Podcasts about izskan

Kanādas Liberālā partija izraudzījusies Marku Kārniju par jauno partijas līderi un Kanādas premjerministru. Sīrijā militārās operācijas beigas piekrastes provincēs. Bet pasaules uzmanības centrā otrdien notikušās Ukrainas un ASV sarunas Saūda Arābijā. Ārvalstu aktualitātes iztirzājam kopā ar Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālistu Rihardu Plūmi un Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru Māri Andžānu. * Kanādai būs jauns… joprojām premjerministrs Kanādas premjerministram Žistēnam Trudo pietrūka dažu mēnešu līdz apaļiem desmit gadiem valsts galvas amatā. Kļuvis par premjeru 2015. gada novembrī, šī gada janvārī viņš paziņoja par lēmumu aiziet no Kanādas Liberālās partijas un, attiecīgi, valsts vadības. Jau kopš 2022. gada sākuma liberāļu reitingi palēnām slīdēja lejup, un pagājušā gada nogalē galvenie konkurenti – konservatīvie – tos apsteidza pat par divdesmit procentpunktiem. Pēc tam gan nāca straujas pārmaiņas: aiz Kanādas dienvidu robežām varas troni ieņēma Donalds Tramps, kurš „aplaimoja” kanādiešus ar grandioziem ievedmuitas tarifiem, sāka saukāt Kanādu par Savienoto Valstu 51. pavalsti un tās premjerministru par gubernatoru. Kanādiešiem netrūkst nedz valstiskuma apziņas, nedz patriotisma, un ekspansīvā dienvidu kaimiņa izdarības izraisīja sagaidāmu pretreakciju – konsolidēšanos ap savu valdību un, attiecīgi, pie varas esošā spēka popularitātes kāpumu. Šādā situācijā Kanādas liberāļu vadības stūri pēc pirmdien notikušajām partijas vēlēšanām pārņēma sešdesmit gadus vecais ekonomists un finansists Marks Kārnijs. Viņš savulaik ieguvis doktora grādu Oksfordā un divpadsmit gadus vadījis centrālās bankas: vispirms piecus gadus Kanādas Banku, pie tam viņa vadības periods sakrita ar globālo ekonomisko krīzi, pēc tam septiņus gadus – Anglijas Banku. Nav brīnums, ka liberāļiem Kārnijs šķiet īstais vīrs šiem ekonomiski un politiski vētrainajiem laikiem, un partijas vadītāja amatā viņu ievēlēja ar 86 % kongresa delegātu balsu. Jau tuvākajās dienās sagaidāma viņa stāšanās arī premjerministra amatā, un, kā izteicies pats politiķis, tas notikšot ātri un nemanāmi. Tāpat sagaidāms, ka drīz pēc Kārnija kļūšanas par premjeru tiks izsludinātas ārkārtas Parlamenta vēlēšanas, negaidot kārtējo vēlēšanu laiku oktobrī. Savā ievadrunā jaunais līderis nepārprotami lika saprast, ka negrasās kļūt par ASV 51. pavalsts gubernatoru, sacīdams: „Amerikāņi grib mūsu resursus, mūsu ūdeni, mūsu zemi, mūsu valsti. Ja viņiem tas izdosies, viņi iznīcinās mūsu dzīvesveidu.” Džidā – bez liekiem asumiem Pēc februāra nogales skandāla Baltā nama Ovālajā kabinetā un tam sekojušās Savienoto Valstu militārā un izlūkošanas atbalsta pārtraukšanas Ukrainai daudziem Kijivas draugiem visā pasaulē nākotne tēlojās gluži drūmos toņos. Tika spriests, ka jaunā Vašingtonas administrācija nolēmusi panākt mieru par katru cenu, pat ja tā būtu Ukrainas kapitulācija. Izskanēja bažas, ka no amerikāņu mutes ukraiņiem nāksies uzklausīt Kremļa prasības par papildu Ukrainas teritoriju iegūšanu un prezidenta Zelenska atkāpšanos no amata. Šādā noskaņā tika sagaidīta pirmā Savienoto Valstu un Ukrainas pārstāvju sarunu diena Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Vašingtonu sarunās pārstāvēja valsts sekretārs Marko Rubio un padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs, savukārt Kijivu – Prezidenta administrācijas vadītājs Andrijs Jermaks, ārlietu ministrs Andrijs Sibiha un aizsardzības ministrs Rustams Umerovs. Pirmdien Džidā ieradās arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kurš tikās ar Saūda Arābijas kroņprinci Muhammedu bin Salmānu, bet otrdien – ar amerikāņu delegācijas locekļiem, pats gan palikdams ārpus tiešā sarunu procesa. Jāteic, dienas noslēgumā izskanējušie paziņojuma negatīvo gaidu spriedzi mazināja. Labā  ziņa ir noslēguma komunikē paustā Vašingtonas apņemšanās nekavējoties atjaunot pārtraukto atbalstu izlūkošanas un drošības jomā. Kijivai par to nācies piekrist amerikāņu 30 dienu pagaidu uguns pārtraukšanas plānam, atsakoties no līdzšinējās prasības saistīt šādu uguns pārtraukšanu ar drošības garantijām. Amerikāņu puse, savukārt, deklarējusi apņemšanos nekavējoties vērsties ar uguns pārtraukšanas piedāvājumu pie Krievijas. Līdz trešdienas rītam, kad top šis teksts, nekāda oficiāla reakcija no Kremļa vēl nav sagaidīta, taču vairakkārt pēdējos mēnešos tā pārstāvji, Vladimiru Putinu ieskaitot, izteikušies, ka kaut kāda pagaidu uguns pārtraukšana viņus neinteresējot un viņi ir gatavi runāt tikai par pastāvīgu mieru, kas ņemtu vērā Krievijas intereses. Kā telekanālam MSNBC norādīja kādreizējais Savienoto Valstu vēstnieks Maskavā Maikls Makfols, prezidenta Trampa administrācija jau faktiski diktē Ukrainai atteikšanos no iespējamas pievienošanās NATO un līdz šim zaudēto teritoriju atgūšanas, tikām joprojām neizvirzot praktiski nekādas prasības agresorvalstij Krievijai. Slaktiņš Sīrijā Kad pagājušā gada decembrī Sīrijā beidza pastāvēt pusgadsimtu valdījušais Asadu ģimenes režīms, pie varas nākusī pagaidu valdība ar agrāko islāmistu kaujinieku komandieri Ahmedu aš Šarā priekšgalā deklarēja mērķi vienot nāciju uz līdztiesības un dažādu grupu mierīgas līdzāspastāvēšanas pamatiem. Šādas apņemšanās īstenošana valstī, kuru teju četrpadsmit gadus plosījis pilsoņu karš, nav vienkārša. Jau sākotnēji par pastiprinātas spriedzes zonu kļuva Vidusjūras piekrastes rajoni, kur lielā skaitā dzīvo musulmaņu alavītu kopienas pārstāvji. No šīs kopienas nāca diktators Hāfizs Asads un viņa dēls un varas mantinieks, nu jau gāztais Bašārs. Šeit patvērās daudzi bijušā režīma varas struktūru pārstāvji, kuri, pēc visa spriežot, bija ieplānojuši sacelšanos, jo 6. martā masveidā uzbruka policijas iecirkņiem, posteņiem un slimnīcām. Uz piekrastes rajoniem tika nosūtīts valdībai lojāls karaspēks, taču turp devās arī daudzas centrālās varas īsti nekontrolētas bruņotas grupas no kaimiņu provincēm. Šo kaujinieku ieskatā šī bija laba izdevība izrēķināties ar nīstajiem alavītiem, kuri daudzu ortodoksālo musulmaņu acīs ir ticības atkritēji. Un arī valdības spēki, kuru sastāvā jau arī daudzi ir vēl nesenā pagātnē bijuši tādi paši kaujinieki, visai bieži uzsāka vietējo alavītu masu slepkavošanu. Upuru skaita aplēses pamatīgi atšķiras. Telekanāls „France 24” min, ka savstarpējās apšaudēs krituši 125 pagaidu valdības policisti un armijnieki, 148 agrākajam režīmam uzticamie kaujinieki, pie tam nogalināti 745 neapbruņoti civiliedzīvotāji. Tagad centrālā valdība sola slepkavošanas gadījumus izmeklēt un sodīt vainīgos, taču par sekmēm šai ziņā pārliecības nav. Par zināmu jaunās varas panākumu nācijas konsolidēšanas virzienā var uzskatīt vakar noslēgto vienošanos ar valsts austrumdaļu kontrolējošo kurdu grupējumu Sīrijas Demokrātiskie spēki par integrēšanu ar pārējo Sīriju, t. sk. tās bruņotajiem spēkiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Mazāk runu, vairāk mūzikas. Pēc garas dienas, izaicinājumiem un pārmaiņām – iebraucam mierā. Klausāmies iedvesmojošu un dvēseli nomierinošu mūziku, kas palīdz pieņemt, nevis aizbēgt. Kopā meklējam skaņas, kas nes mieru un cerību. Izskanēja dziesmas no māksliniekiem Prāta Vētra, Jacob Collier, Halfalive un citi.

7. februāris ir saksofonista un pedagoga Renāra Lāča dzimšanas diena, un jau pirms vairākiem gadiem viņš iesācis to svinēt ar Saksofonmūzikas svētkiem. Tādi būs arī šogad, kad sestdien, 8. februārī, koncertzāli "Latvija" pieskandinās virkne saksofonistu, kas uzstāsies kopā ar Ventspils bigbendu. "Klasikā" par notikumu stāsta Gints Pabērzs un Renārs Lācis. "Pēdējā laikā biju neredzamāks, varbūt mazāk pamanāms, bet šad tad ar draugiem tāpat esmu uzspēlējis – mūzika nav galīgi nolikta malā. Bet tā sajūta auga, auga, ka vajadzētu atgriezties vairāk pie spēlēšanas, un pašreiz esmu uz tā ceļa," teic Gints Pabērzs. "Nu jau kādus 13 gadus nodarbojos ar saksofonu remontu, līdz ar to arī ikdienā satieku lielāko daļu saksofonistu, ar kuriem esmu kopā audzis un spēlējis. Līdz ar to saksofonu šī brīža dzīvi zinu – kādas kuram problēmas. Šādā sastāvā, kā būsim uz skatuves Ventspilī, mums nesanāk tik bieži tikties, bet, protams, viena liela daļa saksofonistu strādā kopā bigbendā, kur es arī šad tad piedalos, tā ka – tā vai šā – kaut kādā veidā mums sanāk satikties. Bet šādā koncertā – tā tas bieži nenotiek!" Renārs Lācis, taujāts, kādu mūziku plānots spēlēt Saksofonmūzikas svētkos, stāsta: "Ideja ir tāda, ka kādreiz mēs sākām vairāk vai mazāk spēlēt populāru bigbendu mūziku, bet tad sapratām, ka mums ir daudz cilvēku, kas mūziku raksta un studē nu jau ārzemēs. Un tā mūzika ir skaista un kvalitatīva, tā ka pārgājām vairāk uz oriģinālmūziku. Ventspils saksofonmūzikas svētku ideja ir – vairāk oriģinalitātes, mūzikas, ko raksta paši dalībnieki, studenti un viesi. Faktiski mums visa programma sastāvēs no oriģinālmūzikas."  * Ventspils bigbends Viens no spilgtākajiem Latvijas džeza kolektīviem — Ventspils bigbends, kuru vada saksofonists Renārs Lācis, — piedāvā koncertus, kuros klasiskā bigbenda skanējums satiekas ar svaigām un radošām aranžijām. Bigbends regulāri uzstājas un piedalās projektos, demonstrējot gan džeza tradīciju pārzināšanu, gan spēju tās pielāgot mūsdienu auditorijai. Saksofonistu zvaigžņu plejāde Koncertā uz skatuves kāps arī Gints Pabērzs, Kārlis Vanags, Dāvis Jurka, Toms Rudzinskis, Kristers Lauriņš un Jānis Puķītis — katrs no viņiem ir savas jomas meistars ar bagātu pieredzi gan Latvijas, gan starptautiskajā džeza mūzikas ainā. Viņu dažādās muzikālās pieejas pierādīs, cik daudzveidīgs un neizsmeļams var būt saksofona skanējums. Grupa “Lupa” Džeza grupa “Lupa” izceļas ar eksperimentālo pieeju, savienojot džeza improvizācijas ar popa un elektroniskās mūzikas elementiem. Mūziķi apliecina ne vien kompozīcijas un ierakstu meistarību, bet arī inovatīvu pieeju pēcapstrādei, radot dinamisku un piedzīvojumiem bagātu muzikālu ceļojumu. Paula Saija Talantīgā dziedātāja Paula Saija ir izcila interpretācijas meistare, kas savā daiļradē apvieno džeza tradīcijas ar moderniem mūzikas žanriem. Saksofonmūzikas svētki Ventspilī solās būt enerģisks un daudzveidīgs muzikāls piedzīvojums, kur saksofona skaņas skanēs gan tradicionālās, gan mūsdienīgās interpretācijās. Skanēs arī jauna oriģinālmūzika, kuru raksturo melodisms, skaista harmoniskā un interesanta ritmiskā valoda.  

30.novembrī Tartu ar vairākiem svētku notikumiem noslēdza Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu, vienlaikus vairāki gada notikumi turpinās. Viens no šiem pasākumiem bija gaismu šovs „Paliec un radi”, simbolizējot izturību un nepārtrauktu radīšanas procesu ar skatu nākotnē.

9. novembrī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 3. stāva vestibilā izskanēs Valsts akadēmiskā kora “Latvija” koncertprogramma “Gleznainais romantisms”, kurā kori diriģēs Artūrs Švarcbahs, bet soliste būs vijolniece Paula Šūmane. Programmas centrā - angļu komponista Ralfa Vona-Viljamsa skaņdarbs “The Lark Ascending” (“Cīrulis padebešos”). Izskanēs arī  Anglijas vēstures, literatūras un dabas iedvesmoti šī autora opusi “Bushes and Briars” (“Caur krūmiem un ērkšķiem”) un “Three Shakespeare Songs” (“Trīs Šekspīra dziesmas”), kā arī austriešu komponista Gustava Mālera solodziesmas “Urlicht” (“Pirmatnējā gaisma”), “Die zwei blauen Augen” (“Divas zilas acis”) un “Ich bin der Welt abhanden gekommen” (“Esmu zudis šai pasaulei”), kuras jauktajam korim aranžējis Klituss Gotvalds. Sarunas ievadā Artūrs stāsta par savām attiecībām ar VAK "Latvija" un savu jauno statusu kā kormeistaram. Runājam par koncerta norises vietas meklējumiem un izvēli par labu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 3. stāva vestibilam. Tā kā programmas centrā būs angļu komponista R. Vona-Viljamsa un G. Mālera kormūzika, kura Latvijā neskan bieži, Artūrs atklāj, ka to iepazinis, dziedot Zviedrijas Radio kori un piedaloties dažādos kordiriģentu konkursos. Paula dalās ar savu līdzšinējo pieredzi, sadarbojoties ar kori, un atklāj savu skatījumu uz skaņdarbu " The Lark Ascending"; uzzinām, ka koncertā viņas vijole būs dzirdama arī J.S. Baha un E. Izaī skaņdarbos, kuri labi papildinās kopējo šī koncerta noskaņu. Artūrs Švarcbahs: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, manuprāt, ir ļoti atbilstošs šai koncertprogrammai. Kad dziedāju Zviedrijas Radio korī, man bija pirmā īstā sastapšanās ar šāda veida mūziku - gan ar Gustava Mālera dziesmu pārlikumiem, gan ar “The Lark Ascending”. Jau tad nodomāju, ka ļoti vēlētos kādu dienu nevis pats dziedāt, bet būt priekšā korim, izpildot šos skaņdarbus. Paulas Šūmanes solo skaisti skanēs šajā lieliskajā Ralfa Vona-Viljamsa skaņdarbā, kas oriģinālā rakstīts vijolei un klavierēm, pēc tam komponists izveidojis pārlikumu vijolei un orķestrim. Varbūt tā klausītāji to visvairāk ir dzirdējuši. Šoreiz koris pildīs orķestra uzdevumus? Paula Šūmane: Jā, un es gribētu uzsvērt, ka šī versija ar kori ir kaut kas pavisam unikāls un īpašs - tas nav tikai pārlikums, bet tam ir pievienotā vērtība, jo korim ir dziedājums un teksts. Šis liriskais moments un dzīvas balsis - to, manuprāt, nekas nespēj aizstāt. Mēģinājumos, kad stāvu balsu ielenkumā un sajūtu tās vibrācijas, ir pilnīgi terapeitiska sajūta. Domāju, ka arī klausītāji to noteikti sajutīs. Tas ir burvīgi. Ko no vijolnieka prasa muzicēšana ar kori? Cik daudz jāspēj pielāgoties, mainīties, atkāpties vai gluži otrādi? Paula Šūmane: Ir atšķirības, noteikti. Instrumentālistiem mehānisms ir atšķirīgs, bet tieši balss un šī dzīvība, kas nāk no cilvēka, man liekas fascinējoša. Man ir jāuzasina savi jutekļi un spēlējot jāiztēlojas, ka es ar savu vijoli dziedu, vēl vairāk nekā es to parasti darītu.  

4. augustā 37. Starptautiskajā Ērģeļmūzikas festivālā "Rīgas Doms 2024" programmu “Ritmu ainavas ar ērģelēm” piedāvās Rīgas Doma mūzikas dzīves vadītājs un ērģelnieks Aigars Reinis un sitaminstrumentālists Guntars Freibergs, kura rīcībā būs plašs instrumentu klāsts, bet centrālie trīs - marimba, vibrofons un timpāni. Programmā līdzās latviešu komponistiem - Jāzepam Vītolam, Aivaram Kalējam, Maijai Einfeldei un šī gada jubilāram Rihardam Dubram - būs arī franču komponista un ērģelnieka Tjerī Eskeša darbi un amerikāņu skaņraža Niko Mjūlija mūzika. Guntars Freibergs atminas, ka Niko Mjūlija mūziku iepazinis festivālā „LNSO vasarnīca” Ventspilī, kur pēc Mika Magones rosinājuma notika pievēršanās viņa mūzikai: "Tā bija arī pirmā sadarbība ar Aigaru Reini un kopš tā laika esam vairākkārt kopā muzicējuši. Tas bija darbs ērģelēm un marimbai Beaming Music – ļoti interesants, aizraujošs, ar amerikānisku sentimentu." Annas Martas Burves un Guntara Freiberga sarunā - par sitaminstrumentu un ērģeļu dueta specifiku: vai tas ir populārs ansamblis komponistu vidū? Kas ir tas īpašais šādu divu instrumentu saspēlē un vai izaicinājumi šādu duetu arī skar? Guntars novērojis, ka itin bieži komponisti  sitaminstrumentu izmanto kā papildus tembru ērģelēm: „Jokojot saku, ka ērģeles ir tāds milzīgs seno laiku sintezators. Un sitaminstrumenti ļauj piedāvāt vēl dažādus tembrus, kas ērģeļu skanējumā nav iespējami. Un tad kopskaņa kļūst vēl daudz bagātāka un daudzveidīgāka." Izskan arī iespaidi par pagājušu koncertu - 27. jūlijā notikušo Jaunās Baltijas skaņas kvarteta koncertu "Jauno domu dārzs" Cesvaines pilī. Runāts tiek par divu sitaminstrumentālistu - lietuvieša Pāvela Gintera un latvieša Guntara Freiberga - satikšanos ansamblī ar visai klasiskiem instrumentiem un to, kā melodiskam instrumentam būt ritmiskam, bet ritmiskajam - melodiskam. Kā arī aicinājums uz vēl vienu notikumu 4. augusta vakarā kultūrvietā "Hanzas perons", kad Maikla Gordona skaņdarbu sešiem sitaminstrumentiem jeb simantrām ‘Timber' atskaņos Guntara Freiberga vadītais “Koksnes sekstets”.

Venecuēlas līdera Maduro uzvaras pasludināšana izraisa plašus protestus. Saasinās attiecības starp Izraēlu un šiītu kaujinieku grupējumu "Hizbullāh". Krievijas algotņi no grupējuma "Vagner" ir cietuši ievērojamus zaudējumus kaujās ar nemierniekiem Mali. Aktualitātes pasaulē analizē Atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermans, politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Raķešu un vārdu triecieni Jau nākamajā dienā pēc kustības "Hamās" teroristiskā iebrukuma Izraēlā pagājušā gada 7. oktobrī raķešu un lidrobotu triecienus pret Izraēlas ziemeļdaļu uzsāka arī Libānā bāzētā kustība "Hizbullāh", uz ko Izraēla atbildēja ar prettriecieniem. Pēc jūlija sākumā Izraēlas publiskotām ziņām šī karadarbība prasījusi apmēram simts Libānas civiliedzīvotāju dzīvības, nogalināti arī vairāk nekā 350 "Hizbullāh" kaujinieku. Savas mājvietas nācies pamest apmēram deviņdesmit tūkstošiem libāniešu, evakuēti apmēram sešdesmit tūkstoši Izraēlas ziemeļdaļas iedzīvotāju. 27. jūlijā no "Hizbullāh" kontrolētās teritorijas raidīta raķete, domājams – Irānas ražojuma "Falak-1", trāpīja sporta laukumā Madždal-Šamsas ciematā Golānas augstienēs, Izraēlas okupētajā Sīrijas teritorijā. Šī trieciena rezultātā gājuši bojā divpadsmit bērni un pusaudži, jaunākajam no kuriem bija desmit, vecākajam – sešpadsmit gadi. Izraēlas atbilde sekoja vakar, kad tās lidrobotu triecienā tika daļēji sagrauta ēka Libānas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētā, kur atrodas kustības "Hizbullāh" vadības mītne. Trieciena mērķis esot bijis Fuads Šukrs – viens no kustības militārā atzara līderiem, tās raķešu spēku organizators, kaujinieks ar apmēram četrdesmit gadu ilgu stāžu. "Hizbullāh" gan apgalvo, ka Šukrs esot dzīvs. Pasaules medijiem savos virsrakstos piesaucot iespējamu eskalāciju Izraēlas un Libānas islāmistu spēku starpā, eļļu ugunij pielēja Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdoans, kad svētdien, 28. jūlijā, uzstājoties savas Taisnīguma un attīstības partijas saietā, paziņoja, ka Turcija varētu iejaukties Izraēlas un "Hamās" karā tāpat, kā tā jau iejaukusies Lībijas pilsoņkarā un Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktā par Kalnu Karabahu. Uz to Izraēlas ārlietu ministrs Israels Kacs atbildējis ar ierakstu platformā "X", aicinot izslēgt Turciju no NATO, kā arī salīdzinājis Erdoanu ar kādreizējo Irākas diktatoru Sadamu Huseinu, atgādinot, ar ko beidzās viņa pret Izraēlu vērstā darbība. Kā vaiņagojums šīm spriedzes kāpinājumam ir pirms dažām stundām pasauli aplidojusī vēsts, ka šonakt Teherānā ar precīzu raķetes trāpījumu likvidēts par "Hamās" augstāko līderi uzskatītais Ismails Hanija. Irānas galvaspilsētā teroristiskā grupējuma vadonis bija ieradies uz islāma republikas jaunievēlētā prezidenta Masuda Pezeškjana inaugurāciju. Irāna jau pasludinājusi nelaiķi par mocekli, kura asinis nebūšot velti izlietas; Turcija, Krievija un Katara nosodījušas nogalināšanu. Nav teju nekādu šaubu, ka šo operāciju īstenojusi Izraēla, tā apliecinot savas iespējas atriebties ikvienam pāridarītājam vismaz pāris tūkstošu kilometru rādiusā. Izskan viedokļi, ka atentāts apliecinot Izraēlas valdības nevēlēšanos tuvināt pamieru Gazā, taču ir arī tādi, kas uzsver, ka šis trieciens "Hamās" vadībai dod lielākas iespējas premjerministram Netanjahu attaisnot uguns pārtraukšanu Izraēlas sabiedriskajai domai. Joprojām Maduro… 29. jūlijā Venecuēla notika prezidenta vēlēšanas, kurās vajadzēja izraudzīties valsts galvu uz sešu gadu termiņu ar sākumu nākamā gada janvārī. Notikuma priekšvēsture ir nu jau vairāk nekā vienpadsmit gadus ilgstošais prezidenta Nikolasa Maduro varas periods, kura laikā katastrofāli krities iedzīvotāju dzīves līmenis, vairakkārt izcēlušies plaši protesti, opozīcijai mēģinot panākt varas maiņu, savukārt prezidents turējies varas virsotnē ar politisku manipulāciju un spēka struktūru palīdzību. Četrus gadus ilga pretstāve starp Maduro un alternatīvo prezidentu Huanu Gvaido tomēr noslēdzās ar Gvaido vadītās trimdas pagaidu valdības atlaišanu pērnā gada janvārī, atzīstot, ka tā nespēj panākt reālas izmaiņas valstī. Oktobrī tika panākta vienošanās starp valdību, opozīciju un Savienoto Valstu pārstāvjiem, ka vara garantē nākamo prezidenta vēlēšanu brīvību un godīgumu, pretim saņemot Venecuēlas naftas eksportam noteikto amerikāņu sankciju mīkstināšanu. Tomēr šī gada janvārī varas kontrolētā Venecuēlas Augstākā tiesa liedza dalību vēlēšanās spēcīgākajai opozīcijas bloka kandidātei Marijai Korinai Mačado. Vēl vairāki opozīcijas līderi tika apsūdzēti noziegumos pret valsti, izdodot aresta orderus. Tas viss lika Savienotajām Valstīm atjaunot sankcijas. Galu galā apvienoto opozīcijas bloku „Vienotā demokrātiskā platforma” vēlēšanās pārstāvēja tā priekšsēdētājs, bijušais diplomāts Edmundo Gonsaless. Kaut arī ne tik pārliecinošs kā daži diskvalificētie kandidāti, spriežot pēc aptaujām vēlēšanu dienā, viņš krietni apsteidza Maduro. Tomēr nākamajā dienā publicētie oficiālie rezultāti vēstīja, ka ar nelielu pārsvaru esot uzvarējis esošais prezidents. Lielākā daļa Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstu, tāpat Japāna un Austrālija, atteikušās atzīt vēlēšanu rezultātus, savukārt savu atzīšanu Nikolasam Maduro jau dāvājušas Ķīna, Krievija, Irāna, Ziemeļkoreja, Baltkrievija, Sīrija, Serbija, Kuba, Bolīvija un vēl dažas citas valstis. Jau drīz pēc oficiālās rezultātu pasludināšanas Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas ielās izgāja protestētāji, un lai arī protesti bija mierīgi, varas iestādes tos sagaidīja ar asaru gāzi, gumijas lodēm un arestiem. Tomēr demonstrācijas nav rimušās joprojām. Pēc visa spriežot, Maduro valdībai vairs nav lojāla liela daļa t.s. čavistu – viņa priekšgājēja, 2013. gadā mirušā Ugo Čavesa sekotāju. Pastāvīgi izskan aicinājumi varas struktūru pārstāvjiem pāriet tautas, respektīvi, opozīcijas pusē, taču pagaidām trūkst nozīmīgu apliecinājumu, ka šie saucieni rod dzirdīgas ausis.  Āfrikā "Vāgneram" karsti Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” pērngad sarīkotā dumpja un tās līdera Jevgeņija Prigožina un dažu citu komandieru likvidēšanas pieklusa arī ziņas par „vāgneriešu” darbību Āfrikā. Tomēr, kā liecina pēdējo dienu informācija, šie karotāji ekvatora tuvumā joprojām ir sastopami. 28. jūlijā Mali ziemeļos operējošās tuaregu separātistu vienības paziņoja, ka ir smagi sakāvušas valdības spēku vienību, kuras liela daļa bijuši krievu algotņi no „Vāgnera grupas”. Tuaregiem izdevies nogalināt vai sagūstīt vairākus desmitus „vāgneriešu”, pie tam sagrābt nozīmīgu daudzumu Krievijā ražotu ieroču. Dienu vēlāk sakāves fakts tika apstiprināts arī ar „Vāgnera grupu” saistītos platformas „Telegram” kanālos. Vēlāk par sekmīgu uzbrukumu tai pašai kolonai ziņoja vēl viens Mali režīmam naidīgs spēks – ar teroristisko grupējumu „Al-Qaeda” saistītā islāma džihādistu grupa. Savukārt oficiālajos režīma paziņojumos par „vāgneriešu” piedalīšanos nekas nav sacīts, ziņots vien par valdības karaspēka vienības sekmīgu izlaušanos no nemiernieku spēku ielenkuma. Režīms nenoliedz krievu militārpersonu klātbūtni valstī, taču apgalvo, ka tie nav vis „Vāgnera grupas” algotņi, bet Krievijas regulāro spēku instruktori, kuri palīdz Mali armijai apgūt Maskavas piegādāto kara tehniku. Vēl viena interesanta nianse šai stāstā ir Ukrainas Militārās izlūkošanas dienesta pārstāvja Andrija Jusova izteikumi intervijā Ukrainas sabiedriskajai raidorganizācijai „Suspiļne”, ka nepieciešamo informāciju tuaregiem piegādājis viņa resors. Šī, starp citu, nav pirmā ziņa par Ukrainas slepeno dienestu pretdarbību Krievijas ietekmei Āfrikā. Kā zināms, militārā hunta nāca pie varas Mali divos apvērsumos 2020. un 2021. gadā. Līdzīgi procesi pēdējos gados notikuši arī divās Mali kaimiņvalstīs – Nigērā un Burkinafaso. Pagājuša gada septembrī šīs trīs valstis, kuras huntu uzkundzēšanās rezultātā pametušas Rietumāfrikas Valstu ekonomisko apvienību, noslēdza savstarpējas aizsardzības paktu, kas vērsts pret  kaimiņvalstu, kā arī bijušās reģiona koloniālās virsvaras – Francijas – iespējamu iejaukšanos. Jūlija sākumā trīs huntu līderi – Nigēras ģenerālis Abdūrahmane Čiani, Burkinafaso kapteinis Ibrahims Traore un Mali pulkvedis Asimi Goita – parakstīja trīs valstu konfederācijas līgumu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

