Podcasts about manupr

Mākslinieks Krišs Salmanis stāsta, ka viņš arī nezinot, jo nokavējis iespēju to noskaidrot 2013. gada laikmetīgās mākslas festivālā „Survival Kit”. Toreiz veselu nedēļu 24 stundas diennaktī pirātiskajā radiostacijā 104,8 megahercu frekvencē varēja dzirdēt tekstgrupas „Orbīta” sagatavotos dažādu Latvijas un pasaules dzejnieku lasījumus.  Dzejnieku apvienību „Orbīta” 1999. gadā startēja Artūrs Punte, Semjons Haņins, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Žoržs Uaļļiks. Viņi vēlējās atrauties no literatūras lauka un apvienot dzeju ar vizuālo mākslu. Dzejas lasījumi tika saistīti ar performanci, elektronisko mūziku un video. Vēlāk parādījās arī instalācijas, objekti un izstādes. Varētu teikt, ka "Orbītu" raksturo nopietna dauzīšanās ar vārdiem un jēgu. Piemēram, Artūrs Punte un latviešu dzejnieku grupa reiz ielauzās televīzijas SMS čatā, pārvēršot televīzijas kastē skrienošo rindiņu straumi estētiskā, jēgpilnā vēstījumā. Savukārt Semjons Haņins pats ielīda nelielā kastē, kas bija aprīkota ar miniatūru teātra priekškaru un apgaismojumu. Tādējādi skatītāji redzēja teātra skatuvi, ko aizpildīja milzīga dzejnieka galva. Projekta performances ir attīstījušās arī dramaturģijas un videodzejas žanrā. Artūrs Punte kopā ar Zani Volkinšteini izdomājuši “Dirty Deal Teatro” izrādi-spēli „Diena pēc naftas“, Sergejs Timofejevs ieguvis ”Spēlmaņu nakts“ balvu par Kristapa Pētersona operas “Mihails un Mihails spēlē šahu“ libretu kā arī radījis libretu Edgara Mākena kameroperai „Kontakts“, savukārt „Orbītas“ videodzeja joprojām ir skatāma gan tīmeklī, gan laikmetīgās mākslas izstādēs. “Orbītu” interesē tehnoloģijas un to mākslinieciska uzlaušana. Audiodzejas instalācija “Radiosiena” veidota no 90 radiouztvērējiem pie 20 metrus garas sienas. Aparāti radīja skaņas panorāmu – vietējo radiostaciju pārraides mijās ar “Orbītas” dzejnieku lasītiem dzejoļiem, dažādu pilsētu trokšņiem un komponistes Lindas Leimanes īpaši sagatavotiem muzikāliem fragmentiem. “Orbītas” izstāde “2020: Mūžības perspektīva” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pētīja informācijas nesēju trauslumu. Tā kļuva par sava veida laika mašīnu: skatītājiem bija iespēja palūkoties uz jaunākajām tā gada grāmatām, kino biļetēm, programmiņām, kalendāriem u. tml. it kā no 100 gadu distances. Citādu laika mašīnu “Orbīta” radīja par godu Brīvības un Miera ielas stūrī nojauktai ēkai. Manā bērnībā pie tās bija garas rindas pēc svaigi ceptas maizes. “Orbītas” instalācija “Maiznīcas spoks” izplatīja svaigas maizes aromātu kā atgādinājumu par zudušo Rīgas fragmentu. Šajos un daudzos citos radošos kūleņos “Orbīta” izskatās kā normāla mākslinieku apvienība. Bet savos šī mēneša stāstos gribēju pievērsties laikmetīgās mākslas centriem, t. i., vienībām, kas veicina ne tikai savu, bet arī apkārtējo radošo darbību. Manuprāt, arī “Orbīta” ir uzskatāma par tādu. Bez videodzejas festivāla un dažādu sadarbības projektu rīkošanas visplašākajam interesentu lokam “Orbīta” pazīstama kā grāmatu apgāds. Tajā ir gan divvalodīgi dzejas almanahi un individuālu autoru dzejas krājumi, gan arī spēcīga fotogrāmatu sērija. “Orbītas” izdevumus vieno izsmalcināta dizainiska delverība. Te atrodams divu ar magnētiem savienotu grāmatu konvolūts, dzejoļi, kurus 10 Latvijas mākslinieki atdzejojuši vizuālajā valodā kā arī kolāžu grāmata, kas veidota no fotogrāfijām un tekstiem trīs valodās. Iespējams, ietekmīgākā apgāda līnija ir dizainiski nepretenciozā “Orbītas bibliotēka”.Tā ir mēteļa kabatas izmēra grāmatu sērija ar aktuālo latviešu literatūru un tulkojumiem. To vidū arī superhits “Kalendārs mani sauc” un ukraiņu dzejas latviskojumi. Autoru, dizaineru, mūziķu un mākslinieku loks, ar ko sadarbojas “Orbīta”, ir ļoti plašs un sasaucas ar Latvijas kultūras aktualitātēm. Balvu un nomināciju klāsts tikai apstiprina tekstgrupas “Orbīta” ieņemto vietu mūsu laikmetīgās mākslas dzīves centrā.

Šī gada martā Valsts prezidents un Ordeņu kapituls lēma par Atzinības krusta virsnieci iecelt Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) prorektori zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslu institūta vadītāju, profesori, Dr. sc. soc. Andu Laķi. Valsts augstākais apbalvojums profesorei tiks pasniegts 4. maija pēcpusdienā, bet svētku rītā viņa viesojas "Klasikā". Runājam par svētkiem un LKA aktualitātēm, bet vislielāko uzmanību pievēršam jaunākā pētījuma "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" rezultātiem, uzzinot par aktuālajām tendencēm kultūras patēriņā Latvijā. Anete Ašmane-Vilsone: Šī diena, Anda, jums būs īpaša – esat iecelta par Atzinības krusta virsnieci, un tieši šodien arī saņemsiet šo apbalvojumu. Vai 4. maijs – tā jums ir īpaša diena arī citkārt? Jā, protams, tā ir īpaša diena – kā jau daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo mēs savu darbu un arī citas vērtības lielā mērā saistām ar Latvijas valstiskumu, ar centieniem iestāties par Latvijas valstiskumu sargājošajām vērtībām. Tas varbūt tā nedaudz patētiski skan, bet – jā, 4. maijs ir mana priecīgā diena; tas ir laiks, kad var atcerēties visus tos cilvēkus, kas bija drosmīgi un balsoja par Latvijas neatkarību, ieskaitot Pēteri Laķi, kurš ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas dibinātājs… Kā atceraties zīmīgo 1990. gada 4. maiju pirms nu jau 35 gadiem? Šo laiku labi atceros vēl kāda cita iemesla dēļ, jo četras dienas pirms ceturtā maija bija piedzimusi mana vecākā meita Laura Laķe. (smaida) Tad jums patiesi ir ļoti īpašs šis laiks… Vai apbalvojums nāca kā pārsteigums? Jā, tas savā ziņā bija pārsteigums: liela pateicība maniem kolēģiem, kuri izvirzīja mani šim apbalvojumam! Jo ikdienā darām to, kas ir mūsu sirds lieta, un manā gadījumā patiešām ir tā, ka mans darbs ir arī mans hobijs un sirdslieta. Tāpēc, no vienas puses, pārsteigums, kas apvienots ar pateicību, ka mans darbs ir novērtēts, un, protams, pateicība Valsts prezidentam un Ordeņu kapitulam. Kaut gan vienlaikus jāsaka, ka ikdienā, plānojot savu darbu un ļoti daudz enerģijas un entuziasma veltot pētniecībai, izglītībai, kultūras lauka apoliģētikai, neviens no mums, kas jau ir saņēmuši šo apbalvojumu, nedomājam, ka mēs savu darbu darām apbalvojumu dēļ.  Vai zinātnieka un pētnieka darbs, tāpat jūsu darbs Kultūras akadēmijā – vai tas arī var tikt skatīts caur patriotisma prizmu? Īpaši beidzamajos gados jo īpaši par to vairāk runājam, vienlaikus zinot, ka zinātnei vienmēr, it īpaši humanitārajām zinātnēm, jācīnās par finansējumu, atzinību, atpazīstamību. Vai šis aspekts arī ir būtisks? Jā, lielā mērā. Manuprāt, katra nācija, katra valsts iegūst savu vērtību, lielā mērā pateicoties tieši profesionālajiem ceļiem, kurus eju arī es un mani kolēģi – tā ir izglītība, tā ir kultūra un tā ir zinātne. Šie trīs pīlāri tur katru nāciju, un šīs lietas arī ir tās, kuru dēļ ir vērts iestāties par valstiskuma saglabāšanu; šīs ir tās lietas, kuru dēļ ir jēga valstij pastāvēt. Tāpēc, protams, ne tikai mans, bet arī visās šajās trijās jomās jebkura strādājoša cilvēka darbs noteikti ir ar šo patriotisma dimensiju. Ikdienā, protams, šīs patriotisma vērtības tā patētiski necildinām, bet šķiet, ka ikkatrs jebkurā izglītības līmenī strādājošais pedagogs, katrs kultūras cilvēks, katrs zinātnieks ar savu darbu tur valsti. Tā ir tāda pamatvērtība, ko mēs varbūt ikdienā pat neizceļam, bet kas visu laiku ir klātesoša. Jā, tieši tā. Viens no jūsu pēdējiem veikumiem ir "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" un par to mēs arī noteikti plašāk parunāsim. Ik pēc diviem gadiem tiek mērīta mūsu aktivitāte kultūras laukā. Kādi ir pirmie  galvenie secinājumi, skatoties uz aizvadīto gadu? Ikkatrs kultūras patēriņa mērījums parāda, ka kultūras dzīve, kultūras aktivitātes, gan tas, kas tiek piedāvāts kultūras laukā, mākslas dzīvē, gan tas, cik daudz un cik aktīvi cilvēki patērē jeb apmeklē, jeb piedalās kultūras dzīvē, ir ļoti atkarīgs no kādiem ārējiem faktoriem. Bija COVID laiks, kas nesa būtiskas izmaiņas; ir kādas ekonomiskās krīzes – arī tad redzam, ka ir būtiskas izmaiņas. Protams, ka COVID laiks mainīja ierasto ritmu, kā katras jomas mākslinieki vai kultūras ļaudis varēja vai nevarēja sasniegt savu auditoriju.  Bet atgriežoties tieši pie šiem konkrētajiem rezultātiem. Protams, ir drošības krīzes un varbūt tāda nedrošība arī iedzīvotāju brīvā laika plānošanā, bet COVID iespaids, protams, ir mazinājies. Daudzās jomās, daudzās aktivitātēs atkal ir kāpums kultūras patēriņa jomā. Ir dažas mākslas nozares, kurās šis kāpums ir straujāks, piemēram, tāda ir teātru joma. Ja skatāmies, cik lielā mērā atjaunojas auditorijas aktivitāte, tad redzam šādu ainu: ja citām nozarēm tas ir par diviem, trim, četriem procentiem, tad teātru jomā tie ir apmēram vienpadsmit procenti! Var redzēt arī katras mākslas un kultūras nozares kapacitāti un gatavību cīnīties par savu auditoriju, atjaunot apmeklētāju skaitu, bet citādā ziņā dati ir līdzīgi. Aktīvāki cilvēki ir tajās kultūras jomās, kas ir vieglāk pieejamas: piemēram, vēsturisko piļu un muižu apmeklējums, kas bieži ir tāds ģimenes pasākums; tā ir filmu nozare, tā ir populārā mūzika. Tas ir kultūras centru piedāvājuma apmeklējums. Tur, kur māksla prasa noteiktu izpratni, noteiktu mākslas pratību un kas vienmēr nav bezmaksas piedāvājums, tur apmeklējumu skaits ir mazāks. Mēs tos saucam par nišas produktiem, bet arī tur – gan operā un baletā, gan klasiskās akadēmiskās mūzikas koncertos, gan laikmetīgās mākslas izstādēs – mēs redzam, ka auditorija atgriežas. Vairāk – ierakstā. 

