Podcasts about diezgan

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Pētniecības procesā esmu nonākusi pie atziņas, ka tas var būt jebkurš cilvēks, kas ir gatavs iekļaut savā radošajā darbībā hepeninga vai kolāžas elementu un īstenot dadaismam raksturīgo izaicinošu paradoksalitāti un nesistēmiskumu sava mākslinieciskā naratīva veidošanā. Dadaistam nav jāpieder vienam noteiktam stilam. Dadaists var būt kā hameleons, kas vienu brīdi ir radoša personība, citu brīdi –ugunsdzēsējs vai caurumu lāpītājs jebkurā dzīves situācijā. Dadaisti nenodala dzīvi no mākslas un atrodas nemitīgā notikumu plūsmā, kuru viņi nespēj uztvert nopietni, vienlaikus aktualizējot nopietnu jautājumu klātesamību. Jebkam piemīt potenciāls kļūt par hepeningu un tas ir katra mākslinieka paša ziņā, kādas kolāžas viņš veido un ko tieši viņš ar to vēlas pateikt. Citējot Juri Ābolu: "Cilvēka desmittūkstošgadīgo kultūrvēsturisko pieredzi apcerēt ir grūti. Toties skaisti. Skaistuma, savukārt, es nealkstu. Tādēļ nerakstu īpaši daudz... [...] Dada ir viss! Viss ir Dada! – tā savos manifestos 1916. gadā sludināja dadaisma klasiķi: Hilzenbeks, Šviters, Arps un citi... Esmu vienisprātis ar viņiem – dadaistisks piesitiens mūsdienu bezgaljautrajās kolīzijās spējīgs kādam nest pat prāta atskurbumu jeb arī ienest vispārējā haosā zināmu kārtību. Dzīve neaprobežojas vien tikai ar lēkāšanu, baumu laišanu un naudas skaitīšanu. Nemēģinu savas estētiskās problēmas sarežģīt jeb izdaiļot. Vērību piegriežu nevis tehnoloģijām vai fantāzijām, bet gan cilvēkam, kā arī semantikai – programmētāju cietajam riekstam, – jo arī no viņu, tāpat kā dadaistu tekstiem, lielas jēgas nav tā kā tā. Visu pārējo priekšā man pasaka mana paša zemapziņa un estētiskā iedrīkstēšanās: iepazīstot tās reālijas, kuras cilvēki iznieko, – abu šo manu daiļrades elementu nedrīkstētu būt par daudz." 1978. gadā tapa, iespējams, pirmais dadaistiskais darbs, kad Ābolam bija jābeidz Latvijas Valsts konservatorijas pirmais kurss un, lūk, citāts no autora teiktā Dāvim Eņģelim Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkotajā komponista autorkoncertā "Tīrs Ābols" 2020. gada 12. oktobrī Latvijas Radio 1.studijā: "Pirmā kursa eksāmenā biju uztaisījis tādu gabalu, kas saucās "Tutaj" (poliski tas nozīmē – šeit). Sižets bija tāds, ka četri kungi sarunājas katrs savā valodā pilnīgi nesaprotamās intonācijās, kamēr sāk grābt viens otru pie rīkles, un tad arī viens tiek nožmiegts. Diezgan naturālas, neintonētas skaņas, un kā zeltaina stīga visam cauri iet motīvs – tutaj, tutaj, tutaj… Nu un beigās, pie tā nogalētā pēdējā dvesiena, vēl reverberācija uz pēdējā akorda. Visi mēmi. Kapa klusums. Apspriede. Vēlāk man stāstīja, ka Skulte esot rādījis baigi skābu ģīmi, un Ivanovam deguns divreiz garāks izstiepies. Galu galā dabūju savu godīgi nopelnīto trijnieku pēc piecu ballu sistēmas. Gandrīz jau izlidināja, bet es turpināju savus eksperimentus." Atskatoties uz vēsturiski oriģinālākajiem hepeningiem, būtu pieminami vismaz pāris Ervina Šūlhofa darbi. Kā pirmo vēlos izcelt viņa 1919. gadā sacerēto Vācu simfoniju (Symphonia Germanica), kur burtiski tiek izkliegts Vācijas himnas melodijas fragments ar vārdiem: "Deutschland über alles!" Kompozīcijas fonētiku veido balss disonanses un bruitiski trokšņi. Simfonijas tapšanas laikā Šūlhofs bija uzrakstījis arī šādu komentāru: "Absolūtā māksla ir revolucionāra, tā pieprasa attīstību, noved pie apvērsuma un paver jaunus ceļus. Īpaši tas attiecas uz mūziku, jo šis mākslas veids ir visdzīvākais, kas visdziļāk atspoguļo izbēgšanu no imperiālistiskās tonalitātes, ekstātiski uzsākot ceļu pretī labām pārmaiņām." Savukārt otrs ļoti neparasts ir Šūlhofa Klaviercikls "Fünf Pittoresken". Laikā gaitā tas ieguva atpazīstamību ar nosaukumu "In Futurum", kas sakrīt ar 3. daļas virsrakstu. Tā ir precīzi izrakstīta mūzika, kas ir izpildāma klusumā. Tādējādi 1952. gadā amerikāņu komponista Džona Keidža "4'33" nebūt nav pirmais šāda veida skaņdarbs mūzikas vēsturē. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī Šūlhofa "In Futurum" nebija pirmais klusuma skaņdarbs. Senākā zināmā nedzirdamās mūzikas kompozīcija ir "Sēru maršs izcila, nedzirdīga vīra bērēm" (fr. "Marche Funèbre composée pour les Funérailles d'un grand homme sourd"), kas tika radīta 1884. gadā un tās autors ir franču žurnālists Alfonss Alē (Alphonse Allais, 1854–1905). Viņš ir devis ļoti skaidru interpretācijas norādi deviņām tukšām taktīm ar apzīmējumu lento rigolando (tulk. no franču valodas "rigoler" nozīmē gūt prieku), turklāt 1897. gadā Alē papildināja savu opusu, pievienodams vēl 15 klusuma taktis.

Kas kopīgs Baltijas jūrai un Ziemeļamerikas lielajiem ezeriem? Izrādās, daudz - gan procesi, kas tajos notiek, gan apstākļi, kādos dzīvo dažādi organismi intensīvi apsaimniekotos krastos. Ko par ezera ekoloģisko stāvokli var pastāstīt zivs vēdera saturs un līdz par atomu līmenim sīka paraugu izpēte, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Elvita Eglīte, dabaszinātņu doktore, Mičiganas Štata Universitātes pēcdoktorantūras pētniece. Zvejas rīku izmantojums pasaules ūdeņos Šobrīd notiek darbs pie jaunu zvejas rīku izstrādes, lai ar tiem var sekmīgi ķert zivis un samazināt roņu nodarītos postījumus, tā runājot par dažādiem zvejas rīkiem, stāsta zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups. Sarunā ar viņu skaidrojam, kādus tīklus, murdus un traļus lieto zvejošanai Baltijas jūrā, kuri no tiem ir saudzīgāki gan ūdens gultnei, gan jūras dzīvniekiem un kuri - nē. Diezgan bieži raidījumā esam runājuši par Baltijas jūras ekoloģisko situāciju:  piesārņojuma dēļ jūrā savairojas aļģes un izmirst zivis. Esam arī stāstījuši par zivju gidu, proti, Pasaules Dabas fonda paspārnē radīto informatīvo ceļvedi, kurā atbildīgi zivju ēdāji var palūkoties, kādos apstākļos zivju sugas tiek audzētas un kā tās tiek zvejotas, tātad runājot tieši par zvejošanu, ar cik videi saudzīgām vai nedraudzīgām metodēm tās tiek ķertas. Šoreiz pievērsīsimies tiem zvejas rīkiem, kādus izmanto Baltijas jūrā. Didzis Ustups norāda, ka, ieviešot jaunus zvejas rīkus, parasti tas ir zinātnisks pētījums, un arī šobrīd kopā ar zvejniekiem tiek meklēts kompromiss, lai zvejnieki tiktu pie loma, lai netiku apdraudēti roņi un lai saudzējamās zivis netiktu notvertas tīklā.

Putins stiprina attiecības ar Vjetnamu un Ziemeļkoreju. Terorakts Dagestānā. Eiropas Savienība sāk iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē analizējam kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes docenti Elīnu Vrobļevsku, kā arī sazināmies ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu. * Pa „nerūsošas” draudzības pēdām Kamēr Rietumu galvaspilsētās kara noziegumos apsūdzētais Krievijas līderis Vladimirs Putins vairs nav gaidīts viesis, daudzviet pasaulē viņa joprojām gatavi izklāt sarkano tepiķi. Pagājušajā nedēļā viņš varēja baudīt šādu godu divās Austrumāzijas valstīs – Ziemeļkorejā un Vjetnamā jeb, oficiālajos nosaukumos, Korejas Tautas demokrātiskajā republikā un Vjetnamas Sociālistiskajā republikā. Kā jau liecina šie nosaukumi, abas valstis vairāk vai mazāk saglabājušas politisko iekārtu, kāda tām bija tolaik, kad abas bija toreizējās Padomju Savienības ciešākie sabiedrotie. Tiesa, aiz sociālistiskās fasādes katrā no gadījumiem slēpjas visai atšķirīga pieeja. Ziemeļkoreja palikusi nelokāmi uzticīga vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados iedibinātajam totalitārisma modelim, salīdzinot ar kuru, pat vēlīnās Padomju Savienības politiskais klimats šķiet teju samtains. Spilgtākās režīma iezīmes ir trešajā paaudzē Ziemeļkorejā valdošās Kimu dinastijas līderu personības kults un totāla, ideoloģiskas doktrīnas līmenī nostiprināta militarizācija. Diezgan atšķirīga aina paveras mūsdienu Vjetnamā, kura gan arī paliek komunistiska vienpartijas sistēma, taču kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir attīstījusi t. s. „sociālistiski orientēto tirgus ekonomiku”, kur lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru dominē privātais kapitāls. Attiecīgi atšķiras arī abu valstu ārpolitiskie orientieri. Ziemeļkorejai ir tradicionāli vēsas attiecības ar praktiski visām rietumvalstīm un saspīlētas ar tās tuvākajiem demokrātiskajiem kaimiņiem – Dienvidkoreju un Japānu, tāpat Savienotajām Valstīm. Tās nozīmīgākais tirdzniecības partneris ir Ķīna, kurai ir arī vislielākā ietekme uz Ziemeļkorejas režīmu. Tagad šķiet, ka līdzās Pekinai kā otrs ciešākais Phenjanas sabiedrotais izvirzās Maskava. Sadarbības līgums, kas tika parakstīts Putina vizītes laikā, atjauno starpvalstu militārās saiknes tādā līmenī, kāds tas aukstā kara laikā Ziemeļkorejai bija ar Padomju Savienību. Visnotaļ plaši tiek paustas bažas, ka šīs vienošanās ietvaros pašreizējā Ziemeļkorejas valdnieka rokās varētu nonākt krievu raķešu būves un varbūt pat kodoltehnoloģijas. Vjetnama, turpretim, starptautiskajā arēnā tiekusies īstenot līdzsvara politiku, visa pamatā liekot ekonomisko izdevīgumu. Krievijas svars Vjetnamas tirdzniecības apgrozījumā ir neliels, savukārt attiecības ar Ķīnu allaž bijušas sarežģītas, un tas noteicis nozīmīgu tuvināšanos ar Savienotajām Valstīm, Eiropas Savienību un Austrāliju. Attiecīgi, lai arī Hanojā Putins tāpat tika uzņemts ar visu pienācīgo pompu, tāpat tika deklarēta starpvalstu partnerības stiprināšana un parakstītas vienošanās, tas viss tiek traktēts drīzāk kā nodeva pagājušo laiku dižajai draudzībai, ne nākotnes perspektīvu kaldināšana. Ilga ceļa cerīgs sākums Vakar Briselē pasludināta oficiāla iestāšanās sarunu uzsākšana ar divām jaunām Eiropas Savienības kandidātvalstīm – Ukrainu un Moldovu. Tas dod cerības, ka kaut kad nākotnē vēl divas no kādreizējām padomju republikām kļūs par vienotās Eiropas daļu. Cik tālā nākotnē – to neviens pagaidām nav gatavs droši lēst. Pati Ukraina deklarējusi, ka orientējas uz iestāšanos līdz 2030. gadam. Daudzās runās izskan atzinīgi vārdi par līdzšinējo progresu, taču ir skaidrs, ka trīsdesmit piecu likumdošanas jomu salāgošana nebūs viegla lieta. Pie tam nākas bažīties, vai visas esošās dalībvalstis, kurām jādod atzinums par katras sadaļas sekmīgu īstenošanu, vadīsies tikai no objektīviem kritērijiem. Visvairāk greizu skatu šai ziņā tiek mesti Ungārijas virzienā ar aizdomām, ka Budapešta varētu bremzēt procesu, vien lai izpatiktu Kremļa saimniekam. Cik tālu premjera Orbana Ungārija šai ziņā ies, rādīs jau tuvākie mēneši, kad šī valsts prezidēs Eiropas Savienības Padomē. Bet arī bez Ungārijas savienībā netrūkst skeptiski noskaņoto – tādu, kuriem šķiet, ka Ukraina ar tās desmitiem miljonu iedzīvotāju un desmitos miljonu tonnu mērāmajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem Eiropai ir par lielu, ka korupcija abās kandidātvalstīs ir neiznīdējama, un ka, protams, šāda uzņemšana būtu skaidra acīs lēkšana Kremlim. Tieši Ukrainas vēlme būt apvienotajā Eiropā, un Krievijas nevēlēšanās to turp palaist, kā zināms, ir iemesls pašreizējam agresijas karam. Arī Moldova izjūt pastāvīgu spiedienu no austrumiem, un nākamais tā kāpinājums, visticamāk, būs oktobrī, kad jānotiek Moldovas prezidenta vēlēšanām. Līdz šim Putins ir apliecinājis, ka netaupīs nedz naudu, nedz vārdus, nedz raķetes, lai Kijiva un Kišiņeva nekad nekļūtu par Eiropas Savienības valstu galvaspilsētām. Gruzdošais Aizkaukāzs Dagestānas republika, viens Krievijas Federācijas subjektiem, izsenis ir bijusi krustceļu zeme, kur saskārušās vairāku lielvaru un to pārstāvēto reliģiju ietekmes zonas. Gadsimtu gaitā te izveidojies etniski daudzkrāsains iedzīvotāju sastāvs, kurā krievi sastāda vien nedaudz vairāk par trīs procentiem, bet dominē Ziemeļaustrumkaukāza jeb nahu-dagestāniešu, kā arī tjurku valodās runājoši vietējie etnosi – avāri, dargi, kumiki, lezgīni u. c. Reliģiskā ziņā, savukārt, dominējošs ir islāms, par kuram piederīgiem sevi uzskata 83 % republikas iedzīvotāju, daži procenti sevi identificē kā pareizticīgos, tradicionālo cilšu reliģiju piederīgos, jau gadsimtiem Dagestānā dzīvo arī neliela jūdaistu kopiena. Dagestāna ir viena no Krievijas administratīvajām teritorijām ar augstāko bezdarba un, attiecīgi, zemāko dzīves līmeni, tātad viens no reģioniem, kur Krievijas militārā mašīna iegūst lielgabalu gaļu, bet arī teritorija, kur līdz šim notikuši aktīvākie pretkara protesti. Savukārt pēc Izraēlas un “Hamas” kara sākuma pagājušā gada oktobrī spēkā pieņēmās ebrejiem naidīgi noskaņojumi, kas izlauzās uz āru nemieros, kad pūlis meklēja it kā no Izraēlas ieradušos ebrejus nolūkā ar viņiem izrēķināties. 23. jūnija vakars nesa Dagestānai jaunus satricinājumus. Šajā vakarā bruņoti ļaudis uzbruka divām pareizticīgo baznīcām un divām sinagogām, tās aizdedzinot, kā arī policijas posteņiem republikas galvaspilsētā Mahačkalā un otrā lielākajā pilsētā Derbentā. Uzbrucēji nogalināja divdesmit cilvēkus, no kuriem piecpadsmit bija policisti, viens – pareizticīgo mācītājs. Pēc tam sadursmēs ar drošības spēkiem nogalināti pieci vai seši teroristi; kopējais viņu skaits nav zināms. Jau visai drīz noskaidrojās, ka starp uzbrucējiem ir kāda rajona galvas Mahomeda Omarova divi dēli un vēl viens radinieks. Nu jau amatu pametušais un arestētais Omarovs izmeklētājiem jau esot atzinis, ka visi trīs esot pieslējušies islāma vahābisma novirzienam, kam raksturīga visai kareivīga doktrīna. Izteikti minējumi, ka uzbrukumu varētu būt organizējusi džihādistu grupējuma „Islāma valsts” nodaļa „Kaukāza province”, kas darbojas Krievijas dienvidu rajonos. Kā zināms, 22. martā Maskavas apgabalā notika teroristisks uzbrukums koncertzālei, kurā tika nogalināti ne mazāk kā 145 cilvēki. Par šo terora aktu atbildību uzņēmās „Islāma valsts” Afganistānas atzars „Horasānas province”. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Diezgan depresīvs atskats uz lielajiem mačiem Nīderlandē. Jānim Zariņam dziļa vilšanās par daudz lietām, toties tādi piedzīvojumi, par kuriem neaizmirsīs ļoti ilgu laiku. https://www.lielaisloms.eu/

Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka tieši muzikologi, mākslas zinātnieki, rakstnieki un profesori vainoti PSRS graušanā un Baltijas ceļa organizēšanā? Nejauši, bet varbūt nemaz ne tik nejauši starp Baltijas tautas kustības pilnvarotajiem pārstāvjiem, kas pirms 35 gadiem  12. augustā Cēsu apkaimes meža namiņā, nostāk no PSRS VDK acīm un ausīm, deva starta šāvienu vēsturiskajai akcijai –parakstīja Baltijas padomes komunikē un Baltijas ceļa dalībnieku vēstījumu pasaules tautām un valdībām – vairākumā nāca no humanitārajām un kultūras jomām. Tulkotājs Virgīlijs Čepaitis, filozofi Romualds Ozols un Broņus Kuzmickas, ekonomikas pasniedzēja Valentīna Zeile, vēsturnieki Edgars Savisārs un Killo Arjaks, šahists un visu trīs Baltijas valstu valodu zinātājs Marts Tarmaks, rakstnieks Reins Veidemans, muzikologi Vītauts Landsberģis un Arnolds Klotiņš. Baltiešu kopīgā aicinājuma tapšanā Cēsīs izmantota Tartu universitātes lingvista Mati Hinta pirmajā Baltijas asamblejas sanāksmē teiktā runa, kurā pirmo reizi formulēts Baltijas ceļa jēdziens un paredzēta Baltijas valstu atgriešanās Eiropā. Vēl nesen mājas arhīvā atradu un nodevu Tautas frontes muzejam vēsturiskās Cēsu tikšanās protokolu mākslas zinātnieces, LTF Domes atbildīgās sekretāres Sandras Kalnietes rokrakstā. Viņa bija galvenā Baltijas ceļa organizētāja un vezuma vilcēja Latvijā, kamēr vienam no LTF valdes priekšsēdētājiem – mūzikas vēstures korifejam Arnoldam Klotiņam – organizācija uzticēja procesa politisko pārraudzību. Kalnietei piekrita nepateicīgais uzdevums "izsist" atļaujas un saskaņojumus akcijai no okupācijas varas iestādēm. Valdes sēdē, kad skaitļojām minimāli nepieciešamo cilvēku skaitu Latvijas posmā, Sandra izpleta rokas. Attālumu starp viņas kreiso un labo plaukstu atlika samērot ar maršruta kilometriem un sanāca ap 200  000 "Kalniešu Sandru". Literātu un zinību vīru un sievu pārsvars pār funkcionāriem un prātīgiem "saimnieciskiem vīriem" bija viens no ieganstiem, kādēļ PSRS vadoņi uz Baltijas ceļa organizatoriem sākotnēji raudzījās kā uz pajoliņiem, kam tāpat nekas nesanāks, tāpēc arī nekas nav jāaizliedz. Bet vēlāk, kad izdevās viņiem inkriminēja visus pasaules grēkus. PSRS prezidents Gorbačovs baltiešu uzstājīgo prasību PSRS Tautu deputātu kongresā virzīt uz priekšu Ribentropa Molotova noziedzīgā pakta izmeklēšanu vēl pirms Baltijas ceļa vērtēja kā pagalam nenopietnu profesoriņu dumpi. Pēc Baltijas ceļa gan viņš mūsu mākslas akadēmijas profesoram Mavrikam Vulfsonam, kurš allaž izmantoja PSRS tautas deputāta iespēju iekļūt paša cara kabinetā, jautājis: "Ko man darīt ar tiem muzikologiem?", pirmām kārtām laikam tēmēdams uz Lietuvas Sajūža spītīgo un lecīgo līderi Vītautu Landsberģi, bet gan jau zinādams arī par Klotiņa un Kalnietes pamatprofesijām. Kremlī piesmietais "muzikologu dumpis" tad jau bija pāraudzis varenā dziesmotā revolūcijā, iespiedies katra igauņa, leiša,  latvieša pašapziņā. Par to liecina arī Nacionālajā vēstures muzejā nonākušais  27 gadus vecā, okupantu karaklausībai pakļautā baušķenieka Eduarda Ādmīdiņa stāsts par Baltijas ceļu Karalaučos, krievu armijas kazarmās. "Mans Baltijas ceļš notika Kaļiņingradas apgabalā, kur 1989. gada vasarā biju sboros. Visiem, kas Padomju laikā beiguši augstskolu, skaitījās militārā izglītība: absolventi saņēma jaunākā leitnanta vai leitnanta pakāpi un ik pēc laika viņus varēja paņemt armijā – uz desmit dienām, uz diviem, trijiem mēnešiem. Tā man 1989. gada jūlijā bija jābrauc uz Kaļiņingradu un jāierodas karaspēka daļā Aizbraucu, ierados. Tas bija izlūkdesanta bataljons. Bataljona komandieris moldāvs. Viņš saka: "Uz kūrortu atbraukuši?" Krievos iesauktajiem rezervistiem jau nekas nebija jādara. Tikvien kā piecelties un no rīta parādīties, ka esi izskrējis. Tanī pilsētā kādreiz bija trenējusies vācu olimpiskā peldēšanas izlase. Bija labi peldbaseini, kaut nolaisti, kā jau Padomju iekārtā. Mēs gājām uz peldbaseiniem un pusi dienas tur pavadījām it kā “taktiskajās mācībās”. No Latvijas bijām seši, seši no Lietuvas, seši no Igaunijas un četri krievi no Kaļiņingradas apgabala, kas arī ietilpa Baltijas kara apgabalā. Ideja par savu Baltijas ceļu nāca no leišiem. Viņi visu laiku kūdīja: mēs piedalīsimies! Ideja bija tāda: laikā, kad Baltijas ceļu rīko Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, arī mēs sastāsimies savā Baltijas ceļā ap kazarmām. Man liekas, arī Kaļiņingradas krievi sastājās. Sak, ja jau visi to dara, tad arī mēs. Ja visi vienos mēslos, tad visi. Precīzi tanī laikā pie kazarmām, sadevāmies rokās. Radio neklausījāmies, jo tāda tur nebija. Blakus bija krievu kursanti. Diezgan inteliģenti. Viņi aplaudēja  mūsu akcijai. Komandieris moldāvs arī noskatījās, bet neko neteica. "Tā ir jūsu darīšana!" Pēc sadošanās rokās gājām uz ēdnīcu. Bijām izdarījuši to, kas bija jādara. Baltijas ceļš man atklāja vienotības sajūtu spēku. Mūsdienās liekas, ka bieži vien tā nav, bet tautas zemapziņā tas ir saglabājies.  To, ka kritiskā brīdī varam vienoties tāpat kā Baltijas ceļā, pierādīja referendums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā. Tautai jādomā un jāatceras."  Ko piebilst? To, ka tautas atmiņas un domāšanas avots patiešām ir kultūra. Vienota latviešu tauta piedzima pirmajos vispārīgajos dziedāšanas svētkos. Iespēju atdzimt vienotā  un taisnīgā Eiropā Latvijai deva Baltijas brīvības ceļš.

