotāji iebilst pret depozītsistēmas ieviešanu Latvijā, jo ne tikai ražotāji būs par to atbildīgi, bet arī tirgotāji. Galvenās iebildes – tā būs dārga, automātus paredzēts izvietot tirdzniecības vietās, kas parasti ir lielveikali, tādēļ cietīs mazie tirgotāji. Automāti būs jāapsaimnieko un par to visticamāk būs jāparūpējas tirgotājiem.

    Ko dod Tava balss Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kā izskatīsies vēlēšanu biļetens, kas notiks 2020.gadā, kad beigsies "Eiropas nauda", kāds labums ES, ka esam daļa no tās, BREXIT, FAKE NEWS un daudz kas cits. Kas vispār ir Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kā un ko mēs varam ietekmēt, lai padarītu Latviju par modernāku valsti? Diskutējam kopā ar jauniešu aktīvisti Natāliju Knipši un komiķi Edgaru Bāliņu. Kas notiks, kad 2020.gadā beigsies "Eiropas nauda"? Latvija svin 15. gadadienu Eiropas Savienībā. Kāds labums ES no tā, ka esam daļa no tās? Kā tas, kas notiek Eiropas Parlamentā, ietekmē Latviju? Brexit? Fake news? Būsim kritiski domājoši! Vai varam vadīties pēc kandidātu Saeimas vēlēšanu solījumiem? Nevajag vērtēt partiju kandidātus pēc dzeltenās preses virsrakstiem Kā izskatīsies vēlēšanu biļetens?    

    Ko dod Tava balss Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kā izskatīsies vēlēšanu biļetens, kas notiks 2020.gadā, kad beigsies "Eiropas nauda", kāds labums ES, ka esam daļa no tās, BREXIT, FAKE NEWS un daudz kas cits. Kas vispār ir Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kā un ko mēs varam ietekmēt, lai padarītu Latviju par modernāku valsti? Diskutējam kopā ar jauniešu aktīvisti Natāliju Knipši un komiķi Edgaru Bāliņu. Kas notiks, kad 2020.gadā beigsies "Eiropas nauda"? Latvija svin 15. gadadienu Eiropas Savienībā. Kāds labums ES no tā, ka esam daļa no tās? Kā tas, kas notiek Eiropas Parlamentā, ietekmē Latviju? Brexit? Fake news? Būsim kritiski domājoši! Vai varam vadīties pēc kandidātu Saeimas vēlēšanu solījumiem? Nevajag vērtēt partiju kandidātus pēc dzeltenās preses virsrakstiem Kā izskatīsies vēlēšanu biļetens?    

“Bronhiālā astma ir civilizācijas slimība, kas saistīta ar mūsu dzīvesveidu. Ja ņemam moderno dzīvesveidu, kāds pie mums tas ir no 90. gadu vidus, tas būtiski ietekmē alerģiju un astmas attīstību,” uzskata pneimonologs Māris Bukovskis. Bronhiālā astma ir hroniska iekaisīga elpceļu slimība, kas vienlīdz izplatīta gan Latvijā, gan citās valstīs. Ar šo slimību Rietumu sabiedrībā slimo katrs desmitais iedzīvotājs. Tās izcelsme tā arī līdz galam nav noskaidrota un diemžēl nopietna problēma ir tā, ka ģimenes ārsti ne vienmēr atpazīst šo slimību. Par slimības diagnosticēšanu un ārstēšanu raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta medicīnas zinātņu doktors, Latvijas Alergologu asociācijas priekšsēdētājs pneimonologs Māris Bukovskis. Pa tālruni uzklausām Latvijas ārstu biedrības prezidenti ģimenes ārsti Ilzi Aizsilnieci. "Astma ir iekaisums un elpceļu sašaurinājums un tas ir saistīts ar to, ka elpceļi reaģē ar bronhu spazmu un kairinājumu, kas veselam cilvēkam ir nekaitīgs – fiziska slodze, auksts gaiss, infekcijas, īpaši vīrusu infekcijas. Rodas tādi simptomi kā klepus, sēkšana, smagums krūtīs, elpas trūkums," skaidro Bukovskis. Nevajag gaidīt astmas lēkmi nakts vidu. Lielākā daļa pacientu ir tie, kas ilgstoši klepo. Ja klepus ilgs 2-4 nedēļas un ilgāk, jāskatās, vai tā nav astma. Pie ārsta bieži cilvēki atnāk tikai tad, kad klepus ir traucējošs. Statistika liecina, ka bērni ar astmu slimo biežāk, Bukovskis uzskata, ka bērniem to arī diagnosticē par daudz. Bet bērniem ir biežāk. Svarīgi, vai bērnam ir alerģija, ja ir alerģija, tad astma ir uz visu dzīvi, ja tās nav, ja tas ir vīrusu izraisītas bronhu spazmas agrīnā vecumā, bieži notiek spontāna izveseļošanās. Skolas vecumā lielai daļai šī problēma ir izzudusi, ar piebildi, ka nav alerģijas. Ja astmas simptomi bērnībā bijuši viegli, varbūtība, ka astma atgriezīsies dzīves laikā, ir maza. Kārtīgi plaušas izventilēt palīdz izsmiešanas, bet, ja kārtīgi izsmejoties parādās sauss klepus un smagums krūtīs, tas liecina par astmas simptomiem.

