Podcasts about vislab

Miegs ir tikpat nepieciešams kā ēdiens – bez tā nekādi nevar iztikt. Kāpēc cilvēki cieš no bezmiega un kā palīdzēt šādās situācijās, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Miega medicīnas biedrības prezidente Marta Celmiņa un psiholoģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes lektore Ilona Krone. Kā vislabāk atslēgties no domām, kas dažkārt, ejot gulēt, mācas virsū? Viss atkarīgs no dienas intensitātes, notikumiem. "Raizēšanās vai fokusēšanās uz domām arī varētu būt ieradums, un tik ātri tas nemainās," norāda Ilona Krone. "Ja ir daudz dažādu darba pienākumu, nepabeigtu stāstu, aicinām tiešām pierakstīt to, kas tajā galvā grozās, un atstāt to, kā Skārleta teica: Par to padomāšu rīt. Bet to pierakstīt, piefiksēt. Tad ir miers, rīt es to varēšu paskatīties." Speciāliste norāda arī, ka nakts nav arī tīri fizioloģiski visproduktīvākais laiks domāšanai. "Mums ir tāda tendence pārdomāt nepabeigtu stāstu, tad labāk viņu piefiksēt un sevi nomierināt ar to, ka par to domāšu rīt. Tas arī mazliet jātrenē. Jo ko dara prāts? Viņš atkal ved atpakaļ. Bet prāts mazliet kā tāds nepaklausīgs kucēns jātrenē atgriezties atpakaļ," turpina Ilona Krone. "Vislabāk, ja domājam par vakaru, ir prātu pārslēgt uz kaut ko pietiekami garlaicīgu. Visnotaļ garlaicīga aktivitāte ir savas elpas vērošana. Galva mums ir viena, ja es esmu uzmanību pieslēdzis kaut kam citam, piemēram, uz elpas vērošanai vai kādai citai meditācijai, tad paralēli ļoti aktīvi cita apdomāšana nevarētu notikt."  Lai to varētu darīt, ir jāpieņem šis lēmums, ka es vakarā nerisināšu visas rītdienas problēmas. Ja ir bažas, ka es nevarēšu tik viegli atslēgties, aicinu divas stundas varbūt pirms miega sarakstīt visas tās lietas. Varbūt kaut ko jau varu padomāt rītdienai , bet noteikti to nedarīt gultā." Vēl Ilona Krone iesaka uz sava "mentālā ekrāna" iztēloties, piemēram, akvāriju, kur peld zivtiņas, un tad domās viņas mēģināt pavērot, piefiksēt, kādas tur peld, kur peld. izvēlēties citu fokusu, kas ir neitrālāks, mierīgāks. Mierīgā prātā, protams, ir arī mierīgāks ķermenis. Bet tas ir jātrenē un var nepadoties ne ar pirmo, ne otro reizi. Prāts ir jāaudzina atgriezties atpakaļ tur, kur es gribu. To var darīt arī dienas laikā. Marta Celmiņa kā bijušais sliktais gulētājs piekrīt, ka tas ir lēmums un apzināts treniņš. Arī viņa pati ir pieņēmusi savulaik lēmumu apzināti mainīt savu rīcību. "Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem produktivitāte, labākās idejas nāk vakarā. Bieži vien biju pasākusi, atnākot mājās no darba, vēl domāt to, to, to. Tas nebija saistīts ar stresu, bet tas bija saistīts ar manām rīcībām, līdz es sapratu - tā vairs nedrīkst. Tad es pieņēmu lēmumu, es pateicu viss - uzlieku modinātāju, piemēram, uz pulksten 8 [vakarā]. Pulksten 8 dators ciet. Un es ar nolūku izdomāju dažādas citas lietas, ko darīt," pieredzē dalās Marta Celmiņa. "Kādam var palīdzēt elpošana. Kādam var palīdzēt pastaiga, kas ir mans gadījums. Un es esmu diezgan daudz darba pielikusi pie tā, lai jau ātri un produktīvi atpazītu to savu trauksmaino sajūtu. Ja es to atpazīstu, tad es zinu - hei, man ir trauksme. Es zinu, ka man tā trauksme turpināsies. Lai to mazinātu, man jāiziet ārā pastaigāties, klausoties mūziku. Tas ir individuāli katram, kas viņam palīdzēs? Bet tiešām - treniņš, muskulis, apzināta rīcība.   

Ja vēlaties redzēt pilnīgi nevadāmu un pārbijušos suni, izšaujiet viņa tuvumā pirotehniku. Bet ne tikai sprāgstošas raķetes apdraud mīļdzīvniekus. Kādi ir visbiežāk sastopamie negadījumi un kā no tiem izvairīties, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore un vetārste, vadošā ķirurģe klīnikā "24/7" Jekaterina Plaksina. "Īsti pieradināt pie salūta trokšņa dzīvnieku ir ļoti grūti. Jāpatur prātā, ja parādās kāda no trauksmes pazīmēm, vai braucot mašīnā, vai uz skaņam, vai vēl kaut ko, nevajag neko gaidīt, jo šīm uzvedības problēmām ir tieksme tikai apaugt kā sniega bumbai ar sniegu, nevis pāriet pašām par sevi. Ja ir trauksme uz petardēm, tad varētu parādīties arī atšķiršanas trauksme, kad saimnieks iet prom," norāda Lita Konopore. Risinājumi ir gan medikamentu lietošana, gan darbs ar zoopsihologiem, bet tas prasa investīcijas laika un finanšu ziņā. Tāpēc labāk izsargāties un ievērot metodes, kā dzīvnieku pieskatīt. "Dzīvnieks pats tajā [salūta] laikā meklē patvērumu. Nedrīkst vilkt laukā no tām vietām. Kāds meklē saimnieka tuvumu, tāpēc saimniekam nedalīti jāvelta dzīvniekam laiks, jāsēž ar viņu vannas istabā blakus, jāmīļo, jāmierina. Vislabāk ir savlaicīgi sagatavoties un izrunāt ar veterinārārstu medikamentu lietošanu, kā konkrētam sunim darbosies konkrēts medikaments," turpina Lita Konopore. Var censties pieradināt suni pie salūta. Var ierakstīt salūtu un laika gaitā to atskaņot, sākot no ļoti klusinātas skaņas, pakāpeniski to pieaudzējot, spēlējoties ar dzīvnieku. Labāk darīt uzvedības speciālista klātbūtnē.  Vēl tieši gada nogales svētkiem arī dzīvniekiem ir raksturīga pārēšanās un tad ir klasiskais pēcsvētku sindroms – vemšana, caureja, aizcietējumi. Pašiem doties, piemēram, uz Jaungada svinībām un mīļdzīvnieku atstāt mājās nav ieteicams. Ir jāziedojas viņam. "Dzīvnieks - tā ir atbildība," atgādina Lita Konopore. "Tāpēc viens no galvenajiem jautājumiem, pirms ņemt dzīvnieku, ir, kā tu plāno ar viņu dzīvot. Kā tu plāno braukt atvaļinājumos? Vai tu esi gatavs atteikties no saviem atvaļinājumiem, ņemot lielu dzīvnieku? Vai tev ir pietiekama finansiāla rocība vajadzības gadījumā samaksāt visus veterināros izdevumus? Vai tev ir pietiekami liela rocība samaksāt par viesnīcu vai ņemt līdzi uz savu viesnīcu, zinot, ka dažbrīd maksa par suni viesnīcā ir tikpat dārga kā par cilvēku? Dzīvnieks ierobežo. Tāpēc veterinārārsti vispirms cenšas potenciālos dzīvnieku ņēmējus atrunāt no šī soļa." Ņemot dzīvnieku, nevar tikai domāt, ka būs jāiegādājas tikai pārtika. Jārēķinās, ka būs nepieciešami veterinārsta pakalpojumi, un tie ar katru gadu kļūst arvien dārgāki. Tāpēc arvien populārāka ir apdrošināšana dzīvniekiem. 

Fermentēšana šobrīd lēnām kļūst populāra. Vai tas ir labs veids, lai saglabātu dārzeņus un augļus ziemai? Kas jāņem vērā, fermentējot produktus? Un kāda ir šādi sagatavotu produktu uzturvērtība? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē fermentēšanas entuziaste Baiba Rudoviča, uztura speciāliste Guna Rijkure un atvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes, Pārtikas institūta vadošā pētniece, docente Asnate Ķirse-Ozoliņa. "Fermentēšana nav tikai skābi kāposti, fermentēšana ir arī dabiski raudzēta maize, tas ir arī kefīrs, jogurts, rjaženka, ko var pagatavot arī mājas apstākļos, tikai pacietība vajadzīga," norāda Baiba Rudoviča. "Sālim būtiska nozīme fermentēto produktu gatavošanā, bet ar sāli nedrīkst aizrauties. Jāizmanto tādā apjomā, lai tas ļautu darboties pienskābām baktērijām un arī citām, bet lai neļautu attīstīties lieki raugam, pelējumam un citām baktērijām, kas pārtikas produktus bojā," skaidro Asnate Ķirse-Ozoliņa. Vislabāk fermentēšanai izmantot parasto vārāmo sāli. Protams, svarīgi zināt pareizo devu.  "Ja krāna ūdens satur daudz hlora un kaļķa, šāds ūdens var ietekmēt fermentēšanas procesu. Bet nav ieteicams arī lietot vārītu ūdeni. Hlorētu vai kaļķainu ūdeni iesaka filtrēt, vai izmantot ūdeni no veikala. Arī ar avota ūdeni jābūt uzmanīgiem," atzīst Baiba Rudoviča. Savukārt Asnate Ķirse-Ozoliņa atzīst, ka ūdeni vienmēr vajag novārīt kopā ar sāli. Jāpagatavo pareizā koncentrācija, jānovāra un jāatdzesē, jo ūdenī var būt fona mikrobi, kas traucē fermentāciju, ja tas ir piesārņots. Pats sāls ir ārkārtīgi piesārņots, jā jebkura garšviela.  Fermentēšanu labāk apgūt nodarbībās, jo katrā internetā ievietotā aprakstā ir savas nianses. Arī katrai saimniecei savas pagatavošanas nianses, ko arī apliecina trīs raidījuma viešņu, kuras nodarbojas ar fermentēšanu, saruna. Ko lieto viena, otrai tas īsti neder un viņa iebilst.

Šogad publiskajā telpā vairākās reizes izskanējusi informācija par cilvēkiem, kurus Latvijā sakodošas čūskas. Iespējams, sakritība, bet varbūt čūsku kļuvis vairāk? Kā rīkoties, ja čūska ir iekodusi, un kā izvairīties no šādas dzīvībai bīstamas situācijas skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro rāpuļu eksperts Andris Čeirāns, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Ierakstā uzklausām Rīgas Austrumu slimnīcas Intensīvās terapijas klīnikas vadītāju, anesteziologu-reanimatologu Robertu Stašinski. Viņš stāsta, ka gadījumi, kad odzes iekož cilvēkiem, Latvijā nav bieži, ne vairāk kā piecas reizes gadā, bet šogad sakosti jau divi cilvēki. Ko šādā gadījumā darīt un, tikpat svarīgi, ko nedrīkst darīt? Pirms runāt par čuskām, Māris Lielkalns atgādina: Autobraucēji, braucam uzmanīgi, jo šobrīd ir jūnijs un aļņu mātēm dzimst teļi. Iepriekšējā gadā teļi tādi nervozi skraida riņķī, neskatās ne uz kurieni. Ja trāpīsies bums, tad labi nebūs. Tā kā braucam prātīgi!  Pasaulē dzīvo nepilni 4000 sugu čūsku un apmēram 25%, ceturtā daļa ir indīgās čūskas. Latvijā 33% ir indīgo čūsku, jo mums ir trīs čūsku sugas un viena no tām ir indīga - odzes. "Pavasarī laiks kļūst siltāks, čūskas kā aukstasiņu dzīvnieki, sajutuši siltumu, arī sasildījušies, arī kļūst aktīvāki un sāk dzīvoties apkārtnē. Tā kā viņas dzīvo visai tuvu mums kaimiņos, līdz ar to ir pilnīgi loģiski, ka mēs ar viņām satiekamies. Tā kā mēs arī labprāt gribam iebrist viņu īpašumos - dažādos mežos un ūdeņos peldēties, nu tad viņas sastopam. Kā nu kuram sanāk, cits māk apieties ar tām čūskām, cits nemāk apieties. Ja gadās, ka nemāk, tad...," komentē Māris Lielkalns "Problēma sākās tad, kad paliek siltāks laiks un cilvēki dodas dabā, un tur viņi arī sastop čūskas. Es nevarētu teikt, ka Latvijā čūsku paliek vairāk. Principā, cik viņu bija, tik arī ir. Rīgas apkārtnē ir ļoti labs no rāpuļu viedokļa ļoti labs klimats. Rīgas apkārtnē ir daudz zalkšu. Tāpēc arī nav nekas pārsteidzošs, ja dodaties kaut kur Pierīgā pie ezera, teiksim, Juglas ezera, vai Ķīšezera, vai pie kāda mazākā ezera peldēties, sauļoties, atpūsties, ka ieraugāt zalkti. Tas ir normāli," vērtēAndris Čeirāns. Odze biežāk ir sastopama Latvijas austrumu daļā. Rīgas apkārtnē arī pa kādai odzei gadās, bet tā nav biežāk sastopamā čūsku suga šajā Latvijas daļā. Vieta, ko dēvē par čūskulāju, aizaugušu vietu, čūskām nemaz tā nepatīk "Viņām varbūt patīk tādas vietas, kur ir atklātāk, kur saulīte, kur viņa var izrāpot pasauļoties. Bieži cilvēki saka, ka mēs tur ejam mežā, baidāmies no čūskām, bet arī mežs kā dzīvotne nav čūskām raksturīgākā vieta. Varbūt viņām drīzāk patīk mežā kaut kādi izcirtumi, mežmalas, kaut kādas klajākas vietas, jo mežs ir diezgan ēnains. Bet čūsku ir tā saucamais aukstasiņu dzīvnieks, viņai šad tad vajadzīga saulīte, kurā pasildīties, un tāpēc tāds riktīgi ēnains mežs vai arī čūskulājs viņam pat īsti nepatīk," skaidro Andris Čeirāns. No cirsmām, trokšņa dēļ un smagās tehnikas darba radītās vibrācijas dēļ, čūskas būs aizgājušas projām un centušās aizrāpties tālāk no bīstamās vietas.  "Tas nozīmē reizēm arī to, ka mežā notiek mežizstrāde un apkārtējās mājas sajūt, ka tur ir pieplūdums," papildina Māris Lielkalns. "Ja, piemēram, tas ir slēgts, ēnains mežs, un tā cirsma būs izolēta mežā, tad tās čūskas var to cirsmu nemaz neatrast. Savukārt, ja tur netālu no cirsmas ir kaut kāda vieta, kur tās čūskas jau dzīvoja, tad ir liela iespēja, ka viņaš parādīsies arī tajā cirsmā un uzturēsies tur gadus 20 - 30, kamēr tā cirsma neaizaugs," norāda Andris Čeirāns. "Biežāk čūsku kodumi gadās tad, ja cilvēki paņem čūskas rokās. Tā ir parastākā lieta," atzīst Andris Čeirāns. "Un kas galvenais? Ja jūs esat ieraudzījuši čūsku, tad nekāpiet virsū, apstājieties, saglabājiet mieru. Trakākais ir tas, ka tanī brīdī pazaudē galvu, sākās neloģiskas darbības - rokas, kājas pa gaisu, vai, vai, vai un vēl tālāk, un tālāk. Tad arī beigu beigās sataisām paši lielākās problēmas. Tā kā mieru - netuvojāmies, ieraudzījām, apstājāmies, atgādina Māris Lielkalns. "Otrām kārtām, viņas ļoti labi saprot, kādās svara kategorijās abi divi atrodās un visbiežāk jau, ja jūs arī tā smagāk ejat pa mežu, uzkāpjot uz kāda zariņa, tas arī priekš kādiem citiem nevēlamajiem draugiem varētu palīdzēt. Viņa sajūt vibrācijas un saprot. Vienkārši sēž savā vietiņā nekustīgi, jo tad viņa ir nepamanāma. Visbiežāk mēs viņu pamanām tad, kad, būtībā astes galu, kad viņa jau ir sapratusi, ka tas lielais lempis nāk virsū un tad ir jāiet projām," skaidro Māris Lielkalns. "Ja gadās, ka jums ir čūska jāpārvieto un gribat viņu aizvākt nost, piemēram, ja ir pagalms, kur bērni regulāri spēlējas, jūs gribat to čūsku aizvākt, un tajā pašā laikā jūs negribat nodarīt dzīvniekam pāri, labākais veids ir tiešām paņemt kaut kādu spaini vai bļodu, nolikt blakus un mēģināt to čūsku iebikstīt tur iekšā, vai nu kaut kādā veidā pamēģināt saķert viņu aiz astes un ielikt tajā traukā un aiznest prom," bilst Andris Čeirāns. Attālums - jo tālāk, jo labāk. Vismaz pāris kilometri uz kādu saulainu pļaviņu.

