Podcasts about karalistes

Kā jau decembra laikam pienākas un priekšpēdējā raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļojumā dodamies uz kādu zilu ūdeņu un baltu pludmaļu ieskautu valsti – uz Barbadosu. Karību reģionā esošā Barbadosa tiek uzskatīta par vienu no saulainākajām šī reģiona vietām. Un ja vēl ņem vērā, ka vidējā gaisa temperatūra visu cauru gadu ir ap 26 grādiem un ūdens temperatūra arī ir aptuvena tāda pati, tad siltuma mīļotājiem neko vairāk pat nevarētu gribēties. Barbadosa ir visai neliela salu valsts – izmēru ziņā kādus 32 kilometrus plata un 25 kilometrus gara. Tajā dzīvo ap 300 tūkstošiem vietējo iedzīvotāju. Trešdaļa no viņiem – vienīgajā salas lielajā pilsētā un galvaspilsētā Bridžtaunā. Pārējie iedzīvotāji izvietojušies piepilsētas ciematos un lauku reģionos. Turklāt ļoti bieži izmēra ziņā nelielās mājiņas tiek izvietotas ārpus lielo zemju īpašnieku teritorijām. ŠĪs pārvietojamās mājiņas vairumā gadījumu atrodas uz īrētas zemes un ir viegli pārvietojamas uz citu vietu – šī ir tradīcija, kas ir spēkā vēl kopš plantāciju laikiem. Šajā diezgan mazajā salā nav ne upju, ne nopietnu ezeru. Galu galā arī augstākais salas punkts ir vien kādus 20 metrus augstāks par mūsu Gaiziņu. Par dabas bagātībām runājot, jāatzīst, ka laika gaitā cukurniedru plantāciju izvēršanas dēļ dabas mantojums ir ievērojami noplicināts, bet daudzi savvaļā atrodamie dzīvnieki, piemēram, pērtiķi, truši vai mangusti vairāk tiek uzskatīti par kaitēkļiem. Savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ Barbadosa vēsturiski ir bijusi ļoti nozīmīgs pieturas punkts tirdzniecībai starp Eiropu, Āfriku un abiem Amerikas kontinentiem. Tā faktiski ir vistālāk uz austrumiem esošais Karību reģiona punkts un līdz ar to arī pirmais pieturas punkts no Eiropas ceļojošajiem tirdzniecības kuģiem. Un līdzīgi kā daudzas citas reģiona valstis, arī Barbadosa sākotnēji atradās spāņu impērijas pakļautībā, tad 16. gadsimtā to kontrolēja Portugāle, bet kopš 1625. gada tā bija Britu kolonija. Sākotnēji Barbadosas zeme tika piešķirta britu kolonistiem, taču jau pirmajās desmitgadēs mazos un nabadzīgākos zemes īpašniekus pārņēma lielākie plantatori, kas aktīvi izvērsa cukurniedru audzēšanu un cukura ražošanu. Tika izdoti vairāki vergu rīcību regulējoši likumi, kas nereti noveda arī pie vergu sacelšanās, taču tās tika ar spēku apspiestas. Lai arī dumpju dalībnieku parasti bija skaitliski vairāk, plantāciju īpašniekiem un karavīriem priekšrocības deva gan līdzenā vidiene, gan mežu trūkums, kur vergi varētu paslēpties. Paralēli bija vērojams vēl kāds fenomens – palielinoties lielo plantatoru ietekmei, valsti sāka pamest tieši nabadzīgākie kolonisti, kuri devās uz citām Karību salām un valstīm – Britu Gvijānu, Panamu un citām. 18. gadsimta beigās uz aptuveni 18 tūkstošiem balto kolonistu bija aptuveni 65 tūkstoši Āfrikas vergu. Lai arī visā Britu impērijā verdzība tika atcelta 1834. gadā, britu valdīšana Barbadosā turpinājās līdz pat 1966. gadam. Tā kā situāciju joprojām kontrolēja angļi un skoti, bijušo vergu pēcteči aktīvāk politiskajā dzīvē sāka iesaistīties vien 20. gadsimta 30. gados. Tika izveidota Barbadosas progresīvā līga, kas jau daudz aktīvāk sāka cīnīties par nabadzīgo tiesībām. 40. gadu vidū tika panākts, ka arī nabadzīgākajiem cilvēkiem ir iespējas piedalīties vēlēšanās un tas noveda pie tā, ka vara bijušajiem plantatoriem pamazām tika atņemta. Rezultātā 1966. gadā Barbadosa pasludināja neatkarību. Jaunajā valstī tika izveidota pārvaldes sistēma, kas faktiski līdzinās britu konstitucionālajai monarhijai ar karalieni (tobrīd karalieni) valsts vadītājas amatā.   Par valsts pirmo premjerministru kļuva Erols Voltons, kura vadībā sākās ekonomikas dažādošana un pāreja no izteiktas lauksaimniecības uz rūpniecību un tūrisma sektora attīstīšanu. Barbadosa aktīvi iesaistījās arī Karību jūras brīvās tirdzniecības asociācijas izveidē. Taču viens no jautājumiem, kas jau ilgus gadus bija politiskajā dienaskārtībā, bija pilnīga pāreja uz republikānisko pārvaldes sistēmu. Proti, atsakoties no britu karaļnama pārraudzības. Britu karaļnams nereti tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem koloniālās pagātnes simboliem. Un bija vajadzīgi vairāk nekā 50., lai Barbadosa pierādītu savu politisko un ekonomisko briedumu un faktiski sarautu saiknes ar savu brīžiem sāpīgo vēsturisko pagātni. Barbadosa par republiku kļuva pavisam nesen – 2021. gada oktobrī. Par valsts pirmo prezidenti kļuva tā brīža Barbadosas ģenerālgubernatore Sandra Meisone. Viņas inaugurāciju apmeklēja arī pašreizējais Apvienotās Karalistes karalis Čārlzs III, kurš tobrīd gan bija vien princis, bet karaliene Elizabete II nosūtīja simbolisku apsveikumu. Esam stāstījuši, ka savulaik līdzīgu soli ir spērušas arī citas britu sadraudzības valstis, kuras ir atteikušās no karalienes vai karaļa kā sava valdnieka, tomēr palikušas britu Sadraudzības rindās. Mums, protams, bija interese noskaidrot, kāpēc valstis sper šādus soļus? Vērsāmies pie Apvienotās Karalistes vēstnieka Latvijā Pola Brumela, kurš, mums par lielu pārsteigumu, pirms aptuveni 20 gadiem bija Apvienotās Karalistes vēstnieks tieši Barbadosā un arī vairākās citās Karību reģiona austrumu valstīs. Viņš dalās ar saviem iespaidiem par Barbadosu.   

Latvijā ceļu pie skatītājiem sāk filmu studijas "Rija" kopražojuma ģimenes animācijas filma „Meitene dzinējsuns”. Mūsdienīgs un aizkustinošs ģimenes kino par meitenei Mēriju, viņas īpašajām attiecībām ar vecmāmiņu, kopīgo hobiju – veselīgo ēdienu gatavošanu, kā arī par ģimenes spoku, kurš eksistē, lai palīdzētu Mērijai uz mūžu atvadīties no omītes. Filma jau rādīta Berlīnes kinofestivālā un 2023.gadā saņēma Eiropas Kino akadēmijas nomināciju „Labākā Eiropas pilnmetrāžas animācijas filma”. Filmas galvenā varone ir 11 gadus vecā Mērija, kura lieliski saprotas ar savu vecmāmiņu. Abām patīk gatavot ēst, un Mērija sapņo kādu dienu kļūt par šefpavāri, taču vecmāmiņas mūža nogale tuvojas un viņa nokļūst slimnīcā. Kādu dienu pie Mērijas ierodas mistiska sieviete, kas aizved Mēriju, viņas mammu un vecmāmiņu ģimenes vēsturē. Brauciens ļauj dzimtas sievietēm citai citu patiesi iepazīt. “Meitene dzinējsuns” ir Luksemburgas, Itālijas, Īrijas, Apvienotās Karalistes, Latvijas, Igaunijas un Vācijas kopražojuma filma.  Latviešu valodā ierunātā filma “Meitene dzinējsuns” ir veidota pēc īru rakstnieka Rodija Doila noveles, kuras režisors, scenārists un mūziķis Endzo d'Alo ir viens no atzītākajiem animācijas filmu radītājiem Eiropā.  Filmas veidotāji cer, ka filma patiks gan Latvijas bērniem, gan pieaugušajiem, jo tā ir daudzslāņaina un dziļa. Runā par vispārcilvēciskām vērtībām, par stirpu ģimeni, par mūsu saknēm.

Eksprezidents un Republikāņu partijas kandidāts ASV prezidenta amatam Donalds Tramps ir piedzīvojis jau otro atentāta mēģinājumu - šoreiz tā līdz īstai šaušanai iespējamais slepkava netika, bet beigties varēja visādi. Par ko šie mēģinājumi liecina? Ir zināma jaunā Eiropas Komisija - Valdis Dombrovskis būs ekonomikas un ražīguma komisārs, vēl viņam uzticēti īstenošanas un vienkāršošanas komisāra pienākumi, savukārt atbildīgā par ārējo politiku būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa. Ko mēs varam sagaidīt no nākamās Eiropas valdības? Jau vairākas naktis nerimst mēģinājumi šturmēt robežu pie Spānijai piederošā Suetas pilsētas. Marokas policija un specvienības aizturējušas simtiem cilvēku. Tikmēr Eiropā Vācija ir atjaunojusi robežkontroli uz visām savām robežām, lai cīnītos pret migrantu ierašanos valstī. Vēl arī dabas stihijas raisījušas daudz satraukumu Eiropā un Āzijā, bet klimata pārmaiņu dēļ šī būs arvien biežāka realitāte. Nevar arī nepieminēt 17. septembrī notikušo Libānā, kur "Hezbollah" kaujinieku kabatās uzsprāga tūkstošiem peidžeru (nelielas ierīces ziņojumu saņemšanai). Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilzi Naglu. Otrais mēģinājums 15. septembrī netālu no Donaldam Trampam piederošā golfa kluba Vestpalmbīčā, Floridā, atskanēja šāvieni. Tramps tobrīd spēlējis golfu. Kā vēlāk tika ziņots – ASV Slepenā dienesta aģenti atklāja uguni, ieraugot personu ar šaujamieroci netālu no golfa kluba. Aģenti, kas apsargāja Trampu, esot redzējuši aizdomīgu bruņotu personu, kas, kā izskatījies, gatavojies šaut. Aizdomīgajai personai izdevās aizbēgt ar automašīnu, bet vietējā policija viņu vēlāk notvērusi kaimiņu apgabalā. Trampa kampaņas cilvēki un Slepenais dienests pēc incidenta paziņoja, ka Tramps atrodas drošībā. Arī vietējā policija ziņoja, ka neviens cilvēks šajā incidentā nav cietis. Aizturēts tika Raiens Veslijs Rouss, nelielas būvniecības kompānijas īpašnieks Havaju salās. Viņš tiek raksturots kā stingrs Ukrainas atbalstītājs un sociālajos tīklos aktīvi komentējis politiskos notikumus, kritizējot Trampu. ASV mediji vēsta, ka aizturētajam pagaidām izvirzītas divas apsūdzības – par nelikumīgu šaujamieroča glabāšanu, neskatoties uz sodāmību, kā arī par šaujamieroča ar dzēstu numuru glabāšanu. Tas ļauj viņu paturēt apcietinājumā, kamēr tiek pētīti pierādījumi. Izmeklēšanas gaitā viņam var izvirzīt arī nopietnākas apsūdzības. Tikmēr Tramps un viņa viceprezidenta amata kandidāts Venss jau atkal steiguši izmantot notikušo savā labā. Abi centušies vainot prezidentu Džo Baidenu un viceprezidenti Harisu notikušajā, kā argumentu piesaucot, ka aizdomās turamais ticējis Baidena un Harisas retorikai un tāpēc rīkojies saskaņā ar to. Jāatgādina, ka pirms diviem mēnešiem Tramps tika ievainots vēlēšanu kampaņas mītiņā Pensilvānijas štata Batleras pilsētā. Viņam tika sašauta auss. Savukārt, uzbrucēju, kurš atradās uz līdzās esošās ēkas jumta, nošāva Slepenā dienesta aģenti. Šī atentāta laikā tika nošauts arī 50 gadus vecs ugunsdzēsējs un nopietni ievainoti divi mītiņa dalībnieki. Nosaukts nākamās Eiropas Komisijas sastāvs Ir pagājusi visa vasara kopš Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un vien 17. septembrī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena paziņoja iecerēto nākamās komisijas jeb valdības sastāvu. Protams, pirms tam bija jāvienojas, vai Leienai pašai varētu būt nepieciešamais mandāts turpināt darbu komisijas vadītājas amatā. Paralēli valstīm bija jāizvirza savi pārstāvji darbam komisijā. Eiropas valdību veido 27 komisāri, katrai valstij izvirzot vienu. Šis process nebija bez šķēršļiem. Pēc tam, kad valstis bija paziņojušas savus kandidātus, prezidente aicināja veikt izmaiņas – viņa gribēja, lai komisijā būtu vīriešu un sieviešu līdzsvars. Pilnībā to nodrošināt neizdevās, taču, ja sākumā proporcija bija viens pret pieci, tad, dažām valstīm nomainot savus kandidātus, tagad komisijā būs 40 procenti sieviešu un 60 procenti vīriešu. Latvija savu kandidātu nemainīja, atstājot nominācijā Valdi Dombrovski. Viņš ir saņēmis atbildīgo ekonomikas komisāra posteni, ko iekāroja ne viena vien valsts, taču līdz ar to zaudējis viceprezidenta amatu. No sešiem viceprezidentiem četras būs sievietes. Fon der Leiena uzsvēra, ka šie visi ir jauni viceprezidenti, un starp tiem viena no ietekmīgākajām būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa, kas turpmāk būs atbildīgā par ārlietām. Vispār Baltijas valstis ir saņēmušas nozīmīgus posteņus. Lietuvas ekspremjers Andrjus Kubiļus ieņems jaunizveidoto, bet šajā brīdī ļoti būtisko aizsardzības ministra jeb komisāra amatu, turklāt viņa pārziņā būs arī kosmosa politika. Vēl gan jaunā komisija nav sākusi darbu, tā ir tikai nominēta, jo priekšā tagad gaidāma apspriešana Eiropas parlamentā, un parlamentam būs jānobalso par jauno komisijas sastāvu. Vācija atjauno robežkontroli No 16. septembra uz Vācijas robežas ir atjaunota robežkontrole, kas tiks īstenota vismaz pusgada garumā. Savulaik līdz ar Šengenas zonas izveidi vecie robežkontroles punkti valstī tika nojaukti un daudzviet par robežas šķērsošanu informēja vien neliela zīme. Tagad uz ceļiem izvietoti mobili robežposteņi, un ikvienam, kurš grib iebraukt Vācijā, ir jārēķinās, ka viņš varētu tikt apturēts un tiks pārbaudīti viņa dokumenti. Mērķis ir apturēt nelegālo migrantu iekļūšanu valstī. Vācija daudziem ir viens no iekārotākajiem galamērķiem. Tiesa, zinot par dokumentu pārbaudi, migranti varētu izvēlēties arī citus ceļus. Tomēr ne jau tikai Vācija saskaras ar pieaugošajiem migrācijas izraisītajiem izaicinājumiem. Britu premjers nedēļu mijā devās uz Romu, lai apspriestu sadarbību ar savu Itālijas kolēģi cīņā pret nelegālo migrāciju. Kaut arī Itālijā pie varas ir labējie, bet Britu salās kreisie, tomēr mērķis mazināt migrantu plūsmu abiem ir viens. Gan Itālijas, gan Apvienotās Karalistes krastus labākas dzīves meklētāji mēģina sasniegt ar visdažādākajiem peldlīdzekļiem, un bieži vien tie ir pārāk nedroši, lai tiktu pāri sabangotajiem ūdeņiem. Pēdējās nedēļās ir bijušas vairākas traģēdijas, par kurām mediji plaši ziņojuši. Arī citas valstis piedzīvo līdzīgas problēmas. Jau vairākas naktis ļoti nemierīgi ir pie Marokas robežas netālu no Spānijas pilsētas Seutas. Seuta ir viens no diviem anklāviem, kas atrodas Gibraltāra šauruma otrajā pusē un kur Eiropas savienībai ir vienīgās sauszemes robežas ar Āfrikas kontinentu. Izmantojot sociālos tīklus, pie robežas pulcējušies tūkstošiem migrantu, kas jau kopš svētdienas mēģina kopā to šturmēt. Uz robežas ir uzbūvēti divi 10 metrus augsti žogi, tāpēc tiem tikt pāri nav tik viegli. Marokas policijai, piesaistot specvienību, vien ar milzīgām pūlēm pagaidām izdodas apturēt pūļa virzīšanos.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Sudānas Republiku. Valsti, kas atrodas Āfrikas kontinenta Ziemeļaustrumu daļā. Valsts ir uz dienvidiem no Ēģiptes un tai vijas cauri pasaulē lielākā upe Nīla. Patiesību sakot – Sudānas galvaspilsēta Kartūma ir uzbūvēta vietā, kur sastopas Nīlas divi atzari – Zilā un Baltā Nīla. Sudānas valsts lielu daļu klāj lielākais pasaules tuksnesis – Sahāra. Tas ir lielākais gan tikai tad, ja neskaita Antarktīdas tuksnešus un Arktikas tuksnešus. Bet Sudāna ir ne tikai Sahāras valsts, bet arī Sāhela reģiona valsts. Sāhela ir šaura pārejas josla, kas atdala Sahāras tuksnesi no dienvidos atrodamajām auglīgajām savannām. Sāhelas josla stiepjas 5400 kilometru garumā no Senegālas cauri visai Āfrikai līdz pat Sudānai. Tādēļ nav pārsteigums, ka Sudāna ir viena no valstīm, kuras iesaistījusies astoņus tūkstošus kilometru garajā “Lielās zaļās sienas” projektā. Projekts paredz koku stādīšanu cauri visai Āfrikai, 21 valstij, no Atlantijas līdz Indijas okeānam. Kopš 2011. gada Sudāna ir trešā lielākā Āfrikas valsts. Agrāk tā bija pati lielākā kontinentā. Bet Dienvidsudānas atdalīšanās pirms  vairāk nekā desmit gadiem pēc asiņainiem pilsoņu kariem, samazināja tās teritoriju. Par Dienvidsudānas izveidošanos un pašu valsti noteikti noklausieties mūsu raidījumu. Vēl tikai viena īpatnība, kuru gribējām pieminēt ir tas, ka vārds “Sudan” ir cēlies no arābu valodas “bilad-as-sudan” un burtiski nozīmē “melno cilvēku zeme”. Un vēl viens fakts. Sudānas karogs ir ļoti līdzīgs Palestīnas pašpārvaldes izmantotajam karogam. Tik līdzīgs, ka to bez problēmām var sajaukt, jo tikai krāsu izvietojums, pat ne toņi vai ģeometriskās figūras, ir atšķirīgs. Patiesības labad jāmin, ka arī Jordānijas un Apvienoto Arābu Emirātu karogi ir līdzīgā “dizainā”. Bet Sudānas un Palestīnas tomēr ir superlīdzīgi. Sudānas vēsture ir ļoti sena un bagāta ar unikālām civilizācijām un liecībām par tām. Mūsdienu Sudānas teritorija reiz bija pazīstama kā Senā Nūbija un tā ir apdzīvota vismaz 25 tūkstošu gadu. Starp trešo gadu tūkstotī un mūsu ēras pirmajiem paralēli Ēģiptes civilizācijai pastāvēja arī kušītu valstis. Sākotnēji Kermas Karalistes, tad Ēģiptes Jaunās karalistes un visbeidzot Kušas Karalistes valstiskajos veidojumos. Lai arī visbiežāk mēs zinām par ēģiptiešiem, melnādaino kušītu civilizācija neatpalika no ēģiptiešiem un to savstarpējā tehnoloģiskā, reliģiskā un politiskā mijiedarbība bija ļoti intensīva. Kušītu periods ir viens no “aizmirstajiem” posmiem pasaules vēsturē. Pēc Kušas Karalistes sabrukuma, nūbieši izveidoja trīs kristiešu karalistes: Nobatijas, Makurijas un Alodijas. Divas no tām izdzīvoja līdz pat 16. gadsimtam, kad teritorijā ietekmi ieguva arābu nomadi. Vēlākajos gadsimtos valsts piedzīvoja spēcīgu islamizāciju līdz 19. gadsimtā to okupēja ēģiptieši un vēlāk Sudānas teritorija kļuva par britu koloniju. Anglo-ēģiptiešu vara Sudānā krita 1956. gadā, kad valsts kļuva par neatkarīgu Sudānas Republiku. Valsts modernā vēsture ir pilna ar demokrātijas problēmām un militāristu ietekmi politikā. Tikai pirms pieciem gadiem pēc ilgstošiem sabiedrības protestiem no varas atkāpās trīs desmitgades valdījušais prezidents Omars Hasans Ahmads Al-Baširs. Demokrātiskai valdībai nostiprināties neizdevās. Un kopš 2023. gada jūnija valsti faktiski pārvalda armijas ģenerālis Abd-al Fatahs al-Burhans Abd-al-Rahmans. Sudānā dzīvo vairāk nekā 49 miljoni iedzīvotāju. Vairāk nekā divas trešdaļas ir Sudānas arābi, bet pārējo sabiedrības daļu veido gandrīz 500 dažādas etniskās grupas. Iedzīvotāju skaits valstī pieauga četrkārtīgi piecdesmit gadu laikā kopš neatkarības iegūšanas. Iedzīvotāju skaits turpina pieaugt arī šobrīd un vidējas bērnu skaits uz vienu sievieti ir 4,5. Neskatoties uz valdības sporādiskajiem centieniem uzlabot izglītības sistēmu un arvien pieaugot darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaitam, pat lasītprasmes līmeņi valstī ir zem 60 procentiem. Sieviešu analfabētisms ir procentuāli vēl izteiktāks. Politiskā nestabilitāte, divi ilgstošie pilsoņu kari ar miljoniem upuru, cilvēktiesību problēmas un iedzīvotāju paverdzināšana, sistemātiskas izvarošanas, karš un genocīds Darfūras reģionā, neveiksmīgas ekonomiskās politikas, resursiem bagātu teritoriju zaudēšana, kad atdalījās Dienvidsudāna, korupcija, iedzīvotāju došanās bēgļu gaitās un daudzas citas būtiskas likstas ir kavējušas un grāvušas Sudānas attīstību. Pilsoņu kari Sudānā vien ir bijuši starp Āfrikā un pasaulē visilgstošākajiem. Rezultāts ir tajā, ka Sudāna tiek uzskatīta par pasaulē pašu nabadzīgāko valsti. Un tas neskatoties uz to, ka valsts ir viens no lielākajiem lauksaimnieciskās produkcijas eksportētājiem pasaulē, valsts ir uzsākusi lielus irigācijas projektus un tā ir naftas tranzīta valsts. Sudānas ekonomiskās un politiskās problēmas diemžēl nav unikālas. Varbūt kopējais problēmu salikums ir tiešām ekstrēms Sudānas gadījumā, bet ikviena no minētajām problēmām ir bijusi klātesoša arī citās mūsu aplūkotajās valstīs. Un šis ir aspekts, kuru mēs gribējām izzināt vairāk. Bieži ir dzirdēts termins „globālie dienvidi”. Termins, kas apzīmē valstis, kuras nav attīstītākās pasaules valstis, bet kuru politiskais un arī ekonomiskais nozīmīgums globālajā sistēmā tikai pieaug. Ar kurām nevar nerēķināties. Kādēļ „globālie dienvidi” ir tik nozīmīgi, skaidro somu izcelsmes starptautiskās politiskās ekonomikas domātājs, vairāk nekā 20 grāmatu autors, Helsinku Universitātes profesors Heiki Patomeki.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz vietu, kuru mēdz dēvēt par Antiļu salu grupas pērli jeb dārgakmeni, jeb Sentvinsentu un Grenadīnām. Ja runājam par dārgakmeņiem, tiek uzskatīts, ka pat trīs tādi ir attēloti Sentvinsentas karogā. Sākotnēji uzskatīja, ka sala savu nosaukumu ieguvusi par godu spāņu Svētajam Vinsentam, jo Kristofors Kolumbs esot apmeklējis šo salu 1498. gadā tieši Svēta Vinsenta dienā. Jaunākie pētījumi gan liecina, ka Kolumbs tajā dienā bija Spānijā un Sentvinsentu patiesībā nekad neesot apmeklējis. Sentvinsenta un Grenadīnas atrodas netālu no Dienvidamerikas ziemeļu krasta un ir viena no Nāciju Sadraudzības valstīm un arī viena no tām, kur Apvienotās Karalistes karalis ir valsts galva. Valsts ir ļoti maza, tajā ir tikai 100 tūkstoši iedzīvotāju, bet fiziski tā atrodas uz vienas lielākas salas ar nosaukumu Sentvinsenta un vēl 32 mazākām saliņām, ko sauc par Grenadīnām. Pastāvīgi apdzīvotas esot deviņas no tām.  Vēl kas interesanti, šī valsts pat ļoti iejaucas cilvēku privātajā dzīvē, proti, cietumsods līdz 10 gadiem draud ne tikai par homoseksuālām attiecībām, bet sodīt cilvēku var arī par valsts likumos nepieņemamām seksuālām darbībām arī starp heteroseksuāliem pāriem. Varbūt nediskutēsim dziļāk par detaļām, bet runa ir par tādām praksēm, ko daudzi piekopj un pat arī rekomendē. 

