Podcasts about dzimtas

Stāsta mākslas vēsturniece Vita Banga 17. gs. otrajā pusē pretreformācijas karu laikā dzimtas pārstāvis Sigismunds Ādams I Volfs devās uz Livoniju, kur aizsākās Vidzemes Volfu dzimtas vēsture. Vācbaltiešu fon Volfu (von Wolff) dzimta ir sena, tās atzara pēcteči dzīvo Vācijā un Francijā. Volfu dzimtas ģimenes parasti bija ļoti kuplas – no pieciem līdz pat deviņiem bērniem! Dzimtas saknes meklējamas Sagānā, Lejassilēzijā, no kurienes 17. gadsimta otrajā pusē uz Narvu izceļoja fon Volfu dzimtas Vidzemes zara ciltstēvs. 1726. gadā fon Volfi uzņemti Vidzemes bruņniecībā, bet 1747. gadā tiem piešķirts brīvkungu tituls un apstiprināts dzimtas ģerbonis. Periodā starp 17. un 20. gs. Volfu dzimtai piederējušas 29 muižas, ieskaitot Gulbenes muižu (tag. Vecgulbenes muiža), Lizuma (Lysohn) muiža, Lāsberģes (Fianden) muiža, Ziemeru (Semershof) muižu Alūksnē un Meirānu muiža Lubānā, Stāmerienes (Stomersee) muiža, Jaunlaicenes muiža, Litenes (Lettin) muiža, Valdenrode (Zaķumuiža), Ropažu (Rodenpois) muiža, Lantes pusmuiža, Lielkangaru muiža, Tīnužu (Lindenberg) muiža, Villasmuiža, Dzelzāmuri, Podkājas, Enzeliņi u.c. Viktors fon Volfs Ropažu (Rodenpois) muižu nopērk 1855. gadā no Ropažu baroneses Henrietes fon Taubes (Henriete von Taube). Viktora Paula Amadeja fon Volfa (Viktor Paul Amadej von Wolff, 1821-1880) un viņa sievas Marijas Annas Evas fon Meijendorfas (Marie Anna Eva Freiin von Meyendorff, 1827-1903) ģimenē bija deviņi bērni, no kuriem trīs dēli vēlāk dzīvoja Ropažu novadā un Ikšķiles lauku teritorijā. Pēc tēva nāves dēls Džeimss Georgs Leonhards fon Volfs ((James Georg Leonhard von Wolff, 1854-1928) manto Ropažu muižu un Villas pusmuižu (Kusenhof), kur turpina muižas teritorijas pilnveidošanas darbus. Džeimsam fon Volfam bija pieci bērni – divi dēli un trīs meitas. Džeimsa fon Volfa vadībā Ropažu muižas pārbūves un parkā tika veikti ievērojami uzlabojumi, tostarp izrakts dīķis un kanāls, kas ievērojami papildināja parka ainavu. Dēlam Jozefam Oto Karlam fon Volfam  (Oto Karl von Wolff, 1868-1922) tika Tīnužu un Lielkangaru muižas no 1893. gada līdz 1921. gadam. Hans Jozefs fon Volfs (Hanss Josef von Wolff, Lindenberg, 1903-1944), dzimis Tīnužu muižā, bija Jozefa fon Volfa dēls – Vērmahta virsnieks Otrā pasaules kara laikā, Kubaņas kazaku pulka komandieris. Dēlam baronam Fridriham Konrādam fon Volfam (Oto Konrad von Wolff, dzimis Ropažos 1860-1920) piederēja Valdenrodes muižas ēka. 1918. gadā pēc kaujās gūtā ievainojuma viņš aizbrauca uz Vāciju. Ropažu barona Džeimsa fon Volfa dēls Sigismunds fon Volfs (Zigismund Rihard Ernst Aleksandr fon Wolff, dzimis 1886. gadā Ropažu pagagstā) 1939. gadā izbrauc uz Vāciju. Ropažu barona Džeimsa fon Volfa dēls Egons Viktors fon Volfs (Egon Viktor Adalbert Ernst Gotlieb, dzimis Valdenrodē, miris Vācijā (1885-1960).

Antropoloģijas doktore un mutvārdu vēstures pētniece Vieda Skultāne grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” uzrakstījusi savas dzimtas stāstu. Šis stāsts tapis dzīves garumā: atmiņu stāsti veidojuši viņas kā Otrā pasaules kara bēgles identitātes pamatu, stāsts slīpēts, veidojot starptautiski atpazīstamas zinātnieces karjeru Bristoles universitātē. Raidījumā saruna par atmiņu iedabu. Kā tas var būt, kad “šeit” un kur ir “tur”, bet “toreiz” ir “tagad”?  “Šeit ir tur”  ietverta norāde uz kādreizējā trimdīša likteni, autore ir no Otrā pasaules kara bēgļiem, lai gan  Viedas Skultānes dzīves stāsts gan nav tipisks pārvietotās personas stāsts, varbūt tāpēc, ka Latviju viņa atstāja pavisam maza, un iejušanās jaunajā mītnes zemē vairāk bija viņas vecāku un vecvecāku paaudzes rūpe. Viedas Skultānes zinātnieces karjera Bristoles universitātē izveidojās ilga un veiksmīga, viņa ir vairāku monogrāfiju un zinātnisku publikāciju autore. Un tomēr kādreizējā bēgļa situācijā tas vienmēr ir sarežģīti, kur tad ir “šeit” un kur ir “tur”. “Toreiz ir tagad” savukārt ir stāsts par aizbraukšanu un atgriešanos, kas dramaturģiski satur kopā nupat grāmatā iznākušo Viedas Skultānes dzimtu stāstus. Viņa, kā trīs dzimtu – Verneru, Zariņu un Skultānu – pēctece, pēc Otrā pasaules kara savu dzimteni zaudēja, taču jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākuma viņa ir bijusi klātesoša Latvijas zinātnes aprindās, sniedzot nenovērtējamu ieguldījumu antropoloģijas kā Latvijā jaunas jomas ienākšanā, kā arī mutvārdu vēstures izpētes zinātniskas izpētes stiprināšanā.  Bijusi klāt arī tīri fiziski, Latvijā Vieda Skultāne ir dzīvojusi ilgākus laika periodus, lai arī viņas mājas joprojām ir Apvienotajā Karalistē. Arī šo vasaru Vieda Skultāne pavada Latvijā, es viesojos pie zinātnieces viņas vasaras mājā Tūjā. Intervija sākas palēnām, ar cilvēciska kontakta iedibināšanu, kafijas galda klāšanu, un, protams, stāstiem. Stāstiem, kas šai gadījumā virmo ap Tūjā pirms daudziem gadiem nopirkto māju. Vieda Skultāne patiešām, mūža garumā, gan kā antropoloģe, gan pārvietotās personas traumu dziedējot, mērķtiecīgi strādājusi, lai emocionāli pārdzīvotu, izzinātu iespējamo lielāku ar savu dzīvi saistīto atmiņu areālu, un šīs tiecības mūža garumā rezultāts ir nupat iznākusī grāmata.  Kad pieminēju “ideālo dzīvesstāstu”, ar to domāju prasmi, ar kādu šis dzimtas stāsts iekārtots grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”. Līdzīgi kā zinātniskam izdevumam, tam ir skaidrojošas zemsvītras piezīmes, personu rādītājs, atsauces. No parasta dzīves stāsta, kurā stāstītāja atmiņas mēdz būt miglainas vai neskaidras, šajā mērķtiecīgi ir sameklēti pieminēto personu vārdi, viņu dzīves notikumi ielikti plašākā kontekstā. Grāmatas “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” apakšvirsraksts ir “vienas ģimenes stāsts”. Viedas Skultānes ģimenē saplūduši trīs dzimtu stāsti. Nekad nesatiktā vectēva Pētera Vernera un viņa sievas Kristīnes stāsts attiecas uz Tūjas apkaimi, “Ķuķu” saimniecību. Kaislību šai stāstā ne mazāk kā Blaumaņa lugās. Zariņu dzimtas stāsts ir liecība par Pirmā pasaules kara laiku, kad laba daļa Latvijas iedzīvotāju bija bēgļu gaitās, ko daudzi arī izmantoja jauna biznesa izveidošanai. Apbrīnojama ir neatlaidība, ar kādu tikai pāris paaudzes pēc dzimtbūšanas atcelšanas, latvieši lauzās pēc turības un izglītības. Mazliet mulsinoši šķiet, ka rakstot tik pamatīgu savas dzimtas stāstu grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”, Vieda Skultāne tajā ir izlaidusi ko būtisku. Savu pašas dzīvi.   “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” pēcvārdu ir sarakstījusi sociālantropoloģe Agita Lūse, un tajā viņa gan ieskicē Viedas Skultānes lomu tikko atjaunotās Latvijas valsts zinātnē, gan arī pateicas personīgi par mudinājumu pievērsties antropoloģijai.

Saliņi, Krēsliņi, Aveni - radošas dzimtas Amerikā, ar kuru pārstāvjiem - mūziķi un aktrisi Lailu Saliņu, Zuzi Krēsliņu, kura ilgus gadus ir bijusi Minsteres latviešu ģimnāzijas administrore, un gleznotāju un filoloģi Indru Avenu - tiekamies raidījumā, lai pārrunātu, kas ir tie stūrakmeņi, kas noturēja latvietību Ņujorkā pagājušā gadsimta 50.- 60. gados un kas latviešu kopienu satur kopā mūsdienās? Interesējamies arī, cik radoša diaspora ir šobrīd?

Piedzimt un izaugt Amerikā un tad pieņemt lēmumu atgriezties vectēva dzimtenē Latvijā. Tāds ir Puteņu dzimtas stāsts, ko pētām un iepazīstam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Raidījumā savā ziņā kalposim par tiltu diviem kungiem, kurus šķir teju 7000 kilometru un okeāns, bet kuri ir tēvs un dēls un daļa no vienas kuplas latviešu ģimenes ar spēcīgām saknēm Latvijā. Tiekamies ar tēvu un dēlu - Mārtiņu Puteni, kurš atrodas Ņūdžersijā, Amerikas austrumkrastā, un Āri Krišu Puteni, kurš ieradies ciemo Latvijas Radio studijā. Saruna par dzīvi svešumā un pārcelšanos uz Latviju.

Dailes teātrī nupat pirmizrādi piedzīvojusi daudz apspriestā amerikāņu aktiera un režisora Džona Malkoviča iestudētā Toma Stoparda luga “Leopoldštate” – stāsts par kādas ebreju dzimtas likteni 20.gadsimta Vīnē teju pusgadsimta garumā un ne tikai par to. Notikums ārpus ierastā, kur galvenais magnēts neapšaubāmi bija amerikāņu aktieris un režisors Džons Malkovičs. Un tas ir saprotami, jo tik starptautiski atpazīstamas un pasaulē pieprasītas kino un teātra zvaigznes Latvijā neiestudē bieži. Tādēļ, iespējams, vienai daļai pirmizrādes skatītāju lielākā interese un pat varbūt statusa lieta bija “redzēt Malkoviču” – ne velti pieņemšanā pēc pirmizrādes teātra direktors Juris Žagars bija spiests pat aicinātajiem viesiem sākumā lūgt, lai ciena režisora privātumu un šovakar nelūdz viņam taisīt nemitīgus selfijus. Bet pati izrāde. “Leopoldštate” ir britu dramaturga Toma Stoparda jaunākā luga, kurā viņš sev neraksturīgi ir ielicis arī daudz ko pats no sevis, un to varētu saukt arī par daļēji autobiogrāfisku darbu. Un tā ir būtiska atkāpe, lai palīdzētu labāk saprast viņa motivāciju mūža nogalē radīt tādu lugu kā “Leopoldštati”. Toms Stopards, kuram pašlaik ir 86 gadi, nepiedzima kā brits un arī ne kā Toms Stopards, bet gan kā ebreju zēns Tomašs Štrauslers Zlinā, tagadējā Čehijā. Viņam ar ģimeni laimējās pamest Eiropu vēl pirms Otrā pasaules kara, tomēr viņa tēvs karā gāja bojā, kad zēnam bija tikai četri gadi, un vēlāk viņa māte apprecējās ar britu armijas majoru Kenetu Stopardu. Lielbritānijā Toms nonāca astoņu gadu vecumā, un kā pats vēlāk intervijās stāstījis, kļuva par visīstāko britu zēnu, kurš līdz pat pusmūžam sevišķi neinteresējās par savu vēsturi un kuram tas, ka viņš ir ebrejs, bija tikai “tāds jancīgs fakts par mani”. Būdams vairāk nekā 80 gadus vecs, Toms Stopards uzraksta “Leopoldštati”, kura tiek iestudēta Vestendā 2020.gada sākumā un tajā pašā gadā iegūst Olivjē balvu par labāko jauno lugu. Pats Stopards izteicies, ka tā varētu būt viņa labākā luga. Par “Leopoldštati” sauc Vīnes veco ebreju kvartālu, un īsti Stopardiskā garā lugas darbība tur nenotiek. Taču tā notiek Vīnē, smalkajā pilsētas daļā, un stāsta par kādas ebreju dzimtas likteņiem laikā no 1899. līdz 1955.gadam. Tas nozīmē, ka šajās trīs skatuves stundās mēs piedzīvojam vairākas dzimtas paaudzes, divus pasaules karus un genocīdu. Un apjausmu, ka šis nav stāsts tikai par ebrejiem un viņu traģisko likteni, bet gan vispārcilvēcisks vēstījums par mazas tautas izdzīvošanu laikā, kad pasaule apkārt jūk prātā, par naivu pašpārliecinātību un neiespējamām izvēlēm. Pat, ja jūs visu izrādi pavadīsiet, mēģinot izsekot daudzajiem tēliem, paaudžu maiņām, utt., jo izrādē piedalās 33 aktieri, tostarp 9 bērni, par ko arī Stopards lugā daudz joko – izrādes beigās kļūst skaidrs, ka tas viss patiesībā nemaz nav tik svarīgi. Ir daudz lielākas un arī daudziem no mums personiskas tēmas, ar ko sabalsojas šīs Vīnes ebreju ģimenes stāsts, un par tām gribas domāt arī pēc izrādes. To apliecina arī pēc izrādes uzrunātie skatītāji.

24. maijs ir režisora, dramaturga, aktiera, teorētiķa, publicista un tulkotāja, fantasta, romantiķa un dēkaiņa Pētera Pētersona dzimšanas diena. Šogad atminamies izcilo personību, kura Dzejas izrāde un iestudējums "Spēlē, Spēlmani!" ir ierakstīta Latvijas Kultūras kanonā, simtgadē. Kultūras rondo tiekamies ar trim cilvēkiem, kam ir daudz ko teikt par Pēteri Pētersonu. Sarunājas režisors Gatis Šmits, E.Smiļģa Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš un Pētera Pētersona meita Karina Pētersone. "Meteors - Pētersons," tā Pēteris Pētersonu raksturo Jānis Siliņš. "Man nesen prasīja, ja būtu jāveido viņam piemineklis, es teicu, ka tā konkrēti nekā. Jābūt kaut kādai atmosfērai, kaut kādam pilnīgi citam. Tā bija tik neordināra personība, kas nebija prognozējams. Vismaz man."  "Manuprāt tieši tādam inteliģentam cilvēkam ir jābūt, kas var jebkurā brīdī pateikt, ko domā, atrast kādu oriģinālu redzesleņķi sarunai un vienmēr stāvēt uz savām kājām un stāvēt nedaudz savrupi," atzīst Gatis Šmits. "Man ar Pētersonu asociējas, ka viņš ir personība, bet arī īpatnis, kultūras nesējs, vecās, klasiskās kultūras pārstāvis, kas padomju laikā izskatījās savdabīgi. Ne tik daudz viņa paša personības dēļ, bet tās lomas, ko viņš spēlēja, nesot sev līdzi šo klasisko audzināšanu, izglītību un zelta laikmeta kultūru." "Objektīvi vērtējot, viņš bija cilvēks ar milzīgu erudīciju, bagātu mantojumu, ar ironisku piesitienu. Ļoti ironisks, ar to viņš mēģināja tikt cauri dažādām sarežģītām situācijām. Ļoti ekspresīvs," papildina Karina Pētersone. "Bet man ir jāsaka, ka viņā bija arī šķautnes, ko cilvēki varēja arī nepazīt un nezināt. Viņš bija ārkārtīgi gādīgs ģimenes cilvēks. (..) Viņš ļoti rūpējās par visiem ģimenē, ļoti lepojās ar saviem bērniem, bija ar romantisku stīgu. Attiecībās ar Noru [sievu] jūtīgs un mīlošs. Labs dārznieks, prata iekārtot vidi ap sevi, nevairījās no praktiskiem darbiem, manā istabā visas mēbeles bija viņa roku gatavotas, no plaukta līdz skapim un rakstāmgaldam. Tas, kā viņš pielāgoja man slēpes braukšanai, tas ir cits stāsts. Nevienam bērnam nenovēlu tādas mokas... Kā ar motorzāģi rīkojās... Visu viņš režisēja, dzīve ar režisoru." Pirms pieciem gadiem bija "Runča festivāls", tā teica Karina Pētersone. Tagad Pētera Pētersona simtgadē jubilejas notikumiem dots kopīgs nosaukums "Tikai Pētersons". Ir notikumi tagad, maijā, un būs rudenī. Nosaukums droši vien, atceroties Pētera Pētersona lugu "Tikai muzikants".   Vairāk par to, kāpēc Pēteris Pētersons ir Runcis un par ģimeni var klausīties raidījumā Dzimtas saknes.