"Klasikā" uz sarunu aicinām izcilo baroka mūzikas interpreti, latviešu soprānu Guntu Smirnovu no Šveices, un mūsu tikšanās galvenais iemesls ir divi koncerti, kurus sniegs ansamblis Duo Poetico. Baroka mūzikas programma 3. augustā pulksten 20 skanēs akustiskajā koncertzālē "Īle", bet 4. augustā pulksten 17 – Ikšķiles Sv. Meinarda baznīcā. Ansambļa radošo kodolu veido divi mūziķi – Gunta Smirnova un armēņu vijolnieks Rafaels Ter-Sahakjans, kuriem šajā koncertprogrammā piebiedrosies arī ērģelniece Jekaterina Kofanova. Gunta Smirnova sadarbojas ar tādiem senās mūzikas lielmeistariem kā Renē Jakobs, Andrea Markons un Tons Kopmans. Gunta absolvējusi Bāzeles Senās mūzikas akadēmiju, vokālās prasmes pilnveidojusi arī Cīrihes Mākslu augstskolā. Dziedātāja uzstājusies Cīrihes un Bāzeles Operteātros, Amsterdamas Concertgebouw koncertzālē, Ķelnes Filharmonijā, Barselonas Liceja teātrī, kā arī ir regulāra viešņa Leipcigas Tomasa baznīcā. Šosezon Gunta dziedās arī Senās mūzikas festivālā Insbrukā, Senās mūzikas dienās Vācijas pilsētiņā Hernē un Leipcigas Baha festivālā. Rafaels Ter-Sahakjans ir daudzpusīgs mūziķis, kas vijoļspēli apguvis Lozannas un Lucernas Mūzikas akadēmijā Šveicē. Baroka vijoles prasmēs papildinājies pie Braiena Dīna. Vijolnieks regulāri uzstājas ar dažādiem Šveices orķestriem un kamermūzikas kolektīviem, piedalījies arī daudzu jaundarbu pirmatskaņojumos. Duetam koncertā pievienosies Bāzeles Sv. Pētera baznīcas galvenā ērģelniece Jekaterina Kofanova. Virtuoza mūziķe, starptautisku konkursu laureāte, kas regulāri koncertē visā Eiropā, sadarbojas ar daudziem pazīstamiem orķestriem un solistiem, kā arī ir koncertu sērijas Orgelmusik St.Peter Basel mākslinieciskā vadītāja. Akustiskajai koncertzālei "Īle" mūziķi izvēlējušies programmu, kas īpaši veltīta vācu barokam. Tajā satiekas divi ļoti nozīmīgi komponisti – Johans Sebastiāns Bahs un Georgs Frīdrihs Hendelis, kuri dzimuši vienā mēnesī, vienā gadā un pat ģeogrāfiski netālu viens no otra, taču dzīvē nekad nav satikušies. Programma pārsteigs ar to, ka itāļu operu un angļu oratoriju meistara Hendeļa mūzika šoreiz skanēs viņa dzimtajā vācu valodā. Izskanēs trīs no viņa pazīstamjām "Deviņām vācu ārijām", kas ir izsmalcinātas kamermuzikālas miniatūras ar slavenā dzejnieka Bartolda Heiniha Brokes tekstiem. Savukārt garīgās mūzikas ģēnija Baha vokālo daiļradi programmā pārstāvēs ārijas no viņa laicīgajām kantātēm ("Kāzu kantātes" BWV 202 un "Ganiņu kantātes" BWV 249a). Bet vairāku Baha skolnieku, kā arī viņa dēla Karla Filipa Emanuela Baha kompozīcijas programmas otrajā daļā ieskicēs vācu mūzikas stilistisko attīstību 18.gs.beigās. K.F.E. Baha kamerkantāte "Pavasaris" pārlikumā soprānam, vijolei un ērģelēm šajā koncertā izskanēs pirmo reizi. Sarunā ar Guntu Smirnovu – par komandas darbu un kontaktiem senajā mūzikā karjeras sākumā Šveicē un tagad, par svarīgu posmu dzīvē kā kora dziedātājai un praktisko dzīvi, kura bijusi pamācoša; par satikšanos ar Renē Jakobsu un lomu uzkrājumu; par to, kāpēc pārtrūcis diedziņš sadarbībai ar Latviju un kā tas atjaunojies; par koncertprogrammu Īlē un Ikšķilē; par Duo Poetico nosaukumu un mūziku, kas aizrauj un aizkustina pašus mūziķus, kā arī par ansambļa sastāvu un saspēli. Bet intervijas izskaņā – par kursu "Vēsturiskā dziedāšanas māksla", ko Gunta tiešsaistē pasniegs Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras studentiem, dziedāšanas ideāliem un ornamentēšanas noslēpumiem... Inga Žilinska: Mūsu iepriekšējā tikšanās notika pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem Bāzelē, kad studēji Schola Cantorum pie pieredzes bagātās dziedātājas Evelīnas Tabas. Laiks pagājis, un Latvijā par tevi neesam dzirdējuši gandrīz neko, savukārt Šveicē esi ieguvusi gan savu vietu, gan atzinību. Kā tev šie gadi aizritējuši, un kāda šobrīd ir tava ikdiena? Gunta Smirnova: Tā arī esmu palikusi Bāzelē… Pēc Schola Cantorum vēl mācījos Cīrihes Mākslu augstskolā. Tad vēl visādas privātstundas, meistarkursi, jo ar skolas beigšanu jau nekas nebeidzas – dziedātājam jau tas ceļš ir ļoti, ļoti garš, vienmēr ir, ko darīt un vienmēr kaut kas jāturpina tālāk. Taču ļoti svarīgi bijuši visi kontakti, kas gūti studiju laikā: kad sākas īstie mākslas ceļi, ir labi, ja pazīsti cilvēkus, kas arī pabeiguši skolu un kļuvuši, piemēram, par mūzikas direktoriem baznīcās. Tā ka karjeras sākumā ļoti noderēja daudzie kontakti tieši no skolas - kāds bija mani dzirdējis. Un tas, kas Schola Cantorum ir ļoti īpašs – tas, ka senās mūzikas atskaņošanā tev vajadzīgi citi cilvēki! Piemēram, lai savam eksāmenam iestudētu vienu Baha kantāti, tev nepieciešama vesela mūziķu komanda... Līdz ar to tu visu laiku sadarbojies ar kolēģiem: dziedi studiju biedru eksāmenos, dažādos koncertos, līdz ar to ļoti labi arī uzreiz redzi, ar ko tu varētu labi sastrādāties. Arī tevi dzird, un karjeras sākumā tas ir ļoti svarīgi! Tieši tā, Šveicē darbojoties, sākās lielākā dziedāšana jau pēc skolas beigšanas. Laikam tikai vienreiz dzīvē esmu bijusi uz kādu noklausīšanos, jo viss pārējais noticis tādā veidā, ka mani kāds ir dzirdējis un ieteicis. Tu darbojies kā brīvmāksliniece?  Jā, tieši tā. Vairākus gadus dziedāju arī koros. Piemēram, Zürcher Sing-Akademie – tas ir profesionāls koris, ar kuru sadarbojās arī Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Mums bija kopīgs koncerts – bija ļoti jauki satikt bijušos kolēģus un draugus Cīrihē! Kopumā man tas bija ļoti, ļoti svarīgs posms, jo varējām sastrādāties ar pasaulslaveniem diriģentiem un labiem orķestriem. Un tad jau tu arī mācies muzikāli iekļauties tajā visā. Redzi, kā viss notiek. Praktiskā dzīve ir ļoti pamācoša! Tas bija ļoti vērtīgi – līdz brīdim, kad sapratu, ka kora dziedāšana tomēr ir kas cits. Solodziedāšanai ir cita intensitāte. Šobrīd vairāk dziedu solo vai ansambļos. Lielajos koros vairs nedziedu. Kā notika tava satikšanās ar leģendāro Renē Jakobsu? Bija taču vairāki koncerti, kuros sadarbojāties. Tas bija tik interesanti... Tobrīd dziedāju Zürcher Sing-Akademie – mums bija projekts ar Haidna Stabat Mater, kura pēdējā daļā ir ārkārtīgi virtuoza pasāža. Jakobss jau pašā sākumā zināja, ka viņa ansambļa soliste, kurai ir vairāk liriska balss, nevarēs tādā tempā nodziedāt, kā viņš vēlas. Un viņš bija lūdzis, lai to iestudē koris. Tad nu mēs – pieci soprāni – mēģinājām reizē nodziedāt tās milzīgi ātrās koloratūras neiespējami ātrā tempā, bet Jakobss izlēma – lai tomēr dzied viena dziedātāja. Un tajā brīdī mūsu diriģents Florians Helgāts lūdza viņam norādīt, kura tieši dziedātāja tā būs, kura nu tagad to dziedās. Viņš norādīja uz mani – pamēģini! Pamēģināju, tā tas arī palika, un ierakstā tas mans 20 sekunžu solo arī palicis. (smejas) Tobrīd Florians man saka: klausies, Jakobsam patika – aizej viņam kaut ko nodziedi! Un tad tas drosmīgais solis – pieiet pie maestro un jautāt: vai drīkstu pie jums rīt atnākt un kaut ko nodziedāt… Jā, tas dziedātājam ir grūts brīdis – kad sevi jāparāda, par sevi jāpastāv un jānotic. Un tiešām – viņš mani uzaicināja, noklausījās, un pēc pusgada uzvedām Tēlemaņa operu.  Un to mēs dzirdējām arī "Klasikas" tiešraidē! Jā, maza, jautra lomiņa – Kefīza, lai atvieglotu traģisko operas ritējumu. Meitene, kura dzied par brīvību. Ļoti, ļoti jauka loma. Cik lomu kopumā ir tavā radošajā kontā? Manā repertuārā vairāk ir koncertpartijas – pasijās, oratorijās, kantātēs un tā tālāk. No operu lomām – vairākas Persela operas: "Karalis Artūrs", "Feju karaliene", "Didona un Enejs". Monteverdi "Orfejs". Operu gan ir mazāk, lai gan esmu dziedājusi atsevišķas operu ārijas.  Bet Rīgā tu neesi dziedājusi jau ļoti sen. Pēdējā reize bija ar Alisi Jušku, Aināru Paukšēnu un Jāni Pelši – manuprāt, 2009. gadā. Tā sanāca, ka bija pārtrūcis tas diedziņš sadarbībā ar Latviju: nodibināju ģimeni, un bija daudz sarežģītāk visu saplānot un sakārtot. Ja mazi bērni, tikt uz skatuves ir problemātiski – tad jau uz vietas ir grūti saplānot! Par braucieniem ir ļoti jādiskutē, jo jābūt kādam, kas var palikt mājās. Jo turklāt abi ar vīru esat mūziķi.  Tāpēc ļoti daudz kas ir jāsaskaņo. Vajag, lai der abām pusēm un ģimene ir laimīga. Un tagad esam satikušās, lai runātu par diviem koncertiem, kas šajā nedēļā izskanēs Latvijā. Viens no tiem notiks Īles baznīcā, otrs – Ikšķiles baznīcā. Turklāt Ikšķile ir tava dzimtā pilsēta. Kas īsti ir jūsu projekts – Duo Poetico? Latviski tulkojot – poētiskais duets. Esam divi – es un mans vīrs, vijolnieks. Parasti mums ir arī trešais dalībnieks. Jo ļoti maz ir skaņdarbu vijolei un balsij. Varbūt  vajadzētu arī kaut ko pasūtīt? Līdz ar to, ka esmu baroka dziedātāja, pārsvarā mūsu programmu centrā ir baroka mūzika, un tad nu mūsu kompānijā ir vai nu teorbists, vai ērģelnieks, vai arī klavesīnists. Varam būt ļoti mazs sastāvs – trijatā, un varam būt arī paplašināts sastāvs – ar veselu continuo grupu. Atskaņojam to, kas mums patīk. Ļoti bieži ir tā, ka programmas sākumā ir baroka mūzika, bet turpinājumā ejam tālāk uz romantiskāku un modernāku mūziku.  Kāda programma būs šoreiz? Īles baznīcā skanēs programma "Vācu baroka pērles" – tā bija koncerta rīkotāju vēlme, lai būtu vācu mūzika. Tāpēc esam izvēlējušies tiešām skaistas šīs mūzikas pērles! Piemēram, būs trīs no Hendeļa vācu ārijām. Kas neparasti: Hendeli vislabāk, protams, pazīstam kā itāļu operu vai angļu oratoriju autoru, bet tas, ka viņš ir vācu komponists – tas daudziem nav aizķēries prātā, un bieži vien ir pārsteigums. Šīs ārijas ir ar brīnišķīgi skaistiem, poētiskiem tekstiem vācu valodā – tās mēs arī piedāvāsim. Tās mums bieži ir programmas centrā. Būs arī Bahs un viņa laicīgā mūzika, kas retāk tiek atskaņota. (..) Atklāj, kurš būs vijolnieks un kurš spēlēs ērģeles? Vijolnieks Rafaels ir mans vīrs, bet ērģelniece būs mūsu mīļā Katja Kofanova, kura ir Bāzeles Pētera baznīcā galvenā ērģelniece. Ar viņu sadarbojamies jau vairāku gadu garumā. Sadarbība sākusies dievkalpojumos, bet pamazām radušās kopīgas koncertprogrammas. Viņa atbrauks arī pie mums uz Latviju, uz Īli. Pirmo reizi muzicēsim uz ērģelītēm, kuras būs uzstādītas speciāli mūsu koncertam Īles baznīcā. Ļoti, ļoti satraucoši. Bet domāju, ka būs ļoti interesanti! Pēc tava stāstītā saprotu, ka primārais programmas izvēlē ir skaista, neparasta, īpaša mūzika.  Jebkurā gadījumā – mūzika, kas mūs pašus aizrauj un aizkustina. Ļoti svarīga ir arī saspēle, kas notiek starp mums. Ļoti priecājos, ka atpakaļceļu uz Latviju tu meklē arī caur profesionālajām zināšanām: no Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītājas vietas izpildītājas Ievas Salietes saņēmu ziņu, ka nākamajā gadā mūsu Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedrā mācībspēks būs Gunta Smirnova. Tas ir brīnišķīgi, jo tava pieredze, izglītība un uzkrātās zināšanas ir tik apjomīgas, ka noteikti būs ļoti labs papildinājums mūsu Mūzikas akadēmijas senās mūzikas studentiem. Kuras būs tās sfēras, par kurām runāsi Mūzikas akadēmijā, un kas būs tavi apskatāmie lauciņi? Arī pati esmu ārkārtīgi priecīga par šo iespēju – ne tikai dziedāt, ne tikai parādīt, ko daru, bet arī dalīties tajā, ko esmu ieguvusi. (..) Ir ļoti daudz aktīvu jauniešu, kuri saka – jā, vēlos specializēties senajā mūzikā, un tas mani iepriecina… Kurss būs attālināts un norisināsies tiešsaistē, jo dzīvoju Bāzelē un nevaru atbraukt uz nodarbībām. Tā nosaukums – "Vēsturiskā dziedāšanas māksla". Tā būs mana pirmā pieredze šāda kursa pasniegšanā! Līdz šim esmu pasniegusi privātstundas un arī ar kolēģiem dalījusies – piemēram, rakstījusi ornamentus. Visas grāmatas jau apkopotas, tagad strādāju pie tā, lai visam būtu tulkojums angļu valodā, jo ļoti daudz kas ir vāciski. Tajā jūtos brīvi, bet saprotu, ka jābūt pieejamiem materiāliem angliski. (..) Pirmkārt, svarīgi saprast, kādi ir dziedāšanas ideāli. Vēsturiskajos traktātos ļoti daudz rakstīts par to, ko nozīmē laba dziedāšana un ko nozīmē skaista dziedāšana. Ļoti liela tēma vēsturiskajā dziedāšanā ir ornamenti. Uz to arī likšu akcentu, jo tas ir jātrenējas, tas ir jāmācās – pirmkārt jāievada sev ausī faili, kādi vispār ir varianti. Un tad, kad dziedi, augstākā stadija ir tad, ja vari brīvi, vispār nepiedomājot, tajā stilā ornamentēt. Man bijusi laime to iemācīties, jo man bijuši ļoti labi pasniedzēji. Kad dziedu Monteverdi mūziku, varu katru reizi to ornamentu veidot citādāku – pēc sajūtām. Saskaņā ar to, ko mūzika un afekts prasa. Tā ir brīnišķīga brīvības sajūta – kad apzinies, ka dziedi stilā, un mūzika ir dzīva.

27. jūlijā Ventspils koncertzāle "Latvija" svinēs piekto gadskārtu ar īpašu svētku koncertu, kura moto ir Rasas Maijas Armales dzejas rindas "Kā mirdzums uz zaļa zāles stiebra" no ­Ērika Ešenvalda kordziesmas "Rasa".  Jubilejas koncertā piedalīsies ērģelniece Iveta Apkalna, Liepājas Simfoniskais orķestris, Latvijas Radio koris, pianists Reinis Zariņš, vijolniece Azade Magsodi, saksofonists Renārs Lācis, solobalss Rūta Pāvulēna, kori "Venda" un "Ventspils", diriģenti Guntis Kuzma un Sigvards Kļava. Par gaidāmo notikumu, kas izskanēs arī Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē, izvaicājam koncertzāles "Latvija"māksliniecisko vadītāju Gunti Cimiņu, kurš šajā amatā ir kopš 2023. gada pavasara. Uzzinām par svētku koncerta ideju nākšanu un īstenošanu, Ventspils sajūtu, ostas un tukšas pludmales burvību, producēšanas pieredzi koncertu un festivālu rīkošanā ar veiksmēm un apdedzināšanos šajā jomā, jauno amatu kā ceļa turpinājumu. Izskan arī pārdomas par klausītaju Ventspilī, cerību pēc publikas uzticēšanās un nebaidīšanās piedzīvot ko jaunu, pasaules elpas nepieciešamību, kā arī sadarbību ar Ventpils Mūzikas vidusskolu un kopēja procesa veidošanu ar Ventspils kolektīviem. Guntis Cimiņš: No manas iepriekšējās pieredzes producēšanā jubilejas koncerts bija diezgan netipisks, jo gada garumā vairāk ļāvos dažādām zīmēm, dažādām sarunām, dažādām negaidītām idejām. Tā tas pamazām veidojās. Apbrīnojami, kā tas viss nāca – gan skaņdarbu izvēle, gan mākslinieku iesaiste. Esam iekļāvuši arī dažādus Ventspils rakstnieku tēlojumus par Ventspili, un tas viss izauga lielā apkopojumā par to, ko mums bija svarīgi pateikt šajā laikā. Mums bija svarīgi parādīt mūsu unikālos instrumentus. Ir ērģeles, ir Dāvida Kļaviņa klavieres. Mums ir Ventspils Mūzikas vidusskola, jaunie mūziķi, mums ir ventspilnieks Vilnis Šmīdbergs ar apaļo jubileju. Visu to bija ļoti svarīgi iekļaut. Kā vienojošais no mākslinieciskā, scenāriskā viedokļa ir šie Ventspils dzejnieki, rakstnieki, kur arī ļoti interesantā procesā nonācām līdz pieciem fragmentiem. Palīdzēja viss Ventspils bibliotēku tīkls, jutām milzīgu atbalstu. Tas bija kolosāls process. Kādi dzejnieki ir iesaistīti? Mēs vēlējāmies izcelt, mūsuprāt, nozīmīgākos Ventspils rakstniekus. Būs Mārtiņš Kalndruva, Dagnija Zigmonte, Uldis Krasts, kā arī lielisks atradums programmas veidošanas procesā – Rasa Maija Armale no Liepājas, ar kuras dzeju Ēriks Ešenvalds rakstījis skaņdarbu „Rasa”, kas arī kļuva par vadmotīvu koncertam gan idejiski, gan noskaņas ziņā. Skanēs Rasas Maijas Armales dzeja, kas ļoti labi saplūst kopā ar Radio kora priekšnesumu.  Kā izdevās visus mūziķus sapulcināt vienā datumā? Šķiet, ka tas ir bijis plānots jau ļoti, ļoti laicīgi. Jā. Tas sākās ar vienu no pirmajām ideju apmaiņām ar Ēriku Ešenvaldu. Mēs runājām par pavisam citām lietām un tad kaut kā organiski aizgājām līdz viņa darbam „Okeāna balss”, kas fantastiski skanētu koncertzālē ar ērģelēm un orķestri, ar Ivetu Apkalnu pie ērģelēm. Tas bija pirmais sākumposms. Tad viss sāka veidoties, palēnām un ļoti organiski. Tas bija interesants process. Mūziķi labprāt atsaucās aicinājumam piedalīties? Ko vispār mūziķiem nozīmē Ventspils koncertzāle? Tas bija brīnišķīgi, jo faktiski visi mūziķi, ar kuriem runāju, teica, ka tas ir liels gods un pagodinājums, ka viņi tiek uzrunāti. Tur vispār nebija problēmu. Visi ir ļoti atsaucīgi, un tagad arī sagatavošanās process ir ļoti pretimnākošs – gan viss orķestra menedžments, gan Radio kora direktore, Sigvards, Ēriks. Visu laiku nāk idejas, un es tikai brīnos, kā tas ceļš iet. Gandrīz neko nedaru, idejas vienkārši nāk. Kad runāju ar „Jūras vārtu” dežuranti par Ventspils dzejniekiem, viņa uzreiz piezvanīja Herberta Dorbes memoriālā muzeja vadītājai Inesei Aidei, kura nākamajā dienā atsūtīja savus "slepenos failus" gan no Mārtiņa Kalndruvas, gan no Dagnijas Zigmontes, kas fantastiski iederējās programmā. Es gaidīju zīmes, un tās nenāca. Jau sāku uztraukties, jo bija palikušas divas nedēļas līdz koncertam. Te nu tās zīmes ir. Saruna bija pilnīgi nejauša. Es vienmēr aprunājos ar kolēģiem, man ļoti patīk. Viņi tik labi izjūt Ventspili un to sajūtu, un dod ļoti vērtīgus padomus, kas palīdz nākotnē. Vai Vilnis Šmīdbergs arī būs klāt? Jā, Vilnis būs. Viņš jau bija atbraucis pie mums uz koncertzāli, mēs parunājāmies, es paklausījos viņa stāstus par Ventspili.

