Podcasts about minskas

Raidījumā pievēršamies aktualitātēm, kas saistītas ar Ukrainu. Nedēļas sākumā notikušo uzbrukumu Krimas tiltam noteikti var dēvēt par kārtējo triecienu pa Kremļa pašapziņai un pašlepnumam, lai arī reālu karadarbību šis incidents varētu arī neietekmēt. Signāli un pretreakcijas ir ļoti nozīmīgi, un Ukraina jau saņem arī pamatīgus atbildes triecienus ar raķetēm un droniem. Graudi, bads kā kara ierocis Krievijas rokās. Vasaras vidū, kad tiek novākta labība, Krievija ir paziņojusi par Melnās jūras graudu vienošanās apturēšanu. Tas nozīmē, ka atkal var prognozēt izaicinājumus ar graudu pieejamību un cenām pasaulē, turklāt laikā, kad daudzviet, tostarp arī Latvijā, pavasara salnas un vēlāk arī sausums ir ievērojami samazinājuši ražas.  Baltkrievija, mūsu otrs neparocīgais kaimiņš, kurš ne īsti piedalās, ne nepiedalās Krievijas izvērstajā karā, bet tagad ir ziņas, ka Baltkrievijā arvien lielākos apmēros ierodas grupējuma "Vagner" spēki. Savukārt Lukašenko režīma virzienā tiek vērstas apsūdzības par Minskas līdzdalību ukraiņu bērnu deportācijās. Vai un kā mainās reģionālā drošība arī Baltkrievijā notiekošā dēļ? Aktualitātes analizē Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžans un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukrainas uzbrukums Krimas tiltam Šī nedēļa iesākās ar ziņu, ka naktī uz 17. jūliju pēc vismaz diviem sprādzieniem iegruvis viens Krimas jeb tā dēvētā Kerčas tilta laidums un satiksme pār tiltu tiek pilnībā apturēta.  Apturēta tika arī dzelzceļa satiksme uz tā un prāmju satiksme starp Ukrainai piederošo, Krievijas okupēto, Krimas pussalu un Krievijas Kubaņas reģionu. Pirmais no rīta notikušo oficiāli apstiprināja krievu ieceltais okupācijas iestāžu vadītājs Krimā Sergejs Aksjonovs un sprādzienus nosauca par „ārkārtēju gadījumu”.  Sprādzienā bojā gāja divi cilvēki, kā ziņo Krievijas varasiestādes – māte un tēvs. Savukārt viņu meita negadījumā guvusi ievainojumus. Uzrunājot tos, kas vēlējās šķērsot tiltu, bet nu bija iestrēguši milzu sastrēgumā, Aksjonovs aicināja, lai nokļūtu Krievijā, izmantot ceļojumam sauszemes iespējas. Proti, šķērsojot Krievijas šobrīd okupēto kontinentālās Ukrainas teritoriju. Savukārt, reakcija no Kremļa par notikušo parādījās pirmdienas pēcpusdienā. Putins sarīkoja atklātu tikšanos ar atbildīgajiem ministriem un anektēto reģionu vadītājiem, ko raidīja propagandas kanāls "Rossija 24" un Kremļa īpašais kanāls. Sanāksmē Putins sacīja, ka gaida ieteikumus drošības uzlabošanai uz tilta, uzklausīja ziņojumus par tilta bojājuma apmēriem un draudēja ukraiņiem ar pretreakciju. Naktī uz otrdienu Ukrainas teritoriju skāra kārtējais Krievijas raķešu un dronu uzbrukuma vilnis. Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka tas ir "atbildes trieciens", un apgalvoja, ka raķetes trāpījušas vietās, no kurām ukraiņi, iespējams, plānojuši uzbrukumu Kerčas tiltam. Apstiprinājuma gan tam nav.  Krimas jeb tā dēvētais Kerčas tilts tika bojāts jau 2022.gada oktobrī, kad uz tā eksplodēja ar sprāgstvielām piekrauta kravas automašīna, sagraujot divus laidumus. Toreiz cieta arī blakus esošais dzelzceļa tilts. Arī toreiz Krievijas varasiestādes apgalvoja, ka tas bijis Ukrainas armijas uzbrukums, taču Kijiva to vismaz oficiāli noliedz. Vai Ukraina tuvākajā laikā mēģinās vēlreiz uzbrukt Krimas tiltam? Dažādos medijos aptaujātie militārie eksperti ir pārliecināti, ka noteikti. Jāpiebilst, ka Ukrainas Drošības dienesta (SBU) priekšsēdētājs Vasiļs Maļuks iepriekš norādījis, ka Krimas tilts ir leģitīms militārs mērķis un sola, ka pēc kara viņš pastāstīs par unikālām slepenām operācijām, ko ir veikuši ukraiņu izlūkdienesti. Ukrainas graudu eksports Ukraina un Krievija ar Turcijas starpniecību pagājušā gada 22.jūlijā parakstīja vienošanos ar ANO par Ukrainas lauksaimniecības preču eksporta atsākšanu Melnajā jūrā, kas tika pārtraukts, Krievijai 24.februārī sākot atkārtoto iebrukumu Ukrainā. Šī vienošanās ir ļāvusi Ukrainai nosūtīt vairāk nekā 32 miljonus tonnu graudu garām Krievijas karakuģiem Melnajā jūrā. Liela daļa no šiem graudiem nonākusi attīstības valstīs Āfrikā, Tuvajos Austrumos un citur. Ja eksports atkal tiek bloķēts, tas var izraisīt krīzi šajās valstīs un pārtikas cenas pasaulē var pieaugt vēl vairāk. 17. jūlijā beidzās šīs vienošanās vairakkārt pagarinātais termiņš.  Par to paziņoja Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, pavēstot, ka Krievija izstājas no šīs vienošanās. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, kas ir šī darījuma tiešais „uzraugs”,  pirmdien pauda pārliecību, ka „viņa draugs” Putins joprojām vēlas pagarināt starptautisko „labības darījumu”. Viņš apgalvoja, ka vienošanās par „labības darījuma” pagarināšanu „bez pārtraukumiem” var tikt panākta vēl pirms Putina augustā iecerētās vizītes Turcijā, piebilstot, ka sarunas šī mērķa labā jau notiek. Tiesa, otrdien Krievijas vēstījums Turcijai, ka līdz ar Maskavas izstāšanos no Melnās jūras „labības darījuma” tiek izformēts šīs starptautiskās iniciatīvas koordinācijas centrs Stambulā un atsauktas drošības garantijas tirdzniecības kuģiem Melnajā jūrā, nebūt neapstiprina Erdogana publiskoto pārliecību. Nosodījumu par Krievijas lēmumu izteicis gan ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs norādot, ka miljoniem cilvēku, kas cieš badu, „maksās” par šo Krievijas lēmumu, gan arī dažādu valstu amatpersonas. Tikmēr Ukrainas prezidents aicināja pasauli nerēķināties ar Krieviju, bet iespringt uz cita risinājuma meklēšanu, lai nodrošinātu labības eksportu. Kremlis šādu aicinājumu jau nodēvējis par pārdrošu.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu

Ukraina kategoriškai atmeta Vakarų raginimus pradėti derybas su Rusija.Minskas nacionalizuos „nedraugiškų šalių“ įmones, jeigu bus bandoma jas parduoti.Pirmalaikiai prezidento rinkimai Kazachstane turėtų įtvirtinti dabartinio šalies vadovo valdžią.Irane daugiau nei du mėnesius neslūgsta masiniai protestai.Kaip metų pabaigos švenčių maratonui ruošiasi Kalėdų seneliai?Ved. Madona Lučkaitė

Pasak Aplinkos ministerijos Taršos prevencijos politikos grupės vyresniosios patarėjos Beatos Vilimaitės-Šilobritienės, Zaporižės atominės elektrinės Ukrainoje apšaudymai nuolat primena, kad šalia Vilniaus turime pavojaus šaltinį. Radiacinės saugos centro laikinoji direktorė Ramunė Stasiūnaitienė teigia, kad ankstyvojo perspėjimo stočių tinklas yra optimalus ir iki šiol nėra užfiksuota, kad radiacinis fonas būtų padidėjęs. Anot Valstybinės atominės energetikos saugos inspekcijos viršininko pavaduotojo bendrais branduolinės saugos klausimais Sigito Šlepavičiaus, Minskas į laiškus, kuriuose keliami klausimai dėl Astravo atominės elektrinės saugumo, iš esmės neatsakinėja. Demokratinės Baltarusijos parlamentinės grupės Seime pirmininkas Žygimantas Pavilionis teigia, kad Astravo jėgainės problemą padėtų išspręsti opozicijos pergalė prieš diktatorių. Energetikos ekspertas Martynas Nagevičius spėja, kad Baltarusija, tapusi demokratine, siektų pardavinėti atominę energiją ES, todėl būtina investuoti į atsinaujinančių išteklių energetiką tam, kad galėtume konkuruoti pigesne elektra.Ved. Audrius Lelkaitis

Kodjo Akolor har länge haft drömmen om ett par perfekt formade ögonbryn så vi bjöd in superproffset Chanelle Sand som gjort tiotusentals "Brow lifts"! Torbjörn Averås Skorup blir galen på folk som inte fattar trafikljus! P3 Nyheters Lisa Nord rapporterar om hur gasberoendet ska minskas och att Ryssland vill starta eget i rymden. Programledare: Kodjo Akolor, Torbjörn Averås Skorup och Sara Kinberg

Babs Drougge och Lisa Nord på P3 Nyheter förklarar morgonens stora nyheter, alltid tillsammans med programledarna för Morgonpasset i P3: Kodjo Akolor, Sara Kinberg och Torbjörn Averås Skorup. Trots att vi är mitt i sommaren är det redan nu dags att börja planera inför en ruggig vinter. Det menar EU som kommit överens om att spara in på gas och lagra den. Anledningen är att man inte vill bli "tagen på sängen" om Ryssland bestämmer sig för att stoppa sin gasexport till Europa. Hur ska européerna klara den här utmaningen?Sedan snackar vi om att Ryssland vill lämna den internationella rymdstationen ISS och istället starta en egen rymdstation. Det här ses som en symbol för att rymden återigen blir allt mer politiserad, likt kalla krigets rymdkapplöpning.

Uzbekistānā uzsākts darbs tiesiskuma nodrošināšanai, efektīvu atvērtības un pārredzamības veidu ieviešanai un sabiedriskās kontroles izveidei attiecībā uz valsts varas iestāžu darbību. Saistībā ar plānoto konstitucionālo reformu Karakalpakstānas autonomajā republikā izcēlušies protesti. Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņojis, ka viņš ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu kopš decembra runājis simtiem stundu. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos: Izraēlā kārtējo reizi nomainījusies valdība, būs jaunas vēlēšanas. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova un TVNET žurnālists, politologs, RSU doktorants Toms Rātfelders. Nemieri „mierpilnajā” Uzbekistānā Kad 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, Uzbekistāna ieguva neatkarību, par tās prezidentu tika ievēlēts pēdējais padomjlaika Uzbekistānas līderis – kompartijas pirmais sekretārs Islams Karimovs. Ar stingru roku viņš vadīja iedzīvotāju skaita ziņā lielāko Centrālāzijas valsti, vairakkārt tiekot pārvēlēts amatā vēlēšanās, kuras nepārprotami neatbilda demokrātijas standartiem. Karimova varas periodam bija raksturīga Uzbekistānas daļēja izolēšanās no starptautiskiem procesiem un vēsas attiecības ar vairākām kaimiņvalstīm. Iekšēji tas bija politiska sastinguma periods, panākot stabilitāti ar jebkādas opozīcijas nesaudzīgu izravēšanu. Nemieri, kas 2005. gadā uzliesmoja etniski jauktajā Andižanas provincē valsts austrumos, tika asiņaini apspiesti, valdības spēkiem nogalinot, pēc oficiālām ziņām, nepilnus divus simtus, bet pēc alternatīvām aplēsēm, iespējams, līdz pat pusotram tūkstotim cilvēku. Kad 2016. gadā Islams Karimovs beidza savas šīs zemes gaitas, viņa vietu ieņēma līdz tam premjerministra amatā bijušais Šavkats Mirzijojevs. Jaunais līderis, lai gan tiek uzskatīts par Karimova mācekli un turpinātāju, tomēr centies īstenot valstī piesardzīgas reformas, paužot apņemšanos apkarot korupciju un radu būšanu valsts struktūrās, un nozīmīgi aktivizējis ārpolitiku, t.sk. uzlabojot attiecības ar kaimiņvalstīm Tadžikistānu un Kirgizstānu. Daži salīdzina Mirzijojevu pat ar tādiem pagātnes totalitāro sistēmu reformētājiem kā Ķīnas līderis Dens Sjaopins vai padomju vadītājs Mihails Gorbačovs. Tomēr arī Mirzijojeva varas vadmotīvs nepārprotami ir stabilitātes uzturēšana par katru cenu, tāpēc daudziem pārsteidzošas izrādījās pagājušās nedēļas nogalē izpaudušās ziņas par nemieriem Karakalpakstānā – autonomijā, kuras pamatiedzīvotāji karakalpaki ir etniski un kulturāli tuvāki kaimiņvalsts Kazahstānas pamatnācijai. Iemesls ir plānotās izmaiņas Uzbekistānas konstitūcijā, kas atņemtu Karakalpakstānai līdzšinējo autonomās republikas statusu un tiesības sarīkot referendumu par atdalīšanos no Uzbekistānas. Pēc mediju ziņām valdības spēku sadursmēs ar nemierniekiem ir 18 nogalinātie un vairāk nekā divsimt ievainoto. Reģionā tika ieviesta stingra komandantstunda, pārtraukta piekļuve internetam. Tomēr prezidents Mirzijojevs paziņojis, ka Karkalpakstāna saglabāšot savu līdzšinējo statusu. Parīze paver priekškaru uz diplomātijas „virtuvi” 21 telefonsaruna, kura kopš decembra notikusi starp Francijas un Krievijas līderiem, jau ieguvusi anekdotisku nokrāsu. Prezidents Makrons šai procesā sevi pozicionē kā miera centienu iemiesojumu, taču vispārēju skepsi raisījušas viņa iespējas jebkādi iespaidot Krievijas vadoņa lēmumus. Šo skepsi vēl vairāk pastiprinājis oficiālās Parīzes nesen publiskotais 20. februāra telefonsarunas atšifrējums, no kura redzams, ka Putins brīžiem nesaka patiesību savam sarunbiedram, brīžiem atļaujas augstprātīgu toni un familiaritāti uz robežas ar netaktiskumu. Telefonsarunas teksts tika publicēts sakarā ar dokumentālās filmas „Prezidents, Eiropa un karš” demonstrēšanu Francijas sabiedriskās televīzijas Otrajā kanālā. Filmas autors žurnālists Gī Lagašs un viņa komanda vairākus mēnešus pavadījuši prezidenta Makrona tuvumā, fiksējot viņa starptautiskās aktivitātes. Par to esot bijuši informēti Francijas sarunu partneri, taču pēc minētajām publiskajām atklāsmēm Krievijas aģentūra "Ria novosti” raksturojusi Francijas rīcību kā diplomātisko sarunu noslēpumu nepieņemamu atklāšanu. Vairums kritiķu rietumos savukārt atzīst Lagaša darbu par ļoti nozīmīgu dokumentālā kino sasniegumu, kas pietuvina auditoriju mūsdienu starptautiskās diplomātijas aizkulisēm. Sastatot sarunā dzirdamo ar mums zināmajiem notikumiem dažas dienas vēlāk, jau atkal spilgti iezīmējas Krievijas līdera Putina cinisms un liekulība. Kad prezidents Makrons 20. februārī lūdz sarunbiedru atklāti pateikt, kādi ir viņa nodomi, Putins tā vietā izsaka pārmetumus Ukrainas prezidentam Zelenskim par Minskas vienošanos nepildīšanu. Ne vārda par lēmumu atzīt pašpasludināto Donbasa t.s. „tautas republiku” suverenitāti pāris dienas vēlāk un plaša mēroga iebrukumu Ukrainā vēl pēc pāris dienām. Sarunas noslēgumā Krievijas vadonis paziņo, ka vispār jau grasījies uzspēlēt hokeju, bet upurējis šo svarīgo nodarbi, lai aprunātos ar Francijas prezidentu par Eiropas miera likteni. Lagaša filmas pēdējā epizode atspoguļo trīs kontinentālās Eiropas valstu vadītāju – prezidenta Makrons, kanclera Šolca un premjerministra Dragi – vizīti Kijevā. Tās noslēgumā Francijas prezidents jau atkal iezīmē savu pozīciju: jāpalīdz Ukrainai uzvarēt, taču tieši necīnoties pret Krieviju, vēl jo vairāk – nemēģinot to iznīcināt. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos Pirms nedēļas Izraēlas parlaments nobalsoja par pašatlaišanos, kas nozīmē, ka pilsoņiem jau piekto reizi četru gadu laikā būs jādodas pie vēlēšanu urnām. Iepriekšējo reizi tas notika pagājušā gada martā, un pēc šīm vēlēšanām tika izveidota koalīcija, kurā ietilpa daudzi ļoti atšķirīgi politiski spēki, sākot no radikālkonservatīvām ebreju partijām, beidzot ar arābu minoritātes spēkiem. Šī raibā savienojuma vienīgais motīvs bija nepielaist varai partijas „Likud” līderi, korupcijā apsūdzēto kādreizējo premjerministru Benjaminu Natanjahu. Retais cerēja, ka izveidotā valdība būs ilglaicīga, jo pārāk atšķirīgas bija tajā iesaistīto partiju intereses. Par klupšanas akmeni kļuva radikālo ebreju partiju ieskats, ka valdība pārāk piekāpjas arābu prasībām. Tā nu līdzšinējais premjerministrs Naftali Benets no partijas „Jaunie labējie” atkāpies no amata, par pagaidu valdības vadītāju parlamentam ieceļot viņa koalīcijas partneri, centriskās partijas „Ješ Atid” līderi Jairu Lapidu. 5. jūlijā jaunieceltais premjerministrs devās jau viņa priekšgājēja laikā ieplānotā ārzemju vizītē uz Franciju. Galvenais vizītes mērķis ir gūt Parīzes atbalstu domstarpībās ar Libānu par Vidusjūrā esošo Karišas dabasgāzes iegulu piederību. Kā Izraēla, tā Libāna uzskata, ka iegulas atrodas to teritoriālajos ūdeņos, un Krievijas dabasgāzes eksporta uz Eiropas Savienību paredzamā izbeigšana, padarījusi šīs dabasgāzes ieguvi ļoti aktuālu. Tāpat Izraēla cer pārliecināt Franciju, ka Irānas atgriešanās pasaules fosilā kurināmā tirgū, kompensējot Krievijas eksporta apsīkumu sankciju rezultātā, nav pieņemams risinājums. Šis pēdējais jautājums paredzami būs ļoti nozīmīgs arī Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena nākamnedēļ paredzētās vizītes laikā Izraēlā, palestīniešu teritorijās Jordānas rietumkrastā un Saūda Arābijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pēdējo nedēļu laikā vairākos raidījumos runājam par Ukrainu un Krieviju, jo karš ir vissāpīgākā aktualitāte visās sfērās. Raidījumā Divas puslodes pievēršamies plašākai politisko procesu analīzei. Londonā šonedēļ satikās tā saukto Apvienoto Reaģēšanas spēku valstu līderi. Premjeri pārrunāja, kā saskaņot kopīgo politiku cīņā pret Krievijas agresiju. Ko šī tikšanās ir devusi, par ko tā liecina un cik svarīga ir šāda valstu kooperēšanās? Savukārt Romā satikās ASV un Ķīnas delegāciju pārstāvji. Nav noslēpums, ka starp abām lielvalstīm ir pamatīga spriedze. Protams, tikšanās nebija tik augstā politiskā līmenī, bet pati tikšanās ir svarīga. Kādi ir rezultāti, kādas ir iespējas atturēt Ķīnu no Krievijas kara finansēšanas, atbalstīšanas? Kas notiek Baltkrievijā? Publiskajā telpā nonāk pretrunīga informācija par to, cik lielā mērā Lukašenko režīms iesaistās karā pret Ukrainu, kāda spriedze valda Baltkrievijas iekšpusē un kā Baltkrievija mēģina pretoties Krievijas spiedienam būt aktīvākai šajā "brāļu karā". Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova. Ierakstos uzklausām Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu un baltkrievu vēsturnieku Iharu Meļņikovu. Eiropas ziemeļi stiprinās pret agresorvalsti Apvienotie Reaģēšanas spēki ir desmit Eiropas ziemeļdaļas valstu veidota militāri politiska alianse. 2014. gadā, Krievijai izvēršot pirmo agresijas fāzi pret Ukrainu, izgaismojās NATO bloka nesagatavotība šādām krīzes situācijām, t.sk. reakcijas gausums. Viena no pieejām problēmas mazināšanai ir ciešāka sadarbība mazāku valstu grupu ietvaros, un Apvienotie Reaģēšanas spēki šai ziņā ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Lielbritānija kā tā dēvētā ietvarnācija – jeb „Framework Nation” – ap sevi apvienojusi NATO dalībvalstis Nīderlandi, Dāniju, Norvēģiju, Islandi, Latviju, Lietuvu un Igauniju, kā arī Ziemeļatlantijas līgumorganizācijā neietilpstošās Somiju un Zviedriju. Kā par šo aizsardzības projektu izteicies Britu jūras kara flotes komodors Džeimss Pārkins: „Apvienotie Reaģēšanas spēki var rīkoties, kamēr NATO vēl domā.” Ģeogrāfiski alianses uzmanība pamatā koncentrējas Eiropas galējo ziemeļu, Ziemeļatlantijas un Baltijas jūras reģionos. Saprotams, ka tagad – kopš risinās Krievijas plaša mēroga karš pret Ukrainu – par nozīmīgāko jautājumu kļuvusi ar agresorvalsti robežoto alianses locekļu, sevišķi Baltijas valstu, drošība. Šonedēļ alianses dalībvalstu valdību vadītāji tikās Londonā. 15. martā publiskotais tikšanās komunikē pauž visstingrāko nosodījumu Krievijas agresijai, apņēmību atbalstīt Ukrainu un panākt, lai Krievijai un tās vadonim nāktos atbildēt par starptautisko normu ignorēšanu un iebrukuma laikā pastrādātajiem noziegumiem. „Putinam jācieš neveiksme,” pauž komunikē. Tiešsaistē dalībniekus uzrunāja arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atkārtojot daudzkārt izskanējušo tēzi, ka Ukraina šobrīd karo par visas Eiropas demokrātijas nākotni. „Krievijas propagandisti,” norādīja Zelenskis, „nebeidz atkārtot, ka karš Ukrainā ir tikai sākums. Viņi turpina iebiedēt, un tagad saka, ka sekošot citas Eiropas valstis, pie tam piesaucot daudzus no jums, kas mani šobrīd uzklausāt.” Ķīna – trešais spēks Šīs nedēļas sākumā Romā notika tikšanās starp augsta līmeņa Savienoto Valstu un Ķīnas pārstāvjiem: prezidenta Baidena padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džeiku Salivanu un Ķīnas kompartijas centrālkomitejas Ārlietu grupas atbildīgo sekretāru, kādreizējo Ķīnas ārlietu ministru Janu Czeči. Šī tikšanās tika ieplānota vēl pirms vairākām nedēļām, taču kara gaita Ukrainā nepārprotami ietekmēja to saturu. Ja sākotnēji bija plānots apspriest arī abu valstu ekonomiskās attiecības, tad, cik var spriest, absolūti dominējošais temats tajā bija Ķīnas iespējamais ekonomiskais un arī militārais atbalsts agresorvalstij Krievijai. Ziņas par to, ka Krievija lūgusi šādu Ķīnas atbalstu, t.sk. kara tehnikas piegādes, pagājušonedēļ izplatīja aģentūra „Associated Press”, atsaucoties uz anonīmu avotu Savienoto Valstu administrācijā. Gan Ķīnas, gan Krievijas pārstāvji šādus apgalvojumus ir noraidījuši kā nepatiesus, tomēr amerikāņu puse jau pirms sarunām Romā pauda, ka Ķīna tiks brīdināta par nopietnām sekām, ja tā pildīs kādus tamlīdzīgus Kremļa lūgumus. Tas ietekmēšot ne vien Ķīnas attiecības ar Savienotajām Valstīm, bet arī globāli. Pēc septiņas stundas ilgušo sarunu noslēguma padomnieks Salivans tās raksturoja kā „intensīvas” un „atklātas”.  Savukārt Ķīnas puse pēc sarunām atkārtoja vispārīgas frāzes, aicinot karojošās puses uz mierīgu risinājumu, saudzīgu attieksmi pret civiliedzīvotājiem, kā arī vēlreiz apstiprināja savu uzticību ikvienas valsts suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai. Vai Lukašenko karu grib? Kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko allaž uzsvēris, ka Baltkrievijas bruņotie spēki šai karadarbībā nepiedalīsies. Līdzīgus paziņojumus viņš paudis ar zināmu regularitāti, tomēr jo ilgāk turpinās kaujas Ukrainā, un, attiecīgi, aug Kremļa vajadzība pēc karaspēka rezervēm, parādās arvien jaunas spekulācijas par baltkrievu karavīru iespējamu iesaistu šai karadarbībā. Šai ziņā eļļu ugunij pielējis nesen notikušais incidents, Krievijas kara lidmašīnai no Ukrainas puses ielidojot Baltkrievijas gaisa telpā un izšaujot raķetes. Daudzi to uztver kā provokāciju, lai šādi attaisnotu baltkrievu karavīru ierašanos kaimiņvalsts teritorijā. Nepārprotami var lēst, ka Krievijas vadonis Putins šai ziņā izdara pamatīgu spiedienu uz Lukašenko, ar ko pēdējam nav viegli tikt galā, ievērojot, cik atkarīgs viņš kļuvis no Kremļa saimnieka. Piektdien Lukašenko atkal viesojās Maskavā, kur, cita starpā saņēma apsolījumu par jauna bruņojuma piegādi Baltkrievijas bruņotajiem spēkiem. Tomēr sūtīt Baltkrievijas armiju uz Ukrainu, kur to noteikti gaida zaudējumi, Minskas diktatoram būru liels risks. Baltkrievijas armija līdz šim nekad nav piedalījusies karadarbībā, un, kā rāda aptauju dati, karošanu Ukrainā atbalsta vien 3% Baltkrievijas iedzīvotāju. Sagatavoja Eduards Liniņš   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Lietuvos diena: Kijevas nutraukė diplomatinius santykius su Rusija.Kokios sankcijos pajėgios sustabdyti Rusijos pajėgas?Kiek toli ir kiek giliai į Ukrainą numatęs veržtis V. Putinas?Minskas neigia, kad Baltarusijos pajėgos dalyvauja įsiveržime į kaimyninę valstybę. Virš Ukrainos uždaryta oro erdvė.Ved. Darius Matas

Lielākoties pasaules uzmanība šonedēļ pievērsta Krievijas izraisītajai drošības krīzei. Raidījumā vairāk uzmanības veltām diplomātiskajiem pūliņiem, kādus atsevišķas rietumvalstis izmanto, lai novērstu iespējamo uzbrukumu Ukrainai un mazinātu spriedzi. Īpaši aktīvs bijis Francijas prezidents Makrons, kurš viesojies gan Maskavā, gan Kijevā, cenšoties uzņemties starpnieka lomu. Arī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nākamā nedēļā grasās doties gan uz Krieviju, gan Ukrainu, bet pirms tam viņš šonedēļ devā uz Vašingtonu, lai iespēju robežās saskaņot nostāju ar ASV prezidentu. Vācija ir izpelnījusies visasāko kritiku par savu piesardzīgo retoriku attiecībā pret Maskavu. Pasaules līderu tikšanās vērtē politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra, politologs Kārlis Daukšts, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes docents Māris Andžāns un  Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Francijas prezidenta vizīte pie Putina Ja līdz šim Krievijas izraisītajā spriedzē galvenā uzmanība bija pievērsta ASV prezidenta Džo Baidena sarunām ar Vladimiru Putinu, tad pēdējās dienās skatus uz sevi pavērsis Francijas prezidents. Emanuels Makrons nolēmis izmantot iespēju kļūt par vidutāju un samierinātāju, kas atnesīs Eiropai mieru. Viņa paziņojumi pirms tikšanās ar Krievijas vadītāju, ka viņš apturēs tālāku situācijas eskalāciju, izklausījās ļoti ambiciozi. Tikšanās ar Putinu ilga vairāk nekā piecas stundas. Pēc tam Francijas līderis atkārtoja, ka viņu saruna tiešām esot novērsusi krīzes tālāku padziļināšanos. Tomēr ko īsti abas puses spējušas sarunāt, to rādīs laiks. Vien dažas stundas pēc tikšanās Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs apgalvoja, ka Krievijas līderis neesot savam franču kolēģim devis nekādus solījumus atturēties no militāriem manevriem Ukrainas robežu tuvumā. Preses konferencē pēc sarunām Emanuēls Makrons atkārtoja iepriekš teikto, ka, koncentrējot karaspēku pie Ukrainas robežas, Krievija patiesībā cenšas izdarīt spiedienu uz starptautisko sabiedrību, un Ukraina nav šīs konfrontācijas mērķis. Tieši tāpēc Francijas prezidents esot pārliecināts, ka krīzi iespējams atrisināt, sarunājoties un meklējot savstarpējos saskarsmes punktus. Savukārt Krievijas prezidents atkārtoja, ka viņa mērķis ir neļaut Ukrainai iestāties NATO. Ja tas notiks, sākšoties karš, jo Ukraina gribēšot atgūt Krimu, un tad jau militāra pretstāve starp Franciju un Krieviju būšot neizbēgama. Turklāt Krievija ir kodollielvalsts – uzsvēra Putins. Makrons tiekas ar Zelenski Tikšanās ar Ukrainas prezidentu Volodomiru Zelenski Francijas līderim bija divreiz īsāka nekā saruna ar Putinu. Tā ilga vairāk nekā divas stundas. Tiesa, pats fakts, ka Makrons ir devies uz Kijevu, daudziem šķita pieminēšanas vērts, jo Francijas līderi nebija viesojušies Ukrainā gandrīz ceturtdaļgadsimtu. Ziņas par šīs tikšanās saturisko ieguvumu gan ir samērā skopas. Saruna esot bijusi par nepieciešamību panākt mieru un īstenot savulaik noslēgto Minskas vienošanos. Francijas prezidents uzskata, ka viņa mērķis ir nosēdināt Ukrainas un Krievijas vadību pie viena galda, un šobrīd viņš redzot konkrētus risinājumus, kā līdzšinējo spriedzi samazināt. Arī Ukrainas prezidents pēc tikšanās ar Francijas kolēģi preses konferencē pauda cerību tikties ar Krievijas, Francijas un Vācijas līderiem četrpusējās sarunās, lai risinātu iesaldēto konfliktu Austrumukrainā. Par Makrona vizītes rezultātiem Maskavā Ukrainas līderis gan bija skeptisks. "Es patiesībā vārdiem neticu. Es uzskatu, ka ikviens politiķis var būt atklāts, veicot konkrētas darbības,"  teica Zelenskis. Šolcs tiekas ar Baidenu Vācijas neskaidrā politika Ukrainas sakarā ir pamanīta gan starptautiski, gan pašmājās. 8. februārī publiskotie divu aptauju rezultāti rāda, ka vācieši nav apmierināti ar jaunās valdības darbu. Runājot par Ukrainas krīzi, vien 23% aptaujāto vāciešu izteikušies pozitīvi par valsts īstenoto ārpolitiku, kamēr 67% ar to nav apmierināti. Pat sociāldemokrātu vidū valdības politiku Ukrainas jautājumā atbalstījusi tikai puse, kamēr otra puse atzinusi, ka tā nav pareiza. Abas aptaujas rāda, ka krītas kanclera Šolca reitings. Viņa veikumu pozitīvi vērtē vien vidēji katrs ceturtais vācietis, bet lielākā daļa aptaujāto pauž vilšanos. Tikmēr pats kanclers pirmdien, 7. februārī, devās uz Vašingtonu, lai saskaņotu savu nostāju ar ASV prezidentu Džo Baidenu. Kaut arī pēc tikšanās kopējā preses konferencē abi līderi apgalvoja, ka iespējamā Krievijas uzbrukuma gadījumā Rietumvalstis būs vienotas, žurnālisti nevarēja nepamanīt atšķirīgo retoriku jautājumā par „Nord Stream 2”. ASV  prezidents sacīja, ka Krievijas agresijas gadījumā „Nord Stream 2” beigtu pastāvēt. Tikmēr Vācijas kanclers nebija gatavs ko tādu sacīt. Pat uz atkārtotu jautājumu viņš izvairījās atbildē pieminēt cauruļvadu, vien izsakot diplomātiskas frāzes, ka Rietumvalstis būs vienotas savā stingrajā nostājā. Starptautiskajā presē nerimst spekulācijas par Vācijas atkarību no Krievijas gāzes, minot, ka tieši tas liek vāciešiem būt tik atturīgiem savos izteikumos.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Prezidentas Gitanas Nausėda su premjere Ingrida Šimonyte ketina aptarti Vyriausybės sprendimą iš vaikų, vyresnių nei 12 metų, reikalauti galimybių paso.Pietų Afrikoje pirmąkart užfiksuota koronaviruso atmaina Omikron jau registruota Estijoje ir Latvijoje.Europos Sąjungai ir JAV su sąjungininkais paskelbus sankcijas, Minskas žada atsaką Vakarams.Ved. Irina Andrianova