Jaunais Rīgas teātris atgriežas savās vēsturiskajās mājās. Par ēkas piepildījumu ar saturu un skatītājiem un svētku klātbūtni Kultūras rondo studijā pārrunājam ar aktieriem Baibu Broku un Andri Keišu, reportāžā ielūkojamies teātra telpās un tiekamies ar arhitekti Zaigu Gaili. 2024. gada 19. marts ir zīmīgs datums Latvijas kultūras vēsturē – Lāčplēša ielā 25 atgriežas Jaunais Rīgas teātris (JRT) un notiek pirmā pirmizrāde Lielajā zālē – iestudējums „Sapņu tulkotāju sekta”.  Un drīz sekos pirmizrādes abās pārējās skatuvēs – „Melnais gulbis'' un „Bilžu vakars ar Sprīdīti”. Un cilvēkus droši vien interesē viss – gan ēka, gan izrādes, ar ko ēka tiks piepildīta. Māra Rozenberga bija Lāčplēša ielas namā, kad notika oficiālā atslēgu nodošana teātrim, un tad viņa arī sarunājās ar arhitekti Zaigu Gaili, kura atzīst, ka tas ir viņas mūža darbs un vēl tikai gaidot fotogrāfijas grāmatai, kura tapusi kopā ar mākslas zinātnieci Anitu Vanagu, „Māja ar sešiem gulbjiem”. Studijā starp divu izrāžu mēģinājumiem ir JRT aktieri Baiba Broka un Andris Keišs. Un sākumā pavisam vienkāršs jautājums - kā jūtaties? "Es jūtos absolūti laimīgs, jo šodien mūsu mēģinājums bija... Bija pirmais mēģinājums ar publiku, bija ap 100 cilvēku, paši tuvākie. Mēs atgriezāmies uz skatuves, uz kuras sākām aktierēt, un pēkšņi mēs sapratām, ka tas bija kā 1997. gadā, kad zālē bija 30, kad bija 100 cilvēku. Tieši tas sākuma apmeklējums. Atgriešanās mājās ar pirmo pavisam taustīšanās mēģinājumu, kad maz cilvēku uzaicināja. Tas bija brīnišķīgi. Es vēl joprojām jūtos katru reizi ieejot Lāčplēša ielas mājā," atklāj Andris Keišs. "Es arī esmu laimīga. Neticamā kārtā. Parasti esmu tāda ieturētāka un skeptiskāka, bet šajā gadījumā mana sajūta ir ļoti laba, silta. Vislabākajā nozīmē tāda piezemēta. Varbūt tā ir tā māju un drošības sajūta, kura pārņem, kad es esmu Lāčplēša ielā," atzīst Baiba Broka. "Bija ģenerālmēģinājums ar vairāk nekā 100 skatītājiem, un tā sajūta, skatoties uz zāli, bija vislabākā nozīmē mierīga, apņemoša. Mēs darām to, kas uz skatuves ir jādara, skatītāji var vērot. Kaut kāda dīvaina vienotības sajūta, ko īsti nevaru vārdos izteikt. Mēs varbūt esam mazliet sajukuši prātā par šo, mazliet eksaltēti." Ierakstos uzklausām jaunos aktierus Tomu Harjo un Jāni Grūtupu. Toms Harjo bija viens no nedaudzajiem jaunajiem aktieriem, kurš bija atnācis uz grāmatas „Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” atvēršanu. Par sajūtām, mēģinot Lāčplēša ielas namā, Ieva Struka jautāja Jānim Grūtupam LR3 "Klasika" raidījumā Šņorbēniņi.    

Līdz marta sākumam Latvijā risinās sieviešu sirds veselības mēnesis. Tieši  problēmas ar sirdi ir pamats citu  slimību tālākai attīstībai, piemēram, otrā tipa cukura diabēts vai nieru mazspēja. Kā samazināt multiplu slimību rašanās risku, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: kardioloģe profesore Iveta Mintāle, biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa un sertificēts ergoterapeits, fizisko aktivitāšu fiziologs, zinātņu doktors veselības un sporta zinātnēs Rūdolfs Cešeiko. Inese Mauriņa norāda, ka sievietes sirds veselības mēnesī mudina sievietes pārbaudīt veselību, apmeklēt ģimenes ārstu un uzdot jautājumus. Tie arī apkopoti mājaslapā "Par sirdi.lv". "Riska faktors, kurš nav vēl iedibināts, ir vislabākais. Vislabākā ārstēšana slimībām ir neiegūt tos riska faktorus, kuri pēc  tam var nodarīt daudz ļauna un no kuriem pēc tam nav nemaz tik viegli atbrīvoties, kad tie ir," norāda Iveta Mintāle. Ārste arī atzīst, ka katram vajadzētu zināt bBāzes situāciju, kāds ir asinsspiediens, kāds ir holesterīns, kāds ir cukurs. "Visvieglāk mājās ir nosvērties, saprast, vai nav liekā svara. Un apdomāt vai sev un savai veselīgai dzīvei esam devuši pietiekami daudz. Neaizrauties ar slinkām lietām un sevis lutināšanu ar kūkām," bilst Iveta Mintāle.  "Pastaiga gar jūru svētdienā vai pastaiga ar sunīti ikdienā ir kustība, bet tā nav fiziskā aktivitāte, kas mūsu veselībai nedod īsti neko. Ir zināmas intensitātes robeža, kad varam sākt kustību dēvēt par fizisko aktivitāti," norāda Rūdolfs Cešeiko. Nodarbība vai treniņs ir mērķtiecīga fiziskā aktivitāte un tā ir ar lielu pievienoto vērtību. "Atslēgas faktors ir intensitāte. Tajā pašā laikā mudina būs cilvēkus arī kustīgiem un pastaigāties gar jūru brīvdienās. Bet tas ir stipri par maz," turpina Rūdolfs Cešeiko.

We zijn enorm in ons nopjes dat we eindelijk de confrontatie tussen Benja van De Rode Lantaarn en Benji van Lanterne Rouge konden faciliteren. En het was ✨ amazeballs ✨. Benji schuift bij ons aan voor een gesprek over het wielerpodcasten, over video-analyses, over tugbuddies en een rampa inhumana. Uiteraard komen de tactieken van Jumbo Visma, ik bedoel Visma Lease-a-bike, Vislab, de vlapjes aan bod, maar ook de raarste verhaallijnen van 2023, de renners om naar uit te kijken in 2024 en welke renner woedend in de dm's van Benji verscheen.De Rode Lantaarn wordt mede mogelijk gemaakt door Nederlandse Loterij, Ridley, NordVPN en La Machine. En door jullie, de luisteraar! Word vriend van de show via www.derodelantaarnpodcast.nl.Zie het privacybeleid op https://art19.com/privacy en de privacyverklaring van Californië op https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Stāsta ērģeļbūves meistars Jānis Kalniņš  Tas ir viens no visbiežāk darbnīcas apmeklētāju uzdotajiem jautājumiem. Sāksim ar kokmateriāliem. Korpuss, plēšas, vējlādes, gaisa kanāli, dažādas sīkas mehāniskās detaļas, ieskaitot taustiņus, kā arī stabules – visas šīs detaļas top no koka. Senāk amatnieki ļoti rūpīgi sagatavoja koksni, jo no tā ir atkarīga izstrādājumu ilgmūžība. Neaizmirsīsim, ka dēļa izgatavošana pirms mašinizēto zāģētavu laikmeta sākuma bija ļoti darbietilpīgs process, tādēļ kokmateriāli bija ļoti dārgi un ērģeļmeistaram bija jāizmanto katrs koka gabaliņš. Vislabākos kokmateriālus – bez zariem, ar taisnu šķiedru izmantoja vējlādēm; Tā ir galvenā ērģeļu sastāvdaļa, kuŗa sastāv no simtiem koka detaļu. Visbiežāk vējlādi izgatavo no ozola, jo, sevišķi lielākiem instrumentiem kopējais stabuļu svars ir pamatīgs, pie tam visām kustīgajām detaļām ir jāstrādā nevainojami. Stabulēm dēļus izmeklēt jau ir vienkāršāk, mazām stabulēm nav grūti izzāģet dēlīti ar skaistu, smalku šķiedru bez zariem; savukārt lielām stabulēm zars nav pārāk liels traucēklis, tos no iekšpuses aizlīmēja ar ādu. No sliktākajiem dēļiem ar serdi, daudz zariem gatavoja korpusu aizmugurējās sienas, plēšu klājus un citas mazāk svarīgas detaļas. Latvijā stabulēm visbiežāk izmanto priedi, jo tās koksne ir pietiekoši blīva un gaisa necaurlaidīga. Citās zemēs izmanto kokus, kuri tur viesbiežāk sastopami – Vakareiropā, īpaši Francijā, viss ir izgatavots no ozola, jo priedes tur neaug, savukārt Zviedru ērģeļbūvētājiem nācās apmierināties vien ar priedi, jo ozoli bija rezervēti karaļa kuģu flotei. Anglijā visvairāk izmantoja ... sarkankoku, kuŗš bija viegli iegūstams kolonijās. Vēl ilgi pēc 2. pasaules kara daudzviet Eiropā izmantoja sarkankoku, jo tas ir izturīgs, labi apstrādājams, bez zariem. Vien tropisko mežu saudzēšana izbeidza tādu tradīciju. Mūsdienās paliek aizvien grūtāk atrast labus kokmateriālus industriālās mežizstrādes dēļ, koki tiek cirsti daudz jaunāki, līdz ar to arī tievāki. Tādēļ arī ērģeļbūvētājiem nākas ķerties pie līmētajiem un plātņu materiāliem. Neiztikt arī bez eksotiskiem materiāliem. Tos pamatā izmantoja klaviatūrām. No vienas puses – klaviatūras un pārējo spēles galda vai skapja apdari redz vien ērģelnieks un vēl daži cilvēki. No otras puses – tieši no šiem cilvēkiem ir atkarīgs, kurš ērģeļbūvētājs dabūs pasūtījumu! Kad ērģelnieks atnāk pieņemt jaunas ērģeles, pirms viņš sāk izmēģināt atsevišķās balsis, viņš vispirms apsēžas un izbauda, vai viņam ir ērti. Tad viņš visam pārlaiž skatienu un gūst nākošo iespaidu. Tas ir gluži tāpat kā restorānā: mēs vispirms ēdienu izbaudām ar acīm, tad ar ožu un tikai tad pagaršojam. Tādēļ ērģeļbūvētāji klaviatūru apdarē izmantoja ne vien izturīgus materiālus, bet arī skaistus! Sevišķi pustoņu taustiņi dažkārt ir izgatavoti ar intarsijām, taustiņu priekšpuses skaisti profilētas, izgrieztas.  Taustiņu uzlīmēm visbiežāk izmantoja ebenkoku, ko mēs saucam par melnkoku. Tas bija viscietākais un arī viesvieglāk pieejamais eksotiskais koks. Klavesīniem un klavihordiem gan bieži izmantoja ziloņkaulu vai liellopu kaulu, kādēļ ne ērģelēm? Pirmkārt, kauls bija krietni dārgāks materiāls; otrkārt – ziemā aukstajās baznīcās pie koka taustiņiem gluži vienkārši pirksti mazāk sala!      Par metāliem runājot – visvairāk ērģeļbūvē izmantotais metāls ir svins, tam seko alva. Par labāko materiālu metāla stabuļu izgatavošanai tiek uzskatīts svina un alvas sakausējums dažādās attiecībās. Tam ir vairāki iemesli. Pirkārt, šie metāli ir viegli  apstrādājami vienkāršas darbnīcas apstākļos, otrkārt, tiem ir labas akustiskās īpašības, treškārt, tie ir pietiekoši izturīgi – piemēram, Ugāles baznīcas ērģeļu stabules, kuras ir 320 gadus vecas, izgatavotas no 21% alvu saturoša sakausējuma, joprojām skan izcili, tām nav citu bojājumu kā vien cilvēka nodarītie. 19. gadsimtā ļoti plaši sāka izmantot cinku, jo sevišķi lielām stabulēm; 20. gadsimtā neobaroka laikmetā daudz izmantoja vaŗu. Cinku joprojām lieto, bet no vara stabules gan vairs neizgatavo galvenokārt estētisku apsvērumu dēļ. Svins joprojām ir galvenais metāls stabuļu izgatavošanā un te nu jāpiemin, ka dažas topošas Eiropas savienības direktīvas var padarīt svina izmantošanu amatniecībā neiespējamu. Ja tās tiks pieņemtas, tad ērģeļbūves māksla Eiropā var izrādīties notietni apdraudēta.    

Con Federico Scopelliti, managing director di Opel Italia e Domenico Crocco, presidente del comitato tecnico PIARC.Fin dal 1998, grazie alla visione di Alberto Broggi, docente di ingegneria informatica e fondatore della VisLab, l'Italia ha avviato sperimentazioni di guida autonoma, prima su tratti di strada chiusa, poi su strade aperte, anche se per il momento è indispensabile la presenza a bordo di un guidatore esperto in grado di intervenire in caso di necessità. Considerato che la quasi totalità degli incidenti è causata da fattori legati al conducente, in futuro guida autonoma e infrastrutture adeguate avranno un impatto sempre più rilevante sulla sicurezza stradale – commenta Domenico Crocco, presidente del comitato tecnico PIARC, l'associazione internazionale della strada.Sicurezza e riduzione dell'impatto ambientale sono le parole chiave della mobilità del futuro. Sebbene l'elettrico rappresenti una percentuale molto esigua nel mercato auto italiano, lo stop all'endotermico previsto per il 2035 è una realtà della quale si dovrà necessariamente tenere conto. Per questo Opel, che già oggi propone 12 modelli elettrificati, ha previsto di offrire una gamma 100% elettrica entro il 2028 – commenta Federico Scopelliti, managing director di Opel Italia.

Sergio Tulio Neuenschwander Maciel possui doutorado em Neurociências pela Universidade Pierre et Marie Curie, Paris, França, e pós-doutorado no Instituto Max-Planck for Brain Research, Frankfurt, Alemanha. Investigador principal no Instituto Max-Planck (1998-2010). Atualmente é Professor Titular de Neurociências na Universidade Federal do Rio Grande do Norte (UFRN) e chefe de laboratório no Instituto do Cérebro - UFRN (grupo de pesquisa Vislab). Tem experiência na área de neurofisiologia, registros com eletródios-múltiplos da retina e do córtex, estudos de comportamento em primatas, atuando principalmente nos seguintes temas: "mecanismos da percepção visual", "processos da atenção e expectativa temporal", "dinâmica de oscilações neuronais". Interesse em artes relacionadas a imagem em movimento.

In occasione del venticinquesimo anniversario del primo viaggio in Italia di un veicolo a guida autonoma facciamo il punto sullo stato dell'arte di questa tecnologia con Alberto Broggi, fondatore e General Manager di Vislab (gruppo Ambarella) che a Parma, con una flotta di veicoli autonomi su strada pubblica, sviluppa le tecnologie per realizzare chip dedicati alle auto a guida automatica e semi automatica.Torniamo a parlare di virtual private network con Cristian Gianni, country manager per l'Italia di NordVPN, azienda che ha recentemente inaugurato dei nuovi server VPN a Roma.Parliamo dell'ecosistema dei Data Center in Italia. Una industria in pieno boom anche nel nostro Paese con le voci raccolte in occasione di "Data Center Nation" a Milano.E come sempre le nostre Digital News, le notizie di innovazione e tecnologia più importanti della settimana.