Novembrī UNESCO aicina atzīmēt Pasaules zinātnes dienu, šogad akcentējot zinātnes lomu miera un attīstības nodrošināšanā. Miera šobrīd pasaulē nav, attīstība ir nevienmērīga un to bremzē akūtu problēmu risināšana. Vai zinātne var palīdzēt laikmetā, kad patiesības ir daudz un dažādas un tās savstarpēji konfliktē, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Zigmunds Orlovskis un filozofijas doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Māris Kūlis. Zinātnes straujā attīstība 19. gadsimtā 19. gadsimts ir zīmīgs ar vairākiem vēsturiskiem atklājumiem: šajā  simtgadē Luijs Pastērs izgudro vakcīnu pret trakumsērgu, vācu inženieris Karls Benzs rada pirmo automobili ar iekšdedzes dzinēju, Tomas Edisons izgudro ilgnoturīgo elektrospuldzi, Čarlzs Darvins nāk klajā ar evolūcijas teoriju,  Alfrēds Nobels izgudro varen jaudīgu spridzekli – dinamītu. Tajā simtgadē  notiek virkne nozīmīgu atklājumu un, jā, - 1833. gadā angļu filozofs un zinātnes vēsturnieks Viljams Vīvels ievieš jēdzienu „zinātnieks” līdzšinējā    termina – dabas filozofs – vietā. Lai  arī zinātniski atklājumi un to ieviešana praktiskā lietošanā notika paralēli  vairākās pilsētās gan Eiropā, gan Amerikā, tomēr par tā laika tehnoloģiju šūpuli var dēvēt Angliju. Tur lielu interesi un atbalstu mākslai un zinātnei izrādīja tā laika Apvienotās Karalistes karalienes Viktorijas dzīvesbiedrs – princis Alberts, kurš arī bija viens no rīkotājiem Pirmajai pasaules izstādei, kas notika Londonā 1851. gadā izstādei īpaši būvētā stikla un dzelzs celtnē – tā laika arhitektūras augstajā dziesmā – Kristālā pilī. Par šo izstādi un par  rūpnieciskās revolūcijas laika zinātniskiem atklājumiem un praktiskiem jauninājumiem  stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes fakultātes Arheoloģijas un vēstures nodaļas docents Mārtiņš Mintaurs.

Dodamies uz kādu ļoti attālu valsti. Kādu laiku neesam bijuši Okeānijā un tādēļ šoreiz aplūkojam valsti, kuras galvaspilsēta Honiara atrodas 13,5 tūkstošu kilometru attālumā no Rīgas. Cik iespaidīgs ir šis attālums? Attālums no Rīgas līdz zemeslodes vidum ir divas reizes mazāks jeb 6371 kilometrs. Zālamana salas gan nav diametrāli pretēji uz zemeslodes Rīgai. Otrā pusē zemeslodei no Rīgas skatupunkta atrodas Klusais okeāns. Vistuvākā sauszeme ir Jaunzēlande. Bet pie Zālamana salām atgriežoties – valsts sastāv no vairāk nekā 900 salām un saliņām. Lielākā daļa no tām nav apdzīvotas un galvenās salas ir tikai sešas. Un ja ar tik lielu skaitu salu nebūtu par maz, tad Zālamana salās atrodas arī pasaulē aktīvākais zemūdens vulkāns, kurš ik pa brīdim arī izvirst. Valstī dzīvo nedaudz vairāk nekā 700 000 iedzīvotāju, un apmēram 75% valsts teritorijas klāj lietusmeži. Salīdzinājumam – Latvijas teritorijā meži ir 52 procenti. Starp citu, ar pozitīvu tendenci pieaugt. Gandrīz puse no šiem vairāk nekā trim miljoniem hektāru mežu pieder Latvijas valstij. Pārējais – privātīpašniekiem. Bet Zālamana salās mežu apjoms samazinās. Atmežošana notiekot milzīgos tempos – apmēram 40 tūkstoši hektāri gadā. Un, kā varat iedomāties, visvairāk no šī cieš lietusmežos dzīvojošie daudz jo daudz dzīvnieku, putnu un augu. Ļoti daudzi no tiem ir endēmiski un nav atrodami nekur citur pasaulē. Pirmie iedzīvotāji Zālamana salās esot ieradušies apmēram pirms 30 tūkstošiem gadu. Bet tikai 1568. gadā spāņu ceļotājs Alvaro de Mendana bija pirmais eiropietis, kurš salas pamanīja. Spāņiem neizdevās nostiprināties salās. Bet britiem, sākot no 1767. Gada, gan. Amerikāņu un britu vaļu mednieki aktīvi salas apmeklēja arī visu 19. gadsimtu, paralēli īpašumtiesības mainot no britiem uz vāciešiem un atpakaļ. Otrā pasaules kara laikā Zālamana salas iekaroja japāņi un rezultātā tās kļuva par vienu no nozīmīgākajiem kauju punktiem Klusā okeāna teātrī, kā to reizēm dēvē Otrā pasaules kara terminoloģijā. Un te interesants fakts – slavenais ASV prezidents Džons F. Kenedijs bija ļoti pateicīgs Zālamana salām par viņa faktisku izglābšanos. Proti, 1943. gadā, kad Kenedijs vadīja ASV krasta apsardzes patruļkuģi, japāņi pa to iešāva torpēdu. Rezultātā Kenedijs kopā ar izdzīvojušajiem apkalpes locekļiem bija spiesti peldēt apmēram sešus kilometrus līdz tuvumā esošajām Zālamana salām, kur pēc tam divas dienas pārtika tikai no kokosriekstiem. Pēc tam jūrniekus izglāba divi vietējie zvejnieki. Sala, uz kuras nonāca Kenedijs un apkalpe, tobrīd nebija apdzīvota un saucās Plūmju Pudiņa Sala. Vēlāk jau to pārsauca par Kenedija salu, bet pats Kenedijs Ovālajā kabinetā esot sev par piemiņu vienmēr turējis kokosrieksta čaulu. Bet atgriežoties pie nopietnās politikas, jo šis tāds deserta cienīgs fakts sanāca, – daudzas no Zālamana salas tika izpostītas Otrā pasaules kara laikā, kas veicināja arī nacionālisma un autonomijas ideju pieaugumu. Kombinācijā ar augošajām pēckara koloniālās atbrīvošanās idejām, Zālamana salas panāca neatkarību no britiem 1978. gadā. Jautājums par neatkarību vienmēr ir nedaudz strīdīgs. Esam vairākkārtīgi runājuši par valstīm, kuras ir suverēnas lēmumu pieņemšanā, bet to valsts galva tomēr ir Apvienotās Karalistes karaliene vai karalis. Zālamana salas nav izņēmums – tās ir daļa no britu veidotās Nāciju Sadraudzības, kurā šodien ietilpst 56 valstis, piecpadsmit no kurām Karalis Čārlzs Trešais ir valsts galva. Tādēļ arī Zālamana salas ir konstitucionālā monarhija. Bet kāda tad ir Nāciju Sadraudzības – šī savdabīgā politiskā veidojuma – nākotne, analizē. Žaneta Ozoliņa, ilggadēja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore un vadošā pētniece.

Par tērpšanos vēsturiskajos apģērbos, seno ieroču cīņām un amatu izzināšana viduslaikos Kultūras rondo studijā izvaicājam vēstures rekonstrukcijas kluba "Exercitus Rigensis" vadītāju Juri Ņečajevu un mūsdienu etniskās  mūzikas un seno amatu festivāla "Zobens un lemess" rīkotāju Valdi Bērzvadu. No 9. līdz 11. jūnijam Bauskā norisināsies mūsdienu etniskās mūzikas un seno amatu festivāls “Zobens un lemess”. Šogad festivāla muzikālo daļu iezīmē grupas no Grieķijas, Apvienotās Karalistes, Ukrainas, Lietuvas un Latvijas, tajā skaitā pagānmetāla lielmeistari "Skyforger", kas īpaši saistīti ar Zemgali. Senatnes gaisotni sarūpēs vēstures rekonstruktoru klubi no Baltijas valstīm, bet zināšanas papildināt interesenti aicināti apmeklēt lekciju teltī.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu īpašu valsti, kas atrodas Dienvidāzijā. Valsts atrodas starp Ķīnu un Indiju, divām pasaulē vecākajām un ievērojamākajām civilizācijām. Dodamies uz Butānu, jeb kā tā ir oficiāli pazīstama Butānas Karalisti. Butānas Karalistes nosaukums nozīmē - Pērkona pūķa zeme un, neskatoties uz to, ka valsts ir maza, tā ir pazīstama ar savām satriecošajām kalnu ainavām, bagātīgo bioloģisko daudzveidību un unikālo kultūras mantojumu. Stāstot, par Butānu, iespējams, ka visinteresantākais fakts, kas to atšķir no citām valstīm pasaulē, ir luksoforu trūkums. To nav pat valsts galvaspilsētā Timpu, kur ir izplatīti satiksmes sastrēgumi. Neskatoties uz luksoforu trūkumu, satiksmes plūsmas organizācija un efektivitāte joprojām pastāv. Iemesls tam ir policistu klātbūtne, kas izvietoti kabīnēs līdzīgās konstrukcijās nozīmīgos krustojumos un vada un pārvalda satiksmi. Timpu notika arī eksperiments ar luksoforiem, tika uzstādīti vairāki luksofori, tomēr to darbība bija ļoti īsa un tie ātri tika noņemti, jo vietējie iedzīvotāji pauda neapmierinātību ar neizskatīgajām instalācijām. Galu galā cilvēku vēlme policistu klātbūtnei guva virsroku. Ja par Butānu kāds ir dzirdējis garāmejot, tad visticamākais, ka par pasaulē slaveno Laimes indeksu. Respektīvi to, ka Butānā oficiāli tiek mērīta nacionālā laime. Butānieši laimi uztver ļoti nopietni un neskatoties uz to, ka Butāna ir viena no vismazāk attīstītajām valstīm Āzijā, valdība joprojām uzskata par prioritāti bruto nacionālo laimi (Gross National Happiness (GNH)), nevis iekšzemes kopproduktu (IKP), jo tā saprot (vai mēģina iestāstīt), ka būt bagātākam, nenozīmē būt laimīgākam. Laimes indeksu ieviesa Džigme Singje Vangčuks, ceturtais Butānas karalis, 1972. gadā, vēloties ilgtspējīgi attīstīt valsts ekonomiku. Atšķirībā no IKP, GNH uzsver, cik svarīgi ir dzīvot harmonijā ar dabu un tradicionālajām vērtībām. Apvienoto Nāciju Organizācija, starp citu, šo ideju ieviesa 2011. gadā, mudinot savas dalībvalstis sekot Butānas piemēram, un nosauca laimi par “cilvēka pamatmērķi”. To, ka ANO šo Laimes indeksu ir pārņēmusi, pieminējām arī raidījumā par Dāniju, kurai ir tendence ieņemt arvien augstākās vietas katru gadu šajā “laimes čempionātā”. Butānā, kurā ir 880 tūkstoši iedzīvotāju, ir interesanta politiskā sistēma. Valsts šobrīd ir konstitucionāla monarhija ar demokrātiski ievēlētu parlamentu. Tomēr līdz pat 2008. gadam Butāna bija absolūta monarhija. Tieši pēdējos piecpadsmit gados politiskajā sistēmā ir notikušas būtiskas izmaiņas. Pāreju no absolūtas monarhijas uz konstitucionālu ierosināja ceturtais Butānas karalis Džigme Singje Vangčuks. Šis process bija daļa no viņa plašākā redzējuma par valsts modernizāciju un demokrātijas veicināšanu. Karalis uzskatīja, ka Butānas politiskajai sistēmai ir jāattīstās, lai labāk kalpotu tās iedzīvotājiem un risinātu mainīgās pasaules izaicinājumus. Pāreja sākās ar jaunu konstitūciju un 2009. gadā Butānā arī notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas. Butānas iedzīvotāji piedalījās šajā procesā, ievēlot deputātus Nacionālajā asamblejā, kas ir parlamenta apakšpalāta. Vēlēšanas tika uzskatītas par nozīmīgu soli ceļā uz demokrātiskas iekārtas izveidi valstī. Saskaņā ar jauno konstitucionālo sistēmu, karalis joprojām ir valsts vadītājs, taču viņa pilnvaras tagad ir ierobežotas un dalītas ar ievēlēto valdību. Karaļa loma lielākoties ir ceremoniāla, savukārt izpildvara ir piešķirtas premjerministram un Ministru padomei. Parlaments sastāv no Nacionālās asamblejas un Nacionālās padomes, kurām ir svarīga loma likumdošanas procesā. Kopš šīs pārejas Butāna ir panākusi progresu demokrātisko institūciju konsolidācijā. Valstī ir notikušas vairākas vēlēšanas, un ir notikusi mierīga varas nomaiņa. Ievadā jau minējām, ka valsts mēra cilvēka laimi, nevis reālo ekonomiku. Un šī ideoloģiskā pieeja ietekmē ne tikai valdības politiskos lēmumus un politiku, bet arī saimniecību. Un ne vienmēr uz labo pusi. Neskatoties uz to, ka Butānas ekonomika ir vērsta uz labklājību un laimi, valsts balstās uz tradicionālajām nozarēm, kur lauksaimniecībai un hidroenerģijai ir nozīmīga loma un tās sniedz ievērojamu ieguldījumu valsts IKP. Hidroenerģijas projektu attīstība un enerģijas eksports ir kļuvuši par galvenajiem Butānas ekonomiskās izaugsmes virzītājspēkiem līdzās tūrismam. Tūrisms ir kļuvis par nozīmīgu sektoru, kas izmanto Butānas “senatnīgo” dabu un bagātīgo kultūras mantojumu. Tas veido aptuveni 6% no valsts IKP. Te gan jāsaka, ka valdība regulē tūrisma plūsmas, lai saglabātu ilgtspējīgu praksi un aizsargātu savu kultūras mantojumu. Butāna kopumā var lepoties ar relatīvi spēcīgām valsts finansēm un ekonomisko stabilitāti. Viens no galvenajiem iemesliem šim ir arī valsts konsekventā pieturēšanās stingras fiskālās politikas budžeta veidošanā. Kas īsti ir šis bieži lietotais termins “stingra fiskālā politika”, skaidro Stokholmas ekonomikas skolas Rīgā Ekonomikas nodaļas vadītājs Mortens Hansens. Butānas ekonomika joprojām ir pārsvarā agrāra, ar piesardzīgu pieeju industrializācijai. Respektīvi, valstī nav notikusi strauja industrializācija, jo valsts vēlas saglabāt dabas resursus un kultūras mantojumu. Butānas slavenā pieeja progresa mērīšanai arī atspoguļo tās apņemšanos nodrošināt ilgtspējīgu attīstību, vides saglabāšanu un iedzīvotāju vispārējo labklājību. Bet laimīgi vai nelaimīgi – to katram pašam spriest, jo Butānas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir apmēram 11 tūkstoši eiro, kas ir trīs reizes mazāk kā Latvijas.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz valsti, kas atrodas Ziemeļamerikā, Atlantijas okeānā  pie Karību jūras. Tā ir Antigva un Barbuda. Tieši tā arī saucas abas šo valsti veidojošās salas.   Valstij patiesībā ir arī trešā sala - Redonda. Tomēr, tā skaitās neapdzīvota. Kaut gan arī tā nevarētu īsti teikt, jo šo salu apdzīvo invazīvās žurkas. Tās ir būtiski ietekmējušas salas ekosistēmu un savvaļas dzīvnieku populācijas, izcīnot arī lielu daļu veģetācijas uz salas. Reaģējot uz šo problēmu, 2019. gadā tika īstenots veiksmīgs izskaušanas projekts, lai no salas izvestu tūkstošiem žurku. Neskatoties uz to, ka sala vēl aizvien skaitās nepadzīvojama cilvēkiem, salas ekosistēma pakāpeniski sāk atjaunoties. Antigvai un Barbudai tāpat kā daudzām citām salu valstīm ir gara Lielbritānijas kolonijas vēsture, tieši šī iemesla dēļ Antigvas oficiālā valoda ir angļu valoda. Tomēr vietējiem iedzīvotājiem ir savs angļu valodas dialekts, ko sauc par patois, kas ir līdzīgs Jamaikas kreoliešu valodai. Runājot par, to ar ko sala varētu būt zināma, klausītāji varētu atcerēties 2017. gada viesuļvētru Irma, kura gāja pāri Barbudas salai, izpostot 95% no salas ēkām un infrastruktūras, kā rezultātā visi salas iedzīvotāji, aptuveni divi tūkstoši cilvēku, tika evakuēti uz Antigvu. Tā bija pirmā reize mūsdienu vēsturē, kad sala palika pilnībā tukša. Antigvā un Barbudā dzīvo tikai aptuveni 97 tūkstoši cilvēki, kur Antigvā ir lielākā daļa no kopējā iedzīvotāju skaita. Antigva un Barbuda ir demokrātiska valsts ar parlamentāru pārvaldes sistēmu. Valsts ieguva neatkarību no Apvienotās Karalistes 1981. gadā. Kad valsts kļuva neatkarīga, tā izvēlējās palikt Nāciju Sadraudzības  dalībniece un saglabāt Apvienotās Karalistes karali kā savu konstitucionālo monarhu. Rezultātā Antigvas un Barbudas galva šobrīd ir karalis Čārlzs III, kas pilda ceremoniālos valsts vadītāja pienākumus, savukārt valdības vadītājs ir premjerministrs, kuru ievēl cilvēki. Antigvas un Barbudas politiskā sistēma parasti tiek uzskatīta par stabilu un demokrātisku, tajā ir brīvas un godīgas vēlēšanas un dinamiska pilsoniskā sabiedrība. Tomēr tāpat kā daudzas valstis, Antigva un Barbuda saskaras ar problēmām tādās jomās, kā korupcija un politiskā polarizācija. Viens no ievērojamākajiem korupcijas gadījumiem bija „Stanford Financial Group” skandāls, kurā bija iesaistīts Teksasas miljardieris Alens Stenfords un viņa Antigvā bāzētā banka „Stanford International Bank” (SIB). Stenfords bija izveidojis finanšu impēriju, kas ietvēra banku darbību, nekustamo īpašumu un sportu. Skandāls atklājās 2009.gadā  un tika secināts, ka Stenfords bija izmantojis Ponzi shēmu, kurā viņš izmantoja jauno investoru naudu, lai atmaksātu iepriekšējiem investoriem, vienlaikus nepatiesi apgalvojot, ka viņu ieguldījumi nes lielu peļņu. Protams, ka skandālam bija tālejošas sekas Antigvā un Barbudā, kura bija ļoti atkarīgas no Stenfordas investīcijām. Antigvas un Barbudas valdība bija ieguldījusi Stenfordas projektos, un Stenfords bija nozīmīgs darba devējs valstī. Skandāls būtiski ietekmēja arī valsts reputāciju, jo radīja jautājumus par valsts regulējošā režīma efektivitāti un spēju apkarot finanšu noziegumus. Valsts ekonomiku var raksturot, kā jauktu ekonomika, kas lielā mērā ir atkarīga no tūrisma un finanšu pakalpojumiem. Šajā gadījumā tūrisms ir galvenais valsts ekonomikas virzītājspēks, kas veido vairāk nekā 60% no IKP un nodrošina nodarbinātību aptuveni 60% darbaspēka. Antigvas un Barbudas balto smilšu pludmales, kristāldzidrie ūdeņi un saulains laiks padara to par iecienītu galamērķi tūristiem no visas pasaules. Papildus tūrismam Antigvas un Barbudas ekonomikā svarīga loma ir arī finanšu pakalpojumiem. Valstī ir labi attīstīts ārzonu finanšu sektors, kas sniedz banku, apdrošināšanas un investīciju pakalpojumus klientiem no visas pasaules. Citas svarīgas Antigvanas un Barbudas ekonomikas nozares ir lauksaimniecība, ražošana un būvniecība. Pēdējos gados Antigvas un Barbudas valdība ir centusies dažādot ekonomiku, piesaistot ārvalstu investīcijas tādās jomās kā finanšu pakalpojumi, atjaunojamā enerģija un tehnoloģijas. Starp citu, tieši valsts pilsonības investīciju programma ir bijusi šīs stratēģijas galvenā sastāvdaļa, kas palīdz piesaistīt investīcijas un veicināt ekonomisko izaugsmi. Šīs programmas pēdējos gados ir kļuvušas arvien populārākas kā līdzeklis, lai valstis piesaistītu ārvalstu investīcijas un veicinātu ekonomisko izaugsmi, piemēram, Kipra, Malta un Portugāle arī tādas pastāv.   Antigvas un Barbudas programma tika uzsākta 2013. gadā. Tās ietvaros ārzemnieki var iegūt Antigvas un Barbudas pilsonību, investējot valstī. Ielūkojoties gan var redzēt, ka programma piedāvā divus investīciju variantus: vienreizēju iemaksu Nacionālajā attīstības fondā vai ieguldījumu apstiprinātos nekustamo īpašumu projektos, kur minimālais ieguldījums ir aptuveni 400 000 eiro. Kad pieteikuma iesniedzējs ir apstiprināts, viņš un viņa ģimenes locekļi var iegūt Antigvas un Barbudas pilsonību. Šī pilsonība piešķir tiesības dzīvot, strādāt un studēt valstī un ceļot bez vīzas vai ar vīzu ierašanās brīdī uz vairāk nekā 150 valstīm, tostarp Apvienoto Karalisti, Kanādu un Šengenas zonu. Programma ir bijusi ļoti veiksmīga Antigvā un Barbudā, piesaistot ievērojamas ārvalstu investīcijas un palīdzot dažādot valsts ekonomiku. Lielākā daļa šīs naudas tiek izmantota dažādu infrastruktūras un attīstības projektu finansēšanai. Tas noved pie vēl vienas interesantas tēmas – prakses ekonomizēt juridiskos jautājumus. Daudzi atceras Eiropas Savienības zelta pasu sistēmu, kas tika plaši kritizēta. Par šo tehniski sarežģīto situāciju lūdzam detalizētāk pastāstīt Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekānei, asociētais profesorei Martai Urbānei.  

