Podcasts about jaunz

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jaunzēlandes rakstniece Elizabete Katone par romānu "Spīdekļi" saņēma Bukera balvu, kad viņai bija tikai 28 gadi. Romānā ir 12 nodaļas, 12 spīdekļi, katram ir kaut kas slēpjams, 12 zodiaka zīmes. Alkatīgs un negausīgs 19. gadsimta otrās puses zelta drudzis Jaunzēlandē. Tas, kas notiek kosmosā, atspoguļojas arī uz zemes, bet romānu "Spīdekļi" ir aizraujoši lasīt arī tad, ja astroloģija neinteresē nemaz, jo tas ir vēsturisks piedzīvojumu romāns ar detektīva elementiem. Eleonoras Katones romāns "Spīdekļi" sākas ar tēlu karti, bet tur ir arī slepena padome, kas sanāk viesnīcā "Kronis", avarējusi barka "Dievpalīgs", 12 vīru, kuri īpaši zīmīgi sasveicinās zeltraču pilsētiņas ielā, bet tajās parādās tikai dažas sievietes… Eleonoras Katones romānu "Spīdekļi" no angļu valodas tulkojusi Māra Rūmniece, izdevis "Aminori". Raidījumu atbalsta:

Gada pirmajā raidījumā kā allaž iepazīstam šī gada putnu! Kur tas sastopams, kāds ir tā dzīvesveids un ar ko īpašs un neparasts putnu pētniecībā tieši šis putns? Stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs Oskars Keišs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības Cēsu grupas organizatoriskā vadītāja Agnese Gaile. Mājas strazds ir 2025. gada putns Latvijā. Parasts putns, taču jau 50 gadus to skaits Eiropā sarūk. Šie putni mīt arī Ziemeļamerikā un Jaunzēlandē, kur jūtas labi, bet tur tā ir invazīva suga. Pie mums šo putnu skaits samazinās. Tāpat ir Ornitoloģijas biedrībai ir projekts par šo putnu, tāpēc arī ierosināts šo putnu izraudzīt par gada putnu. Un ierosinājums guvis atsaucību. Mājas strazds ligzdo koku dobumos un arī cilvēka veidotos putnu būros. Latvijas Ornitoloģijas biedrība šogad piedāvās izglītojošu lekciju un padomus būru izgatavošanā un izlikšanā. Materiāls būriem jāsagādā pašiem. Vēl būs arī Gada putna zīmējumu konkurss, kuru izsludinās janvārī. Mājas strazds ir pirmais putns, ar kuru jau 1899. gadā Dānijā aizsākās putnu gredzenošana, lai noskaidrotu mājas strazda gaitas ziemā. Kopš 2020. gada LU MDZF Bioloģijas institūtā ornitologa Oskara Keiša vadībā notiek mājas strazdu ligzdošanas un migrāciju padziļināta izpēte, ko finansē Latvijas Zinātnes padome. Šīs izpētes laikā mājas strazdi tiek aprīkoti ar ģeolokatoriem un gredzenoti ar krāsainiem gredzeniem. Ja izdodas novērot putnu ar krāsainu gredzenu, ikviens ir aicināts ziņot pētniekam, rakstot uz e-pastu oskars.keiss@lu.lv.  -- Zinātnes ziņas Gada iesākumā zinātnes tīmekļa vietnēs pieejamas dažādas prognozes par to, kādās jomās šogad virzīsimies uz priekšu. Tā noteikti nebūs medicīna vien, bet arī astronomija, mākslīgā intelekta iespējas un daudz kas cits. Ja runājam par mākslīgo intelektu, vietnē “Nature” pieejama publikācija par to, ka mākslīgā intelekta revolūcijai sāk pietrūkt datu. Vietnē “Nature” arī kāds pavisam nesens stāsts par mākslīgā intelekta iespējām. Mākslīgais intelekts, ko precīzāk būtu jādēvē par mākslīgajiem neironu tīkliem, varētu atšifrēt senos tekstus, kas ietverti gan apdegušos seno romiešu tīstokļos, gan drūpošās plāksnītēs ar ķīļrakstu, un tas neapšaubāmi sniegtu pētniekiem datus vairāk, nekā viņiem jebkad bijis.  Vietnē “LiveScience” lasāms raksts par to, ka zinātnieki joprojām pilnībā nesaprot, kāpēc dažām planētām ir simtiem pavadoņu, bet citām nav neviena. Ir lietas, kas ir zināmas labi, taču par tām stāstīt ir un būs nepieciešams vienmēr. 2024. gada nogale iezīmējusies ar to, ka apritējuši 80 gadi kopš traģiskākajām epizodēm Latvijas vēsturē - tās bija Ziemassvētku kaujas Lestenes un Džūkstes apkārtnē jeb Trešā Kurzemes lielkauja. Līdz 5. janvārim un tad vēl no 9. līdz 11. janvārim iespējams apmeklēt “Ziemas naktis” Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā.

Vai esat gatavi sarunai no Baltās Mākoņu Zemes?Kristīne (IG @humpalasungramatas) sarunājas ar grāmatu autori, apskatnieci un grāmatu pārdevēju Adeli Brodbentu no Jaunzēlandes. Kā bērnos vairot lasītprieku? Cik viegli būt bērnu grāmatu autorei? Vai Jaunzēlandē aitu ir vairāk nekā cilvēku? Ietrenējiet ausi Kiwi akcenta klausīšanā, jo Adele, kā jau īsta grāmatniece, dos tonnām ieteikumu jaunas lasāmvielas uzmeklēšanai.Ieskaties Adeles mājaslapā https://whatbooknext.com/Ieskaties Adeles Instagram https://www.instagram.com/adelebroadbent.booknut/Sērijā pieminēti šādi autori.Jaunzēlandes pieaugušo literatūras autori:*Catherine Chidgey*Charity Norman*JP Pomare*Paul Cleave*Jacqueline Bublitz*Tessa Duder*David Hill*Eileen Merriman*Mandy Hager*Janet Frame (Rītas Jalonenas grāmatā "Skaidrums")*Louise and Gareth Ward - The Bookshop Detectives: Dead Girl GoneStarptautiskie pieaugušo literatūras autori:*Chris Hammer*CJ Tudor*Stephen King*Chris Hammer*Jane Harper*PD James*Christian White*Fiona McIntoshJaunsēlandas bērnu un jauniešu literatūras autori:*Tessa Duder*David Hill*Eileen Merriman*Mandy Hager*Gavin Bishop*Steph MatukuStarptautiskie bērnu un jauniešu literatūras autori:*Alan Gratz*Nora Dasnes - Cross My Heart and Never Lie*Sofia Chanfreau & Amanda Chanfreau - Giraffe Island*Adam Cesare - Influencer*Anna James - Bookwanderers series*Onjali Q. Raúf*Katya Balen

“Latviešu valodas ceļa karte”. Kas ir nepieciešams, lai Latvijā varētu izveidot vienotu platformu, kurā būtu apkopota ērti un ātri pieejama informācija visiem, kas vēlas apgūt latviešu valodu. Šāda pieredze jau ir Igaunijā. Par iespējam, kā šādu valodas platformu izveidot un kā tā palīdzētu gan tiem, kas dzīvo ārpus Latvijas, gan ģimenēm, kas atgriezušās Latvijā, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Latviešu valodas aģentūras metodiķe Liene Valdmane, Eiropas Latviešu apvienības Latvijas biroja pārstāve, izglītības nozares eksperte Aira Priedīte, japānis Masaki Nakagava, viņš dzīvo Kobē un studē Latvijas Universitātē, reemigrante Marta Svensone, kas ar ģimeni atgriezusies no Skotijas, un Ivars Brencis, Jaunzēlandes Latviešu sabiedrības priekšsēdis, pārstāv un vada latviešu kopienu Kraistčērčā.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šoreiz stāsts par Okeānijas valsti Tuvalu. Šo valsti kāds varētu zināt pēc agrākā nosaukuma – Elisa salas. Šis nosaukums bija līdz 1978. gadam, kad Tuvalu ieguva neatkarību. Tuvalu uzskata par vienu no visattālākajām pasaules valstīm, jo atrodas Klusā okeāna vidū ar relatīvi maz piekļuves iespējām, kuras ne tikai apdzīvo, bet arī apmeklē ļoti mazs skaits cilvēku. Tuvalu tiek uzskatīta par otru pasaulē vismazāko valsti pēc Vatikāna iedzīvotāju skaita ziņā. Tuvalu var sacensties tikai ar netālu esošo Nauru par to, kura ir otra mazākā valsts. Sacensība, kuras rezultātu bieži nosaka viens cilvēks. Jaunākie dati liecina, ka Tuvalu apdzīvo 11733 cilvēku. No tiem septiņi tūkstoši dzīvo galvaspilsētā Funafuti. Un absolūtais vairākums dzīvo tikai uz vienas no daudzajām salām – Fongafale, kura ir garena sala, vietām tikai 20 metrus plata. Tuvalu atrodas uz arhipelāga, kuru veido seši atoli un trīs uz rifiem izvietotas salas. Kā jau bieži esam runājuši, salu valstis ļoti apdraud klimata pārmaiņas. Tuvalu sauszeme vidēji virs jūras līmeņa atrodas vien divu metru augstumā. Tas ir izraisījis to, ka vairākus gadu desmitus ir nopietni apspriesta iespēja visu valsti pārcelt uz Jaunzēlandi vai Fidži, kad situācija kļūs nepanesama. Distance līdz Tuvalu un sarežģītā piekļuve ir izraisījusi to, ka valsti katru gadu apmeklē vien apmēram 2000 cilvēku. Lielākoties no blakus esošajām Fidži, Austrālijas un Jaunzēlandes. Tā rezultātā valstī nav tūristiem domātas infrastruktūras, ieskaitot informācijas biroju vai suvenīru veikalu. Tuvalu praktiski nav noziedzības, nav malārijas, nav indīgo čūsku un trakumsērgas. Odi un mušas gan esot, bet tie nav bīstami. Pamatiedzīvotāji Tuvalu ieradās apmēram pirms 1000 gadiem. Ticamākais, ka no blakus esošajām Samoa vai Tongas. Vienlaicīgi Tuvalu arī kļuva par tālākas pārceļošanas vietu daudziem polinēziešu izcelsmes cilvēkiem, kas apmetās Melanēzijā un Mikronēzijā. Spāņu ceļotājs Alvaro Mendana de Neira bija pirmais eiropietis, kurš ieradās Tuvalu 1558. un arī 1595. gadā. Un tad līdz pat 1781. gadam, kad salās ieradās britu kapteinis Tomass Gilberts. Tuvalu vēlākajos gadsimtos bieži apciemoja britu, amerikāņu, nīderlandiešu, kanādiešu, peru un pat krievu kuģi. 1819. gadā kanādieši salām iedeva Elisa salu nosaukumu, bet kristieši misionāri vietējos pievērsa kristietībai apmēram četrdesmit gadus vēlāk. Rezultātā 93 procenti no Tuvalu iedzīvotājiem ir protestanti. 1892. gadā Elisa salas kopā ar Gilberta salām kļuva par britu protektorātu un Pirmā pasaules kara vidū par koloniju. Tuvalu iedzīvotāji – polinēzieši – nodalījās no Gilberta salu iedzīvotājiem mikronēziešiem referenduma ceļā 1974. gadā. Četrus gadus vēlāk ieguva pilnīgu neatkarību, lai arī ASV savas pretenzijas oficiāli izbeidza tikai 1979. gadā. Gilberta salas mūsdienās pazīstam kā valsti ar nosaukumu Kiribati. Tuvalu salās Otrā pasaules kara laikā atradās sabiedroto militārā bāze, kas arī skaidro daudzu valstu interesi par salām. To agrākās stratēģiskās nozīmes dēļ. Mūsdienās Tuvalu ir viena no valstīm, kurām nav pastāvīgas armijas. Un arī valsts galva ir britu karalis Čārlzs Trešais. Vienlaicīgi valsts ir relatīvi aktīva starptautisko organizāciju dalībniece. Par ANO 189. dalībvalsti Tuvalu kļuva 2000. gada septembrī, bet tā ir arī Klusā okeāna savienības sekretariāta un Klusā okeāna salu foruma dalībvalsts, kā arī Mazo valstu alianses dalībvalsts. Par Tuvalu centieniem izmantot savu dalību starptautiskajās organizācijās un digitālās iespējas valsts ienākumu vairošanai stāsta Māris Cepurītis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes lektors.

Vairāk nekā 17000 kilometru - tas ir attālums no Rīgas līdz Velingtonai, kas ir Jaunzēlandes galvaspilsēta. Un arī tur dzīvo latvieši. Lai ikvienam latvietim Jaunzēlandē būtu iespēja kopt latvietību, nesen izveidota biedrība “Latviešu kopiena "Uzticība"/ Latvian Community Trust". Ar jaundibinātās biedrības valdes loceklēm tiekamies raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Izzinām, kāda ir līdzšinējā Jaunzēlandes latviešu kopienas pieredze, kā ir plānots veicināt saliedētību šajā zemē, kas ir tālu no Latvijas un kurā latvieši dzīvo tālu cits no cita, interesējamies par aktualitātēm biedrības darba plānā. Stāsta biedrības “Latviešu kopiena "Uzticība" priekšēdētāja Līna Leitāne, sekretāre Evija Trofimova (viņa dzīvo Oklendā un vada latviešu skoliņu, kā arī latviešu bērnu un jauniešu literatūras “Baltā mākoņa” bibliotēka veidotāja) un lietvede Sandra Makmilana, kura sarunas ieraksta laikā ir atceļā uz mājām no kora mēģinājuma.

Par jauno Roberta Šūmaņa koncertprogrammu un piekto Osokina Brīvības festivālu Rīgā un citviet Latvijā aprīlī un maijā Kultūras rondo studijā stāsta pianists un festivāla mākslinieciskais vadītājs Andrejs Osokins. No 5. aprīļa līdz 12. maijam Rīgā un citviet Latvijā norisināsies piektais Osokina Brīvības festivāls. Tas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā veltīts Ukrainas armijas, civiliedzīvotāju un īpaši ukraiņu bērnu atbalstam, kā arī pirmo reizi tā laikā tiks vākti līdzekļi smagi slimu bērnu vecākiem Latvijā, informēja festivāla rīkotāji. Festivāls un tā ieskaņas pasākumi notiks divu mēnešu garumā, daudzveidīgos koncertos, meistarklasēs, sarunu diskusijās un citos pasākumos pulcējot latviešu, ukraiņu un citu valstu māksliniekus un dažādu jomu profesionāļus. Sadarbībā ar "Biļešu paradīzi" un Ziedot.lv festivāla koncertu biļešu ieņēmumi un īpašā akcijā portālā Ziedot.lv savāktie līdzekļi tiks izlietoti izvēlētajiem labdarības mērķiem. Šobrīd izsludināti pieci festivāla koncerti un klavierspēles meistarklases Latvijas mūzikas skolu un mūzikas vidusskolu audzēkņiem. Festivāla atklāšanas koncerts notiks 5. aprīlī Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Tajā piedalīsies vokālā grupa "Latvian Voices", ērģelniece Kristīne Adamaite, saksofonists Aigars Raumanis, pianists Dainis Tenis, ukraiņu kontrabasists Jurijs Gavriļuks un vijolniece Zane Kalniņa, sitaminstrumentālists Reinis Tomiņš, kā arī pats Andrejs Osokins. Festivāls turpināsies 18. aprīlī Sv. Pestītāja Anglikāņu baznīcā ar koncertu "Mirklis, mūzika un vārds", kurā mirkļa burvību tvers mūsdienu džeza pianists Kristaps Vanadziņš, ģitārists Rihards Lībietis ar grupu (Toms Kursītis, Sigvards Dižais, Mikus Ģērmanis), gleznotāja Kristīne Kutepova un citi mākslinieki. 27. aprīlī mūzikas namā "Daile" notiks folkloras un mūsdienu mūzikas sintēzes koncerts, kurā piedalīsies etnomūziķe Viktorija Prituļaka un "Jumalo Jazz Orchestra", duets ZeMe (Laima Jansone un Monsta (Uldis Cīrulis)), ukraiņu dziedātāja, diriģente un muzikoloģe Oksana Nikitjuka un Andrejs Osokins. 10. maijā Melngalvju namā izskanēs Jaunzēlandē dzimušās amerikāņu vijolnieces Ženēvas Lūisas (Geneva Lewis) un pianista Georgija Osokina vienīgais koncerts Latvijā. Mūziķi atskaņos daudzpusīgu un monumentālu programmu, pievēršot īpašu uzmanību romantisma un skaistuma ekspresijai, kā arī retāk spēlētiem opusiem. Festivāls noslēgsies 12. maijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, kur īpašā Mātes dienai veltītā koncertā latviešu un ukraiņu mākslinieki vienosies kopīgā atbalstā ģimenēm un bērniem Latvijā un Ukrainā. Mūziķu vidū būs Ieva Akuratere, Zigfrīds Muktupāvels, grupa "Citi zēni", Ingus Ulmanis, vokālā grupa "Midnight Five", Anastasija Jačmenkina, Andrejs Osokins un citi mākslinieki. Festivāla pasākumu biļešu ieņēmumi un īpašā akcijā portālā Ziedot.lv savāktie līdzekļi tiks izmantoti akūti nepieciešamo lietu iegādei frontē Ukrainā esošajiem karavīriem un civiliedzīvotājiem, īpaša uzmanība tiks pievērsta bērniem.

Sestajā "Saules un vēja stāsti" sērijā piedalās kalnu un tuksnešu ultramaratonists Guntars Logins, retoriski vaicājot, kas ir pārgalvīgāk – sešas dienas sēdēt mājās un nedarīt neko vai sešas dienas skriet Sahāras tuksnesī? Guntars pēdējo gadu laikā veicis vairāk kā 15 ultramaratonus un dalās pieredzē par to, kā, zaudējot enerģiju skrienot, viņš iegūst divreiz vairāk enerģijas ikdienai. Enerģijas nezūdamības likumu viņš nereti pārbauda tādos apvidos, kur tūristus parasti neved - eksotiskos maršrutos Austrālijā, Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā, Argentīnā un citviet. Viņš arī atklāj, kā skriešana tuksnešos un kalnos iemācījusi viņu būt pazemīgam pret dabas spēku, kā vienmērīgi sadalīt enerģiju visai ultramaratona distancei un, ko var uzzināt pats par sevi, skrienot garās distances.