Stāsta Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Grobiņā Maija Rolava Pirmais izziņas avots Zentas dzīvē ir Brokhauza vārdnīca, bet labākais  skolotājs bija un palika tēvs. Zentai slimojot, tēvs sēdēja pie viņas gultas un mācīja no galvas skaitīt dzejoļus. Viņš pats pratis daudzus. Mazajai meitenei ar kuplajiem, sprogainajiem matiem bijusi spoža atmiņa – kad latviešu un vācu vārsmas varējusi tūlīt atkārtot, viņš izraudzījies tekstus krievu valodā. Kad tēva dzejoļu zināšanas bijušas izsmeltas, viņš pievērsies latīņu heksametriem. Tēva uzskats, ka no laba dzejoļa kaites atkāpjas, palīdzējis Zentai pārvarēt dažu sāpju brīdi. Tā kā paša Roberta kaislība bijusi dabaszinātne, puķu un koku nosaukumi bija jāmācās latīņu valodā: Zentas spilgtā fantāzija drīksnu, putekšnīcu un auglenīcu bioloģiskās teorijas  pārvērta kaislīgā mīlas stāstā ar krāšņām kāzu dzīrēm. Liela loma Zentas izglītošanā bija mājskolotājām. Mauriņu meitas arī mājās  tika skolotas stingri, pēc ģimnāzijas kursa. Vecāki vēlējās, lai Zenta noliktu ģimnāzijas beigšanas eksāmenus, tādējādi vēloties stiprināt viņas pašapziņu un pasargāt no diletantisma. Viņas vecāki gan bija pārliecināti, ka Zentai iztiku pelnīt pašai nekad nenāksies. Mājskolotājas mainījās: kādai bijis neciešams raksturs vai vecīgi uzskati, un tikai retā izpelnījusies ģimenes locekļu cieņu un draudzību. Katru dienu mājskolotājas vadībā notika kārtīgas mācību stundas no  ģeometrijas līdz krievu literatūrai. Kāda no mājskolotājām mācījusi arī Latvijas vēsturi, dainas un stāstījusi par latviešu ilgām pēc brīvības.   Pamazām pienāk brīdis, kad ne tēva stāsti, ne no mājskolotājām saņemtās zināšanas dumpīgo Zentu vairs nespēj apmierināt: viņā pamodušās  alkas, kaut kas iekšējā pasaulē gruzd un vilina. Un viņas karstākā vēlēšanās ir apmeklēt skolu tāpat kā pārējām māsām. Pēc māsu stāstiem, viņa uzbur sev tīkamas ainas par draudzenēm un jautrību, skolotājiem (par dažiem jūsmo, bet dažus neieredz), par skolas liecībām un formas tērpiem... Garo prieka virkni noslēdz skolas beigšanas eksāmeni, kas atvērs durvis uz universitāti! Māte savas meitas vēlmi mācīties ģimnāzijā sauc par aušību, bet tēvs nosaka savu sakāmo, ka cilvēka griba ir viņa debesis, un brauc uz Liepāju, lai aprunātos ar sieviešu ģimnāzijas direktori. Atgriežoties tēvs ir noskumis, jo skolas direktrise uzskatot, ka slimai meitenei jāpaliek mājās pie vecākiem. Zentai tas ir kā pātagas cirtiens, bet viņas māte Melānija triumfē: "Vai es neteicu, ka tas nebūs iespējams?" Tuvojas Pirmais pasaules karš un tēvam jāizmeklē rekrūšu veselības stāvoklis. Jauniesaucamo mātes, sievas un līgavas gan ar vārdiem, gan dāvanām cenšas pārliecināt ārstu Mauriņu, ka jaunais puisis ir slims un dienestam neder.  Mauriņu saimniecības vadītāja dusmojas par atraidītajām pīlēm, treknajām zosīm un citiem labumiem, ko kompromisus nepieņemošais dakteris atraida. Vai caram viens zaldātiņš vairāk vai mazāk, to taču nemana! Divi karsti mīlēti dēli ir arī sieviešu ģimnāzijas direktorei un vecākajam jādodas zaldātos. Direktrises lepnais zirgu pajūgs kādu dienu piestāj pie Grobiņas doktorāta un pati dāma, tērpusies vāverīšu kažokā, ierodas slimnieku pieņemamajā istabā. Viņas  un daktera sarunas ieilgst. Direktrise domā – apskatē varētu gadīties, ka dēla plaušu galotnīte ir tuberkulozes skarta, un, kā viņš mīlot savu meitu, tā viņa – savu dēlu… Pēc šī apciemojuma Zenta veiksmīgi nokārto iestājeksāmenus un sāk mācīties sieviešu ģimnāzijas priekšpēdējā klasē… Klasē ir daudz meiteņu, un beidzot viņai ir tumši brūns formas tērps ar mazu apkaklīti, melns priekšauts un maza sudraba nozīmīte pie cepures. Viņai ir sešpadsmit gadu un klasē viņa ir visjaunākā. Skola ir elitāra, tajā mācās pārtikušu vecāku meitas, gaiteņos livrejās tērpti sulaiņi nodrošina kārtību un palīdz Zentai tikt no vienas klases citā. Mācības notiek krievu valodā. Meitenes romantiski iemīlējušās Tolstoja un Turgeņeva varonēs. Čehovs  saista ar savu impresionistiski smalko uztveri.  Zenta dzīvo pansijā pie kāda aptiekas īpašnieka sievas. Aptiekas sētnieks  katru dienu meiteni aizved uz skolu un pēcpusdienās pēc stundām viņu sagaida. Tēvs sagādājis privātskolotāju matemātikā un, pateicoties smadzeņu treniņiem, šajā zinātnes nozarē Zenta iegūst tādu virtuozitāti, ka nopietni apsver domu studēt matemātiku, sausajā skaitļu pasaulē cerot paglābties no dvēseles ciešanām un sirdssāpēm. Šo savu dzīves periodu Zenta Mauriņa nosauc par laimīgāko periodu savā dzīvē. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Zenta Grobiņas doktorātā atver mazu skolu. Viņas audzēkņi galvenokārt ir Grobiņas latviešu un  ebreju bērni, bet “mazā dzīve” jauno skolotāju neapmierina. Lai gan viņa lepojas, ka pati spēj nopelnīt naudu, skolēnu iemaksas ir tik mazas, ka 1920. gada septembrī vēstulē viņa lūdz palīdzību Jānim Akurateram. “Aizbraukt uz Rīgu, studēt ir mans lielākais sapnis, bet apstākļi ir tādi, ka vecāki maz ko var man palīdzēt, bet galvenais – viņi baidās mani tik tālu aizsūtīt. Varbūt Jūs variet palīdzēt mazu vietiņu dabūt? Kad Jūs kā autoritāte man rakstītu, ka tur Rīgā nemaz nebūs tik grūti iztikt. Mani vecāki jums ticēs.” Vislabāk viņa būtu studējusi medicīnu vai kļuvusi par dārznieci, pateicoties jūsmīgi mistiskajai saistībai ar puķēm. Dzeja viņas acīs ir kā svētnīca: ka no rakstniecības var eksistēt – tas viņai pat prātā neienāk. Pēc Pirmā pasaules kara un nodibinoties Latvijas valstij, agrāk pārtikusī daktera ģimene zaudējusi savu materiālo pārticību, bet tēvs – veselību. Ārstam Mauriņam atklājas sirds mazspēja un no plašās privātprakse jāatsakās. Zaudēti arī noguldījumi uz Zentas vārda kā krievu, tā franču bankās. Māte žēlojas par nabadzību un plašā dzīvesveida zaudēšanu. Viņas argumenti dzelžaini – vecākās veselās māsas arī nebija studējušas un Zentai vajagot samierināties. Cīņa par studijām ir sūra. Lai pierādītu vecākiem, ka pati var tikt galā ar skarbo ikdienu, Zenta pārceļas uz Liepāju, dzīvo viena pati trūcīgā mēbelētā istabā un pasniedz privātstundas atpalikušajiem skolēniem. Tā kā mācības ģimnāzijā notikušas krievu valodā, lai iestātos universitātē, viņa ir spiesta ņemt privātstundas latviešu pareizrakstībā un gramatikā un nokārtot pārbaudījumus latviešu valodā. Zentas cīņa ar vecākiem par universitāti ilgst trīs gadus... Beidzot, 1921. gadā, 24 gadus vecā Zenta Mauriņa, kā viņa par sevi raksta – lāgā neprotot atšķirt sapni no īstenības,  radot sev tīkamas un mānīgas nākotnes ainas, bez jauna ziemas mēteļa un cepures sēž vilcienā, kurš viņu no Liepājas ved uz Rīgu: par spīti slimībām, par spīti karam, un prom no vecāku apsargātās dzīves.

Ir iegūti jauni un izskatā, ne sevišķi iepriecinoši dati par putnu populācijām Latvijā. 17 gadu dati par dienas putniem liek secināt, ka daudzu sugu populācijas pie mums sarūk. Latvijas Ornitoloģijas biedrības Latvijas ligzdojošo putnu uzskaišu dati liecina, ka laika periodā no 2005. gada līdz 2022. gadam ir deviņpadsmit dienas putnu sugas, kuru populācijas dažādu iemeslu dēļ piedzīvo samazināšanos. Kāpēc tā, kuri ir lielākie cietēji un ko darīt, lai situācija mainītos, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Ornitoloģijas biedrības Ligzdojošo putnu monitoringa zinātniskais vadītājs, Latvijas Universitātes asociētais profesors bioloģijas doktors Ainārs Auniņš. "Ir iegūti dati par apmēram 120 sugām, tās ir parastākās ligzdojošo putnu sugas. Tie rāda, ka 19 sugām ir būtiska populācijas samazināšanas šajā laika periodā. 36 sugām populācija ir stabila un 26 ir bijusi pieaugoša," norāda Ainārs Auniņš. "Jebkuras sugas populācijas samazināšanās ir nevēlama. Tas, kas ir sugas, kurām populācija palielinās, nav obligāti kaut kas ļoti pozitīvs. Dabas aizsardzībā vēlamā situācija būtu, ka vairums sugu populācijas ir stabilas, neiet ne uz augšu, ne leju," skaidro Ainārs Auniņš. "Kad kādas sugas populācija iet uz augšu, viņa būtībā patērē resursus un, iespējams, tas ir iemesls citu sugu sarukumam. Negatīvajā aspektā jāskatās gan tās, kuras samazinās, gan tās, kuras palielinās. Izņēmums varētu būt situācija, ja kāda suga pirms tam ir samazinājusies un ir veikti mērķtiecīgi pasākumi, lai viņas populāciju atjaunotu, tad tur pieaugums vērtējams pozitīvi." Ainārs Auniņš norāda, ka ir divas sugu grupas, kam klājas vissliktāk. "Sliktāk klājas tām sugām, kas ziemo ekvatoriālajā Āfrikā un zemāk. Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. (..) Otras grupa – putni, kas saistīti ar lauksaimniecības zemēm, atklātām ainavām, zālājiem un tīrumiem. Šajā grupā nav sugu ar pieaugošām tendencēm vai stabilām," bilst Ainārs Auniņš. Vislabāk klājas tām sugām, kas saistītas ar cilvēka dzīves vietām. Gada koks 2023 - smaržlapu roze Kā nosaukums vēsta, auga lapas ir aromātiskas un smaržo pēc āboliem. Ar ko vēl atšķiras šī savvaļas roze ar citām Latvijas dabā augušām mežrozītēm un kuras mežrozīšu sugas ir agresīvas un invazīvas, bet kuras retas un izzūdošas? Par šī gada kokaugu ir izvēlēta smaržlapu roze, daudziem var rasties jautājums, kāpēc kategorijā „gada koks” ir kas tāds, kas atgādina krūmu. Latvijas Dendrologu biedrības pārstāvis bioloģijas doktors Pēteris Evarts-Bunders skaidro, ka par gada koku izvēlās koku vai krūmu jeb kokaugu. Šajā kategorijā ietilpst jebkas, kam ir pārkoksnējies stumbrs vai zari.  Smaržlapu roze, kā minēts presē un  interneta portālos publicētajos paziņojumos, ir viena no sugām ar dabisku izcelsmi, kas ir reti sastopama un saudzējama Latvijā. Smaržlapu roze pārstāv rožu ģintī, ko tautā sauc par mežrozītēm. Skaidrojam, kāds ir šīs rozes stāvoklis Latvijas dabā un ka  uzvedas citas mežrozīšu sugas

Baltijas valstis esot nepieciešams “denacificēt”, taču "jāsāk ne ar speciālo militāro operāciju kā Ukrainā", bet citām metodēm. Vislabāk - atstājot baltiešus bez gaismas, pie skaliem un svecēm kā agrākos laikos... Šādi paziņojumi Kremļa propagandas medijos kopš septembra beigām parādās arvien biežāk, uzsverot – Krievija ir spējīga atstāt Latviju, Igauniju un Lietuvu bez elektrības “ar vienu pogas spiedienu”. Vai tā ir taisnība? Īsā atbilde – jā, taču ne ilgi, jo mēs tam esam gatavojušies. Jaunākajā “Atmaskots” podkāstā “Latvijas Avīzes” žurnālistam Mārim Antonevičam situāciju sīkāk skaidro Latvijas Banka padomnieks enerģētikas un klimata politikas jautājumos, Rīgas Tehniskās universitātes mācībspēks Dzinatrs Jaunzems. Šajā ierakstā arī par to, vai iedzīvotājiem būtu nepieciešams pašiem savā mājsaimniecībā iegādāties ģeneratoru, ko daži jau izdarījuši vai plāno darīt, vai veikt kādus citus pasākumus. Tāpat eksperta ieskats, kāda ir kopējā situācija enerģētikas jomā Eiropā pirms gaidāmās ziemas un, vai tiešām ir tik dramatiski kā to savos publicitātes materiālos mēģina pasniegt Krievijas vadošais gāzes uzņēmums “Gazprom”. Izmantota mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Palēnītēm kompostējam koku lapas un apgriežam noražojušās rudens avenes. Par citiem oktobra dārza darbiem saruna piektdienas raidījumā Kā labāk dzīvot. Konsultē Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne un dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece  Maruta Kaminska. Dārzieču ieteikumi: Lai pasargātu kociņus un krūmiņus no stirnām, vislabāk ir likt sētiņu vai tīkliņu. Segt skujeņus un rododendrus vajadzētu, lai pasargātu no apdeguma un arī aukstuma, bet jāņem vērā, ka agrotīkls nedrīkst saskarties ar rododendru, lai tas neizsustu. Līdz ar to vajadzīga konstrukcija, lai neizsustu. Pret apdegumu var iegādāties ēnošanas tīklu. Rododendrs, kas iestādīts koku paēnā, neapdegs. Siltumam vēl segt uz ziemu nevajag. Vislabākais segšanas materiāls augļu kokiem un nesen stādītiem košumkrūmiem ir egļu zari. Tie nepatīk arī pelēm. Kamēr nav sniega, egļu zari tikai pasargā, bet nesilda. Krūmus ar smalkiem dzinumiem var griezt tagad rudenī, piemēram, klinšrozītes, lai slapjais sniegs ziemā neizgāž. Var griezt arī skujeņus un arī apsiet bumbas formas augus. Daudzgadīgās puķes iesaka griezt pavasarī, jo pašas puķes jūtas daudz siltāk un labāk ziemā. Zaļmēslojums – var iesēt sinepes, rudzus, lai pavasarī var ierakt zemē. Siltumnīcas laiks dezinficēt!

Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna Pavārgrāmatas stāsta ne tikai par ēdieniem - to pagatavošanu un pasniegšanu, bet arī par virtuves iekārtošanu, viesību rīkošanu, ēdienu dekorēšanu, galda klāšanu un uzvedības kultūru. Līdzās praktiskajai informācija, rodami ieteikumi, kā piešķirt dzīvei spožumu, demonstrēt pārticību un statusu.  19. un 20. gadsimta mijā, īpaši Rīgā, latvieši varēja strauji tik pie turības un gribēja to apliecināt ar attiecīgu dzīvesveidu. Par paraugu tika ņemts vācbaltiešu elites dzīvesveids, taču bija maz iespēju uzzināt par tā praktiskajiem aspektiem. Vislabāk informēti bija kalpotāji. Piemēram, Augusta Deglava romānā “Rīga” Pēterim Krauklītim krustēvs iesaka sākt ar darbu krogā, kur varētu noskatīties, kā kungi runā, uzvedas un ģērbjas un, to atdarinot, tikt dzīvē uz augšu. Cita iespēja uzzināt par augstāko slāņu sadzīvi bija mājturības grāmatas, kas burtiski sniedza izsmalcināta dzīvesveida receptes. Sievietēm, kuru dzīves līmenis pēc laulībām strauji mainījās, lieti noderēja Hermīnes Zālītes jeb Minjonas mājturības grāmata, kas divos apjomīgos sējumos iznāca 1901. un 1902. gadā. Īpaši iecienīta kļuva pavārgrāmatas daļa, kas piedzīvoja vairākus atkārtotus un papildinātus izdevumus. Lai palīdzētu lasītājām sasniegt iecerēto – veidot greznāku un izsmalcināku dzīvi - autore ne tikai rūpīgi aprakstīja smalko galdu receptes, bet arī rosināja apgūt modernu gastronomijas vārdu krājumu, ar zīmējumu palīdzību rādīja, kā jāizskatās atbilstošiem traukiem vai pienācīgi izdekorētam ēdienam. Viens no smalka dzīvesveida indikatoriem Minjonas pavārgrāmatās ir Francijas virtuves klātbūtne. Tā parādās gan ēdienu nosaukumos, kas nereti doti oriģinālvalodā, gan pagatavošanas apzīmējumos, gan klasiskās franču virtuves receptēs, sarežģītos gatavošanas un dekorēšanas paņēmienos. Minjona ir daudz ceļojusi un pavārgrāmatā dalās arī ar nepastarpinātiem iespaidiem par Eiropas kulināriju. Minjonas pavārgrāmatās redzams iespaids no agrāk izdotām vācbaltiešu pavārgrāmatām. Baltijas muižu virtuve veidojās pēc 18. un 19. gs. Rietumeiropas aristokrātu virtuves paraugiem. Tas paredzēja plašu ārzemju produktu daudzveidību, ko Minjona iesaka arī 20.gs. turīgo latviešu namos. Receptēs minēti gan vēži, austeres un kaviārs, gan apelsīni, ananasi un melones, sparģeļi un artišoki, trifeles, šokolāde un marcipāns. Autore iepazīstina lasītāju ar eksotiskajiem produktiem, tie attēloti detalizētos zīmējumos, piemēram, artišoks redzams gan vesels, gan šķērsgriezumā, sniegti dažādi pagatavošanas ieteikumi un mazāk zināmajiem produktiem, tādiem kā tītars vai tomāti, meklēti latviski nosaukumi. Atsevišķa nodaļa veltīta svešvārdu skaidrojumam, piemēram, ko nozīmē buljons, bole, konsumeja, karamels, šmorēt vai tranšēt. Jaunapgūtajām zināšanām un izaudzinātajai gaumei nebūtu lielas nozīmes, ja to nevarētu publiski demonstrēt un viens no ierastākajiem veidiem ir viesību rīkošana. Tam Minjonas pavārgrāmatās veltīta atsevišķa uzmanība, aprakstot dažādus viesību veidus - Kungu kafijas galdu vai tējas vakaru ar dejošanu. Sniegtas paraugēdienkartes arī liela mēroga viesībām, piemēram, bufetei ar 250 viesiem. Pusdienu mielastā 25 personām ieteikts pasniegt: austeres, zivju buljonu ar mazām pastētēm, Vērša filē ar trifeļu zosti, Lauka irbes ar augļu ievārījumu, šmorētas vistiņas, tītaru ar šampinjonu zosti un kastaņiem, Teļa kotletes ar zaļiem zirņiem, ceptu sudraba lasi ar sviesta zosti un augļu salātiem, Augļu krēmi, Blanc-manger, aveņu vai ananasu ledu, augļus un konfektes. Ne tikai gara un iespaidīga ēdienkarte liecina par augsta līmeņa viesībām, bet arī pasniegto ēdienu izskats. Daudz pūļu tiek veltīts, lai pārsteigtu viesus. Piemēram, fazāna cepetis tiek izrotāts ar spalvām, galvu un asti, ceptā šķiņķa ādā iegriezts sarežģīts musturs, no saldējuma izveidots gulbis ar mazuļiem. Greznas viesības pilda ne tikai izklaides funkciju, bet kalpo arī sociālā kapitāla veidošanai. Tie ir tīklošanās pasākumi, kas ļauj apstiprināt savu piederību grupai: gan sociālā nozīmē, pierādot prasmi atbilstoši uzvesties un apģērbties, gan finansiālā, jo saimnieki demonstrē, ka visu nepieciešamo var atļauties apmaksāt. 20. gadsimta sākumā Minjonas iespaidīgās pavārgrāmatas diez vai attēlo latviešu reālo dzīvi, bet piedāvā krāšņu iespēju spektru, ko var īstenot vien šaura iedzīvotāju grupa. Tiem, kam šādas iespējas nav, radītā spožākas un krāšņākas dzīves mirāža var kalpot par spēcīgu sociālās mobilitātes stimulu. 

Tavā Istabā epizodes turpina cepties kā mafini, un šoreiz runājam par savām mīļākajām video spēlēm, lai kādas nu kuram tās būtu. Tāpat, iesākam podkāstu ar jau tradicionālo faktu spēli. Lai labi klausās!