Baltarusijos režimui penktajame Europos Sąjungos sankcijų sąraše iš viso 28 prie neteisėtos migracijos organizavimo prisidėję fiziniai asmenys ir įmonės, tarp jų – Baltarusijos pasienio pareigūnai, režimo valdomos oro linijos „Belavia“. Sankcijų sąraše atsidūrusiems asmenims ir bendrovėms bus įšaldomas Bendrijos jurisdikcijoje esantis turtas, jiems bus draudžiama išduoti ES-os vizas ir patekti į bendriją. Sankcijų sąraše atsidūrė vienuolika įmonių. Daugiausia tai Baltarusijoje veikiančios bendrovės, taip pat Sirijoje, Turkijoje veikiančios bendrovės.Tarp Pekino ir Vilniaus tvyrant įtampai, keli Seimo opozicijos nariai trečiadienį susitiko su Kinijos ambasados Lietuvoje laikinuoju reikalų patikėtiniu Qu Baihua. Seimo Tarpparlamentinių ryšių su Kinijos Liaudies Respublika grupės teigimu, susitikimas įvyko „abipuse iniciatyva“.Kalėjimų departamentas ir Kauno apygardos prokuratūra spaudos konferencijoje pristatė ikiteisminį tyrimą, kurio metu buvo išaiškinta didelė narkotinių ir psichotropinių medžiagų platintojų grupuotė, galimai platinusi kvaišalus įkalinimo įstaigose ir Kauno regione.Ved. Madona Lučkaitė

Antradienį paaštrėjo padėtis Lenkijos pasienyje: migrantai bandė veržtis, griovė užtvaras, į Lenkijos pareigūnus mėtė akmenis. Niekas neabejoja, kad už to stovi ir Minskas, ir Maskva. Tačiau kokie slypi geopolitiniai tikslai? Ukrainiečiai vėl pradėjo kalbėti apie tai, kad jų šaliai gresia Rusijos agresija. Ar migrantų krizė nėra būdas nuo šios grėsmės nukreipti dėmesį? Koks yra JAV vaidmuo šiame regione?Apie tai diskutuoja Vilniaus universiteto Tarptautinių santykių ir politikos mokslų instituto profesorė Dovilė Jakniūnaitė, Generolo Jono Žemaičio Lietuvos karo akademijos dėstytojas Giedrius Česnakas, Nepriklausomos valstybės atkūrimo akto signataras Mečys Laurinkus, politikos analitikas Marius Laurinavičius.Ved. Virginijus Savukynas

Nuo pirmadienio migrantai didelėmis grupėmis bando patekti į Lenkiją ir Lietuvą iš Baltarusijos. Šiuo metu Lietuvos ir Baltarusijos pasienyje gali būti apie tūkstantis įstrigusių migrantų. Viešojoje erdvėje dalis žmonių sako, kad turime rinktis – arba užtikrinti žmogaus teises, arba šalies nacionalinį saugumą. Tačiau ar tikrai reikia pasirinkti ir negalime turėti abiejų kartu? Šioje tinklalaidėje kalbamės su socialine darbuotoja Rita Škriadaite, teikiančia humanitarinę pagalbą Lietuvos pasienyje, taip pat su sire Farah, gavusia prieglobstį Lietuvoje prieš penkerius metus ir šiuo metu dirbančia su naujai atvykusiomis migrantėmis sulaikymo centruose. Į situaciją pasienyje žvelgiame ir iš Baltarusijos pusės – NARA bendradarbis Tomas Valkauskas pasakoja, kaip šiuo metu atrodo Minskas, per kurį keliauja didžioji dalis migrantų. Galiausiai žmogaus teisių ir nacionalinio saugumo sutapimus ir priešpriešas analizuojame su tarptautinės teisės eksperte Erika Leonaite. Epizodo autorė Indrė Kiršaitė.

Spriedze pie Polijas robežas ar Baltkrieviju tikai pieaug, no Minskas tiek savests arvien vairāk migrantu cerībā, ka viņiem izdosies pārraut Polijas robežsargu un armijas pretestību, lai šādi radīt Eiropā vēl vienu migrācijas krīzi. Šis ir kļuvis izaicinājums ne tikai Polijai, bet visai Eiropas Savienībai.  Daudz ļaužu šajās dienās vērojami arī Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi ielās, tur pulcējas kādreizējā prezidenta Mihaila Saakašvili atbalstītāji. Saakašvili atrodas apcietinājumā un ir pieteicis badastreiku, viņš un viņa domubiedri uzskata, ka valdošā vara izrēķinās ar savu politisko pretinieku. Tomēr tādu ļoti plašu atbalstu bijušais prezidents savā dzimtenē nebauda.  Apkopojam arī tās ziņas, kas turpināja nedēļas gaitā pienāk no Glāzgovas, kurš noslēdzas ANO klimata konference. Kādi ir secinājumi, kā vērtēt Glāzgovā panākto, cik tad reāli pasaulē izdosies nobremzēt globālo sasilšanu? Aktualitātes vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas Studiju fakultātes dekāns, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska, Latvijas jauniešu delegāte Apvienoto Nāciju Organizācijā Natālija Knipše un mākslinieks Voldemārs Johansons. Lukašenko hibrīdagresijas jaunā fāze Baltkrievijas diktatora Lukašenko režīms acīmredzami mainījis savu taktiku kopš jūlija piekoptajā hibrīdagresijā pret Eiropas Savienību, kurā kā ierocis tiek izmantoti migranti no Āzijas un Āfrikas valstīm. Pirmdien, 8. novembrī, Polijas robežu ar Baltkrieviju netālu no Kuznicas pilsētiņas valsts ziemeļaustrumos sasniedza apmēram tūkstoti liela migrantu kolona, kuru pavadīja un virzīja Baltkrievijas spēka struktūru pārstāvji. Kolonas sastāvā pamatā ir vīrieši spēka gados, taču ir arī sievietes un bērni. Notika pirmais mēģinājums masveidā ielauzties Polijas teritorijā, nojaucot aizsprostus un žogus, kam potenciālie robežpārkāpēji izmantoja knaibles, lāpstas un mežā sadabūtus koku stumbrus. Polijas robežsardzes, policijas un armijas personāls šos mēģinājumus novērsa, laižot darbā asaru gāzi. Migrantu pūlis skandēja „Vācija, Vācija!”, tā apzīmējot savas kustības iecerēto galamērķi. Tagad migrantu masa izvietojusies zem klajas debess robežas Baltkrievijas pusē, un, pēc raidsabiedrības BBC sniegtajām ziņām, to skaits šai rajonā varētu būt lēšams uz četriem tūkstošiem. Pagājušajās dienās notikuši mēģinājumi izlauzties cauri robežai mazākās grupās, kā arī vairāki simti atsevišķu nelikumīgu robežas šķērsošanas mēģinājumu, daži no kuriem bijuši veiksmīgi. Par to liecina dažādu mediju sagatavotie materiāli, žurnālistiem, saziņā ar humānās palīdzības aktīvistiem, uzmeklējot Polijā jau iekļuvušos migrantus. Saskaņā ar viņu stāstīto, Baltkrievijā viņi nonākuši ar ceļojumu aģentūru starpniecību, samaksājot vairākus tūkstošus dolāru, bet pēc tam baltkrievu spēka struktūru nogādāti uz robežu. Pie tam baltkrievu drošībnieki viņiem daudzos gadījumos atņēmuši dokumentus un mobilā telefona pieslēguma viedkartes. Tā nu šie cilvēki nonākuši neapskaužamā situācijā pierobežas zonā, bez garantētas pārtikas, medicīniskās palīdzības un pajumtes, gaisa temperatūrai naktīs noslīdot zem nulles atzīmes. Atsevišķas starptautiskās cilvēktiesību organizācijas un mediji kritizējuši Polijas politiku, neielaižot migrantus savā teritorijā un liedzot piekļuvi robežai palīdzības organizācijām un mediju pārstāvjiem. Tikmēr Eiropas Savienības institūciju un arī dalībvalstu valdību pārstāvji pauž atbalstu Polijas pūliņiem aizsargāt savienības ārējo robežu, asi kritizē Baltkrievijas režīma rīcību un sola jaunas pret Minsku vērstas sankcijas. Tiekot apsvērta iespēja arī pakļaut sankcijām aviokompānijas, kuras nogādā migrantus Baltkrievijā. Vācijas kanclere Angela Merkele vakar, 10. novembrī, apspriedusi radušos situāciju telefonsarunā ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, taču maz ticams, ka šīm pārrunām būs kādi tūlītēji rezultāti. Saakašvili visaugstākā likme Politologs Mihails Saakašvili bija Gruzijas Republikas prezidents no 2004. līdz 2013. gadam. Tas bija laiks pēc t.s. „Rožu revolūcijas” 2003. gadā, kas bija iezīmīgs ar aktīvām reformām, mēģinot tuvināt Gruziju rietumu demokrātijām kā ārpolitiski, tā tiesiskuma un valsts pārvaldes standartu ziņā. Šai laikā Gruzija piedzīvoja arī Krievijas militāro agresiju 2008. gadā, kad Kremlis iejaucās ilgi gruzdošajos konfliktos ar Gruzijas separātiskajiem reģioniem Abhāziju un Dienvidosetiju. Pēc otrā prezidentūras termiņa beigām Mihails Saakašvili pameta dzimteni un 2014. gadā iesaistījās Ukrainas politikā, kļūstot par t.s. Eiromaidana atbalstītāju un pēc šiem notikumiem ievēlētā prezidenta Petro Porošenko līdzgaitnieku. Pēc pāris gadiem abu attiecības gan samaitājās, Saakašvili pat tika atņemta Ukrainas pilsonība, un viņš tika izraidīts no valsts, taču pēc prezidenta Volodimira Zelenska nākšanas pie varas atgriezās un kļuva par Ukrainas Nacionālās reformu padomes vadītāju. Tikām Gruzijā, kur Saakašvili dibinātā partija Apvienotā Nacionālā kustība kopš 2012. gada ir lielākais opozīcijas spēks, pret viņu tika uzsākta krimināllieta, un 2018. gadā viņš tika atzīts par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un uzbrukuma organizēšanā Gruzijas parlamenta deputātam Valērijam Gelašvili, aizmuguriski piespriežot eksprezidentam sešus gadus ieslodzījuma. Daudzu ieskatā šis ir politiski motivēts spriedums – pie varas esošās partijas „Gruzijas sapnis” mēģinājums neitralizēt spēcīgu opozicionāru. Neskatoties uz to, 1. oktobrī, Gruzijas vietvaru vēlēšanu priekšvakarā, Saakašvili atgriezās Gruzijā, kur tika nekavējoties arestēts. Kopš tā laika viņš atrodas cietumā, un, kā paziņojuši varas pārstāvji, netikšot atbrīvots līdz piespriestā termiņa beigām. Tūlīt pēc ieslodzīšanas Saakašvili uzsāka badastreiku, un pirmdien tika pārvietots uz cietuma slimnīcu. Kā izteikusies eksprezidenta partnere, Ukrainas parlamenta deputāte Jeļizaveta Jasjko, cietuma slimnīca esot Saakašvili dzīvībai visbīstamākā vieta. Kopš eksprezidenta aresta Tbilisi notiek pastāvīgas viņa atbalstītāju protesta akcijas. Kas attiecas uz 2. oktobra vietvaru vēlēšanām, valdošā partija „Gruzijas sapnis” tajās guva pārliecinošus panākumus. Organizācija „Transparency International” gan norādījusi, ka, novērojot vēlēšanas, konstatēti apmēram 150 dažādas nopietnības pakāpes pārkāpumi. Glāzgovā gūtais un neiegūtais Rīt, 12. novembrī, noslēgsies teju divas nedēļas ilgusī Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference Glāzgovā. Iesākts ar daudzu valstu galvu uzstāšanos, starptautisko organizāciju pārstāvju un vides aktīvistu uzrunām, samits turpinājās pārrunu un dokumentu izstrādes procesā. Vakar tika publiskots konferences gala dokumenta – vienošanās – teksta uzmetums, kura saturā ietverti vairāki vides politikas attīstības aspekti. Paredzams, ka dokumentā tiks ietverta valstu apņemšanās izvirzīt ambiciozākus oglekli saturošo izmešu samazināšanas plānus līdz nākamā gada beigām un palielināt kopēju finansējumu negatīvu klimata pārmaiņu mazināšanai virs 100 miljardiem dolāru gadā. Vairāk nekā 100 valstis, kuru teritorijā atrodas apmēram 85% pasaules mežu, apņēmušās līdz 2030. gadam izbeigt mežu platību sarukšanu. Tāpat vairāk nekā 100 valstis apņēmušās šai pašā termiņā samazināt metāna izmešu apjomu par 30%. Vairāk nekā 40 valstis apņēmušās pakāpeniski atteikties no akmeņogļu ieguves, tai skaitā arī tādi nozīmīgi šīs nozares spēlētāji kā Polija, Čīle un Vjetnama. Vairāk nekā 450 finanšu organizācijas, kuras kopā kontrolē apmēram 130 triljonus dolāru, piekritušas pārtraukt fosilā kurināmā ieguves un izmantošanas finansēšanu, pārorientējot kapitālieguldījumus uz videi draudzīgākām enerģētikas tehnoloģijām. Tomēr tiek atzīmēts, ka paredzamajā dokumentā joprojām iztrūkst tādi būtiski globālās klimata politikas aspekti kā paredzamais finansējums klimata mērķu sasniegšanai periodam no 2025. līdz 2030. gadam, atbalsts klimata pārmaiņu visvairāk skartajām pasaules valstīm un unificēts mehānisms, kādā valstis ziņos par panākto progresu. Runājot par fosilā kurināmā izmantošanas mazināšanu, plānotais nolīgums pagaidām skar tikai pašu problemātiskāko tā veidu – akmeņogles, nepievēršoties naftai un gāzei. Tāpat katrā vienošanās sadaļā iztrūkst vairāku nozīmīgu valstu. Ķīna pagaidām nav pievienojusies nolīgumam metāna izmešu un akmeņogļu sadaļās, Krievija – metāna izmešu sadaļā; Indija, Austrālija un Savienotās Valstis – akmeņogļu sadaļā. Indonēzija, kas ir viena no lielākajām mežu izcirtējām pasaulē, kaut pievienojusies sadaļai par mežu saudzēšanu, nodēvējusi šo nolīgumu par netaisnīgu, tā veicinot bažas par valsts gatavību izpildīt apņemšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Anot vidaus reikalų ministrės Agnės Bilotaitės, esame pasiruošę bet kokiems scenarijams pasienyje, pareigūnai yra aukščiausiame pasirengimo lygyje.Vidaus reikalų ministrė taip pat sako, kad Lietuva nesulaukė Europos Komisijos raginimo keisti įstatymus, leidžiančius apgręžti migrantus, bandančius neteisėtai petekti į Lietuvą iš Baltarusijos pusės.Seimo Nacionalinio saugumo ir gynybos komiteto pirmininkas Laurynas Kasčiūnas teigia, kad pasienyje su Baltarusija iš Lietuvos pastebėtos trys migrantų grupės, prie vienos iš jų yra kaimyninės šalies pareigūnai, todėl migrantai gali būti „užrakinti“tarp abiejų valstybių.Lietuva siekia įtikinti Jungtinių tautų saugumo tarybą, kad būtų sprendžiama dėl humanitarinio koridoriaus atidarymo į kilmės šalis iš Baltarusijos pasienio norintiems grįžti migrantams.Seimas atmetė prezidento Gitano Nausėdos veto anksčiau priimtoms pataisoms, kad nevakcinuoti ar COVID-19 nepersirgę darbuotojai nuo gruodžio patys mokėtų už testus.Lenkijos žiniasklaidos priemonės praneša, kad Lenkijos Baltarusijos pasienyje mirė sušalęs paauglys migrantas, Minskas tai neigia.Lenkijoje minima Nepriklausomybės diena. Netrukus turėtų prasidėti kraštutinių dešiniųjų eitynės, pernai jos baigėsi Varšuvos nusiaubimu.Ved. Agnė Skamarakaitė

“Manī apvienotas abas galējības – elle un debesis!”, savā dienasgrāmatā reiz rakstījis jūrmalnieks Kaspars Aleksandrs Irbe, kura dienasgrāmatas daudzus gadus turētas slepenībā. To unikalitāti veido vairākas iezīmes: literārā precizitāte un poētisms, starpkaru un padomju Latvijas pretnostatījums un homoseksuāļa romantiskie piedzīvojumi. Tagad par dienasgrāmatām esam uzzinājuši, pateicoties Irbes mantinieka Ainara Radovica centieniem tās saglabāt. Izdevniecība „Satori” izdevusi šo piezīmju pirmo sējumu “Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata”. Tajā apkopoti ieraksti, kas tapuši no 1927. līdz 1949. gadam. Uzklausām atziņas par šo materiālu nozīmīgumu, kas tika paustas grāmatas atklāšanas vakarā. Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatas ir unikāls laikmeta dokuments, jo aptver plašu laikmeta periodu: starpkaru Latviju, abu okupāciju svārstīgo laiku un, visbeidzot, arī neatkarīgās Latvijas laika norises. Kopumā tās ir vairāk nekā 60 biezas klades, kuru izlasīšana vēsturniecei, dzimtes un seksualitātes pētniecei Inetai Lipšai prasīja pusotru gadu. Irbe ir dzimis 1906. gadā. Absolvējis Jūrmalas pilsētas ģimnāziju, kur apguva angļu, franču un vācu valodu. Vēlāk, 30. gados, noklausījies divus kursus Rīgas pilsētas komercskolas Tirdzniecības nodaļā, apmeklējis nodarbības pie baletmeistares Aleksandras Fjodorovas, bet 30. gadu beigās mācījās latīņu valodu. Padomju laikā, 50. gados, Irbe apguvis divu mēnešu kursu Minskas juridiskajā skolā, lai, nokārtojis eksāmenu tieslietās, varētu strādāt padomju tautas tiesā. Aleksandrs Irbe dzīvoja viens pats, privātmājā, kā vērtē Ineta Lipša: „Brīvs ne vien no tuvinieku disciplinējošās varas, bet arī no daudzdzīvokļu nama vai komunālā dzīvokļa kaimiņu modrās acs. Viņš apzināti izvairījās stāties komunistiskajā partijā vai nokļūt kādā augstā amatā, turoties pie principa “nekur neeju un nekur nemaisos”.” Viņš dodas mūžībā 1996.gadā, 90 gadu vecumā. Turpinājumā – būtiskās atziņas no grāmatas atvēršanas svētkiem, kurā žurnālistes Ritas Rudušas moderētajā sarunā piedalījās Ineta Lipša un dramaturgs Matīss Gricmanis. Bet iesākumā: Irbes dienasgrāmatas fragments aktiera Ģirta Krūmiņa lasījumā. Aizrautība un tiešums Kaspara Aleksandra Irbes dzīves pierakstos – tos meklējat izdevniecības „Satori” veidotajā izdevumā „Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata”.

Seimas susirinko į rudens sesiją, kuri tęsis iki Kalėdų.Prie Vilniaus arkikatedros įvyko mitingas prieš COVID-19 ribojimus.Maskva ir Minskas suderino visas 28-ias bendradarbiavimo programas.Ved. Aleksandras Dvojeglazovas

Apritējis gads kopš nozagtajām vēlēšanām Baltkrievijā. Kas mainījies? Kāda situācija Baltkrievijā šodien? Lietuvas - Baltkrievijas robeža un Latvijas - Baltkrievijas robeža. Talibu kaujinieki 9. augustā sagrābuši savā kontrolē Aibaku, kas ir jau sestā iekarotā Afganistānas provinces galvaspilsēta nepilnas nedēļas laikā. Kas ir talibi, kāpēc Afganistānā viņiem ir tik labvēlīga vide? Notikumus pasaulē komentē politologs Andis Kudors, Eiropas Humanitāro zinātņu universitātes Komunikācijas nodaļas vadītājs un Baltkrievijas politikas eksperts Maksims Milta un žurnālists Māris Zanders. Afganistāna: talibi uzbrūk Ofensīva, kuru kustība „Taliban” uzsāka Afganistānā maija sākumā, ar katru mēnesi guvusi arvien lielākus panākumus, jo sevišķi pēdējās nedēļās, kad Savienotās Valstis un to sabiedrotie izved no Afganistānas savas pēdējās kaujas vienības. Pēdējās dienas nesušas Afganistānas centrālajai valdībai vienu zaudējumu pēc otra. Ja līdz 6. augustam talibu rokās bija pamatā valsts lauku rajoni, tad pēdējās dienās viņiem padevušās jau deviņas no 34 provinču galvaspilsētām. To skaitā ir Kundūza, Talukana un Polehomrī, kas ir, attiecīgi, sestā, septītā un astotā lielākā pilsēta valstī. Vakar kaujas risinājās arī ap Afganistānas otro lielāko pilsētu Kandahāru valsts dienvidos un trešo lielāko pilsētu Herātu ziemeļrietumos. Avots Savienoto Valstu izlūkošanas struktūrās vakar izteicies aģentūrai Reuters [roiters], ka jau pēc mēneša talibu spēki varētu izolēt valsts galvaspilsētu Kabulu un pēc trīs mēnešiem to ieņemt, gan piebilstot, ka tā nav nepārprotama prognoze un Afganistānas drošības spēkiem vēl esot iespēja mainīt situāciju sev par labu. Afganistānas prezidents Ašrafs Ganī vakar apmeklējis stratēģiski svarīgo Mazārešarīfas pilsētu valsts ziemeļos un tur ticies ar Afganistānas tadžiku neformālo līderi Ato Muhammadī Nūru un uzbeku etniskās milicijas vadoni Abdulrašidu Dostumu. Etnisko tadžiku un uzbeku vienības valsts ziemeļos savulaik bija amerikāņu vadītās koalīcijas sabiedrotie, padzenot no varas kustību „Taliban” 2001. gadā, un tiek izteikti pieņēmumi, ka šobrīd tieši šie spēki varētu kļūt galvenais talibu pretinieks valsts ziemeļdaļā. Tiesa, pēdējo dienu lielākie panākumi talibiem ir tieši Afganistānas ziemeļos, un pēc pēdējām ziņām viņu kontrolē lielāko daļu Afganistānas robežas ar Tadžikistānu un Uzbekistānu. Tikām Kataras galvaspilsētā Dohā vakar un aizvakar notika konsultācijas t.s. „paplašinātā trijnieka” – Savienoto Valstu, Krievijas, Ķīnas un Pakistānas – pārstāvju starpā. Mērķis ir aktivizēt miera sarunas starp Afganistānas valdību un kustību „Taliban”, taču pagaidām netiek ziņots par kādu būtisku attīstību šai virzienā. „Taliban” joprojām uztur spēkā nosacījumu, ka kompromiss iespējams tikai tad, ja no amata aiziet pašreizējais Afganistānas prezidents Ganī. Pašpasludinātā prezidenta Lukašenko gads 9. augustā apritēja gads, kopš prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā, kuru rezultātus neatzīst vairums pasaules valstu, atsakoties atzīt Aleksandru Lukašenko par leģitīmu valsts vadītāju. Sekojošajos protesta mēnešos šķita, sabiedrības spiediens liks diktatoram atkāpties vai vismaz uzsākt dialogu, taču tā nenotika. Ar brutālu spēku protestus izdevās apspiest. Pagājušo mēnešu represiju bilance, pēc Starptautiskās cilvēktiesību federācijas datiem, ir vairāk nekā 35 000 mierīgu protestētāju aizturēšanas gadījumu, 4691 krimināllieta, 608 politieslodzītie un vairāk nekā 1800 reģistrēti spīdzināšanas gadījumi. Kopš jūlija ir sākušās plašas represijas pret neatkarīgajiem medijiem un opozicionāri noskaņotiem žurnālistiem. Aktīvākie opozicionāri, kuriem izdevies izvairīties no apcietināšanas, pamatā pametuši valsti un darbojas Baltkrievijas kaimiņzemēs. Taču pēdējā laika notikumi rāda, ka Lukašenko režīms ir gatavs uz visai radikālu rīcību, vajājot viņus arī ārzemēs. Vairumam šokējoša bija civilas ārvalstu lidmašīnas piespiedu nosēdināšana Minskā 23. maijā, arestējot ar to lidojušo opozīcijas aktīvistu Romānu Protaseviču un viņa draudzeni Sofiju Sapegu. Protasevičs un Sapega, pēc mēneša režīma cietumā un Protaseviča publiskas uzstāšanās ar Lukašenko tīkamiem izteikumiem ieslodzījums abiem tika nomainīts uz māja arestu. 3. augustā Kijevu satricināja ziņa par baltkrievu opozicionāra Vitālija Šišova traģisko likteni. Organizācijas „Baltkrievu māja” vadītājs tika atrasts pakārts Ukrainas galvaspilsētā, un ir pamatotas aizdomas, ka tā ir Baltkrievijas specdienestu veikta slepkavība. Tāpat pēdējie mēneši bijuši iezīmīgi ar strauji pieaugušu nelegālo migrantu iekļūšanu pāri Baltkrievijas robežai Lietuvā. Tie ir lielākoties irākiešu bēgļi, kuru mērķis ir nonākt Eiropas Savienības turīgākajās valstīs, un šī migrācijas plūsma ir nepārprotami Minskas režīma organizēta. Pēc tam, kad Lietuva izvērsa akcijas robežpārkāpumu novēršanai, pēdējās nedēļās līdzīgu gadījumu skaits pieaudzis uz Latvijas un Polijas robežas. Pirmdien, astoņas stundas ilgās tikšanās laikā ar mediju pārstāvjiem, pašpasludinātais prezidents neskopojās ar krāšņiem izteikumiem, pagalvojot, ka protestu vilnis Baltkrievijā bijis rietumvalstu manipulāciju izraisīts nolūkā saraut Baltkrievijas draudzīgās saites ar Krievijas Federāciju. Protestu apspiešana ļāvusi novērst jaunu pasaules karu. Vairums klātesošo preses pārstāvju īsti padomiskā stilā pauda savu atbalstu pašpasludinātajam prezidentam ar ovācijām un pateicības vārdiem, un skaļi izteica neapmierinātību, kad kāds no nedaudziem klātesošajiem starptautisko mediju pārstāvjiem uzdeva vadonim neērtus jautājumus. Sagatavoja Eduards Liniņš