"Nekas nav bezgalīgs, izņemot visumu un cilvēka muļķību. Un par visumu es neesmu tik drošs, " tā reiz teicis Alberts Einšteins. Vai Visumam ir gals, vai tomēr tas ir bezgalīgs? Ja reiz tas izplešas, tad tam vajadzētu būt arī "galam un malai"? Kā var noteikt Visuma izmērus un uzzīmēt karti kaut kam tik nepatverami milzīgam? Vai cilvēks no mazas saules sistēmas vēl mazākas planētas maz to var apjēgt un izdarīt? Gluži kā Dullais Dauka savulaik vēlējās noskaidrot, kas paveras aiz horizonta, tā arī mēs mēģināsim palūkoties, cik tālu stiepjas Visums. Stāsta astronoms, Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Sarunas sākumā jau izskanēja, ka Alberts Einšteins pats īsti līdz galam nav ticis skaidrībā, vai Visums ir bezgalīgs vai tomēr nē. Kāda šobrīd ir tā valdošā doma astronomijā, kosmoloģijā par šo jautājumu? Ilgonis VIlks: Arī astronomi nav tikuši līdz galam skaidrībā, vai galīgs vai bezgalīgs. Es piedāvātu sarunu sākt ar mazākiem mērogiem, lai izveidotu sev galvā to Visuma modeli, un tad varbūt būs vieglāk pieskarties šim jautājumam. Es gribētu sākt ar to, ka pieņemsim, ka mēs dzīvojam kaut kādā mājā, kur ir viens dzīvoklis, tajā ir viena istaba, un tā ir mūsu Saules sistēma. Piemēram, kā šeit studijā, te ir galds, vairāki krēsli, un mēs sēžam uz tā viena krēsla - uz Zemes, un esam tā sakot, līdz krēsla balstam tikuši - uz Mēness. Un priecājamies, ka esam ļoti tālu tikuši. Tad viņi ir aizsūtījuši savas zondes pa istabu uz citiem krēsliem, citām planētām, un četras zonas pat izsūtījuši ārā no istabas, un konstatējuši, ka tur ir kaimiņa istaba, kas ir diezgan tukša. Lūk, tas ir tas, ko mēs esam izdarījuši saviem kosmiskajiem lidojumiem. Tad ir nākamais solis, ir šī starpzvaigžņu telpā. Pieņemsim, šeit deg pie galda spoža lampa, tā mūsu Saule, tad kaut kur ir, ko mēs varētu uzskatīt, tāda cita māja, kurā arī ir spoža lampa - cita zvaigzne. Un pa tām tuvējām mājām mēs zinām diezgan daudz. Mēs pazīstam kaimiņus, kādi viņiem ir niķi, stiķi, kādas tām zvaigznēm ir īpašības, cik tālu viņas atrodaās, ko viņi tur dara, domā darīt vai ir darījuši. Tas ir diezgan skaidrs. Mūsu tuvējais kvartāls ir diezgan labi iepazīts. Bet, jo tālāk, jo grūtāk. Vēl mēs diezgan labi pazīstam savu pilsētas rajonu. Jo viens kosmiskais aparāts ir kartējis divus miljardus zvaigžņu, uzskaitījis katru zvaigzni individuāli, izmērījis viņas atrašanās vietu, kustības ātrumu, ko nu vēl pa zvaigzni var dabūt zināt. Bet divi miljardi zvaigžņu ir tikai simtā daļa no 200 miljardiem zvaigžņu mūsu galaktikā, mūsu zvaigžņu sistēmā. Var teikt, ka mēs savu piepilsētas kvartālu zinām. Bet tālākais jau ir stipri maz zināms. Ja, tur ir daudzi miljardi zvaigžņu, bet par tām mēs jau varam pateikt daudz mazāk. Kaut arī kopumā, protams, skatoties teleskopos visos virzienos, cilvēki savu pilsētu ir izpētījuši diezgan labi. Mēs dzīvojam Piena Ceļa galaktikā, izzinām tās formas, saturu, sastāvu, arī apmēram, kā tas viss ir radies un kā tas varētu mainīties nākotnē. Lūk, tā mēs jau tikām no viena dzīvokļa, mūsu Saules sistēmas - līdz galaktikai, kas ir jau tāds diezgan liels Visuma struktūras objekts. Pilnīgas skaidrības par tām Visuma telpas īpašībām tomēr nav. Ir izveidotas visādas teorijas, matemātiskas teorijas, kas apraksta dažādas telpas. Aprakstā ieliektu telpu, izliektu un plakanu. (..) Visums tomēr ir izveidojies no kaut kāda galīga lieluma objekta, kurš izpletās, bet nebija tā, ka kaut kādu gaisa balonu sāka piepūst vienā istabā un viņš kļuva arvien lielāks. Tā tas īsti nav. Izpletās pati telpa. Viņa arī tagad turpina visuma, Visumam izplešoties, palielināties. Nav tā, ka mēs runājot tagad pakāpeniski attālinātos viens no otra vai citi cilvēki uz Zemes, jo mūs tur kopā gan gravitācijas spēki, gan visādi citi elektromagnētiskie spēki. Bet tādā ļoti lielā mērogā, ja mēs runājam par milzīgām galaktiku kopām, tad jau viņas arī plešas lielākas un attālums starp tām galaktiku kopām arī aug. Un to var iztēloties varbūt atkal analoģijā ar māju. Tomēr iztēlosimies tādu dīvainu māju, kas aug lielāka, un tajā mājā mēs sēžam, teiksim, divi vienā istabā, attālums starp mums nemainās. Bet, tā kā tās istabas kļūst lielākas, tad tomēr attālums līdz kaimiņa dzīvoklim palielinās. Drīz būs simts gadu pagājuši, kopš šis fakts eksperimentāli konstatēts. Pēc tam to vajadzēja, protams, interpretēt, ko tas īsti nozīmē. Bet šī Visuma izplešanās tagad ir tāds kā neapstrīdams fakts. Vienīgais, par ko šobrīd debatē, vai tā notiek paātrināti. Ja Visums sākās, bija kaut kas līdzīgs lielajam sprādzienam, kurā sākās šī izplešanās, un pēc tam tur visur iekšā darbojas gravitācija, tad viņam vajadzētu izplesties arvien lēnāk. Un tā visiem šķita līdz apmēram laikam pirms 20 gadiem. Tad atklājumi parādīja, ka nē, cienītie, tā nav, Visums izplešas arvien ātrāk. Tas jau nevar tā kā pats no sevis notikt, un tam ir jābūt kādam iemeslam. To iemeslu izveidoja teorija, ko nosauca par tumšo enerģiju. Pagaidām nav daudz uz priekšu virzījušies priekšstati par to, kas tā tāda ir. Ir veikti ļoti daudzi novērojumi pēdējos 20 gados un jauni teleskopi, kas tieši ar to nodarbojas, bet tādas skaidras atbildes vēl nav, vai šāda tumšā enerģija ir un kas tā īsti ir. Te atkal varbūt jāsauc palīgā Einšteins, kurš savulaik šādu kosmoloģisko konstanti bija definējis, ieviesis, lai viņam skaistāki iznāktu vienādojumi, lai visi gali kopā. Un pēc tam, kad izrādījās, ka Visums izplešas, viņš teica: "Tā ir mana mūža lielākā kļūda." Un pēc tam nākamās paaudzes saka: "Nē, varbūt, Einštein, tev bija taisnība." Bet laiks rādīs, pagaidām nav skaidrs, kas tas ir. Mēs zinām, slavenā formula E=MC2, ka ir iespējams masu M sasaistīt ar enerģiju E caur gaismas ātrumu C. Un tad ir enerģijai var rēķināt atbilstošo nosacīti masu, un tad izrādās, ka tā tumšā enerģija, tā, kas dominē Visumā, ir 85% no visa, kas mums ir. Un pārējais? Tur ir vēl kaut kas, tur ir tumšā matērija varbūt. Un tad tikai beidzot tās zvaigznes, galaktikas, ko astronomi tik labi izpētījuši. 21. gadsimts visādā ziņā ir nācis ar pārsteigumiem un licis pārvērtēt šo pasaules uzbūves priekšstatu diezgan būtiski. Tas lielais jautājums šobrīd ir: tieši kā šī tumšā enerģija sekmē Visuma izplešanos? Ilgonis Vilks: Teiksim, tās izplešanās ātruma izmaiņas ir nomērītas, ir saprasts, ka tas notiek paātrināti un cik strauji tie izmēri pieaug. Bet kas ir tā tumšā enerģija, tur ir dažādas teorijas, un pagaidām nevienu no tām nav iespējams apstiprināt vai noraidīt. Un cik liels ir ātrums, ar kādu Visums izplešas? Ilgonis Vilks: Ātrums ir, jāsaka, nosacīti mērāms. Piemēram, kad mēs atrodamies uz Zemes, veicam novērojumus teleskopā, raugāmies uz tālām galaktikām. Un, jo tālāk galaktika atrodas, jo ātrāk viņa attālinās. Un uz Visuma robežas nosacītās jau tas ātrums tuvojas gaismas ātrumam. Tā kā telpa aug visa, tad skaidrs, ka it kā katru gabaliņu šiem ātrumiem ir jāsummējas, viņi tuvojas tai universālai robežai - gaismas ātrumam pie Visuma redzamās robežas. Tas viss ir ļoti grūti aptverams, tas viss ir jādomā, jālasa, atkal jādomā daudzas reizes. Man ar tas ir prasījis ļoti daudz laika, līdz esmu kaut cik to drusku sapratis populārā līmenī.

Šorīt "Atsperes" uzmanības centrā ir saksofons un saksofonmūzika, jo "Klasikas" ciemiņš ir saksofonists un komponists Aigars Raumanis. Raidījumā - sarunas, mūzika un iešūpošanās vasarīgai sestdienai... Liene Jakovļeva: Aigar, tu sevi sauc par komponistu, vai arī tā kautrīgi – par  mūzikas radītāju? Jo kompozīciju tavā krājumā ir daudz. Aigars Raumanis: Skaļi par komponistu sevi nesaucu, jo tur tomēr vajadzīga arī nopietna izglītība. Bet mūziku rakstu bieži un savā mājaslapā gan esmu ielicis, ka esmu saksofonists un komponists. Tā ka varētu arī teikt, ka sevi tomēr saucu par komponistu. Tuvākajā laikā pieliksi skaistu punktu studijām Mūzikas akadēmijā, lai gan to tu esi jau izdarījis, nospēlējot koncertu... Jā, koncerteksāmens ir izskanējis, novērtēts ar izcilu atzīmi.  Un kā eksāmena žūrija novērtēja tavu pētījumu "Saksofonmūzika Latvijā: komponistu un atskaņotājmākslinieku sadarbība skaņdarbu tapšanas procesā". Arī izcili? Jā! Aizstāvēšanā visa komisija bija tiešām sajūsmā un arī rosināja attīstīt šo pētījumu tālāk, varbūt doties doktorantūras virzienā. Droši vien veiksmes iemesls ir tas, ka man pašam tas ļoti interesē – nebija tā, ka darbs tapa pēdējā nedēļā un es to "izspiedu" no nekurienes. Visus skaņdarbus saksofonam esmu vācis visu studiju laiku, sākot jau no mūzikas vidusskolas, un tas viss rezultējās skaistā katalogā, kurā apkopota visa mūzika. Protams, ir arī pētnieciskā sadaļa, ne tikai sistemātiskā, un tur pa pāriem saliku latviešu saksofonistus un komponistus, un skatījos, kā viņu sadarbība ir realizējusies skaņdarbos. Arī tavu pētījumu var apskatīt tavā mājaslapā. Uzmetu aci skaitļiem, un visvairāk ir tieši ansambļi ar saksofoniem. Saksofonu kvartetam – 38 skaņdarbi. Droši vien mums jāpiemin Artis Sīmanis un pateicība viņam, ka šis skaitlis ir tik liels. Jā, lielākā daļa darbu rakstīta tieši Rīgas saksofonu kvartetam un vēl diviem kvartetiem. Diezgan daudz kas rakstīts saksofonu kvartetam, kurā spēlēju es pats – tas ir "Atomos". Vienu laiku ar jaundarbiem darbojās arī saksofonu kvartets N[EX]T, arī tam bija pieci, seši jaundarbi. Vajadzība pēc mūzikas vienmēr bijusi aktuāla, tāpec komponisti uzrunāti. Ir arī darbi saksofonu kvartetam plus vēl dažādiem instrumentiem: 25 darbi ir vērā ņemams skaitlis, zinot, ka saksofona vēsture Latvijā nav pārāk gara.  Jā, noteikti, un par tiem saksofonu kvartetiem un kādu draugu – ir tā, ka vienmēr gribas ar kādu sadarboties. Piesaistīt gan dziedātājus, gan sitaminstrumentālistus, akordeonistus. Un vēl pozitīvā ziņa ir tāda, ka nav tā, ka visu esmu apkopojis un vairs nekas netop. Katru mēnesi ir gandrīz kāds jauns jaundarbs! Līdz ar to man vajadzētu aktīvāk strādāt un papildināt sarakstu, lai cilvēki redz. Tas, ka šo sarakstu veidoju angliski, ir ar domu, ka šī mūzika varētu skanēt arī ārzemēs, jo liela daļa no šīs mūzikas ir tiešām laba – nav tā, ka vienreiz nospēlē un aizmirst. Tavs kvartets tagad ir "Atomos", bet tavējais ir arī Rīgas saksofonu kvartets. Daudziem bija pārsteigums, kad Artis Sīmanis pirms gada paziņoja, ka viņš liek punktu darbībai šajā ansamblī. Vai tu kādā brīdī juti, ka tu varētu būt viņa pēctecis? Man nebija ne mazākās nojausmas, ka viņi varētu aicināt mani! Jo man tiešām bija sajūta, ka viņi vēl varētu kopā spēlēt. Bet es tiešām ļoti cienu Arti Sīmani par to, ka viņš negaida, ka viņu izstums no kvarteta tādēļ, ka viņš vairs nevar paspēlēt, bet brīdī, kad kvartets nosvinēja jubileju – turklāt labi un ļoti kvalitatīvi nosvinēja – viņš aizgāja ar augsti paceltu galvu...  Aiziet īstajā laikā ir liela māksla, bet Artis jau nekur nav aizgājis, tāpat turpina spēlēt! Bet tavs otrs saksofonu kvartets ir "Atomos". Jūs neradāt viens otram konkurenci Latvijas ne pārāk lielajā mūzikas pasaulē? Manuprāt, nē, jo nav jau tādas nepieciešamības pēc saksofonu kvartetiem, ja mēs tā pilnīgi godīgi runājam. Jo saksofons nav vijole, kuru mums vajag katrā orķestrī. Un nav arī repertuāra, kas būtu obligāti jāspēlē. Līdz ar to katrs kvartets rada savus projektus, tiem ir auditorija, ir festivāli, notikumi, un tas tikai papildina Latvijas mūzikas dzīvi. Ar "Atomos" tev priekšā pamatīgs darbs... Jā, jāatrod laiks, lai ierakstītu mūsu pirmo albumu ar stundu mūzikas. To mums atbalsta Latvijas Komponistu savienība, izdosim nacionālajā skaņu ierakstu kompānijā "Skani". Tur būs latviešu mūzika – būs gan Madara Pētersone, gan Platons Buravickis, gan Oskars Herliņš – skaņdarbi, kas rakstīti tieši mums. Saksofons laikam gan ir tas instruments, kuram, izņemot orķestri "Rīga", pastāvīga vieta orķestru štata sarakstos īsti "nedraud". Bet tas, manuprāt, visu padara tikai interesantāku – ka priekšplānā ir mūzika, nevis instruments. Ka būtiskāki ir interesanti projekti un tas, kādi skaņdarbi tiek spēlēti, nevis tas, ka spēlējam tieši saksofonu. Tas rada kaut kādu kustību un neapnīk. Ar kādiem skaņdarbiem tu sāki darboties kompozīcijas jomā?  Ja ieskatāmies pavisam tālā pagātnē, kompozīciju sāku mācīties otrajā klasē Salaspils mūzikas skolā. Tur bija tāda iespēja, lai gan kompozīcijas priekšmets mūzikas skolās ir reta parādība. Mācījos pie tagad jau zināmas komponistes Agnetas Volkovas: viņa man mācīja gan klasisko improvizāciju, gan arī kompozīciju, un pats, pats pirmais mans skaņdarbs bija klavierēm. Bet pirmais, kas publiski izskanējis, ir kokļu mūzika – tā mani ievilka.  Bet saksofonam tu raksti tad, kad jūti, ka nevari nerakstīt, vai arī tad, kad jūti, ka trūkst jaunu darbu? Es diezgan reti rakstu saksofonam – ja nu tomēr, tad pārsvarā sev un saviem sastāviem. Arī šobrīd tieši sāku noapaļot skaņdarbu "Metamorfoze" saksofonu kvartetam "Atomos". Drīz vajadzētu būt pirmatskaņojumam. Finansiāli tā tapšanu atbalsta "AKKA / LAA", kas rosina rakstīt jaunu mūziku. Vai šobrīd vēl aizvien ir tā, ka kādam jāpierāda, ka saksofonam ir vieta akadēmiskajā mūzikā? Noteikti daudziem, virspusēji raugoties, saksofons vairāk asociējas ar džezu. Nezinu, vai jāpierāda, bet noteikti jāparāda. Jāatgādina. Daudzas lietas man šķiet pašsaprotamas – piemēram, saksofons un ērģeles: tā man liekas tik parasta un tradicionāla kombinācija! Bet tad, kad ar ērģelnieku Aigaru Reini aizbraucam kaut kur nospēlēt koncertu, cilvēki ir vienkārši sajūsmā un saka, ka pirmoreiz ko tādu dzirdot un nekad nav varējuši to iedomāties. Un tad es saprotu, ka droši vien tas vienkārši ir vairāk jārāda, nevis jāpierāda. Vairāk klausieties audioierakstā!

Stāsta muzikoloģe Ināra Jakubone Tas notika 1929. gadā, kad visu Eiropu bija pārpludinājis modernisma megavilnis, protams, atbalsojoties arī Latvijā, jo īpaši jaunāka gadagājuma autoru prātos un mūzikā. Šoreiz laikmeta noskaņas uzburšanai citēšu Marģera Zariņa "Optimistiskās dzīves enciklopēdijas" fragmentu. Zariņam tobrīd ir gadi deviņpadsmit, viņš nule uzsācis mācības Konservatorijā, un atceroties to, cik daudz jaunu muzikālu iespaidu tolaik bijis un cik radikāli dažubrīd mainījusies gaume, viņš raksta: "Taisni smieklīgi atcerēties: pēc iepazīšanās ar modernistu skaņdarbiem (Šēnberga — Pierrota Lunaire, Rieti — mūziku koka pūšamiem, Kšeneka — Džoniju, Honegera — Pacifiku) sūtīju pie velna naivos klasiķus, sastāvējušos romantiķus un sarunās centos izcelties ar akadēmisma nievāšanu. Mēs taču bijām jaunie! Man vēl slapjš aiz ausīm, bet tas deva tiesību būt īpaši agresīvam, jo biju visjaunākais no jaunajiem. Nost! Lai dzīvo! Ir taču laikam pierādīts, ka — jo cilvēks dumjāks un obskurantāks, jo pretenciozāks. Bija jaunkundzes, kas nemācēja neko no Bēthovena partitūrām uz klavierēm nospēlēt, vienkāršu melodiju no lapas nosolfedžēt, bet gudri runāja par "moderno mākslu"". Tā Marģeris Zariņš. Tomēr mūsu stāsta varonis ir Jāzeps Mediņš, tādēļ atgriežamies pie viņa. Jaunības trakulības 1929. gadā Mediņam nevarētu pārmest neviens pats, kaut vai tā iemesla dēļ, ka komponistam tobrīd ir jau 52 gadi. Vēl vairāk — mūzikas kritiķi gan divdesmitajos, gan trīsdesmitajos gados ir vienisprātis: Jāzepa Mediņa muzikālā estētika nepiederot gluži šodienai. Tomēr kad 1929. gada aprīļa pašās beigās notiek Jāzepa Mediņa skaņdarbu koncerts, Jānis Zālītis "Jaunākajās ziņās" raksta: "Mediņa psihē ir norisinājies jauns augšanas un pārveidošanās process. Viņš kļuvis laikmetīgāks, piegājis tuvu, tuvu tagadnes mūzikas vadošām problēmām, sadraudzējies ar moderno tehniku, īpaši moderno harmoniju. Šai ziņā Mediņš spēris lielu soli uz priekšu." Žurnālā "Domas" Zālītim piebalso Valdis Grēviņš, par jaunajām Mediņa dziesmām rakstot: "Te viņš uzrādīja ne tikai savas dziļās erudīcijas klasiskos pamatus, bet arī deva savu tiesu modernai kompozīcijai, pierādīdams stila meklējumu rosīgo garu." Arī Jānis Cīrulis avīzē "Latvis" norāda: "Jāzeps Mediņš "dziļi jo dziļi pieskaras muzikālās domāšanas jaunākām atziņām." Cīrulis piemin to, ka tieši 1926. gadā, kad tapušas koncertā pirmatskaņotās dziesmas, Jāzeps Mediņš saslimis ar nervu kaiti, kas visus šos gadus nav ļāvusi viņam nodoties darbam. Un izsaka cerību, ka valsts un sabiedrība komponistu šai grūtā brīdī neaizmirsīšot. Pāris gadu vēlāk seko visai zīmīgs pavērsiens, un par to ir gādājuši trīsdesmitajos gados izdotās "Mūzikas vēstures" iespaidīgā folianta autori. Runājot par Jāzepu Mediņu, te melns uz balta rakstīts – kaut kraso modernistu mūziku Mediņš necienot, tomēr modernistu tehniskie paņēmieni viņam labi pazīstami: "Kad līdz komponista ausīm kādreiz nonāk kāds sabiedrībā izteikts spriedums par viņa mūzikas it kā vecmodīgumu, viņš bez pūlēm uzraksta virkni solo dziesmu modernā garā un pēc to atskaņojuma kādas dziedātājas koncertā liek brīnīties kritikai par komponista pēkšņu pagriezienu uz modernisma pusi. “Lai parādītu, ka nav nemaz grūti komponēt tā, kā komponē modernisti," smaidīdams saka autors. Bet komponista sirds tur nav iekšā: tas tikai veikls eksperiments ar krietnu dozu ironijas pret viegliem spriedelējumiem." Diezgan zīmīgi, ka dziesmu pirmatskaņojuma reizē 1929. gadā par tamlīdzīgiem "tikai veikliem eksperimentiem" kritiķi nebūt nerunāja, bet Mediņa meklējumus visā nopietnībā uztvēra kā jaunas, modernākas stilistikas meklējumus un atradumus. Kāda ir šī stāsta morāle? Jāzeps Mediņš kā vidējās vai pat vecākās paaudzes pārstāvis pret modernistiskajiem meklējumiem izvēlas ironiski distancējošu pozīciju, un modernisma virzienā, kā izrādās, sper tikai nevainīgu sāņsoli. Bet tas nebūt neliedz jaunākās paaudzes komponistiem iet citus ceļus, un jau divdesmito gadu vidū ļauties laikmetīgajām vēsmām dedzīgi un visā nopietnībā. Teju ar manifestācijas spēku to apliecināja 1926. gada 17. oktobrī Latvijas konservatorijas zālē notikušais Marisa Vētras "Latvju modernistu vakars", kurā skanēja tik tikko vēl Konservatorijā studējušo Lūcijas Garūtas, Jēkaba Poruka un Jāņa Kalniņa mūzika, kā arī Jāņa Zālīša dziesmas.   