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu atbalsis valstu iekšpolitikas norisēs. Aktualitātes analizē politologi Veiko Spolītis un Ojārs Skudra. Makrons spēlē va banque Eiropas Parlamenta vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nebija paziņoti, kad pagājušās svētdienas, 9. jūnija, vakarā Francijas prezidents Emanuels Makrons izsludināja pašreizējā valsts likumdevēja – Nacionālās Asamblejas – atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Tām jānotiek divās kārtās – 30. jūnijā un 7. jūlijā. Iemesls ir franču elektorāta lemtais Eiroparlamenta mandātu sadalījums, vairāk nekā 31% balsu un, attiecīgi, 30 deputātu vietas piešķirot galēji labējai Nacionālajai apvienībai, plaši pazīstamai arī kā „Lepenas partija”, savukārt prezidenta pārstāvētajai sociālliberālajai partijai „Renesanse” atvēlot vien nepilnus 15% un 13 vietas. Tikai par nepilnu procentu no prezidenta partijas atpaliek franču sociālistu alianse. Par riskantu prezidenta Makrona soli dēvē teju visi, daži to sauc arī par neprātīgu, norādot, ka šādi viņš, iespējams, paver Marinas Lepenas radikāļiem ceļu uz Francijas varas virsotni. Ja viņi svinēs pārliecinošu uzvaru šais ārkārtas vēlēšanās, prezidentam, visdrīzāk, nāksies nominēt par premjeru Lepenas gados jauno protežē Žordānu Bardelu. Ir analītiķi, kuri spriež, ka tieši tāds varētu būt Makrona mērķis – līdz 2027. gada prezidenta vēlēšanām likt radikāļiem izgāzties valdības darbā un tā mazināt Lepenas izredzes uz prezidenta krēslu. Taču Nacionālā apvienība līdz šim sevi pierādījusi kā disciplinētu spēku, un tās programmas pamatā ir sociālā, migrācijas kontroles un cita iekšpolitikas tematika, kas pamatā ir valdības darba lauks. Un tad var gadīties tā, ka 2027. gadā Eiropa tiek pie Francijas, kuru stūrē radikāli nacionālisti, eiroskeptiķi un Kremļa draugi. Vēl viens bažas raisošs jaunums šai ziņā ir labēji centriskās Republikāņu partijas līdera paziņojums par gatavību bloķēties ar Nacionālo apvienību. Tas gan izraisījis tūlītēju sašutuma vētru republikāņu partijas iekšienē, kur šāda vienošanās ar radikāļiem tiek uzlūkota kā tradicionālo republikas vērtību nodevība. Nav gan izslēgts, ka piepildās prezidenta Makrona iespējamais aprēķins ar ārkārtas vēlēšanām un savu iesaistīšanos kampaņā mobilizēt elektorātu un nacionālā līmenī revanšēties Lepēnai par Eiropas līmenī zaudēto. Un, protams, pastāv iespēja, ka jaunievēlētajā Nacionālajā Asamblejā nevienam spēkam nebūs nozīmīga pārsvara, un tad prezidentam būs jāmēģina vienoties par koalīciju vai atbalstu – ar jau piesauktajiem republikāņiem vai ar kreisi centrisko Sociālistisko partiju. Beļģija „gobelēna valdības” gals 9. jūnijā vēlētāji Beļģijā piedalījās veselās trīs vēlēšanās, ievēlot deputātus ne tikai Eiroparlamentā, bet arī Beļģijas nacionālā parlamenta apakšnamā – Pārstāvju Palātā, kā arī reģionālajos parlamentos – Flandrijas parlamentā, Valōnijas parlamentā, Briseles parlamentā. Beļģijas vācvalodīgie pavalstnieki pie tam ievēl arī savu Vacvalodīgās kopienas parlamentu, savukārt par Beļģijas Frančvalodīgās kopienas parlamenta deputātiem automātiski kļūst Valōnijas parlamenta deputāti un 19 frančvalodīgi deputāti no Briseles parlamenta. Savukārt Pārstāvju Palātas 150 deputātu korpuss arī tiek dalīts divās grupās pēc valodas piederības – nīderlandiešu valodā runājošajā flāmu un franču valodā runājošajā valoņu daļā, un lai izlemtu jautājumus, kas skar šo etnolingvistisko grupu intereses, vairākums nepieciešams ne vien parlamentā kopumā, bet arī katrā no grupām atsevišķi. Attiecīgi autonomi norit arī politiskie procesi Flandrijā un Valonijā. Galvenais svētdienas vēlēšanu iznākums ir premjerministra Aleksandra De Krō valdības demisija. Šis kabinets pēc mokoša gandrīz piecsimt dienu ilga procesa tika sadiegts 2020. gada oktobrī kā raibs gobelēns, kura musturī gan flāmu, gan valoņu liberāļi un liberālkonservatīvie, tāpat abu kopienu sociāldemokrāti, abu kopienu zaļie, kā arī flāmu kristīgie demokrāti. Vēlēšanās šīm partijām gājis kā nu kurai, taču kopējais rezultāts ir negatīvs, un lielākās frakcijas nākamajā parlamentā būs līdzšinējiem opozicionāriem. Nepiepildījās nopietnākās bažas, kas priekšvēlēšanu laikā solīja spožu uzvaru radikālajiem flāmu nacionālistiem – partijai „Flāmu interese”, kuras programma paredz Flandrijas atdalīšanos no Beļģijas valsts un ir arī izteikti eiroskeptiska. Tomēr flāmu vēlētāju vidū šos radikāļus par dažiem procentiem un deputātu vietām apsteigusi mērenākā Jaunā flāmu alianse, kuras programmā ir flāmu un valoņu daļu autonomijas nozīmīgs pieaugums, bet ne secesija. Savukārt Valonijā, kur tradicionāli populārākas ir kreisās partijas, negaidīti panākumi ir līdz šim valdības koalīcijā ietilpušajai Reformistu kustībai, kas atstūmusi no pirmās pozīcijas sociālistus. Vissmagākos zaudējumus vēlēšanās cietusi valoņu ekoloģistu partija, atvadoties no trim ceturtdaļām mandātu, savukārt lielākie ieguvēji, teju trīskāršojot savu mandātu skaitu, ir valoņu centristu partija „Pārliecinātie”. Līdzīgi nacionālajam līmenim ir arī rezultāti sacensībai par 22 Eiroparlamenta deputātu vietām. Izskan viedokļi, ka, iespējams, tradicionālā Beļģijas politikas karte ar labējiem flāmu ziemeļiem un kreisajiem valoņu dienvidiem sāk mainīties, abām daļām šobrīd sliecoties tuvāk centram. Quo vadis, Europa?   Uzlūkojot shēmas ar jauno, pagaidām vēl neoficiālo, vietu sadalījumu starp frakcijām Eiropas Parlamentā, tā vien gribas teikt: „Nav nemaz tik traki!” Lai arī pāris politiskajām grupām diezgan nozīmīgs vietu skaits gājis zudībā, savukārt dažām citām drusku audzis, vismaz to pirmais trijnieks skaitliskā svara tabulā pagaidām šķiet nemainīgs. Tiesa, to varētu mainīt līdz šim vēl grupām nepiederīgie deputāti, kad izvēlēsies savu politisko „jumtu”. Starp šiem nepiederīgajiem šobrīd ir arī „Alternatīva Vācijai”, Ungārijas valdošā partija „Fideš” un Polijas Konfederācijas partija. Smagāko kritienu piedzīvojuši zaļie, zaudējot 18 no līdzšinējām 74 vietām un noslīdot no ceturtās uz priekšpēdējo sesto pozīciju. Skaitliski vēl vairāk zaudējusi liberālā „Atjauno Eiropu” frakcija – 23 mandātus, tomēr arī pēc šī krituma tai ir cerības palikt trešajai lielākajai Eiroparlamentā. Savukārt lielākie ieguvēji, pretēji priekšvēlēšanu periodā pastāvīgi daudzinātājam, šķiet, izrādīsies nevis radikāli labējie, bet labēji centriskie spēki. Frakcijas skaitliski nedaudz augušas gan Eiropas Tautas partijai, gan Konservatīvo un reformistu grupai, gan grupai „Identitāte un Demokrātija”, bet frakciju lielums labējā flangā ir apgriezti proporcionāls to radikālismam, Tautas partijai saglabājot stabilas līderpozīcijas. Kā otrā lielākā joprojām paliek Sociālistu un demokrātu grupa. Tomēr uz šīs visumā līdzsvarotās ainas fona satraucošas ir Eiropas vēlēšanu atbalsis divās lielākajās dalībvalstīs. Francijas liberāļu sakāve un prezidenta Makrona lēmums izsludināt ārkārtas parlamenta vēlēšanas ar visām iespējamajām sekām šodienas raidījumā izpelnījies atsevišķu tematu. Visai augstos toņos vēlēšanu rezultātus piesauc arī Vācijā. Kanclera Olafa Šolca sociāldemokrāti ieguvuši mazāk kā 14% balsu, kas ir šīs partijas vājākais rezultāts nacionālā līmeņa vēlēšanās vairāk nekā simts gadu laikā. Proporcionāli vēl krietni smagāku kritumu piedzīvojis vēl viens valdošās koalīcijas partneris – Zaļā partija, kas zaudējusi deviņus no līdzšinējā divdesmit viena mandāta. Toties par uzvaru līksmo labējie radikāļi „Alternatīva Vācijai”, kas ierindojušies otrajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem. Par viņiem, ja neskaita Berlīni un dažus tai piegulošos reģionus, kā arī Tīringenes galvaspilsētu Erfurti, vienotā ierindā balso visa agrākā Austrumvācija. Uz jautājumu par iespējamu Vācijas valdības demisiju kanclers Šolcs gan atbildējis noliedzoši. Kā iekšpolitiski nozīmīgi Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti tiek piesaukti arī Ungārijā, kur premjera Orbana partija „Fideš” ieguvusi krietni mazāk, nekā cerēts, kā arī Spānijā un Dānijā, kur opozīcija bija cerējusi traktēt šos rezultātus kā referendumu par pie varas esošo, attiecīgi, Pedro Sančesa un Metes Frederiksenas kreisajām valdībām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Broņislavai Martuževai veltītais pirmatskaņojums koncertuzvedumam "Topi stipra, sirds" aizvadītajā sestdienā izskanējis Latgales vēstniecībā "Gors". Muzikālo stāstu, kas vēstīja par Broņislavas gara, mūzikas un dzejas neizsīkstošo spēku, klausījās  kolēģe no Latgales multimediju studijas Guna Igavena. Aizvadītaja sestdienā, 13.aprīlī, Latgales vēstniecībā "Gors"izskanēja Broņislavas Martuževas simtgades svinībām veltītais pirmatskaņojums koncertuzvedumam "Topi stipra, sirds".  Koncertuzveduma muzikālo stāstījumu VEF Kultūras pils sieviešu kora "Dzintars", diriģente Airas Birziņa, instrumentālās grupas – Mārtiņš Zilberts (klavieres), Indulis Cintiņš (vijole), Ainārs Paukšēns (čells), Laima Jansone (kokle) un Valdis Zilveris (akordeons), solistes Ievas Paršas izpildījumā caurvija Broņislavas Martuževas dzeja aktrises Baibas Brokas lasījumā. Nedaudz vairāk kā stundu garais muzikālais stāstījums bija viens no pirmajiem dzejnieces jubilejas gada pasākumiem, kas pulcēja gan tos, kam Broņislavas personība un daiļrade tuva un pazīstama, gan tādus, kas vien dzirdējuši par viņu. Koncertuzveduma “Topi stipra, sirds” programmā bija  iekļautas arī pašas dzejnieces sacerētās dziesmas īpašos aranžējumos korim un instrumentālajai grupai. Īsi pēc piedzīvotā pirmatskaņojuma tiekos ar koncertuzveduma makslinieciskās koncepcijas veidotājām, diriģenti Airu Birziņu un aktrisi Baibu Broku. Kopa ar mums arī soliste Ieva Parša. Ar izcilās latviešu dzejnieces un dziesminieces Broņislavas Martuževas dzīves gājumu un atstāto mantojumu var iepazīties dzejnieces bijušajā mājā - Lubānas novada Indrānu pagasta "Dārziņos", kur viņas piemiņai izveidota Dzejas klēts. Savukārt koncertuzvedums “Topi stipra, sirds” skanēs vēl arī 19. maijā VEF Kultūras pils Kamerzālē, Rīgā, un 26. maijā Lubānas evaņģēliski luteriskajā baznīcā.

"Klasikā" tiekamies ar Aleksandru Špicbergu un Māru Špicbergu, lai plašāk runātu par 3. janvārī Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā, bet 7. decembrī Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcā ar jaunu programmu atgriežas projekts "Laiks. Tu. Lūgšana." Šoreiz tā moto ir "LAIMES FLAUTA | Laiks. Tu. Lūgšana".  Koncertuzvedumā piedalīsies dziedātāja Aleksandra Špicberga un vīru vokālā grupa, flautists Andis Klučnieks, ģitārists Vladimirs Kudrins un sitaminstrumentālists Elvijs Endelis. Jaunajā koncertprogrammā, līdzīgi kā pirmajā propgrammā "Laiks. Tu. Lūgšana. Dziedājumi un Arvo Perts", skanēs dažādu gadsimtu un tradīciju baznīcas dziedājumi un lūgšanas dažādu pasaules tautu valodās. Koncertā skanēs dziedājumi spāņu, grieķu, armēņu, baznīcslāvu un latviešu valodā. Programmas vadmotīvs – cilvēka iekšēju cīņu ceļš, visa mūža garumā meklējot Patiesību. Līdzīgi kā iepriekšējā programmā, dziedājumi mīsies ar instrumentālām skaņu gleznām. Šoreiz galvenajā lomā – FLAUTA! Patiesi! Ne jau viss cilvēka dvēselē notiekošais ir izsakāms vārdos! Pašos tās dziļumos mītošo, šoreiz ļauts izdziedāt flautām un stabulēm, izcilā flautista, multiinstrumentālista Anda Klučnieka sniegumā. Koncertprogrammā klausītāju sagaida arī vairāki pārsteigumi – Latvijā maz pazīstami opusi no Latīņamerikas, Spānijas un Āfrikas. Dienvvidzemju kolorītu un temperamentu palīdzēs uzburt izcilie mūziķi – Vladimirs Kudrins un Elvijs Endelis. Emocionālajā gara pārdzīvojumā klausītāja ceļabiedre un vienlaikus atskaites punkts būs GAISMA, ļaujot piedzīvot līdzpārdzīvojuma, atmiņu un jaunu atklāsmju mirkļus. Gaismu režija - Ivars VĀCERS. "Pirmais projekts - "Laiks. Tu. Lūgšana." - saņēma augstu klausītāju un mūzikas kritiķu novērtējumu. Izskanējuši jau astoņi šīs programmas koncerti! Tas deva ierosmi iesākto turpināt. Pasaules tautu garīgo dziedājumu klāstā ir tik ārkārtīgi daudz muzikālo opusu, kas klausītājiem Latvijā ir maz zināmi. Mūsu mērķis ir meklēt un atrast kopsaucējus – vienojošo. To, kas uzrunā un stiprina cilvēkus visā pasaulē, neatkarīgi no tautības, dzimuma, vecuma, jo vairāk par visu šodien pasaulē, tostarp, mūsu Latvijā, nepieciešami garā stipri, vienoti ļaudis," teic koncerta radošā komanda. Sarunā ar māti un meitu jeb Māru un Aleksandru Špicbergām – par to, ka emocionāli piesātināto programmu veidos no dažādām pasaules malām nākuši dziedājumi, un vairumam no tiem nav pieejamas notis, tāpēc melodijas nācies fiksēt un pēc tam arī aranžēt pašai Aleksandrai. "Programmas centrā ir cilvēka dzīvesstāsts visa mūža garumā, Patiesību meklējot. Viņa ceļš ritēs no sirma vecuma līdz bērnībai," uzsver koncerta veidotājas.

Iļja Polis ir RTU Inženierzinātņu vidusskolas 10.klases skolēns. Viņa konkursā iesniegtā Valsts prezidenta uzruna valsts proklamēšanas svētkos atzīta par vienu no labākajām, tāpēc Iļja būs viens no trim Latvijas jauniešiem, kuri savas uzrunas nolasīs 18. novembrī Latvijas 105. dzimšanas dienai veltītajā koncertā, kas notiks Latvijas Nacionālajā teātrī. Starpbrīdī tiekamies ar Iļju Poli.

Klimatam kļūstot siltākam, atkūst tās planētas teritorijas, kur ir mūžīgais sasalums. Izskan bažas, ka līdz ar ledu atbrīvosies arī patogēni, kas cilvēkam var būt nāvejoši. Cik pamatotas ir bažas par Sibīrijas mēra un citu slimību atgriešanos cilvēces dzīvē un kas notiek ar šiem vīrusiem un baktērijām tik aukstos apstākļos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Ņikita Zrelovs, kura interešu lokā šobrīd ir bakteriofāgu pētniecība, izmantojot polārajos apgabalos iegūto materiālu. Fakts, ka vairākos pasaules reģionos sniega un ledāju apjomi sarūk, droši vien vairs nebūs pārsteigums. Taču, šim procesam turpinoties, rodas jautājums, vai tā baktēriju un vīrusu dažādība, kas mitinājusies polārajos apgabalos, līdz ar kūstošo ledu varētu vieglāk sasniegt cilvēkus un radīt kādus tālākus riskus? Vēl jo vairāk - ja, izkūstot sniegam, atsedzas kāda bojāgājuša dzīvnieka atliekas, vai tas būtu vēl viens apdraudējums, un, ja dzīvnieka nāvi izsaukusi Sibīrijas mēra baktērija jeb Bacillus anthracis, vai šāda slimība var atkal spēcīgi uzvirmot? Cik daudz šajā stāstā patiesības un cik daudz vēl nezināmā? Ielūkoties bišu dzīvē var arī ar tehnoloģiju palīdzību 2020. gada nogalē divi latviešu puiši nodibināja uzņēmu „BeeSage”, kur ražo sistēmas, kas ar telemetrijas un satelītdatu apstrādi palīdz biškopjiem uzraudzīt savus stropus. Kā darbojas viedie svari pie stropa un kādā veidā jaunās tehnoloģijas  atvieglo biškopju darbu, stāsta viens no „BeSage” līdzdibinātājiem Rū Vikmanis. Viņš šobrīd par savām mājām sauc Nīderlandi, kur turpina attīstīt iekārtas bišu novērošanai,  proti veidot digitālās iekārtas kā palīgus dravnieku darbā. Bet  jau pāris gadus komerciālā apritē ir nonākuši šī uzņēmuma viedie svari. Kā šādi svari darbojas un kāpēc tādi ir noderīgi, skaidro Rū Vikmanis. Šobrīd  „BeeSage”  dibinātāji turpina darbu pie datu nolasīšanas iekārtām, lai nākotnē  biškopji, vadoties pēc skaņām, ko viņu viedierīcēs pārraidīs minētās iekārtas, varētu saprast, ka saime gatavojas  spietot. Ņemot vērā datu analīzi, ir zināms, ka sanoņa stropā pie spietošanas skan citādāk,  nekā laikā, kad saime negrasās spietot, Tieši  šodien, 7.novembrī, Hāgā pasākumā „ImpactFest,” kur uzņēmēji  demonstrē un piedāvā savus jauninājumus, Rū Vikmanis prezentēs „Beesage” produktu, kas nākotnē palīdzēs dabas  daudzveidības saglabāšanā, tieši saistībā ar bitēm.