Arvien vairāk migrantu šķērso Lietuvas robežu no Baltkrievijas. Etiopijā noslēgts pamiers. ES brīdina, ka tas var beigties ar cilvēka izraisītu badu. Donalds Tusks atgriežas Polijas politikā. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds. “Ķēniņa” atgriešanās „Šodien Polijā valda ļaunums, un mēs esam gatavi iziet pret to cīņā!” tā savā uzrunā Polijas partijas „Pilsoniskā platforma” kopsapulces dalībniekiem sestdien deklarēja viens no šīs partijas kādreizējiem dibinātājiem, bijušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Pasākums notika sakarā ar viņa atgriešanos šīs lielākās Polijas opozīcijas partijas vadītāja amatā, pametot līdz šim ieņemto pārnacionālās Eiropas Tautas partijas priekšsēdētāja posteni. Ļaunums, pret kuru Tusks tagad ved cīņā savu politisko spēku, protams, ir Polijā valdošā ultrakonservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”. Tā nāca pie varas 2015. gadā – gadu pēc tam, kad Tusks, līdz tam vadījis „Pilsoniskās platformas” un mēreni labējās Polijas Zemnieku partijas koalīcijas valdību, bija devies pildīt augsto amatu Briselē. Kopš tā laika „Likums un Taisnīgums” turas varas pozīcijās, tai skaitā pakļaujot politiskās konjunktūras ietekmei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šī politika radījusi spriedzi Varšavas attiecībās ar Briseli, un, kā minētajā pasākumā izteicās Tusks, Polija nekad vairāku desmitgažu laikā neesot bijusi tik izolēta kā šobrīd. Viņa un daudzu „Pilsoniskās platformas” pārstāvju ieskatā uz spēles ir likta Polijas turpmākā dalība Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, cīņa pret Jaroslava Kačinska vadītajiem konservatīvajiem būs sīva, un arī Tuska atgriešanās pie „Pilsoniskās platformas” stūres var šai ziņā dot savas negatīvās blaknes. Esošo varas konjunktūru apkalpojošie mediji viņu allaž iztēlojuši kā teju lielāko ļaundari – pret vienkāršo cilvēku rūpēm vienaldzīgu Briseles ierēdni un Vācijas kancleres Merkeles pakalpiņu. Tieši šī propaganda, kā raidorganizācijai “Deutsche Welle” paudusi poļu politoloģe Anna Materska-Sosnovska, ir iemesls tam, ka aptaujās apmēram 60% respondentu Donalda Tuska atgriešanos pašmāju politikā vērtē negatīvi. Tomēr Tusks, nenoliedzami, joprojām ir poļu politikas smagsvars, un izskanējuši pat pieļāvumi, ka „Likums un Taisnīgums” varētu mēģināt sarīkot ārkārtas vēlēšanas, nesagaidot regulāro termiņu 2023. gada novembrī. Migranti – Lukašenko atriebes ierocis Ka savā tvītā aizvakar pauda Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte, nelegālo migrantu skaits, kas kopš jūnija sākuma no Baltkrievijas iekļuvuši Lietuvā, sasniedzis 1044 cilvēkus. Salīdzinājumam, visā 2020. gadā šādu robežpārkāpēju skaits bija 81. Migrantu lielākais vairums nāk no Tuvajiem Austrumiem – Irākas, Irānas un Sīrijas – un runā kurdu valodā, salīdzinoši mazāka daļa ir no Afganistānas, Kamerūnas u.c. valstīm. Apmēram ceturtdaļa no migrantiem ir bērni. Daudziem robežpārkāpējiem nav nekādu dokumentu, vai arī tie ir bojāti, kas liedz droši noskaidrot viņu identitāti. Lietuvā iekļuvušie mēģina iegūt patvēruma tiesības, taču līdz šim neviens nav atzīts par atbilstošu patvēruma statusam. Ir diezgan nepārprotami, ka šai ļaužu plūsmā īstenojas Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Lukašenko draudi pārtraukt sadarbību ar kaimiņos esošajām Eiropas Savienības valstīm nelegālās migrācijas ierobežošanā. Kā kanālam Euronews norādījusi Lietuvas iekšlietu ministra padomniece Lina Laurinaitīte-Grigiene, robežpārkāpēju viļņi sakrītot ar aviokompānijas Belavia reisiem no Bagdādes uz Minsku. Arī tas, ka baltkrievu robežsargi kļuvuši nedzirdīgi pret lietuviešu kolēģu aicinājumiem koordinēt darbību šīs cilvēku plūsmas ierobežošanai, liecina, ka viss notiek ar Baltkrievijas varas ziņu. Minskas iekšlietu struktūru pārstāvji to, protams, noliedz. Lietuvā jau izveidotas divas telšu nometnes valstī iekļuvušo izmitināšanai, un pēc pagājušās piektdienas, kad valstī diennakts laikā nelegāli iekļuva 150 cilvēki, izsludināts ārkārtas stāvoklis. Uz robežu nosūtīti armijas spēki, tāpat robežas apsargāšanā iesaistījušās drošības struktūras un Lietuvas Strēlnieku apvienība jeb zemessardze. Kā paziņojusi premjerministre Šimonīte, uz robežas tiks būvēti papildu nožogojumi, uzlabots robežas tehniskais aprīkojums. Gatavību sniegt atbalstu Lietuvai apliecinājusi gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, kura apmeklēja Viļņu pagājušajā piektdienā, gan Eiropadomes prezidents Šarls Mišels, kurš viesojās Lietuvā 6. jūlijā atzīmējamās Valsts dienas sakarā un, cita starpā, apmeklēja arī robežu ar Baltkrieviju. Papildspēku nosūtīšanu uz Lietuvu uzsākusi Eiropas Savienības robežapsardzības aģentūra “Frontex”, un ir paredzēts, ka tie tiks nosūtīti arī uz Poliju un Latviju. Tikām Baltkrievijas režīma represīvā mašinērija sākusi izrēķināšanos ar tās varā esošajiem pašpasludinātā prezidenta pretiniekiem: vienam no Lukašenko konkurentiem pērnā gada vēlēšanās finansistam Viktoram Babariko aizvakar piespriesti 14 gadi ieslodzījumā par it kā pierādītu kukuļņemšanu un naudas atmazgāšanu. Pilsoņkarš Etiopijā turpinās Pilsoņkara situācija Etiopijā sāka briest 2019. gadā, kad premjerministrs Abijs Ahmeds uzsāka radikālu politisku reformu. Līdz tam vara valstī nemainīgi kopš 1991. gada bija piederējusi partiju apvienībai Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskā fronte, kurā ietilpa četras etniski reģionālas partijas. No šo partiju līderiem tika izraudzīts frontes priekšsēdētājs, kurš saskaņā ar vēsturiski nostiprinājušos principu ieņēma premjerministra posteni. Var piebilst, ka četras frontē dominējošās partijas neaptvēra visu Etiopijas teritoriju, un bija vēl seši ar fronti dažādās attiecībās saistīti spēki, kuru vara aprobežojās ar mazākiem reģioniem. Premjerministrs Abijs Ahmeds, oromo etnosu pārstāvošās Oromo Demokrātiskās frontes līderis, mēģināja daļēji demontēt šo modeli, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Tajā gan arī saglabāta reģionāli etniskajā iedalījumā balstīta struktūra, tomēr šī attīstība nebija pa prātam līdz tam ietekmīgākajam Tautas revolucionāri demokrātiskā frontes spēkam – Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei, kas pārstāv valsts ziemeļos esošo Tigrajas reģionu. Frontes līderi pārcēlās uz savu reģionu, kur sāka rīkoties nesaskaņoti ar centrālo valdību, cita starpā pagājušā gada septembrī sarīkojot vēlēšanas, kuras centrālā vara neatzīst. Novembrī Ahmeda valdība mēģināja pakļaut dumpīgo provinci ar militāru spēku, taču cieta neveiksmi: uz reģionālo vienību bāzes izveidojās Tigrajas Aizsardzības spēki, kuri kalnainajā reģionā īstenoja sekmīgu pilsoņu karu. Valdības spēku morālā gatavība izrādījās zema, sākās plaša dezertēšana un pāriešana Tigrajas spēku pusē. Tigrajiešu sekmīgā cīņa vaiņagojās 28. jūnijā, kad valdības spēki bija spiesti atstāt provinces galvaspilsētu Mekelli. Tūlīt pēc tam premjers Ahmeds izsludināja tūlītēju vienpusēju uguns pārtraukšanu, un, kā lēš komentētāji, tas varētu nebūt vis labas gribas žests, bet vienīgā iespēja, jo valdības spēki pēdējās nedēļās cietuši stratēģisku sakāvi. Līdz šim karadarbībai bijusi raksturīga pilsoņkariem nereti piemītošā nesaudzība pret pretiniekiem un bieža vardarbība pret civiliedzīvotājiem. Karadarbība izraisījusi reģionā humānu krīzi, kad apmēram 4,5 miljoni cilvēku izjūt pārtikas, medikamentu un dzeramā ūdens trūkumu, bet apmēram miljons vispār nav sasniedzams jebkādai palīdzībai. Pie tam pastāv bažas, ka Etiopijas centrālās valdības centieni bloķēt jebkādu palīdzību Tigrajai pēc pēdējām militārajām neveiksmēm tikai pieaugs. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ķīnas komunistiskā partija svin simtgadi, Francijā notikušas vietējās pašvaldību vēlēšanas, Baltkrievija izstājas no ES Austrumu partnerības programmas. Studijā - Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un RSU Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova. Baltkrievija aizcērt durvis Eiropas Savienības Austrumu partnerības programma tika iedibināta 2009. gadā, un tās mērķis ir veidot ciešākas saiknes ar sešām Austrumeiropas valstīm – Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Armēniju, Azerbaidžānu un Baltkrieviju. Dalība partnerībā valstīm kalpo kā sagatavojošs posms asociācijas līgumu noslēgšanai ar Eiropas Savienību, un šobrīd tādus līgumus jau noslēgušas Gruzija, Moldova un Ukraina. Programmas ietvaros sniegtais atbalsts veido apmēram ceturto daļu no visa finansējuma, kuru Eiropas Savienība piešķir minētajām valstīm, un tas pamatā vērsts uz atbalstu reformām, reģionu attīstības iniciatīvām, nevienlīdzības mazināšanai un vispārējai šo valstu tuvināšanai Eiropas Savienības standartiem. Baltkrievijas dalība Austrumu Partnerības programmās allaž raisījusi debates, ciktāl Aleksandra Lukašenko autoritārisms nekādi neatbilst Eiropas Savienības vērtīborientieriem, tomēr pagājušajā desmitgadē dominēja viedoklis, ka Minskas piedalīšanās rada papildu iespējas veicināt pozitīvu attīstību un mazināt Kremļa ietekmi Baltkrievijā. Tomēr attīstība kopš pērnā gada vēlēšanu farsa un masu protestiem rāda, ka idejas par Lukašenko diktatūras civilizēšanu šādā veidā ir izrādījušās iluzoras. Tikai loģisks posms pēdējā laika notikumu virknē tāpēc šķiet Baltkrievijas Ārlietu ministrijas paziņojums, ka valsts pārtrauc savu dalību Austrumu partnerības programmā. Paziņojumā teikts, ka šī attiecību pārtraukšana pasliktinās situāciju nelegālās migrācijas un organizētās noziedzības apkarošanas jomā. Ka tie nav tukši vārdi, jau kādu laiku izjūt Lietuva, kur krasi pieaudzis nelegālo imigrantu pieplūdums no Baltkrievijas. Reaģējot uz Minskas pirmdienas lēmumu, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels paziņojis, ka Brisele turpinās kopdarbību ar Baltkrievijas tautu (citējot) „lai stiprinātu saiknes, veicinātu reģionālo sadarbību un uzņemtos kopīgos izaicinājumus” (cit. beigas). Grūti gan spriest, kā varētu izpausties šāda sadarbība, ja to praktiski bloķē diktatoriskais režīms. Francijas reģionu vēlēšanas Svētdien vēlēšanu otrajā kārtā tika izraudzīti Francijas reģionu prezidenti, kā arī reģionu padomes nākamajiem sešiem gadiem. Pēc 2015. gada reformas, kad agrākie reģioni tika apvienoti lielākos, Francijas Eiropas daļā tādu ir 13, bez tam ir vēl pieci samērā nelieli aizjūras reģioni kādreizējos Francijas koloniālajos valdījumos. Galvenā vēlēšanu intriga bija reģionu prezidentu posteņi, jo to sadalījums ļauj izteikt prognozes par iespējamo nākamgad gaidāmo Francijas prezidenta vēlēšanu iznākumu, un vairāki no šais vēlēšanās startējušajiem kandidātiem ir potenciāli pretendenti uz valsts galvas amatu nākamgad. Līdz šim vairumā reģionu vara piederēja sociālistiem, liberālkonservatīvajai partijai „Republikāņi”, kā arī mazāku labējo partiju apvienībām. Lielais jautājums bija: vai viņus no šīm pozīcijām izdosies izsist pašreiz pie varas valstī esošajai prezidenta Emanuela Makrona partijai „Uz priekšu, republika!”, vai arī tās pamanāmākajam konkurentam – Marinas Lepēnas labēji radikālajai „Nacionālajai frontei”. Izrādījās, ka – nē un vēlreiz nē. Visi līdzšinējie reģionu prezidenti šais vēlēšanās saglabājuši savus amatus, un tas liek ar zināmu optimismu uz nākotni raudzīties gan sociālistiem, gan mēreni labējiem. Iespējams, ka nākamā gada prezidenta vēlēšanas tomēr nebūs prognozētais duelis starp Makronu un Lepēnu, bet šo scenāriju var būtiski pamainīt vēl kāds. Kā potenciālie kandidāti uz valsts augstāko amatu no pašreizējo reģionu vadītāju vidus tiek minēti mēreni labējie: republikānis Lorāns Vokjē no Overņas-Ronas-Alpiem, partijas „Būsim brīvi” pārstāve Valerī Pekresa no Ildefransas un šobrīd neatkarīgais politiķis Ksavjē Bertrāns no Odefransas.  Ķīnas komunisma apaļā jubileja Pekinā šodien svin. Simts gadi aprit kopš dienas, kad tobrīd vēl mazskaitlīgo ķīniešu komunistu grupu pārstāvji, pulcējušies Šanhajā, nodibināja Ķīnas Komunistisko partiju; to pašu, kas nu jau 72 gadus valda valstī ar pasaulē lielāko iedzīvotāju skaitu. Partijas tapšanas iedvesmotāja un atbalstītāja, protams, bija tobrīd Krievijā varu izkarojusī boļševiku partija un tās ārējās ietekmes instruments – Komunistiskā internacionāle. Sekoja vēl vairākas desmitgades pilsoņu kara un Japānas spēku iebrukuma, līdz 1949. gadā komunisti bija ieguvuši kontroli Ķīnas kontinentālajā daļā un nodibināja Ķīnas Tautas republiku. Ja partijas sākotnējie dibinātāji bija rietumniecisku ideju aizrauti intelektuāļi, tad pilsoņkara cīņās partijas un vēlāk arī komunistiskās lielvalsts priekšgalā izvirzījās nabadzīga zemnieka dēls Mao Dzeduns – nepārprotami izcils taktiķis kā tīri militārā, tā partijas vadības ziņā, bet arī ambiciozs sabiedrības pārveidotājs un cinisks diktators, kura sociālie eksperimenti un varas manevri prasīja Ķīnai, kā lēš, vismaz 40 miljonus dzīvību un neaprēķināmus materiālos un kultūras vērtību zaudējumus. Par to visu klusē simti filmu un raidījumu, kas jubilejas sakarā tiek pārraidīti televīzijas kanālos un demonstrēti kinoteātros. Šai propagandas produkcijai jāapliecina, ka kompartijas vara ir nodrošinājusi Ķīnai vislabāko iespējamo attīstību līdz šim un ir tās gaišās nākotnes ķīla. Attiecīgā toņkārtā bija ieturēta arī prezidenta Sji Dzjiņpina uzruna 70 tūkstošu lielajai auditorijai Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā. Kā paziņoja līderis, Ķīnas kompartija sasniegusi savu pirmās simtgades mērķi, uzceļot Ķīnā mēreni pārtikušu sabiedrību un izskaužot galēju nabadzību. Ķīnas sociālisma modelis esot vienīgais, kas varot nodrošināt milzīgās valsts attīstību. Starptautiskajā politikā, kā uzsvēra Sjī, Ķīna tiecoties pēc abpusēji izdevīgas sadarbības un vispārēja miera, citā runas daļā gan neaizmirstot norādīt uz konkrētiem plāniem attīstīt valsts bruņotos spēkus līdz, citējot, „pasaules standartiem”. Nevienam neesot cerību Ķīnu iebiedēt vai piespiest pakļauties. Neiztrūka arī standarta frāžu par nelokāmo apņemšanos pievienot atpakaļ Ķīnai Taivanu, kā arī paziņojuma par, citējot, „stabilitātes nodrošināšanu” Honkongā. Zīmīgas bija arī frāzes, kurās prezidents raksturojas Ķīnas kompartijas 18. kongresu kā jaunas ēras sākumu, jo šis kongress 2012. gadā nodeva varu viņa – Sjī Dzjiņpina – rokās. Tas vēlreiz apliecina, ka visai dinamisks un augošs brīvais tirgus šībrīža Ķīnā joprojām sadzīvo ar klasisku totalitāru diktatūru un vadoņa personības kultu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Europos Sąjunga sutarė dėl dar vieno sankcijų paketo Baltarusijai. Dėmesio centre – svarbiausi šalies ekonomikos sektoriai, įskaitant trąšAs, kurios srautais keliauja ir per Lietuvą. Tarp sankcionuotų – režimui palankūs politikai, teisėjai ir verslininkai.Minskas pareiškė, kad naujausi Vakarų valstybių priimti sprendimai išplėsti sankcijas Baltarusijai prilygsta „ekonomikos karui“.Ar tai sukels norimą poveikį diktatoriui už sienos? Ir kokius nuostolius skaičiuos Lietuvos verslas?Dalyvauja: ekonomistas Aleksandaras Izgorodinas, verslo konfederacijos prezidentas Andrius Romanovskis, Lietuvos geležinkelių atstovas Mantas Dubauskas, Seimo nariai Matas Maldeikis ir Giedrius Surplys.Ved. Mindaugas Aušra

Lietuvoje pradėjus masinę vakcinaciją, skiepijimas Vilniuje atliekamas ne tik „Litexpo“ vakcinacijos centre bet ir vaistinėse – tokių Vilniuje šiuo metu mažiausiai trys.Vidaus reikalų ministrė Agnė Bilotaitė ragina valstybės įmonę „Regitrą“ per savaitę pašalinti klientų aptarnavimo nesklandumus.Seimo Nacionalinio saugumo ir gynybos komitetas aiškinasi situaciją dėl išaugusio nelegalių migrantų, į Lietuvą patenkančių per Baltarusiją sieną, srauto. Tuo metu Minskas suvaržė piliečių teisę išvykti iš Baltarusijos.Pasaulio sveikatos organizacija patvirtino kinišką „Sinopharm“ vakciną nuo COVID-19.Ved. Paulius Šironas

Attiecības ar Baltkrieviju normalizēsies tad, kad Baltkrievija atbrīvos politieslodzītos, izbeigs mediju vajāšanu un tiks organizētas vēlēšanas. Tā uzsver no Minskas izraidītais Latvijas vēstnieks Baltkrievijā Einars Semanis. Viņš skaidro, ka pašlaik Latvijas diplomāti turpina aktīvi strādāt gan ar baltkrievu pilsonisko sabiedrību un opozīciju, gan oficiālajiem kanāliem, lai gan vairāk – ne augstākajā līmenī. Ar vēstnieku sarunājās mans kolēģis Toms Pastors.

Pasaules reakcija pēc 23. maija incidenta ar Baltkrievijas nolaupīto "Ryanair" lidmašīnu. Saistībā ar mūsu kaimiņiem šī ir bijusi ļoti emocionāla un negaidītu pavērsienu nedēļa. Kas īsti ir noticis, kādas tam varētu būt sekas? Savukārt septembrī Vācijā gaidāmas vēlēšanas, kurās izvēlēsies Angelas Merkeles pēcteci, un sabiedrības aptaujas atklāj interesantus noskaņojuma tendences. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska un politologs Kārlis Daukšts. Tirāns ālējas „Kas notiek Lukašenko galvā?!” – šādu jautājumu pēdējās dienās sev varētu būt uzdevis teju ikviens, kam ir kaut mazākā interese par starptautisko politiku. Pašpasludinātā Baltkrievijas prezidenta rīcība, ar kaujas iznīcinātāja līdzdalību 23.maijā nosēdinot Minskas lidostā aviokompānijas “Ryanair” pasažieru lidmašīnu, kas bija ceļā no Atēnām uz Viļņu, tur arestējot divus no pasažieriem, šokēja starptautisko sabiedrību, pat ievērojot, ka Krievijas specdienestu nekaunīgās izdarības Eiropas Savienības valstīs jau kļuvušas par teju ierastu lietu. Maz ko līdz arī Minskas apgalvojumi, ka tās rīcībā bijusi informācija par lidmašīnā it kā esošu spridzekli, – lai tos pieņemtu par patiesiem, jābūt lielai vēlmei noticēt ilggadējā Baltkrievijas diktatora un viņa režīma godīgumam. Katrā ziņā publiskotie saziņas fragmenti starp Minskas lidostas dispečeriem un “Ryanair” pilotiem šai ziņā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Arestētie pasažieri ir 26 gadus vecais Baltkrievijas opozīcijas aktīvists Ramans Pratasevičs un viņa ceļabiedre, 23 gadus vecā Krievijas pilsone Sofija Sapega. Pratasevičs aktīvi pretdarbojies Lukašenko režīmam kopš agras jaunības, pirmoreiz viņš Minskā ticis aizturēts par dalību protestos jau 2011. gadā. Līdz 2019. gadam viņš darbojies kā žurnālists dažādos Baltkrievijas nevalstiskajos medijos, t.sk. radio „Brīvība/Brīvā Eiropa”, taču 2019. gada beigās pametis valsti un lūdzis politisko patvērumu Polijā. Šeit viņš kopā ar vēl vienu baltkrievu žurnālistu Scepanu Pucilu vadīja tīmekļa informatīvo resursu NEXTA, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem informācijas avotiem 2020. gada Baltkrievijas protestu laikā. 2020. gada novembrī abiem NEXTA vadītājiem Baltkrievijā aizmuguriski tika izvirzītas apsūdzības masu nekārtību un rupju sabiedriskās kārtības pārkāpumu organizēšanā, un naida kurināšanā pret kādas sociālās grupas pārstāvjiem; viņi tika pasludināti par teroristiem. Kas attiecas uz Sofiju Sapegu, Viļņā esošās Eiropas Humanitārās universitātes studenti, trūkst jebkādu ziņu par viņas līdzšinējo darbību politikā vai medijos. Kā intervijā radio „Brīvība/Brīvā Eiropa” krievu dienestam izteicās Baltkrievijas opozīcijas līderes Svjatlanas Cihanovskas padomnieks starptautiskās politikas jautājumos Franaks Vjačorka, Pratasevičs kļuvis par šīs nolaupīšanas upuri tikai tādēļ, ka viņam Lukašenko režīms varējis tikt klāt; viņa vietā varējis būt jebkurš cits pašreiz trimdā esošs baltkrievu aktīvists. Režīma mērķi esot izdabūt no viņa informāciju par citiem kanāla NEXTA darbiniekiem un piekļuvi pašam kanālam, kā arī atriebties, jo ar savu darbību Pratasevičs kļuvis par Baltkrievijas vadoņa Lukašenko personisku ienaidnieku. Runājot par iespējamo blogera tālāko likteni, izskanējušas pat versijas par iespējamu nāvessodu. Vācijas federālās vēlēšanas – vai gaidāms „patriarhu rudens”? Aprīļa beigās Vācijas politiskajā ainavā iezīmējās spilgts akcents – jau otrreiz pēdējo pāris gadu laikā valdošās Kristīgi Demokrātiskās partijas reitingi aptaujās noslīdējuši zemāk nekā tās pēdējo gadu niknākajiem konkurentiem – Zaļajai partijai. Pašreizējā Bundestāga sastāvā zaļie ir pati mazākā frakcija, atpaliekot no visiem pārējiem – kristīgajiem demokrātiem, sociāldemokrātiem, labējiem radikāļiem no „Alternatīvas Vācijai”, liberālajiem brīvajiem demokrātiem un radikālākajiem sociālistiem no Kreisās partijas. Taču nu jau pāris gadus zaļie reitingos minuši uz papēžiem līderiem, un šobrīd ne viens vien medijs uzskata par teju nepārprotamu, ka nākamo Vācijas valdību bez viņiem izveidot nevarēs. Zaļo panākumu pamats ir gan vispārējā ekoloģijas tematikas aktualizēšanās Eiropas politikā, gan zināma savas politiskās paradigmas korekcija, pievēršoties ne vien tradicionāli „zaļajiem” jautājumiem, bet arī sociālās nevienlīdzības mazināšanai, valsts aparāta efektivitātei un atbilstībai pilsoņu vajadzībām, sabiedrības iekļaujošajam raksturam un tolerancei. Zaļie sevi pozicionē kā nepārprotamus eiropeiskās integrācijas un vērtību aizstāvjus, un viņu pašreizējās līderes un kanclera amata kandidātes Annalenas Bērbokas publiskais veidols liek atcerēties jauno Angelu Merkeli, kad viņa pirms ceturtdaļgadsimta iznāca vācu politikas avanscēnā. Liekot viņai līdzās šībrīža varas partiju kandidātus augstākajam izpildvaras amatam, viņu personības patosā dominē drīzāk pagātnes pieredze, ne nākotnes vīzija. Tas sakāms gan par Kristīgi Demokrātiskās savienības vadītāju un pašreizējo Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes premjerministru Armīnu Lašetu, gan Sociāldemokrātiskās partijas kandidātu, pašreizējo vicekancleru un finanšu ministru Olafu Šolcu. Lašetam, no vienas puses, ir liela pieredze, kas uzkrāta, pakāpeniski virzoties no zemākā municipālā līmeņa pārstāvniecības un lielākās federālās zemes vadītāja amatu. Taču paša partijā viņa pozīcijas varēja būt pārliecinošākas, ciktāl aprīļa nogalē, kad Lašets tika izvēlēts par kanclera kandidātu, popularitātē viņu apsteidza cits kandidāts – Kristīgi Demokrātiskās savienības satelītpartijas Bavārijas Kristīgi Sociālās savienības līderis un Bavārijas premjerministrs Markus Sēders. Kas attiecas uz Olafu Šolcu, viņu mēdz raksturot kā izteikti tehnokrātisku un sausu politiķi. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

  Notikumus komentē žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Andris Lielais no Maskavas. Notikumus Baltkrievijā komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, RSU doktorante Beāte Livdanska. Glābjot Navaļniju To, ka saindētais Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs piesaka badastreiku, mediji ziņoja jau marta beigās. Kopš tā laika ir pagājušas vairāk nekā trīs nedēļas, un ir skaidrs, ka badošanās nevar neatstāt iespaidu uz veselību. Ņemot vērā smago saindēšanu ar Novičok, politiķa ārstiem ir nopietnas bažas par Navaļnija dzīvību. Nedēļas nogalē parādījās ziņas, ka situācija kļūst kritiska. Navaļnija preses sekretāre Kira Jarmiša savā laika joslā tā arī ierakstīja – Navaļnijs mirst. Starptautiskajā presē sākās spekulācijas, kas notiks, ja politiķis cietumā tiešām nomirs. Kā zināms, Rietumvalstis uzskata, ka lieta pret Navaļniju ir safabricēta, to ir apstiprinājusi arī Eiropas cilvēktiesību tiesa, un Navaņiju uzskata par politieslodzīto. ASV prezidents Džo Baidens brīdināja, ka, ja ieslodzītais cietumā tiešām nomirs, Krievijai būs jāsaskaras ar ļoti nopietnām sankcijām. Jādomā, ka Kremlī to labi saprot, tādēļ, kaut arī ne pašā augstākajā politiskajā līmenī, tomēr no Krievijas ir nācis signāls, ka viņi Navaļnijam nomirt neļaušot. Pēc ilgākas vilcināšanās, Navaļnijs ir pārvests uz cietuma slimnīcu, un, cik noprotams, viņš tiek uzturēts pie sistēmas, kas viņam asinīs ievada glikozes šķidrumu. Tikmēr Navaļnija sabiedrotie nolēma mēģināt vēlreiz izvest tautu ielās. Nesavācot pusmiljons solījumu protestēt, kas tika izziņots pirms vairāk nekā mēneša, Navaļnija štābs aicināja sarīkot protesta akciju trešdienas vakarā. Šajā dienā savu uzrunu tautai par ikgadējo stāvokli valstī sacīja Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Jau vairākas dienas pirms protesta akcijas prokuratūra brīdināja, ka nesankcionētā mītiņa dalībnieki tiks bargi sodīti, un viņiem draud nopietna kriminālatbildība un vairāki gadi cietumā. Savukārt Navaļnija atbalstītājus policija sāka aizturēt jau krietni pirms protesta akcijas, preventīvi izolējot visus iespējamos musinātājus. Kopumā trešdien aizturēti gandrīz 2000 cilvēku, bet cik patiešām piedalījās akcijās, nav zināms. Tomēr runa visticamāk ir par vairākiem desmitiem tūkstoš cilvēku visā valstī. Čehija paziņojusi, ka aiz 2014.gadā notikušā sprādziena munīcijas noliktavā stāv Kremlis 2014.gadā munīcijas noliktavā Čehijā notika sprādziens, kurā dzīvību zaudēja divi cilvēki. Protams, Čehijas prese tajā laikā par notikušo ziņoja, taču tobrīd nebija ne jausmas, ka aiz sprādziena varētu stāvēt Krievija. Tomēr tieši tas ir konstatēts daudzus gadus ilgušajā izmeklēšanā. Turklāt, kā paziņojušas Čehijas varastiestādes, tās rīcībā ir pārliecinoši pierādījumi par Krievijas iesaisti. Tas pagājušās nedēļas nogalē beidzās ar pamatīgu diplomātisku skandālu. Čehija izraidīja no valsts 18 Krievijas diplomātus, kas, kā konstatējis Čehijas izlūkdienests, ir Krievijas izlūkdienestu slepenie aģenti. Tajā pašā dienā Čehijas policija pavēstīja, ka izsludinājusi meklēšanā divus Krievijas pilsoņus - Aleksandru Petrovu un Ruslanu Boširovu. Tie ir tie paši divi cilvēki, kuri tika apsūdzēti Krievijas dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas saindēšanā Solsberijā Lielbritānijā. Protams, Krievija notikušo noliedz un dēvē Čehijas rīcību par naidīgu soli, kurā jaušamas Vašingtonas pēdas. Pēc Krievijas versijas, Čehija ir vēlējusies izpatikt ASV un tāpēc sarīkojusi šādu politisku teātri. Reaģējot uz to, svētdien Krievija paziņoja par 20 čehu diplomātu izraidīšanu. Notikušais ir krietni pabojājis Prāgas un Maskavas attiecības. Čehijas valdība pirmdien izslēgusi no konkursa par Dukovanu atomelektrostacijas paplašināšanu Krievijas valsts kodolenerģētikas korporāciju "Rosatom".  Pirmdien Čehijai tika pausts atbalsts Eiropas Savienības ārlietu ministru tikšanās laikā. Lielbritānijas ārlietu ministrs Dominiks Rābs tviterī pavēstīja, ka čehi ir atmaskojuši to, cik tālu Krievijas specdienesti ir gatavi iet savos mēģinājumos īstenot bīstamas un postošas operācijas. Arī ASV atzinīgi novērtējusi Prāgas centienus saukt Krieviju pie atbildības par tās bīstamajām darbībām Čehijā. It kā apvērsums Pagājušajā nedēļas nogalē krievu specdienests paziņoja, ka Maskavā aizturējuši politologu Aleksandru Fedutu, juristu Juriju Zenkoviču un citas personas, kas it kā plānojušas veikt valsts apvērsumu Baltkrievijā 9.maijā. Savukārt, Aleksandrs Lukašenko apsūdzēja opozīciju par plāniem nolaupīt viņa bērnus un paziņoja, ka aiz sazvērestības stāv amerikāņi, norādot, ka autorizēt savus specdienestus likvidēt citas valsts politisko līderi var tikai Baltā nama saimnieks. Savukārt, krievi pie apvērsuma plānotājiem piesaukuši gan baltkrievu opozīciju, gan ukraiņu nacionālistus, bet par amerikāņiem norādīts, ka incidents ar krievu diplomātu izsūtīšanu no Čehijas esot plānots, lai piesegtu apvērsumu Minskā. ASV Valsts departaments apsūdzības nosauca par absolūti nepatiesām. Politikas komentētāji pieļauj vairākas versijas par notikušo- gan Minskas un Maskavas nepieciešamību pēc ārējā ienaidnieka ASV izskatā, gan mērķi diskreditēt baltkrievu opozīciju, gan arī veicināt Krievijas un Baltkrievijas Savienotās valsts integrāciju.   {module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