Militārais atbalsts Ukrainai: daudz, bet vai diezgan? Olafs un „Leopardi”. Aktualitātes komentē politologs Andis Kudors, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Militārais atbalsts Ukrainai: daudz, bet vai diezgan? Pagājušā gada decembrī Ukrainas armijas virspavēlnieks ģenerālis Valērijs Zalužnijs intervijā izdevumam „The Economist” nosauca bruņutehnikas apjomu, kas viņam būtu nepieciešams, lai uzvarētu agresorvalsts Krievijas armiju. Tie ir 300 tanki, 600 līdz 700 kājnieku kaujas mašīnas un 500 haubices. Tas bija nepārprotams norādījums Ukrainas sabiedrotajiem, kādu militāro palīdzību cer saņemt Kijiva. Vairāk nekā mēneša laikā, kas pagājis kopš šīs intervijas, paredzamie atbalsta apjomi ieguva arvien konkrētākas aprises, līdz tika izziņoti un komentēti pēdējā Ukrainu atbalstošās koalīcijas valstu aizsardzības ministru sanāksmē aviācijas bāzē Ramšteinā 20. janvārī. Sanāksmē prezidējušais Savienoto Valstu aizsardzības sekretārs Loids Ostins raksturoja šo palīdzības paketi kā „ļoti, ļoti jaudīgu”. Savienotās Valstis paredzējušas piegādāt 59 kājnieku kaujas mašīnas „Bradley”, 90 bruņutransportierus „Stryker” un vairākus simtus citu militāro transportlīdzekļu; līdzīgu tehniku Ukrainai piegādās arī Kanāda un Zviedrija. Dānija gatavojas piegādāt 19 Francijā ražotās pašgājējas haubices „Caesar”,  tāpat artilērijas piegādes gaidāmas no citām valstīm, t.sk. vairāki desmiti haubiču no Igaunijas. Ļoti nozīmīga ir pretgaisa aizsardzības sistēmas „Patriot” piegāde, ko apsolījušas Savienotās Valstis un arī Nīderlande. Tas būtiski uzlabos Ukrainas spējas novērst iznīcinošos Krievijas raķešu triecienus tās pilsētām. Tāpat palīdzības pakete ietver lielu daudzumu prettanku un pretgaisa aizsardzības ieroču, munīcijas u.c. kara materiālu. Tomēr arī Ramšteinā neatbildēts palika jautājums par iespējamo Rietumu ražojuma tanku piegādi Ukrainai. Vienīgi Lielbritānija bija paziņojusi, ka plāno piegādāt 14 tankus „Challenger” 2, kas britu armijas bruņojumā ir kopš pagājušā gadsimta nogales. Taču Kijivas cerības pirmām kārtām saistījās ar Vācijā ražoto tanku „Leopard” piegādi, ciktāl šīs kaujas mašīnas saražotas krietni lielākā skaitā un ir ne vien Bundesvēra, bet arī daudzu citu Eiropas armiju arsenālā. Savu tehnisko parametru dēļ „Leopardi” tiek uzskatīti par piemērotākajiem Ukrainas armijas vajadzībām. Šai jautājumā ledus šķiet izkustējies vakar, kad parādījās ziņas par Berlīnes gatavību piegādāt šos tankus Ukrainai, kā arī piekrist to piegādēm no citu valstu arsenāliem. Olafs un „Leopardi” Jau kopš pagājušā gada tīmekļa žargona vārdnīcās parādījies apzīmējums ‘scholzing' ar nozīmi „apsolīt, bet nepildīt solīto”. Tā etimoloģijā nav grūti nojaust Vācijas kanclera uzvārdu un viņa Ukrainas kara kontekstā sapelnīto nelāgo reputāciju. Vācijas palīdzība Ukrainai, t.sk. militārā, nav maza, taču tā pastāvīgi atpaliek no cerētā. Pēdējos mēnešos par gluži simbolisku bija kļuvis vācu tanku „Leopard 2” piegādāšanas, respektīvi, nepiegādāšanas motīvs Ukrainai. Tika minēti dažādi iemesli, t.sk. nepietiekamais šo kaujas mašīnu skaits pašas Vācijas arsenālā, vēlme vispirms nodrošināt NATO valstu armiju vajadzības, apmācītu ukraiņu ekipāžu trūkums. Tomēr tika minēts, ka faktiskie motīvi varētu būt citi, proti, Vācijas nevēlēšanās izrādīties pārāk krasā konfliktā ar Krieviju un vācu politiskās vides sirgšana joprojām ar vecajām kaitēm – „šrēderizāciju” un „putinsaprašanu”, respektīvi, personiskām saitēm ar Kremļa režīmu vai cerībām nomierināt agresoru ar zināmu piekāpšanos. Tuvojoties kārtējās Ramšteinas tikšanās datumam 20. janvārī, pastāvīgi auga gan sabiedriskās domas, gan diplomātiskais spiediens. Tanku problēma tika meklēta Vācijas aizsardzības ministres Kristīnes Lambrehtas demisijā 19. janvārī, lai gan šai demisijai netrūka arī citu motīvu. Tajā pašā dienā neizdevās opozīcijā esošo Vācijas kristīgo demokrātu mēģinājums panākt attiecīgo lēmumu ar Bundestāga balsojumu. Piektdien Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis paziņoja, ka viņa valsts lūgs Vācijas piekrišanu piegādāt Polijas rīcībā esošos „Leopardus” Ukrainai, un izteicās, ka varētu tos nosūtīt arī bez šādas atļaujas. Pirms dažām dienām telekanāls „Sky News Arabia” izplatīja neoficiālu informāciju, ka vācu politiķi privātās sarunās esot pauduši, ka piekritīšot piegādāt ukraiņiem „Leopardus”, ja amerikāņi būs gatavi piegādāt savus tankus „Abrams”. Visbeidzot 24. janvāris, šķiet, ir nesis izšķirošo lūzumu. Vispirms telekanāls CNN un izdevums „New York Times” citēja anonīmu amerikāņu politiķu teikto, ka prezidenta Baidena administrācija tuvākajās dienās varētu paziņot par savu tanku piegādi Ukrainai, bet pievakarē vācu izdevums „Der Spiegel” kā pirmais izplatīja ziņu, ka par „Leopardu” piegādi pozitīvu lēmumu pieņemis arī kanclers Šolcs. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Rietumāfriku un runājam detalizēti par Sjerraleoni. Diemžēl valsts ir slavena ar saviem nedemokrātiskajiem procesiem, pilsoņu karu un asins dimantiem. Starp citu, par  Sjerraleones Republikas pilsoņu kariem un asins dimantiem ir arī uzņemta politiskā trillera filma ar Leonardo Di Kaprio, tās nosaukums ir “Blood Diamond” (Asiņainais dimants). Filmā tiek attēloti Sjerraleones pilsoņu kara notikumi, kā arī vēsturiskais process, kas noveda pie Kimberlijas procesa izveidošanās. Būtu jāsāk ar to, ka 8 miljardus lielā valsts ir viena no vismazāk attīstītajām valstīm pasaulē saskaņā ar ANO tautas attīstības indeksu. Bet tās nosaukumā minēts spēcīgs un varens dzīvnieks. Uzskata, ka valsts ir ieguvusi savu nosaukumu no portugāļu pētnieka Pedro de Sintras, kurš valsti nosauca par “Serra Leoa” (Lauvas kalniem), pateicoties iespaidīgajiem kalniem, ko viņš redzēja, kuģojot gar Rietumāfrikas krastu 1462. gadā. Vienlaicīgi Sjerraleone ir arī viena no pasaules izsalkušākajām valstīm, uzskata, ka cilvēki šajā valstī nopietni cieš badu. Diezgan ironiski, bet tieši šeit tika uzņemta 1987. gada "Bounty" šokolādes reklāma “Paradīzes garša”, kur attēlotas skaistās pludmales un pārpilnība. Stāstot par Sjerraleoni, gribētos sākt ar valsts vēstures pagrieziena punktu, kurš kļuva par sākumu visām problēmām. Precīzāk, sākumu valsts pilsoņu karam, deportācijām, asins izliešanai, autoritārismam un arī verdzībai. 1961. gadā, kad valsts kļuva neatkarīga no Apvienotās Karalistes, tika rīkotas brīvas un godīgas vēlēšanas. Līdz ar 1967. gadu un Sjerraleones otro premjerministru Siaka Stevenu valsts  atgriezās pie autoritārām tendencēm un viss mainījās. Valstī tika aizliegtas lielākā daļa no politiskajām partijām un autoritārisms valdīja līdz pat 1991. gadam, kad sākas pilsoņu karš. Papildus slogu atstāja arī valsts politika, kuru arvien vairāk raksturoja korupcija, slikta vadība un vēlēšanu vardarbība, kas noveda pie vājas pilsoniskās sabiedrības, izglītības sistēmas sabrukuma. Līdz 1991. gadam izauga vesela neapmierināto jauniešu paaudze, kas tika piesaistīta Revolucionārai apvienotai frontei (RUF). Sjerraleones pilsoņu karš ilga 11 gadus un izraisīja desmitiem tūkstošu nāves gadījumu un vairāk nekā 2 miljoni cilvēku (apmēram viena trešdaļa iedzīvotāju) tika pārvietoti. Karš beidzās tikai 2002. gadā un tā laikā Sjerraleones iedzīvotāji piedzīvoja daudzas zvērības – slepkavības, izvarošanu, sakropļošanu un bērnu karavīru vervēšanu. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija RUF darbības attiecībā uz demokrātijas procesa apturēšanu 1999. gadā: lai nepieļautu prezidenta velēšanas un sabiedrības balsošanu, RUF organizēja reidus uz Frītaunas iedzīvotājiem, kur noķertajiem cilvēkiem tika nocirstas rokas, citreiz pirksti vai deguns. Tādā veidā iebiedējot un arī fiziski neļaujot balsot. Tas noveda pie tā, ka 1999. gada janvārī pasaules līderi diplomātiski iejaucās, lai veicinātu sarunas starp RUF un valdību. Rezultātā tika parakstīts Lomes miera līgums. Kas piešķīra RUF komandierim Fodajam Sankoham Sjerraleones dimanta raktuvju viceprezidenta amatu un kontroli apmaiņā pret kauju pārtraukšanu un ANO miera uzturēšanas spēku izvietošanu atbruņošanās procesa uzraudzībai. Lai gan pēc pasaules bankas datiem valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 448 eiro, Sjerraleones zeme ir piepildīta ar dimantiem, minerāliem un eļļu. Saskaņā ar Pasaules dimantu padomes datiem, konfliktu vai “asins” dimanti tiek nelikumīgi tirgoti, lai finansētu konfliktus kara plosītajos apgabalos, īpaši Centrālajā un Rietumāfrikā. Tiek lēsts, ka pilsoņu kara kulminācijā Sjerraleonē konfliktu dimanti veidoja aptuveni četrus procentus no pasaules dimantu produkcijas. Neatkarīgi no nevainīgajiem cilvēkiem, kas ir iekļuvuši konfliktos, kurus veicina tirdzniecība, tūkstošiem vīriešu, sieviešu un bērnu tādās valstīs kā Sjerraleone tiek izmantoti kā vergi dimantu ieguvei. Situāciju šajā valstī komentē Sandijs Semjonovs, kurš pirms dažiem gadiem uzņēma filmu par latviešiem, kas esot devušies uz dimanta raktuvēm Sjerraleonē.

Noslēgusies pieteikumu pieņemšana 2022. gada vārdam, nevārdam un spārnotajam teicienam. Lai gan līdz rezultātu paziņošanai vēl jāpaciešas, nedaudz noslēpumainības plīvuru pacelsim latviešu valodas stundas laikā raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulkotājs Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Rezultāti gan būs zināmi 30. janvārī, bet Andrejs Veisbergs atklāj, ka ir daudz gada vārda kandidātu, dažādi jaunvārdi, kas ieteikti, piemēram, spēkdusa (powernap). "Man liekas, ka gada vārds varētu būt "okupeklis", kas parādījās un bija ļoti aktuāls. Diezgan daudz ar Ukrainu saistīto vārdu - rašisms, divsimtnieki (beigtie krievi)," norāda Andrejs Veisbergs. "Daudz vairāk ir gada nevārda kandidātu. Tur ir, piemēram, sankcionēt ar šīm divām dīvainajām nozīmēm, par ko var diskutēt. No vienas puses, sankcijas pastāv un tad var domāt, ja pastāv sankcijas kā sods un negatīva nozīme, tad arī sankcionēt varētu būt ar šādu nozīmi. Bet tie ir ļoti nelaimīgi veidojumi, ka vārdam ir pretējas nozīmēs un katram ir jāizlobī pašam." Veisbergs arī min vārdu apropriācijas, kam arī ir divas nozīmes – pievākt, un izdalīt. Ļoti slikts vārds, atzīst Andris Veisbergs. Starp nevārdiem "posts" kā ieraksts.  "Klimata mērķi - diezgan interesants kombinējums. Ja tā dziļāk padomā, kādi klimatam var būt mērķi. Klimata politikas mērķi varētu būt," norāda Andrejs Veisbergs. Vārds mobilitāte, kas spiež ārā vārdu satiksme un kas ir pilnīgi nepareizi. "Leģendārs, kas tiek pārlietots, totālais modes vārds – komforti – ērti vietā, kā apstākļa vārds ļoti nevēlams, manuprāt. Komfortabli tad vētu lietot," vērtē Andrejs Veisbergs. "Toksisks – modes vārds, viss ir toksisks, sākot no kovida, beidzot ar ģimeni un politiku, un attiecībām." Kā kuriozus viņš min "gājēju pārbrauktuve" un "augstāko meteoroloģisko brīdinājumu sniegputenis gaidāms". Profesors atzīst, ka būs, ko izvēlēties. 

Stāsta vēsturnieks un ērģelnieks Dāvis Beitlers Ērģeles ierasts būvēt konkrētai telpai, ņemot vērā tās lielumu un akustiku, kas vērojams arī Latvijas baznīcās. Mazos dievnamos bieži vien skan ārkārtīgi jaukas, bet izmēros pieticīgas ērģeles, kas lepojas vien ar dažiem reģistriem, lielākoties vienu manuāli (roku klaviatūru) ar vai bez pedāļa (kāju klaviatūras); un tas nozīmē, ka daudzus ērģeļskaņdarbus šajos dievnamos izspēlēt pagrūti. Taču gadās arī izņēmumi — piemēram, nelielais un omulīgais Kalnciema jeb Kalnciema-Klīves luterāņu dievnams un tā instruments, kas iezīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Kalnciema baznīcas ērģeļu vēsture gana bagāta. Pirmās ērģeles dievnamam cēlis Rīgas meistars Augusts Martins, vēlāk tās pārdarījis Jēkabpils ērģeļbūvētājs Mārtiņš Krēsliņš. Taču Pirmā pasaules kara jukās instruments no ērģeļluktas, tā teikt, pazuda... Kaut gan Kalnciema-Klīves draudze starpkaru laikā bija mundra, jaunu ērģeļu sagāde ritēja gausi. Tomēr 1934. gada 31. oktobrī, kad svinam simbolisko Reformācijas aizsākumu, Kalnciema baznīcā iestabulējās ilgi gaidītais instruments. Pie tā — Jēkabs Mediņš no slavenās mūziķu Mediņu trijotnes, Jāzepa un Jāņa vidējais brālis, Kalnciema-Klīves draudzes faktiskais virsērģelnieks. Iespējams, tieši Mediņam, kurš muzicējis ar krāšņu vērienu un improvizācijām, jāpateicas par to, ka mazās Kalnciema baznīcas ērģelēm piemīt tik valdzinošas kvalitātes. Instruments darināts koncertiskā garā: reģistri kārtojas divos manuāļus, ir daudz palīgierīču, kas spēli padara daudzveidīgu un efektīgu, plašs izstiepies klaviatūru diapazons. Jāteic gan, ka tas viss raksturīgs postromantiskajai starpkaru Latvijas un Rietumeiropas ērģeļbūvei kopumā, pat ja nav izpaudies gluži katrā tālaika instrumentā. Kalnciema baznīcā stabuļu meža klausītājus un lietpratējus vairāk pārsteidz kas cits — ērģeles tiešām skan vareni, mazajai telpai, kad tā ir tukša vai pustukša, teju par spožu. Tembru paletē dzirdam gan sulīgas un kuplas zemās balsis, gan mirdzoši gaišus un spēcīgus augstos reģistrus. Bet instrumentu var spēlēt arī trausli un niansēti, nedaudzās balsis ir tembrāli krāsainas, raksturīgas. Uzrunāt spēj arī ērģeļu autorība. Diezgan droši zināms, ka instrumenta tēvs ir latviešu meistars Andrejs Sūnāklis Jēkabpilī. Pirmajā pasaules karā viņš bija zaudējis roku un vienas acs gaismu un — pretēji saviem laikabiedriem — vēl starpkaru laikā iespaidīgos instrumentus būvēja amatnieciski vienkārši — bez elektroiekārtu jaudas, ar kaltiņu un ēvelīti petrolejas lampas gaismā (labi, ka meistaram palīdzēja dēls). Gandrīz visas Sūnākļa ērģeles laikmetu gaitā zudušas, bojātas, pārbūvētas vai pārvietotas — tikai ne Kalnciema baznīcas instruments, kurā vai viss ir oriģināls. Turklāt visā Zemgalē, Sēliju skaitot, tik autentiski saglabātu starpkaru Latvijas laika ērģeļu — vienalga, kāda meistara celtu — gandrīz vairs nav. Tiesa, arī Kalnciema ērģeļu liktenis bijis brāzmains: padomju laikā daudzas stabules aizvestas prom un ilgus gadus skanējušas cita dievnama ērģelēs; nu visas gan atgūtas un rātni stāv savās vietās. 2020. gadā instrumentu pabeidzis restaurēt ērģeļmeistars Mikus Dzenītis, un tagad ērģeles aicina dievnamā katru mūzikas daiļuma alcēju.

Dodamies uz maz apdzīvotu valsti Rietumāfrikā, kas robežojas ar Rietumsahāru ziemeļos, Alžīriju ziemeļaustrumos, Mali austrumos un dienvidos un Senegālu dienvidrietumos. Tai ir arī krasta līnija gar Atlantijas okeānu uz rietumiem. Dodamies uz Mauritāniju, nejaukt ar Maurīciju. Valsts oficiālais nosaukums, starp citu, ir Mauritānijas Islāma Republika. Valsts nosaukums Mauritānija ir cēlies no senās Mauritānijas karalistes, kas pati ir cēlusies no mauriem, berberu valodā runājošiem cilvēkiem Āfrikas ziemeļrietumos. Mūsdienu Mauritānijas galvaspilsētas Nuakšota vārds ir cēlies no berberu vārda “nawakshut”, kas nozīmē “vēju vieta”. Diezgan poētiski, zinot, ka daļu valsts teritorijas klāj tuksnesis. Šis raidījums būs diezgan drūms, jo runājam daudz par verdzību un cilvēktiesību pārkāpumiem, ka arī valsts lielo nabadzību un savādo skaistuma izpratni. Vēsturiski pirms valsts kļuva par Francijas koloniju tieši berberi un bafūri bija vieni no pirmajiem, kas apmetās uz dzīvi tagadējās Mauritānijas teritorijā. Šīs grupas veido aptuveni vienu trešdaļu no Mauritānijas etniskā sastāva.  Pārējās Mauritānijas etniskās grupas ir cēlušās no bijušajām paverdzinātajām tautām un Subsahāras etniskajām grupām. Šīs trīs grupas ir organizētas saskaņā ar stingru kastu sistēmu ar dziļām etniskām šķeltnēm. Savukārt, runājot par Mauritāniju un politiku, būtu jāsāk ar to, ka tā ir bijusī Francijas kolonija, un Mauritānija savu neatkarību no Francijas ieguva tikai 1960. gadā. Jaunās Mauritānijas politika aizsākās kā vienas partijas autoritārs režīms, kas kļuva par 49 gadus ilgu diktatūru, kuru raksturoja dažādas kļūdainas vēlēšanas, neveiksmīgi mēģinājumi izveidot demokrātiju un militāri apvērsumi. Līdz pat 2019. gada vēlēšanām valsts nebija piedzīvojusi miermīlīgu varas pāreju. 2019. gadā pie varas nāca Mohameds Oulds Čeihs Ghazuani un viņa inaugurācija iezīmēja pirmo miermīlīgo varas pāreju no viena demokrātiski ievēlēta prezidenta uz citu, nostiprinot valsts demokratizēšanos. Tomēr, neskatoties varbūt uz politisku demokratizēšanos, valstī vēl aizvien pastāv verdzība. Verdzība Mauritānijā ir bijusi izplatīta jau sen. Valstī ekonomiski un politiski dominējošie arābi un amazighi, saukti par bidānu, vēsturiski paverdzināja melnādainos cilvēkus no Ziemeļrietumu Sahāras, bieži saukti arī par melnajiem mauriem. Lielākā daļa agrāk paverdzināto cilvēku un viņu pēcnācēji ir pazīstami kā haratīni un veido atsevišķu etnolingvistisko grupu. Viņi runā hassaniya — vietējā arābu dialektā, kurā runā arī bidāņi, un veido aptuveni 40 procentus no Mauritānijas iedzīvotājiem. Lai arī Francija pasludināja verdzības izbeigšanu Mauritānijā 1905. gadā vēl tās koloniālās okupācijas laikā, tomēr galu galā tā pati atteicās izpildīt šo lēmumu. Iemesls ir tāds, ka Francija vēlējās ievērot vietējās tradīcijas un Mauritānijas sociālo struktūru, vienlaikus aizsargājot koloniālo un vietējo ekonomiku. Pakāpeniski attīstījās divas pozīcijas, pirmā, kurā vergu tirdzniecība tika nošķirta un ko uzskatīja par nelikumīgu, kā to pieprasīja koloniālā lielvara Francija. Un otra – mājas verdzība, ko sankcionēja islāms, un tādējādi tā bija atļauta vai vismaz pieļauta. Tāpēc atcelšanas pilnīgu īstenošanu kavēja Francijas politisko un ekonomisko interešu kombinācija un spiediens no Mauritānijas vergu īpašniekiem, kuru intereses bieži vien krustojās ar koloniālajām interesēm. 1981. gadā Mauritānija padarīja verdzību par nelikumīgu, tā bija pēdējā valsts pasaulē, kas to izdarīja. Tomēr desmitiem tūkstoši cilvēku – galvenokārt no haratiešu vai afromauritāniešu minoritātēm – joprojām dzīvo kā vergu strādnieki, mājkalpotāji vai līgavas bērni. Vietējās tiesību grupas ziņo, ka aptuveni līdz 20 procentu iedzīvotāju ir paverdzināti, un katrs otrais haratietis ir spiests strādāt fermās vai mājās bez brīvības, izglītības vai atalgojuma. Papildus ir izveidojusies arī stingra kastu sistēma, kas pastāv līdz pat mūsdienām, un tumšādainie iedzīvotāji pieder saviem gaišākiem “saimniekiem”. Vergu statuss tiek nodots no mātes bērnam, bet verdzības apkarošanas aktīvistus regulāri aiztur un spīdzina. Vvaldošie arābu-berberi ieņem augstākus amatus valdībā, savukārt tumšādainie haratieši un afromauritānieši ir nepietiekami pārstāvēti vadošos amatos un saskaras ar daudziem šķēršļiem sabiedrībā, sākot ar piekļuvi izglītībai un beidzot ar labi apmaksātu darbu. Haratīni veic daudzus darbus, ko arābu berberi uzskata par netīriem vai pazemojošiem, piemēram, strādājot vietējos tirgos. Vēl viena problēma – valdība regulāri noliedz verdzības esamību Mauritānijā, tā vietā slavējot sevi par šīs prakses izskaušanu. Par Mauritānijas verdzības sistēmas īpatnībām vairāk stāsta Bubakars Oulds Messauds, kurš savulaik dibināja organizāciju „SOS Esclaves Mauritanie” un arī pats nāk no vergu ģimenes.

