Podcasts about tuvajos austrumos

Studijā ārpolitikas pētnieks, LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes docētājs Andis Kudors un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, RSU asociētais profesors Māris Andžāns.

Ārēji spoža, bet saturiski patukša – tā daudzi komentētāji vērtē Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa vizīti Ķīnā. Naktī no 16. uz 17. maiju Krievija piedzīvoja vēsturiski lielāko ukraiņu spēku gaisa triecienu. ASV kara sekretārs Pīts Hegsets apturējis paredzēto 4000 amerikāņu karavīru nosūtīšanu iepriekš plānotā misijā uz Poliju. Aktualitātes analizē atvaļinātais vēstnieks Gints Jegermanis un politologs Andis Kudors. Maskava dūmos Naktī no 13. uz 14. maiju agresorvalsts Krievija vērsa pret Ukrainu kārtējo slepkavniecisko lidrobotu un raķešu triecienu. Šīs reizes asiņainā bilance ir 27 nogalināti mierīgie iedzīvotāji, tai skaitā 24 vienā Kijivas adresē, kur raķete ietriecās daudzstāvu dzīvojamajā mājā. Tāpat ir desmiti ievainoto, bojāta energoapgādes un transporta infrastruktūra. Tā Kremļa diktators atmaksā Ukrainai par pazemojumu, kuru viņam nācās piedzīvot 9. maijā, kad iespēja netraucēti rīkot parādi Sarkanajā laukumā tika izkaulēta ar Donalda Trampa starpniecību. Taču tie laiki, kad Kremlis varēja nesodīti terorizēt Ukrainu, ir pagātnē. Avoti min, ka naktī no 16. uz 17. maiju Krievija piedzīvoja vēsturiski lielāko ukraiņu spēku gaisa triecienu. Sevišķi iezīmīgi ir tas, ka viens no galvenajiem mērķiem bija Maskava un tās apkārtne, kuru Krievijas pretgaisa aizsardzība sargā sevišķi centīgi ne vien īpašajos datumos, bet arī ikdienā. Kā apgalvo Maskavas apgabala vadība, apmēram 120 lidroboti esot notriekti, taču pietiekami daudzi tomēr tika līdz mērķim. Postījumi nodarīti stratēģiski nozīmīgajām mikroelektronikas ražotnēm Zeļenogradas pilsētā, raķešu ražošanā iesaistītajai rūpnīcai „Raduga” Dubnā, aizdedzināta Maskavas Naftas pārstrādes rūpnīca Kopotņā un degvielas rezervuāri Durnovo pilsētā. Tāpat ukraiņu lidrobotu trieciens izraisījis plašu ugunsgrēku vienā no lielākajām Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām Rjazaņā. Vairākos gadījumos ukraiņu lidroboti trāpījuši arī dzīvojamajām ēkām, ir pieci bojāgājušie, tai skaitā kāds indiešu viesstrādnieks. Maskavas pretgaisa aizsardzības sistēma neapšaubāmi ir visnopietnākā visā valstī, ja neskaita vadoņa Putina ārpilsētas rezidences apkārtni Valdaja augstienē. Tomēr ukraiņu trieciens izrādījies ļoti labi plānots, atrodot sistēmā robus. Tas vēlreiz apliecina modernās karadarbības patiesību, ka dārgas un tehniski sarežģītas pretgaisa aizsardzības sistēmas īsti netiek galā ar lētu un salīdzinoši vienkārši izgatavojamu lidrobotu spietiem. Maskavas un tās apkārtnes iedzīvotājos šī jaunā realitāte ar karu, kurš beidzot pieklauvējis arī pie viņu durvīm, izraisījusi paniku, sašutumu un vaicājumus par to, vai vadonis Putins vispār esot lietas kursā par situāciju. Pekinas vizīšu konveijers Ārēji spoža, bet saturiski patukša – tā daudzi komentētāji vērtē Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa pagājušās nedēļas vizīti Ķīnas Tautas republikā. Aizokeāna viesim tika izrādīta visa pienācīgā cieņa, taču, runājot par nozīmīgākajiem divu pasaules superlielvalstu attiecību aspektiem, nekāda būtiska attīstība nav panākta. Ir gan arī komentētāji, kā, piemēram, izdevuma „Guardian” citētais konsultāciju kompānijas „Asia Group” līdzstrādnieks Džordžs Čens, kuri pauž, ka pats vizītes fakts un ciešāka dialoga atjaunošana starp Baltā nama saimnieku un Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu ir zināms sasniegums. Šī brīža aktuālais temats, protams, ir konflikts Tuvajos Austrumos un bloķētais Hormuza jūrasceļš, no kā cieš arī Ķīnas ekonomika. Pēc visa spriežot, Trampam nav izdevies panākt, lai Pekina izmantotu savu ietekmi, mudinot Irānu uz piekāpību. Ķīnas ārlietu resors neapstiprināja prezidenta apgalvojumus, ka namatēvs viņam solījis nepiegādāt Irānai militāro ekipējumu. Tāpat Ķīnas amatpersonu izteikumi tikai daļēji apstiprina Trampa teikto par „fantastiskajiem” komercdarījumiem, konkrēti – simtiem lidmašīnu pirkšanu no kompānijas „Boeing”. Toties Ķīnas vadonis Sji, domājams, ir gandarīts par to, kā samitā izvērtās Taivānas jautājuma traktējums. Viņa publiski teiktais bija: nepareiza rīcība no Vašingtonas puses var izraisīt „sadursmes un pat konfliktus” starp lielvarām. Savukārt no Donalda Trampa mutes vizītes laikā izskanēja frāze, ka viņš negribot pieredzēt nekādu Taivānas neatkarības pasludināšanu. Kā zināms, pašreizējais Taivānas prezidents Lai Cjinde pieder tam taivāniešu politikas spārnam, kas principā atbalsta virzību uz pilnvērtīgu valstisku suverenitāti, un tas no Pekinas viedokļa būtu Ķīnas suverenitātes pārkāpums un iemesls karam. Taivānas vadītājs, reaģējot uz Pekinas samitā pausto, izteicies, ka viņa valstij neesot kaut kas jāpasludina, ja tā jau ir neatkarīga un demokrātiska valsts. Tomēr Taipejai netrūkst iemesla bažīties, ciktāl Donalds Tramps joprojām nav apstiprinājis paredzēto ieroču piegādes paketi Taivānai četrpadsmit miljardu dolāru apmērā un dienu pēc vizītes intervijā telekanālam „Fox News'izteicies, ka šīs piegādes esot labs kaulēšanās līdzeklis sarunās ar Pekinu. Pekinas Aizliegtās pilsētas zāles, var teikt, bija tikko izmēztas pēc iepriekšējā rauta, kad vakar Ķīnas galvaspilsētā oficiālā vizītē ieradās agresorvalsts vadonis Vladimirs Putins. Pekina šādi demonstrē visai pasaulei un arī pašmāju sabiedrībai savu ārkārtīgi pieaugušo svaru pasaules politikā. Savukārt Kremlis, atšķirībā no padomiskās pagātnes, tagad kļuvis par ķīniešu „mazāko brāli” un kopš agresijas kara pret Ukrainu eskalācijas ir izšķiroši atkarīgs no Pekinas gan militāri izmantojamu izstrādājumu importa, gan Krievijas energoresursu eksporta ziņā. Tā nu uz „Padebešu impērijas” galvaspilsētu mūslaiku Maskavijas cars devies ne vien pēc apliecinājuma īpašajām stratēģiskajām partnerattiecībām, bet arī cerot uz jaunu vērienīgu naftas un gāzes iepirkuma līgumu. Nepelnīts pliķis sejā Pagājušajā ceturtdienā, 14. maijā, tika oficiāli apstiprināta informācija, par kuru mediji tika ziņojuši jau dienu iepriekš: Savienoto Valstu kara sekretārs Pīts Hegsets pēkšņi apturējis paredzēto 4000 amerikāņu karavīru nosūtīšanu iepriekš plānotā misijā uz Poliju. Sevišķi pārsteidzošs šis lēmums ir tāpēc, ka attiecīgā pārdislocēšanas operācija jau bija praktiski uzsākta. Hegseta pavēle ir pilnīgi negaidīta ne vien Polijas aizsardzības struktūrām un NATO spēku vadībai Eiropā, bet arī procesā iesaistītajiem amerikāņu militāristiem. Pentagona pārstāvis gan apgalvojis, ka tas bijis izsvērts un rūpīgi izstrādāts lēmums, tomēr realitātē par to nekas neliecina. Tas visnotaļ skaidri izskanēja nākamajā dienā notikušajā ASV Kongresa Pārstāvju palātas Bruņoto spēku komitejas sēdē, kur armijas budžeta sakarā tika iztaujāts armijas lietu ministrs Deniels Driskols un Armijas štāba priekšnieka pienākumu izpildītājs ģenerālis Kristofers Lanīvs. Kongresmeņi, kā demokrāti, tā republikāņi, bija visai skarbi savos izteikumos; arī tāpēc, ka Pīts Hegsets šajā gadījumā pārkāpis pieņemto kārtību, kas prasītu šādu lēmumu saskaņot ar likumdevēju. Saskaņā ar pagājušā gada jūlijā pieņemtu Kongresa rezolūciju administrācijai ir ierobežotas tiesības bez likumdevēja ziņas mazināt amerikāņu spēku klātbūtni sabiedroto teritorijā. „Tas ir pliķis sejā Polijai, pliķis sejā mūsu Baltijas draugiem un pliķis sejā šai komitejai,” sacīja republikāņu kongresmenis Dons Beikons no Nebraskas pavalsts. Abi iztaujātie amatvīri tā arī nespēja sakarīgi argumentēt notikušā militāri taktisko loģiku. Kā zināms, Polija līdz šim uzlūkota kā Savienoto Valstu paraugsabiedrotais, kura aizsardzības budžets – 4,8% no iekšzemes kopprodukta – ir proporcionāli lielākais visā aliansē. Poļi allaž centušies radīt vislabākos apstākļus viņu valstī dislocētajiem amerikāņu karavīriem, un viņu politiķi vairījušies jebkādi kritizēt Donaldu Trampu un viņa administrācijas politiku. Arī tagad no Varšavas izskan drīzāk nomierinoši signāli un aicinājumi nepiešķirt notikušajam pārlieku dramatismu. Tomēr tā vien šķiet, ka šis varētu būt Baltā nama saimnieka kārtējais impulsīvais solis, turpinājums viņa nepatikas izpaudumiem pret „nodevīgo Eiropu”, kura nav bijusi gatava pēc pieprasījuma atbalstīt Savienoto Valstu un Izraēlas militāro kampaņu pret Irānu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Studijā bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube.

Raidījumā Divas puslodes par Bulgāriju, par Ukrainu un, protams, arī par notiekošo Tuvajos Austrumos.  Donaldam Trampam vakar vakarā nācās pagarināt pamieru termiņu karā ar Irānu. Bulgārijā, izskatās, ir pārvarēta politiskā krīze - dažu gadu laikā tur notikušas astoņas ārkārtas parlamenta vēlēšanas, beidzot vienai koalīcijai ir vairākums. Tiesa, vēlēšanu rezultāti daudzus pamatīgi satrauc. Ukrainā frontē jau ilgu laiku būtisku izmaiņu tikpat kā nav, toties prezidents Volodimirs Zelenskis nesen izstāstīja par kādu īpašu militāru operāciju, kurā krievu pozīcijas tika ieņemtas tikai ar kaujas robotu palīdzību, saņemot vairākus karavīrus arī gūstā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks. Vai nācis bulgāriem „laimes lācis”? Politiskā krīze Bulgārijā ilgst kopš 2021. gada, taču tās saknes meklējamas vēl senāk – pagājušajā desmitgadē, kad premjerministra krēslu teju nemainīgi ieņēma partijas GERB jeb „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” līderis Boiko Borisovs. Jo tuvāk desmitgades beigām, jo pamanāmāk izpaudās korupcijas un valsts nozagšanas pazīmes. 2020. gada vasarā izvērtās pret valdību vērsti protesti, uz kuru fona veidojās vairākas jaunas t.s. „pārmaiņu partijas” ar antikorupcijas ievirzi. 2021. gada aprīlī notikušās vēlēšanas bija Borisova ēras beigas, taču parlaments izrādījās sadalīts apmēram vienlīdzīgi starp Borisova orbītas partijām, „pārmaiņu partijām” un kreiso bloku, kura centrā bija Bulgārijas Sociālistiskā partija, kādreizējās kompartijas mantiniece. Kopš 2021. gada Bulgārijā notikušas astoņas parlamenta vēlēšanas, pie tam no šajā periodā pastāvējušajām valdībām tikai trīs bija parlamentāras koalīcijas kabineti, savukārt četras – ar prezidenta dekrētu apstiprinātas pagaidu valdības. Arvien pamanāmāks šajos gados kļuva vēl viens spēks – labēji radikālās, nacionālistiskās partijas. Šī gada janvārī, gadu sabijusi pie varas, atkāpās Rosena Žeļazkova mazākuma valdība, kuru premjera partija GERB veidoja kopā ar sociālistu bloku un populistisko spēku „Ir tāda tauta”, un ar turku minoritāti pārstāvošās partijas Tiesību un brīvību alianse ārpuskoalīcijas atbalstu. Tūlīt pēc tam no amata atkāpās valsts prezidents Rumens Radevs, atvaļināts ģenerālmajors un kādreizējais Bulgārijas gaisa spēku komandieris, kurš 2017. gadā tika ievēlēts kā neatkarīgais kandidāts un ieguvis popularitāti kā politiski neatkarīgs valsts galva un Borisova iedibinātās oligarhiskās varas kritiķis. Radevs izveidoja partiju bloku „Progresīvā Bulgārija” ar kredo „Bulgārija pirmajā vietā!”, kurā iesaistījās kreisas ievirzes spēki – Politiskā kustība „Sociāldemokrāti”, Sociāldemokrātiskā partija un burtiski vēlēšanu priekšvakarā izveidotā „Mūsu tautas kustība”. Pirms vēlēšanām „Progresīvajai Bulgārijai” prognozēja apmēram trešdaļu balsu, taču 19. aprīlī tā ieguva nepilnus 44% un 131 no 240 deputātu vietām, tātad valdības veidošanai nepieciešamo vairākumu. Eksprezidenta blokam izdevies ne tikai atņemt teju visas balsis sociālistiem un apmēram divas piektdaļas no GERB elektorāta, bet arī atstāt ārpus parlamenta lielu daļu no labējo radikāļu partijām. Vienīgi liberālajam „pārmaiņu partiju” blokam izdevies saglabāt savas pozīcijas. Jau pirms vēlēšanām izskanēja bažīgas balsis, ka pāris nedēļas pēc atkratīšanās no Viktora Orbana Eiropas politika tagad būs ieguvusi viņa vietā jaunu Kremļa iztapoņu Rumena Radeva personā. Prezidenta amatā esot, Radevs paudis skepsi par militārā atbalsta lietderību Ukrainai, vēlmi uzturēt konstruktīvu dialogu ar Krieviju un mērenu eiroskepticismu. Pats eksprezidents gan jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā deklarēja, ka negrasoties bloķēt Eiropas Savienības finanšu atbalstu Ukrainai. Tāpat eksperti lēš, ka viņš, iespējams, mazinās tiešo militāro palīdzību Kijivai, taču diezin vai kavēs Bulgārijas privāto ieroču ražotāju darījumus ar Ukrainu. Pasaule uz Hormuza āķa Šodien, 22. aprīlī, bija jābeidzas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa noteiktajam uguns pārtraukšanas termiņam konfliktā ar Irānu, taču vakar pievakarē pēc Vašingtonas laika prezidents paziņoja, ka pauze karadarbībā tiek pagarināta. Irānai tiekot dots laiks, lai izstrādātu pozīciju miera sarunām, kuru atsākšanās tika gaidīta jau pirmdien. Tomēr amerikāņu delegācija viceprezidenta Vensa vadībā tā arī nesēdās lidmašīnā uz Islamabadu, kad kļuva skaidrs, ka Teherānas pārstāvji tur neieradīsies. No Irānas galvaspilsētas pienāk ziņas, ka turienes politiskajā virsotnē notiek asa cīņa starp tiem, kuri vēlētos turpināt bezkompromisa konfliktu ar Savienotajām Valstīm un Izraēlu, un tiem, kuri būtu gatavi dialogam. Kā „vanagu” bloka galvenie pārstāvji tiek minēti Islāma revolūcijas sargu korpusa pavēlnieks Ahmads Vahidi un Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs Mohammads Bāghers Zolghadrs, savukārt t.s. „pragmatiķi” koncentrējas ap parlamenta spīkeru Mohammadu Bāgheru Gālibafu. Oficiālā Teherānas pozīcija pašreiz ir – neatsākt sarunas, kamēr Savienoto Valstu jūras spēki turpina Irānas ostu blokādi. Tādējādi Hormuza šaurums joprojām paliek dubultās blokādes žņaugos, jēlnaftas „Brent” cena svārstās ap simts dolāriem par barelu, dabasgāzes cenas Eiropā dubultojušās līdz līmenim sešdesmit eiro par megavatstundu, un viss notiekošais tiek vērtēts kā smagākā enerģētikas krīze pasaules vēsturē. Tiek piesauktas arī nopietnas bažas par globālo pārtikas apgādi, ciktāl Persijas līča valstis nodrošina arī apmēram trīsdesmit procentus no pasaules minerālmēslu produkcijas. Protams, Irāna savukārt sāpīgi izjūt amerikāņu jūras blokādes sekas. Pārtikas cenas valstī vidēji dubultojušās, bet dažu produktu, piemēram, rīsa cenas augušas vēl daudz ievērojamāk. Naftas eksporta pārtraukšana draud ar nopietnām tehnoloģiskām problēmām naftas ieguves industrijai. Savu rīcības plānu Hormuza krīzes sakarā sākušas būvēt Eiropas valstis. 17. aprīlī Parīzē klātienē tikās Francijas prezidents Emanuels Makrons, Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers, Itālijas premjere Džordža Meloni un Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs, savukārt daudzu citu Eiropas un arī ārpus Eiropas valstu vadītāji pieslēdzās samitam attālināti. Nozīmīgākais ir lēmums veidot apvienotus jūras spēkus civilās kuģniecības aizsardzībai Persijas līča rajonā, kuri gan aktīvu darbību varētu uzsākt tikai pēc tam, kad tiktu panākta miera vienošanās starp Savienotajām Valstīm un Irānu. Gatavību nozīmīgi iesaistīties paudušas arī Nīderlande, Spānija un Grieķija; kopdarbībai dots apzīmējums Hormuza šauruma kuģošanas brīvības iniciatīva. Šodien un rīt turpinājuma sesijā Londonā tiek risināti jau konkrētāki militārās plānošanas jautājumi. Piedalās ne tikai Eiropas NATO dalībvalstu, bet arī Kanādas, Japānas, Austrālijas, Apvienoto Arābu Emirātu un Ukrainas, bet ne Savienoto Valstu pārstāvji. Ukraiņu roboti nāk! Nu jau apmēram pusotru gadu presē reizumis parādījusies informācija par Ukrainas bruņoto spēku īstenotām kaujas misijām bez tiešas cilvēku iesaisties, izmantojot tikai robotus. Spriežot pēc šīm publikācijām, pirmā šāda kaujas epizode notikusi 2024. gada decembrī, kad kombinēts lidrobotu un braucošo robotizēto ložmetēju platformu uzbrukums krievu pozīcijām piespiedis ienaidnieku nozīmīgi pārgrupēt spēkus. Tomēr plašāku pasaules mediju uzmanību tēmai piesaistīja prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušonedēļ pastāstot par operāciju pērnvasar, kad ukraiņu roboti ieņēmuši pozīciju, kurā krievi pirms tam sekmīgi atsituši divus konvencionālus kājnieku uzbrukumus. Ukraiņu robotam izdevies uzspridzināt galvenā ienaidnieka bunkura ieeju, pēc kam pozīcijas aizstāvji pacēluši padošanās zīmes pret uzbrucēju lidrobotu kamerām un, šo pašu lidrobotu vadīti, paklausīgi aizsoļojuši uz ukraiņu pozīcijām padoties. Kā zināms, agresorvalsts militāristi savā taktiskajā ēdienkartē joprojām nesmādē lielgabalu gaļu, turpretim Ukrainas bruņotajiem spēkiem katra karavīra dzīvība ir dārga. Tā nu, vēlreiz apliecinot savu radošo un inovatīvo pieeju karadarbībai, Ukraina ir atšķīrusi jaunu lappusi militārajā vēsturē, kas tiek apzīmēta kā attālināti vadīts jeb daļēji autonoms kombinētu ieroču veidu manevrs. Kā norādījis Ukrainas līderis, pirmajos trīs šī gada mēnešos viņa valsts bruņotie spēki veikuši jau 22000 kaujas misiju, kurās izmantotas sauszemes robotizētās platformas. Kaujas lidrobotu izmantošanas apjomi ir vēl daudzkārt lielāki, un tiek nopietni spriests par Ukrainas iespējām šādi kompensēt agresorvalsts dzīvā spēka pārsvaru. Šomēnes Ukraina nozīmīgi intensificējusi arī triecienus Krievijas naftas pārstrādes un eksporta infrastruktūrai, kā rezultātā agresorvalsts naftas ieguve piedzīvojusi kritumu par vismaz trīssimt tūkstošiem barelu dienā, kas ir lielākais kopš globālās pandēmijas perioda. Šie militārie sasniegumi būtiski mainījuši Ukrainas vietu Eiropas drošības stratēģijas izkārtojumā. Kijiva vairs nav atbalsta lūdzēja nevienlīdzīgajā cīņā pret agresiju, bet kļūst par partneri, kas spējīgs piedāvāt neatsvaramu pieredzi jaunākās militārās tehnikas izstrādē un izmantošana taktikā. Konkrēts apliecinājums tam ir pagājušā nedēļā noslēgtais Ukrainas un Vācijas aizsardzības sadarbības pakts četru miljardu eiro vērtībā, kas paredz kopīgu lidrobotu un tālas darbības ieroču ražošanu, kā arī pretgaisa aizsardzības līdzekļu piegādi Ukrainai. Kijivas militāri tehnoloģiskās iespējas arvien vairāk novērtē arī citur pasaulē, t.sk. Persijas līča valstīs, kuras piedzīvojušas Irānas gaisa uzbrukumus. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krustpunktā diskusija: Kāda ir politiskā situācija Saeimā un valdībā? Diskutē Saeimas frakcijas "Apvienotais saraksts" priekšsēdētājs Edgars Tavars, Saeimas frakcijas "Jaunā vienotība" priekšsēdētājs Edmunds Jurēvics, Saeimas frakcijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētāja Linda Liepiņa, Saeimas frakcijas "Nacionālā apvienība" deputāts Artūrs Butāns, Saeimas Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājs Harijs Rokpelnis un Saeimas frakcijas "Progresīvie" priekšsēdētājs Andris Šuvajevs. Pagājušā nedēļā Saeima nobalsoja par 30 miljonu eiro aizdevumu, lai glābtu aviokompāniju "airBaltic" no problēmām, kas ir radušās Tuvajos Austrumos notiekošā kara dēļ. Lēmumu pavadīja pamatīga politiskā turbulence. Valdība knapi noturējās, un balsojums bija arī politiski ļoti standartizēts - atbalstīja to koalīcija, opozīcija balsoja vai nu pret, vai nebalsoja vispār, un pat viens koalīcijas deputāts balsoja pret. Bet 30 miljoni ilgtermiņā neko nerisina, par to šaubu nav nevienam. Tā bija tikai laika pirkšanu, lai tad, kad maija beigās kompānijas vadība nāks klajā ar savu stratēģisko vai drīzāk restrukturizācijas plānu, lemtu par pašu galveno - būt vai nebūt Latvijā nacionālajai aviokompānijai. Vai šajā pirmsvēlēšanu laikā vispār spējam pieņemt racionāli atbildīgus lēmumus un kas ir valstiski atbildīgi lēmumi, kur ir tā robeža starp kopējās sabiedrības interesēm un politisko partiju izdevīgumu?