Spriedze Ukrainā palielinās, tiek ziņots par Krievijas karaspēka koncentrēšanos pie Ukrainas robežas. Par to un citiem jautājumiem Krustpunktā izvaicājam aizsardzības ministru Arti Pabriku. Kopā ar raidījuma vadītājus ministram jautājumus uzdod portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs un žurnāla "Dienas Bizness" galvenais redaktors Romāns Meļņiks. "Situācija Ukrainā – tas ir ļoti nopietni," atzīst Artis Pabriks. Viņš  informē, ka tieši dienā, kad norit intervija ir paredzēta arī NATO sēde aizsardzības un ārlietu ministristiem. Oficiālajā darba kārtībā gan nav iekļauts jautājums par situāciju Ukrainā, be Pabriks vērtē, ka tas tiks apsriests. "Tā karaspēka koncentrācija, kas Krimā un ap Krimu, gan Donbasa reģionā un Krievijas pusē pie Donbasa, ir salīdzināmas ar nopietnas ofensīvas sākumu. Tas spēks jau pietiek kaut kam. Lai arī Ukraina vairs nav tā, kas 2014. gadā, bet spēka koncentrācija ir liela," analizē Pabriks. "Mēs zinām arī no vakardienas (13.aprīlis) paziņojuma no Vašingtonas, ka prezidents Baidens ir gatavs runāt gan ar prezidentu Putinu, gan ar Ķīnas vadību. Mēs zinām arī to, ka šī Krievijas karaspēka koncentrācija paralēli sakrīt un ir norunāta ar Ķīnas aktivitātēm Klusā okeāna piekrastē," skaidro Pabriks. Ministrs arī vērtē, ka tuvākajā laikā nav gaidāmas militārās aktivitātes plašā mērogā. "Es negribētu izslēgt tādu spekulāciju, ka Putins vēlas ar šo ne tikai pārbaudīt Vašingtonas jauno prezidentu un Rietumu vienotību, arī runājot par Amerikas un Eiropas sadarbību, bet arī mēģināt no viņiem kaut ko papildus izspiest ar kara draudiem," uzskata Pabriks. "Negribētu redzēt nākošo Čemberlenu Rietumu pusē, jo zinām, ka sarunas Minskas formātā ir bezjēdzīgas un nesekmīgas lielā mērā un tas piedāvājums, ko Rietumi grib Ukrainai piedāvāt un arī Krievija grib piedāvāt, ir Donbasa tā saucamo sacelšanas dalībnieku iefiltrēšana Kijevas parlamentā. Tas nav Ukrainas interesēs."  

Spriedze Ukrainā palielinās, tiek ziņots par Krievijas karaspēka koncentrēšanos pie Ukrainas robežas. Par to un citiem jautājumiem Krustpunktā izvaicājam aizsardzības ministru Arti Pabriku. Kopā ar raidījuma vadītājus ministram jautājumus uzdod portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs un žurnāla "Dienas Bizness" galvenais redaktors Romāns Meļņiks. "Situācija Ukrainā – tas ir ļoti nopietni," atzīst Artis Pabriks. Viņš  informē, ka tieši dienā, kad norit intervija ir paredzēta arī NATO sēde aizsardzības un ārlietu ministristiem. Oficiālajā darba kārtībā gan nav iekļauts jautājums par situāciju Ukrainā, be Pabriks vērtē, ka tas tiks apsriests. "Tā karaspēka koncentrācija, kas Krimā un ap Krimu, gan Donbasa reģionā un Krievijas pusē pie Donbasa, ir salīdzināmas ar nopietnas ofensīvas sākumu. Tas spēks jau pietiek kaut kam. Lai arī Ukraina vairs nav tā, kas 2014. gadā, bet spēka koncentrācija ir liela," analizē Pabriks. "Mēs zinām arī no vakardienas (13.aprīlis) paziņojuma no Vašingtonas, ka prezidents Baidens ir gatavs runāt gan ar prezidentu Putinu, gan ar Ķīnas vadību. Mēs zinām arī to, ka šī Krievijas karaspēka koncentrācija paralēli sakrīt un ir norunāta ar Ķīnas aktivitātēm Klusā okeāna piekrastē," skaidro Pabriks. Ministrs arī vērtē, ka tuvākajā laikā nav gaidāmas militārās aktivitātes plašā mērogā. "Es negribētu izslēgt tādu spekulāciju, ka Putins vēlas ar šo ne tikai pārbaudīt Vašingtonas jauno prezidentu un Rietumu vienotību, arī runājot par Amerikas un Eiropas sadarbību, bet arī mēģināt no viņiem kaut ko papildus izspiest ar kara draudiem," uzskata Pabriks. "Negribētu redzēt nākošo Čemberlenu Rietumu pusē, jo zinām, ka sarunas Minskas formātā ir bezjēdzīgas un nesekmīgas lielā mērā un tas piedāvājums, ko Rietumi grib Ukrainai piedāvāt un arī Krievija grib piedāvāt, ir Donbasa tā saucamo sacelšanas dalībnieku iefiltrēšana Kijevas parlamentā. Tas nav Ukrainas interesēs."  

Baltkrievijā atsākušās masu demonstrācijas. Armijas dienā Mjanmā drošības spēki nogalinājuši vairāk nekā 100 protestētājus. Nedienas ar Suecas kanālā iestrēgušo konteinerkuģi jeb trombs globālās ekonomikas artērijā. Aktualitātes pasaulē komentē politologs Andis Kudors un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Ierakstā uzklausām baltkrievu žurnālisti, kura šobrīd dzīvo Viļņā. Mjanma tuvojas pilsoņkara situācijai Pēc 31. martā notikušās Apvienoto Nāciju Drošības padomes slēgtās sēdes ANO īpašā sūtne Mjanmā Kristīne Šrānere Burgenere paziņoja, ka situācija šai valstī draud ar pilsoņu karu un asinspirti. Ģenerāļi, kuri sagrāba varu militārā apvērsumā 1. februārī, izrādījušies acīmredzami nespējīgi kontrolēt situāciju, un sagaidāma tikai tālāka vardarbības eskalācija. Viss liecina, ka šis ANO pārstāves vērtējums atbilst patiesībai. Nu jau ilgāk nekā mēnesi armija pret protestētājiem laiž darbā kaujas munīciju, un 27. martā, līdz šim asiņainākajā pretstāves dienā, tika nogalināts 141 cilvēks, kopējam nepārprotami apstiprināto upuru skaitam sasniedzot 536. Taču varas brutalitāte, kā šobrīd šķiet, tikai uzkurina opozīcijas apņēmību. Protestētāju vidū parādījušies bruņoti ļaudis, un otrdien trīs reģionālās nemiernieku grupas paziņojušas, ka pārtrauks līdzšinējo pamieru ar valdību un apvienos spēkus bruņotai cīņai, ja vara nepārstās slepkavot civiliedzīvotājus. Hunta uzsākusi akcijas pret separātiskajām minoritātēm, pirmoreiz divdesmit gadu laikā bombardējot nemiernieku dislokācijas rajonu Karenas provincē, kā rezultātā apmēram 3000 cilvēku bēguši pāri robežai uz Taizemi. Mjanmā pastāv vairāk nekā divdesmit bruņotas separātistu grupas, kuras jau gadu desmitiem cīnījušās par minoritāšu pašnoteikšanos vai autonomiju, taču nesenajā demokratizācijas periodā lielākoties piekritušas pamieram ar centrālo varu. Savukārt pēdējās vēlēšanās pārliecinoši uzvarējušās un apvērsumā no varas padzītās partijas Nacionālā līga demokrātijai pārstāvji izplatījuši paziņojumu, ka veido pagrīdes valdību. Tikām iespēja īstenot kādas vienotas starptautiskas sankcijas pret pašreizējo Mjanmas huntu joprojām šķiet neīstenojama, ciktāl ģenerāļu režīmu noteikti atbalsta Drošības padomes pastāvīgās locekles Ķīna un Krievija, kā arī Indija un Vjetnama. Baltkrievija. Pretstāve turpinās 25. martā Minskas ielās atkal izgājuši tūkstoši protestētāju, tā izbeidzot pāris mēnešus ilgo ielu demonstrāciju pārtraukumu. 25. marts ir oficiālā režīma neatzīta atceres diena – datums, kad 1918. gadā tika pasludināta Baltkrievijas Tautas republikas nodibināšana, kas bija neveiksmīgs mēģinājums Pirmā pasaules kara izskaņā radīt nacionālu baltkrievu valsti. Uz protesta akcijām šai dienā baltkrievus aicināja arī trimdā esošā opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska. Tiek lēsts, ka protestos piedalījušies vairāki tūkstoši; vairāki simti tikuši aizturēti. Tāpat pirms nedēļas Baltkrievijas varas iestādes apcietinājušas vairākus Baltkrievijas Poļu savienības vadītājus, tai skaitā savienības priekšsēdētāju Anželiku Borisu, izvirzot apsūdzības naida kurināšanā. Joprojām ieslodzījumā esošais bijušais prezidenta amata kandidāts Viktars Babarika šonedēļ nācis klajā ar aicinājumu apvienoties partijā, kura pārstāvētu Baltkrievijas sabiedrības vairākumu un kalpotu kā līdzeklis pašpasludinātā prezidenta Lukašenko režīma nomaiņai. Kā paudis Babarika, viņš līdz šim uzskatījis partijas par mūsu gadsimtam neatbilstošu politisku parādību, taču baltkrievu tautas kustība pierādījusi, ka viņš kļūdījies. Savukārt Svetlana Tihanovska izvirzījusi iniciatīvu uzsākt sarunas ar starptautisku vidutāju piedalīšanos starp režīma pārstāvjiem un opozīciju, šai nolūkā organizējot tautas nobalsošanu tīmekļa platformās. Tiek ziņots, ka situāciju Baltkrievijā 30. marta videokonferences sarunās apsprieduši arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, Vācijas kanclere Angela Merkele un Krievijas prezidents Vladimirs Putins, gan ne tuvu ne kā galveno jautājumu. Trombs globālās ekonomikas artērijā 23. martā vairāk nekā 400 metrus garais konteineru kravas kuģis “Ever Given”, netiekot galā ar pēkšņu vēja brāzmu, ar abiem galiem iestrēga Suecas kanāla krastos, nosprostojot šo ūdensceļu. Kuģa atbrīvošanas operācija, izmantojot smilšu atsūknēšanas kuģi, ekskavatorus un velkoņus, prasīja sešas dienas, kuru laikā pie kanāla izejām Sarkanajā jūrā un Vidusjūrā izveidojās kuģu sastrēgumi, ap 350 peldlīdzekļu kopskaitā. Šī situācija vēlreiz akcentēja to, cik nozīmīgs starptautiskajai tirdzniecībai ir pirms vairāk nekā 150 gadiem izbūvētais Suecas kanāls. Pēc raidsabiedrības BBC ziņām, tranzīts cauri tam veido apmēram 12% no planētas tirdzniecības apgrozījuma, t.sk. apmēram 8% no sašķidrinātās dabasgāzes piegādēm. Tiešie zaudējumi Ēģiptei neieņemto tranzīta nodevu veidā ir apmēram 15 miljoni dolāru dienā. Atsaucoties uz vācu apdrošināšanas kompāniju “Allianz”, BBC vēsta, ka kopējie zaudējumi pasaules tirdzniecībai varētu sasniegt 10 miljardus dolāru un samazināt globālo ekonomikas izaugsmi par divām līdz četrām procenta desmitdaļām. Suecas kanāla būvdarbi tika pabeigti 1869. gadā, un kopš tā laika kanāls ir kalpojis kā ļoti nozīmīga tranzītartērija, kas ļauj par trīsarpus tūkstošiem jūras jūdžu jeb vidēji astoņām dienām saīsināt jūras ceļu no Āzijas un Eiropu. Kopš uzcelšanas kanāls bijis arī ģeostratēģisku interešu degpunktā, tai skaitā izraisot t.s. Suecas krīzi 1956. gadā. Toreiz Lielbritānijas un Francijas mēģinājums ar militāru spēku paturēt kontroli pār kanālu, kuru Ēģiptes valdība nacionalizēja, izraisīja globāla konflikta briesmas, kad Padomju Savienības līderis Ņikita Hruščovs piedraudēja iesaistīties karā Ēģiptes pusē.   Sagatavoja Eduards Liniņš

Pastaruoju metu vis garsiau kalbama, kad dalis vakcinų yra išpilamos, jei laiku skiepytis neateina iš anksto užsiregistravę žmonės. Kas ką turi padaryti, kad nebūtų išpilta nė viena vakcina?Reaguodama į griežtą Lietuvos poziciją dėl padėties Baltarusijoje, Minskas yra pagrasinęs nebegabenti naftos produktų bei trąšų per Klaipėdos uostą. Kiek šie grasinimai šiandien yra virtę realybe ir kaip gali būti toliau?„Verslo laike“ – apie panevėžietę verslininkę, kuri siūlo apsipirkti kitaip – be pakuočių.Vakcinacija, imuniteto pasas ir parama nuo pandemijos nukentėjusiam verslui – pokalbis su prezidento vyriausiuoju patarėju Simonu Krėpšta.Kadenciją baigiantis Lietuvos banko vadovas Vitas Vasiliauskas sako savo poziciją paliekantis ramiai.Na, o visai netrukus aiškinsimės, ar tikrai medicininėse kaukėse, jei pažiūrėtume į jas mikroskopu, išvystume kirminus?Ved. Edvardas Kubilius

Moldovas kurss pēc vēlēšanām. Baltkrievijā atkal apspiež protestus. Polija un Ungārija bloķē Eiropas Savienības (ES) budžetu. Notikumus pasaule komentē Vidzemes Augstskolas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar kompānijas "CPM Consulting International" labas pārvaldības ekspertu Vladimiru Aračelovu un Mariju no Minskas. Režīma agresija Baltkrievijā Pēdējās nedēļās Lukašenko režīma vēršanās pret opozīcijas protestiem iezīmējusies ar agresijas eskalāciju un nepārprotamu iebiedēšanas taktiku. Varas kalpi cenšas nepieļaut ļaužu pulcēšanos demonstrācijās, lietojot jau ierastos līdzekļus – gumijas lodes, asaru gāzi, apdullinošās granātas un stekus. Izklīdinot cilvēkus, daudzi tiek aizturēti, daudzi no aizturētajiem – piekauti. Varas brutalitātes pieaugumu daži novērotāji saista ar jaunā Baltkrievijas iekšlietu ministra Ivana Kubrakova stāšanos amatā. Pagājušās svētdienas, 15. novembra protestu laikā valstī aizturēti apmēram 1200 cilvēki. Tiek lēsts, ka pavisam Baltkrievijas cietumos tiek turēti līdz pat 25 000 opozicionāru un protestu dalībnieku. Pagājušajā nedēļā nonākšana varas iestāžu rokās izrādījās liktenīga skolotājam Romanam Bondarenko. Viņš dzīvoja Minskā, līdzās t.s. „Pārmaiņu laukumam” – pagalmam, kurā iedzīvotāji regulāri atjauno protestu simboliku, kuru varas pārstāvji, savukārt, pastāvīgi cenšas likvidēt. 11. novembra vakarā Bondarenko devās aprunāties ar maskotajiem ļaudīm, kuri kārtējo reizi novāca baltās un sarkanās lentas un aizkrāsoja grafiti „Pārmaiņu laukumā”. Viņš tika aizturēts, dažas stundas vēlāk ar smagām traumām nogādāts slimnīcā, kur 12. novembra vakarā mira. Līdz ar viņa nāvi Lukašenko režīma upuru skaits kopš augusta ilgstošo protestu gaitā sasniedzis astoņus cilvēkus. Bondarenko piemiņa un prasības sodīt viņa slepkavas kļuvušas par pēdējo dienu protestu vadmotīvu. Nākamajā dienā Baltkrievijas opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska nāca klajā ar paziņojumu par t.s. „Tautas tribunālu” – opozīcijas organizētu pierādījumu apkopošanu par režīma pastrādātajiem noziegumiem un plānotu tautas nobalsošanu par apsūdzībām tos veikušajiem. 20. decembrī izsludināta protesta akcija ar „tautas apsūdzības” motīvu. Eiropas budžets ķīlniekos 17. novembra vakarā izpaudās informācija, ka savienības valstu pārstāvjiem nav izdevies panākt vienprātību par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam un, līdz ar to, arī apm. 750 miljardus lielajai atbalsta programmai pandēmijas rezultātā cietušo dalībvalstu ekonomikai. Budžeta pieņemšanu, kurai nepieciešams dalībvalstu vienbalsīgs lēmums, bloķējušas Polija un Ungārija. Abas šīs dalībvalstis jau ilgāku laiku ir konfrontācijas situācijā ar savienības institūcijām par fundamentālu demokrātijas principu ievērošanas jautājumiem, un viens no jaunievedumiem plānotajā daudzgadu budžeta īstenošanā ir līdzekļu piešķiršanas saistīšana ar likuma varas stāvokli dalībvalstīs. Kā zināms, gan Ungārijai, gan Polijai tiek pārmesta tiesu varas pakļaušana politiskās konjunktūras kontrolei, un ir liela iespēja, ka tieši šīm valstīm var tikt noteikti attiecīgie līdzekļu saņemšanas ierobežojumi. Ungārijas līderis Viktors Orbans sev ierastajā retorikas manierē raksturojis minēto likuma varas klauzulu kā Briseles diktātu pret dalībvalstīm, kas padarot Eiropas Savienību līdzīgu Padomju Savienībai, un piesaucis „ļaunās Briseles” vēlmi piespiest dalībvalstis uzņemt ārpuseiropas migrantu masas. Viņam piebalsojis Polijas tieslietu ministrs Zbigņevs Zjobro, sakot, ka likuma varas aizsegā tiekot laupīta dalībvalstu suverenitāte. Tikām vairāku dalībvalstu līderi, t.sk. Austrijas kanclers Sebastians Kurcs un Rumānijas premjerministrs Ludoviks Orbans, norādījuši, ka likuma varas noteikuma saglabāšana ir absolūti nepieciešama, ciktāl tā garantē arī bezprecedenta līdzekļu piešķīrumu adekvātu izlietojumu. Jaunā proeiropeiskā Moldovas prezidente Svētdien notikušajā Moldovas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, iegūstot gandrīz 58% vēlētāju balsu, uzvarējusi liberālās partijas „Rīcība un solidaritāte” pārstāve Maija Sandu. Līdz ar to amatu zaudējis viņas konkurents, Moldovas Republikas sociālistu partijas pārstāvis un līdzšinējais prezidents Igors Dodons. Par Sandu pamatā balsojis elektorāts galvaspilsētā Kišiņevā un Moldovas centrālajā daļā, kamēr par Dodonu – valsts attālāko ziemeļu, dienvidu un austrumu rajonu iedzīvotāji. „Rīcība un solidaritāte” tiek uzskatīta par Moldovas nozīmīgāko proeiropeisko spēku, kamēr Sociālistu partija – par prokrievisku. Pagājušā gada jūnijā pēc Moldovas parlamenta vēlēšanām bloks, kuru veidoja „Rīcība un solidaritāte” un labēji centriskā „Cieņas un taisnīguma platforma”, vienojās ar Dodona pārstāvētajiem sociālistiem, lai atstumtu no varas „trešo spēku” – Moldovas Demokrātisko partiju, kas tika uzlūkota par oligarha Vladimira Plahotņuka kontrolētu koruptīvu grupējumu. Līdz tam valdošā Demokrātiskā partija mēģināja pret prezidentu un parlamentu izmantot konstitucionālo tiesu un izpildvaras mehānismus, taču bija spiesta piekāpties. Tika izveidota valdība ar Maiju Sandu priekšgalā, kura gan noturējās tikai līdz novembrim, kad piedzīvoja neuzticības balsojumu parlamentā, un to nomainīja bezpartejiskā Jona Kiku kabinets. Sandu uzvara prezidenta vēlēšanās tiek uzlūkota kā proeiropeisko spēku panākums, lai gan tiek atzīmēts, ka gan iekšpolitiskā, gan ārpolitiskā situācija liek jaunajai prezidentei īstenot balansējošu politiku. Par to liek domāt arī jaunievēlētās prezidentes uzstāšanās pēc rezultātu paziņošanas, kurā viņa akcentējusi visu Moldovas pilsoņu interešu ievērošanu un valsts interesēm atbilstošu, līdzsvarotu ārpolitiku, pie tam daļu uzrunas sakot krievu valodā.