Serbijas parlamenta vēlēšanu rezultāti. Turpina meklēt risinājumus Vidusjūras migrantu problēmai. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Vai Serbijā viss paliks pa vecam? 17. decembrī Serbijā notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Iepriekšējās bija tikai pērngad aprīlī, un tajās savas pozīcijas nostiprināja kopš 2012. gada pie varas esošais spēks – Serbu progresīvā partija ar tās līderi Aleksandru Vučiču priekšgalā. Ap Vučiča partiju izveidotā populistisko spēku koalīcija „Par mūsu bērniem” ieguva 180 no 250 Nacionālās Asamblejas deputātu vietām. Pats Vučičs vienlaicīgi notikušajās prezidenta vēlēšanās tika ievēlēts uz otro termiņu. Tomēr sekojošie mēneši nesa Serbijai visai dramatiskus notikumus. Saasinājās attiecības ar daļēji atzīto Serbijas kaimiņvalsti un bijušo provinci Kosovu, kuras gan izdevās amortizēt ar Eiropas Savienības starpniecību. Tomēr sasniegtais kompromiss, kas šogad pavasarī materializējās t.s. Ohridas nolīgumā, raisījis polarizētus viedokļus serbu sabiedrībā. Tad nāca asiņainais šī gada maijs, kad vispirms vienā no Belgradas skolām skolnieks nošāva deviņus savus skolasbiedrus un skolas apsargu. Dienu vēlāk cits šāvējs, pārvietodamies ar automašīnu, nogalināja deviņus un ievainoja divpadsmit cilvēkus divos ciemos uz dienvidaustrumiem no galvaspilsētas. Slepkavības izraisīja sabiedrības protestus, kādus Serbija nebija piedzīvojusi vairāk nekā divdesmit gadus. Protestētāji pieprasīja vairāku ministru, kā arī elektronisko mediju pārraudzības institūcijas un Serbijas Radio un Televīzijas vadības atkāpšanos, vainojot notikušajā valdību un medijus. Tika prasīts arī atņemt apraides licenci diviem komerckanāliem, kuru izklaidējošajā saturā, pēc protestētāju domām, ir pārāk daudz vardarbības. Protestus organizēja vairākas opozīcijas partijas, to ietvaros gan vairoties no tīri politiskas aģitācijas. Protesti aktīvi turpinājās līdz jūlijam, taču pilnīgi pierima tikai novembrī, kad tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Oficiālos vēlēšanu rezultātus varētu vērtēt kā valdošo spēku uzvaru. Opozīcijas spēku apvienība „Serbija pret vardarbību” gan ir lielākā ieguvēja, palielinot savu frakciju no 40 uz 65 mandātiem. Taču savu vietu skaitu parlamentā nedaudz palielinājis arī prezidenta Vučiča vadītais bloks, tagad dēvēts par „Serbija nedrīkst apstāties”, iegūstot 128 mandātus, tātad – vairākumu. Jau tūdaļ pēc rezultātu pasludināšanas opozīcija nāca klajā ar paziņojumu, ka vēlēšanas nav bijušas godīgas un to rezultāti ir anulējami. Arī novērotāji apgalvojuši, ka 17. decembrī konstatēts rekordliels pārkāpumu skaits. Sevišķi aktīvi opozīcija iebilst pret rezultātiem Belgradā, kur vienlaicīgi ar parlamenta vēlēšanām tika ievēlēta arī pašvaldība. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem valdošā apvienība galvaspilsētā ieguvusi apmēram 40%, opozīcijas bloks – apmēram 35% balsu. Taču, kā norāda opozīcija, Belgradā tikuši nogādāti apmēram 40 000 cilvēku, kuri nav pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji, tā nozīmīgi mainot balsotāju proporciju par labu valdošajiem. Pēc vēlēšanām Belgradas ielās atkal izgāja tūkstoši protestētāju, un arvien biežāk izskan prasība pēc prezidenta Aleksandara Vučiča atkāpšanās. Vēl viens risinājuma variants Vidusjūras migrantu problēmai Saskaņā ar Vācijas statistikas aģentūras „Statista” datiem 2022. gadā Eiropas Savienības ārējās robežas nelegālas šķērsošanas gadījumu skaits, salīdzinot ar 2021. gadu, pieaudzis par vairāk nekā 130 000 vai nepilniem 66% un bijis lielākais pēdējo sešu gadu laikā. Savukārt Eiropas Savienības robežas un krastu apsardzes aģentūras dati liecina, ka tradicionāli aktīvākais šai kustībai ir t.s. Centrālās Vidusjūras maršruts – no Lībijas piekrastes dažādos peldlīdzekļos uz Itālijai piederošo Lampedūzas salu vai Maltu; tālāk – pamatā uz Itāliju. Šogad pa šo ceļu Apenīnu pussalā ieradušies jau vairāk nekā 150 000 Gvinejas, Tunisijas, Kotdivuāras, Bangladešas u.c. valstu pilsoņu. Kā zināms, šī migrantu plūsma rada nopietnus iebildumus Itālijas sabiedrībā un tēma ir pastāvīgi aktuāla šīs valsts politikā. Iespējams, premjerministres Džordžas Meloni valdība ir atradusi vismaz daļēju risinājumu. Pēc nesenās Meloni tikšanās ar Albānijas premjerministru Edi Ramu tika publiskots projekts par migrantu nogādāšanu uz pagaidu uzturēšanās centriem Albānijas teritorijā, kur tie sagaidītu lietas izskatīšanu un, negatīvas atbildes gadījumā, repatriāciju. Centru kapacitāte plānota 39 000 personu gadā. Albānija, kā zināms, nav Eiropas Savienības dalībvalsts, attiecīgi, ja kādam migrantam izdotos pamest šos centrus, viņam nāktos vēlreiz mēģināt nelegāli šķērsot savienības robežu. Uzturēšanās centri darbotos saskaņā ar Itālijas likumdošanu. Par šo pakalpojumu Albānija saņemtu ne vien finansiālu atlīdzību, bet arī Itālijas atbalstu iestājai Eiropas Savienībā. Pagaidām gan vienošanos bloķējusi Albānijas Konstitucionālā tiesa, kas 18. janvārī plānojusi vērtēt šāda nolīguma atbilstību valsts pamatlikumam. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Šonedēļ grupa konservatīvas ievirzes Savienoto Valstu politiķu ierosināja Kongresa lēmumu par izpētes komisijas veidošanu jautājumā par NATO līdzvērtīgas militāras alianses radīšanas iespējām Indijas un Klusā okeāna reģionā, lai tā pretdarbotos drošības apdraudējumiem, kādus rada Ķīnas un Ziemeļkorejas, arī Krievijas un Irānas militārās aktivitātes un ekspansionisma tendences. Konkrētie motīvi te ir gan Ķīnas pastāvīgi agresīvā retorika Taivanas sakarā, gan Ziemeļkorejas ballistisko raķešu izmēģinājumi, tāpat Ķīnas pretenzijas uz vairākiem simtiem Dienvidķīnas jūrā esošo saliņu, kas izplestu šīs valsts teritoriālos ūdeņus gandrīz vai līdz Ekvatoram. Šīs niecīgās cietzemes teritorijas – koraļļu rifi un atoli – bez pastāvīgiem iedzīvotājiem ir ar joprojām nenoregulētu starptautisku statusu. Pretenzijas uz lielāku vai mazāku šo arhipelāgu daļu izvirza Ķīna, Vjetnama, Malaizija, Filipīnas, Taivāna un Bruneja. Visasākā pēdējā laikā ir konfrontācija starp Ķīnu un Filipīnām, kur abu valstu krasta apsardzes spēku starpā notiek pat fiziska konfrontācija, līdz šim gan izmantojot tikai kuģu manevrus un ūdenslielgabalus. Filipīnas ir sens un ciešs Savienoto Valstu militārais sabiedrotais, tāpat līdzīgas ciešas saites Vašingtonu saista ar tādām Ķīnas kaimiņvalstīm kā Japāna, Dienvidkoreja un Taivāna. Var atgādināt, ka zināms NATO analogs šeit pastāvēja laikā no 1954. līdz 1977. gadam – tā bija Dienvidaustrumāzijas līgumorganizācija, kurā ietilpa Savienotās Valstis, Austrālija, Jaunzēlande, Pakistāna, Filipīnas, Taizeme, kā arī Lielbritānija un Francija, kurām organizācijas radīšanas laikā reģionā vēl bija plaši koloniālie valdījumi. Mainoties vairāku bloka dalībvalstu ģeopolitiskajai orientācijai, tā izrādījās nefunkcionāla un tika likvidēta aukstā kara atslābuma periodā. Šobrīd kā iespējamu „Dienvidaustrumāzijas NATO” aizmetni varētu uzlūkot t.s. AUKUS – Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Austrālijas aliansi sadarbībai drošības jautājumos. Līdzīgs formāts ir arī Kvadrilaterālajam drošības dialogam jeb „Quad”, kurā sadarbojas Savienotās Valstis, Austrālija, Indija un Japāna. Vēl viena reģionāla organizācija, kuras darbības sfērā ietilpst arī kolektīvās drošības jautājumi, ir Dienvidaustrumāzijas Valstu asociācija jeb ASEAN; tajā ietilpst Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Kambodža, Laosa, Malaizija, Mjanma, Singapūra, Taizeme un Vjetnama. Eksperti gan ir diezgan skeptiski par iespēju šobrīd izveidot reģionā ko līdzīgu Ziemeļatlantijas līgumorganizācijai, jo pārāk lielas ir atšķirības potenciālo dalībnieku ārpolitiskajās prioritātēs un tradīcijās, politiskajā sistēmā un kultūrā. Tiesa, kā atzīmē daži, tālāks totalitāro valstu, pirmām kārtām jau Ķīnas, spiediena pieaugums varētu veicināt konsolidāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

ASV prezidents Džo Baidens un Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins tiksies Sanfrancisko. Rokādes Lielbritānijas valdībā. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas Ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs. Ko var sarunāt ar Sji? Šodien, 15. novembrī, Sanfrancisko tiek atklāts kārtējais Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības jeb APEC forums. Kā jau liecina nosaukums, šī Klusā okeāna akvatorijas sadarbības formāta mērķis ir ekonomiskās izaugsmes, investīviju un tirdzniecisko sakaru veicināšana. Forums tika iedibināts 1989. gadā, un sākotnēji tajā iesaistījās 11 dalībnieki: ASV, Austrālija, Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Japāna, Jaunzēlande, Kanāda, Dienvidkoreja, Malaizija, Singapūra un Taizeme. Nākamās desmitgades laikā pievienojās vēl desmit – Ķīna, Honkonga (tobrīd vēl britu koloniālais valdījums), Taivāna, Meksika, Papua-Jaungvineja, Čīle, Krievija, Peru un Vjetnama. Oficiālajā foruma protokolā tiek lietots apzīmējums „ekonomika”, nevis „dalībvalsts”, kas ļauj tajā piedalīties arī Honkongai un Taivānai, pēdējai gan ar nosaukumu „Ķīnas Taipeja” un ne kādas valsts amatpersonas pārstāvētai, ko nosaka kontinentālās Ķīnas nostāja Taivānas suverenitātes jautājumā. Šogad arī Krieviju pārstāv otrā ranga amatpersona – viens no premjerministra vietniekiem Aleksejs Overčuks. Gaidītākais notikums Sanfrancisko ir ārpus foruma pamatprogrammas – tā ir Savienoto Valstu un Ķīnas prezidentu Džo Baidena un Sji Dzjiņpina tikšanās. Iepriekšējo reizi abi aci pret aci runāja tieši pirms gada citā forumā – G20 valstu samitā. Starplaikā abu superlielvalstu attiecības spilgtinājuši tādi notikumi, kā ķīniešu spiegošanas zondes pārlidojums Savienoto Valstu teritorijai un tās notriekšana, ķīniešu hakeru veiktā Savienoto Valstu tirdzniecības ministres Džīnas Reimondo e-pasta sarakstes uzlaušana un Vašingtonas aizliegums eksportēt uz Ķīnu modernākās mikroshēmas. Siltumu šais attiecībās nevieš arī Pekinas nostāja Krievijas agresijas sakarā un militāro muskuļu demonstrēšana Taivānas virzienā. Kā norāda analītiķi, nekāds pēkšņs attiecību atkusnis Sanfrancisko neesot sagaidāms. Taču viņi arī izsakās, ka, ja tikšanās ļaus izvairīties no turpmākas attiecību pasliktināšanās abu lielvaru starpā, tas jau būs panākums. Visreālākā konkrētā vienošanās varētu būt abu valstu militāro resoru tiešas saziņas atjaunošana; Ķīna šo saziņu pārtrauca pērnvasar pēc Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā. Kā norāda Vašingtonas administrācijas pārstāvji, prezidents Baidens sarunās pievērsīsies jautājumiem par Ķīnā ražoto bruņojuma detaļu piegādi Krievijai, par sankcionētās Krievijas un Irānas naftas iepirkšanu un iespējamu Ķīnas spiedienu uz Irānu, lai atturētu to no tālākas situācijas eskalācijas Tuvējos Austrumos. Tomēr Ķīnas autoritārā līdera gatavību nākt pretim šīm Vašingtonas gaidām, visdrīzāk, jāuzlūko ar skepsi. Kamerons atgriežas Pārmaiņas britu valdībā tika sagaidītas jau labu laiku. Pārāk daudzi no kabineta locekļiem premjerministram Riši Sunakam tika mantojumā no viņa priekšgājējas Lizas Trasas, un bija paredzams, ka agri vai vēlu toriju līderis pārdiegs valdību vairāk pa savam mēram. Tomēr pārmaiņas, kuras tika publiskotas pirmdien, dažā ziņā ir ekstravagantas. Tas noteikti sakāms par jauno ārlietu ministru Deividu Kameronu – Lielbritānijas valdības vadītāju no 2010. līdz 2016. gadam. Tieši viņš bija tas, kurš, breksitistu ietekmes spiests, piekrita liktenīgajam referendumam un demisionēja pēc tam, kad tas beidzās ar britu elektorāta lēmumu pamest Eiropas Savienību. Nav šaubu, ka viņa pieredze un sakari patiešām var lieti noderēt Sunaka valdībai, taču ekspremjera darbošanās viņam nesusi arī pāris reputācijas problēmas, t.sk. pārmetumus, ka Šrilankas galvaspilsētas Kolombo ostas attīstības projekts, kuru Kamerons aktīvi virzījis starptautiski, varētu radīt nozīmīgu Ķīnas ietekmes bāzi. Vēl viens problēmjautājums ir jaunā ārlietu resora vadītāja atskaitīšanās parlamentam. Kamerons ir Lordu palātas loceklis, un Parlamenta procedūra neparedz lordu iztaujāšanu apakšnamā. Jādomā, konkrētais katalizators valdības pārvedei bija vajadzība nomainīt līdzšinējo iekšlietu ministri Suellu Brāvermenu. Pagājušajā nedēļā viņa publicēja rakstu, kurā pārmeta Londonas policijai, ka tā adekvāti strikti kontrolējot labējo radikāļi publiskās akcijas, bet tikām caur pirkstiem skatoties uz līdzīgām izrīcībām no Gazas palestīniešu atbalstītāju puses. Tā kā publikācijas teksts, pretēji pieņemtajai kārtībai, nebija saskaņots ar valdības preses dienestu, ministrei tas maksāja portfeli. Viņas vietu jaunajā kabineta struktūrā ieņems līdzšinējais ārlietu ministrs Džeimss Kleverlijs. Līdzšinējais veselības ministrs Stīvens Bārklejs turpmāk vadīs vides resoru, savukārt finansiāli ietilpīgo veselības nozari pārraudzīs Viktorija Etkinsa, savulaik ministre Borisa Džonsona valdībā, bet Sunaka kabinetā ieņēma vienu no augstākajiem amatiem Finanšu ministrijā. Pārmaiņas skārušas vēl vairākus toriju valdības posteņus, un var secināt, ka tām ir kā gluži subjektīvi, tā plašāki politiski motīvi. Kā izsakās raidsabiedrības BBC politiskais redaktors Kriss Meisons: „Ja jūs esat Riši Sunaks un raugāties uz to, kas nupat izskatās pēc iespējamas sakāves vispārējās vēlēšanās, tad ir vērts mēģināt.” Var atgādināt, ka nākamajām vēlēšanām Apvienotajā Karalistē jānotiek ne vēlāk kā 2025. gada 25. janvārī. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dodamies uz kādu ļoti attālu valsti. Kādu laiku neesam bijuši Okeānijā un tādēļ šoreiz aplūkojam valsti, kuras galvaspilsēta Honiara atrodas 13,5 tūkstošu kilometru attālumā no Rīgas. Cik iespaidīgs ir šis attālums? Attālums no Rīgas līdz zemeslodes vidum ir divas reizes mazāks jeb 6371 kilometrs. Zālamana salas gan nav diametrāli pretēji uz zemeslodes Rīgai. Otrā pusē zemeslodei no Rīgas skatupunkta atrodas Klusais okeāns. Vistuvākā sauszeme ir Jaunzēlande. Bet pie Zālamana salām atgriežoties – valsts sastāv no vairāk nekā 900 salām un saliņām. Lielākā daļa no tām nav apdzīvotas un galvenās salas ir tikai sešas. Un ja ar tik lielu skaitu salu nebūtu par maz, tad Zālamana salās atrodas arī pasaulē aktīvākais zemūdens vulkāns, kurš ik pa brīdim arī izvirst. Valstī dzīvo nedaudz vairāk nekā 700 000 iedzīvotāju, un apmēram 75% valsts teritorijas klāj lietusmeži. Salīdzinājumam – Latvijas teritorijā meži ir 52 procenti. Starp citu, ar pozitīvu tendenci pieaugt. Gandrīz puse no šiem vairāk nekā trim miljoniem hektāru mežu pieder Latvijas valstij. Pārējais – privātīpašniekiem. Bet Zālamana salās mežu apjoms samazinās. Atmežošana notiekot milzīgos tempos – apmēram 40 tūkstoši hektāri gadā. Un, kā varat iedomāties, visvairāk no šī cieš lietusmežos dzīvojošie daudz jo daudz dzīvnieku, putnu un augu. Ļoti daudzi no tiem ir endēmiski un nav atrodami nekur citur pasaulē. Pirmie iedzīvotāji Zālamana salās esot ieradušies apmēram pirms 30 tūkstošiem gadu. Bet tikai 1568. gadā spāņu ceļotājs Alvaro de Mendana bija pirmais eiropietis, kurš salas pamanīja. Spāņiem neizdevās nostiprināties salās. Bet britiem, sākot no 1767. Gada, gan. Amerikāņu un britu vaļu mednieki aktīvi salas apmeklēja arī visu 19. gadsimtu, paralēli īpašumtiesības mainot no britiem uz vāciešiem un atpakaļ. Otrā pasaules kara laikā Zālamana salas iekaroja japāņi un rezultātā tās kļuva par vienu no nozīmīgākajiem kauju punktiem Klusā okeāna teātrī, kā to reizēm dēvē Otrā pasaules kara terminoloģijā. Un te interesants fakts – slavenais ASV prezidents Džons F. Kenedijs bija ļoti pateicīgs Zālamana salām par viņa faktisku izglābšanos. Proti, 1943. gadā, kad Kenedijs vadīja ASV krasta apsardzes patruļkuģi, japāņi pa to iešāva torpēdu. Rezultātā Kenedijs kopā ar izdzīvojušajiem apkalpes locekļiem bija spiesti peldēt apmēram sešus kilometrus līdz tuvumā esošajām Zālamana salām, kur pēc tam divas dienas pārtika tikai no kokosriekstiem. Pēc tam jūrniekus izglāba divi vietējie zvejnieki. Sala, uz kuras nonāca Kenedijs un apkalpe, tobrīd nebija apdzīvota un saucās Plūmju Pudiņa Sala. Vēlāk jau to pārsauca par Kenedija salu, bet pats Kenedijs Ovālajā kabinetā esot sev par piemiņu vienmēr turējis kokosrieksta čaulu. Bet atgriežoties pie nopietnās politikas, jo šis tāds deserta cienīgs fakts sanāca, – daudzas no Zālamana salas tika izpostītas Otrā pasaules kara laikā, kas veicināja arī nacionālisma un autonomijas ideju pieaugumu. Kombinācijā ar augošajām pēckara koloniālās atbrīvošanās idejām, Zālamana salas panāca neatkarību no britiem 1978. gadā. Jautājums par neatkarību vienmēr ir nedaudz strīdīgs. Esam vairākkārtīgi runājuši par valstīm, kuras ir suverēnas lēmumu pieņemšanā, bet to valsts galva tomēr ir Apvienotās Karalistes karaliene vai karalis. Zālamana salas nav izņēmums – tās ir daļa no britu veidotās Nāciju Sadraudzības, kurā šodien ietilpst 56 valstis, piecpadsmit no kurām Karalis Čārlzs Trešais ir valsts galva. Tādēļ arī Zālamana salas ir konstitucionālā monarhija. Bet kāda tad ir Nāciju Sadraudzības – šī savdabīgā politiskā veidojuma – nākotne, analizē. Žaneta Ozoliņa, ilggadēja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore un vadošā pētniece.

Lai veicinātu diasporas pilsonisko līdzdalību un stiprinātu ārpus Latvijas dzīvojošo saikni ar tēvzemi, šogad sabiedrības integrācijas fonds atbalstīs 14 projektus. Pēc kādiem kritērijiem izvēlēti uzvarētāji, kurš, kur un kā īstenos šos projektus, bet kuri projekti palikuši "aiz borta", skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Raidījuma viesi: Reinis Lasmanis, Sabiedrības integrācijas fonda Pilsoniskās sabiedrības atbalsta departamenta direktors, Indulis Bērziņš, ”Latviesi.com” valdes priekšsēdētājs, Justīne Krēsliņa, Eiropas Latviešu apvienības priekšsēde, un Skaidrīte Aguļēviča, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē priekšsēde.  

