Podcasts about lielu

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde Latvijas Nacionālā arhīva dokumentu krājums ļauj izsekot papīra mūžam astoņu gadsimtu garumā – gandrīz no tā pirmsākumiem Eiropā līdz mūsdienām, kad to nomaina elektroniskie dokumenti. Pirmo papīru izgatavoja Ķīnā jau mūsu ēras 105. gadā. Piecus gadu simtus vēlāk recepte ar mūku starpniecību aizceļoja uz Koreju un Japānu, bet 8. gadsimtā izgatavošanas mākslu iekaroja arābi, uzvarot kaujā un sagūstot ķīniešu amatniekus. Papīra izgatavošanas pirmsākumi Eiropā saistāmi ar arābu iekarotajām teritorijām Itālijā un Spānijā ap 12.–13. gadsimtu. Itāļu Fabriano un spāņu Ksativas pilsētu ļaudis joprojām sacenšas par pirmo papīrdzirnavu īpašnieku statusu Eiropā. Sākotnēji papīra ieviešana Rietumu zemēs, nomainot pergamentu, bija lēna. Kristīgā baznīca norādīja, ka tā izgatavošanas māksla aizgūta no musulmaņu zemēm – svešas reliģijas, un sauca to par "sātanu materiālu". Tikai pēc 15. gadsimtā atklātās grāmatu drukāšanas tehnikas izplatības papīrs pēkšņi piedzīvoja savu uzvaras gājienu Eiropā un tā ražošana strauji izplatījās līdz pat ziemeļiem Skandināvijā un aiz okeāna Amerikā. Svētos rakstus šādi varēja pavairot un, lētāk nekā no ādas izgatavotā pergamenta iesējuma veidā, izplatīt sabiedrībā. Vienlaicīgi ar kristīgo literatūru papīru sāka izmantot gan rakstvedībā, gan filozofiskās un zinātnes literatūras radīšanā. Visstraujāk  papīrdzirnavu attīstība notika Holandē, tās meistari ražoja dažādus papīra veidus un eksportēja tos pa jūras un sauszemes ceļiem uz daudzām Eiropas valstīm. Papīru izgatavoja no balinātām un samaltām linu vai kaņepju lupatu šķiedrām, smeļot tās ar metāla stiepļu sietiem koka rāmī, un stiprībai un tintes raksta noturībai iemērcot dzīvnieku līmes šķīdumā. Tāpēc radies termins "roksmēluma" papīrs. Kā meistara vai īpašnieka piederības zīmi sietā iepina smalku stiepļu zīmējumu – ūdenszīmi – iniciāļus, simbolus vai ģerboņus, tā ļaujot noteikt papīra izcelsmi. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts Vēstures arhīvā pirmie papīra dokumenti datēti ar 14. gadsimtu, piemēram, Tērbatas rātes raksti Rīgas rātei (attēlā) vai Rīgas rātes raksts Lībekas rātei par tirdzniecības ar Krievzemi aizliegumu. Līdz pat 19. gadsimta sākumam papīru ražoja papīrdzirnavās no lupatām – drēbēm, zvejas tīkliem, virvēm, maisiem, kuras savāca no iedzīvotājiem. Lielu daļu Vēstures arhīva fondu veido tieši šādi papīra dokumenti. Pazīstamākie no tiem ir Rīgas rātes, Kurzemes hercogu, Kurzemes bruņniecības, muižnieku dzimtu rokraksti – protokoli, vēstules, ceļojumu apraksti, līgumi, reģistri, kartes. Lai iegūtu biezāku papīru vai kartonu iesējumu vākiem, roksmēluma papīru līmēja vairākās kārtās. Piemērs tam ir divās kārtās salīmētā droši datētā Tobāgo karte, kuru zīmēja kāds no Kurzemes hercoga Jēkaba sūtītajiem pirmajiem kolonistiem, kas Tobāgo ieradās 1654. gada maijā. Atbraucēji salu nosauca par Jauno Kurzemi (Neew Coerlande). Rīgas rātes dokumenti no tās pirmsākumiem līdz 19. gadsimta sākumam rakstīti uz iepirkta papīra, visbiežāk Holandes meistaru radīta, ko varam noteikt pēc ūdenszīmju  kataloga datiem. Latvijas teritorijā pirmās papīrdzirnavas uzceltas tieši Kurzemes hercogistes laikā Tomē 17. gs otrajā pusē. Ūdens darbināja dzirnavu ratu, kas, savukārt, nodrošināja stampu darbību lupatu mīcīšanai. Kopumā Latvijas teritorijā līdz 19.gadsimta beigām darbojās ap 20 šādu ražotņu, celtas pie Daugavas, Gaujas, Lielupes un Ventas pieteku krastiem – Popē, Vilcē, Rendā, Carnikavā, Iecavā, Zasulaukā un vislielākās – Līgatnē. Šajās dzirnavās papīra smelšanai lietoja gan iepirktus sietus ar Holandes meistaru ūdenszīmēm, gan uz vietas darinātus, kurus iespējams identificēt pēc zīmējumiem – ģerboņiem, iniciāļiem, uzrakstiem. Tā, piemēram, Zasulauka paīrdzirnavās ūdenszīmē attēlots Rīgas ģerbonis, bet Vilcē – ģerbonis un uzraksts "Wiltzen". Viduslaiku roksmēluma papīru ir viegli atpazīt pēc sieta nospieduma līnijām, bieži nevienmērīga blīvuma lējuma un ūdenszīmes, ko labi saredzam aplūkojot pret gaismu. Ūdenszīmju noteikšanai interneta pārlūkā atrodamas vairākas datubāzes, bet Latvijas teritorijas papīrdzirnavu ūdenszīmes apkopojis un manuskriptā aprakstījis ilggadējais arhīva darbinieks un pētnieks Georgs Jenšs (1900–1990). Viduslaikos gatavotais roksmēluma papīrs ir ilgmūžīgs materiāls, jo izgatavots no dabīgām sastāvdaļām – augu šķiedrām un dzīvnieku līmes. Gadsimtu gaitā tas izturējis gan viduslaiku aukstās ziemas, gan kara laikus. Tā saglabāšana un restaurācija, salīdzinot ar mūsdienu rūpniecisko papīru, ir krietni patīkamāka.

Etiķa, gurķu, kefīra, griķu, 17 dienu, Vidusjūras un vēl citu neskaitāmu speciālo diētu instrukcijas ir pieejamas interneta tīmekļvietnēs, solot krietnu kilogramu zudumu nedēļas vai nedaudz garākā laika termiņā. Bet izrādās, nepareizas diētas izvēle ir izplatītākais nāves cēlonis pasaulē. Cik veselīgas ir diētas, vaicājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē uztura speciāliste, uzturzinātniece, sertificēta GAPS uztura konsultante Silvija Ābele, Latvijas Diētas ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Brēmanis un diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu Uzturs un Uzturzinātne izveidotāja un vadītāja Lolita Neimane. Vaicājam arī cilvēkiem ielās, ko nozīmē ēst veselīgi un vai viņi ikdienā ievēro veselīgas ēšanas pamatprincipus? Silvija Ābele iepazīstina un skaidro, kas ir GAPS diēta. "Tā ir salīdzinoši jauna uztura terapija, kas radusies šajā gadsimtā. Bet nepiekritīšu apgalvojumam, ka tas, kas ir jauns, tas nav derīgs," norāda Silvija Ābele.  Šai diētai ir ārstniecisks jeb simptomus atvieglojošs mērķis. "GAPS uztura terapija piedāvā cilvēkiem ne tikai mazināt simptomus, izslēdzot kādas produktu grupas - un konkrēti tās ir cukurs jeb saharoze, piena cukurs - laktoze un graudos esošais cukurs - ciete. Lielu uzsvaru liek uz to, ko mēs liekam klāt. Tas ir gaļas kauliņu buljons, labie tauki un tie ir skābētie, raudzētie produkti. Šīs trīs superproduktu grupas ir tie dziedinošie produkti, kas daudziem cilvēkiem palīdz vispirms sakārtot gremošanas traktu, uzlabot gremošanu, līdz ar to arī asimilāciju, un tas pēc tam var aizsniegt unikāli katrā cilvēka ķermenī dažādus simptomus." GAPS sākotnēji radās kā uztura terapija, kas palīdz uzlabot smadzeņu darbību. Lai arī diētas principi ir vispārīgi, uztura principi būs jāpielāgo individuāli katram konkrētam cilvēkam. GAPS diēta ir domāta kādam laikam ar mērķi sakārtot gremošanas traktu.

Stāsta teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Kitija Balcare Aizmetņus “melnā kabineta” (black cabinet) idejai varam meklēt gan teātra paņēmienos tādās tālās austrumzemēs kā Japānā un Ķīnā, gan arī ēnu teātrī. Ir uzskats, ka tieši ēnu teātris ir senākais teātra veids un ka pirms tūkstošiem gadu pirmatnējie cilvēki, sēdēdami apkārt ugunskuram, savus medību stāstus ilustrēja ar ēnu spēlēm. “Melnais kabinets” ir teātra tehnika, ar kuras palīdzību skatītāja acu priekšā tiek radīts brīnums – lelles šķietami kustas pašas. Kāpēc? Jo lelle ar gaismas palīdzību melniem aizkariem aptumšotā vai melnu audumu iztapsētā telpā ir izcelta, bet pats leļļinieks ir skatītājam neredzams, jo ir ietērpts no matu galiņiem līdz papēžiem melnā, bieži vien samta apģērbā. “Melnā kabineta” principus darbībā ir iespējams vērot režisora Edgara Kaufelda vizuāli precīzajā izrādē “Lasis Stasis” (2024) Latvijas Leļļu teātrī. Izrāde, kuras pamatā ir rakstnieces Dainas Tabūnas grāmata bērniem “Lasis Stasis un Atlasijas okeāns” (“Liels un mazs”, 2022) mazus un arī lielus skatītājus ieved dziļi zemūdens pasaulē. Pašķiroties apritīgi darinātam ūdenszāļu priekškaram, no dzelmes tumsas skatītāji ierauga iznirstam lašu ģimeni, iepazīst jūraszirdziņu pāri, vēro garneles un krabja attiecības, kamēr Latvijas Leļļu teātra aktieri, vadot lelles, melnā samta ietērpā, akrobātiskā izveicībā mainot mizanscēnas, paši paliek neredzami.  Šis princips balstās acu apmānā – uz melna fona melni objekti nav tik viegli pamanāmi. Šo paņēmienu savulaik 19. gadsimtā izmantoja arī iluzionisti, lai pēkšņi skatītājiem ļautu ieraudzīt lidojošus priekšmetus vai pat imitēt garu izsaukšanu telpā. Tas tolaik ļāva attīstīties arī iluzionistu šoviem. Līdz ar elektrības izgudrošanu paplašinājās tehniskās iespējas “melnā kabineta” maģijas atklāšanā uz skatuves. Lielu lomu tajā iemantoja gaismas. Tālab “melnā kabineta” principu dažkārt dēvē ne tikai par “melno teātri” (black theatre), bet arī par “melno gaismas teātri” (black light theatre). Eksperimentējot ar šo tehniku, jaunu dramatiski estētisku elpu “melnajam teātrim” 20. gadsimta piecdesmitajos gados iedvesa franču teātra praktiķis Žoržs Lafajs (George Lafaye), ko dēvē par “leļļu mākslas Einšteinu”. Viņa režijā “melnajā kabinetā” tapa pat erotiski iestudējumi. Piemēram, slavenākajā viņa izrādē “Džons un Mārša” (1952) balts cilindrs izspēlē kaislīgas attiecības ar rozā strausa spalvu boa. Savukārt izrādē “Ziņa” (1953), lokot avīzi, tiek atdarināts kaislē pastrādāts noziegums, ko skatītāji vēro sēžot tumsā. Kaislības vērojamas arī Latvijas Leļļu teātra izrādē “Leģendārā” (rež. Edgars Kaufelds, 2024), kas veltīta latviešu režisorei Tīnai Hercbergai. Jubilejas izrādē, kur izmantota arī “melnā kabineta” tehnika, skatītāji vienā no ainām vēro pāra attiecību spriedzi starp divām metāliskām spirāļlellēm, kuras fatāli izdejo tango ritmus. Izrāde “Leģendārā” ne tikai rekonstruē savulaik milzu popularitāti iemantojušu izrādi pieaugušajiem “Interlellis-67” (1967), bet skatītājam paver arī leļļu mākslas aizkulises, atklājot sarežģīto kustību ģeometriju, vadot dažāda tipa lelles. Populārs un profesionāls melnā gaismas teātra piegājiens jau kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem un arī vēl aizvien ir Čehijā, jo tieši uz Prāgu leļļu teātra praktiķi dodas apgūt šos paņēmienus praksē. Melnajā gaismas teātrī mūsdienās mēdz izmantot ne tikai garos stieņos iestiprinātas lelles, ko vada neredzamie leļļinieki vai īpašas konstrukcijas, bet arī objektus, kuri ir izteiksmīgi redzami tikai ultravioleto staru gaismā luminiscējošo īpašu vai krāsu dēļ.

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Vai zini, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mūzikas instrumentu kolekcijas lielāko daļu veido Latvijas meistaru būvēti instrumenti? Viens no muzeja lepnumiem ir mūzikas instrumentu kolekcija, kurā reģistrētas 360 vienības. Jau kopš muzeja kolekciju pirmsākumiem tajās nonāca atsevišķi mūzikas instrumenti, kuru īpašnieki un lietotāji bija muzeja interešu lokā esošās kultūras personības, piemēram, operdziedātājas Alīdas Vānes mandolīna un pianīns, dzejniekiem Fricim Bārdam, Jānim Akurateram, kordiriģentam Teodoram Reiteram piederējušās vijoles, Eduarda Smiļģa flīģelis un, protams, jāmin īpašais lepnums – Baumaņu Kārļa Pēterburgā iegādātais flīģelis, kurš kļuva par mūsu valsts himnas sacerēšanas instrumentu. Šo personībām piederējušo instrumentu kolekcijas līniju muzejs joprojām turpina, komplektējot instrumentus un dokumentējot to lietotāju attiecību stāstus. Tā, piemēram, pirms gada muzeja kolekcijā kā dāvinājums no pasaulslavenā vijolnieka Gidona Krēmera rokām nonāca vienkārša rūpnieciski izgatavota bērnu vijole, uz kuras ir daudzu pasaulslavenu mākslinieku, arī paša Gidona Krēmera autogrāfi. Vijoli savam leģendārajam pedagogam Voldemāram Stūrestepam viņa 60 dzīves un 40 darba gadu jubilejā 1969. gadā dāvinājuši viņa audzēkņi Emīla Dārziņa mūzikas skolā. To vidū 20. gs. otrās puses Latvijas vijoļspēles zieds – vijoļvirtuozi Gidons Krēmers, Filips Hiršhorns, izcilā pedagoģe Dace Bērzāja, solisti Rasma Lielmane, Arkādijs Fomins un kamermūzikas izpildītāji Jutis Madrēvičs, Jānis Bulavs. Šodien muzeja kolekcijā ir teju četri simti unikālu instrumentu, no kuriem lielākā daļa ir Latvijas mūzikas instrumentu būvētāju darināti. Uz tiem ir redzamas Latvijas meistaru ražošanas zīmes. Kolekcija vēsta par nacionālajām mūzikas un mākslas tradīcijām, par mūsu bagātajām prasmēm mūzikas instrumentu būvniecībā. Kolekcijas mērķtiecīga veidošana aizsākās pagājušā gadsimta 90.gados, kad muzejā sāka strādāt profesionālais obojists Elmārs Zemovičs, kurš pievērsās Latvijā līdz tam ļoti maz pētītai nozarei – Latvijas mūzikas instrumentu būvniecības vēsturei. Lielu kolekcijas daļu veido stīgu instrumenti – vijoles, alti, kokles, cītaras. No lociņinstrumentiem Mārtiņa Zemīša, Voldemāra Zviedra, Artura Norēna, Kārļa Ieviņa, Nikolaja Dreikas būvētās vijoles atšķiras katra ar savu meistara rokrakstu un stāstu. Unikālas ir mecenāta un kokrūpnieka Augusta Dombrovska būvētās vijoles – daļu no tām meistars nokrāsojis melnas, lai Pirmā pasaules kara gados, kurus meistars pārdzīvoja Pēterburgā, tās neizskatītos marodieriem pievilcīgas. Augusts Dombrovskis savās vijolēs nebaidījās līdzās savam meistara vārdam lieliem burtiem uzrakstīt LATVIS. Muzejs lepojas ar plašu Latvijas izcelsmes pianīnu un tāfelklavieru būvētāju pārstāvniecību. Senākās kolekcijas vērtības ir 19. gadsimta pirmajā pusē un vidū būvētās tāfelklavieres. Jāatzīmē, ka instrumentu komplektēšana tolaik tika veikta, atrodot un glābjot no bojāejas unikālus Latvijas izcelsmes meistaru darbus.  Ar šo instrumentu medībām saistās ne viens vien detektīvžanra cienīgs stāsts. Tā, piemēram, Johana Ādolfa Melēniusa 19. gadsimta vidū būvētās tāfelklavieres Elmārs Zemovičs atradis guļam kādā pamestā Rīgas centra namā un nekavējoši pieprasījis muzeja direktoram nodrošināt transportu, lai iegūtu muzeja kolekcijā šo unikālo eksemplāru, pirms to kāds izpostījis utilitārākiem mērķiem. Savukārt Gustava Ādolfa Vilhelma Jāna būvētā Rundāles pusē atrastā koncertflīģeļa būvēšanas laiku Elmārs Zemovičs atklājis, pateicoties aiz meistara plāksnītes polsterējumam izmantotajai Rīgas pilsētas (vācu) teātra afišas daļai, kurā pieteikta Ferdinanda Herolda operas “Zampa” izrāde 1834. gada 6. oktobrī, tādējādi secināts, ka flīģelis izgatavots pēc 1834. gada 6. oktobra. Viens no kolekcijas lepnumiem ir pēc ASV iegādāta patenta Latvijas rūpnīcā VEF 1937. gadā būvētas HAMMOND elektroērģeles. Latvijā ir tikai divi skanošā kārtībā esoši šī leģendārā zīmola Latvijas ražojumi. Kolekcijas pūšaminstrumentu grupā ir Latvijā izgatavoti tromboni, eifoniji un trompetes. Arī šajā, tāpat kā citu instrumentu grupās, muzejs turpina sekot mūsdienu instrumentu būves attīstībai Latvijā un tā līdzās Johana Rēdliha darbnīcā pagājušajā gadsimtā izgatavotajiem pūšaminstrumentiem jāmin jaunākais ieguvums – Vaira Nartiša vairāk nekā divus metrus garā un 20 kilogramus smagā subkontrabastrompete.  Viens no kolekcijas senākajiem dārgumiem ir sitaminstrumentu grupā: tie ir nezināma Rīgas meistara 1774. gadā izgatavotie timpāni ar iegravētu veltījuma uzrakstu Sv. Jāņa baznīcai. Instrumentu kolekcijā ir arī atskaņojošas ierīces, piemēram, firmā "Taupība" Rīgā 1930. gados ražotais klausafons, un pavisam inovatīvi instrumenti, kā, piemēram, 1970. gados meistara Milorija Jahimoviča izgatavotais vibrafons, kuram meistars devis Baibafona vārdu. Muzejs turpina darbu pie savas mūzikas instrumentu kolekcijas pilnveidošanas, pētot, digitalizējot, turpinot restaurācijas darbus un papildinot kolekciju ar jauniem ieguvumiem. Mūzika ir viens no pārliecinošākajiem identitātes aspektiem Latvijas nācijas kultūras profilā, bet muzeja veidotā kolekcija ir spēcīgs resurss nacionālā stāsta veidošanai un Latvijas kultūras mantojuma pārstāvniecībai dažādās kopizstādēs Eiropā un pasaulē.

Par jaunu vērtību iekļaušanu UNESCO starptautiskajos nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos un nevalstisko organizāciju lomu Kultūras rondo studijā iztaujājam Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperti Gitu Lanceri un Starpnozaru mākslas grupas „SERDE” pārstāvi Signi Pucenu, kuras decembra sākumā piedalījās UNESCO Starpvaldību komitejas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai veltītā sesijā, kura notika Paragvajā. No 2. decembra līdz 7. decembrim Paragvajas galvaspilsētā Asunsjonā 19. reizi notika ikgadējā UNESCO Starpvaldību komitejas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai sesija. Tās laikā norisinājās diskusijas par jaunu vērtību iekļaušanu UNESCO starptautiskajos nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos – t. s. labo prakšu reģistrā, neatliekami saglabājamo vērtību sarakstā un reprezentatīvajā sarakstā, kopumā lemjot par 63 nemateriālā kultūras mantojuma elementu iekļaušanu šajos sarakstos. Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas labo prakšu reģistrā (Register of Good Safeguarding Practices) tika iekļautas trīs iniciatīvas. Par veiksmīgām un tādēļ starptautiskā līmenī izceļamām Komiteja atzina šādas prakses: amata prasmju skola ULUV (Slovākija), Kobzas un rataliras tradīcijas ilgtspējīgas attīstības programma (Ukraina) un Omānas Jauniešu Izglītības kuģis – miera un kultūru dialoga programma (Omāna). Neatliekami saglabājamā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā (List of Intangible Cultural Heritage in Need of Urgent Safeguarding) šogad tika iekļautas divas vērtības – lietus izsaukšanas un labklājības nodrošināšanas rituāls Vosana un ar to saistītās prakses (Botsvāna) un Reog Ponorogo rituālais priekšnesums (Indonēzija). Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā (Representative List of the Intangible Cultural Heritage of Humanity) šogad tika iekļautas 58 jaunas vērtības. Starp tām ir dažādi festivāli un tradicionāli svētki – piemēram, Jaunā gada svinības Novruz (arī Nauruz, Nevruz, Navrus), ko bija pieteikušas 13 valstis (Afganistāna, Azerbaidžāna, Indija, Irāna, Irāka, Kazahstāna, Kirgizstāna, Uzbekistāna, Pakistāna, Tadžikistāna, Turcija, Turkmenistāna un Mongolija). Un arī Ķīna starptautiskajam sarakstam pieteica Pavasara sagaidīšanas svinības, kas vienlaikus ir Ķīnas Jaunais gads. Reprezentatīvajā sarakstā tika iekļautas arī dažādas amata prasmes, piemēram, Parīzes cinka jumtu meistaru amata prasme (Francija), norvēģu tautastērpu darināšana un valkāšana (Norvēģija), Alepo ziepju izgatavošana (Sīrija) u. c. Uzmanību un atzinību izpelnījās arī vairākas gastronomiskās tradīcijas, piemēram, Astūrijas sidra kultūra (Spānija), Tomjum Kung zupas gatavošana (Taizeme), Malaizijas  brokastu kultūra (Malaizija), arābu kafija (Apvienotie Arābu Emirāti, Omāna, Katara, Saudi Arābija un Jordānija) un sakē gatavošanas tradīcijas (Japāna). Igaunija šim sarakstam iesniedza divus pieteikumus – mulgi putras gatavošanu un ēšanu Mulgimā novadā un kopīgi ar Ukrainu gatavoto pieteikumu – Pisanka, kas ir ukraiņu olu krāsošanas tradīcija. Lielu starptautisku vērību guva arī 16 arābu valstu kopīgi sagatavotais pieteikums par hennas rituāliem, estētiku un pielietojumu sabiedrībā.

Tā jau ir raidījuma Globalais latvietis. 21 gadsimts tradīcija, ka, mainoties vēstniekiem, mēs studijā kopā ar žurnālistiem un ekspertiem izvaicājam jauno vēstnieku par diasporas poltiku un sadarbību ar aktīvo diasporu. Šoreiz par galvenajiem virzieniem disporas politikā - par veiksmīgāku sazobi starp valsti un diasporu iztaujājam diasporas vēstnieci Zandu Grauzi. Jauntājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnāliste Apvienotajā Karalistē Ilze Kalve, portāla "Baltic-Ireland.ie" galvenā redaktore Laima Ozola un socioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas asociētā profesore Baiba Bela. Disporas grupas speciālo uzdevumu vēstniecei Zandai Grauzei ir vairāk nekā 30 gadu darba pieredze Ārlietu ministrijā. Viņa strādājusi Austrumeiropas departamentā, bijusi ārlietu ministra biroja vadītāja, Konsulārā departamenta direktore un Personāla departamenta direktore. Lielu pieredzi viņa ieguvusi arī kadencēs Latvijas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs – vēstniecībā Čehijas Republikā, Lietuvas Republikā, Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā ES, kā arī Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā NATO. Z. Grauze bijusi arī Latvijas pastāvīgā pārstāve Palestīnā. Kopš 2020. gada Z. Grauze bija padomniece-pārstāvniecības vadītāja vietniece Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā UNESCO.

1. jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, Rīgas Latviešu biedrība un Latvijas Bērnu fonds pulksten 14 aicina uz konkursa "Talants Latvijai" 32. sezonas noslēguma koncertu un laureātu apbalvošanu Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē: tieši tāpēc "Atsperi" šoreiz vadām kopā ar diriģentu un šī konkursa māksliniecisko vadītāju un producentu Normundu Dreģi, kurš sarunas gaitā uzsver: "Kokurss "Talants Latvijai" dod labas emocijas un virzību mūzikas pasaulē." Kopā ar Normundu Dreģi ielūkojamies konkursa "Talants Latvijai" vēsturē un šodienā, plašāk runājam par 32. sezonas noslēguma koncertu, skolu atsaucību dalībai konkursā, populārākajiem mūzikas instrumentiem jauniešu vidū un viņu motivāciju piedalīties jauniešu simfonisko orķestru darbībā. Vēl runājam arī par Normunda vadītās Latvijas Orķestru asociācijas darbību un to, kādi ir secinājumi pēc aprīlī notikušā Baltijas valstu Jauniešu simfonisko orķestru festivāla Lietuvā. Ilze Medne: 1. jūnijs tev ir ne tikai svētku diena, bet arī zināmā mērā patīkama darbadiena, jo šodien būs daudz pienākumu, daudz uzdevumu, kas jārisina Rīgas Latviešu biedrības namā, kas jau 32 gadus ir mājvieta konkursam "Talants Latvijai". Cik sen esi saistīts ar šo konkursu? Normunds Dreģis: Šo konkursu mākslinieciski vadīt un producēt man ir tas gods nu jau sesto gadu… Tajā piedalās instrumentu spēles dažādu specialitāšu audzēkņi no Latvijas mūzikas skolām. Katrā ziņā šis konkurss ir viens no vissenākajiem konkursiem Latvijā, un bērniem tā ir lieliska iespēja uzstāties Rīgas Latviešu biedrībā, kura vissenākā latviešu organizācija pasaulē. Vai konkursā kaut kas ir mainījies no tiem laikiem, kad to aizsāka un vadīja Arnolds Skride?  Dažas izmaiņas ir konkursa nolikumā un pašā norisē: piemēram, kopš 2019. gada mums ir konkursa atklāšanas koncerts, kurā iepriekšējā konkursa pirmo vietu laureātiem ir iespēja uzstāties kā solistiem kopā ar orķestri. Tāpat jau otro gadu, ņemot vērā konkursa dalībnieku apjomu, organizējam to trijās kārtās: ir tā saucamais lielais fināls, kur uz vienas skatuves satiekas visi pretendenti uz laureātu diplomiem. Bet pamats patiešām ir palicis nemainīgs – tāds, kādu to iedibināja Arnolds Skride, proti, šis konkurss ir tieši instrumentu spēles specialitāšu audzēkņiem, tajā piedalās mūzikas skolu audzēkņi: bērniem un jauniešiem tiek dota iespēja piedalīties konkursā gan ar savu skolu – kā pirmajā kārtā, kas ir tādā kā koncertcikla formātā; bet otrajā kārtā konkurss norisinās pa instrumentu grupām, bet finālā visi sanāk kopā uz vienas skatuves. Tas nozīmē, ka dalībnieki piesakās nevis individuāli, bet sadarbība norisinās tieši ar skolām? Tieši tā – piesakās skolas, un pirmajā kārtā, kas notiek koncertcikla formātā, katra skola uzstājas ar sagatavotu programmu. Savukārt konkursa žūrijas komisija vērtē un spilgtākos un izteiksmīgākos jauno talantu priekšnesumus izvirza jau uz otro kārtu. Būtībā tas nozīmē, ka sacensība ir ne tikai starp individuālajiem priekšnesumiem, bet kaut kādā ziņā arī starp skolām – tieši aktivitātes un ieinteresētības ziņā? Tā ir. Mums ir daudz aktīvu skolu, kas šajā konkursā piedalās jau vairākus gadus pēc kārtas. Daļa no tām izmanto šo iespēju un katru gadu sagatavo jaunu programmu un uzstājas. Latvijas Bērnu fonds dod balvas arī skolām! Ir tādas īpašās balvas, kas tiek pasniegtas divām skolām, kuras uzrādījušas vislabākos rezultātus konkursa finālā – tā ir Arnolda Skrides balva un Gunāra Eižena Bērzzariņa balva. Piedalīties konkursā daudz vienkāršāk ir Rīgas skolām, bet vai arī reģionu skolas izmanto šo iespēju un atrod veidu, kā atvest savus talantus uz Rīgu? Tas atkarīgs arī no tā, kādas ir konkrētās skolas iespējas, kāds ir pašvaldību atbalsts. Šogad piedalās Priekules mūzikas un mākslas skola; vairākus gadus aktīvi bijuši dalībnieki no Alūksnes mūzikas skolas, Balvu mūzikas skolas. Ir ļoti daudz skolu ārpus Rīgas, kas piedalās šajā konkursā. Ja vērojam šī konkursa tendences, piemēram, beidzamos desmit gadus – vai interese par to aizvien ir tikpat liela, vai varbūt kļūst pat lielāka? Un kāds ir bērnu sagatavotības līmenis? Lielu iespaidu uz konkursu atstāja pandēmijas laiks, taču noturējāmies. (..) Skolas ir aktīvas, un, lai arī gadās dažādi sarežģījumi, konkurss ir labi zināms, un vidēji katru gadu tajā piedalās apmēram divdesmit mūzikas skolas jeb 150 audzēkņi. Tad arī tieši jums pirmajiem redzamas indikācijas, kāda ir jauniešu interese par konkrētiem instrumentiem. Bija flautas popularitātes laiks, tad bija saksofona ziedu laiks. Bet tieši jūs esat pirmie, kuri redz – šeit briest krīze… Mēs šīs tendences pamanām. Taču būtībā, kopš vadu šo konkursu, amplitūda ir tāda, ka katrā konkursā piedalās piecpadsmit līdz divdesmit instrumentu spēles specialitāšu audzēkņi: ir gan stīginstrumenti jeb lociņinstrumenti, daudzstīgu instrumenti, tāpat pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti, pianisti, akordeonisti – viss spektrs ir pilns. Protams, ir instrumenti, kuri ir retāki, un tos mēs arī atbalstām, cik varam, ar kādām īpašām balvām. Zināms iztrūkums ir gan alta spēles specialitātē, gan kontrabasa spēlē, tāpat fagots vai trompete ir tie instrumenti, kuri šodien tiek apgūti retāk. Taču caurmērā tomēr mūzikas skolās ir daudz jauniešu, kuri patiešām apgūst visu šo apmēram divdesmit instrumentu spēli un var piedalīties kādā konkursā. Kuri ir tie instrumenti, kas aizvien ir pieprasīti un kurus patiešām bērni labprāt spēlē? No stīgām tā ir vijole un čells, tāpat arī taustiņinstrumenti, kokle, ģitāra. Šogad piedalījās arī viena arfiste – arfa ir retāks instruments. No pūšaminstrumentiem dominē flautisti. Klarnete – kā kuru gadu. Retāk ir obojisti vai fagotisti. Samērā aktīvi ir saksofonisti. Retāk ir trompetisti, trombonisti un tubisti. Pirms pandēmijas bija viens brīnišķīgs eifonists no Alūksnes mūzikas skolas.  Pianistu ir daudz, akordeonistu tāpat. Bet katrā ziņā instrumenti pārstāvēti ļoti bagātīgi un visā spektrā. Vairāk – audioierakstā.

Gājis bojā Irānas prezidents Ibrahims Raisi. Sašauts Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Putins viesojas Ķīnā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta vadītājs, Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku, Delavēras universitātes doktorantu Tomu Rātfelderu un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu. Asiņainā prezidenta pēkšņais gals Vakar, 21. maijā, Irānā tika izsludinātas piecu dienu valsts sēras, pieminot svētdien aviokatastrofā bojāgājušos – valsts prezidentu Ibrahimu Raisi, ārlietu ministru Hoseinu Amiru Abdollahjanu, vēl pāris valdības ierēdņus un avarējušā helikoptera apkalpes locekļus. Prezidenta helikopters avarēja, Raisi esot atceļā no tikšanās ar Azerbaidžānas līderi Ilhamu Alijevu abu valstu pierobežā. Vienas dienas sēras izsludinājušas arī Irānas kaimiņvalstis Pakistāna un Turcija, oficiālu līdzjūtību, cita starpā, izteikusi arī Eiropas Savienība, un tikai Savienotās Valstis nav ievērojušas principu „labu vai neko”. Baltā nama nacionālās drošības pārstāvis Džons Kirbijs raksturojis nelaiķi Raisi kā cilvēku, kam „rokas mirkst asinīs” – starptautiskā terorisma atbalstītāju un represīvu protestu apspiedēju paša valstī. Raksturojums visnotaļ atbilst patiesībai. Lielu daļu savas karjeras bojāgājušais pavadījis islāma režīma tieslietu sistēmā, tai skaitā piedalījies 1988. gada notikumos, kad Irānas cietumos bez tiesas sprieduma tika nogalināti tūkstoši režīma pretinieku. Viņa ievēlēšanu par prezidentu 2021. gadā pamatoti uzlūkoja kā konservatīvo varas tvēriena stiprināšanu laikā, kad valstī pieaug prasības pēc liberālākas kārtības un laiku pa laikam uzliesmo nemieri. Komentētāji visai vienprātīgi atzīst, ka tuvākā perspektīvā šai ziņā neko nemainīs arī prezidenta pēkšņais gals un jūnija nogalē paredzētās vēlēšanas. Lielākā vara Irānā pieder augstākajam vadītājam jeb rahbaram Alī Hāmenejī, kura ietekmē ir arī īpašā atlases padome, kas pirms katrām vēlēšanām no vairākiem simtiem kandidātu atlasa vien dažus. Pēdējās reizēs cauri šim sietam nav ticis neviens salīdzinoši mērens amata kandidāts, un, spriežot pēc vēlētāju aktivitātes, daudzi irāņi atmetuši cerības vēlēšanu ceļā panākt kādas izmaiņas. Taču prezidenta Raisi bojāeja aktualizējusi jautājumu par augstākā varas posteņa tālāko likteni. Rahbaram Hāmenejī drīz apritēs 85, un kā viņa potenciālais sekotājs varas virsotnē līdz šim tika minēts tieši Raisi. Ja notiktu tā, ka dižais ajatolla Hāmenejī dotos mūžībā, bet stabils funkciju pārņēmējs tobrīd vēl nebūtu atrasts, tas potenciāli varētu destabilizēt fundamentālistisko režīmu. Dzejnieks „raksta” ar lodēm Pirms nedēļas atentātā tika smagi ievainots Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Uzbrukums notika Handlovas pilsētā valsts vidienē, kur valdības vadītājs un vairāki ministri bija ieradušies uz publisku diskusiju. Pēc pasākuma, kad Fico piegāja pie ārpusē sanākušajiem ļaudīm, uz viņu no minimāla attāluma vairākkārt izšāva 71 gadu vecais Jurājs Cintula, kurš turpat uz vietas tika aizturēts. Premjerministrs smagi ievainots galvā, krūtīs un vēderā, sākotnēji viņa dzīvība bija nopietnās briesmās, tagad, pēc atkārtotas operēšanas, stāvoklis tiek raksturots kā smags, taču stabils. Par šāvēju zināms, ka viņš ir pensionēts apsardzes darbinieks, kuram ierocis piederējis legāli, un arī vairāku dzejoļu krājumu autors un Slovākijas Rakstnieku savienības biedrs. Pagātnē viņam bijuši sakari ar militarizēto grupu „Slovāku iesaucamie”, kura, savukārt, bijusi saistīta ar Kremļa režīmu aktīvi atbalstošo Krievijas motociklistu klubu „Nakts vilki”. Cintula, cik zināms, bijis krasi negatīvi noskaņots pret migrantu ieplūšanu Eiropas Savienībā, viņa tekstos atrodami nicinoši motīvi Slovākijas romu minoritātes sakarā. Taču, no otras puses, viņš paudis nepatiku pret korupciju un oligarhisku varas sagrābšanu, kas lielā mērā asociējas ar Roberta Fico valdīšanu. Cik var noprast, Cintulas sašutumu izraisījuši premjerministra plāni likvidēt Slovākijas pretkorupcijas prokuratūru un slēgt sabiedriskos medijus, arī viņa īstenotā palīdzības pārtraukšana Ukrainai. Roberta Fico partijas „Virziens – sociāldemokrātija” pārstāvji par galvenajiem uzbrukuma vaininiekiem pasludinājuši liberālos medijus, kuri esot kurinājuši naidu pret valdošo spēku un tā premjeru. Maskavas un Pekinas „bezgalīgā draudzība” Agresorvalsts vadoni Putinu Pekinā pagājušonedēļ sagaidīja ar visu iespējamo pompu un spožumu, demonstrējot, ka šai pasaules daļā kara noziegumos apsūdzētais joprojām tiek uzskatīts par cienījamu valsts galvu un partneri. Neiztrūka nedz militārās parādes, nedz lielgabalu zalvju, nedz sarkanā tepiķa, pa kuru Maskavas viesim pretim laipni iznāca namatēvs – Ķīnas totalitārais vadonis ar prezidenta titulu Sji Dziņpins. Tika pasludināta jauna abu valstu partnerības ēra, piesaucot sadarbību daudzās jomās, starp kurām ir dažādas digitālās, informācijas un telekomunikāciju tehnoloģijas, kosmosa apguve, kā arī „savstarpēja militāra paļāvība un koordinācija”. Viss liecina par to, ka Ķīnas industrija arī turpmāk kalpos Krievijai par atbalstu tās militāro spēju stiprināšanā, piegādājot  t.s. divējādās izmantojamības, respektīvi, arī militāriem mērķiem lietojamus ražojumus. Ne velti Krievijas delegācijā bija gan nesen atstādinātais aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, gan viņa amata pārņēmējs Andrejs Belousovs, gan Krievijas kosmosa aģentūras „Roskosmos” vadītājs Jurijs Borisovs. Kā lēš, Ķīna šobrīd nodrošina Krievijai lauvas tiesu no ieroču ražošanai vitāli nepieciešamā importa: 70% no ievestajām ražošanas iekārtām un 90% no mikroelektronikas izstrādājumiem, un Rietumu ieviestās sankcijas tur maz ko līdz. Unisonā kopējos paziņojumos vizītes laikā skanēja arī Maskavas un Pekinas paļas Vašingtonai, kura turpinot aukstā kara pieeju, izturoties agresīvi visā pasaulē un grasoties militarizēt kosmosa telpu. Krievijas agresijas karam, šajā kompānijā konsekventi dēvētam par „Ukrainas krīzi”, vizītes publiskajā izpausmēs bija veltīta samērā pieticīga vieta. Tika pausts, ka pareizā pieeja esot „politisks risinājums”, ar ko acīmredzot jāsaprot Rietumu palīdzības pārtraukšana Ukrainai, spiežot Kijivu sēsties pie sarunu galda. Kara kontekstā izskanēja arī nosodījums valstīm, kuras piesavinoties citu valstu īpašumu, kas ir nepārprotama norāde uz Rietumvalstu plāniem konfiscēt Krievijas kapitālus vai vismaz peļņu no šiem kapitāliem par labu Ukrainai. Tiesa, kā atzīmē daudzi novērotāji, vienu kārotu guvumu Putins no Pekinas tomēr nepārveda. Runa ir par gāzesvadu „Sibīrijas spēks”, kura izbūvē Ķīna joprojām nav gatava ieguldīt savu līdzfinansējumu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

“Redzot asaras valstu vadītāju acīs, mēs beidzot sapratām, cik svarīgi jums tas ir,” tā bijušais NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shefers teica ekskluzīvā intervijā raidījumam “Pasaules Panorāma”. Nīderlandietis. Tieši viņš tolaik bija NATO ģenerālsekretārs, un viņam pirms 20 gadiem bija iespēja aliansē svinīgi uzņemt 7 jaunas dalībvalstis, tostarp Latviju. Tagad, kad Krievija ir sākusi karu Ukrainā, Shefers mudina pēc iespējas stiprināt Austrumu robežu, bet tajā pašā laikā uzsver, ka Krievija, viņaprāt, nesaņemsies uzbrukt NATO, jo pasaulē ir daudz svarīgu spēlētāju, kas to neļaus.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Sudānas Republiku. Valsti, kas atrodas Āfrikas kontinenta Ziemeļaustrumu daļā. Valsts ir uz dienvidiem no Ēģiptes un tai vijas cauri pasaulē lielākā upe Nīla. Patiesību sakot – Sudānas galvaspilsēta Kartūma ir uzbūvēta vietā, kur sastopas Nīlas divi atzari – Zilā un Baltā Nīla. Sudānas valsts lielu daļu klāj lielākais pasaules tuksnesis – Sahāra. Tas ir lielākais gan tikai tad, ja neskaita Antarktīdas tuksnešus un Arktikas tuksnešus. Bet Sudāna ir ne tikai Sahāras valsts, bet arī Sāhela reģiona valsts. Sāhela ir šaura pārejas josla, kas atdala Sahāras tuksnesi no dienvidos atrodamajām auglīgajām savannām. Sāhelas josla stiepjas 5400 kilometru garumā no Senegālas cauri visai Āfrikai līdz pat Sudānai. Tādēļ nav pārsteigums, ka Sudāna ir viena no valstīm, kuras iesaistījusies astoņus tūkstošus kilometru garajā “Lielās zaļās sienas” projektā. Projekts paredz koku stādīšanu cauri visai Āfrikai, 21 valstij, no Atlantijas līdz Indijas okeānam. Kopš 2011. gada Sudāna ir trešā lielākā Āfrikas valsts. Agrāk tā bija pati lielākā kontinentā. Bet Dienvidsudānas atdalīšanās pirms  vairāk nekā desmit gadiem pēc asiņainiem pilsoņu kariem, samazināja tās teritoriju. Par Dienvidsudānas izveidošanos un pašu valsti noteikti noklausieties mūsu raidījumu. Vēl tikai viena īpatnība, kuru gribējām pieminēt ir tas, ka vārds “Sudan” ir cēlies no arābu valodas “bilad-as-sudan” un burtiski nozīmē “melno cilvēku zeme”. Un vēl viens fakts. Sudānas karogs ir ļoti līdzīgs Palestīnas pašpārvaldes izmantotajam karogam. Tik līdzīgs, ka to bez problēmām var sajaukt, jo tikai krāsu izvietojums, pat ne toņi vai ģeometriskās figūras, ir atšķirīgs. Patiesības labad jāmin, ka arī Jordānijas un Apvienoto Arābu Emirātu karogi ir līdzīgā “dizainā”. Bet Sudānas un Palestīnas tomēr ir superlīdzīgi. Sudānas vēsture ir ļoti sena un bagāta ar unikālām civilizācijām un liecībām par tām. Mūsdienu Sudānas teritorija reiz bija pazīstama kā Senā Nūbija un tā ir apdzīvota vismaz 25 tūkstošu gadu. Starp trešo gadu tūkstotī un mūsu ēras pirmajiem paralēli Ēģiptes civilizācijai pastāvēja arī kušītu valstis. Sākotnēji Kermas Karalistes, tad Ēģiptes Jaunās karalistes un visbeidzot Kušas Karalistes valstiskajos veidojumos. Lai arī visbiežāk mēs zinām par ēģiptiešiem, melnādaino kušītu civilizācija neatpalika no ēģiptiešiem un to savstarpējā tehnoloģiskā, reliģiskā un politiskā mijiedarbība bija ļoti intensīva. Kušītu periods ir viens no “aizmirstajiem” posmiem pasaules vēsturē. Pēc Kušas Karalistes sabrukuma, nūbieši izveidoja trīs kristiešu karalistes: Nobatijas, Makurijas un Alodijas. Divas no tām izdzīvoja līdz pat 16. gadsimtam, kad teritorijā ietekmi ieguva arābu nomadi. Vēlākajos gadsimtos valsts piedzīvoja spēcīgu islamizāciju līdz 19. gadsimtā to okupēja ēģiptieši un vēlāk Sudānas teritorija kļuva par britu koloniju. Anglo-ēģiptiešu vara Sudānā krita 1956. gadā, kad valsts kļuva par neatkarīgu Sudānas Republiku. Valsts modernā vēsture ir pilna ar demokrātijas problēmām un militāristu ietekmi politikā. Tikai pirms pieciem gadiem pēc ilgstošiem sabiedrības protestiem no varas atkāpās trīs desmitgades valdījušais prezidents Omars Hasans Ahmads Al-Baširs. Demokrātiskai valdībai nostiprināties neizdevās. Un kopš 2023. gada jūnija valsti faktiski pārvalda armijas ģenerālis Abd-al Fatahs al-Burhans Abd-al-Rahmans. Sudānā dzīvo vairāk nekā 49 miljoni iedzīvotāju. Vairāk nekā divas trešdaļas ir Sudānas arābi, bet pārējo sabiedrības daļu veido gandrīz 500 dažādas etniskās grupas. Iedzīvotāju skaits valstī pieauga četrkārtīgi piecdesmit gadu laikā kopš neatkarības iegūšanas. Iedzīvotāju skaits turpina pieaugt arī šobrīd un vidējas bērnu skaits uz vienu sievieti ir 4,5. Neskatoties uz valdības sporādiskajiem centieniem uzlabot izglītības sistēmu un arvien pieaugot darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaitam, pat lasītprasmes līmeņi valstī ir zem 60 procentiem. Sieviešu analfabētisms ir procentuāli vēl izteiktāks. Politiskā nestabilitāte, divi ilgstošie pilsoņu kari ar miljoniem upuru, cilvēktiesību problēmas un iedzīvotāju paverdzināšana, sistemātiskas izvarošanas, karš un genocīds Darfūras reģionā, neveiksmīgas ekonomiskās politikas, resursiem bagātu teritoriju zaudēšana, kad atdalījās Dienvidsudāna, korupcija, iedzīvotāju došanās bēgļu gaitās un daudzas citas būtiskas likstas ir kavējušas un grāvušas Sudānas attīstību. Pilsoņu kari Sudānā vien ir bijuši starp Āfrikā un pasaulē visilgstošākajiem. Rezultāts ir tajā, ka Sudāna tiek uzskatīta par pasaulē pašu nabadzīgāko valsti. Un tas neskatoties uz to, ka valsts ir viens no lielākajiem lauksaimnieciskās produkcijas eksportētājiem pasaulē, valsts ir uzsākusi lielus irigācijas projektus un tā ir naftas tranzīta valsts. Sudānas ekonomiskās un politiskās problēmas diemžēl nav unikālas. Varbūt kopējais problēmu salikums ir tiešām ekstrēms Sudānas gadījumā, bet ikviena no minētajām problēmām ir bijusi klātesoša arī citās mūsu aplūkotajās valstīs. Un šis ir aspekts, kuru mēs gribējām izzināt vairāk. Bieži ir dzirdēts termins „globālie dienvidi”. Termins, kas apzīmē valstis, kuras nav attīstītākās pasaules valstis, bet kuru politiskais un arī ekonomiskais nozīmīgums globālajā sistēmā tikai pieaug. Ar kurām nevar nerēķināties. Kādēļ „globālie dienvidi” ir tik nozīmīgi, skaidro somu izcelsmes starptautiskās politiskās ekonomikas domātājs, vairāk nekā 20 grāmatu autors, Helsinku Universitātes profesors Heiki Patomeki.

Lielu daļu pasaules kravu pārvadā pa ūdeņu ceļiem. Tā ir intensīva, sarežģīta asinsrite un jebkurš "trombs" tajā var paralizēt normālu tirdzniecības un ražošanas apriti. Kā top maršruti piegādes ķēdēm un kāda ir situācija ar kuģošanu bīstamos ūdeņos un kā jūrnieki izrēķina maršrutus un kā izvairīties no iestrēgšanas pasaulē noslogotākajās ostās un kanālos, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolas profesionālās izglītības skolotājs, jūrnieks Jurijs Šendriks un Rīgas Tehniskās universitātes Loģistikas studiju programmu docētāja Līga Millere-Krūma. Nomaldīšanās no ceļa pārgājiena laikā var kādu reizi pavērt iespēju jauniem un aizraujošiem piedzīvojumiem, bet dažkārt tā rada izmisumu, izsalkumu, nogurumu, un varbūt pat liek piespiedu kārtā domāt par kādu plānu B un naktsmājām tur, kur tas iepriekš nav bijis paredzēts. Bet, ja no kursa novirzās liels konteinerkuģis, rezultāts būs lielas galvassāpes ārkārtīgi lielam skaitam cilvēku, tie būs milzīgi ekonomiskie zaudējumi, un tie, iespējams, būs arī negaidīti pirātu uzbrukumi. Arī mūsdienās jūrā var sastapt pirātus Šodien jūras laupītāji stipri attālināti atgādina tēlus, kādus varam redzēt, piemēram, filmā “Karību jūras pirāti”, bet arvien vēl pasaules ūdeņos aktīvi uzdarbojas noziedzīgi grupējumi, kas uzbrūk kuģiem. Kādas ir mūsdienu pirātu uzbrukuma metodes, kādi ir iemesli uzbrukumiem un kā notiek cīņa ar pirātiem, par to stāsta Latvijas Kuģu kapteiņu asociācijas pārstāvis Artis Ozols. Malakas jūras šaurums starp Sumatru un Malaiziju, Āfrikas Rietumkrasts, Dienvidķīnas jūra starp Vjetnamu un Filipīnām, Adenas līcis pie ieejas Sarkanajā jūrā, Indijas okeāns, Karību jūra - tās ir vietas, kur siro mūsdienu pirāti. Viņi uzbrūk  kuģiem gan atklātos ūdeņos, gan ostās. Lai arī kuģi ir aprīkoti ar novērošanas un saziņas sistēmām, uz klaja ir trīs personas, kas atbild par drošību un kuģojot pa bīstamajām zonām uz klāja vēl papildus ir militāras personas, tomēr tas netraucē pirātiem uzbrukt nolaupīt kravu un pašu peldošo transportu. Latvijas kuģu kapteiņu asociācijas valdes loceklis un naftas tankkuģu kompānijas „Albatankers” flotes menedžeris Artis Ozols stāsta, kā darbojas modernie pirāti, kādas ir viņu uzbrukuma metodes un kā kuģa apkalpe var aizsargāties. Kā arī to, vai pašam nācies savā kuģošanas praksē sastapies aci pret aci ar pirātiem. Kā bāzes vietu pirāti izmanto nolaupītos kuģus, bet bieži vien ar militāristu palīdzību šie kuģi tiek atgūti atpakaļ, teic Artis Ozols. Jaunākajā starptautiskās jūrniecības organizācijas ziņojumā, kas iznācis pagājušā gada aprīlī, statistika par pirātu uzbrukumiem 2022. gadā liecina, ka par ieročiem izmatoti dažādi  šaujamie, granātas, bet vairāk kā 30 uzbrukuma gadījumos ir izmantoti naži. Visbiežāk esam dzirdējuši par Somālijas pirātiem, kas aktīvi sāka darboties 21. gs. sākumā, uzbrūkot starptautiskajiem zvejas kuģiem. Biežo uzbrukumu dēļ šobrīd šis reģions tiek kontrolēts un daudz nedrošāka situācija tagad kuģotājiem ir pie Āfrikas rietumkrasta. Vēl, pārskatot Starptautisko jūrniecības organizācijas ziņojumu, redzam, ka 2022. gadā reģistrēts 131 pirātisma un bruņotas laupīšanas gadījums, kas ir mazākais skaits kopš 1995. gada. Lai arī pirātu uzbrukumu skaits ir samazinājies, tomēr viņi turpina darboties. Artis Ozols atzīst, ka pirātu vēlmes ir tādas pašas kā senāk, viņus interesē materiālie labumi - ne vairs zelts un dārglietas, jo vienkārši tādas lietas kuģos vairs nepārvadā, bet mūsdienu kravas un paši kuģi.

Lielu ažiotāžu izraidīja "Latvijas Pasta" lēmums šogad slēgt vairāk nekā simt pasta nodaļas. Lēmums mainīts, bet jautājums paliek - kā turpināt nodrošināt pasta pakalpojumus Latvijas iedzīvotājiem visā valsts teritorijā ilgtermiņā? Krustpunktā diskutē "Latvijas Pasta" valdes loceklis ar atbildību finanšu vadības jomā Andris Puriņš, Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Ģirts Dubkēvičs, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš un Saeimas deputāts Uģis Mitrevics. "Latvijas Pasta" plāns slēgt vai reorganizēt desmitiem nodaļu ir apturēts, tomēr jautājums par pasta nākotni joprojām ir atklāts. Plānotā reforma skar lielāko daļu no šobrīd, gada sākumā, esošajām 176 nodaļām. Kopumā tā skartu 105 nodaļas, bet sešas no tām jau ir slēgtas. Tomēr Satiksmes ministrija reorganizāciju lika apturēt un vērtēt katras nodaļas situāciju atsevišķi. Skaidrojam, kāds ir "Latvijas Pasta" iecerētās reformas mērķis, kā arī diskutējam par pasta misiju kā tādu un arī to, vai kādas funkcijas mazāk apdzīvotajos reģionos nevar nodot kādam citam, piemēram, pašvaldībām.

Lielu ažiotāžu izraidīja "Latvijas Pasta" lēmums šogad slēgt vairāk nekā simt pasta nodaļas. Lēmums mainīts, bet jautājums paliek - kā turpināt nodrošināt pasta pakalpojumus Latvijas iedzīvotājiem visā valsts teritorijā ilgtermiņā? Krustpunktā diskutē "Latvijas Pasta" valdes loceklis ar atbildību finanšu vadības jomā Andris Puriņš, Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Ģirts Dubkēvičs, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš un Saeimas deputāts Uģis Mitrevics. "Latvijas Pasta" plāns slēgt vai reorganizēt desmitiem nodaļu ir apturēts, tomēr jautājums par pasta nākotni joprojām ir atklāts. Plānotā reforma skar lielāko daļu no šobrīd, gada sākumā, esošajām 176 nodaļām. Kopumā tā skartu 105 nodaļas, bet sešas no tām jau ir slēgtas. Tomēr Satiksmes ministrija reorganizāciju lika apturēt un vērtēt katras nodaļas situāciju atsevišķi. Skaidrojam, kāds ir "Latvijas Pasta" iecerētās reformas mērķis, kā arī diskutējam par pasta misiju kā tādu un arī to, vai kādas funkcijas mazāk apdzīvotajos reģionos nevar nodot kādam citam, piemēram, pašvaldībām.