Vairs tikai piecas dienas mūs šķir no 3. novembra, kad nepilniem 240000 balsstiesīgo amerikāņu būs iespēja izlemt, kurš nākamos četrus gadus vadīs ietekmīgāko pasaules demokrātiju - Tramps vai Baidens. 25. oktobrī izbeidzās termiņš ultimātam, kuru Baltkrievijas autoritārajam līderim Aleksandram Lukašenko bija izvirzījusi opozīcija tās līderes Svetlanas Tihanovskas personā. Lietuvas Seima vēlēšanas notika 11. un 25. oktobrī, ievēlot 71 deputātu vienmandāta apgabalos un 70 deputātus proporcionālā balsojumā par partiju sarakstiem. Vēlēšanas nesušas nozīmīgu uzvaru līdz šim opozīcijā bijušajai labēji centriskajai partijai Tēvzemes savienība Lietuvas kristīgie demokrāti Aktualitātes pasaulē analizē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Aleksandra Palkova. Amerika izšķiras. Tramps vai Baidens? Vairs tikai piecas dienas mūs šķir no 3. novembra, kad nepilniem 240000 balsstiesīgo amerikāņu būs iespēja izlemt, kurš nākamos četrus gadus vadīs ietekmīgāko pasaules demokrātiju. Var gan lēst, ka faktiskais balsotāju skaits nākamotrdien būs krietni mazāks, ciktāl pēdējās desmitgadēs prezidenta vēlēšanās aktivitāte svārstījusies starp 50 un 57 procentiem. Vēlētāju aptaujas visā priekšvēlēšanu kampaņas periodā solījušas uzvaru demokrātu kandidātam Džo Baidenam, taču, kā teju neiztrūkstoši norāda visi, kas šos datus komentē, tas nebūt nenozīmējot garantētu uzvaru. Arī 2016. gada vēlēšanu priekšvakarā labāki rezultāti bija Hilarijai Klintonei, taču Baltajā namā galu galā nonāca Donalds Tramps. Patiesības labad gan jāsaka, ka aptauju rādītāji nebija tālu no vēlēšanu rezultātiem, – Klintone patiešām ieguva vēlētāju balsu vairākumu, taču zaudēja vēlēšanas īpatnējās sistēmas dēļ. Tiek uzsvērts, ka Baidena pārsvars pār Trampu aptaujās ir lielāks nekā savulaik Klintonei – demokrātu kandidāts, saskaņā ar aptaujām, šobrīd ir priekšā esošajam prezidentam par apmēram 8%, proti – ar 51 pret 43. Tomēr, kā zināms, rezultātu noteiks štatu elektoru balsu komplekts, un šai ziņā uzmanība pirmām kārtām pievērsta t.s. “battleground states” – „strīdus štatiem”. Vairums štatu visai nemainīgi balso vai nu par republikāņiem, vai demokrātiem, un ir tikai daži, kuros vēlētāju simpātijas no vēlēšanām uz vēlēšanām mēdz mainīties. Dažādi avoti gan piedāvā nedaudz atšķirīgu „strīdus štatu” sarakstu, taču ir vienisprātis, ka vairumā no tiem aptaujās labāks rezultāts ir Džo Baidenam. Ir ticami, ka viņš varētu uzvarēt tādos elektoru balsīm salīdzinoši bagātos štatos kā Pensilvānija un Mičigana, un arī Floridā – vienā no lielākajiem štatiem, kas 2016. gadā ar minimālu pārsvaru nobalsoja par Trampu. Kopš 1960. gada, kad pirmoreiz notika prezidenta kandidātu teledebates, šim priekšvēlēšanu šovam ir būtiska nozīmē priekšvēlēšanu cīņā. Debašu pirmo raudu 29. septembrī Donalds Tramps pārvērta balagānā, pastāvīgi pārtraukdams savu oponentu ar, lielākoties, personiski mērķētiem izsaucieniem un iebilzdams moderatoram. Tas lika otrā rauda organizētājiem 22. oktobrī apgādāt moderatori Sjūzenu Peidžu ar mikrofona atslēgšanas pogu. Taču arī pats Donalds Tramps, kura novērtējums aptaujās pēc pirmajām debatēm bija nepārprotami vājāks kā Baidenam, šoreiz bija daudz izturētāks un konstruktīvāks. Diskusija koncentrējās uz nozīmīgākajiem politiskās dienaskārtības jautājumiem: rasismu, imigrāciju, klimata pārmaiņām un, protams, koronavīrusa pandēmiju un Trampa un viņa administrācijas rīcību šai situācijā. Baltkrievija nenorimst 25. oktobrī izbeidzās termiņš ultimātam, kuru Baltkrievijas autoritārajam līderim Aleksandram Lukašenko bija izvirzījusi opozīcija tās līderes Svetlanas Tihanovskas personā. Neviena no opozīcijas prasībām – paziņojums par Lukašenko atkāpšanos, politieslodzīto atbrīvošana, spēka struktūru vardarbības pārtraukšana – nav izpildīti. Protesti, kas 25. oktobrī notika Minskā un citur Baltkrievijā, tiek vērtēti kā plašākie kopš neleģitīmajām prezidenta vēlēšanām augustā. Lēš, ka Minskas ielās pagājušajā svētdienā izgājuši ne mazāk kā 100000 cilvēku. Kā jau ierasts, policijas un armijas spēki daudzviet nosprostojuši ielas un uzbrukuši salīdzinoši mazākām protestētāju grupām, apmētājot ar apdullināšanas granātām, piekaujot un aizturot. Iekšlietu ministrija paziņojusi, ka šai dienā Baltkrievijā aizturēti pavisam 523 cilvēki, no kuriem 352 paturēti apcietinājumā. Nākamajā dienā, 26. oktobrī, sākās opozīcijas izsludinātais vispārnacionālais streiks. Tā ģeogrāfijā tiek minēti lielie valsts uzņēmumi, tādi kā “Grodno Azot”, Minskas Riteņvilcēju rūpnīca, Minskas autorūpnīca, ledusskapju ražotājs Atlant u.c., tomēr streikojošo tajos ir daži desmiti, vietumis – vairāk par simtu. Diezgan masveidīgi streikos iesaistījušies augstskolu studenti, rīkojot protesta akcijas mācību iestādēs un izejot ielās. Atbalsta akcijas izvērsuši arī privātuzņēmumi, slēdzoties inventarizācijai, remontiem u.tml. Uzņēmu vadība draud streikojošajiem ar atlīdzības samazināšanu un atlaišanu; daži aktīvisti jau atbrīvoti no darba. Tāpat sākusies studentu atskaitīšana no augstskolām vai caurlaižu anulēšana, liedzot iekļuvi mācību iestādēs. Vakar viens no opozīcijas līderiem, bijušais ministrs un vēstnieks Pāvels Latuško, kurš šobrīd uzturas Polijā, nāca klajā ar paziņojumu par jaunas organizatoriskās struktūras – Tautas antikrīzes pārvaldes – nodibināšanu. Kā paudis Latuško, šī struktūra gatava nākt talkā Svetlanas Tihanovskas štābam un opozīcijas Koordinācijas padomei ar jaunu plānu krīzes strupceļa pārvarēšanai. Opozīcijas uzvara Lietuvas vēlēšanās Lietuvas Seima vēlēšanas notika 11. un 25. oktobrī, ievēlot 71 deputātu vienmandāta apgabalos un 70 deputātus proporcionālā balsojumā par partiju sarakstiem. Vēlēšanas nesušas nozīmīgu uzvaru līdz šim opozīcijā bijušajai labēji centriskajai partijai Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti. Partija palielinājusi savu mandātu skaitu par apmēram 40%, iegūstot Seimā 50 vietas, kas ir tās nozīmīgākais panākums kopš 1996. gada. Un apmēram tikpat zaudējusi līdz šim valdošās koalīcijas lielākā partija Lietuvas zemnieku un zaļo savienība, kurai jaunajā Seimā būs tikai 32 mandāti. Tāpat daļu mandātu zaudējušas arī divas partijas, kuras ilgāku vai īsāku laiku atradās koalīcijā ar lietuviešu zaļzemniekiem, balstot premjerministra Sauļus Skverneļa valdību. Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija zaudējusi 4 vietas no 17, un šis ir tās vēsturiski vājākais sniegums vēlēšanās, savukārt partija Lietuvas poļu vēlēšanu akcija zaudējusi 5 no 8 mandātiem. Šis ir vēlētāju nepārprotams vērtējums agrāko varas partiju darbībai, kam bija raksturīga šķelšanās mazāko koalīcijas partneru rindās un domstarpības par konkrētiem valsts pārvaldes un saimnieciskās darbības jautājumiem. Jau tūlīt pēc vēlēšanām tika publicēta deklarācija par jaunas koalīcijas valdības veidošanu, kurā līdz ar Tēvzemes savienību gatavas iesaistīties liberālās ievirzes partijas Liberālā kustība un Brīvības partija. Kā domājamā nākamā premjerministre nosaukta ekonomiste, kādreizējā finanšu ministre Ingrīda Šimonīte. Vakar ar savu redzējumu par jaunveidojamās valdības kvalitātēm nāca klajā Lietuvas prezidents Gitans Nausēda. „Valdībai jābūt ilgtspējīgai, ar stingru politisku atbalstu un spējīgai īstenot reālas, nevis papīra reformas. [..] Sabiedrības, nevis šauru interešu grupu aizstāvība, apņēmība tiekties pēc pārmaiņām izšķirošajās jomās, patiesas rūpes par cilvēkiem, kompetence, atbildīgums un godīgums [..],” teica prezidents. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Baltkrievijā aizvadītajā nedēļā risinājušies dažādi notikum: Aleksandrs Lukašenko sestdien, 10.oktobrī, negaidīti ieradās cietumā, lai tiktos ar opozīcijas pārstāvjiem. Pēc tam gan sekoja vardarbīga protestu izdzenāšana un brīdinājumi turpmāk likt lietā pat kaujas ieročus. Bet opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska izteikusi Lukašenko ultimātu, pēc kura sola vēl plašāku nepakļaušanos. Briselē ir atsākušās sarunas starp Lielbritāniju un Eiropas Savienību par tālāko sadarbību pēc "Brexit" pagaidu līguma  beigām. Kaut arī jaunu ziņu šobrīd nav, ir neoficiāli mājieni, ka piekāpšanās varētu notikt. Izskatās, ka britu premjera sacītais, ka vienošanās ir jāpanāk līdz 15.oktobrim, vai tādas nebūs, nav akmenī iecirsts solījums. Bet Eiropa, šķiet, krietni vairāk raizējas par pieaugošo Covid izplatību. Kaut arī politiķi bija apņēmušies striktus karantīnas pasākumus, kādi bija pavasarī, neieviest, izskatās, ka realitāte šo apņemšanos ir sašķobījusi. Eiropas valstis pieņem arvien pamanāmākus ierobežojumus. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs un Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs Aldis Austers. Breksita sarunas: laiks iet, pretrunas paliek Šodiena, 15. oktobris, ir datums, kuru britu premjerministrs Boriss Džonsons iezīmējis kā to, kad būtu jānoslēdzas sarunām par Eiropas Savienības un Lielbritānijas tirdznieciskajām attiecībām pēc izstāšanās. Tikām sarunu procesu joprojām bremzē aspekti, kuros neviena no pusēm nav gatava izšķirošajam kompromisam. Galvenie pretstāves punkti šobrīd ir divi: valsts subsīdiju noteikumi un zvejas tiesības. Eiropas Savienība sagaida, ka Lielbritānija pieskaņos privātuzņēmumu atbalsta normas vispārējiem savienības standartiem, tā novēršot negodīgu konkurenci, ko briti uztver kā suverenitātes ierobežojumu. Kas attiecas uz zvejas tiesībām, Lielbritānija nav gatava savienības uzstādījumam „brīva pieeja mūsu tirgum pret tiesībām brīvi zvejot jūsu ūdeņos”. Pēdējās nedēļas laikā Eiropas Savienības galvenais sarunvedis Mišels Barnjē intensīvi mēģinājis pārliecināt vairāku dalībvalstu nozares ministrus zvejas tiesību ziņā būt piekāpīgākiem, taču līdz galam tas nav izdevies. Sarunas ar Lielbritāniju, līdztekus Covid-19 pandēmijai, ir galvenā tēma Eiropas Savienības līderu samitā, kas šodien un rīt notiek Briselē. Samita priekšvakarā no augsta ranga savienības politiķu puses izskanējuši apliecinājumi par pozīcijas vienotību un brīdinājumi britu pusei nemēģināt šķelt šo vienotību, runājot atsevišķi ar dažām bloka dalībvalstīm. Vācijas Eiropas lietu ministrs Mihaels Rots uzsvēris, ka izstāšanās vienošanās un, jo sevišķi, Īrijas-Ziemeļīrijas protokola ieviešana ir savienības nozīmīgākā prioritāte, un atkārtojis vispārzināmo atziņu, ka Lielbritānijai izstāšanās bez vienošanās būs daudz sāpīgāka nekā Eiropas Savienībai. Baltkrievija: šokējošas sarunas, ierastā brutalitāte Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko gājiens, 10. oktobrī tiekoties ar apcietinājumā turētajiem opozīcijas līderiem Baltkrievijas VDK izmeklēšanas izolatorā, bija teju šokējošs pārsteigums praktiski visiem. Apmēram četras stundas ilgās sarunas saturs netiek izpausts; atklātībā ļauts parādīties vien fotoattēliem un īsam, grūti saklausāmam līdera monologa fragmentam, kurā tiek piesaukta konstitūcijas reforma, kuru nevarot „uzrakstīt uz ielas”. Viens no konkrētajiem tikšanās rezultātiem izrādījusies atļauja opozicionāram Sergejam Tihanovskim sazvanīties ar sievu Svetlanu, pašreizējo Baltkrievijas opozīcijas redzamāko figūru, kura uzturas Lietuvā. Publiskotajā sarunas ieraksta fragmentā Tihanovskis izsaka aicinājumu būt „skarbākiem” attiecībā pret Lukašenko režīmu. Tikām kādu laiku nepiedzīvotu skarbumu no varas iestāžu puses no izbauda protestētāji Minskas ielās. Svētdien, kad protesta gājienos Minskā vien piedalījās ne mazāk kā 100 000 cilvēku, pret viņiem atkal tika laistas darbā gumijas lodes, apdullinošās granātas, steki un ūdensmetēji ar iekrāsotu ūdeni. Tika aizturēti daudzi žurnālisti. Nākamajā dienā, kad Minskas ielās izgāja t.s. „senioru marša” dalībnieki – vecāka gadagājuma protestētāji –, Baltkrievijas Kriminālpolicijas priekšnieks Genādijs Kazakevičs, uzstājoties televīzijā, cita starpā paziņoja, ka varas pārstāvji vajadzības gadījumā gatavi izmantot arī letālus ieročus. Viņš izteicās, ka protestu apjoms noplokot, taču tie kļūstot organizētāki un radikālāki; ielās darbojoties „kaujinieki, anarhisti un futbola fani”. Tiek ziņots, ka pēdējās dienās dažviet Minskā uz ielu braucamās daļas tiešām aizdedzināti riepu krāvumi. Otrdien Svetlana Tihanovska nāca klajā ar opozīcijas Koordinācijas padomes ultimātu diktatoram. Ja līdz 25. oktobrim Lukašenko nepaziņos par atkāpšanos, netiks uzsākta politieslodzīto atbrīvošana un pārtraukta vardarbība pret protestētājiem, valstī tikšot uzsākts vispārējs streiks un ceļu bloķēšana. Par šo draudu īstenojamību gan pagaidām grūti spriest. Covid-19 vilnis veļas pār Eiropu Pēc zināma atslābuma vasarā, rudeni Eiropā sagaidām ar jaunu Covid-19 izplatības vilni. Ne tikai Latvijā, bet arī citviet mūsu platuma grādos sasniegti jauni dienā atklāto infekciju rekordi. Vācijas un arī citu valstu veselības eksperti norāda, ka pie infekciju uzliesmojuma vainojami cilvēki, kas neievēro distanci un nemazgā rokas. Līdz ar jauno infekcijas izplatības vilni, nāk arī jauni ierobežojumi. Vakar Portugāle uz 15 dienām izsludinājusi ārkārtējo situāciju valstī ar pulcēšanas ierobežojumiem, obligātu masku nēsāšanu kā arī mobilās lietotnes „Stayaway Covid” lietošanu atrodoties ārpus mājām. Francijā no sestdienas stāsies spēkā jauns ārkārtējais stāvoklis, kā arī tiek izsludināta komandantstundu no deviņiem vakarā līdz sešiem rītā Parīzē un vēl astoņās Francijas pilsētās. Čehija paziņojusi, ka ņemot vērā rekordaugstos rādītājus un to, ka valstī inficēto skaits oktobra laikā ir dubultojies, Prāgā būvēs lauka slimnīcas ar 500 gultas vietām. Arī Polijā domā par lauka slimnīcām, kā arī strādā pie ātrākām medicīnas māsu apmācībām. Spānija uz 15 dienām ir slēgusi bārus un restorānus Katalonijas reģionā. Arī Vācijā stājas spēkā jauni pulcēšanās ierobežojumi, kā arī reģionos, kur inficēto skaits pārsniedz 35 uz 100 000 iedzīvotājiem, obligātas būs maskas visās vietās, kur nav iespējams ievērot distanci. Ziemeļīrijā uz četrām nedēļām slēgti krogi un restorāni, kā arī uz divām nedēļām slēgtas skolas. Stingi ierobežojumi ir spēkā arī vairākos Anglijas un Velsas reģionos. Tikmēr Pasaules Veselības organizācija ir paziņojusi, ka par spīti milzīgajam spiedienam izstrādāt vakcīnu ātri un lielā daudzumā, jauniešiem jārēķinās, ka viņi varētu tās nesaņemt līdz pat 2022.gadam, jo priekšroka jādod mediķiem un vairāk apdraudētajām sabiedrības grupām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Lai gan Kontinentālās hokeja līgas (KHL) komanda Rīgas ”Dinamo” aizvadīja pirmo spēli pēc karantīnas, savā laukumā uzņemto Minskas “Dinamo”, kur bija konstatēti vairāki saslimušie ar Covid-19, Rīdznieku rindās debitēja seši no junioru komandas piesaistītie hokejisti, kā arī trīs leģionāri. Kā šinī spēlē un spēlē, kur Rīgas “Dinamo” piedzīvoja 1:6 sagrāvi, pret Kaspara Daugaviņa pārstāvēto Maskavas […]

Pēc otrā kontinentālās hokeja līgas (KHL) komandas Rīgas “Dinamo” tehniskā zaudējuma, šo ceturdien (01.10) aizvadīs plānoto spēli ar Minskas “Dinamo”. Valdība samazināja mājas karantīnas ilgumu no 14 līdz 10 dienām, bet Kaspars Dvinskis un Toms Prāmnieks vēljoprojām ir nesaprašanā, kuri Rīgas “Dinamo” spēlētāji beigās kāps uz laukuma. Tostarp sezonas sākumā abi puiši izteica “pareģojumu”, ka […]

Baltkrievija. Pagājušā nakts tur atkal bijusi īpaši nemierīga. Pēc tam kad 23.septembrī negaidīti Aleksandrs Lukašenko slepenībā sarīkoja savu inaugurācijas ceremoniju, ļaudis sadusmoti izgāja ielās. Aizturēšanas atkal kļuvušas nežēlīgākas, omonieši sadauzījuši vairākas automašīnas. Bet  pasaules valstis cita pēc citas paziņo, ka vairs neuzskata Lukašenko par leģitīmu Baltkrievijas vadītāju. Vēl uzmanību pievēršam Ķīnas un Japānas attiecībām. Divām ietekmīgākajām Āzijas valstīm savstarpējās attiecībās vienmēr bijušas sarežģītas. Pēdējā laikā tās ir uzlabojošās, lai arī spriedze turpina pastāvēt. Kādas būs tālākās nākotnes perspektīvas? Aktualitātes pasaulē komentē politoloģe Latvijas Ārpolitijas institūta pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, sazināmies ar Baltijas drošības fonda prezidentu, Latvijas Ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Olevu Nikeru. Japāna un Ķīna. Pagātnes ēnas un nākotnes cerības Pār Ķīnas un Japānas savstarpējām attiecībām ēnu joprojām met dramatiskie pagātnes notikumi. Kopš 19. gs. beigām Japāna, tobrīd pirmā modernizētā Āzijas valsts, uzsāka ekspansiju politiski un militāri vājās Ķīnas virzienā. Šai ziņā Japāna konkurēja ar Rietumu imperiālistiskajām nācijām, taču šī konkurences cīņa pamatā notika uz Ķīnas zemes un noveda arī pie vairākiem militāriem konfliktiem abu valstu starpā. Kulmināciju Japānas agresija pret Ķīnu sasniedza Otrā Ķīnas-Japānas kara laikā, kas sākās 1937. gadā un vēlāk kļuva par Otrā pasaules kara sastāvdaļu. Japānas bruņotie spēki okupēja lielu daļu Ķīnas teritorijas, kur ieviesa skarbu režīmu un pastrādāja ne mazums kara noziegumu. Aukstā kara periodā Japāna kļuva par Savienoto Valstu nozīmīgāko partneri Tālo Austrumu reģionā, savukārt Ķīna, kur 1949. gadā pilsoņkara rezultātā pie varas nāca komunisti, sākotnēji bija staļiniskās Padomju Savienības sabiedrotā. Tomēr pēc Staļina nāves Pekinas un Maskavas attiecības sabojājās, Ķīna pakāpeniski uzsāka dialogu ar ASV un uz šī fona notika arī tuvināšanās ar Japānu. Šis process paātrinājās pēc Ķīnas ilggadējā līdera Mao Dzeduna nāves, un 1978. gadā abas valstis noslēdza Miera un draudzības līgumu, kas pavēra plašas iespējas ekonomiskajai sadarbībai. Ķīnai, kura uzsāka ekonomikas liberalizācijas un modernizācijas procesu, Japāna kļuva par moderno tehnoloģiju un kredītresursu avotu. Kopīgās ekonomiskās intereses gan nespēja pilnībā notušēt politiskās pretrunas. Pekina ļoti jūtīgi uztver abu valstu agrāko militāro konfliktu traktējumu Japānā, un, ja ķīniešu sabiedrībā uzlabojas attieksme pret Japānu, tad Japānā joprojām dominē izteikti negatīva attieksme pret kaimiņvalsti. Kā viena, tā otra puse uzmanīgi vēro kaimiņa militārā potenciāla attīstību, un ja 20. gs. te vadmotīvs bija Ķīnas bažas par Japānas remilitarizāciju, tad šobrīd vairāk iemeslu uztraukumam ir Tokijai Ķīnas militāri tehnoloģiskā potenciāla un impērisko ambīciju pieauguma sakarā. Uz šī fona pēdējās desmitgadēs spilgti iezīmējies abu valstu teritoriālais strīds par Senkaku salām – mazu neapdzīvotu saliņu grupu Austrumķīnas jūrā. Salas, uz kurām pretendē Ķīna, atrodas Japānas kontrolē, taču pēdējā nepieļauj tajās nekādu saimniecisko darbību. Šai nolūkā Tokijas valdība 2012. gadā nacionalizēja trīs no Senkaku saliņām, bet Pekinā to uztvēra kā naidīgu soli. Tomēr pēdējie gadi iezīmējuši jaunu tuvināšanos Ķīnas un Japānas starpā, kuras iemesls lielā mērā ir Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa agresīvā amerikāņu ekonomisko interešu aizstāvības politika, kas vēršas kā pret Ķīnu, tā arī pret Japānu. Otrs nozīmīgs faktors bija personiski labās attiecības starp Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu un ilggadējo Japānas premjerministru Sindzo Abi. Pēc abu līderu tikšanās pagājušajā gadā, tika runāts par „jaunu ēru” valstu attiecībās. Kā zināms, augusta beigās Abe paziņoja par savu demisiju, un 16. septembrī amatā stājās viņa pēctecis – līdzšinējais ministru kabineta sekretārs Jošihide Suga. 22.septembrī parādījās signāls par iespējamu turpinājumu abu lielo kaimiņvalstu dialogā, Tokijas valdībai paziņojot par piektdien gaidāmu telefonsarunu starp abu valstu līderiem Baltkrievija – protesti, slepenā „kronēšana” un nenotikušās Eiropas sankcijas 23.septembrī Baltkrievijas režīma mediji izplatīja ziņu par starptautiski neatzītā prezidenta Aleksandra Lukašenko inaugurācijas ceremoniju, kas, iepriekš neizziņota, notikusi Minskā, piedaloties samērā šauram režīmam pietuvināto lokam. Opozīcijas pārstāvju – Koordinācijas padomes – paziņojumā notikušais raksturots kā pašiecelšanas akts, kam trūkst Baltkrievijas sabiedrības leģitīma atbalsta. Amerikas Savienotās Valstis un Eiropas Savienība jau apliecinājušas savu nemainīgo pozīciju, neatzīstot Lukašenko par leģitīmu Baltkrievijas valsts galvu. Tomēr Eiropas Savienības lēmums par sankciju atjaunošanu pret Minskas režīma pārstāvjiem, par kuru pirmdien tika spriests savienības ārlietu ministru sanāksmē Briselē, tā arī netika pieņemts. Sankcijas pret vairākiem baltkrievu militārā kompleksa uzņēmumiem un 170 režīma pārstāvjiem bija spēkā līdz 2016. gadam, kad tika atceltas, pamatojoties uz tiesiskās situācijas uzlabošanu Baltkrievijā. Uz to atjaunošanu savienības ārlietu ministrus mudināja Baltkrievijas opozīcijas spēku līdere Svetlana Tihanovska, uzrunājot viņus pirms izšķirošās apspriedes. Sankciju atjaunošanu izgāzusi Kipra, saistot šo soli ar sankcijām pret Turciju, kura veic nelikumīgu gāzes iegulu izpēti tās kontrolētajā Vidusjūras daļā pie Ziemeļkipras. Tomēr ir pamats domāt, ka Nikozijas valdības nozīmīgs motīvs ir īpaši draudzīgas attiecības ar Kremli. Tūlītēju nožēlu par šo situāciju pauduši Lietuvas un Latvijas ārlietu ministri Lins Linkevičs un Edgars Rinkēvičs. Sagatavoja Eduards Liniņš        

Žurnālists Franaks Vjačorka. Nenogurstoši informē pasauli sociālajos tīklos par notiekošo no Minskas. Par baltkrievu ceļa scenārijiem. Šodien ar viņu sarunājāmies raidījumā "Viens pret vienu". --- Журналист Франак Вячорка. Он без устали информирует мир в социальных сетях о том, что происходит из Минска. О белорусских дорожных сценариях. Сегодня мы с ним разговаривали на «Один на один».

Vakar pasauli aplidoja ziņa, ka Kremļa opozicionārs Aleksejs Navaļnijs ir saindēts ar to pašu militāro indi, ar kuru bija saindēts krievu spiegs Lielbritānijā Sergejs Skripaļs. Kā gan pasaulē, gan pašā Krievijā grasās sadzīvot ar to, ka mērķtiecīgi tiek izmantotas aizliegtās indes, lai izrēķinātos ar valdošās varas pretiniekiem. Arī Baltkrievijas durvīs Krievija arvien drošāk ieliek savu kāju. Pēc pirmo ne'dēļu klusēšanas Kremlis ir paudis nepārprotamu atbalstu Lukašenko, nodrošinot viņa palikšanu pie varas. Bet izskatās, ka paši baltkrievi joprojām nav gatavi padoties, situācija nenorimst un aizturēšanas turpinās. Nedaudz runājam arī par Balkāniem, konkrētāk par Melnkalni. Tur pirmo reizi savas stabilās pozīcijas ir zaudējusi vairāk nekā 30 gadus valdījusī sociālistu partija, kas bija orientēta uz Rietumiem. Savukārt līdzšinējās opozīcijas partijas vēlas ciešākas attiecības ar Krieviju. Nedaudz arī par protestiem, kas nedēļas nogale risinājās vairākas Eiropas pilsētās. Cilvēki protestē pret Covid-19 pandēmijas dēļ ieviestajiem ierobežojumiem. Notikumus pasaulē analizē Vidzemes augstskolas lektors, Rīgas Stradiņa universitātes doktorants Jānis Kapustāns un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Navaļnijs saindēts Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs ir saindēts ar to pašu indi kā savulaik Sergejs Skripaļs Lielbritānijā – viņa organismā atrastas “Novičoka” pēdas. To 2.septembrī pavēstīja Vācijas valdība, atsaucoties uz laboratorijā izdarītajiem secinājumiem. Tas Navaļnija atbalstītājiem un arī starptautiskajai sabiedrībai ir noņēmis jebkādas šaubas par ļaunprātīgu politiķa indēšanu. Un radījis jaunu dilemmu Rietumiem – kā tagad rīkoties? “Novičoks” ir novērtēts kā ķīmiskais ierocis, un tas nozīmē, ka Krievija tādus ne tikai nav iznīcinājusi, bet arī regulāri izmanto pret saviem pretiniekiem. Tajā pašā laikā pasaules sabiedrība ir izrādījusies samērā bezspēcīga vērsties pret šādiem starptautiskiem noziegumiem. Protams, ir atskanējuši asi izteikumi un prasība šo gadījumu rūpīgi izmeklēt. Taču Krievijas reakcija jau šobrīd skaidri demonstrē, ka nekāda īpaša reakcija no Krievijas puses nesekos. Tiesa, ir jautājums, vai šī bija tā reize, kad Krievija tiešām vēlējās, lai indēšana būtu tik acīmredzama. Analītiķi saka, ka patiesībā tā ir bijusi laimīga sagadīšanās, ka Navaļnijs joprojām ir dzīvs. Viņam bija jānosmok lidmašīnā, taču pilots pieņēma drosmīgu lēmumu veikt ārkārtas nosēšanos Omskā. Arī tur dakteri bija snieguši pareizu pirmo nepieciešamo palīdzību, kaut arī nezinot, kas ir noticis. Tiesa, nākamo stundu laikā tika darīts viss, lai opozicionārs netiktu aizvests uz Vāciju, un ārsti jau steidzās skaidrot, ka nekāda inde nav atrasta. Tomēr spiediens bija tik liels, ka mediķi beigās izdeva atļauju pacientu aizvest uz Berlīni. Tas viss liek domāt, ka indētāju sākotnējā vēlme bija opozicionāru novākt tik klusu, cik tas vispār būtu iespējams. Bet, protams, Kremļa vēstījums sabiedrībai ir skaidrs – ja kāds mēģinās veidot nopietnu opozīciju esošajai varai, viņam jārēķinās ar tikpat bēdīgām sekām, kādas nu ir piedzīvojis Aleksejs Navaļnijs. Protesti Baltkrievijā nerimst 30.augustā Minskas ielās jau atkal bija redzami vairāk nekā 100 000 protestētāju. Daudzi no viņiem devās arī uz prezidenta Lukašenko rezidenci, lai apsveiktu valsts vadoni 66. dzimšanas dienā. Sveicēji ielās devās ar plakātiem rokās, kuros bija rakstīts, piemēram, “Baltkrievijā vīrieši vidēji nodzīvo līdz 66 gadiem” un “Čaušesku un Gaddafi sūta svecienus dzimšanas dienā”, kā arī skandējot “Daudz laimes dzimšanas dienā, tu žurka!”. Svētdienas protestos aizturēti vairāk nekā 120 cilvēki, taču tas nav traucējis cilvēkiem iziet ielās arī šonedēļ. 1.septembrī ielās devās studenti. Vairākus desmitus jauniešu aizturēja, atkal aizturēti arī žurnālisti. Vakar virknei no pēdējās dienās aizturētajiem cilvēkiem tiesa piesprieda 5-10 dienu arestu. Paralēli šiem studentu protestiem 1.septembrī notika vairākas būtiskas lietas. Viena no Baltkrievijas opozīcijas Koordinācijas padomes līderēm Marija Koļesņikova un nereģistrētā prezidenta amata kandidāta Viktora Babariko štābs paziņojuši par politiskās partijas "Kopā!" veidošanu. Tās galvenais mērķis būs panākt konstitucionālo reformu un uzņemties atbildību par jaunas sabiedrības veidošanu. Tāpat otrdien ANO paziņoja, ka viņu cilvēktiesību eksperti saņēmuši ziņojumus par 450 gadījumiem, kad Baltkrievijā pēdējās nedēļās masu aizturēšanu gaitā notikusi ieslodzīto spīdzināšana un necilvēcīga izturēšanās pret ieslodzītajiem. Eksperti informēti par vardarbību pret sievietēm un bērniem, seksuālu izmantošanu un izvarošanu ar gumijas stekiem. Savukārt, trešdien Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka Krievija stingri atbildēs uz mēģinājumiem saraut tās ciešo saikni ar Baltkrieviju. Tikmēr Baltkrievijas ekonomikai draud vēl viens trieciens- Minsku, kas ir viens no Austrumeiropas tehnoloģiju centriem, draud pamest vairāki IT uzņēmumi. Pēc prezidenta vēlēšanām aptuveni 300 IT uzņēmumu vadītāji draudēja pārcelt savus uzņēmumus uz citām valstīm. Viber vadītājs intervijā Forbes sacīja, ka divi uzņēmuma darbinieki protestu laikā arestēti bez iemesla un vēlāk arī piekauti. Viņš sacīja, ka Viber nevar investēt valstī, kuras iedzīvotāji dzīvo bailēs. Protesti pret ierobežojumiem Pagājušajā nedēļas nogalē vairākās Eiropas valstīs notika plašas protesta akcijas pret ierobežojumiem, kas ieviesti saistībā ar Covid pandēmiju. Ļaudis bija izgājuši ielās gan Londonā, gan Cīrihē, gan Berlīnē. Pēdējā piesaistīja visplašāko uzmanību, jo tur bija sanākuši gandrīz 40 tūkstoš cilvēku, divtik vairāk nekā iepriekšējā reizē augusta sākumā. Vēl nedēļas vidū Berlīnes varasiestādes aizliedza demonstrāciju, paužot bažas par inficēšanās riskiem, tomēr pēdējā vakarā tiesa aizliegumu atcēla, ar nosacījumu, ka tiek ievērota sociālā distancēšanās vismaz pusotra metra attālumā. Kā jau bija gaidīts, protestētāji nekādus piesardzības pasākumus neievēroja, un visbeidzot policija protestus izdzenāja. Taču, pūļa spārnoti, daļa protestētāju centās ielauzties Reihstāgā, un tikai ar grūtībām izdevās apturēt Reihstāga ieņemšanu. Kaut arī neapmierinātības pamatā ir cīņa pret Covid-19, analītiķi skaidro, ka pandēmija ir kļuvusi par konsolidējošu elementu dažāda veida neapmierinātībai, lielā skaitā pulcējot gan sazvērestības teoriju piekritējus un vakcinācijas pretiniekus, gan labējos un kreisos radikāļus. Ņemot vērā to, ka infekcija atkal izplatās arvien straujāk, Berlīnes varasiestādes ir nolēmušas, ka turpmāk demonstrācijās ar vairāk nekā 100 cilvēku piedalīšanos būs obligāta masku valkāšana. Izņēmumi būs noteikti vienīgi autobraucēju un velosipēdistu akcijām. Līdz šim maskas Berlīnē bija obligātas vienīgi sabiedriskajā transportā un veikalos, kā arī skolēniem skolās. Jauni laiki Melnkalnē Melnkalnē, kas savulaik bija daļa no kādreizējās Dienvidslāvijas, 30.augustā notika parlamenta vēlēšanās. Pirms vēlēšanām aptaujas rādīja, ka šoreiz cīņa būs sīva, un neviena no partijām neiegūs absolūto vairākumu. 30 gadus Melnkalnē pie varas ir bijuši sociālisti, un līdz šim viņi bija baudījuši lielu vēlētāju atbalstu, tomēr šogad viss ir citādi. Pastāv liela iespēja, ka sociālisti vispār var zaudēt varu. Viņiem izdevies iegūt vien vairāk nekā trešdaļu balsu. Tā joprojām ir lielākā partija parlamentā, taču gadījumā, ja opozīcijā esošās partijas apvienotos, tām var izdoties gāzt sociālistu nemainīgo valdīšanu. Valstī, kur šī partija nekad nav zaudējusi, tās ir milzīgas pārmaiņas Trīs lielākās opozīcijas partijas kopā kontrolēs 41 no 81 vietas parlamentā. Tas, savukārt, nozīmē intensīvas un saspringtas koalīcijas sarunas. Ir gan jāņem vērā arī tas, ka prezidents Džukanovičs pārstāv sociālistu partiju, un viņš būs tas, kurš izraudzīsies, kuram pirmajam uzticēt jaunās valdības veidošanu. Viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ sociālistiem šīs vēlēšanas izrādījušās tik bīstamas, ir strīds ar serbu pareizticīgo baznīcu. Pagājušā gada decembrī Melnkalnē tika pieņemts pretrunīgi vērtēts likums par reliģisko brīvību. Likums satur normas, kas var novest pie daudzu baznīcai piederošo klosteru nacionalizācijas. Lai gan Melnkalne ir izstājusies no savienības ar Serbiju, trešdaļa Melnkalnes iedzīvotāju identificējas kā serbi, un pareizticīgie ir lielākā reliģiskā konfesija Melnkalnē. Līdzšinējā sociālistu valdība savukārt bijusi prorietumnieciska. Jāpiebilst, ka Melnkalne nesen iestājās NATO un ir arī ceļā uz Eiropas savienību.    