"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

"Manuprāt, sajust jebkuru pozīciju kā lamatas ir visbīstamākais, kas ar mums var notikt, jo tas nozīmē, ka tu neredzi izeju. Ja tu esi līderis un jūties iesprostots, tas jau pats par sevi ir signāls, ka kaut kas jāmaina." – Agnese LāceŠajā HR Podcast CEO epizodē sarunājos ar Agnesi Lāci, Latvijas kultūras ministri, par līderību, atbildību un to, kā radīt vidi, kurā indivīds vai komanda var sasniegt pasaules līmeni. Mēs runājam par to, kā līderis aug un attīstās, kā tiek pieņemti lēmumi, kas ietekmē daudzu cilvēku dzīves, un kā šos lēmumus pieņemt ar skaidru pārliecību, nebaidoties no sarežģītības.Agnese dalās ar pieredzi Valsts līderības programmā, kur viņa guva jaunu izpratni par uzticēšanos un atbildības nozīmi. Viņa uzskata, ka labs līderis nav tas, kurš zina visas atbildes, bet gan tas, kurš nebaidās jautāt, uzklausīt un nepārtraukti mācīties.Viena no svarīgākajām sarunas tēmām ir atbildības sajūta – ko nozīmē vadīt, zinot, ka tavi lēmumi ietekmē citus? Agnese atzīst, ka atbildība nav slogs, bet privilēģija – iespēja veidot sabiedrību, kurā dzīvojam.Runājām arī par valsts lomu izcilības veidošanā. Kā rodas pasaules mēroga sasniegumi, kā, piemēram, filma "Straume"? Agnese uzsver, ka izcilība nenotiek nejauši – aiz tās stāv gan personīgais darbs un augsti standarti, gan sistēmisks valsts atbalsts.Un, protams, kā saglabāt līdzsvaru starp lieliem pienākumiem un privāto dzīvi? Kā palikt cilvēcīgam un enerģiskam, vadot valsts mēroga procesus un vienlaikus esot mamma? Agnese dalās savās metodēs, kā neizdegt, saglabāt skaidru skatu uz būtisko un turpināt mācīties.Šī ir saruna par līderību bez klišejām – par drosmi, par lēmumu smagumu un par to, kā būt cilvēcīgam un stipram vienlaikus. 0:00 Ievads un iepazīstināšana ar kultūras ministri Agnesi Lāci1:59 Ko uz doto brīdi ministrei izsaka vārds “lamatas”4:16 Kāda nozīme mūsdienās ir jēdzienam – līderība6:45 Vai cilvēcība ir vājuma vai līderības pazīme9:29 Agneses Lāces profesionālā dzīve līdz kultūras ministres amatam12:54 Atslēgvērtības līdera ceļā14:34 Kā ministre tiek galā ar neērtām sadursmēm un cilvēku specifiskām vajadzībām16:56 Atbildība kā privilēģija, nevis nasta19:58 Nozīmīgākās mācības, kas paņemtas līdzi pēc dalības Valsts līderības programmā24:04 “Neviens līderis nevar būt līderis viens pats”26:12 Kādēļ ir tik svarīgi būvēt spēcīgas institūcijas un pilsonisku sabiedrību28:20 “Šāda izpratne neveidojas vakuumā” – vērtības, kas nodrošināja panākumus filmai “Straume”34:26 Kas var palīdzēt būvēt līderības prasmes jaunajiem profesionāļiem37:20 “Tas ir OK būt arī kaut kur neiederīgam” – mācība, ko kultūras ministre būtu gribējusi izprast jaupirms desmit gadiem41:31 Kā veidot līdzsvaru un atbalstīt sevi, lai neizdegtu46:54 Resursi un prakses, ko citiem līderiem iesaka kultūras ministre Agnese Lāce51:42 Vai mākslas pienākums ir kaut ko mainīt un kāpēc – atbilde uz Satori kārts jautājumu53:22 Kas Tev šobrīd sniedz cerību – atbilde uz Satori kārts jautājumuKlausies un atbalsti manu darbu buymeacoffee.com/medne  

“Straumei” ir ļoti spēcīga konkurence “Oskaros”, bet labas izredzes uzvarēt – tā uzskata Losandželosas Kinokritiķu asociācijas prezidents Roberts Eibelijs (Robert Abele). Viņš pats kopš “Straumes” noskatīšanās ir pārliecināts filmas fans un uzskata to par labāko animācijas filmu daudzu gadu laikā. “Ceru, ka šī filma iedrošinās animatorus domāt plašāk par to, kā iespējams stāstīt stāstus un attiekties pret filmas varoņiem,” sarunā ar Māru Rozenbergu Losandželosā saka Roberts Eibelijs. Roberts Eibelijs ir amerikāņu kinokritiķis, kurš Losandželosā dzīvo jau 30 gadu, un viņa recenzijas visbiežāk publicē laikrakstā "Los Angeles Times". Tieši tur es atradu viņa apskatu par filmu "Straume" un uzrunāja intervijai. Eibelijs pašlaik ir arī pirms 50 gadiem dibinātās Losandželosas Kinokritiķu asociācijas prezidents. Losandželosas kino kritiķu asociācija ir viena no vairākām ASV profesionālajām organizācijām, kas apbalvojusi tieši "Straumi". Vai šāds iznākums jums ir pārsteigums? Roberts Eibelijs: Nē, nepārsteidza, jo es decembra sākumā, kad mēs balsojām, jau bija jūtams, kā šī filma kļūst arvien populārāka. Bet šis ir bijis ļoti spēcīgs animācijas gads – iznāca “Robots savvaļā”, iznāca jauna “Volisa un Gromita” filma, mūsu kritiķu vidū daudziem patika arī “Chicken for Linda”, kas balsojumā palika otrā. Bet, kad es redzēju “Straumi”, bija skaidrs, ka skatos kaut ko diezgan unikālu, neparastu un brīnišķīgu filmu, kas nelīdzinās nekam iepriekš redzētam. Jūs savā recenzijā nosaucāt "Straumi" par bezvārdu animācijas triumfu. Kas šajā filmā jūs tā aizķēra? Roberts Eibelijs: Viena no pirmajām lietām, kas mani pārsteidza – ka šie dzīvnieki nerunāja kā cilvēki un nebija cilvēciskoti, bet uzvedās vienkārši kā dzīvnieki. Nav daudz animācijas filmu, kas mēģinātu iepazīt radības tādas, kādas tās ir. Un tad ir šis stāsts par plūdiem, kur īsti netiek paskaidrots, kāpēc tie sākušies, nav neviena cilvēka, nav plaša konteksta, tikai šie dzīvnieki, kas sagadās vienā laivā un kopā mēģina izdzīvot. Kaut kādā ziņā tas likās cilvēcīgi, jo cilvēkiem patīk domāt, ka viņi prot sadarboties problēmu risināšanā, bet te tavā priekšā ir dzīvnieki. Un es sāku domāt: droši vien dzīvnieki bez mums ļoti labi varētu iztikt. Nezinu, vai tieši to Gints ar savu filmu gribēja pateikt, bet man šī doma ļoti patika: ka tas ir stāsts par izdzīvošanu, bet ne par cilvēku izdzīvošanu. (..) Pēdējos divus gadus Losandželosas kinokritiķu izvēle Animācijas filmu kategorijā ir sakritusi ar Kinoakadēmijas izvēli, piešķirot balvas “Giljermo del Toro's Pinnochio” un Mijadzaki “Zēns un gārnis”. Kādas, jūsuprāt, ir “Straumes” izredzes šā gada "Oskaros"? Roberts Eibelijs: Domāju, ka “Straumei” ir labas izredzes uzvarēt. Es jau sen esmu atmetis mēģinājumus prognozēt, un cilvēki saka, ka šogad “Oskari” ir vēl neparedzamāki kā iepriekš. Bet man šķiet, ka “Straumei” ir labas izredzes, jo balsotājiem varētu patikt iedot balvu šādai mazai filmai no valsts, kas agrāk nav bijusi pārstāvēta “Oskaros”. Filmai ar brīnišķīgu, jēgpilnu stāstu. Cilvēki novērtē, ka Gints šo filmu uztaisīja gandrīz paša spēkiem, ar ļoti nelielu komandu. Ir tik daudz lietu ap šo filmu, kas padara to simpātisku, un tas reizēm ir izšķiroši. (..) Par kuru animācijas filmu jūs pats balsojāt Losandželosas kinokritiķu balvu pasniegšanā? Roberts Eibelijs: Protams, par “Straumi”. Manuprāt, tā ir labākā animācijas filma, kādu esmu redzējis daudzu gadu laikā. Un tā neiekļaujas klasiskā animācijas filmas rāmītī. Reizēm tu skaties kādu animācijas filmu un uzreiz atpazīsti, no kurienes tā nāk un kādām priekštecēm līdzinās. Es ļoti ceru, ka “Straume” iedvesmos animācijas filmu veidotājus domāt citādāk par to, kā iedzīvināt savus varoņus un kā stāstīt stāstus. Ne viss ir jāpaskaidro. Un vēstījumi par mieru un saticību šobrīd ir ļoti svarīgi. Redzēt varoņus, kuri atrod kopīgu valodu, - tas radīja ļoti cerīgu sajūtu. Tu vēro kaķi, kurš pamazām iemācās stūrēt laivu, un domā: tas it kā ir neiespējami, bet varbūt tomēr nē! Man bija sajūta, ka šajā filmā redzu kādu evolūcijas pagriezienu – varbūt tieši tā sugas attīstās!   Lasi par filmu "Straume" vairāk.

Tagad viss mums ir jaudīgs - jaudīgs priekšnesums, vēstījums un pat izaicinājums ir jaudīgs. Par modes vārdiem spriežam februāra latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot ar Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu un filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu. "Tas ir modes vārds. Modes vārdiem atrast lielu loģiku ne vienmēr ir iespējams. Vienīgais, kas mūs var mierināt - modes vārdi ir pārejoši. Pēc pieciem gadiem būs cits," mierina Andrejs Veisbergs, runājot par vārda jaudīgs popularitāti. "Pirms kāda laika, piemēram, jestrs bija. Latvijas Bankas jestrā darbība p arī mazliet dīvaini. Jestrs bija ļoti izplatīts." Savulaik modē bija arī vārdi jēgpilns, integritāte. "Pirmkārt, modes vārdi rodas saistībā ar to, ka kaut kas jauns ir izdomāts vai kaut kas jauns notiek. Covid laikā bija ļoti daudz visdažādāko Covid veidojumu. Otra lieta ir, ka vienkārši tiek ņemts kāds valodā esošs vārds un tas kļūst moderns jeb modīgs, un visiem tas kaut kādu iemeslu dēļ patīk," turpina Andrejs Veisbergs. "Bieži vien nozīme tiek pamainīta, vārds tiek lietots vietā un nevietā. Es pēdējā laikā dzirdu, ka tiek runāts par Trampa kadenci. Es es saprotu, kas tiek domāts, - Trampa otrais termiņš jeb prezidentūra." Valodnieks skaidro, ka vārdam kadence ir kādas piecas nozīmes latviešu valodā, un mēģināt uzminēt, kura īsti ir domāta, ir ļoti sarežģīti.  "Kadence, pirmkārt, ir mūzikas termins - tas ir nobeigums, Turklāt atvasināts no latīņu valodas vārda, kas nozīmē krist , varētu saprast, ka drīz būs krišana," komentē Andrejs Veisbergs. Kadence ir arī sporta termins, vēl ir otra nozīme mūzikā - instrumenta solo orķestra pavadījumā.  "Varētu domāt, ka te viens spēlē solo, katru dienu nāk ar citām idejām. Nezinu, kāpēc tā cilvēkiem patīk, un tas pēkšņi kļūst ļoti populārs," atzīst Andrejs Veisbergs.  "Manuprāt, ir arī ļoti liela mediju loma, jo ir bijis arī tā, ka, piemēram, iepriekšējā vakarā ir kāda preses konference vai kāds raksts publicēts, un tad nākamajā dienā, piemēram, par to runā, ir atskaņas, un tas tā ļoti pielīp arī," vērtē Dite Liepa. "Tā savulaik notika arī ar ne visai pareizo dižķibeli, kura tieši tāpat tika izplatīta pēc kādas preses konferences ar tādu ļoti lielu ātrumu." Andrejs Veisbergs vēl piebilst, ka šobrīd modes vārdi var ieviesties ar mākslīgā intelekta starpniecību, kas apstrādā dažādus tekstus un pārnes tos latviešu valodā.

