Podcasts about tuvajos austrumos

Trampam esot bijusi brīnišķīga divu stundu gara telefonsaruna ar Vladimiru Putinu - Krievijai priekšā ir varena perspektīva pelnīt lielu naudu tirdzniecībā ar ASV, tikai jāizbeidz tas karš. Un Putins tam esot gatavs. Tā pēc sarunas savā sociālajā medijā rakstīja Tramps. Tikmēr nekas gan neliecina, ka karadarbība patiešām tuvākajā laikā varētu tikt pārtraukta. Cits karš Tuvajos Austrumos gan uzņem apgriezienus - Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka turpmāk Gazas sektoru pilnībā kontrolēšot Izraēla. Tas esot šī kara lielais mērķis. Tiesa, ko tas nozīmēs realitātē? Vēl novērtēsim Rumānijas prezidenta vēlēšanu rezultātus - tur spraigā cīņā uzvarējis proeiropeiski noskaņotais līdzšinējais Bukarestes mērs, kurš solījis turpmāk atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret agresoru. Krievijai neizdevās panākt Rumānijas politiskā kursa maiņu. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Austrumeiropas politikas centra direktors Māris Cepurītis un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Dāvana pa telefonu Krievijas un Ukrainas delegāciju tikšanās 16. maijā Stambulā ilga apmēram divas stundas. Iespēja, ka Krievijas vadonis Putins varētu pieņemt prezidenta Zelenska aicinājumu tikties augstākajā līmenī, izplēnēja līdz ar trešdienas vakaru, kad Maskava paziņoja, ka tās delegāciju vadīs Vladimirs Medinskis – tas pats, kurš 2022. gada sarunās; Putina padomnieks, bijušais kultūras ministrs un profesionāls vēstures revidētājs krievu impēriskā šovinisma garā. Viņa sūtīšana uz tikšanos pati par sevi Kijivā tika iztulkota kā zīme, ka Kremlis nav gatavs nopietnām miera sarunām. Tas arī pierādījās – Ukrainas pusei, kuru sarunās vadīja aizsardzības ministrs Rustams Umerovs, tika izteiktas nepieņemamās prasības par četru apgabalu pilnīgu nodošanu Krievijai un vienpusēju atbruņošanos. Vienīgais, par ko izdevās vienoties, ir karagūstekņu apmaiņa pa tūkstotim no katras puses. Pēc sarunām Krievijas delegācijas vadītājs paziņoja, ka viņa valsts esot gatava karot desmitiem gadu. Tādējādi Krievijai izdevās uz laiku aizvirzīt otrajā plānā jautājumu par nekavējošu uguns pārtraukšanu, uz ko uzstāj Ukrainas sabiedrotie Eiropā un arīdzan Savienoto Valstu prezidents Tramps. 15. maijā, pārlidojuma laikā uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem Baltā nama saimnieks izteicās, ka acīmredzami nekas nemainīšoties, kamēr viņš un Putins nebūšot „sanākuši kopā”. Grūti spriest, vai par šādu „kopā sanākšanu” uzskatāma pirmdien, 19.maijā, notikusī abu varasvīru divu stundu ilgā telefonsaruna. Tramps savā soctīklu ierakstā to pasteidzās pasludināt par „izcilu”, savukārt Putins, runājot ar reportieriem, kā „jēgpilnu un atklātu”. Krievijas mediji dēvē pirmdienas telefonsarunu par savas valsts diplomātisku uzvaru. Nav īsti skaidrs, kas liek amerikāņu līderim optimistiski paust, ka Ukraina un Krievija tūdaļ sākšot miera sarunas. Pie tam viņa paustajā pēdējās dienās vairakkārt izskanējis motīvs, ka Savienotās Valstis varētu no Krievijas un Ukrainas sarunu procesa distancēties. Nav skaidrs, kas tādā gadījumā notiks ar amerikāņu militāro un izlūkinformācijas atbalstu Ukrainai. Vēl Baltā nama saimnieks savos izteikums zīmē nekonkrēti rožainas komerciālas sadarbības perspektīvas ar abām karojošajām pusēm, kad tās būs noslēgušas mieru, bet neko nesaka par iespējamām sankcijām pret Krieviju par miera procesa sabotēšanu. Acīmredzami apzinoties visus domājamos riskus, Ukrainas prezidents Zelenskis aicinājis Ameriku nepamest sarunu procesu. Pārpārēm ložu, drusku maizes Svētdien, 18. maijā, Izraēla apstiprināja, ka ir uzsākusi plašu sauszemes operāciju ar nolūku pārņemt savā kontrolē lielāku daļu Gazas joslas. Jau kopš pagājušās nedēļas nogales Izraēlas Aizsardzības spēki pakļauj joslas teritoriju daudz intensīvākiem gaisa triecieniem, kas, saskaņā ar Gazas pārvaldes iestāžu vēstīto, esot prasījuši jau apmēram pāris simtus dzīvību. Pirmdien premjerministrs Netenjahu izteicās, ka izraēliešu spēki varētu īstenot pilnīgu visas teritorijas okupāciju. Tiek ziņots, ka Gazas sektors varētu tikt sadalīts vairākās kontroles zonās un iedzīvotāji piespiesti koncentrēties samērā nelielās teritorijās, visdrīzāk, sektora dienvidu daļā. Tāpat pirmdien Izraēla izsludināja evakuācijas norādījumu sektora dienviddaļas pilsētas Hānjūnisas iedzīvotājiem, brīdinot par bezprecedenta mēroga uzbrukumu pilsētai. Izraēlas uzsāktā karadarbības eskalācija izraisījusi asu reakciju no vairāku rietumvalstu puses. Vakar ar kopīgu paziņojumu šai sakarā nākušas klajā Lielbritānija, Francija un Kanāda, nodēvējot Izraēlas darbības par neproporcionālām. Londona jau paziņojusi, ka pārtrauc sarunas ar Izraēlu par brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu. Savukārt Eiropas Savienība, kā norādījis Francijas ārlietu ministrs Žans Noels Barro, varētu iesaldēt savienības asociācijas līgumu ar Izraēlu, kas to nostādītu statusā, kādā šobrīd ir tādas valstis kā Sīrija, Libērija vai Zimbabve. Militāro darbību eskalācija notiek uz akūta pārtikas un medikamentu trūkuma fona, kuru izraisījusi kopš marta sākuma īstenotā Gazas joslas blokāde. Starptautiskā prese citē „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrijas ziņoto, ka pārtikas trūkums jau bijis par iemeslu 57 bērnu nāvei. Savukārt ANO ģenerālsekretāra vietnieks humānās palīdzības jautājumos Toms Flečers intervijā raidsabiedrībai BBC paziņojis, ka četrpadsmit tūkstošiem mazuļu bada nāve draudot jau pāris dienu laikā. Svētdien premjerministrs Netanjahu paziņoja, ka, piekāpjoties Savienoto Valstu un citu Izraēlas partneru spiedienam, tiks atļauta zināma pārtikas daudzuma ievešana Gazas joslā, lai nepieļautu badu. Nepilnas simts kravas mašīnas ar pārtiku, medikamentiem un medicīnas precēm esot ielaistas pāri robežai, bet, saskaņā ar raidsabiedrības BBC ziņoto, vakar, 20. maija, dienas beigās pārtikas izdalīšana iedzīvotājiem vēl nebija uzsākta. Eiropa atviegloti nopūšas Eiropa var atviegloti nopūsties – respektīvi, tā Eiropas daļa, kas savu nākotni redz līdzšinējās valstu kopības un tās apliecināto vērtību tālākā pastāvēšanā. Rumānijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, kas notika 18. maijā, uzvaru ar nepilniem 54% balsu guvis 55 gadus vecais matemātiķis un līdzšinējais Bukarestes mērs Nikušors Daniels Dans. Par neatkarīgo kandidātu balsojuši visvairāk galvaspilsētā, kur viņš iemantojis popularitāti kā tās vadītājs, arī citās lielākajās pilsētās un ungāru minoritātes apdzīvotajos rajonos. Daudziem viņa ievēlēšana ir patīkams pārsteigums, ciktāl pēc vēlēšanu pirmās kārtas šķita, ka labākas izredzes ir ultranacionālistam, radikālajam konservatoram un trampisma adeptam, partijas Alianse rumāņu vienotībai līderim Džordžem Simionam. Salīdzinot ar pirmo kārtu, vēlētāju aktivitāte svētdien bija augusi par apmēram 11,5 procentiem, un acīmredzami šie aktivizējušies pilsoņi arī nesuši uzvaru Danam. Viņa kampaņas stūrakmeņi bija skaidrs atbalsts Rumānijas līdzšinējai pozīcijai Eiropas Savienībā un NATO, cīņa pret korupciju un arī turpmākais atbalsts Ukrainai. Kā atzīmē komentētāji, rumāņu sabiedrības lielākajai daļai tomēr nav bijis pieņemams visai atklāti prokremlisks valsts galva. Rumānijas prezidenta varas funkcijas nav sevišķi plašas iekšpolitiski, bet nozīmīgas ārpolitika, drošības politikā un tiesu varas amatpersonu iecelšanā. Jādomā, ka Ungārijas premjers Orbans un Slovākijas premjers Fico ar lielām cerībām raudzījās uz Simionu kā savu nākamo sabiedroto Eiropas politikas arēnā. Līdzšinējie labējo radikāļu panākumi Rumānijas prezidenta vēlēšanu procesā skaidrojami pamatā ar vēlētāju nepatiku pret līdzšinējo valdošo Sociāldemokrātiskās un Nacionāli liberālās partijas koalīciju. Jaunievēlētais prezidents pagātnē bijis liberālās un šobrīd opozīcijā esošās Rumānijas glābšanas savienības biedrs, taču izstājies no tās 2017. gadā un kopš tā laika formāli ir bezpartejisks. Kā zināms, pēc valdošajai koalīcijai negatīvajiem pirmās prezidenta vēlēšanu kārtas demisionēja premjerministrs Marčels Čolaku, līdzšinējam kabinetam turpinot darbu pagaidu valdības statusā. Tādējādi jaunas valdības izveide ir prezidenta Dana pirmais darba uzdevums. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Zvejas iespējas reņģēm Baltijas jūrā un Rīgas līcī 2025.gadā pieaugs, bet brētliņai samazināsies. lēmumu skaidro zemkopības ministrs. Dienvidkoreja apsver iespēju sūtīt savus kareivjus uz Ukrainu. Lietuva aicinājusi domāt par NATO karavīru sūtīšanu. Ukrainas medijos parādījušās ziņas par kārtējo Krievijas kara noziegumu, proti, Ukrainas gūstekņu nogalināšanu. Siliņa budžetā saskata lielāku elastību uzņēmējiem, bet ne papildu naudu "Rail Baltica". Lai turpinātu centienus panākt pamieru reģionā, Tuvajos Austrumos 22. oktobrī ierodas ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens.

Statistika rāda, ka no visām pasaules valstīm Latvijai un Apvienotajiem Arābu Emirātiem ir vislielākās kulturālās atšķirības. Neskatoties uz to, šī valsts Tuvajos Austrumos pēdējos gados vilina aizvien vairāk tautiešu. Var teikt, ka tur jau izveidojusies sava unikālā un saulainā Latvija. Cik vienkārši vai sarežģīti ir iejusties vietā ar pavisam citu kultūru, reliģiju un uzskatiem un kas mudina latviešus doties uz tik tālu un atšķirīgu zemi, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad tiekamies ar latviešiem Emirātos. Raidījumā sarunājas Edīte Mellena, kura pēc 10 gadus ilgas dzīves Dubajā kopā ar ģimeni atgriezusies Latvijā, “Latviešu kopienas Emirātos” dibinātāja un vadītāja Elīna Skudra un “Latviešu kopienas Emirātos” dibinātāja, Ingūna Melberga, kura biedrībā atbild par kultūras pasākumiem un sabiedriskajām attiecībām.

Vēl nav izdarīts viss iespējamais, lai palīdzētu Ukrainai uzvarēt, un Rietumvalstīm ir jāpārvar politiskās gribas trūkums to paveikt. Tā intervijā Latvija Televīzijai teica bijušais ASV sauszemes spēku Eiropā komandieris Bens Hodžess. Kolēģis Gints Amoliņš ar viņu apsprieda gan situāciju Ukrainā, gan Tuvajos Austrumos, un abu militāro konfliktu savstarpējo mijiedarbību. *Neilgi pēc intervijas ar Benu Hodžesu Baltais nams paziņoja, ka ASV prezidents Džo Baidens atcēlis šonedēļ paredzēto ārvalstu vizīti, tostarp uz Ramešteinu, jo Floridai tuvojas postoša viesuļvētra “Miltons”. Trešdien mediji vēstīja, ka šonedēļ paredzētā NATO valstu līderu tikšanās Ramšteinā ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenksi pārcelta uz vēlāku laiku.

Raidījuma viesi: LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks un Latvijas vēstnieks Izraēlā Aivars Groza.

Pēc Izraēlas veiktajām apšaudēm Libānā un uzsāktās sauszemes operācijas Irāna veikusi raķešu uzbrukumi Izraēlai. Eskalējas konflikts Tuvajos Austrumos. Notikumus analizē bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš, politologs Andis Kudors un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Jau pāris nedēļas par Gazas sektoru pasaules medijos tikpat kā nerunā. Kopš peidžeru uzspridzināšanas uzmanības fokuss Tuvajos Austrumos pilnībā pārvirzījās uz Izraēlas ziemeļiem Libānas virzienā. Tieši peidžeru operācija bija sākums tālākajiem notikumiem. Vispirms sekoja mērķtiecīgi uzlidojumi kaujas bāzēm Libānas dienvidos, spiežot vietējos iedzīvotājus steigā pamest mājvietas un doties bēgļu gaitās. Baidoties no tehnoloģiskajiem riskiem, „Hizbullāh” vadība pagājušajā nedēļā aizliedza saviem kaujiniekiem izmantot jebkādus sakaru līdzekļus, lai nepieļautu tālākas provokācijas un ienaidniekam nebūtu iespējams saraksti vai sarunas izspiegot. Protams, grupējuma līderi to attiecināja arī uz sevi. Un tas viņiem maksāja vēl dārgāk. Lai varētu koordinēt tālāko rīcību, kustības vadītāji kopā ar Irānas pārstāvjiem sapulcējās Beirūtas piepilsētā uzbūvētajā „Hizbullāh” vadītāja štābā, kas bija ierīkots pazemē zem dzīvojamiem namiem. Taču Izraēlai ir savi spiegi it visur. Saņemot informāciju no informatoriem, 27. septembrī Izraēla negaidīti veica ļoti jaudīgu triecienu pa lēmumu pieņemšanas štābu, pilnībā iznīcinot vairākas mājas, bet sagraujot arī pazemes bunkerus. Triecienos bojā gāja gan „Hizbullāh” ilggadējais līderis Hasans Nasralla, gan vairāki grupējuma komandieri un arī viens Irānas ģenerālis. Bet uzlidojumi ir turpinājušies arī nākamajās dienās. Vēl pēc pāris dienām tika nogalināts kustības „Hamas” līderis Libānā ar visu ģimeni. 30. septembra vakarā Izraēla paziņoja, ka tā uzsāk ierobežotas sauszemes operācijas kaimiņvalstī. 1. oktobra rītā Savienoto valstu izlūkdienests brīdināja, ka saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju savu atbildes triecienu gatavo Irāna, un tas vairs nav novēršams. Šīs dienas vakarā no Irānas tika palaistas ap 200 ballistiskās raķetes, vēršot tās pret dažādām Izraēlas pilsētām. Tā saucamais Dzelzs kupols gan lielās pilsētas ir nosargājis, un nokritušās raķetes lielākoties ietriecās zemē neapdzīvotajās teritorijās. Tāpat kā iepriekš, arī šoreiz savu palīdzību raķešu notriekšanā sniedza gan Jordānija, gan ASV. Tomēr līdz ar šo ir būtiski pieaugusi iespēja kara tālākai eskalācijai. Izraēla nekavējoties paziņoja, ka tā neatstās notikušo bez atbildes. Savukārt Irāna brīdinājusi, ka tad arī tā turpinās savus triecienus, tos vēršot pret Izraēlas infrastruktūru. Tikmēr Libānā jau vairāk nekā miljons iedzīvotāju ir pametuši savas mājas, dodoties bēgļu gaitās. Bet galvaspilsētā Beirūtā dzīvojošie libānieši daudzi baidās uzturēties savos namos, jo nezina, kurā brīdī uz tiem var krist kāda Izraēlas raidīta raķete.

Pēc Irānas raķešu uzbrukuma Izraēlai, pieaugušas bažas par plaša konflikta izcelšanos Tuvajos Austrumos. Rīgā sāk marķēt pirmās droša patvēruma vietas, kurās cilvēki varēs slēpties katastrofu vai militāra apdraudējuma gadījumā Pašvaldības būvēs mājokļus jaunajiem speciālistiem. Valsts programmu finansēs arī privātie investori. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija ziņojumā par apreibinošu vielu ietekmē esošajiem nepilngadīgajiem skaidru risinājumu joprojām nav.

Saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieci Sintiju Broku un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku, Delavēras universitātes doktorantu Tomu Rātfelderu.

Ņujorkā ir pulcējušies pasaules valstu līderi, lai tiktos ANO Ģenerālajā asamblejā. Protams, ne no visām valstīm ir ieradušies prezidenti. Vladimirs Putins tur nevar doties, neriskējot ar savu brīvību. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidenta Zelenska braucienam ir pievērsta īpaša uzmanība. Viņš grasās prezentēt gan esošajam, gan iespējamajiem ASV prezidentiem savu "miera plānu".  Skaidrs, ka šajā asamblejā galvenā uzmanība veltīta diviem lielajiem kariem, gan Krievijas agresijai, gan tam, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēc intensīvajiem gaisa triecieniem Libānā, kas turpinās un kuros bojā gājuši vairāk nekā 500 cilvēku, arvien lielāka ir iespējamība, ka karš izplatīsies plašākā reģionā.  Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un grupējumu „Hizbullāh” Vismaz pustūkstoša bojāgājušo, no kuriem 50 ir bērni, un tūkstošiem ievainoto Libānā, - tā ir statistika kopš pirmdienas, kad Izraēla uzsāka ļoti intensīvus uzlidojumus, vērstus pret grupējumu „Hizbullāh”. Kā pagājušajā nedēļā paziņoja Izraēlas aizsardzības ministrs, karš ir iegājis jaunā stadijā, un tagad fokuss vairāk būšot pievērsts ziemeļiem. Jauno stadiju iezīmēja peidžeru uzspridzināšana, kas nogalināja vairākus desmitus, bet savainoja tūkstošiem kaujinieku. Līdz ar šīsnedēļas uzlidojumiem Libānas slimnīcas ir pārpildītas, un tas Libānas medicīnai ir milzīgs izaicinājums. Taču runa nav tikai par veselības aprūpes sistēmu. Tūkstošiem ģimeņu ir devušās bēgļu gaitās, bēgot no Izraēlas apšaudītajiem rajoniem. Valstī, kas jau līdz šim ir cīnījusies ar pamatīgu ekonomisko krīzi, tas ir liels izaicinājums. Kā no Beirutas ziņo žurnālisti, Libānā aug gan dusmas, gan bailes par tālākajiem notikumiem. Šodien, 25. septembrī, ANO sasaukta drošības padomes sēde, lai spriestu par notiekošo. „Libāna ir bezdibeņa kraujas malā. Libānas tauta, Izraēlas tauta, visi pasaules iedzīvotāji nedrīkst pieļaut, ka Libāna kļūst par otro Gazu,” tā izteicies ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs. Arī valstu vadītāji, kas pulcējušies uz ANO Ģenerālo asambleju, aicina darīt visu iespējamo, lai apturētu pilna mēroga karu Tuvajos Austrumos. Daudzi gan uzskata, ka tikai ASV var ietekmēt Izraēlu. Pentagons pirmdien ziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, nosūtīs uz Tuvajiem Austrumiem papildus savus karavīrus, tomēr to skaits nebūšot liels.  Noslēpumainais Ukrainas „Uzvaras plāns” „Mēs nekad neesam atbalstījuši Krievijas agresiju pret Ukrainas teritoriju,” tā, ierodaties uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, sarunā ar žurnālistiem apgalvoja Irānas nesen ievēlētais prezidents Masuds Pezeškiāns. Kopš viņš esot prezidents, uz Krieviju neesot nosūtītas Irānas raķetes. Tāpēc viņš vēloties sarunas ar Rietumvalstu vadītājiem, kā izbeigt karu Ukrainā. Lai gan Irānas vadības teiktajam daudzi netic, tomēr viņa teiktais par Krievijas agresiju un aicinājums uz sarunām ir interesants. Karš Ukrainā ir otrs lielais izaicinājums, kam Ņujorkā pievērsta īpaša uzmanība. To paspilgtina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte, kas ir plašāka nekā tikai uzstāšanās ANO mītnē. Viņš ASV ieradās jau 22. septembrī. Zelenskim ir ļoti saspringts darba grafiks, un kulminācija ir ne tik daudz uzstāšanās asamblejā, cik viņa tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu un abiem prezidenta amata kandidātiem – gan Kamalu Harisu, gan Donaldu Trampu. Pēdējais jau ir paspējis pavīpsnāt par Zelenska ierašanos, nosaucot viņu par labāko pārdevēju vēsturē, tomēr tikšanās, jādomā, notiks. Galvenā uzmanība ir pievērsta Ukrainas prezidenta teiktajam par viņa atvesto miera plānu. Medijos nerimst spekulācijas, ko šis plāns paredz. Līdz šim izskanējusī informācija ir ļoti pretrunīga, un ņemot vērā to, ka tas drīz tiks publiskots, daudzi eksperti negaida tur ieraudzīt ko nezināmu vai neparastu. Iespējams, ka publiskajā telpā būs redzams kas cits nekā tas, ko patiešām Ukraina ir iecerējusi. Jebkurā gadījumā ziņas, kas pienāk no Kijivas, ir uzmanību raisošas. No vienas puses, Ukrainas armija joprojām izmisīgi cenšas aizstāvēt savas teritorijas, vietumis piekāpjoties ienaidnieka pārspēka priekšā. No otras puses, tā cenšas pastiprināt ofensīvu Kurskas apgabalā Krievijas teritorijā. No trešās, tiek izteikti neslēpti mājieni, ka tuvākajos mēnešos ir gaidāmi notikumi, kas varētu būtiski ietekmēt kara gaitu. Par kādiem notikumiem ir runa, var tikai minēt. Arī Zelenskis intervijā šonedēļ izteicās, ka kara noslēgums varētu būt tuvāk nekā daudziem tas šķiet.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Studijā Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, RSU asociētais profesors Māris Andžāns un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga.

Šodien Čikāgā turpinās pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanām. Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Bet, turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē.  Ārvalstu aktualitātes pārrunājam ar politologiem Arni Latišenko un Kārli Daukštu, kā arī Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu. * Uz tramplīna zem stikla griestiem Šodien Čikāgā turpināsies pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts nākamajām prezidenta vēlēšanām. Savulaik šie partiju konventi tiešām bija izšķirošās sacīkstes starp valsts galvas amata pretendentiem, taču pagājušā gadsimta pirmajā pusē Savienoto Valstu politikas praksē pamazām nostiprinājās partiju priekšvēlēšanu balsošanas sistēma. Pēdējie prezidenta amata kandidāti, kuri tika izraudzīti partiju nacionālajos konventos, bija republikānis Dvaits Eizenhauers un demokrāts Edlejs Stīvensons 1952. gadā. 1972. gadā priekšvēlēšanu balsojumi visās pavalstīs tika noteikti kā obligāti kā Demokrātiskās, tā Republikāniskās partijas statūtos. Tiesa, šis konvents demokrātiem varēja kļūt par ārkārtas gadījumu, jo, prezidentam Baidenam izstājoties no priekšvēlēšanu cīņas, viņam garantētās pavalstu delegātu balsis automātiski netika ieskaitītas viceprezidentei Harisai. Tomēr jūlija beigās notikušajā kandidātu izvirzīšanas balsojumā viņa bija vienīgā, kas savāca nepieciešamo delegātu balsu minimumu kandidēšanai, savukārt augusta pirmajās dienās notikušajā virtuālās nominēšanas procedūrā viņu atbalstīja gandrīz simts procenti delegātu. Raidsabiedrības BBC reportiere Madlēna Helperte savā vēstījumā pēc konventa pirmās dienas akcentēja šo politiskās stafetes nodošanas izjūtu. Visi runātāji, kuri līdz beidzamajam atbalstīja prezidenta Baidena kampaņas turpināšanu, tagad pauž nepārprotamu atbalstu Harisai; visi tie, kuri tika mudinājuši Baidenu izstāties, tagad neskopojas ar pateicības vārdiem viņam. Paša prezidenta uzstāšanās, kurā viņš vēlreiz atzīmēja savas administrācijas paveikto un vēlreiz piesauca iespējamās Donalda Trampa ievēlēšanas bīstamību, izpelnījās visgrandiozākās auditorijas ovācijas. Konventa kulminācija – par kandidātu nodoto delegātu balsu skaitīšanas procedūra – šoreiz bija gluži formāla augusta sākumā veiktās virtuālās nominēšanas dēļ. Tad nu partijas vadība šo norisi pārvērta krāšņā šovā, kuru vadīja ne vien moderators, bet arī dīdžejs, un kurā delegācijas prezentēja katra savu pavalsti. Savukārt otrās dienas gaidītais vaiņagojums bija eksprezidenta Baraka Obamas un viņa dzīvesbiedres Mišelas Obamas uzstāšanās. Kā eksprezidenta runas nozīmīgākais motīvs tiek uzsvērta nepieciešamība mobilizēties un smagi strādāt, jo demokrātiem uzvara vēl nepavisam neesot rokā. Pamanāmu disonansi konventa visumā festivālsikajā atmosfērā radījuši palestīniešu atbalstītāji  Čikāgas ielās. Lielākoties demonstrācijas ir mierīgas, taču daži, laužoties cauri policijas kordonam pie konventa norises vietas un Izraēlas konsulāta, izpelnījušies arestu. Tilti vai mirāžas? Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Pēc tikšanās ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu viņš paziņoja, ka Izraēla esot piekritusi Savienoto Valstu, Kataras un Ēģiptes kopīgi izvirzītajam plānam, kam, Blinkena vārdiem runājot, jāceļ tilti pāri puses šķirošajām plaisām. Kā norādījis Blinkens, tagad izšķiršanās par pamiera sarunu atsākšanu esot grupējuma Hamas pusē, un, iespējams, vienošanās varētu tikt panākta jau nedēļas laikā. Pašreizējā sarunu procesa pamatā ir trīs posmu plāns, kuru ASV prezidents Baidens publiskoja maija beigās, un kas paredz pakāpenisku Gazas sektorā joprojām gūstā turēto izraēliešu atbrīvošanu, Izraēlai paralēli atvelkot spēkus no ieņemtajām teritorijām un atbrīvojot daļu tās cietumos turēto palestīniešu kaujinieku. Pēc Izraēlas ziņām, 111 izraēliešu gūstekņi joprojām atrodas Hamas rokās, lai gan trešdaļa no viņiem varētu vairs nebūt starp dzīvajiem. Iekšpolitiski iespējamā vienošanās ir Netanjahu valdībai abpusgriezīgs zobens, jo, no vienas puses, pastāvīgi pieaug sabiedrības spiediens panākt atlikušo gūstekņu atbrīvošanu, no otras – radikāli labējās partijas pašreizējā valdībā draud ar tās galu, ja premjerministrs pārlieku piekāpsies Hamas. Pēdējās nedēļās Izraēla ir izvirzījusi jaunus nosacījumus spēku atvilkšanai. Tā vēlas paturēt savā kontrolē joslu gar Gazas sektora dienvidu robežu, lai nepieļautu ieroču kontrabandu no Ēģiptes, kā arī joslu, kas sadala sektoru pa vidu. Palestīnieši, kuri no sektora dienviddaļas atgrieztos savās agrākajās mājvietās ziemeļdaļā, šai joslā tiktu pārbaudīti, lai nepieļautu kaujinieku un ieroču pārvietošanu. Līdz šim Hamas šīs Izraēlas prasības atteicies akceptēt, savukārt pieprasot garantijas, ka Izraēla, panākusi daļas gūstekņu atbrīvošanu, neatsāks karadarbību. Pie tam nav īsti skaidrs, cik operatīva varētu būt saziņa ar Hamas pusi iespējamajā sarunu procesā, ciktāl Jahja Sinvars, kustības līderis, kas pārņēmis varas grožus pēc Ismaila Hanijas nogalināšanas jūlija beigās, rūpīgi slēpjas Gazas tuneļos un ir sazināms vien ar vairāku dienu starplaiku. Ukrainas un Krievijas aizmugures kolīzijas Turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē. 14. augustā izdevums "The Wall Street Journal" publicēja rakstu ar versiju par to, kā īsti notikusi gāzes vada "Nord Stream" saspridzināšana Baltijas jūrā 2022. gada septembrī. Kā apgalvo izdevums, ideja par šo diversiju Ukrainas militāristu un uzņēmēju aprindās radusies drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā, pie kam biznesa ļaudis apņēmušies segt operācijas materiālo pusi. Sākotnēji plānam piekritis arī prezidents Zelenskis, taču tad no Vašingtonas, kur arī kļuvis zināms par plānu, pienācis uzstājīgs lūgums no tā atteikties. Prezidents esot mēģinājis operāciju apturēt, taču armijas pavēlnieks ģenerālis Zalužnijs, kura pakļautībā darbojusies diversiju grupa, neesot pakļāvies, un tā nu gāzes vads uzgājis gaisā. Kā apgalvots publikācijā, daļēji šie fakti zināmi arī Vācijas izmeklēšanas iestādēm. Raksts "The Wall Street Journal" parādījās teju sinhroni ar informāciju Vācijas presē par to, ka "Nord Stream" lietas sakarā izdots orderis kāda Polijā dzīvojoša Ukrainas pilsoņa arestam, taču minētā persona paguvusi laikus pamest valsti. Tikmēr Vācijas un Polijas specdienestu pārstāvji vairākiem avotiem norādījuši, ka apšaubot Ukrainas atbildību un drīzāk sliecoties domāt par Krievijas specdienestu operāciju nolūkā diskreditēt Ukrainu. Otrs vienādojums ar vairākiem nezināmajiem ir tēma par sarunām, kuras, iespējams, tikušas plānotas starp Krieviju un Ukrainu ar Kataras starpniecību. Sarunu rosinātāja esot bijusi tieši Katara, izvirzot ideju, ka abas puses varētu vienoties turpmāk atturēties no triecieniem pa pretinieka enerģētikas infrastruktūru. Interese bijusi abpusēja, taču sarunas pajukušas neilgi pirms paredzētā sākuma, kad Ukrainas spēki iebrukuši Krievijas Kurskas apgabalā. Tomēr viss vēl neesot zaudēts, iespējams, procesu izdosies atjaunot. Toties notikušas sarunas Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku starp tur ieradušos Krievijas vadoni Putinu un viņa azerbaidžāņu kolēģi Ilhamu Alijevu. Acīmredzami ukraiņu spēku operācijas Krievijas teritorijā nav pietiekams iemesls, lai Kremļa saimnieks mainītu savu ārvalstu vizīšu programmu. Oficiāli tikšanās saturs pamatā bijis saistīts ar Krievijas lomu Aizkaukāza reģiona stabilitātes nodrošināšanā, kā arī abu pušu tirdznieciskajiem sakariem. Kā zināms, Krievija īsti neiesaistījās, kad Azerbaidžāna pagājušogad rudenī ar militāru spēku savā labā atrisināja gadu desmitus ilgušo teritoriālo strīdu ar kaimiņvalsti Armēniju par Kalnu Karabahas teritoriju. Putins nu solījis sazināties ar Armēnijas premjerministru Nikolu Pašinjanu, acīmredzot lai mudinātu viņu slēgt mieru ar Azerbaidžānu. Tāpat šīs vizītes sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka spriests ticis arī par iespējamu Krievijas naftas tirgošanu uz Eiropu, uzdodot to par Azerbaidžānā iegūtu, un, iespējams, pat par kādu militāru resursu piegādi Maskavai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievija apšauda Černihivu. Ukrainas varas apsver iespēju evakuēt cilvēkus, arī piespiedu kārtā. Iedzīvotāji iebilst pret futbola stadiona būvniecību Lucavsalā. Raiņa un Aspazijas muzeju Lugāno plāno slēgt pēc gada. Reaģējot uz sašutumu, ka Rīgā paredzēta Krievijai lojālā mākslinieka Mišas Marvina uzstāšanās, Ārlietu ministrija pieņēmusi lēmumu viņu iekļaut Latvijai nevēlamo personu sarakstā. Koncerts būs jāatceļ. Eiropas Savienības valstu līderi šovakar pulcēsies Briselē, lai spriestu par Eiropas ekonomiku un konkurētspēju, kā arī par situāciju Ukrainā, Tuvajos Austrumos un attiecībām ar Turciju.