Baltkrievijā trešo nedēļu turpinās protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Cilvēki iziet ielās katru dienu, bet atsākas atkal aizturēšanas. Tā vien šķiet, ka Baltkrievijas varas iestādes cenšas uztaustīt, kur ir tā stingrības robeža, lai cilvēkus iebaidītu, bet nepārcenstos un neizsauktu vēl lielāku pretreakciju. Krievijā gan ierastās shēmas pagaidām darbojas. Tur saindēts kārtējais Kremļa pretinieks, bet Kremlis kā parasti neko nezina un nekam netic. Aleksejs Navaļnijs atrodas komā Berlīnē un vācu mediķi cenšas noskaidrot, ar ko tieši viņš saindēts. Atgriežamies arī pie sarunām par "Brexit". Tajās nav vērojamas pārmaiņas, arvien nav vajadzīgo rezultātu. Jau atkal  tuvojas gala termiņš un jautājums, vai kāda no pusēm beigās būs gatava piekāpties, ir aktuāls. Notikumus pasaulē analizē Rīgas Stradiņa universitātes docents, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers, ierakstā uzklausām žurnālistu, Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku Franaku Viačorku. “Brexit” sarunas, kā ierasts, bez progresa Kādas īsti izskatīsies Lielbritānijas un ES attiecības nākamgad joprojām ir atklāts jautājums. 20.augustā noslēdzās sarunu septītais raunds, un kā jau ierasts pēc šīm sarunām – abas puses apmainījās ar pārmetumiem par sarunu kavēšanu. Tā kā neviena no pusēm neizskatās gatava piekāpties, tad nu pēc sarunām dzirdējām pārmetumu labāko hitu izlasi – britu sarkanās līnijas padara vienošanos neiespējamu, ES nevēlas atzīt Lielbritānijas ekonomisko un politisko neatkarību, kā arī - “Brexit” nozīmē “Brexit”, lai arī ko tas nozīmētu. Tikmēr laiks rit uz priekšu un 15.oktobrī gaidāmais Eiropadomes samits, kas ir pēdējais termiņš, lai vienošanos apstiprinātu, strauji tuvojas. Nākamā sarunu kārta sāksies 7.septembrī un vismaz britu pusē ir cerības, ka vienošanos varētu panākt jau tad. Tikmēr Briselē joprojām uzskata, ka tai rokās ir labākas kārtis un bezvienošanās “Brexit” smagāk skars tieši britu ekonomiku, tāpēc agri vai vēlu Londona būs spiesta piekāpties. Taču, ja līdz oktobra samitam nekāda vienošanās netiks panākta, no 2021.gada tirdzniecība notiks pēc abpusēji neizdevīgajiem Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem. Baltkrievijā turpinās protesti Jau trešo nedēļu Baltkrievijā turpinās protesti. Lai arī valsts mediji ziņoja, ka protesti sāk norimt, 23.augustā Minskas ielās izgāja aptuveni 150 000 cilvēki un atbalsta akcijas notika arī vairākās citās valstīs. Savukārt Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko brīvdienās Minskā pastaigājās ar automātisko ieroci rokās un brīdināja cilvēkus, ka šonedēļ protesta dalībniekus varētu gaidīt jaunas represijas. Pēdējās dienās no Baltkrievijas pienāk ziņas, ka daudzi streikojošie valsts iestāžu un uzņēmumu darbinieki tiek atlaisti no darba. Piedraudēts atlaist arī pedagogus, kas atbalsta opozīciju un tā kā, piemēram, streikojošos valsts mediju žurnālistus aizstāj propagandas kanāla “Russia Today” darbinieki, pedagogu atbalsta demonstrācijā pie izglītības ministrijas bija redzami plakāti ar jautājumu “Vai arī skolotājus ievedīsiet no Krievijas?”. Lai vājinātu Nacionālo koordinācijas padomi, viens pēc otra tās pārstāvji tiek izsaukti uz nopratināšanu, diviem padomes locekļiem piespriests 10 dienu arests par nelikumīgu demonstrāciju rīkošanu, bet pašu koordinācijas padomi Baltkrievijas Augstākā tiesa nosauca par nelikumīgu un noraidīja arī Svetlanas Tihanovskas prasību neatzīt Lukašenko uzvaru vēlēšanās. Baltkrievijā OMON atkal izklīdina protestus un aiztur demonstrantus, novēroti arī traucējumi interneta darbībā, kā arī bloķēta piekļuve vairāk nekā 70 neatkarīgajām ziņu tīmekļa lapām. Tikmēr baltkrievi stāv rindās, lai samainītu rubļus pret ārvalstu valūtu, kas likusi Baltkrievijas rubļa vērtībai nokrist līdz vēsturiski zemākajam līmenim. Pirms raidījuma sazvanījām Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku, žurnālistu Franaku Viačorku. Viņš sacīja, ka šīs nedēļas protestos jūtams nogurums un redzams, ka Lukašenko ir spējis pārgrupēt savus spēkus. Vaicājām viņam arī par ārvalstu lomu šajos protestos. Es domāju, ka šoreiz Rietumu loma ir ļoti ierobežota. Šī reakcija ar sankcijām nav tik politiski nozīmīga, kā tas ir bijis iepriekš, jo Lukašenko šobrīd klausās tikai Putinu un viņu pārāk neinteresē šīs sankcijas. Bet tas, kam tiešām ir nozīme, ir solidaritātes kustības - visas cilvēku ķēdes, protesti Lietuvā, Latvijā, Eiropas valstīs, tās visas bija ļoti iespaidīgas. Diemžēl, jo ilgāk protesti Baltkrievijā turpinās, jo vairāk prokrievisks Lukašenko kļūst. Tas nozīmē, ka viņu neinteresē Baltkrievijas nākotne, ekonomika, sadarbība ar Rietumiem, viņu tiešām interesē saglabāt status quo un palikt prezidenta krēslā par katru cenu. [..] [Putins Lukašenko noteikti palīdz], pirmkārt, jau ar informatīvo palīdzību, ar mediju palīdzību, bet es domāju, ka krievu padomdevēji un stratēģi jau sen strādā ar Lukašenko. Manuprāt, Putins Lukašenko palīdzēs arī ekonomiski pārdzīvot finansiālo krīzi, kura nenovēršami tuvojas. Krievijai jau šeit ir militārās bāzes, ir vienota gaisa telpa ar Baltkrieviju. Es domāju, ka Putins apsolīja Lukašenko piesegt viņu, ka ja nu kas, Putins būs Lukašenko pusē un mēs varam tikai minēt, kāda veida palīdzību Putins ir apsolījis. Bet es domāju, ka Lukašenko jūtas ļoti ērti pirmām kārtām jau šo Putina garantiju dēļ. [..] Manuprāt, baltkrievi jau tagad piedzīvo lielākas represijas nekā padomju laikos, īpaši, ja runājam par pēckara gadiem. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tagad baltkrievus nevar izsūtīt uz Sibīriju vai Kazahstānu. Bet, ja runājam par attieksmi, par ierobežojumiem, disidentu kustībai 80. gados bija vairāk iespēju, nekā Baltkrievijas opozīcijai un protestētājiem ir šobrīd. Opozīcijai nav biroja, nav likumīgas pieejas medijiem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļi tiek aizturēti… Tas, ko es esmu mācījies no vēstures, ir, ka cilvēki spēj pielāgoties visam. Pat visļaunākajos laikos, kara laikos, cilvēki pielāgojās. Tas pats var notikt Baltkrievijā. Jā, šobrīd cilvēki ir dusmīgi, neapmierināti, bet paies kāds laiks bez protestiem, bez represijām un viņi pielāgosies. Represijas tiks mērķētas pret visiem, kas publiski ir bijuši iesaistīti protestos, primāri tās tiks mērķētas pret žurnālistiem, blogeriem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļiem, protestētājiem, kuri ir redzami fotogrāfijās. Mēs varam gaidīt pāris tūkstošus krimināllietu. Starptautiskajiem medijiem palūgs aizbraukt no Baltkrievijas. Priekšā ir gara ziema, tā ir taisnība. Bet es piekrītu, ka vairs nav atpakaļceļa. Šī revolūcija ir aizgājusi tik tālu, ka atgriezties nav iespējams. Kapitulācija mūs novestu nevis pie vecā normālā, bet pie militāra totalitārisma. Mums ir jādara viss, lai nepieļautu Lukašenko uzvaru. Pacienta stāvoklis: Navaļniju uztur mākslīgā komā Tā jau kļuvusi gandrīz vai par ierastu situāciju – tiek veikts atentāts pret kādu no Kremļa valdošā režīma pretiniekiem, bet Kremlī tikai rausta plecus un noliedz jebkādu saistību ar notiekošajām slepkavībām. Šoreiz par upuri kritis redzamākais prezidenta Vladimira Putina kritiķis Aleksejs Navaļnijs. 20.augustā no rīta viņš lidoja no Sibīrijas pilsētas Tomskas uz Maskavu, kad viņam palika slikti, un viņš bezsamaņā ar saindēšanās pazīmēm tika nogādāts slimnīcā Omskā. Tur ārsti nespēja noteikt diagnozi, taču apgalvoja, ka nekādas indes pēdas nav atrastas. Tajā pašā laikā slimnīca nedeva atļauju Navaļniju pārvest uz citu slimnīcu, apgalvojot, ka viņa veselības stāvoklis neļauj slimnieku transportēt. Tomēr pateicoties milzīgam pašmāju un starptautiskam spiedienam, slimnīcas vadībai nācās ļaut ierasties Vācijas mediķiem un visbeidzot opozicionāru pārvest uz Berlīnes klīniku. Tur ātri vien tika secināts, ka Navaļnija organismā ir indīgu vielu atliekas. Pats Navaļnijs tagad tiek uzturēts mākslīgajā komā, un, diemžēl, nav skaidrs, kādas sekas inde atstās uz viņa veselību ilgtermiņā. Navaļnija domubiedri nešaubās, ka notikusi saindēšana, aiz kuras stāv Kremlis. Bet Maskava kategoriski noliedz jebkādu saistību un pat apšauba, ka notikusi ļaunprātīga indēšana, atsakoties veikt izmeklēšanu. Navaļnijs sagādājis neērtības Kremlim ilgāk nekā desmit gadus, atmaskojot korupciju starp visaugstākā ranga amatpersonām un tādējādi veicinot protestus. Pats Navaļnijs iepriekš bija izteicies, ka viņa nāve nepalīdzētu Putinam, jo padarītu opozicionāru par varoni. Visā šajā drāmā vismuļķīgākajā situācijā nostādīti Krievijas ārsti. Vai nu iesaistītie mediķi izrādījušies galīgi neprašas, vai arī viņi atklāti pildījuši politisko pasūtījumu, ļaujot upurēt cilvēka dzīvību politisku iemeslu dēļ. Daudzas pasaules valstis paudušas bažas par notikušo, aicinot veikt rūpīgu un bezkaislīgu izmeklēšanu, taču tajā pašā laikā visi apzinās, ka tāda, visticamāk, nenotiks.  

Trots ambitiösa klimatmål är utsläppen från transportsektorn alltjämt höga. Hur kommer det sig att åtgärderna för att minska klimatpåverkan från denna sektor inte har haft större effekt? Vilka typer av styrmedel fungerar? I en ny SNS-rapport analyserar transportforskaren Maria Börjesson hur väl lämpad den svenska klimatpolitiken är för att möta utmaningarna i transportsektorn. Medverkande Anders Berger, chef för Public Affairs, Volvo Group Maria Börjesson, professor i transportekonomi, Statens väg- och transportforskningsinstitut (VTI) Sven Hunhammar, måldirektör, Trafikverket och särskild utredare i utredningen om utfasning av fossila drivmedel och förbud mot försäljning av nya bensin- och dieseldrivna bilar Anders Roth, ansvarig för hållbar mobilitet, IVL Svenska Miljöinstitutet Samtalet leds av Thérèse Lind, forskningsledare, SNS.

Premjeras ir kariuomenės vadas sako, kad į Lietuvą įskridus baltarusiškam sraigtasparniui ir Gardine vykstant karinėms pratyboms, Minskas eskaluoja padėtį Lietuvos pasienyje. Kodėl Baltarusija žengia tokius žingsnius? Mokslo metų pradžios su nerimu laukia mokinius maitinančios įmonės.Praeityje stabilumą pasirinkusi Baltarusijos ekonomika šiandien – ant bedugnės krašto. Valstybinėmis įmonėmis ir žemės ūkiu paremta santvarka šiandien ir taip gerokai atsilieka nuo kitų regiono šalių, o krizę gilina pandemija, atpigusi nafta ir byrantis režimas. Kaip Baltarusija atsidūrė ten, kur yra dabar ir kas jos laukia, domisi Mindaugas Laukagalis. Daugėja prašančiųjų politinio prieglobsčio Lietuvoje. Situaciją komentuoja Migracijos departamento vadovė Evelina Gudzinskaitė. Tęsiame pokalbius su Lietuvoje išrinktais Europos Parlamento nariais. Šįkart mūsų pašnekovas europarlamentaras Andrius Kubilius.Ūkininkai sako, kad jeigu derlius prastas – blogai. Bet jeigu derlius pernelyg didelis, irgi blogai. Kodėl? Aiškina Grūdų augintojų asociacijos direktorius Ignas Jankauskas ir Grūdų perdirbėjų asociacijos direktorė Dalia Ruščiauskienė. Ved. Edvardas Kubilius

Par Baltkrieviju pēc vēlēšanām un Astravjecas AES ietekmi uz Baltijas valstu attiecībām saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, RSU doktoranti Beāti Livdansku, režisoru Uldi Cipstu, kurš šobrīd uzņem seriālu Minskā, Latvijas Baltkrievu kultūras biedrības "Svitanak" priekšsēdētāja Tatjanu Kazaku un RTU pētnieku, enerģētikas ekspertu Reini Āboltiņu. 9. augustā Baltkrievijā notika prezidenta vēlēšanas – sestās kopš 1994. gada, kad par prezidentu pirmoreiz tika ievēlēts Aleksandrs Lukašenko, izbijis kompartijas darbinieks un sovhoza direktors. Reti kuram radīja šaubas tas, ka vēlēšanu oficiālie rezultāti arī šoreiz apstiprinās diktatora pilnvaras uz nākamo termiņu, ciktāl nevienas no vēlēšanām šajā Latvijas kaimiņvalstī pagājušajā ceturtdaļgadsimtā nav atzītas par brīvām un godīgām. Tomēr priekšvēlēšanu process šoreiz liecināja par īpašu varas nervozitāti, jau pirms vēlēšanām neitralizējot visus nopietnākos vadoņa konkurentus. Bijušais bankas Belgazprombank valdes priekšsēdētājs Viktors Babariko un blogeris Sergejs Tihanovskis tika apcietināti un apsūdzēti, attiecīgi, par liela mēroga finanšu noziegumiem un aicināšanu uz masu nekārtībām, savukārt bijušais diplomāts un augsto tehnoloģiju jomas uzņēmējs Valerijs Cepkalo šobrīd pametis valsti, bažījoties, ka arī pret viņu varētu tikt vērsta kriminālvajāšana. Tomēr šoreiz opozīcija izrādījās vienotāka un apņēmīgāka nekā iepriekšējās reizēs, bloķējoties ap savu kandidāti, Sergeja Tihanovska sievu Svetlanu. Jau tūlīt pēc vēlēšanu beigām sākās pirmie protesti pie vēlēšanu iecirkņiem, kur daudzi nebija paguvuši nobalsot. Jau tobrīd galvaspilsētas Minskas centru bija bloķējuši iekšlietu struktūru un armijas spēki, notika pirmie aresti, īpašo uzdevumu vienības OMON kaujinieki laida darbā petardes, gumijas lodes, apdullinošās granātas un petardes. Protesti strauji pieņēmās spēkā 10. augustā, kad parādījās informācija par oficiālajiem rezultātiem, proti – par Lukašenko esot nobalsojuši vairāk nekā 80% vēlētāju, bet par Tihanovsku – apmēram 11%. Protesti notika ne vien Minskā, bet arī Brestā, Grodņā, Mogiļevā, Gomeļā un mazākās pilsētās. Naktī no 10. uz 11. augustu sadursmes starp protestētājiem un varas pārstāvjiem kļuva biežākas un vardarbīgākas; parādījās informācija par Molotova kokteiļu izmantošanu improvizētām barikādēm no protestētāju puses, viens protestētājs zaudēja dzīvību. Pēc oficiālās versijas vīrieša rokās eksplodējis pašdarināts spridzeklis, savukārt opozīcijas resursi vēsta, nāves iemesls bijusi OMON kaujinieku mesta apdullinošā granāta. Protesti nav rimušies arī turpmākajās dienās, aptverot 25 Baltkrievijas pilsētas un piedaloties desmitiem tūkstošu cilvēku. Lēš, ka aizturēti apmēram 5000. Augusi varas pārstāvju agresivitāte. Tīmeklī publicēti materiāli liecina, ka atsevišķos gadījumos pret protestētājiem izmantota kaujas munīcija, aizturētie tiek turēti pielāgotās telpās, arī zem klajas debess, pret viņiem izturas brutāli un pazemojoši. Prezidenta kandidāte Svetlana Tihanovska pametusi valsti un 11. augustā ieradusies Lietuvā. Pirms tam viņa apmeklēja Centrālās vēlēšanu komisijas biroju, kur tapis acīmredzami piespiedu kārtā ierunāts video vēstījums, aicinot pārtraukt protestus. Savukārt citā, jau pēc robežas šķērsošanas publiskotā ierakstā opozīcijas līdere skaidro savu emigrēšanu ar bažām par pašas un bērnu drošību. Eiropas Savienības un Eiropas valstu līderi pagaidām pauduši tikai nosodījumu un aicinājumus ievērot tiesiskuma un demokrātijas principus, taču sagaidāms, ka jau tuvākajās dienās pret Baltkrievijas amatpersonām tiks noteiktas sankcijas. Astravjecas  AES problēma – plaisa Baltijas vienotībā Astravjecas atomelektrostacija ir pirmais kodolenerģētikas uzņēmums Baltkrievijā. Tā celtniecība tika plānota jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, taču no plāniem uz laiku atteicās pēc Černobiļas kodolkatastrofas. Baltkrievijas režīms atgriezās pie šī plāna pēc apmēram ceturtdaļgadsimta, 2012. gadā uzsākot celtniecības darbus, kurus veic Krievijas valsts kodolenerģētikas koncerna Rosatom meitas uzņēmums. Tiek apgalvots, ka kodolreaktora tips ir moderns un, attiecīgi, drošs, taču jau kopš pirmsākumiem pret spēkstacijas celtniecību asi iebildusi Lietuva, jo reaktors atrodas vien 50 km attālumā no Viļņas. Starptautiskās Pārrobežu vides ietekmes novērtējuma līgumorganizācijas dalībvalstu samitā 2019. gada februārī tika paziņots, ka Baltkrievija, ceļot kodolspēkstaciju tik tuvu robežai, pārkāpusi nolīguma noteikumus. Šī gada aprīlī tika pabeigti spēkstacijas divu reaktoru izmēģinājumi, 7. augustā tika uzsākta kodoldegvielas ielāde, visdrīzākajā laikā paredzot reaktoru palaišanu. Tiek plānots, ka papildus esošajiem diviem nākotnē Astravjecā tiks uzbūvēti vēl divi reaktori. Šīs atomelektrostacijas jautājums kļuvis par strīdus ābolu Baltijas valstu attiecībās. Baltkrievijā ražotās elektroenerģijas iepirkšana būtu izdevīga Latvijai, savukārt Lietuva strikti uzstāj uz tās boikotu. Pēdējais signāls par problēmām, kuras Baltijas kaimiņvalstu attiecībās rada kolīzija starp ekonomisko izdevīgumu un tradicionālo baltiešu solidaritāti, bija Lietuvas ārlietu ministra nepiedalīšanās svinībās Rīgā par godu simtajai gadskārtai kopš Latvijas–Padomju Krievijas mierlīguma noslēgšanas un Latvijas Neatkarības kara beigām. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš

Protesti pret rasismu nerimst, drīzāk - otrādi, tomēr cilvēku reakcija ir dažāda. Daudzviet nepatika izpaužas pret pieminekļiem, tos apgāž un slīcina. Pasaule arvien vairāk "paveras" pēc karantīnas atcelšanas. Atkopties mēģina tūrisma nozare, tomēr situācija arvien nav droša un ekonomiskās sekas nav iepriecinošas. Kā grasāmies pārvarēt epidēmijas radītos izaicinājumus. Kaimiņvalstī Baltkrievijā gaidāmas vēlēšanas. Tur prezidents Aleksandrs Lukašenko plāno saņemt kārtējo tautas mandātu, bet kā jau pirms vēlēšanām, aktivizējas arī opozīcija, tiesa, tai līdz šim būtiskas ietekmes tautā nav bijis. Vai Baltkrievijā viss ir kā parasti. Notikumus vērtē un komentē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docents Māris Andžāns, apspriežot tematu par Baltkrieviju, arī un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, RSU doktorante Beāte Livdanska. Pasaule lēnām atveras Jaunā koronavīrusa pandēmija izraisījusi tādu krīzi, kāda nav bijusi kopš otrā pasaules kara beigām – tā ziņo ekonomisti, aprēķinot karantīnas nestos zaudējumus. Visgrūtāk klājies jomām, kas saistītas ar tūrismu. Kādā veidā ceļojumu organizētāji, viesnīcas, aviācijas nozare un restorānu īpašnieki tiks galā ar zaudējumiem, tas vēl nav skaidrs. Ir atšķirīgas prognozes, vai un cik daudz būs bankroti. Labā ziņa ir tā, ka karantīna ir izglābusi miljoniem dzīvību. Pēc pētnieku aplēsēm, karantīnas pasākumi tikai 11 Eiropas savienības valstīs vien izglābuši vairāk nekā 3 miljons cilvēku dzīvības. Tikmēr ļaudis sāk izbaudīt atgūto brīvību. Pilsētas parkos atgriežas sauļoties gribētāji, bet pludmalēs peldētgribētāji. Tiesa, lielākoties tie ir vietējie iedzīvotāji, jo starpvalstu robežas veras vaļā lēnām. Cilvēki vēl ir piesardzīgi doties ārpus valsts, turklāt līdz šim plānot ceļojumus ir bijis ļoti riskanti. Ar atsevišķiem izņēmumiem, gandrīz visas Eiropas valstis ir atvērušas vai plāno tuvākajās dienās atvērt robežas savstarpējai ceļošanai. Pilnībā Šengenas zonai jāatveras jūnija vidū. Tomēr izkļūt ārpus Eiropas pagaidām ir ļoti sarežģīti. Eiropas komisija ir rosinājusi atvērt ārējās robežas no 1.jūlija. Bet viss ir atkarīgs no epidemioloģiskās situācijas. Veselības uzraugi ar lielām bažām raugās uz pašreizējo optimismu, kāds valda gan Eiropā, gan citviet pasaulē. Nerimst bažas par otro epidēmijas vilni, un ir dažādas spekulācijas, cik ātri tas varētu atgriezties un kādas tam varētu būt sekas. Vēlēšanas Baltkrievijā Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ir savā amatā jau kopš 1994.gada. Ne velti viņu dēvē par Eiropas pēdējo diktatoru, kurš ir nodrošinājies, lai viņa pilnvaras nekas neapdraudētu. Viņš plāno turpināt vadīt valsti arī nākamajos gados, un uzskata sevi par vienīgo reālo prezidenta amata kandidātu 9.augustā gaidāmajās vēlēšanās. Taču parasti prezidenta vēlēšanas pavada neliela politiska turbulence, jo kandidēšanai tiek izvirzīti arī atsevišķi opozīcijas kandidāti. Viņiem gan līdz šim īpašu izredžu uzvarēt nav bijis, tomēr šādā veidā opozīcija cenšas demonstrēt, ka ne visi ir apmierināti ar valstī notiekošo. Šajās vēlēšanās situācija sarežģījusies pandēmijas dēļ. Lai gan Lukašenko atklāti demonstrējis skepsi, paužot pārliecību, ka vīruss tāda gripa vien ir, un ekonomika ir svarīgāka par karantīnas pasākumiem, ne visi baltkrievi tam piekrīt. Valstī daudzi ir neapmierināti ar prezidenta attieksmi, turklāt prezidenta nostāja baltkrievus nav pasargājusi no ekonomiskajiem izaicinājumiem. Arī Baltkrievijā jūt pandēmijas ierobežojumu izraisīto krīzi. Tas viss Lukašenko ir raidījis grūtības. Starptautiskie televīzijas kanāli ir demonstrējuši kadrus, kur Minskas ielās redzamas garas ļaužu rindas, kas steidz sniegt savu atbalstu opozīcijas kandidātiem, parakstoties par viņu izvirzīšanu vēlēšanās. Bijušas arī protesta akcijas ar arestiem. Pats Lukašenko apsūdzējis opozīciju vēlmē destabilizēt situāciju, piebilstot, ka tas var novest pat pie slaktiņa laukumā. Tomēr reti kurš prognozē kādus pārsteigumus gaidāmajās vēlēšanās. Jautājums vien ir par to, cik mierīgi būs šajā vasarā, un vai opozīcijai izdosies organizēt kādas plašākas protesta akcijas nekā līdz šim. Protesti nerimst 9.jūnijā notika Džordža Floida bēres. Viņa nāve ASV un citur pasaulē izraisīja protestu vilni pret policijas brutalitāti pret melnādainajiem un rasismu. Daudzviet protesti kļuva vardarbīgi- uzbrukts policijai un izdemolēti veikali. Taču īpašas diskusijas pēdējās dienās raisījusi protestētāju vēršanās pret pieminekļiem, kas veltīti pretrunīgām personībām. Svētdien Lielbritānijas pilsētā Bristolē protestētāji upē iegāza 17.gadsimta vergu tirgotāja Edvarda Kolstona pieminekli. Beļģijā protestētāji aplēja ar sarkanu krāsu un dedzināja karaļa Leopolda II pieminekļus, viņš brutāli pakļāva kolonizētās Kongo iedzīvotājus un ir ceturtais asiņainākais valdnieks pasaules vēsturē, atpaliekot vien no Mao, Staļina un Hitlera. Vakar ASV Virdžīnijas štata galvaspilsētā Ričmondā nogāzta bijušā konfederātu prezidenta Džefersona Deivisa statuju. Šie nav vienīgie pieminekļi, kurus protestētāji gāzuši paši vai vēlētos redzēt demontētus un šie notikumi ir rosinājuši diskusijas par to, ko un vai vispār kaut ko vajadzētu darīt ar pretrunīgām personībām veltītiem pieminekļiem. ASV bijuši arī aicinājumi pārsaukt tās militārās bāzes, kas šobrīd nes konfederātu līderu vārdus, taču ASV prezidents Donalds Tramps šādu iespēju noraidījis, norādot, ka tā ir daļa no Amerikas mantojuma. Paralēli šīm diskusijām gan daudzi satraucas, ka notikušie protesti palielinās Covid-19 izplatību.

Vyriausybei plečiant alkoholio vartojimo stebėseną, medikai kritikuoja specialias anketas apie alkoholio vartojimo įpročius, kurias šeimos gydytojai turi siūlyti savo pacientams.Rudenį vyksiantys Seimo rinkimai negalią turintiems gyventojams turėtų būti lengviau prieinami. Įstatymu įpareigota, kad apylinkės turės būti pritaikytos ir judėjimo negalią turintiems žmonėms, o su rinkimais susijusi informacija - prieinama visiems.Kokios dabar galiojančios taisyklės dėl reklaminių pasiūlymų siuntinėjimo ir kaip atsisakyti nepageidaujamų laiškų?Rusija ir Baltarusija nesutaria dėl naftos. Minskas prašo kitų valstybių pagalbos.Berlyne rengiama taikos konferencija, kurioje deramasi, kaip taikiai spręsti Libijos problemą. Į derybas Vokietijos kanclerė Angela Merkel pakvietė abiejų Libijoje kariaujančių vyriausybių vadovus bei kitų įtakingų pasaulio valstybių lyderius.Kaip grūdintis žiemą?Ved. Greta Klimkaitė.

