Podcasts about turcij

Krievijas un Ukrainas potenciālās sarunas Turcijā. Tramps devies uz Tuvo Austrumu reģionu. Izraudzīts jaunais pāvests. Kardinālu Robertu Frensisu Prevostu turpmāk pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un politologs Andis Kudors. Prezidenta Trampa "zelta maršruts" 13. maijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps uzsāka savu pirmo nozīmīgo ārvalstu turneju, ierodoties Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Faktiskais Saūdu monarhijas valdnieks – kroņprincis Muhammeds – sagaidīja nozīmīgo viesi pie lidmašīnas trapa. Laikam gan nav otra valsts galvas, kuru ar pašreizējo Baltā nama saimnieku saistītu tik ilga savstarpēja politiska un finansiāla atbalsta vēsture. Tramps amortizēja amerikāņu likumdevēju niknumu pret Muhammedu pēc publicista Džmala Kašogi noslepkavošanas, kam pavēli diezgan nepārprotami bija devis kroņprincis, savukārt pēc 2021. gada 6. janvāra Kapitolija demolēšanas, kad Trampu klans ASV biznesa aprindās bija kļuvis par izraidītajiem, Saūdu karaļnams ar gatavību iesaistījās daudzmiljonu kopprojektos. Prese prezidenta tūres sakarā uzskaita viņa ģimenes biznesa intereses visās apmeklējamajās valstīs, kamēr Baltais nams steidz noliegt jebkādas aizdomas par interešu konfliktu. Biznesa sakari, investīcijas – tāds ir tūres pamatakcents. Avioindustrija, kodolenerģētika, mākslīgais intelekts, militārā ražošana. Delegācijas sastāvā ir Īlons Masks un vēl pāris desmiti nozīmīgu investīciju, digitālo tehnoloģiju u.c. kompāniju vadītāju. Šodien, 14. maijā, Rijādā Trampam cita starpā paredzēta tikšanās ar jauntapušā Sīrijas režīma līderi Ahmedu aš Šarā, kuram prezidents, visdrīzāk, pavēstīs par Asada diktatūras laikā noteikto sankciju mīkstināšanu. Tālākais Baltā nama saimnieka ceļš vedīs uz Kataru, kuras varasvīri esot sadomājuši uzdāvināt viesim jaunu prezidenta aviolaineri, iekārtotu ar austrumu šeiha cienīgu vērienu un stilu. Šī ekstravagantā velte jau sacēlusi pamatīgu troksni Amerikā, jo opozīcijas un arī dažu valdošās partijas pārstāvji to uzlūko kā klaju korupciju. Visbeidzot pēdējais plānotais vizītes punkts ir Apvienotie Arābu emirāti. Tā vien šķiet, ka Tramps apzināti met līkumu reģiona sāpīgajiem krīžu punktiem. Viņa maršrutā nav Izraēlas, kuras problemātika šķiet teju pagaisusi no Ovālā kabineta dienaskārtības. Nav plānota arī pietura Omānā, kur jau kādu laiku risinās Savienoto Valstu un Irānas delegāciju sarunas par Irānas kodolprogrammas likteni. Tiesa, kad aktualizējās iespēja, ka ceturtdien, 15. maijā, Stambulā varētu tikties Volodimirs Zelenskis un Vladimirs Putins, Tramps izteicās, ka arī varētu tur iegriezties un piebiedroties sarunai. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka minētā karojošo valstu līderu tikšanās tiešām varētu notikt. Izaicinājumu domino Kā zināms, pirms t.s. Uzvaras dienas svinēšanas Krievijā tās vadonis Vladimirs Putins nāca klajā ar priekšlikumu trīs dienu ilgai uguns pārtraukšanai, uz ko no Kijivas sekoja atbilde, ka neredz tam jēgu. Tā vietā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ierosināja noslēgt trīsdesmit dienu pamieru, kas būtu reāls pamats miera sarunu uzsākšanai. Tomēr Kremlim šobrīd acīmredzot šķiet parocīgāk turpināt karadarbību, tai skaitā Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavošanu. 10. maijā Kijivā ieradās četru Ukrainas sabiedroto – Francijas, Lielbritānijas, Polijas un Vācijas – valdību vadītāji, un šīs tikšanās rezultāts bija sestdien izskanējusī kategoriskā prasība Krievijai: līdz pirmdienas vakaram pārtraukt uguni vai arī rēķināties ar jaunām nopietnām sankcijām. Par šo pozīciju telefoniski esot informēts arī prezidents Tramps, kurš tai piekritis. Kremļa reakcija bija prognozējama – runasvīrs Dmitrijs Peskovs intervijā telekanālam CNN paziņoja, ka viņa valdība nepakļaušoties kādiem ultimātiem. Tomēr svētdienas, 11. maijā, vakarā sekoja Maskavas atbildes gājiens – Vladimirs Putins nāca klajā ar ierosinājumu bez iepriekšējiem nosacījumiem sākt tiešas sarunas starp Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem. Sarunām būtu jāsākas 15. maijā Stambulā, pie kam Krievija tās traktē kā turpinājumu 2022. gadā notikušajam sarunu posmam, kurā Kremlis faktiski izvirzīja Ukrainai kapitulācijas prasību. Ar līdzīgiem uzstādījumiem plānoto sarunu sakarā jau nācis klajā Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs. Tomēr arī Putina sarunu piedāvājums nepalika pēdējais. Gluži kā domino spēlē puses liek galdā arvien jaunus priekšlikumus, un pirmdien prezidents Zelenskis paziņoja, ka labprāt tiksies ar Putinu, ja vien Krievijas diktators pats ieradīsies Stambulā. Izpaužoties šai ziņai, par savu iespējamo klātbūtni izteicās arī prezidents Tramps. Jau iepriekš tika pieteikts visai respektabls Savienoto Valstu delegācijas sastāvs – uz Stambulu plāno doties valsts sekretārs Marko Rubio un īpašie sūtņi Stīvs Vitkofs un Keits Kellogs. Šobrīd gan nekas neliecina, ka Putins tiešām būtu gatavs rīt ierasties Turcijā, savukārt prezidents Zelenskis paziņojis, ka ar kādu zemāka ranga Krievijas pārstāvi sarunas nevedīs. Habemus papam 8. maijā biezu baltu dūmu vērpetes no Siksta kapelas skursteņa pavēstīja, ka Romas Katoļu baznīcas galva, 267. pēc skaita, ir izraudzīts. Par jauno pontifiku kļuvis kardināls, kura vārds nefigurēja iepriekš publiskotajos ticamāko kandidātu sarakstos – Roberts Frensiss Prevosts, līdzšinējais Vatikāna Latīņamerikas lietu komisijas un Bīskapu lietu dikastērijas, respektīvi, par bīskapu iecelšanu atbildīgās institūcijas vadītājs. Turpmāk mēs viņu pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Viņš ir pirmais Romas pāvests, kurš dzimis Savienotajās Valstīs un ir ASV pilsonis, otrais pēc sava priekšgājēja pāvesta Franciska, kurš dzimis Jaunajā pasaulē, un otrais, kuram dzimtā ir angļu valoda. Dzimis Čikāgā 1955. gadā, lielu līdzšinējā mūža daļu priesteris Prevosts pavadījis Dienvidamerikas valstī Peru, vispirms astoņdesmito gadu otrajā pusē vairākus gadus kalpodams kā Svētā Augustīna ordeņa misionārs, bet no 2014. līdz 2023. kā Čiklaijo provinces bīskaps. Starplaikā viņš darbojās minētā ordeņa amatos dzimtajā Čikāgā, līdz 2001. gadā tika ievēlēts par ordeņa galvu – ģenerālprioru. Kā zināms, savu amata vārdu pāvesti izvēlas paši, un izvēles motīvs parasti ir kāda priekšgājēja personība, kas jaunajam pontifikam šķiet iedvesmojoša un atdarināšanas cienīga. Kā var lasīt medijos, Leonam XIV tāds ir pirmām kārtām 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs valdījušais Leons XIII – pāvests, kurš tiecās tuvināt katoļu baznīcu sava laika sociālo problēmu risināšanai. Aktīvi oponēdams tolaik popularitāti gūstošajam marksismam, Leons XIII tajā pat laikā aicināja apzināties zemāko šķiru ļaužu cilvēcisko vērtību, pieprasīja cieņpilnu attieksmi pret ikvienu sabiedrības locekli, kļūdams par vienu no kristīgās demokrātijas virziena idejiskajiem pamatlicējiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Svētceļojums 2025.g. pavasarī uz Turciju - Efesu un vēl 4 pilsētām, kristīgais mantojums Turcijā

Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu.   Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko. Tērzēšana ar sekām Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei. Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs. Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā. Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu. „Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu. Kremļa diskrētā miermīlība 25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai. Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti. Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā. Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas. Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā. Bīstamais pilsētas galva 19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem. Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu. Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm. Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru. Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Tilts starp Rietumiem un Austrumiem – no trokšņainajām Stambulas ielām līdz mierpilnajām Kapadokijas ainavām. Šī valsts apbur ar dabas skaistumu un kultūras bagātību, taču aiz tā slēpjas sarežģīta politiskā realitāte. Turcijas politiskā vide pēdējos gados ir strauji mainījusies, un ir cilvēki, kuri uzskata, ka Turcija virzās uz diktatūru, un ir cilvēki, kuriem šī valsts asociējas ar atpūtas kūrortiem un iespēju par salīdzinoši lētāku naudu nopirkt zeltu un dažādu zīmolu viltojumus. Tieši tik dažāda ir šī valsts, kurā, protams, dzīvo arī latvieši. Lai gan informācija par diasporu Turcijā skopa - 2016. gadā plašsaziņas līdzekļos Latvijā parādās ziņa, ka uzsākts darbs, lai tuvākajā laikā Turcijā nodibinātu pirmo latviešu biedrība, kā arī izveidotu skolu; nākamā ziņa, ko var lasīt portālā LSM.lv, ir 2019 gadā. Tā vēsta, ka diaspora ir izveidojusies, ka Turcijā dzīvo ap 100 iebraucēju no Latvijas. Lielākā latviešu koncentrācija ir Stambulā, tur jau ceturto gadu darbojas latviešu skola “Pipariņi”. Kāda situācija ir 2025. gadā, to skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.  Sarunājas Kristīne Savicka, kura 10 gadus dzīvoja Kijivā, tad Krievijas iebrukuma laikā viņa bija ceļojumā Turcijā, tomēr tur arī sanāca palikt, un Anatālijā viņa ir nodzīvojusi jau trīs gadus; Zanda Garanča-Devrana šobrīd dzīvo Latvijā, bet laikā, kad dzīvojusi Turcijā, darbojusies latviešu skolā “Pipariņi”; Santa Graikste, viņu uz Turciju aizveda darbs, bet tur viņa ir kļuva par aktīvu Turcijas latviešu kopienas dalībnieci, un kā pati saka –  “cenšas saturēt kopā Alānijas reģionā dzīvojošos latviešus”; un no Rojas ir pieslēgusies Skaidrīte Dzene. Arī viņa bijusi ilgus gadus saistīta ar Turciju, jo Skaidrītes vīrs ir turks, ārsts, abiem ir trīs bērni un, pateicoties dzīvei Turcijā, Skaidrīte, kurai ir pārtikas tehnoloģijas un agrārās ekonomikas grāds, savulaik izveidojusi eko kosmētikas zīmolu, jo Turcijā tolaik  šādi ķermeņa kopšanas līdzekļi bijuši maz pieejami.

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Andris vēljoprojām izvairīsies no Valda klātbūtnes klātienē. Raidījuma tēmas: - Graudiņa/Samoilova pirmās!; - Toms Skujiņš uzvar Japānā; - ️Divi latvieši izvicina dūres; - Kārlis Čukste aiziet no hokeja; - ️Kādu gaļu pirks Luka?; - Lomažs atgriežās Turcijā; - Pasečņiku atlaiž; - Ukraiņa šahists DSQ; - Ar kādiem apaviem spēlēja 1900 gadā?; - Žalgiris fenomenāls; - LTV rādīs LV izlasi.

Tas ir mans pirmais "adījums" tulkošanā – tā par savu veikumu, tulkojot Orhana Pamuka romānu "Mans vārds ir Sarkans" teikusi Laima Kota. Ar rakstnieci tiekamies Kultūras rondo. "Mans vārds ir Sarkans" ir slavenākā mūsdienu turku rakstnieka Orhana Pamuka romāns par grāmatu ilustratoriem 16. gadsimta Stambulā. Miniatūra Turcijā tiek uzskatīta par pilnveides mākslu, kur ar acīm uztveramais ir mazsvarīgāks un nereti pat aizliegts – galvenais ir iespēja caur zīmējumu izzināt mūžīgo. Šīs dilemmas analīze caur spriegu un informatīvi piesātinātu vēstījumu lielā mērā piesaistījusi autoram plašāku starptautisku uzmanību. 2006. gadā Orhans Pamuks saņēma Nobela prēmiju literatūrā, bet kopumā viņš ir vairāk nekā trīsdesmit literāru balvu laureāts. Rakstnieks dzimis 1952. gadā Stambulā, viņa darbi tulkoti un izdoti vairāk nekā 60 valodās.

Turcijā aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās būtisku zaudējumu cietusi prezidenta Erdogana partija. Gan lielākajās pilsētās, gan vairākās mazākās municipalitātēs tai būs jāpaliek opozīcijā. Jautājums, kā  tas ietekmēs politiku nacionālā līmenī? Runājam arī par Krievijas "garo roku". Vairāku starptautisko mediju pētījums par Havanas sindromu, kad diplomātiem pēkšņi kļūst slikti, norāda, ka iespējams, to visu ir organizējusi Krievija, izmantojot īpašu ieroci. Ir arī citi notikumi, kas norāda par valstu spējām aizsargāt savu teritoriju un cilvēkus no Krievijas īpašajiem aģentiem. Aktualitātes analizē politologi Arnis Latišenko un Andis Kudors un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis. Erdogana smagākā sakāve 31. martā Turcijas vēlētāji deva mandātu nākamajiem četriem gadiem vairāk nekā 23 000 vietvaru amatpersonu, sākot ar galvaspilsētas un lielpilsētu mēriem, beidzot ar rajonu padomju locekļiem. Tāpat tika ievēlēti daudzi tūkstoši zemākā līmeņa pašvaldību – pilsētciematu, ciemu un apkaimju – vadītāju un citu nepolitisku amatpersonu. Vēlēšanu rezultāti tūdaļ nonāca pasaules mediju ziņu augšgalā, jo šī ir pirmā reize nu jau vairāk nekā divas desmitgades ilgstošajā prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana un viņa Taisnības un attīstības partijas varas periodā, kad šī partija nacionāla mēroga vēlēšanās nav līdera pozīcijās. Gaisušas ne tikai valdošās partijas cerības atgūt teikšanu galvaspilsētā Ankarā un valsts lielākajā pilsētā Stambulā. Līdz ar Turcijas ceturtās lielākās pilsētās Bursas mēra amata zaudēšanu tagad piecas lielākās Turcijas pilsētas ir galvenā opozīcijas spēka – kreisi centriskās Republikāņu tautas partijas rokās. Turcijas provincēs nozīmīgākā vara pieder centrālās valdības ieceltajiem gubernatoriem, tomēr arī provinču parlamentiem ir sava loma vietējo saimniecisko, infrastruktūras, vides, kultūras un tamlīdzīgu jautājumu risināšanā. Ja līdz šim Taisnības un attīstības partija dominēja trīsdesmit deviņu provinču parlamentos, tad astoņpadsmit no tiem šajās vēlēšanās ir zaudēti, vietā iegūstot tikai trīs. Arī šajā gadījumā lielākais ieguvējs ir Republikāņu tautas partija, savukārt tradicionāli konservatīvākajās provincēs valsts centrālajā daļā – islāmistiski konservatīvā Jaunā labklājības partija, kam šajās vēlēšanās ir trešais lielākais iegūto balsu skaits. Savas pozīcijas vietvarās nedaudz uzlabojusi kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Tautas vienlīdzības un demokrātijas partija, esošo visumā saglabājusi Erdogana partijas sabiedrotā Nacionālistiskās kustības partija. Kā norāda analītiķi, šīm vietvaru vēlēšanām, jādomā, būs nozīmīga ietekme uz visas valsts tālāko politisko attīstību. Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo konstitūciju, Radžipa Taijipa Erdogana pēdējais prezidentūras termiņš noslēdzas 2028. gadā, taču līdz šim tika pausti pieņēmumi, ka līderis, kuram netrūkst autoritāru tendenču, mēģinās mainīt likumdošanu un palikt pie valsts stūres ilgāk. Tagad šāda iespēja šķiet krietni mazāk ticama. Kremļa „klusuma skaņa” Havanas sindroms – tā iedēvēts fenomens, kas nu jau kādus septiņus gadus periodiski pavīdējis preses virsrakstos, tomēr paliekot versiju un pieņēmumu līmenī. 2017. gadā parādījās informācija, ka vairāki amerikāņu un kanādiešu diplomātisko misiju darbinieki, kas iepriekšējā gada beigās uzturējušies Kubas galvaspilsētā Havanā, piedzīvojuši neizskaidrojamas veselības problēmas. Jau tobrīd izskanēja aizdomas, ka pret viņiem lietots kāds slepens ierocis, visdrīzāk ultraskaņas vai mikroviļņu avots. Tiešu pierādījumu tobrīd gan nebija, taču diplomātisko attiecību paplašināšanās starp Savienotajām Valstīm un Kubu, kas bija iezīmējusies prezidenta Obamas administrācijas laikā, līdz ar šo notikumu aprāvās. Nākamajos gados parādījās ziņojumi par līdzīgiem gadījumiem ar amerikāņu diplomātiem un slepeno dienestu darbiniekiem citur pasaulē, sākot ar Guandžou Ķīnā un Tbilisi Gruzijā, beidzot ar Savienoto Valstu galvaspilsētu Vašingtonu. Fenomena oficiālais apzīmējums ir „anomālie veselības incidenti”, un, saskaņā ar amerikāņu izlūkdienestu kopienas 2022. gada septembra slepenu ziņojumu, tā galvenās pazīmes ir: „akūtas audiovestibulāras sensoras parādības, tai skaitā skaņas un/vai spiediena sajūta, reibonis, līdzsvara zudums un ausu sāpes; spēcīga ietekme uz atrašanās vietas vai virziena izjūtu”. Dažiem no Havanas sindroma upuriem bija konstatējami nelieli galvas smadzeņu vai dzirdes orgānu bojājumi, vairākos gadījumos viņi izjuta ilgstošas veselības problēmas. 2021. gadā Džo Baidena administrācija pieņēma likumu par dāsnu kompensāciju izmaksu apstiprinātu anomālo veselības incidentu gadījumos, tomēr oficiāli Savienotās Valstis joprojām nav atzinušas, ka Havanas sindroms būtu saistāms ar kādas naidīgas varas mērķtiecīgu darbību. Iespējams, par pagrieziena punktu šai ziņā kļūs 1. aprīļa publikācija Rīgā bāzētajā tīmekļa izdevumā „The Insider, kas tapis sadarbībā ar amerikāņu telekanāla CBS ziņu programmu „60 Minutes” un vācu izdevumu „Der Spiegel”. Raksta autori Romāns Dobrohotovs, Kristo Grozevs un Mihaels Veiss atklāj veselu buķeti faktu, kas zināmos Havanas sindroma gadījumus sasaista ar Krievijas bruņoto spēku Galvenās izlūkošanas pārvaldes Vienības 29155 aktivitātēm. Tā ir tā pati vienība, kuras vārds kļuva bēdīgi slavens pēc izbijušā dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas Jūlijas saindēšanas Lielbritānijā. Kā tagad noskaidrots, šo slepkavību un diversiju lietpratēju kontā ir arī divi mēģinājumi noindēt bulgāru ieroču rūpnieku Emilianu Gebrevu un vesela sērija sprādzienu viņa kompānijai piederošās noliktavās Bulgārijā un Čehijā, kas prasījuši vairāku desmitu cilvēku dzīvības, tāpat dalība apvērsuma mēģinājumā Melnkalnē un diversiju darbība Ukrainā. Pirmais uzbrukums, izmantojot Havanas sindromu izraisošo ieroci, noticis nevis 2016. gadā Havanā, bet 2014. gadā Frankfurtē pie Mainas, Vācijā. Iespējams, ka pēdējais uzbrukums, savukārt, fiksēts pagājušā gada jūlijā Viļņā, NATO samita laikā. Raksta noslēguma daļā autori akcentē Savienoto Valstu valdības rīcību, kura līdz šim centusies notušēt uzbrukumu mērogu un raksturu. Pēc autoru domām, iemesls ir bažas, ka atklātais atbaidīs potenciālos diplomātiskā dienesta darbiniekus, kā arī tas, ka šāda mēroga uzbrukumi pret Savienoto Valstu pārstāvjiem var tikt traktēti kā karadarbība, kas prasītu attiecīgu reakciju.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Blinkens nepagurst dzesēt Tuvos Austrumus Mūsu pagājušajā raidījumā pievērsāmies iespējamajiem Tuvo Austrumu konfliktu eskalācijas punktiem un spriedzi radošajiem spēkiem. Ka šādi scenāriji rada nopietnas bažas Vašingtonā, apliecina fakts, ka ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens šajās dienās jau ceturto reizi pēdējo trīs mēnešu laikā uzturas Tuvajos Austrumos. Šajā reģiona karsto punktu dzesēšanas tūrē ietilpst vizītes Turcijā, Jordānijā, Katarā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Saūda Arābijā un, protams, Izraēlā. Tajā pašā laikā Savienotajām Valstīm jāpanāk vairāku savu reģiona partneru atbalsts iespējamām aktīvākām militārām akcijām pret Jemenas husītu nemierniekiem, pret ko, piemēram, Katarai ir iebildumi. Kas attiecas uz amerikāņu militārajām akcijām reģionā, 4. janvārī Bagdādē ar lidrobota palīdzību tika nogalināts viens Irākas šiītu militārā grupējuma „Allāha cēlo partijas kustība” vadītājiem Muštaks Talibs al-Saīdi; organizācijas kaujinieki regulāri uzbrūk Irākā dislocētajiem Savienoto Valstu spēkiem. Vizītes laikā Ankarā dienaskārtībā cita starpā noteikti bija iespējamas Turcijas ietekmes izmantošana, bremzējot kustības Hezbollah [hezbollā] militārās aktivitātes pie Izraēlas ziemeļu robežām. Sestdien šiītu militāristi veica plašu raķešu triecienu pa Izraēlas teritoriju, tā atriebjoties par Hamas līdera Saleha al-Aururi nogalināšanu Libānas galvaspilsētā Beirutā, kas diezgan nepārprotami ir Izraēlas roku darbs. Tomēr pat ja Turcija, vai pat Irāna būtu gatavas atvēsināt Hezbollah cīņas sparu, tad, kā liecina Izraēlas valdības pārstāvju izteikumi, viņiem varētu būt padomā jau tuvākajā laikā izvērst nopietnākas militārās operācijas pret šo organizāciju Libānas dienvidos. Un, protams, valsts sekretāra Blinkena vizītes degpunktā ir karš Gazā. Nupat Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Galants ieskicējis plānu Gazas liktenim pēc karadarbības beigām. Izraēla uz nenoteiktu laiku plāno saglabāt šeit militāru kontroli, tāpat kā līdz šim kontrolēt preču plūsmu un darīt visu, lai izbeigtos nelegāla ieroču un cilvēku kustība pāri robežai ar Ēģipti. Tiek sagaidīts, ka Eiropas Savienības un reģiona turīgās arābu valstis pamatā finansēs Gazas infrastruktūras atjaunošanu. Pēc visa spriežot, Izraēla tuvākajā laikā negrasās nodot Gazas joslas administrēšanu Jordānas Rietumkrastā dislocētajai Palestīniešu pašpārvaldei, ko vēlētos ASV, bet gan grib veidot Gazas pašpārvaldi uz vietējo kopienu pārstāvniecības pamatiem. Tas faktiski nozīmētu politiski vēl vairāk atraut Gazu no palestīniešu zemēm Rietumkrastā, tādējādi vēl vairāk attālinot Palestīnas valstis izveides perspektīvu. Kanclera Šolca popularitātes antirekords Pagājušā gada decembris nesis sarūgtinošas ziņas Vācijas kancleram Olafam Šolcam un viņa vadītājai Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai. Vien nepilni 20% vācu vēlētāju, spriežot pēc ikgadējās aptaujas datiem, esot apmierināti ar kanclera veikumu, un tas ir zemākais rādītājs, kāds fiksēts kopš 1997. gada, kad tika uzsākta šī aptaujāšana. Savukārt sociāldemokrāti šobrīd vēlēšanās saņemtu 14% balsu, kas ir ceturtais rezultāts starp lielākajām Vācijas partijām. Viņiem priekšā ir gan kristīgie demokrāti ar 32%, gan galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ar 21%, tāpat arī zaļie ar 15%. Vēl sliktāk klājas vienīgi trešajai valdošās koalīcijas partijai – neoliberālajiem brīvajiem demokrātiem, kas ieguvuši 4% atbalstu, kā arī radikāli kreisajai partijai „Kriesie” ar 3%. Tā kā iekļūšanai Bundestāgā pastāv 5% balsu cenzs, abas pēdējās partijas, ja vēlēšanas notiktu šobrīd, riskētu palikt ārpus parlamenta. Droši vien, ka daļa vainas par paša un partijas zemajiem reitingiem jāuzņemas valdības vadītājam, kurš ticis kritizēts par pārlieku sausu un izvairīgu komunikācijas stilu. Uz to netieši norāda arī tas, ka viņa partijas un valdības kolēģis, aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ir populārākais šībrīža Vācijas politiķis, un otrs augstākais reitings ir ārlietu ministrei, zaļo partijas pārstāvei Annalēnai Bērbokai. Viņi abi, starp citu, ir pamanāmākie Ukrainas atbalstītāji pašreizējā Vācijas politikas virsotnē. Tomēr nenoliedzams iespaids uz valdības reitingiem ir situācijai, ar kuru šai valdībai nācies tikt galā. Tās varas periodu skāra pandēmijas noslēguma posms, kam uz pēdām sekoja Krievijas agresijas pilna mēroga agresijas karš pret Ukrainu, kas izraisīja nestabilitāti enerģētikas sfērā, inflācijas kāpumu un ekonomikas bremzēšanos. Piedevām visam Šolca kabinets nonācis spiedīgā budžeta situācijā, jo Vācijas Konstitucionālā tiesa novembrī lēma, ka īpašais fonds, kuru Šolcs vēl kā Angelas Merkeles kabineta finanšu ministrs izveidoja vides un modernizācijas jautājumu risināšanai no pandēmijas seku mazināšanai aizņemtajiem līdzekļiem, neatbilst konstitūcijas normām. Vācijas pamatlikums kopš 2009. gada visai strikti ierobežo valdības tiesības aizņemties naudu budžeta deficīta segšanai, minētais fonds bija mēģinājums šīs prasības apiet, un tā zudums nozīmē 60 miljardus eiro lielu budžeta robu. Neapmierinātību ar valdības darbu šobrīd var redzēt arī Vācijas ielās un stacijās- protestējot pret valdības lēmumu samazināt subsīdijas lauksaimniecības sektoram, šonedēļ tūkstošiem zemnieku bloķē ceļus un no šodienas sākas arī trīs dienu vilcienu vadītāju streiks, pieprasot augstākas algas un mazāk darba stundu. Kas attiecas uz valdošās koalīcijas partijām zudušo vēlētāju atbalstu, tad tiek minēts, ka tas pārceļojis gan pie opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem, gan pie „Alternatīvas Vācijai”. Strauji popularitāte augusi arī no partijas „Kreisie” aizgājušajai frakcijai, kura burtiski pirms dažām dienām pārtapa partijā „Zāras Vāgenknehtas alianse – par saprātu un taisnīgumu”. Partijas platforma apvieno kreisumu ekonomiskajā programmā ar konservatīvismu sociālkulturālā ziņā. Tās vadone Zāra Vāgenknehta ir kaismīga Kremļa režīma piekritēja un, attiecīgi, aicina pārtraukt palīdzību Ukrainai. Atkal par Eiropas armiju Ideju par t.s. „Eiropas armiju” – ciešāk koordinētiem Eiropas Savienības valstu bruņotajiem spēkiem – jau pirms vairākiem gadiem izvirzīja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tobrīd tā bija pamatā reakcija uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa mājieniem par iespējamo amerikāņu dalības mazināšanu vai pat aiziešanu no Ziemeļatlantijas alianses. Pēdējā laikā gan prezidenta Makrona izteikumi par Eiropas savienības autonomiem bruņotajiem spēkiem kļuvuši retāki un mazāk spilgti, un Čehijas prezidents Petrs Pavels pēc tikšanās ar Francijas kolēģi pagājušā gada martā pat izteicās, ka Makrons pārstatījis akcentus un par būtiskāko uzskatot NATO Eiropas daļas stiprināšanu. Pēdējās dienās savu pienesumu šim vēstījumam devis Itālijas ārlietu ministrs, partijas Forza Italia [forca italija] līderis Antonio Tajani. Ja vēlamies būt miera uzturētāji pasaulē, mums nepieciešami Eiropas bruņotie spēki. Un tas ir fundamentāls priekšnoteikums, lai mums varētu būt Eiropas starptautiskā politika. [..]  Pasaulē, kurā ir tādi spēcīgi spēlētāji kā, piemēram, ASV, Ķīna, Indija, Krievija; kur pastāv krīzes no Tuvajiem Austrumiem līdz Indijas un Klusā okeāna reģionam, Itālijas, Vācijas, Francijas vai Slovēnijas pilsoņus var aizsargāt tikai kaut kas jau pastāvošs, proti, Eiropas savienība,” bijušais Eiroparlamenta priekšsēdis Tajani sacīja intervijā, kuru svētdien publicēja laikraksts La Stampa. Tāpat viņš norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu nepieciešams savienības prezidenta postenis, kas aizstātu pašreizējos Eiropadomes un Eiropas Komisijas prezidentu amatus. Kas attiecas uz Eiropas Savienības kopīgajiem militārajiem tēriņiem, tad tādi pastāv Eiropas aizsardzības fonda veidā, kas paredzēts izpētei, tehnoloģiju attīstībai un kopīgiem ieroču iepirkumiem. Tas gan ir samērā niecīgs – ar astoņu miljardu eiro budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam. Salīdzinājumam, Francija savu bruņoto spēku modernizēšanā laikā no 2024. līdz 2030. gadam paredzējusi ieguldīt apmēram 413 miljardus. Sagatavoja Eduards Liniņš  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Valdis Valters uz interviju aicinājis Latvijas basketbola izlases spēlētāju - Kristers Zoriks. Kristers intervijā atklāj sajūtas pēc Pasaules Kausa, domas par Olimpiādi un par apstākļiem ar kādiem saskarās spēlējot Turcijā.