ANO Klimata samits Ēģiptē. Jaunās Itālijas valdības politika. ASV vēlēšanu rezultāti. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps, “SkeptiCafe” dibinātājs, politisko zinātņu doktors Mārtiņš Hiršs. Sazināmies ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu. Politiķi sarunājas, planēta silst 6. novembrī Ēģiptes kūrortpilsētā Šarm el Šeihā pulcējās gadskārtējās ANO Klimata pārmaiņu konferences dalībnieki. Kopumā pasākums ilgs līdz 18. novembrim, taču tā starptautiski pamanāmākā daļa bija valstu vadītāju samits konferences pirmajās divās dienās. Konferences priekšvakarā publiskotajā ANO ziņojumā līdz šim paveiktais strauju klimata pārmaiņu novēršanai raksturots kā nepietiekams un secināts, ka cilvēce joprojām virzās pretim klimatiskai katastrofai. Ka darīts nav pietiekami, uzskatāmi redzams arī finanšu aplēsēs. Jau 2009. gadā pasaules attīstītās valstis apņēmās sniegt atbalstu attīstības valstīm, lai tās mazinātu kaitīgo izmešu apjomus un labāk pielāgotos klimata pārmaiņām. 2020. gadā šīs palīdzības apjomam bija jāsasniedz 100 miljardus dolāru gadā, taču tas nav sasniegts joprojām un varētu tikt sasniegts tikai nākamgad. Tikmēr no attīstības valstu vidus arvien dzirdamāk izskan balsis, ka tām nepieciešams atbalsts arī klimata pārmaiņu radīto seku novēršanai vai mīkstināšanai. Tā mazās salu nācijas norāda, ka plūdi un viesuļvētras nopietni apdraud to sabiedrību līdzšinējo eksistenci. Savukārt Ēģipte un vairākas citas Āfrikas valstis rosina noteikt dabasgāzi kā pārejas energoresursu, kura izmantošana būtu pieļaujama ilgāk nekā citiem fosilajiem kurināmajiem. Tai pat laikā savi pārmetumi no attīstīto valstu puses tiek veltīti arī attīstības valstīm. Pie pēdējās valstu kategorijas pieder arī Ķīna, kura pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi par lielāko oglekli saturošo izmešu ražotāju, nu jau šai ziņā divas ar pusi reizes apsteidzot otru lielāko atmosfēras karbonizētāju – Savienotās Valstis. Zīmīgi, ka starp samita dalībniekiem nebija nedz Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina, nedz premjerministra Li Kecjana. Samitam noslēdzoties un valstu galvām dodoties mājup, pie darba ķērušies diplomāti un eksperti, risinot konkrētos jautājumus. Ir visai nepārprotami, ka sarunu vadmotīvs būs: cik naudas turīgā attīstībā pasaule būs gatava izsniegt pārējai planētai. Var diezgan droši lēst, ka tās nebūs vieglas sarunas. Nelegālā migrācija Vidusjūrā Kamēr nelegālās migrācijas krīze, kuru pie Eiropas Savienības austrumu robežām sarīkoja Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko, šķiet, beigusies, jaunu nelegālās migrācijas kāpumu šogad piedzīvojusi Itālija. Šogad tur ieradušies jau apmēram 85 000 nelegālo migrantu, pamatā – no Ziemeļāfrikas, šķērsojot Vidusjūru. Jūrā viņi dodas visbiežāk no Lībijas, kur, saskaņā ar ANO Bēgļu aģentūras datiem, šī gada sākumā uzturējās vairāk nekā 40 000 bēgļu un migrantu. Gandrīz 42% nāk no Sudānas, vairāk nekā 34% no Sīrijas, vairāk nekā 10% no Eritrejas, pārējie no Palestīnas, Somālijas, Etiopijas un citām Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm. Jau vairākus gadus Eiropas Savienība sadarbojas ar Lībijas varas iestādēm nolūkā mazināt nelegālo migrantu plūsmu, un daļēji tas arī ir izdevies. Tomēr valstī, kur gandrīz desmit gadus ilga pilsoņu karš, joprojām ir plašas iespējas darboties noziedzīgām grupām, kuras pelna ar cilvēku tirdzniecību un nelegālo tranzītu. Eiropu migranti cenšas sasniegt ļoti bieži pārlādētās un tāliem kuģojumiem neatbilstošās laivās, un tiek lēsts, ka šogad šādos kuģojumos gājuši bojā vairāk nekā 120 cilvēku, savukārt pagājušogad šis skaitlis pārsniedzis pusotru tūkstoti. Ar dzīvību riskēt gatavo kuģotāju glābšanu uzņēmušās vairākas nevalstiskās organizācijas, kuru kuģi viņus uzmeklē un nogādā Itālijas ostās. Pret šādu praksi krasi iebildušas divas no trim partijām, kuras kopš oktobra nogales ir pie varas Itālijā, un nenākas brīnīties, ka viens no pirmajiem premjerministres Džordžas Meloni valdības soļiem bija aizliegums šiem kuģiem nogādāt jūrā atrastos migrantus Itālijas ostās. Kā paziņoja iekšlietu ministrs Mateo Pjantedozi, atbildību par šiem migrantiem jāuzņemas valstīm, ar kuru karogu kuģo attiecīgie glābēju kuģi. Svētdien. 6. novembrī, gan tika paziņots, ka izkāpt krastā atļaus bērniem un citiem pasažieriem, kurus varētu traumēt uzturēšanās uz kuģiem. Šādu pieeju kā starptautiskajām normām neatbilstošu kritizēja ANO Bēgļu aģentūra un vairāku valstu valdības, savukārt nevalstiskās glābēju organizācijas plānoja vērsties pret Itālijas valstību tiesā. Galu galā 8. novembrī pienāca ziņas, ka vairākiem simtiem migrantu no glābēju kuģiem atļauts pamest kuģus un lūgt bēgļa statusa piešķiršanu Itālijā. „Zilie” pret „sarkanajiem” – vidustermiņā vēlēšanas ASV Vakar Amerikas Savienoto Valstu vēlētāji devās pie urnām, lai uz nākamo termiņu ievēlētu amatos visus 435 Pārstāvju palātas kongresmeņus, tāpat 35 no 100 senatoriem, 39 štatu gubernatorus un vēl citus vēlētos amatvīrus. Sauktas par vidustermiņa vēlēšanām, jo notiek prezidenta pilnvaru termiņa vidū, tās visai bieži mēdz mainīt spēku samēru amerikāņu politikas virsotnē. Ļoti bieži ir noticis tā, ka partijai, kuras līderis saimnieko Baltajā namā, vidustermiņa vēlēšanas ir neveiksmīgas, un laika gaitā pat radies apzīmējums „vidustermiņa vēlēšanu lāsts”. No šī „lāsta” bija visnotaļ pamats bīties Demokrātu partijai un prezidentam Baidenam, ciktāl Kongresa Pārstāvju palātā demokrātiem līdz šim bija vien piecu balsu pārsvars, savukārt Senātā vietu skaits bija sadalīts līdzīgi, un demokrātu pārsvaru nodrošināja tikai priekšsēdātājas – viceprezidentes Harisas balss, kas paritātes gadījumā bija izšķiroša. Kas attiecas uz vēlētāju noskaņojumu, tad Baidena administrācija nav spējusi iepriecināt elektorātu ar strauju atlabšanu pēc pandēmijas krīzes. Pasaules politiskā situācija dzen uz augšu procentu likmes un degvielas cenas, un dzīves dārdzība Amerikā ir sasniegusi augstāko līmeni pēdējās četrās desmitgadēs. Prezidentam nav izdevies kaut cik nozīmīgi mazināt arī politiskās sašķeltības plaisu, un miljoniem amerikāņu joprojām tic eksprezidenta Trampa pekstiņiem par nozagtajām vēlēšanām. Diezgan daudzi no republikāņu politiķiem, kuri šai ziņā Trampam piebalsojuši, tagad pretendē uz vietām likumdevēju rindās. Tiek pieļauts, ka Trampam līdzīgu taktiku, apšaubot vēlēšanu rezultātus, varētu izmantot arī daži šajās vēlēšanās zaudējušie republikāņu kandidāti. Parlamenta nonākšana republikāņu rokās nesola prezidenta Baidena administrācijai neko labu. Līdzšinējais republikāņu frakcijas vadītājs Kevins Makārtijs jau piesolījis, ka republikāņi metīšoties izmeklēt valdības darbību, t.sk., piemēram, Savienoto Valstu spēku aiziešanu no Afganistānas. Tāpat var sagaidīt sīkstu stīvēšanos ap jebkuru prezidenta likumdošanas iniciatīvu, budžeta jautājumiem un amatpersonu iecelšanu. Katrā ziņā republikāņu vairākums centīsies izspiest maksimālo efektu no savām iegūtajām pozīcijām, lai sagādātu sakāvi Baidenam 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Agrāko prezidentu pieredze gan rāda, ka partijas neveiksme vidustermiņa vēlēšanās nebūt nenozīmē valsts galvas sakāvi pirmā termiņa beigās. Kā Bils Klinotns, tā Baraks Obama pēc šādiem paklupieniem ir spējuši uzvarēt vēlēšanās uz otro termiņu, tiesa, abi tolaik bija  gados jaunāki nekā pašreizējais prezidents. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kā par tiesību vēsturi Latvijā stāsta jaunā Nacionālā vēstures muzeja izstāde “Satversme 100+”, interesējamies Kultūras rondo. Iztaujājam izstādes dizaineri Reini Suhanovu un vēsturniekus Tomu Ķikutu, Arni Strazdiņu un Imantu Cīruli. Atzīmējot Latvijas pamatlikuma simtgadi, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) izstāžu telpās Rīgā, Brīvības bulvārī 32, no 8. novembra skatāma izstāde "Satversme 100+". Ieejot izstādē, pārceļamies 100 gadu senos notikumos un varam būt līdzdalīgi satversmes veidošanas procesam. Izstāde veidota kā daudzpusīgs skaidrojums par Satversmi, uzsverot Latvijas pamatlikuma tapšanas un darbības vēsturisko dimensiju un stāstot arī par Satversmes vērtību pēctecību līdz pat mūsdienām. Tajā skaidrots Satversmes izstrādes process, pamatlikuma tapšanā iesaistīto personību un to pārstāvēto politisko spēku loma, kā arī iezīmēti jaunās valsts konstitūcijas ieviestie jauninājumi pagātnes un šodienas kontekstā. "Latvijas pamatlikums ir radies ļoti pamatīgā un pārdomātā darbā, kas atbilst 18, novembra ideāliem, ka šī pirmoreiz vēsturē būs visas tautas interesēm atbilstoša valsts iekārta. Tā ir tā kvalitatīvā atšķirība," atzīst vēsturnieki. "Latvijai jebkurā gadījumā būtu bijusi kaut kāda konstitūcija, bet tieši Satversmes demokrātiskā pamatideja, kas to caurstrāvo katrā pantā, ir laikam tā lielākā vērtība, arī raugoties senākā pagātnē, daudzos  gadsimtos, kad mūsu senči dzīvoja pēc pilnīgi citiem principiem." "Veiksmes atslēga, ka 1922. gadā pieņemtā Satversme ir diezgan lakoniska, pat atturīga. Tā nepasaka par daudz, tā nodefinē  tikai pašus svarīgākos valsts iekārtas pīlārus, par kuriem valdīja diezgan liela vienprātība. Protams, atsevišķu pantu izstrādē bija asa diskusijas un sadursmes. Tas nebija tik vienprātīgi. Bet tas, kas beigās tika ierakstīts Satversmē 1922. gadā, šie panti nav tik specifiski, lai tie pēc 10 vai tagad, pēc simts gadiem, būtu jau novecojuši, neatbilstu mūsdienu realitātei. Tajā ziņā varētu teikt, ka mūsu Satversmes autori bija tālredzīgi, ko viņi arī uzsvēra, ka mums ir jārada tādi formulējumi, kuri atbilstu dzīves apstākļiem pēc vairākām paaudzēm," vērtē izstādes autori. "Cits jautājums ir par Satversmes otro daļu, kas arī 1920. - 22. gadā tika rūpīgi izstrādāta, kas vairāk būtu tāds pilsoņa tiesību un brīvību katalogs, varētu teikt, un tas zināmā mērā apstākļu sakritības dēļ, pārpratuma pēc netika pieņemts 1922. gadā. Tas viennozīmīgi bija liels trūkums. Diezgan droši varam teikt, ka tā bija Satversmes autoru kļūda vai drīzāk tā brīža par parlamenta kļūda, kas jaunajai Latvijas valstij tomēr neiedeva tik ļoti ideālistisku šo amatu, par kuru bija daudzi sapņojuši 1917., 18. un arī 22. gadā. Varētu teikt, ka Satversmes pirmās daļas veiksmes atslēga ir viņas lakonisms un pati dzīve ir parādījusi, ka nākamās paaudzes ir spējušas veiksmīgi papildināt to pirmo daļu. Arī 90. gados dažādus papildinājumus pieņēma, uz šīs bāzes mēs varam ēku būvēt arī tālāk." Izstādē iecerēti vairāki tematiski pasākumi. Jau rīt, 9. novembrī, notiks lektorijs “Satversmes “oriģināls”: nozīme, meklējumi, atradumi”, kurā piedalīsies LU Juridiskās fakultātes lektors un Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš, Latvijas Nacionālā arhīva pētnieks Dr. hist. Jānis Šiliņš. Ekskursijas izstādē kopā ar tās veidotājiem paredzētas valsts svētku dienā – 18. novembrī; tad 19. novembrī un 26. novembrī.

Laikā, kad Latvijā un daudzviet citur Eiropā atzīmē vasaras saulgriežus, Eiropas Savienības līderi pulcējas uz samitu, kas īpaši nozīmīgs Ukrainai, Moldovai un arī Gruzijai. Tieši šajās dienās spriedīs par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu šīm valstīm. Paralēli šiem notikumiem šonedēļ Rīgā notika arī tā sauktais "Trīs jūru iniciatīvas" samits, kurā papildus ekonomiskās un politiskās sadarbības jautājumiem sprieda arī par Ukrainas tuvināšanu šim projektam. Tikmēr Ukrainas konflikta dēļ saasinājušās ne tikai Krievijas attiecības ar Lietuvu, kas ierobežo kravu tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu, bet arī ar Maskavas tradicionālo sabiedroto - Kazahstānu.  Turpinām runāt arī par Francijas parlamenta vēlēšanām, kuru noslēgumā viens no lielākajiem zaudētājiem ir izrādījies valsts prezidents Emanuels Makrons. Viņa vadītā partija ir zaudējusi vairākumu parlamentā un tagad ir izvēles priekšā - vai nu veidot mazākuma valdību vai mēģināt panākt koalīciju ar kādu no opozīcijas spēkiem. Neviens gan pēc šādas sadarbības īpaši nealkst. Eksperti prognozē, ka Makronu gaida arvien pieaugoši protesti arī sabiedrībā un netiek izslēgta iespēja, ka nākamā gadā varētu sarīkot ārkārtas vēlēšanās. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. „Politiskās paralīzes” iespējamība Francijā Svētdien, 19. Jūnijā, notikušo Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanu otrā kārta nesa sarūgtinošus jaunumus prezidentam Emanuelam Makronam un viņa vadītajai centriskajai partijai „Uz priekšu, Republika!”. Lai arī pēc vēlēšanām frakcija „Kopā”, kuras kodols ir valdošā partija, joprojām ir lielākā, tā ir zaudējusi gandrīz trešdaļu vietu un līdzšinējo parlamentāro vairākumu. Tā nu Makrons, kurš pirms pāris mēnešiem kļuva par pirmo Francijas prezidentu 20 gados, kurš ticis pārvēlēts uz otro termiņu, tagad ir pirmais prezidents 30 gados, kura partijai nav vairākuma parlamentā. Tomēr viņam diezgan noteikti nedraud vairāku kādreizējo Piektās republikas prezidentu liktenis vadīt valsti ar politiski pretējas ievirzes valdību, jo pārējās jaunā parlamenta frakcijas ir tik politiski pretišķīgas, ka koalīcijas izveidošana to starpā ir praktiski neiedomājama. Tādējādi Makronam ir divi rīcības varianti: vienoties par koalīciju ar kādu no līdzšinējās opozīcijas spēkiem vai sastādīt mazākuma valdību, kurai nāktos vienoties ar opozīciju nozīmīgāko lēmumu pieņemšanai. Visnotaļ pieņemams koalīcijas partneris būtu labēji centriskā Republikāņu partija, kam ar prezidenta partiju ir tuvas politiskās platformas. Pirmdien republikāņu līderis Kristiāns Žakobs gan paziņoja, ka viņa partija palikšot opozīcijā, taču pēc sarunām Elizejas pilī no republikāņu aprindām pienākuši signāli, ka partija sliecas pieņemt koalīcijas piedāvājumu. Tāpat uz sarunām Makrons aicinājis arī franču sociālistu līderi Olivjē Foru un komunistu līderi Fabjenu Ruselu. Abi pieder pie kreiso partiju bloka, kas ieguvis otru lielāko mandātu skaitu parlamentā. Bet, kas zīmīgi, uz sarunām nav aicināts kreisā bloka lielākā spēka – kreisi populistiskās partijas „Nelokāmā Francija” līderis Žans Liks Melanšons. Pavisam malā no valdības veidošanas procesa paliek lielākais šo vēlēšanu ieguvējs – labēji radikālā Nacionālā apvienība. Marinas Lepenas partija, kurai līdz šim parlamentā bija vien astoņas vietas, šo skaitu tagad palielinājusi vairāk nekā desmitkārt, līdz ar to iegūstot gluži citas iespējas ietekmēt politiskos procesus. Tagad labējiem radikāļiem ir tiesības rosināt neuzticības balsojumus valdībai un likumprojektu izvērtēšanu konstitucionālajās tiesās, viņu pārstāvji var nonākt parlamenta komisiju vadībā un, protams, daudz biežāk uzstāties debatēs. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to 20. jūnijā videouzrunā Ukrainas sabiedrībai prezidents Volodimirs Zelenskis pauda, ka šī nedēļa paliks vēsturē kā valstij izšķiroša. Galvenais motīvs šādam izteikumam bija lēmums par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, par ko šonedēļ jālemj Eiropas Savienības samitā. Viss liecina, ka lēmums varētu būt pozitīvs. Jau pagājušajā nedēļā ar ieteikumu piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un arī Moldovai nāca klajā Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā. Tāpat nepārprotamu atbalstu tam pauda trīs lielāko kontinentālās Eiropas ekonomiku vadītāji, kad pagājušajā nedēļā viesojās Kijivā. Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Itālijas premjerministrs Mario Dragi un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kā arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis ieradās Ukrainā, kā ierasts, iepriekš neizziņotā vizītē. Nenākas šaubīties, ka Rietumeiropas trijotnes sarunās ar prezidentu Zelenski tika cilāts jautājums par iespējamu kompromisu ar Kremļa režīmu. Atliek vien minēt, cik nopietns bija spiediens, nolūkā panākt Ukrainas piekāpšanos, tomēr rezultāts ir acīmredzams – Kijiva paliek stingra savās principiālajās nostādnēs par valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kam atbalstu pauda arī augstie viesi. Dienu vēlāk Kijivu apmeklēja arī britu premjerministrs Boriss Džonsons, atvedot līdzi priekšlikumu par lielāka skaita ukraiņu karavīru apmācīšanu Lielbritānijā. Diezgan nozīmīga Ukrainai ir arī piesaiste t.s. „Trīs jūru iniciatīvai” – plašai loģistikas, sakaru un tehnoloģiju attīstības projektam, kurā piedalās 12 Eiropas Savienības dalībvalstis reģionā starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru. Iniciatīvas kārtējā samitā, 20. un 21. jūnijā notika Rīgā, tika pieņemts lēmums par partnerību ar Ukrainu. Tikām nepatīkamus pārdzīvojumus pagājušās dienas nesušas Krievijas līderim Vladimiram Putinam un viņa režīmam. Vispirms jau Lietuva darīja zināmu, ka no 18. jūnija cauri tās teritorijai uz Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu pa dzelzceļu vairs nevarēs nogādāt Eiropas Savienības sankcijām pakļautas kravas – ogles, metālus, celtniecības materiālus un augsto tehnoloģiju izstrādājumus. Kaļiņingradas apgabala gubernators Antons Aļihanovs izteicies, ka šie ierobežojumi attiecoties uz apmēram pusi no apgabalā ievestajām kravām. Kremļa pārstāvji jau nākuši klajā ar sašutuma pilniem vērtējumiem un draudīgiem izteikumiem par to, ka Krievija rīkosies savu nacionālo interešu aizstāvībai un ciest nākšoties Lietuvas iedzīvotājiem. Tāpat pagājušonedēļ notika Sanktpēterburgas Starptautiskais ekonomikas forums, kurā piedalījās arī Vladimirs Putins un Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs. Abu līderu kopīgajā diskusijā prezidents Tokajevs paziņoja, ka Kazahstāna negrasās atzīt t.s. Doneckas un Luhanskas tautas republiku – faktiski Krievijas radītu un uzturētu Austrumukrainas separātistu teritoriju – valstisko suverenitāti. Tāpat Kazahstānas līderis atteicās pieņemt viņam piešķirto Krievijas valsts apbalvojumu – Aleksandra Ņevska ordeni. Pāris dienas vēlāk Krievija paziņoja, ka pagaidām tiek pārtraukts Kazahstānas naftas tranzīts caur Krieviju, savukārt Kazahstānas teritorijā aizkavēti 1700 vagoni ar Krievijas akmeņoglēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ķirbju, gurķu un kabaču stādu stādīšana, siltumnīcas tomātu pazarīšu aplaušana un lauku tomātu stādīšana. Tā ir tikai niecīga dārza darbu daļa, ko būtu jāpaveic tuvākajās nedēļās. Kādi vēl darbi veicami, par to pārrunājam ar mūsu dārzkopības ekspertēm Viju Rožukalni un Marutu Kaminsku. Dārznieču ieteikumi: Noziedējušas spirejas un forsītijas, tās ir jāapgriež. Tāpat jāapgriež kalnu priedes, pie viena jāvēro priežu zāģlapsenes kāpuri, vai nav parādījušies. Tie grauž otrā gada dzinumus, ja nav daudz, vienkārši jānospiež. Parādījušās melnās laputis uz ķiršiem. Apkarot tās var ar šķīdumu no zaļajam ziepēm. Diezgan labi palīdz. Rozēm parādījusies miltrasa, brūnplankumainība. Bojātā lapa jānoplēš un tad miglo. Arī floksim noplēš lapas, uz kurām ir miltrasa, un tad ar sēra preparātu var miglot. Pirmais ir ieraudzīt un tad darīt. Nevar atlikt uz nākamo nedēļu, tad, piemēram, laputis būs aizgājušas pa visu koku. Rozēm kā mēslojums patiks raudzējums no zirgu mēsliem. Rozēm svarīgi mikroelementi – dzelzs, magnijs, kas atbild par ziedēšanu. Profilaktiski arī jāmiglo ar vara preparātu reizi mēnesī pret sēņu slimībām. Ja parādās miltrasa, uzreiz nepieciešams sēra preparāts. Tūlīt būs noziedējuši rododendri, tie jāmēslo. Forsītijai nevajag organisko mēslojumu. Papildus mēslojums nepieciešams daudzām dārza kultūrām. Zemenes gan šobrīd nevajadzētu aiztikt, jāļauj gatavoties un briest ogām.

