Podcasts about tikpat

Skaists, bet laika zoba vai nevērības sagrauzts skapis; loga rāmis, kas zaudējis cīņā ar laiku. Varbūt tomēr varam atdot lietām to pirmatnējo krāšņumu? Kā to izdarīt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. padomus sniedz Rīgas Būvniecības koledžas profesionālās izglītības pedagogi Sandis Jemša un Dins Kopštāls. Kuldīgas vecpilsētā, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, jau 25 gadus darbojas Kuldīgas restaurācijas centrs. Tikpat ilgi restauratori vecpilsētas iedzīvotājus konsultē par seno ēku uzturēšanu un saglabāšanu un bez maksas palīdz viņiem atjaunot un restaurēt logus. Viesojamies Kuldīgas restaurācijas centrā.  

Miegs ir tikpat nepieciešams kā ēdiens – bez tā nekādi nevar iztikt. Kāpēc cilvēki cieš no bezmiega un kā palīdzēt šādās situācijās, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Miega medicīnas biedrības prezidente Marta Celmiņa un psiholoģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes lektore Ilona Krone. Kā vislabāk atslēgties no domām, kas dažkārt, ejot gulēt, mācas virsū? Viss atkarīgs no dienas intensitātes, notikumiem. "Raizēšanās vai fokusēšanās uz domām arī varētu būt ieradums, un tik ātri tas nemainās," norāda Ilona Krone. "Ja ir daudz dažādu darba pienākumu, nepabeigtu stāstu, aicinām tiešām pierakstīt to, kas tajā galvā grozās, un atstāt to, kā Skārleta teica: Par to padomāšu rīt. Bet to pierakstīt, piefiksēt. Tad ir miers, rīt es to varēšu paskatīties." Speciāliste norāda arī, ka nakts nav arī tīri fizioloģiski visproduktīvākais laiks domāšanai. "Mums ir tāda tendence pārdomāt nepabeigtu stāstu, tad labāk viņu piefiksēt un sevi nomierināt ar to, ka par to domāšu rīt. Tas arī mazliet jātrenē. Jo ko dara prāts? Viņš atkal ved atpakaļ. Bet prāts mazliet kā tāds nepaklausīgs kucēns jātrenē atgriezties atpakaļ," turpina Ilona Krone. "Vislabāk, ja domājam par vakaru, ir prātu pārslēgt uz kaut ko pietiekami garlaicīgu. Visnotaļ garlaicīga aktivitāte ir savas elpas vērošana. Galva mums ir viena, ja es esmu uzmanību pieslēdzis kaut kam citam, piemēram, uz elpas vērošanai vai kādai citai meditācijai, tad paralēli ļoti aktīvi cita apdomāšana nevarētu notikt."  Lai to varētu darīt, ir jāpieņem šis lēmums, ka es vakarā nerisināšu visas rītdienas problēmas. Ja ir bažas, ka es nevarēšu tik viegli atslēgties, aicinu divas stundas varbūt pirms miega sarakstīt visas tās lietas. Varbūt kaut ko jau varu padomāt rītdienai , bet noteikti to nedarīt gultā." Vēl Ilona Krone iesaka uz sava "mentālā ekrāna" iztēloties, piemēram, akvāriju, kur peld zivtiņas, un tad domās viņas mēģināt pavērot, piefiksēt, kādas tur peld, kur peld. izvēlēties citu fokusu, kas ir neitrālāks, mierīgāks. Mierīgā prātā, protams, ir arī mierīgāks ķermenis. Bet tas ir jātrenē un var nepadoties ne ar pirmo, ne otro reizi. Prāts ir jāaudzina atgriezties atpakaļ tur, kur es gribu. To var darīt arī dienas laikā. Marta Celmiņa kā bijušais sliktais gulētājs piekrīt, ka tas ir lēmums un apzināts treniņš. Arī viņa pati ir pieņēmusi savulaik lēmumu apzināti mainīt savu rīcību. "Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem produktivitāte, labākās idejas nāk vakarā. Bieži vien biju pasākusi, atnākot mājās no darba, vēl domāt to, to, to. Tas nebija saistīts ar stresu, bet tas bija saistīts ar manām rīcībām, līdz es sapratu - tā vairs nedrīkst. Tad es pieņēmu lēmumu, es pateicu viss - uzlieku modinātāju, piemēram, uz pulksten 8 [vakarā]. Pulksten 8 dators ciet. Un es ar nolūku izdomāju dažādas citas lietas, ko darīt," pieredzē dalās Marta Celmiņa. "Kādam var palīdzēt elpošana. Kādam var palīdzēt pastaiga, kas ir mans gadījums. Un es esmu diezgan daudz darba pielikusi pie tā, lai jau ātri un produktīvi atpazītu to savu trauksmaino sajūtu. Ja es to atpazīstu, tad es zinu - hei, man ir trauksme. Es zinu, ka man tā trauksme turpināsies. Lai to mazinātu, man jāiziet ārā pastaigāties, klausoties mūziku. Tas ir individuāli katram, kas viņam palīdzēs? Bet tiešām - treniņš, muskulis, apzināta rīcība.   

„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī  juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti  par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.

Stāsta muzikologs Armands Šuriņš Nākamā gada rudenī apritēs ļoti apaļa 200 gadu jubileja, kopš dzimis pasaulslavenais austriešu komponists Johans Štrauss (dēls) (1825–1899), savukārt aizvadītajā vasarā atskatījāmies uz nedaudz mazāk apaļu viņa nāves gadskārtu, 125 gadiem. Tautā Johans Štrauss (dēls) tiek poētiski dēvēts par valšu karali, bet muzikoloģijas profesionāļi definē, ka tieši ar šo komponistu sākas tā saucamais populārās mūzikas fenomens. Pēdējais nozīmē izklaides nolūkos atskaņojamus lietišķā izmantojuma darbus, piemēram, balles dejas, kam vienlaikus piemīt augsta profesionalitāte un kas veido īpatnu kultūras kategoriju ar savu specifisku stilistiku. Protams, laika gaitā, mainoties kopējam mūzikas stilam, mainās arī populārā mūzika, taču tās emocionālais vēstījums allaž saglabā zināmu pretstatījumu akadēmiskajai mākslai. Kur tad slēpjas Johana Štrausa (dēla) panākumu cēlonis? Vai tās ir ģimenes noturīgās muzikālās tradīcijas, skaņraža tēva Johana Štrausa (1804–1845) iedibinātas, vēlāk juniora un viņa jaunāko brāļu Jozefa (1827–1870) un Eduarda (1835–1916) turpinātas? Vai tā ir mūziķa praktiķa darbība, veikli pārvaldot vijolspēli un intensīvi koncertējot kā diriģentam? Varbūt vienkārši – melodiķa talants, ģeniāla muzikalitāte, spēja trāpīgi izteikt tā saucamo Vīnes garu? Prasme pielāgoties publikas prasībām, veikli prognozēt sabiedrības masu gaumi un tās pārmaiņas? Vai tomēr neatlaidība, pat fanātiska uzcītība ikdienas darbā? Ļoti iespējams, ka liels pozitīvs rosinājums visas Štrausu ģimenes mākslai bija Austrijas impērijas un tās galvaspilsētas Vīnes internacionālā, multi-etniskā gaisotne, kur vāciski runājošo austriešu kultūra cieši savijās ar čehu, ungāru, romu, horvātu, ebreju, slovāku, rumāņu un vēl daudzu citu tautību folkloru... Komponista radošais mantojums muzikāli spožs un arī skaitliski iespaidīgs – ap 170 valšu, ap 250 citu deju, ap 50 maršu, ap 20 skatuves darbu, tostarp operetes... Nebūtu brīnums, ka Johana Štrausa (dēla) veikums ir iespaidojis saturiski līdzīgas ievirzes mākslu, piemēram, Ferenca Lehāra (1870–1948) un Imres Kālmāna (1882–1953) operetes. Bet – vai zini, ka meistara skaņu vēstījums atstāja ļoti lielu ietekmi arī uz tādu kolēģu daiļradi, kas balstījušies caurcaurēm akadēmiskās mūzikas vērtībās un nepavisam nav uzskatījuši sevi par izklaidējošās jeb populārās kultūras pārstāvjiem? Johannesa Brāmsa (1833–1897) Ungāru dejas un Antonīna Dvoržāka (1841–1904) Slāvu dejas, pazīstamas Pētera Čaikovska (1840–1893) baletu lappuses un saturiski āķīgi Gustava Mālera (1860–1911) simfoniju paradoksi... Arī opera "Kavalieris ar rozi" ["Rožu kavalieris"], kuras autoru, vācu vēlīno romantiķi Rihardu Štrausu (1864–1949) ar Vīnes Štrausiem citādi saista vien nejauša uzvārda sakritība. Varbūt šķitīs īpaši pārsteidzoši, bet Johana Štrausa (dēla) izkoptais eleganti bohēmiskais Vīnes gars atblāzmojas pat allaž filozofiski nopietnajā Antona Bruknera (1824–1896) mākslā. Lai to ilustrē kaut minūte no Bruknera Trešās simfonijas fināla! Sākotnējo, spraigos instrumentu dialogos risināto drāmu šeit pēkšņi nomaina elegantas omulības pilna izteiksme. Tikpat daiļrunīgas ir arī vārdiskās liecības. Lūk, divas no tām! Reiz Johannness Brāmss ieradās iepriekšnorunātā vizītē Štrausa mājās, bet nesastapa valšu karali, kurš bija steidzami izsaukts uz orķestra papildmēģinājumu. Štrausa dzīvesbiedre Adele laipni uzņēma ciemiņu un atvainodamās rosināja ierakstīt kādu veltījumu mājas viesu grāmatā. Pasaulslavenais meistars ierakstīja dažas mūzikas taktis, taču – ne savas. Viņš uzskicēja Štrausa valša "Pie skaistās, zilās Donavas" sākumu un komentāru: "Diemžēl šī mūzika nav mana." Kad 20. gadsimta 20. gados kāds žurnālists jautājis Aleksandram Glazunovam (1865–1936) par muzikālās iedvesmas profesionālajiem avotiem, plaši pazīstamais krievu komponists, Sanktpēterburgas konservatorijas profesors ļoti uzsvēris Štrausa mūzikas meistarīgo un spožo orķestrāciju. Intervētājs pašsaprotami pieņēma, ka runa ir par tobrīd slavas zenītā esošo Rihardu Štrausu, un bija ļoti pārsteigts, kad izrādījās – Glazunovs cildinājis Johana Štrausa mākslu.

Elīna Brasliņa ir viena no izcilākajām latviešu mūslaiku ilustratorēm. Taču ne tikai. Elīna ir arī grāmatu tulkotāja, ļoti liela grāmatu lasītāja un nu arī autore. Priecājamies par Elīnas Brasliņas grāmatu jaunumu, bilžu grāmatu "Uzzīmēsim stāstu?". Tikpat ļoti priecājamies par Elīnas viesošanos raidierakstā. Ar Elīnu sarunājas Ieva (IG @mrs.lasitaja).

Gleznotāja Ilze Avotiņa sarunā ar raidījuma vadītāju Kasparu Zariņu atceras savus pirmos soļus mākslas pasaulē, ko agrā bērnībā iespaidojuši Margaritas Stārastes zīmējumi, runā par skaistuma izpratni, kas veidojusies ģimenē, slēpjas proporcijās un krāsu izpratnē.  Tikpat krāsainas un dzīvespriecīgas kā viņas gleznas ir arī atmiņu epizodes par vecmāmiņām- rokdarbniecēm un profesoru Induli Zariņu; par skabargaino ceļu uz Latvijas Mākslas akadēmiju un aizraušanos ar dažādām krāsām – temperas, akrila un luminiscējošajām, kā arī divu veidu otām – kaligrāfisko un vēdekļotu, kuras palīdz izteikt savu domu. Kad forma kļūst par saturu un kā nepazaudēt radīšanas prieku? Kas viņu dara laimīgu, un kāpēc Ilze Avotiņa mīl izstādes rīkot kopā ar meitām? Arī par jaunas pasaules atrašanu un klavierstundām klausieties šajā raidījumā!  Vizītkarte Ilze Avotiņa (1952) dzimusi gleznotāja Harija Kārkliņa ģimenē. 1970. gadā absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un 1979. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1978. gada. Mākslinieku Savienības biedre kopš 1980. gada. Sarīkojusi vairākas personālizstādes, piedalījusies grupu izstādēs Rīgā, Viļņā, Maskavā, kā arī Itālijā, Spānijā, Kubā, Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Francijā. Ilzes Avotiņas darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā un ārpus tās, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības un citās kolekcijās.      

No 6. līdz 9. novembrim Rīgas A Cappella festivāls norisināsies ar jaunu vadmotīvu — New Choral Sounds jeb "Jaunās kora skaņas". Tiks pirmatskaņoti jauni skaņdarbi un jaunas programmas, nozīmīga vieta tiks ierādīta unikāliem mūzikas projektiem un novatoriskiem mūzikas atskaņojumiem. Galvenās festivāla norises un koncerti notiks Sporta 2 kvartāla Lielajā zālē. 7. novembrī plkst. 19.00 Sporta 2 kvartāla Lielajā zālē norisināsies Latvijas Radio kora programmas "Sarunas bez vārdiem" pirmatskaņojums. Latvijas Radio koris, dejas māksliniece Lilija Lipora un diriģents Sigvards Kļava aicinās ceļojumā glezniecisku skaņu un kustību pasaulē, kuru rada un veido unikālākie un pilnīgākie instrumenti — cilvēka balss un cilvēka ķermenis. Sarunā ar "Klasiku" Sigvards Kļava un Lilija Lipora uzsver — iestudējot šo programmu, galvenais bijis netraucēt ķermeņa valodas un mūzikas valodas satikšanās mirklim. Līdzīgi kā glezniecībā, kur vērojami visdažādākās intensitātes otas triepieni un krāsu faktūras, arī šīs programmas skaņražu mūzikas valodā sastopami visplašākā diapazona izteiksmes veidi, kurus Latvijas Radio kora balsis un Lilijas Liporas kustība un gongu spēle padara par dzīviem mākslas darbiem. Koncertprogrammā “Sarunas bez vārdiem” blīvs slāņainums mijas ar caurspīdīgu skaņukrāsu faktūru, kas rezultējas pārpasaulīgās mūzikas partitūrās. No smalka minimālisma līdz spriegam un biezam skaņurakstam, bez striktas formas un laika līniju nogriežņiem, brīvi plūstot un ļaujoties mākslas piedzīvojumam. Tikpat brīvi un plūstoši ir arī mūzikas autoru radītie un veidotie teksti, kas virknējas abstraktu patskaņu un zilbju krellēs ar virstoņu dzidrajiem uzplaiksnījumiem. Komponisti savas partitūras veidojuši kā iluzionisti un faktūru burvji, aicinot ikvienu ieklausīties un ielūkoties telpā un laikā ārpus realitātes, ļaujoties sapņiem un esmes lidojumam. Sigvards Kļava plašāk pastāsta par pašu radīto saturisko slāni, par gongu meditatīvo un dziedniecisko dabu, kā arī par laika dažādo ritējumu.  

Stāsta mūziķis, pedagogs un datu zinātnieks Linards Kalniņš Septiņdesmitajos gados ASV tirdzniecībā parādījās pirmās spēļu konsoles. Bet astoņdesmito gadu sākumā, komerciālo panākumu apdullināti, spēļu izstrādātāji sāka izturēties pavirši pret spēļu kvalitāti. Sliktu spēļu pārprodukcija izraisīja pirmo datorspēļu industrijas krīzi, radot tādus zaudējumus, kas veikaliem, pircējiem un pašiem izstrādātājiem uz vairākiem gadiem iedragāja ticību videospēļu nākotnei. Bet ražotāji, vairs nespējot pārdot visus saražotos kārtridžus, tos apraka ASV tuksnešos. Negaidīti 1985. gadā industriju izglāba Japānas rotaļlietu kompānija Nintendo, kas Amerikas tirgū piedāvāja pie televizora pieslēdzamu konsoli un rotaļu pistoles, ar ko var šaut pīles televizorā. Ļoti piesardzīgi savus produktus prezentējot kā rotaļlietas un mazinot izplatītāju skepsi, kas vēl bija saglabājusies no nesenajiem milzu finansiālajiem zaudējumiem, Nintendo lēni un pakāpeniski ieguva ASV patērētāju uzticību un digitālo spēļu industrijai iedeva otro elpu. Redzot Nintendo panākumus, vēl viena Japānas kompānija, "Sega", izstrādāja savu konsoli. Asākā sāncensība notika starp Super Nintendo konsoli, kurai bija lielāki panākumi ASV, un "Sega Genesis", kam labāk veicās Eiropā. Reizē ar Japānā ražotām ierīcēm Rietumos ienāca japāņu spēļu saturs, kurā pasaule tika attēlota no japāņu kultūras skatpunkta. ASV izstrādātāji, redzot Japānas spēļu uzvaras gājienu, atgriezās pie savu spēļu izstrādes. 20. gadsimta beigās gan spēļu tehnoloģijas, gan paši spēļu principi attīstījās tik strauji, ka vispopulārākās izrādījās pilnīgi jaunu žanru spēles, kā piemēram, "Sims" – sadzīves simulators, "Doom" – pirmās personas šaujamspēle, un "Dune II" – reālā laika stratēģiskā spēle. Bet 1983. gadā no Rietumiem izolētajā Padomju Savienībā matemātiķis Aleksejs Pažitnovs izgudroja "Tetri". Tieši "Tetra" dēļ Nintendo pārdeva daudzus miljonus "Gameboy pārnēsājamo ierīču, protams, pats Pažitnovs par "Tetri" līdz 1996. gadam nesaņēma ne kapeikas. Tomēr lielākajā daļā mūsdienu spēļu svarīgākais ir teksts un stāsts, taču Eiropā tādas ir daudz grūtāk lokalizēt, jo spēlētāji runā dažādās valodās. Bieži vien lokalizācija notiek tikai uz lielajām valodām – franču, spāņu, itāļu, vācu. Ar unikālu spēļu stilu izceļas franču izdevniecība "Ubisoft", kas kopā ar Kanādas atzaru veidojušas tādas spēles kā " Reimens" ("Rayman"), "Persijas princis" ("Prince of Persia"), "Starp labo un ļauno" (Beyond good and evil) un citas. 2006. gadā Francijas kultūras minstrs "Reimena" dizaineru Mišelu Ansēlu (Michel Ancel) iecēla mākslas un literatūras bruņinieka kārtā, kas ir augstākais apbalvojums mākslās, kādu pasniedz Francijā. Drīz pēc tam tika arī ieviestas īpašas nodokļu atlaides vietējiem spēļu izstrādātājiem. Ar plaši pazīstamām un unikālām spēlēm jau 20 gadus izceļas arī mūsu netālie ziemeļu kaimiņi somi. Somu kinorežisors Aki Kaurismeki teicis: "Dzīve bez humora ir neciešama. Arī ar humoru tā ir neciešama." Tikpat labi šo skarbi ironisko pasaules izjūtu varētu piedēvēt spēļu dizainera Sami Jervi varoņiem spēlēs "Max Pain" un "Alan Wake". Jervi spēles spēļu industrijā izdarīja to pašu ko filmu un seriālu industrijā "Matrikss" ("Matrix") un "Tvinpīka" ("Twin Peaks"). Centrā izvirzot savu unikālo stilu. Tepat dienvidos Polija tik ļoti lepojas ar savu pasaulē milzu popularitāti ieguvušo Witcher spēļu sēriju, kas attēlo viduslaiku mitoloģisko Poliju, ka 2011. gadā Polijas premjerministrs Donalds Tusks vizītē ASV uzdāvināja toreizējam prezidentam Barakam Obamam spēles Witcher otro daļu. Obama ilgi un detalizēti par to Tuskam pateicās preses konferencē. Bet pašlaik, Krievijas iebrukuma Ukrainā laikā, ir diezgan šķebinoši apzināties, ka pasaulē populārākā daudzspēlētāju kara spēle ar vēsturiski precīziem tankiem "World Of Tanks" izstrādāta kaimiņos, Baltkrievijā. Bet Ķīna pēdējos gados iemanījusies izstrādāt populāru spēļu kopijas, reizēm pat iedvesmojoties no vēl neiznākušu spēļu video rullīšiem, tā ka šīs kopijas kļūst pieejamas spēlētājiem agrāk par oriģinālu. Un Ķīnas milzīgā pirktspējīgā auditorija ir kļuvusi par iemeslu, kāpēc lielās ASV kompānijas nodarbojas ar spēļu satura pašcenzūru, un arī Eiropas un Amerikas tirgiem paredzētās spēles veido tā, lai neaizkaitinātu Ķīnas cenzorus. Pēdējā desmitgadē Rietumos spēles kļūst daudz politkorektākas, arī rēķinoties ar jaunās spēlētāju paaudzes tolerances robežām un spējām spēles boikotēt. Šeit darbojas atcelšanas kultūras tendences. Tāpēc interesanti, ka spēļu industrijas autentiskākās balsis pēdējos gados nāk tieši no Eiropas austrumu daļas, kur sociālismam raksturīgā pašcenzūra vairs nav aktuāla, bet Rietumu sociālās normas un izpatikšana Ķīnas tirgum nav vēl uzņēmusi pilnus apgriezienus. Somijas "Alan Wake 2", Polijas "Cyberpunk 2077" un Igaunijas "Disco Elysium" ir pēdējo gadu visaugstāk novērtētās spēles pasaulē. Bet latviešu – brāļu Kļaviņu – 2022. gadā radīto izmeklēšanas spēli "Zelta elka lieta" ("The Case of the Golden Idol") atzinīgi novērtējuši lielākie pasaules spēļu apskatu izdevumi un tā iekļuvusi vairākos nozīmīgos 2022. gada labāko spēļu sarakstos.