Februāra beigās, apritot gadam, kopš Krievijas uzsāktā kara Ukrainā, izskanēja atgādinājums, ka mēs, sabiedrība visā pasaulē, nedrīkstam nogurt no atbalsta ukraiņiem, mēs nedrīkstam pierast pie zvērībām, ko pastrādā Krievijas armija. Un vēl nereti tiek runāts par to, ka mums, latviešiem, ir vienkāršāk identificēties un neatslābt atbalsta sniegšanā ukraiņiem, jo esam tik tuvu, tas notiek mums blakus. Atšķirībā no citām vietām pasaulē, kur karš Ukrainā šķietami ir tik tālu un tāpēc neskar ikkatru un ikvienu. Demonstrācijas, mītiņi, politiskas diskusijas - tie daži ir atbalsta veidi, kā ukraiņiem palīdz diaspora. Šoreiz viens no jautājumiem raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts ir par to, cik būtiska loma situācijas izpratnē ir vēsturiskajam kontekstam. To pārrunājam, sazinoties ar aktīviem cilvēkiem Amerikā, Kanādā un Austrālijā.   Raidījuma viesi: Mārtiņš Andersons, Amerikas Latviešu apvienības priekšsēdis, Rita Andersone no Viduszviedrijas Latviešu apvienības, Reinis Dancis, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē viceprezidents, un Juris Ķeniņš, diriģents un komponists no Kanādas.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu salu valsti, kas atrodas Klusā okeāna dienvidos. Dodamies uz Vanuatu jeb Vanuatu Republiku. Šis arhipelāgs sastāv no 83 mazām salām, no kurām aptuveni 65 ir apdzīvotas. Un starp citu, lai gan Vanuatu noteikti nav bagātākā valsts pasaulē, tā noteikti ir bagātākā smaidu ziņā. Jo saskaņā ar „Happy Planet Index”, Vanuatu ir ierindota starp četrām laimīgākajām valstīm pasaulē un laimīgākajām ārpus Amerikas. Reitingā ir ņemts vērā paredzamais dzīves ilgums, nevienlīdzības, labklājības un ekoloģiskā pēdas līmenis. Kas vēl ir interesanti, Vanuatu ir vairāk nekā 130 vietējās okeāna valodas un trīs oficiālās valodas. Lielākā daļa cilvēku runā aizraujošā „pidgin” angļu valodā, ko sauc parbBislama. Kam seko angļu valoda un, visbeidzot, franču valoda. Vanuatu ir arī viena no 45 pasaules valstīm, kur puse iedzīvotāju runā angliski. Mazāk zināms, bet šī ir valsts, kas praktizējusi kanibālismu. Pēdējā reģistrētā nogalināšana Vanuatu notika 1969. gadā. Lai gan kanibālisms vairs netiek praktizēts, ierastās gatavošanas prasmes joprojām tiek nodotas paaudzēs. Informācija liecina, ka gatavošanas laiks cilvēkam ir 3 līdz 5 stundas. Un salā vēl aizvien ir saglabājusies vecā kanibālsma krāsns. Valsts ir likusi pamatu arī gumijlēkšanas sportam. Vasarsvētkos vietējie iedzīvotāji ceļ 20-30 metrus augstus torņus, un ciemata iedzīvotāji veic rituālu, kas pazīstams ar nosaukumu „Nanggol” - viņi piestiprina vīnogulājus pie potītēm un lec no torņa. Vanuatu pat ir pieprasījusi honorārus no starptautiskajiem uzņēmumiem par šīs tradīciju zādzību. Sākot ar 2020. gadu, šis jautājums tagad ir iekļauts Vanuatu likumos ar likumprojektu, lai aizsargātu Vanuatu tradicionālās zināšanas, nepārprotami pieminot Nagoļa lēcienu Vasarsvētku dienvidos un tā “līdzību” ar gumijlēkšanu. Stāstot par mūsdienu valsts politiku, ir jāsaka, ka Vanuatu pastāv daudzpartiju sistēma. Desmitgadēs pēc neatkarības iegūšanas uz angliski orientētā Vanua'aku partija un uz franču orientētā Mēreno partiju savienība sadrumstalojās daudzās mazākās partijās, kuras nosaka personības politika, nevis ideoloģija. Savukārt, politiskās kultūras pamatā ir klientelisms – deputātiem ir piešķirta nauda, ko tērēt saviem vēlētājiem, un vēlētāji kandidātus vērtē galvenokārt pēc viņu spējas piesaistīt resursus savās kopienās, nevis pēc nacionālās politikas pozīcijām. Tāpat parlamentā ir ļoti maz sieviešu deputātu, kas ir skaidrojams ar sieviešu lomu sabiedrībā. Līdz šim valsts parlamentā ir bijušas tikai sešas sievietes, kopš tā pirms 42 gadiem ieguva neatkarību. Lai gan kukuļošana Vanuatu ikdienas dzīvē nav izplatīta, tās politiskā sistēma tiek plaši uztverta kā ārkārtīgi korumpēta. Tomēr no 2018. gada Vanuatu ieviesa jaunus tiesību aktus, lai uzlabotu piekļuvi informācijai, paverot valdībai lielāku atbildību un pilsoņu līdzdalību. Šīs izmaiņas ir uzlabojušas Vanuatu vietu Korupcijas uztveres indeksā. Vanuatu ekonomikas pamatā ir maza mēroga lauksaimniecība, kas nodrošina iztiku aptuveni divām trešdaļām iedzīvotāju, sākot no naturālās lauksaimniecības līdz kokosriekstu un citu labības kultūru sīksaimniecībām. Kopra ir neapšaubāmi vissvarīgākā naudas kultūra, kas veido vairāk nekā 35% no Vanuatu eksporta, kam seko kokmateriāli, liellopu gaļa un kakao. Makšķerēšana, ārzonas finanšu pakalpojumi un tūrisms ar vairāk nekā 330 tūkstošiem apmeklētāju ir papildus ekonomikas balsti. Lai gan jāsaka, ka valsts tūrisms ir piedzīvojis grūtības pēc tam, kad Efate, visapdzīvotāko un tūristu iecienītāko salu, 2015. gadā nopostīja tropiskais ciklons. Runājot par dabas katastrofām, Vanuatu ir viena no visbīstamākajām valstīm pasaulē. Valsts atrodas virs „uguns gredzena”, kas ir ceļš gar Kluso okeānu, kuram ir liela iespēja piedzīvot zemestrīces, vētras, plūdus, sausumu un jūras līmeņa paaugstināšanos. Pastāvīgās infrastruktūras grūtības Portvilas Bauerfīldas lidostā ir izraisījušas gaisa satiksmes traucējumus, vēl vairāk apgrūtinot tūristu piesaisti. Austrālija un Jaunzēlande ir galvenie tūristu un ārvalstu palīdzības avoti. Ekonomisko attīstību kavē atkarība no salīdzinoši neliela preču eksporta, neaizsargātība pret dabas katastrofām un lielie attālumi no galvenajiem tirgiem un starp salām. Reaģējot uz ārvalstu bažām, valdība ir solījusi stingrāk regulēt tās ārzonu finanšu centra darbību. Vanuatu ir slavena ar tās zelta pasu sistēmu, kuru Eiropas Komisija ir ierosinājusi apturēt, jo pastāv bažas par Klusā okeāna valsts pretrunīgo shēmu. Zelta pašu sistēma paredz pilsonību pēc ieguldījuma programmas, kura atļauj ārvalstu pilsoņiem iegādāties Vanuatu pilsonību par 123 tūkstošiem eiro, pats process parasti ilgst nedaudz vairāk nekā mēnesi. Vanuatu ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, un pēc Pasaules Bankas datiem IKP uz vienu iedzīvotāju ir 2600 eiro, kas ir 11 reizes mazāks nekā Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju. Pasu pārdošana ir lielākais Vanuatu valdības ieņēmumu avots, tā veido 42% no visiem valdības ieņēmumiem. Vanuatu ekonomiku analizē Karību reģiona advokāte un ekonomiste Marla Dukharana.

No 30. jūnija līdz 2. jūlija vakaram Valmierā noritēs jau sestais "Latvian Voices a cappella festivāls" un profesionālās meistarklases. Festivāla īpašie viesi – apvienība "Estonian Voices" un jaunu pienesumu sniegs arī "a cappella" jaundarbu aranžēšanas konkurss, kas veltīts ukraiņu tautas mūzikai. Sestdien, 2.jūlijā vakarā, pulksten 19.30 Valmiermuižas alus darītavas terasē norisināsies "Latvian Voices a cappella festivāla" noslēguma koncerts, kas veltīts Ukrainas tautas mūzikai. Šogad festivāla ietvaros tika rīkots "a cappella" aranžējumu konkurss, kura galvenā tēma ir ukraiņu tautas mūzika. Aranžējumu konkursā iesūtīti jaundarbi no vairākām pasaules valstīm, to vidū ASV, Vācijas, Norvēģijas, Jaunzēlandes, Madagaskaras, un, protams, Latvijas. Konkursa labākos darbus pirmatskaņos "Latvian Voices", Maria Savenko un "Latvian Voices a cappella festivāla" koris. Festivāla noslēguma koncertā uzstāsies arī meistarklašu dalībnieki, atskaņojot tajās apgūtos skaņdarbus. Koncerta īpašie viesi - Rīgas Doma kora skolas gospeļu koris. Mākslinieciskā vadītāja ir grupas "Latvian Vocies" dziedātāja Una Stade. Bet par festivāla pamatnostādnēm stāsta tā mākslinieciskā vadītāja, komponiste Laura Jēkabsone. Īpašie festivāla viesi – igauņu vokālā grupa "Estonian Voices" – savus klausītājus gaidīs jau rīt, 1. jūlijā, koncertā Valmieras Kultūras centrā. Ar festivāla programmu plašāk iespējams iepazīties sociālajā platformā "Facebook".

Nedēļas nogalē Rīgā tikās Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) valde, lai pārrunātu aktualitātes, sākot no attapšanās pēc Covid-19 pandēmijas, beidzot ar pasaules latviešu atbalstu Ukrainai, gatavošanos Saeimas vēlēšanām un nākamā gada Dziesmu un deju svētkiem. Sarunu ar PBLA pārstāvjiem raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Par valdē lemto stāsta Pasaules Brīvo Latviešu apvienības priekšsēdis Pēteris Blumbergs, Amerikas Latviešu apvienības Kultūras nozares vadītāja Valda Grīnberga, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē priekšsēde Skaidrīte Aguļēviča un Eiropas Latviešu apvienības (ELA) vicepriekšsēde, ELA pārstāve PBLA Karolīna Zobens-East.  

Stāsta ceļojumu dizaineris un grāmatas "Better Travel" autors Aldis Kušķis Pirmatnējo cilvēku ceļš no Āfrikas līdz Latvijai bija apmēram 200 000 gadu garš ceļojums, līdz aptuveni 10 500. - 8500. gados pirms mūsu ēras  pirmie cilvēki ienāca Latvijas teritorijā. Cilvēces ceļojums sākās no Turkanas ezera, šodienas Kenijas ziemeļos un Omo Nacionālā parka, Etiopijas dienvidos. Izpētījuši visus Āfrikas kontinenta labumus, daļa no sentēviem no Levantes Tuvajos Austrumos apguva Kaukāzu un Eiropas dienvidus, bet daļa devās Mezapotāmijas un Indijas virzienā. Tur atkal ceļi šķīrās - daļa pāri DienvidAustrumĀzijas salu virtnēm, arī ar primitīvām kanoe, virzījās līdz pat Austrālijai un vēl skarbāka grupa iepazina Mongoliju un Sibīriju, lai pāri ledus tiltam no Kamčatkas nonāktu Aļaskā. Meklējot siltākus medību laukus (kā tas raksturīgi arī šodienas ceļotājiem) tie atklāja Amerikas prērijas un turpināja virzīties uz dienvidiem līdz apmēram 13 000tajos gados pirms mūsu ēras sasniedza Ugunszemi pašos Čīles dienvidos. Ap to laiku mūsu pirmstēvi pirmatnējos valša ritmos gar Donavas upi gaidīja, kad beigsies ledus laikmets un sekojot ziemeļbriežu medniekiem viņi varētu sākt ķert zivis Burtnieku ezerā. Ja salīdzina ar citiem civilizācijas ceļojuma maršrutiem un atzariem ceļā pa visu pasauli mēs te Latvijā esam jau no ļoti seniem laikiem. Jaunzēlandē pirmie cilvēki, laivojot no Polinēzijas, nokļuva tikai starp mūsu ēras 1200. un 1300.gadu, radot maoru kultūru. Kas ir tas dzinulis, kurš šos daudzos tūkstošus gadu virzīja cilvēkus uz priekšu? Kādi bija šie jauno zemju apguvēji? Drosmes noteikti viņiem netrūka. Vai tie bija vienkārši nemiera gari vai zinātkārākie puiši un meitas? Varbūt tie bija paši miermīlīgākie cilts pārstāvji, kuri nevēlējās cīnīties par pēdējo rajona mamutu vai pirmās vijoles statusu un vienkārši devās prom no konkurentiem, pāri kalniem, kur kā zināms zāle zaļāka un debesis zilākas. 200 000 gadu laikā šis pasaules lielākais ceļojums iemācījis mūs novērtēt brīvības, kuras ļauj mums doties apzinātos un jēgpilnos ceļojumos, atklājot pasauli un sevi no jauna.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu monarhiju, kas ir vienīgā monarhija Okeānija un ir arī vienīgā Okeānijas teritorija, kura nekad nav bijusi pilnībā kolonizēta. Dodamies uz valsti, kas varētu būt daudziem klausītājiem zināma pēc spēcīga vulkāna izvirduma šī gada janvārī, kas izraisīja cunami. Un dosimies mēs uz Tongu jeb Tongas Karalisti. Starp citu, par monarhiem runājot, Tongas karalis Taufahau Tupou IV, kurš valdīja no 1965. līdz 2006. gadam, bija pazīstams kā pasaulē smagākais monarhs. Vienā brīdī viņš svēra 210 kg, pirms zaudēja vairāk nekā 75 kg. Valstī, kuru veido vairāk nekā 170 salas, dzīvo 106 tūkstoši iedzīvotāju. Salas atrodas Klusā okeāna apgabalā un izmēra ziņā ir aptuveni Japānas valsts lielumā. No šīm salām tikai 36 ir apdzīvotas, un 70% no iedzīvotājiem dzīvo galvenajā salā – Tongatapu. Starp citu, Tonga ir viena no pirmajām valstīm – kopā ar Samoa un Kiribati –, kas svin Jauno gadu pirmā. Tonga pasaulei pavērās tikai 16. gadsimtā, kad to atklāja Nīderlandes jūrnieki. Tomēr, līdz tam laikam Tonga bija slavena ar savu ekonomisko, etnisko un kultūras ietekmi Klusajā okeānā, tā bija spēcīga impērija, kas kolonizēja un kontrolēja lielu daļu no Klusā okeāna apgabaliem. Sākoties pilsoņu kariem 17. – 18. gadsimtā, noslēdzās arī Tongas impērijas statuss. Tad viens no zināmākajiem Tongas karavīriem - Tāufāhau TUPOU I, ierosināja apvienot Tongas karaļvalsti. Viņam tas izdevās tikai 19.gadsimta beigās, 1875. gadā viņš pasludināja Tongu par konstitucionālu monarhiju. Tongas vēsture ir piepildīta ar nelieliem nemieriem un jaunām prodemokrātijas kustībām. Asākais pagrieziena punkts bija 2006. gadā, kad protestētāji panāca, ka karalis Džordžs TUPOU V paziņoja par savu atkāpšanos no lielākās daļas savu pilnvaru līdz parlamenta vēlēšanām, viņam nomirstot 2012. gadā, viņa vietā stājās viņa brālis Ahoeitu TUPOU VI. Kā jau salu valstij, Tongai ir maza, atvērta salu ekonomika, aptuveni pusi no tās eksporta veido šaura lauksaimniecības preču eksporta bāze. Piemēram, vaniļas pupiņas, arbūzi, ķirbju sēklas, tostarp, zivju eksports. Tūrisms ir otrs lielākais ienākumu avots, 2019. gada beigās, pirms Covid sākšanās, valstī reģistrēja 94 tūkstošus tūristu, valstij ieņemot 170. vietu pasaules tūrisma reitingā. Tomēr kopumā valstij ir jāimportē lielākā daļa produktu.  Valsts imports ir trīs reizes lielāks nekā tās eksports. Tonga galvenokārt importē no Fidži un Jaunzēlandes.  Un pamata produkti ir rafinētā nafta, mājputnu gaļa, audio aparatūra, aitas gaļa, apraides aprīkojums. Pēdējais nozīmīgākais sektors, kas veido valsts IKP daļu un no kā valsts ir joprojām atkarīga, ir ārējā palīdzība un naudas pārvedumi no diasporas, ko Tonga izmanto, lai kompensētu tās tirdzniecības deficītu. Vēl viens izaicinājums tās atrašanas dēļ Tongai ir tropiskie cikloni, cunami un vulkāniskās aktivitātes. Katastrofu gados valstī tiek skarti vairāk nekā 40 procenti no Tongas iedzīvotājiem un valsts ekonomiskie zaudējumi ir līdzvērtīgi 14 procentiem no IKP.  Savukārt, lielajos katastrofu gados kaitējums ir līdzvērtīgs 60 procentiem no IKP. Šeit noteikti ir arī jārunā par masīvo vulkāna izvirdumu šī gada janvārī, kas izraisīja cunami viļņus, kas dažu stundu laikā izplatījās visā Klusajā okeānā. Pēc Pasaules Bankas novērtējuma Tongas valdībai vulkāna izvirdums, cunami un pelnu kritums ir radījis zaudējumus aptuveni 85 miljonu eiro apmērā, kas atbilst aptuveni 20% no Tongas IKP. Par to, ar ko saskaras Tongas iedzīvotāji dabas katastrofu laikā un pēdējā vulkānizvirduma laikā, ka arī, kā tas ietekmē Tongu, jautājām Tongas žurnālistei Marianai Kupu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Samoa jeb oficiāli – Samoa Neatkarīgo Valsti. Atrodas tā Klusā Okeāna vidū. Šo Okeānijas salu nevajadzētu jaukt ar relatīvi netālu esošo Amerikāņu Samoa jeb ASV Samoa, kas ir neinkorporētā ASV teritorija. Par šiem principiem un teritorijām runājām arī raidījumā par Puertoriko. Samoiešu etniskā grupa arī veido gandrīz pilnīgi visu 205 tūkstošus lielo valsts iedzīvotāju skaitu. Starp citu, saomiešu grupai pa pusei pieder arī Kalifornijā dzimušais pasaulslavenais cīkstonis un aktieris Dveins Džonsons. Pa pusei tādā ziņā, ka viņa mamma ir samoa tautības. Viņš vienmēr ir lepojies ar savu izcelsmi un saistībā ar to jau 2004. gadā viņam Samoa valsts galva piešķīra goda titulu un jaunu vārdu Seiuli. Samoa tauta 19. gadsimta pilsoņu kara un tam sekojošā kolonizācijas procesa rezultātā tika sadalīta divās daļās. Proti, 20. gadsimtā rietumu Samoa salu daļa piederēja Vācijai, kamēr austrumu daļa tika amerikāņiem. Vācu Impērijai piederošo Samoa rietumu daļu, sākoties Pirmajam pasaules karam, okupēja jaunzēlandieši. Britu uzdevumā jaunzēlandieši šo operāciju veica un noturēja varu Samoa līdz pat 1962. gadam, kad valstij tika iedota neatkarība un tā kļuva par Rietumu Samoa. Nosaukums uz tagadējo versiju tika nomainīts tikai 1997. gadā. Viena no bēdīgākajām lappusēm jaunzēlandiešu pārvaldes laikā bija jau pēc Pirmā pasaules kara, kad nemākulības dēļ Samoa iedzīvotāji tika aplipināti ar grupu. Pandēmijas rezultātā nomira apmēram 25 procenti valsts iedzīvotāju un tas uz ilgiem laikiem stiprināja pārliecību, ka valstij jāatgūst neatkarība. Ne tikai neatkarības jautājums ir būtisks. Šis traģiskais notikums ir tik ļoti iespiedies tautas kolektīvajā atmiņā un apziņā, ka burtiski pagājušajā nedēļā valsts reģistrēja pirmo Covid gadījumu un ieviesa stingru mājsēdi. Un tas ir situācijā, ka apmēram 90 procentu Samoa iedzīvotāju ir potēti. Samoa, līdzīgi kā vēl dažas Okeānijā atrodamās valstis, atrodas uz Starptautiskās Datuma līnijas jeb Datuma maiņas līnijas. Un politisku apsvērumu dēļ – lai būtu mentāli un laika ziņā tuvāka Austrālijai un Jaunzēlandei – 2011. gadā valsts burtiski “izlaida 30. decembri” un pārlēca veselu dienu uz priekšu. Pagājušā gada rudenī Samoa arī atteicās no vasaras un ziemas laika sistēmas. Amerikāņu Samoa, protams, dzīvo vēl iepriekšējā dienā, jo ekonomiski ir tuvāka ASV. Samoa Neatkarīgās valsts lēmumi par laika zonām ir piemērs tam, cik laika skaitīšana patiesībā ir subjektīva lieta un pakļauta ekonomiskajām vajadzībām. Bet par ekonomiku runājot, Samoa saskaras ar līdzīgām problēmām kā kamiņvalstis Kiribati vai Fidži. Proti, postošas Klusā okeāna vētras, kā arī zemestrīces un cunami ir būtiskas problēmas infrastruktūras un ekonomiskās darbības nepārtrauktības uzturēšanai. Piemēram 2009. gada septembrī notikusī zemestrīce smagi ietekmēja gan Samoa, gan Amerikas Samoa. Tika sabojāta ne tikai transporta un loģistikas infrastruktūrā, bet arī elektrības ražošana. Papildus vēl arī simtiem cilvēku gāja bojā. Līdzīgi 2012. gada tropu ciklons Evans nopostīja apmēram pusotru tūkstoti māju. Ņemot vērā, ka valstī arī nav daudz derīgo izrakteņu, Samoa ekonomika ir ļoti trausla un no dabas labvēlības un klimata atkarīga. Vēl precīzāk – tā ir atkarīga no ārvalstu sniegtās attīstības sadarbības programmu finanšu palīdzības un naudas, ko lielā samoa diaspora pasaulē sūta uz mājām. Protams, arī tūrisma industrija, lauksaimniecība un zvejošana ir būtiska. Galvenie tirdzniecības partneri ir Amerikāņu Samoa, Jaunzēlande, ASV, Fidži. Un starp eksporta produktiem ir ne tikai zivis, sulas un kokosriekstu eļļa, bet arī alus. Tieši Samoa ražotais „Vailima Beer” tiek uzskatīts par labāko Okeānijas reģionā. Bet, par dzērieniem vēl turpinot, nevar neparunāt par „Coca-Cola” negatīvo ietekmi uz vidi. Proti, „Coca-Cola” nesenais lēmums mazināt stikla pudeļu ražošanu un palielināt plastmasas pudeļu ražošanu. Kā tas viss ietekmē Samoa salas ekosistēmu, vairāk stāsta Samoa Vides Saglabāšanas Sabiedrības viceprezidents Džeimss Atertons.

