Podcasts about uzreiz

Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā.  Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk.  Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst.   Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.  

Ainava. Kāpēc tā nenoveco un stāsta gan uzreiz, gan pēc gadiem? Par to mākslas zinātniece Inga Šteimane sarunājas ar gleznotāju Daci Lielo, gleznotāju Vinetu Kaulaču un fotogrāfu Jāni Deinatu.

Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija Vārdi "heraldika" un "ģerbonis" radušies un ir cieši saistīti ar militāro jomu, ieroču attīstību un to pielietošanas veidiem. Vairākās Rietumeiropas valodās vārds "ģerbonis" un "ierocis" ir viens un tas pats. Franču, vācu, angļu Wappen, Waffen to apliecina. Latviešu valodas nosaukums ģerbonis ir pārņemts no krievu valodas – gerb. Uzreiz gribu kliedēt arī vēl kādu iesakņojošos un joprojām izplatītu mītu, ka ģerbonis ir sociālās hierarhijas, muižniecības, augstākai šķirai piederošs atribūts. Jau no 13. gadsimta Eiropā ģerbonis varēja būt gan pilsoņiem, gan amatniekiem. Arī Latvijas teritorijā ir daudz paraugi no dažādu amatnieku brālību un ģilžu ģerboņiem. Atgriežoties pie ģerboņa attēla, vispirms jāsaka – heraldikai piemīt nosacīta simbolu valoda, tā ir dekoratīva, krāšņa, mīl pārspīlējumus, ir daudznozīmīga. Heraldikā drīkst lietot tikai četras krāsas: sarkanu, zilu, zaļu un purpuru. Ja kāda figūra, piemēram, brūni bebri, ir heraldiski jāapraksta, tos dēvē "dabiskās krāsās". Vairoga un citu figūru kontūrai lieto melno krāsu. Heraldikā izmanto arī  divus metālus – zeltu un sudrabu. Ne krāsas, ne metāli savā starpā nedrīkst saskarties – tas ir it kā vēl viens rēbuss, kas jāiegaumē ģerboņu darinātājiem. Sākotnēji vairogus izgatavoja no koka vai metāla, tāpēc vēsturiski veidojusies un saglabājusies šī tradīcija. Ģerboņa galvenā sastāvdaļa ir vairogs – kā aizsardzības rīks, kas pakāpeniski, laika gaitā kļūst par simbolisku objektu. Uz vairoga un ap to laika gaitā top dažādas figūras. Tās heraldiski apraksta, skatoties no vairoga turētāja puses, tāpēc skatītājam kreisā un labā puse mainās vietām, ko reizēm nezinātājs uztver kā kļūdainu tekstu. Vairoga zīmējumam var izmantot ļoti bagātīgu dažādu simbolu klāstu: ir ģeometriskas figūras vai  dalījumi. Piemēram, skaldīts, kreisais sāns, galva, pēda, sija utt. Šīs figūras nereti tiek apvienotas un tādā gadījumā heraldiskajā aprakstā parādās teksts "dalīts galvā". Piemēram, jaunajam Ādažu novada ģerbonim heraldiskais apraksts skan šādi: "Dalīts galvā ar zilu un sudrabu. Sudraba laukā zila smaile, uz tās zelta Dortmaņa lobēlija ar diviem sudraba ziediem ševrona veidā un vienu tādu pašu ziedpumpuru." Galva ir ¼ no vairoga augšpuses nodalīta ar horizontālu līniju. Savukārt ševrons ir heraldiska figūra apgriezta V veidā, tās smailais gals pavērsts uz augšpusi. Daudziem valstu, pilsētu, arī dzimtu ģerboņiem ir tā saucamie vairogu turētāji, kas tur vairogu. Latvijas valsts ģerboņa gadījumā tie ir šādi: labajā pusē sarkans lauva ar zelta mēli, kreisajā pusē – sudraba grifs ar zelta mēli. Interesanta figūra ir tā saucamais kleinods – ģerboņa elements, kas atrodas virs vairoga. Tas vēsturiski veidojies no bruņinieka ķiveres rotājuma, kas tos atšķīra vienu no otra turnīros. Latviešu valodā heraldisko terminu vārdnīcā ir ietverti apmēram 40 dažādi apzīmējumi, kurus lieto heraldiskajos aprakstos. Ģerbonī drīkst iekļaut tikai tādus elementus  vai figūras, kurus var aprakstīt.

Mākslas muzejā "Rīgas Birža" 24. janvārī tika atklāta pasaulslavenā franču mākslinieka, konceptuālās mākslas pioniera Bernāra Venē darbu retrospekcija "Bernārs Venē. Glezniecība: no racionālā uz virtuālo. 1966-2024". Kā lai raksturo Bernāru Venē? Varētu sacīt, cilvēks – orķestris. Mākslinieks, kurš radoši izpaudies visdažādākajos medijos: glezniecība, zīmējums, tēlniecība, instalācija, skatuves dizains, horeogrāfija, kino, dzeja un arī mūzika. Daudziem Bernāra Venē vārds pirmkārt saistās ar vērienīgām monumentālām formām, ar Beļģijā atklāto vides objektu – 250 tonnas smago un 60 metrus augsto "Arc Majeur", kas joprojām ir augstākais vides mākslas darbs publiskajā telpā. Bernāra Venē veidotais 18 metrus augstais tērauda objekts – veltījums olimpiskajai lāpai – ir vienīgais publiskais mākslas darbs, kas tika radīts speciāli 2024. gada vasaras Olimpiskajām spēlēm Parīzē. Venē ir bijis viens no nedaudzajiem mākslas milžiem, kurš uzaicināts rīkot izstādi Versaļas pilī. Viņa  darbi skatāmi vairāk nekā 70 pasaules muzejos, tai skaitā Modernās mākslas un Gugenheima muzejos Ņujorkā, Hiršhorna muzejā un skulptūru dārzā Vašingtonā, Pompidū centrā Parīzē un vēl daudzviet citur, kā arī pasaules vadošajās izstāžu zālēs, galerijās un laikmetīgās mākslas kolekcijās. Izstādi Mākslas muzejā “Rīgas Birža” producē kultūras portāls Arterritory.com sadarbībā ar Bernāra Venē studiju un Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Kuratores ir Una Meistere un Daiga Rudzāte, bet projekta vadītāja – Vita Birzaka. Dienu pirms izstādes atklāšanas Mākslas muzejā "Rīgas Birža" Inta Zēgnere tikās ar Bernāru Venē. Mums ir liels gods satikt jūs šeit Rīgā un iepazīt jūsu izstādi. Kādas ir jūsu attiecības ar Rīgu? Biju Rīgā pirms kādiem pieciem, sešiem gadiem, kad mana sieva Diāna bija šurp atvedusi mākslinieku rotu kolekcijas izstādi, kurā bija skatāmi Pikaso, Maksa Ernsta, Hansa Arpa, Džakometi, Fontanas, Džefa Kūnsa un vēl citu autoru darbi. Tā ir kolekcija, kas ceļo pa visu pasauli un tagad aprīlī būs skatāma Floridā, Nortona muzejā. Bet tad, kad bija izstāde Rīgā, arī es, protams, ierados uz atklāšanu. Tā pirmo reizi arī ieraudzīju Rīgu. Un tobrīd izlēmāt, ka vēlētos šeit parādīt savus darbus? Ne gluži tā. Una Meistere, kas ir brīnišķīgs cilvēks un ar kuru mums vienmēr ir ļoti jaukas attiecības, reiz pēkšņi vaicāja: "Bernār, kā būtu, ja kādreiz Rīgā muzejā tu izveidotu izstādi? Teicu, ka labprāt to vēlētos, jo man patīk komunicēt. Man tas ir ļoti svarīgi. Man patiešām daudz svarīgāk ir runāt par mākslu nekā pārdot mākslas darbus un tikai pelnīt naudu. Protams, tā palīdz jums turpināt un darīt lielas lietas Taču patiesībā tieši komunikācija ir mākslas būtība, lai mainītu cilvēku  uztveres jūtīgumu, palīdzētu  viņiem saprast, ka ir arī citi veidi, kā domāt par mākslu. Tā šī iespēja rīkot izstādi Rīgā radās, un esmu ļoti priecīgs, ka varu savus darbus šeit parādīt. Uzreiz no lidostas devāties uz muzeju, lai redzētu, kā izskatās ekspozīcija. Vai esat apmierināts ar to, kā jūsu darbi "jūtas" šeit, šajā muzejā, šajā zālē, kā tie veido dialogu ar telpu? Vispār ir ļoti grūti eksponēt laikmetīgo mākslu šādā vidē, kas ir tik piesātināta, tik pašpietiekama. It īpaši, ja tie ir ļoti vienkārši, konceptuāli darbi. Bet tas, kā tas ir paveikts, patiešām ir izdevies ļoti labi. Par laimi manas gleznas ir lielas un uzreiz "piesaka sevi", piesaista uzmanību. Ja tie būtu mazi darbi, tad apkārtējais būtu nedaudz traucējošs. Taču šajā gadījumā esmu pilnībā apmierināts, arī ar darbu izlasi. Man šobrīd notiek vērienīga izstāde Ķīnā, kur skatāmi 180 darbi, un šovasar būs izstāde Francijas dienvidos, Pikaso muzejā Antibā. Izstāde, kas skatāma šobrīd Rīgā, pēc tam ceļos uz turieni. Mēs runājām par dialogu starp telpu un jūsu darbiem. Vide, kur skatāmi jūsu darbi, ir ļoti dažāda. Atceros fantastisko izstādi Versaļā, pie Versaļas pils  vai, piemēram, vides objektus Vandomas laukumā Parīzē. Savukārt pagājušajā gadā Venēcijas biennāles laikā Venēcijas Nacionālajā bibliotēkā bija skatāmi jūsu agrīnie darbi, tai skaitā arī slavenā instalācija "Ogļu kaudze" un gleznojumi ar darvu. Esmu paveicis tik daudz pēdējo 65 gadu laikā. Jā, izstāde Ķīnā ir veltīta maniem 65 darba gadiem, un tur manā rīcībā ir 10 000 kvadrātmetru, lai darbus parādītu. Bet patiesībā tas, ko minējāt, runājot par Venēciju, ir ļoti labs piemērs, kā darbiem izdzīvot pašpietiekamā vidē. Venēcijas Nacionālā bibliotēka nav baltais kubs, tur ir krietni jāpiestrādā, sadarbojoties ar vidi, un bija interesanti "sacensties" vienā telpā ar Ticiānu, Tintoreto un Veronēzi - šiem lielajiem puišiem. Tas bija diezgan biedējoši, bet izdevās. Tas labi izdevās. Bija  vienkārši jāveido sienas un jāciena citu mākslinieku darbs. Lai tavs darbs nepazustu, tam ir jābūt pietiekami spēcīgam un iespaidīgam. Jūs pieminējāt Versaļu. Versaļa arī bija liels izaicinājums, jo ļoti maz mākslinieku spēj eksponēt savus darbus pie Versaļas pils. Tāpēc nolēmu izveidot milzīgas skulptūras no arkām, kas ir apmēram 25 metrus augstas, un tas izdevās labi. Tas vienmēr ir izaicinājums, ja jums ir darīšana ar ainavu vai arī ar greznu telpu muzejā. Bet atgriezīsimies pie izstādes muzejā "Rīgas birža" un jūsu retrospekcijas, kas aptver laikaposmu no 1966. līdz 2024. gadam. Tā ļauj palūkoties uz visu padarīto it kā no attāluma, ieraudzīt paveikto. Vai jums pašam ir interesanti paskatīties atpakaļ uz pirmsākumiem? Lielāko daļu sava laika pavadu, skatoties uz priekšu, jo ir tik daudz  jārada. Es labi apzinos, ko esmu paveicis. Kas padarīts, tas padarīts, bet man jāsteidzas vēl tik daudz ko paveikt. Tajā pašā laikā, jā, ir interesanti parādīt, kā šis darbs ir attīstījies. Daudziem to skatīt ir ļoti mulsinoši, joo viņi pazīst mani kā tēlnieku, tad viņi redz gleznas, tad cita veida gleznas, piemēram, tās, kas gleznotas ar darvu. Tad viņi ierauga šo reljefos darbus uz kartona... Viņi pastāvīgi redz citas lietas, un tas mulsina. Retrospekcijas ir ļoti vērtīgas, jo varat parādīt darba evolūciju, bet pati koncepcija man gandrīz nav mainījusies. Ziniet, mana māksla ir tā, ko mēs saucam par pašreferenci, kas nozīmē, ka darbs runā tikai par sevi, ka tam nav atsauces uz apkārtējo pasauli. Nav atsauces uz maniem filosofiskajiem vai reliģiskajiem uzskatiem. Nē, es runāju par mākslu, konkrēti par mākslu. Tas ir tāpat kā matemātiķim. Kad viņš nodarbojas ar matemātiku, viņš nerunā par kaut ko citu. Viņš runā par matemātiku un veic pētījumus  tieši šajā jomā. Kad es radu mākslu, tas ir tas pats. Izstādē mēs redzam manus matemātiskos pirmsākumus ar šo tik ļoti svarīgu diagrammu no 1966. gada. Tas bija laiks, kad pārtraucu nodarboties ar mākslu, bet pēc tam atkal atsāku ar jaunām idejām, jaunu potenciālu, interesantām lietām. Varam redzēt šo radošo evolūciju, kas joprojām turpinās. Bet kas ir interesanti, un es ļoti vēlos to akcentēt - tās ir pēdējās četras gleznas, kas skatāmas izstādē, un kas radītas, izmantojot ģeneratīvo mākslu. Tas ir pārsteidzoši, ka mākslinieks var dot norādījumus datoram, un dators, šī mašīna, var radīt mākslas darbu. Šo darbu pamatā ir sarežģīta datorprogrammēšana, algoritmu ģenerētu tēlu digitālas gleznas. Bet ziniet, es gāju vēl tālāk par to. Es jums pastāstīšu, ko darīju, sadarbojotoies ar  Perrotin galeriju Parīzē. Veidojot šos darbus, devu norādes datorspeciālistam-programmētājam, lai tiktu radīti dažādi leņķi, norādīju, kādām ir jābūt proporcijām un lielumam. Tad viņš vaicāja - kāda krāsā? Atbildēju - visas  krāsas ir iespējamas. Labi, cik daudz jūs vēlaties? Un es teicu, ka no 20 līdz 60. Tātad mašīna pati vēlāk izlems. Un kāda būs to kustība plaknē? Ak, tai ir jākrīt no ekrāna augšas uzleju un jānokrīt tādā konfigurācijā, kā dators to izlems. Tātad devu šos norādījumus, un, kā redzat, es nepateicu, kā visam jāizskatās un kādu krāsu izvēlēties. Tad programmētājs nospieda pogu un iznāca desmit gatavi attēli, kurus es pat neapskatīju. Tie tika nosūtīti uz Francijas dienvidiem, kur tika nokopēti uz kanvas. Tā bija mašīna, kas to paveica, izmantojot konkrētas krāsas tinti un tā tālāk. Tad darbi tika ierāmēti, nosūtīti Perrotin galerijai Parīzē. Notika izstādes atklāšana, es negāju uz to. Pēc tam gleznas tika pārdotas. Es tās neredzēju un nekad arī neredzēšu. Tāds ir mans sapnis, mans mērķis. Varbūt kādreiz es kādu no tām arī ieraudzīšu, ja kāds no kolekcionāriem, kas nopirka, mani uzaicinās vakariņās un tur es to pēkšņi ieraudzīšu un varēšu teikt: "Ak, cik interesanti. Mana glezna, ko es nekad dzīvē neesmu redzējis". Un tas, ko saku, ir ļoti nopietni. Runa ir par idejām, par to, ka vēlamies parādīt, kāda var būt māksla. Mēs zinām, kas līdz šim ir bijusi māksla, taču robežas ir bezgalīgas. Un šeit es to parādu, vadoties no oriģinālās koncepcijas, jo es esmu tās radītājs. Šo darbu neesmu gleznojis ar roku, bet tas tiešām ir mans darbs, jo tā ir mana koncepcija. Ziniet, Rafaelam savulaik, kad viņš gleznoja Vatikānā, bija 300 palīgu. Viņam bija daži, kas gleznoja debesis, daži kolonnas, un tā tālāk. Tātad, tas nebija tikai Rafaela rokas pieskāriens. Mikelandželo ir teicis: "Non fa l'arte col la mano, ma col cervello". Mēs neradām mākslu ar roku, mēs to radām ar smadzenēm". Vēlos paplašināt šīs uztveres galējās robežas. Man ir koncepcija, es to attīstu un turpinu šo izpēti. Es neteikšu -  ak, neviens to nesapratīs, ak, kā tas izskatīsies? Nē. Man tas ir jādara, un es to daru. Un, lūk, šī ir otrā reize, kad izstādu šos darbus un divus no tiem, kas tagad ir skatāmi Rīgā, pats līdz šim nebiju redzējis. Es tos redzēju vienīgi ekrānā, bet nebiju redzējis tos pabeigtus, jo mans palīgs to darīja, kamēr biju Ķīnā. Pēdējie darbi ir loģisks turpinājums tam, ko esat darījis jau agrāk, tikai tagad izmantojot citus rīkus, piemēram, datorprogrammu? Tieši tā. Gleznās no 60. gadiem jūs redzat šo matemātisko pieeju. Es izvēlējos matemātiskas formulas no zinātniskām grāmatām to oriģinalitātes dēļ, jo šie darbi nemaz neizskatās pēc mākslas. Ja es nodarbojos ar mākslu, kas izskatās pēc mākslas, tā nemaz nav māksla, tā ir tikai apmierinātība ar sevi, kopējot to, kas paveikts, un nav nekādas piepūles manām smadzenēm. Īsti mākslinieki kā Sezāns, Pikaso, Matiss - viņiem nodarbošanās ar mākslu bija ciešanas, jo, to darot, viņi gribēja izmainīt mākslas vēsturi. Arī es esmu kā matemātiķis, kurš diendienā strādā pie vienādojumiem, mēģinot pārvarēt sevi un pārsniegt robežas tam, kā cilvēki ir domājuši pirms jums. Tad, kad mākslinieks nāk ar jaunu koncepciju, ar kaut ko pilnīgi oriģinālu, viņš nāk ar ko tādu, par ko cilvēce pirms viņa nekad nav domājusi? Ziniet, ir viegli darīt lietas, kā tas ir darīts tradicionāli 2000 gadus, bet, ja runājam par radīšanu, mēs runājam par koncepta maiņu, tāpēc tas tiešām ir ļoti, ļoti nopietni. Ja matemātiskās gleznas tika ņemtas  no grāmatām, tad izmantojot algoritmus es dodu norādījumus, un saņemu to, ko jūs redzat. Cilvēki vienmēr runā par interpretāciju. Jūs skatāties uz mākslas darbiem un  sakāt - ko tad tas nozīmē? Kāds ir stāsts? Gleznai vai skulptūrai ir stāsts, tā runā nevis pati par sevi, bet par kaut ko citu. Taču kopš  1910., 1912. gada tādi cilvēki kā Kandinskis, Delonē, Pikabija un citi sāka ieviest abstrakciju. Visbeidzot, pateicoties abstraktajai mākslai, mūsu priekšā bija glezna, kas attēloja sevi, un tikai sevi nevis pasauli ārpus tās. Arī es esmu uz šī pašreferences ceļa. Tāpēc, kad eksponēju leņķi, cilvēki varētu domāt, ka tās, piemēram, ir kā šķēres, jo cilvēki vienmēr vēlas atrast kādu analoģiju, meklē asociācijas, nevis saka - jā, tas ir leņķis. Viņi meklē ko citu. Tāpēc es precīzi norādu, cik grādu ir šim leņķim, lai viņi zinātu, ka tas ir 40 grādu leņķis un nekas cits. Plašāk - audioierakstā.