Stāsta mūziķis, pedagogs un datu zinātnieks Linards Kalniņš Spēļu vēsture ir tikpat sena kā mūsu civilizācija. Par senajām spēlēm un rotaļām šoreiz nerunāšu, bet digitālās jeb datorspēles parādījās neilgi pēc skaitļošanas mašīnu izgudrošanas. Digitālās spēles kā produkts eksistē nu jau vairāk nekā 50 gadus; pirmie spēļu entuziasti jau sirmām galvām spēlē videospēles kopā ar saviem mazbērniem. 1978. gadā izdotā spēle “Space invaders” jeb “Kosmosa iebrucēji” komerciālajā ziņā vairākkārt pārspēja gadu iepriekš iznākušo filmu “Zvaigžņu kari”. Spēles ir tik neatņemama populārās kultūras sastāvdaļa, ka 80. gadus vairs neviens nevar iztēloties bez arkāžu galerijām, kurās jāmet žetoni, lai spēlētu Pac-Man, tāpat kā bez Maikla Džeksona, un vēlos 90. gadus nevar iedomāties bez trīsdimensionāli kantainās Laras Kroftas, tāpat kā bez Britnijas Spīrsas. Pieminētā spēle Pac-Man, kas tika izlaista 1980. gadā, bija pirmā spēle, kas vienlīdz lielu popularitāti ieguva gan sieviešu, gan vīriešu vidū. Galvenais varonis bija dzeltens aplītis ar kāri uz dažādiem augļiem, bet spēles mehānika koncentrējās uz sistemātisku ēšanu un stratēģisku telpas apguvi, kontrastējot ar līdz tam industrijā sastopajamām citplanētiešu šaušanas un sportiskas sacensības spēlēm. Parādoties pie televizora pievienojamām videospēļu konsolēm ar maināmiem spēļu kārtridžiem un mājas datoriem ar disketēm un diskiem, uzplauka digitālo spēļu dažādība un radās pieprasījums pēc žurnālistikas, kas palīdzētu spēlētājiem orientēties arvien pieaugošajajā spēļu klāstā. Datorspēļu kritika 90. gados un divtūkstošo gadu sākumā sadzīvoja ar nozares nepārtrauktu un strauju tehnoloģisko atīstību. Arī latviski iznākošajā drukātajā žurnālā “Spēļu Pasaule”, kurš tika izdots divtūkstošo gadu sākumā, pirms vēl interneta publikāciju nospiedošās popularitātes, spēļu apskati kombinēja mobilo telefonu vai datoru apskatiem līdzīgas recenzijas par tehnoloģiskajiem jauninājumiem ar spēļu mehānikas un stāsta izvērtējumu, kā arī padomiem grūtāko uzdevumu risināšanā. Pēdējos 15 gadus digitālo spēļu kritiķi un arī paši spēlētāji mazāk pievēršas tehniskajiem aspektiem, priekšplānā izvirzot un kritiski izvērtējot spēļu saturu, kontekstu plašākā kultūras laukā un māksliniecisko līmeni. Mūsdienu spēles pat speciāli kopē dažādu aizgājušu desmitgažu vizuālos un tehniskos risinājumus, piepildot tos ar mūsdienām aktuālu saturu un izmantojot jaunas spēļu tehnikas. Spēļu saturs izaicina ne tikai spēlētāju tehnisko varēšanu, pacietību un prāta asumu, bet arī morālās un politiskās pārliecības. Jaunās paaudzes spēļu kritiķi – kā piemēram Penny Arcade, Escapist un Videogamedunkey – arī pašu kritiku un analīzi piedāvā laikmetam piemērotā formātā – kā grafiskās noveles vai arī komisku un absurdu video. Angliski runājošajā pasaulē diskusijas par spēļu vietu kultūras un mākslu pulciņā jau norimušas pirms 15 gadiem kopā ar ietekmīgā amerikāņu filmu kritiķa Rodžera Eberta nāvi, kurš pēdējais vēl turējās pretī digitālo spēļu kā mākslas formas iespējamībai. Svarīgs arī fakts, ka apgrozījuma ziņā digitālo spēļu industrija jau labu laiku vairākas reizes pārspēj filmu, seriālu un populārās mūzikas industrijas kopā ņemot. Un šajā desmitgadē biežāk labām spēlēm tiek izveidotas sliktas filmu adaptācijas, nevis otrādi. Latvijā digitālo spēļu industrija strādā ar vairāku desmitu miljonu eiro lielu apgrozījumu un tajā darbojas vismaz 300 spēļu izstrādātāju. Divtūkstošo gadu sākumā entuziastu izveidotā Latvijas spēļu gada balva Indago nu jau pārtapusi ikgadējā “Latvijas spēļu gada balvā”, ko organizē Latvijas spēļu izstrādātāju asociācija piesaistot starptautisku žūriju. Spēles Latvijā izstrādā gan “Ekonomikas un kultūras augstskolas” bakalaura studiju programmas “datorspēļu dizains” absolventi, gan matemātiķi, datorzinātnieki, arhitekti, dizaineri, animatori, mūziķi, literāti kā arī citu radošo jomu pārstāvji.  

"Man 4. maijs ir sirds notikums," tā saka atjaunotās Latvijas pirmais Valsts Prezidents Guntis Ulmanis un uzsver - "Latvija šodien tāda nebūtu, ja 90.gados netiktu veiksmīgi izvests Krievijas karaspēks". Par sarunām ar Jeļcinu un Skrundas lokatora spridzināšanu, par Krievijas ģenerāļiem un Klintona padomu, saruna ar Gunti Ulmani Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesis ir atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, un sākam ar citātu no viņa prezidenta laika teiktās runas, kas skanēja Latvijai ļoti simboliskā brīdī. 1995.gada 4.maijā Skrundā tika uzspridzināts Krievijas armijas un padomju okupācijas monstrs – Skrundas radiolokators. Klātesot šajā notikumā, prezidents Ulmanis teica: “Mēs esam šīs zemes un šīs valsts vienīgie un likumīgie mantinieki. Mums jāprot atgādināt par sevi kā par mazu, bet bezbailīgu tautu. Mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar visiem tuviem un tāliem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši. Viens no galvenajiem mūsu drošības stūrakmeņiem ir iekšējā sakārtotība, mērķtiecība un stabila valsts dzīve. Mums ir jāceļ sava politiskā kultūra, lai vēlēšanu kampaņas un parlamenta debates nesanaidotu cilvēkus”.  Tā toreizējais Valsts prezidents teica pirms 29 gadiem Latvijai svarīgā dienā – 4. maijā. Neesam tikušies krietnu laiku, arī publikā jūs pēdējā laikā bijāt manīts mazāk, kā jums šobrīd klājas? Guntis Ulmanis: Ziniet, es gribētu izvairīties no tādiem vulgāriem vārdiem, ka labi, vai vēl trakāk, kā tagad komentē, bet kopumā es jūtos labi. Esmu par daudzām lietām gandarīts, tāpat kā katrs no mums, par dažām lietām nervozēju, pārdzīvoju un esmu neapmierināts, bet kopumā es vienmēr salīdzinu pirmskara Latviju. Es domāju, pirms Otrā pasaules kara, kura nodzīvoja tikai īsu brīdi un daudz ko sasniedza, un mana mēraukla vienmēr ir, ko esam izdarījuši mēs, dzīvodami brīvā Latvijā, gandrīz divreiz ilgāku laiku.  Un ir ar ko lepoties un ir par ko pārdzīvot, katrā ziņā – smaidām, dzīvojam, veidojam savu personīgo dzīvi, strādājam valsts labā, strādājam savu bērnu labā, bērnu nākotnei. Un es ne mirkli neesmu pārstājis domāt par to, kas notiks rīt.  Un kad es kādreiz atstāju prezidenta krēslu, man teica, tev būs ļoti grūti saistīt savu nākotni ar to, kas bija šos sešus gadus. Nē, nebija grūti. Ir tikai jājūt šī atbildība valsts, tautas priekšā un arī pateicība, ka tu esi bijis tādā amatā, ka tu varēji darīt to, ko no tevis prasa un, kā es savā grāmatiņā rakstīju savā laikā “No tevis jau neprasa daudz”, tā tas ir, būtībā tā ir katra diena. Īsumā es piekristu tam teicienam, ka “Domā par to, ko tu darīsi rīt”, parīt, tad jau pienāks laiks, tad skatīsimies, ko darīs. Ulmaņa kungs, mūsu saruna skan 4. maijā. 1990. gada 4. maijs – kā šī diena jums ir palikusi prātā, vai jūs arī klausījāties radio tiešraidi no parlamenta. Šī balsu skaitīšana, pēc tam ļaudis pie Augstākās Padomes? Guntis Ulmanis: Bieži vien salīdzina 18. novembri un 4. maiju. Nu ir kaut kas līdzīgs, bet ir kaut kas tāds, ko mēs neesam tiesīgi būtībā salīdzināt. Jo katram bija savs spēks. Savi apstākļi, savi noteikumi. Man 4. maijs ir sirds notikums, 18. novembris man ir vēsture, kuras labā es strādāju un kuru mēs kopīgi visi veidojām. Bet 4. maijā es vienkārši iemīlējos visos tajos deputātos, kuri sēdēja Augstākās Padomes zālē. Un varbūt ne tikai tajos, kuri nobalsoja par, bet par to komandu, par to kolektīvisma garu, par to, cik īsā brīdī šis uzticības mīlestības zieds pavērās Latvijas dārzos. Mēs bijām visi kā brāļi, kā māsas, kā gribējās katru sabučoties, apskauties un mīlēt, Tie cilvēki, kas no tās zāles nāca toreiz ārā, tie man vienmēr acu priekšā ir. Un divas personības – Ziedonis un Īvāns – viņus nevar nekādā veidā pārvērtēt, viņiem ir jābūt Latvijas sirdī arī tad, kad varbūt mēs būsim viens otrs jau pazuduši no šīs zemes.  Bet 4. maijs vienā ziņā ir līdzīgs 18., tikpat neticams kā 18. novembris, tikpat neticams daudziem likās 4. maijs, un tomēr rīcība bija spēcīgāka par domām, par šaubām. Un tālākais jau viss aizgāja, kā mēs šeit sēžam un runājam. Ulmaņa kungs, es domāju, vēl viens 4. maijs jums ir ļoti labā atmiņā. Tas ir 1995. gada 4. maijs, kad tiek uzspridzināts Skrundas radiolokators. Toreiz jūs arī esat klāt šajā notikumā un īsi pirms atskan šie dārdi un šis monstrs sabrūk, jūs sakāt arī runu. Es pieļauju, tagad to noklausoties, ka šī jūsu runa Skrundā bija viena no svarīgākajām jūsu prezidentūras gados. Toreiz jūs teicāt arī, ka “mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar saviem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši”. Šodien, pēc 29 gadiem, klausoties šos jūsu vārdus, kādas ir tās sajūtas? Guntis Ulmanis: Ja man šodien būtu jārunā kādā līdzīgā notikumā, un katrs mēs varam savā iztēlē padomāt, kādi šie notikumi varētu būt. Es teiktu tos pašus vārdus, viens pret vienu, parakstoties ar savu sirdi, savu dvēseli, savu pārliecību. Jo ir viegli runāt, ja tu runā pēc savas būtības, pēc savas pārliecības, ko nevar mainīt nekādi notikumi. Nekādi. Tā un nekā savādāk. Un šī ir tēma, šis monstrs, šis lokators, šīs garās sarunas ar rietumvalstīm un šie attaisnojumi, ka Krievijai taču vajag, Krievija ir jāsaprot, Krievija gandrīz ir jāmīlē, jo Otrais pasaules karš beidzās tā, kā viņš beidzās. Šis lokators palika kā ēna, kuru mēs vēl vāķējām, pieskatījām četrus vai piecus gadus… (..) Paliekot vēl pie Putina, jūs noteikti arī esat domājis, kādēļ viņš sāka šo nežēlīgo karu un varbūt jums ir kāds paredzējums, ar ko tas viss Putinam var beigties un Krievijai ar ko tas var beigties. Guntis Ulmanis: Beigties… jā…. Vai vispār kaut kas var beigties tādā izpratnē, kā mēs šodien runājam. Es domāju, ka divi gadi ir parādījuši, ka mainās zibens ātrumā un mainās arī patiesās vērtības. Lai kā mēs arī negribētu teikt, ka ir vērtības, kas ir mūžīgas un kuras nemainās. Bet šinī gadījumā pasaule pārvērtē savus uzskatus par daudziem notikumiem. Iespēja ir tikai viena – meklēt konsolidāciju starp visām pasaules valstīm, iesaistot Ķīnu, Indiju, un, lai cik tas izklausītos dīvaini – Ziemeļkoreju. Vienkārši praksē ar Krieviju jau parāda – ignorance neglābj situāciju, ir jāmeklē cita izeja. Un ja šie jaunie ieroči, par ko mēs tagad runājam, un es ceru, ka jau maija sākums ir un šajā laikā šie ieroči jau sevi apliecinās Ukrainas frontē, un tie neienesīs krieviem kaut kādu līdzsvara sajūtu, neuzvarētības sajūtu. Kaut kas jāmaina, jo, tā kā viņi šodien domā, tas nav reāli, tas ir pilnīgs karš, jo, ja miljoni vai simtiem tūkstoši no katras puses karavīru viens uz otru šauj, to nevar apturēt vienā dienā.  Bet Ukrainai ir jāpaliek. Ukrainas vadītājiem ir jāsaprot – Rietumu politika ir ne tikai ieročos, bet Rietumu politika ir arī attieksmē visos mierlaika jautājumos, ekonomikas jautājumos, attiecības ar citām valstīm un tā tālāk, un tā tālāk…  Cīņa ar korupciju, kas arī Ukrainā ir… Guntis Ulmanis: Ziniet, vārdu korupcija ir diezgan smagi izrunāt, jo mēs arī neesam bez grēka šais jautājumos. Un tāpēc, ka pirms es kādu nosodu šais jautājumos, es domāju, ka korupcija sākās pašiem ar sevi. Ja nebūs korupcija tajā vai citā rietumvalstī, nebūs korupcija arī Ukrainā, jo Ukrainai, ja korupcija ir, viņa var attīstīties tikai ar daudzu Rietumu un civilizētās pasaules atbalstu tiešā vai netiešā veidā. Jo var simts eiro ieekonomēt, 1000 eiro, bet nevar miljoniem ieekonomēt, turēt ārzemju bankās un pēc tam uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es vēlu, lai ukraiņi paši tiek galā ar šito jautājumu. Ukrainā šobrīd tā ir reāla karadarbība, bet daudz pēdējos gados tiek runāts arī par hibrīdkaru, par to, kā Krievija iejaucas dažādu valstu politiskajos procesos, par to, kā Krievija cenšas ietekmēt vēlēšanu rezultātus Šo hibrīda karu mēs izjūtam arī Latvijā. Bet jūs reiz esat teicis, ka Krievija hibrīda karu pret Latviju sāka faktiski jau no pirmajām dienām, kad mēs atjaunojām savu neatkarību. Guntis Ulmanis: Tā ir. Pirmajā Saeimas sasaukumā nebija, es uzdrošinos teikt, neviena tik kreisi orientēta partija, kā tas ir šodien. Piektajā Saeimā, pirmajā pēc neatkarības atjaunošanas? Guntis Ulmanis: Jā, pēc neatkarības atjaunošanas. Man tie cipari kādreiz arī sajūk. Es ļoti uzmanīgi pret viņiem attiecos, tas bija no 93. līdz 99. gadam.  Bet pamazām Saeimā, sabiedrībā šī sašķeltība veidojās uz nacionālās bāzes. Nu tas bija hibrīdkara tāds jau ļoti reāls sākums. Un kur gan Krievija varēja izmēģināt savu roku, ja ne tuvākajos kaimiņos.  Atzīsim vienu lietu – Krievijā no cara laikiem ir ļoti spēcīga ārlietu darbības sistēma. Kura ietver sevī ne tikai diplomātiskos jautājumus, bet arī šos jautājumus, ko jūs man tagad uzdevāt. Pašreizējais Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs, kad viņš strādāja Apvienotās Nācijās, un bija Kozirevs ārlietu ministrs, tad Lavrovs bija kā eņģelis no Krievijas, mēs ar viņu runājāmies, un viņš teica, jums būs labi un viss būs kārtībā, un viss. Nevar cilvēks tā pārvērsties, ja tu viņu klausies šodien, kādas viņam ir diktatoriskas tieksmes, varbūt pat vēl lielākas nekā Putinam. Es nezinu, par ko viņi savā starpā sarunājās, kādreiz būtu interesanti paklausīties, bet hibrīdkarš sākās ar to brīdi, kad kāda valsts blakus Krievijai veido savu neatkarīgo politiku, neatkarīgās sistēmas. Un šobrīd, ja mēs sakām, ka nevar ticēt krievu masu medijiem un ar visu to saistītajam, arī mums pašiem jābūt ļoti kritiskiem attieksmē pret saviem masu medijiem, par savu teikto un pret savām attieksmēm. Tas arī mēs liecinām to, kas notiek mūsu politiskajā sabiedrībā šajās dienās. Šajās dienās, pēdējos mēnešos ir plašas diskusijas par biznesa attiecībām ar Krieviju, vai tirgoties ar Krieviju, vai mūsu ostās pārkrauta Krievijas labību un citas preces. Par šo jūs esat teicis – biznesam ir jābūt morāli principiālam, nekāda sadarbība ar Krieviju. Kā ir ar sportu? Pēc Krimas okupācijas 2014. gadā viss turpinājās – mūsu "Dinamo", KHL. Jūs arī krietnus gadus bijāt "Dinamo" sistēmas vadībā un "Arēnā Rīga" ložā sēdēja "Gazprom" cilvēki. Sports un politika un sports kā arī viens no Krievijas veidiem, kā savu roku uz pulsa turēt, kā jūs tolaik to izjutāt? Guntis Ulmanis: Mēs taču sakām, ka mēs visi esam šais divos gados daudz ko pārdomājuši un daudz kur mainījušies. Ja mēs redzam šo Krievijas pilnīgi simtprocentīgo iznīcības politiku pēdējos divos gados, tad kompromisa vairs nevar būt. Ne sportā, ne biznesā. Un es brīnos par to, ka biznesā mēs bieži vien taisnojamies – šitos graudus sūtīsim līdz tai robežai, tos – līdz tai robežai un tā tālāk, un tā tālāk.  Tas pats arī sportā, manuprāt, jebkādas sporta attiecības šobrīd ar Krieviju ir vienkārši noziedzīgas. Vienkārši noziedzīgas. Un tas ir mans viedoklis, kas ir mainījies šajos pēdējos gados, jo es sportā nodarbojos pēc tam, kad biju daudz veidojis kopā ar Krieviju, teiksim tā, nepieciešamas lietas. Nederētu vārdi “labas lietas”, jo katram mums bija sava domāšana – krievam – viena, man – otra. Bet tad, kad mēs šīs labās lietas, tad vienmēr likās, ja mēs kultūrā, mākslā, un daudzi mūsu mākslinieki ir izgājuši savu pieredzi Krievijas plašajos laukos un nav bijuši tie sliktākie… Tas bija tāds laikmets, kad mums vajadzēja sadarboties, jo atkal es citēšu Klintonu, viņš teica: "Tu vari paļauties uz mani, bet atceries vienu - kaimiņš tev ir viens cits, tikai viens, un ar šo kaimiņu tev ir jāsadzīvo tā, lai mēs varētu kopīgi ar tevi risināt tālākos jautājumus attīstībā." Tāda ir dzīve. Krievu sportistiem ir jābūt olimpiādē, kas tūlīt tuvojas Parīzē, un baltkrievu? Guntis Ulmanis: Mans personīgais viedoklis, ka nē.

Luga „Ugunsseja” darbs, ar kuru ievērojamais mūsdienu vācu dramaturgs Mariuss fon Maienburgs deviņdesmito gadu beigās kļuva pazīstams starptautiskā līmenī. Ar skaudro stāstu par paaudžu nespēju sadzirdēt vienam otru un vēlmi sadedzināt pasauli, kas šķiet sveša un nesaprotama, Nacionālajā teātrī debitēs jaunais režisors Henrijs Arājs. Kad Mariuss fon Maienburgs sarakstīja lugu „Ugunsseja”, viņam bija divdesmit pieci. Tikpat, cik tagad režisoram Henrijam Arājam, kurš šo darbu izvēlējies debijai Nacionālajā teātrī. Režisoru ļoti personīgi uzrunājis Maienburga notvertais pusaudžu izmisums. Maienburga luga ir apzināti provokatīva: tās centrā ir ģimene, kurā neviens nespēj veidot emocionāli veselīgas attiecības. Un Evijas Krūzes un Ulda Anžes atveidotie vecāki ilgstoši nepamana savu bērnu arvien tumšāko apsēstību ar uguni un seksualitāti. Pusaudži Kurts un Olga, ko spēlē Igors Šelegovskis un Jana Ļisova, izmisīgi baidās kļūt līdzīgi saviem vecākiem un meklē patvērumu viens pie otra. Incests, greizsirdība, piromānija un neprasme pamanīt vienam otru savijas traģiskā finālā. Režisors Henrijs Arājs to traktē arī kā simbolisku paaudžu konfliktu. Mariusa fon Maienburga „Ugunsseja” ir trešais Henrija Arāja iestudējums uz profesionālās skatuves. Valmieras teātrī pirms diviem gadiem tapa „Mans tēvs – Pīters Pens”, šogad – „Konsuela Sent-Ekziperī”. Pēc Nacionālā teātra Literārās daļas vadītājas Ievas Strukas ziņām, „Ugunsseja” Latvijā iestudēta pirmoreiz. Iestudējums „Ugunsseja” pirmizrādi piedzīvos 11. aprīlī Nacionālā teātra Aktieru zālē.

Kāpēc nevajag fiksēt katru saulrietu un kā savaldīt mirkli tā, lai no tā taptu lielformāta mākslas fotogrāfija, kurā pēc tam var vērties bezgalīgi? Par šo un daudz ko citu, kas sastopams fotomākslinieka realitātē, Kultūras rondo stāsta fotogrāfs Jānis Deinats, kura izstāde "Masas no 11. aprīļa līdz 11. maijam būs aplūkojama "Māksla XO" galerijā. Personālizstādē "Masas" eksponētas 10 jaunākās lielformāta fotogrāfijas – fragmenti no fotosērijas "Masas", kurās Jānis Deinats pēta vizuālo masu tipoloģiju, kuru veido vispārīgā, idealizētā modeļa (masas) un atsevišķā indivīda vai kompozīcijas detaļas savstarpēji daudznozīmīgās attiecības, brīžam groteski saasinātā skatījumā. "Pirmkārt, iespējamo izstādāmo attēlu ir vairāk, otrkārt - telpas ietilpīgums. Trešām kārtām, projekts vēl turpinās. Angliski pieņemts teikt "work in progress". Kāpēc tieši šīs desmit? Šinī brīdi bija šāda sajūta. Tikpat labi pēc laika varētu būt cita sērija," stāsta Jānis Deinats. Kas ir "Masas"? Jānis Deinats atbild ar frāzi no Šekspīra: "Visa pasaule ir teātris". "Turpinot savu izglītības statusu. Man patīk teātris, es daudz fotografēju teātri, bet izejot no teātra, es turpinu skatīties. Un jūs visi visapkārt esat mans skatījumu objekts dažādos veidos," skaidro Jānis Deinats. "Kā es konstatēju, ka bilde ir izdevusies – ja uz to var skatīties ļoti ilgi. Tas ir viens no būtiskiem kritērijiem," atklāj Jānis Deinats.  

