Podcasts about rietumiem

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gadā daudzi trimdas latvieši sāka plānot atgriešanos dzimtenē. Daļa no viņiem bija izbraukuši pirms gadiem, citi piedzimuši svešumā, bet par Latviju dzirdējuši tik daudz, ka pārcelšanās likās pašsaprotama. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts runājam ar tautiešiem, kuri izvēlējās pārcelties no metropolēm, debesskrāpjiem jeb Rietumiem uz politiski un ekonomiski nestabilo, vēl nesen atgūto Latviju. Kā bija atstāt dzīvi, kas bija stabila, prognozējama, lai iejustos un pielāgotos dzīvei Latvijā? Studijā arunājas ASV uzauguši trimdas latvieši, kuri deviņdesmitajos gados pārcēlās uz Latviju, - Liene Kalniņa, Kims Šīfers un no Ņūdžersijas mums pievienojas Nils Students.

Tā kā Latvija ir buferzona starp Austrumiem un Rietumiem, politiskās aktualitātes kārtējo reizi liek runāt par nebeidzamu tēmu – identitāti, šoreiz dizainā un arhitektūrā. Latviskā identitāte un nācijas identitāte: vai starp tām var likt vienlīdzības zīmi? 20. gadsimta 50. gados Ziemeļvalstis apzināti konstruēja zīmolu "skandināvu dizains", vienojoties par tā kritērijiem – funkcija, lakoniska, moderna forma un dabiski materiāli. Kādi šodien varētu būt Latvijas dizaina un arhitektūras identitātes stūrakmeņi? Ciktāl apzināties piederību palīdz dekoratīvi instrumenti, kas sabiedrībā, iespējams, ir vieglāk uztverami? Vai identitātes meklējumos ir vieta ironijai un humoram? Kam jānotiek valstiskā līmenī, lai mēs "sadotos rokās", identitāti apzināti veidojot? Uz Ilzes Martinsones jautājumiem atbild dizainere Dārta Apsīte, arhitekte Liene Adumāne-Vāvere un dizaina žurnāliste Veronika Viļuma.

Latvijas Universitātes  jauktais koris “Dziesmuvara” svin savu 100. jubileju. Skaņu ainava “Uz Rietumiem” ir kora veltījums tiem dziesmuvariešiem, kam Otrajā pasaules karā nācās pamest Latviju. Kultūras rondo tiekamies ar uzveduma radošo komandu, kas skaņu ainavu aicinās pieredzēt aizvērtām acīm.  Stāsta kora “Dziesmuvara”, diriģente Laura Ozoliņa, komponiste Evija Skuķe, režisore Liena Šmukste un dramaturgs Didzis Ruicēns. Iespaidos dalās “Dziesmuvaras” dziedātāji. Skaņu ainavas “Uz Rietumiem” pirmizrāde notiks svētdien, 9. februārī, pulksten 14 un 18 Ģertūdes ielas teātrī. Putna dzīve sākas ar skaņu. Tā kļūst par pirmo orientieri pasaulē, kamēr redze vēl nav atmodusies. Skaņu ainava "Uz rietumiem" ir stāsts par gājputna dzīves sākumu, savas dziesmas iemācīšanos un gatavošanos lidojumam nezināmajā. Klausītāji skaņu ainavu piedzīvos aizsegtām acīm. Līdzīgi kā maziem putnēniem, arī izrādes apmeklētāju vienīgais orientieris telpā būs skaņa. Izrādes koncepcija tapusi, iedvesmojoties no sajūtu teātra principiem, kas piedāvā piedzīvot izrādi caur visām maņām, izņemot redzi.  

Tilts starp Rietumiem un Austrumiem – no trokšņainajām Stambulas ielām līdz mierpilnajām Kapadokijas ainavām. Šī valsts apbur ar dabas skaistumu un kultūras bagātību, taču aiz tā slēpjas sarežģīta politiskā realitāte. Turcijas politiskā vide pēdējos gados ir strauji mainījusies, un ir cilvēki, kuri uzskata, ka Turcija virzās uz diktatūru, un ir cilvēki, kuriem šī valsts asociējas ar atpūtas kūrortiem un iespēju par salīdzinoši lētāku naudu nopirkt zeltu un dažādu zīmolu viltojumus. Tieši tik dažāda ir šī valsts, kurā, protams, dzīvo arī latvieši. Lai gan informācija par diasporu Turcijā skopa - 2016. gadā plašsaziņas līdzekļos Latvijā parādās ziņa, ka uzsākts darbs, lai tuvākajā laikā Turcijā nodibinātu pirmo latviešu biedrība, kā arī izveidotu skolu; nākamā ziņa, ko var lasīt portālā LSM.lv, ir 2019 gadā. Tā vēsta, ka diaspora ir izveidojusies, ka Turcijā dzīvo ap 100 iebraucēju no Latvijas. Lielākā latviešu koncentrācija ir Stambulā, tur jau ceturto gadu darbojas latviešu skola “Pipariņi”. Kāda situācija ir 2025. gadā, to skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.  Sarunājas Kristīne Savicka, kura 10 gadus dzīvoja Kijivā, tad Krievijas iebrukuma laikā viņa bija ceļojumā Turcijā, tomēr tur arī sanāca palikt, un Anatālijā viņa ir nodzīvojusi jau trīs gadus; Zanda Garanča-Devrana šobrīd dzīvo Latvijā, bet laikā, kad dzīvojusi Turcijā, darbojusies latviešu skolā “Pipariņi”; Santa Graikste, viņu uz Turciju aizveda darbs, bet tur viņa ir kļuva par aktīvu Turcijas latviešu kopienas dalībnieci, un kā pati saka –  “cenšas saturēt kopā Alānijas reģionā dzīvojošos latviešus”; un no Rojas ir pieslēgusies Skaidrīte Dzene. Arī viņa bijusi ilgus gadus saistīta ar Turciju, jo Skaidrītes vīrs ir turks, ārsts, abiem ir trīs bērni un, pateicoties dzīvei Turcijā, Skaidrīte, kurai ir pārtikas tehnoloģijas un agrārās ekonomikas grāds, savulaik izveidojusi eko kosmētikas zīmolu, jo Turcijā tolaik  šādi ķermeņa kopšanas līdzekļi bijuši maz pieejami.

Stāsta cirka pētniece Elvīra Avota Domājot par cirka Eiropas karti, Baltijas loma tajā ir unikāla. Atrodoties starp Eiropu un Krieviju, tā strādā kā tulkojuma zona, kurā šīs divas lielās straumes satiekas. Austrumslāvu cirka tradīcijai raksturīga dominējoša piederība tradicionālajam cirkam. (..) Latvija atradusies perfektā vietā kā tranzītvalsts, tāpēc izrādes, kas vestas uz Krieviju no Rietumiem un arī pretējā virzienā, nereti piestājušas tieši šeit. Stacionārais cirks dod iespēju uzņemt izrādes ar grandiozākiem tehniskajiem risinājumiem un māksliniekiem (gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem) pavadīt komfortablāku ikdienu. Baltija un tieši Rīga bijusi unikāla savas auditorijas dēļ – tās kosmopolītiskais raksturs ļāvis saprast iespējamās Rietumu auditorijas reakcijas. Paralēli cirkam, Rīgas cirka ēka bijusi vieta arī citām populārās kultūras aktualitātēm. Par piemēru varam minēt kino izrādīšanu 19. gadsimta beigās, ikgadējas grieķu-romiešu cīņu sacensības mēneša garumā, kas pārtrauktas līdz ar padomju varas nostiprināšanos, arēnā notikušas arī nākotnes pareģu publiskās sesijas 1990. un 2000. gados, kā arī filmā "Neona pavasaris" attēlotie reivi un daudz kas cits. Šobrīd, aktualizējoties piederībai pie laikmetīgā cirka, notiek nākamais kulturālo straumju satikšanās periods – Rīgas cirka pārkodēšana uz laikmetīgas izpausmes formu. Līdz ar šīm pārmaiņām nāk arī izaicinājums – ko darīt ar atmiņām par cirku un ko darīt ar stereotipiem par cirka lomu kultūrā? Rokoties dziļāk šī jautājuma šķetināšanā un publicētajās zināšanās, rodas priekšstats, ka Baltija ir pārāk austrumeiropiska (un līdz ar to mazliet sveša) rietumu pētnieku vidē, savukārt kontakts ar austrumslāvu pētniekiem un pētījumiem mūsdienu apstākļos ir ierobežots. Arī mūsu iekšējā vidē cirka un tā auditorijas piederība slāviskajai vai rietumnieciskajai tradīcijai dažkārt izsauc stereotipiskas reakcijas, lai gan reāli pētījumi par šo jautājumu vēl nav veikti. Domājot par šo ģeogrāfisko zonu, trīs Baltijas valstis nereti tiek aplūkotas kā viena grupa, taču katrai no tām raksturīga cita dominējošā kvalitāte. Igaunijā spēcīga ir laikmetīgā cirka izglītība. Tieši tur atvērta pirmā laikmetīgā cirka skola, kura iedvesmojusi arī Rīgas cirka skolas darbību. Savukārt Lietuva ir bagāta ar dažādiem cirka un performanču mākslas festivāliem, kas piesaista dažādus vieslektorus un darbnīcas māksliniekiem, rezultātā strauji paplašinās vietējo mākslinieku redzes lauks un domas virzieni. Mums, Latvijā, centrālais objekts ir infrastruktūra, mūsu mazais Baltais nams, kas nodrošina pajumti cirkam. Kā enkurs, kas šo mākslas formu iezemē. Kamēr Baltijas cirka vēstures lappuses vēl top, šobrīd jau strādā un aug jauna cirka paaudze, kas rada laikmetīgā cirka izrādes un izglīto skatītājus par jauniem cirka veidiem un iespējamajām nākotnēm.

Šodien raidījumā Divas puslodes daudz runājam par Krieviju, par tās veiksmēm un neveiksmēm, mēģinot savā pusē iegūt vairāk sabiedroto kā pretpolu Rietumu demokrātijai. Šobrīd tā jau ir ierasta lieta, ka, runājot par notiekošo pasaulē, ir jāpiemin arī Krievija. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un politologs Veiko Spolītis. Viedokli izsaka bijušais ANO Kišiņevas biroja darbinieks Oskars Kastēns. Moldova – līdz ar nagiem Eiropā 20. oktobra vakars, jādomā, daudziem proeiropeiski noskaņotiem Moldovas pilsoņiem kļuva par pārbaudījuma brīdi. Balsu skaitīšanai ejot uz beigām, izskatījās, ka uz jautājumu „Vai atbalstāt izmaiņas Konstitūcijā ar nolūku Moldovai iestāties Eiropas Savienībā?” vairums balsojušo ir atbildējuši ar „Nē”. Prezidente Maija Sandu sasauca ārkārtas preses konferenci, kurā runāja par „ārēju spēku” bezprecedenta iejaukšanos balsošanas procesā. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka ar „ārējiem spēkiem” jāsaprot Kremlis un tā pakalpiņi. Krievija devusi patvērumu Moldovas partijām un politiķiem, kuri pretdarbojas proeiropeiski orientētās valdības centieniem. Šī gada aprīlī piecas šādas partijas Maskavā nodibināja aliansi ar nosaukumu „Uzvara”; tās politiskais mugurkauls ir Šora partija – kopš pagājušā gada jūnija Moldovā aizliegts politisks spēks, kura dibinātājs ir aizmuguriski par smagiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātais, Krievijā mītošais miljonārs Ilans Šors. Saskaņā ar Moldovas drošības iestāžu pausto, mēnešos pirms referenduma caur Šora organizētu shēmu apmēram 130 000 vēlētāju saņēmuši naudu par attiecīgu balsojumu, kā arī par eiroskeptisku viedokļu izplatīšanu sociālajā tīklā „Telegram”. Grūti spriest, cik no šiem līdzekļiem ir paša Šora sarūpēti, cik – Kremļa sponsorējums. Eiroskeptiskā vēstījuma centrā bija tēzes, ka virzīšanās uz Eiropas Savienību izraisīšot tiešu konfliktu ar Krieviju, ka tā sola Moldovas ļaudīm vien dzīves dārdzības pieaugumu, kamēr draudzība ar Kremli – lētu gāzi un degvielu. Vēl viens motīvs ir bažas, ka eirointegrācija nozīmēs vēl ciešākas saites ar Moldovai etniski un vēsturiski ļoti tuvo Rumāniju, kas kaitēs apmēram astoņpadsmit procentiem nemoldāvu iedzīvotāju. Sevišķi izplatīti šādi noskaņojumi ir Gagauzijas autonomijā, kur dzīvo apmēram 125 000 tjurku valodu saimei piederīgās gagauzu valodas runātāju. Šeit pret konstitūcijas izmaiņām balsojušo proporcija pārsniedza 90%, savukārt krieviskajos valsts ziemeļu rajonos un separātiskajā Piedņestrā tā ir no sešdesmit pieciem līdz astoņdesmit procentiem. Savukārt par iestāšanos Eiropas Savienībā vairākums balsojis galvaspilsētā Kišiņevā un tai tuvākajos valsts centra rajonos. Kā izrādījās pirmdienas rītā, Moldovas eiropeisko kursu par mata tiesu glāba ārzemēs dzīvojošie pilsoņi, kuru balsis deva pozitīvu iznākumu ar nepilniem 50,4%. Līdztekus referendumam notika arī Moldovas prezidenta vēlēšanas, kurās Maija Sandu ieguva labāko rezultātu – vairāk nekā 42% balsu, kas nozīmē, ka otrajā kārtā viņa sacentīsies ar agrāko ģenerālprokuroru, Moldovas Sociālistu partijas atbalstīto gagauzu izcelsmes politiķi Aleksandru Stojanoglo, kurš ieguvis vairāk nekā 26%. Arī šajā gadījumā par proeiropeiskās prezidentes panākumiem nav pilnīgi drošas pārliecības, jo vēl vairāki viņas konkurenti pārstāv Aleksandram Stojanoglo tuvus uzskatus un varētu aicināt savu vēlētājus balsot par viņu. „Rietumu kapraču” saiets Kazaņā Šajās dienās Krievijas Federācijas autonomās republikas Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa uzņem BRICS organizācijas valstu vadītāju sešpadsmito samitu. Tāda mēroga un līmeņa starptautisks forums Krievijā nav pieredzēts ne vien pēdējos izolācijas un sankciju gados, bet pat pēdējās pāris desmitgadēs. Dibināšanas brīdī 2009. gadā organizācijā bija četras dalībvalstis – Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Gadu vēlāk pievienojās Dienvidāfrikas Republika. Visbeidzot šogad organizācijā iestājušās Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Etiopija un Irāna; savu pievienošanos, kas arī tika plānota ar šo gadu, joprojām apsver Saūda Arābija. Attiecīgi visnotaļ reprezentatīvajā kompānijā, kas pulcējusies Kazaņā, ir Ķīnas prezidents Sji, Indijas premjerministrs Modi, Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents al Nahajans, Irānas prezidents Pezeškiāns, Ēģiptes prezidents el Sisi un Etiopijas premjerministrs Ahmeds. Tāpat ieradušies vairāki citi reģionāli nozīmīgi vadītāji – tādi kā Turcijas prezidents Erdogans un Vjetnamas premjerministrs Tiņs –, kuru valstis arī izrāda interesi par dalību BRICS. Brazīlijas prezidents Lula da Silva savu ierašanos atcēlis, taču, cik var noprast, ne politisku, bet medicīnisku iemeslu dēļ – viņš esot nelaimīgi traumējis galvu. Skaidrs, ka šis notikums ir īsta medusmaize Rietumu sankcijām pakļautajam, starptautiskos noziegumos apsūdzētajam Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Pretstāve ar reitumvalstīm kopš plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ir viņa politikas vadmotīvs, savukārt BRICS jau savas dibināšanas brīdī bija organizācija, kas pretendēja veidot Rietumiem, īpaši G7 grupas valstīm, alternatīvu ekonomiskās aprites un sadarbības struktūru. Līdz ar jaunajām dalībvalstīm tagad organizācija pārstāv apmēram 45% pasaules iedzīvotāju un apmēram trešdaļu ekonomikas apjoma, un Kremļa saimnieks var demonstrēt savu „iztiksim bez Rietumiem” stāju. Tiesa, kā ar smīnu norāda Rietumu mediji, var jau deklarēt, piemēram, mērķi atkratīties no ASV dolāra un eiro savstarpējos norēķinos, taču norādījumos samita apmeklētājiem minēts, ka līdzi ieteicams ņemt skaidru naudu, un to pašu, ļoti vēlams, dolāros un eiro, jo globāli izmantotās maksājumu kartes lepnajā Krievzemē nedarbojas, savukārt ne visas turienes bankas varētu labprāt pieņemt Indijas rūpijas vai Etiopijas birus. Kas attiecas uz Putina politiskajiem ieguvumiem, tad tādi, protams, būs – sevišķi jau Krievijas iekšējam patēriņam. Daudz pieticīgāk vērtējama samita ietekme uz Kremļa starptautiskajām pozīcijām. Korejiešu kājas krievu zābakos 21. oktobrī Krievijas vēstnieks Dienvidkorejā tika izsaukts uz ārlietu ministriju Seulā, kur ministra pirmais vietnieks viņam izteica savas valsts visstingrāko protestu par Ziemeļkorejas karavīru ierašanos Krievijā, acīmredzot, lai balstītu agresorvalsti tās kara pret Ukrainu. Saskaņā ar Dienvidkorejas izlūkdienesta pausto, pagaidām ieradusies pirmā grupa – apmēram 1500 īpašo uzdevumu vienības kareivju, taču, pēc tās pašas aģentūras ziņām, kopējais nosūtāmo skaits varētu sasniegt 12 000. Tāpat pirmdien Ukrainas Stratēģiskās komunikācijas un informācijas drošības centrs publiskoja video, kurā redzami it kā korejieši, kuri saņem Krievijas armijas aprīkojumu un formastērpus. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzstājoties ar videouzrunu svētdienas vakarā, pauda atzinību tiem Ukrainas partneriem, kuri „nepiever acis un runā atklāti par šo sadarbību, kas vērš plašumā karu”. Tas ir zināms mājiens Savienotajām Valstīm, kuras pagaidām izvairīgi komentējušas publiskoto informāciju par ziemeļkorejiešu specvienību potenciālo izmantošanu karā pret Ukrainu. Jāpiebilst, ka vismaz formāli Ziemeļkorejas īpašo uzdevumu spēku apjoms ir milzīgs – tuvu pie 200 tūkstošiem, taču šis lielais skaitlis liek nedaudz šaubīties par šo karavīru sagatavotības līmeni. Tiek lēsts, ka pat šo it kā elitāro vienību kareivji ir vāji apgādāti, sagatavoti un motivēti, salīdzinot ar rietumvalstu armiju profesionāļiem. Apšaubāma ir viņu motivācija karot par savu totalitāro tēvzemi un tās vadoni, sevišķi tad, ja padošanās gadījumā viņiem tiks piesolīta iespēja pārceļot uz Dienvidkoreju. Ja ir runa par notiekošā politisko efektu, tad tas ir visai demonstratīvs žests, kam jāapliecina Putina iespējas būvēt globālu „totalitāro varmāku aliansi” savas agresijas atbalstam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas turpinām apceļot dažādas pasaules valstis un izzināt gan to pagātni, gan analizēt tagadnes notikumus. Un šonedēļ mūsu ceļš ved uz Āfriku, uz valsti, kuru nereti dēvē par šī kontinenta pērli. Tā ir Uganda, kurai ir gan skarba, bet interesanta vēsture, gan tur ir unikāla dabas daudzveidība. Tieši Ugandā sākas pasaulē garākā upe Nīla. Šeit atrodas Āfrikas lielākais ezers – Viktorijas ezers, kas ir arī pasaulē otrais lielākais saldūdens ezers. Lai arī valsti šķērso ekvators, tajā tāpat var atrast arī sniegiem klātas kalnu galotnes. Nemaz jau nerunājot par gorillām, šimpanzēm un tā dēvēto lielo piecinieku – lauvām, ziloņiem, leopardiem, bifeļiem un degunradžiem. Protams, valsti veido arī tās cilvēki, kas tiek uzskatīti par vieniem no laipnākajiem un viesmīlīgākajiem pasaulē. Tam par iemeslu ir tā dēvētā ubuntu filozofiskā pieeja. Afrikāņu bantu grupas vērtību sistēmā tiek izcelta indivīdu ciešā saikne ar apkārt esošajām societālajām un fiziskajām pasaulēm. Nereti termins ubuntu tiek tulkots kā „es esmu, tāpēc, ka mēs esam”. Zulu valodā tas nozīmētu „cilvēcīgumu pret citiem”. 49 miljonus iedzīvotāju lielā Uganda atrodas Āfrikas austrumu daļā un tā ir viena no 44 pilnībā sauszemes ieskautajām valstīm. Tātad, bez piekļuves jūrai. Uganda savu nosaukumu ir ieguvusi par godu Bugandas karalistei, kas atradās pašreizējās valsts teritorijā. 19. gadsimta otrajā pusē reģionā sāka ierasties gan arābu tirgotāji, gan britu pētnieki, tādējādi aizsākot ārvalstu klātbūtni. Pilnu neatkarību no britu impērijas Uganda ieguva 1962. gadā.  20. gadsimta 70. gados  Ugandā ar stingru dūri valdīja diktators Idi Amins. Viņa valdīšanas laiks izcēlās gan ar masu represijām un slepkavībām, gan ekonomisku lejupslīdi, gan starptautisku izolāciju. 1979. gadā Idi Aminu ar Tanzānijas spēku un trimdā dzīvojošo ugandiešu opozicionāru atbalstu no amata gāza un turpmākos gadus iezīmēja dažādu opozīcijas spēku cīņa par varu. Taču kopš 80. gadu vidus valstī atkal ir viens prezidents Joveri Museveni. Viņš nāca pie varas ar solījumiem atjaunot sagrauto ekonomiku, liberalizēt tirdzniecību, atjaunot drošību un cienīt cilvēktiesības. Musaveni valdīšanas gadus pētnieki apzīmē ar diviem visai neierastiem terminiem – konkurētspējīgs aurotiārisms vai neliberālā demokrātija. Piemēram, valstī ir diezgan spējīga un pat ļoti populāra opozīcijas kustība, taču no otras puses opozīcijas aktīvisti tiek gan iebiedēti, gan apspiesti. Lai arī preses brīvība ir klātesoša, žurnālisti var rēķināties ar vajāšanu un izrēķināšanos, ja tiek rakstīts, piemēram, par ļoti augsto korupciju vai opozīcijas aktivitātēm. Vienlaikus Uganda ir ietekmīgs spēlētājs Austrumāfrikā, iesaistoties miera uzturēšanas misijās un, piemēram, cīnoties pret radikālo kaujinieku grupējumiem. Nevar arī nepieminēt visai savdabīgās Ugandas attiecības ar Krieviju. Jau pēc neatkarības pasludināšanas 1962. gadā Uganda nodibināja diplomātiskās attiecības ar Padomju Savienību. Joveri Museveni  ir vairakkārt izcēlis Krievijas vēsturisko atbalstu Āfrikas atbrīvošanas kustībām, slavējis Krievijas sniegtās stipendijas Ugandas studentiem, kuru ieguvēji tagad ir augstos amatos Ugandā, vienlaikus uzsverot, cik nozīmīgi valstīm ir nepieslieties arī nevienam starptautiskajam blokam. Viens no centrālajiem abu valstu sadarbības punktiem ir bijusi tieši militārā sadarbība. Krievija ir piegādājusi Ugandai kaujas lidmašīnas, helikopterus, tankus un citu bruņojumu. Arī dažādas Krievijas militārās kompānijas nodrošina Ugandas bruņoto spēku apmācību. Otrs intereses avots ir naftas ieguve, jo Ugandai ir gana ievērojamas naftas rezerves, bet Krievija ir aktīvi iesaistījusies šo iegulu apguvē un dažādos infrastruktūras projektos. Atliek secināt, ka šāda ekonomiski militārā sadarbība sniedz pietiekami labus ekonomiskos ieguvumus gan no Rietumiem, gan no Austrumiem. Jeb, kā smejies – rodas iespēja dažādot ienākumu avotus. Bet kopumā Ugandas daba un lauksaimniecība ir tās ekonomikas mugurkauls, jo lauksaimniecībā ir nodarbināti aptuveni 70 procenti valsts iedzīvotāju. Tēja, kafija, kokvilna, tabaka un zivis ir galvenās eksporta preces. Pēdējos gadu desmitos valsts regulāri piedzīvo 5-6% lielu ekonomisko izaugsmi gadā, taču par spīti tam aptuveni piektā daļa iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības līmeņa. Viens no iemesliem šādai situācijai ir strauja iedzīvotāju skaita pieaugšana – aptuveni par 3% gadā. Un tas nozīmē, ka 77% iedzīvotāju ir vecumā līdz 30 gadiem, kuriem darbu nodrošināt ir diezgan liels izaicinājums. Taču par tādu kā glābšanas nūjiņu var uzskatīt tūrisma industriju, kas ik gadu valsts ekonomikā pienes aptuveni 10 procentus no ienākumiem. Dzīvnieku vērošana, safari un ceļojumi pa kalniem piesaista tūristus no visas pasaules, tostarp no Latvijas. Un viens no šādu ekspedīciju rīkotājiem ir bijušais Latvijas Radio vadītājs, sirdī mūžīgais ģeogrāfs Dzintris Kolāts, kurš dalās iespaidos par Ugandu.

Bangladešas premjerministre ir pametusi valsti un lūgusi politisko patvērumu Lielbritānijā. Visas šīs dienas nemierīgi ir bijis arī Lielbritānijā, kur sašutumu izraisīja traģēdija Sautportā, kas savukārt raisījis ļaužu dusmas pret migrantiem, jo slepkavas vecāki savulaik ieradušies no Ruandas. Bet Latvijā visvairāk apspriesta ir cietumnieku apmaiņa starp Rietumiem un Krieviju.  Vēl interesantas ziņas pienāk no Krievijas, kur Ukrainas karavīri, šķiet, ieņēmuši daļu no Kurskas apgabala. Pieminam arī ziņu no ASV, kur Demokrāti ir izvirzījuši Kamalu Harisu cīņai par prezidenta amatu un viņa izraudzījusies viceprezidenta amatam Timu Volzu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Vērtējot notikušo Lielbritānijā, sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilze Kalvi Lielbritānijā, savukārt runājot par ukraiņu triecienu Krievijas teritorijā, uzklausām ar majoru Jāni Slaidiņu. Samainītie „Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš Aukstā kara laikiem,” – tā daudzviet preses virsrakstos raksturots notikums, kas 1. augustā risinājās Ankaras lidostā, vaiņagojot vairākus mēnešus ilgušu sarunu procesu. Sausu skaitļu valodā runājot, Krievija un tās satelīts Baltkrievija uz rietumiem nosūtījušas sešpadsmit to cietumos turētas personas, pretī saņemot astoņus, kuri uzturējušies Savienoto Valstu, Vācijas, Norvēģijas, Slovēnijas un Polijas ieslodzījuma vietās. Pieminot vien zināmākos vārdus, brīvība uz Rietumiem šādi tikuši Kremļa režīma kritiķi, sabiedriskās organizācijas „Atvērtā Krievija” darbinieki Vladimirs Kara-Murza un Andrejs Pivovarovs, Kremlim opozicionārais politiķis Iļja Jašins, Krievijā par spiegošanu notiesātie Savienoto Valstu pilsoņi Pols Vilans un Evans Gerškovičs, tāpat vācietis Riko Krīgers, kuram Baltkrievijas tiesa jūnija nogalē piesprieda nāvessodu par it kā veiktām teroristiskām darbībām. Savukārt starp tiem, kuri aizceļoja pretējā virzienā, spilgtākā persona, nenoliedzami, ir Vācijā ar mūža ieslodzījumu notiesātais Vadims Krasikovs, kurš 2019. gadā Berlīnē noslepkavoja čečenu pretošanās kustības kaujinieku virsnieku Zeļimhanu Hangošvili. Spilgts gadījums ir arī Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta aģentu Duļcevu laulātais pāris, kuri ar viltotu Argentīnas pilsoņu identitāti dzīvoja Slovēnijā, taču tika atklāti un arestēti. Abu bērniem līdz nesenam laikam nebija ne jausmas, ka viņi ir krievi. Tomēr lielāks svars nekā jebkuram no piesauktajiem šajā procesā ir cilvēkam, kura vārds varēja būt, tomēr nu jau vairs nekad nenonāks kādā apmaināmo sarakstā – šī gada februārī cietumā mirušajam Aleksejam Navaļnijam. Šobrīd vairs netiek slēpts tas, kas tolaik vēl cirkulēja tikai kā versija, proti – ka sākotnēji šīs apmaiņas centrālais elements bija: Navaļnijs pret Krasikovu. Daudzi pauž pārliecību, ka Kremļa niknākā un pamanāmākā kritiķa likteni izšķīrusi tieši Rietumu ieinteresētība viņa apmaiņā. Putins neesot bijis gatavs laist brīvībā Navaļniju, kurš viņam šķitis daudz bīstamāks nekā jebkurš cits opozicionārs, tāpēc izšķīries potenciāli apmaināmo noslepkavot. Tas, ka pēc tam maiņa tomēr notikusi, apliecinot, ka Kremļa saimniekam izdevies visu izkārtot pa savam. Krasikova izdabūšana uz Krieviju, kurai droši vien sekošot apbalvojumi un pagodinājumi, esot iedvesmojošs piemērs citiem, kurus Kremlis sūtīs uz rietumiem nodarīt līdzīgus netīrus darbiņus. Ielu un klaviatūru „varoņi” 29. jūlijā nepilnus astoņpadsmit gadus vecais Aksels Muganva Rudakubana, bruņojies ar nazi, ieradās bērnu deju studijā Anglijas ziemeļrietumu pilsētā Sautportā, un uzbruka tur esošajiem. Viņš sadūra vienpadsmit bērnus un divus pieaugušos, pie tam divas meitenes, sešus un septiņus gadus vecas, mira notikuma vietā, viena, deviņus gadus veca, vēlāk slimnīcā. Seši no ievainotajiem bērniem un abi ievainotie pieaugušie tika nogādāti slimnīcā kritiskā stāvoklī. Tas, kādi bijuši uzbrucēja motīvi, vēl ir jānoskaidro, taču pagaidām nav iemesla domāt, ka tie bijuši teroristiski. Jaunieša vecāki ieradušies Lielbritānijā no Āfrikas valsts Ruandas, bet gan viņš, gan viņa vecākais brālis dzimuši Anglijā. Taču jau drīz pēc notikušā sociālajos tīklos tika aktīvi izplatītas viltus ziņas par to, ka noziegumu pastrādājušais ir patvēruma meklētājs, kā arī – ka viņš ir musulmanis, kas neatbilst patiesībai. Var piebilst, ka apmēram 94% Ruandas iedzīvotāju sevi identificē kā kristiešus. Telekanāls „Al Jazeera” citē Dohas universitātes mācībspēka Marka Ouvena Džonsa teikto, ka jau dienu pēc notikuma sociālajos tīklos līdzīga rakstura publikācijas saņēmušas divdesmit septiņus miljonus skatījumu. Šajos ierakstos dominēja motīvi „Cik ilgi mēs to pieļausim?!” 31. jūlijā notika pirmās nekārtības, kuras nākamajās dienās vērsās plašumā un aptvēra visu Angliju, kā arī Belfāstu Ziemeļīrijā. Rasistiski noskaņots pūlis uzbruka mošejām un viesnīcām, kurās izmitina patvēruma meklētājus. Divas viesnīcas Roterhemas pilsētā Anglijas ziemeļos uzbrucējiem izdevās aizdedzināt. Policiju, kura centās uzturēt kārtību, apmētāja ar ķieģeļiem, plankām un citiem smagiem priekšmetiem, dažos gadījumos arī ar degmaisījuma pudelēm. Par atbildi šiem uzbrukumiem aktivizējās arī pretējā puse – imigrantu kopienu pārstāvji un kreisie protestētāji. Tiek lēsts, ka ar šāda mēroga nekārtībām Lielbritānija saskaras pirmoreiz kopš 2011. gada, kad no Londonas policijas darbinieka lodes mira kāds melnādains jaunietis. Valdība paziņojusi par apmēram sešiem tūkstošiem papildus norīkotu policijas spēku un piecsimt sagatavotām vietām cietumos. Premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka nekārtībās iesaistītie stāšoties tiesas priekšā nedēļas laikā, savukārt iekšlietu ministre Iveta Kūpere solījusi, ka sveikā netikšot cauri arī „klaviatūras varoņi”, respektīvi – tie, kuri kūdījuši un kurinājuši naidu sociālajos tīklos. Kad vara „pazūd gaisā” 5. augusta pusdienlaikā no Bangladešas premjerministra rezidences galvaspilsētā Dakā pacēlās helikopters, kurā atradās valdības galva Hasīna Vazeda, viņas māsa un viens no viņas vadītās partijas „Avami Līga” ietekmīgākajiem deputātiem. Neilgi pirms tam premjerministre bija parakstījusi demisijas paziņojumu. Helikopters nogādāja trijotni tuvējā kara aerodromā, no kurienes armijas transportlidmašīnā viņi pameta Bangladešu, dodoties uz kaimiņvalsti Indiju. Drīz pēc tam premjera rezidenci ieņēma nemiernieku pūlis. Tā noslēdzās piecpadsmit gadus ilgušais Hasīnas Vazedas varas laiks Bangladešā, kura fināla fāzi iezīmēja asiņaini nemieri, upuru skaita ziņā nežēlīgākie kopš Bangladešas Neatkarības kara 1971. gadā. Notikušais var šķist pat paradoksāls, ievērojot, ka pēdējās desmitgadēs Bangladešas ekonomika ir viena no straujāk augošajām pasaulē un daudzu miljonu valsts iedzīvotāju dzīves līmenis ir nozīmīgi uzlabojies. Tomēr ir arī miljoniem tādu, kuriem ir iemesli neapmierinātībai. Pirmkārt,runa ir par augstskolu studentiem un absolventiem, kuru vidū bezdarbs ir lielāks nekā vidēji valstī. Tam viens no iemesliem ir valsts institūcijās pastāvošā kvotu sistēma, kas lielu daļu no štata vietām rezervē dažādām īpašām pretendentu kategorijām. Sevišķi apšaubāma ir t.s. Neatkarības kara dalībnieku kvota, kas aptver 30% štata vietu. Karš noslēdzās pirms vairāk nekā pusgadsimta, joprojām strādājošu brīvības cīnītāju tikpat kā vairs nav, taču kvota tagad tiek attiecināta uz viņu bērniem un mazbērniem. 2018. gadā kvotu pretiniekiem – Studentu Antidiskriminācijas kustībai – izdevās panākt, ka sistēma vairs neattieksies uz augstākā un vidējā līmeņa vadītāju vietām, taču šī gada jūnijā Bangladešas Augstākā tiesa lēma, ka atjaunojama vecā sistēma. Uzbangoja jauns protestu vilnis. Šajā brīdī premjerministres Hasīnas valdība rīkojās aplami, mēģinot apspiest protestus ar spēku. Pret sākumā mierīgi protestējošajiem studentiem tika raidīti ne tikai policijas spēki, bet arī valdošās „Avami līgas” studentu organizācijas kaujinieki, kuri bija bruņojušies ne vien ar dažādiem sitamajiem, bet dažos gadījumos arī ar šaujamieročiem. Arī policija arvien biežāk sāka lietot pret protestētājiem kaujas munīciju, un attiecīgi arī protestētāji kļuva arvien vardarbīgāki, pie tam studentiem sāka pievienoties arī citas iedzīvotāju grupas. Visdrīzāk situāciju varēja līdzsvarot pēc 18. jūlija, kad Augstākā tiesa lēma par radikālu darbavietu kvotu apjoma samazināšanu. Taču valdība turpināja protesta arestēt protesta kustības līderus un ierosināt pret viņiem krimināllietas. 3. augustā Studentu Antidiskriminācijas kustības vadība izziņoja visaptverošas nesadarbošanās akciju ar vienu prasību – premjeres demisiju – un aicināja ļaudis pirmdien doties uz galvaspilsētu. No dažādām valsts malām sāka pienākt ziņas, ka armijas un policijas spēki sāk apvienoties ar nemierniekiem, kas lika armijas vadībai arvien uzstājīgāk aicināt Hasīnu Vazedu atkāpties. Šorīt tika paziņots, ka Bangladešas pagaidu valdību vadīs ekonomists un baņķieris, Nobela Miera prēmijas laureāts Muhammads Junuss. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Stāsta mūziķis, pedagogs un datu zinātnieks Linards Kalniņš Septiņdesmitajos gados ASV tirdzniecībā parādījās pirmās spēļu konsoles. Bet astoņdesmito gadu sākumā, komerciālo panākumu apdullināti, spēļu izstrādātāji sāka izturēties pavirši pret spēļu kvalitāti. Sliktu spēļu pārprodukcija izraisīja pirmo datorspēļu industrijas krīzi, radot tādus zaudējumus, kas veikaliem, pircējiem un pašiem izstrādātājiem uz vairākiem gadiem iedragāja ticību videospēļu nākotnei. Bet ražotāji, vairs nespējot pārdot visus saražotos kārtridžus, tos apraka ASV tuksnešos. Negaidīti 1985. gadā industriju izglāba Japānas rotaļlietu kompānija Nintendo, kas Amerikas tirgū piedāvāja pie televizora pieslēdzamu konsoli un rotaļu pistoles, ar ko var šaut pīles televizorā. Ļoti piesardzīgi savus produktus prezentējot kā rotaļlietas un mazinot izplatītāju skepsi, kas vēl bija saglabājusies no nesenajiem milzu finansiālajiem zaudējumiem, Nintendo lēni un pakāpeniski ieguva ASV patērētāju uzticību un digitālo spēļu industrijai iedeva otro elpu. Redzot Nintendo panākumus, vēl viena Japānas kompānija, "Sega", izstrādāja savu konsoli. Asākā sāncensība notika starp Super Nintendo konsoli, kurai bija lielāki panākumi ASV, un "Sega Genesis", kam labāk veicās Eiropā. Reizē ar Japānā ražotām ierīcēm Rietumos ienāca japāņu spēļu saturs, kurā pasaule tika attēlota no japāņu kultūras skatpunkta. ASV izstrādātāji, redzot Japānas spēļu uzvaras gājienu, atgriezās pie savu spēļu izstrādes. 20. gadsimta beigās gan spēļu tehnoloģijas, gan paši spēļu principi attīstījās tik strauji, ka vispopulārākās izrādījās pilnīgi jaunu žanru spēles, kā piemēram, "Sims" – sadzīves simulators, "Doom" – pirmās personas šaujamspēle, un "Dune II" – reālā laika stratēģiskā spēle. Bet 1983. gadā no Rietumiem izolētajā Padomju Savienībā matemātiķis Aleksejs Pažitnovs izgudroja "Tetri". Tieši "Tetra" dēļ Nintendo pārdeva daudzus miljonus "Gameboy pārnēsājamo ierīču, protams, pats Pažitnovs par "Tetri" līdz 1996. gadam nesaņēma ne kapeikas. Tomēr lielākajā daļā mūsdienu spēļu svarīgākais ir teksts un stāsts, taču Eiropā tādas ir daudz grūtāk lokalizēt, jo spēlētāji runā dažādās valodās. Bieži vien lokalizācija notiek tikai uz lielajām valodām – franču, spāņu, itāļu, vācu. Ar unikālu spēļu stilu izceļas franču izdevniecība "Ubisoft", kas kopā ar Kanādas atzaru veidojušas tādas spēles kā " Reimens" ("Rayman"), "Persijas princis" ("Prince of Persia"), "Starp labo un ļauno" (Beyond good and evil) un citas. 2006. gadā Francijas kultūras minstrs "Reimena" dizaineru Mišelu Ansēlu (Michel Ancel) iecēla mākslas un literatūras bruņinieka kārtā, kas ir augstākais apbalvojums mākslās, kādu pasniedz Francijā. Drīz pēc tam tika arī ieviestas īpašas nodokļu atlaides vietējiem spēļu izstrādātājiem. Ar plaši pazīstamām un unikālām spēlēm jau 20 gadus izceļas arī mūsu netālie ziemeļu kaimiņi somi. Somu kinorežisors Aki Kaurismeki teicis: "Dzīve bez humora ir neciešama. Arī ar humoru tā ir neciešama." Tikpat labi šo skarbi ironisko pasaules izjūtu varētu piedēvēt spēļu dizainera Sami Jervi varoņiem spēlēs "Max Pain" un "Alan Wake". Jervi spēles spēļu industrijā izdarīja to pašu ko filmu un seriālu industrijā "Matrikss" ("Matrix") un "Tvinpīka" ("Twin Peaks"). Centrā izvirzot savu unikālo stilu. Tepat dienvidos Polija tik ļoti lepojas ar savu pasaulē milzu popularitāti ieguvušo Witcher spēļu sēriju, kas attēlo viduslaiku mitoloģisko Poliju, ka 2011. gadā Polijas premjerministrs Donalds Tusks vizītē ASV uzdāvināja toreizējam prezidentam Barakam Obamam spēles Witcher otro daļu. Obama ilgi un detalizēti par to Tuskam pateicās preses konferencē. Bet pašlaik, Krievijas iebrukuma Ukrainā laikā, ir diezgan šķebinoši apzināties, ka pasaulē populārākā daudzspēlētāju kara spēle ar vēsturiski precīziem tankiem "World Of Tanks" izstrādāta kaimiņos, Baltkrievijā. Bet Ķīna pēdējos gados iemanījusies izstrādāt populāru spēļu kopijas, reizēm pat iedvesmojoties no vēl neiznākušu spēļu video rullīšiem, tā ka šīs kopijas kļūst pieejamas spēlētājiem agrāk par oriģinālu. Un Ķīnas milzīgā pirktspējīgā auditorija ir kļuvusi par iemeslu, kāpēc lielās ASV kompānijas nodarbojas ar spēļu satura pašcenzūru, un arī Eiropas un Amerikas tirgiem paredzētās spēles veido tā, lai neaizkaitinātu Ķīnas cenzorus. Pēdējā desmitgadē Rietumos spēles kļūst daudz politkorektākas, arī rēķinoties ar jaunās spēlētāju paaudzes tolerances robežām un spējām spēles boikotēt. Šeit darbojas atcelšanas kultūras tendences. Tāpēc interesanti, ka spēļu industrijas autentiskākās balsis pēdējos gados nāk tieši no Eiropas austrumu daļas, kur sociālismam raksturīgā pašcenzūra vairs nav aktuāla, bet Rietumu sociālās normas un izpatikšana Ķīnas tirgum nav vēl uzņēmusi pilnus apgriezienus. Somijas "Alan Wake 2", Polijas "Cyberpunk 2077" un Igaunijas "Disco Elysium" ir pēdējo gadu visaugstāk novērtētās spēles pasaulē. Bet latviešu – brāļu Kļaviņu – 2022. gadā radīto izmeklēšanas spēli "Zelta elka lieta" ("The Case of the Golden Idol") atzinīgi novērtējuši lielākie pasaules spēļu apskatu izdevumi un tā iekļuvusi vairākos nozīmīgos 2022. gada labāko spēļu sarakstos.

