Podcasts about cerams

„Debesīs cerams nebesīs. Četri ar koferiem”. Kultūras rondo saruna ar teātra trupas „Kvadrifrons” pārstāvjiem – režisori Paulu Pļavnieci, izrādes dramaturgiem Anci Strazdu, viņa ir arī viena no izrādes aktrisēm, un Rūdolfu Gediņu – par jauno izrādi. 23. maijā Rīgas cirka zirgu stallī pirmizrādi piedzīvos teātra trupas „Kvadrifrons” veidotā izrāde „Debesīs cerams nebesīs. Četri ar koferiem”. Tā ir izrāde par nomiršanu – tēmu, no kuras ikdienā intuitīvi vairāmies, tā negribēdami mēdzot sāpināt gan tos, kuri ir aiziešanas ceļā, gan viņu tuviniekus, kuriem nezinām, ko teikt. "Tas ir mūsu skats uz neapskaužamo realitāti, kādā Latvijas iedzīvotāji nereti pavada savas pēdējās mūža dienas. Gan atskatoties pašu pieredzē, gan uzklausot profesionāļu stāstus, esam pievērsušies faktam, ka mūsu nācijai ļoti svarīga un pat kultūras kanonā ierakstīta ir kapu kopšanas tradīcija, bet vienlaikus ļoti gribas izvairīties no sarunas par mūs visus gaidošajām, neizbēgamajām beigām. Izkoptā un senā mirušo pieminēšana, pretnostatot to situācijai, kādā seniori sagaida savas dzīves izskaņu, liek secināt, ka mirušie latviešiem ir svarīgāki par tiem, kas vēl ir dzīvi," ar izrādi iepazīstina izrādes komanda. Izrādes režisore ir Paula Pļavniece. Dramaturģisko materiālu veidojusi Ance Strazda un Rūdolfs Gediņš, scenogrāfijas un kostīmu autore – Marija Rozīte, mūzikas autors – Kārlis Tone, horeogrāfs – Rūdolfs Gediņš. Lomās iejutīsies "Kvadrifrona" aktieri Āris Matesovičs, Anta Aizupe, Ance Strazda, Jānis Kronis, Klāvs Mellis un Reinis Boters.

Latvija pret Somiju 17. maijā aizvadīja savu piekto pasaules čempionāta spēli, bet diemžēl palika bez punktiem - zaudējums 1:2. Nākamā spēle jau šovakar pulksten 21.20 ar Slovākiju. Uzvara ļau saglabāt cerību par iekļūšanu ceturdaļfinālā. Latvijas izlase labi sāka spēli, pirmajā trešadaļā iniciatīva bija mūsu komandas rokās, tomēr vārtus gūt neizdevās. Otrajā periodā somi atklāja rezultātu un turpmāk jau spēles iniciatīva vairāk bija somu pusē. Metienu vakar bija daudz, bet lielāko daļu no tiem somu vārtsargs Jūse Sāross redzēja. Kārtējais mačs, kurā Latvijas izlasei labs sniegums, bet nav iegūti punkti turnīra tabulā. Tiesnešu lēmumi Latvijas - Somijas spēlē raisīja asas diskusijas un arī emocijas. Latvijai pašlaik pasaules hokeja čempionātā ir divas uzvaras un trīs zaudējumi, šodienas pretiniekiem slovākiem arī ir divas uzvaras un trīs zaudējumi, bet par punktu vairāk turnīra tabulā. Slovākijas izlase ir abi pazīstama komanda, bet šajā čempionātā tā piedalās ar krietni atjauninātu sastāvu un līdz šim nav rādījusi sevišķi labu sniegumu. Cerams, ka tas palīdzēs latviešiem gūt uzvaru šovakar.  

Brīvdienās pat galvu pacelt nebūs laika, jo dārzā būs ko darīt no rīta līdz pat vakaram. Par svarīgākajiem maija dārza darbiem runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Rosīties mudina dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un Jāņa Aldermaņa dārzniecības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne. Darbu pavasarī ir daudz, viss strauji aug. Cerams, ka salnas vairs neradīs postījumus. Intensīvi aug zāle, ko vajadzētu brīvdienas pļaut, bet nopļauto zāli nevajadzētu neizmest vai tikai kompostā likt, bet izmantot kā mulčēšanas materiālu apdobēs. Tas būs arī kā mēslojums un nomērdēs nezāles. Arī sakņu dārzā taciņas var klāt ar nopļauto zāli, nebūs jākaplē. Savukārt no salnām vislabāk augļu krūmus un kokus vislabāk ir pasargāt ar ūdeni. Sena metode ir visu, kas salst, apliet ar ūdeni. Plāna ledus kārtiņa, kas naktī izveidojas, tā arī pasargā no sala. No rīta ledus ir jānomazgā. Divkārša liešana vajadzīga.  Otra metode aizsardzībai pret salnām – dūmi.  

Šoreiz trauksmainās ziņas  sasniedz mūs no pasaules visvairāk tieši drošības kontekstā. Jaunais ASV aizsardzības ministrs nedomā, ka Ukraina pievienosies NATO, Amerika vairs nebūšot galvenais drošības garants Eiropai. Savukārt prezidentam Donaldam Trampam bijusi ļoti produktīva saruna ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu - abi apsprieduši tālāko konstruktīvo sadarbību, Putins uzaicinājis Trampu uz Maskavu. Tikmēr Krievijā no Latvijas aizbēgušie Kremļa mīlētāji konferencē sprieduši, kā varētu iznīcināt Baltijas valstis. Tā to varētu noformulēt. Cerams, ka pārspīlēti satraucošs pieteikums raidījumam  Krustpunktā pārlūkojam nedēļas notikumus. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.  

Šoreiz trauksmainās ziņas  sasniedz mūs no pasaules visvairāk tieši drošības kontekstā. Jaunais ASV aizsardzības ministrs nedomā, ka Ukraina pievienosies NATO, Amerika vairs nebūšot galvenais drošības garants Eiropai. Savukārt prezidentam Donaldam Trampam bijusi ļoti produktīva saruna ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu - abi apsprieduši tālāko konstruktīvo sadarbību, Putins uzaicinājis Trampu uz Maskavu. Tikmēr Krievijā no Latvijas aizbēgušie Kremļa mīlētāji konferencē sprieduši, kā varētu iznīcināt Baltijas valstis. Tā to varētu noformulēt. Cerams, ka pārspīlēti satraucošs pieteikums raidījumam  Krustpunktā pārlūkojam nedēļas notikumus. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.  

Šoreiz trauksmainās ziņas  sasniedz mūs no pasaules visvairāk tieši drošības kontekstā. Jaunais ASV aizsardzības ministrs nedomā, ka Ukraina pievienosies NATO, Amerika vairs nebūšot galvenais drošības garants Eiropai. Savukārt prezidentam Donaldam Trampam bijusi ļoti produktīva saruna ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu - abi apsprieduši tālāko konstruktīvo sadarbību, Putins uzaicinājis Trampu uz Maskavu. Tikmēr Krievijā no Latvijas aizbēgušie Kremļa mīlētāji konferencē sprieduši, kā varētu iznīcināt Baltijas valstis. Tā to varētu noformulēt. Cerams, ka pārspīlēti satraucošs pieteikums raidījumam  Krustpunktā pārlūkojam nedēļas notikumus. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.  

Pasaulē iecienītajam britu detektīvseriālam „Midsomeras slepkavības” ir savs, ne ar ko nesajaucams rokraksts – ekscentriski ļaudis un daudzskaitlīgas un brīžam neticami ērmīgas slepkavības uz skaistas Anglijas lauku ainavas fona. Ja esat seriāla fanu vidū, droši vien pamanījāt, ka šonedēļ Rīgā viesojās „Midsomeras slepkavību” galvenais varonis – detektīvs Džons Bārnabijs, pareizāk sakot, viņa lomas atveidotājs Nīls Dadžens (Neil Dudgeon). Kā norāda Latvijas Televīzijā, šī vizīte notika par godu seriāla gaidāmajai divdesmit piektajai sezonai un tā lielajai popularitātei Latvijā, kur „Midsomeras slepkavības” ar stabili augstiem reitingiem LTV rāda kopš 2011. gada. Savā spraigajā Rīgas vizītē detektīva Bārnabija lomas atveidotājs Nīls Dadžens atrada laiku iegriezties arī Latvijas. Saruna ar Nīlu Dadženu angļu valodā "Man šķiet, ka tas ir populārs tieši tāpēc, ka tas ir tik britisks! Lietas, kas cenšas patikt visiem, kļūst bezformīgas un banālas. Bet, ja stāsts ir par ļoti konkrētu vietu un konkrētiem cilvēkiem un tu tam pieej godprātīgi, tad šo cilvēcisko patiesību viegli varēs iztulkot jebkurā valodā un kultūrā," seriāla „Midsomeras slepkavības” popularitāti vērtē Nīls Dadžens. "Cilvēciskas lietas mums visiem ir saprotamas. Jā, varbūt cilvēki to uzskata par britisku, bet šis seriāls turpinās jau tik ilgi, ka varbūt tas pats sāk definēt, ko cilvēki uzskata par britisku… Viena no „Midsomeras slepkavību” lielākajām zvaigznēm, protams, ir Lielbritānijas lauku ainava, kurā tas tiek filmēts – visi tie lielie nami un baznīcas, tajā visā patiešām ir kaut kas ļoti anglisks. Un tad, protams, visi ekscentriskie varoņi. Arī pati detektīvstāstu jeb „kurš vainīgs” tēma aizved pie tādiem ļoti britiskiem autoriem kā Agatas Kristi un Dorotejas Seijersas. Lai gan daudzām kultūrām, protams, ir pašām savi slavenie detektīvi. Man jaunībā ārkārtīgi patika lasīt Agatas Kristi, Reimonda Čandlera un līdzīgu autoru darbus, jo tajos ir iebūvēta spriedze un noslēpumi. Vienmēr viss sākas ar slepkavību un beidzas ar atrisinājumu. Un pa vidu tu iepazīsti varoņus, kuri ir katrs savā veidā interesanti. Gan „Midsomerā”, gan citos detektīvstāstos cilvēki mūždien melo policijai – vai nu viņi kaut ko slēpj, izliekas par kādu citu, zog naudu vai kādu krāpj… Un man liekas, ka cilvēkiem patīk skatīties, kā cilvēki melo, mēģināt uzminēt, kāpēc viņi melo un kurš no visiem meļiem ir slepkava. Un tas ir arī par noslēpumiem, kādus glabā šīs noslēgtās kopienas. Tā ir universāla recepte: divi policisti dodas uz kādu nomaļu ciematu un atklāj tur apslēpto spriedzi…" (..) Pārsteigumu „Midsomeras slepkavībās” patiesi netrūkst: šis seriāls ir slavens ar ļoti ekscentriskām un ērmīgām slepkavībām – cilvēkus nogalina siera ruļļi, vīna pudeles, veļas žāvētāji un kas tik vēl ne. Šķiet atsvaidzinoši, ka šis seriāls sevi neuztver pārāk nopietni. Cik liela nozīme „Midsomeras slepkavībās” ir humoram? Nīls Dadžens: Jā, protams! Kad man piedāvāja pārņemt lomu no iepriekšējā detektīva Bārnabija lomas atveidotāja Džona Netlsa (John Nettles),  es ļoti nopriecājos, jo jau pirms tam biju liels „Midsomeras slepkavību” fans. Zināju, kas man šajā seriālā patīk un kāpēc, tāpēc viegli varēju ielekt šajā noskaņā. „Midsomeras slepkavībās” man ļoti patīk šis sajaukums starp detektīvstāstu un ērmīgajiem, humorīgajiem brīžiem. Daudzas no slepkavībām, kā jau teicāt, notiek savādos un pārspīlētos apstākļos. Un tas viss šim seriālam piešķir savu īpašu rokrakstu arī britu televīzijas kontekstā. Citos kriminālstāstos un detektīvos neviens nepiesien upuri pie koka, neieziež ar trifeļu eļļu un neatstāj mežacūkām par barību. Jebkurā citā seriālā tas liktos pārāk traki un absurdi. Bet tas, cik radoši mūsu scenāristi pieiet slepkavību mākslai… Cerams, ka tur saglabājas zināma ticamība, lai jūs spētu šo stāstu izbaudīt, bet tās nav situācijas,  kur cilvēki varētu sākt uztraukties – ak dieniņ, arī man no pils fasādes varētu uzkrist uz galvas akmens briesmonis un nogalināt mani! Tas ir pārāk ērmoti, lai cilvēki to uztvertu personiski.   Šī bija pirmā „Midsomeras slepkavību” titulvaroņa vizīte Baltijas reģionā, reklamējot seriāla gaidāmo 25-to sezonu. Jau vakar Nīls Dadžens devās līdzīgā vizītē uz Prāgu, bet seriāla jaunāko sēriju uzņemšana sāksies marta beigās. 

#123 – mēs atkal esam atkal atgriezušies, baby! Sagrupējāmies un sanācām kopā uz 2025. gada pirmo podkāstu "Kino Kults", lai izliktu visu, kas uz sirsniņas par pēdējā laika kino notikumiem, un šoreiz kā īpašos viesus uzaicinājām uzticīgajiem podkāsta klausītājiem jau pazīstamos Artjomu Lipinu un Daci Bušu! Šajā raidījumā: Atskatāmies uz 2024. gadu (00:03:09); "Wicked" (00:38:19); "Emilia Perez" (00:46:06); "Netflix" lietas (01:12:25); Mākslīgais intelekts (01:30:31); Bleikas Laivlijas un Džastina Baldoni skandāls (01:40:44); Hidden Gems (01:53:38). Piedalās: Sergejs Timoņins, Artjoms Lipins, Dace Buša, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns

Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore, Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga 2025. gada martā Emīla Dārziņa mūzikas skolā, Emīla Dārziņa koncertzālē notiks Pirmais Starptautiskais Ilzes Graubiņas (1941–2001) pianistu konkurss, kas godinās leģendārās latviešu mūziķes piemiņu. Jācer, ka konkurss kļūs par tradīciju un laika gaitā iegūs arvien lielāku starptautisku vērienu, pievēršot jaunās paaudzes pianistu uzmanību leģendārās latviešu pianistes daiļradei. Ilze Graubiņa dzimusi 1941. gada 8. novembrī Rīgā. Viņas tēvs bija ievērojamais komponists un folklorists Jēkabs Graubiņš, māte – pianiste un pedagoģe Ērika Graubiņa. Topošās pianistes skolotājas Emīla Dārziņa mūzikas skolā bija Dora Brauna un Ņina Biņatjana. Pēc skolas absolvēšanas ar izcilību Ilze Graubiņa nokļuva Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā profesora Ābrama Šackesa klasē, pēc kura nāves 1961. gadā mācības turpināja pie profesora Jakova Fliēra, ar izcilību beidza aspirantūru un strādāja par viņa asistenti (1965–1967). Profesors Fliērs par Ilzi Graubiņu teica: "Es augstu vērtēju viņas dziļi māksliniecisko attieksmi pret mūziku, kura izpaužas vienmēr. Viņa ir īsteni radoša māksliniece. Viņas talantā visvairāk apbur saskaņotība, kāda sevišķa plastika. Ar visu savu sirdi es ticu viņas spožajai nākotnei." Studiju laiks Maskavā atnesa nozīmīgus starptautiskos laurus: 1962. gadā mūziķe kļuva par pusfinālisti Vena Klaiberna I starptautiskajā pianistu konkursā Fortvērtā (Teksasas štats, ASV), bet 1964. gadā ieguva pirmo vietu un zelta medaļu Johana Sebastiāna Baha II starptautiskajā pianistu konkursā Leipcigā, Vācijā. Pēc tā par latviešu mūziķi rakstīja daudzi vācu un PSRS preses izdevumi, tostarp Vācijas Demokrātiskās Republikas mūzikas žurnāls Musik und Gesellschaft: "Pirmās prēmijas ieguvēja Ilze Graubiņa no Rīgas izrādījās izcila savā sniegumā, turklāt muzikalitātes un tehniskās sagatavotības ziņā – absolūti pārsteidzoša. Viņas spēle bija tīra un patiesu jūtu piesātināta."(Wolf 1964). Starptautiskie panākumi un teicamās sekmes studijās vainagojās ar paaugstinātu Ļeņina stipendiju Maskavas konservatorijā (1964. un 1965. gadā), kā arī ar plašām koncertēšanas iespējām, kas sākās pēc triumfāli izskanējušā Johana Sebastiāna Baha konkursa laureātes solokoncerta Maskavas konservatorijas Mazajā zālē. Pēc aspirantūras beigšanas 1967. gadā Ilze Graubiņa atgriezās Latvijā un sāka pedagoģisko darbu Latvijas Valsts konservatorijas Klavieru katedrā, bet no 1980. gada arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Paralēli pedagoģiskajam darbam pianiste – Latvijas Nopelniem bagātā skatuves māksliniece un Latvijas filharmonijas soliste – aktīvi koncertēja ne tikai PSRS, bet arī Vācijā (VDR), Bulgārijā, Čehoslovākijā, Dienvidslāvijā, Somijā, Ungārijā, Polijā, Kanādā, Francijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mūziķes koncertu ģeogrāfija paplašinājās, aptverot arī Itāliju, Spāniju un Šveici. Savā biogrāfijā 1998. gadā (LVA, 472-2p-296: 127) profesore īpaši izcēlusi Baha mūzikas koncertus 1993. gadā Sankugatā (Spānija) un koncertciklu "Latvija mūzikā" (Lettonie en musique) Parīzē un Nīmā (Francija), kā arī Lašodefonā (Šveice); 1994. gadā viņa kopā ar māsu Ievu Graubiņu piedalījās festivālos Francijā un koncertēja Milānas konservatorijā, bet pēc tam ar solokoncertiem regulāri uzstājās Katalonijas reģionā Spānijā (Barselonā, Vikā, Taragonā, Manresā u.c.), kur daudzi mūziķi viņas spēli ar saviļņojumu un apbrīnu atceras vēl joprojām. Ilzes Graubiņas repertuārā bija ap 25 soloprogrammu ar dažādu laikmetu un stilu mūziku, kā arī vairāki desmiti klavierkoncertu, kas tika atskaņoti ar izciliem diriģentiem, tostarp Leonīdu Vīgneru, Toviju Lifšicu, Imantu Resni, Andri Veismani, Dāvidu Oistrahu, Vasiliju Sinaiski, Eri Klāsu, Sauļu Sondecki, Kurtu Zanderlingu. Pēc koncerta Dzintaru koncertzālē, kur Ilze Graubiņa atskaņoja Mocarta Mibemolmažora klavierkoncertu K. 482 ar Ļeņingradas Valsts akadēmisko simfonisko orķestri Kirila Kondrašina vadībā, Ludvigs Kārkliņš laikrakstā "Rīgas Balss" rakstīja: "Kā izcilais orķestris, tā arī diriģents un soliste ir iemantojuši gadu gaitā pamatotu cieņu un mīlestību. Katra viņu uzstāšanās ir vienreizēja savā mākslinieciskajā iecerē un īstenojumā, jo Kirila Kondrašina un Ilzes Graubiņas radošā temperamenta diapazons ir tik bagāts un daudzšķautņains, ka nav pat iespējama sevis atkārtošana. Augstu intelektu te balsta dziļa emocionalitāte, reljefu dinamiku rotā klusa apgarotība un muzicēšanas prieks. (Kārkliņš 1978). Ilzes Graubiņas ierakstu repertuārs (tie veikti ne tikai Latvijas Radio, bet arī Berlīnē, Nansī un Parīzē) aptver plašu diapazonu – no baroka, klasicisma un romantisma līdz 20. gadsimta krievu, franču un spāņu komponistu darbiem. Nozīmīga vieta ir latviešu mūzikai, īpaši Jāzepa Vītola, Jēkaba Graubiņa, Alfrēda Kalniņa, Volfganga Dārziņa, Jāņa Mediņa, Jāņa Ivanova, Romualda Kalsona un Jura Karlsona mūzikas ieskaņojumiem. Rīgas skaņu ierakstu un skaņuplašu fabrikā "Melodija" izdotas piecas skaņuplates, bet 2000. gadā iznāca pianistes kompaktdisks ar Johana Sebastiāna Baha, Domeniko Skarlati, Izaka Albenisa un Sergeja Prokofjeva mūziku. Tagad viņas ieraksti pieejami arī digitālajās platformās. Daudzi no Ilzes Graubiņas astoņiem Dārziņskolas, 37 Mūzikas akadēmijas un sešiem asistentūras/maģistratūras absolventiem ir guvuši godalgotas vietas dažādos starptautiskos konkursos. Pie profesores mācījušies Zigmars Liepiņš, Arianna Goldiņa, Lelde Paula, Anita Pāže, Diāna Griņeviča, Dace Kļava, Ģirts Bīrītis, Viesturs Mežgailis, Andris Grigalis, Sandra Jalaņecka, Armands Ābols, Inese Klotiņa un daudzi citi. Profesores izcilo pedagoģisko talantu apstiprināja arī viņas kolēģis Klavieru katedrā Valdis Krastiņš: "Ilzes Graubiņas meistarība muzikālās režisūras novadā ļāvusi pianistei izvirzīties arī republikas klavierspēles pedagogu avangardā. Visiem Ilzes Graubiņas klases audzēkņiem raksturīga izkopta spēles kultūra, mērķtiecīgs, rūpīgi veidots priekšnesums; šādā kopīgu principu uzstādījuma nozīmē jau varam runāt par skolu, par noteiktu virzienu, kas tikpat spilgti kā spēle pauž pianistes māksliniecisko ievirzi." Cerams, ka arī jaunie Latvijas pianisti savā spēlē sekos augstajiem Ilzes Graubiņas ideāliem!

Krustpunktā Lielā intervija: Zvērināts advokāts, biedrības ģenētiski pārmantoto slimību pacientiem un līdzcilvēkiem "Saknes" vadītājs un Latvijas Reto slimību alianses valdes priekšsēdētājs Juris Beikmanis. Mēs noteikti vēl dzirdēsim turpinājumu drāmai, kas pirms nedēļas izvērsās Bērnu slimnīcā, kur no difterijas mira četrus gadus vecs puisītis. Ģimenes bērni nebija vakcinēti. Abas pārējās meitas vecāki no slimnīcas izņēma, tad viņus policija aizturēja, vecāku tiesības atņēma, bērnus piespiedu kārtā atgrieza atpakaļ slimnīcā. Cerams, ka bērnus vecāki varēs atkal atgūt, un meitenes nepaliks tādas dzīvu vecāku bārenes. Bet stāsts ir raisījis ļoti daudz jautājumu par to, ko tad darīt, ko nedrīkst vecāki, kādas ir vispār pacientu tiesības un kā salāgot sabiedrības intereses un indivīda tiesības izlemt pašam. Par to saruna Krustpunktā.

Krustpunktā Lielā intervija: Zvērināts advokāts, biedrības ģenētiski pārmantoto slimību pacientiem un līdzcilvēkiem "Saknes" vadītājs un Latvijas Reto slimību alianses valdes priekšsēdētājs Juris Beikmanis. Mēs noteikti vēl dzirdēsim turpinājumu drāmai, kas pirms nedēļas izvērsās Bērnu slimnīcā, kur no difterijas mira četrus gadus vecs puisītis. Ģimenes bērni nebija vakcinēti. Abas pārējās meitas vecāki no slimnīcas izņēma, tad viņus policija aizturēja, vecāku tiesības atņēma, bērnus piespiedu kārtā atgrieza atpakaļ slimnīcā. Cerams, ka bērnus vecāki varēs atkal atgūt, un meitenes nepaliks tādas dzīvu vecāku bārenes. Bet stāsts ir raisījis ļoti daudz jautājumu par to, ko tad darīt, ko nedrīkst vecāki, kādas ir vispār pacientu tiesības un kā salāgot sabiedrības intereses un indivīda tiesības izlemt pašam. Par to saruna Krustpunktā.

Šoreiz raidījums par Beļģijas Karalisti. Un raidījums būs pozitīvs, jo runāsim daudzām pozitīvajām beļģu iezīmēm. Jāsāk ar to, ka Eiropas Savienības galvaspilsēta Brisele faktiski atrodas Eiropas Savienības piektajā mazākajā valstī platības ziņā.  Vienlaicīgi to apdzīvo 12 miljoni cilvēku un tā ir viena no urbanizētākajām valstīm pasaulē. Proti, 97 procenti cilvēku dzīvo pilsētās. Interesanti, ar ko Beļģija asociēsies Latvijas iedzīvotājiem. Noteikti kāds minēs to, ka Brisele ir ES un NATO galvaspilsēta. Droši vien kāds piesauks arī Čurājošā puisēna statuju. Iespējams, ka kāds teiks, ka Beļģijā ir dzimis slavenais cīņu mākslas filmu aktieris Žans Klods van Vārenbergs jeb kā mēs viņu visi zinām – Žans Klods van Damme. Iespējams, ka kāds varētu zināt, ka arī aktrise un pagājušā gadsimta elegances ikona Odrija Hepberna ir dzimusi Briselē. Cerams, ka kāds pieminēs beļģu tehnoloģiskos sasniegumus. Piemēram, to, ka elektroniskās identifikācijas kartes pirmo reizi esot ieviestas tieši Beļģijā. Starp citu beļģis Žoržs Lematrē tiek uzskatīts par pirmo, kurš 1931. gadā zinātniskā formā noformulēja ideju par Lielo Sprādzienu, ar kuru aizsākās visums. Par zinātni un zināšanām runājot, Beļģijā ir vienīgais pasaulē muzejs, kurš ir veltīts grāmatu iesiešanai un grāmatu izdevniecībai kā mākslas formai. Tajā ir ap 3000 mākslinieciski augstvērtīgu grāmatu sējumu, kas izdoti kopš 16. gadsimta. Vēl var pieminēt, ka pirmā drukātā avīze pasaulē 1605. gadā iznāca Antverpenē. To sauca „Relation” un izdevējs bija Johans Karolus. Kopš 1447. gada Antverpene ir bijusi arī nozīmīgākais dimantu pirkšanas un pārdošanas centrs. Interesanti, vai kāds Latvijas iedzīvotājs, iespējams, gados vecāks un ar labu atmiņu, pēkšņi atminēsies Padomju Savienībā mācīto… Proti, Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss savu slaveno “Komunistiskās partijas manifestu” sarakstīja no 1845. līdz 1847. gadam dzīvodami Briselē. Restorāns “Le Cygne” tieši ir tā konkrētā vieta, kur rakstīšana lielākoties ir notikusi. Runājot par šiem konkrētajiem diviem vīriešiem, kuru attiecībām abi mēģina piedēvēt vairāk nekā tikai draudzību, jāsaka, ka viņu savstarpējā sarakste no 1869. gada liecina, ka abi divi bija spēcīgi izteikti homofobi. Nekādas progresīvās domas cilvēku seksuālās brīvības kontekstā viņiem nebija. Beļģija pati tikmēr 2003. gadā kļuva par otro valsti pasaulē pēc Nīderlandes, kurā tika legalizētas viendzimuma laulības. Jāmin vēl, ka gadu iepriekš Beļģija legalizēja arī tiesības uz eitanāziju. Bet vēl pie pāris faktiem, par kuriem Latvijas iedzīvotāji varētu zināt vai būt dzirdējuši, – Beļģijā ir atrodama pasaulē garākā tramvaja līnija. "Kusttram" stiepjas 68 kilometru garumā gar visu Beļģijai pieejamo Ziemeļjūras krastu. Tramvaji man vienmēr asociējas ar melanholismu un mierīgu dzīves ritumu. Kā tādi pilsētas kamieļi tie parasti savā nodabā ceļo starp steidzīgajām un nereti agresīvajām automašīnām… Un tam piederētos tāda lēna saksofona mūzika fonā. Un tieši Ādolfs Sakss 1840. gadā bija tas beļģis, kurš šo mūzikas instrumentu izgudroja. Fascinējoši man likās, ka Beļģijas pilsētā Gentē ir pilsētas laukums Sint-Veerleplein. Katru reizi, kad piedzimst bērns, tad laukumā esošās ielu gaismas tiek mirkšķinātas, lai visiem par to paziņotu. Fantastiski cilvēcīga tradīcija! Beļģu ekonomika ir viens no piemēriem daudzveidīgai, konkurētspējīgai ekonomikai, kura prasmīgi izmanto savu ģeogrāfisko atrašanās vietu un starptautiskās intereses un klātbūtni. Beļģija ir augstu ienākumu valsts ar spēcīgu labklājības sistēmu, bet vienlaicīgi, protams, ar augstu valsts parādu, zemu mazāk kvalificēto darbinieku iesaisti ekonomiskajos procesos, sarežģītu birokrātiju un novecojošos sabiedrību. Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pret Beļģijas rādītāju ir 0,6. Proti, mūsu bagātības līmenis ir 60 procenti no Beļģijas statistiski vidējā bagātības līmeņa. Vidējā alga pēc nodokļiem gan ir gandrīz trīs reizes lielāka un sasniedz 2500 eiro mēnesī. Bet, kas interesanti, Latvijā statistiski skaitās vairāk lidostu nekā Beļģijā. Mums esot 56, kamēr beļģiem tikai 49. Nezinu, kādēļ šis fakts mani uzrunāja, bet ASV rādītājs ir 15 873 lidostas, kas ir pasaulē lielākais skaits.Seko Brazīlija ar vairāk nekā trīs reizes mazāku skaitli. Nozīmīga daļa no Beļģijas ekonomikas, protams, ir Brisele ar tajā atrodamajām starptautiskajām institūcijām. Brisele ir viens no trim pasaules varas centriem līdzās Vašingtonai un mūsdienās arī Pekinai. Par to, cik Briselei ir nācis par labu vai sliktu būt šādam politiskajam centram, vaicājām bijušajam Eiropas Komisijas Prezidenta Žaka Santēra biroja vadītājam un arī Eiropas Savienības Padomes ģenerāldirektora vietniekam Džimam Klosam.

