Podcasts about lauksaimniec

Bieži raidījumā Kā labāk dzīvot tiek pieminēts veselīga uzturs, jeb veselīga pārtika. Kas ir veselīga pārtika? Un - vai veselīga pārtika vienmēr ir arī droša pārtika? Analizē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lauku attīstības nodaļas vadītāja Elīna Ozola, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģiju fakultātes prodekāne, docente, pētniece Liene Ozola un Valsts zinātniskā institūta BIOR uztura speciāliste/ eksperte Inese Siksna. Ierakstā uzklausām Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas padomes locekli Gustavu Norkārklu. Viņš ir arī daudznozaru bioloģiskās zemnieku saimniecības "Salenieki" īpašnieks. Tāpēc vaicājam, vai bioloģiskā pārtika ir veselīga un droša?

Lauksaimniecības, mežsaimniecības un citas aktualitātes, kas skar Zemkopības ministrijas atbildību, šodien raidījuma uzmanības lokā. Krustpunktā izvaicājam zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Zviedru mežsaimnieku lēmums atbrīvoties no īpašumiem Baltijā izraisīja gan satraukumu, kādēļ šāds lēmums šajos ģeopolitiskajos apstākļos, gan interesi šos mežus atgūt pašiem. Tikmēr saistībā ar cenu samazināšanas pasākumiem lielveikalos un nepieciešamību atbalstīt vietējos ražotājus, arī no Zemkopības ministrijas tiek gaidīti noteikti pasākumi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa un Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds.  

Lauksaimniecības, mežsaimniecības un citas aktualitātes, kas skar Zemkopības ministrijas atbildību, šodien raidījuma uzmanības lokā. Krustpunktā izvaicājam zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Zviedru mežsaimnieku lēmums atbrīvoties no īpašumiem Baltijā izraisīja gan satraukumu, kādēļ šāds lēmums šajos ģeopolitiskajos apstākļos, gan interesi šos mežus atgūt pašiem. Tikmēr saistībā ar cenu samazināšanas pasākumiem lielveikalos un nepieciešamību atbalstīt vietējos ražotājus, arī no Zemkopības ministrijas tiek gaidīti noteikti pasākumi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa un Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds.  

Grāmatai pa pēdām sekojam arī trimdā, jo tur nācās doties latviešiem un viņu grāmatām. Šoreiz raidījumā sarunas Minsterē un Rīgā – kopā ar literatūrzinātniekiem Māru Gruduli un Jāni Ogu, bibliotekāri Dinu Krastiņu un Minsteres ēkas namzini Viktoru Kangeru. Viena no lielākajām latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas meklējama Minsterē. Otrā pasaules kara laikā Minsterē nonāca daudz latviešu, dažiem tas bija tikai pieturas punkts trimdas laikā, bet daudzi arī tur palika. Latviešu centrs Minsterē dibināts 1982. gadā. Ēka savu pagātni saista ar Minsteres Latviešu ģimnāziju. Kopš ģimnāzijas slēgšanas 1998. gadā, Latviešu centrs darbojas kā saieta nams Minsteres un tās apkārtnē esošiem latviešiem, nedēļas nogales skola, dziedātāju un dejotāju kopas, amatierteātris, trimdas arhīvs, piemiņas istabas vairākiem rakstniekiem un jau pieminētā bibliotēka. Vairākiem Latvijas pētniekiem Minstere ir arī ļoti svarīga vieta pētniecībai. Digitalizācija, katalogs un autortiesības – svarīgas lietas, kuras Minsteres intelektuālos krājumus un laikmeta liecības padarītu pieejamākas. Leģendāra persona Minsteres sakarā ir Austra Rudzīte – literāte un bibliotekāre, kas izveidoja bibliotēku Minsterē, dienasgrāmatās fiksēja norises Minsterē un arī ārpus tās, Jāņa Jaunsudrabiņa un Zentas Mauriņas gaitas. Neparasts ir arī pašas Austras Rudzītes dzīvesstāsts. Studijas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, darbs Zemkopības ministrijā, bēgļu gaitas Vācijā, studijas Bonnas universitātē, doktora grāds agronomijā, studijas teoloģijā. Vadījusi Annabergas latviešu sestdienas skolu.  No 1957. līdz 1978. gadam bijusi ticības mācības un bioloģijas skolotāja Minsteres latviešu ģimnāzijā, līdz 1989. gadam bibliotēkas vadītāja, līdz 1991. gadam – bibliotēkas arhivāre. Austra Rudzīte bibliotēku kārtojusi pēc Jēgera kataloga (Benjamiņa Jēgera “Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija”). Tagad bibliotēku vada Dina Krastiņa – pēc izglītības arhitekte, kas mākslas institūciju pārvaldību studējusi jau Vācijā.  

Ikviens ir pamanījis, ka pārtika pēdējos gados kļuvusi dārgāka. Tas vēl jo vairāk mudina domāt gan ražotājus, gan tirgotājus un arī pašus pircējus - kā samazināt pārtikas atkritumus. Vai vienmēr pie vainas pircējs, vai arī ražotājiem nepieciešamas jaunas inovācijas, kā savu produkciju ilgāk uzturēt svaigu? Un, kā izvairīties no pārtikas atkritumiem jau pašā tīrumā? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes pārstāvji: Ilze Laukalēja-Broka, pārtikas zinātnes doktore, uzturzinātniece un Eiropas inovāciju tehnoloģiju institūta pārstāvniecības Latvijā vadītāja, Liene Ozola, Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes prodekāne, un Raimonds Kasparinskis, Augsnes un augu zinātņu institūta - asociētais tenūrprofesors. Lielie vaininieku atkritumu radīšanā ir mājsaimniecības, bet nevajag aizmirst, ka trešdaļa pārtikas produktu nesasniedz veikalu un līdz ar to mājsaimniecības. Jaunā paaudze arvien vairāk mudina domāt, ko lieka m ledusskapī un ko pērkam. Kas ir tie produkti, kuri nemaz nenonāk līdz veikalu plauktiem? Ilze Laukalēja-Broka kā piemēru min zivs fileju, ko daudzi labprāt iegādājas, bet pārējās zivs daļas nonāk atkritumos. Bet lielais atkritumu daudzums nav saistīts tikai ar zivsaimniecību, arī dārzeņu apstrādē, ja gatavo sulas vai biezeņus, ir daudz atlikumu, papildina Liene Ozola. Tāpat daudz atkritumu rodas, ražojot piena produktus. Mājsaimniecībās daudz atkritumos nonāk atlaidināti sasaldētie dārzeņi, kurus uzreiz neizmanto. Vai kārtīga šķipsniņa čili pulvera pasargā ēdinu no bojāšanās? Ne tikai čili pipari, bet daudz citu garšvielu, piemēram, krustnagliņas, ķimenes, kanēlis, baziliks, rozmarīns, timiāns un vēl virkne citu aromātisku  augu  darbojas kā antibakteriālas vielas un, jā –, pievienojot ēdienam, tās darbojas kā konservanti. Tiesa, viss ir atkarīgs no pievienoto garšvielu daudzuma.  Minētās garšvielas jau kopš seniem laikiem cilvēki ir izmantojuši gan kā ēdiena aromatizētājus, gan  arī medicīnā, balstoties uz novērojumiem, ka tas vai cits garšaugs palīdz pret infekcijām vai citām kaitēm, kā arī novērojot, ka šie augi, tā teikt, pagarināja ēdiena mūžu tajos laikos, kad  cilvēce vēl neko nezināja par konservēšanu, pasterizāciju, vai vienkārši ēdienu nebija iespējams ilgstoši uzglabāt aukstumā. Kā konkrētas garšvielas var pasargāt ēdienu no bojāšanās, stāsta mikrobioloģe, Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "BIOR" direktore Olga Valciņa.

Pirms pieradini – noskaidro! Tas noteikti attiecas arī uz mājdzīvniekiem. Pirms iegādājamies vai adoptējam dzīvnieku, ir jāzina diezgan daudz. Kas tieši, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Veterinārārstu biedrības, Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore un kinoloģe Jūlija Elsa. Ierakstā uzklausām zoopsiholoģi Ingu Cerbuli, kura stāsta, kas jāzina par dzīvnieku izvēli un kā no apmēram 400 suņu šķirnēm izvēlēties sev piemērotāko. Viņa arī skaidro, kāda ir cilvēka piemērotība, lai ģimenē ienāktu mājdzīvnieks. Lita Konopore savukārt norāda, ka tas ir mīts, ka bezšķirnes suņi ir veselīgāki. To pierāda arī pētījums, kas vairāk bijis saistīts ar dzīvildzi un dzīves kvalitāti, bet veselības problēmas, ar kurām visbiežāk suņu saimnieki vēršas pie veterinārārsta, ir tādas, kurām nav nekāda sakara ar šķirni.  "Daudz lielāka nozīme ir dzīvnieka īpašnieka atbildībai, spējai finansiāli parūpēties par savu dzīvnieku, profilakses ievērošanai, nekā tam, vai suns ir šķirnes vai bezšķirnes," atzīst Lita Konopore. "Negribu piekrist tam, ka "būtu forši ņemt dzīvnieku bez papīriem", jo šobrīd dzīvnieku labklājība un tas, vai viņi tiks vai netiks pavairoti un pakļauti ciešanām, ir tieši atkarīga no pircēja vai ņēmēja. Šobrīd ir skaidrs, ka jebkuram kaķēnam, kuru ņem cilvēks, jebkuram kucēnam, kuru ņem cilvēks, ir jābūt jābūt ar "papīriem". Jeb šim kucēnam un kaķēnam jābūt mikročipētam, jābūt Eiropas vienota parauga pasei iegādes brīdī un viņam jāatrodas vienotajā Lauksaimniecības datu centra datu bāzē, lai vispār izvietotu par viņu sludinājumu," skaidro Lita Konopore. "Ja kāds cilvēks šodien ņem kaķēnu bez mikročipa, pases, nereģistrētu, tāpat kucēnu, viņš faktiski iesaistās šajā nelegālajā biznesā, pavairošanas biznesā. Ja viņš brauc apskatīt savu kucēnu vai kaķēnu nevis uz audzētāja māju, kur viņam parāda mammu, bet pārņem dzīvnieku kaut kur benzīntankā, tad viņš ir līdzatbildīgs par visiem šiem nevajadzīgajiem, negribētajiem, ciešanām pakļautajiem, patversmēs nonākušajiem, izmestajiem un bezatbildīgi klaiņojošajiem dzīvniekiem. Katras sabiedrības loceklis ir atbildīgas par savu izvēli." Jūlija Elsa atgādina, ka izvēloties dzīvnieku, vēl pirms paņemt dzīvnieku ir svarīgi pašam izglītoties: kur es dzīvnieku ņemšu, cik daudz man ir laika viņam. Tāpat svarīgi izprast, kādas problēmas raksturīgas izvēlētajai šķirnei. Būtiski uzzināt, cik daudz laika vajadzēs veltīt kucēna socializācijai, apmācībai, arī sevis izglītošanai un veltīt laiku sevišķi suņa pirmajā dzīves gadā dzīvniekam, lai pietiekami nodarbinātu viņu fiziski un garīgi.  "Tad jau mēs izaudzinām patīkamu ceļabiedru, kas kopā ar mums ir vēl turpmākos 10, 12, 15 gadus. Starts ir ļoti būtisks," atzīst Jūlija Elsa.  

Latvijas Dabas fonds šajos mēnešos vairākās pašvaldības rīko diskusijas par to, kas dabā vērtīgs un kā mēs to izsakām naudā un dažādos labumos. Formulējums sarunai par dabas kapitālu un ekosistēmas pakalpojumiem iespējams skan atsvešināti, bet aicinām diskutēt un aizdomāties par dabas vērtību. Kas ir dabas kapitāls un ekosistēmu pakalpojumi? Kā tos aprēķina un vai dabas vērtību izsakot naudā, mēs vairāk iegūstam vai zaudējam? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidra Latvijas Bankas Ilgtspējas vadītājs Edvards Kušners un Latvijas Dabas fonda politikas koordinatore Baiba Baltvilka. Klinta Kārkliņa izstrādā enerģijas dzērienu no egļu pumpuriem Domājams, ka daudzi ir dzirdējuši par priežu, bērzu, egļu, upeņu un vēl vairāku augu pumpuriem, kas pavasarī ir jaudīga vitamīnu deva ikvienam. Neformālā gaisotnē radusies ideja un ērta pieeja vajadzīgajiem kokiem realizējās Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas  tehnoloģijas fakultātes studentes Klintas Kārkliņas maģistra darbā „Egļu pumpuru un auksti pagatavotas kafijas enerģijas dzērienu izvērtējums”. Iztaujājam Klintu par darbu pie šī dzēriena izveides,  kā arī interesējamies par tām vērtīgajām uzturvielām un vitamīniem, kas rodamas egļu pumpuros. Jaunā pētniece skaidro, ka egļu pumpuros ir daudz C vitamīna, kā arī E vitamīns, dažādi minerāli, ir arī vairākas īpašības, kas jāpēta daudz dziļāk. Taču viņas ideja ir par egļu pumpuru izmantošanu pārtikā, konkrēti dzēriena izstrādi. "Gribējās sākt ar vienkāršāko, kas būtu pumpuru, kuru tu pats vari iemaisīt krūzītē, uzliet karstu ūdeni, pienu, samaisīt, izdzert. Beigās aizgāja pavisam citā virzienā. Es izdomāju, es no viņiem varētu izspiest sulu, es viņus varētu izmantot enerģijas dzērienos vai sulu dzērienos, protams, ievērojot ieteicamās devas, balstoties uz viņu un ķīmisko sastāvu, tas primārais, ka tie simts grami ir puse no C vitamīna devas. Ņemot vērā, ka nedzer tikai tos dzērienus, ēd arī kaut ko citu un to C vitamīnu uzņem arī kaut kur citur, nevis tikai no turienes. Tāpēc viss kaut kā aizgāja pie enerģijas dzēriena. "Sajaucu nedaudz egļu sulas, kas būtu vitamīns, nedaudz parasto sulu, kas būtu vairāk dabiskais saldinātājs, plus krāsa nedaudz uzlabojas. Ja es vēl pievienotu kafiju, būtu kofeīns un enerģijas lādiņš," atklāj Klinta Kārkliņa. Šajā dzērienā nav cukura, bet tie, kas ikdienā lieto enerģijas dzērienu un garšojuši šo, atzinuši, ka ir "ir baigi labi". "Egles nedaudz Ziemassvētku noskaņu karstā vasaras dienā," atklāt Klinta Kārliņa. Kā tad garšo šis dzēriens? Pētniece stāsta, ka egļu pumpuram ir nedaudz citrusa atspirdzinoša garša, gluži kā sajūta, ka ēstu citrona šķēli. Dzērienā ir līdzīgi, varbūt nedaudz maigāks. Maija sākumā vāc egļu pumpurus, tikai jāatceras ievākt no kokiem, kas aug vismaz 100 metrus no ceļa, un nevākt vairāk par 6% no koka, lai netraucētu viņa augšanu. Sulu var spiest uzreiz vai pumpurus uzglabāt saldētavā.  "Sākumā tiek sajaukta kafija ar parasto sulu. Enerģijas dzērieniem tika izmantota auksti pagatavota kafija, tajā salīdzinoši vairāk kofeīna nekā karsti pagatavotā kafijā. Plus viņa arī nav tik skāba. Tad tiek pievienota augļu sula, kas manā gadījumā bija apelsīnu sula un ābolu un aroniju sula, kas gan krāsas ziņā, gan garšas ziņā diezgan labi sagāja kopā kafiju. Tad tika iemērīti trīs grami no kopējā daudzuma egļu pumpuru sulas. Tad viņš tiek atšķīdināts, uzkarsētas, sapildīts un viss," stāsta Klinta Kārkliņa. Grūti pateikt, kad šāds enerģijas dzēriens parādīsies ražošanā, bet jau tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes  Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes studente Klinta Kārkliņa ir apņēmības pilna turpināt egļu pumpuru pētījumus.

Kāpēc Latvijā neizdodas iedzīvināt Lauksaimniecības risku fondu, no kura maksātu zemniekiem, kad kāda dabas kataklizma izdara skādi ražai. Kas ir jādara, lai tuvāka gada laikā šādu fondu izveidotu? Krustpunktā diskutē zemkopības ministrs Armands Krauze, Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzskalēja-Burmistre un Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abāšins.    

Kāpēc Latvijā neizdodas iedzīvināt Lauksaimniecības risku fondu, no kura maksātu zemniekiem, kad kāda dabas kataklizma izdara skādi ražai. Kas ir jādara, lai tuvāka gada laikā šādu fondu izveidotu? Krustpunktā diskutē zemkopības ministrs Armands Krauze, Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzskalēja-Burmistre un Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abāšins.    

Rēzeknes mēru Bartaševiču tur aizdomās par neizpaužamu ziņu atklāšanu ģimenes loceklim. Finanšu ministrs Arvils Ašeradens pārliecināts, ka samazināta nodokļu likme nav labākais instruments lauksaimniecības konkurētspējas veicināšanai un ēnu ekonomikas apkarošanai. Krievija atsakās reģistrēt opozicionāra Nadeždina kandidatūru prezidenta vēlēšanām. Reorganizēs Lauksaimniecības datu centru.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas analizējam Rietumāfrikā esošo valsti Togo. Togo Republikas nosaukums nāk no vietējās eve valodas un nozīmējot “upes otrā pusē” vai “māja pie jūras”. Portugāļi bija pirmie eiropieši, kuri ieradās Togo teritorijā vēl tālajā 15. gadsimtā, bet šeit viņi pastāvīgas apmetnes neizveidoja. Neatkarīgi no portugāļiem, Togo teritorija bija daļa no, tā saucamā, “Vergu krasta”, kuru no 16. līdz 18. gadsimtam kontrolēja dāņi. Jā, arī Dānija līdz 1803. gadam, kad faktiski stājās spēkā tās 11 gadus agrāk pieņemtais vergu tirdzniecības aizliegums, ir piedalījusies transatlantiskajā vergu tirdzniecības biznesā. Dāņu daļa gan visā vairāk nekā 12 miljonu cilvēku pārvietošanā no Āfrikas Rietumkrasta tiek rēķināta ap 1 procentu. Bet skaitliski tas tāpat ir vairāk nekā 100 000 cilvēku, kurus viņi pakļāva un uz kuru dzīvībām būvēja bagātību. Daudz labāks liktenis gan nepiemeklēja Togo iedzīvotājus arī pēc 1884. gada, kad tos pakļāva vācieši un izveidoja valsti ar nosaukumu Togolenda. Plaši iezīmējās vergu darbaspēka izmantošana vietējās kakao, kafijas un kokvilnas plantācijās. Vienlaicīgi gan jāsaka, ka vāciešu kolonisti padarīja Togo teritoriju par vienu no infrastruktūras ziņā attīstītākajām Āfrikas vietām, tostarp arī izbūvējot trīs dzelzceļa līnijas no galvaspilsētas Lomes. Pirmā Pasaules kara laikā visas vācu kolonijas tika atņemtas un konkrēti Togolenda 1922. gadā tika sadalīta starp britiem un francūžiem. 1956. gadā britu Togo teritorijas pēc referenduma iekļāvās Ganas teritorijā, bet Togo pēc neilgas būšanas Franču Savienība četrus gadus vēlāk Togo pasludināja neatkarību. Pirmais prezidents pēc neatkarības bija Olimpio, kuru 1967. gada apvērsumā personīgi esot nogalinājis nākamais diktators Gnasin-gbe Ejadema. Viņš arī valdīja līdz 2005. gadam, kad nomira un pie varas nāca viņa dēls. Tieši Faure Gnasin-gbe arī sāka ieviest demokrātiskas reformas un valsts kļuva par puslīdz funkcionējošu demokrātiju. Runājot par Togo sociālekonomisko situāciju, jāmin, ka valsts ir viena no tām, kurās iedzīvotāju vidējie ienākumi gada laikā nesasniedz pat 1000 eiro. Un Togo ir visbiežāk atrodama starp ANO Tautas attīstības indeksa zemāk novērtētajām valstīm pasaulē. Valsts sniegums virknē rādītāju ir pat katastrofāli zems. Un te gandrīz vai retorisks jautājums – ko gan var gribēt valstī, kurā gandrīz 40 procenti iedzīvotāju ir vecumā līdz 14 gadiem. Milzīgais jaunu cilvēku skaits valstī rada nepieciešamību pēc sabiedrības un valsts rūpēm par mazajiem cilvēkiem. Un tas, protams, patērē laiku, enerģiju un naudu, kuras jau tāpat pārāk daudz nav. Rezultātā Togo iedzīvotāji aktīvi cenšas izdzīvot esošajā situācijā un daudzas no to ekonomiskajām praksēm ir neētiskas vai pat klaji noziedzīgas. Tiek rēķināts, ka apmēram 30 procenti no bērniem valstī cieš no hroniska bada. Attiecīgi, ne vecāki, ne ciemati, ne valsts nav spējīgas par tiem pienācīgi parūpēties. Valsts piedzīvoja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu no 1960. līdz 2010. gadam, kas ir izraisījis to, ka trīs piektdaļas valsts iedzīvotāju tagad ir bērni vai jaunieši. Sagaidāms, ka iedzīvotāju skaits Togo tikai turpinās pieaugt. Bezdarba līmenis, nabadzība un izglītības trūkums ir viens no galvenajiem iemesliem šādai situācijai. Valsts saskaras arī ar ārkārtīgi augstiem zīdaiņu mirstības rādītājiem. Gandrīz 40 no katriem 1000 dzimušajiem bērniņiem nomirst. Salīdzinājumam, statistikas rādītājs Latvijā ir nepilni 5 bērniņi no 1000 dzimušajiem, kamēr Afganistāna ir pasaulē līderpozīcijā ar 103 mirušiem bērniem no 1000 dzimušajiem. Šie visi faktori ietekmē arī paredzamo dzīves ilgumu. Togo tas ir 71,7 gadi, kamēr Latvijā dzimušajiem tiek paredzēts 76,2 gadus ilgs mūžs. Pasaulē pirmajā vietā ir Monako, kur šobrīd dzimušie varētu vidēji nodzīvot līdz pat 89,6 gadiem. Vēl jāmin, ka Togo vidējais valsts iedzīvotāju vecums ir tikai 20,5 gadi. Tiek rēķināts, ka Togo valdība nodrošina apmēram tikai ceturto daļu no resursiem, kas būtu nepieciešami pilnvērtīgi funkcionējošai izglītības sistēmai. Un te runa beigās nav tikai par infrastruktūru, bet arī par kvalificētu skolotāju trūkumu uz tik lielu bērnu skaitu, sevišķi lauku reģionos. Rezultātā Togo ir arī skumjš rādītājs attiecībā uz lasītprasmi, sevišķi sieviešu vidū gandrīz puse no valsts iedzīvotājām neprot lasīt un rakstīt. Vēl vairāk - ceturtā daļu meiteņu izprecina pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas. Togo ekonomika primāri ir agrāra. Togo skaitās fosfātu ieguves un eksporta lielvalsts pasaules mērogā. Šo resursu plaši izmanto mēslojuma ražošanā. Bet arī tā cenu kāpumi un kritumi dramatiski ietekmē valsts ekonomiku, sevišķi kopš 1990.gadu sākuma. Naftas produkti un degviela tagad ir lielākais eksporta produkts. Lauksaimniecības sektorā Togo ir nodarbināti apmēram 60 procenti iedzīvotāju. Un tas ienes gan tikai apmēram 30 procentus no eksporta ienākumiem. Liela daļa lauksamniecībā strādājošo ražo vien paši savai iztikai. Valstī ir uzlabojies privatizācijas process, bet apmēram 1,2 miljardus eiro nelielā valsts budžeta caurspīdīguma problēmu dēļ, infrastruktūras trūkuma, politiskās nestabilitātes un vispārējā perspektīvas trūkuma ekonomikā dēļ, ārvalstu investori netiecas investēt Togo. Kādēļ ārvalstu investīcijas ir tik nozīmīgas daudzām pasaules valstīm, skaidro Minijuss Talindis, Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātnes lektors.