"Atsperi" šoreiz vada Gunda Vaivode no "Klasikas" un diriģents Normunds Šnē, bet Rīta intervijā tiekamies ar arhitektiem Andi Sīli un Gati Didrihsonu - jau pavisam drīz būs jāpieņem lēmums par Nacionālo koncertzāli... Turpinām "vingrot" ap Nacionālo koncertzāli, darām to jau padsmit gadu garumā. Šobrīd un vēl turpmākajās dienās notiks intensīvas diskusijas par to, kur, kāpēc un kādai jābūt Nacionālajai koncertzālei. Apkopoti ļoti daudzu speciālistu viedokļi, maijā notiks arī starptautiska konference par šo tēmu, bet 23. maijā Kultūras ministrija paredzējusi iesniegt Ministru kabinetā konceptuālu ziņojumu, kā rezultātā valdībai būs jāpieņem lēmums. 2006. gadā jau notika starptautisks konkurss, kurā piedalījās 12 projekti, un anonīmā balsojumā uzvarēja Anda Sīļa vadītā biroja projekts uz AB dambja. Iestājās krīze, sapnis izgaisa. Šobrīd kultūras ministre Dace Melbārde uzsver, ka pirms 13 gadiem iesākto projektu aizkavēt vairs nav vēlams un atlikt to vairs nevaram. Ir svarīgi pieņemt lēmumu un virzīties uz priekšu. Viennozīmīgs atbalsts - AB dambim Arhitekti un kultūras darbinieki atkal pauduši atbalstu Nacionālajai koncertzālei uz AB dambja, tāpēc studijā ir šī projekta autors Andis Sīlis, bet vispirms jautājums arhitektam Gatim Didrihsonam – Nacionālās arhitektūras padomes vadītājam. Kas nostrādāja par labu šim lēmumam – atkārtoti atbalstīt tieši šo projektu? Zinām, ka tika apskatītas vismaz 9 koncertzāles iespējamās vietas. Gatis Didrihsons: "Šo vietu varbūt bija pat vairāk. Kad uzzinājām, ka šis projekts ir dzīvs un top joprojām, pirmā reakcija bija izbrīns. Sapratu, ka arhitektiem, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem, bija informācijas vakuums. Zinājām, ka mums jāpauž kāds padoms ministrijai un arī Arhitektu savienībā lēmām, ka vajadzētu ar šo jautājumu iepazīties un izteikt savu viedokli. Sākām apkopot informāciju, kādi ir pretargumenti. Andis Sīlis nāca ar savu prezentāciju, viņš bija pārskatījis savu projektu, šo informāciju uzklausījām, un paralēli Kultūras ministrija pasūtīja birojam "Nams" Sergeja Ņikiforova vadībā papildināt jau 2014. gadā veikto scenāriju analīzi. Rezultātā sapratām, ka reāli ir trīs iespējamas vietas. AB dambis joprojām ir viena no labām alternatīvām." Pārējās vietas, kuras vērts pieminēt, ir Andrejosta un Andrejsala, kā arī Raņķa dambis, Uzvaras parka tuvākais gals pie Āgenskalna līča. “Manī ir divas reakcijas, kuras izjūtu: kāpēc mēs vispār skatāmies uz citām vietām, ja reiz mums ir bijis starptautisks konkurss un jau 15 gadu garumā mēs mērķtiecīgi virzāmies uz AB dambi?! Tā ir kultūras ministres gudra rīcība – jūtam, ka komunikācija jāmaina, esam gatavi atkāpties – laiks pagājis, esam pārdzīvojuši krīzi un varbūt tiešām ir kāda laba alternatīva? Varbūt vērts ieguldītos līdzekļus nolikt malā un sākt visu no jauna tās lietas skatīties? Bet tas, ko redzam – īsti citas vietas jau nav, visur ļoti lec ārā skaļi “pret”. AB dambis ir diezgan nepārprotama