Serbijā šajā nedēļā nespēja ierasties Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, jo kaimiņvalstis bloķēja gaisa telpu ministra lidojumam. Karš nav traucējis Serbijas tuvajām attiecībām ar Krieviju. Vai tam būs kāda ietekme Serbijas ceļā uz Eiropas Savienību? Savu nospiedumu karš atstājis Kazahstānā, kur daudzi jūt līdz Ukrainai. Protams, kazahi ir atkarīgi no Krievijas, tāpēc publiskajā retorikā kara tematiku cenšas apiet. Bet Kazahstānā notika referendums, kas demonstrēja, cik neveiksmīga var izrādīties sākotnēja iecere nodot varu sev uzticamam līdzbiedram, kā to izdarīja iepriekšējais prezidents Nazarbajevs. Vēl arī runājam par notikušo uzticības balsojumu Lielbritānijas premjeram Borisam Džonsonam, kuru viņš izturēja. Ballīšu rīkošana pandēmijas laikā šoreiz neizrādījās liktenīga. Ukrainai šī ziņa nozīmē, ka briti joprrojām sniegs lielu atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju. Notikumus vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis. Sazināmies ar juristi Inesi Ejugbo un Latvijas vēstnieci Kazahstānā Irinu Manguli. Boriss Džonsons paliek savā vietā Pirmdien, 6. jūnijā, sagrīļojās britu premjerministra Borisa Džonsona amata krēsls, kad 54 deputāti jeb 15% no Toriju partijas frakcijas Parlamentā iesniedza neuzticēšanās rakstus frakcijas darbību regulējošajai institūcijai, sauktai par „Komiteju 1922”, pieprasot frakcijas neuzticības balsojumu premjeram. Iemesls ir joprojām gruzdošais t.s. „Ballīšu skandāls”, kas izcēlās pagājušā gada nogalē, kad presē parādījās ziņas, ka strikto pandēmijas ierobežojumu laikā ministru kabinetā un citās valdības iestādēs rīkotas ballītes, kurās šie ierobežojumi pārkāpti. Šais saviesīgajos notikumos aktīvi piedalījies arī premjers. Kā uzsver Džonsona kritiķi, premjerministrs grāvis fundamentālus britu politiskās kultūras principus, un šāda rīcība valdības galvam ir nepieņemama. Kā vēl viens iemesls tiek minēti signāli par to, ka Lielbritānija varētu vienpusēji atkāpties no dažiem t.s. Ziemeļīrijas protokola noteikumiem. Protokols regulē Ziemeļīrijas īpašo statusu pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, un tā vienpusēja nepildīšana būtu smags trieciens Londonas starptautiskajam prestižam. Uzticības balsojums Toriju frakcijā notika pirmdienas vakarā, un premjers to izturēja ar 211 balsīm par viņu un 143 balsīm pret. Lai gan daudzi izteikušies, ka rezultāts ir labāks nekā cerēts, tiek atzīmēts, ka premjerministru neatbalsta vairāk nekā 40% no paša frakcijas, un šāda statistika pagātnē nozīmējusi drīzu varas perioda galu. Konkrēti, premjerministre Terēza Meja, kura piedzīvoja šādu balsojumu 2018. gada decembrī ar nedaudz labāku rezultātu kā Boriss Džonsons tagad, atkāpās no amata pusgadu vēlāk. Tiesa, pašreizējā situācija ir atšķirīga, jo Eiropā norit pilna mēroga karš, kurā Lielbritānija ieņem striktu un pārliecinošu pozīciju, vārdos un darbos atbalstot agresijas upuri Ukrainu. Diezgan nepārprotami, Borisa Džonsona personībai ir liela nozīme šīs pozīcijas īstenošanā. Kā izteicies Lielbritānijas izglītības ministrs Nadīms Zahavi, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzzinot balsojuma rezultātu, noteikti esot aiz priekiem triecis dūri gaisā. Brīvības čuksti Kazahstānā Svētdien, 5. Jūnijā, Kazahstānas balsstiesīgie iedzīvotāji devās pie vēlēšanu urnām, lai referendumā paustu attieksmi pret vairākiem nozīmīgiem valsts pamatlikuma labojumiem. Dalība referendumā nedaudz pārsniedza 68%, no kuriem vairāk nekā 77% balsoja par piedāvātajiem konstitūcijas labojumiem. Pēc asiņainajiem nemieriem šī gada janvārī, kuros dzīvību zaudēja vairāk nekā 200 cilvēku un kas tika apspiesti ar Krievijas karaspēka palīdzību, Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs paziņoja, ka apsver iespēju reformēt valsts konstitucionālo kārtību, mainot superprezidentālo varas modeli uz prezidentālu ar nopietni palielinātu parlamenta lomu. Iepriekšējais referendums Kazahstānā notika 1995. gadā, un tolaik apstiprinātā konstitūcija kalpoja par likumisko rāmi autoritārajai varai, kuru īstenoja agrākais prezidents Nursultāns Nazarbajevs. 2019. gada martā viņš atstāja amatu, faktiski ieceldams Tokajevu par savu sekotāju un saglabādams lielu ietekmi. Eksprezidents palika Nacionālās Drošības padomes priekšsēdētāja amatā, viņam tika piešķirts „Nācijas līdera” jeb elbasi tituls. Vēl vairāk Nazarbajeva ietekmi pastiprināja viņa ģimenes klana un tam pietuvināto atrašanās nozīmīgās valsts vadības un biznesa pozīcijās. Šī situācija strauji mainījās janvārī, kad nemieru laikā un tūlīt pēc tam prezidents Tokajevs atcēla Nazarbajevu no Drošības padomes priekšsēža amata un daudziem „Nazarbajeva cilvēkiem” nācās pamest amatus valsts struktūrās. Nazarbajeva un viņa klana ietekmes mazināšana ir galvenais motīvs, kuru daudzi ārvalstu mediji uzsver referenduma sakarā. Konstitūcija vairs neparedz „elbasi” statusu, un atsevišķs labojums liedz prezidenta radiniekiem ieņemt valsts amatus. Tāpat referendumā apstiprinātie grozījumi nozīmīgi palielina Kazahstānas rajonu, galvaspilsētas un lielo pilsētu administratīvo vadītāju neatkarību no centrālās varas, nosakot prezidenta nominēto vadītāju apstiprināšanu pilsētu tiešās vēlēšanās un rajonu pārstāvju asambleju balsojumos. Labojumi liedz arī tiesnešiem, militārpersonām, valsts drošības institūciju darbiniekiem un dažām citām valsts ierēdņu kategorijām darboties politiskajās partijās. Vēlēšanu sistēma tiek mainīta no proporcionālas un jauktu. Serbija – starp Eiropu un Krieviju 6. jūnijā pasauli aplidoja ziņa, ka nevarēs notikt agrāk plānotā Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizīte Serbijā un sarunas ar Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču. Kā zināms, Serbija ir valsts bez pieejas jūrai un vienīgā reģiona valsts, kas nav dedz Eiropas Savienības, nedz NATO locekle. Nokļūšana serbu gaisa telpā tādējādi iespējama tikai ar kaimiņvalstu atļauju, un neviena no tām nav devusi šo iespēju agresorvalsts Krievijas ārlietu resora vadītājam. Tas jau atkal saasinājis uzmanību uz Serbiju kā reģiona autsaideru eiropeiskās integrācijas ziņā un Krievijai sevišķi simpatizējošu valsti. Belgradas un Maskavas īpašajām saiknēm ir sena vēsture. Krievija, pozicionējot sevi kā visu kādreizējās Osmaņu impērijas pareizticīgo aizstāvi, balstīja Serbiju tās cīņā pret turku virskundzību. Serbijas alianse ar Krieviju lielā mērā bija iemesls tam, ka konflikts starp Serbiju un Austroungāriju 1914. gadā eskalējās par Pirmo pasaules karu. Pagājušā gadsimta nogalē pagātnes simpātijas ieguva jaunu iekrāsojumu, krievu un serbu nācijām saskatot zināmu likteņa līdzību Padomju Savienības un Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas sabrukumā. Serbijai bija līdzīga „vecākā brāļa” vieta Dienvidslāvijā kā Krievijas Federācijai Padomju Savienībā. Kā zināms, etniski jauktajos Dienvidslāvijas apgabalos pēc valsts sabrukuma notika asiņaini konflikti, kuros serbu iedzīvotāji, ne bez Belgradas valdības atbalsta, izrēķinājās ar saviem horvātu, bosniešu un albāņu līdzpilsoņiem. Krievija starptautiskās diplomātijas arēnā šai ziņā allaž ieņēmusi Serbiju atbalstošu pozīciju. Sevišķi asi Maskava nosodījusi NATO īstenoto Serbijas bombardēšanu 1999. gadā, kuras mērķis bija nepieļaut albāņu minoritātes masu slepkavības toreizējā Serbijas provincē Kosovā. Šo bombardēšanas akciju Kremlis regulāri piesauc kā NATO agresijas piemēru un, attiecīgi, attaisnojumu savai agresijai pret Ukrainu. Pašā Serbijā 1999. gada notikumi bija par iemeslu bijušā dienvidslāvu komunistu līdera un vēlākā autoritārā Serbijas vadītāja Slobodana Miloševiča režīma krišanai. 21. gadsimta pirmā desmitgade iezīmēja valsts virzību uz integrāciju Eiropas Savienībā, ko gan apgrūtināja politiskās sistēmas nestabilitāte, proeiropeisko spēku sadrumstalotība, augsts korupcijas un organizētās noziedzības līmenis. Ciktāl ātra integrācija nenotika, serbu sabiedrībā proeiropeisko entuziasmu pakāpeniski nomainīja apātija un skepse, un attiecīgi pieauga nacionālistiskas tendences. 2012. gadā par Serbijas prezidentu tika ievēlēts nacionālistiskais politiķis Tomislavs Nikoličs, divus gadus vēlāk viņa dibinātā nacionālpopulistiskā Serbijas Progresīvā partija, koalīcijā ar vairākām sīkpartijām, ieguva vairākumu parlamentā un saglabā šīs pozīcijas līdz šodienai. Pēc 2014. gada partijas vadībā pamazām izvirzījās jurists un žurnālists Aleksandars Vučičs, kurš 2017. gadā tika ievēlēts par Serbijas prezidentu. Viņa politika tiek raksturota kā manevrējoša, cenšoties saglabāt dialogu ar Eiropas Savienību, taču tajā pašā laikā uzturot ciešas attiecības ar Krieviju un arī Ķīnu. Serbijas iekšpolitika sakarā tiek paustas bažās par demokrātijas kvalitāti, norādot uz iespējamām manipulācijām vēlēšanās un opozīcijas ierobežošanu. Šī gada aprīlī notikušajās prezidenta vēlēšanās Vučičs atkal svinēja pārliecinošu uzvaru. Vienlaicīgi sarīkotajās parlamenta ārkārtas vēlēšanās Serbijas Progresīvā partija gan pirmoreiz kopš 2014. gada zaudēja parlamenta vairākumu un šobrīd mēģina izveidot koalīcijas valdību. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

“Teātris.zip” – jau desmit gadus Latvijas Televīzijas skatītajiem sniedz iespēju vērot jaunus Latvijas teātru iestudējumus. Par savu pieredzi, par teātru un iestudējumu izvēli un sarunās ar skatuves māksliniekiem  fiksēto, par īpašo izrāžu izlasi, kā arī sadarbību ar Borisa un Ināras Teterevu fondu Kultūras rondo izvaicājam projekta producenti Ilzi Šadursku un žurnālistu Ojāru Rubeni, kurš ir arī Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs. "Ir ierakstītas 173 dažādu teātru izrādes. Parādītās no jaunākām 163 izrādes, bet kopā projektā kopā 231 izrāde parādīta, arī izrādes bērniem. Diezgan daudz desmit gados," vērtē Ilze Šadurska. Interesanti, ka pat vairāk skatīts ir raidījums, ko vada Ojārs Rubenis, sarunas par izrādēm, nekā pašas izrādes. Arī visi raidījumi ir saglabāti.  Teātra.zip arhīvā var arī noskatīties vairākas agrākos gados ierakstītas izrādes. Gandrīz visas izrādes, par kurām veido sarunas, Ojārs Rubenis ir redzējis teātrī. "Ir kādas izrādes, kuras neesmu redzējis, tad es lūdzu Ilzei vai režisorei, lai man atsūta izrādes ierakstu. Nevienu "zipu" es neesmu taisījis, ja es to izrādi neesmu redzējis," atkāj Ojārs Rubenis. "Laikam  vienu reizi, kad es godīgi atzinos, teicu - šo izrādi es nebiju redzējis. Es nemāku vispār strādāt, ja neesmu izrādi redzējis. Man tas liekas neprofesionāli runāt par to... izrādi neesmu redzējis, bet dažus vārdus teikšu. Man tas liekas neprofesionāli un to es nevaru atļauties." Sestdien, 21. maijā, projektā "Teātris.zip" varēs noskatīties Jaunā Rīgas teātra iestudējumu "Dieviņš pillā". Pirms izrādes saruna ar aktrisi Gunu Zariņu.

Šodien mūsu intelektuālo pusdienu dienaskārtībā ir valsts, kas ir mazākā Dienvidamerikas kontinenta valsts – Surinama. Jeb kā to dēvē pilnā oficiālā nosaukumā Surinamas Republika. Surinama ir mazākā Dienvidamerikas valsts, gan valsts platības, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Tajā dzīvo aptuveni 630 tūkstoši iedzīvotāji, no kuriem, gandrīz puse dzīvo valsts galvaspilsētā – Paramaribo. Starp citu, tieši tajā atrodas vienīgais Surinamai kinoteātris. Diezgan grūti noticēt, ka visā valstī ir tikai viens kino. Bet, neskatoties uz savu nelielo izmēru, Surinamai ir neticama etniskā daudzveidība – austrumindieši, kreoli, javieši, amerikāņi, ķīnieši un daudzas citas etniskās kopienas.   Un, lai visu šo etnisko daudzveidību saturētu kopā, kā ierasts, jābūt vienai kopīgajai valodai. Un Surinamas oficiālā valoda ir holandiešu valoda, nevis spāņu, kas šķistu automātiski, kad runājam par Dienvidameriku. Surinamu mēdza dēvēt arī par Holandiešu Gviānu. Līdzīgi kā tās kaimiņvalsti Franču Gviānu vēl joprojām arī oficiāli tā dēvē. Surinama pasaulei kļuva zināma pēc tam, kad par to sāka interesēties spāņi 16. gadsimtā un pēc tam 17. gadsimta vidū valsts kļuva interesanta arī angļiem. Vēlāk šo reģionu izraudzījās arī nīderlandieši. Sākoties nesaskaņām starp britiem un nīderlandiešiem, tika parakstīts Bredas līgumu starp abām pusēm. Tas paredzēja, ka Nīderlande iegūst Surinamu, bet angļi agrāko Nīderlandes koloniju – Jauno Amsterdamu (mūsdienu Ņujorku).   Tā Surinama kļuva par Nīderlandes koloniju, un tikai 1975. gadā kļuva neatkarīga. Bet Surinamas vēsture ir piedzīvojusi interesantas politiskās rokādes. Proti, 1980. gadā civilo valdību nomainīja militāra hunta ar Desi Bouterse vadībā, kas drīz vien pasludināja Surinamu par sociālistisko republiku. 1980. gadu beigās pēc “starptautiskā spiediena” viņš tika gāzts, un 1990. gadā tika sarīkotas pirmās demokrātiskās vēlēšanas, kura rezultātā izveidota demokrātiski ievēlēta valdība ar četru partiju koalīciju. Jāsaka gan, ka demokrātiskā valdība vadīja tikai līdz 2010. gadam,  kad vēlētāji atgrieza bijušo militāro diktatoru Desi Buterse pie varas, un viņš kļuva par  Surinamas prezidentu. Viņš tika atkārtoti ievēlēts arī 2015. gadā. Tomēr 2019. Gadā, gatavojoties nākošajām vēlēšanām, Surinamas tiesa piesprieda Desi Buterse 20 gadu cietumsodu par viņa lomu 1982. gada slepkavībās. Līdz ar to par prezidentu kļuva vienīgais atlikušais kandidāts Čans Santokhi. Viena no valsts vēstures perioda lapām skar nežēlīgo verdzību, kas valdīja Surinamā. Līdz 19. gadsimta vidum no Rietumāfrikas importētie vergi veidoja lielāko Surinamas iedzīvotāju daļu. Verdzība tika piekopta, lai spētu uzturēt plantācijas un ražotu cukuru, kafiju, kakao, kokvilnu, kas tika eksportēti Amsterdamas tirgum. Piemēram, 1713. gadā lielāko daļu darba 200 plantācijās veica 13 000 Āfrikas vergu. Verdzība Surinamā tika atcelta tikai 1863. gadā. Un tas notika pakāpeniski, jo paverdzinātajiem cilvēkiem bija jāstrādā plantācijās 10 pārejas gadus par minimālu samaksu, kas tika uzskatīta par daļēju kompensāciju viņu agrākajiem īpašniekiem. Kad 1873. gadā beidzās šis pārejas periods, lielākā daļa atbrīvoto cilvēku pameta plantācijas, kurās viņi bija strādājuši vairākas paaudzes un devās masveidā uz galvaspilsētu Paramaribu. Lai papildinātu darbaspēku, bijušo vergu vietā tika savervēti strādnieki no Indijas un Indonēzijas Javas salas. Bet, runājot par Surinamas ekonomiku mūsdienās, dažiem, iespējams, valsts varētu būt pazīstama ar tās vadošo ražotāja lomu boksīta jeb alumīnija rūdas nozarē. Līdz 2016. gadam tieši šī nozare veidoja vairāk nekā 15% no IKP un 70% no eksporta ieņēmumiem. Šobrīd Surinamas boksīta rūpniecība saskaras ar nepārtrauktu pieprasījuma samazināšanos. Surinama ir apveltīta arī ar citiem dabas resursiem un līdz ar alumīnija rūdas eksporta samazināšanos tikai nesen ir sākusi izmantot dažas no savām naftas un zelta rezervēm. Šobrīd, valsts naftas un zelta eksports veido aptuveni 85% no eksporta un 27% no valsts ieņēmumiem. Tādēļ, valsts ekonomika ir, pirmkārt, neaizsargāta pret minerālu cenu svārstībām un starptautisko cenu kritumu un, otrkārt, atkarīga no tirdzniecības un valsts galvenajiem tirdzniecības partneriem, kas ir Nīderlande, ASV, Kanāda. Naftas jautājums Surinamā aktualizējās vēl pirms dažiem mēnešiem, kad tika atklātas potenciāli jaunas un ienesīgas naftas iegulas. Var šķist, ka šis varētu nodrošināt Surinamas ekonomisko izrāvienu. Vai tā patiešām varētu notikt un kā tad nafta tiek iegūta un tirgota pasaulē, skaidro enerģētikas eksperts Latvijā un Rīgas Tehniskās universitātes doktorants Reinis Āboltiņš.