29. decembrī Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē izskanēs Rīgas Gospelkora un tā vadītājas Kristīnes Prauliņas koncerts, kurā piedalīsies arī pianists Toms Mikāls, ģitārists Jānis Kalniņš, basģitārists Valters Sprūdžs un sitaminstrumentālists Miķelis Vīte. Kristīne Prauliņa: "Es ļoti vēlējos, lai šajā programmā ir tā Ziemassvētku noskaņa, kas cilvēkam jau ir pazīstama, kāds luterāņu korālis, ietērpts jaunā gospela tērpā. Protams, gospelmūzikas Ziemassvēku klasika, kas varbūt visiem nav tik zināma, bet stāsta Ziemassvētku stāstu un tajā ir Ziemassvētku sajūta. Manuprāt, gospelmūzika ļoti iederas Ziemassvētkos, jo gospel tulkojumā no angļu valodas ir “labā vēsts” - Ziemassvētkos mēs svinam Jēzus dzimšanu, nākšanu šai pasaulē, un tas būtībā ir tas, ko mēs svinam jebkurā gospeļmūzikas koncertā, tas tur vienmēr ir.  Būs dziesmas, kas gan rada svētku noskaņu, gan ļauj apdomāt dažādus ar ticību saistītus jautājumus, liek mums vērst skatu uz iekšpusi un arī uz Dievu celt acis, lūgšanas vai kādas pārdomas. Savā kodolā par to ir jebkurš gospelkoncerts, un to mēs, protams, saglabājam arī Ziemassvētkos. Skanēs arī Jūsu aranžētas melodijas? Tādas laikam ir trīs. Ir mana dziesma, kurai esmu radījusi aranžējumu korim, ir luterāņu korālis, ko saucu par savu mīļāko Ziemassvētku dziesmu, kā arī “Vēsā ziemas naktī”, kurai esmu izveidojusi salikumu tieši gospeļkorim. Un ir man ļoti mīļš mākslinieks PJ Morton, kas ir gospela un soulmūzikas mūslaiku zvaigzne. Viņam Ziemassvētku albumā ir brīnišķīga dziesma “Do You Believe”. Ļoti vēlējos to nospēlēt, un mēs ar kori esam radījuši aranžējumu šai dziesmai, tā kā ir nedaudz iezīmēta arī jaunrade. Veidot aranžējumus šim sastāvam savā ziņā droši vien ir nepieciešamība, bet vai Jūs šo procesu arī izbaudāt? Absolūti. Pēdējos gados, kopš man ir meitiņa, un viss pirmais laiks ar [viņu] - tie, kam ir bērni, tie zina (smejas). Jauna pasaule, viss mainās, laiks kļūst pilnīgi citādāks. Grūti pat to izskaidrot. Laiks ir vislielākā vērtība, kas mums ir. Man būtībā jau kopš grūtniecības sirdī visu laiku ir tāda degsme, gribas radīt, gribas šos aranžējumus, rakstīt dziesmas, tas manī iekšā pilnīgi burbuļo. Un laiks ir tik limitēts… Es ļoti labprāt to darītu daudz vairāk un augtu tajā. Es apzinos, ka esmu absolūti zaļš gurķītis šajā jomā, bet noteikti gribu mācīties un augt, un esmu ļoti pateicīga, ka man ir tā iespēja to darīt ar šādu kori, kura potenciāls ir, manuprāt, vēl neapzināts. Potenciāls ir ļoti liels. Nevis tāpēc, ka mēs visi būtu augstas klases profesionāļi, bet tāpēc, ka cilvēkiem deg acis un sirdis par šo mūziku, un tas ir vēl daudz svarīgāk par kādām tehniskajām spējām. Tehniskās spējas vienmēr var piedzīt, es tā uzskatu, bet mīlestība pret to, ko tu dari - vai nu tev ir tā degsme, vai nav. Šim korim ir, līdz ar to man ir liels prieks un gandarījums par jebko, ko jaunu varu iedot šim sastāvam, un dzirdēt to - tas elpo un dzīvo, tas ir brīnišķīgi." Rīgas Gospelkoris izveidots 2003. gadā un koncertējis gan daudzviet Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī piedalījies dažādos pašmāju un ārzemju projektos kopā ar populāriem izpildītājiem.     

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Nesen grāmatā iznācis kultūrpētnieces, filoloģijas doktores Daces Bulas pētījums “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā”. Savukārt mākslas doktore, feminisma pētniece Jana Kukaine šobrīd piedalās starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Sarunā ar pētniecēm skaidrojam, kas ir tas aktuālais, kas šobrīd uznesis cilvēka un dabas attiecības gan pētnieku, gan dažādu jomu mākslinieku intereses virsotnē? Daces Bulas grāmatas “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” anotācijā teikts, ka šis ir pirmais monogrāfijas apjoma latviski sarakstītais pētījums ekokritikā. Interesanti izzināt arī iemeslus, kāpēc abas pētnieces – Dace Bula līdz šim izzinājusi folkloristikas pagrieziena punktus, Jana Kukaine – caur laikmetīgo mākslu meklējusi feminisma teoriju nacionālās īpatnības – tagad pievērsušās dzīvnieku un augu pasaules pētniecībai. Dace Bula savu pētījumu iedalījusi trīs lielākās sadaļās. Pirmā - Cilvēks kā suga starp sugām. Otrā ir – Starpsugu poētika, Antropomorfisms un zoomorfisms, vienkāršoti sakot, kad cilvēkpasaules attiecības tiek pārceltas uz dzīvnieku pasauli, vai otrādi – cilvēks izzina pats sevi, iejūtoties dzīvnieka ārā. Pētījuma trešā sadaļa runā par cilvēka vēlmi ieraudzīt pasauli dzīvnieka acīm. Iemesls, kāpēc vēlējos izcelt Daces Bulas grāmatā iznākušo pētījumu “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” un Janas Kukaines dalību vēl tikai topošā starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Manuprāt, šādi zinātniski pētījumi palīdz mums sakārtot domas, mākslas un arī dzīves pieredzi, kas ar mums jau kādu laiku notiek, kas ir acu priekšā. Šobrīd turam īkšķus, lai Ginta Zilbaloža filma “Straume” cienīgi sacenstos par "Oskaru". Jā, Tā ir pasaule no dzīvnieka –kaķīša – skatu punkta.

„Iztēle ir pretošanās forma,” saka portugāļu ilustrators Andrē Letrija (André Letria). „Tā pasargā mūsu spēju domāt pašiem.” Letrijas poētiskās un visiem vecumiem domātās grāmatas augstu novērtētas gan viņa dzimtenē Portugālē, gan citviet pasaulē. Divas no tām – „Ja es būtu grāmata” un „Karš” – iznākušas arī Latvijā. Andrē Letrija nesen viesojās Rīgā, lai stāstītu par sava radošā darba aizkulisēm un atgādinātu gan lasītājiem, gan topošajiem māksliniekiem, cik liela ir iztēles nozīme laikmetā, kas vedina arvien mazāk piepūlēties domāt. Andrē Letrijam piemīt prasme atbruņot sarunbiedrus ar veselīgu pašironiju. Nedēļas nogalē Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē sanākušajiem Rīgas Grāmatu svētku dalībniekiem viņš ar humoru atklāja, kā pēc daudziem gadiem ilustratora darbā nolēmis dibināt savu izdevniecību. „Sākumā es ļāvos alkatībai,” viņš iesmējās. Proti, Letrija bija nolēmis, ka pirmā jāizdod grāmata par futbolu, jo tai šo sportu mīlošajā Portugālē vajadzētu gūt lielus panākumus. Viņš kļūdījās: prezentācijā pirms viņa iecienītās komandas „Benfica” spēles futbola fani nopirka tieši četras grāmatas. „Tās bija pārāk poētiskas,” atzina Letrija, „un es sapratu, ka neko nesaprotu par grāmatu biznesu.” Tomēr arī nākamajos izdevumos viņš nemēģināja piespēlēt masu gaumei un turpināja darīt to, kam tic visvairāk: veidot poētiskas, vizuālas grāmatas, kurās ir maz teksta un liela vieta iztēlei. „Es ticu grāmatu nākotnei,” vēlāk saka Letrija, kad tiekamies uz sarunu Latvijas Radio. „Taču tām ir kļuvis daudz grūtāk aizsniegt lasītājus. Šajā digitālajā laikmetā mēs arvien vairāk pierodam pie virspusējas informācijas, pie tā, ka nav jāpiepūlas domāt. Mēs uzņemam ziņas, nepārbaudot faktus un to izcelsmi. Manuprāt, grāmatām mūs vajadzētu izaicināt un piedāvāt lietas, par ko domāt. Tādas ir grāmatas, ko es lasu, un arī grāmatas, ko radu pats. Šis darbs ir grūts, bet sniedz gandarījumu.” Un Andrē Letrijas grāmatu izdevniecībai „Pato Lógico”, kas portugāliski nozīmē „Loģiskā pīle” un reizē spēlējas ar vārdu „patoloģisks”, ir izdevies iegūt lasītāju mīlestību ne vien dzimtenē, bet arī citviet pasaulē. „Manis radītajām grāmatām ir dažādi slāņi un tās var dzīvot garu mūžu, jo katrā vecumā mēs tajās izlasām kaut ko citu. Piemēram, par grāmatu „Karš” dažiem pircējiem un arī citu valstu izdevējiem mēdz būt šaubas – vai tā būs piemērota bērniem? Manuprāt, jā. To var lasīt arī sešus vai astoņus gadus vecs bērns. Kaut arī tā ir tumša, pesimistiska un mazliet biedējoša, tā arī bērnam var pastāstīt, kādi mēdz būt kari. Protams, mazā vecumā viņi to uztvers virspusējāk, bet šo pašu grāmatu varēs lasīt arī pēc četriem, pieciem vai sešiem gadiem. Manuprāt, to var nodot no paaudzes paaudzē, jo šo grāmatu var uztvert ļoti dažādos līmeņos, un dažus no tiem var atslēgt tikai briedumā. Spējai lasīt attēlus te ir liela nozīme.” Letrijas grāmata „Karš” pērnvasar iznāca arī latviski – izdevniecībā „Liels un mazs”, Edvīna Raupa tulkojumā. Portugālē Letrija to izdeva jau 2018. gadā, un izrādās, ka grāmatas iecerei ir vēl senāka vēsture. Šo grāmatu Andrē radījis kopā ar savu tēvu – portugāļu dzejnieku un rakstnieku Žužē Žorži Letriju. Viesojoties Latvijā, Andrē Letrija tikās ar Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 4. kursa studentiem, kam stāstīja par grāmatas „Karš” četrus gadus ilgo tapšanu, idejas attīstību, skicēm, krāsu nozīmi noskaņas radīšanā, darbu ar tekstu un tā autoru – savu tēvu, kura uzrakstītais beigās vairs neiederējās grāmatas struktūrā un bija jārada no jauna…  