Krustpunktā diskusija: Kāda ir politiskā situācija Saeimā un valdībā? Diskutē Saeimas frakcijas "Apvienotais saraksts" priekšsēdētājs Edgars Tavars, Saeimas frakcijas "Jaunā vienotība" priekšsēdētājs Edmunds Jurēvics, Saeimas frakcijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētāja Linda Liepiņa, Saeimas frakcijas "Nacionālā apvienība" deputāts Artūrs Butāns, Saeimas Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājs Harijs Rokpelnis un Saeimas frakcijas "Progresīvie" priekšsēdētājs Andris Šuvajevs. Pagājušā nedēļā Saeima nobalsoja par 30 miljonu eiro aizdevumu, lai glābtu aviokompāniju "airBaltic" no problēmām, kas ir radušās Tuvajos Austrumos notiekošā kara dēļ. Lēmumu pavadīja pamatīga politiskā turbulence. Valdība knapi noturējās, un balsojums bija arī politiski ļoti standartizēts - atbalstīja to koalīcija, opozīcija balsoja vai nu pret, vai nebalsoja vispār, un pat viens koalīcijas deputāts balsoja pret. Bet 30 miljoni ilgtermiņā neko nerisina, par to šaubu nav nevienam. Tā bija tikai laika pirkšanu, lai tad, kad maija beigās kompānijas vadība nāks klajā ar savu stratēģisko vai drīzāk restrukturizācijas plānu, lemtu par pašu galveno - būt vai nebūt Latvijā nacionālajai aviokompānijai. Vai šajā pirmsvēlēšanu laikā vispār spējam pieņemt racionāli atbildīgus lēmumus un kas ir valstiski atbildīgi lēmumi, kur ir tā robeža starp kopējās sabiedrības interesēm un politisko partiju izdevīgumu?

Droni pēdējā mēneša laikā ir bijis karstais kartupelis līdz ar to nokrišanu Somijā, Igaunijā un tepat pie mums Rēzeknes novada Silmalas pagastā. Kā tie strādā? Kāpēc tie nomaldās? Kā vispār tagad izmainījusies karadarbība kā mūsu reģionā, tā Tuvajos Austrumos? Par militāro dronu tehnoloģiju pusi šodien aprunāsimies ar ciemiņiem Rīgas Tehniskās universitātes - prodekānu inovāciju jomā un Mašīnbūves, aerokosmisko tehnoloģiju un transporta institūta direktora pienākumu izpildītāju Ivo Vaici un akseleratora "UniLab Defence" aizsardzības programmas vadītāju Kristu Avotu. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Studijā RSU docētājs, analītikas grupas “PowerHouse Latvia” vadošais partneris Mārtiņš Vargulis un Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāja Kristīne Bērziņa.

Kamēr skaidrības, kas tālāk notiks Tuvajos Austrumos, sākam ar ziņu apkopojumu no turienes. ASV prezidents Donalds Tramps turpina runāt par drīzām karadarbības beigām, tajā pašā laikā draudot īstenot Irānā sauszemes operācijas. Pašās Savienotajās Valstīs viņa politika kļūst arvien nepopulārāka. Ungārijā jau pēc divām nedēļām būs parlamenta vēlēšanas. Spriedze ar partneriem Eiropas Savienībā pieaug, un Briselē neslēpj, ka Viktora Orbāna atkārtotas ievēlēšanas gadījumā meklēs risinājumus, kā mazināt viņa destruktīvās rīcības ietekmi uz kopējo Eiropas politiku. Spriedze pieaug arī Čehijā, kur daļā sabiedrības vairojas neapmierinātība ar Andreja Babiša vadītās valdības darbu. Nedēļas nogalē Prāgas ielās izgāja simtiem tūkstoši protestētāju. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un portāla LSM.lv ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Kamēr karalis karā… Irānas kara ratiem ieripojot otrajā mēnesī, konflikta iespējamais fināls joprojām paliek sprādzienu dūmos tīts. Savienoto Valstu un Izraēlas aviācija kopš karadarbības sākuma esot veikusi pavisam 11000 triecienu pa Irānas teritoriju, šobrīd aktuālākie mērķi esot ieroču ražotnes un noliktavas. Tikām arī irāņu raķetes un lidroboti turpina trāpīt mērķos Irānas kaimiņvalstīs otrpus Persijas līcim. Vakar, 31. martā, tika ziņots, ka debesīs virs islāma republikas pirmoreiz parādījušies amerikāņu stratēģiskie bumbvedēji B52. Tas, acīmredzot, ir mājiens Teherānai, ka Donalda Trampa draudi bombardēt elektrostacijas un nu jau arī ūdens atsāļošanas iekārtas ir ņemami nopietni. Šobrīd ultimāta izpildes termiņš teorētiski pagarināts līdz 6. aprīlim, turpinās Pakistānas un citu reģiona valstu vidutājības mēģinājumi, bet nekas neliecina par ajatollu režīma gatavību piekāpties viņiem izvirzītajām prasībām. Netiek izslēgta arī iespēja, ka Teherānā nav tik viegli organizēties kādam sarunu procesam, jo daudzi agrākie varas nesēji ir likvidēti, bet atlikušie baidās pulcēties lielākā sastāvā, lai nekļūtu par kārtējā gaisa trieciena mērķi. Irānai izvirzīto prasību galvenie punkti ir Hormuza blokādes pārtraukšana, pilnīga atteikšanās no urāna bagātināšanas, nozīmīgi ierobežojumi ballistisko raķešu skaitam un darbības rādiusam un atbalsta pārtraukšana Irānas satelītspēkiem reģionā – kustībām „Hamās”, „Hezbollah” un Jemenas hutiešu nemierniekiem. Tikām vakar, sarunā ar žurnālistiem Baltajā namā, prezidents paziņojis, ka Savienotās Valstis izbeigšot karadarbību, kad būšot skaidrs, ka Irāna vairs nav spējīga izgatavot kodolieročus, pie tam kāda vienošanās ar Teherānas režīmu šādā gadījumā neesot obligāti nepieciešama. Savukārt „TruthSocial” ierakstā, uzrunājot NATO sabiedrotos, Baltā nama saimnieks paudis, lai šie paši saņemoties drosmi un ejot atbloķēt Hormuza šaurumu – amerikāņi viņu vietā to nedarīšot. Tā nu tagad globālajā publiskajā telpā aktīvi tiek apspriesta iespēja, ka Savienotās Valstis varētu pamest pusratā visu, kas ievārīts, lai Persijas līča un Eiropas partneri, tā sacīt, mēģina izstrēbt. Tikmēr pašās Savienotajās Valstīs un arī šur tur citur pasaulē 28. martā risinājās akcija „Nē karaļiem 3”, kad, pēc organizētāju ziņām, 3300 demonstrācijās piedalījās pavisam astoņi līdz deviņi miljoni protestētāju, kas varētu būt vēsturisks rekords. Tiek ziņots, ka protestu ģeogrāfija izvērsusies arī tradicionāli republikāniskajās pavalstīs un ārpus lielajiem urbānajiem centriem, apliecinot, ka arī tur spēkā pieņemas nepatika pret administrācijas politikas izpausmēm – pašreizējo karu, kas izraisījis cenu kāpumu, imigrantu ķērāju patvaļu, kam jau ir upuri, un visu pārējo, kas tiek raksturots kā neadekvāta varas lietošana un virzīšanās uz autoritārismu. Kliedzošā Prāga mazākumā Sestdien, 28. martā, Prāgā, Letnas parkā, pulcējās kārtējā daudzskaitlīgā demonstrācija. Pasākuma rīkotāju, kustības „Miljons mirkļu demokrātijai” iepriekš lēstie četrsimt tūkstoši gluži nē, bet vairāk nekā divsimt tūkstoši noteikti. Iemesls ir Čehijas sabiedrības daļas neapmierinātība ar pagājušā gada nogalē izveidotās premjera Andreja Babiša valdības un tās pārstāvētā parlamenta vairākuma politiku. Babiša labēji populistiskā partija ar nosaukumu „JĀ 2021” pagājušā gada oktobra vēlēšanās ieguva nepilnus 35% balsu un lielāko parlamenta frakciju. Valdības izveidē bloķējoties ar galēji labējiem nacionālistiem, partiju „Brīvība un tiešā demokrātija” un tāpat labējo un populistisko „Automobilisti paši sev”, kuras kredo, kā liecina nosaukums, ir auto īpašnieku intereses. Viena no protestus izraisījušajām koalīcijas iecerēm ir sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas modeļa maiņa, atceļot līdzšinējās abonēšanas maksas, kas, protams, ir pa prātam daļai sabiedrības. Tā šie mediji kļūs atkarīgi no varas finansiālas labvēlības un tos var mēģināt pakļaut politiskai kontrolei vai vājināt un marginalizēt, kā tas jau noticis kaimiņvalstī Slovākijā. Tur pēc premjera Roberta Fico valdības reformām sabiedriskās televīzijas auditorijas daļa ir sarukusi līdz nepilniem 12 procentiem, kamēr populārākajam komerckanālam tā ir lielāka par 30 procentiem, otram populārākajam – lielāka par 20 procentiem. Citi protestu motīvi ir plānotā atbalsta samazināšana Ukrainai, tendence konfrontēt ar Briseli bēgļu politikas un vides politikas jautājumos, gatavotais ārvalstu aģentu likums, kas paredzētu ārvalstu finansējumu saņemošām nevalstiskajām organizācijām obligātu reģistrēšanos. Vēl viens sabiedrību saniknojis parlamenta vairākuma solis ir imunitātes noteikšana premjeram Babišam un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājam Tomio Okamuram. Pret Babišu šobrīd izvirzītas apsūdzības lietā par krāpnieciskām darbībām ar Eiropas Savienības subsīdijām apmēram divu miljonu eiro apmērā, savukārt pret Okamuru – par naida runu. Tomēr šobrīd nešķiet, ka pie varas esošie grasītos piekāpties sabiedrības spiedienam. Valdošo partiju reitingi, salīdzinot ar vēlēšanu laiku, nav īpaši kritušies, un Babišs un viņa līdzgaitnieki var noraudzīties uz protestētājiem kā uz skaļu mazākumu. Viņa valdības drošie balsti šobrīd ir laucinieki, pensionāri, seniori, mazāk izglītotā un sociāli mazāk nodrošinātā sabiedrības daļa, kurā zeļ nepatika pret imigrantiem, Eiropas zaļo kursu un visādiem „progresīvajiem”. Budapeštas – Kremļa ļoti karstā līnija Ungārijas līdera Orbāna un viņa demokrātiju traumējošā režīma īpaši „siltās jūtas” pret Kremli jau sen nevienam nav nekāds noslēpums, taču nesen atklājušās detaļas liecina, ka šīs attiecības ir bijušas nepiedienīgi karstas. Gadiem ilgi par runāto Eiropas Savienības ārlietu ministru sēdēs Vladimirs Putins, domājams, nereti ir uzzinājis agrāk nekā dažs labs savienības valsts galva. Viņa informators bijis Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sijārto, kurš agresorvalsts ārlietu resora vadītājam Lavrovam operatīvi zvanījis šo sanāksmju pārtraukumos. Tagad, kad šī nelāgi dvakojošā patiesība beidzot uzpeldējusi izdevumā „Washington Post”, atklājas, ka citu valstu ministriem bijusi vismaz diezgan skaidra nojauta par Budapešatas kolēģa infonoplūdēm. Tāpēc jau kopš kāda laika iedibinājušies šaurāki formāti, kuros apspriest svarīgākos drošības jautājumus bez Ungārijas: t.s. Veimāras formāts – Vācija, Francija un Polija; E3 formāts – Vācija, Francija un Lielbritānija; E4 – visas četras iepriekšminētās valstis; līdzīgi savu tradicionālo formātu šim nolūkam sācis izmantot Ziemeļvalstu un Baltijas astotnieks. Vakar. 31. martā, jaunas krāsas Ungārijas ārlietu dienesta un visa Budapeštas valdošā režīma ārpolitiskās degradācijas stāstam pievienoja ungāru neatkarīgā izdevuma „VSquare” publikācija, tapusi sadarbībā ar vēl vairākām izmeklējošās žurnālistikas komandām, tai skaitā „Delfi Estonia”. Izrādās, Ungārija pēc Kremļa lūguma atsvabinājusi no Eiropas Savienības sankcijām vairākas personas, tai skaitā uzbeku izcelsmes Krievijas oligarha Ališera Usmanova māsu. Procesam piesaistīta arī Slovākija, tomēr ar pašu Ališeru, kā arī vēl vienu krievu oligarhu Mihailu Fridmanu šis gājiens nav izdevies. Pasūtījumu no Sergeja Lavrova pieņēmis, jau atkal, Sijārto. Visas šīs atklāsmes nāk Viktora Orbāna valdīšanai visneveiksmīgākajā brīdī – tieši pirms 12. aprīlī paredzētajām vēlēšanām, kad varas partija „Fidesz” reitingos acīmredzami atpaliek no galvenā konkurenta – jaunā politiskā spēka „Tisza”. Uz skandālu režīma vadoņi reaģējuši īsti savā garā: Sijārto paziņojis, ka šāda sazvanīšanās starp ārlietu resora vadītājiem esot parasta lieta, bet pēc tam viņš, Orbāns un citi valdības pārstāvji mēģināja pavērst situācijas vērtējumu pretējā virzienā, ceļot brēku par to, ka ministra telefonsarunas pārtvertas. Pret „VSquare” žurnālistu Sabolču Paņi ierosināta krimināllieta par spiegošanu Ukrainas labā. Savukārt, kā aizvakar vēstīja izdevums „Politico”, Briselē jau gluži atklāti spriež, kā neitralizēt Orbāana faktoru, ja šis autoritārists paliks pie varas arī pēc 12. aprīļa. Tiek apcerētas dažādas iespējas, sākot ar „dažādu ātrumu Eiropas” modeļiem, beidzot ar hipotētisku Ungārijas izslēgšanu no savienības. Tiesa, neviens no šiem variantiem nav viegli un vienkārši īstenojams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Studijā ārpolitikas pētnieks, LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes docētājs Andis Kudors un viespētniece Dž. Hopkinsa universitātē ASV, “PowerHouse Latvia” pētniece Sintija Broka-Kovalevska.

Aviācijas nozare atkal piedzīvo grūtības, šoreiz saistībā ar notiekošo Tuvajos Austrumos. Kā šie notikumi ietekmē lidostas "Rīga" darbību un attīstības plānus? Krustpunktā izvaicājam RIX Rīgas lidostas valdes priekšsēdētāju Lailu Odiņu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāliste Inese Helmane un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs.  

Aviācijas nozare atkal piedzīvo grūtības, šoreiz saistībā ar notiekošo Tuvajos Austrumos. Kā šie notikumi ietekmē lidostas "Rīga" darbību un attīstības plānus? Krustpunktā izvaicājam RIX Rīgas lidostas valdes priekšsēdētāju Lailu Odiņu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāliste Inese Helmane un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs.  

Karadarbības Tuvajos Austrumos dēļ valdība šobrīd neplāno “vērt vaļā” budžetu izdevumu pārskatīšanai. Mārupes novada dome un Pašvaldību savienība aicina mazināt birokrātiju zemes privatizācijas jomā. Pēc vairāku nedēļu pārtraukuma sarunās par miera noregulējumu Ukrainā rīt izziņota jauna Ukrainas un ASV pārstāvju tikšanās. Toruņā sākas pasaules čempionāts vieglatlētikā telpās, Latviju pārstāvēs tikai Rūta Kate Lasmane.

Palīdzība Ukrainai, situācija Tuvajos Austrumos un enerģētikas cenas – tie ir trīs būtiskākie jautājumi, ko Eiropas Savienības valstu līderi apspriež sanāksmē Briselē. Ukrainā ieradusies Starptautiskā valūtas fonda delegācija. Protestā prasa valstij kompensēt diabēta pacientiem nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sensorus. Saeima nolēma nodot izskatīšanai Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai likumprojektu par nodibinājuma “Latgales vēstniecība “Gors”” izveidi Rēzeknes koncertzāles pārvaldībai. Iekšlietu ministrs: aizvien vairāk migrantu mēģina iekļūt Latvijā no Baltkrievijas.

Studijā Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, RSU asociētais profesors Māris Andžāns un Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāja Kristīne Bērziņa.

Latvijā reģistrēts pirmais masalu uzliesmojums kopš 2018. gada. Valsts policija Eiropas Prokuratūras uzsāktajā kriminālprocesā aizturējusi 21 cilvēku, tostarp valsts amatpersonas, aizdomās par pusotra miljona eiro vērtu IT iepirkumu krāpšanas lietu. Zelenskis brīdina, ka ilgstošs karš Tuvajos Austrumos vājinās Ukrainu karā pret Krieviju. Karš Tuvajos Austrumos nopietni ietekmējis arī aviācijas nozari. Grūtības ar energoresursu piegādi nozīmē, ka lidsabiedrībām nākas domāt par cenu celšanu vai reisu atcelšanu. Saeimai būs jāvērtē, vai publiskot valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku atalgojumu. Vai tas vairotu uzticību valsts pārvaldei?