Izraēlā ieradies Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. ASV pieliek lielas pūles, lai mēģinātu ierobežot kara izplešanos arvien plašākā reģionā. Arī Izraēla pagaidām vilcinās ar sauszemes operāciju Gazas sektorā, tomēr situācija ir ļoti nokaitēta. Lielais jautājums, kas varētu notikt tālāk. Otrs temats ir vēlēšanu rezultāti Polijā. Opozīcijai tie ir izrādījušies labāki, nekā daudzi cerēja. Pašreizējā varas partija ir ieguvusi pirmo vietu, bet ar mazliet vairāk nekā trešdaļas vēlētāju atbalstu nepietiek. Viss atkarīgs no tā, kā partijas spēs sarunāties un vienoties. Aktualitātes analizē vēstures doktors, politologs Ojārs Skudra. Ierakstā uzklausām Varšavas Universitātes pētnieci docētāju Malgožatu Kačarovsku (Małgorzata Kaczorowska) un politologu Austrumeiropas koledžas programmu vadītāju Adamu Balceru. Gazas josla asiņainā slazdā Pēdējās nedēļas notikumi apstiprinājuši bēdīgākos pieņēmumus par tiem rezultātiem, kādus Gazas joslas iedzīvotājiem nesīs viņu politiskā valdītāja – teroristiskās organizācijas „Hamās” izraisītais karš pret Izraēlu. Vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju izrādījušies iesprostoti nelielajā teritorijā, kuras robežas paliek cieši noslēgtas, ūdens, elektrības un citu resursu piegāde pārtraukta, un pret kuru Izraēlas Aizsardzības spēki vērš savas kara aviācijas jaudu, līdzinot ceļu sagaidāmajam sauszemes spēku iebrukumam. Saskaņā ar Gazas pārvaldes sniegto informāciju, šais triecienos jau nogalināti vismaz trīs tūkstoši cilvēku, savukārt Izraēlas avoti min vairāk nekā tūkstoti nogalinātu „Hamas” un citu bruņoto grupu kaujinieku, kas liek secināt, ka konflikts prasījis jau simtiem Gazas civiliedzīvotāju dzīvību. ANO un citas starptautiskās organizācijas asi kritizējušas Izraēlas 13. oktobra norādījumus civiliedzīvotājiem pamest joslas rietumdaļu, pārvietojoties uz dienvidiem. Tas nozīmētu, ka vairāk nekā miljonam cilvēku jāpamet savas dzīvesvietas un jāatrod patvērums salīdzinoši mazāk apdraudētajos rajonos, kuri tāpat ir pakļauti gan atsevišķiem aviācijas triecieniem, gan pārējam karadarbības izraisītajam postam. Ir pamats domāt, ka iedzīvotāju pārvietošanos mērķtiecīgi kavē arī „Hamās”, cenšoties izmantot viņus kā dzīvo vairogu. Kā jauns spilgts akcents šai ainā ir vairāku simtu civiliedzīvotāju nāve 17. oktobrī notikušajā eksplozijā vienā no Gazas pilsētas slimnīcām. Jaudīgā sprādziena iemesls nav droši zināms, „Hamas” pārstāvjiem, protams, vainojot Izraēlu, savukārt Izraēlas Aizsardzības spēkiem norādot uz domājamu neveiksmīgu raķetes palaišanas mēģinājumu no slimnīcas teritorijas. Šis notikums tikai pasliktinājis izredzes atvieglot Gazas civiliedzīvotāju situāciju. Šodien, 18. oktobrī, Izraēlā ierodas Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. Bija paredzēts, ka turpinājumā viņš Jordānijas galvaspilsētā Ammānā tiksies ar Jordānijas karali Abdullu II, Ēģiptes prezidentu Abdelfatāhu es Sīsī un Palestīnas pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu. Taču pēc traģiskā sprādziena slimnīcā šī tikšanās atcelta. Gazas joslas iedzīvotāju situācija raisa bažas par jaunu iespējamu palestīniešu bēgļu plūsmu uz Izraēlas kaimiņvalstīm un arī Eiropu. Tāpat arvien pieaug konflikta reģionālās eskalācijas risks, ciktāl raķešu triecienus un bruņotus uzbrukumus Izraēlas robežai izvērš arī Libānā bāzētā un ar Irānas režīmu cieši saistītā šiītu organizācija „Hezbollah”, savukārt Teherāna nāk klajā ar Izraēlai adresētiem kareivīgiem paziņojumiem. Polijas Augeja staļļi Svētdien, 15. oktobrī, notikušās parlamenta vēlēšanas Polijā, jādomā, nesīs daudzu sen ilgotās pārmaiņas. Līdz šim valdošā alianse „Apvienotie labējie”, kuras mugurkauls ir nacionāli konservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”, joprojām ir populārākā. Tā ieguvusi vairāk nekā trešdaļu vēlētāju balsu, taču tas ir pamatīgs kritums, salīdzinot ar nepilniem 44 procentiem iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā. Zaudēta 41 vieta un vairākums Seimā, līdz ar to nacionālkonservatīvajiem praktiski nav cerību palikt pie varas, jo vienīgais tās domājamais koalīcijas partneris ir vien dažas vietas ieguvusī, „Likumam un Taisnīgumam” ideoloģiski tuvā „Brīvības un neatkarības konfederācija”. Toties ir iemesls līksmībai līdzšinējās opozīcijas nometnē. „Likuma un Taisnīguma” tradicionālais konkurents – labēji centriskā „Pilsoniskā platforma”, kas kopā ar vairākām mazākām partijām veido apvienību „Pilsoniskā koalīcija” – uzlabojusi savu sniegumu un attiecīgi palielinājusi savu Seima frakciju. Vēl nozīmīgāks ieguvējs ir Polijas Tautas partija, kas iepriekšējās vēlēšanās tika pie nepilniem 9 procentiem balsu, un tās partneris – 2021. gadā dibinātā partija „Polija 2050”. Šis labēji centrisko spēku bloks ar nosaukumu „Trešais ceļš” ieguvis vairāk nekā 14 procentus balsu un trešo lielāko frakciju parlamentā. Apmēram trešdaļu vēlētāju balsu zaudējusi apvienība „Kreisie” ar sociāldemokrātisko partiju „Jaunie Kreisie” kā nozīmīgāko spēku, noslīdot uz ceturto pozīciju Seima frakciju sarakstā. „Pilsoniskās koalīcijas”, „Trešā ceļa” un „Kreiso” veidota centriska valdība ar 248 no 460 Seima deputātu šķiet teju vienīgā iespējamā nākamajam varas ciklam Polijā. Tiek gan minēts, ka „Kreisajiem” un potenciālās koalīcijas pretējam spārnam – Tautas partijai – varētu nebūt gluži vienkārši saskaņot pozīcijas, taču kā nopietnāku iespējamu šķērsli valdības ātrai izveidei komentētāji piesauc valsts prezidenta, uzticama „Likums un Taisnīgums” biedra Andžeja Dudas nostāju. Prezidentam, ja viņš to vēlētos, ir iespēja novilcināt kabineta izveides procesu. Potenciālās valdības galvenie uzdevumi, kas izriet, cita starpā, no priekšvēlēšanu programmās deklarētā, tēlaini salīdzināmi ar Augeja staļļu mēšanu pēc astoņiem nacionālkonservatīvo varas gadiem, kuru laikā krietni piedarīts, pakļaujot politiskai ietekmei tieslietu sistēmu, padarot sabiedriskās raidorganizācijas par varas partijas propagandas ruporu un pamatīgi sabojājot Varšavas attiecības ar Briseli. Izskan pieņēmumi, ka atsevišķos gadījumos līdzšinējās varas ielikteņiem valsts aparātā un valsts uzņēmumu vadībā varētu draudēt ne vien amatu zaudēšana, bet pat tiesu darbi. Ievērojot Polijas līdzšinējo ārpolitiku, ar cerībām svētdienas vēlēšanu rezultātus uztver gan Berlīnē, gan, pēdējo mēnešu notikumu sakarā, arī Kijivā, kamēr Ungārijas līderis Orbans šķiet zaudējis vienīgo drošo sabiedroto Eiropadomē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Esmu no valdības aizgājis, tur nocīnījies, gandrīz nomiris un tad man rāda kartiņu, ka esmu aģents Pugulis. Man tas bija ļoti sāpīgi, nekad neesmu bijis čekas ziņotājs, saka bijušais premjers Ivars Godmanis. Par 4. maija ideāliem, Latvijas krieviem, "Parex" krahu, tenisu un bungām saruna ar Ivaru Godmani Laikmeta krustpunktā. Šoreiz raidījums skan pāris dienas pēc 4.maija, Latvijas vēsturē ļoti svarīga datuma. 1990.gada 4.maijā toreizējā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Stenogramma liecina, ka 4.maija rīta sēdi atklāj Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs ar dažiem organizatoriskiem ievadvārdiem, lūdzot saglabāt cieņu starp vairākuma frakciju Tautas fronti un opozīciju - Interfronti. Izskan arī priekšlikumi par 4.maija sēdes darba kārtību un tad kā pirmais runātājs tribīnē kāpj Ivars Godmanis, pārstāvot Tautas frontes frakciju.  "Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Es esmu pilnvarots 131 Latvijas PSR deputāta vārdā iesniegt priekšlikumu iekļaut šīsdienas sēdes darba kārtībā kā pirmo jautājumu Deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"," deputātus uzrunā Ivars Godmanis. Tālāk seko garas debates, balsu skaitīšana, tauta ārpus parlamenta skaļi atkārto katru "PAR" balsi un, skanot "Dievs, svēti Latviju!", deklarācija ir pieņemta.  Lai sagaidītu šo brīdi, bija jānoiet garš Atmodas ceļš. Tālāk sekoja neatkarīgas Latvijas ceļš, pa to vēl tobrīd staigāja krievu armijas un OMON zābaki, un šī ceļa sākumā nostājās arī Ivars Godmanis. Trīs dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas viņu parlaments apstiprina par Latvijas valdības vadītāju. 4.maija diena ir daudz dokumentēta un aprakstīta kino liecības, video un audio fiksējumos, atmiņu stāstos. Bet kā jums sākās 1990.4. maijs un kā noslēdzās šī diena? Kāds bija jūsu ceļš uz Jēkaba ielas namu vai atpakaļ. Vai ir kāda epizode no vēsturiskās 4.maija parlamenta sēdes, kura vēl nav izstāstīta, kas ir jūsu prātā, kas būtu pieminēšanas vērta? Ivars Godmanis: Laikam pats būtiskākais bija frakcija. Ja Tautas frontes frakcija nebūtu bijusi vienota, balsojums nebūtu noticis. Tad ir grūti saprast, kas tālāk būtu bijis. Tautas frontes vadība, es biju arī priekšsēdētāja vietnieks, man uzticēja frakcijas vadību. Es no turienes aizgāju, kad mani ievēlēja par Ministru Padomes priekšsēdētāju. No 4.maija dienas, protams, skaidrs bija tas, ka mēs uz šo soli iesim. Pirms tam frakcija visu laiku pulcējās Zinātņu akadēmijā un tur arī apsprieda gala variantus dokumentam, kā taisīt to deklarāciju. Sarežģītas lietas tās bija, gan politiski, gan juridiski sarežģītas. Bet fakts tāds, ka uz to iesim. Problēma, ka nebija pilnīga garantija, ka nobalsosim. Acīmredzot opozīcija saprata, ka mēs būsim gatavi, tāpēc bremzēja maksimāli. Speciāli novilcināja, uzdeva jautājumus.  Tas tomēr bija tas būtiskais pagrieziena punkts, un acīmredzot viens otrs no viņiem saprata, ka vēsture mainās. Parasti vēsture mainās kara rezultātā, te viņa izmainījās ne kara rezultātā. Toreiz daudz smēķējāt, cik daudz cigaretes izsmēķējāt, gan jau pāris paciņas? Ivars Godmanis: Nekas labs tas nav, godīgi teikšu. Es tagad nesmēķēju jau gadus..., kādus 15 varbūt. Tā metode nebija laba. Kādreiz arī valdības sēdēs smēķēju. Zinu, ka ministri, kas nesmēķē, to nevarēja izturēt. Tas tomēr saistīts ar laiku, kuros man ir bijis... Es nezinu. (..) Es tur biju un iznāca tajos trakajos laikos tur būt. Es zinu, ka daudzi cilvēki smēķējot sevi nomierina, bet man tas neizdevās. Cenšanās to laiku pārlaist.  Toreiz īsti vairs nevarēja saprast, vai diena vai rīts, pavasaris vai ziema. Situācija bija tāda, ka laiks mērījās savādāk. Nebija vienkārši toreiz, bet nu kad ir vienkārši. Ko šodien dara Ivars Godmanis? Ivars Godmanis: Kopš aizgāju no Eiroparlamenta 2014.gadā, visu šos gadus mācu studentus, lasu lekcijas trīs augstskolās, pārsvarā maģistriem. Slodze ir liela. Esmu ievēlēts par profesoru Rīgas Starptautiskajā biznesa augstskolā, lasu arī nopietnas lekcijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē maģistriem, Datorikas fakultātē bakalauriem un "Turībā" maģistriem. Grafiks ir neatbilstošs manam vecumam.  Kursi ļoti dažādi, esmu sagatavojis ap 20 dažādus kursus, lielu daļu esmu rakstījis no nulles, jo Latvijā vienkārši tādu nav. Šī ir iespēja satikties ar 4. maija paaudzi, jauniem cilvēkiem, kas dzimuši jau pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas.  "Laikam tas ir viens no iemesliem," atzīst Ivars Godmanis, piebilstot, ka nebijusi doma atgriezties pasniedzēja darbā pēc 35 gadu pārtraukuma.  Krievijas kara Ukrainā vērtējums. Ivars Godmanis: Ukraiņu motivācija ir pilnīgi skaidra – viņi karo, viņi aizstāv savu zemi. (..) Man nav skaidra krievu motivācija – racionāla krievu motivācija. Vienam prasīju nesen – viņi sēž alternatīvajā internetā un kaut ko mēģina sagrābstīt. Viņi man saka – motivācija ir denacifikācija un demilitarizācija. Prasu definē denacifikāciju – mēģina tad kaut ko tur skaidrot, bet vienalga nav skaidrs. Krievu motivācija nav līdz galam skaidra un nav skaidra vairāku iemeslu dēļ. Ko tad viņi vēlas – Odesu, Kijivu? Viņi tiešām stādās priekšā, ka tas kaut kad notiks? Un pat ja tas ir militāru brīnumu variantā uz kaut kādu laiku, mūžīgi jau tas nebūs. Ja tauta nevēlas, vienalga būs jāvācas projām karaspēkam. Krievu motivācija ir smaga, saprast viņu ir grūti. Kā Putina iebrukums Ukrainā ietekmēs Latvijas drošības situāciju? Ivars Godmanis: Tas mūsu drošības situāciju ietekmē vislielākā mērā, gan tieši, gan netieši. Pie dažādiem kara tālākās attīstības scenārijiem ir iespējami visādi militāri, ekonomiski un kādi tik ne varianti. Kad mēs apspriežam iekšējās politikās lietas, jāsaprot, ka neesam pilnīgi mierīgā stāvoklī, esam pie kara, tikai fiziski iekšā tajā neesam. Mēs esam kara situācijā un nevajadzētu to aizmirst. (..) Mums vienmēr vajag iekšēju koncentrāciju sevī paturēt. Un pirmais – nevajag tā psihot. Atceramies pagājušo rudeni – cik ilgi bija tas histēriskais moments, ka mēs nosalsim. Un pat es uz to pavilkos. Man pārmeta slavenās Godmaņa krāsniņas. Toreiz tā bija reakcija uz notiekošo, ka mēs visi tūlīt salsim. Bet vajadzētu iekšēji vairāk sakoncentrēties un neuzkurbulēt psihozi. Grūti pateikt, no kurienes tas sākas – varbūt no politiķiem, kas to dažreiz grib izmantot, tad pāriet uz masu medijiem, kas ir normāli, bet tad tas aiziet sabiedrībā un tad tiešām... Nu tad kā mēs pārlaidām šo ziemu? Cik sporta zāles un baseinus aizvērām? Nevienu, nerunājot par skolām un slimnīcām. Drīz būs jāizvēlas nākamais Latvijas Valsts prezidents. Jūsu skats uz šo procesu? Ivars Godmanis: Savu balsi atdotu tam pretendentam, ja ir divi,  (..) tautai tomēr jāzina, ar ko prezidents nāks, pat, ja visa tauta nevēl. Ir jāpanāk, ka pie jums, radio, televīzijā, abus divus iztaujā, varbūt viens otram uzdod jautājumus.  Svarīgas debates. Esošajam prezidentam ir priekšrocība stāstīt to, ko viņš ir darījis. Var, protams, būt arī nepatīkami jautājumi. Un jautāt, ko darīs uz priekšu, ar ko atšķirsies. No otra pretendenta gribētu dzirdēt vienu soli tālāk – kā labāk? Tieši kā to varētu izdarīt? (..) Ja [debašu] nebūs, tad vienalga, ko ievēlēs, bet sabiedrībā būs sajūta, ka mūs neiepazīstināja, mūsu viedokli nepaprasīja. Jūsu vārds arī izskanēja saistībā ar kandidēšanu un Valsts prezidenta amatu. Ivars Godmanis: Man vienmēr bijis raksturs citāds, drīzāk esmu cīnījies par visādiem izpilddarbiem. Es neatbilstu tam. Tur jābūt tomēr... Ir ļoti grūti būt Latvijas prezidentam, jo nav pārāk lielas pilnvaras. No otras puses, var sasaukt ārkārtas valdības sēdi, noteikt dienas kārtību. Bet no pirmā brīža tev jāiekaro sava pozīcija.  

Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņojis, ka Krievija grasās kaimiņvalsts Baltkrievijas teritorijā izvietot taktiskos kodolieročus. Francijas galvaspilsētā Parīzē un citās pilsētās aizvadītas kārtējās protesta akcijas pret valdības apstiprināto plānu, kas paredz paaugstināt pensionēšanās vecumu no 62 uz 64 gadiem. Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu pirmdien, 27. martā, paziņoja par viņa valdības virzītās tiesu sistēmas reformas atlikšanu. Iepriekš reforma raisīja plašus protestus. Aktualitātes komentē ārpolitikas eksperts Arnis Latišenko, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Sazināmies ar Birutu Zujāni Parīzē. Ierakstā uzklausām Viktoriju Strazdas, kura arī dzīvo Parīzē. Bibi piebremzē Pirmdienas, 27. marta, pievakarē Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņoja, ka valdība uz mēnesi aptur asu sabiedrības reakciju izraisījušās tieslietu reformas īstenošanas procesu. Reforma paredz nozīmīgi mazināt Izraēlas Augstākās, respektīvi, konstitucionālās tiesas ietekmi, lielā mērā pakļaujot to nozīmīgākai izpildvaras kontrolei. Jau vairākus mēnešus Izraēlā notiek protesti pret šo plānu, kas pēdējās nedēļās sasnieguši kulmināciju, simtiem tūkstošu izraēliešu iesaistoties protesta akcijās. Tiek lēsts, ka tie ir plašākie protesti pret valdību, kādi Izraēlā jebkad pieredzēti. Pagājušajā sestdienā kā pirmais no valdošās koalīcijas pārstāvjiem pret iecerēto reformas plānu izteicās aizsardzības ministrs un premjera partijas biedrs Joavs Gallants, pēc kam premjerministrs nekavējoties atlaida viņu no amata. Tobrīd Netanjahu apņēmība šķita nesatricināma, taču turpmākie notikumi piespieda viņu kaut nedaudz piekāpties. Vispirms Izraēlas lielākā arodbiedrību apvienība „Histadrut” izsludināja vispārēju streiku, kas paralizēja daudzu uzņēmumu, t.sk. lielas daļas medicīnas iestāžu un starptautiskās Ben Guriona lidostas darbību. Tajā pat laikā Izraēlas prezidents Isāks Hercogs vērsās pie premjerministra ar aicinājumu apturēt reformas virzīšanu. Šis ir visai neierasts solis Izraēlas valsts galvam, kura varas funkcijas pamatā nav saistītas ar iekšpolitiku. Premjerministra Netanjahu lēmums atlikt procesa virzību lielākoties tiek vērtēts pozitīvi, vairumam analītiķu gan norādot, ka tā ir tikai relatīva piekāpšanās nolūkā iegūt laiku. Pie tam tā likusi premjerministram slēgt nozīmīgu darījumu arī ar vienu no dzelžainākajiem reformas atbalstītājiem – nacionālās drošības ministru, radikāli labējās partijas „Ebreju spēks” līderi Itamaru Ben Gviru, pilnvarojot viņu pārraudzīt jaunas spēka struktūras – Nacionālās gvardes – izveidi. Konceptuāli par šādas struktūras nepieciešamību tiek spriests jau kopš pagājušā gada maijā notikušajām sadursmēm starp ebreju un palestīniešu izcelsmes iedzīvotājiem. Tomēr tagad izskan viedoklis, ka šis jaunais veidojums kļūšot par ministra Ben Gvira „privāto miliciju”, kuru šis radikālais nacionālists laidīšot darbā pirmām kārtām pret palestīniešiem. Krievijas kodolieroči Baltkrievijā 25. martā Krievijas vadonis Putins paziņoja, ka viņa valsts plānojusi izvietot taktiskos kodolieročus savas kaimiņvalsts un sabiedrotās Baltkrievijas teritorijā. Tas ir zīmīgs solis, jo līdz šim Krievijas kodolieroči ārpus tās teritorijas izvietoti netika. Pie tam Kremļa saimnieks steidzās uzsvērt, ka kodolieroču kontrole netiks nodota baltkrievu pusei, kas būtu klajš kodolieroču neizplatīšanas vienošanos pārkāpums. Taktiskie kodolieroči, kas paredzēti lietošanai kaujas laukā, ir salīdzinoši mazjaudīgi. To ražošana un izvietošana līdz šim nav tikusi kontrolēta starptautisko līgumu ietvaros, tāpēc nav droši zināms, cik un kādi šie ieroči ir Krievijas rīcībā, un kur tie ir izvietoti. Daudzas Krievijas ieroču sistēmas ir iespējams izmantot gan ar konvencionālo, gan ar kodolmunīciju. Cita starpā Krievijas taktiskie kodolieroči varētu būt izvietoti Kaļiņingradas apgabalā, par ko jau pagājušā gada februārī izteica aizdomas Lietuvas aizsardzības ministrs Arvīds Anašausks. Attiecīgi, šādu ieroču izvietošana Baltkrievijā maz ko mainītu kopējā militāri stratēģiskajā situācijā reģionā. Savienoto Valstu reakcija uz Putina paziņojumu bijusi visai mērena, paziņojot, ka šobrīd neesot pazīmju, ka Krievija gatavotos izmantot kodolieročus. Vakar, 28. martā, ar oficiālu paziņojumu Krievijas taktisko kodolieroču sakarā nāca klajā Baltkrievijas ārlietu ministrija. Tajā teikts, ka šis solis ir atbilde uz bezprecedenta spiedienu, kuru pret Baltkrieviju pēdējos gados vērsušas Savienotās Valstis un to sabiedrotie. Francija atkal protestē Kopš janvāra otrās puses Francijā, jo sevišķi Parīzē, nerimt protesti pret premjerministres Elizabetes Bornas valdības rosinātajiem grozījumiem valsts pensiju likumā, paaugstinot pensionēšanās vecumu no 62 līdz 64 gadiem. Arī pēc šiem grozījumiem pensionēšanās vecums Francijā būs zemāks nekā jebkurā no tās kaimiņvalstīm, kur tas ir 65 vai 67 gadi. Jaunu protestu uzbangojumu izraisīja valdības lēmums pieņemt likuma grozījumus Francijas Konstitūcijas 49. panta 3. daļas paredzētajā kārtībā, proti, bez parlamenta balsojuma. Šādu likumdošanas aktu apturēšana iespējama vienīgi, parlamentam izsakot neuzticību valdībai, bet divi neuzticības balsojumi pēdējās nedēļās nav guvuši parlamenta atbalstu. Pēdējās desmit dienās Francijas pilsētu ielās devušies simti tūkstošu protestētāju un arī rekordliels skaits policistu, jo valdība bažījas par nopietniem apdraudējumiem sabiedriskajai kārtībai. Naktīs Parīzē un citās pilsētās veidojas vardarbības perēkļi, kur ielās tiek kurti sārti, tiek aizdedzinātas automašīnas, notiek demolēšana. Streiki aptvēruši naftas pārstrādes, atkritumu izvešanas, dzelzceļa, aviotransporta un izglītības nozares. Izskan pārmetumi policijai par krīzes saasināšanu, veicot nepamatotus arestus un lietojot pārmērīgu spēku pret protestētājiem. Tas apgalvots vairāk nekā 30 juristu parakstītā vēstulē, ka s nosūtīta izdevumam „Le Monde”. Savukārt izdevuma „Le Parisien” rīcībā nonākusi Francijas izlūkdienestu sagatavos ziņojums, kurā teikts, ka policijas brutalitāte var tikai uzkurināt niknumu un pretošanās vēlmi jauniešos, kuru intereses plānotā pensiju reforma šobrīd praktiski neskar. Tikām iekšlietu ministrs Žeralds Darmanēns norādījis, ka sadursmēs ar protestētājiem traumas guvuši daudzi policisti. Kā zināms, protestu dēļ tika atcelta plānotā Lielbritānijas karaļa Čārlza III valsts vizīte Francijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Turpinās šā gada budžeta izskatīšana un asas vārdu pārmaiņas par priekšlikumiem izskan arī valdošās koalīcijas iekšienē. Joprojām nerimst diskusijas saistībā ar konfliktu starp Ogles mākslas un vēstures muzeju un pašvaldības vadību, par to ir spriests muzeju neatkarības kontekstā, bet Ogres mēra pārstāvētā Nacionālā apvienība no jautājuma politiskās sadaļas norobežojas. Krustpunktā nedēļas notikumu apskatā notikumus analizē izdevuma "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns un "Re: Baltica" žurnāliste Evita Puriņa.  

Forums Davosā. Ukrainas iekšpolitika. Krievijas armijas virspavēlniecības pārbīdes un iekšpolitiskā spriedze. Aktualitātes vērtē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa. Traģiskas ziņas šodien pienāk no Kijivas, kur helikoptera avārijā bojā gājusi visa Iekšlietu ministrijas vadība. Iemesli pagaidām nav zināmi. Plašāka saruna par citu aspektu. Publiskajā telpā maz ir runāts par to, kas notiek Ukrainas varas gaiteņos, kā Kijivā tiek pieņemti lēmumi, cik vienota ir politiskā elite. Vai tai ir arī opozīcija un kā tā izpaužas? Līdzīgi jautājumi ir arī par Krieviju. Par to gan runā daudz biežāk. No viena puses ir pārliecība, ka Putina uzbūvētā struktūra ir stabila un negrasās sabrukt, no otras puses ik pa brīdim rodas jautājumi par vienu vai otru lēmumu vai izteikumiem. Kas notiek Kremļa aizkulisēs. Par notiekošo Ukrainā ierakstā uzklausām arī ukraiņu politologa Dmitro Levus viedokli. Šveicē pēc pandēmijas atkal ierastajā formātā ir sapulcējušies valstu vadītāji un biznesa elite, lai tiktos Davosas ekonomiskajā forumā. Latviju tur pārstāv Valsts prezidents Egils Levits. Ko varam sagaidīt no šīs tikšanās? Davosas sniegotās virsotnes uz drūmu padebešu fona Pirmdien Šveices kalnu kūrortā Davosā tika atklāts gadskārtējais pasaules ekonomikas forums. Tas atgriezies pie ierastās kārtības un atkal notiek janvārī pēc tam, kad pandēmijas dēļ 2021. gadā tika atcelts, bet pagājušogad notika maijā. Tomēr, arī pandēmijai atkāpjoties, Davosas sniegoto virsotņu fonā vīd smagi globālo problēmu padebeši. Strauji augoša inflācija ir izraisījusi kredītprocentu likmju celšanos visā pasaulē, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valstu šogad piedzīvos ekonomikas lejupslīdi. Lielu optimismu nevieš arī foruma diskusijas un uzstāšanās globālās sasilšanas sakarā, ekspertiem joprojām brīdinot, ka mērķis noturēt sasilšanas rādītājus pusotra celsija grāda robežās neesot īstenojams. Turpinās karš Ukrainā, un viens no tā pamanāmākajiem efektiem ir ierasto krievu oligarhu iztrūkums forumā – viņiem kā agresorvalsts pārstāvjiem ceļš šurp ir slēgts. Aģentūra „Bloomberg”, pārskatot dalību pieteikušo miljardieru sarakstus, secina, ka tajos neesot arī neviena ķīnieša, Ķīnai joprojām cīnoties ar pandēmiju. Toties pamanāmāki kļuvuši energoresursu ieguves industrijas pārstāvji kā Persijas līča naftas rūpnieki un Indijas ogļrūpniecības magnāts Gautams Adani – ieguvēji no energoresursu cenu kāpuma. Davosas forums ierasti saasina uzmanību uz planētas bagātāko ļaužu situāciju, salīdzinot ar pārējiem. Foruma priekšvakarā labdarības organizāciju savienība „Oxfam” publiskojusi ziņojumu, kurā norāda, ka apmēram divas trešdaļas no pandēmijas gadu globālā bagātības pieauguma ieguvis 1% planētas bagātāko cilvēku, un ka pirmo reizi ceturtdaļgadsimtā radikālu bagātības pieaugumu ekonomiskās piramīdas smailē pavada straujš nabadzības kāpums tās lejasdaļā. „Oxfam” ieskatā būtu nepieciešama globāla nodokļu sistēmu pārskatīšana un salāgošana, liekot bagātajiem maksāt krietni vairāk. Dnipro traģēdija un Arestoviča kļūda 14. janvārī Dnipro pilsēta Ukrainas vidienē piedzīvoja asiņaināko Krievijas raķešu triecienu kopš šo teroristisko apšaudīšanu sākuma. Spārnotā raķete H-22 trāpīja daudzdzīvokļu mājai, to daļēji sagraujot. Izdzīvojušo meklēšanas operācija tika pārtraukta vakar, 17. janvāra, vakarā. Saskaņā ar šobrīd publicēto statistiku nogalināti 44 cilvēki, joprojām nav atrasti 20, ievainoti 78, desmit no viņiem ir smagā stāvoklī. Šis ir kārtējais noziegums jau visai apjomīgajā agresorvalsts nodarījumu sarakstā, par kuru, gribas cerēt, nāksies atbildēt gan tā tiešajiem izpildītājiem, gan Kremļa režīmam. Taču šoreiz traģiskajam notikumam bija negaidīts turpinājums, kas skāris nu jau bijušo Ukrainas prezidenta ārštata padomnieku, vienu no populārākajiem kara apskatniekiem Oleksiju Arestoviču. Tajā pašā dienā Arestovičs, piedaloties regulārajā tīmekļa pārraidē cilvēktiesību aktīvista Marka Feigina kanālā, paziņoja, ka raķete uz ēkas Dņipro nokritusi pēc tam, kad tai trāpījusi Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēma. Šī versija, visticamāk, neatbilst patiesībai. Arestoviča teikto tūdaļ sāka interpretēt Krievijas propagandas kanāli, uzstājot, ka cilvēku nāvē, tātad, esot vainojama Ukrainas pretgaisa aizsardzības darbība. Tas, savukārt, izraisīja plašu negatīvu rezonansi ukraiņu sabiedrībā. Arestovičs tiek kritizēts arī par to, ka raksturojis sestdienas Krievijas raķešu triecienu kā „pašķidru”. Atsevišķi novērotāji izteikušies, ka pret analītiķi vērsto kritiku īpaši uzkurinot tā sabiedrības daļa, kas neatbalsta prezidentu Zelenski. Galu galā 17. janvārī Oleksijs Arestovičs, atzīstot savu komunikācijas kļūdu, atkāpies no Ukrainas prezidenta ārštata padomnieka amata. Ģenerāļi atkal zirgā Pēdējos mēnešos niknākās cīņas Ukrainā norisinās pie Bahmutas pilsētas, kuru izmisīgi mēģina ieņemt Krievijas karaspēks. Triecienspēka loma tajās līdz šim tika ierādīta „Vāgnera privātās militārās kompānijas” spēkiem, kuri pamatā sastāv no ieslodzījuma vietās iesauktiem notiesātajiem. Attiecīgi visai pamanāms Krievijas publiskajā telpā bija kompānijas īpašnieks, uzņēmējs un, starp citu, savulaik deviņus gadus ieļodzījumā pavadījušais Jevgeņijs Prigožins. Viņam ļauts ne vien atvērt iespaidīgu biroju Sanktpēterburgā savai militārajai kompānijai, kura, saskaņā ar Krievijas likumdošanu, joprojām nav legāla, bet arī nesodīti organizēt no „vāgneriešu” rindām dezertējuša karotāja noslepkavošanu, šī akta videoierakstu izplatot sociālajos tīklos. Tāpat viņš atļāvās aizskaroši izteikties par Krievijas armijas augstākajiem komandieriem, sakot, ka viņus vajadzētu nosūtīt uz fronti cīnīties ar automātu rokās. Šefa piemēram sekoja arī ierindas „vāgnerieši” – nesen sociālajos tīklos parādījās video, kurā kāds kaujinieks, sūdzoties par artilērijas šāviņu trūkumu, nosauc Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieku, armijas ģenerāli Valēriju Gerasimovu vārdā, ar kādu krievu vulgārajā leksikā apzīmē homoseksuālus vīriešus. Pēc šī izlēciena analītiķu aprindās sāka cirkulēt spriedumi, ka starp Vladimiru Putinu un Krievijas armijas vadību pastāv nopietna rīvēšanās, ka ģenerāļi zaudējuši vadoņa uzticību un dažiem no viņiem tas pat varētu izrādīties liktenīgi. Taču pēdējās izmaiņas Krievijas bruņoto spēku vadībā šķiet liecinām, ka šādi viedokļi ir pārspīlēti. 11. janvārī ģenerālis Gerasimovs tika iecelts par Krievijas spēku Ukrainā komandieri. No šī posteņa tika atcelts un Gerasimovam par vietnieku norīkots armijas ģenerālis Sergejs Surovikins, kuru uzskata par Jevgeņija Prigožina sabiedroto armijas vadībā. Paaugstinājumu amatā, ieceļot par Krievijas Sauszemes spēku štāba priekšnieku, saņēmis arī par neveiksmēm Ukrainā daudz kritizētais ģenerālpulkvedis Aleksandrs Lapins. Izskan minējumi, ka šīs personāla pārbīdes liecinot par Krievijas gatavošanos jaunai, aktīvākai kara fāzei. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Izskan noslēdzošais raidījums ciklā "Avīžnieku tauta", kurā gada laikā atskatījāmies uz latviešu drukātās preses 200 pastāvēšanas gadiem. Šajā raidījumā vispirms pieskaramies dažiem momentiem šajā attīstības ceļā, fragmentos no dažiem cikla raidījumiem. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesores Vitas Zelčes stāsts par latviešu drukātās preses pirmsākumiem 19. gadsimta sākumā. Citāda aina, kā latviešu nācijas, tā preses izplatības ziņā vērojama jau 19. gadsimta otrajā pusē. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Deniss Hanovs. Ainārs Dimants stāsta arī par latviešu preses attīstību 20. gadsimta 20. - 30. gados. Preses nebrīvības laiks, kas iestājās līdz ar autoritāro apvērsumu 1934. gadā vēl daudz skarbāk turpinājās totalitāro okupācijas režīmu periodā, kas noslēdzās līdz ar PSRS sabrukumu pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Par šo laiku stāsta kādreizējais laikraksta "Atmoda" krievu versijas galvenais redaktors filologs Aleksejs Grigorjevs. Jaunā tūkstošgade, digitalizācijas un globālā tīmekļa laikmets nesis latviešu drukātajai presei jaunu realitāti un izaicinājumus. Par drukātās preses šodienu saruna ar laikraksta "Latvijas Avīzes" galveno redaktori Lindu Rasu. "Latvijas Avīze" šobrīd ir vienīgais laikraksts, kas iznāk katru darba dienu, un var uzskatīt, ka tas ir vienīgais dienas laikraksts Latvijā. Linda Rasa vērtē, ka tas izdevies, pateicoties konservatīvi noskaņotai redakcijai, izdevniecības politikai, kas ir bez straujiem pavērsieniem, seko līdzi tendencēm, vienlaikus ievērojot tradīcijas un lasītāju intereses.  "Latvijas lasītājs ir diezgan konservatīvs, un pieradums pie tā, ka katru dienu ir vajadzīga avīze, kurā apkopotas ziņas, viedokļi, karikatūras, romāns turpinājumos, ārzemes, sports - esence no visām nozarēm, tas lasītajam ir nepieciešams," atzīst Linda Rasa. Pateicoties interneta pieejamībai, daudzi teksti ir pieejami tīmeklī, Linda Rasa piekrīt uzskatam, ka būtiskākais nav formāts, bet saturs, ko nes sabiedrībai. "Redakcijām, kas pieradušas strādāt vecajos apstākļos ar druku, tām ir grūtais uzdevums pārorientēties un strādāt tīmeklī (..) Tīmeklis ir radījis daudziem sajūtu, ka visu var saņemt pa velti. Agrāk daudz nosedza portālos reklāma, bet tagad ar reklāmas naudām vien nepietiek, lai algotu kvalitatīvus žurnālistus," analizē Linda Rasa. Ieguvums, pārorientējoties uz tīmekli, ir informācijas ieguves ātrums sabiedrībai, atzīst Linda Rasa. No otras puses, ātrums, steiga, sacensība par to, kurš būs pirmais, liek ciest kvalitātei.  "Arī pārbagātība. Tīmeklī nav lappušu ierobežojumu. Laikrakstā vai žurnālā var būt 15, 30 vai 48 lapas, un tas ir tas, kas savā ziņā ierobežo un iedot satura atlasi un esenci. Tīmeklis ir bezgalīgs, tas pacieš visu, var būt neskaitāmi raksti un nez cik gari. Līdz ar to lasītājs var apmaldīties, viņš neiegūst to, ko saucu par esenci, viņš neredz svarīgāko," vērtē Linda Rasa.   