Šodien tas ir reģions ar milzīgiem debesskrāpjiem, bagātību un teju futūristikām idejām par to, kā mainīt nabadzīgo tuksnesi sev apkārt, pirms simts gadiem - trūcīga nomadu kopiena. Persijas līča valstis simts gadu laikā ir piedzīvojušas milzīgas pārmaiņas - lielākoties, pateicoties naftai. Kā notika šis vēsturiskais atklājums? Par vēsturi un mūsdienām saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku. Kad pašu mājās valda sniegs un sals, ne viens vien cilvēks sauli meklē kādās tālākās zemēs. Siltus saules starus un karstas tuksneša smiltis arī ziemā iespējams meklēt Tuvo Austrumu reģionā, tostarp Persijas līča valstīs. Apvienotie Arābu Emirāti, Saūda Arābija, Omāna, Bahreina, Kuveita, Katara - šīs valstis ir atšķirīgas gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan savā atvērtībā, gan arī resursos, ar kuriem gūt ienākumus. Viens no šiem resursiem ir nafta, un par to, kā tas mainījis Persijas līča valstu vēsturi, saruna raidījumā. Paklāju aušanas tradīcijas Tuvo Austrumu kultūrā Bet pirms tam vēl kāds ieskats Tuvo Austrumu kultūras vēsturē, proti, paklāju aušanas tradīcijās, no kurām pazīstamākā un augsvērtīgākā ir Persijas tehnika. Kāda ir šo paklāju vēsture, kā 15.-16. gadsimtu mij­ā tie kļuva populāri Eiropā un kur tie kalpoja par statusa simbolu, skaidro vēsturnieks Imants Ļaviņš. Pareizi būt teikt – sietie bārkstainie austrumu paklāji. Un lai saprastu, cik  daudz darba tas paģēr, tad runa ir par 100 tūkstošiem mezglu uz vienu kvadrātmetru – teic  vēstures doktors un Austrumu kultūras pētnieks Imants Ļaviņš. Skatot pagātnē, Austrumu paklāju aušana bija izplatīta vairākos reģionos – Turcijā, Ēģiptē, Kaukāzā, Ķīnas Rietumos un Indijā un laika gaitā katrā reģionā izveidojās savs stils un paklāju raksts. Kāda bija sākotnējā šo paklāju  funkcija un kā tie kļuva par statusa simbolu Eiropā, par to stāsta  Imants Ļaviņš. Paklājus no vilnas, kokvilnas vai zīda diegiem auda, vai mezgloja horizontālas vai vertikālās  stellēs un šim filigrānajam un  nogurdinošajam darbam, ko parasti veica sievietes, vajadzēja lielas prasmes. Vēsturnieks Ļaviņš rāda datora  monitorā piemērus  ar seniem Austrumu paklājiem, kur redzami ornamenti, ziedu raksti, kā arī  ainas no medībām. Atšķirībā no Rietumiem, kur paklājs liecināja par turību, tad Austrumu tautās tam bija  praktiska funkcija: tos arī izmantoja  reliģiskās ceremonijās, metoties ceļos un pielūdzot Allāhu, kā arī mirušos apbērēja ietītus paklājos. Paklājā veidotie raksti simbolizēja paradīzi, ar ziedošiem augu motīviem un upēm, pilnām ar zivīm.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkojam kādu ļoti interesantu, nozīmīgu un arī ļoti sarežģītu valsti – dodamies uz Turciju. Turcija ir valsts, par kuru būtu iespējams stāstīt ne vienu raidījumu vien. Tā ir valsts, kas atrodas gan Āzijā, gan Eiropā. Tā ir valsts, kas ir mūsu partnere Ziemeļatlantijas aliansē un jau gadu desmitiem vēlas kļūt arī par Eiropas Savienības dalībvalsti. Taču vienlaikus tā ir arī valsts, kas ir pazīstama ar vēlmi uzturēt labas attiecības, piemēram, arī ar Krieviju. Un šis jautājums ir bijis ļoti pretrunīgs arī pašreizējā Ukrainas kara kontekstā. Ja Turciju tā pa īstam uzskatītu par Eiropas valsti, tad ar vairāk nekā 85 miljoniem iedzīvotāju tā būtu iedzīvotāju skaita ziņā lielākā valsts Eiropā, nedaudz apsteidzot Vāciju, kurā gan arī ir aptuveni 4 procenti turku. Arī ģeogrāfiski Turcija ir iespaidīga un ar vairāk nekā 783 tūkstošus kvadrātkilometru lielu teritoriju tā ir pat lielāka par Ukrainu, kuru mēs, protams, uzskatām par pilnvērtīgu Eiropas valsti. Lai arī Turciju mēs varētu uzskatīt par eiropiešiem tuvāko Austrumu valsti, līdz galam laikam tomēr par savējiem mēs turkus neuzskatām. Iespējams tāpēc, ka Turcija ir musulmaņu valsts. Un šeit jāuzsver nianse, kas dažiem varbūt var likties maldinoša – musulmaņu valsts nebūt nenozīmē, ka tā ir arābu valsts. Turcijā aptuveni 70 – 75 procenti iedzīvotāju ir turki, aptuveni 19 procenti ir kurdi, bet pārējās etniskās minoritātes, tostarp arābi, veido vien aptuveni 10 procentus no sabiedrības. Kā visās pasaules valstīs un tautās – to vēsture ir būtisks to mūsdienu politikas veidojošais elements. Valstu pieredze, uzvaras un zaudējumi, kolonizācijas un okupācijas veido to izpratni par sevi, savām iespējām un savām tiesībām. Individuālās cilvēku īpašības un bažas visbiežāk ir raksturīgas arī veselām sabiedrībām un valstīm. Un Turcija, protams, nav izņēmums. Turcijas mūsdienu politiku nosaka ne tikai unikālā ģeopolitiskā situācija, atrodoties pasauļu krustcelēs, bet arī valsts iespaidīgā vēsture. Turcijas tagadējā teritorija tiek uzskatīta par vienu no visilgāk apdzīvotajām vietām uz planētas. Turcijas teritorijā ir valdījuši ne tikai anatolieši, asīrieši, romieši, protams, kā arī Maķedonijas Aleksandrs, persieši, mongoļi un daudzi citi, bet arī pašu seldžuku turku ekspansija un apvienība ar persiešiem divsimt gadu garumā otrā gadu tūkstoša pašā sākumā ir uzskatāmi par pamatiem mūsdienu Turcijai. Īstie pamati gan meklējami Osmaņu impērijas izveidošanā pēc mongoļu padzīšana 13. gadsimta beigās. Šī impērija pastāvēja līdz pat Pirmajam pasaules karam un ir atstājusi milzīgu iespaidu ne tikai reģiona valstīs, tostarp Balkānos, bet arī pasaules politikā kopumā. Osmaņu impērijas izbeigšanās gan bija modernās Turcijas aizsākums. 1923. Gadā tika dibināta Turcijas Republika. Tās vadītājs bija viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta politiķiem – Mustafa Kemals Ataturks jeb “Visu Turku Tēvs”. Politiķis, kurš savu piecpadsmit valdīšanas gadu laikā modernizēja Turciju, atteicās no islāma dogmatisma un ieviesa sekulāru jeb laicīgo valsts pārvaldi, deva turku sievietēm vienlīdzīgas pilsoniskās tiesības, tostarp tiesības vēlēt. Ataturks nomira no alkoholisma izraisītajām komplikācijām 1938. gadā, bet tas neizbeidza Turcijas attīstību un ietekmi pasaulē. Reformas turpinājās, Turciju tika pasludināta par neitrālu Otrā pasaules kara laikā, līdz trīs mēnešus pirms kara beigām Turcija pievienojās Sabiedrotajiem. KB: Konflikts ar Padomju Savienību par kontroli pār Bosfora un Dardaneļu šaurumiem rezultējās tajā, ka Turcija tuvinājās Amerikas Savienotajām Valstīm un 1952. gadā pievienojās NATO. 1959. Gadā Turcija jau pieteicās par asociēto locekli Eiropas Ekonomiskajai Kopienai, ko mūsdienās pazīstam kā Eiropas Savienību. Valsts iespaidīgā vēsture, protams, ir atstājusi iespaidu uz to, ka Turcija redz sevi pasaules politikā. Un jāsaka, ka arī pēdējo 20 gadu laikā Turcija kārtējo reizi ir piedzīvojusi visai dramatiskas pārmaiņas, no Rietumu alianšu balsta kļūstot par valsti, kurā dominē viena cilvēka vara. Jau vairāk nekā 20 gadus par dominējošo cilvēku Turcijas politikā var saukt pašreizējo prezidentu Rečepu Taijipu Erdoganu, kurš uzvarēja prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un turpinās pildīt valsts vadītāja pilnvaras jau trešo pilnvaru termiņu. Neapmierinātība Turcijas sabiedrībā ar Erdogana valdīšanu gadu gaitā ir pieaugusi un neseno prezidenta vēlēšanu iznākums faktiski ir spilgts šī apgalvojuma atspoguļojums, jo prezidents vēlēšanās uzvarēja tikai otrajā kārtā, opozīcijas vienotajam kandidātam Kemalam Kiličdaroglu iegūstot gandrīz 48% balsu. Šis rezultāts norāda, cik sašķelta pašlaik ir Turcijas sabiedrība – gan iekšpolitiskajos jautājumos, gan ekonomiskajos, gan ārpolitiskajos jautājumos, tostarp par attiecībām ar Rietumiem. Šī viedokļu dažādība likās īpaši interesanta, jo, kā jau esam novērojuši arī daudzās tepat mums pavisam tuvu esošās valstīs, un arī dažās Eiropas Savienības valstīs, autoritāram stingrās dūres valdīšanas stilam ir ļoti daudz atbalstītāju gan pašmājās, gan citās valstīs. Tāpēc vēlējāmies noskaidrot, cik liela loma Turcijas iedzīvotāju pašapziņā ir pagātnes lielvaru mantojumam un kā to ir ietekmējis arī pašreizējais Redžepa Taijipa Erdogana valdīšanas laiks? Un pāri visam lielais jautājums – vai turki jūtas piederīgi Eiropai un ir eiropeiski, vai arī tā ir tāda pagātnes domāšana? Šos jautājumus skaidro Amsterdamas universitātes Sociālo zinātņu institūta doktorante Elizabete Auniņa, kura ir gan dzīvojusi Turcijā, gan pētījusi šo valsti.

Prezidenta vēlēšanas Turcijā un Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko pēdējā laika veselības jautājumi. Vai problēmas, kas varētu būt pašpasludinātajam prezidentam Lukašenko, varētu izmantot Putins, lai mūsu kaimiņvalsti vēl vairāk pakļautu savai kontrolei? Turcijā atšķirībā no Baltkrievijas, vēlēšanu cīņa ir demokrātiska un starptautiskie novērotāji vēlēšanu godīgumu neapšauba, lai gan ilggadējam valsts līderim Erdoganam ir raksturīgas autoritāras tendences.  Ārvalstu aktualitātes vērtē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks. Turcijas prezidenta vēlēšanas: pirmajā puslaikā neizšķirts 14. maijā notikušās vispārējās vēlēšanas Turcijā, kad elektorāts izvēlējās gan valsts prezidentu, gan 600 parlamenta – Lielās Nacionālās asamblejas – deputātus, pamatoti uzlūkotas par ļoti nozīmīgām, tai skaitā ārpolitiski. Turcija atrodas reģionā, kur tai visapkārt liesmo vai gruzd militāri konflikti, un Ankara tajos pēdējā laikā spēlē ļoti pamanāmu, brīžiem pat izšķirošu lomu. Pašreizējais Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans īstenojis aktīvu un lielā mērā neatkarīgu, vien uz Turcijas interesēm orientētu ārpolitiku. Viņš ir pie varas kopš 2003. gada, un šai periodā pārveidojis politisko sistēmu, padarot Turciju no parlamentāras par prezidentālu republiku. Erdogana galvenais sāncensis Kemals Kiličdaroglu savā priekšvēlēšanu platformā solījis atjaunot agrāko parlamentārisma kārtību, gādāt par mediju un tiesu varas neatkarību, kuras mazināšanu pārmet Erdoganam, aktivizēt dialogu ar Rietumiem. Esošais prezidents savā priekšvēlēšanu kampaņā nav vairījies sāncensi nodēvēt par „terorisma un izvirtību atbalstītāju”, ciktāl Kiličdaroglu atbalsta arī kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Zaļo un Kreisās nākotnes partija, un viņš izteicies par labu seksuālo minoritāšu tiesību respektēšanai. Šādā antagonisma uzlādētā gaisotnē notikušajā vēlēšanu pirmajā kārtā Erdoganam pietrūka apmēram pusprocenta līdz pārvēlēšanai, savukārt Kiličdaroglu ieguva nepilnus 45%. Atlikušie nedaudz vairāk kā pieci procenti tika trešajam pretendentam, nacionālistiskajam politiķim Sinanam Oganam. Tātad rezultātu izšķirs Erdogana un Kiličdaroglu duelis otrajā kārtā, 28. maijā. Daudz ko šai sāncensībā varētu izšķirt Ogans, ja aicinātu savus vēlētājus balsot par vienu vai otru no sāncenšiem. Lielā mērā prezidenta vēlēšanu ēnā palikušas parlamenta vēlēšanas, vēl jo vairāk tāpēc, ka situācija parlamentā nav nozīmīgi mainījusies. Līdzīgi kā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā, arī šoreiz prezidenta Erdogana vadītā Taisnīguma un Attīstības partija zaudējusi vairākus desmitus balsu, tomēr paliekot lielākā frakcija ar 267 vietām. Tā kā Erdogana galvenajam sabiedrotajam – ultralabējai, nacionālistiskajai Nacionālistu kustības partijai – ir 50 deputātu, Nacionālajā asamblejā arī turpmāk pārsvars būs abu šo spēku veidotajai t.s. Tautas aliansei. Konkurējošajai Nacionālajai aliansei, kurā bez Kiličdaroglu vadītās Republikāniskās Tautas partijas ietilpst arī politiķes Meralas Akšeneras vadītā mēreni nacionālistiskā Labā partija, būs nedaudz vairāk par divsimt vietām. Trešo parlamenta frakciju veidos t.s. Darba un Brīvības alianse, kurā dominē jau piesauktā Zaļo un Kreisās nākotnes partija. Gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanas rāda, ka par Erdogana izteikti konservatīvo, tradicionālistisko politiku ierasti balso valsts centrālie un ziemeļu rajoni, kamēr par liberālāko pieeju – lielās pilsētas, piekrastes rajoni un kurdu minoritātes reģions. Baltkrievijas diagnoze Pēdējā nedēļa devusi pamatu runām par Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Aleksandra Lukašenko veselības stāvokli. Uzvaras dienas svinībās Maskavā 9. maijā viņš izskatījās nepārprotami sadudzis un acīgākie pamanīja, ka viņa labā roka ir apsaitēta. Lukašenko nepiedalījās svinīgajās vakariņās pēc pasākuma, tika ātri nogādāts lidostā un atpakaļ Minskā. Pēc tam viņš uz vairākām dienām pazuda no publiskās aprites, t.sk. nepiedalīdamies Valsts karoga, ģerboņa un himnas dienas svinībās 14. maijā. Galu galā pirmdien tika publiskota reportāža par pašpasludinātā prezidenta apmeklējumu Baltkrievijas Gaisa spēku galvenajā komandpunktā. Šoreiz apsēji bija redzami uz viņa kreisās rokas, bet publiskotajā videoierakstā viņš runāja ar zināmām grūtībām, acīmredzami cīnīdamies ar elpas trūkumu. Tas viss licis uzvirmot prognozēm par to, kā varētu izvērsties Baltkrievijas liktenis, ja Lukašenko pēkšņi nomirtu vai kļūtu rīcībnespējīgs. Saskaņā ar Baltkrievijas konstitūciju šādā gadījumā valsts galvas funkcijas uzņemas parlamenta augšpalātas – Nacionālās sapulces – priekšsēdētāja Natālija Kočanova, kurai tad 30 līdz 70 dienu laikā jāsarīko jaunas prezidenta vēlēšanas. Jau agrāk izskanējušas versijas, ka tieši Kočanovu Baltkrievijas līderis gatavojot savas funkciju pārņēmējas lomai. Nav nekādu šaubu, ka gadījumā, ja Lukašenko pēkšņi pazustu no politiskās skatuves, varas nomaiņas procesā iesaistītos Krievija, iespējams, pat īstenojot pilnīgu Baltkrievijas okupāciju. No otras puses, šādu scenāriju kā savu iespēju saredz baltkrievu opozīcija. Pēdējās dienās trimdā esošās opozīcijas pārstāvji nākuši klajā ar vairākiem paziņojumiem. Opozīcijas līdere Svetlana Cihanouska izteikusies, ka opozīcijai jābūt gatavai jebkuram scenārijam. Vēršoties pie baltkrievu tautas, viņa paziņojusi, ka ir gatava būt baltkrievu tautas balss šai grūtajā laikā, lai sarīkotu godīgas vēlēšanas, nepieļautu haosu un jauna diktatora nākšanu pie varas. Baltkrievijas opozīcijas iespējas ātri un efektīvi ietekmēt situāciju valstī, kur jebkāda opozīcija režīmam pēdējos trīs gadus tikusi centīgi iznīdēta, ir visai ierobežotas. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Baidens kandidēs uz otru termiņu ASV prezidenta amatā. Noslēdzies Krievijas prezidēšanas mēnesis ANO Drošības padomē. Uzbekistānā aizvadīts konstitucionālais referendums. Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un politologs Kārlis Daukšts. Baidens iziet uz „skrejceļa” Pirms nedēļas Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena komanda publiskoja videovēstījumu, kas piesaka pašreizējā valsts galvas pretendēšanu uz otro termiņu Baltajā namā. Prezidenta vēlēšanām jānotiek nākamā gada 5. novembrī, un šis Baidena pieteikums vairo iespējamību, ka arī tās, tāpat kā iepriekšējās, izvērtīsies par dueli starp viņu un eksprezidentu Donaldu Trampu. Pēdējais savu nolūku kandidēt darīja zināmu jau pagājušā gada novembrī un uz pagājušās nedēļas jaunumiem reaģēja sev ierastajā stilā – pirms piecām dienām, uzrunājot savus atbalstītājus Ņūhempšīras štatā, viņš tēloja gaidāmās vēlēšanas kā labā un ļaunā cīņu, sakot, ka tā būšot izvēlē starp „spēku un vājumu, veiksmi un neveiksmi, drošību un anarhiju, mieru un konfliktu, labklājību un katastrofu”. Taisnību sakot, šī retorika vērtējama kā diezgan adekvāta atbilde uz demokrātu līdera videoklipa patosu, jo arī tajā ļoti daudz vietas atvēlēts kaitējumam, kuru eksprezidents nodarījis amerikāņu demokrātijai, un briesmām, kādas viņš tai joprojām rada. Kā trāpīgi norāda raidsabiedrības BBC komentētāja Entonijs Zērčers, Baidena „klišejiskā frāze „pabeigsim šo darbu”, kuru daudzi sagaidīja kā viņa kampaņas vadmotīvu, parādās tikai pašās klipa beigās. Vēstījums, turpretī, šķiet esam: „piebeigsim Donaldu Trampu un republikāņus”. Attiecīgi, šis kampaņas sākums vēlreiz apliecina, ka nākamais amerikāņu politikas gads, visticamāk, būs antagonisma un agresijas pilns. Augstākajā politiskajā līmenī Demokrātu partijas atbalsts esošajam prezidentam ir garantēts. Savienoto Valstu vēsturē ir tikai viens gadījums 19. gs. vidū, kad partija pēc pirmā termiņa nenominēja esošo prezidentu atkārtotajām vēlēšanām. Principiālu atbalstu Džo Baidenam jau paudis arī viņa galvenais sāncensis 2020. gada priekšvēlēšanās senators Bērnijs Sanderss. Cita aina gan paveras vēlētāju aptaujās. Apmēram 70% amerikāņu, t.sk. apmēram puse demokrātu elektorāta, uzskata, ka prezidentam nevajadzētu kandidēt atkārtoti. Kā galvenā problēma tiek minēts viņa cienījamais vecums. Jau šobrīd Džo Baidens savos 80 gados ir visu laiku vecākais Baltā nama saimnieks; otrā termiņa noslēgumā viņam būtu jau 86. Tiesa, arī Donalds Tramps savos septiņdesmit sešos daudz neatpaliek. Un, atšķirībā no Baidena, republikāņu rindās viņam ir daudz zaļoksnējāka alternatīva – spēka gados esošais Floridas gubernators Rons DeSantis, kurš ir nedaudz mērenāks par Trampu savās populistiskajās izpausmēs, bet pārstāv ļoti līdzīgu politisko ievirzi. Pliķis priekšsēdim Apvienoto Nāciju Drošības padomes prezidējošās valstis mainās ik pēc mēneša, attiecīgi katrai no piecpadsmit padomes loceklēm šis gods piekrīt apmēram reizi pusotrā gadā. Līdz ar aprīļa beigām noslēdzās Krievijas Federācijas prezidēšanas mēnesis. Zīmīgi, ka iepriekšējo reizi Kremļa pārstāvis augsto tribīni ieņēma tieši pagājušā gada februārī, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Saprotams, ka Kijivas pārstāvji ļoti asi kritizēja šo situāciju, kad institūcijā, kas domāta, lai novērstu konfliktus un agresiju pasaulē, prezidē ciniska agresorvalsts. Diemžēl, nekāds mehānisms, kas to varētu novērst, nav paredzēts. Krievijas pilnvarotais pārstāvis ANO Vasīlijs Ņebenzja, sagaidot prezidentūru, solīja debates, kurās tikšot pieteikta „jauna pasaules kārtība”, kurā vairs nedominēšot Savienotās Valstis. Savukārt kāds anonīms amerikāņu diplomāts Kremļa taktiku prezidēšanas mēnesī raksturoja modernajā slengā kā mēģināšanu trollēt rietumvalstis. Lielākoties tā ir ar Krievijas agresiju saistītu tēmu cilāšana, skaļi paužot savu, realitātei apgriezti proporcionālo vēstījumu. Rietumiem šai gadījumā bija jau gatava prettaktika, proti – uz sēdēm, kurās bija gaidāma spilgtākā maskaviešu iznešanās, devās nevis Savienoto Valstu vēstniece Apvienotajās Nācijās Linda Tomasa-Grīnfīlda, bet gan kāds viņas zemāka ranga kolēģis, kurš pie tam pameta zāli, kad Kremļa demagoģijas kulminācijas brīžos. Līdzīgi rīkojās arī vēl vienas Drošības padomes pastāvīgās dalībvalsts – Lielbritānijas pārstāvji. Tā notika, cita starpā, reizē, kad sanāksmi tiešsaistē uzrunāja bēdīgi slavenā Krievijas bērnu tiesību funkcionāre, Starptautiskās krimināltiesas aizdomās turētā Marija Ļvova-Belova. Krievijas pārstāvjiem, tai skaitā vairākas sēdes vadījušajam ārlietu ministram Lavrovam pagājušomēnes nācās uzklausīt visai daudz netīkama, taču sāpīgāko pliķi mēneša nogalē Krievija saņēma ANO Ģenerālajā asamblejā. Tika balsots par rezolūciju Apvienoto Nāciju un Eiropas Padomes sadarbības sakarā, kuras tekstā Krievijas rīcība attiecībā pret Ukrainu un arī Gruziju raksturota kā agresija. Kremlim netīkamākais ir tas, ka par rezolūciju balsoja arī tā it kā sabiedrotā – Ķīnas Tautas republika.   Vai salna Uzbekistānas pavasarī? 30. aprīlī Uzbekistānas pilsoņi balsoja konstitucionālajā referendumā, kas paredz nozīmīgas izmaiņas valsts pamatlikumā. Pēc oficiālās statistikas referendumā piedalījušies nepilni 85% balsstiesīgo un vairāk nekā 90% nobalsojuši par. Daudzas no tādējādi apstiprinātajām izmaiņām šķiet tiešām progresīvas, salīdzinot ar iepriekšējo modeli, kas stājās spēkā 1992. gadā. Tas bija laiks, kad valsts priekšgalā nostājās agrākais Uzbekijas PSR kompartijas vadītājs Isloms Karimovs. Viņš uzbūvēja vienu no Centrālāzijas autoritārajiem režīmiem, kuru vadīja līdz pat savai nāvei 2016. gadā. Viņa funkciju pārņēmēju, pašreizējo Uzbekistānas prezidentu Šavkatu Mirzijojevu, daudzi uzlūko kā reformētāju un demokratizētāju, salīdzinot viņu ar tādiem totalitāro sistēmu liberalizētājiem kā Dens Sjaopins Ķīnā vai Mihails Gorbačovs Padomju Savienībā. Viņa varas periodu reizumis dēvē par „Uzbekistānas atkusni” vai „pavasari”. Referendumā pārveidotā pamatlikuma burts šķiet to apliecinām. Sākot jau ar 1. pantu, kurā Uzbekistāna tagad definēta ne vien kā suverēna un demokrātiska, bet arī kā tiesiska, sociāla un sekulāra valsts. Jaunā redakcija aizliedz nāvessodu, pilsoņa izraidīšanu un nežēlīgu sodīšanu, paredz valsts garantijas trūcīgo nodrošināšanai ar mājokli, bezmaksas izglītībai un veselības aprūpes minimumam. Tomēr konstitucionālajam referendumam ir arī sava ēnas puse. Vara gādāja, lai nebūtu nekādas nopietnas pretkampaņas. Uzbekistānā tas ir vienkārši, jo, lai gan valstī ir piecas formāli neatkarīgas politiskās partijas, tās visas stingri atbalstīja iniciatīvu, tāpat kā pastāvīgi atbalsta prezidenta politiku. Vairāk nācās papūlēties ar žurnālistiem un blogeriem, dažus izsaucot uz nopratināšanām, bet prominento opozicionāro blogeri Mominovu apcietinot un izvirzot viņam acīmredzami safabricētas apsūdzības. Varu acīmredzami baida iespējamie protesti pēc tam, kad pagājušā gada jūlijā nemieri izcēlās autonomajā Karakalpakstānas republikā. Iemesls bija mēģinājums jaunajā konstitūcijas redakcijā likvidēt klauzulu par Karakalpakstānas tiesībām izstāties no Uzbekistānas sastāva. Brutālās nemieru apspiešanas laikā gāja bojā vismaz 21 cilvēks, vairāki simti tika arestēti, apmēram 60 no viņiem piespriesti dažāda ilguma cietumsodi. Tomēr strīdīgo punktu prezidents Mirzijojevs galu galā atsauca. Taču daudzi svētdien notikušajā referendumā saskata viņa mēģinājumu konsolidēt savu varu. Saskaņā ar veco pamatlikuma variantu Mirzijojevam 2026. gadā būtu jāatstāj valsts galvas amats. Taču, kā jau lēmusi Uzbekistānas Konstitucionālā tiesa, līdz ar jaunās redakcijas spēkā stāšanos, prezidents var pretendēt vismaz vēl uz vienu termiņu, pie kam termiņš pagarināts no pieciem uz septiņiem gadiem. Tā kā tiek lēsts, ka, ļoti iespējams, esošais valsts galva varētu organizēt sev arī ceturto termiņu, tā paliekot amatā līdz 2040. gadam. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

"Kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada," par mantojumā no saviem skolotājiem gūto stāsta režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS. Starptautiskās Teātra dienas noskaņās Gunda Vaivode Reini Suhanovu izvaicā par viņa daudzveidīgajām izpausmēm šajā mākslas laukā, tostarp ieskicējot Latvijas Nacionālais teātris topošo izrādi "Baltiešu armija", kurai pirmizrāde jau 31. martā, neiztiekot bez aktuālā mākslas un politikas pretstatījuma, kas ienāk arī otrajā lielākajā tēmā, un tie ir Dziesmu svētki un to Noslēguma koncerts, kura režisors ir Suhanovs. Sarunas gaitā arī par kopīgo laivu, kurā ir gan draugi, gan nedraugi, par mainīgo pasauli un to, kā mēs visi šodien tajā jūtamies... Gunda Vaivode: Pirmdien ir Teātra diena. Vai šī diena ir arī tavi svētki? Reinis Suhanovs: Man pašam kā svinama diena tā kļuvusi beidzamajos piecos gados, kopš strādāju Nacionālajā teātrī, kur Teātra dienai ir ilgas un izkoptas tradīcijas – gan ar "Žurku", gan arī iekšienē šī diena tiek svinēta. Arī šogad svinības būs!  Teātris – tā ir saldā inde, kā teicis Juris Karlsons. Kad Tu, puisis no Kandavas, saindējies ar teātri? Vidusskolas vecumā.  Kandavā? Nē, lai gan ar kandavniekiem tas ir saistīts. Tā ir kandavnieku kopiena… Viens no kandavniekiem ir Kaspars Znotiņš, tāpat arī viņa brālis Jānis Znotiņš, ar kuru kopā savulaik dejoju. Pārāk pat nedraudzējāmies, bet te pēkšņi Rīgā uz ielas viņš man piedāvā: klausies, tu negribi strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē? Tā arī tas sākās: vidusskolas vecumā sāku strādāt teātra garderobē, un tā man bija neierobežota iespēja skatīties labu teātri... Tev ir ļoti laimējies izaugt pie lielām mākslas personībām – scenogrāfa Andra Freiberga Mākslas akadēmijā un režisora Mihaila Gruzdova Kultūras akadēmijā. Vai vari formulēt pāris būtiskas lietas, ko esi guvis tieši no viņiem? Jebkurā gadījumā tā ir mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Andra Freiberga darbu būtību un stilistiku noteica viņa mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Kāda detaļa, par kuru kāds, iespējams, teiktu – sentimentāla detaļa, radīja pievienoto vērtību viņa telpām. Atceros, izrādei "Jūlijas jaunkundze", kuru veidoja Māra Ķimele, mēģinājumi bija atvērti: spēlēja Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa un Agnese Zeltiņa – tāds brīnišķīgs trio, un Freibergs paralēli taisīja scenogrāfiju: visu ko uzlaboja, meklēja detaļas. Tāda būšana mēģinājumā un iedvesmošanās no procesa. Patiesībā tieši Freibergs mani iedvesmoja stāties arī režisoros. Viņam tā atslēga bija tāda: par scenogrāfiju domāt nevis kā par bildi, bet kā par telpu aktiera darbībai, lai režisors ar šo telpu var strādāt, vairākas stundas noturot skatītāja interesi. Un viņa telpa nekad nebija piebāzta! Manuprāt, arī tev piemīt kas ļoti līdzīgs – tava telpa ir gleznieciska. Šaubos, vai tu varētu uztaisīt, piemēram, tādu telpu, kāda ir izrādē "Garā dzīve". Varētu, varētu! (smejas) Arī man bijusi kāda blīvāka telpa. Tie paši "Grimmi". Bet, starp citu, "Garā dzīve" ar Monikas Pormales scenogrāfiju un "Naži vistās" Gata Šmita režijā ar Rūdolfa Beketa scenogrāfiju – tie bija divi pretpoli brīdī, kad ienācu teātrī. Bet vēl par pārmantošanu. No Mihaila Gruzdova tā pirmkārt ir cilvēkmīlestība. Ieraudzīt cilvēkā Visumu. Cilvēkā vai vienā epizodē ieraudzīt kosmosu. Un kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada. Mūsu apmācības programmā ļoti liels uzsvars bija uz izpildītāju, radošo personību. Pirmajos gados Gruzdovs mums tā arī teica: vienkārši strādājiet kā aktieri! Kad visiem pārējiem beidzās aktiermeistarības mēģinājumi, naktī varējām sākt strādāt pie saviem režijas darbiem. Un, ja tajā brīdī bieži vien likās – ārprāts, nu, kāpēc mums vairāk nedod to darīšanu, šobrīd saprotu – tā bija ārprātīgi vērtīga lieta. Lai abiem meistariem viegli un jautri tur, augšā! Viņi bija arī lielisks tandēms uz teātra skatuves. Vai, piemēram, tu un Elmārs Seņkovs arī esat tāds tandēms? Vai arī pagaidām vēl tev gribas strādāt kopā ar daudzām un dažādām personībām? Man bijusi tā laime strādāt ar vairākiem foršiem un jaudīgiem režisoriem, bet ar dažiem no viņiem izveidojušies ilgāki tandēmi. Viens no tiem ir Pētera Krilova audzēknis Viesturs Meikšāns – bijis vesels skaists posms Valmieras teātrī, pēc tam arī operā. Mana pirmā opera – Kristapa Pētersona darbs "Mihails un Mihails spēlē šahu" – tapusi tieši kopā ar Viesturu Meikšānu. Vēl ir Verdi Makbets – mana pagaidām vienīgā lielā opera Rīgā kā scenogrāfam, jo operām scenogrāfiju esmu veidojis pietiekami daudz, strādājot arī kopā ar Andreju Žagaru, bet pārsvarā visas izrādes bijušas ārzemēs, lai cik tas paradoksāli nebūtu. Māra Ķimele, ar kuru daudz esmu strādājis kopā, vienmēr mums novēlējusi radoši strādāt, saglabāt sevī meklētāju un cik tik vien ilgi iespējams, noturēties pretī jebkādai "kastītei" savā karjerā. Un bēgšana no "kastītes" ir tā, kas šobrīd mani vieno ar Elmāru. Ar katru izrādi cenšamies iet jaunā virzienā, lai arī cik sparīgi blakus esošie cilvēki mums nemēģinātu parādīt, kurā kastītē lietas mums padodas labāk, un ko labāk nevajag darīt. (..) Un kopā ir daudz, daudz drošāk, viens otru var pabalstīt.  Ko tu labprāt gribētu iestudēt operā?  Arī Rīgā būtu vērts veidot krāsainus iestudējumus: domāju, ka Latvijā ir pietiekami daudz spējīgu mākslinieku, kuri varētu iziet starptautiskajā apritē. Ja dziedātāji un mūziķi to veiksmīgi dara, scenogrāfijā mums ir Monika Pormale, kas ļoti aktīvi strādā operas jomā ārzemēs, tāpat arhitekts Didzis Jaunzems pasaulē, sevišķi Eiropā, strādā ļoti daudz, bet Latvijā scenogrāfijas jomā darbojas maz. Vai arī Aiks Karapetjans veido operas ārzemēs. Taču mums ir arī vietējie mākslinieki, kuri varētu aktīvi darboties. Tas būtu skaisti. Šobrīd dzīvo pirmizrādes gaidās. Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē top "Baltiešu armija". Komiska lekcija pēc Edgara Ozoliņa piezīmju motīviem. Vari pacelt simbolisku priekškaru jau šobrīd? Karikatūrists Edgars Ozoliņš daudziem zināms ar kairiem dāmu apveidiem un smieklīgu vīriešu zīmējumiem, padomju okupācijas laikā izdotajām grāmatām vai ļoti asprātīgajām "Dadža" karikatūrām. Arī viņa ģimene tika piedzīvojusi padomju varas represijas. Viņā bija pretestības gars, kuru viņš izpauda izdomātās fantāzijās par alternatīvu vēsturi: par to, ka bēgļi, kas pēc Otrā pasaules kara devās uz Rietumiem, bēgļu nometnēs iepazīstas ar miljonāru, kurš palīdz viņiem aizbraukt uz Islandi un tur nodibināt kopienu, kura piedzīvo milzīgu dzimstības lēcienu, izaug ārkārtīgi liela, dzīvo tur uz vietas un vēlāk veic vēl kādus ģeopolitiskus gājienus. Ozoliņa piezīmes nav gatavs izveidots stāsts, drīzāk tie ir zīmējumi, kurus viņš veidojis līdz pat 80. gadiem. 80. gadu beigās viņš devās mūžībā, nesagaidījis Latvijas neatkarību, bet viņa zīmējumi nozīmē gan dusmas, gan arī savas tautas mīlestību un cerības uzturēšanu sevī. Visu laiku. To ir svarīgi saprast. Tāpat kā Kaukāza krīta aplī – tā ir cerības iznešana cauri baisiem laikiem. Bija nodibināta Latvija – pirmo reizi pašiem sava valsts! Bet tikai uz divdesmit gadiem... Tomēr arī pēc tam – visus  piecdesmit gadus tā tika uzturēta caur cilvēkiem: ja cerība par to nebūtu uzturēta pagrīdē, ja nebūtu šīs brīžiem agresīvās, niknās domas… Bez tās mēs nevarētu. Šobrīd redzam, ka Krievijas propagandas priekšā savu galvu kā sabiedrība esam liekuši, un tagad viss, kas saistīts ar pieminekļu nojaukšanu, krievu kultūras "kancelēšanu" un Puškina pārvērtēšanu – tas viss mūs ļoti pārbauda. Un mēs arī sākam saprast, cik vārda brīvība ir bīstama un cik ļoti šobrīd esam spiesti to daudzējādā ziņā likvidēt. Mēs neatļaujamies tik daudz, cik atļaujas Rietumos. (..) Bet runājot par Edgara Ozoliņa fantāzijām, kas piepildītas ar seksualitātes lietu. Atbildi uz šo jautājumu tā arī neesmu atradis: kāpēc padomju sistēmai tik ļoti gribējās cenzēt seksualitāti? Nu, kas tas bija? Par to, kāpēc cenzēja Latvijas nacionālās idejas – to es vēl saprotu, bet kāpēc noliedza šādu absolūti universālu lietu?  Par daudz džeza tajā visā! Bet nu esam nonākuši pie ļoti būtiskas tēmas, kurai vēl pieskarsimies arī cita jautājuma sakarā, proti, pie izslēgšanas kultūras jeb "Cancel Culture". Imanta Kalniņa dziesma "Dzimtenei" ar Ārijas Elksnes dzeju. Ļoti glīta melodija, skaisti vārdi par dzimteni, vienīgā nelaime, ka tie rakstīti padomju laikā. Savulaik mēs to dziedājām koros un šobrīd dziesma ir svētku noslēguma koncertā. Dzirdu, ka daži koristi negrasās to dziedāt, kaut pamatojums iekļaušanai repertuārā ir pašu dziedātāju izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas – dimanti plašā vēsturiskā spektrā no Dziesmusvētku zelta fonda līdz mūsdienām. Kā tad mums ir ar to izslēgšanas kultūru un domāšanu? Laikam mana pirmā atbilde būtu koncerta nosaukums "Kopā. Augšup". Kopā ar noslēguma koncerta māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu par koncerta nosaukumu sākām domāt vēl pandēmijas laikā. Tobrīd atsevišķiem koristiem, kuri atteicās vakcinēties, neļāva piedalīties kora mēģinājumos. Tajā brīdī iezīmējās sabiedrības noslāņošanās procesa kulminācija: tu esi mans draugs, bet tu – nē; ja tu dari to un to, es ar tevi nerunāju. Jā, šobrīd ir karš, kur viss ir vai nu balts, vai melns. Diemžēl bieži kopīgajā laivā ir gan draugi, gan nedraugi. Arī mazākajā formācijā - ģimenē – bieži vien ir melnā avs. Bet veselīgā ģimenē mēs tomēr turamies kopā, neskatoties ne uz ko. Protams, tas jautājums par dziesmu nav tik vienkārši atbalstāms, un tieši tāpēc ir vērts par to sarunāties: ir jāsaglabā [izvēles] brīvība – ka ir koristi, kuri nevēlas dziedāt kādu dziesmu.  Un tas būtu pieņemami – ka viņi tur stāv un nedzied.  Atļaušos tādu provokatīvu joku: man nepatīk, ka Rainis ir uzrakstījis - "Saule mūsu māte". Kāpēc viņš nerakstīja par mākoņiem, jo mākoņus redzam daudz biežāk? Saule ir aiz mākoņiem – Latvijas kontekstā. Tātad mums visu laiku mamma ir projām, aiz mākoņiem. Bet ja mēs dzīvotu tajā sajūtā, ka mākonītis mūs silda...  Tāpēc arī mums ir tas meklētāja Dullā Daukas gars, ko gan arī vairs nedrīkstam pieminēt.  Jā, joks, kā jau teicu, ir provokatīvs. Bet kā personība drīkstu būt pret daudzām dziesmām vai par daudziem komponistiem. Man ir sava personiskā nostāja ļoti daudzos jautājumos. Bet pret šo Imanta Kalniņa dziesmu tev nav nekas pretī?  Nē. nav.  Un kā jūs tiksiet galā ar Kasparu Dimiteru un Zigmaru Liepiņu? Ir notikumi un dziesmas, kas kļūst par tautas un cilvēku emocionālo īpašumu. Piemēram, kaut kādā ziņā teātra izrādes "Daugava" mūzika vairs nepieder tikai izrādei, vairs nepieder tikai Valmieras teātrim, lai kā arī gribētos, ka visi to vienmēr atceras. Arī es esmu Valmieras teātra cilvēks, un arī man gribētos teikt – redzat, kā te pie mums Valmierā! Bet ir lietas, kas pārkāpj robežas. Tādu mums jau ir vesela plejāde! Tā Imanta Kalniņa koķetēšana ar Putina attēlu… Bet ir jau arī skaidrs, ka daudzi mūsu mākslinieki, mani pašu ieskaitot, strādājuši Krievijā! Esmu bijis nominēts "Zelta maskai".  Tāpat arī Alvis Hermanis! Nu, Alvja Hermaņa koķetēšana šajā situācijā, protams, ir smieklīga. Tas vienmēr ir apbrīnojami, kā viens cilvēks vienu dienu var teikt vienu, bet jau nākamajā rīkoties pavisam savādāk. Viendien teikt – nebrauciet uz Krieviju, bet jau pēc nedēļas pats dodas uz turieni ar pieliektu galvu.  Bet katram sava lieta. Tāpēc arī mēs visi viens otru mīlam un visi esam kopā – kā ģimenē.  Un būsim kopā arī Mežaparka estrādē – gan dziedātāju, gan klausītāju rindās. Kas tev pašam ir kulminācijas brīdis Dziesmu svētku koncertos? Un vai tev tāds jau šobrīd ir iezīmējies, domājot par šīs vasaras noslēguma koncertu? Esmu priecīgs darboties Dziesmu svētku noslēguma koncertā tā iemesla dēļ, ka pats esmu Dziesmu svētku kustības dalībnieks: visu savu dzīvi, sākot jau no bērna kājas, esmu dejojis. Svētkos esmu piedalījies gan kā bērns, gan kā pieaugušais dejotājs, gan kā scenogrāfs un veidojis arī režiju deju koncertam stadionā. Bet noslēguma koncerts ir brīdis, kad sanākam visi kopā: gan skatītāji, gan dalībnieki. Un šoreiz tiešām noslēguma koncertā būs visi, visi kopā! Bet uz kulmināciju ved cilvēku gaidas – tās būs tās pašas dziesmas, kuras ir virspusē. Šo loģiku nemēģinās lauzt neviens. Beigās būs "Saule, Pērkons, Daugava", kurai pievienojušies arī jauni darbi. Arī Raimonda Tigula "Lec, saulīte!", kas bija iestudējumam paredzēts numurs ar Rasas Bugavičūtes-Pēces tekstu: atsevišķi koristi un vēl citi cilvēki par to ir iesmējuši muzikālo atsauču dēļ, bet vienalga – tauta šo gabalu ņem, dzied un nes, un tā cilvēkiem un arī man ir kulminācija. Jebkurā gadījumā man kulminācija Dziesmusvētku estrādē ir tad, kad visi esam kopā, visi izjūtam šīs vibrācijas un saucam: "Atkārtot, atkārtot, atkārtot!" Tā nu ir tā kulminācija, un to dažreiz nevar prognozēt. Un man vislielākais prieks ir tajās reizēs, kad tiek atkārtots kāds no tiem darbiem, kas nemaz nav gaidīts! Jo tas ir novibrējis šeit un tagad – caur diriģenta rokām koristos. Ik pa brīdim esam dzirdējuši – un tieši no inteliģences cilvēkiem, kuri paši svētku rīkošanā nav iesaistīti, ka tā ir pārāk liela izšķērdība un greznība – rīkot šādus svētkus. To saka arī tavi kolēģi, mākslinieki. Ko tu viņiem šādos gadījumos atbildi? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs?  Latvijā ir tik maz notikumu, kas apvieno lielāku ļaužu pulku, kas sanācis kopā, lai radītu! Tā laikam ir mana atbilde brīžos, kad pats sev atbildu uz jautājumu, kāpēc jāpiedalās Dziesmu svētkos un jāveido deju svētki, kas ļoti daudziem atgādina no totalitārajām varām nākušas tradīcijas: daudzi tos salīdzina ar Ziemeļkoreju. Bet man tas liekas ārprātīgi  skaisti, ka cilvēki visā Latvijā nāk kopā, lai radītu! Lai nodarbotos ar mākslu, ar mūziku. Ļoti daudziem cilvēkiem sabiedrībā tas ir mērķis, uz ko tiekties. Protams, ir sistēma, kas noteikti jāpārskata: piemēram, skašu sistēma, kad zālē sēž žūrija, 10 rindas tai priekšā ir tukšas, uz skatuves dejo mazi bērniņi, kuriem pēc uzstāšanās liek atzīmes par to, kā viņi dejo. Tur ir "aizdomīgas" lietas. Bet pats princips – ka piecus gadus tu gatavojies mākslas notikumam, kuru laikā tiec piepildīts ar labu mūziku vai kustību; tiek izstrādāta arī estētiskā kvalitāte, cieņa vienam pret otru. Tur ir ļoti daudz labu pamatlietu! Plus tas ir mākslinieciski unikāls notikums, arī pati a cappella dziedāšana ir unikāla tradīcija, un tas ir vienkārši lieliski, ka mums tāda ir. Gandrīz visi Dziesmu svētki, sākot no pašiem pirmajiem, bijuši veltīti kādai valstiskai jubilejai, caram, partijai… Oļģerts Grāvītis izteicās, ja nebūtu šo veltījumu, tad, iespējams, Dziesmu svētki nebūtu pat saglabājušies. Un vai tad vispār būtu mūsu valsts, ko finalizēja dziesmotā revolūcija? Lidija Lasmane-Doroņina gan teic, ka ne jau caur dziedošo revolūciju, bet gan caur barikādēm tas ir izcīnīts, bet tomēr – vai mums būtu sava valsts, ja mēs nebūtu spējuši vienoties ar tik atšķirīgiem viedokļiem vismaz vienā šādā lielā notikumā?  Pilnīgi piekrītu! Tā ir viena no būtiskākajām lietām – ka caur dziesmu tekstiem un kultūras notikumu tu tomēr sevī ieaijā noteiktas lietas. 