Tuvojas vasaras atvaļinājumu laiks, ko daudzi izmantos, lai dotos kur tālāk, izmantojot arī lidostas „Rīga” pakalpojumus. Kā šobrīd strādā lidosta un ar kādiem ierobežojumiem jārēķinās tiem, kas vēlas ceļot, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Lidostas "Rīga" Komunikācijas vienības vadītāja Laura Kulakova atzīst, ka lidosta palēnām atgriežas normālā darba režīmā, pieaug pasažieru skaits, tāpēc vēlams ierasties lidostā laicīgi. Viņa arī skaidro izmaiņas lidostas apkārtnē saistībā ar „Rail Baltica” būvdarbiem. "Mēness aptiekas" farmaceite Ieva Turonoka atgādina, kādiem medikamentiem vajadzētu ceļojuma aptieciņā. "Lidojot nevajadzētu aizmirst par piesardzības pasākumiem, kas ir medicīniskā maska vai FFP2 respirators, kas lidojumos pagaidām ir obligāti, kā arī antibakteriālās salvetes vai roku tīrīšanas līdzekļi uz spirta bāzes," norāda Ieva Turonoka. Viņa arī vērš uzmanību, ka novērst diskomforta sajūtas, kas var rasties lidojuma laikā. Piemēram, kāju pietūkumu var mazināt izstaipot kājas, vai nedaudz pastaigājoties, ja lidojums to ļauj. Var nedaudz pacelt kājas, ja vieta ļauj. Labi palīdz pieguļošas zeķes vai tieši ceļojumiem paredzētas kompresijas zeķes. Otrs populārākais diskomforta iemesls ir ausu aizkrišana.  "Nav lielas maģijas, kas var palīdzēt, lai nedaudz mazinātu šo diskomfortu, palīdz ūdens rīšanas reflekss, konfekšu sūkāšana vai košļājamās gumijas košļāšana. Šāda žokļu kustība palīdz izlīdzināt spiedienu ausu iekšienē un ārpusē," skaidro Ieva Turonoka. "Svarīgākais, ja ikdienā lietojam medikamentus, tos obligāti jāņem līdzi. Vislabāk oriģinālā iepakojumā un ar lietošanas uzlīmi Vērts paņemt nedaudz vairāk dienām, nekā atpūtas dienu skaits," turpina Ieva Turonoka. Pirmās palīdzības somiņa ir atkarīga no atpūtas mērķa. Galvenie principi: Paņemt līdzi to, kas palīdz pret galvassāpēm, drudža mazināšanai vai jebkādu citu sāpju mazināšanai. Tur noderēs preparāti, kuru sastāvā ir paraceptamols vai ibuprofēns.  Putekšņu laikā būtiski ir alerģiju mazinoši preparāti. Ceļojuma laikā mainās ikdienas paradumi ēšanā, uzturs, pārtika, vajadzētu paņemt līdzi gremošanas sistēmas līdzekļus. Nelielu iepakojumu zāles pret klepu un saaukstēšanos.  Dažāda izmēra pārsēji un plāksteri, kas der nelieliem pušumiem vai, ja grauž apavi. Saules aizsargkrēms, vismaz fp30. Jāatceras zāļu somiņu glabāt ēnainā vietā un, ja ceļo ar bērniem, jāatceras par drošību. "Cerams, ka nekas nebūs vajadzīgs. Bet, ja būs piemirsies mājās, tad vajadzēs. Tā parasti notiek," bilst Ieva Turonoka. Lidostas "Rīga" Aviodrošības apmācību vecākais instruktors Aleksandrs Stoļarčuks norāda, ka aktuāla lieta ir elektroniskās cigaretes pēdējā laikā.  "To uzskata par elektroierīci un šobrīd elektroierīču skaits rokas bagāžā ir ierobežots līdz 15 ierīcēm, kuras darbojas ar litija veida baterijām. Ierobežojums uz vienu pasažieri ir 15 elektroierīces, ja ņemat elektroniskās cigaretes, kas nereti ir 10 un 20, un pat vairāk, jārēķinās, ka tā ir elektroierīce un 15 ir tas skaitlis, ko nedrīkst pārsniegt," skaidro Aleksandrs Stoļarčuks. Otra sarežģīta lieta ir ierīču baterijas: baterijas, kuru jauda nepārsniedz 100 vatstundas, drīkst pārvadāt 20 viens pasažieris. "Baterijas parasti ir smagas un cilvēki mēdz tās nodot reģistrētā somā, lai nebūtu jānes. Šobrīd baterijas reģistrētā somā nav atļauts pārvadāt, jebkurai baterijai, kura ir atvienota no elektroierīces, ir jābūt līdzi rokas bagāžā. Ja jūs to bateriju ieliksiet lielajā somā, var gadīties, ka pie labas apstākļu sakritības soma tiks atvērta, jūs atradīs un bateriju atdos, taču var gadīties, ka jūs neatrod un bateriju vienkārši izņem no somas. Soma ceļo tālāk un galamērķi saņem somu jau bez baterijas," norāda Aleksandrs Stoļarčuks. Lidostā "Rīga" nav iespējas atgūt izņemtās mantas. Tās automātiski utilizē.

Mozus uzrunāja tautu, sacīdams: “Bet tagad, Izraēl, klausies likumus un pavēles, kurus es tev mācu, lai jūs, tos pildīdami, dzīvotu un ieejot iegūtu īpašumā zemi, ko Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir nodomājis jums dot. Lūk, es mācīju jums baušļus un likumus, kā man to bija pavēlējis Kungs, mans Dievs, lai jūs tos pildītu zemē, kura būs jūsu īpašums. Ievērojiet tos un izpildiet darbos! Jo tie ir jūsu gudrība un prātīgums ļaužu priekšā, lai viņi, dzirdot visus šos likumus, sacītu: “Lūk, šī lielā tauta – gudri un saprātīgi ļaudis!” Jo kur gan ir cita tik liela tauta, kurai būtu tik pretimnākoši dievi kā Kungs, mūsu Dievs, kas uzklausa visus mūsu lūgumus? Un kur gan ir vēl cita tik slavena tauta, kam būtu tik taisnīgi likumi un pavēles, kāds ir viss šis Likums, ko šodien es lieku jūsu acu priekšā? Tāpēc rūpīgi sargā sevi un savu dvēseli, lai tu neaizmirstu lietas, ko ir redzējušas tavas acis, un lai tas neizietu no tavas sirds visās tava mūža dienās! Tev būs to mācīt saviem dēliem un mazdēliem!” /At 4, 1.5-9/ Gavēnī varam atskatīties uz savu ikdienu, atteikties no tā, kas ieņem Dieva vietu lai varētu pavadīt apzinātāku laiku ar Dievu. Šīs dienas fragments mums rāda Mozu, kas skaidro jaunajai Izraēla paaudzei likumu un lūgšanu. Mozus skaidro jauniešiem rīcību un ieradumus, kas traucē būt pilnvērtīgās attiecībās ar Dievu, kā arī kā šīs attiecības atjaunot. Ar ko Dieva tauta atšķiras no citām tautām? Šīs dienas fragments mums saka, ka "ar gudrību un saprašanu, kas nāk no Dieva". Neskatoties uz citu rīcību mēs varam varam sekot Dieva padomam un mainīt savu rīcību, ieradumus. Vislabākais paraugs ir pats Jēzus, Tur, kur citi nosoda, atstumj, Jēzus pieņem un piedod, kur cilvēkiem ir jautājumi, Jēzus skaidro, kur ir lepnība, tur Jēzus atver acis uz grēku. Jēzus katru dienu pavada lūgšanā, kaut pats bija Dievs. Ja Jēzum tas bija nozīmīgs ikdienas ieradums, cik gan nozīmīgam tam jābūt mums. Kādus ieradumus Tu gribi nodot nākamajām paaudzēm? Kādus ieradumus Dievs Tevi aicina mainīt šajā gavēnī?

Stāsta flautists, pedagogs un mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns Gleznotāji un tēlnieki, kuri strādā portreta žanrā, nereti izvēlas parādīt tieši savus laikabiedrus – mūziķus. Mākslas un mūzikas vēsturē šādu gadījumu ir daudz, un – lai arī ne vienmēr – bieži abu mūzu kalpus ir saistījušas draudzības saites. Taču mākslinieciskais rezultāts – portrets – dažkārt ir izraisījis ne tās pozitīvākās mūziķu emocijas. Vai zini, ka arī latviešu mākslas portreta žanrā ir bijušas tādas reizes, kad mūziķis ir palicis aizvainots vai arī pieklājīgi noklusējis nepatiku, ieraugot savu atveidojumu gleznā vai skulptūrā? Šoreiz vēlos pastāstīt par dažiem šādiem gadījumiem. 1949. gadā tēlniece Marta Lange veidoja komponista Emiļa Melngaiļa portretu bronzā. Un, lai arī portrets guva atzinību profesionāļu aprindās, pats komponists, par kura sarežģīto raksturu mūzikas vēstures stundās parasti stāsta tik pat daudz, kā par viņa slavenāko koradziesmu “Jāņu vakars”, palicis ļoti neapmierināts, jo “esot sanācis pārāk vecišķs”. Māksliniece, kura tobrīd bija sava radošā ceļa sākumā, darbā ar jau cienījamu vecumu sasniegušo komponistu jutās pārgurusi. Turklāt Melngailim ļoti nepatika pozēt. To, ka šīs sadarbības aizkulises tolaik bija plašāk zināmas, liecina arī komponista Alfrēda Kalniņa ieraksts savā dienasgrāmatā: “Untumains iznācis Malngailis Langes veidojumā. Nabadzītei bija jāstrādā tikai pēc foto, jo Melngailis nebija piedabūjams pie pozēšanas”. Savukārt pašam Alfrēdam Kalniņam ar savu portretu autoru bija paveicies – viņu un tēlnieku Teodoru Zaļkalnu vienoja cieša draudzība, un tēlnieks savu draugu portretējis vairākkārtīgi. Citi gadījumi saistīti ar pazīstamiem mūsu laika komponistiem. Gleznotājs Uldis Zemzaris, kurš zināms arī kā rakstnieks, savās atmiņu grāmatās minējis par mūziķiem, kurus portretējis. Nesaprašanās bijusi ar izcilo simfoniķi Jāni Ivanovu. Gleznotājs pēc kāda Ivanova koncerta uzzīmēja draudzīgu šaržu, un tas mūziķi bija ļoti aizvainojis. Tāpēc vēlāk, uzaicināts pozēt portretam, viņš esot atcirtis: “Jūs mani necienāt, tādēļ tur nekas nevar sanākt”. Portrets tomēr tapa, bet bez modeļa klātbūtnes, un gleznotājs atzina, ka tas nav no viņa labākajiem darbiem. No visvairāk portretētajiem komponistiem jāmin Raimonds Pauls un Imants Kalniņš. Gleznotājs Ņikitins pēc Raimonda Paula portreta pabeigšanas 1977. gadā varēja tikai skumji konstatēt, ka “portretā no naturālisma bijis jābēg, cik iespējams” – komponists esot pozējis tikai vienu reizi un tad pazudis, tāpēc māksliniekam bija jāliek lietā sava iztēle, lai paveiktu iesākto. Un jāatzīst, ka rezultāts sanācis pārliecinošs – fiziskā līdzība neapšaubāmi bija panākta un Paula tēls sanāca nedaudz ieturēts un nīgrs. Maestro intervijā 2018. gadā vaļsirdīgi atzinās: “Pozēt – es to nevar' ciest!” Jāteic, ka visi viņa daudzie portretējumi lielākoties tapuši, komponistam klāt neesot. Vislabāk Maestro izteicās par tēlnieka Alberta Terpilovska veikumu: “Mēs bijām draugi, kopā makšķerējām, un viņš varēja strādāt bez manas klātbūtnes.” Par tēlnieka Arvīda Voitkāna 1984. gadā radīto Imanta Kalniņa portretu bronzā komponists pateica pavisam kodolīgi: “Es šeit neredzu ne mazāko līdzību ar Imantu Kalniņu. Tā rodas mākslas profanācija.” Viņa viedoklis bija pilnīgi pretējs kritiķu sacītajam, ka tā ir “izcila gleznieciska skulptūra”. Tēlnieks strādājis pie portreta, komponistam par to nezinot, tāpēc nav brīnums, ka, uzmetot skatu mākslas darba reprodukcijai, kas tapusi jau gandrīz pirms 40 gadiem, kādreizējam hipiju elkam ImKam atlika vien pateikt: “Es tā nekad nesēdētu!” Lai kādi būtu šie gadījumi, un nereti tie ir smaidu izraisoši – jau minētā nevēlēšanās pozēt vai lūgums atļaut smēķēt šīs nodarbes laikā, kā tas noticis Aldim Kļaviņam gleznojot savu draugu Imantu Kalniņu, par kura veikumu komponists bija ļoti apmierināts, – konstatējams, ka tieši portreta žanrs mēdz izsaukt visplašākās diskusijas un emocijas. Ja māksliniekam tas ir izaicinājums un izmisīgas pūles atrast īsto krāsu un formu, radīt noskaņu, lai parādītu kādu no saviem laikabiedriem, tad portretējamajam tā ir unikāla iespēja uzzināt par sevi ko jaunu.

Stāsta flautists un mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns Daudzi no mums ir pazīstami ar izcilā itāļu kinorežisora Lukīno Viskonti filmām. To vidū ir arī šedevrs – filma “Ģimenes portrets ietvarā”, kas radīta 1974. gadā. Galvenais varonis, angļu profesors un mākslas kolekcionārs dzīvo greznā Romas palaco. Palaco termina nozīme jau no renesanses perioda ir grezns dzīvojamais nams vai arī pils. Tad, lūk, profesora nojausma par reālo dzīvi ārpus palaco durvīm ir visnotaļ nosacīta. Vai zinājāt, ka Viskontī filmas “Ģimenes portrets ietvarā” galvenā varoņa prototips ir slavens itāļu kolekcionārs, interjeru dizaina autors, rakstnieks un anglofils, 1896. gadā dzimušais Mario Pracs? Cilvēks, kurš savu pasauli un vidi veidoja kā mākslas darbu ar mākslas priekšmetiem, gleznām un grāmatām, līdzīgi kā Viskonti varonis? Mario Pracs ir uzrakstījis vairākas grāmatas par to, kādam, viņaprāt, ir jābūt mājas interjeram. Par ideālo dzīves telpu vairāku gadu garumā viņš veidoja savu dzīvokli Romā. Praca grāmata “Dzīves māja”, kas izdota 1958. gadā, ir savdabīga oda viņa mājoklim. Šis nams ir celts 17. gadsimtā, un tā vēlākais īpašnieks ir Primoli kungs, kurš 20. gs. sākumā fasādi modernizēja. Palaco atrodas Via Džuzeppe Dzanardelli ielā 1, pavisam netālu no slavenā imperatora Adriāna mauzoleja – vietas, kur risinās arī komponista Džakomo Pučīni operas “Toska” darbība. Rakstnieks un kolekcionārs šeit nodzīvoja 30 gadus, līdz pat savai nāvei 1982. gadā. Kopš 1995. gada dzīvokli var apmeklēt ikviens interesents, un Praca memoriālais muzejs ir Itālijas valsts īpašums. Dzīvoklī – muzejā ir saglabāts tā autentiskais interjers, un tajā atrodas apmēram tūkstošs divi simti dažādi mākslas priekšmeti, kas atspoguļo Praca kunga plašo interešu loku: mēbeles, kuras aptvēra periodu no neoklasicisma līdz bīdermeijeram, dekoratīvi lietišķā māksla, grāmatas, mūzikas instrumenti un gleznas. Dzīvokļa saimnieks uzskatīja, ka svarīgāk ir nevis būt un dzīvot lietu ieskautam, bet gan “dzīvot skaistumā”. Tāpēc katra telpa – vienalga, darba kabinets, guļamistaba vai viesistaba – ir iekārtota kā atsevišķa, rūpīgi pārdomāta kompozīcija. Tomēr, neraugoties uz šo dalījumu, dzīvokļa dizains rada  vienota ansambļa kopiespaidu. Istabas savienotas pēc amfilādes principa, tāpēc šī pāriešana no vienas telpas otrā ir savdabīgs stāsts – ceļojums ar sākumu un beigām. Jau minētās grāmatas pašās beigās autors raksta: “Cilvēks, kas skatās spogulī, esmu es pats un mana grāmata ir kā tāds manas dzīves un mājas atspulgs greizajā spogulī. Iespējams – savdabīgs manas iedomības piemineklis”. Un Pracs piebilst, ka arī viņš pats ir kļuvis par savas dzīves telpas – muzeja priekšmetu, jo īsti vairs nespēj nošķirt ikdienas dzīvi no tās realitātes, kas ir pakārtota tam, lai “dzīvotu skaistumā”. Sajūtas, kas pārņem, redzot šo Mario Praca dzīvokli, tāpat kā mūziku, izstāstīt nevar. Vislabāk to ir iepazīt klātienē, gida pavadībā. Un, lai arī tas nav dokumentāli apstiprināts, taču ir ziņas, ka Mario Pracs tā īsti arī nekad nepiedeva Lukīno Viskonti to, ka viņš filmā ieraudzīja sevi. Laikam jau kino lielais ekrāns spēj parādīt vēl detalizētāk visu šo “greizā spoguļa” atspulgu un tā skaistumu. Kopā ar nelielu smeldzi un lielu vientulības devu.