prioritāte." Jautāts, cik nospiedošs bijis lēmums par labu AB dambim no arhitektu puses, Didrihsons atklāj: "Abās padomēs sanāca tā, ka bija kvorums, un bija 18 "par" – gan Latvijas Arhitektu savienības padomē, gan Nacionālajā arhitektūras padomē. Arhitektu savienības padomē bija divi “pret” un trīs atturējās, bet Nacionālā padomē neviena “pret”, bet divi atturējās. Izteikts atbalsts." Mītu kliedēšana 2006. gadā Lielajā Pils ielā tika saskandinātas glāzes uz jaunā projekta veselību. Visi gatavojās, ka 2008. gadā viss būs gatavs un svinēsim mūzikas svētkus. Esam tajā pašā punktā. Kas ir galvenie mīti, kurus Andis Sīlis vēlētos kliedēt? Andis Sīlis: “Iespējams, ne pārāk veiksmīgi projekts tika komunicēts brīdī, kad kultūras ministre bija Helēna Demakova, un ne tik vienkārši paskaidrots, parādīts, kas un kā uz AB dambja iecerēts. Viens no galvenajiem mītiem – ka tā ir būve ūdenī. Tas tā nav. Jo pašu koncertzāli, ja tā atradīsies uz AB dambja, būvēsim ar visparastākajām tehnoloģijām. Tie ir pāļi, kas Rīgā plus mīnus visur ir vienādā dziļumā. Un tā būs nevis būvēšana no ūdens, bet būvēšana no dambja, kas ir normāla, transportam vai smagajai tehnikai pieejama platforma, kur varam ērti pāļus ieurbt. Jā, ir zināma taisnība, ka koncertzāle uz esošā dambja nav uzbūvējama, jo pats dambis ir avārijas stāvoklī, tam ir vairāk nekā simt gadu. Tā perimetrs ir būvēts no koka pāļiem, kas laika gaitā zaudējuši stingrību, un dambis jārekonstruē jebkurā gadījumā: jādzen jauna rievsiena tam apkārt, jānostiprina dambja perimetrs. Darbi būtu jāveic jebkurā gadījumā – jo vēlāk to darīs, jo dārgāk izmaksās, tāpat kā ar visām šādām nesošajām struktūrām. Savukārt lai koncertzāle tur ērti izvietotos, dambi, kas ir 400 metru garš, simt metru garā posmā vajadzētu paplašināt par metriem divdesmit. Tātad rievsienu iespiežam salīdzinoši seklā līcītī starp dambi un viesnīcu Radisson, tur ir apmēram četri līdz seši metri dziļš ūdens. Rievsiena ir saprotama, vienkārša tehnoloģija – tā tiek stiprinātas visas ūdens malas Latvijā, kuru ir ārkārtīgi daudz. Ja dambi simt metru garajā posmā paplašinām, aizberam ar turpat no Daugavas izsūknēto smilti, rodas eleganta platforma ar visnotaļ labiem ģeoloģiskajiem apstākļiem, jo tieši nesošais slānis, kur ir AB dambis, ir tuvāk grunts virsmai nekā Uzvaras parkā vai Skanstē. Ja domājam par Uzvaras parku kā alternatīvu – tur ir diezgan ūdeņaina vieta, tur ir purvs. Būvbedre izmaksātu dārgāk. Būvēt purvā ir tehniski sarežģītāk nekā būvēt uz dambja, kas nekad nav bijis dabīga ģeoloģiska struktūra – tas ir mākslīgi veidots, tur ir sausa smilts, kas no Daugavas izsmelta. Tas ir pilns ar savu smilti. Tāpēc mīts, ka būvēt tur ir dārgāk, nav pamatots – tur kā reiz šo struktūru ir uzbūvēt lētāk! Vienīgais, kas ir dārgāks – paša dambja perimetra nostiprināšana un šīs platformas izveidošana. Pašai koncertzālei, kā mēs labi zinām, šobrīd budžetā naudas nav, jo ir daudz citu vajadzību. Ints Dālderis jau sen izcīnījis un