Mēs vēlamies, lai politikā iesaistās un darbojas gudri, veiksmīgi un labi cilvēki, tomēr pieredze rāda, ka iešana politikā nereti tiek uzņemta negatīvi, jo partija "uzliek savu zīmogu". Kāpēc? Krustpunktā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes profesore, politoloģe Ilga Kreituse, kura pati savulaik aktīvi darbojusies politikā, Latvijas Universitātes asociētā profesore,  sociālantropoloģe Aivita Putniņa, 13.Saeimas deputāte, rakstniece Dace Rukšāne un Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis, kurš ir vairakkārt kandidējis Saeimas un pašvaldību vēlēšanās. Jau pēc pāris nedēļām Latvijā oficiāli sāksies priekšvēlēšanu laiks, ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Vasaras sākumā vēlēsim Eiropas Parlamenta deputātus un kā vienmēr interesanti, kurus cilvēkus partijas virzīs kā savus saraksta līderus? Tam, kas ilgstoši darbojas politikā, to droši vien nosaka arī iekšējā gaisotne, bet jaunajām partijām un tām, kas nu nav bijušas pārstāvētas, vairāk jādomā, kā pievilināt vēlētājus. Eiropas Parlamentā tas, protams, īpaši svarīgi, jo Latvijai pienākas mazāk nekā 10 deputātu mandātu, un līdz ar to personībām ir izšķiroša nozīme.  Vairākas partijas, kā mēs esam dzirdējuši publiskajā telpā, ir spējušas uzrunāt arī sabiedrībā redzamas personības, un tas izraisījis arī asas diskusijas. Veļas pār šiem cilvēkiem gan atbalsta, gan aizdomu, pārmetumu vilnis. Un šis atgādina Latvijā zināmo faktu: kandidēšana politikā uzliek cilvēkam noteiktu zīmogu. Varbūt pat reizēm kādiem arī uz mūžu, jo politika jau nes līdzi arī noteiktu auru. Kāpēc tā un kā pret to izturēties?

Rīgas Filharmoniju veidos Latvijas arhitektu komanda – "Mark arhitekti", "Mailītis A.A.I.M" un "Labie koki". Lauksaimniecības komisārs atbalsta Latvijas iniciatīvu aizliegt Krievijas graudu importu Eiropas Savienībā. Izvērtēs Baltijas valstu sabiedrību noturības pētījumu rezultātus. Saharova balvu piešķir irānietei Mahsai Amini. Saeima mēneša laikā plāno pieņemt lēmumu par "Maskavas nama" pārņemšanu.

SKDS aptaujas dati liecina, ka 60% iedzīvotāju uzskata, ka būtu nepieciešams ieviest īpašu marķējumu, lai būtu iespējams noteikt produktu patiesās izcelsmes valsti. Kā varam atpazīt un būt pilnībā pārliecināti, ka izvēlētais pārtikas produkts ir ražots Latvijā? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD)Pārtikas uzraudzības departamenta direktora vietnieks Jānis Altenburgs, PVD Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Svetlana Aļminoviča- Miļjanoviča, Latvijas Apvienotā putnkopības nozares asociācija (LAPNA) valdes priekšsēdētājs Jānis Gaigals un Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētāju Guntis Gūtmanis. Sazināmies ar Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītāju Gustavu Norkārklu.

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Izglītības programmu kuratore Agrita Pore 20. gadsimta 30. gados mākslinieks Ansis Cīrulis (1883-1942), interpretēdams senās tradīcijas, pievērsies madarošanai – ar rokas spiedes palīdzību apgleznotu audumu radīšanai. Audumu rotājumiem tika izmantoti etnogrāfisko motīvu un figūru īpatnēji stilizējumi, sevišķa vērība pievērsta Laimas figūru un Austras koka motīvu variācijām. Madarojumi guvuši ievērību Rietumeiropā rīkotajās izstādes (1934. gadā Stokholmā, 1935. gadā Briselē un 1938. gadā Berlīnē). Sākumā tika izmantotas koka un linoleja tehnikas, bet vēlāk viņš pielieto Latvijas Universitātes profesora Jūlija Auškāpa izstrādāto sietu šablonu metodi. Iniciatīva pievērsties jaunajai madarošanas tehnikai nāca no ķīmiķiem – LU rektora un vēlākā izglītības ministra, profesora Jūlija Auškāpa un LU privātdocenta Arvīda Veidemaņa. Savukārt gleznotājs Rūdolfs Kronbergs atceras, ka Cīrulim tehnoloģiski sietus izstrādāt palīdzējis ķīmiķis Elcers. Madarojumi tika veiksmīgi pielāgoti telpu interjera veidošanā: te jāmin Piena restorāns, Lauksaimniecības kamera, Rīgas Mazā teātra skatuves ietērpa veidošana u.c. Rīgas Amatniecības skolā šo Anša Cīruļa veiksmīgi popularizēto tehniku plaši ieviesa apmācības programmā, īpašu vērību pievēršot grāmatu iesējumiem. Gleznotājs Rūdolfs Kronbergs rakstījis: "Aiziesim pagātnē un atsēdīsimies Rīgas Piena restorāna mājīgajās telpās. Kad būsim tikuši galā ar skāb putru vai rupjmaizes zupu ar putu krējumu, palaidīsim skatu apkārt. Nepakavēsimies ilgāk pie daiļās apkalpotājas tautas tērpā – kas zin, vai viņa nav jau precējusies un vīrs nenoskaišas. Pametīsim acis uz sienām. Tur karājas latviskas sienas segas. No stilā uzreizi pazīstam, ka tie Anša Cīruļa darbi. Pareizi, mēs taču lasījām avīzēs, ka Cīrulis 1928. (?) gadā par šiem madarojumiem, kā viņš tos nosaucis, Briseles starptautiskajā izstādē saņēmis godalgu. Atceros, 1931. gadā, kad mācījos Parīzē, Dekorātīvās mākslas akadēmijas profesors Pols Kolēns rādīja saviem audzēkņiem savu silk-screen'a gleznojumu un stāstīja, ka šo techniku beļģi pārņēmuši no Ziemeļeiropas māksliniekiem. Manā rīcībā nav vairāk ziņu. Vienīgi zinu vēl to, ka Cīrulim šo madarojumu vai, kā to šodien sauc, silk-screen'a techniku atrisināt palīdzējis ķīmiķis Elcers." (1952.05.01., "Latvju Ziņas" / Rūd. Kronbergs) Domājot par Ansi Cīruli, mākslinieks Kārlis Miesnieks saka: "Es nemaz nevaru iedomāties latviešu lietišķās un vispārīgi mākslas bez Cīruļa. Tad saskatītu lielu tukšumu. Ja iespaidojies no frančiem, tur nekāda tukšuma nav, bet, ja nebūtu Cīruļa, tad būtu liels tukšums. Viņš pa glezniecību, lietišķo mākslu bija brīnišķīgs komponētājs. Viņš savu stilu izstrādāja. Viņš ir latviešu lietišķās mākslas dibinātājs, celmlauzis. Viņš ir humānists, cīnītājs, izcils meklētājs, strādnieks. Parīzē redzējis Eiropas kultūru." Ar Ansi Cīruli mākslinieks Kārlis Miesnieks bija pazīstams no 1921. gada. Viņi abi savulaik bija Madernieka studijas audzēkņi. Daudzi, skolotāja mudināti, devās mākslas studijās uz Parīzi. Jau 1921. gada pavasarī Ansis Cīrulis Parīzē apmeklē muzejus, klausās lekcijas Sorbonā, satiek dažus tautiešus un viņa  paziņu loks arvien paplašinās: viņš iepazīstas ar Raimondu Dunkanu (Raymond Dunkan, 1874-1966), slavenās dejotājas Aisedoras Dunkanes (Isadora Duncan, 1877-1927) brāli. Kādā vēstulē sievai Sofijai Ansis Cīrulis aizrautīgi stāsta par to, cik ļoti viņu pārsteigušas Parīzes ielas un arī kāds veikals – tāds plašs, lieliem logiem, kur redzamas, kā sievas plucina vilnu, auž audumu, ar pindzelēm rokās to apmālē raibi jo raibi. Kur kāds vīrs drukā ar rokas presi. Un visi sengrieķu apģērbos, "zandeles" kājā…Visa uzņēmuma iniciators un dvēsele esot Dunkans. Dunkans ar sekotājiem dzīvoja komūnā, piekopjot īpatnēju, no Sengrieķu filozofijas iedvesmotu dzīvesstilu, bet, lai sevi apģērbtu un uzturētu, tirgoja pašu vērptus un austus audumus, kā arī ar augu valsts krāsām apgleznoja un koka spiedogiem apdrukāja zīda lakatus, visbiežāk ar sengrieķu motīviem. Ansis Cīrulis, redzētā iedvesmots, apmeklēja Dunkana studiju un teātra izrādes. Varbūt toreiz redzētais rosināja pašam vēlāk  sietspiedes tehnikā darināt skatuvisko ietērpu Rīgas Mazā teātra izrādei 1936. gadā? Toreiz laikraksts "Jaunākās ziņas" (Nr. 224) rakstīja: "Ŗīgas Mazais teātris arvienu centies būt latvisks. Šo slavējamo nodomu teātris vakar, otrās sezonas atklāšanas izrādē, vēl reiz pārliecinoši pasvītroja. Annas Brigaderes monumentālais darbs "Princese Gundega un karalis Brusubārda", latviskākā mākslinieka Anša Cīruļa dekoratīvā ietērpā, J. Zariņa iestudējumā piedeva sezonas ieskaņai iepriecinošu latvisku noskaņu. A. Cīruļa – kā dekoratora – pirmā debija panākumiem bagāta." Savu latvisko fantāziju pakļaudams modernā eiropeiskā skolā gūtajiem principiem, Cīrulis atradis savu īpatno stilu un radījis daudzus vērtīgus un savdabīgus darbus ne vien glezniecībā, bet arī lietišķajā mākslā.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienās šoreiz stāsts par mazpazīstamu valsti Lesoto jeb oficiāli – Lesoto Karalisti. Valsts ir visnotaļ unikāla. Tā ir ne tikai pilnībā sauszemes ieskauta, bet arī to ieskauj faktiski viena valsts – Dienvidāfrikas Republika. Respektīvi, Lesoto ir anklāvs pa vidu citai valstij. Tādas pasaulē vēl ir tikai Sanmarīno un Vatikāns. Lesoto atrodas Maloti kalnu masīvā, kas to padara vēl unikālu ar to, ka  visi apmēram 2,2 miljoni cilvēku dzīvo vismaz kilometra augstumā virs jūras līmeņa. 19. gadsimtā vietējais karalis izmanījās izveidot neatkarīgu valsti Basutolendu. Tomēr blakus esošo nīderlandiešu koloniālās intereses lika jaunizveidotajai valstij meklēt sabiedrotos un tie tika atrasti Lielbritānijas izskatā. Sākumā kā protektorāts un vēlāk kā kolonija šī teritorija ieguva daudz britu kultūras un politiskās klātbūtnes. Neatkarīga Lesoto Karaliste tika izveidota tikai 1966. gadā. Karalim valstī gan atļāva atgriezties tikai 1990. gadā. Lesoto ir viena no sociālekonomisko un sabiedrības veselības problēmu plosītākajām valstīm pasaulē. Lesoto ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē. Tās IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nepilni 2500 eiro. Latvijas rādītājs pēc tiem pašiem pasaules bankas datiem ir vairāk nekā 37 tūkstoši eiro. Vēl vairāk – valstī trīs ceturtdaļas cilvēku atrodas faktiskā nabadzībā vai tuvu tai. Gandrīz pusei cilvēku jāiztiek ar apmēram vienu eiro dienā. Un valsts arī ir starp 20 pasaulē ienākumu ziņā visnevienlīdzīgākajām valstīm. Kalnos atrodamajai “Debesu karalistei”, kā valsti ir iesaukuši, ir būtiskas problēmas ar lauksaimniecības produkcijas audzēšanu un ražošanu. Un neskatoties uz šo – apmēram divas trešdaļas cilvēku ir nodarbināti tieši lauksaimniecībā. Lauksaimniecības sektoru Lesoto smagi skar gan klimata pārmaiņas, gan arī dabas katastrofas, tostarp spēcīgi lieti. Korupcijas līmeņi, politiskā nestabilitāte un vardarbība kombinācijā ar infrastruktūras izaicinājumiem ir būtiski attīstību kavējošie faktori. Valstī trūkst pamata infrastruktūras, tostarp viens miljons jeb gandrīz puse iedzīvotāju pastāvīgi dzīvo bez elektrības. Tas, ka valstij nav piekļuves jūras ceļiem un tā ir atkarīga daudzos jautājumos no Dienvidāfrikas Republikas, situāciju neuzlabo.

Pārtikas cenas pēc straujā lēciena pēdējā laikā sāka nedaudz kristies, taču ļaudis sagaida, ka cenu samazinājumam vajadzētu būt krietni izteiktākam. Cik pamatota ir kritika, ka augstās cenas diktē mūsu lielveikalu negausīgā vēlme pēc lielas peļņas? Vai tiešām kaimiņos - Lietuvā un Igaunijā - pārtikas veikalos cenas ir zemākas? Kā cenas ietekmēs šīs vasaras sausums, energoresursu cenu izmainņas un kāpēc cenas veikalu plauktos turpina palielināties pat tad, kad ražotāji tās jau sen ir samazinājuši? Krustpunktā analizē Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe, Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšēdētājs Guntis Gūtmanis, Konkurences padomes Negodīgas tirdzniecības prakses novēršanas nodaļas vadītāja Sanita Uljane un Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis.  

Pārtikas cenas pēc straujā lēciena pēdējā laikā sāka nedaudz kristies, taču ļaudis sagaida, ka cenu samazinājumam vajadzētu būt krietni izteiktākam. Cik pamatota ir kritika, ka augstās cenas diktē mūsu lielveikalu negausīgā vēlme pēc lielas peļņas? Vai tiešām kaimiņos - Lietuvā un Igaunijā - pārtikas veikalos cenas ir zemākas? Kā cenas ietekmēs šīs vasaras sausums, energoresursu cenu izmainņas un kāpēc cenas veikalu plauktos turpina palielināties pat tad, kad ražotāji tās jau sen ir samazinājuši? Krustpunktā analizē Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe, Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšēdētājs Guntis Gūtmanis, Konkurences padomes Negodīgas tirdzniecības prakses novēršanas nodaļas vadītāja Sanita Uljane un Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis.  

Šodien raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Karību jūras valsti, kas atrodas Hispaniola salā un dala savu salu ar Dominikānas Republiku. Dodamies uz Haiti, kas oficiāli pazīstama arī kā Haiti Republika. Šī ir arī visvairāk apdzīvotā valsts Karību jūras reģionā, tās iedzīvotāju skaits ir 11,4 miljoni cilvēku un tā ir arī puslodes otrā vecākā republika aiz ASV. Kas ir interesanti, Hispaniola salu sākotnēji apdzīvoja vietējie taino iedzīvotāji, bet līdz ar Kristofora Kolumba ierašanos 1492. gadā, salu sāka apdzīvot arī cittautieši. Atgādinām, ka Kolumbs sākotnēji uzskatīja, ka ir atradis Indiju vai Ķīnu nevis mūsdienu Haiti. Vēl viens interesants fakts, ka uz šo salu sākotnēji pretendēja Spānija un to nosauca par "La Española", līdz pat 17. gadsimta sākumam Haiti bija Spānijas impērijas daļa. Tomēr franču konkurējošās prasības un norēķini noveda pie tā, ka 1697. gadā salas rietumu daļa tika cedēta Francijai, kas vēlāk tika nosaukta par "Saint-Domingue". Vēsturiski gan Haiti nosaukums ir cēlies no Taino cilvēkiem, viņi sauca salu "Ayiti", kas tulkojumā nozīmē "kalnu zeme". Un ne pa velti, jo Haiti ir kalnainākā valsts Karību jūras reģionā. Vēlāk, kā jau minējām, franču ietekmē salu nosauca par Saint Domingue. Un tomēr, kad 1804. gadā sala ieguva neatkarību, viņi mainīja koloniālo nosaukumu atpakaļ uz taíno nosaukumu Haiti jeb "Ayiti" kreolu valodā. Par valodām runājot, tieši franču un kreolu valoda ir oficiālās valodas Haiti. Starp citu, Haiti un Kanāda ir vienīgās valstis Amerikā ar franču valodu kā oficiālo valodu. Turklāt 90% haitiešu pirmā valoda kreoliešu valoda, tā gan kļuva par oficiālo valodu tikai 1987. gadā. Gribam parunāt izvērstāk par divām lietām, ar ko Haiti ir diezgan zināma – par "Antiļu salu pērli" un Saules pilsētu. Haiti savulaik, 18. gadsimtā, bija viena no bagātākajām kolonijām pasaulē, ar tās plaukstošajām cukurniedru plantācijām un kafijas, kokvilnas un indigo ražošanu. Salas satriecošās ainavas un plaukstošā kultūra arī papildināja tās pievilcību, kas noveda pie tās segvārda "Antiļu pērle". Tomēr šī labklājība tika uzcelta uz Āfrikas vergu mugurām, ja tā var izteikties, kuri tika atvesti uz salu, lai strādātu plantācijās un attiecīgi lika ļoti daudzus pamatu pašreizējām valsts ekonomiskajām problēmām. Diemžēl Haiti tiek uzskatīta par nabadzīgāko valsti Rietumu puslodē. Tā valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 3000 eiro. Aplūkojot mūsdienu Antiļu pērles mantojumu, valsts ekonomikas vadošās nozares ir lauksaimniecība, ražošana un pakalpojumi. Lauksaimniecība valsts auglīgās zemes dēļ ir lielākā nozare un nodarbina vairāk nekā divas trešdaļas iedzīvotāju, vienlaikus veido aptuveni 25% no valsts IKP. Galvenās Haiti audzētās kultūras ir kafija, mango, avokado, kakao un rīsi. Bet ražošanas nozare, lai arī maza, veido aptuveni 10% no valsts IKP. Savukārt pakalpojumu sektors, tostarp tūrismu un finanšu, kopā veido aptuveni 65 % no valsts IKP. Vēl viens interesants fakts par Haiti ekonomiku ir tas, ka ārzemēs dzīvojošo haitiešu naudas pārvedumi veido ievērojamu daļu no valsts IKP. 2022. gadā naudas pārvedumu vērtība pārsniedza 2 miljardus eiro, kas atbilst vairāk nekā 20% no valsts IKP. Tas noteikti parāda diasporas kopienas svarīgo lomu ekonomikas atbalstīšanā mājās. Par mājām runājot, gribētos parunāt arī par Saules pilsētu jeb „Sun City”, kas ir samērā liela apkaime Haiti galvaspilsētā Portoprensā, kas faktiski ir zināma kā viens no nabadzīgākajiem un bīstamākajiem graustu rajoniem Haiti. Tomēr tā nav bijis vienmēr, Saules pilsēta tika dibināta 20. gadsimta sākumā un sākotnēji bija vidusšķiras apkaime. Tomēr, pasliktinoties politiskajai un ekonomiskajai situācijai Haiti, apkārtne kļuva arvien nabadzīgāka. Mūsdienās pilsēta ir pazīstama kā Portoprensas noziedzības un nabadzības centrs ar reputāciju kā viena no bīstamākajām vietām pilsētā. Saules pilsēta ir viens no lielākajiem graustiem Haiti, un tajā dzīvo vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku. Problēmas, ar kurām saskaras Saules pilsēta, ir daudz un savstarpēji saistītas. Rajonu vajā nabadzība, noziedzība un pamatpakalpojumu, piemēram, elektrības un tekoša ūdens, trūkums. Tas ir izraisījis augstu bezdarba līmeni, kā arī sliktus veselības un izglītības rezultātus. Turklāt Saules pilsēta ir pakļauta lielam dabas katastrofu, īpaši viesuļvētru un plūdu, riskam, jo tā atrodas zemā apgabalā netālu no krasta. Šo problēmu iemesli ir sarežģīti un sakņojas ne tikai Haiti vēsturē, bet arī politiskajā nestabilitātē. Kā minējām, Haiti ir nabadzīgākā valsts Rietumu puslodē, tai ir ilga politiskās korupcijas un nepareizas ekonomiskās pārvaldības vēsture, kuras rezultātā trūkst ieguldījumu infrastruktūrā un sabiedriskajos pakalpojumos, atstājot tādas kopienas kā Saules pilsēta pašas par sevi. Diemžēl 2010. gada zemestrīce šīs problēmas vēl vairāk tikai saasināja, atstājot daudzus pilsētas iedzīvotājus bez pajumtes un bez piekļuves pamata pakalpojumiem. Mazāk zināms fakts par Saules pilsētu ir tas, ka tā ir mājvieta dinamiskai mākslas kopienai. Neskatoties uz sarežģītajiem dzīves apstākļiem, daudzi Saules pilsētas iedzīvotāji ir talantīgi gleznotāji, mūziķi un amatnieki, kuri izmanto mākslu, lai pastāstītu par savas kopienas stāstu un pievērstu uzmanību izaicinājumiem, ar kuriem viņi saskaras. Šī kopiena liecina par Haiti iedzīvotāju izturību un radošumu, neskatoties uz daudzajiem šķēršļiem, ar kuriem viņi saskaras. Apkārtnē atrodas arī vairākas reliģiskas institūcijas, tostarp baznīcas, sinagogas un vudū tempļi, kas atspoguļo kopienas reliģisko daudzveidību. Par to, kāda ir mūsdienu Saules pilsētas dramatiskā situācija un kāpēc tā ir tāda, jautājām latviešu ceļotājam un bloga "Kā tur ir" autoram Mārim Upeniekam, kas 2015. gadā pabija vienā no bīstamākajām vietām Rietumu puslodē – "Cité Soleil".