Eiropas Komisija ir daļēji piekāpusies Lielbritānijas prasībām pārskatīt Ziemeļīrijas protokolu, kas kopš Breksita īstenošanu ir izveidojis muitas barjeras starp Ziemeļīriju un pārējo karalisti. Kāpēc tas izdarīts un kas būs citādi? Analītiķi saka, ka atvērtību sarunām ir veicinājis karš Ukrainā. Šoreiz karam Ukrainā tiešā veidā nepievēršamies. Taču runājam, kā tas ietekmē valstu savstarpējās attiecības. Vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par Ķīnu: ja ķīnieši palīdzēs ar militārām piegādēm Krievijai, tai būs jāpiedzīvo sankcijas, tā draud Rietumi. Ko gan viņi var sliktu izdarīt Ķīnai? Šīs jautājums interesants arī tādēļ, ka Rietumiem arī grūti kontrolēt sankciju īstenošanu pret Krieviju pašu teritorijā. Un vēl citas valstis labprāt palīdz Krievijā, jo šādi var nopelnīt. Ko Rietumi spēj vai nespēj panākt, runājot par vēlmi ietekmēt citu valstu īstenoto politiku. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Politikas katedras vadītājs, docents Mārtiņš Daugulis un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Lielbritānija un ES vienojas labot Ziemeļīrijas protokolu Jau tad, kad briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), kļuva skaidrs, ka pieņemtais lēmums radīs vairākus būtiskus izaicinājumus. Viens no lielajiem draudiem kļuva Lielbritānijas vienotība. Piemēram, skoti pārliecinoši balsoja par palikšanu ES sastāvā, un angļu faktiski uzspiestā vēlme pamest to deva pamatīgu stimulu daudzu skotu sapnim izstāties no Apvienotās Karalistes. Tas arī ir vērojams Skotijā šajos gados, kur nerimst cīņa par iespēju sarīkot jaunu neatkarības referendumu. Otrs lielais izaicinājums ir bijis miers Ziemeļīrijā. Kaut kādā mērā ES bija tā, kas palīdzēja izbeigt daudzu ziemeļīru gadu desmitiem ilgušo cīņu par vienotu Īriju. Esot vienotā politiskā un ekonomiskā telpā, bija iespēja nojaukt jebkādas robežas starp Īrijas Republiku un Lielbritāniju. Un kopš 1998.gadā noslēgtā Lielās piektdienas miera līguma tur bija iestājies ilgi lolotais miers. Breksits to visu izjauca. Lai nebūtu jāatjauno robežkontrole starp Ziemeļīriju un Īrijas republiku un aizsargātu ES vienoto tirgu, pirms trim gadiem tika parakstīts tā saucamais „Ziemeļīrijas protokols”, kas paredzēja izveidot muitas procedūras tām precēm, kas nonāk Īrijā no pārējās karalistes.  Šis protokols jau pašā sākumā raisīja lielas iebildes. Tas faktiski nozīmēja, ka Ziemeļīrija drīzāk bija palikusi par ES nevis Lielbritānijas tirgus dalībnieci. Jau kopš līguma parakstīšanas briti ir centušies panākt protokola pārskatīšanu, liekot lietā dažādus ietekmēšanas līdzekļus, solot pat vienpusēji atkāpties no noslēgtās vienošanās. Tomēr līdz šim nedz Terēzai Mejai, nedz Borisam Džonsonam, nedz Lizai Trasai neizdevās Eiropas Komisijas pretestību lauzt. Tādēļ komisijas vadītājas Ursulas fon der Leienas pirmdienas vizīte Lielibritānijā un paziņojums par panākto vienošanos pārskatīt protokolu ir ļoti nozīmīgs pavērsiens līdzšinējā pretstāvē. Daudzas muitas procedūras tikšot atceltas, Eiropas uzstādītās prasības mīkstinātas un pretrunas novērstas. Kaut arī analītiķi atzīst to kā lielu pašreizējā britu premjera panākumu, tas nenozīmē, ka nu visas grūtības ir aiz muguras. Kā zināms, velns vienmēr slēpjas detaļās, un ir skaidrs, ka vēl ir gaidāmas karstas debates par konkrētiem vienošanās punktiem un to izpildi. Draudi ar sankcijām – cik jēgpilni? 24. februārī Vācijas žurnāls „Der Spiegel” ziņoja, ka Krievija aktīvi risina sarunas ar Pekinu par kaujas dronu piegādi. Kā zināms, ieroču un tehnikas trūkums ir viens no redzamiem faktoriem šajā karā. Kamēr Ukrainai arvien vairāk palīdz Rietumi, Krievijai jāpaļaujas uz savām rezervēm un iespējām, vai jāmeklē trešo valstu palīdzība. Gan sarunās ar Irānu, gan Ķīnu redzams, ka Kremlis visvairāk vēlas iegūt kaujas dronus. Ķīna varētu tos ražot lielos daudzumos, runa ir vismaz par simts droniem tuvāko divu mēnešu laikā, un pēc tam viņi varētu palīdzēt atvērt krieviem šādu ražotni pašiem. Raidorganizācija CNN gan nākamajā dienā vēstīja, ka Pekina vēl galējo lēmumu nav pieņēmusi, taču sarunas tiešām notiekot. Rietumvalstu vadītāji ir brīdinājuši, ka šāda militārā palīdzība Ķīnai dārgi maksās. Tomēr, ko tas īsti nozīmē, to šobrīd grūti pateikt. Pagājušais gads ir atklājis, ka arī Krievijai noteiktās sankcijas ir bijušas mazāk sāpīgas nekā Rietumvalstis solīja un gaidīja. Problēmas ir gan ar sankciju izpildes kontroli pašu valstīs, gan ar trešo valstu gatavību palīdzēt Krievijai. Turklāt šajā ziņā aktīvas ir ne tikai tādas Kremlim tuvas valstis, kā Kazahstāna vai Ķīna. Pat NATO dalībvalsts Turcija, kā rāda pētījumi, aktīvi pelna uz Krievijas izvērstā kara rēķina, palīdzot agresoram iegūt izejvielas, kuras tā izmanto militārajā rūpniecībā. Tikmēr, Eiropas Savienība ir apņēmusies šogad lielāko uzmanību veltīt nevis jaunu sankciju noteikšanai, bet gan esošo sankciju īstenošanai un kontrolei, lai tās nebūtu iespējams apiet. Tomēr ko tieši ES var darīt, lai ietekmētu citu valstu sniegto palīdzību, nav skaidrs. Ir zināms, ka ekonomiskās ietekmes sviras ir šobrīd politiskās uzmanības fokusā. Rietumvalstis cenšas runāt un pārliecināt virkni valstu neatbalstīt Krieviju. Līdz šim tas nav nesis būtiskus rezultātus. Sagatavoja Aidis Tomsons. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Izrāde smaga, laikmetam nav nozīmes, liek aizdomāties, – atzīst skatītāji pēc iestudējuma „Debesjums” noskatīšanās Latvijas Nacionālajā teātrī. Mūsdienu  dramaturģes Lūsijas Kirkvudas drāma „Debesjums” Valtera Sīļa režijā skatītāju aizved 18.gadsimta Anglijas austrumos un meklē atbildi uz jautājumu, kas ir patiesi cilvēcīga rīcība. Iestudējums pulcē gandrīz visu Nacionālā teātra sieviešu ansambli. Izrāde iesākas ar ikdienišķajiem sieviešu darbiem, kādi veicami 18.gadsimta sadzīvē, ar grīdas beršanu, veļas mazgāšanu, lāpīšanu, grīdsegas izsišanu. Līdz brīdim, kad 12 sievas tiek aicinātas izšķirt citas jaunas sievietes likteni. No zvērināto lēmuma atkarīgs Sallijas Popijas liktenis, ir vai nav viņa stāvoklī. Ja viņa gaida bērnu, viņu nedrīkst pakārt. „Debesjums” ir tiesvedības drāma, un  tās centrā – noziegums. Jautājums, kas ir patiesi cilvēcīga rīcība, interesējis režisoru Valteru Sīli. Mūsdienu britu dramaturģe Lūsija Kirkvuda lugas darbībai izvēlējusies 18.gadsimta vidu. Kā rakstīts izrādes programmiņā: „„Debesjuma” kontekstā svarīgi pieminēt, ka 18.gadsimta otrā puse ir laiks, kad konkrētākus veidus iegūst britu identitāte, norisinās Septiņu gadu karš un izveidojas pamati tam, kā Lielbritānija redz pārējo pasauli.  Savukārt laikā, kad top pati luga (sarakstīta 2020.gadā), norisinās ilgstošā Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības, kas dziļākā būtībā skar līdzīgas tēmas. Pat dusmīgais pūlis, kas uz ielas gaida tiesas iznākumu, atgādina demonstrācijas, kas notiek izstāšanās procesa laikā…”. Režisoru Valteru Sīli iestudēt Kirkvudas lugu rosinājusi stāsta intriga. Radošajā komandā kopā ar režisoru strādājusi kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, komponists Edgars Raginskis un scenogrāfe Ieva Kauliņa. Iestudēšanas process prasījis piepildīt katru minūti, režisoru Valteru Sīli papildina Ieva Kauliņa. Izpētes process bijis interesants arī Elizabetes lomas atveidotājai Maijai Doveikai. Jauno sievieti Salliju Popiju atveido Elizabete Skrastiņa, pārējās sieviešu lomās – gandrīz viss Nacionālā teātra sieviešu ansamblis. Maijas Doveikas varone ir vecmāte, un viņas palīdzība sarežģītajos sadzīves apstākļos ir nepieciešama  gandrīz katrai sievietei. Kā18.gadsimts saaudies ar mūsdienām, būtisko akcentē režisors. Britu dramaturģe Lūsija Kirkvuda pieder 40 gadnieku paaudzei un tiek uzskatīta par vienu no mūsdienu labākajām dramaturģēm. Valters Sīlis lasījis arī citas viņas lugas. Mūsdienu luga un arī izrāde uzdod nopietnus jautājumus par cilvēcību. Kas ir cilvēcīga rīcība pret cilvēku, kurā nav iespējams ieraudzīt neko cilvēcīgu? Un jāatzīst, nežēlība raksturo arī mūsu laiku

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Rietumāfriku un runājam detalizēti par Sjerraleoni. Diemžēl valsts ir slavena ar saviem nedemokrātiskajiem procesiem, pilsoņu karu un asins dimantiem. Starp citu, par  Sjerraleones Republikas pilsoņu kariem un asins dimantiem ir arī uzņemta politiskā trillera filma ar Leonardo Di Kaprio, tās nosaukums ir “Blood Diamond” (Asiņainais dimants). Filmā tiek attēloti Sjerraleones pilsoņu kara notikumi, kā arī vēsturiskais process, kas noveda pie Kimberlijas procesa izveidošanās. Būtu jāsāk ar to, ka 8 miljardus lielā valsts ir viena no vismazāk attīstītajām valstīm pasaulē saskaņā ar ANO tautas attīstības indeksu. Bet tās nosaukumā minēts spēcīgs un varens dzīvnieks. Uzskata, ka valsts ir ieguvusi savu nosaukumu no portugāļu pētnieka Pedro de Sintras, kurš valsti nosauca par “Serra Leoa” (Lauvas kalniem), pateicoties iespaidīgajiem kalniem, ko viņš redzēja, kuģojot gar Rietumāfrikas krastu 1462. gadā. Vienlaicīgi Sjerraleone ir arī viena no pasaules izsalkušākajām valstīm, uzskata, ka cilvēki šajā valstī nopietni cieš badu. Diezgan ironiski, bet tieši šeit tika uzņemta 1987. gada "Bounty" šokolādes reklāma “Paradīzes garša”, kur attēlotas skaistās pludmales un pārpilnība. Stāstot par Sjerraleoni, gribētos sākt ar valsts vēstures pagrieziena punktu, kurš kļuva par sākumu visām problēmām. Precīzāk, sākumu valsts pilsoņu karam, deportācijām, asins izliešanai, autoritārismam un arī verdzībai. 1961. gadā, kad valsts kļuva neatkarīga no Apvienotās Karalistes, tika rīkotas brīvas un godīgas vēlēšanas. Līdz ar 1967. gadu un Sjerraleones otro premjerministru Siaka Stevenu valsts  atgriezās pie autoritārām tendencēm un viss mainījās. Valstī tika aizliegtas lielākā daļa no politiskajām partijām un autoritārisms valdīja līdz pat 1991. gadam, kad sākas pilsoņu karš. Papildus slogu atstāja arī valsts politika, kuru arvien vairāk raksturoja korupcija, slikta vadība un vēlēšanu vardarbība, kas noveda pie vājas pilsoniskās sabiedrības, izglītības sistēmas sabrukuma. Līdz 1991. gadam izauga vesela neapmierināto jauniešu paaudze, kas tika piesaistīta Revolucionārai apvienotai frontei (RUF). Sjerraleones pilsoņu karš ilga 11 gadus un izraisīja desmitiem tūkstošu nāves gadījumu un vairāk nekā 2 miljoni cilvēku (apmēram viena trešdaļa iedzīvotāju) tika pārvietoti. Karš beidzās tikai 2002. gadā un tā laikā Sjerraleones iedzīvotāji piedzīvoja daudzas zvērības – slepkavības, izvarošanu, sakropļošanu un bērnu karavīru vervēšanu. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija RUF darbības attiecībā uz demokrātijas procesa apturēšanu 1999. gadā: lai nepieļautu prezidenta velēšanas un sabiedrības balsošanu, RUF organizēja reidus uz Frītaunas iedzīvotājiem, kur noķertajiem cilvēkiem tika nocirstas rokas, citreiz pirksti vai deguns. Tādā veidā iebiedējot un arī fiziski neļaujot balsot. Tas noveda pie tā, ka 1999. gada janvārī pasaules līderi diplomātiski iejaucās, lai veicinātu sarunas starp RUF un valdību. Rezultātā tika parakstīts Lomes miera līgums. Kas piešķīra RUF komandierim Fodajam Sankoham Sjerraleones dimanta raktuvju viceprezidenta amatu un kontroli apmaiņā pret kauju pārtraukšanu un ANO miera uzturēšanas spēku izvietošanu atbruņošanās procesa uzraudzībai. Lai gan pēc pasaules bankas datiem valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 448 eiro, Sjerraleones zeme ir piepildīta ar dimantiem, minerāliem un eļļu. Saskaņā ar Pasaules dimantu padomes datiem, konfliktu vai “asins” dimanti tiek nelikumīgi tirgoti, lai finansētu konfliktus kara plosītajos apgabalos, īpaši Centrālajā un Rietumāfrikā. Tiek lēsts, ka pilsoņu kara kulminācijā Sjerraleonē konfliktu dimanti veidoja aptuveni četrus procentus no pasaules dimantu produkcijas. Neatkarīgi no nevainīgajiem cilvēkiem, kas ir iekļuvuši konfliktos, kurus veicina tirdzniecība, tūkstošiem vīriešu, sieviešu un bērnu tādās valstīs kā Sjerraleone tiek izmantoti kā vergi dimantu ieguvei. Situāciju šajā valstī komentē Sandijs Semjonovs, kurš pirms dažiem gadiem uzņēma filmu par latviešiem, kas esot devušies uz dimanta raktuvēm Sjerraleonē.

Stāsta arhitekts Jānis Dripe Pirms pāris nedēļām mēs runājām par 1973. gadā uzcelto Sidnejas operu, tās neatkārtojamo veidolu un saikni ar ūdens plašumiem. Līdz atnāca 2008. gads un pasaules arhitektūras prese rakstīja – ir dzimusi operas ēka, kas savā skaistumā izaicina Sidnejas operu. Arī pie ūdens, arī ilgi gaidīta, majestātiska balta akmens un stikla skulptūra – Oslo opera. Arī te simboliski un tieši tūktošgades mijā bija starptautisks konkurss, bet ar vienu būtisku piebildi – konkursā neuzvarēja kāds nepazīstams ārzemnieks no Karalistes aiz trejdeviņām jūrām, bet Norvēģijas slavenākais birojs Snohetta. Tie paši, kuri projektēja slaveno Aleksandrijas bibliotēku….. un jūs jau zinājāt, ka tikai divu bibliotēku būvniecību jaunlaiku vēsturē tieši ir atbalstījusi UNESCO organizācija – mūsu Nacionālās bibliotēkas un Aleksandrijas bibliotēkas būvniecību. Un zīmīgi, ka 2006. gada konkursā par akustisko koncertzāli uz AB dambja Rīgā, Snohetta ar savu neslikto priekšlikumu zaudēja Anda Sīļa vadītā biroja patiesi labam projektam. Pasaule ir liela un maza reizē, mēs visi esam kādā veidā saistīti. Norvēģijā operu pazīst tikai pāris gadsimtu un skaidrs, ka uz fjordu zemi Norvēģiju opera ir simboliski atceļojusi no tālās Itālijas. Visam ir jēgpilns pamatojums, stāsts, metafora – Oslo fjorda pašā krastā Operas slīpās plaknes paceļas no ūdens, tās klāj 33 000 Itālijas slavenās Carraras marmora plātnes. Balto marmora mirdzumu pāršķeļ stiklotas plaknes un vainago skatuves apjoma vertikāle, tā ietverot tūkstoš telpu perfekti funkcionējošu kopumu - trīs skatuves un elegantas mēģinājumu telpas baletam un orķestrim. Ja ārtelpā Operas nams simboliski sarunājas ar Itāliju, tad interjerā valda pilnīga Skandināvija – gaiši tonēta ozola zāli aptverošas galerijas un slavenā dāņu mākslinieka Olafūra Elliasona ģeometriskās starpsienu struktūras dominē gaismas pielietā vestibilā, bet lielās zāles interjerā ozola tumšā tonalitāte ar četriem balkonu līmeņiem un plastiskajiem liekumiem atgādina milzu mūzikas instrumentu. Un šis instruments, šī lielā zāle ar 1400 vietām SKAN! Mēs esam daudz runājuši ar Oslo operas vadošo arhitektu Taraldu Lundevalu par šo izcilo darbu. Tikai viens pieminējums - kad notika fināla akustiskie testi ar dažādiem solistiem un orķestri plašā repertuāra gammā, kādreiz pasaulē slavenā operas prīma Anne Gjevanga stundu sēdēja koncentrētu un neko nevēstošu sejas izteiksmi, lai beigās priekā starojot iekliegtos: "Es neko tādu neesmu dzirdējusi, pie mums brauks pasaules labākie!" Un nu jau arī 14 gadus brauc. Bet Snohetta arhitekti pēc Oslo operas triumfa ir devuši jaunu iekārtojumu Ņujorkas Time skvēram, turpat dažus kvartālus tālāk veidojuši teicamu piebūvi Modernās mākslas muzejam, radījuši Busanas operu Dienvidkorejā un Šanhajas operu Ķīnā. Snohetta arhitekti ir pasaules klase! Un Oslo opera saņēmusi 18 prestižas starptautiskas un pašmāju balvas, no kurām īpaši jāizceļ Mīsa van der Roes vārdā nosauktā galvenā Eiropas balva arhitektūrā. Bagātā un pragmatiskā ziemeļvalsts visu dara pareizi un augstā kvalitātē. Blakus Oslo operas namam nesen uzcelts portugāļu arhitektu projektētais Munka muzejs un  demokrātiska Oslo pilsētas bibliotēka, vienu fjorda līkumu tālāk Renzo Piano projektētais Modernās mākslas muzejs un tikko atklātais vācu arhitektu projektētais Nacionālais muzejs – tas viss pēdējos 15 gados. Un vēl kāds īpašs pastāsts -  jūs jau zinājāt, ka pa Oslo operas jumta slīpajām un horizontālajām marmora klātajām plaknēm var staigāt. Tas ir tūristu apmeklētākais jumts Ziemeļeiropā, man tā šķiet. Bet ar Norvēģijai būtisku vēstījumu. Katram norvēģim ir svarīgi sajust, ka viņš pieder šai zemei un tā, šo mūzikas templi ieskaitot, pieder viņam, tāpat kā Karalim! Viņš var stāvēt uz šī nama jumta, kad trīs Ziemeļvalstu karaļpāri klausās atklāšanas koncertu, un fiziski sajust – tas ir arī mans nams, mana Opera.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece Lai arī kopumā valdības līmenī mākslas reprezentācijai allaž bijis atvēlēts labvēlības statuss, katrā atsevišķā gadījumā izstādes nozīmība jāpierāda no jauna - tas attiecināms ne tikai uz latviešu mākslas izstādēm Eiropas pilsētās, bet arī uz Latvijas dalību pasaules mēroga pasākumos. Pasaules izstādi Briselē 1935. gadā organizēja Beļģijas valdība. 14 valstu pārstāvniecībā aptuveni 400 mākslinieku 800 darbu ekspozīcijā Latvija piedalījās ar 21 mākslinieka 39 darbiem. Pasākuma sagatavošanai iesākumā nebija atbalsta valdībā. Neraugoties uz pirmajiem valdības noraidījumiem, Finanšu ministrija tomēr atrada iespēju atbalstīt mākslas skati; darbu sarakstus uzdeva sakārtot Burkardam Dzenim. Latviešu ekspozīcijas iekārtošanu paviljonā Briselē uzņēmās Jānis Tīdemanis, viņš veidoja arī paviljona sienas gleznojumus ar burukuģiem pie Daugavas krastiem Rīgā. Presē lasāmi Ugas Skulmes emocionālie komentāri par notikumu: "Tur bija arī modernās mākslas nodaļa, kurā pēc izstādes reglamenta uzņēma "pirmklasīgus radošā gara iezīmētus darbus" (..) Jau izstādes atklāšanas dienā beļģu lietpratēji izteicās, ka Leo Svempa "Puķu" dēļ viņiem esot jāapskauž latviešu nodaļa. (..) Latviešu moderno mākslu atzina par vienu no spožākām pasaulē." Leo Svempa "Puķes" iegādājās Briseles Karaliskais mākslas muzejs, darbs atrodams arī muzeja glezniecības kolekcijas jaunākajā katalogā. 20. gadsimta 20. gadu nogalē Latvijas mākslā iestrāvoja beļģu ietekme, kas pieņēmās spēkā 30. gados, izraisot "beļģu modi" vietējā glezniecībā. Beļģu iespaidu izplatību veicināja 1927. gada rudenī Rīgā sarīkotā Beļģijas mākslas skate, kam 1932. gadā sekoja latviešu diplomāta Jāņa Lazdiņa un Beļģijas ārzemju izstāžu ģenerālkomisāra Pola Lambota rosinātais beļģu mākslas kolekcijas dāvinājums Latvijas valstij. Beļģijas mākslas izstāde Rīgā (1927) Rietumeiropas valstu vidū Latvijai veiksmīgi īstenojās sadarbība ar Beļģiju. 1927. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā notika beļģu mākslinieku darbu izstāde. Beļģijas puse izstādes organizāciju uzticēja Ģedertam Eliasam, par to liecina sarakste starp Beļģijas starptautisko izstāžu organizētāju Polu Lambotu un Ģedertu Eliasu, precizējot izstādes finanšu jautājumus, t. sk. par darbu transportēšanu un kopējo norises gaitu.   Izstāde guva neviltotu atsaucību gan profesionāļu lokā, gan vietējā publikā. Diplomātisko attiecību rezultātā Valsts mākslas muzejs ieguva dāvinājumu, kas vērtējams plašāk par viena muzeja ieguvumu. 1932. gadā, pateicoties Latvijas ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra Beļģijā (arī Luksemburgā) Jāņa Lazdiņa sadarbībai ar Polu Lambotu un Beļģijas Augstākā valsts dekoratīvo mākslu institūta Briselē sekretāru, daudzu mākslas sadarbības notikumu ierosinātāju Sanderu Pjeronu, Valsts mākslas muzejs saņēma beļģu mākslinieku darbu kolekciju – kopumā 51 darbu.  Ekspozīciju ar Valsts prezidenta Alberta Kvieša un viņa kundzes piedalīšanos atklāja 1932. gada 15. novembrī, savukārt papildinātu beļģu mākslas otro ekspozīciju – Latvijas Valsts mākslas muzeja 15 gadu jubilejā 1935. gada 15. martā. Par abu pušu – beļģu un latviešu – ieinteresēto attieksmi liecina ne tikai intensīvā sarakste un finansiālo problēmu veiksmīgs risinājums darbu nogādāšanai Latvijā, bet arī fakts, ka kolekciju pakāpeniski līdz pat 20. gs. 40. gadu sākumam papildināja medaļu, mežģīņu, tēlniecības un grafikas darbu dāvinājums.  Ārzemju partneru labdarība apliecināja arī faktu, ka nozīmīgi notikumi, t. sk. arī starptautiskā līmenī, nav atkarīgi tikai no tieša valsts finansējuma, bet tos ietekmē aktīvas kultūras dzīves personības. Latvijas Ārlietu ministrija pārraudzīja esošo diplomātisko sadarbību. Tās Preses nodaļas vadītājs Alfreds Bīlmanis, ar kura ierosmi savulaik tika veikta plaša kultūras propaganda ārvalstīs, arī šajā starpvalstu kultūras dialogā piedāvāja savu ierosinājumu: "Lai varētu jo labāki izteikt Beļģijas māksliniekiem pateicību par viņu vērtīgo dāvinājumu, pēc manām domām, būtu visai vēlams sastādīt un nosūtīt uz Beļģiju līdzīgu latviešu mākslas kolekciju ievietošanai Briseles mākslas muzejā." Lai arī atbildes žests no Latvijas puses nesekoja, dāvinājuma saņemšana tomēr apliecināja, cik liela nozīme ir savstarpējiem sakariem, kuros īpaša nozīme bija sūtņa Jāņa Lazdiņa  ieinteresētībai, ministriju ierēdņu un izstāžu organizatoru aktīvai rīcībai, kā arī pašu mākslinieku vēlmei piedalīties kultūras apmaiņas procesos. Starp citu, Jānis Lazdiņš (Lazdiņš Mārtiņš Jānis (Žanis) Kristians, 1875-1953) bija saistīts arī ar mūzikas pasauli. Studēja Pēterburgas konservatorijā (1892-1898), papildinājās Parīzē, bija Krievijas impērijas galma orķestra pirmais vijolnieks (1902—1917). Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada novembrī bija Latvijas pagaidu valdības finansu ministra sekretārs. No 1919. gada jūlija —  Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas ierēdnis, no 1920. gada ārlietu ministra Z. A. Meierovica kabineta šefs. Jānis Lazdiņš ir piedalījies arī Latvijas konservatorijas izveidošanā, divus gadus vadījis vijoles klasi un un bija pirmais vijolnieks konservatorijas stīgu kvartetā. No 1924. gada jūlija — ģenerālkonsuls, no 1927. gada — chargé d'affaires, no 1929. gada — Latvijas sūtnis Beļģijā un Luksemburgā.  Reprezentēja Latvijas valsti un tās mākslu Beļģijā, rīkoja lekcijas un konferences, latviešu mākslas izstādes, koncertus, baleta uzvedumus u.c. Kā Beļģijas Karalistes dāvinājums Latvijas Ārzemju mākslas muzejā glabājas 20. gadsimta sākuma beļģu mākslas kolekcija.  1938. gadā atvaļinājās no diplomātiskā dienesta un apmetās uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā.  Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Senžilā (Saint-Gilles) pie Briseles. 1948. gada 23. decembrī viņam piešķīra Beļģijas pavalstniecību. Stāstu par Beļģijas mākslinieku dāvanu izstādes formātā sagatavoja LNMM un parādīja  muzejā "Rīgas birža" 2013. gadā. Savukārt ievadot Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības (ES) Padomē, 2014. gada 19. novembrī Ljēžā, Beļģijā, tika atklātas izstāde "Iespaidi un paralēles. Beļģu un latviešu glezniecība no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas. 20. gadsimta pirmā puse", kurā, pievēršot uzmanību beļģu un latviešu mākslas sakariem, bija pārstāvēti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) un Valonijas muzeju krājumi. Izstādē — Izidora Opsomera, Albēra Savērisa, Valēriusa de Sādelēra, Albēra Servāsa, Filibēra Koksa, Luija Biserē un citu ievērojamu beļģu autoru gleznas pirmoreiz bija eksponētas vēl nebijušā salikumā – kopā ar latviešu mākslinieku Jāņa Tīdemaņa, Kārļa Padega, Ģederta Eliasa, Jāņa Liepiņa, Leo Svempa, Eduarda Kalniņa, Valda Kalnrozes un citu meistaru darbiem. Variējot Rīgā parādīto beļģu un latviešu glezniecības izlasi, Ljēžā tai pievienojās arī Ljēžas Mākslas muzeja kolekcijas darbi, kurus radījuši Luijs Biserē, Izidors Opsomers, Konstānss Permēke, Valēriuss de Sādelērs, Albērs Servāss, Gistavs de Smets, Rodolfs Strēbels, Tafs Valē un citi mākslinieki.