Šodien tas ir reģions ar milzīgiem debesskrāpjiem, bagātību un teju futūristikām idejām par to, kā mainīt nabadzīgo tuksnesi sev apkārt, pirms simts gadiem - trūcīga nomadu kopiena. Persijas līča valstis simts gadu laikā ir piedzīvojušas milzīgas pārmaiņas - lielākoties, pateicoties naftai. Kā notika šis vēsturiskais atklājums? Par vēsturi un mūsdienām saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku. Kad pašu mājās valda sniegs un sals, ne viens vien cilvēks sauli meklē kādās tālākās zemēs. Siltus saules starus un karstas tuksneša smiltis arī ziemā iespējams meklēt Tuvo Austrumu reģionā, tostarp Persijas līča valstīs. Apvienotie Arābu Emirāti, Saūda Arābija, Omāna, Bahreina, Kuveita, Katara - šīs valstis ir atšķirīgas gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan savā atvērtībā, gan arī resursos, ar kuriem gūt ienākumus. Viens no šiem resursiem ir nafta, un par to, kā tas mainījis Persijas līča valstu vēsturi, saruna raidījumā. Paklāju aušanas tradīcijas Tuvo Austrumu kultūrā Bet pirms tam vēl kāds ieskats Tuvo Austrumu kultūras vēsturē, proti, paklāju aušanas tradīcijās, no kurām pazīstamākā un augsvērtīgākā ir Persijas tehnika. Kāda ir šo paklāju vēsture, kā 15.-16. gadsimtu mij­ā tie kļuva populāri Eiropā un kur tie kalpoja par statusa simbolu, skaidro vēsturnieks Imants Ļaviņš. Pareizi būt teikt – sietie bārkstainie austrumu paklāji. Un lai saprastu, cik  daudz darba tas paģēr, tad runa ir par 100 tūkstošiem mezglu uz vienu kvadrātmetru – teic  vēstures doktors un Austrumu kultūras pētnieks Imants Ļaviņš. Skatot pagātnē, Austrumu paklāju aušana bija izplatīta vairākos reģionos – Turcijā, Ēģiptē, Kaukāzā, Ķīnas Rietumos un Indijā un laika gaitā katrā reģionā izveidojās savs stils un paklāju raksts. Kāda bija sākotnējā šo paklāju  funkcija un kā tie kļuva par statusa simbolu Eiropā, par to stāsta  Imants Ļaviņš. Paklājus no vilnas, kokvilnas vai zīda diegiem auda, vai mezgloja horizontālas vai vertikālās  stellēs un šim filigrānajam un  nogurdinošajam darbam, ko parasti veica sievietes, vajadzēja lielas prasmes. Vēsturnieks Ļaviņš rāda datora  monitorā piemērus  ar seniem Austrumu paklājiem, kur redzami ornamenti, ziedu raksti, kā arī  ainas no medībām. Atšķirībā no Rietumiem, kur paklājs liecināja par turību, tad Austrumu tautās tam bija  praktiska funkcija: tos arī izmantoja  reliģiskās ceremonijās, metoties ceļos un pielūdzot Allāhu, kā arī mirušos apbērēja ietītus paklājos. Paklājā veidotie raksti simbolizēja paradīzi, ar ziedošiem augu motīviem un upēm, pilnām ar zivīm.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Valdis ar Andri nespēj sagaidīt NBA jaunās sezonas sākumu, kā arī mūs sagaida pārsteigumi nākamajā raidījumā. Raidījuma tēmas: - NBA sezona sākas jau rīt; - Zoriks ārdās Turcijā; - Eirolīga Šmits un Bjanki uzvar; - Žagars ārā uz 5 mēnešiem; - Balinskis debitē; - Par godīgu spēli! un atbildīgu spēli; - ️12 Dinamo futbolisti DSQ; - VEF zaudē; - Sporta spēļu hallē tiek ielikta kapsula; - Red Bull ir sākusies cīņa par varu; - Goliath; - Allison Stokke; - Tautas nagla;

Raidījumā pievēršamies aktualitātēm, kas saistītas ar Ukrainu. Nedēļas sākumā notikušo uzbrukumu Krimas tiltam noteikti var dēvēt par kārtējo triecienu pa Kremļa pašapziņai un pašlepnumam, lai arī reālu karadarbību šis incidents varētu arī neietekmēt. Signāli un pretreakcijas ir ļoti nozīmīgi, un Ukraina jau saņem arī pamatīgus atbildes triecienus ar raķetēm un droniem. Graudi, bads kā kara ierocis Krievijas rokās. Vasaras vidū, kad tiek novākta labība, Krievija ir paziņojusi par Melnās jūras graudu vienošanās apturēšanu. Tas nozīmē, ka atkal var prognozēt izaicinājumus ar graudu pieejamību un cenām pasaulē, turklāt laikā, kad daudzviet, tostarp arī Latvijā, pavasara salnas un vēlāk arī sausums ir ievērojami samazinājuši ražas.  Baltkrievija, mūsu otrs neparocīgais kaimiņš, kurš ne īsti piedalās, ne nepiedalās Krievijas izvērstajā karā, bet tagad ir ziņas, ka Baltkrievijā arvien lielākos apmēros ierodas grupējuma "Vagner" spēki. Savukārt Lukašenko režīma virzienā tiek vērstas apsūdzības par Minskas līdzdalību ukraiņu bērnu deportācijās. Vai un kā mainās reģionālā drošība arī Baltkrievijā notiekošā dēļ? Aktualitātes analizē Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžans un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukrainas uzbrukums Krimas tiltam Šī nedēļa iesākās ar ziņu, ka naktī uz 17. jūliju pēc vismaz diviem sprādzieniem iegruvis viens Krimas jeb tā dēvētā Kerčas tilta laidums un satiksme pār tiltu tiek pilnībā apturēta.  Apturēta tika arī dzelzceļa satiksme uz tā un prāmju satiksme starp Ukrainai piederošo, Krievijas okupēto, Krimas pussalu un Krievijas Kubaņas reģionu. Pirmais no rīta notikušo oficiāli apstiprināja krievu ieceltais okupācijas iestāžu vadītājs Krimā Sergejs Aksjonovs un sprādzienus nosauca par „ārkārtēju gadījumu”.  Sprādzienā bojā gāja divi cilvēki, kā ziņo Krievijas varasiestādes – māte un tēvs. Savukārt viņu meita negadījumā guvusi ievainojumus. Uzrunājot tos, kas vēlējās šķērsot tiltu, bet nu bija iestrēguši milzu sastrēgumā, Aksjonovs aicināja, lai nokļūtu Krievijā, izmantot ceļojumam sauszemes iespējas. Proti, šķērsojot Krievijas šobrīd okupēto kontinentālās Ukrainas teritoriju. Savukārt, reakcija no Kremļa par notikušo parādījās pirmdienas pēcpusdienā. Putins sarīkoja atklātu tikšanos ar atbildīgajiem ministriem un anektēto reģionu vadītājiem, ko raidīja propagandas kanāls "Rossija 24" un Kremļa īpašais kanāls. Sanāksmē Putins sacīja, ka gaida ieteikumus drošības uzlabošanai uz tilta, uzklausīja ziņojumus par tilta bojājuma apmēriem un draudēja ukraiņiem ar pretreakciju. Naktī uz otrdienu Ukrainas teritoriju skāra kārtējais Krievijas raķešu un dronu uzbrukuma vilnis. Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka tas ir "atbildes trieciens", un apgalvoja, ka raķetes trāpījušas vietās, no kurām ukraiņi, iespējams, plānojuši uzbrukumu Kerčas tiltam. Apstiprinājuma gan tam nav.  Krimas jeb tā dēvētais Kerčas tilts tika bojāts jau 2022.gada oktobrī, kad uz tā eksplodēja ar sprāgstvielām piekrauta kravas automašīna, sagraujot divus laidumus. Toreiz cieta arī blakus esošais dzelzceļa tilts. Arī toreiz Krievijas varasiestādes apgalvoja, ka tas bijis Ukrainas armijas uzbrukums, taču Kijiva to vismaz oficiāli noliedz. Vai Ukraina tuvākajā laikā mēģinās vēlreiz uzbrukt Krimas tiltam? Dažādos medijos aptaujātie militārie eksperti ir pārliecināti, ka noteikti. Jāpiebilst, ka Ukrainas Drošības dienesta (SBU) priekšsēdētājs Vasiļs Maļuks iepriekš norādījis, ka Krimas tilts ir leģitīms militārs mērķis un sola, ka pēc kara viņš pastāstīs par unikālām slepenām operācijām, ko ir veikuši ukraiņu izlūkdienesti. Ukrainas graudu eksports Ukraina un Krievija ar Turcijas starpniecību pagājušā gada 22.jūlijā parakstīja vienošanos ar ANO par Ukrainas lauksaimniecības preču eksporta atsākšanu Melnajā jūrā, kas tika pārtraukts, Krievijai 24.februārī sākot atkārtoto iebrukumu Ukrainā. Šī vienošanās ir ļāvusi Ukrainai nosūtīt vairāk nekā 32 miljonus tonnu graudu garām Krievijas karakuģiem Melnajā jūrā. Liela daļa no šiem graudiem nonākusi attīstības valstīs Āfrikā, Tuvajos Austrumos un citur. Ja eksports atkal tiek bloķēts, tas var izraisīt krīzi šajās valstīs un pārtikas cenas pasaulē var pieaugt vēl vairāk. 17. jūlijā beidzās šīs vienošanās vairakkārt pagarinātais termiņš.  Par to paziņoja Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, pavēstot, ka Krievija izstājas no šīs vienošanās. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, kas ir šī darījuma tiešais „uzraugs”,  pirmdien pauda pārliecību, ka „viņa draugs” Putins joprojām vēlas pagarināt starptautisko „labības darījumu”. Viņš apgalvoja, ka vienošanās par „labības darījuma” pagarināšanu „bez pārtraukumiem” var tikt panākta vēl pirms Putina augustā iecerētās vizītes Turcijā, piebilstot, ka sarunas šī mērķa labā jau notiek. Tiesa, otrdien Krievijas vēstījums Turcijai, ka līdz ar Maskavas izstāšanos no Melnās jūras „labības darījuma” tiek izformēts šīs starptautiskās iniciatīvas koordinācijas centrs Stambulā un atsauktas drošības garantijas tirdzniecības kuģiem Melnajā jūrā, nebūt neapstiprina Erdogana publiskoto pārliecību. Nosodījumu par Krievijas lēmumu izteicis gan ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs norādot, ka miljoniem cilvēku, kas cieš badu, „maksās” par šo Krievijas lēmumu, gan arī dažādu valstu amatpersonas. Tikmēr Ukrainas prezidents aicināja pasauli nerēķināties ar Krieviju, bet iespringt uz cita risinājuma meklēšanu, lai nodrošinātu labības eksportu. Kremlis šādu aicinājumu jau nodēvējis par pārdrošu.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkojam kādu ļoti interesantu, nozīmīgu un arī ļoti sarežģītu valsti – dodamies uz Turciju. Turcija ir valsts, par kuru būtu iespējams stāstīt ne vienu raidījumu vien. Tā ir valsts, kas atrodas gan Āzijā, gan Eiropā. Tā ir valsts, kas ir mūsu partnere Ziemeļatlantijas aliansē un jau gadu desmitiem vēlas kļūt arī par Eiropas Savienības dalībvalsti. Taču vienlaikus tā ir arī valsts, kas ir pazīstama ar vēlmi uzturēt labas attiecības, piemēram, arī ar Krieviju. Un šis jautājums ir bijis ļoti pretrunīgs arī pašreizējā Ukrainas kara kontekstā. Ja Turciju tā pa īstam uzskatītu par Eiropas valsti, tad ar vairāk nekā 85 miljoniem iedzīvotāju tā būtu iedzīvotāju skaita ziņā lielākā valsts Eiropā, nedaudz apsteidzot Vāciju, kurā gan arī ir aptuveni 4 procenti turku. Arī ģeogrāfiski Turcija ir iespaidīga un ar vairāk nekā 783 tūkstošus kvadrātkilometru lielu teritoriju tā ir pat lielāka par Ukrainu, kuru mēs, protams, uzskatām par pilnvērtīgu Eiropas valsti. Lai arī Turciju mēs varētu uzskatīt par eiropiešiem tuvāko Austrumu valsti, līdz galam laikam tomēr par savējiem mēs turkus neuzskatām. Iespējams tāpēc, ka Turcija ir musulmaņu valsts. Un šeit jāuzsver nianse, kas dažiem varbūt var likties maldinoša – musulmaņu valsts nebūt nenozīmē, ka tā ir arābu valsts. Turcijā aptuveni 70 – 75 procenti iedzīvotāju ir turki, aptuveni 19 procenti ir kurdi, bet pārējās etniskās minoritātes, tostarp arābi, veido vien aptuveni 10 procentus no sabiedrības. Kā visās pasaules valstīs un tautās – to vēsture ir būtisks to mūsdienu politikas veidojošais elements. Valstu pieredze, uzvaras un zaudējumi, kolonizācijas un okupācijas veido to izpratni par sevi, savām iespējām un savām tiesībām. Individuālās cilvēku īpašības un bažas visbiežāk ir raksturīgas arī veselām sabiedrībām un valstīm. Un Turcija, protams, nav izņēmums. Turcijas mūsdienu politiku nosaka ne tikai unikālā ģeopolitiskā situācija, atrodoties pasauļu krustcelēs, bet arī valsts iespaidīgā vēsture. Turcijas tagadējā teritorija tiek uzskatīta par vienu no visilgāk apdzīvotajām vietām uz planētas. Turcijas teritorijā ir valdījuši ne tikai anatolieši, asīrieši, romieši, protams, kā arī Maķedonijas Aleksandrs, persieši, mongoļi un daudzi citi, bet arī pašu seldžuku turku ekspansija un apvienība ar persiešiem divsimt gadu garumā otrā gadu tūkstoša pašā sākumā ir uzskatāmi par pamatiem mūsdienu Turcijai. Īstie pamati gan meklējami Osmaņu impērijas izveidošanā pēc mongoļu padzīšana 13. gadsimta beigās. Šī impērija pastāvēja līdz pat Pirmajam pasaules karam un ir atstājusi milzīgu iespaidu ne tikai reģiona valstīs, tostarp Balkānos, bet arī pasaules politikā kopumā. Osmaņu impērijas izbeigšanās gan bija modernās Turcijas aizsākums. 1923. Gadā tika dibināta Turcijas Republika. Tās vadītājs bija viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta politiķiem – Mustafa Kemals Ataturks jeb “Visu Turku Tēvs”. Politiķis, kurš savu piecpadsmit valdīšanas gadu laikā modernizēja Turciju, atteicās no islāma dogmatisma un ieviesa sekulāru jeb laicīgo valsts pārvaldi, deva turku sievietēm vienlīdzīgas pilsoniskās tiesības, tostarp tiesības vēlēt. Ataturks nomira no alkoholisma izraisītajām komplikācijām 1938. gadā, bet tas neizbeidza Turcijas attīstību un ietekmi pasaulē. Reformas turpinājās, Turciju tika pasludināta par neitrālu Otrā pasaules kara laikā, līdz trīs mēnešus pirms kara beigām Turcija pievienojās Sabiedrotajiem. KB: Konflikts ar Padomju Savienību par kontroli pār Bosfora un Dardaneļu šaurumiem rezultējās tajā, ka Turcija tuvinājās Amerikas Savienotajām Valstīm un 1952. gadā pievienojās NATO. 1959. Gadā Turcija jau pieteicās par asociēto locekli Eiropas Ekonomiskajai Kopienai, ko mūsdienās pazīstam kā Eiropas Savienību. Valsts iespaidīgā vēsture, protams, ir atstājusi iespaidu uz to, ka Turcija redz sevi pasaules politikā. Un jāsaka, ka arī pēdējo 20 gadu laikā Turcija kārtējo reizi ir piedzīvojusi visai dramatiskas pārmaiņas, no Rietumu alianšu balsta kļūstot par valsti, kurā dominē viena cilvēka vara. Jau vairāk nekā 20 gadus par dominējošo cilvēku Turcijas politikā var saukt pašreizējo prezidentu Rečepu Taijipu Erdoganu, kurš uzvarēja prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un turpinās pildīt valsts vadītāja pilnvaras jau trešo pilnvaru termiņu. Neapmierinātība Turcijas sabiedrībā ar Erdogana valdīšanu gadu gaitā ir pieaugusi un neseno prezidenta vēlēšanu iznākums faktiski ir spilgts šī apgalvojuma atspoguļojums, jo prezidents vēlēšanās uzvarēja tikai otrajā kārtā, opozīcijas vienotajam kandidātam Kemalam Kiličdaroglu iegūstot gandrīz 48% balsu. Šis rezultāts norāda, cik sašķelta pašlaik ir Turcijas sabiedrība – gan iekšpolitiskajos jautājumos, gan ekonomiskajos, gan ārpolitiskajos jautājumos, tostarp par attiecībām ar Rietumiem. Šī viedokļu dažādība likās īpaši interesanta, jo, kā jau esam novērojuši arī daudzās tepat mums pavisam tuvu esošās valstīs, un arī dažās Eiropas Savienības valstīs, autoritāram stingrās dūres valdīšanas stilam ir ļoti daudz atbalstītāju gan pašmājās, gan citās valstīs. Tāpēc vēlējāmies noskaidrot, cik liela loma Turcijas iedzīvotāju pašapziņā ir pagātnes lielvaru mantojumam un kā to ir ietekmējis arī pašreizējais Redžepa Taijipa Erdogana valdīšanas laiks? Un pāri visam lielais jautājums – vai turki jūtas piederīgi Eiropai un ir eiropeiski, vai arī tā ir tāda pagātnes domāšana? Šos jautājumus skaidro Amsterdamas universitātes Sociālo zinātņu institūta doktorante Elizabete Auniņa, kura ir gan dzīvojusi Turcijā, gan pētījusi šo valsti.

Divas dienas pirms Rozā lentītes spēles Latvija – Slovākija (piektdien, 2. jūnijā, plkst.19:30 “Arēnā Rīga”) un divas nedēļas pirms Eiropas sieviešu basketbola čempionāta finālturnīra sākuma “Basketstudijā 2+1” viesojās Latvijas valstsvienības uzbrucēja Aleksa Gulbe. Runājām par: - noskaņojumu un secinājumiem pēc pirmā pārbaudes turnīra Turcijā; - komandas kodolu un jauno spēlētāju iesaisti; - Aleksas bagāto pieredzi jaunatnes izlasēs; - pieredzi ASV augstskolā un profesionāles gaitu sākumu; - sezonu Spānijas superklubā “Perfumerias Avenida”; - jauno pieredzi, sēžot uz “soliņa”; - nākamajiem izaicinājumiem; - sarunām ar komandas biedrenēm par tikšanos Telavivā zem saviem karogiem; - Latvijas cerībām un ambīcijām Eiropas čempionātā. 46 minūtes par Latvijas sieviešu basketbola aktualitātēm!