Vai pārim ir dzīve pēc krāpšanas? Kā dzīvot, kad attiecībās ir bijusi krāpšana? Vai no krāpšanas var izvairīties? Kā?Gatis Līdums, PhD, ģimenes un sistēmiskais terapeits, supervizors, vairāku grāmatu autors savu jaunāko grāmatu "Pāru lielais (iz)aicinājums" sarakstīja, jo savā praksē pamanīja, ka desmit gadu laikā ir ievērojami pieaudzis to pāru skaits, kuri ir piedzīvojuši krāpšanu. Tas ir notikums, kas cilvēku pamatīgi satricina.Kad Gatim jautāju, kāpēc viņam bija svarīgi par šo tēmu rakstīt grāmatu, viņš atbildēja, ka grib, lai ģimenēm izdodas veiksmīgi tikt galā ar grūtībām un būt laimīgiem. Manuprāt, šī saruna un Gata jaunā grāmata palīdz citādāk paraudzīties uz to, kas notiek, kad pāris saskaras ar otra krāpšanu. Risinājumi ir.Pirmā saruna ar Gati (Nr 82) bija par pāra (vēl) labāku kopdzīvi. Otrā (Nr 149) - ar humoru un sapratni par ciešanu neizbēgamību un vērtību. Par abām esam saņēmuši atsauksmes, ka katra tēma ir bijusi vērtīga.Vairāk informācijas sarunas lapā.KĀ TAPA ŠĪ EPIZODE:1) To ierakstījām ar atbalstu no Pasiekstes Vējdzirnavām, kurās ir iedvesmojošs stāsts par cilvēka jaudu, kas pozitīvi aplipina arī dzirnavu viesus – mani tai skaitā. Dzirnavu krogā var garšīgi paēst, bet namiņos nakšņot mājīgā atmosfērā. Dodies uz Pasiekstes vējdzirnavām, ja gribi atpūsties, svinēt un iedvesmoties!2) Epizodi mēs ierakstījām mūzikas grupas Instrumenti studijā. Īpašs paldies Jānim Šipkēvicam, kurš ne tikai rada un spēlē unikālu mūziku, kuru vari dzirdēt koncertos, bet ik pa laikam arī sūta interesantu vēstuli par dzīvi. Arī tu vari to saņemt, ja pieteiksies Jānim viņa saitē.3) Epizodi samontējām ar atbalstu no dalībniekiem mūsu jaunākajā programmā „Jaudīga Partnerība“. Šo programmu Laura un Mišels izveidoja, lai Cilvēkjaudas faniem būtu vēl foršākas attiecības ar mīļoto cilvēku un lai partneri ir spēcīgāka komanda, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja šīs tēmas ir aktuālas arī tev, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads4:40 “Agrāk cilvēki krāpa retāk un uztvēra to citādāk”8:34 Kā saprast, kad pāra attiecības pēc krāpšanas vēl ir glābjamas un kad vairs ne15:04 Kāpēc cilvēki krāpšanu uztver ļoti personīgi17:34 Galvenā kļūda, ko līdz šim ir pieļāvuši attiecību terapeiti, strādājot ar pāriem pēc krāpšanas epizodes20:39 Ieteikumi, ko darīt un ko nedarīt brīdī, kad esi konstatējis krāpšanas faktu28:14 “Tas, ja tevi nokrāpa, nenozīmē, ka tu esi nevērtīgs vai nederīgs. Tu esi arvien tikpat vērtīgs un derīgs, kā tu biji pirms tam.”34:05 Kļūdas, ko pieļauj pāri, mēģinot atjaunot attiecības pēc krāpšanas37:22 Kas ir intimitātes piramīda43:29 Būtisks elements, kas pāra attiecības pēc krāpšanas epizodes palīdz tās veiksmīgi atjaunot; praktiski piemēri52:52 Kādi pāri nenonāk līdz krāpšanai55:28 Pāru “vecumposmi”, vajadzības un profilakse57:10 Vai krāpšana ir tikai par seksu1:03:50 Pirmais simptoms, kas norāda, ka ar attiecībām kaut kas nav kārtībā1:05:47 Ko darīt, ja terapeits nepalīdz

Pasauli var padarīt labāku dažādos veidos. Atkritumu šķirošana ir viens no tiem. Kā mainījušies Latvijas iedzīvotāju paradumi attiecībā uz atkritumu šķirošanu un kā veicināt aktīvāku iesaistīšanos, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē uzņēmuma "AJ Power Recycling" valdes locekle Solveiga Grīsle, "ZERO Waste Latvia" pārstāve Anna Doškina un uzņēmuma "Balticovo" komunikācijas un attīstības vadītājs Toms Auškāps. Runājot par izvēlēm par labu atkārtoti lietojamam iepakojumam, Anna Doškina atzīst, ka cilvēkiem veikalā nav laika stāvēt un lasīt, vai konkrētais iepakojums ir pārstrādājam. Turklāt, kurš zina, kurš iepakojums ir pārstrādājams, kurš - nē.  "Tur ir kaut kādi cipariņi virsū. Vai mums ir jābūt izglītotiem par to, kurš iepakojums ir un kurš nav pārstrādājams. Es gribētu pirkt, pārliecināties un būt droša, ka šis iepakojums, ko nopirkšu, noteikti būs pārstrādājams. Tas jau ir ne tikai mūsu personīgās izvēles, bet vairāk sistēmas jautājums. Vai likumdošana nodrošina, vai tas, ko es pirkšu veikalā, un iepakojums, ko saņemšu, būs pārstrādājams," vērtē Anna Doškina. "Protams, alternatīvi, vai man ir iespēja nākt ar savu trauciņu, pirkt sveramas, beramas preces, preces bez iepakojuma. Tas jau vairs nav jaunums, visi, kas dodas uz tirgu, zina, ka tur var dabūt preces uz svaru. Manuprāt, tas jāatgriež mūsu sabiedrībā kā norma." "Likumdošanā ir iestrādāts, ka katrā veikalā, kur vari saņemt preces uz svaru un līdzi ņemšanai, būtu jābūt obligāti informācijai, ka es drīkstu nākt ar savu trauciņu, ir jābūt informācijai, ka eksistē līdzi ņemamie trauciņi, kuri ir atkārtoti lietojami, tiem ir jābūt nopērkamiem. Cik veikalos jūs esat redzējuši šādas norādes? Šo normu neievēro, jo neviens to neregulē," uzskata Anna Doškina.  

Filma kā rokmūzikas performance, mītisks rituāls un skaņas piedzīvojums – tā režisors Uģis Olte saka par savu jaunāko kino darbu „Tesa man”, kas 17. oktobrī atklās vienpadsmito Rīgas Starptautisko kinofestivālu jeb Riga IFF. Stundu garā mūzikas, kino un dabas sintēze tapusi, grupai „Tesa” satiekoties ar brīvdabas mākslas telpas „Savvaļa” scenogrāfiju un ļaujoties dabas neparedzamībai. Drustos, Vidzemes augstienē, atrodas mākslinieka Andra Eglīša īpašums – plaša un mežonīga dabas teritorija, ko pirms četriem gadiem mākslinieks atvēra ikvienam interesentam, ar domubiedriem radot brīvdabas mākslas telpu „Savvaļa”. Tieši šī vieta kļuva par vienu no impulsiem Uģa Oltes jaunajai mūzikas filmai „Tesa man”. „Daba ir lieta, kam es esmu ilgstoši pievērsies; mūzika ir kaut kas, kas rotējis riņķī vienmēr. Tās abas salikt kopā tieši tā, kā vienmēr esmu gribējis, ir šī darba pamatu pamats,” saka režisors. „Man liekas, ka veids, kā cilvēks reaģē uz dabu, ir diezgan intuitīvs. Daba spēj diezgan viegli iedarbināt kaut kādus bezapziņas procesus. Mēs evolūcijas gaitā esam bijuši spiesti rēķināties ar dabu un lasīt to vissīkākajās detaļās. Man arī ļoti simpātisks liekas Latvijas izteiksmīgais gadalaiku ritējums: vēlā rudenī daba it kā mirst, un tad aiz baltās nāves, ko sauc par ziemu, tomēr viss atdzīvojas. Un ar mūziku ir līdzīgi. Manuprāt, tā ir vismaģiskākā no mākslām un viegli apiet kaut kādus intelekta vai valodas filtrus, trāpot pa taisno tur, kur dzimst emocijas. Daba un mūzika abas ir intuitīvi uztveramas lietas, un tās ir viegli saspēlēt.” Uģis Olte jau vairāk nekā 20 gadu strādā „Vides filmu studijā”. Viņa kontā ir vairākas koncertfilmas, tai skaitā „Atbrīvošanas diena” par grupas „Laibach” koncertu Ziemeļkorejā, bet pirms trim gadiem uz ekrāniem nonāca Oltes pirmā spēlfilma „Upurga”, kuras darbība notiek mežonīgas upes ielejā. Filma „Tesa man” ir Uģa Oltes maģistra darbs Latvijas Kultūras akadēmijā. Režisors smejas, ka tā varbūt ir vienīgā iespēja uztaisīt tik nekomerciālu un žanriski īpatnu filmu. Uģa Oltes filma „Tesa man” šovakar atklās Rīgas Starptautisko kinofestivālu un būs skatāma arī tā izskaņā 27.oktobra vakarā. Bet Oltem šis festivāls ir īpaši ražīgs, jo nacionālajam īsfilmu konkursam izraudzīts viņa 16 minūšu garais studiju darbs ar nosaukumu „Meža balodītis”. Nacionālā īsfilmu konkursa skate Rīga IFF ietvaros notiks 23. oktobrī un būs skatāma arī tiešsaistē.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par kreditēšanu – lielo bubuli, kas tiek piesaukts katru reizi, runājot gan par Latvijas ekonomikas nedienām, gan par bankām piemērojamajiem nodokļiem. Vēl arī par e-rēķiniem, kas drīz būs obligāti: kas tie ir un ko mainīs uzņēmumiem.  Latvijas Bankas jaunāko prognožu paziņošana parasti ir arī publiska diskusija par to, kas notiek Latvijas ekonomikā. Un šoreiz gribam parunāt par piecām interesantām tendencēm, kas izskanēja šajā diskusijā. Un neviena no tām nav IKP vai inflācijas prognoze, bet visas liek padomāt par to, kas notiek naudas pasaulē. Manuprāt, pirmā lieta ir Latvijas patērētāju uzvedība. Reālie cilvēku ienākumi nav būtiski mainījušies, bet uzvedība kļuvusi piesardzīga, naudu netērējam, bet gan krājam. Var gadīties, ka tas liecina par pastāvīgu sabiedrības uzvedības maiņu, pieļauj Latvijas Bankas monetārās pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.   Un vēl par kādu lietu, kas kļuvusi par sava veida bubuli. E-rēķini. No 2025. gada tie obligāti, sadarbojoties ar budžeta iestādēm, bet, iespējams, no 2026. gada obligāti arī uzņēmumu starpā. Kas vispār ir ē-rēķins? Tas noteikti nav rēķins pdf dokumentā, ko bieži saņemam, bet gan īpašā formā strukturēts dokuments, kuru grāmatvedības programmas atpazīst un nolasa, man skaidro "Jumis Pro" vadītājs Viesturs Slaidiņš. 

„Ar gadiem dabas klātbūtne man ir arvien nozīmīgāka,” saka rotu mākslinieks Guntis Lauders, kura personālizstāde „Trīs putni un melns koks” pašlaik ir skatāma galerijā „Apsīda” Vecrīgā. Dabas motīvi Laudera rotās allaž ir klātesoši, bet šajā izstādē tajos ienācis arī pasaules nemiers. Blakus melnajam kokam – izdegušai zemei – mākslinieks meklē trīs putnus: ticību, cerību un mīlestību. Galerijā „Apsīda” Latvijas Radio viesojās brīdī, kad Guntis Lauders ar sievu  Ingūnu un kolēģiem vēl iekārto vitrīnas. Izstādes tēma Guntim Lauderam radusies, asi izjūtot Krievijas sākto karu Ukrainā un nemierīgo pasauli mums apkārt. „Es nekad neesmu ņēmis tādu politiskāku nosaukumu vai domu, bet tomēr man radās šie „Trīs putni un melns koks”. Tā kā man ļoti mīļa ir daba, tad melnais koks simbolizē Ukrainas izdegušo zemi, kas paliek aiz karalauka. Liekas, ka tas vienīgais glābiņš un izeja ir putni gaisā, kas kopš seniem laikiem simbolizē mīlestību, cerību un ticību. Manuprāt, ja tās lietas apvienosies vienā veselā, tad arī koki kļūs zaļi, zālīte uzaugs un sāksies atkal harmoniska dzīve. Galvenā tēma bija, ka tas tomēr skar mūs visus.” Daba Guntim Lauderam allaž bijusi lielākais iedvesmas avots – lai radītu, mākslinieks daudz laika pavada lauku mājās Vecpiebalgā un pie Kolkas, kur arī dzimstot labākās idejas. Lauders teic, ka dabas klātbūtne viņam ar gadiem kļūst arvien nozīmīgāka, bet idejas rotām varot saskatīt teju visur. Gunta Laudera personālizstāde galerijā „Apsīda” būs skatāma līdz 23.oktobrim.