koncertzāles vajadzībām rezervējis Eiropas fonda līdzekļus 23 miljonu apmērā. Bija ideja šos fondus novirzīt un koncertzāli būvēt kādā alternatīvā vietā degradētās teritorijās – tas ir stāsts par Skansti, bet privātā partnerība tur nebija iespējama tāpēc, ka tā ir privāta zeme. Eiropas fondu procedūra paredz, ka 23 miljoni jāiegulda un jāsasniedz pabeigts rezultāts, un šobrīd fondi varētu tikt tērēti arī tādā veidā, ka tiek savests kārtībā AB dambis – inženiertehniskā būve, kas nosacīti ir vēsturisks mantojums kultūrvēsturiskajā centrā. Savedam kārtībā milzīgu publisko ārtelpu, uzlabojam vēsturisko centru un projekts noslēdzas ar to, ka esam uzbūvējuši divus tiltus uz AB dambi, nostiprinājuši perimetru, izveidojuši tur stāvvietu simt automašīnām un uztaisījuši jaunu, skaistu labiekārtojumu. Nauda tiek iztērēta tādā veidā, ka Rīgas koncertzālei ir jau pievilkts ārējais inženiertīkls un atrisināta transporta pieejamība un viss nosacītais sadārdzinājums, kas saistīts ar AB dambi, tiek finansēts ar līdzekļiem no Eiropas fondiem. Atliek tikai beigās uzlikt tos smukos klucīšus virsū." Tumšais stikls un atspulgi par velti Tiesa gan, daži to neganti saukā par akmeņogļu kaudzi. "Jāatzīst, ka brīdī, kad pirms padsmit gadiem prezentēju publikai šo projektu, bija neizpratne, kāpēc tieši tā. Tagad vairs neesmu dzirdējis negatīvus komentārus. Toreiz ideja bija tāda, ka uz Daugavas panorāmas, kas ir pilsētas un valsts galvenā ass, iezīmējas bibliotēka, kas ir gaiša - caurspīdīga informācija staro no tās ārā. Koncertzāle man šķita tāda, kuru vajag ietērpt mazliet citā vizuālajā tēlā – klasiskās mūzikas mūzikas klausīšanās ir introverts process, iekšējs pārdzīvojums. Nevajag kairinājumu uz āru. Melnas, lakotas klavieres un svinīgā atmosfēra... Tā ir viena lieta. Bet otrs iemesls, kāpēc tur ir melns – rezidentu orķestriem vajadzēs pietiekami daudz mēģinājumu telpu, kur cilvēki uzturēsies ikdienā, kur viņi strādās, pavadīs visu savu laiku, un skaidrs, ka tur vajadzīga dabīgā gaisma. Ja skulpturālam tēlam uztaisām parastus ofisa logus, tas zaudē savu skulpturālo kopumu. Savukārt cauri tumšajiem stikliem varam nodrošināt labu dienas gaismu visā zālē." Savukārt stiklos spoguļojas gan Daugava, gan Vecrīga, gan Rīgas panorāma. Kā diskusijā atzina Aigars Bikše – tas taču viss ir par pliku velti, isi silueti, kas atspoguļojas. 1400 vietu - Rīgai adekvāti Kāds ir Normunda Šnē viedoklis - vai plānotās 1400 vietas koncertzālē ir labi? "Jā, domāju, Rīgai tas ir optimāli – arī skaniski, jo lielākās zālēs sēžot kur tālāk bieži ir sajūta, ka gribas “to radio pagriezt skaļāk”. Mūzika ir ārkārtīgi dažāda. Kā jau Andis saka, ir brīži, kas ir absolūti intīmi, personiski, bet ir arī tādi, kuros jumts un debesis atvēras. Man pašam pēdējā laikā vislabāk patīk mūziku klausīties mājās un vienatnē, bet tas ir cits jautājums. Pusotrs tūkstotis vietu Rīgai ir vislabākais variants, vairāk mums nevajadzētu." Vairāk un plašāk klausieties raidījumā!