Vai Tramps sēdēs? Putins starp Hāgu un Pekinu. Aktualitātes analizē "Delfi Plus" redaktors Andris Kārkluvalks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Putins starp Hāgu un Pekinu 17. martā Starptautiskās krimināltiesas prokurors, britu jurists Karims Ahmads Hans parakstīja aresta orderi divām personām: Krievijas Federācijas prezidenta pilnvarotajai bērnu tiesību jautājumos Marijai Ļvovai-Belovai un Krievijas Federācijas prezidentam Vladimiram Putinam. Apsūdzības saturs – tūkstošiem bērnu pretlikumīga izvešana no okupētajām Ukrainas teritorijām uz Krieviju, pārkāpjot veselu četru starptautisku konvenciju noteikumus. Tagad ikvienas no 123 Starptautiskās krimināltiesas dalībvalstu varas iestādēm, ja apsūdzētais Putins jebkādā veidā vai statusā nonāks viņu teritorijā, pienākums būs viņu arestēt un nogādāt tiesas rīcībā Hāgā. Vācijas tieslietu ministrs Marko Bušmans kā pirmais paziņojis, ka viņa valsts Putina sakarā nekavēsies izpildīt tiesas prasību. Līdz šim Starptautiskā krimināltiesa izdevusi aresta orderus diviem pie varas esošiem līderiem – Sudānas prezidentam Omāram el-Bašīram un Lībijas līderim Muamaram Kadāfi. Kadāfi jau dažus mēnešus vēlāk tika nogalināts, savukārt el-Bašīrs – gāzts apvērsumā 2019. gadā, šobrīd tiek tiesāts Sudānā un, lai gan šī valsts neatzīst Starptautiskās krimināltiesas jurisdikciju, ļoti iespējams, tiks izdots tiesāšanai Hāgā. Putins tagad pievienojies kā trešais šai spilgtajai diktatoru kompānijai, un var tikai minēt, kas viņa gadījumā ticamāks – Kadāfi vai Bašīra liktenis. Tikām Krievijas mediji nedēļas nogalē izplatīja vēstījumus par pēkšņu Kremļa saimnieka ierašanos Krimā, kur šobrīd atzīmē Krievijas īstenotās aneksijas devīto gadadienu. Nekādu plašu svinību ar vadoņa piedalīšanos gan nebija – vien tikšanās ar vietējām amatpersonām. Pēc tam parādījās videomateriāli ar Putina uzturēšanos kauju sagrautajā Mariupolē naktī no sestdienas uz svētdienu. Tas, ka gan Sevastopolē, gan Mariupolē vadonis bija redzams pats stūrējam auto, pie tam drošības pasākumi šķita neierasti vaļīgi, atkal licis uzvirmot valodām par to, ka Putinu dažos gadījumos mēdz aizstāt dubultnieks. Bet visnozīmīgākais notikums pēdējās dienās, protams, ir Ķīnas Tautas republikas valsts un kompartijas līdera Sji Dziņpina divu dienu vizīte Maskavā. Pekinas viesis tika uzņemts ar visu iespējamo godu un laipnību, nepārprotami uzverot, cik svarīga šībrīža Krievijai ir kaimiņvalsts draudzība. Ielas rotāja vizītei veltīti plakāti, savukārt pieczvaigžņu viesnīca, kurā augstais viesis uzturējās, esot līdzās parkam ar Ķīnai raksturīgu augu stādījumiem, numuri iekārtoti, ņemot vērā fen-šui principus. Abu vadoņu kopīgajos publiskajos iznācienos netrūka smaidu, rokasspiedienu, savstarpēju uzslavu un sēdēšanas līdzās pie pavisam neliela izmēra galda. Publiskajā retorikā dominēja klišejiskie motīvi par izcilajām savstarpējām attiecībām un gatavību tālākai produktīvai sadarbībai. Rietumiem tika ierastie pārmetumi par centieniem dominēt pasaulē un nevēlēšanos vienoties, t.sk. pieņemt t.s. „miera plānu”, ar kuru pirms dažām nedēļām nāca klajā Ķīnas līderis. Konkrētākas iespējamās sadarbības detaļas aiz šīm spožajām dekorācijām gan grūti samanāmas. Vai Tramps sēdēs? Policija Ņujorkā un arī vairākās citās Savienoto Valstu pilsētās šonedēļ veikusi drošības pasākumus iespējamiem vardarbīgiem protestiem. Tas noticis pēc tam, kad eksprezidents Donalds Tramps sociālajos tīklos aicinājis savus atbalstītājus iziet ielās, ja viņš tiktu arestēts. Runa ir par izmeklēšanu, kuru pret Trampu ierosinājis Ņujorkas pilsētas galvenais prokurors Elvins Bregs. Apsūdzības pamatā nav, kā varētu iedomāties, eksprezidenta darbības, atrodoties amatā, vai prezidenta Baidena inaugurācijas laikā, bet gan epizode 2016. gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Tolaik pornozvaigzne Stormija Denielsa piedāvāja medijiem pārdot stāstu par savu seksuālo sakaru ar Trampu 2006. gadā. Prezidenta kandidāta komandas locekļi samaksājuši viņai 130 000 dolāru par mutes turēšanu, kas pats par sevi nav nelikumīgi, taču noformējuši to kā maksu par juridiskiem pakalpojumiem. Tas ir iemesls apsūdzībai grāmatvedības atskaišu viltošanā, par ko Ņujorkas štata likumi paredz līdz četriem gadiem ilgu cietumsodu vai naudas sodu. Viss liecina, ka piesēdētāju žūrija, kuru prokurors Bregs sasaucis, lai izvērtētu apsūdzības izvirzīšanu, šais dienās beigs darbu. Ja Tramps tiks apsūdzēts, viņam būs jāierodas Ņujorkas tiesā, kur ar viņu veiks visas tradicionālās procedūras – pirkstu nospiedumu noņemšanu, fotografēšanu pretskatā un sānskatā, u.tml. Tad tiesnesis pieņems lēmumu par drošības līdzekli, kas, vismaz teorētiski, var būt arī apcietinājums. Trampa pārstāvji jau paziņojuši, ka eksprezidents, kurš šobrīd uzturas Floridā, izpildīs tiesas norādījumus. Domājams, ka process šādā gadījumā varētu ilgt vairākus gadus, un nākamās prezidenta vēlēšanas Donalds Tramps, visdrīzāk, sagaidītu apsūdzētā statusā. Principā Savienoto Valstu likumi neliedz kandidēt un tikt ievēlētam nedz apsūdzētajam, nedz pat notiesātajam, bet, protams, notiesājošs spriedums būtu nozīmīgs arguments priekšvēlēšanu cīņā. Kas attiecas uz potenciāli iespējamo spriedumu, tiek lēsts, ka tas visdrīzāk varētu būt naudassods; cietumsods par šāda rakstura nodarījumu esot maz ticams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Sji Dziņpina trešais termiņš prezidenta amatā. Protesti Izraēlā. Klusā okeāna reģiona drošība. Aktualitātes pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Jakobs Luffts Izraēlā un Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Imperators Sji 10. martā ar Visķīnas Tautas pārstāvju kongresa balsojumu Ķīnas kompartijas ģenerālsekretārs Sji Dziņpins tika apstiprināts uz trešo termiņu Ķīnas Tautas republikas Valsts priekšsēdētāja, respektīvi, prezidenta amatā. Šī ievēlēšana gan uzskatāma vairāk par formālu soli, jo Ķīnā, kas faktiski ir vienpartijas valsts, būtiskā varas pozīcija ir kompartijas ģenerālsekretāra amats. Tajā Sji trešoreiz tika apstiprināts partijas kongresā pagājušā gada novembrī. Tādējādi viņš kļuva par pirmo komunistiskās Ķīnas līderi pēc valsts dibinātāja Mao Dzeduna, kurš ieņem partijas vadītāja amatu ilgāk nekā divus termiņus. Tagad, stājoties arī prezidenta amatā, viņš Mao ir savā ziņā pārspējis, jo pēdējais, kaut būdams faktiskais valsts vadītājs no 1949. līdz savai nāvei 1976. gadā, tomēr visu laiku neieņēma formālo valsts galvas posteni. Pašreizējais līderis arvien biežāk tiek salīdzināts ar pagājušā gadsimta diktatoru, kura laikā Ķīnas sabiedrība piedzīvoja graujošus sociālos un politiskos eksperimentus, kas prasīja miljonu dzīvības. Pēc Mao nāves viņa sekotājs Dens Sjaopins centās mazināt diktatoriskas varas potenciālu, ieviešot divu termiņu limitu valsts un partijas vadītājiem, kā arī striktāk nošķirot valsts un partijas varas funkcijas. Nācis pie varas 2012. gadā, Sji Dziņpins ķērās pie Dena politiskā mantojuma noārdīšanas, restaurējot sistēmu, kurā partija stingrāk kontrolē valsti, savukārt ģenerālsekretārs – partiju. 10. marts uzskatāms par zināmu šī procesa vaiņagojumu. 11. martā kongress apstiprināja arī jaunu premjerministru – agrāko Šanhajas partijas komitejas vadītāju Li Cjanu, kurš jau šī gadsimta sākumā kā partijas funkcionārs strādājis toreizējā Džedzjanas provinces partijas organizācijas vadītāja Sji Dziņpina pakļautībā. Viņš nomainījis šai postenī līdzšinējo valsts vadītāju Li Kecjanu, kurš savulaik tika uzlūkots kā viens no Sji iespējamajiem konkurentiem cīņā par valsts līdera vietu. Jaunajam premjerministram jāīsteno valsts aparāta reformas, kas, cita starpā, paredz personāla kvantitatīvu samazināšanu par 5% nākamo piecu gadu laikā. Paredzēts veidot jaunu finanšu sfēru kontrolējošu institūciju – Nacionālo finanšu regulācijas administrāciju, kura koncentrēs savās rokās funkcijas, kas agrāk bija sadalītas starp vairākām citām institūcijām. Kā norāda analītiķi, Pekina veido nozares superkontolieri, baidoties no finanšu sfēras destabilizācijas. Tā ir ne tikai reakcija uz pašreizējām ekonomikas problēmām, bet iekļaujas plašākā politiskā tendencē – panākt privātās sfēras, sevišķi informācijas un sakaru tehnoloģiju uzņēmumu darbošanos kompartijas noteikto stratēģisko mērķu labā. Tomēr jo vairāk koncentrēta vara, jo smagāka atbildība gulstas uz tās līdera pleciem. Un problēmas, ar kurām šobrīd sastopas Ķīna, nav viegli ceļamas – ekonomikas bremzēšanās, demogrāfijas situācijas pasliktināšanās, spriedzes pieaugums attiecībās ar Rietumiem. Atomzemūdenes, kam jāiegrožo Pekina Drošības pakts, kuru 2021. gada septembrī noslēdza Savienotās Valstis, Lielbritānija un Austrālija, šonedēļ ieguva konkrētākas aprises, triju valstu līderiem tiekoties samitā Sandjego, Kalifornijā. Tika oficiāli paziņots par kopīgu ar atomdzinējiem darbināmu zemūdeņu būvniecības programmu, kuras ietvaros šīs desmitgades otrajā pusē sāksies britu zemūdeņu flotes atjaunošana un papildināšana, bet nākamās desmitgades sākumā savas pirmās atomzemūdenes iegūs Austrālija. Jaunbūvējamo zemūdeņu pamatā ir Lielbritānijā izstrādāts dizains, t.sk. kompānijas „Rolls-Royce” konstruētie reaktori, taču tajās tiek izmantotas visās trīs valstīs radītas tehnoloģijas. Tāpat Austrālija plāno iegādāties vairākas visjaunākā dizaina amerikāņu t.s. „Virdžīnijas” klases atomzemūdenes. Uzstājoties samita laikā ASV prezidents Džo Baidens, Austrālijas premjerministrs Entonijs Albanīzs un Lielbritānijas premjerministrs Riši Sunaks pauda, ka šī sadarbība nākšot par labu globālajai drošībai un stabilitātei. Gluži citās domās ir Pekinā, ciktāl netiek slēpts, ka alianses mērķis ir līdzsvarot Ķīnas militāri politiskās ambīcijas Klusā okeāna reģionā. Vakar izplatītajā Ķīnas ārlietu ministrijas paziņojumā teikts, ka trīs pakta partnervalstis „iet arvien tālāk pa kļūdu un briesmu ceļu”. Tiek prognozēts, ka Austrālijas iesaistīšanās Pekinas militārā atturēšanā var ietekmēt ekonomiskos sakarus ar Ķīnu, kas ir Austrālijas lielākais tirdzniecības partneris. Izraēla iziet ielās Jau drīz pēc pašreizējā Izraēlas ministru kabineta apstiprināšanas pagājušā gada nogalē valstī sākās protesti pret valdošās koalīcijas rosinātajām likumdošanas izmaiņām. Tās paredz, pirmkārt, nozīmīgu Izraēlas Augstākās, respektīvi, konstitucionālās tiesas vājināšanu. Līdz šim tiesnešus, t.sk. Augstākajā tiesā, amatā iecēla komiteja, kuru veidoja amatā esoši tiesneši, Izraēlas Advokātu asociācijas, parlamenta un valdības pārstāvji, pie kam visu pušu ietekme komitejā bija līdzsvarota. Jaunā likumdošana paredz padarīt valdību par dominējošo procesā, attiecīgi tiesu vara kļūtu daļēji atkarīgu no izpildvaras. Tāpat tiek būtiski paaugstinātas prasības likuma noraidīšanai Augstākajā tiesā, proti, kvorumam nepieciešama pilnīgi visu locekļu piedalīšanās un četrām piektdaļām jānobalso pret attiecīgo likumu. Pie tam paredzēts, ka parlaments – Knesets – tomēr var no jauna virzīt un pieņemt likumus, kurus Augstākā tiesa atzinusi par nekonstitucionāliem. Ministru juridiskos padomniekus, kuri līdz šim bija neatkarīgi eksperti, paredzēts nomainīt ar ministru pakļautībā esošiem ierēdņiem, kuru ieteikumi valdības locekļiem būs daudz mazākā mērā saistoši. Augstākās tiesas priekšsēdētāja Estere Hajuta un valdības juridiskā padomniece Gali Baharava-Miara jau nodēvējušas valdības iniciatīvas par prettiesiskām. Februāra vidū, kad izmaiņas tika pieņemtas pirmajā lasījumā, Izraēlas prezidents Ichaks Hercogs aicināja valdību apturēt procesu un rūpīgāk diskutēt jautājumu. Tomēr kabinets, kura priekšgalā ir Izraēlas labējās politikas patriarhs Benjamins Netanjahu, spītīgi turpina izmaiņu virzīšanu Knesetā. Tāpat tiek virzītas izmaiņas, kas padarīs sarežģītāku premjerministra atcelšanu, balstoties korupcijas apsūdzībās, kādas, kā zināms, joprojām ir izvirzītas Netanjahu. Kā apgalvo valdošā koalīcija, izmaiņas uzlabošot Izraēlas demokrātiju. Tikām masu protesti pagājušajos mēnešos kļuvuši arvien daudzskaitlīgāki, pēdējās dienās sniedzoties simtos tūkstošu. Protestētāji bloķējuši vairākas automaģistrāles, notikušas sadursmes ar policiju. Tiek ziņots, ka 11. martā ielās izgājis pusmiljons cilvēku, kas, kā lēš, ir plašākie protesti Izraēlas valsts vēsturē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Eiropas Komisija ir daļēji piekāpusies Lielbritānijas prasībām pārskatīt Ziemeļīrijas protokolu, kas kopš Breksita īstenošanu ir izveidojis muitas barjeras starp Ziemeļīriju un pārējo karalisti. Kāpēc tas izdarīts un kas būs citādi? Analītiķi saka, ka atvērtību sarunām ir veicinājis karš Ukrainā. Šoreiz karam Ukrainā tiešā veidā nepievēršamies. Taču runājam, kā tas ietekmē valstu savstarpējās attiecības. Vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par Ķīnu: ja ķīnieši palīdzēs ar militārām piegādēm Krievijai, tai būs jāpiedzīvo sankcijas, tā draud Rietumi. Ko gan viņi var sliktu izdarīt Ķīnai? Šīs jautājums interesants arī tādēļ, ka Rietumiem arī grūti kontrolēt sankciju īstenošanu pret Krieviju pašu teritorijā. Un vēl citas valstis labprāt palīdz Krievijā, jo šādi var nopelnīt. Ko Rietumi spēj vai nespēj panākt, runājot par vēlmi ietekmēt citu valstu īstenoto politiku. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Politikas katedras vadītājs, docents Mārtiņš Daugulis un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Lielbritānija un ES vienojas labot Ziemeļīrijas protokolu Jau tad, kad briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), kļuva skaidrs, ka pieņemtais lēmums radīs vairākus būtiskus izaicinājumus. Viens no lielajiem draudiem kļuva Lielbritānijas vienotība. Piemēram, skoti pārliecinoši balsoja par palikšanu ES sastāvā, un angļu faktiski uzspiestā vēlme pamest to deva pamatīgu stimulu daudzu skotu sapnim izstāties no Apvienotās Karalistes. Tas arī ir vērojams Skotijā šajos gados, kur nerimst cīņa par iespēju sarīkot jaunu neatkarības referendumu. Otrs lielais izaicinājums ir bijis miers Ziemeļīrijā. Kaut kādā mērā ES bija tā, kas palīdzēja izbeigt daudzu ziemeļīru gadu desmitiem ilgušo cīņu par vienotu Īriju. Esot vienotā politiskā un ekonomiskā telpā, bija iespēja nojaukt jebkādas robežas starp Īrijas Republiku un Lielbritāniju. Un kopš 1998.gadā noslēgtā Lielās piektdienas miera līguma tur bija iestājies ilgi lolotais miers. Breksits to visu izjauca. Lai nebūtu jāatjauno robežkontrole starp Ziemeļīriju un Īrijas republiku un aizsargātu ES vienoto tirgu, pirms trim gadiem tika parakstīts tā saucamais „Ziemeļīrijas protokols”, kas paredzēja izveidot muitas procedūras tām precēm, kas nonāk Īrijā no pārējās karalistes.  Šis protokols jau pašā sākumā raisīja lielas iebildes. Tas faktiski nozīmēja, ka Ziemeļīrija drīzāk bija palikusi par ES nevis Lielbritānijas tirgus dalībnieci. Jau kopš līguma parakstīšanas briti ir centušies panākt protokola pārskatīšanu, liekot lietā dažādus ietekmēšanas līdzekļus, solot pat vienpusēji atkāpties no noslēgtās vienošanās. Tomēr līdz šim nedz Terēzai Mejai, nedz Borisam Džonsonam, nedz Lizai Trasai neizdevās Eiropas Komisijas pretestību lauzt. Tādēļ komisijas vadītājas Ursulas fon der Leienas pirmdienas vizīte Lielibritānijā un paziņojums par panākto vienošanos pārskatīt protokolu ir ļoti nozīmīgs pavērsiens līdzšinējā pretstāvē. Daudzas muitas procedūras tikšot atceltas, Eiropas uzstādītās prasības mīkstinātas un pretrunas novērstas. Kaut arī analītiķi atzīst to kā lielu pašreizējā britu premjera panākumu, tas nenozīmē, ka nu visas grūtības ir aiz muguras. Kā zināms, velns vienmēr slēpjas detaļās, un ir skaidrs, ka vēl ir gaidāmas karstas debates par konkrētiem vienošanās punktiem un to izpildi. Draudi ar sankcijām – cik jēgpilni? 24. februārī Vācijas žurnāls „Der Spiegel” ziņoja, ka Krievija aktīvi risina sarunas ar Pekinu par kaujas dronu piegādi. Kā zināms, ieroču un tehnikas trūkums ir viens no redzamiem faktoriem šajā karā. Kamēr Ukrainai arvien vairāk palīdz Rietumi, Krievijai jāpaļaujas uz savām rezervēm un iespējām, vai jāmeklē trešo valstu palīdzība. Gan sarunās ar Irānu, gan Ķīnu redzams, ka Kremlis visvairāk vēlas iegūt kaujas dronus. Ķīna varētu tos ražot lielos daudzumos, runa ir vismaz par simts droniem tuvāko divu mēnešu laikā, un pēc tam viņi varētu palīdzēt atvērt krieviem šādu ražotni pašiem. Raidorganizācija CNN gan nākamajā dienā vēstīja, ka Pekina vēl galējo lēmumu nav pieņēmusi, taču sarunas tiešām notiekot. Rietumvalstu vadītāji ir brīdinājuši, ka šāda militārā palīdzība Ķīnai dārgi maksās. Tomēr, ko tas īsti nozīmē, to šobrīd grūti pateikt. Pagājušais gads ir atklājis, ka arī Krievijai noteiktās sankcijas ir bijušas mazāk sāpīgas nekā Rietumvalstis solīja un gaidīja. Problēmas ir gan ar sankciju izpildes kontroli pašu valstīs, gan ar trešo valstu gatavību palīdzēt Krievijai. Turklāt šajā ziņā aktīvas ir ne tikai tādas Kremlim tuvas valstis, kā Kazahstāna vai Ķīna. Pat NATO dalībvalsts Turcija, kā rāda pētījumi, aktīvi pelna uz Krievijas izvērstā kara rēķina, palīdzot agresoram iegūt izejvielas, kuras tā izmanto militārajā rūpniecībā. Tikmēr, Eiropas Savienība ir apņēmusies šogad lielāko uzmanību veltīt nevis jaunu sankciju noteikšanai, bet gan esošo sankciju īstenošanai un kontrolei, lai tās nebūtu iespējams apiet. Tomēr ko tieši ES var darīt, lai ietekmētu citu valstu sniegto palīdzību, nav skaidrs. Ir zināms, ka ekonomiskās ietekmes sviras ir šobrīd politiskās uzmanības fokusā. Rietumvalstis cenšas runāt un pārliecināt virkni valstu neatbalstīt Krieviju. Līdz šim tas nav nesis būtiskus rezultātus. Sagatavoja Aidis Tomsons. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Bijušais pasaules šaha čempions Garijs Kasparovs pēc aiziešanas no lielā šaha 2005. gadā kļuva par politisko aktīvistu un Kremļa opozicionāru. Viņš atzīst, ka Rietumiem sapratne – kamēr Putins būs pie varas, tikmēr miera nebūs – nāk ļoti lēni. LTV žurnāliste Ilze Nagla izvaicāja Gariju Kasparovu arī par daudzu atteikšanos no krievu valodas un krievu kultūras.

Stāsta komponists Imants Zemzaris 1973. gadā pienāk otrā reize, kad Ivanova mūzika tiek pārstāvēta festivālā "Varšavas rudens", tātad pazīstamajā laikmetīgās mūzikas forumā. Pirmā bija 1958. gadā - ar gluži obligāto Sestās simfonijas atskaņojumu: spēlēja Ļeņingradas filharmoniķi un Kurts Zanderlings. Kaut tad jau bija tapusi Astotā, ko var uzskatīt par pirmo Ivanova "atkušņa" simfoniju. Starp citu, toreiz no festivāla programmas tika svītrots Prokofjeva Koncerts-simfonija ar Mstislava Rostropoviča solo, vietā liekot tautisko un demokrātisko Otara Taktakišvili ļoti optimistisko Klavierkoncertu. Šoreiz - 1973. gadā - izskan Ivanova 14. simfonija (Sinfonia da Camera) - pirms diviem gadiem tapis, tātad pietiekami svaigs un laikmetīgs opuss, kas apliecina sešdesmitpiecgadīgā komponista garīgo un māksliniecisko briedumu. Ne jaunāka un arī ne vecāka. Varšavas filharmonijas lielajā zālē spēlē Latvijas filharmonijas kamerorķestris Tovija Lifšica vadībā - tieši šis 1967. gadā dibinātais kamerorķestris jau arī bija komponistam devis impulsu simfonijas radīšanai. Koncerta otrajā daļā koris "Latvija" izpilda Paula Dambja oratoriju Stanza di Michelangelo, Ivanova vokalīzi "Gubu mākoņi", arī Marģera Zariņa un Rutas Vintules miniatūras. Programmā iekļauti vēl vairāku citu padomju komponistu kordarbi ar diktēti idejisku tematiku. Pret mūziku, kas nākusi no PSRS, poļu klausītājiem ir sava specifiska attieksme. Tomēr zāle ir pieklājīgi publikas piepildīta, to vēl kuplina prāvs jauno mūziķu, mākslinieku un mediju pārstāvju pulciņš no Rīgas, kas pašsaprotami jūt līdzi savējiem šajā respektablajā starptautiskajā pasākumā. Festivāla centrā togad ir trīs poļu pašu mūzikas grandi: Lutoslavskis, Pendereckis, Gureckis. Visiem trim dzimšanas dienas gada skaitļi beidzas ar "3", tātad pienākušas nozīmīgas jubilejas. Izskan Vitolda Lutoslavska Čellkoncerts, Kšištofa Penderecka Pirmā simfonija, Henrika Mikolaja Gurecka Otrā "Kopernika" simfonija - iespaidīgs minimālisma estētikā radīts darbs kā tāda savdabīga freska diviem solistiem, korim un megalielam orķestrim. Oficiāli formulētais sauklis "Varšavas rudens" - uz Rietumiem vērstais Polijas kultūras skatlogs - sevi attaisno saturiski bagātīgi. Festivāla degpunktā ir daudzu poļu pašu skaņražu iespaidīgais devums. Taču galvenais, ar ko šis festivāls pievelk poļu un visas Austrumeiropas interesentu uzmanību, ir tā uz Rietumiem un visu plašo pasauli pavērtā auss un acs. Un te nu plašā spektrā pārstāvēts viss, ko laikmetīgajā mūzikā ienesuši 70. gadi - aleatorika, sonoristika, minimālisms, repetitīvisms, elektroakustiskie meklējumi, hepeningi, performances, nonstopi, akcijas, kolāžas, instrumentālais teātris.   Festivāls (ik dienas trīs koncerti!) aizrit spraigi radošā inovatīvā noskaņojumā. Un tikai krietni vēlāk kļūst zināms, ka 1973. gadā tas varēja arī nenotikt. Augstāko punktu bija sasniegusi festivāla rīkotāju pastāvīgā rīvēšanās ar padomju ideoloģisko uzraudzību - kā pelei ar kaķi -, saņemot kritiku par pārlieku avangardisko orientāciju un klanīšanos Rietumu priekšā. Kad pēc smagām diskusijām viss jau šķitis zaudēts, cēlies kājās padomju grupas pārstāvis Arams Hačaturjans un sirsnīgi pateicies poļu kolēģiem par viņu ilgus gadus radīto iespēju dzirdēt tik atšķirīgu mūziku. "Ja tikai mācētu," viņš teicis, "es pats vienā vai otrā virzienā iemēģinātu roku." Faktiski Hačaturjans toreiz izglābis festivālu… Interesanta sakritība: 1973. gada Varšavas rudenī  tiek atskaņota arī Dmitrija Šostakoviča Četrpadsmitā… Šoreiz - pēc piecpadsmit gadiem - Jānis Ivanovs var būt apmierināts ar savu pārstāvību festivālā Polijā. Kolēģi atveduši viņam "Varšavas rudens" bukletu, ko viņš nu ar gandarījumu studē. Turpmāk, sastopot Konservatorijas gaitenī Juri Griņeviču, skaņu ierakstu kabineta vadītāju un skrupulozi fanātisku starptautiskas informācijas vācēju, viņš arvien apvaicāsies: "Kas jauns par Ivanovu rodams pasaules informatīvajā telpā?" Ivanovam piemīt sava īpaša humora izjūta…

Stāsta vēsturnieks un ērģelnieks Dāvis Beitlers Latvieši, zināms, atstājuši savas pēdas daudzās jomās visā pasaulē — pat Āfrikas kultūras pētniecībā. Dažus soļus šai virzienā spēris mūsu vēstures klasiķis Francis Balodis, kurš savu pētnieka mūžu būtībā tomēr veltījis Latvijas senvēsturei. Turpretī kāds cits latviešu pētnieks sevi pa īstam apliecinājis tieši Āfrikas izpētē, kas nesusi viņam starptautisku atpazīstamību. Un tas ir latviešu etnogrāfs Ziedonis Ligers (1917–2001) — apdāvināts afrikāņu kultūras pētnieks sociālās antropoloģijas gaismā, arī spilgta un neparasta personība. Ligers dzimis 1917. gadā Petrogradā, audzis un skoloties sācis Kalnciemā, vēlāk skolojies starpkaru un Otrā pasaules kara laika Rīgā. Studējis etnogrāfiju un tiesībzinātni, bet jau studenta gados izpaudies vairākās kultūras jomās — pētījis Baltijas pilsētu vēsturi, apbraukājis Vakareiropu, vācot materiālus par Baltijas pilsētu vēsturi, iedraudzējies ar vairākiem Latvijas gleznotājiem, sakārtojis un izdevis viņiem veltītus reprodukciju albumus ar biogrāfiskām apcerēm, kuru vidū īpaši izceļams Ludolfam Libertam veltītais albums. Tāpat Ligers jau jaunībā teicami zīmējis, mīlējis fotografēt un mazliet vārsmojis, agri izkopis vācu un arī angļu mēles prasmi, sastādījis vārdnīcas karavīriem. Tomēr visvairāk jaunieti saistīja etnogrāfija. Kara priekšvakarā viņš sāka pētīt seno zveju iekšējos ūdeņos, kā arī etnogrāfisko dravniecību un amatniecību; vācu okupācijas laikā iznāca Ligera monogrāfija “Latviešu tautas kultūra”. Iesāktā latviešu kultūras izziņa aprāvās 1944. gada rudenī, kad Ligers ar sievu Gaidu, slavenā latviešu bibliogrāfa Augusta Ģintera brāļameitu, devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. Tomēr viņu liktenī maz kopīga ar to, ko izdzīvoja vairākums trimdinieku: Ligeri izceļoja, līdzi paņemot gan ievērojamu Latvijas mākslinieku gleznas, gan daļu savas teicamās bibliotēkas, jau tūlīt pēc kara noīrēja senu un lepnu savrupnamu Bajē pilsētā Normandijā, Francijā. Dažu gadu laikā Ligers spoži apguva franču valodu un, apkopojot agrāk izpētīto, ieguva etnogrāfijas vai etnoloģijas doktora grādu Sorbonnas Universitātē; un jaunajam doktoram, kurš latviešu etnogrāfiju svešumā pilnvērtīgi pētīt nebūtu varējis, piedāvāja doties ekspedīcijā uz Rietumāfriku — izzināt Nigērijas apkaimes cilšu kultūru Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra uzdevumā. Ligeriem nebija bērnu, un viņi abi Āfrikā aizvadīja desmit gadus, dzīvojot ekspedīcijai īpaši būvētā peldlīdzeklī. Un tik ilgstoša šāda veida pētniecība izrādījās iezīmīga visas pasaules zinātnes vēsturē. Arī tāpēc, ka Ligers, būdams ģeniāls poliglots, īsā laikā apguva seno cilšu valodas un tā spēja izprast afrikāņu materiālo un garīgo kultūru daudz dziļāk nekā vairums viņa laikabiedru. Ligers šajās ciltīs kļuva par savējo un pēc ekspedīcijas par afrikāņu sadāvāto zeltu varēja nopirkt iepriekš noīrēto savrupnamu ar parku. Ziedonis Ligers sarakstījis desmitiem saturā un vizuālajā ietērpā iespaidīgu grāmatu par nigēriešu kultūru. Starptautiski izskanēja Ligera teorija par to, ka līdz pat mūsdienām dažas Āfrikas ciltis saglabājušas elementus no Senās Ēģiptes kultūras. Un, kaut gan šis pieļāvums tapa itin kā atspēkots, tas izsauca palielu akadēmisko viļņošanos. Ligers izveidojis vienu no lielākajām privātajām bibliotēkām latviešu trimdā, tomēr no tautiešu sabiedriskās dzīves Ligeri turējušies zināmā mērā savrup. Arī ar Trešajā atmodā atdzimušo Latviju Ziedonim izveidojās vēsas un turklāt visai samezglotas attiecības. 1990. gadā vēstures profesors Heinrihs Strods pasludināja, ka Ligers jau vairākus gadus kā miris no Āfrikā ieperinātas malārijas... Un šis paziņojums tobrīd vēl ne tuvu ne mirušo etnogrāfu aizvainoja un satrauca tiktāl, ka viņš būtībā vairījās biedroties ar atjaunotās Latvijas politisko un kultūras eliti. Iespējams, bija vēl kādi iemesli… Pēc sievas Gaidas nāves, kas piezagās 1989. gadā, Ziedonis par sievu apņēma laosieti, un pēc etnogrāfa aiziešanas 2001. gadā viņa taustāmais mantojums tika izkaisīts pa pasauli; Latvijā nonākušas tikai nedaudzas liecības, un, iespējams, spilgtākās no tām glabājas Ligera bērnības pusē — Kalnciema muzejā, kuram tās nodevuši izcilā zinātnieka (pēc dažām ziņām — arī profesora) jaunības draugu mantinieki. Turpat netālu (mūsdienās — Valgundes pagastā) pašā Rīgas–Liepājas lielceļa malā, joprojām atrodas arī izcilā etnogrāfa bērnības mājvieta, kas nosaukta viņa vārdā — par Ziedoņiem.  