Gaisravietę Alytuje aplankęs prezidentas tikisi, kad pamoka bus išmokta. Laidos svečias Alytaus meras. Visuomenėje vis daugiau kyla diskusijų dėl naujų valdančiųjų mokestinių iniciatyvų naudos ir teisėtumo. Aleksandras Lukašenka pareiškė, kad Minskas atsakys į JAV tankų dislokavimą Lietuvoje. Kas laukia DAEŠ grupuotės po jos lyderio Abu Bakro Bagdadžio sunaikinimo? „Brexit“ ir vėl bus atidėtas. Iki kitų metų sausio pabaigos, taip siūlo ES. Vedėjas Deividas Jursevičius.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un LU pasniedzēja Sigita Struberga. Komunistiskās Ķīnas septiņdesmitgade 1. oktobrī ar grandiozu militāro parādi un tai sekojošu pilsoņu gājienu Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā tika atzīmēta Ķīnas Tautas Republikas 70. gadadiena. Ķīnas kompartijas ģenerālsekretārs un prezidents Sjī Dzjiņpins uzrunāja klātesošos, stāvēdams turpat, kur pirms 70 gadiem režīma pamatlicējs Mao Dzeduns, kad pasludināja tautas republikas nodibināšanu. Dziņpina vārdiem par to, ka nav spēka, kurš varētu satricināt sociālistiskās Ķīnas pozīcijas planētas austrumdaļā, ir visai nopietns segums. Pēdējā desmitgadē Ķīna nepārprotami kļuvusi par pasaules otro spēcīgāko valsti kā ekonomiski, tā militāri. Parādē sociālistiskās impērijas iespējas uzskatāmi demonstrēja jaunākās paaudzes virsskaņas bezpilota lidaparāti un starpkontinentālās ballistiskās raķetes. Arī Ķīnas ekonomiskā ekspansija, mērķtiecīgi investējot un iegūstot aktīvus visās pasaules daļās, nevienam nav noslēpums. Par pašu ģenerālsekretāru un prezidentu Sjī mēdz teikt, ka varas koncentrācijas ziņā viņš jau varot mēroties ar pašu priekšsēdētāju Mao. Tomēr ārējās varenības izpausmju fonā vīd nopietnas problēmas, ar kurām šobrīd saskaras Ķīna. Pasaules medijos režīma septiņdesmitgades sakarā tiek tiražēta atziņa, ka neviena no 20. gs. vienpartijas diktatūrām nav nodzīvojusi daudz ilgāk par 70 gadiem; tai skaitā padomju boļševisms, kurš pastāvēja, ja skaita no pašas režīma iedibināšanās 1917. gada novembrī, nepilnus 74 gadus. Ķīnas sociālisms jau sen vairs nav tāds, kādu mēģināja radīt Mao un viņa laikabiedri citās pagājušā gadsimta totalitārajās sistēmās. Šodienas Ķīnā privātpersonas var iegūt bagātību, kāda padomju stila sociālismā nevienam oficiāli nebija ļauta. Padomju pieredze rāda, ka, ieguvuši ekonomiskos resursus, jaunbagātnieki tos agri vai vēlu tiecas konvertēt politiskā ietekmē. Pie tam resursi, kas ļāva Ķīnai veikt grandiozo ekonomisko izrāvienu, – lētais darbaspēks un urbanizācijas iespējas – pamazām izsīkst. Taču, sevišķi tumšu ēnu pār septiņdesmitgades svinību spozmi met teju četrus mēnešus ilgstošie protesti Honkongā, liekot apšaubīt prezidenta runā slavētā „viena valsts, divas sistēmas” principa veiksmi. Kamēr Ķīnas kontinentālajā daļā notika svinības par godu komunistiskā režīma 70 gadu jubilejai, Honkongā notika kārtējie protesti. Pirms raidījuma mēs sazvanījām Honkongā dzīvojošo "Quartz" žurnālisti Marī Hoi, lai aprunātos par protestiem un uzzinātu viņas domas par demokrātiskas Honkongas iespējām pastāvēt Ķīnā arī nākotnē. Mēs redzam ar protestiem šeit, cik grūti tas ir [saglabāt demokrātiju]. Honkongā notiek sadursme starp autoritāru Ķīnu un demokrātisku Honkongu. Tas, kā tas viss izvērtīsies arī būs atbilde uz šo jautājumu. Es esmu optimistiska un cerību pilna, bet, manuprāt, ir grūti paredzēt iznākumu. Šur un tur pavīd doma par neatkarību, bet protestētāju galvenā prasība ir saglabāt to, kas Honkongai jau ir , un ir nostiprināts konstitūcijā - neatkarīga jurisdikcija, pilsoniskā brīvība, kas nav pieejama un netiek aizsargāta kontinentālajā Ķīnā. Ar neatkarību drīzāk tiek saprasta autonomija, nevis pilnīga atdalīšanās no Ķīnas.  Starptautiskā uzmanība Honkongai ir milzīga. Daudzi protestētāji, ar kuriem esmu runājusi, redz Honkongu kā frontes līniju šai globālajai cīņai - liberālās demokrātijas un Ķīnas komunistu partijas pārstāvēto vērtību sadursmei. Ja skatās tālāk par protestu virsrakstiem, ir arī protestētāju mēģinājumi panākt Honkongas cilvēktiesību un demokrātijas likumu ASV kongresā. Starptautiskās sabiedrības un mediju uzmanība protestiem ir bezprecedenta, un daudzi protestētāji tajā jūt atbalstu un iedrošinājumu. Godīgi sakot, ikdienas dzīve joprojām ir visnotaļ normāla - cilvēki dodas uz darbu, uz skolu, bet, protams, mēs zinām, ka viss ir mainījies. Sabiedriskais transports ir mainījies uz mūžu, cilvēki autobusos ir pārmeklēti pēc protestiem, augustā vilciena stacijā tika piekauti cilvēki, neviens tur nepārbaudīja, vai tie ir protestētāji, vai nē. [..] ir mainījies tas, kā cilvēki domā, kā sarunājas viens ar otru, pat attiecības ar policiju, tas viss ir mainījies. Ja paskatās uz aptauju datiem pēdējos mēnešos, uzticība policijai ir ārkārtīgi samazinājusies kopš protestu sākuma. Var redzēt, ka policijas spēku virzienā virmo daudz dusmu par, kā daudzi uzskata, pārmērīgu spēka lietošanu. Ukrainas piekrišana „Šteinmeiera formulai” Kā kļuva zināms otrdien, Minskā notiekošo Trīspusējās kontaktgrupas sarunu dalībnieki – Krievijas, Ukrainas un EDSO pārstāvji – piekrituši t.s. „Šteinmeiera formulai” procesā, kurā separātistu kontrolētajām teritorijām Ukrainas austrumos tiek piešķirts īpašs statuss, kuru tām paredz Minskas vienošanās. „Formulas” akceptēšana bija Krievijas nosacījums, lai tiktu atjaunotas sarunas t.s. „Normandijas formātā” – ar Ukrainas, Krievijas un Francijas prezidentu un Vācijas kanclera piedalīšanos. Risinājums, kuru savulaik ierosināja toreizējais Vācijas ārlietu ministrs un tagadējais prezidents Franks Valters Šteinmeiers, paredz, ka īpašais statuss ir spēkā īslaicīgi, bet tiklīdz separātiskajās teritorijās noslēgušās vietvaras vēlēšanas, un kļūst pastāvīgs tad, ja EDSO novērotāji atzīst šīs vēlēšanas par demokrātijas standartiem un Ukrainas likumdošanai atbilstošām. Daudzi Ukrainā uzskata „Šteinmeiera formulas” akceptēšanu par nepieņemamu piekāpšanos, pat kapitulāciju Maskavai. Viņuprāt šī formula pieļauj vēlēšanas Krievijas karaspēka un bruņoto separātistu kontrolētā teritorijā, kur Ukrainas likumi praksē nedarbosies; ka Ukraina, piešķirot separātiskajam reģionam īpašo statusu, uzņemsies saistības, taču kontroli pār šīm teritorijām un savu austrumu robežu tā arī neiegūs. Kijevā un citās Ukrainas pilsētās jau sākušās protesta akcijas. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka nekādu vēlēšanu „Krievijas automātu stobru priekšā” Donbasā nebūšot. Arī daudzi eksperti uzskata, ka „Šteinmeiera formulas” akceptēšana ir tikai principiāla piekrišana konkrētam risinājumam, kas reālu nozīmi iegūs tikai tad, kad tiks iekļauts vispārējā Minskas vienošanos īstenošanas plānā. Pagaidām nav skaidrs, kad minētās vietvaru vēlēšanas separātistu kontrolētajos rajonos varētu notikt, un, ļoti iespējams, to sarīkošana atdursies pret Krievijas militārās klātbūtnes problēmu.   Džonsona jaunais breksita plāns Mēs pametam Eiropas Savienību 31. oktobrī, lai notiek, kas notikdams. Pabeigsim breksitu! Mēs to varam, mums tas jāizdara un mēs to izdarīsim, lai gan padošanās likums mums neatvieglo šo uzdevumu. Tā sacīja britu premjerministrs Boriss Džonsons, vakar uzstādamies ar noslēguma runu Konservatīvo partijas konferencē Mančestrā. Piesauktais „padošanās likums” ir Parlamenta 4. septembrī pieņemtais lēmums, kas liek premjeram lūgt Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu, ja līdz 31. oktobrim neizdotos panākt vienošanos par izstāšanās noteikumiem. Savus jaunos priekšlikumus izstāšanās nosacījumiem Džonsons vakar nosūtīja Eiropas Komisijas prezidentam Žanam Klodam Junkeram un citām Eiropas Savienības institūcijām. Plāna būtība ir: Ziemeļīrija vēl vismaz līdz 2025. gadam saglabātu vienotus preču un pakalpojumu standartus ar Īrijas Republiku, tātad arī ar Eiropas Savienību, taču līdz ar pārējo Lielbritāniju pamestu savienības muitas ūniju. Attiecīgi uz Ziemeļīrijas un Īrijas robežas netiktu kontrolēti preču kvalitātes standarti, taču preces varētu tikt muitotas. Pamatā tas notiktu elektroniski, uz robežas darbotos tikai daži muitas punkti, kas faktiski nenozīmētu robežas slēgšanu. Par šī statusa saglabāšanu reizi četros gados lemtu Ziemeļīrijas parlaments. Uzstājoties Mančestrā, Džonsons paziņoja, ka šis esot pēdējais piedāvājums Eiropas Savienībai, un alternatīva tam ir tikai bezvienošanās izstāšanās. Kā zināms, tomēr nav britu premjera spēkos īstenot izstāšanos „lai notiek, kas notikdams”. Viņam jāsaņem Briseles piekrišana saviem priekšlikumiem vai arī jāpilda Parlamenta lēmums un jālūdz izstāšanās atlikšana. Eiropas Savienības viedoklim izšķiroša, visdrīzāk, būs Īrijas Republikas nostāja.

Baltarusijos ambasadorius Lietuvoje V. Baranovskis sako, kad Minskas pasiruošęs dialogui su Vilniumi ir stebisi, kad iki šiol nevyksta pokalbiai politiniu lygiu. Seimo URK aiškinasi, ar URM ministras tinkamai atstovauja Lietuvai kalbėdamas Astravo klausimu, aiškinasi jo susitikimo su Baltarusijos URM aplinkybes. Kadenciją baigusiai prezidentei D. Grybauskaitei Varšuvoje įteikimas Laisvės riterio apdovanojamas. Klaipėdos Sendvario progimnazijos bendruomenę reketuoja nevaldomi paaugliai. Civilinės saugos pratybose Lietuvoje imituota žmonių evakuacija ir imituojamas tikrinimas dėl radiacijos lygio ant drabužių. Praėjus dienai nuo Pchenjano ir Vašingtono susitarimo atnaujinti branduolines derybas, Japonijos vandenyse nusileido iš Šiaurės Korėjos paleista balistinė raketa. Druskininkuose prasidėjo Vijūnėlės dvaro griovimo darbai.Projektas „Keturi milijonai”: lietuviai Airijoje.Sportas. Laidos vedėja M. Lučkaitė.

Studijā notikumus komentē RSU pasniedzējs Māris Andžāns, RSU studente - Aleksandra Voronova un vēstures doktors un politologs Ojārs Skudra. Pāvela Ustinova lieta 3. augustā notika krass pavērsiens maskavieša, 23 gadus jaunā aktiera Pāvela Ustinova liktenī. Kā apgalvo pats Ustinovs, sagadīšanās dēļ viņš todien atradies Tveras bulvārī, kur notikusi nesankcionēta protesta akcija. Klātesošo žurnālistu uzņemtajos kadros redzams, ka jaunais cilvēks stāv un raugās mobilā telefona ekrānā, kad pie viņa metas četri pilnībā ekipēti Krievijas Nacionālās gvardes kareivji un mēģina viņu sagrābt un notriekt gar zemi. Tas izdodas ne uzreiz – Pāvels vispirms izraujas, atlec malā un, šķiet, mēģina bēgt, taču ceļu viņam aizšķērso vēl vairāki policisti, un gvardi aktieri sagrābj, nogāž zemē, iekausta ar stekiem un aiztur. Notikušā rezultātā Pāvels Ustinovs tika apsūdzēts mērķtiecīgā kaitējumā gvardam Aleksandram Ļjaginam, kuram viņš aizturēšanas brīdī it kā izmežģījis plecu. Prokuratūras ieskatā tādējādi aktieris sagādājis gvardam „morālas ciešanas un miesas bojājumus”, kā arī „pazemojumu viņa godam un profesionālajai cieņai”. Apsūdzība pieprasīja Ustinovam sešu gadu cietumsodu, un 16. septembrī pirmās instances tiesa viņam piesprieda 3½ gadus kolonijā. Tiesnesis Aleksejs Krivoručko, kurš, starp citu, līdzdarbojies arī auditora Magņitska prāvā un iekļauts attiecīgajā sankciju sarakstā, atteicās noskatīties videoierakstus, kas liek apšaubīt apsūdzības versiju. Tomēr varas iestādes, acīmredzot, nebija rēķinājušās ar sabiedrības reakciju. Par savu amata brāli iestājās daudzi aktieri, tai skaitā slavenības; viņiem pievienojās literāti, garīdznieki un citi sabiedrībā pazīstami ļaudis, prasot pārskatīt ne vien Ustinova, bet arī citu tā sauktajā „Maskavas lietā” notiesāto spriedumus. Visbeidzot reaģēja arī oficiozā Krievija: par Ustinova sprieduma netaisnīgumu un pārlieko bardzību izteicās, starp citiem, varas partijas „Vienotā Krievija” Ģenerālpadomes sekretārs Turčaks un Nacionālās gvardes komandieris Zolotovs. Galu galā arī Krievijas Ģenerālprokuratūra 19. septembrī iesniedza oficiālu lūgumu noteikt Pāvelam Ustinovam ar brīvības atņemšanu nesaistītu sodu, un 20. septembrī viņš tika atbrīvots no pirmstiesas apcietinājuma. Lietas atkārtota izskatīšana paredzēta šodien, un var cerēt, ka Ustinova gadījumā tiks pieņemts attaisnojošs spriedums. Vai līdzīga attīstība varētu notikt arī citu „Maskavas lietā” apsūdzēto un jau notiesāto gadījumā – tas ir jautājums, kuru šobrīd uzdod daudzi pasaules mediji. Kā zināms, pēc apsūdzībām par pārkāpumiem šovasar Maskavā notikušo protestu laikā notiesāti septiņi cilvēki, saņemot divus līdz piecus gadus ilgus cietumsodus, savukārt septiņas lietas vēl atrodas izmeklēšanas stadijā.   Impīčments Trampam 24. septembra vakarā Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi paziņoja par oficiālu impīčmenta procesa uzsākšanu pret prezidentu Donaldu Trampu. Iemesls ir 25. jūlija telefonsaruna starp Trampu un nesen ievēlēto Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Sarunas detaļas, kas piesaistījušas amerikāņu specdienestu uzmanību un vēlāk kļuvušas zināmas presei, liek domāt par mēģinājumu iesaistīt Ukrainas pusi prezidenta priekšvēlēšanu cīņā, proti – Tramps vairākkārt šīs sarunas laikā devis Zelenskim mājienus par nepieciešamību izmeklēt jurista Hantera Baidena darbību Ukrainā. Hantera Baidena tēvs ir Džo Baidens – bijušais Savienoto Valstu viceprezidents un ticamākais Demokrātu partijas kandidāts nākamajās prezidenta vēlēšanās; respektīvi – Trampa bīstamākais konkurents. Hanters Baidens savulaik ieņēma amatu Ukrainas lielākajā privātajā dabasgāzes ieguves kompānijā „Burisma”, kuras darbības tikušas izmeklētas, gan neatklājot nekādus likumpārkāpumus. Telefonsarunā, kuras aptuvenu stenogrammu vakar publiskoja Baltā nama mājaslapa, prezidents Tramps norāda, ka, viņaprāt, būtu vēlams atgriezties pie Baidenu darbības izmeklēšanas Ukrainā. Stenogramma neapstiprina aizdomas par tiešiem draudiem pretējā gadījumā apturēt amerikāņu palīdzību Ukrainai, taču visai divdomīgi šai kontekstā izskatās šīs palīdzības iesaldēšana neilgi pirms minētās telefonsarunas. Palīdzības piešķīrumi tika atsākti 11. septembrī, un prezidents Tramps iesaldēšanu skaidrojis ar vēlmi pamudināt citas valstis aktīvāk palīdzēt Ukrainai. Savienoto Valstu prezidenta impīčmenta procedūras iemesls var būt ne vien tieši likumpārkāpumi, bet arī neētiska rīcība vai sava stāvokļa izmantošana personiskās interesēs.   Rietumi un Baltkrievija – attiecību atkusnis. Apmēram pirms desmit gadiem Baltkrievija tika dēvēta par pēdējo Eiropas diktatūru, kuras attiecībās ar Rietumu demokrātijām valdīja pamatīgs sasalums. Kopš gadu tūkstošu mijas autoritārais Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko arvien acīmredzamāk cementēja savu varu ar nedemokrātiskiem līdzekļiem – krasām represijām pret opozīciju un varas resursu izmantošanu vēlēšanās. Pastāv aizdomas par vairākām režīma organizētām opozicionāru slepkavībām 1999. un 2000. gadā. Tas izraisīja Rietumu reakciju – arvien pastiprinātu sankciju ieviešanu, tai skaitā pret prezidentu Lukašenko un viņam pietuvināto personu loku. Baltkrievija atbildēja, cita starpā radikāli samazinot amerikāņu diplomātiskās pārstāvniecības lielumu Minskā. Tomēr pēdējie gadi iezīmējuši pretēju tendenci Baltkrievijas un Rietumu attiecībās. Lūzuma punkts bija Baltkrievijas norobežošanās no Krievijas agresijas pret Ukrainu – Krimas aneksijas neatzīšana un aktīva vidutājība noregulējuma meklējumos. Kā zināms, tieši Minskā tika pieņemta vienošanās noregulējumam Austrumukrainā, kas gan joprojām nav īstenota. 2015. gadā Baltkrievija atbrīvoja visus politieslodzītos, kopš tā laika tiek atzīmēta cilvēktiesību un preses brīvības situācijas uzlabošanās, lai gan šai ziņā Lukašenko režīms joprojām paliek attiecīgo reģistru zemās pozīcijās. Reaģējot uz to, Savienotās Valstis un Eiropas Savienība nedaudz mīkstinājušas sankcijas, savukārt Minska šī gada janvārī būtiski palielināja atļauto amerikāņu diplomātu skaitu valstī. Arī Eiropas Savienības oficiālās institūcijas atzīst nozīmīgu progresu dialogā ar Baltkrieviju, tai skaitā cilvēktiesību un brīvību ziņā. Brisele norāda uz aktīvu Minskas dalību Austrumu partnerības procesā un Eiropas Savienības atbalstu Baltkrievijas centieniem iestāties Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Tomēr Baltkrievijas starptautiskajā pozīcijā joprojām dominē ciešas saiknes ar Maskavu. Oficiāli joprojām ir spēkā 1999. gada līgums par Krievijas un Baltkrievijas konfederācijas izveidi, un pēdējos gados šai jautājumā vērojama nozīmīgāka ieinteresētība no Maskavas puses. Izskan versijas, ka šādas valsts izveide varētu būt iespēja Vladimiram Putinam palikt pie varas Kremlī arī pēc tam, kad 2024. gadā viņam būtu jāpamet Krievijas prezidenta postenis. Baltkrievijas parāds Krievijai ir 630 miljoni dolāru, un, lai to nomaksātu, Minska pašreiz mēģina aizņemties 600 miljonus no Ķīnas. Regulāru nervozitāti tuvākajās kaimiņvalstīs izraisa arī Krievijas un Baltkrievijas kopīgās militārās mācības, ciktāl potenciāla konflikta gadījumā tieši caur Baltkrieviju būtu sagaidāms Krievijas armijas trieciens, nolūkā iegūt sauszemes sakarus ar Kaļiņingradas apgabalu un izolēt Baltijas valstis.

Förorten har stått i fokus i den politiska debatten det senaste året. Det har bland annat handlat om det grova våldet som ökat mellan kriminella gäng. Och det har handlat om svenska värderingar. I somras tillsatte statsminister Stefan Löfven en samordningsminister som ska försöka bryta segregationen. Uppdraget gick till Ibrahim Baylan, samordnings- och energiminister. Hur ska han göra?

Šonedēļ raidījums Septiņas dienas Eiropā pievēršamies Brexit un iekšējām cīņām, kas noris gan starp Lielbritānijas pavalstīm, gan valdības, gan Eiropas līmenī. Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit? Studijā saruna par Vācijas kancleres Angelas Merkeles, Krievijas prezidenta Vladimira Putina, Ukrainas vaditāja Petro Porošenko un Francijas vadītāja Fransuā Olānda tikšanos Berlīnē, kurā sešas stundas centās risināt ieilgušo Ukrainas konfliktu. Jau pirms sanākšanas visi teica, ka pārāk daudz no sarunām gaidīt nevajadzētu. Iznākums - Minskas vienošanās ieviešanas "ceļa karte". Viesi studijā: žurnālists - Krievijas un Ukrainas norišu pārzinātāju Aleksejs Grigorjevs un Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektors Jānis Kapustāns. Vēl raidījumā Drošības policija skaidro, ko varam mācīties no ārvalstu dienestu pieredzes saistībā ar terorisma novēršanu; pievēršamies arī haotiskajam Eiropadomes samitam un vērtējam Valonijas pavalsts iestāšanos pret Visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kanādu, jeb CETA līgumu.   Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit? Pagājuši tieši četri mēneši, kopš briti nolēma, ka vēlas redzēt savu valsti pametam Eiropas Savienību. Oficiāls izstāšanās process vēl nav sācies, britu premjerministre Terēza Meja solījusi to uzsākt ne vēlāk kā nākamā gada martā, bet jau šobrīd tiek spriests gan par to, kādas būs britu pozīcijas sarunās, gan arī par to, kādā valodā sarunas notiks. Šis mēnesis ir bijis visnotaļ interesants „Brexit” jautājumā. Mēneša sākumā notika britu konservatīvās partijas konference, kurā Mejas teikto daudzi iztulkoja, kā signālu “smagam „Brexit””. „Mēs nepametam ES šodien, lai atkal atteiktos no imigrācijas kontroles, un mēs neizstājamies tikai, lai atkal atgrieztos Eiropas Savienības tiesas jurisdikcijā. Tā pat kā vienmēr starptautiskās sarunās, tā būs vienošanās, tas prasīs dot un ņemt. (...) Bet esat pārliecināti - šis būs darījums, kas der Lielbritānijai,” sacīja Meja. Lai gan klātesošie un noteikti arī gana liela britu sabiedrības daļa to uztvēra kā pozitīvu lietu, tomēr ir kvartets, kas par Mejas paziņojumu nepriecājas – tā Ziemeļīrija, Velsa, Skotija un britu mārciņa.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētām, cik konkurētspējīgas ir dažādas Eiropas Savienības dalībvalstu pensiju sistēmas un vai Eiropas jaunatne spēs uzturēt ar katru gadu pieaugošo veco eiropiešu skaitu? Saruna studijā par Krievijas - Ukrainas konfliktu. Pēdējās dienās Ukrainas un Krievijas krīze atkal ieguvusi jaunus pavērsienus, iesaistītās puses atkal tiek aicinātas sēsties pie galda un runāt par Minskas vienošanos. Viesi studijā: Austrumeiropas politikas pētniecības centra izpilddirektors Andis Kudors un Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis. Vēl raidījumā stāstīsim par to, kā ASV akadēmiskajā vidē vērtē prezidenta vēlēšanu kampaņas, kā arī pievērsīsimies valstiska līmeņa zviedru - turku "tvitersāgai" par seksu ar mazgadīgajiem. Pensionēšanās vecums turpinās pieaugt Tiem, kas sāk savas darba gaitas šobrīd un pirmo reizi nonāk darba tirgū, noteikti neinteresē, kāda būs viņu pensija un cik gadu vecumā viņi to varēs saņemt. Pensijas vecums, valsts garantētā apdrošināšana un jebkāda papildus krāšana - tas viss parasti rada sajukumu un iedzīvotāju dusmas. Ideja, ka godīgi strādājot, saņemšu lielu pensiju vecumdienās, piepildās tikai nedaudziem. Pārsvarā strādājošais, aizejot pensijā, saskaras ar nepatīkamu pārsteigumu, ka pensija nekas ievērojami liels nav. Lielu jezgu vienmēr saceļ jebkādas spekulācijas par pensionēšanās vecumu. Piemēram, Vācijā karstas diskusijas izraisīja centrālās bankas analītiķu paziņojums, ka tiem jauniešiem, kuri šobrīd nonāk darba tirgū, jābūt gataviem pensijā iet tikai 69 gadu vecumā. Demogrāfiskā situācija un ekonomiskā attīstība nav tāda, lai garantētu pensijas agrāk. Turklāt, pieaug arī cilvēku dzīves ilgums, kas liek valstīm ilgāk maksāt par sociālajiem pakalpojumiem. Tāpēc pēdējās cerības, ka pensijas var atļauties maksāt ekonomiski attīstītas valstis, sagrāva Vācija. Ierasti spēcīgākā un viena no labāk organizētajām ekonomikām Eiropā un pasaulē sāk atzīt savu bezspēcību. Vācijas Bundesbankas paziņojumus jau atsevišķi politiķi nosaukuši par muļķībām. Piemēram, Vācijas vicekanclers Zigmārs Gabriels ieteicis Bundesbankai nelīst, kur nevajag. “Ja es būtu baņķieris Bundesbankā, tad es arī nāktu klajā ar šādām idejām. Šie cilvēki, kas brīdina par pensionēšanās vecuma palielināšanu, visi saņem labas algas, strādā maz satraucošu darbu un viņiem ir ļoti labas vecumdienu garantijas. Strādnieki, tirgotāji arī medicīnas darbinieki un es, uzskatām, ka šīs idejas ir dumjas,” tā Zigmārs Gabriels. Daži Zigmāra Gabriela izteikumus jau nosaukuši par populismu. Tomēr pensiju princips pats par sevi ir vai nu novecojis, vai nu jau no sākta gala iecerēts kā nepietiekami nodrošināta sistēma. Kamēr cilvēki strādā, viņu iemaksas tiek izmantotas citu pensionāru uzturēšanai. Taču problēmas rodas, kad pensionāru kļūst vairāk un iemaksas nesedz pakalpojumu cenas. Neizbēgama ir tendence palielināt pensionēšanās vecumu. Eiropas Savienībā mērķis ir izlīdzināt pensionēšanās vecumus, lai pieturētos pie daudz maz līdzīgām sistēmām. Kaut vai mums, Latvijā, pensijas vecums ir audzis kopš iestāšanās ES. Šobrīd, vidējais pensijas vecums Eiropā tuvojas 65 gadiem. Protams, te jāņem vērā, ka pensionēšanās ir iespējama arī pirms laika. Tomēr nenoliedzama saglabājas virzība uz tā pieaugumu. Šobrīd tieši Vācijā, Dānijā, Spānijā un Francijā ir nolemts ieviest robežu 67 gadi, kamēr tādās valstīs, kā Somijā, Grieķijā, Dānijā, Kiprā, Itālijā, Portugālē, Nīderlandē un Slovākijā ir izvēlēts ceļš saistīt pensijas vecumu ar dzīves ilgumu un labklājību. Atkarībā no šiem rādītājiem, pensijas vecums 2050. gadā varētu sasniegt pat 72 gadus Dānijā, 69-71 gadu Grieķijā, Itālijā, Kiprā, Īrijā un Lielbritānijā, Baltijas valstis, kopā ar Beniluksa valstīm varētu saglabāt 65-66 gadu robežu. Viens gan ir skaidrs, ka, vērtējot, kādā vecumā iet pensijā, nevar par pamatu ņemt tikai materiālo labklājību. Skaidrs, ka Eiropas dienvidos ir labvēlīgāks klimats cilvēku dzīves ilgumam, kas pagarinātu darba mūžu grieķiem, itāļiem vai portugāļiem. Savukārt Dānijā veselības aprūpe ir tik augstā līmenī, ka šīs valsts iedzīvotāji ilgāk saglabā darba spējas.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Krievijas tuvākajiem kaimiņiem, kas ar vislielākajām bažām uzlūko Vladimira Putina varas izgājienus gan pret saviem kaimiņiem, gan citur pasaulē. Kādas alianses un garantijas esošajā ģeopolitiskajā situācijā meklē un veido jaunievēlētais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko? Viesis studijā: Austrumeiropas politikas pētījumu centra priekšsēdētājs Ainārs Lerhis. Rubrikā "Viedokļi": Tuvojas ziema, un bēgļu krīze turpinās. Vācijā politiskajā līmenī sāk apstrīdēt Angelas Merkeles atvērtības politiku. Ir pat parādījušies ierosinājumi uzcelt žogu pie Vācijas dienvidu robežas. Daži šo žogu jau nodēvējuši par jaunu "Berlīnes mūri”. Vācija ir kļuvusi par galveno galamērķi migrantiem, kuri bēg no kara un nabadzības, lielā mērā pateicoties Vācijas kancleres Angelas Merkeles tā dēvētajai atvērtības politikai. Pateicoties tai – ne tikai bēgļi var rast patvērumu, tāpat tiek nodrošināta paātrināta patvēruma pieprasījumu izskatīšana bēgļiem no Sīrijas un Irākas, kā arī atvēlēti seši miljardi dolāru, lai viņus pabarotu un izguldītu. Sākotnēji vietējie iedzīvotāji Vācijā teju vai aplaudēja, kad pirmie vilcieni ar bēgļiem sāka ierasties, taču, tuvojoties ziemai un bēgļu skaitam pieaugot, pat tie, kuri iepriekš atbalstīja Merkeles politiku, ir sākuši uztraukties, vai Vācija ar pieaugošo krīzi vispār tiks galā. Jaunākā sabiedriskās domas aptauja liecina, ka vairāk nekā puse vāciešu uzskata, ka Vācijā jau tagad ir pārāk daudz bēgļu un tikai katrs trešais cilvēks atbalsta Merkeles bēgļu politiku. Reaģējot uz savas popularitātes krišanos Merkele ir solījusi izskaust ekonomisko migrāciju – plānots izveidot tranzītcentrus, kuriem būtu tiesības nekavējoties deportēt jebkuru imigrantu, kurš būs nācis no valstīm, kuru politiskā situācija neapdraud viņu dzīvības. Pie viena galda ar “Eiropas pēdējo diktatoru” Baltkrievija ir viena no tām Austrumu partnerības valstīm, ar kuru Eiropas Savienībai (ES) ir bijušas visai sarežģītas attiecības un joprojām abu starpā ir vairāki grūti šķetināmi mezglpunkti. Tomēr pamazām situācija mainās. ES gan ir apņēmusies turpināt pret Baltkrieviju īstenot kritiskas iesaistīšanās politiku. Abu pušu nesenā abpusējā tuvināšanās ir pamudinājusi ES atvieglināt pret Baltkrieviju piemērotās sankcijas – aktīvu iesaldēšanu, ieceļošanas aizliegumus un tirdzniecības un finansiālos ierobežojumus. Pašlaik 201 fiziskajai personai un 18 juridiskajām personām no Baltkrievijas ir noteikti ES ierobežojošie pasākumi, kas būs spēkā līdz šā gada 31. oktobrim. Tomēr ES uzskata, ka sankciju pilnīga atcelšana nav pamatota, ņemot vērā slikto cilvēktiesību stāvokli un ar prezidenta vēlēšanām saistītās problēmas Baltkrievijā. Eiropas Politikas centra Ģeopolitikas un ārpolitikas analītiķe Briselē Amanda Pola vēl iepriekš skaidroja, ka izolācija un sankcijas pret Baltkrieviju nav devusi gaidītos rezultātus un ka ES nevar sodīt tikai Baltkrieviju, piemēram, par cilvēktiesību pārkāpšanu, jo citas Austrumu partnerības valstis nav rīkojušās labāk. A. Pola uzskata, ka attiecībā pret Baltkrieviju neder sankcijās bāzēta pieeja. Amanda Pola tāpat ka daudzi citi eksperti uzskata, ka “Kremļa cilvēks” – Vladimirs Putins ir vairāk nekā apmierināts ar saspīlētajām attiecībām starp ES un tās Austrumu kaimiņvalstīm, kuras, savukārt, pēc Maskavas uzskata – pieder pie tās ietekmes zonas. Politikas prognozēšanas un analīzes centra prezidents politologs no Baltkrievijas Pāvels Usovs intervijā Polijas radio pieļauj, ka Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko vēlētos būt vairāk iesaistīts “Eiropas klubiņā” un biežāk doties vizītēs, taču baidās “kaitināt Maskavu ar šādiem apmeklējumiem, jo viņš saprot, ka, ja radīsies konflikts ar Krieviju par politiskiem, ekonomiskiem vai ģeopolitiskiem aspektiem, ES nepalīdzēs Baltkrievijai nekādā veidā”. Lai arī piesardzīgus, tomēr Baltkrievija, sper soļus no savas puses pretim ES. To apliecināja jau vasarā notikušās oficiālās un neoficiālas vairāku pušu apspriedes pie kopīga galda. Piemēram, vasaras vidū par kaimiņpolitiku un paplašināšanos atbildīgais Eiropas komisārs Johannes Hāns Baltkrievijas galvaspilsētā ieradās kopā ar otru komisāri Karmenu Velu, kura savukārt atbildīga par vidi un zivsaimniecību. Pie viena galda Minskā sēdās arī citu Austrumu partnerības valstu pārstāvji, par vidi atbildīgie ministri – no Azerbaidžānas, Moldovas, Gruzijas un citām, kopā sešām valstīm. Baltkrievija izpelnījusies komplimentus no Eiropas Komisijas puses par kvalitatīvo sarunu pasākuma gaitu Minskā vasarā, tomēr vienlaikus Briseles un Minskas attiecības joprojām saglabājas sarežģītas, jo politisko nesaskaņu dēļ un neatbalstot veidu, kādā Aleksandrs Lukašenko atkārtoti ieņēma varas krēslu, Brisele jau teju desmit gadu ir iesaldējusi sadarbības līgumu ar Minsku, kā arī liegusi iebraukšanu teritorijā virknei Baltkrievijas politiķu, arī pašu “Eiropas pēdējo diktatoru” ieskaitot.