Šie klipi ir ņemti no Svarīgo detaļu podkāsta sarunas ar kvantu fiziķi Vjačeslavu Kaščejevu. Baudi un dalies! Podkāsta mājaslapa: SvarigasDetalas.lv - atstāj tur savu e-pastu un saņem ziņu par katru jauno sēriju. Pilnā sērija no kuras ņemts šie klipi: http://svarigasdetalas.lv/2018/12/06/svarigas-detalas-30-vjaceslavs-kascejevs-dzives-macibas-no-kvantu-fizika/ Podkāsta Facebook lapa: facebook.com/SvarigasDetalas/ Podkāsta Patreon lapa: https://www.patreon.com/SvarigasDetalas Es Twitterī: @JurisBaltacs

Rožu ieziemošana un siltumnīcu dezinfekcija – tā ir tikai neliela daļa no dārza darbiem, kas būtu jāpaveic oktobrī. Par šiem un citiem rudens darbiem saruna ar “Aldermaņa dārzniecības” direktori Viju Rožkalni un zemnieku saimniecības “Dzērves” pārstāvi, dārzkopi Marutu Kaminsku raidījumā Kā labāk dzīvot. Speciālistu ieteikumi: Šoruden mitrums zemē ir daudz par maz. Tāpēc augi jālej, lai pirms ziemas tie sadzeras, sevišķi jūtīgie, rododendri, hortenzijas, skuju dzīvžogi. Nevar aiziet ar “sausām kājām gulēt”. Toties rozēm nedraud izsušana, pa piesedz par ātru.  Ar rožu segšanu vēl nevajag steigties. Ieziemot var sākt, kad pa nakti temperatūra ir ap +4-5 grādi, tuvojas nullei. No siltumnīcas vajadzētu izvākt vecās lapas un augu atliekas, uzrušināt zemi. Tagad visas rušināšanas jēga, lai zemei piekļūtu gaiss un jau agri pavasarī var iesēt salātus un redīsus. Bioloģiskos preparātus zemē var iestrādātu jau rudenī. Rudenī siltumnīcā var iestrādāt kompostu, kūtsmēslus. Siltumnīcu var dezinficēt, dedzinot sēru. Ar sēru var izkūpināt plēves un stikla siltumnīca, ne polikarbonāta. Tās var apstrādāt ar sodas šķīdumu vai zilajiem graudiņiem. Ar sēru var apstrādāt tikai tukšu siltumnīcu, ja tur aug zemenes vai vīnogas, to nevar darīt. Nevajag siltumnīcā turēt ķebļus, vecus krēslus, podus. Arī kompostam vajag mitrumu. Ja nav pa vasaru laistīts, šobrīd ir nekāds. Skujas var sagrābt un atstāt zem krūmiem. Priežu skujas var sajaukt ar sausu kūdru un piesegt rozes. Roze ir "ēdelīga", visu laiku kārtīgi jābaro, tad arī mazāk slimos. Ogu krūmiem tagad var izgriezt vecos un sausos zarus. Īstais brīdis arī ogu krūmus stādīt un pārstādīt.