Kas jauns notiek Tavā grāmatu plauktā? Ko šobrīd lasi Tu? Un ko noteikti iesaki izlasīt?Šajā sērijā aprunājam grāmatplaukta karstākos jaunumus, un sarunā man pievienojas grāmatu blogeres Lāsma IG @365lappuses un Kristīne @slowyogalife.Mēs risinām arī dažas grāmatniekiem aktuālas problēmas – ko palasīt, kad gribas kaut ko humorpilnu un labu un kā izkļūt no nelasīšanas purva.Seko Lāsmai IG https://www.instagram.com/365lappuses/Seko Kristīnei IG https://www.instagram.com/slowyogalife/Seko Aijai IG https://www.instagram.com/piedzivot/Klūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSarunā pieminētie autori un grāmatas.*Anne Katrīne Bomane "Agate"*Diana Bogdanova "Mana ome un vareņiki"*Dzintars Tilaks "Zlatas ceļš"*Aino Pervika "Burmemme"*Sāra Okvela – Smita "Pa vidu. Starp bērnību un pieaugšanu"*Elīna Kokareviča "Rēgi"*Dace Rukšāne "Džikī", "Krieva āda"*Lauris Gundars "Dzimtas asinis"*Slavomirs Ravičs "Ilgais gājiens"*Ilze Graudiņa "Šeit nav nekāda bēdu ieleja"*Zane Nuts "Mums vajadzētu šķirties"*Agnese Rutkēviča "Skumjais laikmets"*Andrejs Panteļejevs "Ziņa un neziņa"*Roksija Nafusi "Manifestē"*Lorija Gotlība "Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt"*Ruta Svaža "Pelesdēls Gudrinieks"*Mets Heigs "Pelēns, vārdā Mīka"*Baraks Obama "Apsolītā zeme"*Love in the Brain by Ali Hazelwood*Alija Heizelvuda "Mīlestības hipotēze"*Izabela Miņoša Martinša "Te, iekšā. Smadzenes tavā galvā"*Rēli Reinausa "Kā man tētis meklēja sev sievu"*Kristīne Lubāniņa "Karma atlikumu neizdod"*Deivs Grols "Stāstnieks"*Serhijs Rudenko "Zelenskis. Biogrāfija"*Jānis Joņevs "Decembris"*Trīnu Lāna "Skeleta Juhana gaitas"*Inga Žolude "Pirmo reizi uz Zemes"*Fredriks Bakmans *Silvija Brice "Baigās piezīmes"*Marjus Marcinkevičs, Vitalija Maksvīte "Bete un lidojošā dzimšanas dienas dāvana"*Eve Hietamies "Tētis uz pilnu slodzi", "Tētis diviem", "Tētis skolā"*Valdis Klišāns "Padomju puikas atmiņu klade"

Saruna ar viešņu par Skulmju dzimtas mājām. tajā sastopamo ekspozīciju. Par Skulmju dzimtas ieguldījumu Latvijas kultūrā.

Par dzīves lielo izvēli pirms 27 gadiem, par drosmi un atbildību, un vilkmi būt Latvijā. Par sarežģījumiem un grūtībām, un jauno pieredzi. Par dzimtas mājām Cēsīs un kopā būšanu raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna ar Selgu un Juri Beņķiem un viņu meitām - Leldi un Liānu.  

Ja Tev laimējies, palīdzi citiem, tā teicis viens no šīs reizes raidījuma viesiem, jo tā dara viņš pats. 2002. gadā dibinātais Vītolu fonds, kas nu jau 20 gadu palīdz iegūt augstāko izglītību Latvijas jauniešiem, un pagājušā gadsimtā Latvijai zudušo cilvēku piemiņai izveidotais Likteņdārzs - šie ir vērienīgākie projekti, aiz kuriem stāv Marta un Vilis Vītoli, piecu bērnu vecāki, kuri kopā ir jau sešdesmit gadu. Pērn nosvinēta dimanta kāzu jubileja. Kas viņi ir, kāpēc Vilim Vītolam netīk, ka viņu dēvē par mecenātu, jo viņš sevi sauc par vienkārši uzņēmēju? Šoreiz raidījumā Globālais latvietis 21.gadsimts Martas un Viļa Vītolu dzimtas stāsts. Saruna  par dzīvi Venecuēlā, par atgriešanos Latvijā, par vērtībām, kuras ir Vītolu  dzimtas pamatā. Saruna ar uzņēmēju Vili Vītolu, viņa meitu Māru Hrgetiču un mazdēlu Vili Andreju Vītolu par dzīvi Venecuēlā, par atgriešanos Latvijā, par tām vērtbām, kuras ir Vītolu  dzimtas pamatā.  

Daudzi šodien atskatās vēsturē, lai atgādinātu sev un savējiem, cik svarīgs bija 4. maijs pirms 32 gadiem, kad tika atjauno Latvijas neatkarība. Krāsaināk un cilvēciskāk par šo spēj stāstīt ļaudis, kuri paši to piedzīvoja, jo tie var būt arī stāsti par to, kā tajā laikā dzīvojām, kā bija iekārtotas mājas, kā cilvēki ģērbās, ko lika galdā. Stāstu stāstīšana no paaudzes paaudzē ļauj saglabāt un nodot zināšanas nākamajām paaudzēm. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs šobrīd aicina savus atmiņu stāstus par ikdienu Latvijā 20. gadsimtā un 21. gadsimta sākumā saglabāt arī vietnē "Gadsimta stāsti", jo liecības par dzīves veidu, kuru vēl atceras pašlaik dzīvojošās paaudzes, bet kurš pamazām sāk izzust no mūsu sociālās atmiņas. Ģimenes studija aicina ikvienu ģimeni savus pieredzes stāstus nodot tālāk saviem bērniem, gan veidojot dzimtas kokus, gan vedot bērnus ekskursijās uz savām bērnības vietām. Cik būtiska ir šāda vēstures piefiksēšana par dzīvi, piemēram, padomju laikā un kā katrs var veidot savu dzimtas atmiņu krātuvi arī par senākiem laikiem, stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Kalna, Latvijas universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Ieva Pīgozne un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone. Par dzimtas vēstures pētīšanu pieredzē dalās Ilze Zvaigzne, kura jau ilgus gadus pēta savas dzimtas vēsturi, un Zemgales vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājs, ciltskoku pētnieks Kristiāns Jakubovskis. Viņš arī vada dzimtas pētniecības pulciņu skolā

"Leģendārās dāņu rakstnieces Suzannes Bregeres ģimenes sāga "Nefrīta kaķis" Ingas Mežaraupes izcilā tulkojumā beidzot sasniegusi Latviju. Paaudžu ceļojums cilvēcisko kaislību vēstures jūrā uzbango ar jaunu spēku. No Dānijas un Rīgas, cauri diviem pasaules kariem, tas aizved mūs tālu pasaule – Indijā, Afganistānā, Amerikā. Suzannei Bregerei tā ir cilvēkvalstu dzīves ģeogrāfija, kurā mežonīgi kalni mijas ar līdzenumiem, spoži saullēkti ar tumšiem norietiem, paisumu ar bēgumiem. Pirms dažiem gadiem rakstniece atbrauca uz Latviju, uzjundot augstas raudzes literatūras klātbūtnes sajūtu. Tagad tā iemājo mūsu valodā – pasaules slavenā grāmata bez noilguma – "Nefrīta kaķis". Sekojot šim Noras Ikstenas ieteikumam, sarunājamies ar tulkotāju Ingu Mežaraupi un lasām Suzannes Bregeres dzimtas sāgu ''Nefrīta kaķis". Izdevusi "Zvaigzne ABC''.  Raidījumu atbalsta:

2022.gada sākumā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) saņēmis krājuma papildinājumu no Neatkarības kara dalībnieka, Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Jāzepa Sikoras dzimtas pārstāvjiem. Dāvinājuma svinīgai prezentācijai varēs sekot līdzi LNVM sociālā medija "Facebook" lapā, savukārt pēc tam daļa no dāvinātajiem priekšmetiem būs apskatāma līdz februāra beigām LNVM pastāvīgajā ekspozīcijā muzeja izstāžu telpās Brīvības bulvārī 32, Rīgā. Dāvināto priekšmetu vidū īpaši nozīmīgs ir tējas servīzes komplekts ar Lāčplēša Kara ordeņa simboliku. Servīze izgatavota 1939.gadā un Sikoru ģimene 1940.gadā pēc Latvijas okupācijas to kopā ar citām dzimtas relikvijām iepakojusi kastē un slēpusi malkas šķūnī līdz pat Trešās Atmodas laikam. Līdz ar šo dāvinājumu muzejam, Sikoru dzimta nodod visai Latvijas sabiedrībai ne tikai nozīmīgu kultūrvēstures liecību, bet arī vērtīgu stāstu par Latvijas valstiskuma apziņas uzturēšanu vienas dzimtas vairāku paaudžu garumā. Par dāvinājumu stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Arnis Strazdiņš un Sikoru dzimtas pārstāvi - Jāzepa Sikora mazmazdēla mamma Inta Sikora.  

Vēsturiskie romāni un filmas saasinājuši interesi par dzimtas pētniecību, to veicina arī arhīvu dokumentu arvien lielāka pieejamība internetā. Kā orientēties internetā pieejamajos resursos, kur meklēt senas kartes, lai atrastu dokumentos minēto māju vietas, kā salasīt baznīcgrāmatu ierakstus vācu un krievu valodā? Publiski pieejamos kursos to māca pētniece ar pieredzi Agnese Lūse. Pēdējo gadu laikā interese par savas dzimtas vēstures pētniecību pieaugusi. Ja meklējam skaidrojumu, to veicinājusi gan Latvijas valsts simtgade, ar tās vēstures rakstīšanu saistītie projekti gan kino, gan 20. gadsimta vēstures romāni. Savs nopelns ir arī modernajām tehnoloģijām – daudzi arhīvu dokumenti tagad publiskoti internetā, jo īpaši pandēmijas laikā ir pieeja arī datu bāzēm, kuras citkārt sargā autortiesības. Tomēr vēl ir daudzi, kurus ķerties klāt savas dzimtas vēsturei attur jautājums – ar ko sākt? “Dzimtas vēsture – ar ko sākt? “ – tieši tā saucās Cēsu Vēstures un mākslas muzeja pagājušajā gadā izveidotā tiešsaistes programma, kurā ar savu pieredzi dalījās Agnese Lūse, kura ar ģeneoloģiskiem pētījumiem nodarbojas nu jau vairāk nekā desmit gadus. Pētniece izveidojusi savu mājas lapu, kurā var pasūtīt pētījumu privāti, bet var arī pētniecībai nepieciešamās iemaņas apgūt patstāvīgi – šobrīd mājas lapā izsludināts jauns tiešsaistes kurss, kurā no 12. janvāra deviņās nodarbībās iespējams apgūt gan kā strādāt arhīvā, gan – kā lasīt dokumentus rokrakstā, gan – kuri no pieejamajiem interneta resursiem var būt noderīgi.  Sarunā ar Agnesi Lūsi saņēmu atbildes uz jautājumiem, kurus, kamēr vien pats neesi pieķēries dzimtas vēstures pētniecībai, pat neiedomātos pajautāt. Jau pēc mūsu sarunas, palūdzu Agnesei Lūsei kursu beidzēju kontaktus – vēlos ar kādu no viņiem aprunāties. Saņemu veselu sarakstu, kurā ir ne tikai vārdi un e-pasti, bet pie katra arī īsumā izklāstīts pētījuma saturs, problēmas ar kurām pētnieks saskāries. Kāda meklē sava slavenā senča dzimtas saknes, šis pētījums varētu būt ieguvums ne tikai dzimtas pašapziņai un kopības garam, bet Latvijas kultūrvēsturei kopumā. Kādam ģimene Latvijā atgriezusies no Krievijas Atmodas gados, un dzimtas pētniecību apgrūtina fakts, ka nepieciešamie dokumenti tagad atrodas ārzemju arhīvos. Kā Agnese Lūse to visu zina? Tātad – tās nav tikai lekcijas, bet arī pieredzes stāstu apmaiņa? Ar interviju norunāšanu gan man pārāk labi neveicas, daži no uzrunātajiem neatsaucas, daži – atraksta, ka pēc kursu beigšanas tā arī nav sanācis laika pieķerties tālākai pētniecībai. Sarunai piekrīt Toms Bisenieks. Kad sarunas sākumā lūdzu viņu iepazīstināt ar sevi – varbūt viņa profesija ir saistīta ar vēsturi vai pētniecību? Ekrāna otrā pusē atskan smiekli – viņš esot parasts latvietis. Arī par dzimtas vēsturi tā īsti interesēties sācis salīdzinoši nesen. Un tomēr kāds konkrēts impuss esot bijis. Dzimtas vēstures pētniecība ir labs iemesls sarunai ar tuviem radiem. Un te atklājas, ka reizēm dzimtas stāstu tālāko nodošanu bremzē vēstures ideoloģizētas interpretācijas. Daži ieteicamo interneta vietņu nosaukumi mūsu sarunā jau izskanēja. Latvijas Valsts Vēstures arhīvs savus dokumentus publiskojis vietnē Raduraksti. Lv. Kur vēl ieteicams meklēt? Klausoties Agneses Lūses stāstīto, arhīvu dokumentu pētīšana savas dzimtas vēstures izzināšanai, izgaismojas kā vesela kustība, kurā ir savi entuziasti, pieredzējušākie dalās ar savām zināšanām. Arī Agnese pati savā mājas lapā, vienā no sadaļām raksta ko līdzīgu blogam. Īsos pastāstos apraksta savu pieredzi, risinot vienu vai otru problēmu.Varbūt vēl kādam noderēs. “Kā izlasīt vācu gotisko rokrakstu? “, “Vācu un krievu termini baznīcu grāmatās”, “Par uzvārdu lietošanu Latgalē” – vēl pāris no Agneses Lūses padomu stāstu virsrakstiem. Dzimtas pētniecības kursos, saskarsme ir salīdzinoši īslaicīga, lai līdz galam uzzinātu vai un kā pārrunātā problēma atrisināta. Taču privāti pasūtītos pētījumos ir nācies dzīvot arī emocionāli, jaunatklāto faktu izraisītajiem notikumiem. Ja jums rodas jautājums – ar ko sākt?, dažu labu padomu dzimtas vēstures pētniecībā varat atrast Agneses Lūses izveidotajā ģeneoloģisko pētījumu mājas lapā.  

"Jaunības avots. Aija Jurjāne" – monogrāfisks mākslas albums par gleznotāju Aiju Jurjāni. Gleznotāja, pedagoģe, sieviete, kura glezno sievietes un krāsas. Kultūras rondo studijā tiekamies ar grāmatas sastādītāju, mākslinieci Sandru Krastiņu un klausāmies arī Latvijas Radio arhīva ierakstus, arī pašas Aijas Jurjānes balsi. Kad pirms dažiem gadiem mēs veidojām raidījumus „Dzimtas saknes”, mums bija tas gods būt klāt arī Jurjānu saietā Jūrmalciemā. Gleznotājs Juris Jurjāns, meitas – Kristīne un Ieva un dēls Pāvils, saukts par Brālīti. Gleznotāja Aija Jurjāne ir visu laiku klātesoša sarunās. Kā centrs. Un tagad ir pienācis laiks, kad klajā laists mākslas albums „Aija Jurjāne. Jaunības avots”. Aijas Jurjānes ģimene jau bija kādu laiku strādājusi pie idejas par māksliniecei veltītu gramatu, kad izdevniecība "Neputns" aicināja iesaistīties Sandru Krastiņu. "Pirmais, ko es varēju teikt, ka man kā gleznotājai ļoti interesētu veidot grāmatu par Aiju Jurjāni kā par mākslinieci. Tas ir galvenais fokuss, kā es gribēju veidot šo grāmatu," atzīst Sandra Krastiņa. "Man nelikās interesanti tikai veidot kā piemiņas albumu no ģimenes aspekta. Es gribēju fokusu mainīt no tā, ka ļoti laba māte, kas arī glezno, uz galveno uzsvaru - māksliniece." "Mani interesē, kas notiek ar viena autora mākslas mantojumu pēc kāda laika, kā viņš "lasās" jau nākamās paaudzes gan māksliniekiem, gan skatītājiem, kas nav bijuši klāt ne tajos apstākļos, ne darbu tapšanas apstākļos, ne viņas dzīves laikā," turpina Sandra Krastiņa. Mākslinieces Aijas Jurjānes (1944–2015) glezniecība šodien ieraugāma kā nepārtraukts pētījums, vērojums, brīžiem nesaudzīgs vēstījums par sievietes mūžu, kas noris viņas pašas ģimenes lokā. Mākslā tas varētu šķist kā margināls uzstādījums, tomēr šodien, kad akcenti no patosa izkāpinātiem "lielajiem jautājumiem" pievēršas arī indivīda dzīves notikumiem kā tikpat svarīgai mākslā risināmai problemātikai, Aijas Jurjānes glezniecības konsekventais "vērotājas" gājums iegūst īpašu aktualitāti un sava veida tematisko monumentalitāti. "Jaunības avots. Aija Jurjāne" ir monogrāfisks mākslas albums, kurā vienuviet izvērsti skatītas abas Aijas Jurjānes darbības sfēras – glezniecība un pedagoģija. Otrā nozīmīgā Aijas Jurjānes profesionālās darbības sfēra ir mākslas pedagoģes darbs Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā trīsdesmit gadu garumā. Pedagoģe sarakstījusi grāmatas "Kompozīcija" ("Neputns", 2005) un "Gleznošana" ("Neputns", 2002). Kā norādīja izdevniecības pārstāvji, tas ir vienīgais gadījums, kad skolas pedagogs kā individuāls autors savas zināšanas ir apkopojis jau metodiski izstrādātā izdevumā, ko var izmantot gan citu mākslas skolu pedagogi, kā arī jebkurš mākslas aroda iesācējs. Monogrāfijā publicēti mākslinieces dienasgrāmatu un atmiņu pieraksti, kas novērojumos precīzi fiksējuši pēckara situāciju padomju Latvijā, dokumentālas fotogrāfijas un radošais mantojums – glezniecība, porcelāna virsglazūras apgleznojumi, akvareļi, skices, ilustrācijas, kā arī unikāli zīmējumi, kas bijuši paredzēti vien ģimenes lokam. Monogrāfiju izdevis apgāds "Neputns".

Dzimtas stāstu sērijā tiekamies ar Amerikas latviešiem Elisu Freimani, viņas vīru Kalvi Ceru un abu meitu Daigu. Saruna, kas ierakstīta Čikāgā, par riktīgi latvisku dzīvi Amerikā un balansēšanu starp divām piederībām.