Līdzšinējā pasaules kārtība ir izjaukta, kopš pagājušās ceturtdienas pasaule dzīvo Ukrainas kara ēnā. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna par to, kā latviešu diaspora reaģējusi uz notikumiem Ukrainā? Kā diasporas pārstāvji vērtē sankcijas pret Krieviju, komentē situāciju finanšu tirgos un ekonomikā kopumā un redz savu iesaisti neatkarīgu energo resursu nodrošināšanā Latvijā. Diskutē "BlueOrange" bankas klientu aktīvu pārvaldīšanas direktors Pauls Miklaševičs, starptautiskās spāņu ziņu EFE pārstāvis Baltijā Juris Kaža, #esiLV valdes locekle Elīna Pinto, latviešu uzņēmējs ASV Jānis Bergs un Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē priekšsēdes vietnieks Reinis Dancis.  

Šoreiz “Piespēlē” runājam par Ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā. Mārtiņam Kļaveniekam Rīgā pievienojas Māris Bergs, kurš atrodas Pekinā, lai stāstītu par iespaidiem spēļu norises vietā. Arī aizvadītās nedēļas spilgtāko notikumu topā, protams, runājam par olimpiskajām spēlēm: aizvadīta atklāšanas ceremonija, kas bija īsāka nekā citkārt; Latvijas delegācijai jau pirmie sarežģījumi Covid-19 pozitīvo testu dēļ: hokeja izlasei Rodrigo Ābols un Andris Džeriņš gaida divus negatīvus rezultātus, bet Patrīcija Eiduka cer startēt stafetē ceturtdien; Jaunzēlandes snovbordiste Zoī Sadovska-Sinota šodien, 6. februārī uzvarēja frīstaila sacensību sloupstaila disciplīnā, atnesot savai valstij vēsturē pirmo olimpisko zeltu ziemas spēlēs. Iepriekš Jaunzēlandes sportisti ziemas olimpiskajās spēlēs bija izcīnījuši vienu sudraba medaļu un divas bronzas, no kurām viena ir jau minētā Sadovskas-Sinotas godalga; izdevums “Forbes” publicējis  pētījumu par to, cik dāsni pasaules valstis prēmē olimpiskos čempionus, Latvijai augstā sestā vieta topā, visaugstāk no Baltijas valstīm; pāris notikumi arī ārpus olimpiādes: tenisiste Anastasijas Sevastova paziņojusi, ka uz kādu laiku pārtrauc spēlēt, lai uzlabotu veselību; Rīgas "Dinamo" dodas garās brīvdienās, jo KHL sezona tiek pārtraukta. Rubrikā “Kas lācītim vēderā?” šoreiz Tālis Eipurs devās pie Tokijas olimpisko spēļu 8. vietas ieguvēja 200 metru smaiļošanas sprintā Roberta Akmeņa tēva Mārtiņa Mihņēviča, kurš ir Kanādas bobsleja izlases galvenais mehāniķis. Sazināmies arī Robertu Akmeni. “Vēstures stūrītis” par olimpisko ziemeļu divcīņu. Ziemeļu divcīņa ir ziemas sporta veids, kurā sportisti sacenšas tramplīnlēkšanā un distanču slēpošanā. Pirmās lielās sacensības ziemeļu divcīņā notika 1892. gadā Oslo, Holmenkollenas slēpošanas festivālā. Kopš tā laika šīs sacensības ir kļuvušas par ikgadēju pasākumu Norvēģijā. Ziemeļu divcīņas sacensības ir iekļautas ziemas olimpisko spēļu programmā. Individuālais starts ir noticis visās olimpiādēs kopš 1924. gada Šamonī olipiskajām spēlēm. Sākotnēji ziemeļu divcīņā pirmā notika distanču slēpošana, kurai sekoja tramplīnlēkšana. Tas tika mainīts 1950. gadā. Trīs ziemeļu divcīņas disciplīnas (klasiskās individuālās sacensības, sprints un komandu sacensības) ir iekļautas Pasaules čempionātu un olimpisko spēļu programmā. Ceturtais veids (masu starts jeb sacensības ar kopēju startu) tika ieviests 2009. gadā sacensībās Čehijā. Pirmais latvietis ziemeļu divcīņā kopš 1936.gada olimpiskajām spēlēm šogad būs Markuss Vinogradovs. Intervija ar sportistu un viņa vectēvu Agri Kumeliņu.

Tuvojoties gada beigām mēs Jums esam sarūpējuši īpaši labus pārsteigumus!

Baidena - Putina videotikšanās. Vai Eiropas Savienībā varam sagaidīt obligātu vakcināciju? Pekinas Olimpisko spēļu diplomātiskais boikots. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis, Kristīne Markus Vācijā un Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis. Diplomātisks pliķis Pekinai Pirmdien, 6. decembrī, Baltais nams oficiāli paziņoja, ka uz nākamā gada februārī paredzētajām ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā neieradīsies Savienoto Valstu valdības pārstāvji. Kā diplomātiskā boikota iemesls tiek minēti cilvēktiesību pārkāpumi Ķīnas Tautas republikā, konkrētāk – genocīds pret musulmaņu minoritāti Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā. Kā uzsvērusi Baltā nama oficiālā pārstāvē Džena Psaki, šis valdības lēmumus nekādi nenozīmējot mazāku atbalstu Savienoto Valstu sportistiem, kuri piedalīsies olimpiādē. Jau iepriekš par līdzīgu diplomātisko boikotu bija paziņojusi Austrālija, kā iemeslu tāpat minot situāciju Siņdzjanā. Tāpat Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, atbildot uz jautājumu parlamentā, apstiprinājis, ka uz Pekinu nedosies britu valdības pārstāvji. 8. decembrī par savas valsts pievienošanos boikotam paziņoja arī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo. Tāpat mediji ziņo, ka līdzīgu soli apsverot arī Japāna un Nīderlande, savukārt Jaunzēlandes valdības pārstāvji nolēmuši neapmeklēt Pekinu, kā iemeslu gan minot pandēmijas situāciju. Vienīgais no ietekmīgāko pasaules valstu līderiem, kurš līdz šim apstiprinājis savu ierašanos Pekinā uz ziemas olimpiādi, ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Oficiālā Pekina, kā ierasts, noraidījusi apsūdzības cilvēktiesību pārkāpumos, un rietumvalstu diplomātisko boikotu raksturojusi kā politiskas manipulācijas, nomelnošanas kampaņu un aukstā kara domāšanas recidīvu. Otrdien, uzstājoties preses brīfingā, Ķīnas ārlietu ministrijas pārstāvis Žao Lidzjans paziņoja, ka Ķīna veikšot „apņēmīgus pretpasākumus” un Savienotās Valstis samaksāšot par savu rīcību. Obligātā vakcinācija – būt vai nebūt? Austrija ir pirmā no Rietumu pasaules valstīm, kas paziņojusi par nolūku ieviest obligātu visu iedzīvotāju vakcināciju pret Covid-19 vīrusa infekciju. Tā ir reakcija uz ceturtā pandēmijas viļņa intensitāti, kas Austrijā novembrī sasniegusi rekordaugstu līmeni, liekot ieviest stingru mājsēdi. Savukārt vakcinācijas aptveres rādītāju ziņā Austrija ar 66% pilnīgi vakcinētu iedzīvotāju atpaliek no vairuma citu Rietumeiropas valstu. Valdības plāns paredz obligātu vakcinēšanos, sākot ar nākamā gada 15. februāri, visiem iedzīvotājiem, izņemot tos, kuriem to liedz medicīniski vai reliģiski apsvērumi, un naudas sodus vairāku tūkstošu eiro apmērā par atteikšanos vakcinēties. Pēc šiem valdības paziņojumiem pagājušā mēneša nogalē Austrijā notika samērā plašas protesta demonstrācijas, dažviet protestētājiem iesaistoties sadursmēs ar policiju. Kanclers Aleksandrs Šallenbergs, kurš paziņoja par obligātās vakcinācijas plānu, 6. decembrī gan demisionēja, taču šī demisija, vismaz oficiāli, nav saistīta ar obligātās vakcinācijas jautājumu, un jaunais kanclers Karls Nehammers, pēc visa spriežot, negrasās atkāpties no šīs politikas. Par līdzīgu pieeju paziņojis arī vakar ievēlētais Vācijas kanclers Olafs Šolcs, norādot, ka tā ir vienīgā iespēja izbeigt ieilgušo ierobežojumu ciklu. Ja Vācijas Bundestāgs pieņems attiecīgu lēmumu, obligāta vakcinācija varētu tikt noteikta februārī un martā. Grieķija, kur vakcinācijas aptvere ir 63%, jau novembra beigās noteikusi obligātu vakcināciju personām, kas vecākas par 60 gadiem, nevakcinētajiem piemērojot 100 eiro ikmēneša naudas sodu. Drīz pēc tam Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, komentējot situāciju ar jaunās Covid omikron mutācijas straujo izplatību, pieļāvusi iespēju noteikt obligātu vakcināciju visas Eiropas Savienības mērogā. Šāds lēmums gan neizbēgami izraisītu paredzamu pretreakciju, kas izpaudīsies gan kā protesti, gan uz vakcīnskeptiķiem orientētu politisko spēku ietekmes pieaugums. Vīru runas tiešsaistē „To, ko mēs neizdarījām 2014. gadā, mēs esam gatavi darīt tagad,” komentējot Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena otrdienas tiešsaistes videokonferencē ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu runāto, preses pārstāvjiem pēc konferences sacīja Baidena padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans. Runa ir par sankcijām, kādas varētu tikt noteiktas pret Krieviju, ja tā īstenotu jaunu plašu militāru agresiju pret Ukrainu. Kā zināms, sankcijas, kuras toreizējā Savienoto Valstu prezidenta Baraka Obamas valdība noteica Krievijai 2014. gadā, nepiespieda Kremli atteikties no Krimas pussalas aneksijas un hibrīdiebrukuma Ukrainas austrumos. Tagad Krievija atkal koncentrē militāros spēkus Ukrainas robežu tuvumā. Saskaņā ar amerikāņu izlūkdienestu ziņām, šo spēku kopējais apjoms jau sasniedz 175 000 militārpersonu, un izveidotās loģistikas un atbalsta struktūras rada aizdomas par gatavošanos militārai ofensīvai. Prezidents Baidens vēlreiz apliecinājis Savienoto Valstu pilnīgu atbalstu Ukrainas suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai. Ja Krievija īstenotu tālāku agresiju pret Ukrainu, tai būtu jārēķinās ar nopietnām ekonomiskām sankcijām no ASV un to Eiropas sabiedroto puses. Tāpat Savienotās Valstis sniegtu vēl plašāku militāro palīdzību Ukrainai nekā līdz šim un pastiprinātu savu militāro klātbūtni ar Krieviju robežoto NATO valstu teritorijā. Alternatīva, kā norādīja padomnieks Salivans, esot diplomātiski pūliņi situācijas deeskalācijai: „Savienotās Valstis un mūsu Eiropas sabiedrotie iesaistītos plašākā diskusijā, kas aptvertu stratēģiskus jautājumus, tostarp mūsu stratēģiskās bažas Krievijas sakarā un Krievijas stratēģiskās bažas. Mums tas izdevās aukstā kara kulminācijā, un mēs toreiz izstrādājām mehānismus, kas palīdz samazināt nestabilitāti un palielināt darbības caurskatāmību.” Kā jau bija sagaidāms no prezidenta Putina izteikumiem pirms videokonferences, Krievija, no savas puses, uzskata Savienoto Valstu un NATO darbības kā savas drošības apdraudējumu. Iespējama Ukrainas iestāšanās Ziemeļatlantijas aliansē tiktu uztverta kā tiešs drauds, un Krievija vēlētos, lai tai tiktu sniegtas starptautiski tiesiskas garantijas par NATO tālāku nepaplašināšanos austrumu virzienā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Turcija vēlējās izraidīt desmit vēstniekus. Apvērsums Sudānā. Eiropas Savienības - Baltkrievijas robežas stiprināšana. Notikumus pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns, politologs Veiko Spolītis un Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (Nacionālā apvienība). Erdogans apdomājas Turcijas prezidenta Radžipa Tajjipa Erdogana sestdienas paziņojums par apņemšanos izraidīt no valsts desmit ārvalstu vēstniekus solīja nopietnāko krīzi attiecībās starp Ankaru un vairākiem tās nozīmīgākajiem starptautiskajiem partneriem. Potenciāli izraidāmo sarakstā bija ASV, Kanādas, Vācijas, Francijas, Nīderlandes, Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas un Jaunzēlandes diplomātisko misiju vadītāji. Turcijas līdera dusmu iemesls bija minēto vēstniecību kopīgs aicinājums Ankarai pildīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu un atbrīvot no ieslodzījuma prominento uzņēmēju un filantropu Osmanu Kavalu, kurš jau piekto gadu atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Viņam sākotnēji izvirzītās apsūdzības par t.s. Gezi parka protestu organizēšanu 2013. gadā tika atzītas par nepamatotām, taču tūdaļ pēc tam Kavala tika apsūdzēts dalībā 2016. gada valsts apvērsuma mēģinājumā. Prezidenta Erdoana attieksme pret visu, kas saistās ar šiem notikumiem, allaž bijusi ļoti saasināta, tomēr piesolījums izraidīt vairāku nozīmīgāko NATO alianses partneru vēstniekus bija kas negaidīts. Turcijas lira, kas pēdējā gada laikā pandēmijas izraisīto ekonomisko problēmu dēļ jau zaudējusi apmēram piektdaļu vērtības, nekavējoties nokritās līdz rekordzemam kursa līmenim. Tomēr pirmdien Ankara, tā sacīt, ieslēdza atpakaļgaitu, paziņojot, ka ņēmusi vērā attiecīgo misiju pausto apņemšanos turpmāk ievērot diplomātiskā statusa prasības un neiejaukties Turcijas iekšējās lietās. Ar to, acīmredzot, domāti vairāku diplomātisko misiju “Twitter” paziņojumi, ka tās ievēro neiejukšanās principus, lai gan šais paziņojumos nekas nav teikts par prezidenta Erdoana nepatiku izraisījušā paziņojuma atsaukšanu. Attiecību saasinājums, kas draudēja ar nopietnāko krīzi Turcijas un tās nozīmīgāko NATO partneru attiecībās pēdējo pārdesmit gadu laikā, šķiet novērsts, tomēr notikušais nepārprotami iesitis vēl vienu plaisu šais attiecībās. Vai Eiropai jāmaksā par dzeloņdrātīm? „Dzeloņstieples un mūrus mēs nefinansēsim,” – šādu Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas izteikumu kopš piektdienas citē pasaules mediji. Tā Eiropas Savienības izpildstruktūras vadītāja reaģējusi uz vairāku dalībvalstu rosinājumu iesaistīties infrastruktūras izbūvē uz savienības ārējās robežas, palīdzot apturēt migrācijas plūsmu, kas pēdējā gada laikā saistāma pirmām kārtām ar Baltkrievijas diktatora Lukašenko organizēto patvēruma meklētāju transportēšanu no Āzijas un Āfrikas valstīm uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežu. 7. oktobrī izplatītā vēstulē divpadsmit dalībvalstu ministri, kuru kompetencē ietilpst robežapsardzība, aicinājuši nekavējoties veikt virkni pasākumu savienības līmenī, lai stiprinātu tās ārējo robežu, t.sk. finansēt fizisku barjeru izbūvi. Vēstuli parakstījuši Austrijas, Bulgārijas, Čehijas, Dānijas, Grieķijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Slovākijas un Ungārijas ministri. Urzulas fon der Leienas paziņojums izskanēja Eiropas Padomes samita noslēgumā. Migrācija bija viens no šī samita dienaskārtības jautājumiem, un vienota pozīcija par konkrētajiem risinājumiem tā arī netika panākta, daudzu dalībvalstu līderiem acīmredzami vairoties no, viņuprāt, pārlieku drakoniskiem soļiem pret robežu pārkāpjošajiem patvēruma meklētājiem. Tomēr Urzulas fon der Leienas paustais, ka Eiropas Komisija un Eiroparlaments ir vienoti nostājā „nefinansēt dzeloņstieples”, šķiet, gluži neatbilst patiesībai. Vispamanāmākais šai sakarā ir vācu Eiroparlamenta deputāta, Tautas partijas frakcijas vadītāja Manfrēda Vēbera vakar paustais viņa Twitter kontā. „Mēs nesaprotam, kāpēc Eiropas Savienība nevar finansēt žogu uz Baltkrievijas robežas. Notiek hibrīdkarš, mēs nedrīkstam būt naivi. Lietuva, Latvija un citi ir pelnījuši mūsu pilnīgu atbalstu, ieskaitot fondus fiziskai robežai, ja nepieciešams.” Sudāna – atkritiens autoritārismā Kopš neatkarības iegūšanas 1956. gadā Sudāna piedzīvojusi vairākus militārus apvērsumus un lielāko daļu šī perioda pavadījusi militāru diktatūru varā. Pēdējais no šiem periodiem sākās 1989. gadā, kad pēc militāra puča par valsts galvu kļuva pulkvedis Omārs al-Bašīrs, kurš sabija pie varas veselus 30 gadus. Viņa vadītā hunta tā arī nespēja atrisināt valsti plosošos iekšējos konfliktus, kuru pamatā ir pretstāve starp Sudānas ziemeļu un centrālo rajonu arābu iedzīvotājiem un nearābu grupām valsts dienvidos un rietumu un austrumu pierobežā. Asiņains pilsoņu karš dienvidos risinājās līdz 2005. gadam, un tā rezultātā 2011. gadā no Sudānas atdalījās apmēram trešdaļa teritorijas, izveidojot Dienvidsudānas valsti. Konflikts turpinās valsts rietumos – etniski jauktajā Darfuras reģionā, kā arī vairākos citos pierobežas rajonos. Režīma un tā atbalstīto arābu kaujinieku rīcība Darfuras konfliktā sagādājusi al-Bašīram Starptautiskās krimināltiesas apsūdzības genocīdā. Galu galā 2019. gadā, valstī izvēršoties plašiem protestiem, diktatoru gāza cita virsnieku grupa. Varu pārņēma Pārejas militārā padome, kas vienojās ar opozīcijas koalīciju, dēvētu par Brīvības un Pārmaiņu spēkiem, par pakāpenisku pāreju uz demokrātisku valsts iekārtu, kam jānoslēdzas 2024. gadā. Tika izveidots pārejas augstākais pārvaldes orgāns – Sudānas Suverenitātes padome, kurā ietilpa kā militāristi, tā civilie politiķi. Ziņas, kas pienāca no Hartumas 25. oktobrī liek domāt par trauslā demokratizācijas procesa pārtraukšanu vai vismaz apstādināšanu. Varu valstī ir pārņēmis līdzšinējais Suverenitātes padomes priekšsēdētājs, ģenerālis Abdels Fatahs al Burhans. Tūlīt pēc apvērsuma arestēti pieci civilās valdības ministri, un arī līdzšinējais premjerministrs Abdalla Hamdohs tiek turēts mājas arestā. Valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis, armija bloķējusi transporta maģistrāles, bieži tiek pārtraukti interneta un telefona sakari. Ģenerālis Burhans gan apgalvojis, ka pārejas periods turpināšoties un 2023. gada jūlijā paredzētās vēlēšanas notikšot, kā plānots. Tomēr Sudānas iedzīvotāji nav gatavi samierināties ar militāristu atgriešanos pie varas, un Hartumā un citur turpinās plaši ielu protesti. Militāristi to izklīdināšanai lietojuši ne vien asaru gāzi, bet arī kaujas munīciju, vismaz 10 cilvēkus nogalinot un apmēram 140 ievainojot. Sagatavoja Eduards Liniņš

Šodien raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skatus vēršam Austrālijas un Jaunzēlandes virzienā, jo kā latvieši mēdz teikt – labs nāk ar gaidīšanu, un latvieši Austrālijā un Jaunzēlandē beidzot sagaidījuši paši savu vēstniecību un vēstnieku. Jaunais Latvijas vēstnieks Austrālijā Marģers Krams, pirmais vēstnieks, kas rezidēs šajā valstī, ir raidījuma ciemiņš un atbild gan uz raidījuma vadītājas, gan arī uz  latviešu kopienas Austrālijā jautājumiem. Jautājumus uzdod arī Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlande priekšsēde Skaidrīte Aguļēviča un laikraksts "Latvietis" galvenais redaktors Gunārs Nāgels.  