Prezidenta vēlēšanas Turcijā un Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko pēdējā laika veselības jautājumi. Vai problēmas, kas varētu būt pašpasludinātajam prezidentam Lukašenko, varētu izmantot Putins, lai mūsu kaimiņvalsti vēl vairāk pakļautu savai kontrolei? Turcijā atšķirībā no Baltkrievijas, vēlēšanu cīņa ir demokrātiska un starptautiskie novērotāji vēlēšanu godīgumu neapšauba, lai gan ilggadējam valsts līderim Erdoganam ir raksturīgas autoritāras tendences.  Ārvalstu aktualitātes vērtē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks. Turcijas prezidenta vēlēšanas: pirmajā puslaikā neizšķirts 14. maijā notikušās vispārējās vēlēšanas Turcijā, kad elektorāts izvēlējās gan valsts prezidentu, gan 600 parlamenta – Lielās Nacionālās asamblejas – deputātus, pamatoti uzlūkotas par ļoti nozīmīgām, tai skaitā ārpolitiski. Turcija atrodas reģionā, kur tai visapkārt liesmo vai gruzd militāri konflikti, un Ankara tajos pēdējā laikā spēlē ļoti pamanāmu, brīžiem pat izšķirošu lomu. Pašreizējais Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans īstenojis aktīvu un lielā mērā neatkarīgu, vien uz Turcijas interesēm orientētu ārpolitiku. Viņš ir pie varas kopš 2003. gada, un šai periodā pārveidojis politisko sistēmu, padarot Turciju no parlamentāras par prezidentālu republiku. Erdogana galvenais sāncensis Kemals Kiličdaroglu savā priekšvēlēšanu platformā solījis atjaunot agrāko parlamentārisma kārtību, gādāt par mediju un tiesu varas neatkarību, kuras mazināšanu pārmet Erdoganam, aktivizēt dialogu ar Rietumiem. Esošais prezidents savā priekšvēlēšanu kampaņā nav vairījies sāncensi nodēvēt par „terorisma un izvirtību atbalstītāju”, ciktāl Kiličdaroglu atbalsta arī kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Zaļo un Kreisās nākotnes partija, un viņš izteicies par labu seksuālo minoritāšu tiesību respektēšanai. Šādā antagonisma uzlādētā gaisotnē notikušajā vēlēšanu pirmajā kārtā Erdoganam pietrūka apmēram pusprocenta līdz pārvēlēšanai, savukārt Kiličdaroglu ieguva nepilnus 45%. Atlikušie nedaudz vairāk kā pieci procenti tika trešajam pretendentam, nacionālistiskajam politiķim Sinanam Oganam. Tātad rezultātu izšķirs Erdogana un Kiličdaroglu duelis otrajā kārtā, 28. maijā. Daudz ko šai sāncensībā varētu izšķirt Ogans, ja aicinātu savus vēlētājus balsot par vienu vai otru no sāncenšiem. Lielā mērā prezidenta vēlēšanu ēnā palikušas parlamenta vēlēšanas, vēl jo vairāk tāpēc, ka situācija parlamentā nav nozīmīgi mainījusies. Līdzīgi kā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā, arī šoreiz prezidenta Erdogana vadītā Taisnīguma un Attīstības partija zaudējusi vairākus desmitus balsu, tomēr paliekot lielākā frakcija ar 267 vietām. Tā kā Erdogana galvenajam sabiedrotajam – ultralabējai, nacionālistiskajai Nacionālistu kustības partijai – ir 50 deputātu, Nacionālajā asamblejā arī turpmāk pārsvars būs abu šo spēku veidotajai t.s. Tautas aliansei. Konkurējošajai Nacionālajai aliansei, kurā bez Kiličdaroglu vadītās Republikāniskās Tautas partijas ietilpst arī politiķes Meralas Akšeneras vadītā mēreni nacionālistiskā Labā partija, būs nedaudz vairāk par divsimt vietām. Trešo parlamenta frakciju veidos t.s. Darba un Brīvības alianse, kurā dominē jau piesauktā Zaļo un Kreisās nākotnes partija. Gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanas rāda, ka par Erdogana izteikti konservatīvo, tradicionālistisko politiku ierasti balso valsts centrālie un ziemeļu rajoni, kamēr par liberālāko pieeju – lielās pilsētas, piekrastes rajoni un kurdu minoritātes reģions. Baltkrievijas diagnoze Pēdējā nedēļa devusi pamatu runām par Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Aleksandra Lukašenko veselības stāvokli. Uzvaras dienas svinībās Maskavā 9. maijā viņš izskatījās nepārprotami sadudzis un acīgākie pamanīja, ka viņa labā roka ir apsaitēta. Lukašenko nepiedalījās svinīgajās vakariņās pēc pasākuma, tika ātri nogādāts lidostā un atpakaļ Minskā. Pēc tam viņš uz vairākām dienām pazuda no publiskās aprites, t.sk. nepiedalīdamies Valsts karoga, ģerboņa un himnas dienas svinībās 14. maijā. Galu galā pirmdien tika publiskota reportāža par pašpasludinātā prezidenta apmeklējumu Baltkrievijas Gaisa spēku galvenajā komandpunktā. Šoreiz apsēji bija redzami uz viņa kreisās rokas, bet publiskotajā videoierakstā viņš runāja ar zināmām grūtībām, acīmredzami cīnīdamies ar elpas trūkumu. Tas viss licis uzvirmot prognozēm par to, kā varētu izvērsties Baltkrievijas liktenis, ja Lukašenko pēkšņi nomirtu vai kļūtu rīcībnespējīgs. Saskaņā ar Baltkrievijas konstitūciju šādā gadījumā valsts galvas funkcijas uzņemas parlamenta augšpalātas – Nacionālās sapulces – priekšsēdētāja Natālija Kočanova, kurai tad 30 līdz 70 dienu laikā jāsarīko jaunas prezidenta vēlēšanas. Jau agrāk izskanējušas versijas, ka tieši Kočanovu Baltkrievijas līderis gatavojot savas funkciju pārņēmējas lomai. Nav nekādu šaubu, ka gadījumā, ja Lukašenko pēkšņi pazustu no politiskās skatuves, varas nomaiņas procesā iesaistītos Krievija, iespējams, pat īstenojot pilnīgu Baltkrievijas okupāciju. No otras puses, šādu scenāriju kā savu iespēju saredz baltkrievu opozīcija. Pēdējās dienās trimdā esošās opozīcijas pārstāvji nākuši klajā ar vairākiem paziņojumiem. Opozīcijas līdere Svetlana Cihanouska izteikusies, ka opozīcijai jābūt gatavai jebkuram scenārijam. Vēršoties pie baltkrievu tautas, viņa paziņojusi, ka ir gatava būt baltkrievu tautas balss šai grūtajā laikā, lai sarīkotu godīgas vēlēšanas, nepieļautu haosu un jauna diktatora nākšanu pie varas. Baltkrievijas opozīcijas iespējas ātri un efektīvi ietekmēt situāciju valstī, kur jebkāda opozīcija režīmam pēdējos trīs gadus tikusi centīgi iznīdēta, ir visai ierobežotas. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Sākas pasaules hokeja čempionāts. Rīgā ierodas hokeja fani. 14. maijā Turcijā notiks gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanas. Ušakova un Amerika izdošanai kriminālvajāšanai būs vajadzīgs Eiropas Parlamenta lēmums.  

Situācija Kalnu Karabahā. Notikumu attīstība pilsoņu kara sašķeltajā Sīrijā. Priekšvēlēšanu cīņas Turcijā. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors, politologs Ojārs Skudra. Situāciju Sīrijā ierakstā analizē Tuvo Austrumu eksperts Toms Rātfelders. Hibrīdekooperācija Lačinas koridorā 2020. gada rudenī Azerbaidžānas bruņotie spēki īstenoja sekmīgu ofensīvu valsts rietumdaļā, atgūstot lielu daļu teritoriju, kuras kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem kontrolēja armēņu spēki. Starptautiski neatzītā Arcahas Republika jeb Kalnu Karabaha, armēņu kompakti apdzīvots reģions, kas padomju periodā bija autonoma republika Azerbaidžānas PSR sastāvā, tika izolēts no Armēnijas pamatteritorijas. Saskaņā ar vienošanos par uguns pārtraukšanu, kuru 2020. gada novembrī parakstīja Armēnijas prezidents Pašinjans, Azerbaidžānas prezidents Alijevs un Krievijas prezidents Putins, tika garantēta transporta pārvietošanās pa autoceļu, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēniju. Trasei pieguļošā teritorija, dēvēta par Lačinas koridoru, tika nodota Krievijas miera uzturēšanas spēku kontrolē. Taču pagājušā gada decembra vidū šo sakaru artēriju bloķēja azerbaidžāņu civiliedzīvotāju grupas, kuras sevi dēvēja par vides aktīvistiem. Viņu deklarētais motīvs bija nepieļaut, ka no Kalnu Karabahas uz Armēniju tiktu izvesti tur iegūtie derīgie izrakteņi. Notikumu vietās bija klāt arī Azerbaidžānas valsts mediju pārstāvji. Krievijas kontingenta kareivji praktiski nepretojās autoceļa bloķēšanai. Rezultātā apmēram 120 000 Arcahas Republikas iedzīvotāju nonāca izolācijā un jau drīz sāka izjust dažādu preču deficītu; janvāra vidū republikas vadība ieviesa vairāku pārtikas produktu normēšanu. Medikamentu u.c. materiālu trūkuma dēļ smaga situācija izveidojās veselības aprūpē. Pieaugot starptautiskās sabiedrības satraukumam par blokādi un tās sekām, Azerbaidžānas puse intensīvi izplatīja dažādas notikušā versijas, cita starpā apgalvojot, ka patiesībā autoceļu bloķējot Krievijas miera uzturētāji, ka t.s. vides aktīvisti ļaujot brīvi pārvietoties humānās palīdzības kravām un ka Azerbaidžānas valdība gatava nodrošināt Kalnu Karabahas vajadzības. Tomēr pagājušie mēneši rāda gluži citu ainu. Ceļa bloķētāji ļauj izbraukt tikai Krievijas militārā kontingenta un Starptautiskā Sarkanā krusta transportam. Kopš decembra tiek traucēta arī dabasgāzes un elektroenerģijas piegāde no Armēnijas. Tas viss liek raksturot situāciju Arcahas Republikā kā uz humānās katastrofas sliekšņa esošu. Apvienoto Nāciju Tiesas spriedums, kas liek Azerbaidžānai nodrošināt brīvu kustību cauri Lačinas koridoram, kā arī attiecīgas Eiroparlamenta rezolūcijas, tiek ignorētas. Baku vara norobežojas no notiekošā, uzstājot, ka trases bloķēšana ir nevalstisku aktīvistu pasākums. Tas ir ļoti apšaubāms apgalvojums kaut vai tādēļ, ka Lačinas koridora rajonā iespējams nokļūt tikai ar īpašu Azerbaidžānas drošības iestāžu atļauju, kuru, starp citu, nesaņem arī ārvalstu un neatkarīgie azerbaidžāņu žurnālisti.   Šī gada „svarīgākās vēlēšanas” 14. maijā paredzētās vēlēšanas Turcijā, kad elektorāts piešķirs mandātus sešiem simtiem parlamenta deputātu un notiks Turcijas prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, resurss „Politico” nodēvējis par 2023. gada globāli svarīgākajām vēlēšanām. Pašreizējā starptautiskajā situācijā Turcija izrādījusies nozīmīgi iesaistīta daudzos procesos, tāpēc ar varas situāciju Ankarā saistās kā bažas, tā cerības. Ja savā vietā paliks līdzšinējas prezidents Radžips Taijips Erdogans, viņš, ļoti iespējams, centīsies bīdīt valsti vēl tālāk konservatīvā islāma vērtību virzienā iekšpolitiski, ārpolitikā agresīvi apliecinot reģionālas lielvalsts statusu un netiecoties pēc sadarbības ar Rietumu demokrātijām. Ja, savukārt, viņa vietu ieņems galvenais sāncensis, Republikāniskās tautas partijas līderis Kemals Kiličdaroglu, var prognozēt Turcijas centienus aktivizēt dialogu ar Eiropas Savienību un attiecību uzlabošanos ar Savienotajām Valstīm. Uz izkļūšanu brīvībā varētu cerēt daudzi šobrīd cietumos esošie Erdogana politiskie pretinieki. Turcija varētu kļūt konstruktīvāks partneris bēgļu problēmas risināšanā, domājams, beigtu bloķēt Zviedrijas uzņemšanu NATO. Arī attiecībās ar Krieviju Turcija varētu tuvināties NATO kopējai līnijai, lai gan diezin vai pilnībā pievienotos rietumvalstu ieviestajām sankcijām pret Putina režīmu. Pēdējā mēneša laikā abu galveno prezidenta amata kandidātu reitingi svārstījušies ap 45% atzīmi, periodiski te vienam, te otram iegūstot viena divi procentu pārsvaru. Divi citi kandidāti nozīmīgi atpaliek no abiem līderiem, tomēr viņu piedalīšanās palielina iespēju, ka būs nepieciešama otrā prezidenta vēlēšanu kārta. Erdogana galvenie trumpji ir konservatīvi islāmiskās vērtības un ambiciozā ārpolitika, savukārt klupšanas akmens viņam var izrādīties vājie ekonomikas rādītāji un valdības nepārliecinošais veikums februārī notikušās zemestrīces seku novēršanā. Parlamenta vēlēšanās arī nozīmīgākie pretendenti ir, attiecīgi, Erdogana un Kiličdaroglu vadītie bloki – Tautas alianse un Nacionālā alianse. Tautas alianses lielākais spēks ir Erdogana vadītā „Taisnīguma un Attīstības partija”, tās nozīmīgākais partneris – galēji labējā, ultranacionālistiskā Nacionālistu kustības partija. Līdzīga kombinācija ir Nacionālajā aliansē, kuru Kiličdaroglu Republikāniskā tautas partija veido ar Labo partiju, mēreni nacionālistisku spēku. Bez nosauktajām četrām reāla iespēja iekļūt parlamentā, pārvarot 7% barjeru, ir vēl arī Kreiso zaļo partijai, kura kopā ar vairākiem citiem kreisajiem spēkiem veido Darba un brīvības aliansi. Maskavas ģeopolitiskais „pokers” Kopš pagājušā gada nogales risinās dialogs četrpusējā formātā, kura iniciatore ir Krievija, piedaloties arī Turcijai, Irānai un Sīrijas Asada režīmam. Reģiona lielvalstis, kas iesaistītas, t.sk. konfrontējušas ilgstošajā Sīrijas pilsoņu karā, tagad mēģina vienoties par ietekmes sadali un interešu saskaņošanu. Kārtējā sarunu raundā Maskavā 25. aprīlī pulcējās dalībvalstu aizsardzības ministri un izlūkdienestu vadītāji. Viens no galvenajiem jautājumiem sarunās ir Sīrijas bēgļu problēma. Turcija būtu ieinteresēta šo vairāk nekā trīs ar pusi miljonu atgriešanā viņu dzimtenē. Savukārt Sīrija vēlētos, lai Turcijas bruņotie spēki atstāj to okupētos rajonus Sīrijas ziemeļos. No vienas puses, šodienas dialogu apgrūtina pagātnes bagāža – tas, ka Turcija savulaik atklāti atbalstījusi pret Asada režīmu karojošus grupējumus. No otras puses, visus iesaistītos Sīrijas kontekstā vieno tas, ka tiem nepatīk amerikāņu joprojām pastāvošā klātbūtne šai konfliktā. Amerikāņi Sīrijā atbalsta pirmām kārtām kurdu bruņotos grupējumus, kuri joprojām kontrolē daļu teritoriju valsts ziemeļaustrumos. Turcija šos kurdu grupējumus uzskata par teroristiskiem un ar bruņotu spēku izspiedusi no dažiem Sīrijas pierobežas rajoniem. Arī vispārējā spriedze, kas nu jau vairākus gadus vērojama Turcijas un Savienoto Valstu attiecībās, nepārprotami veicina Ankaras vēlmi sēdēt pie kopīga sarunu galda ar amerikāņu tradicionālajiem nedraugiem – Krieviju un Irānu, un viņu aizbilstamo – Asada režīmu. Līdz šim gan dialogs nav risinājies īpaši raiti, jo Turcija bijusi vairāk aizņemta ar iekšpolitiskām problēmām. Šai ziņā izmaiņas varētu nest drīzumā gaidāmās Turcijas vēlēšanas. Tiek spekulēts par iespēju, ka Turcijas attiecību uzlabošanās ar Sīriju varētu pamudināt vēl kādas reģiona valstis kļūt labvēlīgākām pret Asada režīmu. Jau šobrīd šāds attiecību atkusnis vērojams Sīrijas attiecībās ar Ēģipti un Saūda Arābiju. Kā vēl viens iespējams izlīdzējs ar Damasku – tiek minēta Katara.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.     

Parlamenta vēlēšanu rezultātus Igaunijā komentē politologs Veiko Spolītis. E-vēlēšanu popularitāte Igaunijā pagaidām nemudina tādas ieviest Latvijā. Slimnīcu biedrība konkretizējusi aprēķinus par ārstēšanas izmaksu pieaugumu. Mēnesi pēc zemestrīces Turcijā liela daļa cilvēku joprojām bez pienācīgas pajumtes. „Mums prasīja, vai mēs ticam brīnumiem,” par pieredzēto misijā Turcijā stāsta VUGD eksperte.

Joprojām pasaules uzmanība ir pievērsta traģiskajām sekām, kādas izraisījušas zemestrīces Sīrijā un Turcijā. Šodien lielāku uzmanību pievērsīsim Sīrijai, kas jau pirms zemestrīces ir smagi cietusi pilsoņu karā, un šī iemesla dēļ arī palīdzību sniegt tur ir grūtāk. Satraucoši jaunumi pienāca no Moldovas, kur atklātībā nākušas ziņas par Krievijas gatavotu varas maiņu valstī. Moldovas prezidente saka, ka, pateicoties Ukrainas nodotajai izlūku informācijai, Moldovas varas iestādes šobrīd situāciju kontrolē un cer, ka apvērsums, tā varētu to nosaukt, ir novērsts. Lūkosim saprast, kāds noskaņojums valda Itālijas valdošajā koalīcijā. Bijušais premjers un viens no koalīcijas partiju līderis Silvio Berluskoni ir paudis nepārprotamu atbalstu Putinam, nosodot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks un Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Sīrijas nedienas Saskaņā ar 14. februārī izplatītajām ziņām, pagājušās nedēļas zemestrīces upuru skaits Turcijā un Sīrijā pārsniedzis 41000. Nepilni 6000 no šiem upuriem attiecas uz Sīrijas ziemeļrietumu rajoniem, pie tam, ja stihijas skartajā Turcijas daļā jau drīz pēc notikušā sāka darboties profesionālas glābēju komandas ar attiecīgu tehnisko aprīkojumu, tad Sīrijas daļā iedzīvotāju glābšana lielākoties bija viņu pašu ziņā. Galvenais iemesls ir tas, ka lielu daļu no zemestrīces skartajām Sīrijas provincēm joprojām kontrolē Bašara Asada režīmam opozicionāri spēki, starp kurām pie tam pastāv savstarpēji konflikti. Kā galvenā te jāmin Sīrijas Revolucionāro un opozīcijas spēku nacionālā koalīcija ar tās izveidoto Sīrijas Pagaidu valdību un Sīrijas Nacionālo armiju. Tā ir plaša dažādu pamatā islāmiskas ievirzes grupu koalīcija, kuru atbalsta Turcija. Otra lielākā ir no šīs pirmās pirms pieciem gadiem atšķēlusies Sīrijas Glābšanas valdība ar tās bruņotajām vienībām. Nevienai no šīm grupām, protams, nav attīstīta un attiecīgi apgādāta glābšanas dienesta. Zināms atspaids ir „Baltās ķiveres” – brīvprātīgo organizācija, kura līdz šim nodarbojusies ar civiliedzīvotāju glābšanu pēc Asada režīma un tā sabiedrotās Krievijas spēku apšaudēm un uzlidojumiem. Tagad tās pieredze lieti noder zemestrīces sagrauto ēku drupās aprakto glābšanā. Līdz šim humānā palīdzība opozīcijas kontrolētajiem Sīrijas ziemeļrietumiem no Turcijas tika piegādāta tikai caur vienu robežpunktu, un vēl pirmdien Apvienoto Nāciju palīdzības sniegšanas vadītājam Mārtinam Grifitsam nācās atzīt, ka atbalsta sniegšana zemestrīcē cietušajiem Sīrijas ziemeļrietumos līdz šim nesekmējoties. Galu galā vakar Damaskas režīms piekrita vēl divu robežpunktu izmantošanai, un caur tiem ieradās pirmie palīdzības konvoji. Starptautisko atbalstu saņem arī Asada režīms, taču joprojām pastāv šaubas, vai un kad kaut kas no tā nonāks opozīcijas kontrolētajos valsts rajonos. Līdz šim palīdzības saņemšanu no Damaskas valdības kontrolētās teritorijas negrib pieļaut arī radikāli islāmistiskā opozīcijas grupa „Levantes Atbrīvošanas organizācija”, kas kontrolē lielu daļu no zemestrīces skartās Idlibas provinces. Kremlim draudzīgās balsis Iekšpolitisku viļņošanos Itālijā nule izraisījis valdībā ietilpstošās partijas „Forza Italia” dibinātājs un priekšsēdētājs Silvio Berluskoni. Runādams ar presi pēc nobalsošanas vietvaru vēlēšanās Milānā, 86 gadus vecais politiķis un preses magnāts izteicās: „Lai es runātu ar Zelenski?! Ja es būtu premjerministrs, es nekad tur nedotos, jo mēs redzam viņa valsts izpostīšanu un viņa karavīru un civiliedzīvotāju slaktiņu. Būtu pieticis, ja viņš beigtu uzbrukumus divām autonomajām republikām Donbasā, un nekas tāds nenotiktu. Tā ka es šī kunga rīcību vērtēju ļoti, ļoti negatīvi.” Vēl vecišķais politikānis piemetināja, ka Savienoto Valstu prezidentam Baidenam vajadzētu piedraudēt Ukrainai ar palīdzības pārtraukšanu, ja Kijivas valdība nevēlas pārtraukt uguni. Tā Berluskoni reaģēja uz Itālijas premjerministres Džordžijas Meloni neseno tikšanos ar Zelenski viņa vizītes laikā Briselē. Premjerministre, partijas „Itālijas brāļi” pārstāve, līdz šim noteikti atbalstījusi Ukrainu tās karā pret Krieviju un paudusi sarūgtinājumu, ka netika aicināta uz Parīzi, kad Zelenskis tur tikās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Savukārt Itālijas opozīcijas pārstāvji jau izteikušies, ka šāda viņu valsts apiešana neesot nekāds brīnums, ja ievēro, kādi spēki veido tās valdību. Berluskoni, kā zināms, nekad nav slēpis savu draudzību ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un simpātijas Kremļa saimniekam savulaik paudis arī trešā Meloni koalīcijas partnera – labēji populistiskās partijas „Līga” – vadītājs Mateo Salvini. 12. un 13. februārī notikušās vietvaru vēlēšanas divos lielākajos Itālijas reģionos – Lombardijā un Lacio – gan liecina, ka Itālijas sabiedrības simpātijas pieder Meloni politikai. Partija „Itālijas brāļi” šajās vēlēšanās startējusi vispārliecinošāk, atņemot daļu balsu arī saviem koalīcijas partneriem. Interesanti, ka Berluskoni publiskais uznāciens notiek laikā, kad pavisam tuvu ir pilna mēroga karadarbības sākuma gadadiena un Krievija aktivizējusi savus pūliņus frontē. Var tikai minēt, vai tā ir nejauša sakritība, vai daļa no Kremļa mērķtiecīgiem centieniem, pie kuriem varētu būt pieskaitāma arī Ungārijas ārlietu ministra Petera Šijarto nesenā vizīte Baltkrievijā, šādi pārkāpjot pašpasludinātā prezidenta Lukašenko diplomātisko blokādi no Rietumu puses. Iespējamie Kremļa tīkojumi Moldovā Februāra sākumā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs intervijā vienam no Kremļa propagandas ruporiem paziņoja, ka „kolektīvie Rietumi” gatavojot nākamās Ukrainas lomai Moldovu. Tas nepārprotami tika uztverts kā mājiens, ka Maskava varētu mēģināt destabilizēt situāciju nelielajā Ukrainas kaimiņvalstī, kuru nozīmīgi skārušas kara sekas. Strauji samazinājušās gāzes piegādes no Krievijas, un dabasgāzes un elektrības cenas Moldovā palielinājušās, attiecīgi, septiņas un četras reizes. To nav kavējušies izmantot Moldovas opozīcijas pārstāvji, organizējot regulāras protesta demonstrācijas pret proeiropeiskās prezidentes Maijas Sandu valdību. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušajā ceturtdienā uzrunādams Eiroparlamenta deputātus Briselē, paziņoja, ka Ukrainas slepenajiem dienestiem izdevies pārtvert Kremļa plānu situācijas destabilizēšanai Moldovā. Vēlāk šīs ziņas apstiprināja Moldovas Izlūkošanas un drošības dienests. Savukārt piektdien, Krievijai veicot kārtējo masīvo raķešu uzbrukumu Ukrainai, divas raķetes, izšautas no krievu karakuģa Melnajā jūrā, ceļā uz Rietumukrainu šķērsoja Moldovas gaisa telpu. Šai sakarā uz ārlietu ministriju Kišiņevā tika izsaukts Krievijas vēstnieks, bet dažas stundas vēlāk par demisiju paziņoja Moldovas premjerministre Natālija Gavriļica. Kā demisijas iemeslu viņa minēja nespēju tikt galā ar visām krīzēm, kuras izraisījusi Krievijas agresija pret Ukrainu. Prezidente Sandu pateikusies līdzšinējai premjerministrei par paveikto un jau nominējusi viņas pēcnācēju – savu līdzšinējo padomnieku drošības jautājumos, ekonomikas un vadības speciālistu Dorinu Rečanu. Pirmdien arī pati prezidente apstiprināja, ka Kremlis plānojis gāzt viņas valdību. Šai nolūkā valstī bijis paredzēts iepludināt lielāku skaitu Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas un Melnkalnes pilsoņu, kuriem bija jāizraisa masu nekārtības, lai gāztu likumīgo valsts varu un izveidotu Moldovā Kremļa kontrolētu valdību. Nekādi konkrēti pierādījumi šim plānam pagaidām nav publiskoti, taču 14. februārī Moldova paziņojusi, ka valstī tiks liegts iebraukt vairākiem tūkstošiem Belgradas futbola komandas „Partizan” līdzjutēju, kuri grasījās apmeklēt spēli ar komandu „Šerif” separātiskās Piedņestras republikas galvaspilsētā Tiraspolē. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pēdējās nedēļās satraucošus notikumus piedzīvoja Turcija un Sīrijas reģions. Vai nesenā zemestrīce ļāvusi ko jaunu saprast par seismisko aktivitāti uz šīs planētas un kas īsti zināms par notikušo zemes dzīlēs? Aizvadītās nedēļas notikumi Turcijā un Sīrijā no jauna aktualizējuši jautājumus par to, uz kādas "pulvera mucas" dzīvo daudzi pasaules iedzīvotāji. Kāpēc nevaram laikus prognozēt zemestrīces un kas notiek Turcijas un Sīrijas reģiona ģeoloģijā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieks Viesturs Zandersons un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas vadītājs Jānis Karušs. Vulkānisko pelnu atradumi Latvijā Lai arī Latvijas neatrodas vulkānu teritorijā, tomēr arī šeit var atrast senu vulkānu pelnus un nogulumus. Pirms dažiem gadiem Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesors Normunds Stivriņš Teiču purvā uzgāja Islandes vulkāna Askja izvirduma, kas notika 1875. gadā, pēdas. Kā notiek vulkānu pēdu meklēšana un apzināšana, stāsta Normunds Stivriņš. Latvijas  teritorija  ir vairāk nekā divus miljardus gadus sena, bet zemes veidošanās vēsturē vienmēr bijusi salīdzinoši stabila, ja runājam tektoniskajām svārstībām. Vulkāniskā aktivitāte ir notikusi ārpus mūsu teritorijas, skaidro ģeologs. Skatot dažādu laiku vulkānu izvirdumus, liecības par tiem ir atrodamie pelni un klimata izmaiņas - parasti pēc kāda, kā senāk teica - "ugunsvēmēja kalna" izvirstie pelni vai gāzes un putekļu daļiņas aizsedz sauli un tāpēc uz īsāku vai garāku laiku klimats top vēsāks, bet daudz ilgstošākas liecības par tā vai cita vulkāna izvirdumu ir augsnē atrodamie vulkāniskie pelni.  2021. gadā varēja lasīt interneta portālā "Delfi" zinātnes sadaļā "Campus" Normunda Stivriņa rakstīto: "Teiču purvā apmēram 63 centimetru dziļumā atradu pelnus no vulkāna Askja izvirduma, kas notika 1875. gada 29. martā."  Tas bijis gluži kā meklēt adatu siena kaudzē. Kā varēja noteikt, ka tieši šie pelni  nāk no konkrētā Islandes vulkāna?

