Podcasts about meistars

Stāsta pianists Ventis Zilberts Vai zini, ka daudzu izcilu komponistu opusi dažkārt pie klausītājiem nonāk simtiem gadu pēc viņu nāves? Viens no autoriem, kura skaņdarbs tikai pēc apmēram 150 gadiem "ieraudzīja dienas gaismu", bija austriešu komponists Volfgangs Amadejs Mocarts. Runa ir par viņa Rondo klavierēm un orķestrim La mažorā ar Keheļa kataloga numuru 386. Pēc autoritatīva amerikāņu muzikologa-pētnieka Alfrēda Einšteina (nesajaukt ar fiziķi Albertu Einšteinu!) domām tas komponēts 1782. gada beigās. Lūk, īsa šīs partitūras likteņa biogrāfija. Šī Koncertrondo manuskriptu savulaik Mocarta atraitne pārdeva izdevējam Johanam Antonam Andrē, kurš to netika publicējis, jo trūka manuskripta pēdējo lappušu. Tāpēc viņš to pārdeva tālāk, un notis galu galā nonāca Anglijā kāda Sterndeila Beneta īpašumā. 1838. gadā cits anglis – komponists Cipriani Poters – izveidoja visa darba aranžējumu klavierēm solo, kurā pazudušo lappušu vietā bija iekļauts viņa paša radīts noslēgums. Pēc simt gadiem jau pieminētais Alfrēds Einšteins publicēja Rondo partitūras rekonstrukciju, izmantojot šo aranžējumu klavierēm solo. Tas bija 1936. gadā. Tad vēl dažu nozaudēto oriģinālo lapaspušu atradumi laiku pa laikam, un visbeidzot, 1980. gadā, gandrīz 200 gadus pēc skaņdarba radīšanas, Britu bibliotēkā tika atrastas četras no septiņām pēdējām partitūras lapām! Partitūras ērkšķainais ceļš, lai to pilnvērtīgi atskaņotu koncertzālēs vai veidotu ierakstus, bija noslēdzies! Bet kā pie mums, Latvijā? Mūzikas vēsture nesniedzas gadsimtu garumā, tomēr arī XX gadsimts devis vienu otru pārsteigumu klausītājiem, – gandrīz līdzīgi kā mazajā vēstījumā par Mocarta Rondo likteņgaitām. Stāsts ir par diriģentu un komponistu Leonīdu Vīgneru un viņa sacerēto Klaviersonāti. Tālajā 1928. gadā, divus gadus pirms Jāzepa Vītola kompozīcijas klases absolvēšanas Latvijas konservatorijā, Leonīds Vīgners sava kompozīcijas skolotāja vadībā sacerēja Sonāti klavierēm, ļoti apjomīgu darbu četrās daļās. Domājams, ka sonātes žanrā rakstīts darbs bija obligāta prasība visiem tā laika kompozīcijas klases studentiem, jo līdzīga veida opusi atrodami arī citu tā laika konservatorijas studentu skaņdarbu sarakstos  – te var minēt gan Haraldu Berino, gan Jāni Ivanovu, gan Ādolfu Skulti.  Pēc Sonātes nospēlēšanas eksāmenā, ko īsti nevar skaitīt par publisku atskaņojumu, Leonīda Vīgnera darbs pie klausītājiem nonāca tikai 60 gadus pēc uzrakstīšanas – 1988. gadā. Jutos ļoti pagodināts, kad Meistars man uzticēja pirmatskaņot to koncertā mūsu mūzikas augstskolas Lielajā zālē. Vēlāk mēģināju izzināt, kāds ir bijis pirmais publiskais skaņdarba eksponējums un kāpēc nošu materiāls tik ilgus gadus gulējis plauktā. Lūk, daži momenti no Leonīda Vīgnera paskopi stāstītā: vispirms par šo izvērstā opusa atskaņojumu viņa kompozīcijas eksāmenā. Kā jau tas studentiem visos laikos raksturīgi, sonātes pēdējās lappuses tapušas burtiski dažas stundas pirms priekšā spēlēšanas Jāzepam Vītolam. To atskaņojusi topošā diriģenta studiju biedrene Tatjana Babina – pēc Leonīda Vīgnera paustā – izcili talantīga pianiste. Saprotams, pēdējā brīdī rakstītais Sonātes noslēguma posms bijis jālasa no lapas. Vīgners pats atskaņojis skaņdarba lēno daļu. Viss izdevies lieliski, darbs novērtēts ar augstāko atzīmi. Vēlākajos gados autors, būdams aizņemts ar darbošanos diriģēšanas jomā, esot gluži vienkārši piemirsis par savu opusu. Piemirsis vairāk nekā pusgadsimtu! Skaņdarba atdzimšanas sākuma  impulss bija tik pat īss, cik maestro sacītais: "Es, krāmējoties pa šūflādi, atradu notis, – varbūt ņemsi nospēlēt!" Pēc pirmatskaņojuma tapa radio ieraksts, vēlāk Sonāti atskaņoja arī pianiste Jautrīte Putniņa, viņa par tās materiālu izsacījās visai jūsmīgi, kas nebūt nebija viņai raksturīgi. Sonāti iepazinis arī viens otrs students, atskaņojot atsevišķas daļas. Un, visbeidzot, vēl viens pārsteigums, atkal ar skatu uz plašo pasauli.  Pagājušā gada oktobrī masu medijos parādījās lakoniska ziņa: "Ņujorkas Morgana bibliotēkā atrasts manuskripts ar partitūru, kuru, domājams, 19. gadsimta 30. gados sarakstījis Šopēns." Tikai 24 taktis! Eksperti spriež, ka var dot 98% garantijas, ka šo miniatūru – Valsi – pirms gandrīz 200 gadiem rakstījusi slavenā poļa roka. Tikai trīs, manuprāt, saviļņojoši  gadījumi, bet līdzīgu mūzikas vēsturē ir gana daudz, bet par tiem – kādu citu reizi.

Kultūras rondo tiekamies ar sagatavoto klavieru spēles meistaru, komponistu un Amerikas Kinoakadēmijas balvas "Oskars" ieguvēju Folkeru Bertelmanu jeb Hauschku no Vācijas. Savos koncertos viņš nekad iepriekš nesagatavo programmu, bet improvizē atkarībā no koncerta vietas un konkrēto klavieru personības. „Tas liek justies mazliet kā uz klints malas, bet vienlaikus ļauj būt ļoti klātesošam,” saka vācu mūziķis un sagatavoto klavieru meistars Hauschka, kurš 30. aprīlī uzstāsies ar koncertu "Hanzas peronā" Rīgā. Hauschka ir viņa skatuves vārds, bet pēdējā desmitgadē viņš spoži uzmirdzējis arī filmu mūzikas pasaulē ar savu īsto vārdu Folkers Bertelmans (Volker Bertelmann). Par mūziku filmai „Lauva” viņš saņēma savu pirmo "Oskara" nomināciju, bet dažus gadus vēlāk tika arī pie "Oskara" statuetes par darbu pie filmas „Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Šogad viņš “Oskaram” bija nominēts trešo reizi – par mūziku Edvarda Bergera filmai “Konklāvs”, kas ieguvusi jaunu aktualitāti līdz ar gaidāmajām Romas pāvesta vēlēšanām. Šī intervija gan tika ierakstīta, pirms pasauli pāršalca ziņas par pāvesta Franciska aiziešanu mūžībā.

Stāsta gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs 1973. gadā Pols Makartnijs satikās ar [aktieri] Dastinu Hofmanu, kurš viņam parādīja "The Times" žurnālu. Tajā bija teikts, ka Pikaso, kurš nupat bija devies citā saulē, pēdējie vārdi, ko viņš pie vakariņu galda sacījis saviem viesiem naktī pirms savas aiziešanas, bijuši šādi: "Drink to Me!" Sak', dzeriet par mani, dzeriet par manu veselību, jo es vairs nevaru iedzert... Makartniju šis stāsts ļoti aizrāvis, un viņš jo ātri uzrakstīja dziesmu "Picasso's Last Words" ("Drink to Me"), ko iekļāva 1973. gada albumā "Band of the Run", veltot to tieši Pablo Pikaso. Pols Makartnijs ir ne tikai mūziķis – viņš arī glezno un rīko izstādes. Viņa gleznas gan nav tieši Pikaso iespaidi: tā vienkārši ir mūsdienu modernā glezniecība. Kā viņš pats saka – kad mūzika man apnikusi, ķeros pie otas un gleznoju. Jo māksla un mūzika ir ļoti tuvas. Makartnijs arī ļoti cienīja Pikaso un sekoja viņa daiļradei. Pikaso bija ģēnijs, kurš mainīja mākslas uztveri. Piemēram, kubisms, ko viņš attīstīja kopā ar Žoržu Braku – ar to saistās interesants stāsts. Braks, kad Pikaso nācis pie viņa darbnīcā – viņi bija draugi, pagriezis savus darbus tā, lai tos neredz, jo – atnāks Meistars, kaut ko nočieps, pēc tam to darbu izstādīs pirmais un teiks, ka kubismu izdomājis tieši viņš. Pikaso gan pats arī atzina: "Man nav grūti kaut ko paņemt no lielmeistariem, jo es tāpat redzu citādāk." Un tā bija ar visu. Piemēram, jauks ir stāsts par to, kā viņš reiz pusdienojis kopā ar ģimeni, un pusdienās bijusi smuka zivtiņa. Viņš to apēdis, ilgi pētījis asaku un tad sacījis: "Ātri, ātri dodiet man keramikas bļodu!" Asaciņu uzlicis uz bļodas, uzreiz to apgleznojis, iedevis apdedzināt, un pēc kāda laika bijis gatavs mākslas darbs, par kuru viņš noteicis: "Redz, kādas necilas lietas var pārvērst par mākslu!" Viņš bija ļoti apmierināts.  Pikaso, kā zināms, dzimis Malagā. Viņam bija gan rozā periods, gan zilais periods. Un interesanti, ka viņš bija ne tikai ģeniāls mākslinieks, bet arī ģeniāls pārdevējs, kurš mācēja pārdot savus darbus. Kad restorānā kāds viņam palūdza, vai nevarot uzzīmēt viņa portretu, Pikaso paņēmis lapu, ātri uzzīmējis, un uz jautājumu, cik tas maksā, atbildējis: desmit tūkstoši dolāru! Jautātājs teicis – tas taču nevar būt! Jūs veltījāt tam tikai divas minūtes! Uz ko Pikaso savukārt atbildējis tā: "Bet es piecdesmit gadus mācījos, lai tā spētu."  Pikaso bija amizants tipāžs: piemēram, viņš ļoti, ļoti interesanti ģērbās. "Es ģērbjos, tā, kā man patīk. Man tā mode varbūt pat neinteresē. Jo, ja tā būs mode, es būšu tikai tāds modes eksemplārs, bet es esmu mākslinieks." Par saviem darbiem viņš pats bija sajūsmā, tomēr arī kritiku ņēma vērā. Kad viņam prasīja – ar ko jūs atšķiraties no pārējiem māksliniekiem, Pikaso atbildēja: "Es esmu ģēnijs. Pārējie? Kā nu kurš..." Pēc Otrā pasaules kara viņam bija iespēja strādāt pilī, kur viņš varēja gleznot antīkas lietas. Arī Pikaso muzejs Parīzē pēc atjaunošanas ir ļoti, ļoti skaists. Tagad šeit aplūkojama izstāde "Pikaso un Polloks". Polloks ar savu tašismu arī iespaidojies no Pikaso. Viņa un Pikaso darbi te salikti blakus – liekas, ka viens autors šos darbus gleznojis! Pikaso teicis, ka visa pasaule ir darbnīca. Līdzīgi domā arī Makartnijs. Kad viņam prasa – kā jūs sacerat dziesmas, kā tas notiek, viņš saka: ja no rīta pamostos, pieceļos un apsēžos pie galda ar domu uzrakstīt dziesmu, nekas nesanāk. Tad es aizeju gulēt, paguļu, pieceļos, uzrakstu, un viss notiek. Tādā ziņā spontanitāte un intuīcija – tā piemita gan Pikaso, gan piemīt Makartnijam. Ģēnija pazīme. Kā teica arī Pikaso – visu nevar ieplānot, jo, ja ieplānosi, tad nepaspēsi to visu izdarīt. Bet ja neplāno, viss iet itin kā pats no sevis un veiksmīgi.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Par leļļu filmu studiju šo to zināju diezgan sen. Dažas filmas arī bija redzētas. Pirmā tikšanās ar meistaru bija laikā, kad Leļļu teātris svinēja izrādes “Velniņi” jubileju: Atveras durvis, ienāk Arnolds Burovs, Arvīds Noriņš, Valentīns Jēkabsons un Gedimīns Kotello. Galanti kungi apsveic māksliniekus, jūtas kā sen gaidīti viesi. Vakara gaitā meistars Burovs uzaicina visus paviesoties leļļu studijā. Tā pirmo reizi skatījos leļļu kino uz lielā ekrāna. Bija daudz nesaprotama, neizskaidrojama, nezināma – kā to var dabūt gatavu? Tā arī viss beidzās – ar gūzmu neatbildētu jautājumu. Nākošā tikšanās reize notika aptuveni pēc septiņiem, astoņiem gadiem. Biju jau pabeidzis Sanktpēterburgas teātra un kino institūta leļļu teātra fakultāti, biju režisors Rīgas leļļu teātrī. Doma par Burova studiju kaut kur galvā perinājās. Zināju, ka tikt strādāt šajā elitārajā studijā tā vienkārši nevar, jo darbiniekus uzaicina un atlasa personīgi pats Arnolds Burovs. Par to var aizmirst un nedomāt, bet nē! Kādu dienu mājās atskanēja telefona zvans no kinostudijas. Mana kundze satraukta saka: “Burovs brauc šurp, grib ar tevi runāt!” Tikāmies Upesciema centrā, lija lietus, sēdējām uz pussabrukuša soliņa un sarunājāmies. Pareizāk sakot, runāja meistars, es klausījos. Viņš piedāvāja man pamēģināt strādāt pie viņa. Īsti nesapratu, vai tā ir īstenība – manā priekšā tiek pavērtas durvis uz leļļu kino!       Gandrīz gadu pēc mēģinājumiem Leļļu teātrī braucu uz kinostudiju mācīties. Viss bija jāsāk no nulles. Atkal no sākuma. Meistaram laikam patika mana attieksme pret darbu, varbūt tas, ka arī es nāku no lellēm, vai arī tas, kā viņš teica: “Galva ir uz pleciem un rokas aug no pareizās vietas.” Meistars bija prasīgs, darbā bija jābūt maksimāli savāktam, precīzam, koncentrētam uzdevuma izpildē. Viņš necieta nevīžību un nolaidību. Atzinība nāca pēc nofilmētā materiāla noskatīšanās. Ja bija kļūdas, tad, gandrīz atvainodamies, meistars teica: “Vispār tā varētu būt, bet tomēr jāpārfilmē.” Meistars bija daudzpusīga, bet sevī noslēgta personība – to sapratu daudz vēlāk, vākdams materiālus filmai “Meistara slepenā dzīve”. Daudzveidīga, piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna, krāsaina, bet ne viegla dzīve. Tas izpaudās viņa attieksmē pret darbu un kolēģiem. Filmēšanas laikā arī viņš pats ievēroja klusumu. Ja bija kārtojamas kādas lietas – tās tika kārtotas klusināti, lai netraucētu svēto filmas radīšanas procesu. Bija arī citādi. Nodārd filmēšanas paviljona durvis, meistars atgriežas no redkolēģijas sēdes, kliedz: “Ko viņi zina, ko viņi saprot! Viņi mani māca, kurā rokā māksliniekam jātur pindzele!” Diena sabojāta. Otrā rītā viss pa vecam. Attiecībā pret kolēģiem Arnolds Burovs bija laipns, zolīds, galants pret sievietēm. Ak sievietes, sievietes! Vienmēr smaidi, skūpstītas rokas, komplimenti – brīnišķīgi! Reizēm meistars gribēja palikt studijā viens un vēlreiz pārdomāt paveikto un vēl darāmo. Savu filmu tēlus viņš uzrunāja par mīlulīšiem. Tā bija viņa pasaule. Bija arī atmiņas, ar kurām viņš nelabprāt dalījās. Citreiz, palikdams viens, ņēma rokās ģitāru un klusiņām spēlēja tikai sev. Dažreiz Buritis, smaidot un ar humora dzirksti, gremdējās bērnības, jaunības atmiņās. Stāstīja, kā bastoja skolu, slēpdamies klavieru kastē. Kā pēc iespējas biežāk izskrējis uz ielas, lai varētu sveicināt savus kaimiņus – Raini un Aspaziju. Viņu interesēja arī mūzika. Viņa vecākais brālis strādāja par viesmīli tolaik Rīgā smalkākajā lokālā “Al-hambra”, kurā viesojās Eiropā un pasaulē slaveni džeza mūziķi. Mūzika bija viena no viņa mīlestībām, – studijās konservatorijā viņš bija mācījies čella spēli. Protams, bija draudzība un tikšanās ar sabiedrībā populāriem cilvēkiem – Aleksandru Lembergu, Jāni Žīguru, Niklāvu Strunki, Albertu Terpilovski. Tas bija domubiedru klubiņš, kas tolaik radīja aizdomas un zināmu interesi dažādās valsts iestādēs. Par meistaru Burovu varētu uzrakstīt lielu, biezu grāmatu, grāmatu par unikālu cilvēku, mākslinieku, radošu personību, kurā būtu stāsti par viņa uzņemtajām ap 40 leļļu filmām: pašu pirmo “Ki-ke-ri-gū”,arī "Kozeti", "Bimini", Čārlijam Čaplinam veltīto triloģiju "Sapnis", "Princese un puma", "Pēdējā lapa", arī "Si-si-dra", "Tīģeris Ņau-ņau", "Papiņš" un vēl daudzām citām...