Tirgi parasti reaģē uz satricinājumiem energoresursu ieguves reģionos, un tā tas notika brīdī, kad ASV un Izraēla uzbruka Irānai. Bet, kad Irāna ne tikai draudēja, bet patiešām ir bloķēja piegādes ceļus, situācija kļuva pavisam satraucoša. Degvielas uzpildes stacijās reakcija bija tūlītēja, bet kas notiks, ja karadarbība Tuvajos Austrumos ieilgs par spīti ASV prezidenta Donalda Trampa solītajam? Vai jāgatavojas kārtējai krīzei? Un vai tā būtu energokrīze vai cenu krīze? Par to diskutējam Krustpunktā. Analizē Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns, ekonomikas zinātņu doktors Jānis Priede, "Luminor" bankas ekonomists Pēteris Strautiņš, Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Irbe un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas padomes enerģijas tirgus uzraudzības eksperts Reinis Āboltiņš.  

Tirgi parasti reaģē uz satricinājumiem energoresursu ieguves reģionos, un tā tas notika brīdī, kad ASV un Izraēla uzbruka Irānai. Bet, kad Irāna ne tikai draudēja, bet patiešām ir bloķēja piegādes ceļus, situācija kļuva pavisam satraucoša. Degvielas uzpildes stacijās reakcija bija tūlītēja, bet kas notiks, ja karadarbība Tuvajos Austrumos ieilgs par spīti ASV prezidenta Donalda Trampa solītajam? Vai jāgatavojas kārtējai krīzei? Un vai tā būtu energokrīze vai cenu krīze? Par to diskutējam Krustpunktā. Analizē Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns, ekonomikas zinātņu doktors Jānis Priede, "Luminor" bankas ekonomists Pēteris Strautiņš, Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Irbe un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas padomes enerģijas tirgus uzraudzības eksperts Reinis Āboltiņš.  

ASV un Izraēlas gaisa iebrukums Irānā ar mērķi gāzt režīmu izraisīja pretēju efektu – augstākā garīgā līdera ājatollas Alī Hamenejī nogalināšana saliedēja iedzīvotājus, kuri citādi protestētu pret cenu kāpumu, ūdens trūkumu un citām grūtībām, "Rīta Panorāmā" sacīja LU profesors Leons Taivāns.

Pēc pēdējiem notikumiem Tuvajos Austrumos šķiet, ka cerības uz zemākām cenām veikalos sadrūp, jo degvielas tirgotāji ir ļoti operatīvi reaģējuši uz naftas cenu pieaugumu biržās. Par šo tematu un arī citiem valsts ekonomikai būtiskiem jautājumiem, piemēram, sadarbības izbeigšanu ar agresorvalstīm runājam Krustpunktā, kad izvaicājam ekonomikas ministru Viktoru Valaini. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "LSM.lv" ekonomikas ziņu redaktore Ilze Zālīte un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Andrejs Vasks.  

Pēc pēdējiem notikumiem Tuvajos Austrumos šķiet, ka cerības uz zemākām cenām veikalos sadrūp, jo degvielas tirgotāji ir ļoti operatīvi reaģējuši uz naftas cenu pieaugumu biržās. Par šo tematu un arī citiem valsts ekonomikai būtiskiem jautājumiem, piemēram, sadarbības izbeigšanu ar agresorvalstīm runājam Krustpunktā, kad izvaicājam ekonomikas ministru Viktoru Valaini. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "LSM.lv" ekonomikas ziņu redaktore Ilze Zālīte un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Andrejs Vasks.  

Jauna realitāte - karš Tuvajos Austrumos. ASV un Izraēlas triecieni Irānā turpinās. Makrons paziņo par nepieciešamību palielināt Francijas kodolgalviņu skaitu. Pakistāna veikusu jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju, afgāņi atbild ar uzbrukumiem Pakistānas robežposteņiem. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs Māris Andžāns un politologs Veiko Spolītis. Irāna rāda zobus pārspēkam Pēc tam, kad Izraēlas raķetes trāpījums 28. februārī bija laupījis dzīvību Irānas augtākajam vadonim Alī Hāmenejī, nomināli viņa funkcijas līdz jauna islāma republikas virsvadītāja iecelšanai uzņēmās Pagaidu vadības padome, kurā ietilpst Irānas prezidents Masuds Pezeškjāns, Irānas tiesu varas augstākais vadītājs Gulāmhuseins Mohsenī-Ežeī un Irānas konstitūcijas sargu padomes loceklis Alirezā Arafi. Tomēr pēdējās dienās izplatījies viedoklis, ka faktiski Irānas režīma priekšgalā jau kopš asiņainās masu protestu apspiešanas janvārī atrodas Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs, atvaļinātais Islāma revolūcijas sargu korpusa ģenerālis Alī Laridžāni. Tieši viņš pirmdienas vakarā, reaģējot uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izteikumiem par iespējamu sarunu atsākšanu, paziņoja, ka Irāna ar amerikāņiem nekādas sarunas nevedīs. Lai arī amerikāņu un izraēliešu raķetes turpina pārvērst drupu kaudzēs Irānas militāros un administratīvos objektus, un bez augstākā līdera Hāmenejī nogalināto sarakstā ir arī Islāma revolūcijas sargu korpusa komandieris, aizsardzības ministrs, bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks un vēl kādi desmit augsta ranga militāristi, Teherāna, vismaz savās ārējās izpausmēs, ietur kareivīgu stāju. Irānas raķešu un aviācijas triecienu mērķi ir ne vien Izraēla un Savienoto Valstu militārie un diplomātiskie objekti reģionā, bet arī naftas un gāzes pārstrādes, transporta, arī biznesa un tūrisma infrastruktūra Apvienotajos Arābu emirātos, Saūda Arābijā, Bahreinā, Kuveitā, Katarā un Omānā, tāpat britu militārā bāze Kiprā. Aktivizējušies Irānas sabiedrotie: Libānā bāzētais grupējums „Hezbollah” sācis apšaudīt ar raķetēm Izraēlas ziemeļu rajonus, Irākas šiītu militārie grupējumi ar lidrobotiem uzbrukuši viņu valstī izvietotajām amerikāņu militārajām bāzēm, tiek ziņots, ka Jemenas hutiešu nemiernieki plānojot atsākt uzbrukumus kuģiem Adenas līcī un Sarkanajā jūrā. Pret „Hezbollah” Izraēla jau izvērsusi plaša mēroga karadarbību, kas ietver arī sauszemes operācijas. Irāna vērsusi gaisa triecienus arī pa kurdu autonomijas teritorijām Irākas ziemeļos, jo šeit bāzējas tās režīmam naidīgas kurdu nemiernieku grupas, kas apvienojušās Irānas Kurdistānas Politisko spēku koalīcijā. Kurdu minoritāte Irānas ziemeļos ir tā, kas pirmām kārtām varētu izvērst bruņotu cīņu pret Teherānas varu. Kā jau tika sagaidīts, jūras transporta pārtraukšana Hormuzā likusi pakāpties naftas un sašķidrinātās gāzes cenām globālajā tirgū, tomēr par kādu paniku šai ziņā runāt nenākas. Pirms karadarbības sākuma tirgos valdīja šo resursu pārprodukcija, un lielākie patērētāji kā ASV un Ķīna ir izveidojuši rezerves, kas šobrīd amortizē situāciju. Pakistānai savs „pārmācīšanas karš” Nu jau labu laiku spriedzi Pakistānas valdības un Afganistānā valdošā talibu režīma starpā rada teroristu grupas, kuras rod patvērumu Afganistānā, rīkojot uzbrukumus Pakistānas teritorijā. Lielākā no šīm grupām ir džihāda kaujinieku struktūra Pakistānas Talibans, kas gan nav organizatoriski vienota ar saviem vārdabrāļiem Kabulā, tomēr idejiski un vēsturiski gan. Jau pagājušā gada oktobrī Pakistāna veica gaisa triecienus pa teroristu objektiem Afganistānā, tai skaitā galvaspilsētā Kabulā, kam sekoja vairākas dienas ilgas sadursmes uz robežas. Tad viss beidzās ar trauslu pamieru, taču šī gada februārī Pakistāna piedzīvoja vairākus terora aktus gan Pakistānas Talibana, gan divu citu teroristu struktūru – Islāma valsts un beludžu nacionālistu organizācijas Beludžistānas Atbrīvošanas armija – izpildījumā. Uzbrukumos dzīvību zaudēja vairāk nekā piecdesmit cilvēku, gan militārpersonas, gan civiliedzīvotāji. 21. februārī Pakistāna īstenoja savus jau iepriekš izteiktos brīdinājumus un veica jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju. Oficiālā Islamabada apgalvoja, ka mērķēts tikai pa teroristu bāzēm, taču afgāņu puse un arī Apvienoto Nāciju misija vēstīja par upuriem arī starp mierīgajiem iedzīvotājiem, tai skaitā bērniem. Gluži tāpat kā iepriekšējo reizi sekoja afgāņu uzbrukumi Pakistānas robežposteņiem, pēc kam pakistāniešu gaisa un arī sauszemes spēku triecieni tika vērsti nu jau pret Afganistānas bruņoto spēku objektiem – munīcijas noliktavām, komandpunktiem, kazarmām – gan pierobežas provincēs, gan galvaspilsētā Kabulā un otrā lielākajā valsts pilsētā Kandahārā. Talibiem netrūkst kaujas spara un fanātisma, viņu spēki rūdījušies divdesmit gadus ilgā un galu galā panākumiem vaiņagotā cīņā pret amerikāņu un to sabiedroto okupācijas spēkiem. Šī pieredze ietver labas kaujas lidrobotu izmantošanas prasmes, ko jau nācies sajust uz savas ādas pierobežā dislocētajiem pakistāniešu spēkiem. Pakistānas pusē ir nospiedošs militāri tehniskais pārsvars. Marta sākumā pakistāniešu gaisa spēki vairākkārt bombardējuši nozīmīgo Bagramas aviobāzi, kuru Afganistānai savulaik uzbūvēja Padomju Savienība; neliela Afganistānas pierobežas teritorija nonākusi pakistāniešu spēku rokās. Kā tiek atzīmēts, konflikta attīstību veicina arī vispārējais starptautiskais fons, kad pasaules uzmanība koncentrēta Persijas līča rajonā un neviens īsti nav gatavs veltīt uzmanību šim karam Āzijas vidienē. Kodollietussargs „Made in France” Prezidenta Emanuela Makrona uzstāšanās šo pirmdien, 2. martā, Īllongas kodolzemūdeņu bāzē Bretaņā, Francijas rietumu piekrastē, tiek uzlūkota kā lūzuma punkts franču kodolpolitikā. Kopš aukstā kara baigām valsts atomieroču potenciāla palielināšana faktiski bijusi tabu tēma, bet pirmdien šis tabu tika lauzts. Kā paziņoja Makrons, šobrīd, kad Krievija izvērsusi klaju militāro agresiju, nozīmīgi augušas Ķīnas ģeopolitiskās ambīcijas, bet Savienoto Valstu aizsardzības prioritātes strauji mainījušās, Francijas kodolgalviņu skaita palielināšana ir nepieciešamība. Pie tam, kā uzsvēra Francijas vadītājs, franču kodolatturēšanas programma kļūst par visas Eiropas kopēju rūpi. Viņš uzskaitīja sabiedrotos, ar kuriem Francijai šai ziņā jau ir konkrēti sadarbības plāni: Vācija, Polija, Grieķija, Nīderlande, Beļģija, Dānija un Zviedrija. Nav grūti pamanīt, ka ģeogrāfiski šī valstu grupa koncentrējas Baltijas jūras un Ziemeļjūras baseinā. Visciešākā sadarbība plānota ar Vāciju, un tajā pašā 2. martā tika publiskota prezidenta Makrona un kanclera Merca kopīga deklarācija par franču–vācu kodolvadības darba grupas izveidi. Šo franču „kodollietussarga” izplešanu virs pārējo apvienotās Eiropas partneru galvām Francijas prezidents nodēvēja par „izvērsto atturēšanu”. Prezidents gan nepiemirsa norādīt, ka šī iniciatīva nekādi neesot uzlūkojama kā alternatīva NATO kodolatturēšanas spējām, bet gan kā to papildinājums. Kaut ekspertu vērtējuma Makrona uzstāšanās bija veiksmīga, labi līdzsvarojot Francijas nacionālo un Eiropas kopējo interešu motīvus, viņš, protams, saņēma paredzamu kritiku no pašmāju politiķiem, tai skaitā Nacionālās kustības līdera Žordāna Bardellas, kuru uzskata par visai reālu Makrona pēcteci prezidenta krēslā. Tas ir vēl viens faktors, kas liek prezidētam steigties, lai šī iniciatīva būt jau gana tālu attīstīta un nākamais Elizejas pils saimnieks nevarētu to viegli likvidēt. „Nākamais pusgadsimts būs kodolieroču laikmets, un Francija tajā spēlēs savu pilnvērtīgo lomu, turpinot vairot savus spēkus,” pirmdienas runas noslēgumā pauda Emanuels Makrons. Šobrīd Francijai ir apmēram trīssimt kodolgalviņas, ar kurām aprīkotas ballistiskās raķetes uz četrām „Triomphant” tipa atomzemūdenēm, kā arī spārnotās raķetes uz daudzfunkcionālajiem iznīcinātājiem „Rafale”.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Skultes ostas akvatorijā, Rīgas jūras līcī strauji mainoties vēja virzienam, dreifējoša ledus masa nostūmusi no kanāla ostā strādājošo loču kuģi, kā rezultātā tas uzstumts uz sēkļa un ledus masa to ievērojami sasvērusi. Izglītības kvalitātes valsts dienests: Desmit Rīgas skolas atpaliek no citām pārejā uz mācībām latviski. Ja konflikts Tuvajos Austrumos neieilgs, būtiska ietekme uz Latvijas ekonomiku nav gaidāma. Kultūra zem tekoša jumta – Rēzeknes pašvaldība kārtējo reizi sola renovēt kultūras namu. Latvijas ratiņkērlinga jauktā komanda sāk dalību paralimpiskajās spēlēs.

Eiropas valstīm atšķirīgas domas par nepieciešamību kritizēt ASV un Izraēlas triecienus Irānā. Ēriks Lingebērziņš analizē, kā karš Tuvajos Austrumos ietekmēs tūrismu pasaulē un Latvijā. Pagājušais gads iezīmējas īpaši ražīgs korupcijas apkarošanas jomā – tā savā ziņojumā par darba rezultātiem pērn norāda Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Valdība atbalsta ieceri obligātu priekšapmaksas SIM karšu lietotāju reģistrāciju no oktobra. Latvijas sieviešu futbola izlase sāk Pasaules kausa kvalifikāciju.

Ir sācies vēl karš viens karš Tuvajos Austrumos. ASV un Izraēla trešo dienu turpina veikt uzlidojumus mērķiem Irānā. Sestdien, 28. februārī, Izraēla un ASV uzsāka militāru operāciju, lai likvidētu "eksistenciālos draudus, ko rada Irānas teroristiskais režīms". ASV un Izraēlas spēki ir veikuši triecienus pa mērķiem Irānas teritorijā. Triecienos pret Irānu ir nogalināts šīs valsts līderis ājatolla Alī Hamenejī. Irānas vadība ir izveidojusi pārejas vadības padomi. Ir sagaidāms, ka jaunais garīgais līderis varētu tikt izvēlēts tuvāko dienu laikā. Kara sekas jau izjūt ne tikai irāņi vien. Kā ASV un Izraēlas triecieni Irānai ietekmēs ģeopolitisko un arī ekonomisko situāciju pasaulē kopumā? Krustpunktā analizē atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis, Līdsas Universitātes programmas Arābu valoda un politika absolvente Austra Laima Aprāne, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns, profesors Jānis Priede.  

Ir sācies vēl karš viens karš Tuvajos Austrumos. ASV un Izraēla trešo dienu turpina veikt uzlidojumus mērķiem Irānā. Sestdien, 28. februārī, Izraēla un ASV uzsāka militāru operāciju, lai likvidētu "eksistenciālos draudus, ko rada Irānas teroristiskais režīms". ASV un Izraēlas spēki ir veikuši triecienus pa mērķiem Irānas teritorijā. Triecienos pret Irānu ir nogalināts šīs valsts līderis ājatolla Alī Hamenejī. Irānas vadība ir izveidojusi pārejas vadības padomi. Ir sagaidāms, ka jaunais garīgais līderis varētu tikt izvēlēts tuvāko dienu laikā. Kara sekas jau izjūt ne tikai irāņi vien. Kā ASV un Izraēlas triecieni Irānai ietekmēs ģeopolitisko un arī ekonomisko situāciju pasaulē kopumā? Krustpunktā analizē atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis, Līdsas Universitātes programmas Arābu valoda un politika absolvente Austra Laima Aprāne, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns, profesors Jānis Priede.  

Ir sācies vēl karš viens karš Tuvajos Austrumos. ASV un Izraēla trešo dienu turpina veikt uzlidojumus mērķiem Irānā. Sestdien, 28. februārī, Izraēla un ASV uzsāka militāru operāciju, lai likvidētu "eksistenciālos draudus, ko rada Irānas teroristiskais režīms". ASV un Izraēlas spēki ir veikuši triecienus pa mērķiem Irānas teritorijā. Triecienos pret Irānu ir nogalināts šīs valsts līderis ājatolla Alī Hamenejī. Irānas vadība ir izveidojusi pārejas vadības padomi. Ir sagaidāms, ka jaunais garīgais līderis varētu tikt izvēlēts tuvāko dienu laikā. Kara sekas jau izjūt ne tikai irāņi vien. Kā ASV un Izraēlas triecieni Irānai ietekmēs ģeopolitisko un arī ekonomisko situāciju pasaulē kopumā? Krustpunktā analizē atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis, Līdsas Universitātes programmas Arābu valoda un politika absolvente Austra Laima Aprāne, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns, profesors Jānis Priede.  