Gaidot „Spēlmaņu nakti”, turpinām ierakstu sēriju „Spēlmaņi sauc”, izceļot kategorijas „Gada aktieris” un „Gada aktrise”. Šodien vārds aktierim Arturam Krūzkopam, kurš par Ričarda lomu Nacionālā teātra izrādē „Ričards. Nekā personīga” izvirzīts balvai šajā kategorijā. Iestudējuma režisors Elmārs Seņkovs, dramaturgs Arturs Dīcis. Ričards ir loma ar lielu amplitūdu, atzīst teātra kritiķe Līga Ulberte – un uzsver, ka Arturs Krūzkops jau kādu laiku ir profesionālisma etalons latviešu aktieru plejādē. 

Raidījumā "Šodienas jautājums" diskutē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis.

LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors, Bībeles teoloģijas doktors Jānis Priede Ar  jaunām tehnoloģijām izpētot Mešas stēlu jeb tā dēvēto moabiešu akmeni, ir atrisināts (un 2022. gadā prestižā arheoloģijas žurnālā publicēts) līdz šim strīdīgais jautājums par dažiem burtiem stēlā iekaltajā tekstā. Kad stēlu, senu bazalta plāksni, nevainojamā stāvoklī, netālu no Nāves jūras austrumu  krasta 19. gs. uzgāja kāds franču misionārs (Kleins), viņš diezgan avantūriskā stilā noorganizēja stēlā iekaltā uzraksta novilkumu. Tas tika izgatavots no slapjas papīra masas, tā sauktā papjē mašē. Tas bija visai tālredzīgi, jo vietējie iedzīvotāji, baidoties, ka stēlu viņiem kāds varētu atņemt, patriotisma uzplūdos vairāk nekā metru augsto akmens plāksni ugunskurā kārtīgi uzkarsēja un uzlēja virsū aukstu ūdeni. Varat iedomāties rezultātu! Lai gan tehnika ir vienkārša, tā ir ļoti efektīva, skaldot akmeni. Kad akmens bija sašķelts, fragmentus sadalīja un noglabāja nebaltām dienām, lai varētu tirgot pa gabaliņam. Visi klātesošie bija laimīgi, atskaitot pētniekus, kas nu bija spiesti dzīt pēdas katram atsevišķajam fragmentiem. Taču —pētniekiem par laimi — bija papīra masas novilkums, kaut arī  ne pārāk perfekts, izgatavots lielā steigā, neievērojot visas tehniskās prasības. No tirgoņiem atpirktos fragmentus varēja atkal salipināt kopā. Ja varbūt būsiet Parīzē, varēsiet apskatīt. Mešas stēla ir Luvras muzejā, diemžēl daži fragmenti joprojām trūkst. Lielais jautājums bija par pieciem burtiem, no kuriem pirmais un pēdējais salīmētajā akmenī un iepriekš izgatavotajā novilkumā bija skaidri salasāms, bet pārējie nē.  Tagad, pateicoties franču pētniekiem André Lemaire un Jean-Philippe Delorme un vismodernākajai tehnikai ir publicēti vairāk nekā piecu gadu pētījuma rezultāti. Izrādās, ka zudošos burtus jeb precīzāk divus vārdus tagad ir iespējams izlasīt. Vairs nav jābalstās uz hipotēzēm, mēģinot uzminēt trūkstošo tekstu. Šajā Mešas stēlas teksta daļā moabiešu valdnieks — un atcerēsimies, viņš  dzīvoja Nāves jūras austrumos, mūsdienu Jordānijas pusē, — lielās par saviem panākumiem, atgūstot teritorijas, kuras savā laikā bija nonākušas Rietumkrasta valdoša nama jeb dinastijas rokās. Un kas bija šī dinastija, to tagad skaidri apliecina akmenī iecirstais teksts. Šī dinastija bija bēt dāvīd — gan moābiešu, gan senebreju valodā tas skan gandrīz vienādi. Un ko nozīmē bēt dāvīd? — Dāvida nams. Mešas stēla, izrādās, ir viena no visai nedaudzajām kaimiņtautu rakstiskajām liecībām par Dāvida dinastiju. Tās izcilākais pārstāvis bija Dāvids - kurš gan nav vismaz kādā attēlā redzējis Mikelandželo brīnišķīgo Dāvida skulptūru. Skulptūra Dāvids ir, iespējams, nedaudz idealizēts, taču nenoliedzami viņs bija izcils karavadonis un lielisks dziesminieks. Un otrs šīs dinastijas izcilais valdnieks bija Dāvida dēls Sālamans. Gudrais Sālamans, kas tāpat kā pēc gadu tūkstošiem Austrijas impērija, paplašināja savas robežas un starptautisko ietekmi ne vien ar karagājieniem bet arī ar izdevīgām precībām. Taču svarīgāks par vēsturi ir valdnieka Dāvida un viņa dēla Sālamana literārais mantojums, kas saglabājies līdz mūsdienām. Turklāt ne tikai saglabājies, bet arī noslīpējies, paaudžu paaudzēm pārrakstīts, spodrināts, papildināts, tulkots dažādās valodās - gan pirms, gan pēc Kristus dzimšanas. Kurš gan, piemēram, nav dzirdējis dziedam psalmus? Lielu daļu no psalmiem ir rakstījis Dāvids. Tādēļ dažkārt grāmatu izdevēji, gan mazliet neprecīzi, visu psalmu krājumu dažkārt dēvē par Dāvida dziesmām. Citi tos par slavinājumiem, kā, piemēram, seno literatūras pieminekļu tulkotājs nelaiķis Uldis Bērziņš. Gadsimtiem ilgi mūki un askēti, mūsdienās arī viens otrs izglītotās sabiedrības daļas pārstāvis psalmus ir lasījuši un pārdomājuši diendienā. Taču Dāvida dēla Sālamana literārais mantojums ir vēl pārsteidzošāks. Vispirmām kārtam - dzīvesziņai piemērotais un savas sirdsbalss sadzirdēšanai lieti noderīgais Sakāmvārdu krājums, kas Tuvo Austrumu gudrības literatūras šedevrs. Taču ne jau visu sacerējis Sālamans pats, bieži viņš bija tikai senāku materiālu apkopotājs. Otrkārt, Sālamans ir kādas ļoti neparastas grāmatas autors, vismaz viņu par tādu mēdz uzskatīt. Uldis Bērziņš šīs grāmatas nosaukumu ļoti precīzi tulko kā Pulcētājs. Citi to sauc Ekleziastu, par Koheletu, vēl citi par Sālamanu mācītāju. Tas ir ārkārtīgi dziļš, filosofisks un sociāli ass darbs. Vērts izlasīt visiem, kas domā, ka netaisnīgi tiesneši vai uzpērkami valstsvīri ir mūsdienu Latvijas izgudrojums. Nekas nav jauns zem saules, saka Sālamans. Taču mērķis šai grāmatai ir cits — piespiest cilvēku padomāt par to, kas ir būtisks. Saprast, ar ko atšķiras dzīves bezjēdzīgums no jēgpilnas dzīves. Nonākt pie tā, ko mēdz saukt par atskārsmi un ko neviens cits nevar iemācīt — kā, piemēram, varam no citiem mācīties dzīvesziņu, lasot Sālamana Sakāmvārdus. Un treškārt, Sālamans ir uzrakstījis Dziesmu dziesmu savai savai mīļotajai, brīnišķīgajai Sulamītei. Visbrīnišķīgāko mīlestības dziesmu, ko nereti vedējtēvs un māte deklamē kāzu sarīkojumā, bet kas ir daudz dziļāka nekā mīlas lirika vien. Ne velti Baznīca šajā Dziesmu dziesmu saskata norādi uz attiecībām starp cilvēka dvēseli un  Dievu, vai arī Baznīcu un viņas līgavaini Kristu. Ir taču cilvēciska un ir dievišķa gudrība, Sālamana gudrība . Ir cilvēciska un dievišķa mīlestība. Kur šīs grāmatas varam atrast mēs? Nu paņemsim kādu Bībeles izdevumu, pašķirstīsim, un starp daudzām citām atradīsim. Ir vērts.

Stāsta Dace Kaukule no Aspazijas mājas Dubultos Kāre pēc skaistām kleitām mazajai Elzai Rozenbergai, kas vēlāk kļuva par visu apbrīnoto dzejnieci Aspaziju parādījās jau agrā bērnībā. Savās atmiņās Aspazija  raksta, ka meitenes skaistās drēbes viņai šķitušas kā dzīvas puķes. Viņa ar ļoti kārojusi tāda kļūt, revidējot mammas skapi: “Sevišķi man patika kāda lillā kleita ar pagaru šlepi. Apģērbusi lillā kleitu, es būtu kā garalapotais īriss ar zelta bārkstu kronīti vidū, bet māmiņa man neļāva pārvērsties par puķi”. Aspazijas dienasgrāmatā bieži vien ir piezīmes par tērpiem. Jaunībā Elzai Rozenbergai pašai jāsēž pie šujmašīnas, lai tiktu pie skaistām kleitām, bet pēc ierašanās Rīgā, Elzai drēbes palīdzēja šūt aktrises - māsas Olga un Marija Ezerlaukas.  Rainim bija grūti samierināties ar Aspazijas tēriņiem par tērpiem. Esot trimdā Pleskavā, viņš 1899.gadā Aspazijai pārmet štāšu šūšanu pie māsām, kas prasot pārāk daudz naudas: “Tu pasūti pie viņām sarkanu blūzi par 6 rubļiem, kur Pleskavā Tu tādu varēji nopirkt pat 3 rubļiem. Kā ir ar kleitu? Ja Tu tagad liec sev šūt kleitiņu melnās vietā, kuru Tu vairs nekādi nevari ilgāk valkāt, tad ej pie citas šuvējas vai nopērc gatavu.” Dzejnieces tērpi kļūst arvien ekstravagantāki. Vislielāko publikas sajūsmu  izraisa viņas melnā ar mežģīņu ziediņiem izšūtā kleita lugas “Sidraba šķidrauts” pirmizrādē 1905.gada janvārī. Rainim gan ir bažas, kā dzejniece tādā tērpā iederēsies strādnieku teātrī, bet publika ir sajūsmā gan par lugu, gan par skaisto Aspaziju.  Leģendārs jau kļuvis stāsts par to, kā  bēgot no Latvijas 1905.gada nogalē uz Šveici, dzejniece tomēr atrada laiku, lai vēl papildinātu savu garderobi ar ceļojuma kostīmu, cepuri un somu. Trimdā gan pucēšanās ir sarežģīta, bet, kad Aspazija dodas uz Cīrihi ārstēties, pirmās lietas, ko viņa lūdz Rainim no Kastaņolas atsūt  ir papildu drēbes un matu ķemmes. Atgriežoties Latvijā,  dzejniecei  joprojām patīk doties uz veikaliem iepirkties, bet Rainis dusmojas un viņa bieži vien komisijas veikalos iegādātās lietas uzdāvina draugiem. Taču sabiedrība nemitīgi turpina vērtē dzejnieces izskatu. Te daži citāti no tā laika dzeltenā preses izdevuma “Aizkulises”. No 1925.gadā publicētajām rindām par Rakstnieku vakaru Dailes teātrī: “Aspazija sarkanā samta kleitā ar zelta “tutiņām” gar apakšu, “pieklājīgu” dekoltē, īsām rociņām  un garu, mirdzošu kā liesma, kreļļu virteni pār krūtīm.” Mazāk glaimojošs teksts par pēcpusdienas tējas dzeršanu Rīgas pilī 1927. gada janvārī: “Lielu sensāciju sacēla Aspazijas oriģinālā kleita: pelēki rūtaina, melnām strīpām, pusīsas piedurknes, kuras jau sen aizmirstas. Kleita apakšā izrotāta sudraba spicēm un vēl pelēkas zeķes ar melnām strīpām. Frizūra tāda, kā, kādu nesāja mūsu vecmāmiņas, klāt tikai liela briljantu ķemme. Kopiespaids “debešķīgs”. Bet simpātiskā Aspazija ar mīļu bērnišķīgu smaidu apskatīja augsto sabiedrību, lai madāmas runā.”  (Aspazijai ir bieži jāiziet sabiedrībā. Tas viņai vairs nesagādā agrāko prieku,  un vēstulē draudzenei no Jaunās strāvas laikiem Lidijai Zariņai - Lācei dzejniece 1928.gada augustā  raksta: “Šejienes dzīve ir nejēdzīga. Iekš kā tad pastāv mūsu modernība? Traka uzdzīve un greznība. Lielās dāmas pastellē tikai no Parīzes drēbes un greznumus, un tas iet simttūkstošos. Un tad nāk rauts pēc rauta, balle pēc balles. Uz katru vajag citādu tualeti un dārgu, citādi tu neesi moderns.”) Tā laika notikušo baļļu fotouzņēmumos arī Aspaziju nevar atrast vienā tērpā. Lai gan fotogrāfijas ir melnbaltas, nojaušams, ka lielākoties svinīgajos pasākumos viņa devusi priekšroku tumšas krāsas apģērbam. Taču dzejnieces atmiņās ir ieraksts par kleitu, kas šūta Rainim par prieku dzejnieka pēdējā vasarā 1929.gadā: “Rainis jutās tik spirgts un laimīgs, kā senās, mīļās dienās. Man bija glīti jāģērbjas, ko viņš ļoti mīlēja un ko es, aizņemta no māju darbiem un aiz dažādiem sarūgtinājumiem, biju gluži atmetusi. Sevišķi viņš mīlēja gaišzilu krāsu, un tad es arī tādu kleitu sev pasūtīju.” 1933.gadā pārceļoties uz Dubultiem dzejnieces garderobe acīmredzot nav maza. Uz Jūrmalu 1934.gadā uzaicinātais notārs Kristaps Bambergs, stingri uzskaitot visas lietas Aspazijas mājā,  sarakstā ir iekļāvis divus drēbju skapjus, no kuriem viens, kas atradies Aspazijas guļamistabā bijis 2 metrus augsts un 180 centimetrus plats. Visticamāk tur bija daudz vietas kleitām, blūzēm, svārkiem, kas  beigu beigās kļuva par dzejnieces iztikas avotu skarbajos kara gados. Dubultu ģimnāzijas skolotāja Avena atmiņas: “Dzīve kļuva arvien grūtāka. Ar noteiktajām pārtikas devām bija jādzīvo pusbadā. Drīz vien  dzejnieces labākie apģērba gabali tika pārdoti vai iemainīti… Jo pret apģērbu gabaliem no zvejniekiem varēja dabūt zivis. Tā Aspazijas garderobe nokļuva pie zvejnieku sievām. Tolaik ne vienu reizi vien man likās, ka pa ielu pretī nāk Aspazija, bet tā bija zvejnieka sieva dzejnieces drēbēs…” To savās atmiņās apliecina arī talseniece Vallija Jankevica, kura pēc Aspazijas nāves vēl tikusies ar mājkalpotāju Anniņu. Viņa, stāstot par dzejnieces pēdējām dienām teikusi, ka Aspazija vēl pēdējo reizi  pārskatījusi savu skapi, lai izlemtu, kuras no atlikušajām drēbēm iedāvināt  mājkalpotājai, tuvojoties gada nogales svētku laikam.  Pie Aspazijas Dubultos dzīvoja viņas brāļameita Virēna Rozenberga. Ir zināms, ka dzejnieces kleitas tika pāršūtas arī  viņas vajadzībām. Tāpēc ne Aspazijas kleitas, ne blūzes vai svārki  nav redzamas ne pie mums - Aspazijas mājā Dubultos, ne Raiņa un Aspazijas  mājā Rīgā, ne Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros. Raiņa un Aspazijas pētniece Astrīda Cīrule neatceras nevienu gadījumu, ka kāda no vietējām jūrmalnieku ģimenēm būtu kādu Aspazijas kleitu nesusi uz muzeju. Mums gan pavisam nesen  kāda muzeja apmeklētāja stāstīja, ka pēc mātes nostāstiem svārki, kas glabājoties viņas mājā, savulaik piederējuši Aspazijai. Svārku īpašniece solīja tos kādu dienu ienest un parādīt. Bet nu drēbēm ir grūti ar to pierādīšanu. Kad stāstīju par šo gadījumu Cīrules kundzei, viņa smejoties atteica, ka tad,  ja tie svārki tiešām tiks atnesti, tad varam  sēdēt tiem apkārt, ilgi lūkoties un tad uz balsošanu  - ir mums vismaz viens Aspazijas tērps saglabājies vai ne?

No pūra lādes izvilktās dziesmas, kas nav ne īsti autordziesmas, ne arī tradicionālās tautasdziesmas, bet ir tautā dziedātās dziesmas jeb vienkārši ziņģes aizvadītajā sestdienā tika izdziedātas Rēzeknes novada Viļānos, uz tradicionālo nu jau 19. Ziņģētāju un stāstnieku pasākumu pulcinot līdz šim lielāko dalībnieku skaitu, un  vēlreiz apliecinot - Latgalē šī tradīcija ir dzīva. No paaudzes paaudzē pārmantotās un savai pusei raksturīgās ziņģes no kādām kāzām, bērēm vai vienkārši lauku dzīves tika izdziedātas turpat vai četru stundu garumā. Nu jau par tradīciju kļuvušais Ziņģētāju un stāstnieku vakars Viļānu kultūras namā aizvadītajās brīvdienās pulcējis vienkopus pasākuma pastāvēšanas vēsturē līdz šim lielāko dalībnieku skaitu - divdesmit ziņģētāju grupas no Latgales un Vidzemes, folkloras kopas, lauku kapelas, tautas mūzikas ansambļi, nacionālo biedrību kolektīvi un citas muzikālās apvienības. Kopumā vairākus simtus dalībnieku. Ik gadu pasākumam izvēlēta arī kāda tēma, kurai tā dalībnieki piemeklē atbilstošas ziņģes, šogad spēlētas, dziedātas un arī dejotas dziesmas par kāzām, bērēm vai iz lauku dzīves. Ziņģētāju un stāstnieku vakara tradīcija pirms divdesmit gadiem aizsākusies toreizējā Madonas rajona Barkavas kultūras namā, bet nu jau vairāk kā desmit gadu tas izskan Rēzeknes novada Viļānos. Folkloras kopas “Viļōnīši” un vīru kopas „Kūzuls” vadītāja Inga Stafecka šajā pasākumā piedalās jau no pirmsākumiem. Arī kapela “Malnavas muzikanti” ir vieni no ziņģētāju un stāstnieku pasākuma ilggadējiem dalībniekiem, turpina kapelas vadītājs Kaspars Shakins un dalībniece Antoņina. Savukārt Varakļānu folkloras kopas "Klāni" vadītājai Agnesei Solozemniecei šis ir pirmais tāda veida  ziņģētāju pasākums. Folkloras zinātniece, Tautas muzikantu biedrības vadītāja Iveta Dukaļska, kura tautas tradīciju saglabāšanu mūzikas jomā pēta jau vairāk nekā 30 gadus, atzīst, pēdējos divdesmit gados situācija šīs tradīcijas pārmantošanai kļuvusi vēl labvēlīgāka. Latgalē šī tradīcija ir dzīva un šāda veida pasākumi ir ļoti vērtīgi tās nesējiem un arī pārejai sabiedrībai. Ar aizvadītajās brīvdienās izskanējušo ikgadējo tradicionālo Ziņģētāju un stāstnieku vakaru, kas kopā pulcējis vērienīgu skaitu dalībnieku, ievadīta arī Viļānu 95. gadadiena.  

Forums Davosā. Ukrainas iekšpolitika. Krievijas armijas virspavēlniecības pārbīdes un iekšpolitiskā spriedze. Aktualitātes vērtē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa. Traģiskas ziņas šodien pienāk no Kijivas, kur helikoptera avārijā bojā gājusi visa Iekšlietu ministrijas vadība. Iemesli pagaidām nav zināmi. Plašāka saruna par citu aspektu. Publiskajā telpā maz ir runāts par to, kas notiek Ukrainas varas gaiteņos, kā Kijivā tiek pieņemti lēmumi, cik vienota ir politiskā elite. Vai tai ir arī opozīcija un kā tā izpaužas? Līdzīgi jautājumi ir arī par Krieviju. Par to gan runā daudz biežāk. No viena puses ir pārliecība, ka Putina uzbūvētā struktūra ir stabila un negrasās sabrukt, no otras puses ik pa brīdim rodas jautājumi par vienu vai otru lēmumu vai izteikumiem. Kas notiek Kremļa aizkulisēs. Par notiekošo Ukrainā ierakstā uzklausām arī ukraiņu politologa Dmitro Levus viedokli. Šveicē pēc pandēmijas atkal ierastajā formātā ir sapulcējušies valstu vadītāji un biznesa elite, lai tiktos Davosas ekonomiskajā forumā. Latviju tur pārstāv Valsts prezidents Egils Levits. Ko varam sagaidīt no šīs tikšanās? Davosas sniegotās virsotnes uz drūmu padebešu fona Pirmdien Šveices kalnu kūrortā Davosā tika atklāts gadskārtējais pasaules ekonomikas forums. Tas atgriezies pie ierastās kārtības un atkal notiek janvārī pēc tam, kad pandēmijas dēļ 2021. gadā tika atcelts, bet pagājušogad notika maijā. Tomēr, arī pandēmijai atkāpjoties, Davosas sniegoto virsotņu fonā vīd smagi globālo problēmu padebeši. Strauji augoša inflācija ir izraisījusi kredītprocentu likmju celšanos visā pasaulē, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valstu šogad piedzīvos ekonomikas lejupslīdi. Lielu optimismu nevieš arī foruma diskusijas un uzstāšanās globālās sasilšanas sakarā, ekspertiem joprojām brīdinot, ka mērķis noturēt sasilšanas rādītājus pusotra celsija grāda robežās neesot īstenojams. Turpinās karš Ukrainā, un viens no tā pamanāmākajiem efektiem ir ierasto krievu oligarhu iztrūkums forumā – viņiem kā agresorvalsts pārstāvjiem ceļš šurp ir slēgts. Aģentūra „Bloomberg”, pārskatot dalību pieteikušo miljardieru sarakstus, secina, ka tajos neesot arī neviena ķīnieša, Ķīnai joprojām cīnoties ar pandēmiju. Toties pamanāmāki kļuvuši energoresursu ieguves industrijas pārstāvji kā Persijas līča naftas rūpnieki un Indijas ogļrūpniecības magnāts Gautams Adani – ieguvēji no energoresursu cenu kāpuma. Davosas forums ierasti saasina uzmanību uz planētas bagātāko ļaužu situāciju, salīdzinot ar pārējiem. Foruma priekšvakarā labdarības organizāciju savienība „Oxfam” publiskojusi ziņojumu, kurā norāda, ka apmēram divas trešdaļas no pandēmijas gadu globālā bagātības pieauguma ieguvis 1% planētas bagātāko cilvēku, un ka pirmo reizi ceturtdaļgadsimtā radikālu bagātības pieaugumu ekonomiskās piramīdas smailē pavada straujš nabadzības kāpums tās lejasdaļā. „Oxfam” ieskatā būtu nepieciešama globāla nodokļu sistēmu pārskatīšana un salāgošana, liekot bagātajiem maksāt krietni vairāk. Dnipro traģēdija un Arestoviča kļūda 14. janvārī Dnipro pilsēta Ukrainas vidienē piedzīvoja asiņaināko Krievijas raķešu triecienu kopš šo teroristisko apšaudīšanu sākuma. Spārnotā raķete H-22 trāpīja daudzdzīvokļu mājai, to daļēji sagraujot. Izdzīvojušo meklēšanas operācija tika pārtraukta vakar, 17. janvāra, vakarā. Saskaņā ar šobrīd publicēto statistiku nogalināti 44 cilvēki, joprojām nav atrasti 20, ievainoti 78, desmit no viņiem ir smagā stāvoklī. Šis ir kārtējais noziegums jau visai apjomīgajā agresorvalsts nodarījumu sarakstā, par kuru, gribas cerēt, nāksies atbildēt gan tā tiešajiem izpildītājiem, gan Kremļa režīmam. Taču šoreiz traģiskajam notikumam bija negaidīts turpinājums, kas skāris nu jau bijušo Ukrainas prezidenta ārštata padomnieku, vienu no populārākajiem kara apskatniekiem Oleksiju Arestoviču. Tajā pašā dienā Arestovičs, piedaloties regulārajā tīmekļa pārraidē cilvēktiesību aktīvista Marka Feigina kanālā, paziņoja, ka raķete uz ēkas Dņipro nokritusi pēc tam, kad tai trāpījusi Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēma. Šī versija, visticamāk, neatbilst patiesībai. Arestoviča teikto tūdaļ sāka interpretēt Krievijas propagandas kanāli, uzstājot, ka cilvēku nāvē, tātad, esot vainojama Ukrainas pretgaisa aizsardzības darbība. Tas, savukārt, izraisīja plašu negatīvu rezonansi ukraiņu sabiedrībā. Arestovičs tiek kritizēts arī par to, ka raksturojis sestdienas Krievijas raķešu triecienu kā „pašķidru”. Atsevišķi novērotāji izteikušies, ka pret analītiķi vērsto kritiku īpaši uzkurinot tā sabiedrības daļa, kas neatbalsta prezidentu Zelenski. Galu galā 17. janvārī Oleksijs Arestovičs, atzīstot savu komunikācijas kļūdu, atkāpies no Ukrainas prezidenta ārštata padomnieka amata. Ģenerāļi atkal zirgā Pēdējos mēnešos niknākās cīņas Ukrainā norisinās pie Bahmutas pilsētas, kuru izmisīgi mēģina ieņemt Krievijas karaspēks. Triecienspēka loma tajās līdz šim tika ierādīta „Vāgnera privātās militārās kompānijas” spēkiem, kuri pamatā sastāv no ieslodzījuma vietās iesauktiem notiesātajiem. Attiecīgi visai pamanāms Krievijas publiskajā telpā bija kompānijas īpašnieks, uzņēmējs un, starp citu, savulaik deviņus gadus ieļodzījumā pavadījušais Jevgeņijs Prigožins. Viņam ļauts ne vien atvērt iespaidīgu biroju Sanktpēterburgā savai militārajai kompānijai, kura, saskaņā ar Krievijas likumdošanu, joprojām nav legāla, bet arī nesodīti organizēt no „vāgneriešu” rindām dezertējuša karotāja noslepkavošanu, šī akta videoierakstu izplatot sociālajos tīklos. Tāpat viņš atļāvās aizskaroši izteikties par Krievijas armijas augstākajiem komandieriem, sakot, ka viņus vajadzētu nosūtīt uz fronti cīnīties ar automātu rokās. Šefa piemēram sekoja arī ierindas „vāgnerieši” – nesen sociālajos tīklos parādījās video, kurā kāds kaujinieks, sūdzoties par artilērijas šāviņu trūkumu, nosauc Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieku, armijas ģenerāli Valēriju Gerasimovu vārdā, ar kādu krievu vulgārajā leksikā apzīmē homoseksuālus vīriešus. Pēc šī izlēciena analītiķu aprindās sāka cirkulēt spriedumi, ka starp Vladimiru Putinu un Krievijas armijas vadību pastāv nopietna rīvēšanās, ka ģenerāļi zaudējuši vadoņa uzticību un dažiem no viņiem tas pat varētu izrādīties liktenīgi. Taču pēdējās izmaiņas Krievijas bruņoto spēku vadībā šķiet liecinām, ka šādi viedokļi ir pārspīlēti. 11. janvārī ģenerālis Gerasimovs tika iecelts par Krievijas spēku Ukrainā komandieri. No šī posteņa tika atcelts un Gerasimovam par vietnieku norīkots armijas ģenerālis Sergejs Surovikins, kuru uzskata par Jevgeņija Prigožina sabiedroto armijas vadībā. Paaugstinājumu amatā, ieceļot par Krievijas Sauszemes spēku štāba priekšnieku, saņēmis arī par neveiksmēm Ukrainā daudz kritizētais ģenerālpulkvedis Aleksandrs Lapins. Izskan minējumi, ka šīs personāla pārbīdes liecinot par Krievijas gatavošanos jaunai, aktīvākai kara fāzei. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

9. decembrī pulksten 18. 30 Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē Latvijas Nacionālās operas soliste Tatjana Trenogina un pianists Māris Skuja piedāvās Riharda Štrausa vokālās mūzikas programmu. Ar abiem māksliniekiem tiekamies "Klasikas" studijā. "Štrausa mūzika prasa lielu atdevi, bet nav nogurdinoša. Riharda Štrausa mūzikai vajadzīga kultūra, līmenis, standarts un spējas saprast literāro tekstu. Štrausa dziesmām jāskan orķestrāli, jo viņš vienmēr tā ir domājis," saka pianists Māris Skuja par Štrausa vokālo daiļradi – tās spilgtākajām un mazāk veiksmīgajām lappusēm. Viņš 9. decembra koncertu neuztver kā kamermūzikas koncertu, drīzāk viena komponista muzikālo portretu. Soprāns Tatjana Trenogina ir Latvijas Nacionālās operas soliste. Viņas repertuārā ir tādas vadošās lomas kā Aīda, Mimī (Bohēma), Amēlija Grimaldi (Simons Bokanegra), Liza (Pīķa dāma), Donna Anna (Dons Žuans), Čo-Čo-sana (Madama Butterfly). Māksliniece ar izcilību absolvējusi Maskavas P. Čaikovska Valsts konservatoriju, kur studēja pie profesores Gaļinas Pisarenko. No 2006. līdz 2008. gadam izglītojusies Karalienes Elizabetes mūzikas koledžā Briselē pie Hosē van Dama. Plūkusi laurus vairākos starptautiskos konkursos. Tatjana Trenogina  dziedājusi Briseles La Monnaie, Maskavas Lielajā teātrī, Briseles mākslu centrā, Luksemburgas Grand Théatre, Sanmarīno teātrī, viesojusies Ķīnā,  Ziemeļkorejā un citviet.  Māris Skuja kopš 1991. gada ir otra lielākā Austrijas operteātra – Grācas operas koncertmeistars, no 2001. līdz 2017. gadam – galvenais koncertmeistars, bet no 2002. gada – arī operas studijas vadītājs. Bijis repetitors Kopenhāgenas Karaliskajā operā, Ķelnes operā, Trondheimas und Gīsenes teātros, kā arī Igaunijas Nacionālajā operā. No 1997. gada regulāri kā pianists un diriģenta asistents darbojies Bregencas operas festivāla uzvedumu tapšanā. Māris Skuja absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju Ādolfa Skultes kompozīcijas un Arvīda Žilinska klavieru klasē. 16 gadus bijis galvenais koncertmeistars un diriģenta Riharda Glāzupa asistents Latvijas Nacionālajā operā (toreiz LPSR Valsts Akadēmiskajā Operas un baleta teātri).  Pateicoties vairāk nekā 45 gadus ilgai darbībai operteātros, Māra Skujas aktīvajā repertuārā ir vairāk nekā 100 operu, liels skaits oratoriju, kantāšu un operešu. Viņa apjomīgās zināšanas par operu dramaturģiju un vokālās mākslas specifiku novērtējuši dziedātāji gan Latvijā, gan ārvalstīs. Šobrīd Māris Skuja veicina arī daudzu Latvijas Nacionālās operas solistu vokālo izaugsmi. Līdztekus pienākumiem teātros tūlīt pēc studiju beigām aizsācis aktīvu pianista-koncertmeistara koncertdarbību, šobrīd jau izskanējuši tūkstošiem koncertu, televīzijas pārraižu un konkursu priekšnesumu. Aktīva sadarbība izveidojusies ar basbaritonu Egilu Siliņu; kopīgi aizvadīti turpat 90 koncerti, kā arī ierakstīti trīs kompaktdiski.   

Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Tonālās gradācijas jautājumi grafiķu saimei allaž bijusi aktuāli. Un kā gan nu ne! Kamēr gleznotājs ar vienu otas vilcienu aizpilda audeklu ar mistisku ēnu, draudīgu negaisa mākoni vai noslēpumaini aizēnotu seju, grafiķiem šādu noskaņa jāspēj panāk vien ar līniju. Taču nekādu samierināšanos no grafiķa negaidiet! Vara gravīrā jau viduslaikos tika izstrādāti mākslinieciskie kanoni līnijas krustošanai, punktēšanai, blīvumam, lai tādējādi panāktu telpas apjomu, laukumu aizpildījumu un gaismēnas robežas. Palīdzīgu roku gravīras meistariem 17. gs. pirmajā pusē sniedz Kaseles pulkvežleitinants un amatiermākslinieks Ludvigs fon Zīgens, izgudrojot mecotintu. Šīs tehnikas būtība ir metāla klišejas mehāniskas graudošanas paņēmins, kas sniedz iespēju gravējuma līniju rakstu papidināt ar ideāli piesātinātiem tumšajiem laukumiem, kā arī ar jutekliskām gaismēnu pārejām. Kā izrādās, šajā pašā laikā pirmo reizi dzimst arī akvatinta. Jā, šī nebūs akvatintas pirmā dzimšanas epizode, jo tās pirmais ieviesējs savu izgudrojumu turēja lielā slepenībā, tamdēļ nereti par akvatintas radītāju tiek saukts kāda cita mākslinieka vārds gadsimtu vēlāk. Bet vispirms atgriezīsimies pie akvatintas pirmās piedzimšanas laikmeta raksturojuma. Pēc Septiņu apvienoto provinču republikas nodibināšanas 1588. gadā, teritorijas ap Reinas un Māsas upju lejteci piedzīvoju nebijušu uzplaukumu. Historiogrāfijā to dēvē par Holandes zelta laikmetu. Kaut tolaik septiņās provincēs dzīvoja vien pusotrs miljons iedzīvotāju, tomēr jaunā republika kontrolēja pasaules jūras tirdzniecības ceļus, izveidoja vērienīgu floti, kas pārspēja Anglijas un Francijas flotes kopā ņemtas, bet konfesionālais dalījums kalpoja par pamatu lielai protestantisko amatnieku emigrācijai no Spānijas Nīderlandes uz jauno republiku. Īsā laikā no nelielas ostas pilsētas Amsterdama kļuva par pasaules tirdzniecības, mākslas un pilsoniskās iniciatīvas citadeli.  Šie vēsturiskie apstākļi vistiešākajā veidā iespaidoja arī mākslas procesus un mākslas tirgu. Būtībā Holande no pamatiem veidoja jaunu identitāti - to raksturoja brīvā tirdzniecība, domas plurālisms, privātā iniciatīva un protestantiskais individuālisms. Gan mākslā, gan sabiedrībā kopumā baznīcas vadošā loma samazinājās līdz minimumam. Kāds angļu ceļotājs 1640. gadā novērojis, ka teju katra holandiešu kalēja vai kurpnieka mājokļa sienas rotā gleznas. Nudien, mākslas tirgus bija neiedomājami piesātināts. Mākslas darba pasūtītājs vairs nebija baznīca vai monarhs, bet gan plašais buržuāzijas slānis. Mākslā radās pilnīgi jauni, līdz šim neeksistējoši žanri, kā klusā daba, ziedu kompozīcijas, gastronomiskās kompozīcijas, zemnieku dzīve, ainavas ar dzīvniekiem, amatnieku darba vērojums un interjeri, pilsētas un jūras ainava. Gleznu formāti atbilstoši jaunajai tirgus konjunktūrai bija nelieli, ja vien neskaita reprezentablos pilsētu rāšu grupu portretus. Holandes teritorijā regulāri norisinājās mākslas gadatirgi, bet mākslinieki bieži vien specializējās viena konkrēta žanra vai motīva gleznošanā. No mākslas aprites izzuda lielie reliģiskie sižeti, kanoni un diskusijas, to vietā triumfēja masveidīgums un mākslas pieejamība tautas masām. Šādos apstākļos jo īpaši pateicīgs rūpals bija mākslas darbu tiražēšana ar estampa metodēm, tamdēļ nav pārsteigums, ka Holandē iecienīti bija arī grafikas darbi. 1643. gadā uz Amsterdamu pārcēlās Hesenes -Kaseles galmā dienējušais pukvežleitinants Ludvigs fon Zīgens. Viņš Eiropai dāvāja vitāli svarīgo tonālās gravīras tehniku mecotintu. Un nebija ilgi jāgaida līdz kas līdzīgs tika radīts arī uz oforta kodināšanas bāzes. Gleznotājs un grafiķis Jans van de Velde IV (1610, Ūtrehta – 1686, Hārlema) bija viens no tiem, kas novērtēja jaunas metodes un sekoja laikmeta garam. Savos darbos viņš pielietoja tikko atklāto mecotintas procesu, taču nevienam nezināmos apstākļos nonāca līdz pulverveida grauda kodināšanai. Laika posmā no 1651. līdz 1654. gadam holandiešu meistars uzturējās Zviedrijas karaļgalmā un šeit tapis viņa Karalienes Kristīnes portrets. Kaut arī van de Velde nekad nav aprakstījis savu darbu tapšanas metodes, ikviens, aplūkojot šo portretu, nekļūdīgi sapratīs, ka attēlā redzamais ir nekas cits kā Akvatinta. Dažus gadus vēlāk Amsterdamā Jans van de Velde izgatavo vēl vairākus portretus, kuros izmantoja šo, tolaik vēl nepazīstamo tehniku. Ar ko tad ir raksturīga akvatinta? Akvatintas tehnoloģija balstās tajos pašos principos, ko apvienojot vara gravīru un dzelzs bruņu dekoratīvo kodināšanu, 1500. gadā ieviesa švābu mākslinieks Daniels Hopfers no Augsburgas. Šajā tehnikā tiek izmantota pulēta vara plāksne, kas noklāta ar skābes rezistenu laku. Šajā lakas slānī ieskrāpē zīmējumu un kodina vara sulfāta šķīdumā vai slāpekļskābē. Šādā veidā tiek iegūta līnija, kamēr laukuma tonēšanu iespējams panākt ar akvatintu. Proti, vara plāksne tiek noklāta ar kolofonija pulveri un ar degli karsējot plāksni no apakšas, pulveris tiek piekausēts plāksnes virsmai. Katra piekausētā kolofonija pulvera daļiņa uz plāksnes virsmas veido skābes rezistentu sfēru, bet ieplakas starp šīm sfērām ir atklātas kodināšanai. Šādā veidā iegūstams negatīvs reljefs, kas nospiedumā uz papīra veido vienlaidus krāsu toni. Tā kā Jans van de Velde savu komercnoslēpumu turēja aiz septiņām atslēgām un neviens tā arī neuzzināja, ko mākslinieks darījis savā darbnīcā, tad bija nepieciešams vēl vesels gadsimts, lai grafiķu saime nonāktu līdz kārotajam mērķim.  Pulverveida grauda kodināšanas metodei nosaukumu akvatinta ap 1770. gadu devis populārais britu ainavu akvarelists un karšu izgatavotājs Pols Sendbijs. Tas ir visnotaļ likumsakarīgi, ka akvatintai uzmanību pievērsis tieši akvarelistu saimes pārstāvis, jo viens no Akvatintas centieniem bija akvareļa tekstūras imitēšana. Vairāki grafikas meistari 18.gs. vidū ar skubu nodevās dobspiedēju “svētā Grāla” meklējumiem. Šo procesu galu galā vainagoja franču grafiķa un gleznotāja, galantā lakmeta spīdekļa Fransuā Bušēra skolnieka Žana Batista Leprensa (1734, Meca – 1781, Laņjī pie Marnas) centieni. Savus akvatintas darbus viņš publikai izrādīja 1768. gadā un noteiktās aprindās tie tika sagaidīti ar neviltotu sajūsmu. Tomēr līdzīgi van de Veldem Leprenss nesteidza savu izgudrojuma tehniskās nianses atklāt plašākai sabiedrībai. Lielu ieinteresētību šajā lietā izrādīja pazīstamais franču literārais žurnāls Mercure de France, kura redaktori cerēja, ka Leprenss savu tehniku nodos publiskai lietošanai, tā radot iespēju reproducēt slēgtās kolekcijās glabātos mākslinieku darbus vai pat publicēt visus ikgadējā Parīzes Salona darbus.  Leprenss savukārt nevēlējās izrādīt filantropisku žestu un spītīgi turpināja turēt sveci zem pūra. Tomēr – kur graudi, tur arī peles – un akvatintas amata noslēpumi pamazām tik nopludināti. Aptvēris šo skarbo dzīves reāliju, Leprenss vērsās pie Francijas Zinātņu akadēmiju ar piedāvājumu akvatintas tehnoloģiju no viņa nopirkt. Šāds darījums tomēr nenotika un 1780. gadā Leprenss gāja soli tālāk – izdeva 30 līdz 40 akvatintas kopiju katalogu ar akvatintas tehnoloģisko aprakstu. Diemžēl pelnīto finansiālo atdevi Leprenss neguva, jo gadu vēlāk meistars devās kalpot mūzām uz aizsaules iespiedmākslas darbnīcām. Tikmēr viņa lolojums guva īsu, bet spilgtu slavas uzplaiksnījumu. Dižais spāņu gleznotājs un grafiķis Fransisko Goija akvatintas tehnikā radīja kanoniskās grafikas darbu sērijas - “Kaprīzes' (1799), “Kara šausmas” (1810-1819), Vēršu cīņas (1816) un “Muļķības” (1816-1823).  Jāteic, ka akvatintas triumfs neturpinājās ilgi. Sekojot Minhenes dramaturga Aloīza Zēnefeldera atklātajam litogrāfijas procesam 18. un 19. gadsimta mijā, daudzas, un jo īpaši tonālās, dobspiedes tehnikas zaudēja savu pievilcību gan grāmatu un laikrakstu izdevēju, gan mākslinieku acīs. Tomēr jaunu popularitātes vilni akvatinta jau kā tīrs mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis savu renesansi piedzīvoja 19. gs. otrajā pusē. Lielā mērā tam par stimulu kalpoja Pasaules izstāde Parīzē 1867. gadā, kuras ietvaros plašu amatniecības, lietišķās un stājmākslas ekspozīciju organizēja izolacionisma politiku nule noslēgusī Japāna. Šīs noslēpumā tītās Austrumu civilizācijas uzmirdzēšana atstāja iespaidu ne vien uz plašām sabiedrības masām, bet jo īpaši uz impresionisma māksliniekiem. Seno Ukiyo-e polihromā kokriezuma tehniku apjūsmoja, kopēja un interpretēja. Franču-amerikāņu māksliniece Mērijas Kasata pārņēma Japāņu mākslas stilistiskos paņēmienus, pasteļkrāsu paleti, bet savu grafikas darbu izstrādei izvēlējās eiropiešu iespiedgrafikas metodes – ofortu un akvatintu. Arī vairāki citi impresionisti sāka izmantot akvatintas procesu savos darbos, viņu vidū tādi vārdi kā Eduārs Manē, Felisjēns Rops, Edgars Degā, Kamils Pisaro un Žaks Vijons.

Šoreiz raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 stāsts par Glika Bībeles otro izdevumu. Kāpēc tas tik nozīmīgs, kas mainījies tulkojumā un kas to rediģējis. Būsim klāt arī Glika ozola stādīšanā pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas.  Atkārtotais Glika Bībeles izdevums klajā nāk 1739.gadā. Tas ir hernhūtiešu aizsākuma laiks, un grāfam Cincendorfam bijusi īpaša loma, lai atkārtotais izdevums nāktu klajā. Kāpēc Bībeles otro izdevumu dēvē par īsto tautas Bībeli? Atgādinām arī par Ernsta Glika Bībeles pirmizdevumu, arī par ozoliem, ko stādījis Alūksnē, pabeidzot Jaunās un Vecās derības tulkošanu. Tas savukārt mūsdienās  pāraudzis projektā „Glika ozoli”. Viens ozols tagad aug arī pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas.  Oktobra nogalē zālienā pie skulptūras „Divi Raiņi” , piedaloties arhibīskapam Jānim Vanagam un Latvijas Nacionālās bibliotēkas izpilddirektorei Dzintrai Mukānei, iestādīja ozolu. Par godu reformācijas piecsimtgadei visā Latvijā tiek stādīti ozoli, kas izaudzēti no ozolzīlēm, kuras salasītas no pirmās Bībeles latviešu valodā tulkotāja – vācu mācītāja Ernsta Glika Alūksnē stādītajiem ozoliem. Arhibīskaps Jānis Vanags , svinīgajā notikumā uzsvēra vairākas ar reformāciju saistītas svētības, vispirms darba tikumu, tad arī otru svētību. Kad Glika ozols zālienā pie Nacionālās bibliotēkas iestādīts, sanākušie dodas uz bibliotēkas pastāvīgo ekspozīciju „Grāmata Latvijā”.  Latvijas Nacionālās  bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica pakavējās pie Glika Bībeles pirmizdevumiem, vispirms norādot uz portretu, kurā redzams Glika darba devējs Johans Fišers, Zviedru ieceltais ģenerālsuperintendents. Beata Paškevica vērš uzmanību ekspozīcijā redzamiem trim Glika Bībeles pirmizdevumiem, tiem ir dažādi iesējuma veidi. Arī Ernsta Glika Bībeles muzejā glabājas Bībeles pirmizdevumi, un muzeja vadītājai Solveigai Selgai ir  zināmi cilvēkstāsti, tos šovasar, viesojoties Alūksnē, arī uzklausīju. „Glika Bībeles pirmizdevumu saglabājies maz, tās gājušas bojā karos, ugunsgrēkos, stihiskās nelaimēs, piemēram, daudz nepārdoto eksemplāru zuduši lielajos Rīgas plūdos 1709.gadā. Kad 1739.gadā iznāk atkārtots Bībeles izdevums, pirmo, jau krietni nodeldēto izdevumu zemnieki dažkārt liek līdzi šķirstā saviem mirušajiem tuviniekiem,” – tas bija fragments no grāmatniecības vēsturnieka Ojāra Zandera rakstītā. Beatai Paškevicai jautāju, vai arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā var aplūkot vēlākos Bībeles izdevumus? Saukārt latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags uz sarunu līdzi paņēmis 1739.gada Bībeles izdevumu vienkāršos ādas vākos, ko saņēmis kā dāvanu. Lielu un nozīmīgu pētījumu par Bībeles otro izdevumu trūkst, atzīst Pēteris Vanags, taču ir veikti pilotprojekti, nelieli pētījumi kaut vai par rakstību. Bībeles otro izdevumu drukā Kēnigsbergā, Austrumprūsijā, jo Latvijas teritorijā pēc Ziemeļus kara tādu iespēju nav. Starp citu arī vairāki mācītāji tiek speciāli komandēti uz Kēnigsbergu, kas tur dzīvo, kamēr Bībeli iespiež, un lasa korektūras. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Stāsta Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja galvenā speciāliste Irēna Arāja Indriķa hronikā latīņu valodā lietots vārds Lenewarde. Domājams, ka lībieši, kas toreiz apdzīvoja tagadējo Lielvārdes teritoriju, lietoja vārdu, kas tuvs Indriķa saklausītajam. Kādā lībiešu-vācu valodas vārdnīcā atrodams: lin – nocietinājums, pils; vart – apslēpt, paslēpt. Varētu būt, ka lībieši dēvējuši savu apdzīvoto vietu par pili, kur paslēpties. Bet kādā Zviedrijā izdotajā grāmatā par vikingiem var atrast uz vikingu laika Eiropas kartes Ziemeļjūras krasta tuvumā vārdu Leeuwarden ar paskaidrojumu, ka tajā vietā ir pilsēta ar jauniem nocietinājumiem. Tiek izteikts minējums, ka Lielvārdei nosaukumu devuši vikingi. Te bijusi viņu apmetne. Senākā dzīvesvieta Lielvārdes apkārtnē konstatēta Dievukalnā, kas atrodas Rumbiņas upītes kreisajā krastā pie tās ietekas Daugavā. Tieši te atrasta tīruma vieta, kas tikusi arta pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. No 9. līdz 12. gs. Lielvārde ietilpst Daugavas lībiešu apdzīvotajā apgabalā, kas sniedzās no Rīgas jūras līča līdz Aizkrauklei. Lielvārdes lībiešu pils atradusies tajā pašā vietā, kur tagad atrodas mūra vācu pils drupas. 1201. gadā bīskaps Alberts piešķir Lielvārdes pili par lēni bruņiniekam Danielam no Bannerovas. Jāpiemin, ka tieši šajā gadā Lielvārdes novada nosaukums – Lenewarden – parādās arī rakstītajos avotos. Vācu feodāļi Lielvārdes novadu pārvaldīja no viena centra, kurš tika izveidots kādreizējā lībiešu pārvaldes centra vietā. Nav īsti zināms, kad tieši uzsākta Lielvārdes mūra pils celtniecība, kā arī - kad izveidojās Lielvārdes muiža, jo 1557. gadā, Livonijas kara laikā, Kokneses pilī sadeg arhibīskapijas dokumenti. Tādēļ pilnīgi atainot Lielvārdes novada vēsturi nav iespējams. Livonijas kara laikā tiek nopostīta arī Lielvārdes pils. Pilsnovads nonāk Lietuvas-Polijas pakļautībā. Pils mūra drupu tuvumā uzceļ jaunas kungu ēkas. Daudz posta lielvārdiešiem nodarīja arī biežie kari, kas laiku pa laikam piemeklēja Latviju. Nebija tāda lielāka mēroga kara, kas netika skāris lielvārdiešus, jo viņi dzīvoja pie svarīga un sena karaceļa, kas gar Daugavas labo krastu veda uz zemes lielāko pilsētu Rīgu. Kad Lielvārde līdz ar pārējo Vidzemi nonāk zem Zviedrijas karaļa virsvaras, senais Lielvārdes pilsnovads līdz ar muižām tiek atdots Rīgas naudas kaltuves pārzinim Heinriham Vulfam, kas vēlāk tiek uzņemts muižniecības kārtā ar pavārdu Volfenšilds. No šīs dzimtas pēctečiem Lielvārdes muižu savā īpašumā iegādājās muižniecības apriņķa maršals Bernhards fon Vulfs. Vulfu dzimtai Lielvārdes muiža piederēja līdz 1920. gadam. Mierlaika apstākļos pieaugot iedzīvotāju skaitam, nostiprinājās arī zemnieku sētas. Tomēr šo nostiprināšanās procesu pārtrauca neražas gadi, kas noveda pie bada. 1700. gadā zemnieki vēl nebija pilnīgi attapušies no bada posta, kad jau iesākās Ziemeļu karš. Taču daudz smagākus upurus prasīja Lielais mēris, kad pēc aptuveniem aprēķiniem Lielvārdē izmira apmēram septiņdesmit procentu iedzīvotāju. Lielu postu Lielvārdei atnesa arī Pirmais pasaules karš. Karaklausībai padotos vīriešus iesauca cara armijā, un Daugavas labais krasts pārvērtās par stipru krievu armijas nocietinājuma līniju. Frontes līnija te pastāvēja divus gadus. 1917. gadā cara armijai nācās atkāpties. Ko nebija paspējusi sagraut vācu artilērija, to krievu karavīri nopostīja atkāpjoties. Šodien lielvārdieši savu trīs tūkstošus gadu garo vēsturi pēta un tur godā, un cenšas attaisnot senču doto Lielo Vārdu.

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ieva Vīvere Stāsta sagatavošanā piedalījusies arī Latviešu folkloras krātuves ilggadīgā pētniece Māra Vīksna Latvijas folkloras kustība ir daļa no Baltijas Dziesmotās revolūcijas, kas 20. gadsimta 80. gados veicināja lielas politiskās pārmaiņas un Latvijas neatkarības atjaunošanu. Folkloras kustība ietvēra pieaugošu sabiedrības interesi par latviešu kultūras mantojumu un tajā iesaistījās daudz aktīvu cilvēku. 80. gadu beigās tie bija vairāk nekā 100 folkloras ansambļi, taču interesentu loks bija daudz plašāks un savijās ar citām Latvijas kultūras jomām – gan amatniecību, gan mākslām, izglītību, novadpētniecību, žurnālistiku un vides aktīvismu. Folkloras kustība kļuva par spēcīgu pilsoniskas iesaistes, alternatīva dzīvesveida un radošuma izpausmi Padomju Savienības pēdējā dekādē. Bet kā tas sākās? Par pagrieziena punktu bieži tiek uzskatīts liels latviešu tradicionālās mūzikas koncerts, ko 1978. gadā rīkoja Latviešu folkloras krātuve jeb toreizējais Valodas un literatūras institūta Folkloras sektors. Protams, folkloras kustības tapšanai ir arī sava priekšvēsture Latvijā, kā arī plašāks starptautisks konteksts, proti, atdzimstošā interese par tautas mūziku Amerikā un daudzās Eiropas valstīs jau 50. un 60. gados. Arī Lietuvā, Igaunijā un Krievijā folkloras kustība sākās agrāk nekā Latvijā un tas bija pamudinājums arī latviešiem. Latvijas folkloras kustības uzplaukums 80. gados galvenokārt saistās ar folkloras izzinātājiem amatieriem, kas dibināja folkloras kopas un padziļināti interesējās par folkloru. Tomēr pirms tam 70. gados izšķiroša nozīme bija tieši folkloristiem zinātniekiem. Jau kopš 1947. gada ik vasaru kādā Latvijas vietā notika liela folkloristu ekspedīcija. Ekspedīciju noslēgumā folkloristi kopā ar vietējiem iedzīvotājiem organizēja koncertu, kurā uzstājās labākie ekspedīcijas laikā sastaptie teicēji. Gatavojoties koncertiem, folkloristi reizēm izveidoja vietējo dziedātāju un muzikantu etnogrāfiskos ansambļus, kas turpināja darboties arī pēc koncerta. 1978. gadā notika 30. ekspedīcija un pirmo reizi tā aptvēra visus Latvijas kultūrvēsturiskos reģionus. Visa ekspedīcija bija veltīta gandrīz tikai noslēguma koncerta dalībnieku meklēšanai. Lielais noslēguma koncerts notika 1978. gada 14. oktobrī Rīgā vecajā Dailes teātrī Lāčplēša ielā 25, kur šobrīd norit Jaunā Rīgas teātra remonta darbi. Šis bija pirmais ekspedīciju noslēguma koncerts galvaspilsētā, kur tradicionālo mūziku tolaik vēl nebija pierasts dzirdēt. Koncerts bija pārpildīts un ilga vairākas stundas, un to filmēja operators Andris Slapiņš. Lielu ietekmi uz latviešu kultūras interesentiem atstāja arī muzikologa Arnolda Klotiņa un dzejnieka un tulkotāja Knuta Skujenieka izvērstie raksti presē. Koncertā piedalījās visu Latvijas novadu tradicionālie dziedātāji un lauku kapelas. Par koncerta kulmināciju kļuva 1977. gadā folkloristu iepazītās Dignājas dziedātājas. Krāšņajā koncertā piedalījās arī Otaņķu, Bārtas, Alsungas, Aulejas, Salnavas, Briežuciema, Saunas un Vecpiebalgas dziedātāji, kā arī Rencēnu, Smiltenes, Jersikas un Augstrozes muzikanti. Pēc koncerta sāka veidoties arvien vairāk folkloras kopu un arī folkloristu ekspedīciju darbs neapstājās un nav apstājies vēl šobaltdien. *** Aicinām iesaistīties pētījuma tapšanā, uzrakstot atmiņas par folkloras kustības laiku no 1978. līdz 1991. gadam: http://jauta.garamantas.lv/ un/vai pievienojoties Facebook grupai "Folkloras kustības vēsture Latvijā". 1978. gada koncerts Vairas Strautnieces fotogrāfijās Stāsts tapis pētījuma “Folkloras kustība Latvijā: resursi, ideoloģijas un prakses” (Nr. lzp-2021/1-0243) ietvaros.