Raidījumā Diplomātiskajās pusdienās paredzēts kārtējais ceļojums uz Āfriku, šoreiz uz Burkinafaso. Jā, visai nemierīgajos laikos, kuros dzīvojam, ir vērts atcerēties, ka nemierīgi ir ne tikai Ukrainā vai Tuvajos Austrumos, bet arī visai tālos reģionos kā Burkinafaso. Kaut arī jāsaka, ka pat šajā Āfrikas valstī varam vilkt paralēles arī ar mūsu lielo austrumu kaimiņu un tā īstenoto ārpolitiku. Burkinafaso ir viena no 32 pilnībā citu valstu ieskautajām valstīm, kurām nav pieejas jūrai. Un, kā jau esam skaidrojuši iepriekš, tas, ka valstij nav pieejas jūrai, ievērojami ietekmē valsts attīstības iespējas. Tieši tāpēc no šīm 32 valstīm 17 ir starp vismazāk attīstītākajām valstīm pasaulē. Taču Burkinafaso teritorijā laika posmā no 12. līdz 15. gadsimtam pastāvēja vienas no spēcīgākajām karalistēm reģionā. Pašlaik valstī dzīvo vairāk nekā 20 miljoni cilvēku un to skaits visu laiku palielinās – aptuveni par 2,5 procentiem gadā. Pašlaik gandrīz 65 procenti iedzīvotāju ir vecumā līdz 25 gadiem, tātad pašā labākajā reproduktīvajā vecumā. Tāpēc prognozē, ka drīzumā iedzīvotāju skaits pieaugs vēl vairāk, radot ne mazums izaicinājumu valsts ekonomikai. 19. gadsimta otrajā pusē, Eiropas valstīm uzsākot savus paplašināšanās centienus Āfrikā, izvērtās cīņas arī par tām teritorijām, kur pašlaik atrodas Burkinafaso. Šis reģions nonāca Francijas kontrolē, taču pagāja aptuveni 20 gadu, lai atrisinātu dažādus teritoriālos strīdus un izveidotu Augšvoltu – par godu Voltas upēm. Šajā kolonijā tika aktīvi veicināta kokvilnas audzēšana un eksports, taču ienākumi nebija tādi kā cerēts. Jau 1932. gadā šī kolonijas teritorija tika sadalīta starp Kotdivuāru, Franču Sudānu un Nigēru. Pēc Otrā pasaules kara Francija gan Augšvoltas Republiku atjaunoja tās iepriekšējās robežās, piešķirot tai pašpārvaldes tiesības, bet pilnīgu neatkarību Augšvolta ieguva 1960. gadā. Turpmākie 20 gadi gan jaunajai valstij nesa ne tikai ilgstošus sausuma viļņus, bet arī četrus militāros apvērsumus. Iespējams, ka spilgtākais no šo apvērsumu vadoņiem bija Tomā Sankara, kurš pie varas nonāca 1980. gados. Viņu uzskatīja par ļoti harizmātisku un progresīvu līderi, jo tieši viņa laikā tika ieviesta virkne sociālo un ekonomisko reformu. Savu uzskatu dēļ viņš nereti tiek dēvēts par Āfrikas Če Gevaru. Pats Sankara bija bruņoto spēku kapteinis, kurš 1983. gadā tika iecelts par valsts premjerministru, taču pēc domstarpībām ar valdību visai drīz nonāca mājas arestā. Laikā, kamēr viņš atradās ieslodzījumā, viņa radikālie līdzgaitnieki viņa vārdā sarīkoja valsts apvērsumu, un jau 33 gadu vecumā Sankara kļuva par Augšvoltas prezidentu, bet jau nākamajā gadā tika pasludināts arī jaunais valsts nosaukums. Burkina Faso starp citu vietējā Mosi valodā nozīmē „godīgo cilvēku”, jeb „taisnīgo”, jeb „neuzpērkamo cilvēku zeme”. Bet šis tulkojums ir ļoti ironisks. Kā jau radikālam marksistam pienākas, arī Sankara darbības pamatā bija cīņa pret imperiālismu. Ir interesanti pavērot, kā tad šī politika izpaudās - tā, piemēram, Sankara noraidīja Starptautiskā valūtas fonda piedāvāto palīdzību, saņemot to no citiem avotiem, vienlaikus cenšoties mazināt atkarību no šīs palīdzības, tajā pat laikā kāpinot arī iekšējos ienākumus. Sankara valdīšanas laikā tika īstenota virkne reformu, kas uz ilgu laiku atstāja pamatīgu ietekmi ne tikai uz Burkinafaso, bet arī apkārtajām valstīm. Tika aktīvi strādāts pie bada novēršanas, tika veicināta lasītprasme, kā arī izvērstas vakcinācijas programmas meningīta, dzeltenā drudža un masalu izskaušanai. Tika aktīvi celtas skolas, veselības centri, ūdens rezervuāri un dažādi citi infrastruktūras projekti. Tāpat, cīnoties ar Sahelas reģiona atmežošanu, tika iestādīti vairāk nekā 10 miljoni koku. Vēl vairāk, tika aizliegta Āfrikas valstu kultūrās praktizētā nežēlīgā sieviešu ģenitāliju apgraizīšana, tika aizliegtas piespiedu laulības un poligāmija. Bet lai neizklausītos, ka mēs esam revolucionāro marksisma ideju piekritēji un atbalstītāji, pieminēsim, ka, sekojot „labākajiem” revolucionārās Kubas piemēriem, tika izveidoti Tautas revolucionārie tribunāli, lai sodītu politiskos noziegumos un korupcijā apsūdzētas amatpersonas. Nedaudz vēlāk cilvēktiesību organizācija „Amnesty International” šādu rīcību, pasludinot šīs personas par pretrevolucionāriem elementiem, nosauca par cilvēktiesību pārkāpumu, jo notika politisko oponentu vajāšana, aizturēšana un ārpustiesas slepkavības. Sankaras revolucionārā darbība izpelnījās popularitāti arī citās nabadzības skartajās Āfrikas valstīs, taču augumā auga līdz šim valdījušās klases neapmierinātība ar pārmaiņām. To vidū bija arī ietekmīgie cilšu līderi, kā arī bijušie kolonisti – Francija un tās sabiedrotā Kotdivuāra. 1987. gadā Blaiza Kampaores vadītie bruņotie spēki Sankaru un vairāk nekā 10 viņa valdības ministrus nogalināja, pārņemot varu valstī. Pats Kampaore, kurš bija Sankaras bērnības draugs, atradās pie varas līdz pat 2014. gadam, kad bija spiests bēgt no valsts plašu sabiedrības protestu dēļ. Jau gandrīz 10 gadus drošības situācija Burkinafaso kārtējo reizi ir pasliktinājusies, jo ievērojami ir palielinājies islāmistu kaujinieku uzbrukumu skaits un vardarbība. No otras puses valdība izveidoja īpašos spēkus terorisma apkarošanai, ar piebildi, ka šos spēkus nedrīkst saukt pie atbildības par viņu pienākumu pildīšanas laikā pastrādātajām darbībām. Rezultātā valsts apmaksātas pašaizsardzības grupas tiek apsūdzētas cilvēku nolaupīšanā, spīdzināšanā un ārpustiesas slepkavībās. Nu, līdzīgi kā pie marksistiem pirms pārdesmit gadiem. Bet par spīti tam visam, šādiem militārajiem režīmiem joprojām ir ļoti augsta popularitāte sabiedrībā. Un šo fenomenu lūdzām skaidrot Igaunijā bāzētajam Starptauiskā aizsardzības un drošības centra vadošajam pētniekam Tomasam Jermalavičum.

Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Ierakstā uzklausām Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondentu Briselē Artjomu Konohovu. ANO aģentūras darbinieku diskrētais „vaļasprieks” Apvienoto Nāciju aģentūra palīdzībai un darbu organizācijai palestīniešu bēgļiem Tuvajos Austrumos tika nodibināta 1949. gadā ar sākotnējo mērķi sniegt atbalstu visiem bēgļiem, kuriem bija nācies pamest savas dzīvesvietas Pirmā Arābu-Izraēlas kara rezultātā. Tā ir īpatnēja struktūra Apvienoto Nāciju ietvaros, kas nav pakļauta ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un nodarbojas tikai ar vienas nacionalitātes bēgļiem un tikai ierobežotā reģionā – Jordānijā, Libānā, Sīrijā, Gazas joslā un Jordānas Rietumkrasta palestīniešu teritorijās. Tās darbība koncentrējas bēgļu nometnēs, kurās turpina dzīvot apmēram trešdaļa no minēto teritoriju palestīniešu iedzīvotājiem, aģentūrai gādājot par viņu nodarbinātības iespējām, izglītības, veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem. Atšķirībā no ANO Bēgļu komisariāta, aģentūras pilnvarās neietilpst bēgļu repatriācija, integrācija patvēruma zemes sabiedrībā vai pārvietošana uz trešajām valstīm. Struktūras ikgadējā budžeta apjoms ir apmēram miljards ASV dolāru. 2022. gadā, par ko pieejami jaunākie dati, nepilnus 340 miljonus šai budžetā nodrošināja Savienotās Valstis, vairāk nekā 200 miljonus Vācija, nepilnus 115 miljonus – Eiropas Savienības budžets, vairāk nekā 60 miljonus Zviedrija. Nozīmīgi finansētāji bija arī Norvēģija, Japāna, Francija, Saūda Arābija, Šveice, Turcija, Kanāda, Nīderlande, Lielbritānija u.c. valstis. Ar nelielu artavu apmētam 17,5 tūkstošu apjomā sarakstā atrodama arī Latvija. Lielum lielais vairums no apmēram 30 000 aģentūras nodarbināto ir palestīniešu izcelsmes. Jau agrāk parādījusies informācija, ka starp šiem darbiniekiem ir tādi, kuri ir saistīti ar teroristisko grupējumu „Hamās” vai pat ir tā rindās. Šis jautājums aktualizējās 28. janvārī, kad laikraksts „The New York Times” publiskoja informāciju no Savienoto Valstu valdībai sagatavota ziņojuma, kas liecina, ka divpadsmit bēgļu palīdzības aģentūrā nodarbināto tieši piedalījušies 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā Izraēlai. Starp apsūdzībām ir piedalīšanās kādas izraēlietes nolaupīšanā, nogalināta izraēliešu karavīra ķermeņa izvešanā uz Gazas joslu, munīcijas izdalīšanā un autotransporta koordinēšanā. Šai informācijai parādoties atklātībā, daudzas donorvalstis, t.sk. Savienotās Valstis, Vācija, Lielbritānija, Francija, Japāna u.c., paziņoja, ka aptur palīdzības aģentūras finansēšanu. Šādu lēmumu kritizējušas vairākas starptautiskas palīdzības organizācijas, Arābu Līga, Jordānijas, Ēģiptes un Turcijas valdības. Arī Izraēlas valdības pārstāvis izteicies, ka viņa valsts ir pret tūlītēju bēgļu palīdzības aģentūras darbības apturēšanu, kas draudētu ar nozīmīgu Gazas joslas civiliedzīvotāju situācijas pasliktināšanos. Ar traktoru pēc taisnīguma Pirmdien, 29. janvārī, tika paralizēta satiksme pa vairākām automaģistrālēm Parīzes tuvumā, kad tās bloķēja franču zemnieku traktori, kravas mašīnas un salmu ķīpas. Zemkopji protestē pret veselu virkni regulējumu un politisku pieeju, kurās saskata savu interešu neievērošanu. Viens aspekts ir Francijas valdības politika, mēģinot panākt pārtikas preču cenu pazemināšanu, kas, attiecīgi, mazina pārtikas ražotāju ienākumus laikā, kad izmaksas par degvielu, minerālmēsliem un transportu ir pamatīgi augušas. Papildu neapmierinātības avots ir Francijas valdības plāni pakāpeniski mazināt subsīdijas dīzeļdegvielai Eiropas „Zaļā kursa” ietvaros. Vēl viena zemnieku bēda ir grūtības konkurēt ar lētāku importa produkciju, sevišķi no Ukrainas, kuras graudiem, cukuram, gaļai un citai produkcijai atcelta ievedmuita Eiropas Savienībā. Kā norāda franču zemnieki, viņu ukraiņu kolēģiem nav jāievēro daudzas ekoloģiskās prasības, kādas ir spēkā Eiropas Savienībā. Kā paziņojis premjerministrs Gabriels Atāls, valdība esot gatava saglabāt nodokļu atlaides degvielai, atvieglot birokrātiskās procedūras, sniegt palīdzību konkrētām nozarēm. Franču lauksaimnieki nav vienīgie, kas šais dienās par sevi atgādina, izbraucot pilsētu ielās un uz šosejām ar smago tehniku. Sākušās pirmdien, vakar protesta akcijas vērsās plašumā Beļģijā, kur zemnieki bloķējuši vairākas šosejas, tai skaitā praktiski pārtraucot satiksmi ar ostas pilsētu Zēbrigi, tāpat izgāzuši kūtsmēslus un apmētājuši jēlām olām Valonijas reģiona parlamenta ēku Namīrā. Arī te protestu iemesls ir lētā importa konkurence un pārmērīgās vides likumdošanas prasības. Vācijā zemnieki jau vairākas nedēļas protestē pret valdības plāniem atcelt nodokļu atlaides dīzeļdegvielai un jaunai lauksaimniecības tehnikai, cita starpā viņi mēneša vidū pabojāja nervus berlīniešiem, ar smago tehniku bloķējot vienu no galvenajām ielām. Kopš mēneša sākuma pret valdības lauksaimniecības politiku protestē Lietuvas zemnieki. Vakar smagās tehnikas kolonas parādījās uz šosejām arī pie Romas un Milānas Itālijā, par gatavību pievienoties akcijām paziņojusi Spānijas zemnieku un liellopu audzētāju organizācija. Neskatoties uz protestu plašo ģeogrāfiju, šis jautājums tomēr nav Eiropadomes rītdienas samita darba kārtībā. Tomēr, kā raksta britu izdevums „The Guardian”, iespējams, Brisele piekāpsies lauksaimniekiem, atliekot uz vēlāku prasību četrus procentus zemes platību atvēlēt papuvēm, dzīvžogiem un citai vides daudzveidību veicinošai darbībai. Savaldīt spītnieku Rīt, 1. februārī, Eiropas Savienības valstu vadītāji pulcēsies uz ārkārtas samitu Briselē. Šī kopāsanākšana nebūtu vajadzīga, ja iepriekšējā, kas notika decembrī, Eiropas „lielais spītnieks”, Ungārijas premjers Viktors Orbans nebūtu iecirties un vienpersoniski nobremzējis ilglaicīgās palīdzības paketes piešķiršanu Ukrainai. Svētdien izdevums „Financial Times” savā publikācijā pavēstīja par kādu dokumentu, kas esot tapis Eiropadomes sekretariātā un aplūko iespējas, kā savienības centrālās institūcijas varētu dot triecienus ungāru ekonomikai, ja Budapeštas varasvīrs turpinās tiepties. Savienības valstu līderi izteiktos par pilnīgu savienības fondu piešķīrumu pārtraukšanu Ungārijai, kas neizbēgami mazinātu investoru interesi, pasliktinātu valsts kredītreitingus, liktu kristies Ungārijas forinta kursam, kam visam būtu bēdīgas sekas Ungārijas ekonomikai. Šāda kādas dalībvalsts ekonomiska taranēšana būtu līdz šim nepieredzēta savienības taktika. Publikācija oficiāli tiek traktēta kā informācijas noplūde, taču daudzi analītiķi izsaka pieņēmumu, ka šāds teksts „nopludināts” ar nolūku dot ungāru līderim visai konkrētu mājienu, ka kolēģu pacietība tuvojas beigām. Ungārijas Eiropas Savienības lietu ministrs Jānošs Boka „Financial Times” paziņojis, ka viņa valsts spiedienam nepakļaušoties, un uzsvēris, ka Ungārija esot gatava tālākām sarunām. Budapeštas galvenais ierosinājums tagad ir – sadalīt četriem gadiem paredzēto atbalsta paketi mazākos ikgadējos piešķīrumos. Vairāki citi savienības valstu vadītāji jau noraidījuši tādu iespēju, jo tas nozīmētu, ka Orbans vai kāds cits potenciāls „spītnieks” varētu ik gadus dancināt Eiropadomi šai jautājumā. Tiek piesaukta arī iespēja, ka dažas dalībvalstis esot gatavas virzīt tālāk pret Budapeštu uzsākto procedūru Eiropas Savienības Līguma 7. panta kārtībā, kas galu galā var novest pie Ungārijas balsstiesību atņemšanas Eiropadomē. Šāda iespēja gan tiek uzlūkota kā galējais līdzeklis, par kura iespējamo lietošanu padomē vēl ne tuvu neesot vienprātības. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kamēr Latvijā starptautiskā konferencē cits pēc cita izskan šķebinoši un sirdi plosoši stāsti par to, kā Krievija nolaupa Ukrainas bērnus, ANO Starptautiskā tiesa, vērtējot karu Austrumukrainā pirms nu jau desmit gadiem, lēmusi, ka, lai arī Krievija, finansējot separātistu kaujiniekus, ir daļēji pārkāpusi konvenciju par cīņu pret terorismu, Ukrainas prasītā kompensācija tai nav jāmaksā. Tāpat tiesa arī atteikusies paust vērtējumu par Krievijas atbildību Malaizijas lidmašīnas MH17 notriekšanā. Plašu ievērību guvis arī šīs pašas tiesas nesenais spriedums lietā par Izraēlas militāro operāciju Gazas joslā. Arī par notiekošo Tuvajos Austrumos un Tatjanas Ždanokas sadarbību ar Krievijas specdienestiem šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” sarunājāmies ar ārpolitikas ekspertiem – Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru Māri Andžānu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku Mārtiņu Varguli.