 Gada otrajā pusē strauji pieaudzis jau tā augstai pieprasījums pēc saules paneļiem un to uzstādīšanu vēl līdz gada beigām, bet pieprasījums ir tik liels, ka jau veidojas rezervācijas rinda līdz pavasarim. Savukārt tie, kas atliks izpildītāja nolīgšanu uz pavasari, visticamāk saņems saules paneļus uz mājas jumta vai piemājas teritorijā tikai nākamās vasaras otrā pusē. Bet ar to nepatikšanas nebeidzas. Izskan viedoklis, ja tiks apstiprināti AS „Sadales tīkls” jaunie tarifi par elektrības nodošanu tīklā, mikroģenerācijai Latvijā varēs likt treknu punktu. Vai joprojām saules paneļi būs izdevīgs risinājums patērētājiem, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Viedās un energoefektīvās pilsētvides tehnoloģiju asociācijas valdes loceklis, SIA "Baltijas Elektro sabiedrība" valdes priekšsēdētājs Edgars Bergholcs, enerģētikas eksperts, SIA "EVECON" valdes loceklis Gatis Lazda un AS "Sadales tīkls" valdes loceklis Jānis Kirkovalds. Edgars Bergholcs skaidro, ka šobrīd ziemā, kad ir sals un sniegs, būvniekiem kāpt uz juma nav sevišķi droši, tāpat plastmasas un gumijas savienojumus montēt, kad ārā ir mīnus grādi, nebūtu ieteicams. Viņš apstiprina, ka rindas ir garas, līdz pat vasaras vidus.  "Šis ir īstais brīdis, lai rezervētu sev nākamā gadā saules paneļu uzstādīšanu," uzskata Edgars Bergholcs. Viņš to saista ar produktu un materiālu pieejamību saistībā ar ģeopolitisko situāciju pasaulē un enerģijas krīzi Ukrainā, daudz materiālu būs nepieciešami tur. Viņš mudina tos, kas gatavi kaut ko darīt, tagad to veikt. Gatis Lazda norāda, ka privātmāju īpašniekiem saistībā ar gaidāmo tarifu pieaugumu ir vairāki jautājumi un saules paneļu uzstādīšana kļuvusi lēnākā, bet aktīvāki ir uzņēmēji, kas paneļus uzstāda uz zemes, ne ēku jumtiem. Tas saistīts arī ar pieejamo atbalstu.

Kā jau katru pēdējo mēneša pirmdienu raidījumā ar uzrunu dalās Marijas skolas vadītājs Latvijā pr. Arnis Maziļevskis, kurš šoreiz pievēršas aktuālajam - Adventa laikam. Izskan aicinājums aktīvi izmantot iespēju satikt Dievu tā, lai Kristus piedzimšana jaunā līmenī notiek katrā no mums.

Itālijas valdība piedzīvo neuzticības balsojumu. Džo Baidens pirmo reizi apmeklējis Tuvos Austrumus, būdams ASV prezidenta amatā. Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atstādinājis no amata vairākas augstas amatpersonas - Ukrainas Drošības dienesta vadītāju Ivanu Bakanovu un valsts ģenerālprokurori Irinu Venediktovu. Pasaules aktualitātes raidījumā Divas puslodes vērtē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Gints Jegermanis. Sašūpojas Itālijas valdība Bezpartejiskā premjerministra Mario Dragi valdība Itālijā tika izveidota 2021. gada februārī kā izteikta varavīksnes valdība, kuru līdz šim atbalstījis absolūtais vairākums abu Itālijas parlamenta palātu deputātu. Vairāk nekā puse no Dragi kabineta ministriem, t. sk. iekšlietu, tieslietu un ekonomikas un finanšu resoru vadītāji ir bezpartejiski, savukārt partiju deleģētie kabineta locekļi pārstāv visplašāko politisko spektru. Starp viņiem ir labēji populistiskās partijas „Līga”, populistiskās Pieczvaigžņu kustības, labēji centriskās “Forza Italia”, centriskās „Kopā nākotnei”, liberālās „Italia Viva”, mēreni kreiso partiju – Demokrātiskās partijas un kustības „Articolo Uno” ministri. Taču šī sarežģītā konstrukcija sašķobījās, kad pirms izšķiroša balsojuma par valdības turpmākās rīcības plānu parlamenta augšpalātā Senātā zāli pameta Pieczvaigžņu kustības senatori. Kustības līderis Džuzepe Konte vaino premjeru nepietiekamos centienos apkarot pieaugušo dzīves dārdzību. Lai arī bez Pieczvaigžņu kustības balsojums bija pozitīvs, premjerministrs vērsās pie valsts prezidenta Serdžio Matarellas ar ierosinājumu demisionēt, kas tomēr nenotika. 20. jūlija vakarā paredzēts balsojums par uzticību valdībai abās parlamenta palātās, tomēr neatkarīgi no tā premjerministrs Dragi līdz šim norādījis, ka nebūtu gatavs turpināt valdības darbu, ja no tās aizietu Pieczvaigžņu kustība. Šādā gadījumā teju vienīgais scenārijs būtu jaunu parlamenta vēlēšanu izsludināšanas septembrī vai oktobrī. Tikām pašā Pieczvaigžņu kustībā vērojama nopietna šķelšanās valdības atbalsta jautājumā, un izskan viedokļi par partijas vadības vēlmi uz valdības destabilizācijas un ārkārtas vēlēšanu rēķina konsolidēt savu politisko spēku un elektorātu. Līdzīgi pieņēmumi izskanējuši arī radikāli labējo spēku sakarā. Prezidenta Baidena Tuvo Austrumu tūre 13. jūlijā Džo Baidens pirmo reizi devās vizītē uz Tuvajiem Austrumiem Savienoto Valstu prezidenta statusā. Četru dienu maršrutā bija iekļauta Izraēla, Palestīnas autonomija un Saūda Arābija. Kā jau bija sagaidāms, šīs vizītes pamatā apstiprināja amerikāņu politikas nemainīgās prioritātes reģionā un bija ieturētas „aso šķautņu” nogludināšanas garā. Viesojoties Telavivā, prezidents vēlreiz apliecināja Savienoto Valstu principiālo gatavību balstīt Izraēlas drošību. Izpalika kritika par ebreju apmetnēm palestīniešu teritorijā vai jautājums par iespējamo amerikāņu konsulātu palestīniešu autonomijai, kas varētu tikt atvērts Jeruzalemē. Toties prezidents Baidens un Izraēlas premjerministrs Jairs Lapids pauda vienotu nostāju, ka nav pieļaujama kodolieroču nonākšana Irānas rīcībā. Vaicāts, vai pieļauj iespēju šai sakarā lietot militāru spēku pret Irānu, prezidents Baidens atbildēja, ka jā, ja citas iespējas nebūtu. Savukārt viesojoties Palestīnas autonomijā un tiekoties ar tās prezidentu Mahmūdu Abāsu, Baidens pauda simpātijas palestīniešu neatkarības centieniem, tos pat netieši salīdzinot ar Īrijas savulaik izcīnīto neatkarības cīņu pret britu virskundzību. Ar lielu interesi starptautiskā sabiedrība gaidīja prezidenta vizīti Saūdu karaļvalstī, jo sevišķi tikšanos ar tās faktisko vadītāju kroņprinci Muhamedu bin Salmanu. Savulaik pašreizējais prezidents asi kritizēja kroņprinci par viņa domājamo saistību ar Amerikā dzīvojošā Saūdu izcelsmes žurnālista Džamala Hašogi noslepkavošanu. Izskanēja pat pieņēmumi, ka vizītes laikā Baidens atteicies tikties ar princi un tikšoties tikai ar Saūdu valsts galvu karali Salmanu bin Abdulazizu. Tomēr prezidents un kroņprincis draudzīgi sasveicinājās uz karaļa pils kāpnēm Riādā, un arī visa turpmākā vizītes gaita, kas iekļāva arī Baidena dalību arābu valstu vadītāju samitā, noritēja pozitīvā gaisotnē. Vašingtonas un Riādas pozīcijas pilnībā sakrīt pretestībā Irānas ekspansijas tieksmēm, un uz šī fona prezidents Baidens turnejas laikā vairakkārt uzsvēra Amerikas atbalstu attiecību uzlabošanai starp Saūda Arābiju un Izraēlu. Un kaut arī prezidenta administrācijas pārstāvji pirms vizītes tika uzsvēruši, ka Saūdu naftas ieguves palielināšana, stabilizējot globālo enerģijas resursu tirgu, nebūs sarunu degpunktā, naftas cenas biržās jau reaģējušas uz prezidenta Tuvo Austrumu turneju ar pamanāmu krišanos. Prezidents Zelenskis atstādina struktūru vadītājus Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nolēmis atstādināt no amata Ukrainas Drošības dienesta šefu Ivanu Bakanovu un valsts ģenerālprokurori Irinu Venediktovu. Kā motīvu prezidents minēja vairāk nekā 650 šobrīd izmeklējamo gadījumu par Ukrainas likumsargājošo struktūru darbinieku valsts nodevību un kolaborāciju ar okupētājvalsti Krieviju. Nepilni divi simti šādu darbinieku atzīti par aizdomās turētajiem. Visskaļākais gadījums ir nesen arestētais Ukrainas Drošības dienesta Krimas reģionālās pārvaldes vadītājs Olehs Kuļiņičs. Sākotnējai Bakanova un Venediktovas atstādināšanai sekoja parlamenta vakar notikušais balsojums par abu amatpersonu atbrīvošanu no amata. Abi atlaistie ir prezidenta ilglaicīgi līdzgaitnieki un pieder pie viņa komandas kodola. Jurists un ekonomists Ivans Bakanovs ir Volodimira Zelenska bērnības draugs, vēlāk darbojies kopā ar nākamo valsts galvu vairākos projektos, t.sk. kā administrators viņa televīzijas producēšanas kompānijā „Studija 95. kvartāls”, vadījis viņa priekšvēlēšanu štābu. Arī Irina Venediktova darbojas kopā ar prezidentu kopš 2018. gada, t. sk. izstrādājot viņa partijas „Tautas kalps” priekšvēlēšanu programmas tieslietu sistēmas reformas sadaļu. Par Ukrainas Drošības dienesta vadītāja pienākumu izpildītāju iecelts drošības sistēmas profesionālis, brigādes ģenerālis Vasilijs Maļuks, par ģenerālprokurora pienākumu izpildītāju – līdzšinējais ģenerālprokurora vietnieks Oleksijs Simonenko. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

14. jūnijā pulksten 19.00 Rīgas Svētā Pētera baznīcā skanēs koncerts In memoriam 1941. gada Komunistiskā genicīda upuru un 2022. gada Ukrainas kara upuru piemiņai. Tajā piedalīsies Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" un tā mākslinieciskais vadītājs un diriģents Māris Sirmais, kā arī Lietuvas Valsts koris "Vilnius" un tā mākslinieciskais vadītājs un diriģents Artūras Dambrauskas.  Pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Rhona Clarke Requiem un Riharda Dubras opuss "Mūsu tēvs" (Otche nash). Tāpat skanēs darbi, kuru autori ir V. Augustinas, D. Zakaras, K.A. Arnesen, J. Tamulionis, Z. Bružaite, P. Plakidis, A. Havrylets, V. Silvestrovs. Par visu plašāk "Klasikai" stāsta VAK "Latvija" direktors Māris Ošlejs. 

Par Krievijas un Eiropas Savienības nākotni raidījumā "Divas puslodes" diskutē politologs Kārlis Daukšts un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Kurp maršē, Krievija? Abas karojošās puses ir pagurušas, un karadarbība Ukrainā šobrīd arvien vairāk pāriet pozīciju kara situācijā, – šādus secinājumus sarunā ar tīmekļa resursa Ukrlife.tv žurnālisti Ludmilu Ņemirju pauda azerbaidžāņu militārais eksperts Agils Rustamzade. Aizvadītajā nedēļā aktīvāka kaujas darbība notika lielākoties Ukrainas ziemeļaustrumos, kur Krievijas karaspēks turpina spiedienu Severodoņeckas un Ļisičanskas pilsētu rajonā, savukārt ukraiņu spēki turpina atspiest pretinieku no Harkivas. Tāpat Krievija joprojām pūlas salauzt atlikušo Mariupoles aizstāvju pretestību rūpnīcas Azovstaļ teritorijā, joprojām – nesekmīgi. Maija sākumā, tuvojoties Uzvaras dienas svinībām, vairojās spekulācijas par to, kā Vladimirs Putins mēģinās kompensēt nenotikušo uzvaru savā „specoperācijā”. Izskanēja pieņēmumi par oficiālu kara pieteikumu Ukrainai un ar to saistītu vispārēju mobilizāciju. Taču nekas tamlīdzīgs 9. maijā nenotika. Krievijas vadoņa svētku uzruna bija neierasti īsa un arī visai neizteiksmīga, pamatā pievēršoties Ukrainā uzsāktās militārās avantūras attaisnošanai. Kā par vadoņa uzstāšanos izteicās Savienotajās Valstīs dzīvojošais krievu publicists Andrejs Piontkovskis, tā faktiski bija taisnošanās, respektīvi – mēģinājums aizstāvības runai nākotnes tribunālā. Tas viss arvien nozīmīgāk liek uzdot jautājumu: ar ko šis karš beigsies Krievijai, un kas notiks ar Krieviju pēc kara? Eiropas pilsoņu ieteikumi nākotnei 9. maijā Eiropas Parlamentā Strasbūrā ar īpašu sanāksmi noslēdzās Konference par Eiropas nākotni, kuras ietvaros Eiropas Savienības pilsoņi bija aicināti sniegt savu redzējumu par savienības tālāko attīstību un darbību dažādās jomās. Tas bija gadu ilgs process, kura centrālie notikumi bija četras klātienes paneļdiskusijas, kurās piedalījās 200 pēc nejaušības principa atlasīti pilsoņi no visām dalībvalstīm. Tāpat notika nacionāla un reģionāla līmeņa diskusijas un viedokļu apkopošana digitālajā platformā. Pirmdien konferences gala ziņojums ar priekšlikumu apkopojumu tika pasniegts Eiropas Parlamenta prezidentei Robertai Metsolai, Eiropas Komisijas prezidentei Urzulai fon der Leienai un Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts Francijas prezidentam Emanuelam Makronam. Priekšlikumu spektrs aptver klimata pārmaiņas un vidi, veselības aprūpi, ekonomiku, sociālo taisnīgumu, nodarbinātību, savienības lomu globālajā politikā, vērtības un tiesības, tiesiskumu, drošību, digitālo transformāciju, savienības institūciju darbību, migrāciju, izglītību, kultūru, jaunatnes un sporta jautājumus. Tagad nu Eiropas Savienības institūcijām jālemj, kā šos priekšlikumus ieviest dzīvē. Eiropas Parlaments savu rezolūciju par konferences rezultātiem pieņēma 4. maijā, paužot savu atbalstu un norādot, ka atsevišķu priekšlikumu īstenošana prasīs izmaiņas Līgumā par Eiropas Savienību, un šādā nolūkā jāsasauc Konvents. Tādi ir, piemēram, priekšlikumi par Viseiropas referendumiem, pāreju uz kvalificētu balsu vairākumu līdzšinējās vienbalsības vietā, lemjot vairumu jautājumu Eiropadomē, u.tml. Tikām pirmdien ar rezervētu viedokli par iespējamu savienības līguma mainīšanu nākušas klajā 13 dalībvalstis, t.sk. Latvija, norādot, ka pilsoņu konferences mērķi sākotnēji nav paredzējuši savienības līguma grozīšanu, un sasteigti lēmumi šai sakarā ir nevēlami. Cita starpā konferences priekšlikumi ietver arī pakāpenisku pāreju uz pārnacionāliem jeb Viseiropas kandidātu sarakstiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un Eiroparlaments 3. maijā ar balsu vairākumu atbalstīja pirmo soli šai virzienā: esošo 705 deputātu vietu papildināšanu ar vēl divdesmit astoņām, kurās kandidāti tiktu ievēlēti no Viseiropas sarakstiem. Šie saraksti, attiecīgi, startētu ar pārnacionālu programmu un savu kandidātu Eiropas Komisijas prezidenta amatam. Ap parlamenta balsojumu gan šādas izmaiņas vēlēšanu kārtībā izdarīt nevar, tām nepieciešams Eiropas Padomes apstiprinājums. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta ceļojumu dizaineris un grāmatas Better Travel autors Aldis Kušķis Vai zini, kā sauc pirmo Latvijas ceļotāju, kura vārds ir plaši zināms un populārs šodienas Latvijā? Tas ir Turaidas lībiešu valdnieks Kaupo. Domājams, ka vārds Kaupo (vārda Jēkabs lībiskā forma) tika iegūts kristoties; ja tā tik tiešām ir, tad viņa pagānu vārds mums ir palicis nezināms. Daži vēsturnieki mēdz Kaupo saukt arī par Kaupu. Hronikas viņu piemin kā ļoti cienījamu personu, dēvētu par "pirmo starp pirmajiem" (primus ex primorum) un kā ķēniņam līdzīgu (Quasi Rex). Ziņu par ķēniņa Kaupo dzīvi nav daudz un tās pašas ļoti fragmentāras. Bet daži fakti par  viņa ceļojumu 1203.-1204.gadā uz Romu un atpakaļ ir zināmi. Var dažādi vērtēt Kaupo personību, bet vēsturē viņš nenoliedzami iegājis ar to, ka bija pirmais baltietis, kurš 1203. gada vasarā kopā ar cisterciešu mūku un Daugavgrīvas jaundibinātā klostera abatu Teodoriku, paceļojuši pa Vāczemi, ieradās Romā lai tiktos ar pašu pāvestu Innocentu III – vēsturē vienu no ievērojamākajiem kristīgās baznīcas virsvadītājiem, kura priekšā ceļus lieca visi tā laika pasaules varenākie valdnieki. Varam vien iztēloties, kādas nāves briesmas draudēja Kaupo un viņa pavadoņiem šajā piedzīvojumā – pēc šodienas Google kartes no Turaidas pils līdz Vatikānam vistaisnākajā kājām ejamajā maršrutā tie būtu vismaz 2315 kilometri.  Briesmām pilns noteikti bija arī sākuma posma jūras ceļojums, kur vismaz vienā virzienā no Rīgas ceļotāji kuģoja uz Dancigas (šodienas Gdaņskas) vai Lībekas ostu. 13.gadsimtā pārgājiens pār Alpu kalniem vien jau bija ko vērts, pat neraugoties uz to, ka tas notika vasarā. Katrā ziņā var piekrist igauņu zinātniekam Prītam Raudkivi, kurš, izvērtējot Kaupo Romas ceļojuma nozīmi, uzsver, ka tas vairākos aspektos ir bezprecedenta notikums, kas savā pārdrošībā aizēno visus krustnešu kuģojumus no Vācijas uz Gotlandi un tālāk uz Livoniju. Vācbaltiem Kaupo vienmēr bijis “visuzticamākais no līviem”. Var teikt, ka viņš uzskatīts par savas tautas nodevēju un savtīgu pašlabuma meklētāju. Izskanējis arī viedoklis, ka Kaupo īstenībā bijis pragmatiski domājošs politiķis, gan dzimis nepareizajā vietā un laikā, savas tautas neatzīts pravietis un pat pirmais celmlauzis latviešiem Eiropā. Maršruts Turaida – Roma ar kājām vai ar mašīnu, jebkurā gadījumā lielisks un izzinošs pat vēl šodienas ceļotājiem.  

Šajā nedēļā skaļi izskanēja Naukšēnu sociālās korekcijas iestādes vārds. Žurnālisti no Latvijas Televīzijas raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" kopā ar Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas cilvēkiem bija ieradušies izglītības iestādē, lai skaidrotu, kas notiek ar tiem bērniem, kuri ar tiesas spriedumu tiek nosūtīta šo iestādi, lai viņus tur, droši vien jālieto šoreiz tas vārds, pāraudzinātu. Tas, ko varējām vērot televīzijas ekrānos, lielā mērā arī atgādināja to, kas stāstīts par cietumos notiekošo: sodu sistēma, karceri, dzeloņstieples, ģedovščina. Raidījums bija ļoti kritisks, speciālisti tāpat. Izskanēja viedoklis, ka šāda iestāde Latvijā nevar pastāvēt un to reorganizēt nav iespējams.  Raidījumā Krustpunktā nerunāsim par to, kas Naukšēnos notiek un vai tur tiešām viss ir tik drūmi. Drīzāk - ko darīt? Mēs jau tik bieži nezinām, ko vispār darīt ar bērniem, kuri neiekļaujas ierastajā vidē, nonāk tiesas redzeslokā. Izglītības un zinātnes ministrijā par Naukšēnu skolas likvidāciju īsti nerunā, bet kas tad varētu mainīties un kam jāmainās, ja runājam par šādiem bērniem. Turpinot kolēģu iesākto un risinājumu meklējot, Krustpunktā diskutējam, kāds būs risinājums un kādai jābūt valsts politikai, domājot par jauniešu sociālās korekcijas iestādi. Diskutē Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs, izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece, Labklājības ministrijasparlamentārā sekretāre Evita Zālīte-Grosa un Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Ilona Kronberga.        

Šajā nedēļā skaļi izskanēja Naukšēnu sociālās korekcijas iestādes vārds. Žurnālisti no Latvijas Televīzijas raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" kopā ar Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas cilvēkiem bija ieradušies izglītības iestādē, lai skaidrotu, kas notiek ar tiem bērniem, kuri ar tiesas spriedumu tiek nosūtīta šo iestādi, lai viņus tur, droši vien jālieto šoreiz tas vārds, pāraudzinātu. Tas, ko varējām vērot televīzijas ekrānos, lielā mērā arī atgādināja to, kas stāstīts par cietumos notiekošo: sodu sistēma, karceri, dzeloņstieples, ģedovščina. Raidījums bija ļoti kritisks, speciālisti tāpat. Izskanēja viedoklis, ka šāda iestāde Latvijā nevar pastāvēt un to reorganizēt nav iespējams.  Raidījumā Krustpunktā nerunāsim par to, kas Naukšēnos notiek un vai tur tiešām viss ir tik drūmi. Drīzāk - ko darīt? Mēs jau tik bieži nezinām, ko vispār darīt ar bērniem, kuri neiekļaujas ierastajā vidē, nonāk tiesas redzeslokā. Izglītības un zinātnes ministrijā par Naukšēnu skolas likvidāciju īsti nerunā, bet kas tad varētu mainīties un kam jāmainās, ja runājam par šādiem bērniem. Turpinot kolēģu iesākto un risinājumu meklējot, Krustpunktā diskutējam, kāds būs risinājums un kādai jābūt valsts politikai, domājot par jauniešu sociālās korekcijas iestādi. Diskutē Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs, izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece, Labklājības ministrijasparlamentārā sekretāre Evita Zālīte-Grosa un Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Ilona Kronberga.        