  Starptautiskā tribunāla, kas iz-tiesātu Krievijas agresiju, izveidei ir vajadzīga politiskā griba - norāda Levits Upuru skaits pēc pagājušās nedēļas zemestrīces Turcijā un Sīrijā tuvojas 40 tūkstošiem Saeimas komisija centīsies "iz-sist" papildu finansējumu Centrālajai vēlēšanu komisijai

* Saeimā šobrīd lemj šī gada valsts budžeta projekta nodošanu vērtēšanai komisijās * Turcijā un Sīrijā arvien pieaug upuru skaits; arvien skaļāk izskan arī kritika par nepietiekamu atbalstu cietušajiem * Amerikāņus satrauc neatpazītie lidojošie objekti, kas pēdējo dienu laikā novēroti virs Ziemeļamerikas

  Turcijā izdoti vairāk nekā 130 aizturēšanas orderi saistībā ar zemestrīcē sagruvušo ēku būv-standartu ne-ievērošanu Virs Kanādas notriekts ne-noskaidrots lidojošs objekts Latvijā cilvēki ar invaliditāti nav pietiekami informēti par savām tiesībām - secina eksperti

Valsts budžets iesniegts Saeimā, Turcijā - postoša zemestrīce, Ukrainas prezidents devies vizītē uz Londonu, Parīzi un Briseli. Krustpunktā aktualitātes vērtē žurnālisti Alīna Lastovska (portāls "Delfi"), Jānis Domburs un Anita Daukšte (TV24).  

Turcijas vadības virzienā izskan aizvien asāka kritika par nemākulīgo valsts pārvaldību un nokavēto reakciju zemestrīces seku likvidēšanā. Liegums privātajās augstskolās īstenot programmas krievu valodā atbilst Satversmei. Latvijas Universitāte un Daugavpils Universitāte satraucas par ministrijas iniciatīvu steidzīgi apvienot augstskolas. Vēža pacientu organizāciju apvienības "Onkoalianse" pārstāvji Saeimas atbildīgo komisiju deputātiem simboliski iesniedza onkoloģijas budžeta portfeli. Lai sniegtu palīdzību zemestrīcē cietušajiem Turcijā, labdarības organizācija “Ziedot.lv” sadarbībā ar Turcijas vēstniecību Latvijā un biedrību “Tavi draugi” ir sākuši labdarības akciju, lai par saziedotajiem līdzekļiem iegādātos nepieciešamākās lietas.

VUGD turpina darbu dronu ražotnē, kur vakar izcēlās ugunsgrēks. Plāno atteikties no 1. maija kā datuma personas apliecības obligātai saņemšanai Ukrainas prezidents ieradies Lielbritānijā. Turcijā un Sīrijā pieaug zemestrīcēs nogalināto skaits un sarūk izredzes atrast izdzīvojušos. Mātes piena banka Latvijā darbojas jau gandrīz gadu. "Latvijas pasts" iegādājies 105 elektrovelosipēdus pastniekiem.

Zemestrīcē Turcijā un Sīrijā vairāk nekā 1400 bojāgājušie; sagrautas tūkstošiem ēku. Būvniecības valsts kontroles birojam lūgs pagarinājumu „Stūra mājas” ekspluatācijai; top īpašs likums Stūra mājas statusa noteikšanai. Kā naftas produktu embargo ietekmēs degvielas cenas? Atsākas cimdu adīšanas un ziedošanas akcija Ukrainas karavīriem un iedzīvotājiem. Atsākas ziedošanas akcija "Adījumi Ukrainas atbalstam".

Dramatiski skati aizvadītās nedēļas nogalē bija vērojami Brazīlijas galvaspilsētā Braziljā, kur neapmierinātie ar nesen ievēlēto prezidentu ielauzās gan Kongresa namā, gan Augstākajā tiesā, aplenca arī prezidenta pili. Redzētais atgādināja ainas pirms diviem gadiem Vašingtonā, kad Kapitoliju ieņēma Donalda Trampa atbalstītāji.  Uzmanības vērts ir Zviedrijas premjerministra paziņojums, ka Zviedrija nespēs izpildīt Turcijas izvirzītās prasības, lai noņemtu turku uzlikto veto valstij iestāties NATO. Arī somi nesteigšoties iekļūt aliansē bez kaimiņiem zviedriem. Aktualitātes komentē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Arnis Latišenko. Ukrainai kaimiņos esošā Moldova ļoti izjūt Krievijas uzsāktā plašā kara ietekmi. Latvijā pagājušā nedēļa viesojās Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku un sniedza interviju arī raidījumam Divas puslodes. Slikts piemērs ir lipīgs. Brazīlija atkārto ASV bēdīgo pieredzi 30. oktobrī Brazīlijas prezidenta vēlēšanās Luizs Inasio da Silva, plašāk pazīstams ar pavārdu Lula, ar nelielu pārsvaru uzvarēja līdzšinējo prezidentu Žairu Bolsonaru. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka Brazīlijas sabiedrība sadalījusies teju uz pusēm – tajos, kuri atbalsta arodbiedrību līderi, kreisās Strādnieku partijas kandidātu Lulu, un tajos, kuru favorīts ir labējais populists, labēji centriskās Liberālās partijas pārstāvis Bolsonaru. Gluži kā pirms diviem gadiem Savienotajās Valstīs daudzi aizejošā prezidenta atbalstītāji nav gatavi atzīt vēlēšanu rezultātus un uzstāj, ka tie ir viltoti. Pirmajās dienās pēc vēlēšanām Bolsonaru atbalstoši kravas auto šoferi bloķēja daudzas automaģistrāles, izraisot pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes traucējumus. Vēlāk par plašu protesta formu kļuva pastāvīgi piketi pie armijas daļām, aicinot militāristus sarīkot puču un nepieļaut jaunievēlētā prezidenta stāšanos amatā. Galvaspilsētā Braziljā pie armijas galvenā štāba izveidojās pastāvīga protestētāju nometne. Parādījās informācija, ka protestu organizēšanā un finansēšanās ir iesaistīti politiķi, pašvaldību amatpersonas un uzņēmēji. Tomēr protestētāju pūliņi izrādījās velti, un 1. janvārī Lula da Silva nodeva zvērestu. Svētdien, 8. Janvārī, protestētāji, izgājuši demonstrācijās galvaspilsētā, iebruka parlamentā, augstākās tiesas un prezidenta pils ēkās, tās pamatīgi pademolējot. Kā jau brīvdienā, ēkas bija praktiski tukšas; prezidents Lula bija devies braucienā uz Sanpaulu provinci. Galvaspilsētas policija izrādījās vāji sagatavota notikušajam, atkāpās pūļa priekšā un tikai pēc vairākām stundām spēja atjaunot kārtību. Pirmdien policija nojauca protestētāju nometni galvaspilsētā, pie tam aizturot apmēram 1100 tās iemītnieku, un kopā ar svētdien aizturētajiem arestēto kopskaits sasniedzis pusotru tūkstoti. Augstākā tiesa uz 90 dienām atstādinājusi no amata galvaspilsētas gubernatoru Ibaneisu Roču un izdevusi orderi viņa vietnieka drošības jautājumos, bijušā Bolsonaru valdības tieslietu ministra Andersona Torresa arestam. Torress pašreiz atrodas Savienotajās Valstīs; turpat šobrīd uzturas arī eksprezidents Bolsonaru. Zviedrija nepildīs visus Turcijas prasījumus, lai iestātos NATO Svētdien, uzstājoties aizsardzības jautājumiem veltītā domnīcu konferencē Stokholmā, Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons izteicās, ka viņa valdība esot pārliecināta, ka Turcija piekritīs Zviedrijas uzņemšanai NATO, taču ir vairākas Ankaras prasības, kuras Stokholma negrasās pildīt. „Turcija atzīst, ka mēs esam paveikuši to, ko teicāmies paveikt. Taču viņi arī saka, ka vēlas lietas, kuras mēs nevaram viņiem dot un nedosim. Tātad tagad lēmums ir Turcijas ziņā,” mediji citē Zviedrijas premjera teikto. Zviedrija, kas līdz ar Somiju ir parakstījusi ar Turciju attiecīgu trīspusēju vienošanos, jau ir atcēlusi ieroču embargo Turcijai, apņēmusies nesniegt patvērumu kurdu separātistu kaujiniekiem un apstiprinājusi savu gatavību kopīgi apkarot starptautisko terorismu. Decembra sākumā Turcijai tika izdots viens no Kurdistānas Strādnieku partijas aktīvistiem. Taču prezidenta Erdogana valdība uzstāj, lai Zviedrija izdotu arī vairākas personas, kuras Turcija uzskata par pastāvošās varas pretiniekiem. To Stokholma atsakās darīt, jo šādi lēmumi ir tiesu kompetencē. Decembra vidū Zviedrijas Augstākā tiesa lēma, ka Turcijai nav izdodams žurnālists Bilets Kenešs, kuru Ankara apsūdz saistībā ar 2016. gada valsts apvērsuma rīkotājiem, savukārt tiesa lēmusi, ka viņš dzimtenē tiek vajāts savu politisko uzskatu dēļ. Var piebilst, ka Turcija ir ceturtajā vietā pasaulē aiz Irānas, Ķīnas un Mjanmas cietumos ieslodzīto žurnālistu skaita ziņā, kas Turcijā pēdējā gada laikā dubultojies, sasniedzot 40. Pagaidām grūti prognozēt, kad Turcija pārstās bloķēt Zviedrijas iestāšanās procedūru. Somijas ārlietu ministrs Peka Hāvisto paziņojis, ka viņa valsts nesteigsies iestāties NATO, pirms šāda iespēja būs dota arī Zviedrijai. Abu ziemeļvalstu iestāšanos joprojām nav ratificējusi arī Ungārija. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Jauna epizode un jauns viesis - šoreiz ciemos ieradās Rihards Lomažs! Zeļļi kopā ar Lomiku pārrunāja NBA finālsērijas pirmās divas spēles, kā arī spraigos notikumus Lietuvas un Adrijas līgas finālos. Tāpat Lomažs pastāstīja par aizvadīto sezonu Turcijā, nākotnes plāniem un daudz ko citu

Šoreiz raidījumā runājam par studijām ārzemēs - kā garšo šī pieredze, kā aizbraukt, kādi ir ieguvumi profesionālai un personīgai izaugsmei, un kāpēc vienkārši IR jābrauc ! Ar saviem viedokļiem un pieredzes stāstiem dalās mūsu raidījuma viesi: Regita Zeiļa - Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas prezidente (direktore), piedalījusies Baltic-American Freedom Foundation Intership programmā 9 mēnešu garumā ASV. Savos studiju gados Erasmus  programmas ietvaros ir pastudējusi arī Dānijā. Ginta Bilinska - šī gada septembrī ir uzsākusi pilna laika studijas Dānijā, VIA University College, Campus Horsens, Global Business Engineering programmā Elīna Zujāne - Rēzeknes Teātra "Joriks" reklāmas speciāliste, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas absolvente. Studiju gados Erasmus programmas ietvaros ir pabijusi praksē Grieķijā, studijās Vācijā un pēcdiploma praksē Turcijā. Raidījumu vada Līna Lontone un Edgars Provejs     Breinojamīs kūpā!  

Šoreiz raidījumā runājam par studijām ārzemēs - kā garšo šī pieredze, kā aizbraukt, kādi ir ieguvumi profesionālai un personīgai izaugsmei, un kāpēc vienkārši IR jābrauc ! Ar saviem viedokļiem un pieredzes stāstiem dalās mūsu raidījuma viesi: Regita Zeiļa - Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas prezidente (direktore), piedalījusies Baltic-American Freedom Foundation Intership programmā 9 mēnešu garumā ASV. Savos studiju gados Erasmus  programmas ietvaros ir pastudējusi arī Dānijā. Ginta Bilinska - šī gada septembrī ir uzsākusi pilna laika studijas Dānijā, VIA University College, Campus Horsens, Global Business Engineering programmā Elīna Zujāne - Rēzeknes Teātra "Joriks" reklāmas speciāliste, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas absolvente. Studiju gados Erasmus programmas ietvaros ir pabijusi praksē Grieķijā, studijās Vācijā un pēcdiploma praksē Turcijā. Raidījumu vada Līna Lontone un Edgars Provejs     Breinojamīs kūpā!  

Pēc Sergeja Zubova aiziešanas Rīgas “Dinamo” bija piedzīvojusi divus “sausos” zaudējumus, bet Rīgas “Dinamo” sešu mājas sērijas iesākumā ar rezultātu 4:5, iespaidīgi atspēlējoties no 1:3 piekāpjas SKA, izcīnot pirmo punktu no Zubova aziešanas. Diemžēl viens no FaceOff Podkāsta vadītājiem Kaspars Dvinskis vai nu apēda kaut ko tajā Turcijā, vai iedzēra un atrodas slimnīcā. Neuztraucieties, Kaspars […]

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Irāku. Rietumāzijā atrodamā Irākas Republika ir kaimiņvalsts mūsu pašā pirmajā raidījumā aplūkotajai Irānai. Starp citu vārds Irāka tiek lietots kopš 6. gadsimta un nozīmē “iesakņojusies, labi apūdeņota un auglīga”. Kas precīzi raksturo vietu, kur tā pamatā atrodas – Tigras un Eifratas upju ielejā. Mūsdienās gan Irāka vairāk pazīstama ar dažādiem kariem, kas šo valsti skāruši un kuriem ir sekojis visai ilgs nestabilitātes posms. Un par šīs 20 gadu ilgušās nestabilitātes sekām tad arī parunājam raidījumā. No civilizāciju viedokļa raugoties, Irākas teritorijas vēsture ir ļoti sena. Kultūru daudzveidība ir tikai loģiska gadsimtiem ilgušu mijiedarbību sekas. Mūsdienu Irākas teritorijā no apmēram 3000. līdz 500. gadam pirms mūsu ēras… atradās Mezopotāmija, kas ir viens no civilizācijas šūpuļiem. Pirms vairāk nekā 50 tūkstošiem gadu teritorijā dzīvoja neandertālieši. Modernāki aizsākumi šim šūpulim gan meklējami jau ap 10 tūkstošo gadu pirms mūsu ēras. Un šis ir reģions, kurā pateicoties arī šumeru, akādiešu, kā arī asīriešu un babiloniešu kultūrām ir ne tikai radušās mūsdienu lauksaimniecības un irigācijas sistēmu pamati, bet arī astronomija, matemātika, rakstiskā vēsture, kā arī izgudrots ritenis un pirmā mūsdienīgā rakstība. Bet šis pasaules cilvēces vēstures elements ir vēl būtiskāks nekā konteksts, ņemot vērā pašpasludinātās Islāma valsts jeb Daīš utopiskajiem un barbariskajiem plāniem iznīcināt visu neislāmisko. Un neislāmiskā ir ļoti daudz Irākā, jo mūsdienu valsts teritorija ir bijusi vairāk nekā vismaz desmit dažādu impēriju un valstisku veidojumu sastāvā. Pats nesenākais pēc Otomaņu impērijas sadalīšanas bija atrašanās Britu Mezopotāmijas mandāta sastāvā līdz neatkarības iegūšanai 1932. gadā.  Sākumā valsts bija karaliste, tad republika un visbeidzot no 1968. līdz 2003. gadam – Irākas Sociālistiskās atdzimšanas partijas (Baas) vadīta diktatūra. Kopš 1979. gada vadītājs bija jau bēdīgi slavenais Sadams Huseins. Vēsturi kopš 2003. gada 20. marta mēs zinām un daudzi to esam novērojuši gandrīz vai tiešraidē ik dienu. ASV, Lielbritānijas, Austrālijas un Polijas vadītās starptautiskās koalīcijas iebrukums Irākā, Sadama Huseina gāšana un vēlāka atrašana, slēpjoties pazemes bunkurā un sašutumu izsaukusī pakāršana pēc notiesāšanas par noziegumiem pret cilvēci, masu iznīcināšanas ieroču esamības vai precīzāk sakot neesamības sāga, vairāk nekā 40 tūkstošu kritušo karavīru un civiliedzīvotāju, pamatā irākiešu pusē, Abugraibas cietuma zvērības un citi stāsti, domāju, ka ir dzirdēti pietiekami. Ārvalstu karaspēka izvešana no Irākas, protams, ir kļuvusi par atsevišķu sāgu. ASV karaspēka klātbūtne vienā vai citā formātā vai ieganstā ir bijusi praktiski nepārtraukta. 2014. gada Irākas pilsoņu karš nestabilitāti valstī tikai pastiprināja, Daīš aktivizēšanās un lielas daļas Irākas teritorijas ieņemšana, kā arī dažādu teroristu grupu aktivitāte ikdienā ir kļuva par iemesliem pastāvīgas klātbūtnes nepieciešamībai, ko cenšas regulēt ar dažādiem starptautiskiem juridiskiem un politiskiem formātiem. Iekšējā nestabilitāte pat pēc Daīš sakaušanas un bailes par šo politisko ekstrēmistu atgriešanos tāpat ir klātesošas. Daīš lielākais drauds jau nebija ekstrēmās politiskās pozīcijas, brutalitāte vai pat spējas vervēt sekotājus pa visu pasauli un veikt teroristiskus uzbrukumus, tostarp Eiropas pilsētās. Daīš lielākais drauds bija tā spēja potenciāli nostiprināties kā valstij, piedāvājot politisko, ekonomisko un sociālo sistēmu tās pakļautajās teritorijās. Irākas un arī Sīrijas iedzīvotājiem, kas bija dzīvojuši nepārtrauktos karos un nabadzībā, šis Daīš solītais pat nebija pilnībā nepieņemams. Un tagad cilvēku savstarpējo attiecību atgriešana normalitātē valsts ietvaros ir lielākais izaicinājums nepilnus 40 miljonus iedzīvotāju lielajā valstī. Kopš 2005. gada, atbilstoši konstitūcijai Irāka ir federatīva parlamentāra republika. Tādējādi tiek mēģināts vadīt un regulēt attiecības starp daudzām etniskajām un reliģiskajām grupām valstī. Apmēram trīs ceturtdaļas valsts iedzīvotāju ir arābi, kamēr apmēram 15-20 procenti ir kurdi, kas dzīvo pamatā valsts ziemeļos. Arābu vidū lielākais islāma novirziens ir šiīti (apmēram divas trešdaļas), kamēr sunnītiem pieder vēl trešdaļa. Valstī atrodamas arī dažādas etniskās un reliģiskās minoritātes, ieskaitot turkmēņus, jazīdus, beduīnus un citus. Irāņiem etniski tuvā kurdu grupa, kas tradicionāli bez savas valsts ir dzīvojuši ne tikai Irākā, bet arī Irānā, Sīrijā un Turcijā, ir federālās Irākas viens no lielākajiem izaicinājumiem, ja raugās no starpetniskajām attiecībām. Kurdu Irākā šobrīd ir nedaudz vairāk par pieciem miljoniem, un Kurdistānas reģionālā valdība vēl 2017. gada septembrī sarīkoja neatkarības referendumu, kurā vairāk nekā 90 procenti balsotāju pateica – jā, Kurdistāna neatkarībai no Irākas. Tas gan rezultējās Irākas-Kurdistānas karā, kura rezultātā centrālā valdība atņēma kurdiem teritorijas, tostarp arī daļu no naftas atradnēm. Šobrīd sadarbība tiek turpināta politiskā līmenī, bet kurdu valoda vēl joprojām ir otrā oficiālā valsts valoda pēc arābu. Situācija nav vienkārša un Irāka tiek atzīta par vienu no desmit pasaules nestabilākajām valstīm un nenoturīgākajiem politiskajiem reģioniem pasaulē. Par Daīš atstāto politisko mantojumu etniskajās attiecībās un etnisko grupu samierināšanas iespējamību vaicājām doktoram Danielam Serveram no Džona Hopkinsa universitātes Padziļināto starptautisko studiju institūta un Tuvo Austrumu institūta Amerikas Savienotajās Valstīs.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

* Atkal ir atvērti daļa veikalu; cilvēki steidz iepirkties, veidojot garas rindas * Bagātās valstis nedalās ar vakcīnām, tā secina Cilvēktiesību organizācija * Augstskolu absolventu gada ienākumi ir par teju trešdaļu lielāki nekā vidēji valstī * Turcijā simtiem cilvēku notiesā par kādreizējo apvērsuma mēģinājumu

Diasporas uzņēmēju kopiena #esiLV aicina ikvienu uzņēmēju un radoši varošu cilvēku piedalīties pirmajā virtuālajā Eiropas tīklošanās pasākumā, kas notiks šajā nedēļā. Tā mērķis ir apzināt Eiropā dzīvojošos Latvijas uzņēmējus un citus aktīvos cilvēkus, lai sniegtu atbalstu, veicinātu kontaktu un pieredzes apmaiņu, kā arī radītu bāzi auglīgām diskusijām un savstarpējai sadarbībai. Raidījumā Globālais latvietis.21 gadsimts uzklausām uzņēmēju pieredzi par savstarpējo sadarbību, tīklošanās iespējām un atbalsta punktiem. Stāsta uzņēmēja un Dienvidzviedrijas latviešu biedrības vadītāja Ilze Spīgule-Buijtenvega (Bautenvega), uzņēmēja un Latviešu biedrības Turcijā vadītāja Skaidrīte Dzene, zvērināts advokāts, juridisko pakalpojumu sniedzējs Vācijā Arnis Drille un uzņēmēja no Dānijas Anda Dīrlunda-Parbste (Dyrlund-Parbst).