Turpinot sarunas par karu Ukrainā, pievēršamies politiskajam saspīlējumam, kas ir pamatīgi nokaitējis gaisotni arī kosmosā. Vēl salīdzīnoši nesen šķita, ka kosmosa izpēte ir joma, kas diplomātijā un starptautiskajā sadarbībā ir teju paraugs visai cilvēcei. Šodien Krievija izstājas no starptautiskiem projektiem un pat izsaka draudus par Starptautiskās kosmosa stacijas ietriekšanos apdzīvotā sauszemē. Cik nopietni ir jāuztver šādi draudi, kā varētu izvērsties karš Zemes atmosfērā un kas notiks ar ilggadīgo Krievijas un ASV sadarbību Starptautiskajā kosmosa stacijā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālists, astronomijas amatieris Raitis Misa, Latvijas Astronomijas biedrības valdes loceklis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis. „Risku politiskā ziņā grūti novērtēt, jo tehniskā ziņā viss balstās uz sadarbību. Starptautiskajā kosmosa stacijā ja kāds nedarīs to, ko vajag darīt, cilvēki ies bojā ļoti ātri. Ja kosmoss vai kosmiskā stacija kļūst par politisku spēli, neredzu, kā tas ilgtermiņā var turpināties,” komentē Andris Slavinskis. Kārlis Bērziņš norāda, ka Krievijas kosmosa aģentūras paziņojums, ka nepiegādās dzinējus Starptautiskai kosmosa stacijai un draudi par tās iznīcināšanu nav pārsteigums, jau 2014. gadā bija paziņojumi par sadarbības sagraušanu kosmosā. „Ļoti ceru, ka tie ir tikai draudi un nekas vairāk. Sadarbība kā tāda vairs nav iespējama un ka netiks ASV piedāvāti dzinēji, tas tiesa. Bet iespaids nebūs tik liels, saprotu, ka tas ietekmēs vienu nesējraķeti. Tas ir nepatīkami, bet nav ļoti bīstami,” vērtē Kārlis Bērziņš. Optimistiskāks ir Raitis Misa, viņš uzskata, ka dzinēju ir pietiekami, lai nodrošinātu plānotās misijas un krāsas vairāk sabiezinātas Krievijas pusē. Viņš cer, ka neadekvātas pavēles var arī nepildīt. „Neskatoties uz to ārprātīgo cilvēku, ir pietiekami daudz saprātīgu cilvēku pa vidu un vienā posmā veselais saprāts nostrādās,” uzskata Raitis Misa. Tajā pašā laikā Starptautiskās kosmosa stacijas orbītu šobrīd koriģe Krievija un tajā ir daži bīstamības faktori. Parastos apstākļos Starptautiskās kosmiskās stacijas plānotā iznīcināšana tās darbības beigās prasītu ap gadu plānošanas pirms tam, taču ir iespējas veikt diversijas aktu un visu procesu paātrināt. „Ar esošajiem līdzekļiem tas izdarāms dažās dienās vai pat ātrāk - plāni ir četras dienas samazināt orbītu, vienas dienas laikā veikt mērījumus un vienas dienas laikā veikt stacijas nolaišanos, sadegšanu atmosfērā.  Tas nozīmē, ka vissliktākajā scenārijā tas ir paveicams dienas laikā un tas ir salīdzināms ar tādiem pašiem draudiem kā atomdraudi,” atzīst Kārlis Bērziņš. Viņš gan ir pārliecināts, ka Starptautiskā kosmosa stacija būs pēdējais punkts, kur starptautiskā sadarbība kaut kādā mērā notiek, bet daudzas citas kosmiskās sadarbības programmas tiek pārtrauktas un tiks pārtrauktas. Andris Slavinskis piebilst, ka stacijā ir arī divi krievu kosmonauti un paziņojums par stacijas iznīcināšanu norādītu, ka būtu ar mieru nogalināt divus savus cilvēkus. „Tādam partnerim nevar uzticēties, ir jādomā, kā pabeigt misiju un ko darīt tālāk. Neredzu, kā var starptautiskais kosmoss tā turpināties. Esmu zaudējis cerību, ka ar Krieviju var sadarboties,” atzīst Andris Slavinskis. Vēl draudi Zemes orbītai ir saistīti ar satelītu spridzināšanas mēģinājumiem un attiecīgi Zemes orbītas piesārņošanu. Jo vairāk orbīta piesārņota, jo mazāka iespēja pētīt kosmosu, kamēr orbīta attīrās. „Nav mērķis piesārņot, bet notriekt ienaidnieka satelītu, neļaut ienaidniekam darboties kosmosā, nedomājot par tālākām sekām,” vērtē Kārlis Bērziņš. Protams, tas rada arī piesārņojumu kosmosā un šis dažāda izmera atlūzas rada arī pastāvēšanas risku nelielākiem satelītiem, tos var izsist no ierindas. Kā Ukrainas karš atsaucies uz šaha pasauli? Šahs ir bijis Krievijas viens no nacionālajiem lepnumiem gan pēdējos gados, gan Padomju Savienības periodā. Tāpēc nozīmīgi, ko Ukrainas kara kontekstā publiski viedokli paudušas tieši izcilas Krievijas šaha personības. Jau šobrīd atsevišķu šahistu izteikumi nozīmē to, ka nākotne šiem sportistiem nav glaimojoša. Diezgan drīz pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā šī gada februārī publiskajā telpā raisījās diskusijas par to, vai un cik lielā mērā sportam un mākslai vajadzētu būt nošķirtiem no politikas. Ātri vien kļuva skaidrs, ka māksla un sports nedzīvo atsevišķi nodalītos plauktos no pārējās pasaules, un daudzi šo jomu pārstāvji pauda ļoti skaidru nosodījumu karam. Tāpēc šajā reizē arī pieskarsimies karam, politikai un šaham. Un ne par velti tieši šaham, jo šahs ilgstoši ir bijis Krievijas gods un lepnums, bet, sākoties karam, plašu uzmanību ar Kremlim glaimojošiem izteikumiem izpelnījies šahists Sergejs Karjakins. Šaham ir liela nozīme Krievijā, un to apstiprina šahists un šaha vēsturnieks tepat Latvijā - Andris Tihomirovs. Viņš skaidro, kā kara notikumi nesuši pārmaiņas šahā. Andris Tihomirovs norāda, ka, iespējams, arī Starptautiskajā Šaha federācijā būs vērojamas kādas izmaiņas, jo tās prezidents Arkādijs Dvorkovičs ir Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvināta persona. Šobrīd gan vērojams, ka kara notikumu iespaidā amatpersonas izvēlas, tā teikt, mainīt kažoku, un tas izsauc jautājumus sabiedrībā, vai tā ir patiesa cilvēka nostāja, vai arī tikai izlikšanās. Bet, Krievijai un arī Baltkrievijai piedzīvojot aizvien lielākas sankcijas, ļoti iespējams, veidosies divas šaha pasaules. Tā būtu sava veida atgriešanās vēsturē, jo arī Padomju Savienības periodā virkne spēcīgu šahistu starptautiskās sacensībās nepiedalījās. Bet noslēgumā atgādinājums par to, kā tad šahs radies. Kā redzams, karš simboliskā veidā ir šaha būtība.

Latviski iztulkoti un grāmatā iznākuši “Mahajānas budistu teksti. Sirds sūtra. Dimanta sūtra. Altāra sūtra”.  Grāmatu sāka tulkot filozofs Ansis Zunde, viņš grāmatai uzrakstījis arī ievadu, kurā uzskaita gan budisma saistības ar Latviju krāšņus piemērus, gan samēro budisma tekstos paustās atziņas ar Rietumu filozofu darbiem. Tulkojumu rediģējusi un komentējusi sinoloģe Agita Baltgalve. Grāmatu “Mahajānas budistu teksti. Sirds sūtra. Dimanta sūtra. Altāra sūtra” izdevusi biedrība “Intelekts” ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Biedrība “Intelekts” pastāv un ar grāmatu izdošanu nodarbojas jau kopš pagājušā gadsimta 90.gadiem. Kādi jautājumi ir biedrības pašreizējā interešu lokā, var izsekot tās Facebook lapā. Ir iespaids, ka biedrības vēlme ir padarīt ar filozofiju saistītus tekstus pielietojamākus – diskutēt tos pašiem, tukot un veicināt apspriešanu sabiedrībā. Nupat iznākušo budistu tekstu tulkošana ir bijusi filozofa Anša Zundes ierosme. Diezgan drosmīgs solis, jo teksti pieder gauži atšķirīgai domāšanas tradīcijai. Turklāt ne Ansis Zunde, ne otra šo tekstu tulkotāja – Evita Veinberga nepārvalda ne tibetiešu, ne ķīniešu valodu. Taču jāņem vērā iepriekš minētais par biedrības mērķiem attiekties pret filozofiju kā darbības vārdu. Un, tulkojot no starpniekvalodām, strīdēties par tekstā atrastajiem jēdzieniem, samērojot tos ar Rietumu filozofijā apgūto, nevienam nav liegts, un ir pat diezgan iedvesmojoša nodarbe. Tā arī paveikto darbu Ansis Zunde titullapā ir nodēvējis – Sirds, Dimanta, Altāra sūtra Anša Zundes filozofiskā apdarē un redakcija ar Agitas Baltgalves padomiem. Agita Baltgalve savukārt ir sinoloģe, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļas asociētā profesore, viņa salīdzinājusi tulkojumus, rakstījusi komentārus oriģinālvalodas vārdiem, un tas neapšaubāmi piešķir tulkojumam kvalitāti un ticamību. Lai gan ne mazāk vērtīgi ir tas, ka šāds tulkojums ir tapis sarunājoties – sadarbojoties dažādu zināšanu jomu pārstāvjiem. Būtiska nesen iznākušo Mahājānas budistu tekstu tulkojumu grāmatas daļa ir arī Anša Zundes sarakstītais ievads. Tajā viņš samēro budistu tekstos atrastās ierosmes ar Rietumu filozofiem – Nīče, Karls Gustavs Jungs, Delēzs, Gvatari. Arī – tīri vēsturiski izseko mēģinājumiem iedzīvināt budismu Latvijā, sākot ar rērihiešiem un Jeļenas Blavatskas Teosofijas biedrību, kas 19. gadsimta beigās arī Rīgā veicināja interesi par Austrumiem. Pārstāsta arī  kādu Ilmāra Šlāpina rakstu „Rīgas Laikā” par Latvijas pirmo budistu mūku Kārli Augustu Tenisonu pagājušā gadsimta starpkaru periodā. Taču arī 1991. gadā, pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas iznāca grāmata, ko lasīja visi – tie bija Māra Vecvagara un Raimonda Kalniņa adaptētie dzenbudisma koāni grāmatā “Ne vējš, ne karogs”. Tolaik šī grāmata rosināja ne tik daudz uz reliģiskām atklāsmēm, cik bija skatāma postmodernisma literatūras kontekstā. Un jāteic, ka arī šai raidījumā izskanējušie  Anša Zundes sūtru skaidrojumi, drīzāk ir piederīgi Rietumu filozofijai. Tie izskan kā vēl viens te un tagad sūtru komentārs, ko veicis, nu labi, ne gluži budisma, bet tomēr – skolotājs.

Mākslas darbi, kuru klātesamība paredzēta jau ēkas projektā, rada katras celtnes pievienoto vērtību. Tomēr ir jābūt pasūtītājam, kurš gatavs par šo virsvērtību maksāt. Dāsna visdažādāko veidu mākslas darbu klātbūtne vēsturiskajos karaļnamos neizraisa izbrīnu. Bet kā tas ir mūsu racionālajā laikmetā? Arhitekts Andis Sīlis profesionālo darbu sāka reizē ar atjaunoto Latvijas valsti. Kopš tā laika viņš ir viens no konsekventākajiem meistariem, kuri meklē sadarbības iespējas ar māksliniekiem. Savos projektos Sīlis iesaistījis gleznotājus, grafiķus, tēlniekus, keramiķus, stikla māksliniekus, tekstilmāksliniekus, starp viņiem ir tādas Latvijas mākslas prominences kā Gļebs Panteļejevs, Kristaps Ģelzis, Dainis Pundurs, Anda Munkevica, Dzintra Vilks, Andrejs Ameļkovičs, Iveta Vecenāne, Roberts Koļcovs un daudzi citi. Ilze Martinsone: Mana ideja – parunāt par mākslu un arhitektūru, par ko nemaz tik reti netiek runāts, bet šoreiz pievērsties konkrētam aspektam. Proti, nerunāt par mākslu pilsētvidē vai tādu mākslu, kad īpašnieks piekar gleznas pie sienas pats, izrotājot interjeru, bet gan par tādu mākslu, kuru arhitekts pats pēc savas ieceres jau iestrādā ēkā. Tā kā esmu vēsturniece, nevaru atturēties no vēstures komentāra. Piemēram, ulmaņlaikos bija tādi lieli paraugprojekti. Nupat restaurēta Siguldas pils, kas darīta pieejama visiem interesentiem – tur ar milzīgu māksliniecisku klātbūtni savulaik tika veidots ne tikai interjers, bet arī dārzs: te visa veida mākslinieki varēja izstrādāties. Tas bija tāds režīma paraugprojekts, kuram vāca ziedojumus, bija milzīga publicitāte un tagad mēs to varam redzēt – šis ir unikāls objekts, viens no tiem daudzajiem, ko toreiz taisīja. Tajā pašā laikā radies nepareizs priekšstats par padomju jeb pēckara laika objektiem, kas tiek uzskatīti par bezdvēselisku modernismu: ir arī zuduši tie mākslas priekšmeti un objekti, kas tika integrēti šajos pēckara laika objektos, un to bija ļoti daudz! Līdz mūsu dienām saglabājušies vien nedaudzi panno un varbūt vēl kāda vitrāža, bet pamazām arī tas viss iet bojā. Ļoti lielu un nepatīkamu pārsteigumu radīja Okupācijas muzeja skandalozā restaurācija un pārbūve, kuras rezultātā ēkai zuduši oriģinālie kalumi, kurus bija zīmējis arhitekts Dzintars Driba, bet izgatavojuši Latvijā pazīstami metālkalēji, viņu vidū arī Džems Bodnieks. Šodien to vairs nav, un varu tikai piekrist, ka sašutums un nepatika pret šī objekta pārveidi bijis pamatots. Šodien dzīvojam pilnīgi citā situācijā – mums vairs nav padomju lielie pasūtītāji un kombināta "Māksla", kas toreiz realizēja šādus projektus. Vai vispār šāda virsvērtība arhitektūrā ir vajadzīga? 20. gadsimta sākumā fasādes izrotāja ar plastiskiem rotājumiem, ko šodien vairs nedarām, jo mākslas klātbūtne – tā ir virsvērtība un prasa atbilstošus resursus: ir jāpierunā klients, lai viņš tur iegulda savu privāto kapitālu. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Tu, Andi, esi viens no konsekventākajiem šādu ideju virzītājiem no laika gala. Andis Sīlis: Laimīgā kārtā esmu saskāries ar klientiem, kas grib ko vairāk nekā tikai vienkāršu, kontrolētu telpu, kas norobežota ar kādām siltumizolācijas pakām. Tā ka gluži vēsturiski vispār neesmu sajutis šādu problēmu! Protams, tas prasa līdzekļus, bet vairāk vai mazāk sakarīgs pasūtītājs grib sasniegt kaut kādu pilnību. To var sasniegt dažādos veidos, un viens no arhitektūras viedokļa izdevīgākajiem veidiem ir mākslinieka pieaicināšana. Pirmkārt, rodas sinerģija, otrkārt, rodas individuālāks, speciālāks, emocionālāks galaprodukts. Tas ticis darīts daudzos objektos un pārsvarā sanācis labi. Nav bijis tā, ka man būtu kāds īpaši jāpierunā. Diezgan bieži nepieciešams kāds objekts ar reprezentatīvu funkciju, un tad, ja klients nav gluži mucā audzis, viņš ir redzējis, kā pasaulē kaut kas šajā jomā ticis darīts, un mēs ātri vienojamies, ka tas ir labs veids un laba investīcija, un rezultātā telpa un arhitektūra no tā tikai iegūst. Tev ir vēlēšanās visiem saviem objektiem pielikt klāt kaut ko māksliniecisku, vai arī ir tādi, kuros šķiet, ka to nevajag? Tas tāds dīvains vārds – māksliniecisks. Atkarībā no katra projekta situācija mainās. Reizēm ir nepieciešamība dekoratīvi lietišķo mākslu – sauksim to tā – lietot vairāk kā papildus pievienoto vērtību, kas objektu dara intīmāku, smalkāku, to panākot ar kādām detaļām. Angliski ir jēdziens "fine art", jo arhitektūra jau arī pieder pie "fine art" nozarēm un pati par sevi paredz zināmu māksliniecisku izteiksmīgumu. Nosacīti dekoratīvā vai dizaina jomā man ļoti bieži sanācis gan to realizēt, gan arī ātri ar pasūtītāju vienoties, ka bez tā tas darbs nebūs pilnīgs. Tava profesionālā darbība sākās reizē ar atjaunoto Latvijas valsti deviņdesmitajos gados. Tieši tā. Bija jautri. Tajā laikā, kad visi visu krāsoja baltu, jo bija piekusuši no dīvainās padomju anturāžas, man parādījās jau pirmie klienti, kas gribēja kaut ko citādāku. Jau no pašiem pirmajiem objektiem sāku strādāt ar māksliniekiem. Tagad to visu atceroties, jāsecina, ka problēma drīzāk bija tāda, ka nevis ļoti gribējās to mākslu, bet vienkārši nebija tik daudz līdzekļu, materiālu un tehnoloģiju, bet, ja gribēji to telpu, ko veido, padarīt atraktīvāku, tolaik bija pat lētāk pasūtīt kādam māksliniekam individuālu, unikālu darbu, nekā dabūt no ārzemēm tehnoloģijas, kas šeit vēl nebija pieejamas.  No tiem laikiem atceros tavu stāstu, kā Kristaps Ģelzis aiz bada ar zīmuli veselu sienu apstrādāja.  Tagad to var atcerēties kā ne pārāk labu lietu… Mūsu māksliniekus diezgan ātri iepazinu, zināju, kāda ir viņu finansiālā situācija, un rezultātā dabūju gan kolosālu efektu uz sienas, gan arī viņi tika pie kādiem iztikas līdzekļiem. Vai tu kā arhitekts arī pats esi veidojis kādus metus šai nosacīti dekoratīvi lietišķajai mākslai? Tas apzīmējums ir morāli novecojis, bet cits nav izgudrots… Pieminēju Dzintaru Dribu – ka viņš latviešu sarkano strēlnieku muzejā jau sākotnēji bija ieprojektējis metālkalumus pie ieejas stiklojumiem – režģi, kas bija ļoti interesants, it kā veidots no strēlnieku durkļiem. To realizēja pazīstami Latvijas metālkalēji. Vai tu pats arī zīmē metus, vai arī tu dod uzdevumu māksliniekam – sak, šeit man vajag vitrāžas, un te – tēlniecības objektu. Jūrmalas "Saules namā" tev ir tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidota izlietne. Tu ļauj māksliniekiem brīvu vaļu? Ar Gļebu toreiz – jā. Es vienkārši redzēju, kādā tehnikā viņš strādā, cik viņam viss sanāk interesanti un man kā reiz likās forši nevis pašam visu uzdizainēt, bet pieaicināt viņu ar savu māksliniecisko redzējumu. Reizēm man pašam ir diezgan skaidrs, ko telpā gribu panākt un kas tieši ir vajadzīgs, mēs diezgan tālu izstrādājam skici un tad pieaicinām mākslinieku jau kā realizētāju. Bet vairāk man patīk sadarboties, jo divas galvas ir labāk nekā viena. Intervija pilnā apjomā drīzumā tiks publicēta portālā lsm.lv!  

Diskutējam par drūmo medību nākotni. Linda dalās savā medību piedzīvojumā, kad viņai ar saviem suņiem vienmēr izdodas iekulties visādos dīvainos pasākumos. Diskusija par to, kā uz Latviju aicināja ārzemniekus nelegāli briežudārzos šaut ar loku briežus. Diezgan plaša diskusija par to, cik nesaprotamā veidā tiek pieņemti lēmumi par nodevu palielināšanu. Epizodi ierakstām SIA "Ieroči" Rīgas veikalā. JAUNUMS - 2022. gadā komplektā žurnāls "Medības" kopā ar 3 pielikumiem. https://abonesana.latvijasmediji.lv/abonesana/33 Vairāk par medību trofejām lasi žurnāla Medības pielikumā "Medību trofejas": https://veikals.latvijasmediji.lv/shop/product/1286 Par medībām lasi: https://www.medibam.lv/ Epizodi veido: Linda Dombrovska, Oskars Treilihs, Indulis Burka Mūzika: Catalyst by Alexander Nakarada. Link: https://filmmusic.io/song/5186-catalyst https://creativecommons.org/licenses/by/4.0

"Pianists ir diezgan vientuļa profesija – sēdi viens pie savām klavierēm, un, ja ceļo, tad arī esi viens, esi lielākoties ar sevi, ar mūziku... Ja no ārpuses tev ir vēl kāda dzīva dvēsele, kas tevi pavirza kādā virzienā vai pamet kādu ideju – tas ir ļoti būtiski," ir pārliecināts pianists Daumants Liepiņš. 29. augustā pulksten 12 festivāla "Rīga Jūrmala" ietvaros Lielajā ģildē viņš atskaņos virtuozo un konceptuāli daudznozīmīgo Ferenca Lista Sonāti siminorā, kas veidos koncerta pamatu.  Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Nevarētu gluži teikt, ka studijā esat ieradies tikko no lidostas – dažas dienas jau pagājušas, esat spēlējis arī Valsts prezidenta pilī, bet pirms tam jūsu ceļi atkal veda uz Zviedriju. Daumants Liepiņš: Jā, Zviedrija manos ceļojumu plānos būs vēl kādu laiku. Tā ir zeme, kas man vienmēr saistījusies ar zināšanu uzkrāšanu un bagātināšanos, bet ne tikai. Nesen biju aizbraucis uz Zviedriju, jo tur notika festivāls, ko rīko mana profesore Jūlija Mustonena-Dālkvista, kura Zviedrijā sapulcējusi ap sevi ļoti daudzus augsta līmeņa pianistus, tāpēc vienmēr ir liels prieks aizbraukt uz turieni un ne tikai uzstāties publikas priekšā, bet arī satikt dažādas personības mūzikā un bagātināties tajā. Tā ka Zviedrijas brauciens, kas nupat bija, bija bagātināšanās brauciens. Kā jūs raksturotu savas šībrīža attiecības ar savu kādreizējo profesori Jūliju Mustonenu-Dālkvistu? Tās ir ļoti tuvas, savstarpēji respektējošas attiecības, kad aktīvā darba fāze ir beigusies – manas studijas beidzās apmēram pirms diviem gadiem. Bet tik un tā – var teikt, ka pasīvā darba fāze turpinās. Tik un tā esam kontaktā, viņa palīdz ar padomu, kad vajadzīgs, un es to tiešām ļoti augstu vērtēju. Tas bija ceļš, kuru mēs gājām kopā kādus trīsarpus gadus – profesore bijusi viena no būtiskākajām personībām, kas ietekmējusi manu profesionālo gājumu. Un joprojām arī šobrīd uzklausāt viņas padomus? (..) Jā, bet tās vairs nav studenta-profesores attiecības, tās ir vairāk līdzvērtīgākas attiecības. Es to vairs nevarētu nosaukt par studēšanu, nē. Un kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar konkursiem, kuru uzvaras garša ir pabaudīta? Bija taču arī Karalienes Elizabetes konkurss – nu, labi, neguvāt laureāta titulu, bet starp četriem simtiem pieteikumu tikt tik tālu – manuprāt, tā jau ir liela, skaista uzvara. Vai konkursi jūsu ikdienā vēl joprojām ir aktuāli? Konkursi šobrīd nav tā aktuālākā lieta, kas man prātā. Un nav arī īsti vajadzības. Jo ir, kur spēlēt, un mākslinieciskā attīstība, starta trajektorija šobrīd izskatās tāda, ka cauri konkursiem tā vismaz tuvāko gadu laikā noteikti neies. Mākslinieciskajā attīstībā ir dažādas fāzes – šobrīd esmu iegājis tādā nekonkursu fāzē. Bet konkursi, kas bijuši, man devuši ārkārtīgi lielas iespējas – vēl joprojām esmu kontaktā ar Marijas Kanalsas konkursa rīkotājem, kas regulāri rīko koncertus. Piemēram, oktobrī ar Madrides simfonisko orķestri spēlēšu Sensānsa Piekto klavierkoncertu, kas tiek organizēts caur Marijas Kanalsas konkursu. Regulāri viņi piedāvā dažādas lietas. Tāpat vēl neesmu ierakstījis Solēra sonātes, kas arī tiek organizēts no Spānijas menedžeru puses. Būtībā šis Spānijas konkurss ir kā tāda menedžeru darbība, kas menedžē lietas, kas notiek Spānijā. Tiek uzturēti kontakti arī Beļģiju. Tur šobrīd esmu karalienes Elizabetes kapelā, kas arī nepastarpināti saistīts ar konkursu – novembrī Briselē kopā ar vienu beļģu pianistu tur atskaņošu Mendelszona dubultkoncertu – būs ļoti interesanti. Tā ka mijiedarbība starp konkursiem un koncertpiedāvājumiem ir diezgan cieša, nodalīt nemaz nav iespējams. Tomēr aktīva piedalīšanās konkursos nenotiek. Cik ilgi vēl jums būs tā laime Karalienes Elizabetes kapelu saukt par savām otrajām mājām? Viņi dod iespēju tur atrasties trīs gadus. Pirmais gads jau ir pagājis, bet tas pagājis dīvaini. Tieši tāpēc ir diezgan skaidrs, ka viņi to pagarinās vēl par vienu gadu. Institūcija ir pietiekami elastīga tādā ziņā, ka viņi vienmēr skatās uz katru gadījumu individuāli, un gadu skaits varbūt nav tas būtiskākais – ir daudzi mākslinieki, kas paliek ar viņiem kontaktā vēl ilgi pēc tam. Bet nu – oficiālais laiks ir trīs gadi. Varbūt kāds jums to jau ir vaicājis: kāda starpība, kur sēdi pie klavierēm – Latvijā vai Karalienes Elizabetes kapelā? Vai visam, kas tur apkārt – gaisotnei, kolēģiem – ir nozīme? Īpaši darba procesā tam ir ļoti liela nozīme, jo pārsvarā jau pianists ir diezgan vientuļa profesija – sēdi viens pie savām klavierēm, un, ja ceļo, arī tad esi viens, esi lielākoties ar sevi, ar mūziku, un, ja no ārpuses tev ir vēl kāda dzīva dvēsele, kas tevi pavirza kādā virzienā vai pamet kādu ideju – tas ir ļoti būtiski. Tāpat būtiski, ka ir līdzīgi domājoši vai līdzīgā situācijā esoši mūziķi, kuru pieredze ir līdzīga. Tas ir ļoti, ļoti bagātinoši! Protams, arī tāda lieta kā instrumenti, pie kuriem spēlēt – tie ir dažādi. Tāpat arī tas, ka nav tik daudz jādomā par saimnieciskām lietām. Tas viss palīdz. Tā ir tiešām ideāla vieta, kur gatavoties nopietniem koncertiem un jauna repertuāra apgūšanai. Es tiešām gaidu to brīdi, kad uz turieni aizbraukšu un atkal varēšu pavadīt laiku mūzikas klosterī... Jo patiesi: tur ir mūzika, uz ko koncentrējies pilnībā, tur ir visi nosacījumi, lai tas tā tiešām arī būtu. Tas tad arī ir tas, kāpēc turp braucu. Un dosieties uz turieni jau septembrī? Jā, septembra sākumā. Tagad ir pavisam skaidrs, ka visi tur sabrauks un varēs būt klāt – būs kārtīgs jaunā studiju gada iesākums. Sarunu pilnā apjomā lasiet lsm.lv!