Turpinās literatūras interneta žurnāls "Punctum" festivāls, kas norit Regīnas Ezeras zīmē. Festivāla izskaņā 27. augustā pulksten 20.30 bijušajā tekstilrūpnīcā "Boļševička" notiks koncertlasījums „Regīna. Nakts ar mēnesnīcu”. Tā dalībnieki ir mūsdienu latviešu rakstnieki un mūziķi, kuru vārdi ir pazīstami arī ārpus Latvijas robežām, – Nora Ikstena, Inga Ābele, Kārlis Vērdiņš, Jānis Joņevs, Sniedze Prauliņa un Vladislavs Nastavševs. Koncertlasījuma idejas autors ir literatūrzinātnieks un mūziķis Jānis Ozoliņš. Romānā “Varmācība” Regīna Ezera raksta: “Nemierināsim sevi ar domu, ka tas ir pagājis, ka tas ir citur, ka tas ir tālu, ka mūs no tā visa droši šķir laiks un atstatums. Kamēr pastāv “tiesības nogalināt” tāpēc, ka esmu radības kronis, tāpēc, ka esmu baltais, tāpēc, ka man ir pareizākas formas galvaskauss, tāpēc, ka es esmu tas, kas es esmu, tāpēc, ka piederu pie lielākas tautas, tāpēc, ka varu to darīt nesodīti, tāpēc, ka man ir ierocis, baidīsimies par saviem bērniem. Nekaunēsimies par šīm bailēm! Baidīsimies, ka mūsu bērni var kļūt par upuriem. Vēl vairāk baidīsimies, ka mūsu bērni var kļūt par slepkavām!” Pasākums iecerēts kā jauns meklējums prozas, mūzikas un vizuālās mākslas saplūsmei koncerta formā, līdzās oriģinālscenārijam iekļaujot arī mākslinieku oriģināldarbus, kas pirmatskaņojumu piedzīvos koncerta norises dienā. Scenogrāfijas autore ir Ieva Kauliņa, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Kultūras rondo par gaidāmo pasākumu stāsta literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš.

"Klasikā" tiekamies ar Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla un Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" māksliniecisko vadītāju Māri Sirmo. Šogad festivāla vadmotīvs ir miers, tādēļ atklāšanas koncertā 19. augustā Rīgas Sv. Pētera baznīcā klausītāji tiks iepazīstināti ar poļu minimālista un laikmetīgās mūzikas komponista Vojceha Kilara mesu Missa pro pace ("Mesa par mieru"). Tā pirmatskaņota 2001. gadā kā pasūtījuma darbs, kas veltīts Varšavas Nacionālās Filharmonijas orķestra simtgades jubilejai. “Mesa par mieru” atskaņojumā piedalīsies Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", Liepājas Simfoniskais orķestris, solisti Viktorija Pakalniece (soprāns), Sniedze Kaņepe (mecosoprāns), Rafals Bartminskis (tenors, Polija) un Rihards Mačanovskis (bass). Pie diriģenta pults stāsies festivāla mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Sadarbībā ar Dienvidkurzemes festivālu "Rimbenieks" šo programmu atkārtoti varēs dzirdēt arī Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē 20. augustā plkst. 20.00. 19. augustā izskanēs koncerts "Hanzas laikmeta mūzika no Francijas". Koncerts vienlaikus būs izstādes HANSEartWORKS atklāšana. Tas iecerēts atbilstoši izstādes uzstādījumam - meklēt pagātnes Hanzas vērtību iemiesošanos nākotnē un tiek veidots kā senās mūzikas un elektroniskās mūzikas sintēzes un saspēles kopprojekts. Koncertā piedalīsies Gertruda Jerjomenko (klavesīns), Ansis Bētiņš (tenors), Žanna Marija Leljevra (soprāns, Francija), Agnese Kanniņa (vijole) un DJ Monsta. 26. augustā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā ar solokoncertu klausītājus priecēs viens no izcilākajiem Igaunijas mūzikas ansambļiem pasaulē - Igaunijas Filharmonijas kamerkoris. Koncertā skanēs pasaulē atzītākā igauņu komponista Arvo Perta An den Wassern zu Babel ("Pie Bābeles ūdeņiem"), viens no viņa pazīstamākajiem darbiem Deer's Cry ("Brieža brēciens") un Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos skaņdarbs jauktajam korim a cappella O Holy Father Nicholas ("Ak, svētais tēvs Nikolaj"). Koncerta izskaņā dzirdēsim franču komponista Morisa Duruflē rekviēmu. Pie dirģenta pults: kora dibinātājs un goda diriģents Tenu Kaljuste. Jau trešo gadu pēc kārtas, atbalstot Latvijas jaunos talantus un veicinot viņu izaugsmi, festivāla organizatori uz sadarbību aicinās Rīgas Doma kora skolas gospeļkori diriģentes Unas Stades vadībā. Šogad koris veidos muzikālu uzvedumu, kas izskanēs Rīgas Sv. Pētera baznīcā 28. augustā plkst. 19.00. Turpinot tradīciju festivāla ietvaros pasūtināt un atskaņot latviešu komponistu jaundarbus, Rīgas Sv. Pētera baznīcā 2. septembrī skanēs Annas Ķirses jaundarba Carmen Sibyllae ("Kūmu Sibilla") pirmatskaņojums, kas komponēts, iedvesmojoties no romiešu dzejnieka Vergilija "Bukolikas" ceturtās eklogas. Koncertā skanēs arī darbi, kas rakstīt korim a cappella – Irīnas Mihailovskas "Triptihs" un Raimonda Tigula "Es Tevi lūdzu, Dievs" ar Jura Rubeņa vārdiem. Godinot komponista Pētera Butāna piemiņu un pildot viņa lūgumu, Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" un Sinfonietta Rīga diriģenta Māra Sirmā vadībā atskaņos opusu jauktajam korim un orķestrim Gloria. Noslēguma koncerts ir veltījums 11. septembra traģiskajiem notikumiem Amerikas Savienotajās Valstīs, kas notika pirms divdesmit gadiem. Koncertā skanēs Džona Adamsa darbs On The Transmigration of Souls ("Dvēseļu pārceļošana"), kas tika pirmatskaņots gadu pēc terorakta Ņujorkā un ir veltīts aizgājušo piemiņai, kā arī viņa vērienīgais opuss Harmonium. Koncertā kopā ar Valsts Akadēmisko kori "Latvija" piedalīsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, pie diriģenta pults - Māris Sirmais. Festivāla noslēguma koncerts izskanēs Rīgas Domā plkst.19.00. Anna Veismane: Ir augusts, un klausītāji jau ielāgojuši, ka šajā laikā koris "Latvija" aicina uz garīgu piedzīvojumu, garīgu pārdzīvojumu. Šogad festivālā ir gan latviešu mūziķi, gan ārzemju viesi. Vai vari ieskicēt, kāds šogad izskatās šis festivāls? Māris Sirmais: Mēs visi ļoti gribam cerēt, ka šis būs pandēmijas laika pēdējais Garīgās mūzikas festivāls, jo kopumā visa programma, tāpat kā viss process, kādu šajā pasaulē izdzīvo katrs cilvēks, ir ietekmēts un iespaidots no visdažādākajiem aspektiem. No vienas puses esmu priecīgs, ka pagājušogad festivāls bija salīdzinoši mierīgs, bet ļoti stabils – ar visu pandēmijas fonu. Šogad ir līdzīgi. Mēs joprojām nezinām, kā sagaidīsim augusta otro pusi un septembri. Bet festivāla ritējums šobrīd ir diezgan intensīvs, daudziem koncertiem un izaicinājumiem pilns. Vienmēr esam centušies saglabāt pamattradīcijas, kas festivālam bijušas raksturīgas jau no tā dibināšanas laika. Allaž esam ievērojuši savus uzstādītos noteikumus – ka festivālā mums noteikti ir viens darbs, kur dodam iespēju izpausties latviešu komponistiem. Mums pat bijušas dažas nobīdes – jau pērn bija viesi, komponisti ārpus Latvijas. Aizpagājušajā gadā tas bija Vītauts Miškinis. Šoreiz, 2. septembra koncertā, būs četri autori, turklāt koncerts notiks kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga. “Mūsu sadarbība festivālā nav nemaz bijusi tik bieža, taču tā bija ļoti kvēla vēlme mums visiem – festivāla laikā rast iespēju sastrādāties ar šo brīnišķīgo kamerorķestri. Izskanēs divu komponistu lieldarbi, kurus atskaņosim kopā ar Sinfonietta Rīga. Pirmkārt, tas būs lieldarbs, kuru ļoti rūpīgi un pamatīgi izstrādājusi jaunā, talantīgā komponiste Anna Ķirse - "Sibillas dziesma". Un ļoti neparasts gadījums ir ar Pēteri Butānu, kurš jau devies mūžībā. Pēc viņa aiziešanas viņa dzīvesbiedre atnesa mums darbu, ko savā laikā Pēteris Butāns viņš bija viņai iedevis kā vienu daļu no kāda lielāka opusa. Nevienam nav skaidrs, kas ir šis opuss, un viņš nav atstājis arī nekādus materiālus. Šīs daļas nosaukums ir Gloria, un mēs to uztveram kā patstāvīgu skaņdarbu. Kad šīs notis saņēmu no kora “Latvija” direktora Māra Ošleja, kuram šo partitūru bija nodevusi Pētera Butāna dzīvesbiedre, man likās – šis varētu būt viens no Pētera beidzamajiem darbiem. Bet izrādās, ka šādi viņš rakstījis pirms tā Pētera Butāna, kādu mēs viņu pazīstam! Tas bijis kāds viņa jaunības dienu darbs. Un šo vienu daļu Pēteris pats atradis un iedevis sievai, lai viņa nodotu korim "Latvija". Tā ka šis ir ļoti interesants stāsts. Ļoti neparasts. Man pašam bija ļoti liels pārsteigums, atverot šo partitūru un pirmo reizi korim sākot dziedāt – cik neparasta ir Pētera Butāna vēlme tajā konkrētajā laikā rakstīt tieši šādi! Un tad vēl ir divi autori, kas mums pašiem jau ir ļoti iecienīti un iemīļoti – tā ir mūsu pašu Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāja Irīna Mihailovska, kura nu jau arī guvusi starptautiskus panākumus kā komponiste – šoreiz skanēs viņas "Triptihs". Un tad vēl Raimonda Tigula un Jura Rubeņa darbs "Es tevi lūdzu, Dievs". Tāds ir mūsu jaundarbu koncerts. Ja runājam par klasiskām vērtībām, pie kurām esam centušies pieturēties, šajā gadījumā mums ir viesi – Igaunijas Filharmonijas kamerkoris. Pie kamerkora galvenā mākslinieciskā vadītāja amata atgriezies izcilais igauņu diriģents Tenu Kaljuste, kas man tiešām bija jaunums, jo pēdējā laikā ar viņu nebijām sazinājušies. Tas tāds interesants aplis – ka Tenu atkal atgriezies pie sava kamerkora. Viņu sniegumā skanēs Duruflē Rekviēms, kas tiks atskaņots kopā ar ērģelēm. Mums savukārt būs esela programma ar Arvo Perta mūziku. Bet, kas attiecas uz festivāla atklāšanu un koncertu, kas izskanēs arī Liepājā... Interesanti, ka mums pirmais koncerts būs tieši Rīgā. Jo parasti mums tā secība vienmēr bijusi pretēja. Šoreiz festivāls sāksies 19. augustā Svētā Pētera baznīcā un 20. augustā šis koncerts skanēs Svētā Jāzepa katedrālē Liepājā, kur esam izveidojuši programmu, kas principā veltīta poļu minimālistam Kilaram... Plašāk - ierakstā.

7.aprīlī (2021) Saeimas Mandātu ētikas un iesniegumu komisijā diskutēja par lūšu medību aizliegumu. Izskanēja daudz argumentu par un pret lūšu medībām, kā saka - no viena grāvja otrā. Epizodē Linda Dombrovska un Oskars Treilihs diskutē par dažādiem argumentiem, meklē skaidrojumu un mēģina saprast, kādēļ vajadzīgas lūšu medības. Protams, lai arī ko mednieki teiktu, anti-medniekus tāpat neizdosies pārliecināt, bet kompromiss ir jārod. Epizode sadarbībā ar SIA "Ieroči": https://siaieroci.lv/lv Lasi un abonē žurnālu Medības! Epizodi veido: Linda Dombrovska, Oskars Treilihs, Indulis Burka Mūzika: Catalyst by Alexander Nakarada. Link: https://filmmusic.io/song/5186-catalyst https://creativecommons.org/licenses/by/4.0

Tuvojoties Lieldienu brīvdienām, esam apzinājuši dažus notikumus, kas varētu palīdzēt atsvaidzināt mūsu ikdienas dzīvi, ļaujoties, piemēram, Arvo Perta skaņu pasaulei, iedvesmojoties no pastaigas Lūznavas muižā vai ļaujoties Klausītavas lasījumiem Āgenskalnā. 2. aprīlī plkst. 21 Rīgas Sv. Pētera baznīcā uzstāsies Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un kamerorķestris Simfonietta Rīga. Izskanēs divi monumentāli mūslaiku muzikālie audekli - Arvo Perta "Ādama žēlabas" un Džeimsa Makmilana kantāte "Septiņi pēdējie vārdi pie krusta". Par koncertu stāsta diriģents Māris Sirmais Koncertprogramma "Mūzika klusumā" izskanēs 2. aprīlī plkst. 12 tiešraidē no VEF Kultūras pils. Stāsta vokālās grupas "Putni" vadītāja Antra Dreģe. Bet sestdien un svētdien, 3. un 4. aprīlī,  Latvijas Nacionālā bibliotēka virtuāli pārcelsies uz Āgenskalna tirgu, kura laukumu jau trešo reizi pieskandinās Gaismas pils darbinieku balsis, kas īpaši veidotā skaņu ierakstā visas dienas garumā priecēs tirgus apmeklētājus ar stāstiem par Lieldienu rotaļām, receptēm, ticējumiem un paražām. Skanēs arī dziesmas. Ja tirgu šajā nedēļas nogalē nav plānots apmeklēt, tad ierakstu var ērti klausīties arī mājās – piemēram, krāsojot olas vai klājot svētku galdu. Tas dzirdams Nacionālās bibliotēkas podkāstā jeb raidierakstā “Klausītava” dažādās interneta vietnēs. Savukārt, ka Lieldienās nonāksiet Lūznavas muižā, iespējams, jau parkā dzirdēsiet mūziku, kas skanēs no muižas Sarkanās zāles. 4. aprīlī plkst. 15 Lūznavas muiža ielūdz uz kamermūzikas koncertu mājas muzicēšanas atmosfērā – koncertprogrammu “Sonātes flautai un klavesīnam” sagatavojusi klavesīniste Ieva Saliete un flautiste Maija Kļaviņa. Koncerts bezmaksas tiešraidē būs skatāms muižas profilā sociālajā tīklā “Facebook” un reizē turpat no Sarkanās zāles dzirdams arī muižas parka apmeklētājiem. Par idejām, kā saturīgi un aizraujoši pavadīt laiku muižā vaicājam tas pārvaldniecei Ivetai Balčūnei.  

19. novembrī notika Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju  forums, kurā diskutēts gan par Latvijas tēlu pasaulē, gan par to, kā veidot Latvijas ceļa karti ekonomikas atveseļošanai, kā arī starptautiskajām un reģionālajām uznēmējdarbības iespējām, tostarp zaļās enerģijas nākotni Eiropā. Raidījuma Globālais latvietis. 21. gadsimts studijā esam aicinājuši Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdi Kristīni Saulīti, lai kopā ar ekonomikas un finanšu ekspertiem pārrunātu forumā apspriesto. Sarunā piedalās arī uzņēmējs, “Primekss Group” īpašnieks un dibinātājs, valdības stratēģijas krīzes pārvarēšanai darba grupas dalībnieks Jānis Ošlejs, zaļās stratēģijas eksperts, "Imtex Membranes" vadītājs, Latvijas Goda konsuls Ontārio provincē Kanādā Kārlis Vasarājs un uzņēmuma “BlueOrange” Klientu aktīvu pārvaldīšanas direktors Pauls Miklaševičs.  

Drag epizode ar pirmo sievieti no Marsa, LGBT terminoloģiju un garlaicīgu drag prezentāciju. Rojam vispār ļoti nepatika šī epizode. Perfekts podkāsts, kura fonā nedaudz mazāk gribas uztaisīt pašnāvību, vispār mums ir depresija, un Kristiānai bija tikai viens mental breakdowns. Runājām par cancelled gigs un jauno iPhone. Rojs atklāja VID gada nodokļu deklarāciju, pabeidza DJ skolu un nopirka īstu DJ kontrolieri. Kristiānai atkal birthday week. Kāds grib nopirkt stūra māju? "Ja tu esi zema līmeņa bomzis, Nike apavi tev toč nebūs!" Mēs nevaram sagaidīt video podkāstu - lūdzu, kļūstiet par Roja patronu!! Gribam naudu kamerai, balss vokalizatoram, lai uztaisītu live epizodi ar koncertu. Izskanēja dažādas merch idejas - biezie crop topi, roku getras, kāju getras, cimdi, ausu sildītāji, bomber jakas pa 200 eiro Limited Edition shit ar Rhinestones, lai geji pērk, parūkas ar zelta šķiedrām, kur uzkrāsota mūsu bilde un Uggi ar skarām. Ketji Peri izmanto Kevin Murphy kosmētiku. Top klubs ir elles priekšnams. Un vēl kaut kas, ko Rojs nepaspēja pierakstīt.

Ceļojošais podkāsts: pirmā daļa ierakstīta vilcienā uz Siguldu, ko var dzirdēt pēc stresa Roja balsī. Roja šokējošais atklājums par maratona notikšanu pandēmijas laikā. Kristiānai sākās birthday month. Android telefoni? Miskaste! Izlaidām pirmo publisko epizodi un bijām pirmajā vietā uz kādu laiku. Kristiāna aizgāja pie fizioterapeita, kur viņu nodirsa par viņas dzīves izvēlēm. Rojs ir gatavs sportot, bet vēl nav aizgājis. Salt sticki: Smoke&Die. Kristiāna bija uz izpārdoto izrādi “Monstrs” un apmeklēja pēc-pirmizrādes banketu. Rojs tikmēr apmeklēja Covid perēkli - Tallinas Pagalmu, un citu slimību perēkli - Top klubu. Kristiāna - galvenā stockere valstī - uzdirsa entrepreneur jaunietiem. Rojs atklāja sievietēm, ka aiz viņām paliek mēnešreižu asins pēdas uz poda malas apakšas. Izskanēja pirmā skatītāju-iesūtīta tēma. Rojs ļoti grib uz zaļumballi. “Neņemiet televīziju, kas darbojas caur to Android “podiņu”!” - Rojs. “Ko dara cilvēki bez kājām himnas laikā?” - arī Rojs. Ralfs Eilands nemāk izrunāt vārdu “YouTube”. Roja klasesbiedri 5./6. klasē šņauca tabaku tualetē, un citas heteroseksuālās kultūras izklaides. Izskanēja teorija, ka heroīna lietotāji ir citā dimensijā - iespējams, augstākā. Podkāsta noslēgumā dzērām Džonu ar Akselu a.k.a. Kortniju, kura piedalās LTV talantu šovā, kuru pārcēla. Karaoke: Uldis Stabulnieks, Māra Zālīte - “Tik un tā”

Izskan brīdinājumi, ka Covid-19 seku dēļ var veidoties jauns emigrācijas vilnis. Tāpēc šīs reizes saruna raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts  par to, kādas prasmes ir jāapgūst cilvēkiem dīkstāvē vai bezdarbniekiem, lai spētu ātrāk pielāgoties jaunajai situācijai, būtu konkurētspējīgi un nevajadzētu meklēt darbu ārpus Latvijas?  Kuras būs tās kritiski svarīgās prasmes, kas būs vajadzīgas Latvijas ekonomikai pēc krīzes? Vai esam gatavi ieviest jaunu prasmju apgūšanas modeli, kas atbilstu digitālajai ekonomikai un kā top jaunais pārkvalifikācijas plāns, kam valdībā ir lēmusi piešķirt ievērojamus līdzekļus? Interesējamies arī, kā Latvijas darba tirgum piesaistīt darbiniekus ar aktuāli nepieciešamām zināšanām, tostarp arī skatoties uz potenciālajiem darbiniekiem diasporas vidū. Par šiem jautājumiem diskutē Amerikas Tirdzniecības palātas Latvijā valdes locekle Renāte Strazdiņa, Stratēģiskās komunikācijas konsultāciju uzņēmuma “Erda” dibinātāja un stratēģiskā konsultante Zane Čulkstēna, Nodarbinātības valsts aģentūras vadītāja Evita Simsone un Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs Reinis Znotiņš.  

Izskanēja Augstākās Padomes 1990. gada 4. maijā pieņemtās deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" balsojuma rezultātu paziņošanas ieraksts. Saruna ar bijušajiem Augstākās Padomes deputātiem - 4.maija deklarācijas kluba prezidenti Veltu Čebotarenoku un arheologu Andri Tomašūnu.

Lielā mūzikas balva ir veids, kā popularizēt klasisko, akadēmisko un mūsdienu akadēmisko mūziku Latvijā,  atzīst mūsu aptaujātie eksperti. Izskan dažādi ierosinājumi, arī viedoklis, ka nominācijas šogad nabadzīgas. Lielajai mūzikas balvai nominētos notikumus analizē pensionēta pedagoģe Ilze Trautmane, komunikācijas eksperte Līga Līce un komponists Rolands Kronlaks.

Jau ilgāku laiku Briselē tiek spriests, kā atbalstu zemniekiem padarīt taisnīgāku. Daudzās dalībvalstīs, arī Latvijā, lielākā daļa tiešmaksājumu nonāk vien pārdesmit lielo zemnieku bankas kontos. Izskanējis priekšlikums noteikt atbalsta griestus – tie varētu būt 100 000 eiro. Mūsu zemkopības ministrija par šādu rosinājumu pagaidām ir atturīga. Kam tas būtu izdevīgi un kāda vispār ir Latvijas nostāja šajā jautājumā, par to diskusija Krustpunktā. Diskusijā piedalās: zemkopības ministra  biroja vadītājs Jānis Eglīts, Zemnieku Saeimas valdes loceklis Mareks Bērziņš, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis un Dainis Jurka no Limbažu puses saimniecības "Grīvas".

Studijā notikumus komentē LTVze no žurnāliste Ina Strazdiņa un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Protestu kustība Libānā Praktiski visi novērotāji ir vienisprātis, ka jau otro mēnesi ilgstošās politiskās krīzes un protestu kustības saknes Libānā meklējamas valsts īpatnējajā politiskajā sistēmā. Proti, gan vietu skaits parlamentā, gan augstākie valsts un armijas vadības amati ir sadalīti atbilstoši reliģisko grupu pārstāvniecībai. Proti, valsts prezidentam, kurš ir arī bruņoto spēku virspavēlnieks, jābūt kristietim maronītam, premjerministram – musulmanim sunnītam, parlamenta priekšsēdētājam – musulmanim šiītam, premjerministra biedram – pareizticīgajam, armijas ģenerālštāba priekšniekam – drūzam. Šāda kārtība, kas garantē zināmu varas daļu noteiktām sabiedrības grupām, ir ļoti auglīga augsne korupcijai un aizkulišu darījumiem. Tā ir radījusi varas eliti ar zemu politiskās atbildības līmeni un neoficiālu juridisko imunitāti. Tajā pat laikā Libāna piedzīvo ilgstošas ekonomiskās grūtības. Pirms nepilniem 30 gadiem beidzās 15 gadus ilgušais Libānas pilsoņu karš, taču valstī joprojām nav atjaunota stabila elektroapgāde, nepastāv normāla dzeramā ūdens apgāde, sliktā stāvoklī ir kanalizācijas un atkritumu izvešanas sistēma. Centrālās bankas uzturētais fiksētais Libānas mārciņas kurss izraisījis ārvalstu valūtas deficītu, kas jau apdraud pārtikas, medikamentu un naftas produktu importu. Valstī ir ļoti augsts bezdarba līmenis – jaunatnes vidū tas sasniedz pat 37%. Tikām politiski ekonomiskās elites pārstāvju kontos uzkrāti pamatīgi kapitāli, un šo kontu slepenību sargā likums. Konkrēto protestu vilni oktobra vidū izraisīja valdības plāni risināt valsts finansiālās problēmas, paaugstinot pievienotās vērtības nodokļa likmi un piemērot maksu par balss saziņu sociālajos tīklos. Protesti strauji vērsās plašumā, un jau kopš to sākuma līdztekus nevardarbīgām demonstrācijām notiek ar transporta maģistrāļu bloķēšana, ir notikuši uzbrukumi vairāku politisko partiju birojiem. Izskanējuši aicinājumi uz vispārēju streiku, un no 11. līdz 19. novembrim streikoja banku darbinieki, kas nopietni apdraudēja banku sektora stabilitāti. Varas iestādes pagaidām centušās izvairīties no pārmērīgas spēka lietošanas, tomēr septiņi cilvēki protestu laikā gājuši bojā, un vismaz viens no viņiem miris no militāristu raidītas lodes. Ievainojumus un traumas guvuši jau vairāki simti cilvēku. Pēdējās nedēļās pieaudzis fizisku sadursmju skaits starp protestētājiem un atsevišķu partiju atbalstītājiem; sevišķi agresīvi bijuši islāmisko partiju Hezbollah un Amal aktīvisti. Lielākais protestu panākums līdz šim ir premjerinistra Sāda Hariri kabineta demisija 29. oktobrī, tomēr prezidents Mišels Auns joprojām neatbalsta protestētāju prasības pēc politiski neitrālas tehnokrātu valdības izveides un ārkārtas parlamenta vēlēšanām.   Situācijas attīstība Honkongā Protestu kustība Honkongā neapsīkst jau kopš marta, lai arī to izraisījušais konkrētais iegansts – likumprojekts, kas paredzēja apsūdzēto izdošanu kontinentālās Ķīnas varasiestādēm – tika atsaukts jau septembrī. Raksturojot šo piekāpšanos kā „pārāk mazu un pārāk vēlu”, protestētāji tagad prasa nekvalificēt šos protestus kā dumpi, vispārēju amnestiju protestu dalībniekiem, policijas vardarbības gadījumu neatkarīgu izmeklēšanu un, kas visnozīmīgākais, vispārēju un tiešu vēlēšanu ieviešanu autonomajā reģionā. Daļa protestētāju pieprasa arī Honkongas administrācijas vadītājas Kerijas Lemas atkāpšanos. Pagājušo mēnešu laikā pamatīgi saasinājušās attiecības starp protestētājiem un Honkongas policiju, kura vēl nesen tika dēvēta par priekšzīmīgāko Āzijā. Ķīnas Tautas atbrīvošanas armija koncentrējusi papildu spēkus Honkongas tuvumā, vairojot bažas par iespējamu intervenci reģionā. Uz šī fona 24. novembrī Honkongā notika rajonu padomju vēlēšanas. 18 rajonu padomes ir vietējās pašvaldības, kuru funkcijas un kompetence līdz šim aprobežojās ar komunālo pakalpojumu un iedzīvotāju dzīves kvalitātes sfēru, taču šīs vēlēšanas tiek uzlūkotas kā neoficiāls uzticības referendums pašreizējai autonomijas vadībai un pastāvošajai politiskajai sistēmai. Rezultātā tika uzstādīts jauns vēlētāju aktivitātes rekords – vairāk nekā 71%; un tajā triumfēja prodemokrātiskie spēki. Viņu kandidāti ir vairākumā 17 no 18 rajoniem, iegūstot 388 no pavisam 452 deputātu vietām, savukārt Pekinas valdības piekritējiem agrāko aptuveni 300 deputātu vietā rajonu padomēs palikuši vien 62. Attiecīgi demokrātiskie spēki iegūs arī lielāku ietekmi Vēlēšanu komitejā, kas ievēl Honkongas administrācijas vadītāju, un šīs pašvaldību vēlēšanas ir arī spēcīgs signāls nākamgad paredzēto autonomijas Likumdošanas padomes vēlēšanu rezultātiem. Tomēr, tā kā Likumdošanas padomes un Vēlēšanu komitejas vēlēšanas tikai daļēji ir tiešas un proporcionālas, šeit Pekinai lojālajiem spēkiem ir daudz lielākas iespējas saglabāt ietekmi. Svarīgākais rajonu padomju vēlēšanu rezultāts ir tajā apliecinātais nepārprotamais sabiedrības atbalsts prodemokrātiskajiem spēkiem, kuru līdz šim nevēlējās atzīt kontinentālās Ķīnas vara. Oficiālā Pekina, kas sākotnēji Honkongā notiekošo centās noklusēt, pēdējos mēnešos kļuvusi arvien kareivīgāka savos izteikumos. Spilgtākais šai ziņā ir Ķīnas prezidenta Sjī Dziņpina izteikums 14. oktobrī, solot Ķīnas vienotības grāvējiem „sašķaidīt miesas un saberzt kaulus pulverī”.   Eiropas Komisijas apstiprināšana Vakar Strasbūrā ar 461 balsi par, 157 pret un 89 deputātiem atturoties tika apstiprināts jaunais Eiropas Komisijas sastāvs ar bijušo Vācijas aizsardzības ministri, Eiropas Tautas partijas grupas pārstāvi Urzulu fon der Leienu priekšgalā. Komisijas apstiprināšanas process finišējis apmērām mēnesi vēlāk, nekā bija plānots, ciktāl vairākām valstīm nācās nomainīt savus komisāra kandidātus. Sākotnējos pretendentus bija spiestas atsaukt Rumānija, Ungārija un Francija, un visai smags iztaujāšanas process bija arī Polijas pārstāvim, lauksaimniecības komisāram Janušam Vojcehovskim. Visos šajos gadījumos tiek piesaukta ne tikai attiecīgo kandidātu kvalifikācija, bet arī politiskais konteksts, respektīvi – Eiropas Parlamenta vairākuma attieksme pret attiecīgo valstu valdībām. Jaunums ir trīs Komisijas atbildīgo viceprezidentu posteņi, iezīmējot prioritāros politikas virzienus, proti – Nīderlandes komisārs Franss Timmermanss būs atbildīgs par „Eiropas zaļo vienošanos”, Dānijas komisāre Margarēte Vestagere par „Digitālajam laikmetam gatavu Eiropu” un Valdis Dombrovskis par „Ekonomiku cilvēka labā”. Bez tam Urzulai fon der Leienai būs vēl pieci viceprezidenti: Eiropas Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos, Spānijas komisārs Žozefs Borels, Vērtību un caurskatāmības komisāre no Čehijas Vera Jourova, Eiropas dzīvesveida stiprināšanas komisārs no Grieķijas Margaritis Šinass, Starpinstitūciju sadarbības un perspektīvā skatījuma komisārs no Slovākijas Marošs Ševčovičs un Demokrātijas un demogrāfijas komisāre no Horvātijas Dubravka Šujca. Desmit eirokomisāri, ieskaitot Komisijas priekšsēdētāju, pārstāv Eiropas Tautas partijas parlamentāro grupu, deviņi – sociāldemokrātus, seši – liberālo grupu „Atjaunot Eiropu”, un pa vienam no konservatīvo un reformistu un zaļo grupas. Seši no jaunapstiprinātajiem eirokomisāriem, tai skaitā visi atbildīgie viceprezidenti, darbojušies arī Žana Kloda Junkera komisijā. Var piebilst, ka par savu pārstāvju portfeļu „svaru” nevar sūdzēties ne vien Latvija, bet arī abas pārējās Baltijas valstis. Igaunijas eirokomisāre Kadri Simsone atbildēs par enerģētiku, savukārt Lietuvas eirokomisārs Virgīnijs Sinkevičs – par vidi un okeāniem. Un vēl – lai arī vēl nav īsti skaidrs, kad un vai vispār Lielbritānija pametīs Eiropas Savienību, Londonas pārstāvja fon der Leienas komisijā nav.