Aktivitātes saglabāšana un jaunu zināšanu apgūšana, ietverot arī digitālās prasmes – jā, tie ir mūsdienīga seniora izaicinājumi. Kā to visu var darīt efektīvi un lieki netērējot laiku, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta un iesaistīties mudina projekta “Vecums nav šķērslis II” koordinators Mārtiņš Valters un projekta "Vecums nav šķērslis II" veselības aprūpes grupas vadītāja Baiba Paševica. Pieredzē dalās Krāslavas senioru skolas dibinātāja Tatjana Azamatova. Projekts “Vecums nav šķērslis II” ir turpinājums projektam “Vecums nav šķērslis”, kurš tika realizēts 2017.- 2019. gadā. Šajā projektā iesaistītas jau 10 partneru organizācijas no trim Baltijas valstīm. Projekta vispārējais mērķis ir paplašināt senioru iespējas apgūt jaunas zināšanas un prasmes mūža garumā. Otrajā projektā senioriem piedāvā mācību materiālus par 10 tēmām: Vecāka gadu gājuma cilvēku problēmas, kuras izsauc "sudraba" ekonomikas prasības. Finansiālā neatkarība, spēja sabalansēt savu budžetu Digitālo tehnoloģiju izmantošana, dators, planšetes un viedtālruņi. Sociālie tīkli, drošība internetā. Kā digitalizēt vecas fotogrāfijas un sakārtot tās albumos, pievienot informāciju. Sociālā aktivitāte, pilsoniskā sabiedrība, sabiedriskas organizācijas izveidošana un vadība. Brīvprātīgais darbs, sociālā atbalsta tīklu izveidošana. Sociālā aktivitāte - senioru iespēja. Kāpēc mums vecumdienās nepieciešams trenēt atmiņu un kā to izdarīt mūžizglītībai. Izometriskie vingrinājumi. Veselība no fizioterapeita viedokļa. Pašmasāža, nūjošana, vingrošana. Pastaiga pa pilsētu - maršruta karte, interesantas vietas, darba laiki, cenas, stāsti, gida pakalpojumi. Pilis, muižas, baznīcas, kultūras objekti. Gatavs aiziet, lai dzīvotu. Praktiskie, sociālie un garīgie aspekti. Komunikācija starp dažādām paaudzēm - kā mazināt nesaprašanos? Juridiskās pamatzināšanas - likumi, cilvēka tiesības, patērētāju aizsardzība, ka mazināt risku kļūt par krāpšanas upuri? Pamatzināšanas par veselibas aizsardzību. Dzimtas koka veidošana. Plašāk par iespējām mācīties var interesēties internetā. Raksturojot otrajā projektā pieejamās mācību iespējas, Mārtiņš Valters norāda, ka, piemēram, sadaļā, kas saistīta ar digitālo prasmju apgūšanu, ir iespēja apgūt fotogrāfiju digitalizēšanu un arī aprakstu veidošanu. Tā ir iespēja saglabāt un sakārtot ģimenes foto arhīvu. Tāpat šī prasme noderēs, ja cilvēku interesēs apgūt dzimtas koka veidošanu, kas arī ir piedāvājumu. Viņš arī mudina senioriem rast balansu starp aktīvu dzīvesveidu un prasmēm, kas prasa intelektuālo piepūli. Lieliska iespēja šajā ziņā ir izzinoša pastaiga pa pilsētu, vispirms izstrādājot maršrutu, sameklējot informāciju par namiem, kuriem gadu desmitiem ikdienā staigāts garām. Raidījumā sarunas laikā izkristalizējās tēma, kas noderētu trešajam projektam – kā saistīt vecvecākus, bērnus un mazbērnus, lai mazinātu plaisu starp paaudzēm, lai varētu labāk sadarboties. Jeb kā palīdzēt vecmāmiņai un ko vectētiņš var iemācīt mazdēlam.  

Rakstniece Andra Manfelde šobrīd atkal raksta dzeju, ik pa brīdim sociālo tīklu Facebook „uzspridzina” tur publicētie fragmenti no topošās grāmatas „Poēma ar mammu”.  „ … man bija trejas meitas, /man bija treji dēli/vienpadsmitajā gadā pirmo meiteni nokoda čūska/ tepat gravā/ divdesmit septītajā vecākajiem no dēliem/likām vaiņagu galvā/ rau, rau – mēs divi veči kā /dievam kņūpus pie sāna .. „ Viss sācies, kad pa ceļam uz Liepāju Andra Manfelde nolēmusi izkāpt Laides pagastā, savas bērnības vizbuļu gravā pie Rudzīšu lielā akmens …

Turpinām atklāt latviešu rakstniekus un viņu memoriālos muzejus. Ernestam Birzniekam-Upītim šogad svinam 150. „Pastariņa muzejā” kopā ar Birznieku dzimtas pārstāvjiem un muzeja vadītāju Sanitu Ratnieci uzzinām, ka Ernests Birznieks-Upītis ir bijis ne tikai rakstnieks, bet arī grāmatizdevējs un mecenāts, bet Laura Gundara „Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A” negaidīti samontējas ar kādu „Nīnas pasaciņu.”

Kaa mana ome teica - mes dzivojam paradiizee. Un taa arii ir, mums ir miljons iespeju un mes varam realizet savus sapnus brivi. Pec brivdienu sarunas ar omi un vinas atbildes uz jautajumiem par dzimtas sievietem mani atmodas vel lielaka pateiciba par to, kur es esmu.-Sazinjai un atsauksmeem: ommmsome@gmail.com  

Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna ar vienas dzimtas trim sievietēm par to, kā augt, izaugt un saglabāt latvisko identitāti, dzīvojot divās un pat trīs kultūrās. Kā pieņemt lēmumu atgriezties Latvijā un kā radīt latvisku vidi arī šeit, kur šķietami, jau latvietības netrūkst. Stāsta filozofijas doktore un literatūras zinātniece Aija Priedīte, Eiropas latviešu apvienības (ELA) izglītības komisijas vadītāja un ELA pārstāve Latvijā Aira Priedīte un vides inženierzinātnes studente Austrijā Luīze Bērziņa.

Raidījumā Globālais latvietis. 21 gadsimts aizsākam ciklu "Trimdas dzimtas un ģimenes". Šoreiz dodamies ceļojumā pa Alberta Jēruma dzimtas vēsturi.   Žurnāliste un rakstniece Inga Jēruma un pirmā bīskape sieviete Anglijas vēsturē'šobrīd Latviešu luterāņu sieviešu teoloģu apvienības priekšsēde Jāna Jēruma-Grīnberga ir komponista un diriģenta Alberta Jēruma meitas. Viena dzimusi - Latvijā; otra- Anglijā. „Globālajā latvietī” ceļojumā pa Alberta Jēruma dzimtas vēsturi: vaicājam par pēctecību un cilvēkiem, kuri ar savu izvēli noteikuši būtiskus pavērsienus dzimtas ceļos. Sarunā piedalās arī Juris Jerums, Jānas un Ingas trešās pakāpes brālēns, ikdienā Ķekavas ambulances direktors. Alberts Jērums dzimis 1919. gadā Karulā, Igaunijā. Mācijās Cimzes ģimnāzijā Valkā, pēc tam Latvijas konservatorijā, bijis profesora Jāzepa Vītola audzēknis. Otrā pasaules kara laikā mūzikas kritiķis laikrakstā "Tēvija" un skolotājs Rīgas valsts mūzikas skolā. Iesaukts latviešu leģionā. Kara beigas sagaidījis Vācijā. Dzīvoja Detmoldā, strādāja par skolotāju “Baltic DP Music College”. 1947. gadā pārcēlās uz dzīvi Anglijā, kur vadīja latviešu korus, rīkoja trimdas Dziesmu dienas Anglijā 1949. gadā, pēc tam arī Eiropā 1964. gadā un, īsi pirms nāves organizēja arī 1.Vispasaules dziesmu svētkus Visbijā 1979. gadā. Trīs reizes bija Kanādas latviešu dziesmu svētku virsdiriģents, bijis arī izdevumu “Latvju Mūzika”, “Ceļa Zīmes” un “Latvju Enciklopēdija” redakcijas loceklis. Kā pianists pavadījis daudzus latviešu trimdas māksliniekus.  

Negara Džavadi ir Irānā dzimusi franču rakstniece, scenāriste un kinorežisore, pie mums iznācis viņas pirmais un jau daudzas godalgas guvušais romāns "Dezorientāliste". Savā pirmajā literārajā darbā autore meistarīgi savij 20.gadsimta Irānas vēsturi ar pašas senču aizraujošo hroniku. Jāņa Rozes apgāda vadītāja Renāte Punka uzsver, lai arī romāna tēma mums ir svešāda, tieši tāpēc ārkārtīgi interesanta. Raidījumu atbalsta:

Šodien 90.dzimšanas dienā sveicienus sūtām aktrisei Ilgai Hincenbergai, kura nospēlējusi daudzas lomas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī, bet 80.gados ar latviešu tautas pasaku programmu apbraukājusi vai visu Latviju. Nu jau 10 gadus, kopš vīra arhitekta Modra Ģelža aiziešanas mūžībā, viņa dzīvo Alūksnē - Alūksnes pils Palmu mājā, namā, kas 1933.gadā piešķirts brāļiem Hincenbergiem, un kuri tur ierīkoja linsēklu spiestuvi. Pirms diviem gadiem, veidojot raidījumu „Dzimtas saknes” par Ģelžu dzimtu, tuvāk iepazinām Ģelžu ciltsmāti. Alūksnē netrūka smieklu un nopietnības, savstarpēju zobgalību un atmiņu tajās dažās stundās, kad par Ģelžu ģimeni stāstīja Ilga Hincenberga. Šajā nozīmīgās jubilejas reizē atgādinām arī aktrises lomas teātrī un radio uzvedumos -„Mazais princis” (1962), „Lorencačo” (1973), Arvīda Skalbes dzejas kompozīcija).

Kristīnes Želves aizsāktais filmā „Mērijas ceļojums” turpinās pētījumos Latvijā un Zviedrijā, lai rudenī taptu izstāde „Mērijas ceļojums. Grosvaldu dzimtas stāsts”. Par ceļu uz izstādi Kultūras Rondo stāsta Kristīne Želve. "Viss sākās ar zābakiem un vienu no Grosvaldu dzimtas atvasēm Mēriju Grīnbergu jaunāko, par kuru tapa filma. Protams, Mērijai fonā visu laiku bijusi viņas ģimene," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" stāsta filmas "Mērijas ceļojums" režisore un viena no topošās izstādes autorēm Kristīne Želve. Viņa stāsta, ka interese par Grosvaldu dzimu ir ne tikai viņai, bet arī domubiedriem, kas piedalās izstādes veidošanā. Izstāde būs starpdiciplināra – tas būs visdažādāko dokumentu apokojums, vēstules dienasgrāmatas, no daudziem vēsturiskiem faktiem top mūsdienīgi artefakti, ko pasniegs video formātā. Pie topošās izstādes strādā Kristīne Želva, māksliniece Ieva Stūre, kuratore Ieva Kalnača, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Eva Eglajā, projekta vadītāja Katrīna Vatslāva. Grosvaldu dzimtai veltītu izstādi “Mērijas ceļojums. Grosvaldu dzimtas stāsts” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklās septembrī.

Viņi ir mūsu kaimiņi, radinieki, skolotāji – tā vai citādi esam raduši domāt par vācbaltiešiem, kuri meklē savas dzimtas saknes, vietas un cilvēkus Latvijā. Mēs šoreiz meklējam tikai vienas dzimtas – fon Hiršheidu – saknes un pēctečus, bet visvairāk – grāmatizdevēja Harro fon Hiršheida atstāto kultūrmantojumu baltiešu grāmatniecībā.  Raidījuma Dzimtas saknes ģeogrāfija šoreiz – Aizpute, Rīga, Lineburga. Šo raidījumu Dzimtas saknes bija ļoti sarežģīti veidot, bija sajūta, ka pavelc vienu diedziņu un tur jau ris vaļa vesels kamols. Ļoti emocionāls, vēsturiski piesātināts un ļoti sarežģīts. Šoreiz mēģinām izstāstīt stāstu par vienu vācbaltiešu dzimtu. Sākām interesēties un tas izrādījās bezgala aizraujoši. Tāpēc ir daudz emociju, daudz skaistu stāstu šajā reizē. Iesākumā jurista un politologa Egila Levita teiktais. Viņš jau daudzus gadus sadarbojas ar izdevumu “Baltische Briefe”. “Šajā kopienā svarīgā ir vispārējā publiskā kopiena, ja tā var teikt, kur visi piedalās, bet tas ir tikai vācbaltiešiem, ne vāciešiem, ne igauņiem, ne latviešiem, tās ir ilgstošas lielģimeņu kopienas. Ģimenes rīko savus kongresus. Lielģimenēs ir vairāki simti locekļu, kuri nepazīst cits citu tik labi. Tiek rīkoti kongresi, kur ir referāti par tādu un tād senci, kurš bijis no 1638. līdz 1648.gadam zviedru karaļa galmā landmaršals. Tad ir balle ar polonēzi. Tā cilvēki uztur kontaktus, tā dzimtas kopiena tiek uzturēta tādā veidā,” skaidro Egils Levits. “Tas veicina arī interesi par to, kas notiek šodien Igaunijā un Latvijā.  Bieži tiek rīkotas ekskursijas uz senču pilīm vai pilsdrupām.” “Vācbaltu izpratnē Baltija ir viena. Viņi domā par Baltijas telpu pirms 1918. gada, kad izveidojās Igaunija un Latvija,” turpina Levits. “Ģimenes ir saradojušās visā šajā telpā un būtībā tas dalījums ir tīri vēsturiski reģionāls un tā ir vācbaltu dižciltīgo kopiena, kas iedalās četrās bruņniecībās – Kurzemes, Vidzemes jeb Livonijas, Livonija vecajā izpratnē, kur ietilpst mūsdienu Vidzeme un Dienvidigaunija, Igaunijas bruņniecība, kas ir mūsdienās Ziemeļigaunija, un Sāmsalas bruņniecība.” “No latviešu viedokļa attieksme pret vācbaltiešiem ir ambivalenta un tādai tai ir jābūt. Protams, 13. gadsimtā, kad Latvijas un Igaunijas telpas tika iekarotas un kristianizētas, tas no vienas puses nozīmēja ilgstošo latviešu un igauņu noslīdēšanu zemākajās kārtās viduslaiku, renesanses un apgaismības laikmeta sabiedriski politiskajā struktūrā. Latviešiem ir arī jāapzinās, ka tas nav viennozīmīgi. No otras puses varam teikt, kā latvieši tādi, kādi esam šodien 2018. gadā, lielā mērā piederīgi Rietumu vai Eiropas kultūras telpai ir tikai tādēļ, ka toreiz tikām iekaroti un pakļauti un iekļauti kristīgajā Eiropas kultūrā. Ja tas tā nebūtu, ar lielu varbūtību mēs nonāktu Krievijas telpā. jo Krievijas kņazistes spiedās iekšā no austrumiem jau toreiz.Tas, ka piederam pie Rietumeiropas, zināmā mērā ir pateicoties šai vācbaltu virskārtai, kas atnāca 13. gadsimtā ar uguni un zobenu, un arī ar grāmatu,” analizē Levits. Decembrī Rīgā uz biedrības „Domus Rigensis” pasākumu bija ieradusies Harro fon Hiršheida radiniece Monika fon Hiršheida. Viņa iepazīstina ar dzimtas senāko vēsturi. “Tas viss pieder pie dzimtas vēstures. Fon Hiršheidu dzimta nāk no frankiem, tur bija arī vieta ar nosaukumu „Hiršheid”. Un tad 17. gadsimtā viņi cauri Zviedrijai ieceļoja Livonijā. Viens no viņiem bija Cēsu (Vendenes) birģermeistars. Hiršheidu dzimtā ir daudz ārstu un juristu,” stāsta Monika fon Hiršheida. Par atgriešanos Latvijā viņa saka, ka sākumā tā bijusi pilnīgi nogrieztu sakņu atkal meklēšana no jauna. Tas bija gan interesanti, gan ļoti emocionāli. “Un tad, gan Harro gadījumā, gan arī manā gadījumā – mēs iesaistījāmies Latvijas dzīvē. Harro ar savu grāmatizdevniecību, es - ar „Domus Rigensis”. Tā mēs nonācām mūsdienu Latvijā, iepazīstot jaunus cilvēkus. Tā kaut kas no vēstures pārtapa tagadnē,” atzīst Monika fon Hiršheida. “Harro, piemēram, vēl atcerējās mācītājmāju Aizputē, kur viņš bija uzaudzis, skolu, kurā bija mācījies. Viņš pazina vēl dažus cilvēkus. Viņš atrada arī savus latviešu radus, viņa vecvecmāmiņa, kura bija Hiršheida, bija palikusi Latvijā. Viņam nevajadzēja tik ļoti meklēt, jo viņš jau zināja un atcerējās vietas un cilvēkus. Es savukārt Latvijā pirmoreiz biju 1984. gadā kopā ar vīru un māti.” Pētot fon Hiršheidu dzimtu un tās likteni Latvijā, mūsu ceļš ved uz Aizputi – vietu, kur aizritējusi Harro un viņa brāļa Arnolda bērnība un skolas gadi, vieta, kur viņu tēvs Valters Gustavs Roberts fon Hiršheids bija Aizputes evaņģēliski luteriskās draudzes vācu mācītājs. Taču Aizputē un tās apkārtnē dzīvojuši daudz vācbaltieši. “Baltvācieši Aizputē bija tautas inteliģences daļa, tie bija tirgotāji, ārsti, juristi, tas bija pēdējai vācbaltiešu mācītājs Valters fon Hiršheids. Vācu draudze darbojās kopā ar latviešu draudzi Sv. Jāņa baznīcā, kas Liepājas ielā. Tur arī strādāja Valters fon Hiršheids līdz savai aizbraukšanai uz Vāciju,” stāsta Aizputes novadpētniecības muzeja vadītāja Jolanta Berga. Aizputē līdz Otrajam pasaules karam bijusi gan ievērojama vācbaltiešu, gan arī ebreju kopiena un savstarpējās attiecības visām trim kopienām bijušas ļoti draudzīgas. Visi dzīvoja viens otram līdzās un Otrā pasaules kara ieviestās pārmaiņas daudziem latviešiem nesa lielus pārdzīvojumus. Iepazīšanās ar vācbaltiešiem 1991.gadā , arī ar Harro fon Hiršheidu, kaut kādā ziņā ietekmēja aizputnieces Mirdzas Birznieces dzīvi. Bijusī skolotāja un folkloriste arī savā ļoti cienījamā vecumā vecumā, viņai 92 gadi, ir aizrautīga novadpētniece un viņas izveidotā biogrāfiskā vārdnīca „Ar Aizputi un novadu saistītie” palīdz labāk saprast un izsekot Hiršheidu dzimtas pārstāvju dzīvēm. “Viņi atbrauca ne tikai uz savu bērnības un jaunības zemi, bet viņi atbrauca ar nolūku, lai šai vietai kaut kā palīdzētu. Viņi piedāvāja savu palīdzību dažādās jomās. Vadīja viņus visus Harro, viņš bija noorganizējis šo grupu. Viņš teica, ka ir grāmatizdevējs un ir ar mieru izdot grāmatu par Aizputi, ja ir kāds kas to uzraksta. Un tagad viņi visi skatās uz mani kā uz tādu, kas varētu uzrakstīt. Līdz tam nevienu grāmatu nebiju tādā virzienā rakstījusi, bet neērti atteikt. Tā tapa grāmata "Ceļvedis par Aizputi",” stāsta Mirdza Birzniece. Mirdza Birzniece ne tikai stāsta par pazīšanos ar brāļiem Harro un Arnoldu Hiršheidiem, bet stāstījumu papildina ar fotogrāfijām, vēstulēm, grāmatām un avīžu rakstiem, kas apstiprina viņas sacīto. Abiem brāļiem interesējis viss, kas saistīts ar Aizputi. "Viņš bija absolūts literatūras un grāmatniecības entuziasts. Viņš dzīvoja tikai grāmatai, un nevis jebkurai grāmatai, bet tieši Baltijas un baltiešu grāmatai. Viņš pēc kara Vācija nodibināja savu izdevniecību, kur izdeva baltiešu grāmatas vācu valodā un tur bija pieslēgts klāt liels antikvariāts. Tagad izdevniecības darbu turpina viņa dēls, kurš arī ir baltiešu grāmatniecības entuziasts. Ja meklējam vēsturiskus izdevumus, jāskatās Harro fon Hiršheida katalogā," atklāj Egils Levits. "Grāmatu draugiem šī izdevniecība un antikvariāts ir neizsmeļams krājums." Tāpat arī pētniekiem. Literatūrzinātniece Māra Grudule uz sarunu bija ieradusies ar lielu mugursomu, kurā bija saliktas dažādas Harro fon Hiršheida izdotās grāmatas, tomēr tās vienoja tuvināšanās saikne starp latviešiem un vāciešiem.