Raidījumā Piespēle atgādinām par mūsu olimpiskajiem čempioniem un interesējamies, kā viņiem klājas tagad. Nedaudz pafilozofējam arī par to, ko nozīmē vārds olimpiskais čempions, vai ar faktu vien, ka reiz esi izcīnījis augstāko novērtējumu, vajadzētu būt arī uz mūžu nodrošinātam finansiāli. Kādēļ dažiem izdodas turpināt savas prasmes likt lietā arī pēc aktīvajām sporta gaitām, vai turpinot trenera arodu vai uzsākot kādu citu biznesu, bet ir arī tādi, kas savulaik bijuši gatavi pārdot medaļu, lai sagādātu iztiktu. Kopš šā gada 1.janvāra Latvijas olimpiešu sociālais fonds sāka izmaksāt ikmēneša pabalstus Olimpisko spēļu medaļniekiem, kas pārstāvējuši Latviju no 1992.gada. Šajā raidījumā uzrunājam trīs čempionus, divi no viņiem par olimpiskajiem čempioniem kļuvuši PSRS izlases sastāvā. Volejbolists Pāvels Seļivanovs zeltu izcīnīja 1980. gadā Maskavā. Tajā pašā gada Olimpisko zeltu arī PSRS sastāvā izcīnīja vieglatlēts Dainis Kūla šķēpa mešanā, bet par divkārtējo olimpisko čempionu bmx jau neatkarīgās Latvijas komandā kļuva Māris Štrombergs, kas pārcēlies uz dzīvi ASV. Tāda interesanta detaļa. Biju uzrunājusi arī vingrotāju Igoru Vihrovu, kurš visus patīkami pārsteidza 2000. gadā Sidnejā kļūstot par Olimpisko čempionu. Šajā nedēļas nogalē viņš kā izlases treneris atrodas Turcijā, kur notiek Eiropas čempionāts. Viena no meiteņu galvenajām favorītēm un turpina cīņu par olimpisko kvalifikāciju ir viņa meita Elīna Vihrova. Tā sakot, dinastija turpinās un vēlam veiksmi gan trenerim, gan audzēknei!

Studijā notikumus komentē RSU asoc.profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs un "Providus" pētniece Agnese Lāce. Superotrdiena Tā sauktās Superotrdienas Savienoto Valstu prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas praksē ieviesās pagājušā gadsimta 80. gados, un to pamatā ir atsevišķu štatu centieni gūt lielāku ietekmi prezidenta kandidātu izvirzīšanas procesā. Štati, kuros priekšvēlēšanas notiek vispirms, neizbēgami ietekmē vēlētāju izvēli pārējos štatos, attiecīgi iezīmējās tendence rīkot priekšvēlēšanas pēc iespējas agrāk. Gan Demokrātu, gan Republikāņu partijas vadība, savukārt, centusies pretdarboties šai tendencei, nosakot vēlākus priekšvēlēšanu sākuma datumus. Superotrdiena, attiecīgi, ir pirmā otrdiena, kad štatu partijas organizācijām nav ierobežojumu priekšvēlēšanu rīkošanai, un kurā tad tās tiek rīkotas salīdzinoši lielā skaitā štatu. Šīgada priekšvēlēšanām noteikti līdz šim striktākie grafika ierobežojumi, kad februārī tās tika atļautas tikai četros štatos, savukārt Superotrdienā, kas šogad iekrita 3. martā, priekšvēlēšanas rīkoja veseli 14 štati un viena ASV atkarīgā teritorija. Republikāņu partijas priekšvēlēšanās visur absolūti dominē esošais prezidents Donalds Tramps, tāpēc šogad Superotrdienas intriga saistās ar Demokrātu partijas kandidātu sacensību par 1357 delegātu balsīm, kas ir apmēram trešdaļa no kopējā partijas delegātu skaita. Jau pirms Superotrdienas demokrātu nometnē bija izvirzījušies divi spēcīgākie kandidāti: senatori Džo Baidens un Bērnijs Sanderss. Bērnija Sandersa kampaņa tiek raksturota kā labāk organizēta un arī labāk apmaksāta, taču lielākus panākumus 3. marts nesa Džo Baidenam. Izšķirošais faktors bija Baidena uzvara priekšvēlēšanās Dienvidkarolīnas štatā 29. februārī, kas attiecīgi noskaņojis viņam par labu vēlētājus desmit citos štatos. Superotrdienas rezultātu apkopošana vēl turpinās, tai skaitā vēl nav zināms priekšvēlēšanu iznākums Kalifornijā.  Kā aprēķinājis The NYT, kopumā no šobrīd sadalītajām Superotrdienas delegātu balsīm Baidenam tikušas 433, Sandersam – 388, bet citiem kandidātiem – 49. Par savas kampaņas izbeigšanu pēc vājajiem rezultātiem 3. martā paziņojis mediju magnāts Maikls Blūmbergs. Tādējādi arī pēc Superotrdienas turpināsies divu nozīmīgāko Demokrātu partijas kandidātu – Džo Baidena un Bērnija Sandersa – sacīkstes par iespēju 3. novembrī mēroties spēkiem ar Donaldu Trampu.   Krīze Sīrijā, draudi Eiropai Sīrijas valdošā režīma spēku aktīvi mēģinājumi atgūt teritorijas Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos, kuras līdz šim kontrolējušas Turcijas atbalstītas opozīcijas grupas, aktivizējās pagājušā gada nogalē. Jaunu eskalācijas līmeni, kas draud ar tālejošām un neparedzamām starptautiskām sekām, militārā konfrontācija Idlibā sasniedza pēc 27. februāra, kad Sīrijas un Krievijas aviācijas triecienā Idlibā gāja bojā vismaz 33 Turcijas armijas karavīru. Turcijas atbilde ir papildus aviācijas spēku, smagās artilērijas un liela skaita bezpilota kaujas lidaparātu jeb dronu iesaiste karadarbībā pret Sīrijas valdības spēkiem. Tas ļāvis Turcijas atbalstītajiem nemierniekiem apturēt Asada spēku ofensīvu un atgūt dažas iepriekšējos mēnešos zaudētās pozīcijas Idlibā. Tomēr šī notikumu attīstība stipri palielinājusi tiešas Turcijas un Krievijas militāras konfrontācijas draudus, no kuras abas puses gan līdz šim cenšas izvairīties. Pastāvīgi turpinās Maskavas un Ankaras dialogs, tai skaitā šodien Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans un Vladimirs Putins tiekas Krievijas galvaspilsētā. Tajā pat laikā militārā konfrontācija Sīrijā ir atdzīvinājusi bēgļu krīzes rēgu pie Eiropas Savienības dienvidaustrumu robežām. Idlibas provincē, kas līdz šim bija samērā karadarbības neskarta, patvērumu raduši apmēram 4 miljoni sīriešu no citiem valsts reģioniem, kuri tagad, visdrīzāk, meklēs patvērumu Turcijā. Jau neilgi pēc turku karavīru bojāejas Sīrijā, Ankaras pārstāvji paziņoja, ka vairs neaizkavēs bēgļus, kuri no Turcijas vēlas nokļūt Eiropā. Vairāki tūkstoši jaunu bēgļu jau esot ieradušies Turcijas pierobežā ar Grieķiju un Bulgāriju, un, vairākiem simtiem mēģinot šķērsot robežu, grieķu robežapsardzības spēki laiduši darbā asaru gāzi. Grieķija, kura ir galvenais potenciālo bēgļu ceļš uz Eiropu, jau paziņojusi, ka negrasās pieļaut nelegālu savas robežas šķērsošanu un uz mēnesi aptur patvēruma pieteikumu izskatīšanu. Kā paudusi Grieķijas valdība, šie bēgļi nav uzskatāmi par individuāliem patvēruma meklētājiem, bet gan par organizētas migrācijas plūsmas dalībniekiem, uz kuriem normāli patvēruma piešķiršanas nosacījumi nav attiecināmi. Bēgļu nokļūšanu no Turcijas Grieķijā gan ir ļoti grūti kontrolēt, jo Egejas jūra ar tās daudzajām salām šai ziņā ir lieliska tranzītzona.

Par ko liecina Latvijas U16 izlases zaudējumi pārbaudes turnīrā Turcijā, kāpēc Frederiks Meinarts izdarījis to, ko neizdarīja Kristaps Porziņģis, kas kadetu izlases  kandidātiem jāizdara līdz vasarai, kad stāsies spēkā jaunie meistarības un fiziskās sagatavotības testi, kā jaunatnes basketbolā sabalansēt treniņus un spēles – Basketstudijas 2+1” vadītāji Reinis Lācis un Guntis Keisels sarunā ar Latvijas U16 izlases galveno treneri LBS Treneru attīstības programmas vadītāju Agri Galvanovski meklē atbildes uz aktuālajiem jautājumiem par situāciju jaunatnes basketbola sistēmā

Krustpunktā - ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Šobrīd pasaules politikā ir daudz aktualitāšu – notikumi Sīrijā un Turcijā, spriedze Katalonijā, breksits un tā sekas. Tie ir tikai daži svarīgākie temati. Kā parasti šādās amatpersonu stundās, jautāt varēs gan žurnālisti, gan arī klausītāji. Studijā arī žurnālisti: Ansis Īvāns no portāla "Delfi" un no Latvijas Radio Ziņu dienesta - Gints Amoliņš.

Melnbaltā foto pasaule un sievietes tēla atainojums laikmetīgajā mākslā ir starpnacionālā projekta „Sāls pieskāriens” pamatā. Mākslas galerijā „Museum LV” atklāta starptautiska izstāde, kurā piedalās mākslinieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Krievijas. Projekta pirmā izstāde pirms gada notikusi Lietuvā un tiek plānota rādīt vēl citās valstīs. Kā sievietes tēls šodienas sabiedrībā mainās, kā atklājas dažādās tradīcijās? Galerijas „Museum LV” otrā stāva nelielās telpas sadalītas tā, ka katram māksliniekam sava, vien Ievas Carukas darbi kā savienotāji izkārtoti pa nelielo gaiteni, visus šos darbus vieno – sievietes tēls. Māksliniece Ieva Caruka ir šīs starptautiskās izstādes idejas autore un dalībniece. Māksliniece atklāj, ka viņu vienmēr interesējusi melnbaltās fotogrāfijas pasaule, kāda tā ir arī Alvida Šalkauska darbos. Tā pirms dažiem gadiem, apmeklējot pazīstamā lietuviešu fotogrāfa Antana Sutkus izstādi Rīgā, jutusi, ka melnbaltā fotomāksla ievelk citā realitātē. No tās arī iedvesmojusies, taču kā radošs grūdiens bijis starptautiskais mākslas plenērs Lietuvā, Šauļos. "Melnbaltā pasaule kļūst izmeklēta un vienkāršāka, tajā pašā laikā kaut kāda noslēpumainība ir. Tas mani ļoti fascinēja un es nolēmu veidot darbu sēriju, iespaidojoties nevis no reālās dzīves, bet melnbaltā foto pasaules," atklāk Ieva Caruka. Ar ideju viņa iepazīstinājusi Alvidu Šalkauski, kurš arī ieinteresējies un vēlējies iesaistīties tās īstenošanā. Viņš regulāri sūtījis savu foto, kur galvenā varone ir sieviete, gaisma un tumsa. Savukārt Ieva Caruka zīmējusi. Viesojoties pie viņas, šī ideja iepatiksies arī māksliniecei no Maskavas Diānai Arslanovai. "Viņa man pastāstīja par šo interesanto ideju, ka ir fotogrāfi, kuri rada ļoti skaistas fotogrāfijas, veltītas sievietei. Pati, iedvesmojoties no fotogrāfijām, radīs darbus no sava skatu punkta. Es arī aizrāvos ar šo ideju, man tā šķita ļoti interesanta, turklāt tēma plaša un dziļa, veltīta sievietei. Arī sievietes tēla interpretācija katrā zemē ir atšķirīga," stāsta Diāna Arslanova. Viņas skatījums uz sievieti ir caur kosmisku tēmu, caur Mēnesi, caur zodiaka zīmēm.  "Es uz fotogrāfijām skatījos caur savu pieredzi. Tāpat katrs mākslinieks, kas piedalās šajā projektā, to tvēra caur savu iekšējo pasauli. Es zīmēju savus darbus un skatījos uz fotogrāfiju, jo man katrs darbs veltīts kādai noteiktai Alvida fotogrāfijai. Kāda detaļa no konkrētās fotogrāfijas izcelta vairāk, citur radās kādi manis izdomāti mītiski tēli. Kad mākslinieks strādā, ar viņa starpniecību kāds runā, es to jūtu. Manis radītā sieviete ir laimīga, aktīva un mērķtiecīga, kura ne no kā nebaidās, tikai dodas uz priekšu," iepazīstina Diāna Arslanova. Kā vēl vienu šī projekta dalībnieku ieteikusi galerijas pārstāve Inga Jurova, un tas ir igauņu mūsdienu mākslinieks Andrus Joonas. Arī viņa darbi skatāmi vienā no galerijas telpām. Līdzās Ievas Carukas zīmētajiem darbiem šo izstādi papildina objekti. "Projekts bagātinās. Pirmajā izstādē Lietuvā objektu vēl nebija, šoreiz iegāju Tīrainē, kur dzīvoju, vietējā galdnieka darbnīcā un iemīlējos tajos priekšmetos, smaržā, objekti tapa no tā, kas tika atrasts galdniecībā no celtniecības un galdniecības atlikumiem un padomju laiku atkritumiem," skaidro Caruka. Starptautisks mākslas projekts „Sāls pieskāriens” Rīgā galerijā Museum LV būs skatāms līdz 26.oktobrim. Pēc tam izstāde plānota Maskavā, kā arīTurcijā, kur projektā iesaistīšoties vēl vietējie mākslinieki.

Studijā notikumus pasaulē komentē RSU profesors Andris Sprūds un politologs Veiko Spolītis. Kipras problēma Kipras problēmas saknes meklējamas vairākus gadsimtus senā vēsturē. Osmaņu impērijas varas periodā, kas sākās 16. gadsimtā un turpinājās līdz 1878. gadam, salā, līdztekus grieķu valodā runājošajiem pamatiedzīvotājiem, izveidojās turku minoritāte. Kad 1960. gadā Kipra ieguva neatkarību no Lielbritānijas, grieķu kiprieši veidoja apmēram 77%, savukārt turku kiprieši – apmēram 18% no iedzīvotājiem. Pie tam grieķu kopienā bija spēcīgs atbalsts Kipras pievienošanai Grieķijai, kas, protams, nebija pieņemami turku minoritātei. Sākotnējais Kipras valstiskuma modelis, kas piešķīra abām kopienām noteiktas kvotas valsts varā un drošības struktūrās, izrādījās dzīvotnespējīgs. Jau pirmajos valsts pastāvēšanas gados starpetniskais konflikts pārauga bruņotā cīņā, kurā iesaistījās gan grieķu un turku kopienām piederīgie policijas spēku pārstāvji, gan paramilitāri grupējumi, kas nereti izmantoja terora taktiku. Rezultātā jau 60. gadu beigās sala, kur līdz tam grieķu un turku izcelsmes kiprieši daudzviet bija dzīvojuši līdzās, izrādījās lielā mērā sadalīta etniskos anklāvos, no kuriem bija aizbēguši vai padzīti attiecīgajai kopienai nepiederīgie. Jau kopš 1964. gada Kiprā tika izvietoti ANO miera uzturētāji. Situācija pasliktinājās 1967. gadā, kad varu Grieķijā sagrāba militāra hunta. 1974. gada jūlijā Atēnu huntas atbalstītā Kipras Nacionālā gvarde apvērsumā gāza republikas prezidentu arhibīskapu Makāriju III. Sekoja Turcijas armijas iebrukums Kiprā, nepilna mēneša laikā okupējot apmēram 40% salas teritorijas. Līdz pat 160 000 grieķu nācās pamest Turcijas okupēto Kipras ziemeļaustrumu daļu, kur izveidojās de facto neatkarīgā Ziemeļkipras turku republika. Apmēram 51 000 turku iedzīvotāju savukārt bija spiesti atstāt salas grieķu daļu. 1983. gadā Ziemeļkipras turku republika pasludināja savu neatkarību, taču to atzīst vienīgi Turcija, un no starptautisko tiesību viedokļa visa Kipra joprojām ir Kipras Republikas suverēna teritorija. Jau drīz pēc salas sadalīšanas iesākās sarunas par iespējamo konflikta noregulēšanu un salas atkalapvienošanu, kurās kopš 90. gadu otrās puses nozīmīga loma ir Eiropas Savienībai, kurai Kipras Republika pievienojās 2004. gadā. Tomēr par spīti daudzkārtējiem apliecinājumiem par vēlmi atjaunot vienotu Kipras valsti, abpusēji pieņemamu risinājumu tā arī nav izdevies panākt.   Turcija iespējamo sankciju ēnā Kopš dažām dienām Turcija ir sākusi saņemt no Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas S-400 komponentus. Šis ieroču piegādes līgums, kura kopvērtība tiek lēsta uz 2,5 miljardiem dolāru, kļuvis par jaunu spriedzes avotu Turcijas un Savienoto Valstu attiecībās. Turcija, būdama nozīmīga NATO dalībvalsts, nolēmusi iepirkt bruņojumu no Krievijas, kas pēdējos gados atkal tiek uzlūkota kā bloka potenciālais pretinieks. Pie tam Krievija ir viena no valstīm, uz kurām attiecas Savienot Valstu 2017. gadā pieņemtais likums „Par pretdarbību ar sankcijām Amerikas ienaidniekiem”. Sankcijas pirmām kārtām varētu skart aizsardzības jomu, tai skaitā - apturot Turcijas dalību jaunākās paaudzes iznīcinātāju F-35 rāžošanā un izmantošanā. Vēl smagākas sekas varētu būt sankcijām finanšu jomā, dodot jaunu triecienu Turcijas lirai, kas gada laikā jau zaudējusi apmēram 30% vērtības pret ASV dolāru. Turcijas prezidents Radžeps Tajjips Erdogans pēc tikšanās ar prezidentu Trampu G20 samita laikā Osakā gan izteicis cerību, ka Savienoto Valstu līderis sankcijas pret Turciju S-400 sakarā atcelšot vai vismaz atlikšot. Tikām pirmdien Eiropas Savienības ārlietu ministru apspriedē Briselē nolemts vērst sankcijas pret Ankaru sakarā ar Turcijas darbībām Kipras teritoriālajos ūdeņos. Turcija uzsākusi naftas un gāzes iegulu apgūšanu pie pašpasludinātās Ziemeļkipras turku republikas krastiem, tā pārkāpjot Kipras Republikas suverenitāti.   Jaunā Eiropas Komisijas prezidente Otrdien Eiropas Parlaments ievēlēja nākamo Eiropas Komisijas prezidenti – Vācijas Kristīgo demokrātu apvienības pārstāvi Urzulu fon der Leieni. Viņa ir pirmā sieviete šai amatā un otrā Vācijas pārstāve pēc Valtera Hallšteina, kurš bija Komisijas prezidents no tās izveidošanas 1958. gadā līdz 1967. gadam. Fon der Leiene dzimusi 1958. gadā Briselē, augsta ranga Eiropas Savienības ierēdņa Ernsta Albrehta ģimenē. Aktīvu politisko darbību viņa uzsāka 40 gadu vecumā, līdz tam veltījusi sevi karjerai medicīnā un ģimenei – viņa ir septiņu bērnu māte. 2003. gadā Urzula fon der Leiene tika ievēlēta Lejassaksijas parlamentā un kļuva šīs federālās zemes valdības locekli. 2005. gadā viņa ieņēma ģimenes un jaunatnes lietu ministres amatu pirmajā Angelas Merkeles kabinetā. Sekoja darba un sociālo lietu ministres portfelis nākamajā Merkeles valdībā, visbeidzot – Vācijas Aizsardzības ministrijas vadība kopš 2013. gada. Urzulas fon der Leienes kandidatūru atbalstīja 383 Eiroparlamenta locekļi no 747, par deviņām balsīm pārsniedzot ievēlēšanai nepieciešamo minimumu. Līdz ar Eiroparlamenta jaunais sastāvs nav uzskatījis par sev saistošu iepriekšējā pausto apņemšanos ievēlēt tikai kādu no partiju grupu izvirzītajiem vadošajiem kandidātiem.

Raidījumā Piespēle saruna ar Latvijas vīriešu volejbola izlases debitantu, Somijā uzaugušo Markusu Cielavu. Gaidot Eiropas rallija čempionātu, kas norisināsies nākamajā nedēļa Liepājā, uzklausām vienu no Latvijas jaunās paaudzes braucējiem – Mārtiņu Sesku. Vēl viesojamies leģendārā sportista Jāņa Lūša 80 gadu svinībās. Jānim Lūsim jubileja 19. maijā 80 gadu jubileju svinēja Mehiko (1968) olimpisko spēļu čempions, Tokijas (1964) olimpisko spēļu bronzas un Minhenes (1972) olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs, četrkārtējais Eiropas čempions šķēpa mešanā Jānis Lūsis. Sveicot aizvadītā gadsimta izcilāko vieglatlētu, Rīgas Latviešu biedrības nama Līgo zālē notika pasākums, kurā bija arī atvēršanas svētki Arņa Terzena grāmatai ”Lūsis. Laikmeta iezīmētais” (”Jumava”). Sveikt Jāni Lūsi bija ieradušies arī viņa studiju biedri, draugi  un sporta vadības pārstāvji. Pats jubilārs uzsvēra, ka nozīmīgs dzīves posma aizvadīts, tagad jācenšas pēc iespējas ātrāk rehabilitēties pēc operācijas. Volejbola izlases debitants Markuss Cielava CEV Eiropas Zelta līgas apakšgrupas ietvaros, laika posmā no 26.maija līdz 16.jūnijam, Latvijas izlase mēros spēkus ar Slovākijas, Beļģijas un Turcijas izlasēm. Grupas uzvarētājs kvalificēsies "Final Four" turnīram, kas notiks 21. un 22.jūnijā Tallinā, Igaunijā. Latvijas volejbola izlase, turpinot gatavošanos Eiropas Zelta līgas spēlēm,  šonedēļ aizvadīja divas pārbaudes spēles ar  Baltkrieviju. Zelta līgas turnīru Latvijas izlase uzsāks tieši pēc nedēļas 26.maijā izbraukumā Turcijā, bet pirmo mājas spēli pret Slovākijas izlasi aizvadīs 29.maijā Rīgā, Daugavas sporta namā. Par savām gaitām volejbolā un pirmajiem iespaidiem Latvijas izlasē stāsta Markuss CIelava. Mārtiņš Sesks par rallija sezonu Pēc nedēļas Liepājā notiks Eiropas rallija čempionāts, kurā startēs viens no Latvijas jaunās paaudzes braucējiem, liepājnieks Mārtiņš Sesks. Viņš stāsta par savām gaitām šīs sezonas pasaules rallija čempionātā, savām mašīnām un par "Rally Liepāja".