Vēl tā īsti neesam panākuši, ka visi Latvijas iedzīvotāji ir apguvuši elementārās digitālās prasmes, kas jau rada problēmas daļai sabiedrības pilnvērtīgi iesaistīties aktuālajos ekonomiskajos un politiskajos procesos, kad klāt jauna robežšķirtne - mākslīgais intelekts. Vai mākslīgais intelekts jau šobrīd dod priekšrocības tā lietotājiem attiecībā pret nelietotājiem, analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē "EY Latvija" Konsultāciju pakalpojumu nodaļas partneris Nauris Kļava un "Tilde" līdzdibinātājs un valdes loceklis Andrejs Vasiļjevs. "Viennozīmīgi liela daļa uzņēmumu uz šo skatās un arī izmanto dažādus mākslīgā intelekta risinājumus. ChatGPT un līdzīgu risinājumu parādīšanās tirgū pēdējā gada laikā interesi ir vairojusi, un arī pielietojumi ir dažādi. Globāli tendence ir ļoti mērķtiecīgi skatīties, kā to var izmantot gan uzņēmuma iekšējo procesu pilnveidošanai, gan arī jaunu produktu radīšanā sadarbībā ar klientiem," vērtē Nauris Kļava. "Kas rīkosies ātrāk, būs ieguvēji, un būs zināmas priekšrocības," piekrīt Nauris Kļava. "Izplatība paredzama tik strauja un pieejamība, kas pavērusies, ir ļoti plaša, līdz ar to viennozīmīgi apgalvot, ka kāds, kurš neizmanto šodien, ir neglābjami palicis iepakaļ, nevar.  Lielās korporācijas ar milzīgiem finanšu resursiem uz to jau strādā gadiem, ir zināmas priekšrocības. Bet pieejamība atvērtā koda risinājumiem, gan maksas risinājumiem kļūst tik liela, ka izmantošana kļūst arvien plašāka un būs arī plašam uzņēmumu lokam arī Latvijā. ChatGPT lieliski komunicē arī latviešu valodā. Priekšrocības, kas ir lielajiem uzņēmumiem angliski runājošās valstīs vai valstīs ar lielu iedzīvotāju skaitu, zināmā mērā izzudīs, jo risinājumi ir universāli. Valodas barjera strauji mazinās." Andrejs Vasiļjevs brīdina, ja mākslīgam intelektam paprasīs faktoloģisku informāciju, ir ļoti būtiski pārbaudīt katru faktu, ko pateicis mākslīgais intelekts, jo modeļi mēdz būt pārcentīgi un "bieži vien šīs halucinācijas ir ļoti ticamas". "Ja paprasīsies faktoloģisku informāciju, viņš var iedot tik detalizētu un it kā ticamu aprakstu, bet tas noteikti ir jāpārbauda. To es ieteiktu visiem lietotājiem, kas nevis vienkārši eseju brīvā formā palūdz uzrakstīt, bet kaut kādu konkrētu informāciju arī mācību darbos," norāda Andrejs Vasiļjevs. "Ir ļoti būtiski pārbaudīt katru faktu, ko pateicis mākslīgais intelekts. Jūs būsiet pārsteigti, ka ir kāds it kā pārliecinoši pateikts fakts, kuram neatradīsiet nekādu apstiprinājumu, kas bieži būs maldīgs." Andrejs Vasiļjevs skaidro, ka šobrīd pie tā strādā, lai mākslīgā intelekta sniegtā informāciju būtu arvien precīzāka. "Cerams, ka drīzā laikā tas tiks atrisināts, bet mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Tas ir tas cilvēka faktors, kas joprojām ir būtisks," bilst Andrejs Vasiļjevs. Viņš skaidro, ka tagad mēģina apvienot lielos valodas modeļus ar informācijas meklēšanas un izguves sistēmām, pavisam citu tehnoloģiju.  "ChatGPT varat redzēt, ka teksts veidojas, vārdu pa vārdam virpina šo tekstu. Tas ir statistisks modelis," bilst Andrejs Vasiļjevs. "(..) Šobrīd strādā pie tā, ka šie modeļi dod paredzamas atbildes un mums nav jābrīnās, kāpēc šādu atbildi iedeva un ka šī atbilde ir uzticama. Pašreiz šī problēma nav atrisināta." "Nedrīkst izmantot akli. Tas var būt lielisks padomdevējs, lielisks ideju ieroesmes avots, bet rezultāts ir jāpārbauda," vēlreiz atgādina Andrejs Vasiļjevs. "Varat būt daudz efektīvāks - iegūt sagatavi, jēlmateriālu, bāzi, jaunas ierosmes, bet viss jāpārbauda, jāizlaiž caur cilvēka intelektu. Mākslīgais intelekts vislabāko rezultātu dod apvienojumā ar cilvēka intelektu." Andrejs Vasiļjevs piekrīt, ka "vajag izveidot lielo valodas modeli latviešu valodai, kurš apkopo visu, kas ir zināms un pierakstīts, un digitāli pieejams par latviešu valodu, ne tikai publiskajās interneta krātuvēs, bet arī Nacionālās bibliotēkas digitālajās krātuvēs, arhīvos un citur, lai mākslīgais intelekts vislabāk zinātu latviešu valodu un visu par Latvijas vēsturi, kultūru, ekonomiku un būtu mums ļoti noderīgs rīks Latvijas un latviešu vajadzībām".

#95 – pēc kārtējās ieilgušās pauzes podkāsts "Kino Kults" ir atpakaļ, jo mēs arī nevaram pārāk ilgi atturēties no sava viedokļa paušanas par kino lietām, kārtībai tomēr ir jābūt. Tā nu šajā 2023. gada pirmajā podkāsā (bet 95. kopumā – tuvojamies apaļajam simtniekam!) kopā ar Sergeju Timoņinu, Tomu Cielēnu un mūsu labu draugu, režisoru Robertu Kuļenko, kuru šajā podkāstā jau esat dzirdējuši vairākkārt, apspriedām pēdējā laika interesanākos kino jaunumus un padalāmies ar interesantām rekomendācijām, ko noskatīties kādā brīvā brīdī. Šajā raidījumā: Šis tas no kino jaunumiem (00:07:03); Ko esam noskatījušies (00:46:46). Montāža – Toms Cielēns.

9. maijs un tam sekojošie notikumi ir izraisījuši pamatīgus satricinājumus. Partijām tagad jāmeklē jauni ministri, policijā notiek iekšējā izmeklēšana par pavēļu nepildīšanu. Savukārt sociālie tīkli rāda, ka ir krietni pieaugusi spriedze sabiedrībā. Lielā mērā kā tāds zibens novedējs tagad ir kļuvis piemineklis Pārdaugavā, kas tiks nojaukts. Bet tajā pašā laikā arī nojaukšana varētu vēl raisīt lielas emocijas. Cerams, ka policija tiks ar saviem pienākumiem galā.  Bet sociālo tīklu diskusijās ir izvērsies vēl viens aspekts, vai Latvijā nav jāvēršas stingrāk pret tiem, kas atbalsta karu un agresiju. Paraksti tiek vākti par Krievu savienības likvidāciju. Ir jau ar individuālas izpausmes, proti, vai Latvijā nav jāievieš atbildība par publiski paustu atbalstu agresorvalsts Krievijas īstenotajai politikai? Krustpunktā diskutē Saeimas Juridiskās komisijas deputāte Inese Lībiņa-Egnere (Jaunā Vienotība), Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāts Edvīns Šnore (Nacionālā apvienība), Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Jānis Butāns (Konservatīvie) un Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāts Igors Pimenovs (Saskaņa).

9. maijs un tam sekojošie notikumi ir izraisījuši pamatīgus satricinājumus. Partijām tagad jāmeklē jauni ministri, policijā notiek iekšējā izmeklēšana par pavēļu nepildīšanu. Savukārt sociālie tīkli rāda, ka ir krietni pieaugusi spriedze sabiedrībā. Lielā mērā kā tāds zibens novedējs tagad ir kļuvis piemineklis Pārdaugavā, kas tiks nojaukts. Bet tajā pašā laikā arī nojaukšana varētu vēl raisīt lielas emocijas. Cerams, ka policija tiks ar saviem pienākumiem galā.  Bet sociālo tīklu diskusijās ir izvērsies vēl viens aspekts, vai Latvijā nav jāvēršas stingrāk pret tiem, kas atbalsta karu un agresiju. Paraksti tiek vākti par Krievu savienības likvidāciju. Ir jau ar individuālas izpausmes, proti, vai Latvijā nav jāievieš atbildība par publiski paustu atbalstu agresorvalsts Krievijas īstenotajai politikai? Krustpunktā diskutē Saeimas Juridiskās komisijas deputāte Inese Lībiņa-Egnere (Jaunā Vienotība), Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāts Edvīns Šnore (Nacionālā apvienība), Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Jānis Butāns (Konservatīvie) un Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāts Igors Pimenovs (Saskaņa).

Tuvojas vasaras atvaļinājumu laiks, ko daudzi izmantos, lai dotos kur tālāk, izmantojot arī lidostas „Rīga” pakalpojumus. Kā šobrīd strādā lidosta un ar kādiem ierobežojumiem jārēķinās tiem, kas vēlas ceļot, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Lidostas "Rīga" Komunikācijas vienības vadītāja Laura Kulakova atzīst, ka lidosta palēnām atgriežas normālā darba režīmā, pieaug pasažieru skaits, tāpēc vēlams ierasties lidostā laicīgi. Viņa arī skaidro izmaiņas lidostas apkārtnē saistībā ar „Rail Baltica” būvdarbiem. "Mēness aptiekas" farmaceite Ieva Turonoka atgādina, kādiem medikamentiem vajadzētu ceļojuma aptieciņā. "Lidojot nevajadzētu aizmirst par piesardzības pasākumiem, kas ir medicīniskā maska vai FFP2 respirators, kas lidojumos pagaidām ir obligāti, kā arī antibakteriālās salvetes vai roku tīrīšanas līdzekļi uz spirta bāzes," norāda Ieva Turonoka. Viņa arī vērš uzmanību, ka novērst diskomforta sajūtas, kas var rasties lidojuma laikā. Piemēram, kāju pietūkumu var mazināt izstaipot kājas, vai nedaudz pastaigājoties, ja lidojums to ļauj. Var nedaudz pacelt kājas, ja vieta ļauj. Labi palīdz pieguļošas zeķes vai tieši ceļojumiem paredzētas kompresijas zeķes. Otrs populārākais diskomforta iemesls ir ausu aizkrišana.  "Nav lielas maģijas, kas var palīdzēt, lai nedaudz mazinātu šo diskomfortu, palīdz ūdens rīšanas reflekss, konfekšu sūkāšana vai košļājamās gumijas košļāšana. Šāda žokļu kustība palīdz izlīdzināt spiedienu ausu iekšienē un ārpusē," skaidro Ieva Turonoka. "Svarīgākais, ja ikdienā lietojam medikamentus, tos obligāti jāņem līdzi. Vislabāk oriģinālā iepakojumā un ar lietošanas uzlīmi Vērts paņemt nedaudz vairāk dienām, nekā atpūtas dienu skaits," turpina Ieva Turonoka. Pirmās palīdzības somiņa ir atkarīga no atpūtas mērķa. Galvenie principi: Paņemt līdzi to, kas palīdz pret galvassāpēm, drudža mazināšanai vai jebkādu citu sāpju mazināšanai. Tur noderēs preparāti, kuru sastāvā ir paraceptamols vai ibuprofēns.  Putekšņu laikā būtiski ir alerģiju mazinoši preparāti. Ceļojuma laikā mainās ikdienas paradumi ēšanā, uzturs, pārtika, vajadzētu paņemt līdzi gremošanas sistēmas līdzekļus. Nelielu iepakojumu zāles pret klepu un saaukstēšanos.  Dažāda izmēra pārsēji un plāksteri, kas der nelieliem pušumiem vai, ja grauž apavi. Saules aizsargkrēms, vismaz fp30. Jāatceras zāļu somiņu glabāt ēnainā vietā un, ja ceļo ar bērniem, jāatceras par drošību. "Cerams, ka nekas nebūs vajadzīgs. Bet, ja būs piemirsies mājās, tad vajadzēs. Tā parasti notiek," bilst Ieva Turonoka. Lidostas "Rīga" Aviodrošības apmācību vecākais instruktors Aleksandrs Stoļarčuks norāda, ka aktuāla lieta ir elektroniskās cigaretes pēdējā laikā.  "To uzskata par elektroierīci un šobrīd elektroierīču skaits rokas bagāžā ir ierobežots līdz 15 ierīcēm, kuras darbojas ar litija veida baterijām. Ierobežojums uz vienu pasažieri ir 15 elektroierīces, ja ņemat elektroniskās cigaretes, kas nereti ir 10 un 20, un pat vairāk, jārēķinās, ka tā ir elektroierīce un 15 ir tas skaitlis, ko nedrīkst pārsniegt," skaidro Aleksandrs Stoļarčuks. Otra sarežģīta lieta ir ierīču baterijas: baterijas, kuru jauda nepārsniedz 100 vatstundas, drīkst pārvadāt 20 viens pasažieris. "Baterijas parasti ir smagas un cilvēki mēdz tās nodot reģistrētā somā, lai nebūtu jānes. Šobrīd baterijas reģistrētā somā nav atļauts pārvadāt, jebkurai baterijai, kura ir atvienota no elektroierīces, ir jābūt līdzi rokas bagāžā. Ja jūs to bateriju ieliksiet lielajā somā, var gadīties, ka pie labas apstākļu sakritības soma tiks atvērta, jūs atradīs un bateriju atdos, taču var gadīties, ka jūs neatrod un bateriju vienkārši izņem no somas. Soma ceļo tālāk un galamērķi saņem somu jau bez baterijas," norāda Aleksandrs Stoļarčuks. Lidostā "Rīga" nav iespējas atgūt izņemtās mantas. Tās automātiski utilizē.

Par projektu “Rīgas Vāgnera teātra renesanse”, kas paredz kultūras bākas izveidi Rīgā un nama patrona Vācijas prezidenta Šteinmeiera apmeklējumu Rīgas Vāgnera namā, Kultūras rondo saruna ar Rīgas Riharda Vāgnera biedrības priekšsēdētāju Māri Gaili. Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers un Valsts prezidents Egils Levits kā Rīgas Vāgnera nama atjaunošanas projekta patroni 16. februārī apmeklēja Rīgas Vāgnera namu. Šteinmeiers uzsvēris, ka ar projektu "Riharda Vāgnera nams" Rīgā pasaules līmeņa kultūrvietai tiek dota jauna elpa. Viņa ieskatā, tā dzīvi liecina par vāciešu un latviešu bagātīgo vēsturi Eiropā. Māris Gailis norāda, ka šī bija simboliska vizīte, jo Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers piekrita būt nama patrons 2021. gada maijā, bet ir arī jāredz, kam tad piekritis kļūt par patronu. "Visdrīzāk nenožēlo, ka piekritis," stāsta Māris Gailis Māris Gailis arī sarunā ieskicē Vāgnera nama šodienu un nākotni. Namā mēģina „KREMERata Baltica”, kas tur būs pastāvīgie rezidenti arī pēc remota. Laiku pa laikam Vāgnera namā ierodas arī kādi filmētāji, kas ienes arī naudu, jo nama uzturēšana prasa līdzekļus. Ir jau arī konkrēts plāns par nama atjaunošanu un atvēršanu. Māris Gailis kā atjaunotā Vāgnera nama atvēršanas laiku min 2026. gadu. Tur būtu atjaunotais  Pirmais vācu teātris, Muses zālē būtu kamermūzikas zāle. Būs arī Vāgnera muzejs. Māris Gailis atklāj, ka šī gada septembrī ir paredzēta zinātniska konference un koncerts, atzīmējot Pirmā vācu teātra 240. gadadienu. Visticamāk, no 2023. gada vasaras 2,5-3 gadus nams būs slēgts remontam. Cerams, ka 2026. gadā Kultūras rondo varēs raidīt no Vāgnera nama, stāstot par atklāšanu un paveiktajiem darbiem.  

Raidījumā Pievienotā vērtība par kapitāla tirgu Eiropā un Latvijā. Daudz esam stāstījuši par to, kā privātpersonām ieguldīt un veidot savus uzkrājumus, bet šodien vairāk par to, kā attīstīt šos tirgus tā, lai tie palīdzētu straujāk attīstīt ekonomiku un augt visdažādākā mēroga uzņēmumiem.  Kā ierasts, turpinām padziļināti pētīt Baltijas biržā esošos uzņēmumus un cik pievilcīgi tie ir no ieguldītāja skatu punkta. Trīs ietilpīgi, spēcīgi, bet bez darbības tukši vārdi “Ambīcijas. Izaugsme. Ilgtspēja”. visi trīs likti kā galvenie Latvijas kapitāla tirgus forumā, tā mērķis saprast, kas tad ir izdarīts, kas vēl būtu jādara, lai Latvijas kapitāla tirgus būtu labāks un mums visiem parocīgāks. Lai gan jau pirms teju 18 gadiem iestājāmies Eiropas Savienībā, pirms astoņiem gadiem pievienojāmies arī eirozonai, jāatzīst, ka mūsu kapitāla tirgus, vismaz Baltijas mērogā ir palicis visai izolēts, nepieejams, līdzīgi kā mums citu Eiropas valstu tirgi. Cerams tas tuvākā nākotnē mainīsies, jo to, kā problēmu identificējusi arī Eiropas Komisija un vēlas izveidot Eiropā arī vienotu kapitāla tirgu, saka Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis. Tas palīdzēs ātrāk atkopties pēc pandēmijas.  Lai apvienotu tirgus, plānots izveidot kopīgu Eiropas sistēmu, vienādot noteikumus, tostarp padarīt ienākšanu biržā vieglāku maziem un vidējiem uzņēmumiem. Kā to darīt? Starp citu labs piemērs ir Baltijas valstis, kas jau ir spējušas visas trīs izveidot principā vienotu kapitāla tirgu, biržu, tā piesaistot arī pārrobežu investorus. Te gan jāsaka, objektīvi skatoties, Latvija šajā trijotnē ir kā tāds mazais pastarītis, jo, salīdzinot ar kaimiņiem, tirdzniecības apjomi ir nelieli. Vēl kāda būtiska atšķirība no mūsu kaimiņiem – to biržās aktīvas dalībnieces ir valsts kapitālsabiedrības, piemēram, lielās energokompānijas. Pie mums valsts kapitālsabiedrības ir visai kūtras. Premjers Krišjānis Kariņš gan dod cerību, ka agri vai vēlu arī tas varētu mainīties.  Tieši privātie uzņēmēji bijuši galvenais dzinējspēks Latvijas kapitāla tirgū pērn, kur kā čempionus var izcelt degvielas tirgotāja “Virši - A” ienākšanu biržā, emitējot akcijas, vērtē FKTK priekšsēdētāja Santa Purgaile. Kopumā sakot, lai gan darāmo darbu ir daudz, arī līdz šim paveiktais Latvijas un Baltijas kapitāla tirgus attīstībā jau sāk nest augļus. Un cik zināms, aizvien vairāk arī Latvijas uzņēmumu izrāda interesi par dalību biržā, tā kā nav izslēgts ka jau drīz ieraudzīsim kādus jaunus piedāvājumus.