Raidījumā Pievienotā vērtība par to, kas notiek ekonomikā, ko eksperti saka par to, ka pie mums cenu kāpums ir straujākais Eiropā un kad varam sagaidīt, ja ne cenu kritumu, tad vismaz to, ka viss nepaliek no dienas uz dienu aizvien dārgāks un dārgāks.  Ir vēl viena joma, kurā ejam pa priekšu daudziem Eiropā - te gan pozitīvā ziņā - koplietošanas auto un citi transportlīdzekļi. Skaidrosim, kas aktuāls un kādas problēmas šajā biznesa jomā. Inflācija – mūsu „zilonis trauku” veikalā, kuru nav iespējams nepamanīt Esam jau dzirdējuši ekonomistu skaidrojumus, kāpēc šoreiz Latvijas ekonomika un sabiedrība ir labāk gatava krīzei nekā 2008.gadā. Toreiz politiķi atbildību centās novelt uz norisēm pasaulē, bet bija skaidrs, ka nepatikšanas ir vien mūsu pašu radītas, šoreiz gan ārējie apstākļi – augstās energoresursu un pārtikas cenas biržās – ir galvenie vaininieki. Bet Latvijas un Baltijas inflācijas zilonim ir visai grūti noslēpties aiz, piemēram, Eiropas inflācijas ziloņa, kurš divreiz mazāks. Jo īpaši, ja runa ir par pārtikas cenām. Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja, vadošā pētniece Ingūna Gulbe norāda, ka jo mazāka un nabadzīgāka valsts, jo cenu kāpums procentuāli un arī iedzīvotājiem sāpīgāks. Un vēl, kā skaidro eksperti, daudzi uzņēmumi jau ir pārvarējuši pirmo šoku, pielāgojas jaunajai situācijai un domā, kā saražot lētāk, lai labāk konkurētu ar citiem. Savukārt mums, patērētājiem, ir atbildība un pienākums šos labos piemērus, kas spēj nenovelt visu dzīves dārdzību uz mūsu makiem, atbalstīt, bet tos, kuru preču cenas šķiet pārmērīgas, neadekvātas un pat nekaunīgas, mazliet paskubināt laboties – un viņu preces vienkārši nepirkt.

Zinātne ir bijusi pārmaiņu virzītājspēks visos laikos. Dzelzs priekškara aizsegā Padomju Savienībā norisinājās daudz slepenu darbību, par kurām arī mūsdienās zinām maz. Spiegošana bija viens no veidiem, kā režīms varēja būt lietas kursā par rietumos notiekošo.  Aplūkojam specifisku lappusi PSRS vēsturē - zinātniskā un tehnoloģiskā spiegošana. Vai zinātne nepazina robežas arī tolaik un kādi slepeni izlūkošanas braucieni uz rietumiem notika tolaik? Kādas tehnoloģijas, preparātus un zināšanas padomju zinātnieki atveda atpakaļ? Stāsta ķīmiķis, bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte. Padomju režīma represijas pret zinātniekiem Latvijai nonākot padomju varas gūstā 1940. gadā, sākās plašas represijas pret inteliģenci, un tās vidū bez šaubām bija zinātnieki. Ja vien zinātnieki nebija kreisi noskaņoti, tiem klājās grūti. Sarunā ar Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieci Dainu Bleieri aplūkojam dažādos okupācijas periodus Latvijā un kā tie uz ceļiem nospieda zinātnes pārstāvjus. Sākam ar pirmo padomju okupācijas periodu.  Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā attiecībā pret zinātniekiem atkal pastāvēja princips, ka cilvēkus represēja viņu politiskās vai sabiedriskās darbības dēļ, un rases dēļ - ebrejus. Daudzi zinātnieki nonāca apcietinājumā, Salaspils koncentrācijas nometnē vai krita karā. Otrā pasaules kara beigās un pēc kara visā Padomju Savienībā, arī Latvijā, bija vērojams zināma liberālisma jeb ideoloģiska atslābuma periods, kad attieksme pret inteliģenci šķietami kļuva pielaidīgāka, ļaujot runāt un darīt vairāk. Latvijā tāda attieksme bija ļoti aktuāla, jo trūka mācībspēku, kas pasniegtu augstskolās. Taču šis tā saucamais liberālisms bija ļoti relatīvs, drīz vien situācija mainījās, un varas groži Padomju Savienībā tika pievilkti ciešāk, arī attieksmē pret zinātniekiem. Laika posmā no 1949. līdz 1952. gadam zem sitiena nonāca nu jau arī bijušie sociāldemokrāti un citi zinātnieki, kuri bija spējuši kaut kā noturēties akadēmiskās pozīcijās, bet kurus apsūdzēja iepriekšējos grēkos - par darbību neatkarīgās Latvijas laikā vai vācu okupācijas laikā. Piemēram, matemātiķim Kārlim Zaltam tieši saistībā ar aktīvo publicistiku 20.-30. gados par etnogrāfiju un folkloru vēlāk neļāva darboties Latvijas Zinātņu akadēmijā. Juristu Pēteri Mucenieku 1944. gada novembrī apstiprināja par Lauksaimniecības akadēmijas katedras vadītāju, bet dažus mēnešus vēlāk apcietināja un izsūtīja uz Arhangeļskas apgabalu par to, ka vācu okupācijas laikā viņš bija darbojies zemes pašpārvaldē. Un vēl - Daina Bleiere sarunas iesākumā teica, ka pirmās padomju okupācijas laikā no zinātnieku aprindām ar varu izteiktāk sadarbojās lauksaimnieki un biologi. Pēc Otrā pasaules kara tieši viņi piedzīvoja represijas, un saistībā ar Trofima Lisenko mācības ieviešanu sākās vajāšanas pret ģenētiķiem.

Jaunākais Dzīvās planētas ziņojums grauj cerības par bioloģiskās daudzveidības atjaunošanos - 69% kritums zīdītājiem, reptiļiem, putniem, zivīm u.c. Vienlaikus Eiropā klajā nācis ziņojums par sugām, kuras piedzīvo populācijas uzplaukumu. Vai tas nozīmē, ka centieni glābt dažādas sugas var būt veiksmīgi un kas šajā jomā notiek Latvijā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis un Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode. Lauksaimniecībā kukaiņu atbaidīšanai arvien vairāk izmanto dabiskos repelentus Domājot gan par bioloģiskās daudzveidības, gan cilvēka veselības saglabāšanu, lauksaimniecībā pieaug vēlme izmantot videi saudzīgākus līdzekļus. Tas attiecas arī uz tiem līdzekļiem, kuri kalpo kukaiņu atbaidīšanai, proti, repelentiem. Kā dabiskie repelenti darbojas daudzas augu sugas, un to sastāvdaļas iespējams izmantot gan citu augu kultūru izglābšanai no kukaiņu uzbrukumiem, gan profilaktiskai aizsardzībai – gluži tāpat kā to dara vitamīni. Šobrīd pētījumu par dabisko repelentu iedarbību veic Vides risinājumu institūts. Dažādus kaitēkļu atbaidīšanas paņēmienus jeb repelentus raksturo Vides risinājumu institūta Praktiskās entomoloģijas laboratorijas pētniece Kristīne Berķe-Ļubinska. Repelenti var nākt gan no dzīvās dabas, gan būt sintētiskas vielas un preparāti, bet šajā reizē galveno uzmanību vērsīsim uz vielām, kas tiek iegūtas no dzīvās dabas - no augiem. Tieši par šo tematu līdz nākamā gada novembrim Vides risinājumu institūtā tiek realizēts projekts, lai noskaidrotu, kā konkrētas augu sugas un to aktīvās vielas spētu pasargāt citus augus no kaitēkļiem – kukaiņiem. Taču vai dabiskie repelenti būtu tikai augi, uz šo jautājumu atbild Liene Kienkas, biorafinēšanas daļas vadītāja uzņēmumā SIA “Field and forest”, kas ir konkrētā projekta partneris. Varētu teikt, ka projekts rada veselus divus labumus. Pirmkārt, tiek iegūtas ēteriskās eļļas. Otrkārt, pēc destilācijas pāri palikusī biomasa, piemēram, kumelīšu ziedu galviņas, ķimeņu sēklas, priežu zari tiek izmantoti repelentu veidošanai. Biomasai ir noņemtas nost tikai ēteriskās eļļas, taču tajā joprojām saglabājas daudz aktīvo ķīmisko savienojumu. Un tad nu ar šo biomasu tiek veikta nākamā procedūra - ekstrakcija -, lai ķīmiskos savienojumus dabūtu ārā. Galarezultātā ar šiem savienojumiem tiek izveidots repelents, ko var uzsmidzināt citām augu kultūrām aizsardzībai. Bet pētniecei Kristīnei jautāju, vai līdztekus šādai repelentu ieguvei būtu iespējams arī cits paņēmiens – kad vienā augu kultūrā vienkārši iestādām citu, kas nomāktu nevēlamus kukaiņu uzbrukumus un tādā veidā pirmo kultūru pasargātu? Projektā līdz šim jau noteikti ekstrakcijas apstākļi, lai no priežu, kumelīšu un ķimeņu biomasām iegūtu aktīvos ķīmiskos savienojumus. Paralēli laboratorijas apstākļos notiek lauka apstākļu simulācija. Ar speciālu smidzināšanas iekārtu tiek simulēta insekticīdu smidzināšana uz augiem un pētīta kukaiņu uzvedība - kā tad tie rīkosies, sastopot apstrādātus augus. Tas viss ļautu radīt dabisku repelentu, kas spētu cīnīties ar persiku laputi, siltumnīcu baltblusiņu un kāpostu tīteni, un, kas zina, varbūt arī ar citiem kaitēkļiem.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Dienvidameriku un aplūkojam Ekvadoras Republiku. Ņemot vērā, ka valsti pa vidu šķērso Ekvators jeb nulles paralēle, valsts nosaukums ir “Ekvatora Republika”. Vēl vairāk – šī ģeogrāfiskā fakta dēļ saullēkts un saulriets tur nemainās gada ietvaros. Respektīvi, saule lec 6 no rīta un noriet 6 vakarā un neatkarīgi, vai ziema vai vasara, diena un nakts katra ir 12 stundas garas. Par ģeogrāfiju runājot – Ekvadoras teritorija ir daudzas reizes gājusi no vienām rokām citās un tās izmērs ir palielinājies un samazinājies daudzskaitlīgo karadarbību rezultātā, tostarp karojot vai izlīgstot ar kaimiņiem. Bet būtiski atcerēties – Ekvadoras teritorija līdz 1533. gadam bija Inku impērijas sastāvā, līdz to “atklāja” spāņi. Neatkarības diena no Spānijas gan tiek svinēta kopš 1822. gada 24. maija. Bet modernās Ekvadoras dzimšanas laiks nereti tiek datēts ar Liberālo Revolūciju 19. gadsimta pašās beigās. Revolūcijas rezultātā tika mazināta konservatīvā katoļu baznīcas ietekme. Tas nozīmē ne tikai zemju atņemšanu baznīcai, bet arī virkni infrastruktūras projektu aizsākšanu un arī laulību šķiršanas un citu reliģiju legalizāciju. Valsts 20. gadsimta otrās puses vēsture ir politiski vienlīdz nestabila un valstī ir bijusi virkne militāro diktatūru, bet pēdējās desmitgadēs ir bijis visnotaļ ļodzīgs demokrātiskais režīms, kam arī ārpus Covid pandēmijas ir raksturīga bieža ārkārtas stāvokļa izsludināšana, galvenokārt, lai cīnītos pret noziedzību. Cīņa par nacionālajām politiskajām institūcijām otrajā ģeogrāfiski visaugstāk virs jūras līmeņa esošajā galvaspilsētā prasa upurus. Ekvadoras gadījumā diemžēl burtiski. Galvaspilsēta Kito atrodas 2850 metru augstumā. Augstāk par to ir tikai Bolīvijas galvaspilsēta. Starp citu Kito atrodas arī blakus aktīvam vulkānam. Proti, vēl 1998.-1999. gadā Pičinčas vulkāna izvirduma rezultātā pilsēta tika pārklāta ar vulkāniskajiem pelniem desmitiem centimetru biezumā. Ekvadoru apdzīvo nedaudz vairāk nekā 17 miljoni cilvēku. Un vēl rēķina, ka līdz pat trim miljoniem ekvadoriešu dzīvo ārpus valsts. Rezultātā bez naftas ieguves un eksporta, otrs lielākais ienākumu avots valsts ekonomikai ir tieši nauda, ko ekvadoriešu darbaspēks ārvalstīs sūta uz mājām. Ekvadoras ekonomiskā nedienas ir bijušas ilgas, kaut kur arī neizbēgamas. Atkarība no dažiem izejmateriāliem eksportā, sociālpolitiskā nevienlīdzība, monetārās sistēmas vājums, fiskālās politikas neprasmīga un bieži nekonsekventa lietošana ir galvenie iemesli daudzu ekonomiskajai nestabilitātei. Ekvadoras gadījumā tūkstošgades mijā problēmas bija tā samilzušas, ka valsts sāka lietot ASV dolāru kā savu iekšējo valūtu. Un Ekvadora arī pastāvīgi aizņemas naudu valsts finanšu plūsmas stabilizēšanai un vairāk nekā trīs ceturtdaļas Ekvadoras divpusējā parāda pieder Ķīnai. Te svarīgi atzīmēt, ka daudzpusējais parāds, piemēram, Starptautiskajam Valūtas fondam ir vēl papildus cita lieta. Ārvalstu investori, protams, nesteidzas ieguldīt naudu Ekvadoras ekonomikā valsts politiskās un ekonomiskās nestabilitātes, un sevišķi jau vājās likuma varas izpratnes dēļ. Katrs prezidents cīnās par savas popularitātes un varas saglabāšanu. Tostarp ar visnotaļ pretrunīgām un populistiskām ekonomiskajām reformām. Divi piemēri – prezidents Rafaels Korea savas desmit gadus ilguišās valdīšanas laikā līdz 2017. gadam pamanījās būt vienlaicīgi gan sociālistiski orientēts prezidents, kurš palielināja valsts atbalstu sociālajām programmām un valsts izdevumus kopumā un vēlāk jau krītošo naftas cenu un valsts ieņēmumu dēļ arī sāka taupības politiku. Lai arī viņam izdevās nedaudz palielināt valsts ekonomisko izaugsmi un samazināt nevienlīdzību, tas dziļās problēmas Ekvadorā neatrisināja. Nākamais prezidents Ļeņins Moreno, kurš vadīja valsti līdz 2021. gadam, turpināja neoliberālās ekonomiskās reformas, samazinot valdības tēriņus, liberalizējot ārējo tirdzniecību un derīgo resursu ieguves atļauju izsniegšanu aizsargātajās dabas teritorijās un padarot maigākus darba tiesību likumus, kas aizsargāja darba ņēmējus. Viņa vadība atbalstīja arī naftas ieguves uzsākšanu Orientē jeb Ekvadoras teritorijā atrodamajos Amazones mūžamežos. Kā rezultātā Ļeņins Moreno pameta amatu ar zemāko uzticības rādītāju Ekvadoras vēsturē. Tikai deviņi procenti iedzīvotāju domāja, ka viņš ir piemērots amatam. Un tas situācijā, ka iepriekšējais prezidents Korea tika vainots savu politisko oponentu nolaupīšanā un notiesāts par kukuļošanu. Ekvadoras gadījumā gan tiesu sistēma nereti tiek izmantota politisko rēķinu kārtošanai. Nevienlīdzības ziņā Ekvadora ir starp trīsdesmit bēdīgākajām valstīm pasaulē. Sevišķi dramatiska situācija ir amerindiāņu iedzīvotājiem lauku teritorijās. Lauksaimniecības sektors veido apmēram pusi no valsts eksporta. Un tie primāri ir banāni, cukurniedres, kakao, kafija, zivis un garneles. Nafta tikmēr veido vēl trešdaļu no valsts eksporta un kopējā vērtībā pārsniedz piecus miljardus eiro katru gadu. Ekvadora skaitās 22. lielākais naftas eksportētājs pasaulē. Vienlaicīgi valsts nav OPEC kartelī. Vismaz šobrīd nav. Bet tagad pie juridiskajām lietām, kas ekonomiku arī tieši ietekmē. Proti, par klimatu esam visnotaļ daudz minējuši un runājuši šajā raidījumā dažādu valstu kontekstā. Sevišķi mazo salu valstu. Tostarp pagājušajā nedēļā par Maurīciju šo nevarējām neminēt. Ekvadora, kuras daba arī ir ārkārtīgi daudzveidīga, ir gājusi soli tālāk un 2008. gadā kļuva par pirmo valsti pasaulē, kura savā konstitūcijā ierakstīja sadaļu par Dabas tiesībām. Un tas pat nepārsteidz, ņemot vērā, ka Ekvadorai ne tikai kontinentālajā daļā ir unikāla un reta flora un fauna atrodama, bet tai pieder arī slavenās Galapagu salas, kurās savulaik Čārlzs Darvins radīja evolūcijas teoriju. Dabas tiesību koncepts ir līdzīgs cilvēka pamattiesību konceptam. Bet kāds tas ir un ko tas nozīmē, skaidro juriste, Rīgas Stradiņa universitātes docente Karina Palkova.