Blinkens nepagurst dzesēt Tuvos Austrumus Mūsu pagājušajā raidījumā pievērsāmies iespējamajiem Tuvo Austrumu konfliktu eskalācijas punktiem un spriedzi radošajiem spēkiem. Ka šādi scenāriji rada nopietnas bažas Vašingtonā, apliecina fakts, ka ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens šajās dienās jau ceturto reizi pēdējo trīs mēnešu laikā uzturas Tuvajos Austrumos. Šajā reģiona karsto punktu dzesēšanas tūrē ietilpst vizītes Turcijā, Jordānijā, Katarā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Saūda Arābijā un, protams, Izraēlā. Tajā pašā laikā Savienotajām Valstīm jāpanāk vairāku savu reģiona partneru atbalsts iespējamām aktīvākām militārām akcijām pret Jemenas husītu nemierniekiem, pret ko, piemēram, Katarai ir iebildumi. Kas attiecas uz amerikāņu militārajām akcijām reģionā, 4. janvārī Bagdādē ar lidrobota palīdzību tika nogalināts viens Irākas šiītu militārā grupējuma „Allāha cēlo partijas kustība” vadītājiem Muštaks Talibs al-Saīdi; organizācijas kaujinieki regulāri uzbrūk Irākā dislocētajiem Savienoto Valstu spēkiem. Vizītes laikā Ankarā dienaskārtībā cita starpā noteikti bija iespējamas Turcijas ietekmes izmantošana, bremzējot kustības Hezbollah [hezbollā] militārās aktivitātes pie Izraēlas ziemeļu robežām. Sestdien šiītu militāristi veica plašu raķešu triecienu pa Izraēlas teritoriju, tā atriebjoties par Hamas līdera Saleha al-Aururi nogalināšanu Libānas galvaspilsētā Beirutā, kas diezgan nepārprotami ir Izraēlas roku darbs. Tomēr pat ja Turcija, vai pat Irāna būtu gatavas atvēsināt Hezbollah cīņas sparu, tad, kā liecina Izraēlas valdības pārstāvju izteikumi, viņiem varētu būt padomā jau tuvākajā laikā izvērst nopietnākas militārās operācijas pret šo organizāciju Libānas dienvidos. Un, protams, valsts sekretāra Blinkena vizītes degpunktā ir karš Gazā. Nupat Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Galants ieskicējis plānu Gazas liktenim pēc karadarbības beigām. Izraēla uz nenoteiktu laiku plāno saglabāt šeit militāru kontroli, tāpat kā līdz šim kontrolēt preču plūsmu un darīt visu, lai izbeigtos nelegāla ieroču un cilvēku kustība pāri robežai ar Ēģipti. Tiek sagaidīts, ka Eiropas Savienības un reģiona turīgās arābu valstis pamatā finansēs Gazas infrastruktūras atjaunošanu. Pēc visa spriežot, Izraēla tuvākajā laikā negrasās nodot Gazas joslas administrēšanu Jordānas Rietumkrastā dislocētajai Palestīniešu pašpārvaldei, ko vēlētos ASV, bet gan grib veidot Gazas pašpārvaldi uz vietējo kopienu pārstāvniecības pamatiem. Tas faktiski nozīmētu politiski vēl vairāk atraut Gazu no palestīniešu zemēm Rietumkrastā, tādējādi vēl vairāk attālinot Palestīnas valstis izveides perspektīvu. Kanclera Šolca popularitātes antirekords Pagājušā gada decembris nesis sarūgtinošas ziņas Vācijas kancleram Olafam Šolcam un viņa vadītājai Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai. Vien nepilni 20% vācu vēlētāju, spriežot pēc ikgadējās aptaujas datiem, esot apmierināti ar kanclera veikumu, un tas ir zemākais rādītājs, kāds fiksēts kopš 1997. gada, kad tika uzsākta šī aptaujāšana. Savukārt sociāldemokrāti šobrīd vēlēšanās saņemtu 14% balsu, kas ir ceturtais rezultāts starp lielākajām Vācijas partijām. Viņiem priekšā ir gan kristīgie demokrāti ar 32%, gan galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ar 21%, tāpat arī zaļie ar 15%. Vēl sliktāk klājas vienīgi trešajai valdošās koalīcijas partijai – neoliberālajiem brīvajiem demokrātiem, kas ieguvuši 4% atbalstu, kā arī radikāli kreisajai partijai „Kriesie” ar 3%. Tā kā iekļūšanai Bundestāgā pastāv 5% balsu cenzs, abas pēdējās partijas, ja vēlēšanas notiktu šobrīd, riskētu palikt ārpus parlamenta. Droši vien, ka daļa vainas par paša un partijas zemajiem reitingiem jāuzņemas valdības vadītājam, kurš ticis kritizēts par pārlieku sausu un izvairīgu komunikācijas stilu. Uz to netieši norāda arī tas, ka viņa partijas un valdības kolēģis, aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ir populārākais šībrīža Vācijas politiķis, un otrs augstākais reitings ir ārlietu ministrei, zaļo partijas pārstāvei Annalēnai Bērbokai. Viņi abi, starp citu, ir pamanāmākie Ukrainas atbalstītāji pašreizējā Vācijas politikas virsotnē. Tomēr nenoliedzams iespaids uz valdības reitingiem ir situācijai, ar kuru šai valdībai nācies tikt galā. Tās varas periodu skāra pandēmijas noslēguma posms, kam uz pēdām sekoja Krievijas agresijas pilna mēroga agresijas karš pret Ukrainu, kas izraisīja nestabilitāti enerģētikas sfērā, inflācijas kāpumu un ekonomikas bremzēšanos. Piedevām visam Šolca kabinets nonācis spiedīgā budžeta situācijā, jo Vācijas Konstitucionālā tiesa novembrī lēma, ka īpašais fonds, kuru Šolcs vēl kā Angelas Merkeles kabineta finanšu ministrs izveidoja vides un modernizācijas jautājumu risināšanai no pandēmijas seku mazināšanai aizņemtajiem līdzekļiem, neatbilst konstitūcijas normām. Vācijas pamatlikums kopš 2009. gada visai strikti ierobežo valdības tiesības aizņemties naudu budžeta deficīta segšanai, minētais fonds bija mēģinājums šīs prasības apiet, un tā zudums nozīmē 60 miljardus eiro lielu budžeta robu. Neapmierinātību ar valdības darbu šobrīd var redzēt arī Vācijas ielās un stacijās- protestējot pret valdības lēmumu samazināt subsīdijas lauksaimniecības sektoram, šonedēļ tūkstošiem zemnieku bloķē ceļus un no šodienas sākas arī trīs dienu vilcienu vadītāju streiks, pieprasot augstākas algas un mazāk darba stundu. Kas attiecas uz valdošās koalīcijas partijām zudušo vēlētāju atbalstu, tad tiek minēts, ka tas pārceļojis gan pie opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem, gan pie „Alternatīvas Vācijai”. Strauji popularitāte augusi arī no partijas „Kreisie” aizgājušajai frakcijai, kura burtiski pirms dažām dienām pārtapa partijā „Zāras Vāgenknehtas alianse – par saprātu un taisnīgumu”. Partijas platforma apvieno kreisumu ekonomiskajā programmā ar konservatīvismu sociālkulturālā ziņā. Tās vadone Zāra Vāgenknehta ir kaismīga Kremļa režīma piekritēja un, attiecīgi, aicina pārtraukt palīdzību Ukrainai. Atkal par Eiropas armiju Ideju par t.s. „Eiropas armiju” – ciešāk koordinētiem Eiropas Savienības valstu bruņotajiem spēkiem – jau pirms vairākiem gadiem izvirzīja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tobrīd tā bija pamatā reakcija uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa mājieniem par iespējamo amerikāņu dalības mazināšanu vai pat aiziešanu no Ziemeļatlantijas alianses. Pēdējā laikā gan prezidenta Makrona izteikumi par Eiropas savienības autonomiem bruņotajiem spēkiem kļuvuši retāki un mazāk spilgti, un Čehijas prezidents Petrs Pavels pēc tikšanās ar Francijas kolēģi pagājušā gada martā pat izteicās, ka Makrons pārstatījis akcentus un par būtiskāko uzskatot NATO Eiropas daļas stiprināšanu. Pēdējās dienās savu pienesumu šim vēstījumam devis Itālijas ārlietu ministrs, partijas Forza Italia [forca italija] līderis Antonio Tajani. Ja vēlamies būt miera uzturētāji pasaulē, mums nepieciešami Eiropas bruņotie spēki. Un tas ir fundamentāls priekšnoteikums, lai mums varētu būt Eiropas starptautiskā politika. [..]  Pasaulē, kurā ir tādi spēcīgi spēlētāji kā, piemēram, ASV, Ķīna, Indija, Krievija; kur pastāv krīzes no Tuvajiem Austrumiem līdz Indijas un Klusā okeāna reģionam, Itālijas, Vācijas, Francijas vai Slovēnijas pilsoņus var aizsargāt tikai kaut kas jau pastāvošs, proti, Eiropas savienība,” bijušais Eiroparlamenta priekšsēdis Tajani sacīja intervijā, kuru svētdien publicēja laikraksts La Stampa. Tāpat viņš norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu nepieciešams savienības prezidenta postenis, kas aizstātu pašreizējos Eiropadomes un Eiropas Komisijas prezidentu amatus. Kas attiecas uz Eiropas Savienības kopīgajiem militārajiem tēriņiem, tad tādi pastāv Eiropas aizsardzības fonda veidā, kas paredzēts izpētei, tehnoloģiju attīstībai un kopīgiem ieroču iepirkumiem. Tas gan ir samērā niecīgs – ar astoņu miljardu eiro budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam. Salīdzinājumam, Francija savu bruņoto spēku modernizēšanā laikā no 2024. līdz 2030. gadam paredzējusi ieguldīt apmēram 413 miljardus. Sagatavoja Eduards Liniņš  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Karš un nedrošība arvien valda pasaule: turpinās karš Ukrainā, pirms dažiem mēnešiem sācies Izraēlas un Hamās karš, kopumā pasaulē šobrīd ir vairāk militāru konfliktu, nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. Diskusijās pieskarsimies arī jautājumam par Krieviju, vai un kādas izmaiņas notikušas šajā valstī gada laikā. Migrācija – arī šis ir arvien aktuāls jautājums, kas ietekmē gan politiku Eiropā, gan ASV. Aizvadīto gadu ārpolitikas un drošības jomā vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Asinslaiks Jau pagājušajā gadā, neilgi pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar konstatāciju, ka vardarbīgu konfliktu skaits šobrīd pasaulē ir lielākais kopš Otrā pasaules kara. Aizejošais gads šo tendenci tikai pastiprinājis. Nav piepildījušās cerības uz kara beigām Ukrainā, kuras pagājušā gada nogalē tika saistītas ar Ukrainas bruņoto spēku iespējām gūt izšķirošos panākumus. Rietumu bruņojuma piegādes Ukrainai bija pārāk gausas un novēlotas, Krievijai izdevās izveidot nopietnas aizsardzības pozīcijas, kuras pārvarēt ukraiņiem nebija pa spēkam. No otras puses, arī Krievijas ieguvumi šī gada kaujās ir niecīgi, maksājot par tiem ar daudziem tūkstošiem savu karavīru dzīvību. Ukrainas puses nesen publiskotie dati vēsta, ka Krievijas bruņoto spēku zaudējumi nesen pārsnieguši 350 000 cilvēku, no tiem vairāk nekā 150 000 nogalināti. Nedaudz pieticīgāk šo nāves pļauju vērtē rietumvalstu eksperti, gan arī runājot par vairāk nekā 300 000 lieliem krievu puses zaudējumiem, bet, savukārt, lēšot, ka Ukrainas pusē kritušo varētu būt ap 70 000, ievainoto – vairāk nekā 100 000. Novembra pirmajā pusē publicētās Apvienoto Nāciju aplēses min vairāk nekā 10 000 nogalinātu Ukrainas civiliedzīvotāju. Vēl viena asinspirts nu jau trešo mēnesi risinās Tuvajos Austrumos. Kā zināms, teroristiskā grupējuma „Hamās” iebrukumā Izraēlas teritorijā tika zvēriski nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, kam sekoja Izraēlas Aizsardzības spēku izvērstā militārā operācija Gazas sektorā. Gazas palestīniešu pašpārvaldes institūcijas šobrīd vēsta par vairāk nekā 20 000 operācijas laikā bojāgājušu iedzīvotāju, gan iekļaujot šai apjomā arī kritušos bruņotos kaujiniekus. Patieso civiliedzīvotāju upuru skaitu šobrīd noskaidrot nav iespējams, tomēr eksperti norāda, ka teritorijas blīvā apdzīvotība un karadarbības veids, plaši izmantojot nevadāmus lādiņus, liek domāt, ka šis skaitlis, visdrīzāk, tiešām mērāms diezgan daudzos tūkstošos. Bez pieminētajiem diviem lielākajiem konfliktiem pasaulē izraisījušies vai aktivizējušies vēl vairāki. Septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki uzsāka izšķirošo ofensīvu pret starptautiski neatzīto Arcahas republiku jeb Kalnu Karabahu, pārņemot to savā kontrolē. Rezultātā praktiski visi šis teritorijas armēņu iedzīvotāji – vairāk nekā 100 000 – dažās dienās pameta zemi, kur viņu senči dzīvojuši gadu tūkstošiem ilgi. Runājot par citiem planētas karstajiem punktiem, preses pārskati min pēdējā gada laikā arvien saasinājušos pilsoņu karu starp Mjanmas militāro huntu un dažādām bruņotām opozīcijas grupām, pieaugušo pretstāvi starp Ķīnu un Filipīnām strīdīgajos Dienvidķīnas jūras ūdeņos, Venecuēlas diktatūras nesen paustos tīkojumus pēc kaimiņvalsts Gajanas teritorijas, „apvērsumu epidēmiju” Subsahāras Āfrikā, kur pēdējais gads pievienojis sarakstam vēl divus – Nigērā un Gabonā. Tāpat iekšēji konflikti turpinās Etiopijā, Sudānā, Dienvidsudānā, Somālijā, Jemenā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mali, Burkinafaso un citur; turpina gruzdēt Sīrijas pilsoņkarš, iekšēju konfliktu potenciālu komentētāji saskata Irānā un Pakistānā… Sarakstu var turpināt. Un trijjūgs turpina auļot… 14. decembrī Krievijas vadonis Putins pavadīja četras stundas tiešraidē, noturēdams tradicionālo gada notikumus rezumējošo preses konferenci. Pērngad, kad auditorijai kā Krievijā, tā ārpus tās vēl visai svaigā atmiņā bija krievu spēku atkāpšanās no Hersonas, šis ikgadējais notikums izpalika. Šogad Ukraina nevar lepoties ar līdzīgiem panākumiem, nesen Krievijas spēki pat aktivizējuši uzbrukumus vairākos frontes sektoros, palīdzības pakete Ukrainai iestrēgusi Savienoto Valstu Kongresā, un daži attiecīgas ievirzes komentētāji ceļ brēku par stratēģiskās iniciatīvas pāriešanu Kremļa rokās. Tad nu šoreiz nelielā auguma plikgalvis, acīmredzot, jutās drošs diezgan, lai sēstos kameru priekšā. Sociālajos tīkos visbiežāk apspēlētais motīvs bija viņa atbilde uz jautājumu par pamanāmo vistu olu cenu kāpumu Krievijā, par ko valdnieks tautai atvainojās, skaidrodams to ar valdības darba nepilnībām. Kas attiecas uz karadarbību Ukrainā, tad tika atkārtoti jau kara sākumā definētie uzstādījumi par kaimiņvalsts „denacifikāciju” un „demilitarizāciju”. Tam, acīmredzot, jāliecina, ka Kremļa līderis joprojām cer uz Krievijai pozitīvu kara iznākumu. Ja vien šo cerību lolotājs, protams, joprojām ir tas pats lemtspējīgais personāžs, kurš gadsimtu mijā ņēma Krievijas trijjūga grožus savās rokās. Pagājušā gada notikumi beidzot visai nepārprotami atklāja, ka dažas funkcijas Putina vietā izpilda dubultnieks vai dubultnieki, un tas, protams, aktivizējis versijas par to, ka īstais Putins jau ilgāku vai īsāku laiku vairs neesot starp dzīvajiem, valsti vadot kāda aizkulišu hunta, bet publikai tiekot piedāvāta vadoņa imitācija. Citi gan argumentē, ka Ķīnas prezidents Sjī Dziņpins, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhammeds bin Zaijids un Saūda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmāns šīgada valstsvizīšu laikā diezin vai būtu bijuši ar mieru spiest roku kaut kādam pseido-Vladimiram. Lai kā arī nebūtu, notikumu, kuru teju vienbalsīgi atzīst par draudošāko Putina režīmam visā tā pastāvēšanas laikā, šis režīms šogad izturēja. Runa ir par privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” īpašnieka Jevgeņija Prigožina sarīkoto dumpi aizejošā gada Vasaras saulgriežos, kas režīmam beidzās ar izbīli, Putinam, diezgan droši, maksāja ne mazumu nervu, bet pašam Prigožinam un dažiem viņa līdzgaitniekiem – dzīvību. Ļaužu straumes un politikas dambji Saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem 2022. gads Eiropas Savienībā ieceļojušo personu skaita ziņā ar nepilniem 3,8 miljoniem iebraucēju pietuvojies 2015. gada bēgļu krīzes rādītājiem, kas ir vien nedaudz lielāki. Toreiz ieceļotāju straumes galvenais iemesls bija pilsoņkara aktivizēšanās Sīrijā, pērngad – Krievijas agresija pret Ukrainu. Atšķirība ir tāda, ka ja 2015. gada apmēram puse no ieceļotājiem jeb vairāk nekā miljons un astoņsimt tūkstoši bija t.s. neregulārie migranti, t.i. ļaudis bez legāla ieceļošanas iemesla, tad pērngad, ciktāl Ukrainas bēgļi tika uzņemti savienības valstīs legāli, šādu neregulāro ieceļotāju bija mazāk nekā desmitā daļa – nedaudz virs 330 000. Tomēr abām situācijām ir daudz kopīga. Gan 2015. gadā, gan tagad bēgļu plūsmas iemesls ir asinspirts, kas sakurta ar krievu ieročiem – iepriekš Sīrijā, tagad Ukrainā. Un loģisks ir jautājums – vai šīs bēgļu plūsmas nav daļa no Kremļa kalkulācijām kā Eiropu destabilizējošs faktors? Var piebilst, ka „ķirsītis uz tortes” ir tie robežpārkāpēji, kuri iepriekšējos gados iekļuva pāri Polijas, Lietuvas un Latvijas robežai ar Lukašenko režīma gādību, bet nupat nesen līdzīgā veidā no Krievijas centās ietikt Somijā. Austrumu robežas šķērsojušo migrantu skaits gan ir pavisam neliels, ja salīdzina ar ļaužu plūsmām, kuras arvien aktīvāk virzās uz Eiropu, peldlīdzekļos šķērsojot Vidusjūras, Egejas jūras vai Atlantijas okeāna ūdeņus, attiecīgi nonākot Maltā, Lampedūzā, Grieķijas salās, Kiprā, Spānijas piekrastē vai Kanāriju salās, vai arī pārejot sauszemes robežas Balkānos. Pēdējos gados šīs plūsmas pakāpeniski aug, un līdz ar to pa Eiropas politisko skatuvi atkal sāk klīst nekontrolētās migrācijas rēgs, kura raisītās baismas vislabāk prot izmantot labējie populisti.  Tas pats attiecas uz Savienotajām Valstīm, kuru robežu ar Meksiku jau gadu desmitiem ilgi tiecas šķērsot labākas dzīves alcēji, pamatā Centrālamerikas valstu iedzimtie. Viņiem ceļā, kā zināms, sola stāties republikāņu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps. Uzsākot savu priekšvēlēšanu kampaņu, viņš jau deklarējis, ka izbeigšot to „invāziju”, kādu esot pieļāvusi prezidenta Baidena administrācija. Dižais Donalds sola, ja atkal tiks prezidentos, atsaukt amerikāņu karaspēku no ārvalstīm un dislocēt to uz Meksikas robežas. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Studijā LU profesore, LATO valdes priekšsēdētāja Žaneta Ozoliņa un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis.

Eiropas Komisija rosinājusi sākt sarunas ar Ukrainu par iestāšanos Eiropas Savienībā. Simbolisks un emocionāli nozīmīgs solis laikā, kad ukraiņiem kaujas laukā klājas smagi, un bruņoto spēku virspavēlnieks intervijā laikrakstam “The Economist” pat lietojis apzīmējumu “strupceļš”. Vai šāds vēstījums mudinās pastiprināt ieroču piegādes vai varbūt tieši otrādi; kā NATO dienaskārtību ietekmējis karš Tuvajos Austrumos un ko no tā jāmācās mums pašiem? To šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” vaicājām Latvijas vēstniekam NATO Mārim Riekstiņam.

Notiekošais Tuvajos Austrumos turpina atbalsoties arī Eiropā. Mēneša laikā, kopš “Hamās” teroristu barbariskā uzbrukuma Izraēlai un tās atbildes triecieniem, Francijā reģistrēts vairāk nekā tūkstoš pret ebrejiem vērstu incidentu, un valsts iekšlietu ministrs runā par antisemītisma eksploziju. Un ar šo fonā Francijā, Vācijā un arī citviet Eiropā arvien vairāk diskutē par imigrācijas politikas maiņu. Kādā virzienā iet Eiropas Savienība, ko vēlas panākt Latvija, un par Ukrainas ceļu pretī rietumu sabiedrībai, kuras līderu vidū ir arī pa kādam Putina piekritējam, šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” saruna ar diviem Latvijas pārstāvjiem Eiropas Parlamentā – Sandru Kalnieti (JV) un Robertu Zīli (NA).

Skolotāju slepkavība Francijā, tad šaušana Briselē. It kā jau nav tādas tiešas saiknes ar Izraēlu, bet spriedze gaisā virmo. Vācijā vai Francijā gandrīz katru dienu kāds saņem spridzināšanas draudus, viens vīrietis vakar Vācijā arestēts. Ziņās izskanējusi informācijā par spriedzi studentu vidu Rīgas Stradiņa universitātē. Protams, pasaulē ļoti plašās par un pret demonstrācijas daudzās valstīs un pilsētās, fotogrāfijas plašsaziņas līdzekļos un ieraksti sociālajos medijos ļaudīs raisa nemieru. Iebrukums Izraēlā ir satricinājis visu pasauli un pazeminājis drošības līmeni arī Rietumvalstīs. Kā traģiskie notikumi Tuvajos Austrumos ietekmēs mūs Eiropā? Krustpunktā analizē un vērtē sociālantropoloģe Aivita Putniņa, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts, Eiropas Parlamenta deputāte Dace Melbārde (Jaunā Vienotība) un bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks.  

Sagrauti vecāki, kas savu bērnu nāvi redz kā svētību, apzinoties, ko nozīmētu otra alternatīva pēc teroristu iebrukuma – gūsts Gazas joslā. Šādi sirdi plosoši pieredzes stāsti arvien vairāk parādās medijos, kas strādā Hamāss uzbrukumu piedzīvojušajā Izraēlā. Bet arī Izraēlas atbildes triecieni nesuši milzīgus civiliedzīvotāju upurus, bojāgājušo skaitam abās pusēs jau krietni pārsniedzot tūkstoti, un Eiropas savienība paziņojusi – Izraēlai nenoliedzami ir tiesības uz aizsardzību, bet tās jāīsteno saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību principiem. Vai to maz iespējams izdarīt, ja teroristi blīvi apdzīvotajā Gazā civiliedzīvotājus izmanto kā dzīvo vairogu, šovakar saruna ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītāju Jāni Sārtu un bijušo Nacionālo bruņoto spēku komandieri Raimondu Graubi.

Raidījumā pievēršamies aktualitātēm, kas saistītas ar Ukrainu. Nedēļas sākumā notikušo uzbrukumu Krimas tiltam noteikti var dēvēt par kārtējo triecienu pa Kremļa pašapziņai un pašlepnumam, lai arī reālu karadarbību šis incidents varētu arī neietekmēt. Signāli un pretreakcijas ir ļoti nozīmīgi, un Ukraina jau saņem arī pamatīgus atbildes triecienus ar raķetēm un droniem. Graudi, bads kā kara ierocis Krievijas rokās. Vasaras vidū, kad tiek novākta labība, Krievija ir paziņojusi par Melnās jūras graudu vienošanās apturēšanu. Tas nozīmē, ka atkal var prognozēt izaicinājumus ar graudu pieejamību un cenām pasaulē, turklāt laikā, kad daudzviet, tostarp arī Latvijā, pavasara salnas un vēlāk arī sausums ir ievērojami samazinājuši ražas.  Baltkrievija, mūsu otrs neparocīgais kaimiņš, kurš ne īsti piedalās, ne nepiedalās Krievijas izvērstajā karā, bet tagad ir ziņas, ka Baltkrievijā arvien lielākos apmēros ierodas grupējuma "Vagner" spēki. Savukārt Lukašenko režīma virzienā tiek vērstas apsūdzības par Minskas līdzdalību ukraiņu bērnu deportācijās. Vai un kā mainās reģionālā drošība arī Baltkrievijā notiekošā dēļ? Aktualitātes analizē Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžans un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukrainas uzbrukums Krimas tiltam Šī nedēļa iesākās ar ziņu, ka naktī uz 17. jūliju pēc vismaz diviem sprādzieniem iegruvis viens Krimas jeb tā dēvētā Kerčas tilta laidums un satiksme pār tiltu tiek pilnībā apturēta.  Apturēta tika arī dzelzceļa satiksme uz tā un prāmju satiksme starp Ukrainai piederošo, Krievijas okupēto, Krimas pussalu un Krievijas Kubaņas reģionu. Pirmais no rīta notikušo oficiāli apstiprināja krievu ieceltais okupācijas iestāžu vadītājs Krimā Sergejs Aksjonovs un sprādzienus nosauca par „ārkārtēju gadījumu”.  Sprādzienā bojā gāja divi cilvēki, kā ziņo Krievijas varasiestādes – māte un tēvs. Savukārt viņu meita negadījumā guvusi ievainojumus. Uzrunājot tos, kas vēlējās šķērsot tiltu, bet nu bija iestrēguši milzu sastrēgumā, Aksjonovs aicināja, lai nokļūtu Krievijā, izmantot ceļojumam sauszemes iespējas. Proti, šķērsojot Krievijas šobrīd okupēto kontinentālās Ukrainas teritoriju. Savukārt, reakcija no Kremļa par notikušo parādījās pirmdienas pēcpusdienā. Putins sarīkoja atklātu tikšanos ar atbildīgajiem ministriem un anektēto reģionu vadītājiem, ko raidīja propagandas kanāls "Rossija 24" un Kremļa īpašais kanāls. Sanāksmē Putins sacīja, ka gaida ieteikumus drošības uzlabošanai uz tilta, uzklausīja ziņojumus par tilta bojājuma apmēriem un draudēja ukraiņiem ar pretreakciju. Naktī uz otrdienu Ukrainas teritoriju skāra kārtējais Krievijas raķešu un dronu uzbrukuma vilnis. Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka tas ir "atbildes trieciens", un apgalvoja, ka raķetes trāpījušas vietās, no kurām ukraiņi, iespējams, plānojuši uzbrukumu Kerčas tiltam. Apstiprinājuma gan tam nav.  Krimas jeb tā dēvētais Kerčas tilts tika bojāts jau 2022.gada oktobrī, kad uz tā eksplodēja ar sprāgstvielām piekrauta kravas automašīna, sagraujot divus laidumus. Toreiz cieta arī blakus esošais dzelzceļa tilts. Arī toreiz Krievijas varasiestādes apgalvoja, ka tas bijis Ukrainas armijas uzbrukums, taču Kijiva to vismaz oficiāli noliedz. Vai Ukraina tuvākajā laikā mēģinās vēlreiz uzbrukt Krimas tiltam? Dažādos medijos aptaujātie militārie eksperti ir pārliecināti, ka noteikti. Jāpiebilst, ka Ukrainas Drošības dienesta (SBU) priekšsēdētājs Vasiļs Maļuks iepriekš norādījis, ka Krimas tilts ir leģitīms militārs mērķis un sola, ka pēc kara viņš pastāstīs par unikālām slepenām operācijām, ko ir veikuši ukraiņu izlūkdienesti. Ukrainas graudu eksports Ukraina un Krievija ar Turcijas starpniecību pagājušā gada 22.jūlijā parakstīja vienošanos ar ANO par Ukrainas lauksaimniecības preču eksporta atsākšanu Melnajā jūrā, kas tika pārtraukts, Krievijai 24.februārī sākot atkārtoto iebrukumu Ukrainā. Šī vienošanās ir ļāvusi Ukrainai nosūtīt vairāk nekā 32 miljonus tonnu graudu garām Krievijas karakuģiem Melnajā jūrā. Liela daļa no šiem graudiem nonākusi attīstības valstīs Āfrikā, Tuvajos Austrumos un citur. Ja eksports atkal tiek bloķēts, tas var izraisīt krīzi šajās valstīs un pārtikas cenas pasaulē var pieaugt vēl vairāk. 17. jūlijā beidzās šīs vienošanās vairakkārt pagarinātais termiņš.  Par to paziņoja Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, pavēstot, ka Krievija izstājas no šīs vienošanās. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, kas ir šī darījuma tiešais „uzraugs”,  pirmdien pauda pārliecību, ka „viņa draugs” Putins joprojām vēlas pagarināt starptautisko „labības darījumu”. Viņš apgalvoja, ka vienošanās par „labības darījuma” pagarināšanu „bez pārtraukumiem” var tikt panākta vēl pirms Putina augustā iecerētās vizītes Turcijā, piebilstot, ka sarunas šī mērķa labā jau notiek. Tiesa, otrdien Krievijas vēstījums Turcijai, ka līdz ar Maskavas izstāšanos no Melnās jūras „labības darījuma” tiek izformēts šīs starptautiskās iniciatīvas koordinācijas centrs Stambulā un atsauktas drošības garantijas tirdzniecības kuģiem Melnajā jūrā, nebūt neapstiprina Erdogana publiskoto pārliecību. Nosodījumu par Krievijas lēmumu izteicis gan ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs norādot, ka miljoniem cilvēku, kas cieš badu, „maksās” par šo Krievijas lēmumu, gan arī dažādu valstu amatpersonas. Tikmēr Ukrainas prezidents aicināja pasauli nerēķināties ar Krieviju, bet iespringt uz cita risinājuma meklēšanu, lai nodrošinātu labības eksportu. Kremlis šādu aicinājumu jau nodēvējis par pārdrošu.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu Eiropas valsti, kuras atrašanās vieta sekmējusi to, ka tādas filmas un seriāli kā "Gladiators", "Pasaules karš Z" un "Troņu spēlēs" tika filmētas tieši tur. Bet šai valstij ir arī slavena vēsture. Tur atrodas megalītiskie tempļi, kas ir vecāki par Stounhendžu un Ēģiptes piramīdām. Dodamies mēs uz Maltu jeb oficiāli Maltas Republiku. Maltai tiešām ir ļoti interesanta vēsture ne tikai megalītisko tempļu dēļ. Mazāk zināms, bet valsts pēdējo divu tūkstošu gadu laikā ir pazinusi 11 ārzemju valdniekus, kas valdīja valstī. Starp tiem Maltā valdīja vairākas impērijas, tostarp feniķieši, kartāgieši, romieši, bizantieši, arābi, normaņi, sicīlieši, spāņi, templiešu bruņinieki, franči un, visbeidzot, briti. Ir viens interesants fakts - uzskatīta, ka Malta ir brīvprātīgi kļuvusi par Lielbritānijas koloniju 19. gadsimta sākumā pēc vairākiem vēsturiskiem notikumiem. Tomēr pirms britu valdīšanas par Maltu 1798. gadā kontroli pārņēma Napoleons Bonaparts. Maltas iedzīvotāji sākotnēji atzinīgi novērtēja Napoleona ierašanos, jo cerēja, ka viņš izbeigs feodālo sistēmu un uzlabos viņu dzīves apstākļus. Tomēr Napoleona valdīšana bija īslaicīga, un 1800. gadā viņš saskaņā ar Amjēnas līguma noteikumiem nodeva Maltu britiem. Lai gan ir taisnība, ka Malta nebija spiesta kļūt par Lielbritānijas koloniju, ir svarīgi atzīmēt, ka maltiešiem nebija teikšanas šajā jautājumā. Lēmumu padarīt Maltu par Lielbritānijas koloniju pieņēma Lielbritānijas valdība, nekonsultējoties ar Maltas iedzīvotājiem. Vērts gan minēt, ka Lielbritānijas valdīšanas laikā Malta piedzīvoja ievērojamu ekonomisko un sociālo attīstību, jo briti veica lielus ieguldījumus salas infrastruktūrā, izglītībā un veselības aprūpē. Maltai bija arī stratēģiska loma Lielbritānijas jūras spēku operācijās Vidusjūrā, īpaši Otrā pasaules kara laikā. Tomēr tikai 20. gadsimta vidū Malta sāka aģitēt par neatkarību, ko tā panāca 1964. gadā. Malta ir neliela salu valsts, kas atrodas Vidusjūrā un kurā dzīvo aptuveni 518 tūkstoši cilvēku. Un daudziem tā ir zināma tieši ar savu veiksmīgo stāstu par valsts ekonomiku. Viens no interesantākajiem faktiem par Maltas ekonomiku ir tās straujā pārveide no agrārās ekonomikas uz pakalpojumu ekonomiku. Sešdesmitajos gados valsts bija ļoti atkarīga no lauksaimniecības un zivsaimniecības, bet šodien pakalpojumu nozare veido aptuveni 80% no IKP. Malta ir veikusi arī ievērojamas investīcijas tehnoloģiju un finanšu sektoros, kas pēdējos gados ir kļuvuši par galvenajiem valsts ekonomikas veicinātājiem. Galvenās Maltas ekonomikas nozares ir pakalpojumi, rūpniecība un lauksaimniecība. Pakalpojumu sektorā ietilpst tūrisms, finanšu pakalpojumi, IKT un profesionālie pakalpojumi, kas veido ievērojamu daļu no valsts IKP. Tūrisms Maltai ir īpaši svarīga nozare, jo tā veido aptuveni 15% no IKP un nodarbina ievērojamu daļu valsts darbaspēka. Maltas kā Eiropas Savienības dalībvalsts statuss un konkurētspējīgais nodokļu režīms ir arī padarījis to par pievilcīgu vietu ārvalstu uzņēmumiem, īpaši finanšu pakalpojumu nozarē. IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 46 tūkstoši eiro, kas ir par 14 tūkstošiem lielāks kā Latvijas. Tādējādi, neskatoties uz nelielo izmēru, Malta ir kļuvusi par nozīmīgu spēlētāju pasaules ekonomikā, jo īpaši kuģniecības un loģistikas, finanšu pakalpojumu un tūrisma jomās. Bet tieši tādēļ šīs valsts viena no galvenajām problēmām ir migrācija. Salu valsts ir populārs galamērķis migrantiem un bēgļiem no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Un tas ir radījis ievērojamu spriedzi valstij.  Pirmkārt, lielais migrantu skaits, kas ierodas salā, ir radījis spriedzi Maltas resursiem, jo īpaši attiecībā uz mājokļiem, veselības aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem. Tiek lēsts, ka 2022. gadā Maltas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 518  tūkstoši, un migrantu skaits, kas katru gadu ierodas valstī, pēdējos gados ir sasniedzi līdz pat 4 tūkstošiem cilvēku. Tas ir izraisījis mājokļu, slimnīcu un skolu pārapdzīvotību, kā arī pagarinājis gaidīšanas laiku uz sabiedriskajiem pakalpojumiem. Papildus viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko Malta saskaras, ir lielais nereģistrētu migrantu skaits, kas ierodas salā. Daudzi no šiem migrantiem ceļo uz Maltu pa jūru, bieži vien ar pārpildītiem un nedrošiem kuģiem, un ceļojuma laikā viņiem draud noslīkšana vai citi apdraudējumi. Pēc ierašanās viņi bieži saskaras ar sarežģītiem dzīves apstākļiem un ierobežotu piekļuvi pamatpakalpojumiem, piemēram, veselības aprūpei, izglītībai un nodarbinātībai. Cits jautājums ir arī migrantu integrācija Maltas sabiedrībā. Lai gan Malta ir pielikusi pūles, lai nodrošinātu valodu nodarbības un citu atbalstu, lai palīdzētu migrantiem integrēties, joprojām pastāv būtiski šķēršļi sociālajai un ekonomiskajai integrācijai, tostarp diskriminācija, valodas barjeras un ierobežotas darba iespējas. Tādējādi, migrācijas jautājums ir kļuvis arī politiski šķeļošs, dažiem Maltas pilsoņiem paužot bažas par migrācijas ietekmi uz valsts resursiem un kultūru. Vienlaikus izskan arī balsis, kas aicina ievērot līdzjūtīgāku un humānāku pieeju migrācijai un Maltai pildīt starptautiskajās tiesībās noteiktās saistības aizsargāt un atbalstīt bēgļus un patvēruma meklētājus. Tas ir radījis spriedzi starp dažādām valsts kopienām un apgrūtināja vienprātības atrašanu par to, kā risināt migrācijas radītās problēmas. Migrācijas jautājumu Maltā ietekmē arī plašākas globālas tendences, piemēram, klimata pārmaiņas, kuru dēļ pieaug cilvēku pārvietošanās visā pasaulē, kā arī notiekošie konflikti Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, kuru rezultātā ir pārvietoti miljoniem cilvēku. Turklāt situācija kaimiņos Lībijā, kas ir nozīmīgs tranzīta punkts migrantiem, kas ceļo uz Maltu un Eiropu, arī veicinājusi migrantu pieplūdumu Maltā. Politiskā nestabilitāte, vardarbība un cilvēktiesību pārkāpumi Lībijā ir apgrūtinājuši migrantiem iespēju palikt valstī vai doties uz citiem galamērķiem. Šo situāciju savas vizītes laikā Latvijā skaidroja arī Maltas prezidents Džordžs Vella.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz attālu Arābijas pērli, valsti, kas atrodas Tuvo Austrumu dienvidos un kuru Pasaules ekonomikas forums 2017. gadā ir atzinis par ceturto drošāko valsti pasaulē. Tā ir Omāna jeb Omānas Sultanāts, kas ir visai neliela valsts, un kuru no daudzām pusēm ieskauj jūras un klāj gan tuksnesis, gan spēcīgas virsotnes. Viena no Omānas zināmākajām iezīmēm ir tās varenā vēsture, jo valsts bija viena no izolētākajām un tradīcijām bagātākajām valstīm arābu pasaulē līdz 1970. gadiem, kur valdīja viena dinastija. Savukārt, kad pie varas 70. gados nāca Sultāns Kaboos Bin Said (QaboosBin Said) valsts ir piedzīvojusi uzlabojumus ne tikai ekonomikā, bet arī politiskajā standartu jomā, tai skaitā arī valsts atvērtībā. Tagad gan, sultānam nomirstot 2020. gadā, varu ir pārņēmis viņa brālēns. Kaboos Bin Said bija Omānas visilgāk valdošais monarhs. Omāna ir arī bijusī jūras impērija, tā sacentās ar Portugāli un Lielbritāniju par tirdzniecību un ietekmi Persijas līcī un Indijas okeānā. Un savos auglīgajos laikos 19. gadsimtā Omānas ietekme un kontrole sniedzās pāri visam Hormuzas šaurumam līdz mūsdienu Irānai un Pakistānai, un līdz pat Delgado ragam. Lai arī mūsdienās valsts jūras mantojums un ietekme vairs nav tik spēcīgi izteikti, tagad dominē citas ekonomikas jomas - nafta, gāze un naftas ķīmijas produkti. Un tas ir radījis iespaidīgu IKP uz vienu iedzīvotāju, kas ir gandrīz 37 tūkstoši eiro liels, un ir 37. augstākais rādītājs pasaulē, ka arī augstākais Persijas līča sadarbības padomes valstu vidū. Stāstot vairāk par 5,4 miljonu cilvēku lielu valsti, šoreiz gribētos iepazīstināt nevis ar valsts politiku un ekonomiku, bet gan drošību. Nedaudz minējām, ka valsts tiek klasificēta kā ceturtā drošākā valsts pasaulē.  Saskaņā ar Globālo terorisma indeksu Omāna tiek uzskatīta arī par vienu no terorisma drošākajām valstīm arābu pasaulē. Jaunākajā ziņojumā par 2019.–2020. gadu Omāna ierindojās gandrīz pēdējā vietā ar punktu skaitu 0, kas nozīmē, ka valstī ir vismazākais terorisma līmenis pasaulē. Omāna ir bijusi arī starptautiskās sabiedrības priekšgalā terorisma un ekstrēmisma apkarošanā. Un ir spēlējusi galveno lomu Globālajā pretterorisma forumā un Globālajā koalīcijā pret Daesh. Valstī kopš 2015. gada ir krasi samazinājies ar terorismu saistīto nāves gadījumu skaits. Omāna ir arī ziņojusi par to, ka tā iestājas ne tikai pret terorismu, bet arī vardarbību. Tomēr medaļai ir arī otra puse. Jaunākie dati un ziņojumi liecina, ka Omānās policija, kas atbild gan par teorisma apkarošanu, gan par valsts drošību arvien biežāk izmanto vardarbību pret protestētājiem un aktīvistiem. Daudzi pilsoņi ir bijuši pakļauti fiziskai un psiholoģiskai vardarbībai, apcietināšanai, spīdzināšanai, kas dažos gadījumos ir izraisījusi nopietnus ievainojumus un pat nāvi. Pēdējais visredzamākais policijas vardarbības gadījums notika 2021. gada jūnijā, kad galvaspilsētā Maskatā uzbruka protestētāju grupai. Ir piemēri, kur atsevišķos gadījumos policija vērsusies arī pret žurnālistiem un cilvēktiesību aktīvistiem. Diemžēl, par savām agresīvām darbībām un vardarbību Omānas policija tiek kritizēta jau kopš 2011. gada. Tad Arābu pavasara kontekstā valstī norisinājās plaši protesti un policija atklāja uguni, izmantojot īstās lodes pret protestētājiem. Varbūt valsts starptautiski pozicionē sevi kā valsti bez terorisma, bet iekšēji īstenot teroru tas tai netraucē. Kā Omānas policija ieguva varu un kā tā to izmanto, skaidro Aleksandra Palkova, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante. Kopumā, Omāna strauji virzās uz priekšu daudzās galvenajās jomās, piemēram, enerģētikā, izglītībā un veselības aprūpē, un tai ir iespēja kļūt par nozīmīgu spēlētāju Tuvajos Austrumos. Ar spēcīgu valdības vadību un uzņēmējdarbības garu Omāna ir ceļā uz reģionālo līderi reģionā. Tomēr tai ir jāprioritizē cilvēktiesību jautājumi un vardarbības līmenis valstī.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dosimies uz kādu arhipelāga valsti Rietumāzijā, kas ir slavena ar savām pērlēm, plaukstošo ekonomiku un bagāto vēsturi. Dosimies uz islāma konstitucionālo monarhiju Bahreini, jeb oficiāli Bahreinas Karalisti. Tās teritorija sastāv no 33 salām un valsts ir viens no ietekmīgākajiem arābu centriem Tuvajos Austrumos. Bahreina ir īpaša ar to, ka tā ieņem trešo vietu starp mazākajām Āzijas valstīm. Vienīgās divas valstis, kas ir mazākas par Bahreinu, ir Singapūra, kas ir pilsētvalsts; un Maldīvu salas. Tādēļ, lai gan sākotnēji Bahreina bija 33 salu arhipelāgs, plašie zemes uzvēršanas un salu būvēšanas projekti ir palielinājuši salu skaitu līdz 84. 1,5 miljonu iedzīvotāju nelielās valsts nosaukums nāk no arābu vārda "al-Bahrayn". Saknes vārds “Bahr” nozīmē “jūra”, un Bahreina ir tā divējāda forma. Tāpēc burtiskais tulkojums ir “divas jūras”, kas attiecas uz ūdeņiem, kas ieskauj valsti. Tas interesanti arī tādēļ, ka Bahreinā nav upju, ezeru vai strautu. Faktiski vairāk nekā 90 procenti valsts teritorijas ir tuksnesis. Rezultātā Bahreinai ir arī viszemākais saldūdens krājums pasaulē. Valsts iegūst ierobežotu gruntsūdeņu daudzumu no Dammamas ūdens nesējslāņa. Lai risinātu šo valsts ir pievērsusies jūras ūdens atsāļošanai. Tomēr energoietilpīgais process palielina ūdens izmaksas, ka arī kaitē videi, jo liekā sāls nonāk atpakaļ jūrā, palielinot sāļumu. Un vēl viens mazāk zināms fakts ir tas, ka Bahreina ir viena no tikai četrām valstīm pasaulē, kurā dzīvo vairākums šiītu. Tiek lēsts, ka šiītu kopiena veido aptuveni 55–70% Bahreinas pilsoņu un sunnītu kopiena 30–45%. Atgādināsim, ka galvenā atšķirība ir pārliecība par to, kam vajadzēja kļūt par pravieša Muhameda pēcteci. Tā, sunnīti koncentrējas uz to, lai sekotu pravieša piemēram, kamēr šiīti koncentrējas uz Muhameda ģimenes izcelsmi un atzīst imamu mācību nozīmīgumu. Kopš 1970. gadiem domstarpības un spriedze starp sunnītu un šiītu kopienām Tuvo Austrumu daļās ir būtiski augusi. Atklājumu laikmetā portugāļu jūrnieki pārņēma kontroli pār Bahreinu un 16. gadsimtā 80 gadus pārvaldīja valsti. Portugāļi tomēr nebija nozīmīgākais politiskais spēks Bahreinas vēsturē. Bahreina ir vairāk zināma ar to, ka vairāk nekā 200 gadus to pārvalda viena ģimene. Kopš 1783. gada Bahreinu pārvalda Al Khalifa ģimene. Al Khalifa ģimenes locekļi no Utubu cilts iekaroja Bahreinu no savas bāzes Zubarā (tagadējā Katara), izdzenot persiešus. Mūsdienās Al Khalifa ģimenes locekļi ieņem nozīmīgus amatus valdībā, un pat valsts premjerministrs Salmans bin Hamads Al Khalifa ir no Al Khalifa ģimenes. Interesanti, ka Al Khalifa ģimene ir sunnīti, savukārt lielākā daļa Bahreinas iedzīvotāju ir šiīti. Tādēļ dihotomija starp sunnītu valdniekiem un valsts vairākuma šiītu iedzīvotājiem ir veicinājusi valsts ilgstošo nelīdzsvarotību reliģiskajā un kultūras plāksnē. Bahreinas šiītu vairākums jau sen ir sūdzējies par Al Khalifa ģimenes diskrimināciju gandrīz visos dzīves aspektos, tostarp reliģisko, sociālo, politisko un kultūras tiesību jomā. Tas bieži ir arī izraisījis spriedzi pret Al Khalifa ģimeni un valdību, no kurām visievērojamākā bija neveiksmīgā sacelšanās 2011. gadā. Bahreina ir arī bijušais britu protektorāts. Valdošā Al Khalifa ģimene parakstīja vairākus līgumus ar britiem apmaiņā pret viņu kā Bahreinas valdnieku leģitimitātes nostiprināšanu un palīdzot aizsargāt viņu īpašumus. Laika gaitā šie līgumi noveda pie tā, ka Bahreina 18. gadsimtā kļuva par Britu impērijas protektorātu. Bahreina palika Lielbritānijas pārvaldībā līdz 1971. gadam, kad tā ieguva pilnīgu neatkarību. Mūsdienām Bahreina diemžēl ir pazīstama ar nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem. Valdība veic nopietnus pārkāpumus, tostarp spīdzināšanu, kā arī īsteno vārda un pulcēšanās brīvības apspiešanu. Valstī ir ļoti populāra ir arī nāvessodu izpilde. Kopš 2011. gada Bahreinā nāvessodam bija noteikts de facto moratorijs, bet  process atjaunots 2017. gadā. Pēdējo piecu gadu laikā nāvessods nošaujot izpildīts sešiem cilvēkiem. Un šī gada oktobri vēl astoņiem, tika piespriests nāvessods. Visbiežāk nāvessodu piespriež par narkotiku kontrabandu, slepkavībām un izvarošanām. Bahreinā nāvessodu var izpildīt tikai pēc tam, kad valsts karalis Hamads bin Isa Al-Khalifa faktiski ratificē spriedumu. Viņam ir tiesības ratificēt, mainīt vai apžēlot spriedumus. Šobrīd 26 cilvēkiem ir piespriests nāvessods, kas tiks izpildīts, tiklīdz karalis ratificēs spriedumu. Par to, kādēļ Bahreina sastopas ar tik izteiktiem cilvēktiesību pārkāpumiem un kāpēc oktobrī atkal tika piespriests nāvessods vairākiem cilvēkiem, jautājām doktorei Činzijai Bianko, domnīcas Eiropas Ārējo attiecību padome viespētniecei.