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. Itin bieži sabiedriskajā telpā dzirdam sarunas par bērnību un par to, kā tā ietekmē cilvēku dzīves, viņu pieņemtos lēmumus, rīcību dažādās situācijās, emocionālās reakcijas un kopējo pasaules uztveri arī pieaugušā vecumā un reizēm līdz pat sirmam vecumam. Palūkojoties uz dzejnieka Imanta Ziedoņa bērnības un pusaudža gadu pieredzi, šķiet, rodas arvien vairāk jautājumu un mazāk atbilžu par to, kā viens cilvēks ir spējis pārvarēt sevi un sasniegt tik lielus panākumus par spīti ne visai vienkāršajam un vieglajam dzīves sākumam. Imants Ziedonis piedzimst 1933. gadā Ragaciemā kā vecākais bērns zvejnieku ģimenē. Spriežot pēc bērnības atmiņām, Imants ir bijis samērā slimīgs, pēc dabas ļoti spītīgs, kāri lasījis grāmatas un jau agrīnā vecumā ļoti daudz pievērsies pasaules un apkārtējo cilvēku, arī radinieku vērošanai. Sešu gadu vecumā viņš piedzīvo otrā pasaules kara sākšanos, bēgšanu no dzimtajām mājām, lai patvertos turpat netālu esošajā Engurē. Kad Imants ir piecpadsmit gadus vecs, viņa tēvs tiek izsūtīts uz Sibīriju, jo Latvijas brīvvalsts laikā ir bijis Latvijas aizsargos, kuros iestājies tādēļ, ka ļoti paticis aizsargu formas tērps. Viņi paliek četri – māte, Imants un divas jaunākas māsas. Imants apgūst visus lauku darbus – pļaut, art, sēt, kraut vezumu, vagot kartupeļus. Dievs ir devis Imantam gudru galvu, un pēc Engures pamatskolas pabeigšanas viņš dodas turpināt mācības uz Tukumu. Mācības tolaik ir par maksu, arī par dzīvošanu internātā jāmaksā. Lai to varētu īstenot, Imanta divus gadus jaunākajai māsai Dailai nācies smagi strādāt, lai varētu nodrošināt brālim šādu iespēju. Imants visu mūžu juties māsai par to parādā. Nonākot pilsētā, Imants jo spilgti izjutis atšķirību starp lauciniekiem un pilsētniekiem. Viņš to sauca par sabiedrisko apstrādi – pilsētnieki pratuši sevi labāk pasniegt, nebijuši tik kautrīgi, bet ar lielāku pašapziņu, pārliecību par sevi. Tā Imants turējās kopā ar lauku puikām un pat izveidoja savu, kā pats teicis – Trūkuma brālību, kur paši sevi sauca par huņņiem. Ar huņņiem kopā daudz kas piedzīvots. Uzreiz pēc stundām devušies strādāt dzelzceļa stacijā par krāvējiem – krāvuši baļķus un sāls kravas. Smags darbs. Daudziem Trūkuma brālībā bijusi vēl knapāka iztikšana nekā Imantam, jo viņam līdzi vienmēr dotas zivis. Ar laiku tās, protams, apnika, tad tika rīkotas zivju konservu ēšanas sacensības turpat kopmītņu istabiņā. Reizēm zivis tika arī pārdotas tukumniekiem, izvadājot tās pa mājām. Tā Imants reiz nezinot pieklauvējis pie noskatītās meitenes mājas durvīm un tad stāvējis kā zemē iedzīts sālsstabs, ar zivīm rokās. Uznācis tik liels kauns, ka aizmetis visas zivis grāvī un nekad vairs nav tās pārdevis. Bet tā vismaz bija sava nauda. Paša nopelnīta. Un par to eksāmenu dienā varēja skolotājām Tukuma tirgū nopirkt puķes. Uz tirgu gājuši plikām kājām, lai taupītu kurpes, bet ziediem naudu gan nav žēlojuši. Īsts lauku zēnu šarms un romantika. Stacijā strādājot, bija iemanījušies dabūt izlejamo vīnu no Moldovas (toreiz Moldāvijas), kanniņā. Tā kā internātā nevarēja rīkot iedzeršanu, tad puiši pamanījās vakaros izlavīties ārā un dzēra, paslēpušies aiz malkas grēdām, kas sakrautas pie vietējām mājām. Reiz tomēr visi pieķerti un izlikti no kopmītnēm, tad apmetušies kādā turpat blakus esošā mājā. Kā jau īstam Ragaciema zēnam, Imantam asinīs bija kaušanās. Tā esot bijusi jau paaudžu paaudzēs iegājusies lieta, Ragaciema iedzīvotāji jeb, kā pats Ziedonis, teica radzenieki mīlējuši kauties. Zvejnieki kāvušies ne vien zaļumballēs, bet arī no rīta ejot uz zveju vai tāpat vien, aiz gara  laika, ja iegriezies slikts vējš un jūrā nav varējuši iet. Tā Imants apguvis kaušanos jau no mazotnes un pilnā apmērā to varējis pielietot vidusskolas gados, kad kopā ar pārējiem it kā vajadzējis aizstāvēt Tukuma meitenes no vietējiem čigāniem (meitenēm, kā izrādījās, tīri labi paticis ar čigāniem draudzēties). Toreiz Imants dabūjis trūkties ne pa jokam, kādam no čigāniem bijusi koka roka, kuru viņš vairākas reizes dabūjis just uz savas ādas. Imants arī kāvies, izsaucot uz dueli kādu sāncensi uz jaunības mīlestību. Tas noticis jau pēc tam, kad Imanta un meitenes mammas bija savā starpā vienojušās par šo attiecību aizliegšanu. Imants gribēja meklēt taisnību, taču dusmās sarīkotais duelis tika zaudēts. Trūkumā, mežonībā, pat tādā kā barbariskumā, smagi strādājot un ar salauztu sirdi, visbeidzot ar diagnozi “turberkuloze” – tā Imants Ziedonis noslēdz savu vidusskolas laiku. Uz skolas beigšanu Imants ar draugu sarunājuši, ka nodzīs matus uz nullīti. Draugs nobijies, bet Imants gan turējies pie solītā. Pirms izlaiduma Engurē viņu vēl sakodis kāds klaiņojošs suns. Un citējot pašu dzejnieku: “Tāds es beidzu skolu – noskūtu galvu, uz nāvi slims, saplēstu roku. Savai izlaiduma bildei apkārt sazīmēju miroņgalvas.”

Stāsta emeritētais profesors, savulaik J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas diriģentu mācību kora pedagogs Juris Kļaviņš Gaidot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras 80. gadskārtas svinības oktobrī, turpinām  pārlūkot ar to saistītas vēstures lappuses. 1988. gadā Viļņā notika Baltijas republiku studentu dziesmu svētki "Gaudeamus". Man bija gods tajos vadīt divus studentu korus – biju Latvijas universitātes kora "Juventus" mākslinieciskais vadītājs un Mūzikas akadēmijas mācību kora pedagogs. Šajos svētkos visas Baltijas republikas bija sagatavojušās pacelt savus nacionālos karogus. Gan Lietuvā, gan Latvijā tas vēl bija liegts, jau nedaudz ātrāk to bija izdarījuši igauņi, taču studenti tika pie karogiem. "Juventus" dziedātāji Viļņā atrada šūšanas darbnīcu, kur darbinieces uzšuva karogus. Neskatoties uz dažādiem aizliegumiem, kā jau tajos laikos bija pieņemts, kad neko nedrīkstēja darīt bez augstākās pavēlniecības atļaujas, meitenes zem tautiskajiem brunčiem paslēpa un tos ienesa Viļņas pilsētas parkā "Vingis". Kad sākās noslēguma koncerts, estrādē tika pacelti karogi. Man noslēguma koncertā bija jādiriģē Paula Dambja "Ganu dziesmas". Diriģēju un dzirdu – publikā aiz manis troksnis, sarunāšanās, uztraukšanās. Kas noticis? Viļņas estrādes labajā pusē ir augsts tornis. Kad skanēja Paula Dambja mūzika, jaunieši bija pieskrējuši pie torņa, karogu pārmetuši pāri miliču galvām un uzcēluši torņa galā. Tas bija ārkārtīgi aizkustinoši... Virsdiriģenti stāvēja pirms kora, un es jau zināju, ka visi slepeni vienojušies nodziedāt "Dievs, svētī Latviju!". Netālu no manis bija Imants Kokars, un es viņam saku: "Imant, tūlīt būs "Dievs, svētī Latviju!"". Imants: "Ko, kas?" Uzreiz jau skan pirmais akords. Viņš cēli nostāvēja visu laiku, kamēr skanēja mūsu himna, kas Viļņas estrādē izskanēja pirmoreiz. Visi gaidīja, ka būs nepatikšanas, bet – nebija! Protams, vadītājus, mani tajā skaitā, vēl pirms noslēguma koncerta izsauca uz pārrunām turpat Viļņā, bet diezgan normālā tonī – sak', nevajag, jums taču nav atļauts, dariet tā, lai studenti neko tādu nedarītu. Kori svētku laikā dzīvoja kopmītnēs, man bija atsevišķa istabiņa piektajā stāvā. Kā jau studenti: vakaros dejo, trokšņo, visi kopā draudzējas. Pēkšņi no logiem sāka skanēt Latvijas himna "Dievs, svētī Latviju!". Izrādās, pūtēju puikas bija to iemācījušies, nostājušies pie logiem kaut kur piektajā stāvā un nospēlēja himnu. Iestājās klusums, pēc tam skaļi saucieni: "Atkārtot, atkārtot!"  Nospēlēja vēl otrreiz. Studenti tolaik bija drosmīgi. Bija sagatavojuši arī uzsaukuma rakstu. Kora "Juventus" tālaika prezidents Andris Teikmanis un diriģents Jānis Puriņš visas Latvijas delegācijas priekšā Viļņā kopīgi nolasīja šo uzsaukumu, ka jāreabilitē Latvijas karogs, ka mēs visi par to esam un cīnīsimies par to.

Aptuveni 70 tūkstoši fizisko personu septembrī varētu sākt saņemt vēstules no Valsts ieņēmumu dienesta ar aicinājumu pārskatīt savus deklarētos ienākumus. Par jaunā mācību gada tuvošanos liecina arī tas, ka skolēnu un bērnudārznieku vecāki sāk saņemt sarakstus ar bērniem mācībām nepieciešamajām lietām, kas tiem ir jāsarūpē. Atbalsta ieceri azartspēles atļaut tikai no 21 gada vecuma, dalību izlozēs – no 18. Uzreiz pēc Olimpiskajām spēlēm labākie Eiropas pludmales volejbolisti pārcēlušies uz Nīderlandi, kur viņiem vēl viens no sezonas lielajiem turnīriem – Eiropas čempionāts. Latvija šogad pārstāvēta gan vīru, gan dāmu konkurencē. Jau trešo dienu ugunsdzēsēji glābēji turpina dzēst plašu ugunsgrēku Grieķijā, Atēnu tuvumā.

Latvijas 3x3 basketbolisti gan šo dienu sāka ar uzvaru pār Ķīnas komandu ar 22:8, gan vakardienu noslēdza ar uzvaru pār Nīderlandi ar 21:12. Trīs uzvaras trīs spēlēs un jāgaida ceturtā šovakar pusnaktī pret amerikāņiem. Protams, arī nākamās, kas paredzētas rīt un arī svētdien, 4. augustā. Pēc mača Nauris Miezis un Zigmārs Raimo uzsvēra aizsardzības nozīmi mūsu komandas panākumos. Sazināmies arī ar Latvijas Radio korespondentu Tāli Eipuru, kurš spēli vēroja klātienē Konkordijas laukumā 3x3 basketbola arēnā. Vēl šovakar pulksten 21:20  Veronika Stūriška startēs dāmu BMX ceturtdaļfināla pirmajā braucienā. Viņas braucienā startēs arī iepriekšējo Tokijas spēļu bronzas ieguvēja Merela Smaldersa no Nīderlandes. Uzreiz pēc tam, pulksten 21:40, starts vīru ceturtdaļfinālā Kristenam Krīgeram. Viņam savukārt viens no konkurentiem būs iepriekšējo Tokijas spēļu vicečempions Kajs Vaits no Lielbritānijas, kā arī vietējās publikas mīlulis, francūzis Romēns Majū, kurš pērn kļuva par pasaules čempionu.  Jācīnās būs ne tikai ar konkurentiem, bet arī trases virāžām un tā saucamajām pumpām. Vairāk stāsta paši sportisti. Noslēgumā BMX meistara Ernesta Zēbolda, kurš vakar aizvadīja savu karjeras labāko braucienu un olimpiskajā finālā izcīnīja 8. vietu, komentārs. No viņa tiešām izstaroja prieks un reizē tāds pozitīvs vieglums par to, ar ko viņš nodarbojas. Pēc finiša Ernests neslēpa emocijas arī pateicībā saviem tuvākajiem. Rīt, 2. augustā, Latvijas sportistiem daudz startu. Startēs šāvēja Agate Rašmane, vieglatlētes Agate Caune un Rūta Kate Lasmane, peldētāja Ieva Maļuka un atkal divas spēles 3x3 basketbola komandai – pēcpusdienā ar Franciju, vakarā ar Serbijas izlasi.

Geimeru republikas pareģojums vēsta, ka gadā, kurā vēlu paziņo Spiel des Jahres nominantus, Esenē dzims jauns un varonīgs spēļu trends. Pareģojuma piepildījumu skatīsim rudenī, taču epizodi sāksim ar mazu diskusiju par šī gada Spiel des Jahres nominantiem, kur iepīsim arī Bezgalīgo dueli. Uzreiz pēc tam Kristaps ar Tomu nosauks 2024. gada Zelta un Tautas Tokenus, ko piešķir spēlēm, kas izpelnījušās izcilību mūsu un klausītāju vidū. Protams, šovs nevar turpināties bez jaunākajām ziņām no frontes jeb segmenta Svaigs un Gards, kurā Kristaps iepazīsies ar Āfrikas Betmenu - spēlē Atiwa, savukārt, Toms miksēs zīdaiņu asaras ar jaunavu nagiem, lai iegūtu pareizās dziriņas klasiskajā Alchemists. Epizodes turpinājumā palielinām savu elektorātu, jo pirmo reizi Kreisais ciemiņš ir dāma, lēdija un karaļu padomniece Māra, lai runātu par savu pieredzi King's Dilemma kampaņā. Jā, šogad aktīvi turpinām segmentu Kampaņnieks. Var gadīties, ka būs pa kādam spoilerim, ja to negribat dzirdēt, tad izlaidiet daļu no 00:40:47 līdz 01:07:47. Epizodes noslēgumā, protams, Kreisais Top, Top, Top….3, kurā kopā ar epizodes viesi katrs nosauksim savas mīļākās kampaņu spēles, jeb - Trilemma Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens  Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokens Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/  Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

"Atsperes" studijā ciemojas Latvijas Nacionālā teātra "bezkaunīgais vecis" Juris Lisners. Pieklājīgi runājam par teātri un šodienas sajūtām, jaunības draugiem un vaļaspriekiem...  Gunda Vaivode: Juri, cik liela nozīme ir vietai, kurā tu esi piedzimis un uzaudzis? Juris Lisners: Man liekas – izšķiroša. Jo mēs, bērzainieši, uzskatām Cēsīs, ka tā ir pati galvenā vieta Cēsīs, jo tā ir parku zona. Kādreiz tā bija mazliet norobežota no lielajām Cēsīm. Mēs uzskatām, ka tā ir elitāra vieta Cēsīs. Un joprojām tāda intelektuāla sala. Jā, nu… Tas ir tāds nacionāllokālpatriotisms. Bet nu – tādi mēs bijām, un tādi mēs paliekam. Un kur tad jūs to teātri spēlējāt – visi četrīši – tu, brāļi Žagari un Māris Pūris? Cēsu kultūras namā. Brāļi Žagari un it sevišķi Māris Pūris tolaik bija lielākās zvaigznes. Es tur biju perifērākais no visiem. (smejas) Viņi mani iesaistīja šajā avantūrā, kas beigu beigās izrādījās par mana mūža darbu. Vienā intervijā tu stāstīji: būdams vēl skolnieks, reiz esi atbraucis uz Rīgu un restorānā "Kamielis" ieraudzījis Ģirtu Jakovļevu. Pēc tam aizbraucis atpakaļ uz Cēsīm, stāstījis par to, un neviens tev nav ticējis. Tagad jaunieši sociālajos tīklos redz visu, un diezin vai viņiem maz var būt kāds pārsteigums. Bet par ko tu šodien pabrīnītos, ja kādu satiktu? Kas tas varētu būt par cilvēku? Domāju, ka arī mani ir skāris tas pats jaunības kults, jo es laikam ne par ko nebrīnītos. Jo, teiksim, Sjūzenu Sarandonu esmu redzējis tuvāk nekā tevi tagad, Deividu Boviju drusku tālāk esmu redzējis, un Kristapu Porziņģi arī esmu redzējis – viņš man nāca pretī. Raimonds Pauls ir ar mani runājis un arī viens otrs prezidents. Tā ka būtībā nav [nekā tāda], kas mani varētu tā ļoti pārsteigt. Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja Gata Šmita iestudētā Anšlava Eglīša komēdija "Bezkaunīgais vecis", kur tev ir galvenā loma – esi vienskaitļots, atšķirībā no iepriekšējā iestudējuma. Nacionālā teātra mājaslapā pie izrādes publicēti daži uzvedinoši jautājumi, kas man šobrīd prasās atbildami. Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot 65 gadu vecumu? Tik daudz, cik gribas, bet lai netraucētu citiem un nezaudētu jēgu. Vai jaunas brilles ir greznība? Nu jau jā... Jaunas labas brilles.  Un cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Tas arī ir diskutējams jautājums... Tu, starp citu, taču arī vadi auto? Jā, turklāt esmu šofera dēls. Atceros, kā mans tēvs 75 gadu vecumā, būdams profesionāls šoferis, jūtami zaudēja savas iemaņas tieši vecuma dēļ. Jo viņš bija ideāls šoferis, profesionālis! Un 75 gados viņš sāka braukt jūtami sliktāk. Tā kā tā ir tēma, kas būtu apskatāma. Tavs priekšgājējs tavā lomā šajā izrādē ir tavs skolotājs Alfrēds Jaunušans, kura kursu tu konservatorijā arī pabeidzi. Kas ir svarīgākās lietas, ko viņš tev iemācīja? Gandrīz viss, ko tagad daru uz skatuves un dzīvē, ir saistīts ar viņa dotajām pamācībām. Viena no pamācībām, ko mēģinu pielietot, ir šāda: ja gadījumā intervijās man prasa, ko es ar šo lomu esmu gribējis pateikt, tad Jaunušans mācīja, ko lai atbild: atnāciet uz izrādi, paskatieties, un to, ko jūs redzējāt, to es arī gribēju pateikt! Līdz ar to bieži vien, klausoties savas kolēģu intervijas, kurās tiek stāstīts par mīļāko lomu, sak', mana mīļotā loma ir Jegors Petrovičs, un es tajā atradu tur tādus un šitādus dziļumus... Es mēģinu no tādiem tekstiem izvairīties, jo maz kurš skatītājs zina, kas ir Jegors Petrovičs, vai ne? Un nezina to lugu, varbūt pat nav redzējis izrādi. Līdz ar to mēģinu no šāda veida jautājumiem veikli izvairīties. Starp citu, kuri aktieri bija tavā kursā?  Ināra Slucka, Dace Bonāte, Ilze Rūdolfa, Juris Rijnieks, Dainis Porgants, Jānis Reinis, Dzintars Belogrudovs. Mēs bijām "zelta kurss", kas diemžēl neizturēja juku un nabagu laikus un no talantīgā kursa mūsu teātrī esam palikuši tikai Dace, Ināra un es. Atceros, ka jūsu kurss bija ļoti spēcīgs jau konservatoriju beidzot – [uz jums skatījās] ar lielām cerībām. Tas bija arī laiks, kad teātros neienāca milzum daudz jaunatnes kā tagad. Teātrī ienācām pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma, līdz ar to mums tika ļoti liela uzmanība. Uzreiz bija visa prese, par mums interesējās, mēs bijām notikums Latvijas kultūras dzīvē. Tagad tie laiki ir pagājuši. Tagad teātrī iekšā un ārā staigā ļoti daudzi jaunie aktieri. Vienkārši laiki ir mainījušies. No Lāčplēša līdz Pumpišam, no varoņiem līdz humoristiskiem puišiem un lēnprātīgiem večiem –  ka jaunībā, piemēram gribas visu – un tad paķer arī to, ko nevar. Ar dziedātājiem tā notiek nereti, bet kā ar aktieriem un ar tevi pašu?  Es vienmēr esmu bijis diezgan piezemēts. Nekad neesmu īpaši kārojis kādu lomu. Kas man ir trāpījies, to esmu spēlējis, un es iemīlu to lomu, kas man tiek piedāvāta. Bet vai bijis arī kas tāds, kas bijis par grūtu? Piemēram, dziedātāji šad un tad grēko šajā ziņā, ka paņem kaut ko, kas vēl nav viņu profesionalitātei un attīstībai piemērots. Latiņa paņemta par augstu.  Tas jāprasa skatītājiem, jo [pašam šķiet, ka] ir veiksmīgākas, mazāk veiksmīgas lomas. Atkarīgs arī no tā, kādā iestudējumā tu esi, ar ko strādā kopā – tur ir vairāki faktori. Tas nav tā, ka "augsto do" nevari izdziedāt tāpēc, ka vēl neesi tam gatavs. Piemēram, Romeo es neesmu spēlējis. Bet būtu gribējis? Nē, tāpēc jau es saku – man nav bijušas sapņu lomas, ja nu vienīgi vienmēr, arī jaunībā, esmu sapņojis, ka varētu nospēlēt Ābramu izrādē "Skroderdienas Silmačos"… Un tas sapnis nu ir piepildījies! Jā, tas tā ir. Un atnāca laikā – tieši tad, kad biju tam gatavs. Esmu dikti priecīgs par šo lomu. Tu nupat pieminēji vārdu "kopā", un tas ir vārds, kas pēdējā laikā tiek lietots ļoti bieži. Tas ir gan modes vārds, gan arī pēc būtības lietots vārds, jo arī radio mūs uz to mudina – darīt lietas kopā un nesēdēt vairs vienam savā cellē. Teātrī jau tas ir pavisam normāli, jo tā ir tik sintezējoša māksla, kur satiekas viss. Tomēr gribu vaicāt: cik tavā darbā ir kopā darīšanas, un cik daudz tev ir vientulības, strādājot pie lomas?  Gan – gan. Pirms nākt kopā, ir jāpaveic mājasdarbi, un tie nu gan jādara vienam pašam, lai tu būtu gatavs strādāt ar saviem kolēģiem, lai tu viņus neapgrūtinātu un neierastos uz sarunu ar viņiem kā balta lapa. Tev jābūt gatavam. Tā ir cieņa gan pret materiālu, gan pret darbu, gan pret kolēģiem.  Ko tu dari vēl bez tā, ka izlasi lugas materiālu? Daudz domāju, iedziļinos sevī. Kas ir mūsu profesijas galvenā lieta? Ja nevari kā aktieris iekāpt smilšu kastītē, kopā ar bērniem rakņāties, paņemt mazu sērkociņu kārbiņu un teikt, ka tas ir tanks, kas šauj un tā tālāk – ja tev nav šīs spējas, naivitātes pakāpes – tev nav vietas profesijā. Tev jāiet projām. Ir jāmāk rotaļāties arī sirmā vecumā. Mazliet jābūt bērna prātā. Kādreiz iznāk tik atklātas sarunas arī ar jaunajiem kolēģiem? Droši vien, ka nē. Jaunos īpaši neinteresē mūsu viedoklis. Bet, ja man pajautātu, es labprāt pastāstītu, kā es domāju, kā man tas rādās un mālējas. Bet jaunie iet savu ceļu. Kostīmi, grims, scenogrāfija, mūzika – visam jāsaskan… Man, piemēram, ļoti gāja pie sirds “Bezkaunīgā veča” vizualizācija – Mārtiņa Vilkārša skatuve un Bertas Vilipsones kostīmi. Bet, vai tev ir gadījies arī iekšēji disharmonēt ar piedāvāto ārējo risinājumu? Tu tomēr pēc horoskopa esi Jaunava, visam jābūt sakārtotam. Pieņemu, ka tas tev varētu arī traucēt.  Mēdzu būt diezgan kašķīgs šajos jautājumos. Bieži vien man ir gluži vienalga, bet reizēm kļūstu arī sīkumains, kas laikam Jaunavām ir raksturīgi – ja pieķeros kādam sīkumam, nelaižos vaļā, kamēr tas netiek izpildīts. Bet kā tu jūties jaunās izrādes skatuves telpā? Mārtiņš Vilkārsis – tas ir vārds pats par sevi. Tas vispār neprasa nekādus komentārus. Mārtiņš šodien ir numur viens Latvijā savā profesijā. Mārtiņš ir Mārtiņš. Tu vienkārši skaties un brīnies, kā viņš visu redz.  Bertai Vilipsonei arī jau ir maza pieredze.  Nav pirmā reize, kad ar Bertu strādājam kopā. Berta ir ārkārtīgi burvīgs, patīkams cilvēks. Viņa ļoti maigi māk panākt to, ko grib. Skatoties acīs, jūtu, ka viņa mani māna, bet tas notiek tik burvīgi, ka es viņai to piedodu. Saku – jā, Berta, tev ir taisnība, es vilkšu šīs kurpes, man tās tīri labi patīk! Kaut arī pirms tam tās man nepatika. (smejas)  Bet kurpēm uz skatuves jābūt ērtām, vai ne? Tās arī ir ērtas, tikai gribēju citu fasonu. Bet nu – Berta to māk tik smalki panākt.. Tas arī jāmāk.  (..) Mēs šobrīd it kā dzīvojam savu mierīgo dzīvi, kaut zinām, ka pavisam netālu ir karš. Un arī pirms šī raidījuma dzirdējām, ka radio viļņos mūs visu laiku mazliet tā kā brīdina vai mudina būt gataviem X stundai. Vai tu arī par to domā? Visu laiku... Būtībā tas traucē man darbā, tas traucē man dzīvē, tas ēd mani kopā… Domāju par to visu laiku. Tāpēc bieži vien ir grūti mācīties vārdiņus [lugai]. Naktī aizmiegu, klausoties šīs tēmas Youtube. Smagi runāt par to... Un smagi man ir nevis par krieviem, kas uzbrūk, bet par tiem, kas var palīdzēt, bet nepalīdz. Tas mani visvairāk tracina un arī baida – ka kāds dara visu, lai nepalīdzētu. Var, bet neizdara. Un tad, kad mēs sakām, ka esam drošībā – mūs  sargā Piektais pants un tā tālāk –, esmu skeptisks. Ļoti. Man ir smagi par to runāt, bet domāju, ka kristīgā pasaule varbūt dzīvo savus pēdējos pārdesmit gadus – tik tālu acīmredzot esam degradējušies, ka mūsu laiks vēsturē beidzas. Ceru, ka kļūdos, bet manī ir ļoti daudz pesimisma.  Tomēr vienmēr jādomā uz to labo... Jādomā, jā. Bet optimismam lielas rūmes šobrīd nav atstāts, tāpēc ir jābūt gataviem, ka ziepes var būt un ka tev tā plinte būs jāņem padusē. Ir jābūt gataviem. Tas var notikt strauji… Nezinu, kurš par tevi to ir teicis – ka tevi ir grūti pārliecināt par to, kam mūža garumā esi radis pats savus pierādījumus, un gods tev ir augstā vērtē. Kas ir tavi goda postulāti? Mans princips ir – ja nevari izdarīt labu, vismaz nedari sliktu.  Tas nav maz. Jā. Mēģinu pēc tā principa dzīvot. Vai nu man tas izdodas, vai neizdodas, to lai citi saka, bet tā es sev pats esmu iestāstījis – runāt var viskautko, bet tu nedrīksti darīt sliktu.  Paturēsim to prātā! Nopietni mēs savu izklaidējošo raidījumu pabeidzam, bet tādā pasaulē šobrīd dzīvojam.  Cerēsim, ka notiks brīnums un mēs varēsim vairāk smaidīt, vairāk priecāties un mums būs jādomā tikai par jaukām, gaišām lietām, nevis par to, kas apkārt – melns, tumšs. Tāpēc, mīļie draugi, ejiet vēlēt! Neesiet slinki, neesiet lecīgi, neaizbildinieties ar visādiem sīkumiem, vienkārši aizejiet un izdariet – izpildiet savu pilsoņa pienākumu! Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV.

Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Trešajās un reizē arī noslēdzošajās cikla #IzvēliesNākotni debatēs piedalās deviņu politisko spēku pārstāvji.

Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Otrajās cikla #IzvēliesNākotni debatēs piedalās deviņu politisko spēku pārstāvji.

Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Pirmajās debatēs piedalīsies visu vēlēšanām pieteikto politisko spēku pārstāvji.

Kam uzreiz aiz deguna ir papēdis? Šo Dainas Kudiņas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Zīlnieku-Goldmaņu ģimene Rīgā: mamma Dace Zīlniece, tētis Māris Goldmanis ar bērniem Hugo (16 gadi) un Īvi (6 gadi).

Seišelu salas atrodas pie Āfrikas kontinenta austrumu krasta. Nedaudz virs Madagaskaras. Indijas Okeānā. Pieļauju, ka daudzi jau šo vietu zina, jo tā populāra tūristu vidū. Par tūrismu raidījumā noteikti vēl runāsim. Bet šobrīd par to, ar ko Seišelu salas ir īpašas. Seišelas ir mazākā Āfrikas valsts gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Seišelas ir tik mazas, ka tās pēc valsts konstitūcijas sastāv no 155 granīta un koraļļu salām, bet tās kopējā krasta līnija tāpat ir par septiņiem kilometriem īsāka nekā Latvijas. Latvijas, kā zinām, ir apmēram 498 kilometrus gara. Augstākais kalns Seišelās gan ir 905 metrus augsts. Jeb 2,5 reizes augtāks par mūsu vareno Gaiziņu. Un ar to noteikti visi valsts 100 000 cilvēku var lepoties. Visi 100 tūkstoši, no kuriem kas 90 procenti dzīvo tikai uz valsts lielākās Mae salas, uz kuras atrodas arī valsts galvaspilsēta Viktorija. Kuras oriģinālais nosaukums, kamēr salas pārvaldīja francūži, bija vienkārši L'etablissement jeb tulkojot – Nodibinājums. Francūži bija paši pirmie cilvēki, kuri apmetās Seišelu salās. Salas tika atklātas 16. gadsimtā, bet francūži kļuva par pamatiedzīvotājiem sākot ar 1770. gadu. Jau gadu vēlāk viņi tur izveidoja pirmo garšvielu plantāciju, lai konkurētu ar pasaules tirgū dominējošajiem holandiešiem. Tieši francūži arī salām piešķīra nosaukumu Seišelas. Un tas tika izdarīts par godu Francijas finanšu ministram Žanam Moro de Seišelam 1756. gadā. Seišelu salām ir īpatnēja dabiskā un demogrāfiskā situācija. No vides viedokļa – salas kādreiz bija daļa no Gondvānas superkontinenta un kopš atdalīšanās ir bijušas izolētas 75 miljonus gadu. Tas radīja situāciju, ka Seišelās ir atrodama unikāla flora un fauna, bet arī tās ilgstoši, kā minējām, ir bijušas cilvēku neapdzīvotas. Seišelu salas no francūžiem britu pārvaldībā nonāca 1814. gadā. Salās pamatiedzīvotāji attiecīgi bija eiropieši. No Āfrikas kontinentā atrodamajām kolonijām tika ievests darbaspēks darbam plantācijās. Vergu statusā sākotnēji, protams. Seišelas ieguva neatkarību no Lielbritānijas pārrunu rezultātā tikai 1976. gadā. Uzreiz pēc tam notika Franca-Alberta Renē vadīts apvērsums. Režīms ilga līdz 1993. gadam, kad notika vēlēšanas un valsts ir kļuvusi par vienu no divām Āfrikas demokrātiskākajām valstīm. Vēsturisko demogrāfisko procesu rezultātā Seišelu salu iedzīvotāji ir Austrumāfrikas un Malagasi izcelsmes kreoli. Franču, indiešu, ķīniešu un arābu izcelsmes cilvēku klātbūtne Seišelās arī ir jūtama. Seišelu kreolu valoda ir viena no trim oficiālajām valsts valodām. Tajā runā 90 procenti valsts iedzīvotāju, angļu runā - pieci procenti, kamēr franču - mazāk par vienu procentu. Seišelu iedzīvotāju skaits strauji pieauga tieši 20. gadsimta otrajā pusē dabiskā pieauguma rezultātā. Gadsimta beigās tā gan atkal kritās. Ģimenes plānošanas programmas, bezmaksas izglītība un bezmaksas veselības sistēma, kā arī sieviešu iesaistīšanās darba tirgū bija galvenie iemesli šim dzimstības samazinājumam. Dzimstība samazinājās un dzīves ilgums palielinājās. Bet, kas paradoksāli, ka valstī ir viena no lielākajām mūža ilguma atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm attīstīto valstu vidū. Sievietes dzīvo deviņus gadus ilgāk nekā vīrieši. Seišelu salas skaitās bagātākā valsts Āfrikā, ja rēķina IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes. Un tagad ieklausieties – bagātākā Āfrikas valsts šajā rādītājā ir vienā līmenī ar Latviju! Proti, abām ir 38 tūkstoši eiro uz vienu cilvēku pēc Pasaules bankas datiem. Galvenais sektors, kuram nepieciešams būtisks skaits darbinieku Seišelu salās, protams, ir tūrisms. Kopš 1971. gadā valstī atvēra starptautisko lidostu, cilvēku plūdums uz Sešelu salām ir bijis eksponenciāls. Mūsdienās valsti apmeklē vairāk nekā 350 tūkstoši cilvēku katru gadu. Tas ir 3,5 reizes vairāk nekā valstī vispār iedzīvotāju. Arī kroņprincis Viljams ar sievu Keitu medusmēnesi arī pavadīja Seišelu salās. Tūrisma sektors bija ienesīgāks, tādēļ valsts izvēlējās atteikties no plantācijām un lauksaimnieciskā ražošana samazinājās. Nesen Seišelu salas tika atzītas par vienu no drošākajām vietām uz zemeslodes ar zemiem noziedzības riskiem. Mūsu Ārlietu ministrijas mājaslapā gan ir piesardzīgāka aprakstā, bet tas nemaina lietas būtību. Un patiesību sakot, vēl pirms desmit gadiem Seišelu salās bija pasaulē lielākais ieslodzīto skaits uz kopējo iedzīvotāju skaitu. Vairāk nekā ASV un Krievijā. Šobrīd ieslodzīto skaits ir samazinājies trīs reizes un valsts ir citā situācijā. Ar citu tēlu un atpazīstamību. Un tieši šo jautājumu gribējām izzināt vairāk. Proti, bieži esam runājuši, kāda ir tūrisma sektora ekonomiskā nozīme valsts eksistencē. Bet vēl neesam runājuši par tūrisma politisko nozīmi. Un to detalizētāk lūdzām pastāstīt Latvijas Ārpolitikas institūta pētniecei un Rīgas Stradiņa universitātes lektorei Elīnai Vrobļevskai.

Interneta krāpnieki šogad no Latvijas iedzīvotāju kontiem nozaguši sešus miljonus eiro. Un gads vēl nav beidzies. Par jaunākajām krāpšanas metodēm un kā no tām izvairīties, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē programmētājs, tehnoloģiju entuziasts Elviss Strazdiņš un "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Kārlis Svilāns. Elviss Strazdiņš norāda, ka krāpnieku darbības shēma parasti ir šāda: nozog identitāti, tiekot pie cilvēka Smart ID vai Mobile scan, kas nu kurai bankai. Pēc tam ar šo identitāti jau ņem kredītus vai nomaksas preces. "Ar pliku personas kodu neviens naudu nenozags," norāda Elviss Strazdiņš. Eksperti atgādina neveikt nekādus apstiprinājumus paziņojumiem, kur uzsvērts: nevienam nesakiet šo kodu! "Viņi izmēģinās visu. Ja redzēs, ka cilvēks ir tāds, kas varētu iekrist, viņiem ir smalka analītika, kur viņi skatās cilvēku profilus. Ja pēc vārdiem un tavu zināšanu līmeņa, dzimuma, intelekta līmeņa savelkas kopā, ka tu būtu tas, kurš varētu uzķerties uz šo, mēģinās vienu metodi, otru, trešo, ceturto," bilst Elviss Strazdiņš. "Jābūt vērīgiem un uzmanīgiem ar pilnīgi visiem datiem, ko rakstām internetā. Tā ir mūsu digitālā identitāte. Ar vienu personas kodu daudz neizdarīs, ja ir personas kods, bankas kods, tur var sākt izkrāpt lielas summas. CVV kods nemaz nav nepieciešams, lai krāpnieku varētu veikt maksājumus ar jūsu bankas karti," turpina Kārlis Svilāns. "Tas atšķiras no valsts uz valsti, kā banku kartes var izmantot visādas transakcijās, vai ar kādiem dāvanu kuponiem. Ir vairāki veikali, kas neprasa pilnu kredītkartes informāciju, pietiek ar numuru." "Ja vadāt informāciju krāpnieku lapās, tad uz katru taustiņa spiedienu, katru simbolu, ko ievadāt, visu laiku uz serveri aiziet visi dati, ko ievadījāt. Ja paspējāt ievadīt kartes numuru un neko vairāk, ar to pietiek, lai nozagtu naudu no jūsu kartes. Tāpēc, pat ja nenospiedāt pogu "sūtīt", tie dati tāpat ir nosūtīti uz serveri. Momentā bloķējiet karti, ja atklājat, ka esat tikai ievadījuši kartes datus," mudina Elviss Strazdiņš. "Atnāk  ziņojums par sūtījumu, kam jāveic priekšapmaksa vai muita jāmaksā. Internetā ievada daļu kartes numura un saprot, ka tā ir krāpnieku lapa, ar to pietiek, lai zagtu datus no kartes. Uzreiz jābloķē." Ja parādās paziņojums "šī lapa ir bīstama", to nevajag ignorēt.  "Piemēram, ieejat "Swedbank", pēkšņi parādās paziņojums "šī lapa ir bīstama", visticamāk, tam ir iemesls," norāda Elviss Strazdiņš. "Ja ieejat "amazon" un ir  saglabāti karšu dati pārlūkā, un ignorējat paziņojumu par bīstamību, kad veiksiet pirkumu, automātiski ievadīsies karšu dati un tie aizies krāpniekiem."

Pat ja to neapzināmies, mūsu ikdiena ir cieši saistīta ar superdatoriem, piemēram, to spēju prognozēt laikapstākļus vai apstrādāt liela apjoma datus medicīnā. Kā notiek superdatoru evolūcija, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā, kurā stāstām arī par jaunu tehnoloģiju, ko varētu pielietot ceļu atputekļošanā. Karstā vasarā aktuāls jautājums - ceļu atputekļošana Meža ceļi veido gandrīz piekto daļu no visa Latvijas ceļu kopuma. Lielāko daļu šo ceļu sedz grants un šķembas. Sausā laikā šie ceļi put, traucējot redzamību satiksmes dalībniekiem un pat radot riskus veselībai tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šo ceļu tuvumā. Tāpēc šobrīd Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki sadarbībā ar partneriem izmēģina jaunu tehnoloģiju ceļu atputekļošanai. Kā tas tiek darīts un kā palīdzētu? Vairums no mums noteikti atminas, kā lielāka vai mazāka automašīna brauc pa grants ceļu, radot savdabīgo grabošo skaņu, bet vēl vairāk - saceļot pamatīgus putekļus, kas uz kādu laiku var pilnībā aizsegt skatu. Tāpēc aktuāls ir jautājums, kā mazināt šādus putekļu mākoņus, kas ir gan kaitīgi veselībai, gan rada bīstamību uz ceļiem. Talkā nāk zinātnieku risinājumi. Rīgas Tehniskās universitātes pētnieki ilgstoši sadarbojušies ar AS “Latvijas valsts meži”, un jau pirms diviem gadiem par ceļu atputekļošanu veikts plašs laboratorisks pētījums. Tos atputekļošanas līdzekļus, kuri bijuši visperspektīvākie, nolemts testēt vēl tālāk, līdz ar to šobrīd noris pētījuma otrais etaps, izmēģinot, kā šie atputekļošanas līdzekļi reāli darbotos uz Latvijas ceļiem. Plašāk skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Ceļu un tiltu katedras vadošais pētnieks Viktors Haritonovs un šīs pašas augstskolas Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Polimērmateriālu institūta profesors Remo Merijs-Meri. Superdatori ir mūsu ikdiena: kā notiek to evolūcija Superdatori tika ieviesti 20. gadsimta 60. gados, un kopš tā brīža ik pa laikam varam lasīt, ka aizvien kādā valstī ieviests te jaudīgākais, te ātrākais superdators. Tas, kas bija ātrākais un labākais vakar, jau rīt var kļūt par vēsturi. Superdatori un superskaitļošana noder sarežģītu aprēķinu veikšanai, tostarp laikapstākļu sistēmu modelēšanai, kodolsprādzienu simulācijai un reaktīvo lidmašīnu projektēšanai, par superdatoru lietderību dzirdējām arī Covid-19 pandēmijas laikā, kad runa bija par vakcīnu izstrādi, tātad gana daudz iespēju šādas iekārtas izmantot. Un, ja šķiet, ka tas ir stāsts, kas skar kādu citu attīstīto valsti un ar Latviju tam saistības nav, tad tā nav tiesa, jo skaitļošanas infrastruktūra tiek attīstīta akadēmiskajā un pētnieciskajā vidē arī pie mums. Sarunājas Rīgas Tehniskās universitātes Augstas veiktspējas skaitļošanas centra vadošais pētnieks un "EuroCC 2" projekta jeb Latvijas Superskaitļošanas kompetences centra vadītājs Ilmārs Slaidiņš, Latvijas Universitātes Skaitliskās modelēšanas institūta vadošais pētnieks Jānis Virbulis un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Dāvids Frīdmanis. Eiropa pēdējos gados ir izvirzījusies trešajā vietā ar vienu superdatoru, ko uztaisīja Somijā. LUMI superdators ir arī trešajā vietā kā zaļākais, jo hidroelektrostacijas starp diviem ezeriem pilnībā nodrošina tam elektroenerģija.  "Laukums, ko aizņem, ir 150 kvadrātmetri, nākotnē plānots līdz 400 kvadrātmetriem. Visu laiku tiek papildināts un uzlabots," skaidro Ilmārs Slaidiņš. "Šobrīd sasniedz līdz 550 petaflopus sekundē, tas ir darbību skaits, ko var vienā sekundē veikts, kas ir ir puse eksaflopa*. Mēs cenšamies iet uz eksaflopiem, kur viens eksaflops ir 10 x18 pakāpē. Somijas superdators ir ekvivalents pusotram miljonam parasto datoru." *Eksaflops - cik daudz aprēķinu var notikt vienā sekundē. Šobrīd arī Vācija top jauns superdators, kur izmantos kvantu skaitļošanu. "Jāmeklē varianti, kā vēl paātrināt šo datoru darbību, jo uzdevumi visu laiku attīstās. Jo vairāk darām, jo vairāk gribam izdarīt un redzam iespējas, ko tas dod, gan skaitliskā modelēšanā, gan bioinformātikā gēnu sekvencēšanā, tur visur vajag superdatorus," norāda Ilmārs Slaidiņš. "Ja uz parasta datora kaut kādu uzdevumu, sarežģītu uzdevumu uzsākot rēķināt, mums var paiet gads, kamēr dators strādā, strādā, strādā, līdz beigās iegūstam rezultātu. Uz superdatora mēs divās minūtēs iegūstam rezultātu. Uzreiz varam strādāt tālāk," turpina pētnieks. "Ja superdators ir miljons reižu efektīvāks nekā parastais, varam izrēķināt tūkstošreiz ātrāk vai tūkstošreiz precīzāk. Vai tūkstoš dažādus variantus, kas atkal dod milzīgas iespējas kombinēt atkarībā no tā, ko vairāk vajag, vai vairāk vajag datus apstrādāt, vai ātrāku rezultātu iegūt." Zinātnieks arī norāda, ka šobrīd jādomā tehnoloģijas, kā vēl palielināt ātrumu. "Viens no variantiem bija - paaugstināja takts frekfenci procesoram, šobrīd tas ir nobremzējies, jo pie 2,5-3 gigaherciem ļoti pārkarst mikrohēmas un vairs nespēj dzesēt. Cits variants - sadalīt uzdevumu daudziem procesoriem," analizē Ilmārs Slaidiņš. Tāpat viņš min, ka arī mobilajā viedtelefonā vairs procesors nav vienkāršs, kur viens skaitļošanas elements, bet ar daudziem kodoliem.            

Ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi Poltovā. Uzreiz pēc kara sākuma pieteicies ukraiņu Pašaizsardzības spēkos. Par gaidāmo pretuzbrukumu, diversantiem un mobilizāciju. Ko no pieredzētā jāmācas Latvijai?Raidījumā #1pret1 sarunājāmies ar rezerves pulkvežleitnantu Valdi Jurgelānu.

Ne viens vien zina, ka brīdi, ja esam uzmodināti nelaikā vai aizejam gulēt stipri par vēlu, organisms jūtas diskomfortā - vienam ir nelabums, cits nevar noturēt acis vaļā, vēl kādam kāpj asinsspiediens. Diennakts ritms viennozīmīgi ietekmē mūsu pašsajūtu, pat ja ikdienas dzīve diktē savus notikumus. Kad gulēt dodas nieres, kuņģis, aknas? Kas notiek miegā ar mūsu smadzenēm un kāpēc zīdaiņa miegs krietni atšķiras no seniora miega? Kā dienas un nakts ritējums, pulksteņa laika maiņa un pārlidojumi ietekmē mūsu organismu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Sporta zinātnes maģistrantūras programmas vadītāja, asociētā profesore Līga Plakane un Epilepsijas un miega medicīnas centra miega speciāliste pediatre Marta Celmiņa. Būtiski mūsu dzīves higiēna jeb dzīves ritms ietekmē spēju iemigt. "Tas, ka iemiegot vēl jāpaskatās telefonā, kas ir piedzejots kādās sarakstēs, vai ziņas, kas reti ir labvēlīgas. Šis stimuls galvas smadzenēm, ko domāt, asociācijas," norāda Līga Plakane. "Bet vēl jauks paņēmienu, kā nojaut šo pulksteni, ir no darbistabas, soļojot uz vannas istabu un guļamistabu, iziet caur virtuvi. Un tur ceļā ledusskapis. Un drusku paveram, kaut ko drusku. Uzreiz kuņģis sāk strādāt, zarnas sāk strādāt, prasa lielāku elpošanas intensitāti, labāku asins apgādi. Šī perifērija atkal ziņo centram par aktivitāti. Otra lieta - fiziska slodze īsi pirms gulētiešanas arī nav tas labākais, jo tad nāk aktivitātes ziņa no strādājošajiem skeleta muskuļiem. Nekāda iemigšana, jeb tas režīms, ko centrālais dod visu samazināt, tiek aktivēts. Līdz ar to rodas pārslodze smadzenēm."

Dodamies uz valsti, par kuru savā ziņā var teikt, ka tikai tagad sāksim atklāt. Proti, pirms mēneša, 2022. gada decembra vidū Eiropas Savienības dalībvalstu līderi pieņēma lēmumu uzaicināt Bosniju un Hercegovinu pievienoties mūsu organizācijai. Nepilnus četrus miljonus iedzīvotāju lielā Bosnija un Hercegovina tādējādi ir kļuvusi par astoto Eiropas Savienības kandidātvalsti. Uzreiz gan jāsaka, ka Bosnija un Hercegovina ir arī NATO kandidātvalsts jau kopš 2010. gada, un te vainojami Bosnijas iekšpolitiskie izaicinājumi. Ar ko visvairāk asociējas Bosnija un Hercegovina – droši vien ar Sarajevu, tās galvaspilsētu. Un faktu, ka 1984. gadā tur notika ziemas Olimpiskās spēles. Un tās bija pirmās šādas spēles sociālistiskā valstī, slāvu apdzīvotā valstī un tikai otrās Balkānos notiekošās pēc pirmajām modernajām Atēnu spēlēm 19. gadsimtā. Otra asociācija ir nedaudz skarbāka – ar Austroungārijas kroņprinča Ferdinanda nošaušanu, kas faktiski kļuva par pirmo šāvienu Pirmajā pasaules karā. Bet par pozitīvāku lietu ievadā – Bosnija un Hercegovina ir tikai viena no sešām valstīm pasaulē, kurā ir šāds dubultais nosaukums. Valsti veido divi apgabali – Bosnijas un Hercegovinas federācijas un Serbu republikas. Vēl ir arī starptautiski pārraudzītais Brcko apgabals. Un šis teritoriālais dalījums arī sasaucas ar etnisko dalījumu, kas izsenis bijusi problēma. Proti, puse valsts iedzīvotāju ir bosnieši, kuru valoda ir bosniešu un reliģiskā piederība ir musulmaņi. Vēl 30 procenti valsts iedzīvotāju ir etniskie serbi, kuri runā serbu valodā un ir pareizticīgie. Un visbeidzot 15 procenti iedzīvotāju ir horvāti, kuri runā horvātu valodā un pieder Romas katoļu baznīcai. Dienvidslāvijas sadalīšanās un valstu un tautu neatkarības centieni izraisīja vienu no šausmīgākajiem konfliktiem mūsdienu vēsturē. Bosnijas karš, kas ilga no 1992. līdz 1995. gadam, ir iegājis vēsturē ne tikai ar Bosnijas un Hercegovinas valstiskās neatkarības izveidošanu un starptautisku atzīšanu, bet arī ar tādiem vēlāk par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu notiesātajiem kā serbu politiķis Radovans Karadžičs un pulkvežģenerālis Radko Mladičs. Tas ir iegājis vēsturē ar sistemātiskām masveida sieviešu izvarošanām no serbu karavīru puses. Izvarošana tika izmantota kā kara vešanas līdzeklis, kura rezultātā esot cietušas līdz pat 50 tūkstošiem bosniešu sieviešu. Serbu armijas veiktās etniskās tīrīšanas un vairāk nekā 100 tūkstošu nogalināto ir Bosnijas kara sekas. Srebreņicas 1995. gada jūlija slaktiņš, kurā tika mērķtiecīgi nogalināti vairāk nekā astoņi tūkstoši bosniešu vīriešu un puiku, ir viens no zināmākajiem šo etnisko tīrīšanu piemēriem. Protams, ka arī bosniešu un horvātu karojošās puses tika apsūdzētas un notiesātas par noziegumiem pret cilvēci. Bosnijas karš, mūsdienu naudas vienībās rēķinot, valsts ekonomikai radīja gandrīz 330 miljardu eiro lielus zaudējumus. Ņemot vērā, ka šodienas Bosnijas un Hercegovinas visa ekonomika ir tikai apmēram 22 miljardus eiro liela, tas nozīmē, ka karš iznīcināja ekonomiku piecpadsmit reizes. Un šī šaušalīgā pieredze ir jāņem vērā arī domājot par mūsdienu Ukrainu un to, cik ļoti Krievija šobrīd mērķtiecīgi iznīcina Ukrainas ekonomikas nākotni un cik dārgi maksās tā visa atjaunošana.  Bosnijas un Hercegovinas ekonomikas izaicinājumi sniedz empīrisko materiālu, lai varētu redzēt, kas notiek un notiks ar Ukrainu. Bosnijas un Hercegovinas gandrīz trīs desmitgades ilgusī cīņa ar kara sekām, gan arī pāreja no sociālistiskās plānveida ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku notiek faktiski vienlaicīgi. Ekonomika ir atkarīga no metālu, energoresursu, kā arī tekstilizstrādājumu eksporta. Un, protams, kā bieži jau novērots, tostarp Latvijā, būtisks ienākums ir arī ārvalstīs strādājošo sūtītā nauda atpakaļ radiem. Kara rezultātā politiskā pieeja ir bijusi sniegt lielākas brīvības reģioniem un decentralizēt valdību. Tas ir traucējis koordinētu ekonomisko reformu veikšanai un nenodrošina arī ārvalstu investoriem tik nepieciešamo stabilitāti. Nacionālā valūta marka ir piesaistīta eiro, kas veicina stabilitāti finanšu sistēmā, bet arī itāļu un austriešu bankas, kas dominē valsts tirgū, nejūtas pietiekami droši, lai aktīvāk izvērstu savu darbību. Bezdarbs ir lielākā sociālekonomiskā problēma un arī politiskā problēma, jo cilvēkiem bez darba ir daudz brīvā laika un augsts izmisuma līmenis, lai ķertos atbalstīt populistus un radikāļus. Bezdarba līmenis valstī tiek rēķināts pat ap 30 procentiem. Bosnijas un Hercegovinas piemērs rāda, kā cilvēki, līdzīgi, kā Latvija 1990. gados, tiecas pēc cerības un stabilitātes. Ne tikai politiskās, bet primāri jau ekonomiskās stabilitātes. Bet, bez politiskās stabilitātes un paredzamības, nav iespējama arī ekonomiskā stabilitāte. Valstij trūkst naudas un valstij trūkst kārtības. Tādēļ arī iedzīvotāji lūkojas pēc ārvalstu palīdzības. Gan finansiālās, gan arī integrācijai organizācijās. Bosnija un Hercegovina nav vēl pievienojusies ne NATO, ne Eiropas Savienībai. Tā nav pat Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsts. Ir skaidrs, ka Bosnija un Hercegovina redz dalību Eiropas Savienībā kā risinājumu daudzām tās problēmām. Tā skatās uz piemēriem kaimiņos – tādas Rietumbalkānu valstis kā Slovēnija un visnesenāk – Horvātija iestājās Eiropas Savienībā, kas nesa līdzi arī stabilitāti un izaugsmi. Un tagad tā ir starp astoņām oficiālajām Eiropas Savienības kandidātvalstīm. Ne ar visām gan ir oficiāli sākts iestāšanās sarunu process. Bosnija ir vienā kategorijā ar Moldovu un Ukrainu, ar kurām šīs sarunas vēl nav sāktas. Paplašināšanās kontekstā šoreiz vaicājam profesionāļiem, ko paplašināšanās process nozīmē nevis kandidātvalstij, bet pašai Eiropas Savienībai. Skaidro Zane Petre, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja.

Novembra sākumā darbību uzsāka jauna iniciatīva — ziedojumu platforma "Stopify", kas ļauj "abonēt" ikmēneša ziedojumu Ukrainas armijai. Mazāk kā mēneša laikā platformas abonementu skaits ir sasniedzis jau 3650 ziedotājus no 38 valstīm. Par tiktāl savākto ziedojuma summu nupat ir nokomplektēts pirmais atbalsta sūtījums, kas jau ir ceļā uz Ukrainu. Par platformas dizaina izstrādes procesu stāsta digitālā dizaina aģentūras "Cube" dizainers un "Stopify" projekta līdzdalībnieks Mārcis Miķelsons-Germs. Viņš norāda, ka dizaineru uzdevums bija radīt pieredzi, kas cilvēkiem, kuri vēlas atbalstīt Ukrainu, ļautu to darīt ērti un viegli. Atsaucoties uz populāro mūzikas un video straumēšanas platformu dizainu, "Stopify" ziedotājiem piedāvā vairākus abonementu veidus un rūpējas par to, lai maksāšanas process ir automatizēts. Jeļena Solovjova: Kā īsti radās iecere un kas mudināja jūs tajā iesaistīties? Mārcis Miķelsons-Germs: Iecere radās manam draugam Mārim Upeniekam, kurš ir radošais direktors un visnotaļ radoša personība. Ideja radās vasaras vidū, sākumā domājot par to, kā varētu palīdzēt Ukrainai: vienreiz noziedo kaut kādu summu, otru reizi, bet cik lielu summu ziedot trešoreiz? Vienā brīdī Mārim radās ideja, ko viņš izlika savos sociālo tīklu kontos, lai redzētu, kāda ir sabiedrības reakcija. Atsaucība bija gana liela. Māris zvanīja man, sākām kopīgi domāt, kā šo visu dabūt gatavu. Protams, nebija nekādu šaubu, ka jāmēģina to visu realizēt. Kas tieši tevi un arī "Cube" mudināja iesaistīties? Kāpēc jums tas bija svarīgi? Statistika rāda, ka latvieši ir vieni no lielākajiem atbalstītājiem, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu valstī… Kāpēc bija svarīgi? Droši vien to pašu iemeslu dēļ, kāpēc cilvēki atsaucās uz Māra ziņu – mums rūp drošība Eiropā, mūsu reģionā, mums arī ir tas pats kaimiņš, kas ukraiņiem, un ir kaut kāds limits finansiālajai līdzdalībai, ar ko paši varam piedalīties. Kas man pašam personīgi likās – ja es ar to, ko protu darīt, varu kaut kādā veidā panākt lielāku efektu, tad noteikti tas ir jādara! Kas notika tālāk, un kāds bija dizaina izveides process? Dizaina izveides process sākās brīdī, kad Māris sociālajos tīklos ielika manis minēto ierakstu. Pirmais solis bija saprast atgriezenisko saiti. Māris publicēja trīs attēlus: viens bija nosaukums, divos teikumos noformulēta ideja – abonē Ukrainas armijai, lai apstādinātu karu, un summa – 6,99. Tas bija pats sākums, kurā novalidējām konceptu – vai tas iet cauri vai nē. Kad bija skaidrs, ka šis serviss varētu aiziet, mēģinājām saprast, ko varam izdarīt ar saviem resursiem. Uzreiz novilkām sarkanās līnijas, saprotot, ko mēs noteikti negribam darīt – proti, lai tas paliek mūsu hobija projekts, nevis pilna laika ieguldīšanās darbs. Sapratām arī, ka negribam atbildēt par naudas saņemšanu un pēc tam tās tālāku nodošanu Ukrainas armijai: tam nolūkam būtu jādibina kāda organizācija, bet sapratām, ka to nevaram – mums tam nav laika un to arī nemākam. Tāpēc sākotnējā doma bija, ka mēs varētu uztaisīt tādu servisu, kur nauda pa taisno tiek ieskaitīta kādā Ukrainas bankā vai Aizsardzības ministrijā. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz sapratām, ka tas nebūs iespējams. Māris dabūja kontaktus Ukrainas vēstniecībai un bankai, un, kaut arī mums likās, ka tā ir baigi labā ideja, kuru visi sagaidīs ar atplestām rokām, tā īsti nenotika: viņiem ir pavisam cits dzīves ritms, un līdzīgu iniciatīvu viņiem ir ļoti daudz. (..) Pagāja kāds mēnesis vai mazliet vairāk, līdz samierinājāmies, ka būs jābūt kādam starpniekam. Protams, nonācām pie tā, ka šis starpnieks varētu būt ziedot.lv, kas Latvijā ir plaši pazīstama, arī salīdzinoši liela organizācija. Tā mūsu baža, kāpēc negribējām starpnieku: šajā risinājumā saskatījām ambīciju, kā iziet ārpus Latvijas – ka šis risinājums varētu būt simpātisks mērķauditorijai, kura lieto abonēšanas servisus, vienalga, vai tā būtu videostraumēšana vai mūzikas straumēšana, un kurai rūp situācija Eiropā un Ukrainā. Mērķauditorija ir gana plašāka. Tāpēc sākumā likās, ka ziedot.lv visu piesietu tikai Latvijai, un tas būtu mazāk simpātiski nekā tad, ja nauda ietu pa taisno. Darba procesā sapratām, ka īsti nav variantu, un mēģinām iet šo ceļu. Sazinājāmies ar ziedot.lv, kas saveda mūs kopā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā, tālāk jau izpratām visu loģistiku, ka viņi būtu tie, kas piegādātu atskaiti par to, kur nauda aizgājusi. Un vēl viena lieta: sākotnējā mūsu ideja bija, ka savāksim naudu, bet izrādās, ka nauda [ukraiņiem] nav vajadzīga – viņiem vajag lietas. Tāpēc arī ziedot.lv attiecīgi ir tie cilvēki, kuri meklē nepieciešamās lietas – vai tas būtu kvadricikls, nakts redzamības brilles vai kas cits, kas ir diezgan nopietna loģistikas daļa – diez vai bez sadarbības partnera mēs to būtu gatavi paši darīt. Pirms mēs runājam par to, kas ir sasniegts pirmajās divdesmit dienās, gribu tev pajautāt par dizainu: kādi dizaina principi bija jūsu vadmotīvs visā izstrādes procesā? Kā jau liecina nosaukums, sākotnējā ideja bija vilkt tiešas paralēles ar populāro mūzikas straumēšanas servisu "Spotify". Tāpēc idejā, ko Māris sākotnēji nopublicēja, logo vizuāli bija līdzīgāks tieši tam, bet tad sapratām, ka tas uzprasās uz nepatikšanām, jo Zviedrijā juristi droši vien berzēs rokas. (smejas) Arī Māris aprunājās ar pazīstamu juristu, un sapratām, ka vajadzētu iet prom no tās vizuālās līdzības. (..) Otra lieta – vizuālā tīrība: melnais ar dzelteno ir diezgan neierasta divkrāsu izvēle, un dara šo dizainu no krāsu viedokļa robustu, spilgti pamanāmu, kā tādu ceļazīmi. Pie tā arī mēģinājām pieturēties, lai arī vizuālajā komunikācijā it visur spēlētos tikai ar šīm divām krāsām. Vēl viena lieta – pašā lapā, kur minēti ziedojuma mērķi, tie vizualizēti ar referenci uz filmu straumēšanas servisiem. Tas tāpēc, lai būtu interesantāk – nevis vienkārši uzskaitīt, bet lai ir līdzība ar straumēšanas servisiem. Viena no lietām, ko gan pēc testiem ievērojam – mums jāiemācās atrast balansu starp izklaidi un nopietno tēmu: tekstos šur tur nogriezām izklaides sajūtu, lai nerastos nepareizs priekšstats. Saruna pilnā apjomā drīzumā būs publicēta portālā lsm.lv.

Pieredzējušais Jānis Strēlnieks iemeta 19 punktus, kapteinis Dairis Bertāns pievienoja 15, bet skeptiķiem mutes aizvēra ilgi bez kluba esošais Jānis Timma, gūstot 17 punktus, un Latvijas basketbola valstsvienība piektdien sagādāja izcilu dāvanu Latvijai Lāčplēša dienā, ar rezultātu 80:60 pieveicot Grieķiju un pirmoreiz vēsturē kvalificējoties Pasaules kausa izcīņai.    Uzreiz pēc spēles dzīvajā audio sarunā "Twitter Spaces" vidē basketbola apskatnieks Andrejs Siliņš aicināja viedokļos un emocijās dalīties basketbola ekspertus:  - TTT Rīga galveno treneri Mārtiņu Gulbi;  - VEF Rīga treneri un U20 izlases galveno treneri Dāvi Čoderu;  - spēles komentētāju televīzijā Edgaru Buļu;  - basketbola žurnālistu Reini Lāci;  - kādreizējo basketbola funkcionāru Ģirtu Kalniņu.     

Uzreiz pēc Latvijas kausa fināla, ko skatījās visa Liepāja un Ķekava, sveicām uzvarētājus un iezīmējām atlikušās intrigas Virslīgā. Izskatījām "Ballon d'Or" rezultātus, pateicām dažus vārdus par nedēļas nogales svarīgākajām spēlēm un, protams, atbildējām uz tiešraides jautājumiem

"Hekabes jautājums" joprojām aktuāla Pētera Krilova un Ivetas Budrevičas dokumentālā filma par līdzjūtību. Raidījumā viesojas filmas autori Pēteris Krilovs un Iveta Budreviča, ar viņiem sarunājas Zigfrīds Muktupāvels.  "Uzreiz bija skaidrs, ka mēs negribam runāt par ikdienišķām, pierastām lietām - sociālām parādībām, bet par to, kā cilvēki viens otram palīdz, kas notiek iekšā tajā cilvēkā, kas to dara no psiholoģiskā viedokļa," tā Pēteris Krilovs.  Filmas seanss un tikšanās ar filmas autoriem 29. maijā Kino "Bize" pl. 18.00.

Pēc gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas Valsts ieņēmumu dienestam var gadīties, ka nevis saņemsi atpakaļ pārmaksāto par attaisnotajiem izdevumiem, bet papildus jau samaksātajiem nodokļiem būs valsts kasē vēl jāieskaita nauda, jo izrādās ne visi nodokļi ir samaksāti. Kā izvairīties no iedzīvotāju ienākumu nodokļa piemaksas gada beigās, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro praktiskās grāmatvedības speciāliste un konsultante, žurnāla "Bilance" galvenā redaktore Maija Grebenko un Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu pārvaldes Klientu apkalpošanas daļas Rīgas otrās nodaļas vadītāja Gaļina Šalkovska. Gaļina Šalkovska skaidro, ka piemaksa veidojas tam, kam piemērots prognozētais neapliekamais minimums par daudz gada laikā. Vai piemēro iedzīvotāju ieņēmumu nodokļa likmi un tā ir piemērota mazākā apmērā. "Tikai, ja kontrolē, var zināt, vai veidosies piemaksa, bet tur saprašanai jābūt," norāda Maija Grebenko. "Gadījumos, kad ienākumi bijuši mainīgi un tie atšķiras no iepriekšējā gada ienākumiem, var rasties nodokļu piemaksa," skaidro Gaļina Šalkovska. "Jūs vērtējat, kād bija iemākumi iepriekšējā gadā, ja tie palielinās, varētu būt, ka prognozētais neapliekamais minimums tiek aprēķināts par  daudz. Uzreiz algas nodokļu grāmatiņā var atzīmēt – nepiemērot prognozējamo mēneša neapliekamo minimumu. Ja ieņēmumi sasniegs 20 tūkstošus un 4 eiro, var atzīmēt, ka piemērot IIN likmi 23% apmērā."  