Mākslinieks un scenogrāfs Oskars Muižnieks (1922 – 1984), viens no tuvākajiem Eduarda Smiļģa palīgiem režisora pēdējā radošajā posmā. Muižniekam tāpat kā Smiļģim īpaši patikuši lielinscenējumi, jo interesanti bijis meklēt izrādes atslēgu. Par teātra vēsturē paliekošiem jāmin tādi iestudējumi kā „Ziedošais tuksnesis”, „Pazudušais dēls”, „Marija Stjuarte”, „Gesta Berlings” un „Normunda meitene”. Savukārt Oskara Muižnieka dzimtas ceļi ļauj ielūkoties Latvijas vēsturē no dzimtbūšanas laikiem, no 1905.gada notikumiem un pasaules kariem līdz mūsu dienām. Ar dzimtas aizsākumu saistīts arī kāds līdz galam nepierādīts, tomēr ticams stāsts par Napoleona armijas karavīru, kas varbūt ievijis kādu cittautu iezīmi šīs dzimtas pārstāvjos. Raidījumā “Dzimtas saknes” tiekamies ar brāļiem – Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku un mākslinieku Ģirtu Muižnieku, uzklausām Oskara Muižnieka pēdējās sievas Rūtas Muižnieces atmiņas un ielūkojamies viņas nopietnajā pētījumā par Muižnieku dzimtu. Skan arī paša Oskara Muižnieka balss, ko glabā Latvijas Radio arhīvs, kā arī viņa sievas dramaturģes un režisores Noras Vētras-Muižnieces (1919 – 2005) sacītais. Arī ar dažām Latvijas pilsētām un mazpilsētām šai dzimtai īpašs sakars, un te būs stāsts par Mazsalacu, Daugavpili un Rīgu. Savukārt Lāčplēša iela Rīgā Muižnieku dzimtai ir bijusi nozīmīga un tāda ir joprojām. Fragments no Rūtas Muižnieces grāmatas „Oskarī, alū-ī! Jeb Stāsts par Oskara Muižnieka dzimtu un dzīvi”, kad Oskars Muižnieks drīz vien kļūst par scenogrāfu Dailes teātrī, kas toreiz atradās Lāčplēša ielā 25. „..Pazīstamais nams Lāčplēša ielā. Izrādes viņš te bija daudzkārt skatījies. Ka namam arī ar dzimtas vēsturi kāds sakars, nebija ne jausmas: tad to vēl neiezīmēja granīta plāksnes ar apliecinājumiem, ka 1905.gadā te notikuši divi ceļā uz Latvijas tapšanu svarīgi kongresi, kur klāt bija Šveices Jānis un Apsīšu Jānis. Ieiešana šoreiz nebija kā izrādes skatītājam, bet garām dežurantam, pa šaurām, stāvām kāpnēm augšup līdz aktieru ģērbtuvju gaiteņiem, bet, pirms kādā no tiem iet, pēkšņi bija jāienirst durvīs, kas tajā vietā nemaz īsti nevarēja būt. Smiļģa kabinets.”

2018.gada maijā svinam režisora, dramaturga, aktiera, teorētiķa, publicista un tulkotāja, fantasta, romantiķa un dēkaiņa Pētera Pētersona 95. dzimšanas dienu. Latvijas kultūras kanonā ierakstīts viņa Dzejas teātris un izrāde „Spēlē, Spēlmani!”, bet viņa dzimtā ierakstīti daudzi, kuri jau kopš bērnības elpojuši inteliģenci. Raidījumā „Dzimtas saknes” tiekamies ar Pētera Pētersona meitu Karinu Pētersoni un mazdēliem Dāvi un Tomu Auškāpiem. Raidījuma ievadā skan viņa balss, kas iemūžināta Pietuka Krustiņa lomā filmā „Mērnieku laiki”, bet viņā pašā bija daudz no tautas gara modinātāja. Goda mielasts ar augstām dzejām, koriem, lašiem, aktieriem un dziesmām varētu sākties, svinot Pētera Pētersona 95. dzimšanas dienu. Mēs varētu svinēt, ja vien – tajā naktī, braucot uz Apšuciemu no Jelgavas, kur viņš saka runu Alunāna jubilejā, 1998. gadā autoavārijā neietu bojā Runcis, kā viņu visi sauca, un Nora, viņa sieva Eleonora. Kaut gan – kā vēlāk teiks mazdēls Toms, viņi jau nekur nav aizgājuši… Būtu pagodinoši domāt, ka Runcis un Nora piekoriģē arī mūsu mēģinājumu radiofoniski ieskicēt dzimtu. Pēteris Pētersons (1923–1998) – dramaturgs, režisors, aktieris, teorētiķis, publicists, tulkotājs no franču un vācu valodas… cilvēks ārpus rāmjiem un robežām. Fantasts, romantiķis, dēkainis. Ja gribētu dramatizēt viņa dzīvesstāstu, tur nebūtu grūti atrast traģiskus mezgla punktus – tēva, dramaturga Jūlija Pētersona izsūtījums Kanskā; Smiļģa – Pētersona sarežģītās attiecības; Pētersona – Dailes teātra stāsts; dēla Uģa nāve un jau pieminētā autoavārija… Mēs nedramatizējam, bet ļaujam stāstīt Karinai, Dāvim un Tomam.

Vazdiku dzimtas fenomens latviešu teātrī. Vilmas Lasmanes un Hermaņa Vazdika un viņu bērnu - Ilzes un Ulža Vazdiku radīto dažādo tēlu un raksturu nospiedumu Latvijas skatuves mākslā. Fenomens latviešu teātrī – četri aktieri Vazdiki. Hermanis, īstā vārdā Ērmanis Vazdiks (1906-1994), liepājnieks, kas Rīgā nonāca pēc Liepājas strādnieku arodbiedrības kursiem un Strādnieku teātra kursiem. Pēc tam strādāja Daugavpilī. Tur iepazinās ar tikko Dramatiskos kursus beigušo jauno aktrisi Vilmu Lasmani (1917- 1991). Lomas Raiņa „Pūt vējiņi” iestudējumā viņus satuvināja – viņš bija Gatiņš, viņa Baibiņa. Tā satuvināja, ka pēc tam Hermanis Vazdiks Silvijas Geikinas grāmatā par Vazdiku dzimtu atzina: “Nu tā samīlējos, nu varbūt saspēlējos.” Bet abi ļoti vēlējās strādāt Rīgā, vispirms paveicās Hermanim, viņš nonāca Dailes teātra mazajā ansamblī. Pēc gada viņam Rīgā un tajā pašā teātrī pievienojās Vilma. Viņi strādāja slavenajā Smiļģa atmosfēras radītājā Dailes teātrī. Vecākiem nezinot, viņu bērni, kuri dzima ļoti bargajā laikā – 1941. un 1943. gadā, Uldis un Ilze arī vēlāk nonāca Dailes teātra studijā un kļuva par aktieriem. Un tā no 1962. gada Dailes teātrī bija četri Vazdiki – Ilze Vazdika, Hermanis Vazdiks, Uldis Vazdiks (1941-2006) un Vilma Lasmane. E. Smiļģa teātra muzejā pie saimes galda, uz kura ir Hermaņa Vazdika izšūts galdauts, sarunai par dzimtu, kas radījusi pamatīgu nospiedumu latviešu teātrī, tiekas viņa meita Ilze Vazdika, Raimonda Vazdika, Ulda Vazdika vedekla, un Baiba Bīviņa, Ulda Vazdika audžumeita.   Raidījumu veidoja E. Smiļģa Teātra muzeja vadītājs, profesors Jānis Siliņš. Raidījumā izmantoti ieraksti no Latvijas Radio arhīva. Dzimtas saknes saka paldies par sadarbību raidījuma tapšanā Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvam.

Viņš bija spilgta personība Latvijas kino – scenārists, režisors, operators, sportists, rakstnieks, ceļotājs – un arī šīs vēl nebūt nav visas darbības jomas, kas raksturo Ansi Epneru. Viņš ir neparasta personība Latvijas kino pasaulē, jo vienmēr neapslāpēta radošuma urdīts, arī kino iespējās meklēja jaunus ceļus. Režisoru interesēja filmu montāžas vēl neizzinātās iespējas, jaunas vēstījuma formas, savas kino valodas izkopšana, ko viņš meistarīgi attīstīja. Anša Epnera intereses kino bija ļoti daudzveidīgas: kultūra un sports, vēsture, latviskā identitāte un pasaules izzināšanas iespējas. Viņš kļuva par Latvijā pirmo profesoru kino jomā, nacionālās kino izglītības pamatlicēju un Anša Epnera vadībā Latvijas Kultūras akadēmiju absolvēja pirmie Latvijā izglītotie filmu režisori – paaudze, kas tagad veiksmīgi turpina savu misiju kino. Pagājušajā gada oktobrī Latvijas Kultūras akadēmija un Rīgas Kino muzejs sadarbībā ar Latvijas Nacionālo arhīvu un Latvijas Kinematogrāfistu savienību svinēja Anša Epnera 80. dzimšanas dienas gadskārtu, aicinot uz pasākumu ciklu “Dzīve Nr.1. Ansis Epners”. Bet raidījumā Dzimtas saknes iepazīstam Anša Epnera dzimtu, tiekoties ar viņa dzīvesbiedri - rakstnieci Aldu Darbiņu-Epneri, Anša dēlu mākslinieku Kristapu un viņa sievu Ievu Epneri, kuras mākslinieciskais rokraksts labi pazīstams kā Latvijā tā ārvalstīs. Tiekamies arī ar Anša meitu Dagniju Tuču un trim mazbērniem – Matīsu un Laumu Tučiem un trīsgadīgo Karlīnu Epneri, kuru šīs sarunas laikā vairāk gan interesēja citas radošas nodarbes.

“Mūsu senči, galvenokārt senči līdz 12. gadsimtam, kas vēl nebija paverdzināti, bet kaujās jau rūdīti, 50 procentus savas cietās dabas, sava rakstura iedzimtības un pārmantotības ceļā ir nodevuši mūsu tautas nākamām paaudzēm, bet 50 procenti no laika rituma dzīvē iegūtām īpašībām ir pārgājušas šodienas tautas dabā un raksturā,” šo ierakstu 20. gadsimta 70. gados pats magnetofona lentā veicis dakteris Jēkabs Nīmanis. “Mūsu dižozols” – tā raidījumā Dzimtas saknes viņu dēvē tagadējie Nīmaņu dzimtas pārstāvji. Šis ir stāsts gan par Nīmaņu dzimtas pīlāru – pirmo diplomēto bērnu ārstu Jēkabu Nīmani (1892-1979) – cilvēku, kurš vadījis Valsts Rīgas zīdaiņu namu, Valsts Majoru mazbērnu namu, Rīgas pilsētas bērnu slimnīcu, pārcietis abus pasaules karus, bijis izsūtīts un līdz mūža beigām nostrādājis par bērnu ārstu, gan pa viņa spēcīgo turpinājumu – par brāļa mazdēlu Jāni Nīmani, kurš savulaik būvējis kamaniņu trases Cēsīs un Ogrē un izaudzinājis savus bērnus – komponistu Jēkabu Nīmani, tradicionālās un senās mūzikas speciālisti Ievu Nīmani un ģimenes uzņēmuma „Autine” veidotājus – kalēju Jāni Nīmani, kurš te darbojas kopā ar brāli Matīsu un māsu Karlīni Nīmaņiem. Jānis seniors rāda "Nīmaņu" māju pagalmu, vietu Priekuļu pagastā, kuru savulaik kā savu rentes zemi personīgā īpašumā izpirka daktera Nīmaņa vectēvs. Savukaik pie Nīmaņu mājām bijis ābeļdārzs ar vairāk nekā 300 ābelēm, to raža nodrošinājusi Jēkaba Nīmaņa klīnikai sulas un augļus, stāsta Jānis Nīmanis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155539" layoutid="0" layout="" static=""} Jānis Nīmanis juniors. Klēti, kur tagad ierīkota kalve un saimnieko trīs no Jāņa seniora bērniem,  ģimenes uzņēmuma „Autine” dibinātāji – kalējs Jānis,  sagādnieks un arī kalējs Matīss un finanšu pārzinātāja Karlīne, savulaik būvējis dakteronkuļa Jēkaba brālis Voldemārs. Jānis juniors rāda  zobenu, kuram līdzīgu ir izkalis filmas „Nameja gredzens” vajadzībām, to pirms nepilniem diviem gadiem svinīgi pasniedza galvenās lomas tēlotājam zviedru aktierim Edvīnam Endrem. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155570" layoutid="0" layout="" static=""} Kartē atzīmētas vietas pasaulē, kur aizceļojuši „Autines” kaltie rīki. “Būvēšana, mehānika Jāni interesējusi no bērna kājas,” atklāj Jānis seniors, stāstot par dēlu. Viņam piemīt  liela neatlaidība un izdoma. “Kalējam lielākas iespējas mākslinieciski izpausties,” uzskata tēvs. Tā kā dēlu Jāni viņš arī raksturo kā romantiskas dabas, kuru interesē vēsture, arī uzņēmuma nosaukums izraudzīts “Autīne” - tas bijis seno latgaļu pilsnovads.  Mūzikas ceļi Nīmaņu dzimtā Raidījumā Dzimtas saknes arī ieskanas mūzika, kuru rada kalēja Jāņa brālis – komponists Jēkabs Nīmanis.  Viņa klāstā ir mūzika teātra izrādēm,  kā  „Raiņa sapņi'', ”Voiceks”, “Persiešu valodas stundas”, “Dvēseļu utenis”  „Latviešu mīlestība”. Viņš ir komponējis  mūziku animācijas filmu seriālam  „Lupatiņi”, ir  kameroperas  ”Līsistrate” mūzikas autors, par saviem skaņdarbiem saņēmis vairākas „Spēlmaņu nakts” balvas un citas godalgas. Mūzikas ceļu izvēlējusies arī Nīmaņu ģimenes vecākā atvase – meita Ieva Nīmane, senās un tradicionālās mūzikas speciāliste, Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas nodaļas tradicionālo pūšamo instrumentu spēles pasniedzēja, pati spēlē oboju, blokflautu, dūdas un dažādas stabules. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155607" layoutid="0" layout="" static=""} Ieva Nīmane Sarunā Ieva Nīmane atklāj, ka vidusskolā beigusi klasi, kurā padziļināti apguvusi ķīmiju un bioloģiju. “Mācoties vidusskolā, vēl bija šaubas - medicīna vai mūzika, beigās tomēr mūzika uzvarēja,” bilst Ieva Nīmane. Iespējams, šīs šaubas bijušas Jēkaba Nīmaņa ietekmē, bet radošais piesitiens ir no mammas dzimtas. Mūzikā Ievu ievirzījusi mamma, bet viņa min arī vectētiņu Pauli Graudiņu, kurš visu mūžu bijis galdnieks. Viņš nāk no Veclaicenes un pašmācības ceļā apguvis vijoles spēli un sapņojis iestāties 30. gados konservatorijā un kļūt par vijolnieku. “Savu sapni viņš realizējis caur saviem mazbērniem. Viņš arī pieredzēja, ka mēs abi ar brāli iestājāmies Mūzikas akadēmijā, tam viņš bija liecinieks, domāju viņš noteikti priecājās par to, ko esam izvēlējušies,” stāsta Ieva Nīmane. “Nezinu, vai tas ir nīmaniskais vai no Graudiņu puses – ir brīži, kad spēcīgi izjūtu dzimtas atbalstu. Tas notiek bez vārdiem. Mēs neesam tie, kas izplūst vārdos par savām emocijām vai jūtām, bet, kad tas ir nepieciešams, es ļoti spēcīgi jūtu, ka man ir ģimene un uz to varu paļauties. Aiz ģimenes stāv dzimtas spēks, sajūta ir spēcīga un ļoti izteikta,” vērtē Ieva Nīmane. Saimnieki dzimtas mājās Jānis Nīmanis seniors visu savu darba mūžu ir bijis būvnieks. Bet sākoties pārmaiņu laikam, viņa tēvs atguvis īpašumu Priekuļos un atteicies no tā par labu dēlam. Tā kopš 1993. gada Jānis Nīmanis ir atgriezies dzimtas mājās. Jau minēts, ka uzņēmumā “Autīne” kopā ar Jāni junioru darbojas arī brālis Matīss un māsa Karlīne. Jēkabs Nīmanis par māsu saka, ka viņu ceļi krustojas kultūras notikumu punktos Rīgā, jo Karlīne ir ne tikai pasūtījumu menedžere “Autīnē”, bet arī basketboliste TTT komandā. Savukārt Matīss gan gādā materiālus, gan taisa bārdas nažus. Komponistam Jēkabam Nīmanim vārds ir dots par godu slavenajam veconkulim. Ar regularitāti reizi piecos gados arvien kāds apjautājoties, vai dakteris Jēkabs Nīmanis neesot viņa radinieks, min komponists Jēkabs Nīmanis. „Tik nesauciet mani  par filozofu vai nez kādu reliģiju man piedēvējat, tās vienkārši ir manas domas,” tā vēl viens Nīmaņu brālis Matīss gaiņājas no sarunas, kad Latvijas Radio vēlas uzklausīt viņa sakāmo par  piederību Nīmaņu dzimtai un vietu tajā. „Esmu tur, kur man jābūt, kā brālis ir tur, kur viņam ir jābūt, un Jēkabs, otrs brālis, ir tur, kur viņam jābūt, tāpēc viņam sanāk laba mūzika. (..) Es zinu, kas ir mans devums visā kopproduktā, apziņa ir stabila, lai man nevajadzētu par to uztraukties,” norāda Matīss Nīmanis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155544" layoutid="0" layout="" static=""} Matīss Nīmanis „Mēs esam ļoti pieķērušies dzimtas, ģimenes tradīciju konceptiem, nereti aizmirstot, kāda ir tā būtība,” turpina Matīss Nīmanis. „Es par tradīcijām nedomāju, es dzīvoju savu dzīvi, vadoties pēc saviem uzskatiem, nemēģinu sevi ielikt – es esmu tajā vai šajā dzimtā. Tam nav nozīmes. Nozīme ir tam, ko tā vide, kur tu esi, rada, ko dzimta vai ģimene ražo. Vai viņa ir radoša, progresīva, tendēta uz attīstību. Tā es arī skatos uz šiem jautājumiem. Es redzu pasauli mazliet citādi, šī brīža attiecības man ir svarīgas, tas, kas ir pagātnē, kas ir nākotnē, man īsti neeksistē. Tas, kas notiek realitātē, attiecības ar to cilvēku, tas ir svarīgs. Nav svarīgi, vai viņš man ir brālis vai māsa. Es vērtēju šīs kategorijas, ne radnieciskās saites. Es savā dzimtā jūtos ļoti labi, man ir brīnišķīgi radinieki, tāpēc es arī laikam par to nedomāju.” Dzimtas pīlārs - dakteris Jēkabs Nīmanis Nodzeltējušā papīra rullī izdreijātā  rokrakstā vācu valodā ir sarakstīti  Nīmaņu dzimtas dati. Ir  pienācis laiks palūkot tuvāk bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa senču rakstus, kas sākās tad, kad Cēsu pilsētas brīvpilsonis Mārcis Nīmanis apprec savu otro sievu  Kristīni Matrozi un šajā 11 bērnu ģimenē piedzimst pastarītis Jēkabs. Dakteris daudz no savām piezīmēm ir atstājis Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja krājumā, muzeja speciāliste, vēsturniece Rita Grāvere ir apkopojusi ziņas par ārstu Jēkabu Nīmani un gatavojas laist klajā grāmatu par viņu. Rita Grāvere stāsta, ka dakteris ļoti interesējies gan par tēva, gan mātes dzimtu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155542" layoutid="0" layout="" static=""} Nīmaņu dzimtas koks, ko 1930. gadā pasūtīja Jēkabs Nīmanis. “Neticami drosmīgs bijis,” atzīst Rita Grāvere, pieminot Latvijas Radio raidījumu ciklu ''Sistēmas bērni''. Viņa atklāj, ka Jēkabu Nīmani 1932. gadā atlaida no Rīgas zīdaiņu nama vadītāja darba, jo viņš savukārt bija uzteicis darbu vairākām kopējām, kas slikti izturējušās pret bērniem. Jēkaba Nīmaņa vectēvs un tēvs arī bijuši būvuzņēmēji, un visiem bijušas muzikālās dotības. Savukārt dakteris Jēkabs Nīmanis, kurš bija pirmais diplomētais bērnu ārsts Latvijā, kopš 1925. gada desmit gadus vadījis Bērnu slimnīcu Rīgā un ārstniecības iestādes vadīšanai piegājis ar būvuzņēmēja piegājienu. “Uztaisa telefona centrāli, uztaisa jaunas barakas. Īsts direktors bija,” norāda Rita Grāvere. Skaidrojot dzimtas radu rakstus, Rita Grāvere min, ka daktera Nīmaņa tēvam bijušas divas laulības. Arī pats  dakteris Jēkabs  Nīmanis  savā mūžā apprecas divas reizes, bet mīlestības  viņam ir  bijušas trīs, kuras viņš romantiski dēvējis dažādu gadalaiku vārdos. 1926. gadā Bērnu slimnīcā Jēkabs Nīmanis satiek šarmanto un interesanto māsiņu Helēnu, kura kļūst par Helēnu Nīmani. Tā ir viņa Vasaras meitene, atklāj Rita Grāvere. Pirmo mīlestību dakteris Nīmanis nodēvējis par Pavasara meiteni, viņas vārds gan nav zināms. Pirmā sieva bija Vasaras meitene. Otrā sieva - Ziemas meitene. „Lai neviens neaizmirst, ka sievieti godā tas, kas pats godājams, bet nicina tas, kas pats nicināms,” tā skan viena no daktera Jēkaba Nīmaņa izteiktām atziņām, kas ir apkopotas pirms pāris gadiem iznākušajā grāmatā „Jābūtība”. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155533" layoutid="0" layout="" static=""} Jēkabs Nīmanis 20. gs. 70. gadi Jēkabs Nīmanis savulaik bijis arī Raiņa ārsts, varbūt sākumā tā bijusi nejaušība, ka tieši viņš uzaicināts pie slimnieka reizē, kad viņam bija pirmā sirdslēkme, jo Rainis un Nīmaņi dzīvojuši uz vienas ielas. Pamazām abi iepazinušies, un Rainis un Aspazija vēlējušies, lai Jēkabs Nīmanis turpina dzejnieku ārstēt, lai gan pats dakteris, būdams, bērnu ārsts, vēlējies piesaistīt citus speciālistus. 1935. gadā Rīgā, Daugavgrīvas ielā 6, tiek atvērta Jēkaba Nīmaņa privātklīnika bērniem, kurā mazajiem pacientiem, kā raidījuma sākumā minēts, no mājām Priekuļos tika piegādāta pašu spiesta ābolu sula un biezeņi. Ienākot padomju karaspēkam Latvijā 1940. gadā, klīnika tiek nacionalizēta. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155534" layoutid="0" layout="" static=""} Māja Rīga, Daugavgrīvas iela 6, kur  20. gs. 30. gados atradās J. Nīmaņa privātklīnika bērniem Vēlāk vācu okupācijas laikā dakteris Nīmanis kļūst par lektoru Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē un aizstāv doktora disertāciju par zīdaiņu kopšanu. 1944. gadā vācu okupācijas pārvaldes pārstāvis  uzaicina ārstu evakuēties uz Vāciju, tomēr viņš atsakās. Vien sajūtot briesmas, Jēkabs Nīmanis sūta prom uz Rietumiem divus savus audžubērnus – brāli un māsu -, kurus viņš 1940. gadā paņēma no Majoru bērnunama. Tagad abi dzīvo Zviedrijā ir cienījamos gados, bet savu latviešu papiņu nav aizmirsuši. Bet kara un tam sekojošie padomju okupācijas gadi nežēlīgi maļ savās dzirnās daktera dzīvi: kara beigās Ventspilī, kur viņš uz laiku apmeties, Jēkabu Nīmani vispirms arestē gestapo vīri kā komunistu spiegu, pēc tam  viņš nonāk čekistu rokās. 1945. gada 10. maijā čekisti viņu apcietināja pirmo reizi. Laimīgs gadījums ļauj izglābties. Bet 1951. gadā  čeka atkal arestē Nīmani, un šoreiz no tās nagiem neizdotas izsprukt. Tiek piespriesti 10 gadi izsūtījumā. Arī nometnē viņš bija bērnu ārsts. Tāpat pēc izsūtījuma Jēkabs Nīmanis turpināja darbu kā ārsts. Daktera Nīmaņa darbu var izteikt ar viņa paša pausto atziņu: „Kas cilvēkam jādara – notiec sirdsapziņa un pienākuma apziņa, pēc kā arī jāvadās.”   