Diasporas organizācijas Eiropā, kas apvienojušās Eiropas Latviešu apvienībā (ELA),  piesaka sevi kā pietiekami ietekmīgu spēku, ar kuru jārēķinās gan Pasaules Latviešu apvienībai, gan Latvijas valdībai. Kā sevi pozicionē jaunā Eiropas Latviešu apvienības vadība, kādas intereses ELA pārstāv un kādi ir tās galvenie darbības virzieni? Skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Raidījuma viesi: Elīna Pinto, Eiropas Latviešu Apvienības priekšsēde (Latviešu kopība Vācijā), Agnis Sauka, Eiropas Latviešu apvienības priekšsēža vietnieks (Beļģija) un Lelde Vikmane, prezidija locekle, Eiropas Latviešu apvienības kultūras padomniece (Latviešu apvienība Francijā). Sazināmies ar Latviešu biedrības Austrijā prezidentu Uldi Kalniņu un Latviešu biedrības Turcijā vadītāju Skaidrīti Dzeni.

Studijā notikumus komentē biedrības „Eiropas Kustība Latvijā" prezidents Andris Gobiņš un  vēsturniels Edgars Engīzers. Telefonintervijā - filoloģe Aiste Brusokaite.   Eiropas diena Šodien tiek atzīmēta Eiropas diena, kas veltīta mieram un vienotībai Eiropā. Tās pirmsākumi meklējami 1950. gadā, piecus gadus pēc 2. pasaules kara beigām, kad Eiropa joprojām cīnījās ar kara atstātajām sekām.  1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans Parīzē parakstīja deklarāciju, kurā ierosināja Eiropā ieviest jaunu politiskās sadarbības veidu, kas padarītu karu starp Eiropas valstīm neiedomājamu. Deklarācijā viņš raksta: Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām radīs de facto solidaritāti. Eiropas tautu apvienošanās labad ir jāizbeidz gadiem ilgušais Francijas un Vācijas pretnostatījums. Jebkuram veicamajam pasākumam ir vispirms jāattiecas uz šīm divām valstīm.  Viņš ierosināja izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, kuras dalībnieki apvienotu savu akmeņogļu un tērauda ražošanu. Šāda kopiena apvienotu Vāciju un Franciju, un tai brīvi varētu pievienoties arī citas valstis. Eiropas Ogļu un tērauda kopienu 1951. gadā, nepilnu gadu pēc Šūmaņa deklarācijas, dibināja  Francija, Rietumvācija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga, un tā bija pirmā no pārnacionālajām Eiropas institūcijām un arī pirmais solis uz Eiropas Savienību. Par atzīmējamu dienu 9. maijs kļuva 1985. gadā, līdz tam Eiropas diena atzīmēta Eiropas Padomes dibināšanas dienā- 5.maijā.   Stambulas vēlēšanas Tas, kas uzvar Stambulā, uzvar Turcijā, - šos vārdus nereti izmantojis Turcijas prezidents Redžeps Erdogans. Martā notikušajās Stambulas mēra vēlēšanās prezidenta partija „Taisnīgums un attīstība”, kas pilsētu vadījusi kopš 1994.gada, zaudēja opoziocnāram Ekremam Imamoglu ar aptuveni 15 000 balsu starpību. Rezultāti tika apstrīdēti, un šonedēļ Turcijas vēlēšanu komisija paziņoja, ka jūnijā Stambulā tiks rīkotas jaunas vēlēšanas. Oficiāli atkārtotu vēlēšanu sarīkošana tiek pamatota ar dažādiem pārkāpumiem. Proti, ne visi vēlēšanu iecirkņu darbinieki ir bijuši ierēdņi, un atsevišķi balsu skaitīšanas protokoli neesot bijuši parakstīti. Tāpat uzsvērts, ka 15 000 balsu pārsvars tik lielā pilsētā kā Stambula esot pārāk mazs, lai varētu nešaubīgi noteikt uzvarētāju. Šeit jāpiebilst, ka pašvaldību vēlēšanas pats prezidents nodēvēja par valsts un viņa partijas izdzīvošanas jautājumu. Tās notika laikā, kad Turcija piedzīvo ekonomisko lejupslīdi, tādēļ vēlēšanas tika uztvertas arī kā sava veida uzticības balsojums Erdogana vadībai. Lai gan lielākajā daļā pašvaldību prezidenta partija uzvarēja, politiski lielākais zaudējums bija galvaspilsētā Ankarā un Stambulā. Tiesa, rezultāti apstrīdēti tikai Stambulā. Šobrīd ar prognozēm atkārtotajām vēlēšanām analītiķi ir piesardzīgi. No vienas puses – šāds lēmums, kas neuzlabo Turcijas ekonomisko stāvokli, jo pastiprina neziņu, var dot labumu opozīcijai un palīdzēt tai mobilizēt vēlētājus. No otras puses - Erdogans jau iepriekš ir riskējis un iznācis kā uzvarētājs. Lietuvas vēlēšanas Ekonomiskā izaugsme ir galvenais jautājums svētdien Lietuvā gaidāmo prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā. Par prezidenta krēslu cīnās deviņi kandidāti: sociāldemokrāts, Eiropas Savienības (ES) veselības un pārtikas drošības komisārs, bijušais veselības ministrs Vītenis Andrjukaitis; filozofs un viens no Lietuvas  tautas atmodas kustības "Sajūdis" dibinātājiem Arvīds Juozaitis; Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Valentīns Mazuronis; Lietuvas poļu vēlēšanu akcijas - Kristīgo ģimeņu savienības" vadītājs Valdemārs Tomaševskis; Seima deputāti Mindaugs Puidoks un Naglis Puteiķis, tiesa Puteiķis vakar izteicies par iespēju izstāties no cīņas; premjerministrs Sauļus Skvernelis; Seima deputāte, bijusī finanšu ministre Ingrīda Šimonīte; Un ekonomists Gitans Nausēda; Pēdējie trīs - Nausēda, Šimonīte un Skvernelis ir populārākie kandidāti. Lai uzvaras laurus plūktu jau pirmajā kārtā, vēlēšanās ir jāpiedalās vismaz pusei balsstiesīgo, no kuriem vismaz pusei jāatbalsta viens kandidāts vai, ja piedalās mazāk nekā puse balsstiesīgo, tad uzvar tas kandidāts, kas saņem ne mazāk kā trešdaļu balsu. Šī brīža prognozes gan sliecas uz vēlēšanu otro kārtu, kur sacentīsies divi spēcīgākie kandidāti, visticamāk, ekonomists Gitans Nausēda un Seima deputāte Ingrīda Šimonīte. Sociologi norāda, ka šādā divcīņā, visticamāk, uzvarētu Nausēda. Jāpiebilst, ka Lietuvā prezidentam ir plašākas pilnvaras, nekā pie mums. Piemēram, prezidents ir tas, kurš nosaka ārpolitikas kursu un kopā ar valdību pie tās strādā.

Studijā notikumu komentē arī LTV žurnāliste Paula Justoviča un politologs Ojārs Skudra. Turcija Modernās turku valsts pamati tika likti pirms simt gadiem, kad sabruka Pirmajā pasaules karā sakautā Osmaņu impērija, un pēckara Turcijas priekšgalā nostājās bijušās sultāna armijas feldmaršals Mustafa Kemals. Viņš palika valsts vadībā līdz pat savai nāvei 1938. gadā, būdams līderis ar milzu autoritāti, kuram 1934. gadā Turcijas parlaments oficiāli piešķīra pagodinošo pievārdu Ataturks – „turku tautas tēvs”. Kemals īstenoja radikālu valsts un sabiedrības modernizāciju, dažos gados demontējot islāma reliģiskajās normās balstīto politisko, tiesisko un izglītības sistēmu un veidojot Rietumu parauga sekulāru sabiedrību. Par valdošo ideoloģiju kļuva turku nacionālisms. Ataturka vadītā Republikāniskā Tautas partija faktiski palika vienīgais politiskais spēks valstī līdz pat 1945. gadam. Ārpolitiski Turcija šai laikā saglabāja neitralitāti, tikai simboliski iesaistoties Otrā pasaules kara antihitleriskajā koalīcijā, bet pēckara periodā Padomju Savienības agresīvie mēģinājumi pakļaut Turciju savai militārajai kontrolei padarīja to par Savienoto Valstu sabiedroto un NATO dalībvalsti. Republikāniskās Tautas partijas zaudējums 1950. gada vēlēšanās iezīmēja jauna posma sākumu Turcijas Republikas iekšpolitikā. Savas pozīcijas politiskajā ainavā sāka nostiprināt gan reliģiski konservatīvas, gan arī radikāli kreisas un labējas ievirzes spēki. Politiskajos procesos vairākkārt iejaucās armija, gāžot civilās valdības, tomēr neiedibinot ilglaicīgas militārās huntas. Sevišķi satricinājumiem bagāti bija pagājušā gs. 70. gadi, kad sadursmes starp labējiem ultranacionālistiem un radikāli kreisajiem prasīja vairākus tūkstošus dzīvību. Valsts dienvidaustrumos izvērtās kurdu minoritātes bruņotā cīņa, kuras priekšgalā nostājās radikāli kreisā Kurdistānas Strādnieku partija. Zināma stabilizācija notika pēc ilgākā militārās pārvaldes posma no 1980. līdz 1983. gadam, kad premjera Turguta Ozala valdība panāca ekonomikas uzplaukumu un 1987. gadā tika uzsāktas sarunas par Turcijas pievienošanos Eiropas Kopienai. Tomēr nākamā desmitgade iezīmējās ar nestabilām koalīcijas valdībām, ekonomiskās izaugsmes palēnināšanos un vēl vienu valdības atkāpšanos pēc armijas pieprasījuma. 2002. gadā parlamenta vēlēšanās uzvaru guva Stambulas mēra Redžepa Tajjipa Erdogana vadītā Taisnīguma un attīstības partija, kurai izdevies palikt pie varas līdz pat šodienai. Balstoties samērā stabilajā ekonomikas izaugsmē, Erdogans un viņa partija sabiedrības vairākuma acīs kļuva par stabilitātes garantu. Tomēr pēdējos gados varas koncentrācija valsts līdera rokās, viņa arvien autoritārākā stāja jau iegūst diktatoriska režīma iezīmes. 2016. gada jūlijā valstī notika militārā apvērsuma mēģinājums, kuru daudzi gan uzskata par varas inspirētu. Tīrīšanas armijā, valsts iestādēs un izglītības sistēmā pēc 2016. gada jūlija notikumiem bija tik straujas un masveidīgas, ka liek domāt par iepriekš sagatavotu akciju. 2017. gada 16. aprīļa referendums padarīja Turciju par prezidentālu republiku, konstitucionālā līmenī nostiprinot Erdogana varas dominanti.   Itālijas valdības ārpolitiskās ekstravagances Pirms nedēļas notikusī Francijas vēstnieka Itālijā atsaukšana uz Parīzi konsultācijām ir skandaloza situācija divu Eiropas Savienības valstu attiecībās. Starptautiskajā diplomātijas praksē šāds solis nozīmē nepārprotamu norādījumu uz otrās puses nedraudzīgu rīcību. Jau drīz pēc tam, kad pagājušā gada jūlija pie varas Itālijā nāca populistiskās „Pieczvaigžņu kustības” un labēji nacionālistiskās „Ziemeļu līgas” koalīcija, starp Romu un Parīzi iezīmējās spriedze. Francijas centriskās valdības vadītājs prezidents Emanuels Makrons nekad nav slēpis savu negatīvo attieksmi pret šādas ievirzes spēkiem, savulaik pat nodēvējot populismu par lepru, no kuras Eiropai jāārstējas. Saprotams, Romas līderi nepalika parādā, apmētājot Parīzi ar pārmetumiem par nesolidāru rīcību bēgļu jautājumos un neokoloniālisma politiku Āfrikā un paužot cerības, ka franči tikšot vaļā no sava „drausmīgā” prezidenta. Tomēr šie verbālie dzēlieni droši vien nebūtu kļuvuši par iemeslu tik krasam diplomātiskajam demaršam, ja ne Pieczvaigžņu kustības brāļošanās ar Francijas „dzelteno vestu” kustību. Radusies no stihiskiem protestiem pagājušā gada rudenī, tagad „dzelteno vestu” kustība mēģina konsolidēties par politisku spēku un iesaistīties Eiroparlamenta vēlēšanu cīņā. „Pieczvaigžņu kustības” līderis un Itālijas premjera biedrs Luidži di Maijo izvērsis ar „vestēm” aktīvus, t.sk. personiskus kontaktus, un jau paziņojis, ka „pārmaiņu vējš pūš pāri Alpiem”. Tā nu vēstnieks Kristiāns Massē joprojām ir Parīzē, un viņa atgriešanās datums Romā pagaidām nav zināms. Jāpiebilst, pretrunas ar Franciju nebūt nav vienīgais spriedzes avots Itālijas pašreizējās valdības attiecībās ar Eiropas partneriem. „Ziemeļu līgas” līdera un premjerministra Mateo Salvini deklarētā vēlme panākt Eiropas Sankciju mīkstināšanu pret Krieviju vai vismaz nepieļaut sankciju sarakstu paplašināšanu ir krasā pretrunā Lielbritānijas, Baltijas valstu un arī Polijas nostādnēm šajā jautājumā.   Valdības krīze Spānijā Trešdien Spānijas parlamenta vairākums noraidīja sociālistu partijas iesniegto budžeta projektu, tā padarot ļoti ticamas ārkārtas vēlēšanas. Jau pirms balsojuma premjerministrs Pedro Sančess pieteica šādu virzību negatīva balsojuma gadījumā, lai gan galīgo lēmumu spāņu sociālistu līderis grasās paziņot pēc valdības sēdes piektdien. Sančesa valdībai parlamentā nav absolūtā vairākuma, un tai nākas paļauties uz mazo reģionālo partiju, tai skaitā divu Katalonijas partiju, atbalstu. Tieši kataloņi šoreiz bija tie, kas pievienojās opozīcijas – labējām – partijām balsojumā pret budžetu. Katalāņu neapmierinātību izraisījusi valdības striktā nevēlēšanās ielaisties jebkādās diskusijās par Katalonijas neatkarības referenduma rezultātiem. Stāvokli vēl vairāk nokaitējis otrdien sāktais tiesas process, kurā 12 Katalonijas neatkarības kustības līderi apsūdzēti par dumpja rīkošanu. Tā Spānijas tiesa kvalificējusi autonomijas neatkarības procesu, kas kulminēja referendumā 2017. gada 1. oktobrī. Notiesājoša sprieduma gadījumā apsūdzētajiem draud līdz pat 25 gadiem cietumā. Tikām labējā opozīcija – bijušā premjera Marjano Rahoja Tautas partija un Pilsoņu partija – apsūdz sociālistus pārliekā piekāpībā katalāņu separātistiem un aicina viņus nevilkt garumā ar ārkārtas vēlēšanām. Tiek gan prognozēts, ka arī pēc šīm vēlēšanām Spānijas politisko spēku izkārtojumā nekas radikāli nemainīsies.  

Kopš gada sākuma Eiropas Savienības padomes prezidējošā valsts ir Rumānija. Tomēr jau pirms prezidentūras sākuma šaubas par Rumānijas spēju uzņemties šos pienākumus izteikušas gan Rumānijas, gan Eiropas Savienības amatpersonas. Kāpēc – par to diskutējam raidījumā Divas puslodes. Sarunā arī par Turciju, kur pērnā gada nogalē prokuratūra izdevusi orderus kārtējo simt militārpersonu aizturēšanai. Diskutējam arī par ASV iekšpolitiku – ASV prezidents Donalds Tramps teicis uzrunu Ovālajā kabinetā un arī tur aizstāvējis ideju par mūra celšanu uz robežas ar Meksiku. Mūsu studijā notikumus komentē: politologs Kārlis Daukšts un žurnālists Imants Frederiks Ozols. Rumānijas prezidentūra   Valsts prezidentūra Eiropadomē ir pusgadu ilgs periods, kurā attiecīgās dalībvalsts pārstāvji vada padomes darbu, koordinē tās darbību ar Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju, nodrošina Eiropadomes lomu savienības likumdošanas un ārējo sakaru procesos. Kopš šī gada sākuma Eiropadomes prezidentūru uzņēmusies Rumānija, kurai tā ir pirmā reize. Kā savas prioritātes tā definējusi Eiropas konverģenci, drošību, Eiropas globālās lomas stiprināšanu un vienoto Eiropas vērtību apliecināšanu. Maijā rīkojamo Eiropadomes samitu Rumānijas pilsētā Sibiu paredzēts veltīt debatēm par Eiropas nākotni. Diemžēl pēdējos mēnešos pirms gaidāmās prezidentūras izskanējuši viedokļi, ka valsts nav idejiski gatava prezidentūras misijai. To paudis ne vien Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, bet arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis. Runa ir pirmām kārtām par ieilgušo tiesiski politisko krīzi valstī. Kopš 2016. gada Rumānijā pie varas esošā Sociāldemokrātiskā partija cenšas ar izmaiņām likumdošanā, vadošu korupcijas apkarošanas un tieslietu institūciju amatpersonu nomaiņu panākt vairāku savu biedru izvairīšanos no notiesāšanas vai atbrīvošanu no soda. Tas izraisījis regulāru kritiku no Eiropas Savienības institūciju puses un plašus sabiedrības protestus, kuru pēdējais uzbangojums notika pagājušā gada augustā. Nozīmīgāka figūra šai procesā ir valdošās partijas līderis un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājs Liviu Dragnja. Pagājušā gada jūnijā notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 3 ar pusi gadiem, taču spriedumu pārsūdzējis, viņš turpina būt ietekmīgākais politiķis valstī un, pēc visa spriežot, lielā mērā diktē savu gribu premjeres Vjorikas Denčilē valdībai.   Rumāņu žurnāliste, kas strādā Briselē Marija Udresku: Slavenās debates par gatavību Eiropas Savienības prezidentūrai nav pārāk skaidras. Vai mēs gaidījām, ka Rumānija nāks un reformēs Eiropu, atjaunos amerikāņu sapni un dalīsies ar lieliskām idejām? Es tā nedomāju. No vienas puses - Eiropa ir pārmaiņu posmā, un pat, ja Rumānijai būtu, nezinu, Francijas vai Vācijas vēlmes un ambīcijas, nez vai tās lielās idejas nāktu tagad - tieši pirms Eiropas vēlēšanām. Viss, ko Rumānija var darīt, ir centies risināt esošās problēmas, piemēram , migrāciju. Vēlu veiksmi ! Bet problēma ar Rumāniju ir politiskā līmenī. Neaizmirsīsim, ka rumāņu politiķiem nav lielu Eiropas līmeņu ambīciju. Viņus interesē pastiept likumus, lai viņus neieliktu cietumos. Kā jau jūs noprotat- iet vai neiet cietumā ir visnotaļ spēcīga personīgā motivācija. Viņus neinteresē, vai Rumāniju kritizē Briselē. Galu galā, ES prezidentūra beigsies, viņu kriminālās problēmas gan ne. Viņi tuvojas Orbāna klubam - viņi izplata eiroskeptistu, populistisku retoriku, ne jau ideoloģisku motīvu vadīti, bet vienkārši, lai attaisnotu savas darbības. Jā, mēs būsim bezprecedenta situācijā, kur prezidējošā valsts atklāti cīnīsies ar Eiropas Komisiju un tiks ārkārtīgi kritizēta Eiropā. Ja jūs man vaicājat, kāds varētu būt risinājums Rumānijas situācijai, es teiktu, ka tā ir jaundzimusī pilsoniskā sabiedrība. Es negaidu, ka notiks tūlītējas pārmaiņas Rumānijas valdībā, bet šī pilsoniskā sabiedrība ir dzimusi kā reakcija uz valdības pārkāpumiem. Runājot par politisko drāmu, ko mēs esam vērojuši Rumānijā, (..) ir šī ļoti pro eiropeiskā sabiedrība, kas saskaras ar šo politisko šķiru, kuru Rumānijas starptautiskais imidžs interesē mazāk nekā jebkad kopš 1989. gada revolūcijas. Jā, Rumānijas valdība izmanto eiropeisku retoriku, taču tie ir tikai vārdi. Rumānija ir vis eiro-entuziastiskā  valsts ES, un pēdējo divu gadu laikā mēs esam redzējuši, ka cilvēki iziet ielās lielākajās demonstrācijās kopš neatkarības atgūšanas un viņiem ir izdevies mainīt valdības lēmumus, turklāt viņiem tas ir izdevies biežāk, nekā ES to varētu. Tā kā tuvāko pusgadu Rumānija būs starmešu gaismā, iespējams, ka protestētāju centieni būs vēl lielāki, varbūt mēs redzēsim vēl lielākus protestus, ja valdība pārkāps robežu. Un to tā noteikti izdarīs! Šobrīd procesā ir amnestijas raksts koruptīvam politiķim. Pilsoniskā sabiedrība skatās uz ES un tā izdarīs spiedienu uz valdību, lai Rumānija turpinātu pro eiropeisku kursu un darbotos eiropeiskā garā. Turcijas cīņa ar militāristiem Turcijā notikuši kārtējie militārpersonu aizturēšanas. Lielākā daļa no 100  aizturētajiem aktīvajā dienestā esošajiem tiek turēti aizdomās par periodiskiem sakariem ar trimdā dzīvojošo islāmistu sludinātāju Fetullu Gilenu, kuru Ankara apsūdz par 2016. gada neveiksmīgā puča organizēšanu, - tā pirmdien vēstīja Turcijas mediji. Kopš neveiksmīgā puča vairāk nekā 77 000 cilvēku par šķietamo dalību apvērsuma mēģinājumā noteikts pirmstiesas apcietinājums. 150 000 ierēdņu un militārpersonu atlaisti vai arī uz laiku atstādināti no amatu pienākumu pildīšanas. Vakar Erdogans paziņoja, ka cīņa ar Gilena sekotājiem Turcijā un ārpus tās robežām ir gandrīz galā. Tramps un mūris Savienoto Valstu prezidentam Donaldam Trampam ir iespēja uzstādīt jaunu rekordu: ja viņa iniciētā valsts iestāžu finansējuma apturēšana turpināsies vēl divas dienas, tā kļūs par ilgāko vēsturē. Līdzšinējais rekords pieder Bila Klintona un Kongresa pretstāvei budžeta jautājumos 1995. un 1996. gada mijā, kas ilga 21 dienu. Kā zināms, pašreizējās krīzes iemesls ir Kongresa nevēlēšanās piešķirt finansējumu prezidenta iecerei – tā dēvētajam „mūrim” uz robežas ar Meksiku. 8. janvāri prezidents šajā sakarā uzrunāja savus līdzpilsoņus no Baltā nama Ovālā kabineta. „Mūra” idejas aizstāvībai viņš vispirms ķērās pie statistikas, raksturojot nelegālās imigrācijas saistību ar narkotiku tirdzniecību, cilvēku kontrabandu un citām likstām, pēc tam pārejot pie spilgtiem piemēriem: nelegālo imigrantu pastrādātu īpaši nežēlīgu slepkavību un izvarošanu virknes. Var piebilst, ka arī Ovālā kabineta uzrunu ziņā Donalds Tramps var „pārsist” līdzšinējos rekordus. Ar šādām uzrunām ASV prezidenti uzstājas tikai īpašos gadījumos. Franklins Delano Rūzvelts – vienīgais prezidents, kurš ievēlēts amatā trīsreiz, vadīja valsti 12 gadus, t.sk. Lielās depresijas un Otrā pasaules kara laikā, – no Ovālā kabineta uzrunājis tautu 37 reizes. Donalda Trampa priekšgājēja Baraka Obamas kontā ir 20 šādas uzrunas, Džordža Buša jaunākā kontā – 29. Līdzšinējais rekords pieder Ričardam Niksonam – 43 reizes. Donaldam Trampam, kas sabijis amatā vien nepilnus divus gadus, šī bija jau 17. reize.