Īsi diskutējam par to, kāpec ir un nav nepieciešams off-season jeb brīdis bez treniņiem pēc aktīvas riteņbraukšanas sezonas beigām. Jānis dalās ar savu atlētu sniegumiem un uzvarām. Stāstām par iespējam piedalīties ārzemju sacensībās. train2win.lv/lv/ Seko T2W lapai Facebook - fb.com/Train2Win.lv Seko T2W lapai Instagram - www.instagram.com/train2wincoaching Piebiedrojies Strava klubam - www.strava.com/clubs/Train2WinCoaching

Dzejnieces Ievas Rozes (1971 - 1991) likteni visprecīzāk raksturo skaitļi iepriekš lasāmajās iekavās. Viņas debijas krājumā "No vienas tumsības otrā" apgāda "Liesma" sērijā "Pirmā grāmata" varam ieraudzīt jaunu sievieti, kura eksistē starp divām pasaulēm: bērnību, kurā ir noteikta pasaules kārtība, smaržas, krāsas un pārdomas, un pieauguša cilvēka pašiem pirmajiem soļiem īpatnā, skarbā pasaulē. Tomēr tajā mīt arī mīlestība un tuvība. Kurā gribas iespiesties un ieritināties. Vai, tieši otrādi - uzvilkt tai pāri jautājuma zīmi. Bēgt. Saglabāt sevi. Krājuma eksemplārā, kuru Toms ar Svenu atrada Velgas Kriles dzimtajās mājās "Strautiņi", Ieva ierakstījusi savai draudzenei veltījumu: "Mīļo Velgi! Neļaujies, lai visa pasaule Tev sāp! Tas nav vajadzīgs. Nevajag sevi raustīt gabalos. Zvaigznes kad nolaidīsies, prasīs un ņems Tevi veselu!" Par tām zvaigznēm, kuras redzēja un juta Ieva Roze, klausieties raidījumā "Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru"  

Neatkarīgi no laika apstākļiem, sākoties vasaras pēdējam mēnesim, dārzā parādās vairāk rūpju – gan ražu novācot, gan par jaunu domājot. Līdz ar augustu sākas cikls, kad pakāpeniski sākam gatavoties ziemai un arī nākamajai sezonai. Par dārzā darāmo šobrīd un par to, kā palīdzēt atkopties dārzam no šīs vasaras karstuma, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta dārzniece Maruta Kaminska un Aldermaņa dārzniecības vadītāja, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožkalne. Dārznieču novērojumi, padomi un ieteikumi šajā karstajā vasarā: Dārzos, kur laista, rozes zied fantastiski! Rozēm ir daudz pumpuru, tās vajadzētu viegli mēslot. Arī augļi ienākas fantastiski. Kādi šogad ir bumbieri! Visam ir labās un sliktās puses. Karstumā ap +30 grādiem Latvijas reģionam raksturīgās slimības, ko izraisa sēnītes un baktērijas, neattīstās. Taču sākas kaitēkļu problēma. Tās ir divas lietas, kas nav tipiskas mūsu reģionam. Jācīnās gudri un ekoloģiski ar kaitēkļiem. Vasaras puķes jāmēslo bieži – katrā laistīšanas reizē. Siltumnīcas ir okupējuši tauriņi. Lai ābolos nebūtu tārpi, ābelēm vajadzēja likt ķeramās jostas, kurās krīt ābolu smecernieki. Slazdus, lai kaitēkļus ķertu. Mazākos ābolus vajag novākt, atstāt lielākos gatavoties. Noziedējuši flokši un Japānas spirejas. Jāapgriež. Spirejas, lai laicīgi apgriež, uzzied otrreiz. Miķelīšus vajadzētu ar sēra pulveri noputināt vakarpusē. Dienas karstumā ne. Skujeņus var mēslot ar ūdeni šķīstošiem minerālmēsliem. Karstuma ietekmē tomātiem var parādīties plīsumi. Tas var būt no neregulāras laistīšanas. Skudras nevajadzētu nīdēt ar visādām indēm, var viņas padzenāt uz citu vietu ar rušināšanu. Klausītāji iesaka skudras izdzenāt aplaistot tās ar šņabi vai apbārstot ar maisījumu no parastā krīta, kas sajaukts ar melniem pipariem. Ķirbjus, kas neaug vairs lielāki, ātrai ēšanai var jau ņemt nost. Glabāt ziemai tos nevarēs. Pavasarī ābeles var apsmidzināt ar bordo maisījumu, lai ražas laikā augļi nepūtu. Nevajag pirkt nesijātu melnzemi zemi no nezināmiem pārdevējiem. Tā var uz dārzu atbraukt kurmis un pat zemesvēzis. Melnzemes tirgus Latvijā ir nesakārtots.