“Man liekas, tā apstākļu sakritība un pirmo reizi neatkarīga valsts, ka tas viss bija, kas kopumā izraisīja tādu mīlestību pret savu zemīti, pret savu dzimteni. Apbrīnojami. Un arī tie latvieši, kas bija spiesti aizbraukt uz ārzemēm tajā 1944. gadā. Tāpat joprojām viņi turas pie tā latviskuma. Tas latviskums viņiem bija ļoti svarīgs,” patriotisms un bezgalīga mīlestība pret savu dzimteni. Tieši tā stipro Skrindu dzimtu raksturo māksliniece, gleznotāja Silva Linarte, dzimusi kā Silvija Skrinda. Māksliniece Silva Linarte – Antona Skrindas meita, ir galvenā stāstniece Dzimtas saknēs, kas atklāj dažas no būtiskākajām lappusēm Skrindu dzimtas vēsturē.  “Skrindu ģimene bija ļoti pārliecinoši tendēta uz izglītību, pamatā uz izglītību, jo tur viņi redzēja nākotni Latgalei, Latvijai. Un, kad mēs nonācām Sibīrijā, tādos pilnīgi necilvēcīgos apstākļos. Vienalga, mammai bija absolūti skaidrs – salā, izmisumā, badā, bet skolā,” stāsta Silva Linarte. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149739" layoutid="0" layout="" static=""} Māksliniece Silva Linarte. Skolotāju dzimta, kurā arī ārsti un garīdznieki Silva Linarte saskaitījusi Skrindu dzimtā 24 skolotājus vairākās paaudzēs. “Visādā ziņā no šīs Skrindu daļiņas, aizvadītajā vasarā tā paskaitīju - 24 skolotāji. Pirmkārt jau tante, tēva māsa, viņa Višķu skolu nodibināja. Tur tā situācija bija tāda, ka tanī laikā situācija labi ja nu dēli izrāvās mācīties. Un kā es tagad saprotu, lasot vienu otru grāmatu, daudzi Latgales puiši brauca uz Pēterburgu mācīties. Un grūti viņiem gāja gan materiāli, gan citādi,” tā Silva Linarte. Plašāk Skrindu dzimta Latvijas un Latgales vēsturē iezīmējusies ar trīs spilgtām personībām – ārstu un publicistu, pirmo drukāto preses izdevumu celmlauzi Latgalē Antonu, garīdznieku un laikraksta “Drywa” redatoru Kazimiru, priesteri un Viļānu klostera priekšnieku Benidiktu, plašāk pazīstamiem kā brāļiem Skrindām, kuri cita starpā bijuši vairāku latgaliešu valodā izdotu grāmatu un publikāciju autori. Pazīstamākās no tām – “Latiwskaja gramatika” (Latviešu valodas gramatika), “Kūkle”, “Atmiņas par Kazimiru Skrindu”, kā arī vesels grāmatplaukts ar reliģiska satura grāmatas. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149733" layoutid="0" layout="" static=""} Latgaliešu dzejas antoloģija "Kokle", kas izdota Antona Skrindas izdevniecībā. Toreiz Līksnas pagasta “Liepas Mukānu” saimnieku Donata un Apalonijas ģimenē viņi kopā bija septiņi bērni, kas, neskatoties uz tā laika drukas aizliegumu Latgalē, beiguši Līksnas pamatskolu. Praktiski visi dzīves laikā sevi parādīja kā svarīgi Latgales garīgās Atmodas kustības dalībnieki. Lai arī vairāk tiek minēti trīs brāļi Antons, Kaazimirs un Benedikts, viņi visi ticēja - tikai caur zināšanās Latgalē var ienest gaismu. Skrindas daudz darījuši Latgales un latgaliešu valodas labā, kā arī bijuši aktīvi cīnītāji par Latvijas valstiskuma izveidi.  Pie Valentīnas un Broņislavas Daugavpils novada Vaboles pagasta Zabaltišķos Anna Lazdāne ir Skrindu dzimtas muzeja vadītāja, kopā ar viņu Latvijas Radio devās pie māsām Valentīnas un Broņislavas, kuras dzīvo sava vectēva Jāņa Skrindas mājās, Daugavpils novada Vaboles pagasta Zabaltišķos. Viņu vectēvs Jānis Skrinda ir viens no jau pieminētajiem septiņiem Skrindu bērniem. Pa salijušu, mazu lauku celiņu, gar skaistu liepu aleju iebraucam sētā. Pagalmā mūs sagaida - saimniece Broņislava un viņas brāļa sieva Lidija. Saimniecība ir paliela un sakopta. Sētā jūtams senatnīgums. Kā stāsta pašas saimnieces daudz kas šeit ir vectēva rokām darināts. Broņislava un Valentīna ir vienas no vecākajām dzimtas turpinātājām, abas jau pārkāpušas 80. gadu desmitu. Lai gan Valentīna tikšanās dienā nejūtas labi, sarunai tomēr piekrīt – ir smaidīga, joko un cik nu atceras, spītējot savam cienījamajam vecumam, stāsta par vectēvu Jāni, labu saimnieku un prasmīgu amatnieku, viņa brāļiem un piedzīvoto. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149710" layoutid="0" layout="" static=""} Broņislava un Lidija Skrindas pie klēts un vectēva Jāņa taisītā sola “Vectēvs bija tas, kas ļoti daudz palīdzēja visiem, organizēja tajā laikā ciematos iziešanu, un palīdzēja visiem saņemt savu zemi un iekārtot saimniecības. Te viņam daudz jāpateicas. Saimnieki bija nodibinājuši biedrību, lai aizstāvētu savas intereses. Vectēvs bija tās priekšsēdētājs,” stāsta Valentīna, kas pati visu dzīvi nostrādājusi par vēstures skolotāju. 25 darba gadus aizvadījusi Stendē, pēc tam Valentīna strādājusi Daugavpils vakarskolā, tad Vabolē. Valentīnas brāļa Jāņa sieva Lidija arī nāk no Skrindām. Arī viņas dzimtas koka zarā ir ļoti daudz skolotāju, kas vēlreiz atgādina paaudžu paaudzēs pārmantoto izglītības nozīmi šīs dzimtas vēsturē. Par Lidijas tēvu kā skolotāju atceras Valentīna, “viņas tētis bija mans, kā lai to saka, elks. Visi uz pirkstu galiem gāja satīties, kur iet skolotājs Skrinda. No viņa mēs baidījāmies un cienījām viņu. Viņi visa dzimta bija skolotāji. Viņi skaitījās mūsu inteliģences zieds”. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149706" layoutid="0" layout="" static=""} Broņislava Skrinda Broņislava nav diez ko runīga, vairāk vēro no malas. Savukārt Lidija ir smalka un aša, nemaz neizskatās pēc 80 gadus vecas kundzes. Stāsta gan par viņu ģimenes sūro likteni Sibīrijā, gan vīra Jāņa Skrindas ieguldījumu Latvijas Kara skolas dibināšanā, kuras tradīciju turpinātāja un pārmantotāja mūsdienās ir Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmija. Lai gan vairāki Skrindu dzimtas ļaudis tika vajāti un nolūkoti izsūtīšanai, tā nu sanāca, ka izveda tikai Lidijas ģimeni, turklāt, divas reizes. “Mamma nomira 1956. gada aprīlī. Viņa jau bija slima ar asins vēzi un tad 1956.gada februārī pienāca ziņa, ka viņu un Silvu reabilitē. Viņas tad varēja braukt uz Latviju, bet mani un vecāko māsu Ģertrūdi neviens nelaida. Tas viņai bija vēl lielāks trieciens, un aprīlī viņa nomira. Tad Silva aizbrauca atpakaļ uz Latviju, bet mēs ar māsu vēl veselu gadu tur dzīvojām,” Lidija turpina par savu ģimeni - vecākiem un māsām. “Nevar jau sevi tā lielīt, bet patiešām kaut kāda tāda uzņēmību un reizē arī patriotisma, nedod dievs, ka kaut kas... Gan dzīvojot Sibīrijā, gan desmit gadus ar vīru nodzīvojot Jaroslavļā, mēs abi divi tikai skatījām tās dienas, kad varēs tikt līdz Latvijai. Katru gadu braucām atvaļinājumā, tad viņš sāka rakstīt visādas vēstules, lai pārceļ uz Baltijas kara apgabalu, tā viņš toreiz saucās. [..] Viņš aizbrauca pirmais, mēs ar bērniem vēl palikām, tad 1973. gada februārī atbraucām arī mēs.” Lidija atbild, jautāta, kāda ir Skrindu dzimta. Lidija stāsta, ka viņu ģimenē teju vai visi ir bijuši skolotāji, daži strādā vēl joprojām. Piemēram, dēls Jānis šobrīd ir Daugavpils novada sporta skolas direktors.  “Mana izglītība pavisam švaka,” sarunā iesaistās arī Broņislava. Viņai svarīgi uzsvērt ģimenes iedoto darba tikumu, jo tieši viņa viena uzturēja un kopa vectēva Jāņa Skrindas māju. Dzimtas sākums Atgriežoties pie saknēm ir vērts pieminēt arī māju, kur meklējams šīs dzimtas sākums – “Liepu Mukāni”. Iebraucot Daugavpils novada Vabolē ceļa malā var manīt norādi Skrindu dzimtas māju piemiņas vieta. Te kādreiz bijusi dzimtas māja, bet nu jau 27 gadus tās sākotnējā vietā ir uzstādīts piemiņas akmens, krusts un iestādīti koki. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149711" layoutid="0" layout="" static=""} Norāde uz Skrindu dzimtas māju piemiņas vietu. “Kad Pirmā pasaules kara laikā tika sabombardēta Līksnas baznīca un tika nojaukts viens tornis, un tur bija bīstami uzturēties, Kaizmirs bija tas, kas šeit, savās mājās turēja Svētās mises. Viņu māja bija kā baznīca,” stāsta Skrindu dzimtas muzeja vadītāja ir Anna Lazdāne. Skrindu brāļu - Antona, Kazimira un Benidikta padarītais valodas un vietējās kultūras attīstībā ir nenovērtējams. “Paši ar rokām rakstīja un pārrakstīja lūgšanu grāmatas, tad jau nebija kopēšanas iespēju, viss tika darīts ar rokām. Kazimira Skrindas pseidonīms, ar kuru viņš parakstās, bija “Skudra”, jo viņš jau nekas cits kā skudra arī nebija - čakls, darbīgs un strādīgs. Antons Skrinda atkal, viņš bija kara ārsts, pirmais izglītotākais ārsts Latgalē, viņš bija arī publicists, dzejnieks, tulkotājs, bet viņš aizgāja mazliet citu ceļu,” par slavenākajiem dzimtas pārstāvjiem stāsta Anna Lazdāne. Dzimtai savs muzejs, skola, iela Šī Latvijā iespējams ir vienīgā dzimta kurai ir savs muzejs. Jau no 1996. gada muzejs iekārtots vienā no 19. gadsimta sākumā celtajām grāfa Plātera-Zīberga muižas ēkām. Šobrīd muzeja ekspozīcija un visi par dzimtu pieejamie materiāli atrodas trīs nelielās telpās. Lai arī šobrīd Skrindu dzimtas muzeja vadītāja ir Anna Lazdāne, muzeja dibinātāja un lielāka krājuma vācēja bijusi Felīcija Serdika - vācu valodas skolotāja un Skrindu dzimtas pētniece. Viņai ar pašu dzimtu gan nav nekādas radniecības tieši tāpat kā Annai. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149727" layoutid="0" layout="" static=""} Anna Lazdāne Skrindu dzimtas muzeja vadītāja Anna Lazdāne ir ne vien šo ģimeni daudz pētījusi, bet redz arī no malas un ir kļuvusi par Skrindu draugu. Un varētu teikt, tādu kā dzimtas kopā saturētāju. Skrindu dzimtas gara darbs ir laikraksts “Drywa”. Tas bija visplašākais un ilgāk pastāvošais laikraksts latgaliešu valodā, izdot to sāka 1908. gadā un bez pārtraukumiem pastāvēja teju desmit gadus. Mācītājs Kazimirs Skrinda bija šīs avīzes redaktors. Viņam palīdzēja arī brāļi un māsa Monika. Avīze iznāca pateicoties ziedojumiem un milzīgam brāļu Skrindu pašu ieguldījumam. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149729" layoutid="0" layout="" static=""} Laikraksts "Drywa" , kura redaktors no 1908. - 1917. gadam bija Kazimirs Skrinda. “Kā redzat avīze bija tā, kas stāstīja par skolu nepieciešamību, nepieciešamību iegūt izglītību. Un tikai izglītots cilvēks spēj radīt zināmas kultūras vērtības,” stāsta Anna. Redzēt nedaudz plašāk un dziļāk, apzinoties ieguldījumu nākotnē Daugavpils goda pilsone, izcilā mākslas pedagoģe Silva Linarte, viena no atpazīstamākajām Skrindu dzimtas turpinātājām, ir arī pati piedalījusies Skrindu dzimtas muzeja tapšanā un arī tagad neizlaiž nevienu šeit notiekošo aktivitāti, kas ļauj noprast, ka dzimtas un tās personību dzīvesstāsti viņai svarīgi. Un tiem ir iespēja dzīvot arī nākamajās paaudzēs. Muzejs ļauj ne vien viņai, bet arī citiem atklāt dzīves laikā neiepazītos Skrindas. Diemžēl dzīves laikā arī pati Silva nepaspēja iepazīt savu tēvu. Toties nesen Silva uzzinājusi, ka viņas tēva brālēns Jāzeps Skrinda pēc studiju uzsākšanas Pēterburgā tur arī palicis uz dzīvi un apprecējies. Otrā pasaules karā pilsētas blokādes laikā bijis atbildīgs jau par visas toreiz jau Ļeņingradas gaisa aizsardzību. Šo stāstu viņa izstāstījusi māksliniekam no Krievijas Duhavinovam, kurš palīdzējis atrast datus un ziņas par radinieku. Šodien, nu jau trešā, ceturtā un piektā Skrindu dzimtas paaudze dzīvo ne vien Vabolē, bet arī citviet Latvijā un tālu aiz tās robežām - Beļģijā, Kanāda, Vācijā. Padomju varas vajāti Otrā pasaules kara beigās daži no viņiem, tāpat kā daudzi citi tautieši, izbrauca un tā arī neatgriezās atpakaļ dzimtenē. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149735" layoutid="0" layout="" static=""} Mākslinieces Silvas Linartes mājas "Skrindas" Vaboles pagastā. Šķiet, viņi visi un ik katrs Skrindu dzimtas pārstāvis esot savā vietā redzēja nedaudz plašāk un dziļāk, apzinoties savas darbības ieguldījumu nākotnē - laikraksta “Drywa” redaktors Kazimirs, publicists un ārsts Antons, mācītājs Benidikts, viņu brāļi kas vietējo ļaužu vidū izcēlās kā prasmīgi saimnieki, skolotāja un vairāku skolu dibinātāja Tekla Dubrovska, Kara akadēmijas dibinātājs Jānis Skrinda, mākslas pedagoģe, gleznotāja Silva Linarte. Šo sarakstu pavisam noteikti varētu vēl turpināt. Tāpat te ir svarīgi pieminēt, ka šodien dzimtas stāstu turpina arī viņu bērni – Daugavpils novada Sporta skolas direktors Jānis Skrinda, Ilūkstes mūzikas un mākslas skolas direktore Ilona Linarte-Rūža, viņas dvīņu māsa, māksliniece un izglītības darbiniece Dace Pudāne, kino režisore Astra Zoldnere un daudzi citi izglītības un kultūras darbinieki Skrindu dzimtas turpinātāji.