Viens no vadošajiem pētījumiem Alcheimera izpētē, iespējams, ir viltots. Tā ziņo žurnāls “Science”. Tas sašūpojis visu zinātnes pasauli. Pētījums ticis publicēts, citēts un uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem nesenajiem pētījumiem nozarē. Cik bieži notiek šādi pārkāpumi zinātnē, kā tos kontrolē un pēc kādiem kritērijiem atlasa tālākai lietošanai? Kā tiek pārkāpti zinātnes ētikas principi un kāpēc šādi kļūdaini pētījumi tiek citēti un izmantoti kā pamats medikamentu izstrādē, par šo tematu raidījumā Zināmais nezināmajā diskutējam ar ētikas zinātnieci, Latvijas Universitātes asociēto profesori Signi Mežinsku un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori, neiroloģi Zandu Priedi. Raidījumā arī stāsts par zinātnes pētījumu likteni agrākos laikos. Proti, zinātniekus jau izsenis nodarbina jautājumi par sen izzudušu vai šobrīd uz izmiršanas sliekšņa esošu dzīvnieku "atdzīvināšanu", izmantojot ģenētikas tehnoloģijas un klonēšanu. Izzuduši, izmiruši dzīvnieki varētu šķist kā pagātnes liecība, kuru sastapt varēsim tikai senos nostāstos vai fosīlijās. Taču 21. gadsimta ģenētikas tehnoloģijas metušas izaicinājumu kam tādam, kas vairumam no mums pat sapņos nav rādījies, - atdzīvināt izzudušus dzīvniekus. Cik ļoti šie centieni ir pamatoti un realizējam, kādus senos dzīvniekus varētu atgriezt mūsu vidē - cik reāli mums nākotnē atkal redzēt mamutus, Tasmānijas tīģerus un varbūt pat dinozaurus, raidījumā skaidro un vērtē Latvijas Universiātes profesors, mikrobiologs, ģenētiķis Īzaks Rašals. „Tātad, biedri, kas attiecas uz teorētiskām nostādnēm bioloģijā, tad pa­domju biologi atzīst, ka Mičurina nostādnes ir vienīgās zinātniskās nostād­nes. Veismanisti un viņu piekritēji, kas noraida iegūto īpašību iedzimtību, nepelna, lai ilgi pie viņiem kavētos. Nākotne pieder Mičurinam.” – Tā 1948. gada Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas sesijā paziņoja tolaiku biologs un agronoms, Staļina ideoloģijai tuvs cilvēks Trofims Lisenko - persona, kurš uzskatīja, ka līdzšinējie pētījumi ģenētikā ir buržuāziski reakcionāri un pilnībā noraidīja ģenētikas teoriju, paziņojot ka visu nosaka vide, ne iedzimtība. Kā saka molekulārbiologs akadēmiķis Elmārs Grēns, kurš 1948. gada sesijas stenogrammu un pārdomas par to pagājušā gadsimta 80. gados nopublicēja laikrakstā „Cīņa”, šī sesija bija kulminācija tam, kā tolaik izrēķinājās ar ģenētikas zinātniekiem. Jau pirms tam Padomju savienībā tika apstrīdētas Mendeļa, Veismaņa, Morgana un citu ģenētiku idejas par gēniem un iedzimtību, taču Lisenko paustās idejas minētajā sesijā turpināja postošo ietekmi uz ģenētikas zinātni toreizējā PSRS, stāsta Elmārs Grēns. „Balstoties uz šādas teorētiskās bāzes, tika atklāti tādi zinātnes „šedevri” kā auzu pārvēršanās par auzeni, rudzi – par kviešiem un otrādi, kāposts – par kāli, pat dze­guzes rašanās no mazā dziedātājputniņa ķauķīša. Visi šie un tamlīdzīgie zinātniskie murgi un atklātas falsifikācijas tika izskaidroti kā apkārtējās vides mērķtiecīgas iedarbes rezultāts.” Tā raksta Elmārs Grēns savā grāmatā “Ab Initio jeb kā mēs Latvijā izveidojām molekulāro bioloģiju”, atsaucot atmiņā tos laikus, kad  gēnu zinātne Padomju Savienībā gāja greizus ceļus un tie zinātnieki, kuri iebilda Lisenko teorijām, tika vienkārši atlaisti no darba.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Dienvidāfriku, uz Botsvānu, kas ir pasaulē lielākā dimantu ražotājvalsts. Botsvānas Republika ir  arī viena no retāk apdzīvotajām valstīm pasaulē. Salīdzinot to ar Eiropas valstīm, valsts ir Francijas lielumā, bet tajā ir mazāks iedzīvotāju skaits nekā Lietuvā, tas nozīmē, ka valsts iedzīvotāju blīvums ir tikai aptuveni četri cilvēki uz kvadrātkilometru. 80% no valsts teritorijas klāj Kalahari tuksnesis. Jāmin gan, ka šī teritorija ir piepildīta ar sezonālajiem mitrājiem, ievērojamu nokrišņu daudzumu un pārsteidzošu dzīvnieku un augu daudzveidību. Tādēļ reģionā atrodas arī otrais lielākais pasaulē rezervāts “Kalahari centrālais medību rezervāts”. Botsvānā ir ne tikai tuksnesis. 2,3 miljonu lielā valstī atrodas arī pasaulē otrā lielākā sāls plaknes teritorija. Salīdzinājumam, Botsvānas sāls plakne Makgadikgadi aptver platību, kas ir lielāka par Šveici. Ko noteikti atpazīs karstākie Teilores Sviftas mūzikas fani,  kuras video “Wildest Dreams” tika uzfilmēts tieši tur. Bez tuksneša un sāls plaknes teritorijas valstij ir arī īsākā sauszemes robeža pasaulē, kas ir tikai 150 metrus gara. Tā ir robeža starp Botsvānu un Zambiju. Vienlaikus valsts ziemeļrietumu daļā robežojas ar trim citām valstīm - Zambiju, Zimbabvi un Namībiju. Botsvānā ir vieta, kurā satiekas četras valstis.  Šī vieta tiek uzskatīta par vienu no retākajām pasaulē, kur var uztvert mobilo signālu no četrām valstīm. Tā kā Botsvāna ir pazīstama ar savu pasaules titulu dimantu ražošanā un šobrīd tā ir viena no pārtikušākajām Āfrikas valstīm. Tomēr vēl īsi pirms neatkarības iegūšanas 1966. gadā, kad Botsvāna bija Lielbritānijas protektorāts, valsts bija viena no nabadzīgākajām un vismazāk attīstītajām valstīm Āfrikas reģionā.   Mūsdienās Botsvāna ir pazīstama kā “Āfrikas izņēmums”. Primāri tādēļ, ka vairāk nekā 30 gadus valstij ir bijis lielākais IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju reģionā. šobrīd valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 16 tūkstoši eiro. Salīdzinājumam, kaimiņos esošajam valstīm IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 3000 – 9000 eiro. Tomēr neskatoties uz to, un salīdzinot Botsvānas IKP uz vienu iedzīvotāju ar Latvijas, tas vēl aizvien ir divas reizes mazāks. Dimantu raktuves tiešām veido lielāko daļu no ekonomikas pieauguma. Vēsturiski Bostvāna kļuva par lielāko dimantu ražotāju pasaulē 1990. gadā, un pēc 2022. gada Pasaules Bankas datiem tā atrodas otrajā vietā aiz Krievijas, trešajā vietā ir ierindojusies Kongas Demokrātiskā Republika. Statistiski, Botsvāna saražo vairāk nekā 20 miljonus dimanta karātu, kas ir aptuveni 18 % no kopējās pasaules dimantu produkcijas. Tieši dimantu radītie ieņēmumi ļauj Botsvāna ikvienam bērnam iegūt bezmaksas izglītību līdz 13 gadu vecumam. Kas sekmē to, ka Botsvānā pieaugušo lasītprasmes līmenis ir 88 procenti gan sievietēm, gan vīriešiem. Vēl divas nozares, kas veido un spēcina Botsvānas ekonomiku ir tūrisms un lauksaimniecība. Lauksaimniecība joprojām nodrošina iztiku 70 % lauku iedzīvotājiem. Tomēr lauksaimniecība nodrošina tikai nelielu daļu no vajadzīgās pārtikas. Apmēram puse no patērētās pārtikas tiek importēta. Valstī pastāv arī problēmas, kas rada slogu uz tūrisma un lauksaimniecības nozarēm. Piemēram, liellopu audzēšana, kas ir ļoti svarīga lauku ienākumiem, ir radījusi spriedzi ūdens rezervēm. Reģionā cieš veģetācija, jo valsts teritorijā pieaug pārtuksnešošanās. Tāpat valsts joprojām ļoti atkarīga no dimantiem, tādēļ tā neaizsargāta pret ārējiem satricinājumiem un ieņēmumu samazināšanos no minerāliem. Lielu spriedzi valstī rada arī augsts bezdarbs un plaši pastāvoša AIDS epidēmija. Par to, kā Botsvānai, neskatoties uz esošajiem izaicinājumiem, vairāk nekā pusgadsimta laikā izdevās kļūt par vienu no bagātākajām valstīm Āfrikā, noturēt attīstību un kas ir nodrošinājis šo ekonomisko attīstību, jautājam Latvijas Ārpolitikas institūta asociētajam pētniekam Aldim Austerim. Kopumā tas, ka valstī ir mazs iedzīvotāju skaits, tā ir dabas minerāliem bagāta, ka arī valstī ir labas pārvaldības stabilitāte un piesardzīga ekonomikas vadība, ļauj tai veiksmīgi īstenot izvēlēto kursu. Botsvānu sauc par vecāko demokrātiju Āfrikas kontinentā, pēc „Freedom House” reitinga Botsvānai ir 72 punkti no 100. Salīdzinājumam, Latvijai - 88 punkti.  

  Zinātniekus nodarbina jautājumi par sen izzudušu vai šobrīd uz izmiršanas sliekšņa esošu dzīvnieku "atdzīvināšanu", izmantojot ģenētikas tehnoloģijas un klonēšanu. Izzuduši, izmiruši dzīvnieki varētu šķist kā pagātnes liecība, kuru sastapt varēsim tikai senos nostāstos vai fosīlijās. Taču 21. gadsimta ģenētikas tehnoloģijas metušas izaicinājumu kam tādam, kas vairumam no mums pat sapņos nav rādījies, - atdzīvināt izzudušus dzīvnieku. Cik ļoti šie centieni ir pamatoti un realizējam, kādus senos dzīvniekus varētu atgriezt mūsu vidē - cik reāli mums nākotnē atkal redzēt mamutus, Tasmānijas tīģerus un varbūt pat dinozaurus, skaidro un vērtē Latvijas Universiātes profesors, mikrobiologs, ģenētiķis Īzaks Rašals. Gēnu zinātnes ceļi Padomju Savienībā „Tātad, biedri, kas attiecas uz teorētiskām nostādnēm bioloģijā, tad pa­domju biologi atzīst, ka Mičurina nostādnes ir vienīgās zinātniskās nostād­nes. Veismanisti un viņu piekritēji, kas noraida iegūto īpašību iedzimtību, nepelna, lai ilgi pie viņiem kavētos. Nākotne pieder Mičurinam.” Tā 1948. gada Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas sesijā paziņoja tolaiku biologs un agronoms, Staļina  ideoloģijai tuvs cilvēks Trofims Lisenko - persona, kurš uzskatīja, ka līdzšinējie pētījumi ģenētikā ir buržuāziski reakcionāri un  pilnībā noraidīja ģenētikas teoriju, paziņojot ka visu nosaka vide  ne iedzimtība. Kā saka molekulārbiologs akadēmiķis Elmārs Grēns, kurš 1948. gada sesijas stenogrammu un pārdomas par to pagājušā gadsimta 80. gados nopublicēja laikrakstā „Cīņa”, šī sesija bija kulminācija tam, kā tolaik izrēķinājās ar ģenētikas zinātniekiem. Jau pirms tam Padomju savienībā tika apstrīdētas Mendeļa, Veismaņa, Morgana un citu ģenētiku idejas par gēniem un iedzimtību, taču Lisenko paustās idejas minētajā sesijā turpināja postošo ietekmi uz ģenētikas zinātni toreizējā PSRS, par to stāsta Elmārs Grēns. „Balstoties uz šādas teorētiskas bāzes, tika atklāti tādi zinātnes „šedevri” kā auzu pārvēršanās par auzeni, rudzi – par kviešiem un otrādi, kāposts – par kāli, pat dze­guzes rašanās no mazā dziedātājputniņa ķauķīša. Visi šie un tamlīdzīgie zinātniskie murgi un atklātas falsifikācijas tika izskaidroti kā apkārtējās vides mērķtiecīgas iedarbes rezultāts.” Tā raksta Elmārs Grēns savā grāmatā ”Ab Initio jeb kā mēs Latvijā izveidojām molekulāro bioloģiju”, atsaucot atmiņā tos laikus, kad  gēnu zinātne Padomju Savienībā gāja greizus ceļus un tie zinātnieki, kuri iebilda Lisenko teorijām, tika vienkārši atlaisti no darba.

Nu jau mitējušies strīdi, vai klimata pārmaiņas notiek. Tāpat arī zinātnieki daudzas desmitgades norāda uz cilvēka ietekmi šajā procesā, taču arvien aktuālāks kļūst jautājums, vai šīs izmainas var apturēt, patīt atpakaļ vai iesaldēt. Ja tomēr nē, kā pielāgoties. Jaunākais ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojums fokusējas uz adaptāciju klimata pārmaiņām. Vai tehnoloģijas būs panaceja un vai pilsētas ir tikai riska zona vai arī glābiņš, klimatam mainoties, vērtē vides zinātnes doktors, biedrības Zaļā Brīvība vadītājs Jānis Brizga un Pasaules dabas fonda Klimata programmas vadītāja Laura Treimane. Jaunākais ziņojums ir otrais no trim: pirmais bija 2021.gadā un bija saistīts ar fizikālajām zinātnē, šis vairāk lūkojas uz pielāgošanos klimata pārmaiņām, trešais būs aprīlī un tas būs saistīts ar klimata pārmaiņu mazināšanu. Pirmo reizi tik apjomīgs ziņojums, kas aptver vairāk nekā 3000 lappuses. "Būtiskākais ziņojuma secinājums – klimata pārmaiņu ātrums un ietekme strauji palielinās. Šobrīd ietekme pārspēj pašreizējo adaptācijas pasākumus, tas rada sekas," skaidro Laura Treimane. "Uzsvērts, ka šobrīd klimata pārmaiņu sekas nevaram kompensēt ar adaptējošiem pasākumiem. Ziņojums piedāvā detalizētu izpratni, kā klimata pārmaiņas ietekmē konkrētus pasaules reģionus. Tas ļauj izprast, kā turpmākajos gados tās ietekmēs visu mūsu ikdienu. "Lielākā daļa pasaules valstu uzsākušas pasākumus pielāgošanās veicināšanai, to arī ziņojums uzsver," papildina Jānis Brizga. "Norāda, ka pasākumi nepietiekami mūs sagatavo mainīgajai klimata situācijai. Vēl uzsver kā līdz šim nepietiekami novērtētu risku, ka šie klimata pārmaiņu draudi var savstarpēji kombinēties un vēl vairāk pastiprināt riskus." Kā piemēru viņš min: sausuma periodi var samazināt augsnes mitrumu un tas var vēl vairāk samazināt vietējos nokrišņus un attiecīgi palielināt sausuma riskus. "Zinātnieki arī uzsver, ka draudi, kas saistīti ar ekstremāliem laika apstākļiem – ilgiem sausuma periodiem vai straujām lietusgāzēm, ir intensīvāki, nekā līdz šim pētnieki bija vērtējuši. Uzskata, ka nākotnē pie dažādiem temperatūras scenārijiem draudi varētu būt milzīgi," turpina Jānis Brizga. "Uzskats, kas bijis līdz šim, ka emisijas nevaram samazināt, varbūt pielāgosimies, šāda veida pieeja visdrīzāk nestrādās. Mums vienkārši nav tik daudz resursu, lai varētu turpināt mainīt klimatu un ieguldīt pielāgošanās pasākumos. Pietrūks resursu cīnīties visdažādākajās frontēs, gan cīnīties ar jūras līmeņa kāpšanu, ar pieaugošo temperatūru, ar nokrišņu izmaiņām. Tas atstāj ietekmi plašā diapazonā – lauksaimniecībā, veselībā, pilsētu infrastruktūrā, citās jomā. Tik plašas izmaiņas ierastajā dzīves sistēmā nespēsim veikt tik īsā laika periodā." Ja samazinām emisijas šodien, dabas procesi vēl ilgtermiņā mēģinās atkopties no visa. Jānis Brizga to salīdzina ar lielu kuģi, kurš iet un trajektoriju nemaina, bet kad tā sāk mainīties, pēc tam to apturēt ir ļoti grūti. Laura Treimane iepazīstina ar galvenajiem riskiem klimata pārmaiņu ziņā Eiropā. "Ir redzamas negatīvas ietekmes cilvēkiem, ekonomikai un infrastruktūrai, īpaši piekrastes un iekšzemes plūdu dēļ. Tāpat riski attiecas gan uz cilvēku fizisko, gan mentālo veselību: paaugstināts stress un pieaug cilvēku mirstība karstuma un temperatūras paaugstināšanās dēļ," skaidro Laura Treimane. "Ūdens trūkums arī Eiropā vairākiem savstarpēji saistītiem sektoriem, kā arī lauksamniecības ražas samazināšanās karstuma un sausuma mijiedarbības ietekmē." "Pielāgošanas politika balstās spējā pielāgoties apstākļu mainībai. Noturība bieži ir atkarīga, cik daudzveidīgas ir mūsu sistēmas un rīcības. Praktiski tas varētu būt piemērs par industriālo lauksaimniecību, kur mums ir lielās platībās viens kultūraugs, kas aug, līdz šāda veida sistēma ir vārīga šādos mainīgos laika apstākļos, jo var parādīties kāda slimība, kaitēklis var strauji izplatīties un iznīcināt  visu ražu," analizē Jānis Brizga. Viņš norāda, ziņojums piedāvā klimata adaptācijas pasākumos. "Mēs dzīvojam neskaidrības laikmetā, mums jābūt gataviem dažādiem scenārijiem, risinājumiem. Jāstāda dažādi kultūraugi, kas samazinātu risku, ka nākamā gadā sausuma dēļ visa raža pazudīs," vērtē Jānis Brizga. "Līdzšinējie centieni maksimāli palielināt efektivitāti visādās jomās ir samazinājuši noturību pret mainīgajiem klimata apstākļiem. Lauksaimniecības, enerģētikas, transporta sistēmas esam padarījusi trauslas, ļoti jūtīgas pret dažādām izmaiņām." Nākotnes tehnoloģijas siltumnīcās Roboti un tehnoloģijas jau šobrīd ienāk dārza darbos. Roboti palīdz ravēt, regulēt ūdens daudzumu augiem siltumnīcās un ne to vien. Bet vai ar tehnoloģiju palīdzību mēs kādreiz varēsim audzēt tādus dārzeņus un augļus, kam minimāli būtu nepieciešama augsne, ūdens un citas prasības? Kādas varētu izskatīties siltumnīcas un audzētavas nākotnē? Lai izaudzētu pārtikai lietojamus augļus un dārzeņus, augiem ir nepieciešama aprūpe. Vispirms ir jāsēj sēklas, tālāk vajadzīgs mitrums, saules gaisma, un ir arī citas prasības. Tātad – cilvēku rūpes lielas, un darāmo darbu daudz, tāpēc runājam par to, kā cilvēkam un visai pārējai videi augļu un dārzeņu audzēšanā spētu palīdzēt roboti. Saruna ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Augsnes un augu zinātņu institūta profesori un vadošo pētnieci Inu Alsiņu un šī paša institūta docentu un vadošo pētnieku Kasparu Kampusu. Sarunas iesākumā noskaidrojam, vai jau šobrīd ir vērojams, ka augļkopībā ienāktu jaunākās tehnoloģijas, un Ina Alsiņa atbild apstiprinoši. Un vēl – Latvijas Lauksaimniecības universitātes Augu aizsardzības zinātniskā institūta “Agrihorts” pētnieki izveidojuši automatizētu robotu nezāļu ravēšanai, tātad arī šādi palīdz tehnoloģijas. Bet Kaspars Kampuss stāsta, kā robotizācija saistīta ar ogu audzēšanu.

Izdarīt labu darbu un par to saņemt samaksu! Šādi varētu raksturot atmosfēras oglekļa piesaistīšanas augsnē programmu, kurā aicināti iesaistīties Latvijas lauksaimnieki. Kā programma darbojas un ko iegūst lauksaimnieki, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Zemnieku saeima valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre, agronoms un "eAgronom" konsultants Uldis Nelsons un "eAgronom" tirdzniecības vadītājs Latvijā Nauris Liberts. Pieredzē dalās Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes loceklis, Z/S „Jaunkalēji” īpašnieks Kārlis Ruks.

Dodamies uz Armēniju. Tā varētu būt visnotaļ dzirdēta valsts, ja tomēr nē, tad noteikti būs pazīstami armēņu izcelsmes zinātnieku izgudrojumi – krāsu televizors un bankomāts. Armēnijas izcelsmes zinātnieki, visbiežāk gan darbojoties citās valstīs, tiešām ir padarījuši mūsu ikdienas dzīvi interesantāku un vieglāku. Viņi izgudrojuši ne tikai minētās lietās, bet, piemēram, uzņēmējs un filantrops Alekss Manoogians izgudroja pirmo viena roktura jaucējkrānu. Tas ļāva sajaukt aukstu un siltu ūdeni un kontrolēt ūdens plūsmu. Bet par pašu Armēniju jeb oficiāli Armēnijas Republiku runājot, tajā dzīvo gandrīz trīs miljonu iedzīvotāju. Jāsaka, ka tāpat, kā iepriekšējos raidījumos bieži jau tika minēts par citām tautām, armēņu diaspora ārzemes ir daudz lielāka nekā valsts iedzīvotāju skaits. Piemēram, Armēnijas iedzīvotāju skaits ārpus Armēnijas pārsniedzot septiņus miljonus. Šis lielais ārpus Armēnijas dzīvojošo armēņu skaits cieši saistīts ar bēdīgi slaveno Pirmā pasaules kara vidū Osmaņu impērijas veikto Armēņu genocīdu, kurā gāja bojā apmēram viens miljons armēņu. Cilvēku dzīšana cauri Sīrijas tuksnesim bez ēdina un ūdens (Nāves marši), ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs un turku nacionālistu veiktās etniskās tīrīšanas bija tika daži no elementiem, kas raksturo šo šaušalīgo vēstures lappusi. To vēl šodien visas pasaules valstis neatzīst, primāri jau Turcija. Šo notikumu laikā un pēc tiem miljoniem armēņu bēga uz ārzemēm – Franciju, Itāliju, Libānu, ASV, izveidojot tur ļoti spēcīgas kopienas, tādā veidā saglabājot savu reliģiju un valodu.   Par valodu runājot, armēņu valodai nav saistības ne ar vienu citu valodu, un tā tiek uzskatīta par atsevišķu indoeiropiešu valodu saimes atzaru. Pat ja daži vārdi mums šķiet pazīstami, zinātnieki uzskata, ka tie nav cēlušies no citas valodas. Tāpat kā valoda, arī alfabēts ir unikāls. Šīs rakstzīmes netiek lietotas nevienā citā rakstu valodā. Starp citu, viens no vecākajiem tekstiem armēņu valodā, kas saglabājies, ir 5. gadsimta Bībeles tulkojums, kas kopā ar daudziem citiem seno armēņu manuskriptiem glabājas Matenadaranā Erevānā. Skatoties, uz reliģiju, tad Armēnija pamata reliģija ir kristietība, vairāk nekā 93% kristiešu Armēnijā pieder Armēnijas apustuliskajai baznīcai. Turklāt tā bija arī pirmā valsts, kas pieņēma kristietību kā valsts reliģiju. Neskatoties uz to, valsts ir plaši zināma ar tās politisko un ekonomisko atkarību no Krievijas. Stāsts par Armēniju noteikti nav iztēlojams bez stāsta par Krievijas lomu Kalnu Karabahas konfliktā. Par pašu konfliktu un tā neseno saasināšanos, kas beidzās ar Armēnijas zaudējumu jau stāstījām detalizētāk raidījumā par Azerbaidžānu. Tādēļ šodien par šo pastāstīsim no citas puses – kāda loma Kalnu Karabahas konfliktā ir ģeopolitikai un kā notiek citu valstu iesaistīšanās. Kalnu Karabahas konflikts par nelielo teritorijas daļu ir guvis starptautisku ievērību un piesaista lielvaras, jo īpaši Krieviju un NATO dalībvalsti Turciju – divas valstis, kas jau atbalsta pretējās puses Sīrijā un Lībijā, bet vienlaicīgi arī mēģina izlikties, ka uztur labas attiecības. Tā Turcija jau sen ir bijusi pārliecināta Azerbaidžānas atbalstītāja – Ankaru un Baku vieno ciešas kultūras saites, ņemot vērā to kopīgo turku mantojumu. Tikmēr starp Turciju un Armēniju ir ilga spriedzes vēsture, ko pastiprina Ankaras atteikšanās atzīt 1915. gada armēņu genocīdu, kā arī Kalnu Karabahas konflikts. Neviennozīmīgāka loma reģionā ir Krievijai, kas uztur ciešas ekonomiskās saites ar Armēniju un Azerbaidžānu un piegādā abām ieročus. Tomēr Krievijas attiecības ar Armēniju ir dziļākas, jo tajā atrodas Krievijas militārā bāze un Armēnija ir daļa no Maskavas vadītās Eirāzijas Ekonomiskās savienības. Turklāt ir liela reģiona loma globālajā enerģijas tirdzniecībā: cauruļvadiem, kas savieno Azerbaidžānu ar Turciju, ir izšķiroša nozīme Eiropas Savienības naftas un dabasgāzes piegādē, un tie iet tuvu Kalnu Karabahai. Neskatoties uz to, ka Armēnijā, kurā ir vairākums kristiešu, un Azerbaidžānā, kurā ir vairākums musulmaņu, ir bijušas nesaskaņas gadsimtiem ilgi, taču reliģijai mūsdienu konfliktā nav lielas nozīmes. Liela daļa vainas gulstas uz Josifu Staļinu. Bijušais padomju līderis lielāko armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas reģionu (armēņiem pazīstams kā Artsakh) iekļāva Azerbaidžānā pēc tam, kad 20. gadu sākumā Sarkanā armija iekaroja Kaukāzu. Runājot kontekstā ar šajā brīdī aktuālo Krievijas uzbrukumu Ukrainai – tam ir bijusi ietekme arī uz Armēnijas skatījumu. Proti, ņemot vērā ilglaicīgo Krievijas klātbūtni un ietekmi Armēnijā, kā arī Ukrainas atbalstu Azerbaidžānai Kalnu Karabahas konflikta laikā, Armēnija vēl vairāk nostiprinājusi savu prokrievisko pozīciju. Starptautiskajā arēnā Armēnija bija tā, kas atbalstīja savu stratēģisko sabiedroto un galveno drošības garantu, balsojot pret Krievijas pārstāvniecības apturēšanu Eiropas Padomē. Bet vēl divos nesenajos balsojumos — par Krievijas atstādināšanu no ANO Cilvēktiesību padomes un nosodot iebrukumu Ukrainā ANO Ģenerālajā asamblejā — Armēnija atturējās. Kopumā Armēnijas atbalsts Krievijai nav pārsteidzošs. Armēnijas politiskā vadība ir slavējusi Krimas aneksiju kā pašnoteikšanās tiesību īstenošanas paraugu. Un bijušais prezidents Sargsjans aizgāja tik tālu, ka referendumu Krimā uzskatīja par tautu pašnoteikšanās tiesību izmantošanu, izmantojot brīvu gribas izpausmi. 2014. gada satricinājumi Ukrainā vēl vairāk pastiprināja Armēnijas politiskās vadības bažas par sekām, ko izraisīs Krievijas izaicināšana. Bijušais prezidents Sargsjans pat izvirzīja situāciju Ukrainā kā attaisnojumu Armēnijas lēmumam pievienoties Krievijas dominētajai Eirāzijas ekonomiskajai savienībai 2014. gada oktobrī. Papildus apspriestajiem iemesliem Armēnija iestājas Kremļa pusē, jo valstij ir arī pieaugusi atkarība no Krievijas pēc 2020. gada Kalnu Karabahas kara. Armēnijas vadībā ir iesakņojusies pārliecība, ka Armēnija tikai gūst labumu no lielākas Krievijas iesaistīšanās. Tieši šajā kontekstā Krievija plaši tiek uztverta kā galvenais drošības sabiedrotais Armēnijas politiskajā domāšanā un sabiedrības apziņā. Arī Krievijas iedzīvotāji, acīmredzot, Armēnijā redz sabiedroto, jo, sākoties Ukrainas karam, arvien lielāks skaits krievu izceļo tieši uz Armēniju. Par to vairāk stāsta Erevānā bāzētās nevalstiskās organizācijas Civilatas Foundation analītiķis Ēriks Hakopjans.  Armēnijas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no Krievijas investīcijām un armēņu atbalsta, kas nāk no ārzemēm. Pirms neatkarības iegūšanas Armēnijas ekonomika lielā mērā bija balstīta uz rūpniecību — ķīmisko vielu, elektronikas, iekārtu, pārstrādātas pārtikas, sintētiskās kaučuka un tekstilizstrādājumu. Lauksaimniecība veidoja mazāk kā 20% no neto materiālā produkta pirms Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Savukārt pēc neatkarības atgūšanas lauksaimniecības nozīme tautsaimniecībā ievērojami pieauga, tās īpatsvaram 90. gadu beigās pieaugot līdz vairāk nekā 30 % no IKP. Bet lauksaimniecības nozīmes pieaugums bija skaidrojams ar iedzīvotāju pārtikas nodrošinājuma vajadzībām, saskaroties ar nenoteiktību pārejas pirmajos posmos un ekonomikas nelauksaimniecisko nozaru sabrukumu 90. gadu sākumā. Armēnija kā maza valsts ar tās unikālo kultūru un smago vēsturi, ir izvēlējusies Krieviju par tās aizstāvi. Pieķeršanās lielvarai ir viena no klasiskajām mazu valstu pieejām. Kā mēs ķeramies pie ASV un Vācijas, tā Armēnija neatrada nevienu citu kā Krieviju.