Dailes teātrī pirmizrāde, sagaidot mūzikla „Meža gulbji” jauniestudējumu, atklāta izstāde „Eksistence ārpus laika”. Tajā skatāmi galvenokārt pirms 50 gadiem tapuši vizuālās mākslas darbi. Savukārt teātra pārbūves laikā no jauna izveidotajā gaitenī uz Kamerzāli aplūkojami Ilmāra Blumberga teātra plakāti. Ginta Andžāna un pianistes Ilzes Dzenītes priekšnesums noskaņo gaidāmajam Raimonda Paula un Māras Zālītes mūzikla „Meža gulbji” iestudējumam. Vizuālās mākslas eksponēšana Dailes teātrī pirms nozīmīgas pirmizrādes, šķiet, kļūst par tradīciju. Iepriekšējā izstāde notika saistībā ar izrādes „Meistars un Margarita” iestudējumu, tagad ekspozīcija veidota  mūzikla „Meža gulbji” kontekstā. Teātra otrā stāva foajē izstādīti Vijas Maldupes, Uno Daņiļevska, Laimdota Mūrnieka, Induļa Zariņa, Borisa Bērziņa un citu mākslinieku darbi, arī tēlnieces Viktorijas Pēlšes „Gulbis”. Izstādes „Eksistence ārpus laika” kuratore Nataļja Jevsejeva uzsver, ka vajadzējis atrast vienojošo gan izrādei, gan Dailes teātra vēsturei, gan Rietumu Bankas kolekcijai. Izstādes telpas pašā vidū aplūkojams arhitektes Teklas Ieviņas darba galds, kas ir no kādas privātkolekcijas. Savukārt pie sienām gleznas, grafikas un tēlniecības darbi. Mākslinieku vārdi ir labi zināmi, taču darbi nav tik bieži redzēti, piemēram, Induļa Zariņa glezna „Zelta ābele”. Dailes teātra direktors Juris Žagars ved uz jaunizbūvēto pirmā stāva gaiteni, kas iziet uz Kamerzāli. Te eksponēti Ilmāra Blumberga izrāžu plakāti. Starp citiem plakātiem arī izrādei „Brands” veidotais. Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Viesturs Kairišs uzsver, ja teātrim ir tāda vērtība kā Blumberga plakāti, svarīgi dalīties. Izstādes atklāšanas dienā iespēja iepazīties ar teātra pārbūves laikā veiktajiem rekonstrukcijas darbiem publikai un aktieriem pieejamās telpās. Kā zināms, teātra rekonstrukcijas darbi  notiek sadarbībā ar biroju „Sudraba Arhitektūra”. Arhitekts Reinis Liepiņš ir diezgan pārliecināts, ka nākamsezon Mazā zāle tiks atvērta skatītājiem.  Tikmēr Dailes teātra mazās formas izrādes notiek Tabakas Fabrikā, Miera ielā. 

Pāvels Švecovs palicis vienīgais Latvijas sportists Parīzes olimpiskajās spēlēs, kuram vēl jāstartē. Pēc vakar, 8. augustā, iegūtās trešās vietas paukošanā viņam šodien pusfināla kārta. Bet svarcēlājs Ritvars Suharevs nespēja īsti nemaz piedalīties sacensībās – to liedza pleca savainojums. Pusfināls modernajā pieccīņā sākās ar jāšanu, ko Pāvels paveica nevainojami un pēc tās kļuva par līderi. Paukošanas papildkārtā zaudējums, taču pozīcija summa saglabāta, tad sekoja 200 m peldējums brīvajā stilā, kurā Švecovs uzrādīja 7. ātrāko laiku, bet summā aizvien saglabāja vadību. Noslēdzošajā disciplīnā - lāzerskrējienā jeb krosā ar šaušanu - Pāvels šāva ne tik labi, cik skrēja, noslīdēja uz 5. vietu, taču ar to bija pilnīgi pietiekami, lai garantētu dalību finālā.  Vīriešu modernās pieccīņas sacīkstes ilgst trīs dienas – ceturtdien pieccīņnieki arēnā paukojās, šodien turpinājums pusfinālā pie Versaļas, bet sestdien – fināls. Par Pāvelu Švecovu un par to, kāpēc šīs ir pēdējās olimpiskās spēles, kurās modernajā pieccīņā iekļauta arī jāšana, stāsta Inita Kresa Katkovska. Bet svarcēlājs Ritvars Suharevs nespēja īsti nemaz piedalīties sacensībās – to liedza pleca savainojums. Viņš gan mēģināja, taču pirmie divi mēģinājumi uzraut 147 kg smagu svaru stieni beidzās nesekmīgi. Vēl bija viena iespēja nepalikt bez rezultāta, taču savainojuma dēļ Ritvars no tā atteicās. Tādējādi savas otrās olimpiskās spēles Suharevs noslēdza bez rezultāta.

Paziņoti teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominanti. Kultūras rondo studijā izvēles komentē žūrijas locekļi: teātra un dejas kritiķe Dita Jonīte un teātra kritiķis, žūrijas komisijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. 19. jūnijā, Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju un Borisa un Ināras Teterevu fondu preses konferencē paziņoja 2023./2024. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 14 kategorijās. Trešo gadu pēc kārtas visvairāk nomināciju – 18 – ieguvis Valmieras drāmas teātris. Otro vietu šogad ar 11 nominācijām dala Liepājas teātris un Latvijas Nacionālais teātris. Žūrijā strādāja arī teātra kritiķe Kitijai Balcare, teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore Anna Andersone, teātra zinātniece Evita Mamaja, teātra režisore un pedagoģe Māra Ķimele un teātra režisors un pedagogs Juris Rijnieks. "Spēlmaņu nakts" nominanti 2023./2024. gada sezonā Gada mazās formas izrāde "Gaišās naktis" (Liepājas teātris, režisore Kristīne Brīniņa) "Maigā vara" (Latvijas Nacionālais teātris, režisors Matīss Kaža) "Milžu cīņas" (Jaunais Rīgas teātris, režisore Marija Linarte) "Monstera Deliciosa" (Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija), režisore Barbara Lehtna) "Pazudušais dēls" (Valmieras drāmas teātris, režisors Reinis Suhanovs) Gada lielās formas izrāde "Jāzeps un viņa brāļi" (Valmieras drāmas teātris, režisore Inese Mičule) "Latviešu raķetes" (Liepājas teātris, režisors Regnārs Vaivars, režisora asistents Mārtiņš Kalita) "Melnais gulbis" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis) "Spīdolas nakts" (Dailes teātris, režisors Viesturs Kairišs) "Vecās dāmas vizīte" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, režisore Indra Roga) Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem "Ahilleja papēdis" (Liepājas Leļļu teātris, režisore Anta Priedīte) "Bilžu vakars ar Sprīdīti" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Jēkabs Nīmanis) "Es arī te, kas man ir jādara" (Izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris, režisore Endīne Bērziņa, līdzrežisore Sabīne Alise Ozoliņa) "Ērces" (Teātra trupa "Kvadrifrons", režisore Paula Pļavniece) "Sibīrijas haiku" (Latvijas Leļļu teātris, režisors Valters Sīlis) Gada režisors Alvis Hermanis ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Viesturs Kairišs ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Inese Mičule ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Indra Roga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Valters Sīlis ("Sibīrijas haiku", Latvijas Leļļu teātris) Reinis Suhanovs ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Regnārs Vaivars ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Gada aktrise Dana Bjorka (Klāra Cahanasjana izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Inese Kučinska (Emīlija (Berta) izrādē "Svešā āda", Liepājas teātris) Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Lomas izrādē "Visas viņas", Dailes teātris) Māra Mennika (Roplainiete izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Ieva Segliņa (Margarita izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada aktieris Maksims Busels (Eižens Finks iestudējumā "Sfinksa", Producentu grupa 7) Mārtiņš Kalita (Rolands Upatnieks izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Arturs Krūzkops (Rainis izrādē "Spīdolas nakts", Dailes teātris) Mārtiņš Meiers (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kaspars Znotiņš (Dostojevskis/Miškins izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Gada aktrise otrā plāna lomā Baiba Broka (Lizaveta Jepančina izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Jana Čivžele (Pamāte izrādē "Bilžu vakars ar Sprīdīti", Jaunais Rīgas teātris) Evija Krūze (Māte izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Inese Pudža (Asnate izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Elīna Vāne (Aža izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Gada aktieris otrā plāna lomā Volodimirs Gorislavecs (Birģermeistars izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Rihards Jakovels (Jūda izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ivars Krasts (Džeksons izrādē "Pelikāni un vīnogas", Jaunais Rīgas teātris) Kārlis Reijers (Mihails Čehovs izrādē "Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Artūrs Skrastiņš (Poncijs Pilāts izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada jaunais skatuves mākslinieks Aksels Aizkalns (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kārlis Artejevs (Andris izrādē "Gaišās naktis", Liepājas teātris) Endīne Bērziņa (Režija izrādei "Es arī te, kas man ir jādara", izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris) Kārlis Ērglis (Maikls Alīns izrādē "Ziloņa dziesma", Liepājas teātris) Matīss Kaža (Režija izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Adriāns Toms Kulpe (Scenogrāfija izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Krišjānis Strods (Krustiņš izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Madara Viļčuka (Elizabete, Roza izrādē "Wintera stāsts", Dailes teātris) Gada scenogrāfs Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ieva Jurjāne ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Valters Kristbergs ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Reinis Suhanovs ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Vilkārsis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada kostīmu mākslinieks Jana Čivžele ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Anna Heinrihsone ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Agnese Kaupere ("Patakoļako un teātra visums", Liepājas teātris) Kate Krolle, Reinis Bērziņš ("Ērces", teātra trupa "Kvadrifrons") Ilze Vītoliņa, Dmitrijs Krimovs ("Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Gada gaismu vai video mākslinieks Kristijons Dirse (Video izrādē "Kā kļūt nelaimīgam?", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Feldmanis (Gaisma izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Aleksandrs Grebņevs, LGC (Video izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Oskars Pauliņš (Gaisma izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Ene-Līsa Sempere, Tīts Ojaso (Video izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada horeogrāfs vai kustību mākslinieks Elīna Gediņa ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Linda Mīļā ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Jiri Naels ("Meistars un Margarita", Dailes teātris) Inga Raudinga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada jaundarbs mūzikā Līva Blūma ("Monstera Deliciosa", Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija)) Kārlis Lācis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Edgars Mākens ("Marats/Sads", Latvijas Nacionālais teātris) Jēkabs Nīmanis ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Rihards Zaļupe ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Gada jaundarbs dramaturģijā Nominanti tiks paziņoti 2024. gada rudenī. Gada balvu teātrī "Spēlmaņu nakts" organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība, finansē Kultūras ministrija, atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris, Liepājas teātris, Valmieras drāmas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, "Dirty Deal Teatro", Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, Latvijas teātra katalogs Izrades.lv, tipogrāfija "Ulma", Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un citi profesionālie teātri un teātra apvienības.

20. jūnijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas korē muzicēs Latvijas Nacionālā sifmoniskā orķestra vijolniece, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētā profesore Terēze Zīberte-Ijaba un JVLMA Akadēmiskā darba prorektora pienākumu izpildītājs, Izpildītājmākslas nodaļas vadītājs, Klavieru katedras asociētais profesors Toms Ostrovskis. Ar Terēzi Zīberti-Ijabu tiekamies "Neatliekamajā sarunā". Runājamies par muzikāli un tehniski izaicinošo dažādu laiku mūzikas programmu, kur nopietnos un līdzvērtīgos vijoles un klavieru dialogos satiksies Franča Šūberta 4. sonātes jeb "Gran duo" brāzmainais romantisms, Olivjē Mesiāna izsmalcinātā krāsu palete un ukraiņu komponista Nikolaja Kapustina piesātinātās ritmu kaskādes. Sarunā - par uzdrīkstēšanos mūzikā jebkurā radošās dzīves posmā, par savstarpējo sapratni saspēlē ar pianistu Tomu Ostrovski, par jau bijušajām un gaidāmajām kopīgajām programmām, koncertiem Latvijā un ārzemēs, par īpašo un rosinošo muzicēšanas sajūtu LNB kores zālē. Vēl Terēze Zīberte-Ijaba stāsta arī par kamermūzikas projektiem aizvadītajā sezonā, darbu JVLMA, par savu vijoles klasi un daudzajiem talantīgajiem studentiem un sadarbību tandēmā "Meistars un mācekļi", kas bieži vien pārvēršas attiecībās "Meistars un meistars". Sarunā arī par vijolnieces darbu Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kurā rit jau divdesmitā sezona un pēdējā laika mākslinieciski pilnskanīgo un iedvesmojošo orķestra darbu Tarmo Peltokoski un vēl citu diriģentu vadībā.

Kultūras rondo “Mēneša apskatniekā” kopā ar kultūras žurnālistiem un kritiķiem pārrunājam marta aktualitātes kultūras telpā. Sarunājas laikraksta "Diena" žurnālists, teātra kritiķis Atis Rozentāls, kino kritiķe Kristīne Simsone un Latvijas TV žurnālists Jānis Lācis. Martā noticis ir ļoti daudz. Marts jau tradicionāli ir balvu mēnesis - Lielā mūzikas balva, "Oskari", "Zelta mikrofons"... Marts ir bijis pārcelšanās mēnesis, jo beidzot savās vecajās/ jaunajās telpās ir atgriezies Jaunais Rīgas teātris. Rīgas cirka arēna arī ir iesildīta ar velobaleta izrādi. Valmieras teātris turpina aktualizēt jaunatnes teātra nepieciešamību, iestudējot ‘Valmieras puikas”. Bet Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja „Meistars un Margarita”, savukārt Čehova Rīgas Krievu teātris kopā ar pētniecisko žurnālistiku veido neparastu dokumentālu izrādi "Šķelšanās". Tikmēr kino ir seriālu ražas laiks. Tikko bija "Pansija pilī”, tagad - "Padomju džinsi”, kuri jau saņēmuši skatītāju simpātiju balvu Eiropas lielākajā seriālu festivālā Lillē un Kārlis Arnolds Avots – kā labākais aktieris.  Un jau tuvojas seriāla "Dumpis" pirmizrāde.

Mihaila Bulgakova "Meistars un Margarita" iestudējums Dailes teātrī - režisoru un aktieru skatījums. „Vēstījumam nav jānonāk līdz adresātam, un, lai ietekmētu pasauli, teksts nevienam nav jāizlasa.” Šis teikums rakstīts igauņu kultūrkritiķa Indreka Grigora recenzijas ievadā, kam ar Bulgakova „Meistaru un Margaritu” tik vien kāds sakars, kā slavenais teiciens „Manuskripti nedeg!”. Kādu vēstījumu ar Bulgakova „Meistaru un Margaritu” Dailes teātra iestudējumā ir gribējusi nodot igauņu radošā komanda? Kultūras rondo saruna ar radošo tandēmu – Tītu Ojaso un Eni-Līsu Samperi, bet aktieri – Ieva Segliņa un Mārtiņš Meiers piekrīt īsai sarunai starpbrīdī un pēc ģenerālmēģinājuma. Viņi ir Meistars un Margarita. Pasaulē pazīstamākajiem igauņu teātra režisoriem Tītam Ojaso un Ene-Līsai Semperei šis ir pirmais iestudējums Latvijā, bet Bulgakova „Meistaram un Margaritai” viņi savā daiļradē pievēršas jau otrreiz. Rīgas izrādi abi uzskata par dziļāku un labāk izdevušos nekā pirms pieciem gadiem Vīnē iestudēto, kas toreiz saņēma Austrijas teātra gada balvu. Savā jaunākajā daudzslāņainā Bulgakova romāna lasījumā režisori akcentu likuši uz divām tēmām: autora attiecībām ar varu un pūli, un Poncija Pilāta dilemmu, kad liekas, ka izvēles vairs nav. Ar Ene-Līsu Semperi un Tītu Ojaso dienā pirms „Meistara un Margaritas” pirmizrādes sarunājās Māra Rozenberga. Sarežģīts mēģinājumu process, sarežģīts teksts sarežģītos pasaules apstākļos, tāpēc paldies aktrisei Ievai Segliņai – Margarita, kura ir gatava runāt izrādes starpbrīdī, bet Mārtiņš Meiers – Meistars un Ješua Ha-Nocri – pēc ģenerālmēģinājuma. Viņus uzklausīja Ingvilda Strautmane.

Kas ir asarspiedne? Šo Sandra Grāša un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min limbažnieks, cītarkokļu, ieviņu ermoņiku un citu mūzikas instrumentu meistars Valters Reiznieks ar meitu Daci Rubeni, mazdēlu Timoteju Reiznieku (16 gadi) un mazmeitu Rūtu Rubeni (6 gadi) no Zilā kalna.

Dr. Artūrs Miksons ir ārsts-psihoterapeits un docētājs Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikā. Viņš ir pieprasīts lektors uzņēmumos un konferencēs.Šajā sarunā dakterim jautāju, kādi ir risinājumi cilvēkiem, kuri saka, ka jau ilgstoši nejūtas labi kādā situācijā. Piemēram, attiecībās, kas viņus jau sen neapmierina. Dakteris skaidroja, kā rodas cilvēku uzvedības modeļi un kādas ir iespējas tos mainīt.Artūrs Miksons Cilvēkjaudā ir viesojies vairākkārt un runājis par šādām tēmām:Kas notiek ar mūsu ķermeni, kad apspiežam emocijas (epizode Nr 36)Kā iestāties par sevi ar NĒ un nebaidīties būt neērtam (epizode Nr 40)Par veselīgu pašapziņu un spēju iestāties par sevi (epizode Nr 44)Par viltus optimismu un prasmi novērtēt savus sasniegumus (epizode Nr 50)Par pašdisciplīnu un atpūtu (epizode Nr 60)Ceļā uz sirsnīgāku komunikāciju ar savējiem (epizode Nr 102)Vairāk informācijas atradīsi sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:6:45 Daktera Miksona īpašais kāzu ceremonijas stāsts un ieteikumi topošajiem jaunlaulātajiem16:41 Kādi faktori padara runātāju interesantu publikai19:56 Meistars robežu novilkšanā – kā attīstīt sevī spēju pateikt “NĒ”29:47 “Šis attiecību modelis, kurā jūs šobrīd esat, jums ir ļoti ērts”, praktiski piemēri un risinājumi48:33 No kurienes rodas cilvēku uzvedības modeļi un vai tos ir iespējams mainīt53:27 “Bet, kur tad es citu atradīšu?” fenomens1:00:18 Vai “ērti” un “gribu” ir viens un tas pats1:02:02 Izveidot attiecības 40+ gados – kādas ir iespējas un risinājumi1:11:10 Mainīt savas pārliecības – kā tas var palīdzēt attiecībās1:13:10 Kas ir galvenie faktori, kas veicina labas un ilgstošas partnerattiecības1:19:15 Kāpēc ir tik biedējoši veikt izmaiņas savā dzīvē1:25:44 Ko darīt, ja tagadējā terapija nestrādā1:31:40 Ieskats psihoterapijas virzienos; kā izvēlēties savu terapeitu1:42:26 Kā un kāpēc attīstīt zinātniskāku domāšanu attiecībās1:45:52 “Ja tu esi vienās attiecībās četrus gadus no vietas, tā vairs nav nekāda sakritība, tas nav liktenis, tā ir apzināta izvēle”

Šoreiz viesos pie  @aaknives9518  AAKnives dibinātāja Anri Anaņina. Par dzīvesveidu, par copi, medībām, ūdensputnu medībām. Arī par nažiem, kad vīri mazliet aizrāvās runāt par šo tēmu. Skaties podkāstu un uzzini, kas jādara, lai tiktu pie dāvanu kartes no AAknives. Epizodi veido: Linda Dombrovska, Indulis Burka, Oskars Treilihs Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Meistars prot un var, un rāda! Ko prot meistars, varbūt arī var iemācīties? Kā un kur varēs satikt sava amata un lietu pratējus, paaudžu prasmju mantotājus un īpašo lietu zinātājus, pētīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. No 31. marta līdz 2. aprīlim visā Latvijā norisināsies pasākums „Satiec savu meistaru!”. Vairāk nekā 250 meistari 223 norises vietās aicinās interesentus apmeklēt un iesaistīties meistarklasēs, praktiskajās nodarbībās, lekcijās, lai veicinātu interesi, izpratni un sabiedrības līdzdalību Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā. Par šī gada pasākuma "Satiec savu meistaru!" norisi stāsta Latvijas Nacionālās kultūras centra Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena un vēsturnieks Artūrs Tomsons, kurš 2. aprīlī iepazīstinās ar krama apstrādes pamatiem Latvijas Arheokluba dārzā Lucavsalā. Sazināmies ar meistari Solvitu Zarupsku, kura dzīvo Itālijā un attālinātā nodarbībā piedāvā 31. marta vakarā apgūt latviešu cimdu rakstus. Savukārt kolēģe Daina Zalamane tikās ar Inetu Zviedri, kura 2. aprīlī pulksten 12 Ogres novada Ogresgala tautas namā vadīs sklandraušu un raušu cepšanas meistarklasi, kā arī ar audējām Variešu pagastā. 31. martā no plkst. 14 līdz 19 Jēkabpils novada Vīpes Amatniecības centrā būs iespēja izmēģināt spēkus gan paklājiņu aušanā, gan arī mezglot makramē tehnikā. "Piektdien aktivitātes un nodarbības vairāk domātas skolēnu grupām, sestdien – ģimenēm ar bērniem. Par meistaru neviens nekļūs, bet pirmās iemaņas apgūt var," atzīst Linda Rubena. Kad izvēlēta nodarbe un meistars, noteikti ir iepriekš jāpiesakās.

Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Mūsdienās oforts joprojām ir viena no populārākajām dobspiedes grafikas tehnikām. No vienas puses tā ietver diezgan komplicētu ķīmisko procesu, proti klišejas mehāniskas gravēšanas vai šķiedras griešanas vietā, darbietilpīgāko procesu veic kodinātājs. No otras puses - mākslinieks zīmējuma līniju var izteikt ar spontānu ekspresiju, bet ar vairākkārtējas kodināšanu palīdzību - modulēt daudzplānu kompozīciju. Pulētu metāla plāksni, visbiežāk vara vai cinka, noklāj ar aizsarglaku. Pēc lakas nožūšanas tajā ar speciālu instrumentu - spalvaskātā iestrādātu adatu – ieskrāpē zīmējumu. Pēc tam plāksni pakļauj kontrolētai korozijai, uz noteiktu laiku ievietojot to kodinātājā. Tādējādi plāksnē esam ieguvuši zīmējumu ar negatīvu reljefu. Kad kodināšanas process noslēdzies, aizsarglaku no plāksnes ar šķīdinātāju nomazgā, iestrādā plāksnes virsmā krāsu un ar oforta preses palīdzību liela spiediena apstākļos krāsu no līnijām iespiež samitrinātā papīrā. Oforta sākotne saistāma ar Augsburgas amatnieka Daniela Hopfera vārdu 15. un 16. gadsimta mijā, tomēr dažādu materiālu kodināšanas prakses līdz tam bijušas pazīstamas jau gadsimtiem ilgi. Kādi tad ir šie oforta, jeb zīmējuma kodināšanas evolūcijas ceļi? Indas ielejas civilizācijā ornamenti uz akmeņiem tika kodināti ar sārmiem. Šāds kodinājums gan neveidoja reljefu, taču efekts bija virsmas tonālās izmaiņas, līdzīgi kā hennas zīmējumi uz ādas. 5. gs. p.m.ē. Ķīnā tipiska bija ornamentālu rakstu kodināšana bronzas spoguļos, šķēpu uzgaļos un zobens asmeņos. Savukārt Ziemeļamērikā, netālu no Kalifornijas līča mītošā Hohokamas cilts, sākot no 4 gs. p.m.ē. līdz eiropiešu kolonizatoru atnākšanai praktizēja ornamentālu rakstu kodināšanu gliemežvākos. Šie piemēri uzrāda visai sporādisku un savā starpā nesaistītu notikumu virkni. Turklāt šie atsevišķie artefakti mums neko nevēsta par šādas prakses tehnoloģisko procesu. Ja vēlamies izprast metāla kodināšanas pirmsākumus, tad jāiepazīstas ar seno ieroču izgatavošanas tradīcijām. Neišateteles apkārtnē Šveicē atrastie La Tenes kultūras ķeltu ieroči datējami ar 1 gs. p.m.ē. Tie ir ne vien amatnieciski teicami darināti dzelzs ieroči, bet arī izcili lietišķās mākslas paraugi. Izmantojot metāla kodināšanu, tajos iestrādāti ģeometriski raksti, līdzīgi Ķīnas amatnieku darinājumiem. Ievērojamais Antīkās pasaules vēsturnieks Sicīlijas Diodors savā “Vēstures bibliotēkā” (60-30 g.p.m.ē.) savukārt apraksta Ibērijas ķeltu zobenu darināšanas tehnoloģiju. Saskaņā ar viņa vēstījumu, ķelti dzelzs plāksnes uz noteiktu laiku ieraka skābā augsnē, ļaujot virsmai pārklāties ar rūsas slāni, pēc tam to mehāniski noskrāpējot. Šāda apstrāde dzelzi padarījusi daudzkārt izturīgāku. Vandaļu karalis Trazamunds reiz nosūtījis divus lieliskus zobenus Ostgotu karalim Teodorikam, kura sekretārs Kasiodors pateicības vēstulē Trazamundam uzsvēris zobenu neparastās kvalitātes – asmeņos iestrādātās līnijas un spožo mirdzumu. Metāla mirdzumu iespējams panākt ar pulēšanu vājas skābes vidē. Visticamāk ķeltu amatnieki izmantojuši etiķi - šī pārtikas produkta izmantošanu novērojam dažādās amatnieciskajās praksēs arī vēlākajos gadsimtos. Mikrokodināšanas rezultātā iespējams mainīt materiāla virsmas tekstūru un tonālo nokrāsu, taču nav iespējams iekodināt izsmalcinātu reljefu zīmējumu. 12. gs. arābu zinātnieku pētījumu tulkojumi apvienojumā ar Ķeltu kalēju tradīciju pārmantošana kalpo par pamatu viduslaiku Eiropas amatnieku prasmēm. Attīstās divas metālu kodināšanas metodes – ar vara sulfāta šķīdumu un slāpekļskābi. Viena no šīm metodēm - dzelzs noturēšana vara sulfāta šķīdumā – saistāma ar zobenu zeltīšanas metodi. Šīs procedūras gaitā vara joni piesaistās dzelzs virsmai un izveido vara slāni, kas kalpo par pamatni zeltam. Senākais zināmais šādas tehnoloģijas apraksts atrodams 8. gs. Lukas pilsētas manuskriptos. Tiek norādīts, ka vienādās daļās sajaucami sārmi, alauns un varāmais sāls, maisījums izšķīdināms ūdenī, bet kā aizsargslānis trafareta veidošanai izmantojami dabīgie sveķi tragakants. Paralēli kodināšanai ar vara sulfāta šķīdumu, ap 13. gs. Eiropā kļūst pazīstama kodināšana ar slāpekļskābi. Par šīs metodes pieejamību ir jāpateicas militāro tehnoloģiju attīstībai. Proti, viens no slāpekļskābes komponentiem - salpetris, jebšu kālija nitrāts - ir šaujampulvera pamatsastāvdaļa. Tieši ar šaujampulvera nozīmes pieaugšanu kaujas laukā, attīstās salpetra masveida ražošana un līdz ar to arī iespēja destilēt slāpekļskābi tādos apmēros, lai tā kļūtu pieejama dažāda aroda amatniekiem. Slāpekļskābes destilācijas noslēpumi rodami viduslaiku alķīmiķu laboratorijās. Tā viens no citētākajiem avotiem ir Pseido-Gēbers un viņa 13. gs. manuskripti - Summa perfectionis magisterii un De inventione veritatis. Tiek minēts, ka patiesais šo traktātu autors varētu būt Paolo di Taranto no Apūlijas, tomēr sacerējumi ir piedēvēti 8. gs Bagdādē dzīvojošajam alķīmijas ciltstēvam Džābiram ibn Haijānam. Pseido-Gēbera sacerējumā sniegts aqua-forte – “stiprā ūdens” jeb slāpekļskābes, destilācijas apraksts, proti – jāņem viena mārciņa vitriola, pusmārciņa salpetra un ceturdaļmārciņa alauna. 13. gs beigās aqua-forte destilācijas procesu savos traktātos apraksta arī Ķelnes teologs un zinātņu doktors Alberts Lielais (pastāv spekulācijas, ka viņš 1260. gadā viesojies arī Rīgā) un katalāņu mistiķis un filozofs Raimunds Lullijs. 13. un 14. gadsimta mijā Francijā dzīvojošajam franciskāņu bīskapam Vitālam de Furno piedēvētie pētījumi “stiprā ūdens” destilācijā savukārt atklāj sekojošu receptūru: jāņem viena mārciņa salpetra un viena mārciņa vitriola, jāsajauc ar alkoholu un divreiz jādestilē kopā ar labu vīnu. Destilāts iekrāsojot vilnu dzeltenu, kā arī spējot šķīdināt ikvienu metālu. De Furno apraksta arī praktiskus paņēmienus metālu kodināšanā. Lietā liekama sekojoša formula – lazdu zaru kokogli saberž kopā ar vara acetātu un izšķīdina urīnā vai etiķī. Kodināmais objekts iemērcams izkausētā vaskā un šajā slānī iestrādājami burti vai zīmējums. Šādi sagatavotu objektu uz vairākām dienām iegremdē kodinātājā, līdz sasniegts vēlamais rezultāts. 15. gs. manuskripti atklāj vismaz desmit dažādus metālu kodināšanas paņēmienus. Visbiežāk dzelzs plāksne tiek pārklāta ar vasku, eļļas laku vai eļļas krāsu un attēls tajā tiek ieskrāpēts un pēc tam kodināts. Cita metode mums piedāvā kodinātāju sajaukt ar saberztu kokogles pulveri un zīmējumu uz plāksnes uznest ar šo kodīgo maisījumu. Iespējama arī attēla uznešana virsmai ar eļļas krāsu, tad kodināmi zīmējumam apkārtesošie laukumi. Vēl kāda metode instruē kodīgo sāļu pildīšanu ar etiķi mitrinātā drēbes maisiņā, pēc tam novietojot to uz kodināmajām plāksnes daļām. Visas šīs alķīmiķu un amatnieku amata gudrības gadsimtu gaitā aizvien tikušas pilnveidotas un savu triumfu sasniedz metāla bruņu mākslinieciskajā apstrādē. Viens no šādiem amata meistariem ir iepriekš piesauktais Daniels Hopfers (1470-1536). Viņš dzimis nelielā švābu pilsētiņā Kaufbeirenā, bet savu pārticību kā zirgu un kavalēristu bruņojuma meistars guvis vienā no tālaika ieroču ražošanas centriem Augsburgā. Hopfera izgudrojums ir divu tradīcijām bagātu amatu savietošana vienā – proti vara gravīras un dzelzs bruņu rakstu kodināšanas apvienojums jaunā iespiedtehnikā – ofortā. Te jāpiezīmē, ka tehnikas nosaukumam dažādās valodās pastāv dažādas tradīcijas – vienā tiek izteikts metāla apstrādes veids – asēšana (angļu – etching un vācu – radierung), bet citās – kodinātājs, tātad “stiprais ūdens”, kas arī latviešu valodā pārņemts no romāņu valodām (itāļu aqua-forte un franču eau-fort).   Pirmās kodināta zīmējuma iespiedklišejas Hopfers izgatavojis ap 1500. gadu. Labi situētajam Augsburgas kalēju ģildes loceklim nekas netraucēja mūža laikā izgatavot ap 230 oriģināldarbus, vai ievērojamu mākslinieku darbu oforta kopijas. Savu izgudrojumu Hopfers ierādīja arī Albrehtam Dīreram. Slavenā Nirnbergas gleznotāja un grafiķa pirmie oforta darbi datēti ar 1515. gadu, tomēr paliekošu interesi jaunais medijs meistarā neraisīja un Dīrers palika uzticīgs vara gravīrai. Taču viņa darbnīcā 1521. gadā viesojās holandiešu gleznotājs un virtuozais gravieris Lukass van Leidens, kurš oforta tehnoloģiju uzņēma ar entuziasmu un paņēma sev līdzi uz Holandi. Vēl bija nepieciešams vesels gadsimts līdz kāds cits Leidenes pilsētas dēls pilnā apmērā novērtēja oforta sniegto māksliniecisko brīvību. Nereti nesaprastā, bet ekstraordināri domājošā un jūtošā mākslinieka vārds ir Rembrants van Reins. Tieši viņš aizsāk oforta tehnikas uzvaras gājienu. Un arī Eiropas mākslinieciskā izteiksme šajā gadsimtā aizvien pārliecinošāk atbrīvojas no viduslaiku kanonizētā stīvuma, kas tik pretējs Holandiešu mākslas Zelta laikmetam 17. gadsimtā. Oforta ekspresija ir kā antitēze līnijgravīras kanonizētajai tradīcijai. Oforta adata slīd pār metāla plāksni bez vismazākās pretestības un grafiķis, kurš piekopj šo tehniku, var izjust absolūtu māksliniecisko brīvību.  

25. septembrī Rīgas Svētā Pāvila baznīcā  notiks vijoļmeistara Ingara Ranceviča 25 gadu profesionālās darbības jubilejas koncerts, kurā meistara darinātos instrumentu spēlēs stīgu kvartets Corda. Studijas akadēmiskajā maģistratūrā Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā Ingars pabeidza 2007. gadā, kad maģistra darba ietvaros arī uzbūvēja savu pirmo vijoli. Vijoļu restaurāciju mācījās pie stīgu instrumentu eksperta un vijoļmeistara Zigurda Elsberga, kuram šogad 11. septembrī apritēja 90 gadu jubileja. Tāpēc koncerts ir arī veltījums skolotājam, no kura ir iemācījies funktierēt un domāt pašam, kā arī labi izjust mūzikas instrumentu akustiku un skaņas regulēšanu. Daudz pieredzes guvis arī no sava kolēģa Jura Paula. Meistars savā ir uzbūvējis: 36 vijoles, no tām – 25 – pieaugušo, 3 altus, 3 čellus un vienu elektrisko piecstīgu folkrokvijoli.  Sadarbībā ar dzejnieku Artūru Punti izgudrots un uzbūvēts jauns rotējošs mūzikas instruments Ronda, kuram ir sarakstīta kompozīcija par četrām tautas dziesmām vijolei, rondai un ērģelēm. Par savu mūzikas instrumentu daiļradi Ingars saka: “Pagaidām izskatās, ka tikai salīdzinoši nesen, no vijoļu būves daiļrades agrīnā perioda, esmu iegājis jaunā kvalitātes fāzē, kurā būs vēl daudz, daudz un vēlreiz daudz jāmācās, kā arī jāpilnveido savu daiļdarbu mākslinieciskās un akustiskās vērtības.”      