Dodamies uz kādu Arābijas pussalas valsti, kas atrodas pie Persijas līča, uz Apvienotiem Arābu Emirātiem. Tā ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē, bet uzreiz jāsaka, ka Arābu Emirāti sastāv no septiņiem emirātiem. Un noteikti klausītāji zinās Dubaiju un  Abū Dabī, tomēr vēl pastāv Šārdža, Ras al-Khaima, Ajman, Ummelkaivaina un Fudžeira. Kā jau pieņemts, katrā no emirātiem ir atšķirīga kultūra un tradīcijas. Pasaulei Apvienotie Arābu Emirāti (AAE) ir zināmi ar daudzām lietām, vai tā ir EXPO izstāde, vai arī Dubaijas lielākais iepirkšanās mols, tāpat AAE atroda,s saskaņā ar Ginesa Pasaules rekordu grāmatu, pasaulē augstākā ēka - Burj Khalifa. Debesskrāpis ir 828 metrus augsts un atrodas tā Dubaijā. Dubaijā, starp citu, atrodas arī pasaulē pirmā ar 3D drukātā komerciālā ēka. Birojā, kas izveidots tikai ar vienu 3D printeri, drukāšana prasīja 17 dienas un montāža prasīja vēl papildus trīs mēnešus. Un ne tikai tas, Arābu Emirātos atrodas arī vienīga pasaulē septiņu zvaigžņu viesnīca Burj Al Arab (tā bura, ko bildēs tik daudz esam redzējuši), vidējās izmaksas par nakti šajā viesnīcā ir aptuveni 22 tūkstoši eiro. Viesnīcā ir 60 stāvi un tā ir 321 metrus augsta. Tā bija pasaulē augstākā viesnīca, kad tā tika atvērta 1999. gadā. Vēl viena netradicionālā iezīme ir mākslīgās salas. Slavenākā no tām ir Palm Džumeira, mākslīgs palmas formas arhipelāgs, kurā atrodas luksusa viesnīcas, pludmales un dzīvo aptuveni 80  tūkstoši cilvēku. Citi mākslīgo salu projekti ietver Yas salu Abū Dabī, kur atrodas Pirmās formulas sacīkšu trase. Runājot par Arābu Emirātiem, vajadzētu runāt arī par valsts ekonomiku, kas ir ne tikai tās neatņemama sastāvdaļa, bet arī AAE bagātības zīmols, aicinot turīgākos un bagātākos ārzemniekus izbaudīt dzīvi šajā valstī. Starp citu Arābu Emirāti ir otrā bagātākā valsts Tuvajos Austrumos aiz Kataras un astotā bagātākā valsts pasaulē, ja to mēra pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, pamatojoties uz pirktspējas paritāti. Arābu Emirātu ekonomikā dominē nafta. Abū Dabī, bagātākajā no emirātiem, ir viena no lielākajām pārbaudīto naftas rezervju koncentrācijām pasaulē. Bet pirms naftas atklāšanas 20. gadsimta vidū AAE ekonomika galvenokārt balstījās uz zvejniecību un pērļu rūpniecību. Kad 60. gados sākās naftas eksports, valsts ekonomika strauji mainījās. Par pērļu rūpniecību var minēt interesantu faktu, ka pasaulē vecākā pērle tika atklāta tieši Arābu Emirātos – Maravas salā. Pērle ir datēta ar 5800 – 5600. gadu pirms kristus, kad cilvēki izmantoja pērles rotāšanai. Eksperti domā, ka pērles tika tirgotas ar seno Mezopotāmiju, lai iegūtu keramiku un citas preces. Kopumā Arābu Emirātiem ir atvērta ekonomika ar augstiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju un ievērojamu gada tirdzniecības pārpalikumu. Jāsaka, ka emigranti veido aptuveni 85% no 5,3 miljoniem AAE darbaspēka. Veiksmīgie ekonomikas diversifikācijas centieni ir samazinājuši naftas un gāzes nozares IKP daļu līdz 30%. Tomēr kopējā Arābu Emirātu atkarība no naftas ir nozīmīgs ilgtermiņa izaicinājums, lai gan AAE ir viena no diversificētākajām ekonomikām Persijas līča sadarbības padomē. Zemās naftas cenas ir mudinājušas AAE samazināt izdevumus, tostarp dažās sociālajās programmās, taču AAE ir pietiekams aktīvu uzkrājums valsts investīciju fondos, lai segtu deficītu. Tūrisms ir viena no augošākajām nozarēm AAE, un tieši Dubaija ir piektais populārākais tūrisma galamērķis pasaulē. Vienlaicīgi, kā bieži dzirdēts, Apvienoto Arābu Emirāti nav tikai tūrisma, bet arī arvien biežāks kapitāla “bēgšanas” mērķis. Konkrēti Krievijas kapitāls, bieži kopā ar pašiem krieviem,  ir bēdzis šogad uz Emirātiem. Bet AAE iekšpolitika ir ļoti atšķirīga no Latvijas. Kā minējām, Apvienotie Arābu Emirāti ir vēlēta monarhija, kas izveidota no septiņiem emirātiem. Katru no šiem emirātiem pārvalda emīrs, un kopā emīri veido Federālo Augstāko padomi. Federālās Augstākās padomes locekļi no sava vidus ievēl prezidentu un viceprezidentu. Praksē gan Abū Dabī emīrs pilda prezidenta pienākumus, savukārt Dubaijas valdnieks ir viceprezidents un arī premjerministrs. Vēl AAE ir interesants pilsoņu un nepilsoņu sadalījums. Arābu Emirāti jau daudzus gadus ir uzņēmuši ārvalstu pilsoņus no jebkuras pasaules malas. Aptuveni 80% valsts iedzīvotāju ir ārvalstu pilsoņi. 10 miljonu iedzīvotāju lielo valsti četrās piektdaļās veido imigranti, kuru izcelsme ir no vairāk nekā 200 valstīm. Piemēram, Indija, Pakistāna, Bangladeša un Filipīnas. Savukārt pašu Arābu Emirātu pilsoņu īpatsvars ir tikai 11 procenti. Tik mazs skaits ir izskaidrojums ar lielajiem plusiem, ko sniedz pilsonība, un ar to, cik grūti to iegūt. Arābu Emirātu pilsonība sniedz vairākas ļoti ienesīgas priekšrocības. Papildus pasei, kas ir viena no spēcīgākajām mobilitātes jomā pasaulē, pašreizējie Arābu Emirātu pilsoņi gūst labumu no 0% nodokļa no personīgajiem un uzņēmumu ienākumiem, subsidētu degvielu un pasaules līmeņa izglītību un veselības aprūpi, nekustamā īpašuma stimulus un vēlamās likmes, pensiju un citus pensijas pabalstus no 49 gadu vecuma. Tāpat papildus 14 tūkstošu eiro lielu grantu kāzu rīkošanai un daudzas citas priekšrocības. Lai gan arī citu valstu pilsoņi bauda daudzas Arābu Emirātu rezidences priekšrocības, piemēram, augstu dzīves kvalitāti, drošu un stabilu vidi un relatīvi nelielus nodokļus, līdz šim pilsonība ar tajā iekļautajiem plusiem daudzu paaudžu garumā tiem nebija pieejama. Nesen gan Arābu Emirāti paziņoja par plašām izmaiņām pilsonības un imigrācijas sistēmā. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem talantīgi ārzemnieki dažādās jomās var kļūt par valsts pilsoņiem.

Šoreiz raidījumā pievēršamies aktualitātēm Āzijas valstīs. Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Tikmēr pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus. Tikmēr pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Un vēl par notiekošo arī Eiropas pusē - finiša taisnē nonākusi britu premjerministra amata kandidātu izvēle. Šī nedēļa sākās ar ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka publiskajām debatēm. Ārvalstu aktualitātes raidījumā Divas puslodes pārrunās: laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, kā arī Latvijas Universitātes asociētais profesors, doktora studiju programmas "Sociālās zinātnes" direktors Daunis Auers. Šrilanka un Mjanma – divi Dienvidāzijas politikas modeļi Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Šobrīd bijušais valsts galva uzturas Singapūrā, un Dienvidāfrikā bāzētā cilvēktiesību aizsardzība organizācija „Starptautiskais patiesības un taisnīguma projekts” iesniegusi turienes varas iestādēm oficiālu pieprasījumu viņa arestam un potenciālai tiesāšanai. Bijušo prezidentu apsūdz nopietnos kara noziegumos, kurus viņš īstenojis 2009. gadā, kad bija Šrilankas aizsardzības ministrs un armija viņa vadībā likvidēja tamilu minoritātes bruņoto pretošanos valsts ziemeļdaļā. Tikām pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. 73 gadus vecais jurists Vikramasinghe ir viens no prominentākajiem Šrilankas politiķiem ar apmēram 40 gadu ilgu pieredzi, valsts vecākā ietekmīgā politiskā spēka – Apvienotās nacionālās partijas – līderis. Tomēr opozīcija un liela daļa protestētāju uzskata viņu par Radžapakšu klanam pietuvinātu personu. Šī gada maijā, kad valstī vērsās plašumā protesti, toreizējais prezidents Radžapakša iecēla Vikramasinghi par premjerministru, savukārt nesenās protestu kulminācijas laikā protestētāji cita starpā pielaida uguni arī Vikramasinghes privātmājai. Jaunievēlētais prezidents jau paziņojis, ka nepieļaus pretlikumības, un tas rada bažas, ka protestus varētu apspiest ar militāru spēku. Protams, ļoti nozīmīga šai situācijā būs jaunieceltā prezidenta spēja mazināt Šrilankā valdošo ekonomisko krīzi, kā arī viņa gatavība izsludināt pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus, starp kuriem ir ilggadējais disidents un rakstnieks Kjavs Mins Ju un parlamenta deputāts Pjo Zeja To. Militāristi sagrāba varu Mjanmā pagājušā gada februārī, izveidojot huntas valdību un ar militāru spēku apspiežot masu protestus. Pēc cilvēktiesību aizsardzības organizācijas “Human Rights Watch” aplēsēm militāristu akcijās kopš apvērsuma nogalināti apmēram 1700 cilvēki, apmēram 13 000 arestēti. Karadarbība etnisko minoritāšu rajonos izraisījusi vairāk nekā pusmiljona cilvēku došanos bēgļu gaitās. Tomēr militāristu vara ne tuvu nav ieguvusi kontroli visā valsts teritorijā, un šobrīd tai pretojas vairāk nekā desmit dažādu bruņotu opozīcijas organizāciju. Huntas padzītā parlamenta deputātu grupa izveidojusi trimdas valdību. Līdz šim rietumvalstis bijušas diezgan atturīgas, nosakot sankcijas pret Mjanmas huntu, ciktāl tās līderi deklarējuši vēlmi noregulēt situāciju mierīga dialoga ceļā. Spriežot pēc pēdējiem Vašingtonas u.c. demokrātisko valstu paziņojamiem, pēc nesenajiem nāvessodiem šī politika varētu mainīties. Ar raķetēm apzīmogota vienošanās Pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Sarunu process nenotika tieši starp Ukrainu un agresorvalsti Krieviju, bet gan ar Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas starpniecību, tāpat arī panāktās vienošanās ir slēgtas ar šiem starpniekiem. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Vairākas Ukrainas ostas kritušas Krievijas rokās vai atrodas tiešā sauszemes karadarbības zonas tuvumā, savukārt lielāko labības eksporta centru Odesu un citas mazākas ostas tās tuvumā bloķē Krievijas jūras spēki. Ukrainas puse, savukārt, mīnējusi pieeju šīm ostām. Panāktā vienošanās nosaka kārtību, kādā turpmāk īstenojama civilo transportkuģu kustība karadarbības zonā. To koordinēs Stambulā izvietots īpašs centrs, kurā darbosies Krievijas, Ukrainas, Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas pārstāvji. Viens no šī centra uzdevumiem būs arī nodrošināt, lai ar tirdzniecības kuģiem Ukrainas ostās netiktu nogādāti ieroči u.c. kara materiāli. Plaša ostu akvatorijas atmīnēšana nenotiks, Ukrainas puse organizēs civilo kuģu kustību pa īpašiem drošiem koridoriem. Kā kompensāciju par piekrišanu nolīgumam Krievijas puse saņēmusi garantijas, ka tiks atceltas sankcijas tās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Nepagāja gan ne diena pēc Stambulas vienošanos parakstīšanas, kad Krievijas bruņoto spēku rīcība lika šaubīties par agresorvalsts gatavību patiešām pildīt nolīgto. Uz Odesas ostu tika izšautas četras „Kaļibr” tipa spārnotās raķetes, no kurām divas sasniedza mērķi, nodarot zināmus postījumus ostas infrastruktūrai. Sākotnēji Krievijas puse noliedza savu atbildību, bet vēlāk atzina, ka raķešu trieciens tiešām noticis, un apgalvoja, ka tā mērķis bijis Ukrainas jūras spēku kuģis. Ukrainas puse jau raksturojusi Krievijas raķešu triecienu kā spļāvienu sejā Stambulas līguma parakstītājiem – ANO ģenerālsekretāram Guterrešam un Turcijas prezidentam Erdoganam. Savu nosodījumu un šaubas par Krievijas gatavību pildīt vienošanos par labības eksportu jau paudis arī ģenerālsekretārs Guterrešs, kā arī Savienoto Valstu, Eiropas Savienības u. c. valstu pārstāvji. Britu premjerministra amata kandidāti finiša taisnē Šī nedēļa sākās ar britu premjerministra amata kandidātu – ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka – publiskajām debatēm. Pirmdien abi sastapās nacionālās raidsabiedrības BBC 1. telekanāla tiešraidē, savukārt 26. jūlijā notikušo tiešraidi, kuru organizēja izdevums “The Sun” un telekanāls “TalkTV”, nācās pārtraukt, jo moderatore, “TalkTV” politikas sadaļas redaktore Keita Makkenna tiešajā ēterā paģība. Kā ziņo, viņa gan ātri atguvusies un viņas pašsajūta bijusi normāla, tomēr telekanāls nolēmis tiešraidi neturpināt. Šīm debatēm jāveido viedoklis apmēram 160 tūkstošiem Konservatīvās partijas biedru, kuri augusta nogalē balsos par nākamo partijas līderi, respektīvi – premjerministru. Kas attiecas uz līdzšinējiem rezultātiem, pēc vairuma mediju un aptaujāto skatītāju viedokļa, Liza Trasa ir pārliecinošāka par savu sāncensi. Pretēji agrākajiem spriedumiem, viņa spēj savaldīgi reaģēt uz oponenta nereti uzbrūkošo un izkāpināto manieri. Asāko domstarpību centrā ir jautājums par nodokļu likumdošanu, respektīvi – valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuru pacelšanu Sunaks īstenojis, būdams finanšu ministrs. Trasa pauž viedokli, ka šāds solis ir pārāk apgrūtinošs vidusmēra britiem, kuri jau tā cieš no pārtikas cenu kāpuma. Sunaks argumentē, ka vaļība budžeta jautājumos nozīmēšot valsts finanšu saistību pieaugumu, tā pārliekot slogu uz nākotnes nodokļu maksātāju pleciem. Kas attiecas uz ārpolitikas jautājumiem, abu kandidātu pozīcijas ir diezgan tuvas, liecinot par konsekventu un pēctecīgu britu konservatīvo politiku. Tomēr Lizas Trasas pozīcija šķiet striktāk un nepārprotamāk definēta. Vienīgais aspekts, kurā aptaujātie Riši Sunaku vērtējuši nedaudz augstāk nekā viņa konkurenti, ir ārējais izskats. Debatēs gan līdz šim vēl maz skartās tādas sāpīgas tēmas kā Nacionālā veselības dienesta stāvoklis vai noziedzības līmenis valstī. Informāciju sagatavoja: Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šoreiz mēs dosimies uz Jemenu, valsti, kuru klāj Arābijas tuksnesis. Tas ir lielākais tuksnesis Āzijā un otrs lielākais uz Zemes, atpaliekot vien no Sahāras tuksneša Āfrikā. Pieļauju, ka par šo Tuvo Austrumu valsti ir dzirdējuši gana daudzi, taču zina par to gana neliels skaits cilvēku. Taču patiesībā, Jemena ir otrā lielākā valsts Arābijas pussalā (izmēra ziņā aptuveni tikpat liela, kā Francija) ar ļoti senu un bagātīgu vēsturi. Jau, sākot no aptuveni 1200. gada pirms mūsu ēras, Jemenā attīstījās vairākas spēcīgas un bagātas pilsētvalstis. Un to labklājību lielā mērā noteica vīraka un mirres ražošana, kas ir divi no visvērtīgākajiem antīkās pasaules produktiem. Savukārt Jemenas galvaspilsēta - Sana ir viena no pasaules vecākajām nepārtraukti apdzīvotajām pilsētām. Un, kā liecina vietējās leģendas, tad Sanu nodibināja Noasa dēls Šems. Lai gan mūsdienās Jemena saskaras ar daudzām problēmām, pagātnē tā bija viena no bagātākajām arābu valstīm un bija pazīstama kā Arabia Felix. Un šo nosaukumu varētu tulkot kā "veiksmīgs" vai "laimīgs". Lai arī mēs jau piesaucām tuksnesi, savulaik Jemena bija auglīgāka nekā lielākā daļa Arābijas pussalas.  Un, lai arī Jemena pagātnē ir bijusi ļoti bagāta un ietekmīga reģiona valsts, pašlaik tā ir nabadzīgākā valsts Tuvajos Austrumos. Vēl vairāk, tiek uzskatīts, ka tieši Jemenā, iespējams, ir novērojama pasaulē lielākā humānā krīze. 60% iedzīvotāju nav nodrošināti ar pārtiku. Vairāk nekā 17,4 miljoni jemeniešu, jeb vairāk nekā 60-mit procenti no valsts iedzīvotājiem, ir nepietiekami nodrošināti ar pārtiku, un tiek prognozēts, ka līdz 2022. gada beigām šis skaits sasniegs 19 miljonus. Kopumā tiek rēķināts, ka aptuveni trijām ceturtdaļām valsts iedzīvotāju būtu nepieciešama humānā palīdzība. Laikā, kad visa pasaules uzmanība ir pievērsta karam Ukrainā, un pirms tam daudz tika runāts arī par karu Sīrijā, par karu Afganistānā un Irākā, Jemenas konflikts vismaz mūsu pusē ir pieminēts salīdzinoši reti. Un tāpēc bieži vien Jemenas karš tiek saukts par “aizmirsto karu”. Tas tāpēc, ka arī šis karš, līdzīgi kā Sīrijā, turpinās jau kopš 2011. gada un kopš šī gada sākuma ir kļuvis vēl vardarbīgāks.  Jemena ir vienīgā republika šajā apgabalā, kamēr visas tās kaimiņvalstis ir karaļvalstis vai emirāti. Un, iespējams, ka šī republikas sistēma arī varētu būt par vienu no konflikta cēloņiem.  Kā tad šis karš sākās? 2011. gadā tautas sacelšanās Jemenā piespieda tās ilggadējo autoritāro prezidentu Ali Abdullu Salehu nodot varu savam vietniekam Abdrabuh Mansuram Hadi. Tomēr arī jaunajam valsts vadītājam nācās saskarties ar dažādiem izaicinājumiem, piemēram, džihādistu uzbrukumiem. Vēl vairāk situāciju sarežģīja fakts, ka lielākā daļa Jemenas bruņoto spēku tomēr bija vairāk lojali gāztajam prezidentam nekā Hadi. Šo situāciju, jeb prezidenta vājumu savā labā izmantoja hutiešu kaujinieki, kuri 2014. gada sākumā sagrāba savā kontrolē Saada provinci valsts ziemeļos un pēc tam ieņēma arī valsts galvaspilsētu Sanu, liekot prezidentam Hadi 2015. gada martā bēgt uz ārzemēm. Un šajā laikā, baidoties no tā, ka hutieši varētu pārņemt visu valsti, Jemenas it kā iekšējā konfliktā iejaucās arī Saūda Arābijas vadītā daudznacionālā koalīcija. Tajā ir pārstāvētas desmit valstis – Saūda Arābija, Apvienotie Arābu emirāti, Sudāna, Bahreina, Kuveita, Katara, Ēģipte, Jordānija, Maroka, un Senegāla – dažas no kurām aktīvā karadarbībā bija iesaistītas vien pāris gadus. Turklāt, kas ne mazsvarīgi, šī koalīcija saņēma loģistikas un izlūkošanas atbalstu arī no ASV, Lielbritānijas un Francijas. Dažādi viedokļi par konfliktsituāciju ir bijuši ASV prezidentiem.  Piemēram, prezidents Džo Baidens Jemenas kara izbeigšanu bija izvirzījis par vienu no galvenajām ASV ārpolitikas prioritātēm, īpašu uzsvaru liekot uz diplomātiju. Baidens arī neilgi pēc stāšanās amatā paziņoja, ka ASV pārtrauc savu atbalstu ofensīvajām operācijām. Taču par vienu no lielākajām Baidena kļūdām tiek uzskatīts fakts, ka Savienotās valstis nepieprasīja izbeigt starptautisko Jemenes blokādi, kas faktiski arī ir ofensīva operācija.   2015. gadā Saūda Arābijas kara kuģi sāka bloķēt piekļuvi Jemenas teritoriālajiem ūdeņiem un vēlāk tika uzsākta piekļuves traucēšana Jemenai arī pa sauszemi, tādējādi bloķējot arī pārtikas nonākšanu valstī. Šāda, blokāde, visai saprotami, ir novedusi pie ļoti smagām sekām. Kā liecina ANO aplēses, tad no pārtikas, medicīnas aprūpes un arī infrastruktūras trūkuma Jemenā dzīvību ir zaudējuši aptuveni 150 tūkstoši cilvēku. Taču tā ir tikai nedaudz vairāk nekā puse no vismaz 370 tūkstošiem šī pilsoņu kara upuriem. Apvienotās Nācijas arī aprēķinājušas, ka šogad no sniegtās pārtikas palīdzības būs atkarīgas aptuvenas trīs ceturtdaļas no valsts iedzīvotājiem un, ja netiks saņemts pienācīgs ārvalstu finansējums, tad badu varētu piedzīvot līdz pat 19 miljoniem jemeniešu. Kā Jemenā izpaužas šī kara laika ekonomika un vai šādu krīzi ir iespējams pārvarēt, to lūdzām skaidrot Latvijas ārpolitikas institūta pētniecei Elizabetei Vizgunovai.   Lai saprastu, cik slikta ekonomiskā situācija ir Jemenā, laikam jānošokē ir vēl nedaudz vairāk. Proti, Jemenas IKP uz vienu iedzīvotāju ir ap 400 eiro. Un šogad šis skaitlis varētu būt vēl zemāks. Pēc pirktspējas paritātes tie ir ap 950 eiro. Jāpiebilst, ka gandrīz puse Jemenas iedzīvotāju ir jaunāki par 15 gadiem. Augstais bezdarba līmenis un slikta izglītība jauniešu vidū padara viņus neaizsargātus pret vervēšanu bruņotās grupās. Lai gan daudziem jauniešiem politiski, ekonomiski vai sociāli nav balss, kaujinieku grupas piedāvā viņiem piekļuvi resursiem, ietekmei un piederības sajūtu, radot situāciju, kas veicina pastāvīgu konfliktu visā valstī.   Bet nobeigumā noteikti jāpiemin arī skaistais. Jemenai ir ļoti nozīmīga loma kafijas pasaulē.  Savulaik ir ticis apgalvots, ka kafija Jemenai bija viss. To, cik svarīga Jemenai bija kafija, var redzēt arī valsts ģērbonī, kurā attēlots ērglis ar tīstokli, uz kura arābu valodā rakstīts "Jemenas Republika". Ērgļa krūtis sedz vairogs, kurā attēlots neviens cits kā kafijas augs. “Vietējie tai piešķīra arābu nosaukumu qahwa — vārdu, no kura cēlies kafija un kafejnīca”. Izrādās, kafija pirmo reizi ir izcēlusies Etiopijā, bet pirmo reizi tā kultivēta ir tieši Jemenā un pirmās dokumentētās liecības ir ap 12. gadsimtu.  Pēc tam, kad osmaņu turki 1436. gadā okupēja Jemenu, kafijas popularitāte izplatījās impērijā. Un, līdz piecpadsmitā gadsimta beigām musulmaņu svētceļnieki ieviesa kafiju visā islāma pasaulē. Saldā un šokolādes "moka" kafija ir plaši pazīstama visā pasaulē, taču tikai daži cilvēki zina, ka tā nāk tieši no Jemenas. Savulaik ostas pilsēta Moka bija Jemenas 200 gadus ilgā kafijas tirdzniecības monopola centrā. Tieši šeit slavenais dzēriens pirmo reizi kļuva populārs. Rietumi drīz to atklāja un karsto brūvējumu nosauca pilsētas vārdā.  