Stāsta Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš Vai zini, kāda ir vismazākā zāļu molekula pasaulē, par kuras bioloģiskās iedarbības izpēti piedevām vēl ir piešķirta Nobela prēmija? Atbilde uz šo jautājumu meklējama 1987. gadā, kad, pētot asinsspiediena regulācijas mehānismus, fiziologs Roberts Frensiss Fērgots (Robert Furchgott) no Ņujorkas Downstate Medical Center kopā ar savu studentu Džonu Zavadzki (John Zawadzki)  atklāja, ka, atbildot uz smadzeņu raidītajiem signāliem, asinsvadu sieniņas no iekšpuses izklājošās šūnas, kuras sauc par endotēlija šūnām, veido nezināmu signālmolekulu, kas liek atslābt asinsvadu sieniņu gludajai muskulatūrai. Tā rezultātā asinsspiediens samazinās, bet asins plūsma palielinās. Viņiem pašiem gan neizdevās noskaidrot, kas tā īsti ir par vielu, toties citi zinātnieki atcerējās, ka jau 1977. gadā Ferids Murads (Ferid Murad) no Teksasas universitātes Medicīnas skolas bija noskaidrojis, ka labi zināmās sirdszāles nitroglicerīns organismā tiek noārdīts līdz NO jeb slāpekļa monoksīdam, kam seko sirds asinsvadu atslābināšanās. Un tā zinātnieku grupa Luisa Ignarro (Louis Ignarro) vadībā no Losandželosas Kalifornijas Universitātes Medicīnas skolas un Salvadora Monkadas (Salvador Moncada) vadītie pētnieki no Wellcome Research Laboratories (Bekenhema, Lielbritānija) 1987. gada janvārī praktiski vienlaicīgi nopublicēja savu pētījumu rezultātus, kas pierādīja, ka šī noslēpumainā signālmolekula Fantomas nav nekas cits kā labi zināmais slāpekļa monoksīds! Šī divu atomu molekula mūsu audos un asinīs dzīvo nedaudz ilgāk par piecām sekundēm, taču pa šo laiku paspēj iespiesties muskuļaudu šūnās un palaist reakciju kaskādi, kas beidzas ar asinsvadu muskuļaudu atslābināšanos. Par šiem pētījumiem Ferids Murads, Roberts Fērgots un Luiss Ignarro 1998. gadā tika apbalvoti ar Nobela prēmiju. Šobrīd NO ir mazākā molekula pasaulē, kura ir atzīta un tiek lietota kā medikaments. Šīs zāles gāzveida formā lieto tādu zīdaiņu ārstēšanai, kam ir kritiski paaugstināts asinsspiediens plaušās.  Vēlāk tika noskaidrots, ka slāpekļa monoksīdam ir milzīga nozīme daudzu jo daudzu citu fizioloģisko procesu regulēšanā organismā. Izrādījās, ka šī molekula ir nervu signālu pārnesēja arī mūsu smadzenēs un ir iesaistīta atmiņas procesos. Smadzeņu uzbudinājuma laikā to sintezē ap 5% neironu un tiem NO nav bīstams. Savukārt 95% pārējo neironu ir ārkārtīgi jūtīgi pret paaugstinātu NO koncentrāciju, kas tos var pat nogalināt. Ar šo fenomenu mēs varam izskaidrot cilvēka sajukšanu prātā pārlieku lielu pārdzīvojumu rezultātā. Arī vispārējo ievērību guvušā medikamenta Sildenafila (plašāk pazīstams kā Viagra) , darbības pamatā ir tieši NO izsauktās ķīmiskās pārvērtības. Vēl viens NO darbības aspekts ir tā spēja kontrolēt trombu veidošanās procesus organismā. Un it kā ar to vēl nebūtu gana, atklājās, ka arī cilvēka imūnsistēmas šūnas spēj ražot NO, ar kuru palīdzību tās spēj nogalināt vēža šūnas, baktērijas un vīrusus. Kad sākās Covid-19 pandēmija, tieši Luiss Ignarro iniciēja klīniskos pētījumus par NO inhalācijas lietošanu Covid-19 slimnieku ārstēšanā. Cerams, ka šie pētījumi pavērs jaunu lappusi stāstā par NO brīnumainajiem efektiem, kuriem pateicoties, 1992. gadā šī molekula tika atzīta par Gada molekulu pasaulē.

Vijolniekam Daniilam Bulajevam novembris ir koncertiem bagāts mēnesis, godinot Latviju dzimšanas dienā, spēlējot Pjacollu un aicinot uz koncertu Dzintaru koncertzālē... Liene Jakovļeva: Šī atkal mums ir ļoti īpaša nedēļa, kad vaļā vērušās koncertzāļu durvis: arī māksliniekiem līdz ar to ir pilnīgi citāds darba un sajūtu režīms. Novembra otrā puse jums ir koncertiem pilna. Nebija viegli atrast mums satikšanās brīdi, jo priekšā ir koncerti, un pirmais - jau 18. novembrī, kurā jums atkal būs iespēja sveikt Latviju dzimšanas dienā. Kur šoreiz jūs to darīsit? Daniils Bulajevs: Mēs to darīsim ar Sinfonietta Rīga un diriģentu Aināru Rubiķi, un darīsim to Saulkrastos, kultūras namā "Zvejniekciems". Liels prieks, ka viss varēs notikt, turklāt ar publiku, nevis tikai kamerām. Tas ir ļoti, ļoti pozitīvi! Cik ilgi neesat uzstājies publikas priekšā? Pēdējais koncerts bija septembra beigās vai oktobra sākumā. Kāds brītiņš tas ir – īpaši jau koncertējošam māksliniekam. Gribējās? Gribējās gan... Gaidījām, kad atkal būs koncerti, bet tad vienu, par kuru tūlīt pastāstīšu, pārcēla, bet cerējām, ka atļaus muzicēt. Tāpēc tagad ar vēl lielāku prieku un "draivu" kāpsim uz skatuves un spēlēsim, kamēr vēl var. Un ko jūs 18. novembrī spēlēsiet kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga? Spēlēšu Pētera Butāna "Brīvdienu mūzikas" otro un trešo daļu un Pelēča "Plaukstošo jasmīnu". Tas jums kā autogrāfs jeb zīmogs, vai ne? Pagaidām tā sanāk. Bet tas ir patīkami? Un katru reizi to jasmīnu droši vien iznāk savādāk izplaucēt... Nujā, ar katru reizi esmu vecāks un vecāks. (smaida) Jā, ļoti interesanti plus mīnus vienu reizi gadā atgriezties pie šī skaņdarba un domāt, kā spēlēju pirms, kā tagad spēlēšu un kā to darīšu pēc pieciem gadiem... Bet jau 20. novembrī Dzintaru Mazajā zālē kopā ar saviem domubiedriem piedāvāsit plašu, vērienīgu, daudzveidīgu programmu: kopā ar jums būs čellists Antons Trocjuks un pianists Maksims Taņičevs. Ar Maksimu jau gadu darbojamies kopā. Bet pirmais koncerts mums bija 20. oktobrī VEF Kultūras pils Kamerzālē. Lai gan draudzējamies jau ļoti sen, kaut kā vēl nebijām spēlējuši kopā. Par Antonu gan ir pilnīgi cits stāsts – iepazināmies “Dagambas” koncertos, kur tiku uzaicināts. Vasarā Antons rakstīja savu soloalbumu un gribēja ar kādu viesmākslinieku ierakstīt kādu ātru, efektīgu skaņdarbu. Tā kā mums jau vairākus gadus ir ļoti, ļoti labas attiecības, viņš pasauca mani ierakstīt trešo daļu no Vivaldi "Gadalaiku" "Vasaras". Tad arī sapratām, ka jāpopularizē vijoles un čella duets, jo abi ir vieni no vispopulārākajiem instrumentiem, taču abu kopsadarbībai repertuāra ir ļoti maz. Jā, ir klavieru trio, ir lielāki sastāvi, bet tieši vijolei un čellam darbu ir maz. Izdomājām, ka gribam rakstīt kopīgu albumu, kurā aranžēsim vairākus skaņdarbus tieši vijolei un čellam, un 20. novembrī tad arī skanēs mūsu pirmais aranžējums, kura pirms tam nav bijis – esam pārbaudījuši: tas būs Šūberta "Meža ķēniņš". Iznācis diezgan virtuozi, ceru, ka publikai patiks. (..) Spēlēsim arī Hendeļa un Halvorsena Pasakalju. Būs arī divi klavieru trio, kur spēlēsim visi kopā – tas būs Rahmaņinova Pirmais elēģiskais trio un Šostakoviča Pirmais trio. Būs ļoti plaša programma. Iznākusi programma, kurā var izbaudīt gan tautiskās mūzikas līnijas, gan kamermūziku, gan virtuozus darbus, gan skaņdarbus dvēselei. Cerams, ka publika atdzīvosies pēc šī koncerta. Ar Maksimu Taņičevu jūs arī kopīgi kaldinājāt panākumus jūsu pēdējā konkursā. Ieraksts tapa tieši ar viņu un tad arī sekoja panākumi Vindzoras festivālā. Jā, kopā ar Maksimu piedalījāmies šajā konkursā un negaidīti tas ļoti pozitīvi beidzās. (..) Panākumi neizpalika – pirmā vieta, skatītāju balva un liels prieks par to. Šis ieraksts tapa VEF Kultūras pils kamerzālē. Taču 27. novembrī jūs šeit pieskandēsiet lielo zāli. Šis gads pagājis Astora Pjacollas simtgades svinēšanas noskaņās, un nekas mums neliedz šo dzimšanas dienu svinēt arī novembrī. Ar ko un kā jūs to darīsit? Ļoti gribēju nospēlēt koncertu, kurā būtu tikai Pjacollas mūzika. Esmu redzējis daudz koncertu, kas veltīti Pjacollas simtgadei, taču nav bijis tādas programmas, kurā būtu tikai Pjacollas mūzika. Ir ļoti, ļoti grūti atrast skaņdarbus un izmeklēt tādu programmas līniju, lai tas būtu interesanti, jo Pjacolla mums asociējās ar tango. Grūti izdarīt tā, lai visi skaņdarbi nebūtu vienā stilā. Tāpēc ilgi sēdēju un domāju, ko ņemt un kādā secībā to visu spēlēt... Cerams, ka mums sanāks to kaut kā interesanti izdarīt. Viens jau neko nevarētu paveikt, tāpēc pasaucu savus draugus un kolēģus - koncertā piedalīsies vijolnieks Andrejs Jegorovs, kurš spēlēs arī klavieres, būs vijolniece Arina Bardova, altu spēlēs Klinta Kluce, čellu – Antons Trocjuks un Maksims Kibickis, Gustavs Voldemārs Vilsons mums būs kontrabasists, un būs arī divi pianisti – Ērika Jēkabsone un Anna Harlapa.  

Latvijas Radio uzrunāja ar sociālā tīkla "Facebook" starpniecību uzrunāja ikvienu interesentu piedalīties pirmajā Latvijas Radio Dzejas festivālā. No 12 dalībniekiem, kas pieteicās, piedalīties izvēlējās seši. Lielākā daļa ir jaunieši, kas vēl mācās vidusskolā vai tikko to pabeiguši. Gandarī autoru liela atbildība un nopietnā attieksme pret savu tekstu. Cerams, ka arī turpmāk dzirdēsim viņu sniegumu! Uz Latvijas Radio Dzejas pieturas podesta kāpj un savus lasa Rebeka Zvirbule, viņa atbraukusi no Liepājas; mūsu kolēģis raidierakstu jeb podkāstu speciālists Andrejs Siliņš; Artūrs Bricis, kurš savu dzeju un domu lidojumus publicē blogā “Par visu un neko”; Ketija Jurčenko mācās Rīgas Franču licējā, bet lasīt šobrīd vairāk izvēlas latviešu autoru dzeju; Gundars Smuidris ienes nosvērtāku atmosfēru un lēnāku ritmu šajā lasījumu sērijā; Keitlīna Krastiņa, kura ir uzsākusi studijas LU Bioloģijas fakultātē.

Beidzamajā laikā i socialajūs teiklūs, i masu medejūs daudz diskutāts par latgalīšu literaturys vītu kūpejā latvīšu literaturā. Teksti latgaliski reši pasaruoda kulturys medejūs, autorim ir saceits, ka tūs portalu i izdavumu auditoreja var nasaprast, partū vajadzātu dūt vysmoz paralelus tulkuojumus ari latvīšu literarajā volūdā. Tok pastuov ari preteji gadīni – saleidzynūši napaseņ ir izguojušys vairuokys gruomotys, kas ir latvīšu literarajā volūdā, tok tī atrūnams ari koč kas nu latgaliskuo. Itūreiz gruomotplauktā viesturneica Laura Melne mums pastuosteis par dzejnīka Kikōnis latgaliskajim tekstim. Vīna nu taidu ir 2019. godā izdūtuo dzejnīka Kikōnis dzejis izlase "Jūs kavējaties", kurā atrūnams ari juo latgalīšu cykls "Kū syrsynoj tāvzemis sīnōžy?". Kikōne, eistajā vuordā Edgars Mednis, beja 1984. godā dzims literats, kurs nūdzeivuoja cīši eisu myužu – tik 22 godus. Dzeivis laikā jis tyka skaiteits par vīnu nu talanteiguokūs i breivdūmeiguokūs sovys paaudzis dzejnīku i dramaturgu, juo teksti – par sovam laikam eksperimentalim. Pseidonims Kikōne atvasynuots nu malnuo starka latiniskuo nūsaukuma – Ciconia nigra. Kikōne pīdzyma i izauga Reigā, tok latgalīšu saimē, i bīži ari brauce iz Latgolu. Juo vactāvs Konstantīns Mednis nu Rēzeknis nūvoda Kaunatys beja apleicīnē zynoms dzejnīks, dzejūļu kruojumu "Ōbeļis stōsts" i "Pi Rāznas" autors. Kai Kikōnis dzejis izlasis piecvuordā roksta tuos sastateituojs Svens Kuzmins, taišni ar vactāvu Kikōne konsultiejīs latgalīšu volūdys vaicuojumūs. Izlasē "Jūs kavējaties" ir tik vīns nalels dzejis cyklys latgaliski, leluokuo daļa ir latvīšu literarajā volūdā, kurā Kikōne ari pamatā raksteja, taipat ari atseviška dzejūļu sereja krīvu volūdā. Grybātūs saceit, ka Kikōnis latgalīšu cyklys jiutami atsaškir nu juo puorejūs tekstu. Kikōne skaiteja, ka patīsa i gūdeiga literatura rūnuos, sasateikūt ar eistū dzeivi – piļsātys īluos, na meikstūs biblioteku voi kabinetu krāslūs. Juo golvonais literaturys kriterejs beja sajiutys. Kai stuosta laikabīdri, Kikōne skaiteja, ka piļneigi vysu ir vārts pīraksteit. Jis tīcēs piec teirys muokslys, i tū var labi just Kikōnis tekstūs. Dzejnīks Māris Salējs tū ir nūsaucs par "poetiskuo pyrmsuokuma nasaduļkuoteibu i dzydrumu". I ruodīs, ka taišni tys ari vysvaira uzrunoj skaiteituojus. Lai ari vairuokuos publikacejuos Kikōne ir raksturuots kai izteikts sova laika dzejnīks, tok tyvi i saprūtami juo dzejūli ruodīs na viņ maņ, kas puorstuov desmit godus jaunuoku paaudzi, nu ari vēļ jaunuokim cylvākim. Tī ir daudzi nu jauneibys maksimalisma i kategoriskuma, tuos pasauļa izjiutys, kas eipaši rakstureiga daudzim jaunim cylvākim, kas ar nasaudzeigu skotu verās iz vysu pasauli i ari poši iz sevi, kas grib nūvērst leluos nataisneibys.   Kikōne sacejs, ka iz Latgolu brauc, kab nu vysa atsateireitu. Tei beja sasatikšona ar dobu i atsateireišona nu piļsātys uzsluoņojumu. Tū var redzēt juo latgalīšu cyklā "Kū syrsynoj tāvzemis sīnōžy?". Tī nav vītys revolucejom i provokacejom. Tū skaitūt, tu teic taidā suteigā vosorys dīnā Latgolys laukūs, koč kur pa vydu storp sīna pļovu, uobeļneicom i ūgu kryumim. Apleik ir tyucs i jau koč kur tyvumā grudinej pārkiuņs. I saprūti, ka par itū vysu varātu pīraksteit tyukstūša banalu i klišejisku dzejūleišu, bet Kikōnem par tū ir izadevs pīraksteit tai, ka ni druskys nasaruoda banali. Koč ari teksti tai eisti nav pīraksteiti atbylstūši latgalīšu rokstu volūdys pareizraksteibys nūsacejumim, tys pat eisti natraucej. Tī ari ir koč kas nu eistuma i patīsuma.   Nūslādzūšuo daļa nu Kikōnis latgalīšu cykla: pagaisynōju fotokarteņis kur iucātīs iudiņa alpu aizīt kaida navīņ cylvāka sapyns aiz tō kolna kas kōsej kas pārkiuņi gaida pavysam na sirdeigs   gona gona samaidzātys buļbys iz golda na tai vīņ byudi sorkony vēļ vīnā krōsā kai salavečam   zem tylta ci aroneju ci ōbeļis zorim ci zōrdā smōrdeigā vīns ci savīnots ai pasauļa nobu   īļej maņ kružku ryuguļa, mōt nu tōs sauļis itymā   Izlasē "Jūs kavējaties" nav īkļautys Kikōnis lugys, scenareji i esejis. Cerams, ka kaidu dīnu varēsim sagaideit izdūtus ari tūs.  