Raidījumu cikla vēstījumā par latviešu drukātās preses vēsturi esam nonākuši līdz pēcstaļinisma periodam padomju Latvijas preses attīstībā. Sarunu biedri studijā ir vēsturnieki - profesors Ilgvars Butulis un Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša. Žurnālists Eduards Liniņš raidījumu sāk ar personisku atmiņu: "Bērnībā, tie bija pagājušā gadsimta septiņdesmitie gadi, es vasaras pavadīju pie savas krustmātes, kura abonēja gandrīz visus ilustrētos žurnālus, kas tolaik iznāca. Tur bija "Zinātne un Tehnika", "Veselība", "Sieviete", šķiet, ka "Liesma", "Lauku Dzīve" un, protams, "Zvaigzne", kas bija lielākais no nozīmīgākais ilustrētais žurnāls. Un ar šādu komplektu, jāsaka, strādājošam cilvēkam tāda mēneša nopietnas lasāmvielas deva bija nodrošināta. Šī preses ainava, kurā ļoti nozīmīga vieta bija šiem ilustrētajiem žurnāliem, izveidojās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Žurnāls "Zvaigzne" sāka iznākt 1950. gadā, tas ir Staļina laiks, un tad, piecdesmito gadu otrā puse, nogale, sešdesmitais gads, 1960. gadā parādās "Zinātne un Tehnika", žurnāls "Liesma", šķiet 1958. gadā, "Veselība" arī ap to pašu laiku. Droši vien runa ir par to, ka cilvēku turīgums un arī valsts ekonomiskā situācija pēc Otrā pasaules kara ir daudzmaz stabilizējusies, bet droši vien tomēr tam ir saistība zināmā mērā arī ar visas dzīves salīdzinošu liberalizāciju." "Tā nebūs īsti prese, par ko es te gribu bilst, bet periodika. Iedomājieties - 1955. gads, bērnu kalendārs, viens atvērums - labajā pusē jaunais Staļins, kur ir murgi par Staļinu un zīmēta Staļina bilde, bet kreisajā ir [Augusta] Saulieša dzejolis, kas sākas ar rindām "Aust rīts, aiz meža sarkanbaltu redz jaunu dienu ceļamies." Tās ir faktiski paradoksālas lietas, kad Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas izdevums, kuru rediģēja Centrālkomitejas loceklis Rafaels Blūms, kur ir tā laika komunistiskās inteliģences zieds, kļūst par galveno, tā teikt, brīvdomības bastionu un nacionālkomunisma tribīni," piebilst Ilgvars Butulis. Ineta Lipša tam pieliek klāt vēl vienu svarīgu aspektu, kas jāņem vērā: "Pēc Staļina nāves un 1956. gada Komunistiskā partija savā ziņā mainīja instrumentus, kā ietekmēt iedzīvotājus. No drastiski represīvām metodēm, kas saistās ar izsūtīšanu, tiesāšanu un tamlīdzīgi, tā sāka līdzsvarot ar šo iedzīvotāju audzinošo funkciju. Lai sasniegtu pēc iespējas dažādas sociālās grupas, arī varētu skaidrot šo salīdzinoši lielo skaitu ilustrēto žurnālu." Tomēr ļoti liela nozīme bija žurnālu redaktoru pašcenzūras un brīvdomības līmenim, atzīst vēsturnieki.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Dienvidāfriku, uz Botsvānu, kas ir pasaulē lielākā dimantu ražotājvalsts. Botsvānas Republika ir  arī viena no retāk apdzīvotajām valstīm pasaulē. Salīdzinot to ar Eiropas valstīm, valsts ir Francijas lielumā, bet tajā ir mazāks iedzīvotāju skaits nekā Lietuvā, tas nozīmē, ka valsts iedzīvotāju blīvums ir tikai aptuveni četri cilvēki uz kvadrātkilometru. 80% no valsts teritorijas klāj Kalahari tuksnesis. Jāmin gan, ka šī teritorija ir piepildīta ar sezonālajiem mitrājiem, ievērojamu nokrišņu daudzumu un pārsteidzošu dzīvnieku un augu daudzveidību. Tādēļ reģionā atrodas arī otrais lielākais pasaulē rezervāts “Kalahari centrālais medību rezervāts”. Botsvānā ir ne tikai tuksnesis. 2,3 miljonu lielā valstī atrodas arī pasaulē otrā lielākā sāls plaknes teritorija. Salīdzinājumam, Botsvānas sāls plakne Makgadikgadi aptver platību, kas ir lielāka par Šveici. Ko noteikti atpazīs karstākie Teilores Sviftas mūzikas fani,  kuras video “Wildest Dreams” tika uzfilmēts tieši tur. Bez tuksneša un sāls plaknes teritorijas valstij ir arī īsākā sauszemes robeža pasaulē, kas ir tikai 150 metrus gara. Tā ir robeža starp Botsvānu un Zambiju. Vienlaikus valsts ziemeļrietumu daļā robežojas ar trim citām valstīm - Zambiju, Zimbabvi un Namībiju. Botsvānā ir vieta, kurā satiekas četras valstis.  Šī vieta tiek uzskatīta par vienu no retākajām pasaulē, kur var uztvert mobilo signālu no četrām valstīm. Tā kā Botsvāna ir pazīstama ar savu pasaules titulu dimantu ražošanā un šobrīd tā ir viena no pārtikušākajām Āfrikas valstīm. Tomēr vēl īsi pirms neatkarības iegūšanas 1966. gadā, kad Botsvāna bija Lielbritānijas protektorāts, valsts bija viena no nabadzīgākajām un vismazāk attīstītajām valstīm Āfrikas reģionā.   Mūsdienās Botsvāna ir pazīstama kā “Āfrikas izņēmums”. Primāri tādēļ, ka vairāk nekā 30 gadus valstij ir bijis lielākais IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju reģionā. šobrīd valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 16 tūkstoši eiro. Salīdzinājumam, kaimiņos esošajam valstīm IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 3000 – 9000 eiro. Tomēr neskatoties uz to, un salīdzinot Botsvānas IKP uz vienu iedzīvotāju ar Latvijas, tas vēl aizvien ir divas reizes mazāks. Dimantu raktuves tiešām veido lielāko daļu no ekonomikas pieauguma. Vēsturiski Bostvāna kļuva par lielāko dimantu ražotāju pasaulē 1990. gadā, un pēc 2022. gada Pasaules Bankas datiem tā atrodas otrajā vietā aiz Krievijas, trešajā vietā ir ierindojusies Kongas Demokrātiskā Republika. Statistiski, Botsvāna saražo vairāk nekā 20 miljonus dimanta karātu, kas ir aptuveni 18 % no kopējās pasaules dimantu produkcijas. Tieši dimantu radītie ieņēmumi ļauj Botsvāna ikvienam bērnam iegūt bezmaksas izglītību līdz 13 gadu vecumam. Kas sekmē to, ka Botsvānā pieaugušo lasītprasmes līmenis ir 88 procenti gan sievietēm, gan vīriešiem. Vēl divas nozares, kas veido un spēcina Botsvānas ekonomiku ir tūrisms un lauksaimniecība. Lauksaimniecība joprojām nodrošina iztiku 70 % lauku iedzīvotājiem. Tomēr lauksaimniecība nodrošina tikai nelielu daļu no vajadzīgās pārtikas. Apmēram puse no patērētās pārtikas tiek importēta. Valstī pastāv arī problēmas, kas rada slogu uz tūrisma un lauksaimniecības nozarēm. Piemēram, liellopu audzēšana, kas ir ļoti svarīga lauku ienākumiem, ir radījusi spriedzi ūdens rezervēm. Reģionā cieš veģetācija, jo valsts teritorijā pieaug pārtuksnešošanās. Tāpat valsts joprojām ļoti atkarīga no dimantiem, tādēļ tā neaizsargāta pret ārējiem satricinājumiem un ieņēmumu samazināšanos no minerāliem. Lielu spriedzi valstī rada arī augsts bezdarbs un plaši pastāvoša AIDS epidēmija. Par to, kā Botsvānai, neskatoties uz esošajiem izaicinājumiem, vairāk nekā pusgadsimta laikā izdevās kļūt par vienu no bagātākajām valstīm Āfrikā, noturēt attīstību un kas ir nodrošinājis šo ekonomisko attīstību, jautājam Latvijas Ārpolitikas institūta asociētajam pētniekam Aldim Austerim. Kopumā tas, ka valstī ir mazs iedzīvotāju skaits, tā ir dabas minerāliem bagāta, ka arī valstī ir labas pārvaldības stabilitāte un piesardzīga ekonomikas vadība, ļauj tai veiksmīgi īstenot izvēlēto kursu. Botsvānu sauc par vecāko demokrātiju Āfrikas kontinentā, pēc „Freedom House” reitinga Botsvānai ir 72 punkti no 100. Salīdzinājumam, Latvijai - 88 punkti.  

Sestdien, 7. maijā, pirmo reizi Latvijā koncertā būs dzirdams Igaunijas kamerkoris Kolm Lindu. Kora diriģents ir jaunais, daudzpusīgais gaidāmo dziesmu svētku jaukto koru diriģents Valters Sosalu (Valter Soosalu). Igauņu mūzikas programmā būs arī igauņu mūsdienu komponista Ardo Rana Varresa (Ardo Ran Varres, 1974) jaundarbs “Lielais krāsojums", bet programmas noslēgumā - Selgas Mences un Jura Vaivoda tautasdziesmu apdares. Ar diriģentu Valteru Sosalu tikās Ieva Zeidmane Esam kamerkoris no Tartu – rit mūsu kora piektā sezona, šis ir vēl samērā jauns koris, taču esam jau kaut ko arī paveikuši, izveidojuši vairākas programmas, galvenokārt ar laikmetīgo un klasisko igauņu kormūziku, pievēršoties arī skandināvu komponistiem un tagad mūsu repertuārā ienāk arī mazliet latviešu mūzikas, tāpēc ļoti priecājos, ka drīz varēsim dziedāt saviem kaimiņiem. Kora nosaukums Kolm Lindu nozīmē „trīs putni”. Vai ar to saistīts kāds stāsts? Pats neesmu bijis klāt brīdī, kad tapa kora nosaukums, jo pievienojos korim tikai otrajā sezonā, bet nosaukums aizgūts no teksta kādai dziesmai, kas bija iekļauta pašā pirmajā kora programmā, Tas bija ļoti poētisks teksts par trijiem putniem, dziedātājiem šis dzejolis ļoti iepatikās un no tā tad arī tika aizgūts kora nosaukums. Vai ar Latvijas koriem vai kora mūziku jums jau ir bijusi kāda saikne? Jā, Mūzikas akadēmijā Tallinā ir mācījušies vairāki latviešu studenti, esmu ar vairākiem latviešiem iepazinies, kad pats biju students. Reizēm kora mūzika mani aizvedusi arī uz Rīgu, bet sadarbības ziņā mums vēl ir daudz, kur tiekties, tāpēc iespēja apciemot mūsu kaimiņzemes, man šķiet ļoti laba, ceru, ka turpmākajos gados viesosimies aizvien biežāk. Arī sestdien gaidāmā koncerta programmā ir Selgas Mences un Jura Vaivoda apdarinātas latviešu tautas dziesmas – kā korim veicas ar dziedāšanu latviešu valodā? Jums ir kāds izrunas konsultants? Ir gan, mūsu korī dzied arī pāris valodas speciālisti, tāpēc ir, kas mūs pamāca. Šis mums ir bijis kā aizraujošs piedzīvojums – atklāt latviešu valodas skaņas, kas, protams, ir ļoti atšķirīgas no mūsu dzimtās igauņu valodas. Ir sarežģīti? Ir citādi. Bet sarežģīti – tas nozīmē tikai to, ka vajag vairāk laika, lai sasniegtu labu rezultātu. Latviešu valoda no mums prasa vairāk nekā, ja dziedātu vācu vai angļu valodā, bet mēs noteikti spējam to paveikt, tikai mazliet jāpatrenējas. Kas interesē jūs pašu? Jūs diriģējat ne tikai šo kori, bet vadāt arī vīru kori un pievēršaties rokmūzikai. Vai tas jūsu dzīvē veido līdzvsvaru. Jā gan. Esmu pēc dabas ne nu gluži nepastāvīgs, bet mazliet nemierīgs, tāpēc man patīk straujš dzīves ritms ar dažādām pārmaiņām. Vienubrīd diriģēju kori, nākamajā jau esmu uz skatuves kopā ar rokgrupu, tas tiešām palīdz saglabāt līdzsvaru. Gaidāma koncerta nosaukums ir „Lielais krāsojums” un šis nosaukums aizgūts no kāda jauna darba, kas piedzīvos pirmatskaņojumu, tas būs darbs par krasām. Jā, šis ir klasisks igauņu teksts, tas ļoti krāsaini stāsta par to, kā pasaule ieguvusi krāsas. Sākotnēji krāsu nav bijis, ļaudis pēc tām tīkojuši un nekad to nav pieticis. Šis stāsts atspoguļo cilvēka dabu, par mūžīgo attīstību, par tiekšanos pēc aizvien jaunām krāsām dzīvē? Mūzikā būs arī varavīksnes? Jā, krāsu maiņas mūzikā noteikti būs saklausāmas, komponists Ardo Rans Varress tās ir prasmīgi veidojis un krāsas ir dzirdamas – zaļais tiešām, manuprāt, izklausās pēc zaļās krāsas. Komponists atklāj ļoti bagātīgu krāsu paleti. Tātad – zaļais jums šķiet zaļš. Kā ar pārējām krāsām – jūsu un komponista skatījums ir līdzīgs? Domāju, ka komponists ir uzrakstījis ļoti atbilstoši. Vienmēr ir sarežģīti šo tēmu atspoguļot ļoti burtiski – kādu krāsu piedēvēt vienai konkrētai tonalitātei, bet manuprāt, Varress ir strādājis ļoti meistarīgi, šo darbu dziedot, jūtamies laimīgi, kaut tas ir arī liels izaicinājums, jo šis nav no īsajiem skaņdarbiem. Priecājamies, ka to atskaņosim. Programmas pārējo daļu arī veidos igauņu mūzika? Lielāko daļu programmas veidos a capella klasiska igauņu mūzika, tā sauktais zelta repertuārs, jo līdz šim esam dziedājuši vairāk laikmetīgo mūziku, mūslaiku komponistu Arvo Pertu un arī somu mūziku. Man ļoti pietrūka iespējas ar kori Kolm Lindu pievērsties mūsu kormūzikas pamatiem, īstenajai klasikai. Cilvēki kaut kā domā, ka tā jau skan vienmēr, to dzied visi. Bet tam jau ir savs iemesls, kāpēc šo mūziku atskaņo, domāju, noteikti ir vērts tai pievērsties. Kā jūs raksturotu savu kori, tā skanējumu un stiprās puses? Domājot par šo kori, man visupirms nāk prātā tiekšanās pēc kvalitātes. Visi vēlas sasniegt pēc iespējas labāku rezultātu, paveikt vislabāko. Lielu daļu darba dziedātāji paveic mājās, paši apgūstot repertuāru, diriģentam tas sniedz priekšrocības, jo varam strādāt jau ar mākslinieciskiem jautājumiem, nevis tikai mācīties nošu pamatus. Kolm Lindu tiešām daudz paveic mājās, jau pirms mēģinājumiem. Un mūs vieno dziedāšanas prieks. Dziedātāji tiešām paši strādā un dzied mājās? Jā, lielākoties tā ir. Ne gluži vienmēr, reizēm man viņus, protams, nākas paskubināt, bet ja salīdzina ar citiem koriem, mūsu dziedātāji tiešām strādā patstāvīgi. Bet mūziķu jūsu korī nav? Lielākā daļa nav profesionāli dziedātāji.

Šodien raidījumā viesojamies Tallinas pilsētas arhīvā, kurā iepazīstam vecāko drukāto tekstu igauņu valodā – 1535. gadā Vitenbergā iespiesto luterāņu katehismu (Wanradt-Koell Catechism, 1535). Katehisma teksts ir drukāts paralēli igauņu un lejasvācu valodās – par šo populāro pieeju stāstījām jau raidījumu cikla pirmajā epizodē, kad kopā ar vēsturnieku Gustavu Strengu iezīmējām pirmā latviešu valodā drukātā teksta pēdas Lībekā. Šoreiz raidījuma padomdevēja ir Tallinas pilsētas arhīva pētniece, vēsturniece Tīna Kala (Tiina Kala), pie kuras, verot senatnīgās arhīva koka durvis, dodamies ciemos. Katehisma lejasvācu tekstu darinājis Nigulistes baznīcas mācītājs Simons Vanrads, to igauņu valodā pārtulko Tallinas Svētā Gara baznīcas mācītājs Johans Koells. Pateicoties Koella centieniem, tieši šajā baznīcā pirmoreiz tiek iesākta dievkalpošana tikai igauņu valodā. No 1536. līdz 1600. gadā tur par mācītāju kalpo Baltazars Rusovs. Gan igauņu, gan latviešu un lejasvācu valodas, kādas tās eksistēja 16. gadsimtā, Tallinas pilsētas arhīva pētniece Tīna Kala nosauc par „vernakulārajām” valodām. Tātad, tādām, kuras raksturīgas kāda novada vietējo iedzīvotāju valodām, kas atšķiras no literārās valodas. Bija noteiktas liturģijas daļas, kurās pieminētās valodas netika izmantotas, to vietā tika skandēta latīņu valoda. Un tomēr, vernakulārās valodas izmantoja baznīcas ikdienas dzīves norisēs – proti, laju (neordinētu reliģiskās kopienas locekļu) saziņā ar garīdzniekiem. Tallinas pilsētas arhīvs, kurš atrodas vecpilsētas sirds, sacīsim tā, nomalē, darbība sākās līdz ar pilsētas domes arhīva juridisko dokumentu krājuma apkopošanu 13. gadsimta pirmajā pusē. Agrākie saglabājušies rātes dokumentu saraksti ir no 17. gadsimta vidus. Arhīvu materiālu kā vēsturisku dokumentu organizēšanu, zinātnisku izpēti un pārpublicēšanu 1840. Gadā uzsāka Tallinas pilsētas domes maģistrāts un bijušais Tartu Universitātes profesors Frīdrihs Georgs fon Bunge. Pilsētas arhīvs kā publiski pieejama institūcija tika atvērta 1883, tad arī darbā tiek pieņemts pirmais pastāvīgais pilsētas arhivārs Teodors Šīmanis. 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē Tallinas pilsētas arhīvs kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Igaunijas vēstures izpētes centriem. Lielu ieguldījumu tajā devis Tallinā dzimušais dāņu izcelsmes vēsturnieks Pauls Johansens. Kopš 1933. gada arhīvā darbojās Tallinas Vēstures biedrība, un līdz 1937. gadam Pilsētas arhīvs darbojās arī kā Pilsētas muzejs. Otrā pasaules kara laikā, Padomju Savienības armijas veiktās bombardēšanas rezultātā no 1944. gada martā tika iznīcināta Arhīva ēka, kura tobrīd atradās Rītli ielā kopā ar lielu skaitu jaunāku laiku arhīvu materiālu. Arhīva vecākā daļa - Domes arhīvs - tālredzīgi tika evakuēta un bombardēšanā palika neskarta. 1944. gada vasarā un rudenī daļa Domes arhīva un citi senāki arhīva materiāli pēc vācu okupācijas varas iestāžu rīkojuma tika nosūtīti uz Vāciju. Šie ieraksti Tallinas pilsētas arhīvā atgriezās 1990. gada oktobrī. Tiktāl par Tallinas pilsētas arhīvu, un tagad – pāris skaidrojošas ievilces par to, kas ir katehisms. Katehisms jeb senākā formā katķisms tiešā pārnesumā no grieķu vārda cilmes: κατήχησις nozīmē 'mutiska apmācība'. Tas ir kristīgās ticības mācības izklāsts, pārsvarā jautājumu un atbilžu formā. Protestantu, it īpaši luterāņu katehisms ir veidots kā īsa un viegli uztverama mācību grāmata, kas iepazīstina ar galvenajiem uzskatiem konkrētās konfesijas rīcības motīvos ticības praksē. Runājot par pirmo katehismu latviešu valodā, par to stāstījām raidījuma pirmajā epizodē. Atgādinot: 1525. gadā kad Lībekas domkapitula dekāns Johanness Brands savā protokolā raksta, ka Lībekas pilsētas rāte iebraucamajā vietā “Pie zelta raga” likusi aizturēt koka mucu, pilnu ar luterāniskām grāmatām vienkāršajā livoniešu, latviešu un igauņu valodā. Protokolā minēts, ka grāmatas tikušas sadedzinātas, taču skaidru pierādījumu par to nav, tāpat nav atrasts neviens 1525. gada izdevuma eksemplārs. Senākais katehisms, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir nīderlandiešu jezuīta Pētera Kanīzija latviski tulkotais un 1585. gadā Viļņā, jezuītu kolēģijas izdotais katoļu katehisms „Kristīgā pamācīšana no tiem papriekš galvas gabaliem Kristītās mācības. Priekš tiem nemācītiem un jauniem bērniem”. Tā kā Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka, zviedru karaspēkam ieņemot Rīgu, 1621. gadā tika pārvietota uz Zviedriju, Kanīzija katehisms ietilpst Upsālas Universitātes bibliotēkas krājumā Zviedrijā, līdz ar citiem izdevumiem veidojot vienu no senākajām grāmatu kolekcijām šajā augstskolā. Savukārt 1588. gadā Nikolajs Mollīns Rīgā atvēra pirmo grāmatu spiestuvi, kurā iespieda luterāņu katehisma otro izdevumu. Atzīmējot 400. gadadienu kopš Vanrada-Koella katehisma, Igaunijas meistari 1935.gadā iespieda apzeltītu bronzas medaļu, uz kuras aversa bija attēlota sēdoša sieviete, kura lasa grāmatu, savukārt viņai kreisajā pusē stāv bērns un arīdzan lasa no tās. Iespējams, autori metaforiskā veidā vēlējās sievietes rokās ielikt tieši šī katehisma eksemplāru, no kura vienīgās liecības ir aplūkojamas Igaunijas pilsētas arhīvā. Stāstīja un iepazīstināja arhīva pētniece Tīna Kala un Nigulistes baznīcas muzeja Svētā Nikolaja baznīcā direktors, mākslas vēsturnieks Tarmo Sārets.    

Kādu laiku neesam bijuši Latīņamerikā. Tāpēc šoreiz dodamies uz vienu no pasaules transkontinentālajām valstīm. Dodamies uz valsti, kur ir vienīgā vieta uz planētas, kur saullēktu var redzēt Klusajā okeānā un saulrietu Atlantijas okeānā. Respektīvi, otrādi, nekā šķiet tradicionāli. Un izdarīt to var Baru vulkāna virsotnē. Dodamies uz valsti ar savdabīgu nosaukumu – Panama jeb oficiāli Panamas Republika. Savdabīgu, jo Panama daudziem var asociēties ar panamas cepuri, kas ir tradicionāla Ekvadoras izcelsmes salmu cepure ar malām. Mīts, ka tā ir no Panamas, iespējams, ir saistīts ar faktu, ka tas bija ļoti populāras starp amerikāņiem, kuri zelta drudža laikā šķērsoja zemesšaurumu, lai sasniegtu Kaliforniju. Tā ASV prezidents Teodors Rūzvelts tika nofotografēts ar tādu, kad viņš 1904. gadā apmeklēja Panamas kanāla būvlaukumu. Šobrīd valstī ir nepilni četri miljoni iedzīvotāju, kas ir vairākums spāniski runājoši kristieši. Pēc rasu piederības – divas trešdaļas ir metisi un nedaudz vairāk par 12 % ir Amerikas pamatiedzīvotāji. Starp citu, Panamas pirmie iedzīvotāji datēti apmēram pirms 4 tūkstošus  gadu. Stāstot par Panamu un tās pastāvēšanu, gribētos sākt primāri par Amerikas Savienoto Valstu un Panamas Republikas attiecībām, jo tieši tās raksturo Panamu visvairāk. 1903. gada novembrī Panama, ko atbalstīja Amerikas Savienotās Valstis, pasludināja savu neatkarību no Kolumbijas un noslēdza Heja – Bunavas-Varillas līgumu ar ASV. Līgums piešķīra Amerikas Savienotajām Valstīm brīvas tiesības uz zonu, kas bija aptuveni 16 km plata un 80 km gara. Šajā zonā ASV uzbūvēja kanālu, kas kļuva zināms par Panamas kanālu un bija 83 kilometrus garš. Darbs pie kanāla tika pabeigts 1914. gadā. Īpatnība bija tā, līgumu faktiski noslēdza Filips Bunavs-Varilla (Bunau-Varilla), franču inženieris un lobists, Panamas prezidenta vietā. Iemesls – līgums tika ātri izstrādāts un parakstīts naktī pirms Panamas delegācijas ierašanās Vašingtonā. Un Panamas vadība tika nostādīta fakta priekšā. Interesants fakts par kanāla būvniecību. Laikā, kad ASV senatori vēl nebija izlēmuši, kur būvēt kanālu — Panamā vai Nikaragvā, Filips Bunavs-Varilla, kurš lobēja Panamas kanālu, katram senatoram nosūtīja Nikaragvas pastmarku, kurā bija attēlots viens no daudzajiem Nikaragvas vulkāniem. Tas bija efektīvs triks, kā likt domāt, ka Panamā nav vulkānu un tāpēc tā ir drošāka vieta. Rezultātā ASV senatori piekrita, ka Panama ir labāks risinājums. Viss Panamas kanāls, apgabals, kas atbalsta kanālu, un atlikušās ASV militārās bāzes tika nodotas Panamai 1999. gada beigās. Valstī līdz 2016. gadam tika īstenots vērienīgs paplašināšanas projekts, lai vairāk nekā divas reizes palielinātu kanāla jaudu, nodrošinot vairāk kanāla tranzītu un lielākus kuģus. Tas izmaksāja apmēram 5 miljardus eiro. Šis kanāls tiek reizēm saukts arī par vienu no modernajiem pasaules brīnumiem tā sarežģītības dēļ. Un nedaudz vairāk nekā simts gadu laikā caur kanālu varētu būt izbraucis jau gandrīz miljons kuģu.  ASV un Ķīna ir galvenie kanāla lietotāji. ASV un Panamas draudzība nav saistīta tikai ar kanāla izbūvi. 1904. gadā līdz ar neatkarības iegūšanu Panama pieņēma ASV dolāru kā savu nacionālo valūtu. 1906. gadā Panama bija otra valsts pasaulē pēc ASV, kur varēja iegādāties Coca-colu. Un visbeidzot, 1936. gadā ASV piederošajā Panamas kanāla zonā piedzima slavenais un Latvijai vēsturiski tik nozīmīgais ASV senators Džons Makkeins. Viens no vēsturiski savdabīgākajiem Panamas un ASV attiecību posmiem bija 1989. gads, kad ASV iebruka Panamā, ziņojot, ka operācija ir nepieciešama, lai aizsargātu ASV pilsoņu dzīvības Panamā, aizstāvētu demokrātiju un cilvēktiesības, cīnītos pret narkotiku kontrabandu un nodrošinātu Panamas kanāla neitralitāti. Neskatoties uz lielo upuru skaitu – 4000 iedzīvotāju un vairāki simti karavīru abās pusēs, lielākā daļa Panamas iedzīvotāju atbalstīja iejaukšanos. Un tas tādēļ, ka valstī no 1983. gada līdz 1989. gadam pastāvēja Manuela Noriegas militāra diktatūra, kur valsts un viņa personīgo ienākumu pamatā bija no narkotikām un naudas atmazgāšanas gūtie līdzekļi. Turklāt Noriega savas valdīšanas laikā nogalināja un spīdzināja vairāk nekā simts Panamas iedzīvotāju un piespieda vēl vismaz simts disidentus doties trimdā. Noriegu ilgu laiku atbalstīja arī ASV. Jo kopš 1950. gadiem viņš bija kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem CIP informatoriem. Bet runājot par Panamu, daudziem noteikti nāk arī prātā Panamas dokumenti jeb “Panamas papīri”, kas ir 11,5 miljonu slepenu dokumentu kopums, kas tika nopludināti no Panamas juridiskās firmas „Mossack Fonseca” datu centra. Tādēļ ir laiks parunāt arī par ekonomiku. Lielu daļu Panamas ienākumu un IKP veido ieņēmumi no nodevām par kanāla lietošanu un tūrisms. Bet finanšu pakalpojumu sniegšana un ārzonas jeb „ofšoru” teritorijas statuss valstij ir ilgu laiku ienesis būtiskus līdzekļus. Kas ir „ofšori” un kādēļ tādas valstis kā Panama izvēlas šādu darbības modeli, stāsta Ilze Znotiņa, Latvijas Republikas Finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece. Kopumā par Panamas ekonomiku runājot, valsts ir paplašinājusi piekļuvi izglītībai un tīram ūdenim, taču sanitārie apstākļi un elektrības pieejamība joprojām ir slikti. Turklāt etniskie pamatiedzīvotāji veido arvien lielāku Panamas nabadzīgo un galēji nabadzīgo iedzīvotāju daļu. Kopumā Panama ir piemērs tam, kā valsts izmanto savu vietu kā planētas ekonomiskais centrs. Ja ar to, ka loģistikas viduspunkts, kas savieno Atlantijas un Kluso okeānu nepietiek, valsts sliecas meklēt alternatīvas un kļūt par pasaules finanšu viduspunktu. Pat, ja faktiski atbalsta neētiskas un nelegālas darbības tā rezultātā. Sausais atlikums gan ciniski raugoties – valstiskums un neatkarība, kā arī vidēji augsts ekonomikas attīstības līmenis.