3. marta vakarā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvojis iestudējums "Desmit iemeslu apciemot Kauci", kura pamatā - dramaturģes Justīnes Kļavas sulīgais un intriģējošais stāsts. Divas dienas pēc pirmizrādes "Klasikas" studijā aicinām tā režisoru Gati Šmitu. "Ceru, ka izrāde atnesīs cilvēkiem prieku un mierinājumu – teiksim tā," saka režisors.    Liene Jakovļeva: Tavu jauno izrādi Jaunajā Rīgas teātrī daudzi vēl nav redzējuši, bet mums, "Klasikas" pulciņam, bija iespēja būt pirmizrādē. Justīnes Kļavas lugā darbojas gan pavisam jauni aktieri, kuriem šī izrāde ir viens no diplomdarbiem, un arī veterāni, kas ir mūsu labi zināmās zvaigznes. Gati, kādas tev parasti ir sajūtas pēc pirmizrādēm – vai tu ļaujies tām nereti aprakstītajām iztukšojuma un depresijas sajūtām, vai tomēr piederi pie režisoriem, kuri nepalaiž savu bērniņu pasaulē tā – nu, tad dodies! Man šķiet, tu vienmēr seko un kurbulē procesu. Gatis Šmits: Kādu laiku noteikti. Kamēr izrāde nosēžas, tikmēr pirmās trīs četras reizes noteikti skatos. Turpinām mēģināt, uzlabojot un mainot lietas, ja tas ir vajadzīgs – kā nu kurā darbā. Šī izrāde ir pietiekami komplicēta, tajā ir ļoti daudz līniju un notikumu – un gribas vienmēr tā kā viengabalainību saglabāt. Tāpēc šodien un rīt turpināsim rosīties un iesildīties. Ne tikai Jaunais Rīgas teātris, bet teātris vispār šobrīd pazīstams ar to, ka diezgan reti lugas tiek uzvestas bez kādām izmaiņām. Kāds bija šis gadījums ar Justīnes Kļavas lugu? Pieturējāties pie materiāla vai tomēr procesā kaut ko mainījāt? Gan – gan. Šajā gadījumā procesa pamatā ir Justīnes sarakstītais vairāk nekā 200 lappušu materiāls – milzīgs apjoms ar materiālu, ar kuru mēģinājumos strādājam un vajadzības gadījumā koriģējam – bet tas notiek ar Justīnes roku. Un tādā ziņā šajā gadījumā tas ir diezgan klasisks process. Mēs esam arī veidojuši tāds izrādes – piemēram, "Kārklus" vai "Dukšus", kurās mēs burtiskā nozīmē mēģinājumos ģenerējām ainas. Šeit mums bija blakus profesionāla rakstniece, un tas ļoti palīdzēja. Viņa ir dramaturģe un rakstniece, skaidrs, ka labāk uzticēties profesionāļiem. (..) Tie smiekli, kas izskan izrādē – tos var paredzēt? Ja ir kaut kas smieklīgs, mēģinājumos smejamies paši, un var jau saprast – komēdijā taču tu strādā pie katra joka, lai tas izskanētu, un tā vai citādi ceri, ka tur un tur smiesies. Vislabāk, ja skatītājs smejas par situāciju, nevis tekstu. Sevišķi jau Justīne prot sarakstīt smieklīgu tekstu! Bet mūsu uzdevums – izdarīt tā, ka skatītāji smejas par situāciju un apstākļiem, kādos attīstās darbība.  Bet var taču būt arī tāda šausmīga situācija, ka tu gaidi, bet to smieklu kā nav tā nav?  Gaidīt smieklus gan nevajag! Tādā gadījumā vajag vienkārši pašam dancot uz priekšu. Ja smejas – smejas, ja nesmejas – nesmejas. Tādā ziņā mēs nemēģinām izlūgties smieklus – mēs vienkārši esam šeit, un, ja kādam tas liekas smieklīgi un ja mums tas liekas smieklīgi, tad arī skatītājiem būs smieklīgi. Jautājums ir tikai par smieklu kvalitāti – par ko tieši tie ir. Vai tie ir joki zem jostasvietas, vai tā ir kāda situatīva lieta, vai smalka lieta, ko uztver tikai daļa no skatītājiem – tie smiekli ir visvērtīgākie – kad konkrētajā brīdī it kā nekas smieklīgs netiek teikts, bet cilvēki smejas, izejot no apstākļiem, ko viņi zina par varoņiem, un no konflikta, kas viņu acu priekšā notiek uz skatuves. Ceru, ka izrāde atnesīs cilvēkiem prieku un mierinājumu – teiksim tā.   Vairāk un plašāk - ierakstā!

Vakar, 5. februārī, Ziemas olimpiskajās spēlēs aizvadīti pirmie starti. Pirmās veiksmes un pirmās neveiksmes. Veiksmīgi startēja kamaniņbraucēji Kristers Aparjods un Gints Bērziņš, viņiem ir labas izredzes šodien cīnīties par medaļām. Neveiksmīgs pirmais brauciens bija trešajam kamaniņbraucējam Artūram Dārzniekam, kurš palika 22. vietā. Tāpat šorttrtekistam Robertam Krūzbergam neveiksmīga olimpiskā debija 1000 metros. Viņš priekšsacīkšu slidojumā palika 3. vietā un nekvalificējās ceturtdaļfinālam. Ierakstā uzklausām Robertu Krūzbergu, Artūru Dārznieku, kurš bija dusmīgs par savu neveiksmi, Gintu Bērziņu, kurš pēc pirmajiem diviem braucieniem ir 6. vietā, viņš ir gandarīts par līdz šim paveikto. Vislabāk no latviešu kamaniņbraucējiem veicies Kristeram Aparjodam, viņš ir 5. vietā, gandarīts par paveikto un arī kritisks pret sevi. Uzklausām arī treneri un menedžeri Kristapu Mauriņu, kurš vērtē sportistu paveikto un arī izredzes šodien. Sazināmies ar mūsu korespondentu Pekinā Tāli Eipuru, kurš stāsta par norisēm Ziemas olimpiskajās spēlēs. Sazināmies arī ar kādreizējo kamaniņbraucēju, tagad treneri Zinti Šaicānu, kurš vērtē mūsu sportistu izredzes. Šodien 30 kilometru skiatlona sacensībās startēs arī Latvijas slēpotājs Raimo Vīgants. Ierakstā uzklausām sportistu, kurš rūpīgi izanalizējis slēpošanas trases sniegu. Gan skiatlona sacensības, gan kamaniņbraucēju startiem līdzi varēs sekot LTV 7.

Šoreiz Piespēlē rūc motori un smaržo pēc degvielas, jo runājam par Dakāras ralliju, kas gada sākumā notika Saūda Arābijā. Raidījumu sākam ar šīs nedēļas īso sporta notikumu apskatu, izvēloties dažus svarīgus notikumus Latvijas un pasaules sportā, ko izcelt: Nosaukts galīgais Latvijas Olimpiskās delegācijas sastāvs - 57 sportisti 11 sporta veidos, bet rubrika “Nedēļas cirka izrāde”, acīmredzami, vēl negrib no mums atvadīties - slēpošanas skandāli; Iepriekšējo nedēļu “cirka izrāde” noslēgusies - Novākam Džokovičam atkārtoti tika anulēta vīza, ko viņš apstrīdēja tiesā, taču tur zaudēja un tika deportēts no valsts. Neskatoties uz to sācies „Australian Open” – Anastasija Sevastova zaudēja jau pirmajā kārtā, Aļona Ostapenko tika līdz trešajai. Mairis Briedis joprojām turpina “izaicināt” ASV izklaides industrijas pārstāvi Džeiku Polu, šoreiz viņam dziedot “Daudz laimes dzimšanas dienā!”, un vienlaikus piesolot no 10 līdz 20 miljoniem dolāru; Latvijas hokeja izlases pretinieki Pekinā sāk nosaukt sastāvus - slovāki nosaukuši solīdu sastāvu, bet ar to noteikti var cīnīties. Rubrikā „Vēstures stūrītis” par to, kā radās Dakāras rallijs: ideja par ralliju radās Tjerī Sabīnam 1977. gadā, bet pirmās sacensības notika 1979. gadā. Sabīns 1976. gadā bija pazudis tuksnesī cita rallija laikā, vienlaikus nolemjot, ka tuksnesis vispār ir forša vieta, kur pārbaudīt spēkus un sacensties. Rallija dibinātājs gāja bojā 1986. gadā, kad helikopters pēkšņas smilšu vētras laikā ietriecās kāpās. Rallijs jau kopš tā pirmsākumiem notiek trijās grupās – motocikliem, kravas automašīnām un vieglajām automašīnām bet tagad klases sadalītas smalkāk. Gadu gaitā mainījušās starta vietas, rallijam visbiežāk startējot oriģinālajā starta vietā Parīzē, bet ir bijuši starti arī no Lisabonas, Marseļas un Barselonas. Atsevišķos gadījumos atšķīrusies arī finiša vieta - 1992. gadā finišs bija Keiptaunā, lai cīnītos ar sarūkošo popularitāti un dalībnieku skaitu. 1997. gadā rallijs startēja Dakārā, devās uz Nigēras pilsētu Agadezu un tad griezās atpakaļ uz Dakāru. 2000. gadā rallijs veda no Dakāras uz Kairu, bet 4. posmu Nigērā atcēla terorisma draudu dēļ, dalībniekus no Nigēras ar lidmašīnām transportējot uz Lībiju, kur sacensības atsākās. Tas rallijs tika pārplānots, lai nebūtu jābrauc caur Mauritāniju, kur gadu iepriekš bruņotas bandas vienā gandrīz 500 kilometrus garā ātrumposmā aplaupīja 50 dalībniekus. 2001. gadā pēdējoreiz tika izmantots oriģinālais Parīze-Dakāra maršruts, toreiz vieglo auto klasē uzvarot Jutai Klainšmitei, kura sekmīgi startēja arī pēc tam, bet 2003. gadā finišs bija Šārmelšeihā, Ēģiptē. 2008. gada rallijs tika atcelts, bažījoties par drošības situāciju - tā, protams, nebija pirmā reize, bet 2007. gada nogalē Mauritānijā tika nogalināti pie franču tūristi, tāpēc nedrošās situācijas dēļ ralliju atcēla, bet 2009. gadā tas jau nonāca Dienvidamerikā. Uzbrucēji Mauritānijā tika saistīti ar teroristu tīklu "Al-Qaeda", un atcelt ralliju ieteica Francijas valdība. Kopš 2020. gada rallijs notiek Saūda Arābijā.   Latvijas pārstāvji Dakārā visai regulāri startēja kopš 2004. gada. Vislabāk veicās motociklu braucējam Jānim Vinteram, kurš 2007. gadā, pēdējoreiz Āfrikā, bija sestais un uzvarēja divos posmos. Viņš jau pirms tam finišēja desmitniekā un vienā no rallijiem izstājās pēdējos posmos, atrodoties sešiniekā. Automobiļu klasē braukuši Māris Saukāns, Jānis Naglis un citi, bet viszināmākais ir Andris Dambis ar savām konstruētajām "OSCar" mašīnām Lielajās intervijās šonedēļ divi Latvijas pārstāvji šī gada Dakārā – Oļegs Uperenko un Didzis Zariņš. Rubrikā “Kas lācītim vēderā?” šoreiz Māris paviesojās Ogrē pie Andra Dambja, lai atcerētos vecos labos laikus Dakārā ar viņa konstruētajām „Oscar” mašīnām.

Tuvākajā laikā Latvijā pret Covid-19 vajadzētu būt vakcinētiem 1300000 valsts iedzīvotāju. Tajā pašā laikā daudzi vakcinētie nogaida ar balstvakcīnas saņemšanu, un varbūt nemaz nevajag arī steigties? Šo un citus klausītāju jautājumus raidījumā Kā labāk dzīvot uzdodam Rīgas Stradiņa universitātes profesorei, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītājai Dacei Zavadskai. Dace Zavadska turpina aicināt cilvēkus, kas dodas vakcinēties pret Covid-19, saņemt arī vakcīnu pret gripu.  "Gripa Eiropā un pasaulē ir uzsākusi savu aktivitāti," norāda profesore un atsaucoties uz Izraēlā publicētu informāciju, norāda, ka ir iespējams vienlaicīgi slimot ar abām infekcijām – gripu un Covid-19, lai arī tas nenotiek bieži. "Mainās spēles noteikumi," atzīst Dace Zavadska, vērtējot Covid omikrona paveida izplatību. "Valstis, kur jau dominē omikrons, dati ir tādi, ka intensīva inficēšanās ir daudz biežāka nekā pirms tam, bet hospitalizācijas gadījumi  samazinās. Tā ir labā ziņa. Bet nevajadzētu pārāk sapriecāties, jo šie dati galvenokārt ir par jauniem cilvēkiem, par vakcinētiem cilvēkiem. Jāpieņem, ka ar omikronu vakcinētie inficēsies, gadījumu skaits būs liels. Katru dienu mēs dzirdēsim, ka lielākā daļa, iespējams, vakcinēto būs inficēti, bet viņiem tas būs viegli, vai arī testējot tas tiks atklāts." Lielbritānijā publicēts riska izvērtējums rāda, ka nevakcinētiem cilvēkiem hospitalizācija ar omikronu ir augstāka, nekā tiem, kas saņēmuši divas vai trīs vakcīnu devas.  Latvijā šonedēļ slimnīcās varētu nonākt tie, kas inficējušies vēl pirms Ziemassvētkiem un tas varētu būt vairāk Covid-19 delta paveids. Vislabākie dati par aizsardzību pret delta paveidu ir "Moderna" vakcīnai. "Ja paskatāmies omikrona datus, (..) tie, kas ir kādreiz slimojuši un nav vakcinēti, viņiem vēl samazinās neitralizācija, ir vēl sliktāk," norāda  Dace Zavadska. "Diemžēl uz omikronu ne tik labi strādā vīrusa vektora vakcīnas, ziņneša vakcīnas strādā plus-mīnus pietiekami, lai novērstu smagu saslimšanu, ne vienmēr hospitalizāciju. Tie kas ir slimojuši ar jebkuru no variantiem, bijuši vīrusa pozitīvi un vēl saņēmuši divas vakcīnas devas, tur aizsardzība pret omikrona paveidu bija visaugstākā, pat salīdzinot ar trīs devām ar kādu no ziņneša vakcīnām. Nevajadzētu šo pārvērtēt un secināt, ka visi masveidā inficēsimies un būs labi. Tas liek ne tik ļoti uztraukties par cilvēkiem, kas divas devas ir saņēmuši un izslimojuši. Viņiem arī rekomendē, ka nav īsti nepieciešama balstvakcinācijas deva. Ja ir kādi citi papildus veselības apsvērumi, arī viņi sešus mēnešus pēc slimošanas vai pēdējās vakcinācijas var saņemt balstvakcīnu." "Pārāk ātri iedodot balstvakcīnas devu, mēs nesasniedzam maksimālo potenciālu, ko cilvēks var izveidot ilgstošai aizsardzībai. Balstvakcīnas došana ar īsiem termiņiem ir instruments, lai kaut ko izdarītu šeit un tagad, ja to ļoti vajag. Ja gribam ilgi un pamatīgi uztaisīt aizsardzību, tad iedodot par ātru balstvakcīnu, mēs samazinām šo maksimālo potenciālu," turpina Dace Zavadska Dace Zavadska vērtē, ka Covid-19 kļūst par sezonālu infekciju un vakcināciju ieteiks noteiktām cilvēku grupām, līdzīgi kā tas ir gripai. "Tajā pašā laikā vakcīna, visticamāk būs pieejama ikvienam, kurš izvēlēsies  novērst kaut mazāko iespēju saslimt. Tai nebūtu jābūt biežākai kā reizi sezonā vienai vakcīnas devai. Tas ir uzdevums ražotājiem," atzīst Dace Zavadska.