15. jūlijā Rēzeknē, pie Latgales vēstniecības "Gors" atklāts skanošs vides mākslas objekts „Savpatība”. Tā autori Sigvards Kļava un Roberts Rubīns. “Savpatība” ir unikāla publiska instalācija un mūzikāls vēstījums, ko vairāku gadu garumā radījis diriģents un Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava un režisors Roberts Rubīns. Savdabīgie spoguļobjekti aicina saredzēt un sadzirdēt pašam sevi, kā arī caur dziedošiem un dažādus instrumentus spēlējošiem dažādu Latvijas novadu ļaudīm atklāt mūsu valsts savpatību. „Šo veidojot, manā dzīvē tas bija viens liels nogrieznis, jo šo projektu mēs sākām pirms septiņiem gadiem, Un tā ir ar daudzām tādām dzīvē un mākslā svarīgām lietām, kam tu esi pieķēries un atdevis lielu savu darba nogriezni, ļoti emocionāls tas brīdis,” vakar 15.jūlija novakarē atklājot skanošo vides mākslas objektu „Savpatība” pie Latgales vēstniecības "Gors" Rēzeknē savās sajūtās dalās multimediālās instalācijas idejas autors un diriģents Sigvards Kļava. „Savpatība” ir unikāla instalācija un mūzikāls vēstījums, kas aicina saredzēt un sadzirdēt pašam sevi. Caur savdabīgiem un īpatnēji daudzšķautņainiem spoguļobjektiem ikvienam te ir iespēja izbaudīt kultūras un dabas mijiedarbību vienuviet. Atkarībā no atrašanās vietas un pārvietošanās ceļa, apmeklētājiem būs iespēja dzirdēt atsevišķus instrumentus un balsis dažādās kombinācijās. "Objektos izskan latviskais un savpatīgais, atklājot dažādas izloksnes un dziedājumus latviski, latgaliski, arī lībiski. „Tādi arī mēs esam un tāda arī tā doma – parādīt mūsu to kopīgo kopienu, jo tā sākuma ideja, bija šo rādīt pasaules cilvēkiem, kas nezina kur atrodas Latvija, bet zina kas ir Latvijas kultūra,” tā Sigvards Kļava. „Šodien tas, ko mēs te dzirdam arī man ir liels brīnums un pārdzīvojums, jo viena lieta ir to kas ir studijā un ko iedomājamies, bet tā katra vide ir ar savu noskaņu, ar savu atmosfēru, ar savu mentalitāti, ar savu troksni. Un mani ļoti interesē arī, kā būs jūras krastā, interesē kā būs pilsdrupās, jo visur ir savādāk. Un es ļoti gribētu cerēt ka šis formāts ir nevis kā koncerts, bet ka tas iekļaujas katrā vidē un ka mēs viens otram netraucējam. Nu tā kā tagad, es jūtu ka pamazām cilvēki iekļūst tajā atmosfērā un tā moderni izsakoties saprot spēles noteikumus. Un tā tas ir arī domāts, ka cilvēks var ienākt šeit uz piecām minūtēm, divdesmit piecām un četrdesmit minūtēm un viņam vajadzētu būt piederīgam šai atmosfērai. Un ja runājam par muzikālo celiņu, tad kā jau dramaturģijā tam ir cēlumi un kritumi,” ideju atklāj Sigvards Kļava. „Savpatībā” pārmaiņus un pamīšus un netveramā mijiedarbībā spoguļos te tu redzi pats sevi kā arī Aleksandru Maijeru no Krāslavas, Kristīni Kārkli, Edgaru Kārkli, Laimu Jansone, Lieni Skrebinsku, Ligitu Spridzāni no Upītes, Ilgu Reiznieci un citus kopumā aptuveni 20 māksliniekus jeb kā Sigvards Kļava tos šoreiz sauc par brīnumbērniem. „Mēs divus gadus meklējām, braucām ekspedīcijās uz visiem Latvijas novadiem un dažādās arī vidēs – gan kultūras namos, gan baznīcās, gan folkloras kopās. Un tad no visa tā veidojās šī kolāža. Tie ir tie dziedājumi, kas šajā brīdī manuprāt iekļāvās tajā kopējā priekšnesumā,” stāsta Sigvards Kļava. „Cerams, ka cilvēki nevis stāvēs, bet mēģinās kustēties, apskatīt tuvāk sevi gan spogulī, gan katrā vietā. Tāpēc spoguļiem ir daudz šķautnes, jo katrā vietā, kur mēs stāvam, mēs redzam pilnīgi citu vidi un šie dziedātāji tā kā iekļaujas starp mums. Un tāda ir tā doma, ka dziedātājs nav kaut kur kādā citā dimensijā. Tepat skatoties uz spoguļiem, redzam ka blakus sēž klausītājs un te dzied. Tāpēc spoguļi,” tā Sigvards Kļava. „Savpatību” no 16. līdz 24. jūlijam var apmeklēt Rēzeknē, upes ielokā pie Latgales vēstniecības "Gors", pēc tam tā ceļos uz Limbažu pilsdrupām, bet augusta nogalē uz Rīgu, Arkādijas parku.

Tikko iznākušais Andra Zeibota romāns „Lēngaitis” atkal no jauna aktualizē Konstantīna Raudives personību. Ne tikai mūsdienu mūziķu uzmanību saistījuši viņa „balsu ieraksti”, bet joprojām svarīgas ir zinātnes un pseidozinātnes robežas. Ir svarīgi mehānismi, kā tikt galā ar personīgām vai kolektīvām traumām. Kā izturēties pret reliģijas dogmām. Kultūras rondo stāsts par par Konstantīnu Raudivi ar trim radošām versijām. Proti, ar topošo Anda Miziša un Bruno Aščuka filmu par Konstantīnu Raudivu; ar atgādinājumu par 2018. gadā tapušo izrādi „Raudives radio”, kurā sadarbojās režisore Daiga Kažociņa un filozofs Ainārs Kamoliņš, vairāki dažādu jomu mākslinieki un Raudives lomā – aktieris Gatis Gāga. Un Andra Zeibota romānu „Lēngaitis”. Cerams, ka Rauduve neņems ļaunā, ja šo raidījumu ļoti nosacīti nodēvētu par „balsu ierakstu”, jo mums šobrīd nav ļauts tikties klātienē radio studijā, taču tehnoloģijas mums ļauj sazināties. Vēl kāda piebilde: jebkas, ko dzirdēsit šīs stundas laikā, pieder mūsdienu interpretācijām par Konstantīna Raudives balss ierakstiem. Tur ir gan ļoti īsi vēsturiskie ieraksti, gan to izmantojums mūsdienu mūziķu un dīdžeju versijās. Nekas nav tikai tehniskais troksnis, ja arī sākumā tā varētu šķist. Ieklausieties un iztēlojieties, arī bez priekšrakstiem.

“Šis stāsts notiek Latvijā, bet ceru, ka stāsta universālā daba pieļauj, ka tas varētu notikt jebkur, jebkurā pasaules valstī. Ideju filmai es smēlos atskārsmē, ka visbīstamākie attiecību pārbaudījuma brīži dzīvē notiek vislielākajos svētkos – Ziemassvētkos, Līgo svētkos, bērnu dzimšanas dienās, vecāku jubilejās. Vislielākie godi ir vislielākais pārbaudījums attiecībām,” stāsta topošās filmas “Circenīša Ziemassvētki” režisors Aigars Grauba. Filmā “Circenīša Ziemassvētki” mamma, kuru tēlo Inga Tropa, un tētis – policists, kuru atveido Jānis Vimba, ir Ziemassvētku stresā. Ģimenes skandāls jau grasās visiem sabojāt omu. Taču Ziemassvētku vecītis ģimenei par pārsteigumu viņus sagaida lauku mājās. Šajā situācijā apmulsuši ir tikai pieaugušie. Ziemassvētku filmas kinematogrāfa vēsturē ir atsevišķs žanrs, Latvijā līdz šim visnostalģiskākās sajūtas šajā saisībā raisa Vara Braslas režisētā filma “Ziemassvētku jampadracis”. Aigars Grauba grasās piedāvāt svētku stāstu 21. gadsimta bērniem un viņu vecākiem. Pirms par to viņš stāsta pats, līdzšinējā filmas uzņemšanas procesā un darba idejiskajā virzībā dalās operators Valdis Celmiņš. Režisoru Aigaru Graubu aicinu vairāk pastāstīt par ģimenes kopīgajiem svētkiem kā dramaturģisko konfliktu rosinātājiem. Filmas “Circenīša Ziemassvētki” tīzera jeb kacekļa materiālā ir redzama automašīna augstu koka zaros, arī operatora Valda Celmiņa stāstījumā tika pieminēti kaskadieri un formālais spilgtums un attēla ietekmība. Vai šī būtu sava veida atgriešanās pie Holivudai raksturīgā “atrakciona” jeb pārsteigumu, iespaidu kino? To, kā ģimenes pārpratumu komēdijas mezgls atrisināsies, varēsim uzzināt jau šajos Ziemassvētkos. Cerams, uz kinoekrāniem.

VEF Kultūras pils no 17. marta līdz 6. aprīlim ikvienu aicina atnākt un sajust kultūras klātbūtni uz pils kāpņu platformas izveidotā scenogrāfiskā objektā, kam dots simbolisks nosaukums – "Kultūras gaidīšanas pietura". Tā ir metāla konstrukcija - kubs izmērā 2.2 x 2.2 metri, ko veidojusi scenogrāfe Kristīne Jurjāne. "Šī konkrētā objekta vēsture ir drusku garāka. Tā aizsākās pirms kādiem pieciem gadiem, kad radīju scenogrāfiju operai “Līsistrate” kopā ar vokālo grupu "Putni" un Šveices māksliniekiem. Izrādei kā galvenais scenogrāfijas elements bija radīts multifunkcionāls kubs," sarunā Kultūras Rondo atklāj Kristīne Jurjāne. Parasti, kad izrāde beidzas, scenogrāfija pēc izrādes sarūsē noliktavās, bet šis scenogrāfijas objekts turpina dzīvot. Kristīne Jurjāne stāsta, ka Antra Dreģe [vokālās grupas "Putni" vadītāja], kad sāka strādāt VEF Kultūras pils mārketinga nodaļā, kubu paņēma līdzi.  "Tālāk scenogrāfija sāka dzīvot personisko dzīvi. Kubs piedalījās kā objekts Platona Buravicka skaņdarba atskaņošanā un tur nospēlēja savu lomu. Tagad bez manas līdzdalības tas ir kļuvis par kultūras pieturu pie VEF Kultūras pils," stāsta Kristīne Jurjāne. "Priecājos un esmu pateicīga VEF Kultūras pils mārketinga kundzēm, ka tas nesarūsē izgāztuvē, bet ir kļuvis par jaunu objektu, kur pat bērni apstājas, nosviež riteņus un iet iekšā paklausīties mūziku. Šobrīd tur ierīkotas tumbas, un var dzirdēt  visu,ko iepriekš dzirdējuši cilvēki, kas nākuši uz VEF Kultūras pils koncertiem." Kristīne Jurjāne ir gandarīta, ka šobrīd viņai ir darba pilnas rokas. Visu pagājušo gadu viņa ir strādājusi pie igauņu rakstnieka Indreka Hargla bestsellera trīs filmu uzņemšanas Igaunijā par aptiekāru Melhioru [latviski izdota viņa grāmata "Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums"]. "Tas bija ārkārtīgs maratons visa gada garumā. Filmēšana notika Igaunijā, bet kostīmu mākslinieku departaments bija no Latvijas. Viduslaiki. Tāda pieredze man bija pirmo reizi. Viduslaiki - pilnīgi fascinējoša tēma, neizpētīti un nezināmi manā pieredzē," gandarīta Kristīne Jurjāne. Tikko šis projekts noslēdzies, sākusies daudzsēriju filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene" filmēšana Latvijā. Tāpat Kristīne Jurjāne strādā pie filmas “Marijas klusums”, kas ir Dāvja Sīmaņa izlolots projekts. Savukārt animācijā Kristīne Jurjāne strādā kopā ar Kristu Burāni, Aneti Meleci, Annu Začu un Edmundu Jansonu pie "Brīnumskapja" seriāla. Tās būs vairākas animācijas filmas, kuru  pamatā "Brīnumskapī" radītās dziesmas - Ingus Ulmaņa, Andra Sējāna un Aigara Voitišķa mūzika. Iecerēta sadarbība arī Jauno Rīgas teātri, kopā ar Uldi Tīronu veidojot izrādi, kuras pamatā Venedikta Jerofejeva poēma "Maskava–Gailīši". Cerams, ka aprīlī varēs sākties mēģinājumi un līdz sezonas beigām būs radusies izrāde. Vai to varēs parādīt, rādīs laiks.

Šoreiz „Dīvāna kinozālē” vairāki aicinājumi pievērsties franču kino – galvenokārt aizvadītā gadsimta 70. un 80. gadu griezumā. Šīs kino lielvalsts autoru darbi uzrunājuši gan režisoru Aiku Karapetjanu, gan aktrisi Elitu Kļaviņu. Taču tie nebūt nav vienīgie ieteikumi. Režisors Aiks Karapetjans šobrīd strādā pie savas jaunākās filmas “Sema ceļojumi” pēcapstrādes - apskaņošanas un datorgrafikas. Cerams, ka pie skatītājiem tā varētu nonākt nākamā gada ziemā vai pavasarī, bet grafikā iespējamas pārmaiņas atkarībā no tā, kādi būs valstī esošie epidemoloģiskie apstākļi. Scenāriju filmai Aiks raksta pats, sadarbojoties ar krievu autoru Aleksandru Radionovu. Aika Karapetjana “Dīvāna kinozālē” pēdējā laikā skan franču valoda – viņu saista 70.-80. gadu franču kino drāmas, melodrāmas un komēdijas. Tās galvenokārt pasūta DVD diskos, izmantojot tīmekļa veikalus, taču arī platformā “Mubi” ir atrodami gana daudz Francijas izcilo režisoru darbi. Pirmais ieteikums no Aika puses - Žana Žaka Anno 1979. gadā uzņemtā asas satīras pieblīvētā komēdija “Coupe de tete” jeb “Sitiens ar galvu”, angliskajā tulkojumā “Hothead”. Vēl Aiks izceļ franču režisoru Pjēru Granjēru-Defēru, īpaši uzsverot viņa 1971. gadā režisēto drāmu “Kaķis” ar Žanu Gabēnu un Simonu Siņjorē galvenajās lomās. Runājot par neseniem kinopasaules jaunumiem, Aiks Karapetjans piemin režisores Hlojas Žao ainavisko drāmu “Nomadland”, kas ir režisores trešā spēlfilma un jau saņēmusi Venēcijas kinofestivāla "Zelta lauvu", kā arī nupat titulēta ar diviem “Zelta globusiem”. Tā stāsta par kādu sievieti, kura ASV finanšu kraha radīto satricinājumu iespaidā zaudē pilnīgi visu, kas viņai pieder un dodas ceļojumā pa Amerikas Rietumu līdzenumiem. Tomēr Aiks sevi nepieskaita “Nomadu zemes” fanu pulkam. Jaunā Rīgas teātra aktrise un dokumentālo filmu režisore Elita Kļaviņa pamazām noslēdz darbu pie jaunākā dokumentālā kino vēstījuma, kura pagaidu nosaukums ir “Māsas no ilgošanās ciema”. Kopā ar Iļguciema cietuma sievietēm Elita iestudējusi Anotna Čehova lugu “Trīs māsas”, un mēģinājuma procesa laikā atklājās viņu dzīvesstāsti un iemesli, kuri noveduši katru no sievietēm līdz ieslodzījuma vietai. Līdzīgi, kā Aiku Karapetjanu, arī Elitu Kļaviņu pēdējā laikā uzrunājis franču kino, kurš atrodams platformas “Mubi” piedāvājumā. Tas pārsvarā ir dažādu zemju autorkino. Bet aktrisei patīk arī politiskie trilleri. VIņas favorīts ir seriāls "Homeland" (latviski "Svešais starp savējiem"). Šo seriālu var skatīties platformā "Netflix". Trešais Elitas Kļaviņas ieteikums: kriminālseriāls “Vilks”, kuru iespējams skatīties Krievijas tīmekļa platformā Premier.one.  