Šīs nedēļas otrajā pusē tiks atklāta jau 99. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezona. Atklāšanas koncertos 20. septembrī Viļņā un 21. septembrī Latgales vēstniecībā GORS skanēs LNSO jaunās sezonas rezidējošā komponista Artura Maskata “Tango” un divu angļu komponistu opusi – Gustava Holsta svīta “Planētas” un Ralfa Vona-Viljamsa “Sinfonia antartica” jeb “Antarktikas simfonija”. Pie diriģenta pults stāsies Tarmo Peltokoski, kas ar šo koncertu aizsāks savu noslēdzošo sezonu LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā. Ar viņu tiekamies uz sarunu Klasikā. Ieva Zeidmane: Tikko ir beidzies mēģinājums un tā noslēgumā orķestris spēlēja Artura Maskata "Tango". Arī pats komponists bija klāt. Vai viņam bija kādi padomi, ieteikumi? Tarmo Peltokoski: Komponistam bija tikai dažas sīkas piezīmes, viņš atstāj lielu brīvību, un tas vienmēr ir patīkami. Vai šis skaņdarbs Jums šķiet iedvesmojošs? Cik noprotu, šis tango Latvijā ir modernā klasika. Piemēram, Andris Nelsons ir to atskaņojis ar pasaules klases orķestriem, ir ieraksts ar Vīnes Filharmoniķiem, viņš to atskaņojis arī Bostonā. Šis tiešām ir skaņdarbs, ar kuru Latvija ir pazīstama pasaulē. Parunāsim par Ralfu Vonu-Viljamsu. Pirms aptuveni diviem gadiem ar LNSO atskaņojāt viņa piekto simfoniju, drīz arī "Jūras simfoniju" un tagad programmā septītā. Kas jūs saista šī komponista mūzikā? Vona-Viljamsa mūziku apbrīnoju kopš 18 gadu vecuma. Šis darbs vienmēr ir bijusi mana kaislība, esmu vēlējies atskaņot šo Sinfonia Antartica. Tas ir programmatiskās mūzikas meistardarbs, kas sākotnēji tapis kā mūzika filmai "Antarktikas Skots". Vēlāk šo mūziku komponists pārstrādāja, izveidojot simfoniju. Tā šeit nekad nav atskaņota un es nesaprotu, kāpēc, jo tas ir īstens meistardarbs. Mūzika ir fantastiska un nelīdzinās nevienam citam darbam. Vai esat redzējis arī filmu? Jā, tā ir ļoti interesanta filma par Roberta Falkona Skota neveiksmīgo ekspedīciju uz Dienvidpolu 1912. gadā. Diemžēl viņš gāja bojā, un par to arī ir šī filma. Mūzika atspoguļo šausmas. Vai, skatoties filmu, arī saklausījāt, kuri mūzikas fragmenti pārnesti uz šo simfoniju? Jā, protams, šīs saiknes var dzirdēt. Tomēr simfonija ir patstāvīgs darbs, lai to izbaudītu, nav obligāti jānoskatās filma. Mūzika ir ļoti atmosfēriska, var sajust aukstumu pat neskatoties filmu. Mūzika ir ārkārtīgi ilustratīva, vai ne? Tā ir. Komponists izmanto apjomīgu sitaminstrumentu plejādi, tostarp arī vēja mašīnu. Šī mūzika ir priekštecis lielai daļai kinomūzikas, piemēram, Džona Viljamsa radītajam. Brīžiem izklausās pēc "Harija Potera". Vēju, vientulību un Antarktikas tuksneša plašumus attēlo sieviešu kora balsis no aizskatuves. Skan tiešām baisi un biedējoši. Vēl ir arī solo soprāna balss? Jā, arī soprāna solo balss aizskatuvē dzied bez vārdiem. Un vēl ir ērģeles, tās trešajā daļā rada patiešām šausminošas izjūtas. Mūzika ļauj redzēt ainavas, arī neskatoties filmu... Es tā domāju. Lielākā daļa cilvēku šo mūziku nekad agrāk nav dzirdējuši, bet vēl mazāks skaits ir to, kuri ir redzējuši filmu. Tāpēc ir ļoti interesanti, ko šāda programmatiska mūzika var panākt, kā tā rosina iztēli. Lielāko daļu šīs filmas mūzikas Vons-Viljamss radījis, neskatoties uzfilmēto. Viņu ļoti iedvesmojusi iespēja mūzikā attēlot sniegu, puteni, aukstumu. Tieši tā! Otrajā daļā arī pingvīnus un vaļus, trešajā daļā – milzīgo ledāju, jūtam dabas varenību un šausmas. Savukārt ceturtajā daļā ir vairāk personīgu lietu. Un fināls izvēršas par traģisku maršu. Pirms katras daļas partitūrā ir arī dažas teksta rindas, citāti no dažādiem avotiem. Tur ir angļu dzeja, psalma rindas, fragmentiņš no Vecās Derības. Un pirms pēdējās daļas ir citāts no Roberta Skota paša rakstītās dienasgrāmatas, no ieraksta, kas veikts neilgi pirms nāves. Un šoreiz koncertā arī skanēs ierakstīta balss, pirms katras daļas šīs rindas tiks nolasītas. Domāju, ka tas ir svarīgi. Ne vienmēr šīs rindas tiek iekļautas atskaņojumos. Jā, komponists nav norādījis, ka tās noteikti ir jāiekļauj. Bet, manuprāt, ir interesanti klausīties arī tekstu. Sieviešu kora balsis un ērģeles ieskanas arī Gustava Holsta svītā "Planētas", kas arī ietverta šajā programmā. Vai ir kāda saikne ar Vona-Viljamsa simfoniju? Manuprāt, šī ir lieliska, ārkārtīgi interesanta programma, jo abu šo lielo darbu noslēgumā aiz skatuves dzied sieviešu koris, jo abi komponisti – Vons-Viljamss un Holsts bija angļi, turklāt labākie draugi. Pirms diviem gadiem manos pirmajos koncertos LNSO galvenā diriģenta statusā piekto un pirmo simfoniju atskaņojām, atzīmējot Vona-Viljamsa 150. dzimšanas dienas gadskārtu. Savukārt šo sestdien, kad sniegsim koncertu Rēzeknē, apritēs 150 gadi kopš dzimis Gustavs Holsts. Un mēs atskaņosim vienu no iecienītākajiem viņa darbiem svītu "Planētas". Tātad viss labi sader. Turklāt Holsta vecvectēvs bija dzimis Rīgā. Daudzi šo faktu nemaz nezina. Holsts ir teicis, ka "Planētas" ir noskaņu gleznu virkne. Katrā daļā viena noskaņa? Jā, daļām ir arī nosaukumi. Marss ir kara vēstnesis, Venēra – miera vēstnese, Merkurs  -  spārnotais ziņnesis un tā tālāk... Un svītai turpinoties, viss kļūst aizvien mistiskāks. Ļoti raksturīgi, bet ne īpaši izteiksmīgi, jo šī ir tāda kosmiskā mūzika. No tās arī Džons Viljamss iedvesmojies, rakstot mūziku filmai "Zvaigžņu kari". Īpaši no pirmās daļas "Marss" un vēl no citām lappusēm. Vai Jūs interesē astroloģija? Nē. Bet Holstu interesēja. Iedvesma rakstīt svītu "Planētas" nākusi no kādas sarunas par astroloģiju. Vēlāk viņš teicis: "Es mācos tikai to, kas mani iedvesmo mūzikai. Un astroloģiju esmu mācījis visai pamatīgi." Jūtat Holsta mūzikā šo viņa interesi? Mani interesē citas lietas. Pirmkārt, šī mūzika ir ļoti angliska. Un man patīk britu mūzika un britu kultūra. Svarīgs ir arī fakts, ka abi komponisti bija draugi. Jā, protams, planētas, astronomija – tas ir interesanti. Bet mitoloģija ir vēl interesantāka! Šīs planētas sasaucas ar mitoloģiskām dievībām, dažādu kultūru dieviem un dievietēm. Un man ir pašam sava teorija. Diez vai kāds jebkad par to ir aizdomājies: Vons-Viljamss un Holsts bija divi briti, labākie draugi mūzikā. Savukārt 20.gadsimta angļu literatūrā ir līdzīgs labāko draugu pāris: Džons Ronalds Rūels Tolkīns un Klaivs Steiplzs Lūiss. Protams, pazīstamākais Lūisa darbs ir "Nārnijas hronikas" – septiņas grāmatas tāpat kā septiņas planētas. Un nesen Oksfordas zinātnieks Maikls Vords publicēja grāmatu ar nosaukumu "Planēta Nārnija", izsakot versiju, ka katra no septiņām Nārnijas grāmatām atbilst vienam no septiņiem debesu līmeņiem senajā mitoloģijā. Man šī doma liekas ļoti interesanta. Un patiesībā, diriģējot Holsta "Planētas", es domāju par Nārnijas grāmatām. Diez vai kāds tā ir darījis, bet man tas šķiet aizraujoši. Protams, tādas tiešas saiknes ar Nārniju jau šeit nav, tā eksistē manā galvā. Nezinu, cik populāras šīs fantastiskās bērnu grāmatas ir Latvijā. Bet, piemēram, es, klausoties "Planētu" pirmo daļu "Marss", domāju par Nārniju grāmatu "Princis Kaspians". Venēra būtu grāmata "Burvja māsasdēls", Merkurs – grāmata "Zirgs un viņa zēns", "Jupiters" – grāmata "Lauva, Ragana un drēbju skapis", šajā daļā parādās Ziemassvētku vecītis jeb Santaklauss. Tiek teikts, ka viņš ir dzīvespriecīgs. Savukārt Holsta "Planētās" Jupiters ir prieka vēstnesis. Tas ir ļoti aizraujoši, turklāt tur tiešām ir daudz tādas "Santaklausa mūzikas". Un "Jupitera" vidusdaļas lappuses droši vien ir vispazīstamākās no visa tā, ko Holsts rakstījis. Jo tai vēlāk pievienots Sera Sesila Springa Raisa teksts un tā kļuvusi par patriotisku himnu I Vow to Thee, My Country, ko briti dzied visos svinīgajos pasākumos: kronēšanas ceremonijās, bērēs, atceres dienās. Tā ir visangliskākā mūzika, kādu vien var iedomāties, man tā ļoti patīk.           