Pastāv liela iespēja, ka jau 2030. gadā Eiropas Savienībā kūdru nevarēs iegādāties ne lauksaimnieki, ne mazdārziņu īpašnieki. Kāpēc tā un vai mēs varam izdzīvot bez kūdras? "Kūdra būs, bet cik tā maksās," raidījumā Kā labāk dzīvot norāda Kūdras asociācijas vadītāja Ingrīda Krīgere. Krīgere skaidro, ka lielāko daļu kūdras, kuru ieguva Eiropas Savienības valstis līdz 2017. gadam izmantoja enerģētikā (kurināmajam). Latvijā kūdru enerģētikā neizmanto jau kopš 2001.gada, tikai dārzkopībā un pakaišiem. Pēdējos gados visas kūdras ieguves valstis pārkārtojas, un iegūtie resursi tiek izmantoti tikai dārzkopībai un pakaišiem, bet daudz kur kūdru vērtē kā enerģētisku fosilo resursu, kas neatjaunojas. Bet kūdra lēni atjaunojas. "Latvijā pēdējo 200 gadu laikā kūdras pieaugums katru gadu ir divi milimetri. Ja rēķinām, cik vidēji iegūstam un kāds ir pieaugums, tad kūdra katru gadu paliek arvien vairāk," norāda Ingrīda Krīgere. "Tie nav tikai skaitļi, bet apjoms." Skaidrojot gaidāmās izmaiņas un nozares attīstību, Krīgere atzīst, ka šobrīd ir tendence, ka lielie kūdras ieguvēji savas investīcijas novirza uz Krieviju un ceļ rūpnīcas tur. Līdz ar to aktualizējas arī jautājums, no kurienes Eiropā būs kūdra un cik tā maksās. "Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nerēķina, cik mums maksās klimata pārmaiņas un zaļais kurss. Ir jauki, ka mēs rūpējamies par dabu, ka domājam par to, kā samazināt emisijas, kā dzīvot un strādāt zaļāk un ilgtspējīgāk, bet tajā pašā laikā nevajag aizmirst, ka tās ir lielas izmaksas," norāda Ingrīda Krīgere. "Diemžēl neviena valsts īsti nav aprēķinājusi šīs izmaksas. Mūsu mērķi ir lieli, mēs apņēmusies līdz 2030. gadam par 55% samazināt emisijas, bet ir jautājumi par to, cik dārgāka kļūs dzīve parastam iedzīvotājam. Uz šo jautājumu neviens nevar atbildēt. Bet tie nebūs pieci vai 10 procenti." Un šo sadārdzinājumu veidos arī kūdra. Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka nav radīts alternatīvs produkts, ar ko aizstāt kūdru dārzkopībā. Ir citi augšanas substrāti un vides, ar ko aizstāt kūdru, bet ir augi, kas neaug citur, kā kūdras substrātā. Pētījumi liecina, ka 2050. gadā būs nepieciešamo par 419% vairāk substrāta, lai pabarotu cilvēkus, lai nodrošinātu dekoratīvo augu audzēšanu un mežu audzēšanu. Jau 2023. gadā Eiropas Savienībā stāsies spēka taksonomijas regulas pielikums, kurā būs minētas ilgtspējīgās nozares. Krīgere izsaka cerību, ka dārzkopība būs šajā sarakstā un varēs kūdru izmantot. Dārzkopības nozares eksperte Mārīte Gailīte skaidro, ka Vācijā alternatīvas kūdras substrātam meklē jau vairāk nekā 20 gadus. Bet nav radīts substrāts, kas var aizstāt kūdru, kaut viņi ļoti zaļi domājoši. "Labas kvalitātes kūdra pasaulē nemētājas katrā purvā. Vislabākā kūdra no dārzkopības viedokļa ir šeit ap Baltijas jūru. Tas, kas viņiem varētu būt kaut kur aiz Urāliem Sibīrijā, pirmām kārtām, nemaz nezinām, cik daudz tur ir kūdras. Tur ik pa brīdim notiek ugunsgrēki. Degusī kūdra varbūt der pakaišiem, bet kā dārzkopības substrāts nē. Tas nav tik vienkārši, kā varētu likties, sēžot pie galda un rakstot normatīvos aktus," norāda Mārīte Gailīte. Tikai kūdrā aug kāpostu dēsti, salātu, seleriju dēsti. Bioloģiskie audzētāji arī bietes audzē kūdras substrātā, kur nav klāt ne smiltis, ne grants. Mārīte Gailīte ir pārliecināta, ka nevaram no kūdras atteikties, jo tā būs vajadzīga arvien vairāk, lai pabarotu cilvēci.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Laimīga tā daudzdzīvokļu māja, kurā nedzīvo iedzīvotāji, kam patīk klausīties mūziku 120 decibelu skaļumā, vai vienkārši kārtot ģimenes attiecības tā, lai strīdu dzird visi kaimiņi no pirmā līdz devītajam stāvam. Ko darīt tiem, kam tomēr nav paveicies? Latvijas nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas vadītājs Vitolds Peipiņš raidījumā Kā labāk dzīvot atzīst, ka cilvēki mēdz sūdzēties par to, ka suns kaimiņa dzīvoklī rej parāk skaļi vai bērns skaidra, bet visbiežāk tas ir gadījumos, kad cilvēki neizprot apkārtējo situāciju. "Ja apakšējie kaimiņi dzird bērna soļus, kas liekas ļoti skaļi, vainīgs nav dzīvokļa īpašnieks un viņa bērni, problēma ir tā, ka dzīvojam mājā ar zemu skaņas izolāciju. Apakšējā dzīvokļa kaimiņš neizprot situāciju. Meklējot vainīgo, viņš ierauga kaimiņu, ka pie visām nelaimēm ir vainīgs kaimiņš," vērtē Vitolds Peipiņš. Vēlmei atrisināt strīdu jābūt abām pusēm un vienam jābūt gudrākam, kurš sper pirmo soli uz mierizlīgumu. "Kad pirmo soli esi spēris un redzi, ka otra puse nepiekrīt mierīgai strīda risināšanai, ir jāsper nākamai solis. Ļoti daudzi cilvēki nonāk strīdus situācijā nezināšanas dēļ un neņem vērā vienkāršu patiesību “miers baro, nemiers posta”," atzīst Vitolds Peipiņš. Peipiņš novērojis, ka vecāki cilvēki biežāk iet uz mierizlīgumu, jauni – kaujinieciskāk noskaņoti, ar ambīcijām un ir grūtāk to pieņemt. Ja apakšējā dzīvokļa kaimiņu traucē augšā notiekošais, ir trīs veidi, kā to risināt, norāda Vitolds Peipiņš. "Viens veids - samierināties ar situāciju, bet ne katrs to varēs. Otrs - tu vari cīnīties par šo situāciju, piemēram, lai bērns neraudātu, bet jāsaprot, ka cīnīties vajag tikai tad, ja vari šo mikrocīņu izcīnīt, bet šajā gadījumā nav cerību to izdarīt, jo ģimene nav vainīga, vainīga ir skaņas izolācija. Problēmu var risināt, ieliekot izolāciju no savas puses un mazināt skaņu," analizē Vitolds Peipiņš. "Trešais veids - ja tas ļoti traucē un nevari dzīvot, vari iziet no šīs sistēmas, pārdot dzīvokli, nopirkt tur, kur nav šādas situācijas. Ceturtā veida vienkārši nav, kā atrisināt šo problēmu. Cilvēkam jāizvēlas vienu, otru, trešo veidu atkarībā no pieredzes un zināšanām." Apdrošināšanas sabiedrības “Balta” Īpašuma apdrošināšanas atlīdzību pārvaldes vadītājs Ainārs Puķe norāda, ka pārsvarā pie apdrošinātājiem vēršas, ja dzīvoklis ir appludināts, ja ir radusies problēma ar santehnikas mezgliem kādā dzīvoklī. Ir arī citi gadījumi, piemēram, pa atvērtu logu izkrīt kādi priekšmeti (puķupodi), kas sabojā kaimiņa automašīnu. Arvien vairāk mājsaimniecību izvēlas sevi pasargāt ar apdrošināšanu. Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis Toms Sadovskis skaidro, ka nav normatīvu aktu, kas paredzētu konkrētu atbildību par trokšņošanu, bet vidēji katrs 12 izsaukums ir tieši par trokšņošanu. Pašvaldības policija brauc uz šādiem izsaukumiem un pārsvarā cenšas atrisināt nesaskaņas sarunu ceļā. Raidījuma viesi mudina vienas mājas iedzīvotājus savstarpēji iepazīsties un uzturēt draudzīgas kaimiņattiecības.

Vai esi gudrāks par Kino cilvēku? Omulīga brīvdienu viktorīna, spītējot ziemai, kas bezkaunīgi nepāriet. Vislabāk baudīt pie vīna glāzes.

Latvijas Dabas fonds šogad par gada dzīvotni nosaucis upju straujteces un dabisku upju posmus. Kāpēc šis biotops īpaši jāizceļ un kādas dabas bagātības slēpj dabiskas upes, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Dabas fonda padomes locekle Rūta Sniedze-Kretalova un Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas skaitīšanas projekta vadītāja Irisa Mukāne. Irisa Mukāne norāda, ka tipisku straujteci var sadzirdēt jau pa gabalu un pazīt pēc ūdens ņirbēšanas. Straujteces uzskata par ekoloģiski vērtīgām, jo straumes ātruma dēļ tās bagātinās ar skābekli un tajās intensīvāk norit upes pašattīrīšanās procesi. Latvijā ir sastopami divi straujteču veidi - ar lielāku un ar mazāku straumes ātrumu. Makšķerniekiem vairāk patīk straujāk tekošās upes, jo tās ir lašu, taimiņu un foreļu upes. Lēnāk tekošas ir karpveidīgo zivju mājvieta. "Upju straujteces un dabiskie upju posmi ir Eiropā un Latvijā īpaši aizsargājams biotops," norāda Rūta Sniedze-Kretalova. "Būtiski ir dabiskie upju posmi, kur ūdens tecējums nav tik straujš." Dabisko saldūdeņu biotopu stāvoklis ir atšķirīgs Latvijas reģionos un upju baseinu apgabalos. "Vislabākā situācija ir Gaujas upes baseina upēm, vissliktākā ir Zemgalē Lielupes baseina upēm. No Lielupes upes baseina upēm 68% neatbilst Eiropas Savienības nozīmēs īpaši aizsargājam biotopam, jo tās pārveidotas, taisnotas vai padziļinātas kādā laika posmā. Arī šajā upes baseina apgabalā biotopi, kas atbilst upju biotopu posmam, bet tie ir zemākas kvalitātes. Tas skaidrojams ar lielo aramzemju un meliorēto zemju īpatsvaru Zemgalē, jo Zemgale ir Latvijas maizes klēts," atzīst Irisa Mukāne. "Gaujas upes baseina upēm ir salīdzinoši labāka biotopa kvalitāte. Šīm mazām skaistām upītēm. Kā izcilas kvalitātes upju piemērus varam minēt Vaidavu, Strīķupi, Vizlu, Amatu, Rauzu. Arī Gaujas straujteces posmus." Gada sēnes titulu smailā stiklene Kā apsūkāta skābā bonbonga, tāda izskatās šī gada sēne – smailā stiklene, kuru gan varēs pamanīt tikai vēlā pavasarī, bet Latvijas Nacionālā dabas muzeja speciālistes mikoloģes Diāna Meiere un Inita Daniēle stāsta ne tikai par smailo stikleni, bet arī par tām, kuras var atrast ziemas laikā. Šogad gada sēne ir sēne acu priekam un rūpīgam vērotājam, jo stiklenes nav ieskatāmas ēdamo sēņu kategorijā. Un arī izskats šai sēnei ir daudzveidīgs. Kā teikts mikologu mājas lapā, skaistā krāsa ne vienmēr palīdz – piemēram, vienas un tās pašas sugas augļķermeņi jauni var būt oranži, pieauguši kļūt dzelteni, bet vecumā izbālēt vai kļūt zaļgani. Cepurīte un kātiņš mēdz būt gļotaini, lipīgi vai gandrīz sausi. Kā lai saprot sēņu nespeciālists, kura tad no zālēs augošām ir stiklene un kura vienkārši kāda skaista suņu sēne. Tāpēc Inita Dāniele turpina skaidrojumu par šī gada sēni. smailo stikleni un citām tās tuvām radiniecēm. Latvijā šobrīd ir zināmas 20 stikleņu sugas un, kas zina, varbūt šajā vasarā un rudenī tiks atklāta vēl kāda, bet kamēr gaidām stiklenes parādāmies, tikām prasmīgāki un vērīgāki sēņu zinātāji jau priecājas par tām, kas rodamas ziemā.

Perché usare Signal e quali sono le caratteristiche di questa app di messaggistica di cui si parla molto negli ultimi giorni? Enrico Pagliarini ne parla con Stefano Quintarelli, esperto di tecnologia, imprenditore e divulgatore. Parliamo anche di Tink, di fintech e di open banking con Marie Johansson, Country Manager di Tink per l'Italia. E di tecnologie per lo sviluppo di auto a guida autonoma con il prof. Alberto Broggi, fondatore e AD del Vislab, fra i primi al mondo (oltre 20 anni fa) a fare test di guida automatica. E come sempre le nostre Digital News, le notizie più importanti del mondo della tecnologia.

Perché usare Signal e quali sono le caratteristiche di questa app di messaggistica di cui si parla molto negli ultimi giorni? Enrico Pagliarini ne parla con Stefano Quintarelli, esperto di tecnologia, imprenditore e divulgatore. Parliamo anche di Tink, di fintech e di open banking con Marie Johansson, Country Manager di Tink per l'Italia. E di tecnologie per lo sviluppo di auto a guida autonoma con il prof. Alberto Broggi, fondatore e AD del Vislab, fra i primi al mondo (oltre 20 anni fa) a fare test di guida automatica. E come sempre le nostre Digital News, le notizie più importanti del mondo della tecnologia.

“Vislabāko D vitamīnu uzņemam tikai caur ādu,” pārliecināts gastroenterologs profesors Anatolijs Danilāns. Nedaudz var uzņemt arī ar ēdienu, bet tā nevar iegūt pietiekamu D vitamīna daudzumu organismā. Raidījumā Kā labāk dzīvot profesors atzīst, ka D vitamīnu var nopirkt arī aptiekā. Viņš skaidro, ka ir aktīvais un neaktīvais D vitamīns. Tāpat norāda, ka noteikti pie ārsta par D vitamīna uzņemšanu jāvēršas, ja ir slimas nieres.

Marinēt vai skābēt, žāvēt vai saldēt? Kā vasarā izaudzēto vislabāk saglabāt rudens un ziemas mēnešiem, un ko darīt, ja veselības vai pārliecības dēļ vecmāmiņu receptes neder? Par to saruna ar pavārgrāmatu autori Signi Meirāni, blogeri un veselīga uztura atbalstītāju Līgu Andžāni un LLU docenti, pārtikas tehnoloģi Solvitu Kampusi. Noderīgi padomi un ieteikumi: - saldējot ogas, zaudējam ~20% C vitamīna, bet termiski apstrādājot un vārot  - pat uz pusi. Alternatīva - sablendēt atlaidinātas saldētās ogas ar medu vai pievienot čia sēklas želejveida konsistencei; - konservējot sāls un cukurs mājas apstākļos tiek likts daudz, lai nodrošinātu uzglabājamību. Ja tas šķīvī būtu vienīgais produkts, kam pievienota sāls, tad vēl nekas, bet visbiežāk tur ir daudz citu sāli saturošu produktu, un kopumā tiek apēsts vairāk sāls nekā vajadzētu; - tomātus var noblanšēt, sablendēt un sasaldēt, lai izmantotu dažādu mērču un zupu pagatavošanai; - Produktus ziemai var uzglabāt saldējot, kaltējot un svaigā veidā (burkāni, bietes, ķirbji utt.). ¶ Veselības ministrijas jaunās veselīga rekomendācijas pieaugušajiem: - katru dienu ēdiet dārzeņus, augļus un ogas, īpaši vietējas izcelsmes un sezonai atbilstošus (ieteicamais daudzums – vismaz piecas porcijas jeb 500 grami dienā. Vismaz puse no tiem – svaigā veidā), - ierobežojiet uzturā sāli un to saturošus produktus, - ierobežojiet uzturā cukuru un to saturošus produktus. Čia sēklu pudiņš 3 ēd.k. čia sēklu 1 tējk. vaniļas ekstrakta 1 ēd.k. šķidra medus vai kļavu sīrupa (pēc izvēles) 250 ml augu piena   Ogu un čia sēklu džems (1 krūze jeb 300g) 3-4 mīkstas žāvētās dateles, bez kauliņa, saspaidītas 80 ml ūdens 250 g saldētu ogu (avenes, zemenes, mellenes, kazenes, upenes) 2 ēd.k. čia sēklu Saspaidītās dateles liek nelielā panniņā, pielej ūdeni un uzvāra. Pievieno pārējās sastāvdaļas, samaisa, uzkarsē līdz viss uzvārās. Noņem no plīts un noliek malā uz 15 minūtēm, lai džems sabiezē, atstājot pannas vāciņu pusvirus un ik pa laikam apmaisot, lai masa būtu viendabīgāka. (Ja džemu vēlas pavisam viendabīgu, īpaši, ja izmanto lielas ogas kā zemenes vai kazenes, sablendē ar rokas blenderi). Slēgtā traukā ledusskapī var uzglabāt līdz 5 dienām. Melleņu ātrais ievārījums 150 g svaigu vai saldētu melleņu 1 ēd.k. citrona sulas 2 tējk. kļavu sīrupa 1 tējk. malta kardamona 1 tējk. vaniļas ekstrakta Ogas un visas sastāvdaļas ieber katliņā vai nelielā panniņā, uzkarsē un uz lēnas uguns pavāra 5 minūtes. Var pasniegt ar pankūkām kopā ar nesaldinātu jogurtu, mandeļu skaidiņām, piparmētras lapiņām. Ābolu un ogu ievārījums 2 āboli, nomizoti, serde izņemta, sagriezti nelielos gabaliņos ¼ tējk. malta kanēļa 100 g saldētu aveņu vai citu ogu (der jebkādas) 2 ēd.k. kļavu sīrupa Ābolus un kanēli liek katliņā vai nelielā panniņā ar nelielu daudzumu ūdens (nepārspīlējot – tikai daudz, lai āboli nepiedeg!) un uz vidēji lielas uguns, ik pa laikam apmaisot, lai nepiedeg, ļauj vārīties aptuveni 20-25 minūtes jeb līdz āboli kļuvuši mīksti. Iemaisa saldētās ogas un kļavu sīrupu, pavāra vēl aptuveni 10-15 minūtes, ik pa laikam apmaisot un saspaidot lielākās ogas (piemēram, zemenes) ar dakšiņu. Kad ievārījums sasniedzis vēlamo konsistenci, noņem no uguns. Masai atdziestot, ievārījums turpinās sabiezēt. Var izmantot pie brokastu putras, granolas, čia pudiņa, cepot banānmaizi, uz grauzdētas maizes šķēles kopā ar riekstu sviestu vai pankūkām. Slēgtā traukā ledusskapī var uzglabāt 5-7 dienas. Vasaras ogu ievārījums 400 g saldētu vasaras ogu 3 ēd.k. kļavu sīrupa vai šķidra medus 2 ēd.k. čia sēklu Ogas un kļavu sīrupu liek katliņā vai nelielā panniņā, uz vidējas uguns uzkarsē un pavāra 5-10 minūtes līdz ogas kļūst mīkstas. Noņem no plīts un saspaida ogas ar dakšiņu (vai kartupeļu biezputras stampiņu), pievieno čia sēklas, uzliek atpakaļ uz plīts un uz mierīgas uguns pavāra vēl 15 minūtes, ik pa laikam apmaisot. Noņem no plīts un atdzesē. Ja vēlas pikantāku, var pievienot nedaudz ingvera vai rīvētu citrona miziņu.

"Situācija ir kontrastaina un dažāda," atzīst Kurzemes Tūrisma asociācijas vadītājs Artis Gustovskis, vērtējot Covid-19 ietekmi uz tūrisma nozari Kurzemē. Viņš min, ka vislielākās problēmas bijušas lielajām viesnīcām. “Vislabāk ir klājies piekrastes kempingu vadītājiem,” min Gustovskis. Bet tas ir radījis citu problēmu, šobrīd jūras krastā ir grūti atrast naktsmāju, nav, kur palikt. “Nāk atpakaļ tas, ka cilvēki labprāt mīl telšot,” atzīst Gustovskis. “Vasarā vienmēr ir pilns, ja gribi atpūsties Kurzemes piekrastē pie jūras, ja vēlies rezervēt pēdējā mirklī, nekas nesanāks.” Dodoties uz Kurzemi atpūsties, pirmais nāk prātā – jūra. Protams, palaiskoties pie dižjūras liekas tik vilinoši, bet kurzemnieki aicina atpūtu baudīt ne tikai jūras krastā. Ko vēl redzēt, dzirdēt, sasmaržot un nogaršot Kurzemē, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. “Piekraste ir milzu resurss un trumpis, kāpēc Kurzemi statistiski apmeklē vairāk tūristu, nekā citus reģionus,” min Gustovskis. Laumu dabas parka saimnieks Roberts Riekstiņš atzīst, ka skolēnu pavasara ekskursijas izpalika, nenotika arī pasākumi viesu mājā, bet ģimeņu tūrisms nav apstājies. Tagad atkal viss atsācies. Liepājas Karostas cietuma valdes locekle Monta Krafta atzīst. Ka martā un aprīlī noskaņojums bija bažīgs, bija neziņa par nākotni, cietums arī bija aizvērts. Tagad ir tik daudz tūristu, kā vēl nekad. Viņa aicina Karostā iepazīt arī pavasrī notikušā festivāla laikā tapušos darbus. Zemnieku saimniecības “Drubazas” saimnieks Ģirts Dzērve uzskata, ka viesu pietiek un cilvēki grib atpūsties pie dabas. "Cilvēki brauc, viņi grib neskarto dabu, dabīgās pļavas. Robežas vaļā, ārzemnieki, kas atbrauc, ir pārsteigti, cik te viss ir zaļš. Latvietis pie tā jau ir pieradis, viņam vajag savu “odziņu”. Šogad ir orhideju gads – cilvēki, staigājot pa dabas takām, ierauga, sajūt smaržu. Tas pat latvieti spēj pārsteigt," bilst Ģirts Dzērve. Artis Gustovskis iepazīstina ar piedāvājumu dažādas Kurzemes pilsētās - Tukumā, Ventspilī, Liepājā, Kuldīgā un arī citviet.