Nora Kalniņa pēc vairāku gadu dzīves un darba Eiropā, Vjetnamā un Jaunzēlandē atgriezusies Latvijā un var salīdzināt darbaspēka tirgus īpatnības dažādās valstīs. Kāpēc vjetnamieši guļ diendusu darbā, kāpēc jaunzēlandieši darba dienu beidz pludmalē, kāpēc latvieši neatbild uz kandidātu vēstulēm.  Nora stāsta, kā Latvijā vakanču konkursos ar savu divu gadu vadītāja pieredzi Jaunzēlandē nav derējusi ne vadības  ne speciālista vakancēm un kā tagad cenšas mainīt dažus latviešu ieradumus.Sazināties ar podkāsta saimnieci Vineta Bērziņa Linkedin, pieteikties podkāstā.Podkāsta sociālie tīkli  Facebook  Instagram  YoutubeReklāma un sadarbība – Juris Garjāns  /producents/ AMBONA t.29600765

Stāsta ornitologs Edmunds Račinskis. Pateicoties straujai tehnoloģiju attīstībai, putnu migrācijas pētījumi pasaulē ir ieguvuši jaunu elpu. Dažādu veidu raidītāji un datu uzkrāšanas ierīces kļūst arvien pieejamākas un vieglākas. Pētījumu rezultāti par putnu spējām var pārsteigt pat zinātniekus. Piemēram, Aļaskā ligzdojošās sarkanās puskuitalas 7-8 diennaktīs šķērso pusi pasaules virs Klusā okeāna. Un trāpa tieši Jaunzēlandē, kur šīs pasugas putni pārziemo. Vairāk nekā 10 000 km garo ceļojumu mēdz uzskatīt par tālāko putnu pārlidojumu bez nosēšanās, barošanās un atpūtas. Tomēr ir vēl viens ievērības cienīgs un sen gaidīts atklājums, kas savā ziņā tālu pārsniedz pieminēto rekordu. Galvenais varonis šoreiz ir svīre, mums labi pazīstamais vasaras viesis. Svīres ir izcilas lidotājas, dzimušas dzīvei gaisā. Tur tās pavada lielāko daļu laika. Barojas tikai ar lidojošiem kukaiņiem, un gaisā savāc pat ligzdas materiālu. Tikai ligzdošanas laikā pieaugušie pāri nakšņo savās ligzdās, cieši viena otrai blakus. Kur tikmēr paliek pārējās neligzdojošās svīres? Jau pagājušajā gadsimtā ornitologi Eiropā novēroja, ka daļa no svīrēm vasaras vakaros paliek gaisā un paceļas vēl augstāk debesīs. Tika izteikti minējumi, ka jaunie neligzdojošie putni labos laika apstākļos pavada gaisā ne tikai dienu, bet arī visu nakti. Līdzīgi pieņēmumi izskanēja par svīrēm migrāciju laikā un ziemošanas vietās Āfrikā. Gadu desmitiem šis jautājums palika bez pārliecinošas atbildes. Līdz zviedru zinātnieki pirms vairākiem gadiem aprīkoja svīres ar ierīcēm, kas reģistrēja datus par to uzvedību. Daļu no uzliktajiem datu rakstītājiem pēc gada vai diviem izdevās atgūt, svīres no jauna noķerot ligzdošanas vietās. Izrādījās, ka 10 mēnešus ilgo laika posmu starp ligzdošanas reizēm svīres bija pavadījušas gandrīz tikai lidojumā. Vairākums putnu vismaz 99% laika bija dzīvojuši gaisā. Viena svīre ne reizi nepiezemējās 314 dienas no vietas. Ja arī pienāks laiks krist šim rekordam, tad visticamāk, to atkal paveiks kāda svīre.

Pēdējā laikā arvien biežāk ārpus Latvijas dzīvojošajiem aktuāls kļūst elektronisko identifikācijas (eID) karšu jautājums un tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna par to, kāds ir eID karšu mērķis, kādas ir tās izmantošanas iespējas ārpus Latvijas, kāda ir diasporas nostāja un vai tā ir tiesa, ka diasporā jaušama  negatīva rezonanse par eID karšu obligātumu.  Raidījumā diskutē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Valsts pārvaldes pakalpojumu attīstības departamenta direktors Uģis Bisenieks, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlande priekšsēde Skaidrīte Aguļēviča, Eiropas latviešu apvienības priekšsēde Elīna Pinto, Ārlietu ministrijas Konsulāro pakalpojumu nodaļas vadītāja Elīna Grintāle un pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka vietnieks Uldis Apsītis.  

14. jūnijā, pieminot 80. gadadienu kopš 1941. gada deportācijām, kad no Latvijas uz Sibīrijas nometnēm tika izsūtīti vairāk nekā 15 000 cilvēki, Latvijā notiks piemiņas pasākums “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 1941. gada deportācijām”. Lai tautieši visā pasaulē varētu iesaistīties un domās būt kopā ar 14. jūnija upuriem, ikviens latvietis pasaulē aicināts pievienoties digitālajai piemiņas kartei, tajā ievietojot savu, ģimenes vai domubiedru grupas foto ar aizdegtām svecēm rokās. Par to, kādi deportācijām veltītie atceres pasākumi iecerēti Austrālijā un Jaunzēlandē, stāstīja Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē priekšsēde Skaidrīte Aguļēviča. LAAJ pirmsākumi meklējami 1951.gadā, ka dibināta Latviešu apvienība Austrālijā. Tās sastāvā ir Pertas latviešu organizāciju apvienība, Dienvidaustrālijas latviešu organizāciju apvienība, Melburnas latviešu organizāciju apvienība, Tasmānijas latviešu sabiedrība, Kanberas latviešu sabiedrība, Sidnejas latviešu organizāciju apvienība, Brisbanes latviešu organizāciju apvienība un Jaunzēlandes latviešu sabiedrība. Skaidrīte ir ne tikai šīs plašās organizācijas priekšsēde, bet arī Adelaides Latviešu radio ceturtdienas vakaru raidījuma „Latvju balss” vadītāja. Savukārt, kopā ar Ilzi Atardo jau pamazām ieskandinājām Jāņus! Milānas un Boloņas latviešu skola aicina kopā ar ģimeni vai draugiem dodies dabā, līdzi ņemot mobilo telefonu ar kādu no maršrutu aplikācijām un iziet burtus “L-Ī-G-O”! Turklāt pastaigas laikā aplīgot apkārtni un vākt ziediņus foto vainagam. Ilze ir Milānas kora „Saule” vadītāja, Latvijā bijusi kora „Aizkraukle” diriģente un apriņķa koru virsdiriģente, bet vasarās diasporas bērniem rīkojusi nometnes „Daugavas stāsti”.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par mazu un mazpazīstamu, bet noteikti dzirdētu valsti – Nauru. Nauru gadījumā jārunā par būšanām, kuras pārvērtušās par nebūšanām. Valsts oficiālais nosaukums ir Nauru Republika un tā ir trešā pasaulē mazākā neatkarīgā valsts pēc Eiropā atrodamajām Vatikāna un Monako. Atrodas šī valsts tā Okeānijā. Nauru ir starp tā sauktajām mikrovalstīm. Tās izmērs teritoriāli ir tikai 21 kvadrātkilometrs. Tas nozīmē, ka Nauru ir apmēram 15 reizes mazāka nekā Rīga. Un faktiski nedaudz mazāka arī nekā Imanta. Arī iedzīvotāju skaita ziņā Nauru dzīvo apmēram tikai piektā daļa no Imantas iedzīvotāju skaita. Un faktiski šī ir pasaulē mazākā republika un otra mazākā valsts pēc iedzīvotāju skaita. Vienlaicīgi tā ir arī "visresnākā valsts" pasaulē, kur gandrīz visi iedzīvotāji ir ar lieko svaru un vairāk nekā 70 % iedzīvotāju ir resni. Un gandrīz pusei esot arī diabēts. Patiesībā tas ir briesmīgs rekords tik mazai valstij. Bet zinātnieki rēķina, ka Okeānijas valstu iedzīvotājiem esot ģenētiska predispozīcija ātri iegūt lieko svaru un kļūt tādejādi neveselīgiem. Nauru liktenis ir sarežģīts. Nav īsti vēl skaidrs, kā vēsturiski cilvēki nonāca Nauru, jo lingvistiskajā ziņā valsts ir atšķirīga no citiem blakus esošo salu pamatiedzīvotājiem. Bet uzskata, ka pirmie cilvēki pirms apmēram 5000 gadiem bija mikronēzieši un polinēzieši. Bet Nauru ir tik attāla, ka arī pirmie tās kolonizatori bija Vācijas Impērija, kas Nauru kolonizēja tikai 1888. gadā. Pirmais eiropietis salā ieradās nepilnus 100 gadus pirms šī notikuma. Vācija gan kopumā bija vēlīnais kolonizators, ja skatāmies no Eiropas ekspansijas viedokļa.Vācieši mēģināja iegūt un pieprasīt teritorijas, kas bija relatīvi nepiederošas. Vācija un Lielbritānija kopā sāka iegūt Nauru atrodamo fosfātu 20. sākumā, pirms to Pirmā pasaules kara laikā okupēja Austrālija. Pēc Otrā Pasaules kara tā bija Japāna, kura kontrolēja Naura teritoriju, tad Jaunzēlande. Tikai 1968. gadā valsts ieguva neatkarību un uz brīdi arī kļuva par pašu bagātāko valsti pasaulē. Prieki gan bija īsi, jo fosfātu krājumi jau 1980. gadu sākumā sāka beigties. 2006. gadā tos pārstāja vispār iegūt, un šobrīd mēģina iegūt fosfātu subproduktus, lai kaut kā uzturētu valsts ekonomiku. Aizstāt tos īsti nav ar ko, un visi pārējie izejmateriāli ir jāieved no Austrālijas. Respektīvi, valsts, kuras ekonomika bija atkarīga tikai no viena izejmateriāla, kļuva arvien nabadzīgāka. Un tāda tā ir arī mūsdienās.  Iedzīvotāju skaita ziņā (10 000 iedzīvotāju) tā ir apmēram Kuldīga. Bet ienākumu līmenis mūsdienās patiešām ar Latviju ir vien tik daudz salīdzināms, ka Nauru IKP uz vienu iedzīvotāju ir trīs reizes mazāks nekā Latvijā. Valsts vēl mūsdienās ir atkarīga no fosfātu subproduktu ieguves, lai arī tā nav pat starp 15 šīs plaši atrodamās un būtiskās izejvielas avotiem. Tādēļ Nauru ir izvēlējusies koncentrēties uz pakalpojumu sektoru. Un pakalpojumi ir visai savdabīgi , proti, 2000. gados nodokļu paradīzes un naudas atmazgāšanas pakalpojumiem. Paralēli kopš 2001. gada, bet visnesenāk kopš 2012. gada, Nauru sniedz bēgļu izmitināšanas mītnes pakalpojumus Austrālijai. Un šis rūpals ir tiešām interesants, jo tiek ziņots, ka pat astoņgadīgi bērni mēģina izdarīt pašnāvības šausminošajās Nauru bēgļu nometnēs. Diemžēl drausmīgu stāstu ir daudz, bet visa pamatā ir Austrālijas visai pretrunīgi vērtētā patvēruma meklētāju politika, jo personas, kuras ieceļo valstī ar laivu, bēgļu statusu saņemt nevar. Tāpēc šos cilvēkus nosūta uz tā dēvētajiem bēgļu un patvēruma meklētāju apstrādes centriem Nauru un Jaungvinejā. Un šeit šie cilvēki faktiski vienkārši iesprūst. Taču, par spīti starptautiskajam nosodījumam un daudzu valstu piedāvājumiem palīdzēt, Austrālijas lielākās politiskās partijas uzskata, ka izvēlētā politika ir bijusi pareiza. Tomēr zināms progress pēdējo dažu gadu laikā ir sasniegts. Cilvēktiesību aizstāvji ziņo, ka pašlaik Nauru ir iestrēguši aptuveni 110 cilvēki.  Nauru ir veikla ne tikai savu izejmateriālu un teritorijas iespēju tirdzniecībā. Tā ir pieminēta arī starp tām daudzajām valstīm, kura spēj veikli tirgot savu suverenitāti. Respektīvi, par naudu tā ir gatava atzīt oficiāli visdīvainākās un visnoziedzīgākās separātistu teritorijas. Pasaulē ir pazīstama tāda lieta kā atbalsta sniegšana starptautiskās sistēmas ietvaros par attiecīgu atlīdzību, un Nauru to aktīvi piekopj. Suverenitātes aspekts faktiski tiek pārvērsts par bitkoinu – par kaut ko netveramu, ko var tirgot reālās, vispāratzītās naudas iegūšanai. Detalizētāk par pašu šo balsu tirgošanas fenomenu, kas ir visnotaļ izplatīts pasaules politikā, mums piekrita pastāstīt Andrejs Pildegovičs, pašreizējais Latvijas pastāvīgais pārstāvis ANO un cilvēks, kurš Ņujorkā rūpīgi koordinē arī Latvijas kandidēšanu uz ANO Drošības padomes nepastāvīgā locekļa vietu 2025.-2026. gadā. Taizeme, Austrālija un ASV ir arī Nauru lielākie eksporta partneri. Taizeme un Austrālija ir arī lielākie Nauru importa partneri. No abām valstīm tiek ievesta degviela, celtniecības materiāli, automašīnas un daudzas citas preces, kas mūsdienu sabiedrībā skaitās norma. Valstī arī trūkst tīra dzeramā ūdens, un 90 procenti salas teritorijas ir iznīcināta fosfātu iegūšanas dēļ. Veselības problēmas, dzeramā ūdens piesārņojums ir rezultāts gadsimtu ilgajai, negausīgajai fosfātu iegūšanas politikai valstī. Rezultātā arī tūristi nebrauc uz Nauru ciemoties. Nauru nav savas armijas, un tā lieto arī Austrālijas dolāru kā savu valūtu. Un valstī arī nav nodokļu. Tas gan divu iemeslu dēļ – viens, ka reiz miljardiem eiro lielās fosfātu iegūšanas industrijas dēļ iedzīvotājiem vienkārši netika piemēroti nodokļi. Un otrs – šobrīd vairāk nekā ceturtā daļa valsts iedzīvotāji ir bezdarbnieki un attiecīgi no tiem nav ko iekasēt. Rezultātā – valsts ir ļoti atkarīga no ārvalstu palīdzības. Nauru ir valsts, kura ir tik maza, ka īsti nespēj būt suverēna. Bet vienlaicīgi – ar savu rīcību mazina suverenitātes principa nozīmīgumu kopējā starptautiskajā sistēmā. Mēģinot saprast faktu, ka Nauru ir resnākie cilvēki pasaulē, izrādās, ka tā ir klasiska parādība – rietumnieku pārtiku ķermeņi nesadala. Proti, Nauru iedzīvotāji tradicionāli nodarbojās ar zvejniecību un augkopību, kas arī dominēja vietējā virtuvē. Kopā ar kokosriekstiem ikvienā to izpausmes formā un daļā. Kad valsts kļuva neatkarīga un bagāta, tā sāka inportēt produktus no Rietumiem, sevišķi ASV. Tas ne tikai samazināja makšķerēšanu un augkopību, bet komplektā ar vietējām tradīcijām un skaistuma etaloniem, ka cilvēkam jābūt nedaudz tuklam, izraisīja pakāpenisku iedzīvotāju aptaukošanos. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pagājušajā nedēļā bijām Bermudu salās un kādu brīdi neesam bijuši Okeānijā, tādēļ dodamies uz otru pasaules malu un runājam par mazāko kontinentu un sesto lielāko valsti pasaulē – Austrālijas Savienību. Austrālija, kā visi zina, ir ļoti daudzveidīga un atšķirīga. Lai arī to pieskaita pie Rietumu pasaules demokrātisko principu, brīvā tirgus principu un cilvēktiesību standartu dēļ, daba, klimats, pat kalendārs tur ir ļoti atšķirīgs. Lai arī Austrālija ir pazīstama eiropiešiem kopš 1606. gada, pamatiedzīvotāji aborigēni tur dzīvojot jau vairāk nekā 65 tūkstošus gadu. Lielbritānijas Karaliste kontroli pār kontinentu pārņēma tikai 1770. gadā un sāka to izmantot par cietumu saviem noziedzniekiem. Šāda praksebijusi arī raksturīga citām koloniālajām varām. Austrālija skaitās vecākais apdzīvotais kontinents, kuram turklāt ir arī visneauglīgākā augsne. Starp citu, blakus Austrālijai vēl tikai pagājušajā gadā tika atklāts astotais kontinents – Zēlandija. Lielākā daļa no tā gan ir nogrimusi okeānā un lielākā redzamā daļa ir Jaunzēlandes teritorija. Austrālijā dzīvo ap 25,5 miljoniem iedzīvotāju un etniskais sadalījums ir neparasts – 25 % iedzīvotāju identificē sevi kā angļi un otri 25% - kā austrālieši. Pārējie 50 procenti ir īri, skoti, itāļi, ķīnieši. Austrālijas aborigēni ir ap 800 tūkstošiem jeb apmēram 3 procenti no valsts iedzīvotājiem. Bet Austrālijas ekonomika ir Rietumvalstīm tipiski atvērtā tirgus ekonomika. Tirgus atvēršana ir palielinājusi ražīgumu, stimulējusi izaugsmi un padarījis ekonomiku elastīgāku un dinamiskāku. Šobrīd Austrālija aktīvi slēdz arī divpusējos brīvās tirdzniecības līgumus ar virkni reģiona un pasaules valstu. Pats svaigākais ir Reģionālās visaptverošās ekonomiskās partnerības līgums, kas aptvers 15 Āzijas un Klusā okeāna valstu, ieskaitot Austrāliju, Japānu un Ķīnu. Līguma dalībvalstis kopumā veido 30 procentus pasaules iedzīvotāju un apmēram tikpat arī pasaules ekonomikas, kas šo padara par lielāko tirdzniecības bloku pasaules vēsturē. Līgums gan vēl ir jāratificē, lai tas stātos spēkā. Tāpat Austrālija šobrīd jau pāris gadus ir procesā, lai noslēgtu brīvās tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību.  Bet brīvais tirgus un tirdzniecība jau ir tikai daļa no Austrālijas priekšrocībām. Otrs pamats ir noteikti ir tas, ka Austrālijas bagātīgie un daudzveidīgie dabas resursi piesaista lielas ārvalstu investīcijas. Austrālijā ir plašas ogļu, dzelzs, vara, zelta, dabasgāzes, urāna un atjaunojamo energoresursu rezerves. Šajā valstī arī aitu skaits ir milzīgs, salīdzinājumā ar iedzīvotāju skaitu – apmēram 150 miljoni, kas nodrošina arī lauksaimniecības sektora nozīmīgu klātbūtni ekonomikā. Pēc sabiedrības vidējās bagātības tiek rēķināts, ka Austrālija kopš 2018. gada ir bagātāka par Šveici, kura iepriekš bija pasaulē pirmajā vietā. Vienlaicīgi Austrālijā skaitās vieni no dārgākajiem dzīvokļiem pasaulē un viens no augstākajiem iedzīvotāju hipotekāro kredītu parādu līmeņiem pasaulē. Teritorijas īpatnības arī ir radījušas situāciju, ka lielākais vairums iedzīvotāju dzīvo galvaspilsētā Kanberā, lielākajā pilsētā Sidnejā, kā arī Melburnā, Pērtā, kuras visas atrodas valsts dienvidaustrumos. Pārējā teritorija jeb tā saucamais "Outback" ir ļoti mazapdzīvots. Austrālijas teritorijas īpatnības un relatīvi nelielais iedzīvotāju skaits izraisa drošības izaicinājumus, kuru rezultātā valsts faktiski ir ar trīspadsmitajiem lielākajiem tēriņiem militārajai jomai. Tiek rēķināts, ja katru dienu dotos uz citu Austrālijas pludmali, tas prasītu 27 gadus, lai cilvēks būtu apciemojis tās visas. Lai arī reizēm šķiet, ka valsts ir tālu prom un tā ir pasargāta no kariem un nevēlamām ietekmēm, bet tā, protams, mūsdienās nav. Pēc Otrā pasaules kara arī daudzi latviešu emigrēja uz Austrāliju, lai būtu tālāk no PSRS tvēriena. Bet mūsdienu Austrālijas “dabiskais ienaidnieks” ir Ķīna. Un par Austrālijas un Ķīnas attiecībām lūdzām skaidrot Saeimas deputātam, Latvijas Ārpolitikas institūta dibinātājam un Austrālijā ilgus gadus nodzīvojušajam Atim Lejiņam.  Vēl kāds interesants fakts par Austrāliju. Ļoti iecienītā Pavlovas kūka ir radīta Austrālijā. Tā radīta 1920. gados Austrālijā vai Jaunzēlandē – kaimiņi par to paši cītīgi strīdas). Nosaukta tā ir par godu Annai Pavlovai, Krievijas Impērijas baleta prīmai un Sergeja Dagiļeva Krievu baleta māksliniecei. Viņa bija pirmā, kura izgudroja pasaulē slaveno mirstošā gulbja deju un pirmā, kura ar savu trupu apceļoja visu pasauli, tostarp arī Austrāliju. Kūku gatavo no olu baltumiem, pūdercukura un ogām. Tās ir pamata sastāvdaļas. Protams, ir dažādas nianses.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

No 21. līdz 25. septembrim raidījumā Kā labāk dzīvot „Dārzeņu nedēļa”. Pirmdienas raidījumā skaidrojam, cik daudz Latvijā audzētos dārzeņus patērējam. Jau daudzus gadus mēs dzirdam aicinājumu ēst vietējo un pēc iespējas svaigu no Latvijas laukiem nākušo produkciju. Vai tas vispār ir iespējams, ja runājam par Latvijā audzētiem dārzeņiem, un vai mēs vispār spējam ar tiem nodrošināt pircējus, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē agronome un dārzeņkopības nozares eksperte Mārīte Gailīte, lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes pārstāvis un "Latvijas Dārznieks" valdes priekšsēdētājs Jānis Bērziņš, uzņēmuma "Baltijas dārzeņi"direktors Jānis Bušs un Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Inguna Gulbe. "Ja tirgotāji iestājās par vietējo preci, es kā pircējs ieeju veikalā, tur lielas plāksnes, cenu zīmes, uz kurām ir lieliem cipariem cena un sīkiem, sīkiem burtiņiem izcelsme. Kāpēc pie vīniem var uzlikt lielu plakātu ar valsti, kāpēc pie dārziņiem uz šāda plakāta nevar uzrakstīt Latvija tikpat lieliem burtiem. Par to  mums dārznieki smejas, redzi, vīnam var uzlikt lielu plakātu – Gruzija, Kalifornija, Jaunzēlande, Austrālijā, bet mums – Latvija – nevar. Arī to Poliju uzrakstiet, lai cilvēki zina, kā šie ir Polijas gurķi, šitie – Latvijas gurķi, šitie –, teiksim, Holandes gurķi. Viss ir sīkiem burtiem, nenes jau palielināmo stiklu visi līdzi," jautā Jānis Bērziņš, runājot par dārzeņu pieejamību veikalos. "Mums, piemēram, nav viszemākās dārzeņu cenas Baltijā, bet mums ir vislielākā izvēle, mums ir vislielākā kvalitāte, pa tādu naudu lietuvieši un igauņi nevar dabūt tik labu labas kvalitātes augļus un dārzeņus. Tie visi ir ieguvumi, par pārējo mēs pat nerunājam, bet es ļoti ceru, ka vēl ir pāris mēneši un ka ieklausīsies un sapratīs, ka ieguvums ir ne tikai kā domā dažiem tirgotājiem, dažiem ražotājiem, tas ir liels ieguvums visai sabiedrībai – samazinātais PVN, kas ir radījis ļoti daudz labas lietas," analizē Inguna Gulbe.