Stāsta tautas daiļamatmeistare aušanā Inese Mailīte Vai zini, ka mums ir savs steļļu un šteļļu meistars, kuru mēdz pielīdzināt Tomasam Edisonam? Tas ir Aleksandrs Pēteris Viļumsons. Latvietis. Amatnieks. Audējs. Konstruktors. Dzimis 1872. gada 17. novembrī Anetes un Krišjāņa ģimenē Jelgavas apriņķa Vilces pagastā, nodzīvoja 67 gadus līdz 1939. gada 3. oktobrim. Pēteris Viļumsons 31 gada vecumā (1903.gadā) patentē aušanas mašīnu "Lielupes Viļņi". Laikrakstā "Balss" 1903. gadā P. Viļumsons ievietojis reklāmu: "Necerēti pienācis tas laiks, kur simtiem gadu nodeldētā veclaiku aušana jāatmet un ka neticami praktisko, vārdu sakot, ļoti patīkamo jauno aušanas sistēmu jāiegādājas. Jaunā sistēma ir maza mašīna, kuru minētam nolūkam izgudroju un devu nosaukumu "Lielupes Viļņi". Pēc manas sistēmas tiek visi audumi vai šaurie, vai platie vai 4 vai 24 un vairāk nītīs, tikai ar vienu paminu austi un vienā vērumā, vienā uzrīkojumā. Trijās dienās apsolu katru personu izmācīt. Pēc tagadējā iekārtojuma, daža persona jau vienā dienā visu iemācīsies. Tālāk sastādīju grāmatu audējiem "Pirmdienas rīts" jeb pirmā musturu grāmata audējiem. Grāmata un mašīna "Lielupes Viļņi" uz 12 nītīm strādājami kopā maksā tikai 28 rubļi. Tā kā esmu vienīgais šīs mašiniņas izgudrotājs, tad to pakaļtaisīt nedrīkst." Kursi notiek Jelgavā un arī stelles un grāmatu var iegādāties Jelgavā, netālu no dzelzceļa stacijas – Buļļu namā. Uz mašīnas "Lielupes Viļņi" Viļumsons pieņem arī pastellējumus (pasūtījumus) tīrvilnas skaistajiem deķiem, kuros auž musturus dabīgā lielumā - puķes un putniņus. Arī lakatus un bukstiņus (tā nav kartupeļu un putraimu biezputra, tā ir fabrikā austa vilnas drāna (pretstatā lauku vadmalai) pieņem aušanai, šķērēšanai, presēšanai un degadēšanai (degadēt – apstrādāt vilnas audumu ar tvaiku vai karstu ūdeni). Pēc 20 dienām laikrakstā "Latviešu Avīzes" lasāms, ka Novgorodas pilsētā Viļumsons pasniedz 3 dienu aušanas mācību pie mašīnas "Lielupes Viļņi". Tātad aušanas mašīnu viņš ved sev līdzi. Daudz kursus viņš organizē arī nākošajā 1904. gadā Jelgavā, Vitebskā, Dvinskā, Liepājā, Valkā, Dinaburgā (mūsdienās – Daugavpils) 36 sludinājumi par to, ka sākas aušanas kursi.

„Dzintars Sodums ir savas paaudzes ikonoklasts, un kā visi viņa gara radinieki, kādu nekad nav trūcis cilvēces vēsturē, viņš visiem spēkiem mēģinājis izrauties no tradīcijas. Taču viņa protests vairāk vēršas pret virspusējām parādībām mūsu literatūras tradīcijā – pret pozitīvismu, pret vācisko sentimentu, kas tagad ir jau krietni izvēdināti lielajos pasaules vējos, tā -kā nav vairs cīnīšanās vērts.” Šādi rakstnieka, dzejnieka un tulkotāja Dzintara Soduma romānu „Taisām tiltu pār plašu jūru” 1957. gadā raksturojis  literatūrkritiķis Jānis Andrups. Šodien atzīmējam 100 gadus, kopš dzimis izcilais valodas meistars Dzintars Sodums, kurš mūžībā devās 2008. gadā Ikšķilē. Gaidot arī gadskārtējo Soduma balvas pasniegšanu, kura paredzēta jūnijā, Toma Treiberga sagatavotais ieraksts par literāta nozīmīgumu mūsu kultūras vēsturē. Dzintara Soduma balss, kuru dzirdējāt ierakstā, skan režisores Ināras Kolmanes dokumentālajā pasāžā „Pasaules nepasaule”, kuru varat noskatīties videovietnē YouTube.

Stāsta arhitekte Ilze Paklone Klasiskajā japāņu literatūras šedevrā Heike Monogatari jeb "Heikes stāsts "sešpadsmitgadīgā prinča Atsumori sejas skaistums tiek raksturots ar tās maigo pūderējumu un melni tonētajiem zobiem. Savukārt īsajā stāstā par dīvaino meiteni, kam patika kukaiņi, no Tsutsumi Chūnagon Monogatari krājuma kā viena no viņas ekscentriskuma pazīmēm minēti viņas balti spīdošie zobi. Zobus gan Japānā neviens vairs melnus netonē, bet jāpatur prātā, ka skaistuma izjūta te ir jāizkopj visai ekstravaganta, pārkāpjot vispārpieņemtās robežas un trenējoties neparastā pieņemšanā. Ikdienā gan man patiešām ir bijis jāsaņemas, lai wabi sabi suki jeb tādu japāniski tradicionālu skaistumu atrastu, piemēram, pilsētas apbūvē. Tokijas kopiespaids ir grotesks, kā tāda nebeidzama fragmentu kolāža. Vispirms jau ķēros pie pārbaudītām un vieglām skaistuma meklēšanas metodēm – romantizēju Tokijas – sākotnēji Edo – pagātni ar samurajiem koka namu un dārzu pilsētā. Pilsētas ielu audums un struktūra kopumā nav mainījusies un ietver šo te piedomāto, neredzamo skaistumu, tādu kā nojaušamu kārtību aiz visa groteskā. Pilsētas atmiņas ir vairāk uzminamas nekā tiešas. Japāņi tradīcijas nodot nākamajām paaudzēm nemateriālā formā kā zināšanas un prasmes. Ik divdesmit gadus Izes tempļu kompleksa Naikū un Gekū svētnīcas tiek pārbūvētas, lai nodotu tradīciju jaunai sintoisma praktizētāju un kokapstrādes amatnieku paaudzei. Tas, ka ēkas te fiziski nestāv neskartas simtiem gadu, nevienu neuztrauc, tikai varbūt mani reālu un taustāmu pierādījumu meklējumos. Tā es esmu pieradusi – redzēt vēsturi materiālā veidolā. Traģiskā 2011. gada zemestrīce sāpīgi parādīja, ka betona un dzelzs konstrukcijas nav neaizskaramas, un lietu kārtība ir kustībā un apmaiņā. Svelmīgā vasaras svētdienā, kad gaisa temperatūra un mitruma līmenis gaisā pārsniedza saprātam un ķermenim aptveramo robežu, ieniru Tokijas universitātes bibliotēkas arhīvos. Iseja Mijakes (Issey Miyake) monogrāfija East meets West man kļuva par japāņu dizainā iesaistīto personāžu un viņu saikņu un pēctecības enciklopēdiju. Blociņā uzzīmēju gandrīz vai dzimtas koku: kurš ir kurš un ar ko kopā darbojies. Grāmatu Wabi Sabi Suki. The Essence of Japanese Beauty, uz kuru ir tik daudz atsauču Japānas dizaina pētniecībā, ilgi meklēju amazon.com un Nihonbaši apkaimes lietoto grāmatu grēdās. Šīs divas grāmatas tagad man ir nejauši izvēlēti, tomēr uzticami Japānas dizaina izziņas stūrakmeņi. Tās man lieku reizi atgādina par visuresošo ikdienas vizuālās estētikas spēku. Universitātes bibliotēkā grāmatu angliski vispār nav pārāk daudz, lai gan universitāte ir viena no Āzijas labākajām universitātēm Tajā iestāties jau no bērna kājas sapņo jebkurš japāņu bērns. Japānas kultūra, tajā skaitā arī dizains, ir tik savdabīga tās noslēgtības dēļ. Japāņi vienmēr paši sevi apzinājušies kā noslēgtas pasaules apdzīvotājus un jau 8. gadsimta kartē savu zemi iezīmējuši kā mikrokosmu bezgalīga okeāna vidū. Dažās šī perioda kartēs ieskicētas arī Daitoku, Rasetsu-koku un Gando. Daitoku jeb Ķīna senajā japāņu kultūrā ir attīstītākā un diženākā nācija. Savukārt Rasetsu-koku un Gando ir skarbākas japāņu variācijas par Ptolemaja karšu terra incognita - dēmonu, monstru un citu necilvēcīgo radījumu teritorijas ārpus sakārtotās pasaules. Loģiski, ka pirmie eiropieši, kas 16. gadsimtā nokļuva līdz Japānas krastiem, izsmalcinātības un manieru trūkuma dēļ skaidri un gaiši tika nodēvēti par nanban jeb barbariem no dienvidiem. Dienvidu barbaru kultūra ilgajos slēgtās valsts gados japāņiem tapa zināma kā atsevišķi artefakti un fragmentēti tēli, atrauti no to sākotnējā izmantošanas vai nozīmes konteksta. Tāpēc tik saprotama arī bijusī un esošā Rietumu reliģisko un mākslas objektu dekontekstualizēšana: Svētā Vakarēdiena gleznu izmanto lietussargu reklāmai, Monu Lizu - milzīgā elektropreču veikala bannerī. Ģeniālā spēja interpretēt savu un citas kultūras, tās pārvērst jaunos kultūras artefaktos, ir tas, kas visvairāk fascinē Japānā. Tas trenē jutību, uzmanību, spēju saredzēt nianses, saredzēt, pat ja vienmēr nevarēt pieņemt. Fascinē arī spēja izkopt skaistumu līdz perfekcijai jebkurā arodā. Tas ir daudzu gadu, gadu desmitu pacietīgs darbs, lai japāņu meistars teiktu, ka tagad viņam ir izdevies. Ar japāņu draudzeni kādu brīdi strādājām Kanazavā pie slavena mūrniekmeistara. Par māceklēm viņš mūs nepieņēma, tomēr ļāva strādāt pie ēku uzmērījumiem un brīvrokas rasējumiem. Veselu nedēļu strādājām pie brīvrokas zīmējuma, pusi viņa, pusi es. Mūsu meistars ilgi mūs vēroja. Par manu japāņu draudzeni sacīja: cik viņa zīmē precīzi, tik detalizēti, kā rasējot un rakstot. Par mani viņi abi izlēma, ka es labi protot ar vismīkstāko zīmuli skicēt japāņu dārza detaļas, ūdeni un akmeņus un īpaši labi – akmeņu plaisas. Nu tā, ka varot just neticamu spriegumu augumam. Ja pareizi sapratu, tas bija kompliments. Meistars teica, ka mēs abas esot burvīgi apvienojušas atmosfēras un gaisa radīšanu mūsu grafikā. Samulsu. Lūk, atmosfēra dizainā esot iecerēts skaistums, bet gaiss rodoties no nejaušības, kad zīmējums sāk veidoties pats no sevis, un radītājs to nevar vairs kontrolēt. Tas, lūk esot skaisti.

Atcerēties savu skolas laiku -  rosina jaunākais Dailes teātra iestudējums „Pavasaris”.  Naivs, sirsnīgs un mīļš darbs – tā aktieri raksturo igauņu rakstnieka Oskara Lutsa romāna „Pavasaris” iestudējumu, ko veidojis igauņu režisors Prīts Pedajass. Režisors skolas laiku uzskata par īpaši jūtīgu posmu cilvēka dzīvē. Turklāt šī nav pirmā reize, kad  Lutsa romāna dramatizējums parādās uz Latvijas teātra skatuves, pirms 40 gadiem darbs iestudēts Jaunatnes teātrī un bijis skatītāju iemīļots. Izrāde „Pavasaris” adresēta visai ģimenei, vai tā tiešām ir, vaicājam pirmizrādes skatītājiem. Sirsnīgs, humora pilns un aizkustinošs stāsts par draudzību un lauku jauniešu skolas dzīvi, tā īsi var raksturot rakstnieka  Oskara Lutsa romānu „Pavasaris”, kurā aprakstīti paša rakstnieka skolas gadi ciema baznīcas skolā igauņu nacionālās atmodas laikā – 20.gadsimta sākumā. Romāna dramatizējuma autori ir Voldemars Panso un Mari-Liis Kīla. Sīkas palaidnības, draudzība, arī pirmā mīlestība un neizbēgamās jaunības sirds sāpes, tas viss ir izrādē „Pavasaris”. Pēc pirmizrādes  vispirms uzklausu skatītājus - jauniešus, skolas vecuma bērnus un pieaugušos. Katrīnas, Kārļa, Marijas, Arvja un vēl citu pirmizrādes apmeklētāju iespaidus: Starp pirmizrādes skatītājiem arī Radio kolēģa Aida Tomsona ģimene, nelaižu garām izdevību uzzināt, ko par redzēto domā Justs, Artis, Intars, Tatjana un Aidis. Iestudējumu Dailes teātrī veidojis viens no zināmākajiem igauņu režisoriem, poētiskā teātra meistars Prīts Pedajass, vispirms interesējos, kā veidojusies sadarbība ar latviešu aktieriem? Taujāts, kurš no lugas personāžiem tuvāks, režisors atbild, ka tādā aspektā nedomā, viņš šo darbu redz kā veselumu, kā polifoniju, gan piebilstot, ka laikam neesot Totsa tipāžs. Savukārt Lauris Dzelzītis no sirds izdzīvo Totsa aizrautību un fantāziju pasauli, vispirms aktieris min „Pavasara” veiksmīgo  iestudējumu Jaunatnes teātrī 1980.gadā, arī toreiz to veidoja igauņu radošā komanda un režisors bija Miks Mikivers: Galveno, sapņaino zēnu Arno izrādē atveido Lauris Subatnieks, bet viņa pirmo mīlestību Tēli - Kristīne Nevarauska, izrādē piedalās plašs aktieru ansamblis. Citās puiku lomās Gints Grāvelis, Aldis Siliņš, Niklāvs Kurpnieks, Mārtiņš Upenieks, Gints Andžans, Kārlis Arnolds Avots, bet pieaugušos atveido Dainis Gaidelis, Artis Robežnieks, Juris Strenga, Indra Briķe , Juris Bartkevičs un Lidija Pupure. Skatītāji novērtēja scenogrāfiju un to veidojis Mārtiņš Vilkārsis, savukārt par kostīmiem gādājusi un darbā atspoguļoto laikmetu pētījusi  Ilze Vītoliņa. Kostīmu skices izrādei „Pavasaris” eksponētas teātra otrā stāva foajē un starpbrīdī iespēja tēlos iedziļināties arī  vizuāli. Darbība iesākusies rudenī, turpinās ziemā, internātā pienāk sniegotie Ziemassvētki, bet izrāde beidzas ar pavasari, kad gaiss kļuvis spirgts un dzidrs, domas saistās ar gaidāmo vasaru, un skolas solos sasēdušie kaut ko svarīgu piedzīvojuši. Tuvākās  izrādes „Pavasaris” Dailes teātrī tiks rādītas 3. un 4.februārī.