Pēdējo nedēļu laikā publiskajā telpā daudz diskutēts par to, kādi latviešu valodas vārdi iederas vai tieši otrādi neiederas iekļaujošās komunikācijas principos. Tam pieskaramies arī mēs februāra latviešu valodas stundā, kurā, kā ierasts, komentārus sniedz valodnieki Dite Liepa un Andrejs Veisbergs. Lielu vētru sociālajos tīklos sacēla ziņa: Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija izskatīja ierosinājumu apkopot iekļaujošās komunikācijas principam atbilstošus latviskos apzīmējumus dažādām rasēm un etniskajām grupām. Eksperti secināja, ka oficiāls apkopojums netiek plānots, bet norādīja uz vispārīgajiem principiem šādu nosaukumu veidošanā. Latvisko terminu stilistiskā neitralitāte jāvērtē no latviešu pasaules uztveres un Latvijas vēstures, nevis citu kultūru pieredzes pozīcijām, tāpēc tādi vārdi kā, piemēram, “nēģeris”, “krievs”, “aziāts” uzskatāmi par tikpat neitrāliem kā, piemēram, “latvietis” un “rīdzinieks”, secinājuši valodnieki. "Palieku pie tā un esmu teikusi, ka tie, kas to izvilka un pasniedza kā Latviešu valodas komisijas lēmumu, alka pēc zināmas sensacionalitātes. Tas ir izvilkums no 2020. gada Latviešu valodas ekspertu komisijas protokola izvilkums," skaidro Dite Liepa "Es vēl joprojām varu pateikt, ja mēs skatāmies vārdnīcā, varat atvērt tezaurs.lv un apskatīties, kas ir rakstīts pie vārda nēģeris, kas ir rakstīts pie vārda žīds, kas ir rakstīts pie vārda čigāns. Ja jūs man tagad jautājiet, kādi ir latviešu valodā leksikas dotumi, leksiskais skaidrojums, tur nav šī negatīvā, kas būtu iekodēts pašā vārdā," turpina Dite Liepa. Valodniece norāda, ka citāts ir izrauts no konteksta. "Tā nav pirmā reize, kad par to jautā. Atceros, ka piedalījos Latvijas Radio diskusijā pirms dažiem gadiem, kad man jautāja, ko mēs darīsim ar tautasdziesmām, ko darīsim ar Rūdolfu Blaumani, ko darīsim ar bērnības grāmatu "Ieviņa Āfrikā", kur bija puisītis Gabo un Mbago, kur Ieviņa saka, cik tu esi melns, ja tevi nomazgātu, vai tu nekļūtu baltāks.No mūsdienu viedokļa to vairs  absolūti nevarat pieņem kā normālu, kā to pieņēma padomju laikā padomju bērni padomju literatūrā," komentē Dite Liepa. "Protams, vienmēr jāmeklē konteksts, situācija. (..) Mūsdienās mēs labi zinām, ka viens otru par nēģeriem sauc paši melnādainie. Tā viņi drīkstot saukt. Tur ir dziļa vēsture, kāpēc baltais tā nedrīkst saukt, kāpēc ir tas noniecinājums," atzīst valodniece. "Es protams, piekrītu, ka es nevienam apzināti šo vārdu neteikšu un meklēšu aizstājēju. Tajā pašā laikā, lai tas nenonicinātu cilvēku. Vienmēr mēs skatāmies kontekstu, vai tas ir nicināšanas vai pazemojošais konteksts. Tā cilvēkam teikt nevajag, ja tas viņu pazemo. Vēsturiskais skaidrojums ir pilnīgi neitrāls, es neko sliktu neredzu. Nav tā, ka kāds vārds ir apzināti ļauns vai slikts, no konteksta piedodam klāt negatīvo vai nicinoši. Andrejs Veisbergs norāda, ka sliktais vārds ir "nigers", ko ļoti reti lieto Latvijā. "Nēģeris un nigers pat nav vienas saknes vārdi. Mēs nevar sākt skaust vienas saknes vārdus, kur kaut kas ir ar "negro" vai Nigēriju. "Nigers" ir aizguvums no angļu valodas. Tas ir nievājošs vārds nēģerim," skaidro Andrejs Veisbergs. "Domāju, ka tas netiek šķirts sabiedrībā. Fonētiskā līdzība visticamāk... Es arī nešaubos, ka šīs sarunas, noklausoties pirmo teikumu, var pateikt, teica, ka drīkst," vērtē Dite Liepa. Viedokli par šo Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas lēmumu Andrejs Veisbergs izteica arī raidījumā Krustpunktā.  

Ik dienas stikls ir ap mums – logi, detaļas interjerā, starpsienas, arī griesti un grīdas, ūdens glāze vai skaists dekoratīvs interjera priekšmets. Dzidrs, ar faktūru, krāsains un dažādu formu. Lielu izmēru mākslas darbi vidē un ēkām un nelielas formas darbi. Pie tā ik dienu strādā Anda Munkevica pašas dibinātā uzņēmumā "AM studio", bet stikls viņas un viņas komandas rokās pārtop arī mākslas darbos. Lai gan jaunu mērķu noteikšanai dzīvē nav nepieciešama tieši gadu mija, izstāde "Pārmijas" Dekoratīvās mākslas un muzejā ir atklāta gada sākumā, un tajā var saklausīt dažādas noskaņas. Izstādes scenogrāfijā nozīmīga loma ir gaismai, attēlam, un, lai gan stiklam, kā minēja Anda, ir jāklusē, arī skaņai. Pie tās un projekcijām strādājis režisors un producents Artūrs Hnikins. Māksliniece un dizainere savas domas stiklā iekausējusi arī Zolitūdes traģēdijas piemineklī un Barikāžu laikam veltītā vitrāžā Doma baznīcas Marijas kapelas logos. Projektā mans doms arī man bija iespēja vērot kā Andas veiktie Latvijas dižkoku atspiedumi pārtapa vitrāžas faktūrās, gan kā krāsnīs dzima vitrāžas daļas ar trīs zvaigznēm. Veidot pašai savu studiju bija Andas izvēle pēc Latvijas mākslas akadēmijas beigšanas. Andas Munkevicas darbi ir astoņu muzeju publiskās kolekcijās visā pasaulē, vairāki no kuriem ir stikla muzeji, kā Japānā, ASV, Beļģijā un Vācijā. Šajā reizē līdz 3.aprīlim mums ir iespēja skatīt viņas pausto vēlmi atklāt stikla iekšējo struktūru kā attiecības starp cilvēkiem. Raidījumā, izstādei Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja telpās vēl topot, saruna ar Andu Munkevicu un Dekoratīvās mākslas un muzeja vadītāju Inesi Baranovsku.

Vai tu piekristu operācijai, ko vada ārsts-robots? Izrādās, ka tas nemaz nav tik futūristiski. Lielu daļu operāciju jau šobrīd asistē mākslīgā intelekta vadītas tehnoloģijas. Šonedēļ "Rītdienā īsumā" viesojas Kaspars Grosu, "Datamed" sabiedrisko attiecību un biznesa attīstības menedžeris, lai pastāstītu par tehnoloģiju pielietojumu Latvijas medicīnā.

Vai tu piekristu operācijai, ko vada ārsts-robots? Izrādās, ka tas nemaz nav tik futūristiski. Lielu daļu operāciju jau šobrīd asistē mākslīgā intelekta vadītas tehnoloģijas. Šonedēļ "Rītdienā īsumā" viesojas Kaspars Grosu, "Datamed" sabiedrisko attiecību un biznesa attīstības menedžeris, lai pastāstītu par tehnoloģiju pielietojumu Latvijas medicīnā.

Stāsta Ordeņu kapitula sekretāre Maira Sudrabiņa. Pagājušā gadsimta 20.gados Rīgas pils telpu iekārtošanai tika uzaicināts arhitekts Eižens Laube un mākslinieks Ansis Cīrulis, kuri centās telpām piešķirt latviskumu. Tika meklēts atbilstošākais stils pils interjeram, kas simbolizētu un reprezentētu jaundibināto Latvijas valsti. Rīgas pils reprezentācijas telpu grupā galvenā ir Svētku zāle - īpaši simboliska telpa, kura vēsturiski reprezentē latvisko identitāti. Nepieciešamība pēc lielas, svinīgiem pasākumiem piemērotas zāles pilī radusies jau 19.gadsimtā, kad 1876. gadā vienlaikus likvidēja Baltijas ģenerālgubernatora posteni, un viņa vietā nākušajam Vidzemes gubernatoram atcēla tiesības ikdienā izmatot cara telpas. Tātad trūka lielas viesību zāles. Šī problēma aktualizējās, tuvojoties Latvijas valsts dibināšanas 20. gadadienai. Kā grandioza valsts pasūtījuma akcija 1938.gada maijā arhitekta Eižena Laubes vadībā sākās Rīgas pils pārbūve, un viena no pārbūves galvenajām daļām bija Svētku zāles izveidošana. Zāli tika paredzēts veidot “veco piļu koka arhitektūrā ar latvisku noskaņu”, kuru radītu nacionālo ornamentu un koka izmantošana interjerā, kā arī tautiskas griestu lustras, bet īpaša nozīme būtu zāles griestos paredzētajām 14 gleznām par Latvijas vēsturei nozīmīgām tēmām, tās parādot heroizētā un teiksmainā noskaņā… Zāles izbūves konkursā pieteicās vairāki uzņēmumi, bet konkursā uzvarēja stiprā un apsviedīgā būvuzņēmēja Ludviga Neiburga uzņēmums, kas darbus veica nepilna pusgada laikā, jo zālei bija jābūt gatavai, lai 18. novembrī tajā varētu rīkot valsts 20 gadu jubilejas banketu. Pats projekta autors arhitekts Laube pie zāles gala projekta pierakstījis: “Liela glezna”. Jā, Laubes vārdiem par Svētku zāli kā “Lielu gleznu” droši vien piekritīs ikviens, kurš kādreiz tajā ielūkojies vai bijis kāda svinīga pasākuma viesis. Zāles būvdarbus izdevās pabeigt, un notika arī lielais 18. novembra svētku bankets 1938 viesiem. Mūsdienās pilnībā restaurēta zāles apdare: griestu dekori, sienu greznie ozolkoka paneļi, mēbeles, ozolkoka balkoniņš. Zāli izgaismo septiņas unikālas pēc Eižena Laubes projekta darinātas un mūsdienās restaurētas milzīgas bronzas lējuma lustras, kurās laistās 4300 kristāla piekariņi. Taču, zāli atklājot, tobrīd pie griestiem nebija paredzēto gleznu. Pirmās no tām tika pabeigtas tikai 1939. gada sākumā. Māksliniekiem, kuriem piedāvāja gleznu pasūtījumus, bija izvirzīts visai grūts uzdevums, jo daudzfigūru kompozīcijas eļļas tehnikā bija jāiekļauj sarežģītas konfigurācijas pāra ierāmējumos jeb kartušās. Līdz padomju okupācijai pie griestiem paspēja pielikt tikai 7 gleznas. Pēc padomju okupācijas Rīgas pils Priekšpils daļu ar tajā esošo Svētku zāli nodeva padomju pionieru organizācijas vajadzībām. Svētku zāli sāka saukt par Sarkano zāli, un tās dienvidu galā tika ierīkota skatuve. Vairākas no griestu gleznām tika pārvietotas un mainītas vietām skatuves izbūves dēļ, taču tas neizjauca 30. gados radīto interjera noskaņu. 1953.g. tika saņemta norāde noņemt gleznas no zāles griestiem kā pastāvošajai ideoloģijai un pionieru darbam neatbilstošas, taču tas netika izpildīts. Vienīgi māksliniekiem uzdeva uzdevumu uzgleznot jaunas gleznas, kuras pievienot tukšajās vietās. Šodien Svētku zālē un tās gleznu galerijā ir mūsu Latvija: te kurzemnieki – jūrā braucēji Lūdolfa Liberta gleznā “Kurzemes hercogs Jēkabs”, te senie un drosmīgie zemgaļi cīņā pret svešu zemju iebrucējiem Voldemāra Vimbas gleznā “Viestura cīņa pie Misas 1219.gadā”, te vidzemnieki – jaunlatvieši, pirmās Atmodas laika latviešu nacionālās kultūras un sabiedrības veidotāji, nacionālās pašapziņas modinātāji un latviešu valodas godā cēlāji Jāņa Roberta Tillberga gleznā “Atmodas darbinieki”: Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, brāļi Kaudzītes, Auseklis, Alunāns, Andrejs Pumpurs un Kronvaldu Atis… Un, protams, latviešu karavīri cīņā par Latgales atbrīvošanu Arvīda Egles gleznotajā “Karadarbība Latgalē 1919.gadā” un vēl Teņa Graša “Dziesmu svētki”, Pētera Ozoliņa “Līgo svētki”. Par gleznām stāstot, vērts pieminēt, ka postošajā Rīgas pils ugunsgrēkā 2013. gadā neviena no zālē esošajām gleznām neaizgāja bojā, bet izmirka un nokvēpa. Tāpēc tās visas no griestiem noņēma un restaurēja. Restaurēja arī gleznu rāmjus, kuriem atjaunoja oriģinālo apdari – zelta imitācijas lapiņu klājumu. Šogad Svētku zāles vēsturiskais interjers ir papildināts ar divām jaunām gleznām: gleznotāja Alekseja Naumova emocionālais un noskaņām bagātais darbs “Tautas manifestācija Daugavmalā”, kur parādīts Latvijas cilvēku spēks un vienotība ceļā uz brīvību Trešās Atmodas laikā. Savukārt otra glezna – mākslinieka Andra Eglīša darbs ar nosaukumu “Latvijas Republikas dibināšana 1918. gada 18. novembrī” – ir vēsturisks vēstījums par mūsu valsts dibināšanu, kur mūsdienīgā izpildījumā māksliniekam izdevies panākt tā brīža atmosfēru.

Stāsta Ordeņu kapitula sekretāre Maira Sudrabiņa. Pagājušā gadsimta 20.gados Rīgas pils telpu iekārtošanai tika uzaicināts arhitekts Eižens Laube un mākslinieks Ansis Cīrulis, kuri centās telpām piešķirt latviskumu. Tika meklēts atbilstošākais stils pils interjeram, kas simbolizētu un reprezentētu jaundibināto Latvijas valsti. Rīgas pils reprezentācijas telpu grupā galvenā ir Svētku zāle - īpaši simboliska telpa, kura vēsturiski reprezentē latvisko identitāti. Nepieciešamība pēc lielas, svinīgiem pasākumiem piemērotas zāles pilī radusies jau 19.gadsimtā, kad 1876. gadā vienlaikus likvidēja Baltijas ģenerālgubernatora posteni, un viņa vietā nākušajam Vidzemes gubernatoram atcēla tiesības ikdienā izmatot cara telpas. Tātad trūka lielas viesību zāles. Šī problēma aktualizējās, tuvojoties Latvijas valsts dibināšanas 20. gadadienai. Kā grandioza valsts pasūtījuma akcija 1938.gada maijā arhitekta Eižena Laubes vadībā sākās Rīgas pils pārbūve, un viena no pārbūves galvenajām daļām bija Svētku zāles izveidošana. Zāli tika paredzēts veidot “veco piļu koka arhitektūrā ar latvisku noskaņu”, kuru radītu nacionālo ornamentu un koka izmantošana interjerā, kā arī tautiskas griestu lustras, bet īpaša nozīme būtu zāles griestos paredzētajām 14 gleznām par Latvijas vēsturei nozīmīgām tēmām, tās parādot heroizētā un teiksmainā noskaņā… Zāles izbūves konkursā pieteicās vairāki uzņēmumi, bet konkursā uzvarēja stiprā un apsviedīgā būvuzņēmēja Ludviga Neiburga uzņēmums, kas darbus veica nepilna pusgada laikā, jo zālei bija jābūt gatavai, lai 18. novembrī tajā varētu rīkot valsts 20 gadu jubilejas banketu. Pats projekta autors arhitekts Laube pie zāles gala projekta pierakstījis: “Liela glezna”. Jā, Laubes vārdiem par Svētku zāli kā “Lielu gleznu” droši vien piekritīs ikviens, kurš kādreiz tajā ielūkojies vai bijis kāda svinīga pasākuma viesis. Zāles būvdarbus izdevās pabeigt, un notika arī lielais 18. novembra svētku bankets 1938 viesiem. Mūsdienās pilnībā restaurēta zāles apdare: griestu dekori, sienu greznie ozolkoka paneļi, mēbeles, ozolkoka balkoniņš. Zāli izgaismo septiņas unikālas pēc Eižena Laubes projekta darinātas un mūsdienās restaurētas milzīgas bronzas lējuma lustras, kurās laistās 4300 kristāla piekariņi. Taču, zāli atklājot, tobrīd pie griestiem nebija paredzēto gleznu. Pirmās no tām tika pabeigtas tikai 1939. gada sākumā. Māksliniekiem, kuriem piedāvāja gleznu pasūtījumus, bija izvirzīts visai grūts uzdevums, jo daudzfigūru kompozīcijas eļļas tehnikā bija jāiekļauj sarežģītas konfigurācijas pāra ierāmējumos jeb kartušās. Līdz padomju okupācijai pie griestiem paspēja pielikt tikai 7 gleznas. Pēc padomju okupācijas Rīgas pils Priekšpils daļu ar tajā esošo Svētku zāli nodeva padomju pionieru organizācijas vajadzībām. Svētku zāli sāka saukt par Sarkano zāli, un tās dienvidu galā tika ierīkota skatuve. Vairākas no griestu gleznām tika pārvietotas un mainītas vietām skatuves izbūves dēļ, taču tas neizjauca 30. gados radīto interjera noskaņu. 1953.g. tika saņemta norāde noņemt gleznas no zāles griestiem kā pastāvošajai ideoloģijai un pionieru darbam neatbilstošas, taču tas netika izpildīts. Vienīgi māksliniekiem uzdeva uzdevumu uzgleznot jaunas gleznas, kuras pievienot tukšajās vietās. Šodien Svētku zālē un tās gleznu galerijā ir mūsu Latvija: te kurzemnieki – jūrā braucēji Lūdolfa Liberta gleznā “Kurzemes hercogs Jēkabs”, te senie un drosmīgie zemgaļi cīņā pret svešu zemju iebrucējiem Voldemāra Vimbas gleznā “Viestura cīņa pie Misas 1219.gadā”, te vidzemnieki – jaunlatvieši, pirmās Atmodas laika latviešu nacionālās kultūras un sabiedrības veidotāji, nacionālās pašapziņas modinātāji un latviešu valodas godā cēlāji Jāņa Roberta Tillberga gleznā “Atmodas darbinieki”: Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, brāļi Kaudzītes, Auseklis, Alunāns, Andrejs Pumpurs un Kronvaldu Atis… Un, protams, latviešu karavīri cīņā par Latgales atbrīvošanu Arvīda Egles gleznotajā “Karadarbība Latgalē 1919.gadā” un vēl Teņa Graša “Dziesmu svētki”, Pētera Ozoliņa “Līgo svētki”. Par gleznām stāstot, vērts pieminēt, ka postošajā Rīgas pils ugunsgrēkā 2013. gadā neviena no zālē esošajām gleznām neaizgāja bojā, bet izmirka un nokvēpa. Tāpēc tās visas no griestiem noņēma un restaurēja. Restaurēja arī gleznu rāmjus, kuriem atjaunoja oriģinālo apdari – zelta imitācijas lapiņu klājumu. Šogad Svētku zāles vēsturiskais interjers ir papildināts ar divām jaunām gleznām: gleznotāja Alekseja Naumova emocionālais un noskaņām bagātais darbs “Tautas manifestācija Daugavmalā”, kur parādīts Latvijas cilvēku spēks un vienotība ceļā uz brīvību Trešās Atmodas laikā. Savukārt otra glezna – mākslinieka Andra Eglīša darbs ar nosaukumu “Latvijas Republikas dibināšana 1918. gada 18. novembrī” – ir vēsturisks vēstījums par mūsu valsts dibināšanu, kur mūsdienīgā izpildījumā māksliniekam izdevies panākt tā brīža atmosfēru.

Bailes var būt palīdzošas, bet var arī kļūt par šķērsli lēmumu pieņemšanā, padarot racionālas darbības neiespējamas. Ko mums dod bailes un kā tās izmantot savā labā, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" krīzes intervences speciāliste Santa Laimiņa atzīst, ka cilvēki zvana un runā par bailēm un vispār krīžu tālruņa darbību var sadalīt pirms un pēc pandēmijas.  "Pirms cilvēki runāja par vispārpieņemtām bailēm - bailes par attiecībām, tuviniekiem, bailes par savu finansiālo stāvokli. Vispārējas bailes, ar ko ikdienā katrs sastopas. Šobrīd profils mainījies, nāk klāt bailes par nākotni, saslimšanu, bailes runāt nāvi, saskarties ar nāvi, arī bailes no vakcinēšanas, no paša vīrusa. Konkrētas un specifiskas bailes ienākušas mūsu ikdienas darbā," skaidro Santa Laimiņa. Vairāk nekā puse zvanu ir tieši par konkrēto laiku, jo cilvēkiem nākas domāt, kā izdzīvot, adaptēties un pielāgoties šajos jaunajos apstākļos.  Psihiatrs, psihoterapeits Andris Veselovskis, norāda, ka baiļu funkcija ir brīdināt par bīstamību. "Piemēram, ir slidens ceļš, mēs sajūtam bailes un braucam lēnāk. Vai ir vīruss, mēs pētām situāciju, nobīstamies un pieņemam racionālu lēmumu," atzīst Andris Veselovskis. "Svarīgi, lai baiļu intensitāte būtu ne par mazu, ne lielu. Vidusceļš ir labākais, kas palīdz izvēlēties racionālo lēmumu. Ja ir par maz baiļu, cilvēks vispār nepiesargājas un nonāk nepatikšanās, vai arī, ja pārmērīgi baidās, tad sastingst, pieņem nepareizu, neracionālu lēmumu." Šajā krīzē, kas saistīta ar pandēmiju, cilvēkiem raksturīgas bailes no nezināmā, jo nezinām, ka vīruss attīstīsies. "Recepte būtu, ka nevis gaidām, ka vecā dzīve atjaunosies," komentē Andris Veselovskis. "Cilvēks, kad kaut ko nezina, viņš kaut ko gaida un prātā vairojas baiļu idejas. Tā vietā, lai nevairotos, ir koncepts – pieņemu nezināmo, tikšu galā, adaptēšos, mācos pieņemt nezināmo, pierodu pie jauniem apstākļiem. Lai bailes nevairojas, svarīgi pa solītim daruīt, kas ir zināms. Piemēram, paēdu brokastis, aizvadu bērnu uz dārziņu, eju uz darbu, sazvanos ar draugu. Lai tukšajā, nezināmajā telpā neveidotos bailes, uzmanība jānovirza uz kaut ko zināmu, pozitīvu." Vēl viens speciālista ieteikums - ieslēgt "youtube" un mācīties dejot. Tas būs kaut kas jauns pozitīvs pretī bailēm. Ārsts-psihoterapeits Andris Jansons skaidro, ka cilvēkiem, kam ir augstāks trauksmes līmenis var veidoties bailes no bailēm.