Latvijā gatavojas svinēt svētkus mazliet citā noskaņojumā, šoreiz izpaliek plašie svinētāju pulki vērienīgos pasākumos. Mums visiem labi zināmu iemeslu dēļ. Neiztrūkstoša ir svētku svinēšana arī latviešu kopienās ārpus Latvijas. Raidījums Globālais latvietis. 21 gadsimts šoreiz uz sarunu aicinājis tautiešus, lai runātu par to, kādu jaunradi saulgriežu svinēšanā ieviesis Covid-19. Vai tiešām iztiks bez līgotnēm un vainagu vīšanas? Nebūt nē, izrādās ir tapušas dažādas programmas tiešsaitē, piemēram, Anglijas "Bērzes strazdi" rīko Jānu festivālu, bet biedrība "Saime" Vācijā parūpējusies, lai notiktu otrais “Latviešu vakars” tiešsaistē visā pasaulē, savukārt Beļģijas latvieši aicina uz kūku cepšanu. Bet latvieši Jaunzelandē līgošanai gatavi Hamiltonā klātienē. Par svinēšanu un gatavošanos svētkiem stāsta Avita Odonnela no Lielbritānijas, Gita Meiere-Nestecka no Jaunzēlandes, Laura Putāne no Štutgartes Vācijā un Ieva Brinkmane no Briseles Beļģijā.   

Būtiski atkal pieaugusi, spriedze starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju. Ziemeļnieki uzspridzinājuši Sakaru biroju, kas atradās neitrālajā robežas zonā, un piedraudējuši atgriezt pie robežas bruņotos spēks. Kāpēc tā noticis un ko tas nozīmē, ka tālāk?  ASV prezidents Donalds Tramps līdz šim mēģinājis būt Ziemeļkorejai draugs, savukārt ar Rietumeiropu viņi attiecības tikai pasliktinās. Tagad viņš paziņojis, ka izvedīs gandrīz 10000 karavīru no ASV karabāzēm Vācijā. Amerika negribot sildīt Vācijas ekonomiku, kas attiecībās ar viņiem esot negodīga.  Runājam arī par Lielbritānijas un Eiropas Savienības attiecībām. Visas līdzšinējās sarunas par tālāko sadarbību beigušās bez rezultātiem, atkal iezogas bažas par tā saucamo cieto " Brexit", ja tālākai sadarbības līgums līdz gada beigām starp abām pusēm netiks noslēgts. Aktualitātes pasaulē kopā ar raidījuma vadītāju komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Analizējot jautājumus par ASV militāro klātbūtni Vācijā un pieaugošo spriedzi Korejas pussalā, viņiem pievienokas arī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš, bet vērtējot "Brexit" sarunas -  Briseles Brīvās universitātes doktorante Diāna Potjomkina.   Spriedze Korejas pussalā Mediju virsrakstos atkal nonākusi Korejas pussala. Spriedze būtiski pieaugusi starp abām Korejām, un izskatās, ka visi iepriekšējie sasniegumi abu valstu attiecībās ir pilnībā nopostīti. Formāli šo situāciju izprovocējuši Dienvidkorejas aktīvisti, kas regulāri pie Ziemeļkorejas robežas laiž gaisā balonus, lai ziemeļu pusē nogādātu skrejlapas, kurās ir pret Ziemeļkorejas režīmu vērsti raksti un saukļi. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka aktīvisti to ir darījuši daudzus gadus. Tādēļ jautājums, kādēļ tieši tagad tas izraisījis tik asu reakciju. Pēdējo nedēļu laikā Phenjana bija uzstājīgi pieprasījusi Dienvikorejas valdībai rīkoties, lai nepieļautu skrejlapu izplatīšanu. 9.jūnijā tā nobloķēja visas sakaru līnijas ar Dienvidkoreju, piedraudēja slēgt sakaru birojus līdzās robežai, kā arī atcelt militāro vienošanos ar Dienvidkoreju. Šajā otrdienā pie robežas atskanēja sprādziens. Gandrīz uzreiz bija skaidrs, ka uzspridzināta abu valstu sakaru biroja ēka. Šī ēka jau ilgāku laiku stāvēja tukša un tajā nekas nenotika. Vēl nedēļas nogalē Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna ietekmīgā māsa Kima Jočuna bija teikusi: "Nebūs pagājis ilgs laiks, kad tiks pieredzēts, ka traģiskā izskata bezjēdzīgais ziemeļu un dienvidu sakaru birojs pilnībā sagrūst."Līdera māsa arī draudējusi ar Ziemeļkorejas atriebību un norādījusi, ka Ziemeļkorejai "pavisam noteikti vajadzētu saraut saites" ar Dienvidkoreju. Spriedze pieaugusi arī militārā ziņā. Ziemeļkoreja paziņojusi, ka grasās atsākt militārās mācības uz robežas un nosūtīt karavīrus uz vietām, kas iepriekš bija kopīgi industriālie un tūrisma objekti. Valsts sūtīšot armiju uz Kesonas kopīgo industriālo zonu un Kumganas kalnu kūrortu, - tā atsaucoties uz armijas vadību, vēstījuši Ziemeļkorejas mediji. Plānots atjaunot arī sardzes posteņus militārajā buferzonā starp abām valstīm. Jāpiebilst, ka Phenjana jau pārtrauca lielu daļu kontaktu ar Seulu pēc tam, kad pagājušā gada februārī cieta neveiksmi Hanojā notikušais ASV prezidenta Donalda Trampa un Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna sammits par Phenjanas kodolprogrammu. “Brexit” - sarunas, kas nekad nebeidzas Pēc tam, kad Lielbritānija 31.janvārī pameta Eiropas Savienību (ES), sākās sarunas par to, kādas tad abu pušu attiecības izskatīsies pēc pārejas perioda beigām, proti, jau nākamgad. Līdz šim ir notikušas četras sarunu kārtas, bet – bez taustāmiem rezultātiem. ES ir vairākkārt aicinājusi Lielbritāniju izskatīt iespēju pagarināt pārejas periodu, taču Londona šādu iespēju noraidījusi. Pirmdien videokonferences formātā Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons ar Eiropadomes priekšsēdētāju Šarlu Mišelu, Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Eiropas Parlamenta prezidentu Dāvidu Sasoli vienojās, ka tuvāko mēnešu laikā sarunas būs intensīvākas un britu premjers Džonsons izteicās, ka neredz iemeslu, lai nepanāktu vienošanos jau nākamajā mēnesī. Cerības abām pusēm ir arī uz Vāciju un tās kancleri Angelu Merkeli, kas 1. jūlijā pārņem ES prezidentūras stafeti. Cerības tiek liktas gan uz Berlīnes vēlmi izvairīties no bez vienošanās scenārija, gan Merkeles pragmatisko pieeju tirdzniecības sarunām. Lai arī Londonai sarunas ar tās galveno tirdzniecības partneri notiek grūti un lēni, tā ir paziņojusi, ka sāk sarunas ar Austrāliju un Jaunzēlandi par brīvās tirdzniecības līgumu noslēgšanu. Mazāk ASV militārās klātbūtnes Eiropā Jau pāris nedēļas klīda runas, ka ASV vēlas par trešdaļu samazināt savu militāro klātbūtni Vācijā. Pirmdien šīs runas apstiprinājās, kad ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka amerikāņu karavīru dislocēšana Vācijā ASV izmaksā ļoti dārgi un tāpēc tā plāno samazināt militāro klātbūtni Vācijā. Paziņojot par pieņemto lēmumu, prezidents ne tikai kritizēja savus sabiedrotos Berlīnē par nepietiekamiem ieguldījumiem aizsardzībā un miljardiem dolāru lielām parādsaistībām NATO, bet arī par netaisnīgu attieksmi pret ASV tirdzniecības jautājumos. Savukārt, Vācijas aizsardzības ministre Annegrēta Krampa Karenbauere otrdien sacīja, ka “NATO nav tirdzniecības organizācija un drošība nav prece”. Vācijā atrodas vislielākais Eiropā dislocēto ASV karavīru skaits - 34 500 un Tramps plāno to samazināt līdz 25 000. Pagaidām gan nav pieņemts lēmums par to, kad un kā tas tiks darīts, taču vakar NATO valstu aizsardzības ministru sanāksmē ASV aizsardzības ministrs Marks Espers solīja par šo procesu konsultēties ar sabiedrotajiem. Jāpiebilst, ka pagājušajā nedēļā Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis Polijas radio izteica cerību, ka gadījumā, ja ASV īstenos plānus par savu karavīru izvešanu no Vācijas, daļa no viņiem tiks pārvietoti uz Poliju, vēlāk gan viņš laboja, ka vēlas lielāku ASV spēku klātbūtni savā valstī, taču ne uz Vācijas rēķina. Polijā šobrīd atrodas 4500 ASV karavīru un notiek sarunas par apjomīgu ASV militārās klātbūtnes palielināšanu.

Tas, kam bija jāmainās lēnā garā, jau gadiem iepriekš, ir mainījies pēkšņi. Īsā laika posmā mums bija jāiemācās darīt lietas jaunā veidā. Kas mūs atturēja līdz šim rīkotes tā kā jau darām šobrīd? Strādāt no mājas, baudīt laiku kopā ar ģimeni, iet dabā, veltīt laiku vairāk sev un nebūt tik aizņemtiem? Tie ir paradumi, kas mums ir tik ļoti pazīstami  - 8 stundu darba laiks, iešana un nakšana no darba, jo tā ir pierasts un 'pareizi'. Ja runājam par pārmaiņām pasaulē, tad pie horizonta sāk parādīties jauni zvaigznāji nākotnes darba kontekstā - Jaunzēlande jau paziņojusi, ka pāries uz 4 stundu darba laiku, lieli uzņēmumi, tādi kā Twitter, Spotify, Coinbase, Facebook, Shopify ir paziņojuši, ka ļaus saviem darbiniekiem strādāt vai nu pilnībā no mājām, vai daļēji - tādā veidā mainot personāla politiku, iekšējās kārtības noteikumus un domāšanu kopumā, parādās jauno globāli uzņēmumi, kas piedāvā darba vietas tikai attālināti, tā teikt strādā jebkur.  Iespējams, mūsu bērniem, vārdiem “iet uz darbu” būs pavisam cita forma. Šodienas epizodē tiekos ar Tet cilvēku un vides dienesta vadītāju, pieredzējušo cilvēkresursu vadības koleģi Ingrīdu Roni. HR Podcast atbalsta personāla vadības programma Cake HR. CakeHR 7 gadu laikā no vienkāršas darba laika uzskaites sistēmas ir kļuvusi par visaptverošu personālvadības programmu, kurā ir tādi moduļi kā Darba laika uzskaite, Maiņu plānošana, Izdevumi, Darbinieku vērtēšana un vēl daudzi citi. CakeHR programma tiek pastāvīgi uzlabota, lai tā kļūtu par labāko personālvadības programmu, un to jau tagad izmanto vairāk nekā 50 valstīs. CakeHR vēlas palīdzēt atrisināt personālvadības izaicinājumus, un tas lieliski saskan ar HR Podcast misiju. Paldies CaheHR par atbalstu!Mūzika: Adrian Walther (Remember Me), Bright (Love is all we need)!! Izlasi jaunāko:  5 things you can do to prepare for the new future of workThe Key to Building a Successful Remote Organization? Data. https://hbr.org/2020/05/the-key-to-building-a-successful-remote-organization-data

Notikumus pasaulē komentē RSU asociētais profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs un žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Nemieri ASV – daudzkārt pieredzēts scenārijs Masu protesti un nekārtības, kuru cēlonis ir nāves gadījumi policistu rīcības rezultātā, Savienotajās Valstīs ir relatīvi bieža parādība. Vietējo un arī pasaules mediju uzmanību ik pa laikam piesaista notikumi ASV, kuriem praktiski visiem ir viens un tas pats scenārijs: bojāgājušais ir melnādainais vai latīņamerikāņu izcelsmes, attiecīgi, policistu rīcībā tiek saskatīti rasistiski motīvi. Šie notikumi ierosina protestus, un tie nereti izvēršas masu nekārtībās ar demolēšanu, laupīšanu un uzbrukumiem kārtības sargiem. Šādos notikumos novērota arī policijas brutalitāte, no kuras cietuši ne vien vandāļi un kārtības pārkāpēji, bet arī mierīgi protestētāji, nejauši garāmgājēji un žurnālisti. Viss šis negāciju komplekts ir klātesošs arī pašreizējos protestos un nekārtībās, kas uzliesmoja Savienotajās Valstīs pēc tam, kad 25. maijā Mineapolisā gāja bojā policijas aizturētais melnādainais amerikānis Džordžs Floids. Incidents tika fiksēts vairākos videoierakstos, kuros redzams, kā policists Dereks Čovins teju deviņas minūtes tur celi uz zemē nogāztā Floida kakla par spīti aizturētā atkāroti teiktajam, ka viņam trūkst elpas. Drīz pēc notikušā tika konstatēta Floida nāve. Čovins un vēl vairāki notikumā iesaistītie nekavējoties atlaisti no darba un vēlāk viņiem izvirzītas apsūdzības slepkavībā. Protesti Mineapolisā sākās tūdaļ pēc uzņemto video nonākšanas sociālajos tīklos, un nākamajās dienās ieguva nepieredzētu vērienu, aptverot ne vien katru ASV štatu, bet arī vairākas pilsētas Kanādā, Eiropā, Latīņamerikā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Izraēlā un Japānā. Diemžēl jau sākotnēji mierīgos protestus daudzviet ASV pavadīja arī masu nekārtības ar demolēšanu, veikalu izlaupīšanu, dedzināšanu un uzbrukumiem policijai. Prezidents Donalds Tramps nodēvējis Džordža Floida nāvi par traģēdiju, kurai nevajadzēja notikt, un paudis izpratni par protestētāju motīviem, taču strikti vērsies pret nekārtību dalībniekiem, otrdien piedraudot iesaistīt armijas spēkus, ja vietējā vara nespēs nodrošināt kārtību. Vakar nemieri pierimuši pēc tam, kad vairākās pilsētās izsludināta komandanta stunda, kā arī tika paziņots par apsūdzības izvirzīšanu vēl trim Floida aizturēšanā iesaistītajiem policistiem. Armija kārtības uzturēšanai Savienotajās Valstīs pēdējoreiz piesaistīta 1992. gadā, kad nemieru cēlonis arī bija melnādainā amerikāņa Rodnija Kinga bojāeja policijas darbības rezultātā. Tramps pret Tviteri Sociālajiem tīkliem, un jo sevišķi Twitter, bijusi ārkārtīgi nozīmīga vieta prezidenta Donalda Trampa politiskajā karjerā. Pašreizējā prezidenta Twitter kontam ir vairāk nekā 80 miljonu sekotāju, un tie kalpojuši elektorāta piesaistei un konsolidācijai kā nekad agrāk, tajā pat laikā izraisot pastāvīgus protestus par apšaubāmas un nepārprotami nepatiesas informācijas izplatīšanu, naidu kurinošiem un sabiedrību šķeļošiem viedokļiem. Gadiem Twitter saņēmis neskaitāmus šādus pārmetumus, taču 26. maijā sociālā tīkla administratori pirmoreiz kaut ko darīja šai sakarā. Proti, Donalda Trampa tvītam, kurā viņš apgalvo, ka Kalifornijā plānotā balsošana pa pastu būšot nekas cits kā „būtiski krāpnieciska”, tika pievienots teksts „Iegūstiet informāciju par balsošanu pa pastu” ar saiti uz komentāru, kurā vietnes administrācija, atsaucoties uz vairākiem medijiem, norāda, ka šis apgalvojums nav patiess. Prezidents reaģējis ar kaismīgiem pārmetumiem par „cenzūru”, „vārda brīvības žņaugšanu” un „iejaukšanos 2020. gada prezidenta vēlēšanās”. 28. maijā prezidents parakstīja izpildrīkojumu, kurā valsts galva pilnvaro attiecīgās izpildstruktūras ieviest regulējumu un sankcijas pret sociālajiem tīkliem, kuri savā darbībā atkāpjas no neitrālas attieksmes pret lietotāju ievietotu saturu. Šādiem resursiem, kā teikts dokumentā, „jāzaudē likumā noteiktais ierobežotās atbildības aizsargs” un „jātiek pakļautiem tādai pat atbildībai kā ikvienai tradicionālai redakcijai un publikācijai, kas nav tīmekļa satura piegādātājs”. Kā norādījuši kritiķi, pirmkārt, prezidenta rīkojums ir ar apšaubāmu tiesisko segumu, un, otrkārt, tas nozīmētu beigas tai izteikumu brīvībai, kuru pats Donalds Tramps tik aizrautīgi līdz šim izmantojis. Piektdien pretstāve starp prezidentu un sociālo tīklu gigantu ieguva jaunu paātrinājumu, kad pieeja Trampa tvīts Mineapolisas nemieru sakarā – „Kad sākas laupīšana, sākas šaušana” – kļuva iespējama tikai caur saiti, kas norāda, ka šis tvīts slavina vardarbību.   G7 – prezidenta Trampa viesu saraksts Kārtējais G7 samits – septiņu ekonomiski nozīmīgāko pasaules demokrātiju vadītāju tikšanās – sākotnēji tika plānots no 10. līdz 12. jūnijam Savienotajās Valstīs. Pēc apmēram gadu ilgas neskaidrības par norises vietu, namatēvam Donaldam Trampam mēģinot sarīkot pasākumu sev piederošajā Dorelas golfa klubā Floridā, tika izsludināts, ka augstie viesi tiks uzņemti ASV prezidentu pastāvīgajā atpūtas rezidencē Kempdeividā, kur tas jau notika 2012. gadā. Vācijas kanclere Angela Merkele bija pirmā, kas, sākoties koronavīrusa pandēmijai, paziņoja, ka nav gatava ierasties uz tikšanos jūnijā, un drīz pēc tam Francijas prezidents Emanuels Makrons telefoniski paziņoja Donaldam Trampam, ka samits varētu notikt tikai kā visu dalībnieku klātienes tikšanās. 31. maijā Baltā nama saimnieks darīja zināmu, ka pasākums atlikts vismaz līdz šī gada septembrim.  Uzņemošajai valstij ir tiesības uz G7 samitiem uzaicināt arī formātā neietilpstošu valstu galvas, un Donalda Trampa piesauktie viesi ir Austrālijas, Dienvidkorejas, Indijas un arī Krievijas līderi. Krievija piedalījās formātā no 1997. gada, padarot to par G8, taču tika izslēgta 2014.gadā pēc agresijas pret Ukrainu un Krimas aneksijas. Šāda Vladimira Putina „ievešana pa sētas durvīm” jau izraisījusi vairāku dalībvalstu nepārprotamu noliegumu.                                                                                                      Sagatavoja Eduards Liniņš  