"Klasikā" uz tikšanos aicinām Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) direktoru Uldi Lipski un LSO māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Gunti Kuzmu, lai runātu par Dienvidkurzemes festivālu "Rimbenieks", kura atklāšana gaidāma jau 2. augustā!  Ar abiem kungiem sarunājamies par to, kā top festivāla programma un tās bagātīgo koncertbuķeti kopumā; par pašizpausmi, kas mūziķiem svarīga, un labajām attiecībām ar Dienvidkurzemes novadu; par savstarpējo uzticēšanos un poētiskajiem koncertu nosaukumiem; par skaņdarbiem, kuri iekrīt sirdī un jaundarbu pasūtināšanu; par sadarbību ar Rundāles pili un uzstāšanos Liepājas brīvdabas koncertestrādē "Pūt vējiņi!"; par saikni ar publiku un orķestra sastāva atjaunināšanu... Inta Pīrāga: Festivāla ietvaros izskanēs veseli 13 koncerti! Kā aptvērāt visu plašo lauku, kam festivālā jābūt, un kādi ir galvenie akcenti jeb pieturpunkti? Guntis Kuzma: Festivāla stūrakmens ir kamermūzika, un īstenībā to nav grūti aptvert, jo jau pēc kārtējā festivāla noslēguma mēs izsludinām pieteikšanos un mūziķi paši veido savus ansambļus, aicina savus domubiedrus. Daži ansambļi saspēlējušies jau gadiem – piemēram, mežragu kvartets. Daži ansambļi veidojas no jauna. Tā ka mūziķi paši izauklē programmas, saliek repertuāru un pēc tam piedāvā mums. Un mūsu uzdevums – to salikt vienā festivāla buķetē. Protams, ir ne tikai kamermūzika, bet arī simfoniskā programma. Kā allaž, festivālu iesāksim Kazdangas Kultūras namā, un šajā reizē būs Vīnes klasiķi – Mocarts un Bēthovens, kā arī Artura Maskata Concerto grosso, uz kura atskaņojumu gaidām īpašo viesi Sandi Šteinbergu un otru īpašo viesi, kurš mums jau ir ļoti labi zināms – čellistu Ēriku Kiršfeldu, kurš daudzus gadus bijis mūsu orķestra čellu grupas koncertmeistars. Otra orķestra programma, gan nelielāka – faktiski tāds milzīgs kameransamblis – būs festivāla noslēgumā: muzicēs metālpūšamo instrumentu ansamblis, kuram piebiedrosies arī sitaminstrumentālisti. Tātad īstena šī festivāla veiksmes atslēdziņa ir savstarpējā uzticēšanās. Jūs uzticaties saviem mūziķiem, ļaujiet viņiem brīvu vaļu un fantāzijas lidojumu. Uldis Lipskis: Šis būs jau ceturtais festivāls, un šajā laikā esmu pārliecinājies, cik mūziķiem ir svarīga pašizpausme – spēlēt kaut ko tieši ar saviem tuvākajiem draugiem mūzikā, spēlēt pašu radītu programmu un spēlēt bez diriģenta – piedod, Gunti! (smejas) Lai gan arī diriģents būs – turklāt veselās trijās programmās. Uldis Lipskis: Turklāt gan kā diriģents, gan kā klarnetists. Bet runājot vēl par to uzticēšanos. Uzticēšanās caurstrāvo arī mūsu attiecības ar Dienvidkurzemes novadu, jo tādu greznību kā daudzus koncertus spēlēt bez ieejas maksas varam atļauties tikai tāpēc, ka mūs atbalsta Dienvidkurzemes novads, tieši pašvaldība. Un tā ir liela uzticēšanās arī no klausītāju puses: jau iepriekšējos gados iepazinām ģimenes, kuras atbrauca uz visiem mūsu koncertiem, lai cik tas arī neticami liktos! Tā kā patiesi – "Rimbenieks" ir labā garā radies festivāls un labā garā tas turpina savu ceļu. Daudzām programmām ir ļoti poētiski nosaukumi… Guntis Kuzma: Nosaukumus lielākoties izdomājuši paši mūziķi, kas veidojuši repertuāra buķeti, un faktiski visos gadījumos tas kaut kādā veidā saistīts vai nu ar kādu konkrētajā programmā iekļauto skaņdarbu, vai ar programmas kopējo noskaņu. Manuprāt, šoreiz tas izdevies īpaši atbilstoši un trāpīgi. Saprotu, ka līdzās jūsu orķestra mūziķiem tiek piesaistīti arī draugi: būs dziedātāja, dejotāja… Guntis Kuzma: Programmā "Es redzēju sapnī", ko veidojusi mūsu flautiste Agnija Ābrama, ienāks arī deja. Ir ansambļi, kuri savā kompānijā uzaicina savus domubiedrus – piemēram, stīgu kvartets "Berči" spēlēs gan ar mūsu orķestra mākslinieci Alisi Gavari, gan ar saksofonistu Aigaru Raumani. Tā ka dombiedrība valda ne tikai orķestra iekšienē, bet arī sadarbībā ar mūziķiem ārpus orķestra. Arī programmā, kurā spēlēšu es, piedalīsies mana ilggadējā skatuves partnere Agnese Egliņa, un kopā ar Klāvu Jankevicu atskaņosim gan Bēthovena trio, gan Brāmsa trio. Atklāšanas koncertā izskanēs arī Artura Maskata Concerto grosso. Ļoti labi atceros Latvijas Nacionālajā operā izdejoto versiju – šis darbs bija viens no sava laika grāvējiem. Kā radās doma atkal pieķerties pie šīs partitūras? Guntis Kuzma: Iniciatīva nāca no abiem solistiem – Sanda Šteinberga un Ērika Kiršfelda. Sandis turklāt ir viens no mūziķiem, kuriem šis skaņdarbs ir veltīts, un sākotnēji čellists bija Reinis Birznieks. Bet iestudējums Operā, ko jūs pieminējāt – atceros, es vēl kā skolnieks gāju uz šo baletu, un, ja nemaldos, tad šis skaņdarbs bija iestudēts trijās dažādās horeogrāfijās. No tā laika man tas ļoti iekrita sirdī... Nu pagājuši gadi divdesmit, un tagad pieķeros šim darbam kā diriģents. Manuprāt, tas arī labi sasaistās ar pārējiem skaņdarbiem – Mocarta "Mazo naktsmūziku" un Bēthovena "Pastorālo" simfoniju. Concerto grosso gan ir drusku vairāk kā neobaroks, bet tomēr tā žanru sasaiste šeit atrodama. Tas milzīgais prieks, kas ir Mocarta mūzikā un arī Bēthovenā. Drusku arī gribējās tādu kontrastu programmā, jo Artura Maskata mūzikā ir tik daudz melanholijas un smeldzes, ko mēs, latvieši, gribam dzirdēt...  Vairāk – audioierakstā. *** Šonedēļ festivālā "Rimbenieks", kas ar 13 dažādiem koncertiem norisināsies līdz pat 18. augustam, gaidāmi trīs koncerti – 2. augustā Kazdangā, 3. augustā Vērgalē un 4. augustā Rucavā. 2. augustā pulksten 19 ceļojums, kā jau ierasts, sāksies Kazdangas Kultūras namā, kur plašajā zālē koncertēs Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā. Programmā iekļauta Volfganga Amadeja Mocarta "Mazā naktsmūzika", Artura Maskata Concerto grosso ar solistiem – vijolnieku Sandi Šteinbergu un čellistu Ēriku Kiršfeldu, kā arī Ludviga van Bēthovena Sestā simfonija ("Pastorālā"). Koncerta "Es redzēju sapnī" programma 3. augustā pulksten 19 Vērgales muižā dzirkstīs ar izsmalcinātu māksliniecisko dažādību un dziļu emocionalitāti. Klausītāji aicināti viesoties skaņu pasaulē, kurā Fransuā Kuperēna franču baroka mežģīnes, Kloda Debisī poētiskie un noslēpumainie impresionisma skaņu gleznojumi smalki savīsies ar Pētera Vaska klusināto mieru un apcerīgumu. Mūsdienu komponistes Līga Ančevska, Madara Kalniņa un Natālija Munda ieaicinās laikmetīgo skaņdarbu pasaulē, kurā neaizmirstamus emocionālus mirkļus sniegs Imanta Kalniņa "Dūdieviņš" un "Es redzēju sapnī" kopā ar grupas "Jauns Mēness" dziesmu "Piekūns skrien debesīs". Flautistes Agnijas Ābramas, koklētājas Līgas Griķes un pianistes Madaras Kalniņas virtuozo saspēli deju rakstā uzzīmēs Beatrise Anda Ozoliņa. 4. augustā pulksten 19 mūzikas cienītāji tiek aicināti uz krāšņu un daudzveidīgu koncertu Rucavas ev. lut. baznīcā, kur Liepājas mežragu kvartets kopā ar sitaminstrumentālisti Martu Kauliņu-Pelnēnu piedāvās klausītājiem ceļojumu caur dažādu laikmetu un stilu mūzikas virsotnēm. Skanēs gan viens no visatpazīstamākajiem klasiskās mūzikas darbiem, kas iemieso operas žanra vieglumu un izsmalcinātībU - Volfganga Amadeja Mocarta operas "Figaro kāzas" uvertīra, gan enerģijas un dramatisma pārpilnā Bizē "Karmenas" svīta. No Baha mūzikas, kas ir sinonīms baroka laikmeta izcilībai un dziļumam, majestātiskā Pirmā prelūdija no "Labi temperētā klavīra" 1. sējuma un Jesus bleibet meine Freude ievedīs klausītājus miera un harmonijas pasaulē, kurā atklāsies arī viena no skaistākajām lūgšanām mūzikā – Franča Šūberta Ave Maria. No mūsdienu komponistu skaņdarbiem Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķi atskaņos Riharda Dubras "Liepājas partitu" un Ērika Ešenvalda O salutaris hostia.

Nesen latviski iznācis poļu rakstnieces, Bukera un Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas Olgas Tokarčukas romāns “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”. Šī darba tulkotāja Ingmāra Balode nupat atgriezusies no Klockas Polijā, kur notika tikšanās ar rakstnieci, kā arī viņas darbu tulkotāju saiets. Raidījumā pārrunājam tēmas, kas skartas Olgas Tokarčukas darbos un esejās.  Olga Tokarčuka ir viena no pasaulē visvairāk tulkotajām mūsdienu poļu rakstniecēm, 2018. gadā saņēmusi Bukera prēmiju, gadu vēlāk – Nobela prēmiju literatūrā. Olga Navoja Tokarčuka rakstīt sāka deviņdesmitajos, viņa ir arī starptautiski uzklausīta publiciste un aktīviste. Latviski gan Olgas Tokarčukas darbi sākuši iznākt pavisam nesen, un to tulkotāja ir Ingmāra Balode. Grāmatnīcās latviski šobrīd var meklēt Tokarčukas 2009. gadā tapušo romānu “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”, šī darba dramatizējums ir arī Dailes teātra nākamās sezonas plānos. Taču tulkotāja Ingmāra Balode uz interviju Radio atnāk, nesot jaunākā Olgas Tokarčukas darba latviskojuma signāleksemplāru, tā ir sadarbībā ar mākslinieci Joannu Konceho bērniem tapusī grāmata “Pazudusī dvēsele”. Visas Olgas Tokarčukas grāmatas kaut kādā ziņā ir saistītas ar laika vērojumu. “Skrējējos” laiks tiek paātrināts, “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” – palēnināts. Olga Tokarčuka 2019. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņas lekcija, saņemot Nobela prēmiju, joprojām pieejama internetā, rakstniece runā poliski, gandrīz stundu. Nobela lekcijā izskan tēzes, kas labi noder mūsu sarunā. Viens no lekcijas apgalvojumiem arī lieliski paskaidro kāpēc  cīņa par katru tulkojuma vārdu ir  jēgpilna. Olgas Tokarčukas Nobela lekcijas "Vērīgais vēstītajs" tulkojums atrodams interneta žurnāla „Satori” arhīvā. Rakstniece turpina, aizstāvot un vienlaikus problematizējot vēstījumu pirmajā personā. “Domāju, ka pirmās personas vēstījums ir ļoti raksturīgs arī mūsdienu perspektīvai, kur indivīds pilda subjektīva pasaules centra lomu. Rietumu civilizācija lielā mērā ir balstīta tieši šajā "es" atklāšanā, un tā ir viena no būtiskākajām realitātes mērvienībām.” Tas, kas pārsteidz, lasot šo Olgas Tokarčukas lekciju. Tā tapa 2019. gadā, un  rakstniece tajā  runā par vēstījumu sadalīšanos, sazarošanos  savstarpēji izslēdzošos viedokļos. Taču tikai pāris gadus vēlāk, pandēmijas laikā, viens no situācijas raksturošanai atbilstīgākajiem vārdiem bija dzīvošana „burbuļos”. Rakstniece runā arī par to, kā seriāli, internets ietekmē mūsu attieksmi pret laiku, un brīdina, ka pienāks laiks, kad “cilvēki varēs apmainīties ar informāciju apejot stāstnieku kā personu”. Manuprāt, šis laiks ir pienācis tieši tagad, līdz ar mākslīgā intelekta aizvien ikdienišķāku pielietojumu. Kas ir pretstats minētajām parādībām? Un te mēs atkal nonākam pie “vērīgā vēstītāja”, kāda ir rakstniece pati un arī romāna “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” galvenā varone. Literatūra savā ziņā ir bēgšana no realitātes. Un arī savas Nobela lekcijas noslēgumā Olga Tokarčuka  runā par to, kā līdzi jušanas spēju notikumiem ir izmainījusi ziņu gūzma. Citāts: “Pieredzot notiekošo ekrānu rūtīs, caur aplikācijām, mēs to uztveram kā nereālu, tālu, divdimensionālu un savādi nekonkrētu, lai arī piekļūt jebkādai konkrētai informācijai ir pat mulsinoši viegli. "Kaut kur" jau "kaut kādu laiku" notiek "kaut kāds" karš. Informācijas gūzmā atsevišķi vēstījumi zaudē kontūras, izplūst mūsu atmiņās un kļūst nereāli, zūd. Vardarbības, stulbuma, nežēlības, naida runas ziņu plūdus izmisīgi cenšas atsvērt dažādas "labās ziņas", bet tās nav spējīgas izgaisināt aizvien pamanāmāko iespaidu, ko grūti pat verbalizēt, – ar pasauli kaut kas nav, kā nākas. Šī sajūta, kas agrāk bija rezervēta vien neirotiskiem dzejniekiem, tagad pārvēršas par nepaskaidrota, no malu malām plūstoša nemiera epidēmiju.”