Stāsta kultūras un mākslas portāla Arterritory.com direktore un tekstu autore Una Meistere. Pasaulslavenā vācu mākslinieka Anzelma Kīfera radītais operas drošības priekškara dizains ir 26. laikmetīgās mākslas projekts Vīnes operā. Līdzīgi kā iepriekšējie, tas publikai skatāms vienu sezonu – no novembra līdz jūnijam. Pirms un pēc izrādes, kā arī tās starpbrīžos. Šī projekta iniciators ir viens no neparastākajiem muzejiem pasaulē – nemateriālā mākslas telpa museum in progress. 20. gadsimta 90. gados to dibināja austriešu kuratore Katrīna Mesnere un viņas vīrs, mākslinieks Jozefs Ortners. Tas kļuva par pirmo muzeju bez sienām, kura mērķis bija eksponēt laikmetīgo mākslu ārpus institucionālās vides – vietās, kur tā parasti nav apskatāma. Muzeja sadarbība ar Vīnes Valsts operu aizsākās 1998. gadā, pateicoties toreizējam operas direktoram Jonam Holenderam. Viņam nepatika darbs, kas bija redzams uz operas priekškara, jo tas bija saglabājies vēl no nacistu laikiem. Un runā, ka ar tiem saistīts bijis arī pats autors. Protams, laikmetīgās mākslas parādīšanās uz operas priekškara sākotnēji bija liels izaicinājums. Īpaši ņemot vērā publiku, kas nāk klausīties operu un ir pieradusi pie noteiktām tradīcijām. Muzeja komanda darīja visu iespējamo, lai mākslas darbi būtu saprotami – drukāja pastkartes, rīkoja diskusijas. Sākumā bija ļoti daudz skepses. Visstrīdīgākais izrādījās pats pirmais priekškars, kura autore bija afroamerikāņu māksliniece Kara Vokere. Daži teica, ka viņas darbs atgādinot lētu Āfrikas bāru. Šobrīd mākslas darbi uz Vīnes Valsts operas priekškara jau ir kļuvuši par neatņemamu tās daļu. Un tuvojoties sezonas nobeigumam operas publika ieintriģēti diskutē, kurš būs nākamais. Mākslinieku saraksts, kuri šajos 26 gados veidojuši priekškara dizainu, ir iespaidīgs – Metjū Bārnijs, Džefs Kūnss, Deivids Hoknijs un citi. Tikpat prominenta ir arī žūrija, kas tos izvēlas. Pašu mākslas darbu izmērs ir nemainīgs un visai netradicionāls – 176 kvadrātmetri. Aizkars, pie kura darbs piestiprināts, sver sešas tonnas un teātra valodā tiek dēvēts par “ceturto sienu.” Ņemot vērā, ka katru sezonu Vīnes Valsts operu apmeklē vidēji 600 000 skatītāju, “drošības aizkara” projekts ierindojams arī starp apmeklētākajām laikmetīgās mākslas izstādēm. Un tas noteikti ir rekordists no viedokļa, cik ilgi cilvēki mēdz uzkavēties iepretim vienam mākslas darbam. Un par to aizdomāties. Tie, kas redzējuši visus 26 līdz šim radītos priekškarus, var uzskatīt, ka vienlaikus ar operas izrādēm iepazinuši arī spilgtāko laikmetīgās mākslas esenci. Pagājušajā gadā, iedvesmojoties no Vīnes Valsts operas, savu māksliniecisko “dzelzs priekškara” versiju radīja arī Latvijas Nacionālā opera un balets. Darba autors ir mākslinieks Andris Eglītis, un tā pamatā ir “poētiski pētnieciska mijiedarbošanās ar aļģēm.” Darba apjoms ir 120 kvadrātmetri. Iepriekš impregnēts ugunsdrošībai, gleznojums integrēts priekškara kvadrātu dzelzs restēs. Jāpiebilst, ka paša drošības jeb dzelzs priekškara funkcija ir gluži utilitāra – tā uzdevums ir pasargāt skatītāju zāli ugunsgrēka gadījumā, kas sācies uz skatuves vai aizkulisēs.  

Stāsta teātra zinātniece un Liepājas Universitātes pētniece Vēsma Lēvalde. Pirmā nopietnā teātra izrādes recenzija publicēta “Mājas Viesī” jau 1870. gada 5.oktobrī, un to autora vietā parakstījusi redakcija. Izvērstais raksts ar nosaukumu “Rīgas Latviešu biedrības teāteris” veltīts Ādolfa Alunāna teātra vakaram, kura “redzēšana” notikusi 1870. gada 27. septembrī. Vakara programmā bijusi Mocarta “dziedāšanas spēle” “Don Žuang no Mozart”, pēc kuras Alunāna kungs sniedzis “jauki rīmētu priekšrunu jeb prologu”, tad sekojusi Alunāna paša joku spēle “Neaicināti viesi” un Pļavnieka joku spēle “Kurlais Krišus”, bet pa starpu orķestris uzspēlējis polku. Par pašu izrādi raksta autors gan sāk stāstīt tikai apmēram devītajā rindkopā, pirms tam veltot garu, izglītojošu ievadu par “teātera īpašību un vērtību ļaužu starpā”.  Teātra un dzīves kopsakarības, autora ieskatā, “kopš pašiem veciem grieķiem un romiešiem sākot, visas daudzmaz apgaismotas vai mācītas tautas ievērojušas.” Autors arī pārfrāzē Šekspīru, rakstot, ka “tāds spieģelis ir teātra skatuve, jeb tā vieta, uz kuras spēlētāji darās”. Par Alunāna iestudējumiem recenzents pikti aizrāda, ka te pārāk maz manāms, ka aiz jokiem un vientiesības būtu kāda mācība vai kāds vesels kodols. Tiek pārmests, ka teātra spēlētāji neprot pareizu latviešu valodu un dažam labam trūkst “skaņas balss”. Bet skatītāji dabū brāzienu, ka pārāk skaļi bijuši, pārliecīgi smējušies, situši plaukstas un pacēlušies no sēdekļiem, kavējot “pašus un citus pie skatīšanās un sadzirdēšanas”. Galu galā autors novēl, lai latviešu teātris zeļ un plaukst. Šad un tad atsauksmes par izrādēm publicētas arī pēc tam, tomēr vairākus gadu desmitus kritikai trūka teorētiska pamatojuma. Profesionālas mākslas kritikas principus Latvijā pirmais formulēja politiķis un publicists Miķelis Valters. Latviešu tautas pašnoteikšanās idejas proklamētājs, viens no Latvijas dibinātājiem un pirmās Satversmes autoriem, Pagaidu valdības iekšlietu ministrs Miķelis Valters (1874–1968) bija arī izcila kultūras personība, kas interesējās par literatūru, mākslu, ar pseidonīmu Andrejs Paparde izdeva trīs impresionistiskas lirikas krājumus, sarakstīja lugu “Dievs un cilvēks” un bija arī viens no Liepājas latviešu teātra aktieriem 19. un 20. gadsimta mijā.  1908. gadā Miķelis Valters izdeva brošūru “Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos”, kur formulēja, kas ir profesionāla kritika, un uzsvēra tās nozīmību kultūras ekosistēmā. Viņš raksta: “Var runāt par kritiku, kur kritika pārvērtusies par kultūras elementu; kur tā no atsevišķām epizodēm palikusi par sistēmu veselā kultūras darbu sistēmu rindā un kā tāda ieguvusi atzīšanu kā kultūras un zinātnes spēks.” Valters sasaista jēdzienu “kritika” gan ar kultūru, gan zinātni, uzsverot pētniecības un recenziju ciešo saistību. Arī mūsdienās recenzenti nereti ir arī mākslas pētnieki. Kritiķis ir skatītāja izglītotājs, gids teātra mākslā, kultūras komentētājs un arī tulkotājs, jo pārvērš izrādes valodu vārdu valodā. Precīzāk, tas pārvērš izrādes valodas vārdu valodā. Tātad Miķeļa Valtera formulējums joprojām ir aktuāls – profesionāla, kopta mākslas kritika ir būtiska kultūras ekosistēmas daļa, bez kuras mēs, citējot pirmās teātra recenzijas autoru, vairs nebūsim “daudzmaz apgaismota un mācīta tauta”.

Tajā laikā Jēzus ieraudzīja muitnieku, vārdā Levi, sēžam pie muitas galda un sacīja viņam: “Seko man!” Un tas, atstājis visu, piecēlās un Viņam sekoja. Lk 5, 27 -28 Vai Tu pazīsti muitnieku Levi? Es ne. Un es tiešām tiešām nemāku teikt, cik ilgi viņš tā jau bija sēdējis pie sava muitas galda, līdz sastapa Jēzu. Es nezinu arī to, vai viņš bija apmierināts ar savu dzīvi vai vienkārši samierinājies un pieradis pie lietu kārtības (vai nekārtības). Tikpat labi viņa sirds jau sen varēja būt izmisusi, gaidot, kad beidzot notiks kādas pārmaiņas. Es zinu tikai to, ka muitnieki tolaik bija jūsu nicināti un uzskatīti par grēciniekiem, jo tie sadarbojās ar romiešiem (un Levi bija muitnieks). Visdrīzāk Levi tika aicināts negaidīti, un viņš to ne ar ko neizpelnījās. Tas vienkārši notika, un Levi aicinājums bija tīrā Dieva žēlastība un žēlsirdība. Līdzīgi kā Levi, kurš sēdēja pie muitas galda (iespējams jau gana ilgi), - cik gan reižu arī mēs neesam sēdējuši pie dažādiem galdiem - darbā, mājās, ciemos, viesos... kopā ar citiem vai vieni paši, iegrimuši ikdienā. Un arī pie mums žēlastība un žēlsirdība atnāk negaidīti, un visbiežāk - bez mūsu nopelna. Pārdomāsim: Atcerēsimies kādu brīdi savā dzīvē, kad žēlastība nāca pie mums (manis, tevis) "negaidīti un bez paskaidrojuma", un kā uz to reaģējām. Šodien būsim jūtīgi iepretim labām iedvesmām, ja pamanīsim mūsos dzimstam labu domu vai ideju, tad centīsimies to realizēt. Arī tas var būt aicinājums no Jēzus un veids, kā Viņam sekot. Pārdomas sagatavoja māsa kalpone Ginta

Gada izskaņa ir tepat uz sliekšņa un par stabilu tradīciju ziemas viducī mūsu raidījumā ir kļuvis atskats uz  aizvadīto gadu visdažādākajās zinātnes jomās. Šoreiz pievēršamies Visuma dzīlēm - skaidrosim, kas bija gada svarīgākās izpētes misijas, iespaidīgākie raķešu starti un pārsteidzošākie astronomijas atklājumi, kā arī iepazīsim dažas no nākotnes idejām kosmosa izpētē, no kurām viena visai drīz realizēsies ar cilvēku uz Mēness. Skaidro un vērtē astronomijas amatieri Ints Ķešāns un Raitis Misa, kā arī "Starspace" observatorijas saimniece Anna Gintere. Sasniegumi fizikā 2023.gadā Desmit minušu garā sižetā pieminēt vairākus būtiskus sasniegumus fizikā, kas ietver astronomijas, medicīnas fizikas pētījumus, kvantu zinātni un atomfiziku, ir ļoti sarežģīts uzdevums. Tikpat sarežģīts kā minētā zinātnes nozare. Kā lai pāris teikumos raksturo, piemēram, kā ar neitroniem pārbauda protonu struktūru, vai par brīvās krišanas paātrinājuma noteikšanu antiūdeņraža atomiem? Tāpēc atvēlētajā  laika sprīdī aplūkosim divus no 2023. gada nozīmīgiem pētījumiem fizikas laukā, apsolot detalizētāk pievērsties citiem šīs sfēras  jaunumiem nākamajā gadā. Tātad pirmais notikums. Elektronu kustības pētniecība ārkārtīgi īsā laika sprīdī jeb konkrētāk vienā atosekundē, kas ir sekundes miljardās daļas miljardā daļa. Par šo pētījumu šogad trīs zinātnieki – Pjērs Agostīni, Ferencs Krauss un Anna Lijē – saņēma Nobela prēmiju. Kas ir atosekunde un kāpēc  šis pētījums ir nozīmīgs, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta doktorants un Eiropas kodolpētniecības centra CERN zinātniskais līdzstrādnieks Andris Potrebko.  Vēl vies nozīmīgs pētījums 2023. gadā ir atoma rentgena uzņēmums, ko veica ASV pētniecības centra Argonnas laboratorijā Ilinoisas štatā. Te arī ir runa par ārkārtīgi sīkām daļiņām. Vēl nesen mazākais parauga lielums, ko varēja analizēt, izmantojot speciālu rentgena staru skenēšanas metodi, bija attogramma, kas ir aptuveni 10 000 atomu, tad Argonnas laboratorijas fiziķiem izdevies iegūt viena atoma rentgena  uzņēmumu.

ATKĀRTOJUMS. Šajā DIENA PĒC epizodē visnotaļ pikanta tēma – sekss. Kāpēc ir tik mulsinoši par to runāt skaļi, kā ikdienā par to komunicējam, kādi ir “neērtie” vārdi kurus kautrējamies izrunāt, cik orgasmi ir vīrietim, un cik sievietei, un vai latvietim viegli runāt par seksu, par šīm un citām, ne mazāk pikantām tēmām, Oskara Priedes saruna ar seksa treneri Ievu Sīmani.

Stāsta arhitekte Ieva Zībārte Lai arī Latvija ir viena no mazajām Eiropas valstīm, pašvaldības un nevalstiskās organizācijas ir aktīvi iesaistījušās Jaunā Eiropas "Bauhaus" iniciatīvā. Mums ir vairāk projektu nekā kaimiņiem Lietuvā, Igaunijā un pat Somijā. Tas ir apliecinājums sabiedrības interesei par savas vides veidošanu. Tas ir arī apliecinājums interesei un gribēšanai atjaunot vecas ēkas, gan pašu spēkiem, gan par sabiedrības līdzekļiem kopīgai lietošanai. Šajā reizē iepazīstināšu jūs ar Jaunā Eiropas "Bauhaus" kopienu Kurzemē. Viens no jaunākajiem projektiem ir Aizputes iedzīvotāju forums, kas brīvdienās uz sarunu un pieredzes apmaiņas pēcpusdienu pulcē pilsētas iedzīvotājus un kādu viesi – ekspertu. Katru reizi uzmanības centrā ir arhitektūras mantojums un tā mūsdienīga izmantošana. Aizpute ir maza, taču tās vēsturiskais centrs ar nelielajām koka mājām ir Valsts kultūras piemineklis. Kā šīs ēkas atjaunot, lai mantojumu saglabātu? Ko darīt ar pilsētai cauri plūstošo transportu? Kā Aizputei piesaistīt jauniešus? Aizputes iedzīvotāju forums notiek dažādās pilsētas vietās, piedāvājot arī iepazīt ēkas, ko izglābuši veco ēkas atjaunošanas entuziasti. To, ka viņu darbs ir pamanīts, apliecina arī fakts, ka viena no Latvijas valsts prezidenta Edgara Rinkēviča pirmajām vizītēm notika tieši Aizputē. Arī viņš no Aizputes iedzīvotāju foruma dalībniekiem saņēma krekliņu ar uzrakstu "Atgriezies Aizputē". Ja nav iznācis būt Aizputē, tā noteikti jūs pārsteigs. Šeit ir ne tikai Aizputes viduslaiku pils, baznīcas un pilskalni, bet arī rūpnīcas "Kurzemes atslēga"ēku komplekss, kur kopā ar dažādos laikos tapušām ēkām ir apskatāms arī 1960.os līdz1980.iem gadiem iekārtotā kluba interjers. Tā autori ir mākslinieki Monvīds Kārkliņš, Visvaldis Actiņš, Gunta Ruicēna un Armands Ausmanis un viss ir turpat uz vietas rūpnīcā izgatavots. Interjers ir unikāls, tajā ir labi saglabāti dekoratīvie sienas paneļi, gaismekļi, bārs, garderobe, Edītes Pauls-Vīgneres gobelēns un pat zaļie augi. Jaunā Eiropas "Bauhaus" kopiena veidojas arī Liepājā, kur tiek īstenoti vairāki projekti. Viens no tiem ir restaurācijas darbnīcu cikls "Zināt, novērtēt, saglabāt", ko organizē Jaunā Eiropas "Bauhaus" oficiālais partneris Liepājas Restaurācijas centrs. Darbnīcu mērķis ir palīdzēt veco māju īpašniekiem vismaz daļu atjaunošanas darbu paveikt pašiem, darīt to ar saudzīgām metodēm un kopā apgūstot restaurācijas pamatus. Restaurācijas centra ideja ir noskatīta turpat Kurzemē, kur jau vairākus gadus ar vietējās pašvaldības un Eiropas fondu atbalstu darbojas Kuldīgas restaurācijas centrs. Pieredzējušu meistaru vadībā atjaunojot vēsturiskos logus vai kādas citas nama detaļas, sabiedrībā vairojas zināšanas un arī mīlestība pret vecām ēkām. Rezultāts ir ne tikai sakopta vide, bet arī zinoši cilvēki un unikāla kopiena. Tikpat svarīgi ir arī tas, ka šajā ceļā kopā ar iedzīvotājiem ir arī pašvaldība. Un tas ir pamanīts – Kuldīgas vecpilsēta 2023. gada septembrī tika iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Starp citu, Kuldīgā darbojas arī Digitālo inovāciju centrs, kas veido pilsētas dubultnieku digitālajā vidē un kopā ar partneriem no citām valstīm izstrādā rokasgrāmatu par zaļo pilsētu elementiem, no kuriem viens ir iedzīvotāju iesaiste un koprade. Veidot vidi skaisti, ilgtspējīgi un kopā ir arī Jaunā Eiropas "Bauhaus" ideja.

„debesu gruntsūdeņi” – jaunākais Ivetas Šimkus dzejoļu krājums, kuru lasām kopā  ar dzejnieci. Tikko klajā nākusi arī Ivetas Šimkus trešā dzejas grāmata "debesu gruntsūdeņi". Tai ir piecas daļas, veltītas četrām stihijām – gaisam, ugunij, ūdenim, zemei un viss noslēdzas atkal ar gaisu. Krājuma redaktore Ingmāra Balode vērtē, ka šī grāmata ieliek lasītāju perspektīvā, kas atšķirīga no divos iepriekšējos krājumos "Prombūtne" (2007) un "pēc tam" (2016) iepazītās: "Runātājas balss dzirdama bez liekiem fona trokšņiem un pavadījuma; acs tver eksistenciāli vientuļu, bet ar visu pasaulē notiekošo saistītu cilvēku. Cilvēks, grib viņš to vai ne, iemieso cerību uz vertikāli starp diviem lielajiem plāniem — zemi, kas ar laika varu grib piesiet sev, un debesīm, kas var būt zemes atspulgs. Tikpat ačgārns kā atspulgs, tikpat mulsinošs, ja atspulgotais mēģina to atdarināt. Tikpat tiešs savā patiesumā." Ivetas Šimkus dzejoļu krājumu „debesu gruntsūdeņi” izdevis apgāds „Neputns”.

Ir vasaras saulgriežu laiks, un tāpēc arī mēs raidījumā aplūkojam būtisku svētku sastāvdaļu - gan mūsdienās, gan jo īpaši mūsu senčiem -, un tās ir tautasdziesmas. Augsta tikumība, garīgās vērtības un atbilžu meklējumi uz fundamentāliem jautājumiem - tas ir latviešu dainu centrālais kodols. Kāda loma un vieta šajā mantojumā ir nerātnajām tautasdziesmām? Kad tās radušās un kādam mērķim kalpojušas, kad dziedātas un vai runa ir tikai un vienīgi par erotiku, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "No zinātniskā viedokļa pētot folkloru vai dainas, būtu korekti, ja atsevišķa nerātno dainu sējuma nebūtu. Tikpat labi atsevišķā sējumā varēja izdalīt dainas, kurās pieminēti ēdieni," vērtē Valdis Muktupāvels. Sabiedrības uzstādītie tikumiskie cenzori ietekmējuši zinātni. Krišjānis Barons zināja, ka cenzors neļaus publicēt šādu 6. dainu sējumu. "Kad izlasa vienā sējumā atsevišķi, pazūd to dainu konteksts. Savā kontekstā mūsdienu morāles un ētikas pārņemtam cilvēkam tās nešķistu ikdienas normatīvai uzvedībai neatbilstošas. Pārsvarā iekļāvās ikdienas dzīves ritumā, kur dabisks ir viss, kas ir ap cilvēku. Tās dainas dzīvē ir klātesošas, kaut kādā situācija lietotas, neizceļot īpaši, arī uzmanība nebija tik ļoti pievērsta," skaidro Valdis Muktupāvels. Galvenās situācijas, kur šīs dainas parādījās bija apdziedāšanās kāzas, Jāņos un pēc talkas. Lielākoties mirkļos, kad mazu bērnu jau vairs nav klāt. "Kāpēc tādas dainas bijušas? Cilvēkiem, dzīvojot tradicionālajā kultūrā, tieksme izklaidēties, konstruēt, veidot, būt radošiem ir bijusi klāt un izpaudusies. Arī rotaļāšanās. Varbūt rotaļāšanās ar vārdiem, ar zīmēm, ar simboliem arī ir tās dzīves daļa, tā varēja veikt to pašu funkciju, ka tagad cilvēki skatās kaut kādu seriālu. Tur šāda seriāla funkcijā bija asprātības demonstrēšana, liekot kopā kaut kādus tēlus, tostarp erotiskos un seksuālos tēlus, izveidot "izklaides vakaru". Kāpēc ne," tā Valdis Muktupāvels. Pirmie dainu pieraksti Pirmais latvieša izdotais tautasdziesmu krājums bija nodrukāts kirilicā. Tas notika 1868. gadā Vilņā. Kā notika tautasdziesmu pierakstīšana un kā speciālisti varēja noteikt, ka dainu vācējs kādai dziesmai pats veicis, tā teikt, uzlabojumus, stāsta folkloras pētniece Māra Vīksna. Es, puķite, tevis dēļ, Dažu nakti neguleju, Nokaveju miegu savu, Noskraidiju kumeliņu. Tādu tautasdziesmu  savulaik pierakstījis Kabiles mācītājs Georgs Bitners. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētniece un fondu glabātāja, filoloģijas doktore Māra Vīksna norāda, ka, skatot tautasdziesmu  vākšanas un pierakstīšanas vēsturi, pirmie celmlauži bija vācbaltu mācītāji, zināmākais no viņiem  folkloras pētnieks un  valodnieks  Augusts Bīlenšteins. Kad jau vēlāk šo tautas garamantu apzināšanā un apkopošanā iesaistījās tautas mūzikas vācējs Jānis Cimze, tad jaunlatvieši Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons, lai cik paradoksāli neizklausītos, bet pirmais tautasdziesmu izdevums, ko veica Jānis Sproģis Viļņā, bija rakstīts slavu burtiem, jo tas notika laikā, kad pēc poļu dumpja pastāvēja latīņu drukas aizliegums. Pateicoties dzejniekam, tulkotājam, publicistam un folkloras pētniekam Fricim Brīvzemniekam, kā Māra Vīksna raksta grāmatā par folkloras vākšanu "No  Dainu skapja līdz "Latvju dainām"", tad Fricis Brīvzemnieks ir atzīstams kā latviešu folkloristikas pamatlicējs.  Žužu, žužu, lāča lelle, Kas tev kāra šūpulit'? Man uzkāra tēvs māmiņa Priežu balku istabâ. Šo tautasdziesmu pierakstījis pedagogs, literāts un folkloras vācējs Kārlis Kreims, kurā, kā norāda Māra Vīksna, ir jaušams paša autora uzlabojums. Viņa skaidroa, ka par dziesmas pierakstītāja dzejiskajām dotībām un tieksmēm liecina tas, ka dziesma ir tikai vienā variantā. Un var arī redzēt, ka dziesmas neietilpst  savā kanonā, savā ritmā un tajās ir kas pielabots. Arī Minna Freimane rīkojusies līdzīgi - tautasdziesmas "dzejiski uzlabojusi".