Ja pagājušā gadsimta pašā sākumā kāds rīdzinieks būtu izceļojis no Rīgas un pēc 12 gadiem atgriezies, viņš diez vai pazītu šo pilsētu, kas no miegainas un provinciālas pilsētiņas bija pārvērtusies par Eiropas nozīmēs kultūras pilsētu. Tas nav pārspīlēts, jo nepilnu 12 gadu laikā, kopš Rīgas mērs bija britu izcelsmes rīdzinieks Džordžs Armitsteds, pilsēta pārtapa līdz nepazīšanai. Bija tapusi pirmā elektriskā tramvaja līnija, vairs nevelk zirgi šo transportu, bet mums ir moderns satiksmes līdzeklis, ierīkota moderna centralizēta ūdens apgādes sistēma un pilsētniekiem vairs nav pie pumpjiem jāiet grabināt spaiņus; ielas grezno jūgendstila nami, uzcelts mākslas muzejs, Pilsētas teātris, atvērtas 16 jaunas skolas, iekārtoti parki un atvērts Zooloģiskais dārzs ar 88 dzīvniekiem, izbūvēta preču stacija un osta, atvērtas tautas bibliotēkas un tējnīcas, veicināta rūpniecības un tirdzniecības attīstība. Tā ir tikai daļa no paveiktā, ko 11 gados sešos minēšos un 10 dienās spējis izdarīt izcilais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds, kuram 27. oktobrī apritēja 170. dzimšanas dienas gadskārta. Par šo izcilo personību, viņa veikumu un ģimeni stāsts raidījumā Dzimtas saknes. Rīgas pilsētas galvas Džordža Armitsteda (1847-1912) dzimta un tās ieguldījums Rīgas attīstībā - arhitektūras un mākslas, un industriālā mantojuma jomā. Tikšanās ar Rīgas mēra mazmazdēlu Rodniju Redklifu Jaunmoku pilī - bijušajā ģimenes vasaras rezidencē un medību pilī; ieskats “Armitstedu ģimenes relikviju kolekcijā”, kura apskatāmas Rīgas Jūgendstila centrā. Armitstedi ierodas Rīgā Sazarotās un kuplās Armitstedu dzimtas vēsture saistībā ar Rīgu iesākusies 1812. gadā, kad cienījama Īzingvoldas vikāra Džona Viljama Armisteda dēls 27 gadu vecumā, saņēmis savu mantojuma daļu pēc vecāku aiziešanas mūžībā, no Anglijas ar kuģi ieradās Rīgā. Droši vien viņš bija labi iepazinies ar politisko situāciju, jo tas bija laiks, kad risinājās Napoleona karš ar Krieviju. Iespējams, viņš arī zināja, ka Rīgas rāti kopš 1810. gada vada skots Augusts Vilhelms Barklajs de Tolli un ka Rīgā sekmīgi darbojas skotu un angļu tirdzniecības firmas. Viena no tām – „Mitchel and Co” – arī pieņēma jauno atbraucēju darbā. Grūti pateikt, kas pamudināja toreiz Džordžu no Izingvoldas doties uz Baltiju, kur viņam nebija ne radinieku, ne paziņu, bet vēra ņemams ir fakts, ka drīz vien viņš kļuva par firmas "Mitchel and Co" līdzīpašnieku un vēlāk to pārņēma pilnībā. Turīgs būdams, jauneklis drīz tika uzņemts Rīgas Melngalvju biedrībā, taču jau 1817. gadā viņam to nācās pamest, jo Džordžs ieskatījās vienā no bagātākajām Rīgas līgavām – vācbaltu dzimtas mantiniecē Emmā fon Jakobi un Emmas vecāki deva svētību šīm laulībām. Ģimene iegādājās sev namu Mārstaļu ielā 19, kas turpmākos 100 gadus būs saistīts ar Armitstedu dzimtu un kurā 1847. gada 27. oktobrī pasaulē nāks slavenais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds. Skološanās pie Vāgnera un Džeimsa novēlējums Rīgas mērs – tā jau ir trešā Armitstedu paaudze Latvijā, bet Džordžs, kurš ieradās šeit pats pirmais un apprecēja Emmu, kļuva par astoņu bērnu tēvu. Divi gan agri aizgāja mūžībā, bet seši ieguva labu izglītību un spējas attīstīt savus talantus – viņu vidū Džons Viljamss, Džordžs, Džeimss, Marija Anna, Alfrēds un Sesila Evelīna. Dēli studēja gan Rīgā, gan ārzemēs, bet meitas izglītību ieguva mājskolotāju uzraudzībā un kā tas bija pieņemts, notika arī privātstundas mūzikā, kuras meitenēm pasniedza Rīgas pilsētas teātra galvenais diriģents, vēlāk slavenais komponists Rihards Vāgners. Viņa muzicēšanu bija iemīļojušas ne vien Armitstedu meitas, bet arī suns, ņūfaundlendietis Robērs, kurš bieži pavadīja komponistu līdz mājām, bet kad Vāgners, bēgdams no kreditoriem pameta Rīgu, tad Robērs viņu pavadījis arī tālākā ceļā – tiesa – bez saimnieku atļaujas. Nav zināms, kā privātskolotāja pēkšņo pazušanu uztvērušas Armitsteda meitas, bet zināms, ka vecākā meita Mērija Anna vēlāk kļuva par flotes kapteiņa Oto Valdemāra fon Budberga sievu, kā prezidente aktīvi darbojās Rīgas sieviešu apvienībā un tās uzdevumā pārraudzīja Maskavas priekšpilsētas bērnu patversmes darbu. Jaunākais dēls Alfrēds savulaik bija Rīgas biržas komitejas loceklis un Rīgas komercbankas padomes priekšsēdētājs un apprecēja ģenerālkonsula Vērmaņa meitu Mariju. Savukārt viņa brālis Džeimss tā arī palika līdz mūža galam vecpuišos, bija Rīgas biržas komitejas priekšsēdētājs, cilvēks ar dāsnu sirdi, mecenāts, kurš plaši iesaistījās labdarībā, ziedojot ievērojamus līdzekļus anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcas celtniecībai, uzdāvinot Rīgas pilsētas gleznu galerijai savu gleznu kolekciju, kā arī novēlot Rīgas pilsētai 500 000 rubļu, par ko 19. gadsimta pašās beigās - 1899. gadā – tika uzcelta un uzturēta pirmā bērnu klīniskā slimnīca Latvijas teritorijā, kas bija viena no labākajām bērnu ārstniecības iestādēm toreizējā Krievijas impērijā. Kā zinām, tā joprojām darbojas un ir nosaukta Džeimsa Armitsteda vārdā. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146892" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džeimss Armitsteds Džeimsa testamentā rakstīts: “Tam, ko Rīga, kur es lielākoties dzīvoju un kur kaldināju savu kapitālu, iegūs no mana testamenta, jābūt izmantotam vienīgi iestāžu dibināšanai vai uzturēšanai, kas kalpotu nabadzīgajiem Rīgas iedzīvotājiem, labdarībai dažādu tautu un ticības cilvēkiem.” Lūk, kāds godaprāts vadīja šī mecenāta nodomus, kurš šajā pasaulē pavadīja vien 53 gadus, bet paveica tik daudz. Tēvs Džons Viljams Armitsteds un viņa brālis Džordžs Džordžs nolēma no Rīgas aizbraukt jau 19 gadu vecumā un vēlāk kļuva par ievērojamu Britu parlamenta deputātu, savukārt Džons Viljams bija slavenā mēra Džordža Armitsteda tēvs. Kādu laiku arī Džons Viljams darbojās Rīgas biržas komitejā, bet vēlāk kopā ar brāli Džeimsu nodibināja firmu “Armitstead Brothers”. Brāļiem piederēja arī kokzāģētava, papīrfabrika un Dinaburgas - Vitebskas dzelzceļa līnija. 1848. gadā Rīgā plosījās holēras epidēmija, kas izdzēsa daudzu rīdzinieku dzīvības, arī abi vecāki – Džordžs un Emma – aizgāja mūžībā, paliekot neīstenotam sapnim par Anglikāņu baznīcas uzcelšanu. Tomēr dēli šo sapni piepildīja, un jau 1856. gadā šis dievnams vēra durvis. Rīgā tolaik dzīvo kāda neaprakstāmi skaista un arī turīga jaunava no bagātas baltvācu dzimtas. Džons Viljams bija veiksminieks kaut tādēļ vien, ka apprecēja vienu no tā laika skaistākajām jaunkundzēm - pazīstamā manufaktūru īpašnieka Nikolaja Pihlava meitu Karolīni Elizabeti, kuras skaistums nav atstājis vienaldzīgu nevienu. Apburošo sievišķību Karolīne izdevās saglabāt līdz pat sirmam vecumam. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146893" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džordža Armitsteda māte Karolīne Elizabete jaunībā Ģimene apmetās uz dzīvi Mārstaļu ielas nama 2. stāvā un drīz vien tajā ieskanējās arī bērnu balsis - četras atvases ienāca Armitstedu ģimenē – Džordžs, Lūcija, Anna, Fanija un Edgars. Par Džordža Armitsteda kandidatūru balso 67 deputāti Šī jau ir Armitstedu trešā paaudze, kuras likteņi ir bijuši jo dažādi. Ģimenes vecākā atvase - Džordžs Armitsteds dzimis 1847.gada 27. oktobrī un 1901. gadā kļuva par Rīgas pilsētas galvu. Pārlūkojot Armitsteda dzīves gājumu, kļūst skaidrs, kāpēc viņš bija tik izcils mērs. Pirmkārt, viņš ir labi izglītots. 1868. gadā ar izcilību beidz Rīgas politehnikumu un saņem inženiera diplomu. Izglītošanos turpina Cīrihes un Oksfordas universitātēs. Viņam ir liela vadītāja pieredze. Armitsteds dibināja un vadīja Volguntes ķieģeļu cepli (1882–1885), bija Rīgas kaulmiltu fabrikas īpašnieks un direktors (1880–1906), Baltijas celulozes fabrikas līdzīpašnieks un prezidents. Kopš 1892. gada Dinaburgas–Vitebskas dzelzceļa direktors. Rīgas dome 1901. gada maijā Armitstedu ievēlēja par Rīgas mēru. Toreiz balsošana notika ar baltām un melnām bumbiņām un par Armitsteda kandidatūru bija 67 deputāti, bet pret tikai trīs. Pēc ievēlēšanas Džordžs sacīja zīmīgus vārdus: “Kungi, pateicos par atbalstu! Darīšu visu, ko spēju, un pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs.” Un to Džordžs Armitsteds pierādīja ar darbiem. Vanda Zariņa: Galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst Stāstot par Džordžu Armitstedu, vēsturniece Vanda Zariņa iepazīstina ar kādu zīmējumu, kurā Rīgas mēram paklanās strūklakas un pieminekļi. Tas tapis 1904. gadā pēc tam, kad Rīga ieguva centralizētu ūdens apgādi. “Tas bija viens no labākās kvalitātes ūdeņiem visā Eiropā,” tā Vanda Zariņa. Lai arī Armitsteds runājis piecās valodās, nav ziņu, ka runājis latviski, tajā pašā laikā tieši viņš uzaicināja latviešus darboties Rīgas domē, jo redzēja, ka latviešiem ir nākotne, jo latviešu vidū daudz uzņēmīgu cilvēku. Vanda Zariņa ir pamatīgi ir izpētījusi Armitstedu dzimtas vēsturi un arī uzmeklējusi šīs dzimtas atvases ārvalstīs. Pateicoties viņai Latvijā pie lasītājiem ir nomākusi Londonā dzīvojošās un jau 1993. gadā mūžībā aizgājušās Armitsteda mazmeitas Modas Redklifas atmiņas “Baltijas stāsti”, kurā viņa raksta arī par bērnību Rīgā. Džordžs Armitsteds ģimenē pret bērniem bija prasīgs un stingrs tēvs. “Viņš teicis: bērni jāredz, ne jādzird,” atklāj Vanda Zariņa. Līdz brīdim, kad Džordžu Armitstedu ievēlēja par pilsētas galvu, viņš bija veiksmīgs uzņēmējs, taču darbs mēra amatā prasīja daudz laika un uzņēmumus pārņēma viņa dēls Džons Sesils, kas nebija tik veiksmīgs uzņēmējs. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146891" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džordža Armitsteda meita Edīte un mazmeita Moda “1919. gadā, kad varu pārņēma Stučkas valdība, sākās represijas, Džonu Sesilu arestēja un nogalināja. Pietika ar to, ka viņš bija bijušā pilstētas galvas dēls. Viņš nepiedalījās politikā, tikai nodarbojās ar savu biznesu. Armitsteda kundze tajā laikā kopā ar vedeklu slēpās kādā klīnikā. Līdz 1939. gadam Džordža Armitsteda atraitne Sesila dzīvoja Rīgā, tad viņa devās uz Vāciju, kur 1940. gadā mira,” skaidro Vanda Zariņa. “Šo mēru daudzi rīdzinieki zina, tā ir galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst,” uzskata Vanda Zariņa. Kīts Šenons: Viņam bija patiesa sirds – līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām “Mani dziļi iespaidoja tas, ko Armitsteds šeit paveica,” atzīst Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes vēstnieks Kīts Šenons. “Pirmkārt jau, kā viņa laikā mainījās pilsētas vizuālais tēls, kā radās brīnišķīgās jūgendstila ēkas un skaistie parki. Jo vairāk lasām, ko Armitsteds paveicis šeit, gan kā biznesmenis, gan kā mērs, jo vairāk atklājas, ka viņš bija tiešām izcila personība, kas prata pielietot savas tehniskās un biznesa zināšanas, lai veicinātu tirdzniecību pilsētā, bet arī uzlabotu tās infrastruktūru –sanitārie apstākļi, slimnīcas, izglītības iestādes, parki, arī Mežaparks. Viņš bija tiešām cilvēks, kurš lūkojās nākotnē, domājot par pilsētas attīstību, kā arī cilvēku savstarpējo sadarbību, un viņam bija patiesa sirds - līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146514" layoutid="0" layout="" static=""} Armitsteda mazmazdēls Rodnijs Redklifs, uzlūkojot savas dzimtas saknes ir secinājis, ka viņa priekštečiem vienmēr ir bijusi svarīga kalpošana, palīdzēšana citiem cilvēkiem. Viens no Armitstediem Jorkšīrā kalpoja kā mācītājs, bet lai arī pārējie – tai skaitā viņa dēls, kurš pirmais ieradās Rīgā – nebija garīdznieki, tomēr kalpošana un palīdzēšana cilvēkiem vienmēr bijusi dzimtas svarīga iezīme. “Domāju, ka daudzi arī šodien no šīs dzimtas var smelties iedvesmu Jā, viņi bija biznesmeņi, tirgotāji, bet viņiem visiem bija apziņa, ka jākalpo sabiedrībai,” vērtē Kīts Šenons. “Mērs Džordžs Armitsteds to darīja Rīgā, bet viņa tēvocis lords Džordžs Armitsteds, kurš bija dzimis Rīgā, devās uz Lielbritāniju, uz Skotiju, kas ir arī mana dzimtā vieta, un šis Džordžs kļuva par labi pazīstamu politiķi britu sabiedrībā.” Rīga, Rindzele, Jaunmokas Džordža Aritsteda un viņa ģimenes dzīve ir bijusi saistīta ar vairākām vēsturiskam vietām Latvijā, protams, ar Mārstaļu ielu 19, bet arī ar lauku īpašumiem. Viens no tiem – Rindzeles muiža, kur ģimene uzturējās vasarā. Moda Redklifa grāmatā “ Baltijas stāsti” raksta: “Tā bija skaista muiža starp diviem ezeriem, kas pilni ūdensrozēm, un īpaša gaisotne te sāka valdīt ap Jāņiem, kad tika saiņotas un sadalītas dāvanas kalpotājiem, tika aicināti muzikanti no Rīgas, lielajā šķūnī klāja galdus un muižas ļaudis ar lieliem vainagiem un meijām ieradās apsveikt saimniekus. Dega Jāņugunis un ļaudis dziedāja un dejoja līdz rītam.” Vēl mērs 1905. gadā iegādājas namu Pārdaugavā, Brīvzemnieka ielā 7. Tā ir tāda kā brīvdienu māja, no Pārdaugavas uz darbu domē pirmdienu rītos mērs brauc ar tramvaju. Savukārt 1901. gadā pēc Vilhelma Bokslafa projekta tiek uzcelta Jaunmoku pils, kuras saimniecību mērs vada pats. Tā tiek dēvēta par Armitsteda medību pili. Un šī joprojām joprojām ir vienīgā vieta pasaulē, kur vispilnīgāk tiek saglabāta slavenā mēra piemiņa. Plašāks stāsts par Jaunmoku pili raidījumā Latvijas pērles. Dzimta pulcējas Jaunmokās Uz Džordža Aritsteda jubilejas svinībām bija ieradušies arī leģendārā mēra pēcteči. Džordžam un viņa sievai Sesilai, kas nākusi no baltvāciešu dzimtas, bija trīs bērni – Lūcija, Džons Sesils un Edīte. Latvija traģisku likteni piedzīvojušā Džona Sesila bērni Džordžs Ivars un meita Gerda kopā ar sievu izbrauca uz Vāciju, un viņa pēcteči joprojām dzīvo Vācijā – meitai Gerda ir divi bērni – Georgs un Irēna. Bet no Kanādas uz svētkiem ieradās Lūcijas mazmeita Hildegarde ar ģimeni no Kanādas, kā arī arī jaunākās meitas Edītes mazdēls – Modas Redklifas dēls Rodnijs Redklifs kopā ar sievu Džūdiju. Dzimtas saknes visu viņus satika Jaunmokās, slavena mēra darba kabinetā, kas joprojām rada iespaidu, it kā Džordžs tikai uz brīdi būtu kaut kur aizceļojis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146950" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Karolīne, Feldta (no kreisās), Betīna Franckī, Ūve un Hildegarde Feldti, Rodnijs un Džūdija Redklifi Rodnijs Redklifs ir Džordža Armitsteda mazmazdēls , kurš attiecības ar savu senču zemi uztur pastāvīgi. Savukārt Hildegarde Feldta kopā ar vīru Ūvi šeit nav bijusi 20 gadus, bet meitas Betīna un Karolīne Latvijā ir pirmo reizi. Te jāpiemin, ka Džordža vecākā meita Lūcija apprecējās ar Hermanu fon Betiheru, viņiem bija četri bērni, no kuriem jaunākā meita Ērika apprecējās ar arhitektu Maksi fon Briskornu un šajā laulībā arī piedzima Hildegarde, kā arī vēl divi bērni – Guntars un Benigna. “Mana mamma nodzīvoja gandrīz līdz 103 gadu vecumam un, protams, viņa daudz stāstīja par savu vectēvu,kurš bija stingrs angļu vīrs ar principiem, ka bērni ir jāredz, nevis jādzird un viņai tas sagādāja zināmas ciešamas, jo mana mamma bija ļoti dzīvelīgs bērns,” stāsta Hildegarde Feldta. “Un viņa arī ar lielu prieku atcerējās skaistos Ziemassvētkus ar saviem vecākiem Spirgus muižā netālu no Tukuma, kur viņi dzīvoja. Tur vienmēr bija liela egle rotāta ar simtiem svecīšu, un visiem kalpotājiem vienmēr zem egles bija saliktas dāvanas. Tad tika atvērtas lielās istabas durvis un katrs varēja saņemt viņam sagatavoto. Tādas brīnišķīgas bērnības atmiņas.” “Mūsu ģimene pirms kara pārcēlās un nelielu ciematu Rietumvācijā un tie bija ļoti grūti laiki pēc aizbraukšanas no Baltijas. Mēs sākām dzīvi pavisam mazā garāžā, ko mans tēvs, arhitekts būdams, centās piemērot dzīvošanai,” stāstījumi turpina Hildegarde Feldta. “Un kad mēs atgriezāmies no skolas, mēs nevarējām iet mājās iekšā, bet mums bija katram jāpaņem ķieģeli, kas tika izgatavots no māla, un jānes apdedzināt. Un tā katru dienu – ķieģelis pēc ķieģeļa, lai varētu uzcelt mājas sienas. Tas bija neliels ciemats starp Braunšveigu un Hanoveri. Manai māsai tad bija četri, es četrus gadus vecāka par viņu un mūsu brālim bija seši gadi.” Māju sajūta, iepazīta caur stāstiem Betina Franckī, dzimusi Feldta, un Karolīne Feldta Latvijā viesojas pirmo reizi un atzīst, ka ir daudz iespaidu. “Kad ar lidmašīnu ieradāmies Rīgā un es ieraudzīju Rīgu, es tiešām sajutos tā, it kā būtu ieradusies mājās – tik daudz stāstu biju dzirdējusi no savas vecāsmammas. Gleznas, ko redzam šeit, Jaunmokās, ir mums pazīstamas un tuvas, arī mēbeles mums atgādina šos stāstus,” atzīst Betina Franckī. Viņai piekrīt arī Karolīne Feldta, bilstot, ka Latvijā piedzīvo māju sajūta, pateicoties vecāsmammas un mammas stāstiem. “Mēs izaugām Vācijā un piedzimām Vācijā, bet mēs pavadījām daudz laika ar saviem vecvecākiem un burtiski uzsūcām no bērnības tos stāstus, tās tradīcijas, kas ir nākušas no seniem laikiem. Tie ir stāsti, ko vecāmamma un mamma statījusi – par to, kā vecāmamma ir dzīvojusi Spirgus muižā, kas ir bijusi tik jauka,tur bija dzīvnieki, daba – un arī šeit, šajā pilī, mēs sastopam mūsu vēsturi,” Betina Franckī. “Protams, jūs varat sacīt, ka mēs esam ne īsti briti ne īsti vācieši – jo tik tiešām no vienas puses mūsu dzimtā ir baltvācieši, no otras – briti. Es varu justies vairāk kā brits, jo esmu dzimis Lielbritānijā. Bet, kas ir interesanti, ka attiecībā uz tradīcijām, neatkarīgi, vai tā bija Vācija, kā Hildegardei, vai Londona manā gadījumā, mūsu mājās bija tās pašas tradīcijas,” sarunā iesaistās Rodnijs Redklifs. “Jā, praktiski tās bija tās pašas tradīcijas – arī, kas attiecas uz svētku svinēšanu – mana mamma cepa pīrādziņus un lielu kliņģeri, kas rotāts ar augļiem un rozīnēm iekšā. Tāds vienmēr tika cepts dzimšanas dienā,” atminas Hildegarde Feldta. “Hildegardei nesen palika 80 gadu, un viņa ir vienīgā no mazmazbērniem, kas ir dzimusi Rīgā. Bet vai jūs zināt, kas notika vakar? Mēs tikām vesti uz kādu vietu, kur paēst Rīgā pusdienas, vieta tika izvēlēta nejauši, tā ir kafejnīca “Buberts” , un iedomājieties tikai- izrādījās, ka tā atrodas māja, kur Hildegarde ir dzimusi. Tas bija šoks,” piedzīvoto stāsta Rodnijs Redklifs. Bet ja jau par ēšanu un kūkām, izrādās Armitstedu mājā iecienīta bijusi Aleksandra kūka. “Mana mamma to gatavoja, kad vien bija iespēja. Pēc kara gan daudz iespēju nebija, bet kad tika dabūti milti un džems, tad tie bija īsti svētki – katrs dabūja tikai pa vienam gabaliņam, bet visi bija laimīgi. Es gan pati to nekad neesmu gatavojusi. Vajadzēs pamēģināt,” tā Hildegarde Feldta. Aleksandra kūka bija izcepta arī Jaunmoku pilī par godu Džordža Armitsteda 170. dzimšanas dienai. Pirms ķertie pie kūkas, pils Baltajā zālē vēl notika grāmatas “Džordžs Armitsteds – Rīgas Goda pilsonis” atvēršanas svētki, bet augšējā stāvā atklāja arī Hildegardes Feldtas gleznu izstāde. Katram darbam, ko māksliniece radījusi, ir savs stāsts, saistīts ar Kanādu, Vāciju vai arī Latviju.