Kultūras Rondo vaicā, kā dzīvo un jūtas kultūras cilvēki šajā laikā. Uzklausām aktrisi Gunu Zariņu. Aktrise atklāj, ka atrodas filmēšanas laukumā, kur filma par Emīliju Benjamiņu.  "Viss notiek pilnā sparā!" gandarīta Guna Zariņa. Daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene” būs stāsts par starpkaru Latvijas “preses karalieni” – “Jaunāko ziņu” un “Atpūtas” izdevēju Emīliju Benjamiņu, kuras personība, bagātība un traģiskais liktenis ir kļuvuši par leģendu. Filmas stāsts sešās spēlfilmu sērijās un vienā dokumentālā sērijā aptvers laika periodu no Emīlijas Benjamiņas izdotā žurnāla “Atpūta” pirmsākumiem līdz viņas bojāejai Sibīrijā. Aktrise atklāj, ka šobrīd no topošās daudzsēriju filmas par Emīliju Benjamiņu ir nofilmēta jau vairāk nekā puse. "Viss liek domāt, ka būs skaista bilde, jo ir labi strādājuši mākslinieki un grimētāji, ka būs notikumiem bagāts un aizraujošs stāsts. (..) Notikumi ir ļoti strauji, domāju, ka skatītājiem būs interesanti. Cerams, ka arī būs, kam just līdz," vērtē Guna Zariņa. Topošās filmas scenāriju veidojuši Ivo Briedis, Baņuta Rubess, Aiva Birbele, Tabita Rudzāte, konsultanti rakstniece Māra Zālīte, vēsturniece Ineta Lipša, pie daudzsēriju filmas izveides strādā režisori Kristīne Želve, Andis Mizišs, Dāvis Sīmanis, bet pie dokumentālās daļas izveides – Gints Grūbe. Vērtējot šo laiku, Guna Zariņa atzīst, ka labs brīdis ideju apkopošanai. "Ja vien teātris vispār būs vēl, šis ir labs domu, ideju  vākšanas laiks," norāda Guna Zariņa. "Jākrāj piezīmju lapiņas, jāstrādā pie kaut kā tāda, ko neizdarīsi, kad atkal aizies lielais rats. Jāsakrāj lietas, lai pēc tam būtu, ko darīt un lietot." "Zinu, ka daudzi aktieri šobrīd, tādēļ, ka ir liegts strādāt teātrī, var filmēties un straujiem soļiem iet uz priekšu. Darīt, to, ko nevarētu, ja būtu repertuārs," tā aktrise.    

RIXC galerijā aplūkojama Rasas Šmites un Raita Šmita izstāde "Atmosfēriskais mežs", kas jau nominēta prestižajai Purvīša balvai. Jauno mediju kultūras centrs RIXC tikmēr gatavojas nākamā gada mākslas un zinātnes festivālam, kura viena no tēmām būs “Sensorijs” – kā jaunās tehnoloģijas izmaina un paplašina cilvēka sajūtu pasauli. Vai šai nepilnajā minūtē dzirdamajai skaņai raidījuma ievadā izdevās jūs pārliecināt, ka ir vasaras vakars klajā laukā, tālumā rej suns, garām aizbrauc mašīna, un pavisam drīz pāri pārlidos arī lidmašīna? Tā ir skaņa no mākslinieces Kristas Dinteres darba “Atspulgi, cikli, transformācija”, un tas bija viens no pieciem mākslinieku darbiem, ar kuriem to autori iepazīstināja jauno mediju kultūras centra RIXC rīkotajā tiešsaistes seminārā “Sensorijs”. Krista Dintere stāstīja par nupat dzirdētā darba tapšanas impulsiem, par pašas pieredzēto mulsinošo situāciju, kad skaņa nesakrīt ar apkārt notiekošo, skaņas ieraksta iespēja skaņas un tās avota saikni padara vēl maldinošāku. Ja jums šī tēma ir interesanta tālākai apdomāšanai, simpozija ieraksts joprojām pieejams RIXC mājas lapā. Jauno mediju kultūras centrs RIXC jau ilgus gadus darbojas kā ideju centrs, kas apvieno un sarunās rada teorētisku bāzi māksliniekiem, kas strādā ar digitālajām tehnoloģijām, rada tīkla mākslas darbus. Oktobrī notika kārtējais RIXC rīkotais Mākslas un zinātnes festivāls, ko pavadīja izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Festivāla ietvaros tika atklāta arī Rasas Šmites un Raita Šmita izstāde “Atmosfēriskais mežs”. RIXC galerijā, Rīgā, Lenču ielā 2, tā aplūkojama vēl šai nedēļas nogalē, vēlāk – līdz janvāra beigām. Atmospheric Forest. Rasa Smite, Raitis Smits, 2020 from RIXC on Vimeo. “Atmosfēriskais mežs” atsauc atmiņā Rasas un Raita Šmitu iepriekšējo darbu “Mikropasauļu svārstības”, kas arī tika nominēts iepriekšējai Purvīša balvai, līdz ar to bija pagājušajā gadā aplūkojams Purvīša balvu nominantu izstādē Nacionālajā mākslas muzejā. Abos darbos daudz līdzīga – tātad – siena, uz kuras tiek rādītas dabas ainava. To pašu filmiņu, tikai 360 grādu leņķī iespējams redzēt virtuālās realitātes brillēs. Tikai, ja "Mikropasauļu svārstības"  pievērsās purvā notiekošajam, tad jaunais darbs tapis filmējot Finvaldes mežus Šveicē. Izstādē ir divi televizori, vienā iespējams noskatīties vides pētnieka stāstījumu par vides pārmaiņām Alpu mežos. Otrā – Rasas Šmites eksperimenti ar skujkoku sveķiem, kuru rezultāti aplūkojami vitrīnā. Interesi aizķer tas, ka izstādē supermodernajām tehnoloģijām līdzās ir kas tik arhaisks kā vitrīna, iespēja pataustīt, sasmaržot. Cerams, ka janvāra otrajā pusē izstāžu zāles būs atvērtas un izstādi “Atmosfēriskais mežs” RIXC galerijā skatītājiem būs iespējams ne tikai redzēt vai dzirdēt, bet patiesi piedzīvot. Kamēr uz realitāti mēs nevaram paļauties, mums vēl ir virtuālās iespējas. Simpozija "Sensorium" ieraksts, kā arī filma par Finvaldes mežos piedzīvoto - jauno mediju kultūras centra RIXC mājas lapā.

Būs gan atdzimšana, pārdzimšana, pārdabiskais, gan arī cilvēciskais – tā par jaunāko iestudējumu „Smiļģis”, kas top uz  Dailes teātra Lielās zāles skatuves, saka tā režisors un Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs. Māra Zālīte pie lugas „Smiļģis” strādājusi divus gadus, cenšoties atklāt Smiļģa daudzdabību un viņa garīgo enerģētiku. Pirmizrāde bija paredzēta 20.novembrī, cik zināms, tā notika, taču bez skatītājiem. Atliek cerēt, ka izrādes varēs notikt janvārī. Kultūras Rondo Dailes teātrī viesojās un vēroja, kā rit darbs pie Māras Zālītes lugas „Smiļģis” iestudējuma. Režisors Viesturs Kairišs strādā pie izrādes fināla, un šo procesu uzmanīgi vēro arī lugas autore, un atzīst, ka tas ir emocionāli, taču uzticas šim režisoram. "Es jau esmu aizmirsusi, ka tā ir mana luga, es tikai skatos, lai būtu rezultāts, esmu gatava īsināt, svītrot. Šis ir gadījums, kad ļauju režisoram darīt, ko vēlās, jo uzticos Kairišam. Viņš ir veicis vislabāko manas lugas iestudējumu un tā ir "Margarēta" Jaunajā Rīgas teātrī. Man ar Kairišu ir saskaņa lielajās idejās un domās," atkļaj Māra Zālīte. Lugas tapšanas vēsture ir tāda, ka Dailes teātris aicināja Māru Zālīti rakstīt lugu par Smiļģi, un tas dramaturģei prasījis divus gadus. Dramaturģe atzīst, ka nav iespējams aptver tiņa mūžu lugā, tāpēc jācenšas Smiļģa garu atklāt, Smiļģa daudzdabību, viņa garīgo enerģētiku. Tas prasījis laiku. Viesturs Kairišs pēc mēģinājuma atzīst, ka šis ir supersarežģīts iestudējums, bet tieši tas viņam arī patīk. "Vēriens un inscinējums vienmēr bijuši arī mani galvenie balsti. Man vienmēr licies, kas stiprāk jūtos neprātīgā inscinējumā. Tur es radu. No šāda aspekta mani vienmēr facinējis Smiļģis," atzīst Viesturs Kairišs. Režisors vērtē, ka galvenā kļūda būtu būvēt pieminekli ar šo iestudējumu Smiļģim. "Bet mēģināt strādāt ar viņa paša piegājienu, censties saprast, kas ir īstā teātra demiurģija, kā top, kā notvert netveramo. Līdz ar to netaisīt biogrāfku, dokumentālu izrādi, bet izrādi, kas blastās uz viņa dzīvi un ir tikpat vājprātīgi radoša kā pats Smiļģis, kurš vienā sezonā uztaisīja 20 izrādes un pats tajās nospēlēja 20 galvenās lomas," atklāj Viesturs Kairišs Smiļģa tēlu veido seši aktieri -  Dainis Grūbe, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Kaspars Dumburs un Kārlis Arnolds Avots. Iestudējumā piedalās arī aktrises Rēzija Kalniņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa, Dārta Daneviča, Vita Vārpiņa vai Kristīne Nevarauska, Olga Dreģe vai Lidija Pupure. Māras Zālītes vērojums, ka arī aktieri ir iedvesmoti gan no Smiļģa, gan no Kairiša, arī no lugas un strādā azartiski. Atliek gaidīt tikšanos ar skatītājiem.

Latvijas Arhitektūras gada balvas 2020 nominanti nosaukti. Par kādām tendencēm Latvijas arhitektūrā varam runāt, pārskatot apbalvojumam pieteiktos darbus. Ar ko šis gads bijis zīmīgs nozarei kopumā, Kultūras Rondo vērtē žūrijas pārstāvji: arhitekte Brigita Bula un arhitekts un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs. Latvijas Arhitektūras gada balvai ir saņemti 50 pieteikumi. Apbalvošanas ceremonija notiks 30. oktobrī.  "50 pieteikumi - tas ir labs cipars, jo tas dod ticamu pārskatu, kas tiešām notiek LAavijas arhitektūrā un būvniecībā," atzīst Brigita Bula. "Tas, ka ir deviņi nominanti, droši vien daudziem ir jautājums. Mana atbilde būt tāda: ir tāds teiciens, ka laiks visu noliek savās vietās. Šobrīd esam situācijā, ka pamdēmija un visi apstākļi, kuros pēkšņi esam atradušies, ir kā laika paātrinājums, kas vietas parāda ātrāk. Objekti, ko šogad skatījāmies, to projekti tapuši pirms varējām paredzēt, ka kaut kas tāds notiks. Tapuši tā laika noskaņas, varbūt bieži neskaidru, ne cēlu mērķu vārdā. Šauru merkantīlu mērķu vārdā, nedomājot par sabiedrību vai pasaules labklājūbu kopumā," skaidro Brigita Bula. "Apmeklējot objektus, redzējām daudzus tukšus kvadrātmetrus ar noputējušiem logiem, kas radīti šādu apsvērumu vārdā, šobrīd netiek izmantoti un nezina, kad varēs izmantot. Cerams varēs izmantot citā veidā," turpina Brigita Bula. Vents Vīnbergs norāda, ka katru gadu žūrija nāk klajā ar vienojošu, tēmu tā bieži neizskan iepriekš, rodas un attīstas vērtēšanas procesā. Šogad pēc divu nedēļu intensīva darba, apmeklējot objektus un tiekoties ar autoriem, tās nosaukums ir "Neparedzamās sekas". "No vienas puses nevar paredzēt, kā funkcionēs ēkas tagad, kad mainās visādā ziņā telpas lietošanās paradumi. Tas ietekmēja mūsu skatījumu," skaidro Vents Vīnbergs. Konkursa atlases žūrija tālākai darbu izvērtēšanai ir izvirzījusi 9 nominantus: Kategorijā Ainavu arhitektūra, vides labiekārtojums, vides objekti ir izvirzīta Mellužu koncertdārza pārveide; kategorijā Restaurācija – Hanzas Perons. Noliktavas pārbūve par ēku plašizklaides pasākumiem; kategorijā Individuālās dzīvojamās ēkas - K_99; kategorijā Komercēkas un ražošanas ēkas - Dzirciema Aptieka; kategorijā Interjers tālākai sacensībai par galvenajām balvām ir izvirzīts Hagberg birojs; kategorijā Procesi - GO[A]T WASTE?; bet kategorijā Daudzdzīvokļu ēkas - Mazdzīvokļu ēku komplekss Koka Rīgā, Ēku rekonstrukcija Miesnieku ielā, kā arī Viesturdārza Kvartāls. Visus konkursam pieteiktos darbus iespējams apskatīt Arhitektu savienības mājaslapā.          