Dodamies uz Libānas Republiku jeb Libānu, kas atrodas Tuvajos Austrumos blakus Izraēlai un Sīrijai. Par Libānu pēdējā laikā varbūt ir dzirdēts mazāk, tomēr daudzi atcerēsies 2020. gada eksploziju, kas notika Libānas galvaspilsētas Beirutas ostā. Eksplozijā gāja bojā vairāk nekā 200 cilvēku, aptuveni 7 tūkstoši tika ievainoti un tika radīti vairāk nekā 10 miljardus eiro lieli zaudējumi. Kā labi atceramies, runa bija par krievu biznesmeni, kas uzglabāja amonīja nitrātu kuģī. Citiem Libāna varbūt vairāk ir zināmā sakarā ar pilsoņu karu, kas ilga 15 gadus un kurā gāja bojā apmēram 120 tūkstoši cilvēku, un vēl aptuveni miljons tolaik devās bēgļu gaitās. Un tagad Libāna pati ir kļuvusi par uzņemošo valsti miljoniem bēgļu. Jā, interesanta situācija veidojās arī valsts populācijas statistikā. Vienā vietā dati rāda 5,2 miljonus lielu iedzīvotāju skaitu, bet citā 6,8 miljonus. Šādas datu atšķirības ir izskaidrojamas ar vairākiem iemesliem, pirmkārt, Libāna uzņēma 1,5 miljonu Sīrijas bēgļu. Otrkārt, pastāvošās jūtīgās konfesionālisma politikas dēļ. Jāsaka, ka tā ir tikai maza daļiņa no Libānas iedzīvotājiem. Kopējs Libānas diasporas skaits pasaulē tiek rēķināts virs 15 miljoniem. Skatoties uz vēsturisko valsts nosaukumu, ir jāmin interesanta vārdu spēle. Libānas nosaukums ir cēlies no Libānas kalna nosaukuma, kas no feniķiešu valodas tulkojuma nozīmē “balts”. Visdrīzāk, ka tāds nosaukums tika iedots kalna sniegoto virsotņu dēļ. Libānas dažādības mantojumu veido tās bagātā kultūra, reliģija un vēsture. Libāna ir piedzīvojusi vairākus ārvalstu iekarojumus, tostarp romiešu, arābu un turku. Savu neatkarību valsts ieguva tikai 1943. gadā. Kopš tā laika Libāna ir piedzīvojusi daudzus politiskos satricinājumus, neskatoties uz to, ka tai agrāk tika piedēvēts-reģionālais finanšu un tirdzniecības valstu centra statuss. Valsts ārpolitiku un iekšpolitiku ir skaudri ietekmējušas arī kaimiņvalstis. Sīrijas militārie spēki Libānu okupēja no 1976. līdz 2005. gadam. Libānai tikta veikti arī militārie uzbrukumi no Izraēlas puses, kas rezultējas ar to, ka Libānas robežas jautājums ar Sīriju un Izraēlu joprojām nav atrisināts. Libāna ir demokrātiska republika ar konfesionālisma elementiem, kas nozīmē valdībā vietas tiek dalītas starp reliģisko kopienu pārstāvjiem: parlamentā esošās 128 vietas tiek sadalītas starp kristiešiem un musulmaņiem, un vēl proporcionāli starp 18 dažādām konfesijām un starp 26 reģioniem. Pirms 1990. gada valstī kristiešu, musulmaņu, attiecība bija 6:5 par labu kristiešiem. Tomēr Taifa līgums, kas izbeidza Libānas pilsoņu karu, koriģēja attiecību, lai nodrošinātu vienādu pārstāvību abu reliģiju sekotājiem. Šāds sadalījums ir attiecināms arī uz augstākajiem amatiem. Piemēram, sadalījums veidojās pēc sekojoša principa – prezidents ir maronītu kristietis, kas ir lielākā kristiešu konfesija valstī. Premjerministrs sunnītu musulmanis, parlamenta priekšsēdētājs – šiītu musulmanis, premjerministrs vietnieks un parlamenta priekšsēdētāja vietnieks – austrumu pareizticīgais. Šāda sistēma pastāv, lai atturētu sektu konfliktus un godīgi atspoguļotu valdībā atzīto 18 reliģisko grupu demogrāfisko sadalījumu. Jāsaka, ka Libāna iekšpolitika ir īpaša ne tikai ar to, bet arī ar faktu, ka kopš 2008. gadā Libānas opozīcijai tika piešķirtas veto tiesības Ministru padomē. Turpinot par Libānas iedzīvotāju skaitu, jāmin, ka kopš 1932. gada valsts nav veikusi oficiālo tautas skaitīšanu. Izskaidrojums tam ir pastāvošais valstī jūtīgs konfesionālais politiskais līdzsvars starp dažādām Libānas reliģiskajām grupām. Tādēļ bieža prakse Libānā ir tāda, ka libānieši tiek atzīti par etniskajiem arābiem. Par šīm Libānas īpatnībām stāsta arī Latvijā plaši pazīstamais libāniešu izcelsmes ārsts, bijušais Saeimas deputāts un Libānas goda konsuls Latvijā Dr. Hosams Abu Meri.  

Tunisijā prezidentu apsūdz apvērsuma mēģinājumā, ASV turpina samazināt savu klātbūtni Tuvajos Austrumos, Džo Baidens paziņojis par ASV kaujas operāciju oficiālu izbeigšanu Irākā un Bašara Al Asada jaunā prezidentūra. Notikumus komentē politologs  un tvnet žurnālistsToms Rātfelderss un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis. Tunisija. Demokrātijas pārbaude Arābu pavasara kustība, kas satricināja visu Tuvo Austrumu reģionu, 2010. gadā aizsākās ar masu protestiem Tunisijā, un Tunisija līdz šim tika uzlūkota kā Arābu pavasara pozitīvais piemērs, uz likvidētās vienpartijas diktatūras drupām izveidojot demokrātisku iekārtu. Tomēr jaunās demokrātijas pastāvīga problēma bijusi valdību nestabilitāte un diezgan regulāri korupcijas skandāli. Šīs problēmas būtiski saasinājusi globālā pandēmija, smagi skarot Tunisijai ļoti nozīmīgo tūrisma industriju, un valdībai netiekot galā ar pretpandēmijas pasākumiem, kā rezultātā valsts pašreiz piedzīvo vienu no smagākajiem pandēmijas uzliesmojumiem Āfrikā. Sabiedrības neapmierinātība izlauzās masu protestos svētdien, 25. jūlijā, demonstrantiem pieprasot valdības atkāpšanos un parlamenta atlaišanu, uzbrūkot lielākās parlamenta partijas „Atdzimšana” birojiem un iesaistoties sadursmēs ar policiju. Tajā pašā dienā Tunisijas prezidents Kaiss Saids paziņoja par premjerministra Hišema Mešiši atlaišanu un parlamenta darbības apturēšanu uz 30 dienām, pie tam atņemot deputātiem juridisko imunitāti. Pēc šīs ziņas izplatīšanās protesti ielās pārauga svinībās. Šis prezidenta Saida solis ir no konstitucionālā viedokļa apšaubāms, un parlamenta priekšsēdētājs Rašids Ganuši to jau nodēvējis par apvērsumu, aicinot parlamenta atbalstītājus iziet ielās. Tikām armija izpildījusi prezidenta rīkojumu, pārņemot parlamenta ēku savā kontrolē un neielaižot tajā deputātus. Prezidents Saids pārņēmis izpildvaras vadību, atlaižot aizsardzības un tieslietu ministrus, kā arī šorīt no rīta valsts televīzijas vadītāju. Irāka un Afganistāna. Amerikāņi aiziet Pagājušā gada janvārī Irākas parlaments pieņēma rezolūciju, kas uzdeva valdībai rīkoties, lai panāktu visu ārvalstu kaujas spēku izvešanu no Irākas. Ar šiem ārvalstu spēkiem acīmredzami domātas Savienoto Valstu vienības, kuras dislocētas Irākā kopš tās okupācijas 2003. gadā. Pēc rezolūcijas pieņemšanas ASV prezidents Donalds Tramps sākotnēji draudēja Irākai ar sankcijām, taču drīz pēc tam tika paziņots, ka tiks uzsākts dialogs ar Irākas valdību par amerikāņu to sabiedroto spēku kaujas vienību izvešanu, tai pašā laikā intensificējot Irākas drošības spēku apmācību. Līdz šim notikušas vairākas t.s. „stratēģisko sarunu” kārtas, konkretizējot pakāpenisku amerikāņu spēku izvešanas gaitu. Visbeidzot šopirmdien, pēc sarunām ar Irākas premjerministru Mustafu al-Kadimi Vašingtonā, prezidents Džo Baidens paziņoja, ka Savienoto Valstu kaujas misija Irākā tiks izbeigta līdz šī gada beigām. Tas gan nenozīmē pilnīgu amerikāņu aiziešanu no Irākas, ciktāl, saskaņā ar prezidenta Baidena teikto, viņi turpinās „apmācīt, atbalstīt, palīdzēt un tikt galā ar Islāma valsti – ja tā uzradīsies”. Tāpat prezidents apstiprināja, ka Savienotās Valstis turpinās sniegt Irākai plašu humāno un diplomātisko atbalstu, t.sk. piegādājot COVID-19 vakcīnas. Paziņojums par kaujas misijas izbeigšanu Irākā nav īpaši pārsteidzošs, ciktāl Savienoto Valstu spēku klātbūtne šai valstī jau šobrīd ir samērā neliela, un lielākā daļa no tiem jau patlaban darbojas kā militārie instruktori. Līdz ar to var cerēt, ka misijas statusa maiņa nenesīs nopietnas izmaiņas Irāka iekšpolitiskajā situācijā. Citāda, kā zināms, ir situācija Afganistānā, kur Savienoto Valstu un to sabiedroto spēku atvilkšana ļāvusi islāma radikāļu organizācijai Taliban izvērst plašu ofensīvu, pārņemot savā kontrolē plašas teritorijas. Afganistānas valdības spēki lielākoties kontrolē tikai provinču galvaspilsētas, stratēģiskos objektus un komunikācijas, kamēr lauku apvidi apmēram pusē valsts ir talibu rokās. Pēdējās nedēļās islāmistiem izdevies sagrābt vairākus nozīmīgus robežpunktus, kas tiem ļauj iekasēt nodevas no preču pārvadātājiem. Pagājušo piektdien Taliban pārstāvis sarunās ar Afganistānas valdību Kataras galvaspilsētā Dohā atkārtoti paziņojis, ka kustība vēlas politisku noregulējumu un cenšas izvairīties no pilsoņu kara. Taču talibu spēku militārās akcijas drīzāk apliecina pretējo. Pēc pēdējām ziņām islāmistu kontroles loks savelkas ap Afganistānas otru lielāko pilsētu Kandahāru. Sīrija. Prezidents joprojām Asads 17. jūlijā Sīrijas prezidenta zvērestu nodeva Bašars al-Asads, pārvēlēts šai amatā 26. maijā. Vēlēšanu oficiālais rezultāts bija, kā ierasts, pārliecinošs – 95% balsu par Asadu – un, kā ierasts, vairums rietumu demokrātiju neatzina šīs vēlēšanas nedz par brīvām, nedz godīgām. Var piebilst, ka tādas Sīrijā īsti nav notikušas nekad kopš 1949. gada, kad valstī pirmoreiz nāca pie vara militāra diktatūra. Asadam šīs ir jau ceturtās vēlēšanas pēc tam, kad viņš 2000. gadā pēc referenduma stājās sava tēva, mūžībā aizgājušā diktatora Hafeza al-Asada vietā. Kā zināms, pēdējā desmitgadē Sīrijas režīms teju izdzīvoja nežēlīgā pilsoņkarā, kas turpinās joprojām, taču ir diezgan skaidrs, ka diktatūra ir izdzīvojusi un šobrīd kontrolē lielāko valsts daļu. Attiecīgi visas valsts teritorijas atgūšana režīma kontrolē un dzīves normalizācija bija galvenie uzdevumi, kurus vadonis piesauca savā inaugurācijas runā. Šobrīd režīms stabili kontrolē valsts rietumus, kamēr plašas teritorijas ziemeļaustrumos joprojām ir kurdu spēku rokās, savukārt rajonu ap Idlibas pilsētu ziemeļrietumos kontrolē Al Qaeda. Mazapdzīvotās tuksnešu teritorijas Sīrijas vidienē uz dienvidos arī nomināli ir valdības kontrolē, taču tur joprojām darbojas t.s. Islāma valsts kaujinieki, kuri no 2014. līdz 2017. gadam šeit bija izveidojuši savu varas bāzi. Plaša josla gar valsts ziemeļu robežu ir Turcijas armijas un tās sabiedroto paramilitāro grupu rokās. Visdrīzāk, piesauktā pilnīgas režīma kontroles atgūšana valstī nebūs tik drīz īstenojama, bet vēl smagāks uzdevums varētu būt valsts ekonomikas stabilizēšana. Šobrīd 80% sīriešu dzīvo trūkumā, apmēram 60% izjūt regulāru pārtikas trūkumu. Valdība nupat bijusi spiesta palielināt cenas degvielai, cukuram, maizei un rīsiem; elektroenerģijas padeve mēdz notikt vien četras stundas diennaktī. Zīmīgi, ka tūlīt pēc inaugurācijas ceremonijas sekoja prezidenta Asada tikšanās ar Ķīnas ārlietu ministru Vanu Jī, apspriežot, cita starpā, Sīrijas iesaisti „Jostas un ceļa” projektā. Sagatavoja Eduards Liniņš

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Gana bieži savos raidījumos stāstam par arheoloģiskajiem pētījumiem un atklāto izrakumos Latvijas teritorijā. Šoreiz, izmantojot iespēju, ka aizvien mūsu studija ir virtuāla un attālums tai nav šķērslis, uz sarunu esam aicinājuši arheoloģi, kas savus pētījumus veikusi Tuvajos Austrumos un Karību reģionā. Mūsu ciemiņš - Britu muzeja un Bonnas Universitātes pētniece Dita Auziņa. "Irāka ir sapnis, kur arheologam strādāt, liels laimes un veiksmes faktors, ka izdevies tur nokļūt strādāt," darbu šumeru senpilsētā Tello Girsu, Irākā, raksturo Dita Auziņa.  Dita Auziņa ir arheoloģe, ainavu arheoloģijas, arheoloģiskās kartēšanas un apzināšanas speciāliste. Vadījusi arheoloģiskās kartēšanas projektus Nikaragvā, Dominikānas Republikā un Irākā. Viņas darbs ir saistīts ar lazerskeneriem un droniem un šīs prasmes bija vajadzīgas projektā Irākā un pati atzīst, ka bijusi īstajā laikā un īstajā vietā, lai varētu piedalīties projektā. Tāpat projekta ietvaros Dita Auziņa kopā ar kolēģiem māca Irākas jaunos arheologus, jo Irākā daudzi pieminekļi ir izpostīti un iznīcināti apzināti Irākas kara laikā kā valdošajai ideoloģijai neatbilstoši, kā arī senlietas un arheoloģiskās vērtības daudz nonākušas melnajā tirgū, lai iegūtu līdzekļus kara darbībai. "Irāka un Tuvie Austrumi ir reģions, kurā nekad nebeigsies ko pētīt. Tur ir tūkstošiem gadu vecas senvietas. Šobrīd viņu darbība fokusējas uz mantojuma saglabāšanu, ne pētīšanu. Situācija ir bēdīga, jo 50.-60. gados Bagdādes Universitāte un seno laiku pētniecība Bagdādē bija pasaules līmenī. Beidzamās desmitgadēs kara darbība ir pilnībā iznīcinājusi infrastruktūru," skaidro Dita Auziņa.  Jaunās paaudzes arheologi ir bez kārtīgas akadēmiskas izglītības, bet entuziasti un vēlas mācīties. Kopā ar jaunajiem Irākas arheologiem viens no objektiem, kurā strādā Dita Auziņa, ir Tello Girsu senpilsēta.  "Tello Girsu ir 400 ha liela senvieta. Tā visa  visa ir noklāta ar keramiku, ar ķīļraksta plāksnītēm, dažādām senlietām. Nav tā, ka tie objekti ir liels atklājums, tu vienkārši ej pa tiem 400 hektāriem un ar katru soli kāp virsū keramikas gabaliem, kas ir līdz pat 5000 gadus veci. Tā bagātība ir neaprakstāma," stāsta Dita Auziņa. "Es nāku no Latvijas, kur katrs keramikas gabals, katrs atradums ir tik liela vērtība, tas bija šoks, kam vēl joprojām nespēju tikt pāri, kad tur aizbraucu." Tāpat Dita Auziņa ir piedalījusies arheoloģiskajos izrakumos Karību piekrastē. Tā ir maz pētīta. "No vienas puses ir lieli sarežģījumi, bet ir arī ļoti viegli, jo cilvēki atbalsta un grib zināt par savu reģionu, izprast savu vēsturi, grib palīdzēt. Tā ir aizraujoša sajūta un lieli izaicinājumi, jo vienmēr ir kādi iemesli, kāpēc neviens arheologs nav strādājis konkrētā reģionā," atzīst Dita Auziņa. Nikaragvas piekrastē problēma ir smagie darba apstākļi pētniekiem, un vēsturiski tās ir bijušas pirātu ostas, kas mūsdienās ir saglabājušas savu funkciju kā narkotiku izplatīšanas un pārvadāšanas ostas. Līdz ar to ir arī bīstami. Arheoloģiskajos izrakumos Karību piekrastē Dita Auziņa cenšas izprast agro kolonizācijas periodu. 2021. gada arheoloģiskais piemineklis - Aizkraukles pilskalns Latvijas Arheologu biedrība, atzīmējot izcilā arheologa Vladislava Urtāna simtgadi, par šī gada arheoloģisko pieminekli ir izraudzījusies Aizkraukles pilskalnu un senpilsētu – senākie atradumi tur datēti ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Vairāk par faktiem, kas liecina par dzīvi rosīgā ostas pilsētiņā pie Daugavas un viduslaiku pili stāsta Latvijas arheologu biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks un Latvijas gada arheoloģijas pieminekļa projekta koordinators arheologs Mārcis Kalniņš. Tieši Aizkraukles pilskalnā Vladislavs Urtāns vairākus gadus ir veicis izrakumus. Pateicoties Vladislava Urtāna sistemātiskiem izrakumiem, kas tur noritēja pagājušā gadsimta 70. gados, ir izpētīta Daugavas lībiešu senpilsēta un senkapi un viduslaikos celtā mūra pils un baznīca. Kā teic Mārcis Kalniņš te ir bijis viens no nozīmīgākajiem Daugavas lībiešu zemju centriem, kas, ņemot vērā tā atrašanās vietu unlielo importa priekšmetu atradumu skaitu izrakumos, ir bijusi nozīmīga Daugavas ūdens ceļa sastāvdaļa. Šobrīd no to laiku liecībām nekas vairs nav acij redzams, tik muzejos nodotie artefakti, bet Aizkrauklē skatam atklājas ar zāli noaudzis reljefs paugurs, kurš īpaši gleznains izskatās no upes puses.