No 12. līdz 21. jūnijam Rīgā un Stāmerienā ar daudzveidīgu izrāžu un meistarklašu programmu norisināsies starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls “Laiks dejot”. Raidījumā būs dzirdama saruna ar dejotāju, horeogrāfi un festivāla direktori - Olgu Žitluhinu. Festivāls, kas aizsācies 1998. gadā un ieguvis atpazīstamību gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā, šogad pievērsīsies tēmai “draugi”, uzsverot, cik būtiski ir atbalstīt citam citu, uzturēt draudzību un satikties. Festivāla draugi un draugu draugi – individuāli mākslinieki un apvienības – uz Latviju ceļos no tādām valstīm kā Lietuva, Igaunija, Šveice, Ziemeļmaķedonija, Somija, Tanzānija, Horvātija, Norvēģija, Apvienotā Karaliste, Francija, Zviedrija un ASV. Festivāla organizatori cer, ka pievienoties varēs arī mākslinieki no Ukrainas, kas, būdami karaklausības vecumā, joprojām gaida atļauju izceļot no valsts. “Laiks dejot” 2022. gada tēma izaugusi ne tikai no pandēmijas radītās nošķirtības, kas aktualizējusi draudzības nozīmi, bet arī no ilggadīgā festivāla atmosfēras. “Mēs mēģinām ļaut iedzīvoties mūsu vidē, dzīvē, mākslā, skaistajā Latvijā. Festivāls ir ģimenisks, draudzīgs. Nekad nav bijis tā, ka mākslinieki atbrauc, parāda izrādi un – čau,” uzsver festivāla direktore Olga Žitluhina. Arī skatītāji festivālā var ne tikai noskatīties augstas raudzes laikmetīgās dejas izrādes no dažādām valstīm, bet ieraudzīt to veidotājus kā personības: kā viņi dzīvo, kā domā, kā dejo, kāpēc ir mākslā. Māksliniekus labāk iepazīt palīdz arī viņu vadītās meistarklases, kas ir neatņemama festivāla “Laiks dejot” sastāvdaļa. Vienu no meistarklasēm vadīs ievērojamais ASV horeogrāfs Marks Haims. Festivāla programma atspoguļo ne tikai reģionālu, bet arī tēmu un formātu daudzveidību. Dejas mākslinieces Annas-Marijas Adomaitīte (Lietuva / Šveice) solo izrāde “darba gabals” ir ķermeņa portrets, kuru caurstrāvo autoritārā režīma un McDonald's atmiņas. Kā ķermenis noguruma ietekmē sāk pretoties produktivitātei? Balstoties ātrās ēdināšanas pakalpojumu darbinieku pieredzē, “darba gabals” uztver darbu kā atsvešinātu un neizbēgamu praksi. Francijas mākslinieku – horeogrāfes Zoī Lakornje un mūziķa Remi Tibo – kopdarbs FATAL.E ir par sērām, laiku un svētkiem. Tas ir aicinājums sajust, ienirt sevī un veltīt laiku. Tas ir ceļojums caur apturošu laiku, caur emocijām un sajūtu. Tas ir ceļojums, lai kopā svinētu nāves un dzīvošanu. Tā ir oda dzīvei. Tematiski līdzīgi arī Skopjes Dejas teātra un horeogrāfes Adrijanas Dančevskas (Ziemeļmaķedonija) izrāde “Nepieskaries manām acīm”, identificējoties ar maķedoniešu tautu, slavina dzīvi, skaistumu vienkāršībā un dusmas esamībā. Regulārs festivāla “Laiks dejot” viesis ir Somijas dejas kompānija Gruppen Fyra, kas ieguvusi publikas simpātijas ar saviem humora caurstrāvotajiem darbiem. Šoreiz būs iespēja redzēt izrādi Soiree (Sarīkojums), kas ir darbs par bailēm no dzīves un par dejošanu uz pasaules drupām. Soiree ir tumša, bet humora pilna izrāde, kas apvieno fizisko un dejas teātri. Darbā attēlotais traģikomiskais cilvēces tēls smeļas iedvesmu no Ežēna Jonesko un Semjuela Beketa mantojuma. Savukārt Horvātijas mākslas organizācijas de facto izrāde “Rats” ir horeogrāfisks darbs, kas radies, iedvesmojoties no horvātu tradicionālajām dejām un paražām, un kura pamatā ir jautājums, vai un kā tautas tradīcijas saglabājušās kā populāras modernitātes parādības. “Rata” savdabība ir ļoti dažādo izpildītāju – aktieru, dejotāju un folkloras mākslinieku – dalība. Izrāde pēta neiespējamos un absurdos centienus, lai visas šīs atšķirīgās mākslinieciskās izpausmes, iemiesotas citos un atšķirīgos ķermeņos, radītu kopienu, kas reprezentē sākotnējo folkloras kopienu. Nantea Dance Company no Tanzānijas reģionālā ziņā jau ievada “Laiks dejot” 2023. gada programmu, kad centrā būs Āfrikas deja. Dejas duets un filmu projekcija “Brīdis – Wakati” atspoguļo mirkļu daudzos slāņus un runā par to, kā šie brīži var mainīt indivīda attieksmi, domas, pieredzi un dzīvi kopumā. Vairākās festivāla izrādēs vienkopus satiksies mākslinieki no dažādām valstīm. Laikmetīgās dejas, mūzikas un gaismas performance “Tornado” (horeogrāfi Olga Žitluhina, Valērijs Oļehno, mūziķi Juris Kaukulis, Liene Dobičina, gaismas Oskars Pauliņš), pulcējot un iesaistot lielu skaitu dažādu paaudžu dejotājus, kā arī festivāla dalībniekus no Latvijas un ārvalstīm, iegriezīs tornado virpuli vēl nebijušā vērienā. Performances “Tornado” iecere ir kustībā iniciēt māksliniecisku sinerģiju, vienā procesā ap laikmetīgo deju apvienojot dažādas mākslinieciskās prakses. Savukārt, darbā RAZDEDAUCH ES “Radošā Eiropa” projekta BET – Body Experience Time through 45+ ietvaros satikās nobrieduši dejas mākslinieki no Skandināvijas un Baltijas valstīm, kā arī Apvienotās Karalistes. Darbs lielā mērā iemieso arī festivāla “Laiks dejot” būtību, uzsverot, ka kaut kas jēgpilns rodas vienmēr, kad mēs esam klātesoši mirklī cits ar citu. Šajā projektā tiek svinēta atziņa, ka deja un dejošana pieder ikvienam – jebkurā vecumā. Īpašu noskaņu izrādei piešķirs norises vieta – Stāmerienas pils.

Raidījumā šoreiz stāsts par Īriju. Kontekstā ar starptautiskajiem notikumiem, Īriju aplūkosim šāda skatupunkta: kā tas ir, mazai valstij dzīvot kaimiņos ar lielvalsti. Šajā gadījumā gan runa ir par dzīvošanu blakus Lielbritānijai. Īrija varētu būt klausītajiem diezgan zināma. Kā nekā Īrijā dzīvo apmēram 20 tūkstoši Latvijas valstspiederīgo pēc Īrijas valsts statitiskas. Bet arī īru pasaulē ir vairāk nekā pašā valstī. Tikai aptuveni pieci miljoni cilvēku dzīvo valstī, savukārt ārpus Īrijas dzīvo vairāk nekā 70 miljoni īru izcelsmes cilvēku. Un šis ir bijis galvenais iemesls, kā īru kultūra un folklora ir izplatījusies pasaulē. Līdz ar to arī ar Īriju ir daudzas asociācijas - gan Svētais Patriks, gan mistiskie leprekoni, gan ķelti, gan laimes āboliņš, gan viskijs. Starp citu, daudziem varētu šķist, ka baltais āboliņš ir arī Īrijas nacionālais simbols, jo Svētais Patriks tiek bieži attēlots to turot rokās, taču patiesībā nacionālais simbols Īrijā ir arfa, bet Svētais Patriks nemaz nav īrs pēc izcelsmes, bet gan romietis, kurš ieradās Īrijā kā vergs. Īrija, starp citu, ir vienīgā valsts pasaulē, kuras valsts simbols ir mūzikas instruments – tā pati arfa, protams. To mēs varam redzēt arī uz valsts eiro monētām. Par īru dzīvi blakus lielvalstij runājot, ir jāsāk ar dažus gadsimtus senu vēsturi. Proti, pirms Īrijas brīvvalsts izveidošanas visa Īrijas sala no 1801. līdz 1922. gadam bija daļa no Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās Karalistes. Tā Īrijas teritorijā veidojās īru unionisti, kas atbalstīja politisko integrāciju ar Lielbritāniju un republikāņiem, kuri vēlējās pilnīgu neatkarību. 1920. gadā salu sadalīja divās pašpārvaldes vienībās — Ziemeļīrijā un Dienvidīrijā. Kur Ziemeļīrija palika Apvienotās Karalistes pārraudzībā un tur atrodas vēl šodien. Tādēļ nevar nerunāt par Belfāstu un „the troubles” jeb nemieriem, kas bija un kaut kur vēl iekšēji ir gruzdošs etniski nacionāls konflikts Ziemeļīrijā. Modernajā vēsturē zināmākā aktīvā fāze ilga 1960. gadu beigām līdz 1998. gadam un beidzās ar 1998. gada Lielās piektdienas vienošanos. Lai gan konflikts galvenokārt notika Ziemeļīrijā, teroristiskie uzbrukumi un vardarbība bija arī, protams, Londonā. Galvenais problēmjautājums bija Ziemeļīrijas statuss. Unionisti jeb lojālisti, kas vēsturisku iemeslu dēļ ir protestanti, vēlējās, lai Ziemeļīrija paliktu Apvienotās Karalistes sastāvā. Savukārt, īru nacionālisti jeb republikāņi, kas pārsvarā bija īru katoļi, vēlas visas salas apvienošanu. Konflikta laikā runa nav tikai par teroristiskām akcijām, vardarbīgām atriebībām, snaiperiem-masu slepkavām, bet, protams, arī nesaskaņām abu pušu militāro grupu iekšienē, masu protestiem un pilsoniskās nepakļaušanās aktiem, pasaulē skaļiem tiesas procesiem, bada streikiem cietumos, kā arī iedzīvotāju segregāciju pēc reliģiskās piederības, Belfāstu sadalošo dzelzs sienu un daudzām citām lietām. Kopumā četrdesmit gadu laikā tika nogalināti vairāk nekā 3500 cilvēku, no kuriem vairāk nekā puse bija civiliedzīvotāji. Īru Republikāņu armija bija atbildīga par aptuveni 60% nāves gadījumu, lojālisti par 40%. Šie trīs ar pusi tūkstoši cilvēku nešķiet tik liels skaitlis, ja salīdzinām ar citiem konfliktiem, kuros kritušo skaits ir daudz lielāks. Bet kultūras darbinieku un politiķu darbības dēļ šis ir pasaules atmiņā un pat popkultūrā iespiedies konflikts, kas aizrāva daudzus. Ziemeļīrijas miera process ir lielā mērā arī Eiropas Savienības sasniegums. Fakts, ka sala funkcionē kā vienots veselums un robeža ar Ziemeļīriju nepastāv, apliecina arī šobrīd brīvās iespējas pārvietoties pa visu Īrijas salu. Te gan jāsaka, ka Eiropas Savienība kopumā ir bijis būtisks pamats īru ekonomikas straujam uzplaukumam. Un ienākumu palielināšanās – arī vardarbības līmeņa sarukumam. Valstij iestājoties Eiropas Savienībā, tā piedzīvoja strauju IKP pieaugumu – vidēji 6% gadā. Valsts ekonomika ir maza, moderna un no starptautiskās tirdzniecības atkarīga. Primāri valsts galvenās eksporta nozares ir alus, ķīmiskās un farmācijas preces, iekārtas un datori, kā arī tekstilizstrādājumi. Starp citu, 2015. gadā 25% Eiropas datoru tika saražoti Īrijā. Un ko zina arī Baltijas un Polijas darbaspēks Īrijā – salā ir pamatīgi attīstīta lauksaimniecība.  Tieši ārvalstu investīcijas ir kļuvušas par Īrijas ekonomikas kodolu.  Un tas pamatā skaidrojams ar Īrijas zemo uzņēmumu ienākuma nodokli. Līdz ar to tas Īriju padarīja par ierastu galamērķi starptautiskiem uzņēmumiem, kas vēlas maksāt mazāk nodokļus. 2014. gadā, pieaugot starptautiskajam spiedienam, Īrijas valdība paziņoja, ka tā pakāpeniski ieviesīs stingrākus nodokļu likumus.   Rezultātā Īrijas ekonomika skaitās vienas no bagātākajām pasaulē.  Nereti pat tiekot ierindota pirmajā vietā pēc statistikas. Noslēdzošais pamatēdiena aspekts, kuru gribētos aplūkot, ir saistīts ar šobrīd aktualizēto jautājumu par Ukrainas militāro neitralitāti. Īrija ir slavena ar to, ka nav NATO dalībvalsts un ievēro neitralitāti jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem, kad tika noslēgts līgums starp Īriju un Lielbritāniju, kas garantē starptautiski neitrālu pozīciju pēc Beļģijas un Šveices paraugiem. Tiesa,  Īrijai norada, ka tā nemaz nav tik neitrāli izturējusies pret visām karā iesaistītajām pusēm, gan Otrā pasaules kara laikā, gan vēlāk. Tas noved pie vēl viena jautājuma kādā veidā valsts varēja saglabāt neitralitāti, ja tai bija iekšēji valsts drošības izaicinājumi un kaimiņos Apvienotā Karaliste? Šo situāciju detalizētāk skaidro īru izcelsmes Somijas Ārpolitikas institūta pētnieks Ioins Maknamars (Eoin McNamar).

Šodien dodamies aplūkot kādu valsti Āzijas reģionā, kas ir arī otrā bagātāka un otrā mazākā valsts teritorijas ziņā Āzijas reģionā pēc Singapūras. Un ir arī bijušais Apvienotās Karalistes protektorāts. Bagātākā valsts tā ir ne tikai Āzijas reģionā, bet arī piektā bagātākā valsts visā pasaulē. Raidījums veltīts Brunejai jeb kā to oficiāli dēvē - Bruneja Darusalama vai Brunejas Darusalamas Valsts. Un šajā valstī dzīvo tikai 460 tūkstoši iedzīvotāju. Saskaņā ar vietējo historiogrāfiju Bruneju dibināja Avans Alaks Betatars jeb sultāns Muhameds Šahs, kurš valdīja ap 1400. gadu. Saskaņā ar leģendu, tiekot līdz Brunejas upei, viņš iesaucās Baru-nah (tūlkojumā nozīmē - "tur"), no kā arī cēlies nosaukums - Bruneja.  Valsts pilnais nosaukums ir “Negara Bruneja Darusalama”, un tas nozīme - miera mājvieta. Tieši Muhameds Šahs bija pirmais Brunejas musulmaņu valdnieks, kas skaidro Brunejas reliģisko un etnisko sastāvu un valstī spēcīgu islāma ietekmi mūsdienās. Islāms ir Brunejas oficiālā reliģija, vairāk nekā 80% iedzīvotāju, tostarp lielākā daļa Brunejas malajiešu un kedajiešu, sevi identificē kā musulmaņus. Citas piekoptās ticības ir budisms (7%, galvenokārt ķīnieši) un kristietība (7,1%). Brunejas sultanāta ietekme sasniedza maksimumu no 15. līdz 17. gadsimtam. Pēc tam Bruneja nokļuva pagrimuma periodā, ko izraisīja iekšējas nesaskaņas par karalisko pēctecību, Eiropas spēku koloniālā paplašināšanās un pirātisms. Jāsaka, ka bagātākās valsts statuss nav vienīgais, ar ko Bruneja ir slavena. Otrajā vietā vai pat pirmajā ir noteikti plaši zināmais Brunejas sultāns, kas ir arī viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Pēdējā aplēsē viņa īpašumā esošā vērtība pārsniedza 18 miljardus eiro. Turklāt viena un tā pati karaliskā dinastija Bruneju ir pārvaldījusi kopš 14. gadsimta – kopā vairāk nekā 600 gadu. Arī pašreizējais sultāns pārstāv šo dinastiju, kas nozīmē, ka Bruneju vada viena no pasaulē vecākajām nepārtraukti valdošajām dinastijām. Ekonomiski Bruneja par bagātāko valsti kļuva relatīvi nesen. Līdz ar neatkarības iegūšanu no Apvienotās Karalistes 1984. gadā, kad tās IKP deviņos gados no 1999. līdz 2008. gadam pieauga par 56 procentiem. Kas principā pārvērta Bruneju par industrializētu valsti. Brunejas ienākumi ir balstīti uz bagātību no plašajiem naftas un dabasgāzes laukiem, kas veido 65% no valsts IKP un 90% no valsts eksporta, kur Japāna ir galvenais eksporta tirgus.  Tajā pašā laikā Bruneja ir ļoti atkarīga no lauksaimniecības produktu importa, arī transportlīdzekļus un elektropreces tā importē. Bruneja importē 60% savas pārtikas; no šīs summas aptuveni 75% nāk no citām ASEAN valstīm. Par Brunejas ekonomiskajiem stāsta Brunejas likumdošanas padomes loceklis Isvandi Ahamds.

2022. gada pirmais raidījums veltīts Apvienotajai Karalistei vai kā mēs to bieži saucam – Lielbritānijai. Nereti dzirdam arī terminu Anglija piemērotu visai valstij, bet tas nebūs, protams, korekti, jo tā ir tikai viena no federālās valsts četrām daļām.  Te patiesībā arī jāpaskaidro smalkā nosaukumu nianse. Nosaukumu iemesls un atšķirība starp tiem ir saistīts ar Britu salu garo un sarežģīto vēsturi. Starp citu, kas interesanti – terminu “liels” pievienoja salas nosaukumam franči puses viduslaikos, lai atšķirtu Bretaņas reģionu no Britānijas salas. Mūsdienās “Lielbritānija” ir ģeogrāfiskās salas nosaukums un politiskais nosaukums, kas apvieno Angliju, Skotiju un Velsu. Lai arī nosaukumu Lielbritānija lieto jau kopš 15. gadsimta, tikai 1707. gadā to sāka lietot oficiāli kā Lielbritānijas Karalisti. Savukārt, nosaukums Apvienotā Karaliste ir saistīts ar Īrijas faktoru. Kopš 12. gadsimta tā faktiski bija angļu kolonija, un pēc Lielbritānijas parādīšanās tā palika Lielbritānijas kroņa ietekmē. 1801. gadā tā oficiāli tika iekļauta britu pārvaldībā un kļuva pazīstama kā Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste vai saīsināti Apvienotā Karaliste. Šis valstiskais veidojums gan pastāvēja tikai līdz 1922. gadam, kad Īrija (izņemot sešus apgabalus ziemeļos) atdalījās. Īrija drīz kļuva par suverēnu republiku, un tās bijušais pārvaldītājs ieguva oficiālo nosaukumu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste. Tādējādi iekļaujot šos sešus Ziemeļīrijas apgabalus. Svarīgi neaizmirst, ka Apvienotā Karaliste vēl 19. un 20. gadsimtā bija pasaules vēsturē pati lielākā impērija un politiskais hegemons. Uzreiz pēc Pirmā pasaules kara Apvienotās Karaliste kontrolēja apmēram ceturto daļu no pasaules sauszemes teritorijas – un tas bija situācijā, kad visas mūsdienās zināmās sauszemes teritorijas vispār bija atklātas. Apvienotajai Karalistei vēl aizvien pieder 13 aizjūras teritorijas, no kurām zināmākās, par kurām jau esam stāstījuši iepriekšējos raidījumos - Folklenda salas un Bermudu salas, kā arī pastāv Nāciju sadraudzība, kurā ietilpst 54 mūsdienu valstis, no kurām 15 valstīs Elizabete II ir valsts galva. Pirms runājam par mūsdienām, vēl nedaudz par 19. gadsimta britu militārās varenības relatīvi komisku piemēru. 1896. gada augustā Apvienotā Karaliste un Zanzibāras sultanāts cīnījās apmēram 40 minūtes, padarot to par īsāko karu, kāds jebkad noticis vēsturē. Tikai viens britu jūrnieks tika ievainots, bet otrā galā upuru skaits sasniedza 500. Bet par šodienu runājot, Apvienotā Karaliste ir kodolvalsts, kurai pēc 2021. gada datiem ir, apmēram 225 kodolgalviņas. Apvienotā Karaliste ir arī viena no G7 valstīm, un 2021. gadā tur aizvadīja prezidentūru, tā ir arī viena no ANO Drošības padomes pastāvīgajām dalībvalstīm, ka arī NATO dibinātājvalsts, kas tērē 2,1 no IKP. Tā ir piektā pasaulē lielākā ekonomika ar IKP izmēru apmēram 2,5 triljoni eiro. Eiropas Ekonomiskajai kopienai jeb mūsdienu Eiropas Savienībai Apvienotā Karaliste pievienojās 1973. gadā. Tomēr 2016. gada 23. jūnijā Apvienotās Karalistes pilsoņi nobalsoja par izstāšanos no ES. To motivēja gan valsts vēsturiskās varenības sentiments, gan arī masveida migrācija uz valsti, tostarp ap 100 tūkstošu latviešu, gan dezinformācija, gan maldi. Apvienotā Karaliste kļuva par pirmo valsti, kas izstājās no ES 2020. gada 31.janvārī. Brexit bija dienaskārtībā vairākus gadus un bija politiskiem sarežģījumiem apvīts un, patiesībā, mēs no tā nekur neesam aizbēguši. Joprojām notiek sarunas, diskusijas par Ziemeļīriju, strīdi ar Franciju un nemaz neizskatās, ka tik drīz viss varētu atrisināties. Par to, kā tad šobrīd ir dzīve divus gadus pēc „Brexit”, komentārā lūdzām pastāstīt arī Latvijas Republikas bijušajai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai.  

Dodamies uz kādu siltu salu valsti Klusā okeāna centrālajā daļā. Un to izvēlējāmies saistības ar laiku – proti, mēs tikko atkal pārgājām uz ziemas laiku, un valstij, kuru šodien aplūkojam, cauri iet Starptautiskā datumu līnija. Respektīvi, tā ir vieta, kurā jauna diena iestājas visagrāk. Nevis Japānai jābūt “uzlecošās saules zemei”, bet gan Kiribati Republikai. Daļa Kiribati gan ir bijusi Japānas okupēta Otrā pasaules kara laikā. Neatkarību no Lielbritānijas gan Kiribati Republika ieguva tikai 1979. gadā. Un vēl par laiku runājot – ir pēdējais laiks paspēt vēl uz Kiribati aizceļot. Proti, klimata pārmaiņu un attiecīgi globālās sasilšanas izraisītā jūras līmeņa celšanās dēļ Kiribati draud izzušana. Kiribati ir salu jeb atolu - gredzenveida koraļļu salas ar lagūnu vidū, veidojums Klusā okeāna centrālajā daļā. Tā sastāv no trīs atšķirīgu salu grupām - Gilberta salas, Līnijas salas un Fīniksas salas. Kopā Kiribati ir 33 salas, no kurām tikai 20 ir apdzīvotas, tās ir izkaisītas plašā okeāna teritorijā. Šīs salas aizņem plašu teritoriju Klusā okeāna ekvatoriālajā daļā, gandrīz 4000 km no austrumiem uz rietumiem un vairāk nekā 2000 km no ziemeļiem uz dienvidiem. Salas nosauktas par Gilberta salām britu flotes kapteiņa Tomasa Gilberta vārdā, kurš 1788. gadā apmeklēja vairākas no tām, kuģojot no Austrālijas uz Ķīnu. Nosaukums Kiribati ir vārda Gilberts atveidojums i-kiribati valodā, kurā ir 13 skaņas. Nedaudz vairāk nekā 113 tūkstoši valsts iedzīvotāju ir izkaisīti pa salām. Apmēram 90% dzīvo Gilberta salās, un no šiem apmēram puse dzīvo Betio, lielākajā pilsētiņā. Kiribati tiek uzskatīta par vienu no nabadzīgākajām Okeānijas valstīm pretēji, piemēram, Fidži. Kiribati ir viena no vismazāk attīstītajām Klusā okeāna salu valstīm. Komerciāli dzīvotspējīgās fosfātu atradnes tika izsmeltas līdz neatkarības iegūšanai no Apvienotās Karalistes 1979. gadā. Līdz ar to lielāko ražošanas un eksporta daļu veido zivis un kopra jeb kaltēti kokosrieksti. Kiribati lielu daļu ienākumu gūst no ārzemēm. Kā piemērus var minēt zvejas licences, attīstības palīdzību, tūristu atstāto naudu un strādnieku naudas pārvedumus. Lielākie dabas resursi – zivis, kokosrieksti, saknes/bumbuļi, banāni, dārzeņi, tropiskie augļi, mājputni, cūkgaļa, rieksti, olas. Lielākais eksporta tirgus Kiribati ir Taizeme 53%. Ņemot vērā Kiribati ierobežotās vietējās ražošanas iespējas, tai ir jāimportē gandrīz visi svarīgākie pārtikas produkti un rūpnieciskās preces pašu patēriņam. Kiribati ir arī atkarīga no ārvalstu palīdzības, kuras ieguldījums valdības finansēs 2016. gadā bija apmēram trešā daļa valsts budžeta. Ekonomikas attīstību ierobežo arī kvalificētu darbinieku trūkums, vāja infrastruktūra un attālums no starptautiskajiem tirgiem. Valstī vēl ir daudz jābūvē ceļus, jo valstī vispār ir tikai viens ceļš. Proti, Kiribati ir viens ceļš 36 kilometru garumā, un tas savieno slimnīcu, valdības māju un lidostu. Jābūvē ir arī ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas. Turklāt valstī kopumā ir problēmas ar dzeramo ūdeni un tā rezervēm. Vienlaicīgi Kiribati draud noslīkšana, jo salas atrodas mazāk nekā 2 metrus virs jūras līmeņa. Kopš 1993. gada vidējais jūras līmenis reģionā ir paaugstinājies par 3,2 milimetriem gadā. Kiribati valdība ir radusi arī risinājumus, tā ir nopirkusi zemi Fidži, kas atrodas 2000 km attālumā no Kiribati, lai audzētu tur labību un tā kalpotu kā vieta, kur evakuēt visus valsts iedzīvotājus nakotnē. Par Kiribati cīņu ar klimata pārmaiņām stāsta arī bijušais Kiribati prezidents Anote Tongs, kura vadībā arī tika iegādāta zeme Fidži. Starp citu, liela daļa Kiribati iedzīvotāju jau ir pārcēlušies uz citām valstīm un kopā ar Tuvalu iedzīvotājiem tiek minēti par pirmajiem klimata bēgļiem. Bet, runājot par Fidži, arī tur situācija nemaz nav tik vienkārša, jo vismaz pašlaik izskatās, ka tiem cilvēkiem, kuri pārceltos uz Fidži, netiktu nodrošināta ne pilsonība, ne citas privilēģijas. Un vēl kāda maza nianse – Kiribati viena pati uz Fidži iegādātās zemes lauksaimniecības projektus, visticamāk, arī attīstīt nespētu, tāpēc šeit palīgā ir nācis kāds visur klātesošs lielais draugs – Ķīna.    