Šoreiz "Piespēle" par un ap pludmales volejbolu. Lielajā intervijā saruna ar Tokijas olimpiskajās spēlēs ceturto vietu izcīnījušo Edgaru Toču, kurš to paveica tandēmā ar Mārtiņu Pļaviņu. Uzreiz pēc augstā lidojuma Tokijā gan sekoja šķiršanās, Plaviņam uzsākot sadarbību ar Mihailu Samoilovu, bet Točam turpinot pārinieku meklējumus. Edgars stāsta, kā sokas meklējumos, kāds plāns sezonas ievadam, kā arī to, kāpēc piekrita piedalīties šova turnīrā „King of the Court” Dohā. Raidījuma ievadā šīs nedēļas īsais sporta notikumu apskats, izvēloties piecus svarīgus notikumus Latvijas un pasaules sportā, ko izcelt: Sākas Dakāras rallijs, kurā startē Latvijas stūrmanis Didzis Zariņš. Viņš ir stūrmanis lietuvieša Antana Jukneviča ekipāžā; Siguldā notiek Pasaules kausa posms kamaniņu sportā - sportisti sāk cīņu par pirmo grupu (līdz ar to labākiem starta numuriem) Pekinā; Mārtiņam Pļaviņam veikta ceļgala operācija un viņš laukumā varēs atgriezties tikai vasarā, kad pludmales volejbola sezona jau būs uzņēmusi apgriezienus; Latvijas handbola izlasei pārcelts Eiropas čempionāta kvalifikācijas mačs pret Bulgāriju - pretinieku rindās konstatēta plaša inficēšanās ar Covid-19; Īpašā šīs nedēļas nominācija “Nedēļas cirka izrāde” - Novaāks Džokovičs saņem īpašu medicīnisko izņēmumu, lai spēlētu „Australian Open”, bet iesprūst Melburnas lidostā nepareizas vīzas dēļ. Austrālieši ļoti nikni, ka Džokovičs, būdams nevakcinēts, ticis pie medicīniskā izņēmuma, savukārt viņa tēvs pat draud iet kauties, ja nelaidīs ārā no lidostas. Austrālijas premjers Skots Morisons paziņo, ka noteikumi visiem ir vienādi un Novāks valstī netiks, savukārt viņš pats gatavs tiesāties un iesniedzis apelāciju. Rubrikā „Vēstures stūrītis” par pludmales volejbola pirmsākumiem Latvijā. Pie mums šis sporta veids strauji iemantoja popularitāti jau padomju laikos, bet 80. gadu vidū, kad Genādijs Samoilovs kļuva par Padomju Savienības čempionu, tas sāka attīstīties nopietnāk. Ja tagad par sava veida pludmales volejbola centru kļuvusi Jūrmala, tad tolaik visas galvenās lietas notika Vecāķu pludmalē. Sākumā Latvijā tika spēlēts ar klasiskā volejbola bumbām, bet pēc tam tika arī pie pludmales volejbola bumbām. Skaidrs, ka tolaik nebija tādu iespēju spēlēt arī ziemā un iekštelpās, tāpēc pludmales volejbolistiem sezona bija visu gadu - ziemā tika spēlēts klasiskais volejbols, vasarā pludmales. Lielā slodze noveda pie tā, ka daļai nācās beigt spēlēt ātrāk nekā gribētos. Atgūstot neatkarību, Latvijas pludmales volejbolistiem bija iespējas doties uz ārzemju turnīriem. Līdzīgi kā laika biedri citos sporta veidos, arī pludmales volejbolisti pa Eiropu ceļoja mašīnās nevis lidoja, jo lidojumi bija krietni vien dārgāki un nebija pa kabatai. Kā jau tas šādās reizēs gadās, bija arī dažnedažādi piedzīvojumi - par kādu nepatīkamu atgadījumu Brazīlijā 90. gadu vidū pastāstīja pludmales volejbola ilggadējais treneris Andris Krūmiņš. 1996. gada Atlantas Olimpiskajās spēlēs pludmales volejbols pirmoreiz iekļuva Olimpiskajā programmā, sporta veidam turpmāk kļūstot krietni profesionālākam un palielinoties arī naudas balvām, tiesa, naudas ziņā tas joprojām nebūt nav tik ienesīgs, kā varbūt varētu šķist. Rubrika “Kas lācītim vēderā?”, kurā mūsu gados jaunais kolēģis Reinis Grundspeņķis šoreiz nekur tālu nebrauca - viņš pabija tepat Rīgas centrā esošajā pludmales volejbola centrā “Beach Arena”, lai iepazītos ar to, kā tiek kopti pludmales volejbola laukumi iekštelpās.

2022. gada pirmais raidījums veltīts Apvienotajai Karalistei vai kā mēs to bieži saucam – Lielbritānijai. Nereti dzirdam arī terminu Anglija piemērotu visai valstij, bet tas nebūs, protams, korekti, jo tā ir tikai viena no federālās valsts četrām daļām.  Te patiesībā arī jāpaskaidro smalkā nosaukumu nianse. Nosaukumu iemesls un atšķirība starp tiem ir saistīts ar Britu salu garo un sarežģīto vēsturi. Starp citu, kas interesanti – terminu “liels” pievienoja salas nosaukumam franči puses viduslaikos, lai atšķirtu Bretaņas reģionu no Britānijas salas. Mūsdienās “Lielbritānija” ir ģeogrāfiskās salas nosaukums un politiskais nosaukums, kas apvieno Angliju, Skotiju un Velsu. Lai arī nosaukumu Lielbritānija lieto jau kopš 15. gadsimta, tikai 1707. gadā to sāka lietot oficiāli kā Lielbritānijas Karalisti. Savukārt, nosaukums Apvienotā Karaliste ir saistīts ar Īrijas faktoru. Kopš 12. gadsimta tā faktiski bija angļu kolonija, un pēc Lielbritānijas parādīšanās tā palika Lielbritānijas kroņa ietekmē. 1801. gadā tā oficiāli tika iekļauta britu pārvaldībā un kļuva pazīstama kā Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste vai saīsināti Apvienotā Karaliste. Šis valstiskais veidojums gan pastāvēja tikai līdz 1922. gadam, kad Īrija (izņemot sešus apgabalus ziemeļos) atdalījās. Īrija drīz kļuva par suverēnu republiku, un tās bijušais pārvaldītājs ieguva oficiālo nosaukumu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste. Tādējādi iekļaujot šos sešus Ziemeļīrijas apgabalus. Svarīgi neaizmirst, ka Apvienotā Karaliste vēl 19. un 20. gadsimtā bija pasaules vēsturē pati lielākā impērija un politiskais hegemons. Uzreiz pēc Pirmā pasaules kara Apvienotās Karaliste kontrolēja apmēram ceturto daļu no pasaules sauszemes teritorijas – un tas bija situācijā, kad visas mūsdienās zināmās sauszemes teritorijas vispār bija atklātas. Apvienotajai Karalistei vēl aizvien pieder 13 aizjūras teritorijas, no kurām zināmākās, par kurām jau esam stāstījuši iepriekšējos raidījumos - Folklenda salas un Bermudu salas, kā arī pastāv Nāciju sadraudzība, kurā ietilpst 54 mūsdienu valstis, no kurām 15 valstīs Elizabete II ir valsts galva. Pirms runājam par mūsdienām, vēl nedaudz par 19. gadsimta britu militārās varenības relatīvi komisku piemēru. 1896. gada augustā Apvienotā Karaliste un Zanzibāras sultanāts cīnījās apmēram 40 minūtes, padarot to par īsāko karu, kāds jebkad noticis vēsturē. Tikai viens britu jūrnieks tika ievainots, bet otrā galā upuru skaits sasniedza 500. Bet par šodienu runājot, Apvienotā Karaliste ir kodolvalsts, kurai pēc 2021. gada datiem ir, apmēram 225 kodolgalviņas. Apvienotā Karaliste ir arī viena no G7 valstīm, un 2021. gadā tur aizvadīja prezidentūru, tā ir arī viena no ANO Drošības padomes pastāvīgajām dalībvalstīm, ka arī NATO dibinātājvalsts, kas tērē 2,1 no IKP. Tā ir piektā pasaulē lielākā ekonomika ar IKP izmēru apmēram 2,5 triljoni eiro. Eiropas Ekonomiskajai kopienai jeb mūsdienu Eiropas Savienībai Apvienotā Karaliste pievienojās 1973. gadā. Tomēr 2016. gada 23. jūnijā Apvienotās Karalistes pilsoņi nobalsoja par izstāšanos no ES. To motivēja gan valsts vēsturiskās varenības sentiments, gan arī masveida migrācija uz valsti, tostarp ap 100 tūkstošu latviešu, gan dezinformācija, gan maldi. Apvienotā Karaliste kļuva par pirmo valsti, kas izstājās no ES 2020. gada 31.janvārī. Brexit bija dienaskārtībā vairākus gadus un bija politiskiem sarežģījumiem apvīts un, patiesībā, mēs no tā nekur neesam aizbēguši. Joprojām notiek sarunas, diskusijas par Ziemeļīriju, strīdi ar Franciju un nemaz neizskatās, ka tik drīz viss varētu atrisināties. Par to, kā tad šobrīd ir dzīve divus gadus pēc „Brexit”, komentārā lūdzām pastāstīt arī Latvijas Republikas bijušajai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai.  

"Atsperes" viešņa šoreiz režisore un dzejniece Dace Micāne-Zālīte. Iestudējot Imanta Kalniņa operu "Matīss, kausu bajārs", režisore Rēzija Kalniņa un diriģents Ainārs Rubiķis izvēlējušies Daci par iestudējuma dramaturģi.  Opera tika uzrakstīta par godu Čaka simtgadei 2001. gadā, taču līdz pirmiestudējumam nācās gaidīt divdesmit gadus.  "Uzreiz gribu teikt, ka kopā ar režisori Rēziju Kalniņu un citiem "OratoriO" cilvēkiem šajā teātra templī varam radīt, veidot un pielikt savu redzējumu brīnišķīgās operas stāstam. Mūsu pienesums noteikti ir Prologs, kura Valda Rūmnieka un Andreja Miglas savulaik veidotajā operas libretā nav," uzsver Dace. Viņasprāt, šis uzstādījums, ka lelles vecā Leļļinieka leļļu kastē skumst vienas pašas, nevajadzīgas, nekustīgas, putekļainas un nevar pildīt savu misiju – spēlēt teātri, ir ļoti būtisks. "Leļļinieks, kurā saskatām pašu Aleksandru Čaku, nesot upuri un atdodot savu dzīvību, dod dzīvi šīm lellēm – stāstam par Matīsu, kausu bajāru. Mūsu sagatavotais Prologs ir tāda kā atdzimšana, jo Prologā mēs redzam pirmās latviešu profesionālās kostīmu mākslinieces Margas Spertāles darinātās lelles. Jā, tās pašas šamota lelles ar mazajām mežģīņu krociņām tērpos, ko mums laipni patapina Dekoratīvās mākslas muzejs. Pie mums nāk divi teātra grandi un veido dialogu – Leļļinieks ir Jānis Paukštello, Melnais kungs – Juris Strenga, un ir lielais Sākums pirms priekškara vēršanās. Šis lielais brīdis, kad mēs parādām, ka aktieris, mākslinieks, dzīvo tikai tad, ja viņš jūt, ka ir vajadzīgs kādam – ka viņam ir klausītājs, ka viņam ir skatītājs." Daces Micānes-Zālītes rīcībā ir ļoti interesanta grāmata, kas izdota Amerikas Savienotajās Valstīs – "Aleksandrs Čaks. Mana mīlestība". Tajā ir priekšvārds no Anšlava Eglīša, kurš dalās savās atmiņās par to, kā izskatījās Čaks brīdī, kad rakstījis šo darbu. "Tas ir Otrā pasaules kara laiks – vācu laiks, kad Aleksandram Čakam aizliegts publicēties. Tobrīd Dailes teātra režisors Eduards Smiļģis aicina viņu, jautādams, vai negribot uzrakstīt kaut ko teātrim pantos. Un Čaks atsaucas – viņš sāk Poēmas radīšanu. Paralēli viņš rada arī "Spēlē, spēlmani", bet Anšlavs Eglītis raksta tā: "Atceros šos ar nelielām lapām aprakstītos manuskriptus – katru laba ķieģeļa biezumā. Čaks nēsāja tos līdzi, sadalījis pa vairākām kabatām, un varēja lasīt. Varbūt, ka visu desmittūkstoš rindu kopgarumā tie bija smagi, grūti lasāmi, bet tajos mita nešpetns spēks. Tās bija vienreizīgas poēmas – nekā līdzīga rēgainībā neatceros lasījis visā pasaules literatūrā." Lūk, un jāteic, ka mūsu komanda, mūsu brīnišķīgie solisti un Matīsa lomas attēlotājs Juris Jope – mēs ceļam šo īpašo pasauli. Jā, pasaules krogs, bet tai pašā laikā visas cilvēces gan lielākie spēka punkti, gan lielākie vājuma punkti dzīvos šajā operas inscenējumā, kurā iekļaujas arī Sandras Strēles scenogrāfija – tā ir ar rokām darināta, ar rokām apgleznota. Bet mēs neradām tik daudz senu leģendas stāstu – tā tomēr ir šodiena. Kā es saku, Matīss var braukt arī 1. tramvajā."     

#262 Seit Tev piedavaju ieskatities un ieklausities Ommmsome Personalizetas Tiksanas zvana.Sodien ar klienti runajam par to, kapec aiziet no darba uz sitiena varbut nav labaka ideja. Iedvesmoju vinu uz blakus projektu, ko sakt realizet pirms aiziesanas no darba.Noklausies sarunu un varbut tiesi tas bus tas, ko Tev vajadzeja dzirdet, lai ari Tu uzsaktu savu sen izsapnoto biznesu, hobiju vai daritu jebko, kam Tev lidz sim vel pietruka pedejais solitis!Lai top!-Sazinai un atsauksmem: ommmsome@gmail.com

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par Rīgas pievilcību investoriem un par to, vai Rīga ir vilinošāka par Latviju kopumā. Uzreiz varam arī atklāt, Rīga ir pievilcīgāka nekā Latvija kopumā inverstoru acīs. Bet noslēgumā ielūkojamies kādā no Baltijas biržas jaunpienācējiem - uzņēmumā "Elmo rent." Šis uzņēmums piedāvā transportlīdzekļu koplietošanas pakalpojumus. Skaidrojam, cik interesantas šīs akcijas ir saistošas. Rīga ir 35. investoriem un investīcijām pievilcīgākā pilsēta Eiropā, aplēsis “EY”. ‘So vietu Latvijas galvaspilsēta dala ar Bratislavu, Lodzu, Porto, Marseļu un Viļņu, bet pati pievilcīgākā vieta Eiropā ir Londona, pat par spīti "brexit". Bet, vai 35. vieta ir labi un ko varam darīt nākotnē - uz sarunu aicinājām "EY" Stratēģijas un darījumu konsultāciju nodaļas vadītāju Baltijas valstīs Guntaru Krolu. Visu interviju var noklausīties šeit. Vispirms labās ziņas - 69% no tiem, kas jau investējuši Latvijā vai apsver to darīt nākamajos gados, veiks vai nu papildu investīcijas vai plāno realizēt pirmo investīciju projektu. Bet - ne visa nākotne ir tik rožaina.

3. jūlijā pulksten 20 Mazajā Mežotnes pilī un 4. jūlijā pulksten 17 Kuldīgas Mākslas namā, klātesot publikai, savu jaunāko koncertprogrammu "Kino atspulgi" demonstrēs trio Fabel jeb klarnetiste Anna Gāgane, čellists Kristaps Bergs un pianiste Linda Leine. Cenšoties izvairīties no pierastiem standartiem, šajā programmā līdzās Gabriela Forē un Nino Rotas trio mūziķi likuši akcentu uz latviešu komponistu jaundarbiem. Mežotnē un Kuldīgā programmas nebūs identiskas, bet runājot par jaundarbiem, mūziķi ir priecīgi par brīnišķīgo sadarbību ar Georgu Pelēci un Andri Vecumnieku, kas rezultējusies ar Lirisku triptihu par latviešu tautasdziesmu tēmām (Georgs Pelēcis) un  Fabel Cinema Fantasy (Andris Vecumnieks). "Neatliekamajā sarunā" ar Lindu un Kristapu uzzinām arī par sadarbību ar video mākslinieku Romānu Dricu, kuras rezultāts būs skatāms VEF Kultūras pils Youtube kanālā 8. jūlijā ciklā Come prima, kā arī par koncertiem Vācijā un Itālijā. Inta Pīrāga: Šobrīd dzīvojat ar kino atspulgiem uz lūpām, koncertafišās un dažādos medijos. Kino pasaule ir tā, kas jūs ievilkusi tā pamatīgi – es pārspīlēju, vai arī tā patiešām arī ir? Linda Leine: Jā, kino atspulgi mūs ir ievilkuši... Šī gan nav tieši kino mūzika, kā varbūt iedomājas klausītāji – drīzāk tā ir mūsu ideja, kā mēs uztveram atspulgus mūzikā no kino; kas varētu būt kino mūzika tieši mums, un kā mēs redzam bildes mūzikā, jo tās visas jau patiešām ir bildes – kad mēs spēlējam. Stāsts un bildes – kaut kādā ziņā tā ir mūsu iedomātā pasaule. Uzreiz jāsaka, ka programmas ar vienu šādu kopsaucēju patiesībā ir divas. Daudz kas sakrīt, daudz kas mazliet atšķiras. Rīdzinieki dzirdēs kaut ko citu, Mežotne mazliet kaut ko citu, Kuldīgā arī būs savas nianses. Man jau šķiet, ka jūsu piedāvātā mūzikas izlase uzrunā ar diezgan krietnu intelektuālu piedāvājumu. Kristaps Bergs: Mūsu pirmajā programmā pirms diviem gadiem atskaņojām zelta fonda repertuāru, kas rakstīts tieši mūsu sastāvam – Brāmsa un Bēthovena trio. Toreiz tapa arī viens jaundarbs no Evijas Skuķes puses. Kad sākām meklēt repertuāru jaunajai programmai, sākumā pat nedomājam tik daudz par kino atspulgiem. Jā, ir oriģinālskaņdarbs no Nino Rotas. Un tad sanāca, ka atradām Ērika Ešenvalda "Ūdens atspulgus", kas arī būs vienā no šiem koncertiem. Nonācām līdz Gabriela Forē trio, kas gan nav kino mūzika, bet ir franču mūzika, un saknes franču kino mūzikā meklējamas tieši pie lielajiem romantiķiem un klasiķiem. Un kaut kā tā ideja dabiski risinājās un ritinājās, ka apspēlējam atspulgus. Vai tas gluži ir intelektuāli – nezinu. Tas vairāk tāds mūsu lasījums. Negribam piedāvāt kino mūziku. Katram cilvēkam iešana uz kino jau nozīmē kaut ko citu. (..) Pusaudži iet uz kino, lai pēdējā rindā pabučotos. Pateicoties Romāna Drica videoprojekcijām, kas piesaistītas šim projektam, mums izdevies uzburt ainas, kas nav kino, bet no tām katrs var izvilkt kaut ko sev. Tas var patikt, tas var nepatikt, bet tas neatstāj vienaldzīgu. Man šķiet, cilvēkus, kas mūs redzējuši vai dzirdējuši, kaut kādā veidā šī programma uzrunā, un tas arī ir tas, kas mums kā trio arī visvairāk patīk – mēs nemeklējam lielu fanu pūli, bet priecājamies, ka cilvēki, kas redzējuši šo programmu, nav palikuši vienaldzīgi. Tad mums ir interesanti strādāt. Ģimenē, kurā, piemēram, ir trīs bērni, katrs no ģimenes locekļiem iet uz savu kinozāli, jo katram ir savas intereses – vienam vajag melodrāmu, citam – fantastiku, trilleri vai detektīvu. Ja mēs lietojam žanrisko apzīmējumu, tad kā jūs šo tik ļoti atšķirīgo un dažādo programmu varētu raksturot? Kristaps: Inese Lūsiņa mums jautāja ko līdzīgu, un es teicu – dzīve kā kino. Tas man bija pirmais, kas iešāvās prātā, daudz nedomājot. Kino var parādīt pilnīgi visu. Programmā ir ļoti daudz meditatīvas mūzikas. Jā, varbūt par Forē var teikt, ka tas ir nopietns, romantisks lielformas darbs, bet mūzika ir tik krāsaina, tā klausītāju uzrunā pilnīgi savādāk. Linda: Arī erotika ir šajā programmā – Nino Rota. Kā jau mēs sakām – tas ir mūsu skatījums uz dažādiem žanriem un uz kino. Bet tāds viens kopsaucējs... Manuprāt, šis koncerts rada ziņkārību, jo mani pašu vienmēr tā pārņem – nu, kā tad tagad šodien būs, kā cilvēki reaģēs, kā mēs paši reaģēsim uz mūziku? Jo tā ir tik ļoti dažāda. Katrs klausītājs var atrast kaut ko sev – meditatīvu un lirisku, sapņainu un piepildītu ar humoru, erotiku, kaut ko asu. Kristaps: Dzīve kā kino... Bet ne amerikāņu – to šablonu no kino šajā gadījumā vajadzētu noņemt. Vairāk un plašāk – ierakstā...