Protesti Ķīnā. Vēlēšanu rezultāti Taivanā. Baltkrievijas iesaiste Krievijas karā pret Ukrainu. Aktualitātes analizē Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks, žurnālists Andis Sedlenieks un politoloģe, Ķīnas pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Protesti Ķīnā Pagājušās nedēļas nogalē Ķīnā bija vērojams kas ļoti neierasts – Ķīnas lielākajās pilsētās notika plaši protesti pret Covid-19 ierobežojumiem. Ķīnas sabiedrībā jau kādu brīdi pieaug neapmierinātība ar stingrajiem Covid-19 pasākumiem – karantīnas režīmiem un masveida testēšanas kampaņām. Stingrie pārvietošanās ierobežojumi pašreiz ir spēkā vairākās Ķīnas pilsētās ar vairāk nekā miljonu iedzīvotāju, tai skaitā Pekinā un Guandžou. Savukārt liela daļa Siņdzjanas reģiona un Urumči dzīvo karantīnas režīma apstākļos jau ilgāk nekā 100 dienas. Plašos protestus izprovocēja 24. novembrī notikušais traģiskais ugunsgrēks dzīvojamajā namā Siņdzjanas Uiguru autonomā reģiona administratīvajā centrā Urumči. Tajā, kā ziņo varasiestādes,  dzīvību zaudēja desmit cilvēku. Sociālajos tīklos izplatījās ziņas, ka tieši Covid-19 ierobežojumi un barjeras uz ielām traucējušas glābšanas darbus un vairāki nama iedzīvotāji nav varējuši pamest degošo ēku, jo durvis bija aizslēgtas. Savukārt citi pametuši savus dzīvokļus pārāk vēlu vai vispār nav atstājuši, baidoties pārkāpt karantīnas režīma ierobežojumus. Varasiestādes šīs apsūdzības noliedz un vaino notikušajā upurus, kas paši neesot ievērojuši vai pārpratuši drošības pasākumus. Iesākumā protestējošie pieprasīja atcelt visus Covid-19 ierobežojumus, bet drīz vien lozungu un saukļu saturs mainījās uz aicinājumiem Sji Dziņpinam atkāpties un ieviest demokrātiskas reformas, kā arī likvidēt komunistisko partiju. Internetā publiskotie video liecina, ka protestos visaktīvāk iesaistījušies studenti no desmitiem Ķīnas augstskolu. Jaunieši rokās turēja baltas lapas, kas simbolizē iebildes pret cenzūru. Daudzi ārvalstu analītiķi pasaules medijos uzsver, ka šādus cilvēku pūļus redzēt un dažādos saukļus dzirdēt Ķīnā ir neparasti, jo tieša valdības un prezidenta kritika var novest pie ļoti bargiem sodiem. Protestos nedēļas nogalē ir vairāki aizturētie, bet precīzs to skaits nav zināms. Aizturēto vidū bija arī žurnālisti. Viens no tiem Lielbritānijas sabiedriskās raidorganizācijas BBC reportieris Eds Lorenss, kas aizturēšanas brīdī tika piekauts. Kopš pirmdienas Pekinā, Šanhajā un citās lielās pilsētās vērojama pastiprināta policijas klātbūtne. Ķīnas Ārlietu ministrijas preses pārstāvis 29. novembrī, atbildot uz jautājumiem par sabiedrības neapmierinātību, uzsvēra, ka ierobežojumi ir balstīti zinātnē, ir pareizi un efektīvi. Savukārt, Ķīnas Veselības komisija paziņoja, ka plāno paplašināt vakcināciju pansionātos un ka citi pasākumi, kas jau ir izziņoti, tiks ieviesti ātri un rūpīgi. Tikmēr Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālā politisko un juridisko lietu komisija, kas pārrauga Ķīnas tiesībsargāšanas iestādes, jau paziņojusi, ka nepieciešams cīnīties pret "naidīgu spēku iefiltrēšanos un sabotāžu". Esot ļoti svarīgi "saskaņā ar likumu vērsties pret nelikumīgām noziedzīgām darbībām, kas traucē sabiedrisko kārtību”. Šobrīd Ķīnas sociālo mediju cenzori ir bloķējuši visas ziņas, atslēgvārdus un atsauces, kas saistītas ar nedēļas nogalē notikušo protestu, bet policija īpaši pastiprināti uzrauga kārtību pilsētās. Kādas pārmaiņas vēlas Taivānā? Kopš ASV Kongresa apakšpalātas vadītājas Nensi Pelosi vizītes Taivānā medijos ir daudz runāts par spriedzi, kas valda starp Taivānu un kontinentālo Ķīnu. Tiesa, šī spriedze pastāv jau sen, īpaši pēdējo sešu gadu laikā, kad par Taivānas prezidenti kļuva Demokrātiski progresīvās partijas līdere Cai Inveņa. Taivānā faktiski ir divu lielo partiju konkurence. Gomindaņa partija, kuru dēvē par konservatīvu uzņēmēju atbalstītu partiju, iestājas par ciešākām attiecībām ar Ķīnu atšķirībā no valdošās Demokrātiski progresīvās partijas. Tiesa, daudzu gadu garumā Taivānā politisko toni ir noteikusi tieši Gomindaņa partija, palēnām veidojot ekonomiskus un politiskus līdzāspastāvēšanas tiltus ar Ķīnas Tautas republiku. Un Demokrātiski progresīvās partijas pārsteidzošie panākumi 2016.gada vēlēšanās Ķīnai bija ļoti nepatīkams pārsteigums. Cai Inveņa ir bijusi populāra prezidente, tādēļ valdošā partija cerēja, ka arī nedēļas nogalē notikušajās pašvaldību vēlēšanās viņas atbalstītie kandidāti baudīs vēlētāju uzticību. Taču rezultāti izrādījušies citādi nekā gaidīts. Daudzās pašvaldībās, tajā skaitā galvaspilsētā Taipejā, uzvarējuši Gomindaņas partijas virzītie pārstāvji. Reaģējot uz notikušo, Cai Inveņa jau paziņojusi, ka atkāpjas no partijas vadītājas amata. Kaut arī vietvaras nenosaka starptautisko attiecību dienaskārtību, vēlēšanu rezultāti liek jautāt, kāpēc gan vēlētāji šajā spriedzes pilnajā laikā ir gribējuši pārmaiņas, un vai līdzīgs noskaņojums varētu būt pēc pāris gadiem, kad Taivānā būs prezidenta vēlēšanas.  Baltkrievijas iekšpolitikas satricinājums? 26.novembrī negaidīti 64 gadu vecumā mira Baltkrievijas ārlietu ministrs Vladimirs Makejs. Viņa vadītās ministrijas preses sekretārs, izplatot šo ziņu, neslēpa pārsteigumu – vēl iepriekšējā dienā esot apspriedis ar ministru tuvāko dienu plānus un nekas neesot liecinājis par jelkādām Makeja veselības problēmām. Vladimirs Makejs bija viena no atpazīstamākajām Baltkrievijas amatpersonām. Aktīvi piedalījies sarunās starp Baltkrieviju un Eiropas valstīm 2021. gada migrācijas krīzes laikā. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā palīdzējis organizēt sarunas starp Ukrainas un Krievijas delegācijām Baltkrievijā. Ārlietu ministra amatā viņš atradās kopš 2012.gada, bet pirms tam strādāja prezidenta administrācijā. Krievijas prokremliskajos medijos un "Telegram" kanālos Makejs līdz 2020.gadam vairakkārt tika apsūdzēts centienos uzlabot Baltkrievijas attiecības ar Rietumiem uz Krievijas interešu rēķina. Rietumvalstu vidū sankcijas Makejam noteikusi bija tikai Kanāda. Ne ASV, nedz Eiropas Savienība to neizdarīja. Par viņa nāves iemeslu joprojām oficiāli nekas nav zināms. Lai arī baltkrievu portāls „Naša Ņiva”, atsaucoties uz saviem avotiem, raksta, ka Makejs miris no infarkta, tomēr viņa pēkšņā aiziešana tai saulē radījusi daudz sazvērestības teoriju. Starp tām vispopulārākā šobrīd ir “Kremļa rokas” klātbūtne notikušajā. To īpaši uzsver politiskie analītiķi. Viņi uzskata, ka starp tiem, kas varētu gūt labumu no Aleksandram Lukašenko pietuvināta ministra nāves, var būt gan Baltkrievijas drošības amatpersonas, gan viņu Krievijas kolēģi, gan arī Rietumi, kaut vai – lai radītu diskomfortu un nedrošības sajūtu Baltkrievijas vadībā. Tā vai citādi, bet ārlietu ministra nāve ir atstājusi ietekmi uz Baltkrievijas pašpasludināto prezidentu Lukašenko. Publiskajā telpā tiek vēstīts, ka pēc sava ministra pēkšņās aiziešanas viņš ir devis rīkojumu par pavāra, apsardzes un personāla nomaiņu.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas iepazīstinām ar Slovēniju jeb Slovēnijas Republiku. Tā ir neliela valsts Centrāleiropā, kurā dzīvo nedaudz vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Slovēnija ir slavena ar savām skaistajām ainavām, ezeriem un arī 220 metrus garo Solkana tiltu, kas ir akmens arkas tilta dzelzceļš un tajā ir 4533 akmens bloki. Tas ir arī pasaulē garākais akmens arkas dzelzceļa tilts. Tomēr mazāk zināms ir fakts, ka Slovēnijas valsts teritorijas forma atgādina vistu. Tā paši slovēņi bieži min. Un apskatoties valsts kontūrkarti, tiešām nevar nepamanīt līdzību. Vēl viens interesants fakts - Slovēnijā ir viena no lielākajām brūno lāču populācijām Eiropā. Ja pasaulē ir slavenas vaļu vērošanas ekskursijas, Slovēnija var doties vērot lāčus valsts mežos. Un ir tikai loģiski, ka tur, kur ir lāči, tur ir arī bites. Ne pa velti Slovēnija Eiropā ir pazīstama kā "biškopības sirds un dvēsele". Un Biškopība tiešām ir svarīga Slovēnijas kultūras un tradīciju sastāvdaļa. Faktiski viens no 200 cilvēkiem Slovēnijā ir biškopis. Slovēnija ir pazīstama kā valsts ar ļoti strauju izaugsmi un savu veiksmes stāstu. Uzsākot pārejas periodu, tā kļuva par visplaukstošāko valsti postsociālistiskajā telpā. Turklāt, tā ir spējusi šo pozīciju noturēt, arī neskatoties uz ekonomiskajām krīzēm. Mazās valsts vēsturē pēc neatkarības atgūšanas ir bijusi virkne pirmreizēju notikumu: tā bija pirmā Dienvidaustrumeiropas valsts, kas pievienojās Eiropas Savienībai, pirmā no tā dēvētajām „jaunajām Eiropas Savienības valstīm”, kas pievienojās eirozonai, un pirmā no reģiona, kas no aizņēmēja statusa pārgāja uz donora statusu Pasaules Bankā. Tā arī pārspēj pārējo reģionu vai vismaz ir vienā no līderēm lielākajā daļā tautas attīstības indeksā. Slovēnijas spēcīgās starta pozīcijas, uzsākot pārejas procesus, bija primāri pateicoties dažādiem vēsturiskiem faktoriem. Liela daļa no tā, kas vēlāk kļuva par Dienvidslāviju, gadsimtiem ilgi atradās Osmaņu impērijas pakļautībā, savukārt Slovēnija simtiem gadu pavadīja Hābsburgu pakļautībā, līdzīgi kā arī mūsdienu Austrija, Čehija un liela daļa Centrāleiropas. Papildus pēc Otrā pasaules kara Dienvidslāvijā, tāpat kā pārējā Centrālajā, Dienvidaustrumu un Austrumeiropā, tika izveidota sociālistiskā valdība. Tomēr pēc Dienvidslāvijas līdera Josipa Broza Tito atdalīšanas no Maskavas, atstājot Dienvidslāviju kā vienu no vadošajām nesaistītajām valstīm aukstā kara laikā, federācija varēja brīvi īstenot savu ekonomikas politiku, nacionalizējot lielos uzņēmumus, vienlaikus atstājot mazākus uzņēmumus darboties neatkarīgi, un tā guva labumu arī no Rietumu aizdevumiem. Piemēram, Slovēnijā bija augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju starp visām reģiona valstīm laikā, kad tās sāka pāreju no plānveida uz tirgus ekonomiku. Iemesli daļēji bija saistīti ar bijušās Dienvidslāvijas specifiku kopumā un daļēji ar Slovēnijas specifiku Dienvidslāvijā. Lai sīkāk skaidrotu šos Slovēnijas noslēpumus un salīdzinoši veiksmīgu postkomunistisko attīstību, mēs lūdzām komentāru doktora Anže Burgeram, Ļubļanas Universitātes Starptautisko attiecību katedras asociētajam profesoram.   Mūsdienās Slovēnija ir pazīstama, kā valsts ar lielisku infrastruktūru, labi izglītotu darbaspēku un stratēģisku atrašanās vietu starp Balkāniem un Rietumeiropu, vēl aizvien Slovēnijai ir salīdzinoši viens no augstākajiem IKP uz vienu iedzīvotāju Centrāleiropā. Tā ir visattīstītākā pārejas valsts ar senām ieguves rūpniecības tradīcijām, ķīmisko rūpniecību un attīstītām pakalpojumu darbībām. Tomēr, mūsdienās tādas nozares, kā lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība veido salīdzinoši zemus 2,5 procentus no IKP un nodarbina tikai 6 % iedzīvotāju. Pamatā Slovēnijas tirdzniecība ir orientēta uz citām ES valstīm, galvenokārt Vāciju un Itāliju. Tas ir rezultāts vairumtirdzniecības pārorientācijai uz Rietumiem un augošajiem Centrāleiropas un Austrumeiropas tirgiem, saskaroties ar Dienvidslāvijas tirgu sabrukumu. Tādēļ Slovēnijas ekonomika ir ļoti atkarīga no ārējās tirdzniecības.  Slovēnijā ir augsti izglītots darbaspēks, labi attīstīta infrastruktūra, un tā atrodas galvenajā transporta krustojumā.  Tādēļ, neskatoties uz to, ka ārvalstu tiešo investīciju līmenis ir viens no zemākajiem, pēdējos gados tas nepārtraukti pieaug. ES pievienošanās sarunu laikā Slovēnija uzstāja uz daudzām atkāpēm, atsakoties atvērt atsevišķas galvenās ekonomikas nozares pilnīgai konkurencei. Tā, piemēram, valsts ir vienīgā Centrāleiropā un Austrumeiropā, kas ir saglabājusi kontroli pār savu banku sektoru. Valsts ir saglabājusi arī svarīgu sabiedrisko pakalpojumu sektoru, kas veidots sociālisma periodā. Slovēnijā joprojām ir viena no labākajām veselības aprūpes sistēmām pasaulē, un izglītība ir bezmaksas līdz pēcdiploma līmenim. Vienlaikus Slovēnija ir arī viena no tām Eiropas valstīm, kurās ir visizteiktākā iedzīvotāju novecošana, kas skaidrojama ar zemo dzimstību un pieaugošo dzīves ilgumu. Gandrīz visi Slovēnijas iedzīvotāji, kas vecāki par 64 gadiem, ir pensionāri, un starp dzimumiem nav būtisku atšķirību. Par spīti imigrācijai, darbspējīgā vecuma grupa samazinās. Par to, kāda ir Slovēnijas panākumu atslēga arī veselības jomā, detalizētāk stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes Studiju inovāciju projektu koordinatore un Veselības vadības docētāja Ieva Bikava.

Raksta autors - Mārtiņš Ķibilds. Lasa aktrise Guna Zariņa 1991. gada decembrī tikko brīvlaistās Baltijas valstis daudzi vēl nebija paguvuši atzīt, te vēl bija Krievijas armija un savu armiju baltiešiem nebija, bet NATO jau steidza dibināt īpašu sadarbības padomi ar jaunajiem partneriem, tostarp Latviju. Pēc Otrā pasaules kara ASV, Kanāda un Eiropas valstis dibināja NATO kā pretspēku PSRS. Juku laikos, kad PSRS bruka, Rietumiem bija iespēja savu ietekmes zonu paplašināt. Atšķirībā no Eiropas Savienības, kur mūs aiz matiem neviens iekšā nerāva, NATO Baltijas reģions bija stratēģiski svarīgs. Tomēr atlaides mums netika dotas un iestāšanās process izvērtās vēl garāks. Galvenās cīņas bija jāizcīna ar Krieviju un... ar mums pašiem. Krievija kategoriski negribēja pielaist Rietumu stobrus pie savas robežas, mēs gan tos gaidījām atplestām rokām, tikai negribējām atplest savu maku. Vēl 90. gadu beigās armijas budžets bija smieklīgi mazs, naudas trūka apkurei, par ieročiem nerunājot. Obligātā dienesta karavīri – neizglītoti un vāji, armijas prestižs – nožēlojams. Bija risks, ka Igauniju un Lietuvu NATO uzņems, bet Latviju ne. Rietumi burkšķēja. Šodien mēs tālaika burkšķētājiem varam būt paraugs, pat skabarga acī. 2000. gadā Latvija armijas budžetu pirmoreiz pacēla līdz vienam procentam no IKP, un 2018. gadā jau līdz prasītajiem diviem procentiem. Dod Dievs, lai mums nekad nenāktos izjust, kamdēļ tāda nauda jāgāž aizsardzībā. Bet, lai saprastu, ka tomēr ir vērts, der atcerēties Somijas piemēru. Savu slaveno Mannerheima aizsardzības līniju, kas 1939. gadā paglāba no PSRS uzbrukuma, somi sāka celt uzreiz pēc valsts dibināšanas – teju 20 gadus iepriekš. 2002. gadā baltieši bija izpildījuši mājasdarbus un Prāgas samitā saņēma oficiālu uzaicinājumu pievienoties NATO. Beidzot! Beidzot pie pasaules vareno galda! Mazajai Latvijai šis mirklis bija vēsturisks ne tikai kā taisnīguma, bet arī pašcieņas triumfs. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa bija samita spilgtākā epizode. Ne miņas no pazemīga lūdzēja vai nesekmīga iedzinēja. Kā līdzvērtīgs partneris viņa pasaules varenajiem lika apjaust mazo tautu sīkstumu un apņēmību: “Mūsu tauta ir vēstures ugunīs pārbaudīta, ciešanu un netaisnību rūdīta. Tā saprot, ko nozīmē būt brīvam un to zaudēt. Ko nozīmē būt drošībā un to zaudēt. Mēs alkstam pēc tiem pašiem ideāliem, pēc kā alkstat jūs. Mēs vēlamies baudīt tās pašas brīvības un tiesības, ko jūs esat baudījuši jau tik sen un ko mēs tikai nesen esam atguvuši.” Vaira Vīķe-Freiberga zaudēja dzimteni, kad bija mazs bērns. Ap to laiku, kad dibināja NATO, viņa bēgļu nometnē zaudēja arī mazo māsiņu. Sandra Kalniete bija dzimusi Sibīrijā un dzimteni pirmoreiz ieraudzīja četru gadu vecumā. Viņas vecākus deportēja 1949. – tajā pašā gadā, kad dibināja NATO. Šeit viņas abas sēdēja pie pasaules varenākā galda – saplēstās tautas ciešanu un triumfa iemiesojums. Prezidente un ārlietu ministre. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa šajā NATO samitā mums būtu jāmāca skolās. Ne tikai savas vēstures, bet arī nākotnes apjēgai. Viņa sacīja: “Mēs vēlamies celt savu nākotni uz politiskās noteiktības klints, ne uz neizlēmības plūstošajām smiltīm. Mēs negribam palikt politiskās nedrošības pelēkajā zonā. Mēs negribam tikt pamesti nomales tumsībā un negribētu, ka tas notiek ar jebkuru citu tautu. Mēs svinīgi solām, ka pūlēsimies darīt visu, kas mūsu spēkos, lai ne tikai dotu savu ieguldījumu alianses stiprināšanā, bet arī veidotu pasauli, kurā taisnība un brīvība ir pieejama visiem.” Mazas, zaudētāja kompleksa māktas un par savu rītdienu kreņķīgas tautas līdere runu beidz ar vārdu: visiem. Pasaules līderes cienīgs tonis. Mums beidzot jāsaprot: mēs esam starp pasaules līderiem. Starp bagātākajiem un stiprākajiem. Mūsu pirmais gadusimts bija nežēlīgs, ņēma daudz bez prasīšanas. Vai tāpēc otro gadusimtu aizvadīsim gaužoties? Labāk leposimies, ka tagad citiem varam dot no laba prāta. Latvijas izdzīvošanas un pārdzimšanas spēja ir paraugs pasaulei.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas grūts uzdevums – stāstīt par valsti, par kuru pēdējo septiņu mēnešu laikā faktiski katrs medijs ir runājis gandrīz katru dienu. Un stāsts ir par Ukrainu. Ukraina noteikti ir tā valsts, par kuru daudzi ir ne tikai dzirdējuši, bet arī kurā notiekošajam karam rūpīgi sekojuši. Galu galā, runa ir par pilna mēroga karu tepat mūsu kaimiņos, kurā ir iesaistītas pat divas mūsu tiešās kaimiņvalstis. Vēl pirms nieka septiņiem mēnešiem šāds karš likās ļauns un hipotētiski attāls murgs, jo, lai arī ar nelieliem izņēmumiem, gadu desmitiem mēs Eiropā bijām dzīvojuši relatīvā mierā. Protams, Krimas aneksija pirms astoņiem gadiem Rietumiem jau pavēra acis, bet realitāte tomēr ir izrādījusies daudz skaudrāka. Jau 2014. gadā pēc notikumiem Krimā un Ukrainas austrumos ne viens vien komentētājs teica – bija Ukraina pirms 2014. gada un ir Ukraina pēc 2014. gada. Šogad jau mēs varam teikt vēl vairāk – arī pēc 2022. gada 24. februāra šī jau atkal ir cita Ukraina. Un tā kā šajā nedēļas nogalē Ukrainā atkal ir risinājušies ļoti nozīmīgi notikumi, jeb tā dēvētie pseidoreferendumi par atsevišķu uz laiku okupēto teritoriju pievienošanos Krievijai, tad ļoti iespējams, ka jau pavisam drīz mums nāksies runāt jau atkal par vēl citādāku Ukrainu. Un katrai no tām būtu vērts veltīt atsevišķu raidījumu. Kāpēc Ukraina ir tik stratēģiski nozīmīga? Un ne tikai Krievijai. Ar vairāk nekā 43 miljoniem iedzīvotāju Ukraina ir septītā lielākā valsts Eiropā iedzīvotāju skaita ziņā. Bet teritorijas ziņā tā ir lielākā valsts aiz Krievijas. Ukrainas platība ir 603,5 tūkstoši kvadrātkilometru, rupji rēķinot, tā ir 9 reizes lielāka par Latviju. Ja iedzīvotāju skaits vēl var būt mainīgs rādītājs, tad Ukrainas gadījumā, diemžēl jāsaka, ka de facto Ukraina ir piedzīvojusi arī teritoriālus samazinājumus. 2014. gadā Krievija nelikumīgi anektēja Krimas pussalu un nostiprināja sev lojālu pārvaldi okupētajās Doneckas un Luhanskas apgabalu teritorijās, kur tieši šajās dienās notika balsojumi par iekļaušanos Krievijas sastāvā. Ar diezgan lielu pārliecību varam teikt, ka Krievijas federācijā drīz parādīsies jauni apgabali, kurus tāpat starptautiski turpinās atzīt par Ukrainas teritoriju. Par spīti šiem dažādiem iekšpolitiskiem, ekonomiskiem un  ģeopolitiskajiem izaicinājumiem, Ukraina pēdējo 20 gadu laikā neatlaidīgi ir turpinājusi audzēt savu ekonomiku. Pēc neatkarības atgūšanas 90. gadu sākumā Ukraina pirmo reizi ekonomisko izaugsmi piedzīvoja vien 2000. gadā. Tam sekoja ekonomikas kāpums līdz 2008. gada finanšu krīzei un kritums, kura apjomi pat bija daudz lielāki, nekā, piemēram, Grieķijai. Tad atkal kāpums līdz 2014. gadam, Krimas okupācija un straujš kritums. Atkal kāpums līdz pat 2022. gada rekordskaitļiem un… nu jau atkal milzīgs kritums. Ja pagājušajā gadā Ukrainas IKP sasniedza aptuveni 200 miljardus eiro, šogad ekonomikas kritums varētu būt apmēram 40% un situācija varētu pasliktināties arī nākamajos gados. Faktiski Ukraina kara dēļ ir atsviesta aptuveni 2006. gada līmenī. Un, kā esam redzējuši šajos kara mēnešos, arī paļaušanās uz tradicionālajām nozarēm – lauksaimniecību, metālapstrādi, ogļrūpniecību – kļūst arvien apgrūtinošāka. Aizvien turpinās arī dažādu reformu īstenošana, tostarp tiek pastiprināta cīņa ar korupciju. Korupciju par galveno problēmu uzskata lielākā daļa ukraiņu, taču vienlaikus domāšana īsti nav mainījusies – ja vajadzēs palīdzību man, vai manam bērnam, gan jau kāds draugs vai paziņa palīdzēs par draudzīgu samaksu. Taču nevarētu gan teikt, ka Ukrainas iedzīvotāju domāšana nav mainījusies. 2014. gada notikumi lika pirmo reizi aizdomāties par to, kādā virzienā Ukraina vēlas doties, un šis eiroatlantiskais kurss ar dalību NATO un Eiropas Savienībā tagad jau ir nosprausts Ukrainas konstitūcijā. Nevienam gan nav ilūziju par to, ka šis ceļš varētu būt ātrs un viegls. Bet viens ir skaidrs – šis ceļš ir pilnīgi pretējā virzienā no Krievijas, ar ko vēl pavisam nesen saistīja brāļu tautu saiknes. Šis brālīgo tautu priekšstats jau sen ir zudis un jāatzīst, ka Krievijas propaganda ar tās vadoni Putinu priekšgalā ir aktīvi kultivējusi šo ideju par to, ka ukraiņi ir tā mazā brāļu tauta, ka Ukraina kā valsts ir mākslīgi izveidota, ka Krievijai ir tiesības un pienākumi atgūt savas vēsturiskās zemes. Taču, ja paskatāmies kaut elementāras vēstures grāmatas, tieši Ukraina ir uzskatāma par pašreizējo slāvu tautu tādu kā kultūras šūpuli. Un ja Krievija savās impēriskajās ambīcijās vairāk koncentrējas uz Padomju Savienību un Krievijas impērijas pēdējiem pārsimt gadiem, Ukraiņi izceļ sava valstiskuma pamatus un saknes, kas meklējamas aptuveni tūkstoš gadu senā pagātnē. Tā kā mēs abi kopš kara sākuma Ukrainā neesam bijuši, šīs nedēļas komentāru lūdzam mūsu kolēģei – TV3 žurnālistei un RSU doktorantei Ievai Vārnai, kura ir uzņēmusi jau vairākas dokumentālās filmas par Ukrainā redzēto. Un šoreiz vaicājām, kā tieši, viņasprāt, ir mainījusies pašu ukraiņu pašapziņa, izpratne par savu valsti, nāciju... un kā ir mainījusies attieksme pret "brālīgo tautu".

20. septembrī visos okupētajos Ukrainas reģionos tika izsludināti tā saucamie referendumi par pievienošanos Krievijas Federācijai. Bet Krievijas Valsts dome pieņēma likumu, kas paredz krietni stingrākus sodus par dezertēšanu, izvairīšanos no karadienesta un padošanos gūstā, pie tam, ieliekot likuma pantos arī tādus jēdzienus kā mobilizācija un karš. Tad sekoja aizkavējusies Putina uzruna tautai, pasludinot valstī daļēju mobilizāciju. Tas licis daudzu valstu vadītājiem asi komentēt notiekošo. Būtiski ir tas, kā starptautiskā sabiedrība tālāk reaģēs.  Vēl pievēršam uzmanību arī tām valstīm, kas demonstrējušas varbūt neitralitāti Krievijas agresijas sakarā. Nedēļas nogalē Šanhajas sadarbības organizācijas samits labi parādīja, ka Krievijas ietekme mazinās arī šajās valstīs. Krievijas vājumu, šķiet, visvairāk izjutusi Armēnija, kas nav saņēmusi cerēto atbalstu, saasinoties tās konfliktā ar Azerbaidžānu. Kārtējās sadursmes starp abu valstu bruņotajiem spēkiem dzīvību zaudējuši vairāk nekā 200 karavīru, un Armēnijā jūtama vilšanās līdzšinējos sadarbības partneros. Protesta akcijās Erevānā šajās dienās arvien biežāk redz plīvojam Savienoto Valstu karogu. Turklāt tur viesojās arī Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi. Aktualitātes analizē politologs Kārlis Daukšts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Vai Krievija gatavojas „īstam” karam? 20. septembrī medijos parādījās ziņa, ka pašpasludināto Donbasa valstisko veidojumu vadība, kā arī Krievijas okupācijas vara Ukrainas Hersonas un Zaporižjes apgabalu okupētajā daļā izsludinājusi referendumus par šo teritoriju pievienošanos Krievijas Federācijai. T.s. „referendumiem” jānotiek no 23. līdz 27. septembrim. Pilnīgi neleģitīms no starptautisko tiesību un procesa organizēšanas viedokļa, šis solis liek domāt par iespējamu nopietnu Krievijas agresijas eskalāciju. Nenākas īpaši šaubīties, ka neatkarīgi no tā, cik cilvēku reāli piedalīsies un kā viņi balsos, pseidoreferendumu rezultāts būs labvēlīgs iekļaušanai Krievijas sastāvā. Tādējādi tālākie Ukrainas bruņoto spēku centieni atbrīvot savu valsti no Krievijas puses var tikt traktēti kā iebrukums tās pamatteritorijā, kas tad būtu iemesls pieteikt Ukrainai karu, varbūt pat laist darbā kodolieročus. Jau kādu laiku izskanējušie pieņēmumi par iespējamo mobilizāciju Krievijā guva atbildi šorīt, kad ar vēstījumu pie Krievijas sabiedrības vērsās Vladimirs Putins. Pārmetot rietumvalstīm vēlmi sagraut Krieviju, atņemt tai suverenitāti un to izlaupīt, Kremļa saimnieks pauda apņēmību aizstāvēt dzimteni, kā viņš izteicās, „visiem līdzekļiem” un pasludināja pat daļēju mobilizāciju, kas skaršot armijas rezervistus ar atbilstošu pieredzi un iemaņām. Var piebilst, ka nule Krievijas Valsts domes apakšpalāta nobalsojusi par izmaiņām kriminālkodeksā, kas paredz ieviest pamatīgus cietumsodus par marodierismu un labprātīgu padošanos gūstā, kā arī smagākus sodus par kodeksā jau paredzētajiem nodarījumiem – pavēļu nepildīšanu un dezertēšanu. Kā vainu pastiprinošus apstākļus paredzēts noteikt attiecīgo pārkāpumu izdarīšanu kara stāvokļa vai mobilizācijas laikā. Pret okupētājvalsts iecerētājiem pseidoreferendumiem jau izteikušies starptautiskās sabiedrības pārstāvji, t.sk. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Vācijas kanclers Olafs Šolcs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Baltā nama vārdā – prezidenta drošības padomnieks Džeiks Salivans. Viņi visi norādījuši, ka pseidoreferendumos balstītai Ukrainas teritoriju aneksijai nav nekādu cerību uz starptautisku atzīšanu. Tāpat Krievijas imperiālistiskā un agresīvā politika tiek plaši kritizēta vakar uzsāktajās ANO Ģenerālās asamblejas debatēs Ņujorkā. ŠSO Samarkandas samits – Putina irstošā godība Šanhajas Sadarbības organizācijas (ŠSO) pirmsākumi meklējami 1996. gadā, kad piecas valstis – Ķīna, Krievija, Kazahstāna, Kirgizstāna un Tadžikistāna – noslēdza vienošanos par sadarbību, izveidojot t.s. „Šanhajas piecinieku”. 2001. gadā nolīgumam pievienojās Uzbekistāna, un tika izveidota Šanhajas Sadarbības organizācija tās tagadējā formā. 2017. gadā organizācijā tika uzņemtas Indija un Pakistāna, līdz ar to organizācijas dalībvalstis aptver vairāk nekā pusi no Āzijas valstu teritorijas un iedzīvotāju skaita. Novērotāju statusā organizācijā piedalās arī Irāna, Mongolija, Afganistāna un Baltkrievija, savukārt dialoga partneru statusā Turcija, Šrilanka, Ēģipte, Saūda Arābija, Turcija, Azerbaidžāna un vēl vairākas Āzijas valstis. Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras 2005. gadā arī pieteicās novērotāja statusam, tika atteikts. Tas daudziem liek Šanhajas Sadarbības organizācijā saskatīt pretsvaru NATO un Eiropas Savienībai, potenciālo centru „pasaulei bez Rietumiem”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka organizācijas uzmanības centrā allaž bijuši savstarpējās drošības stiprināšanas un militārās sadarbības jautājumi un vairums organizācijas dalībvalstu ir nedemokrātiski režīmi, kas rietumvalstu īstenoto atbalstu demokrātijai uzlūko kā iejaukšanos to iekšējās lietās un draudu savai drošībai. Tomēr novērotāji atzīst, ka organizācijas dalībniekiem ir ļoti atšķirīgas nacionālās intereses un arī starptautiskā pozicionēšanās. Šanhajas Sadarbības organizācijas ikgadējais samits, kas 15. un 16. septembrī norisinājās Uzbekistānas pilsētā Samarkandā, daudziem šķiet iezīmīgs ar mājieniem par Krievijas un tās līdera Vladimira Putina rūkošo varenību. Agresorvalsts vadoņa tikšanās ar citiem Āzijas varenajiem, kā zināms, notika uz Ukrainā piedzīvoto militāro neveiksmju fona. Pasaules medijus un sociālos tīklus apceļo kadri, kuros Putins, kas ir slavens ar savu manieri ierasties ar novēlošanos, tagad redzams, mīņājoties kameru priekšā un gaidot, kad viņam pievienosies Turcijas prezidents Erdogans, Indijas premjerministrs Modi, Azerbaidžānas prezidents Alijevs un Kirgizstānas prezidents Džaparovs. Kā raksta britu izdevums „The Daily Telegraph”, Putins zaudējis savu ierasto pārākuma auru. Acīmredzot divpusējās sarunās Kremļa saimniekam nācies uzklausīt ne vienu vien netīkamu izteikumu par neveiksmīgo militāro avantūru Ukrainā, un šis un tas no tā izlauzās arī publiskajā telpā. Pēc sarunām ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu pats Putins presei atzina, ka Ķīnai esot „jautājumi un rūpes” Ukrainas sakarā. Indijas premjerministrs Narendra Modi bija daudz tiešāks, uzsverot, ka jau agrāk telefonsarunās esot aicinājis Kremļa saimnieku apzināties, ka „šis nav karu laikmets”. Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts – gruzdēšana draud ar uzliesmojumu 13. septembra rīts atnesa ziņas par jaunu uzliesmojumu gruzdošajā konfliktā starp Armēniju un Azerbaidžānu. Uz abu Aizkaukāza valstu robežās sākās plašas militāras sadursmes, un artilērijas triecieni tika vērsti ne vien pret abu armiju pozīcijām, bet arī pret civilajiem objektiem, sevišķi no Azerbaidžānas puses pa Armēnijas teritoriju. Kā nereti šādos gadījumos, puses vaino viena otru sadursmju uzsākšanā. Otrajā konflikta dienā Armēnija vērsās ar militārās palīdzības lūgumu pie Krievijas, kurai šāds atbalsts būtu jāsniedz gan savstarpējo vienošanos, gan Kolektīvās drošības nolīguma ietvaros, taču Krievija uz Armēniju līdz šim nosūtījusi tikai novērotāju delegāciju. Galu galā 15. septembrī tika noslēgta vienošanās par pamieru, kas esot panākta, kā izteicās Armēnijas pārstāvis, ar starptautiskās sabiedrības iesaisti. Tiek ziņots, ka nepilnas trīs dienas ilgušo sadursmju rezultātā dzīvību zaudējuši 153 armēņu un 77 azerbaidžāņu karavīri, apmēram 7600 armēņu bijuši spiesti pamest savus mājokļus. Daudzos armēņos šī situācija izraisījusi sarūgtinājumu un vilšanos Krievijā, kuru līdz šim uzskatīta par Armēnijas drošāko sabiedroto tās pretstāvē Azerbaidžānai, kuru, savukārt, atbalsta Turcija. Demonstranti Erevānas ielās pieprasījuši premjerministra Nikola Pašinjana demisiju, tomēr šīs demonstrācijas bijušas samērā mazskaitlīgas un mierīgas. Kā norāda komentētāji, vairums armēņu apzinās, ka valsts vadītājs personiski nav vainojams pie šīs situācijas un viņa iespējas ko vērst par labu ir visai ierobežotas. Tikmēr to, ka Armēnija nav pamesta viena šai konfliktā, apliecināja Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas spīkere Nensija Pelosi, sestdien, 17. septembrī, ierazdamās Armēnijā vairāku dienu vizītē. Viņa ir augstākā līmeņa amerikāņu amatpersona, kas oficiālā vizītē apmeklējusi Armēniju. Uzstājoties Erevānā, Pelosi pēdējā konflikta eskalācijā vainoja Azerbaidžānu un nosodīja tās rīcību, ko oficiālā Baku nodēvējusi par „netaisnu” un „dziļu nožēlu raisošu” nostāju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Čellkoncertu “Saules dziesma” komponiste Sofija Gubaiduļina sarakstīja par godu izcilā čellista Mstislava Rostropoviča 70. dzimšanas dienai. Šajā svētdienā, 18. septembrī, to dzirdēsim festivālā „Čello Cēsis”, franču čellista Žana Gijēna Keirasa lasījumā. Šo mūziķi latviešu klausītājiem bijusi iespēja iepazīt vairākkārt – viņam uzstājoties  kopā ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" un 2019. gadā Rudens kamermūzikas festivālā. Par Vidzemes koncertzālē gaidāmo koncertu stāsta Latvijas Radio kora diriģents Kaspars Putniņš. Sofijas Gubaiduļinas darbs “Saules dziesmas” ir Asīzes Franciska dzejoļa “Saules himna” (zināms arī kā ”Māsa saule, brālis mēness”) atainojums mūzikā. (Sižetam fomā skan cits komponistes skaņdarbs, proti, sacerējums „Vivente-Non Vivente”). “Saules dziesmas” ir lūgšana, kurā svētais pateicas visiem debesu un zemes spēkiem, māsai saulei un brālim mēnesim, un tās noslēgumā šis pateicības ceļš aizved pie māsas nāves. Savukārt Vons Viljamss ir viens no pazīstamākajiem britu simfonistiem. Starp pazīstamākajiem Viljamsa darbiem ir arī poēma “Cīrulis augšupejošs” simfoniskajam orķestrim un vijolei solo. Tiek uzskatīts, ka šī darba aranžējums korim un vijolei ir tikpat brīnišķīgs kā Gubaiduļinas opuss, vien skanējums un vēstījums ir intīmāks, klusinātāks. Abus skaņdarbus svētdienas pēcpusdienā pulksten četros koncertzālē “Cēsis” atskaņos Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā. Korim piepulcēsies čella meistars Žans Gvijens Keirass no Francijas, vijolniece Paula Šūmane, Guntars Freibergs un lietuviešu kolēģis Pāvels Ginters pie sitaminstrumentiem. Krievu-tatāru izcelsmes komponiste Sofija Gubaiduļina pērn nosvinēja apaļu mūža jubileju, proti, 90 gadus. Mūziķes darbi Padomju Savienībā tika atskaņoti reti un netika ierakstīti, tādēļ komponiste sevi uzturēja, rakstot kino mūziku, tostarp partitūras animācijas filmām. 1975. gadā viņa bija viena no entuziastiem, kuri dibināja mūziķu apvienību, kas atskaņoja improvizētus skaņdarbus uz retiem Krievijas un Vidusāzijas instrumentiem. Pirmo reizi viņa devās uz Rietumiem 1985. gadā, bet pēc septiņiem gadiem pārcēlās uz dzīvi Hamburgā. Runājot par apaļām jubilejām - 2021. gadā, atzīmējot komponista Imanta Kalniņa 80. jubileju, Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā sagatavojis īpašu programmu ar Imanta Kalniņa dziesmām, kas tapušas, iedvesmojoties no Jāņa Poruka, Ojāra Vācieša, Māra Čaklā, Imanta Ziedoņa un Broņislavas Martuževas dzejas. Šo programmu būs iespējams klausīties kultūras centrā “Ulbrokas pērle” nākamās nedēļas sestdienā, 24.septembrī. Kaspars Putniņš paralēli darbam Rīgā ir Zviedrijas Radio kora galvenais diriģents. Vēlos uzzināt, kā iesākta jaunā koncertsezona. Zviedrijas Radio kora atskaņoto programmu “Baltijas gadalaiki”, kura Bērvalda zālē izskanēja pagājušā gada septembrī, ir noklausāma Latvijas Radio 3 “Klasika” arhīvā vietnē.

Stāsta Jelgavas reģionālā tūrisma centra Torņa ekspozīciju un apsaimniekošanas nodaļas vadītāja Vineta Reknere  Ar Jelgavas vārdu var saistīt vairākus Latvijas un starpautiska mēroga notikumus, par kuriem var teikt - "tas notika pirmo reizi…" – Jelgavā pirmo reizi Latvijas vēsturē gaisā paceļas gaisa balons, pirmā augstākās izglītības iestāde, pirmā teātra ēka Latvijas teritorijā, pirmais laikraksts latviešu valodā… Jelgava kā Eiropas ģeogrāfiskais centrs, krustceles ceļā no Austrumiem uz Rietumiem, no Ziemeļiem uz Dienvidiem savas pastāvēšanas vēsturē vienmēr piesaistījusi drosmīgus, zinātkārus, aizrautīgus cilvēkus, kuri šajā pilsētā radījuši, kā mūsdienās mēdz teikt, savam laikmetam atbilstoši  progresīvus projektus. Piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijas Hartā un karogā pirmais gadskaitlis ir minēts 1815. gads, kas iezīmē mūsu valsts Zinātņu Akadēmijas priekšvēsturi un apliecina Latvijas zinātnes gadsimtu tradīcijas. Tas ir Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibināšanas gads Jelgavā, kas bija ne vien baltvāciešu zinātnisko centienu apkopojums, bet arī nopietns aizsākums latviešu nacionālās izglītības veidošanā. Šo biedrību var dēvēt par pirmo Baltijas mēroga forumu aktuālāko zinātnisko un sabiedrisko problēmu apspriešanai. Cita starpā šeit tika spriests par to, kāda nākotnes perspektīva jāiezīmē brīvajiem latviešiem un igauņiem. Biedrība centās piesaistīt sev iespējami plašu prominentu personu loku, ievēlot par biedriem gan zinātniekus, gan māksliniekus un rakstniekus, gan arī mācītājus un ierēdņus ar plašām intelektuālām interesēm, turklāt no visas Baltijas – arī no Rīgas un  Tērbatas. Biedrības sēdēs tika apspriesti dažādi dabaszinātņu, tehniskie un matemātikas pētījumi, piemēram, 1819. gadā par Baldones un Bārbeles minerālavotiem, 1820.gadā par lauksaimniecības kaitēkļiem, par jauniem ugunsdzēsības līdzekļiem, par Kurzemes ģeogrāfiju, par pirmā Latvijas teritorijā nokritušā meteorīta – Līksnas meteorīta ķīmisko sastāvu un īpatnībām u. tml. 1820. gada februāra sēdē tika nolasīta izcilā vācu matemātiķa biedrības Goda biedra F. Gausa vēstule, kurā viņš informē arī par savas pirmskaitļu teorijas tapšanu. Taču pati ievērojamākā publikācija bija Teodora Grothusa klasiskais traktāts “Par gaismas un elektrības ķīmisko darbību”, kas biedrības sēdē tika nolasīts 1818. gadā.  Šo darbu  zinātnes pasaulē atzīst par jaunas zinātnes nozares – fotoķīmijas pamatu izklāstu. Šis raksts ļāvis saglabāt pašas biedrības vārdu zinātņu vēsturē. Šī leģendārā pētnieka uzvārdu un galveno zinātnisko nopelnu uzskaitījumu atrodam daudzās universālās enciklopēdijās, fizikas un ķīmijas vēstures grāmatās. Ar Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību cieši saistīts ir vācbaltiešu luterāņu mācītāja, latviešu etnogrāfijas un valodas pētnieka, pirmā latviešu laikraksta “Latviešu avīzes” rosinātāja un redaktora Kārļa Vatsona vārds. Tieši viņš 1817. gadā  Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā Jelgavā nolasīja referātu "Kas biedrībai darāms latviešu kultūras veicināšanai?", kā arī vēlākos gados citus letonikai un latviešu tautas vēsturei veltītus referātus. Šis laiks - 19. gadsimts Eiropas kultūras vēsturē bija nozīmīgs arī ar publisku muzeju dibināšanu, lai saglabātu liecības par dabas un kultūras mantojumu. Par vienu no pirmajiem Eiropas muzejiem tiek uzskatīts Britu muzejs Londonā (dibināts 1753. gadā), savukārt  Latvijas teritorijā par tādu uzskatāms Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 1818. gadā dibinātais Kurzemes Provinces muzejs Jelgavā. Tā kā biedrības rīcībā dāvinājumu formā nonāca ne tikai grāmatas un seni dokumenti, bet arī ar dabas un kultūras vēsturi saistīti priekšmeti, to eksponēšanai izbūvēja Stefenhāgena tipogrāfijas nama otro stāvu, bet 1898. gadā Jelgavā uzcēla jaunu namu – Kurzemes Provinces muzeja ēku – pirmo speciāli muzejam projektēto ēku Latvijā.

Mēs zinām, ko nozīmē dzelzs priekškars un cīnīsimies, lai nekad atkal tajā nenonāktu! Par to, kāpēc pasaulei ir izšķirīgi palīdzēt Ukrainai, kā vērtēt lielo valstu – Francijas un Vācijas lomu, un, vai Polija ir gatava sevi aizstāvēt – šovakar raidījumā “Pasaules Panorāma” ekskluzīva intervija ar Polijas prezidentu Andžeju Dudu.