Amerikas Savienotajās valstīs beidzot sākas varas funkciju nodošana nākamajām prezidentam Džo Baidenam, lai arī Tramps joprojām vēlēšanu rezultātus neatzīst. Savukārt Baidens jau iepazīstina ar savu jauno komandu. Kas mainīsies ASV politikā līdz ar prezidenta maiņu. Šis jautājums ir aktuāls arī Tuvo Austrumu miera sarunu kontekstā. Trampa bijusi nozīmīga loma Tuvajos Austrumos un ar viņa ļoti ciešo atbalstu Izraēlai bija jārēķinās arī Arābu valstīm. Ko varam sagaidīt turpmāk, kad ārpolitikas kursi noteiks Džo Baidens?  Bulgārijā visu vasaru un rudeni notika protesti pret valdību, pieprasot premjera atkāpšanos. Viņam ir izdevies saglabāt varu, cenšoties politiski izdzīvot, viņš sācis aktīvi izspēlēt nacionālo kārti, tajā, šķiet, lielākie zaudētāji ir ziemeļmaķedonieši. Kāpēc tā? Notikumus pasaule komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un TVNET žurnālists, politologs, Rīgas Stradiņa universitā tēs doktorants Toms Rātfelders. ASV sākas varas nodošanas process 23. novembrī ASV Vispārējo dienestu pārvaldes vadītāja Emīlija Mērfija paziņoja par atļauju uzsākt funkciju nodošanas procesu jaunievēlētā prezidenta Džo Baidena administrācijai. Saskaņā ar Savienoto Valstu politisko sistēmu varas pārejas process no aizejošā prezidenta viņa varas mantiniekam tiek uzsākts vēl pirms oficiālās vēlēšanu rezultātu apstiprināšanas, un lēmums par šī procesa uzsākšanu piekrīt Vispārējo dienestu pārvaldes vadītājam, kurš administrē pārejas procesam nepieciešamo finansējumu un pakalpojumus. Kā paskaidrojusi Mērfijas kundze, viņas lēmuma pamatā ir vairāku republikāņu likumdevēju, kā arī ietekmīgu uzņēmējdarbības un ārlietu sfēras pārstāvju aizrādījumi, ka varas nodošanas procesa novilcināšana var būt drauds nacionālajai drošībai un valdības spējai pretdarboties koronavīrusa pandēmijai. Tāpat šis lēmums seko Pensilvānijas štata Augstākās tiesas lēmumam noraidīt prezidenta Trampa kampaņas pārstāvju prasību par 8000 balsu anulēšanu un Mičiganas štata Vēlēšanu rezultātu pārbaudes padomes balsojumam, kas apstiprina Džo Baidena uzvaru. Par savu piekrišanu pārvaldes vadītājas Mērfijas lēmumam pirmdienas vakarā paziņoja arī prezidents Donalds Tramps, gan turpinot apstrīdēt vēlēšanu rezultātus. Tikām sācis iezīmēties iespējamais prezidenta Baidena administrācijas sastāvs. Starp jau nosauktajiem kandidātiem ir liels sieviešu īpatsvars, un, iespējams, nākamgad Savienotajām Valstīm pirmoreiz to vēsturē būs Valsts kases sekretāre, resp. finanšu ministre, aizsardzības sekretāre un Nacionālās izlūkošanas direktore. Daudzi no piesauktajiem kandidātiem savulaik ieņēmuši amatus prezidenta Baraka Obamas administrācijā. Svarīgo valsts sekretāra amatu ieņems Entonijs Blinkens, kurš ir ilggadējs Baidena līdzgaitnieks un Baraka Obamas administrācijā ieņēmis valsts sekretāra vietnieka amatu. Kā viens no pretendentiem uz darba sekretāra amatu tiek minēts Džo Baidena sāncensis demokrātu priekšvēlēšanu kampaņā Bērnijs Sanderss, kā potenciālais prezidenta īpašais pārstāvis klimata jautājumos – bijušais valsts sekretārs Džons Kerijs. Tuvo Austrumu mīklas 23. novembrī Izraēlas medijos parādījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu premjerministrs Benjamins Netanjahu izlūkdienesta “Mossad” šefa Josi Koena pavadībā devies uz Saūda Arābijas pilsētu Neomu, kur slepeni ticies ar Saūdu kroņprinci Mohammedu bin Selmānu un Savienoto Valstu valsts sekretāru Maiku Pompeo, kurš atrodas Neomā oficiālā vizītē. Ja tas ir tiesa, tad šī ir vēsturē pirmā Izraēlas un Saūda Arābijas augstākā līmeņa vadītāju sastapšanās. Pagātnē Saūdu monarhija divreiz – 1948. un 1973. gadā – piedalījusies arābu valstu karadarbībā pret Izraēlu, starp abām valstīm joprojām nav diplomātisko attiecību, taču jau kopš 80. gadu vidus vērojama zināma tuvināšanās un aizkulišu kontakti abu valstu starpā. Arī šajā gadījumā gan premjers Netanjahu, gan valsts sekretārs Pompeo izvairījušies komentēt ziņas par minēto slepeno tikšanos, savukārt Saūda Arābijas ārlietu ministrs princis Feisals bin Farhāns savā Twitter kontā noliedzis, ka tāda būtu notikusi. Vairums novērotāju gan neapšauba tikšanās faktu, norādot, ka tas ir vēl viens apliecinājums Izraēlas un vairāku arābu valstu tuvināšanās procesam, veidojot pretsvaru Irānas un, pēdējā laikā, arī Turcijas ietekmei Tuvajos Austrumos. Šo procesu ļoti jūtami veicinājušas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa administrācijas aktivitātes, un tieši Trampa prezidentūras laikā Izraēla noslēgusi vēsturiskas vienošanās ar Bahreinu, Apvienotajiem Arābu Emirātiem un Sudānu. Tiek lēsts, ka vienošanās ar Saūda Arābiju gan būs krietni grūtāks uzdevums, jo Saūdu monarhija tradicionāli ir bijusi viens no Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas atbalstītājiem, un šo līniju joprojām aizstāv liela daļa Rijādas valdošo aprindu, t.sk. karalis Selmāns Āl Saūds. Bulgārija – protesti un ārpolitiskie manevri Jau kopš 9. jūlija Bulgārijā nenorimst masu protesti, kas lielākoties notiek galvaspilsētā Sofijā, taču periodiski arī citur Bulgārijā un arī tajās Eiropas Savienības valstīs, kur mīt bulgāru diaspora. Protestētāju mērķis ir panākt premjerministra Boiko Borisova un viņa kabineta, kā arī ģenerālprokurora Ivana Geševa demisiju. P ārmetumi Borisovam un ar viņu saistītajām politiskajām aprindām korupcijā un valsts nozagšanā ne reizi vien izskanējuši ne vien Bulgārijā, bet arī ārpus tās robežām, kur Bulgāriju arvien biežāk dēvē par „mafijas valsti”. Tomēr prominentajam politiķim Borisovam un viņa labēji centriskajai partijai „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” joprojām ir nozīmīgs atbalsts kā Bulgārijas sabiedrībā, tā Eiroparlamenta Tautas partijas frakcijā. Borisovs ir premjera postenī kopš 2009. gada, divas reizes demisionējis, taču divas reizes guvis nozīmīgākos panākumus šīm demisijām sekojušajās ārkārtas parlamenta vēlēšanās. Pašreizējo valdību, kas pastāv kopš 2017. gada maija, „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” veido koalīcijā ar nacionālistisko vēlēšanu apvienību „Apvienotie patrioti”. Nozīmīgākais politiskais zaudējums Borisova partijai bija lielākā opozīcijas spēka – Bulgārijas Sociālistiskās partijas – atbalstītā kandidāta Rumena Radeva uzvara prezidenta vēlēšanās 2016. gadā. Prezidents Radevs kļuvis par pašreizējo protestu nozīmīgāko politisko atbalstītāju un ir krasā opozīcijā premjerministram. Iespējams, ka ar Bulgārijas varas mēģinājumu novērst uzmanību no iekšpolitiskās spriedzes un izpatikt koalīcijas nacionālistiskajiem atbalstītājiem izskaidrojams Bulgārijas veto sarunām par Ziemeļmaķedonijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Oficiāli Bulgārijas nostāja tiek definēta kā neapmierinātība ar esošo sarunu ietvaru, kas nenodrošinot Bulgārijai pietiekamas tiesiskās garantijas. Taču neoficiāli ir zināms, ka Sofija vēlas, lai Skopje atsakās no apzīmējuma „maķedoniešu valoda”, atzīstot, ka ziemeļmaķedonieši runā bulgāru valodas dialektā, ka ziemeļmaķedoniešu nācijai ir bulgāru izcelsme un, attiecīgi, nav pamata runāt par kādu maķedoniešu minoritāti Bulgārijā.

Annija, Mārtiņš un Roberts krata pirkstu,gremdējas atmiņās par saviem interneta pirmsākumiem un plāno savas filantropiskās izpausmes Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Epizodi ierakstījām pirms Baidens tika atzīts par President Elect, tāpēc neapsveicām! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Libānā notikusī traģēdija ir aizkustinājusi visu pasauli. Valstis piedāvā savu palīdzību, cilvēki ziedo, cenšoties atbalstīt grūtības nonākušos libāniešus. Libāna jau tāpat bija politiskā un ekonomiskā krīzē, bet sprādziena izraisītās sekas būs grūti pārvarēt. Arī virkne citu Tuvo Austrumu valstu ir nonākušas daudz lielākās ekonomiskās grūtībās, nekā tas bijis iepriekš. Publiski izskanējušie izteikumi liek domāt, ka pēdējā laikā pasliktinās Igaunijas un Somijas attiecības. Daudzus gadus tās bijušas ļoti labas, bet atšķirīgie pēdējo vēlēšanu rezultāti, šķiet, ir iedzinuši ķīli starp abām kaimiņvalstīm.  Notikumus pasaule komentē politogs vēstures doktors Ojārs Skudra. Sazināmies ar Kintiju Eigminu-Čemali, kura dzīvo Beirutā. Tuvie Austrumi – pandēmija u.c. satricinājumi Kā zināms, Irāna bija viena no pirmajām valstīm, kurā koronavīrusa pandēmija guva nozīmīgu izplatību. Pirmais saslimšanas gadījums tika oficiāli izziņots 19. februārī, kad par reģistrētiem gadījumiem savā teritorijā bija ziņojušas jau 29 citas valstis, un jau tobrīd tika izteiktas aizdomas, ka Irānas Islāma Republikas režīms atzinis infekcijas izplatību novēloti un noklusē tās patiesos apmērus. Tagad šīs aizdomas guvušas apstiprinājumu. Kā 3.augustā ziņoja britu raidsabiedrība BBC, anonīms avots Irānā nodevis tās rīcībā patiesos saslimstības datus, kuri iegūti Irānas Veselības ministrijā. Tie atklāj, ka pirmais nāves gadījums no Covid-19 Irānā fiksēts jau 19. janvārī, savukārt šobrīd oficiāli atzītie mirstības dati ir apmēram trīs reizes mazāki nekā reālie. Būtiski augstāks par oficiāli atzīto ir inficēšanās gadījumu skaits: vairāk nekā 450 000 faktisko pret nepilniem 300 000 atzīto jūlija beigās. Islāma republikas drošības dienesti sākotnēji kavējuši informācijas izplatību, lai tā neietekmētu februāra otrajā pusē notikušās vēlēšanas un Islāma revolūcijas 40. gadadienas svinības, tomēr rezultātā „informācijas bumba” detonēja burtiski pāris dienas pirms vēlēšanām, pamatīgi mazinot dalības rādītājus. Tagad informācijas slēpšana turpinās, jo augsti saslimstības rādītāji kaitē režīma starptautiskajai reputācijai un sabiedrības noskaņojumam pašu mājās. Arī pēc oficiālajiem rādītājiem Irāna ir pandēmijas vissmagāk skartā valsts Tuvajos Austrumos inficēto un mirušo kopskaita ziņā. Kas attiecas uz reģionu kopumā, tad dažās valstis vērojama situācijas uzlabošanās, kamēr citas piedzīvo jaunu saslimšanas rādītāju kāpumu. Saūda Arābijā, kas ir Tuvo Austrumu valsts ar lielāko inficēto skaitu uz miljonu iedzīvotāju, ikdienas saslimšanas gadījumu skaita kāpums, kas valstī bija vērojams kopš jūnija sākuma, beidzot noplacis. Par normalizācijas plāna īstenošanu, atļaujot atsākt darbu viesnīcām un kūrortiem, paziņojusi Kuveita, kur saslimšanas statistika pēdējās nedēļās arī uzlabojusies. Tikām Izraēla piedzīvo jaunu inficēšanās gadījumu skaita kāpumu, 28. jūlijā fiksējot jaunu bēdīgu rekordu ar vairāk nekā 2300 gadījumiem diennaktī. Līdzīga situācija ir Libānā, un jūlija beigās valdība Beirutā paziņoja par mobilizācijas plānu cīņai pret pandēmiju. Taču 4. augusta pievakarē Beirūtu satricināja grandiozs sprādziens, kad ostā eksplodēja vairāk nekā 2500 tonnas amonija nitrāta, kas kopš 2013. gada tika glabāts kādā noliktavā. Sprādziena spēks nolīdzināja līdz ar zemi lielāko daļu ostas un sagrāva drupās vairākus Beirutas vecpilsētas kvartālus. Šobrīd oficiāli apstiprināti 137 bojāgājušie, taču šis skaitlis, visdrīzāk, pieaugs, jo vairāki simti cilvēku joprojām ir bez vēsts pazuduši. Tas ir smags trieciens nelielajai valstij, kura jau gadu desmitiem cīnās ar politisko nestabilitāti un pēdējos gados arī ar smagu ekonomisko krīzi, kuru tikai padziļinājusi pandēmija. Visdrīzāk notikums nepaliks arī bez politiskām sekām, jo notikušajā liela daļa Libānas sabiedrības saskata valdošās elites bezatbildības sekas. Plaisa Igaunijas-Somijas attiecībās Jau jūnija sākumā parādījās informācija, ka Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida atsaukusi vēstnieku Somijā Harri Tīdo pēc paša vēstnieka lūguma. Pagājušās nedēļas nogalē pats vēstnieks Somijas sabiedriskajā televīzijai paskaidrojis, ka viņa aiziešanai no amata ir divi iemesli: vecums un nesaskaņas ar pašreizējo Igaunijas valdību. Tīdo norādījis, ka labēji populistiskās Konservatīvās tautas partijas (EKRE) paziņojumi neuzlabo abu valstu attiecības, kā nepatīkamāko gadījumu minot to, kā pagājušā gada nogalē iekšlietu ministrs un nu jau bijušais partijas vadītājs Marts Helme asi kritizēja Somijas valdību un premjerministri Sannu Marinu nodēvējis par „pārdevēju, kas kļuvusi par premjerministri”. Igaunijai un Somijai allaž bijušas tuvas attiecības, turklāt Igaunijai tās ir jo īpaši būtiskas – Somija ir otrs lielākais ārvalstu investīciju avots, kā arī lielākais eksporta tirgus. Nu jau bijušais vēstnieks norādījis, ka pašreizējā valdība ir pasliktinājusi attiecības ar Somiju. Publiski šķiet, ka  arī komunikācija starp abām valstīm pasliktinājusies – pagājušajā nedēļā Igaunijas valdība paziņoja, ka neatbalstīs tuneļa izbūvi starp abu valstu galvaspilsētām, ja to būvēs par Ķīnas un privātu investoru naudu,  tā vietā atbalstot Somijas un Igaunijas finansētu projektu. Taču, kā norāda somu kolēģi- šāds projekts neeksistē, un jau vairākus gadus starp abām valstīm nenotiek sarunas par šāda tuneļa izbūvi. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Studijā notikumus komentē žurnāliste Ina Strazdiņa un politologs Ojārs Skudra. Eiropas Padomes īpašā apspriede Dārgie kolēģi, [..] ir pienācis laiks panākt vienošanos mūsu līmenī par Daudzgadu finanšu ietvaru. Katra novilcināšana radīs nopietnas praktiskas un politiskas problēmas un apdraudēs esošo programmu un politiku turpināšanu, kā arī jaunu ieviešanu. Es visnotaļ apzinos, ka šīs sarunas ir vienas no sarežģītākajām, kādas mūs sagaida. Bet es esmu arī pārliecināts, ka ar veselo saprātu un apņēmību mēs varam panākt vienošanos, kura nāks par labu visiem eiropiešiem. Tā raksta Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, aicinādams Eiropas Savienības valdību vadītājus – uz šodienas īpašo sanāksmi par Eiropas daudzgadu budžetu. Tagad, kad Lielbritānija galu galā ir sekmīgi izstājusies, beidzot ir skaidrība par potenciālajām budžeta aprisēm. Eiroparlamenta deputāti daudzgadu budžeta jautājumus cita starpā apsprieda pēdējā plenārsesijā pagājušajā nedēļā. Uzstājoties šajās debatēs, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteica zīmīgu mudinājumu valstu pārstāvjiem izrādīt ne tikai degsmi, aizstāvot tradicionālās budžeta prioritātes, bet arī entuziasmu, atbalstot jaunās. Viņas individuāla apņemšanās esot piekrist tikai tādam daudzgadu budžetam, kurā vismaz ceturtā daļa būs atvēlēti klimata pārmaiņu problēmu risināšanai, tai skaitā pietiekamam finansējumam pārejai uz videi draudzīgām tehnoloģijām. Tikām izdevuma "The Economist" feļetonists ar pseidonīmu Charlemagne jeb Kārlis Lielais savā rakstā „Padarīsim Eiropu atkal vienmuļu!” raksta: Ja pagājušajā desmitgadē jūs jautājāt eirokrātam: „Kas nodarbina jūsu prātu?”, tad atbilde parasti bija dramatiska. Desmitgades sākumā eiro zvārojās uz sabrukuma robežas. Desmitgades vidū Grieķija teju tika izmesta no savienības, tad teju 3 miljoni patvēruma meklētāju ieradās no Sīrijas un citiem karstajiem punktiem. Drīz pēc tam Lielbritānija, tobrīd otra lielākā savienības ekonomika, nobalsoja par izstāšanos, kaut tai nebija nekāda nopietna plāna, kā. Īsāk sakot, dzīve Briselē bija aizraujoša. Vairākus gadus amatvīri uztvēra šo pilsētu kā vizīti pie proktologa: nepieciešamu, bet netīkamu. Šie laiki ir pagātnē. Brisele atkal ir nomierinoši vienmuļa. Pajautājiet garāmejošam eirokrātam, kas jauns, un atbilde būs prozaiska: diņģējamies par savienības budžetu. Minhene 2020. Bažu māktie Rietumi Minhenes Drošības konference Bavārijas galvaspilsētā notiek ik februāri kopš 1963. gada. Konferences ideja ir mazināt kara draudus un sekmēt kolektīvo drošību, radot dialoga platformu atbildīgajiem politisko un militāro lēmumu pieņēmējiem, diplomātiem, drošības un militārajiem ekspertiem. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām Minhenes Drošības konferencē aicinātie bija pamatā NATO un Eiropas Savienības pārstāvji, taču pēc 1999. gada tiem pievienojās arī dialoga partneri no Centrālās un Austrumeiropas, Indijas, Ķīnas, Japānas un Irānas; un mūsdienās Minhenes konference reizēm tiek dēvēta par „diplomātu Davosu”. Katru gadu pirms konferences tiek publicēts Minhenes drošības ziņojums, un šī gada ziņojumam dots apakšvirsraksts „Westlessness”. Šis pēc vācu salikteņu parauga darinātais un grūti tulkojamais jaunvārds asociējas pirmām kārtām ar angļu restlessness – "nemierīgums". Tas tiek skaidrots kā metafora pašreizējām bažām par tradicionālo Rietumu vērtību un rietumnieciskās identitātes apšaubīšanu un pat noliegšanu, par vienotas Rietumu pasaules izjūtas un mērķorientācijas trūkumu. Kā atzīst novērotāji, arī Minhenē uzkrītoši pamanāma bija redzējuma plaisa starp Eiropas Savienības un Savienoto Valstu pārstāvjiem. Kamēr Amerikas ārlietu ministrs Maiks Pompeo un aizsardzības ministrs Mārks Espers aicināja eiropiešus vienoties kopējā pretstāvē Ķīnai kā galvenajam globālajam draudam un Huawei kā tā konkrētajai izpausmei, eiropieši pārmeta amerikāņiem atkratīšanos no globālā drošības garanta atbildības. Tā Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss norādīja, ka amerikāņu aiziešana no Tuvajiem Austrumiem radījusi ģeostratēģisku vakuumu, kuru steidz aizpildīt Krievija, Irāna un Turcija. Par karu un mietu Tuvajos Austrumos tagad vairs nelemjot Ženēvā vai ANO mītnē Ņujorkā, bet gan Sočos un Astanā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona aicinājumi vienoties Eiropas suverenitātes stiprināšanai joprojām nerod gaidīto atbalsi, sevišķi jau Vācijā. Bet Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis konferencē uztraucās, ka pasaule aizmirst par karu Ukrainā, kas jau ilgst ilgāk nekā 2.pasaules karš. Vīruss un nauda Saskaņā ar vakar publicētajiem Pasaules Veselības organizācijas datiem, līdz šim Ķīnā reģistrēti vairāk nekā 74 000 saslimšanas gadījumi ar koronavīrusu. Līdz šim miruši 2006 pacienti, 136 no tiem - pagājušajā diennaktī. Ārpus Ķīnas līdz šim zināmi 926 saslimušie, no kuriem miruši 3. Taču nesalīdzināmi vairāk ir to, kurus tā vai citādi ietekmējuši Ķīnas varas iestāžu ieviestie karantīnas pasākumi. Sākot no sabiedriskā transporta apturēšanas un pārbaudēm, beidzot ar faktisku mājas arestu lielākajai daļai veselu lielpilsētu un rajonu iedzīvotājiem. Tiek lēsts ka pilnvērtīga pārvietošanās un normāla dzīve šobrīd Ķīnā ir liegta apmēram pusmiljardam cilvēku. Tas nozīmē slēgtas rūpnīcas, veikalus un citus uzņēmumus un preču piegādes pārtraukšanu un kavēšanos. Ekspertu prognozes par to, kāda varētu būt koronavīrusa epidēmijas makroekonomiskā ietekme, joprojām svārstās milzīgā amplitūdā. Vieni paredz, ka Ķīnas nacionālā kopprodukta pieaugums agrāk prognozēto 6% vietā šogad būs 5,5%, citi min 4%, vēl citi dramatiski prognozē pilnīgu stagnāciju pirmajā ceturksnī un, attiecīgi, ne vairāk kā 3,5% pieaugumu šogad. Nozīmīgu kritumu piedzīvo Ķīnas akciju tirgi, un paredzama plaša valdības intervence akciju cenu stabilizācijai. Februāra sākumā Ķīnas juaņa noslīdēja zem psiholoģiski kritiskā rādītāja - septiņas juaņas par ASV dolāru un arī šobrīd balansē uz šīs robežas. Vīrusa epidēmijas ekonomiskās sekas neizbēgami izjūt arī visa pārējā pasaule, kas ir nesaraujami saistīta ar mūsu planētas „ražošanas cehu”. Par šīgada peļņas kritumu aizkavētu detaļu piegāžu dēļ jau paziņojusi kompānija Apple; līdzīgas problēmas ir autoražotājiem Nissan un Hyundai. Ķīnas farmaceitiskās produkcijas eksporta pārtraukumi varētu ietekmēt pat Savienoto Valstu ekonomiku. Daudz nozīmīgāk nekā agrāk pasauli ietekmēs arī ķīniešu pirktspējas kritums, ciktāl šī nācija no mazapmaksātiem konveijera apkalpotājiem jau kļuvusi par nozīmīgu importētu produktu un pakalpojumu patērētājiem. Drūmas prognozes par šo gadu izsaka japāņu un vācu autoražotāji. Tiek lēsts, ka globālā aviopārvadājumu industrija cietīs 4 – 5 miljardus lielus zaudējumus; vairāk nekā miljardu lieli zaudējumi sagaidāmi tūrisma industrijai Japānā, apmēram tikpat lieli – Taizemē. Vissmagāk no epidēmija izraisītajām ekonomiskajām sekām var ciest Japāna, kuras ekonomika jau kopš pagājušā gada pēdējā ceturkšņa atrodas recesijā.

Latvijas Radio 1 turpmāk otrdienās plkst. 12.30 skanēs raidījums „Diplomātiskās pusdienas”. Kāpēc pusdienas? Tāpēc, ka pusdienlaiks parasti tiek izmantots tieši pusdienām. Kāpēc diplomātiskās? Tāpēc, ka diplomātija patiesībā ir ārpolitikas veidošanas māksla. Savukārt diplomātiskās pusdienas jeb darba pusdienas pat ir oficiāls diplomātisks jēdziens – tā ir vieta un laiks, kur bieži vien tiek apspriesti pieņemti dažādi lēmumi par vienu vai otru, tostarp ārpolitisku jautājumu. Un bieži vien tas notiek nedaudz neformālākā gaisotnē, nekā dažādos oficiālos samitos, sanāksmēs un konferencēs. Un arī strukturēsim raidījumu, sākot to ar starteri jeb aptaujājot cilvēkus, ko viņi domā par valsti, tad "ēdot pamatēdienā valsti", tās aktuālāko notikumu izklāsts un nākotnes prognozes. Un desertam atstāsim kādu interesantu vai provokatīvu, reizēm mazāk nopietnu faktu par valsti. Protams, pusdienot vienam nav  interesanti, tāpēc šo raidījumu Uģis Lībietis veido kopā ar Latvijas ārpolitikas institūta direktora vietnieku, Rīgas Stradiņa universitātes docentu, doktoru Kārli Bukovski. Raidījumā  uzmanības centrā būs dažādas valstis un tajās notiekošais šajā konkrētajā nedēļā. Valstu pasaulē ir daudz, par tām mēs kaut ko zinām un nezinām, interesējamies par tām vai nē. Bieži vien mums ir viedoklis un priekšstats par šim valstīm un, ļoti iespējams, tas var būt maldīgs. Kaut vai, Latvijai aktuālo notikumu gaisotnē – ka Dienvidāfrikas Republikā pārsvarā dzīvo tikai tumšādaini cilvēki un valda gandrīz vai džungļu likumi. Dienvidāfrikai mēs noteikti pievērsīsimies kādā no nākamajiem raidījumiem. Bet par pirmā raidījumu centrālo valsti esam izvēlējušies Irānu. Irāna ir bijusi pasaules dienaskārtībā gadiem. Ne tikai kodolprogrammas dēļ par ko mēs dzirdam medijos gandrīz katru otro nedēļu, bet arī tādēļ, ka Irāna ir viens no intriģējošākajiem un atšķirīgākajiem valstiskuma piemēriem ne tikai Tuvajos Austrumos, bet visā pasaulē. Un viens no šiem intriģējošajiem elementiem ir arī pusdemokrātiskās Irānas parlamenta jeb Islāma Konsultatīvās asamblejas vēlēšanas, kuras notiks 21. februārī. (function(d){ var app = d.createElement('script'); app.type = 'text/javascript'; app.async = true; var pt = ('https:' == document.location.protocol ? 'https://' : 'http://'); app.src = pt + 'www.speakpipe.com/loader/hd8kmjusv509drsvl8xroba9irhupfub.js'; var s = d.getElementsByTagName('script')[0]; s.parentNode.insertBefore(app, s); })(document);      

Studijā notikumus komentē bijušais Saeimas deputāts, ārsts Hosams Abu Meri un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Gints Amoliņš. Šiītu un sunnītu pretstāve Lielā šķelšanās, kuras rezultātā islāms sadalījās šiītu un sunnītu novirzienos, notika jau šīs reliģijas rītausmā - Mūsu ēras 7.gadsimtā, vien dažas desmitgades pēc pravieša Muhameda nāves. Tās pirmcēlonis bija varas cīņa starp pravieša Muhameda pēcnācējiem un konkurējošajiem klaniem milzīgajā teritorijā, kuru sev šai laikā pakļāva islamticīgie arābu karotāji. Gadsimtu gaitā par sunnītisma galveno balstu kļuva Persija, savukārt sunnītu apdzīvotās teritorijas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā nonāca turku Osmaņu impērijas sastāvā, un Osmaņu sultāni kopš 16. gs. bija arī sunnītu kalifi. Pēc Osmaņu impērijas sabrukuma Pirmā pasaules kara rezultātā šķita, ka islāma reliģija zaudē idejiskajā konkurencē ar arābu nacionālismu, sekulārismu un sociālistiskām tendencēm, un gadsimtiem senās pretrunas islāma iekšienē tiks piemirstas, vienojoties cīņā pret šiem modernajiem pretiniekiem. Tomēr norises Tuvajos Austrumos 20. gs. otrajā pusē no jauna uzpūta senā ienaida liesmas. Daudzi pētnieki par kritisko lūzuma punktu uzlūko Islāma revolūciju pārsvarā šiītu apdzīvotajā Irānā 1979. gadā. Jaunā Irānas Islāma republika un tās līderis, no vienas puses, sludināja islāma ekumēnismu, taču arī pozicionēja Irānu kā revolucionāru ticības atjaunošanas spēku iepretim citiem Tuvo Austrumu režīmiem, kuru līderi pamatā nāca no sunnītu kopienas. Irāna vēlējās eksportēt savu islāma revolūciju uz citām reģiona valstīm. Tas izraisīja pretstāvi ar Saūda Arābiju, kuras valdošā dinastija pārstāv konservatīvu sunnītisma novirzienu – vahabītismu, kas šiītus uzlūko kā ticības atkritējus. Šī pretstāve ir aktuāla joprojām, un, lai arī starp abām valstīm nekad nav izcēlies tiešs konflikts, abi režīmi reģionā atbalsta dažādas militārās grupas, kas cīnās savā starpā. Īpaši tas jūtams Irākā, kur konflikts aizsākās 1980.gadā, kad Irākas autoritārais līderis Sadams Huseins, sākotnēji arābu nacionālisma adepts, uzsāka karu pret Irānu un plašas represijas pret Irākas šiītiem, sevi pozicionējot kā „īstenās ticības” aizstāvi. Līdz ar Huseina režīma iznīcināšanu 2003. gadā Irākas šiīti, kuri šai valstī ir lielākā reliģiskā grupa, ieguva nozīmīgu lomu politikā, taču agrāk dominējušo sunnītu pretestība lielā mērā ir pamats joprojām gruzdošajam konfliktam šajā valstī. Vēl viens notikums ar būtisku ietekmi bija padomju iebrukums Afganistānā 1979. gadā. Saūda Arābija kļuva par vienu no afgāņu atbrīvošanās cīņas galvenajiem atbalstītājiem, taču tās organizētajās nometnēs Pakistānā kaujinieki tika indoktrinēti fundamentāla sunnītisma garā. Vēlāk šie elementi pārcēlās uz citām islāma zemēm, kur izvērsa cīņu ne vien pret neislāma spēkiem, bet nereti arī pret šiītiem. Jaunu eskalāciju pretstāvei piešķīra Arābu pavasaris 2011. gadā, kad daudzviet valdošie režīmi un to pretinieki izmantoja reliģiskos motīvus savu atbalstītāju mobilizācijai. Bašara al Asada režīma konsekventi atbalstītāji Sīrijā ir šiīti alavīti, pie kuriem pieder Asadu klans, savukārt režīma pretinieki – sunnīti, kuri ir lielākā reliģiskā kopiena Sīrijā. Pilsoņkarā Jemenā galvenie pretspēki ir sunnītu dominētais feldmaršala Hādi režīms un šiītu Huti kustības nemiernieki; pašpasludinātā „Islāma kalifāta” teroristi ir fundamentālisti sunnīti, kuri daudzviet īstenojuši genocīdu arī pret šiītiem. Radikālas sunnītu grupas īstenojušas uzbrukumus šiītiem arī Pakistānā un Somālijā; savukārt galvenais šiītu „triecienspēks” Tuvajos Austrumos ir militarizētā kustība „Hezbollā” ar nozīmīgu iesaisti Sīrijas un Libānas iekšējos konfliktos. Kā vienīgā islāma valsts, kurā abi ticības novirzieni šobrīd mierīgi un līdztiesīgi līdzāspastāv, tiek minēta Azerbaidžāna. Libānas jaunā valdība Kopš vakardienas Libānai ir jauna valdība. Līdzšinējā Beirutas Amerikāņu universitātes datorinženierijas profesora Hasana Diaba kabinets tika izveidots pēc teju trīs mēnešus ilga politiskās nestabilitātes perioda, kas sekoja iepriekšējā premjera Sāda Hariri demisijai 29. oktobrī. Hariri aiziešanu, kā zināms, izraisīja plaši protesti pret valstī valdošo korupciju, interešu grupu ietekmi un valsts līdzekļu piesavināšanos uz vispārējā ekonomiskā stāvokļa straujas pasliktināšanās fona. Savā pirmajā uzrunā premjers Diabs pauda atzinību protestētājiem, solīja konsekventu vēršanos pret piesauktajām nebūšanām un pozicionēja savu kabinetu kā bezpartejisku tehnokrātu valdību. Patiešām, visi jaunie ministri ir akadēmiskās jomas vai konkrēto sfēru profesionāļi. Sešas no 20 ministriem ir sievietes, kas ir rekordliels skaits Libānai. Tomēr kabineta bezpartejiskums izraisījis tūlītēju skaļu apšaubīšanu no protestu kustības aktīvistu puses. Jaunā valdība tapusi, dominējošajām musulmaņu šiītu organizācijām Hezbollah un Amal vienojoties ar prezidenta Mišela Auna kristīgo Brīvo patriotisko kustību un tās sabiedrotajiem. Ārpus „spēles”, tādējādi, palikušas bijušā premjera Hariri partija „Nākotnes kustība”, kuru pamatā atbalsta musulmaņi sunnīti, un Progresīvā Sociālistiskā partija, kura pamatā pārstāv Libānas drūzu reliģisko kopienu. Protestētāji jau nodēvējuši Diaba kabinetu par „vienas krāsas valdību” un uztur spēkā prasības par prezidenta Auna demisiju un ārkārtas vēlēšanām. Vakar viņi atkal pildīja Beirutas ielas, pie kam izcēlās sadursmes ar policiju, protestētājiem laižot darbā akmeņus, petardes un nolauztas ceļazīmes, kārtības sargiem, savukārt, atbildot ar asaru gāzi un gumijas lodēm. Abās pusēs vakar ievainoti aptuveni 540 cilvēki Davosas forums vides problēmu zīmē Otrdien gadskārtējā, pēc skaita piecdesmitajā, Pasaules Ekonomikas forumā Šveices kalnu kūrortā Davosā pulcējās apmēram trīs tūkstoši no zemeslodes ekonomiski un politiski ietekmīgākajiem ļaudīm, tai skaitā apmēram tūkstotis miljardieru. Foruma pamattēma definēta kā „Ieinteresētās personas līdzsvarotai un ilgtspējīgai pasaulei”, tādējādi reaģējot uz bažām par vides situāciju un planētas nākotni, kas strauji pieņēmušās pēdējo pāris gadu laikā. Neilgi pirms foruma, 10. janvārī izdevums "The Guardian" publicēja zviedru vides aktīvistes Grētas Tūnbergas un vairāku līdzautoru sleju, kurā, cita starpā, pausts: „Vienīgā rīcība, kas nebūtu vērtējama kā nodevība pret dzīvību kā tādu, ir tūlītēja investīciju pārtraukšana fosilā kurināmā industrijā. Šodien tradicionālais bizness kļūst par noziegumu pret cilvēci. Mēs pieprasām, lai līderi uzņemas savu lomu šī neprāta izbeigšanā.” Kā liecina pirms foruma publicētais pārskata ziņojums, kurā kritiski vērtēts nozīmīgāko globālās industrijas spēlētāju veikums klimata pārmaiņu novēršanā, tā arī lielum lielais vairums Davosā izskanējušo tekstu, šis aicinājums vairs nav saucēja balss tuksnesī. Kā izdevumā "The New York Times" raksta Lourenss Duglass Finks, kura vadītā investīciju kompānija "BlackRock" pārvalda apmēram septiņus triljonus dolāru lielas investīcijas: „Mēs stāvam uz fundamentālas globālo finanšu pārveides sliekšņa.” Kā uzsver Finks, tie pasaules uzņēmumi, kuri nepārkārtos savu domāšanu atbilstoši atbildīgas vides politikas prasībām, agri vai vēlu ies bojā. Davosā šai ziņā izskanēja daudz labu apņemšanos. Lielāko naftas kompāniju pārstāvji vēstīja par kaitīgo izmešu mazināšanu ieguves procesā, investīcijām atjaunojamajos energoresursos, plastmasas atkritumu pārstrādē un ūdeņraža izmantošanā kurināšanai. Ķīmiskās rūpniecības giganti solīja attīstīt pārstrādātas plastmasas, ogļskābās gāzes un biomasas izmantošanu ķimikāliju ražošanai. Prognozējami uz šī fona kā baltā vārna izcēlās Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Viņa uzstāšanās Davosā tiek raksturota kā tipiska priekšvēlēšanu kampaņas runa, vien bez Amerikas republikāņu elektorātam domātajiem ksenofobiskajiem akcentiem. Prezidenta vēstījuma smagumpunkts bija plātīšanās ar Savienoto Valstu ekonomisko izaugsmi, neiztiekot arī bez noniecinošiem mājieniem vides aktīvistu virzienā, nodēvējot tos par „pastardienas praviešiem”. Un, kā uzskata daži eksperti, Tramps Davosā skaļi pateicis to, kas daudziem foruma dalībniekiem patiesībā ir „aiz ādas”. Hūvera institūta un Hārvarda universitātes pētnieks Neils Fērgusons intervijā resursam "Yahoo! Finance" piesauc par 2020. gada Davosas „netīro noslēpumiņu” – pasaules bagātnieku elite vēlās redzēt Donaldu Trampu ievēlētu vēl uz vienu termiņu, tikai „neviens to negrib teikt skaļi”.    