Šogad ziņu virsrakstos ne mazums reižu pieminēts cenu kāpums. Atšķirībā no iepriekšējās finanšu krīzes šobrīd inflāciju dzen uz augšu nevis iekšējais patēriņš, bet ārējie faktori – naftas, dabasgāzes, arī elektrības cenas. Otrs virziens ir pārtikas un dažādu citu izejmateriālu cenu pieaugums. Kā cenu kāpums ietekmē Latvijas iedzīvotāja ikdienu? Arkādijs Brokāns jau aptuveni 15 gadus ir pulksteņu meistars. Pēdējos sešus gadu viņa nelielā darbnīca atrodas pašā Rīgas centrā, proti, pazemes tunelī, kas ved no Vecrīgas uz autoostu.  “Te ir tik interesanti, te tāds kontingents pa tuneli staigā. Es nekad dzīvē iepriekš to nebiju iedomājies. Es te redzu no domes deputātiem līdz cietumniekiem. Visi slāņi. Arī narkomāni, kas staigā kā aizmiguši,” par tuneļiem pastāstīja Brokāns. 

Itūreiz stuosteisim par omotim, par taidim, kas Latgolā nazkod bejuši gūdā i tūs protuši daudzi, bet niu taidu meistaru palics vysā moz. Ludzys amatnīku centrā dorbojās meistars Salimons Kipļuks (Saļimons Ķipļuks), kurš ir vīns nu rešūs lynu puorstruodis meistaru vysā Latvejā. Omuleigais i harizmatiskais onkuleits, sovā cīnejamā vacumā vys vēļ ir cīši darbeigs i meilu pruotu doluos zynuošonuos ar sevkuru interesentu. Salimons jādz vairuokus senejūs omotus – taiseit pynumus nu solmu, peit lynu auklu veizis peternis, taiseit stabuleitis i cytus. Vys tik, šudiņ, kūpa ar Salimonu raudzeisim dazynuot par tū kulturu, kas pyrmuos Latvejis breivvaļsts laikā beja tikpat nūzeimeiga i vierteiga kai bekons svīksts i kanipis - lynim. „Latgolā vīna nu svareiguokūs tehniskūs kulturu beja lyni. Tūs vajadzēja īsēt attīceigajā laikā, jo lynim pateik sylts i mitrys laiks, kaba labi sadeigtu, jo sieklenis ir cīši mozenis. Tū navajadzēja dzili īstruoduot, vīnkuorši ar eceižom nūecieja i īsieja. Kaba nūsaceitu siešonys laiku, muna mama guoja pi paegļu, papurynuoja i ka paeglis kiupieja, taitod zīdieja, ta var drūsai sēt lynus. Lyni teik īsāti, aug i zīd zylim zīdenim. Golā jau beja ari škirne, kura zīdēja boltim zīdenim. Lyni nūzīd i suoc veiduotīs pūgalis, skaistys pūgalis. Aizīt zemnīks iz lynu lauku i, ka tys jau skaistai viļņojās i pūgalis palykušs bryunys, juosuoc lynus plēst.” Salimons Kipļuks ir dzims Rēzeknis pusē, Drycānu pogostā, audzs kuplā saimē, pīredziejs ari Ūtrū pasauļa karu, kod vysa saime bāguse iz Kūrzemi. Ar muosys paleidzeibu suocs sātā vuiceitīs, piečuok, atsagrīžūt Latgolā, ite pabeidzs Daugovpiļs pedagogiskuo instituta Fizikys-matematikys fakultati. Tod vaira nakai 40 godu, leidz pat pensejis vacumam, nūstruoduojs nazkodejuo Lydzys rajona Cyblys vydsškolā par fizikys i matematikys školuotuoju.  

Itūreiz stuosteisim par omotim, par taidim, kas Latgolā nazkod bejuši gūdā i tūs protuši daudzi, bet niu taidu meistaru palics vysā moz. Ludzys amatnīku centrā dorbojās meistars Salimons Kipļuks (Saļimons Ķipļuks), kurš ir vīns nu rešūs lynu puorstruodis meistaru vysā Latvejā. Omuleigais i harizmatiskais onkuleits, sovā cīnejamā vacumā vys vēļ ir cīši darbeigs i meilu pruotu doluos zynuošonuos ar sevkuru interesentu. Salimons jādz vairuokus senejūs omotus – taiseit pynumus nu solmu, peit lynu auklu veizis peternis, taiseit stabuleitis i cytus. Vys tik, šudiņ, kūpa ar Salimonu raudzeisim dazynuot par tū kulturu, kas pyrmuos Latvejis breivvaļsts laikā beja tikpat nūzeimeiga i vierteiga kai bekons svīksts i kanipis - lynim. „Latgolā vīna nu svareiguokūs tehniskūs kulturu beja lyni. Tūs vajadzēja īsēt attīceigajā laikā, jo lynim pateik sylts i mitrys laiks, kaba labi sadeigtu, jo sieklenis ir cīši mozenis. Tū navajadzēja dzili īstruoduot, vīnkuorši ar eceižom nūecieja i īsieja. Kaba nūsaceitu siešonys laiku, muna mama guoja pi paegļu, papurynuoja i ka paeglis kiupieja, taitod zīdieja, ta var drūsai sēt lynus. Lyni teik īsāti, aug i zīd zylim zīdenim. Golā jau beja ari škirne, kura zīdēja boltim zīdenim. Lyni nūzīd i suoc veiduotīs pūgalis, skaistys pūgalis. Aizīt zemnīks iz lynu lauku i, ka tys jau skaistai viļņojās i pūgalis palykušs bryunys, juosuoc lynus plēst.” Salimons Kipļuks ir dzims Rēzeknis pusē, Drycānu pogostā, audzs kuplā saimē, pīredziejs ari Ūtrū pasauļa karu, kod vysa saime bāguse iz Kūrzemi. Ar muosys paleidzeibu suocs sātā vuiceitīs, piečuok, atsagrīžūt Latgolā, ite pabeidzs Daugovpiļs pedagogiskuo instituta Fizikys-matematikys fakultati. Tod vaira nakai 40 godu, leidz pat pensejis vacumam, nūstruoduojs nazkodejuo Lydzys rajona Cyblys vydsškolā par fizikys i matematikys školuotuoju.  

Es vēlētos, lai šajā aprakstā es varētu sarakstīt kādus maģiskus vārdus, kas liktu jums piespiest podziņu 'play' un noklausīties šo sarunu. Ticiet man, saruna ar Sandu Dejus jums atgādinās to, cik lasīšana var būt skaista. Pieņemu gan, ka raidieraksta pastāvīgie klausītāji to zina tāpat, tāpēc aizsūtiet šo sarunu paklausīties arī tiem, kas grāmatu burvību mazliet piemirsuši.Sarunā ar Sandu Dejus ir viss - aizkustinājums, humors un daudz grāmatu, protams. Daudz klasikas, daudz Bariko, daudz emociju un daudz prieka, tāda, ko var gūt tikai lasot. Seko Sandai Instagram https://www.instagram.com/sandadejus/Seko raidierakstam "Piedzīvot lappuses" Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSarunā minētie autori un grāmatas.*Anšlavs Eglītis "Pēdējais mohikānis", "Līgavu mednieki", "Homo Novus", "Pansija pilī", "Saimnieks", "Ģīmetne" (ZGS)*Margareta Mičela "Vējiem līdzi"*Nora Ikstena "Mātes piens"*Andra Manfelde "Vilcēni"*Andris Zeibots "Krauklis"*Melānija Vanaga "Veļupes krastā"*Mihails Bulgakovs "Teātra romāns", "Meistars un Margarita", "Liktenīgās olas"*Džons Grejs "Vīrieši ir no Marsa, sievietes - no Veneras"*Alesandro Bariko "Jaunā līgava", "Zīds", "Stikla pils", "Misters Gvins", "Tūkstoš deviņsimt"*Horhe Luiss Borhess "Smilšu grāmata"*Iļja Ilfs, Jevgēņijs Petrovs "Zelta teļš", ''Divpadsmit krēsli"*"Mīlu Tevi". Gleznotāja Jāņa Pauļuka vēstules māksliniecei Felicitai Pauļukai*Inta Blūma "Latvietes karma. Sievišķā enerģija tuvplānā"*Mišela Marlī "Koko. Mīlestības smarža"*Vizma Belševica*Džeroms K. Džeroms "Trīs vīri laivā"*Regīna Ezera*Erihs Marija Remarks*Kurts Vonnegūts "Cilvēks bez balss", "Kaķa šūpulis", "mehāniskās klavieres"*D. H. Lorenss "Lēdijas Čaterlejas mīļākais"*Imants Ziedonis "Epifānijas"*Ojārs Vācietis*Džodžo Moja "Zvaigžņu dāvātāja"*Zane Zusta "Tarakāni manā galvā"*Klāvs Elsbergs*Jānis Elsbergs

Kluso dabu meistars – Leo Svemps. Arī viņš ir viens no  Rīgas mākslinieku grupas. Guvis atšķirīgu izglītību, Rīgas grupas sākumposmā pārstāvēja mērenos modernistus, savukārt padomju laikos konsekventi gleznoja tikai klusās dabas un ainavas. Ciklu par Rīgas mākslinieku grupu noslēdzam ar ieskatu Leo Svempa dzīvē un daiļradē. Stāsta mākslas zinātniece Dace Lamberga. Leo Svemps nācis no zemnieku ģimenes un audzis ciešā saskarē ar dabu, izveidojās par izsmalcinātu cilvēku, kuru laikabiedri dēvēja par estētu. Pirms atklājam viņa klusās dabas, un kā mainījās tajās gleznotie priekšmeti, Dace Lamberga iezīmē būtiskus mākslinieka dzīves  posmus.

Ar LMT atbalstu piedāvājam īpašu podkāstu sēriju "Kā top kino" – sarunas ar kino nozares profesionāļiem, kas ļauj ielūkoties kino tapšanas aizkulisēs, sniedzot atbildes uz jautājumiem, kuru atbildes jau sen gribējāt uzzināt! Jaunākajā "Kā top kino" sērijas raidījumā ciemos uzaicinājām gaismu meistaru, fotogrāfu un videogrāfu Armandu Virbuli, kurš mūs "apgaismo" (ha!) par gaismošanas darba niansēm. Ja, skatoties filmu titrus, esat sevi pieķēruši pie domas "bet kas ir tas "gaffer" vai "best boy"?", tad Armands sniegs atbildi uz šo un daudziem citiem jūsu jautājumiem aizraujošā, detalizētā "in-depth" sarunā. Šajā raidījumā: Armands par sevi un savu pieredzi (00:00:53); Atšķirības starp Latvijas un ārzemju projektiem (00:10:51); Kāds ir gaismošanas departamenta darbs (00:16:20); Par projektiem un to dažādību (00:27:12); Par interesantākajiem projektiem (00:34:26); Par citām prasmēm un darbiem (00:40:24); Vai Lietuva un Igaunija ir draudzīgākas kino uzņemšanai? (00:44:53); Ieteikumi klausītājiem, kuri grib iekļūt industrijā (00:47:31). Montāža – Toms Cielēns. Mūzika – Diāna Sus.

Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune Vai zini, ka pazīstamais ornamentu meistars Jūlijs Madernieks (1870-1955) visu mūžu aizrautīgi nodevās arī skaņu mākslai? Madernieku dzimtā jau no laika gala bijuši gan dziedātāji, gan muzikanti. Tādēļ nav brīnums, ka jau puikas gados Jūlijs pašmācībā apguvis vairāku mūzikas instrumentu spēli, tai skaitā vijoli. Kopā ar brāli Aleksandru  un vēl dažiem radiniekiem viņš muzicējis zaļumballēs, kāzās un citos godos. Tomēr daudziem talantiem apveltītais zēns beigu beigās izvēlējies līniju un krāsu mākslas ceļu. Kādu laiku viņš mācījies Rīgas Amatniecības skolā, bet 1894. gadā devies uz Pēterburgu, lai iestātos Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1892-1898), kur izglītojušies daudzi vēlāk pazīstami latviešu mākslinieki. Arī šajā laikā Jūlija Madernieka interese par mūziku nav mazinājusies. Gluži otrādi – Pēterburgā viņš iepazinies un satuvinājies ar Jāzepu Vītolu, Emīlu Dārziņu, Emili Melngaili un Alfrēdu Kalniņu, ar kuru kopā pat īrējis vienu istabu. Tieši pēdējā iespaidā Madernieks nopietni pievērsies mūzikas teorijas apguvei un spēlējis vijoli Kalniņa pavadījumā. Katru vasaru topošais mākslinieks uzturējies savā dzimtajā pusē un joprojām muzicējis arī vietējā kapelā. Kopā ar Ādamu Alksni, Jani Rozentālu, Teodoru Zaļkalnu, Gustavu Šķilteru un citiem, Madernieks aktīvi darbojies latviešu mākslinieku pulciņā "Rūķis", kur piedalījušies arī Pēterburgas konservatorijas studenti. Daudzi no pulciņa dalībniekiem dziedājuši Melngaiļa vadītajā korī.