Šīs DIENA PĒC | VIDE epizodes viesis, Rīgas 64. vidusskolas direktors Ernests Sviklis uzskata, ka skola ir kā koks, kas aug un ko ir ļoti grūti ietekmēt, ja vien to nenocērt, un no tā neveido skulptūras. Sarunā ar epizodes autoru Māri Simanoviču tiks skarti arī tādi temati, kā izglītības nozīme zaļākas nākotnes veidošanā, kā zināšanas pārvēst paradumos, kur smelties idejas jauniem ikdienas ieradumiem un ilgtermiņa tradīcijām, un arī tas, vai tiešām, vienīgais, ko varam atstāt nākotnei, ir milzīgi atkritumu kalni.Support the show (http://www.dienapec.lv)

"Klasikā" tiekamies ar vienu no pasaulē vispieprasītākajiem tenoriem - operdziedātāju Aleksandru Antoņenko, kurš "Klasikas" studijā ieradies tieši no lidostas, jo nedēļas nogalē viņš pirmo reizi Odesā piedalījies koncertā "Ukraina pasaulei". Sarunā - arī par pievēršanos kamermūzikai, draugu pamudinājumam beidzot rakstīt pavārgrāmatu un, protams, par piektdien gaidāmo koncertu Liepājas "Lielajā dzintarā", kur daudzveidīgā un krāšņā opermūzikas programmā dziedonis tiksies ar labiem draugiem mūzikā - Gintaru Rinkeviču un Liepājas Simfonisko orķestri. Monumentālajā populāras opermūzikas programmā Aleksandrs Antoņenko iemiesosies Antiņa lomā Žilinska operas "Zelta zirgs" slavenajā ārijā, pārtaps par vētru plosīto Otello un azarta apsēsto Hermani, viņš būs arī staltais mistiķis Loengrīns, greizsirdīgais ceļojošā teātra vadonis Kanio un trakā mīlā iededzies Čileas "Arlietes" Federiko, bet visām šīm kaislībām galā būs Lehāra brīnumdaiļā dziesma Dein ist mein ganzes Herz no operetes "Smaidu zeme". *** Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kur ir labāks borščs – Ukrainā vai Latvijā? Aleksandrs Antoņenko: Pie manis mājās! Jūs tikko esat izkāpis no lidmašīnas – kādi bija jūsu mērķi, dodoties uz Ukrainu? Vai tikai tā nebija pirmā piedalīšanās kādā skaistā koncertā? Tā ir. 24. augusts ir Ukrainas neatkarības gadadiena, šoreiz tā bija trīsdesmitā. Saņēmu uzaicinājumu no Odesas operteātra un tā bija pirmā reize, kad Ukraina mani uzaicināja. Piedalījos koncertā, kas veltīts Ukrainas Neatkarības dienai – tur satiku ļoti daudz savu draugu, kuri kopā ar mani dzied visā pasaulē – Vitāliju Billī, Annu Bondarenko, Aleksandru Cimbaļuku, Oksanu Volkovu. Bet diriģents bija Andrejs Jurkevičs, kurš viesojās pie mums Rīgā, kad debitēju Radamesa lomā operā "Aīda". Tagad neesmu izgulējies, lidmašīna bija četros no rīta. Tikko esmu ielidojis... ... un mēs vēl tiekamies visai agrā pirmdienas rītā... Taču mūsu klausītāji ir ļoti saprotoši. Ja vēl neatvadāmies no Ukrainas – esat dzimis šeit, Latvijā, tomēr saistība ar Ukrainu jūsu gadījumā izpaužas ne tikai boršča sakarā, vai ne? Protams, svarīgs ne jau tikai borščs... Ar skumjām skatījos uz to, kas tur notiek. Neskatoties uz to, ka jūtu savu piederību ukraiņu tautai, būdams Ukrainā, sapratu, ka esmu kārtīgs latvietis. Es tur, Ukrainā, daudz ko darītu citādāk. Piemēram, teiktu cilvēkiem, lai viņi aiz sevis savāc drazas, lai jūras krastā neatstāj netīrumus. Pie mums tas nenotiek, Latvijā ir cita kultūra, šeit cilvēki daudz labāk saprot, ka apkārtējā vide jātur tīra. Pilsēta tur netiek laistīta, kā tas tiek darīts pie mums – mauriņi izdeguši dzelteni, putekšņi lido apkārt – domāju, man ir visas tiesības pateikt: lai cik ukraiņi nekliegtu, ka Ukraina ir Eiropa, pagaidām tā diemžēl nav. Bet publika? Protams, Odesas operteātris ir slavens visā pasaulē – tas ir teātris ar fantastisku akustiku, ļoti labu orķestri un izciliem diriģentiem. Tas, kas sākotnēji tika piedāvāts, bija trīsdesmit numuri divās daļās. Teicu, ka to neviens cilvēks nevar izturēt... Rezultātā bija divdesmit viens numurs divās daļās. Jūs piedalījāties arī pie programmas veidošanas, gluži tāpat kā Jūrmalas festivālā? Jā, ieteicu kaut ko izņemt, kaut ko ielikt un tamlīdzīgi. Šobrīd no Odesas mani gaida jau citi piedāvājumi – viņi grib, lai piedalos "Aīdas" iestudējumā un dziedu Radamesu. Tur ir ļoti interesanta akustika, viena no labākajām. Varbūt varu to salīdzināt ar Drēzdenes "Semperoper". Bet ne jau tikai odesieši vēlas jūs redzēt, vai ne? Jā, bija cilvēki no Kijevas, arī Ļvovas operteātra direktors, kurš iedeva vizītkarti un teica, ka gribot mani redzēt. Tomēr iepriekšējais gads bija uz lielas pauzes. Jums nācās atteikties no ļoti daudziem skaistiem plāniem un sapņiem, bet pamazām tas viss ir atkal atgriezies. Šobrīd, kā saprotu, jums pat nākas izvēlēties, kam teikt – jā. Piemēram, Grieķijā par jums jau cīnās. Grieķijā ir divas kompānijas, kuras cīnās par mani par to, kur dziedāšu. Pats vē; nezinu – dzīvosim, redzēsim. Izskatās, ka tomēr uzvarēs Grieķijas Nacionālā opera Atēnās, kur dziedāšu "Otello" jauniestudējumā. Ja paskatāmies vēl mazliet uz priekšu – jums vēl ir plāni ārpus Latvijas? Jūnijā debitēju Loengrīna lomā Maskavā, Jevgeņija Koluba jeb "Novaja opera" teātrī. Ar vienu orķestra mēģinājumu iziet "Loengrīnā" – vēl tagad smiekli nāk. Atbraucu 22. maijā, bet 10. jūnijā jau vajadzēja dziedāt "Loengrīnu", tas bija diezgan saspringti. Bet Vāgners jums bija liels sapnis, uz kuru gājāt? Tas nebija sapnis... Reiz jau Ēriku dziedāju "Klīstošajā holandietī", bet pēc tam aizbraucu no Latvijas – sāku savu starptautisko karjeru un visi teātri gribēja, lai dziedu itāļu repertuāru, kā šobrīd arī notiek. Kas attiecas uz plāniem, tas pats Maskavas teātris gaida mani uz divām "Karmenām", kuras paredzētas decembrī. Nākamajā sezonā atkal būs "Loengrīns" Maskavā. 27. augustā man ir solokoncerts Liepājas festivālā, kas būs Liepājas festivāla noslēguma koncerts, bet 25. septembrī Mazajā Mežotnes pilī mēs ar Reini Zariņu piedāvāsim publikai Georgija Sviridova vokālo kamermūziku. Par Latvijas koncertiem mēs vēl parunāsim, bet gribas arī uzzināt, vai lielā piespiedu apstāšanās nenes līdzi arī zināmu labumu, jo jūsu repertuārā nu ir Mālera "Dziesma par zemi"... Tā mierīgi, bez stresa un bez steigas varējāt tam veltīt savu laiku. Jā, vēl tagad varu. Pagājis jau vairāk nekā pusotrs gads, kopš tas viss ir sācies manā dzīvē. Priecājos un lepojos ar sevi, ka šis laiks man nesis zināmu izaicinājumu, kuru esmu pārvarējis. Esmu lieliskā vokālajā formā – pats brīnos, nespēju noticēt, ka tā ir. Bet ko tas no jums prasījis? Lielu atdevi un arī ļoti stipru koncentrēšanos. Arī es esmu dzīvs cilvēks, un, kad viss sabruka, kad nebija neviena iestudējuma, kad biju pazaudējis piecas "Turandotas" Florencē, septiņus "Otello" Cīrihē, pazaudējis arī "Otello" iestudējumu Atēnās, par kuru viņi tagad atkal runā... Diezgan sāpīgi bija tas viss. Kad skatos, kā man iet, man liekas, šis bijis periods, kad beidzot esmu pārstājis pārkliegt orķestri un pievērsies kamermūzikai – kad ar Reini Zariņu uztaisījām Rihardu Štrausu un ar Lailu Holbergu – Čaikovska programmu, tas bija interesants gājiens pa citu taciņu – kā apbraukt "korķi". Bija, ko darīt, kur virzīties. Un es priecājos par to, ka man šis laiks ir pagājis gandrīz nesāpīgi. Bija bail, protams. Bet nu – kaut kā saņēmos, eju uz priekšu un redzu, ka vēl varu daudz ko paveikt. Vai visas taciņas veda mūzikas virzienā? Varbūt bija kāds sānceliņš, pa kuru iet jūs pirms tam pat neiedomājāties? Jums nav pēkšņi kāds vaļasprieks nācis klāt? Mans vaļasprieks vienmēr un visur bijusi ēdienu gatavošana. Cilvēki tagad ļoti ieinteresējušies par to, lai uzrakstu pavārgrāmatu "Operas ēdienkarte", kas adresēta koloratūrsoprāniem, soprāniem, mecosoprāniem, tenoriem, baritoniem un basiem – arī ar stāstiem no dzīves un interesantiem notikumiem. Ja šobrīd jums lūgtu vienu labu tenora recepti – kas tur varētu būt? Tad nu gan uzdevāt man jautājumu... (smejas) Tenoriem ļoti patīk šampanietis – domāju, tās būtu kādas vakariņas pēc izrādes, un noteikti kaut kas ar šampanieti. Bet drīkst? Drīkst, drīkst! Drīkst visu, tikai ne par daudz. (smejas) Vairāk un plašāk - ierakstā.

Vēl tikai dažas stundas līdz brīdim, kad 2020. gad būs jau vēsture. Negaidīti smags, daudzējādā ziņā interesants un svarīgiem pasaules mēroga notikumiem bagāts. Jau tradicionāli atskatāmies uz iepriekšējo 12 mēnešu notikumiem ar mūsu raidījuma ekspertu palīdzību, kurus ne reizi vien esam uzklausījuši. Sākam ar notikumu numur viens, kas vēl īsti nav beidzies un nav arī skaidrs, vai tas beigsies - tas ir koronaviruss un tā raisīta slimība Covid-19. Vēl gada sākumā vīrusa parādīšanās, arī pateicoties dezinformācijai tikai uztverta salīdzinoši vieglprātīgi, bet jau martā bijām spiesti krietni mainīt plānus un uzvedību. Arī mēs mēģinājām skaidrot, kā dzīvot turpmāk. Lielu atbalstu sniedza Rīgas Stradiņa universitātes profesore infektoloģe Ludmila Vīksna. Ir skaidrs, ka Covid-19 vēl ilgi būs veselības aprūpes sistēmas dienaskārtībā, bet nedrīkst aizmirst, ka arī citas slimības nekur nav pazudušas. Par to atgādināja raidījuma viesi. Jau gadiem ir izveidojusies sadarbība ar pacientu biedrību "Parsirdi.lv".  Tāpēc arī šajā raidījuma uzklausām tās vadītāju Inesi Mauriņu. Līdz ar pandēmijas atnākšanu un neziņu, kas notiks, raidījumā vairāk pievērsāmies cilvēka emociju pasaules izzināšanai, pat aicinājām ar sajūtām dalīties rubrikā "Pastāsti". Uz šo gadu atskatās raidījuma Kā labāk dzīvot vadītāja kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Kristiāna Lapiņa. Bet netrūka šajā gadā arī pozitīvu lietum, par brīvprātīgo atsaucīgo darbu šajā gadā stāsta kustības "Viegli palīdzēt" izveidotāja Inese Vaivare. Šogad palīdzība bija nepieciešama arī tiem, ka dzīve vēl nesen šķita droša un sakārtota. Kā viesulis mūsu dzīvē iebrāzās attālināts darbs un ne visi tam bija gatavi. Kā cilvēki to pieņēma, vērtē Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Attālināts darbs nav iespējams bez informācijas tehnoloģiju izmantošanas, kas šajā gadā pārsteidza, jautājam tehnoloģiju ekspertam Reinim Zitmanim.  Uz darbu nav jāiet, strādājam mājās, bet laika pietrūkst, arī fiziskajām aktivitātēm. Bez tām var rasties problēmas, atgādina Sporta pedagoģijas akadēmijas docente un trenere Inese Ļubinska. Ja ir slinkums katru dienu vingrot un doties pārgājienos, laba alternatīva ir rušināties dārzā, par dārza darbiem raidījumu bijis daudz, tāpēc arī šajā raidījumā esam kopā ar dārzkopības eksperti Marutu Kaminsku. Par iespējām ceļot tepat Latvijā, atgādina Latvijas lauku tūrisma asociācijas vadītāja Asnate Ziemele.

Lielu ažiotāžu un viedokļu sadursmi sabiedrībā raisījis valdības 2020. gada vasarā pieņemtais lēmums - celt nacionālo koncertzāli bijušās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēkas vietā Elizabetes ielā. Šķiet, ka mūziķu sabiedrība ar šādu lēmumu ir apmierināta, taču arhitektu viedokļi krasi dalās. Daļa profesionāļu iebilst pret šādu soli, norādot, ka ēka ir spilgts padomju laika modernisma mantojums, citi turpretī apšauba šīs ēkas arhitektūras vērtību. Kā šajās viedokļu sadursmēs jūtas ēkas autoru tuvinieki, tikāmies ar projekta galvenā arhitekta Jāņa Vilciņa meitu Māru Zemdegu. 

Godinot dzejnieku Māri Čaklo (1940-2003) 80 gadu jubilejā, rokgrupa “Pērkons” šoruden vairākās Latvijas koncertzālēs skatītājiem piedāvās koncertprogrammu “Cilvēk, Tu esi!” ar divu rokmūzikas lieldarbu atjaunojumiem. Koncertos skanēs Imanta Kalniņa, Jura Kulakova un Jura Sējāna 1984.gada rokoratorija “Kā jūra, kā zeme, "Mūsu galvenais motīvs, kāpēc vēlējāmies atjaunot šo skaņdarbu un Jura Kulakova rokoperu "Čigāns sapnī", ir Māris Čaklais. Dzejnieks, ar kura dzeju ir vairākas paaudzes uzaugušas Latvijā, viņš neatkārtojams un mums ļoti tuvs," raidījumā Kultūras Rondo par rokoratorijas “Kā jūra, kā zeme, kā debess” (1984.) atdzimšanu stāsta viens no komponistiem, mūziķis Juris Sējāns. To, ka vēlas šos skaņdarbus atjaunot un atskaņot, godinot Māri Čaklo, mūziķi nolēmuši jau pagājušā gada rudenī. Rokoratorijas “Kā jūra, kā zeme, kā debess” vēsture saistīta ar grupas “Pērkons” aizliegšanu un atgriešanos uz skatuves. "Tas notika 1983. gadā, "Pērkons" tikai aizliegts, nedrīkstējām vairs kāpt uz skatuves, bet jaunieši to izturēt nevarēja. Domājām, kādi varianti, kā lai tiek atpakaļ uz skatuves. Ienāca prātā, kā jāiet pie mūsu drauga, mūsu guru gan toreiz, gan šodien, Imanta Kalniņa pēc padoma, jo viņa arī dzīvē bijis periods, kad viņa grupa "2XBBM" tikai aizliegta pēc Ogres koncerta. Viņš saprata, kā mēs jūtamies, un, protams, gribēja palīdzēt," atminas Juris Sējāns. Mūziķi bija cerējuši, ka Imants Kalniņš iedos jaunu skaņdarbu, varēs spēlēt skatē vai kādā festivālā un "mēģināsim kārpīties atpakaļ uz skatuves".  "Viņš piegāja pie grāmatplaukta, izvilka Māra Čaklā dzejoļu krājumu un teica, te ir viena kolosāla poēma, poēma balsīm, kolosāls teksts, komponējam kopā. Tas bija pamudinājums un liels uzdevums, jo teksts ir ļoti iespaidīgs," atzīst Juris Sējāns. Visi trīs - Imants Kalniņš, Juris Kulakovs un Juris Sējāns - sadalījuši dzejoļus un katrs komponējis. Pēc tam satikušies un salikuši kopā. Rokoratorijas “Kā jūra, kā zeme, kā debess” pamatā ir Māra Čaklā 1981.gadā sarakstītā “poēma balsīs” ar tādu pašu nosaukumu, kas iekļauta 1982.gadā izdotajā dzejoļu krājumā “Kurzemes klade”. Oratorija tapa, kad tolaik aizliegtais “Pērkons” vērsās pie komponista Imanta Kalniņa ar aicinājumu radoši sadarboties, un tās mūzikas autori ir Kalniņš, Kulakovs un “Pērkona” basģitārists Juris Sējāns. Ar šo rokoratoriju “Pērkons” 1984. gadā atgriezās uz skatuves, gūstot milzīgus panākumus pašdarbnieku republikāniskajā skatē Liepājā, kā arī pēc tam dodoties tūrē pa Latviju ar koncertprogrammu, ko veidoja šī oratorija un Imanta Kalniņa rokopera “Ei, jūs tur!”. Pēc tam tika nolemts skaņdarbu ierakstīt. Tam speciāli tika uzbūvēta studija Imanta Kalniņa dzīvoklī. Ieraksts tika iemūžināts magnetofona lentēs.  1994.gadā rokoratorija tika izdota audiokasetē, 2007.gadā apgāds “Antava” izdeva CD.  Drīzumā klājā nāks rokoratorijas “Kā jūra, kā zeme, kā debess” ieraksts skaņuplatē. Vinila plates izdevumam ierakstu restaurēja Mārtiņš Krastiņš.   "Jāpaiet bija 40 gadiem, kad sapnis par plati ir piepildījies. Lielu darbu ielika Mārtiņš Krastiņš," atzīst Juris Sējāns. Otrs koncertam izraudzītais darbs - Jura Kulakova rokopera “Čigāns sapnī” - tika iestudēta 2002.gadā Daugavpils teātrī Harija Petrocka režijā. Poēmu mistēriju “Čigāns sapnī” Māris Čaklais rakstīja vairāku gadu garumā, un tā ir viens no pēdējiem dzejnieka darbiem. Koncertprogrammas īpašie viesi būs grupas “Instrumenti” dalībnieks Reinis Sējāns, Latvijas Nacionālā teātra aktieris Egils Melbārdis, mūziķe, avangarda māksliniece Elizabete Balčus un mūziķe Maija Sējāne. Koncerti paredzēti 17.oktobrī Rīgā, VEF Kultūras pilī, 1.novembrī – Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”, 15.novembrī – Vidzemes koncertzālē “Cēsis” un 21.novembrī – Ventspils Teātra namā “Jūras vārti”. Detalizētā par koncertprogrammu "Cilvēk, Tu esi!" var lasīt internetā.

Tekstils un veci apavi veido apmēram trešdaļu no visiem sadzīves atkritumiem, ko Latvijā savāc atkritumu apsaimniekotāji. Atšķirībā no „ļaunās” plastmasas, ko vismaz daļēji var pārstrādāt, tekstils faktiski tiek apglabāts atkritumu poligonos. Par iespējamiem risinājumiem, ko darīt ar vecām kleitām, biksēm, jakām un žaketēm, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. No aizvadītā gada septembra līdz šī gada februārim īstenojā tekstila šķirošanas pilotprojektā savāktas 108,5 tonnas apģērba, apavu un mājas tekstila, liecina atkritumu apsaimniekotāju "Eco Baltia vide" un "Latvijas zaļā punkta" tekstila šķirošanas pilotprojektā apkopotie dati. Organizācijas "Latvijas Zaļais punkts" direktors Kaspars Zakulis stāsta, ka projekta laikā Rīgā bija izvietoti 20 speciālie konteineri tekstila izstrādājumiem. Savāktās 108 tonnas dažādo tekstila izstrādājumu veda uz šķirošanas centru Tukumā, kur apmēram 30 frakcijās šos izstrādājumus sašķiroja. Apmēram 47% bija sliktas kvalitātes, kas jāved noglabāt uz poligonu. Ap 30% ir tādi izstrādājumi, ko var vilkt mugurā atkārtoti. Savukārt1,1 tonnu uzdāvināja labdarībai, tie bija labas kvalitātes izstrādājumi, 22 tonnas pagaidām nav kur likt, bet zinām, ka būs tirgus pieprasījums, skaidro Zakulis. "Latvijā katru rodas mājsaimniecības ap 800 000 tonnu atkritumu, starp tiem 3-5 % ir tieši tekstilatkritumi. Lielu daļu tekstilatkritumu nepārstrādā, aizved uz poligonu," raidījumā Pēcpusdiena par projektu stāsta Zakulis. "Eiropas Savienībā noteikts, līdz 2025. gadam jābūt izveidotai tekstila savākšanas sistēmai. Uz 1500 iedzīvotājiem Latvijā vajadzētu būt vienam tekstila savākšanas konteineram." Tiesa, tekstila šķirošanas sistēma bez papildus finansējuma nav iespējama. Francijas pieredze rāda, ka katrs pircējs jau pērkot apģēbu, piemaksā 3,5 centus par kilogramu, lai pēc tam to varētu ievietot tekstila pārstrādes konteinerā. Zakulis norāda, ka aicinās atbildīgo ministriju domāt par tekstila pārstādes sistēmas ieviešanu Latvijā ātrāk, nekā nosaka Eiropas regulas. Tas ir līdz 2025. gadam. Aprēķināts, ka Latvijā vajadzētu izvietoto 833 tekstila šķirošanas konteinerus, lai uz 1500 iedzīvotājiem būtu viens. To varētu un vajadzētu realizēt līdz 2022. gadam.

Jau trešā sezona! Un to uzsākam ar LIELU sarunu par attiecībām, ģimeni, par komunikāciju ar pašiem tuvākajiem. Mūsu viesis mīlestības nedēļā ir uzņēmēja Anna Andersone. Viņa ir izveidojusi apģērbu zīmolu apskāvieniem "BeWith" un ir viena no Riga "TechGirls" stūrmanēm. Nav nekāds noslēpums, ka ar komunikāciju varam attiecības gan sagandēt, gan arī tās salāpīt. Un Anna ir dzīvs piemērs tam, ka mīlestība starp vīru un sievu var atgriezties arī pēc daudziem pavadītiem gadiem laulībā, ja vien ir... atbilstoša komunikācija. Skaties mūs tagad arī YouTube kanālā "Diena pēc", klausies Delfi Podkāsti un virnē citu pasaulē slavenu platformu (Spotify, Google, Apple, Amazon, u.c.). Rasti mums, lai uzdotu jautājumus, komentētu, ierosinātu viesus - pasts@dienapec.lvSupport the show (http://www.dienapec.lv)

Jau pēc pāris gadiem Latvijai būs jāmaksā ievērojamas soda naudas par lielu gaisa piesārņojumu, ja nespēsim izpildīt apņemšanos co2 piesārņojumu krietni samazināt. Lielu daļu kaitīgo izmešu rada automašīnas, statistika liecina, ka vidējā automašīna Latvijā ir 15 gadus veca. Lai mudinātu iedzīvotājus pirkt jaunākus auto un samazinātu to lietošanu, Ekonomikas ministrija piedāvā no 2025. gada celt akcīzes nodokli un ieviest arī pilnīgi jaunu pirmreizēju transporta reģistrācijas nodokli. Vai nākotnē ar auto varēs atļauties braukt tikai bagātnieki, par to diskusija raidījumā. Sarunā piedalās: RTU Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultātes Automobiļu katedras docents Juris Kreicbergs, SIA “Grupa93” vadītājs, pilsētplānotājs Neils Balgalis, VARAM Klimata pārmaiņu departamenta direktora p.i Raimonds Kašs un vides aktīvists, partijas „Progresīvie” valdes loceklis Edmunds Cepurītis. Terefonintervijā  - biedrības „Auto asociācija” prezidents - Andris Kulbergs.

Eksperti Valdis Valters un Andris Bulis ir gatavi jums pasniegt iknedēļas sporta notikumu apskatu ar ne(LIELU) humora šķipsniņu. Šoreiz tēmās: – Futbola Virslīgas leģionāru limits; – Pasečņiks sezonu sāks NBA Attīstības līgā; – Zions ir mutants? – Mūsēji sāk NHL; – “Dinamo”…; – Ko latvieši dara Dohā? – Kalifornijā NCAA studenti beidzot varēs pelnīt; – No darba atlaiž talantīgo futbolistu par zādzību; – Seksīgā sadaļa; – #TautasNagla

Ūdens skaitītāju rādījumu nolasīšana un to tālāka nodošana namu apsaimniekotājiem ierasti ir saistīta ar virkni problēmu. Lielu tiesu no tām varētu atrisināt, mājā ieviešot viedos ūdens skaitītājus, kas atbrīvotu iedzīvotājus no rūpēm par mērījumu lasījumu nodošanu tālāk. Tomēr šādu mērierīču ieviešana vēl nav kļuvusi par masveida praksi, kāpēc tā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: biedrības "Latvijas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācija" vadītājs Vitolds Peipiņš un uzņēmuma "Rīgas Siltums" pārstāvis Mārtiņš Donga. Šīs ir klausītājas rosināts temats pēc ziņas, ka "Rīgas namu apsaimniekotājs" vairs papīra veidā nepieņems ūdens skaitītāju rādījumus. Sazināmies ar "Rīgas namu pārvaldnieka" pārstāvi Kristu Leiškalnu.    

Lielu ažiotāžu hokeja vidē sacēluši divu NHL somu spēlētāju izteikumi. Viens no viņiem ir Ristolainens, kurš atklājis ka nav izbaudījis laiku “Sabres” rindās. Otrs ir “Oilers” talants Puljujervi, kurš īsti nav attaisnojis uz viņu liktās cerības. Kas viņus neapmierina pašreizējos klubos? Vai viņi dosies prom?

Par pesticīdu lietošanas ietekmi uz apkārtējo vidi raidījumā esam runājuši daudz. Laiks uzklausīt ārstu viedokļus par to, kādu iespaidu pesticīdi atstāj uz cilvēka veselību. Viedokli izsaka Veselības aprūpes vadības ārsts Pēteris Apinis, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors, endokrinologs Valdis Pīrāgs un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta Higiēnas un arodslimību laboratorijas vadītāja Inese Mārtiņsone. "Tas, ko kaisām šodien, būs aizliegts pēc kādiem gadiem, nav ne mazāko šaubu, ka viņi visi ir kaitīgi, visi ir hormonu sistēmas traucētājvielas. Mēs kaisām virsū vielas, kuras ir indes, kuras ir domātas, lai kaut ko nonāvētu,” skarbi situāciju raksturo Pēteris Apinis. “(..) Lielu kaitējumu nodarām visai dzīvajai dabai, sākot no auga, bitīte, mazā putniņa.” Apinis min kukaiņu samazinājumu un norāda, ka tas, kas notiek kukaiņu pasaulē, atstās iespaidu arī uz cilvēku. “Ja liekas, ka šodien drīkstam kaut ko kaisīt, ir ņirgāšanās par nākamo paaudzi,” vērtē Apinis. Inese Mārtiņsone nepiekrīt, ka visi pesticīdi endokrīnās sistēmas jaucēji. “Pesticīdi ietver augu aizsardzības līdzekļus, arī līdzekļos žurku apkarošanai ir pesticīdi, tur ir dažādu grupu vielas. Rozēm arī reizēm smidzinām vara vitriolu, kas ir pesticīds, bet ne nav endokrīnās sistēmas jaucējviela,” skaidro Mārtiņsone Valdis Pīrāgs atgādina, ka mēs dzīvojam mainīgā vidē. Viņš ir gandarīts, ka ir tādi trauksmes cēlāji kā Apiņa kungs. Tad ir tādi tehniski cilvēki, kas meklē, kā izmērīt, kā izveidot pētījumus, monitorēšanas sistēmas. “Jāpalielina cilvēku izpratne par to, ka dzīvojam vidē, ko strauji mainām ne tikai ekoloģiski. Mēs visu laiku sintezējam jaunas vielas un masīvi izmantojam, ne tikai pesticīdus, bet arī plastmasas un citus materiālus. Dzīvojam vidē, kas mijiedarbojas, organisms pie tām nav pieradis. Pie dabiskām kaitīgām vielām organisms ir pieradis lēnām,” skaidro Pīrāgs. “Hormonu vielas lēni izmaina regulāciju organismā,” norāda Pīrāgs. Pīrāgs skaidro, ka izmaiņas, ko rada hormoniem līdzīgās vielas, nav tik straujas, bet tās ir konstatējamas fertilitātes samazinājumā vīriešiem, neauglības pieaugumā sievietēm, kā arī pieaug audzēju risks. Šīs ir lēnas izmaiņas, kur grūti atrast pirmcēloni. Mainīgā vide, jaunās vielas mijiedarbojas ar cilvēka organismu, dabisko regulācijas sistēmu.   Raidījums tapis ar Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta atbalstu.