"Šobrīd viss uzņem apgriezienus, ir skaista vasara, ir fantastisks laiks ceļošanai," doties uz Zemgali aicina Zemgales Tūrisma asociācijas vadītāja, "Tērvetes vīnu" saimniece Dace Laizāne. Zemgale ir Latvijas maizes klēts un šo godu tai neviens nespēs atņemt. Tomēr bez kultūraugu druvām Zemgalē ir liels skaits populāru un mazāk zināmu tūrisma apskates objektu un maršrutu. Vēlaties  apskatīt, kā saimnieko modernā lauku saimniecībā? Lūdzu! Kulinārais mantojums –nav problēmu. Latvijas valsts vēsture ar roku sataustāma. Livonijas ordeņa pilis un tas, kas no tām palicis pāri, nav problēmu.  Un vai ir vērts pieminēt baroka un klasicisma stila pilis. Uz Zemgali dodamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Dace Laizāne stāsta, ka lielākā daļa tūrisma objektu ir priecīgi, ka var atsākt darbu. Priecīgi, ka vietējie brauc, ka brauc arī lietuvieši un igauņi ciemos. "Grūtāk būs ziemu pārdzīvot, jo tūrisma sezona ir īsāka. Cerams, ka izdzīvosim un nākamā gada pavasarī vērsim durvis vaļā ar jaunu sparu," vērtē Dace Laizāne. „Vairāk cilvēki cenšas izmantot iespējas, kas pieejamas brīvā dabā: parki, mazo zoo saimniecībās, degustācijas, retrīti, semināri, kas notiek piemājas dārzā. Vairāk cilvēki izvēlas uzturēties ārā, ne iekštelpās,” novērojusi Dace Laizāne. Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse atzīst, ka ar patiesu prieku vēro, ka vietējais tūrisms ir uzplaucis ar jaunu sparu. Arī tuvākie kaimiņi lietuvieši un igauņi, kā arī somi brauc ciemos. "Baroka dārzs ar skaisti un krāšņi ziedošām rozēm šobrīd ir iecienītākais apskates objekts," atklāj Lauma Lūse. Kokneses uzņēmējs, viesu mājas "Divas upes" saimnieks Tomass Cīrulis neslēpj, ka nācies mainīt piedāvājumu, jo viesu mājas pirmajā sezonā galvenie viesi bija ārvalstnieki. Tagad piedāvājums ir orientēts vairāk uz vietējiem tūristiem. Viņš bilst, ka lai arī nācies atdot vairākus tūkstošus par iemaksātajām rezervācijā, viesu māja strādā un turpina strādāt, nemainot neko piedāvājumā, protams, piesardzības režīmā. Šobrīd jau ir labāk un cilvēki brauc. Vasaras sezonā ir uzsākta koncertu sērija. Biedrības „RADI Jaunjelgavā” pārstāve Kristīne Kalēja atklāj, ka jau rīt Jaunjelgavas tūrisma informācijas centrs svinēs mēneša jubileju un no 17. jūlija trīs dienas norisinās Jaunjelgavas svētki „Magdalēnas svinības Fridrihštatē”. "Igo Mūzikas un mākslas centra Ceplis" īpašnieks mūziķis Igo vasarā akvīti uzstājas pats un arī pie Igo uz „Cepli”, brauc tūristi ar autobusiem, dažkārt piestāj arī laivotāji.  

Vienu brīdi pamatīgi pieklususī sporta pasaule pamazām sāk mosties, tāpēc diskutējam par Japānu un tās ekonomiskajām un politiskajām attiecībām ar sporta pasākumiem. Runa gan nav par Japānas vispopulārāko sporta veidu – beisbolu, ko 2019. gadā, aprēķināts, ka skatījās nepilni 27 miljoni cilvēku. Bet runājam par Tokijas Olimpiskajām spēlēm, kurām bija jānotiek šogad, bet tās šobrīd, un atkal jau Covid-19 krīze tam ir iemesls, ir pārceltas uz 2021. gada vasaras otro pusi. Jap'anas ekonomika Japāna ir trešā lielākā pasaules ekonomika. Japānas nozīmīgums pasaules ekonomikā ir būtisks. Valsts uzņēmumu un ražojumu klātbūtne mūsu ikdienā ir kļuvusi par normu. Japāna vairākas desmitgades ir bijusi tehnoloģiskās attīstības, robotizācijas un automatizācijas un mūsdienās arī digitalizācijas vadošajās pozīcijās. Varētu sacīt, ka modernizācija Japānai ir ikdiena, nacionālais uzstādījums un ir jautājumi, kuros šī 125 ar pusi miljonu iedzīvotāju valsts, šķiet, jau dzīvo 22. gadsimtā. Valsts IKP ir četrus ar pusi triljonus eiro liels, kamēr IKP uz vienu iedzīvotāju ir 40 tūkstošus eiro liels (pēc pirktspējas paritātes), kas, protams, ir lielāks par Latvijas nepilnajiem 27 tūkstošiem. Bet, protams, arī Japānas ekonomika un politika ir sarežģītas. Japāna ir demokrātiska valsts, kur valsts galva ir imperators. Kopš pagājušā gada 1. maija Japānā kalendāru sāka skaitīt no jauna un sākās šā brīža Reiva ēra. Tam nav nekādas saistības ar reivu kā mūzikas stilu, bet gan ar faktu, ka tronī ir stājies 126. Japānas imperators Naruhito. Viņa tiesības ir ceremoniālas un simboliskas. Svarīgi gan, ka viņš ir arī Japānas šinto reliģiskais līderis. Līdzīgi kā imperatora tiesību ierobežojumi, arī pārējās politiskās institūcijas ir definētas 1947. gadā pieņemtajā Japānas konstitūcijā. Interesanti, ka šajā sabiedroto spēku veidotajā pēckara konstitūcijā vēl līdz mūsdienām nav veikts neviens labojums. Atbilstoši konstitūcijai, likumdošanas vara pieder Japānas divpalātu parlamentam, kurš kopumā sastāv no 710 deputātiem. Interesanti, ka Eiropas Parlamentā ar trīsreiz lielāku iedzīvotāju pārstāvības skaitu ir tikai 705 deputāti. Politiskā vara gan ir Japānas valdības un tās vadītāja Šinzo Abes rokās, kurš ir kļuvis par visilgāk valdošo Japānas premjerministru valsts vēsturē. Japānas ekonomika ir burtiski izkaisīta pa gandrīz septiņiem tūkstošiem salu, uz kurām valsts atrodas. Darba ētika, valdības un ražotāju sadarbība, jau minētā koncentrēšanās uz augstajām tehnoloģijām, kā arī slavenā keiretsu sistēma, kuras ietvaros produktu ražošana, piegādes un izplatīšana lielā mērā tiek veikta vienas kompānijas centralizētā ietvarā, ir bijuši par pamatu Japānas ekonomiskajam spēkam pēdējo 70 gadu laikā. Pēdējo desmit gadu laikā ekonomika gan ir vairākkārtīgi piedzīvojusi stagnāciju. Ir paredzams, ka šā brīža Covid-19 radītās problēmas atstās jūtamu negatīvu iespaidu uz valsts ekonomiku. Kopš 2013. gada Japānā tiek īstenota tā dēvētā “Abenomika”, kas ir bijusi centrēta uz ārvalstu un pašmāju konkurences palielināšanu valstī. Premjera Abes vadībā tiek veiktas strukturālas pārmaiņas, lai mazinātu zemās dzimstības un novecojošās sabiedrības radītos spiedienus, stimulētu izaugsmi. Un Tokijas olimpiskās spēles tika uzskatītas par vienu no ekonomiskajiem stimuliem valstij. Olimpisko spēļu nozīme Japānas ekonomikā un politikā Komentāru par spēļu ekonomisko un arī politisko nozīmīgumu sniedz Kitakjušu Universitātes asociētajam profesoram, Dr. Rjo Nakai. Pēc viņa vārdiem, spēļu ekonomiskais ieguvums varētu būt no 20 - 200 miljardi eiro, bet, to pārcelšana vai atcelšana var izmaksāt 6 līdz 40 miljardus eiro. Taču ir arī politiskais aspekts. Olimpiskās spēles modernajā vēsturē ir atceltas tikai 3 reizes pasaules karu dēļ. Pārceltas tās tikušas vēl nav nekad, pat terora draudu un īstenošanas apstākļos. Jautājums ir, kādu ietekmi atstās Covid-19 pandēmija? Vai bezdarbs un ekonomikas sarukums pasaulē nozīmēs mazāku skatītāju loku? Varbūt Ķīnas tuvums vēl vairāk atbaidīs potenciālos skatītājus? Starptautiskā Olimpiskā komiteja pat ir izskatījusi variantu, ka noturēt spēles bez faniem arēnā vai arī izstiept sacensības ilgumā līdz pat 2022. gadam. Savādi, bet pašas Olimpiskās spēles kļūst par Japānas ekonomisko risku plānotā ieguvuma un izaugsmes vietā. Arī bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš par olimpisko spēļu pozitīvo efektu gan Japānai, gan citām rīkotājvalstīm kopumā ir visnotaļ piesardzīgs. Tokijā šīs būs jau otrās vasaras Olimpiskās spēles un ceturtās, ko “Uzlecošās saules zeme” organizējusi. Šo spēļu moto arī ir izvēlēts “Atklāj Tokiju”. Cerams, ka pasaulei nekas vairs netraucēs to atklāt. Bet, acīmredzot, mums būs nepieciešami vēl mēneši, lai redzētu ne tikai to, kā Covid-19 beigsies, bet arī kas notiks ar Japānas ekonomiku un kas notiks arī ar pašām Olimpiskajām spēlēm.

Apgāds "Dienas Grāmata" izdevis latvietes Ingas Žoludes un igauņa Tīta Aleksejeva kopīgi rakstīto darbu "Livonijas debesis". “Tā ir ticības un Dieva meklējumu tēma, pie kuras, manuprāt, jebkurš autors agri vai vēlu nonāk. Vēl ļoti būtiska ir tulkošanas tēma,” raidījumā Kultūras Rondo norāda Inga Žolude, skaidrojot, kāpēc izvēlējusies rakstīt par šo tēmu Romāns ir savā ziņā unikāls divu rakstnieku kopdarbs. Būdami saistīti tēmā un vienā vēstures posmā, abi stāsti, “Marta” un “Adrians”, prasmīgi papildina un izceļ viens otru, kopīgi pār laika varu ļaujot izplaukt neparastam mīlas stāstam — latviešu Bībeles pirmā tulkotāja mācītāja Ernsta Glika audžumeitas Martas Skavronskas (arī Martas Rābes, nākamās imperatores Katrīnas I) un igauņu Bībeles tulkotāja un Ziemeļu kara upura Adriana Virgīnija (Adrian Virginius) tikpat reālajam, cik izsapņotajam sakaram, viņu domām un ilgām. Un vēl šī ir grāmata par veiksmes cenu. Tulkotāja Maima Grīnberga norāda, ka šis kopdarbs ir “mazs un brīnišķīgs piemērs tam, kā divi ļoti atšķirīgi rakstnieki pastāsta katrs savu stāstu, tajā ir kaut kas vienojošs, tajā ir mūs visus vienojošais – Livonija, pirmie Bībeles tulkotāji. Man liekas tas ārkārtīgi skaists un cēls žests”. Savukārt igauņu rakstnieks Tīts Aleksejevs atsūtījis ziņu: "Man ir liels prieks, ka abi šie stāsti sastopas vienos vākos. Inga Žolude ir izcila rakstniece, bet Marta Skavronska tagad vēl vairāk nostiprināta Latvijas vēsturē, kurai viņa ir piederīga. Un šis apstāklis nav literāra fantāzija. Cerams, latviešu lasītājs tagad mazliet vairāk uzzinās par livonieti Adrianu Virgīniju, kurš bija īpašs cilvēks. Viņa tulkojumiem piemīt savāds spēks. Viņš devās nāvē un neatzina apsūdzības. Tulkoja Ījaba grāmatu un izcieta Ījaba pārbaudījumus, bet, nesalūza. Ja Virgīnijs būtu bijis katoļu priesteris, iespējams, viņu kanonizētu."

No 1. aprīļa, izrakstot pacientam medikamentus no kompensējamo zāļu saraksta, receptē norādīs tikai zāļu aktīvo vielu jeb starptautisko nepatentēto nosaukumu. Jaunā sistēma ļautu zāļu lietotājiem ievērojami ieekonomēt uz medikamentu iegādes rēķina, tomēr pacienti, ārsti un farmaceiti ir pauduši bažas, vai tiešām tā būs? Pacientus uzstrauc, ka pēc jaunas sistēmas nāksies maksāt pilnu cenu par zālēm, par kurām nepienāksies kompensācija, jo lētākās konkrētam pacientam neder zāļu izraisīto blakņu dēļ.  Cik esam gatavi jaunajai sistēmai, diskutējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Farmaceitu biedrības vadītāja Dace Ķikute, Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece, Latvijas Hipertensijas un aterosklerozes biedrības prezidents Kārlis Trušinskis un Latvijas Diabēta federācijas prezidente, endokrinoloģe Indra Štelmane. Sazināmies ar Latvijas lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāju Līgu Kozlovsku. „Vajag izrakstīt ar starptautiskiem nepatentētiem nosaukumiem, jo tā ir valodā, kurā visi mediķi runā,” uzskata Ilze Aizsilniece. Taču viņa min, ka šobrīd izrakstīt recepti ar starptautisko nepatentēto nosaukumu ārstam ir laikietilpīgāks pasākums, nekā rakstīt ražotāja nosaukumu. Cerams, ka to izdosies sakārtot. Dace Ķikute norāda, ka farmaceiti turpina gatavoties izmaiņām. Arī farmaceitiem pieaugs tehnisks darba apjoms. Tāpat farmaceiti saredz lielus risku komunikācijā ar pacientiem. Valsts zāļu aģentūras mājaslapā pieejama informācija, kas mainīsies. Ārstiem nav tik sarežģīti, viņiem vairāk skaidrojošais darbs. Aizsilniece uzskata, ka šo kārību vajadzēja ieviest jau daudz agrāk. Visticamāk, kādas neērtības būs pirmajā laikā, bet par to ir jārunā, lai labotu. Raidījuma viesi atzīst, ka jaunā kārtība palielinās pacienta līdzestību ārstniecības procesā. Par gaidāmajām izmaiņām jau iepriekš stāstījām raidījumā Kā labāk dzīvot.  

Jau pēc nedēļas ies vaļā – 10.maijā sāksies Pasaules hokeja čempionāts, kas šogad norisināsies Slovākijā. Tas būs laiks, kad pat mītiski slavenā tante Bauskā būs informēta par hokeja kaujām. Lielākā tiesa līdzjutēju notikumus vēros attālināti, bet būs pietiekami daudz fanu, kas dosies uz Bratislavu, lai klātienē vērotu, kā mūsu hokeja valstsvienība mērojas spēkiem ar austriešiem, šveiciešiem, itāļiem, čehiem, krieviem, zviedriem un norvēģiem. Cerams, ar vēl kādu. "Spēlējot tu koncentrējies uz spēli, bet, kad iznāc arēnā, kā manā pirmajā pasaules čempionātā Vācijā, tur 5000 fanu un tu jūties kā mājas. Skudriņas skrien pa visu ķermeni. Tu jūti atbalstu. Ir prieks. Ir patīkami, ka nevis svilpj skatītāji, kad ej uzbrukumā, bet atbalsta. Ir patīkama sajūta, ir laba māju sajūta. Jo tuvākā valstī ir čempionāts, jo fanu ir vairāk,” stāsta Oļegs Sorokins. Vadoties pēc sporta sacensību televīzijas translāciju reitingiem un interneta skatījumiem, hokejs ir skatītākais sporta veids Latvijā. Loģiski, ka arī lielākais līdzjutēju skaits ir tieši šim sporta veidam. Kā klājas pašmāju hokeja faniem, kas veido sporta līdzjutēju kustības mugurkaulu Latvijā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Par faniem, fanošanu un savējo klātbūtni spēlēs stāsta Latvijas Hokeja federācijas pārstāvis Oļegs Sorokins, viens no aktīvākajiem Latvijas līdzjutējiem, vairāku fanu kustību vadītājs Dinārs Kvedovs un mobilo sakaru operatora “Bite” pārstāvis, tehnoloģiju eksperts Dainis Dembovskis.  