Raidījumā tiks runāts par RLB projektu "Dižā kokle", kas veidots, lai izpētītu Latvijā lielākās kokles vēsture. Tāpat radioklausītājs arī uzzinās par tautas deju, folkbaletu un mākslnieku kopienas "Rīgas danči" tuvākajām nākotnes iecerēm.

Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Vai zini, ka pēdējos mūža gados vijoļmeistars Nikolajs Dreika (1904-1998) savas vijoles vairs nav numurējis, bet devis tām pazīstamu sieviešu vārdus? Nikolajs Dreika ir viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta latviešu vijoļbūves meistariem. Skaņu pasaule viņam bijusi tuva jau no bērnības, kad viņš apguvis cītaras un vijoles spēli un visai veikli muzicējis ballēs, kāzās un citās svinībās. Sapnis par koncertējoša vijolnieka karjeru gan nav piepildījies, jo reiz slēpojot viņš nelaimīgi kritis un salauzis kreiso roku. Tomēr vijolei Nikolajs Dreika palicis uzticīgs visu mūžu. 26 gadu vecumā, strādājot par mācekli pie vijoļmeistara Jāņa Barabančika, jauneklis atklājis šī amata vilinājumu un jau pēc četriem gadiem patstāvīgi uzbūvējis savu pirmo vijoli. Drīz vien Nikolajs Dreika atvēris savu vijoļdarbnīcu Aleksandra Čaka ielā, bet padomju laikā tā nacionalizēta. No 1946. līdz 1964. gadam viņš bijis vijoļmeistars Latvijas Valsts Filharmonijā, bet pēc aiziešanas pensijā strādājis savā dzīvoklī Ģertrūdes ielā, kur izveidojis nelielu darbnīcu. Meistars daudz nodarbojies gan ar instrumentu un lociņu remontu, gan restaurāciju, un savā raženajā mūžā uzbūvējis vairāk nekā 150 vijoles. Katra no tām ir īpaša un atšķiras gan ar skanējuma nokrāsu, gan koksnes ornamentu un lakojumu. Dreika daudz pētījis vāku izliekuma ietekmi uz skanējumu un eksperimentējis ar to skaņošanu. Neatlaidīgā darbā viņš izstrādājis savu vijoles modeli, kas tuvāks vācu vijoļbūves skolas tradīcijām. Meistars teicis, ka "vijole jāizauklē siltās rokās kā bērns, tad koka dvēsele sāk dziedāt". Vijole bijusi visa viņa dzīve, katru reizi no jauna viņš pārdzīvojis tās tapšanas vai atjaunošanās brīnumu. Meistaram bijusi ļoti romantiska dvēsele, viņš mīlējis ceļot, aizrāvies ar fotografēšanu un dzeju un arī pats sacerējis kuplejas. Mūža otrajā pusē N. Dreika savas vijoles vairs nav numurējis, bet devis to būtībai un raksturam atbilstošus vārdus: "Vija", "Venēra" , "Glorija". Dažreiz nosaukumu priekšā pateikusi jau pati vijole, kā piemēram, vijole "Sirsniņa" ar sidrabainu skaņu. Tās koka šķiedras zīmējums uz apakšējā vāka veidojis sirds formu. Meitai Astrīdai Tabūnei meistars veltījis vijoli "Astrīda". Grāmatā "Bet vijole skanēs mūžam" viņa rakstījusi: "Jutu tēva dvēseli, to lielo mīlestību, ar kādu viņš aplūko katru savu vijoli, savu gara bērnu, kuru veidojis, izjūtot radīšanas prieku." Par viņas vārdā nosaukto vijoli Astrīda Tabūne teikusi, ka tā bijusi tembrāli bagāta un skanējusi kā ērģeles. Vijole "Marita" savukārt tapusi kā skanoša kāzu dāvana mazmeitai. To viņas lielajā dienā pirmo reizi ieskandinājis vijolnieks Eduards Bulavinovs (Vaholders) un visi klātesošie apbrīnojuši tās gaišo un dzidro skaņu. Sava tēva brāļa mazmazmeitai, dzejniecei un rakstniecei Dagnijai Dreikai meistars veltījis savu pēdējo, 1986. gadā būvēto vijoli "Dagnija". Tā nonākusi Rakstniecības un mūzikas muzeja mūzikas instrumentu kolekcijā Pārējās Nikolaja Dreikas būvētās vijoles ir aizgājušas tautās un turpina savu skanīgo dzīvi ne tikai Latvijā, bet arī ārpus dzimtenes robežām līdz pat Japānai.

Divdesmit trīs gadus vecais grobiņnieks Toms Poškus ir viens no nedaudziem jaunajiem trofeju vērtētājiem, kas apguvis amatu pēdējo gadu laikā un ir gatavs lielajam pārbaudījumam – eksāmenam nacionālā mēroga izstādēm. Vairāk lasi žurnāla Medības pielikumā "Medību trofejas"! Lasi un abonē žurnālu Medības! Par medībām lasi šeit!

Ar LMT atbalstu piedāvājam īpašu podkāstu sēriju "Kā top kino" – sarunas ar kino nozares profesionāļiem, kas ļauj ielūkoties kino tapšanas aizkulisēs, sniedzot atbildes uz jautājumiem, kuru atbildes jau sen gribējāt uzzināt! Īpašajā podkāsta "Kā top kino" raidījumā atkal tiekamies ar Oskaru Vilnīti-Panteļējevu – mūsu galveno cilvēku Lielbritānijas kino industrijā (meklējiet mūsu pirmo podkāstu ar Oskaru tepat arhīvā). Šoreiz Oskars pastāstīs par to, kā tapa Disneja "Cruella", kuras no filmas dekorācijām ir viņa paša veidotas, cik liela anturāža ir Emmai Stounai, kā arī par to, kā šobrīd ir strādāt pie lielajiem Holivudas projektiem. Kā arī šis ir oficiāli otrais (!) "Kino Kulta" īpašais podkāsts ar darba vakanci – klausāmies un, ja sirds to pavēl, rīkojamies! Šajā raidījumā: Par pašreizējo dzīvi un filmu "Cruella" (00:02:20); Par nokļūšanu līdz "Cruella" projektam un pienākumiem tajā (00:08:27); Par projektu nozīmīgumu portfolio (00:11:08); Par darbu pie filmas "Cruella" (00:20:23); Par darba stundām un virsstundām (00:26:33); Par nominācijām un balvām (00:32:55); Par Emmu Stounu un citiem "Cruella" aktieriem (00:38:11); Inhouse Vs Freelance (00:45:26); Par nākamajiem projektiem (00:47:55); Par "Apple TV+" nākotni + darba piedāvājums (00:52:27). Montāža – Toms Cielēns. Mūzika – Diāna Sus.

Nākamo trīs gadu laikā e-komercijas īpatsvars Baltijas valstīs pieaugs līdz 12 %, bet 30% no mazutirdzniecības pieauguma nodrošinās pirkumi internetā., liecina SEB bankas veiktais pētījums. Tas ir daudz vai maz un kas traucē e-komercijas attīstībai Latvijā, vaicājam ekspertiem un praktiķiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Ekonomists Dainis Gašpuitis stāsta, ka Latvijas no pārējām Baltijas valstīm iepaliek e-komercijas attīstībā. Viens no iemesliem ir reģionālais aspekts, kas traucē attīstīties piegādēm, arī pietrūkst spēcīgu līderu e-tirdzniecībā Latvijā, dominē ārvalstu kompānijas, kas izplešas. Arī demogrāfiskā struktūra to ietekmē: mums ir vecāka sabiedrība un cilvēkiem ar gadiem ir grūtības e-kanālus izmantot. Tas ir viens no lielākiem šķēršļiem turpmākai izaugsmei. Reģionos preču iegādes pievilcīgumu apgrūtina tas, ka no Rīgas ir dārga piegāde tālāk arī tām precēm, kas pasūtītas no ārzemēm. "Uz reģioniem firmas ne labprāt izplešas, reizēm preču piegāde uz Liepāju ir sarežģītāka nekā liepāniekam pasūtīt no Lietuvas, kur atved no Klaipēdas. Tas rada izaicinājumus un arī norādes par to, kas risināms," komentē Gašpuitis. Uzņēmējs un IT speciālists Kārlis Blumentāls atzīst, ka ir jūtama rezervētība un uztraukums no cilvēkiem, kad daudzi nav pārliecināti par saviem spēkiem, baidās un uztraucas, jo e-komercija un internets liekas kaut kas svešs un varbūt sarežģīts. Realitātē cilvēki, kad sāk veidot e-veikalu vai mājaslapu, rezultāts ir veiksmīgs. Kārlis Blūmentāls vērtē, ka daudziem šī laika ierobežojumi rada neērtības, jo nav raduši iegādāties internetā daudzas lietas.  "Ir jūtama rezervētība, bet šis laiks ir piespiedis cilvēkus interesēties par šīm lietām, daudzi cilvēki, kas pirms tam nedeva priekšroku internetā pirkt kaut kādas lietas vai produktus, ir apgūt to. Daudzi tirgotāji, kas nedeva iespēju nopirkt savus produktus, arī spiesti padmāt, kā izveidot e-komerciju un ielikt savu biznesu digitālā vidē. Izausme ir ļoti jūtama," norāda Blumentāls. 2020. gadā bija jūtams, ka nekad tik daudz cilvēku tik īsā laikā nav izveidojuši tik daudz  interneta veikalus. Ir platformas, kur bez īpašām zināšanām var izveidot savu mājaslapu vai interneta veikalu, bet jāgrib kaut ko darīt, kaut ko jaunu mācīties un apgūt. Arī brīvs laiks nepieciešams, veidojot savu mājaslapu. Izveidot savu e-veikalu paša spēkiem ir viegli, svarīgi piestrādāt pie mārketinga. Uzņēmējs un e-komercijas praktiķis Gustavs Gotauts vērtē, ka šis laiks māca iepirkties internetā un māca to, ka pirkt internetā ir normāli. Bet uzņēmējiem jāņem vērā citi noteikumi darbā ar klientiem, kas tajā pašā laikā paver jaunus eksporta tirgus. Kāds ir šis laiks, kā veicas ar savu izstrādājumu piedāvāšanu un tirgošanu e-vidē un kādi ir lielākie izaicinājumi, atklāj meistari Ilze Vainovska, Margarita Muntaga un Reinis Lācis, ar kuriem tikāmies projektā “Meistars 21. gadsimtā”.

Atsagrīzt dzymtajā Bolvu nūvoda Brīžucīmā i apstruoduot uodu, taids ir omotnīka Andra Ločmeļa stuosts. Andris poša spākim vacuoku saimisteibā naseņ sataisiejs darbneicu, kur sovus darynuojumus i omota prasmis izruoda ari sevkuram interesentam.  

Atsagrīzt dzymtajā Bolvu nūvoda Brīžucīmā i apstruoduot uodu, taids ir omotnīka Andra Ločmeļa stuosts. Andris poša spākim vacuoku saimisteibā naseņ sataisiejs darbneicu, kur sovus darynuojumus i omota prasmis izruoda ari sevkuram interesentam.  