Aktualitātes tehnoloģiju jomā, kā arī inovācijas lauksaimniecībā jeb "Agritech" un organizācijas pasākums Meikatons.lv, kas norisināsies nākamnedēļ.   

Aktualitātes tehnoloģiju jomā, kā arī inovācijas lauksaimniecībā jeb "Agritech" un organizācijas pasākums Meikatons.lv, kas norisināsies nākamnedēļ.   

Kā starp āmuru un laktu, tā varētu raksturot situāciju, kādā nonākuši Latvijas piensaimnieki, jo cenu pieaugumu pienam un piena produktiem, kas noteikti pārsniedz pašlaik jau tā augstos inflācijas rādītājus, nebūs pamanījis vien tas, kas pienu nepērk vispār. Ja cena produktam augsta un cilvēku pirktspēja ir tāda, kāda ir, iespēja piena pakai palikt veikala plauktā stipri palielinās. Tas būtu tas āmurs, bet vēl jau ir lakta, un par to, kas pircējam paliek neredzams, bet tiešā veidā ietekmē piena un tā produktu cenu par to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skatoties statistikas datu ailēs, var rasties priekšstats, ka runas par Latvijas piensaimniecības drīzo galu ir nepamatotas. Izslaukumi aug, iepirkuma cena arī, ko var vairāk vēlēties? Tad kāpēc ganāmpulku skaits turpina samazināties, bet piena cena veikalā palielināties? Situāciju piena lauksaimniecībā raksturo un analizē Latvijas piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks, Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja, asociētā profesore Ingūna Gulbe un „Food Union” grupas pārstāvis A/S „Rīgas piena kombināts” padomes priekšsēdētāja vietnieks Harijs Panke. Sazināmies ar visražīgākā piena govju ganāmpulka īpašnieku. Tā ir Kļaviņu ģimenes saimniecība "Ceriņi" Rūjienas pusē – šajā saimniecībā aizvadītajā pārraudzības gadā vidēji no katras govs ieguva 15 602 kg piena. Stāsta saimniecības īpašnieks Aldis Kļaviņš.  

Dosimies uz futbola lielvalsti un tango dzimteni, ka arī skaistāko ūdenskritumu valsti Argentīnu jeb uz Argentīnas Republiku. Pasaulslavenos Iguazu ūdenskritumus gan Argentīna dala ar Brazīliju, bet tas nemazina to krāšņumu, tūristu interesi un arī filmu industrijas interesi. Daudzas kinolentes tur ir filmētas – nesenākā un daudziem droši vien pazīstama – Marvel komiksu ekranizējumu sērija “Melnā Pantera”. Bet Argentīna ir arī platības ziņā lielākā spāniski runājošā valsts pasaulē. Iedzīvotāju skaita ziņā apmēram tāda pati kā pati Spānija – 46 miljoni cilvēku. Un pazīstama tā ir ne tikai kā tango dzimtene, bet arī slavenā marksistu revolucionāra Ernesto “Če” Gevaras dzimtene. Kā zināms iesauka “Če” pats par sevi nozīmē “argentīnietis” un viņa popularitāte ir pamatā saistīta ar Kubu, ko aplūkojām jau vienā no iepriekšējiem raidījumiem. Vēl Argentīna ir pazīstama arī kā lodīšu pildspalvas izcelsmes valsts (izgudrotāji gan bija ungāru izcelsmes), vēl vairāk – tieši Argentīnā 1920. gadā sāka raidīt pasaulē pirmā radiostacija. Argentīna arī bija viena no pirmajām vietām uz planētas, kur policija 19. gadsimta beigās sāka izmantot pirkstu nospiedumu atpazīšanas tehniku. Argentīnā ir ļoti jaukts etniskais sastāvs, kas ir saistīts ar valsts vēsturi. 16. gadsimtā Spānijas kolonizācijas laikā un tai sekojošās Pampa un Patagonijas zemju iekarošanas laikā 1,5 miljoni pamatiedzīvotāju tika nogalināti. Līdz ar to Argentīnas nāciju 19. un 20. gadsimtā izveidoja daudzi Eiropas imigranti. Imigrantu etniskais sastāvs bija ļoti daudzveidīgs: dominēja imigranti no Spānijas (galvenokārt baski un galisieši) un itāļi (pēdējo pēcnācēji tagad veido aptuveni 1/3 valsts iedzīvotāju), bet daudz ir arī franču, vāciešu, britu poļu, arābu un lietuviešu. Arī daudzi bijušie Trešā Reiha darboņi aizbēga tieši uz Argentīnu pēc Otrā Pasaules kara un slēpās tur. Viens no slavenākajiem nacistu noziedzniekiem bija holokausta loģistikas organizētājs Ādolfs Eihmans, kuru 1960. gadā noķēra Izraēlas slepenais dienests „Mossad” un vēlāk viņš tika atklāti tiesāts Jeruzalemē plaši zināmā prāvā. Sazvērestības teoriju piekritēji, starp citu ļoti sen jau uzskata, ka Ādolfs Hitlers arī neizdarīja pašnāvību 1945. gadā, bet gan aizbēga uz Argentīnu un vēl jo projām sirmā 132 gadu vecumā tur dzīvojot. Bet runājot par mūsdienu Argentīnu, kopš 90. gadu sākuma Argentīnā aktīvi tiek īstenota privatizācijas politika un vēl plašāka ārvalstu kapitāla piesaiste. Pievienošanās MERCOSUR (Dienvidamerikas kopējam tirgum) bija ievērojami paplašinājusi Argentīnas tirgu. Ekonomikā dominē smagā rūpniecība, tomēr tradicionālās vieglās rūpniecības nozares un jo īpaši pārtikas rūpniecība joprojām ir svarīgas un orientētas uz eksportu. Argentīnas vīns, kā zinām, ir pasaulē populāra smadzeņu inde. Naftas ieguves ziņā valsts ieņem ceturto vietu Latīņamerikā. Tāpat Argentīna ir viena no desmit valstīm pasaulē ar lielākajām urāna rezervēm, kādēļ valsts ir pazīstama ar tās zinātnes sasniegumiem kodolenerģijas un urāna rūpniecības jomā. Un protams, ka valsti ir arī būtiska dzelzs ieguves un tērauda ražošanas industrija. Attiecīgi – nav brīnums, ka mašīnbūve ieņem vadošo vietu smagajā rūpniecībā. Un, protams, nevar aizmirst – Argentīnā tradicionāli eksporta nozarē īpašu vietu ieņem gaļas fasēšana. Argentīna ir viena no nozīmīgākajām gaļas ražotājām un liellopu gaļas eksportētājām pasaulē. Argentīnas steiki ir ļoti populāri ne tikai ASV, bet arī citur pasaulē. Argentīna ieņem sesto vietu pasaulē pēc liellopu skaita, piektajā vietā pēc gaļas ražošanas uz vienu iedzīvotāju un pirmajā vietā pēc tās patēriņa. Lauksaimniecības un lopkopības produkti nodrošina vairāk nekā 50% no eksporta ieņēmumiem. Gaļa ir argentīniešu nacionālais ēdiens. Starp citu, Argentīnas lauksaimniecības īpatnība salīdzinājumā ar citām Latīņamerikas valstīm ir, ka tā ne tikai pilnībā nodrošina sevi ar pārtiku, bet arī to eksportē. Un vienlaicīgi lauksaimniecībā ir nodarbināti tikai nedaudz vairāk par 5 % strādājošo. Lai arī ekonomika ir daudzveidīga, mūsdienās Argentīna nav viena no pasaules attīstītākajām un bagātākajām ekonomiskām, kā tas bija pirms simts gadiem. Un tas saistīts ar Argentīnas defoltiem, jeb parādu neatdošanu. Ārējā parāda problēma jau vairākus gadu desmitus ir bijusi daudzu Latīņamerikas un citu attīstības valstu dienaskārtībā, un šajā laikā tā kļuvusi par "galvassāpēm" gan kredītņēmējiem, gan aizdevējiem. Argentīna jau sen ir starp valstīm, kur parādu problēma ir īpaši sāpīga. Pirmais defolta gadījums bija jau tālajā 1828. gadā, tikai 12 gadus pēc neatkarības iegūšanas no Spānijas. Kas ir defolti un kā tie izpaužās ne tikai Argentīnas gadījumā, skaidro Latvijas Universitātes profesore un Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka.  Diemžēl pēdējā ekonomiskā krīze valstī turpinās kopš 2018.gada un Covid pandēmijas ekonomiskie efekti, protams,  sekmē iedzīvotāju dzīves līmeņa krišanos.  Valsts valdība mēģina veikt ekonomiskās un sociālās reformas, taču lielais budžeta deficīts, augstā inflācija, produktivitātes un konkurētspējas kritums, augstā ienākumu nevienlīdzība un vājās valsts institūcijas to regulāri liedz.

Edgars Ceske, Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists Šogad mūs daba lutina ar zelta lapām kā nevienu gadu un, protams, ka Gaujas senleja – Sigulda, Krimulda un Turaida ir tās vietas, kuras katrs latvietis cenšas apmeklēt vispirms. Starp apskates objektiem ir arī Gūtmaņala un tie, kas tur bijuši, noteikti būs ievērojuši apaļu celtni ar baltām kolonnām un sarkanu jumtu, bet, iespējams nezinās par šīs celtnes vēsturi un to, ka tā ir  sena. Galvenais, tā ir saglabājusies vairāk nekā simts gadus cauri visiem kariem, un tas tādām mazām arhitektūras formām kā šī, īpaši jau no koka, nav raksturīgi. 1907. gadā Turaidas muižu mantoja Aleksandrs Štēls fon Holšteins. Viņš Vācijā bija beidzis Lauksaimniecības akadēmiju, bija izglītots lauksaimnieks un cerēja pārveidot Turaidas muižu par ienesīgu biznesu lauksaimniecībā. Bija paredzēts būvēt kokzāģētavu, kaļķu un ķieģeļu cepļus un daudz ko citu. Viņš pieaicināja latviešu puisi, kas bija mācījies Rīgā Vācu amatniecības skolā, apguvis zīmēšanas prasmes, bet vairāk arī neko citu, būt par būvuzņēmēju un uzdeva viņam būvēt paviljonu pie Gūtmaņalas, kur varētu tirgot Turaidas muižā slaukto pienu. Šī jaunekļa vārds ir Jānis Lapiņš un interesantākais ir tas, ka Jānis Lapiņš ir atstājis savu visai plašo dienasgrāmatu, kurā viņš raksta par laika posmu no savas dzimšanas līdz 1919. gadam un pat vēl ilgāk. Par savu pirmo uzdevumu – kolonādes jeb rotondas celtniecību pie Gūtmaņalas viņš raksta tā:             „Pirmais darbs man bija kioska būve pie Gūtmaņalas pēc arhitekta skices no Dancigas – visa no ozola kokiem, lielāko tiesu, granīta trepēm un pamatiem. Būve beidzās ļoti apmierinoši, prieks kungiem un arhitektam. Par ko saņēmu kā atzinību no barona 25 rubļus naudā un zīmējamos piederumus. Tikai mīkstā un nenoteiktā daba man daudzās vietās skādēja, jo uzteikt strādniekiem kādu stingrāku vārdu es nevarēju jeb arī pēc algas kaulēties, vienmēr labāk es cietu ..” Pēc tam, protams, viņam sekoja arī citi darbi un citi piedāvājumi, bet diemžēl sākās Pirmais pasaules karš, daudzas barona ieceres palika nerealizētas. Gan tika uzcelta kokzāģētava, arī kaļķu un ķieģeļu cepļi. Jānis Lapiņš savu darbu tālāk turpināja Turaidā un arī Inciemā.

Cik attīstīts ir tehnoloģiju pielietojums Latvijas lauksaimniecībā? Vai laukus jau var apkopt attālināti? Roboti, droni, sensori, satelīti... Latvijas lauku labumus #DigitālāsBrokastis galdā ceļ Dainis Jakovels no Vides risinājumu institūta, Andrejs Vītoliņš no Stādu audzētāju biedrības un Iveta Grudovska no Zemnieku saeimas.

Eiropas Savienībā, arī Latvijā, dažādos līmeņos notiek dažbrīd ļoti asas diskusijas par to, kādai būtu jābūt un ko mēs sauksim par ilgtspējīgu lauksaimniecību. Diskutējam par šo jautājumu arī raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārkls, Latvijas lauku izglītības un konsultāciju centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimmermanis un apvienības "Par ilgtspējīgu lauksaimniecību un lauku vidi" valdes locekle Zinta Jansone.

Krustpunktā diskusija par Eiropas Savienības kopējās lauksaimniecības reformu - vai tā veicinās videi un klimatam draudzīgu saimniekošanu? Raidījuma viesi: Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece Rigonda Krieviņa, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis un Zemnieku Saeimas priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre.  

Krustpunktā diskusija par Eiropas Savienības kopējās lauksaimniecības reformu - vai tā veicinās videi un klimatam draudzīgu saimniekošanu? Raidījuma viesi: Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece Rigonda Krieviņa, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis un Zemnieku Saeimas priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre.  

Dodamies uz Austrumāziju - uz “miljons ziloņu zemi” Laosas Tautas Demokrātisko Republiku. Tā sanācis, ka iepriekš esam jau apskatījuši trīs no piecām tās kaimiņvalstīm Indoķīnas pussalā – ir bijuši raidījumi gan par Mjanmu, gan Vjetnamu, gan pērnā gada pēdējā raidījumā devāmies uz Taizemi. Starp citu tieši Taizemei gadsimtiem ir bijusi vislielākā ietekme uz Laosu. Vēlākā franču un amerikāņu ietekme 20. gadsimtā ir cits stāsts. Mūsdienās Laosā dzīvo 7,5 miljoni iedzīvotāju, un pilnīgu neatkarību no Francijas valsts ieguva 1954. gadā. Laosas Tautas revolucionārā partija 1975. gadā gāza iedibināto monarhiju, un mūsdienās Laosa ir viena no pēdējām piecām sociālistiskajām valstīm pasaulē.  Laosa ir vienīgā reģiona valsts, ko pilnībā ieskauj sauszeme un tā vienlaicīgi ir viena no pasaules nabadzīgajām pasaules valstīm. Lauksaimniecība, sevišķi rīsu audzēšana ir būtiska sastāvdaļa, jo veido ap 20 procentiem valsts saimniecības, bet nodarbina nozare ap 73 % no valsts darbaspēka. Starp citu, laosieši skaitās pasaulē lielākie, ja tā var teikt, saķepušo rīsu ēdāji. Saldā, skābā vai fermentētā veidā viens laosietis gadā apēd vidēji 155 kilogramus rīsu, kamēr eiropieši vai amerikāņi gadā patērē ap 9 kilogramiem rīsu. Tiek rēķināts, ka absolūtais vairākums laosiešu audzē lauksaimniecības produktus - gan pašu patēriņam, nevis tirgošanai, bet lauksaimniecībā valstī izmanto vien apmēram 0,3 % no aramzemes, bet visā valstī ir apmēram tikai 4 % aramzemes. Skaidrojums tik niecīgai aramzemes izmantošanai ir vienkāršs, jo kopš Vjetnamas kara Laosas zemē vēl ir milzīgs skaits nesprāgušu ASV nomestu bumbu, kas neļauj zemi izmantot. Laosa ir atkarīga arī no dabas resursu eksporta, konkrēti – vara, zelta, alvas, ģipša un kokmateriālu eksporta, bet viseksportētākais lauksaimniecības produkts, starp citu, ir kafija. Ārvalstu investīciju piesaiste valstij ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem, sevišķi pēc relatīvi veiksmīgiem hidroelektrostaciju projektiem uz Mekongas upes. Vienlaicīgi Laosa cieši no maza un nabadzīga vietējā tirgus, korupcijas, apgrūtinošas birokrātijas, likuma varas problēmām. Laosa arvien pieturas pie sava sociālistiskā ceļa, kuru gan līdz ar Gorbačova "perestroikas" politika mīkstināja, un mūsdienās jau sociālisma elementi palikuši relatīvi maz, bet centralizēti pārvaldīt un pārdalīt ekonomiku valdošajai politiskajai partijai patīk. ANO novērojums par Laosu 2019. gadā liecināja, ka partijas pieeja mazina nabadzīgo cilvēku iespējas uzlabot savu dzīves līmeni pašu spēkiem un padziļina viņu problēmas.  ANO Cilvēktiesību komisārs ziņoja, ka piekļuve elektrībai un kanalizācijai ir palielinājusies, un nabadzības rādītāji ir mazinājušies drīzāk formāli, nevis faktiski. Vēl šobrīd ceturtdaļa Laosas iedzīvotāju dzīvojot nabadzībā un 80 % ir nabadzības riska grupā ar ienākumiem ap 2 eiro dienā. Arī lielie investīciju projekti nenodarbina pietiekami cilvēkus un lielāko daļu ieguvumu saņem saujiņa bagāto cilvēku. Par Laosas politisko motivāciju turpināt “sociālistisko” pieeju, vaicājām Francijas Ārpolitikas institūta vecākajai pētniecei doktorei Sofijai Boiso du Rošērai (Sophie Boisseau du Rocher). Noslēgumā vēl par Laosas kafiju, kas nereti tiek minēta starp labākajām pasaulē. Laosas kafijas dzeršanas tradīcija nav tik slavena, bet neparasta gan. Laosieši, lai arī vairāk eksportē Arabikas kafiju, ikdienā paši izmanto Robusta šķirnes kafijas pupiņas, lai pagatavotu ledus kafiju. Tās gatavošanā tiek pievienots cukurs un kondensētais piens un, protams, ledus. To var nopirkt no ielu tirgotājiem un tā tiek pasniegta plastmasas maisiņos ar plastmasas salmiņu.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šajās dienās aprit 30 gadu kopš 1991. gada barikādēm, kas nacionālās atmodas kulminācijā pulcēja apmēram 50 tūkstošus cilvēku Rīgā, Liepājā, Kuldīgā un Ulbrokā, lai vairāk nekā nedēļu brīvprātīgi sargātu stratēģiski svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus. Katram no viņiem ir savs barikāžu stāsts. Turpmākās divas nedēļas programmā “Labrīt” izstāstīsim desmit no tiem. Un uz šiem stāstiem paraudzīsimies no neierasta leņķa – caur desmit barikāžu laika priekšmetiem, kas joprojām glabājas to īpašnieku atvilktnēs, pagrabos un garāžās, vai arī nodoti 1991.gada barikāžu muzeja krājumā. Pirmais stāsts – par gāzmasku kamazā Jāņmuižnieks Māris Lībietis barikāžu laikā strādāja Jāņmuižas Lauksaimniecības skolā par ražošanas apmācības meistaru. Lai tiktu līdz stāstam par gāzmasku, vispirms neliela priekšvēsture. Par to, ka Rīgā cels barikādes, Māris uzzināja pēc 13. janvāra manifestācijas Daugavmalā, kas pulcēja teju pusmiljonu cilvēku. No tās atbrauca Jāņmuižas skolas saimnieks Indriķis Liepiņš. “Viņš teica: puikas, nu ir ziepes, Lietuvā ir jau ir kritušie, jābrauc glābt ministriju!” stāsta Māris Lībietis. Cēsu puses ļaudīm bija uzticēts sargāt Ministru padomi (tagadējo Ministru Kabinetu). Pirmdienas rītā savas smagās mašīnas darbināja arī Māris Lībietis ar kolēģiem. “Krāmējām iekšā pamatblokus – tie bija skolas pamatbloki, vecākais meistars ar krānu iekrāmēja un palaida mūs Rīgas virzienā. Bijām trīs mašīnas – divi brāļi Pikšēni un es, visi trīs ar kamaziem,” turpina Māris Lībietis. Pamatblokus izmantoja barikādēm, bet Māra jauno “kamazu” iesprostoja starp citiem “smagajiem” tieši pie Augstākās tiesas durvīm. Pirmā diena pagāja mierīgi. “Vakarā atnāca Godmanis, uzaicināja uz vakariņām. Tā es pirmo un vienīgo reizi biju ministru mājā un ar kādu no ministriem pie viena galda ēdu vakariņas! Visus šoferus uzaicināja uz vakariņām,” atklāj Māris Lībietis. No barikāžu laika Mārim Lībietim joprojām saglabājusies viena dakšiņa, kā arī jau pieminētā gāzmaska. “Vienā brīdī manā mašīnā parādījās kaste ar ugunsdzēšamajiem aparātiem un kaste ar gāzmaskām. Viena gāzmaska man joprojām ir, kaimiņam otra. Tās mums vēl ir palikušas,” atminas Māris Lībietis. Kurš tās ielika mašīnā, Māris nezina joprojām. Bet gāzmaskas uz barikādēm bija daudziem – padomju laikā tā bija neatņemama civilās aizsardzības mācību sastāvdaļa ikvienā iestādē. Lietot gan to, par laimi, nenācās.