Studijas viesi: TvNet žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Saūda Arābija Pēc Pirmā pasaules kara beigām, sabrūkot Osmaņu impērijai un mainoties spēku līdzsvaram Tuvajos austrumos, Arābijas pussalas tuksnešainajā vidienē kā vadošais spēks izvirzījās beduīnu vadoņu Saūdu klans. Saūdi bija tālredzīgi iedibinājuši saiknes ar Britu impēriju, kamēr viņu galvenie konkurenti – Rašidu klans – bija palikuši uzticīgi Turcijai. Vēl viens Saūdu ietekmes faktors bija izsenis iedibinātā savienība ar radikālo uin kareivīgo vahabītisma islāma virzienu. 1932. gadā karalis Abdulazizs ibn-Saūds, nostiprinājis savu varu lielākajā daļā Arābijas pussalas, pasludināja par Saūda Arābijas karalistes dibināšanu. Tobrīd šķita, ka tā būs viena no trūcīgākajām pasaules valstīm, taču jau pēc dažiem gadiem zem Arābijas tuksneša smiltīm tika atklātas naftas iegulas, kuras izrādījās lielākās pasaulē. No vienas puses, Saūda Arābijas vieta globālajā politisko spēku izkārtojumā gadu desmitu gaitā palikusi visai nemainīga. Tā allaž bijusi Rietumu lielvalstu – sākotnēji Britu impērijas, vēlāk primāri Savienoto Valstu – sabiedrotais Tuvajos Austrumos. Sevišķi vērtīga Rietumvalstīm šī savienība kļuva tad, kad pagājušā gadsimta 60. gados Irākā pie varas nostiprinājās kreisi panarābiskā Baās partija, savukārt Irānā 1979. gadā uzvarēja islāmiska revolūcija, gāžot šahu Pehlevī un izveidojot islāma republiku. Savu apogeju šī alianse sasniedza 1990.–1991. gada Līča kara laikā, kad Saūda Arābijas teritorija bija galvenais placdarms ASV vadītās koalīcijas iebrukumam Irākā un irākiešu okupētajā Kuveitā, un Saūdu spēki aktīvi piedalījās Kuveitas atbrīvošanas operācijā. Tomēr ir visai nepārprotami, ka tādu sabiedroto kā Saūda Arābija Rietumu demokrātijas spiestas pieciest kā mazāko ļaunumu. Iekšpolitiski šī valsts ir arhaiska absolūta monarhija, kura visos starptautiskajos brīvības līmeņa reitingos stabili ieņem pēdējās pozīcijas. Tā ir arī izteikti teokrātiska valsts, kur konstitūcijas vietā oficiāli ir Korāns un Sunna, un valsts pamatlikums paredz šariāta likumus kā vienīgo ierobežojumu karaļa absolūtajai varai. Arī starptautisko attiecību praksē attiecības starp Rietumvalstīm un Saūdu karalisti nebūt nav bijušas allaž saulainas. Lai pieminam vien 1973. gada naftas krīzi, kad Saūda Arābija bloķēja piegādes Rietumvalstīm, atbildot uz to atbalstu Izraēlai kārtējā karā pret tās arābu kaimiņvalstīm; kā arī to, ka bēdīgi slavenais terorists Osama bin Ladens un daudzi no viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem ir dzimuši kā Saūdu karaļu pavalstnieki. Arī Saūda Arābijas intervencē kaimiņvalstī Jemenā netrūkst problemātisku momentu. Pēdējā laika notikumi ar Saūdu disidenta Džamala Kašogi brutālo noslepkavošanu Turcijā ir tikai turpinājums šim kutelīgajam attiecību stāstam, kurā Rietumvalstīm jau atkal nākas izmisīgi lavierēt starp reālpolitikas Skillu un pilsonisko vērtību Hāribdu.   Merkeles ēras beigas Vācijas kanclere Angela Merkele 2021.gadā vairs nekandidēs uz kanclera amatu un decembrī atkāpsies no Kristīgi demokrātiskās savienības (CDU) vadītājas amata, tā pēc partijas sanāksmes pirmdien apstiprināja Merkele. Viņa partijas vadītājas amatā ir jau kopš 2000.gada, bet kancleres amatu ieņem jau 13 gadus. Merkeles paziņojums par aiziešanu no politikas nepalika nepamanīts - uz to negatīvi reaģēja biržas tirgi, un sākās sacensība par Kristīgi demokrātiskās savienības vadītāja vietu. Mediji ziņo, ka par savu gatavību startēt uz partijas līdera amatu jau ļāvuši noprast vismaz trīs iespējamie kandidāti - pašreizējā partijas ģenerālsekretāre Annegrēta Krampa-Karenbauere, veselības ministrs Jenss Špāns un bijušais konservatīvo Bundestāga frakcijas vadītājs Frīdrihs Mercs. The Guardian ziņo, ka tieši pēdējais ir populārākais no līdz šim izskanējušajiem kandidātiem. Mercs ir konservatīvāks par Merkeli, un viņa nonākšana amatā liek uzdot jautājumus par to, cik iespējama turpmāk būs kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu sadarbība. Pakistāna 2010.gada jūnijā Pakistānas tiesa piesprieda nāves sodu kristietei Asijai Bibi. Viņa tika tiesāta par kādu incidentu ar saviem kolēģiem. Sākotnējā versija ir, ka Bibi kolēģi nevēlējās dalīties ar ūdens bļodu ar kristieti, viņiem tas šķitis zaimojoši. Vēlāk liecības apaugušas, un beigās Bibi tika tiesāta par islāma pravieša Muhameda zaimošanu, par spīti tam, ka viņas kolēģu liecības nav bijušas konsekventas. Taču vakar Pakistānas augstākā tiesa Asiju Bibi  attaisnoja un lika atbrīvot. Tiesas lēmums saniknojis islāmistu kustību „Tehreek-i-Labaik"- tā sarīkojusi protestus visās lielākajās pilsētās un draudējuši nogalināt tiesnešus, kas sievieti attaisnoja. Pēc zemākās instances notiesājošā sprieduma 2010.gadā tika nogalinātas vairākas Pakistānas amatpersonas, kas atļāvās sievieti aizstāvēt. Pakistānas valdība izvietojusi karavīrus lielākajās pilsētās, lai aizsargātu valsts iestādes, un šodien drošības apsvērumu dēļ visā valstī slēgtas skolas. Jāpiebilst, ka Pakistānas likums, kas ļauj sodīt ar nāvi vai mūža ieslodzījumu zaimotājus, ir plaši kritizēts no starptautiskajām organizācijām, jo Pakistāna šo likumu izmanto, lai sodītu minoritātes un žurnālistus, kas kritizējuši valsts politiku.

Notikumi pasaulē: Ķīnas iekšpolitika un vieta pasaulē, Ukrainas pareizticīgo baznīcas situācija un Sauda Arābijas disidenta Kašogi liktenis.  Studijā: RSU pasniedzējs Māris Andžāns un RSU studente Kristiāna Purva. Ierakstā - Eduarda Liniņa saruna ar Kijevas politologu Dmitro Ļevusju. Telefonintervijās - Ķīnas studiju centra vadītāja, Dr. sc. pol. Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Ķīnas politika Mūsdienu Ķīnas, jeb, pilnā nosaukumā, Ķīnas Tautas Republikas vēsture sākās 1949. gadā, kad vairāk nekā 20 gadus ilgušais Ķīnas pilsoņkarš noslēdzās ar komunistu uzvaru un nostiprināšanos visā valsts kontinentālajā daļā. Pretējā puse – ķīniešu nacionālistu spēki – evakuējās uz Taivānu, kur arī mūsdienās turpina pastāvēt Ķīnas Republika. Kontinentālajā Ķīnā izveidojās padomju stila totalitārisms, kas savos pamatos palicis nemainīgs joprojām. Ķīnas Tautas Republikas Konstitūcija definē to kā sociālistisku valsti, „kurā valda tautas diktatūra, ko vada darbaļaužu šķira, un kas balstās strādniecības un zemniecības vienībā”. Tāpat konstitūcija paredz Ķīnas Komunistiskās partijas vadošo lomu valstī. Gluži tāpat kā savulaik Padomju Savienībā, kompartijai pieder praktiski visa politiskā vara valstī, partijas politbirojs ir galvenā lēmējinstitūcija un ģenerālsekretārs – valsts līderis. Pašreizējais ģenerālsekretārs Sjī Dzjiņpins, būdams arī valsts prezidents un Centrālās Kara padomes priekšsēdētājs, koncentrējis savās rokās gan formālos, gan faktiskos augstākās varas posteņus. Ķīnā viņš nereti tiek dēvēts par augstāko vadītāju, un šis neformālais tituls apzīmē ne tikai formālo varas apjomu, bet arī īpašu vadoņa autoritātes statusu. Komunistu varas pirmā desmitgade nesa dramatiskas pārmaiņas pirmām kārtām Ķīnas laukiem, kur tika līdz pamatiem noārdīta agrākā pusfeodālā īpašuma attiecību sistēma. Šādu politiku atbalstīja miljoni bezzemnieku, kuriem tika izdalīta lielīpašniekiem atņemtā zeme. Taču tālākās komunistu vadoņa Mao Dzeduna varas desmitgades nes valstij smagus pārbaudījumus. Grandiozais kolektivizācijas un lauku industrializācijas eksperiments 50. gadu nogalē, saukts par „Lielo lēcienu”, izraisīja valstī badu un prasīja 20 līdz 40 miljonus dzīvību. No 1966. līdz pat Mao nāvei tika īstenota t.s. „Kultūras revolūcija” – vadoņa inspirēta mazizglītotu masu  agresija pret visu tradicionālo, rietumniecisko, lielā mērā pret jebkādu intelektuālu elitārismu vispār. Tikai pēc 1976. gada, kad mūžībā aizgājušo Mao nomainīja viņa ilggadējs līdzgaitnieks un arī oponents Dens Sjaopins, kurš pats bija cietis „Kultūras revolūcijas” laikā, dzīve valstī sāka pakāpeniski normalizēties. Tieši Dens lika pamatus tam īpatnējajam Ķīnas attīstības modelim, kas apvieno marksistiskās ideoloģijas dogmām formāli uzticīgas partijas totalitāru varu ar brīvā tirgus ekonomiskajām attiecībām. Notika radikāla pārorientēšanās no padomju modelim raksturīgās smagās rūpniecības uz vieglo rūpniecību un preču eksportu. Šī attīstība ļāvusi Ķīnai pēdējās desmitgadēs izveidot dinamiski augošu ekonomiku, kas šobrīd, ja ņem vērā lokālā tirgus pirktspējas rādītājus, ir lielākā pasaulē. Valstī ir izveidojies apmēram 15% liels vidusslānis, un 2012. gadā pilsētu iedzīvotāju skaits Ķīnā pirmoreiz tās vēsturē pārsniedza 50%. Tomēr šai attīstībai ir arī ēnas puses: augoša sociālā nevienlīdzība, vājš sociālais nodrošinājums, ekoloģijas problēmas, ar partijas nomenklatūras varu saistīti korupcijas riski. Džamala Kašogi liktenis Domājams, šobrīd retais vairs šaubās par to, ka Saūda Arābijas valdošās varas kritiķis Džamals Kašogi, kurš kopš 2017. gada dzīvoja Savienotajās Valstīs, ir miris. 2. oktobrī viņš iegāja Saūda Arābijas konsulātā Stambulā, no kurienes vairs neiznāca. Kā uzskata Turcijas policija, no konsulāta telpām ticis izvests viņa gabalos sadalītais ķermenis. Tai pašā laikā konsulātu un arī Turcijas teritoriju pametuši piecpadsmit vīri ar Saūdu karaļvalsts diplomātu pasēm kabatās, kuri tur bija ieradušies neilgi pirms Kašogi. Viss izskatās pēc valsts īstenotas mafijas stila „novākšanas”. Oficiālā Rijāda noliegusi jebkādas apsūdzības šai sakarā, apgalvojot, ka Kašogi pametis konsulātu paša kājām. Tikām Savienotajās Valstīs un arī Rietumeiropā izskanējušas prasības vērst pret Saūda Arābiju nopietnas sankcijas. Sevišķi sarežģītā situācijā ir ASV administrācija, ievērojot, ka Saūda Arābija ir uzticamākais amerikāņu sabiedrotais Tuvajos Austrumos un tradicionāls pretsvars Irānai. Saūdu varas kontrolētajā presē jau parādījušies mājieni par to, ka, ja kāds mēģinās iedarbināt sāpīgus sankciju mehānismus pret lielāko naftas ieguvēju valsti pasaulē, tad nafta drīz var sākt maksāt 100, varbūt arī 200 dolārus par barelu. Ka situāciju Vašingtonā uztver nopietni, apliecina valsts sekretāra Maika Pompeo šīsnedēļas ārkārtas vizīte Saūda Arābijā un Turcijā. Ukrainas pareizticība Ukrainas pareizticīgās baznīcas situācija atspoguļo šīs valsts vēstures sarežģīto gaitu. Pašreiz Ukrainā ir trīs pareizticīgās baznīcas. Tiek lēsts, ka 12 000 draudžu pieder Ukrainas pareizticīgajai baznīcai, kura pēc 1686. gada Konstantinopoles patriarhāta lēmuma tika nodota Maskavas patriarhāta virspārraudzībā. Pēc 1917. gada revolūcijas, brūkot Krievijas impērijai un Ukrainai mēģinot radīt savu valstiskumu, radās Ukrainas Autokefālā pareizticīgā baznīca, kas PSRS tika aizliegta un atjaunoja savu darbību 1990. gadā. Šīs baznīcas draudžu skaits ir nepilnu tūkstoti liels. Visbeidzot, Ukrainas neatkarības iegūšanas procesā tika izveidota Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgā baznīca, kuras draudžu skaits šobrīd varētu būt starp pieciem un sešiem tūkstošiem. Ne Ukrainas Autokefālā pareizticīgā baznīca, ne Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgā baznīca līdz šim nebija vispasaules pareizticīgās baznīcas struktūru atzītas. Šo situāciju maina 11. oktobrī pasludinātais Konstantinopoles pareizticīgās baznīcas patriarha Bartolomeja paziņojums par autokefālijas piešķiršanu Ukrainas pareizticīgajai baznīcai, respektīvi – Maskavas patriarhāta vairāk nekā 300 gadus ilgās virspārraudzības atcelšanu. Tāpat Konstantinopoles patriarhs atzinis līdz šim neatzītās Ukrainas pareizticīgās baznīcas, tā paverot ceļu to apvienošanai. Krievijas pareizticīgā baznīca uz to reaģējusi, sasaucot sinodi Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā un 15. oktobrī paziņojot par sakaru pārtraukšanu ar Konstantinopoles baznīcu. Šie notikumi jau ieguvuši „2018. gada shizmas” apzīmējumu.

Raidījumā Divas puslodes diskutējam par to, kāda ir šobrīd situācija kara plosītajā valstī Sīrijā. Šo valsti daudz piemin ziņas. Mēģinām veidot tādu kā Sīrijas profilu, meklējot atbildi uz jautājumiem, kāpēc šo teritoriju skārusi tāda traģēdija un līdz ar to, kāda ir tālākā Sīrijas perspektīva. Saspringta situācija pēdējā laikā ir Rumānijā. Valdošo politiķu drosme uzsākt cīņu pret korupcijas apkarotājiem ir raisījusi plašas demonstrācijas, kuras vairāki simti cilvēku ir cietuši. Gan vietējie iedzīvotāji, gan no ārvalstīm atbraukušie diasporas pārstāvji pieprasa valdības atkāpšanos un cīņas pret korupciju pastiprināšanos.Korupcija jau ilgstoši ir liela sērga šajā valstī un diemžēl situācija šobrīd ir kļuvusi sliktāka. Turcijā iestājusies valūtas krīze.Turcijas lira strauji zaudējusi vērtību, bet tas ietekmējis akciju cenas visā pasaulē. Notikumus provocējusi politiskā spriedze, kas izvērsusies starp Turciju un Amerijas Savienotajām Valstīm. Analītiķi brīdina, ka notiekošais ar laiku būs jūtams arī citās valstīs, Eiropā, tajā skaitā, acīmredzot arī Latvijā. Raidījumā diskutē portala TvNet autors, Tuvo Austrumu drošības politkas pētnieks Toms Rātfelders un Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Turcijas finanšu krīze Nu jau nepilnu nedēļu Turcijas valūta – lira – piedzīvo strauju kursa kritumu un kopš gada sākuma ir zaudējusi 45% no savas vērtības. Konkrētais iemesls nepārprotami ir attiecību atsalums starp Ankaru un Vašingtonu, kas saistīts ar Turcijā apcietinātā un palīdzībā kurdu separātistiem apsūdzētā amerikāņu mācītāja Endrjū Kreiga Bransona likteni. Pēdējais pavērsiens šajā pretstāvē bija prezidenta Trampa 10. augusta paziņojums par ievedmuitas tarifu dubultošanu turku tēraudam un alumīnijam. Tomēr liras kursa kritumam ir arī dziļāki ekonomiski cēloņi, tai skaitā bažas par investīciju klimatu Turcijā, kur vara arvien aktīvāk iejaucas valsts bankas darbībā un ekonomiskajos procesos. Tikām Turcijas prezidents Radžips Taips Erdogans reaģējis ar kaismīgiem izteikumiem par „dūrienu mugurā” un draudiem pārtraukt amerikāņu elektronikas noietu Turcijā. Diemžēl visas pazīmes liecina, ka liras krīze nepaliks tikai Turcijas problēma. Pastāv bažas par vairāku Spānijas, Francijas un Itālijas banku stabilitāti, kuru kredītportfeļos nozīmīgu daļu veido aizdevumi Turcijai, un šīs bažas jau ietekmējušas eiro kursu. Tāpat tiek spriests par iespējamu ķēdes reakciju citās t.s. attīstības ekonomikās – pēdējās dienās kursa kritumu piedzīvojusi arī Indijas rūpija, Dienvidāfrikas rands un Argentīnas peso. Protesti Rumānijā Masu protesti Rumānijā pēdējos gados kļuvuši par teju vai ierastu parādību. 2015. gada rudenī protestētāju tūkstoši panāca ilggadējā sociāldemokrātu līdera Viktora Pontas vadītā koalīcijas kabineta atkāpšanos, un vairāk nekā gadu valsti vadīja bezpartejiskā Dačana Čološa valdība. Pēc 2016. gada decembra parlamenta vēlēšanām pie varas atgriezās iepriekšējā politisko spēku kombinācija ar sociāldemokrātiem kā vadošo spēku un Liberāļu un demokrātu aliansi kā mazāko koalīcijas partneri. 2017. gada janvārī, vien pāris nedēļas pēc jaunās premjera Sorina Grindjanu valdības apstiprināšanas, simtus tūkstošu plašus protestus izraisīja valdošo spēku mēģinājums amnestēt daudzus par korupciju notiesātos un dekriminalizēt vairākus ar korupciju saistītus nodarījumus. Mītiņi notika ne vien Bukarestē, bet arī citās Rumānijas pilsētās un arī citur Eiropā, kur dzīvo lielākas rumāņu kopienas. Kopš tā laika zināms skaits protestētāju Bukarestes Uzvaras laukumā pulcējas vai ik dienas, savukārt pie varas esošie nav atmetuši mēģinājumus izdabūt cauri antikorupcijas likumdošanu mīkstinošās izmaiņas. Pašreizējo protestu vilni, kas uzbangoja 10. augustā, izraisījusi pirms mēneša notikusī Nacionālā antikorupcijas direktorāta ģenerālprokurores Lauras Kodrucas Koveši atstādināšana no amata. Kara plosītā Sīrija Sīrija ir valsts ar raibu iedzīvotāju sastāvu. Lielākā etniski reliģiskā grupa ir islamticīgie arābi sunnīti, kuri apdzīvo pamatā plašos Sīrijas iekšzemes apgabalus, attīstītākajās Vidusjūras piekrastes teritorijās dominē šiītu virziena musulmaņi alavīti un ismailīti. Plašas teritorijas Sīrijas ziemeļos apdzīvo kurdi, tāpat ir liela turku izcelsmes minoritāte, ievērojama kristiešu kopiena un liels skaits mazāku etnisku un reliģisku grupu. Jau 1946. gadā, kad Sīrija no Francijas mandātteritorijas kļuva par neatkarīgu valsti, bija skaidrs, ka vienotas un, vēl jo vairāk, demokrātiskas nācijas veidošanās būs ļoti apgrūtināta. Toties šī bija auglīga vide dažādām radikāla nacionālisma, sociālisma un reliģiska fundamentālisma ievirzēm. Politiskā nestabilitāte un pastāvīga militāra pretstāve ar Izraēlu noteica armijas būtisku ietekmi, un militāri apvērsumi pirmajās Sīrijas valsts pastāvēšanas desmitgadēs kļuva par regulāru varas maiņas instrumentu.  1963. gadā kārtējā apvērsumā pie varas nostiprinājās Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija, bieži saukta „Bāas” – „Atdzimšana”. Kā jau liecina nosaukums, partijas ideoloģijas stūrakmeņi ir arābu nacionālisms un sociālisms. Sešdesmitajos gados notika vēl vairākas varas pārdalīšanas „Bāas” režīma ietvaros, līdz 1970. gadā varas virsotnē nostiprinājās aviācijas ģenerālis Hafezs Asads. Par viņa varas balstiem kļuva partijas nomenklatūra un drošības struktūras, kurās dominēja alavītu kopienas pārstāvji, pie kuriem piederēja arī pats prezidents. Tika veidots arī izteikts vadoņa kults. Pamatos gan saglabājās Sīrijas sociālistiskā orientācija un, attiecīgi, arvien ciešākās saites ar Padomju Savienību, Sīrijai kļūstot par PSRS stratēģisko partneri reģionā. Asads vecākais ar stingru roku vadīja Sīriju līdz savai nāvei 2000. gadā. Par viņa varas mantinieku bija paredzēts kļūt vecākajam dēlam pulkvedim Basilam Asadam, kurš 1994. gadā gāja bojā autoavārijā, un tā nu valsts priekšgalā pēc tēva nāves stājās mediķa izglītību ieguvušais jaunākais dēls Bašars. Sākotnēji jaunais prezidents centās īstenot zināmu liberalizāciju, taču līdz ar to izpaudās dzelžainā autoritārisma līdz tam slāpētā sabiedrības vairākuma neapmierinātība ar „Bāas” nomenklatūras un alavītu minoritātes dominējošo lomu. Situāciju vēl vairāk sarežģīja neražas no 2006. līdz 2010. gadam, kas burtiski sagrāva Sīrijas lauksaimniecību, pārvēršot vairāk nekā miljonu laucinieku pilsētu nomaļu trūkumcietējos. 2011. gadā, pāri reģionam veļoties „Arābu pavasara” revolūciju vilnim, arī Sīrijā uzliesmoja plaši nemieri. Varas zaudēšana līdzšinējai nomenklatūrai varēja maksāt pārāk dārgi, un revolūcija pārauga nežēlīgā pilsoņu karā, kas ar laiku kļuva par „visu cīņu pret visiem” ar kaimiņvalstu, pasaules lielvaru un starptautisko teroristisko organizāciju piedalīšanos. Tiek lēsts, ka konfliktā dzīvību varētu būt zaudējuši pat pusmiljons sīriešu, apmēram 12,5 miljoni devušies bēgļu gaitās, no tiem apmēram pieci miljoni pametuši valsti.  