Jūnija nogalē klajā laists RTU vīru kora «Gaudeamus» un grupas «Pērkons» albums «Kulakovs. Veidenbaums. Mīlestībā viļņo krūts». Tā pamatā ir koncertprogramma, ko pirms 15 gadiem kopīgi izveidoja abas mūziķu apvienības. Dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem tika virknētas kantātē "Mīlestībā viļņo krūts", kas pirmoreiz izskanēja 2008. gadā Rīgas Kongresu namā. Ierakstā piedalās grupa «Pērkons» (Juris Kulakovs, Juris un Leons Sējāni, Ikars Ruņģis, Raimonds Bartašēvics un Ieva Akurātere), kā arī RTU vīru koris «Gaudeamus». Diriģents un arī solists – Ivars Cinkuss. Ieraksta pēcapstrādi veicis Mārtiņš Krastiņš. Par albuma ieceri un tapšanas ceļu Liene Jakovļeva izvaicā vīru kora "Gaudeamus" dirģentu Ivaru Cinkusu. Ivars Cinkuss: Esmu ar "Pērkonu" bijis saistīts jau daudzu gadu garumā, un man ļoti tīk mūsu saspēle. Vienmēr esmu bijis laimīgs tikties ar "Pērkonu", tiešām, no sirds. Manuprāt, Juris Kulakovs un Eduards Veidenbaums ir bijuši absolūti tuvi. Juris ir smēlies no Veidenbauma, un Juris ir radījis no Veidenbauma, jo viņi ir tik gara līdzīgi cilvēki. Man šķiet, ka Juris arī vizuāli ir mēģinājis tuvoties Veidenbaumam. Cik viņu esmu pazinis, tik viņš ir ļoti bijis gara radinieks Veidenbaumam, absolūti. (..) Šis ieraksts ir sācies pirms 15 gadiem idejiskā līmenī, bet ir beidzies tieši tagad, kad tas ir iznācis. Kantāte ir viens no skaņdarbiem, kas paliks mūsu kora galvenajā, klasiskajā repertuārā. Tas vienmēr būs mūsu, absolūti, nešaubīgi. Jā, lietas nāk un iet, bet Juris Kulakovs ar kantāti "Mīlestībā viļņo krūts" paliks mūsu starpā. Koris to mīl. Ne pilnā veidolā, bet fragmentus mēs ļoti bieži dziedam visādos koncertos, un katrreiz tas ir ar lielu prieku.

29. un 30. jūnijā Liepājā norisināsies Latvijas mazākumtautību festivāls "Vaļā vērti atslēdziņ'!", pulcējot teju 1500 dalībniekus – dziedātājus, dejotājus, amatniekus – savas tautas tradicionālā kultūras mantojuma kopējus no visas Latvijas. Divu dienu garumā uz centrālās skatuves Rožu laukumā un citviet pilsētvidē skanēs krāšņas koncertprogrammas, notiks mākslas darbu izstāde, tērpu skate, svētku gājiens, nacionālo ēdienu degustācijas, lekcijas, meistarklases un citas aktivitātes. Daudzveidīgajā programmā būs iespēja tuvāk iepazīt 16 dažādas mazākumtautības - azerbaidžāņu, baltkrievu, bulgāru, ebreju, gruzīnu, krievu, ķīniešu, itāļu, lietuviešu, moldāvu, poļu, romu, spāņu, pakistāņu, ukraiņu un vācu. Liepājā festivāls notiks jau trešo reizi, bet festivāla mākslinieciskais vadītājs un noslēguma koncerta režisors Juris Jonelis atgādina, ka festivāla pirmreizējā vieta ir Daugavpils, savukārt pandēmijas laikā šis festivāls noticis arī Jelgavā. Bet tagad aktuāla ir Liepāja. "Pirmkārt – Liepāja ir vēju pilsēta. Otrkārt – Liepājā satek ne tikai sauszemes ceļi, bet dažādas vēsmas nāk arī no jūras. Un, tā kā šis festivāls notiek arī kontekstā ar Eiropas Savienību – jo Latvija šogad atzīmē savu divdesmito klātbūtnes gadskārtu tajā –, tad arī Liepāja šķiet tam visatbilstošākā vieta. Zinām arī, ka Liepāja un viss reģions godalgots ar Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā," atzīmē Juris Jonelis.  Vaicāts par mazākumtautību festivāla ideju – proti, kāpēc mums nepietiek ar pašu Dziesmu svētkiem un latviešu kultūru, Juris teic tā: "Nu jau ir vienpadsmitais gads, kopš mazākumtautību mākslinieciskie kolektīvi aktīvi piedalās arī Dziesmu svētku kustībā. Pirmā reize bija 2013. gadā, kad ieraudzījām to kopbildi – ka tik ļoti daudzas un dažādas tautības, kas dzīvo tepat mums kaimiņos, tur godā gan savu tradīciju, gan godu atdod arī mūsu tradīcijām. Un kāpēc ne? Kāpēc nebūt draugos ar kaimiņiem? Tā ir virzība uz to, ka paliekam arvien spēcīgāki un spēcīgāki, galu galā – arī latvieši dzīvo ārpus Latvijas robežām, un arī tur notiek līdzīga sadarbība un draudzība. Manuprāt, tā harmoniski, caur tradīciju un kultūru – tas ir vislabākais ceļš, kā vēstīt par mīlestību un mieru visai pasaulei, vienlaikus godājot tradīcijas." Sarunas gaitā Juris Jonelis iepazīstina ar festivāla programmu, dalībniekiem un viesiem.

22. jūnijā Kalnciema-Klīves baznīcā izskanēs koncerts "Aicinājums", ar kuru tiks svinēta dievnama ērģeļu 90. gadskārta un 170 gadi, kopš guldīts baznīcas pamatakmens. Dziedātāja Viktorija Majore, arfiste Ieva Šablovska un ērģelniece Diāna Jaunzeme-Portnaja muzicē kopā jau vairākus gadus, veidojot koncertprogrammas gan ar latviešu klasiķu, gan ar mūsdienu latviešu komponistu skaņdarbiem. Māksliniecēm ir izveidojusies sadarbība ar komponistiem, kas viņām ir veltījuši opusus. Koncertprogrammā “Aicinājums” iekļauti Georga Pelēča, Agnetas Krilovas un šī gada jubilāra Riharda Dubras veltījumi. Ir zināms, ka Jēkabs Mediņš savulaik bijis ērģelnieks Kalnciema-Klīves draudzē un dievnamā, tāpēc klausītājiem būs iespēja dzirdēt arī viņa opusu “Allegro appassionato”. Savukārt Jāzepa Mediņa “Sapņojums”, kas ir iemīļots skaņdarbs latviešu mūzikas koncertos, izskanēs versijā soprānam arfai un ērģelēm. Sarunā ar ērģelnieci Diānu Jaunzemi-Portnaju uzzinām par trio sastāva unikalitāti un to, cik vienkārši norit ērģeļu un arfas kopskaņas veidošana. Noskaidrojam Kalnciema-Klīves eveņģēliski luteriskās baznīcas ērģeļu vēsturi, programmā iekļautos latviešu autoru pēdējos gados radītos darbus un tiekam aicināti uz šovasar gaidāmajiem  VIII Vēsturisko ērģelu svētkiem. Mūziķe atklāja, ka atsevišķi instrumenti joprojām gaida savu atjaunošanu, bet darbu ātrāku veikšanu kavē zinošu ērģeļmeistaru trūkums. Diāna Jaunzeme-Portnaja: Man kā ērģelniekam Kalnciema-Klīves ērģeles bija ļoti liels atklājums. Instruments pēc saviem parametriem ir neliels, tās ir mazas ērģelītes – 9 balsis, divi manuāli un pedālis, taču skanējums tālu pārsniedz liturģiskās vajadzības, tas ir ar koncertinstrumenta ievirzi. Paldies jāsaka Jēkabam Mediņam, kurš savulaik bija ērģelnieks šajā draudzē. Viņam noteikti bija savas prasības – lai ērģeles ir labas liturģiskajām vajadzībām, bet vajadzētu arī spožas, koncertiskas balsis klāt, ko viņš arī panācis, un tās šajā instrumentā arī ir un skan. Mūsu dienās ērģeļmeistariem izdevies piemeklēt trūkstošās stabules un detaļas gan pasūtot, gan izgatavojot pašiem, lai ērģeles atkal skanētu. Draudze vienmēr ir centusies saglabāt gan pašu dievnamu, gan to, lai draudze būtu aktīva, līdz ar to arī instruments tiek uzpasēts un saudzēts. Kalnciema-Klīves baznīcā uzstāšos kopā ar jaukām kolēģēm – arfisti Ievu Šablovsku un soprānu Viktoriju Majori. Mēs muzicējam kopā jau vairākus gadus, un gadu gaitā ir izveidojusies pašām ļoti mīļa un, manuprāt, ļoti skaista koncertprogramma „Aicinājums”, kurā skan tikai un vienīgi latviešu mūzika gan ērģelēm solo, gan kombinācijā mums trijām, gan tikai ērģelēm ar balsi un tamlīdzīgi. Tur ir pārstāvēti gan klasiķi, gan mūsdienu latviešu komponisti. Programma ir sastādīta no divām sfērām – gan „sirmie klasiķi” kā Jēkabs Mediņš, Jāzeps Mediņš, gan mūsdienu komponisti kā Ēriks Ešenvalds, Georgs Pelēcis, Aivars Kalējs un šīgada jubilārs Rihards Dubra. Klausītājiem nevajadzētu baidīties nākt uz mūsdienu latviešu ērģeļmūziku, jo šie skaņdarbi, kurus esam izvēlējušies, daudzi no tiem ir arī mums veltīti – tie ir pavisam jauni - 2021., 2022., 2023. gads. Tie ir pārsteidzoši skaisti savā būtībā. Protams, ar laikmetīgo valodu, bet tie ir viegli uztverami, vienkārši. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Vai ērģelnieki labprāt svētku reizes pavada muzicējot? Ir tradicionālie koncerti Rīgas Domā "Ērģeļu skaņās atvadās gads", un tagad – 22. jūnija vakars. Tas arī ir brīdis, kad ļoti daudzi jau ir metušies svētku sagatavošanās darbos. Kā ar ērģelniekiem? Kurā brīdī jūs to paspējat? Ērģelnieku profesijas „garoziņa” ir tas, ka mēs svētkos vai ļoti tuvu tiem esam ierauti savā muzicēšanā jeb darbošanās jomā, bet mums tas patīk. Mēs mākam sabalansēt koncertdzīvi un svētku svinēšanu. Manuprāt, 22. jūnija vakars ir ļoti piemērots, lai klausītos latviešu ērģeļmūziku, jo nākamajā dienā jau ir visa lielā gatavošanās un skats uz Jāņu dienu. Mēs esam pieraduši. Mēs mācāmies un mākam to sabalansēt.