1. Starteris UL: Labdien, esiet sveicināti “Diplomātiskajās pusdienās”! Kā katru nedēļu, šajā laikā ar jums sarunājamies mēs – žurnālists Uģis Lībietis, un politikas zinātņu doktors, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. UL: Pēc pagājušās nedēļas raidījuma par Kanādu, šodien dosimies uz pilnīgi otru pasaules pusi? Bet arī otrā pasaules pusē ir valsts, kurā pamata valoda ir angļu valoda, un līdzīgi kā Kanādai, valsts galvas funkcijas tajā pilda Lielbritānijas karaliene Elizabete Otrā. Proti, dodamies uz Jaunzēlandi. KB: Jā, dosimies pusdienot uz Jaunzēlandi, kas līdzīgi kā Kanāda ietilpst Nāciju Sadraudzībā (Commonwealth of Nations vai British Commonwealth), kas ir brīvprātīga un no 54 valstīm sastāvoša neatkarīgu valstu savienība, lielāko daļu no kurām vieno tas, ka tās ir bijušas Lielbritānijas impērijas sastāvā. Un Elizabete Otrā valsts galva, starp citu, ir 16. no šīm valstīm. Reāla politiskā vara gan karalienei Jaunzēlandē nav, bet šis skaidri parāda vēsturisko mantojumu, kad Britu impērija vēl tieši pirms simt gadiem - 1920. gadā kontrolēja 24 procentus no zemeslodes sauszemes. UL: Un, starp citu, Nāciju Sadraudzībā ietilpst ne tikai Jaunzēlande un Kanāda, bet arī mūsu raidījumos iepriekš aplūkotās Dienvidāfrikas Republika un Trinidada, un Tobago. Bet to, ko Latvijas iedzīvotāji un mūsu radījuma klausītāji zina par Jaunzēlandi mēs mēģinājām noskaidrot telefonintervijās. Klausāmies, kas bija sakāms. 2. pamatēdiens UL: Gribētos teikt, ka klausītāju viedokļi ir interesanti un pat ļoti korekti. Es gan biju cerējis, ka kāds pieminēs arī Jaunzēlandē filmēto “Gredzenu pavēlnieka” triloģiju un tam sekojošo tūrisma bumu. KB: Jā šī ar Jaunzēlandes skatiem bagātā filma tiešām ir iemesls milzīgam tūristu pieplūdumam valstī – aptuveni seši procenti no visiem tūristiem “Gredzenu pavēlnieku” min kā vienu no galvenajiem iemesliem, lai apmeklētu Jaunzēlandi. Var tikai cerēt, ka pierunāsim kādu nākotnē pasaulē ļoti populāru filmu nofilmēt arī Latvijā, lai informācija un zināšanas par mūsu valsti iegūtu kaut pusi no tām aprisēm, ko ieguva Jaunzēlande. Bet runājot par pašu salu valsti – pamatiedzīvotāji, maori, tajā sāka ierasties tikai 13. gadsimtā, ap laiku, kad Latvijas teritorijā vēl turpināja ienākt vācu krustneši. Un 19. gadsimta četrdesmitajos gados Jaunzēlande tika iekļauta Britu impērijas sastāvā. UL: Par valsts neatkarības dienu vēl notiek diskusijas, bet principiālu likumdošanas neatkarību no Apvienotās Karalistes valsts ieguva 1947. gadā, lai arī, kā minējām, Elizabete Otrā vēl jo projām ir valsts galva un to Jaunzēlandē pārstāv ģenerālgubernatore, lēdija (Dame) Patrīcija Lī Redija. Bet faktiskā vara pieder arī klausītāju pieminētajai premjerministrei Džasindai Ardērnai, par kuru mēs ari detalizētāk runāsim tālāk. KB: Vēsturiskās attiecības starp Jaunzēlandi un eiropiešiem gan atspoguļojas arī etniskajā sastāvā, kur ap 65 procentiem iedzīvotāju ir eiropieši un tikai ap 17 procentiem ir maori. Starp citu, kas interesanti - puse Jaunzēlandes iedzīvotāju nepieder reliģiskajām grupām. Ļoti līdzīgi kā sekulārajās Igaunijā un Latvijā. UL: No ekonomiskā viedokļa raugoties šīs nepilnus 5 miljonus iedzīvotāju lielās valsts nominālais dzīves līmenis ir par apmēram trešdaļu augstāks par Latvijas rādītājiem un IKP sastāda apmēram 35 tūkstoš eiro uz vienu iedzīvotāju. Bet kā jau dzirdējāt arī vienas klausītājas teiktajā – dārdzības līmenis ir ļoti augsts.   KB: Pēdējos četrdesmit gados Jaunzēlandes ekonomika ir transformējusies no izteikti agrāras uz industriālu. Vienlaicīgi gan valsts galvenie eksporta produkti vēl jo projām ir lauksaimnieciskie – piena produkti un gaļa. Arī kokmateriāli, augļi, nafta, un daudziem zināmais Jaunzēlandes vīns. Lielākais importa un eksporta partneris? Blakus esošā kaimiņvalsts Austrālija ir tikai otrajā vietā. Pirmajā vietā ir Ķīnas Tautas Republika. UL: Ne tikai valsts ārējā tirdzniecībā, bet Jaunzēlandes ārpolitikā kopumā Ķīna un Austrālija spēlē nozīmīgu lomu. Jaunzēlande, kā katra maza valsts, cenšas koncentrēties tikai uz saviem tuvākajiem ārpolitiskajiem jautājumiem. Iespējams, ka tāpēc tradicionāli tā arī ir bijusi mazāk skaļa starptautiskajā vidē un tiekusies atgādināt par cilvēktiesību jautājumu nozīmīgumu. Tendences starptautiskajā politikā pēdējos gados gan ir mainījušas arī Jaunzēlandes ārpolitikas toni un uzsvarus, tiem kļūstot tiešākiem un skarbākiem. KB: Jā, valsts ārpolitikā dominē labas attiecības ar kaimiņvalsti Austrāliju, tostarp pašas valsts skaidri paustā piederība Rietumu pasaulei. Vienlaicīgi nepieciešamība balansēt Ķīnas augošo aktivitāti Okeānijā liek sarosīties arī Jaunzēlandei. Valsts ārpolitika ir kļuvusi balansējošāka, apzinoties Ķīnas kā drošības drauda aspektu un vienlaicīgi cenšoties saglabāt jau minētās tirdzniecības saiknes. Valsts savu drošību redz kā daļu no Rietumu pasaules un tādēļ ne tikai valsts ir piedalījusies savu karaspēku konfliktos Irākā un Afganistānā, bet arī uzmanīgi seko līdzi breksita sarunām, jo Lielbritānijas iespējas piekļūt ES tirgum tieši ietekmēs arī Jaunzēlandes uzņēmumus. UL: Un par Jaunzēlandes ārpolitikas izaicinājumiem tuvākajos gados un sevišķi jau attiecībām ar Austrāliju lūdzām komentēt arī Velingtonas Viktorijas Universitātei piederīgā Pārvaldības un Politikas studiju institūta direktoram Saimonam Čaplam. Mūsu attiecības ar Austrāliju ir līdzīgas kā ASV un Kanādai. Mēs esam nedaudz ēnā, bet mēs arī ļoti savā starpā sacenšamies. Taču Austrālija atšķiras ar to, ka tur ir federāla sistēma, bet mums nav. Viņiem ir divas parlamenta palātas, mums viena. Tāpēc situācijās, kad nākas saskarties, piemēram, ar Covid-19, mēs varam reaģēt nedaudz ātrāk un spējam koordinēt lietas nedaudz labāk nekā Austrālijā. Un tas arī viss. Runājot par ārpolitikas izaicinājumiem – tie ir tādi paši kā pārējai pasaulei. Mums visiem ir grūtības tikt galā ar ASV un Donaldu Trampu, kā arī ar aizvien pārliecinātāko un strauji savu ietekmi vairojošo Ķīnu. Jaunzēlandē ķīnas radītie izaicinājumi ir ļoti sarežģīti, jo Ķīna ir lielākais tirdzniecības partneris. Mums ir arī ievērojama ķīniešu imigrantu kopiena, kuru Ķīnas valdība ļoti aizrautīgi vēlas kontrolēt, lai arī viņi jau ir jaunzēlandieši. Ķīna arī strauji paplašinājusi savu ietekmi Klusā okeāna dienvidaustrumu daļā, kas vienmēr ir bijusi Jaunzēlandes interešu zonā. Tāpat Ķīna aizvien palielina savu interesi arī par Antarktīdu, kas arī ir Jaunzēlandes interešu sfērā, jo mēs esam bāzes punkts ceļā uz Antarktīdu. Arī iekšpolitkā izaicinājumi ir tādi paši  kā daudziem citiem – kā tikt galā ar Covid krīzes radīto ekonomisko lejupslīdi. Jaunzēlandē īpaši lieli zaudējumi ir radušies no ārvalstu tūristu trūkuma. Ja tagad pie mums viesojas vien daži simti cilvēku, tad parasti tie ir vairāk nekā pieci miljoni tūristu gadā. Un ar to mums nāksies tikt galā. UL: Šos un daudzus citus jautājumus jau risina un būs jārisina esošajai premjerministre Džasindai Ardērnai, kura vairāku iemeslu dēļ, sevišķi jau savas personības dēļ, ir kļuvusi atpazīstama tālu pasaulē, tostarp arī Latvijā. Sevišķi COVID-19 krīzes ietvaros, kur Jaunzēlande kļuva par pirmo valsti, kas uzveica šo slimību pašmājās, politiķes līderība ir tikusi atzinīgi vērtēta. KB: Ardērnas kundze ir jaunākais premjerministrs Jaunzēlandē 150 gadu laikā un tobrīd 37 gadu vecumā arī jaunākā sieviete-premjere pasaulē. Viņa bija arī pirmā premjerministre pasaulē, kurai, esot amatā, piedzima bērns. Šobrīd viņas popularitāte pašas valstī ir ļoti augsta, un vairāk nekā 70 procentu iedzīvotāju uzskata, ka valsts attīstās pareizajā virzienā. Augstākais rādītājs kopš 1991. gada. UL: Ardērnas popularitāti noteikti veicināja apņēmīgā cīņa ar COVID, bet tas nebija vienīgais. Jau pagājušā gada 15. marta terorakti Kraistčērčā, kur terorists divās mošejās nogalināja piecdesmit vienu cilvēku, bija zīmīgs mirklis premjerministres vadītajā valstī. Premjerministres reakcija bija neviltotu simpātiju un atbalsta izrādīšana musulmaņu kopienai un vēršanās pret slavu alkstošā noziedznieka popularizēšanu masu medijos. Ardērnas uzstāšanās un izteikumi sociālajos medijos ieguva lielāku popularitāti nekā terorista Facebook tiešsaistē pārraidītie kadri no slepkavībām. KB: Savas slavenās runas ietvaros viņa pateica tikai vienkāršu patiesību – slepkavošanu popularitātes un atpazīstamības dēļ var izbeigt tikai tad, ja noziedznieku vārdus iemin zemē un aizmirst. Ja tos nepiemin un to vārdus ne tikai aizmirst, bet pat neuzzina, tādējādi apelējot ne tikai pie sabiedrības, bet arī masu mediju pieejas slepkavu glorificēšanai un pakaļdarītāju motivācijas izskaušanas. Interesanti, cik slepkavības pasaulē nebūtu notikušas, ja Norvēģijas 2011. gada masu slepkavas vārdu mēs nekad nezinātu? Un cilvēku dzīvību iznīcināšana globālas personīgas popularitātes dēļ nebūtu kļuvusi tik pievilcīga. UL: Bet viedokli par premjeres Ardērnas popularitātes iemesliem skaidrojumu mēs lūdzām arī Jaunzēlandes Ārpolitikas institūta izpilddirektorei Melānijai Torntonei. Es personiski viņu apbrīnoju. Manuprāt viņa ir sevi lieliski parādījusi gan šīs krīzes, gan pērnā gada teroristu uzbrukuma laikā. Viņa labi izskatās, viņa ir dabiska, patiesa un ļoti, ļoti iejūtīga. Taču laikam visīpašākā lieta ir tā, ka viņa spēj lieliski komunicēt ar cilvēkiem. Viņa runā ļoti skaidri un tieši, necenšas izlocīties. Viņa ir arī ļoti stingra, īpaši jau Covid-19 laikā. Mūsu valdība varbūt sākumā rīkojās nedaudz lēni, taču pēc zinātnieku un Pasaules veselības organizācijas padomu uzklausīšanas tika izstrādāts un ieviests dzīvē ļoti saprotams plāns. Viņa ir vadījusi šo valsti ļoti patiesi, saprotot, ka ļoti daudzi cilvēki cieš. Viņa neslēpjas no tā, ka daudzi cilvēki ir zaudējuši darbu un ienākumus. Viņas atbildes reakcija ir bijusi diezgan unikāla. Es dažreiz pasekoju viņas Facebook profilam – viņa pēc smagas dienas ar daudzām sapulcēm vēlās vakara stundās sazinās ar daudziem cilvēkiem un runājas, it kā tie būtu viņas labākie draugi. KB: Rezumējot var sacīt, ka Jaunzēlandes ārpolitiskie un ekonomiskie izaicinājumi ir līdzīgi lielākās daļas citu mazu valstu izaicinājumiem. Un spēja būt drosmīgiem un izlēmīgiem pašmājās var veicināt valsts pasaules mēroga atpazīstamību ne mazāk kā pasaulē populāru Holivudas filmu uzņemšana savā teritorijā. 3. deserts UL: Atzīšos, ka man desertā nu ļoooti gribējās kaut ko no “Gredzenu Pavēlnieka”, bet, tā kā mēs tomēr vairāk koncentrējamies uz valstīm, tad tur būtu nepieciešams atsevišķs raidījums, piemēram, par Viduszemi, Šīru, Mordoru, Gondoru vai Rohanu. Tāpēc šoreiz piedāvāsim jums desertu asortus, lai nebūtu jārunā tikai par aitām, kuru esot pa 9 uz katru iedzīvotāju. Ja parēķinām, tad sanāk, ka valstī ir ap 45 miljoniem aitu. KB: Arī automašīnas Jaunzēlandē ir vairāk nekā parastā daudzumā, proti valstī uz pieciem miljoniem iedzīvotāju ir apmēram 4 miljoni automašīnu. UL: Mēs zinām par Jaunzēlandi un regbiju, bet Jaunzēlandē proporcionāli tiek uzskatīts, ka ir arī lielākais skaits golfa laukumu, ap četriem simtiem. Spēlēt ainaviskās vietās pilnīgi noteikti ir patīkami. KB: Par citām ainaviskām vietām runājot. Jaunzēlandietis sers Edmunds Hilarijs kopā ar šerpu bija pirmais cilvēks, kurš 1953. gadā uzkāpa Everestā. UL: Tad par kalniem runājot – lielākais vulkāniskais izvirdums pēdējos 70 tūkstošos gadu notika tieši Jaunzēlandē. KB: Vēl, kas notika vissenāk – Jaunzēlande bija pirmā valsts pasaulē, kurā sievietēm tika piešķirtas bezierobežojumu vēlēšanu tiesības parlamenta vēlēšanās. Tas gan notika diemžēl tikai 1893. gadā. UL: Un tā mēs varētu turpināt un turpināt. Bet mūsu raidījums ir pietuvojies izskaņai. Nākamnedēļ mēs dosimies uz citu vizuāli gleznainu valsti tepat pie mums, Ziemeļeiropā – uz Islandi.

Raidījums "Pīci breinumi" iepazīst digitālā laikmeta piedāvātās karjeras iespējas ar programmētāju komandas līderi Arni Lupiku un  vizuālo efektu veidotāju Māri Štekeļi, bet raidījuma WhatsApp korespondente Līna Lontone šonedēļ uz sarunu aicināja divas sievietes, kas strādā IT nozarē, – iniciatīvas "She Goes Tech" īstenotāju Zandu Dāmi un vienu no programmas skrinings.lv autorēm Lindu Šeibi.  Nevienam nav noslēpums, ka informācijas tehnoloģijas jeb IT ir viena no perspektīvākajām ekonomikas nozarēm. Turklāt tā ir arī  nozare, kurā, saskaņā ar statistikas datiem, ir vienas no augstākajām darbinieku algām. Raidījuma cikla "Atver durovys iz profeseju" #5 raidījumā "Pīci breinumi" ieskatijās dažās no profesijām, kuras mums atnesis tehnoloģiju laikmets.  10 gadi un 10 dažādi darbi, lai atrastu savu profesiju  Dators, internets un pārtika – tas ir programmētājā izdzīvošanas komplekts. Vismaz tā uzskata programmētāju komandas līderis Arnis Lupiks (35), kas ikdienā strādā amerikāņu uzņēmumā "Underwriter Laboratories". Pirms daudziem gadiem viņš no Latgales pārcēlies uz dzīvi Īrijā, kur strādājis dažādus darbus tostarp arī fabrikās, celtniecībā, ceļu būvē un citur. Izmēģinājis dažādas profesijas, viņs tomēr pieņēmis lēmumu iegūt programmētāja izglītību. Uzreiz pēc studiju pabeigšanas uzsācis darbu aviokompānijā "Ryanair", darbam kurā viņu uzrunāja jau viņu laikā. Pēc Arņa teiktā, Īrija patlaban attīstās kā Eiropas "Silikona ieleja" – Dublinas pievārtē savus birojus patlaban atver daudzi ASV tehnoloģiju giganti, piemēram, Facebook tuvākajā laikā plāno atvērt biroju ar 5000 darba vietām. Turklāt darba iespējas tur nav tikai vietējiem. Kā uzsver Arnis, arī ar Latvijā iegūtu diplomu ir iespējams atrast darbu IT uzņēmumos Īrijā, galvenais esot tavas spējas rakstīt kodu.    24 gadu vecumā redzēt savu vārdu filmu titros  Vai vari iedomāties, ka arī latgalieši strādā pie vizuālajie efektiem "Disney" filmām? Māris Štekeļs no Rēzeknes 24 gadu vecumā jau strādā Londona, uzņēmumā "Industrial Light and Magic", kas ir viena no "Disney" filmu nozares kompānijām. Viņš ir tas cilvēks, kurš vienā kadrā savieno vairākus vizuālos efektus. Pirmā filma, pie kuras veidošanas Māris ir pielicis arī savu roku, bija ģimenes filma "Lācēna Padingtona piedzīvojumi 2", tāpat viņš ir strādājis arī pie jaunākajiem "Zvaigžņu kariem" un citām filmām. Pats Māris uzskata, ka karjeras iespējas vizuālo efektu nozarē ir plašas. Darba devēji rūpējoties par labiem darba apstākļiem, piemēram, par bezmaksas brokastīm birojā. Turklāt pastāv iespēja strādāt gan attālināti, gan uz vietas Eiropā, ASV, Kanādā un pat Jaunzēlandē. Lai arī Māra nākotnes plānos ir atgriezties uz dzīvi Latgalē, pagaidām viņš vēlas apskatīt pasauli.    Sievietes IT nozarē: Līna Lontone sarunājas ar Zandu Dāmi un Lindu Šeibi  Darbs informācijas tehnoloģiju nozarē, neskatoties uz stereotipiem, nav domāts tikai vīriešiem, par to šajā nedēļā pārliecinājās raidījuma "Pīci breinumi" WhatsApp korespondente Līna Lontone. Uz sarunu Līna aicināja divas sievietes, kuras patlaban veiksmīgi strādā šajā nozarē, – Zandu Dāmi, "Accenture Latvia" iniciatīvas "She Goes Tech" īstenotāju, un Lindu Šeibi, vienu no programmas skrinings.lv autorēm. Vairāk par iniciatīvu "She Goes Tech" atradīsi lapā https://shegoestech.lv. Tāpat tuvākajā laikā sociālajos tīklos varēsi sekot arī mūsu WhatsApp korespondentes Līnas Lontones gaitām apmācībās. Savukārt, ja tevi ir ieinteresējis Lindas Šeibes stāsts un tu vēlies pārbaudīt savu krūšu veselību, tad dodies uz mājaslapu https://skrinings.lv.    Kur meklēt?  Tomēr, ja tu joprojām nezinu, kurp doties, raidījums "Pīci breinumi" tev ir apkopojis dažas noderīgas saites: Par sev aktuālām tēmām lekcijas vari klausīties Sarunu festivāla "LAMPA" un Rīgas Katoļu ģimnāzijas rīkotajās "Izaugsmes darbnīcās", sekojot iniciatīvai Facebook vai Instagram. Maijā tiešsaistē vari arī apmeklēt atvērto durvju dienas Latvijas augstskolās, koledžās, tehnikumos un daudzās citās mācību iestādēs. Visu informāciju par tām meklē Nacionālajā izglītības iespēju datubāzē www.niid.lv, kur atradisi arī informāciju un digitālos rīkus, kas palīdzēs izvēlēties nākotnes profesiju.  Ja tevi jau ir uzrunājusi kāda konkrēta profesija, tad tās aprakstu, intervijas ar profesiju pārstāvjiem un informāciju par mācību iespējām vari meklēt mājaslapā www.profesijupasaule.lv.  Platforma www.visasiespējas.lv apkopo informāciju par jauniešu organizāciju iniciatīvām un projektiem Latvijā un pasaulē.  Informāciju par starptautisko programmu projektiem, pasākumiem un apmācībām atradīsi mājaslapā jaunatne.gov.lv.    Brīnāmies kopā!