Aizrautība, ar kādu strādā Ralfs Upmanis, ir lipīga. Mūsu saruna bija ne tikai par ķermeņa spēku, lokanību un izturību, bet arī par prieku, darba organizēšanu, prasmi mainīties, partnerību un iedvesmu. Ralfs ir horeogrāfs, meistars-treneris (TRX, Trigger Point, PAVIGYM, Stroops), kurš trenē citus trenerus. Viņš ir arī DCH Studijas viens no īpašniekiem, Adidas vēstnieks Latvijā un fitnesa grāmatu autors. Runāju ar viņu, lai saprastu, ko mēs katrs varam darīt sava ķermeņa un tā svarīgākā muskuļa - savas sirds labā, lai piedzīvojam vairāk prieka.Ralfs uzskata, ka, ja cilvēks nekustas kaut vai savā mājā, viņš iesīkstē arī savā domāšanā.Un viņa attieksme ir, ka jebkuras krīzes un ierobežojumu laikā svarīgi ir atcerēties: "Jebkuri sūdi, kas atnāk, viņi mūs ved uz ko jaunu un labāku". Ralfa ieteiktos informācijas avotus atradīsi sarunas lapā šeit: https://ugunsskola.lv/cilvekjauda29/ SARUNAS PIETURPUNKTI JEB NOTES: 0:59 Ralfa Upmaņa īsais fitnesa CV3:50 Kā tas ir – strādāt ar kompanjonu un biznesa partneri plecu pie pleca5:45 Kā lielos stresa apstākļos risināt lietas, lai bizness ietu uz priekšu8.30 Kas ar mums notiek tad, kad mēs nekustamies10.10 Kā sagatavot ķermeņa stāju vingrošanai12:08 Ko vēl mēs varam darīt savas stājas labā22:29 Kādām fiziskām aktivitātēm ir būtiska nozīme dažādos vecumos, un kam ir jāpievērš uzmanība24:40 Universālais “fitnesa burgers”30:00 Pēc kādiem indikatoriem var noteikt, ka vielmaiņa ir palikusi lēnāka32:25 Jaunības saglabāšanas noslēpums35:40 Informācija par uzturu un uztura bagātinātājiem42:22 Biohacking un izdegšanas bīstamība54:20 Kā noteikt, vai izvēlētais treneris tev derēs1:01:25 Iedvesmas stāsti, kā cilvēki uzsāka sportot1:07:20 Kā Ralfs spēj padarīt tik daudz un kā vinš par sevi rūpējas1:15:00 Ralfa aizrautība un mīļākais ēdiens1:16:30 Vai un kā Ralfs ir piedzīvojis “izdegšanu”1:21:08 Kas ir fitnesa pasaules svarīgākie trendi, ko izdevīgi ņemt vērā1:26:08 Veids, kā piedabūt sevi kustēties1:29:00 Vai ir jēga otru motivēt un pierunāt sportot, ja pats to negrib1:31:50 Kur var vingrot kopā ar Ralfu Upmani1:32:43 Ralfa tetovējumu stāsti

18. un 19. gadsimta batāliju ainas, senatnes motīvs, vietējo ļaužu portretējumi un sadzīves atspoguļojums – tas raksturīgs rūjienieša, latviešu mākslas draugu pulciņa „Rūķis” pirmā vadītāja Ādama Alkšņa daiļradei. Kāpēc viņa vārds un darbi līdz šim ir mazāk zināmi un kāds ir viņa atstātais mantojums, Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar mākslas zinātnieci Andu Bērziņu, kura ir grāmatas „Ādams Alksnis” autore, un Rūjienas izstāžu zāles vadītāju Līgu Siliņu. Apgāds "Neputns" sērijā "Latvijas mākslas klasika" izdevis grāmatu par vienu no pirmajiem latviešu profesionālajiem māksliniekiem Ādamu Alksni (1864–1897). Mākslinieka mūžs un radošā darbība aprāvās traģiski agri, taču viņš nepārprotami atzīstams par vienu no latviešu nacionālās mākslas apzinīgākajiem veidotājiem.

Uz latviešu fotogrāfa Viļa Rīdzenieka daiļradi var raudzīties no dažādiem skatu punktiem. Pašlaik Latvijas Fotogrāfijas muzejā aplūkojama Viļa Rīdzenieka izstāde „Sejas un stihijas”, ko veido divas daļas – portreti un ainavas. Mūsdienās Vilis Rīdeznieks vairāk tiek asociēts ar dokumentālo fotogrāfiju, izstādes autorei un kuratorei Laumai Lanceniecei bijusi vēlme atklāt Vili Rīdzenieku gan kā portretu meistaru, gan aizrautīgu dabas fotogrāfu. Aplūkojam izstādi kopā ar tās kuratori. Viļa Rīdzenieka izstāde „Sejas un stihijas” Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma līdz 2.februārim.

Katrai mājai ir pamatne – grunts, uz kuras tā atrodas. Un tad ir pamati, konstrukcija, uz kuras atrodas ēka. Kā pareizi izvēlēties mājas pamatus, kā tos veidot, kādas ir galvenās kļūdas pamatu konstrukcijā un izbūvē? Padomus sniedz inženierzinātņu doktors, RTU būvmateriālu un būvizstrādājumu katedras docents, sertificēts būveksperts Juris Biršs. Pēc tam – iknedēļas būvniecības jaunumu apskats un atbildes uz LA.LV klausītāju jautājumiem. 00:02 Ievads 00:59 Saruna par pamatiem 15:54 Nedēļas būvniecības jaunumi 20:28 Atbildes uz klausītāju jautājumiem 30:35 Nobeigums

Plānojot jaunu vai remontējot un siltinot jau esošu māju, viens no grūtākajiem jautājumiem ir – kādu siltumizolācijas materiālu izvēlēties? Kaut arī ideāla materiāla nav, tomēr, vadoties pēc būvfizikas principiem ir iespējams saprast, kā izdarīt pareizu izvēli. Par to arī saruna šai podkāsta epizodē. Kā saprast, kas kurā vietā un reizē vajadzīgs? Kā samērot būvfiziku ar mūsu vajadzībām un iespējām? Kādi ir galvenie būvfizikas principi, kas jāievēro? Stāsta inženierzinātņu doktors, RTU būvmateriālu un būvizstrādājumu katedras docents, sertificēts būveksperts Juris Biršs. Pēc tam – iknedēļas būvniecības jaunumu apskats un atbildes uz la.lv klausītāju jautājumiem. 00:02 Podkāsta pieteikums 01:16 Saruna par siltumizolācijas materiāliem 15:01 Nedēļas būvniecības jaunumi 19:51 Atbildes uz klausītāju jautājumiem 29:50 Nobeigums

Saruna, kuru piedāvāju šajā epizodē, ir par vienu no galvenajām problēmām, kas skar ikvienu būvnieku – hidroizolācija. Pēc zinātniskas definīcijas hidroizolācija un hidroizolējošie materiāli paredzēti, lai pasargātu būvkonstrukcijas – ēkas, celtnes no ūdens un mitruma iedarbības. Kā to nodrošināt, kādi ir galvenie būvfizikas principi, kas jāievēro, stāsta inženierzinātņu doktors, RTU būvmateriālu un būvizstrādājumu katedras docents, sertificēts būveksperts Juris Biršs. Pēc tam – iknedēļas būvniecības jaunumu apskats un atbildes uz la.lv klausītāju jautājumiem. Logā zem podkāsta atskaņošanas vietas, arī Jūs varat ierakstīt savu jautājumu, to var arī adresēt raidījumam, sūtot savu jautājumu e-pastam meistars@la.lv 00:02 Podkāsta pieteikums 01:21 Saruna par hidroizolāciju 23:55 Nedēļas būvniecības jaunumi 27:18 Atbildes uz klausītāju jautājumiem 43:43 Nobeigums

Podkāstā – saruna ar “Būvmateriālu ražotāju asociācijas” izpilddirektoru Leonīdu Jākobsonu. Sarunā apskatījām vairākas svarīgas un valsts ekonomikai būtiskas tēmas – OIK, jeb “obligāto iepirkumu komponenti”, kas būtiski sadārdzina Latvijas būvmateriālus, tādejādi liekot zaudēt konkurences cīņā ar kaimiņvalstu ražotājiem, par celtnieka un pasūtītāja atbildību, par to, kā īsti pareizi būtu vērtēt celtniecības projektu iepirkumu rezultātus. Podkāstā – iknedēļas būvniecības jaunumu apskats un būveksperta, RTU asociētā profesora, tehnisko zinātņu doktora Jura Birša atbildes uz LA.LV klausītāju jautājumiem. Laika rāmējums: 00:02 Ievads 01:39 Saruna ar L. Jākobsonu – OIK 16:39 Turpinājums – par pasūtītāju atbildību, iepirkumiem un karteli 23:51 Nedēļas būvniecības jaunumi 27:41 Prof. Birša atbildes uz klausītāju jautājumiem 38:06 Nobeigums

Podkāsta "Meistars" otrajā epizodē - saruna ar zinātnieku, kuram daudzi pētījuma gadi izvēlētajā nozarē nav mazinājuši mirdzumu acīs, tad, kad viņš runā par savu pētījumu objektu. Tāpat - patiesu ienteresētību balsī. Vismaz es tur sadzidēju patiesu entuziasmu, kas, kā pats mūsu sarunas varonis saka, nāk no bērnu dienām. Latvijas betonas savienības vadītājs, RTU mācīgspēks, inženierzinātņu doktors Genādijs Šahmenko ir zinātnieks, kas daudzus gadus pēta, kā pēc iespējas labāk ražot un izmantot betonu dažādu konstrukciju radīšanai. Mūsu sarunas gaitā runājām par to, kas ir betons, pieskārāmies betona vēsturei un izmantošanai mūsdienās. Epizodē, kā allaž, nedēļas būvniecības jaunumu apskats un asociētā profesora, zinātņu doktora, sertificētā būveksperta Jura Birša atbildes uz klausītāju un lasītāju jautājumiem.

Podkāsts " Meistars" sadarbībā ar Vincents Polyline. 00:00 Ievads 01:40 Saruna par būvniecības aktualitatēm Andris Plociņš sarunā ar Normundu Grīnbergu 23:23 Nedēļas jaunumi būvniecībā 27:32 Atbildes uz jautājumiem RTU profesors Juris Biršs 42:40 Nobeigums

No 12. oktobra līdz 2020. gada 12. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā būs skatāma izstāde “Aleksandra Beļcova. Glezniecība. Grafika. Darbnīcas “Baltars” porcelāns”, tā būs līdz šim plašākā mākslinieces darbu retrospekcija, kas visaptveroši parādīs viņas daudzpusīgo radošo mantojumu. Savukārt izrāžu ciklā par māksliniekiem tapis iestudējums „Meistars un Aleksandra”. Aleksandras lomas atveidotāja Zane Dombrovska par šo lomu ir nominēta Spēlmaņu nakts balvai kategorijā "Labākā aktrise". Aktrise Zane Dombrovska un izstādes kuratore Nataļja Jevsejeva viesojas Kultūras Rondo studijā un palīdz dziļāk ielūkoties mākslinieces personībā. Izstādes kuratore Nataļja Jevsejeva stāsta, ka ceļš līdz šai izstādei bijis 11 gadus garš, kopš mirkļa, kad izveidots Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs un viņa kā krājumu glabātāja sākusi apstrādāt visus materiālus, ko saņēmusi no abu mākslinieku meitas Tatjanas Sutas. Aleksandra Beļcova (1892–1981) Rīgā ieradās 1919. gadā un nodzīvoja šeit līdz mūža beigām. Gleznotājas daiļrade kļuva par Latvijas mākslas vēstures neatņemamu daļu, un viņa tiek dēvēta par vienu no pirmajām modernisma māksliniecēm Latvijā. Viņa bija ne tikai gleznotāja, bet arī ilustratore, grafikas un porcelāna māksliniece. 20.gados grafikā meistare strādāja galvenokārt akvareļa tehnikā, bet 30.gados – pasteļtehnikā. Savā daiļradē Beļcova deva priekšroku portreta žanram, attēlojot tuviniekus, draugus un paziņas. Trauku apgleznojumos māksliniece bieži izvēlējās motīvus no dažādu tautu folkloras vai veidoja ģeometriski abstraktās kompozīcijas, pievērsās reliģiskiem tematiem. Izstādes scenogrāfe ir Anna Heinrihsone, viņa veidojusi arī Sutas un Beļcovas muzeja ekspozīciju un arī Romana Sutas izstādi pirms dažiem gadiem. Liela daļa ekspozīcijas būs materiāli, kas nekad nav eksponēti. Tie ir mākslinieces zīmēšanas blociņi, skices. "Tas palīdz redzēt viņas domu gājienu, kā no vienas nelielas skicītes top liels mūsdienās hrestomātiski zināms darbs. Piemēram, Sukuba panno, kas kādreiz atradās slavenajā kafejnīcā "Sukubs". Tie ir trīs un pirmo reizi būs visi trīs eksponēti kopā," norāda Jevsejeva. 

Raidījumā "Notikumu kaleidoskopā" pie vadītāja Aināra Ašaka viesojas Baltijas Juvelieru asociācijas prezidents, "Dzīvā sudraba muzeja" veidotājs un dibinātājs Olegs Auzers. Ar Latvijā pazīstamāko sudraba apstrādes meistaru saruna ir ļoti interesanta. Meistars stāsta, piemēram, par sudraba noslēpumiem un kā tie pārtop mākslas darbos. Klausies un piedalies!

[Latvian: One hundred and ninety-six – Jack of all trades] Michael, Liam and Io love their foreign pop and this week’s line up had something for everyone. Take the deep dive in and enjoy the […] http://media.rawvoice.com/joy_babblepop/p/joy.org.au/babblepop/wp-content/uploads/sites/261/2019/07/2019-07-13-babblePOP-128.mp3 Podcast: Play in new window | Download (Duration: 56:23 — 51.6MB) The post Simts deviņdesmit seši – Meistars visās lietās appeared first on babble POP!.

Gada pēdējā mēnesī Latvijas Radio Ziņu dienests jau tradicionāli atskatās uz šā gada lielākajiem notikumiem sabiedrībā, kas dominējuši ziņu virsrakstos. Bet aiz šiem virsrakstiem ir cilvēki, kuru darbu tajos ziņu burzmā mēdzam palaist garām. Tādēļ arī šajā decembrī turpinām ierakstu sēriju „Cilvēks ziņu virsrakstos”, ko sāksim ar vienu no šā gada visbiežāk lietotajiem vārdiem, proti – Latvijas simtgadi. Māra Rozenberga uz sarunu aicināja Kalvi Kalniņu – uguņošanas dizaina autoru, kura komandas pārziņā šā gada 18.novembrī bija uguņošana sešās Latvijas pilsētās. Bet Kalvis no posteņa uz Akmens tilta pārraudzīja vērienīgo gaismas uzvedumu „Saules mūžs” Rīgā.