Ar LMT atbalstu piedāvājam īpašu podkāstu sēriju "Kā top kino" – sarunas ar kino nozares profesionāļiem, kas ļauj ielūkoties kino tapšanas aizkulisēs, sniedzot atbildes uz jautājumiem, kuru atbildes jau sen gribējāt uzzināt! Šajā "Kā top kino" podkāstā sagaidām negaidītu viesi – Jāni Timmu! Uzreiz gan piebildīsim, ka šis nav basketbolists Jānis Timma (arī par to parunājam podkāstā), bet gan investīciju platformas "Crowdestor" dibinātājs. Šajā platformā pašmāju producenti savāca vairāk nekā 1,5 miljonus ASV dolāru filmas 'Warhunt" veidošanai, tajā piedalās Mikijs Rurks, Roberts "T-Bag" Nepers un Džeksons Retbouns, un tā tika uzņemta Latvijā. Ņemot vērā "Kino Kulta" komandas pieredzi šajā jomā, ar Jāni parunājām par kolektīvā ieguldījuma un investīciju platformām Latvijā un pasaulē, kā ir līdzfinansēt tik riskantu jomu kā kino, un vai mūs gaida jauni veiksmes stāsti nākotnē. Šajā raidījumā: Par Jāni un nokļūšanu līdz "Warhunt" projektam (00:00:50); Par "Crowdestor" (00:06:27); "Crowdfunding" pret investēšanu (00:08:59); Kā darbojas "Crowdestor"? (00:19:10); Investēšana radošajos projektos (00:28:22); Vai ir bijuši citi "Warhunt" stila projekti? (00:38:48); Kādi vēl interesanti projekti ir bijuši "Crowdestor"? (00:44:01); Par pūļa finansēšanas nākotni (00:47:38). Montāža – Toms Cielēns. Mūzika – Diāna Sus.

Jūnija karstumā esam iesēdušies pludmales krēslā zem saulessarga un gatavi kaiju ķērkšanas pavadījumā atskaņot jums jaunāko Kreisā Tokena epizodi, kas piesātināta ar padomiem līgotājiem. Sākumā gan Svaigs un Gards, kur Kristaps stāstīs par smagi drūmo noir žanra detektīvspēli Detective: City of Angels. Toties Toms būs Ikea pārvērtis pavisam citā līmenī, viņš ķimerēs un skrūvēs kopā nereālistiskus spēkratus spēlē Steampunk Rally Fusion. Uzreiz pēc svaigumu apskata, sadaļā Kreisais pa nopietno, aprunāsim Bruno Faidutti un viņa lekšanos par alkohola lietošanu spēļu industrijā. Būs analīze ne pa jokam, un pēc tās, iespējams, kā kāds klausītājs var iestāties anonīmajos alkoholiķos. Lai tomēr pārietu pie galantākām tradīcijām, Bezgalīgajā duelī Kristaps Tomam ir piemeklējis kādu spēli, kur būs viss par un ap bruņniecības tēmu. Epizodes noslēgumā, kā ierasti, Kreisais TOP 5, kurā būs saule, jūra, relaksējošas un tematiskas spēles topā - saule, jūra un Pina colada spēles. Un pēc topa neslēdzieties uzreiz nost, jo Toms pieteiks jauno segmentu Slepenie dārgumi, kam vajadzēs arī linku uz Toma kolekciju: https://ej.uz/tomaBGG Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokens Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/

Par Spānijas vēsturi daudz neizplūstot, ir jāpatur prātā, ka valsts teritorija ir bijusi daļa no Romas impērijas, daļa no musulmaņu kalifāta apmēram 700 gadus ilgi. Tie bija spāņu valdnieki, kuri finansēja itāļa Kristofora Kolumba ceļojumu un Jaunās pasaules atklāšanu, un vēlāk šī kolonizācija padarīja Spāniju par globālu impēriju un vadošo pasaules valsti uz sekojošajiem trim gadsimtiem. Šis atklājums, starp citu tiek svinētas arī kā Spānijas nacionālās diena – 12. oktobris Kolumba diena. Mūsdienu vēsturē jāpatur prātā, ka Spānija bija neitrāla abos pasaules karos, lai arī 1936.-1939. gadam piedzīvoja smagu pilsoņu karu. Līdz 1975. gadam tā bija ģenerāļa Franko militārā diktatūra un valsts tikai 1986. gadā iestājās Eiropas Ekonomiskajā Kopiena. Tieši iestāšanās Eiropas Savienībā tiek uzskatīta par vienu no ekonomiski nozīmīgākajiem notikumiem mūsdienu Spānijas izaugsmei. Spāņu valoda ir otra lielākā valoda pasaulē, ja rēķina pēc cilvēku skaita, kuriem tā ir dzimtā. Uzreiz pēc mandarīnu/ķīniešu valodas un pirms angļu. Apmēram pus miljards cilvēku piedzimst kā spāniski runājoši. Lai arī pašā Spānijā ir tikai nedaudz vairāk nekā 47 miljoni iedzīvotāju. Spānijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir mazāks par ES vidējo un sastāda 91 procentu. Latvijas, protams, ir vēl mazāks un ir jau iepriekšējos raidījumos minētajā 69 procentu līmenī. Absolūtajos ciparos Spānijas rādītājs ir vairāk nekā 22 tūkstoši eiro uz vienu cilvēku, kamēr Latvijas ir 12 tūkstoši. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.   {module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

Uzreiz brīdinājums – raidījumā dzirdami SPOILERI! Tas, par ko ilgi un dikti esam runājuši podkāstā, beigu beigās tik tiešām notika – lai cik neticami tas kādā brītī būtu licies, režisora Zeka Snaidera īstā vīzija par viņa "Justice League" filmas versiju nonāca pie skatītājiem, kas par to bija cīnījušies no sirds. Šāds unikāls gadījums tad ir arī nešaubīgi pelnījis atsevišķu diskusiju – "Kino Kulta" komanda un raidījuma īpašais viesis, komiksu eksperts Uģis Briedis ir noskatījušies visas četras Snaiderstundas, un mums ir viedoklis! Apspriežam, kas filmā ir izdevies, kas nav, vai tā ir labāka par Džosa Vīdona versiju un vai kādreiz nākotnē tomēr vēl ceram ieraudzīt kaut kādu nebūt šī virziena turpinājumu DC komiksfilmu pasaulē. Montāža – Toms Cielēns.

Grāfs, barons un hercogs - esam viņus visus sastapuši Latvijas vēstures stāstos. Taču kāda atšķirība starp šiem tituliem, kādi mīti ir izplatīti par augstdzimušajiem Latvijas teritorijā un kāda bija aristokrātijas nozīme Latvijas kultūrā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis. "Ja kādreiz kādreiz dižciltība bija kaut kas tāds ļoti svarīgs naudai, varai, 19.gadsimtā pakāpeniski tas kļūst par godkārības tirgus sastāvdaļu. Ja palasām Balzaku vai Stendālu, redzam, ka jebkurā Eiropas zemē visi cenšas izsisties un iekļūt augstākajā sabiedrībā. Un kas ir augstākā sabiedrība - tā ir aristokrātija. Uzreiz gribu teikt, šis godkārības tirgus nav beidzies arī mūsdienās," atzīst Imants Lancmanis. "Arī Francijā, kur jau gadus 40 valdības izsūtītos ielūgumos nedrīkst būt neviens tituls, jāparāda ir demokrātija. Bet patiesībā visi seno dzimtu pārstāvji joprojām ir tie, ar ko visi naudīgie grib draudzēties un arī ieprecēties. Joprojām skaistu titulu īpašnieki var dabūt labas partijas, bagātu miljonāru meitas, kuras brauc uz Eiropu tāpat kā 19. gadsimtā apprecēt kādu titulētu kungu." Muižnieka pienākumi pret saviem muižas ļaudīm Stāvoklis uzliek pienākumus - šo seno teicienu pilnībā var attiecināt uz muižniecību: sākot ar skolu un ceļu uzturēšanu, līdz  medicīniskai palīdzībai, svecēm un adītām zeķēm muižas kalpotājiem šīs un vēl daudzas citas vajadzības bija jānodrošina  muižniekiem. Vairāk par Baltijas baronu un grāfu pienākumiem stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra pētniece Kristīne Zaļuma. 18. gadsimta 40. gadi Vidzemē bija neražas laiks un tam sekojošais bads. „…Valdība stāvokļa stabilizēšanai izdod rīkojumu, kas muižu nomniekiem un īpašniekiem aizliedza pārdot visu labību, bet noteica par pienākumu saglabāt klētīs noteiktu daudzumu labības rezervju, ko izsniegt trūkumcietējiem,„ tā var lasīt Dzidras Liepiņas darbā “Vidzemes zemnieki un muiža”. Tas ir viens no muižnieku pienākumiem, tā teikt, ārkārtas situācijā, bet kas un cik lielā apmērā 18. un 19. gadsimtā Vidzemes muižniecības pārstāvjiem bija jānodrošina zemniekiem, gan tiem, kas saimniekoja muižas novadā un dzīvoja uz muižnieku zemes, gan kungu namu kalpotājiem. 19. gadsimta 90. gados Berķenes muižā par pārvaldnieku jeb muižkungu (nejaukt ar muižas īpašniekiem – muižniekiem), tātad par muižas darbu uzraugu strādā Jānis Burkevics, kurš raksta dienasgrāmatu par šo laiku: „Tagad Žukļos bija ierīkotas zemes kalpu mājas, uzcelta prāva mūra kazarma, kur katram kalpam sava istaba un ķēķis, tāpat katram bija sava kūts un klēts. Zirgus kalpi neturēja, bet muiža viņus atlaida zināmās dienās savus darbus padarīt, kur tad arī dabūja muižas zirgus un lietas. Katram kalpam pēc līguma bija jātur 2 govis un 2 aitas. Tāds zemeskalps katru gadu pārdeva mazākais pa vienam labam veprim. Žukļu kalpi dzīvoja daudz labāki nekā kādi nabadzīgi saimnieki.” Bet Kristīne Zaļuma stāsta par to kā muižniekiem bija jāapgādā savi kalpotāji muižā. Un tas nebija maz. Ja muižnieks pārraudzīja darbus sētā un tīrumos, tad muižniece, protams, palīgos ņemdama kādu sieviešu kārtas saimniecības vadītāju, bieži vien daudz labāk un pamatīgāk par savu kungu pārvaldīja gan virtuvi, gan muižas kalpu gaitas. Un izrādās, muižnieces pārziņā vienmēr bija ievārījuma vārīšana.

"Kad OMON kaujinieki sāka uzbrukt Iekšlietu ministrijai, praktiski jau biju atvadījies no dzīves. Bija sajūta, ka tā ir pēdējā diena. Bija doma - ja pēdējā diena, tad jācīnās līdz beigām, cik vien tas ir iespējams," barikāžu briesmas atceras Renārs Zaļais, kuru OMON uzbrukumā Iekšlietu ministrijai sašāva. Lodi viņš paturējis.

Dodamies uz Āfrikas kontinentam tuvumā esošo Madagaskaru. Madagaskaras Republikā, kura atrodas uz ceturtās pasaulē lielākās salas Indijas okeānā, nav tik briesmīga politiskajā situācija kā Turkmenistānā, par kuru stāstījām pagājušajā nedēļā, lai arī šai valstij neatkarības 60 gadu laikā ir bijuši daudzi autoritārisma un politiskās vardarbības izaicinājumi. Madagaskara ir viena no valstīm, kas cilvēkiem var asociēties ar pilnīgi greizām lietām. Piemēram, pingvīniem no ļoti populārajām animācijas filmām “Madagaskara”. Izrādās 1956. gadā Madagaskarā tiešām ir fiksēts vienīgais zināmais pingvīns. Tas bija Dienvidu klinšu pingvīns. Šīs sugas lielākā kolonija atrodas mūsu savulaik jau apmeklētajās Folklenda salās, kas gan atrodas pavisam tuvu Antarktīdai. Bet tuvākā ligzdošanas vieta Madagaskarai ir aptuveni 2000 kilometru attālumā esošās Prinča Edvarda salas Dienvidāfrikā. Pareizākas asociācijas gan laikam būtu ar Madagaskaras šņācējprusakiem. Savukārt tie, kas interesējas par Otro Pasaules karu, vai ebreju likteni gadsimtu griežos, zinās par Madagaskaras plānu, ar kuru paredzēja Polijas ebreju masveida pārvietošanu tieši uz šo salu. Starp citu pats nosaukums Madagaskara arī ir radies greizuma pēc. Itāļu ceļotājs Marko Polo 13. gadsimtā nepareizi izrunāja Somālijas ostas (un tagadējās galvaspilsētas) Mogadīšu nosaukumu kļūdaini nosaucot to par “Madageiskar” un vispār pat domājot Āfrikas kontinentā atrodamo pilsētu. Neskatoties uz portugāļu centieniem pārsaukt salu, kartēs tomēr figurēja ceļošanas autoritātes kļūdainais nosaukums. Madagaskara ir relatīvi neliela valsts iedzīvotāju skaita ziņā – tikai 27 miljoni iedzīvotāju. Taču tā ir otra lielākā salu valsts pasaulē. Sabiedrība tur ir ļoti jauneklīga, lai neteiktu, ka bērnišķīga – apmēram 60 % valsts iedzīvotāju ir vecumā līdz 24 gadiem. Dzimstība ir salīdzinoši liela - vienai sievietei vidēji ir četri bērni. Bet tas uzreiz sasaucas ar citu faktu – bērnu izprecināšana. 2013. gada statistika liecināja, ka trešdaļa sieviešu vecumā no 20-24 gadiem bērnus bija dzemdējušas vēl nesasniedzot pilngadību un likumīgi atļauto precību vecumu - 18 gadi. Ekstrēmā nabadzība, izglītības trūkums (tikai 75 % iedzīvotāju, kas vecāki par 15 gadiem, prot lasīt un rakstīt) un pamatā laukos dzīvojošā sabiedrība ir nozīmīgākie iemesli šai situācijai un sieviešu līdztiesības izaicinājumiem. Arī mūsdienās Madagaskaras sabiedrībā valda dažādi tabu, kuru dēļ sievietes saskaras ar sliktāku izglītību, nodarbinātību un arī nopietnām veselības problēmām. Tās ir, piemēram, mēnešreizes. Daudzām sievietēm vienkārši nav piekļuves ūdenim, nerunājot par elementārām higiēnas precēm. Vēl viens nozīmīgs aspekts kā daudzās nabadzīgajās valstīs ir elementārs informācijas un arī izglītības trūkums. Arī dažādie vēsturiskie un reliģiskie aizspriedumi. Madagaskaras iedzīvotāji arī etniski ir ļoti neviendabīgi. Šajā salā ir uzskaitītas 18 dažādas etniskās grupas.  Dažādība, kas valstij raksturīga etniskajā ziņā, neizpaužas ekonomiskajā dzīvē, jo valdība maz iejaucas valsts ekonomikā un necenšas to pārāk regulēt. Tādēļ brīvais tirgus darbojas visnotaļ nepiespiesti. Valstij ir bagātīgi dabas resursi, bet tie tiek maz un neefektīvi izmantoti. Kapitāls valstī ir ierobežots un banku sektora praktiski nav, turklāt ir vāja tieslietu sistēma un plaša valdības korumpētība, kas ietekmē arī to, ka vienošanās un līgumi tiek vāji ievēroti. 80 procenti valsts iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā, zvejniecībā vai mežkopībā. Lai arī kopā šīs industrijas veido tikai apmēram ceturtdaļu valsts IKP. Madagaskaras ekonomika cieš no noslēgtības un nespējas prast sadarboties ar ārvalstu investoriem, kuri ienestu tehnoloģijas, darbavietas, ļautu valstij integrēties pasaules ekonomikā un uzlabot iedzīvotāju katastrofālo dzīves līmeni. Bet ārvalstu investori vienkārši netiek laisti valstī iekšā vai arī attieksme pret viņiem nav pietiekami godīga un taisnīga. Īpašuma tiesības netiek pilnībā ievērotas un bieži ir atkarīgas no galvaspilsētā Antananarivo sēdošās valdības labvēlības. Valsts viens no būtiskiem ienākumu avotiem ir bijis tūrisms, kas, protams, šobrīd ir apsīcis. Bet iepriekš ik gadu valsts uzņēma ap pus miljonu tūristu. Valstī ir ļoti daudz unikālu dzīvnieku un dabasparku. Piemēram, slaveno lemuru populācija, jo visas aptuveni 100 lemuru sugas dzīvo tieši Madagaskarā!  Diemžēl valsts eksports – vai tas būtu tekstilrūpniecības produkti, kafija, vaniļa, cukurs, ilmenīts, ko izmanto titāna ražošanai, vai citi diemžēl nerada pietiekamus ienākumus. Tiek rēķināts, ka puse no ieņēmumiem ik gadu aiziet valsts ārējā parāda segšanai. Rezultātā – Madagaskara ir viena no desmit pašām nabadzīgākajām valstīm pasaulē.  Vēl kāda lieta, kas dažiem nes zaudējumus, bet dažiem lielu peļņu, ir dažāda veida nelegālā tirdzniecība, jo savas atrašanās vietas dēļ Madagaskara pēdējos gados ir kļuvusi par tādu kā organizētās noziedzības tranzīta punktu. Īpaši narkotiku un dažādu dabas resursu, tostarp dzīvnieku un koksnes tirdzniecībā. Uz to norāda arī Globālās Iniciatīvas pret transnacionālo organizēto noziedzību pētniece Džūlija Stenjarda. Noslēgumā nedaudz salduma. Izrādās, ka tieši Madagaskara audzē un eksportē 80 procentus no pasaules dabiskās vaniļas. Vienlaicīgi gan tiek rēķināts, ka dabiskā vaniļa ir tikai apmēram 5 procentos no pasaules pārtikas. Pārējā ir mākslīgā. Madagaskaras Burbona vaniļa ir nosaukta pēc Burbona salā veikta atklājuma. Proti, 12 gadus vecs vergu puisītis Edmonds Albius 1841. gadā atklāja, ka apputeksnēt tradicionāli Meksikā atrodamās vaniļas orhidejas var ne tikai bites, bet arī cilvēks ar rokām. Uzreiz pēc tam vaniļas plantācijas kļuva par ikdienas parādību arī Madagaskarā.

Sezonas noslēdzošajā epizodē Tomam un Kristapam pievienojas gada aktīvākais Kreisā Tokena sekotājs Emīls Endele. Lai iepazītos ar Emīlu un saprastu, vai viņš nav jāatslēdz, Toms sagatavojis ātro interviju ar 15 jautājumiem, uz kuriem jāatbild ar jā vai nē. Tur uzzināsim, vai Emīlam patīk neglītas, bet labas spēles vai glītas, bet viduvējas spēles. Turpinājumā visi podkāsta dalībnieki dalīsies ar gada labākajām pieredzēm spēļu spēlēšanā. Tiks pieminētas gan nodevības Nemesī, gan dažādā pieredze attālinātajā spēļu spēlēšanā un kāpēc tā nav pilnvērtīga. Pēc tam notiks milžu cīņas, kuru laikā Emīls sacentīsies ar Bezgalīgā dueļa čempionu Tomu, lai noskaidrotu, kurš ir labāks spēļu zinātājs. Vai Tomam izdosies pierādīt, ka godam nopelnījis uzvaru un izcīnījis titulu? Uzreiz pēc dueļa sekos gada nopietnākā spēļu topa analīze, kur tiks analizētas Jelgavas Galdaspēļu Kluba Top 20 spēles, par kurām nobalsojuši 19 pieredzējuši spēlētāji no Dobeles līdz Rīgai un kas reprezentē Latvijā populārākās spēles. Savukārt, noslēgumā dalībnieki tiek aicināti piedalīties aptaujā, lai balsotu par savām Kreisā Tokena mīļākajām sadaļām un piedalītos konkursā, lai iegūtu īpašo Tokena alus kausu. Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

Šonedēļ atzīmējam Lāčplēša dienu. Godinot tieši pirms simtu viena gada gūto Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta spēkiem Rīgā, kas ļāva nostiprināt Latvijas neatkarību un valsts pastāvēšanu, šonedēļ Latvijas Radio ēterā stāstām piecus mūsdienu Latvijas karavīru stāstus. Par to, kāda ir armijas ūdenslīdēju-atmīnētāju ikdiena un kādas grūtības jāpārvar, stāsta Sergejs Juhno. Sergejs Juhno ir Jūras spēku Mīnu kuģu eskadras Ūdenslīdēju komandas kvalificēts speciālists. Dienestā viņš ir no 2002.gada un kā ūdenslīdējs strādā 16 gadus. "Kādreiz, kad biju mazs, nekad neplānoju, ka būšu ūdenslīdējs. Bet, kad mani iesauca obligātajā dienestā armijā, dienēju Kolkā krasta aizsardzības vadā. Mums atbrauca viens virsnieks no Liepājas un piedāvāja, vai negribam pārbaudīt savas spējas kļūt par ūdenslīdējiem. Tur ir divu dienu pārbaudījumi – divas dienas mūs mocīja. Daudz fiziska darba. Un divu dienu laikā no 36 kandidātiem palika tikai četri. Es biju viens no tiem, atminas Sergejs Juhno. "Gandarījums ir tas, ka pēc operācijām ir sajūta, ka esam padarījuši kādu vietu drošāku. Tas ir arī viens no galvenajiem mērķiem. Ir ļoti daudz situāciju, kad zvejnieki ar saviem kuģiem, tīkliem ceļ augšā. Viņi jau nezina, kad ir kaut ko noķēruši. Tas ir ļoti bīstami," par savu darbu stāsta Sergejs Juhno. Bet novembris viņam asociējas ar lāpu gājienu. "Uzreiz iedomājos, kā mūsējie iepriekšējā paaudzē cīnījās. Bet mēs tagad sūdzamies par tādiem sīkumiem, piemēram, kad karantīnā jāsēž vai masku jāvelk. Tās problēmas vispār nevar salīdzināt. Tu uzreiz iedomājies, kādas grūtības bija iepriekšējai paaudzei. Mani tas motivē – mēs esam tik pat stipri kā tauta un varam būt vēl stiprāki," tā Sergejs Juhno.