Saruna ar Latvejis Nacionaluos operys i baleta solistu, basu Krišjāni Norveli, kura muziciešonys pyrmsuokumi vaicojami kaidā pusaudžu rokgrupā dzymtajūs Rēzeknis nūvoda Viļānūs. Ite jis vuicejuos ari vītejā muzykys školā, vys tik na ar lelu aizrauteibu, jo laukūs puišam dzīduot nabeja nimoz tik stileigi. Niu jau vaira nakai divdesmit pīcus godus jis ir atpazeistams operys solists.

Visi kaķu saimnieki ir redzējuši savu mīluļu zaļās acis, kas spīd tumsā, bet suņu īpašnieki lieliski zina, ka suņa deguns pamana gardumu daudz tālāk nekā acis. Dzīvnieku redze tiešām ir unikāla un ir grūti iztēloties, kā pasauli sev apkārt redz dzīvnieki. Kā pasauli redz kaķi, suņi, zirgi un citi dzīvnieki - šo jautājumu uzdevuši neviens vien pētnieks. Skaidrojam dzīvnieku redzes īpatnības un interesējamies, ar kādām acu kaitēm nākas saskarties mājdzīvniekiem. Skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes Klīniskā institūta profesore un vadošā pētniece Līga Kovaļčuka. Kukaiņi redzes īpatnības Kukaiņu pasaules iemītniekiem pārsvarā ir saliktās acis, kas sastāv no tūkstošiem "mazu acu" jeb redzes elementu. Tikpat daudzveidīgi, cik ir kukaiņi, ir viņu redze. Ir pavisam akli alās mītoši insekti un tādi kā spāres, ko var dēvēt par kukaiņu redzes čempioniem. Kā var noteikt kukaiņu krāsu redzi un kāpēc aklo dunduru, kurš nemaz nav akls, tā dēvē? Pārsvarā  tiem kukaiņiem, kuri ir redzīgi, evolūcijas gaitā ir izveidojušās vairākas acis. Saliktās jeb fasetacis, kas kukainim sniedz mozaīkveida attēlu, un starp saliktajām acīm  var būt 1-3 sīkas vienkāršās acis jeb actiņas. Daļa kukaiņu spēj atšķirt krāsas. Un atšķirībā no cilvēkiem, kukaiņi redz arī gaismas spektra ultravioleto un infrasarkano daļu. Uz šķietami neatbildamo jautājumu, kas būut jājautā pašiem kukaiņiem – kā viņi redz pasauli, atbildi sniedz kukaiņu pētnieks Latvijas Nacionālā dabas muzeja  vecākais entomologs Uģis Piterāns.

Tikpat būtiski kā atklājumi par dzīvo dabu un lietu kārtību, ir pētījumi par mums pašiem - mūsu domām, emocijām, uzvedību un uztveri. Cilvēka prāts un uzvedība ir gana sarežģīta, kur nu vēl prognozējama, tāpēc ikviens liels pētījums šajā jomā ir solis dziļākai izpratnei par mums pašiem. Neirozinātnieki teic, novērojuši, ka smadzeņu šūnās formējas atmiņas, bet psiholoģijas zinātnē arvien aktuāli pētījumi par pandēmijas radīto ietekmi. Kādi vēl interesanti atklājumi par mūsu prāta uzvedību emocijām nākuši klajā pagājušajā gadā, raidījumā vērtē Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs, profesors Ivars Austers. Gada arheoloģiskais piemineklis - Svētupes lībiešu upurala Apkopojot pagājušā gada notikumus senvēsturē un, konkrēti, arheologu atklājumus un pētījumus, arheologs un vēsturnieks, Latvijas arheologu biedrības pārstāvis un Latvijas Universitātes pētnieks Mārcis Kalniņš teic, ka Latvijā gads bijis mierīgs, jo uzsākti vairāki lieli projekti – par akmens laikmeta tehnoloģijām, dzelzs laikmeta apbedīšanas tradīcijām un par pilskalniem Baltinavas apkārtnē un Daugavas ūdensceļā. Rezultāti par pētījumiem minētajās jomās būs gaidāmi šogad, bet pirms ķeramies klāt šī gada arheoloģijas piemineklim Latvijā, neliels ieskats dažos pērnā gada atklājumos pasaules kontekstā – skenēts faraons, kājas amputācija, basku veiksmes amulets un baltu saistība ar Ukrainu. Šī gada arheoloģiskais piemineklis Latvijā atrodas Limbažu novadā un tā ir Svētupes lībiešu upurala. Objekts izvēlēts, jo tieši pirms 50 gadiem tika veikta Svētupes upuralas arheoloģiskā izpēte arheologa Jura Urtāna vadībā  un arī  tādēļ, ka 2023. gads ticis izvēlēts par Lībiešu mantojuma gadu. Būtiski atzīmēt, ka Latvijā t.s. upuralas līdz šim konstatētas vienīgi lībiešu apdzīvotajās teritorijās – Svētupes, Salacas, Gaujas un Īģes upes krastos – un tās ir unikāla liecība par seno sakralitāti lībiešu kultūrtelpā.  Arheoloģiskajos atradumos ir uziets bagātīgs materiāls – monētas, bronzas gredzeni un saktiņas, apģērba aizdares āķīši, pogas un zvārgulīši, dzelzs naglas, baltmāla pīpju fragmenti, kaula adata, bišu vaska gabaliņi, kā arī liecības par pārtikas ziedojumiem – zaķu, aitu, mencas un vistu kauli, un olu čaumalas. Vairāk par šīm upuralām stāsta Mārcis Kalniņš. Tradicionāli Latvijas Arheologu biedrība mudina apmeklēt gada arheoloģijas pieminekli klātienē. Taču, lai samazinātu Svētupes upuralas un tās sienās iegravēto petroglifu bojājumus, šogad izņēmuma kārtā  biedrības  pārstāvji aicina gada arheoloģijas pieminekli – Svētupes lībiešu upuralu – “izstaigāt” attālināti, tas ir virtuāli ar 3D modeļa starpniecību, kas rodams arheologu biedrības mājas lapā pie raksta par lībiešu upuralām.

Stāsta rakstniece un ceļotāja, mag.art. Elvita Ruka Karogs ir ļoti sens simbols, tas iezīmē teritoriju un uzskatus, vieno un šķir, iedvesmo savējos un padara niknus pretiniekus, plīvo uzvarai un tiek iznīcināts zaudējot. Karogs vienmēr ir sakrāla lieta, un necieņa pret to ikvienā kultūrā tiek uztverta kā zaimošana. Kā karogs nonāca baznīcā un kāds tas ir? Galvenais - tie ir sakrāli priekšmeti, kas tiek izmantoti krusta gājienos jeb procesijās katoļu un pareizticīgo konfesijās. Tikpat svarīgi, ka gadsimtu laikā to darināšana kļuvusi par specifisku mākslas veidu, kura krāšņākie piemēri ir izšūšanas, glezniecības, metālkalšanas un juvelieru darba šedevri. Karoga simbolika parādās jau Vecās derības Otrajā Mozus grāmatā, kad, izejot no Ēģiptes, izredzētā tauta gūst uzvaru pār naidniekiem. Tad seko pateicība –  "Un Mozus uzcēla altāri un nosauca tā vārdu: Tas Kungs ir mans karogs. Un viņš sacīja: "Mana roka tur Tā Kunga karogu!" Simboliski šis vēstījums vēlāk tiek iekodēts arī Jaunās derības kristiešu praksē, jo reliģiskais karogs apliecina Kristus uzvaru pār nāvi un Sātanu. Kristietības vēsturē ir nostiprinājusies leģenda par to, kā reliģiskais karogs palīdzēja gūt uzvaru Konstantīnam Lielajam  – pirmajam Romas imperatoram, kas atcēla savu priekšgājēju ieviesto kristiešu vajāšanu, izsludināja ticības iecietību un pārcēla impērijas galvaspilsētu no Romas uz Konstantinopoli - viņš ir pagrieziena punkts kristietības atzīšanā, bet biogrāfi atzīmē epizodi 312. gada kaujā. Tā bijusi ļoti izšķirīga. Pirms tās viņš debesīs ieraudzījis krustu ar uzrakstu "Ar šo uzvarēsi"', tas pats atkārtojies sapnī. Tad viņš licis savu karaļa kaujas karogu papildināt ar krusta zīmi un guvis uzvaru, vienlaikus kļūstot par pārliecinātu kristieti. Šo zīmi dēvē par LABARUM, tā sastāv no krusta un diviem grieķu burtiem, kas ir pirmie vārdā Kristus. Vēlāk tas kļuva arī par militāro standartu, un ar šādiem karogiem devās kaujā. Taču pamazām militārie un baznīcas karogi nošķīrās, lai arī abi tika dēvēti vienā vārdā - horugvi.  Nu jau daudzus gadsimtus tas ir rituāls priekšmets ar praktisku nozīmi un ieņem konstantu vietu sakrālās telpas interjerā, īpaši pareizticības tradīcijā. Ikdienā tie atrodas baznīcas altāra daļā – klirosā – kā pastāvīgs rotājums. Horugvi vienmēr tiek izgatavoti pa pāriem, visbiežāk tie ir novietoti simetriski. To specifika ir abpusējība, tāpēc tos var izvietot brīvi stāvošus - mākslas darbs ir gan vienā, gan otrā pusē. Fiziski tie atrodas virs cilvēku galvām, tāpēc liek vērst skatu uz augšu, bet to īpašā forma ir attīstījusi konkrētu darināšanas un rotāšanas veidu. Ja katoļu tradīcija procesuālo karogu asociē ar buru, kas tiešām vējā arī mēdz piepūsties un tāpēc ir stiprināma ar četru nesēju turētām lentām, tad pareizticīgo horugvi tiek darināti kā smagi, vertikāli karogi vai ažūri metāla lējumi apaļā, saulei līdzīgā formā. Klasiskie procesiju karogi ir vertikāli taisnstūri ar trīs daļās sadalītu apakšu. Tos stiprina uz gara koka krusta tā, lai augšējā mala ir taisna un pamats nekrokojas. Vidū visbiežāk ir ikona, kas ir uzgleznota tieši uz auduma vai arī vispirms uz koka, metāla, ādas, kas pēc tam filigrāni piestiprināta. Īpaši vērtīgs šai ikonu glezniecībai bija tā sauktais Bristoles kartons - to darināja no ļoti augstvērtīga papīra, kas tika līmēts vairākās kārtās. Pēc kanona karogu priekšpusē vienmēr ir Jēzus Kristus un Svētās Dievmātes ikonas, otrā pusē var būt konkrētajai baznīcai īpašs Svētais vai kāds Bībeles sižeta atveids. Apkārt un apakšdaļā ir bagātīgi rotājumi un bārkstis. Tekstila horugvi pasaulē visbiežāk ir izšūti ar zelta diegiem uz samta vai smaga zīda auduma. Mēdz būt izrotāti ar dārgakmeņiem, metālkalumiem un juvelierizstrādājumiem. Metālgriezuma horugvos bagātīgi izmantots zelts, sudrabs, emalja. Bieži tos veidoja no krāsaina metāla, kas pārklāts ar zeltu un izrotāts ar emaljas figūrām, kļūstot gandrīz par skulpturālu darbu. Pēc tradīcijas horugvi ir godājami tāpat kā ikonas, bet pasaules mākslas vēsturē cienīti, pētīti un novērtēti kā atsevišķi mākslas darbi. Arī Latvijas pareizticīgās baznīcas ir bagātas ar šo specifisko sakrālo mantojumu, kura apzināšana un pētīšana uzsākta pavisam nesen.

Stāsta tērpu māksliniece Evija Dāboliņa  Savā profesionālajā darbībā bieži esmu veidojusi skatuves tērpus mūziķiem un zinu, ka tērpiem ir jābūt skaistiem un ērtiem – tik vienkārši.  Pirms daudziem gadiem uzsākot darbu pie Ivetas Apkalnas skatuves tērpiem, man bija skaidrs, ka ērģelnieka tērps atšķiras no citu mūziķu instrumentālistu tērpiem, ko biju veidojusi līdz šim, ar to, ka tērpam ir jāapvieno gan sporta apģērba funkcijas, jo kāju un roku kustību amplitūda ir sportista cienīga, gan tas, ka ērģeļu galda pedāļus iespējams spēlēt tikai biksēs. Roku kustības ir ne mazāk svarīgas, jo daudzpakāpju klaviatūru ir jāspēj brīvi aizsniegt, un tāpēc rokām ir jābūt vai nu atsegtām, vai arī piedurkņu piegriezumam īpaši veidotam. Atšķirīgs ir arī skata punkts – koncertzālēs ērģelnieku mēs, klausītāji, redzam no aizmugures vai nedaudz pagrieztu, bet ne no priekšpuses. Protams, runa nav par uznāciena un paklanīšanās brīdi.  Un tomēr vissvarīgākais – tērps ir mūzikas vizuālais ietvars, tērpam ir jāskan mūzikā. Lai arī izklausās pārdroši, bet tērpa veidols ir daļa no uzstāšanās veiksmes.  Par savu mākslinieces īpašo rokrakstu Ivetas Apkalnas tērpiem varu saukt tērpa auduma arhitektūru mugurpusē. Radošumam nav robežu: tērpus uzgleznoju kā gleznas vai uzbūvēju kā mājas. Un šeit nu ir jāatzīst, ka pieredze, strādājot pie tērpa dizaina, var traucēt. "Traucēt" tādā nozīmē, lai manis radītajiem Ivetas tērpiem nesanāktu divu vienādi skaistu un veiksmīgi izdevušos muguras risinājumu. Un tā nu tas ir – Ivetai nav divu līdzīgu tērpu! Bieži esmu braukusi uz Ivetas koncertiem ne vien Latvijā, bet arī citviet Eiropā, [un tādos gadījumos] esmu klāt ģērbšanās procesā pirms koncerta. Tas ir tik svarīgi – palīdzēt pārbaudīt katru podziņu, āķīti, sakārtot tērpu mugurpusi. Dažkārt sarežģītiem tērpiem – pieturēt vai pat palīdzēt uzvilkt tērpu. Tikpat nozīmīgi ir būt klāt grima un frizūras veidošanā. Jau to tapšanas procesā redzēt vīziju, kā tas izskatīsies uz skatuves. Iespējams, ka mans roku pieskāriens pirms iziešanas uz skatuves dod drošības sajūtu Ivetai, ka šajā ziņā viss ir kārtībā un mākslinieks jūtas labi. Tā ir maģija, kura turpināsies mūzikā.  Domājot par jaunu skatuves tērpu, Iveta vienmēr man piedāvā noklausīties mūziku, kas skanēs koncertprogrammā. To dzirdot, atlido mūza. Tad seko audums, kas palīdz spert nākamo soli. Un reizēm audums gluži vai atdzīvojas manās rokās – izjūtu no tā strāvojam enerģiju, un tas mani pašu vienmēr pārsteidz. Tā tikai liekas, ka audums ir nedzīvs. Audumam ir sava dvēsele, kas brīnumaini ļaujas man tikt uzminēta.

Scenogrāfijas lielmeistars, izcils skatuves telpas pārzinātājs, jaunāko paaudžu scenogrāfu skolotājs  – tas viss raksturo Andra Freiberga profesionālo devumu. Tāpat kā viņa inteliģence, lieliska stāstnieka talants un cilvēcisks siltums. 2013.gadā Latvijas Radio tapa portretraidījums par Andri Freibergu, togad scenogrāfs rīkoja plašu personālizstādi  Eduarda Smiļģa teātra muzejā. Viņa skatuves darbos atbalsojas bērnības iespaidi, daba un personiskie pārdzīvojumi, to atzinis viņš pats. „Mani visu mūžu ir vadījusi audžumammiņa”, tā toreiz uzsvēra Andris Freibergs, jo mamma agri mirusi. Tikpat vizuāls ir stāsts, kā no Skrundas ieradies galvaspilsētā, lai mācītos Rīgas lietišķajā mākslas vidusskolā. Andris Freibergs radījis scenogrāfiju ap 230 iestudējumiem dažādos Latvijas un ārzemju teātros, bijis ilggadējs Latvijas Nacionālās operas darbinieks, goda scenogrāfs un konsultants. 2017.gadā režisore Krista Burāne radīja dokumentālo filmu par scenogrāfu un pedagogu Andri Freibergu „Pasaka par tukšo telpu”. Būtiska nozīme šajā stāstā ir  Operas skatuvei, Maskavas izstādei, studentiem, atmiņām un animācijai. 2019.gadā  Andrim Freibergam bija privilēģija būt telpas  režisoram savai izstādei „136 kāpieni”, izstāžu zāles „Arsenāls”  radošajā darbnīcā, uz kuru arī bija jākāpj pa neparasti augstajām kāpnēm. Atvadīšanās no Andra Freiberga – 22. oktobrī, plkst.13 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē.

Basketstudijā 2+1” viesojās Latvijas – Igaunijas Basketbola līgas pirmo divu nedēļu lielāko pārsteigumu autoru BK “Liepāja” galvenais treneris un Latvijas valstsvienības galvenā trenera asistents Artūrs Visockis-Rubenis. Runājām par: - uzvarām pār “VEF Rīga” un “Kalev/Cramo”; - vasarā paveikto iesildīšanās darbu; - katra spēlētāja izšķirošo nozīmi; - kā atrast iespējas uzvarēt; - atšķirībām spēlēšanā no pirmā un otrā numura pozīcijām; - uzticēšanos saviem instinktiem; - BK “Liepāja” prioritātēm – attīstīt jaunos spēlētājus, palīdzēt restartēt karjeru pieredzējušajiem, sasniegt labus rezultātus; - nepieciešamību spēlētājiem regulāri rūpēties par sevi; - ciešo saikni ar fārmklubu; - kluba zīmolu un prasmi sevi “pārdot” publikai; - valstsvienības aktualitātēm, gatavojoties svarīgajām novembra spēlēm. 52 minūtes par Liepājas un Latvijas basketbola aktualitātēm!

Lai arī par Nikolausa Mollīna personību ir zināms visai maz (ja nu vienīgi tas, ka viņš ir bijis ar visai asu raksturu un kaislīgs kalvinists), par "Latvijas Gūtenbergu" dēvētais grāmatiespiedējs ir ļoti būtisks dalībnieks kultūras izaugsmē Livonijas un arī mūsdienu Latvijas kontekstā. Šajā raidījumā pētīsim ne tikai Mollīna izdotās grāmatas, bet arī liecības par viņa laikabiedriem, Rīgas birģermeistariem. Literatūras un grāmatniecības vēsturnieks Ojārs Zanders savā pētījumā „Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks” raksta: „Mollins, protams, bija vidusmēra tipogrāfs, un mēs nesalīdzināsim viņu ar šīs profesijas izcilākajiem pārstāvjiem tālaika Eiropā – ar grāmatu iespiedējiem, kuru vārdus saglabājušas hronikas un kuru attēli skatāmi gravīrās un gleznās.” Ja pagājušajā raidījuma epizodē mana kolēģe Laima Slava kopā ar Andri Levānu un Gustavu Strengu izzināja grāmatniecības gaitas pirms Mollīna darbības, tad šoreiz pievērsīsimies tieši tai. Un iesākums mūsu ceļojumam meklējams Vecrīgā, kā to norāda Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa. Bet saruna turpinās Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļā. Par leģendāru, Nikolausa Mollīna spiestuvē izdotu gravīru, kura glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības krājumā, grafikas kolekcijā, stāsta mākslas vēsturniece, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja mākslas kolekciju glabātāja Inga Karlštrēma. Turpinājumā Latvijas Universitātes akadēmiskajā bibliotēkā kopā ar Aiju Taimiņu iepazīstam atsevišķas epizodes no Mollīna devuma grāmatniecībā, jo liela daļa no tā aizceļojusi uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur tas tiks digitalizēts. Un, šīs iepazīšanās sākumposmā ieraugu kaut ko ļoti pazīstamu – proti, tipogrāfijas paveidu un izkārtojumu, par kuru stāstīju raidījuma epizodē, kas bija veltīta Rīgas Breviārijam. Bet vispirms uzmanību piesaista paša Mollīna rokraksts. Aija Taimiņa norāda zīmīgu detaļu: Mollīna laikabiedru, visticamāk, Rīgas birģermeistaru jeb rātskungu koka figūru kvartetu, kurš ieraugāms Rīgas Doma ērģeļu frontonā. Lai par šo svarīgo grāmatzīmi pastāstītu sīkāk, Rīgas Doma pārvaldnieks Kaspars Upītis iepazīstina ar Doma atjaunošanas vadītāju Ronaldu Lūsi. Nostājoties pret 2018. gadā noslēgto ērģeļu korpusu, sākam risināt sarunu par šo nozīmīgo, Nikolausa Mollīna laiku raksturojošo tēlu atveidojuma nozīmīgumu. Svarīgi piebilst, ka Rīgas Doma ērģeles ir otrās lielākās ērģeles Latvijā, savukārt vislielākās nepārbūvētās mehāniskās ērģeles ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē, atrodas Liepājā, Svētās Trīsvienības baznīcā. Tikpat zīmīga detaļa ir pirmais Ekslibris, kuru Mollīnam bijis tas, iespējams, neapzinātais gods iespiest.  