"Klasikā" tiekamies ar vienu no pasaulē vispieprasītākajiem tenoriem - operdziedātāju Aleksandru Antoņenko, kurš "Klasikas" studijā ieradies tieši no lidostas, jo nedēļas nogalē viņš pirmo reizi Odesā piedalījies koncertā "Ukraina pasaulei". Sarunā - arī par pievēršanos kamermūzikai, draugu pamudinājumam beidzot rakstīt pavārgrāmatu un, protams, par piektdien gaidāmo koncertu Liepājas "Lielajā dzintarā", kur daudzveidīgā un krāšņā opermūzikas programmā dziedonis tiksies ar labiem draugiem mūzikā - Gintaru Rinkeviču un Liepājas Simfonisko orķestri. Monumentālajā populāras opermūzikas programmā Aleksandrs Antoņenko iemiesosies Antiņa lomā Žilinska operas "Zelta zirgs" slavenajā ārijā, pārtaps par vētru plosīto Otello un azarta apsēsto Hermani, viņš būs arī staltais mistiķis Loengrīns, greizsirdīgais ceļojošā teātra vadonis Kanio un trakā mīlā iededzies Čileas "Arlietes" Federiko, bet visām šīm kaislībām galā būs Lehāra brīnumdaiļā dziesma Dein ist mein ganzes Herz no operetes "Smaidu zeme". *** Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kur ir labāks borščs – Ukrainā vai Latvijā? Aleksandrs Antoņenko: Pie manis mājās! Jūs tikko esat izkāpis no lidmašīnas – kādi bija jūsu mērķi, dodoties uz Ukrainu? Vai tikai tā nebija pirmā piedalīšanās kādā skaistā koncertā? Tā ir. 24. augusts ir Ukrainas neatkarības gadadiena, šoreiz tā bija trīsdesmitā. Saņēmu uzaicinājumu no Odesas operteātra un tā bija pirmā reize, kad Ukraina mani uzaicināja. Piedalījos koncertā, kas veltīts Ukrainas Neatkarības dienai – tur satiku ļoti daudz savu draugu, kuri kopā ar mani dzied visā pasaulē – Vitāliju Billī, Annu Bondarenko, Aleksandru Cimbaļuku, Oksanu Volkovu. Bet diriģents bija Andrejs Jurkevičs, kurš viesojās pie mums Rīgā, kad debitēju Radamesa lomā operā "Aīda". Tagad neesmu izgulējies, lidmašīna bija četros no rīta. Tikko esmu ielidojis... ... un mēs vēl tiekamies visai agrā pirmdienas rītā... Taču mūsu klausītāji ir ļoti saprotoši. Ja vēl neatvadāmies no Ukrainas – esat dzimis šeit, Latvijā, tomēr saistība ar Ukrainu jūsu gadījumā izpaužas ne tikai boršča sakarā, vai ne? Protams, svarīgs ne jau tikai borščs... Ar skumjām skatījos uz to, kas tur notiek. Neskatoties uz to, ka jūtu savu piederību ukraiņu tautai, būdams Ukrainā, sapratu, ka esmu kārtīgs latvietis. Es tur, Ukrainā, daudz ko darītu citādāk. Piemēram, teiktu cilvēkiem, lai viņi aiz sevis savāc drazas, lai jūras krastā neatstāj netīrumus. Pie mums tas nenotiek, Latvijā ir cita kultūra, šeit cilvēki daudz labāk saprot, ka apkārtējā vide jātur tīra. Pilsēta tur netiek laistīta, kā tas tiek darīts pie mums – mauriņi izdeguši dzelteni, putekšņi lido apkārt – domāju, man ir visas tiesības pateikt: lai cik ukraiņi nekliegtu, ka Ukraina ir Eiropa, pagaidām tā diemžēl nav. Bet publika? Protams, Odesas operteātris ir slavens visā pasaulē – tas ir teātris ar fantastisku akustiku, ļoti labu orķestri un izciliem diriģentiem. Tas, kas sākotnēji tika piedāvāts, bija trīsdesmit numuri divās daļās. Teicu, ka to neviens cilvēks nevar izturēt... Rezultātā bija divdesmit viens numurs divās daļās. Jūs piedalījāties arī pie programmas veidošanas, gluži tāpat kā Jūrmalas festivālā? Jā, ieteicu kaut ko izņemt, kaut ko ielikt un tamlīdzīgi. Šobrīd no Odesas mani gaida jau citi piedāvājumi – viņi grib, lai piedalos "Aīdas" iestudējumā un dziedu Radamesu. Tur ir ļoti interesanta akustika, viena no labākajām. Varbūt varu to salīdzināt ar Drēzdenes "Semperoper". Bet ne jau tikai odesieši vēlas jūs redzēt, vai ne? Jā, bija cilvēki no Kijevas, arī Ļvovas operteātra direktors, kurš iedeva vizītkarti un teica, ka gribot mani redzēt. Tomēr iepriekšējais gads bija uz lielas pauzes. Jums nācās atteikties no ļoti daudziem skaistiem plāniem un sapņiem, bet pamazām tas viss ir atkal atgriezies. Šobrīd, kā saprotu, jums pat nākas izvēlēties, kam teikt – jā. Piemēram, Grieķijā par jums jau cīnās. Grieķijā ir divas kompānijas, kuras cīnās par mani par to, kur dziedāšu. Pats vē; nezinu – dzīvosim, redzēsim. Izskatās, ka tomēr uzvarēs Grieķijas Nacionālā opera Atēnās, kur dziedāšu "Otello" jauniestudējumā. Ja paskatāmies vēl mazliet uz priekšu – jums vēl ir plāni ārpus Latvijas? Jūnijā debitēju Loengrīna lomā Maskavā, Jevgeņija Koluba jeb "Novaja opera" teātrī. Ar vienu orķestra mēģinājumu iziet "Loengrīnā" – vēl tagad smiekli nāk. Atbraucu 22. maijā, bet 10. jūnijā jau vajadzēja dziedāt "Loengrīnu", tas bija diezgan saspringti. Bet Vāgners jums bija liels sapnis, uz kuru gājāt? Tas nebija sapnis... Reiz jau Ēriku dziedāju "Klīstošajā holandietī", bet pēc tam aizbraucu no Latvijas – sāku savu starptautisko karjeru un visi teātri gribēja, lai dziedu itāļu repertuāru, kā šobrīd arī notiek. Kas attiecas uz plāniem, tas pats Maskavas teātris gaida mani uz divām "Karmenām", kuras paredzētas decembrī. Nākamajā sezonā atkal būs "Loengrīns" Maskavā. 27. augustā man ir solokoncerts Liepājas festivālā, kas būs Liepājas festivāla noslēguma koncerts, bet 25. septembrī Mazajā Mežotnes pilī mēs ar Reini Zariņu piedāvāsim publikai Georgija Sviridova vokālo kamermūziku. Par Latvijas koncertiem mēs vēl parunāsim, bet gribas arī uzzināt, vai lielā piespiedu apstāšanās nenes līdzi arī zināmu labumu, jo jūsu repertuārā nu ir Mālera "Dziesma par zemi"... Tā mierīgi, bez stresa un bez steigas varējāt tam veltīt savu laiku. Jā, vēl tagad varu. Pagājis jau vairāk nekā pusotrs gads, kopš tas viss ir sācies manā dzīvē. Priecājos un lepojos ar sevi, ka šis laiks man nesis zināmu izaicinājumu, kuru esmu pārvarējis. Esmu lieliskā vokālajā formā – pats brīnos, nespēju noticēt, ka tā ir. Bet ko tas no jums prasījis? Lielu atdevi un arī ļoti stipru koncentrēšanos. Arī es esmu dzīvs cilvēks, un, kad viss sabruka, kad nebija neviena iestudējuma, kad biju pazaudējis piecas "Turandotas" Florencē, septiņus "Otello" Cīrihē, pazaudējis arī "Otello" iestudējumu Atēnās, par kuru viņi tagad atkal runā... Diezgan sāpīgi bija tas viss. Kad skatos, kā man iet, man liekas, šis bijis periods, kad beidzot esmu pārstājis pārkliegt orķestri un pievērsies kamermūzikai – kad ar Reini Zariņu uztaisījām Rihardu Štrausu un ar Lailu Holbergu – Čaikovska programmu, tas bija interesants gājiens pa citu taciņu – kā apbraukt "korķi". Bija, ko darīt, kur virzīties. Un es priecājos par to, ka man šis laiks ir pagājis gandrīz nesāpīgi. Bija bail, protams. Bet nu – kaut kā saņēmos, eju uz priekšu un redzu, ka vēl varu daudz ko paveikt. Vai visas taciņas veda mūzikas virzienā? Varbūt bija kāds sānceliņš, pa kuru iet jūs pirms tam pat neiedomājāties? Jums nav pēkšņi kāds vaļasprieks nācis klāt? Mans vaļasprieks vienmēr un visur bijusi ēdienu gatavošana. Cilvēki tagad ļoti ieinteresējušies par to, lai uzrakstu pavārgrāmatu "Operas ēdienkarte", kas adresēta koloratūrsoprāniem, soprāniem, mecosoprāniem, tenoriem, baritoniem un basiem – arī ar stāstiem no dzīves un interesantiem notikumiem. Ja šobrīd jums lūgtu vienu labu tenora recepti – kas tur varētu būt? Tad nu gan uzdevāt man jautājumu... (smejas) Tenoriem ļoti patīk šampanietis – domāju, tās būtu kādas vakariņas pēc izrādes, un noteikti kaut kas ar šampanieti. Bet drīkst? Drīkst, drīkst! Drīkst visu, tikai ne par daudz. (smejas) Vairāk un plašāk - ierakstā.

Diezgan daudz runājam par atkritumiem - bet gandrīz nemaz par atkritumu tehnoloģijām un to, kā tās var būt izšķirošais elements šīs problēmas risināšanā. Tāpēc šīs nedēļas "Rītdienā īsumā" tikāmies ar atkritumu pārstrādes speciālistu Gintu Kukaini, lai noskaidrotu par atkritumu nākotni.

Diezgan daudz runājam par atkritumiem - bet gandrīz nemaz par atkritumu tehnoloģijām un to, kā tās var būt izšķirošais elements šīs problēmas risināšanā. Tāpēc šīs nedēļas "Rītdienā īsumā" tikāmies ar atkritumu pārstrādes speciālistu Gintu Kukaini, lai noskaidrotu par atkritumu nākotni.

Raidījumā Pievienotā vērtība lūkojam, kas notiek nekustamo īpašumu tirgū Latvijā, kā to ietekmējusi pandēmija un ko varam sagaidīt nākotnē. Un stāsts arī par kādu biržas uzņēmumu, kura bizness saistīts ar būvniecību. Tas ir igauņu uzņēmums "Nordecon AS", kam uzticēta IKEA veikala būvniecība Igaunijā.  Kas notiek nekustamo īpašumu tirgū Latvijā? Kā jau lielāko daļu nozaru, pandēmija skāra arī šo nozari, bet par krīzi tajā pavisam noteikti runāt nevar. Jā, ārkārtējās situācijas laikā, gan pirmā, gan otrā vilņa laikā, darījumu ir mazāk, ko var izskaidrot ar to, ka nav nemaz tik viegli ierobežojumu laikā nopirkt un pārdot īpašumu. Bet tikko ierobežojumu ir mazāk, tā darījumu skaits atkal strauji pieaug. Cenas - tās turpina lēni un stabili doties augšup, ko vēl var secināt palūkojoties statistikā skaidro Valsts zemes dienesta vadošais metodikas eksperts Jānis Artmanis. Protams, ir viena nozare, kurā ir ievērojams kritums un kuru ierobežojumi skar visvairāk - tirdzniecība. Tirdzniecības platību tirgū šogad ir zaudējumi jau aptuveni 31 miljona eiro vērtībā, bet, ja pieskaita klāt arī pērnā gada pandēmijas pavasari, - 63 miljoni neiekasētās nomas maksās un pieškirtās atlaidēs, lēš Nekustamā īpašuma attīstītāju alianses valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Vanags, piebilstot, ka to savukārt kompensē pieprasījums pēc industriālajām platībām.  Atsevišķi nekustamo īpašumu attīstītāji jau ir sākuši pārveidot savus topošos projektus un plānot lielākas guļamistabas, lai tajās būtu vieta arī darba galdam un stūrītim. Jo tā ir telpa, kurā cilvēki visbiežāk izvieto savus mājas darba birojus. Diezgan optimistiski nākotnē raugās nekustamo īpašumu nozare, jo praktiski krīze ir gājusi secen, bet pēckrīzes atkopšanās un investīcijas ekonomikā būs cieši saistīta ar nekustamo īpašumu būvniecību, redzot tos četrus miljardus, kuri turpmākajos gados ieplūdīs ekonomikā ne viens vien makroekonomists jau brīdina, ka būvniecībā gaidāms straujš cenu kāpums un pārkaršana. Gints Miķelsons, Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītājs, gan saka, ja process notiks pārdomāti, tad cenu pieaugums būs mērens. Lielā mērā atbildība par cenu pieaugumu būvniecībā gulstas uz valsts pārvaldes pleciem, kuras spēkos ir izlemt un saplānot, kā tiks īstenoti Eiropas fondu projekti, sadalot tos vienmērīgi pa gadiem. Ja valsts to nespēs un, piemēram, birokrātisku un cita veida tūļāšanās dēļ sākumā nekas nenotiks, bet vēlāk projekti tiks ievilkti līdz pašiem beigu termiņiem un realizēti vienlaicīgi, būvniecības izmaksas strauji kāps un būs risks, ka uzbūvējam mazāk par dārgāku cenu.

Raidījumā Pievienotā vērtība skaidrojam, ko uzņēmumam nozīmē aizņemties naudu biržā – izdot obligācijas, kā tās vērtēt no potenciālā investora puses, kā arī interesējamies vairāk par igauņu uzņēmumu "Harju Elekter", kura akciju cena pēdējās nedēļās augusi ļoti strauji. Mēs daudz esam raidījumā runājuši par uzņēmumiem biržā un ieguldījumiem to akcijās, kā un kas darbojas. Bet tie nav vienīgie kapitāla tirgus instrumenti un iespējas ne ieguldītājiem, ne pašiem uzņēmumiem. Biržā tiek tirgotas arī ieguldījumu fondu daļas un parāda vērtspapīri jeb obligācijas. Un šodien vairāk par obligācijām, jo šajās dienās – līdz 25.februārim – interesenti var pieteikties finanšu grupas – akciju sabiedrības „Mogo” parādzīmēm. Uzņēmums grib aizņemties 30 miljonus uz trīs gadiem, lai spētu dzēst iepriekš izdotās obligācijas. Vienas parādzīmes nomināls ir 1000 eiro ar ienesīgumu 11% gadā. Diezgan vilinošs ienesīguma procents, kas liek pamatoti jautāt, kāpēc aizdevums netiek meklēts pie bankām, kur šajā laikā kredīta procenti varētu būt pat pievilcīgāki. "Mogo Finance" grupas finanšu direktors Māris Kreics skaidro – uz biržu iet, jo bankas tik daudz neaizdotu. Bankas gan nav vienīgais iemesls, viens no uzņēmuma nākotnes plāniem ir kļūt par biržā tirgotu uzņēmumu un būt tur jau ar obligācijām šim mērķim var ilgtermiņā palīdzēt. Patīkama piebilde: pateicoties raidījumam Pievienotā vērtība Latvijas Radio 1 ir ieguvis balvu "Nasdaq Baltic Awards"   kā “Labākais kapitāla tirgus atspoguļojums medijos” Latvijā.

"Pēdējos pāris gadus dzīves ātrums ir tāds, kā labs Ferari brauc pa šoseju, bet absolūti izbaudu šo braucienu un nejūtos, ka es kaut ko būtu palaidis garām, izņemot brīvdienas. Es īstenībā atpūšos ar to, ka satieku brīnišķīgus cilvēkus un gūstu tādu pieredzi, ko cilvēki sauc par aktīvo atpūtu. Tā ir aktīva darba pieredze, kas rezultējas enerģijā, kas tevi uzlādē tā, ka atpūta klasiskā izpratnē vairs nav vajadzīga," sarunā Kultūras Rondo atzīst komponists Jēkabs Nīmanis. Viņam pašlaik plašs darba lauks – „Baņuta”, „Dons Kihots”, mēmais kino, „Dilles tante” un “Jakob Noiman Festival Band” svin 10 gadu jubileju. "Diezgan ātri iesaistos projektos, par kuriem maz ko zinu, bieži paļaujos uz intuīciju. Esmu diezgan azartisks cilvēks, man patīk darīt lietas, kuras es nezinu, nepazīstu, kurās satieku jaunus cilvēkus, ar kuriem neesmu strādājis kopā," savu darba stilu raksturo Jēkabs Nīmanis. Tieši sarunas dienā kopā ar Baibu Renerti, Artūru Noviku un Kristapu Pētersonu Jēkabs Nīmanis ierakstīs Ojāra Vācieša dzejas iedvesmotus skaņdarbus, kas veltīti viņa jubilejai. Bet 30.septembrī ar koncertu, ko ierakstīja arī Latvijas Radio, 10 gadu jubileju nosvinēja “Jakob Noiman Festival Band”.  