ASV prezidenta Donalda Trampa tā sauktais miera plāns būtiski labots, ievērojot Ukrainas intereses. Noslēdzies G20 valstu samits Dienvidāfrikā, ko Savienotās Valstis ignorēja. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Uldis Ķezberis. Vitkofa-Dmitrijeva pakts? Divdesmit astoņu punktu Ukrainas miera plānu, kuru, kā izrādās, nu jau kādu laiku slepenībā sacerējuši Baltā nama un Kremļa pārstāvji, pagājušajā nedēļā, visdrīzāk, medijiem atklāja tā galvenais autors no Maskavas puses, Putina īpašais sūtnis ārvalstu investīciju un ekonomiskās sadarbības jautājumos Kirils Dmitrijevs. Viņa partneris no Savienoto Valstu puses bijis prezidenta Trampa īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos un arī īpašais sūtnis miera misijām Stīvs Vitkofs. Produkts, ko šie divi vīri ar pamatīgu naudas rausēju, bet praktiski nekādu diplomātu pieredzi radījuši, izraisījis gūzmu komentāru, kuros jautājuma zīme ir teju biežāk sastopamais interpunkcijas elements. Kas domāts ar „pēdējo trīsdesmit gadu neskaidrībām” Krievijas un Ukrainas starpā, kuras līdz ar vienošanās noslēgšanu tikšot uzskatītas par atrisinātām? Kā Savienotās Valstis iedomājas būt vidutājs dialogā starp Krieviju un NATO, pašas būdamas Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts? Kā varētu izpausties tā 50 procentu peļņa, kuru Savienotās Valstis vēlas saņemt no Ukrainas atjaunošanas pasākumiem, kuriem tiktu izmantoti simts miljardi Krievijas iesaldēto līdzekļu? Ko autori saprot ar plānā piesaukto „nacistisko ideoloģiju un darbību”, kas tikšot „noraidīta un aizliegta” abās karojošajās valstīs? Šo jautājumu virkni varētu turpināt vēl gana ilgi. Būtiskākais, kas tūdaļ lika atskanēt skeptiskām balsīm, bija plānā paredzētā Krievijas vēl neieņemtās Donbasa daļas atdošana Maskavai, Ukrainas atteikšanās no dalības NATO un tās bruņoto spēku apjoma ierobežošana, kaut arī līdz diezgan apjomīgajiem sešsimt tūkstošiem militārpersonu. Tās ir prasības, kuru pieņemšana no Kijivas puses grūti iedomājama. Taču Donalds Tramps pagājušajā piektdienā, 21. novembrī, bija visai kategorisks – Ukrainai nāksies pieņemt šo plānu vai arī turpmāk iztikt bez Vašingtonas atbalsta. Prezidents Zelenskis, tajā pašā vakarā, vēršoties ar drūmu uzrunu pie līdzpilsoņiem, iezīmēja Ukrainas izvēli: piekāpties kapitulatīvajām Krievijas prasībām vai zaudēt savu nozīmīgāko sabiedroto – Vašingtonu. Tomēr, notikumiem attīstoties, situācijas kopainā iezīmējušies nedaudz cerīgāki toņi. Pēc sarunām Ženēvā, kurās ASV delegāciju vadīja valsts sekretārs Marko Rubio, bet Ukrainas delegāciju – prezidenta Zelenska biroja vadītājs Andrijs Jermaks, Rubio paziņoja, ka rezultāts esot ļoti nozīmīgs. Līdz pirmdienai arī no Baltā nama saimnieka retorikas bija pazudis iepriekšējais kategoriskums, tai skaitā agrākā prasība Kijivai piekrist piedāvājumam līdz 27. novembrim. 25. novembrī ierasti skaļš optimisms skanēja Vašingtonas izteikumos arī par sarunām, kuras ar Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem Abū Dabī ved ASV armijas ministrs Deniels Driskols, savukārt šodien Maskavā būtu kārtējo reizi jāierodas Stīvam Vitkofam. Zīmīgi arī tas, ka vakar Marko Rubio pirmo reizi ar savu klātbūtni pagodinājis t.s. „Labās gribas koalīcijas” videokonferenci par Ukrainas kara un miera jautājumiem. G20 samits Johannesburgā Starpvaldību forums G20 tapa 1999. gadā ar galveno mērķi veicināt globālo finanšu stabilitāti. Kopš tā laika pamattēmu loks paplašinājies, ietverot arī tādas jomas kā planētas ekoloģija, ilgtspēja, ekonomiskā izaugsme un nevienlīdzības mazināšana. Forumā ietilpst deviņpadsmit dalībvalstis, kā arī kolektīvie dalībnieki – Eiropas Savienība un kopš pagājušā gada arī Āfrikas Savienība. Līdz ar to netieši G20 pārstāvēti vēl vairāki desmiti valstu, tai skaitā Latvija. Vienīgais kritērijs dalībai ir valsts ekonomikas apjoms, un G20 individuālo dalībvalstu bilance šobrīd aptver 85% no pasaules kopprodukta, 75 % no starptautiskās tirdzniecības, 56 % no pasaules iedzīvotāju skaita un 60 % no planētas sauszemes platības. Kopš 2008. gada dalībvalstu pārstāvji pulcējas vismaz reizi gadā, un tradicionāli valstis šeit tiek pārstāvētas valstu vai valdības galvu līmenī. Lai arī G20 nav kādu lēmumu ieviešanas mehānismu, tā rezolūcijās deklarētajam ir nenoliedzams svars un prestižs, sevišķi jau globālajā finanšu un ekonomikas jomā. Divdesmitais G20 samits pagājušās nedēļas nogalē pirmo reizi notika Āfrikā – Dienvidāfrikas Republikas lielākajā pilsētā Johannesburgā. Dienvidāfrikas kā prezidējošās valsts definētais samita kredo bija „Solidaritāte. Vienlīdzība. Ilgtspēja”. Preses visvairāk apspriestais temats ir šīgada samita ignorēšana no Savienoto Valstu puses. Oficiāli deklarētais iemesls ir nepatika pret politiku, kādu Dienvidāfrikas valdība realizē attiecībā pret eiropiešu izcelsmes pilsoņu minoritāti. Jādomā gan, ka iemesls ir arī Baltā nama saimnieka attieksme pret Dienvidāfrikas definētajām foruma prioritātēm – klimata pārmaiņu problemātiku un nevienlīdzības mazināšanu starp ekonomiski attīstītajām un attīstības valstīm. Solidarizējoties ar savu sabiedroto, samitā neieradās arī Argentīnas prezidents Havjers Milejs. Situāciju vēl pikantāku padarīja fakts, ka Savienotās Valstis ir nākamā samita rīkotājas, un Johannesburgas notikuma noslēgumā Vašingtonas pārstāvim vajadzēja simboliski pārņemt prezidentūras stafeti. Taču Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa atteicās nodot prezidentūras regālijas kādam vēstniecības ierēdnim, kuru to saņemšanai bija gatava nosūtīt Trampa administrācija. Jautājums tikšot nokārtots vēlāk. Attieksmi pret šo situāciju samitā viskonkrētāk definēja Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, sakot, ka pasaule varot panākt progresu arī bez Savienoto Valstu piedalīšanās.     Sagatavoja Eduards Liniņš.

Dievišķā Vārda sadraudzības kongregācijas jubileja. Kristiešu situācija Tuvajos Austrumos. Karlo Akuta mammas intervija

Studijā Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu programmas vadītāja Sintija Broka-Kovalevska un ārpolitikas pētnieks, LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Andis Kudors.

Šī ir tā reize, kad ļoti daudzi - Eiropas valstis, virkne musulmaņu valstu, pat Palestīnas pašpārvalde un Izraēla - ir paudusi gatavību atbalstīt Donalda Trampa piedāvāto plānu kara izbeigšanai Gazas joslā. Tālākais atkarīgs no "Hamās" reakcijas. Vai tiešām Tuvajos Austrumos karš varētu norimt?  Savukārt Moldovā turpinās valsts ceļš uz Eiropas Savienību, vēlēšanās prorietumnieciskais kurss ir saņēmis pietiekoši plašu atbalstu, un lielais jautājums - ko tālāk darīs Krievija, kas ieguldīja lielus resursus, lai pārņemtu Moldovas savā ietekmes sfērā?  Protams, Krieviju interesē ne tikai Moldova. Īpaši saspringtas pagājušās dienas bija Dānijā, kur vairākas naktis pēc kārtas debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes droni. Šajā nedēļā Kopenhāgenā notiek tādas neformālas Eiropas Savienības samits, un droni tur ir uzmanības lokā.  Aktualitātes analizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktore Ieva Strazdiņa, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis un Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Vai Gazā būs miers? Pirmdiena, 29. septembrī, Batlajā namā, tā saimnieka vārdiem sakot, bija vēsturiska diena mieram. Tiekoties ASV prezidentam Donaldam Trampam un Izraēlas premjeram Benjaminam Netanjahu, abas puses vienojās par 20 soļu miera plānu Gazas joslai. Plāns paredz tūlītēju militāro operāciju izbeigšanu un esošo "kaujas līniju" iesaldēšanu līdz brīdim, kad būs izpildīti nosacījumi pakāpeniskai karaspēka izvešanai. "Hamās" būtu jānoliek ieroči, un teroristiskās organizācijas tuneļi un ieroču ražotnes tiktu iznīcinātas. Plāns arī paredz, ka 72 stundu laikā "Hamās" ir jāatbrīvo 20 domājams vēl dzīvie Izraēlas ķīlnieki un vairāk nekā divdesmit mirušo ķīlnieku līķi, apmaiņā pret simtiem aizturētu Gazas iedzīvotāju. Un ne mazāk svarīgi ir plānā paustais, ka, tiklīdz abas puses tam piekritīs, "pilnīga humanitārā palīdzība Gazas joslai tiks nosūtīta nekavējoties". Plāns arī pieprasa, lai "Hamās" nebūtu nekādas lomas Gazas pārvaldīšanā, un atstāj atvērtas durvis iespējamai Palestīnas valsts izveidei. Tajā teikts, ka Gazas joslu pagaidām pārvaldīs "tehnokrātiska, apolitiska Palestīnas komiteja" ar jaunas starptautiskas pārejas struktūras, sauktas par Miera padomi, uzraudzību un vadību, un šo padomi vadīs neviens cits kā pats Donalds Tramps. Plāns, kas kopumā ir ļoti līdzīgs Trampa priekšgājēja Džo Baidena pirms gada piedāvātajam, ir nodots "Hamās" vadībai un gaida teroristiskās organizācijas atbildi tuvāko dienu laikā. ASV prezidents gan jau brīdinājis "Hamās", ka gadījumā, ja viņi plānu noraidīs, Izraēlai būs pilnīgs ASV atbalsts, lai turpinātu karu Gazas joslā. Plānu sveica līderi gan Arābu valstīs, gan Eiropā. Eiropieši aicinājuši abas puses izmantot šo brīdi un dot mieram reālu iespēju, bet Arābu valstu līderi norādījuši, ka ir gatavi iesaistīties miera plāna ieviešanā, kam būtu jābeidzas ar divu valstu risinājumu. Moldova izvēlas Eiropu Svētdien, 28. septembrī, notikušajās Moldovas parlamenta vēlēšanās valdošā proeiropeiskā Rīcības un solidaritātes partija (PAS) ieguva vairāk nekā 50% balsu un saglabāja absolūto vairākumu parlamentā, kas tai ļaus vadīt valsti arī turpmākos četrus gadus. Tās galvenais solījums ir ievest Moldovu Eiropas Savienībā. Analītiķi uzskata, ka uzvaras laurus PAS palīdzēja plūkt tas, ka moldāvi jau sāk izjust materiālos labumus, ko dod tuvināšanās Eiropas Savienībai. Vēlēšanu rezultāti ir pamatīgs trieciens Kremlim. Lai gan krievi ļoti centās ietekmēt rezultātus sev par labu un Krievijas mēģinājumi ietekmēt balsojuma norisi vēlēšanu dienas gaitā bija iespaidīgi – ziņots par, piemēram, nelikumīgu vēlētāju pārvadāšanu un viltus ziņojumiem par spridzekļiem vēlēšanu iecirkņos – tas nenesa cerēto rezultātu. Arī norakstāmie zaudējumi ir visai iespaidīgi – Moldovas varasiestādes aprēķinājušas, ka Kremlis šai operācijai varētu būt tērējis aptuveni 300 miljonus eiro, bet eksperti lēš, ka summa varētu būt vēl lielāka. Tomēr dienas beigās Krievijai nebija ko piedāvāt Moldovas iedzīvotājiem, tāpēc tikai loģiski, ka viņi izvēlējās Eiropu. Pēc vēlēšanām prokremliskie spēki, kas vēl pirms balsu skaitīšanas sākuma paziņoja par uzvaru, aicināja iedzīvotājus protestēt pie parlamenta ēkas. Lai gan īsi pirms protesta parādījās policijas ziņa, ka protestētājiem solīts arī samaksāt, sanāca vien pāris simti cilvēku. Vēl aptuveni desmit proeiropeiski noskaņoti protestētāji turpat līdzās aicināja ieslodzīt cietumā opozīcijas līderus par valsts nodevību un skandēja pret Krieviju vērstus saukļus. Droni hibrīdkarā Kopenhāgenā šodien, 1. oktobrī, ir sācies, un var teikt, ka rīt turpināsies Eiropas Savienības samits, kurā dalībvalstu vadītāji spriež par šobrīd svarīgākajām aktualitātēm. Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem nu ir kļuvusi drošība. Ja iepriekš drošības jautājumi lielākoties bija atstāti NATO pārziņā, tagad situācija ir mainījusies. Īpaši akūti to pēdējās dienās izjutusi pati Dānija, kas šajā pusgadā ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Vairākas naktis pēc kārtas tās debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes lieli droni, apturot lidostu darbību un radot satraukumu pilsētu iedzīvotājos. Nav pietiekamu pierādījumu, lai apgalvotu, kas tos ir pacēlis gaisā, taču reti kurš šaubās, ka aiz tā visa stāv Krievija. Lai pasargātu samita dalībniekus, šajās dienās Dānija ir aizliegusi jebkādus dronu lidojumus vispār, savukārt citas valstis ir nosūtījušas tai pretronu sistēmas. Dronu tematika ir viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Runa nav tikai par lidojumu drošību. Polijas, Rumānijas, Baltijas valstu gaisa telpā, kā zināms, ir ielidojuši arī kaujas droni ar sprāgstvielām, un Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena septembra pirmajā pusē nāca klajā ar rosinājumu Eiropas savienībā veidot dronu sienu. Kā norāda eksperti, šobrīd Eiropā viens no lielajiem izaicinājumiem ir laikus atklāt dronus un tos iznīcināt, pirms tie spēj nodarīt postījumus. Tas nozīmē, ka nepieciešami jauni tehnoloģiski risinājumi, moderni sensori un cieša sadarbība starp dalībvalstīm, lai kādas naidīgas valstis, pirmkārt, jau Krievija, nespētu paralizēt Eiropas valstu gaisa telpu.  

Raidījumā pievēršamies tam, kas notiek Ņujorkā, ANO Ģenerālajā asamblejā. Par organizācijas jubileju gan īpaši nerunāsim, bet nepārprotami lielie kari joprojām ir uzmanības centrā. Te īpaši jāpiemin Palestīna - virkne valstu šajās dienās paziņojušas, ka atzīst Palestīnas valstiskumu. Otrs lielais temats ir Krievijas izaicinošā uzvedība. Vakar daudzus kārtējo reizi pārsteigusi Donalda Trampa mainīgā retorika, savukārt NATO apsprieda, ko darīt ar Krievijas lidaparātiem, kas arvien biežāk pārkāpj NATO valstu robežas, turklāt pieaug dažādi cita veida sabotāžas gadījumi.  Tāpat pēdējās dienās daudz runāts par vārda brīvību Savienotajās Valstīs pēc konservatīvā aktīvista Čārlija Kērka noslepkavošanas. Šis ir īpaši jūtīgs temats. Arvien biežāk medijiem nākas apsvērt, ko darīt, lai arī saglabātu raidīšanas licenci, bet nepazaudētu savu izteikšanās brīvību. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Sabiedriskā medija korespondente ASV Ina Strazdiņa. Palestīnas valstiskums bez ASV atbalsta “Palestīnas atzīšana ir dāvana „Hamās”,” – tā 23. septembrī no ANO tribīnes teica ASV prezidents Donalds Tramps par vairāku valstu lēmumu atzīt Palestīnas valsti ANO Ģenerālās asamblejas laikā. Kopumā Palestīnu šobrīd atzinušas vairāk nekā 150 pasaules valstis, un pēdējās dienās šim sarakstam pievienojušās Francija, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda, kā arī virkne mazāku Eiropas valstu. Lai arī šis lēmums ir skaļš un arī vēsturisks, tomēr šie paziņojumi ir dziļi simboliski un saistīti ar arvien sarežģītāko civiliedzīvotāju situāciju Gazas joslā. Šo lēmumu mērķis ir nodrošināt, ka divu valstu risinājums turpina dzīvot. Izraēla uz šiem lēmumiem reaģēja nikni. Starp Telavivas amatpersonu paziņojumiem bija dzirdamas gan frāzes par to, ka nekādas Palestīnas nebūs, gan draudi anektēt Rietumkrastu kā atbildi šiem Rietumvalstu lēmumiem. Donalds Tramps turpina atbalstīt Izraēlu, kamēr eiropieši saka, ka Izraēlas stratēģija Gazā ir izgāzusies un cenšas parādīt diplomātiju kā alternatīvu scenāriju, lai pieliktu punktu gadu desmitu ilgajam konfliktam Tuvajos Austrumos. Jāpiebilst, ka šo soli atbalsta arī virkne arābu valstu, kas aicina „Hamās” teroristus nolikt ieročus un atdot tos Palestīnas pašpārvaldei. Par spīti arābu valstu atbalstam, analītiķi šo Francijas prezidenta Emanuela Makrona vadīto soli pretēji ASV vēlmēm sauc par riskantu.  Krievijas provokācijas rietumos pieaug Lai gan nav nekādu šaubu, ka Krievija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle nekad neļaus pieņemt kādus sev neizdevīgus lēmumus, tomēr Igaunija pirmo reizi vēsturē pirmdien, 22. septembrī, lūdza padomei izskatīt Krievijas rīcību, tai pārkāpjot Igaunijas gaisa telpu. Pagājušās nedēļas nogalē trīs Krievijas iznīcinātāji vairāk nekā 10 minūtes lidinājās Igaunijas teritorijā, nereaģējot uz Igaunijas gaisa satiksmes kontroles brīdinājumiem. Dažas stundas vēlāk divi iznīcinātāji ļoti zemu pārlidoja Polijas urbšanas platformu Baltijas jūrā, kas gan atrodas ārpus Polijas robežām. Otrdien pēc Igaunijas lūguma tika sasaukta NATO sēde, lai konsultētos par tālāko rīcību. Arī turpmāk ikviens lidojošs objekts, ja tas pārkāps valsts robežu, tiks notriekts – tā par savu izlēmību rīkoties paziņojis Polijas premjers Donalds Tusks, gan piebilstot, ka lidojums pār urbšanas platformu ir mazliet atšķirīgs stāsts. Tikmēr NATO konsultācijas vakar nekādu lielāku skaidrību nav viesušas. NATO turpināšot reaģēt uz Krievijas izaicinājumiem, citēju – „mūsu izvēlētajā veidā, laikā un jomā". Ko tas nozīmē, tas joprojām ir interpretācijas jautājums. Tiesa, ASV prezidents Donalds Tramps 23. septembrī presei atzina, ka, viņaprāt, NATO vajadzētu notriekt tās lidmašīnas, kas ielidojušas NATO valstu gaisa telpā.   Pēdējo nedēļu notikumi raisa arvien lielākas bažas par iespējamu vairāk vai mazāk negribētu, bet militāru sadursmi ar Krieviju. Tajā pašā laikā arvien biežāk var prognozēt provokācijas, kurās tiešā veidā vainot Krieviju nebūs iespējams, jo pirms tam jāveic izmeklēšana. Pirmdienas vakarā tika apturēta Kopenhāgenas lidostas darbība, bet otrdien no rīta to pašu piedzīvoja Oslo. Abu valstu lidostas teritorijā uzradās vairāki lielāka izmēra droni, kuri tur lidinājās, paralizējot lidmašīnu satiksmi. Šobrīd nav nekādu pārliecinošu pierādījumu, ka aiz šiem notikumiem stāv Krievija, tomēr līdzšinējie notikumi liek domāt tieši par šo. ASV vārda brīvības tumšā diena Vārda brīvība ASV bija viens no bieži piesauktajiem argumentiem pagājušajā gadā, kad abas partijas cīnījās par vēlētāju balsīm prezidenta un parlamenta vēlēšanās. Republikāņi un Donalds Tramps nekautrējās ar pārmetumiem demokrātiem, ka tie ierobežo noteiktu viedokļu paušanu, un virknei mediju, ka tie izplata melus un noklusē netīkamus viedokļus. Amerikā, atšķirībā no Eiropas, mediju polarizācija vienmēr ir bijusi normāla politikas sastāvdaļa, tāpēc arī pārmetumi plašsaziņas līdzekļiem, kas simpatizē pretējās nometnes politikai, nav nekas jauns. Tomēr pēdējā laika notikumi Savienotajās Valstīs ir līdz šim sen nepieredzēti. Amerikāņi vienmēr lepojušies, ka viņu valstī cenzūra nepastāv, un ikviens, tajā skaitā prezidents, ir kritizējams un parodējams, biežāk pat vairāk nekā citi. Tāpēc ziņas, ka valdošā vara varētu aizslēgt kādu no medijiem vai raidījumiem, daudziem liekas kaut kas ārpus pieņemamā. Vēstījums, ka viena no nacionālajām televīzijas kompānijām ABC pārtrauc Amerikā populāra šova rādīšanu, jo raidījuma vadītājs bija negatīvi izteicies par valdošo MAGA (Make America Great Again) kustību, daudzviet tika uztverta ar lielu satraukumu. Šī nav pirmā reize kopš Trampa nākšanas pie varas, kad runa ir par kāda raidījuma slēgšanu vai finansējuma atņemšanu medijiem. Taču šoreiz rezonanse izrādījās īpaši liela. Runa ir par Džimija Kimela vakara sarunu šovu, kurā raidījuma vadītājs bija vairakkārt kritiski izteicies par konservatīvo amerikāņu reakciju uz Čārlija Kērka slepkavību. Kimels ēterā sacīja, ka MAGA aktīvisti mēģina uz šīs slepkavības rēķina sev nopelnīt politisko kapitālu. Pēc raidījuma Federālās komunikāciju komisijas priekšsēdētājs Brendans Kars paziņoja, ka ABC filiālēm, kas pārraida Kimela šovu, tiks anulēta licence. Dažas stundas vēlāk uzņēmums "Nexstar", viens no valsts lielākajiem ABC filiāļu staciju īpašniekiem, paziņoja, ka Kimela šovu savās stacijās neraidīs. Un pēc tam raidstacija izplatīja paziņojumu, ka šovs tiek atcelts vispār. Lēmums izraisīja plašu reakciju. Vairāk nekā 430 kino, televīzijas un skatuves zvaigznes, kā arī komiķi, režisori un rakstnieki parakstīja Amerikas Pilsonisko brīvību savienības atklāto vēstuli, kurā Kimela šova apturēšana tika atzīta par ASV vārda brīvības tumšāko dienu. Starp parakstītājiem ir tādas Holivudas zvaigznes kā Merila Strīpa, Roberts De Niro, Bens Afleks un Toms Henkss. Acīmredzot, televīzijas kompānija šādu reakciju negaidīja. Pirmdien ABC paziņoja, ka atsāks Kimela šova pārraidīšanu. "Mēs pēdējās dienas esam aizvadījuši izsvērtās sarunās ar Džimiju, un pēc šīm sarunām esam nonākuši pie lēmuma otrdien atsākt viņa šovu,"  tā teikts paziņojumā presei. Vakar, 23. septembrī, šova pirmajam raidījumam pēc atgriešanās bija pievērsta milzīga uzmanība. Tajā pašā laikā virkne vietējo filiāļu joprojām ir atteikušās translēt šovu savā programmā, tā vietā izvēloties rādīt kaut ko neitrālāku.