Saruna varēja notikt daudzviet pasaulē, bet tā notika, ka ar Jurjānu dzimtu Dzimtas saknes satikās „Jurjānu sapulcē” Jūrmalciemā. Ceļu Latvijas Radio stāstīja māksliniece Kristīne Jurjāne, kura saimnieko Jūrmalciema mājā, no Latgales bija braukusi viņas māsa māksliniece Ieva Jurjāne, no Rīgas – brālis Pāvils Jurjāns, radi – arī no Amerikas, bet visus kopā turēja tēvs – gleznotājs Juris Jurjāns. Klātesoša sarunās arī mamma – gleznotāja un pedagoģe Aija Jurjāne (1944-2015), kura nu jau mūžībā, kā arī tālāki un tuvāki senči – Jura Jurjāna tēvs Pēteris – saukts Divitāvs, un Aijas tēvs – Pāvils Zīle (1901-1960), saukts Papiņš. Jaunā paaudze arī ir klātesoša, gan runājot, gan vairāk klausoties. Jurjānu dzimtā stāsta leģendas no paaudzes paaudzē, tajā dominē radošais gars un arī pedagoģijas gēns. Mijas smiekli, ironija, pašironija, arī par nopietniem notikumiem. Piemēram, par kādu zādzību… Zagļi Jurjānu mājās pabijuši pāris reizes, bet ģimene uz to raugās ar ironiju, jo sudraba biķerīti, no kura iepriekš dzerts, nav paņēmuši, bet pašu dzērienu gan. “Bija kādi desmit dažādi konjaki. Tie bija paņemti. Tas bija sociālisma laikā. Man bija laimējies nopirkt divus pārus čehu kurpju, līdz tam staigāju Daugavpilī ražotās. Par to gan man bija dziļas skumjas. Tad vēl bija krustiņi, domāju meitenes paaugsies..., un Šveices pulkstenītis, zelta. Nebija izaugušās, lai varētu atdot viņām...” tā Juris Jurjāns un kāds no šodienas skatupunkta piemetina, ka nevajag vilcināties ar dārgajām dāvanām. Smiekli un jautrība pavada stāstus par vārdiem, kādi doti bērniem, kas patiesībā ir meklējami Jurjānu plašajā dzimtas kokā, smiekli un jautrība mijas epizodē par Jura Jurjāna darbnīcas vietas izvēli Rīgā. Dzimtas koks Jurjānu dzimtas koks ir sens, varens un plašs un saistās ar labi zināmajiem mūziķiem brāļiem Jurjāniem. “Vecākais, kas man zināms, mūziķiem tēva brālis bija, viņš bija studējis Pēterburgā par ārstu. Manā mātes līnija ir poļu šļahta, daži vagari ir senčos, kādi diezgan nelietīgi, ir arī zviedri. Līdz ar to esam tīri latvieši,” stāsta Juris Jurjāns. Bet par pašu dzimtas koka veidošanu ir atkal teju neticams stāsts. “Pirms 40 gadiem es gribēju savu mīļoto iepriecināt, nopirku platīna gredzenu ar briljantiem. Atnāca brīvestības laiks, es iedevu gredzenu ekspertīzei un izrādījās, ka tas ir sudraba ar prastiem akmentiņiem. Piezvanīju, sameklēju, teicu, lai dod citu vietā, man atbildēja, ka tas nav iespējams. Tā kā viņa strādāja arhīvā, viņa teica, vai var kaut kā revanšēties. Tad sāka pētīt. Un es samierinājos,” atklāj Juris Jurjāns. Bet no Amerikas atbraukusī radiniece Biruta Zommere, Pāvila Zīles krustmeita, stāsta atmiņu stāstu no 40. gadiem. “Kad kāpām uz kuģa, brāļi un tēvs palika Latvijā. Tikai mana vecākā māsa, es un māmiņa, mūs tēvs uzlika braukt uz Vāciju pārlaist karu. Stāsti bija, ka Elza bija aizvesta uz Kurzemi un viņai piedzimusi meitenīte Aija, un viņi gulējuši šķūnī un likusi mazo Aiju vanniņā, lai drošāk, jo tas sargā no lodēm," atminas Biruta Zommere. Māsas Kristīne un Ieva un brālis Pāvils Kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne šobrīd strādā pie jauniem iestudējumiem Vīnē kopā ar Alvi Hermani un Cīrihē. Kopā ar Dāvi Sīmani veido filmu par Žani Lipki. Viņas spilgtākie darbi ir Bizē “Karmenas” iestudējums un Hendeļa "Akīda un Galateja" Operā, balets “Bīstamie sakari”, izrādes “Revidents”, “Latviešu stāsti”, “Brodskis un Barišņikovs” Jaunajā Rīgas teātrī. Viņa daudz strādā kopā Alvi Hermani Latvijā un daudzviet pasaule. Māsa māksliniece Ieva Jurjāne ir režisora Viestura Kairiša dzīvesbiedre un abi daudz arī kopā strādā, veidojuši izrādes, operas, filmas Viens no ļoti spilgtiem piemēriem ir filma “Melānijas hronika”, kuras māksliniece ir Ieva Jurjāne.  Dzimtas vēsturē glabājas daudz piemiņas lietiņu, iezīmētu, iegleznotu, iefilmētu. Abas māsas ir lepnas, ka izdodas filmās iemūžināt dzimtas mājas. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143173" layoutid="0" layout="" static=""} Vēl kāda piezīme – abas meitenes kādreiz dziedājušas “Dzeguzītē”, brālis Pāvils pretojies tam. Taču viņš ir dziedājis J. Mediņa skolas zēnu korī un piedalījies operas "Mazais skursteņslauķis" iestudējumā, bet Radioteātrī "Vinnija Pūka" iestudējumā. Brālītis Pāvils vienīgais izteikti eksaktais ģimenē. Bet ģimenes sanākšanā spēlē klavieres un uzdzied. Viņa dzīves mīlestība ir matemātika un informātika. “Esmu mazliet pārsteigts, ka bērnībā netiku vardarbīgi stumts mākslas virzienā. Tēvs saka, ka tas ir apzināti, lai vismaz viens prātīgs cilvēks būtu ģimenē,” mazliet ironiski bilst Pāvils Jurjāns. “Mana interese par matemātiku tika pamanīta agri, tika gādātas grāmatas. Grāmatas vispār tika gādātas ļoti daudz, visu laiku viņas parādījās, laikam tā bija tradīcija katru nedēļu iepirkt pa divām, trim grāmatām. Parādījās arī visādas matemātikas grāmatas. Apsēstība, nemiers mums ir kopīga īpašība. Kaut ko gudrot. Kaut ko vajag īstenot, vienalga, vai tam ir cena veselība, vai bezmiegs, kaut kāda nepārvarama apsēstība tiklīdz kaut kas ieņemts galvā, ka to jāīsteno.” Stāstiņi ap Melngalvju namu “Aijas tēvs Pāvils bija kopā ar Voldemāru Pūci radiofonā, kad Pūce nokrita no lifta. Viņi gāja apsargāt, lai neizlaupa Radiofonu. (Stāstu par šo atgadījumu var noklausīties raidījumā Reiz radio.) Ja runā par pirmo radiofonu. Mans tēva brālis Jānis bija radio inženieris. Kad Radio atradās Melngalvju namā, viņš bija pēdējais cilvēks, kas pameta Melngalvju namu 1944. gadā, izlīda pa ventilācijas trubām. Viņš uzlika “Dievs, svētī Latviju”. Tāpēc neuzdrošinājās atgriezties Latvijā, ka neizsūta uz Sibīriju. Tad viņš bija ielicis ugunsdrošā seifā Melngalvju nama pulksteni. Izvadāja uz Ameriku, kad atgriežas Latvijā pēc 90. gada, nodeva atpakaļ,” atmiņās dalās Juris Jurjāns. Savukārt Jura Jurjāna māsa Ināra Dzene bija viena no atjaunotā Melngalvju nama projektētājām. “Ap Melngalvju namu ir tāds labs stāstiņš, ko esam piedzīvojuši,” rezumē Juris Jurjāns. Papiņš Aijas Jurjānes tēvs Pāvils Zīle bija filmas “Kaugurieši” direktors. Viņš strādājis kinostudijā kādā administratīvā amatā, bet savulaik bija beidzis Zeltmata kursus. Ģimenē saglabājušās bildes, kur viņš nogrimējies un pārģērbies par kādu večiņu. “Elza, mammucīša mamma, bija grāmatvede kinostudijā,” bilst Kristīne Jurjāne. “Papiņš bija klāt, kad kaugurieši tika filmēti. Mūsu mamma Aija un vecāmāte Elza ir iefilmējušās masu skatos "Kauguriešos". Bija stāsts, ka direktors “īsti nefunkcionēja” savā amatā. Pāvils Zīle sevi darbīgi bija parādījis uz laukuma, tā nokļuva direktora vietā.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143174" layoutid="0" layout="" static=""} Papiņš visu mūžu spēlējis teātri. Bijis skatuves meistars Dailes teātrī. “Kā bērns atceros, ka viņš manas krustmātes kāzās ieveda istabā zirgu,” piemetina Biruta Zommere. "Tā bija performance un scenogrāfija," piemetina citi sarunas dalībnieki. Scenogrāfijai, kostīmiem un performancēm un mākslai ir liela nozīme šajā dzimtā. Ir arī kāds stāsts par to, kā Papiņš ar režisoru Eduardu Smiļģi devušies mājās uz Pārdagavu pēc izrādēm. “Papiņš ar Elzu dzīvoja Dārtas ielā Pārdaugavā, viņš strādāja par dekoratoru pie Skulmes (Oto) Dailes teātrī, vakarā viņam bija reizēm jāgaida Smiļģi, lai ietu mājās, jo dzīvoja blakus. Smiļģis mēdza aizkavēties. Kaut kādu iemeslu dēļ Pāvils tomēr viņu gaidīja, un viņi gāja ar kājām pāri tiltam ar mājām. Mamma stāstīja, ka rotaļājusies ar Smiļģa meitu Aiju,” atklāj Ieva Jurjāne. Juris Jurjāns Juris Jurjāns teicis: “Māksla ir mana dzīve. Es to jūtu katru dienu; tā ir ne vien mana profesija, bet arī aicinājums. Es neciešu vardarbību un depresīvas izpausmes mākslā. Es gribu, lai mani darbi dod prieku un spēku ikdienas dzīvei.” Juris Jurjāns ir Mākslas akadēmijas pasniedzējs un profesors, daudz piedalījies izstādēs, viņam bijušas 30 personālizstādes un Jura Jurjāna darbi atrodami Valsts Mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Tretjakova galerijā Maskavā, vairākos Krievijas un Ukrainas muzejos. Privātkolekcijās Latvijā, Krievijā, Beļģijā, Zviedrijā, Vācijā, Kanādā, ASV, Japānā, Francijā, Somijā, Igaunijā, Anglijā, Norvēģijā un citur. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143170" layoutid="0" layout="" static=""} Jura Jurjāna dzīvē sava loma bijusi arī baletam – to viņš dejojis bērnībā. Mamma Aija Jurjāne meitām vienmēr atgādinājusi, ka staltā iznešanās viņām no Jura. Meitas savukārt atminas, ka mazas būdamas nav gājušas bērnudārzā un sabiedrība, kuru satikušas, bijusi ierobežota, tāpēc šķitis normāli, ka tēvs ģērbjas oranžās brezenta biksēs un ap kaklu sien lakatiņu. Nekad viņam nav uzvalka. Tikai vēlāk uzzinājušas, kā ģērbjas citi vīrieši... Oranžās bikses bijušas no buru audekla. Un Jurim ir savs stāsts par tām, kas saistās ar darbu padomju laikā “Ziemeļblāzmā”, kur strādājis par mākslinieku. Viņš uz šī buru audekla rakstījis vajadzīgos saukļus un kad tie bija nostāvējuši pāris gadus ārā, tad tas brezents bija mīkstāks palicis. Nomazgājis krāsu un šuvis bikses. Mākslas gēns “Manai mātei bija brīnišķīga krāsu izjūta. Viņa bija audēja. Tautas daiļamata meistare Jūlija. Gan es, gan meitas to mantojušas,” bilst Juris Jurjāns. “Abas vecāsmammas bija prasmīgas rokdarbnieces – Jura mamma bija audēja, mammas mamma Elza bija adītāja, viņa adīja brīnišķīgas jakas uz pasūtījuma ar izšuvumiem,” atklāj māsas Jurjānes. Ģimenē ir Elzas adītā jaciņa un cepurīte, ar kuru vienmēr nāk bērni mājās no dzemdību nama. Tā tiek uzvilkta tikai uz to mirkli, kad nāk mājās. Visiem Jurjānu ģimenes bērniem, kad pasaulē nākuši viņu bērni, komplektiņš iedots uz to īso mirkli, kamēr jaundzimušais pārbrauc mājās no dzemdību nama.  