Studijā notikumus komentē politologs Kārlis Daukšts un RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Telefonintervijās: Gruzijas latviete, Gruzijas Latviešu biedrības „Ave Sol! priekšsēdētāja Regīna Jakobidze un Briseles Brīvās universitātes  doktorante Diāna Potjomkina. Nemieri Irānā Masu protesti Irānā sākās 15. novembrī, kad valdība negaidīti pieņēma lēmumu par krasu degvielas cenas palielināšanu. Standarta benzīna cena palielināta par 50%, pie tam patēriņš ierobežots ar 60 litriem mēnesī. Par virsnormas patēriņu irāņu autovadītājiem turpmāk nāksies maksāt trīsreiz dārgāk nekā līdz šim. Degvielas cenu kāpums ir sevišķi sajūtams uz vispārējās ekonomikas lejupslīdes un inflācijas fona. Pēdējā gada laikā, atjaunojoties Savienoto Valstu noteiktajām naftas eksporta sankcijām, valsts ekonomika sarukusi par gandrīz 10%, bet Irānas riāls zaudējis vairāk nekā 40% vērtības. Protesta akcijas drīz pārauga nemieru raksturu. Demonstranti bloķēja transporta maģistrāles, tika postīti un vietām aizdedzināti transportlīdzekļi, degvielas uzpildes stacijas un bankas. Potestētāju izkliegtie saukļi vērsās ne tikai pret konkrēto lēmumu vai pašreizējo valdību, bet pret Irānas Islāma Republikā pastāvošo politiski ideoloģisko sistēmu kopumā. Demonstranti skandēja „Nost ar garīdznieku varu!” un „Nāvi diktatoram!”, ko var attiecināt kā uz pašreizējo prezidentu Hasanu Ruhāni, tā uz Irānas augstāko garīgo līderi ajatollu Alī Hāmeneī. Izskanēja saukļi, slavinot savulaik gāzto šahu Rezu Pehlēvi un protestējot pret valsts līdzekļu tērēšanu atbalstam kaujinieku grupējumiem Palestīnā, Libānā un Sīrijā. Tiek lēsts, ka nemieros iesaistījušies apmēram 87 000 cilvēku vairāk nekā 100 pilsētās. Vara vērsusies pret nemierniekiem ar maksimālu bardzību, demonstrantu izklīdināšanai lietojot arī kaujas munīciju. 16. novembra vakarā praktiski visā valstī tika pārtraukta piekļuve globālajam tīmeklim, tā liedzot protestētājiem koordinēt savu darbību un arī iegūt informāciju par faktisko upuru skaitu. Varasiestādes atzinušas vien 12 nemiernieku un 3 drošības spēku pārstāvju bojāeju. Tikmēr organizācija „Starptautiskā amnestija” min, ka tai ir ziņas par 106 cilvēku nāvi, bet, novērtējot atklātībā nonākušos šaujamieroču lietošanas kadrus, tiek lēsts, ka upuru skaits varētu būt arī lielāks. Ir parādījusies informācija, ka varasiestādes neizdod bojāgājušo mirstīgās atliekas tuviniekiem pienācīgai apbedīšanai un, iespējams, aprok nogalināto ķermeņus anonīmās kapavietās. Vairāk nekā tūkstotis nemieru dalībnieku arestēti. Premjerministrs Ruhāni trešdien pasludinājis „uzvaru, atvairot ārzemju ienaidnieku uzbrukumu”. Viņš nodēvējis protestētājus par dumpiniekiem, kuri rīkojoties saskaņā ar (citējot) „reģiona reakcionāru, cionistu un amerikāņu plānu”. Ar „reģiona reakcionāriem” domāta Saūda Arābija, savukārt ar cionistiem, saprotams, Izraēla.   Garlaicīgās vēlēšanas Baltkrievijā Apzīmējums „garlaicīgās vēlēšanas”, raksturojot 17. novembrī notikušo Baltkrievijas parlamenta Pārstāvju palātas ievēlēšanu, parādās ne viena vien starptautiskā medija virsrakstos. Patiešām, vismaz ārēji mūsu kaimiņvalsts politiskajā procesā nekas nemainās. Pirms vēlēšanām vērojamā salīdzinoši lielākā opozīcijas aktivitāte, tai skaitā izvirzot jaunus un salīdzinoši mazpazīstamus kandidātus, sastapusies ar prognozējamu varas reakciju, iedarbinot jau aprobētus nevēlamo kandidātu atsijāšanas mehānismus. Rezultātā, kā šķiet, no 110 Baltkrievijas parlamenta apakšpalātas deputātiem neviens nepārstāvēs kādu režīmam atklāti opozicionāru partiju. Vēl spilgtāks gan ir fakts, ka tikai 21 no 110 jeb 24% no ievēlētajiem vispār pārstāv jebkādu politisko partiju; pārējie ir bezpartejiskie. Kā norādījuši starptautiskie novērotāji, vēlēšanas noritējušas mierīgi, taču pati Baltkrievijā pastāvošā politiskā sistēma neatbilst demokrātijas un pilsoņtiesību standartiem, un parlaments tās ietvaros nav uzlūkojams par neatkarīgu likumdevēju varu. Pats interesantākais notikušo vēlēšanu sakarā ir prezidenta Aleksandra Lukašenko izteikumi kameru priekšā pēc nobalsošanas vēlēšanu iecirknī. Jautāts par iespējamo Baltkrievijas integrāciju ar Krieviju, prezidents paziņoja, ka šai ziņā nekādas kustības nebūs, iekams lielā kaimiņvalsts nepiedāvās baltkrieviem izdevīgākus energoresursu piegādes nosacījumus un nelikvidēs tirdzniecības barjeras. Raksturojot situāciju, Lukašenko lietojis izteicienu, kas, burtiski tulkots no krievu valodas, skan: „Kāda mārrutka pēc mums vajadzīga tāda savienība?” Tāpat, runājot par nākamgad gaidāmajām prezidenta vēlēšanām, viņš izteicies, ka negrasās „zilējošiem pirkstiem turēties pie prezidenta krēsla”. Tas no jauna aktivizējis spekulācijas par to, vai autoritārajam Baltkrievijas līderim, kurš ir pie varas kopš 1994. gada, nav padomā kāds amata tālāknodošanas plāns.   Protesti Gruzijā Nu jau otro reizi šogad pie Gruzijas Parlamenta ēkas Tbilisi sākušies masu protesti. Iepriekšējā reizē bija jūnijā, kad par protestu ieganstu kļuva Krievijas Valsts domes deputāta Sergeja Gavrilova ierašanās Parlamentā un uzstāšanās krieviski no priekšsēdētāja vietas. Toreiz partija „Gruzijas sapnis”, kurai Parlamentā ir vairākums, solīja, cita starpā, pieņemt konstitūcijas grozījumus, nomainot valstī šobrīd pastāvošo jaukto vēlēšanu sistēmu ar pilnīgi proporcionālu. Kā tobrīd solīja partijas līderis Bidzina Ivanišvili, šīs izmaiņas stāsies spēkā vēl pirms nākamgad oktobrī paredzētajām vēlēšanām. Tagad valdošais vairākums atkāpies no šiem solījumiem, 14. novembrī balsojot par reformas atlikšanu līdz 2024. gadam. Tas izraisīja opozīcijas atbalstītāju protestus, kuri 17. novembrī kļuva masveidīgi. Pie parlamenta sapulcējās apmēram 20 000 cilvēku, kas ir plašākais protests kopš 2011. gada, kad tie vērsās pret toreizējo prezidentu Mihailu Saakašvili. Protestētāji izvirzīja prasības par tūlītēju pāreju uz proporcionālo vēlēšanu sistēmu un ārkārtas vēlēšanām. 18. novembrī policija, lietojot ūdensmetējus, atspieda lielāko daļu protestētāju no Parlamenta ēkas. 37 protestu dalībnieki arestēti, un viņiem izvirzītas apsūdzības huligānismā un policijas likumīgu prasību ignorēšanā. Opozīcijas partijas, kuras šoreiz ir neierasti vienotas, sola nākamo masu demonstrāciju 25. novembrī, pēc tam atkal bloķējot Parlamenta ēku. Par to paziņojis opozicionārās partijas „Eiropeiska Gruzija” līderis Dāvids Bakradze. Savukārt valdošās partijas pārstāvis un Tbilisi mērs Kaha Kaladze paziņojis, ka varas iestādes lietošot visus nepieciešamos līdzekļus pretlikumīgas rīcības novēršanai un ka vēlēšanas notikšot paredzētajā laikā un saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu.

Studijā notikumus komentē RSU pasniedzējs Māris Andžāns, RSU studente - Aleksandra Voronova un vēstures doktors un politologs Ojārs Skudra. Pāvela Ustinova lieta 3. augustā notika krass pavērsiens maskavieša, 23 gadus jaunā aktiera Pāvela Ustinova liktenī. Kā apgalvo pats Ustinovs, sagadīšanās dēļ viņš todien atradies Tveras bulvārī, kur notikusi nesankcionēta protesta akcija. Klātesošo žurnālistu uzņemtajos kadros redzams, ka jaunais cilvēks stāv un raugās mobilā telefona ekrānā, kad pie viņa metas četri pilnībā ekipēti Krievijas Nacionālās gvardes kareivji un mēģina viņu sagrābt un notriekt gar zemi. Tas izdodas ne uzreiz – Pāvels vispirms izraujas, atlec malā un, šķiet, mēģina bēgt, taču ceļu viņam aizšķērso vēl vairāki policisti, un gvardi aktieri sagrābj, nogāž zemē, iekausta ar stekiem un aiztur. Notikušā rezultātā Pāvels Ustinovs tika apsūdzēts mērķtiecīgā kaitējumā gvardam Aleksandram Ļjaginam, kuram viņš aizturēšanas brīdī it kā izmežģījis plecu. Prokuratūras ieskatā tādējādi aktieris sagādājis gvardam „morālas ciešanas un miesas bojājumus”, kā arī „pazemojumu viņa godam un profesionālajai cieņai”. Apsūdzība pieprasīja Ustinovam sešu gadu cietumsodu, un 16. septembrī pirmās instances tiesa viņam piesprieda 3½ gadus kolonijā. Tiesnesis Aleksejs Krivoručko, kurš, starp citu, līdzdarbojies arī auditora Magņitska prāvā un iekļauts attiecīgajā sankciju sarakstā, atteicās noskatīties videoierakstus, kas liek apšaubīt apsūdzības versiju. Tomēr varas iestādes, acīmredzot, nebija rēķinājušās ar sabiedrības reakciju. Par savu amata brāli iestājās daudzi aktieri, tai skaitā slavenības; viņiem pievienojās literāti, garīdznieki un citi sabiedrībā pazīstami ļaudis, prasot pārskatīt ne vien Ustinova, bet arī citu tā sauktajā „Maskavas lietā” notiesāto spriedumus. Visbeidzot reaģēja arī oficiozā Krievija: par Ustinova sprieduma netaisnīgumu un pārlieko bardzību izteicās, starp citiem, varas partijas „Vienotā Krievija” Ģenerālpadomes sekretārs Turčaks un Nacionālās gvardes komandieris Zolotovs. Galu galā arī Krievijas Ģenerālprokuratūra 19. septembrī iesniedza oficiālu lūgumu noteikt Pāvelam Ustinovam ar brīvības atņemšanu nesaistītu sodu, un 20. septembrī viņš tika atbrīvots no pirmstiesas apcietinājuma. Lietas atkārtota izskatīšana paredzēta šodien, un var cerēt, ka Ustinova gadījumā tiks pieņemts attaisnojošs spriedums. Vai līdzīga attīstība varētu notikt arī citu „Maskavas lietā” apsūdzēto un jau notiesāto gadījumā – tas ir jautājums, kuru šobrīd uzdod daudzi pasaules mediji. Kā zināms, pēc apsūdzībām par pārkāpumiem šovasar Maskavā notikušo protestu laikā notiesāti septiņi cilvēki, saņemot divus līdz piecus gadus ilgus cietumsodus, savukārt septiņas lietas vēl atrodas izmeklēšanas stadijā.   Impīčments Trampam 24. septembra vakarā Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi paziņoja par oficiālu impīčmenta procesa uzsākšanu pret prezidentu Donaldu Trampu. Iemesls ir 25. jūlija telefonsaruna starp Trampu un nesen ievēlēto Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Sarunas detaļas, kas piesaistījušas amerikāņu specdienestu uzmanību un vēlāk kļuvušas zināmas presei, liek domāt par mēģinājumu iesaistīt Ukrainas pusi prezidenta priekšvēlēšanu cīņā, proti – Tramps vairākkārt šīs sarunas laikā devis Zelenskim mājienus par nepieciešamību izmeklēt jurista Hantera Baidena darbību Ukrainā. Hantera Baidena tēvs ir Džo Baidens – bijušais Savienoto Valstu viceprezidents un ticamākais Demokrātu partijas kandidāts nākamajās prezidenta vēlēšanās; respektīvi – Trampa bīstamākais konkurents. Hanters Baidens savulaik ieņēma amatu Ukrainas lielākajā privātajā dabasgāzes ieguves kompānijā „Burisma”, kuras darbības tikušas izmeklētas, gan neatklājot nekādus likumpārkāpumus. Telefonsarunā, kuras aptuvenu stenogrammu vakar publiskoja Baltā nama mājaslapa, prezidents Tramps norāda, ka, viņaprāt, būtu vēlams atgriezties pie Baidenu darbības izmeklēšanas Ukrainā. Stenogramma neapstiprina aizdomas par tiešiem draudiem pretējā gadījumā apturēt amerikāņu palīdzību Ukrainai, taču visai divdomīgi šai kontekstā izskatās šīs palīdzības iesaldēšana neilgi pirms minētās telefonsarunas. Palīdzības piešķīrumi tika atsākti 11. septembrī, un prezidents Tramps iesaldēšanu skaidrojis ar vēlmi pamudināt citas valstis aktīvāk palīdzēt Ukrainai. Savienoto Valstu prezidenta impīčmenta procedūras iemesls var būt ne vien tieši likumpārkāpumi, bet arī neētiska rīcība vai sava stāvokļa izmantošana personiskās interesēs.   Rietumi un Baltkrievija – attiecību atkusnis. Apmēram pirms desmit gadiem Baltkrievija tika dēvēta par pēdējo Eiropas diktatūru, kuras attiecībās ar Rietumu demokrātijām valdīja pamatīgs sasalums. Kopš gadu tūkstošu mijas autoritārais Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko arvien acīmredzamāk cementēja savu varu ar nedemokrātiskiem līdzekļiem – krasām represijām pret opozīciju un varas resursu izmantošanu vēlēšanās. Pastāv aizdomas par vairākām režīma organizētām opozicionāru slepkavībām 1999. un 2000. gadā. Tas izraisīja Rietumu reakciju – arvien pastiprinātu sankciju ieviešanu, tai skaitā pret prezidentu Lukašenko un viņam pietuvināto personu loku. Baltkrievija atbildēja, cita starpā radikāli samazinot amerikāņu diplomātiskās pārstāvniecības lielumu Minskā. Tomēr pēdējie gadi iezīmējuši pretēju tendenci Baltkrievijas un Rietumu attiecībās. Lūzuma punkts bija Baltkrievijas norobežošanās no Krievijas agresijas pret Ukrainu – Krimas aneksijas neatzīšana un aktīva vidutājība noregulējuma meklējumos. Kā zināms, tieši Minskā tika pieņemta vienošanās noregulējumam Austrumukrainā, kas gan joprojām nav īstenota. 2015. gadā Baltkrievija atbrīvoja visus politieslodzītos, kopš tā laika tiek atzīmēta cilvēktiesību un preses brīvības situācijas uzlabošanās, lai gan šai ziņā Lukašenko režīms joprojām paliek attiecīgo reģistru zemās pozīcijās. Reaģējot uz to, Savienotās Valstis un Eiropas Savienība nedaudz mīkstinājušas sankcijas, savukārt Minska šī gada janvārī būtiski palielināja atļauto amerikāņu diplomātu skaitu valstī. Arī Eiropas Savienības oficiālās institūcijas atzīst nozīmīgu progresu dialogā ar Baltkrieviju, tai skaitā cilvēktiesību un brīvību ziņā. Brisele norāda uz aktīvu Minskas dalību Austrumu partnerības procesā un Eiropas Savienības atbalstu Baltkrievijas centieniem iestāties Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Tomēr Baltkrievijas starptautiskajā pozīcijā joprojām dominē ciešas saiknes ar Maskavu. Oficiāli joprojām ir spēkā 1999. gada līgums par Krievijas un Baltkrievijas konfederācijas izveidi, un pēdējos gados šai jautājumā vērojama nozīmīgāka ieinteresētība no Maskavas puses. Izskan versijas, ka šādas valsts izveide varētu būt iespēja Vladimiram Putinam palikt pie varas Kremlī arī pēc tam, kad 2024. gadā viņam būtu jāpamet Krievijas prezidenta postenis. Baltkrievijas parāds Krievijai ir 630 miljoni dolāru, un, lai to nomaksātu, Minska pašreiz mēģina aizņemties 600 miljonus no Ķīnas. Regulāru nervozitāti tuvākajās kaimiņvalstīs izraisa arī Krievijas un Baltkrievijas kopīgās militārās mācības, ciktāl potenciāla konflikta gadījumā tieši caur Baltkrieviju būtu sagaidāms Krievijas armijas trieciens, nolūkā iegūt sauszemes sakarus ar Kaļiņingradas apgabalu un izolēt Baltijas valstis.

Šīs vasaras Cēsu Mākslas festivāla tēma būs nacionālā kultūra globālajā laikmetā. Tiekamies ar Cēsu Mākslas festivāla rīkotājiem un dalībniekiem – ērģelnieci Ivetu Apkalnu, mākslas zinātnieci Daigu Rudzāti un mūzikas žurnālistu Orestu Silabriedi. Cēsu Mākslas festivāls pārsteigs ar vērienīgu vizuālās mākslas programmu, koncertiem, “Vestsaidas stāsta” brīvdabas uzvedumu, kā arī īpaši atlasītu kino un teātra programmu. Cēsu Mākslas festivāls notiks no 6. jūlija līdz 18. augustam un, turpinot atzīmēt Latvijas valsts simtgadi, šīs vasaras festivāla tēma būs nacionālā kultūra globālajā laikmetā. Vērienīgās vizuālās mākslas programmas centrālais notikums būs multimediāla ekspozīcija “Close-up / Tuvplāns” topošajā Cēsu laikmetīgās mākslas centrā. Izskanēs latviešu diasporas mūziķu veikumam veltīti koncerti, Jānis Putniņš atlasījis filmas kino programmai “Kalni”, savukārt koncertzālē “Cēsis” būs skatāmas sezonas labākās teātra izrādes. Festivāla lielais brīvdabas mūzikas notikums kā ierasts gaidāms Cēsu pils parka estrādē - izcilā amerikāņu komponista Leonarda Bernsteina slavenākā mūzikla „Vestsaidas stāsts” uzvedums.