Dažkārt atklājumi vēsturē notiek ilgu gadu garumā, citkārt tos uziet pavisam nejauši. Tā tas noticis arī Latvijā, pētot Latvijas teritorijā uzietu poēmu, kurā pirmo reizi aprakstīts Freizera sindroms jeb reta anomālija. Medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete atklājusi, ka iedzimtā anomālija Freizera sindroms novērots jau krietni agrāk nekā 19. gadsimta otrajā pusē. Pirmais to aprakstījis 16. gadsimtā Rīgā dzīvojošais humānists un dzejnieks Daniels Hermanis (1543 - 1601). Ko šādi atklājumi stāsta par medicīnas izpratni un lomu tā laika sabiedrībā un kāds detektīva darbs jāveic pētniekiem, lai izprastu sen rakstītā būtību, skaidro medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete un latīniste un seno iespieddarbu pētniece Laura Kreigere-Liepiņa. Anatomijas saistība ar mākslu: izstāde “Anatomija un ārpus tās” Pavisam nesen apmeklētājiem durvis vēra Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs. Šobrīd visos muzeja stāvos līdzās pastāvīgajai ekspozīcijai interesentiem iespējams skatīt izstādi – septiņus neparastus anatomijas un mākslas sadarbības rezultātā tapušus darbus, kas katrs savā unikālajā veidā sasaucas ar izstādes nosaukumu “Anatomija un ārpus tās”. Mākslinieki no Beļģijas, Apvienotās Karalistes, Amerikas Savienotajām Valstīm un Austrālijas pandēmijas apstākļos pārvarējuši ne tikai fiziskās robežas, bet darbos pētījuši arī cilvēka ķermeņa robežas un iespējas tās pārkāpt. Un, pārvarot laika zonu robežas atbilstoši šim brīdim, ar trim māksliniekiem tiekos attālinātā sarunā, lai iepazītos ar izstādes ideju un mākslinieku individuālo pieskārienu. Par idejas aizsākumiem stāsta izstādes kuratore un medicīnas māksliniece Paskāla Poljē. Viens no izstādes darbiem Rīgā ir gluži kā no anatomijas grāmatas izņemta cilvēka roka, kurā labi redzami nervi un asinsvadi, un roka veic graciozas kustības, pirkstus gan saliecot, gan atliecot. Tas ir Nīnas Sellārsas darbs “Aptveršana” - digitāla animācija preparētas rokas vaska modelim. Nīna ir māksliniece no Austrālijas, kuratore Harija Brūksa Allena Anatomijas un patoloģijas muzejā Melburnas Universitātē, un kā viņa pati norāda sarunā, viss viņas mākslā ir balstīts anatomijā. Nīnas Sellārsas darbs lieliski iekļaujas starp muzeja eksponātiem, un māksliniece atklāj, ka viņai top vēl citas drosmīgas idejas, kā animēt ne tikai vaska modeli, bet arī īstu paraugu no bioloģiska materiāla. Īsta cilvēka roka, kurā atstātas tikai saites un kauli un kas robotizētā veidā radīs žestus gluži kā izstādē redzamā roka. Tāds būs mākslinieces nākamais veikums, un tas kalpos kā mācību materiāls. Un nu mūsu sarunā iesaistās Braiens Grīns - tēlnieks un dzejnieks, kurš savā darbā izstādē izmantojis pavisam citu pieeju. Iedvesmu un interesi par zinātni un fizikas likumiem mākslinieks guvis, noklausoties kādu stāstu radio par fiziķu ikdienu. Proti, uzzinot, ka kāds no fiziķiem nācis klajā ar jaunām tēzēm, citi fiziķi nevis lasa šīs tēzes, bet uzmeklē to autoru sēžam kādā kafejnīcā, gluži tāpat kā mākslinieki to darīja 19. gadsimtā, un tad apspriež šīs tēzes dažkārt pat triju vai četru mēnešu garumā. Šāda veida pieeja ļoti ieinteresējusi arī Braienu Grīnu, liekot sarežģītas domas ievīt dzejā. Savukārt mākslinieces Paskālas Poljē darbs ir ārpus stikla vitrīnas uz paaugstinājuma novietots skenēts, 3D printēts sena zemgaļa galvaskauss. Oriģināls atrodams turpat blakus muzeja kolekcijā, un tas ir vissenākais muzeja eksemplārs. Pieejiet šim skenētajam galvakausam tuvāk, ieskatieties tā orbītās un varbūt kādā brīdī sev par pārsteigumu atklāsiet, ka šis galvaskauss patiesībā vēro jūs, atspulgu paužot kādā tuvumā esošā ekrānā. Par darba ideju turpina Paskāla Poljē. Mākslas un anatomijas krustpunkti nav nekas jauns, tie meklējami jau krietni senākos gadsimtos, daudz piemēru varam atrast Renesanses laikā un jau pieminētā Andreasa Vezālija darbos. Kā norāda Izglītības projektu vadītājs Anatomijas muzejā Kaspars Zaltāns, mūsdienās mēs vienkārši turpinām šo komunikācijas veidu. Anatomijas muzejs mākslu kā mediatoru izmanto arī savā ikdienas darbā, un izstāde “Anatomija un ārpus tās” ir vēl viens paņēmiens, kā to darīt, turklāt atšķirīgos veidos. Izstādes veidotāji uzskata, ka labai mākslai vajadzētu pārkāpt robežas. Bet kā mūsdienu anatomiju un mākslu transformēs tehnoloģijas? Tas ir jautājums, ko var risināt ikviens apmeklētājs, skatot izstādi “Anatomija un ārpus tās” līdz nākamā gada janvāra beigām.

Kad pirms pāris nedēļām raidījumā Globālais latvietis. 2. gadsimts runājām par to, ka Latvijas nodokļu rezidentiem, dzīvojot Apvienotajā Karalistē, šogad pirmo reizi jāsniedz gada ienākumu deklarācija par tur nopelnīto algu, virkne jautājumu palika neatbildēti, tāpēc turpinām atbildēt uz klausītājiem aktuālajiem jautājumiem gan par deklarācijas iesniegšanas niansēm, gan arī par atteikšanos no Latvijas nodokļu rezidenta statusa un tam sekojošo, gan arī par izmaiņām, kas skar sūtījumus no trešajām valstīm, tostarp Apvienotās Karalistes. Par nodokļu deklarācijas iesniegšanu un iespējamo rezidenta statusa maiņu plašāk stāsta Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu pārvaldes Klientu apkalpošanas daļas Vidzemes nodaļas galvenā nodokļu inspektore Evija Štālmane, savukārt Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvaldes Muitošanas metodikas daļas vadītāja Irēna Knoka skaidro plašāk par sūtījumiem no trešajām valstīm, atgādinot, ko nevajadzētu likt koferī, dodoties ciemos Jāņu laikā.  

Deviņpadsmitā podkāsta "Eiropas diena" sērijā padziļināti pievēršamies diviem tematiem – Eiropas Komisijas nule dotajai atļaujai pārtikas veikalu plauktos parādīties pirmajiem kukaiņiem, kā arī Igaunijas finanšu ministres mudinājumam valstij nesekot citu valstu piemēram, bet Eiropas Savienības fondu līdzekļus tērēt pašai pēc sava modeļa. Vēl podkāstā apskatām ES ekonomikas atveseļošanās prognozes, Lielbritānijā dzīvojošo ES dalībvalstu pilsoņu attieksmi pret Apvienotās Karalistes valdību un iestādēm, gaidāmās sankcijas pret Libānu, kā arī ierosinājumu atcelt intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību uz Covid-19 vakcīnām.

Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības uzliek par pienākumu Latvijas nodokļu rezidentiem iesniegt gada ienākumu deklarāciju, norādot Lielbritānijā saņemto darba algu. Par to, kāpēc tas vispār jādara, kas notiks, ja deklarāciju neiesniegs, kā visvienkāršāk deklarācija iesniedzama, kas apgrūtina gada ienākumu deklarācijas iesniegšanu attālināti un  kā iegūt e-parakstu, dzīvojot ārzemēs, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21 gadsimts. Raidījumā piedalās: portāla “latviesi.com” žurnāliste Līva Karlsone, Latvijas vēstniecības Apvienotajā Karalistē konsulārās nodaļas vadītāja Māra Fricberga, Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Nodokļu pārvaldes Klientu apkalpošanas daļas Vidzemes nodaļas galvenā nodokļu inspektore Evija Štālmane, VID Muitas pārvaldes Muitošanas metodikas daļas vadītāja Irēna Knoka un Latvijas valsts radio un televīzijas centra Korporatīvās komunikācijas daļas vadītāja Vineta Sprugaine. Raidījuma noslēgumā pieskaramies arī jautājumiem par sūtījumiem un to muitošanu no un uz Lielbritāniju.

Kāpēc Krievija koncentrē savus bruņotos spēkus tādā reģionā kā Arktika? Skotijā šodien, 6.maijā, notiek vietējā parlamenta vēlēšanas. Kādas ir perspektīvas, runājot par šī reģiona tālāko nākotni Lielbritānijas sastāvā? Interesi izraisījuši vietējo pašvaldību vēlēšanu rezultāti Spānijā, Madridē, jo atklāj dažas tendences, kādas noskaņas valda šajā dienvidu pussalas valstī. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar sabiedrisko attiecību un mārketinga komunikācijas studenti, podkāstu entuziasti Anniju Grigucu Skotijā. Cīņa par vietvaru Madridē 4. maijā notikušās Madrides autonomijas Asamblejas vēlēšanas bija pirmās ārkārtas vēlēšanas Spānijas galvaspilsētas municipālā likumdevēja vēsturē. Pēc iepriekšējām vēlēšanām 2019. gadā, kurās lielāko mandātu skaitu ieguva Spānijas Sociālistiskā strādnieku partija, pie varas autonomijā tomēr palika labēji centriskā Tautas partija, kuras rokās Madrides pārvalde ir jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Tautpartijieši izveidoja koalīcijas valdību ar liberālo partiju “Ciudadanos” – “Pilsoņi”; par autonomijas prezidenti kļuva Tautas partijas pārstāve Isabella Diasa Ajuso. Pie tam šai koalīcijai bija nepieciešams arī ultralabējās partijas “Vox” atbalsts. Tomēr pagājušajā gadā starp koalīcijas partneriem iezīmējās pretrunas, kas arvien saasinājās sarežģītajā pandēmijas situācijā. Kad šī gada martā partija “Pilsoņi” izstājās no identiskas koalīcijas ar Tautas partiju Mursijas reģionā, bloķējoties ar sociālistiem, Diasa Ajuso, baidoties, ka tāds pats scenārijs tiek gatavots Madridē, pārtrauca koalīciju un izmantoja savas tiesības izsludināt ārkārtas vēlēšanas. Otrdienas balsojums nenoliedzami ir iedzīvotāju vērtējums autonomijas prezidentes politikai pandēmijas apstākļos, ieviešot Madridē un tās apgabalā daudz maigākus ierobežojumus nekā citur Spānijā. Kamēr kreisās partijas, kuras ir pie varas valstī, kritizē šo pieeju, norādot, ka Madride par šīm vaļībām maksā ar otru augstāko inficēšanās līmeni un lielāko koronavīrusa pacientu proporciju intensīvās terapijas nodaļās, salīdzinot ar citiem reģioniem, balsotājiem prezidentes Diasas Ajuso politika acīmredzami ir pa prātam. Tautas partija vairāk nekā divkārt palielinājusi savu vietu skaitu Madrides Asamblejā, kamēr sociālisti trešdaļu mandātu zaudējuši. Katastrofālu sagrāvi šīs vēlēšanas nesušas partijai „Pilsoņi”, kurai līdz šim bija trešā lielākā frakcija, bet kas jaunajā Asamblejas sastāvā, pēc visa spriežot, vispār nav iekļuvusi. Citas partijas – progresiskā reģionālā partija “Más Madrid” (“Vairāk Madrides”), ultralabējā “Vox” un kreisā apvienība “Unidas Podemos” (“Kopā varam”) – guvušas samērā pieticīgus panākumus. Pie tam “Unidas Podemos” līdzšinējais līderis Pablo Iglesjass, kurš pameta otrā vicepremjera posteni Pedro Sančesa valdībā, lai vadītu savu apvienību Madrides vēlēšanās, paziņojis, ka aiziet no politikas. Vēl viens pret Isabellu Diasu Ajuso vērstās kreiso kritikas motīvs ir sadarbība ar “Vox”, kuru kreisie dēvē par fašistisku. Visticamāk, Tautas partija, kas nav ieguvusi vairākumu Madrides Asamblejā, arī šoreiz būs spiesta izmantot “Vox” atbalstu vai pat veidot ar to koalīciju. Vai būs neatkarīga Skotija? Šodien, 6. maijā, notiekošo Skotijas Parlamenta vēlēšanu centrā ir jautājums par iespējamu šīs Lielbritānijas daļas neatkarību, respektīvi – atkārtotu referendumu par izstāšanos no Apvienotās Karalistes. Skotijas neatkarības jautājums ir pastāvīgā britu politikas dienaskārtībā kopš gadsimtu mijas, un Skotu nacionālā partija, kas ir galvenais to virzošais politiskais spēks, panāca referenduma sarīkošanu 2014. gadā. Toreiz vairākums skotu nobalsoja par palikšanu Apvienotās Karalistes sastāvā, un visumā tika akceptēts viedoklis, ka šīs paaudzes laikā, respektīvi, tuvākajās pāris desmitgadēs jauns referendums par šo tēmu nav rīkojams. Taču, kā tagad uzsver skotu nacionālisti un viņu līdere, Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena, visu ir mainījis 2016. gada Breksita referendums, kurā gandrīz divas trešdaļas skotu balsoja par palikšanu Eiropas Savienībā. Tā nu šajās vēlēšanās Skotu nacionālā partija startē ar atkārtota referenduma sarīkošanas programmu, un neatkarību atbalsta arī pāris mazākas partijas. Kopš 2007. gada Nacionālā partija allaž uzvarējusi Skotijas Parlamenta vēlēšanās un arī ieguvusi lielāko skaitu Skotijas deputātu vietu Apvienotās Karalistes Parlamentā, tomēr absolūtais vairākums, spriežot pēc aptauju datiem, šajā reizē partijai nav garantēts. Jebkurā gadījumā, ir ticams, ka lielākā daļa deputātu būs neatkarības piekritēji, un Skotijas Parlaments pēc ievēlēšanas vērsīsies pie Londonas ar prasību pēc atkārtota neatkarības referenduma. Premjerministrs Boriss Džonsons jau paziņojis, ka viņa varas laikā šāda atļauja netiks dota, un medijos tiek iztirzāti vairāki iespējamie scenāriji. Viens varētu būt Londonas neakceptēts referendums, kuru Lielbritānijas valdība tad, paredzams, apstrīdētu tiesā, savukārt otrs – konsultatīvs balsojums, kas, pozitīva iznākuma gadījumā, būtu papildu arguments referenduma atļaušanai. Pašreizējie aptauju dati gan rāda, ka Skotijas neatkarības piekritēji un pretinieki vēlētāju vidū ir apmēram vienādā skaitā. Kas attiecas uz pārējo partiju prognozējamajiem rezultātiem, tās visumā varētu saglabāt savas pozīcijas, konservatīvajiem iegūstot nedaudz vairāk par piektdaļu, leiboristiem – nedaudz mazāk par piektdaļu, savukārt zaļajiem un liberāldemokrātiem – pa 5–10 % Parlamenta vietu. Arktika – lielvaru sāncensības objekts Marta vidū Savienoto Valstu Armija publiskoja savu atjaunoto Arktiskā reģiona militārās stratēģijas koncepciju, kurā, cita starpā, teikts, ka Arktika ir stratēģiskas sāncensības reģions, kuram ir potenciāls „kļūt par pretstāves telpu, kur Savienoto Valstu lielvalstiskie sāncenši, Krievija un Ķīna, tiecas izmantot savu militāro un ekonomisko spēku, lai iegūtu un uzturētu pieeju šim reģionam uz ASV interešu rēķina”. Līdzsvarojot šīs tieksmes, Savienoto Valstu Armija paredz radīt Arktikas reģionā jaunu komandstruktūru un izvērst reģiona apstākļiem īpaši sagatavotas vienības. Kā galvenos iemeslus šiem jaunajiem stratēģiskajiem izaicinājumiem koncepcija min piesaukto lielvaru militāri stratēģisko ambīciju pieaugumu, kā arī klimata izmaiņas, kas padarījušas Arktiku pieejamāku kuģošanai. Krievija ir Savienoto Valstu ierastais un loģiskais pretspēlētājs reģionā, ciktāl Arktikā ietilpst ievērojamas šīs valsts sauszemes teritorijas un teritoriālie ūdeņi aiz polārā loka. Pēdējā desmitgadē Krievija pastāvīgi kāpina savus spēkus ziemeļos, būvējot jaunas un atjaunojot esošās kara bāzes, palielinot atomledlaužu un atomzemūdeņu floti. Gluži nesen Arktikas reģionā ir parādījies vēl viens globāls spēlētājs. 2018. gadā Ķīna pirmoreiz publiskoja savu Arktikas stratēģiju, par pārsteigumu daudziem definējot sevi kā „Arktikai tuvu valsti” un paziņojot par ambicioziem „Polārā Zīda ceļa” plāniem. Ir zināms, ka daļa Krievijas galējo ziemeļu infrastruktūras projektu tiek īstenoti ar Ķīnas finansējumu, un var paredzēt, ka nākotnē Ķīna centīsies arvien aktīvāk piedalīties reģiona resursu izmantošanā. Protams, līdzās lielākajiem spēlētājiem, Arktikas reģionā atrodas arī vairāku citu valstu teritorijas, un tādām valstīm kā Norvēģijai, Kanādai un Dānijai, kuras valdījumā ir Grenlande, šai reģionā ir nozīmīgas ekonomiskās un drošības intereses. Ja vēl nesenā pagātnē Arktika tika uzlūkota kā planētas daļa, kurā pašsaprotama ir sadarbība un līdzāspastāvēšana, tad pēdējos gados reģiona sakarā arvien biežāk izskan apzīmējums „jaunā aukstā kara fronte”. Sagatavoja Eduards Liniņš

Raidījumā Pievienotā vērtībā interesējamies, kā šovasar varētu mainīties iepirkšanās internetā no ne Eiropas Savienības valstīm. Arī runājam par to, kā sagatavoties nākotnei, kur par darbu būs jākonkurē ar robotu un, protams, ielūkojamies, kas jauns biržā un kas jauns mūsu akciju portfeļos. Šovasar daudziem prātā būs pievienotās vērtības nodoklis, jo spēkā stāsies izmaiņas, kas paredz jau no pirmā centa piemērot PVN precēm, ko pērkam treš valstu – ASV, Ķīnas, Krievijas un kopš breksita arī Apvienotās Karalistes – interneta veikalos. Labā ziņa - "ebay", "aliexpress" vai kādu citu interneta veikalu pircējiem pašiem nebūs jārēķina un atsevišķi jāmaksā šis nodoklis, to piemēros jau tirgotājs, un pēc tam, piemēram, Ķīnas uzņēmums PVN skaitīs Latvijas budžetā. Bet vai tas nenozīmēs, ka tirgotāji atmetīs ar roku mazākiem tirgiem, piemēram, Latvijai? Sak, apjoms tik mazs, ka nav pat vērts reģistrēties un kārtot dokumentus. Kad šo jautājumu uzdevām Jānim Taukačam, “Sorainen" partnerim un zvērinātam advokātam, viņš uzsvēra, ka visticamāk tik dramatiskas sekas noteikti nebūs. Pusi no darbavietām aizņems roboti. Biroja darbinieku skaits saruks no 60 līdz 5 % no kopējām darba vietām, gluži kā lauksaimniecībā nodarbināto skaits iepriekšējos 100 gados saruka no 80 % līdz 2% darbaspēka. Šādi un līdzīgi pareģojumi par darba tirgus nākotni izskan visai bieži. Un noteikti tajos ir krietni liels patiesības grauds. It īpaši tagad, kad pandēmija ar treknu svītru pārsvītroja ierasto un ar sāpīgu grūdienu iestūma “digitālajā nākotnē”. Mēs kā sabiedrība izmaiņām pielāgosimies, tā konferencē “Darba nākotne” uzsvēra Bendžamins Pings, uzņēmuma “Cognizant” darba nākotnes centra vadītājs. Pat, ja sabiedrība kopumā pielāgosies izmaiņām, vienmēr – un arī šoreiz – būs indivīdi, kuri izmaiņām netiks līdzi un nespēs pielāgoties. Viņa vārdiem runājot, nākotne pieder matemātikas cilvēkiem, tie par nākotni var uztraukties mazāk.

Gadu raidījumā Diplomātiskās pusdienas sākam ar stāstu par valsti, kurai ir pavisam savāda jaungada tradīcija – leģenda par sīpolu. Leģendas godināšanai pusnaktī milzīgs, Ziemassvētku gaismām izdaiļots sīpols tiek nolaists no pilsētas mērijas jumta. Un tas, lai godinātu kādu aizgājušo laiku uzņēmējdarbību – pasaulē labāko sīpolu audzēšanu. Šajā jaunajā gadā gan arī šī tradīcija notika virtuāli. Bet runa ir par 1505. gadā Huana de Bermudeza atklātajām un viņa vārdā nosauktajām Bermudu salām. Pirmie iedzīvotāji gan tajās apmetās tikai apmēram simts gadus vēlāk, jo tās ir grūti kuģojamas. Bermudu salas, līdzīgi, kā Folklenda salas ir viena no 14 Apvienotās Karalistes aizjūras kolonijām, kurai ir konstitucionālās un politiskās saiknes ar Lielbritāniju. Proti, Bermudu salām ir sava iekšpolitika un ekonomiskā pārvalde, bet Lielbritānijas karaliene tomēr ir valsts galva, kā arī militāri un ārpolitiski salas pieder Apvienotajai Karalistei.  1995. gadā notikušajā referendumā bermudieši noraidīja neatkarības iegūšanas iespēju. Bermudu salās dzīvo apmēram 72 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir tikai nedaudz vairāk kā šobrīd dzīvo Liepājā. Nedaudz vairāk kā puse ir afrikāņu izcelsmes iedzīvotāji un trešā daļa ir baltādainie. Tam pamats ir vēsturiskā Bermudu salu kā vergturu centra darbība. Ekonomika Bermudu salās ir maza, bet diezgan ņipra. Un tāda tā ir bijusi visu 20. gadsimtu, konstanti saglabājot augsta dzīves līmeņa rādītājus.  Dabas resursi – ģeogrāfiskā atrašanās vieta starp divām ilglaicīgi pasaules ietekmīgākajām ekonomikām ar milzīgu savstarpējo tirdzniecības apjomu. Un lilijas ziedi – vienīgā lauksaimniecības eksporta prece. No 181 salas sastāvošais arhipelāgs tradicionāli ir bijis atkarīgs no tūrisma, bet 20. gadsimta beigās līderpozīcijas ieguva starptautisko finanšu un apdrošināšanas pakalpojumu sektors, kas mūsdienās veido ap 85 procentiem valsts IKP.  Bermudas, protams, ir pazīstamas kā viena no ofšoru teritorijām ar zemiem nodokļiem un banku politiku, kur slepenība attiecībā uz saviem klientiem ir augstā vērtē. Proti, šī ir viena desmit lielākajām “nodokļu paradīzēm” pasaulē. Kāds piemērs - naftas kompānija "Shell". Laika posmā no 2018. līdz 2019. gadam "Shell" aptuveni septiņus procentus no savas kopējās peļņas, jeb aptuveni 2,7 miljardus eiro novirzīja caur beznodokļu zonās - Bermudās un Bahamās - reģistrētiem uzņēmumiem, kuros strādā tikai 39 cilvēki. Ja šāda peļņa būtu reģistrēta, piemēram, kompānijas mātes zemē Nīderlandē, nodokļos tiktu samaksāti 570 miljoni eiro. Ja paskatāmies uz oficiālajiem ekonomikas rādītājiem, tad IKP uz vienu iedzīvotāju (PPP) Bermudās ir apmēram 2,65 reizes lielāks nekā Latvijā un pēc Pasaules Bankas datiem ir apmēram 70 tūkstoši eiro.  Bermudieši paši saka, ka viņu ienākumi ir aptuveni tādi paši vai nedaudz augstāki nekā Amerikās Savienotajās Valstīs. Taču ir viena nianse – bermudieši nemaksā ienākumu nodokli. Algas nodokli maksā darba devējs, kurš var no jūsu algas ieturēt 6 procentus, lai samaksātu ienākumu nodokli. Šeit gan ir jāpiebilst, ka Bermudas regulāri figurē arī starp dzīvošanai pašām dārgākajām vietām pasaulē, jo faktiski visas preces tiek importētas.  Šobrīd Covid ietekmē viens no lielākajiem izaicinājumiem, protams, ir trieciens Bermudu tūrisma sektoram. Tas veido ap pieciem procentiem valsts IKP, bet nodarbina daudz vairāk cilvēku. Šobrīd, piemēram bezdarbs valstiņā tiek rēķināts jau virs 10 procentiem un arī atgūšanās nebūs ātra, redzot, kā attīstās situācija Covid-19 izplatību pasaulē. Kkritums ir bijis ļoti straujš – piemēram, viesnīcu un restorānu bizness pagājušajā gadā nopelnīja aptuveni 11 miljonus eiro, salīdzinot ar vairāk nekā 43 miljoniem eiro pirms gada. Taču dati rāda, ka vienlaicīgi ir strauji pieauguši arī valdības izdevumi, piemēram, nodrošinot bezdarbnieku pabalstus. Gada laikā šie izdevumi ir pieauguši gandrīz par 75 procentiem. Tieši nodarbinātība un nepieciešamie taupības pasākumi pašlaik tiek saukti par galvenajiem Bermudu izaicinājumiem. Bijusī Bermudu valdības pārstāvniecības Vašingtonā vadītāja Šerila Pekvuda norāda, ka ir pienācis laiks nopietni pārskatīt arī valdības nodokļu politiku. Un vēl Bermudu salas saistās ar Bermudu trīsstūri. Tas ir zināms kā trijstūris, kurā notiek visādas dīvainas lietas. To sauc par trijstūri, jo tā ir teritorija, kas atrodas atrodas starp Floridu, Bermudu salām un Puertoriko. Bēdīgi slavena šī vieta ir, jo ir daudzi gadījumi, kad lidmašīnas un kuģi ir pazuduši vai noslīkuši Bermudu trijstūri. Paši transporta līdzekļi parādījās pēc daudziem gadiem, taču jau bez pasažieriem. Tādēļ arī Bermudu trijstūri sauc arī par Velna trijstūri.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kas jauns Latvijas Pasta darbībā? Kas mainīsies uzņēmuma darbībā no 2021. gada un kas jāzina par pasta sūtījumiem nākamajā gadā? Un kā pasta sūtījumus ietekmēs “Brexit”, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Par Latvijas Pasta darbību svētku laikā stāsta valdes priekšsēdētājs Mārcis Vilcāns. Savukārt Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Muitas pārvaldes Muitošanas metodikas daļas vadītāja Irēna Knoka iepazīstina ar jaunumiem, kas būs jāņem vērā veicot sūtījumus no 2021. gada janvāra saistībā ar “Brexit”. “Visi sūtījumi, kuri tiks izsūtīti no Apvienotās Karalistes 1. janavārī vai vēlāk būs jāmuito,” skaidro Irēna Knoka. Knoka norāda, ka ir komerciālie sūtījumi jeb pirkumi interneta veikalos un nekomerciālie sūtījumi jeb dāvanas, ko privātpersonas sūta cita citai. "Dāvanas ir tas sāpīgākais jautājums, jo Eiropas Savienības muitas likumdošana paredz, ka dāvanas, kuru vērtība ir virs 45 eiro, ir jāapliek ar muitas maksājumiem, gan muitas nodokli, gan pievienotās vērtības nodokli, un ir jāiesniedz muitas deklarācija, lai var aprēķināt nodokļus un tos samaksāt," atzīst Irēna Knoka. "Tā jau ir nopietna problēma, jo dāvanu gadījumā cilvēki var neprast rīkoties ar datoru." Knoka bilst, ka var pilnvarot, ka, piemēram, Latvijas Pasts vai kāds cits personas vietā iesniedz deklarāciju, un arī aicina visus izmantot iespēju, ka palīdz speciālists šajā jomā. Tāpat viņa mudina apmeklēt VID mājaslapu, kur ir plaša informācija par sūtījumu saņemšanu. Vēl viena būtiska lieta, kas jāatceras, sūtījumos nedrīkst būt piena un gaļas produkti.