Francijā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta, kas sola iespējamus izaicinājumus pašreizējam prezidentam Emanuelam Makronam un viņa partijai "Uz priekšu, Republika!". Makronam izaicinājumu metusi nepieredzēti plaša kreiso spēku koalīcija, kas, visticamāk, iegūst tik daudz balsu, lai Makrons zaudētu vairākumu parlamentā. Vai tas varētu nozīmēt, ka Francijas iekšpolitikā gaidāmi interesanti laiki? Pusgads ir atlicis līdz ASV Kongresa vidustermiņa vēlēšanām, un arvien skaļāk par sevi atgādina arī bijušais ASV prezidents Donalds Tramps. Šajā dienās uzmanības centrā atkal nonākusi īpašā izmeklēšanas komisija, kas pēta Trampa lomu pagājušā gada 6. janvāra iebrukumā Kapitolijā. Pats Tramps to sauc par vienu no mūsdienu nozīmīgākajiem protestiem, bet izmeklētāji norāda, ka sazvērestība ar mērķi gāzt varu vai pārņemt to, iespējams, nemaz nav beigusies. Pievēršamies arī karam Ukrainā, pareizāk sakot, kārtējām hibrīdkara metodēm, ko pret Ukrainu izmanto Krievija un tās kontrolētie separātisti valsts austrumos. Krievijas prezidents devis mājienus Rietumiem, ka vēsturiski Krievija nevis kaut ko iekaro, bet gan atgūst to, kas tai jau piederējis un pienākas. Savukārt pašpasludinātajā Doneckas tautas republikā piespriests nāves sods trim ārvalstu leģionāriem, kas karojuši Ukrainas bruņotajos spēkos. Kā vērtējamie šādi Krievijas līdera izteikumi un vai tiesiski tiem vispār ir kāds spēks? Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektors, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētājs Māris Lejnieks. Donalds Tramps – demokrātijas grāvējs? Pēc nemieriem pagājušā gada 6. janvārī, kuru laikā vēlēšanās zaudējušā prezidenta Donalda Trampa piekritēji ieņēma daļu no Savienoto Valstu Kapitolija ēka Vašingtonā, aizkavējot vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu Kongresā, amerikāņu likumdevēji izveidoja īpašu komiteju šo notikumu izmeklēšanai. Tā bija Kongresa demokrātu frakcijas virzīta iniciatīva, un balsojumā par komitejas izveidi pagājušā gada 1. jūlijā kongresmeņu balsis dalījās pamatā pēc partijas piederības. Attiecīgi komitejas sastāvā darbojas septiņi demokrāti ar komitejas priekšsēdātāju, Misisipi štata pārstāvi Beniju Tompsonu priekšgalā, un tikai divi republikāņi, tai skaitā komitejas vicepriekšsēdētāja, Vaiomingas štata pārstāve Liza Čeinija. Šomēnes komiteja uzsāka publisko sēžu ciklu, kas iesākās pagājušās nedēļas ceturtdienā, 9. jūnijā, un turpinājās aizvakar, 13. jūnijā. Trešā sēde, kas bija paredzēta šodien, tika atcelta, kā paziņots, tehnisku iemeslu dēļ. Komitejas sēdes tiešraidē translē vairums lielāko amerikāņu telekanālu. Abās sēdēs uzmanības centrā bija jautājums par to, kādu informāciju eksprezidents Tramps saņēmis par vēlēšanu rezultātiem, respektīvi – vai viņam bija kāds pamats uzskatīt, ka tie varētu būt viltoti, vai arī apgalvojumi par vēlēšanu nozagšanu, ar kuriem Tramps uzkūdīja savus atbalstītājus 6. janvāra uzbrukumam, bija viņa izdomājums. Kā uzrunā, atklājot pirmo komitejas sēdi, norādīja tās priekšsēdētājs, kongresmenis Tompsons: „6. janvāris bija valsts apvērsuma mēģinājuma kulminācija, nekaunīgs mēģinājums gāzt valdību. Vardarbība nebija nejaušība. Tā bija Trampa pēdējā cīņa, izmisīgi centieni izmantot pēdējo iespēju aizkavēt varas nodošanu. Donalds Tramps bija šīs sazvērestības centrā. Un galu galā Donalds Tramps, Savienoto Valstu prezidents, pamudināja pašmāju konstitūcijas ienaidnieku pūli doties uz Kapitoliju un sagraut Amerikas demokrātiju.”  Kā nozīmīgs fakts komitejas sēžu kontekstā tiek atzīmēts tas, ka samērā neilgs laiks palicis līdz 8. novembrī gaidāmajām Kongresa vēlēšanām, kurās Demokrātu partija var zaudēt savu nelielo vairākumu Savienoto Valstu likumdevējā. Ukrainas kara hibrīdā dimensija Pagājušajā nedēļā pamanāmi iezīmējās hibrīdā dimensija pašreizējā Krievijas agresijā pret Ukrainu. No vienas puses, te pieminama Krievijas līdera Vladimira Putina uzstāšanās jauno zinātnieku un uzņēmēju auditorijā, kurā viņš pašreizējo karu pret Ukrainu pielīdzināja Krievijas impērijas ekspansijai 18. gs. sākumā, kuru īstenoja toreizējais cars Pēteris I. Piesaucot kauju pie Narvas 1700. gadā, kurā krievu spēki cieta smagu sakāvi no karaļa Kārļa XII vadītās Zviedrijas armijas, prezidents iezīmēja paralēli starp pagātnes monarha īstenoto impērijas paplašināšanu un stiprināšanu, un pašreizējo karadarbību kā savulaik zaudēto teritoriju atgūšanu. Šis, nepārprotami, ir mājiens ne vien Ukrainai, bet arī citiem Krievijas kaimiņiem bijušajā padomju varas sfērā, pirmām kārtām jau Baltijas valstīm. Tikām vēl viena agresijas šķautne nupat iezīmējusies tiesas zālē t.s. Doneckas tautas republikā, kur kara tribunāls 9. jūnijā pēc neilgas lietas izskatīšanas piesprieda nāvessodu trīs Krievijas spēku gūstā kritušiem ārvalstu izcelsmes ukraiņu karavīriem. Tie ir britu pilsoņi Eidens Aslins un Šons Piners, kā arī Marokas pavalstnieks Saaduns Brahims. Aslinam un Brahimam ir arī Ukrainas pilsonība. Kā apsūdzības pamats kalpojis uzstādījums, ka visi trīs esot kara algotņi, tātad viņu karošana pret t.s. „tautas republiku” ir kara noziegums. Kā jau norādījušas vairākas cilvēktiesību organizācijas, šāds apgalvojums neatbilst starptautiskajām kara tiesībām, jo par algotni nav uzskatāms karojošas valsts bruņoto spēku karavīrs. Tāpat tiek norādīts, ka par kara noziegumu uzskatāma trīs karagūstekņu tiesāšana starptautiski neatzītā valstiskā veidojuma „tribunālā”. Ir diezgan nepārprotami skaidrs, ka šis ir Kremļa režīma atbildes solis Ukrainai, kuras tiesās pēdējā laikā nonākušas vairākas lietas pret gūstā kritušiem un kara noziegumos apsūdzētiem Krievijas karavīriem. Viens no viņiem, seržants Vadims Šišimarins nesen tika notiesāts ar mūža ieslodzījumu par neapbruņota civiliedzīvotāja nogalināšanu. Vai Franciju gaida jauna „sadzīvošanas” ēra? Pēc svētdien notikušās Francijas Nacionālās asamblejas vēlēšanu pirmās kārtas mandāti apstiprināti vien piecos no 577 apgabaliem. Saskaņā ar vēlēšanu sistēmu, pirmajā kārtā tiek ievēlēti kandidāti, kuri iegūst absolūto derīgo balsu vairākumu un ne mazāk kā 25% no apgabalā reģistrēto vēlētāju balsīm. Šādu rezultātu bija maz izredžu sasniegt vēlēšanās, kurās piedalījās nepilni 48% no balsstiesīgajiem. Attiecīgi lielum lielo vairākumu mandātu sadalīs vēlēšanu otrā kārta nākamsvētdien. Šo vēlēšanu nozīmīgākā novitāte ir ietekmīgāko kreiso spēku apvienošanās spēcīgā priekšvēlēšanu aliansē „Jaunā ekoloģiskā un sociālā tautas apvienība”. Tajā ietilpst sociālisti, komunisti, zaļie un partija „Nelokāmā Francija”, kas tiek raksturota kā demokrātiski sociālistisks un kreisi populistisks spēks, un ir šīs apvienības mugurkauls. Apvienotie kreisie šais vēlēšanās ir spēcīgākie konkurenti valdošajai, esošā prezidenta Emanuela Makrona vadītajai partijai „Uz priekšu, Republika!”, kas līdz ar vairākām mazākām partijām veido bloku „Pilsoņi kopā!”. Pirmajā kārtā abiem spēkiem ir praktiski vienādi rezultāti procentuālā izteiksmē, lai gan četri no šai kārtā ievēlētajiem pieciem deputātiem ir kreisie. Salīdzinoši pieticīgāks rezultāts ir galēji labējai Nacionālajai apvienībai, kuras kandidāte Marina Lepena bija galvenā Makrona konkurente abās pēdējās prezidenta vēlēšanās, kā arī Labējo un centristu apvienībai, kas grupējas ar tradicionālo labēji liberālo spēku – Republikāņu partiju. Aplūkojot vēlēšanu apgabalu karti, vērojama jau ierastā Lepenas nacionālistu dominante ziemeļaustrumu reģionos un Vidusjūras piekrastē un Makrona vadīto liberāļu pārsvars valsts rietumu rajonos. Kreisajiem lielākā piekrišana ir valsts dienviddaļas iekšzemes rajonos. Kas attiecas uz Parīzi un visu galvaspilsētas reģionu, tas tradicionāli sadalīts kreisajā austrumdaļā un centriski liberālajā rietumdaļā. Vēlēšanu pirmās kārtas rezultāti liek domāt, ka prezidenta Makrona partija varētu zaudēt līdzšinējo diezgan komfortablo vairākumu Nacionālajā asamblejā. Ja asamblejas vairākums izrādītos kreiss, Franciju gaidītu kārtējais t.s. „sadzīvošanas” periods – situācija, kad prezidents un valdība pārstāv atšķirīgi orientētus politiskos spēkus. Pagātnē tie allaž bijuši sarežģītas politiskas manevrēšanas posmi. Pēdējo no tiem, kas ilga no 1997. līdz 2002. gadam, kad konservatīvajam prezidentam Žakam Širakam nācās sadzīvot ar sociālista Lionela Žospēna valdību, toreizējais prezidents raksturoja kā „paralīzi”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ukraina, šķiet, pamatīgas galvassāpes sagādā Vācijas valdošajiem politiķiem. Krievijas iebrukums licis Vācijai pamatīgi pārvērtēt savu līdzšinējo politiku, tomēr rodas arvien jauni izaicinājumi un pat skandāli. Nedēļas nogalē atklājās, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs aizliedzis sūtīt uz Ukrainu smago bruņojumu, kaut gan publiski bija paudis citu nostāju. Tikai vakar, 26. aprīlī, Vācija paziņoja par gatavību tomēr nosūtīt uz Ukrainu zenītiekārtas. Kamēr Rietumi cenšas visādos veidos iegrožot Krieviju, pēdējā meklē atbalstu arī citās valstīs. Par Ķīnas lomu ir runāts ne reizi vien, bet kas notiek Indijā. Ar Indijas premjeru pēdējo nedēļu laikā ir runājuši daudzi pasaules līderi. Šajās dienās Indijā viesojās Eiropas Komisijas vadītāja. Tomēr Indija, šķiet, cenšas īstenot savu politiku, drīzāk izmantojot radušos situāciju savās interesēs. Pievēršamies arī Francijai. Tur valsts prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā uzvarēja līdzšinējais prezidents Emanuels Makrons. Tomēr vēlēšanu rezultāti raisa dažādus jautājumus, kas sagaida Francijas politiku turpmāk.  Aktualitātes komentē Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un žurnālists Juris Jurāns. Sazināmies ar Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andri Gobiņu. Sākumā arī nedaudz par jaunākajām aktualitātēm - ir sācies "gāzes karš". Otrs - satraucošās ziņas no Moldovas, vai arī šo valsti varētu ieraut karā? Kāpēc „bremzē” kanclers Šolcs? Drīz pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai 24. februārī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nāca klajā ar paziņojumu par nozīmīgu aizsardzības budžeta palielinājumu un aizsardzības politikas maiņu, atjaunojot pēdējās desmitgadēs acīmredzami atslābušās vācu bruņoto spēku kaujas spējas. Tika solīta arī nopietna militāra palīdzība Ukrainai, tomēr ar šo solījumu materializēšanu līdz šim bijis, kā bijis. Tiesa gan, arī daudzas citas NATO valstis sākotnēji nesteidzās piegādāt Ukrainai ko vairāk par pārnēsājamajām prettanku un zenītraķetēm, tomēr kopš marta nogales šai ziņā iezīmējies nopietns lūzums. Savukārt Vācija, ievērojot tās militārās rūpniecības iespējas, acīmredzami vilcinājās piegādāt ukraiņiem smago bruņojumu, kuru Kijiva turpināja uzstājīgi pieprasīt no rietumu partneriem. No Vācijas puses tikuši minēti argumenti par ukraiņu personāla nesagatavotību un to, ka pašai Vācijai šādu ieroču neesot pietiekamā daudzumā. Joprojām pavīdējuši arī apsvērumi par Krievijas iespējamo reakciju. Jaunu spilgtu akcentu šim stāstam pievienoja pirms nedēļas izdevumā „Bild” publicētais materiāls „Kanclera tanku blefs”. Tas atklāj, ka tieši Vācijas valdības vadītājs bremzējis vācu ieroču piegādes Ukrainai. Vācu militārās rūpniecības uzņēmumi sastādījuši sarakstu ar bruņojumu, kuru tie varētu piegādāt Ukrainai, taču pēc saskaņošanas kanclera birojā no saraksta pazudis praktiski viss smagais bruņojums un pats saraksts, attiecīgi, sarucis par pusi. Tas licis izskanēt skarbiem minējumiem par Vācijas valdības patieso politiku attieksmē pret Ukrainu un arī par Šolca vadītāja spējām. Kritika izskanējusi ne vien no lielākās opozīcijas partijas – kristīgo demokrātu – puses, bet arī no dažiem koalīcijas partneriem. Pat Šolca valdības ārlietu ministre no Zaļās partijas Annalēna Bērboka netieši oponējusi savam šefam, norādot, ka atbalstu Ukrainai nedrīkst vilcināt. Kā rāda aptaujas, arī vairāk nekā puse Vācijas vēlētāju atbalsta vācu smagā bruņojuma piegādes ukraiņu spēkiem. Viss notiekošais licis izskanēt pat pieņēmumiem, ka Šolcam varētu nākties piedzīvot uzticības balsojumu Bundestāgā. Galu galā vakar pienāca ziņas, ka Vācija beidzot tomēr ir gatava pārkāpt „sarkano līniju”, proti, piegādāt Ukrainai Vācijā ražotās pašgājējas zenītiekārtas „Gepard”. Indijas ģeopolitiskais vidusceļš Indijas pozīcija attieksmē pret Krievijas agresiju Ukrainā līdz šim bijusi un joprojām ir neitrāla. Ņūdeli valdība nav nosodījusi Kremļa agresijas eskalāciju un pastrādātos kara noziegumus, Indijas pārstāvis atturējās balsojumā par Krievijas izslēgšanu no Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību komitejas, un Indija turpina iepirkt patīkami lēto krievu naftu. Kā atzīmē novērotāji, sākotnēji Savienotās Valstis un to partneri veltījuši šai Indijas pozīcijai kritiku, taču kopš pēris nedēļām tonis kļuvis krietni maigāks. Bez īpašiem asumiem pagājusi gan Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena videokonference ar Indijas premjeru Narendru Modi mēneša pirmajā pusē, gan britu premjera Borisa Džonsona vizīte Indijā pagājušonedēļ. Telekompānijas CNN žurnālistes Rea Mogula un Saimona Makārtija savā 23. aprīļa publikācijā rezumē analītiķu viedokļus, sakot, ka Indija nupat pasniegusi Rietumiem starptautiskās diplomātijas meistarklasi. Ņūdeli acīmredzami saprot, ka tās svars globālajā politikā ir pietiekams, lai ar to nāktos rēķināties, sevišķi jau esošajā attiecību izkārtojumā Eirāzijas telpā. Definējot vienā teikumā – Indija ir nepieciešama Rietumiem kā pretsvars Ķīnai. Pekina pēdējās desmitgadēs ir nozīmīgi kāpinājusi savu militāro potenciālu un atļāvusies ekspansionistiskus žestus attieksmē pret kaimiņvalstīm, nemaz jau nerunājot par arvien pieaugošo ekonomisko ietekmi. Indija, kurai ar Pekinu ir tradicionāli vēsas attiecības, t.sk. robežkonflikta dēļ Himalajos, ir samērojama ar Ķīnu iedzīvotāju skaita un potenciāli arī ekonomiskās kapacitātes ziņā. Pie tam Indija arī nav izrādījusi nekādas simpātijas Kremlim pašreizējās agresijas sakarā. Atšķirībā no Ķīnas, tā nav pieslējusies Kremļa diskursam par „kolektīvo Rietumu” rīcību, izprovocējot Krieviju uz agresiju, un daudz nepārprotamāk nosodījusi Krievijas bruņoto spēku pastrādātos kara noziegumus. Makrona blāvā uzvara Svētdien notikušajā Francijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā esošais Elizejas pils saimnieks, centriski liberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” līderis Emanuels Makrons ar nepilniem 59% iegūto balsu pārspēja savu sāncensi, nacionālisti un labējo populisti Marinu Lepenu. Tādējādi atkārtojās situācija pirms pieciem gadiem, kad rezultātu attiecība bija aptuveni 66:34 par labu Makronam. Eiropa var atviegloti uzelpot, jo Francijas politikā pašreizējās Krievijas agresijas situācijā nenotiks kādas nevēlamas izmaiņas, par kādām lika bažīties Lepenas ievēlēšanas iespēja. Tomēr liberālā politiķa uzvaru aptumšo daži statistiski apsvērumi. Pirmkārt, šīs vēlēšanas ir uzstādījušas jaunu vēlētāju neaktivitātes rekordu, apmēram 28% balsstiesīgo neaizejot uz iecirkņiem, savukārt 8,6% iemetot urnās nederīgus biļetenus. Tādējādi par Francijas prezidentu šoreiz nobalsojuši tikai nedaudz vairāk kā 38,5% balsstiesīgo Francijas pilsoņu. Tiek norādīts, ka pēdējais Francijas valsts galva, kurš saņēmis mandātu no vairāk nekā puses vēlētāju, bija Žaks Širaks 2002. gadā. Nepiedalīšanos pamatā izvēlējušies kreisi noskaņotie, no kuriem daži svētdien pat izgājuši ielu protestos. Kā jau bija sagaidāms, Makrona pārsvars ir izteikts Parīzē un citās lielajās pilsētās, galvaspilsētas reģionā Ildefransā un Bretaņā; kopumā par viņu vairāk balsojuši Francijas rietumu, centrālie un dienvidu rajoni, kamēr Lepenas atbalstītāju vairākums ir ziemeļos un ziemeļaustrumos, Vidusjūras piekrastē, Korsikā un Francijas aizjūras teritorijās. „Nacionālās apvienības” līderei lielā mērā izdevies sevi pozicionēt kā sociāli apdalīto, no deindustrializācijas un pēdējo gadu pandēmijas apkarošanas politikas cietušo pilsoņu aizstāvei. Kas attiecas uz elektorāta vecuma struktūru, monolīti prezidentu Makronu atbalsta pensionāri un pamatā arī jaunākā paaudze līdz 25 gadu vecumam. Savukārt vecuma grupā no 25 līdz 50 viņam ir tikai minimāls pārsvars, bet vecuma grupā no 50 līdz 60 vairākums balso par Lepenu. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Karadarbība Ukrainā pēdējās dienās ir kļuvusi krietni intensīvāka. Krievija pārgrupējusi spēkus un sākusi jaunu ofensīvu Ukrainas austrumos. Gandrīz visi eksperti ir vienisprātis, ka šīs būs ļoti izšķirošas kaujas, kas noteiks tālāko notikumu attīstību. Šodien ir smago kauju otrā diena. Aplūkojam pašreizējo situāciju. Tikmēr pasaule turpina apjaust, kas notiek teritorijās, kuras krievi ir ieņēmuši. Kijevas piepilsētās dramatiskie kadri nav nevienu atstājuši vienaldzīgu. Tomēr, kas notiek citviet?  Ukrainas austrumos iedzīvotāju ziņo gan par deportācijām, gan bērnu atņemšanu un aizvešanu, gan piespiedu mobilizāciju. Kādas šīm Krievijas izdarībām būs sekas? Aizdomu pilnas baumas pienāk arī no pašas Krievijas. Ik pa brīdim pavīd runas par kādiem atstādinātiem vai aizturētiem spēka struktūru pārstāvjiem. Ne visas baumas apstiprinās. Netrūkst spekulāciju par to, kāda nedrošība valda Krievijas varas aprindās. Cik šīm runām ir vērts pievērst uzmanību un vai vispār ir cerības uzzināt, kas šobrīd patiesībā notiek Maskavā? Aktualitātes vērtē Latvijas Radio 4 žurnāliste Anna Stroja. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālistu Gintu Amoliņu, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektoru, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētāju Māri Lejnieku, politologu Kārli Daukštu, ka arī aktieri Andri Lielo, latvieti, kurš dzīvo Maskavā. Kauja par Donbasu ir sākusies Jau kopš Krievija marta un aprīļa mijā atvilka savus spēkus no sākotnēji ieņemtajām teritorijām Ukrainas ziemeļdaļā, tika gaidīta krievu spēku aktivizēšanās valsts austrumos. Šeit Ukrainas armija joprojām daudzviet notur pozīcijas, kuras ieņem jau kopš 2015. gada, un šeit esošais Ukrainas armijas grupējums tiek uzskatīts par kaujas spējīgāko ukraiņu spēku daļu. Iebrūkot Ukrainā februāra nogalē un ieņemot teritorijas tās dienvidos un ziemeļaustrumos, krievu spēki apdraud šī grupējuma dienvidu un ziemeļu flangus, un kaujas šeit risinājušās jau vairākas nedēļas. Kopš šīs nedēļas sākuma Krievijas armija aktivizējusies visā frontes līnijā Ukrainas austrumos, un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā uzrunā pirmdienas vakarā paziņoja, ka kauja par Donbasu ir sākusies. Vakar, 19. aprīlī, pēc intensīvas artilērijas sagatavošanās uguns, krievu spēki uzsāka plašu uzbrukumu ukraiņu pozīcijām austrumos. Līdz šim tiek ziņots par vienu krievu spēku panākumu, ieņemot Kreminnas pilsētu ukraiņu Donbasa pozīciju ziemeļdaļā un tādējādi pavirzoties nedaudz tuvāk stratēģiski svarīgajām Slovjanskas un Kramatorskas pilsētām. Citur ukraiņu spēki līdz šim noturējuši pozīcijas. Tāpat Krievijas spēki turpina centienus salauzt Mariupoles aizstāvju pretestību viņu pēdējā atbalsta zonā gigantiskās metalurģijas rūpnīcas „Azovstaļ” teritorijā. Kā zināms, ukraiņu spēku ielenkums Mariupolē ilgst jau kopš marta sākuma. Šobrīd tiek lēsts, ka krievu spēku pārsvars pār pilsētas aizstāvjiem dzīvā spēka ziņā ir 1:10; tāpat absolūts pārsvars visa veida smagā bruņojuma ziņā. Kā vakar publiskotā videouzrunā pauda ukraiņu spēku komandieris Mariupolē Serhijs Volina, pilsētas aizstāvjiem šīs, iespējams, esot „pēdējās dienas, ja ne stundas”. Krievijas puse pēdējās dienās vairakkārt izsludinājusi uguns pārtraukšanu, aicinot pilsētas aizstāvjus nolikt ieročus, taču līdz šim šie aicinājumi ir ignorēti. Nupat izsludināts kārtējais priekšlikums pamest „Azovstaļ” teritoriju un padoties šodien pēc diviem pēcpusdienā. Okupācijas varas rīcības tiesiskie aspekti Kamēr daudzviet pasaulē aug augumā sašutums par Krievijas bruņoto spēku pastrādātajiem kara noziegumiem, kuru liecības atklājas atbrīvotajās Ukrainas daļās, pienāk arvien jaunas ziņas par prettiesisku Krievijas spēku rīcību pret okupēto teritoriju iedzīvotājiem Ukrainas dienvidos un austrumos. Sevišķi daudz šādu ziņu pienāk no Krievijas aplenktās Mariupoles, kur jau nedēļām norit smagas ielu cīņas. Daudzos gadījumos civiliedzīvotāji, kuriem izdevies pamest kauju zonu, spiesti doties uz Krievijas teritoriju, un šeit viņiem nav ļauts pašiem izvēlēties savu tālāko kustības maršrutu. Kā izteikusies Ukrainas Augstākās Radas pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos Ludmila Denisova, no Mariupoles vien Krievijā nonākuši 134 000 cilvēku, un 33 000 no viņiem – pret savu gribu. To var pielīdzināt masu deportācijai, kas ir 1949. gada Ženēvas konvencijas pārkāpums. Tālākais Krievijā nonākušo liktenis ir dažāds. Daudziem galu galā izdodas pamest agresorvalsti, šķērsojot robežu ar Baltijas valstīm, Gruziju vai citām Krievijas robežvalstīm. Tomēr ir parādījušās ziņas, ka dažos gadījumos Ukrainas pilsoņi spiesti parakstīt apņemšanos kādu laiku uzturēties noteiktā Krievijas reģionā un stāties tur darbā. Tāpat pēdējās nedēļas laikā Ukrainas puse paudusi, ka notiekot ieņemto teritoriju iedzīvotāju piespiedu mobilizācija Krievijas bruņotajos spēkos. Konkrēti, visu vīriešu kārtas iedzīvotāju piespiedu stāšanās militāro iestāžu uzskaitē notiekot nesen ieņemtajā Izjumas pilsētā. Arī okupētas valsts pilsoņu iesaukšana okupētājvalsts bruņotajos spēkos ir smags Ženēvas konvencijas pārkāpums. Aiz Kremļa sienām Kas īsti notiek aiz Kremļa sienām? Šāds jautājums arvien aktīvāk nodarbina analītiķus un arī visu pārējo politikā ieinteresēto pasauli kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā. Vispirms regulāri izskan spriedelējumi par Krievijas vadoņa Vladimira Putina spriestspējām un rīcības loģiku. Pats karš Ukrainā un visa tā gaita liek jautāt, cik lielā mērā Kremļa saimnieks apzinās savas rīcības iespējamās sekas. Tāpat tiek spekulēts par to, cik pilnīga informācija nonāk Putina rīcībā. Pēdējais Rietumu līderis, kurš klātienē tikās ar Vladimiru Putinu, bija Austrijas kanclers Karls Nehammers pagājušās nedēļas sākumā. Saskaņā ar viņa sacīto, Krievijas līderis ir pietiekami informēts un adekvāti domājošs, taču viņa domāšana un rīcība pilnībā pakļauta viņa individuālajai kara loģikai. Tam vairāk vai mazāk piekrīt visi, kuri tā vai citādi analizē Putina rīcību: tradicionālā nozīmē prezidents ir garīgi vesels, taču ir pilnīgi sava gadu gaitā izkoptā un nostiprinātā pasaules redzējuma varā, un saskaņā ar šo pasaules redzējumu Krievija izcīna fundamentālu cīņu pret „kolektīvajiem Rietumiem” par savu vietu pasaulē un pat savu eksistenci. Otrs nozīmīgs jautājums ir par to, kurš un kā šobrīd vada Krievijas bruņotos spēkus. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu uz vairāk nekā trīs nedēļām bija pazudis no publiskās aprites, un izskanēja spekulācijas par nopietnām sirdsdarbības problēmām vai pat iespējamu turēšanu apcietinājumā, taču vakar Krievijas aizsardzības resora vadītājs beidzot atkal parādījās atklātībā, uzstādamies Aizsardzības ministrijas kolēģijas sēdē. Tāpat izskanējušas ziņas par daudzu augsta ranga Krievijas armijas un drošības struktūru virsnieku arestiem. Jau marta sākumā izskanēja ziņas par mājas aresta noteikšanu Federālā Drošības dienesta 5. nodaļas priekšniekam ģenerālim Sergejam Besedam. Aprīļa sākumā parādījās apgalvojumi par viņa arestu un ieslodzīšanu vēsturiskajā Ļefortovas cietumā, taču Krievijas instances šo informāciju joprojām noliedz. Ap šo pašu laiku parādījās ziņas, ka mājas arests noteikts bijušajam Putina palīgam Vladislavam Surkovam, kurš bijis cieši saistīts ar Krievijas graujošo darbību Ukrainā. Tāpat no Krievijas puses, saprotams, nav apstiprinātas plaši apspriestās ziņas par vēl 20 ģenerāļu – armijas ģenerālštāba virsnieku – apcietināšanu. Tomēr šai ziņā zīmīga varētu būt Krievijas Dienvidu kara apgabala komandiera, par „Sīrijas miesnieku” dēvētā ģenerāļa Aleksandra Dvorņikova iecelšana par Krievijas okupācijas spēku komandieri Ukrainā. Tiek lēsts, ka līdz ar to iebrukuma komandēšana nodota Dienvidu kara apgabala štābam, jo armijas ģenerālštābs šobrīd nespējot pilnvērtīgi veikt savas funkcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Divās straumēs plūstošais lietuviešu rakstnieces Undīnes Radzevičūtes romāns „Zivis un pūķi” ir par ļoti daudz ko – par 18. gadsimta eiropiešu sapni mainīt pastāvošo kārtību visā pasaulē, par Ķīnu. Par vecās pasaules naidu pret frančiem. Par Austrumiem un Rietumiem. Arī par mūsdienu cilvēku, kas grib aizbēgt uz Ķīnu, kura vairs neeksistē. Un par Austrumiem, kas vienmēr ir kopā ar mums, vienalga, uz kuru pusi mēs skatītos. Arī par vadoņiem un to portretiem. Romānu „Zivis un pūķi”, kas saņēmis arī Eiropas Savienības Literatūras gada balvu (2015.gadā) un atzīts par vienu no pagājušās desmitgades labākajām lietuviešu autoru grāmatām, mēs lasījām un ar tulkotāju Daci Meieri sarunājāmies vēl pirms kara. Droši vien tā mēs turpmāk skaitīsim laiku. Undīnes Radzevičūtes romānu „Zivis un pūķi” no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Lasa – Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Kopš raidījuma pirms nedēļas notikumi ap Ukrainu un Ukrainā ir risinājušies ļoti strauji. Krievija atzinusi pašpasludināto Ukrainas austrumu republiku neatkarību un noslēgusi vienošanos par palīdzību un draudzību. Bet Krievijas prezidents gandrīz stundu garā televīzijas uzrunā skaidroja, kāpēc viņaprāt Ukrainai vispār nebūtu īsti tiesiskumu uz savu valstiskumu. Tas radījis izaicinājumus un jautājumus, kas notiks tālāk, ko šīs atklāsmes nozīmē gan politiski, gan militāri? Notikumus vērtē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Mārcis Balodis un bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālis Raimonds Graube. Ierakstā uzklausām ukraiņu politologu Jevgenu Magdu un Krievijas žurnālisti Irinu Tumakovu.   Pirmdien, 21. februārī, Krievijas prezidents Vladimirs Putins spēra soli, kas uzskatāms par nākamo nopietnāko Ukrainas suverenitātes un teritoriālās vienotības pārkāpumu pēc Krimas pussalas okupācijas un aneksijas 2014. gadā. Krievijas līderis atzina par neatkarīgiem valstiskiem veidojumiem t.s. Doneckas un Luganskas tautas republikas, kas tai pašā 2014. gadā izveidojās Krievijas atbalstīto separātistu sagrābtajās teritorijās Ukrainas dienvidaustrumos. Attiecīgo paziņojumu Krievijas prezidents sev ierastajā manierē pavadīja ar plašiem pseidovēsturiekiem spriedelējumiem, kuri saturēja ne vien atzinumus par Ukrainas valsti kā padomju sistēmas radītu fenomenu, bet arī faktiski noliedza kādreizējās Krievijas impērijas teritorijā dzīvojošo nāciju pašnoteikšanās tiesības.  Vēlāk tika precizēts, ka Krievijas prezidents atzinis minēto pašpasludināto „Donbasa republiku” tiesības uz to Doneckas un Luhanskas apgabalu lielāko daļu, kuru separātisti nekontrolē, taču uzskata par savu. Tādējādi tiek nepārprotami iezīmēta potenciāla agresija vismaz šais divos Ukrainas rajonos ar mērķi paplašināt prokrievisko spēku teritoriju. Atzīšanai sekoja līgumi par draudzību un savstarpēju palīdzību un Putina pavēlē Krievijas karaspēka pārvietošanai uz separātistu kontrolētajām teritorijām. Arī līdz šim lielāks vai mazāks Krievijas armijas kontingents pastāvīgi uzturējās separātistu kontrolētajā Ukrainas austrumu daļā. Tomēr līdz šim Kremlis šos faktus konsekventi noliedza, uzstādāms, ka pret Ukrainas bruņotajiem spēkiem reģionā karo tikai vietējie iedzīvotāji un Krievijas brīvprātīgie, kas neatrodas aktīvā militārā dienestā. Tāpat bija skaidrs, ka separātistu spēku militārā kapacitāte tiek uzturēta tikai uz Krievijas palīdzības rēķina. Tagad stāvoklis ir principiāli mainījies, un t.s. „tautas republiku” teritorijā sākušas ieplūst Krievijas regulārās armijas daļas. Cik liels šobrīd ir uz Ukrainas teritoriju pārvietoto spēku apjoms, nav droši zināms, taču pienāk arvien jauni aculiecinieku ziņojumi par bruņutehnikas pārvietošanos kā pa Krievijas pierobežas rajoniem, tā separātistu kontrolēto Ukrainas teritoriju. Tikām pēdējās dienās nav jaunu ziņu par t.s. bēgļiem, proti – nenoskaidrotu skaitu iedzīvotāju, kuri no separātistu kontrolētajiem rajoniem devušies pāri robežai uz Krieviju. Kremļa saimnieka rīcība pēdējās dienās radījusi Rietumiem dilemmu: cik nopietnas sankcijas Krievija pelnījusi par savu rīcību. No vienas puses pašpasludināto republiku atzīšana ir klajš Ukrainas suverenitātes pārkāpums un bruģē ceļu agresijas kāpinājumam. No otras, Krievijas spēki pagaidām ieplūst tikai teritorijās, kuras arī līdz tam kontrolēja. Attiecīgi, vārdos skarbi nosodot prezidenta Putina lēmumus, rietumvalstu valdības pagaidām aprobežojušās ar sankcijām, kuras eksperti vērtē kā visai nesāpīgas. Savienotās Valstis, Lielbritānija un Eiropas Savienība pakļāvušas sankcijām atsevišķas bankas, uzņēmumus un privātpersonas, ierobežota Krievijas piekļuve finanšu tirgiem. Noteikts aizliegums jebkādai komercdarbībai separātistu kontrolētajā Ukrainas daļā. Pamanāmākais ir Vācijas valdība lēmums iesaldēt gāzesvada „Nord Stream – 2” sertifikācijas procesu. Tāpat Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens paziņojis par papildu amerikāņu armijas spēku pārvietošanu uz Baltijas valstīm. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

“Dialogs ar valsti, kas grib pagriezt vēsturi atpakaļ un atjaunot impēriju, nav iespējams,” tā sarunā ar Latvijas Televīziju saka Valsts prezidente (1999-2007) Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa norāda, ka šis ir izšķirošs brīdis Rietumiem parādīt savu spēku, jo no tā būs atkarīga arī mūsu tālākā drošība.

Raidījumā "Šodienas jautājums" par lielākajiem riskiem iekšējā drošībā un to, kā var attīstīties Krievijas konflikts ar Rietumiem runājām ar Satversmes Aizsardzības biroja direktoru Egilu Zviedri.

Par Krievijas izvirzītajām “drošības prasībām” un Rietumu centieniem diplomātiskā ceļā mazināt spriedzi, ko Krievija izraisījusi pie Ukrainas robežām, raidījumā “Šodienas jautājums” saruna ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītāju Jāni Sārtu.

Maskava un Pekina. Savējie saprotas. Mēreni kreisie nostiprina pozīcijas Portugālē. „Brīvības piegāde” premjerministram Trudo. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Aleksandra Palkova. Sazināmies ar Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāju Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu un Latvijas vēstnieks Kanādā Kārli Eihenbaumu. Maskava un Pekina. Savējie saprotas Pagājušā nedēļa nesa vēl vienu akcentu Ķīnas pozicionējumam pēdējos mēnešos samilzušajā Krievijas un Rietumu pretstāvē, kuras pamatā ir Krievijas iebrukuma draudi Ukrainā un neizpildāmās prasības Savienotajām Valstīm un NATO. Telefonsarunā ar Savienoto Valstu valsts sekretāru Entoniju Blinkenu Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji izteicās, ka Krievijas paustās bažas par savu drošību esot jāuztver nopietni, ka reģionālo stabilitāti nevarot garantēt kādu militāru bloku stiprināšana vai, vēl jo vairāk, paplašināšana, un būtu jāatsakās no aukstā kara laiku domāšanas. Tas ir līdz šim pamanāmākais Krievijas pozīcijas atbalsts no Ķīnas puses un apliecinājums, ka notiek loģiska tuvināšanās starp Maskavu un Pekinu situācijā, kad abu šo režīmu attiecībās ar Rietumiem netrūkst spriedzes momentu. Kamēr prezidents Baidens un vairāku citu rietumvalstu līderi pieteikuši Pekinas ziemas olimpisko spēļu diplomātisko boikotu, Krievijas līderis dodas uz Ķīnas galvaspilsētu, lai piedalītos spēļu atklāšanā un pie viena tiktos ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu. Oficiālā Kremļa pārstāvis Dmitrijs Peskovs jau paziņojis, ka abi līderi pamatīgi pārrunāšot drošības situāciju Eiropā un Krievijas attiecības ar ASV un NATO. Kā norāda analītiķi, Pekina uzmanīgi vērojot rietumvalstu reakciju uz Krievijas izaicinošajiem žestiem, lai prognozētu, cik vienoti un konsekventi Rietumi varētu būt savā attieksmē pret Ķīnu, kura sākusi īstenot ekspansīvāku ārpolitiku un, vienlaicīgi, „skrūvju piegriešanu” iekšpolitikā. Ir pat izskanējuši viedokļi, ka vāja rietumvalstu reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā varētu pamudināt Ķīnu uz kādu militāru avantūru pret Taivānu. Šāda iespēja gan ir maz ticama, ciktāl Savienotās Valstis ir uzņēmušā Taivānas neatkarības garantēšanu. Nav arī skaidrs, cik tālu Pekina varētu atbalstīt Maskavu, ja tā nolemtu izvērst plašu iebrukumu Ukrainā. Labas attiecības ar Maskavu Pekinai ir svarīgas, taču jāšaubās, vai tik ļoti, lai riskētu vēl krietni palielināt saspīlējumu savās attiecībās ar Rietumiem. Mēreni kreisie nostiprina pozīcijas Portugālē Uzmetot aci Portugāles parlamenta jeb Republikas Asamblejas lielāko frakciju nosaukumiem, var rasties iespaids, ka portugāļu politika ir teju viscaur kreisa. Taču nosaukumu konjunktūra šai gadījumā ir maldinoša. Politiskais spēks, kas sevi dēvē par Sociāldemokrātisko partiju, vēsturiski gan ir bijis mēreni kreisi orientēts, taču pakāpeniski dreifējis pa labi vispirms uz centriski/liberālām, bet vēlāk, pagājušā gadsimta nogalē, – uz labēji centriskām pozīcijām. Attiecīgi, kreisi centrisko jeb klasiski sociāldemokrātisko nišu Portugāles politikā ieņem Sociālistiskā partija, tā saukto sociāldemokrātu galvenais konkurents teju kopš 1976. gada, kad Portugālē pēc diktatūras perioda tika atjaunota demokrātija. 2019. gada vēlēšanas nesa relatīvus panākumus sociālistiem, kuri ieguva lielāko frakciju parlamentā un izveidoja mazākuma valdību ar radikālāko kreiso – „Demokrātiskās bloka” un komunistu, kā arī zaļās partijas atbalstu. Taču pagājušā gada oktobrī kreisie sabiedrotie izgāza premjera Antoniu Koštas valdības budžeta apstiprināšanu, un valsts prezidents Marselu Rebelu de Souza izsludināja ārkārtas vēlēšanas, kuras notika 30. janvārī. Vēlēšanu rezultāti liecina, ka portugāļu vēlētājiem ir īsti pa prātam Koštas kabineta sabalansēti taupīgā, bet izaugsmi veicinošā politika un, acīmredzot, arī rīcība pandēmijas krīzē. Sociālisti ieguva nepilnus 42% balsu, palielināja savu frakciju līdz 117 no 230 mandātiem un nu jau veidos vairākuma valdību. Pēc visa spriežot, viņi atņēmuši balsis saviem līdzšinējiem sabiedrotajiem, kuru frakcijas šajā parlamentā sarukušas pavisam mazas un nenozīmīgas. Ieguvēji šajās vēlēšanās ir arī libertāriskā partija „Liberālā Iniciatīva” un, jo sevišķi, radikāli nacionālistiski populistiskā partija „Chega”, kuras nosaukums latviskojams kā „Pietiek!”. Tomēr arī šīs frakcijas ir mazas un nenozīmīgas, salīdzinot ar portugāļu politikas smagsvariem – sociālistiem un sociāldemokrātiem. „Brīvības piegāde” premjerministram Trudo Autotransportam ir milzu nozīme Kanādas ikdienā. Liela daļa no valstī patērētajām precēm tiek importētas pāri robežai no Savienotajām Valstīm, un tiek lēsts, ka šai loģistikā ir nodarbināti apmēram 120 000 kravas automašīnu vadītāju. Līdz šim uz šiem tālbraucējiem netika attiecināta valstī pastāvošā prasība nevakcinētām personām pēc iebraukšanas no ārzemēm ievērot karantīnu un atgriezties darbā tikai pēc negatīva Covid-19 testa, taču nesen premjerministra Džastina Trudo Liberālās partijas valdība kārtību manīja, kas nevakcinētajiem tālbraucējiem faktiski nozīmē liegumu turpināt darbu. Kā jau varēja paredzēt, neapmierinātie organizējās protestam, kas šoreiz ieguva t.s. „Brīvības konvoja” veidolu. Kravas mašīnu un citu braucamrīku kolonas devās uz galvaspilsētu Otavu, solot varas iestādēm, kā izteicās paši organizētāji, „loģistikas murgu”. Viņu prasības jau drīz vien izvērtās no konkrēto autovadītājus skarošo ierobežojumu atcelšanas un vispār jebkāda ar pandēmiju saistīta regulējuma likvidēšanu. Pasaules sociālos tīklus sāka aplidot ziņas par 50 000 kravinieku, kuri virzoties uz galvaspilsētu, un pie reizes ar protestiem uzstādīšot arī Ginesa rekordu garākajai kravas auto kolonai pasaules vēsturē. Faktiskais efekts izrādījās krietni pieticīgāks, un, kā lēš, maksimālais kravas auto skaits, kas pagājušajās brīvdienās ieradās Otavā uz protestiem, varētu būt ap 230, privāto mašīnu skaits – nepilns tūkstotis. Protams, arī šāds braucamrīku apjoms galvaspilsētas centrā radīja zināmas problēmas, tomēr par satiksmes paralīzi netiek ziņots. Tāpat protesti, kas savu maksimumu sasniedza svētdien, kad iebraukušajiem pievienojās arī vietējie iedzīvotāji, noritēja visumā mierīgi. Tika fiksēti vien nelieli ekscesi kā necienīga izturēšanās pret kritušo kareivju memoriālu, uzdejojot uz nezināmā kareivja kapa, vai agresīva ēdiena pieprasīšana bezpajumtnieku patversmes zupas virtuvē. Premjerministra Trudo un viņa ģimenes pārcelšanās no rezidences galvaspilsētas centrā uz kādu publiski neatklātu vietu, pēc visa spriežot, bija pārspīlēts drošības solis. Pirmdien daļa konvoja dalībnieku sāka pamest Otavu, lai gan daži, cik var noprast, joprojām tur uzturas. Nopietnākās loģistikas problēmas protestu dalībniekiem izdevies radīt uz vienas no maģistrālēm, kas savieno Kanādas Albertas provinci ar Savienoto Valstu Montanas štatu. Bloķējot ar kravas mašīnām robežpunktu, izveidojies vairākus kilometrus garš sastrēgums, kas pamatīgi pabojājis dzīvi tajā nejauši iekļuvušajiem robežas šķērsotājiem un pierobežas ciemata Koutsas iedzīvotājiem. Premjerministrs Trudo par „Brīvības konvoja” dalībniekiem izteicies visai asi, paziņojot, ka viņiem neesot cerību iebiedēt valdību. Savukārt kravas auto vadītāju profesionālā organizācija – Kanādas Kravas pārvadājumu apvienība – norobežojusies no protestu organizētājiem, paziņojot, ka vismaz 85% no tālbraucējiem šoferiem esot vakcinēti. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Projektu „Skolas soma" turpinās Latvijas Nacionālais kultūras centrs; nauda piešķirta vēl trim gadiem Latvijā vēl 203 Covid-19 gadījumi Janvārī varētu notikt vairākas tikšanās starp Rietumiem un Maskavu; Krievija paziņo, ka atvelk daļu karaspēka no Ukrainas robežas