Eiroparlamenta vēlēšanas Vairs tikai mēnesis mūs šķir no 25. maija, kad Eiropas Savienības balsstiesīgie pilsoņi tiek gaidīti pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu pēc skaita devīto Eiropas Parlamentu. Pie tam joprojām nav gluži skaidrs, vai vēlēšanas notiks 27 vai 28 dalībvalstīs, un vai, attiecīgi, potenciālo vēlētāju būs aptuveni 512 miljoni vai par kādiem 45 miljoniem mazāk. Šādu bezprecedenta intrigu šā gada Eiroparlamenta vēlēšanām ir sagādājis iestrēgušais Breksita process, ciktāl joprojām pastāv teorētiska iespēja, ka atlikušā mēneša laikā Lielbritānija akceptēs pagājušā gada novembrī panākto izstāšanās līgumu un pametīs savienību. Tomēr pēc pēdējās izstāšanās termiņa atlikšanas daudzkārt ticamāka ir iespēja, ka maija trešajā dekādē Apvienotā Karaliste joprojām būs Eiropas Savienības dalībvalsts, piedalīsies vēlēšanās, un līdz ar to nenotiks arī plānotā Eiroparlamenta deputātu skaita samazināšana un mandātu pārdale starp dalībvalstīm. Kā britu vēlētāji varētu uzvesties šajās vēlēšanās, kuras daži jau nodēvējuši par „maigo referendumu par palikšanu savienībā”? Ir skaidrs, ka nekas labs negaida britu konservatīvos, kuri likuši vilties striktā breksita piekritējiem. Šo toriju elektorāta daļu ir izredzes pārņemt Naidžela Farāža šā gada janvārī nodibinātajai Breksita partijai. Salīdzinoši lielākas cerības uz panākumiem liek Leiboristu partija, kuras līderi atbalsta maigāku breksita versiju. Tiek pat lēsts, ka leiboristu panākumi varētu mainīt spēku samēru Eiroparlamentā starp divām spēcīgākajām frakcijām – labēji centrisko Eiropas Tautas partiju grupu un kreisi centrisko Sociālistu un demokrātu progresīvo aliansi. Lielbritānijas vēlēšanu perspektīvas iekļaujas dziļākā un jau vairākus gadus aktuālā intrigā: kā mainīsies spēku samēri starp populistiskajām, t.sk. eiroskeptiskajām un proeiropeiskajām partijām. 8. sasaukuma Eiroparlamentā populistu īpatsvars tika lēsts uz apmēram 150 deputātiem jeb 20%. Ir diezgan skaidrs, ka nākamajā sasaukumā šādas ievirzes parlamenta locekļu būs vairāk, ciktāl tādām partijām kā „Alternatīva Vācijai”, Itālijas „Pieczvaigžņu kustība” un „Ziemeļu līga”, Austrijas Brīvības partija starplaikā izdevies nozīmīgi palielināt savu ietekmi nacionālā līmenī. Nav izslēgts, ka šajā nometnē varētu pāriet arī tādi līdz šim mērenākiem blokiem piederīgi spēki kā Ungārijā valdošā "Fidezs" un Polijā valdošā „Likums un taisnīgums”. Izskan pat viedokļi, ka eiroskeptiķu un populistu bloks varētu kļūt par lielāko Eiroparlamentā un radikāli mainīt savienības politiskos pamatus. Atsevišķu šīs ievirzes partiju arsenālā ir tādas radikālas idejas kā Eiropas Komisijas likvidācija, atteikšanās no vienotās valūtas eiro, ekonomiski vājāko dalībvalstu izslēgšana no savienības u.c. Tomēr starp šīm partijām ir arī gana daudz idejisku un taktisku pretišķību, tāpēc tiek apšaubīta to spēja izveidot vienotu Eiroparlamenta bloku. Lieldienu terorakti Šrilankā Šrilanka, kas savu neatkarību no Britu impērijas ieguva 1948. gadā, nesenā pagātnē ir piedzīvojusi asiņainus iekšējus konfliktus. Smagākais no tiem bija 26 gadus ilgušais pilsoņu karš, kurā salas ziemeļu un austrumu provincēs dominējošās tamilu minoritātes militārā kustība „Tamililamas atbrīvošanas tīģeri” cīnījās par suverēnas tamilu valsts izveidi. 2009. gadā karš noslēdzās ar valdības spēku uzvaru. Islāma terorisms līdz šim Šrilanku bija skāris samērā nenozīmīgi, tāpēc Lieldienu svētdienā notikušās sešas eksplozijas, kurās nepārprotami bija saskatāmi radikālā islāma motīvi, šokēja kā vietējo, tā starptautisko sabiedrību. Terora akti bija vērsti pret katoļu dievnamu un trīs viesnīcām galvaspilsētā Kolombo, kā arī vēl diviem katoļu dievnamiem citās pilsētās. Sprādzienos dzīvību zaudējuši vairāk nekā 350 cilvēku, vairāk nekā 500 guvuši ievainojumus. Atbildību par uzbrukumiem uzņēmusies vietējā džihādistu grupa „Nacionālā monoteisma organizācija”, un savu līdzdalību apliecinājis arī starptautiskais terorisma tīkls "Daīš" jeb "Islāma valsts". Teroraktu vēriens un organizācijas līmenis liek domāt, ka šī shēma – vietējā marginālā grupa kā izpildītājs un "Daīš" kā iedvesmotājs un organizētājs – ir visai ticama. Kā izsakās mediju resursa Bloomberg analītiķis Džeimss Stavridis, Lieldienu uzbrukums Šrilankā iezīmē jaunu – trešās paaudzes terorisma ēru. Otrās paaudzes reģionālās teroristu organizācijas – tādas kā Al-Qaeda un Boko Haram – ir nomainījis trešās paaudzes fenomens: „Islāma valsts" – globāli izplatīta, ļoti asinskāra, finansiāli jaudīga, augsti inovatīva organizācija. Kamēr Rietumi spējuši nomākt tās teritoriālo ekspansiju, efektīvi izspiežot to no ģeogrāfiskā kalifāta Irākā un Sīrijā, tā ir mutējusi par globālajā tīmeklī bāzētu organizāciju, kas turpina veikt komplicētus uzbrukumus un iedibināt šūniņas visā pasaulē.” Jaunais Ukrainas prezidents Zeļenskis Tas, ko vēl gluži nesen ļoti daudzi uzskatīja par neiespējamu, ir noticis – pērnajā svētdienā notikušajā Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā spīdošu uzvaru svinēja Volodimirs Zeļenskis, 41 gadu vecs aktieris, scenārists un producents, kurš līdz pat pagājušā gada beigām politikā darbojies visai margināli. Viņa pārstāvētā partija „Tautas kalps” (sākotnēji dēvēta par „Izšķirīgo pārmaiņu partiju”) Ukrainas politisko spēku reitingos parādījās 2017. gada sākumā, šī gada februārī kļūstot par populārāko ar 25%. Partijas tagadējais nosaukums patapināts no Zeļenska iecerētā un producētā komiskā teleseriāla, kurā viņš spēlējis arī galveno lomu – vēstures skolotāju Goloborodjko, kurš „kā uz burvja mājienu” kļūst par valsts prezidentu. Tagad šī populisma pasaciņa īstenojusies dzīvē. Pie tam kā jaunizceptā prezidenta, tā viņa partijas politiskā programma joprojām ir izplūdusi un vāji komunicēta. Zeļenska līdzšinējā darbība un izteikumi vedina domāt, ka Ukrainas ārpolitikai kardinālajā Krievijas agresijas un Krimas aneksijas jautājumā viņš neplāno radikālu kursa maiņu, respektīvi – piekāpšanos apmaiņā pret mieru. Katrā ziņā Krievija pēdējās nedēļās spērusi vairākus soļus mazākās kaimiņvalsts ietekmēšanai: aizliegts naftas produktu eksports uz Ukrainu, ar 1. jūniju tiks aizliegts arī ogļu eksports, būtiski paplašināti ierobežojumi Ukrainas ražojumu importam Krievijā, atvieglota separātisko Doņeckas un Luhanskas pašpasludināto „republiku” iedzīvotāju pāriešana Krievijas pilsonībā.

Darbaspēka trūkumu arvien vairāk izjūt ēdināšanas, būvniecības jomas, autopārvadātāji. Uzņēmējiem kļūst grūtāk sameklēt arī augsti kvalificētus inženierus, IT speciālistus, ārstus. Izskanējuši ierosinājumi ārvalstniekiem atvērt robežu un aicināt viņus strādāt Latvijā, tikmēr kritiķi norāda – kamēr Latgalē ir tik augsts bezdarba līmenis, ne par kādu viesstrādnieku iepludināšanu nevar būt ne runa. Kā risināt darbaspēka trūkumu, - diskutējam Krustpunktā. Sarunā piedalās: Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes loceklis Kaspars Rumba, Ekonomikas ministrijas Analītikas dienesta vadītāja Dace Zīle, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Egils Baldzēns un Latvijas Bankas vadošais ekonomists Uldis Rutkaste. Telefonintervijās: NVA direktores  vietniece Aiga Balode un Ārvalstu investoru padomes Latvijā darbaspēka jautājumu darba grupas vadītāja Irina Kostina.

Saeimā darba kārtībā ir Ieroču aprites likumprojekts, kurš paredz, ka turpmāk medībās varēs šaut pusaudži jau no 16 gadu vecuma. Izskanējis arī priekšlikums, ka bisi varētu uzticēt jau no 14 gadu vecuma. Izmaiņu atbalstītāji uzskata, ka medības ir ģimeņu tradīcija un jau tagad daudzi pusaudži ar saviem tēviem dodas medībās. Kritiķi norāda, ka 16 gados cilvēks vēl nav emocionāli nobriedis, lai šautu, un tas var ietekmēt pusaudža psihi.  Sarunā piedalās: Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis, Zemkopības ministrijas Meža departamenta Meža resursu un medību nodaļas speciālists Jānis Bārs, biedrības "Latvijas ainavas" valdes locekle Astrīda Notte un Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere. Telefonintervijā: Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Juris Jurašs.

Par notikumiem pasaulē: "Dzeltenās vestes" Francijā, Ukrainas un Krievijas attiecības un "Brexit" - Izstāšanās vienošanās projekts un politiskā deklarācija par attiecībām starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju. Studijā: Starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un LU asociētais profesors Ojārs Skudra. Brexit Tas, ko daudzi skeptiķi uzskatīja par mazticamu, tomēr ir noticis: ir sperts pirmais lielais solis pretim Lielbritānijas organizētai izstāšanās no Eiropas Savienības. Pagājušās nedēļas nogalē Eiropas Padome apstiprināja turpat 600 lappuses biezo Izstāšanās vienošanās projektu un 26 lappušu politisko deklarāciju, kas iezīmē nākotnes attiecību vadlīnijas starp savienību un aizejošo dalībvalsti. Vienošanās paredz pārejas periodu līdz 2020. gada beigām un tā pagarināšanas iespējas, Lielbritānijas finanšu saistības, attiecības ar Eiropas Savienības tiesu u.c. jautājumi. Ir pārvarēts nozīmīgākais šķērslis: izstrādāts kompromisa mehānisms, kas ļauj izvairīties no stingri kontrolētas robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju. Par šķērsli nekļuva arī Spānijas nostāja Gibraltāra robežas sakarā, britu kara bāzes Kiprā, kā arī zvejas tiesības Lielbritānijas ūdeņos, kuras paredzēts noregulēt atsevišķā nolīgumā. Tomēr – šis ir tikai pirmais solis. Tagad Terēzai Mejai jāpanāk pozitīvs balsojums Lielbritānijas parlamentā, un tas var izrādīties nepaveicams uzdevums. Daudziem Lielbritānijā šķiet, ka vienošanās uz pārāk ilgu laiku saglabā pārāk ciešu viņu valsts saistību ar savienību, liedzot baudīt labumus, uz kuriem bija cerēts, balsojot par izstāšanos. Ziemeļīrijas robežas regulējums de facto britiem nozīmē vēl uz ilgāku vai īsāku laiku palikšanu muitas ūnijā ar Eiropas Savienību, bet Ziemeļīrijai – īpašas muitas attiecības ar savienību arī vēlāk; tātad – zināmu atšķirtību no pārējās Lielbritānijas. Decembra sākumā paredzētais Parlamenta balsojums var izrādīties liktenīgs ne tikai Terēzas Mejas pūliņu rezultātā panāktajam nolīgumam, bet arī viņas valdībai. Tikmēr Eiropas Savienības galvenais sarunvedis, prominentais franču politiķis Mišels Barnjē steidzas plūkt uzvaras laurus. Izskan viedokļi, ka šis panākums varētu bruģēt viņam ceļu uz nākamā Eiropas Komisijas prezidenta posteni. Krievija/Ukraina Svētdien pasaules uzmanība atkal tika pievērsta Krievijas un Ukrainas konfliktam. Krievijas krasta apsardzes spēku kuģi netālu no okupētās Krimas krastiem uzbruka trīs nelieliem Ukrainas bruņoto spēku kuģiem, apšaudot un taranējot, sagūstīja šos peldlīdzekļus līdz ar 24 apkalpes locekļiem, trīs no kuriem tika ievainoti. Spriežot pēc Ukrainas puses publicētajām kartēm, incidents noticis vai nu ārpus teritoriālajiem ūdeņiem, vai arī ūdeņos, kas piekrīt Krievijas okupētajai Krimas pussalai, tātad no starptautisko tiesību viedokļa pieder Ukrainai. Ukrainas prezidenta Petro Porošenko reakcija bija ātra un strikta. Raksturojot incidentu kā Krievijas agresijas aktu un piesaucot kaimiņvalsts karaspēka koncentrēšanu Ukrainas pierobežā, prezidents parakstīja dekrētu par karastāvokļa ieviešanu, kuru Ukrainas Augstākā Rada pēc karstām debatēm apstiprināja pirmdienas vakarā. Karastāvoklis tiek ieviests uz 30 dienām 10 apgabalos, kuri robežojas ar Krieviju, okupēto Krimas pussalu un starptautiski neatzīto Piedņestras republiku, kur dislocēts Krievijas karaspēks. Krievijas prezidents Vladimirs Putins, savukārt, notikušo sauc par Ukrainas provokāciju, kas sarīkota, lai iespaidotu martā gaidāmās Ukrainas prezidenta vēlēšanas. ASV prezidents Donalds Tramps paudis nepatiku par notikušo un izteicies, ka apsver iespēju atcelt tikšanos ar Putinu G20 valstu samita laikā, kas rīt sāksies Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā. Dzeltenās vestes T.s. „Dzelteno vestu” protesta kustība Francijā uzliesmoja 17. novembrī, kad nepilni 300 000 cilvēku, tērpušies luminiscējošajās signālvestēs, bloķēja ielas un ceļus visā valstī. Tiešais iemesls ir nodokļa palielinājums degvielai ar nākamo gadu un tas sevišķi jūtami var skart iedzīvotājus provincē, kur privātais auto ir galvenais pārvietošanās līdzeklis. Protesti, pēc visa spriežot, izvērtušies spontāni, sekojot aicinājumiem sociālajos tīklos. Pagājušajā sestdienā nākamajā protestu kampaņā dalībnieku skaits bija sarucis līdz apmēram 100 000, taču tie kļuva vardarbīgāki, Elizejas Laukos, Parīzē, slienoties liesmojošām barikādēm un protestētājiem iesaistoties sadursmēs ar policiju. Komentētāji pauž viedokli, ka „Dzelteno vestu” kustību motivē ne vien konkrētais degvielas cenas kāpums, bet attieksme pret prezidentu Emanuēlu Makronu, kurš daļas sabiedrības acīs ir „bagātnieku un biznesmeņu prezidents”, kam nerūp mazturīgo un laucinieku liktenis.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies britu jaunajai “dzelzs lēdijai” Terēzai Mejai (attēlā) un tam, kā varētu izskatīties viņas vadītais “Brexit”. Terēza Meja ir kļuvusi tikai par otro sievieti Lielbritānijas premjerministri valsts vēsturē. Protams, viņu ļoti labprāt salīdzina ar Mārgaretu Tečeri. Šobrīd Mejai tas varētu būt pagodinoši, lai gan ilgtermiņā viņas ietekme uz valsti diez vai būs tāda pati, kā dzelzs lēdijai. Politologs Daunis Auers uzskata, ka atkārtot Tečeres fenomenu Mejai nebūs iespējams. Tečerei bija pilnīgi jauns un svaigs redzējums par Lielbritāniju – pirmām kārtām jau par ekonomiku, bet papildus, arī ārpolitiku un iekšējiem Lielbritānijas politiskās dzīves jautājumiem. Mejai šāda svaiga redzējuma nav. Savā ziņā viņa arī to pati atzina uzrunā uzreiz pēc apstiprināšanas premjerministres amatā. Studijā saruna par to,vai eiropieši padevušies bailēm, vai bēgļu krīze un regulāri terora akti mainījuši mūsu uztveri. Raidījuma viesis: Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Deniss Hanovs. Naktī uz sestdienu Turcijā notika valsts apvērsuma mēģinājums. Tas izgāzās, un jau rīta pusē sākās aresti. Šobrīd to skaits jau ir sasniedzis sešus tūkstošus cilvēku, no kuriem aptuveni puse ir prokurori un tiesneši. Izskanējušas arī versijas, ka saraksti ar arestējamām personām ir sagatavoti iepriekš un gaidījuši īsto brīdi. Tāpat izskanējuši viedokļi, ka patiesībā aiz apvērsuma mēģinājuma stāvējis pats Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Žurnālista Anda Sedlenieka komentārs. "Es domāju, ka tās ir galvenokārt spekulācijas, jo tā versija šķiet pārāk fantastiska un arī apvērsuma norises gaita liecina, ka prezidents ļoti bieži izskatījās apjukuma priekšā, un grūtas izvēles priekšā un tas nenotiktu, ja viņš pats būtu vadījis šo apvērsumu. Bet tas neizslēdz iespēju, ka viņš varētu būt, ja ne tieši zināt, tad nojaust par šo apvērsumu un tad ar kādām savām darbībām pasteidzināt tā sākumu. Jo tas izskatījās, teiksim tā, ļoti netipisks Turcijas armijai un tās vēsturiskajai pieredzei. Jebkurā gadījumā varu teikt, ka visu mēs nekad neuzzināsim, bet es tiešām domāju, ka tās ir spekulācijas, ka Erdogans varētu būt uztaisījis apvērsumu pats pret sevi. Erdogans, protams, izmanto situāciju un virza visu iespējamo, lai vēl vairāk nostiprinātu savu varu. Tur nekādu pārsteigumu nav. Tajā skaitā arī samazinot jaunu apvērsumu iespējamību. Un jauna apvērsuma iespējamība, es domāju, ir ļoti augsta… Ja sāksies represijas armijā, tas ir tikai laika jautājums, kad šādi notikumi atkārtosies."

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies Eiropas Savienības un Turcijas līguma ieviešanai dzīvei un migrantu un kara bēgļu žonglēšanai pa kontinentiem. Izskanējis, ka līdzīgus līgumus ES varētu noslēgt arī ar Alžīriju un Lībiju. Vai varam to uzskatīt par bēgļu krīzes risinājumu vai problēmas nobēdzināšanas taktiku? Kopš 4. aprīļa Grieķija ir sākusi bēgļu sūtīšanu uz izmitināšanas nometnēm Turcijā, kā to nosaka panāktā vienošanās starp Eiropas Savienību (ES) un Turciju. Ar dažādām grūtībām, bet vismaz teorētiski, Grieķijas valdība var atbrīvoties no milzīgās problēmas, kas pārņēmusi valsts austrumu un ziemeļu robežu. Darījums starp ES un Turciju gan licis diskutēt par ES iekšējo vērtību krīzi. Demokrātijas aizstāvji, iespējams, padevušies kārdinājumam, atrast risinājumu par katru cenu. Turcija pieņem ekonomiskos bēgļus vai arī tos, kuri sabraukuši Eiropā no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem, bet ne Sīrijas. Kara bēgļus Eiropa uzņems pati. Apmaiņas darījums izraisījis cilvēktiesību ekspertu sašutumu, jo pēc nacionālās piederības šķirot cilvēkus, kas meklē patvērumu, nedrīkst. Studijā saruna par izmaiņām uz Eiropas politiskās skatuves kopš globālās finanšu krīzes sākuma. Vai ir sācies sociāldemokrātisko un kreiso partiju noriets un kas nāk to vietā? Raidījuma viesis: politologs Ivars Ījabs. Vēl raidījumā Latvijas Universitātes profesora Leona Taivāna komentārs par šķietami nebeidzamo konfliktu starp Armēniju un Azerbaidžānu.  Konflikta šajā reģionā ilgst jau vairāk nekā 20 gadus un ik pa brīdim uzliesmo, aizsūta pārdesmit cilvēkus uz aizsauli un tad atkal tiek iesaldēts, bet ne atrisināts. Arī šobrīd paziņots par uguns pārtraukšanu. Bet, kurš ir ieguvējs no šī šķietami nebeidzamā kara? Skaidrojam arī, vai nopludinātie „Panamas dokumenti” var kaut ko mainīt bagāto un vareno pasaulē.    

Ar 2015. gada janvāri latviešiem būs iespēja Eiropai un pasaule atgādināt un apliecināt, ka Latvijas nav nekāda pelēka pierobežas zona vai lielās kaimiņvalsts guberņa, bet moderna un attīstīta un eiropeiska valsts. Ko Latvijas prezidentūra ES padomē nozīmē, kas no tā mainīsies un kādu atbildību tā uzliek mums un mūsu tikko ievēlētajam parlamentam. Analizējam arī to, cik un kā pēcvēlēšanu posmā jaunās Saeimas un valdības sastāvs varētu ietekmēt prezidentūras politisko kursu vai prioritātes. Viesi studijā: Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs  un  LU profesore, politoloģe Žaneta Ozoliņa. Prezidentūra ES padomē - Latvijas vārds izskan krietni citādā līmenī Prezidentūra Eiropas Savienības (ES) padomē ir labi sagatavots un atbildīgs posms katras valsts ikdienā. Rotācijas kārtībā, katra ES dalībvalsts uz sešiem mēnešiem iegūst tiesības vadīt prezidentūru, kas nozīmē iespēju ietekmēt ES dienaskārtību un organizēt vairākus tūkstošus ļoti svarīgu un atbildīgu tikšanos. Mēdz minēt, ka prezidentūra ES padomē rada arī labu ietekmi uz valsts ekonomiku, jo pusgada laikā valstī apmeklē ap 25 tūkstošiem viesu, kas labprāt atgriežas arī pēc prezidentūras beigām. Vispirms par politisko. ES padome ir svarīgs instruments, kas lemj par visa bloka valstu interesēm. Padomē tiek spriests par dažādiem tiesību aktiem vai budžeta jautājumiem, kas skar jebkuru darbības jomu. Tā var būt lauksaimniecība, transports, ekonomika vai arī izglītība. Prezidentūra nozīmē, ka vismaz trīs dalībvalstis 18 mēnešus strādā kopā, lai pāreja starp dažādām prezidentūrām būtu veikla un efektīva. Latvijas prezidentūra seko Itālijai, kamēr Luksemburga sekos Latvijai. Šīs grupas galvenais mērķis ir nodarbinātība un ekonomiskās krīzes pārvarēšana Eiropā. Bet atsevišķi katra valsts pievērš uzmanību arī sev svarīgām jomām. Itālijai tā ir migrācija, kamēr Latvija izvēlējusies konkurētspējas sekmēšanu, digitālā potenciāla izmantošanu un ES lomas stiprināšanu visā pasaulē. "Protams mērķi ir ļoti vispārīgi definēti, jo daudz plašāk mērķus atspoguļos prezidentūras programmā, pie kuras šobrīd tiek strādāts un kura dienasgaismu ieraudzīs gada nogalē. Visu laiku darbs pie dažādiem jautājumiem notiek Eiropas Savienībā, tāpat arī turpinās procesi pasaulē, un tie vēl ietekmēs jautājumus ar kuriem tieši strādās Latvijas prezidentūra. Tāpēc virzieni ir nosprausti, bet konkrēti instrumenti un rīki būs zināmi tikai gada beigās, norāda Latvijas prezidentūras ES padomē sekretariāta direktore Kristīne Pommere. To, ka nav vērts sasolīt daudz pirms savas prezidentūras intervijā Latvijas Radio ziņu dienestam atzina arī Lietuvas Ārlietu ministrijas pārstāvis Nerijus Aleksiejūns. Lietuvas prezidentūras pašā sākumā attīstījās Snoudena spiegošanas skandāls un nevienu vairs neinteresēja, ko Lietuva vēlas sasniegt savas prezidentūras pusgada laikā. Visus interesēja, kāda būs ES nostāja un Lietuvai, kā prezidējošajai valstij, tas bija jāskaidro. Kādi tad ir Eiropas Savienības padomes prezidentūras mērķi un būtība? „Viens no prezidentūras galvenajiem uzdevumiem ir virzīt ES darbu un būt par godīgo sarunu vedēju starp dažādām pusēm. Protams, tas ir atkarīgs no katra profesionalitātes un meistarības, kā šo aspektu mēs mākam realizēt un ietērpt tajā visā kaut ko no tā, ko paši gribam realizēt. Bet protams, primāri galvenais ir būt par godīgu sarunu vedēju un panākt visām valstīm un visai Eiropai nepieciešamos lēmumus, lai turpinātos Eiropas attīstība,” bilst Pommere. Pašu spējas un profesionalitāte, iespējams, ir galvenais apstāklis, ja meklējam izdevīgumu no vairāku desmitu miljonu eiro tēriņiem kopējās Eiropas mērķu vārdā. Viens no ieguvumiem ir ļoti lielā pieredze, ko iegūst prezidentūrā strādājošie. Pusgada laikā var iemācīties daudz, lai vēlāk veikli pārstāvētu valsts intereses jau citu prezidentūru laikā. Nerijus Aleksiejūns arī uzsver, nevajag kautrēties, mazām valstīm ir vieglāk pārsteigt ar savām prasmēm. Lietuvas prezidentūra tiek uzskatīta par diezgan labi aizvadītu. Lai arī Lietuvas mediji nedaudz gaudās, ka sākotnēji mērķi netika sasniegti, Eiropas Kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš uzsver, prezidentūras ietekmi var izjust jau pirms pašas prezidentūras. „Latvijas vārds izskan krietni citādā līmenī. Jau pēdējā gada laikā visu Eiropas valstu interese par Latvijas prioritātēm ir krietni lielākā un ieklausīšanās Latvijas lēmumu pieņēmējos un ierēdņos ir krietni lielāka, jo tuvojas prezidentūra. Tās efekts ir krietni ilgāks nekā tikai seši mēneši. Kad es runāju ar kolēģiem Briselē, daudz uzmanīgāk klausās, jo tikko kā dzird, ka kāds temats Latvijai ir svarīgs, tam jau ir cita nozīme,” atzīst Andris Gobiņš. Bieži vien, īpaši pēc krīzes, pieņemts skaitīt izdevīgumu tikai un vienīgi naudā. Sarunā ar Latvijas prezidentūras sekretariātu, Eiropas ideju kustību pārstāvjiem un arī interesējoties par citu valstu pieredzi, krietni svarīgāka tomēr ir izcelta iegūtā pieredze. Andris Gobiņš to sauc pat par pieaugšanas stāvokli, kad kļūstam nobriedušāki, zinošāki un atbildīgāki. Pasaules sabiedrību satrauc Ebola vīrusa izplatība Āfrika no Latvijas ir tālu, un pat, ja Ebola vīruss līdz šejienei nokļūtu, mūsu klimatiskajos apstākļos tas visticamāk neizdzīvotu. Tomēr pasaulē šis letālais vīruss arvien turpina izplatīties. „Situācija attiecībā uz Ebola vīrusu joprojām ir ļoti nopietna, un tai ir pievērsta ļoti nopietna un plaša sabiedrības uzmanība. Pasaules politiķi un sabiedrība ir satraukusies. Inficēto skaits jau ir pārsniedzis 7000 cilvēku, bet mirušo skaits – vairāk nekā 3000,” skaidro Pasaules Veselības organizācijas pārstāve Latvijā Aiga Rūrāne. „Šo epidēmiju bīstamāku dara tas, ka tā izvēršas ļoti plaši pilsētās. Ja agrāk mēs redzējām atsevišķus gadījumus lauku reģionos un ar tiem bija vieglāk cīnīties. Tagad tas ir lielo pilsētu fenomens. Tās ir 8-10 Rietumāfrikas reģiona valstis, kur ir gan izplatība, gan robežvalstis, gan atsevišķi gadījumi. Tie ir apmēram 20 miljonu iedzīvotāju,  viņu blīvums, darbība un kustība, ir intensīva. Robežas starp šīm valstīm ir visai nosacītas, tādēļ ir milzīgie riski, ka tik daudzus mēnešus pēc epidēmijas uzliesmojuma joprojām runājam par jaunajiem gadījumiem, kurus nav iespējams atrast un atbilstoši rūpēties par tiem. Būtiski arī, ka šī statistika ir visai nosacīta, eksperti lēš, ka patiesais inficēto un mirušo skaits varētu būt lielāks nekā mēs zinām. Situācija ir ļoti nopietna. Tas ko PVO ģenerāldirektore daktere Margarita Čana ir vairākkārt uzsvērusi sarunās ar politiķiem un pasaules līderiem, ka nav runa par parastu slimības uzliesmojumu, un šeit nav runa par sabiedrības veselības krīzi, te ir runa par globālu krīzi. Par humanitāru, sociālu, politisku un ekonomisku krīzi ne tikai skartajās valstīs, tas iet ārpus skarto valstu robežām. Eiropas Savienība arī ir aktīvu iesaistās – ar cilvēku resursu, laboratoriju, epidemologu, loģistikas, komunikatoru u.c. virkne palīdzību. Pasaules sabiedrība ir aptvērusi un sapratusi, ka tas ir ļoti nopietns jautājums, kas apdraud ne tikai Āfrikas reģionu, bet apdraud mūsu visu drošību."