Dodamies uz Folklenda salām jeb kā spāņi tās dēvē - Malvīnu salām un abi nosaukumi ir arī starptautiski atzīti. Tās atrodas nepilnus 500 km no Argentīnas krastiem. Folklenda salas ir arhipelāgs, ko veido divas lielas salas un 776 mazas saliņas. Pirmo reizi šajās salās cilvēki ieradās tikai ap 1700. gadu, tās ir nosauktas Folklendas vikonta vārda, kurš tolaik sponsorēja britu ekspedīcijas. Kopš tā laika Folklenda salas bijušas daudzu saimnieku rokās, gan franču, gan spāņu, gan argentīniešu, gan arī britu. Kopš 1833.gada suverēnā pārvalde pārsalā ir Lielbritānijai. Mūsdienu oficālais statuss salām ir Apvienotās Karalistes aizjūras kolonija. Tā ir viena no 14 britu kolonijām. 2013.gadā Folklenda salās notika referendums, kurā iedzīvotāji balsoja par palikšanu Apvienotās Karalistes aizjūras kolonijas statusā. Pret nobalsoja 3 cilvēki! Bet jau 24.septembrī Folklenda salās notiks referendums ar mērķi padarīt salas par vienotu balsošanas apgabalu, šobrīd tādi ir divi - Stenlija un Kempa, un ir izveidojusies situācija, ka likumdošanas asamblejā piecas ir Stenlijai. Kopumā šajā asamblejā gan ir tikai 11 deputāti, no kuriem tikai astoņiem ir balstiesības. Šī būs jau trešā reize, kopš par šo jautājumu tiek rīkots refendums. Folklendu salu karš 1982.gadā starp Argentīnu un Apvienoto Karalisti norisinājās Folklendu salu karš. Tas iiga 74 dienas. Abas puses to izmantoja iekšpolitisko mērķu sasniegšanai un partiju popularitātes celšanai. konflikts sākās ar to, ka Argentīnas militārā hunta savas popularitātes veicināšanai iebruka Folklenda salās, un viens no mērķiem it kā bija novērst uzmanību no valstī pieaugošajām ekonomiskajām problēmām. Tāpat Argentīnas militārā huntas vadība cerēja, ka briti nereaģēs uz šo notikumu. Karu neviena no karojošām valstīm oficiāli nebija pieteikušas, bet Folklenda salas kļuva par kara zonu. Karā dzīvību zaudēja 649 Argentīnas karavīri un 255 britu karavīri, kā arī trīs salu civiliedzīvotāji. Lielbritānijas konservatīvai valdībai un toreizējai premjerminisrei Mārgaretai Tečerei uzvara karā bja nozīmīgs mirklis. Viedokli par Folklenda salām un arī karu izsaka Imants Lieģis, bijušais Saeimas deputāts un aizsardzības ministrs, Latvijas vēstnieks vairākās valstīs. Viņš ir dzimis Lielbritānijā un Folklenda kara laikā tur dzīvojis.

1. Starteris UL: Labdien, esiet sveicināti “Diplomātiskajās pusdienās”! Kā katru nedēļu, šajā laikā ar jums sarunājamies mēs – žurnālists Uģis Lībietis, un politikas zinātņu doktors, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. UL: Pēc pagājušās nedēļas raidījuma par Kanādu, šodien dosimies uz pilnīgi otru pasaules pusi? Bet arī otrā pasaules pusē ir valsts, kurā pamata valoda ir angļu valoda, un līdzīgi kā Kanādai, valsts galvas funkcijas tajā pilda Lielbritānijas karaliene Elizabete Otrā. Proti, dodamies uz Jaunzēlandi. KB: Jā, dosimies pusdienot uz Jaunzēlandi, kas līdzīgi kā Kanāda ietilpst Nāciju Sadraudzībā (Commonwealth of Nations vai British Commonwealth), kas ir brīvprātīga un no 54 valstīm sastāvoša neatkarīgu valstu savienība, lielāko daļu no kurām vieno tas, ka tās ir bijušas Lielbritānijas impērijas sastāvā. Un Elizabete Otrā valsts galva, starp citu, ir 16. no šīm valstīm. Reāla politiskā vara gan karalienei Jaunzēlandē nav, bet šis skaidri parāda vēsturisko mantojumu, kad Britu impērija vēl tieši pirms simt gadiem - 1920. gadā kontrolēja 24 procentus no zemeslodes sauszemes. UL: Un, starp citu, Nāciju Sadraudzībā ietilpst ne tikai Jaunzēlande un Kanāda, bet arī mūsu raidījumos iepriekš aplūkotās Dienvidāfrikas Republika un Trinidada, un Tobago. Bet to, ko Latvijas iedzīvotāji un mūsu radījuma klausītāji zina par Jaunzēlandi mēs mēģinājām noskaidrot telefonintervijās. Klausāmies, kas bija sakāms. 2. pamatēdiens UL: Gribētos teikt, ka klausītāju viedokļi ir interesanti un pat ļoti korekti. Es gan biju cerējis, ka kāds pieminēs arī Jaunzēlandē filmēto “Gredzenu pavēlnieka” triloģiju un tam sekojošo tūrisma bumu. KB: Jā šī ar Jaunzēlandes skatiem bagātā filma tiešām ir iemesls milzīgam tūristu pieplūdumam valstī – aptuveni seši procenti no visiem tūristiem “Gredzenu pavēlnieku” min kā vienu no galvenajiem iemesliem, lai apmeklētu Jaunzēlandi. Var tikai cerēt, ka pierunāsim kādu nākotnē pasaulē ļoti populāru filmu nofilmēt arī Latvijā, lai informācija un zināšanas par mūsu valsti iegūtu kaut pusi no tām aprisēm, ko ieguva Jaunzēlande. Bet runājot par pašu salu valsti – pamatiedzīvotāji, maori, tajā sāka ierasties tikai 13. gadsimtā, ap laiku, kad Latvijas teritorijā vēl turpināja ienākt vācu krustneši. Un 19. gadsimta četrdesmitajos gados Jaunzēlande tika iekļauta Britu impērijas sastāvā. UL: Par valsts neatkarības dienu vēl notiek diskusijas, bet principiālu likumdošanas neatkarību no Apvienotās Karalistes valsts ieguva 1947. gadā, lai arī, kā minējām, Elizabete Otrā vēl jo projām ir valsts galva un to Jaunzēlandē pārstāv ģenerālgubernatore, lēdija (Dame) Patrīcija Lī Redija. Bet faktiskā vara pieder arī klausītāju pieminētajai premjerministrei Džasindai Ardērnai, par kuru mēs ari detalizētāk runāsim tālāk. KB: Vēsturiskās attiecības starp Jaunzēlandi un eiropiešiem gan atspoguļojas arī etniskajā sastāvā, kur ap 65 procentiem iedzīvotāju ir eiropieši un tikai ap 17 procentiem ir maori. Starp citu, kas interesanti - puse Jaunzēlandes iedzīvotāju nepieder reliģiskajām grupām. Ļoti līdzīgi kā sekulārajās Igaunijā un Latvijā. UL: No ekonomiskā viedokļa raugoties šīs nepilnus 5 miljonus iedzīvotāju lielās valsts nominālais dzīves līmenis ir par apmēram trešdaļu augstāks par Latvijas rādītājiem un IKP sastāda apmēram 35 tūkstoš eiro uz vienu iedzīvotāju. Bet kā jau dzirdējāt arī vienas klausītājas teiktajā – dārdzības līmenis ir ļoti augsts.   KB: Pēdējos četrdesmit gados Jaunzēlandes ekonomika ir transformējusies no izteikti agrāras uz industriālu. Vienlaicīgi gan valsts galvenie eksporta produkti vēl jo projām ir lauksaimnieciskie – piena produkti un gaļa. Arī kokmateriāli, augļi, nafta, un daudziem zināmais Jaunzēlandes vīns. Lielākais importa un eksporta partneris? Blakus esošā kaimiņvalsts Austrālija ir tikai otrajā vietā. Pirmajā vietā ir Ķīnas Tautas Republika. UL: Ne tikai valsts ārējā tirdzniecībā, bet Jaunzēlandes ārpolitikā kopumā Ķīna un Austrālija spēlē nozīmīgu lomu. Jaunzēlande, kā katra maza valsts, cenšas koncentrēties tikai uz saviem tuvākajiem ārpolitiskajiem jautājumiem. Iespējams, ka tāpēc tradicionāli tā arī ir bijusi mazāk skaļa starptautiskajā vidē un tiekusies atgādināt par cilvēktiesību jautājumu nozīmīgumu. Tendences starptautiskajā politikā pēdējos gados gan ir mainījušas arī Jaunzēlandes ārpolitikas toni un uzsvarus, tiem kļūstot tiešākiem un skarbākiem. KB: Jā, valsts ārpolitikā dominē labas attiecības ar kaimiņvalsti Austrāliju, tostarp pašas valsts skaidri paustā piederība Rietumu pasaulei. Vienlaicīgi nepieciešamība balansēt Ķīnas augošo aktivitāti Okeānijā liek sarosīties arī Jaunzēlandei. Valsts ārpolitika ir kļuvusi balansējošāka, apzinoties Ķīnas kā drošības drauda aspektu un vienlaicīgi cenšoties saglabāt jau minētās tirdzniecības saiknes. Valsts savu drošību redz kā daļu no Rietumu pasaules un tādēļ ne tikai valsts ir piedalījusies savu karaspēku konfliktos Irākā un Afganistānā, bet arī uzmanīgi seko līdzi breksita sarunām, jo Lielbritānijas iespējas piekļūt ES tirgum tieši ietekmēs arī Jaunzēlandes uzņēmumus. UL: Un par Jaunzēlandes ārpolitikas izaicinājumiem tuvākajos gados un sevišķi jau attiecībām ar Austrāliju lūdzām komentēt arī Velingtonas Viktorijas Universitātei piederīgā Pārvaldības un Politikas studiju institūta direktoram Saimonam Čaplam. Mūsu attiecības ar Austrāliju ir līdzīgas kā ASV un Kanādai. Mēs esam nedaudz ēnā, bet mēs arī ļoti savā starpā sacenšamies. Taču Austrālija atšķiras ar to, ka tur ir federāla sistēma, bet mums nav. Viņiem ir divas parlamenta palātas, mums viena. Tāpēc situācijās, kad nākas saskarties, piemēram, ar Covid-19, mēs varam reaģēt nedaudz ātrāk un spējam koordinēt lietas nedaudz labāk nekā Austrālijā. Un tas arī viss. Runājot par ārpolitikas izaicinājumiem – tie ir tādi paši kā pārējai pasaulei. Mums visiem ir grūtības tikt galā ar ASV un Donaldu Trampu, kā arī ar aizvien pārliecinātāko un strauji savu ietekmi vairojošo Ķīnu. Jaunzēlandē ķīnas radītie izaicinājumi ir ļoti sarežģīti, jo Ķīna ir lielākais tirdzniecības partneris. Mums ir arī ievērojama ķīniešu imigrantu kopiena, kuru Ķīnas valdība ļoti aizrautīgi vēlas kontrolēt, lai arī viņi jau ir jaunzēlandieši. Ķīna arī strauji paplašinājusi savu ietekmi Klusā okeāna dienvidaustrumu daļā, kas vienmēr ir bijusi Jaunzēlandes interešu zonā. Tāpat Ķīna aizvien palielina savu interesi arī par Antarktīdu, kas arī ir Jaunzēlandes interešu sfērā, jo mēs esam bāzes punkts ceļā uz Antarktīdu. Arī iekšpolitkā izaicinājumi ir tādi paši  kā daudziem citiem – kā tikt galā ar Covid krīzes radīto ekonomisko lejupslīdi. Jaunzēlandē īpaši lieli zaudējumi ir radušies no ārvalstu tūristu trūkuma. Ja tagad pie mums viesojas vien daži simti cilvēku, tad parasti tie ir vairāk nekā pieci miljoni tūristu gadā. Un ar to mums nāksies tikt galā. UL: Šos un daudzus citus jautājumus jau risina un būs jārisina esošajai premjerministre Džasindai Ardērnai, kura vairāku iemeslu dēļ, sevišķi jau savas personības dēļ, ir kļuvusi atpazīstama tālu pasaulē, tostarp arī Latvijā. Sevišķi COVID-19 krīzes ietvaros, kur Jaunzēlande kļuva par pirmo valsti, kas uzveica šo slimību pašmājās, politiķes līderība ir tikusi atzinīgi vērtēta. KB: Ardērnas kundze ir jaunākais premjerministrs Jaunzēlandē 150 gadu laikā un tobrīd 37 gadu vecumā arī jaunākā sieviete-premjere pasaulē. Viņa bija arī pirmā premjerministre pasaulē, kurai, esot amatā, piedzima bērns. Šobrīd viņas popularitāte pašas valstī ir ļoti augsta, un vairāk nekā 70 procentu iedzīvotāju uzskata, ka valsts attīstās pareizajā virzienā. Augstākais rādītājs kopš 1991. gada. UL: Ardērnas popularitāti noteikti veicināja apņēmīgā cīņa ar COVID, bet tas nebija vienīgais. Jau pagājušā gada 15. marta terorakti Kraistčērčā, kur terorists divās mošejās nogalināja piecdesmit vienu cilvēku, bija zīmīgs mirklis premjerministres vadītajā valstī. Premjerministres reakcija bija neviltotu simpātiju un atbalsta izrādīšana musulmaņu kopienai un vēršanās pret slavu alkstošā noziedznieka popularizēšanu masu medijos. Ardērnas uzstāšanās un izteikumi sociālajos medijos ieguva lielāku popularitāti nekā terorista Facebook tiešsaistē pārraidītie kadri no slepkavībām. KB: Savas slavenās runas ietvaros viņa pateica tikai vienkāršu patiesību – slepkavošanu popularitātes un atpazīstamības dēļ var izbeigt tikai tad, ja noziedznieku vārdus iemin zemē un aizmirst. Ja tos nepiemin un to vārdus ne tikai aizmirst, bet pat neuzzina, tādējādi apelējot ne tikai pie sabiedrības, bet arī masu mediju pieejas slepkavu glorificēšanai un pakaļdarītāju motivācijas izskaušanas. Interesanti, cik slepkavības pasaulē nebūtu notikušas, ja Norvēģijas 2011. gada masu slepkavas vārdu mēs nekad nezinātu? Un cilvēku dzīvību iznīcināšana globālas personīgas popularitātes dēļ nebūtu kļuvusi tik pievilcīga. UL: Bet viedokli par premjeres Ardērnas popularitātes iemesliem skaidrojumu mēs lūdzām arī Jaunzēlandes Ārpolitikas institūta izpilddirektorei Melānijai Torntonei. Es personiski viņu apbrīnoju. Manuprāt viņa ir sevi lieliski parādījusi gan šīs krīzes, gan pērnā gada teroristu uzbrukuma laikā. Viņa labi izskatās, viņa ir dabiska, patiesa un ļoti, ļoti iejūtīga. Taču laikam visīpašākā lieta ir tā, ka viņa spēj lieliski komunicēt ar cilvēkiem. Viņa runā ļoti skaidri un tieši, necenšas izlocīties. Viņa ir arī ļoti stingra, īpaši jau Covid-19 laikā. Mūsu valdība varbūt sākumā rīkojās nedaudz lēni, taču pēc zinātnieku un Pasaules veselības organizācijas padomu uzklausīšanas tika izstrādāts un ieviests dzīvē ļoti saprotams plāns. Viņa ir vadījusi šo valsti ļoti patiesi, saprotot, ka ļoti daudzi cilvēki cieš. Viņa neslēpjas no tā, ka daudzi cilvēki ir zaudējuši darbu un ienākumus. Viņas atbildes reakcija ir bijusi diezgan unikāla. Es dažreiz pasekoju viņas Facebook profilam – viņa pēc smagas dienas ar daudzām sapulcēm vēlās vakara stundās sazinās ar daudziem cilvēkiem un runājas, it kā tie būtu viņas labākie draugi. KB: Rezumējot var sacīt, ka Jaunzēlandes ārpolitiskie un ekonomiskie izaicinājumi ir līdzīgi lielākās daļas citu mazu valstu izaicinājumiem. Un spēja būt drosmīgiem un izlēmīgiem pašmājās var veicināt valsts pasaules mēroga atpazīstamību ne mazāk kā pasaulē populāru Holivudas filmu uzņemšana savā teritorijā. 3. deserts UL: Atzīšos, ka man desertā nu ļoooti gribējās kaut ko no “Gredzenu Pavēlnieka”, bet, tā kā mēs tomēr vairāk koncentrējamies uz valstīm, tad tur būtu nepieciešams atsevišķs raidījums, piemēram, par Viduszemi, Šīru, Mordoru, Gondoru vai Rohanu. Tāpēc šoreiz piedāvāsim jums desertu asortus, lai nebūtu jārunā tikai par aitām, kuru esot pa 9 uz katru iedzīvotāju. Ja parēķinām, tad sanāk, ka valstī ir ap 45 miljoniem aitu. KB: Arī automašīnas Jaunzēlandē ir vairāk nekā parastā daudzumā, proti valstī uz pieciem miljoniem iedzīvotāju ir apmēram 4 miljoni automašīnu. UL: Mēs zinām par Jaunzēlandi un regbiju, bet Jaunzēlandē proporcionāli tiek uzskatīts, ka ir arī lielākais skaits golfa laukumu, ap četriem simtiem. Spēlēt ainaviskās vietās pilnīgi noteikti ir patīkami. KB: Par citām ainaviskām vietām runājot. Jaunzēlandietis sers Edmunds Hilarijs kopā ar šerpu bija pirmais cilvēks, kurš 1953. gadā uzkāpa Everestā. UL: Tad par kalniem runājot – lielākais vulkāniskais izvirdums pēdējos 70 tūkstošos gadu notika tieši Jaunzēlandē. KB: Vēl, kas notika vissenāk – Jaunzēlande bija pirmā valsts pasaulē, kurā sievietēm tika piešķirtas bezierobežojumu vēlēšanu tiesības parlamenta vēlēšanās. Tas gan notika diemžēl tikai 1893. gadā. UL: Un tā mēs varētu turpināt un turpināt. Bet mūsu raidījums ir pietuvojies izskaņai. Nākamnedēļ mēs dosimies uz citu vizuāli gleznainu valsti tepat pie mums, Ziemeļeiropā – uz Islandi.

Spānija jeb Spānijas Karaliste ir ceturtā lielākā valsts Eiropā. Slavena ar savu kultūru, pludmalēm, kuru kopējais garums mērāms 8 000 kilometros un, protams, ēdieniem un dzērieniem, tā kļuvusi par iemīļotu tūrisma galamērķi. Pagājušajā gadā Spāniju esot apciemojuši vairāk nekā 82 miljoni tūristu no visas pasaules, turklāt pēdējos gadus tūristu skaits tikai pieaugot. Pasaulē dzīvo ap 44 miljoni spāņu, Latvijā – tikai 392. Viens no viņiem mūsu šodienas viesis – Rubens Martiness. Rubens dzimis Katalonijas pilsētā Ļeidā un uzskata sevi par katalāni, lai arī pasē rakstīts ”spānis”. Katalāņiem ir gan sava valoda, gan sapnis par savu neatkarīgu valsti, un šajā stāstā nozīmīgu vietu ieņem arī Latvijas neatkarības centienu piemērs! 2013. gadā, iedvesmojoties no “Baltijas ceļa”, katalāņi izveidoja 400 km garu Katalonijas ceļu, bet 2017. gada 1. oktobrī notika referendums, kurā piedalījās 43% no 5,3 miljoniem balsstiesīgo katalāņu un 90% balsoja par atdalīšanos no Spānijas. Rezultātā Katalonijas parlaments lēma par neatkarības pasludināšanu no Spānijas Karalistes. Pati Spānija gan ar to nav mierā, jo Katalonija, kas aizņem 6,3 procentus Spānijas, veido 19% no visa valsts iekšzemes kopprodukta, un aptuveni ceturtā daļa visa eksporta nāk tieši no šā reģiona. Savukārt mēs uz Kataloniju esam eksportējuši dziesmu, nevis vienkārši dziesmu, bet gan Mārtiņa Brauna ”Saule, Pērkons, Daugava”, kura ar dzejnieka Mikela Merti i Pola vārdiem 2014. gada septembrī tika pasludināta par Katalonijas neatkarības himnu. Šoreiz Nāburgu būšanas viesis, savējais, Rubens Martiness!

Senā mūzika turpina skanēs Daugavpilī un Bauskā. Studijā senās mūzikas speciālists Māris Kupčs un vijolniece, festivāla „Vivat Curlandia!” producente Laura Šarova. 20. un 21. jūlijā jau ceturto gadu Bauskas pilī, Bauskas kultūras centrā un Bauskas Sv. Gara baznīcā notiks Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivāls "Vivat Curlandia!”. Festivāla laikā izskanēs viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka mūzika, ko atskaņos mūziķi no Latvijas, Lietuvas, Šveices, Austrijas, Spānijas, Itālijas, Krievijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes. Festivāla epicentrā - Marco da Gagliano operas "La Dafne" (1608) uzvedums vēsturiskajā sveču apgaismojumā. Savukārt Daugavpilī no 18. līdz 21. jūlijam notiks senās mūzikas festivāls “Gadsimtu mūzika – Daugavpils 2019”. “Visas izcilās ārzemju grupas, kas šajā laikā pieejamas, būs abās vietās," sola Māris Kupčs.