Vai atgriežamies pie aukstā kara pretstāves starp Rietumiem un Austrumiem? Krievija ir pieprasījusi rakstiskas garantijas, ka valstīs tās tuvumā, tai skaitā Latvijā, NATO neizvietos ieročus, kuri varētu dot triecienu Krievijai. Maskava vēlas saglabāt savu ietekmes sfēru valstīs ap sevi, cenšoties piespiest Rietumus pakļauties diktātam ar ieroču žvadzināšana pie Ukrainas robežas. Bet ne jau tikai Krievija rada bažas. Arvien lielāku spriedzi raisa Ķīnā ar savu pieaugošo ietekmi. Izskatās, ka šī valsts politiku spēj īstenot slēptāk, bet varbūt arī sekmīgāk nekā Krievija. Tā vispirms atbalstu cenšas nodrošināt ekonomiski atsevišķās valstīs, pat kontinentos, aktīvi investējot un šādā veidā padarot virkni valstu atkarīgas no savām investīcijām. Un, par Ķīnu runājot, atsevišķi uzmanība jāpievērš mūsu kaimiņiem lietuviešiem, kuri uzdrīkstējušies izaicināt lielvalstī, attīstot attiecības ar Taivānu. Tas ir sadusmojis Pekinu, un konflikts starp Lietuvu un Ķīnu ar katru nedēļu padziļinās, faktiski izvēršoties nu jau diplomātiskā un ekonomiskā kara līmenī. Aktualitātes komentē Ārpolitikas institūta Āzijas programmas vadītāja Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Ierakstā uzklausām Lietuvas Nacionālā radio un televīzijas ārzemju korespondents Lukasu Kivitu. Viļņa met izaicinājumu Pekinai Vakar, 15. decembrī, izplatījās ziņa, ka līdz šim Ķīnā akreditētie Lietuvas diplomāti pametuši Pekinu un atgriezušies dzimtenē. Kā paziņojusi Lietuvas valdība, tās pārstāvniecība Ķīnā pagaidām darbosies attālināti. Šāda notikumu attīstība sekojusi Ķīnas ārlietu resora prasībai, lai Lietuvas diplomāti nodod tam savus personas dokumentus pārreģistrācijai, kas saistīts ar pagājušā mēnesī Pekinas veikto Lietuvas diplomātiskās misijas statusa pazemināšanu no vēstniecības uz pastāvīgo pārstāvniecību. Lietuvas ārlietu resoram radušās aizdomas, ka šādā veidā tās pārstāvjiem varētu tikt atņemta diplomātiskā imunitāte, tādējādi viņu drošība un neaizskaramība Ķīnā vairs nebūtu garantēta, tāpēc pieņemts lēmums par misijas darbinieku aizbraukšanu no Ķīnas. Šis ir jaunākais etaps Viļņas un Pekinas pretstāvē, kas sākās augustā pēc tam, kad Lietuva atļāva Taivānai atvērt Viļņā savu misiju, pie tam iekļaujot tās nosaukumā apzīmējumu „Taivāna”. Kā zināms, Ķīnas Tautas republika kategoriski iebilst pret jebkādu oficiālu nekomunistiskās Ķīnas Republikas Taivānā starptautisku atzīšanu. Vairumā valstu, kur darbojas Taivānas pārstāvniecības, kurām „de facto” ir diplomātisko misiju statuss, tās tiek dēvētas par kultūras un ekonomiskajām misijām, pie tam nosaukumā lietojot nevis Taivānas, bet gan tās galvaspilsētas Taipejas vārdu. Lietuvas atļaušanās atkāpties no šīs pieejas izraisījusi paredzamu Pekinas reakciju, ne vien faktiski saraujot diplomātiskās attiecības, bet arī dzēšot Lietuvu no Ķīnas preču izcelsmes valstu reģistriem, tādējādi liedzot jebkādu importu no mūsu kaimiņvalsts. Atbalstu Lietuvai jau paudušas Amerikas Savienotās Valstis, Polija un arī vairāki Eiropas Savienības pārstāvji, norādot, ka šāda vēršanās pret vienu no dalībvalstīm uzlūkojama par vēršanos pret visu savienību. Ķīnas globālais tvēriens Ķīna pēdējo divu desmitgažu laikā triecientempā kļuvusi par vienu no ietekmīgākajiem globālajiem investoriem. Pekinas valdības kontrolētais starptautiskais resurss „Global Times” jau pagājušā gada septembrī ziņoja, ka Ķīnas tiešās ārvalstu investīcijas pārsniegušas divus ar pusi triljonus ASV dolāru, un Ķīna pirmoreiz vēsturē ieņēmusi pirmo vietu pasaulē. Pat ja totalitārās valdības medijs šai ziņā nedaudz piepušķo ainu, nepārprotami ir tas, ka Ķīnas globālās ekonomiskās ietekmes faktors ir ļoti pamanāms. Pie tam nevar nerēķināties ar Ķīnas investīciju politikas īpatnībām. Pirmkārt, šo investīciju struktūrā daudz lielāku vietu nekā citu starptautisko investīciju gadījumā ieņem valsts uzņēmumu investīcijas. Saskaņā ar neatkarīgās izpētes grupas „Rhodium Group” datiem, 2016. gadā, kad Ķīnas ārējo investīciju apjoms Eiropā sasniedza maksimumu, proti – apmēram 44 miljardus dolāru, nepilnu trešdaļu no šī apjoma veidoja valsts uzņēmumu ieguldījumi. Saprotams, ka investīcijas, kas tieši saistītas ar totalitāru varu, raisa bažas. Līdztekus Ķīnas tiešajām ārvalstu investīcijām otrs jaunās globālās lielvaras ekonomiskās ietekmes instruments ir divpusējie sadarbības projekti, kas pamatā saistīti ar dažāda veida transporta infrastruktūras attīstību. Ja tiešās investīcijas pamatā nonāk attīstītajās valstīs – ASV, Eiropas Savienībā un Lielbritānijā, arī Krievijā; tad divpusējo sadarbību Ķīna pamatā izvērš mazāk attīstītajos pasaules reģionos, sevišķi jau Dienvidaustrumāzijā un Āfrikā. Šai sakarā parasti tiek piesaukts Ķīnas valdības attīstītais „Jostas un ceļa” projekts, kas aptver ļoti plašu ģeogrāfisko zonu. Tiesa gan, šobrīd Ķīnas ekonomiskā invāzija izskatās daudz pieticīgāka nekā pirms dažiem gadiem. Tā 2020. gadā Ķīnas tiešo investīciju apjoms Eiropā nokrities apmēram četrkārt pret 2016. gada rekordiem, sasniedzot desmit gadu laikā zemāko atzīmi. Arī Ķīnas sadarbības projekti Āfrikā ne visur attīstās spīdoši, vietējām valdības un tiesu institūcijām atklājot šais projektos necaurskatāmas un grūti kontrolējamas darbības no ķīniešu partneru puses. Tiek ziņots ka pagājušā gadā apjomīgi projekti pārtraukti Kenijā un Ganā, tiek apsvērta vairāk nekā 6 miljardus vērta projekta pārtraukšana Kongo Demokrātiskajā republikā. Vai Aukstais karš 2.0? Pēdējā laikā, komentējot Krievijas un rietumvalstu attiecības arvien biežāk tiek pieminēts aukstā kara jēdziens. Kā zināms, aukstais karš 20. gs. otrajā pusē bija vairākas desmitgades ilga pastāvīga pretstāves situācija starp toreizējo Padomju Savienību un tās satelītvalstīm no vienas un Rietumu jeb Brīvās pasaules valstīm, ar ASV priekšgalā, no otras puses. Šai situācijai bija raksturīga bruņošanās sacensība, t.sk. masu iznīcināšanas ieroču jomā, pasaules sadalīšana ietekmes sfērās, abu lielvaru netieša klātbūtne lokālos konfliktos un divu atšķirīgu un diezgan izolētu ekonomisko sfēru veidošana. Padomju Savienības un visas padomju sistēmas sabrukums pagājušā gadsimta 80. gados tiek pamatoti uzlūkots kā PSRS zaudējums Aukstajā karā. Protams, tieša Aukstā kara situācijas atkārtošanās mūsdienās nav iedomājama, taču notikumi tieši pēdējās nedēļās liek to atcerēties. Vispirms jau tie ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina prasījumi garantēt NATO tālāku nepaplašināšanos austrumu virzienā, atsakoties no Ukrainai un Gruzijai savulaik dotā solījuma, ka šīs valstis nākotnē varēs pievienoties blokam. Šādu garantiju iespējamību jau noraidījušās kā Savienotās Valstis, tā NATO, paziņojot, ka bloka un kādas potenciālās dalībvalsts attiecības noteiks tikai bloka locekļu lēmumi, nevis kādas trešās valsts diktēti noteikumi. Krievijas prezidenta Putina un Savienoto Valstu prezidenta Baidena videokonferencei pagājušonedēļ sekoja vakar notikusī līdzīgā tiešsaistes saziņa starp Putinu un Ķīnas Tautas republikas līderi Sji Dzjiņpinu. Tikusi apspriesta savstarpējā sadarbība, kā arī, Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova vārdiem runājot, „Savienoto Valstu un NATO agresīvā retorika”. Kā zināms, arī rietumvalstu attiecības ar Ķīnu pēdējā laikā ir manāmi saasinājušās, biežāk izskanot kritikai par cilvēktiesību situāciju Ķīnā, sevišķi uiguru minoritātes stāvokli, kā arī militārā spēka demonstrējumiem Taivānas virzienā. Tāpat gan Maskava, gan Pekina ar sarkasmu un nepatiku reaģējusi uz prezidenta Baidena īstenoto t.s. Samita demokrātijai ideju. 9. un 10. decembrī notikušajā videokonferencē ar Savienoto Valstu prezidentu piedalījās 111 valstu vadītāji, un ne Ķīna, ne Krievija nebija starp aicinātajiem. Sagatavoja Eduards Liniņš

Jau piekto reizi augusta nogalē, leģendārā Baltijas ceļa laikā, notiks Baltijas filmu dienas – bezmaksas seansi, kuros kinoskatītājiem katrā no trim Baltijas valstīm tiek piedāvātas vairākas kaimiņvalstu filmas. Rīgā Baltijas filmu dienas tradicionāli notiks kinoteātrī "Splendid Palace", 24. augustā tiks demonstrētas divas filmas no Lietuvas, 25. augustā – divas filmas no Igaunijas. Kultūras rondo ar Baltijas filmu dienu programmu iepazīstina Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma. Baltijas filmu dienas ir trīs valstu kino institūciju – Nacionālā Kino centra, Lietuvas Kino centra un Igaunijas Filmu institūta – iniciatīva un kopīgi veidots pasākums, stiprinot trīs Baltijas valstu sadarbību kino jomā un vairojot skatītāju zināšanas par kaimiņvalstu filmām. Visās trijās valstīs Baltijas filmu dienas šogad norisinās vienos un tajos pašos datumos, katra valsts demonstrēs divus kaimiņu darbus. No Latvijas filmām Igaunijas un Lietuvas kolēģi izvēlējušies demonstrēšanai Reiņa Kalviņa debijas spēlfilmu “Maiņa” (2020) un Ilzes Burkovskas-Jakobsenas dokumentālo animācijas filmu “Mans mīļākais karš” (2020). Kinoteātrī “Splendid Palace” 24. augusts būs Lietuvas diena, un tajā tiks demonstrētas divas spēlfilmas. Seansā plkst. 17.30 paredzēta Linas Lužītes pieaugšanas drāma “Pils” (2020), tās galvenā varone Monika ir 13 gadus veca lietuviešu meitene, kas kopā ar māti un demences pārņemto vecmāmiņu nesen pārcēlusies uz Dublinu. Aizrautīgā dziedātāja Monika panāk, ka māte, kas ir profesionāla pianiste, turpina spēlēt kopā ar meitu. Bet mamma, lai nodrošinātu ģimenei iztiku, sākusi strādāt zivju pārstrādes rūpnīcā. Kad abas uzaicina spēlēt Pilī, Monikas mamma atsakās un neatvēl arī klavieru īrei nepieciešamos 120 eiro. Apņēmusies par katru cenu uzstāties, izmisusī Monika nolaupa savu vecmāmiņu un pieprasa mammai izpirkuma maksu. Latvijas skatītāju uzmanībai jāpiebilst, ka epizodiskā Daivas lomā filmā redzama aktrise Viktorija Streiča, Latvijas kinorežijas klasiķa Jāņa Streiča meita. Otra Lietuvas spēlfilma, režisora Jurģa Matuleviča debija “Īzaks” ir “film noir” stilistikā veidots stāsts par mīlestību un draudzību, nožēlu un pašattīrīšanos vēsturiski sarežģītos laikos. Viss sākas 1941. gadā, reālā Lietuvas holokausta vēstures epizodē – Kauņas ebreju slaktiņā Lietūkis garāžās, kur filmas galvenais varonis Andrjus aiz atriebības nogalina savu kaimiņu, ebreju Īzaku. Daudzus gadus vēlāk, jau pēckara padomju Lietuvā, viņu vajā pagātnes tēli un arvien pieaugoša vainas izjūta. Filma “Īzaks” 2020. gadā bija nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai kategorijā “Eiropas atklājums” jeb “Prix Fipresci” (kinokritiķu balva). Igaunijas diena šogad ir 25. augusts, pirmajā seansā plkst. 18 tiks demonstrēta dokumentālā filma “Freds Jisi. Esības skaistums” (2020, režisors Jāns Totsens). Freds iekārtojis savu dzīvi krustcelēs starp dabu un kultūru, viņš ir patiess brīvās dabas filozofs, kurš rūpīgi apcerējis fundamentālo jautājumu, ko nozīmē būt cilvēkam. Mūsdienās daudz runā par panākumiem un smagu darbu, bet šī ir filma par auglīgu slaistīšanos – slavas dziesma saldajai nekā nedarīšanai un lēnai dzīvei. Bezmērķīgi klaiņodami pa dabas slepenajām takām, stundām ilgi vērodami garām peldošos mākoņus un iekrizdami nometnes ugunskura dūmu saldajās skavās, mēs atstājam pilsētas troksni un ekonomisko izaugsmi kaut kur ļoti, ļoti tālu. Kā saka Freds Jisi – reizēm jākļūst apgrēcīgi laiskam un jābūt pilnīgi vienam. Otra igauņu filma ir komisks pieaugšanas stāsts, režisora Lauri Randla debijas spēlfilma “Ardievu, PSRS” (2020). Vientuļās mātes studentes dēlu Johannesu audzina vecvecāki, kamēr viņa hipijiskā mamma protestē pret karu Afganistānā. Spēcīgie raksturi nespēj sadzīvot, un māte ar VDK palīdzību slepus dodas strādāt uz Somiju, bet Johannesam vienam jātiek galā ar dzīves grūtībām. Viņš neglābjami iemīlas klasesbiedrenē Verā, riskē, iesaistās kautiņos un saņem sodu… kamēr fonā risinās Ļaunuma impērijas sabrukums. Ļeņini krīt un viņus nomaina Bārbijas, krokodils Gena un moskviči spiesti paiet malā, lai dotu ceļu Rietumiem, kas nu ir plaši vaļā! -- Valstī noteikto epidemioloģiskās drošības nosacījumu dēļ filmu seansi būs pieejami personām, kas var uzrādīt derīgu Covid-19 sertifikātu. Ierodoties uz seansu, sertifikāts var tikt uzrādīts vai nu digitāli (kā QR kods viedtālrunī vai tml.), vai arī papīra izdrukas veidā; līdzi jābūt personu apliecinošam dokumentam. Respektējot šādu ieejas kārtību, apmeklētājiem uz seansu jāierodas savlaicīgi.

“Pa Rīgas ielām soļo nacisti, un tagad šie nacisti ir noņēmuši mūsu karogu”, “Sodoma un Gomora”, “Mums no šī progresa vajag norobežoties ar dzelzs priekškaru, lai labāk mums ir diktatūra…” Šīs ir tikai dažas no Lukašenko režīma propagandas “pērlēm”. Ja iepriekš tās galvenais uzdevums bija stāstīt par vadoņa dižajiem sasniegumiem, tad tagad tā metusies informatīvajā karā pret Rietumiem, un tieši Latvija maijā kļuva par vienu no uzbrukuma mērķiem. “Latvijas Avīzes” žurnālisti Māris Antonevičs un Viesturs Sprūde apspriež Baltkrievijas propagandistu stilu, kas, lai gan cenšas kopēt Kremļa vēstījumus, tomēr pagaidām vairāk darbojas spontāni un uz emocijām. Šajā “Atmaskots” epizodē atmaskosim arī vienu Krievijas mediju viltus ziņu par “vīrieti zili-baltajā svīterī” no ASV vēstniecības, kas dod rīkojumus Rīgas mēram un ārlietu ministram. Izmantota mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Līdz ar Latvijas valsts izveidi tapa arī drošības dienests, kura uzdevums bija rūpēties par valsts drošību īpaši tik saspringtā vēstures posmā. Latvijā tapis nebijis pētījums par valsts drošības dienesta vēsturi. Kāds šis dienests bijis Latvijā starpkaru periodā, kādi bija valsts drošības riski tolaik un kā darbojās operatīvie dienesti, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta pētījuma autori - vēsturnieki Aiga Bērziņa un Guntis Vāveris. Spiegu dzīve 20. gadsimta 40.-50.gados Mikrofoni un fotokameras, kuras bija iestrādātas rokas pulksteņos, šķiltavās, pildspalvās vai cigarešu paciņās - nebija ikdienišķākie spiegu darbarīki, ko izmantoja Padomju Savienības drošības dienestu un šeit nosūtītie rietumvalstu izlūkošanas darbinieki Aukstā kara sākumposmā pagājušā gadsimta 40. gadu beigas un 50. gados. Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Zigmārs Turčinskis atklāj, kādas bija abu pušu metodes informācijas ieguvē un izplatīšanā minētajā laikā posmā, kad Padomju Latvijā britu un amerikāņu zdevumā tika iesūti latviešu aģenti, kuri šeit nonāca čekas nagos. Vēsturnieks stāsta par kodu sistēmu, proti, kad slepenais aģents bija notverts un atmaskots un viņš čekistu uzraudzībā raidīja ziņojumus uz Rietumiem.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par mazu un mazpazīstamu, bet noteikti dzirdētu valsti – Nauru. Nauru gadījumā jārunā par būšanām, kuras pārvērtušās par nebūšanām. Valsts oficiālais nosaukums ir Nauru Republika un tā ir trešā pasaulē mazākā neatkarīgā valsts pēc Eiropā atrodamajām Vatikāna un Monako. Atrodas šī valsts tā Okeānijā. Nauru ir starp tā sauktajām mikrovalstīm. Tās izmērs teritoriāli ir tikai 21 kvadrātkilometrs. Tas nozīmē, ka Nauru ir apmēram 15 reizes mazāka nekā Rīga. Un faktiski nedaudz mazāka arī nekā Imanta. Arī iedzīvotāju skaita ziņā Nauru dzīvo apmēram tikai piektā daļa no Imantas iedzīvotāju skaita. Un faktiski šī ir pasaulē mazākā republika un otra mazākā valsts pēc iedzīvotāju skaita. Vienlaicīgi tā ir arī "visresnākā valsts" pasaulē, kur gandrīz visi iedzīvotāji ir ar lieko svaru un vairāk nekā 70 % iedzīvotāju ir resni. Un gandrīz pusei esot arī diabēts. Patiesībā tas ir briesmīgs rekords tik mazai valstij. Bet zinātnieki rēķina, ka Okeānijas valstu iedzīvotājiem esot ģenētiska predispozīcija ātri iegūt lieko svaru un kļūt tādejādi neveselīgiem. Nauru liktenis ir sarežģīts. Nav īsti vēl skaidrs, kā vēsturiski cilvēki nonāca Nauru, jo lingvistiskajā ziņā valsts ir atšķirīga no citiem blakus esošo salu pamatiedzīvotājiem. Bet uzskata, ka pirmie cilvēki pirms apmēram 5000 gadiem bija mikronēzieši un polinēzieši. Bet Nauru ir tik attāla, ka arī pirmie tās kolonizatori bija Vācijas Impērija, kas Nauru kolonizēja tikai 1888. gadā. Pirmais eiropietis salā ieradās nepilnus 100 gadus pirms šī notikuma. Vācija gan kopumā bija vēlīnais kolonizators, ja skatāmies no Eiropas ekspansijas viedokļa.Vācieši mēģināja iegūt un pieprasīt teritorijas, kas bija relatīvi nepiederošas. Vācija un Lielbritānija kopā sāka iegūt Nauru atrodamo fosfātu 20. sākumā, pirms to Pirmā pasaules kara laikā okupēja Austrālija. Pēc Otrā Pasaules kara tā bija Japāna, kura kontrolēja Naura teritoriju, tad Jaunzēlande. Tikai 1968. gadā valsts ieguva neatkarību un uz brīdi arī kļuva par pašu bagātāko valsti pasaulē. Prieki gan bija īsi, jo fosfātu krājumi jau 1980. gadu sākumā sāka beigties. 2006. gadā tos pārstāja vispār iegūt, un šobrīd mēģina iegūt fosfātu subproduktus, lai kaut kā uzturētu valsts ekonomiku. Aizstāt tos īsti nav ar ko, un visi pārējie izejmateriāli ir jāieved no Austrālijas. Respektīvi, valsts, kuras ekonomika bija atkarīga tikai no viena izejmateriāla, kļuva arvien nabadzīgāka. Un tāda tā ir arī mūsdienās.  Iedzīvotāju skaita ziņā (10 000 iedzīvotāju) tā ir apmēram Kuldīga. Bet ienākumu līmenis mūsdienās patiešām ar Latviju ir vien tik daudz salīdzināms, ka Nauru IKP uz vienu iedzīvotāju ir trīs reizes mazāks nekā Latvijā. Valsts vēl mūsdienās ir atkarīga no fosfātu subproduktu ieguves, lai arī tā nav pat starp 15 šīs plaši atrodamās un būtiskās izejvielas avotiem. Tādēļ Nauru ir izvēlējusies koncentrēties uz pakalpojumu sektoru. Un pakalpojumi ir visai savdabīgi , proti, 2000. gados nodokļu paradīzes un naudas atmazgāšanas pakalpojumiem. Paralēli kopš 2001. gada, bet visnesenāk kopš 2012. gada, Nauru sniedz bēgļu izmitināšanas mītnes pakalpojumus Austrālijai. Un šis rūpals ir tiešām interesants, jo tiek ziņots, ka pat astoņgadīgi bērni mēģina izdarīt pašnāvības šausminošajās Nauru bēgļu nometnēs. Diemžēl drausmīgu stāstu ir daudz, bet visa pamatā ir Austrālijas visai pretrunīgi vērtētā patvēruma meklētāju politika, jo personas, kuras ieceļo valstī ar laivu, bēgļu statusu saņemt nevar. Tāpēc šos cilvēkus nosūta uz tā dēvētajiem bēgļu un patvēruma meklētāju apstrādes centriem Nauru un Jaungvinejā. Un šeit šie cilvēki faktiski vienkārši iesprūst. Taču, par spīti starptautiskajam nosodījumam un daudzu valstu piedāvājumiem palīdzēt, Austrālijas lielākās politiskās partijas uzskata, ka izvēlētā politika ir bijusi pareiza. Tomēr zināms progress pēdējo dažu gadu laikā ir sasniegts. Cilvēktiesību aizstāvji ziņo, ka pašlaik Nauru ir iestrēguši aptuveni 110 cilvēki.  Nauru ir veikla ne tikai savu izejmateriālu un teritorijas iespēju tirdzniecībā. Tā ir pieminēta arī starp tām daudzajām valstīm, kura spēj veikli tirgot savu suverenitāti. Respektīvi, par naudu tā ir gatava atzīt oficiāli visdīvainākās un visnoziedzīgākās separātistu teritorijas. Pasaulē ir pazīstama tāda lieta kā atbalsta sniegšana starptautiskās sistēmas ietvaros par attiecīgu atlīdzību, un Nauru to aktīvi piekopj. Suverenitātes aspekts faktiski tiek pārvērsts par bitkoinu – par kaut ko netveramu, ko var tirgot reālās, vispāratzītās naudas iegūšanai. Detalizētāk par pašu šo balsu tirgošanas fenomenu, kas ir visnotaļ izplatīts pasaules politikā, mums piekrita pastāstīt Andrejs Pildegovičs, pašreizējais Latvijas pastāvīgais pārstāvis ANO un cilvēks, kurš Ņujorkā rūpīgi koordinē arī Latvijas kandidēšanu uz ANO Drošības padomes nepastāvīgā locekļa vietu 2025.-2026. gadā. Taizeme, Austrālija un ASV ir arī Nauru lielākie eksporta partneri. Taizeme un Austrālija ir arī lielākie Nauru importa partneri. No abām valstīm tiek ievesta degviela, celtniecības materiāli, automašīnas un daudzas citas preces, kas mūsdienu sabiedrībā skaitās norma. Valstī arī trūkst tīra dzeramā ūdens, un 90 procenti salas teritorijas ir iznīcināta fosfātu iegūšanas dēļ. Veselības problēmas, dzeramā ūdens piesārņojums ir rezultāts gadsimtu ilgajai, negausīgajai fosfātu iegūšanas politikai valstī. Rezultātā arī tūristi nebrauc uz Nauru ciemoties. Nauru nav savas armijas, un tā lieto arī Austrālijas dolāru kā savu valūtu. Un valstī arī nav nodokļu. Tas gan divu iemeslu dēļ – viens, ka reiz miljardiem eiro lielās fosfātu iegūšanas industrijas dēļ iedzīvotājiem vienkārši netika piemēroti nodokļi. Un otrs – šobrīd vairāk nekā ceturtā daļa valsts iedzīvotāji ir bezdarbnieki un attiecīgi no tiem nav ko iekasēt. Rezultātā – valsts ir ļoti atkarīga no ārvalstu palīdzības. Nauru ir valsts, kura ir tik maza, ka īsti nespēj būt suverēna. Bet vienlaicīgi – ar savu rīcību mazina suverenitātes principa nozīmīgumu kopējā starptautiskajā sistēmā. Mēģinot saprast faktu, ka Nauru ir resnākie cilvēki pasaulē, izrādās, ka tā ir klasiska parādība – rietumnieku pārtiku ķermeņi nesadala. Proti, Nauru iedzīvotāji tradicionāli nodarbojās ar zvejniecību un augkopību, kas arī dominēja vietējā virtuvē. Kopā ar kokosriekstiem ikvienā to izpausmes formā un daļā. Kad valsts kļuva neatkarīga un bagāta, tā sāka inportēt produktus no Rietumiem, sevišķi ASV. Tas ne tikai samazināja makšķerēšanu un augkopību, bet komplektā ar vietējām tradīcijām un skaistuma etaloniem, ka cilvēkam jābūt nedaudz tuklam, izraisīja pakāpenisku iedzīvotāju aptaukošanos. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pēdējo nedēļu notikumi pie Ukrainas robežas raisa arvien vairāk jautājumu, ko mēs varam sagaidīt no lielās kaimiņvalsts Krievijas. Ja vēl pirms pāris nedēļām, šķiet, diskusijas lielākoties bija par un ap opozicionāru Navaļniju nav vai spekulācijām, kā Krievija grasās tikt galā ar saviem iekšējiem izaicinājumiem. Nu tagad fokuss ir pavirzījies krietni tālāk. Bruņoto spēku koncentrēšana pie robežas liek jautāt, ko īsti Krievija grasās darīt: tiešām iebruktu Ukrainā, tas ir spiediens pret Rietumiem, lai pārlikt uzsvarus? Lai arī kāda būtu atbilde, ir skaidrs, kā spriedze tikai pieaug, un tas ir jauns izaicinājums arī Eiropas Savienībai, kas vienmēr ir bijusi ļoti piesardzīga spert kādus asākus soļus pret Krieviju. Kā tad veidosies Eiropas Savienības turpmākās attiecības ar Krieviju un kādu notikumu tālāko gaitu mēs varam sagaidīt, Krustpunktā diskutē Eiropas Parlamenta  deputāte Sandra Kalniete, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Artūrs Bikovs, politologs Andis Kudors un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis.  

Pēdējo nedēļu notikumi pie Ukrainas robežas raisa arvien vairāk jautājumu, ko mēs varam sagaidīt no lielās kaimiņvalsts Krievijas. Ja vēl pirms pāris nedēļām, šķiet, diskusijas lielākoties bija par un ap opozicionāru Navaļniju nav vai spekulācijām, kā Krievija grasās tikt galā ar saviem iekšējiem izaicinājumiem. Nu tagad fokuss ir pavirzījies krietni tālāk. Bruņoto spēku koncentrēšana pie robežas liek jautāt, ko īsti Krievija grasās darīt: tiešām iebruktu Ukrainā, tas ir spiediens pret Rietumiem, lai pārlikt uzsvarus? Lai arī kāda būtu atbilde, ir skaidrs, kā spriedze tikai pieaug, un tas ir jauns izaicinājums arī Eiropas Savienībai, kas vienmēr ir bijusi ļoti piesardzīga spert kādus asākus soļus pret Krieviju. Kā tad veidosies Eiropas Savienības turpmākās attiecības ar Krieviju un kādu notikumu tālāko gaitu mēs varam sagaidīt, Krustpunktā diskutē Eiropas Parlamenta  deputāte Sandra Kalniete, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Artūrs Bikovs, politologs Andis Kudors un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis.  

Krievijas ārlietu ministra vizīte Ķīna liek arvien vairāk domāt, kāda šobrīd veidojas kopējā situācija pasaulē un kādu iespaidu tas atstāj uz kopējo drošību pasaulē. Uzmanības centrā Krievijas un Ķīnas attiecības ar Rietumiem un arī savstarpēji. Gan vienas, gan otras lielvalsts rīcība pēdējos gadus arvien vairāk satrauc. Kāda ir tālākā perspektīva? Izraēlā aizvadītas jau ceturtās parlamenta vēlēšanas pāris gadu laikā. Aktualitātes pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs. Ierakstā uzklausām žurnālistu Dmitriju Dubovu. Vēlēšanas Izraēlā – ceturtās pirmstermiņa kopš 2019. gada 23. martā notikušās vēlēšanas Izraēlā ir ceturtās ārkārtas vēlēšanas kopš 2019. gada un turpina ieilgušo politisko krīzi. Pagājušā gada maijā tika noslēgts koalīcijas līgums starp premjera Benjamina Netanjahu vadīto labējo partiju “Likud” un pamanāmāko opozīcijas spēku – partiju “Kahol Lavan” jeb „Zili baltais”. Pie tam partijas, kuras līdz šīs koalīcijas izveidei bija veidojušas ar “Kahol Lavan” tāda paša nosaukuma bloku, no šī bloka izstājās. Vienošanās paredzēja, ka pirmo valdības termiņa pusi to vadīs Netenjahu, bet pēc tam viņu nomainīs “Kahol Lavan” līderis Benijs Gancs. Ja tas īstenotos, nākamajām vēlēšanām būtu jānotiek 2023. gada 23. maijā. T aču pagājušā gada decembrī Izraēlas parlamentā Knesetā neizdevās apstiprināt nākamā gada budžetu, kas nozīmēja Kneseta automātisku atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Šobrīd apkopoti vairāk nekā 95% balsu, un rezultāti liecina, ka “Likud” varētu būt zaudējis vairākas vietas parlamentā, tāpat kā partija “Kahol Lavan”. Savas pozīcijas, domājams, saglabājuši bijušie “Kahol Lavan” bloka partneri – centriski liberālās partijas “Ješ Atid” un “Telem”, kuras vada, attiecīgi, Jairs Lapids un Moše Jaalons. Tāpat arī “Likud”tradicionālie sabiedrotie – galēji labējās un reliģiozi konservatīvās jūdaistu partijas. Parlamentā iekļuvusi partija „Jaunā cerība”, kuru pagājušā gada nogalē izveidoja vairāki no “Likud” aizgājuši politiķi. Vairāk vietu ieguvušas kreisās partijas – Darba partija un sociāldemokrātiskā “Merec”, tomēr paliekot starp Kneseta sīkpartijām. Pēc visa spriežot, arī šīs vēlēšanas nedos nepieciešamo vairākumu nevienam no konkurējošajiem spēkiem un, ļoti iespējams, valdības izveide atkal būs ļoti grūts uzdevums. Vai Pekina un Maskava vienosies pretrietumu nostājā? Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova ierašanās oficiālā vizītē Ķīnas Tautas Republikā notiek uz nopietna Krievijas un ASV attiecību saasināšanās fona. Kā zināms, pagājušonedēļ Krievija atsauca uz konsultācijām savu vēstnieku Vašingtonā pēc tam, kad prezidents Baidens televīzijas intervijā atzina, ka uzskata Vladimiru Putinu par slepkavu. Daudz siltākas šobrīd nav arī Pekinas un Vašingtonas attiecības, jo Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena sarunas Aļaskā ar Ķīnas Kompartijas Centrālkomitejas atbildīgo ārlietu sekretāru Janu Czeči un ārlietu ministru Vanu Ji sākās ar asu vārdu apmaiņu. Tāpat Savienotās Valstis līdz ar Kanādu un Lielbritāniju pievienojušās Eiropas Savienības sankcijām Ķīnas amatpersonām saistībā ar uiguru minoritātes vajāšanām Ķīnas Siņdzjanas reģionā. Attiecīgi nenākas brīnīties, ka Sergeja Lavrova un Vana Ji tikšanās laikā Guiliņas pilsētā Ķīnas dienviddaļā izskanēja nepārprotami pretrietumnieciska retorika. Uzrunājot žurnālistus pēc ierašanās Guiliņā, Krievijas ārpolitikas resora vadītājs atkārtoja jau agrāk dzirdēto tēzi par nepieciešamību mazināt Krievijas un Ķīnas ekonomikas atkarību no amerikāņu dolāra. Daudz nopietnāk vērtējams ir abu ārlietu ministru aicinājums tikšanās noslēgumā sasaukt Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pastāvīgo locekļu samitu. Tāpat šai paziņojumā pausta nepatika pret „citu valstu” iejaukšanos Ķīnas un Krievijas iekšējās lietās. Vārdā neviena šī „cita valsts” nav saukta, taču ir skaidrs, ka izteikums veltīts pirmām kārtām Savienotajām Valstīm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pagājušajā nedēļā mēs bijām Austrālijā, tagad laiks atgriezties atpakaļ Eiropā un doties uz mūsu sabiedroto valsti, kurā pavisam drīz ir visnotaļ reprezentatīvā prezidenta vēlēšanas. Tā ir Portugāles Republika – viena no vecākajām valstīm Eiropā un viena no ilgāk pastāvošajām koloniālām impērijām. Gandrīz sešus gadsimtus, līdz pat 1999. gadam, pastāvēja Portugāles Impērija. Pēdējā kolonija, kuru atdeva bija Makau, pasaulē visblīvāk apdzīvoto teritoriju. Bet Portugāle arī no gada sākuma uz sešiem mēnešiem ir pārņēmusi prezidentūru Eiropas Savienības (ES) Padomē. Viņiem tagad jāvada ES ārā no Covid izraisītajām smagajām ekonomiskajām sekām. Valstī 24. janvārī arī gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Portugāle ir “visrietumeiropeiskākā” valsts. Proti, tā atrodas vistālāk uz Rietumiem, Kabo da Roka ir vistālāk uz rietumiem esošais kontinentālās Eiropas rags. Vēl Portugālei pieder arī Atlantijas okeānā esošās autonomās Azoru salas un Madeiras sala. Portugāles jūrasbraucēju sasniegumi pasaules atklāšanā ir iespaidīgi. 1419. gadā princis Navigators uzsāka sponsorēt regulāras un sistemātiskas kartēšanas misijas gar Rietumāfrikas piekrasti. Šajā “atklājumu laikmetā” Bartolomeju Diašs sasniedza Labās Cerības ragu un iekuģoja Indijas okeānā. Desmit gadus vēlāk, 1498. gadā, Vašku da Gama apkuģoja Āfrikas kontinentu un no Portugāles ieradās Indijā, Kalkutā. Nepilnu pusi gadsimta vēlāk, 1542.gadā, portugāļi jau sasniedza Japānu, tādēļ, piemēram, ir vārds “paldies” ir līdzīgs abās valodās “obrigadu” un “arigato”. Visbeidzot Pedru Alvareš Kabrals pirmais atklāja Brazīliju. Tieši Brazīlijas loma Portugāles arī vēsturē ir nozīmīga, jo tā ir vienīgā Latīņamerikas valsts, kurā runā portugāļu valodā. Bet daudzie ceļojumi ir sekmējuši to, ka portugāļu valodā pasaulē runā apmēram 250 miljoni iedzīvotāju, lai arī pašā Portugālē dzīvo tikai 10,3 miljoni iedzīvotāju un Pasaules Banka to pēc iedzīvotāju skaita ir klasificējusi kā mazu valsti. Starp citu, pēc šī paša klasificējuma Latvija ir mikrovalsts. Savu bagātību un ietekmi pasaulē Portugāle zaudēja vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau 1755. gada Lisabonas zemestrīce, tad Napoleona okupācija, Brazīlijas neatkarības pasludināšana 1822. gadā un arī atļauja lielākai daļai pārējo koloniju iegūt neatkarību pēc 1974. gada, kad Portugālē beidza pastāvēt diktatūra. Koloniju zaudēšana Portugālei bija ekonomiski sarežģīts mirklis, jo resursu piegāde koloniālajai metropolei bez maksas vai par zemām izmaksām ietekmēja valsts ekonomisko pamatu.  1986. gadā Portugāle iestājās Eiropas Ekonomiskajai Kopienai (Eiropas Savienībā), lai pilnvērtīgi iegūtu piekļuvi ES tirgum un būtu daļa no attīstītajām Rietumvalstīm. Dalība ES Portugālei, kā arī citām ES dalībvalstīm ir sniegusi pozitīvu vidi valsts ekonomiskajai attīstībai un globālai produktu konkurencei. 1990. gados Portugāles ekonomika diversificējās, un valsts kļuva arvien vairāk pakalpojumu sektorā balstīta. Lielā recesija jeb 2007.-2008. gada ekonomiskā un finanšu krīze Portugāli skāra apmēram tāpat kā Latviju .Valsts veica pamatīgus taupības pasākumus, lai izķepurotos. Eiropas Savienības nozīmīgums Portugāles ekonomiskajā un politiskajā dzīvē ir būtisks. Un saikne starp Portugāli un Latviju ir ne tikai ekonomiskajos rādītājos. Abas valstis ir NATO dalībvalstis, abas ir arī eirozonā, un abām ir līdzīgi arī drošības izaicinājumi. Par Portugāles drošības izaicinājumiem vaicājām arī Minho Universitātes docentei doktorei Sandrai Fernandesai.  Portugāle un Latvija ir faktiski daudz tuvākas valstis, nekā mums šķiet. Fiziski mēs esam distancēti, bet mūsdienās ekonomiski, drošības jautājumos, kā arī politiski mēs esam ļoti līdzīgi. Pat prezidenta pilnvaras ir līdzīgas abās valstīs. Proti, arī portugāļu konstitūcija nosaka, ka prezidentam ir pamatā reprezentatīvas funkcijas. Ir vēl citas pamanāmas līdzības: prezidentam ir tiesības atlaist parlamentu (portugāļi sauc par atombumbas tiesībām), prezidents ir bruņoto spēku virspavēlnieks (iepriekšējie prezidenti pat ir izmantojuši šīs tiesības, lai beigās ierobežotu Portugāles iesaistīšanos Irākas karā), balstoties uz vēlēšanu rezultātiem prezidents arī nosauc premjerministru (te gan parādās tiesības arī atsaukt valdību), t āpat prezidents var pasludināt karu, akreditē vēstniekus, kā arī izsludina likumus, veic apžēlošanas.   Ir arī atšķirības – Portugāles prezidentu ievēl tauta nevis parlaments. Prezidents lemj par referendumiem, apstiprina arī atsevišķus ministrus, ieceļ un atsauc arī virkni tiesu sistēmas pārstāvju un pašus tiesnešus. Latvijas prezidentam gan ir arī likumdošanas iniciatīvas tiesības, kas nav Portugāles prezidentam. Šī visa dēļ Portugāles sistēma skaitās pusparlamentāra, kamēr Latvijā – parlamentāra. Šis liek aizdomāties, vai mūsu sistēma arī nav viena soļa attālumā no pusprezidentālās. Laikam vienīgais solis to attālināt, būtu daudzus gadu desmitus dažādu politiķu un partiju piesauktais labojums Satversmē, kura rezultātā prezidentu ievēlētu tauta. Kāds mazāk zināms fakts par Portugāli. Runa ir par vaļu medniecību. Jau kopš 1982. gada vaļu medniecība gaļas iegūšanai ir veiksmīgi aizstāta ar vaļu foto-medībām. Proti, tā ir pamatīga tūrisma nozares daļa, sevišķi Azoru salās. Līdz ar to senie un majestātiskie dzīvnieki netiek vairs nogalināti. Praktiskais iemesls vaļu medību samazināšanai ir arī pasaules pieprasījuma pēc vaļu taukiem kritums. Starp citu, ASV līdz pat 1973. gadam vaļu taukus izmantoja automašīnu automātisko pārnesumkārbu eļļošanā. Vēl Portugāle skaitās otra morāli visbrīvākā valsts pasaulē pēc Nīderlandes. Respektīvi, kaimiņvalstī Spānijā, Madridē, atrodas domnīca “Brīvības veicināšanas nodibinājums”, kas nodarbojas ar Pasaules Morālās brīvības indeksa izstrādi. Tajā tiek ņemti vērā pieci kritēriji – ticības brīvība, bioētiskā brīvība, narkotiku pieejamības brīvība, seksuālo brīvība, kā arī ģimenes un dzimuma brīvību. Ja Portugāle ir 2. vietā, Latvija šajā indeksā ir ierindota 45. vietā.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pirms nepilna gada mediji uzdeva jautājumu – vai "Rail Baltica" nobrauks no sliedēm, jo menedžmenta problēmas Baltijas valstu kopuzņēmumā "RB Rail", kas tika izveidots, lai izbūvētu Eiropas standarta dzelzceļu uz Rietumiem, jau bija atstājušas krietnas pēdas uz projekta realizācijas termiņiem. Problēmas slēpās gan sarežģītās savstarpējās attiecībās, gan smagnējā lēmumu pieņemšanā. Ir pagājis gads, no kura liela daļa – sarežģītos Covid-19 krīzes izraisītos apstākļos. Kopuzņēmums oktobrī tika pie jaunas valdes un par tās priekšsēdētāju uz trīs gadu termiņu iecelts pirms tam pagaidu valdes priekšsēdētājs un izpilddirektors Agnis Driksna. Viņu izvaicājam Krustpunktā Lielajā intervijā.