Medicīnisko sejas masku ir ieteicams mainīt ik pēc dažām stundām. Tikpat regulāri ieteicams dezinficēt rokas un arī regulāri ir jālieto paštesti. Šie epidemioloģiskie risinājumi COvid-19 pandēmijas paturēšanai ļāva regulēt saslimstību, bet vienlaikus radījuši neskaitāmas tonnas medicīnas atkritumu. Nu jau pandēmija sāk pamazām atkāpties, ierobežojumi ir mazinājušies, bet medicīnas atkritumu kalni tik ātri nepazudīs. Kur tālāk nonāk izlietotās sejas maskas, testēšanas materiāli, cimdi un citi aizsargtērpi un kā šos atkritumus apsaimnieko, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta direktore profesore Dagnija Blumberga un šī institūta pētniece Beāte Zlaugotne, uzņēmuma "BAO" pārstāvis, ķīmiķis Guntis Pužulis un uzņēmuma "Lautus" pārstāve Sandra Eglīte.  

Vakcinācija nepasargā no saslimšanas ar Covid. Vakcinācija un it īpaši revakcinācija ļoti būtiski mazina risku slimības gaitai attīstīties smagā formā. Tas, šķiet, ir galvenais vēstījums, kad runa ir par daudziem noriebušos tematu, kā pandēmija un jaunais vīrusa omikrona paveids. Otra ziņa, ko nes līdzi omikrona izplatīšanās, ir ne tikai straujais inficēšanās ātrums, bet arī apjausma, ka vakcinācija no vīrusu pārneses arī vairs nepasargā. Tikpat lielā mērā var saslimt un pārnēsāt vīrusus kā vakcinētie, tā nevakcinētie. Vai tas tā ir? Ja tas ir tiesa, tad cik pamatota ir pašreizējā prasība publiskajās vietās ielaist tikai nevakcinētos, jo tad "zaļais režīms" vairs nav drošāks.  Vakcinācijas pretinieki norāda, ka varētu sanākt otrādi, ka saslimt ir lielāks risks, jo vakcinētais var nezināt, ka ir slims un līdz ar to ir bīstamāks infekcijas avots. Vai vīrusa omikrona paveida izplatība nav pamatots iemesls pārskatīt, kādi tad ir pašreizējie ieroči cīņā ar pandēmiju. Cik elastīgi varam pielāgoties vīrusu spējai mutēt? Krustpunktā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis, RSU Komunikācijas studiju nodaļas docents, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks un Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis. Sazināmies ar Ministru prezidenta parlamentāro sekretāri Eviku Siliņu.

Spēlējot uz skatuves simfometāla grupā “Oceanpath”, enerģijas apmaiņa ar zāli ir ļoti jaudīga, salīdzinot dažādas radošās izpausmes jomas, rakstnieks ir ļoti vientuļa profesija  - tā šai raidījumā teiks rakstniece Džeina Šteinberga, kura pagājušajā gada decembrī vasarā debitēja ar savu pirmo romānu “Lasītāja”. Interesējamies arī, par ko raksta Džeina un citi festivāla “Prozas lasījumi” konkursa “Pandēmijas laika stāsti” labākie autori. Romāna darbība notiek nākotnes pasaulē, kurā cilvēka spēja iegaumēt un apstrādāt informāciju paplašināta, iebūvējot viņa smadzenēs “gudro” mašīnu detaļas. Šai tehnoloģiski attīstītajā pasaulē, grāmatu lasītāji ir profesija, elitārā kastā ieskaitīti cilvēki izlasa milzīgu daudzumu informācijas, lai no šī zināšanu blāķa izvilktu klientam noderīgāko. Daudz kas no rakstnieces radītā liekas bīstami tuvs īstenībai. Lasītāja līdzinieks ir vai katrs augstskolas pasniedzējs, kurš sagatavo tēmas izvilkumus saviem studentiem, un arī grāmatu daudzlasīšana mūsdienu pasaulē ir kas elitārs. Džeinu Šteinbergu gribēju intervēt jau pēc grāmatas iznākšanas, par šo manu nodomu atgādināja decembra sākumā notiekošais festivāls “Prozas lasījumi'. Aktuālais iemesls sarunai – šogad pirmo reizi festivāla ietvaros notika konkurss “Pandēmijas laika stāsti”, pieci labākie lasīja savus stāstus tiešsaistes lasījumos. Arī Džeina Šteinberga. Džeina Tamuleviča – jā, ar šādu uzvārdu parakstīti raksti atmiņā tagad nostājas manā acu priekšā. Džeina maina uzvārdus, profesijas, radošās izpausmes jomas. Viņa ir pabijusi atbildīgos amatos – vadoša laikrakraksta redzama žurnāliste, savulaik premjerministres Laimdotas Straujumas preses sekretāre. Un turpat līdzās nostājas Džeina barokāli krāšņā tērpā – rakstniece, mūziķe, neierobežotas fantāzijas pasauļu valdniece, trakulīga savās izpausmēs. Kādā senākā viņas intervijā žurnālam “OK” atrodu ziņu, ka skolas laikā Džeina Šteinberga esot bijusi teicamniece. “Es biju tā sauktais brīnumbērns. Un sāku iet uzreiz 2. klasē, turklāt tas notika piecu gadu vecumā. Ar visām no tā izrietošām sekām.Es biju bērns, kurš nebija gājis bērnudārzā, dzīvojies mājās. Burtus zināju divu gadu vecumā, tekoši lasīju četros.” Tikpat viegli viss padevies mūzikas skolā, tālāk – jau studējot. Šī doma aizrauj – laba izglītība, kā iespēja izdarīt iespējami daudz izvēles, tikt galā arī ar pretišķībām pilnu pieredzi. Prātoju, kā savas pārdomas kompresēt jautājumā. Un pajautāju ko pavisam vienkāršu, kāpēc Džeinai Šteinbergai ir tāda vajadzība – šad tad uzvilkt cita laikmeta tērpu. Romāns “Lasītāja” šogad tika iekļauts arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas kūrētajā lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas grāmatu kolekcijā, proti – definēts kā pusaudžiem piemērota literatūra. Taču man šis romāns ir interesants drīzāk kā iespēja modelēt nākotnes pasauli. Romānā “Lasītāja” ir divas lielās tēmas, kas varētu būt interesantas tālāk domāšanai. Par grāmatu lomu nākotnes informācijas pasaulē. Un vēl tajā tiek risināta jau kopš pagājušā gadsimta vidus, kad Aizeks Azimovs, fantastikas autors, formulēja trīs robotikas likumus, aktuālo tēmu – vai robotu slepenais mērķis nav gūt virsroku pār cilvēci. “Pandēmijas laika stāsti” Ja pandēmijas sākumā nebijušo  pieredzi visefektīvāk dokumentēja dienasgrāmatas, festivāls “Prozas lasījumi”, rīkojot konkursu “Prozas laika stāsti” to, jau daudz mērķtiecīgāk, apzinātāk, ir aicinājis darīt rakstniekus. Prozas lasījumu konkursa “Pandēmijas laika stāsti”  izskanēja autoru lasījumā festivāla laikā, lasījumu arhīvs daļēji atrodams Prozas lasījumu mājas lapā. Raidījumā ieskatīsimies, kādām tēmām pievērsās “Pandēmijas laika stāstu” autori. Dzintara Hmieļevska stāsts “Pirmā Advente” ir par kādu sludinātāju, kurš tiešsaistē lasa draudzei sprediķi. Viņa pienākums ir teikt spēcinošus vārdus ļaunās pasaules nogurdinātajiem, šim mērķim kalpo īpašais izteiksmes stils, Svēto Rakstu formulas. Bet dzīve izrādās sarežģītāka. Džeina Šteinberga, studējusi Latvijas universitātē, saņēmusi vispirms bakalaura, tad - maģistra grādu sociālajās zinātnēs.   Dignas Degtjarovas stāsts ir itin ne par ko īpašu, par policijas darbu, kam jāpanāk, lai ārkārtas situācijas ierobežojumi tiktu ievēroti, lai ko – “tur, augšā” – izdomātu.  Vai izpildīt tos pēc burta vai gara – šī robeža katram  bija jānovelk pašam. Santas Dieziņas stāstā “pandēmija” ir tikai vārds. Autore lasa fragmentu, no pagājušā gadsimta vidū dzīvojušas sieviešu dzīvesstāsta, un pandēmija garajā dzīves ritējumā ir tikai zibsnis. Toties liktenīgs. Ārstiem nebija iespējas ātrāk apskatīt sirdzēju. Savukārt Elīna Smoļaka līdz sīkumam apraksta bezpalīdzību nezināmā priekšā – pirmo reizi, kad, nezinādams, esi ar tēju dzirdījis saslimušo. Jaunam cilvēkam nepanesamo pieredzi, kad nedrīkst atstāt māju. Bailes saslimt. Bailes no nāves.

Stāsta folkloras kopas "Tarkšķi" un mandolīnistu ansambļa "Tarkšķu mandolīnisti" vadītāja Kristīne Karele Mūsdienās vārds "mandolīna" kādam saistās ar Itāliju, kādam ar Lūisa de Bernjēra grāmatu un lielisko filmu "Kapteiņa Korelli mandolīna" ar Penelopi Krusu un Nikolasu Keidžu galvenajās lomās. Kaut arī pēdējā piecgadē mandolīnu – šo interesanto strinkšķināmo instrumentu - iemīļojuši un sākuši spēlēt krietns pulciņš Latvijas iedzīvotāju, nevarētu teikt, ka tas ir plaši atpazīstams un iecienīts mūzikas instruments. Pirms gadiem desmit situācija ar mandolīnu bija pavisam pamirusi – to nespēlēja folkloras kopas, to nespēlēja tautas mūzikas kapelas, nedz arī citi muzikanti. Kad kāds etnomuzikologs tās spēli mēģināja citiem demonstrēt, tad lielākoties klausītāji mandolīnu neatpazina vai sauca par slāvu instrumenta balalaikas māsu. Tomēr, pārcilājot vecus preses materiālus un senas fotogrāfijas, nu jau droši varam apgalvot, ka mandolīna ir pilntiesīgs latviešu tautas mūzikas instruments – pagājušā gadsimta sākumā un līdz pat 50. gadiem tas bijis tautā iemīļots. Gan tāpēc, ka viegli apgūstams, gan tāpēc, ka salīdzinoši lēts un arī – ērti pārnēsājams, jo neliels izmērā. Par to, ka droši mandolīnas varam pieskaitīt mūsu tautas mūzikas instrumentu pulkam, liecina vairākas pazīmes. Kā raksta etnomuzikologs Ilmārs Pumpurs biedrības "Skaņumāja" izdevumā "Tradicionālās mandolīnas spēle", Latvijā mandolīnas plaši sāka parādīties 19. gadsmita beigās. Sākotnēji vairāk pilsētas smalkajā sabiedrībā, bet pavisam drīz arī tradicionālo mūzikas ansambļu jeb kapelu sastāvos. Piemēram, 20. gadsimta 30. gados Rīgas krievu prese rakstīja par "vectēvu laiku" kadriļu dejošanu pie "pašķidras mandolīnas strinkšķināšanas". 20. gadsimta sākumā mandolīnu cienītāju skaits jau bija pieaudzis tiktāl, ka tie sāka apvienoties mandolīnu ansambļos un pat orķestros. Ar brīnišķīgu bildi nesen Facebook dalījās Saldus vēstures un mākslas muzejs: 1928. gada attēlā redzams Pampāļu pamatskolas mandolīnu orķestris patiešām iespaidīgā sastāvā – vairāk nekā 50 jauniešu! Arī Iecavā darbojušies vismaz divi mandolīnu orķestri – ir gan fotogrāfijas, gan arī stāsti no cilvēkiem, kas tajos muzicējuši. Šķiet, vai ikviens Latvijas iedzīvotājs arī var lepoties ar kādu senci, kas reiz bērnībā spēlējis mandolīnu vai atceras, ka viņa radagabals vai kaimiņš labprāt strinkšķinājis to. Kaut arī Latvijā daudz spēlētas Vācijā, Itālijā un citur gatavotās mandolīnas, arī šeit, uz vietas, kā raksta Ilmārs Pumpurs, darbojušies vairāki instrumentu meistari – A. Ieviņš, V. Saulītis, O. Zutis, kā arī salīdzinoši daudzi lauku amatnieki. Tam kā pierādījums ir visā Latvijā atrastie instrumenti. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka mandolīnas bija ļoti iecienīts tautas mūzikas instruments vēl pirms 100 gadiem. Līdz ar Ilmāra Pumpura un biedrības "Skaņumāja" aktivitātēm mandolīnas kā tautas instrumenta izplatība šobrīd Latvijā ir atdzimusi – tās spēli apgūst bērni tautas mūzikas nometnēs, folkloras kopās, arī pieaugušie tautas mūzikas instrumentu kursos. Mandolīna atkal atradusi vietu tautas mūzikas kapelās, kur tiek spēlēta kopā ar vijolēm, basi, ermoņikām, kā arī ar lielu mīlestību un aizrautību skan manis vadītajā mandolīnistu ansamblī "Tarkšķu mandolīnisti", kur darbojas ap 15 bērnu un jauniešu, kurus vieno mīlestība uz šo savdabīgi un interesanti skanošo tautas mūzikas instrumentu - MANDOLĪNA.

Šajā DIENA PĒC epizodē visnotaļ pikanta tēma – sekss. Kāpēc ir tik mulsinoši par to runāt skaļi, kā ikdienā par to komunicējam, kādi ir “neērtie” vārdi kurus kautrējamies izrunāt, cik orgasmi ir vīrietim, un cik sievietei, un vai latvietim viegli runāt par seksu, par šīm un citām, ne mazāk pikantām tēmām, Oskara Priedes saruna ar seksa treneri Ievu Sīmani.Support the show (http://www.dienapec.lv)

Literatūras un filozofijas žurnāls "Punctum" pirms gada - Regīnas Ezeras 90. jubilejā - izsludināja rakstniecei veltītu literatūras festivālu. Šobrīd iznācis pētniecisku rakstu un īsprozas parafrāžu krājums "Regīna Ezera.Re:", kura lasījumi tiešaistē notiks maijā un jūnijā. Šai krājumā ir arī literatūrzinātnieka Gunta Bereļa raksts, publicēta arī viņa sarakste ar rakstnieci. Raidījumā ielūkojamies Latvijas Radio glabātajos Regīnas Ezeras balss ierakstos, kā arī pārrunājam Regīnas Ezeras darbus un laikmeta kontekstu ar Gunti Bereli. Raidījuma ievadā skan rakstnieces Regīnas Ezeras balss. 1978. gads, rakstniece gadu kopš pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi laukos, savos “Briežos”, netālu no Ķeguma, un intervētāja Vija Jugāne jautā, kā tas ietekmējis rakstnieces prozu: nesen iznācis viņas stāstu krājums “Zemdegas”, drīz gaidāms “Baraviku laika dullums”. Intervija tapusi pirms vairāk nekā 40 gadiem, bet skan gandrīz kā šo – pandēmijas laiku – radoša cilvēka dienasgrāmata. Pārskatīt Latvijas radio fondus pamudināja pētniecisku rakstu un īsprozas parafrāžu krājums “Regīna Ezera.Re:”. Šī krājuma iznākšana ir daļa no lielākas ieceres. Literatūras un filozofijas žurnāls “Punctum” jau pirms gada, Regīnas Ezeras 90. jubilejā, bija iecerējis rakstniecei veltītu literatūras festivālu, ko izjauca pandēmija. Kā aizkavētā un gaidāmā festivāla vēstnesis iznākusi minētā grāmata “Regīna Ezera.Re:”, kas ir ne tikai divpadsmit par Regīnu Ezeru domāt uzaicinātu autoru stāstu kopkrājums. Grāmatā ir arī pētnieciskā sadaļa, un tajā rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis gan sniedzis savu vērtējumu Regīnas Ezeras sarakstītajam, gan arī atklāj stāstu par kādu “nenotikušu tikšanos”. Citēšu: “Šķiet, 1996. gadā RE piedalījās Prozas lasījumos. Prozas brokastīs “Andalūzijas sunī”, RE lasīja, liekas, fragmentu no savām “Stopētājas piezīmēm”, jau ar pirmajiem vārdiem apliecinādama, ka spēj būt jaunāka un ekspresīvāka par tā laika gados jaunajiem autoriem. Priekšnesums, kurā tika lasītas būtībā pagalam nepretenziozas un ar sīkiem sadzīviskiem faktiem piesātinātas dienasgrāmatas, izvērtās patiesi žilbinošs un iesēdās atmiņā uz laiku laikiem. […] RE noteikti bija kaut kādi plāni saistībā ar GB." Tālāk seko stāsts, kā Regīna Ezera esot iecerējusi, ka Guntis Berelis varētu par viņu uzrakstīt grāmatu, pielikumā atrodamas arī rakstnieces vēstules, tapušas ap 1998.- 99. gadu. Tikpat elegantā, asprātīgā valodā, kā nupat dzirdētā, acīmredzami iepriekš sacerētā Radio intervija, taču šīs vēstules tomēr arī neslēpj cilvēcisku ievainojamību, un arī vēlmi tajā ar kādu dalīties. Jautāju Guntim Berelim, vai šī nepieciešamība sevi pasniegt, visu laiku ar tādu sparu, zināmu izrādīšanos, vai tam ir kāds sakars arī ar to, kā Regīna Ezera rakstīja? Varbūt patiesībā viņa bija performaču māksliniece, un rakstīšana bija tikai viens no pašizpausmes veidiem? Krājumā “Regīna Ezera. Re:” publiskotas arī rakstnieces fotogrāfijas no Valsts Kinofotofonoarhīva fondiem. Vienā no tām – tas ir Ulda Veisa foto 1985. gada 7. maijā – Regīna Ezera baltā kleitā pozē pie savas nodegušās mājas “Brieži” drupām. Mājā notiek talka, fonā cilvēki uz sastatnēm novāc krāsmatas, un ir pilnīgi skaidrs, ka baltā kleitā diez vai mājas saimnieces darba apģērbs, tas ir īpaši pozēts foto. Sieviete baltā kleitā uz drupām – tēls, kas, manuprāt, atkārtojas arī Regīnas Ezeras darbos. Viens no vissenākajiem ar Regīnu Ezeru saistītajiem ierakstiem Latvijas Radio fonotēkā ir no 1966. gada. Pagājušā gadsimta 60.-70.gados notika, cik zinu, Rakstnieku savienības, sadarbībā ar Latvijas Radio organizētas lasītāju konferences, šajā tiek apspriests Regīnas Ezeras stāsts “Mežābele”, piedāvāju šo ierakstu pirms intervijas noklausīties arī Guntim Berelim. Rakstu krājumā “Regīna Ezera. Re:” Guntis Berelis raksta, ka jau kopš 1950. gadiem, kad Regīna Ezera debitēja prozā, neviens nav apšaubījis viņas prozistes talantu. Un tomēr “Zemdegas” nāk kā pārsteigums. ““Zemdegas” uzskatāmas par lūzumpunktu viņas daiļradē un varbūt arī latviešu prozas procesā,” raksta Berelis. “Zemdegu” sižets – autore pēc infarkta klīst rēgainā skulptūru dārzā, kur ierauga dzīvē neeksistējošas pilsētiņas Mūrgales paziņu tēlus. Fantasmagorija – viss vienlaikus bija un nebija. 1976. gadā “Zemdegu” atsevišķi stāsti tiek iestudēti Radio teātrī, un pirms tam top intervija, tajā Vija Jugāne mēģina atrast kādu saprotamu izskaidrojumu pārmaiņām. “Kā atrast Ezeru mūsdienu literatūrā” - šādu nosaukumu savam redaktores priekšvārdam krājumā “Regīna Ezera. Re:” devusi Ieva Melgalve. Krājumā 12 rakstnieki uzaicināti radīt stāstus, atrodot ko sev būtisku, rezonējošu Regīnas Ezeras daiļradē. Šos atradumus tad Ieva Melgalve priekšvārdā pūlējusies atpazīt un uzskaitīt: iemiesoties burtiski, kā piedāvā Svens Kuzmins, turpināt zemdegu, gruzdēšanas tēmu, spēlēties ar nejaušībām, kas izrādās cēloņsakarības. Iezīme Ezeras stāstos, ko piemin Guntis Berelis ir – grēkapziņa. Zinot Regīnas Ezeras poļu izcelsmi, jautāju sarunbiedram, vai tā ir kādā veidā saistīta ar kristietībā zināmo grēka apziņu, un saņemu kategoriski noliedzošu atbildi. Vistiešākā sasauce ar Regīnas Ezeras darbiem krājumā ir Ingas Žoludes stāstam. Žolude raksta pati savu dienasgrāmatu, paralēli lasot Regīnas Ezeras rakstīto, vēl citu literārās dienasgrāmatas. Veidojas attieksme pret lasīto, salīdzinājums, un tad jau arī attiecības. Īss citāts: “16. 21 “Aprakstītas lapeles, salvetes, avīžu driskas, aploksnes, fotogrāfijas, sērkociņu kastītes – viss, kas viņa radošajai potencei tobrīd bijis pieejams. Saraustīto, nesalasāmo rokrakstu cilvēki šifrējuši gadiem. Un Regīna taču arī rakstīja uz mazām lapelēm, maliņām, visu krāja, arhivēja, veidoja kartotēkas. Viss var noderēt rakstīšanai. Brīžiem šķiet, ka viss notiekošais redzams caur kādu īpatnēju rakstīšanas lēcu. Tā ir baisa sajūta, un es to pazīstu." 2003. gadā, jau pēc rakstnieces aiziešanas mūžībā, iznāk viņas meitas Aijas Vālodzes sakārtota grāmata “Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis”. Grāmatā ir Regīnas Ezeras neatbildētā mīlestība, vēstules Gunāram Priedem, un tas nav tikai viņas dzīves laikā neatklāts, tomēr saglabāts fakts, bet kalpo kā arguments krājumā iekļautajā Ezeras tulkotājas Margeritas Karbonaro pēcvārdā romāna “Aka” izdevumam itāļu valodā. Tagad publiskotas rakstnieces vēstules Guntim Berelim. Literatūras un filozofijas žurnāla “Punctum” šī gada literatūras festivāls būs veltīts Regīnai Ezerai, maijā un jūnijā gaidāmi šo stāstu tiešsaistes lasījumi.