Studijā notikumus komentē starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Lielās piektdienas vienošanās Tā dēvētā Lielās piektdienas jeb Belfāstas vienošanās tika noslēgta 1998. gada 10. aprīlī apmēram pulksten pussešos no rīta. Tā vaiņagoja vismaz desmit gadus ilgušās Lielbritānijas un Īrijas valdību sarunas, kā arī Ziemeļīrijas politisko spēku centienus izbeigt vardarbības un terora ēru, kas Ziemeļīriju un visas Britu salas satricināja kopš 60. gadu beigām. Ziemeļīrijas konflikta saknes meklējamas pagājušā gadsimta 20. gados, kad Īrijas republika ieguva neatkarību no Britu impērijas, taču salas ziemeļaustrumu daļa – Olstera, kur nelielā vairākumā bija protestantu iedzīvotāji, palika Lielbritānijas sastāvā. Lai nodrošinātu savu dominējošo lomu Ziemeļīrijā, protestanti ieviesa sev izdevīgu vēlēšanu sistēmu, kā arī īstenoja diskrimināciju pret katoļiem izglītības, profesijas izvēles un sociālā atbalsta jomās. Katoļu pilsoņtiesību kustības aktīvā kampaņa par diskriminācijas izbeigšanu izraisīja asu un vardarbīgu protestantu organizāciju un varas iestāžu reakciju, katoļu mazākums nepalika parādā, un savstarpēja vardarbība strauji vērsās plašumā. Kopumā konflikta desmitgades prasīja teju 3500 cilvēku dzīvību. Lielās piektdienas vienošanās būtība ir: Ziemeļīrijai paliek Lielbritānijas sastāvā, bet tā tiek maksimāli integrēta ar pārējo Īrijas salas daļu, resp. Īrijas republiku. Šādā nolūkā tikušas izveidotas vairākas pastāvīgas sadarbības organizācijas, tai skaitā Ziemeļu-Dienvidu ministru padome un Lielbritānijas un Īrijas padome. Abas līgumslēdzējas valstis atzina Ziemeļīriju par strīdus teritoriju, paredzot mehānismu iespējamai tās valstiskā statusa maiņai, apvienojoties ar Īrijas republiku. Visiem Ziemeļīrijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir automātiskas tiesības uz abu valstu pilsonību. Varas dalījuma, Ziemeļīrijas likumdevējas institūcijas – Asamblejas – un izpildvaras sistēmā tika iestrādāti principi, kas novērš iespējamu vienas kopienas dominēšanu, diskriminējot otru kopienu. Vitāli svarīga Lielās piektdienas vienošanās īstenojumam bijusi brīva cilvēku un preču kustība pāri Īrijas un Ziemeļīrijas robežai. Šāda robežas atvērtība bija pašsaprotama tikām, kamēr gan Īrija, gan Lielbritānija bija Eiropas Savienības dalībvalstis, un tā izrādījusies nozīmīgākais klupšanas akmens breksita procesam. Ietekmīgākās Ziemeļīrijas īru nacionālistu partijas "Sinn Fein" prezidente Mērija Lū Makdonalda pat postulējusi, ka „Breksits un Lielās piektdienas vienošanās ir nesavienojami”. Cita starpā Lielās piektdienas vienošanās paredz iespēju Ziemeļīrijai referenduma ceļā pamest Lielbritānijas un Ziemeļīrijas apvienoto karalisti un pievienoties Īrijas republikai. Cik reāls varēt būt šāds attīstības scenārijs? Viedokli pauž Mārtina Andersone, Lielbritānija (Ziemeļīrija), no partijas "Sinn Fein": Tā ir likumiski apstiprināta metode, kas paver Ziemeļīrijas ļaudīm ceļu atpakaļ uz Eiropas Savienību. To jo sevišķi uzsver īru republikāņi, ka Lielās piektdienas vienošanās paredz: gadījumā, ja Ziemeļīrijas konstitucionālā statusa maiņa varētu būt ticama, tad Ziemeļīrijas valsts sekretārei britu valdībā ir jāizspriež, vai rīkot t.s. border poll – referendumu par Ziemeļīrijas valstiskās piederības maiņu. Cita pēc citas ir bijušas aptaujas, kuras rāda „tektonisko plātņu” pārbīdi Ziemeļīrijā. Šobrīd turienes cilvēki jau uzlūko šo jautājumu tā: vai palikt savienībā ar Lielbritāniju un pamest Eiropas Savienību, vai arī viņi grib palikt Eiropas Savienībā un atkalapvienot Īriju. Šobrīd notiek šī konstitucionālā diskusija, kuras pamatā ir leģitīma un demokrātiska klauzula, kuru satur Lielās piektdienas vienošanās. Tā atzīst, ka Īrijas salas tautai, un tikai tai, savstarpēji vienojoties abām šīs salas daļām, un bez šķēršļiem no ārienes, ir tiesības īstenot savu pašnoteikšanos, uz abpusējas, brīvi un līdztiesīgi paustas piekrišanas pamata, Ziemeļiem un Dienvidiem izveidojot vienotu Īriju. Tādējādi Lielās piektdienas vienošanās ietver breksita problēmas risinājumu Eiropai. Viedokli pauž Braiens Heizs, Īrija, no partijas "Fine Gael":   Lielās piektdienas vienošanās paredz iespēju, ka var notikt šāds referendums jeb apvienošanās balsojums, bet tam ir divi priekšnoteikumi. Pirmais – ir jābūt nozīmīgiem pierādījumiem, ka Ziemeļīrijas sabiedrības vairākums gribētu mainīt Ziemeļīrijas konstitucionālo statusu un no Apvienotās Karalistes sastāvdaļas kļūt par daļu no Īrijas republikas. Tiem jābūt būtiskiem un pastāvīgiem pierādījumiem. Pagaidām nekas par to neliecina. Otrs noteikums ir, ka Ziemeļīrijas valsts sekretāram – par Ziemeļīriju atbildīgajam britu kabineta loceklim, arī jāpiekrīt šim viedoklim. Pašreizējā valsts sekretāre vairākkārt ir apliecinājusi, ka viņa nav tādās domās. Atbalsts apvienošanās balsojumam, kuru pauž tādas radikālnacionālas partijas kā "Sinn Fein", par labu nenāk. Mums Īrijā ir nepieciešama vienošanās starp katoļiem un protestantiem, lai izlīdzinātu mūsu strīdus un rosinātu samierināšanos. No Īrijas valdības viedokļa šāda apvienošanās balsojuma ideja ir destruktīva. Viss, kas mums vajadzīgs, ir lai Ziemeļīrijas Asambleja un Ziemeļīrijas valdība darbotos un panāktu vienošanos. Tā, es domāju, ir prioritāte.    Krievijas „suverēnais internets” Pirms nedēļas Krievijas Federācijas Valsts Dome otrajā lasījumā apstiprināja likumprojektu, kas paredz iespēju būtiski ierobežot globālā tīmekļa pieejamību šajā valstī. Tas paredz, ka tīmekļa sakaru operatoriem būs jāuzstāda īpašas ierīces, kas ļauj valsts institūcijām īstenot datu plūsmas kontroli. Ja līdz šim nevēlamu tīmekļa resursu bloķēšanu pēc varasiestāžu pieprasījuma veica operatori, tad jaunā likuma ietvaros to tieši īstenos Federālais uzraudzības dienests sakaru, informācijas tehnoloģiju un masu komunikāciju jomā, plašāk pazīstams kā „Roskomnadzor”. Medijos šis projekts ieguvis apzīmējumu „suverenais internets”. Kā oficiālais likuma mērķis tiek definēta Krievijas nacionālā tīkla darbības nodrošināšana hipotētiskā situācijā, kad kādas „naidīgo Rietumu” akcijas rezultātā tas tiktu atslēgts no globālā tīmekļa. Tomēr likuma saturs nepārprotami liecina, ka faktiskais mērķis ir drīzāk ieviest radikālu informācijas aprites kontroli, kas daudzējādā ziņā atgādina kārtību padomju totalitārisma periodā. Apliecinājums tam ir arī prezidenta Putina izteikumi, raksturojot jauno likumdošanas iniciatīvu. Raksturojot globālo tīmekli kā Rietumu specdienestu izgudrojumu, Putins paudis „Viņi taču tur sēž [..] un visu noklausās, redz un lasa, ko jūs runājat, un uzkrāj aizsardzības informāciju. Bet tā – vairs nevarēs.” Eduards Liniņš to pārrunā ar politologu un orientālistu, Civilizāciju dialoga institūta zinātnisko pētījumu vadītāju Alekseju Malašenko: Es domāju, tā ir Krievijas valdošo aprindu gluži dabiska vēlme, kas atspoguļo šo aprindu bailes. Bailes no jebkādām neatkarīgām sarunām, informācijas. Tas ir viens no kopējās stratēģijas virzieniem. Tajā nav nekā pārsteidzoša. Pats šis lēmums interneta sakarā ir turpinājums tai politikai, kas sākās, manuprāt, 2012. gadā, taču toreiz runa bija par satura ierobežošanu – par sarunām, par domām kā tādām. Savukārt tagad runa jau ir par triecienu pašai infrastruktūrai, tās padarīšanu par kontrolējamāku. Formāli, kad šis jautājums tika apspriests Valsts Domē, tika pausts, ka tā ir reakcija uz 2018. gadā Amerikā pieņemto kiberdrošības stratēģiju. Es teiktu, ka tas ir diezgan viltīgi izvēlēts iegansts. Es pat teiktu – diezgan adekvāti izvēlēts. Tomēr tas viss notiek Krievijai nevēlamā iekļūšanas ierobežošanas politiskajā kontekstā. Oficiāli tiek runāts par ārējo draudu novēršanu, bet faktiski tā ir valdošajām aprindām nevēlamas informācijas novēršana. Vēl ir tāds jauks apzīmējums kā „trafika filtrācija”. Viņi tagad to filtrēs, kas, gluži acīmredzami, ierobežos kādas iespējas. Bet, no otras puses, nav jau tie laiki, kad varēja slāpēt BBC radiopārraides. Starp citu, tais padomju laikos bija brīnišķīgs sakāmvārds:  „Ir Krievzemē ieraža naktīs klausīties BBC.” Es domāju, ka katram tādam aizliegumam tiks atrasta pretinde, un, patiesību sakot, atslēgt Krieviju no interneta ar šo „suverenizāciju” ir praktiski neiespējami. Jā, var ļoti apgrūtināt, var pamatīgi kaitēt, bet es nevaru iedomāties, kā to varētu pilnīgi nogriezt. Pat Ziemeļkorejā tas līdz galam neizdodas, bet tur, paši saprotat, ir drusku cits režīms. Nu – paskatīsimies. Šobrīd gan speciālisti, gan citi ļaudis, kuri pastāvīgi izmanto internetu un tam visam seko, pauž bažas. Bet izjūta ir tāda, ka līdz galam neizdosies. Jā – ir uzstādīts mērķis, bet patiesībā tas ir praktiski neiespējami. Ed.L. Vai te nav klātesošs gluži materiālās ieinteresētības moments? Attiecīgā projekta īstenošanai domātā tehnika kādam ir jāpiegādā, jāuzstāda – tie ir lieli ieguldījumi, kuri pasūtījumu saņēmējiem nesīs labu peļņu. A.M.: Nenoliedzami, ir arī kāda materiāla ieinteresētība, bet šajā gadījumā es to liktu otrajā vietā. Mūsdienu Krievijā nekāda materiālā ieinteresētība bez politiskā konteksta nedarbosies. Starp citu, jūs ļoti pareizi uzstādījāt jautājumu. Ir gan politiskais mērķis, gan arī ļaudis ar to mēģina pelnīt un, protams, nopelnīs. Ed.L.: Vai pastāv iespēja, ka šis lēmums tomēr tiktu apturēts – ka likumprojektu neapstiprinātu Federācijas Padome vai neparakstītu prezidents? A.M.: Nē, atpakaļceļa nav. Var būt tikai kādas korekcijas, bet ciktāl šobrīd ir ļoti modē runāt par hakeriem, par kiberdrošību u.t.t., es domāju, tas viss tiks novests līdz galam. Jautājums ir tikai par to, kā tiks meklēta pretinde, bet to jau meklē. Varu tikai atkārtoties: BBC noslāpēt varēja, un arī tad ne līdz galam. Noslapēt internetu un padarīt to pilnīgi bezzobainu neizdosies. Nav vairs tie laiki un tā tehnika. Parlamenta vēlēšanas Somijā Mēs esam lielākie zaudētāji, tas jāatzīst. Tauta ir paudusi savu gribu, tā pēc svētdien notikušajām Somijas parlamenta vēlēšanām izteicies līdzšinējais Somijas premjerministrs un Centra partijas līderis Juha Sipile. Viņa vadītais politiskais spēks zaudējis apmēram 2/5 vietu parlamentā, no pirmās pozīcijas noslīdot uz ceturto. Kā galvenais neveiksmes iemesls tiek minēta Sipiles labēji centriskās valdības nepopulārā taupības politika. Līderpozīcijās tagad nonākusi arodbiedrību līdera Anti Rinnes vadītā Sociāldemokrātu partija. Tomēr par galveno šo vēlēšanu veiksminieku jāuzskata labēji konservatīvais un populistiskais spēks „Somu partija” un tā līderis Jusi Halla-aho. Līdz 2017. gadam „Somu partija” ietilpa valdības koalīcijā, taču, kad par partijas līderi tika ievēlēts Halla-aho, kuram ir etniskā un rasu naida kurinātāja reputācija, koalīcijas partneri atteicās no tālākās sadarbības. No „Somu partijas” atšķēlies mērenākais spārns izveidoja partiju „Zilā reforma”, kas palika koalīcijā un ļāva saglabāt Sipiles kabinetu. Vēl pagājušā gada nogalē „Somu partijas” izredzes nebija īpaši spožas, taču tad Somiju satricināja kriminālprocess, kurā grupa imigrantu tiek apsūdzēta par dzimumnoziegumiem pret nepilngadīgām meitenēm. Antiemigrācijas noskaņojuma vilnis padarīja Hallu-aho par vispopulārāko somu politiķi un ļāva viņa partijai saglabāt otras spēcīgākās parlamenta partijas statusu, tikai par vienu mandātu atpaliekot no sociāldemokrātiem. Kopumā šis Somijas parlaments tiek raksturots kā nepieredzēti fragmentēts, attiecīgi tiek prognozēts arī visai smags koalīcijas izveides process. Vēlēšanu rezultātu un koalīcijas sarunas komentē Somijas sabiedriskā medija politiskā korespondente Marija Stenroosa:      Centra partija zaudēja, rezultāts viņiem bija katastrofa. Viņi bija vienīgā partija, kas zaudēja vēlētājus. Es domāju, ka galvenais iemesls bijušā premjera partijas neveiksmei ir tas, ka partijas prezidents [Juha] Sipila bija ļoti norūpējies par nodarbinātību un viņš ļoti rūpīgi uzklausīja uzņēmējus, bet aizmirsa Centra partijas tradicionālos vēlētājus- parastos cilvēkus no lauku reģioniem, priekš kuriem šī partija tika veidota. Viņš zaudēja kontaktu un zaudēja arī vēlēšanas. Un tad bija sociālās un veselības sistēmas reforma, kas bija neveiksmīga reforma, kuras dēļ premjers pats izgāza savu valdību pāris nedēļas pirms vēlēšanām un izskatījās pēc zaudētāja. Sociāldemokrāti, manuprāt, ieguva no tā, ka valdība izgāzās dēļ šīs reformas. Manuprāt, cilvēki par sociāldemokrātiem balsoja, jo viņi vēlas pārmaiņas. Iepriekšējā valdība īstenoja skarbas reformas, lai paaugstinātu nodarbinātību, viņi smagi strādāja, bet tam bija augsta maksa- tas iespaidoja cilvēku algas. Cilvēki vēlējās pilnīgi citu valsts vadīšanas veidu. Koalīcijas sarunas tūlīt sāksies. Situācija izskatās ļoti sarežģīta, jo Sociāldemokrātiem ir ļoti mazs pārsvars. Visām trim partijām, kas ieguva visvairāk balsu, vēlēšanās bija 17-ar astīti procenti balsu. Izskatās, ka sarunas būs ļoti grūtas, tāpēc, ka otrā vieta ir populistu partijai - Somu partijai, un neviens nopietni nerunā ar viņiem. Trešās vietas ieguvēji - Nacionālās koalīcijas partija- viņi ir labā spārna partija, un viņu ekonomiskā politika ļoti atšķiras no sociāldemokrātiem, un tur jau būs jāvienojas par daudziem kompromisiem. Es domāju, ka mums būs koalīcija ar daudzām partijām, vismaz 4 vai 5, un, ja mums būs tik daudz partijas, būs ļoti grūti vienoties. Mums ir bijusi valdība ar 6 partijām, un beigās viņi neko nespēja izdarīt, divas partijas pameta koalīciju. Ir ļoti grūti par kaut ko vienoties, ja koalīcijā ir vairāk nekā 3 vai 4 partijas. Sociāldemokrāti tagad mēģinās veidot valdību, tas varētu aizņemt mēnesi, varbūt divus. Ir arī iespēja, ka pēc tam mēģina nākamie. Bet tā kā tie ir populisti, ar kuriem šobrīd neviens nav gatavs strādāt, ir iespēja, ka pēc tam mēģina arī trešā lielākā partija. Bet ir skaidrs, ka sociāldemokrāti ļoti smagi strādās pie tā, lai viņiem izdotos izveidot koalīciju, jo viņi nav bijusi valdošā partija jau 20 gadus, viņiem ir ļoti svarīgi iegūt premjera krēslu.   Par Lielās piektdienas vienošanos runā: Braiens Heizs, Īrija, partija Fine Gael Mārtina Andersone, Lielbritānija (Ziemeļīrija), partija Sinn Fein    

Kāds piekopj strausa politiku, vēl kāds intensīvi meklē skaidrojumus, vēl citi dzīvo neziņā - tāda ir realitāte tautiešiem Apvienotajā Karalistē, jo vēl nedaudz vairāk nekā mēnesis atlicis līdz Lielbritānija un Ziemeļīrija pametīs Eiropas Savienību. 29. martā noslēgsies divu gadu periods, kopš Apvienotās Karalistes paziņojuma par izstāšanos no Eiropas Savienības. Pēc tam ir paredzēts gandrīz divus gadus garš pārejas posms. Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts interesējamies, kā Latvijas pilsoņi Apvienotajā Karalistē gatavojas “Brexit" un kādi jautājumi mūsu valsts piederīgajiem Lielbritānijā saistībā ar "Brexit" ir netabildēti  Sazināmies ar Latvijas valsts piederīgajiem Apvienotajā Karalistē. Uz viņu uzdotajiem jautājumiem atbild eksperti studijā, kā arī sarunā iesaistās Latvijas vēstniecības Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē pārstāvji. Raidījuma eksperti: Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica, “Swedbank” vecākā ekonomiste Agnese Buceniece, Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta vecākā eksperte Daiga Kudiņa, Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta vecākā eksperte Dace Trušinska un pa tālruni - Dace Liberte, padomniece konsulārās nodaļas vadītāja Latvijas vēstniecībā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē. Sazināmies ar Jāni Ķemeru, kurš Apvienotajā Karalistē uzturas deviņus gadus. Viņš strādā rūpnīcā Northemptonā, kurā darbu atraduši vēl vairāki simti strādnieku no Latvijas. UzklausāmLatvijas izcelsmes studentu un pētnieku Lielbritānijā asociācijas vadītāju Sandru Martinsoni, Latvijas-Lielbritānijas uzņēmēju kluba vadītāju Edīti Malvesu-Brauelu, ka arī Rasu, kura ar ģimeni jau vairākus gadus dzīvo Lielbritānijā. Latvijas vēstniecības Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē padomniece konsulārās nodaļas vadītāja Dace Liberte iesaka nepieciešamo informāciju meklēt vēstniecības mājaslapā, kur izveidota sadaļa „Noderīgas vietnes par imigrācijas tiesībām pēc „Brexit””, kur apkopotas saites noderīgiem dokumentiem par Eiropas Savienības pilsoņu tiesībām „Brexit” kontekstā. Tur arī pieejamas saites uz platformām, kuras var izmantot, lai sameklētu profesionālu imigrācijas tiesību speciālistus, ja rodas padziļināti jautājumi.

Populisms Populārā līmenī ar "populismu" saprot politiķu izdabāšanu elektorāta gaidām, nerēķinoties ar šādas rīcības sekām. Visbiežāk runa ir par nereāliem solījumiem, cīnoties par varu, vai elektorātam tīkamu, bet sabiedrības ilglaicīgām interesēm neatbilstošu rīcību, esot pie varas. Tomēr šāda populisma izpratne padara robežu starp populistisku un nepopulistisku politiku izplūdušu un grūti konstatējamu, jo rīkošanās saskaņā ar elektorāta prasījumiem ir jebkuras sekmīgas politikas neatņemama sastāvdaļa. Kā 2017. gadā publicētajā darbā „Ļoti īss ievads populismā” formulē autori Kass Mude un Kristobals Rovira Kaltvasers, tā ir „šauri centrēta ideoloģija, kas uztver sabiedrību kā nepārprotami sašķeltu divās homogēnās un antagonistiskās nometnēs – „krietnajā tautā” un tai pretstāvošajā „korumpētajā elitē” – un uzstāj, ka politikai jābūt tautas vienotās gribas izpaudumam”. No šī formulējuma nepārprotami izriet, ka populisms tīrā veidā var pastāvēt tikai līdz brīdim, kad tā paudēji paši nav kļuvuši par varas nesējiem, respektīvi – par eliti. Trampa un Putina tikšanās Savienoto Valstu prezidentam Donaldam Trampam šī ir ļoti aizņemta nedēļa. „Tātad man ir NATO, man ir Apvienotā Karaliste, kur šobrīd ir drusku juceklis, un man ir Putins,” prezidents klāstīja žurnālistiem pirms došanās uz Eiropu. Kas taps abu harizmātisko personību dialogā aiz slēgtām durvīm Helsinkos? Tad jau redzēsim! Britu valdības maiņas Pagājušajā nedēļā tika publiskota Lielbritānijas Ministru kabineta īsā versija par Apvienotās Karalistes izstāšanās nosacījumiem no Eiropas Savienības. Panākta spraigās sarunās, tā apliecināja Terēzas Mejas valdības orientēšanos uz tā dēvēto „maigo Breksitu”: brīvās tirdzniecības līgums starp karalisti un Eiropas Savienību, attiecīga ražojumu standartu saskaņošana, muitas ūnija, joprojām salīdzinoši brīvi šķērsojama robeža starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju. Tomēr, kā rādīja turpmākie notikumi, kabineta lēmums nebūt nebija vienprātīgs. Pēc plāna publiskošanas savus posteņus Mejas valdībā pameta par izstāšanās procesu atbildīgais kabineta loceklis Deivids Deiviss un arī ārlietu resora vadītājs Boriss Džonsons. Studijā Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors un žurnāliste Anna Ūdre, kura nese atgriezusies no Vašingtonas. Dzirdēsit arī Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektoru Jāni Kapustānu.