Militāro konfliktu Tuvajos Austrumos pārrunājam kopā ar ārpolitikas pētnieci Sintiju Broku un laikraksta "Diena" komentētāju Andi Sedlenieku, kā arī sazināmies ar Tuvo Austrumu politikas un kultūras pētnieku, zinātnes doktoru Imantu Frederiku Ozolu, kurš šobrīd papildina zināšanas Haifas universitātē. * Līdz nesenam laikam attiecību stāvoklis starp Izraēlu un Irānu tika raksturots kā konflikts, bieži lietojot arī angļu valodas terminu proxy war, kas dažādās valodās tiek tulkots kā „netiešais karš”, „starpnieku karš”, „pilnvarojuma karš, „ēnu karš” u. tml. – tātad, bruņots konflikts, kurā kāda valsts iesaistās netieši, sniedzot atbalstu kādai citai valstij vai bruņotai struktūrai. Irānai, kura pēc tapšanas par islāma teokrātiju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pasludināja Izraēlas iznīcināšanu par savas oficiālās ārpolitiskās doktrīnas sastāvdaļu, līdz šim izkaroja šādu „ēnu karu” pret ebreju valsti ar teroristisko organizāciju Hamas un Hezbollah rokām. Kopš 13. jūnija militārā konfrontācija starp Izraēlu un Irānu arvien biežāk tiek apzīmēta kā Irānas–Izraēlas karš. Zinot abu valstu ģeogrāfisko izvietojumu, ir pašsaprotami, ka šis karš tiek izcīnīts pamatā ar gaisa spēku līdzekļiem no vienas, un raķešu spēku līdzekļiem no otras puses. Ar līdzīgiem triecieniem abas valstis apmainījās arī pagājušā gada aprīlī un oktobrī, taču toreiz runa bija par vienreizējām akcijām. Tagad viss ir citādi. Izraēla nekad nav slēpusi, ka darīs visu nepieciešamo, lai nepieļautu, ka Irāna apgādājas ar kodolieročiem. Teherāna allaž uzstājusi, ka urāna bagātināšana tās teritorijā notiekot tikai un vienīgi enerģētikas attīstības nolūkos. Līdz šim šiem apgalvojumiem nav iebildis arī oficiālais starptautiskais uzraugs – Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra. Taču tieši dienu pirms Izraēlas gaisa spēku triecieniem Irānas kadolprogrammas objektiem aģentūra paziņoja par noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. Tajā pašā dienā beidzās termiņš, kuru Teherānai bija izziņojis Baltā nama saimnieks Donalds Tramps. 13. jūnija agrā rītā vairāk nekā divi simti Izraēlas Gaisa spēku iznīcinātāju deva triecienus apmēram simts mērķiem Irānā. Izraēlas slepenais dienests Mossad, darbojoties valsts iekšienē, izsita no ierindas lielāko daļu Irānas pretgaisa aizsardzības iekārtu. Pirmais trieciens bija vērsts pret mērķiem galvaspilsētā Teherānā un tās tuvumā, kā arī pret urāna bagātināšanas iekārtām Natanzas pilsētā. Ar precīza tēmējuma ieročiem tika mērķēts arī pa vairāku augsta ranga militārpersonu, militarizētās organizācijas Islāma revolūcijas sargu korpuss vadītāju un kodolprogrammas darbinieku dzīvesvietām. Vēlāk tai pašā dienā notika otrais uzlidojumu vilnis, izvēršot uzbrukuma ģeogrāfiju, kas ietvēra arī Fordo kodoldegvielas bagātināšanas rūpnīcu un kodoltehnoloģiju izpētes centru Isfahānā. Jau tās pašas dienas vakarā sekoja Irānas atbildes trieciens, izmantojot spārnotās un ballistiskās raķetes, kā arī lidrobotus. Turpmākajās dienās abas puses apmainījušās triecieniem. Kaut arī Izraēlas pretgaisa aizsardzība apliecinājusi savu efektivitāti, atsevišķas Irānas raķetes tomēr nonākušas līdz mērķim, t.sk. Telavivas un Haifas dzīvojamajiem rajoniem. Pēc Izraēlas varas iestāžu informācijas kopš 13. jūnija dzīvību zaudējuši 24 cilvēki, gandrīz seši simti guvuši ievainojumus. Savukārt Irānas puse ziņo par vairāk nekā divsimt bojāgājušajiem, tai skaitā atzīst, ka nogalināti vairāki austākā ranga militāristi. Starp viņiem ir Islāma revolūcijas sargu korpusa komandieris Hoseins Salami, bruņoto spēku štāba priekšnieks Mohammads Bageri, bruņoto spēku galvenā komandcentra priekšnieks Golams Ali Rašids un citi. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Trampam esot bijusi brīnišķīga divu stundu gara telefonsaruna ar Vladimiru Putinu - Krievijai priekšā ir varena perspektīva pelnīt lielu naudu tirdzniecībā ar ASV, tikai jāizbeidz tas karš. Un Putins tam esot gatavs. Tā pēc sarunas savā sociālajā medijā rakstīja Tramps. Tikmēr nekas gan neliecina, ka karadarbība patiešām tuvākajā laikā varētu tikt pārtraukta. Cits karš Tuvajos Austrumos gan uzņem apgriezienus - Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka turpmāk Gazas sektoru pilnībā kontrolēšot Izraēla. Tas esot šī kara lielais mērķis. Tiesa, ko tas nozīmēs realitātē? Vēl novērtēsim Rumānijas prezidenta vēlēšanu rezultātus - tur spraigā cīņā uzvarējis proeiropeiski noskaņotais līdzšinējais Bukarestes mērs, kurš solījis turpmāk atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret agresoru. Krievijai neizdevās panākt Rumānijas politiskā kursa maiņu. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Austrumeiropas politikas centra direktors Māris Cepurītis un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Dāvana pa telefonu Krievijas un Ukrainas delegāciju tikšanās 16. maijā Stambulā ilga apmēram divas stundas. Iespēja, ka Krievijas vadonis Putins varētu pieņemt prezidenta Zelenska aicinājumu tikties augstākajā līmenī, izplēnēja līdz ar trešdienas vakaru, kad Maskava paziņoja, ka tās delegāciju vadīs Vladimirs Medinskis – tas pats, kurš 2022. gada sarunās; Putina padomnieks, bijušais kultūras ministrs un profesionāls vēstures revidētājs krievu impēriskā šovinisma garā. Viņa sūtīšana uz tikšanos pati par sevi Kijivā tika iztulkota kā zīme, ka Kremlis nav gatavs nopietnām miera sarunām. Tas arī pierādījās – Ukrainas pusei, kuru sarunās vadīja aizsardzības ministrs Rustams Umerovs, tika izteiktas nepieņemamās prasības par četru apgabalu pilnīgu nodošanu Krievijai un vienpusēju atbruņošanos. Vienīgais, par ko izdevās vienoties, ir karagūstekņu apmaiņa pa tūkstotim no katras puses. Pēc sarunām Krievijas delegācijas vadītājs paziņoja, ka viņa valsts esot gatava karot desmitiem gadu. Tādējādi Krievijai izdevās uz laiku aizvirzīt otrajā plānā jautājumu par nekavējošu uguns pārtraukšanu, uz ko uzstāj Ukrainas sabiedrotie Eiropā un arīdzan Savienoto Valstu prezidents Tramps. 15. maijā, pārlidojuma laikā uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem Baltā nama saimnieks izteicās, ka acīmredzami nekas nemainīšoties, kamēr viņš un Putins nebūšot „sanākuši kopā”. Grūti spriest, vai par šādu „kopā sanākšanu” uzskatāma pirmdien, 19.maijā, notikusī abu varasvīru divu stundu ilgā telefonsaruna. Tramps savā soctīklu ierakstā to pasteidzās pasludināt par „izcilu”, savukārt Putins, runājot ar reportieriem, kā „jēgpilnu un atklātu”. Krievijas mediji dēvē pirmdienas telefonsarunu par savas valsts diplomātisku uzvaru. Nav īsti skaidrs, kas liek amerikāņu līderim optimistiski paust, ka Ukraina un Krievija tūdaļ sākšot miera sarunas. Pie tam viņa paustajā pēdējās dienās vairakkārt izskanējis motīvs, ka Savienotās Valstis varētu no Krievijas un Ukrainas sarunu procesa distancēties. Nav skaidrs, kas tādā gadījumā notiks ar amerikāņu militāro un izlūkinformācijas atbalstu Ukrainai. Vēl Baltā nama saimnieks savos izteikums zīmē nekonkrēti rožainas komerciālas sadarbības perspektīvas ar abām karojošajām pusēm, kad tās būs noslēgušas mieru, bet neko nesaka par iespējamām sankcijām pret Krieviju par miera procesa sabotēšanu. Acīmredzami apzinoties visus domājamos riskus, Ukrainas prezidents Zelenskis aicinājis Ameriku nepamest sarunu procesu. Pārpārēm ložu, drusku maizes Svētdien, 18. maijā, Izraēla apstiprināja, ka ir uzsākusi plašu sauszemes operāciju ar nolūku pārņemt savā kontrolē lielāku daļu Gazas joslas. Jau kopš pagājušās nedēļas nogales Izraēlas Aizsardzības spēki pakļauj joslas teritoriju daudz intensīvākiem gaisa triecieniem, kas, saskaņā ar Gazas pārvaldes iestāžu vēstīto, esot prasījuši jau apmēram pāris simtus dzīvību. Pirmdien premjerministrs Netenjahu izteicās, ka izraēliešu spēki varētu īstenot pilnīgu visas teritorijas okupāciju. Tiek ziņots, ka Gazas sektors varētu tikt sadalīts vairākās kontroles zonās un iedzīvotāji piespiesti koncentrēties samērā nelielās teritorijās, visdrīzāk, sektora dienvidu daļā. Tāpat pirmdien Izraēla izsludināja evakuācijas norādījumu sektora dienviddaļas pilsētas Hānjūnisas iedzīvotājiem, brīdinot par bezprecedenta mēroga uzbrukumu pilsētai. Izraēlas uzsāktā karadarbības eskalācija izraisījusi asu reakciju no vairāku rietumvalstu puses. Vakar ar kopīgu paziņojumu šai sakarā nākušas klajā Lielbritānija, Francija un Kanāda, nodēvējot Izraēlas darbības par neproporcionālām. Londona jau paziņojusi, ka pārtrauc sarunas ar Izraēlu par brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu. Savukārt Eiropas Savienība, kā norādījis Francijas ārlietu ministrs Žans Noels Barro, varētu iesaldēt savienības asociācijas līgumu ar Izraēlu, kas to nostādītu statusā, kādā šobrīd ir tādas valstis kā Sīrija, Libērija vai Zimbabve. Militāro darbību eskalācija notiek uz akūta pārtikas un medikamentu trūkuma fona, kuru izraisījusi kopš marta sākuma īstenotā Gazas joslas blokāde. Starptautiskā prese citē „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrijas ziņoto, ka pārtikas trūkums jau bijis par iemeslu 57 bērnu nāvei. Savukārt ANO ģenerālsekretāra vietnieks humānās palīdzības jautājumos Toms Flečers intervijā raidsabiedrībai BBC paziņojis, ka četrpadsmit tūkstošiem mazuļu bada nāve draudot jau pāris dienu laikā. Svētdien premjerministrs Netanjahu paziņoja, ka, piekāpjoties Savienoto Valstu un citu Izraēlas partneru spiedienam, tiks atļauta zināma pārtikas daudzuma ievešana Gazas joslā, lai nepieļautu badu. Nepilnas simts kravas mašīnas ar pārtiku, medikamentiem un medicīnas precēm esot ielaistas pāri robežai, bet, saskaņā ar raidsabiedrības BBC ziņoto, vakar, 20. maija, dienas beigās pārtikas izdalīšana iedzīvotājiem vēl nebija uzsākta. Eiropa atviegloti nopūšas Eiropa var atviegloti nopūsties – respektīvi, tā Eiropas daļa, kas savu nākotni redz līdzšinējās valstu kopības un tās apliecināto vērtību tālākā pastāvēšanā. Rumānijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, kas notika 18. maijā, uzvaru ar nepilniem 54% balsu guvis 55 gadus vecais matemātiķis un līdzšinējais Bukarestes mērs Nikušors Daniels Dans. Par neatkarīgo kandidātu balsojuši visvairāk galvaspilsētā, kur viņš iemantojis popularitāti kā tās vadītājs, arī citās lielākajās pilsētās un ungāru minoritātes apdzīvotajos rajonos. Daudziem viņa ievēlēšana ir patīkams pārsteigums, ciktāl pēc vēlēšanu pirmās kārtas šķita, ka labākas izredzes ir ultranacionālistam, radikālajam konservatoram un trampisma adeptam, partijas Alianse rumāņu vienotībai līderim Džordžem Simionam. Salīdzinot ar pirmo kārtu, vēlētāju aktivitāte svētdien bija augusi par apmēram 11,5 procentiem, un acīmredzami šie aktivizējušies pilsoņi arī nesuši uzvaru Danam. Viņa kampaņas stūrakmeņi bija skaidrs atbalsts Rumānijas līdzšinējai pozīcijai Eiropas Savienībā un NATO, cīņa pret korupciju un arī turpmākais atbalsts Ukrainai. Kā atzīmē komentētāji, rumāņu sabiedrības lielākajai daļai tomēr nav bijis pieņemams visai atklāti prokremlisks valsts galva. Rumānijas prezidenta varas funkcijas nav sevišķi plašas iekšpolitiski, bet nozīmīgas ārpolitika, drošības politikā un tiesu varas amatpersonu iecelšanā. Jādomā, ka Ungārijas premjers Orbans un Slovākijas premjers Fico ar lielām cerībām raudzījās uz Simionu kā savu nākamo sabiedroto Eiropas politikas arēnā. Līdzšinējie labējo radikāļu panākumi Rumānijas prezidenta vēlēšanu procesā skaidrojami pamatā ar vēlētāju nepatiku pret līdzšinējo valdošo Sociāldemokrātiskās un Nacionāli liberālās partijas koalīciju. Jaunievēlētais prezidents pagātnē bijis liberālās un šobrīd opozīcijā esošās Rumānijas glābšanas savienības biedrs, taču izstājies no tās 2017. gadā un kopš tā laika formāli ir bezpartejisks. Kā zināms, pēc valdošajai koalīcijai negatīvajiem pirmās prezidenta vēlēšanu kārtas demisionēja premjerministrs Marčels Čolaku, līdzšinējam kabinetam turpinot darbu pagaidu valdības statusā. Tādējādi jaunas valdības izveide ir prezidenta Dana pirmais darba uzdevums. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Zvejas iespējas reņģēm Baltijas jūrā un Rīgas līcī 2025.gadā pieaugs, bet brētliņai samazināsies. lēmumu skaidro zemkopības ministrs. Dienvidkoreja apsver iespēju sūtīt savus kareivjus uz Ukrainu. Lietuva aicinājusi domāt par NATO karavīru sūtīšanu. Ukrainas medijos parādījušās ziņas par kārtējo Krievijas kara noziegumu, proti, Ukrainas gūstekņu nogalināšanu. Siliņa budžetā saskata lielāku elastību uzņēmējiem, bet ne papildu naudu "Rail Baltica". Lai turpinātu centienus panākt pamieru reģionā, Tuvajos Austrumos 22. oktobrī ierodas ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens.

Statistika rāda, ka no visām pasaules valstīm Latvijai un Apvienotajiem Arābu Emirātiem ir vislielākās kulturālās atšķirības. Neskatoties uz to, šī valsts Tuvajos Austrumos pēdējos gados vilina aizvien vairāk tautiešu. Var teikt, ka tur jau izveidojusies sava unikālā un saulainā Latvija. Cik vienkārši vai sarežģīti ir iejusties vietā ar pavisam citu kultūru, reliģiju un uzskatiem un kas mudina latviešus doties uz tik tālu un atšķirīgu zemi, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad tiekamies ar latviešiem Emirātos. Raidījumā sarunājas Edīte Mellena, kura pēc 10 gadus ilgas dzīves Dubajā kopā ar ģimeni atgriezusies Latvijā, “Latviešu kopienas Emirātos” dibinātāja un vadītāja Elīna Skudra un “Latviešu kopienas Emirātos” dibinātāja, Ingūna Melberga, kura biedrībā atbild par kultūras pasākumiem un sabiedriskajām attiecībām.

Vēl nav izdarīts viss iespējamais, lai palīdzētu Ukrainai uzvarēt, un Rietumvalstīm ir jāpārvar politiskās gribas trūkums to paveikt. Tā intervijā Latvija Televīzijai teica bijušais ASV sauszemes spēku Eiropā komandieris Bens Hodžess. Kolēģis Gints Amoliņš ar viņu apsprieda gan situāciju Ukrainā, gan Tuvajos Austrumos, un abu militāro konfliktu savstarpējo mijiedarbību. *Neilgi pēc intervijas ar Benu Hodžesu Baltais nams paziņoja, ka ASV prezidents Džo Baidens atcēlis šonedēļ paredzēto ārvalstu vizīti, tostarp uz Ramešteinu, jo Floridai tuvojas postoša viesuļvētra “Miltons”. Trešdien mediji vēstīja, ka šonedēļ paredzētā NATO valstu līderu tikšanās Ramšteinā ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenksi pārcelta uz vēlāku laiku.

Raidījuma viesi: LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks un Latvijas vēstnieks Izraēlā Aivars Groza.

Pēc Izraēlas veiktajām apšaudēm Libānā un uzsāktās sauszemes operācijas Irāna veikusi raķešu uzbrukumi Izraēlai. Eskalējas konflikts Tuvajos Austrumos. Notikumus analizē bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš, politologs Andis Kudors un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Jau pāris nedēļas par Gazas sektoru pasaules medijos tikpat kā nerunā. Kopš peidžeru uzspridzināšanas uzmanības fokuss Tuvajos Austrumos pilnībā pārvirzījās uz Izraēlas ziemeļiem Libānas virzienā. Tieši peidžeru operācija bija sākums tālākajiem notikumiem. Vispirms sekoja mērķtiecīgi uzlidojumi kaujas bāzēm Libānas dienvidos, spiežot vietējos iedzīvotājus steigā pamest mājvietas un doties bēgļu gaitās. Baidoties no tehnoloģiskajiem riskiem, „Hizbullāh” vadība pagājušajā nedēļā aizliedza saviem kaujiniekiem izmantot jebkādus sakaru līdzekļus, lai nepieļautu tālākas provokācijas un ienaidniekam nebūtu iespējams saraksti vai sarunas izspiegot. Protams, grupējuma līderi to attiecināja arī uz sevi. Un tas viņiem maksāja vēl dārgāk. Lai varētu koordinēt tālāko rīcību, kustības vadītāji kopā ar Irānas pārstāvjiem sapulcējās Beirūtas piepilsētā uzbūvētajā „Hizbullāh” vadītāja štābā, kas bija ierīkots pazemē zem dzīvojamiem namiem. Taču Izraēlai ir savi spiegi it visur. Saņemot informāciju no informatoriem, 27. septembrī Izraēla negaidīti veica ļoti jaudīgu triecienu pa lēmumu pieņemšanas štābu, pilnībā iznīcinot vairākas mājas, bet sagraujot arī pazemes bunkerus. Triecienos bojā gāja gan „Hizbullāh” ilggadējais līderis Hasans Nasralla, gan vairāki grupējuma komandieri un arī viens Irānas ģenerālis. Bet uzlidojumi ir turpinājušies arī nākamajās dienās. Vēl pēc pāris dienām tika nogalināts kustības „Hamas” līderis Libānā ar visu ģimeni. 30. septembra vakarā Izraēla paziņoja, ka tā uzsāk ierobežotas sauszemes operācijas kaimiņvalstī. 1. oktobra rītā Savienoto valstu izlūkdienests brīdināja, ka saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju savu atbildes triecienu gatavo Irāna, un tas vairs nav novēršams. Šīs dienas vakarā no Irānas tika palaistas ap 200 ballistiskās raķetes, vēršot tās pret dažādām Izraēlas pilsētām. Tā saucamais Dzelzs kupols gan lielās pilsētas ir nosargājis, un nokritušās raķetes lielākoties ietriecās zemē neapdzīvotajās teritorijās. Tāpat kā iepriekš, arī šoreiz savu palīdzību raķešu notriekšanā sniedza gan Jordānija, gan ASV. Tomēr līdz ar šo ir būtiski pieaugusi iespēja kara tālākai eskalācijai. Izraēla nekavējoties paziņoja, ka tā neatstās notikušo bez atbildes. Savukārt Irāna brīdinājusi, ka tad arī tā turpinās savus triecienus, tos vēršot pret Izraēlas infrastruktūru. Tikmēr Libānā jau vairāk nekā miljons iedzīvotāju ir pametuši savas mājas, dodoties bēgļu gaitās. Bet galvaspilsētā Beirūtā dzīvojošie libānieši daudzi baidās uzturēties savos namos, jo nezina, kurā brīdī uz tiem var krist kāda Izraēlas raidīta raķete.