“Mūsu dzimtā teātrnieki bijuši ļoti sen. Papiņa tēvs Augusts Ķimelis ir bijis muzikants un dziedātājs un acīmredzot runas vīrs, staigājis arī pa kāzām kā aktieris,” par savu dzimtu raidījumā Dzimtas saknes stāsta Māra Ķimele. “Papiņš Vilis Ķimelis bija aktieris Jaunatnes teātrī, bet vecāmamma pa Lāču līniju, kas ir Liepiņa, bija režisore, kas, manuprāt ir ļoti rets gadījums. Tik senā laikā sievietes vispār bieži nestrādāja, kur nu vēl par režisori. Viņa bija aktīva un zinātkāra, viņa aizbrauca uz Berlīni, iepazinās ar laika avangardistiem, ar jaunā teātra aizsācējiem. Ar Brehtu [Bertoldu] nopietni ir kopā strādājusi. Jaunībā sēdēju Jēkaba ielas bibliotēkā [viena no ēkām, kurā kādreiz atradās Latvijas Nacionālā bibliotēka] un pētīju žurnālus. Mani iepriecināja, ka vecmamma ļoti labi rakstīja, viņai bija labi raksti par tālaika Eiropas teātri, kvalitatīvi un gudri. Es viņu pazinu kā vecmammiņu, kā vecmammiņa viņa bija diezgan nešpetna, tādēļ šķita interesanti uzzināt, kāda viņa bija kā radošais cilvēks.” Pašlaik Kaselē (Vācija) muzeja “Grimmwelt” telpās prestižajā mākslas izstādē “Documenta 14”, kuru Vācijas prese dēvē par „Mākslas olimpiskajām spēlēm” pirmo reizi vienkopus izstādīti Annas Lācis jeb Asjas oriģinālie materiāli no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma Māras Ķimeles privātās kolekcijas, Valtera Benjamina arhīva (Berlīne), Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva un Krievijas arhīviem. Izstādi papildina arī tās kuratora Andra Brinkmaņa uzkrātie materiāli – A. Lācis publikācijas un 1920. gados izdotie konstruktīvisma perioda žurnāli un grāmatas. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138976" layoutid="0" layout="" static=""} Un šī ekspozīcija arī Latvijā aktualizē teātra režisores un skatuves mākslas teorētiķes Annas Lācis personību un dzimtu. Raidījumā Dzimtas saknes stāsts par viņas vīru Jūliju Lāci, publicistu, rakstnieku un sabiedrisko darbinieku, par meitu Dagmāru un viņas vīru Vili Ķimeli Jaunatnes teātrī, par mazmeitām režisori Māru Ķimeli un vēsturnieci Gundegu Ķimeli un un par Jūlija Lāča meitu laulībā ar Rūtu Skujiņu – Lalitu Muižnieci, kura ir dzejniece, folkloriste, valodniece , Rietummičiganas emeritētā profesore. Par dzimtu stāsta Māra Ķimele, Gundega Ķimele un Lalita Muižniece, stāstā par Jaunatnes teātri palīdz teātra zinātniece Silvija Geikina. Savukārt žurnāliste Ruta Rikše, Latvijas Radio arhīvā ir sameklējusi ierakstus ar ļoti svarīgām balsīm.  Jūlijs Lācis – vismīļākais tētis Jūlijs Lācis – latviešu žurnālists, literāts, sabiedriskais darbinieks, izdevumu “Jaunākās Ziņas” un “Atpūta” līdzstrādnieks. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Tautas saeimas deputāts, arī ministrs. “Man bija pieci gadi, kad tēvu apcietināja, jūnija izveda, decembrī viņš jau bija miris. Mēs par to nezinājām. Dagmāra bija pirmā, kas bija uzzinājusi par šo it kā nāves datumu,” stāsta Lalita Muižniece. “No mana piecgadīga bērna atmiņām viss, ko varu teikt, ka man bija vismīļākais tētis. “Mammiņai [Dagmārai] arī vismīļākais bija tētis,” piebilst Māra Ķimele. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138977" layoutid="0" layout="" static=""} Attēla: Annas un Jūlija meita Dagmāra ar pusmāsiņu Lalitu un tēvu Siguldā 1940. gada septembrī dažas dienas pēc atgriešanās no Maskavas, kur viņa pavadījusi trīspadsmit gadus.  Foto no archiv.org.lv/ Māras Ķimeles arhīvs. Kāda bija oficiālā apsūdzība Jūlijam Lācim? “Varbūt mana māte zināja, bet viņa atsacījās par šo laiku runāt. Es zinu tikai to, kas vēlāk parādījās presē,” norāda Lalita Muižniece. “Kad jau biju ASV, man atrakstīja kāds Upītis, kas bija strādājis Izglītības ministrijā kopā ar tēti 1940. gada. Viņš rakstīja, ka pēc viņa domām, Jūliju Lāci apcietināja tāpēc, ka tad, kad viņš kļuva par izglītības ministru, bija pavēles visu iepriekšējo literatūru noslaucīt, un viņš sācis protestēt. Vienu reizi, otru. Un tad 7. janvāra naktī..., nākama rītā viņš darbā neatgriezās. Bet tās ir viena cilvēka atmiņas. Esmu manījusi arī citas līdzīgas versijas. Kura ir patiesība. Varbūt visas.” “Oficiālajā apsūdzībā vēl ir tas, ka “Jaunākajās Ziņās” un “Atpūtā”, kad viņš tur strādāja, ir publicēti raksti, kas nomelno Padomju Savienību,” skaidro Māra Ķimele. Anna Lācis – šerpa vecmāmiņa, filozofa Valtera Benjamina ietekmētāja Jau sarunas sākumā Māra Ķimele min, ka vecmāmiņa bijusi nešpetna, to apliecina arī māsa Gundega. “Egoistiska, ļoti šerpa, pieprasīja uzmanību pret sevi, visādos veidos pakalpot viņai: ēst gatavot, acīs zāles pilināt, Raihītim kājas siltā ūdenī mazgāt,” atmiņās par vecmāmiņu dalās Gundega Ķimele. “Raihītis ir Annas Lācis otrais vīrs Bernhards Raihs, brīnišķīgs profesors no Vīnes, kurš devās Asjai [Annai] līdzi visās gaitās uz Padomju Savienību, uz Maskavu, kur satikt Asju aizbrauca arī filozofs Valters Benjamins,” stāstu par ģimeni turpina Māra Ķimele. “Tādā duelī Asju sev izcīnīja Raihs. Viņi kļuva par dzīves biedriem uz atlikušo mūžu, izņemot tos desmit gadus, kad abi atradās apcietinājumā lēģerī – vecmamma Karagandā, Raihītis visbriesmīgākajā Staļina koncentrācijas nometnē ar numura zīmi bez uzvārda. Viņš bija ebrejs un viņu apsūdzēja kā vācu spiegu, Anna Lacis – jo latviete. Tad [ 1938. gadā] visus latviešus Maskavā apcietināja no apkopējas līdz komisāram.” Gundega Ķimele stāsta, ka visvairāk no vecmammas šerpās dabas ģimene dabūjusi ciest viņu mamma Dagmāra – Annas Lācis meita. Viņai nācies skriet pusdienas laikā mājās ēst gatavot un citādi pakalpot. Dagmārai mammas pietrūcis bērnībā, viņa gandrīz vienmēr bijusi prom, tāpēc nācies palikt pie svešiem cilvēkiem, jā, tie bijuši Annas Lācis draugi, sākot ar Linardu Laicēnu, kas viņu pieskatījis, bet mazajai meitenei svešinieki. Kad Anna Lācis atgriezās Latvijā, viņa strādāja Valmieras teātrī. No 1948. gada Anna Lācis strādāja Valmieras teātrī, bija tā galvenā režisore (1950–1957). {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138971" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Anna Lācis (centrā), kreisajā pusē režisors Ž. Vīnkalns un labajā - aktieris E. Kagainis. Foto no valmieraszinas.lv/ Valmieras muzeja krājums. “Viņai nebija tiesības strādāt, bet uz ielas bija satikusi Andreju Upīti. Visi jau zināja, ka tiem, kuri atgriezušies no izsūtījuma, nebija tiesības dzīvot Rīgā. Andrejs Upīts viņu iekārtoja Valmieras teātrī, kaut viņa nedrīkstēja strādāt, tas bija ideoloģiskais darbs. Ir grūti saprast, kādas mokas viņi izgājuši, cik ļoti bija iebiedēti, bailes visdziļākajā šūnu līmenī,” bilst Māra Ķimele. Literatūrzinātnieces Beata Paškeviča pēta Annas Lācis devumu, viņas teiktais palīdz noskaidrot Annas Lācis nozīmi Eiropā un attiecībās ar Eiropas intelektuāļiem. Taču stāsts sākas ar kādu personisku epizodi, kas risinājusies Kapri salā, kur Anna Lācis iepazinusies ar filozofu Valteru Benjaminu. “Valters Benjamins tajā brīdī strādā pie disertācijas par baroka drāmu un pēkšņi viņa dzīvē parādās cilvēks, kas reāli strādā ar teātri, bet kuram ir pilnīgi savādāks priekšstats par teātri un citi uzskati par teātri, nekā Valters Benjamins ir izdomājis savā galvā,” atklāj Beata Paškeviča. “Anna Lācis ir teātra režisore, tomēr ļoti svarīga persona, pētot dažu vācu intelektuāļu daiļradi. Bez viņas nekādi neiztiek pasaulē. Viņa ir vairāk zināma šajā kontekstā varbūt ne tik daudz Latvijā, kā Eiropā un pasaulē šajā kontekstā. Pirmkārt tā ir Valtera Benjamina pētniecība, viņš ir atzīsts vācu ebreju cilmes filozofs. Anna Lācis arī šajā kontekstā parādās, bet interesantā gaismā - kā Valtera Benjamina ietekmētāja. Tas viņai kā sievietei ir ļoti interesants fenomens, jo sieviešu ietekme – ne tikai erotiski vilinošā, bet arī ideju un uzskatu paudējas ietekme ir būtiska un modernajā 20. gadsimta beigu kontekstā ir no jauna atklājama un būtiski svarīga.” Dagmāra un Vilis – Ķimuļi nevis Ķimeļi Kā liecina Silvijas Geikinas rakstītais grāmatā par Jaunatnes teātri, bez Jūlija Lāča personiskās iniciatīvas Jaunatnes teātris nemaz nebūtu nodibināts. Dagmāra Lāce un Vilis Ķimelis satikās Jaunatnes teātrī. “Radinieki ir izpētījuši, ka esam nevis Ķimeļi bet Ķimuļi,” atklāj Māra Ķimele. “Ķimulis ir tāds mazs putniņš, kuram otrs nosaukums ir dadzītis. Papiņš sauca mammu par Dadzīti, jo Dagmāra, izrādās uzvārds arī ir dadzītis.” “1940. gadā, kad Dagmāra atbrauca no Maskavas, es ieraudzīju, ka man ir vēl viena māsa, bez manas mazās māsa Māras. Ilgu laiku tā arī palika, tad daudzus gadus vēlāk satikāmies ar Dagmāru jau pieaugušas un es uzzināju tālāk tos stāstus par Ķimeļu dzimtu,” stāsta Lalita Muižniece. 1944. gadā Rūta Skujiņa ar meitām Lalitu un Māru devās trimdā. Taču Lalita Muižniece stāsta, ka vēl pirms aizbraukšanas ir tikusies gan ar Dagmāru, gan ar viņas mazajām meitiņām – Gundegu un Māru. Nākamā tikšanās ar Dagmāru bijusi jau 70. gados, kad Lalita nolēmusi uz Latviju atvest savas meitas, lai parādītu, kā šī zeme ir patiesībā, ne tikai nostāstos un atmiņās. “Tad satikāmies arī ar Dagmāru, bija prieks redzēt, ka no kautrīgās meitenes bija izveidojusies pašapzinīga sieviete,” bilst Lalita Muižniece. “Mums bija ļoti krietni vecāki, godīgi čakli, tas pāriet mantojumā,” savus vecākus raksturo Gundega un Māra Ķimeles. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138978" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Vilis Ķimelis Par tēti, jeb kā pati viņu dēvē, papiņu aktieri Vili Ķimele bilst, ka viņš bijis ārkārtīgi jauneklīgs, izskatījies jauns vēl līdz 50 gadiem, tādēļ viņam bija problēma, kura visiem jauneklīgajiem aktieriem un aktrisēm, ka nevar pāriet uz mātes un tēvu lomām, nevar spēlēt vecāko paaudzi. Savukārt Gundega Ķimele norāda, ka tētis bijis labs aktieris, bet vēlējies arī jaunajiem dot iespēju, tāpēc, kad pavērsās iespēja kļūt par direktora vietnieku, viņš aizgāja no aktiera darba. “Lāču - Ķimeļu dzimtu ir unikāla, atšķirīga no citām. Pasaulē ne mazums ir aktieru un rakstnieku dzimtas, kur bērni turpina vecāku profesiju. Šī dzimta, sākot ar Annu Lāci, vēlāk Dagmāra un Vilis Ķimelis, viņi ir jaunu, nebijušu ceļu aizsācēji,” vērtē Silvija Geikina. “Anna Lācis ir jaunas teatrālās izteiksmības meklētāja. Mani fascinē kā Anna Lācis Orlā darbojusies ar bērniem bezpajumtniekiem. Tā nebija tikai laika pavadīšana kopā, bet iepazīstināšana ar mākslu. Šis ir gadījums, kad māksla palīdz cilvēkam ne tikai garīgi, bet arī fiziski izdzīvot. Dagmāra un Vilis Ķimeļi ir bijuši pie Bērnu un jaunatnes teātra dibināšanas. Dagmāra Lācis kā politiskā audzinātāja, kas daudz stāstīja par mākslu un Maskavu, un Vilis Ķimelis, kā pirmo lielo lomu attēlotājs. Kā pirmais Buratino. Radošiem cilvēkiem, kas no sirds velta sevi mākslai, bieži iznāk ģimenei pāri nodarīt. Arī Dagmāras un Viļa gadījumā. Viņiem nebija laika apprecēties, bija satuvinājušies, iemīlējušies, bija mēģinājumi, Dagmārai savas nodarbības, nebija minūtes, kad aiziet uz dzimtsarakstu nodaļu. Mākslas mīlestība un atdeve darba, tā nāk no Annas Lācis caur ģimeni. Mārai [Ķimelei] arī pirmā vietā māksla, teātris, viņa turpina jaunu ceļu meklējumus. Tas man patīk šajā ģimenē. Viņi nav turpinātāji, viņi ir pirmatklājēji.”  Bet dzimtā ir ne tikai teātrnieki. Ja runā par Lāču – Ķimeļu dzimtu “paplašinātajā variantā”, kā bilst Māra Ķimele, tad minans arī tēva brālēna dēls dzejnieks Māris Melgalvs. Arī Lāču dzimtā ir talantu pēctecība - Lalita Muižniece ir ne vien profesore un valodniece, bet arī dzejniece, un viņas meita ir dzejniece un gleznotāja. Savukārt Lalitas māsa, arī Māra, ir talantīga rakstniece, viņai ir tēva iedzimtais talants.