Kādreiz zušu Latvijas upēs bija tik daudz, ka atliek tikai ielikt murdu, un garda maltīte ir garantēta. Pagājušajā gadsimtā zutis jau kļuva par delikatesi, bet šobrīd ar zuti ir tik slikti, ka palicis viens solis līdz to pilnīgai izzušanai. Iemesli tam ir vairāki, bet ko sabiedrība varētu darīt, lai šo zivju populācija atkal sāktu augt, un ko ēst zuša vietā, skaidrojam raidījumā. Kāpēc cilvēkiem iesaka atteikties no zušu patēriņa, skaidro Pasaules Dabas fonda projektu vadītāja Elza Ozoliņa. Par to arī plašāka saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Šefpavārs Māris Astičs, kura restorānā firmas ēdiens bija zutis, atzīst, ka ir atteicies no šīs zivs pagatavošanas, cerot, ka pēc pāris gadiem atkal to varēs pasniegt viesiem. Zivju audzētavas "Tome" Akvakultūras pētniecības un izglītības centra vadītājs Mārcis Ziņģis skaidro, kādas ir iespējas audzēt zuti un saudzēt brīvā dabā. Viņš arī norāda, ka varam skatīties uz citām zivīm, kas tiek nozvejotas vai audzētas Latvijā vai ārvalstīs. Latvijā viena no zivīm, kuru plaši audzē, ir karpas. Uztura speciāliste Liene Sondore atzīst, ka zutim ir fantastiska uzturvērtība, bet nav jācenšas meklēt garšas līdziniekus, jāizbauda zivju piedāvājums un katras zivs unikalitāte. Protams, jāmāk pagatavot. Viņa mudina zivi “nesamocīt” garšas ziņā, noslēpjot zivi zem majonēzes mākoņa. Gatavojot zivis, Sondore mudina pievienot vienkāršas garšvielas - dilles, sīpolus, ķiplokus, nedaudz piparus.  

Pērciet  „Varoņa” galošas un botes,  jo viņas ir stipras un elegantas! Apavi, skaļruņi, plates, radioaparāti, šokolāde, zobu pasta, sejas krēmi un siļķes – tā ir daļa no reklāmas, kas tika drukāta radiofona programmā starpkaru Latvijā. Reklāma un sludinājumi gan pirms 90 gadiem, gan pagājušā  gadsimta nogalē - par to runājam šajā raidījumā. Reklāmas pirmsākumi radiofonā Pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, kad daudzviet pasaulē radio sāka darboties kā tehnoloģiski jauns izklaides un informācijas veids, radioiekārtu ražotāji un tirgotāji galvenokārt reklamēja pašus radio aparātus, lai veicinātu  to pārdošanu, piemēram, ASV komerciālās radiostacijas tajā laikā tika uzskatītas par  labu  ieguldījumu, lai vilinātu  pircējus mājsaimniecībās iegādāties radioaparātus. Pirmā oficiālā reklāma esot izskanējusi Ņujorkā raidstacijā WEAF, kad raidstacijas īpašnieki – Amerikāņu Telefona un  telegrāfa kompānija,  1922. gada sākumā piedāvāja uzņēmumiem iespēju parādīties savā radiostacijā apmaiņā pret maksu 50 USD. Pirmais uzņēmums, kas  to izmantoja, bija  Ņujorkas Kvīnsboro korporācija, kas reklamēja nekustamos īpašumus. Kad un kāda  reklāma pirmo reizi ir izskanējusi toreizējā Rīgas radiofonā, nav zināms, jo radiofons tika izveidots kā valsts monopols, kura finansēšanas modelis bija abo­nentmaksas. Mantojumā ir palikušas Rīgas Ra­di­­o­fona dru­kātās nedēļas raidījumu programmas, ko abonenti saņēma par velti un tajās arī varam lūkot reklāmas un sludinājumus, kas ataino tā laika tirgzinības vidi  gan  kulturālā  gan sociālā kontekstā. Stādam jums priekšā mūsu jauno  RADIO-APARĀTU Rīgas Radiofona un stiprāko ārzemju staciju uztveršanai. Tas ir brīnuma aparāts ar vienkāršu ārējo izskatu, bet ar ļoti lielu darba spēju. Viņa speciālā šēma dod tam ļoti labu selektivitāti un par stipru skaļruņa uztveršanu galvo  PHILIPS- PENTODE 443, kuŗa katra radio draugam pazīstama kā brīnums radiotechnikā. Šādas reklāmas tika drukātas radio programmā 1930. gadā un vēl vairākus gadus pēc tam, kad jaunais runājošais medijs jau bija pazīstams visā Latvijā – tātad tolaik reklāma neskanēja radio, bet gan presē un mudināja ļaudis iegādāties  minētos aprātus, par to arī izvaicāju  Latvijas Radio  bibliotekāri un arhivāri Sarmu Indzeri. Tā kā radio tolaik ir jauna un moderna ierīce, tad svarīgi ir šo preci reklamēt kā kārtīgai ģimenei vajadzīgu priekšmetu, kā 2010. gadā savā pētījumā par reklāmu presē starpkaru Latvijā rakstīja tagadējā Latvijas muzeju  biedrības  pārstāve Anna Balandina. „…pozicionētas kā labākas dzīves garants, modernās tehniskās ierīces nereti tiek reklamētas, izmantojot tradicionālas vērtības. Piemēram, 1935. gadā “Atpūtā” publicētā radio aparātu veikala Pēteris Bērziņš reklāma attēlo pāri, kurš bauda jaunā radio skanējumu. Reklāmas teksts vēsta: “Labs radio uztvērējs nepieciešams katrā ģimenē”.” Ko tad tolaik reklamēja iknedēļas  drukātajā  Radiofona programmā? „Nost… ar galvas telefona mokām! DAKITRON  dod  vislētāko skaļruņa  uztveršanu bez antenas, bez dārgām anodbaterijām, bez skābes akumulatoriem un palīdz jums un Jūsu viesiem ar dziesmām un dejas mūziku jautri pakavēt laiku.”  "Vislabākā tīrīšanas spēja – tādēļ spīdoši  balti zobi  un pilnīga nekaitība –vajadzētu  Jūs pārliecināt  izvēlēties NIVEA zobu pastu. Viņas  maigā, brīnišķi  aromātiskā garša, ilgstošs svaigums, kuŗu viņa  atstāj mutē un zemā cena- 75 santīmi  par patiešām lielu tūbu ir tāļākas priekšrocības, kuŗas  Jūs vienīgi atrodat NIVEA  ZOBU PASTĀ." Turpinot  šķirstīt Radiofona programmu, kas tika laista klajā pagājušā gadsimta  30. gados, redzam, ka tolaik par  cigarešu kaitīgumu  vēl tik plaši nerunāja un nikotīnu saturoši produkti tik reklamēti  katrā  izdevumā. Tikpat  regulāri katra radio programmas izdevumā tiek reklamēti Askova liķieru fabrikas izstrādājumi. Ar tādu pašu regularitāti  katrā Radiofona  numurā tiek reklamētas saldumu lielražotāja Gēgingera šokolādes  konfektes. No pašmāju ražotājiem kā ilggadīgs reklāmdevējs ir jāmin Arnolda Sērensena zivju konservi (tagad zinām kā zivju fabriku „Kaija”) – „sudraba siļķes „Vīkends” - atkal pārdošanā. Sargaties no pakaļdarinājumiem!"- tāda neliela reklāma lapas apakšpusē rotāja radiofona un vēlāk  „Hallo Latvija” izdevumus. Līdzās lielu kompāniju  reklāmām bagātīgi arī tika publicēti privātsludinājumi, kurus tolaik pieņēma Radiofona abonentu kantoris un kā tiek rakstīts presē - visas sludinājumu aģentūras. Lēciens uz mūsdienām Pārlecam pāri kara gadiem un padomju laikiem, kad tāds jēdziens kā reklāma bija aizmirsts un tikai 70. un 80. gados  retumis žurnālos vai televīzijā sāka parādīties vārgi asni šai industrijai, un nonākam  pagājušā gadsimta 90 gadu pašā sākumā. Radio sāk skanēt pirmais komerciālais raidījums – apsveikumu koncerts „Vienīgi Jums”. Kā atceras ilggadīga  Radio reklāmas daļas redaktore Vaira Ribule, viņu 1989. gadā ziņu dienesta vadītājs Mihails Levins nosūtīja pieredzes apmaiņa uz Minsku, kur jau šāds raidījums skanēja Baltkrievijas galvaspilsētas radio ēterā. Mūsu radio tas skanēja no 1990. Līdz 2005 gadam, cilvēki nāca uz radio kur agrāk pie ieejas  atradās sludinājumu pieņemšanas  daļa,  un tur, iemaksājot naudu,  uzrakstīja ko un ar kādiem vārdiem vēlas sveikt, tad studijā Dzintris Kolāts un Sandra Glāzupa piektdienu, sestdienu un svētdienu vakaros lasīja šos apsveikumus un pārraidīja izvēlētas dziesmas. Vaira Ribule atceras, ka skaņdarbu „Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme” parasti vienā  koncertā pieprasīja vismaz seši  klausītāji. Protams, dziesma tika atskaņota vienu reizi, bet  tika nolasīts, kam un kas un kādiem vārdiem šo muzikālo  apsveikumu sūta. Sākumā radio izskanēja vienīgi sludinājumi, ko ēterā nolasīja diktori. Vaira Ribule min, ka pārsvarā tie bija kultūras pasākumi, informēja par teātru izrādēm un koncertiem, bet līdztekus tam arī sāka parādīties pirmās audio reklāmas, kuru veidošanā roku pielika  komponists, skaņu režisors un tagadējais Latvijas Radio mūzikas redaktors Ģirts Bišs.

Saruna par nevajadzīgo drosmi, kas rada vēlmi pārkāpt aizliegumus. “Tie, kas staigā pa ielām un pulcējās, tā ir bravūra, kas attiecas uz pusaudžiem un jauniešiem. Pieaugušie neievēro tie, kas uzskata aizliegumus par nenopietnu pasākumu, kam liekas jūra līdz ceļiem. Ir daļa cilvēku, kas uzskata, ka nav nopietni, vīruss nav tik briesmīgs un ierobežojumi ir uzpūsts pasākums,” analizē ārste-psihoterapeite Maija Kārkliņa. "Arī runājot par pārāk lielo piesardzību, viss, kas ir pa daudz, ir slikti. Vislabākais ir zelta vidusceļš, bet to ir grūti atrast. Jautājums, kas cilvēkam rada bailes. Parasti tās ir pašā cilvēkā. Un šajā situācija tie, kas tāpat jau baidās, baidīsies vēl vairāk. No vienas puses bailes ir normāli, slikti, ja baiļu ir par daudz," turpina Kārliņa.  

Trešajā epizodē "Tavā istabā" apspriežam to, cik reizes katrs dzīves laikā apsoļojam apkārt pasaulei un kuras ir vienīgās valstis pasaulē, kur nevar nopirkt coca-cola. Tāpat, sniedzam jums pievedumu ar 20 lieliskiem YouTube kanāliem, kuriem vērts uzmest aci karantīnojoties. Kristaps - @kristapszvanis Mārtiņš - @mackevics.m logo dizains - @elina.dsgn

“Spriedzes situācijā cilvēkiem ir grūti sevi noturēt robežas, ka es pieņemšu tikai kritiski izvērtētu informāciju. Šis laikmets mums piedāvā ārkārtīgi strauju informācijas apriti un, iespējams, tas ir viens no trauksmes uzturētājiem,” analizē kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapeite sociālpsiholoģisko treniņu vadītāja mūsu kolēģe Kristiāna Lapiņa. “Mūsdienu situācija būtiski ietekmē uztveres spējas. Informācijas ir daudz un tā mūs sasniedz tūlīt. Gan sociālo tīklu izmantošana, gan televīzija, radio un citi mediji cītīgi strādā, lai nodrošinātu ar informāciju. Tajā pašā laikā informācijas aprites temps ir tāds, kas paaugstina trauksmes līmeni. Ir grūti orientēties spriedzes situācijā uz labām ziņām, uz nākotnē labas izredzes sološām ziņām,” turpina Lapiņa. Savukārt Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors, endokrinologs Valdis Pīrāgs norāda, ka informācija var reizēm traucēt, bet jāapzinās, ka tā ir liela iespēja. Ar “informācijas uzliesmojumu” var palīdzēt apkarot epidēmiju. Šobrīd ir mobilizēta sabiedrība. "Nav pareizi slēpt objektīvos datus par saslimušo personu. Tas var palīdzēt sabiedrībai saprast. Man liekas, ka Latvijā nav naids pret tiem, kas saslimuši. No daudziem gadījumiem redzams, ka ir spēja lokāli mobilizēties kopienas ietvaros un neapzinīgos, kas neapšaubāmi ir, piespiest solidarizēties un ievērot noteikumus," analizē Valdis Pīrāgs. Kristiāna Lapiņa norāda, ka cilvēki, redzot cits cita reakciju, var arī “inficēties” ar attieksmi. Viņa iesaka “atnākt atpakaļ pie sevis”. “Svarīgākais, ko iegūstam šajā situācija, ja domājam par sevi un līdzcilvēkiem un mēģinām neraizēties par tukšo Rīgas centru un iet uz veikalu stundās, kad varētu būt mazāk cilvēku, tas mums dod vienu lielisku lietu – tas mums dos laiku, laiks ir izšķirošs, varam uzzināt vairāk. Laiks ir izšķirošs mediķiem, pētniekiem, arī cilvēkiem, kuri var saslimt un kuri jau ir sasirguši. Mēs iegūstam zināšanas un vairāk informācijas. Tas ir ļoti svarīgi,” atzīst Kristiāna Lapiņa. Iekšēja miera saglabāšanai viņa iesaka atgriezties pie maziem rituāliem, sevis lutināšanas un mīlēšanas. Var uzmundrināt ar rīta kafijas rituālu, noteikti censties izprast ziņas. Runājot par bažām, ko daudziem raisa ekonomiskie aspekti, Kristiāna Lapiņa aicina censties skaidrot situāciju gan pie darba devēja, gan institūcijās, kas var palīdzēt, censties precizēt izredzes, kas varētu notikt nākotnē. “Savā ziņā stresa situācijas dod cilvēkiem arī vairāk drosmes un viņi kļūst uzstājīgāki. Vislabāk palīdz mazināt spriedzi, ka nevis paši cenšamies savās bažās tikt galā ar situāciju, bet uzdodam jautājumu konkrētam cilvēkam, kurš vismaz daļēji uz to varētu atbildēt," norāda Kristiāna Lapiņa. Valdis Pīrāgs aicina nevairīties no sociāliem kontaktiem, bet ievērot noteikto distanci, kā arī pārkārtot higiēnas paradumus.

Cilvēkā ķermenī ir vairāk nekā 300 locītavu. Diemžēl ceļgalu locītavas atšķirībā no daudzām citām ir tās, kas var sagādāt mums pamatīgas problēmas, būtiski pasliktinot dzīves kvalitāti, kā arī atstājot iespaidu uz pārējo organismu. Mūsu ceļgali ir visvairāk traumām pakļautās locītavas. Kāpēc traumējam ceļus un kā iegūtās traumas ārstēt, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro „Aiwa Clinic” traumatologs-ortopēds Visams Rafaels un traumatologs-ortopēds, Latvijas ceļa ķirurģijas un sporta ortopēdijas asociācijas LCASA valdes loceklis Andrejs Peredistijs. Speciālistu skaidrojumi un ieteikumi Lielākā daļa traumu ir saistītas ar pārslodzi – nepareizs treniņu ritms, vēlēšanās sasniegt rezultātus, kas bijuši jaunībā un vēl ir labā atmiņā. Pārslodze ir audu bojājums. Audiem kā jebkuram materiālam ir izturības limits, kad tas tiek pārsniegts, bojājas. Tas izpaužas ar sāpēm, kustību ierobežojumu un beigas arī treniņiem. Cilvēkiem grūti samierināties, ka ķermenis noveco un audu stāvoklis mainās. Lai pareizāk dzīvotu un nenodarītu pats sev pāri, visam jābūt regulāri, ja trenējies, tad dari to katru dienu, bet ne uz izsīkuma robežas. Domāšana, ka tagad daudz staigāšu, ar to trenēšu kājas, ir aplama. Muskuļu treniņam derēs pietupieni un puspietupieni. Vislabākais – braukt ar divriteni. Tas pat ir labāk, nekā skriešana. Bet ar pieciem kilometriem nepietiks. Var arī skriet, bet tam jābūt fiziski gatavam. Visams Rafaels, kurš nav skrējis, atzīst, ja sāktu tagad to darīt, būtu jāmeklē kolēģu palīdzība. Sākt skriet cilvēkiem ar lieko svaru nevajadzētu, ceļu locītavām tas nepatiktu.