Vai Amerikas Savienotās valstis reiz ierobežos ieroču lietošanu un kādēļ tas nav noticis līdz šim? Tas būs galvenais raidījuma Divas puslodes temats. Arvien no ASV pienāk ziņas par apšaudēm skolās, masu pasākumos, arī traģiskiem notikumiem ģimenēs, kad ierocis nonācis bērna rokās. Un tomēr aicinājumi ierobežot ieroču pieejamību nav raduši pietiekami daudz dzirdīgu ausu. ASV nākušas klajā ar pavisam citu lēmumu – tās izstājušās no Apvienoto Nāciju organizācijas Cilvēktiesību padomes, uzskatot, ka šī organizācija ir zaudējusi autoritāti un nepilda savus uzdevumus. ASV amatpersonas norāda, ka padome ir pārāk ilgi bijusi neobjektīva un aizsargājusi pārkāpējus. Arī par to saruna raidījumā. Vēl runājam par prezidenta vēlēšanām Turcijā. Tās notiks 24. jūnijā un pirmo reizi vienā dienā tiks vēlēts prezidents un parlaments. Tās būs ārkārtas prezidenta vēlēšanas un paātrinās pāreju uz jauno prezidentālo sistēmu Turcijā, kas vēl vairāk nostiprinās prezidenta varu. Studijā būs Vidzemes Augstskolas lektors Jānis Kapustāns un žurnālists Juris Kaža. Pa tālruni sazināmies ar žurnālistiem Kārli Streipu un Paulu Justoviču. Vai Amerikas Savienotās valstis reiz ierobežos ieroču lietošanu „Tā kā brīvas valsts drošībai nepieciešama labi organizēta milicija, cilvēku tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas,” pauž Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas 2. labojums, kas pieņemts 1791. gadā. Tajā nepārprotami izpaužas valsts tapšanas vēsture, apbruņotiem pilsoņiem aizstāvot savas tiesības un izcīnot brīvību karā pret koloniālo metropoli, un arī vēl senāka Lielbritānijas un Rietumeiropas tradīcija, kas tiesības nēsāt ieroci saistīja ar brīva vīra statusu. Lai arī citētais juridiskais formulējums piesauc ieroča glabāšanas un nēsāšanas tiesības tieši milicijas dienesta kontekstā, Savienoto Valstu tiesiskajā praksē tas ticis uztverts kā pamatojums ikviena rīcībspējīga pilsoņa attiecīgām tiesībām. Tas padarījis amerikāņus par bruņotāko nāciju starp Rietumu demokrātijām, kur uz katriem 100 iedzīvotājiem ir teju 90 šaujamieroči un apmēram 40% cilvēku mājās ir šaujamais. Diskusija par to, cik pareiza ir ieroču iegādāšanās, glabāšanas un – kas vissvarīgākais – nēsāšanas brīvība, amerikāņu sabiedrībā ir teju tikpat sena kā pats Konstitūcijas 2. labojums. Jau sākot ar 19. gadsimta pirmajām desmitgadēm vispirms štatu, vēlāk arī federālā līmenī ieviesti attiecīgi juridiski ierobežojumi. Kas zīmīgi, nozīmīgākie soļi šai ziņā sperti laikos, kad tāda vai citāda šaudīšanās kļuvusi sevišķi uzkrītoša. 1989. gadā, pēc recidīvista iebrukuma pamatskolā Kalifornijas štata Klīvlendas pilsētā, kurā pieci bērni tika nogalināti un 32 ievainoti, tika aizliegta pusautomātisko šaujamieroču pārdošana privātpersonām (analoģisks aizliegums automātiskajiem ieročiem bija spēkā jau kopš 1986. gada). Tomēr ieroču glabāšanas un nēsāšanas brīvības lobijs joprojām ir stiprs savās pozīcijās, un 2004. gadā panāca minētā pusautomātisko ieroču aizlieguma izbeigšanu. Arī sabiedriskā doma drīzāk sliecas atbalstīt pilsoņu tiesības būt bruņotiem un, attiecīgi, sevi aizstāvēt, nekā striktākus ierobežojumus vispārējās drošības interesēs. ASV izstājas no ANO Cilvēktiesību padomes Par Savienoto Valstu izstāšanos no Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību padomes 19. jūnijā paziņoja ASV vēstniece ANO Nikija Heilija, motivējot šo soli ar padomes faktiskās darbības principiālu neatbilstību deklarētajiem mērķiem. Viņa raksturoja šo institūciju kā liekulīgu un pašmērķīgu „politisko aizspriedumu izgāztuvi”, kura „faktiski Ņirgājas par cilvēktiesībām”. No vienas puses šis šķiet kārtējais prezidenta Trampa robustās diplomātijas žests – nākamais virknē pēc izstāšanās no Parīzes Klimata vienošanās, kodolvienošanās ar Irānu, tirdzniecības nolīgumiem. No otras puses nav arī noliedzamas Savienoto Valstu padomei pārmestās vainas – bēdīga cilvēktiesību situācija tādās šīs padomes dalībvalstīs kā Ķīnas Tautas Republika, Kuba un Venecuēla, arī neobjektīvā attieksme pret Izraēlu. Vēlēšanas Turcijā Nākamsvētdien, 24. jūnijā, vēlētāji Turcijā dosies uz iecirkņiem, lai balsotu gan par valsts prezidentu, gan par 600 Lielās Nacionālās sapulces deputātiem. Šīs ir ārkārtas, var pat teikt – negaidītas vēlēšanas. Par to sarīkošanu prezidents Erdogans paziņoja tikai 18. aprīlī, lai gan līdz tam kā viņš, tā viņa vadītais politiskais spēks Taisnības un attīstības partija bija pauduši, ka vēlēšanas notiks 2019. gada novembrī. Šīs ir arī pirmās vēlēšanas pēc politiskajiem satricinājumiem un pārmaiņām – 2016. gada apvērsuma mēģinājuma un 2017. gada aprīļa konstitucionālā referenduma, kas Turciju no parlamentāras republikas pārvērš prezidentālā. Pie tam varas koncentrācija prezidenta rokās jaunajā modelī ir tik liela, ka jau liek apšaubīt Turcijas piederību pilnvērtīgu demokrātiju lokam. Attiecīgi, 24. jūnija vēlēšanas tiek uzlūkotas ar bažām un skepsi par to norises godīgumu un ietekmi uz tālāko valsts attīstību.

Raidījumā saruna par bērnu nabadzību Eiropā un Latvijā. Ko valstis un Eiropas Savienība dara, lai mazinātu nabadzības riskam pakļauto bērnu skaitu? Studijas viesi: Latvijas Universitātes pētnieks, demogrāfs Ilmārs Mežš, LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līga Āboliņa un LM Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa. Vēl raidījumā sekojam līdzi notikumu attīstībai Polijā un pievēršamies arī kārtējām prognozēm par to, cik no šobrīd Lielbritānijā dzīvojošajiem ES pilsoņiem varētu nākties valsti pamest. Kā arī zīmējam Turcijas un Rietumu attiecību scenārijus. Turcijā pēc apvērsuma mēģinājuma apcietināti jau apmēram 13 000 iespējamo sazvērnieku. Tāpat no darba atlaisti vairāki desmiti tūkstoši militārpersonu, skolotāju, augstskolu pasniedzēju un mediju darbinieku. Rietumi Turcijas valdības darbības kritizē visai asi, tāpēc vaicājam politoloģei Agnesei Lācei, kā notiekošais varētu ietekmēt Rietumu un Turcijas attiecības. Šobrīd situācija ir ļoti interesanta, tādēļ ka sākotnējās reakcijas uz Turcijā notiekošo militāro apvērsumu , protams, bija nosodījums , bet pēc tam, diezgan drīz sekoja nosodījums attiecībā uz paša Erdogana darba metodēm un to, kā viņš rīkojas, lai mazinātu šī apvērsuma ietekmi vai sodītu tos, kurus viņš uzskata par vainīgiem. Un gan ES, gan ASV ir uzsvērušas, ka sagaida demokrātisku šīs situācijas risinājumu. Tā kā šobrīd process attīstītās, ka ļoti daudz personu tiek arestētas vai atlaistas no amatiem, tad protams parādās bažas arī no ES puses, kā tiks īstenots tālāk vispār sadarbības platformas, gan attiecībā uz bēgļu krīzes risināšanu, gan vīzu liberalizāciju, gan ekonomisko sadarbību, jo nav uzticības tam, ka Turcija ir tiesiska, uz likuma varas balstīta valsts, kurā ievēro cilvēktiesības, preses brīvību. Tas, kā šobrīd politiskā dzīve notiek Turcijā, nav atbilstoši Rietumu vērtībām, un tas noteikti ietekmēs to, kāda būs sadarbība turpmāk. Vai tāpēc Turcija izstāsies no NATO, to es nevaru spriest, visdrīzāk, ka tā nenotiks. Vai tas palēninās Turcijas ceļu ES virzienā? Pilnīgi noteikti, un tas jau tāpat bija ļoti lēns. Vai tas ietekmēs ES līgumu ar Turciju par bēgļu krīzes regulēšanu - pilnīgi noteikti. Kā tas notiks - es nezinu, vai tas būs šīs te vienošanās pārtraukšana vai finansējuma aizkavējums līdz situācijas normalizācijai - iespējams. Bet tāda diezgan tieša ietekme būs uz visiem šiem te sadarbības forumiem.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā saruna par naudu, medicīnu un politiku sportā un gaidāmajām Rio Olimpiskajām spēlēm. Studijas viesis: sporta žurnālists Armands Puče. Vai nauda, medicīna un sporta politizēšana ir jaunie "olimpiskie ideāli"? Sekojam līdzi notikumu attīstībai Turcijā un skaidrosim, kā tie var ietekmēt Eiropu. Vēl raidījumā filozofes Skaidrītes Lasmanes komentārs par meliem politikā; kā arī pievērsīsimies ASV prezidenta vēlēšanām un oficiālā republikāņu partijas kandidāta Donalda Trampa izteikumiem par NATO un Baltijas valstīm.   Meli politiķu komunikācijā Viens no “Brexit” referenduma lielākajiem pārsteigumiem bija kampaņu spēja safabricēt šķietami nenoticamus melus, kuriem daļa vēlētāju tomēr noticēja. Un tam netraucēja nemitīgā melu atmaskošana un atspēkošana. Boriss Džonsons, viens no britu politiķiem, kas kampaņas laikā izteica dažādus nepatiesus apgalvojumus saistībā ar Eiropas Savienību, nu ir kļuvis par Lielbritānijas ārlietu ministru. Komentē Latvijas Universitātes vadošajai pētniece Skaidrīte Lasmane. "Vispirms - kas tad tie meli tādi ir? Parasti ar meliem saprot apzināti maldinošu ziņu, kas tiek sūtīta verbāli vai rakstiski. Meliem vienmēr ir nolūks iegūt sev kādu labumu. Tas, ka šī definīcija, protams, nav pilnīga, bet skaidrs, ka meli ir ļoti dažādi. Ir pat sabiedrībā pieļaujamie meli, arī politikā. Ar likumu atļauti meli, piemēram, policijas nopratināšanā, lai iegūtu informāciju no noziedznieka. Meli ir ļoti dažādi, bet parasti politikā runā vai nu par maziem, vai lieliem meliem, vai visvairāk par negantiem, negodīgiem un bezkaunīgiem meliem. Kas attiecas uz šiem britu politiķiem un viņu lomu šajā "Brexit" balsojumā un melu lomu šajā balsojumā, tad es domāju, ka tie tomēr ir kvalificējami kā ļoti lieli meli, no kuriem zināmā mērā ir atkarīga vesela nācijas nākotne. Turklāt neparedzama nākotne. Un šeit ir jāsaka, ka vislielākā nozīme melu atklāšanā, melu diagnosticēšanā un atmaskošanā ir tieši žurnālistiem, kas arī šoreiz tā bija, kas arī daudzos Latvijas gadījumos ir tāpat. Melu sekas politikā ne vienmēr ir prognozējamas. Un meli politikā ir liels risks, tas vai nu skar vai nu politiķu personīgo stāvokli vai arī sabiedrības stāvokli, ja tā uzklausa šos melus. Daudzkārt jau meli aizmirstas un tālāk jau būs citi notikumi un citi meli. Domāju, ka tālāk jau tas atbildības moments netiek uzvelts uz tiem, kas melo. Līdzvainīgi ir arī balsotāji, tā sabiedrības daļa, kura notic."

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies britu jaunajai “dzelzs lēdijai” Terēzai Mejai (attēlā) un tam, kā varētu izskatīties viņas vadītais “Brexit”. Terēza Meja ir kļuvusi tikai par otro sievieti Lielbritānijas premjerministri valsts vēsturē. Protams, viņu ļoti labprāt salīdzina ar Mārgaretu Tečeri. Šobrīd Mejai tas varētu būt pagodinoši, lai gan ilgtermiņā viņas ietekme uz valsti diez vai būs tāda pati, kā dzelzs lēdijai. Politologs Daunis Auers uzskata, ka atkārtot Tečeres fenomenu Mejai nebūs iespējams. Tečerei bija pilnīgi jauns un svaigs redzējums par Lielbritāniju – pirmām kārtām jau par ekonomiku, bet papildus, arī ārpolitiku un iekšējiem Lielbritānijas politiskās dzīves jautājumiem. Mejai šāda svaiga redzējuma nav. Savā ziņā viņa arī to pati atzina uzrunā uzreiz pēc apstiprināšanas premjerministres amatā. Studijā saruna par to,vai eiropieši padevušies bailēm, vai bēgļu krīze un regulāri terora akti mainījuši mūsu uztveri. Raidījuma viesis: Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Deniss Hanovs. Naktī uz sestdienu Turcijā notika valsts apvērsuma mēģinājums. Tas izgāzās, un jau rīta pusē sākās aresti. Šobrīd to skaits jau ir sasniedzis sešus tūkstošus cilvēku, no kuriem aptuveni puse ir prokurori un tiesneši. Izskanējušas arī versijas, ka saraksti ar arestējamām personām ir sagatavoti iepriekš un gaidījuši īsto brīdi. Tāpat izskanējuši viedokļi, ka patiesībā aiz apvērsuma mēģinājuma stāvējis pats Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Žurnālista Anda Sedlenieka komentārs. "Es domāju, ka tās ir galvenokārt spekulācijas, jo tā versija šķiet pārāk fantastiska un arī apvērsuma norises gaita liecina, ka prezidents ļoti bieži izskatījās apjukuma priekšā, un grūtas izvēles priekšā un tas nenotiktu, ja viņš pats būtu vadījis šo apvērsumu. Bet tas neizslēdz iespēju, ka viņš varētu būt, ja ne tieši zināt, tad nojaust par šo apvērsumu un tad ar kādām savām darbībām pasteidzināt tā sākumu. Jo tas izskatījās, teiksim tā, ļoti netipisks Turcijas armijai un tās vēsturiskajai pieredzei. Jebkurā gadījumā varu teikt, ka visu mēs nekad neuzzināsim, bet es tiešām domāju, ka tās ir spekulācijas, ka Erdogans varētu būt uztaisījis apvērsumu pats pret sevi. Erdogans, protams, izmanto situāciju un virza visu iespējamo, lai vēl vairāk nostiprinātu savu varu. Tur nekādu pārsteigumu nav. Tajā skaitā arī samazinot jaunu apvērsumu iespējamību. Un jauna apvērsuma iespējamība, es domāju, ir ļoti augsta… Ja sāksies represijas armijā, tas ir tikai laika jautājums, kad šādi notikumi atkārtosies."

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies Eiropas Savienības un Turcijas līguma ieviešanai dzīvei un migrantu un kara bēgļu žonglēšanai pa kontinentiem. Izskanējis, ka līdzīgus līgumus ES varētu noslēgt arī ar Alžīriju un Lībiju. Vai varam to uzskatīt par bēgļu krīzes risinājumu vai problēmas nobēdzināšanas taktiku? Kopš 4. aprīļa Grieķija ir sākusi bēgļu sūtīšanu uz izmitināšanas nometnēm Turcijā, kā to nosaka panāktā vienošanās starp Eiropas Savienību (ES) un Turciju. Ar dažādām grūtībām, bet vismaz teorētiski, Grieķijas valdība var atbrīvoties no milzīgās problēmas, kas pārņēmusi valsts austrumu un ziemeļu robežu. Darījums starp ES un Turciju gan licis diskutēt par ES iekšējo vērtību krīzi. Demokrātijas aizstāvji, iespējams, padevušies kārdinājumam, atrast risinājumu par katru cenu. Turcija pieņem ekonomiskos bēgļus vai arī tos, kuri sabraukuši Eiropā no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem, bet ne Sīrijas. Kara bēgļus Eiropa uzņems pati. Apmaiņas darījums izraisījis cilvēktiesību ekspertu sašutumu, jo pēc nacionālās piederības šķirot cilvēkus, kas meklē patvērumu, nedrīkst. Studijā saruna par izmaiņām uz Eiropas politiskās skatuves kopš globālās finanšu krīzes sākuma. Vai ir sācies sociāldemokrātisko un kreiso partiju noriets un kas nāk to vietā? Raidījuma viesis: politologs Ivars Ījabs. Vēl raidījumā Latvijas Universitātes profesora Leona Taivāna komentārs par šķietami nebeidzamo konfliktu starp Armēniju un Azerbaidžānu.  Konflikta šajā reģionā ilgst jau vairāk nekā 20 gadus un ik pa brīdim uzliesmo, aizsūta pārdesmit cilvēkus uz aizsauli un tad atkal tiek iesaldēts, bet ne atrisināts. Arī šobrīd paziņots par uguns pārtraukšanu. Bet, kurš ir ieguvējs no šī šķietami nebeidzamā kara? Skaidrojam arī, vai nopludinātie „Panamas dokumenti” var kaut ko mainīt bagāto un vareno pasaulē.    

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Eiropas Savienības, Turcijas un Krievijas attiecībām. Analizēsim vienošanās starp Eiropas Savienību un Turciju aspektus un vai 40 gadus ieilgušais Kipras jautājums beidzot būs atrisināts, kā arī vērtējam to, vai Turcija drīzumā stāsies Eiropas Savienības valstu rindās. Viesis studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns. Rubrikā "Viedokļi": Pēc panākumiem Francijas pašvaldību vēlēšanu pirmajā kārtā Marīnas Lepēnas labēji radikālā "Nacionālā fronte" sevi jau dēvē par Francijas lielāko politisko spēku. Taču maz ticams, ka viņa uzvarēs arī 2017. gada prezidenta vēlēšanās. Jau ir teju skaidrs, ka viņa kandidēs, taču iedzīvotājus joprojām uztrauc viņas radikālisms. Sabiedriskās domas aptaujas šobrīd " Nacionālās frontes" kandidātei dod vien aptuveni 30 procentu atbalstu prezidenta vēlēšanās. Tiesa, atbalsts partijai arvien aug un nav skaidrs, kur tam ir gala robeža. Kopš pagājušām reģionālajām vēlēšanām 2010. gadā un prezidenta izvēlēšanas 2012. gadā - atbalsts partijai ir teju trīskāršojies. Taču šodienas Francija ir daudzkārt citāda nekā togad, kad divas vadošās partijas – sociālisti un centriski labējie – bija vienoti cīņā pret Nacionālo Fronti.   ES un Turcijas attiecības: “bēgļu nauda” “Eiropas Savienība un Turcija šādi nav runājušas vismaz 11 gadu,” Briseles žurnālistiem novembra beigās atzina Turcijas premjerministrs Ahmets Davutoglu. Ar Davutoglu kopīgajā preses konferencē Eiropadomes prezidents Donalds Tusks sacīja, ka Eiropas Savienība (ES) un Turcija vienojušās par plānu imigrācijas krīzes risināšanai, un arī par trīs miljardu eiro palīdzības paketi Sīrijas bēgļiem Turcijā. “Mūsu vienošanās paredz skaidru plānu drīzai kārtības atjaunošanai uz mūsu kopīgās robežas. Mēs arī palielināsim mūsu palīdzību Sīrijas bēgļiem Turcijā ar jaunas trīs miljardu eiro bēgļu programmas palīdzību. [..] ES piekritusi atvērt jaunu nodaļu iestigušajās Turcijas sarunās par pievienošanos blokam apmaiņā pret Turcijas sadarbību nelegālo imigrantu plūsmas samazināšanas labā.[..] Vīzu nosacījumi Turcijas pilsoņiem, kas apmeklē ES Šengenas zonu, tiks padarīti vieglāki, sākot ar 2016. gada oktobri,” bilst Tusks. Tāpat Tusks uzsvēra, ka Brisele “vismaz reizi mēnesī rūpīgi uzraudzīs” to, kādu progresu Turcija ir panākusi. Vienošanās tika nodēvēta par vēsturisku, tomēr par sarunu iznākumu izskanēja arī visai kritiski viedokļi, piemēram, tika piesaukta vienošanās fonā esošā dubultmorāle, jo Turcija pēc savas stabules liek dancot ES, kas tagad ir teju bezizejas situācijā. Kopumā šis ir viens no mazajiem, tomēr – soļiem pretim Turcijas iestāšanās ES. To priecīgi atzina Davutoglu: “Mēs vienojāmies, ka turpmāk divas reizes gadā mums būs šādas tikšanās un būs augsta līmeņa sarunas par ekonomisko, enerģētisko un politisko sadarbību, lai padziļinātu mūsu attiecības. Tādā veidā mēs gan veicināsim abpusējo dialogu, gan aktivizēsim Turcijas iestāšanās procesu”.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" spriedīsim par diskrimināciju un attieksmi pret atšķirīgo Eiropas Savienībā. Skaidrosim, cik atvērti dažādībai esam un vai sabiedrības attieksme pret diskrimināciju mainās. Viesi studijā: Latvijas cilvēktiesību centra pētniece Sigita Zankovska-Odiņa un Latvijas Muguras smadzeņu bojājumu biedrības pārstāvis Mārtiņš Karnītis. Rubrikā "Viedokļi". Eiropas Savienība panākusi vienošanos ar Turciju, lai tā apturētu bēgļu plūsmu un cilvēku kontrabandistu aktivitātes. Pretī Turcija prasa trīs miljardus eiro un vēl citus solījumus no ES. “Mēs esam atjaunojuši mūsu pievienošanās procesu. Mēs esam piekrituši vienotai stratēģijai pret visiem satricinājumiem Eiropā un esam gatavi strādāt plecu pie pleca bēgļu krīzes risināšanā,” norāda Turcijas premjers Ahmets Davutoglu. Eiropas līderi ar grūtībām cenšas mazināt to, kas ir nodēvēts par lielāko bēgļu krīzi kopš Otrā pasaules kara, un no pirmā acu uzmetiena Turcija daudz iegūs no Briselē panāktās vienošanās. Eiropas Savienība un Turcija samita gaitā vienojušās atvērt jaunu nodaļu iestigušajās Turcijas sarunās par pievienošanos blokam apmaiņā pret Turcijas sadarbību nelegālo migrantu plūsmas mazināšanas labā. Plāna ietvaros sākot ar nākamā gada oktobri 75 miljoniem Turcijas pilsoņu tiks sniegta iespēja ceļot pa Šengenas zonu bez vīzām, bet  Sīrijas bēgļiem Turcijā tiks piešķirta trīs miljardu eiro palīdzības pakete. Plāns paredz Sīrijas bēgļus Eiropā nogādāt  tieši no Turcijas. Tiesa, vai šis plāns palīdzēs – vēl nav zināms. Plānam ir virkne kritiķu. Sociālā atstumtība, citādā nepieņemšana Eiropā: viens no musulmaņu  radikalizācijas iemesliem? Nesen Izraēlas žurnālists Nahums Barnea, rezumējot par pašreizējo situāciju bēgļu jautājumā, rakstīja: “Bušs vēlējās īstenot demokrātiju Tuvajos Austrumos; Obama vēlējās taisnīgumu. Bēgļi, kuri riskē ar dzīvību, dodoties uz Eiropu, vēlas  tikai  dzīvot. Ja Rietumi nespēj sniegt iepriekšminēto, tad ko tāda demokrātija un tiesiskums ir vērts?” Tikmēr pie raksta kāds no lasītājiem komentēja – “pretošanās pret Sīrijas bēgļu imigrāciju nav balstīta vienaldzībā vai naidīgumā pret arābiem, vai vienkārši cietsirdīga rīcība. Pretestība veidojas, redzot uzvedību un darbību šajās arābu un Ziemeļāfrikas migrantu mītnes valstīs. Bažas rada terorisms un viņu centieni uzspiest uzņēmējvalstīs savu kultūru (tostarp šariatu). Tāpēc nereti valstis, kas ir pieņēmušas šos cilvēkus, nožēlo šo soli. Ja šie cilvēki būtu pieņēmuši uzņēmējvalsts gan juridiskos, gan kultūras noteikumus, nevis uzstātu uz savām “tiesībām”, jūs būtu redzējuši daudz atšķirīgāku reakciju uz problēmu. Viņi nav izrādījuši vēlmi vienkārši dzīvot savu dzīvi”. Šāds noskaņojums valda lielā daļā Eiropas cilvēku prātos, satraukumā gaidot, kas notiks, kad lielie bēgļu plūdi, tā teikt, piestās pie mūsu namu durvīm. Tomēr tiek aizmirsts, nepamanīts vai ignorēts, ka ir cilvēki, kas savulaik kā bēgļi ieradušies kādā no Eiropas valstīm, kuri spējuši apliecināt, ka viņi vēlas gan “vienkārši dzīvot savu dzīvi” un to veiksmīgi dara. Piemēram, tie, kuri ir izglītoti un, būdami augsti kvalificēti, jaunajā mītnes zemē atbraukuši ātri vien tiek pie algota darba un normālas ikdienas dzīves bez kara un nāves draudu šausmām. Protams, ir arī tādi, kas nespēj atrast darbu un mitinās patversmēs, nespējot pilnvērtīgi iekļauties jaunajos apstākļos. Un vienlaikus ir arī vēl cita satraucošā situācija – nesenais terorakts Parīzē bija apliecinājums Briseles pievārtē Mulenbekā uzaugušā Abdelhamida Abauda prasmēm. Jau ziņots, ka vismaz četri no tiem, kuri nogalināja cilvēkus kafejnīcās un koncertzāles Parīzē, bija Francijas pilsoņi. Tam visam tiek meklēti skaidrojumi, iemesli, vainas un stiprināta drošības situācija visdažādākajos veidos un līmeņos.

Ieva un Ojārs runā par Lielbritānijas premjera vēlmi slēpt neoliberālās un taupības politikas sekas G8 sammita laikā, protestiem Turcijā, izsaka viedokli par pašvaldību vēlēšanu rezultātiem un piemin mūžībā aizgājušo Grizeldu Kristiņu, kura bija pēdējā kam lībiešu valoda bija dzimtā. Nobeigumā runājām par ieroču tirdzniecības līgumu un kasešbumbām. Novilkt: Fails | Torrents