Pēc Irānas raķešu uzbrukuma Izraēlai, pieaugušas bažas par plaša konflikta izcelšanos Tuvajos Austrumos. Rīgā sāk marķēt pirmās droša patvēruma vietas, kurās cilvēki varēs slēpties katastrofu vai militāra apdraudējuma gadījumā Pašvaldības būvēs mājokļus jaunajiem speciālistiem. Valsts programmu finansēs arī privātie investori. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija ziņojumā par apreibinošu vielu ietekmē esošajiem nepilngadīgajiem skaidru risinājumu joprojām nav.

Saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieci Sintiju Broku un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku, Delavēras universitātes doktorantu Tomu Rātfelderu.

Ņujorkā ir pulcējušies pasaules valstu līderi, lai tiktos ANO Ģenerālajā asamblejā. Protams, ne no visām valstīm ir ieradušies prezidenti. Vladimirs Putins tur nevar doties, neriskējot ar savu brīvību. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidenta Zelenska braucienam ir pievērsta īpaša uzmanība. Viņš grasās prezentēt gan esošajam, gan iespējamajiem ASV prezidentiem savu "miera plānu".  Skaidrs, ka šajā asamblejā galvenā uzmanība veltīta diviem lielajiem kariem, gan Krievijas agresijai, gan tam, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēc intensīvajiem gaisa triecieniem Libānā, kas turpinās un kuros bojā gājuši vairāk nekā 500 cilvēku, arvien lielāka ir iespējamība, ka karš izplatīsies plašākā reģionā.  Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un grupējumu „Hizbullāh” Vismaz pustūkstoša bojāgājušo, no kuriem 50 ir bērni, un tūkstošiem ievainoto Libānā, - tā ir statistika kopš pirmdienas, kad Izraēla uzsāka ļoti intensīvus uzlidojumus, vērstus pret grupējumu „Hizbullāh”. Kā pagājušajā nedēļā paziņoja Izraēlas aizsardzības ministrs, karš ir iegājis jaunā stadijā, un tagad fokuss vairāk būšot pievērsts ziemeļiem. Jauno stadiju iezīmēja peidžeru uzspridzināšana, kas nogalināja vairākus desmitus, bet savainoja tūkstošiem kaujinieku. Līdz ar šīsnedēļas uzlidojumiem Libānas slimnīcas ir pārpildītas, un tas Libānas medicīnai ir milzīgs izaicinājums. Taču runa nav tikai par veselības aprūpes sistēmu. Tūkstošiem ģimeņu ir devušās bēgļu gaitās, bēgot no Izraēlas apšaudītajiem rajoniem. Valstī, kas jau līdz šim ir cīnījusies ar pamatīgu ekonomisko krīzi, tas ir liels izaicinājums. Kā no Beirutas ziņo žurnālisti, Libānā aug gan dusmas, gan bailes par tālākajiem notikumiem. Šodien, 25. septembrī, ANO sasaukta drošības padomes sēde, lai spriestu par notiekošo. „Libāna ir bezdibeņa kraujas malā. Libānas tauta, Izraēlas tauta, visi pasaules iedzīvotāji nedrīkst pieļaut, ka Libāna kļūst par otro Gazu,” tā izteicies ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs. Arī valstu vadītāji, kas pulcējušies uz ANO Ģenerālo asambleju, aicina darīt visu iespējamo, lai apturētu pilna mēroga karu Tuvajos Austrumos. Daudzi gan uzskata, ka tikai ASV var ietekmēt Izraēlu. Pentagons pirmdien ziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, nosūtīs uz Tuvajiem Austrumiem papildus savus karavīrus, tomēr to skaits nebūšot liels.  Noslēpumainais Ukrainas „Uzvaras plāns” „Mēs nekad neesam atbalstījuši Krievijas agresiju pret Ukrainas teritoriju,” tā, ierodaties uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, sarunā ar žurnālistiem apgalvoja Irānas nesen ievēlētais prezidents Masuds Pezeškiāns. Kopš viņš esot prezidents, uz Krieviju neesot nosūtītas Irānas raķetes. Tāpēc viņš vēloties sarunas ar Rietumvalstu vadītājiem, kā izbeigt karu Ukrainā. Lai gan Irānas vadības teiktajam daudzi netic, tomēr viņa teiktais par Krievijas agresiju un aicinājums uz sarunām ir interesants. Karš Ukrainā ir otrs lielais izaicinājums, kam Ņujorkā pievērsta īpaša uzmanība. To paspilgtina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte, kas ir plašāka nekā tikai uzstāšanās ANO mītnē. Viņš ASV ieradās jau 22. septembrī. Zelenskim ir ļoti saspringts darba grafiks, un kulminācija ir ne tik daudz uzstāšanās asamblejā, cik viņa tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu un abiem prezidenta amata kandidātiem – gan Kamalu Harisu, gan Donaldu Trampu. Pēdējais jau ir paspējis pavīpsnāt par Zelenska ierašanos, nosaucot viņu par labāko pārdevēju vēsturē, tomēr tikšanās, jādomā, notiks. Galvenā uzmanība ir pievērsta Ukrainas prezidenta teiktajam par viņa atvesto miera plānu. Medijos nerimst spekulācijas, ko šis plāns paredz. Līdz šim izskanējusī informācija ir ļoti pretrunīga, un ņemot vērā to, ka tas drīz tiks publiskots, daudzi eksperti negaida tur ieraudzīt ko nezināmu vai neparastu. Iespējams, ka publiskajā telpā būs redzams kas cits nekā tas, ko patiešām Ukraina ir iecerējusi. Jebkurā gadījumā ziņas, kas pienāk no Kijivas, ir uzmanību raisošas. No vienas puses, Ukrainas armija joprojām izmisīgi cenšas aizstāvēt savas teritorijas, vietumis piekāpjoties ienaidnieka pārspēka priekšā. No otras puses, tā cenšas pastiprināt ofensīvu Kurskas apgabalā Krievijas teritorijā. No trešās, tiek izteikti neslēpti mājieni, ka tuvākajos mēnešos ir gaidāmi notikumi, kas varētu būtiski ietekmēt kara gaitu. Par kādiem notikumiem ir runa, var tikai minēt. Arī Zelenskis intervijā šonedēļ izteicās, ka kara noslēgums varētu būt tuvāk nekā daudziem tas šķiet.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Studijā Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, RSU asociētais profesors Māris Andžāns un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga.

Šodien Čikāgā turpinās pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanām. Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Bet, turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē.  Ārvalstu aktualitātes pārrunājam ar politologiem Arni Latišenko un Kārli Daukštu, kā arī Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu. * Uz tramplīna zem stikla griestiem Šodien Čikāgā turpināsies pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts nākamajām prezidenta vēlēšanām. Savulaik šie partiju konventi tiešām bija izšķirošās sacīkstes starp valsts galvas amata pretendentiem, taču pagājušā gadsimta pirmajā pusē Savienoto Valstu politikas praksē pamazām nostiprinājās partiju priekšvēlēšanu balsošanas sistēma. Pēdējie prezidenta amata kandidāti, kuri tika izraudzīti partiju nacionālajos konventos, bija republikānis Dvaits Eizenhauers un demokrāts Edlejs Stīvensons 1952. gadā. 1972. gadā priekšvēlēšanu balsojumi visās pavalstīs tika noteikti kā obligāti kā Demokrātiskās, tā Republikāniskās partijas statūtos. Tiesa, šis konvents demokrātiem varēja kļūt par ārkārtas gadījumu, jo, prezidentam Baidenam izstājoties no priekšvēlēšanu cīņas, viņam garantētās pavalstu delegātu balsis automātiski netika ieskaitītas viceprezidentei Harisai. Tomēr jūlija beigās notikušajā kandidātu izvirzīšanas balsojumā viņa bija vienīgā, kas savāca nepieciešamo delegātu balsu minimumu kandidēšanai, savukārt augusta pirmajās dienās notikušajā virtuālās nominēšanas procedūrā viņu atbalstīja gandrīz simts procenti delegātu. Raidsabiedrības BBC reportiere Madlēna Helperte savā vēstījumā pēc konventa pirmās dienas akcentēja šo politiskās stafetes nodošanas izjūtu. Visi runātāji, kuri līdz beidzamajam atbalstīja prezidenta Baidena kampaņas turpināšanu, tagad pauž nepārprotamu atbalstu Harisai; visi tie, kuri tika mudinājuši Baidenu izstāties, tagad neskopojas ar pateicības vārdiem viņam. Paša prezidenta uzstāšanās, kurā viņš vēlreiz atzīmēja savas administrācijas paveikto un vēlreiz piesauca iespējamās Donalda Trampa ievēlēšanas bīstamību, izpelnījās visgrandiozākās auditorijas ovācijas. Konventa kulminācija – par kandidātu nodoto delegātu balsu skaitīšanas procedūra – šoreiz bija gluži formāla augusta sākumā veiktās virtuālās nominēšanas dēļ. Tad nu partijas vadība šo norisi pārvērta krāšņā šovā, kuru vadīja ne vien moderators, bet arī dīdžejs, un kurā delegācijas prezentēja katra savu pavalsti. Savukārt otrās dienas gaidītais vaiņagojums bija eksprezidenta Baraka Obamas un viņa dzīvesbiedres Mišelas Obamas uzstāšanās. Kā eksprezidenta runas nozīmīgākais motīvs tiek uzsvērta nepieciešamība mobilizēties un smagi strādāt, jo demokrātiem uzvara vēl nepavisam neesot rokā. Pamanāmu disonansi konventa visumā festivālsikajā atmosfērā radījuši palestīniešu atbalstītāji  Čikāgas ielās. Lielākoties demonstrācijas ir mierīgas, taču daži, laužoties cauri policijas kordonam pie konventa norises vietas un Izraēlas konsulāta, izpelnījušies arestu. Tilti vai mirāžas? Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Pēc tikšanās ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu viņš paziņoja, ka Izraēla esot piekritusi Savienoto Valstu, Kataras un Ēģiptes kopīgi izvirzītajam plānam, kam, Blinkena vārdiem runājot, jāceļ tilti pāri puses šķirošajām plaisām. Kā norādījis Blinkens, tagad izšķiršanās par pamiera sarunu atsākšanu esot grupējuma Hamas pusē, un, iespējams, vienošanās varētu tikt panākta jau nedēļas laikā. Pašreizējā sarunu procesa pamatā ir trīs posmu plāns, kuru ASV prezidents Baidens publiskoja maija beigās, un kas paredz pakāpenisku Gazas sektorā joprojām gūstā turēto izraēliešu atbrīvošanu, Izraēlai paralēli atvelkot spēkus no ieņemtajām teritorijām un atbrīvojot daļu tās cietumos turēto palestīniešu kaujinieku. Pēc Izraēlas ziņām, 111 izraēliešu gūstekņi joprojām atrodas Hamas rokās, lai gan trešdaļa no viņiem varētu vairs nebūt starp dzīvajiem. Iekšpolitiski iespējamā vienošanās ir Netanjahu valdībai abpusgriezīgs zobens, jo, no vienas puses, pastāvīgi pieaug sabiedrības spiediens panākt atlikušo gūstekņu atbrīvošanu, no otras – radikāli labējās partijas pašreizējā valdībā draud ar tās galu, ja premjerministrs pārlieku piekāpsies Hamas. Pēdējās nedēļās Izraēla ir izvirzījusi jaunus nosacījumus spēku atvilkšanai. Tā vēlas paturēt savā kontrolē joslu gar Gazas sektora dienvidu robežu, lai nepieļautu ieroču kontrabandu no Ēģiptes, kā arī joslu, kas sadala sektoru pa vidu. Palestīnieši, kuri no sektora dienviddaļas atgrieztos savās agrākajās mājvietās ziemeļdaļā, šai joslā tiktu pārbaudīti, lai nepieļautu kaujinieku un ieroču pārvietošanu. Līdz šim Hamas šīs Izraēlas prasības atteicies akceptēt, savukārt pieprasot garantijas, ka Izraēla, panākusi daļas gūstekņu atbrīvošanu, neatsāks karadarbību. Pie tam nav īsti skaidrs, cik operatīva varētu būt saziņa ar Hamas pusi iespējamajā sarunu procesā, ciktāl Jahja Sinvars, kustības līderis, kas pārņēmis varas grožus pēc Ismaila Hanijas nogalināšanas jūlija beigās, rūpīgi slēpjas Gazas tuneļos un ir sazināms vien ar vairāku dienu starplaiku. Ukrainas un Krievijas aizmugures kolīzijas Turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē. 14. augustā izdevums "The Wall Street Journal" publicēja rakstu ar versiju par to, kā īsti notikusi gāzes vada "Nord Stream" saspridzināšana Baltijas jūrā 2022. gada septembrī. Kā apgalvo izdevums, ideja par šo diversiju Ukrainas militāristu un uzņēmēju aprindās radusies drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā, pie kam biznesa ļaudis apņēmušies segt operācijas materiālo pusi. Sākotnēji plānam piekritis arī prezidents Zelenskis, taču tad no Vašingtonas, kur arī kļuvis zināms par plānu, pienācis uzstājīgs lūgums no tā atteikties. Prezidents esot mēģinājis operāciju apturēt, taču armijas pavēlnieks ģenerālis Zalužnijs, kura pakļautībā darbojusies diversiju grupa, neesot pakļāvies, un tā nu gāzes vads uzgājis gaisā. Kā apgalvots publikācijā, daļēji šie fakti zināmi arī Vācijas izmeklēšanas iestādēm. Raksts "The Wall Street Journal" parādījās teju sinhroni ar informāciju Vācijas presē par to, ka "Nord Stream" lietas sakarā izdots orderis kāda Polijā dzīvojoša Ukrainas pilsoņa arestam, taču minētā persona paguvusi laikus pamest valsti. Tikmēr Vācijas un Polijas specdienestu pārstāvji vairākiem avotiem norādījuši, ka apšaubot Ukrainas atbildību un drīzāk sliecoties domāt par Krievijas specdienestu operāciju nolūkā diskreditēt Ukrainu. Otrs vienādojums ar vairākiem nezināmajiem ir tēma par sarunām, kuras, iespējams, tikušas plānotas starp Krieviju un Ukrainu ar Kataras starpniecību. Sarunu rosinātāja esot bijusi tieši Katara, izvirzot ideju, ka abas puses varētu vienoties turpmāk atturēties no triecieniem pa pretinieka enerģētikas infrastruktūru. Interese bijusi abpusēja, taču sarunas pajukušas neilgi pirms paredzētā sākuma, kad Ukrainas spēki iebrukuši Krievijas Kurskas apgabalā. Tomēr viss vēl neesot zaudēts, iespējams, procesu izdosies atjaunot. Toties notikušas sarunas Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku starp tur ieradušos Krievijas vadoni Putinu un viņa azerbaidžāņu kolēģi Ilhamu Alijevu. Acīmredzami ukraiņu spēku operācijas Krievijas teritorijā nav pietiekams iemesls, lai Kremļa saimnieks mainītu savu ārvalstu vizīšu programmu. Oficiāli tikšanās saturs pamatā bijis saistīts ar Krievijas lomu Aizkaukāza reģiona stabilitātes nodrošināšanā, kā arī abu pušu tirdznieciskajiem sakariem. Kā zināms, Krievija īsti neiesaistījās, kad Azerbaidžāna pagājušogad rudenī ar militāru spēku savā labā atrisināja gadu desmitus ilgušo teritoriālo strīdu ar kaimiņvalsti Armēniju par Kalnu Karabahas teritoriju. Putins nu solījis sazināties ar Armēnijas premjerministru Nikolu Pašinjanu, acīmredzot lai mudinātu viņu slēgt mieru ar Azerbaidžānu. Tāpat šīs vizītes sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka spriests ticis arī par iespējamu Krievijas naftas tirgošanu uz Eiropu, uzdodot to par Azerbaidžānā iegūtu, un, iespējams, pat par kādu militāru resursu piegādi Maskavai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievija apšauda Černihivu. Ukrainas varas apsver iespēju evakuēt cilvēkus, arī piespiedu kārtā. Iedzīvotāji iebilst pret futbola stadiona būvniecību Lucavsalā. Raiņa un Aspazijas muzeju Lugāno plāno slēgt pēc gada. Reaģējot uz sašutumu, ka Rīgā paredzēta Krievijai lojālā mākslinieka Mišas Marvina uzstāšanās, Ārlietu ministrija pieņēmusi lēmumu viņu iekļaut Latvijai nevēlamo personu sarakstā. Koncerts būs jāatceļ. Eiropas Savienības valstu līderi šovakar pulcēsies Briselē, lai spriestu par Eiropas ekonomiku un konkurētspēju, kā arī par situāciju Ukrainā, Tuvajos Austrumos un attiecībām ar Turciju.

Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Ierakstā uzklausām Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondentu Briselē Artjomu Konohovu. ANO aģentūras darbinieku diskrētais „vaļasprieks” Apvienoto Nāciju aģentūra palīdzībai un darbu organizācijai palestīniešu bēgļiem Tuvajos Austrumos tika nodibināta 1949. gadā ar sākotnējo mērķi sniegt atbalstu visiem bēgļiem, kuriem bija nācies pamest savas dzīvesvietas Pirmā Arābu-Izraēlas kara rezultātā. Tā ir īpatnēja struktūra Apvienoto Nāciju ietvaros, kas nav pakļauta ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un nodarbojas tikai ar vienas nacionalitātes bēgļiem un tikai ierobežotā reģionā – Jordānijā, Libānā, Sīrijā, Gazas joslā un Jordānas Rietumkrasta palestīniešu teritorijās. Tās darbība koncentrējas bēgļu nometnēs, kurās turpina dzīvot apmēram trešdaļa no minēto teritoriju palestīniešu iedzīvotājiem, aģentūrai gādājot par viņu nodarbinātības iespējām, izglītības, veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem. Atšķirībā no ANO Bēgļu komisariāta, aģentūras pilnvarās neietilpst bēgļu repatriācija, integrācija patvēruma zemes sabiedrībā vai pārvietošana uz trešajām valstīm. Struktūras ikgadējā budžeta apjoms ir apmēram miljards ASV dolāru. 2022. gadā, par ko pieejami jaunākie dati, nepilnus 340 miljonus šai budžetā nodrošināja Savienotās Valstis, vairāk nekā 200 miljonus Vācija, nepilnus 115 miljonus – Eiropas Savienības budžets, vairāk nekā 60 miljonus Zviedrija. Nozīmīgi finansētāji bija arī Norvēģija, Japāna, Francija, Saūda Arābija, Šveice, Turcija, Kanāda, Nīderlande, Lielbritānija u.c. valstis. Ar nelielu artavu apmētam 17,5 tūkstošu apjomā sarakstā atrodama arī Latvija. Lielum lielais vairums no apmēram 30 000 aģentūras nodarbināto ir palestīniešu izcelsmes. Jau agrāk parādījusies informācija, ka starp šiem darbiniekiem ir tādi, kuri ir saistīti ar teroristisko grupējumu „Hamās” vai pat ir tā rindās. Šis jautājums aktualizējās 28. janvārī, kad laikraksts „The New York Times” publiskoja informāciju no Savienoto Valstu valdībai sagatavota ziņojuma, kas liecina, ka divpadsmit bēgļu palīdzības aģentūrā nodarbināto tieši piedalījušies 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā Izraēlai. Starp apsūdzībām ir piedalīšanās kādas izraēlietes nolaupīšanā, nogalināta izraēliešu karavīra ķermeņa izvešanā uz Gazas joslu, munīcijas izdalīšanā un autotransporta koordinēšanā. Šai informācijai parādoties atklātībā, daudzas donorvalstis, t.sk. Savienotās Valstis, Vācija, Lielbritānija, Francija, Japāna u.c., paziņoja, ka aptur palīdzības aģentūras finansēšanu. Šādu lēmumu kritizējušas vairākas starptautiskas palīdzības organizācijas, Arābu Līga, Jordānijas, Ēģiptes un Turcijas valdības. Arī Izraēlas valdības pārstāvis izteicies, ka viņa valsts ir pret tūlītēju bēgļu palīdzības aģentūras darbības apturēšanu, kas draudētu ar nozīmīgu Gazas joslas civiliedzīvotāju situācijas pasliktināšanos. Ar traktoru pēc taisnīguma Pirmdien, 29. janvārī, tika paralizēta satiksme pa vairākām automaģistrālēm Parīzes tuvumā, kad tās bloķēja franču zemnieku traktori, kravas mašīnas un salmu ķīpas. Zemkopji protestē pret veselu virkni regulējumu un politisku pieeju, kurās saskata savu interešu neievērošanu. Viens aspekts ir Francijas valdības politika, mēģinot panākt pārtikas preču cenu pazemināšanu, kas, attiecīgi, mazina pārtikas ražotāju ienākumus laikā, kad izmaksas par degvielu, minerālmēsliem un transportu ir pamatīgi augušas. Papildu neapmierinātības avots ir Francijas valdības plāni pakāpeniski mazināt subsīdijas dīzeļdegvielai Eiropas „Zaļā kursa” ietvaros. Vēl viena zemnieku bēda ir grūtības konkurēt ar lētāku importa produkciju, sevišķi no Ukrainas, kuras graudiem, cukuram, gaļai un citai produkcijai atcelta ievedmuita Eiropas Savienībā. Kā norāda franču zemnieki, viņu ukraiņu kolēģiem nav jāievēro daudzas ekoloģiskās prasības, kādas ir spēkā Eiropas Savienībā. Kā paziņojis premjerministrs Gabriels Atāls, valdība esot gatava saglabāt nodokļu atlaides degvielai, atvieglot birokrātiskās procedūras, sniegt palīdzību konkrētām nozarēm. Franču lauksaimnieki nav vienīgie, kas šais dienās par sevi atgādina, izbraucot pilsētu ielās un uz šosejām ar smago tehniku. Sākušās pirmdien, vakar protesta akcijas vērsās plašumā Beļģijā, kur zemnieki bloķējuši vairākas šosejas, tai skaitā praktiski pārtraucot satiksmi ar ostas pilsētu Zēbrigi, tāpat izgāzuši kūtsmēslus un apmētājuši jēlām olām Valonijas reģiona parlamenta ēku Namīrā. Arī te protestu iemesls ir lētā importa konkurence un pārmērīgās vides likumdošanas prasības. Vācijā zemnieki jau vairākas nedēļas protestē pret valdības plāniem atcelt nodokļu atlaides dīzeļdegvielai un jaunai lauksaimniecības tehnikai, cita starpā viņi mēneša vidū pabojāja nervus berlīniešiem, ar smago tehniku bloķējot vienu no galvenajām ielām. Kopš mēneša sākuma pret valdības lauksaimniecības politiku protestē Lietuvas zemnieki. Vakar smagās tehnikas kolonas parādījās uz šosejām arī pie Romas un Milānas Itālijā, par gatavību pievienoties akcijām paziņojusi Spānijas zemnieku un liellopu audzētāju organizācija. Neskatoties uz protestu plašo ģeogrāfiju, šis jautājums tomēr nav Eiropadomes rītdienas samita darba kārtībā. Tomēr, kā raksta britu izdevums „The Guardian”, iespējams, Brisele piekāpsies lauksaimniekiem, atliekot uz vēlāku prasību četrus procentus zemes platību atvēlēt papuvēm, dzīvžogiem un citai vides daudzveidību veicinošai darbībai. Savaldīt spītnieku Rīt, 1. februārī, Eiropas Savienības valstu vadītāji pulcēsies uz ārkārtas samitu Briselē. Šī kopāsanākšana nebūtu vajadzīga, ja iepriekšējā, kas notika decembrī, Eiropas „lielais spītnieks”, Ungārijas premjers Viktors Orbans nebūtu iecirties un vienpersoniski nobremzējis ilglaicīgās palīdzības paketes piešķiršanu Ukrainai. Svētdien izdevums „Financial Times” savā publikācijā pavēstīja par kādu dokumentu, kas esot tapis Eiropadomes sekretariātā un aplūko iespējas, kā savienības centrālās institūcijas varētu dot triecienus ungāru ekonomikai, ja Budapeštas varasvīrs turpinās tiepties. Savienības valstu līderi izteiktos par pilnīgu savienības fondu piešķīrumu pārtraukšanu Ungārijai, kas neizbēgami mazinātu investoru interesi, pasliktinātu valsts kredītreitingus, liktu kristies Ungārijas forinta kursam, kam visam būtu bēdīgas sekas Ungārijas ekonomikai. Šāda kādas dalībvalsts ekonomiska taranēšana būtu līdz šim nepieredzēta savienības taktika. Publikācija oficiāli tiek traktēta kā informācijas noplūde, taču daudzi analītiķi izsaka pieņēmumu, ka šāds teksts „nopludināts” ar nolūku dot ungāru līderim visai konkrētu mājienu, ka kolēģu pacietība tuvojas beigām. Ungārijas Eiropas Savienības lietu ministrs Jānošs Boka „Financial Times” paziņojis, ka viņa valsts spiedienam nepakļaušoties, un uzsvēris, ka Ungārija esot gatava tālākām sarunām. Budapeštas galvenais ierosinājums tagad ir – sadalīt četriem gadiem paredzēto atbalsta paketi mazākos ikgadējos piešķīrumos. Vairāki citi savienības valstu vadītāji jau noraidījuši tādu iespēju, jo tas nozīmētu, ka Orbans vai kāds cits potenciāls „spītnieks” varētu ik gadus dancināt Eiropadomi šai jautājumā. Tiek piesaukta arī iespēja, ka dažas dalībvalstis esot gatavas virzīt tālāk pret Budapeštu uzsākto procedūru Eiropas Savienības Līguma 7. panta kārtībā, kas galu galā var novest pie Ungārijas balsstiesību atņemšanas Eiropadomē. Šāda iespēja gan tiek uzlūkota kā galējais līdzeklis, par kura iespējamo lietošanu padomē vēl ne tuvu neesot vienprātības. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Blinkens nepagurst dzesēt Tuvos Austrumus Mūsu pagājušajā raidījumā pievērsāmies iespējamajiem Tuvo Austrumu konfliktu eskalācijas punktiem un spriedzi radošajiem spēkiem. Ka šādi scenāriji rada nopietnas bažas Vašingtonā, apliecina fakts, ka ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens šajās dienās jau ceturto reizi pēdējo trīs mēnešu laikā uzturas Tuvajos Austrumos. Šajā reģiona karsto punktu dzesēšanas tūrē ietilpst vizītes Turcijā, Jordānijā, Katarā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Saūda Arābijā un, protams, Izraēlā. Tajā pašā laikā Savienotajām Valstīm jāpanāk vairāku savu reģiona partneru atbalsts iespējamām aktīvākām militārām akcijām pret Jemenas husītu nemierniekiem, pret ko, piemēram, Katarai ir iebildumi. Kas attiecas uz amerikāņu militārajām akcijām reģionā, 4. janvārī Bagdādē ar lidrobota palīdzību tika nogalināts viens Irākas šiītu militārā grupējuma „Allāha cēlo partijas kustība” vadītājiem Muštaks Talibs al-Saīdi; organizācijas kaujinieki regulāri uzbrūk Irākā dislocētajiem Savienoto Valstu spēkiem. Vizītes laikā Ankarā dienaskārtībā cita starpā noteikti bija iespējamas Turcijas ietekmes izmantošana, bremzējot kustības Hezbollah [hezbollā] militārās aktivitātes pie Izraēlas ziemeļu robežām. Sestdien šiītu militāristi veica plašu raķešu triecienu pa Izraēlas teritoriju, tā atriebjoties par Hamas līdera Saleha al-Aururi nogalināšanu Libānas galvaspilsētā Beirutā, kas diezgan nepārprotami ir Izraēlas roku darbs. Tomēr pat ja Turcija, vai pat Irāna būtu gatavas atvēsināt Hezbollah cīņas sparu, tad, kā liecina Izraēlas valdības pārstāvju izteikumi, viņiem varētu būt padomā jau tuvākajā laikā izvērst nopietnākas militārās operācijas pret šo organizāciju Libānas dienvidos. Un, protams, valsts sekretāra Blinkena vizītes degpunktā ir karš Gazā. Nupat Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Galants ieskicējis plānu Gazas liktenim pēc karadarbības beigām. Izraēla uz nenoteiktu laiku plāno saglabāt šeit militāru kontroli, tāpat kā līdz šim kontrolēt preču plūsmu un darīt visu, lai izbeigtos nelegāla ieroču un cilvēku kustība pāri robežai ar Ēģipti. Tiek sagaidīts, ka Eiropas Savienības un reģiona turīgās arābu valstis pamatā finansēs Gazas infrastruktūras atjaunošanu. Pēc visa spriežot, Izraēla tuvākajā laikā negrasās nodot Gazas joslas administrēšanu Jordānas Rietumkrastā dislocētajai Palestīniešu pašpārvaldei, ko vēlētos ASV, bet gan grib veidot Gazas pašpārvaldi uz vietējo kopienu pārstāvniecības pamatiem. Tas faktiski nozīmētu politiski vēl vairāk atraut Gazu no palestīniešu zemēm Rietumkrastā, tādējādi vēl vairāk attālinot Palestīnas valstis izveides perspektīvu. Kanclera Šolca popularitātes antirekords Pagājušā gada decembris nesis sarūgtinošas ziņas Vācijas kancleram Olafam Šolcam un viņa vadītājai Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai. Vien nepilni 20% vācu vēlētāju, spriežot pēc ikgadējās aptaujas datiem, esot apmierināti ar kanclera veikumu, un tas ir zemākais rādītājs, kāds fiksēts kopš 1997. gada, kad tika uzsākta šī aptaujāšana. Savukārt sociāldemokrāti šobrīd vēlēšanās saņemtu 14% balsu, kas ir ceturtais rezultāts starp lielākajām Vācijas partijām. Viņiem priekšā ir gan kristīgie demokrāti ar 32%, gan galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ar 21%, tāpat arī zaļie ar 15%. Vēl sliktāk klājas vienīgi trešajai valdošās koalīcijas partijai – neoliberālajiem brīvajiem demokrātiem, kas ieguvuši 4% atbalstu, kā arī radikāli kreisajai partijai „Kriesie” ar 3%. Tā kā iekļūšanai Bundestāgā pastāv 5% balsu cenzs, abas pēdējās partijas, ja vēlēšanas notiktu šobrīd, riskētu palikt ārpus parlamenta. Droši vien, ka daļa vainas par paša un partijas zemajiem reitingiem jāuzņemas valdības vadītājam, kurš ticis kritizēts par pārlieku sausu un izvairīgu komunikācijas stilu. Uz to netieši norāda arī tas, ka viņa partijas un valdības kolēģis, aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ir populārākais šībrīža Vācijas politiķis, un otrs augstākais reitings ir ārlietu ministrei, zaļo partijas pārstāvei Annalēnai Bērbokai. Viņi abi, starp citu, ir pamanāmākie Ukrainas atbalstītāji pašreizējā Vācijas politikas virsotnē. Tomēr nenoliedzams iespaids uz valdības reitingiem ir situācijai, ar kuru šai valdībai nācies tikt galā. Tās varas periodu skāra pandēmijas noslēguma posms, kam uz pēdām sekoja Krievijas agresijas pilna mēroga agresijas karš pret Ukrainu, kas izraisīja nestabilitāti enerģētikas sfērā, inflācijas kāpumu un ekonomikas bremzēšanos. Piedevām visam Šolca kabinets nonācis spiedīgā budžeta situācijā, jo Vācijas Konstitucionālā tiesa novembrī lēma, ka īpašais fonds, kuru Šolcs vēl kā Angelas Merkeles kabineta finanšu ministrs izveidoja vides un modernizācijas jautājumu risināšanai no pandēmijas seku mazināšanai aizņemtajiem līdzekļiem, neatbilst konstitūcijas normām. Vācijas pamatlikums kopš 2009. gada visai strikti ierobežo valdības tiesības aizņemties naudu budžeta deficīta segšanai, minētais fonds bija mēģinājums šīs prasības apiet, un tā zudums nozīmē 60 miljardus eiro lielu budžeta robu. Neapmierinātību ar valdības darbu šobrīd var redzēt arī Vācijas ielās un stacijās- protestējot pret valdības lēmumu samazināt subsīdijas lauksaimniecības sektoram, šonedēļ tūkstošiem zemnieku bloķē ceļus un no šodienas sākas arī trīs dienu vilcienu vadītāju streiks, pieprasot augstākas algas un mazāk darba stundu. Kas attiecas uz valdošās koalīcijas partijām zudušo vēlētāju atbalstu, tad tiek minēts, ka tas pārceļojis gan pie opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem, gan pie „Alternatīvas Vācijai”. Strauji popularitāte augusi arī no partijas „Kreisie” aizgājušajai frakcijai, kura burtiski pirms dažām dienām pārtapa partijā „Zāras Vāgenknehtas alianse – par saprātu un taisnīgumu”. Partijas platforma apvieno kreisumu ekonomiskajā programmā ar konservatīvismu sociālkulturālā ziņā. Tās vadone Zāra Vāgenknehta ir kaismīga Kremļa režīma piekritēja un, attiecīgi, aicina pārtraukt palīdzību Ukrainai. Atkal par Eiropas armiju Ideju par t.s. „Eiropas armiju” – ciešāk koordinētiem Eiropas Savienības valstu bruņotajiem spēkiem – jau pirms vairākiem gadiem izvirzīja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tobrīd tā bija pamatā reakcija uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa mājieniem par iespējamo amerikāņu dalības mazināšanu vai pat aiziešanu no Ziemeļatlantijas alianses. Pēdējā laikā gan prezidenta Makrona izteikumi par Eiropas savienības autonomiem bruņotajiem spēkiem kļuvuši retāki un mazāk spilgti, un Čehijas prezidents Petrs Pavels pēc tikšanās ar Francijas kolēģi pagājušā gada martā pat izteicās, ka Makrons pārstatījis akcentus un par būtiskāko uzskatot NATO Eiropas daļas stiprināšanu. Pēdējās dienās savu pienesumu šim vēstījumam devis Itālijas ārlietu ministrs, partijas Forza Italia [forca italija] līderis Antonio Tajani. Ja vēlamies būt miera uzturētāji pasaulē, mums nepieciešami Eiropas bruņotie spēki. Un tas ir fundamentāls priekšnoteikums, lai mums varētu būt Eiropas starptautiskā politika. [..]  Pasaulē, kurā ir tādi spēcīgi spēlētāji kā, piemēram, ASV, Ķīna, Indija, Krievija; kur pastāv krīzes no Tuvajiem Austrumiem līdz Indijas un Klusā okeāna reģionam, Itālijas, Vācijas, Francijas vai Slovēnijas pilsoņus var aizsargāt tikai kaut kas jau pastāvošs, proti, Eiropas savienība,” bijušais Eiroparlamenta priekšsēdis Tajani sacīja intervijā, kuru svētdien publicēja laikraksts La Stampa. Tāpat viņš norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu nepieciešams savienības prezidenta postenis, kas aizstātu pašreizējos Eiropadomes un Eiropas Komisijas prezidentu amatus. Kas attiecas uz Eiropas Savienības kopīgajiem militārajiem tēriņiem, tad tādi pastāv Eiropas aizsardzības fonda veidā, kas paredzēts izpētei, tehnoloģiju attīstībai un kopīgiem ieroču iepirkumiem. Tas gan ir samērā niecīgs – ar astoņu miljardu eiro budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam. Salīdzinājumam, Francija savu bruņoto spēku modernizēšanā laikā no 2024. līdz 2030. gadam paredzējusi ieguldīt apmēram 413 miljardus. Sagatavoja Eduards Liniņš  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Karš un nedrošība arvien valda pasaule: turpinās karš Ukrainā, pirms dažiem mēnešiem sācies Izraēlas un Hamās karš, kopumā pasaulē šobrīd ir vairāk militāru konfliktu, nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. Diskusijās pieskarsimies arī jautājumam par Krieviju, vai un kādas izmaiņas notikušas šajā valstī gada laikā. Migrācija – arī šis ir arvien aktuāls jautājums, kas ietekmē gan politiku Eiropā, gan ASV. Aizvadīto gadu ārpolitikas un drošības jomā vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Asinslaiks Jau pagājušajā gadā, neilgi pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar konstatāciju, ka vardarbīgu konfliktu skaits šobrīd pasaulē ir lielākais kopš Otrā pasaules kara. Aizejošais gads šo tendenci tikai pastiprinājis. Nav piepildījušās cerības uz kara beigām Ukrainā, kuras pagājušā gada nogalē tika saistītas ar Ukrainas bruņoto spēku iespējām gūt izšķirošos panākumus. Rietumu bruņojuma piegādes Ukrainai bija pārāk gausas un novēlotas, Krievijai izdevās izveidot nopietnas aizsardzības pozīcijas, kuras pārvarēt ukraiņiem nebija pa spēkam. No otras puses, arī Krievijas ieguvumi šī gada kaujās ir niecīgi, maksājot par tiem ar daudziem tūkstošiem savu karavīru dzīvību. Ukrainas puses nesen publiskotie dati vēsta, ka Krievijas bruņoto spēku zaudējumi nesen pārsnieguši 350 000 cilvēku, no tiem vairāk nekā 150 000 nogalināti. Nedaudz pieticīgāk šo nāves pļauju vērtē rietumvalstu eksperti, gan arī runājot par vairāk nekā 300 000 lieliem krievu puses zaudējumiem, bet, savukārt, lēšot, ka Ukrainas pusē kritušo varētu būt ap 70 000, ievainoto – vairāk nekā 100 000. Novembra pirmajā pusē publicētās Apvienoto Nāciju aplēses min vairāk nekā 10 000 nogalinātu Ukrainas civiliedzīvotāju. Vēl viena asinspirts nu jau trešo mēnesi risinās Tuvajos Austrumos. Kā zināms, teroristiskā grupējuma „Hamās” iebrukumā Izraēlas teritorijā tika zvēriski nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, kam sekoja Izraēlas Aizsardzības spēku izvērstā militārā operācija Gazas sektorā. Gazas palestīniešu pašpārvaldes institūcijas šobrīd vēsta par vairāk nekā 20 000 operācijas laikā bojāgājušu iedzīvotāju, gan iekļaujot šai apjomā arī kritušos bruņotos kaujiniekus. Patieso civiliedzīvotāju upuru skaitu šobrīd noskaidrot nav iespējams, tomēr eksperti norāda, ka teritorijas blīvā apdzīvotība un karadarbības veids, plaši izmantojot nevadāmus lādiņus, liek domāt, ka šis skaitlis, visdrīzāk, tiešām mērāms diezgan daudzos tūkstošos. Bez pieminētajiem diviem lielākajiem konfliktiem pasaulē izraisījušies vai aktivizējušies vēl vairāki. Septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki uzsāka izšķirošo ofensīvu pret starptautiski neatzīto Arcahas republiku jeb Kalnu Karabahu, pārņemot to savā kontrolē. Rezultātā praktiski visi šis teritorijas armēņu iedzīvotāji – vairāk nekā 100 000 – dažās dienās pameta zemi, kur viņu senči dzīvojuši gadu tūkstošiem ilgi. Runājot par citiem planētas karstajiem punktiem, preses pārskati min pēdējā gada laikā arvien saasinājušos pilsoņu karu starp Mjanmas militāro huntu un dažādām bruņotām opozīcijas grupām, pieaugušo pretstāvi starp Ķīnu un Filipīnām strīdīgajos Dienvidķīnas jūras ūdeņos, Venecuēlas diktatūras nesen paustos tīkojumus pēc kaimiņvalsts Gajanas teritorijas, „apvērsumu epidēmiju” Subsahāras Āfrikā, kur pēdējais gads pievienojis sarakstam vēl divus – Nigērā un Gabonā. Tāpat iekšēji konflikti turpinās Etiopijā, Sudānā, Dienvidsudānā, Somālijā, Jemenā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mali, Burkinafaso un citur; turpina gruzdēt Sīrijas pilsoņkarš, iekšēju konfliktu potenciālu komentētāji saskata Irānā un Pakistānā… Sarakstu var turpināt. Un trijjūgs turpina auļot… 14. decembrī Krievijas vadonis Putins pavadīja četras stundas tiešraidē, noturēdams tradicionālo gada notikumus rezumējošo preses konferenci. Pērngad, kad auditorijai kā Krievijā, tā ārpus tās vēl visai svaigā atmiņā bija krievu spēku atkāpšanās no Hersonas, šis ikgadējais notikums izpalika. Šogad Ukraina nevar lepoties ar līdzīgiem panākumiem, nesen Krievijas spēki pat aktivizējuši uzbrukumus vairākos frontes sektoros, palīdzības pakete Ukrainai iestrēgusi Savienoto Valstu Kongresā, un daži attiecīgas ievirzes komentētāji ceļ brēku par stratēģiskās iniciatīvas pāriešanu Kremļa rokās. Tad nu šoreiz nelielā auguma plikgalvis, acīmredzot, jutās drošs diezgan, lai sēstos kameru priekšā. Sociālajos tīkos visbiežāk apspēlētais motīvs bija viņa atbilde uz jautājumu par pamanāmo vistu olu cenu kāpumu Krievijā, par ko valdnieks tautai atvainojās, skaidrodams to ar valdības darba nepilnībām. Kas attiecas uz karadarbību Ukrainā, tad tika atkārtoti jau kara sākumā definētie uzstādījumi par kaimiņvalsts „denacifikāciju” un „demilitarizāciju”. Tam, acīmredzot, jāliecina, ka Kremļa līderis joprojām cer uz Krievijai pozitīvu kara iznākumu. Ja vien šo cerību lolotājs, protams, joprojām ir tas pats lemtspējīgais personāžs, kurš gadsimtu mijā ņēma Krievijas trijjūga grožus savās rokās. Pagājušā gada notikumi beidzot visai nepārprotami atklāja, ka dažas funkcijas Putina vietā izpilda dubultnieks vai dubultnieki, un tas, protams, aktivizējis versijas par to, ka īstais Putins jau ilgāku vai īsāku laiku vairs neesot starp dzīvajiem, valsti vadot kāda aizkulišu hunta, bet publikai tiekot piedāvāta vadoņa imitācija. Citi gan argumentē, ka Ķīnas prezidents Sjī Dziņpins, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhammeds bin Zaijids un Saūda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmāns šīgada valstsvizīšu laikā diezin vai būtu bijuši ar mieru spiest roku kaut kādam pseido-Vladimiram. Lai kā arī nebūtu, notikumu, kuru teju vienbalsīgi atzīst par draudošāko Putina režīmam visā tā pastāvēšanas laikā, šis režīms šogad izturēja. Runa ir par privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” īpašnieka Jevgeņija Prigožina sarīkoto dumpi aizejošā gada Vasaras saulgriežos, kas režīmam beidzās ar izbīli, Putinam, diezgan droši, maksāja ne mazumu nervu, bet pašam Prigožinam un dažiem viņa līdzgaitniekiem – dzīvību. Ļaužu straumes un politikas dambji Saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem 2022. gads Eiropas Savienībā ieceļojušo personu skaita ziņā ar nepilniem 3,8 miljoniem iebraucēju pietuvojies 2015. gada bēgļu krīzes rādītājiem, kas ir vien nedaudz lielāki. Toreiz ieceļotāju straumes galvenais iemesls bija pilsoņkara aktivizēšanās Sīrijā, pērngad – Krievijas agresija pret Ukrainu. Atšķirība ir tāda, ka ja 2015. gada apmēram puse no ieceļotājiem jeb vairāk nekā miljons un astoņsimt tūkstoši bija t.s. neregulārie migranti, t.i. ļaudis bez legāla ieceļošanas iemesla, tad pērngad, ciktāl Ukrainas bēgļi tika uzņemti savienības valstīs legāli, šādu neregulāro ieceļotāju bija mazāk nekā desmitā daļa – nedaudz virs 330 000. Tomēr abām situācijām ir daudz kopīga. Gan 2015. gadā, gan tagad bēgļu plūsmas iemesls ir asinspirts, kas sakurta ar krievu ieročiem – iepriekš Sīrijā, tagad Ukrainā. Un loģisks ir jautājums – vai šīs bēgļu plūsmas nav daļa no Kremļa kalkulācijām kā Eiropu destabilizējošs faktors? Var piebilst, ka „ķirsītis uz tortes” ir tie robežpārkāpēji, kuri iepriekšējos gados iekļuva pāri Polijas, Lietuvas un Latvijas robežai ar Lukašenko režīma gādību, bet nupat nesen līdzīgā veidā no Krievijas centās ietikt Somijā. Austrumu robežas šķērsojušo migrantu skaits gan ir pavisam neliels, ja salīdzina ar ļaužu plūsmām, kuras arvien aktīvāk virzās uz Eiropu, peldlīdzekļos šķērsojot Vidusjūras, Egejas jūras vai Atlantijas okeāna ūdeņus, attiecīgi nonākot Maltā, Lampedūzā, Grieķijas salās, Kiprā, Spānijas piekrastē vai Kanāriju salās, vai arī pārejot sauszemes robežas Balkānos. Pēdējos gados šīs plūsmas pakāpeniski aug, un līdz ar to pa Eiropas politisko skatuvi atkal sāk klīst nekontrolētās migrācijas rēgs, kura raisītās baismas vislabāk prot izmantot labējie populisti.  Tas pats attiecas uz Savienotajām Valstīm, kuru robežu ar Meksiku jau gadu desmitiem ilgi tiecas šķērsot labākas dzīves alcēji, pamatā Centrālamerikas valstu iedzimtie. Viņiem ceļā, kā zināms, sola stāties republikāņu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps. Uzsākot savu priekšvēlēšanu kampaņu, viņš jau deklarējis, ka izbeigšot to „invāziju”, kādu esot pieļāvusi prezidenta Baidena administrācija. Dižais Donalds sola, ja atkal tiks prezidentos, atsaukt amerikāņu karaspēku no ārvalstīm un dislocēt to uz Meksikas robežas. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā pievēršamies aktualitātēm, kas saistītas ar Ukrainu. Nedēļas sākumā notikušo uzbrukumu Krimas tiltam noteikti var dēvēt par kārtējo triecienu pa Kremļa pašapziņai un pašlepnumam, lai arī reālu karadarbību šis incidents varētu arī neietekmēt. Signāli un pretreakcijas ir ļoti nozīmīgi, un Ukraina jau saņem arī pamatīgus atbildes triecienus ar raķetēm un droniem. Graudi, bads kā kara ierocis Krievijas rokās. Vasaras vidū, kad tiek novākta labība, Krievija ir paziņojusi par Melnās jūras graudu vienošanās apturēšanu. Tas nozīmē, ka atkal var prognozēt izaicinājumus ar graudu pieejamību un cenām pasaulē, turklāt laikā, kad daudzviet, tostarp arī Latvijā, pavasara salnas un vēlāk arī sausums ir ievērojami samazinājuši ražas.  Baltkrievija, mūsu otrs neparocīgais kaimiņš, kurš ne īsti piedalās, ne nepiedalās Krievijas izvērstajā karā, bet tagad ir ziņas, ka Baltkrievijā arvien lielākos apmēros ierodas grupējuma "Vagner" spēki. Savukārt Lukašenko režīma virzienā tiek vērstas apsūdzības par Minskas līdzdalību ukraiņu bērnu deportācijās. Vai un kā mainās reģionālā drošība arī Baltkrievijā notiekošā dēļ? Aktualitātes analizē Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžans un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukrainas uzbrukums Krimas tiltam Šī nedēļa iesākās ar ziņu, ka naktī uz 17. jūliju pēc vismaz diviem sprādzieniem iegruvis viens Krimas jeb tā dēvētā Kerčas tilta laidums un satiksme pār tiltu tiek pilnībā apturēta.  Apturēta tika arī dzelzceļa satiksme uz tā un prāmju satiksme starp Ukrainai piederošo, Krievijas okupēto, Krimas pussalu un Krievijas Kubaņas reģionu. Pirmais no rīta notikušo oficiāli apstiprināja krievu ieceltais okupācijas iestāžu vadītājs Krimā Sergejs Aksjonovs un sprādzienus nosauca par „ārkārtēju gadījumu”.  Sprādzienā bojā gāja divi cilvēki, kā ziņo Krievijas varasiestādes – māte un tēvs. Savukārt viņu meita negadījumā guvusi ievainojumus. Uzrunājot tos, kas vēlējās šķērsot tiltu, bet nu bija iestrēguši milzu sastrēgumā, Aksjonovs aicināja, lai nokļūtu Krievijā, izmantot ceļojumam sauszemes iespējas. Proti, šķērsojot Krievijas šobrīd okupēto kontinentālās Ukrainas teritoriju. Savukārt, reakcija no Kremļa par notikušo parādījās pirmdienas pēcpusdienā. Putins sarīkoja atklātu tikšanos ar atbildīgajiem ministriem un anektēto reģionu vadītājiem, ko raidīja propagandas kanāls "Rossija 24" un Kremļa īpašais kanāls. Sanāksmē Putins sacīja, ka gaida ieteikumus drošības uzlabošanai uz tilta, uzklausīja ziņojumus par tilta bojājuma apmēriem un draudēja ukraiņiem ar pretreakciju. Naktī uz otrdienu Ukrainas teritoriju skāra kārtējais Krievijas raķešu un dronu uzbrukuma vilnis. Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka tas ir "atbildes trieciens", un apgalvoja, ka raķetes trāpījušas vietās, no kurām ukraiņi, iespējams, plānojuši uzbrukumu Kerčas tiltam. Apstiprinājuma gan tam nav.  Krimas jeb tā dēvētais Kerčas tilts tika bojāts jau 2022.gada oktobrī, kad uz tā eksplodēja ar sprāgstvielām piekrauta kravas automašīna, sagraujot divus laidumus. Toreiz cieta arī blakus esošais dzelzceļa tilts. Arī toreiz Krievijas varasiestādes apgalvoja, ka tas bijis Ukrainas armijas uzbrukums, taču Kijiva to vismaz oficiāli noliedz. Vai Ukraina tuvākajā laikā mēģinās vēlreiz uzbrukt Krimas tiltam? Dažādos medijos aptaujātie militārie eksperti ir pārliecināti, ka noteikti. Jāpiebilst, ka Ukrainas Drošības dienesta (SBU) priekšsēdētājs Vasiļs Maļuks iepriekš norādījis, ka Krimas tilts ir leģitīms militārs mērķis un sola, ka pēc kara viņš pastāstīs par unikālām slepenām operācijām, ko ir veikuši ukraiņu izlūkdienesti. Ukrainas graudu eksports Ukraina un Krievija ar Turcijas starpniecību pagājušā gada 22.jūlijā parakstīja vienošanos ar ANO par Ukrainas lauksaimniecības preču eksporta atsākšanu Melnajā jūrā, kas tika pārtraukts, Krievijai 24.februārī sākot atkārtoto iebrukumu Ukrainā. Šī vienošanās ir ļāvusi Ukrainai nosūtīt vairāk nekā 32 miljonus tonnu graudu garām Krievijas karakuģiem Melnajā jūrā. Liela daļa no šiem graudiem nonākusi attīstības valstīs Āfrikā, Tuvajos Austrumos un citur. Ja eksports atkal tiek bloķēts, tas var izraisīt krīzi šajās valstīs un pārtikas cenas pasaulē var pieaugt vēl vairāk. 17. jūlijā beidzās šīs vienošanās vairakkārt pagarinātais termiņš.  Par to paziņoja Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, pavēstot, ka Krievija izstājas no šīs vienošanās. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, kas ir šī darījuma tiešais „uzraugs”,  pirmdien pauda pārliecību, ka „viņa draugs” Putins joprojām vēlas pagarināt starptautisko „labības darījumu”. Viņš apgalvoja, ka vienošanās par „labības darījuma” pagarināšanu „bez pārtraukumiem” var tikt panākta vēl pirms Putina augustā iecerētās vizītes Turcijā, piebilstot, ka sarunas šī mērķa labā jau notiek. Tiesa, otrdien Krievijas vēstījums Turcijai, ka līdz ar Maskavas izstāšanos no Melnās jūras „labības darījuma” tiek izformēts šīs starptautiskās iniciatīvas koordinācijas centrs Stambulā un atsauktas drošības garantijas tirdzniecības kuģiem Melnajā jūrā, nebūt neapstiprina Erdogana publiskoto pārliecību. Nosodījumu par Krievijas lēmumu izteicis gan ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs norādot, ka miljoniem cilvēku, kas cieš badu, „maksās” par šo Krievijas lēmumu, gan arī dažādu valstu amatpersonas. Tikmēr Ukrainas prezidents aicināja pasauli nerēķināties ar Krieviju, bet iespringt uz cita risinājuma meklēšanu, lai nodrošinātu labības eksportu. Kremlis šādu aicinājumu jau nodēvējis par pārdrošu.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu

Šoreiz raidījumā pievēršamies aktualitātēm Āzijas valstīs. Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Tikmēr pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus. Tikmēr pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Un vēl par notiekošo arī Eiropas pusē - finiša taisnē nonākusi britu premjerministra amata kandidātu izvēle. Šī nedēļa sākās ar ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka publiskajām debatēm. Ārvalstu aktualitātes raidījumā Divas puslodes pārrunās: laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, kā arī Latvijas Universitātes asociētais profesors, doktora studiju programmas "Sociālās zinātnes" direktors Daunis Auers. Šrilanka un Mjanma – divi Dienvidāzijas politikas modeļi Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Šobrīd bijušais valsts galva uzturas Singapūrā, un Dienvidāfrikā bāzētā cilvēktiesību aizsardzība organizācija „Starptautiskais patiesības un taisnīguma projekts” iesniegusi turienes varas iestādēm oficiālu pieprasījumu viņa arestam un potenciālai tiesāšanai. Bijušo prezidentu apsūdz nopietnos kara noziegumos, kurus viņš īstenojis 2009. gadā, kad bija Šrilankas aizsardzības ministrs un armija viņa vadībā likvidēja tamilu minoritātes bruņoto pretošanos valsts ziemeļdaļā. Tikām pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. 73 gadus vecais jurists Vikramasinghe ir viens no prominentākajiem Šrilankas politiķiem ar apmēram 40 gadu ilgu pieredzi, valsts vecākā ietekmīgā politiskā spēka – Apvienotās nacionālās partijas – līderis. Tomēr opozīcija un liela daļa protestētāju uzskata viņu par Radžapakšu klanam pietuvinātu personu. Šī gada maijā, kad valstī vērsās plašumā protesti, toreizējais prezidents Radžapakša iecēla Vikramasinghi par premjerministru, savukārt nesenās protestu kulminācijas laikā protestētāji cita starpā pielaida uguni arī Vikramasinghes privātmājai. Jaunievēlētais prezidents jau paziņojis, ka nepieļaus pretlikumības, un tas rada bažas, ka protestus varētu apspiest ar militāru spēku. Protams, ļoti nozīmīga šai situācijā būs jaunieceltā prezidenta spēja mazināt Šrilankā valdošo ekonomisko krīzi, kā arī viņa gatavība izsludināt pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus, starp kuriem ir ilggadējais disidents un rakstnieks Kjavs Mins Ju un parlamenta deputāts Pjo Zeja To. Militāristi sagrāba varu Mjanmā pagājušā gada februārī, izveidojot huntas valdību un ar militāru spēku apspiežot masu protestus. Pēc cilvēktiesību aizsardzības organizācijas “Human Rights Watch” aplēsēm militāristu akcijās kopš apvērsuma nogalināti apmēram 1700 cilvēki, apmēram 13 000 arestēti. Karadarbība etnisko minoritāšu rajonos izraisījusi vairāk nekā pusmiljona cilvēku došanos bēgļu gaitās. Tomēr militāristu vara ne tuvu nav ieguvusi kontroli visā valsts teritorijā, un šobrīd tai pretojas vairāk nekā desmit dažādu bruņotu opozīcijas organizāciju. Huntas padzītā parlamenta deputātu grupa izveidojusi trimdas valdību. Līdz šim rietumvalstis bijušas diezgan atturīgas, nosakot sankcijas pret Mjanmas huntu, ciktāl tās līderi deklarējuši vēlmi noregulēt situāciju mierīga dialoga ceļā. Spriežot pēc pēdējiem Vašingtonas u.c. demokrātisko valstu paziņojamiem, pēc nesenajiem nāvessodiem šī politika varētu mainīties. Ar raķetēm apzīmogota vienošanās Pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Sarunu process nenotika tieši starp Ukrainu un agresorvalsti Krieviju, bet gan ar Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas starpniecību, tāpat arī panāktās vienošanās ir slēgtas ar šiem starpniekiem. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Vairākas Ukrainas ostas kritušas Krievijas rokās vai atrodas tiešā sauszemes karadarbības zonas tuvumā, savukārt lielāko labības eksporta centru Odesu un citas mazākas ostas tās tuvumā bloķē Krievijas jūras spēki. Ukrainas puse, savukārt, mīnējusi pieeju šīm ostām. Panāktā vienošanās nosaka kārtību, kādā turpmāk īstenojama civilo transportkuģu kustība karadarbības zonā. To koordinēs Stambulā izvietots īpašs centrs, kurā darbosies Krievijas, Ukrainas, Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas pārstāvji. Viens no šī centra uzdevumiem būs arī nodrošināt, lai ar tirdzniecības kuģiem Ukrainas ostās netiktu nogādāti ieroči u.c. kara materiāli. Plaša ostu akvatorijas atmīnēšana nenotiks, Ukrainas puse organizēs civilo kuģu kustību pa īpašiem drošiem koridoriem. Kā kompensāciju par piekrišanu nolīgumam Krievijas puse saņēmusi garantijas, ka tiks atceltas sankcijas tās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Nepagāja gan ne diena pēc Stambulas vienošanos parakstīšanas, kad Krievijas bruņoto spēku rīcība lika šaubīties par agresorvalsts gatavību patiešām pildīt nolīgto. Uz Odesas ostu tika izšautas četras „Kaļibr” tipa spārnotās raķetes, no kurām divas sasniedza mērķi, nodarot zināmus postījumus ostas infrastruktūrai. Sākotnēji Krievijas puse noliedza savu atbildību, bet vēlāk atzina, ka raķešu trieciens tiešām noticis, un apgalvoja, ka tā mērķis bijis Ukrainas jūras spēku kuģis. Ukrainas puse jau raksturojusi Krievijas raķešu triecienu kā spļāvienu sejā Stambulas līguma parakstītājiem – ANO ģenerālsekretāram Guterrešam un Turcijas prezidentam Erdoganam. Savu nosodījumu un šaubas par Krievijas gatavību pildīt vienošanos par labības eksportu jau paudis arī ģenerālsekretārs Guterrešs, kā arī Savienoto Valstu, Eiropas Savienības u. c. valstu pārstāvji. Britu premjerministra amata kandidāti finiša taisnē Šī nedēļa sākās ar britu premjerministra amata kandidātu – ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka – publiskajām debatēm. Pirmdien abi sastapās nacionālās raidsabiedrības BBC 1. telekanāla tiešraidē, savukārt 26. jūlijā notikušo tiešraidi, kuru organizēja izdevums “The Sun” un telekanāls “TalkTV”, nācās pārtraukt, jo moderatore, “TalkTV” politikas sadaļas redaktore Keita Makkenna tiešajā ēterā paģība. Kā ziņo, viņa gan ātri atguvusies un viņas pašsajūta bijusi normāla, tomēr telekanāls nolēmis tiešraidi neturpināt. Šīm debatēm jāveido viedoklis apmēram 160 tūkstošiem Konservatīvās partijas biedru, kuri augusta nogalē balsos par nākamo partijas līderi, respektīvi – premjerministru. Kas attiecas uz līdzšinējiem rezultātiem, pēc vairuma mediju un aptaujāto skatītāju viedokļa, Liza Trasa ir pārliecinošāka par savu sāncensi. Pretēji agrākajiem spriedumiem, viņa spēj savaldīgi reaģēt uz oponenta nereti uzbrūkošo un izkāpināto manieri. Asāko domstarpību centrā ir jautājums par nodokļu likumdošanu, respektīvi – valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuru pacelšanu Sunaks īstenojis, būdams finanšu ministrs. Trasa pauž viedokli, ka šāds solis ir pārāk apgrūtinošs vidusmēra britiem, kuri jau tā cieš no pārtikas cenu kāpuma. Sunaks argumentē, ka vaļība budžeta jautājumos nozīmēšot valsts finanšu saistību pieaugumu, tā pārliekot slogu uz nākotnes nodokļu maksātāju pleciem. Kas attiecas uz ārpolitikas jautājumiem, abu kandidātu pozīcijas ir diezgan tuvas, liecinot par konsekventu un pēctecīgu britu konservatīvo politiku. Tomēr Lizas Trasas pozīcija šķiet striktāk un nepārprotamāk definēta. Vienīgais aspekts, kurā aptaujātie Riši Sunaku vērtējuši nedaudz augstāk nekā viņa konkurenti, ir ārējais izskats. Debatēs gan līdz šim vēl maz skartās tādas sāpīgas tēmas kā Nacionālā veselības dienesta stāvoklis vai noziedzības līmenis valstī. Informāciju sagatavoja: Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.