Šī gada noslēdzošais raidījums Diplomātiskās pusdienas būs par Āzijas valsti – analizējam Taizemes Karalisti, ko kādreiz, līdz 1939. gadam un vēl dažus gadus pēc Otrā pasaules kara. pazina kā Siāmu. Vienota Siāma tika nodibināta jau 14. gadsimta vidū, un mūsdienās Taizeme jeb Siāma ir vienīgā Dienvidaustrumāzijas valsts, ko nekad nebija kolonizējusi Eiropas vara. Apkārt esošās valstis ir bijušas britu vai franču kolonijas. Tiek rēķināts, ka tādas valstis, kas nekad nav bijušas iekarotas, pasaulē ir desmit. Respektīvi, valsts teorētiski nekad nav tikusi iekarota. Veikla diplomātija un bieža teritorijas daļu atdošana citām varām ir bijis centrālais iemesls šim sasniegumam. Otrā pasaules kara laikā Taizeme tehniski bija Japāņu impērijas sabiedrotā un kopš 1950. gadiem ir ASV sabiedrotā.  Tāda nu šīs valsts simtus gadus ilgā diplomātiskā vēsture īsā apkopojumā. Vēl tikai atliek pieminēt, ka valsts ir savā simts gadu vēsturē ir "staigājusi" starp dažādiem politiskajiem režīmiem, starp demokrātiju un militāro diktatūru, vienlaicīgi arvien esot monarhija. Taizemē mūsdienās dzīvo 69 miljoni iedzīvotāju, gandrīz visi valsts iedzīvotāju etniskā piederība ir taji un 95 procenti ir budisti. Taju valoda arī ir dominējošā valoda valstī. Taizeme ir viena no etniski un reliģiski viendabīgākajām valstīm pasaulē. Bet ekonomiski tā ir diez gan daudzveidīga.  Taizemē ir brīvā tirgus ekonomika, kas vērsta uz ārvalstu investīciju veicināšanu un valsts ir ļoti atkarīga no starptautiskās tirdzniecības. Preču eksports veido aptuveni divas trešdaļas no IKP. Rūpniecība un pakalpojumu nozare veido aptuveni 90% no IKP. Lauksaimniecības nozare, kas sastāv galvenokārt no sīksaimniecībām, veido tikai 8% no IKP, bet šī nozare nodarbina aptuveni vienu trešdaļu no valsts darbaspēka. Taizeme arī regulāri piesaista miljoniem viesstrādnieku no kaimiņvalstīm. Vienlaicīgi – Taizeme skaitās viena no trim pasaulē nevienlīdzīgākajām sabiedrībām. Pirms pāris gadiem "Credit Suisse" banka esot aprēķinājusi, ka nevienlīdzīgāks ienākumu un īpašumu sadalījums pasaulē vēl ir tikai Indijā un Krievijā, jo Taizemē 10 procentiem bagātāko valsts iedzīvotāju pieder gandrīz 80 procenti valsts ekonomikas, kamēr 1 procentam bagātāko pieder 56 procenti no visas valsts IKP. Tajā pašā laikā apmēram 12 miljoni, jeb vairāk nekā 17 procenti valsts iedzīvotāju dzīvo nabadzībā vai tuvu tai.  Šis liek arī pievērsties kādai nedaudz īpatnējai praksei, ar ko Taizeme arī ir bēdīgi slavena visā pasaulē. Proti, tūrisms veido apmēram sešus procentus valsts ekonomika, bet pēc Pasaules Ceļojumu un tūrisma padomes datiem Taizeme ir piektais lielākais medicīnas tūrisma galamērķis un apmēram 90 procenti no šiem tūristiem brauc tieši lai veiktu dzimuma maiņas operācijas. Kopumā ap 2,5 miljoniem cilvēku 2018. gadā vien atbrauca uz Taizemi pēc medicīniskajiem pakalpojumiem. Vēl vairāk – prostitūcija un seksa tūrisms ir daļa no valsts tūrisma industrijas un tiekot pat rēķināts, ka apmēram 10 procenti no naudas, kas ienāk tūrismā. Tās miljardos mērāmas summas. Taizemes ekonomiku ilgtermiņā apdraud augstie mājsaimniecību uzkrātie parādi, kas ierobežo ekonomiskās aktivitātes iespējas, iedzīvotāju novecošanās, jo dzimstība ir tuva nullei, jau minētā nevienlīdzība, kā arī politiskā nestabilitāte – proti, tieši biežās režīmu maiņas, protesti un politiskās nekārtības nestimulē ilgtermiņa ārvalstu investīciju ienākšanu valstī. Ir gan arī stabilitātes elementi, par tādu var uzskatīt arī monarhiju. Piemēram karalis Bumibols Aduljadens (Bhumibol Adulyadej) valdīja 70 gadus un 126 dienas un nomira 2016. gadā. Troni tā paša gada decembrī pārņēma viņa dēls, nodrošinot vismaz simbolisku politisko turpinājumu valstī. Neskatoties uz monarhiju, poolitiskie režīmi Taizemē ir mainījušies bieži. Monarhijas kritizēšana šajā valstī ir aizliegta ar likumu, bet pēdējos gados visai skaļi ir kļuvuši sabiedrības protesti, kuru viens aicinājumiem ir monarhijas reformēšana. Politiskie protesti Taizemē notiek regulāri un studentu neorganizētie protesti pret valdību notika arī visu 2020. gadu, par to detalizētāk stāsta Kopenhāgenas Universitātes politikas zinātņu profesors un Āzijas studijām veltītā Ziemeļu institūta direktors doktors Dankans Makkargo (Duncan McCargo). Vēl kāds fakts par Taizemi - šī valsts skaitās dzēriena "Red Bull"  dzimtene. Proti, šo kompāniju 1984. gadā nodibināja austriešu un taizemiešu biznesmeņi. Austrietis bija šo dzērienu Taizemē pagaršojis cīņai ar savu "jetlag" (jeb latviski - organisma diennakts ritma izjaukšanu saistībā ar vairāku laika joslu šķērsošanu lidmašīnā). Interesanti, ka mūsdienās katru gadu tiek pārdots apmēram 7.5 miljardi "Red Bull" bundžiņu. Bet nobeigumā par to, kā paši taizemieši dēvē valsts galvaspilsētu Bankoku. Tās pilnais nosaukums latviski būtu - "Eņģeļu pilsēta, Lielā nemirstīgo pilsēta, Lieliskā deviņu dārgakmeņu pilsēta, Ķēniņa sēdvieta, Karaliskās pils pilsēta, Iemiesoto dievu mājas, kuras Visvakarmans uzcēla Indras rīkojumā".  

Covid krīze nav atcēlusi iedzīvotāju patēriņu, pārtikas preces, tas, ko izaudzē un saražo zemnieki joprojām ir pieprasīts. Arī kokrūpniecībā ir vērojama izaugsme attiecībā pret iepriekšējo gadu. Par aktuālo Zemkopības ministrijas pārraudzītajās nozarēs izvaicājam zemkopības ministru Kasparu Gerhardu. Ministru kopā ar raidījuma vadītāju izvaicā Latvijas Radio žurnāliste Sarmīte Kolāte un "Latvijas Avīzes" žurnāliste Sandra Dieziņa.  

Covid krīze nav atcēlusi iedzīvotāju patēriņu, pārtikas preces, tas, ko izaudzē un saražo zemnieki joprojām ir pieprasīts. Arī kokrūpniecībā ir vērojama izaugsme attiecībā pret iepriekšējo gadu. Par aktuālo Zemkopības ministrijas pārraudzītajās nozarēs izvaicājam zemkopības ministru Kasparu Gerhardu. Ministru kopā ar raidījuma vadītāju izvaicā Latvijas Radio žurnāliste Sarmīte Kolāte un "Latvijas Avīzes" žurnāliste Sandra Dieziņa.  

No 21. līdz 25. septembrim raidījumā Kā labāk dzīvot „Dārzeņu nedēļa”. Pirmdienas raidījumā skaidrojam, cik daudz Latvijā audzētos dārzeņus patērējam. Jau daudzus gadus mēs dzirdam aicinājumu ēst vietējo un pēc iespējas svaigu no Latvijas laukiem nākušo produkciju. Vai tas vispār ir iespējams, ja runājam par Latvijā audzētiem dārzeņiem, un vai mēs vispār spējam ar tiem nodrošināt pircējus, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē agronome un dārzeņkopības nozares eksperte Mārīte Gailīte, lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes pārstāvis un "Latvijas Dārznieks" valdes priekšsēdētājs Jānis Bērziņš, uzņēmuma "Baltijas dārzeņi"direktors Jānis Bušs un Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Inguna Gulbe. "Ja tirgotāji iestājās par vietējo preci, es kā pircējs ieeju veikalā, tur lielas plāksnes, cenu zīmes, uz kurām ir lieliem cipariem cena un sīkiem, sīkiem burtiņiem izcelsme. Kāpēc pie vīniem var uzlikt lielu plakātu ar valsti, kāpēc pie dārziņiem uz šāda plakāta nevar uzrakstīt Latvija tikpat lieliem burtiem. Par to  mums dārznieki smejas, redzi, vīnam var uzlikt lielu plakātu – Gruzija, Kalifornija, Jaunzēlande, Austrālijā, bet mums – Latvija – nevar. Arī to Poliju uzrakstiet, lai cilvēki zina, kā šie ir Polijas gurķi, šitie – Latvijas gurķi, šitie –, teiksim, Holandes gurķi. Viss ir sīkiem burtiem, nenes jau palielināmo stiklu visi līdzi," jautā Jānis Bērziņš, runājot par dārzeņu pieejamību veikalos. "Mums, piemēram, nav viszemākās dārzeņu cenas Baltijā, bet mums ir vislielākā izvēle, mums ir vislielākā kvalitāte, pa tādu naudu lietuvieši un igauņi nevar dabūt tik labu labas kvalitātes augļus un dārzeņus. Tie visi ir ieguvumi, par pārējo mēs pat nerunājam, bet es ļoti ceru, ka vēl ir pāris mēneši un ka ieklausīsies un sapratīs, ka ieguvums ir ne tikai kā domā dažiem tirgotājiem, dažiem ražotājiem, tas ir liels ieguvums visai sabiedrībai – samazinātais PVN, kas ir radījis ļoti daudz labas lietas," analizē Inguna Gulbe.

Zinātnieki aizvien meklē jaunas alternatīvas, lai gan lauksaimniecības ietekme uz vidi būtu pēc iespējas mazāka, gan arī, lai lauksaimnieciskā ražošana būtu efektīva. Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes doktorantūras studente Kristīne Irtiševa šobrīd strādā pie jaunas, inovatīvas tehnoloģijas augsnes bagātināšanai, izmantojot tieši kūdru. Kā tas notiek un ko vēl varam noskaidrot par kūdru? Kūdras dosjē Gaisa piesārņojums, ugunsgrēki, cilvēka saimnieciskā darbība – šos visus parametrus prasmīgs pētnieks var noteikt kūdrā.  No kā sastāv kūdra,  ko vēl var noteikt to apskatot un kāda ir tās mājvieta, stāsta Latvijas Universitātes asociētais profesors un vadošais pētnieks, Tallinas Tehnoloģiju Universitātes pētnieks un Ezeru un Purvu izpētes centra valdes loceklis Normunds Stivriņš. "Kūdra veidojās pie pārmitriem apstākļiem, vajadzīgs visu laiku ir mitrums, kā rezultātā tur attīstās augi, kuri katru gadu atmirst, viņi turpat nomirst, uzglabājās un aug jauni augi, un, tā kā ir liels mitrums, tad viņi nesadalās, bet paliek tur un laika gaitā tad arī veidojas tā saucamā kūdra," stāsta Normunds Stivriņš par šo organiskās izcelsmes nogulumiezi, kas veidojas no augu paliekām purvos. Kūdras sastāvā ir vairāk nekā 50 % oglekļa un augiem sadaloties veidojas humīnskābes, kas ir tā kūdras auglīgā daļa, ko cilvēki izmanto lauksaimniecībā. Normunds Stivriņš uz sarunu ir atnesis divus paraugus, kā torti nogrieztas biezas kūdras šķēles, kurās vairākos slāņos var „lasīt” zemes veidošanās vēsturi – viens gabals ir sažuvis, čagans, viegls un gaišāks krāsojumā, otrs – vēl ar mitru sūnu virspusē un tumšu sablīvētu kūdru zemāk.

Lūkojam, kas skanēja un skan lauku cilvēkiem domātas pārraidēs, kā radio žurnālists Aivars Berķis rīkoja skaistuma konkursu slaucējām, bet bijušais Radio reklāmas daļas vadītājs Andris Morkāns vētīs pagājušā gadsimta 30. gadu radioklausītāju vēstules, kad pilsētnieki bija sašutuši par „mākslīgo mēslu stundām” - kā viņi nicīgi dēvēja lauksaimniecībai veltītos priekšlasījumus radiofonā. Nereti esmu dzirdējusi, ka cilvēki par Latvijas Radio saka, nu, tas Rīgas radio. Tad jāskaidro, jā, atrodas Rīgā, taču runājām un agrāk ļoti daudz runājām arī par un ar citiem Latvijas iedzīvotājiem un vietām. Ja lūkojas jaunāko laiku vēsturē, tā saucamie lauku žurnālisti mums bijuši vairāki: pagastu vēstures izzinātāja Ingrīda Stroda, lauku ļaužu uzrunātāja Māra Varika, meža dzīves pazinēja Mudīte Paegle. Ilgus gadus dažādus raidījumus par lauku dzīves aktualitātēm veidoja Māra Varika, pati nākusi no laukiem – dzimusi Gulbenes pusē Rankā, bet kopš jaunības saimnieko Ķekavas pusē, zina visus darbus, kas saistīti ar zemi un mājlopiem, un tā arī sanācis, ka par to runājusi radio. Arī sarunas ar lauku cilvēkiem viņai vienmēr ir raisījušās brīvi un atklāti Jau pagājušā gadsimta 30.gados gaiļa balss ir skanējusi Latvijas Radio ēterā, toreiz tie bija dresēti putni, kurus skoloja Vecrīgā dzīvojošs pulksteņmeistars Kuzņecovs. Bet arī nesenā pagātnē kad ik rītu pulksten 6. 45 skanēja Māras Varikas veidotais sižets „Lauku ļaudīm”, to ievadīja gaiļa dziesma. 30. gados Radio kā tautas augstskola Savukārt bijušais Latvijas Radio reklāmas daļas vadītājs Andris Morkāns savulaik, pētot Radio vēsturi, atrada klausītāju vēstules par radio, kas tika publicētas avīzē „Pēdējā brīdī” pagājušā gadsimta 30. gados un auditorijai ir arī bijis viedoklis par gaiļa dziesmu radiofonā. Skatot to gadu Radio programmu, redzam, ka 4-5 reizes nedēļā skanēja lauksaimnieku pusstundas, kurās parasti kāds lauksaimniecības speciālists noturēja lasījumu par konkrētu tematu, piemēram, par linkopības izredzēm Latvijā, kāda putnkopības nozare pašreiz ir pati ienesīgākā, par zemes nosusināšanas nozīmi un citi. Andris Morkāns stāsta, ka tolaik Radio bija kā tāda tautas augstskola, kur vienā kanālā tika veidotas programmas visdažādākajai klausītāju gaumei: tur skanēja gan latviešu, gan angļu un vācu valodas mācību stundas, bija nopietnā mūzika un populāras melodijas, lasījumi par ģeogrāfiju, filozofiju un literatūru. Daina Zalamane stāsta par lauku ļaudīm mūsdienās Bet pievēršamies atkal mūsdienām, lauku ļaužu raidījumiem pēdējā desmitgadē. Mana kolēģe Daina Zalamane, studējot žurnālistiku, nāca praksē uz Radio un nokļuva Lauksaimniecības raidījumu redakcijā, bet Daina darbu sāka Latvijas Televīzijā, kur arī iemina taku lauku tematikai domātos raidījumos. Kad viņa atkal atgriezās Radio, pārņēma stafeti no Ingrīdas Strodas, kura ilgstoši bija veidojusi raidījumu par pagastu kultūrvidi „Tēvu laipa šaizemē”. “Pagastu stāsti”, “Mazpilsētu stāsti”, “Viensētu stāsti”. Un tagad Dainas Zalamanes veidotais raidījums saucas „Stiprie stāsti”. Dainas Zalamanes darba specifikā, atšķirībā no citiem žurnālistiem, ietilpst arī maiņas apavi, proti, kad Daina dodas uz raidījumu ierakstiem, bieži vien viņai līdz ir arī gumijas zābaki. Aivars Berķis rīko skaistumkonkursi slaucējām Aivars Berķis – žurnālists un agrākais Saeimas deputāts, kurš šī gada februārī devās aizsaulē savulaik bija Radio lauksaimniecības redakcijas vadītājs. 1988. gadā, kad notika pirmais skaistuma konkurss „Miss Rīga”, Aivars Berķis dziļi sirdī laucinieks būdams, līdzās raidījumiem par lauku tematiku, toreiz izdomāja un noorganizēt skaistuma konkursu slaucējām „Man viņa ir viskaistākā”. Vienīgie konkursa noteikumi bija vecums no 18 līdz 30 gadiem, un gada laikā tika apbraukāti visi toreizējie 26 Latvijas rajoni un iztaujātas slaucējas. Galveno balvu – nomināciju „Miss modere” – saņēma Ārija Grigorjeva, toreiz Preiļu rajona Raiņa kolhoza slaucēja.  

Nešaubīgi lauksaimnieciskā ražošana rada lielu ietekmi uz vidi, tāpēc aizvien ir aktuāli centieni rast tādas pieejas, kas palīdz mazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu un lauksaimniecības radīto vides piesārņojumu. Viena no šādām pieejām varētu būt bioolges izmantošana, ko šobrīd jau izmēģina vairākas zemnieku saimniecības Latvijā. Kas ir bioogle, kā to var izmantot lauksaimniecībā un cik lielā mērā šī tehnoloģija var risināt vides problēmas?  

Rapšu lauki skaisti zied, bet Pasaules Dabas Fonds aicina tajos nebildēties. Satraukums arī par citu kultūru miglošanu. Vides sargi pret lauksaimniekiem. Šā raidījuma viesi: Diskusijas dalībnieki: Arnolds Jātnieks Zemnieku saeimas valdes loceklis, Codes saimniecības «Vaidelotes» īpašnieks Jānis Eglīts zemkopības ministra biroja vadītājs Inese Vaidere Eiropas Parlamenta deputāte (JV) Kristīne Lifānova Valsts augu aizsardzības dienesta direktore Andrejs Briedis Latvijas Dabas fonda priekšsēdētājs Jana Simanovska Ekodizaina kompetences centra vadītāja Ignats Zariņš bitenieks

Valdība ir rezervējusi 45 miljonus eiro, lai palīdzētu lauksaimniekiem, kas cietuši Covid-19 izraisītās krīzes laikā. Tiek prognozēts, ka lielākos zaudējumus sagaidāmi piena nozarē, kas ir ļoti atkarīga no eksporta, tomēr krīze skars arī cits jomas. Kurās lauksaimniecības nozarēs ir paredzami zaudējumi, kā tos kompensēs un kā Covid krīze ietekmēs mūsu zemnieku konkurētspēju, par to diskutējam Krustpunktā. Sarunā piedalās: Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes pārstāve, Latvijas Cūku audzētāju asociācijas direktore Dzintra Lejniece, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis un Zemkopības ministra biroja vadītājs Jānis Eglītis.

Uz kārā tehnoloģiju zoba podkāstā #DigitālāsBrokastis gan Samsung Galaxy S20 Plus apskats, gan aizvadītās nedēļas tehnoloģiju top 10, kura augšgalā: latviešu lauksaimniecības drons AirBoard Agro; Escobar Fold telefonu krāpniecības shēma; Igaunijā izveidota Baltijā jaudīgākā elektroauto uzlādes stacija. Noklausies #DigitālāsBrokastis podkāstu ar Arti un Rihardu!