Ja pagājušā gadsimta pašā sākumā kāds rīdzinieks būtu izceļojis no Rīgas un pēc 12 gadiem atgriezies, viņš diez vai pazītu šo pilsētu, kas no miegainas un provinciālas pilsētiņas bija pārvērtusies par Eiropas nozīmēs kultūras pilsētu. Tas nav pārspīlēts, jo nepilnu 12 gadu laikā, kopš Rīgas mērs bija britu izcelsmes rīdzinieks Džordžs Armitsteds, pilsēta pārtapa līdz nepazīšanai. Bija tapusi pirmā elektriskā tramvaja līnija, vairs nevelk zirgi šo transportu, bet mums ir moderns satiksmes līdzeklis, ierīkota moderna centralizēta ūdens apgādes sistēma un pilsētniekiem vairs nav pie pumpjiem jāiet grabināt spaiņus; ielas grezno jūgendstila nami, uzcelts mākslas muzejs, Pilsētas teātris, atvērtas 16 jaunas skolas, iekārtoti parki un atvērts Zooloģiskais dārzs ar 88 dzīvniekiem, izbūvēta preču stacija un osta, atvērtas tautas bibliotēkas un tējnīcas, veicināta rūpniecības un tirdzniecības attīstība. Tā ir tikai daļa no paveiktā, ko 11 gados sešos minēšos un 10 dienās spējis izdarīt izcilais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds, kuram 27. oktobrī apritēja 170. dzimšanas dienas gadskārta. Par šo izcilo personību, viņa veikumu un ģimeni stāsts raidījumā Dzimtas saknes. Rīgas pilsētas galvas Džordža Armitsteda (1847-1912) dzimta un tās ieguldījums Rīgas attīstībā - arhitektūras un mākslas, un industriālā mantojuma jomā. Tikšanās ar Rīgas mēra mazmazdēlu Rodniju Redklifu Jaunmoku pilī - bijušajā ģimenes vasaras rezidencē un medību pilī; ieskats “Armitstedu ģimenes relikviju kolekcijā”, kura apskatāmas Rīgas Jūgendstila centrā. Armitstedi ierodas Rīgā Sazarotās un kuplās Armitstedu dzimtas vēsture saistībā ar Rīgu iesākusies 1812. gadā, kad cienījama Īzingvoldas vikāra Džona Viljama Armisteda dēls 27 gadu vecumā, saņēmis savu mantojuma daļu pēc vecāku aiziešanas mūžībā, no Anglijas ar kuģi ieradās Rīgā. Droši vien viņš bija labi iepazinies ar politisko situāciju, jo tas bija laiks, kad risinājās Napoleona karš ar Krieviju. Iespējams, viņš arī zināja, ka Rīgas rāti kopš 1810. gada vada skots Augusts Vilhelms Barklajs de Tolli un ka Rīgā sekmīgi darbojas skotu un angļu tirdzniecības firmas. Viena no tām – „Mitchel and Co” – arī pieņēma jauno atbraucēju darbā. Grūti pateikt, kas pamudināja toreiz Džordžu no Izingvoldas doties uz Baltiju, kur viņam nebija ne radinieku, ne paziņu, bet vēra ņemams ir fakts, ka drīz vien viņš kļuva par firmas "Mitchel and Co" līdzīpašnieku un vēlāk to pārņēma pilnībā. Turīgs būdams, jauneklis drīz tika uzņemts Rīgas Melngalvju biedrībā, taču jau 1817. gadā viņam to nācās pamest, jo Džordžs ieskatījās vienā no bagātākajām Rīgas līgavām – vācbaltu dzimtas mantiniecē Emmā fon Jakobi un Emmas vecāki deva svētību šīm laulībām. Ģimene iegādājās sev namu Mārstaļu ielā 19, kas turpmākos 100 gadus būs saistīts ar Armitstedu dzimtu un kurā 1847. gada 27. oktobrī pasaulē nāks slavenais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds. Skološanās pie Vāgnera un Džeimsa novēlējums Rīgas mērs – tā jau ir trešā Armitstedu paaudze Latvijā, bet Džordžs, kurš ieradās šeit pats pirmais un apprecēja Emmu, kļuva par astoņu bērnu tēvu. Divi gan agri aizgāja mūžībā, bet seši ieguva labu izglītību un spējas attīstīt savus talantus – viņu vidū Džons Viljamss, Džordžs, Džeimss, Marija Anna, Alfrēds un Sesila Evelīna. Dēli studēja gan Rīgā, gan ārzemēs, bet meitas izglītību ieguva mājskolotāju uzraudzībā un kā tas bija pieņemts, notika arī privātstundas mūzikā, kuras meitenēm pasniedza Rīgas pilsētas teātra galvenais diriģents, vēlāk slavenais komponists Rihards Vāgners. Viņa muzicēšanu bija iemīļojušas ne vien Armitstedu meitas, bet arī suns, ņūfaundlendietis Robērs, kurš bieži pavadīja komponistu līdz mājām, bet kad Vāgners, bēgdams no kreditoriem pameta Rīgu, tad Robērs viņu pavadījis arī tālākā ceļā – tiesa – bez saimnieku atļaujas. Nav zināms, kā privātskolotāja pēkšņo pazušanu uztvērušas Armitsteda meitas, bet zināms, ka vecākā meita Mērija Anna vēlāk kļuva par flotes kapteiņa Oto Valdemāra fon Budberga sievu, kā prezidente aktīvi darbojās Rīgas sieviešu apvienībā un tās uzdevumā pārraudzīja Maskavas priekšpilsētas bērnu patversmes darbu. Jaunākais dēls Alfrēds savulaik bija Rīgas biržas komitejas loceklis un Rīgas komercbankas padomes priekšsēdētājs un apprecēja ģenerālkonsula Vērmaņa meitu Mariju. Savukārt viņa brālis Džeimss tā arī palika līdz mūža galam vecpuišos, bija Rīgas biržas komitejas priekšsēdētājs, cilvēks ar dāsnu sirdi, mecenāts, kurš plaši iesaistījās labdarībā, ziedojot ievērojamus līdzekļus anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcas celtniecībai, uzdāvinot Rīgas pilsētas gleznu galerijai savu gleznu kolekciju, kā arī novēlot Rīgas pilsētai 500 000 rubļu, par ko 19. gadsimta pašās beigās - 1899. gadā – tika uzcelta un uzturēta pirmā bērnu klīniskā slimnīca Latvijas teritorijā, kas bija viena no labākajām bērnu ārstniecības iestādēm toreizējā Krievijas impērijā. Kā zinām, tā joprojām darbojas un ir nosaukta Džeimsa Armitsteda vārdā. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146892" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džeimss Armitsteds Džeimsa testamentā rakstīts: “Tam, ko Rīga, kur es lielākoties dzīvoju un kur kaldināju savu kapitālu, iegūs no mana testamenta, jābūt izmantotam vienīgi iestāžu dibināšanai vai uzturēšanai, kas kalpotu nabadzīgajiem Rīgas iedzīvotājiem, labdarībai dažādu tautu un ticības cilvēkiem.” Lūk, kāds godaprāts vadīja šī mecenāta nodomus, kurš šajā pasaulē pavadīja vien 53 gadus, bet paveica tik daudz. Tēvs Džons Viljams Armitsteds un viņa brālis Džordžs Džordžs nolēma no Rīgas aizbraukt jau 19 gadu vecumā un vēlāk kļuva par ievērojamu Britu parlamenta deputātu, savukārt Džons Viljams bija slavenā mēra Džordža Armitsteda tēvs. Kādu laiku arī Džons Viljams darbojās Rīgas biržas komitejā, bet vēlāk kopā ar brāli Džeimsu nodibināja firmu “Armitstead Brothers”. Brāļiem piederēja arī kokzāģētava, papīrfabrika un Dinaburgas - Vitebskas dzelzceļa līnija. 1848. gadā Rīgā plosījās holēras epidēmija, kas izdzēsa daudzu rīdzinieku dzīvības, arī abi vecāki – Džordžs un Emma – aizgāja mūžībā, paliekot neīstenotam sapnim par Anglikāņu baznīcas uzcelšanu. Tomēr dēli šo sapni piepildīja, un jau 1856. gadā šis dievnams vēra durvis. Rīgā tolaik dzīvo kāda neaprakstāmi skaista un arī turīga jaunava no bagātas baltvācu dzimtas. Džons Viljams bija veiksminieks kaut tādēļ vien, ka apprecēja vienu no tā laika skaistākajām jaunkundzēm - pazīstamā manufaktūru īpašnieka Nikolaja Pihlava meitu Karolīni Elizabeti, kuras skaistums nav atstājis vienaldzīgu nevienu. Apburošo sievišķību Karolīne izdevās saglabāt līdz pat sirmam vecumam. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146893" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džordža Armitsteda māte Karolīne Elizabete jaunībā Ģimene apmetās uz dzīvi Mārstaļu ielas nama 2. stāvā un drīz vien tajā ieskanējās arī bērnu balsis - četras atvases ienāca Armitstedu ģimenē – Džordžs, Lūcija, Anna, Fanija un Edgars. Par Džordža Armitsteda kandidatūru balso 67 deputāti Šī jau ir Armitstedu trešā paaudze, kuras likteņi ir bijuši jo dažādi. Ģimenes vecākā atvase - Džordžs Armitsteds dzimis 1847.gada 27. oktobrī un 1901. gadā kļuva par Rīgas pilsētas galvu. Pārlūkojot Armitsteda dzīves gājumu, kļūst skaidrs, kāpēc viņš bija tik izcils mērs. Pirmkārt, viņš ir labi izglītots. 1868. gadā ar izcilību beidz Rīgas politehnikumu un saņem inženiera diplomu. Izglītošanos turpina Cīrihes un Oksfordas universitātēs. Viņam ir liela vadītāja pieredze. Armitsteds dibināja un vadīja Volguntes ķieģeļu cepli (1882–1885), bija Rīgas kaulmiltu fabrikas īpašnieks un direktors (1880–1906), Baltijas celulozes fabrikas līdzīpašnieks un prezidents. Kopš 1892. gada Dinaburgas–Vitebskas dzelzceļa direktors. Rīgas dome 1901. gada maijā Armitstedu ievēlēja par Rīgas mēru. Toreiz balsošana notika ar baltām un melnām bumbiņām un par Armitsteda kandidatūru bija 67 deputāti, bet pret tikai trīs. Pēc ievēlēšanas Džordžs sacīja zīmīgus vārdus: “Kungi, pateicos par atbalstu! Darīšu visu, ko spēju, un pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs.” Un to Džordžs Armitsteds pierādīja ar darbiem. Vanda Zariņa: Galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst Stāstot par Džordžu Armitstedu, vēsturniece Vanda Zariņa iepazīstina ar kādu zīmējumu, kurā Rīgas mēram paklanās strūklakas un pieminekļi. Tas tapis 1904. gadā pēc tam, kad Rīga ieguva centralizētu ūdens apgādi. “Tas bija viens no labākās kvalitātes ūdeņiem visā Eiropā,” tā Vanda Zariņa. Lai arī Armitsteds runājis piecās valodās, nav ziņu, ka runājis latviski, tajā pašā laikā tieši viņš uzaicināja latviešus darboties Rīgas domē, jo redzēja, ka latviešiem ir nākotne, jo latviešu vidū daudz uzņēmīgu cilvēku. Vanda Zariņa ir pamatīgi ir izpētījusi Armitstedu dzimtas vēsturi un arī uzmeklējusi šīs dzimtas atvases ārvalstīs. Pateicoties viņai Latvijā pie lasītājiem ir nomākusi Londonā dzīvojošās un jau 1993. gadā mūžībā aizgājušās Armitsteda mazmeitas Modas Redklifas atmiņas “Baltijas stāsti”, kurā viņa raksta arī par bērnību Rīgā. Džordžs Armitsteds ģimenē pret bērniem bija prasīgs un stingrs tēvs. “Viņš teicis: bērni jāredz, ne jādzird,” atklāj Vanda Zariņa. Līdz brīdim, kad Džordžu Armitstedu ievēlēja par pilsētas galvu, viņš bija veiksmīgs uzņēmējs, taču darbs mēra amatā prasīja daudz laika un uzņēmumus pārņēma viņa dēls Džons Sesils, kas nebija tik veiksmīgs uzņēmējs. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146891" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džordža Armitsteda meita Edīte un mazmeita Moda “1919. gadā, kad varu pārņēma Stučkas valdība, sākās represijas, Džonu Sesilu arestēja un nogalināja. Pietika ar to, ka viņš bija bijušā pilstētas galvas dēls. Viņš nepiedalījās politikā, tikai nodarbojās ar savu biznesu. Armitsteda kundze tajā laikā kopā ar vedeklu slēpās kādā klīnikā. Līdz 1939. gadam Džordža Armitsteda atraitne Sesila dzīvoja Rīgā, tad viņa devās uz Vāciju, kur 1940. gadā mira,” skaidro Vanda Zariņa. “Šo mēru daudzi rīdzinieki zina, tā ir galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst,” uzskata Vanda Zariņa. Kīts Šenons: Viņam bija patiesa sirds – līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām “Mani dziļi iespaidoja tas, ko Armitsteds šeit paveica,” atzīst Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes vēstnieks Kīts Šenons. “Pirmkārt jau, kā viņa laikā mainījās pilsētas vizuālais tēls, kā radās brīnišķīgās jūgendstila ēkas un skaistie parki. Jo vairāk lasām, ko Armitsteds paveicis šeit, gan kā biznesmenis, gan kā mērs, jo vairāk atklājas, ka viņš bija tiešām izcila personība, kas prata pielietot savas tehniskās un biznesa zināšanas, lai veicinātu tirdzniecību pilsētā, bet arī uzlabotu tās infrastruktūru –sanitārie apstākļi, slimnīcas, izglītības iestādes, parki, arī Mežaparks. Viņš bija tiešām cilvēks, kurš lūkojās nākotnē, domājot par pilsētas attīstību, kā arī cilvēku savstarpējo sadarbību, un viņam bija patiesa sirds - līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146514" layoutid="0" layout="" static=""} Armitsteda mazmazdēls Rodnijs Redklifs, uzlūkojot savas dzimtas saknes ir secinājis, ka viņa priekštečiem vienmēr ir bijusi svarīga kalpošana, palīdzēšana citiem cilvēkiem. Viens no Armitstediem Jorkšīrā kalpoja kā mācītājs, bet lai arī pārējie – tai skaitā viņa dēls, kurš pirmais ieradās Rīgā – nebija garīdznieki, tomēr kalpošana un palīdzēšana cilvēkiem vienmēr bijusi dzimtas svarīga iezīme. “Domāju, ka daudzi arī šodien no šīs dzimtas var smelties iedvesmu Jā, viņi bija biznesmeņi, tirgotāji, bet viņiem visiem bija apziņa, ka jākalpo sabiedrībai,” vērtē Kīts Šenons. “Mērs Džordžs Armitsteds to darīja Rīgā, bet viņa tēvocis lords Džordžs Armitsteds, kurš bija dzimis Rīgā, devās uz Lielbritāniju, uz Skotiju, kas ir arī mana dzimtā vieta, un šis Džordžs kļuva par labi pazīstamu politiķi britu sabiedrībā.” Rīga, Rindzele, Jaunmokas Džordža Aritsteda un viņa ģimenes dzīve ir bijusi saistīta ar vairākām vēsturiskam vietām Latvijā, protams, ar Mārstaļu ielu 19, bet arī ar lauku īpašumiem. Viens no tiem – Rindzeles muiža, kur ģimene uzturējās vasarā. Moda Redklifa grāmatā “ Baltijas stāsti” raksta: “Tā bija skaista muiža starp diviem ezeriem, kas pilni ūdensrozēm, un īpaša gaisotne te sāka valdīt ap Jāņiem, kad tika saiņotas un sadalītas dāvanas kalpotājiem, tika aicināti muzikanti no Rīgas, lielajā šķūnī klāja galdus un muižas ļaudis ar lieliem vainagiem un meijām ieradās apsveikt saimniekus. Dega Jāņugunis un ļaudis dziedāja un dejoja līdz rītam.” Vēl mērs 1905. gadā iegādājas namu Pārdaugavā, Brīvzemnieka ielā 7. Tā ir tāda kā brīvdienu māja, no Pārdaugavas uz darbu domē pirmdienu rītos mērs brauc ar tramvaju. Savukārt 1901. gadā pēc Vilhelma Bokslafa projekta tiek uzcelta Jaunmoku pils, kuras saimniecību mērs vada pats. Tā tiek dēvēta par Armitsteda medību pili. Un šī joprojām joprojām ir vienīgā vieta pasaulē, kur vispilnīgāk tiek saglabāta slavenā mēra piemiņa. Plašāks stāsts par Jaunmoku pili raidījumā Latvijas pērles. Dzimta pulcējas Jaunmokās Uz Džordža Aritsteda jubilejas svinībām bija ieradušies arī leģendārā mēra pēcteči. Džordžam un viņa sievai Sesilai, kas nākusi no baltvāciešu dzimtas, bija trīs bērni – Lūcija, Džons Sesils un Edīte. Latvija traģisku likteni piedzīvojušā Džona Sesila bērni Džordžs Ivars un meita Gerda kopā ar sievu izbrauca uz Vāciju, un viņa pēcteči joprojām dzīvo Vācijā – meitai Gerda ir divi bērni – Georgs un Irēna. Bet no Kanādas uz svētkiem ieradās Lūcijas mazmeita Hildegarde ar ģimeni no Kanādas, kā arī arī jaunākās meitas Edītes mazdēls – Modas Redklifas dēls Rodnijs Redklifs kopā ar sievu Džūdiju. Dzimtas saknes visu viņus satika Jaunmokās, slavena mēra darba kabinetā, kas joprojām rada iespaidu, it kā Džordžs tikai uz brīdi būtu kaut kur aizceļojis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146950" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Karolīne, Feldta (no kreisās), Betīna Franckī, Ūve un Hildegarde Feldti, Rodnijs un Džūdija Redklifi Rodnijs Redklifs ir Džordža Armitsteda mazmazdēls , kurš attiecības ar savu senču zemi uztur pastāvīgi. Savukārt Hildegarde Feldta kopā ar vīru Ūvi šeit nav bijusi 20 gadus, bet meitas Betīna un Karolīne Latvijā ir pirmo reizi. Te jāpiemin, ka Džordža vecākā meita Lūcija apprecējās ar Hermanu fon Betiheru, viņiem bija četri bērni, no kuriem jaunākā meita Ērika apprecējās ar arhitektu Maksi fon Briskornu un šajā laulībā arī piedzima Hildegarde, kā arī vēl divi bērni – Guntars un Benigna. “Mana mamma nodzīvoja gandrīz līdz 103 gadu vecumam un, protams, viņa daudz stāstīja par savu vectēvu,kurš bija stingrs angļu vīrs ar principiem, ka bērni ir jāredz, nevis jādzird un viņai tas sagādāja zināmas ciešamas, jo mana mamma bija ļoti dzīvelīgs bērns,” stāsta Hildegarde Feldta. “Un viņa arī ar lielu prieku atcerējās skaistos Ziemassvētkus ar saviem vecākiem Spirgus muižā netālu no Tukuma, kur viņi dzīvoja. Tur vienmēr bija liela egle rotāta ar simtiem svecīšu, un visiem kalpotājiem vienmēr zem egles bija saliktas dāvanas. Tad tika atvērtas lielās istabas durvis un katrs varēja saņemt viņam sagatavoto. Tādas brīnišķīgas bērnības atmiņas.” “Mūsu ģimene pirms kara pārcēlās un nelielu ciematu Rietumvācijā un tie bija ļoti grūti laiki pēc aizbraukšanas no Baltijas. Mēs sākām dzīvi pavisam mazā garāžā, ko mans tēvs, arhitekts būdams, centās piemērot dzīvošanai,” stāstījumi turpina Hildegarde Feldta. “Un kad mēs atgriezāmies no skolas, mēs nevarējām iet mājās iekšā, bet mums bija katram jāpaņem ķieģeli, kas tika izgatavots no māla, un jānes apdedzināt. Un tā katru dienu – ķieģelis pēc ķieģeļa, lai varētu uzcelt mājas sienas. Tas bija neliels ciemats starp Braunšveigu un Hanoveri. Manai māsai tad bija četri, es četrus gadus vecāka par viņu un mūsu brālim bija seši gadi.” Māju sajūta, iepazīta caur stāstiem Betina Franckī, dzimusi Feldta, un Karolīne Feldta Latvijā viesojas pirmo reizi un atzīst, ka ir daudz iespaidu. “Kad ar lidmašīnu ieradāmies Rīgā un es ieraudzīju Rīgu, es tiešām sajutos tā, it kā būtu ieradusies mājās – tik daudz stāstu biju dzirdējusi no savas vecāsmammas. Gleznas, ko redzam šeit, Jaunmokās, ir mums pazīstamas un tuvas, arī mēbeles mums atgādina šos stāstus,” atzīst Betina Franckī. Viņai piekrīt arī Karolīne Feldta, bilstot, ka Latvijā piedzīvo māju sajūta, pateicoties vecāsmammas un mammas stāstiem. “Mēs izaugām Vācijā un piedzimām Vācijā, bet mēs pavadījām daudz laika ar saviem vecvecākiem un burtiski uzsūcām no bērnības tos stāstus, tās tradīcijas, kas ir nākušas no seniem laikiem. Tie ir stāsti, ko vecāmamma un mamma statījusi – par to, kā vecāmamma ir dzīvojusi Spirgus muižā, kas ir bijusi tik jauka,tur bija dzīvnieki, daba – un arī šeit, šajā pilī, mēs sastopam mūsu vēsturi,” Betina Franckī. “Protams, jūs varat sacīt, ka mēs esam ne īsti briti ne īsti vācieši – jo tik tiešām no vienas puses mūsu dzimtā ir baltvācieši, no otras – briti. Es varu justies vairāk kā brits, jo esmu dzimis Lielbritānijā. Bet, kas ir interesanti, ka attiecībā uz tradīcijām, neatkarīgi, vai tā bija Vācija, kā Hildegardei, vai Londona manā gadījumā, mūsu mājās bija tās pašas tradīcijas,” sarunā iesaistās Rodnijs Redklifs. “Jā, praktiski tās bija tās pašas tradīcijas – arī, kas attiecas uz svētku svinēšanu – mana mamma cepa pīrādziņus un lielu kliņģeri, kas rotāts ar augļiem un rozīnēm iekšā. Tāds vienmēr tika cepts dzimšanas dienā,” atminas Hildegarde Feldta. “Hildegardei nesen palika 80 gadu, un viņa ir vienīgā no mazmazbērniem, kas ir dzimusi Rīgā. Bet vai jūs zināt, kas notika vakar? Mēs tikām vesti uz kādu vietu, kur paēst Rīgā pusdienas, vieta tika izvēlēta nejauši, tā ir kafejnīca “Buberts” , un iedomājieties tikai- izrādījās, ka tā atrodas māja, kur Hildegarde ir dzimusi. Tas bija šoks,” piedzīvoto stāsta Rodnijs Redklifs. Bet ja jau par ēšanu un kūkām, izrādās Armitstedu mājā iecienīta bijusi Aleksandra kūka. “Mana mamma to gatavoja, kad vien bija iespēja. Pēc kara gan daudz iespēju nebija, bet kad tika dabūti milti un džems, tad tie bija īsti svētki – katrs dabūja tikai pa vienam gabaliņam, bet visi bija laimīgi. Es gan pati to nekad neesmu gatavojusi. Vajadzēs pamēģināt,” tā Hildegarde Feldta. Aleksandra kūka bija izcepta arī Jaunmoku pilī par godu Džordža Armitsteda 170. dzimšanas dienai. Pirms ķertie pie kūkas, pils Baltajā zālē vēl notika grāmatas “Džordžs Armitsteds – Rīgas Goda pilsonis” atvēršanas svētki, bet augšējā stāvā atklāja arī Hildegardes Feldtas gleznu izstāde. Katram darbam, ko māksliniece radījusi, ir savs stāsts, saistīts ar Kanādu, Vāciju vai arī Latviju.

Raidījuma Septiņas dienas Eiropā fokusā Lielbritānijas referendums par dalību Eiropas Savienībā: pētīsim to, kas britus gaida nākotnē pēc pēdējā gada šķēpu laušanas par un ap “Brexit”, savukārt, studijā saruna par referenduma iznākumu, tā ietekmi uz Eiropas Savienības nākotni un turpmākām ES un Lielbritānijas attiecībām. Kā arī to, kā finanšu tirgi reaģējuši uz šādām ilgstošām svārstībām un neziņu. Studijā: Latvijas Universita'tes asociētais profesors, domnīcas "Certus" pētnieks Daunis Auers, "SEB Bankas" Finanšu tirgus pārvaldes vadītājs Andris Lāriņš. Pa tālruni sazināmies ar Ilzi Kalvi Lielbritānijā. Vēl raidījumā pievērsīsimies bēgļu krīzei: pagājušajā nedēļā ANO paziņoja, ka bēgļu skaits pasaulē pārsniedzis 65 miljonus cilvēkus. Meklēsim atbildi uz jautājumu, kā šādā situācijā jārīkojas Eiropai.   Lielbritānijas referenduma rezultāti: zaudējumi un ieguvumi Bezprecedenta gadījums, kas iespējams paraus vaļā populistu un eiroskeptiķu pandoras lādi, tā varētu raksturot Apvienotās Karalistes balsojumu pret palikšanu Eiropas Savienībā. Lai cik pievilcīgi būtu argumenti, kurus parasti min tie, kas visās problēmās vaino Eiropas Savienību un Briseles tehnokrātus, realitātē neskaidrība un šoks izraisa lielākus zaudējumus. Piemēram, sekojot ziņām par Lielbritānijas izstāšanos no ES, mārciņa jau ir zaudējusi vairāk nekā iepriekšējās finanšu krīzēs kopā. Daži aprēķini liecina, ka britu ekonomika ar vienu „nē” referendumu ir zaudējusi tik daudz naudas, cik vairākos gados būtu iemaksājusi Eiropas Savienības budžetā. Papildus ekonomiskajām bažām, Lielbritānijā ir izveidojusies iekšpolitiskā krīze, kas apdraud visas Apvienotās Karalistes nākotni. Kā sociālajos tīklos jokoja simtiem lietotāju, iepazīstieties, Jūsu jaunais premjerministrs ir jocīgais Boriss Džonsons, kurš jau paziņojis, ka referendums nebūt nenozīmē muguras pagriešanu Eiropai. „Šis referendums nenozīmē, ka Apvienotā Karaliste būs mazāk vienota vai mazāk eiropeiska. Es vēlos uzrunāt miljoniem cilvēku, kuri nepiedalījās referendumā vai arī balsoja par palikšanu ES, īpaši jau jauniešus. Šis balsojums nenozīmē, ka mēs kļūsim izolēti vai ka mēs sagrausim visus tiltus ar Eiropu. Esmu pārliecināts, ka mēs nevaram pagriezt muguras pret Eiropu. Mūsu bērni un mūsu mazbērni tāpat varēs izbaudīt brīvu pārvietošanos, izkopt dažādu kultūru izpratni, visu to, kas mūs padara par daļu no eiropeiskās identitātes,” atzīst Boriss Džonsons. Šā brīža Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons jau paziņojis, ka atkāpsies no amata rudenī, lai dotu pienācīgi ilgu laiku jaunajai valdībai sagatavoties grūtajam darbam, izstāties no ES. Lielā mērā jukas ir sākušās ne tikai partiju vadītāju līmenī, bet arī Apvienotās Karalistes sastāvā. Leiboristi pieprasījuši sava līdera Džeremija Korbina atkāpšanos, kamēr pats Korbins uzskata, ka viņš varētu turpināt vadīt partiju. Savukārt ierastie Apvienotās Karalistes nemiera cēlāji skoti un ziemeļīri jau paziņojuši, ka vēlētos runāt ar ES par savu valstu palikšanu blokā. Kamēr Ziemeļīrijas vadība paudusi gatavību rosināt balsojumu par pievienošanos Īrijai, Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena paziņojusi, ka skoti varētu atkārtot pirms diviem notikušo neatkarības referendumu. Iemesls tam ir „Brexit” balsojuma dati, kas apliecina, ka vairāk nekā 60% skotu iestājās pret aiziešanu no ES.

Pagājušās nedēļas beigās visi 28 Eiropas valstu vadītāji tikās Eiropadomes samitā. Tā dienas kārtībā bija vairāki sarežģīti jautājumi: Apvienotās Karalistes referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības un dalībvalstu vadītāju mēģinājumi atrast kopīgu risinājumu britu izvirzītajām problēmām. Protams, neizpalika diskusijas arī par bēgļu krīzi. Pēc divu dienu ilgām sarunām Lielbritānija un pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis panākušas vienošanos par reformām Lielbritānijas turpmākajās attiecībās ar ES. Vienošanās arī paredz ļaut Lielbritānijai ierobežot piekļuvi strādājošo pabalstiem migrantiem no citām ES valstīm pirmo četrus gadus. ES tiesību eksperti gan uzskata, ka šādu lēmumu vērtēs kā pretlikumīgu, kad Eiropas Kopienu tiesa lems par tā atbilstību. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā studijā viesojas Ministru prezidenta padomniece Eiropas Savienības jautājumos, vēstniece Lelde Līce-Līcīte un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, lai iepazīstinātu ar samitā pieņemtajiem lēmumiem. Ja Lielbritānija balsos par izstāšanos no ES, tad sadarbība ar savienību būs iespējama var būt iespējama pēc Šveices vai Norvēģijas modeļa, paredz Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Rubrika „Komentārs”. Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Butulis komentē Bosnijas un Hercegovinas izteikto vēlmi pievienoties ES.