Vairs tikai piecas dienas mūs šķir no 3. novembra, kad nepilniem 240000 balsstiesīgo amerikāņu būs iespēja izlemt, kurš nākamos četrus gadus vadīs ietekmīgāko pasaules demokrātiju - Tramps vai Baidens. 25. oktobrī izbeidzās termiņš ultimātam, kuru Baltkrievijas autoritārajam līderim Aleksandram Lukašenko bija izvirzījusi opozīcija tās līderes Svetlanas Tihanovskas personā. Lietuvas Seima vēlēšanas notika 11. un 25. oktobrī, ievēlot 71 deputātu vienmandāta apgabalos un 70 deputātus proporcionālā balsojumā par partiju sarakstiem. Vēlēšanas nesušas nozīmīgu uzvaru līdz šim opozīcijā bijušajai labēji centriskajai partijai Tēvzemes savienība Lietuvas kristīgie demokrāti Aktualitātes pasaulē analizē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Aleksandra Palkova. Amerika izšķiras. Tramps vai Baidens? Vairs tikai piecas dienas mūs šķir no 3. novembra, kad nepilniem 240000 balsstiesīgo amerikāņu būs iespēja izlemt, kurš nākamos četrus gadus vadīs ietekmīgāko pasaules demokrātiju. Var gan lēst, ka faktiskais balsotāju skaits nākamotrdien būs krietni mazāks, ciktāl pēdējās desmitgadēs prezidenta vēlēšanās aktivitāte svārstījusies starp 50 un 57 procentiem. Vēlētāju aptaujas visā priekšvēlēšanu kampaņas periodā solījušas uzvaru demokrātu kandidātam Džo Baidenam, taču, kā teju neiztrūkstoši norāda visi, kas šos datus komentē, tas nebūt nenozīmējot garantētu uzvaru. Arī 2016. gada vēlēšanu priekšvakarā labāki rezultāti bija Hilarijai Klintonei, taču Baltajā namā galu galā nonāca Donalds Tramps. Patiesības labad gan jāsaka, ka aptauju rādītāji nebija tālu no vēlēšanu rezultātiem, – Klintone patiešām ieguva vēlētāju balsu vairākumu, taču zaudēja vēlēšanas īpatnējās sistēmas dēļ. Tiek uzsvērts, ka Baidena pārsvars pār Trampu aptaujās ir lielāks nekā savulaik Klintonei – demokrātu kandidāts, saskaņā ar aptaujām, šobrīd ir priekšā esošajam prezidentam par apmēram 8%, proti – ar 51 pret 43. Tomēr, kā zināms, rezultātu noteiks štatu elektoru balsu komplekts, un šai ziņā uzmanība pirmām kārtām pievērsta t.s. “battleground states” – „strīdus štatiem”. Vairums štatu visai nemainīgi balso vai nu par republikāņiem, vai demokrātiem, un ir tikai daži, kuros vēlētāju simpātijas no vēlēšanām uz vēlēšanām mēdz mainīties. Dažādi avoti gan piedāvā nedaudz atšķirīgu „strīdus štatu” sarakstu, taču ir vienisprātis, ka vairumā no tiem aptaujās labāks rezultāts ir Džo Baidenam. Ir ticami, ka viņš varētu uzvarēt tādos elektoru balsīm salīdzinoši bagātos štatos kā Pensilvānija un Mičigana, un arī Floridā – vienā no lielākajiem štatiem, kas 2016. gadā ar minimālu pārsvaru nobalsoja par Trampu. Kopš 1960. gada, kad pirmoreiz notika prezidenta kandidātu teledebates, šim priekšvēlēšanu šovam ir būtiska nozīmē priekšvēlēšanu cīņā. Debašu pirmo raudu 29. septembrī Donalds Tramps pārvērta balagānā, pastāvīgi pārtraukdams savu oponentu ar, lielākoties, personiski mērķētiem izsaucieniem un iebilzdams moderatoram. Tas lika otrā rauda organizētājiem 22. oktobrī apgādāt moderatori Sjūzenu Peidžu ar mikrofona atslēgšanas pogu. Taču arī pats Donalds Tramps, kura novērtējums aptaujās pēc pirmajām debatēm bija nepārprotami vājāks kā Baidenam, šoreiz bija daudz izturētāks un konstruktīvāks. Diskusija koncentrējās uz nozīmīgākajiem politiskās dienaskārtības jautājumiem: rasismu, imigrāciju, klimata pārmaiņām un, protams, koronavīrusa pandēmiju un Trampa un viņa administrācijas rīcību šai situācijā. Baltkrievija nenorimst 25. oktobrī izbeidzās termiņš ultimātam, kuru Baltkrievijas autoritārajam līderim Aleksandram Lukašenko bija izvirzījusi opozīcija tās līderes Svetlanas Tihanovskas personā. Neviena no opozīcijas prasībām – paziņojums par Lukašenko atkāpšanos, politieslodzīto atbrīvošana, spēka struktūru vardarbības pārtraukšana – nav izpildīti. Protesti, kas 25. oktobrī notika Minskā un citur Baltkrievijā, tiek vērtēti kā plašākie kopš neleģitīmajām prezidenta vēlēšanām augustā. Lēš, ka Minskas ielās pagājušajā svētdienā izgājuši ne mazāk kā 100000 cilvēku. Kā jau ierasts, policijas un armijas spēki daudzviet nosprostojuši ielas un uzbrukuši salīdzinoši mazākām protestētāju grupām, apmētājot ar apdullināšanas granātām, piekaujot un aizturot. Iekšlietu ministrija paziņojusi, ka šai dienā Baltkrievijā aizturēti pavisam 523 cilvēki, no kuriem 352 paturēti apcietinājumā. Nākamajā dienā, 26. oktobrī, sākās opozīcijas izsludinātais vispārnacionālais streiks. Tā ģeogrāfijā tiek minēti lielie valsts uzņēmumi, tādi kā “Grodno Azot”, Minskas Riteņvilcēju rūpnīca, Minskas autorūpnīca, ledusskapju ražotājs Atlant u.c., tomēr streikojošo tajos ir daži desmiti, vietumis – vairāk par simtu. Diezgan masveidīgi streikos iesaistījušies augstskolu studenti, rīkojot protesta akcijas mācību iestādēs un izejot ielās. Atbalsta akcijas izvērsuši arī privātuzņēmumi, slēdzoties inventarizācijai, remontiem u.tml. Uzņēmu vadība draud streikojošajiem ar atlīdzības samazināšanu un atlaišanu; daži aktīvisti jau atbrīvoti no darba. Tāpat sākusies studentu atskaitīšana no augstskolām vai caurlaižu anulēšana, liedzot iekļuvi mācību iestādēs. Vakar viens no opozīcijas līderiem, bijušais ministrs un vēstnieks Pāvels Latuško, kurš šobrīd uzturas Polijā, nāca klajā ar paziņojumu par jaunas organizatoriskās struktūras – Tautas antikrīzes pārvaldes – nodibināšanu. Kā paudis Latuško, šī struktūra gatava nākt talkā Svetlanas Tihanovskas štābam un opozīcijas Koordinācijas padomei ar jaunu plānu krīzes strupceļa pārvarēšanai. Opozīcijas uzvara Lietuvas vēlēšanās Lietuvas Seima vēlēšanas notika 11. un 25. oktobrī, ievēlot 71 deputātu vienmandāta apgabalos un 70 deputātus proporcionālā balsojumā par partiju sarakstiem. Vēlēšanas nesušas nozīmīgu uzvaru līdz šim opozīcijā bijušajai labēji centriskajai partijai Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti. Partija palielinājusi savu mandātu skaitu par apmēram 40%, iegūstot Seimā 50 vietas, kas ir tās nozīmīgākais panākums kopš 1996. gada. Un apmēram tikpat zaudējusi līdz šim valdošās koalīcijas lielākā partija Lietuvas zemnieku un zaļo savienība, kurai jaunajā Seimā būs tikai 32 mandāti. Tāpat daļu mandātu zaudējušas arī divas partijas, kuras ilgāku vai īsāku laiku atradās koalīcijā ar lietuviešu zaļzemniekiem, balstot premjerministra Sauļus Skverneļa valdību. Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija zaudējusi 4 vietas no 17, un šis ir tās vēsturiski vājākais sniegums vēlēšanās, savukārt partija Lietuvas poļu vēlēšanu akcija zaudējusi 5 no 8 mandātiem. Šis ir vēlētāju nepārprotams vērtējums agrāko varas partiju darbībai, kam bija raksturīga šķelšanās mazāko koalīcijas partneru rindās un domstarpības par konkrētiem valsts pārvaldes un saimnieciskās darbības jautājumiem. Jau tūlīt pēc vēlēšanām tika publicēta deklarācija par jaunas koalīcijas valdības veidošanu, kurā līdz ar Tēvzemes savienību gatavas iesaistīties liberālās ievirzes partijas Liberālā kustība un Brīvības partija. Kā domājamā nākamā premjerministre nosaukta ekonomiste, kādreizējā finanšu ministre Ingrīda Šimonīte. Vakar ar savu redzējumu par jaunveidojamās valdības kvalitātēm nāca klajā Lietuvas prezidents Gitans Nausēda. „Valdībai jābūt ilgtspējīgai, ar stingru politisku atbalstu un spējīgai īstenot reālas, nevis papīra reformas. [..] Sabiedrības, nevis šauru interešu grupu aizstāvība, apņēmība tiekties pēc pārmaiņām izšķirošajās jomās, patiesas rūpes par cilvēkiem, kompetence, atbildīgums un godīgums [..],” teica prezidents. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Studijā notikumus komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns, Latvijas universitātes asociētais profesors Daunis Auers un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. Vai recesija? Vērtības kritums par 9,5%, kuru Savienoto Valstu akciju tirgus piedzīvoja 12. martā, ir straujākais, kāds piedzīvots kopš t.s. Melnās pirmdienas 1987. gadā. Vēsturē ir bijuši vien daži gadījumi, kad šāda vērtspapīru cenu lejupslīde nav bijusi ekonomiskās recesijas priekšvēstnesis. Tāpēc ekspertu izteiktās prognozes pēdējo nedēļu laikā kļuvušas arvien pesimistiskākas, un nu jau vairākas dienas diskusija vairs nenotiek par to, vai pandēmija ir izraisījusi globālu recesiju, bet gan – cik ilga tā varētu būt un cik strauji varētu notikt pēckrīzes atlabšana. Kompānijas "Bloomberg" ekonomikas modelēšanas resurss, kas matemātiski sastata objektīvus situācijas rādītājus, uzrāda 52% recesijas varbūtību, kas ir augstākais rādītājs kopš 2009. gada. Vīrusa uzbrukums nācis īsti nelaikā, kad pasaules ekonomiku negatīvi iespaidojusi Savienoto Valstu un Ķīnas pretstāve un, pavisam nesen, Krievijas iniciētais naftas cenu karš. Globālajiem saslimstības rādītājiem turpinot augt un arvien jaunām valstīm un teritorijām ierobežojot iedzīvotāju pārvietošanos un biznesa aktivitātes, tiek runāts par recesiju Eirozonā, Japānā, Savienotajās Valstīs, Krievijā, Brazīlijā un citur; arī par zemākajiem Ķīnas ekonomikas izaugsmes rādītājiem kopš 1980. gada. Taču, tā kā pandēmijas turpmākā gaita joprojām nav prognozējama, arī ekonomiskās prognozes visai būtiski atšķiras. Vispārizplatīts ir ieskats, ka izšķiroša loma negatīvā efekta mazināšanā būs ekonomiski attīstīto valstu valdību rīcībai, sniedzot atbalstu ne vien finanšu sistēmām, bet arī atsevišķiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Pēdējo dienu nozīmīgākā aktualitāte šai ziņā ir vairāk nekā divus triljonus dolāru vērtā Savienoto Valstu ekonomikas stimulēšanas pakete, kura vakar, pēc apstiprināšanas Kongresa apakšpalātā, nonāca Senātā. Šīs paketes pieteikšana pirms pāris dienām lika akciju tirgiem piedzīvot kāpumu, kas gan izrādījās īslaicīgs, un, pēc visa spriežot, investoru pārliecinātība par ekonomikas perspektīvām joprojām paliek zema. Tiek izteiktas arī dažādas prognozes par to, kāds varētu būt valdību īstenotās bezprecedenta finansiālās intervences iespaids uz ekonomiku ilgākā perspektīvā.   Tramps un vīruss Viens no procesiem, kuru neizbēgami ietekmēs koronavīrusa pandēmijas straujā izplatīšanās Savienotajās Valstīs, ir šī gada prezidenta vēlēšanu process. Tiek pārceltas priekšvēlēšanas, atcelti kampaņu mītiņi, aizliegumi ierobežo tiešās aģitācijas iespējas. Gan prezidenta Trampa kampaņas organizētāji, gan viņu kolēģi abu demokrātu kandidātu – Džo Baidena un Bērija Sandersa – štābos pārorientē savas aktivitātes uz virtuālo vidi. Visnopietnākais izaicinājums esošajam prezidentam nepārprotami ir draudi, kurus pandēmija rada ekonomikai. Kā nekā līdzšinējā izaugsme un rekordzemie bezdarba rādītāji Savienotajās Valstīs ir galvenais Donalda Trampa „trumpis” viņa priekšvēlēšanu aģitācijā. Paša prezidenta izturēšanās šai situācijā var šķist teju paradoksāla, teju vai ignorējot pandēmijas riskus. Pagājušonedēļ, inficēto skaitam Savienotajās Valstīs strauji pieaugot, prezidents sevi pozicionēja kā spēcīgo līderi, kurš vadīs nāciju cīņā pret sērgu. Taču vakar, 25. martā, viņš nāca klajā ar uzstādījumu, ka Savienoto Valstu ekonomikai jāatgriežas agrākajās sliedēs jau līdz Lieldienām, un līdz ar to mudināja atcelt štatu administrāciju un pašvaldību ieviestos ierobežojumus. Brīdī, kad Savienotās Valstis kļuvušas par nāciju ar trešo lielāko inficēto skaitu pēc Ķīnas un Itālijas, šādi izteikumi ir vismaz apšaubāmi. Ņujorkas štata gubernators Endrjū Kōmō, kura pārvaldītā pavalsts ir kļuvusi par infekcijas izplatības epicentru ASV, raksturojis to kā ekonomisko ieguvumu pirkšanu par cilvēku dzīvības cenu. Savukārt spilgts Donalda Trampa līdzinieks Brazīlijas prezidents Žairs Bolsonaru rīkojies ļoti līdzīgi, aicinot savu nāciju turpināt ierasto dzīves kārtību un uzbrūkot Brazīlijas pavalstu un municipalitāšu vadītājiem, kuri ieviesuši ierobežojumus savās teritorijās. Var piebilst, ka jau pāris nedēļas pastāv aizdomas, ka arī pats Bolsonaru ir inficēts, taču iecirtīgi neievēro piesardzības pasākumus. Katrā ziņā var teikt, ka Donalds Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā izvēlējies spēli "va banque", kurā viņa bīstamākais pretinieks nu šķiet nevis viens no Demokrātiskās partijas kandidātiem, bet gan COVID-19.   Eiropas Savienība dod iespēju Albānijai un Ziemeļmaķedonijai 24. martā Eiropas Komisijas kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivers Varheji nāca klajā ar paziņojumu par Eiropas Savienības pārstāvju videokonferencē panākto vienošanos uzsākt iestāšanās sarunas ar Rietumbalkānu valstīm Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Šodien lēmumam jāgūst galējais apstiprinājums Eiropadomes videokonferencē, ciktāl plānotais Eiropas Savienības Padomes samits koronavīrusa pandēmijas dēļ ir atcelts. Paredzēts, ka līdz jūnijam Eiropas Komisija izstrādās sarunu ietvaru abām kandidātvalstīm. Pagājušā gada oktobrī sarunu uzsākšanu nobremzēja Francijas prezidenta Emanuela Makrona noteikti negatīvā nostāja, kuru viņš mainīja apmēram pirms mēneša. Diezgan izšķirošs abu kandidātvalstu panākumam bija arī komisāra Varheji personiskais entuziasms, kā arī šobrīd Eiropas Savienības Padomē prezidējošās valsts Horvātijas pozīcija. Sarunu uzsākšanu ar ģeogrāfiski un vēsturiski tuvajām Rietumbalkānu valstīm jaunākā bloka dalībvalsts Horvātija deklarēja kā savu prioritāti pusgadu ilgajam prezidentūras posmam. „Tas rāda, ka Eiropas Savienība spēj rīkoties un pieņemt nozīmīgus lēmumus arī šajos krīzes laikos,” mediju tīklam EURACTIV izteicies avots Horvātijas prezidentūras vadībā. Protams, sarunu sākšana vēl nebūt negarantē iestāšanos, un šobrīd grūti prognozēt, kad savienības dalībvalstu skaits varētu pieaugt līdz 29, tomēr šis ir nozīmīgs signāls laikā, kad arvien biežāk izskan viedokļi, kas apšauba vienotās Eiropas nākotni.

Latvijas lauku tūrisma asociācija "Lauku ceļotājs" valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele uzskata, ka šobrīd mazajiem uzņēmējiem tūrisma jomā neklājas viegli, taču mudina ikvienu, kad ārkārtas situācija būs beigusies, ceļot pa savu zemi - palikt viesu mājās un ēst vietējos restorānos un krodziņos. “Diezgan izmisuši ir lauku uzņēmēji,” raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas lauku tūrisma asociācija "Lauku ceļotājs" valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele. Viņa skaidro, ka jau aizvadītā ziema bez sniega bija milzīgs pārbaudījums mazajiem uzņēmējiem tūrisma jomā, jo pilsētnieki nedevās baudīt ziemas priekus tepat Latvijā. “Tagad ir pienācis marts, kad uzņēmēji sāka rosīties, faktiski nav nekādu rezervju. Darbinieki pusdīkstāvē novilkuši ziemu, bet baidījās atlaist, jo laukos labus darbiniekus grūti atrast, jo nav vairs tās tauku kārtiņas, kur atsperties,” skaidro Ziemele. Tajā pašā laikā viņa aicina cilvēkus, kas vēlētos laukos pavadīt karantīnas laiku, pārvērtēt savus nodomus un to noteikti vajadzētu runāt ar katru saimnieku individuāli. “Tad, kad šī situācija būs garām, aicinu visus dot priekšroku savai zemei, saviem ļaudīm, saviem uzņēmējiem, stiprinot tos, kas ir palikuši, izdzīvojuši un mēģina atsperties – palikt viesu mājās un ēst Latvijas restorānos un krodziņos,” mudina Ziemele. Jautāta, kurp doties, lai nebūtu pūlī, esot dabā, Ziemele nemin konkrētus objektus, bet iesaka izvēlēties dažādus maršrutus laukucelotajs.lv mājaslapā. Uzklausām Lielbornes muižas saimnieci Noru Poišu un viesu nama “Melnsils” pārstāvi Robertu Lagzdiņu. Viņi situāciju nevērtē tik pesimistiski, atzīst, ka rezervācija notiek, lai arī mazāk, bet arī norāda, ka pavadīt karantīnas laiku viņu tūrisma mītnēs viesus neaicina. Vidzemes augstskolas docents, tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis iesaka, kurp doties, lai izvairītos no pūļiem tūristu iecienītos dabas objektos. Viņš uzskata, ka jau 50 kilometru attālumā no Rīgas ikvienā virzienā nebūs cilvēku pūļu.      

Studijā notikumus komentē LTV žurnālists Toms Pastors un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. 2020. gada starptautiskās politikas vadmotīvi Par divu tēmu klātbūtni 2020. gada starptautiskās politikas apskatos mēs varam būt gluži droši: tajos būs klātesoša Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu kampaņa un Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības jeb breksits. Pēc skaita 59. ASV prezidenta vēlēšanas notiks 3. novembrī, un ja vien Donalds Tramps nekļūs par pirmo Baltā nama saimnieku vēsturē, kuru no amata atceļ impīčmenta rezultātā, viņš kā Republikāņu partijas kandidāts pretendēs uz pārvēlēšanu otrajam prezidentūras termiņam. Savukārt Demokrātu partijas kandidātu saraksts šīm vēlēšanām ir plašākais pusgadsimta laikā, un tajā joprojām nav iezīmējies viens nepārprotams līderis. Spriežot pēc pašreizējiem aptauju datiem, nopietnākās izredzes cīņā pret Donaldu Trampu varētu būt bijušajam viceprezidentam Džo Baidenam un senatoram Bērnijam Sandersam. Tāpat aptaujas rāda, ka Demokrātu partijai kopumā valstī ir lielāks atbalsts nekā republikāņiem, kas gan, kā zināms, nebūt negarantē demokrātu kandidāta uzvaru vēlēšanās. Ir visnotaļ ticami, ka arī šī gada novembrī var atkārtoties 2016. gada situācija, kad balsu pārsvars Elektoru kolēģijā nes uzvaru Donaldam Trampam. Tikām Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons un viņa Konservatīvā partija jau nodrošinājusi sev pārliecinošu vairākumu Parlamenta apakšpalātā. Tas padara visai ticamu Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības 31. janvārī. Borisam Džonsonam tomēr izdevies atrast alternatīvu t.s. Ziemeļīrijas backstop modelim, kas varēja kļūt par šķērsli Lielbritānijas tirdzniecības līgumiem ar trešajām valstīm pēc izstāšanās no savienības. Tomēr Džonsona plāns faktiski rada muitas kontroles robežu starp Ziemeļīriju un pārējo Lielbritāniju, un atklāts paliek jautājums, vai šāds risinājums būs pieņemams Konservatīvās partijas deputātu vairākumam. Parlamenta balsojums pērnā gada 20. decembrī, pieņemot izstāšanās likumprojektu pirmajā lasījumā, gan šķiet britu premjeram cerīgs signāls.   Amerikāņu sankciju „runga” Pēdējos gados dažādas sankcijas pastāvīgi tiek piesauktas kā Savienoto Valstu administrācijas iecienīts starptautisko attiecību instruments. Domājams, daudziem atmiņā iespiedusies karikatūra no izdevuma "The Economist" vāka, kurā redzama korpulenta aviobumba ar Donalda Trampa vaibstiem un uzrakstu uz sāniem: „Tarifi. Tehnoloģiju melnie saraksti. Finansiālā izolācija. Sankcijas”. Izdevums kritizēja prezidenta Trampa pieeju, izmantojot ekonomisko ietekmi kā politiskā spiediena instrumentu, kā destruktīvu un bīstamu. Tomēr Savienoto Valstu politika šai ziņā ir pietiekami niansēta un daudzšķautņaina, un teju nevienā gadījumā nav reducējama uz tīri ekonomiskiem vai politiskās ietekmes motīviem. Tā, piemēram, ekonomiskajā pretstāvē starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu, kuras vadmotīvs, protams, ir konkurence starp diviem ietekmīgākajiem globālā tirgus spēlētājiem, nepārprotami klātesoši ir arī drošības un, kopš nesena laika, arī cilvēktiesību motīvi. Kopš dažiem mēnešiem atsevišķas ķīniešu kompānijas un amatpersonas tikušas pakļautas sankcijām sakarā ar Ķīnas valdības rīcību pret uiguru minoritāti Siņdzjanas provincē. Savukārt par pērnā gada nogalē izsludinātjām sankcijām pret kompānijām, kuras piedalās gāzesvada Nord Stream 2 izbūvē Baltijas jūrā, tiek pausts, ka tām ir arī pamatīga amerikāņu ekonomisko interešu „odere”. Eiropas enerģētiskās drošības aizsardzības likumu, kurā balstās šīs sankcijas, izstrādājis Teksasas senators Teds Krūzs, kura pārstāvētā štata ekonomikā naftas un gāzes ieguvei ir ļoti nozīmīga vieta. Un, lai arī Eiropas Savienībā Nord Stream 2 projekts arī sastop nozīmīgu opozīciju, šāda Savienoto Valstu protekcija Vecās pasaules galvaspilsētās tiek uztverta ar saprotamu aizkaitinājumu. Var piebilst, ka ASV Finanšu departamenta mājaslapā atrodami pavisam 32 dažādu sankciju programmu apraksti. Vairums attiecas uz kādu konkrētu valsti vai reģionu, savukārt starp pārējām teju pamanāmākās ir arī Latvijai kopš nesena laika aktuālās „Magņicka sankciju” programmas, respektīvi, sankcijas, kas noteiktas saskaņā ar Globālā Magņicka cilvēktiesību atbildības likuma normām. Starp citu, tiek minēts, ka šo likumu prezidents Tramps 2017. gada decembrī parakstījis tikai tāpēc, ka tam nav bijusi paredzēta prezidenta veto iespēja.   Makrons rosina reformas – Francija pretojas Kopš pērnā gada 5. decembra Francijā turpinās streiki. Iemesls ir prezidenta Emanuela Makrona rosinātās pensiju sistēmas reformas, kuras daudzi Francijā uztver kā uzbrukumu pagājušo desmitgažu sociālajiem iekarojumiem. Francijas pensiju sistēma ir ne tikai viena no dāsnākajām pasaulē, bet arī visai komplicēta – tajā ir paredzēti daudzi un dažādi speciāli pensiju plāni atsevišķu profesiju pārstāvjiem un noteiktu vecumu sasniegušajiem. Eksperti norāda, ka šī sistēma ir novecojusi un konkurētnespējīga, cita starpā minot Vācijas piemēru, kur pensiju sistēmas reformas pēdējās desmitgadēs stimulējušas ekonomikas izaugsmi. Prezidenta Makrona administrācijas mērķis ir aizstāt veco sistēmu ar universālu, punktu uzskaitē balstītu aprēķina modeli, izlīdzinot atšķirības starp privāto un publisko sektoru. Tāpat valdība sākotnēji pauda vēlmi palielināt pensionēšanās vecumu no 62 uz 64 gadiem, drīz pēc protestu sākuma gan koriģējot uzstādījumu – strādāšana līdz 64 gadu vecumam būtu brīvprātīga, stimulējot šo izvēli ar īpašām priekšrocībām. Tomēr arī modificētie Makrona administrācijas pensiju reformas plāni joprojām nepārliecina arodbiedrību līderus, kuri pauž apņemšanos turpināt cīņu. Viņu ieskatā jebkāda sistēmas maiņa var kļūt par sākumu pensijas vecuma palielināšanai un pensiju apjoma samazināšanai. Diezgan nepārprotami arodbiedrību vadoņu rīcība ir ne tikai sociāli, bet arī tīri politiski motivēta. Franču arodbiedrības pēdējā desmitgadē ir zaudējušas lielu daļu kādreizējās ietekmes un acīmredzot saskata šai situācijā iespēju apliecināt sevi kā sabiedrību mobilizējošu spēku, iedvesmojoties no „dzelteno vestu” kustības, kura pagājušogad piespieda valdību atteikties no degvielas akcīzes palielināšanas plāniem. Tomēr sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka atbalsts streikam, salīdzinot ar tā pirmajām nedēļām, ir mazinājies. Šobrīd atbalstu vai simpātijas streikotājiem pauž tikai nedaudz vairāk nekā puse aptaujāto. Arī pašu streikotāju skaits atsevišķās publiskās sfēras nozarēs samazinājies. Nacionālajā dzelzceļa sabiedrībā SNCF, kur sākotnēji streikoja vairāk nekā puse darbinieku, izraisot pamatīgu jucekli transporta sistēmā, šobrīd streiku turpina apmēram 7,7%.

Pirms garajām brīvdienām satikāmies ar Zirni un E.V., lai pārrunātu teju visu, kas notika šī gada "Štukā par Bazaru" (un trubu). Mums uz sarunu īpašā veidā pievienojās arī Skutelis un Eliots. Tāpat saņēmām kādu īpašu un atklātu vēstuli no anša, kuram ar Kristīni Pāži ir kopīga dziesma "Zemes stunda". Diezgan karsta saruna, diezgan karsti bija arī laikapstākļi.

Kādā karstā pirmdienā pie mums viesojās Steps no New Wavy. Steps mums pastāstīja par savu pieredzi mūzikā, senām rētām un tetovējumiem. Diezgan laba saruna, pašiem patika!

Mūsu operai -100! Ar šādu devīzi 16. un 17. novembrī Latvijas Nacionālajā operā izskanēs Gala koncerti ar daudzu zvaigžņu piedalīšanos. Tikām Operas valdes priekšsēdētājs Zigmars Liepiņš neslēpj, ka nākamā gada novembrī operas posmu savā dzīvē vēlas pabeigt: "Tāpēc jau tagad varu sākt veidot tādu kā kopsavilkumu tam, ko esmu izdarījis."