Cik drosmes cilvēkam īsti vajag, lai viņš būtu pats un tiktu galā ar uzspiestajiem stereotipiem par sevi un, ja tādi ir, kā tos lauzt? Kā uzdot sev īstos jautājumus, lai piepildītu savus mērķus un nekļūtu par svešu ambīciju īstenotāju, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Psiholoģijas doktore, psiholoģe un psihoterapeite kognitīvi biheiviorālā psihoterapijā Diāna Zande norāda, ka stereotipi ir savā ziņā arī labi, tie noder brīžos, kad vajag ātri saprast, ko darīt. Tomēr kopumā stereotipi cilvēkiem bieži traucē. Bet, lai kaut mainītu, vajag pārskatīt iepriekšējo pieredzi, to, kā dzīvo šobrīd, kas katrā dzīves jomā ir labs, uzlabojams vai arī nederīgs. Paanalizēt arī savu vecāku pieredzi, varbūt turpinu savā dzīvē stereotipiskus priekšstatus no viņu dzīves. Un ja cilvēks ir saņēmies pārmaiņām, veikt tās maziem soļiem, pakāpeniski. Uzreiz krasi ko mainīt neizdosies. Raidījuma otrajā daļā sarunai pievienojas arī psihoterapeite Evija Ziemele. Viņa atzīst, ka ir "mazo solīšu drosme", kas ir plānotā un laba, un ir pēkšņā drosme, par kuru nedomājam, bet tie soļi, ko speram, kur ejam un kā rīkojamies, sēž mums aizmugurē, un nemaz nebaidāmies.  "Ir labi sevī ieklausīties, tam vajag laiku un telpu. Ne vienmēr tas ir vienkārši," vērtē Evija Ziemele. Speciāliste novēl atrast to sākumu, kas mums neļauj būt drosmīgiem un realizēt to, ko vēlamies. Censties pamanīt, kas traucē, bet ja neizdodas, nav arī jāuztraucas, jo nav vienkārši uzdot sev visgrūtāko jautājumu. Tas ir viegli vārdos, bet rīcībā grūti.

No 2. jūnija līdz 9. augustam Rīgas Sv. Pētera baznīcas Gaiļa zālē skatāma audiovizuāla instalācija “Latvijas kultūras alfabēts”, kas tapusi, atzīmējot Latvijas nacionālo kultūras, izglītības un zinātnes institūciju 100. gadadienu, kas iekļauta UNESCO svinamo gadadienu sarakstā.   Septiņas lielākās Latvijas valsts kultūras institūcijas – Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Nacionālais teātris, Latvijas Mākslas akadēmija, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Universitāte un Latvijas Nacionālā opera Latvijas simtgades zīmē svinēja dibināšanas simts gadu jubilejas. Atzīmējot Latvijas nacionālo kultūras, izglītības un zinātnes institūciju 100. gadadienas, tās tika iekļautas UNESCO svinamo gadadienu sarakstā un izveidota audiovizuāla instalācija “Latvijas kultūras alfabēts”. Izstādes idejas autore ir māksliniece Krista Burāne, izstādes dizainu un scenogrāfiju veidojis Rūdolfs Baltiņš sadarbībā ar operatoru Daini Juragu un skaņu režisoru Arti Dukaļski. Izstādē ietverti septiņi informatīvie stendi, iepazīstinot ar katru no institūcijām. Centrālais izstādes elements ir grāmata “Latvijas kultūras ābece”, kuras autores ir Krista Burāne un Laila Burāne, bet ilustrators – Reinis Gailītis. Izstāde tapusi Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros. Izstādi kā daļu no Latvijas valsts simtgades programmas rīkoja UNESCO Latvijas Nacionālā komisija un Latvijas Republikas Kultūras ministrija sadarbībā ar Latvijas Pastāvīgo pārstāvniecību UNESCO, lai suminātu septiņas nacionālās kultūras, izglītības un zinātnes institūcijas, kas dibinātas 1919. gadā un kuru intelektuālais devums laika gaitā ir veidojis Latvijas kultūras identitāti. Izstādes eksponēšanu nodrošina Latvijas Nacionālais arhīvs sadarbībā ar Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas Sv. Pētera baznīcas pārvaldi. Krista Burāne atklāj, ka pirmā vieta, kur izstāde bijusi aplūkojama Latvijā, bijis Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra Dabas mājā Torņakalnā, pēc tam izstāde paviesojās Siguldas "Devonā", bet šobrīd nonākusi Pēterbaznīcā. "Par to es ļoti priecājos - vieta ir ērti pieejama cilvēkiem, jo gan Parīze, gan Torņakalns bija ļoti specifiskas vietas ar specifisku auditoriju, lai arī ieinteresētu, bet tagad visi, kuri ir Rīgas centrā, var apmeklēt Gaiļa zāli, atšķirt "Ābeces" gaiļa titullapu un pasēdēt 20. gadsimta sākuma solos un padomāt par to, kas tad ir Latvijas kultūras alfabēts, no kādiem jēdzieniem un vārdiem sastāv tas pamats, ar ko mūsu tauta dzīvo." Krista Burāne šim projektam savu roku pielikusi no visām pusēm. Arī pati ideja, ka Latvijas alfabētam jāiedzīvojas tieši šādā veidā, nākusi tieši no Kristas. "Mani uzrunāja Latvijas UNESCO pārstāvniecība, aicinot veidot notikumu saistībā ar septiņu Latvijas nacionālo institūciju simtgadi," atceras Krista. "Un tad, domājot par to, kas apvieno visas septiņas ļoti nozīmīgās, bet vienlaikus arī atšķirīgās institūcijas, sapratu, ka tas ir kultūras pamats, un, ja runājam par pamatu, tad nāk prātā alfabēts, un alfabētu mēs mācāmies ābecē. Šī patiešām ir tāda ideja, kas piedzimst, un tu vienkārši vēderā jūti, ka - jā, ir. Un ar to arī tālāk jāstrādā, jo mums nebija daudz laika. Man bija tikai nedēļa, lai izdomātu, un tajā brīdī, kad sajutu, ka šis ir kas tāds, ar ko iespējams strādāt un ko ir iespējams tālāk attīstīt, daudz nešaubījos. Uzreiz to piedāvāju gan UNESCO, gan arī Kultūras ministrijai, viņi teica - jā, un tālāk jau mēs ar ideju iepazīstinājām gaviļnieces - proti, institūcijas." Vairāk un plašāk - ierakstā.  

Raidījums "Pīci breinumi" iepazīst digitālā laikmeta piedāvātās karjeras iespējas ar programmētāju komandas līderi Arni Lupiku un  vizuālo efektu veidotāju Māri Štekeļi, bet raidījuma WhatsApp korespondente Līna Lontone šonedēļ uz sarunu aicināja divas sievietes, kas strādā IT nozarē, – iniciatīvas "She Goes Tech" īstenotāju Zandu Dāmi un vienu no programmas skrinings.lv autorēm Lindu Šeibi.  Nevienam nav noslēpums, ka informācijas tehnoloģijas jeb IT ir viena no perspektīvākajām ekonomikas nozarēm. Turklāt tā ir arī  nozare, kurā, saskaņā ar statistikas datiem, ir vienas no augstākajām darbinieku algām. Raidījuma cikla "Atver durovys iz profeseju" #5 raidījumā "Pīci breinumi" ieskatijās dažās no profesijām, kuras mums atnesis tehnoloģiju laikmets.  10 gadi un 10 dažādi darbi, lai atrastu savu profesiju  Dators, internets un pārtika – tas ir programmētājā izdzīvošanas komplekts. Vismaz tā uzskata programmētāju komandas līderis Arnis Lupiks (35), kas ikdienā strādā amerikāņu uzņēmumā "Underwriter Laboratories". Pirms daudziem gadiem viņš no Latgales pārcēlies uz dzīvi Īrijā, kur strādājis dažādus darbus tostarp arī fabrikās, celtniecībā, ceļu būvē un citur. Izmēģinājis dažādas profesijas, viņs tomēr pieņēmis lēmumu iegūt programmētāja izglītību. Uzreiz pēc studiju pabeigšanas uzsācis darbu aviokompānijā "Ryanair", darbam kurā viņu uzrunāja jau viņu laikā. Pēc Arņa teiktā, Īrija patlaban attīstās kā Eiropas "Silikona ieleja" – Dublinas pievārtē savus birojus patlaban atver daudzi ASV tehnoloģiju giganti, piemēram, Facebook tuvākajā laikā plāno atvērt biroju ar 5000 darba vietām. Turklāt darba iespējas tur nav tikai vietējiem. Kā uzsver Arnis, arī ar Latvijā iegūtu diplomu ir iespējams atrast darbu IT uzņēmumos Īrijā, galvenais esot tavas spējas rakstīt kodu.    24 gadu vecumā redzēt savu vārdu filmu titros  Vai vari iedomāties, ka arī latgalieši strādā pie vizuālajie efektiem "Disney" filmām? Māris Štekeļs no Rēzeknes 24 gadu vecumā jau strādā Londona, uzņēmumā "Industrial Light and Magic", kas ir viena no "Disney" filmu nozares kompānijām. Viņš ir tas cilvēks, kurš vienā kadrā savieno vairākus vizuālos efektus. Pirmā filma, pie kuras veidošanas Māris ir pielicis arī savu roku, bija ģimenes filma "Lācēna Padingtona piedzīvojumi 2", tāpat viņš ir strādājis arī pie jaunākajiem "Zvaigžņu kariem" un citām filmām. Pats Māris uzskata, ka karjeras iespējas vizuālo efektu nozarē ir plašas. Darba devēji rūpējoties par labiem darba apstākļiem, piemēram, par bezmaksas brokastīm birojā. Turklāt pastāv iespēja strādāt gan attālināti, gan uz vietas Eiropā, ASV, Kanādā un pat Jaunzēlandē. Lai arī Māra nākotnes plānos ir atgriezties uz dzīvi Latgalē, pagaidām viņš vēlas apskatīt pasauli.    Sievietes IT nozarē: Līna Lontone sarunājas ar Zandu Dāmi un Lindu Šeibi  Darbs informācijas tehnoloģiju nozarē, neskatoties uz stereotipiem, nav domāts tikai vīriešiem, par to šajā nedēļā pārliecinājās raidījuma "Pīci breinumi" WhatsApp korespondente Līna Lontone. Uz sarunu Līna aicināja divas sievietes, kuras patlaban veiksmīgi strādā šajā nozarē, – Zandu Dāmi, "Accenture Latvia" iniciatīvas "She Goes Tech" īstenotāju, un Lindu Šeibi, vienu no programmas skrinings.lv autorēm. Vairāk par iniciatīvu "She Goes Tech" atradīsi lapā https://shegoestech.lv. Tāpat tuvākajā laikā sociālajos tīklos varēsi sekot arī mūsu WhatsApp korespondentes Līnas Lontones gaitām apmācībās. Savukārt, ja tevi ir ieinteresējis Lindas Šeibes stāsts un tu vēlies pārbaudīt savu krūšu veselību, tad dodies uz mājaslapu https://skrinings.lv.    Kur meklēt?  Tomēr, ja tu joprojām nezinu, kurp doties, raidījums "Pīci breinumi" tev ir apkopojis dažas noderīgas saites: Par sev aktuālām tēmām lekcijas vari klausīties Sarunu festivāla "LAMPA" un Rīgas Katoļu ģimnāzijas rīkotajās "Izaugsmes darbnīcās", sekojot iniciatīvai Facebook vai Instagram. Maijā tiešsaistē vari arī apmeklēt atvērto durvju dienas Latvijas augstskolās, koledžās, tehnikumos un daudzās citās mācību iestādēs. Visu informāciju par tām meklē Nacionālajā izglītības iespēju datubāzē www.niid.lv, kur atradisi arī informāciju un digitālos rīkus, kas palīdzēs izvēlēties nākotnes profesiju.  Ja tevi jau ir uzrunājusi kāda konkrēta profesija, tad tās aprakstu, intervijas ar profesiju pārstāvjiem un informāciju par mācību iespējām vari meklēt mājaslapā www.profesijupasaule.lv.  Platforma www.visasiespējas.lv apkopo informāciju par jauniešu organizāciju iniciatīvām un projektiem Latvijā un pasaulē.  Informāciju par starptautisko programmu projektiem, pasākumiem un apmācībām atradīsi mājaslapā jaunatne.gov.lv.    Brīnāmies kopā!

Raidījums "Pīci breinumi" iepazīst digitālā laikmeta piedāvātās karjeras iespējas ar programmētāju komandas līderi Arni Lupiku un  vizuālo efektu veidotāju Māri Štekeļi, bet raidījuma WhatsApp korespondente Līna Lontone šonedēļ uz sarunu aicināja divas sievietes, kas strādā IT nozarē, – iniciatīvas "She Goes Tech" īstenotāju Zandu Dāmi un vienu no programmas skrinings.lv autorēm Lindu Šeibi.  Nevienam nav noslēpums, ka informācijas tehnoloģijas jeb IT ir viena no perspektīvākajām ekonomikas nozarēm. Turklāt tā ir arī  nozare, kurā, saskaņā ar statistikas datiem, ir vienas no augstākajām darbinieku algām. Raidījuma cikla "Atver durovys iz profeseju" #5 raidījumā "Pīci breinumi" ieskatijās dažās no profesijām, kuras mums atnesis tehnoloģiju laikmets.  10 gadi un 10 dažādi darbi, lai atrastu savu profesiju  Dators, internets un pārtika – tas ir programmētājā izdzīvošanas komplekts. Vismaz tā uzskata programmētāju komandas līderis Arnis Lupiks (35), kas ikdienā strādā amerikāņu uzņēmumā "Underwriter Laboratories". Pirms daudziem gadiem viņš no Latgales pārcēlies uz dzīvi Īrijā, kur strādājis dažādus darbus tostarp arī fabrikās, celtniecībā, ceļu būvē un citur. Izmēģinājis dažādas profesijas, viņs tomēr pieņēmis lēmumu iegūt programmētāja izglītību. Uzreiz pēc studiju pabeigšanas uzsācis darbu aviokompānijā "Ryanair", darbam kurā viņu uzrunāja jau viņu laikā. Pēc Arņa teiktā, Īrija patlaban attīstās kā Eiropas "Silikona ieleja" – Dublinas pievārtē savus birojus patlaban atver daudzi ASV tehnoloģiju giganti, piemēram, Facebook tuvākajā laikā plāno atvērt biroju ar 5000 darba vietām. Turklāt darba iespējas tur nav tikai vietējiem. Kā uzsver Arnis, arī ar Latvijā iegūtu diplomu ir iespējams atrast darbu IT uzņēmumos Īrijā, galvenais esot tavas spējas rakstīt kodu.    24 gadu vecumā redzēt savu vārdu filmu titros  Vai vari iedomāties, ka arī latgalieši strādā pie vizuālajie efektiem "Disney" filmām? Māris Štekeļs no Rēzeknes 24 gadu vecumā jau strādā Londona, uzņēmumā "Industrial Light and Magic", kas ir viena no "Disney" filmu nozares kompānijām. Viņš ir tas cilvēks, kurš vienā kadrā savieno vairākus vizuālos efektus. Pirmā filma, pie kuras veidošanas Māris ir pielicis arī savu roku, bija ģimenes filma "Lācēna Padingtona piedzīvojumi 2", tāpat viņš ir strādājis arī pie jaunākajiem "Zvaigžņu kariem" un citām filmām. Pats Māris uzskata, ka karjeras iespējas vizuālo efektu nozarē ir plašas. Darba devēji rūpējoties par labiem darba apstākļiem, piemēram, par bezmaksas brokastīm birojā. Turklāt pastāv iespēja strādāt gan attālināti, gan uz vietas Eiropā, ASV, Kanādā un pat Jaunzēlandē. Lai arī Māra nākotnes plānos ir atgriezties uz dzīvi Latgalē, pagaidām viņš vēlas apskatīt pasauli.    Sievietes IT nozarē: Līna Lontone sarunājas ar Zandu Dāmi un Lindu Šeibi  Darbs informācijas tehnoloģiju nozarē, neskatoties uz stereotipiem, nav domāts tikai vīriešiem, par to šajā nedēļā pārliecinājās raidījuma "Pīci breinumi" WhatsApp korespondente Līna Lontone. Uz sarunu Līna aicināja divas sievietes, kuras patlaban veiksmīgi strādā šajā nozarē, – Zandu Dāmi, "Accenture Latvia" iniciatīvas "She Goes Tech" īstenotāju, un Lindu Šeibi, vienu no programmas skrinings.lv autorēm. Vairāk par iniciatīvu "She Goes Tech" atradīsi lapā https://shegoestech.lv. Tāpat tuvākajā laikā sociālajos tīklos varēsi sekot arī mūsu WhatsApp korespondentes Līnas Lontones gaitām apmācībās. Savukārt, ja tevi ir ieinteresējis Lindas Šeibes stāsts un tu vēlies pārbaudīt savu krūšu veselību, tad dodies uz mājaslapu https://skrinings.lv.    Kur meklēt?  Tomēr, ja tu joprojām nezinu, kurp doties, raidījums "Pīci breinumi" tev ir apkopojis dažas noderīgas saites: Par sev aktuālām tēmām lekcijas vari klausīties Sarunu festivāla "LAMPA" un Rīgas Katoļu ģimnāzijas rīkotajās "Izaugsmes darbnīcās", sekojot iniciatīvai Facebook vai Instagram. Maijā tiešsaistē vari arī apmeklēt atvērto durvju dienas Latvijas augstskolās, koledžās, tehnikumos un daudzās citās mācību iestādēs. Visu informāciju par tām meklē Nacionālajā izglītības iespēju datubāzē www.niid.lv, kur atradisi arī informāciju un digitālos rīkus, kas palīdzēs izvēlēties nākotnes profesiju.  Ja tevi jau ir uzrunājusi kāda konkrēta profesija, tad tās aprakstu, intervijas ar profesiju pārstāvjiem un informāciju par mācību iespējām vari meklēt mājaslapā www.profesijupasaule.lv.  Platforma www.visasiespējas.lv apkopo informāciju par jauniešu organizāciju iniciatīvām un projektiem Latvijā un pasaulē.  Informāciju par starptautisko programmu projektiem, pasākumiem un apmācībām atradīsi mājaslapā jaunatne.gov.lv.    Brīnāmies kopā!