Ja zaglim, kas iekārojis mums piederošu mantu vai naudu , tā ir jānozog tīri fiziski, tad kibernoziedzniekam nav nekādu problēmu mūs apzagt, pašam atrodoties vairāku tūkstošu kilometru attālumā. Turklāt bieži par to viņš nesaņem nekādu sodu. Kā darbojas virtuālās pasaules zagļi un kā pret tiem cīnīties, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro drošības programmatūras ESET tehnoloģiju konsultants Egils Rupenheits, SEB bankas IT drošības vadītājs Oskars Blumbergs un Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes Kibernoziegumu apkarošanas nodaļas galvenais inspektors Aleksandrs Bebris. Lietotājam ar veselīgu skepsi vajadzētu lūkoties uz dažādiem piedāvājumiem e-pastos. Izplatīti "paypal" vai "apple" vārdā sūtīti paziņojumi, piemēram, ka esat iegādājies kādu produktu par salīdzinoši lielu naudu. Cilvēkam, kas neko nav pircis, rodas vēlme noskaidrot, kas noticis, bet sūtījumam pievienota saite, kurai var sekot. Cilvēks neizpēta, ka saite nav uz "Apple" vietni, varbūt izmantoti kādi zīmola burti, beigās cilvēks savu Apple kontu, neuzmanīgi rīkojoties, nodod uzbrucēju rīcībā. Tas ir piesaistīts norēķinu kartei, viņi iegūst iespēju iepirkties šī cilvēka vārdā. Sociālās metodes, ko izmanto šādi noziedznieki, nostrādās uz cilvēku, jautājums ir par uzbrukuma kvalitāti. Kvalitatīvi realizēti uzbrukumi nostrādās vienmēr, bet tie ir dārgi realizācijā, līdz ar to potenciālajam ieguvumam jābūt lielam. Lielu daļu šādu uzbrukumu izdodas apturēt, jo centralizētie e-pasta servisi jau izmanto filtrēšanu un visus tas nesasniedz.

Nav noslēpums, ka viedtelefonus lietojam daudz un ne reizi vien ir minēts par to, ka ieskatīšanās telefonā ir jauna veida atkarība. Cik daudz un kā lietojam viedierīces, ir izmērīts arī pētījumā. Rezultāti likuši arī skaļāk runāt psihiatriem par to, kādu ietekmi tas atstāj uz cilvēkiem. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs un Tele 2 pārstāve Ilze Žukova.

Eiropas Parlamenta vēlēšanas noslēgušās, beigusies cīņa par astoņām deputātu vietām. Lielu pārsteigumu nav – pa divām vietām ieguvušas „Jaunā Vienotība”, „Saskaņa” un Nacionālā apvienība „Visu Latvijai – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, uz Briseli dosies arī pa pārstāvim no apvienības „Attīstībai/Par” un Latvijas Krievu savienības. Eiropas Parlamentā pozīcijas zaudējušas lielākās politiskās grupas, tomēr nekāds eiroskeptiķu un populistu uzvaras gājiens arī nav noticis. Otrdien Krustpunktā vērtēsim Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātus gan Latvijas, gan visas Eiropas politikas kontekstā. Mūsu studijā: domnīcas „Providus” vadītāja Iveta Kažoka, sabiedrisko attiecību speciālists, uzņēmuma „Vilands Associates” valdes priekšsēdētājs Ralfs Vīlands, žurnālists Oļegs Ignatjevs un bijušais Eiroparlamenta deputāts Rihards Pīks.

Piektdien Krustpunktā pēc vieniem žurnālisti pārrunās šīsnedēļas aktualitātes. Tās šoreiz bijušas raibas un interesantas, turklāt ne tikai valdības veidošanas sarunās vien, kur arī notikumu nav trūcis. Lielu interesi raisījušas daudzās KNAB aizturēšanas un pēc tam tiesas piespriestie apcietinājumi. Tur redzami interesanti uzvārdi, kas raisa daudz jautājumu. Šiem cilvēkiem ir arī dažādas politiskās saiknes. Studijā notikumus kopā ar raidījuma vadītājiem Māru Jansoni un Aidi Tomsonu komentē Neatkarīgās Rīta Avīzes galvenā redaktore Anita Daukšte, telekompānijas LNT žurnālists Aleksis Zoldners un laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls.

Šajā svētdienā mēs aplūkojām līdzību par sinepju graudiņu un raugu, kas saraudzē visu mīklu. Debesu Valstībā viss sākas no maza uz lielu, no personiska uz publisku, no sevis uz citiem. Sludina Kārlis Kārkliņš. 05.08.2018.

“Kolnasātā” viesojas Baltinavas vidusskolas direktors Imants Slišāns. Lielu daļu sava darba viņš velta intereses radīšanai bērnos par latgaliešu valodu, Latgales kultūru un vēsturi. Kopā ar vairākiem citiem Latgales kolēģiem darbojas Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijā, kura šogad 18. reizi organizē skolēniem domātu skatuves runas konkursu “Vuolyudzāni” un atklāto latgaliešu rakstu valodas un kultūrvēstures olimpiādi. Imanta darbs latgaliešu valodas un Latgales kultūras popularizēšanā bērnu un jauniešu vidū novērtēts, savulaik piešķirot Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks” un Nikodema Rancāna balvu. I. Slišāns ir arī Baltinavas novada domes deputāts, kā arī daudzi viņu atpazīst kā Ontona lomas atveidotāju izrāžu ciklā par Ontona un Annes piedzīvojumiem Latvijas pierobežā. Sarunā ar Imantu Slišānu par gaidāmo skatuves runas konkursu un olimpiādi, par to, kādas ir iespējas Latgales skolās padziļinātāk apgūt reģiona vēsturi un kultūras mantojumu, kā arī par to, ar kādām sajūtām tiek gaidītas plānotās izmaiņas izglītības sistēmā. 24. martā atzīmē Pasaules tuberkolozes dienu. Statistika rāda, ka Latvijā ar šo slimību visvairāk sirgst Latgalē, un kopumā Latvijai ir viens no augstākajiem saslimšanas rādītājiem Eiropas Savienībā. Tēmu pētīja Vineta Vilcāne.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētām, cik konkurētspējīgas ir dažādas Eiropas Savienības dalībvalstu pensiju sistēmas un vai Eiropas jaunatne spēs uzturēt ar katru gadu pieaugošo veco eiropiešu skaitu? Saruna studijā par Krievijas - Ukrainas konfliktu. Pēdējās dienās Ukrainas un Krievijas krīze atkal ieguvusi jaunus pavērsienus, iesaistītās puses atkal tiek aicinātas sēsties pie galda un runāt par Minskas vienošanos. Viesi studijā: Austrumeiropas politikas pētniecības centra izpilddirektors Andis Kudors un Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis. Vēl raidījumā stāstīsim par to, kā ASV akadēmiskajā vidē vērtē prezidenta vēlēšanu kampaņas, kā arī pievērsīsimies valstiska līmeņa zviedru - turku "tvitersāgai" par seksu ar mazgadīgajiem. Pensionēšanās vecums turpinās pieaugt Tiem, kas sāk savas darba gaitas šobrīd un pirmo reizi nonāk darba tirgū, noteikti neinteresē, kāda būs viņu pensija un cik gadu vecumā viņi to varēs saņemt. Pensijas vecums, valsts garantētā apdrošināšana un jebkāda papildus krāšana - tas viss parasti rada sajukumu un iedzīvotāju dusmas. Ideja, ka godīgi strādājot, saņemšu lielu pensiju vecumdienās, piepildās tikai nedaudziem. Pārsvarā strādājošais, aizejot pensijā, saskaras ar nepatīkamu pārsteigumu, ka pensija nekas ievērojami liels nav. Lielu jezgu vienmēr saceļ jebkādas spekulācijas par pensionēšanās vecumu. Piemēram, Vācijā karstas diskusijas izraisīja centrālās bankas analītiķu paziņojums, ka tiem jauniešiem, kuri šobrīd nonāk darba tirgū, jābūt gataviem pensijā iet tikai 69 gadu vecumā. Demogrāfiskā situācija un ekonomiskā attīstība nav tāda, lai garantētu pensijas agrāk. Turklāt, pieaug arī cilvēku dzīves ilgums, kas liek valstīm ilgāk maksāt par sociālajiem pakalpojumiem. Tāpēc pēdējās cerības, ka pensijas var atļauties maksāt ekonomiski attīstītas valstis, sagrāva Vācija. Ierasti spēcīgākā un viena no labāk organizētajām ekonomikām Eiropā un pasaulē sāk atzīt savu bezspēcību. Vācijas Bundesbankas paziņojumus jau atsevišķi politiķi nosaukuši par muļķībām. Piemēram, Vācijas vicekanclers Zigmārs Gabriels ieteicis Bundesbankai nelīst, kur nevajag. “Ja es būtu baņķieris Bundesbankā, tad es arī nāktu klajā ar šādām idejām. Šie cilvēki, kas brīdina par pensionēšanās vecuma palielināšanu, visi saņem labas algas, strādā maz satraucošu darbu un viņiem ir ļoti labas vecumdienu garantijas. Strādnieki, tirgotāji arī medicīnas darbinieki un es, uzskatām, ka šīs idejas ir dumjas,” tā Zigmārs Gabriels. Daži Zigmāra Gabriela izteikumus jau nosaukuši par populismu. Tomēr pensiju princips pats par sevi ir vai nu novecojis, vai nu jau no sākta gala iecerēts kā nepietiekami nodrošināta sistēma. Kamēr cilvēki strādā, viņu iemaksas tiek izmantotas citu pensionāru uzturēšanai. Taču problēmas rodas, kad pensionāru kļūst vairāk un iemaksas nesedz pakalpojumu cenas. Neizbēgama ir tendence palielināt pensionēšanās vecumu. Eiropas Savienībā mērķis ir izlīdzināt pensionēšanās vecumus, lai pieturētos pie daudz maz līdzīgām sistēmām. Kaut vai mums, Latvijā, pensijas vecums ir audzis kopš iestāšanās ES. Šobrīd, vidējais pensijas vecums Eiropā tuvojas 65 gadiem. Protams, te jāņem vērā, ka pensionēšanās ir iespējama arī pirms laika. Tomēr nenoliedzama saglabājas virzība uz tā pieaugumu. Šobrīd tieši Vācijā, Dānijā, Spānijā un Francijā ir nolemts ieviest robežu 67 gadi, kamēr tādās valstīs, kā Somijā, Grieķijā, Dānijā, Kiprā, Itālijā, Portugālē, Nīderlandē un Slovākijā ir izvēlēts ceļš saistīt pensijas vecumu ar dzīves ilgumu un labklājību. Atkarībā no šiem rādītājiem, pensijas vecums 2050. gadā varētu sasniegt pat 72 gadus Dānijā, 69-71 gadu Grieķijā, Itālijā, Kiprā, Īrijā un Lielbritānijā, Baltijas valstis, kopā ar Beniluksa valstīm varētu saglabāt 65-66 gadu robežu. Viens gan ir skaidrs, ka, vērtējot, kādā vecumā iet pensijā, nevar par pamatu ņemt tikai materiālo labklājību. Skaidrs, ka Eiropas dienvidos ir labvēlīgāks klimats cilvēku dzīves ilgumam, kas pagarinātu darba mūžu grieķiem, itāļiem vai portugāļiem. Savukārt Dānijā veselības aprūpe ir tik augstā līmenī, ka šīs valsts iedzīvotāji ilgāk saglabā darba spējas.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies klimata pārmaiņām. Aprīlis bijis septītais mēnesis pēc kārtas, kad globālās temperatūras pārsniedza normu un šobrīd par sekām brīdina arī Pasaules banka. Savukārt studijā saruna par Ukrainu, kurai pēc uzvaras Eirovīzijā atkal pievērsta pasaules uzmanība. Raidījuma viesis: žurnālists Atis Klimovičs. Vēl raidījumā diskutēsim par Lielbritāniju, kuru tieši pēc mēneša gaida balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības. Kā arī skaidrosim, vai Rietumiem, cenšoties stabilizēt situāciju Lībijā, iespējams mazināt bēgļu plūsmu Eiropas virzienā.    Dabas uzvedība mainās Kad Leonardo di Kaprio saņēma savu Oskara apbalvojumu, slavenais aktieris no lielās skatuves atgādināja, ka klimata pārmaiņas ir īstas un tām jāpievērš uzmanība. Viņš jau gadiem runā par klimata pārmaiņu ietekmi uz pasauli. Kaut vai filmējoties mākslas filmā par izdzīvošanu savvaļā, Leonardo di Kaprio uzsvēra, ka sajutis, cik mainīgi ir laika apstākļi. Dažādas organizācijas mēra Zemes temperatūru un cenšas saprast, kā novērojumi dabā varētu mums sniegt atbildi par klimanta izmaiņām. NASA nesen ziņoja, ka dati par aprīli uzrāda absolūto siltuma rekordu pasaules mērogā. Gaisa temperatūra pēdējo trīs mēnešu laikā ir konstanti par vismaz vienu grādu pēc Celsija skalas pārsniegusi to normu, ko uzskata par atskaites punktu. Tieši temperatūras svārstības rada bažas, ka klimata pārmaiņas ir īstas. Zinātnieku darbs ir pētīt un meklēt kopsakarības, politiķu darbs ir meklēt risinājumus politiskā līmenī, bet žurnālistu un aktīvistu darbs ir ziņot un piedāvāt faktus. Vairākās pasaules valstīs izvēršas asa cīņa starp klimata pārmaiņu aizstāvjiem un noliedzējiem. Jo reālas izmaiņas nozīmē ekonomiskos pārkārtojumus. Bet kur nauda, tur intereses. ASV ir aktīvas lobētāju grupas, kuras veido politekonomijā skoloti cilvēki. Tāds ir arī Marks Morano, kurš bija viens no Republikāņu partijas vēlēšanu komandas veidotājiem, bet tagad vada pretklimata pārmaiņu organizāciju. Viņš ir pārliecināts, ka klimata pārmaiņas ir blēņas. „Mēs vadāmies pēc pierādījumiem, kuri parāda, ka globālo sasilšanu veicina simtiem dažādu faktoru, piemēram, okeānu cikli, ūdens temperatūra, metāns, Saules sistēma un Saules aktivitāte, mākoņi un vulkānu darbība un putekļi, kas no tās rodas. Ideja, ka oglekļa dioksīds ir aste, kas luncina suni, vienkārši nav izskaidrojums. Ja vēl pameklējam faktus vai aprakstus zinātniskajā literatūrā, ir plaši atrodama informācija, ka viduslaikos un romiešu laikā arī ir bijuši karstuma viļņi, kuros nu nekādi nebija vainojams CO2 izmešu daudzums. Kas tagad notiek? ANO dati liecina, ka pēdējās divās desmitgadēs ir bijuši vairāki gadi, kad gaisa temperatūra nav palielinājusies. Bet ASV Kongress, ANO rada mītu, ka viņi var ietekmēt laikapstākļus. Tā it kā viņi spētu samazināt viesuļvētru spēku un tornado postījumus,” uzskata Morano. Lielu darba daļu, publiski skaidrot klimata pārmaiņu pazīmes, ASV pilda Bils Najs. Viņš ir populārzinātnisku raidījumu vadītājs, kurš uzskata, ka klimata pārmaiņu pretinieki nespēj uztvert argumentus precīzi. Pieminēt temperatūras nepaaugstināšanos ir viegli, ja skatās uz virspusējiem datiem, piemēram pa pilsētām. Bet Zemes temperatūra aug, ja to novēro globālā līmenī. „Sāksim ar faktiem – romiešu periods tiešām neatspoguļo visu pasauli. Kritiķiem varam pajautāt – vai jūs piekrītat, ka bērnībā oglekļa dioksīda izmešu nebija tik daudz kā tagad? Līmenis aug ļoti strauji. Tā ir atšķirība starp vecajiem sliktajiem laikiem un mūsdienām. Tieši CO2 pieauguma dinamika satrauc un to ietekmē cilvēka darbība. Paskatieties ledājos, kuros ir iesprostots gaiss no ļoti senas pagātnes. Tādā veidā mēs analizējam, kāda bija tālās pagātnes gaisa kvalitāte, un tā liecina, CO2 daudzums bija mazāks. Viduslaiku sasilšanas periods ir izplatīts arguments, bet tas ir Eiropas fenomens, tā kā uz pasauli to attiecināt nevar. Kad es biju bērns, pasaules iedzīvotāju skaits sasniedza trīs miljardus. Manas dzīves laikā iedzīvotāju skaits ir vairāk nekā dubultojies. Un pasaulē visi grib dzīvot kā mēs, attīstītās pasaules valstis. Tas nozīmē, dedzināt oglekli un izmest izmešus atmosfērā,” vērtē Najs. Aptaujāt zinātniekus par klimata pārmaiņām un CO2 izmešiem varētu daudz un ilgi. Bet piemēram, tautā labi zināmais laika zīmju vērotājs Vilis Bukšs atzīst, ka savus novērojumus balsta uz senču vērojumiem un ticējumiem. Viņš pievērš uzmanību arī zīmīgajiem laika prognozēšanas datumiem. Tāpat arī daudz ko var secināt no novērojumiem dabā. Kad es sekoju līdzi, tad es pamatojos uz cikliem. Šķiet, ka tie cikli arī dabā ir tādi. Un kad skatās globāli, tad arī mūsu mazajā zemītē tie cikli atkārtojas. Mums varbūt nav ļoti senu dabas vērojumu tradīciju, bet to, ka cilvēka darbība atstāj kaut kādu ietekmi, tas protams arī atsaucās. Nobīdes veidojas, sekojot laikam, jo, protams, viss ir kustībā un mainībā. Tomēr, kaut kāds cikliskums dabā ir - tas arī nosaka aukstākus un siltākus posmus un tas periodiski atkārtojas. Protams, Vilis Bukšs  neveic globālu laikapstākļu analīzi, bet arī nelielajā mērogā, viņš ir novērojis, ka dabas uzvedība mainās.

Jaunākajā 7 dienas Eiropā analizēsim situāciju par Ebola vīrusa iekļūšanu "Eiropas cietoksnī". Kādi ir Eiropas Savienības, Pasaules veselības organizācijas un vietējo iestāžu plānotie pasākumi un gatavības pakāpe šī un citu epidēmiju izplatības ierobežošanai. Viesis studijā: Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors, infektologs Jurijs Perevoščikovs. Atskatā par aizgājušo nedēļu ziņas par to, ka "Islāma valsts" pietuvojās Turcijai, savukārt jaunais NATO ģenerālsekretārs vizītē Polijā, solījis Turciju aizsargāt. Vēsts arī par to, kā Putina līdzgaitnieki sākuši savstarpēju karu par ietekmi. Savukārt Valdis Dombrovskis saņēmis pozitīvu balsojumu Eiropas Komisijas viceprezidenta amatam. Ebola vīruss: ES un pasaules reakcija Kādā no savām uzstāšanās reizēm Eiropas Savienības veselības komisārs Tonio Borgs akcentēja, ka Ebola vīrusa izplatības risks Eiropā ir ārkārtīgi zems. Lai gan komisārs paudis pārliecību, ka ir maz ticams, ka vīruss varētu sasniegt Eiropu, pagājušā nedēļā tika izplatīts paziņojums, ka Spānijā jau pirmais upuris. Mediji ziņoja, ka Spānijas slimnīcā, kurā miruši divi Āfrikā ar Ebola vīrusi inficējušies cilvēki, ar nāvējošo vīrusu saslimusi medmāsa. Tāpat Spānijas tiesa izdevusi rīkojumu iemidzināt ar Ebola vīrusu inficētas medmāsas suni, jo pastāv iespēja, ka dzīvnieki var pārnēsāt šo nāvējošo slimību. Eiropā visvairāk apdraudēti ir tie cilvēki, kuri aprūpē Ebola vīrusa pacientus, kā arī aprūpētāju tuvinieki. Lai gan tiek norādīts, ka šādi gadījumi būs, vienlaikus tiek atgādināts, ka Rietumeiropa ir visspēcīgāk aprīkotā pasaules daļa, lai spētu cīnīties ar vīrusa tālāku izplatību. Vēl septembra sākumā diskusijā ar Eiropas Parlamenta Vides un sabiedrības veselības komitejas deputātiem Tonio Borgs sacīja, ka Eiropas Savienībai ir jābūt gatavai palīdzēt: „Eiropas Savienībai ir „morāls pienākums” palīdzēt valstīm, kuras skāris Ebola uzliesmojums. Jo aktīvāk mēs centīsimies to apturēt, jo lielākas būs izredzes, ka slimība nesasniegs Eiropu. Risks, ka slimība varētu izplatīties Eiropā, saglabājas zems”. Diskusijas dalībnieki piekrita, ka jāsniedz lielāks atbalsts epidēmijas skartajām valstīm, taču bažījās par budžeta ierobežojumiem. Par to, ka nepieciešams palīdzēt vīrusa skartajām valstīm Āfrikā norādīja arī EP deputāts Pīters Līse, jo „pretējā gadījumā mūs sagaida nopietna katastrofa”. Šādu virzienu atbalstīja arī citi diskusijas dalībnieki, taču tika jautāts, kā ES atradīs nepieciešamo finansējumu. Uz šīm bažām veselības komisārs Borgs atbildēja, ka Eiropas Komisija ir paredzējusi palielināt finansējumu, novirzot humānajai palīdzībai daļu no attīstības fonda līdzekļiem. Kopš 2014. gada marta cīņai ar epidēmiju Eiropas Savienība ir piešķīrusi 11,9 miljonus eiro. Diskusijā tika arī akcentēts, ka nepieciešams finansēt pētījumus bez komerciāla izdevīguma. Pašlaik Oksfordas universitātē strādā pie vakcīnas pret vīrusu. Deputāte Katrīna Bērdere norādīja, ka „tikai pateicoties ES finansējumam bija iespējams veikt šos pētījumus”. Kopīgā paziņojumā  Eiropas attīstības komisārs Andris Piebalgs norādīja, ka ir apspriests, kā koordinēt turpmākos pasākumus, lai veiktu epidēmijas apkarošanu Eiropas mērogā. „Esam galvojuši par 150 miljonu eiro, lai sniegtu tūlītēju un ilgtermiņa palīdzību. Un tā ir mana spēcīga cerība un ticība, ka mēs šodien varam vienoties par vairākiem konkrētiem priekšlikumiem, piemēram, transporta, lauku slimnīcām, ārstiem un medicīnas iekārtām. To darot, mēs speram soli tuvāk, lai apkarotu šo briesmīgo epidēmiju, ” skaidroja Andris Piebalgs. Ziņu aģentūra „Reuters” vēstīja, ka Pasaules Veselības organizācijas reģionālā direktore Zuzana Džeikaba intervijā norādījusi, ka paredzams aizvien lielāks ar Ebola vīrusu saslimušo skaits, slimībai nenovēršami izplatoties Eiropā, jo notiek ļoti intensīva cilvēku pārvietošanās no Eiropas uz vīrusa skartajām valstīm un pretējā virzienā. Vienlaikus Džeikaba norādīja ka šī pasaules daļa ir labi sagatavota slimības kontrolei. Pasaules Veselības organizācijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Aiga Rūrāne atzīst, ka būtiski ir jāpalielina starptautiskā palīdzība vīrusa skartajās valstīs. Lielu uzmanību Ebola vīrusa apkarošanai pievērš pētnieki visā pasaulē.  Profesors Pīters Piots, beļģu mikrobiologs, augstu stāvošs Pasaules Veselības organizācijas padomnieks intervijā izdevumam  „Spiegel” stāstīja par Ebola vīrusa niansēm un vērtēja situāciju Āfrikā un pasaulē. „1976. gadā es atklāju Ebola vīrusu, tagad es baidos par neiedomājamu traģēdiju. Šogad jūnijā es sapratu, ka šis uzliesmojums ir citāds, ka iepriekš, tad es sāku pamatīgi raizēties,” atzīst Pīters Piots un par epidēmijas tālāko izplatību bilst „ka mums tagad nav citas izvēles, kā izmēģināt visu, tiešām visu. Tas ir labi, ka ASV un dažas citas valstis beidzot sāk palīdzēt. Bet Vācijai un arī Beļģijai, piemēram, ir jādara daudz vairāk. Un lai būtu skaidrs, mums visiem: tā vairs nav tikai epidēmija. Tas ir humānā katastrofa. Mums nav vienkārši nepieciešams tikai aprūpes personāls, bet arī loģistikas eksperti, kravas automašīnas, apvidus auto un pārtikas produkti. Šāda epidēmija var destabilizēt veselus reģionus. Es varu tikai cerēt, ka mēs spēsim to kontrolētu. Es tiešām nekad nebiju domāji, ka varētu būt tik slikti”. Savukārt raidsabiedrības BBC raidījumā Piots prognozēja, ka ārpus Āfrikas vīruss tik strauji tomēr un cerams neizplatīsies. Slimību profilakses un kontroles centra infekciju riska analīzes departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs komentē, ja gadījumā, piemēram, Stradiņu slimnīcā ienāktu kāds cilvēks, kurš teiktu “esmu bijis Libērijā un es patlaban jūtos nevesels", medicīnas personāls zinās, kā rīkoties.  "Jau epidēmijas pašā sākumā tika sagatavotas vadlīnijas, kuras periodiski aktualizē: ko darīt ārstiem, medmāsām, slimnīcām, ģimenes ārstiem un tas ir izsūtītas jau augustā," norāda Perevoščikovs. Ķopumā viņiem ir zināms, ja ir aizdomas par šo slimību, vajag izmantot individuālus aizsardzības tērpus, izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību un šis cilvēks ar aizdomām par Ebola vīrusa slimību jāpārved uz specializēto slimnīcu - Rīgas Austrumu Klīniskā Universitātes Slimnīcu, kur stacionārā infektoloģijas centrā ir speciālā nodaļa aprīkota tā, lai sniegtu palīdzību pacientiem ar īpaši bīstamām slimībām, ieskaitot Ebola vīrusa slimību." Joņeva grāmata – paaudzes kliedziens Pagājušā nedēļā Frankfurtes grāmatu gadatirgū Eiropas Savienības Literatūras balvu saņēmis Jānis Joņevs par grāmatu Jelgava 94. Notikumu komentē komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns. „Notikums ir fantastisks. Latviešu autors, turklāt par ļoti mūsdienīgu tēmu, ir novērtēts. Tā ir grāmata par konkrētu paaudzi. Man gribētos nebaidīties un vilkt paralēles, ka šī grāmata tāpat kā slavenais dzejolis, Alana Ginsberga poēma, tāda bitņiku himna „Kliedziens” ir paaudzes kliedziens. Arī Joņeva grāmata ir paaudzes kliedziens. Lai arī post factum – tajā ziņā, ka paaudze jau ir izaugusi no tā vecuma, par kuru viņš raksta un atskatās retrospektīvi, bet tā joprojām ir kliedziens „ar pēcgaršu”, ar sekām. Sekas izrādās uzrunā ne tikai Latviju un Latvijas auditoriju. Un acīmredzot 90. gados sociālā un kulturālā ziņā dzimusī paaudze, un tās „kliedziens” šeit uz vietas un varbūt postsociālistiskajā telpā, bet acīmredzot tur ir pieturas un pieskares punkti, kas uzrunā krietni lielāku lasītāju grupu. Protams, tur būs izaicinājums, kad tā tiks tulkota, jo tur ir ļoti daudz specifisku, ar Latviju saistītu lietu, ar Jelgavu saistītu lietu, bet esmu pārliecināts, ja grāmatu veiksmīgi pārtulko, un, ja autors pats piekrīt nedaudz koriģēt kaut kādas lietas, tad Jelgavu var radīt kā ļoti jaudīgu metaforu deviņdesmitajiem gadiem. Kā viņš pats ir teicis – 90. gadi tagad ir ļoti pieprasīta lieta. Deviņdesmitie gadi ir modē."