Pēdējos gados daudz tiek runāts par dabīgajām pļavām – par to, cik daudz dabas vērtību tajās rodamas, un to, kā tās saglabāt arī nākamajām paaudzēm. Aktīvais dabā došanās laiks visbiežāk mūsu platuma grādos ir vasarā, kad nu vēl palikušajās dabiskajās pļavās varam vērot ziedu, augu un kukaiņu dažādību. Taču, izrādās, tas, kāda pļava būs nākamajā vasarā, top skaidrs jau šobrīd un tieši ziemā tiek, ja tā var teikt, rakstīti pļavas galvenās izrādes scenāriji. Sniegs vai kailsals, lietus vai ilgstošs sausums, sals vai mūžīgais rudens - tas, kādi laikapstākļi ir šobrīd, lielā mērā nosaka to, kāda izskatīsies pļava vasarā. Par to, kas notiek pļavā ziemā un kā ziema ietekmē pļavu vasarā, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Dabas muzeja botāniķe Janta Meža un entomologs Uģis Piterāns. "Vislabāk to, kāda būs pļava vasarā, varēs pateikt ziemas beigās - februāra beigas, martā. Ziema ir tikko sākusies, ir pirmais sniedziņš un vēl daudz kas mainīsies, būs sals, būs mitrums, iespējams būs ilgs pliksals, varbūt būs bagātīgi nokrišņi, kas ilgstoši turēsies uz zemes kā ūdens. Tas viss var ļoti ietekmēt pļavu nākamajā vasarā," atzīst Janta Meža. Ja ziemā sasalusi zeme un ūdens ilgstoši stāv virsū pļavai, tas var ietekmēt augu daudzveidīgu nākamajā gadā. "Vislabākie apstākļi pļavas augiem pārziemošanai būtu ideālā ziema – kad iestātos pakāpenisks sals, būtu kārtīga sniega sega, patstāvīga sniega sega, kas ziemas beigām tuvojoties pakāpeniski nokūst. Tā būtu ideālā ziema ne tikai cilvēkiem, bet arī augiem," turpina Janta Meža. "Bet visdrīzāk tā nebūs, būs atkušņi, lietus pa vidu." Šādi laika apstākļi būtu ideāli arī kukaiņiem, tad kukaiņi daudz labāk spēj izdzīvot, piekrīt Uģis Piterāns. "Arī augiem ir liels stress, ka visu laiku jāpiemērojas mainīgiem dzīves apstākļiem. Liktenīgas ir straujas temperatūras svārstības ziemā," augu spēju piemēroties laika apstākļiem raksturo Janta Meža. Taču ir arī labā ziņa - bieži tieši invazīvās sugas nespēj pielāgoties mūsu ziemām. Savā ziņā laika apstākļi ir arī kā dabas sanitārs. Dodamies lūkot taimiņu nārsta vietas Laikā, kad šķiet, ka daba dodas pie miera, upēs notiek aktīva dzīve – no oktobra sākuma līdz decembra beigām Latvijas ūdenstilpēs ir sācies lašveidīgo zivju ieguves liegums, jo  šobrīd aktīvi nārsto laši un taimiņi. Vides  inspektoriem šajā periodā  ir  darba pilnas rokas, jo  pastiprināti ir jāuzrauga ūdeņiem bagātās bērnistabas, lai malu zvejnieki netraucētu šo zivju nārstu. Latvija Radio devās uz Pārgaujas novadu pie Strīķupes, lai kopā ar valsts vides inspektoriem un Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālas  administrācijas kontroles un uzraudzības sektora pārstāvjiem Jāni Bušu un Mārtiņu Blauu dodos lūkot taimiņu nārsta vietas. Upe te ir tīra un dzidra, tajā ietek vairāku avotu ūdeņi, nenotiek intensīva zvejniecība, netraucē aizsprosti un tāpēc taimiņi ir iecienījuši šo vietu jaunas dzīvības laišanai pasaulē. Kopā ar vides inspektoriem aplūkojam četras taimiņu nārstošanas vietas Strīķupē. Zivis savu darbu padarījušas un pavasarī  no ikru  nērsuma šķilsies ārā  jaunā paaudze, kas te, upē, pie labvēlīgiem apstākļiem mitināsies divus gadus un tad sāks vairākus simtus kilometru garu ceļojumu uz jūru, lai tur turpinātu pieaugt un tad atkal pa šo ceļu atgriezties mājvietā, lai turpinātu savu dzimtu.

Ja jums ir pieejams pagrabs, kurā var nodrošināt pareizu mitruma un  temperatūras režīmu, tad ar rudens velšu saglabāšanu nevajadzētu būt nekādām problēmām. Bet ko darīt, ja šāda pagraba nav. Kur un kā glabāt augļus un dārzeņus, ko konservēt un ko nē, ko saldēt, ko žāvēt un ko likt pagrabā, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas Lauksaimniecības universitātes docente, inženierzinātņu doktore, pārtikas tehnoloģe Solvita Kampuse un z/s "Skāduļi" dārzniece Jana Drēviņa. Speciālistu ieteikumi un padomi ražas saglabāšanai Ābolus, burkānus, bietes glabāšanai kastēs kārto plānās kārtās, lai var izšķirot, lai var pārbaudīt, vai nav ieviesušās slimības vai puve. Var izmantot trihodermīnu. Ar to apkaisa slimības skartās vietas un šis līdzeklis iekapsulē. Pārlieku mitri pagrabi veicina pūšanu. Ja pagrabs ir pārāk mitrs, ieliek mitruma savācēju, kas savāc pārāk lielo mitrumu gaisā. Dārzeņus un augļus pagrabā glabā atsevišķi, jo augļi izdala etilēnu, kas veicina gatavošanos un arī novecošanos augam. Dārzeņos ir mikroorganismi, kas var bojāt augļus. Ja augļu nav daudz, labas ir vakumiekārtas, bet ne visus augļus var glabāt vakumiekārtā. Tās vairāk domātas dārzeņiem. Augļiem vajadzīgs noteikts skābekļa daudzums, lai “nenosmaktu”. Mūsdienās laba iespēja uzglabāt ziemai – saldēt. Vajadzīga piemērota šķirne, parasti to izvēlas, vienkārši pārbaudot. Saldēt var jebkuras vasaras dārza ogas – upenes, jāņogas, ērkšķogas, mellenes, avenes, zemenes. Zemenēm jāizvēlas šķirnes ar maksimāli blīvāku mīkstumu. Ja vēlas saldēt kartupeļus, tie noteikti iepriekš jāblanšē apmēram 80-85 grādu temperatūrā 5-7 minūtes. Ja mājās vajadzīgi pusfabrikāti vai sagataves, tā var darīt. Konservi rūgst, ja nav tīri nomazgāti dārzeņi, nav ievērots pasterizācijas režīms. Pareizi un labi sagatavotus konservus var glabāt arī istabas temperatūrā. Bet nevajadzētu glabāt gaismā. Mājas apstākļos konservētus zaļos zirnīšus nav iespējams pagatavot, sterilizācijai vajadzīga temperatūra virs 100 grādiem. Cilvēki mēģinājuši šādu temperatūru dabūt pirtī! Kāpostus un burkānus var glabāt stirpās uz lauka. Apliek ar salmiem, apber augsni. Burkāniem der arī mitras smiltis.

No nākamā gada katrā dzīvoklī, katrā privātmājā jābūt uzstādītam dūmu detektoram. Vai pietiks ar vienu, vai katrā istabā vajadzīgs savs? Kur to vislabāk uzstādīt un kam noderēs tvana gāzes detektors, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Patērētāju tiesību aizsardzības centra Preču un pakalpojumu departamenta Patēriņa preču uzraudzības daļas vadītājs Ivars Jorniņš, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Ugunsdrošības uzraudzības pārvaldes priekšnieks Dzintars Lagzdiņš un Latvijas Ugunsdzēsības asociācijas pārstāve, drošības eksperte Natālija Sokolova. Noteikumi par dūmu detektoru uzstādīšanu ir ieviesti, domājot par cilvēku drošību. Pasaules pieredze rāda, ka dūmu detektoru darbība krietni samazina ugunsgrēku sekas. Mērķis ir samazināt ugunsnelaimēs bojā gājušo skaitu. Igaunija ieviesa šādu prasību jau 2009. gadā un ugunsnelaimēs bojā gājušo skaits samazinājās uz kardināli. “Cilvēka dzīvība ir vairāk vērta, nekā viena detektora cena,” vērtē Dzintars Lagzdiņš. Pamatlietas, kas jāņem vērā, iegādājoties detektoru: Lai skaidri identificējams preces ražotājs; Lai atbilst Eiropas Savienības standartiem, ir CE marķējums; Informācija par uzstādīšanu, kā apkopt, uzturēt. Baterija dūmu detektoram vidēji kalpo trīs gadus. Pašam detektoram parasti garantiju dod divus gadus, bet tie darbojas krietni ilgāk. Tas atkarīgs no ražotāja un tas arī atspoguļojas arī produkta cenā. Svarīgi dūmu detektoru ne tikai iegādāties, bet arī uzstādīt! Dzīvoklī ir jābūt vismaz vienam detektoram, vairāku līmeņu dzīvokļos – katrā līmenī vienam detektoram. Arī privātmājās katrā stāvā jābūt savam detektoram. Vislabāk uzstādīt telpā, kurā guļ, lai nakts laikā savlaicīgi pamodinātu, ja ir radies sadūmojums. Parasti instrukcijā ir norādīts, kur labāk uzstādīt detektoru. Virtuvē nevajag uzstādīt, lai izslēgtu iespēju, ka nostrādā ēdiena gatavošanas laikā. Raidījuma viesi aicina uzstādīt bērniem savu vecāku mājās. Tāpat iesaka pārrunāt ar bērniem, ka arī ar vecākiem cilvēkiem, kā rīkoties, ja nostrādā dūmu detektors un ir izcēlies ugunsgrēks.  

Kā ir bijis piedzīvot Latvijas izaugsmi no neatkarības atjaunošanas līdz šim brīdim? Vislabāk to varētu pastāstīt kāds no malas. Tods Rosmens. Amerikānis, kurš Latvijā ieradās 1992.gadā. Kas viņš ir un ar ko nodarbojas? Viņa paša vārdiem :"Philosophical counselor, cat servant, wisdom seeker, angļu valodas pasniedzējs, žāvētājs, cybershaman".

Mercedes-Benz, General Motors, Nissan, Toyota, Audio, Volvo, Vislab y por supuesto; Google. Son solo algunas de las mega compañías que están invirtiendo millones en investigación y desarrollo de automóviles autónomos.

Ārkārtas situācijas mūsu dzīvē nav nemaz tik ārkārtējas. Prasme pareizi un ātri rīkoties kritiskās situācijās bieži ir pašu vai līdzcilvēku dzīvības un nāves jautājums Kā rīkoties situācijās, kad apdraudēta cilvēka veselība un dzīvība, kad varam palīdzēt paši, bet kad labāk palīgā saukt glābējus, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Operatīvā vadības centra vadītāja vietniece kardioloģe Elita Vārava un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Operatīvās vadības pārvaldes priekšnieks Jānis Grīnbergs. Ārkārtas situācija - situācija, kas apdraud cilvēka dzīvību, veselību, īpašumu vai vidi vai jau ir izsaukusi dzīvības zaudējumu, nodarījusi kaitējumu cilvēka veselībai, bojājusi īpašumu vai kaitējusi videi. Vislabāk ir sagatavoties, lai ārkārtas situācija neveidotos, mudina Jānis Grīnbergs. Elita Vārava arī aicina sagatavoties iespējamām ārkārtas situācijām, tuvojoties gada nogales svētkiem. Ja noticis ceļu satiksmes negadījums, vajadzētu pieiet paskatīties, kas noticis, un zvanīt 112 vai 113. Labāk kustināt nevajadzētu bez mediķu klātbūtnes. Ja cilvēks pie samaņas, mēģināt nomierināt, ja iespējams, sasegt. Jānovērtē situācija, vai cietušo var un vajag vilkt ārā no mašīnas. Tāpat jānovērtē situācija, lai glābjot otru, neapdraudētu sevi. Tuvojoties svētku laikam aicina padomāt, lai mājās netrūkst savu ikdienā nepieciešamo medikamentu, lai pretdrudža zāles, termometrs, pārsēji. Pagājušā gadā bijuši 23 ugunsgrēki saistībā ar Adventes vainagiem, eglēm un bez uzmanības atstatām svecēm. Ja ir izcēlies ugunsgrēks, cilvēkam jācenšas novērtēt, vai ir droši iet piedūmotā telpā un glābt tur esošo cilvēku. Pirms glābt otru, jāizvērtē situācija. Ja no piedūmotas telpas izglābts cilvēks elpo, viņu vajag nolikt stabilā sānu guļā un sekot cietušā veselības stāvoklim. Jāzvana 113. Ja neelpo, jāsniedz pirmā palīdzība, ja zina, kā to darīt.  

18. novembrī ikviens aicināts doties uz svinīgajiem pasākumiem vai godināt valsti draugu lokā rakstainos cimdos. Jau tagad, tuvojoties laikam, kad tā vien gribēsies paslēpt rokas siltos cimdos, Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgades birojs un cimdu meistari aicina ikvienu iesaistīties akcijā „Cimdotā Latvija” un valsts 100. dzimšanas dienai sarūpēt sev pašiem un dāvināt citiem vienu no senākajām Latvijas cilvēku vizītkartēm – rakstainus cimdus, lai 18. novembrī varētu koši un silti svinēt Latvijas svētkus. Par akciju un rakstaino cimdu adīšanas un valkāšanas tradīcijām Latvijā raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta uzņēmuma "Tīne" direktore Ināra Vizma, Latvijas Valsts simtgades biroja vadītājas vietniece Inga Oliņa un Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena. Vēl līdz 18. novembrim var paspēt noadīt rakstainu cimdu pāri. Akcijas “Cimdotā Latvija” ietvaros būs adīšanas meistarklase 17. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Linda Rubena atklāj, ka veido meistaru karti, kur būs norādīts, kurās Latvijas vietās, kuras tautas lietišķās mākslas studijas rīko kādas meistarklases, izstādes vai kādas citas aktivitātes saistībā ar rakstainiem cimdiem. Vismaz 50 studijās nodarbojas ar cimdu adīšanu.  Inga Oliņa aicina 18. novembrī vilkt rokās rakstainus cimdus, sūtīt sveicienus draugiem, publicējot sociālajos tīklos bildes lietojot tēmturi #LV100.  Cimdus latvieši dāvināja mūža nozīmīgākos godos – kāzās un bērēs. Balti pirkstaiņi ir līgavaiņa cimdi, ko dāvināja izredzētā kāzās un tos nesa pie jostas. Visticamāk,ka arī šodien, ja līgava līgavainim uzdāvinātu rakstainus pirkstaiņus, viņš tos valkātu ar prieku. Ir bijuši ikdienas cimdi un godam. Ikdienai ar vienkāršu rakstu un divām krāsām, vairāk krāsām un smalku rakstu – goda cimdi. Ir bijuši arī smalki adīti cimdi, ko vilka tikai īpašos godos un nodeva no paaudzes paaudzē. Mūsdienās ir mainījusies cilvēku attieksme pret cimdu. Mūsdienās cilvēki rakstu vairāk vērtē – patīk vai nepatīk. Vislabāk cimdus adīt no aitas vilnas dzijas, bet cimdus vajadzētu mazgāt ar rokām, vislabāk ar šampūnu. Sals pret kodēm vislabāk pasargā, tāpēc cimdus vajag vilkt rokās! Kādreiz adīja cimdus ar 25 – 30 valdziņiem uz adatas no smalkas dzijas, līdz ar to arī raksts bija smalkāks, tagad ir līdz 15 valdziņiem uz adatas, un raksts veidojas rupjāks. Reti, kad uz ielas nāksies sastapt cilvēkus ar vienādiem rakstainiem cimdiem.    

Runāsim par treniņiem telpās, trenažieriem, to veidiem, kādi ir ieguvumi un atšķirības. Atbildēsim arī uz klausītāju jautājumiem. Noklausies podkāstu un sadzirdi PROMO KODU treniņplāna iegādei! JAUNUMI - esam palaiduši mājas lapu - http://train2win.lv/ 9 NEDĒĻU TRENIŅU PLĀNS - https://www.trainingpeaks.com/my-training-plans/Janis-Train2Win - trenējies gudri un strukturēti! Iepazīstinām ar projektu Indoor -https://www.facebook.com/indoor.lv/ - ar velotrenažieriem un riteņiem ierīkota treniņu zāle, kurā var trenēties gan ar esošiem riteņiem, gan ar savu trenažieri un velo, turklāt apvienot to visu ar Zwift aplikāciju. Sazinies ar Gati -https://fb.com/gatis.valdonis Sazinies ar Jāni - www.facebook.com/Musins Seko T2W lapai Facebook - www.facebook.com/Train2Win.lv Seko T2W lapai Instagram - www.instagram.com/train2wincoaching Piebiedrojies Strava klubam - www.strava.com/clubs/Train2WinCoaching Epizodes piezīmes: Trenažieri ir visi. Formas ir atšķirīgas. Ir klasiskie trīsstūri un ir veltņi ar trīs cilindriem. Šobrīd nu jau ir pieejami arī slīdceliņi, kas manuprāt ir labākais ko vari dabūt. Diemžēl tas maksā ārkārtīgi dārgi  -veltņi oar maināmu pretestību okustīgiem cilindriem, kas limitē vai imitē kustību uz priekšu un aizmuguri oparastie -“trīsstūri” vai trenažieri kuros stiprina iekšā aizmugurējo ratu owind type vai ar gaisa pretestību. Biežāk tiem ir ar roku maināma pretestība. Šobrīd manuprāt jau gandrīz neesoša suga. oMagnētiskie kur pretestību rada magnēti pie spararata biežāk ir ar roku maināmā pretestība. Pieejamākie no trenažieriem. oFlud kur pretestību rada speciāls šķidrums (parasti silikons) Parasti visi “gudrie” trenažieri Vislabākais road-feel Visklusākie -slīdceliņi -specializētie “spin baiki”, kā piemēram Wattabike. Tiem kas domā par trenažiera iegādi (faktiski jebkura) piedomājiet pie tā ka šī investīcija visticamāk kalpos jums tuvākos 3-4 gadus, ja nopirksiet to pietiekami labu/kvalitatīvu. Tāpēc tas ir jāpatur prātā. Tā pat arī laiks ko cilvēks plāno pavadīt telpās. Jo tas ir lielāks, jo labākam jābūt trenažierim. Tas nav obligāti, bet es to tomēr ieteiktu. Jaudas mētrājs Trenažierī VS uz velo: -manuprāt uz velo vienmēr tas nāk kā pirmais -veids kā mēra trenažieris ir ļoti svarīgs. Ja tie ir strain gauge, tad mērījumi ir ticamāki, ja tā ir “formula”, ko trenažieris atvasina no ātruma, tad mērījums būs ļoti mainīgs. -Jaudas mērītājs trenažierī parasti ir vislabākais, ja tas ir direct drive, jo tad nav riepas un kustīgo daļu mainīgā daļa. -Tiem kam ir jaudas mērītājs trenažierī bet tas ir ar stiprināmu aizmugurējo ratu vajadzētu regulāri pārliecināties par riepu spiedienu, kas ietāmē jaudas rādījumus. -Tiem kam ir PM un velo + gudrais trenažieris, es gribētu ieteikt vienmēr ņemt jaudu no tā PM kas ir uz velo