Pirms nepilna gada mediji uzdeva jautājumu – vai "Rail Baltica" nobrauks no sliedēm, jo menedžmenta problēmas Baltijas valstu kopuzņēmumā "RB Rail", kas tika izveidots, lai izbūvētu Eiropas standarta dzelzceļu uz Rietumiem, jau bija atstājušas krietnas pēdas uz projekta realizācijas termiņiem. Problēmas slēpās gan sarežģītās savstarpējās attiecībās, gan smagnējā lēmumu pieņemšanā. Ir pagājis gads, no kura liela daļa – sarežģītos Covid-19 krīzes izraisītos apstākļos. Kopuzņēmums oktobrī tika pie jaunas valdes un par tās priekšsēdētāju uz trīs gadu termiņu iecelts pirms tam pagaidu valdes priekšsēdētājs un izpilddirektors Agnis Driksna. Viņu izvaicājam Krustpunktā Lielajā intervijā.

Notikumi Baltkrievijā liek nopietni izvērtēt arī Krievijas iesaistīšanos šajos procesos un ģeopolitisko ietekmi mūsu reģionā. Kā tie ir ietekmējuši mūsu drošības situāciju? Par to un citiem jautājumiem Krustpunktā amatpersonu stundā izvaicājam aizsardzības ministru Arti Pabriku. Kopā ar raidījuma vardītāju ministru izvaicā portāla LSM.lv redaktors Jānis Rancāns un ziņu aģentūras LETA žurnālists Kārlis Arājs.  

Notikumi Baltkrievijā liek nopietni izvērtēt arī Krievijas iesaistīšanos šajos procesos un ģeopolitisko ietekmi mūsu reģionā. Kā tie ir ietekmējuši mūsu drošības situāciju? Par to un citiem jautājumiem Krustpunktā amatpersonu stundā izvaicājam aizsardzības ministru Arti Pabriku. Kopā ar raidījuma vardītāju ministru izvaicā portāla LSM.lv redaktors Jānis Rancāns un ziņu aģentūras LETA žurnālists Kārlis Arājs.  

Vakar pasauli aplidoja ziņa, ka Kremļa opozicionārs Aleksejs Navaļnijs ir saindēts ar to pašu militāro indi, ar kuru bija saindēts krievu spiegs Lielbritānijā Sergejs Skripaļs. Kā gan pasaulē, gan pašā Krievijā grasās sadzīvot ar to, ka mērķtiecīgi tiek izmantotas aizliegtās indes, lai izrēķinātos ar valdošās varas pretiniekiem. Arī Baltkrievijas durvīs Krievija arvien drošāk ieliek savu kāju. Pēc pirmo ne'dēļu klusēšanas Kremlis ir paudis nepārprotamu atbalstu Lukašenko, nodrošinot viņa palikšanu pie varas. Bet izskatās, ka paši baltkrievi joprojām nav gatavi padoties, situācija nenorimst un aizturēšanas turpinās. Nedaudz runājam arī par Balkāniem, konkrētāk par Melnkalni. Tur pirmo reizi savas stabilās pozīcijas ir zaudējusi vairāk nekā 30 gadus valdījusī sociālistu partija, kas bija orientēta uz Rietumiem. Savukārt līdzšinējās opozīcijas partijas vēlas ciešākas attiecības ar Krieviju. Nedaudz arī par protestiem, kas nedēļas nogale risinājās vairākas Eiropas pilsētās. Cilvēki protestē pret Covid-19 pandēmijas dēļ ieviestajiem ierobežojumiem. Notikumus pasaulē analizē Vidzemes augstskolas lektors, Rīgas Stradiņa universitātes doktorants Jānis Kapustāns un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Navaļnijs saindēts Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs ir saindēts ar to pašu indi kā savulaik Sergejs Skripaļs Lielbritānijā – viņa organismā atrastas “Novičoka” pēdas. To 2.septembrī pavēstīja Vācijas valdība, atsaucoties uz laboratorijā izdarītajiem secinājumiem. Tas Navaļnija atbalstītājiem un arī starptautiskajai sabiedrībai ir noņēmis jebkādas šaubas par ļaunprātīgu politiķa indēšanu. Un radījis jaunu dilemmu Rietumiem – kā tagad rīkoties? “Novičoks” ir novērtēts kā ķīmiskais ierocis, un tas nozīmē, ka Krievija tādus ne tikai nav iznīcinājusi, bet arī regulāri izmanto pret saviem pretiniekiem. Tajā pašā laikā pasaules sabiedrība ir izrādījusies samērā bezspēcīga vērsties pret šādiem starptautiskiem noziegumiem. Protams, ir atskanējuši asi izteikumi un prasība šo gadījumu rūpīgi izmeklēt. Taču Krievijas reakcija jau šobrīd skaidri demonstrē, ka nekāda īpaša reakcija no Krievijas puses nesekos. Tiesa, ir jautājums, vai šī bija tā reize, kad Krievija tiešām vēlējās, lai indēšana būtu tik acīmredzama. Analītiķi saka, ka patiesībā tā ir bijusi laimīga sagadīšanās, ka Navaļnijs joprojām ir dzīvs. Viņam bija jānosmok lidmašīnā, taču pilots pieņēma drosmīgu lēmumu veikt ārkārtas nosēšanos Omskā. Arī tur dakteri bija snieguši pareizu pirmo nepieciešamo palīdzību, kaut arī nezinot, kas ir noticis. Tiesa, nākamo stundu laikā tika darīts viss, lai opozicionārs netiktu aizvests uz Vāciju, un ārsti jau steidzās skaidrot, ka nekāda inde nav atrasta. Tomēr spiediens bija tik liels, ka mediķi beigās izdeva atļauju pacientu aizvest uz Berlīni. Tas viss liek domāt, ka indētāju sākotnējā vēlme bija opozicionāru novākt tik klusu, cik tas vispār būtu iespējams. Bet, protams, Kremļa vēstījums sabiedrībai ir skaidrs – ja kāds mēģinās veidot nopietnu opozīciju esošajai varai, viņam jārēķinās ar tikpat bēdīgām sekām, kādas nu ir piedzīvojis Aleksejs Navaļnijs. Protesti Baltkrievijā nerimst 30.augustā Minskas ielās jau atkal bija redzami vairāk nekā 100 000 protestētāju. Daudzi no viņiem devās arī uz prezidenta Lukašenko rezidenci, lai apsveiktu valsts vadoni 66. dzimšanas dienā. Sveicēji ielās devās ar plakātiem rokās, kuros bija rakstīts, piemēram, “Baltkrievijā vīrieši vidēji nodzīvo līdz 66 gadiem” un “Čaušesku un Gaddafi sūta svecienus dzimšanas dienā”, kā arī skandējot “Daudz laimes dzimšanas dienā, tu žurka!”. Svētdienas protestos aizturēti vairāk nekā 120 cilvēki, taču tas nav traucējis cilvēkiem iziet ielās arī šonedēļ. 1.septembrī ielās devās studenti. Vairākus desmitus jauniešu aizturēja, atkal aizturēti arī žurnālisti. Vakar virknei no pēdējās dienās aizturētajiem cilvēkiem tiesa piesprieda 5-10 dienu arestu. Paralēli šiem studentu protestiem 1.septembrī notika vairākas būtiskas lietas. Viena no Baltkrievijas opozīcijas Koordinācijas padomes līderēm Marija Koļesņikova un nereģistrētā prezidenta amata kandidāta Viktora Babariko štābs paziņojuši par politiskās partijas "Kopā!" veidošanu. Tās galvenais mērķis būs panākt konstitucionālo reformu un uzņemties atbildību par jaunas sabiedrības veidošanu. Tāpat otrdien ANO paziņoja, ka viņu cilvēktiesību eksperti saņēmuši ziņojumus par 450 gadījumiem, kad Baltkrievijā pēdējās nedēļās masu aizturēšanu gaitā notikusi ieslodzīto spīdzināšana un necilvēcīga izturēšanās pret ieslodzītajiem. Eksperti informēti par vardarbību pret sievietēm un bērniem, seksuālu izmantošanu un izvarošanu ar gumijas stekiem. Savukārt, trešdien Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka Krievija stingri atbildēs uz mēģinājumiem saraut tās ciešo saikni ar Baltkrieviju. Tikmēr Baltkrievijas ekonomikai draud vēl viens trieciens- Minsku, kas ir viens no Austrumeiropas tehnoloģiju centriem, draud pamest vairāki IT uzņēmumi. Pēc prezidenta vēlēšanām aptuveni 300 IT uzņēmumu vadītāji draudēja pārcelt savus uzņēmumus uz citām valstīm. Viber vadītājs intervijā Forbes sacīja, ka divi uzņēmuma darbinieki protestu laikā arestēti bez iemesla un vēlāk arī piekauti. Viņš sacīja, ka Viber nevar investēt valstī, kuras iedzīvotāji dzīvo bailēs. Protesti pret ierobežojumiem Pagājušajā nedēļas nogalē vairākās Eiropas valstīs notika plašas protesta akcijas pret ierobežojumiem, kas ieviesti saistībā ar Covid pandēmiju. Ļaudis bija izgājuši ielās gan Londonā, gan Cīrihē, gan Berlīnē. Pēdējā piesaistīja visplašāko uzmanību, jo tur bija sanākuši gandrīz 40 tūkstoš cilvēku, divtik vairāk nekā iepriekšējā reizē augusta sākumā. Vēl nedēļas vidū Berlīnes varasiestādes aizliedza demonstrāciju, paužot bažas par inficēšanās riskiem, tomēr pēdējā vakarā tiesa aizliegumu atcēla, ar nosacījumu, ka tiek ievērota sociālā distancēšanās vismaz pusotra metra attālumā. Kā jau bija gaidīts, protestētāji nekādus piesardzības pasākumus neievēroja, un visbeidzot policija protestus izdzenāja. Taču, pūļa spārnoti, daļa protestētāju centās ielauzties Reihstāgā, un tikai ar grūtībām izdevās apturēt Reihstāga ieņemšanu. Kaut arī neapmierinātības pamatā ir cīņa pret Covid-19, analītiķi skaidro, ka pandēmija ir kļuvusi par konsolidējošu elementu dažāda veida neapmierinātībai, lielā skaitā pulcējot gan sazvērestības teoriju piekritējus un vakcinācijas pretiniekus, gan labējos un kreisos radikāļus. Ņemot vērā to, ka infekcija atkal izplatās arvien straujāk, Berlīnes varasiestādes ir nolēmušas, ka turpmāk demonstrācijās ar vairāk nekā 100 cilvēku piedalīšanos būs obligāta masku valkāšana. Izņēmumi būs noteikti vienīgi autobraucēju un velosipēdistu akcijām. Līdz šim maskas Berlīnē bija obligātas vienīgi sabiedriskajā transportā un veikalos, kā arī skolēniem skolās. Jauni laiki Melnkalnē Melnkalnē, kas savulaik bija daļa no kādreizējās Dienvidslāvijas, 30.augustā notika parlamenta vēlēšanās. Pirms vēlēšanām aptaujas rādīja, ka šoreiz cīņa būs sīva, un neviena no partijām neiegūs absolūto vairākumu. 30 gadus Melnkalnē pie varas ir bijuši sociālisti, un līdz šim viņi bija baudījuši lielu vēlētāju atbalstu, tomēr šogad viss ir citādi. Pastāv liela iespēja, ka sociālisti vispār var zaudēt varu. Viņiem izdevies iegūt vien vairāk nekā trešdaļu balsu. Tā joprojām ir lielākā partija parlamentā, taču gadījumā, ja opozīcijā esošās partijas apvienotos, tām var izdoties gāzt sociālistu nemainīgo valdīšanu. Valstī, kur šī partija nekad nav zaudējusi, tās ir milzīgas pārmaiņas Trīs lielākās opozīcijas partijas kopā kontrolēs 41 no 81 vietas parlamentā. Tas, savukārt, nozīmē intensīvas un saspringtas koalīcijas sarunas. Ir gan jāņem vērā arī tas, ka prezidents Džukanovičs pārstāv sociālistu partiju, un viņš būs tas, kurš izraudzīsies, kuram pirmajam uzticēt jaunās valdības veidošanu. Viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ sociālistiem šīs vēlēšanas izrādījušās tik bīstamas, ir strīds ar serbu pareizticīgo baznīcu. Pagājušā gada decembrī Melnkalnē tika pieņemts pretrunīgi vērtēts likums par reliģisko brīvību. Likums satur normas, kas var novest pie daudzu baznīcai piederošo klosteru nacionalizācijas. Lai gan Melnkalne ir izstājusies no savienības ar Serbiju, trešdaļa Melnkalnes iedzīvotāju identificējas kā serbi, un pareizticīgie ir lielākā reliģiskā konfesija Melnkalnē. Līdzšinējā sociālistu valdība savukārt bijusi prorietumnieciska. Jāpiebilst, ka Melnkalne nesen iestājās NATO un ir arī ceļā uz Eiropas savienību.    

Baltkrievijā trešo nedēļu turpinās protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Cilvēki iziet ielās katru dienu, bet atsākas atkal aizturēšanas. Tā vien šķiet, ka Baltkrievijas varas iestādes cenšas uztaustīt, kur ir tā stingrības robeža, lai cilvēkus iebaidītu, bet nepārcenstos un neizsauktu vēl lielāku pretreakciju. Krievijā gan ierastās shēmas pagaidām darbojas. Tur saindēts kārtējais Kremļa pretinieks, bet Kremlis kā parasti neko nezina un nekam netic. Aleksejs Navaļnijs atrodas komā Berlīnē un vācu mediķi cenšas noskaidrot, ar ko tieši viņš saindēts. Atgriežamies arī pie sarunām par "Brexit". Tajās nav vērojamas pārmaiņas, arvien nav vajadzīgo rezultātu. Jau atkal  tuvojas gala termiņš un jautājums, vai kāda no pusēm beigās būs gatava piekāpties, ir aktuāls. Notikumus pasaulē analizē Rīgas Stradiņa universitātes docents, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers, ierakstā uzklausām žurnālistu, Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku Franaku Viačorku. “Brexit” sarunas, kā ierasts, bez progresa Kādas īsti izskatīsies Lielbritānijas un ES attiecības nākamgad joprojām ir atklāts jautājums. 20.augustā noslēdzās sarunu septītais raunds, un kā jau ierasts pēc šīm sarunām – abas puses apmainījās ar pārmetumiem par sarunu kavēšanu. Tā kā neviena no pusēm neizskatās gatava piekāpties, tad nu pēc sarunām dzirdējām pārmetumu labāko hitu izlasi – britu sarkanās līnijas padara vienošanos neiespējamu, ES nevēlas atzīt Lielbritānijas ekonomisko un politisko neatkarību, kā arī - “Brexit” nozīmē “Brexit”, lai arī ko tas nozīmētu. Tikmēr laiks rit uz priekšu un 15.oktobrī gaidāmais Eiropadomes samits, kas ir pēdējais termiņš, lai vienošanos apstiprinātu, strauji tuvojas. Nākamā sarunu kārta sāksies 7.septembrī un vismaz britu pusē ir cerības, ka vienošanos varētu panākt jau tad. Tikmēr Briselē joprojām uzskata, ka tai rokās ir labākas kārtis un bezvienošanās “Brexit” smagāk skars tieši britu ekonomiku, tāpēc agri vai vēlu Londona būs spiesta piekāpties. Taču, ja līdz oktobra samitam nekāda vienošanās netiks panākta, no 2021.gada tirdzniecība notiks pēc abpusēji neizdevīgajiem Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem. Baltkrievijā turpinās protesti Jau trešo nedēļu Baltkrievijā turpinās protesti. Lai arī valsts mediji ziņoja, ka protesti sāk norimt, 23.augustā Minskas ielās izgāja aptuveni 150 000 cilvēki un atbalsta akcijas notika arī vairākās citās valstīs. Savukārt Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko brīvdienās Minskā pastaigājās ar automātisko ieroci rokās un brīdināja cilvēkus, ka šonedēļ protesta dalībniekus varētu gaidīt jaunas represijas. Pēdējās dienās no Baltkrievijas pienāk ziņas, ka daudzi streikojošie valsts iestāžu un uzņēmumu darbinieki tiek atlaisti no darba. Piedraudēts atlaist arī pedagogus, kas atbalsta opozīciju un tā kā, piemēram, streikojošos valsts mediju žurnālistus aizstāj propagandas kanāla “Russia Today” darbinieki, pedagogu atbalsta demonstrācijā pie izglītības ministrijas bija redzami plakāti ar jautājumu “Vai arī skolotājus ievedīsiet no Krievijas?”. Lai vājinātu Nacionālo koordinācijas padomi, viens pēc otra tās pārstāvji tiek izsaukti uz nopratināšanu, diviem padomes locekļiem piespriests 10 dienu arests par nelikumīgu demonstrāciju rīkošanu, bet pašu koordinācijas padomi Baltkrievijas Augstākā tiesa nosauca par nelikumīgu un noraidīja arī Svetlanas Tihanovskas prasību neatzīt Lukašenko uzvaru vēlēšanās. Baltkrievijā OMON atkal izklīdina protestus un aiztur demonstrantus, novēroti arī traucējumi interneta darbībā, kā arī bloķēta piekļuve vairāk nekā 70 neatkarīgajām ziņu tīmekļa lapām. Tikmēr baltkrievi stāv rindās, lai samainītu rubļus pret ārvalstu valūtu, kas likusi Baltkrievijas rubļa vērtībai nokrist līdz vēsturiski zemākajam līmenim. Pirms raidījuma sazvanījām Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku, žurnālistu Franaku Viačorku. Viņš sacīja, ka šīs nedēļas protestos jūtams nogurums un redzams, ka Lukašenko ir spējis pārgrupēt savus spēkus. Vaicājām viņam arī par ārvalstu lomu šajos protestos. Es domāju, ka šoreiz Rietumu loma ir ļoti ierobežota. Šī reakcija ar sankcijām nav tik politiski nozīmīga, kā tas ir bijis iepriekš, jo Lukašenko šobrīd klausās tikai Putinu un viņu pārāk neinteresē šīs sankcijas. Bet tas, kam tiešām ir nozīme, ir solidaritātes kustības - visas cilvēku ķēdes, protesti Lietuvā, Latvijā, Eiropas valstīs, tās visas bija ļoti iespaidīgas. Diemžēl, jo ilgāk protesti Baltkrievijā turpinās, jo vairāk prokrievisks Lukašenko kļūst. Tas nozīmē, ka viņu neinteresē Baltkrievijas nākotne, ekonomika, sadarbība ar Rietumiem, viņu tiešām interesē saglabāt status quo un palikt prezidenta krēslā par katru cenu. [..] [Putins Lukašenko noteikti palīdz], pirmkārt, jau ar informatīvo palīdzību, ar mediju palīdzību, bet es domāju, ka krievu padomdevēji un stratēģi jau sen strādā ar Lukašenko. Manuprāt, Putins Lukašenko palīdzēs arī ekonomiski pārdzīvot finansiālo krīzi, kura nenovēršami tuvojas. Krievijai jau šeit ir militārās bāzes, ir vienota gaisa telpa ar Baltkrieviju. Es domāju, ka Putins apsolīja Lukašenko piesegt viņu, ka ja nu kas, Putins būs Lukašenko pusē un mēs varam tikai minēt, kāda veida palīdzību Putins ir apsolījis. Bet es domāju, ka Lukašenko jūtas ļoti ērti pirmām kārtām jau šo Putina garantiju dēļ. [..] Manuprāt, baltkrievi jau tagad piedzīvo lielākas represijas nekā padomju laikos, īpaši, ja runājam par pēckara gadiem. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tagad baltkrievus nevar izsūtīt uz Sibīriju vai Kazahstānu. Bet, ja runājam par attieksmi, par ierobežojumiem, disidentu kustībai 80. gados bija vairāk iespēju, nekā Baltkrievijas opozīcijai un protestētājiem ir šobrīd. Opozīcijai nav biroja, nav likumīgas pieejas medijiem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļi tiek aizturēti… Tas, ko es esmu mācījies no vēstures, ir, ka cilvēki spēj pielāgoties visam. Pat visļaunākajos laikos, kara laikos, cilvēki pielāgojās. Tas pats var notikt Baltkrievijā. Jā, šobrīd cilvēki ir dusmīgi, neapmierināti, bet paies kāds laiks bez protestiem, bez represijām un viņi pielāgosies. Represijas tiks mērķētas pret visiem, kas publiski ir bijuši iesaistīti protestos, primāri tās tiks mērķētas pret žurnālistiem, blogeriem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļiem, protestētājiem, kuri ir redzami fotogrāfijās. Mēs varam gaidīt pāris tūkstošus krimināllietu. Starptautiskajiem medijiem palūgs aizbraukt no Baltkrievijas. Priekšā ir gara ziema, tā ir taisnība. Bet es piekrītu, ka vairs nav atpakaļceļa. Šī revolūcija ir aizgājusi tik tālu, ka atgriezties nav iespējams. Kapitulācija mūs novestu nevis pie vecā normālā, bet pie militāra totalitārisma. Mums ir jādara viss, lai nepieļautu Lukašenko uzvaru. Pacienta stāvoklis: Navaļniju uztur mākslīgā komā Tā jau kļuvusi gandrīz vai par ierastu situāciju – tiek veikts atentāts pret kādu no Kremļa valdošā režīma pretiniekiem, bet Kremlī tikai rausta plecus un noliedz jebkādu saistību ar notiekošajām slepkavībām. Šoreiz par upuri kritis redzamākais prezidenta Vladimira Putina kritiķis Aleksejs Navaļnijs. 20.augustā no rīta viņš lidoja no Sibīrijas pilsētas Tomskas uz Maskavu, kad viņam palika slikti, un viņš bezsamaņā ar saindēšanās pazīmēm tika nogādāts slimnīcā Omskā. Tur ārsti nespēja noteikt diagnozi, taču apgalvoja, ka nekādas indes pēdas nav atrastas. Tajā pašā laikā slimnīca nedeva atļauju Navaļniju pārvest uz citu slimnīcu, apgalvojot, ka viņa veselības stāvoklis neļauj slimnieku transportēt. Tomēr pateicoties milzīgam pašmāju un starptautiskam spiedienam, slimnīcas vadībai nācās ļaut ierasties Vācijas mediķiem un visbeidzot opozicionāru pārvest uz Berlīnes klīniku. Tur ātri vien tika secināts, ka Navaļnija organismā ir indīgu vielu atliekas. Pats Navaļnijs tagad tiek uzturēts mākslīgajā komā, un, diemžēl, nav skaidrs, kādas sekas inde atstās uz viņa veselību ilgtermiņā. Navaļnija domubiedri nešaubās, ka notikusi saindēšana, aiz kuras stāv Kremlis. Bet Maskava kategoriski noliedz jebkādu saistību un pat apšauba, ka notikusi ļaunprātīga indēšana, atsakoties veikt izmeklēšanu. Navaļnijs sagādājis neērtības Kremlim ilgāk nekā desmit gadus, atmaskojot korupciju starp visaugstākā ranga amatpersonām un tādējādi veicinot protestus. Pats Navaļnijs iepriekš bija izteicies, ka viņa nāve nepalīdzētu Putinam, jo padarītu opozicionāru par varoni. Visā šajā drāmā vismuļķīgākajā situācijā nostādīti Krievijas ārsti. Vai nu iesaistītie mediķi izrādījušies galīgi neprašas, vai arī viņi atklāti pildījuši politisko pasūtījumu, ļaujot upurēt cilvēka dzīvību politisku iemeslu dēļ. Daudzas pasaules valstis paudušas bažas par notikušo, aicinot veikt rūpīgu un bezkaislīgu izmeklēšanu, taču tajā pašā laikā visi apzinās, ka tāda, visticamāk, nenotiks.  

Alfrēds Stinkuls, draugu lokā pazīstams kā Fredis, 20. gadsimta 70. un 80. gados bija viens no spilgtākajiem hipiju kustības pārstāvjiem Latvijā, kas astoņdesmito gadu vidū izceļoja uz Rietumiem. Savu dzīvi viņš aprakstījis autobiogrāfijā “Mati sarkanā vējā”. Alfrēda Stinkula atmiņas uzklausām Kultūras Rondo. Raidījumā viesojas arī kultūras menedžmenta centra "Lauska" vadītāja Daina Zalāne. "Stāsts ir ļoti vienkāršs. Kad iznāca "Īkšķojot pa Latviju", tas bija 1982. gads Zviedrijā, tad bija kaut kādām iecerēm pielikta iezīme, ka darīts. Apzinoties to, ka tu jaunāks nepaliec un ka ir kaut kādas norises, atmiņas, piedzīvojumi, kas pabāl, izgaist, tad tu domā, varbūt vajadzētu mēģināt tagad tās izlikt, lai varbūt kādreiz varētu kaut kur palaist. Visa šitā būšana ir  30 gadu pasākums. Ja es sāku pierakstīt 88. gadā, tad, pateicoties Dainai un "Lauskai", mēs tikai tagad esam nonākuši pie tā,"  atklāj Alfrēds Stinkuls. Alfrēda Stinkula autobiogrāfija “Mati sarkanā vējā” ir atklāta un personīga liecība par padomju laikmeta Latviju.  Grāmatā aprakstītas epizodes ar daudziem mūsdienās zināmiem mūziķiem, dzejniekiem, māksliniekiem, kā Andris Grīnbergs, Ieva Akuratere, Valdis Muktupāvels, Pits Andersons un citi. Šī jauniešu kustība, kura iedvesmojās no Rietumos valdošām mūzikas strāvām, uzvedības un ģērbšanās stila, vienlaicīgi bija nevardarbīga pretošanās valdošajam padomju režīmam, ar kuras pārstāvjiem regulāri sanāca konfliktsituācijas. Autora atmiņās ir daudz spilgtu stāstu, kuros parādās gan kultūras darbinieki, gan arī politiskie disidenti, tai skaitā Gunārs Astra.  Daina Zalāne atklāj, ka jau iepriekš bijusi pazīstama ar grāmatas autoru savulaik dzīvojot Vācija. Turklāt šī nav pirmā grāmata, pie kuras abis strādā kopā, jo viņas vecāki palīdzējuši pavairot diapozitīvus no Alfrēda kolekcijas, kas bija iekļauti pirmajā viņa grāmatā. Bet stāsts par grāmatas tapšanu saistās ar izdevniecības "Lauska" vadītāja Jura Zalāna vēlmi intervēt Alfrēdu Stinkulu par viņa pieredzi. Intervijai Stinkuls nav piekritis, jo atbildējis, ka pašam viss jau pierakstīts. Daina Zalāne atklāj, ka reiz viņš atnesis apmēram 300 lappušu lielu manuskriptu, kura datorizdruka bijusi pazudusi. Ar to tad arī sāka strādāt apmēram pirms diviem gadiem, lai taptu grāmata. Grāmata beidzas ar to, ka tās autors dodas prom no Latvijas. "Septiņdesmitie gadi ir pilnīgas bezcerības laiks. Katru dienu tava dzīve ir ķibele, tad tu esi pēdējais mēsls, tad visi uz tevi rej un, vārdu sakot, tu esi tikai nevajadzīgs. Tad tinies prom  no turienes. Biju priecīgs, ka bija iespēja tikt prom," atminas Stinkuls un arī piebilst, ka tas nav bijis viegli. Šobrīd viņa dzīve rit starp Ameriku un Latviju un kā pats saka "arvien vairāk iegūst Latvijas vaibstus, un protams, ka beigu beigās, būs tikai Latvija". Vērtējot dzīvi šodien Latvijā, Stinkuls atzīst, ka tā ir "diez gan brīva, katrā gadījumā katrs var darīt un katram ir iespējas savu dzīvi veidot, kas ir baigi svarīgi". Alfrēda Stinkula grāmatu “Mati sarkanā vējā” izdevis kultūras menedžmenta centrs “Lauska”.    

Studijā notikumus komentē LU pasniedzēja Sigita Struberga,  LU studente Sanija Zeiferte un ārpolitikas eksperts Rinalds Gulbis. Ķīnas ekonomiskās un ģeopolitiskās ietekmes pieaugums Vēl gadu tūkstošu mijā Ķīnas Tautas Republikas iekšzemes kopprodukta kopapjoms bija apmēram deviņas reizes mazāks nekā Savienotajām Valstīm, divas ar pusi reizes mazāks nekā Japānai, mazāks nekā Vācijai, Lielbritānijai un Francijai. Tiesa, jau tobrīd tas ceturtdaļgadsimtu bija pastāvīgi audzis, lielākoties ne mazāk kā par 7–8 % gadā. Šai tendencei turpinoties, Ķīna pašreiz ir kļuvusi par stabili otru lielāko ekonomiku pasaulē aiz ASV. Pēdējā desmitgade iezīmējusi arī totalitārās impērijas ģeopolitisko ambīciju pieaugumu. Ķīna tiek minēta kā vienīgā valsts, kas var nopietni konkurēt ar Savienotajām Valstīm moderno militāro un sakaru tehnoloģiju attīstības ziņā. Ķīnas investīciju un tehnoloģiju eksporta ekspansija vēršas plašumā ne vien Āzijā un Āfrikā, bet nu jau arī Eiropā un Amerikā. Tajā pašā laikā iekšzemes kopprodukta ziņā uz vienu iedzīvotāju Ķīna joprojām ir tikai pasaules valstu reitinga septītajā desmitniekā. Straujā ekonomikas izaugsme nav nesusi kādas izmaiņas valsts politiskajā sistēmā – Ķīna joprojām ir represīva, totalitāra sabiedrība, un pēdējā desmitgade šai ziņā drīzāk iezīmējusi represiju pieauguma un varas koncentrācijas tendences.   Globālā finanšu krīze un tās sekas Globālā finanšu krīze, kas satricināja pasaules ekonomiku 2008. gadā, tiek uzskatīta par smagāko kopš t.s. Lielās depresijas pagājušā gadsimta 30. gados. Finanšu institūciju zaudējumi vien bija vairāk nekā divi triljoni dolāru, kamēr ekonomikas lejupslīde, respektīvi, iztrūkušais pieaugums tiek lēsts uz apmēram 10 triljoniem. 2009. gads kļuva par pirmo vēsturē fiksēto, kad planētas ekonomikas kopapjoms piedzīvoja reālu sarukumu. Krīzes sekas ekonomiski attīstītajās valstīs joprojām nav pilnībā likvidētas: parādu apjoms pret ekonomikas kopapjomu pārsniedz pirmskrīzes līmeni, bezdarba rādītāji vairākās valstīs, sevišķi Dienvideiropā, ir augstāki nekā 2007. gadā. Ekonomiski attīstītāko valstu valdības reaģējušas uz krīzi, ieviešot daudz striktākus starptautiskus un nacionāla līmeņa finanšu sfēras kontroles instrumentus, nozīmīgus taupības pasākumus un strukturālas reformas. Tas atstāj neizbēgamu ietekmi uz sociālo situāciju, radot sociālās nevienlīdzības pieaugumu, kā rezultāts, savukārt, ir uzticības sarukums politiskajai varai, radikālu un populistisku tendenču pieaugums sabiedrībā. Tikām krīzes joprojām iedragāto pasaules ekonomiku sagaida jauni izaicinājumi: vides problēmu saasinājums, sabiedrības novecošanās ekonomiski attīstītajās valstīs, tradicionālās ražošanas struktūras radikālas izmaiņas informācijas tehnoloģiju attīstības rezultātā.   „Arābu pavasaris” un tā turpinājums Plaša nemieru un protestu kustība, kas aizsākās ar revolūciju Tunisijā 2010. gada decembrī un strauji pārņēma daudzas islāma pasaules valstis, ieguva „Arābu pavasara” nosaukumu. Sabiedrības neapmierinātības iemesls bija demokrātijas trūkums un korupcija uz sociālekonomiskās situācijas pasliktināšanās fona. Jauna iezīme bija sociālo tīklu ietekme, ātri izplatot informāciju no valsts uz valsti un iedvesmojot arvien jaunus protestus. Tādās valstīs kā Sīrija, Lībija, Irāka un Jemena konflikts starp varu un daļu sabiedrības pārauga pilsoņu karos, kuros cīnījās ne vien līdzšinējās elites atbalstītāji un demokrātiski tendētie režīmu pretinieki, bet arī reliģiskas un etniskas grupas ar dažādiem mērķiem un ievirzēm, tai skaitā radikāli islāmiski, teroristiski grupējumi. Sākotnējā Brīvās pasaules jūsma par „Arābu pavasari” kā demokratizējošu un pretkorupcijas kustību ātri noplaka. Sevišķi ilglaicīgs un asiņains pilsoņkarš ar plašu ārvalstu intervenci uzliesmoja Sīrijā. Tas turpinās joprojām, lai arī šobrīd šķiet visai ticami, ka prezidenta Bašara Asada režīms tajā ir uzvarējis. Tiek lēsts, ka konflikts prasījis ne mazāk kā 370 000 dzīvību, tai skaitā nogalināti vairāk nekā 115 000 civiliedzīvotāju. Apmēram 13 miljoni jeb vairāk nekā 61 % valsts iedzīvotāju bijuši spiesti pamest savas dzīvesvietas, tai skaitā vairāk nekā 5 miljoni pametuši valsti.   Krievija – iekšējās represivitātes un ārējās agresijas pieaugums 2012. gadā, pēc četru gadu pauzes, savā amatā atgriezās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Atgriešanos iezīmēja plaši sabiedrības protesti pret pārkāpumiem un manipulācijām vēlēšanu procesā, pret arvien lielāko varas koncentrāciju Putina, viņa līdzgaitnieku loka un varas partijas „Vienotā Krievija” rokās. Tomēr Krievijas sabiedrības lielākā daļa acīmredzami atbalstīja autoritāri tendēto līderi, saskatot viņā stabilitātes un valsts varenības atjaunošanas garantu. Gluži ekstātisku līmeni šis atbalsts sasniedza 2014. gadā, kad Krievija, nevēloties pieļaut Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai, uzsāka pret kaimiņvalsti agresiju, anektējot Krimu un izraisot bruņotu konfliktu Donbasā. Motīvi par „ceļos nospiestās” Krievijas piecelšanos un gatavību konfrontēt ar Rietumiem uzrāva prezidenta Putina reitingus teju līdz 80 % robežai. Krievija patiešām pēdējos gados vairākkārt izaicinājusi Rietumus, gan ar atentātiem pret emigrējušiem režīma nedraugiem Eiropā, gan demokrātijas procesu ietekmēšanu. Krievijas propagandas kanāli regulāri izplata nepatiesu, apmelojošu un provokatīvu informāciju. Tajā pašā laikā iekšēji Putina režīms kļuvis arvien represīvāks, skarbi vēršoties pret teju ikvienu pretestības izpausmi.   Eiropas Savienība – tendences, problēmas, perspektīvas Pirmā desmitgade jaunajā gadu tūkstotī bija Eiropas Savienības nepieredzētas izaugsmes laiks. 2004. gadā savienībai pievienojās desmit jaunas dalībvalstis – lielākoties bijušās Padomju Savienības satelītvalstis un padomju republikas. 2007. gadā noslēgtais Lisabonas līgums konsolidēja savienības organizatorisko struktūru, padarot to līdzīgāku federālas valsts varas mehānismam. Tobrīd tika izteiktas versijas par tālāku politisko integrāciju, kā arī jaunu dalībvalstu – bijušo Dienvidslāvijas republiku, Ukrainas, varbūt arī Turcijas – drīzu uzņemšanu. Taču pēdējā desmitgade likusi Eiropas valstu kopībai saskarties ar problēmām, kuras krietni iedragājušas priekšstatu par mūžīgās augšanas un paplašināšanās iespējām. Daļa Eiropas, sevišķi tās dienvidi, joprojām dzīvo globālās finanšu krīzes ēnā. Situācijas destabilizēšanās Tuvajos Austrumos un Lībijā izraisīja nekontrolētu migrācijas plūsmu – 2015. gada migrantu krīzi. Šie procesi veicināja tradicionālo politisko spēku ietekmes mazināšanos, radikālisma un populisma pieaugumu. Visspilgtāk šo spēku uzvaras gājiens iezīmējies Polijā un Itālijā, kā arī Ungārijā, kur vara jau ieguvusi autoritāra režīma iezīmes. Tomēr vissmagākais trieciens Eiropas Savienībai bija Lielbritānijas vēlētāju lēmums par izstāšanos jeb Breksitu, kas pēc pāris mokošiem gadiem tuvojas īstenojumam. Vienoto Eiropu pamet viena no ietekmīgākajām dalībvalstīm, un tas daudziem zīmē savienības nākotni arvien drūmākos toņos.

Studijā notikumus komentē Baltijas drošības fonda prezidents, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Olevs Nikers un Latvijas televīzijas žurnāliste Paula Markusa. Telefonintervijā - politologs Kārlis Daukšts. NATO jubilejas samita proscēnijs un aizkulises NATO valstu vadītāju tikšanās, kas otrdien un trešdien notika Votfordā, Londonas pievārtē, bija jubilejas samits. Nu jau 70 gadus Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācija ir spēcīgākā militārā alianse pasaulē, kas nodrošina pirmām kārtā Eiropas demokrātiju aizsardzību pret iespējamiem ārējiem militāriem draudiem. Alianses pastāvēšanas pirmās desmitgades tā veidoja pretsvaru Padomju Savienības un tās satelītu militārajam spēkam, līdz ar to pēc totalitārās superlielvalsts un tās balstītās Varšavas līguma organizācijas sabrukuma NATO Eiropas dalībvalstu vidū iestājās zināma militāri stratēģiskā bezrūpība, kas izpaudās arī dramatiskā militāro budžetu samazināšanā. Faktiski vairums problēmu, kas apēnoja jubilejas svinību spožumu, tā vai citādi ir šo pamiera desmitgažu mantojums. Tie ir gan Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa regulārie pārmetumi Rietumeiropas partneriem, pirmkārt jau Vācijai, par nepietiekamo ieguldījumu aizsardzības budžetā, joprojām nesasniedzot vēlamo 2% robežu, gan Francijas prezidenta Emanuēla Makrona samita priekšvakarā klajā laistā metafora, salīdzinot NATO stratēģijas trūkumu ar „smadzeņu nāvi”. Ar šo problemātiku sasaucas arī Turcijas un tās līdera Radžipa Taijipa Erdogana pēdējā laika rīcība, bez saskaņošanas ar aliansi izvēršot militāro operāciju pret kurdu pašaizsardzības spēkiem Sīrijas ziemeļos un iepērkot Krievijā ražotu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Vaņagojums visam bija samita priekšvakarā no Ankaras izskanējušie draudi bloķēt NATO aizsardzības plānu attīstību Baltijas valstīm un Polijai, ja alianse neatbalstīs Turcijas akcijas pret kurdiem. Līdz ar to samits Votfordā sākās visai uzlādētā gaisotnē, un nosprakšķēja ne viena vien verbāla dzirkstele. Prezidents Tramps veltīja prezidenta Makrona izteikumiem apzīmējumu ‘nasty’, kas šajā kontekstā visdrīzāk tulkojams kā ‘bīstams’, taču angļu valodā aptver arī nozīmes ‘neķītrs’, ‘nelāgs’, ‘derdzīgs’. Prezidents Makrons vēlreiz uzstāja uz sava redzējuma pareizību un pie reizes asi kritizēja prezidenta Erdogana rīcību. Savukārt kāda televīzijas kamera notvēra Kanādas prezidentu Džastinu Trudo kuluāros ieņirdzam par Donaldu Trampu, kura izteikumi preses konferencē atstājuši viņa komandu ar, citējot, „atkārtiem žokļiem”. Tomēr samita otrā diena iezīmēja vismaz ārēju izlīdzinājumu. Piedraudētā Baltijas un Polijas aizsardzības plāna bloķēšana no Turcijas puses tā arī neīstenojās, un NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs steidzās apliecināt tālākvirzību plāna attīstībā un visu dalībvalstu nelokāmo uzticību alianses statūtu 5. pantam. Samita rezultātā apstiprinājumu augstākajā līmenī guva nozīmīgas konceptuālas nostādnes: alianse turpmāk uzlūkos kosmosu kā potenciālu karadarbības telpu, tāpat pirmo reizi Ķīna piesaukta kā iespējams stratēģisks pretinieks.   Korupcijas skandāls izraisa varas krīzi Maltā 1. decembrī Maltas premjerministrs Džozefs Muskats pauda apņemšanos atkāpties no amata un arī valdošās Darba partijas līdera posteņa 12. janvārī, kad viņa partija būs izraudzījusies citu vadītāju. Tā premjers reaģējis uz masu protestiem, kas izvērtās Maltā pagājušās nedēļas nogalē. Protestu pamatā ir 2017. gada oktobrī notikušās izmeklējošās žurnālistes Dafnes Karuanas Galicijas slepkavības izmeklēšanas, kas atklājusi bijušā premjera administrācijas vadītāja Keita Šembri domājamu saistību ar noziegumu. Karuana Galicija gadiem ilgi veltīja sevi korupcijas situācijas izpētei Maltā, un viņas publikācijās sakarā ar t.s. „Panamas dokumentiem” atklāja, ka gan Keitam Šembri, gan Maltas enerģētikas ministram Konrādam Mici, gan premjerministra sievai Mišelai Muskatai pieder ārzonas kompānijas Panamā, kas kalpojušas koruptīvi iegūtu līdzekļu apritei. Kā šo līdzekļu galvenais avots tika minēts uzņēmējs Jorgens Fenečs, kurš, cita starpā, vada kompāniju "Electrogas". Šī uzņēmuma daļas pieder Azerbaidžānas valsts gāzes ieguves uzņēmumam "SOCAR", vācu koncernam "Siemens" un maltiešu investoriem. Kompānija "Electrogas" ieguva pasūtījumu gāzes elektrostacijas būvniecībai Maltā, savukārt ar "SOCAR" tika noslēgts līgums par ekskluzīvām gāzes piegādes tiesībām Maltai. Kā atklājusi Karuanas Galicijas uzsāktā izmeklēšana, kuru starptautiska projekta ietvaros turpinājuši citu Eiropas valstu izmeklējošie žurnālisti, līgumā paredzētā cena ievērojami pārsniedz gāzes cenu brīvā tirgū, un maltiešu nodokļu maksātāji tādējādi zaudē desmitiem miljonu eiro. Jorgens Fenečs tika arestēts 19. novembrī, kad mēģināja savā jahtā pamest Maltu. Drīz pēc aresta viņš paziņoja, ka faktiskais Dafnes Karuanas Galicijas slepkavības plānotājs bijis Keits Šembri. Šembri 26. novembrī iesniedza atlūgumu un tika aizturēts, taču pēc pāris dienām atbrīvots. Daudzi maltieši saskata premjerministra Muskata atbildību valstī pastāvošajā korupcijas un necaurskatāmības situācijā. Kā kaismīgā runā svētdien notikušajā protesta mītiņā, uzrunājot premjerministru, sacīja sešpadsmitgadīgā studente Eve Borga Bonello: „Jūs mums solījāt vislabākos laikus un tā vietā sagādājāt visu laiku smagāko konstitucionālo krīzi; jūs mums solījāt „Maltu ikvienam” un palīdzējāt nogalināt mūsu valsts pilsoni; lai slēptu savas pēdas, jūs noslepkavojāt Dafni Karuanu Galiciju.”   Krievijas pēdas Berlīnes slepkavībā Vakar Vācijas valdība paziņoja par divu Krievijas vēstniecības darbinieku izraidīšanu. Tas noticis pēc tam, kad izmeklēšanu augusta nogalē Berlīnē noslepkavotā patvēruma lūdzēja Zelimhana Hangošvili lietā pārņēma Vācijas Federālā prokuratūra. Kā paziņojuši prokurori, viņiem ir pietiekami pierādījumu tam, ka slepkavību organizējis vai nu kāds no Krievijas federālajiem specdienestiem, vai arī Čečenijas līdera Ramzana Kadirova padotie. Diplomātu izraidīšanas iemesls ir Krievijas nesadarbošanās lietas izmeklēšanā. Krievija jau paziņojusi, ka spers attiecīgus atbildes soļus. Zelimhans Hangošvili bija viens no redzamākajiem čečenu komandieriem Otrajā Čečenijas karā no 2001. līdz 2005. gadam. Pēc čečenu spēku sakāves viņš uzturējās Gruzijā, kur 2015. gadā jau piedzīvoja vienu slepkavības mēģinājumu. Pēc tam viņš devās uz Vāciju, kur pieprasīja patvērumu. Lūgums tika noraidīts, un brīdī, kad Hangošvili tika noslepkavots, viņš sagaidīja drīzu izraidīšanu. Slepkava tika notverts brīdī, kad bija nogremdējis Šprē upē savu motociklu, slepkavības ieroci un parūku. Dokumentos viņš minēts kā Vadims Sokolovs, taču tā, domājams, ir viltus identitāte. Patiesībā tas varētu būt 1965. gadā Kazahstānā dzimušais Vadims Krasikovs, kurš, kā domā prokurori, vainojams arī kāda uzņēmēja noslepkavošanā Maskavā 2013. gadā. Kā intervijā kanālam Deutsche Welle  izteicies britu vēsturnieks Marks Galeoti: „Pašiem krieviem aizdomas par slepkavības organizēšanu ir īsti laikā. Daļa no krievu aprēķina ir pasniegt sevi kā tik neaprēķināmus un bīstamus, ka Rietumiem nekas cits neatliks, kā vienoties ar Maskavu.” Šis izteikums ir visai zīmīgs t.s. Normandijas formāta sarunu kontekstā, kurām ar Krievijas, Ukrainas, Vācijas un Francijas līderu piedalīšanos jāatsākas jau nākamnedēļ.