Raidījums "Pīci breinumi" iepazīst digitālā laikmeta piedāvātās karjeras iespējas ar programmētāju komandas līderi Arni Lupiku un  vizuālo efektu veidotāju Māri Štekeļi, bet raidījuma WhatsApp korespondente Līna Lontone šonedēļ uz sarunu aicināja divas sievietes, kas strādā IT nozarē, – iniciatīvas "She Goes Tech" īstenotāju Zandu Dāmi un vienu no programmas skrinings.lv autorēm Lindu Šeibi.  Nevienam nav noslēpums, ka informācijas tehnoloģijas jeb IT ir viena no perspektīvākajām ekonomikas nozarēm. Turklāt tā ir arī  nozare, kurā, saskaņā ar statistikas datiem, ir vienas no augstākajām darbinieku algām. Raidījuma cikla "Atver durovys iz profeseju" #5 raidījumā "Pīci breinumi" ieskatijās dažās no profesijām, kuras mums atnesis tehnoloģiju laikmets.  10 gadi un 10 dažādi darbi, lai atrastu savu profesiju  Dators, internets un pārtika – tas ir programmētājā izdzīvošanas komplekts. Vismaz tā uzskata programmētāju komandas līderis Arnis Lupiks (35), kas ikdienā strādā amerikāņu uzņēmumā "Underwriter Laboratories". Pirms daudziem gadiem viņš no Latgales pārcēlies uz dzīvi Īrijā, kur strādājis dažādus darbus tostarp arī fabrikās, celtniecībā, ceļu būvē un citur. Izmēģinājis dažādas profesijas, viņs tomēr pieņēmis lēmumu iegūt programmētāja izglītību. Uzreiz pēc studiju pabeigšanas uzsācis darbu aviokompānijā "Ryanair", darbam kurā viņu uzrunāja jau viņu laikā. Pēc Arņa teiktā, Īrija patlaban attīstās kā Eiropas "Silikona ieleja" – Dublinas pievārtē savus birojus patlaban atver daudzi ASV tehnoloģiju giganti, piemēram, Facebook tuvākajā laikā plāno atvērt biroju ar 5000 darba vietām. Turklāt darba iespējas tur nav tikai vietējiem. Kā uzsver Arnis, arī ar Latvijā iegūtu diplomu ir iespējams atrast darbu IT uzņēmumos Īrijā, galvenais esot tavas spējas rakstīt kodu.    24 gadu vecumā redzēt savu vārdu filmu titros  Vai vari iedomāties, ka arī latgalieši strādā pie vizuālajie efektiem "Disney" filmām? Māris Štekeļs no Rēzeknes 24 gadu vecumā jau strādā Londona, uzņēmumā "Industrial Light and Magic", kas ir viena no "Disney" filmu nozares kompānijām. Viņš ir tas cilvēks, kurš vienā kadrā savieno vairākus vizuālos efektus. Pirmā filma, pie kuras veidošanas Māris ir pielicis arī savu roku, bija ģimenes filma "Lācēna Padingtona piedzīvojumi 2", tāpat viņš ir strādājis arī pie jaunākajiem "Zvaigžņu kariem" un citām filmām. Pats Māris uzskata, ka karjeras iespējas vizuālo efektu nozarē ir plašas. Darba devēji rūpējoties par labiem darba apstākļiem, piemēram, par bezmaksas brokastīm birojā. Turklāt pastāv iespēja strādāt gan attālināti, gan uz vietas Eiropā, ASV, Kanādā un pat Jaunzēlandē. Lai arī Māra nākotnes plānos ir atgriezties uz dzīvi Latgalē, pagaidām viņš vēlas apskatīt pasauli.    Sievietes IT nozarē: Līna Lontone sarunājas ar Zandu Dāmi un Lindu Šeibi  Darbs informācijas tehnoloģiju nozarē, neskatoties uz stereotipiem, nav domāts tikai vīriešiem, par to šajā nedēļā pārliecinājās raidījuma "Pīci breinumi" WhatsApp korespondente Līna Lontone. Uz sarunu Līna aicināja divas sievietes, kuras patlaban veiksmīgi strādā šajā nozarē, – Zandu Dāmi, "Accenture Latvia" iniciatīvas "She Goes Tech" īstenotāju, un Lindu Šeibi, vienu no programmas skrinings.lv autorēm. Vairāk par iniciatīvu "She Goes Tech" atradīsi lapā https://shegoestech.lv. Tāpat tuvākajā laikā sociālajos tīklos varēsi sekot arī mūsu WhatsApp korespondentes Līnas Lontones gaitām apmācībās. Savukārt, ja tevi ir ieinteresējis Lindas Šeibes stāsts un tu vēlies pārbaudīt savu krūšu veselību, tad dodies uz mājaslapu https://skrinings.lv.    Kur meklēt?  Tomēr, ja tu joprojām nezinu, kurp doties, raidījums "Pīci breinumi" tev ir apkopojis dažas noderīgas saites: Par sev aktuālām tēmām lekcijas vari klausīties Sarunu festivāla "LAMPA" un Rīgas Katoļu ģimnāzijas rīkotajās "Izaugsmes darbnīcās", sekojot iniciatīvai Facebook vai Instagram. Maijā tiešsaistē vari arī apmeklēt atvērto durvju dienas Latvijas augstskolās, koledžās, tehnikumos un daudzās citās mācību iestādēs. Visu informāciju par tām meklē Nacionālajā izglītības iespēju datubāzē www.niid.lv, kur atradisi arī informāciju un digitālos rīkus, kas palīdzēs izvēlēties nākotnes profesiju.  Ja tevi jau ir uzrunājusi kāda konkrēta profesija, tad tās aprakstu, intervijas ar profesiju pārstāvjiem un informāciju par mācību iespējām vari meklēt mājaslapā www.profesijupasaule.lv.  Platforma www.visasiespējas.lv apkopo informāciju par jauniešu organizāciju iniciatīvām un projektiem Latvijā un pasaulē.  Informāciju par starptautisko programmu projektiem, pasākumiem un apmācībām atradīsi mājaslapā jaunatne.gov.lv.    Brīnāmies kopā!

Ārpus Latvijas šobrīd dzīvo ap 370 000 latviešu, tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts skaidrojam, kāda ir Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) loma diasporas kopienas mobilizēšanā, lai to neuztvertu tikai kā formālu virsorganizāciju. Kā veidot sadarbības tiltus starp dažādām latviešu biedrībām un platformām visā pasaulē un kā kļūt arvien atvērtākiem ikvienam ārlatvietim pasaulē. Un, ja kāds ir neizpratnē, kādēļ tieši šobrīd tāda saruna, tas tāpēc, ka šonedēļ PBLA valde sabraukusi Rīgā, lai apspriestu, kā mainījusies diasporas politika un kāda loma tajā PBLA. Raidījuma viesi: Justīne Krēsliņa, Eiropas latviešu apvienības (ELA) pārstāve PBLA valdē, Zviedrijas latviešu apvienības vicepriekšsēde, Kaija Petrovska, Amerikas latviešu apvienības (ALA) pārstāve, Andris Ķesteris, Latviešu nacionālās apvienības Kanādā (LNAK) prezidents, un Jānis Čečiņš, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē pārstāvis. Ar videozvana starpniecību sarunā iesaistām arī Vācijas pārstāvi, portāla latviesi.com galveno redaktoru Kristapu Grasi.  

Līdzīgi kā ceļo cilvēki, tā pārvietojas arī augi un dzīvnieki. Tās augu un dzīvnieku sugas, kas konkrētajos platuma grādos ir ne vien neraksturīgas, bet arī negatīvi ietekmē vietējos iemītniekus, sauc par invazīvajām sugām. Un tās pretēji tam, kā sākotnēji varētu likties, nevis padara konkrētās vietas dabu daudzveidīgāku, bet gan tieši otrādi -  apdraud to un rada arī ekonomiskus zaudējumus vai kaitējumu cilvēka veselībai un videi, provocē augsnes eroziju un degradē ainaviski vērtīgas teritorijas. Ko nozīmē sugu kustība un kuros gadījumos tā ir vēlama un kad nes zaudējumus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pētniece, botāniķe Brigita Laime un Dabas aizsardzības pārvaldes Savvaļas sugu aizsardzības nodalās vadītājs Jēkabs Dzenis. "Vizītkarte invazīvām sugām augu valstī Latvijā ir latvānis, kā arī Amerikas ūdele, kas ienākusi, izbēgot no kažokādu audzētavām," norāda Jēkabs Dzenis. "Vārpainā korinte, kas vienlaicīgi ir vērtīgs augs, ko izmanto uzturā, bet tas arī strauji izplatās, kā arī Kanādas zeltslotiņa, kas strauji izplatās. Šie augi ir kļuvuši par savvaļniekiem, kas neuzvedas draudzīgi pret citiem," min Brigita Laime. Lielākā daļa invazīvo augu ir ienācēji no tālām zemēm, kur augšanas apstākļi bijuši skarbāki, Latvijā ir labāki dzīves apstākļi un vēl brīva vieta dabā, augi aug un zeļ, un pārņem mežu, piemēram, korinte. Tāpat Brigita Laime min krokaino jeb rievaino rozi, kas ir jūras piekrastē - skaista, dekoratīva, bet agresīva. Latvijā stādīta mērķtiecīgi, lai nostiprinātu smiltājus. Ir ar pozitīvas iezīmes invazīvajām sugām, bet galvenais, lai tās nepārņemtu masveidā mežus, kāpas, lai saglabātos daba, kāda te radusies un attīstījusies. Savukārt citās pasaules malās no Latvijas ir izplatījusies smiltāju kāpu niedre, augs aizvests uz Ziemeļameriku, Dienvidameriku, Austrāliju un Jaunzēlandi, lai stiprinātu smiltājus. Tur vairs no šī auga nevar tikt vaļā. Graudzāle, kas ir miermīlīga Eiropā, bet tur invazīva. Apaļais jūras grundulis izspiedis vietējās sugas Prieks zvejniekiem, bet drauds mūsu reņģēm, visēdājs un gana agresīvs – tāds ir apaļais jūras grundulis, kurš Latvijas piekrastē pirmo reizi konstatēts 2004. gadā. Kā šī zivs ir iedzīvojusies Baltijas jūras ūdeņos, kā ietekmē vietējo ekosistēmu, stāsta zinātniskā institūta BIOR zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups. Apaļā jūras grunduļa dzimtie ūdeņi r Melnā un Kaspijas jūra, mūsu pusē ienācis ar kuģu balsta ūdeņiem. Ne pārāk pievilcīga izskata zivs - lielu galvu un izvirzītām acīm, pēc dabas kareivīgs, mazprasīgs attiecībā uz dzīvesvietu un šo zivi var ierindot invazīvo sugu sarakstā, jo ir viens no lielākajiem padraudējumiem piekrastes ekosistēmai.  

Viņu mājas ir Sidnejas Latviešu biedrības nams Strathfieldā, bet pirmā iestudētā luga bija Mārtiņa Zīverta drāma “Tīreļpurvs” 1951. gada 6. janvārī. Sidnejas Latviešu teātris turpina aktīvi strādāt un ieradies Latvijā ar viesizrādēm.  Mēnesi, no 19. jūlijā līdz 18. augustam, dažādās Latvijas pilsētās ar Jāņa Čečiņa teatrāli muzikālu uzvedumu “Kabare de Rīga” viesosies Sidnejas Latviešu teātris no Austrālijas. Uzvedums stāsta par Latvijas simtgades pirmo divu gadu desmitu izklaidēm Rīgā, par pamatu ņemot Romas viesnīcas viesmīļa A.Bāra atmiņu grāmatu par patiesiem notikumiem Rīgā no 1920. līdz 1940.gadam Atmiņas papildinātas ar aprakstiem no preses, grāmatām, personīgiem nostāstiem. Ko nozīmē latviešu teātrim pastāvēt ārpus Latvijas, piemēram, Austrālijā? Kāda ir Sidnejas Latviešu teātra skatuves dzīve - repertuāra izvēle, aktieru darbs, tradīcijas un mūsdienu izaicinājumi. Kā ieinteresēt latviešus, kuri Austrālijā dzīvo jau trešajā paaudzē, spēlēt teātri? Saruna ar Sidnejas Latviešu teātra dalībniekiem raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Raidījuma viesi: Jānis Čečiņš, Linda Ozere, Pēteris Saulītis un Ojārs Greste. Jānis Čečiņš, Sidnejas latviešu teātra direktors, "Kabare de Rīga" dziesmuspēles autors darbojies Sidnejas latviešu teātrī vairāk nekā 50 gadus kā aktieris, dekorators un režisors. Pēc profesijas bijis vides aizsardzības menadžeris Austrālijas lielākajā piena produktu firmā, tagad pensionējies. Vadījis Latviešu Jaunatnes Apvienību Austrālijā, Sidnejas Latviešu jaunatnes teātra ansambli, 3x3 un 2014. gadā Austrālijas Latviešu 55. kultūras dienas. Ir Sidnejas Latviešu biedrības priekšsēdis un Latviešu Apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē Kultūras daļas vadītājs. Linda Ozere darbojusies Sidnejas Latviešu jaunatnes teātra ansamblī un tagad Sidnejas latviešu teātrī ap 50 gadus. Pēc profesijas skolotāja, strādā Sidnejas Universitātē, palīdzot studentiem ar akadēmisko rakstīšanu un angļu valodu. Māca latviski nerunājošiem pieaugušajiem latviešu valodu. Ir doktorantūras kandidāte un pēta identitāti un valodu Austrālijas latviešu trešajā paaudzē. Pēteris Saulītis darbojas Austrālijas Latviešu teātrī Melburnā kopš 1975.gada, kad, 16 gadu vecumā tēloja Egonu lomu izrādē “Vilkābelēs”. Ojārs Greste, dzimis Latvijā, uzaudzis Austrālijā. Par teātri sācis interesēties 3x3 nometnē 1991. gadā Latvijā. Pēc tam piedalījies citās 3x3 teātra ievirzēs nometnēs Austrālijā. Sidnejas Latviešu teātri sācis piedalīties pirms 20 gadiem. Pirmā loma bija bez runāšanas, kā viens no bara lugā “Pilna Māras istabiņa”. Apguvis būvinženieriju, bet šobrīd strādā kā datorprogrammētājs un arī kā pasniedzējs universitātē Sidnejā – māca celtniekus, kā izmantot datorus celtniecībā. Ojārs sevi sauc par “pilna laika latvieti”, jo dzied Sidnejas latviešu vīru korī un jauktā korī, ir Sidnejas Latviešu biedrības tīmekļa vietnes administrators, organizē latviešu mākslinieku izstādes, raksta latviešu laikrakstam “Latvietis” (laikraksts.com), fotografē un filmē latviešu sabiedrības pasākumus, ir viens no Pasaules Latviešu mākslas centra (PLMC) Cēsīs Austrālijas pārstāvjiem un bieži uzņem viesus no Latvijas savā mājā Austrālijā. Raidījuma izskaņā sazināmies ar Jolantu Dukuri, kura stāsta par Vidzemes un ārvalstu latviešu jauniešu nometni “Olimpiskais kvants”, kas norisinās Valmierā. Nometnes mērķis ir saglabāt un stiprināt diasporas jauniešu saikni ar Latviju un Valmieru un veicināt nacionālās identitātes stiprināšanu caur kopēju mīlestību pret sportu, latviešu valodu, Latvijas dabu un kultūru.

„Ja es kaut ko daru, tad daru to kārtīgi. Ja braucu prom no valsts, tad kārtīgi – tā, ka tālāk nav kur,” tā par sevi smejas Marita un Gints, kuri jau pusotru gadu dzīvo Jaunzēlandē. Nonākot strupceļā ar Maritas biznesu, ģimene pametusi komfortablu dzīvi Latvijā un pārcēlusies uz Jaunzēlandi. Par to, kā vienlaikus būt latvietim un pasaules pilsonim, kā apvienot latviskās tradīcijas ar jaunzēlandiešu dzīvesveidu, stāsts raidījumā 21. gadsimta latvietis.

Bērnu grāmatu ieteicējs. 32.epizode. Šodien Burtu Burvja īrnieki spēlēs Bekijas Danielas "Loģiskās prāta spēles", mācīsies valstu karogus "Karogu uzlīmju grāmatā" un lasīs noslēpumaino Mērijas Poupas Osbornas stāstu "Pirāti saulrietā" no sērijas "Burvju namiņš kokā". Karogu uzlīmes VOLDIS:                      Karogi! Kur tu ņēmi tik daudz karogu, Burtu Princese? ZIRNEKLIS:                 Te jau var apmaldīties! Cik karogu te ir? PRINCESE:                180 dažādu valstu karogu no visas pasaules! Izmantojot šo KAROGU uzlīmju grāmatiņu, ko izdevis apgāds MADRIS, mēs varam iepazīt visu pasaules valstu karogus, to krāsas, zīmējumus un simboliku! VOLDIS:                      „Vai Tu zini, ka pareizo valsts formu var ieraudzīt tikai uz globusa? Uz kartes nav iespējams uzzīmēt valstis precīzi, jo zeme ir apaļa, bet kartes ir plakanas.” PRINCESE:                „Aptuveni 73% zemeslodes klāj ūdens. Apmēram 1/3 Zemes virsmas klāj Klusais okeāns. Pārējā zeme ir sadalīta 7 lielos kontinentos – Āzija, Āfrika, Ziemeļamerika, Dienvidamerika, Antarktīda, Eiropa un Okeānija.” ZIRNEKLIS:                 Nekad neesmu dzirdējis par tādu kontinentu – Okeānija. PRINCESE:                Okeānija sastāv no ļoti daudzām Klusā okeāna salām. Austrāliju un Jaunzēlandi taču tu zini? ZIRNEKLIS:                 Dzirdētas.. PRINCESE:                Nu, re! Austrālija ir lielākā no Okeānijas salām, tāpēc arī visu kontinentu bieži mēdz saukt vienkārši par Austrāliju. Bet šajā grāmatiņā ir Okeānija.   Karogus lieto, lai sniegtu cilvēkiem informāciju. Katram karogam ir sava vēsture, un vērīgi izpētot tā krāsas, formu un simbolus, var daudz uzzināt par attiecīgo valsti. ZIRNEKLIS:                 Sākam līmēt uzlīmes?   Pirāti saulrietā ZIRNEKLIS:                 Tev jāsāk, Princesīt… nu, atceries… Džeks un Enija…  netālu no viņu mājas ir burvju namiņš kokā, kas abus bērnus mēdz ieraut neticamos piedzīvojumos… Es būšu Džeks, bet tu - Enija, mana māsa… PRINCESE:                Varam sākt! Voldi, lūdzu vēju un lietu… VOLDIS                       Lūdzu! PRINCESE:                “Brrr! – Enija nodrebinājās – šodien te nav diez cik omulīgi.” ZIRNEKLIS:                 „Džeks domāja tāpat. Namiņā bija pārāk auksts un mitrs.” PRINCESE:                „Vai redzi? – Enija norādīja uz atvērtu grāmatu kaktā. – Neatminos, ka šeit kāda grāmata būtu stāvējusi vaļā.” ZIRNEKLIS:                 „- Es arī ne!” PRINCESE:                „Paskat tik… liekas, tā ir brīnišķīga vieta! – viņa parādīja uzšķirto attēlu Džekam. Tājā bija redzama saulaina pludmale. Palmā sēdēja liels, zaļš papagailis. Zilā jūrā peldēja kuģis. Vēja brāzma iesvieda namiņā jaunu lietus šalti. Kaut es būtu tur, nevis šeit!” ZIRNEKLIS:                 „- Jā… bet kur tas ir TUR?”

podkāsts Tauta - Helmuts Meškonis

Ilze Baiža ir dažiem podkāsta klausītājiem jau dzirdēta viese no sarunas #033, kura ir vēl joprojām viens no retajiem latviešu veiksmes stāstiem. Apmēram pus gadu atpakaļ Ilzes draugi un paziņas uzzināja, ka Izle ar visu savu ģimeni pārvācas uz gleznaino un nepazīstamo Jaunzēlandi. Šī saruna jau bija sen plānota un tagad mums ir iespējams uzzināt, kā Ilze nokļuva Jaunzēlandē, par šķēršļiem šajā ceļā, par Austrālijas vilinājumiem, Jaunzēlandes darba meklēšanas specifiskiem knifiņiem un daudz ko citu.. Un jā - veiksmes stāsts turpinās, kaut arī Ilzei nācās cīnīties par katru tā mazāko daļiņu. patīkamu klausīšanos, Helmuts Meškonis podkāsts Tauta

Gita un Petras dzīvo Jaunzēlandē jau pusotru gadu. Latvijā viņiem bija uzņēmums, bet krīze tam pielikuma punktu un ģimene pārcēlās uz Austrāliju. Ar viņiem šajā raidījumā 21. gadsimta latvietis šķetinām sarunu par to, kas mudina pilnībā restartēt dzīvi un pārcelties tik tālu prom no Latvijas.

Šoreiz mūsu stāsts sākas 2005. gadā, kad jauniete vārdā Ilze ieradās Skotijā uzreiz pēc vidusskolas pabeigšanas. Par spīti visām grūtībām, kuras iespējami būtu salauzušas daudzus no mums, Ilze šodien var palepoties ar savu veiksmes stāstu, kuras veiksmes pamatā ir Ilzes raksturs, uzticams vīrs Jaunzēlandietis, Latvijas Universitāte un ne tikai.. Ļoti ceru, ka šī saruna jums patiks un ļaus vēl pozitīvāk paskatīties uz mūsu - Latviešu dzīvi Lielbritānijā, patīkamu klausīšanos,Helmutspodkāsts Tauta