Šajā epizodē prezentāciju meistara Kristapa Pētersona runas plūdus nebija spējīgs apslāpēt pat rūdīts publiskās runas treneris Oskars Priede :) Bet, ja nopietni, tad šajā epizodē no Kristapa uzzināsi praksē pārbaudītu formulu par faktu un stāstu stāstīšanas svārstu, kā arī vienlapja nozīmi maģistra darba aizstāvēšanā vai investīciju piesaistē. Cerams, ka gūsi noderīgas atziņas, dalīsies ar šo informāciju tālāk un uzrakstīsi mums savas pārdomas - pasts@dienapec.lvSupport the show (http://www.dienapec.lv)

Par latgaliskū vaicuojumu kasdīnys kuorteibā – volūda, kultura, latgaliskuo daudzums i svors medejūs i cytys lītys, kas lānai, bet īt iz prīšku. Ar kinu, teatra i operys režisoru, pārnejuo goda Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2017” goda cylvāku kulturā Viesturu Kairišu sasarunojam par vaļstiski svareigū latgaliskū, kulturu, myusdīnu izaicynojumim, kasdīnys dorbim i profesionalajim planim iz prīšku. "Maņ nav nikaidu titulu, asu vīnkuorši cylvāks, režisors, kurš nūsadorboj ar sovu lītu. Režeja ir taida loba līta, jo ite tu nikod navari sasnēgt piļneibu, vari vīneigi īt iz prīšku." Viesturs stuosta, ka jam pateik byut Latgolā. Tei naasūt apzynuota tradiceja, bet bīži viņ piec padareita dorba gribīs atbraukt i kaidu strēči padzeivuot ite. Ari tagad, piec napaseņ kai pyrmizruodi pīdzeivuojušuos teatra izruodis “Baltiešu gredzens” . "Maņ beja cīši daudz dorba i niule es asu atbraucs iz dzerauni, kur maņ varbyut pateik vyslobuok pasaulī dzeivuot, i siežu sovā darbneicā, verūs pa lūgu, ainova, tukšs lauks, upe. Nikuo vaira maņ navajag. Grybātu Latgolā pavadeit cik viņ var laika. Es vysod asu braucs iz Latgolu. Maņ jau beja pošam taida nalela sieteņa, ari darbneicu iztaiseju. Tī vyss maņ dzymst. Maņ vajag klusumu i plotumu – i munā dzeraunē tys ir. Tikai vajag laiku, kab es varātu ite padzeivuot. Itūgod es raudzeišu saraksteit kaidus jaunus scenarejus, deļ tuo vosorā ite dzeivuošu daudz." Pyrma diveju godu Latgolā, Rēzeknē, nūtyka 4. Pasauļa latgalīšu saīts “Latgolys symtgadis kongress”, kurš piečuok tyka vārtāts vysā pretruneigi. Tūlaik Viesturs pasaruodeja kai sova veida Latgolys viestness, latgaliskuos idejis viestness i poša kongresa viestness  puornūvadnīkim. Pats režisors dūmoj, ka tys beja cīši svareigs i vajadzeigs nūtykums. "Maņ tod i ari tagad ir sajiuta, ka tys beja pādejais breids koč kū taidu izdareit. Absolutys taisneibys sajiuta i nikod nav bejs nikaidys nūžālys, i tei rezonaņse jau beja taida napuorprūtama – vacais pret jaunū, taipoš ari politika beja īsaisteita, kas vysod napamat lobu īspaidu. Šudiņ mes varim saprast, ka tys vyss īt iz prīšku, i mes turpynojam ceineitīs par itim vaicuojumim. Par volūdu, par medejim latgaliski. Vyss ir dīnys kuorteibā. Vysod juoīt iz prīšku i juodūmoj par tū. Maņ ir gandarejuma sajiuta par tū, ka mes naklusiejom, nataisejom taidu kuortejū lentys puorgrīzšonys-puču padūšonys pasuocīni, kur vysi tik dzīd i doncoj. Mes taisejom pasuocīni, kam ir jāgs i kur teik runuots par byuteibu, i tū na vysod vysi grib dzierdēt. Tok tys namaina nūzeimi – par tū vajag runuot." Vēļreiz atsaverūt iz “Latgolys symgadis kongresu”, Viesturs ir tīšs i puorlīcynuots, ka latgaliskais ir vaļstiski svareigs. "Latgaliskais vaicuojums nav koč kaida īgryba, mūrgi, tys ir tīsyskuma i demokratejis vaicuojums, i niule mes redzim, ka tys vyss ir otkon apdraudāts. Nu ituo aspekta verūtīs, tys ir juosakuortoj. Latgalīšu vaicuojums ir tīsyskuma i viesturiskuos taisneibys vaicuojums. Deļ tuo, kab napagaistu vēļ vīna volūda, kas ir arhaiskuo latvīšu volūda, kas sasaglobuojuse, tys, munā skatejumā, byutu nūzīgums pret Latvejis vaļsti i pasauli. Mes navarim tū pīļaut." Par jaunuos vaļdeibys deklaracejā īraksteitū atbolstu latgalīšu rokstu volūdai Viesturs dūmoj, ka tys ir viesturiskys breids, nasaverūt pat iz tū, kai tys dzeivē īsadūs. Tys ir labi i svareigi. "Var pasceit, ka pyrmais beja vuords i niu tys jau ir koč voi nūsaukts vuordā. Skaidrys, ka tys nagaraņtej realizaceju, tok tys jau ir daudz. Niule juostruodoj, mums ir ari izgleiteibys ministre, iz kuru mes vysi veramīs ar lelom cereibom. Parteju deklaracejis, akts ari verās itymā vierzīnī. Es varu tikai vēlēt, lai vysi saprūt tuo nūzeimeigumu. Tys ir nacionalys nūzeimis, ni marginals vaicuojums, i ka kaids deputats tū nasaprūt, tod tei ir juo problema. Beistitēs tū nūsaukt par marginalu vaicuojumu, jo tys ir lels, lels vaicuojums. Īsoku izreiz, byus vīgluok dzeivuot. Na jau politiski dzeivuot, vīnkuorši tū naapsazynuot ir taida tuvredzeiba i tys politiķa karjerai, kai maņ redzīs, izreiz puorvalk taidu streipi puori. Ka jis grib palikt par nacionalys nūzeimis politiki, jam par itū ir juodūmoj."   Ite interveju verīs video versejā:   Tikū kai sabīdreibā aktualiziejīs vacuojums par tū, voi vaļstei juoīguļdej nauda byuvēs, “betonā” voi vys tik cylvākūs. Ite mes pīsaskoram vīnai nu nūzeimeiguokūs sātu Latgolys kulturys dzeivē – Latgolys viestnīceibai GORS, kur savulaik ari leli leidzekli tyka īguļdeiti taišņi ākā, ni kulturys voi izgleiteibys darbinīku atolguojumā. "Nui, tei celtne ir izdarejuse koč kū fantastisku, tok na leidz golam. Mes redzim, ka programā nav pīteikami daudz latgaliskuo, jo tei nav nacionalys nūzeimis Latgolys koncertzale. Tai nav atbilstūša finansiejuma. Juosaprūt, ka tys ir finansiejuma vaicuojums, nacionaluos politikys i drūšeibys vaicuojums. Par Latgolys viestnīceibu GORS maņ ir piļneigi skaidrys, ka tai juobyut nacionalajai koncertzalei ar atbilstūšu finansiejumu. Latgalīšim ari ir juobyut nacionala leimiņa kulturys īstuodei." Stuostūt par sovu nūsadorbuošonu i izaicynuojumim režejis lauceņā, Viesturs atzeist, ka jam jau latvīšu volūdā nav vīglai atrast sovu auditoreju, jo jis narunoj par vīglom, jautrom i pateikamom lītom. Vys tik arviņ vaira i vālams sistematiski juoroda ari koč kas latgaliski. "Es vēļ raugu saprast tū mehanismu, tod raudzeišu īt iz Kulturys ministreju runuot, jo gribīs pastuoveigu pamatu, ka mes zinim, ka vysmoz divejis, treis izruodis latgaliski godā byus. Piečuok jau tys vyss ir atkareigs nu pīprasejuma. Es grybu paruodeit, ka latgalīšu volūdā tu vari stuosteit tūs pošus nūpītnūs stuostus, kurus tu vari stuosteit vysuos pasauļa volūduos." Atbiļdūt iz vaicuojumu par tū, voi ar latgaliskū navar samazynuot, pagaisynuot auditoreju, Viesturs ir vysā skorbs. "Maņ ruodīs, ka ir lobuok īsaut sev kuojā, ni golvā kai daudzi dora, vyspuor nadūmojūt, kas ar tevi i tovu tautu nūtiks. Es dūmoju, ka tuos ir bednu cylvāku runys. Es par taidom vyspuor nadūmoju. Es grybu paruodeit, ka latgalīšu volūdā tu vari stuosteit tūs pošus nūpītnūs stuostus, kurus tu vari stuosteit vysuos pasauļa volūduos." Ituo goda vosorā Latgolā aktivi tyka struoduots pi režisora Viestura Kairiša itūšaļt taiseišonys procesā asūšuos kinys “Pilsāta pi upis”. Viesturs atkluoj, ka patīseibā fiļmiešonys process vēļ nav leidz golam nūzasliedzs. "Nav tik vīnkuorši vyss, mes vēļ Rēzeknē pi tautys noma taiseisim vīnu svareigu epizodu. Pyrmizruodei juobyut 2020. goda janvarī. Tī ir leigumi ar izplateituojim i tys ari byutu tys scenarejs, piec kura mes vodamīs. Pagara tei kina beiguos saīt, ka mani nanūmušej producenti, jei ir viers diveju stuņžu, kas ir daudz. Cerams, ka nabyus garlaiceiga. Es tik struodoju, kai tī īsadūs, laiks ruodeis. Ir gryuši paruodeit vīnā kinā tik daudzus svareigus nūtykumus caur cylvāku prizmu, deļ tuo itei kina ir par prostim, tok na sprostim, vīnkuoršim i dzilim cylvākim. Es asmu tys cylvāks, kuram pateik dareit tū, kū jis grib i napateik gaideit koč kaidys laimis īspiejis, deļ tuo itūšaļt es grybu nūsakonceņtrēt i saraksteit koč vēļ divejus scenarejus. Dūmys ir." Pyrma goda Viesturs sajēme Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks 2017”, nominacejā “Goda cylvāks kulturā”. "Tys beja cīši pateikami, paļdis brangajai i skorbajai žurejai! Latgaliskuo kultura maņ vysu dzeivi ir bejuse cīši svareiga. Kod maņ nūmyra vacaistāvs i vacuomuote, es vaira aizguoju Reigys vierzīnī, tok nazkai atsagrīžu atpakaļ. Niule ari dzeivoju daleji ite. Ari ar volūdu i vysu cytu vysu laiku atsagrīžu Latgolā. Par kū es ilgi latgalīšu kulturā nabeju dzierdams, radzams, nazynu. Es vysys filmys asu ite filmiejs, taisejs. Es naradzu cytu ainovu, maņ gryuši koč kū cytur iztaiseit. Ceru, ka kaidu reizi īsadūs. Kultura – tys ir nabeidzams process, viersyunis. Ka nav procesa, nav ari kulturys, “Boņuks” koč kai nūdrūsynoj itū procesu. Kai poša ceremoneja tei vīnnūzeimeigi ir lobuokuo Latvejā, jo tei vysod ir taida jautra, ar humoru, dzeiva. Nav taidu banalu lītu."

Jāni Akurateru par Radiofona vadītāju iecēla 1930. gada 9. maijā. Viņa vadības laikā tika izveidotas četras nozares: mūzikas, literatūras, humanitāro lekciju un lauksaimniecības. Radiofona vadītāja amatā J. Akuraters bija līdz 1934. gadam, kad pēc K. Ulmaņa apvērsuma viņam liek uzrakstīt atlūgumu un šai vietā ieceļ Arvīdu Smilgu. Kāds bija šis rRdio direktors, to noskaidrosim sarunā ar J. Akuratera muzeja darbiniecēm - muzeja vadītāju Rutu Cimdiņu un muzeja speciālisti Mairu Valteri. Par to, kas skanēja Latvijas Radio tolaik, kad to vadīja Jānis Akuraters, stāsta Olģerts Šusts, Latvijas radio vēstures pārzinātājs, bijušais Mūzikas redakcijas darbinieks. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="68779" layoutid="0" layout="" static=""} Radiofona direktors Jānis Akuraters (2. rindā 4. no kreisās) kopā ar Radiofona darbiniekiem. Aiz J. Akuratera pa labi - Mirdza Ķempe, 1. rindā 3. no l. - Vera Fricnoviča, 2. rindā 6. no kr. - Edvarts Virza. 1931. - 1934. gads. Foto: O. Laiva, Rīgā. "Reorganizācija radiofonā," tā rakstīja izdevums “Pasta – Telegrāfa Dzīve” 1930. gada maijā, vēstot, ka ar satiksmes ministra pavēli par Rīgas radiofona pārzini no š. g. 9. maija iecelts plaši pazīstamais rakstnieks Jānis Akuraters. „Radiofons ir viena no jaunākām Latvijas valsts iestādēm. Lai arī kādus laikmetus mūsu saimnieciskā dzīve ir pieredzējusi, radiofons arvien ir tikai audzis un progresējis. Lai arī palēnām, bet droši un neatlaidīgi. Ir audzis abonentu skaits un nupat jau viņu ir sanācis 49 tūkstoši. Radiofons viņa abonentiem Latvijā ir vislētākā kultūras un mākslas iestāde, tādēļ zemkopji, strādnieki, ierēdņi, skolnieki, jaunatne - pamudiniet savus draugus kļūt par radiofona abonentiem un visa plašā pasaule un arī šaurākā dzimtene būs pieietama tiem viņu mazajā istabā.” Tā 1930. gada 26. oktobrī apcerē „Radiofons un garīgā kultūra”, kas publicēta Rīgas Radiofona programmā, raksta jaunais radio direktors, pazīstamais rakstnieks un dzejnieks Jānis Akuraters. Viņa ierosmē tiek izveidotas četras jaunas nodaļas: mūzikas, kuras vadītājs bija komponists Jānis Mediņš, literatūras nodaļu vadīja dzejnieks Edvards Virza, humanitārās lekcijas ir vēsturnieka Pētera Dreimaņa vadībā un lauksaimniecības nodaļa uzticēta agronomam Jānim Krisbergam. Gadu vēlāk nodaļas statusu arī iegūst Informācijas dienests žurnālista Jāņa Bankava vadībā. Īss bija Jāņa Akuratera darba laiks radiofonā. 1934. gada 16. jūnijā šai posteni ieceļ tālaika režīmam lojālu cilvēku - Arvīdu Smilgu. Akuraters ir sarūgtināts par šādu atlaišanu un savā dienasgrāmatā raksta, ka viņš ir izvadīts atriebīgā kārtā: bez atvaļinājuma, kas parasti tiek dots augstākiem ierēdņiem, kad tie aiziet no dienesta. Un iemesls tam esot, ka dzejnieks pats ir uzrakstījis atlūgumu un tādiem, kas paši atlūdzas – neko nemaksā! Bet avīzes „Pēdējā Brīdī” 1934. gada 1. jūnija numurā rakstīts: „Kā jau vakar ziņojām. Rīgas radiofona vadītājs dzejnieks J. Akuraters atlūdzies no amata. Šai amatā viņu iecēla 1930. gada 9. maijā, toreizējais satiksmes ministrs Fr.Ozoliņš. Pēdējais valdībā reprezentēja demokrātisko centru. Arī Akuraters bij visai redzams Demokrātiskā centra darbinieks un „Jaunāko Ziņu” redakcijas loceklis. Daudzi cerēja, ka Akuraters, kā nacionālais dzejnieks, arī radiofonā plašākos apmēros piekops nacionālo mākslu un kultūru. Izrādījās, ka tas tomēr nenotika. Radiofonā gan biežāk varēja dzirdēt Demokrātiskā centra biedrus vaj arī tur reprezentējās centram tuvu stāvošās personas, bet redzamāka nacionālās propaganda darba tur nevarēja saskatīt. Sevišķi no laukiem ne vienreiz vien pacēlās balsis, kas protestēja pret internacionālajiem „šlāgeriem” radiofona programmā un prasīja latvisku programmu. Cerams, ka šīs balsis tagad tiks vairāk ievērotas.” Kas skanēja radio programmā tolaik, kad Radiofonu vadīja J. Akuraters. Redaktora Saulīša rakstā žurnālā „Rīgas Abonents” pagājuša gadsimta 30. gadu pirmajā pusē var lasīt: „… Mūzikas programma februārī ir ļoti plaša un daudzpusīga. Radiofona orķestra šā mēneša simfoniskajos koncertos sevišķi daudz pirmatskaņojumu, kas var interesēt vērīgus mūzikas cienītājus. Tā, piemēram, 13. februārī R.Vāgnera piemiņas vakars Nacionālajā operā, kur piedalīsies Rīgas radiofona un Nac. Operas simfoniskais orķestris Alb. Kotsa vadībā. Literārā programmā atzīmējama ir J. Janševska-Zeltmata kultūrvēsturiskā luga „Laimes bērns” (pārraidījums no Nacionālā teātra). Humanitāro lekciju nozarē- paredzami jauni sekojoši priekšlasījumi – „Kara dienestā iesaucamo pilsoņu pienākumi un tiesības”, „Estētika, skaistums un māksla”, ”Romantisms latviešu literatūrā”, ” Oratora māksla”. Lauksaimniecības lekciju nozarē turpināsies uzsāktais zemkopības kurss: priekšlasījumi par skābbarības un sakņaugu izēdināšanu, par sierniecību, speciāls lauksaimnieka- praktiķa priekšlasījums par kūdras pakaišiem.”