Spiegi un spiegošana ir temats, kas allaž radis vietu gan filmu scenārijos un grāmatu lappusēs, gan drošības iestāžu dienaskārtībā, un, protams, arī ikdienišķās sarunās. Drīzumā pirmizrādi piedzīvos Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālā filma  “Spiegs, kurš mans tēvs”, kas vēsta par dubultaģentu Imantu Lešinski. Savukārt izdevniecība “Latvijas mediji” nule kā izdevusi somu žurnālista Marti Bakmana grāmatu “Spiegi”, kas vēsta par latvieti Mariju Emmu Tiltiņu – dobelnieci, kas, kā izrādās, vadījusi ievērojamu spiegošanas tīklu Padomju Savienības vajadzībām. Tas vedināja mūs skaidrot, cik daudz ir izpētīts par spiegiem un spiegu lietām Latvijā. Rraidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieku Zigmāru Turčinski. "Spiegošana ir tikpat veca, kā civilizācijas rašanās. Kad rodas  valstiski veidojumi, kad sākas nopietnāka karadarbība, kad gribas zināt, ko otra puse darīs, kādi ir nolūki. Pirmās ziņas par spiegošanu Latvijā ir sastopamas līdz ar rakstīto avotu par šo reģionu rašanos. Ar Indriķa hroniku 13. gadsimtā var atrast jau konkrētus piemērus par spiegošanu," atklāj Zigmārs Turčinskis. Viņš pats vairāk ir pievērsies tēmai par spiegošanu pagājušā gadsimta 40.-50. gados, kad Latvijas valsts ir zudusi un kad šeit notiek bruņota pretošanās un patriotiski cilvēki no Rietumiem vēlētos uzņemt sakarus. Filma par dubultaģentu Imantu Lešinski Rīga, Maskava, Roma, Ņujorka – uz dažādām debess pusēm ir veduši latviešu izcelsmes dubultaģenta Imanta Lešinska ceļi. Strādājis kā žurnālists un redaktors, pēc tam savas zināšanas un prasmes pielietojis padomju varas pīlārā jeb Valsts drošības komitejā, visbeidzot no 60. gadiem sadarbojies ar ASV Centrālo izlūkošanas pārvaldi. Imanta Lešinska dzīves gājums un īpaši mūža nogale ir mīklaina ar daudziem neatbildētiem jautājumiem, bet daļu skaidro jaunā filma “Spiegs, kurš mans tēvs”. Stāsta  filmas idejas autors, producents un viens no režisoriem Gints Grūbe. Valsts drošības komiteja, saīsinājumā VDK, bija viens no Padomju Savienības varas balstiem. Šai represīvajai struktūrai, kuras mērķis bija atbrīvoties no politiskā režīma pretiniekiem, laika gaitā dažādi mainījās nosaukumi, tāpēc līdztekus VDK pastāvēja arī agrīnais apzīmējums – čeka. Šīs struktūras valgos par sabiedrotajiem kļuva gan tie, kam šis režīms simpatizēja, gan tie, kuri, iespējams, to nemaz nevēlējās vai par to nenojauta. Imants Lešinskis bija Aukstā kara dubultaģents, kura darbība ciešā veidā saistīta ar VDK, bet, neskatoties uz to, dzīves nogalē viņš publiski nāca klajā ar VDK darbību Latvijā izgaismojošiem faktiem. Ko mēs zinām par Imantu Lešinski un viņa profesionālajām gaitām? Gaidot 5. septembrī dokumentālās filmas „Spiegs, kurš mans tēvs” pirmizrādi par Imantu Lešinski un viņa meitas Ievas Lešinskas-Geiberes personisko stāstu par dzīvi spiega ģimenē, filmas idejas autors, producents un viens no režisoriem Gints Grūbe atklāj daudz vērtīgu faktu.

Kristaps Andrejsons ir filozofijas maģistrs, kura vēstures podkāstu "The Eastern Border" klausās ne vien tūkstošiem cilvēku ASV, Kanādā un Rietumeiropā, bet arī Krievijas troļļi. Kristaps ir pilna laika (profesionāls) podkāsteris, kas Rietumiem skaidro Krieviju un postpadomju telpu. Sarunās par podkāstošanu, vēsturi un politiku Kristaps izstāstīja arī to, kā trenējas ekspedīcijai uz Donbasa reģionu, ka varētu būt pirmais latvietis Joe Rogan podkāstā, kā arī par savām attiecībām ar Vladimiru Putinu. Ja vēlies atbalstīt podkāstu: spied šeit Seko podkāstam arī: Facebook / Youtube Music by hadrien / CC BY-NC

Ja Austrumu konferencē jau vairākas komandas var būt visai drošas par tikšanu “play-off”, tad Rietumos visām vienībām vēl ir izredzes. Jo interesantāk pasekot līdzi. Tomēr arī šeit ir savas favorītes, kurām pēdējā laikā gan dažādas sekmes.

Laiks no 90. gadu vidus līdz 2000. gadu pirmās desmitgades nogalei – lielu pārmaiņu, cerību un zināmā mērā uzrāviena laiks Latvijai. Par šo laiku saruna ar Andreju Žagaru, aktieri, režisoru, uzņēmēju. 90. gadi tas bija laiks, kad tas teātris, kas bija izveidojies padomju laikā, cīnījās par izdzīvošanu, katram bija jāpieņem lēmums, vai viņš paliek teātrī vai ne. Andrejs Žagars aizgāja no teātra, kas ir viņa pirmā profesija. Aktiera mēnešalga tajā laikā bija ekvivalenta apmēram 1,5 minūšu reklāmlaika ierakstam – 65 lati. Žagars nolēma riskēt un pievērsties kafejnīcu biznesa. Viņš pats atzīst, ka tas bijis iespēju laiks, tas bijis reibinoši, kad vienlaicīgi pavērās iespēja braukt uz Rietumiem un Latvija deva iespējas sākt nodarboties ar uzņēmējdarbību, ielekt citā vilcienā. Teātrī bija tāds kā samulsums.

Krievijā nekādu pārsteigumu nav. Prezidents Putins ir ievēlēts ar milzīgu balsu pārsvaru. Viņš tagad sola samazināt savu kara retoriku un netieši norāda uz vēlmi uzlabot attiecības ar Rietumiem. Vai viņam tas izdosies? Pievēršamies šim tematam raidījumā "Divas puslodes". Runājam arī par Džordžu Sorosu. Ne tikai Latvijā, arī dažās citās Austrumeiropas valstīs viņa vārds ir kļuvis par tādu kā bubuli, ar kuru baidīt sabiedrību. Kāpēc gan tā ir noticis? Un vēl viens skandāls šajās dienās strauji uzņem apgriezienus. Sociālā tīkla Facebook dati nelikumīgi izmantoti, lai ietekmētu vēlētājus dažādās valstīs. Kā tas bijis iespējams, un kādas tam varētu būt tālākās sekas? Studijā kopā ar žurnālistiem Aidi Tomsonu un Eduardu Liniņu arī Austrumeiropas politikas pētniecības centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis, Rīgas Stradiņu Universitātes profesors Deniss Hanovs un Latvijas Radio 4 producente Viktorija Terentjeva.  

"Pēc reformācijas laika arvien biežāk redzam, ka tirgotājs ar tirgotāju tirgojas un visur parādās nauda. Tas ir starta šāviens banku attīstībai. Ja paskatāmies darījumu sarakstes agro jauno laiku posmā, redzam tirgotāji arvien vairāk norēķinās caur bankām," raidījumā Nauda laiku lokos atklāj vēsturnieks Gvido Straube. 15. - 16. gadsimta robeža ir laiks, kad sāk runāt par agrajiem jaunajiem laikiem. Tas ir laiks, kas seko viduslaikiem. Par to hronoloģisko robežu var pieņemt drukas mašīnas izgudrošanu 15. gadsimta beigās vai arī 1517. gadu, kad Mārtiņš Luters ar savu publicitātes aktu ievada reformāciju. Tas ir laiks, kas nāk ar citādām ekonomiskām attiecībām. Tiek runāts par tā saukto “komerciālo revolūciju”. Vairāk ir zināma “industriālā revolūcija” - process, kas sākās Lielbritānijā 18. gadsimta nogalē. Komerciālās revolūcijas jēdziens ir krietni vairāk izplūdis. Par ekonomikas un naudas attiecībām agrajos jaunajos laikos stāsta vēsturnieks Gvido Straube. "15. - 16. gadsimta mija ir ļoti vētraini laiki – 1492. gads – Gūtenberga izgudrojums un 1517. gads – reformācija ir divas kopā saistītas lietas. Pastāv uzskats, ka bez drukājamās mašīnas Lutera reformācijas idejas nebūtu uzvarējušas. Šis divas lietas iet kopā un iezīmē pāreju no viduslaikiem un jauniem laikiem. Lielā mērā tas iezīmē izmaiņu domāšanā, izmaiņas daudzās jomās – arī tirdzniecībā, finansēs. Komercializācija izpaužas arī tā laika modernās sabiedrības jaunajā pieejā naudai. Līdz šim nauda vairāk pastāvēja kā mērs, kā samērīt vienu preci pret otru un pamatā lielā mērā dominēja maiņas tirdzniecība. Kaut vai ņemot Rīgas piemēru – rīdzinieki pārdeva uz Rietumiem labību, kokmateriālus, ādas, pretī saņemot adekvātā daudzumā siļķes, sāli, dārgus izstrādājumus. Nauda parādījās reti. Pēc reformācijas laika arvien biežāk redzam, ka tirgotājs ar tirgotāju tirgojas un visur parādās nauda," stāsta Gvido Straube.

“Mūsu senči, galvenokārt senči līdz 12. gadsimtam, kas vēl nebija paverdzināti, bet kaujās jau rūdīti, 50 procentus savas cietās dabas, sava rakstura iedzimtības un pārmantotības ceļā ir nodevuši mūsu tautas nākamām paaudzēm, bet 50 procenti no laika rituma dzīvē iegūtām īpašībām ir pārgājušas šodienas tautas dabā un raksturā,” šo ierakstu 20. gadsimta 70. gados pats magnetofona lentā veicis dakteris Jēkabs Nīmanis. “Mūsu dižozols” – tā raidījumā Dzimtas saknes viņu dēvē tagadējie Nīmaņu dzimtas pārstāvji. Šis ir stāsts gan par Nīmaņu dzimtas pīlāru – pirmo diplomēto bērnu ārstu Jēkabu Nīmani (1892-1979) – cilvēku, kurš vadījis Valsts Rīgas zīdaiņu namu, Valsts Majoru mazbērnu namu, Rīgas pilsētas bērnu slimnīcu, pārcietis abus pasaules karus, bijis izsūtīts un līdz mūža beigām nostrādājis par bērnu ārstu, gan pa viņa spēcīgo turpinājumu – par brāļa mazdēlu Jāni Nīmani, kurš savulaik būvējis kamaniņu trases Cēsīs un Ogrē un izaudzinājis savus bērnus – komponistu Jēkabu Nīmani, tradicionālās un senās mūzikas speciālisti Ievu Nīmani un ģimenes uzņēmuma „Autine” veidotājus – kalēju Jāni Nīmani, kurš te darbojas kopā ar brāli Matīsu un māsu Karlīni Nīmaņiem. Jānis seniors rāda "Nīmaņu" māju pagalmu, vietu Priekuļu pagastā, kuru savulaik kā savu rentes zemi personīgā īpašumā izpirka daktera Nīmaņa vectēvs. Savukaik pie Nīmaņu mājām bijis ābeļdārzs ar vairāk nekā 300 ābelēm, to raža nodrošinājusi Jēkaba Nīmaņa klīnikai sulas un augļus, stāsta Jānis Nīmanis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155539" layoutid="0" layout="" static=""} Jānis Nīmanis juniors. Klēti, kur tagad ierīkota kalve un saimnieko trīs no Jāņa seniora bērniem,  ģimenes uzņēmuma „Autine” dibinātāji – kalējs Jānis,  sagādnieks un arī kalējs Matīss un finanšu pārzinātāja Karlīne, savulaik būvējis dakteronkuļa Jēkaba brālis Voldemārs. Jānis juniors rāda  zobenu, kuram līdzīgu ir izkalis filmas „Nameja gredzens” vajadzībām, to pirms nepilniem diviem gadiem svinīgi pasniedza galvenās lomas tēlotājam zviedru aktierim Edvīnam Endrem. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155570" layoutid="0" layout="" static=""} Kartē atzīmētas vietas pasaulē, kur aizceļojuši „Autines” kaltie rīki. “Būvēšana, mehānika Jāni interesējusi no bērna kājas,” atklāj Jānis seniors, stāstot par dēlu. Viņam piemīt  liela neatlaidība un izdoma. “Kalējam lielākas iespējas mākslinieciski izpausties,” uzskata tēvs. Tā kā dēlu Jāni viņš arī raksturo kā romantiskas dabas, kuru interesē vēsture, arī uzņēmuma nosaukums izraudzīts “Autīne” - tas bijis seno latgaļu pilsnovads.  Mūzikas ceļi Nīmaņu dzimtā Raidījumā Dzimtas saknes arī ieskanas mūzika, kuru rada kalēja Jāņa brālis – komponists Jēkabs Nīmanis.  Viņa klāstā ir mūzika teātra izrādēm,  kā  „Raiņa sapņi'', ”Voiceks”, “Persiešu valodas stundas”, “Dvēseļu utenis”  „Latviešu mīlestība”. Viņš ir komponējis  mūziku animācijas filmu seriālam  „Lupatiņi”, ir  kameroperas  ”Līsistrate” mūzikas autors, par saviem skaņdarbiem saņēmis vairākas „Spēlmaņu nakts” balvas un citas godalgas. Mūzikas ceļu izvēlējusies arī Nīmaņu ģimenes vecākā atvase – meita Ieva Nīmane, senās un tradicionālās mūzikas speciāliste, Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas nodaļas tradicionālo pūšamo instrumentu spēles pasniedzēja, pati spēlē oboju, blokflautu, dūdas un dažādas stabules. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155607" layoutid="0" layout="" static=""} Ieva Nīmane Sarunā Ieva Nīmane atklāj, ka vidusskolā beigusi klasi, kurā padziļināti apguvusi ķīmiju un bioloģiju. “Mācoties vidusskolā, vēl bija šaubas - medicīna vai mūzika, beigās tomēr mūzika uzvarēja,” bilst Ieva Nīmane. Iespējams, šīs šaubas bijušas Jēkaba Nīmaņa ietekmē, bet radošais piesitiens ir no mammas dzimtas. Mūzikā Ievu ievirzījusi mamma, bet viņa min arī vectētiņu Pauli Graudiņu, kurš visu mūžu bijis galdnieks. Viņš nāk no Veclaicenes un pašmācības ceļā apguvis vijoles spēli un sapņojis iestāties 30. gados konservatorijā un kļūt par vijolnieku. “Savu sapni viņš realizējis caur saviem mazbērniem. Viņš arī pieredzēja, ka mēs abi ar brāli iestājāmies Mūzikas akadēmijā, tam viņš bija liecinieks, domāju viņš noteikti priecājās par to, ko esam izvēlējušies,” stāsta Ieva Nīmane. “Nezinu, vai tas ir nīmaniskais vai no Graudiņu puses – ir brīži, kad spēcīgi izjūtu dzimtas atbalstu. Tas notiek bez vārdiem. Mēs neesam tie, kas izplūst vārdos par savām emocijām vai jūtām, bet, kad tas ir nepieciešams, es ļoti spēcīgi jūtu, ka man ir ģimene un uz to varu paļauties. Aiz ģimenes stāv dzimtas spēks, sajūta ir spēcīga un ļoti izteikta,” vērtē Ieva Nīmane. Saimnieki dzimtas mājās Jānis Nīmanis seniors visu savu darba mūžu ir bijis būvnieks. Bet sākoties pārmaiņu laikam, viņa tēvs atguvis īpašumu Priekuļos un atteicies no tā par labu dēlam. Tā kopš 1993. gada Jānis Nīmanis ir atgriezies dzimtas mājās. Jau minēts, ka uzņēmumā “Autīne” kopā ar Jāni junioru darbojas arī brālis Matīss un māsa Karlīne. Jēkabs Nīmanis par māsu saka, ka viņu ceļi krustojas kultūras notikumu punktos Rīgā, jo Karlīne ir ne tikai pasūtījumu menedžere “Autīnē”, bet arī basketboliste TTT komandā. Savukārt Matīss gan gādā materiālus, gan taisa bārdas nažus. Komponistam Jēkabam Nīmanim vārds ir dots par godu slavenajam veconkulim. Ar regularitāti reizi piecos gados arvien kāds apjautājoties, vai dakteris Jēkabs Nīmanis neesot viņa radinieks, min komponists Jēkabs Nīmanis. „Tik nesauciet mani  par filozofu vai nez kādu reliģiju man piedēvējat, tās vienkārši ir manas domas,” tā vēl viens Nīmaņu brālis Matīss gaiņājas no sarunas, kad Latvijas Radio vēlas uzklausīt viņa sakāmo par  piederību Nīmaņu dzimtai un vietu tajā. „Esmu tur, kur man jābūt, kā brālis ir tur, kur viņam ir jābūt, un Jēkabs, otrs brālis, ir tur, kur viņam jābūt, tāpēc viņam sanāk laba mūzika. (..) Es zinu, kas ir mans devums visā kopproduktā, apziņa ir stabila, lai man nevajadzētu par to uztraukties,” norāda Matīss Nīmanis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155544" layoutid="0" layout="" static=""} Matīss Nīmanis „Mēs esam ļoti pieķērušies dzimtas, ģimenes tradīciju konceptiem, nereti aizmirstot, kāda ir tā būtība,” turpina Matīss Nīmanis. „Es par tradīcijām nedomāju, es dzīvoju savu dzīvi, vadoties pēc saviem uzskatiem, nemēģinu sevi ielikt – es esmu tajā vai šajā dzimtā. Tam nav nozīmes. Nozīme ir tam, ko tā vide, kur tu esi, rada, ko dzimta vai ģimene ražo. Vai viņa ir radoša, progresīva, tendēta uz attīstību. Tā es arī skatos uz šiem jautājumiem. Es redzu pasauli mazliet citādi, šī brīža attiecības man ir svarīgas, tas, kas ir pagātnē, kas ir nākotnē, man īsti neeksistē. Tas, kas notiek realitātē, attiecības ar to cilvēku, tas ir svarīgs. Nav svarīgi, vai viņš man ir brālis vai māsa. Es vērtēju šīs kategorijas, ne radnieciskās saites. Es savā dzimtā jūtos ļoti labi, man ir brīnišķīgi radinieki, tāpēc es arī laikam par to nedomāju.” Dzimtas pīlārs - dakteris Jēkabs Nīmanis Nodzeltējušā papīra rullī izdreijātā  rokrakstā vācu valodā ir sarakstīti  Nīmaņu dzimtas dati. Ir  pienācis laiks palūkot tuvāk bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa senču rakstus, kas sākās tad, kad Cēsu pilsētas brīvpilsonis Mārcis Nīmanis apprec savu otro sievu  Kristīni Matrozi un šajā 11 bērnu ģimenē piedzimst pastarītis Jēkabs. Dakteris daudz no savām piezīmēm ir atstājis Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja krājumā, muzeja speciāliste, vēsturniece Rita Grāvere ir apkopojusi ziņas par ārstu Jēkabu Nīmani un gatavojas laist klajā grāmatu par viņu. Rita Grāvere stāsta, ka dakteris ļoti interesējies gan par tēva, gan mātes dzimtu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155542" layoutid="0" layout="" static=""} Nīmaņu dzimtas koks, ko 1930. gadā pasūtīja Jēkabs Nīmanis. “Neticami drosmīgs bijis,” atzīst Rita Grāvere, pieminot Latvijas Radio raidījumu ciklu ''Sistēmas bērni''. Viņa atklāj, ka Jēkabu Nīmani 1932. gadā atlaida no Rīgas zīdaiņu nama vadītāja darba, jo viņš savukārt bija uzteicis darbu vairākām kopējām, kas slikti izturējušās pret bērniem. Jēkaba Nīmaņa vectēvs un tēvs arī bijuši būvuzņēmēji, un visiem bijušas muzikālās dotības. Savukārt dakteris Jēkabs Nīmanis, kurš bija pirmais diplomētais bērnu ārsts Latvijā, kopš 1925. gada desmit gadus vadījis Bērnu slimnīcu Rīgā un ārstniecības iestādes vadīšanai piegājis ar būvuzņēmēja piegājienu. “Uztaisa telefona centrāli, uztaisa jaunas barakas. Īsts direktors bija,” norāda Rita Grāvere. Skaidrojot dzimtas radu rakstus, Rita Grāvere min, ka daktera Nīmaņa tēvam bijušas divas laulības. Arī pats  dakteris Jēkabs  Nīmanis  savā mūžā apprecas divas reizes, bet mīlestības  viņam ir  bijušas trīs, kuras viņš romantiski dēvējis dažādu gadalaiku vārdos. 1926. gadā Bērnu slimnīcā Jēkabs Nīmanis satiek šarmanto un interesanto māsiņu Helēnu, kura kļūst par Helēnu Nīmani. Tā ir viņa Vasaras meitene, atklāj Rita Grāvere. Pirmo mīlestību dakteris Nīmanis nodēvējis par Pavasara meiteni, viņas vārds gan nav zināms. Pirmā sieva bija Vasaras meitene. Otrā sieva - Ziemas meitene. „Lai neviens neaizmirst, ka sievieti godā tas, kas pats godājams, bet nicina tas, kas pats nicināms,” tā skan viena no daktera Jēkaba Nīmaņa izteiktām atziņām, kas ir apkopotas pirms pāris gadiem iznākušajā grāmatā „Jābūtība”. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155533" layoutid="0" layout="" static=""} Jēkabs Nīmanis 20. gs. 70. gadi Jēkabs Nīmanis savulaik bijis arī Raiņa ārsts, varbūt sākumā tā bijusi nejaušība, ka tieši viņš uzaicināts pie slimnieka reizē, kad viņam bija pirmā sirdslēkme, jo Rainis un Nīmaņi dzīvojuši uz vienas ielas. Pamazām abi iepazinušies, un Rainis un Aspazija vēlējušies, lai Jēkabs Nīmanis turpina dzejnieku ārstēt, lai gan pats dakteris, būdams, bērnu ārsts, vēlējies piesaistīt citus speciālistus. 1935. gadā Rīgā, Daugavgrīvas ielā 6, tiek atvērta Jēkaba Nīmaņa privātklīnika bērniem, kurā mazajiem pacientiem, kā raidījuma sākumā minēts, no mājām Priekuļos tika piegādāta pašu spiesta ābolu sula un biezeņi. Ienākot padomju karaspēkam Latvijā 1940. gadā, klīnika tiek nacionalizēta. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155534" layoutid="0" layout="" static=""} Māja Rīga, Daugavgrīvas iela 6, kur  20. gs. 30. gados atradās J. Nīmaņa privātklīnika bērniem Vēlāk vācu okupācijas laikā dakteris Nīmanis kļūst par lektoru Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē un aizstāv doktora disertāciju par zīdaiņu kopšanu. 1944. gadā vācu okupācijas pārvaldes pārstāvis  uzaicina ārstu evakuēties uz Vāciju, tomēr viņš atsakās. Vien sajūtot briesmas, Jēkabs Nīmanis sūta prom uz Rietumiem divus savus audžubērnus – brāli un māsu -, kurus viņš 1940. gadā paņēma no Majoru bērnunama. Tagad abi dzīvo Zviedrijā ir cienījamos gados, bet savu latviešu papiņu nav aizmirsuši. Bet kara un tam sekojošie padomju okupācijas gadi nežēlīgi maļ savās dzirnās daktera dzīvi: kara beigās Ventspilī, kur viņš uz laiku apmeties, Jēkabu Nīmani vispirms arestē gestapo vīri kā komunistu spiegu, pēc tam  viņš nonāk čekistu rokās. 1945. gada 10. maijā čekisti viņu apcietināja pirmo reizi. Laimīgs gadījums ļauj izglābties. Bet 1951. gadā  čeka atkal arestē Nīmani, un šoreiz no tās nagiem neizdotas izsprukt. Tiek piespriesti 10 gadi izsūtījumā. Arī nometnē viņš bija bērnu ārsts. Tāpat pēc izsūtījuma Jēkabs Nīmanis turpināja darbu kā ārsts. Daktera Nīmaņa darbu var izteikt ar viņa paša pausto atziņu: „Kas cilvēkam jādara – notiec sirdsapziņa un pienākuma apziņa, pēc kā arī jāvadās.”   

Zenta Mauriņa: Latvietis, lasot garos iztirzājumus par mantas un īpašuma nozīmi cilvēka dzīvē, smaida pārākuma smaidu. Anglijā, kur kopš Viljama Uzvarētāja laikiem svešs ienaidnieks nav spēris kāju, varēja rasties īpašuma reliģija. Latvietim tai vietā radusies personīgas iniciatīvas un darba reliģija. Laikam gan neviena tauta nezina tik skaidri kā mēs, latvieši, cik viegli manta zūd, kā arī to, ka ir vērtības augstākas par mantu. Visnežēlīgākā skolā, dzīves skolā, latvietis ir iemācījies, ka dzīvi var celt ar pilnīgi tukšām rokām. Arī tad, ja visa manta saliekama vienā čemodānā, var gleznot gleznas, var sacerēt visu cietēju veldzētājas dziesmas, var rakstīt atpestītāju vārdu, un, kam sirds jauna un karsta, var mīlēt visās varavīksnes krāsās. „Skumja lieta ir tā, ka gadsimtu garumā mēs pat nezinām, vai ir bijusi kāda paaudze pirms 20. gadsimta, kas ir varējusi saņemt kaut ko mantojumā no saviem priekšgājējiem un to arī brīvi saglabāt. Dainās, piemēram, ir tādas satriecošas rindas, kas varbūt izteiktas sarkastiski un nav domātas burtiski, bet ar visu to, tas būtībā nav jocīgi, ka jauna meita teikusi: kaut māte būtu ātrāk nomirusi, tad man tiktu mammas brūnie brunči. Jo tik vien viņa varēja sagaidīt mantojumā,” min Vaira Vīķe-Freiberga. „Mēs zinām, ka pēc zemnieku brīvlaišanas tika smagi strādāts, lai iepirktu zemes, tad nāca Pirmais pasaules karš un lieli postījumi, sevišķi Kurzemē, daudzi aizgāja trimdā uz Krieviju un neatgriezās. Otrais pasaules karš bija vienādi postošs gan tiem, kas palika Latvijā, gan tiem, kas devās trimdā uz Rietumiem. Latviešiem ir tiešām nācies zaudēt daudz attiecībā uz materiālām vērtībām, ko ar savu darbu, ar centību, ar pūlēm ir varējuši sakrāt, izvedot uzbūvēt un nodot nākamām paaudzēm. Mans mātes tēvs pārnāca no vācu gūsta pēc Pirmā pasaules kara, viņam bija seši bērni, paņēma jaunsaimniecību – vispirms bija jānozāģē koki, jālauž celmi, un ar to mazo zemīti jāuzaudzina seši bērni. Pēdējos mūža gados viņš cēla jaunu dzīvojamo ēku, jo līdz tam dzīvoja tādā kā zemnīcā. Kad māja bija gatava, nāca Otrā pasaules kara beigas un Dunikā mēnešiem ilgi bija frontes līnija – turp un atpakaļ gāja vācu un padomju spēki. Māja uzsprāga gaisā un ne tik vien tas, bet dēļus, kas bija gluži labi, kolhozs vectēvam, vecmammai un mātesbrālim atņēma un piesavinājās. Tas tikai viens piemērs, cik daudz latvieši ir zaudējuši. Vai tamdēļ viņi var atļauties pārākuma smaidu pret citiem, es neesmu droša. Man šķiet, ka latviešu attieksme pret mantu un bagātību ir tikpat dažāda kā citiem. Tas, ka garīgās vērtības ir augstākas par laicīgām, to skandina daudzi avoti un visiem var tikai piekrist.” Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies postpatiesību laikmetam. Pirms desmit gadiem Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā uzrunā Minhenes Drošības konferencē brīdināja pārējo pasauli par to, ka viss mainās un ir laiks ieviest jaunu globālo drošības modeli ar vairākiem varas centriem, tostarp arī Maskavu. Rietumu pasaule Putinā neieklausījās, un šodien krievu mediji šo runu izmanto jau kā viņu prezidenta pareģojumu par šķelšanos Eiropā un ASV. Kā Putins palīdzēja šim pareģojumam piepildīties un vai postpatiesības ēra ir iestājusies tikai pateicoties Putina gaišreģībai, vai tomēr mainīgiem globāliem ģeopolitiskajiem apstākļiem arī bijusi sava nozīme? Studijā saruna par to, kā patiesības un faktu nozīmes mazināšanās mūsdienu komunikācijā rada draudus starptautiskajai drošībai un demokrātijas pastāvēšanai un ar kādām metodēm varam censties apturēt puspatiesību un alternatīvo faktu uzvaras maršu. Raidījuma viešņas Ilva Skulte, Rīgas Stradiņa Universitātes Komunikācijas studiju katedras asociētā profesore un maģistra studiju programmas Komunikācija un mediju studijas vadītāja. Vēl raidījumā Starptautisko pētījumu centra direktores Gundas Reires komentārs par to, vai pēc Maikla Flina atkāpšanās no Trampa nacionālās drošības padomnieka amata varam atviegloti uzelpot, ka Krievijas ietekmes draudi ir novērsti.   Rietumos nereaģēja pietiekami nopietni uz Putina paziņojumu pirms 10 gadiem Arvien biežāk sabiedrībā runājam par postpatiesības ēru jeb laiku, kad emocijām un viedokļiem ir lielāks spēks ietekmēt cilvēku lēmumus, nekā pārbaudāmiem un patiesiem faktiem. Tieši šo bieži piesauc kā vienu no iemesliem britu balsojumam par labu ES pamešanai, amerikāņu atbalstu Donaldam Trampam, kā arī Rietumu sašķeltajām sabiedrībām. Postpatiesība bija fokusā arī ikgadējā Minhenes drošības konferencē. To gaidot, Kremlim piederošais TV kanāls “Rossija 1” pagājušajā nedēļā, atcerējās pēdējo reizi, kad tajā piedalījās Krievijas prezidents. Tieši pirms 10 gadiem Vladimirs Putins savā uzrunā brīdināja pārējo pasauli par to, ka viss mainās un ir laiks ieviest jaunu globālo drošības modeli ar vairākiem varas centriem, tostarp arī Maskavu. Šāds modelis aizstātu pastāvošo, viņaprāt, neefektīvo un nemoderno ASV un Transatlantiskās alianses globālās uzraudzības modeli ar centru Vašingtonā, kas netiekot gala ar jaunās pasaules iespējamiem izaicinājumiem. Jau minētais televīzijas kanāls šo runu nu pozicionē teju kā pareģojumu. “Ir tāds teiciens vislabāk pareģot nākotni ir īstenot to, tātad uzsākt pašiem tos projektus, saka Austrumeiropas politikas pētniecības centra izpilddirektors Andis Kudors. Kudors norāda, ka Putina runa Minhenē liecināja par Krievijas elites vilšanos tās mēģinājumos uzlabot attiecības ar Rietumiem. "Šī Minhenes runa jau bija kā turpinājums, kā plāns, ko Krievija darīs. Krievija vienmēr ir runājusi par ASV kā globalizācijas virzītāju, kas to īsteno tikai savu savtīgu interešu pēc. Tas, ka var būt “win win” stratēģija, ka visi ir uzvarētāji, to viņi ir nolieguši. Tāpēc šī politika, kas pēc tam tika veidota, un 2008., 2009. gadā tika Krievijas ārpolitiku veidojošajos dokumentos nostiprināta, bija runa par multipolāro pasauli. Un dokumentos tas parādās tieši pēc šīs Minhenes runas. Tādā ziņā viņi ir ne tik daudz gājuši uz savas varenības vairošanas, lai arī izveidotos par kaut kādu dabisku pasaules gravitācijas centru, vienu no, drīzāk viņi operējuši tajā pašā Ļeņina stilā - domājot, ko darīt ārpusē. Teiksim tāda globālā pieeja un drosme rīkoties citās valstīs, lai viņas darbotos it kā labvēlīgi Krievijai, nu katrā ziņā Krievijas elitei, bet noteikti ne visai Krievijai. Tās jau ir senas tradīcijas. Bet Minhenes runa, manuprāt, bija kaut kādā ziņā Putinu plānu paziņošana, uz ko Rietumos nereaģēja pietiekami nopietni," analizē Kudors.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies klimata pārmaiņām. Aprīlis bijis septītais mēnesis pēc kārtas, kad globālās temperatūras pārsniedza normu un šobrīd par sekām brīdina arī Pasaules banka. Savukārt studijā saruna par Ukrainu, kurai pēc uzvaras Eirovīzijā atkal pievērsta pasaules uzmanība. Raidījuma viesis: žurnālists Atis Klimovičs. Vēl raidījumā diskutēsim par Lielbritāniju, kuru tieši pēc mēneša gaida balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības. Kā arī skaidrosim, vai Rietumiem, cenšoties stabilizēt situāciju Lībijā, iespējams mazināt bēgļu plūsmu Eiropas virzienā.    Dabas uzvedība mainās Kad Leonardo di Kaprio saņēma savu Oskara apbalvojumu, slavenais aktieris no lielās skatuves atgādināja, ka klimata pārmaiņas ir īstas un tām jāpievērš uzmanība. Viņš jau gadiem runā par klimata pārmaiņu ietekmi uz pasauli. Kaut vai filmējoties mākslas filmā par izdzīvošanu savvaļā, Leonardo di Kaprio uzsvēra, ka sajutis, cik mainīgi ir laika apstākļi. Dažādas organizācijas mēra Zemes temperatūru un cenšas saprast, kā novērojumi dabā varētu mums sniegt atbildi par klimanta izmaiņām. NASA nesen ziņoja, ka dati par aprīli uzrāda absolūto siltuma rekordu pasaules mērogā. Gaisa temperatūra pēdējo trīs mēnešu laikā ir konstanti par vismaz vienu grādu pēc Celsija skalas pārsniegusi to normu, ko uzskata par atskaites punktu. Tieši temperatūras svārstības rada bažas, ka klimata pārmaiņas ir īstas. Zinātnieku darbs ir pētīt un meklēt kopsakarības, politiķu darbs ir meklēt risinājumus politiskā līmenī, bet žurnālistu un aktīvistu darbs ir ziņot un piedāvāt faktus. Vairākās pasaules valstīs izvēršas asa cīņa starp klimata pārmaiņu aizstāvjiem un noliedzējiem. Jo reālas izmaiņas nozīmē ekonomiskos pārkārtojumus. Bet kur nauda, tur intereses. ASV ir aktīvas lobētāju grupas, kuras veido politekonomijā skoloti cilvēki. Tāds ir arī Marks Morano, kurš bija viens no Republikāņu partijas vēlēšanu komandas veidotājiem, bet tagad vada pretklimata pārmaiņu organizāciju. Viņš ir pārliecināts, ka klimata pārmaiņas ir blēņas. „Mēs vadāmies pēc pierādījumiem, kuri parāda, ka globālo sasilšanu veicina simtiem dažādu faktoru, piemēram, okeānu cikli, ūdens temperatūra, metāns, Saules sistēma un Saules aktivitāte, mākoņi un vulkānu darbība un putekļi, kas no tās rodas. Ideja, ka oglekļa dioksīds ir aste, kas luncina suni, vienkārši nav izskaidrojums. Ja vēl pameklējam faktus vai aprakstus zinātniskajā literatūrā, ir plaši atrodama informācija, ka viduslaikos un romiešu laikā arī ir bijuši karstuma viļņi, kuros nu nekādi nebija vainojams CO2 izmešu daudzums. Kas tagad notiek? ANO dati liecina, ka pēdējās divās desmitgadēs ir bijuši vairāki gadi, kad gaisa temperatūra nav palielinājusies. Bet ASV Kongress, ANO rada mītu, ka viņi var ietekmēt laikapstākļus. Tā it kā viņi spētu samazināt viesuļvētru spēku un tornado postījumus,” uzskata Morano. Lielu darba daļu, publiski skaidrot klimata pārmaiņu pazīmes, ASV pilda Bils Najs. Viņš ir populārzinātnisku raidījumu vadītājs, kurš uzskata, ka klimata pārmaiņu pretinieki nespēj uztvert argumentus precīzi. Pieminēt temperatūras nepaaugstināšanos ir viegli, ja skatās uz virspusējiem datiem, piemēram pa pilsētām. Bet Zemes temperatūra aug, ja to novēro globālā līmenī. „Sāksim ar faktiem – romiešu periods tiešām neatspoguļo visu pasauli. Kritiķiem varam pajautāt – vai jūs piekrītat, ka bērnībā oglekļa dioksīda izmešu nebija tik daudz kā tagad? Līmenis aug ļoti strauji. Tā ir atšķirība starp vecajiem sliktajiem laikiem un mūsdienām. Tieši CO2 pieauguma dinamika satrauc un to ietekmē cilvēka darbība. Paskatieties ledājos, kuros ir iesprostots gaiss no ļoti senas pagātnes. Tādā veidā mēs analizējam, kāda bija tālās pagātnes gaisa kvalitāte, un tā liecina, CO2 daudzums bija mazāks. Viduslaiku sasilšanas periods ir izplatīts arguments, bet tas ir Eiropas fenomens, tā kā uz pasauli to attiecināt nevar. Kad es biju bērns, pasaules iedzīvotāju skaits sasniedza trīs miljardus. Manas dzīves laikā iedzīvotāju skaits ir vairāk nekā dubultojies. Un pasaulē visi grib dzīvot kā mēs, attīstītās pasaules valstis. Tas nozīmē, dedzināt oglekli un izmest izmešus atmosfērā,” vērtē Najs. Aptaujāt zinātniekus par klimata pārmaiņām un CO2 izmešiem varētu daudz un ilgi. Bet piemēram, tautā labi zināmais laika zīmju vērotājs Vilis Bukšs atzīst, ka savus novērojumus balsta uz senču vērojumiem un ticējumiem. Viņš pievērš uzmanību arī zīmīgajiem laika prognozēšanas datumiem. Tāpat arī daudz ko var secināt no novērojumiem dabā. Kad es sekoju līdzi, tad es pamatojos uz cikliem. Šķiet, ka tie cikli arī dabā ir tādi. Un kad skatās globāli, tad arī mūsu mazajā zemītē tie cikli atkārtojas. Mums varbūt nav ļoti senu dabas vērojumu tradīciju, bet to, ka cilvēka darbība atstāj kaut kādu ietekmi, tas protams arī atsaucās. Nobīdes veidojas, sekojot laikam, jo, protams, viss ir kustībā un mainībā. Tomēr, kaut kāds cikliskums dabā ir - tas arī nosaka aukstākus un siltākus posmus un tas periodiski atkārtojas. Protams, Vilis Bukšs  neveic globālu laikapstākļu analīzi, bet arī nelielajā mērogā, viņš ir novērojis, ka dabas uzvedība mainās.