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka un portāla "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders, telefonintervijās - Nacionālās Aizsardzības akadēmijas drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks un RSU pasniedzējs Māris Andžāns. Savienoto Valstu un Irānas attiecību saasinājums Savas dzīves laikā ģenerālmajors Kasems Soleimani tika minēts kā otrs ietekmīgākais cilvēks Irānā. Savukārt, ASV Centrālās Izlūkošanas pārvaldes amatvīrs Džons Magvairs vēl 2013. gada intervijā "The New Yorker" nodēvējis viņu par „neapšaubāmi visietekmīgāko slepenā dienesta komandieri Tuvajos Austrumos”. Kopš 90. gadu beigām ģenerālmajors Soleimani komandēja militāro organizāciju „Kudsas spēki” – apmēram divīzijas lieluma Irānas Islāma revolucionārās gvardes struktūru, kura specializējās nekonvencionālu militāro un izlūkošanas operāciju veikšanā Tuvajos Austrumos. Tūkstoši organizācijas kaujinieku un instruktoru darbojās reģiona valstīs, karodami pret islāma republikas ienaidniekiem un atbalstīdami sabiedrotos – Asada režīmu Sīrijā, kaujinieku grupējumus „Hezbollā” Libānā un „Hamas” Palestīnā, arī pēdējos gados arvien ietekmīgāko Irākas šiītu miliciju „Kaitab Hezbollā”. 3. janvārī, kad ģenerālmajors Soleimani ieradās kārtējā vizītē Bagdādē, amerikāņu bezpilota lidaparāta raidīta raķete lidostā nogalināja viņu un arī vairākus sagaidītājus. Šī operācija turpināja notikumu virkni, kas sākās ar raķešu triecienu decembra nogalē Savienoto Valstu spēku bāzei Irākā, kurā gāja bojā viens amerikāņu līgumdarbinieks. Vainojot šajā uzbrukumā „Kaitab Hezbollā”, amerikāņu spēki atbildes triecienā organizācijas bāzēm nogalināja vismaz 25 kaujiniekus. Pēc tam saniknots pūlis uzbruka Savienoto Valstu vēstniecībai Bagdādē. Amerikāņu ieskatā šai eskalācijai Irākā ir tieša saistība ar ģenerāļa Soleimani darbību. Ietekmīgā irāņu militārista un viņa sabiedroto nogalināšana, saprotams, nevarēja palikt bez Irānas atbildes, un par tādu kļuva divu Savienoto Valstu bāzu apšaude ar ballistiskajām raķetēm naktī no otrdienas un trešdienu. Upuri šoreiz izpalika, kas licis izskanēt pieņēmumiem, ka uzbrukumam bijis drīzāk demonstratīvs raksturs. Apmēram četras stundas pēc apšaudes Teherānas pievārtē katastrofu cieta Ukrainas aviolīniju pasažieru lidmašīna, ejot bojā visiem 176 pasažieriem un apkalpes locekļiem, taču pagaidām nav informācijas, vai abi notikumi būtu jebkā saistīti. Trešdienas rītā ar uzrunu Irānas raķešu apšaudes sakarā uzstājās prezidents Donalds Tramps. Vēlreiz apliecinājis apņemšanos nepieļaut kodolieroču radīšanu Irānā un piesaucis Savienoto Valstu militāro varenību, prezidents tomēr izteicās, ka Irāna esot „atslābinājusies”. Uzrunu viņš noslēdza ar pasāžu, kuru varētu rezumēt ar frāzi: „Mēs taču vēlam Irānai tikai labu!” Austrālija deg Postoši savvaļas ugunsgrēki piemeklē Austrāliju kopš 19. gs. vidus, kad balto ieceļotāju saimnieciskā darbība sāka nozīmīgi mainīt kontinenta ainavu. Tika intensīvi izcirsti meži, un to vietā ieviesās krūmāji, kas ir daudz pateicīgāks degmateriāls. Pēdējā pusgadsimtā, klimatam Piektajā kontinentā kļūstot pamanāmi karstākam un sausākam, arvien biežāk ugunsgrēki plosās mēnešiem ilgi un daudzās kontinenta vietās vienlaicīgi. Tieši tāda ir arī pašreizējā ugunsgrēku sezona, kas sākās pagājušā gada septembrī un, pēc laika prognozēm spriežot, var turpināties vēl ilgi. Dažviet kontinenta austrumdaļā pērnā Austrālijas ziema bijusi sausākā novērojumu vēsturē, bet vasara, kas Austrālijā iestājas novembrī, nesusi jau ierastos karstuma viļņus. Šādā situācijā pilnīgi uzvarēt uguns stihiju nav cilvēku spēkos, un daudzviet nav izdevies atvairīt liesmas no apdzīvotām vietām. Šobrīd reģistrēti jau 1800 uguns nopostīti mitekļi, taču šī statistika ir visai nepilnīga. Uguns stihijai par upuri krituši arī 26 cilvēki. Pagātnē gan piedzīvotas ugunsnelaimes, kurās upuru skaits bijis lielāks, taču tas nav pamats secinājumiem par pašreizējo ugunsgrēku apjomu – mazāku bojāgājušo skaitu nosaka labāka organizācija un attīstītākas tehnoloģijas. Tiek lēsts, ka uguns jau nogalinājusi pusmiljardu savvaļas dzīvnieku, putnu un rāpuļu, bet kopā ar hipotētiski lēsto bojāgājušo abinieku, bezmugurkaulnieku un sikspārņu daudzumu šis skaitlis varētu būt miljards. Pētnieki bažījas, ka dažas apdraudētas sugas pašreizējo ugunsnelaimi varētu nepārdzīvot. Tikām paralēli dabas stihijai uzliesmojušas diskusijas arī Austrālijas mediju un politiskajā telpā. Tīmeklis izplata viltus ziņas, aplamus pieņēmumus un sazvērestības teorijas. Tiek pārspīlēta ļaunprātīgas dedzināšanas loma, ugunsgrēku izplatībā vainoti vides aktīvisti, kuri pretojoties kontrolētai dedzināšanai. Kā pauž kritiķi, visas šīs dezinformācijas fonā vīd vēlme aizvirzīt diskusiju prom no klimata pārmaiņu jautājuma. Kritikas viesuļugunī nonākusi premjerministra Skota Morisona koalīcijas valdība un viņa vadītā Liberālā partija, kuras politiķi nereti nākuši klajā ar klimata pārmaiņas noliedzošiem viedokļiem vai apgalvojuši, ka tām nav saistības ar pašreizējo ugunsnelaimi. Līdzīgi vēl pirms dažām nedēļām izteicies arī pats premjers, vēlāk gan savu retoriku koriģējot. Tāpat premjeram Morisonam nākas taisnoties par to, ka, ugunsgrēkiem jau plosoties pilnā sparā, viņš devies atvaļinājumā uz Havaju salām, kā arī par pēdējo vietu, kuru Austrālijas klimata pārmaiņu politikai 57 valstu reitingā piešķīrusi uz ekoloģijas jautājumiem orientētu domnīcu grupa. Drīzāk par ļaunu valdības reputācijai nācis arī videoklips ar pārskatu par paveikto cīņā pret ugunsnelaimi – tas skarbi kritizēts par bruņoto spēku izmantošanu politiskā reklāmā.

Studijā notikumus komentē LU pasniedzēja Sigita Struberga,  LU studente Sanija Zeiferte un ārpolitikas eksperts Rinalds Gulbis. Ķīnas ekonomiskās un ģeopolitiskās ietekmes pieaugums Vēl gadu tūkstošu mijā Ķīnas Tautas Republikas iekšzemes kopprodukta kopapjoms bija apmēram deviņas reizes mazāks nekā Savienotajām Valstīm, divas ar pusi reizes mazāks nekā Japānai, mazāks nekā Vācijai, Lielbritānijai un Francijai. Tiesa, jau tobrīd tas ceturtdaļgadsimtu bija pastāvīgi audzis, lielākoties ne mazāk kā par 7–8 % gadā. Šai tendencei turpinoties, Ķīna pašreiz ir kļuvusi par stabili otru lielāko ekonomiku pasaulē aiz ASV. Pēdējā desmitgade iezīmējusi arī totalitārās impērijas ģeopolitisko ambīciju pieaugumu. Ķīna tiek minēta kā vienīgā valsts, kas var nopietni konkurēt ar Savienotajām Valstīm moderno militāro un sakaru tehnoloģiju attīstības ziņā. Ķīnas investīciju un tehnoloģiju eksporta ekspansija vēršas plašumā ne vien Āzijā un Āfrikā, bet nu jau arī Eiropā un Amerikā. Tajā pašā laikā iekšzemes kopprodukta ziņā uz vienu iedzīvotāju Ķīna joprojām ir tikai pasaules valstu reitinga septītajā desmitniekā. Straujā ekonomikas izaugsme nav nesusi kādas izmaiņas valsts politiskajā sistēmā – Ķīna joprojām ir represīva, totalitāra sabiedrība, un pēdējā desmitgade šai ziņā drīzāk iezīmējusi represiju pieauguma un varas koncentrācijas tendences.   Globālā finanšu krīze un tās sekas Globālā finanšu krīze, kas satricināja pasaules ekonomiku 2008. gadā, tiek uzskatīta par smagāko kopš t.s. Lielās depresijas pagājušā gadsimta 30. gados. Finanšu institūciju zaudējumi vien bija vairāk nekā divi triljoni dolāru, kamēr ekonomikas lejupslīde, respektīvi, iztrūkušais pieaugums tiek lēsts uz apmēram 10 triljoniem. 2009. gads kļuva par pirmo vēsturē fiksēto, kad planētas ekonomikas kopapjoms piedzīvoja reālu sarukumu. Krīzes sekas ekonomiski attīstītajās valstīs joprojām nav pilnībā likvidētas: parādu apjoms pret ekonomikas kopapjomu pārsniedz pirmskrīzes līmeni, bezdarba rādītāji vairākās valstīs, sevišķi Dienvideiropā, ir augstāki nekā 2007. gadā. Ekonomiski attīstītāko valstu valdības reaģējušas uz krīzi, ieviešot daudz striktākus starptautiskus un nacionāla līmeņa finanšu sfēras kontroles instrumentus, nozīmīgus taupības pasākumus un strukturālas reformas. Tas atstāj neizbēgamu ietekmi uz sociālo situāciju, radot sociālās nevienlīdzības pieaugumu, kā rezultāts, savukārt, ir uzticības sarukums politiskajai varai, radikālu un populistisku tendenču pieaugums sabiedrībā. Tikām krīzes joprojām iedragāto pasaules ekonomiku sagaida jauni izaicinājumi: vides problēmu saasinājums, sabiedrības novecošanās ekonomiski attīstītajās valstīs, tradicionālās ražošanas struktūras radikālas izmaiņas informācijas tehnoloģiju attīstības rezultātā.   „Arābu pavasaris” un tā turpinājums Plaša nemieru un protestu kustība, kas aizsākās ar revolūciju Tunisijā 2010. gada decembrī un strauji pārņēma daudzas islāma pasaules valstis, ieguva „Arābu pavasara” nosaukumu. Sabiedrības neapmierinātības iemesls bija demokrātijas trūkums un korupcija uz sociālekonomiskās situācijas pasliktināšanās fona. Jauna iezīme bija sociālo tīklu ietekme, ātri izplatot informāciju no valsts uz valsti un iedvesmojot arvien jaunus protestus. Tādās valstīs kā Sīrija, Lībija, Irāka un Jemena konflikts starp varu un daļu sabiedrības pārauga pilsoņu karos, kuros cīnījās ne vien līdzšinējās elites atbalstītāji un demokrātiski tendētie režīmu pretinieki, bet arī reliģiskas un etniskas grupas ar dažādiem mērķiem un ievirzēm, tai skaitā radikāli islāmiski, teroristiski grupējumi. Sākotnējā Brīvās pasaules jūsma par „Arābu pavasari” kā demokratizējošu un pretkorupcijas kustību ātri noplaka. Sevišķi ilglaicīgs un asiņains pilsoņkarš ar plašu ārvalstu intervenci uzliesmoja Sīrijā. Tas turpinās joprojām, lai arī šobrīd šķiet visai ticami, ka prezidenta Bašara Asada režīms tajā ir uzvarējis. Tiek lēsts, ka konflikts prasījis ne mazāk kā 370 000 dzīvību, tai skaitā nogalināti vairāk nekā 115 000 civiliedzīvotāju. Apmēram 13 miljoni jeb vairāk nekā 61 % valsts iedzīvotāju bijuši spiesti pamest savas dzīvesvietas, tai skaitā vairāk nekā 5 miljoni pametuši valsti.   Krievija – iekšējās represivitātes un ārējās agresijas pieaugums 2012. gadā, pēc četru gadu pauzes, savā amatā atgriezās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Atgriešanos iezīmēja plaši sabiedrības protesti pret pārkāpumiem un manipulācijām vēlēšanu procesā, pret arvien lielāko varas koncentrāciju Putina, viņa līdzgaitnieku loka un varas partijas „Vienotā Krievija” rokās. Tomēr Krievijas sabiedrības lielākā daļa acīmredzami atbalstīja autoritāri tendēto līderi, saskatot viņā stabilitātes un valsts varenības atjaunošanas garantu. Gluži ekstātisku līmeni šis atbalsts sasniedza 2014. gadā, kad Krievija, nevēloties pieļaut Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai, uzsāka pret kaimiņvalsti agresiju, anektējot Krimu un izraisot bruņotu konfliktu Donbasā. Motīvi par „ceļos nospiestās” Krievijas piecelšanos un gatavību konfrontēt ar Rietumiem uzrāva prezidenta Putina reitingus teju līdz 80 % robežai. Krievija patiešām pēdējos gados vairākkārt izaicinājusi Rietumus, gan ar atentātiem pret emigrējušiem režīma nedraugiem Eiropā, gan demokrātijas procesu ietekmēšanu. Krievijas propagandas kanāli regulāri izplata nepatiesu, apmelojošu un provokatīvu informāciju. Tajā pašā laikā iekšēji Putina režīms kļuvis arvien represīvāks, skarbi vēršoties pret teju ikvienu pretestības izpausmi.   Eiropas Savienība – tendences, problēmas, perspektīvas Pirmā desmitgade jaunajā gadu tūkstotī bija Eiropas Savienības nepieredzētas izaugsmes laiks. 2004. gadā savienībai pievienojās desmit jaunas dalībvalstis – lielākoties bijušās Padomju Savienības satelītvalstis un padomju republikas. 2007. gadā noslēgtais Lisabonas līgums konsolidēja savienības organizatorisko struktūru, padarot to līdzīgāku federālas valsts varas mehānismam. Tobrīd tika izteiktas versijas par tālāku politisko integrāciju, kā arī jaunu dalībvalstu – bijušo Dienvidslāvijas republiku, Ukrainas, varbūt arī Turcijas – drīzu uzņemšanu. Taču pēdējā desmitgade likusi Eiropas valstu kopībai saskarties ar problēmām, kuras krietni iedragājušas priekšstatu par mūžīgās augšanas un paplašināšanās iespējām. Daļa Eiropas, sevišķi tās dienvidi, joprojām dzīvo globālās finanšu krīzes ēnā. Situācijas destabilizēšanās Tuvajos Austrumos un Lībijā izraisīja nekontrolētu migrācijas plūsmu – 2015. gada migrantu krīzi. Šie procesi veicināja tradicionālo politisko spēku ietekmes mazināšanos, radikālisma un populisma pieaugumu. Visspilgtāk šo spēku uzvaras gājiens iezīmējies Polijā un Itālijā, kā arī Ungārijā, kur vara jau ieguvusi autoritāra režīma iezīmes. Tomēr vissmagākais trieciens Eiropas Savienībai bija Lielbritānijas vēlētāju lēmums par izstāšanos jeb Breksitu, kas pēc pāris mokošiem gadiem tuvojas īstenojumam. Vienoto Eiropu pamet viena no ietekmīgākajām dalībvalstīm, un tas daudziem zīmē savienības nākotni arvien drūmākos toņos.

Studijā notikumus pasaulē komentē portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks un žurnālists Juris Kaža. Telefonintervijās: Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs un LU Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns. Pāvesta Franciska vizīte Apvienotājos Arābu emirātos Šī gada 3. februāris ir diena, kad Romas pontifiks pirmoreiz vēsturē spēra kāju uz Arābijas pussalas zemes. Pirmo reizi Katoļu baznīcas galva ieradās pasaules daļā, kas pirms 14 gadsimtiem kļuva par islāma šūpuli un centru, no kura šī reliģija izplatījās Tuvajos Austrumos, Āfrikā un tālāk pasaulē. Ievērojot visos laikos sarežģītās un konfliktiem bagātās attiecības starp divām lielajām pasaules reliģijām, var nešaubīties, ka pāvesta Franciska vizīte Apvienotajos Arābu Emirātos, kas notika no 3. līdz 5. februārim, prasījusi gadiem, ja ne gadu desmitiem ilgus diplomātiskus pūliņus. Emirāti ir salīdzinoši Rietumu ietekmei atvērta valsts, kurā katoļu baznīca oficiāli pastāv jau kopš 1965. gada. Atšķirībā no kaimiņos esošās Saūda Arābijas, šeit atļauts celt baznīcas un noturēt kristiešu dievkalpojumus. Spriežot pēc reportāžām, uzņemšana Abū Dabī notika ar pienācīgo godu un vērienu, lai neteiktu – pompu: kavalērijas eskortu, artilērijas salūta zalvēm un iznīcinātājiem, kuri iezīmēja debesīs baltas un dzeltenas vērpetes – Vatikāna karoga krāsās. Tiesa, no valsts puses augsto viesi uzņēma nevis emirātu federācijas prezidents, Abū Dabī emīrs, bet gan kroņprincis un bruņoto spēku komandieris šeihs Muhameds bin Zajeds Al Nahajans. Tiekoties ar vienu no autoritatīvākajiem islāma garīgajiem līderiem – Al Ahzaras universitātes augstāko imāmu šeihu Ahmadu at-Taijību, tika parakstīts „Cilvēces brālības dokuments” – deklarācija, kurā, kā izteicies pāvests, „mēs apstiprinājām kopīgu aicinājumu visiem cilvēkiem būt brāļiem un māsām, ciktāl tie visi ir Dieva bērni”. Vēl viens pirmreizējs notikums bija pāvesta mesa, noturēta stadionā 135 tūkstošiem ticīgo – līdz šim kristiešu dievkalpojumi Apvienotajos Arābu Emirātos bija atļauti tikai baznīcās. Tiek lēsts, ka šai Persijas līča valstī dzīvo vismaz miljons katoļticīgo – lielāko tiesu imigranti no Filipīnām un Indijas. Donalda Trampa ikgadējā uzruna Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcija nosaka prezidenta pienākumu, citējot, „laiku pa laikam sniegt Kongresam informāciju par Savienības stāvokli un ieteikt viņu apsvēršanai tādus pasākumus, kurus viņš vērtē kā nepieciešamus un lietderīgus”. Pirmais, kurš uzrunāja Pārstāvju palātas un Senāta apvienoto sanāksmi, bija pirmais ASV prezidents Džordžs Vašingtons 1790. gada 8. janvārī. Viņa piemēram sekoja arī nākamais prezidents Džons Adamss, taču trešais prezidents Tomass Džefersons šo praksi pārtrauca, uzskatot, ka tā pārāk atgādina monarhu troņa runas. Pēc tam vairāk nekā gadsimtu prezidenti savu konstitucionālo pienākumu izpildīja rakstiski, likumdevējiem to nolasīja kāds administrācijas pārstāvis, un arī pašu uzrunu saturs bija lielākoties sausi statistisks. Tradīciju katru prezidentūras gadu uzsākt ar personisku ziņojumu likumdevēju kopsapulcei 1913. gadā atjaunoja prezidents Vudro Vilsons, kuru, cita starpā, atceramies kā Latvijas vēsturē nozīmīgo „14 punktu” – tautu pašnoteikšanās tiesību nozīmīgākās deklarācijas – autoru. Ar spilgtām un programatiskām uzrunām vēsturē palicis arī prezidents Franklins Delano Rūzvelts, kurš, starp citu, pirmais 1934. gadā lietoja apzīmējumu „State of the Union Address” – "Uzruna par Savienības stāvokli". Procedūra paredz, ka uzaicinājumu prezidentam uzstāties Kongresā nosūta Pārstāvju palātas spīkers, taču Kongresa un prezidenta budžeta pretstāves un valdības iestāžu finansējuma apturēšanas situācijā uz spīkeres Nensijas Pelosi uzaicinājumu prezidentam Trampam nācās pāris nedēļas pagaidīt. Galu galā Donalda Trampa uzstāšanās notika 5. februārī. Teju neviens komentārs presē pirms uzstāšanās neiztika bez aizrādījuma, ka Kongress nesagaida prezidentu ar triumfu. Konfliktsituācijai budžeta sakarā ir rasts vien pagaidu risinājums, un pastāv iespēja, ka administrācijas iestāžu finansējuma apturēšana var atsākties. Demokrātu partijas dāmas, kuru likumdevēju rindās šajā sasaukumā ir vairāk nekā jebkad agrāk, jau otro gadu ierodas šai notikumā ģērbtas baltā. Šī krāsa tiek asociēta ar 19. un 20. gs. mijas sufražistu – sieviešu politiskās emancipācijas kustību; šādi tiek pausts vērtējums kabineta politikai un paša prezidenta individuālajai stājai, kurā var saskatīt vīrišķā šovinisma akcentus. Nekas gan neliecināja, ka šī saspringtā atmosfēra kaut par nieku iespaidotu prezidenta pašpārliecinātību un oratora spējas. Pozitīvo ekonomikas un sociālās situācijas rādītāju uzskaitījums un vispārējās Savienoto Valstu varenību apliecinošās tēzes lika vienoties ovācijās kā prezidenta politiskajiem atbalstītājiem, tā oponentiem. Tomēr pēc tam, kad uzruna bija sasniegusi tradicionālo kulmināciju ar frāzi „State of our Union ir strong” – „mūsu Savienības stāvoklis ir spēcīgs” – un turpinājās ar konkrēto politikas aspektu iztirzājumu, zāles reakcija arvien biežāk kļuva dalīta. Pa kreisi no tribīnes – Republikāņu frakcijas rindās – ar entuziastiskām ovācijām tika uzņemta atkal jau paustā apņēmība celt aizsragbūves uz robežas ar Meksiku, apgalvojums, ka bez Trampa ASV šobrīd jau karotu ar Ziemeļkoreju, un jaunumi par ieplānoto nākamo tikšanos ar „priekšsēdētāju Kimu”, plāns uzsākt sarunas ar Taliban kustību Afganistānā un viss pārējais prezidenta teiktais. Tikām pa labi, kur atrodas Demokrātu frakcijas vietas, tie paši izteikumi tika uzņemti ar vīpsnājošām vai nīgrām grimasēm.