Covid-19 pandēmijas laikā pasaulē strauji pieaudzis miega zāļu patēriņš, 19.martā, Starptautiskajā miega dienā, skaidrojam šī fenomena iemeslus un kādas sekas atstāj bezmiegs uz mūsu veselību. Šogad Miega dienas moto ir: regulārs miegs - veselīgāka dzīve. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Epilepsijas un miega medicīnas centra miega speciāliste pediatre Marta Celmiņa raidījumā Kā labāk dzīvot norāda, ka miegs ir ļoti svarīgs, bet cilvēki par to ikdienā aizmirst. "Cilvēks ir vienīgā dzīvā radība, kas pats pēc savas izvēles miegu samazina vai pasliktina un pats to īsti neaptver. Patiesībā tas ir tikpat svarīgi kā elpot vai ēst," atzīst Marta Celmiņa.  Viens ir tas, ka cilvēks varbūt guļ par maz, un to dara daudzi, bet otrs - varbūt cilvēks guļ pietiekami daudz, bet miegs ir sliktas kvalitātes, līdz ar to pilnvērtīgs. BKUS Epilepsijas un miega medicīnas centra veiktais pētījums, aptaujājot jaunos vecākus Covid laikā par miega traucējumiem bērniem un depresijas simptomiem vecākiem, rāda, ka apmēram 60 % vecāku atzīst, ka viņiem ir depresīvie simptomi. Marta Celmiņa vērtē, ka tas ir satraucošs rādītājs. "Viens otru spēcīgi ietekmē – bērnu un vecāku sajūtas. Jo bērns sliktāk guļ, jo sliktāk jūtas vecāki, uzlabojot bērna miegu, arī samazinās vecāku depresīvie simptomi. Jebkurā gadījumā depresija un trauksme ir spēcīgi saistīta ar miegu, uzlabojot miegu ir vieglāk ārstēt depresiju un otrādi," norāda Marta Celmiņa. Rīgas Stradiņa universitātes docents un Stomatoloģijas institūta Miega laboratorijas vadītājs Juris Svaža vērtē, ka miega zāles ir galējas līdzeklis bezmiega ārstēšanai. "Neatbalstu tos, kas kategoriski atsakās no medikamentiem, jo medikamenti glābj dzīvības, tikai jālieto pareizi. Bezmiega terapijā medikamenti nav pirmā terapija, bet kognitīvi biheiviorālā terapija - tā ir vesela virkne paņēmienu, ko ārsts lieto, lai uzlabotu pacienta miega kvalitāti. Medikamenti ir otrā, trešā vietā. Medikamentoza terapija nedod ilglaicīgu pozitīvu efektu. Kamēr zāles lieto, pāris nedēļas guļ, tad atkal neguļ. Ja turpina lietot ilgāk, rodas atkarība. Medikamentiem ir sava vieta šajā terapijā, bet ne pirmā un galvenā," analizē Juris Svaža.

ES un Krievijas attiecības. Itālijā jaunā valdība. Katalonijas vēlēšanu rezultāti. Aktualitātes ārpolitikā komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns, Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Briselē Artjoms Konohovs, Raimonds Pļaviņš, latvietis, kurš dzīvo Sicīlijā. Krievijas un Eiropas Savienības attiecību aukstā ziema „Vieglas smiltis Eiropas Savienības ārpolitikai” – tāds virsraksts rotā nesenu “Politico” publikāciju, kas veltīta Eiropas Savienības augstā pārstāvja ārpolitikas un drošības jautājumos Žozepa Borela vizītei Maskavā. Kā zināms, augstais pārstāvis saņēmis nopietnu kritiku par nespēju izrādīt pretestību Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova uzbrūkošajai retorikai un arī Krievijas puses rīcībai, tieši viņa vizītes laikā izraidot no valsts vairāku Eiropas valstu diplomātus. Pats Borels pēc vizītes atzinis, ka Krievija un Eiropas Savienība ārpolitiski attālinās un Maskava uzlūko demokrātiskās vērtības kā eksistenciālu draudu, tāpat augstais pārstāvis paudis principiālu atbalstu tālākām sankcijām pret Krievijas režīmu, kuru konkrētais raksturs gan esot dalībvalstu ziņā. Tomēr Borels neatzīst, ka viņa vizīte Maskavā būtu bijusi kļūda. Tikām aizvadītajā nedēļā uzmanību izpelnījušies Sergeja Lavrova izteikumi par to, ka Krievija gatava pārtraukt jebkādas ārpolitiskās attiecības ar Eiropas Savienību, ja pēdējā atļausies ar savām sankcijām nopietni skart Krievijas ekonomiskās intereses. To Krievijas ārlietu resora vadītājs pauda 12. februāra intervijā Kremļa propagandistam Sergejam Solovjovam, pie tam izmetot frāzi: „Gribi mieru – esi gatavs karam!”. Vēlāk šo izteikumu raksturu centies mīkstināt Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, sakot, ka būtībā jau ārlietu ministrs esot teicies, ka Krievija gribot attiecību attīstību, taču esot gatava pretējam, ja Eiropas Savienība izvēlēšoties šādu ceļu. Savukārt trīs dienas vēlāk, preses konferencē pēc tikšanās ar Somijas ārlietu ministru Peku Hāvisto Lavrovs atkal piesauca šo tēmu, norādot, ka tas gan nenozīmējot attiecību saraušanu ar atsevišķām Eiropas valstīm. Tikām Briselē šie Krievijas ārlietu ministra izteikumi novērtēti kā provokatīvi un dīvaini. Eiropas Savienības Ārlietu dienesta oficiālais pārstāvis Peters Stano izteicies, ka šādi Krievija vēlreiz apliecinot, ka šobrīd nav gatava dialogam, kas esot acīmredzami no visām tās ārpolitiskajām darbībām. Jau piesauktajā “Politico” publikācijā, attīstot Eiropas Savienības ārpolitikas nāves metaforu, pauž, ka apbedīšana notikšot šopavasar Baltijas jūras ūdeņos. Ar to domāta gāzes vada Nord Stream – 2 plānotā pabeigšana, un iespējamās sankcijas pret šo projektu arī varētu būt tas, ko ministrs Lavrovs domājis ar Krievijas vitālo ekonomisko interešu skaršanu. Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksme, lai spriestu par sankcijām pret Krieviju, paredzēta 22. februārī. Vēlēšanas Katalonijā. Neatkarības atbalstītāji nostiprina pozīcijas 14. februārī tika ievēlēts jauns Katalonijas Autonomā apgabala parlaments. Šīs bija ārkārtas vēlēšanas, kuras līdzšinējais Katalonijas Autonomā apgabala valdības prezidents Kims Torra izsludināja pēc tam, kad ar Spānijas Augstākās tiesas lēmumu tika atstādināts no amata par vēlēšanu likumdošanas pārkāpumiem 2019. gada Spānijas parlamenta vēlēšanu laikā. Šajās vēlēšanās lielāko balsu skaitu ieguva Katalonijas Sociālistu partija ar bijušo Spānijas veselības ministru Salvadoru Ilju priekšgalā. Šī partija atbalsta Katalonijas palikšanu Spānijas sastāvā, un savu priekšvēlēšanu programmu balstīja neatkarības jautājuma sašķeltā reģiona atkalapvienošanā, ekonomikas aktivizēšanā un sociālās sfēras attīstībā. Tomēr sociālistiem ir nav drošu izredžu kļūt par reģiona valdošo partiju, jo šajās vēlēšanās savas pozīcijas vēl vairāk nostiprinājušas tās partijas, kuras iestājas par Katalonijas atdalīšanos no Spānijas. Tikpat deputātu, cik sociālistiem, reģiona parlamentā tagad būs arī līdz šim spēcīgajai Katalonijas Kreiso republikāņu partijai, un gandrīz tikpat labi rezultāti ir centriskajai neatkarības atbalstītāju partijai „Vienoti Katalonijai”, kuru pagājušogad nodibināja emigrācijā esošais bijušais Katalonijas valdības prezidents Karless Pudždemons. Tāpat savu salīdzinoši mazāko frakciju būtiski palielinājusi vēl viena neatkarību atbalstošā partija „Tautas vienotības kandidatūra”. Kopā Katalonijas reģionālajā parlamentā neatkarības atbalstītāju spēkiem būs 74 no 135 vietām. Tas gan nenozīmē jaunus radikālus soļus iespējamās neatkarības virzienā, kas novestu pie jaunas attiecību saasināšanās ar Spānijas centrālo varu. Katalonijas atdalīšanās jautājumu pēdējā gada laikā aizēnojusi koronavīrusa pandēmija un ar to saistītās ekonomiskās problēmas, un, kā liecina aptaujas, neatkarības atbalstītāju un pretinieku daudzums Katalonijā ir apmēram vienāds. Var piebilst, ka relatīvs panākums šīs vēlēšanas ir radikāli labēji populistiskajai partijai Vox, kas pirmoreiz iekļuvusi reģionālajā parlamentā, savukārt graujošu sakāvi šais vēlēšanās piedzīvojuši centriskie spēki – liberālkonservatīvā partija „Pilsoņi” un liberālā Katalonijas Eiropas demokrātiskā partija. Tehnokrātu valdība Itālijā Pēc 2018. gada vēlēšanām Itālija ieguva parlamentu ar lielu radikāļu un populistu īpatsvaru un pēc ilga procesa – arī valdību, kuru izveidoja kreisi populistiskā „Pieczvaigžņu kustība” un labēji populistiskā apvienība „Līga”. Šī valdība kā politisku, tā subjektīvu pretrunu rezultātā izjuka 2019. gada augustā, pēc kam septembrī „Pieczvaigžņu kustība” izveidoja kabinetu kopā ar divām kreisajām partijām: Demokrātisko partiju un partiju „Brīvi un vienlīdzīgi”, pie kam Demokrātiskā partija jau drīz pēc tam sašķēlās, bijušajam premjeram Mateo Renci izveidojot partiju Italia Viva, aptuveni tulkojamu kā „Itālija dzīva”. Valdības priekšgalā palika līdzšinējais premjers, „Pieczvaigžņu kustības” pārstāvis Džuzepe Konte. Jau pagājušā gada decembrī parādījās informācija, ka starp premjeru Konti un “Italia Viva” līderi Renci iezīmējušās nopietnas domstarpības. Janvāra vidū Renci paziņoja par savas partijas aiziešanu no valdības, motivējot to ar „Pieczvaigžņu kustības” tieksmi diktēt savu gribu koalīcijas partneriem. Uzticības balsojumā Itālijas parlamentā Kontes valdība gan ieguva vairākumu, taču ne absolūto vairākumu, un rezultātā 26. janvārī valdība demisionēja. Sarunas par jaunās valdības veidošanu parādīja, ka Džuzepem Kontem joprojām ir nopietns atbalsts abās Itālijas parlamenta palātās, taču pašā „Pieczvaigžņu kustībā” ir nopietna pretestība tālākajai sadarbībai ar Mateo Renci un viņa partiju. Pēc tam, kad 2. februārī kļuva skaidrs, ka izveidot jaunu valdību ar iepriekšējo koalīciju neizdosies, Itālijas prezidents Serdžio Matarella aicināja bijušo Eiropas Centrālās bankas prezidentu Mario Dragi veidot tehnokrātu valdību. Nākamajā dienā savu atbalstu Dragi valdībai izteica Džuzepe Konte, 10. februārī – labējās apvienības „Līga” vadītājs Salvīni un labēji centriskās “Forza Italia” līderis Silvio Berluskoni. Pēc tam, kad par atbalstu bija nobalsojusi arī Demokrātiskās partijas vadība un vairākums „Pieczvaigžņu kustības” biedru tiešsaistes balsojumā, prezidents Matarella apstiprināja Dragi kabinetu, un 13. februārī jaunā Itālijas valdība nodeva zvērestu. Vakar, 17. februārī, Itālijas Senāts nobalsoja par uzticību jaunajai valdībai ar 262 no 302 balsīm, kas ir otrais pārliecinošākais balsojums Itālijas Republikas vēsturē. Sagaidāms, ka pietiekami pārliecinošs būs arī šodienas balsojums parlamenta apakšpalātā. No Dragi kabineta 26 ministriem deviņi ir pie partijām nepiederīgi, savukārt pārējie pārstāv sešas partijas no visa politiskā spektra. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pētniecisko žurnālisti Ingu Spriņģi var vien apbrīnot par viņas aizrautību darbā. Tikpat aizrautīgi un azartiski viņa runā arī par grāmatām. Ikdienā kaislīga detektīvžanra cienītāja Inga raidierakstā “Piedzīvot lappuses” stāsta par grāmatu, kas ļoti noderējusi viņas darbā.Klausies Ingas Spriņges vienas grāmatas stāstu par George Lakoff “Don‘t think of an elephant”. Vēlies atbalstīt raidieraksta turpmāko tapšanu? Doies uz https://www.patreon.com/join/PiedzivotSērijas apraksts.[1:50] Kādas ir Ingas attiecības ar grāmatām?[3:20] Kas Ingai palicis prātā no bērnībā lasītā?[3:50] Kurš ir Ingas mīļākais žanrs?[5:05] Inga stāsta par Richard Osman grāmatu "Thursday Murder Club"[6:20] Kā detektīvžanrs iekļaujas Ingas ikdienā?[8:40] Vai un kas ir bijušas Ingas vilšanās grāmatās?[10:45] Inga stāsta par Gabriela Garsijas Markesa grāmatām.[12:07] Inga stāsta par vienu īpašo grāmatu viņas dzīvē - George Lakoff "Don't think of an elephant".[20:00] Kā notika Ingas satikšanās ar šo grāmatu?[31:00] Ko grāmata mainījusi Ingas dzīvē?[34:35] Kam Inga iesaka šo grāmatu?[36:40] Ko Inga lasa šobrīd?

“Bezjēdzība ir tad, ja nav nekāda mērķa. Ja es NEREDZU VIRZIENU, kurā eju. Man visu laiku vajag redzēt kādu tuvu mērķi.” // Anna Žabicka Saruna ar antropoloģi, pētnieci un doktoranti Annu Žabciku, kura pasniedz kursu par tik savdabīgām tēmām kā nāves vēsture un medicīnas antropoloģija. Tikpat interesants arī šīs epizodes saturs - piemēram, par to, kāpēc RŪPES kādā brīdī kļūst VARDARBĪGAS. Un par to, kā kultūra ietekmē to, kā uztveram savu VECUMU. Kā tas nākas, ka sievietēm biežāk atgādina, ka viņas jau sasniegušas 30 gadu vecumu? Un vēl arī par latviešiem kā tautu, kas reizēm nevietā glorificē ciešanas. Sarunu vari klausīties arī SPOTIFY vai APPLE PODCASTS, vai šeit: https://youtu.be/ICaV3bWcyh0 Seko līdzi aktualitātēm: Facebook: https://www.facebook.com/eksperimentalassarunas Instagram: https://www.instagram.com/eksperimentalassarunas

“Bezjēdzība ir tad, ja nav nekāda mērķa. Ja es NEREDZU VIRZIENU, kurā eju. Man visu laiku vajag redzēt kādu tuvu mērķi.” // Anna Žabicka Saruna ar antropoloģi, pētnieci un doktoranti Annu Žabciku, kura pasniedz kursu par tik savdabīgām tēmām kā nāves vēsture un medicīnas antropoloģija. Tikpat interesants arī šīs epizodes saturs - piemēram, par to, kāpēc RŪPES kādā brīdī kļūst VARDARBĪGAS. Un par to, kā kultūra ietekmē to, kā uztveram savu VECUMU. Kā tas nākas, ka sievietēm biežāk atgādina, ka viņas jau sasniegušas 30 gadu vecumu? Un vēl arī par latviešiem kā tautu, kas reizēm nevietā glorificē ciešanas. Sarunu vari klausīties arī SPOTIFY vai APPLE PODCASTS, vai šeit: https://youtu.be/ICaV3bWcyh0 Seko līdzi aktualitātēm: Facebook: https://www.facebook.com/eksperimentalassarunas Instagram: https://www.instagram.com/eksperimentalassarunas

“Bezjēdzība ir tad, ja nav nekāda mērķa. Ja es NEREDZU VIRZIENU, kurā eju. Man visu laiku vajag redzēt kādu tuvu mērķi.” // Anna Žabicka Saruna ar antropoloģi, pētnieci un doktoranti Annu Žabciku, kura pasniedz kursu par tik savdabīgām tēmām kā nāves vēsture un medicīnas antropoloģija. Tikpat interesants arī šīs epizodes saturs - piemēram, par to, kāpēc RŪPES kādā brīdī kļūst VARDARBĪGAS. Un par to, kā kultūra ietekmē to, kā uztveram savu VECUMU. Kā tas nākas, ka sievietēm biežāk atgādina, ka viņas jau sasniegušas 30 gadu vecumu? Un vēl arī par latviešiem kā tautu, kas reizēm nevietā glorificē ciešanas. Sarunu vari klausīties arī SPOTIFY vai APPLE PODCASTS, vai šeit: https://youtu.be/ICaV3bWcyh0 Seko līdzi aktualitātēm: Facebook: https://www.facebook.com/eksperimentalassarunas Instagram: https://www.instagram.com/eksperimentalassarunas

Vasaras saulgriežu laiks Latvijas Radio gadu gaitā ir skanējis atšķirīgi: ir bijuši gadi, kad programmā ne miņas no Līgo dziesmām, ir bijuši īpaši Jāņu laika iestudējumi, un nu jau gadiem ilgi ap šo laiku ir daudzinātas gan senas tautas līgotnes, gan populāras melodijas. Līgošana 30.gados Latvijas Radio Pagājušā gadsimta 30. gados Latvijas Radio Jāņu dziesmas skanēja “Bellaccord Electro” platēm. Lapojot pagājušā laika radio programmas, var redzēt, ka 23. un 24. jūnijā ēters tika pieskandināts gan ar atbilstošu mūziku – gan ar tā laika populāru komponistu skaņdarbiem par saulgriežu tematiku, gan tautas dziesmām, gan ar iestudējumiem. Piemēram, 1939. gada 23. jūnijā tika paraidīta Voldemāra Laursona Jāņu raidspēle „Tur man tika Jāņos iet”, un režisors šim iestudējumam bija Ēvalds Valters. Savukārt 1930. gada Līgo vakarā ir atskaņota feļetonista Kārļa Štrauha-Krūmāja, ar pseidonīmu – Kokains, radio luga „Līgo vakars katastrofu laikmetā”. Starp citu viņš ir arī vārdu autors populārajai dziesmai „Laša Kundze bola acis”. Programmā rakstīts: „….Koncentrētā klīstera partijas līders aizbrauc pa Jāņiem uz laukiem noturēt koncertmītiņu. Notiek auto un dzelzceļa, motocikla, un pajūga, buļļa un velosipēda katastrofas, nogrimst prāmis un divi iemīlas. Kad šie beidzot nāk pie samaņas, sāka līgošana un jāņuguņu dedzināšana, kas par nožēlošanu vēl pagaidām klausītajiem nebūs redzama.” Par nožēlošanu mūsu fonotēkas arhīvā arī nav saglabājies šīs Jāņu spēles ieraksts, bet no sendienu retumiem ir atsevišķi fragmenti no radioiestudējuma, kas tapis pēc vācu rakstnieka Hermaņa Zūdermana darba „Jāņugunis” un pateicoties teātra vēsturniekam un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājam Jānim Siliņam izdevās noskaidrot dažus faktus par šo iestudējumu Radio. Īpašās padomju tradīcijas Jāņos Lapojot jau citu laiku programmu, redzam ka laikā, ka Latvijā pie varas bija komunistiskās partijas līderis Arvīds Pelše, Jāņi tika pasludināti par nevēlamiem svētkiem. 1961. gada 23. jūnijā programmā „Rīgas Viļnos” var lasīt: “7: 30 PSRS tautu dejas, tad ir Arvīda Žilinska dziesmas, tad Rīta koncerts, kurā skan viegla mūzika, pēc tam ārijas no Verdi operām, muzikāli literārā montāža “Mēs esam par mieru”, raidījums „Revolucionāra sirds” par Kārli Pečaku, koncerts „Tiem, kas soļo priekšgalā”, pēc tam raidījums “Rumāņu mūzikas māksla”un 10 vakarā Padomju Jaunatnes dienai veltīts raidījums „Viena daļa diža darba-mūsu nopelns būs” Paiet pāris gadi un Jāņu svinēšana jau notiek padomju ideoloģijas garā – ar kreppapīra cepurēm un vainagiem un līgo dziesmas tiek dziedātas atbilstoši tā laika garam. Mūsdienas - senas līgotnes un dziesmas no no saules lēkta līdz rietam Jaunākos laikos tradicionālas Jāņos Radio ēterā ir gan mūsu folkloras zinātāju un dziedātāju Ivetas un Vidvuda Medeņu skandētās līgotnes un viņu veidotie raidījumi par Līgo svētku tradīcijām, gan arī Latvijas Radio 2 veidotie pasākumi ar koncertiem visā valstī “Jāņi dzied”, “Līgo Latvija” un projekts “Gadsimta garāka Līgo dziesma”, šo pasākumus ierasti kūrē LR2 balss Baiba Palkavniece. Jau piekto gadu pēc kārtas tieši saulgriežu laikā Latvijas Radio 2 no saules lēkta līdz rietam nepārtraukti skan dziesmas, kas tiešraidē pulcē kopā dziedātājus, kā arī latviešu korus un muzikālos kolektīvus ne tikai Latvijā, bet arī latviešus citviet pasaulē. Tikpat aizņemts šajā laikā ir jau pieminētais Medeņu pāris – Iveta un Vidvuds – raidījumu “Laika ritu raksti” un “Greizie rati” veidotāji, kuri senās līgotnes arī meklē jau laikus.