Pat „dižķibele” jeb 2009. gada krīze mūs tā īsti  nav iemācījusi pareizi apieties ar naudu. Uzreiz gan jāpiebilst, ka mēs neesam unikāli šajā jomā un „finanšu stresu” piedzīvo ne vienas vien Eiropas valsts iedzīvotāji, jo Eiropas patērētāju finansiālais stress palielinās un Latvija Eiropas finanšu labklājības barometrā ierindojas 21.vietā. Kāpēc cilvēki kavē rēķinu apmaksu, kāds ir Latvijas iedzīvotāju finanšu pratības līmenis - cik prasmīgi mākam apieties ar naudu un kāda ir nozīme prasmei apieties ar naudu, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē “Intrum” ģenerāldirektore Baltijā Ilva Valeika, Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) direktore Baiba Vītoliņa un finanšu plānošanas trenere (īpaši sievietēm) Karīna Kulberga. "Intrum" veicis pētījumu 24 valstīs aptaujājot vairāk nekā 24 000 patērētāju. Secinājums: gan Ieropā, gan arī Latvijā cilvēkiem pieaug finanšu stress un tas saistīts ar to, ka rēķini pieaug krietni ātrāk, nekā ieņēmumi. Lielākā daļa atzina, ka tas negatīvi ietekmē arī viņu veselību. Tā saka vairāk nekā puse aptaujāto Latvijas patērētāju. Katrs trešais kavē rēķinu apmaksu, taču rādītājs ir uzlabojies salīdzinājumā ar pagājušo gadu, kad katrs otrais kavēja. Tas liecina, ka finanšu disciplīna ir uzlabojusies. Vēl pētījums rāda, ka cilvēki vairāk dzīvo šodienai, fokusējas uz īstermiņa finanšu risinājumiem, aizmirst par ilgtermiņa finanšu plānošanu un stabilitāti. Savukārt PTAC veikts pētījums Neuzkrāj nākotnei, jo ļoti viegli var dabūt kredītu. Sievietēm finanses galvenais stresors dzīvē, un viņas labprāt izvairītos runāt par naudu. Sievietes ir riska grupā, jo sievietēm vecākām par 65 gadiem ir risks nonākt nabadzībā. Par to jādomā laicīgi, jo mazās izvēles finanšu jomā ietekmē ilgā termiņā. Valda mīti, ka tas pieejams finanšu guru, kuriem viss skaidrs, vai tad, ja ir lieli uzkrājumi, liela summa pieejama. Savukārt dažādi pētījumi par laimes sajūtas un naudas saistību rāda, ka cilvēkus dara nevis konkrēta summa, bet apziņa, ka spēj kontrolēt savus ienākumus un izdevumus. Vajadzētu domāt par regulāriem uzkrājumiem ilgtermiņā. Tā ir svarīga kultūra. Arī mazu summu atlikt ir nozīmīgi no pašapziņas un rituāla viedokļa. 90% Latvijas patērētāju saka, ka viņiem lielas raizes, kā dzīvos pensijā. Aizņemšanās no draugiem un ģimenes īstermiņa problēmu risināšanai kļūst arvien aktuālāka, ne no aizdevējiem. Finanšu pratībai jābūt ikvienam, neatkarīgi no ieņēmumiem. Zelta formula savu ieņēmumu tērēšanai – 70% ienākumu tērēt ikdienai, 10% - ekstra lietām un 20 % - uzkrājumiem. Latvijā cilvēki tērē 90% ikdienas vajadzībām, 5-10% uzkrāj. Cilvēkiem iesaka auditu veikt saviem izdevumiem, lai pamanītu lietas, kur dari nepareizi, kur pārmaksā, bez kā vari iztikt, ņemot vērā savus ieņēmumus. Neuzticība bankām neatbrīvo no vajadzības uzkrāt. Var krāt arī zeķē vai burkā mājās! Krāt ne tikai nebaltām dienām, bet kāda patīkamam piedzīvojumam – ceļojumam, Grūtākais mēnesis visiem ir janvāris, jo Ziemassvētkiem daudzi tērē vairāk. nekā var atļauties.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētīsim, kā Latvijā un citur Eiropā dažādi Tuvo Austrumu grupējumu vervē no Eiropas atsvešinājušos jaunatni seksa verdzībai un kara klausībai. Bet studijā saruna par Latvijas virzību uz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (OECD) un par to, cik daudz "pavasara tīrīšana" Latvijas finanšu sektorā ir saistīta ar solījumu un saistību izpildi šai organizācijai. Raidījuma viesis: Finanšu un kapitāla tirgus komisijas  vadītājs Pēters Putniņš. Vēl raidījumā skaidrosim, kāds ir ASV prezidenta Baraka Obamas vizītes Eiropā "sausais atlikums"; kā arī pievērsīsimies kodolmateriālu kontrabandai. Pēdējo gadu laikā Gruzijā noķerti vairāki cilvēki, kuri mēģinājuši izvest kodolmateriālus nelielos daudzumos, skaidrosim kādu kaitējumu šie materiāli var radīt sabiedrībai un videi, nonākot nepareizajās rokās.   Islāma valsts vilina arī mūsu bērnus un līdzcilvēkus Pagājušajā nedēļā mērenu šoku Latvijā sagādāja paziņojumi, ka pret cilvēku tirdzniecību un ievilināšanu islāma kaujinieku lamatās nav pasargāti arī mūsu bērni un līdzcilvēki. Biedrība „Patvērums „Drošā Māja”” brīdināja, ka arī Latvijā ir novēroti gadījumi, kas nepilngadīgus bērnus vervē dzīvei Tuvajos Austrumos. Pierasta lieta bija dzirdēt, ka šādi gadījumi notiek tajās Eiropas zemēs, kurās ir ievērojama musulmaņu kopiena. Bet kas varētu likt bērnam Latvija gribēt pievienoties Islāma valstij? Uzreiz jāatgādina, pievienošanās vienmēr nenozīmē kļūšanu par karotāju. "Latvijā ir dažādi gadījumi, kad fiksēti fakti, ka caur sociālajiem tīkliem – skaipu, citiem interneta resursiem, jauniešus, un gribu uzsvērt, nepilngadīgos, iepazīstina ar Islāma valsti un arī viņus aicina uz turieni pārcelties dzīvot. Par šādu tendenci mēs esam informējuši Valsts policiju, mēs esam šo informāciju pārrunājuši ar bērnu vecākiem, snieguši atbalstu. Šādos gadījumos, skolēni parasti kavē vai pārtrauc mācības skolā. Tie, kuri kontaktējas ar bērniem, nevar šādus faktus nemanīt. Tāpēc svarīgi ne tikai sniegt atbalstu, bet arī runāt ar bērniem par šādu gadījumu riskiem," norāda Sandra Zalcmane. Biedrības „Patvērums „Drošā māja” valdes priekšsēdētāja Sandra Zalcmane intervijā Latvijas Radio atzina, ka parasti nepilngadīgos uzrunā internetā iegūti draugi. Pret interneta ietekmi cīnīties nav nekādas jēgas, jo to iegrožot nevar un visu informāciju izanalizēt arī nē. Biedrība ir Valsts policiju, kura analizē rekrutēšanas gadījumus, par kuriem saņemta informācija. Liels šoks valdīja Eiropā un Ziemeļamerikā, kad jau pirms pāris gadiem jaunieši, pat meitenes, brīvprātīgi sāka doties uz Sīriju un Irāku, lai pievienotos Islāma valsts kaujiniekiem.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par izaicinājumiem Eiropas Savienības aviācijas industrijā. Par spīti biežajām traģēdijām un jaunām ES drošības regulām, aviācijas industrija arvien cenšas pārvarēt ekonomiskās krīzes sekas. Viesi studijā: “AirBaltic” Korporatīvo komunikāciju viceprezidents Jānis Vanags un transporta jomas eksperts Tālis Linkaits. Rubrikā „Viedokļi”: kā Grieķijas kredītkrīze ietekmē uzņēmējus, patērētājus un starptautisko uzticību valstij. Grieķijas vilcināšanās noslēgt vienošanos ar Eiropas Savienību par konkrētu reformu plānu ir pasliktinājusi ne tikai valsts attiecības ar Vāciju un starptautiskajiem aizdevējiem. Smagi ir cietusi arī Grieķijas ekonomika. Grieķijas uzņēmēju konfederācija prognozē, ka nestabilās politiskās un ekonomiskās situācijas dēļ jau maija sākumā Grieķijā būs novērojams būtisks preču iztrūkums. Mazajiem uzņēmumiem ir radušās nopietnas problēmas ar maksātspēju, bet ārvalstu piegādātāji slēdz līgumus tikai ar priekšapmaksu. Nedrošība ir negatīvi ietekmējusi arī patērētājus un veicinājusi kapitāla aizplūšanu. Ik nedēļu no Grieķijas banku kontiem tiek izņemts pusotrs miljards eiro. “Germanwings” lidmašīnas katastrofas mācības Kad aviācijā nenotiek traģiski atgadījumi, tad parasti to pavada dažādi joki. Kad kāds baidās lidot, mēdz teikt: ko tur satraukties, lidmašīnas ir drošākas, nekā automašīnas. Katrā jokā ir daļa patiesības, tikai diemžēl, kad notiek kāda nelaime, pasažieru aviācija vienā mirklī aiznes vairāku desmitu cilvēku dzīvības. Francijas Alpos nogāztā “Germanwings” lidmašīna ir kas šokējošs, par ko satraukusies ir arī aviācijas nozare kopumā. Iemeslus, kāpēc nokrita “Germanwings” lidaparāts, lai šobrīd noskaidro izmeklētāji. To, ka katastrofa Alpos, ir ārkārtējs izņēmums, norādīja “Germanwings” mātes kompānijas “ Lufthansa” izpilddirektors Karstens Špors, norādot, ka šis ir unikāls gadījums vairāku gadu desmitu laikā, kad sistēma ir strādājusi ļoti labi. Drošība aviācijā Eiropā ir ļoti augstā līmenī. Latvijas Civilās aviācijas aģentūras direktors Māris Gorodcovs norāda, ka Eiropas sistēmu par pamatu savām normatīvajām bāzēm izmanto visā pasaulē. Tāpēc domāt, ka Eiropā būtu nolaidība aviācijas drošības uzraudzībā, ir aplami. Eiropas līmeņa aviācijas drošību uzrauga dažādas institūcijas. Savu vārdu šajā lietā saka arī Eiropas Komisija. Atcerēsimies kaut vai skandālu, kad lidojumu drošības prasību neievērošanas dēļ, uz īsu brīdi ielidošana Eiropā bija slēgta labi zināmām Krievijas aviokompānijām. Tieši to, ka jāaizstāv kopējas rīcības nozīme Eiropas mērogā, norādījis arī Eiropas Komisijas pārstāvis aviācijas jomā Olivjē Valdners. Viņaprāt, ir pareizi, ka aviācijas uzraudzību Eiropā veic katra valsts pati, taču krīzes vadības pasākumi jau ir visas Eiropas lieta. “Krīzes vadībai un rīcībai jebkurā gadījumā ir jābūt katras valsts atbildībai. Taču mūsu mērķis ir risināt jautājumus par krīzes situācijām arī Eiropas mērogā. Lai rīcība būtu konsekventa,” bilst Olivjē Valdners To, ka “Germanwings” gadījums ir radījis daudz emociju, atzīst “Lufthansa” vadība. Taču šobrīd ir jātiek skaidrībā, ko tālāk darīt nozares profesionāļiem. To, ka izmaiņas sekos, apstiprina “Lufthansa” izpilddirektors Karstens Špors. Uzreiz pēc katastrofas Alpos daudzas kompānijas piemēroja normu, ka pilotu kabīnē jābūt vismaz diviem cilvēkiem. Viena no pirmajām arī pašu “AirBaltic”. Žurnālisti nedaudz ir mēģinājuši atgādināt “Lufthansai”, ka ASV šāda sistēma jau ir pastāvējusi sen. Pēc šī negadījuma, izmaiņas drošības sistēmā rosinājusi arī Latvija, kas pilda Eiropas Savienības prezidējošās valsts lomu. Māris Gorodcovs no Civilās aviācijas aģentūras norāda, šobrīd aviācijā nenovērtē darba apstākļu radītos riskus. “Uz aviāciju skatās kā uz tādu ļoti vieglu, prestižu nozari, saistītu ar iespējām ceļot. Daļēji tas tā protams arī ir, bet patiesībā tas ir mīts. Darbs lidojuma apkalpes locekļiem ir ļoti smags. Protams, arī citu darbu veicējiem ir problēmas un arī viņi nonāk stresā, bet viņi ar savu rīcību nevar nodarīt tik lielu kaitējumu, kā to var izdarīt piloti,”vērtē Gorodcovs. Taču Māris Gorodcovs kategoriski noraida iespēju, ka šajā katastrofā vainojams stress. Pilots nekļūdījās, bet apzināti trieca lidmašīnu kalnos. Tātad šajā gadījumā jārunā par drošības sistēmas izmaiņām, lai šādi reti, bet tomēr iespējami gadījumi, neatkārtotos. No nelaimēm aviācijā mācās. Jāpiekrīt, ka gadsimtu ilgajā aviācijas vēsturē šāds gadījums ir ja ne pirmais, tad rets noteikti. Arī Latvijas atbildīgās iestādes ir nolēmušas rosināt Eiropas līmeņa diskusijas, kā pilnveidot drošības sistēmu. Skaidrs, ka tas nav pāris dienu jautājums. Toties vēl jo svarīgāk ir arī atgādināt, ir vairākas profesijas šajā pasaulē, kur pārguris un fiziski iztukšots cilvēks, var nonākt psiholoģisku grūtību priekšā. Tie, kam uzticētas svešas dzīvības, nedrīkst būt pakļauti pārslodzēm. Pat, ja “Germanwings” gadījumā avārijas motīvi ir citi, jomas, kurās izdarīt izmaiņas, ir vairākas.

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” diskutējam par to, kā sankcijas sāk ietekmēt Krieviju un kā Maskava, lai panāktu labvēlīgus balsojumus par sankciju pārtraukšanu, sākusi lobēt tai pozitīvāk noskaņotās Eiropas Savienības valstis. Viesis studijā: Vidzemes augstskolas lektors ārlietu pētnieks Jānis Kapustāns. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Krievijā - rubļa kursa straujais kritums, Grieķijā - pirmsvēlēšanu nemieri un Eiropas Parlaments balso, vai atzīt Palestīnu. Krievijas lobijs Eiropā Gada beigām parasti raksturīgs aizvadīto 12 mēnešu apskats dažādos medijos, kas šogad pirmajā vietā noteikti ierindos notikumus Ukrainā. Dramatiskais Krievijas rubļa kritums arī noteikti palīdzēs pieliet eļļu ugunī tai neskaidrībai un nedrošībai, kas šobrīd norisinās aiz mūsu austrumu robežām. Līdz ar rubļa krīzi, aktuālas ir diskusijas, cik lielā mērā Krievijas ekonomika brūk tikai zemo naftas cenu dēļ un cik daudz tās krīzei devušas arī ASV un ES ieviestās sankcijas? Skaidrs, ka lietuviešu vai latviešu piena produktu neesamība Krievijā ir mazāk sāpīga, nekā nespēja iegūt papildus finansējumu Rietumu bankās. Tāpēc sankcijas noteikti ir atspēlējušās Krievijai svarīgākajos ekonomikas sektoros, kas pārsvarā ir energoresursi un to ieguve. Pirms vēl sākās jezga ap rubļa dramatisko kritumu, baumoja, ka Krievijas ārlietu dienesti aktīvi cenšas salauzt Eiropas Savienības vienotību, kurai nākamā gadā vajadzēs lemt par sankciju pagarināšanu vai atcelšanu. Kā iespējami vājākos posmus min Ungāriju, Slovākiju, Bulgāriju, Kipru un Itāliju. Galvenokārt tās ir valstis, kuras ir cieši saistītas ar Krieviju finansiālos darījumos vai arī enerģētiskajos projektos. Uzreiz pēc ziņām, ka Krievija pārstāj Dienvidu plūsmas gāzes cauruļvada būvniecību Bulgārijas teritorijā, valsts premjerministra vietnieks Eiropas fondu un ekonomikas jautājumos Tomislavs Dončevs atzina, ka zaudētās investīcijas nodarīs kaitējumu Bulgārijas budžetam. South Stream cauruļvads paredzēja ilgtermiņa ieņēmumus un Bulgārijai to trūkums būs sāpīgs. Krievijas prezidents savās uzrunās ir uzsvēris, ka Bulgārija pati nav pieņēmusi lēmumu par South Stream projekta apturēšanu. Šo lēmumu uzspieda Eiropas Komisija. Nereti par „mazo Putina brāli” Eiropā min Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu, kurš arī pietiekami ilgi ir kaitinājis savus Eiropas kolēģus. Orbanam pārmet demokrātijas vērtību apspiešanu, pārāk lielu izpatikšanu Krievijai. Tieši viņš lobēja atomelektrostacijas atjaunošanas darbus, kuriem naudu piedāvāja Krievija. Orbana valdības lēmums saniknoja Ungārijas opozīciju, tā brīdināja, ka valsts jau tā atrodas pilnīgā Krievijas žēlastībā no naftas un gāzes, tāpēc palikt zem Krievijas finansējuma arī atomenerģiju ir neprāts. Taču pēdējās nedēļās Ungārijas valdības vadītājs ir kļuvis piekāpīgāks. Pagājušajā nedēļā Orbans apsolīja, ka sankciju jautājumā sekos Vācijas piemēram. Angela Merkele jau ir ieplānojusi apmeklēt Ungāriju nākamā gada sākumā, kad runās par abu valstu savstarpējo sadarbību. Vācijas uzņēmumi ir lielākie ārvalstu investori Ungārijā. Viņu devums ir aptuveni ceturtā daļa no visām investīcijām. Taču Ungārijai tāpat ir svarīgs enerģētiskās neatkarības jautājums. Sarunās pēc South Stream pārorientēšanas uz Turciju, Viktors Orbans uzsvēra, ka Eiropas alternatīvas pagaidām ir neizdevušās. „Nabuko gāzes vads kā projekts nav veiksmīgs. Dienvidu gāzes apgāde bija laba iespēja dienvideiropai, bet, protams, ungāru interesēs tagad ir vienoties ar horvātiem, ka viņu gāzes infrastruktūra tiek savienota ar Ungārijas apgādi. Tad mēs varētu saņemt ne tikai Krievijas, bet arī Azerbaidžānas gāzi. Šis Ungārijas ekonomikai ir stratēģiski svarīgs jautājums. Ungārija aicinās pārējās ES valstis atbalstīt politiku, kura paredz lielāku sadarbību starp gāzes infrastruktūras uzņēmumiem kaimiņvalstīs,” vērtē Orbans. Kas apsolīts Ungārijai? Vai pastāv iespēja, ka pēdējo nedēļu laikā Ungārijas retorika ir mainījusies tieši kādas Briseles vai vismaz ietekmīgās Vācijas dāvanas dēļ? Pagaidām nav zināms, kas varētu būt piesolīts, bet Latvijas Radio korespondente Briselē Ina Strazdiņa šādu iespēju neizslēdz. Briseles gaiteņos saprot, kādu spēli spēlēt vēlas Krievija. „Protams, Krievija strādā dažādos ceļos. Daudz mēģina izmantot acij neredzamos diplomātiskos ceļus, tieši zvanot atbildīgajām amatpersonām, runājot ar dalībvalstu „atslēgas” cilvēkiem, tiem, kuri var ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Un protams, to ļoti labi zina Briselē, un tāpat spēlē pretim. Tā ir ļoti smalka, diplomātiska spēle, ar ļoti augstām likmēm. Jā, protams, zinot, ka ir šīs valstis, kā Itālija, Ungārija, Kipra un Slovākija – valstis, kuras ir vairāk simpatizējošas Krievijai un savā ziņā atkarīgas no Krievijas, tad ar tām mēģina runāt. Teiksim tā, dāvaniņas eksistē. Ungārijas gadījumā, valsts vēlējās kopā ar Krieviju veidot gāzes projektu, šo Dienvidu straumes projektu, Krievija pēdējā brīdī atteicās un Ungārija tagad arī ir uz sēkļa. Lielās valdības un Brisele to redz, saprot, tāpēc cenšas situāciju labot, piesaistot valsti citiem projektiem,” komentē Strazdiņa. Rubļa krahs 16. decembrī ietekmēs Krievijas stratēģiju, kā tālāk ietekmēt atsevišķas Eiropas valstis. Dažas simpatizē Krievijai enerģijas vai finansiālo pakalpojumu dēļ, citas pat atklāti simpatizē Kremļa ideoloģijai un saņem no Krievijas naudu politiskajai darbībai. Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis norādīja, ka ietekme Kremlim pār atsevišķām Eiropas valstīm ir un paliks. Šobrīd ir vienkāršāk runāt ar atsevišķu valstu vadītājiem, nekā censties lobēt savas intereses Briselē. Māris Cepurītis arī uzskata, ka ekonomiskās grūtības tikai veicinās spiediena izdarīšanu no Krievijas puses, jo sankciju atcelšana būtu mazs solis pretim problēmu risināšanai valsts finansēm tik grūtajā laikā. „Tieši šajā brīdī Krievija pastiprinās ārējās darbības, lai mēģinātu novērst sankcijas. Kremļa politiskajai elitei vajadzēs pievērst lielāku uzmanību tam, kas notiek Krievijā. Bet tāpat ārlietu ministrija, diplomātiskais dienests un arī slēptākas institūcijas, kā piemēram, ārējā izlūkošana, savu aktivitāti nemazinās. Drīzāk šajos apstākļos tā tiks pastiprināta,” analizē Cepurītis. To, ka Krievija mierā neliksies, paredz arī Ina Strazdiņa. Varam tikai piekrist viņas izteikumam, ka Latvijas politiķiem un diplomātiem iespējams priekšā stāv ļoti liels pārbaudījums. Nākamā gada pirmā puse aizritēs Latvijas prezidentūras zīmē, bet teju visi sankciju balsojumi ir noteikti tieši pirmajos sešos mēnešos. Paredzams, ka Krievijas spiediens tikai pieaugs, tāpēc līdz ar Ziemassvētkiem un Jauno gadu, varam jau tagad vēlēt Latvijas politiķiem un ierēdņiem ļoti zinošus padomniekus un milzīgu izturību. Mākslinieka Roberta Koļcova laika redzējums „Šobrīd ārā ir ziema, bez tai raksturīgā zemes seguma - sniega - nav. Tāds ir šobrīd laiks. Negribētos ļoti lokāli šai prognozei pieiet. Ja mēs skatāmies gada griezumā, pieņemsim – nākamajam gadam – tur vajadzētu domāt ne tikai par Latviju, bet zemeslodi kopumā. Jo zemeslode ir hermafrodīts. Tuvāk Ziemeļpolam, Dienvidpolam tas ir sievišķīgs, bet tuvāk ekvatoram – vīrišķīgs. Eiropa – vairāk vai mazāk ir tuvāk ziemeļiem (vismaz Latvija), tāpēc būtu nekorekti prognozēt sievieti. Gandrīz neiespējami. Es saprotu to vēlmi, ka mēs gribam zināt, kas būs nākotnē. Ja mēs gribētu objektīvu atbildi, tas nebūtu iespējams. Laika vērotājs es īsti neesmu, bet mēdzu dabu vērot. Es gribētu palikt pie tā plašā – Latvijā, Rīgā un turpmākajās divās dienās gaidāms mākoņains … tas, ko mēs dzirdam katru dienu. Es nedomāju, ka kaut kas īpaši mainīsies. Un, ja būtu jāizsaka tāda vēlējuma forma, tad es teiktu tā – pamatā būs lidojumam labvēlīgi laika apstākļi”.