Studijas viesi: TvNet žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Saūda Arābija Pēc Pirmā pasaules kara beigām, sabrūkot Osmaņu impērijai un mainoties spēku līdzsvaram Tuvajos austrumos, Arābijas pussalas tuksnešainajā vidienē kā vadošais spēks izvirzījās beduīnu vadoņu Saūdu klans. Saūdi bija tālredzīgi iedibinājuši saiknes ar Britu impēriju, kamēr viņu galvenie konkurenti – Rašidu klans – bija palikuši uzticīgi Turcijai. Vēl viens Saūdu ietekmes faktors bija izsenis iedibinātā savienība ar radikālo uin kareivīgo vahabītisma islāma virzienu. 1932. gadā karalis Abdulazizs ibn-Saūds, nostiprinājis savu varu lielākajā daļā Arābijas pussalas, pasludināja par Saūda Arābijas karalistes dibināšanu. Tobrīd šķita, ka tā būs viena no trūcīgākajām pasaules valstīm, taču jau pēc dažiem gadiem zem Arābijas tuksneša smiltīm tika atklātas naftas iegulas, kuras izrādījās lielākās pasaulē. No vienas puses, Saūda Arābijas vieta globālajā politisko spēku izkārtojumā gadu desmitu gaitā palikusi visai nemainīga. Tā allaž bijusi Rietumu lielvalstu – sākotnēji Britu impērijas, vēlāk primāri Savienoto Valstu – sabiedrotais Tuvajos Austrumos. Sevišķi vērtīga Rietumvalstīm šī savienība kļuva tad, kad pagājušā gadsimta 60. gados Irākā pie varas nostiprinājās kreisi panarābiskā Baās partija, savukārt Irānā 1979. gadā uzvarēja islāmiska revolūcija, gāžot šahu Pehlevī un izveidojot islāma republiku. Savu apogeju šī alianse sasniedza 1990.–1991. gada Līča kara laikā, kad Saūda Arābijas teritorija bija galvenais placdarms ASV vadītās koalīcijas iebrukumam Irākā un irākiešu okupētajā Kuveitā, un Saūdu spēki aktīvi piedalījās Kuveitas atbrīvošanas operācijā. Tomēr ir visai nepārprotami, ka tādu sabiedroto kā Saūda Arābija Rietumu demokrātijas spiestas pieciest kā mazāko ļaunumu. Iekšpolitiski šī valsts ir arhaiska absolūta monarhija, kura visos starptautiskajos brīvības līmeņa reitingos stabili ieņem pēdējās pozīcijas. Tā ir arī izteikti teokrātiska valsts, kur konstitūcijas vietā oficiāli ir Korāns un Sunna, un valsts pamatlikums paredz šariāta likumus kā vienīgo ierobežojumu karaļa absolūtajai varai. Arī starptautisko attiecību praksē attiecības starp Rietumvalstīm un Saūdu karalisti nebūt nav bijušas allaž saulainas. Lai pieminam vien 1973. gada naftas krīzi, kad Saūda Arābija bloķēja piegādes Rietumvalstīm, atbildot uz to atbalstu Izraēlai kārtējā karā pret tās arābu kaimiņvalstīm; kā arī to, ka bēdīgi slavenais terorists Osama bin Ladens un daudzi no viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem ir dzimuši kā Saūdu karaļu pavalstnieki. Arī Saūda Arābijas intervencē kaimiņvalstī Jemenā netrūkst problemātisku momentu. Pēdējā laika notikumi ar Saūdu disidenta Džamala Kašogi brutālo noslepkavošanu Turcijā ir tikai turpinājums šim kutelīgajam attiecību stāstam, kurā Rietumvalstīm jau atkal nākas izmisīgi lavierēt starp reālpolitikas Skillu un pilsonisko vērtību Hāribdu.   Merkeles ēras beigas Vācijas kanclere Angela Merkele 2021.gadā vairs nekandidēs uz kanclera amatu un decembrī atkāpsies no Kristīgi demokrātiskās savienības (CDU) vadītājas amata, tā pēc partijas sanāksmes pirmdien apstiprināja Merkele. Viņa partijas vadītājas amatā ir jau kopš 2000.gada, bet kancleres amatu ieņem jau 13 gadus. Merkeles paziņojums par aiziešanu no politikas nepalika nepamanīts - uz to negatīvi reaģēja biržas tirgi, un sākās sacensība par Kristīgi demokrātiskās savienības vadītāja vietu. Mediji ziņo, ka par savu gatavību startēt uz partijas līdera amatu jau ļāvuši noprast vismaz trīs iespējamie kandidāti - pašreizējā partijas ģenerālsekretāre Annegrēta Krampa-Karenbauere, veselības ministrs Jenss Špāns un bijušais konservatīvo Bundestāga frakcijas vadītājs Frīdrihs Mercs. The Guardian ziņo, ka tieši pēdējais ir populārākais no līdz šim izskanējušajiem kandidātiem. Mercs ir konservatīvāks par Merkeli, un viņa nonākšana amatā liek uzdot jautājumus par to, cik iespējama turpmāk būs kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu sadarbība. Pakistāna 2010.gada jūnijā Pakistānas tiesa piesprieda nāves sodu kristietei Asijai Bibi. Viņa tika tiesāta par kādu incidentu ar saviem kolēģiem. Sākotnējā versija ir, ka Bibi kolēģi nevēlējās dalīties ar ūdens bļodu ar kristieti, viņiem tas šķitis zaimojoši. Vēlāk liecības apaugušas, un beigās Bibi tika tiesāta par islāma pravieša Muhameda zaimošanu, par spīti tam, ka viņas kolēģu liecības nav bijušas konsekventas. Taču vakar Pakistānas augstākā tiesa Asiju Bibi  attaisnoja un lika atbrīvot. Tiesas lēmums saniknojis islāmistu kustību „Tehreek-i-Labaik"- tā sarīkojusi protestus visās lielākajās pilsētās un draudējuši nogalināt tiesnešus, kas sievieti attaisnoja. Pēc zemākās instances notiesājošā sprieduma 2010.gadā tika nogalinātas vairākas Pakistānas amatpersonas, kas atļāvās sievieti aizstāvēt. Pakistānas valdība izvietojusi karavīrus lielākajās pilsētās, lai aizsargātu valsts iestādes, un šodien drošības apsvērumu dēļ visā valstī slēgtas skolas. Jāpiebilst, ka Pakistānas likums, kas ļauj sodīt ar nāvi vai mūža ieslodzījumu zaimotājus, ir plaši kritizēts no starptautiskajām organizācijām, jo Pakistāna šo likumu izmanto, lai sodītu minoritātes un žurnālistus, kas kritizējuši valsts politiku.

Notikumi pasaulē: Ķīnas iekšpolitika un vieta pasaulē, Ukrainas pareizticīgo baznīcas situācija un Sauda Arābijas disidenta Kašogi liktenis.  Studijā: RSU pasniedzējs Māris Andžāns un RSU studente Kristiāna Purva. Ierakstā - Eduarda Liniņa saruna ar Kijevas politologu Dmitro Ļevusju. Telefonintervijās - Ķīnas studiju centra vadītāja, Dr. sc. pol. Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Ķīnas politika Mūsdienu Ķīnas, jeb, pilnā nosaukumā, Ķīnas Tautas Republikas vēsture sākās 1949. gadā, kad vairāk nekā 20 gadus ilgušais Ķīnas pilsoņkarš noslēdzās ar komunistu uzvaru un nostiprināšanos visā valsts kontinentālajā daļā. Pretējā puse – ķīniešu nacionālistu spēki – evakuējās uz Taivānu, kur arī mūsdienās turpina pastāvēt Ķīnas Republika. Kontinentālajā Ķīnā izveidojās padomju stila totalitārisms, kas savos pamatos palicis nemainīgs joprojām. Ķīnas Tautas Republikas Konstitūcija definē to kā sociālistisku valsti, „kurā valda tautas diktatūra, ko vada darbaļaužu šķira, un kas balstās strādniecības un zemniecības vienībā”. Tāpat konstitūcija paredz Ķīnas Komunistiskās partijas vadošo lomu valstī. Gluži tāpat kā savulaik Padomju Savienībā, kompartijai pieder praktiski visa politiskā vara valstī, partijas politbirojs ir galvenā lēmējinstitūcija un ģenerālsekretārs – valsts līderis. Pašreizējais ģenerālsekretārs Sjī Dzjiņpins, būdams arī valsts prezidents un Centrālās Kara padomes priekšsēdētājs, koncentrējis savās rokās gan formālos, gan faktiskos augstākās varas posteņus. Ķīnā viņš nereti tiek dēvēts par augstāko vadītāju, un šis neformālais tituls apzīmē ne tikai formālo varas apjomu, bet arī īpašu vadoņa autoritātes statusu. Komunistu varas pirmā desmitgade nesa dramatiskas pārmaiņas pirmām kārtām Ķīnas laukiem, kur tika līdz pamatiem noārdīta agrākā pusfeodālā īpašuma attiecību sistēma. Šādu politiku atbalstīja miljoni bezzemnieku, kuriem tika izdalīta lielīpašniekiem atņemtā zeme. Taču tālākās komunistu vadoņa Mao Dzeduna varas desmitgades nes valstij smagus pārbaudījumus. Grandiozais kolektivizācijas un lauku industrializācijas eksperiments 50. gadu nogalē, saukts par „Lielo lēcienu”, izraisīja valstī badu un prasīja 20 līdz 40 miljonus dzīvību. No 1966. līdz pat Mao nāvei tika īstenota t.s. „Kultūras revolūcija” – vadoņa inspirēta mazizglītotu masu  agresija pret visu tradicionālo, rietumniecisko, lielā mērā pret jebkādu intelektuālu elitārismu vispār. Tikai pēc 1976. gada, kad mūžībā aizgājušo Mao nomainīja viņa ilggadējs līdzgaitnieks un arī oponents Dens Sjaopins, kurš pats bija cietis „Kultūras revolūcijas” laikā, dzīve valstī sāka pakāpeniski normalizēties. Tieši Dens lika pamatus tam īpatnējajam Ķīnas attīstības modelim, kas apvieno marksistiskās ideoloģijas dogmām formāli uzticīgas partijas totalitāru varu ar brīvā tirgus ekonomiskajām attiecībām. Notika radikāla pārorientēšanās no padomju modelim raksturīgās smagās rūpniecības uz vieglo rūpniecību un preču eksportu. Šī attīstība ļāvusi Ķīnai pēdējās desmitgadēs izveidot dinamiski augošu ekonomiku, kas šobrīd, ja ņem vērā lokālā tirgus pirktspējas rādītājus, ir lielākā pasaulē. Valstī ir izveidojies apmēram 15% liels vidusslānis, un 2012. gadā pilsētu iedzīvotāju skaits Ķīnā pirmoreiz tās vēsturē pārsniedza 50%. Tomēr šai attīstībai ir arī ēnas puses: augoša sociālā nevienlīdzība, vājš sociālais nodrošinājums, ekoloģijas problēmas, ar partijas nomenklatūras varu saistīti korupcijas riski. Džamala Kašogi liktenis Domājams, šobrīd retais vairs šaubās par to, ka Saūda Arābijas valdošās varas kritiķis Džamals Kašogi, kurš kopš 2017. gada dzīvoja Savienotajās Valstīs, ir miris. 2. oktobrī viņš iegāja Saūda Arābijas konsulātā Stambulā, no kurienes vairs neiznāca. Kā uzskata Turcijas policija, no konsulāta telpām ticis izvests viņa gabalos sadalītais ķermenis. Tai pašā laikā konsulātu un arī Turcijas teritoriju pametuši piecpadsmit vīri ar Saūdu karaļvalsts diplomātu pasēm kabatās, kuri tur bija ieradušies neilgi pirms Kašogi. Viss izskatās pēc valsts īstenotas mafijas stila „novākšanas”. Oficiālā Rijāda noliegusi jebkādas apsūdzības šai sakarā, apgalvojot, ka Kašogi pametis konsulātu paša kājām. Tikām Savienotajās Valstīs un arī Rietumeiropā izskanējušas prasības vērst pret Saūda Arābiju nopietnas sankcijas. Sevišķi sarežģītā situācijā ir ASV administrācija, ievērojot, ka Saūda Arābija ir uzticamākais amerikāņu sabiedrotais Tuvajos Austrumos un tradicionāls pretsvars Irānai. Saūdu varas kontrolētajā presē jau parādījušies mājieni par to, ka, ja kāds mēģinās iedarbināt sāpīgus sankciju mehānismus pret lielāko naftas ieguvēju valsti pasaulē, tad nafta drīz var sākt maksāt 100, varbūt arī 200 dolārus par barelu. Ka situāciju Vašingtonā uztver nopietni, apliecina valsts sekretāra Maika Pompeo šīsnedēļas ārkārtas vizīte Saūda Arābijā un Turcijā. Ukrainas pareizticība Ukrainas pareizticīgās baznīcas situācija atspoguļo šīs valsts vēstures sarežģīto gaitu. Pašreiz Ukrainā ir trīs pareizticīgās baznīcas. Tiek lēsts, ka 12 000 draudžu pieder Ukrainas pareizticīgajai baznīcai, kura pēc 1686. gada Konstantinopoles patriarhāta lēmuma tika nodota Maskavas patriarhāta virspārraudzībā. Pēc 1917. gada revolūcijas, brūkot Krievijas impērijai un Ukrainai mēģinot radīt savu valstiskumu, radās Ukrainas Autokefālā pareizticīgā baznīca, kas PSRS tika aizliegta un atjaunoja savu darbību 1990. gadā. Šīs baznīcas draudžu skaits ir nepilnu tūkstoti liels. Visbeidzot, Ukrainas neatkarības iegūšanas procesā tika izveidota Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgā baznīca, kuras draudžu skaits šobrīd varētu būt starp pieciem un sešiem tūkstošiem. Ne Ukrainas Autokefālā pareizticīgā baznīca, ne Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgā baznīca līdz šim nebija vispasaules pareizticīgās baznīcas struktūru atzītas. Šo situāciju maina 11. oktobrī pasludinātais Konstantinopoles pareizticīgās baznīcas patriarha Bartolomeja paziņojums par autokefālijas piešķiršanu Ukrainas pareizticīgajai baznīcai, respektīvi – Maskavas patriarhāta vairāk nekā 300 gadus ilgās virspārraudzības atcelšanu. Tāpat Konstantinopoles patriarhs atzinis līdz šim neatzītās Ukrainas pareizticīgās baznīcas, tā paverot ceļu to apvienošanai. Krievijas pareizticīgā baznīca uz to reaģējusi, sasaucot sinodi Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā un 15. oktobrī paziņojot par sakaru pārtraukšanu ar Konstantinopoles baznīcu. Šie notikumi jau ieguvuši „2018. gada shizmas” apzīmējumu.

Šī gada pirmajā raidījumā Septiņas dienas Eiropā vispirms atskatīsimies uz nu jau aizgājušo 2016. gadu. "Pasaule mainās un vairs nebūs tāda, kādu mēs to pazinām līdz šim," skandināja analītiķi, kamēr mēs saķērām galvas par „neiespējamo” iznākumu “Brexit” referendumā un pārsteidzoši aso ASV prezidenta vēlēšanu negaidīto rezultātu. Ar nožēlu vērojām, reiz teju vai Eiropas Savienības dalībvalsts Turcijas ieslīgšanu aizvien dziļākā autoritārismā, kamēr senas reliģiskās domstarpības turpināja barot asinsizliešanu Tuvajos Austrumos. Rietumos bailes un neziņa baroja dažu sabiedrības slāņu neapmierinātību, bet arī paši baidījāmies un bažījāmies par populistu un antieiropeisko partiju panākumiem un pozīciju nostiprināšanu Polijā, Ungārijā, Nīderlandē, Francijā, Itālijā, Austrijā, Vācijā un citur. Daudzi šo gadu jau kopš vasaras dēvē par visu laiku sliktāko gadu - kāpēc tā un cik liela ietekme šādu uzskatu veidošanā ir medijiem un sociālajiem tīkliem, skaidrosim raidījuma sākumā. Studijā kopā ar viesiem gan atskatāmies uz pagājušā gada lielākajiem politiskajiem satricinājumiem un izaicinājumiem, gan arī meklējam atbildes uz jautājumu, kas mūs sagaida nākamajā gadā. Vai populisma vilnis jau sasniedzis augstāko punktu: kas gaidāms vēlēšanās Vācijā, Nīderlandē un Francijā, vai gaidāmas pārmaiņas konfliktu kartē? Par to visu spriedīsim kopā ar studijas viesiem: žurnāla „ir” žurnālistu un komentētāju Paulu Raudsepu, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku Kārli Bukovski un Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andri Gobiņu.

Radikālais grupējums „Daīš” plāno sarīkot jaunus uzbrukumus Eiropā - ar šādu brīdinājumu klajā nācis Eiropas policijas birojs Eiropols, norādot, ka uzbrukumi nozīmīgiem infrastruktūras objektiem gan ir maz ticami. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā skaidrosim, ko Eiropola brīdinājums par “Daīš” jaunā runas vīra mudinājumu veikt jaunus terora aktus, nozīmē mums Eiropā. Vai pirmssvētku un svētku laikā Eiropas pilsētās varam justies droši?  Tuvojas Ziemassvētki, kad visa kristīgā pasaule svinēs vienus no gada svarīgākajiem reliģiskajiem svētkiem. Un šajā laikā Eiropas drošības iestāde Eiropols ir brīdinājusi, ka šogad atkal pastāv augsts risks teroraktiem no radikālajām islāma organizācijām. Galvenokārt tiek minēta tā dēvētā Islāma valsts un atsevišķas "Al-Qaeda" vienības. Eiropola direktors Robs Vainvraits ir brīdinājis, ka risku līmeni apliecina galveno radikāļu runas vīru vēstījumi. "Tas, ko esam pamanījuši pēdējo mēnešu laikā, ir uzsvaru maiņa Islāma valsts līderu vēstījumos. Viņi vairāk iedrošina individuālus kaujinieku uzbrukumus. Iemesls tam ir noteikti ciešākā drošības kontrole, ko Eiropa veic pēc vairākiem uzbrukumiem. Islāma valsts apzinās, ka viņiem ir mazākas iespējas veikt veiksmīgus plaša mēroga uzbrukumus. Tāpat mēs esam novērojuši, ka ievērojami palielinās saistība starp organizēto noziedzību un terorismu. Daudziem no kaujiniekiem ir krimināla pagātne un tas liek vairāk analizēt arī policijas kartotēkas ne tikai pretizlūkošanas savāktos datus. Francija, Vācija, Apvienotā Karaliste un Beļģija, protams, ir ticamākie mērķi, bet jāapzinās, ka vientuļie uzbrucēji pārstāv daudzas Eiropas valstis. Viņu izvēle var krist teju uz katru no Eiropas zemēm. Tas ir Eiropas fenomens un mums jāspēj kopā novērst iespējamus draudus jebkurā vietā," uzskata Robs Vainvraits. Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns bez jau pieminētās Francijas, Vācijas un Beļģijas pie potenciālajām riska valstīm min arī Zviedriju. Tās ir valstis, kurās ievērojama daļa musulmaņu ir radikalizējusies. Tieši teritoriju trūkums Tuvajos Austrumos padara šo gadu par īpaši bīstamu potenciāliem uzbrukumiem, jo Irākā un Sīrijā paliek aizvien mazāk vietas, kuras kontrolē Islāma valsts.   Eiropas ekonomika - populisms un reālitāte Visur čīkst un vaimanā, ka valstis un ekonomika ir katastrofālā stāvoklī, tik jālaiž viņus pie varas, tad viss uzlabosies. Tikmēr bezdarba rādītāji eirozonā un visā Eiropā nokritušies līdz zemākajam līmenim kopš 2009. gada vidus. Saruna ar ekonomisti Raitu Karnīti par populistu traktētu ekonomisko situāciju un reālo ekonomisko situāciju Eiropā. Vēl raidījumā stāstīsim par globālo cīņu ar viltus ziņu portāliem, kā arī piedāvāsim politologa Andra Sprūda komentāru par Angelas Merkeles atkārtotu ievēlēšanu Kristīgo demokrātu partijas vadītājas amatā.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētīsim, kā Latvijā un citur Eiropā dažādi Tuvo Austrumu grupējumu vervē no Eiropas atsvešinājušos jaunatni seksa verdzībai un kara klausībai. Bet studijā saruna par Latvijas virzību uz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (OECD) un par to, cik daudz "pavasara tīrīšana" Latvijas finanšu sektorā ir saistīta ar solījumu un saistību izpildi šai organizācijai. Raidījuma viesis: Finanšu un kapitāla tirgus komisijas  vadītājs Pēters Putniņš. Vēl raidījumā skaidrosim, kāds ir ASV prezidenta Baraka Obamas vizītes Eiropā "sausais atlikums"; kā arī pievērsīsimies kodolmateriālu kontrabandai. Pēdējo gadu laikā Gruzijā noķerti vairāki cilvēki, kuri mēģinājuši izvest kodolmateriālus nelielos daudzumos, skaidrosim kādu kaitējumu šie materiāli var radīt sabiedrībai un videi, nonākot nepareizajās rokās.   Islāma valsts vilina arī mūsu bērnus un līdzcilvēkus Pagājušajā nedēļā mērenu šoku Latvijā sagādāja paziņojumi, ka pret cilvēku tirdzniecību un ievilināšanu islāma kaujinieku lamatās nav pasargāti arī mūsu bērni un līdzcilvēki. Biedrība „Patvērums „Drošā Māja”” brīdināja, ka arī Latvijā ir novēroti gadījumi, kas nepilngadīgus bērnus vervē dzīvei Tuvajos Austrumos. Pierasta lieta bija dzirdēt, ka šādi gadījumi notiek tajās Eiropas zemēs, kurās ir ievērojama musulmaņu kopiena. Bet kas varētu likt bērnam Latvija gribēt pievienoties Islāma valstij? Uzreiz jāatgādina, pievienošanās vienmēr nenozīmē kļūšanu par karotāju. "Latvijā ir dažādi gadījumi, kad fiksēti fakti, ka caur sociālajiem tīkliem – skaipu, citiem interneta resursiem, jauniešus, un gribu uzsvērt, nepilngadīgos, iepazīstina ar Islāma valsti un arī viņus aicina uz turieni pārcelties dzīvot. Par šādu tendenci mēs esam informējuši Valsts policiju, mēs esam šo informāciju pārrunājuši ar bērnu vecākiem, snieguši atbalstu. Šādos gadījumos, skolēni parasti kavē vai pārtrauc mācības skolā. Tie, kuri kontaktējas ar bērniem, nevar šādus faktus nemanīt. Tāpēc svarīgi ne tikai sniegt atbalstu, bet arī runāt ar bērniem par šādu gadījumu riskiem," norāda Sandra Zalcmane. Biedrības „Patvērums „Drošā māja” valdes priekšsēdētāja Sandra Zalcmane intervijā Latvijas Radio atzina, ka parasti nepilngadīgos uzrunā internetā iegūti draugi. Pret interneta ietekmi cīnīties nav nekādas jēgas, jo to iegrožot nevar un visu informāciju izanalizēt arī nē. Biedrība ir Valsts policiju, kura analizē rekrutēšanas gadījumus, par kuriem saņemta informācija. Liels šoks valdīja Eiropā un Ziemeļamerikā, kad jau pirms pāris gadiem jaunieši, pat meitenes, brīvprātīgi sāka doties uz Sīriju un Irāku, lai pievienotos Islāma valsts kaujiniekiem.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā diskutējam par terora aktu Eiropas Savienības sirdī. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kuri nomoka daudzus: vai sprādzieni Briseles lidostā un metro bija atriebība par Abdeslama – Parīzes uzbrukumu rīkotāja – aizturēšanu, vai sen ieplānots terora akts? Vai sprādzieni transporta mezglos norāda uz “Daīš” taktikas maiņu un vai terora draudi būs jaunā Eiropas Savienības metropoļu ikdiena? Vēl arī saruna studijā par par neziņu, nedrošību un mūsu nākotni. Kā aktuālie notikumi - draudi, kari, krīzes un konflikti - ietekmē mūsdienu cilvēkus? Studijas viešņa bīskape Jāna Jēruma-Grīnberga. Rubrikā "Komentārs": Vēsturniece Ineta Lipša par komunistiskā totalitārisma un VDK drošības struktūru ietekmi uz cilvēku privāto dzīvi.   „Teroristu taktika” Klusās nedēļas skaļais satricinājums Briselē radījis kārtējos jautājumus par terorisma izplatību pasaulē. Pat, ja sociālajos tīklos mēdz atgādināt, ka Rietumu mediji ļoti asi reaģē uz uzbrukumiem savās mājās, ignorējot ļoti smagus teroristu uzbrukumus Tuvo Austrumu valstīs, jebkura veida uzbrukums prasa skaidrojumu. Viena no pēdējo gadu svarīgākajām diskusijām ir saistīta ar teroristu taktikas analīzi. Ja mēs saprotam viņu uzvedības loģiku, varam paredzēt viņu tālāko darbību. Taču taktikas analīzē eksperti allaž nošķir divas lietas, viena ir saistīta ar īstermiņa draudiem, kas ir kaujinieku uzbrukumi un ilgtermiņa draudiem, kas ir teroristu organizāciju spēks un mērogs. Kaujinieku taktika patiesībā ir vienkārša – vai nu mēģināt izplānot ļoti sarežģītus un precīzu aprēķinu teroraktus, kāds bija 11.septembris, vai arī brutāli paņemt šaujamieroci un noslaktēt pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu teātrī, restorānā, pludmalē vai metro stacijā. Šajā gadījumā lielākās diskusijas allaž raisa teroristu organizāciju spēja sevi maksimāli leģitimizēt. Īru žurnālists Patriks Kokbērns ir gadiem ilgi pētījis notikumus Tuvajos Austrumos un kādā paneļdiskusijā viņš vēl pirms Briseles notikumiem norādīja uz „Islāma valsts” jeb „Daīš” spēju sevi pasniegt kā kaut ko pārnacionālu. Skaidrs, ka pat nosaukums liecina, šī kustība vēlas pretendēt uz valstisku statusu. Kaujinieku galvenais uzdevums ir radīt bailes. Tāpēc arī uzbrukumi notiek publiskās vietās. Kā to sauc eksperti, trāpīt pa maigajiem mērķiem – cilvēkiem, kuri sevi nespēj pasargāt. Ja kaujas laukā krīt karavīrs, savā ziņā tās ir saprotamas sekas riskam ar ko rēķinās bruņotie spēki, bet, ja mirst nevainīgs, ar politiku vai karu nesaistīts cilvēks, tās ir bailes. Un šeit jau parādās reālā taktika. Teroristu organizācijas arī analizē savus ienaidniekus. Tieši šī iemesla dēļ, bijušais pretterorisma vienības ”Omega” komandieris Juris Grabovskis Latvijas Televīzijai atzina, ka cīņā ar pašnāvniekiem nav vietas diskusijām un nomierināšanas politikai. Pretterorisma operācijas prasa brutālu atbildi.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" spriedīsim par diskrimināciju un attieksmi pret atšķirīgo Eiropas Savienībā. Skaidrosim, cik atvērti dažādībai esam un vai sabiedrības attieksme pret diskrimināciju mainās. Viesi studijā: Latvijas cilvēktiesību centra pētniece Sigita Zankovska-Odiņa un Latvijas Muguras smadzeņu bojājumu biedrības pārstāvis Mārtiņš Karnītis. Rubrikā "Viedokļi". Eiropas Savienība panākusi vienošanos ar Turciju, lai tā apturētu bēgļu plūsmu un cilvēku kontrabandistu aktivitātes. Pretī Turcija prasa trīs miljardus eiro un vēl citus solījumus no ES. “Mēs esam atjaunojuši mūsu pievienošanās procesu. Mēs esam piekrituši vienotai stratēģijai pret visiem satricinājumiem Eiropā un esam gatavi strādāt plecu pie pleca bēgļu krīzes risināšanā,” norāda Turcijas premjers Ahmets Davutoglu. Eiropas līderi ar grūtībām cenšas mazināt to, kas ir nodēvēts par lielāko bēgļu krīzi kopš Otrā pasaules kara, un no pirmā acu uzmetiena Turcija daudz iegūs no Briselē panāktās vienošanās. Eiropas Savienība un Turcija samita gaitā vienojušās atvērt jaunu nodaļu iestigušajās Turcijas sarunās par pievienošanos blokam apmaiņā pret Turcijas sadarbību nelegālo migrantu plūsmas mazināšanas labā. Plāna ietvaros sākot ar nākamā gada oktobri 75 miljoniem Turcijas pilsoņu tiks sniegta iespēja ceļot pa Šengenas zonu bez vīzām, bet  Sīrijas bēgļiem Turcijā tiks piešķirta trīs miljardu eiro palīdzības pakete. Plāns paredz Sīrijas bēgļus Eiropā nogādāt  tieši no Turcijas. Tiesa, vai šis plāns palīdzēs – vēl nav zināms. Plānam ir virkne kritiķu. Sociālā atstumtība, citādā nepieņemšana Eiropā: viens no musulmaņu  radikalizācijas iemesliem? Nesen Izraēlas žurnālists Nahums Barnea, rezumējot par pašreizējo situāciju bēgļu jautājumā, rakstīja: “Bušs vēlējās īstenot demokrātiju Tuvajos Austrumos; Obama vēlējās taisnīgumu. Bēgļi, kuri riskē ar dzīvību, dodoties uz Eiropu, vēlas  tikai  dzīvot. Ja Rietumi nespēj sniegt iepriekšminēto, tad ko tāda demokrātija un tiesiskums ir vērts?” Tikmēr pie raksta kāds no lasītājiem komentēja – “pretošanās pret Sīrijas bēgļu imigrāciju nav balstīta vienaldzībā vai naidīgumā pret arābiem, vai vienkārši cietsirdīga rīcība. Pretestība veidojas, redzot uzvedību un darbību šajās arābu un Ziemeļāfrikas migrantu mītnes valstīs. Bažas rada terorisms un viņu centieni uzspiest uzņēmējvalstīs savu kultūru (tostarp šariatu). Tāpēc nereti valstis, kas ir pieņēmušas šos cilvēkus, nožēlo šo soli. Ja šie cilvēki būtu pieņēmuši uzņēmējvalsts gan juridiskos, gan kultūras noteikumus, nevis uzstātu uz savām “tiesībām”, jūs būtu redzējuši daudz atšķirīgāku reakciju uz problēmu. Viņi nav izrādījuši vēlmi vienkārši dzīvot savu dzīvi”. Šāds noskaņojums valda lielā daļā Eiropas cilvēku prātos, satraukumā gaidot, kas notiks, kad lielie bēgļu plūdi, tā teikt, piestās pie mūsu namu durvīm. Tomēr tiek aizmirsts, nepamanīts vai ignorēts, ka ir cilvēki, kas savulaik kā bēgļi ieradušies kādā no Eiropas valstīm, kuri spējuši apliecināt, ka viņi vēlas gan “vienkārši dzīvot savu dzīvi” un to veiksmīgi dara. Piemēram, tie, kuri ir izglītoti un, būdami augsti kvalificēti, jaunajā mītnes zemē atbraukuši ātri vien tiek pie algota darba un normālas ikdienas dzīves bez kara un nāves draudu šausmām. Protams, ir arī tādi, kas nespēj atrast darbu un mitinās patversmēs, nespējot pilnvērtīgi iekļauties jaunajos apstākļos. Un vienlaikus ir arī vēl cita satraucošā situācija – nesenais terorakts Parīzē bija apliecinājums Briseles pievārtē Mulenbekā uzaugušā Abdelhamida Abauda prasmēm. Jau ziņots, ka vismaz četri no tiem, kuri nogalināja cilvēkus kafejnīcās un koncertzāles Parīzē, bija Francijas pilsoņi. Tam visam tiek meklēti skaidrojumi, iemesli, vainas un stiprināta drošības situācija visdažādākajos veidos un līmeņos.