Reizi nedēļā uz Krustpunktā studiju aicinām amatpersonas, lai tās iztaujātu par svarīgo nozarē. Šoreiz saruna par aktualitātēm lauksaimniecībā un mežkopībā ar zemkopības ministru Kasparu Gerhardu. Studijā kopā ar raidījuma vadītāju Arni Krauzi būs žurnāliste Sarmīte Kolāte no Latvijas Radio un Inga Šņore no Latvijas TV raidījuma „De Facto”. Jautājumus uzdod arī klausītāji.

Skaidrs, ka klimata pārmaiņas notiek. Prognozē, ka vasaras kļūs garākas, taču vairāk būs arī postošākas vētras un citas dabas stihijas, kā arī labāk vairosies dažādi lauksaimniecības kultūru kaitēkļi. Prognozē arī, ka to rezultātā Latvijā pagarināsies veģetācijas sezona. Vai tas nozīmē, ka lauksaimnieki Latvijā varēs iegūt vairākas ražas, vai varbūt drīzāk jāgatavojās plašākam problēmu lokam, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Lauksaimniecības fakultātes pārstāvji – fakultātes dekāne, profesore Zinta Gaile, profesore Biruta Bankina, docents Kaspars Kampuss un docente Arta Kronberga, kura ir arī Vides risinājumu institūta vadošā pētniece. "Klimats mainās, nav runa par globālo sasilšanu, bet par globālām klimata izmaiņām. Tas nozīmē, ka varam sagaidīt karstuma viļņus, aukstuma viļņus, arī plašākas salnas, ko pēdējos gadus esam novērojuši maijā un jūnijā. Veģetācijas sezona var kļūt garāka un siltāka, bet tas nebūs lēzeni," vērtē speciālisti. Klimata pētnieki, veidojot dažādus klimata attīstības scenārijus, ir secinājuši, ka Baltijas un ziemeļu reģions varētu būt ieguvēji no klimata pārmaiņām lauksaimniecībā. Ienāks augi, kas līdz šim nav bijuši te tradicionāli. Attiecībā uz slimībām un kaitēkļiem, ir vienkārši jābūt uzmanīgākiem. Nebūs ne labāk, ne sliktāk, bet jābūt gataviem, ka var ienākt jauni kaitēkļi un slimības, kaut vai tāpēc vien, ka jauni kultūraugi būs.  Domājot par vairākām ražām, jāpatur prātā, ka gaisa temperatūra paaugstinās, bet saules spīdēšanas intensitāte un ilgums nepieaug. Pētījumi pat liecina, ka arī vasaras sezonā saules gaismas intensitāte vidēji samazinās. Kļūst mākoņaināks. Tā bijis līdz šim. Nevar zināt, kā būs turpmāk.  Gan dārzkopībā, gan laukkopībā jau notiek nobīde attīstības fāzēs - var sēt vēlāk, raža ienākas ātrāk. Tas jau ir izteikti novērojams. Lauksaimnieks pielāgojas apstākļiem, vērojot dabā notiekošos procesus. Viens no modeļiem paredz, ka pie mums klimats ap 2050. gadu būs kā Dienvidfrancijā un varēsim audzēt vīnogas. Protams, tām ir svarīga saules gaisma, bet novērots, ka ka septembri kļūst arvien saulaināki un arī pie mums var iegūt labākas ražas. Vēl novērots, ka zemnieki arvien vairāk arī Latvijā audzē rudens avenes, kas visā pasaulē ir pamatveids šo ogu audzēšanai. Vasaras avenes audzē tikai atsevišķos gadījumos. Vienīgi, ja trūkst gaismas, ogas būs skābas. Nevajag gatavoties klimata pārmaiņām, bet sekot līdzi notiekošajam visu laiku. Nav tā, ka lauksaimniecībā kaut kas ļoti krasi mainās tieši tagad sakarā ar klimatu. Lauksaimnieks un lauksaimniecības zinātnieki visu laiku dzīvo apstākļos, kādi tie ir, nevērojot un nevērtējot notiekošo, nevar attīstīties. Ir gudri lauksaimnieki, kas ir gatavi mācīties, ir tādi, kas saka, ka mans tēvs un vectēvs darīja tā, es arī tā darīšu. Ziema bez sniega - daļa kukaiņu priecājas, daļa jūtas nekomfortabli Saskaņā ar latviešu tautas tradīcijām Lieldienās vajagot daudz un augstu šūpoties, lai vasarā odi nekostu. Bet vai šūpošanās varētu palīdzēt arī tad, ja vērojamas klimata pārmaiņas un mainās dzīvnieku, tostarp kukaiņu, dzīves cikli un izplatība? Vai risinājums beigās lielāka insektu skaita dēļ būs jāmeklē cilvēkam, vai tomēr arī pašiem kukaiņiem ir jādomā, kā sadzīvot ar mainīgajām ziemām, kurās nav sniega, skaidro Latvijas Dabas muzeja vecākais entomologs Jānis Dreimanis. 2019.gada izskaņā Somijas klimata pētnieki publicēja materiālu, kurā secināja, ka reizēs, kad pēc temperatūras nevar novilkt skaidru robežu starp rudeni, ziemu un pavasari, var teikt, ka 25. janvārī rudeni nomaina pavasaris, tātad ziemas nemaz nav. 25. janvāris šajā gadījumā izvēlēts kā gada „aukstākais punkts”, tādēļ, ja līdz tam meteoroloģiskā ziema nav sākusies, turpmākais laiks uzskatāms par pavasari. Pētnieku prognožu analīzē arī teikts, ka pēc 2040. gada ziemas bez noturīga sala būs krietni biežāk. Kā tas ietekmē dzīvo dabu mums apkārt, īpaši kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus, stāsta entomologs Jānis Dreimanis. Izskatās, ka arī kukaiņiem ir savas prasības – vieniem ziemas bez sniega varētu tīri labi patikt, citiem nepavisam ne.

Lopkopība bieži tiek “kārta pie lielā zvana” tādēļ, ka dzīvnieku fermas izmet atmosfērā ievērojamu daudzumu metāna, bet tas savukārt, veicina globālo sasilšanu. Šai problēmai ir labs risinājums – biogāzes ražošana. Pat ja esat pilsētnieks, bet kaut pāris reižu gadā pabraucat pa Latvijas ceļiem, sevišķi Zemgales pusē, noteikti esat pamanījuši ēku kompleksus, kam turpat blakus atrodas zaļas kā uz mutes apgāztas milzīgas kafijas krūzes. Bez osiņām. Visticamāk, tā būs biogāzes ražotne.Nākotnē šādu kompleksu ferma tuvunā varētu būt arvien vairāk. Par tehnoloģijas plusiem un mīnusiem, raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Rīgas Tehniskās universitātes vadošā pētniece, eksperte biometāna jomā Kristīne Veģere, cūkkopības saimniecības "Ulbroka" direktors Aigars Kokts un apvienības "Lauksaimniecības biogāze" pārstāvis Dainis Domnieks. "Biogāzes ražošana ir svarīgs process, lai tiktu galā ar dažāda veida atkritumiem. Īpaši pie fermām ir grūti iztikt bez biogāzes stacijas. Ja tādu nebūtu, apkārtējiem iedzīvotājiem būtu problēmas gan ar smaku, gan piesārņojumu zemē," skaidro Kristīne Veģere. Atkritumus pārstrādājot, iegūst siltumu un enerģiju, kā arī digestātu (mēslojumu), kas ir augsnei daudz vieglāk uztverams savienojums nekā fosilie minerālmēsli. „Biogāzes ražošana ir viena no saimniecības tehnoloģiskām sastāvdaļām,” atzīst Aigars Kokts. Viņa vadītā saimniecībā iegūto enerģiju izmanto elektrības ražošanai, Kokts arī norāda, ka nelielā saimniecībā elektrība neprasa menedžmentu. Iespēja ražot biogāzi no atkritumiem arī atvieglo biodrošības jautājumu nodrošināšanu, kas cūku fermām ir ļoti stingri.

Šodien Krustpunktā runājam par pesticīdu lietošanu un normām, kas regulē to lietošanu Eiropas Savienībā. Eiropas Parlaments oktobrī uzdeva Eiropas Komisijai izstrādāt jaunus noteikumus bišu aizsardzībai pret pesticīdiem, jo tajos, ko komisija bija sagatavojusi, nebija ietverta prasība novērtēt pesticīdu ilgtermiņa ietekmi uz bitēm, lai gan to paredzēja Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes ieteikumi. Ko tas viss nozīmē biteniekiem un citiem lauksaimniekiem, vai jādomā par pesticīdu ietekmi ne tikai uz bitēm, bet arī iedzīvotāju veselību, par to diskutējam šodien. Mūsu studijā: Valsts Augu aizsardzības dienesta Augu aizsardzības departamenta direktors Vents Ezers, Latvijas Biškopju biedrības padomes priekšsēdētājs Juris Šteiselis, Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības (LATRAPS) pārstāvis Arturs Grudovskis un biedrības “Ekodizaina kompetences centrs” vadītāja Jana Simanovska.

Iespējams, nepaies pat 10 gadi un Eiropas Savienībā jebkāda veida pesticīdi būs aizliegti. Izklausās neticami, bet lēni un ļoti nelabprāt uz to virzāmies. Vai Eiropā pesticīdu lietošana samazinās, vai nākotnē vispār būtu iespējams iztikt bez pesticīdiem? Kādas ir alternatīvas un kā Latvija šajā jomā izskatās uz Eiropas fona, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas lauku konsultācijas centra Augkopības nodaļas projektu vadītāja Lāsma Ozola, vides zinātņu doktore Jana Simanovska un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieks atvērtās saimniecības “Zadiņi” pārstāvis Elgars Felcis. Ierakstā uzklausām Ulrihu Feitu (Ulrich Veith), Malsas pašvaldības birģermeistaru. Tā ir pilsēta Itālijā, kura aizliegusi savā pilsētā izmantot pesticīdus. Latvijā pesticīdus lietojam mazāk nekā citur Eiropā, taču Latvija ir apsteigusi šajā ziņā Igauniju un Lietuvu. “Iemesli, kāpēc cilvēki lieto pesticīdus, ir atšķirīgi, viens iemesls – jāierobežo kaitēkļi, bet, vai izmantos arī citas metodes, tas atkarīgs arī no kopējās valsts politikas,” uzskata Jana Simanovska. “Ja paliekam arvien specializētāki un tikai skatāmies uz efektivitātes paaugstināšanu, tikai to vien darīsim, kā lietosim pesticīdus, ja skatīsimies uz daudznozaru saimniecībām, tad ir mazākas iespējas zemniekam kaut ko zaudēt,” vērtē Lāsma Ozola. “Ļoti maz gan Eiropā, gan Latvijā domājam par augsnes auglību. Augsnes ir noplicinātas, ja to necels ar bioloģiskām un agroekoloģiskajām metodēm, nenovēršami virzīsimies uz minerālmēslu un pesticīdu lietošanu, jo citādi nevarēs,” turpina Lāsma Ozola. Domājot par to, kā pabarot cilvēkus un tajā pašā laikā mazināt pesticīdu lietojumu pārtikas saražošanai, Jana Simanovska atzīst, ka nevajag atteikties no gaļas visiem, sākums samazinājumam būtu neēst gaļu katru dienu. Lāsma Ozola uzskat, ka ar gudru ganīšanu Latvijas pļavās var audzēt liellopus, bet liellopu gaļu cilvēki maz patērē. Runājot par cūkgaļas patēriņu, Jana Simanovska skaidro, ka, piemēram, Austrijā skolas to gandrīz vairs neiepērk, visvairāk cūkgaļas aiziet uz veco ļaužu pansionātiem. “Cilvēkiem laukos dzīvot kļūst neveselīgāk, jo tur dabū ne tikai piesārņojumu caur pārtiku, bet arī caur ūdeņiem. Cilvēkiem ir jākļūst aktīvākiem,” vērtē Lāsma Ozola. Konvencionālās lauksaimniecības pārstāvji bieži arī skatās uz bioloģiskām metodēm, ja vien tas nav saistīts ar pārāk lielām izmaksām. Lielajiem ražotājiem ir vieglāk mainīties, grūtāk - mazākiem. Lēnām notiek maiņa, arī Zemkopības ministrija redz, ka bioloģiskajam produktam ir neierobežota iespējas tirgū Eiropā, bet konvencionālajiem produktiem ir grūti ieiet tirgū.  

Bioloģiskā lauksaimniecība ir tikai «lielā zaļā» mārketinga triks, lai produktus nepamatoti pārdotu dārgāk. Šis ir tikai viens no daudzajiem mītiem, kas pavada bioloģisko saimniekošanu , tāpēc pirmdienas raidījumu veltām šo apgalvojumu vētīšanai. Sarunā piedalās: LLU asociētā profesore un Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes locekle  Dzidra Kreišmane, Bioloģiskās lauksaimniecības sertifikācijas programmas vadītājs Juris Grīnfelds, „Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija" (LBLA) - valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis un tiešās pirkšanas pulciņa pārstāve Zane Ruģēna. Raidījumu atbalsta Eiropas Parlaments.      

Valdība apņēmusies veikt administratīvi teritoriālo reformu, un jau vairākus mēnešus tiek apspriesta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas piedāvātā karte ar 35 novadiem pašreizējo 119 vietā. Tapis arī alternatīvs reformas piedāvājums. Bet, kāds būs piedāvāto pārmaiņu ekonomiskais ieguvums, par to diskutējam raidījumā. Mūsu studijā: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce, Laltvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste un Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības attīstības un ekonomisko attiecību daļas Ekonomikas nodaļas vadošais pētnieks Dr. oec. Andris Miglavs.

Nenoliegsim, ka raidījumā Kā labāk dzīvot bieži ir izskanējuši daudzi un dažādi argumenti, kāpēc pesticīdu lietošana lauksaimniecībā ir nevēlama. Šoreiz vairāk skaidrojam, kāpēc un kā pesticīds izmanto lauksaimniecībā Latvijā, kā arī uzklausām to speciālistu viedokļus, kas ir par šādu augu aizsardzības līdzekļu lietošanu. Raidījuma viesi: Zemnieku Saeimas priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre, Valsts augu aizsardzības dienesta Augu aizsardzības departamenta direktors Vents Ezers, agronoms-konsultants Aigars Šutka un agronome un dārzeņkopības nozares eksperte Mārīte Gailīte. Graudu ražas pēdējos gados aug vairāku apsvērumu dēļ: zemniekiem ir pieejama daudz labāka zemes apstrādes tehnika, ja iesēs slikti sastrādātā augsnē, nekādi augu aizsardzības līdzekļi nepalīdzēs, otras būtisks faktors – mēslojumu un tikai trešais – augu aizsardzības līdzekļi. Tāpat zemniekiem mūsdienās ir pieejamas dažādas graudaugu šķirnes ar lielāku ražību. Eiropā ķīmisko vielu skaits, ko izmanto lauksaimniecībā, ar katru gadu samazinās, jo augstas drošības prasības, salīdzinot ar pārējo pasauli. Augu aizsardzības līdzekļu lietošana ir viens no tehnoloģijas posmiem konvencionālajā lauksaimniecībā. Arī ekonomiskie apsvērumi nosaka vajadzību lietot augu aizsardzības līdzekļus, cik vien maz iespējams. Tie ir dārgi. Lielāku augu aizsardzības līdzekļu lietošanu veicina minimālās augsnes apstrādes tehnoloģijas. Pirms sēšanas kviešu graudus kodina. Nepieciešamība pēc augu aizsardzības līdzekļiem konvencionālajā lauksaimniecībā ir. Glifosātu lietošana visvairāk iespējama, kad lauks ir papuvē, vai ienākot jaunām zemēm lauksaimniecībā. Uz viena lauka glifosātu lieto ne reizi kā 4-5 gados. Ja augsne ir kvalitatīvi sastrādāta, kvalitatīvi iesēta kodināta sēkla, lieto herbicīdus pret nezālēm. Bez herbicīdiem graudaugu ražošanā nekas nenotiek. Balandas izaug ātrāk, nekā labība. Herbicīdi pret nezālēm parasti tiek lietoti vienu reizi sezonā. Sezonas laikā ir jārēķinās ar 3-4 apstrādēm konvencionālajā lauksaimniecībā ar augu aizsardzības līdzekļiem, bet tos lieto, vadoties pēc nepieciešamības. Miglo tad, kad tas tiešām ir nepieciešams. Augu aizsardzības līdzekļu lietojums neatmaksājas, ja dabas apstākļu dēļ ražas ir zemākas.   Raidījums tapis ar Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta atbalstu.

Meklējot pesticīdu atliekvielas dzeramā ūdens akās, kas atrodas blakus lauksaimniecībā izmantojamai zemei un tiešā dzīvnieku fermu tuvumā, atklājās, ka… Ko tieši uzrādīja ūdens analīzes, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.   Raidījums tapis ar Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta atbalstu.

Neonikotonoīdi, kas tiek plaši lietoti lauksaimniecībā, lai apkarotu sējumus bendējošos kukaiņus, nodara ievērojamu kaitējumu bišu saimēm. Lai gan vairāku šādu pesticīdu lietošana šobrīd Eiropas Savienībā ir aizliegta, tomēr situācija ir tālu no ideālās. Vai ir risinājumi, kas apmierinātu biškopjus un citus lauksaimniekus, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Zemkopības ministrijas padotībā esošā Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) Aizsardzības departamenta vadītājs Vents Ezers, Latvijas Biškopības biedrības konsultante veterinārārste Ineta Eglīte un Latvijas Biškopības biedrības konsultants pētnieks Valters Brusbārdis. "Pārziemošana bitēm ir kritisks laiks, bet mūsu apstākļos ar to būtu jātiek galā. Iemesls, kāpēc bites, par kurām domāja, ka tās pārziemos, tomēr nepārziemo, ir dažādi. Vainīgi var būt arī lauksaimniecības pesticīdi, daba vairs nav tāda, kā agrāk, dabīgo pļavu paliek arvien mazāk," skaidro Ineta Eglīte. Eglīte atzīst, ka Latvijā vēl jau ir labi apstākļi bitēm, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, kur ir attīstīta intensīvā lauksaimniecībā. VAAD katru veic pārbaudes saimniecībās. Tās izvēlas pēc riska kritērijiem, pēc kultūraugiem, kas tiek audzēti. "Runājot par bitēm sūdzību skaits pēdējos gados ir neliels, tās ir pāris sūdzības gadā, iemesli, kādēļ sazinās, ka tiek smidzināts, bet nevis, ka nodarīts kaitējums bišu saimēm," norāda Vents Ezers. Ir pierādīts, ja neonikotonoīdus smidzina uz lauka, bites aiziet bojā. Sarežģītāk ir pierādīt, ko nodara sēklu kodināšana. Ir skaidrs, ka augos, kas izauguši no kodinātām sēklām, neonikotonoīdi ir palikuši. Bites bojā neaiziet, bet viņu dzīves kvalitāti šādas atliekvielas augos ietekmē. Lauksaimniecībā lieto nezaļu iznīdēšanai herbicīdus, sēņu slimību apkarošanai - fungicīdus un kukaiņu apkarošanai insekticīdus. Neonikotonoīdu lieto kukaiņu apkarošanai. Tie ir sistēmas iedarbības pesticīdi, kas nav daudz jāsmidzina vai kodinot sēklu augs ir pasargāts.   Raidījums tapis ar Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta atbalstu.

Nereti dzird sakām - gaļa, ko var iegādāties lielveikalā, esot piepumpēta ar antibiotikām. Šādi apgalvojumi izskan arī publiskajā telpā. Vai tiešām tā ir, kas satrauc veterinārārstus un par ko liecina pārbaudes un veiktās analīzes,  raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro veterinārārsts Āris Žentiņš, ārsts-infektologs Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs Māris Liepiņš, Pārtikas veterinārā dienesta Veterināro objektu uzraudzības daļas vecākā eksperte Andra Sargūna, veterinārārsts un Latvijas Veterinārārstu biedrības Lauksaimniecības dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītājs Toms Martinsons. Ar pētījumu, kurā pārbaudīja antibiotiku klātbūtni gaļā, iepazīstina vides inženierzinātņu doktore Jana Simanovska. Pētījumā pārbaudīja 8 paraugus – vistas, liellopu un cūkgaļu, ko var nopirkt Latvijas lielveikalos. Gaļa no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Spānijas. Un pārbaudē neatklājās neviens pārkāpums. Simanovska norāda, ka antibiotiku problēma daudz dziļāka. Pētījumā skatījās, kas paliek pāri gaļas produktos no antibiotikām, ja ir kaut kas lietots, uzņēmēji un ražotāji ir ievērojuši drošības prasības un produktos nekas neparādās. Arī Eiropā pārkāpumi reti. Drošības normas tiek ievērotas. Jautājums, kas notiek papildus, kādas antibiotikas, ja lieto dzīvniekiem, nonāk vidē, kā attīstās rezistentie mikroorganismi. Šādiem pētījumiem metodes ir daudz sarežģītākas. "Ja antibiotikas gaļā neatklāj, tā nav atbilde uz jautājumu, vai var teikt, ka problēmu šajā sektorā nav," uzskata Simanovska. Cilvēki uztraucas par to, vai ir drošs tas, ko viņi ēd. Tā ir tikai daļa problēmas, svarīgi ir arī, kādu ietekmi uz vidi un cilvēkiem atstāj pārtikas ražošana. Ja runā par pārtikas kvalitāti, viss ir kārtībā, taču, vai ar to pietiek, jo antibiotiku ietekme uz vidi paliek spēkā. "Ja fermā lieto antibiotikas, tās nokļūst apkārtējos ūdeņos, un jautājums, kā tas ietekmē kopējo ekosistēmu un cik daudz saņemam atpakaļ," analizē Simanovska. Arī diskusijas dalībnieki piekrīt tam, ja arī gaļā nav konstatēta antibiotiku klātbūtne, tomēr nevar teikt satraukumam nav pamata, jo antibiotiku atliekvielas nonāk vidē un jebkurā antibiotiku lietošanas gadījumā attīstās rezistentie mikroorganismi.   Raidījums tapis ar Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta atbalstu.

Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU) pirmo reizi Latvijā veikusi pētījumu, kurā salīdzinātas brīvi, kūtīs un sprostos turētu dējējvistu olās esošo uzturvielu atšķirības. LLU norāda, ka šāds pētījums ir tikai pirmais solis ceļā uz pilnvērtīgu analīzi, kas nākotnē var palīdzēt vēl vairāk pilnveidot dējējvistu barību. Par rezultātiem un vistkopības ētiskajiem aspektiem diskutējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar pētījumu iepazīstina Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes pētniece Asnate Ķirse-Ozoliņa, sarunā piedalās Olu ražotāju asociācijas izpilddirektore Anna Ērliha un “dzīvnieku advokāts” Sandris Ādminis. Pa tālruni viedokli izsaka vetārste Anita Feldmane, kas audzē vistas savā saimniecībā. Pētījums veikts ar mērķi pārbaudīt, vai ir tā, kā cilvēki domā, ja vistas turam maksimāli labāk, tad arī olas ir daudz vērtīgākas. Izrādījās, ka nevar viennozīmīgi spriest. Pētīja viena ražotāja olas, vistas saņēma līdzīgu barību, mērķis bija noskaidrot, vai turēšanas apstākļiem ir ietekme. Budžeta ierobežojumu dēļ nepētīja bioloģiski turētas vistas. Svarīgs pētījuma veikšanas laiks – septembris, kad vēl ir saulīte un brīvi staigājošās vistas varēja vēl atrasties ārā. Sprostos dētām olām ir nedaudz mazāk olbaltuma, uz vienu olu tas ir apmēram 0,5 grami, ja ēdam vienu olu dienā, tam nav nozīmes. Dažos vitamīnos atšķiras: A vitamīna mazāk brīvi turētām vistām, D – vairāk, taču D vitamīns, kas ir olā, var nosegt 2-3% no D vitamīna dienas devas. Savukārt kūtī turētu vistu olas satur vismazāk B2 un B9 vitamīna. Tai pašā laikā uz visu veidu vistu olām var attiecināt apgalvojumu, ka tās ir A vitamīna, E vitamīna, B2 vitamīna, fosfora un selēna avots. Barībai liela nozīme. Salīdzinot lielražotāja un kāda mazāka ražotāja olas, atšķirības varētu būt būtiskas. Svarīgi, lai barība ir sabalansēta un vista būtu vesela. Holesterīna sprostos turētu vistu olās ir mazāk, ja tā ir viena ola, arī tam nebūs būtiskas nozīmes uz dienas devu. Sprostos turēto vistu olās holesterīns ir 220 miligrami, brīvi turētām - 290 miligrami. Vēl, salīdzinot dažādi turētu vistu olu uzturvērtības parametrus, izpētīts, ka sprostos turētu vistu olās ir par dažiem gramiem mazāk proteīna nekā brīvi vai kūtī turētu vistu olās. Globāli nevar pateikt, ka viena ola ir labāka par citu uzturvērtības ziņā. Marķējums uz olu iepakojuma nozīmē: "0" - bioloģiskā ražošana, ar "1" marķē brīvi turētas dējējvistas, ar "2" – kūtī turētas, ar "3" apzīmē sprostos turētas vistas. Viena olu parauga analīze pētījumā maksā no 1500-2000 eiro.

Apvienoto nāciju organizācija 5. decembrī aicina atzīmēt Augsnes dienu. Augsne ir viena no tām sistēmām uz mūsu planētas, kurai varam būt pateicīgi par mūsu eksistencei tik būtiskiem pakalpojumiem kā dzīvības nodrošināšanu, tostarp, pārtikā lietojamo augu esamību, ūdens apriti un attīrīšanu dabā, plūdu risku mazināšanu utml. Šķiet labumu, ko sniedz augsne ir tik daudz, taču ikdienā par to domājam tik maz. Šo raidījumu esam veltījuši sarunai par augsnes lomu ekosistēmā un to, kā tā ietekmē procesus, kuriem pakļauti ir arī cilvēki, jo šogad, atzīmējot Augsnes dienu arī ANO aicina aizdomāties par augsnes piesārņojumu. Stāsta lauksaimniecības zinātņu doktors, augsnes pētnieks, Latvijas Lauksaimniecības profesors Aldis Kārkliņš. Lauksaimniecības Universitātē pēta sniegu Ziemai sākoties sniegs ātri vien kļūst par pašsaprotamu dabas stihiju, par kuru viens priecājas, cits šķendējas, bet vēl kāds – pēta. Jau vairākus gadus Latvijas Lauksaimniecības universitātes pētnieki Jelgavā vāc sniega paraugus un seko līdzi pilsētas gaisa piesārņojumam. Kāds piesārņojuma kokteilis – smaigie metāli un citas vielas – atrodams sniegā? "Paņemam sniega paraugus, kur ir ap 500 ml ūdens un tad pētām laboratorijā, nosakām smagos metālus un visu ķīmisko tabulu, kas ir sniegā. Sniega paraugu izkausē, aizved uz laboratoriju, kurā sniega paraugu paskābina, filtrē un tad šo paskābināto šķidrumu liek aparātā, kas ar lāzera stariem nosaka, kādi metāli ir ūdenī," tā Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU)  Meža un Ūdens resursu  zinātniskas laboratorijas zinātniskā  asistente Jovita Pilecka izskaidro metodi par sniega paraugu vākšanu, lai tādejādi noteiktu gaisa un sniega ūdens piesārņojumu Jelgavas pilsētā. Tā ir  samērā vienkārša un ātra metode, kas ļauj reģistrēt pašreizējo piesārņojuma stāvokli. Ziemeļvalstīs tas nav nekāds jaunums un šo metodi jau lieto vairākus gadus, kamēr pie mums Latvijā ar to kopš 2016. gada nodarbojas LLU pētnieki. Daži sniega paraugi pērn tika ņemti arī Rīgā un Ventspilī, bet Jelgavā šo pētniecības paņēmienu izmanto aizvien plašāk. Vairāk par to, ko sniega ūdenī var saskatīt stāsta  arī Jovitas kolēģe LLU Meža un Ūdens resursu zinātniskās laboratorijas pētniece Inga Grīnfelde.

Indijā tā ir trešā daļa iedzīvotāju, Eiropā tie ir aptuveni desmit procenti, Amerikā – pieci, bet kopā gandrīz pusmiljards cilvēku pasaulē. Lai arī tie ir aptuveni skaitļi, skaidrs ir viens – ievērojama daļa pasaules iedzīvotāju ikdienā nepatērē gaļu vai dzīvnieku valsts produktus. Mūsdienās vairs nav pārsteigums, ja kāds paziņo - es neēdu gaļu. Veģetāriešu un vegānu ēdieni aizvien biežāk atrod savu vietu restorānu un kafejnīcu piedāvājumā un iespēja iegādāties produktus no visas pasaules ļauj šos ēšanas paradumus piekopt daudzveidīgāk. Taču, vai tiešām veģetārisms ir tikai mūsdienu parādība un ko par gaļas neēšanu domāja cilvēki vēsturē? Kāda loma veģetāriem ēdieniem ir senajās pavārgrāmatās, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro RISEBA docente, mākslas zinātņu doktore Astra Spalvēna. Latvijā veģetārisma kustība kļūst populāra 19.-20.gadsmita mijā, ietekmējoties no Skandināvijas. Veģetārisms ir jauna kustība, kas parāda jaunu skatījumu, bet nevar teikt, ka tiek uzreiz ar sajūsmu pieņemta. Šī kustība ienāk gan caur medicīnu, veģetārisms kā alternatīva uztura principu kopums ir populārs sanatorijās. Ārsts Augusts Kļaviņš nodibina sanatoriju, kurā ārstē pacientus tieši ar veģetāru uzturu. Viņš arī saraksta pavārgrāmatu par veģetāriem ēdieniem, viņš arī popularizē veselīgu dzīvesveidu un veģetārismu saista arī ar atturēšanos no alkohola un smēķēšanas. Ārsts uzskata, ka pārlieku liels tuklums ir šaubīga manta. Viņš uzskata, ka tieši kalsnēji cilvēki ir veselīgāki. 20. – 30. gados parādās kareivīga retorika no veģetāriešu puses, veģetārieši aicina doties cīņā par veselīgu uzturu. Bet ir arī pretargumenti, viens no tiem ir saistīts ar ekonomisko aspektu. Veģetārisms parādās kā modes lieta, kā moderna dzīvesveida sastāvdaļa, bohēmas sastāvdaļa. Sākotnēji par veģetārismu runā kā par dārgu, kā par augstākā sabiedrības slāņa dzīvesveidu, jo dažādības nodrošināšanai daudzi produkti ir jāieved. Nevar runāt par gaļas ēšanas ieradumu, kas tiek  lauzts, jo arī mūsu senči ikdienā gaļu nelietoja bieži, bet ar jau 18. gadsimtā mainās attieksme pret dārzeņiem. Līdz tam laikam, ja cilvēks ir turīgs un grib sevi parādīt viesiem, viņš galdā liekt daudz un dažādi pagatavotu gaļu. Ar 18. gadsimtu kļūst svarīgi, cik smalki ēdiens sagatavots, cik dažādas ir garšas. Svarīgs ir arī intelektuālais faktors, piemēram, Bairons bijis kaismīgs veģetārisma popularizētās, kas runāja par to, ka gaļa mūs padara nogurušus un inertus, prātu padara kūtru. Neskaitāmas jaunkundzes sekoja viņa piemēram. Mūsu senču ēdienkarte Tagad Latvijā  ezerrieksts atrodams tik dažās ūdenstilpnēs un ir aizsargājams augs, bet  pirms vairākiem tūkstošiem gadu  tas  bija ierasts pārtikas produkts mūsu senču ēdienkartē. Kuros laikos Latvijas teritorijā tika ēstas gliemenes un audzēta prosa un kāda bija pārtika  sendienās, par stāsta  antropoloģe vēstures zinātņu doktore Gunita Zariņa. „Akmens laikmetā cilvēki daudz uzturā lietoja augus, zivis un nedaudz arī gaļu, ja bija tāds laimīgs gadījums,” stāsta Gunita Zariņa. Vienkāršoti sakot, kas bija atrodams un noķerams un atzīts par veselībai  nekaitīgu, to arī senatnē ēda. Sākotnējā periodā tie ir visi savvaļas augi un dzīvnieki, kas tiek lietoti uzturā. Akmens laikmetā plaši uzturā lietoja ezerriekstus, lielās nātres, čemurainos puķu meldrus, dažādu ūdensliliju saknes, visas iespējamās ogas un sēnes, atzīst Gunita Zariņa. Salīdzinot ar mūsdienām uzturā ir lielāks saldūdens zivju īpatsvars, jo tās bija pieejamas, kamēr nebija attīstījusies ne lopkopība, ne zemkopība. Tāpat arī ozolzīles lietotas uzturā paralēli miežiem un kviešiem vēl pat bronzas laikmetā. Attīstoties sabiedrībai, uzsvars pārtikā tiek likts uz to, kas izaug uz lauka vai atrodas kūtī, mežā produkti kļūst par papildus uztura avotiem. Tās notiek Latvijas teritorijā ap 2000. g.p.m.ē. „Sākot attīstīties ražotājsaimniecībai un pārejot uz vienpusīgāku graudaugu uzturu, var konstatēt zobu sistēmas pasliktināšanos cilvēkiem. Pārtiekot no savvaļas produktiem, acīmredzot tika uzņemts vairāk kalcija un olbaltumvielu,” norāda Gunita Zariņa. Lauksaimniecība garantē drošāku un pastāvīgāku uzturu, bet vienpusīgāku un var atstāt iespaidu uz cilvēka veselību.

Latvijas Radio rubrikā “Godam nes Latvijas vārdu” par kādu pārtikas produktu ar asu garšu un aromātu, kas nes Latvijas vārdu vairāk šodien rubrikā pastāstīs Lauksaimniecības Universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes profesore Inga Ciproviča

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā sekojam līdzi klimata konferencē COP22 panāktajam un skaidrojam, kādi riskus cīņai ar globālo sasilšanu var gaidīt no Donalda Trampa - cilvēka, kurš netic klimata pārmaiņām. Saruna studijā šoreiz veltīta lauksaimniecībai. Eiropas Komisija saņēmusi Lauksaimniecības tirgus darba grupas ziņojumu un valstu ministri sprieduši par lauksaimnieku pozīciju uzlabošanu pārtikas ķēdē un par Eiropas Savienības lauksaimniecības interešu aizstāvību starptautiskajās tirdzniecības sarunās. Kādi ir galvenie kopējās lauksaimniecības politikas izaicinājumi Eiropai un Latvijai nākamajam periodam? Studijā Zemkopības ministrijas Valsts sekretāra vietniece Rigonda Krieviņa, Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktors Zigmārs Ķikāns, kā arī Latvijas Cūku audzētāju asociācijas pārstāve Dzintra Lejniece. Vēl raidījumā: par Polijas pelēko kardinālu dēvētais Jaroslavs Kačinskis vēlas Eiropadomes prezidentu Donaldu Tusku saukt pie kriminālatbildības par to, ka Tusks, esot Polijas premjers, it kā būtu ļāvis Krievijas izmeklētājiem noklusēt Smoļenskas aviokatastrofas izmeklēšanas rezultātus. Kā arī Kārļa Daukšta komentārs par Angelas Merkeles iespējamo kandidatūru uz ceturto termiņu kancleres amatā.  

Jāni Akurateru par Radiofona vadītāju iecēla 1930. gada 9. maijā. Viņa vadības laikā tika izveidotas četras nozares: mūzikas, literatūras, humanitāro lekciju un lauksaimniecības. Radiofona vadītāja amatā J. Akuraters bija līdz 1934. gadam, kad pēc K. Ulmaņa apvērsuma viņam liek uzrakstīt atlūgumu un šai vietā ieceļ Arvīdu Smilgu. Kāds bija šis rRdio direktors, to noskaidrosim sarunā ar J. Akuratera muzeja darbiniecēm - muzeja vadītāju Rutu Cimdiņu un muzeja speciālisti Mairu Valteri. Par to, kas skanēja Latvijas Radio tolaik, kad to vadīja Jānis Akuraters, stāsta Olģerts Šusts, Latvijas radio vēstures pārzinātājs, bijušais Mūzikas redakcijas darbinieks. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="68779" layoutid="0" layout="" static=""} Radiofona direktors Jānis Akuraters (2. rindā 4. no kreisās) kopā ar Radiofona darbiniekiem. Aiz J. Akuratera pa labi - Mirdza Ķempe, 1. rindā 3. no l. - Vera Fricnoviča, 2. rindā 6. no kr. - Edvarts Virza. 1931. - 1934. gads. Foto: O. Laiva, Rīgā. "Reorganizācija radiofonā," tā rakstīja izdevums “Pasta – Telegrāfa Dzīve” 1930. gada maijā, vēstot, ka ar satiksmes ministra pavēli par Rīgas radiofona pārzini no š. g. 9. maija iecelts plaši pazīstamais rakstnieks Jānis Akuraters. „Radiofons ir viena no jaunākām Latvijas valsts iestādēm. Lai arī kādus laikmetus mūsu saimnieciskā dzīve ir pieredzējusi, radiofons arvien ir tikai audzis un progresējis. Lai arī palēnām, bet droši un neatlaidīgi. Ir audzis abonentu skaits un nupat jau viņu ir sanācis 49 tūkstoši. Radiofons viņa abonentiem Latvijā ir vislētākā kultūras un mākslas iestāde, tādēļ zemkopji, strādnieki, ierēdņi, skolnieki, jaunatne - pamudiniet savus draugus kļūt par radiofona abonentiem un visa plašā pasaule un arī šaurākā dzimtene būs pieietama tiem viņu mazajā istabā.” Tā 1930. gada 26. oktobrī apcerē „Radiofons un garīgā kultūra”, kas publicēta Rīgas Radiofona programmā, raksta jaunais radio direktors, pazīstamais rakstnieks un dzejnieks Jānis Akuraters. Viņa ierosmē tiek izveidotas četras jaunas nodaļas: mūzikas, kuras vadītājs bija komponists Jānis Mediņš, literatūras nodaļu vadīja dzejnieks Edvards Virza, humanitārās lekcijas ir vēsturnieka Pētera Dreimaņa vadībā un lauksaimniecības nodaļa uzticēta agronomam Jānim Krisbergam. Gadu vēlāk nodaļas statusu arī iegūst Informācijas dienests žurnālista Jāņa Bankava vadībā. Īss bija Jāņa Akuratera darba laiks radiofonā. 1934. gada 16. jūnijā šai posteni ieceļ tālaika režīmam lojālu cilvēku - Arvīdu Smilgu. Akuraters ir sarūgtināts par šādu atlaišanu un savā dienasgrāmatā raksta, ka viņš ir izvadīts atriebīgā kārtā: bez atvaļinājuma, kas parasti tiek dots augstākiem ierēdņiem, kad tie aiziet no dienesta. Un iemesls tam esot, ka dzejnieks pats ir uzrakstījis atlūgumu un tādiem, kas paši atlūdzas – neko nemaksā! Bet avīzes „Pēdējā Brīdī” 1934. gada 1. jūnija numurā rakstīts: „Kā jau vakar ziņojām. Rīgas radiofona vadītājs dzejnieks J. Akuraters atlūdzies no amata. Šai amatā viņu iecēla 1930. gada 9. maijā, toreizējais satiksmes ministrs Fr.Ozoliņš. Pēdējais valdībā reprezentēja demokrātisko centru. Arī Akuraters bij visai redzams Demokrātiskā centra darbinieks un „Jaunāko Ziņu” redakcijas loceklis. Daudzi cerēja, ka Akuraters, kā nacionālais dzejnieks, arī radiofonā plašākos apmēros piekops nacionālo mākslu un kultūru. Izrādījās, ka tas tomēr nenotika. Radiofonā gan biežāk varēja dzirdēt Demokrātiskā centra biedrus vaj arī tur reprezentējās centram tuvu stāvošās personas, bet redzamāka nacionālās propaganda darba tur nevarēja saskatīt. Sevišķi no laukiem ne vienreiz vien pacēlās balsis, kas protestēja pret internacionālajiem „šlāgeriem” radiofona programmā un prasīja latvisku programmu. Cerams, ka šīs balsis tagad tiks vairāk ievērotas.” Kas skanēja radio programmā tolaik, kad Radiofonu vadīja J. Akuraters. Redaktora Saulīša rakstā žurnālā „Rīgas Abonents” pagājuša gadsimta 30. gadu pirmajā pusē var lasīt: „… Mūzikas programma februārī ir ļoti plaša un daudzpusīga. Radiofona orķestra šā mēneša simfoniskajos koncertos sevišķi daudz pirmatskaņojumu, kas var interesēt vērīgus mūzikas cienītājus. Tā, piemēram, 13. februārī R.Vāgnera piemiņas vakars Nacionālajā operā, kur piedalīsies Rīgas radiofona un Nac. Operas simfoniskais orķestris Alb. Kotsa vadībā. Literārā programmā atzīmējama ir J. Janševska-Zeltmata kultūrvēsturiskā luga „Laimes bērns” (pārraidījums no Nacionālā teātra). Humanitāro lekciju nozarē- paredzami jauni sekojoši priekšlasījumi – „Kara dienestā iesaucamo pilsoņu pienākumi un tiesības”, „Estētika, skaistums un māksla”, ”Romantisms latviešu literatūrā”, ” Oratora māksla”. Lauksaimniecības lekciju nozarē turpināsies uzsāktais zemkopības kurss: priekšlasījumi par skābbarības un sakņaugu izēdināšanu, par sierniecību, speciāls lauksaimnieka- praktiķa priekšlasījums par kūdras pakaišiem.”

„Radionamā var iekļūt pa kādām 15 vietām. Pa tikpat daudzām var arī izkļūt. Varam izlīst pa lūkām. Izlēkt pa logiem. Varam tikt nolaisti no 5. stāva ar alpīnistu virvēm. Aiziet pa jumtiem,” tā atmiņās par Barikāžu laiku 1991. gadā raksta toreizējais radiožurnālists Aivars Berķis, kurš tolaik bija Latvijas Radio vecākais redaktors un Lauksaimniecības redakcijas vadītājs. Raidījumā atcerēsimies tā laika notikumus un sajūtas gan ēterā, gan pašā radiomājā. Atmiņās dalās bijušais Latvijas Radio vecākais redaktors Aivars Berķis, bijusī programmu direktora vietniece Dārija Juškēviča, radio tehniskie darbinieki Voldemārs Grāvis, Astrīda Vintere un Guntars Plūcis. Ieraksts raidījuma sākumā, kurā skan saruna ar talsiniekiem, kas uz Rīgu atveduši piena produktus, tapa 1991. gada 19. janvārī, kad barikāžu laikā toreizējā ziņu korespondente Māra Platace izgāja Doma laukumā aptaujāt tur sapulcējušos cilvēkus. Ugunskuri, visur esošā dūmu smarža, dziesmas, smagā tehnika, aicinājumi iedzert siltu tēju un uzkost maizītes, spindzošas lodes, kritušie - tā barikāžu dienās bija dzīve ārpus radiomājas. Te iekšpusē – darbs cauri diennakti, bailes, pleca sajūta arī joki – īpašās sajūtas un notikumi, kurus atsaucam atmiņā. Gatavojoties ārkārtas situācijai, ja, piemēram, tiktu ieņemta radio ēka, vairākus ziņu redakcijas cilvēkus nosūtīja uz radio torņiem, no kurienes vajadzības gadījumā translētu ziņas. Radioļaudīm ir īpašas atmiņas un draudzība ir ar Aizputes vīriem, kuri tajās dienās sargāja ēku Doma laukumā 8. Toreizējā programmu direktora vietniece Dārija Juškeviča tajās dienās bija atbildīga par to, kas izskan ēterā. Kaut ko plānot nebija iespējams, visi sekoja līdz notikumu gaitai un attiecīgi ziņoja par tiem. Tāpat kā žurnālisti un diktori, tāpat darbojās, kā Dārija Juškeviča teica, „ābola otra puse”, jeb tehniskie darbinieki, kas strādāja pie skaņu ierakstu ruļļiem un uzmanīja, kas un kā skanēja ēterā. Līdz galam nenospēlēta opera un brīvi pieejamas sviestmaizes ielās, tādas ir Latvijas Radio raidījumu un ierakstu daļas vadītāja Guntara Plūča atmiņas. Viņš toreiz bija programmu dispečers. „Gluži bailes tās nebija, bet tā bija līdz šim nekad neizjusta sajūta,” tā saka radio centrāles maiņas priekšniece Astrīda Vintere. ”Man tas laiks šeit darbā asociējas ar milzīgu brīvības sajūtu,” tā stāsta mūsu vecākais inženieris Voldemārs Grāvis. Izrādās, tajās dienās varēja ēterā spēlēt gan ārzemju estrādi, gan nacionālpatriotiskās dziesmas, kas padomju laikā dzīvojošiem cilvēkiem bija aizliegtais auglis.