Jau pagājis gads kopš Krima ar zaļo vīriņu un aizdomīga referenduma palīdzību pēkšņi nonāca Krievijas sastāvā. Raidījumā spriedīsim par Krimas aneksijas turpmākajām sekām, kā arī ieskats Eiropas Savienības ārlietu ministru apspriedē par turpmākajām sankcijām pret Krieviju. Viesi studijā: ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un "Stratcom" vadītājs Jānis Kārkliņš. "Mēs esam liecinieki jaunu attiecību veidošanas modelim Eiropā, kurš patlaban vēl nav skaidrs, norāda ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Ministrs norādīja, ka daļa Eiropas politiķu aizvien naivi tic, ka situācija Ukrainā normalizēsies un „tūlīt, tūlīt viss nokārtosies”. Tomēr citi Eiropas politiķi apzinās, ka turpmāk starpvalstu attiecības Eiropā balstīsies uz citiem principiem, kuri pašreiz nav skaidri. Rubrika „Viedokļi”. Krievijā noslēgušās iepriekš neizziņotās militārās mācības, kas notika gan anektētajā Krimas pussalā, gan no Gruzijas teritorijas atšķeltajos Dienvidosetijas un Abhāzijas apgabalos. Eiropas Savienība ir norādījusi, ka nav pārāk sajūsmināta par šādu notikumu attīstību, taču vai būtu pamats bažām, vai tā ir vien Krievijas muskuļu atrādīšana – viedokļi dalās. Polijas premjerministre Eva Kopača pauda viedokli, ka mācību mērķis bija ietekmēt aizvadītajā nedēļā Briselē notiekošo Eiropas Savienības valstu un vadītāju samitu. Pēc politiķes teiktā – Krievija vēlējās, lai dalībvalstis pieņemtu maigāku nostāju sankciju jautājumā. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs sacīja, ka dalībvalstis nav pārāk sajūsminātas par Krievijas armijas mācībām, taču nepiekrita Kopačas viedoklim. Pēc viņa teiktā – nav pareizi saistīt sankcijas un notiekošo Ukrainā ar mācībām. Gads pēc Krimas aneksijas Pagājis gads kopš Krimas aneksijas. Latvijas ārlietu ministrs ir aicinājis neaizmirst šo notikumu, īpaši  tāpēc, ka Krievija šo pirmā gada jubileju sagaidīja ar, saviem vārdiem sakot, dokumentālu filmu par Krimas atgriešanos dzimtenē. Filma apliecina Krievijas prezidenta spējas dot vajadzīgās pavēles īstajā laikā. Tiem, kas pieraduši domāt kritiski, ir grūti noskatīties filmu līdz galam. Galvenais vēstījums, kas ir palicis pāri no šī dokumentālā kino, ir saistīts ar Krievijas prezidenta atklāsmi, ka viņš ir pieļāvis iespēju Krimas krīzes laikā izmantot kodolieročus. „Mēs to bijām gatavi darīt. Es taču runāju ar saviem kolēģiem un tieši viņiem pateicu – tā ir mūsu vēsturiskā teritorija, tur dzīvo mūsu, krievu cilvēki, viņi ir nonākuši briesmās un mēs nevaram viņus pamest. Ne jau mēs veicām valsts apvērsumu. Bet kur jūs, kritiķi, atrodaties? Tūkstošiem kilometru tālu, kamēr mēs esam tepat blakus un tā ir mūsu zeme. Jūs par ko tur vēlaties karot? Nezināt? Mēs gan zinām un esam gatavi to darīt,” filmā atbild Vladimirs Putins. Atziņa par kodolieročiem izraisīja vētru medijos un arī nedaudz satrauca atsevišķu valstu atbildīgās iestādes, kuras norādīja, ka šādi paziņojumi nevar tikt uztverti nekā citādāk, kā tikai ar bažām. Skaidrs, ka Putins arī var blefot, bet viennozīmīgi viņš turpina to, ko sauc par aukstā kara retoriku. Jēlas universitātes vēsturnieks Timotijs Snaiders arī ir vērsis uzmanību, ka šobrīd notiek savdabīga jēdzienu izmantošana pilnīgi pretēji to nozīmei. Piemēram, antifašisti tiek pasludināti par fašistiem, neaizdomājoties, ka Ukraina ir viena no valstīm, kas visvairāk cietusi 2. Pasaules karā. Ukrainas konfliktā ātru pārmaiņu nebūs. Krimas atgriešanās Ukrainā arī visticamāk ir tāls mērķis. To, ka Krimas pievienošana nebija nekāda tautas griba,. Latvijas Radio ziņu dienestam norādīja Krimas tatāru līderis Mustafa Džemiļevs, sakot, ka referendums bija falsificēts. „Tika runāts, ka ir piedalījušies 82%, bet patiesībā, un tās ir precīzas liecības, piedalījās 34%, un nav teikts, ka viņi visi nobalsoja par pievienošanos Krievijai,” skaidro Mustafa Džemiļevs. Krimas tatāru viedoklis ir dažāds. To neskaitāmos medijos var redzēt materiālos, kas veltīti gadskārtai kopš Krimas pievienošanas Krievijai. ASV Valsts departamenta preses sekretāre Dženifera Psaki atklāti norādīja medijiem, ka gada laikā ASV nostāja nav mainījusies, jau no pašiem pirmsākumiem ir skaidrs, kādu spēli spēlē Krievija. Turklāt ASV Valsts departaments apliecināja, ka turpinās sankcijas pret Krieviju, kamēr Krima neatgriezīsies Ukrainas sastāvā, kas visticamāk nozīmē to, ka šobrīd šīm sankcijām nav redzams beigu termiņš. Eiropas Savienība šobrīd gan „ievelk elpu” un izskatās, ka kārtējo reizi nav spējīga reaģēt ātri. Eiropas Komisijas pārstāve Maja Kocijančiča atzina, ka ES šobrīd neplāno pastiprināt sankcijas pret Krieviju. "Mēs šobrīd esam pilnīgi skaidri norādījuši, ka mūsu uzmanība tiek veltīta pilnīgai Minskas vienošanās ievērošanai. Mēs arī cenšamies darīt visu iespējamo, lai atbalstītu Minskas vienošanos, piemēram, mēs atbalstām konflikta novērotājus Ukrainā. Tāpat ES arī ir pilnīgi skaidri norādījusi, ka, ja būs nepieciešams, tad ieviesīs papildus pasākumus, bet šobrīd, mēs atsaucamies uz Minskas sarunām, lai rastu mieru Austrumukrainā," skaidro Kocijančiča. Savukārt ES Padomes prezidents Donalds Tusks pagājušās nedēļas beigās nāca klajā ar paziņojumu, ka sankcijas, kas tika ieviestas pēc Malaizijas lidmašīnas notriekšanas, tiks saglabātas līdz šī gada beigām. Varbūt, ka Eiropa ir apdomīga savās attiecībās ar Krieviju, taču vērā ņemams ir profesora Timotija Snaidera atgādinājums, ka vēsturē, ko Krievija labprāt izmanto savās interesēs, ir ļoti daudz no kā mācīties. Kā 2. Pasaules kara laikā nacistiskā Vācija centās sanaidot Eiropu, to pašu šobrīd dara Krievija. „Manuprāt, jēdzienu pretruna, kas pastāv starp fašismu un antifašismu, ir daļa no lielākas politikas. Tā ir Krievijas politika, kuras mērķis ir šķelt. Krievija neko daudz nespēj piedāvāt Eiropas vienotībai, toties sašķeltībai gan, turklāt, visi, man šķiet, jau zina sašķeltības simptomus. Krievijas stratēģija ir atbalstīt satelītvalstis Eiropas Savienības iekšienē, atbalstīt separātismu, kas nāk no Eiropas, atbalstīt arī labējos populistus, vai galējos gadījumos, atbalstīt pat fašistus un neonacistus, bet visam pāri, Krievija mēģina uzturēt politisko teoriju, ka integrācijai nav jēgas,” vērtē Snaiders. Kāpēc lai mēs aicinātu Krimas aneksijas gadadienu pieminēt kaut kā īpaši? Teorētiski, kas zaudēts, tas pazaudēts. Taču vērā būtu jāņem ne tikai vēsturnieku, ārlietu ministru vai prezidentu sacītais, bet jāatceras arī senais romiešu teiciens – kas skalda, tas arī valda. Krievijas vadība mūs šobrīd cenšas iebiedēt. Cik labi tas izdosies, atkarīgs no mums, jo pilnā sparā rit informatīvais karš.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par  Eiropas Savienības jaunajām drošības prioritātēm. Vai dažādas valstis atšķirīgi skatās uz kontinenta drošību nākotnē un ko Latvija cer un var panākt līdz noteicošai Eiropadomes drošības un aizsardzības diskusijai jūnijā. Viesis studijā: Latvijas Universitātes docents un Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Rostoks atzīst, ka, runājot par Eiropas drošību, šobrīd svarīgāki ir praktiski pasākumi, ne stratēģijas izstrāde, lai arī iepriekšējā ir novecojusi, jo tikai pieņemta laikā, kad galvenais drauds drošībai bija terorisms. "Šajā brīdī tas, kas prasās Eiropā, ir skaidra izpratne par tiem diviem pašreizējiem lielajiem izaicinājumiem, kas ir Krievija un Tuvie Austrumi/ Ziemeļāfrika, un būtu vēlams, lai Eiropas valstis būtu gana vienotas, lai tās spētu realizēt pretpasākumus, kas ir vērsti, ja ne uz šo draudu neitralizēšanu, tad vismaz uz to, lai ES valstis spētu apturēt šo draudus – noturēt izstieptas rokas attālumā," vērtē Rostoks. Rubrikā „Viedokļi”: Krievija turpina censties sašķelt ES vienotību, šoreiz ar Ungārijas un Orbana labvēlību. Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns ir pirmais ES politiķis, kas sagaidījis Putinu vizītē savā valstī kopš pagājuša gada jūnija. Savukārt Krievijas prezidents Vladimirs Putins Budapeštā teica runu, ko daudzi uzskata par cinisku ņirgāšanos par pamieru un karu Ukrainā. Eiropas Savienības aizsardzības izaicinājumi Jauni drošības izaicinājumi Eiropai un Transatlantiskajai savienībai, hibrīdkarš Ukrainā, kas varbūt pat līdz galam nav izprotams un sarežģītais jautājums, kā būt tālāk? Vai Krievijas ārpolitiskā apetīte nozīmē, ka tiešām varētu būt mēģinājumi „raustīt” ES un NATO valstu aizsardzības līnijas, vai arī tomēr Ukraina ir viena milzīga ģeopolitiska spēle, kuras galvenais uzdevums ir izslēgt šo valsti no iespējamas dalības ES un NATO? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem atbildes jāmeklē ES politiķiem un NATO pārstāvjiem. Skaidrs, ka drošības situācija Eiropā ir mainījusies un par to runā ne tikai Eiropas vai NATO amatpersonas, bet nu jau arī Latvijas valstsvīri. Pagājušajā nedēļā jaunajai Eiropas drošības stratēģijai, varbūt pat arhitektūrai, tika veltīta neformālā ES aizsardzības ministru sanāksme. „Tikšanās ar aizsardzības ministriem šobrīd ir ļoti svarīga, jo ir pienācis tas brīdis, kad mūsu drošība ir apdraudēta ne tikai dienvidos, bet arī austrumu pierobežā. Tāpēc Eiropas Savienībai, savas drošības dēļ, šobrīd ir ļoti svarīgi sanākt kopā un saliedēties. Mēs nerunājam tikai par militāru sadarbību. Tas, kas attiecas uz Minskas vienošanās ievērošanu, tur Eiropas Savienība jau ir piedāvājusi palīdzību un sniedz savu atbalstu. Šobrīd mums ir jādiskutē un jāpieņem lēmumi par kopēju rīcību aizsardzības ministru līmenī, un, šajā gadījumā, es vēlētos pateikties Latvijai, kas šo jautājumu ir izvirzījusi par vienu no prioritātēm prezidentūras ietvaros. Turklāt šobrīd ir ļoti svarīgi šajā diskusijā iesaistīt arī pārējos Eiropas kolēģus,” uzrunājot klātesošos Rīgā, uzsvēra Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni Vēsturiski Eiropas Savienība jau ir tapusi kā apvienība Eiropas drošībai. Vienīgi laika gaitā ir mainījušies draudu veidi un avoti. Politoloģe Žaneta Ozoliņa kuluāru sarunas par iespējamām Eiropas Savienības drošības institūcijām uzskata par nereāliem sapņiem. Eiropa ir pārāk dažāda, lai šā brīža draudu priekšā spētu vienoties par vienota aizsardzības ministra posteni. „ Lai arī cik liels būtu ārējais spiediens un lai cik lieli būtu ārējie draudi, tomēr tradicionāli aizsardzības funkcijas uz saviem pleciem ir uzņēmusies alianse. Tā kā lielākā daļa ES dalībvalstu ir arī NATO valstis, tad šāds tīri eiropeisks veidojums varētu runāt pret to, ko dara alianse,” vērtē Ozoliņa. Žaneta Ozoliņa arī vērš uzmanību uz to, ka Eiropas valstu stratēģija drošības politikā arī ir dažāda. Piemēram Īrija ir izvēlējusies īpaši starptautiskajā politikā nejaukties, kamēr Zviedrija atkal ir aktīva starptautisko notikumu ietekmētāja, bet aizsardzībā izvēlas paļauties uz savu neitralitātes politiku. Otra pieminētā lieta ir ES sadarbība ar NATO. Rīgas apmeklējuma laikā NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs teica, ka alianse stāv kopā ar Eiropas partneriem, turpinot pildīt drošības garanta funkcijas. „Pats fakts, ka NATO ģenerālsekretārs tiekas ar Eiropas Savienības aizsardzības ministriem, parāda cik ļoti svarīga šobrīd ir sadarbība starp NATO un Eiropas Savienību. Mūsu galvenais mērķis šobrīd ir panākt uguns pārtraukšanu Ukrainā un darīt visu, lai Minskas sanāksmes vienošanās tiktu izpildīta,” norādīja Stoltenbergs. Kā arī piebilda: „Vēl, protams, svarīgi ir runāt par drošības pasākumiem, kas iedrošina Baltijas valstu un Baltijas reģiona iedzīvotājus, ka NATO arī nākotnē spēs garantēt mieru.” To, ka šobrīd draudu novēršanai nav īstas stratēģijas, LTV „Rīta Panorāmai” atzina aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Viņš uzsver, ka hibrīdkarš ir pavisam jauns izaicinājums, kam vēl jāatrod pareizā reakcija. Tikmēr NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs uzsver, ka jāturpina ir iesāktais darbs, kura rezultāts ir ātrāka un precīzāka pareizo spēku izvietošana jebkurā tiem paredzētajā vietā. Lai novērstu draudus tāpat galvenais ir spēja adekvāti reaģēt. Hibrīdkara jēdziens ir kas jauns un pietiekami nesaprotams. Arī politoloģe Žaneta Ozoliņa nešaubās, ka kopēju stratēģiju vēlētos redzēt pēc iespējas vairāk ES valstu valdību pārstāvji. Tomēr svarīgi ir saprast, kādu ceļu tālāk izvēlēsies Eiropa. Draudus jau var arī novērst ārpus savas teritorijas, investējot dažādos veidos, lai draudi Eiropā neienāktu. Viens no redzamākajiem jaunās sistēmas piesaucējiem ir Somijas prezidents Sauli Nīniste. Viņa valsts nav NATO un tuvākajā laikā, visticamāk, arī nebūs. Somi nevēlas kļūt par kara frontes līniju. Latvija savukārt kopā ar pārējām Baltijas valstīm ir frontes līnija. Un skaidrs, ka mūsu stratēģija ir pilnveidot savas aizsardzības spējas divu organizāciju ietvaros. Esam uzņēmušies saistības NATO, kā arī ES. Pirmā organizācija  prasa noteiktas militāras spējas, kamēr otra paredz prasmīgu diplomātiju. Šobrīd mums ir iespēja aktīvi strādāt tieši otrajā jomā.   Putina vizīte Budapeštā Kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins pērn Kremlī uzņēma Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu, iecere par Krievijas prezidenta ierašanos atbildes vizītē Eiropā – likās atbilstoša, taču aizvadītajā nedēļā, kad Putins tiešām Budapeštā ieradās, viņa vizīte atgādināja ne tik daudz diplomātisku soli, kā tā demonstrēja Krievijas līdera centienus sašķelt Eiropas vienotību. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="65593" layoutid="0" layout="" static=""} Kā izdevumam "The New York Times" skaidroja Budapeštas Politiskā institūta direktors Pēters Kreko  - tā nebija nejaušība, ka Ungārija centās šo vizīti plaši neatspoguļot. Ungārija centās nesaasināt attiecības ar Rietumiem, jo Eiropas Savienība ir mudinājusi distancēties no Krievijas līdera. Kad Putins oktobrī apmeklēja Serbiju, viņš tika uzņemts kā goda viesis, valsts līderi viņam par godu bija sarīkojuši militāro parādi ar gaisa akrobātikas elementiem un Putinam tika pasniegts Serbijas augstākais apbalvojums. Taču Budapeštā Putins ieradās ar pāris enerģētikas jomas amatpersonām un tika turēts nostatus no sabiedrības redzes loka. Vienīgais plašākais notikums bija preses konference, kurā Putins tāpat iemanījās izpelnīties nosodījumu. Runājot par aplenktajiem Ukrainas karavīriem Debaļcevas pilsētā Kremļa saimnieks sacīja, ka Kijevai ir jāpieņem ka tā ir zaudētāja: „Skaidrs, ka zaudēt vienmēr ir slikti. Zaudētājiem tā vienmēr ir bēda, īpaši, ja zaudē tiem, kas vēl vakar bija traktoristi, taču šī ir īstā dzīve, tā turpināsies; nedomāju ka mums vajadzētu uz to pārāk koncentrēties”. Krievija esot PIEPRASĪJUSI Ungārijai sarīkot šo vizīti,  izdevumam "The New York Times" skaidroja bijušais Ungārijas valdības padomnieks ārlietu jautājumos Zoltāns Biro. Orbānam par to bijis kauns, taču viņš neesot varējis atteikties. Enerģētikas sektorā Ungārija ir ļoti atkarīga no Krievijas gāzes. Tā veido 60 procentus no kopējām gāzes piegādēm. Eksperti gan norāda, ka Putinam šī vizīte bija daudzkārt svarīgāka nekā Ungārijai. Viņš vēlējās Rietumiem parādīt, ka Krievija nav izolēta un tai Eiropas Savienībā joprojām ir sabiedrotie. Lai gan Orbāns atbalstīja Eiropas sankcijas pret Krieviju, viņš vienlaikus apšaubīja to efektivitāti, paziņojot, ka savienība, sperot šādu soli, ir iešāvusi pati sev kājā: “Esmu pārliecināts, ka sadarbība un labas attiecības ar Krieviju nav tikai Ungārijas, bet arī visas Eiropas interesēs. .. Izslēgt Krieviju no Eiropas nav racionāli. Reģiona drošība nevar tikt veidota pret Krieviju, tikai sadarbojoties ar Krieviju, tādēļ mums ir jārunā, jārunā un jārunā”. Ungārija zina, kādas ir soda sankcijas sliktām attiecībām ar Krieviju. 2009. gadā valsts bija spiesta samazināt dabas gāzes piegādes saviem klientiem, jo Krievija apturēja gāzes plūsmu caur Ukrainu.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā analizējam Ukrainas, Krievijas un Rietumu pasaules konflikta būtību un kādi ir šobrīd piedāvāto risinājumu – diplomātijas vai eskalācijas – plusi un mīnusi, kā arī apskatīsim, vai veicas ar Minskas pamiera līgumā noteiktā ieviešanu. Viesi studijā: Aizsardzības ministra padomnieks starptautiskās drošības jautājumos Jānis Kažociņš un politologs Kārlis Daukšts. Krievijas prezidenta Vladimira Putina mērķis ir sarīkot trešo Maidanu, kas būtu vērsts pret pašreizējo Ukrainas prezidentu Petro Porošenko, norāda Daukšts. "Mums visiem ir jādomā daudz nopietnāk par drošību. Mūsu gadījumā būtu svarīgi, ka ne tikai mēs paši un mūsu sabiedrotie NATO un ES, bet arī tie, kas skatās no ārpuses, ka Ziemeļaustrumeiropa un šeit es skaitu Baltijas valstis, Somiju, Zviedriju līdz pat Polārai jūrai nav pelēkā zona, bet ir aiz sarkanas līnijas. Tādēļ tur nav ko līst," vērtē Kažociņš. Rubrikā „Viedokļi”: Eiropu 2015. gadā sagaidīs „demokrātijas krīze” un politiskas zemestrīces. Pieaug piekrišana populistu un ekstrēmistu partijām visā Eiropā, vietām, piemēram, Grieķijā tās jau ir uzvarējušas vēlēšanās un tradicionālās partijas spiestas veidot iepriekš neiedomājamas alianses. Pētnieki skaidro, ka šo "demokrātijas krīzi" veido plaisa, kas ir radusies starp vecajām politiskajām partijām un viņu tradicionālajiem vēlētājiem. Iedzīvotāji vairs nejūtas uzklausīti un ir vīlušies līdzšinējos solījumos. Tradicionālajās partijās strauji krīt biedru skaits, un cilvēki arvien mazāk dodas pie vēlēšanu urnām. Ukrainas jaunā realitāte Iespēja pamosties jaunā realitātē, kā to pagājušajā trešdienā pieļāva ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičš, rodas tikai reizi pārdesmit gados. Kāds pat salīdzināja, ka Ukrainas konflikts ir nopietnāks par Kubas raķešu krīzi 1962. gadā. Par mieru Minskā runāja Ukrainas prezidents Petro Porošenko. Viņš savos paziņojumos uzsvēris, ka svarīgākais ir panākt uguns pārtraukšanu un algotņu izvešanu no Ukrainas. “Mums ir jāaizsargā miers, arī tādās pilsētas, kā Kramatorska, mums ir jāaizsargā Ukraina, lai pieprasītu nekavējoties bez jebkādiem nosacījumiem panāktu uguns pārtraukšanu un sāktu politisko dialogu. Mēs pieprasām mieru bez jebkādiem priekšnoteikumiem. Mēs pieprasām apturēt uguni, izvest visus ārvalstu spēkus un slēgt robežu. Viņiem te nav ko darīt, mēs paši ar visu tiksim galā,” atzina Ukrainas prezidents. To pašu pēc Minskas sarunām pauda arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Porošenko uzspēlēti patriotiski izteicās par savu spēku spējām, Putins tieši otrādi, bija pārāk skeptisks, ka izdosies bez starpgadījumiem nodrošināt divu, naidīgu armiju pārvietošanos. “Mēs aicinām abas puses izrādīt savaldību, lai izvairītos no nevajadzīgas asins izliešanas un nevajadzīgiem upuriem un lai smagās bruņu tehnikas izvešana notiktu bez nevajadzīgas asins izliešanas. Ukrainas vadības pārstāvji uzskata, ka aplenkuma nav un viss varētu notikt mierīgi. Man jau no paša sākuma par to ir bažas un esmu gatavs ar tām dalīties. Ja šāds ielenkums ir, tad loģiski, ka tie, kas ir ielenkumā, mēģinās no tā izlauzties. Bet tie, kas ir ārpusē, mēģinās izveidot koridoru savu ielenkto karavīru izvešanai. Mēs ar prezidentu Porošenko esam vienojušies dot attiecīgu rīkojumu saviem militārajiem ekspertiem,” norādījis Putins. To, ka lielā mērā jebkādas sarunas izšķirs Vladimira Putina viedoklis, intervijā Latvijas Radio izteica Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Viņš uzskata, ka Krievijas prezidentam nav vajadzīgas jaunas teritorijas, viņam ir vajadzīga novājināta Ukraina. Skrudra bilst, ka Putinam vajag Ukrainas pārvēršanu par federatīvu valsti un to, ka tā dēvētās tautas republikas Doņeckā un Luganskā paliek Ukrainas sastāvā. “Putinam tas ir nepieciešams divu iemeslu dēļ, pirmkārt, lai Ukraina kaut kad tālā nākotnē nevarētu iestāties Eiropas Savienībā un, otrkārt, lai Ukraina nekad nevarētu iestāties NATO. Visi pārējie varianti Putinu neapmierina,” vērtē Skudra. Minskas sarunās iesaistītās puses vienojās, ka tiek pārtraukta uguns, tiek atvilkta smagā bruņu tehnika, no Ukrainas aizbrauc visi ārvalstu bruņotie formējumi, kā arī sākas diskusijas par Doņeckas un Luganskas autonomiju. Viena no nozīmīgākajām prasībām ir atjaunot robežkontroli līdz šā gada beigām, ko daži eksperti jau nosaukuši par maz ticamu separātiskajos rajonos. Vēl viena prasība skar Ukrainas decentralizēšanu. “Ukrainas ziņu aģentūrās noplūda ziņojums par kontaktgrupas vienošanos, un tur tiek minēta spēcīga Ukrainas decentralizācija. Ja iepriekšējā Minskas vienošanās bija minēts, ka Ukrainai jāveic decentralizācija un savā ziņā jāveicina separātisko reģionu autonomiju, ko viņi arī dara, tad dokumentā jau tiek runāts par padziļinātāku decentralizāciju un faktiski Ukraina kļūst par federālu valsti. Skaidrs, ka Putins vēlas, lai Doņecka un Luganska paliktu problēma, bet lai tā būtu Ukrainas problēma. Vienlaicīgi dokumentā tiek runāts, ka Ukrainai ir jāatjauno republikām visas sociālās garantijas, pensijas, pabalsti un visa veida sociālā palīdzība, kas pilnvērtīgai valstij ir jādara. Tā teikt, lai Kijeva maksā par šīm republikām. Kas ir viens no pēdējiem, bet, manuprāt, svarīgākajiem, ir runa par robežas noslēgšanu, tas, ka tiek atjaunota kontrole pār robežu,” intervijā Latvijas Radio atzīst Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurīti. Šobrīd ir sācies lielais gaidīšanas laiks, kas parādīs, vai panāktā vienošanās ir izpildāma. Ieroču piegādes, kara stāvoklis, naudas trūkums un ilgstošs militārs konflikts iedzina stūrī tieši Ukrainas prezidentu. Skaidrs, ka Krievija ir panākusi sev vēlamo, jo Ukraina pati būs spiesta cīnīties ar autonomajiem reģioniem, turklāt visticamāk kļūs par federāciju. Vēl pavīdēja baumas, ka vienošanās laikā Putins ir atjaunojis ideju par kopēju ekonomisko telpu starp Vladivostoku un Lisabonu, kas idejiskā līmenī apmierina arī Vāciju. Ja tas atbilst patiesībai, tad jau drīzumā ļoti iespējama kļūs sankciju atcelšana un attiecību normalizēšana. Kamēr ASV medijos patīk skaitīt Putina režīma pēdējās dienas, nav izslēgts, ka Kremļa saimnieks nule kā nosvinēja savas ārpolitikas lielāko triumfu. Laiiks rādīs, kam izrādījusies taisnība, bet skaidrs ir tas, Ukraina Minskas sarunās piekāpās, lai saglābtu vismaz daļēji normālu savas valsts pastāvēšanu.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par to, kādas šobrīd ir ASV un ES attiecības, ko nozīmēja ASV prezidenta Baraka Obamas vizītē Igaunijā un vai pēc NATO samita varam justies drošāki. raidījuma viesis: žurnāla Ir komentētājs Aivars Ozoliņš. Informēsim klausītājus arī par "jaunām sejām" Eiropā - Frederika Mogerīnī un Donalds Tusks. Savukārt atskatā par iepriekšējo nedēļu ziņas par NATO samitu un Minskas pamieru.