Pērciet  „Varoņa” galošas un botes,  jo viņas ir stipras un elegantas! Apavi, skaļruņi, plates, radioaparāti, šokolāde, zobu pasta, sejas krēmi un siļķes – tā ir daļa no reklāmas, kas tika drukāta radiofona programmā starpkaru Latvijā. Reklāma un sludinājumi gan pirms 90 gadiem, gan pagājušā  gadsimta nogalē - par to runājam šajā raidījumā. Reklāmas pirmsākumi radiofonā Pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, kad daudzviet pasaulē radio sāka darboties kā tehnoloģiski jauns izklaides un informācijas veids, radioiekārtu ražotāji un tirgotāji galvenokārt reklamēja pašus radio aparātus, lai veicinātu  to pārdošanu, piemēram, ASV komerciālās radiostacijas tajā laikā tika uzskatītas par  labu  ieguldījumu, lai vilinātu  pircējus mājsaimniecībās iegādāties radioaparātus. Pirmā oficiālā reklāma esot izskanējusi Ņujorkā raidstacijā WEAF, kad raidstacijas īpašnieki – Amerikāņu Telefona un  telegrāfa kompānija,  1922. gada sākumā piedāvāja uzņēmumiem iespēju parādīties savā radiostacijā apmaiņā pret maksu 50 USD. Pirmais uzņēmums, kas  to izmantoja, bija  Ņujorkas Kvīnsboro korporācija, kas reklamēja nekustamos īpašumus. Kad un kāda  reklāma pirmo reizi ir izskanējusi toreizējā Rīgas radiofonā, nav zināms, jo radiofons tika izveidots kā valsts monopols, kura finansēšanas modelis bija abo­nentmaksas. Mantojumā ir palikušas Rīgas Ra­di­­o­fona dru­kātās nedēļas raidījumu programmas, ko abonenti saņēma par velti un tajās arī varam lūkot reklāmas un sludinājumus, kas ataino tā laika tirgzinības vidi  gan  kulturālā  gan sociālā kontekstā. Stādam jums priekšā mūsu jauno  RADIO-APARĀTU Rīgas Radiofona un stiprāko ārzemju staciju uztveršanai. Tas ir brīnuma aparāts ar vienkāršu ārējo izskatu, bet ar ļoti lielu darba spēju. Viņa speciālā šēma dod tam ļoti labu selektivitāti un par stipru skaļruņa uztveršanu galvo  PHILIPS- PENTODE 443, kuŗa katra radio draugam pazīstama kā brīnums radiotechnikā. Šādas reklāmas tika drukātas radio programmā 1930. gadā un vēl vairākus gadus pēc tam, kad jaunais runājošais medijs jau bija pazīstams visā Latvijā – tātad tolaik reklāma neskanēja radio, bet gan presē un mudināja ļaudis iegādāties  minētos aprātus, par to arī izvaicāju  Latvijas Radio  bibliotekāri un arhivāri Sarmu Indzeri. Tā kā radio tolaik ir jauna un moderna ierīce, tad svarīgi ir šo preci reklamēt kā kārtīgai ģimenei vajadzīgu priekšmetu, kā 2010. gadā savā pētījumā par reklāmu presē starpkaru Latvijā rakstīja tagadējā Latvijas muzeju  biedrības  pārstāve Anna Balandina. „…pozicionētas kā labākas dzīves garants, modernās tehniskās ierīces nereti tiek reklamētas, izmantojot tradicionālas vērtības. Piemēram, 1935. gadā “Atpūtā” publicētā radio aparātu veikala Pēteris Bērziņš reklāma attēlo pāri, kurš bauda jaunā radio skanējumu. Reklāmas teksts vēsta: “Labs radio uztvērējs nepieciešams katrā ģimenē”.” Ko tad tolaik reklamēja iknedēļas  drukātajā  Radiofona programmā? „Nost… ar galvas telefona mokām! DAKITRON  dod  vislētāko skaļruņa  uztveršanu bez antenas, bez dārgām anodbaterijām, bez skābes akumulatoriem un palīdz jums un Jūsu viesiem ar dziesmām un dejas mūziku jautri pakavēt laiku.”  "Vislabākā tīrīšanas spēja – tādēļ spīdoši  balti zobi  un pilnīga nekaitība –vajadzētu  Jūs pārliecināt  izvēlēties NIVEA zobu pastu. Viņas  maigā, brīnišķi  aromātiskā garša, ilgstošs svaigums, kuŗu viņa  atstāj mutē un zemā cena- 75 santīmi  par patiešām lielu tūbu ir tāļākas priekšrocības, kuŗas  Jūs vienīgi atrodat NIVEA  ZOBU PASTĀ." Turpinot  šķirstīt Radiofona programmu, kas tika laista klajā pagājušā gadsimta  30. gados, redzam, ka tolaik par  cigarešu kaitīgumu  vēl tik plaši nerunāja un nikotīnu saturoši produkti tik reklamēti  katrā  izdevumā. Tikpat  regulāri katra radio programmas izdevumā tiek reklamēti Askova liķieru fabrikas izstrādājumi. Ar tādu pašu regularitāti  katrā Radiofona  numurā tiek reklamētas saldumu lielražotāja Gēgingera šokolādes  konfektes. No pašmāju ražotājiem kā ilggadīgs reklāmdevējs ir jāmin Arnolda Sērensena zivju konservi (tagad zinām kā zivju fabriku „Kaija”) – „sudraba siļķes „Vīkends” - atkal pārdošanā. Sargaties no pakaļdarinājumiem!"- tāda neliela reklāma lapas apakšpusē rotāja radiofona un vēlāk  „Hallo Latvija” izdevumus. Līdzās lielu kompāniju  reklāmām bagātīgi arī tika publicēti privātsludinājumi, kurus tolaik pieņēma Radiofona abonentu kantoris un kā tiek rakstīts presē - visas sludinājumu aģentūras. Lēciens uz mūsdienām Pārlecam pāri kara gadiem un padomju laikiem, kad tāds jēdziens kā reklāma bija aizmirsts un tikai 70. un 80. gados  retumis žurnālos vai televīzijā sāka parādīties vārgi asni šai industrijai, un nonākam  pagājušā gadsimta 90 gadu pašā sākumā. Radio sāk skanēt pirmais komerciālais raidījums – apsveikumu koncerts „Vienīgi Jums”. Kā atceras ilggadīga  Radio reklāmas daļas redaktore Vaira Ribule, viņu 1989. gadā ziņu dienesta vadītājs Mihails Levins nosūtīja pieredzes apmaiņa uz Minsku, kur jau šāds raidījums skanēja Baltkrievijas galvaspilsētas radio ēterā. Mūsu radio tas skanēja no 1990. Līdz 2005 gadam, cilvēki nāca uz radio kur agrāk pie ieejas  atradās sludinājumu pieņemšanas  daļa,  un tur, iemaksājot naudu,  uzrakstīja ko un ar kādiem vārdiem vēlas sveikt, tad studijā Dzintris Kolāts un Sandra Glāzupa piektdienu, sestdienu un svētdienu vakaros lasīja šos apsveikumus un pārraidīja izvēlētas dziesmas. Vaira Ribule atceras, ka skaņdarbu „Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme” parasti vienā  koncertā pieprasīja vismaz seši  klausītāji. Protams, dziesma tika atskaņota vienu reizi, bet  tika nolasīts, kam un kas un kādiem vārdiem šo muzikālo  apsveikumu sūta. Sākumā radio izskanēja vienīgi sludinājumi, ko ēterā nolasīja diktori. Vaira Ribule min, ka pārsvarā tie bija kultūras pasākumi, informēja par teātru izrādēm un koncertiem, bet līdztekus tam arī sāka parādīties pirmās audio reklāmas, kuru veidošanā roku pielika  komponists, skaņu režisors un tagadējais Latvijas Radio mūzikas redaktors Ģirts Bišs.

“Tā vien šķiet, ka grūtības ir vienkārši tikai trepes, pa kurām cilvēks var uzkāpt pie daudzmaz jēdzīgas un apmierinošas laimes,” savā pētījumā “Latvju tautas dzīves gudrība” raksta literatūrzinātnieks un folkloras pētnieks Pēteris Birkerts. Par nelaimi kā laimes sastāvdaļu, papildinātāju un vienlaikus – pretstatu šodienas cikla “Kad tradīcijas satiek zinātni” epizodē. Pētera Birkerta pārdomas un pētījumi par laimes un nelaimes klātbūtni cilvēka dzīvē, kādu viņš to samanījis sakāmvārdu, dainu un pasaku vai nostāstu materiālā, aicina neiztēloties šo parādību konstantes, bet uzsver to patstāvīgo mainību. Pētnieks raksta: “Prieka negatīvā puse ir tā, ka priekā cilvēks allaž vien ir neapdomīgāks, bezdarbīgāks, mazāk apsverošs. Tāpēc arī gadās, ka tādos laimes brīžos cilvēks ievada arī savus turpmākos nelaimes brīžus, jo ir diezgan pierasta lieta, ka laimes brīžiem allaž seko nelaimes brīži”. Birkerts uzsver, ka laime un nelaime ir vienas un tās pašas dzīves divi aspekti, kas tikai viens caur otru var izpausties, viens otru radīt un veicināt. Tikpat būtiska ir cilvēka atbildība nelaimes radīšanā un veicināšanā – šeit zinātnieks brīdina, ka “nelaimes brīži cilvēkam visbiežāk uzbrūk caur paša vainu, neuzmanību, neprašanu un nemācēšanu dzīvot. Ja viņš būtu zinājis, būtu laikā apdomājis un apsvēris – nelaimes nebūtu bijis”. Šīsdienas epizodē par nelaimes traktējumu Pētera Birkerta pētījumā “Latvju tautas dzīves gudrība” vispirms saruna ar sociālantropolgu, Rīgas Stradiņa Universitātes docentu Klāvu Sedlenieku, bet pēc tam savā pieredzē dalās stāstniece, zāļu sieva un tradīciju turētāja Līgu Reiteri, kura sniedz arī praktiskus padomus par rīcību nelaimes apstākļos un arī izvairīšanos nelaimēm.

Nesen sociālajos tīklos un arī plašākā mediju telpā rezonansi izpelnījās kampaņa “Neklusē arī Tu!”, kuras ietvaros tās organizatori centās skaidrot mobinga problēmu skolās un dalīties ar pieredzes stāstiem kā varmākas, tā upurus. Par to, kā tas ir vai nav izdevies, jau gana daudz runāts, tikmēr mēs nolēmām meklēt mobinga “izcelsmi” - skaidrot, kā un kāpēc tas vispār rodas? Un kas vieno cilvēkus, kuri ir agresīvi pret citiem? Raidījuma Zināmais nezināmajā viesi: klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite apmācībā Kristīne Dūdiņa un organizāciju psihologs, Latvijas Psihologu apvienības vadītājs Reinis Lazda. Mobings ir uzvedība sava statusa apliecināšanai. Tas ne vienmēr ir atklāti vardarbīgā veidā, tās ir dažādas stratēģijas, kas ļauj otram cilvēkam sajusties, ka esi nevērtīgs vai mazvērtīgs. Visbiežāk uzmanība ir vērsta ne tiki daudz uz mobinga upuri, kā uz apkārtējiem, parādīt, ka es varu kontrolēt situāciju un esmu dominējošs. Nav vienota personības profila ne varmākām, ne upuriem. Ir dažādi faktori, kas ietekmē. Ir jābūt noteiktām temperamenta iezīmēm, ka spēj ieņemt aktīvu pozīciju. Iespējams cilvēks piedzīvojis, ka ir svarīgi apliecināt savu statusu. Varbūt ģimenē ir ekspektācijas, ka ir jābūt nedaudz līderim, jāpaliecina sevi. Varbūt vecākiem mazliet līdzīga uzvedība. Novērots, ka varmākas biežāk ir bērni, kas paši bijuši sodīti. Viņi bijuši upuri attiecībās ar pieaugušajiem. Reizēm ir situācijas, ka viens un tas pats cilvēks vienā kolektīvā ir mobinga veicējs, otrā - upuris. Mobingam ir viegli parādīties, ja struktūra un kultūra to atbalsta. Ir jādara kaut kas, lai spētu cieņpilni cits pret citu izturēties. Visbiežāk par mobinga upuriem kļūst bērni, kas atšķiras. Bet par varmācības upuriem var kļūt arī bērni no labām ģimenēm, kurās ir pieņemošas un draudzīgas attiecības. Viņi nav saskārušies, ka kāds pret viņu var izturēties agresīvi. Var novērot abas galējības, vai nu ir ļoti pāraprūpējoša vide vai bērns ir atstāts novārtā. Biznesa vidē vairāk mobinga upuri ir cilvēki ar augstāku intelekta līmeni, apzinīgāki. Cilvēki, kurus pārējie redz kā konkurentus. Ar mobingu kā parādību var cīnīties, bet nekad nevar teikt, ka tā nebūs. Tas pastāv dažādos veidos un ar to saskaras cilvēki dažādos vecumos. Arī veco ļaužu pansionātos šī problēma ir izplatīta.   Latvijas skolās veiktais pētījums rāda, ka bērniem, kuri īstenoja mobingu, bija ciešākas attiecības ar tēvu. Iespējams, tas saistīts ar patriarhālām vērtībām ģimenē. Mobings dzīvnieku pasaulē Mobings, kleptoparazītisms, kainisms – šie termini, kas saistīti ar vardarbīgu uzvedību, ir visai ierasti ari putnu pasaulē. Plašāk stāsta Latvijas Dabas fonda pārstāvis ornitologs Jānis Ķuze. Izdzīvošanas likumi dabā ir skarbi – dzīvniekus nevada emocijas kā cilvēkus, bet gan evolūcijas gaitā izveidojies izdzīvošanas mehānisms, tā ir pielāgošanās ar vienu mērķi, lai izdzīvotu stiprākais un lai tādējādi būtu lielākas iespējas nodot savus gēnus nākamajā paaudzēm – tā šo dabas likumus skaidro Jānis Ķuze. Mobings, kad vairākums terorizē vienu, ir visa ierasta parādība putnu vidū, bet pirms tam lūkojam vēl uz kādu nežēlīgu metodi, kas raksturīga plēsīgo putnu vidū – tas ir kainisms, kad vecākais putnu mazulis nogalina jaunāko. Termins ņemts no Bībeles stāsta par to, kā Kains nogalina savu jaunāko brāli Ābelu. Vēl zinātniskais nosaukums šai parādībai ir siblicīds – no angļu valodas vienu vecāku bērni. Jānis Ķuze norāda, ka plēsīgo putnu sugu starpā kainisma apmēri atšķiras – mazajam ērglim ir ārkārtīgi reti tie gadījumi, kad izdzīvo jaunākais putns, klinšu ērgļiem, no Latvijā novērotiem putniem, pastarīši izdzīvo aptuveni 7% gadījumu, bet jūras ērgļu starpā kainisms ir visai reta parādība. Tur pat gadījumos, ja nav pietiekami daudz barības – arī trešais cālis var sasniegt pieauguša putna stadiju. Tikpat skarba uzvedība putnu vidū ir mobings, proti, kad skaitliski lielāks bars putnu, kas parasti ir augumā mazāki, savācās kopā, lai terorizētu vienu lielāku putnu. Vēl putnu pasaulē ir izplatīts kleptoparazītisms, kad cita savākto barību atņem kāds lielāks, stiprāks vai bezkaunīgāks ēdājs.

Raidījumā Zināmais nezināmajā pavisam nedaudz par mīlestību un sirdslietām. Meklējam atbildi uz jautājumu, kāpēc tieši sirds ir kļuvusi par mīlestības un kaisles simbolu? Zinātne mums saka, ka drīzāk jau atbildīgos par pieķeršanos, iemīlēšanos un vajadzību būt mīlētam jāmeklē cilvēka smadzenēs. Tomēr sirds popkultūras un sadzīves līmenī aizvien dominē kā iemīlēšanās un kaisles simbols. Kāpēc tas tā, vērtē sociālantropologs, Rīgas Stradiņa Universitātes pētnieks Klāvs Sedlenieks un  Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta docente Ieva Lībiete. "Antropoloģijā tradicionāli, ja mēs paskatāmies iepriekšējo laiku pētījumus, antropologi ir maz uzmanību pievērsuši mīlestībai un un un emocijām, bet vairāk ir kaut kādām citām lietām, nu, piemēram, sekss  un seksualitāte ir pētītas daudz vairāk nekā mīlestība," atzīst Klāvs Sedlenieks. Tāpat ir vairāk pētītas citas transakcijas, kur perifērijā varētu būt mīlestība.  "Bet antropologus jau interesē viss, kas saistīts ar cilvēkiem, un ja mīlestība vai kaisle vai iemīlēšanās ir kaut kādi kultūras artefakti, tad, protams, tas interesē antropologus," norāda Sedlenieks. "Medicīna laikam nebūs vainojama tajā, ka mīlestība ir saistīta ar sirdi, jo pirmie, kas par to sāka runāt, bija dzejnieki. Jau sengrieķu dzejā var atrast mīlestības saistību ar sirdi, ka tā mājo sirdī un sirds var tikt salauzta un nozagta," atklāj Ieva Lībiete. "Man pašai personiski šķiet, ka tā doma, ka tas notiek sirdī, vienkārši skatoties pati no savām sajūtām tādā agrīnā iemīlēšanās fāzē, es reāli to jūtu sirdī, man sirds pukst straujāk, tā ir kaut kāda sajūta krūškurvī," turpina Lībiete. Kad esam sākuši mīlestību apzīmēt ar sarkanu sirdi šodien jau tik pierakstā formā? "Skaidri neviens nevar pateikt, kurā brīdī tas parādījies. Ir vairākas spekulatīvas teorijas.  Kā simbols tā parādās 13.-14. gadsimtā Rietumeiropā. Man liekas ticama versija, viduslaikos mākslinieki sāka ilustrēt antīkos traktātus par anatomiju. Un kā tad senatnē apraksta sirdi? Piemēram, Aristotelis, raksta sirdij ir konusveida forma, un tā sirds galotne ir uz leju un pamatne - uz augšu. Tāpat vēlāk to atkārto arī Klaudijs Galēns, kas ietekmīgs anatoms un ārsts nākamos 1500 gadus. Viņu medicīniskie traktāti nav ilustrēti, vai arī ilustrācijas nav saglabājušas. Pirmās medicīniskās ilustrācijas nāk no viduslaikiem (..) kur sirds parādās klasiskajā formā ar pamatni uz augšu un augšpusē redzams robiņš," atklāj Lībiete. Sedlenieks norāda, ka mīlestība tādā romantiskā izpratnē - tāda visaptveroša, skaista, kā to saprot Rietumu kultūrā, citās kultūrās ir mazumā. Bet arī Rietumu kultūrā šis uzskats nemaz nav tik sens. Vēl Viktorijas laikmetā, 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā. britu sabiedrībā pastāvēja uzskats, ka sekss saistās ar laulību vai bordeļa apmeklējumu, bet arī cilvēku, kuru cēli mīli, tas neiet kopā.  "Tā cēla mīlestība ir tā tīrā, kurā sekss neiesaistās, un šīs lietas visu laiku mainās un dažādi dažādās sabiedrībās un dažādās situācijās," atzīst Sedlenieks. Sedlenieks atklāj, ka romantiskā mīlestība bijusi arī antīkajā pasaulē, Senajā Grieķijā. Romā, Ķīnā, arī Japānā un Indijā sastopam kaut ko ļoti līdzīgu. Tikai kas ir interesanti, to mēs sastopam ārpus laulības.  "Antīkajās pasaulēs un ļoti daudz kur citur mīlestība ir kaut kas pretējs laulībai, un Seneka, pat seno romiešu filozofs, saka, ka, ja tu jūti pret sievu kaislīgo mīlestību, tas ir pielīdzināms laulības pārkāpšanai,"  tā Sedlenieks. Savukārt medicīnas vēsturē, sākot jau no antīkajiem laikiem, līdz pat 19. gadsimtam, tā ir arī traktēta kā slimība. "Jau Galēns, kas bija romiešu ārsts 2.gadsimta, mīlestības slimību jeb mīlestības kaiti definē kā pataloģiju, tikai viņš to rosina nošķirt no īstām slimībām, tā būs tā neīstā, piemēram, no melanholijas, kas rodas, tiešām atsaucoties uz viņa teoriju, no melnā žults pārprodukcijas," skaidro Lībiete. Mīlestības kaiti Galēns ieteicis diagnosticēt, izmantojot pulsu.  "Teiksim, turēt vājiniekam roku uz pulsa, tad ar viņu mierīgi runāt un tad ik pa brīdim, piemēram, mēģināt piesaukt aizdomās turētā iemīlētā vārdu, ja pulss šajā brīdī paātrinās, tad tiek diagnosticēta "mīlestības kaite", nevis kaut kāda īsta saslimšana," atklāj Lībiete. Līdz pat 4.gadsimtam tā tiek aprakstīta kā vaina, kas ir jānošķir no īstajām slimībām.  "Pirmais ārsts, kas šo mīlestības kaiti jau kā tādu atsevišķu slimību minējis, ir Oribasijs. Viņš jau vairs nesaka, ka tā ir kaut kāda neīsta slimība, tā ir gluži īsta slimība. Un viņam bija diezgan labi aprakstīts, kā tas izpaužas. Skaidrs - bezmiegs un skumjas, viņš arī piebildis, ka šiem pacientiem raksturīgs tukšs skatiens, sausas acis un skropstu plikšķināšana," iepazīstina Lībiete. Kā ārstēšanas metodes viņš ieteicis visai patīkamas lietas - vīns, vannas, pasīvas kustības, tāpat viņš ieteicis atturēties no teātra un mūzikas. Tas varētu nākt par sliktu. "Visinteresantākais viņa piedāvājums bija, beigu beigās, ja nu kas, der arī šos mīlētājus stipri pārbiedēt, radīt viņiem šoku," stāsta Lībiete. Orhidejai nepieciešams sagaidīt savu sēni Dabā daudzu sugu starpā pastāv mijiedarbība jeb simbioze. Attiecības divām sugām var būt abpusēji izdevīgas, bet citreiz labumu var gūt tikai viens. Taču neparasta situācija veidojas, kad sugas viena otrai ir absolūti nepieciešamas. Šāds ir stāsts par orhidejām un sēnēm. Lai orhidejas uzdīgtu, tām nepieciešamas sēnes, un orhidejas ir gatavas gaidīt ilgi. Ja izdosies sagaidīt, ieraudzīsim retos un krāšņos ziedus. Orhideju un sēņu draudzību plašāk skaidro Nacionālā botāniskā dārza Augu ekofizioloģijas nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Gunta Jakobsone. Savvaļas orhidejas ir augi, kuru ziedi pārsteidz ar dažādo formu, krāsām un smaržu. Tikpat neparasti ir to nosaukumi – smaržīgā naktsvijole, dzeltenā dzegužkurpīte, mušu ofrīda. Taču ne mazums no mums būs saskārušies ar aicinājumu neplūkt skaistos ziedus, jo orhidejas ir aizsargājami augi. Ja palūkojas uz krāšņajām ziedkopām, tiešām var teikt, ka orhidejas ir izredzētas savā skaistumā, tomēr tas nav vienīgais iemesls, kāpēc orhidejas ir aizsargājamas. Visa būtība slēpjas tajā, ka orhideju sēklu uzdīgšanai nepieciešama specifisku apstākļu kombinācija, bet vislielākā loma tajā ir sadarbībi ar sēni, un šīs sēņu un augu savstarpēji labvēlīgās attiecības sauc par mikorizu. Nacionālā botāniskā dārza Augu ekofizioloģijas nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Gunta Jakobsone rāda attēlus, kuros redzamas orhideju attīstības stadijas – sēkla, tad pirmbumbulis ar izaugumiem, kas uzņem dažādas vielas un mitrumu, vēlāk jau dīgsts un pirmā īstā sakne. Bet no brīža, kad orhideja uzdīgst, līdz brīdim, kad tā uzzied, var paiet vairāki gadi, tāpēc, noplūcot orhidejas, ir skaidrs, ka tajā pašā vietā tās tik drīz vis atkal neieraudzīsim. Cilvēku pasaulē, lai sagaidītu savu vienīgo un iecerēto, dažkārt ir jāgaida gadiem un jāapbruņojas ar lielu pacietību. Orhideju gadījumā ir līdzīgi – nereti sēni, kura spētu ar saviem pavedieniem jeb hifām iespiesties auga sakņu mizas šūnās un tādā veidā orhidejai palīdzēt ar barības vielām, neizdodas satikt uzreiz, un Guntas Jakobsones pieminētajai cilvēku ietekmei uz biotopiem šajā visā ir liela nozīme. To, vai orhideja pati par sevi ir pacietīga, viennozīmīgi pateikt grūti, taču daba mēdz parūpēties, lai orhideju sēklas spētu izturēt šo gaidīšanas procesu. Gunta Jakobsone stāsta, ka dažas orhidejas varētu izaudzēt arī mājas apstākļos. Varbūt ne gluži no sēklas stadijas, bet vēlākiem orhidejas attīstības posmiem gan. Vēl būtiski piebilst, ka tāpat kā jebkurās attiecībās arī orhidejas un sēnes dzīvē devēji un ņēmēji ir abi, un tas vēlreiz pierāda, ka gaidīt un satikties izdevīgi ir abiem organismiem.

Palielinoties cilvēka dzīves ilgumam, arī pētnieki daudz vairāk uzmanības pievērsuši dažādām ar novecošanos saistītām problēmām. Vai, pētot vairāk šīs slimības, esam vairāk pietuvojušies ilga mūža noslēpumam, vai tieši otrādi - nezināmā ir aizvien vairāk? Ieteikumu un padomu par to, kā pareizi būtu jādzīvo, nudien netrūkst. Nereti tie gan mēdz būt pretrunīgi un vēl bieži tiem arī nav zinātniska pamatojuma. Taču jautājums par ilga mūža noslēpumu nodarbina daudzus, un atbildes ir meklētas, šķiet, kopš cilvēces rašanās. Raidījumā Zināmais nezināmajā mēģinām saprast, kas vieno cilvēkus, kas dzīvo ilgi. To skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras docente un vadošā pētniece Inese Čakstiņa un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesore un Farmokoloģijas katedras vadītāja Baiba Jansone. "Katrs vēlas domāt, ka ir gēniem nozīme un daļēji tā arī ir. Bet dzīves laikā ir tik daudz ārējo faktoru, kas sāk ietekmēt mūsu genomu, kad mēs drīz vien aizmirsīsim, ka mums ir jauki gēni," atzīst Baiba Jansone. "Genoms ir tas, kas mums ir dots un kas mums ir jāsaudzē, vai mēs to izdarām, tas ir cits jautājums." "Mēs nedrīkstam visu novelt uz gēniem. Nevar sēdēt un ēst čipšus un teikt, ka man slikti gēni, tāpēc es aptaukojos. Mums kādas lietas, kas ir noteiktas priekšlaicīgi, bet ir daudz kas, ko mēs varam mainīt," papildina Inese Čakstiņa. Ilgdzīvotāji dzīvnieku pasaulē Galapagu bruņurupuči, Grenlandes valis, sarkanais jūras  ezis – šie dzīvnieki var lepoties ar mūža ilgumu, kas ir krietni pāri simts gadiem. Kas ir tie faktori, kas nosaka to, ka  konkrētas sugas dzīvnieku pasaulē var sasniegt iespaidīgus mūža gadus. Par dzīvnieku ilgo mūžu stāsta bioloģijas zinātņu doktors ģenētiķis Jēkabs Raipulis un Rīgas zooloģiskā dārza darbinieki Māris Lielkalns un Ilze Dunce. Gēnu kombinācija, neuzņēmība pret slimībām, specifisks izskats – tie ir faktori, kas vairākiem dzīvniekiem ļauj nodzīvot rekordilgu mūžu. Piemēram, Grenlandes valim tie ir 211 gadi, tikpat ilgi dzīvo arī sarkanie jūras eži. Savukārt pirms astoņiem gadiem prese rakstīja par Galapagu salās dzīvojošo milzu bruņurupuci Vientuļo Džordžu, kurš tika uzskatīts par pēdējo savas sugas pārstāvi brīvā dabā un nomira aptuveni 100 gadu vecumā, tomēr viņa pasugas pārstāvji mēdz sasniegt 200 līdz 250 gadu vecumu. Bioloģijas doktors, ģenētiķis Jēkabs Raipulis min vēl citus ilggadniekus dzīvnieku pasaulē. Profesors Raipulis min, ka nav tāda viena gēna, bet tās ir vesela gēnu grupa, kuri ietekmē mūža ilgumu. Zinātnieki, protams, cītīgi pēta gan šo gan citu dzīvnieku mūža ilgumu, tomēr jautājumu aizvien ir vairāk, nekā atbilžu. Piemēram, Blendinga bruņurupuči ir neatrisināts bioloģiska mīkla. Vecākais zināmais šīs sugas eksemplārs tika notverts 20. gadsimta 80. gados, un tā bija 77 gadus veca mātīte, kas joprojām dēja olas. Kā savā grāmatā ”13 zinātnes mistērijas” raksta zinātnieks Maikls Bruks, Blendinga bruņurupuči nenoveco un nepazīst vecuma vārgumu, turklāt dzīves laikā nav uzņēmīgi pret slimībām, kur nu, gadiem ritot, šo bruņurupuču dzīvesveids kļūst aizvien aktīvāks, un, piemēram, mātītes ik gadu dēj aizvien vairāk olu. Arī mūsu purva bruņurupuči ir rekordisti gadu skaita ziņā, to mūža garums parasti ir no 40 līdz 60 gadiem, retos gadījumos tas var pārsniegt 100 gadus. Rīgas Zooloģiskajā dārzā minētie rupuči šobrīd devušies ziemas miegā un kā stāsta zoodārza speciālists Māris Lielakalns, arī reizumis miegs ir viens no faktoriem, kas veicina ilgāku mūžu, tā teikt, ilgāk gulēsi, mazāk trāpīsies acis kādam apēdājam un tā saglabāsi savu dzīvi. Tikpat neparasts un ļoti sens dzīvnieks ir Eiropas protejs – alās dzīvojošs abinieks. Tās ir bālgana paskata radībiņas, kas atgādina baltos zalkšus no Tūves Jansones grāmatas par Muminiem. Tikai šie ir bez acīm, jo proteji savu ļoti garo mūžu, aptuveni simts gadus pavada, būdami akli. Vēl šos dzīvnieciņus sauc par alu salamandrām un cilvēku zivīm, bet senos laikos ļaudis uzskatīja, ka tie esot pūķa mazuļi. Sīkāk par šo abinieku dzīvi stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza abinieku nodaļas vadītāja Ilze Dunce.

Šogad mani uzrunāja Dod pieci labdarības maratons, kura laikā tiek vākti ziedojumi tiem cilvēkiem, kuri paši nevar paēst un kuriem ir nepieciešama īpaša pārtika. Šī pārtika ir nepieciešama paliatīvās aprūpes pacientiem, kuri ik dienu sastopas ar dažādām grūtībām, un jā, tieši šķietami tik pašsaprotamā pārtikas uzņemšana ir viena no tām. Paliatīvajā aprūpē uzturs ir maza, bet ļoti nozīmīga un svarīga daļa. Lai arī cilvēks ir nedziedināmi slims, ar uztura palīdzību ir iespējams palīdzēt pacientam un uzlabot cilvēka dzīvi šādos veidos - dodot spēku. Katram cilvēkam ir tiesības aiziet ar cieņu - nejūtot badu. Arī līdzcilvēkiem šī ir iespēja parādīt savas rūpes un mīlestību. Podkāsta web epizode: https://www.kristinepodvinska.lv/podcast/s1e18/dzives-beigas-rupes-ir-tikpat-svarigas-ka-sakum

12. jūlijā mūžībā aizgājusi Latvijas tekstilmāksliniece un Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesore Aija Baumane (13.03.1943. - 12.07.2019.) Aijas Baumanes vārds nesaraujami saistīts ar Latvijas profesionālo tekstilmākslu. Absolvējusi Rūdolfa Heimrāta izveidoto Tekstilmākslas nodaļu, bijusi starp pirmajām šīs nodaļas beidzējām un drīz pēc tam sākusi pedagoģisko darbu Latvijas Mākslas akadēmijā, turpat 20 gadus bijusi Tekstilmākslas katedras vadītāja. Viņa ir arī Tekstilmākslas asociācijas izveidotāja un ilggadēja tās vadītāja, aktīva izstāžu organizatore līdz mūža pēdējām dienām. Aizvadītajā nedēļā mūs sasniedza skumjā vēsts par Aijas Baumanes aiziešanu mūžībā. 19.jūlijā atvadīsimies no mākslinieces, bet šajā brīdī vēlamies vēlreiz atgādināt viņas paveikto. Aija Baumane bija viena no aktīvākajām māksliniecēm latviešu tekstilmākslā. Tikpat aktīva organizējot izstādes un saturot kopā visu paaudžu šķiedras māksliniekus Latvijas Tekstilmākslas asociācijā. Tāpēc ikvienam tekstilmāksliniekam būtu savs stāsts, sava pieredze un atmiņa par Aiju Baumani. Latvijas Tekstilmākslas asociācijas pašreizējā vadītāja Andra Dīriņa vēl nupat kopā ar Aiju apspriedušas tālākos asociācijas plānus...

Pievēršamies jautājumiem, kas skar to, kāpēc daļa no mums raksta un dažādus darbus labāk dara ar kreiso, nevis labo roku. Kā arī lūkojam, kā kreiļu padarīšana par tā saucamajiem labročiem Padomju Savienībā kļuva par ideoloģisku rīku. Aptuveni 8-15 % pieaugušo Latvijā ir kreiļi. Taču mūsdienās atšķirībā no padomju laika šos cilvēkus vairs nepiespiež rakstīt un dažādus darbus darīt ar labo roku. Kreiļu laušanu padomju sistēmā ir spilgts piemērs tam, ka bērna ķermeņa disciplinēšana kļūst par politiskās varas diktētu cilvēka unifikācijas instrumentu un ka kreiļu padarīšana par labročiem bija ideoloģisks jautājums. Tā vismaz secinājuši pētnieki. Par to, kā kreiļu laušana kalpojusi t.s. “jaunā padomju cilvēka” veidošanai saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesori, Izglītības zinātņu un pedagoģisko inovāciju nodaļas vadītāju Zandu Rubeni. Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātniskajā institūtā veikts pētījums, skatot, kas notiek izglītībā ar atšķirīgiem bērniem. Izvēlējās pētīt kreiļus, viens no iemesliem, Zandas Rubens pēta bērnību kā fenomenu, personīgā interese veikt šādu pētījumu, arī pati ir “lauztais kreilis” un kreiļu fenomens ārkārtīgi interesē. Latvijas sabiedrībā ir aizspriedumaina attieksme pret jebkādu dažādību. Citējot jaunāko pētījumu par kreiļiem, Rubene norāda, ka “attieksme sabiedrībā pret kreilību ir indikators sabiedrības demokrātijas līmenim kopumā. Cik toleranti esam pret kreiļiem, tik toleranta sabiedrība ir pret citādību kopumā”. Kreiļi lauzti visās sabiedrībās, viduslaikos kreiļus dedzināja uz sārta un tā bija burvju spēju pazīme. Kreiļi vienmēr ir bijuši it kā izstumti no sabiedrības. Bet Padomju Savienībā tas turpinājās arī pēc tam, kad pasaulē ģenētikas pētījumi bija parādījuši, ka kreilība nav tik daudz iemācīta, cik iedzimta uzvedība. Kas nosaka, vai cilvēks labāk rakstīs ar kreiso vai labo roku? Zinātniece Marija Kirī, kino leģenda Čārlijs Čaplins, itāļu motobraucējs Valentīno Rosi, grupas „Beathle” pārstāvis Pols Makartnijs, Amerikas Savienoto Valstu prezidenti Ronalds Reigans, Bils Klintons, Baraks Obama. Šo sarakstu ar pasaulē labi zināmiem vārdiem, kas pieder dažādām profesijām, varētu turpināt ilgi. Un visiem šiem cilvēkiem vienojošā pazīme ir tā, ka viņi ir kreiļi. It kā nekas īpašs, jo cilvēks rakstīšanai vai, piemēram, ģitārspēlei izmanto kreiso roku. Un tomēr cauri laikiem kreiļi ir bijuši sabiedrības uzmanības lokā, un šie cilvēki savā ziņā ir šķituši atšķirīgi un neparasti. Gēni, vides faktori vai kultūras ietekme? Par to, kas regulē, vai cilvēks ir kreilis, labrocis vai abrocis jeb ambidekstrs, vēstures gaitā interese bijusi jau sen. Tikpat lielā mērā prātots, vai kreiļu smadzeņu darbība varētu būt citādāka. Ja reiz raksta ar kreiso roku, tad varbūt kādas atšķirības rodamas pavisam citos procesos organismā? Dažādus iemeslus kreiļu fenomenam un skaidrojumu par kreiļu neirālo darbību sniedz Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas lektors Edmunds Vanags un neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas nodaļas vadītāja Evija Miglāne.  

Tikpat sen, cik dažādi drosminieki sludina PowerPoint slaidu nāvi, tā daudzi ir prognozējuši arī e-pastu norietu. Gan viens, gan otrs informācijas nodošanas rīks turas stipri un negrasās padoties. Par to, kādas novitātes ir novērojamas e-pasta stilu, rīku, tradīciju pasaulē, pie mums izstāstīt ir atnācis uzņēmuma "Mailigen" vadītājs, biežs publiskais runātājs Jānis Rozenblats. Viņš dalīsies savā pieredzē arī par to, kas viņam palīdz pret skatuves drudzi un kādas mācības viņš guvis pēc vairāk nekā desmit gadu dzīves Āzijā. Komentē un ierosini tematus - pasts@dienapec.lv Support the show (http://www.dienapec.lv)

Zenta Mauriņa: Tautas pilnības ilgas savu ietvērumu atrod Dieva tēlā. Tikpat patiess kā tas, ka Dievs radījis cilvēku, ir arī apgalvojums, ka cilvēks rada Dievu: katra tauta rada Dieva priekšstatu pēc savas sejas. Dieva izskats, tēls, raksturs un dzīves veids sevī ietver tautas laimes sapni. Kā olimps liecina par senajiem grieķiem, Valhalla – par senajiem ģermāņiem, tā latviešu Dieviņš – par mūsu tautu. Un baltais Dieviņš staigā tik savrup, viņš ir tik viens, ka tautas dziesminieks savā vientiesīgajā valodā jautā: „Kur, Dieviņi, tu paliksi, / Kad mēs visi nomirsim? / Ne tev bērnu, ne tev radu, / Kas Tev vecam maizi dos?” (..) Tikai savrupībā un klusumā cilvēks saskaras ar savu Dievu un svētumu. Un, ja cilvēkam pašam nav savas svētnīcas, savu svinamu dienu, savu noslēpumu, viņš zaudē cilvēciskās dzīves cieņu. "Par svinamām dienām varētu uzsvērt, ka jau Vecajā Derībā ne tik vien Dievs domāja, ka cilvēkam sešas dienas jāstrādā un viena jāatpūšas. Bet pats Dievs radīja pasauli un pats atpūtās. Man šķiet ļoti vērtīga ir ebreju tradīcija sabata svinēšanu uzsvērt kā kaut ko nopietnu un nepieciešamu," vērtē Vaira Vīķe-Freiberga. "Jāatzīstas, kas es šajā ziņā bieži grēkoju, ja sāku rakstīt kādu rakstu vai grāmatas nodaļu, es rakstu, kamēr man vairs nav spēka, tad es atpūšos un es pat neskatos kalendārā, nav starpība, kāda tā diena ir. Ir labi, ja cilvēks atvēl zināmu un svētu laiku ne tik vien saskarei ar Dievu, neticīgam tas ir grūtāk. Vismaz saskarei pašam ar savu dvēseli, ar savu esmi un atļauj sev vienu tiešām svinamu dienu, piedalās svētku svinēšanā, jo tas atjauno garīgos un arī fiziskos spēkus." Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par mūsu austrumu kaimiņa - Krievijas - vārdiem un darbiem, un, vai starptautiskajā ārpolitiskā retorikā šobrīd pastāv kādi skaidri zemteksti. Viesis studijā: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Atskatā par aizgājušo nedēļu: ASV un sabiedroto cīņa ar „Islāma valsti” - uzlidojumi Sīrijai, jaunākais par Ukrainas konfliktsituāciju, ANO rezolūcija, kas aizliedz algotņiem karot citas valstīs, kā arī Lielbritānijas premjera Kamerona meklējumi, kā rīkoties pēc referenduma Skotijā. Krievu pasaules ideja Zem tik cēlas idejas – kā „Krievu pasaules ideja” – slēpjas milzums traģēdiju: militārs uzbrukums Ukrainai, arī būtībā nepārtraukts, informatīvs uzbrukums, mistiski zaļi cilvēciņi, Malaizijas lidmašīnas katastrofa un vēl virkne citu notikumu. Paralēli tam aizvien tiek apgalvots, ka viss, kas notiek Ukrainā un ap to, ir, lai līdzsvarotu situāciju, ka tā ir cīņa par demokrātiskām tiesībām pret „ultrancionālistiem” un „fašistiem”, un lai palīdzētu „brāļiem”. „„Krievu pasaules ideja”, kur ar mediju, ar komunikācijas elementu, ar kultūras izplatības palīdzību, izveidojies tāds pārnacionāls veidojums, kas ignorē robežas. Tas savieno ar Krievijas kultūru, ar valodu, un ar Maskavu. Tad šī ideja no maigās varas idejas ir kļuvusi par stingras varas ideju, jo pat Vladimirs Putins vienā no savām runām attaisnoja Krimas aneksiju ne tikai ar Krievijas vēsturiskās teritorijas atkalapvienošanu, bet arī krievu pasaules apvienošanu,” skaidro Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Andis Kudors. Gandrīz visi Krievijas publiskās diplomātijas instrumenti noved pie iekšpolitiskas vai ārpolitiskas sadursmes un negācijām. Krievijas izpildījumā publiskā diplomātija ir saistīta ar propagandu un reālo ārpolitikas mērķu noklusēšanu. Citur pasaulē dzīvojošie tautieši ir nozīmīga šīs valsts publiskās diplomātijas mērķa grupa un vienlaikus arī mērķa sasniegšanas instruments. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nepaguris attaisno Kremļa īstenoto politiku un Krievijas armijas rīcības Ukrainā. Neizbēgami sava deva tiek sliktajiem Rietumiem un Eiropai, jo būtībā tie būtu vainojami konfliktā. Krievija liek lietā militāru spēku, tikmēr Eiropas Savienības un ASV teju  vienīgais pretierocis ir sankcijas. Un arī mediji. Vai šinī hibrīdkarā, kā to dēvē konfliktsituācijas analītiķi, ir iespējams risinājums ar Krievijas piekāpšanos?  „Tās pretrunas ir tik lielas, un Putins ir tik daudz licis uz spēles šajā konfrontācijā ar Ukrainu. No otras puses, protams, Krievijas varas elite ir pieradusi strauji mainīt propagandas uzstādījumus un spētu izskaidrot arī atkāpšanos, bet Krievijas elite uztver Ukrainu kā ļoti principiāli stratēģisku vietu, no kuras viņi negrib iet prom,” skaidro Andis Kudors. Un, protams, Ukraina nav vienīgā svarīgā vieta. Tikpat interesantas ir visas trīs Baltijas valstis un vēl citas Krievijai kaimiņos esošās, jo tajās visās mīt tautieši, kas jāaizstāv. Vēl nesen, 13. septembrī, Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais cilvēktiesību, demokrātijas un likuma varas jautājumos Konstantīns Dolgovs savā Rīgas uzrunā uzsvēra, ka Krievija aizvien ir gatava aizsargāt savus tautiešus ārzemēs. Tikmēr ukraiņu kinorežisors Sergejs Lozņica intervijā  Ilmāram Šlāpinam, kas šonedēļ skatāma interneta žurnālā www.satori.lv  runā par to, ka Rietumu pasaule un Eiropa pārāk mierīgi reaģē, jo acīmredzot nespēj līdz galam saprast to, kas notiek Ukrainā, un kāda loma ir Krievijai. „Tas, ko mēs redzam no Eiropas puses, ir pilnīga neizpratne. Apmēram šādi: kāda problēma? Par ko jūs runājat?” bilst Sergejs Lozņica. Zaļi dzīvojot, dzīvot zaļi Pagājušonedēļ Ņujorkā  pasaules valstu galvas aicināja visas pasaules valstis sadarboties cīņā pret klimata izmaiņu radītajiem draudiem. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Barozu sacīja: „Mēs esam Eiropas ekonomikas dekarbonizācijas procesā”. Vai šādas uzstāšanās ir tikai vārdi, vai ir arī kāda reāla apņemšanās? Eksperti Eiropas Savienībai pārmet, ka tā tikai runā, neko jaunu neievieš un izliekas par klimata čempioniem. Komentē sabiedriskās politikas centra "Providus" pētnieks Reinis Āboltiņš: "Nav tā, ka ES tikai stāstītu par skaisto nākotni un neko neparedzētu darīt. Var sagaidīt, ka samita laikā, kas notiks šī gada oktobrī, ES apstiprinās diezgan ambiciozus mērķus, tai skaitā CO2 izmešu samazināšanai, un tie būs vēl ambiciozāki nekā tie ir bijuši līdz šim. Taču jāsaprot arī, ka viena pati ES globāli nevar ietekmēt visu. Ir citi svarīgi spēlētāji - industriāli attīstītās valstis un arī valstis, kuras ļoti strauji attīstījušās pēdējo gadu laikā. Piemēram, būtiski, lai arī Ķīna un ASV iesaistās šajā visā. Lai Indija un Brazīlija iesaistās. Jo viena pati Eiropas Savienība CO2 izmešu apjomu globālā mērogā nevar ietekmēt. Viens no soļiem, ko ES ir apņēmusies darīt, ir nākamo septiņu gadu laikā 14 miljardu eiro finansējumu veltīt klimata pasākumu atbalstam arī ārpus ES, jo nevar tikai domāt par sevi. Ja grib kaut ko izmainīt globāli, tad ir jābūt politiskai gribai atbalstīt citus, kuriem ir par maz politiskās gribas vai kuriem nav pietiekami daudz resursu, lai kaut ko mainītu globāli."