Korporatīvā ballīte – jā vai nē? Vai kopā būšana ar kolēģiem satuvina vai attālina? Varbūt, ka labi domātie mēģinājumi uzlabot vai nostiprināt attiecības izgāžas, bet varbūt tieši otrādi, saliedē kolektīvu? To skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Agnese Orupe. Lai rīkotu ballīti, jāņem vērā, kādas ir uzņēmuma tradīcijas sanākt kopā neformālā vidē. "Manuprāt tā neformālā vide ir būtiska un svarīga, jo darba vide ir darba vide, savukārt tādās ballītēs mēs ieraugām kolēģus pavisam no citas puses," vērtē Eva Selga. "Bet ir jāņem vērā vairākas lietas, pirmkārt, vai darbinieki to vēlās, jo uzspiest ballīti ir sliktāk nekā to nerīkot. Ja cilvēki to nevēlas, varbūt ir jāietur pauze." Viņa uzskata, ka šobrīd pēc Covid noilgojušies pēc aktivitātēm, sporta spēlēm, vienkārši sanākt kopā, parunāt un kaut padarīt. Varbūt ne vienmēr milzīgi tēriņi vajadzīgi. Jana Strogonova norāda, ka šādi pasākumi noteikti ir vajadzīgi, tas stiprina uzņēmuma kultūru, rada kopības sajūtu, caur tiem var paust un stiprināt uzņēmuma vērtības un stiprināt savstarpējās saites ne tikai vienas komandas ietvaros, bet arī starp komandām. Vadībai iespēja veidot saikni ar saviem darbiniekiem. Protams, šādi stiprina darbinieku iesaisti  "Veids, kā parādīt uzņēmuma cilvēcīgo pusi," norāda Jana Strogonova. Agnese Orupe, atsaucoties uz pētījumiem, bilst, ka ir labi, ka cilvēkam darbā ir "labākais draudziņš", bet lai šādu draugu atrastu un iegūtu, cilvēki ir jāiepazīst. Šādos pasākumus, protams, jārēķinās, ka visi nekad nebūs laimīgi. Ieteicams pirms tam veikt aptauju. Radītājs – cik atnāk, cik piedalās un no kurām struktūrvienībā. "Ja pasākums ir labi noorganizēts, aktivitātēm vajadzētu atvērt cilvēkus. Lielākā problēma, kas šādos pasākumos parādās, ja tie ir ar nakšņošanu, tad parasti parādās alkohols un tad kolēģi drusku ieraugi tādā gaismā, kādu varbūt no rīta negribi atcerēties. Lomas varētu būt arī sarežģītas, kad naktsmītnes jādala, ar kuru cilvēku vienā istabiņā tiec salikts…," uzskata Eva Selga. Ja pasākums ir darba laikā, darba devējs var prasīt obligātu līdzdalību, citādi tas ir absolūti brīvprātīgi.

30. maijā koncertzālē "Ave Sol", uzsākot koncertsēriju "Kora laboratorija", Rīgas kamerkori "Ave Sol" vadīs jaunā kordiriģente Anastasija Kildiša. Sarunā ar "Klasiku" viņa cita starpā saka tā: "Labam kordiriģentam ir jāiemācās mīlēt cilvēkus. Tas ir vissarežģītākais, ko mācos katru dienu." Runājam par to, kas kordiriģenta profesijā ir skaistākais, kas - grūtākais, kā veidot koncerta programmu, kāpēc emocijas jāatstāj otrajā plānā, ko devušas mācības Zalcburgas Mozarteum un kāda bijusi pieredze kordiriģentu konkursos. *** Rīgas kamerkoris "Ave Sol" pēc mākslinieciskā vadītāja Andra Veismaņa iniciatīvas, sadarbojoties ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (JVLMA), uzsāk koncertsēriju "Kora laboratorija", kurā ar Rīgas kamerkori "Ave Sol" muzicēs JVLMA un Andra Veismaņa kordiriģēšanas studenti. Cikla pirmajā koncertā 30. maijā uzstāsies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētā profesora un Rīgas kamerkora "Ave Sol" mākslinieciskā vadītāja Andra Veismaņa kordiriģēšanas klases maģistrante Anastasija Kildiša, kura ir arī Rīgas kamerkora "Ave Sol" dziedātāja kopš 2018. gada. Viņa ir daudzu kordiriģēšanas konkursu laureāte, kā arī JVLMA un LMT Gada balvas 2021 jaunajam mūziķim ieguvēja. "Manuprāt, viena no lielākajām dāvanām diriģentam ir strādāt ar augstākās klases profesionāļiem, kuri ne tikai meistarīgi izpildīs skaņdarbus, bet arī atvērs klausītājiem savas sirdis," uzsver Anastasija. "Šo iespēju es ļoti augstu novērtēju un atcerēšos katra dziedātāja atdevi, un atbalstu līdz sava mūža beigām!" Anastasija Kildiša Rīgas kamerkori "Ave Sol" diriģēs astoņos opusos. Skanēs Pētera Plakiža "Izkal pakavu akmens zirgam", savulaik sacerēts tieši Rīgas kamerkorim "Ave Sol", kā arī romantisma pērles Arnolda Šēnberga un Sergeja Rahmaņinova skaņurakstā. Pareizticīgo mūzikai, kas nudien brīnišķi piedienas koncertzālei "Ave Sol" jeb bijušajai Sv. Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīcai, Anastasija pieskarsies Vasilija Zinojeva motetē "С нами Бог" ("Dievs ar mums"), kurā dzirdamas būs arī "Ave Sol" solistu balsis, savukārt vēl ne tik labi pazīstamajos latviešu komponistu darbos – Andreja Selicka "O Crux Christi" korim un timpāniem, un Pētera Vaska "Dona nobis pacem" korim un ērģelēm – būs dzirdami arī sitaminstrumenti Reiņa Tomiņa pārziņā, kā arī pie koncertzāles "Ave Sol" ērģelēm sēdīsies Larisa Carjkova. Jaunatklājums publikai noteikti būs Almas Māleres dziesma "Laue Sommernacht" un Jēkaba Bernāta "Saturnalia"ar Ojāra Vācieša vārdiem – viens otru komplimentējoši, bet saturiski un stilistiski pretēji kora opusi.

Saruna ar filmas “Straume” (2024) režisoru Gintu Zilbalodi un producentu Matīsu Kažu noris Kannu Festivālu pilī (Palais des festivals) – šī baltā modernisma stilā veidotā ēka kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem ir kļuvusi par festivāla simbolu. Tieši šeit 22. maija pēcpusdienā notiks filmas pasaules pirmizrāde “Īpašais skatiens” (Un Certain Regard) skatē 77. Kannu kinofestivālā. Skate, kurā šogad ir iekļautas 18 filmas, tiek uzskatīta par jauno autoru, rokrakstu un drosmīgu izteiksmju meklējumu zonu. Šogad “Straume” ir vienīgā animācijas pilnmetrāža šajā konkursā un tajā nav dialogu.  "Manuprāt, šī ir pirmā filma, ar kuru varētu lepoties," vērtē Gints ZIlbalodis. ""Projām" [Ginta Zilbaloža pirmā filma] - esmu apmierināts, bet redzu ļoti daudz kļūdas. Tas ir labi, ja es neredzētu šīs kļūdas, tad šī filma nebūtu izdevusies. Ja es būtu vienmēr apmierināts. Varu atviegloti uzelpot, ka filma ir pabeigta, jo ne vienmēr bija garantēts, ka paspēsim filmu pabeigt un pabeigt kārtīgi. Process bija intensīvs ar daudz izaicinājumiem. Principā šī ir mana īstā  filma. "Projām" varētu saukt par tādu studentu filmu, mazbudžeta filmu, kuru veidoju viens pats bez īsta plāna, bez scenārija. Šis ir pirmais nopietnais darbs man. Tāpēc es arī daudz mācījos. Kad filma ir pabeigta, varu atklāt, ka tiešām nezināju, ko es daru, procesa laikā es tikai sapratu, kā veidot filmu. Es varu to atklāt, jo man liekas, filma ir izdevusies. Varu atklāt, cik ļoti biju uztraucies, jo kamēr to dara, man ir jārada iespaids, ka es zinu, ko es daru, ka visu saprotu. Man liekas, neviens nezina, ko viņš dara. Man liekas, ka ir labi darīt to, ko nemaz tik ļoti neizproti. Riskēt. Mēģināt ko jaunu, kas nav darīts." "Filma vismaz man ir tāds projekts, ar kuru varu ļoti lepoties. Noteikti arī būs negatīvas atsauksmes, kā par visām filmām. Es domāju, ka būs ļoti daudz cilvēku, kurus šis ceļojums uzrunās," uzskata Matīss Kaža. Savukārt 11. jūnijā “Straume”  piedalīsies konkursa skatē Pasaules animācijas galvenajā festivālā Ansī (Francijā) un apceļos arī vairākas citas valstis, kas gaida rindā, lai demonstrētu filmu. Bet Latvijā vizuāli krāšņais un meditatīvais stāsts “Straume” būs skatāms rudenī. Pirms 26 gadiem Kannu kinofestivāla skatē tika iekļauta Lailas Pakalniņas filma “Kurpe” (1998), kas atjautīgi pārskatīja Pelnrušķītes tēlu un fabulu. Šobrīd Latvijas vārds plašākā kino kontekstā izskan tieši ar Zilbaloža “Straumi” un viņa filmas animētajiem tēliem. Filmu, kas uzbur vizuāli krāšņu, poētisku un postapokaliptisku pasauli, kurā dažādu sugu dzīvniekiem ir nepieciešams sadarboties, pats režisors redz kā pārsteidzošu atklājumu tās skatītājiem.  Ar filmas autoriem sarunājas Dārta Ceriņa.

Māsīca man teica, lai aprunājos ar dziedātāju un balss terapeiti Anniju Kokari no Vocal Masters, kura piedabū dziedāt pat tādus, kuri netic, ka viņiem tas varētu sanākt. Un tad viņiem sanāk. Līdz ar savas balss attīstīšanu aug arī pašapziņa un dzīvesprieks. Annijai ir forši pieredzes stāsti par cilvēkiem, kuri bērnībā vai jaunībā pazaudējuši savu balsi, to tomēr atgūst, ja grib. Ar lielāku jaudu. Ne tikai balsī, bet arī sevī.Manuprāt, saulaina un viegla saruna par vienu no svarīgākajiem instrumentiem, kas ir teju mūsu katra rīcībā. Annija sarunā teica, ka sadraudzēties ar savu balsi, patiesībā ir sadraudzēties ar sevi un sākt sevi mīlēt, jo "Es sevi mīlu, bet savu balsi? Nē, fui! Tas īsti neiet kopā."Dienu pirms šīs epizodes publicēšanas saņēmu ziņu no Annijas, ka viņa sagādājusi 10% atlaidi tiem Cilvēkjaudas faniem, kuri vēlēsies iziet jebkuru no Vocal Masters programmām. Lai šo atlaidi izmantotu, reģistrējies šajā saitē un ievadi atlaides kodu: JAUDA10SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads02:39 Ieprecēties Kokaros – kādu tiešu un netiešu nospiedumu tas ir atstājis4:27 “Balss ir visiem, un balss ir jāizmanto un jāattīsta visiem”6:20 Augstākās izglītības iegūšana un solo albuma izdošana Londonā8:24 “Balss atvēršana, iepazīšana un attīstīšana – tā ir sevis iepazīšana”13:42 Online dziedāšanas skola kā terapija16:30 “Nav tā, ka mūzika pieder tikai profesionālajiem mūziķiem. Mūzika pieder tautai un dziedāt drīkst visi”18:25 Kas veido mūsu unikālo balsi un tās spējas23:42 Kā populāri dziedātāji izveido savu individuālo stilu un skanējumu30:46 Balss reģistri, kā tos atpazīt, attīstīt un iemācīties pārslēgties38:01 Cilvēka emocionālais stāvoklis un balss pārvaldība – pirmie soļi, kā sadraudzēties ar savu balsi44:24 Tehnikas, kas palīdz mazināt stresu pie jebkuras uztāšanās48:41 Kā sadraudzēties ar sevi53:03 “Balss ir tikai koncepts. Patiesībā jau dzied mūsu sirds”

Sestdienas rītā "Klasikā" kopā ar režisoru un aktieri Kārli Krūmiņu un telefoniski iesaistoties arī komponistam Jēkabam Jančevskim, noskaņojamies gaidāmajām Rīgas Doma kora skolas trīsdesmitās jubilejas svinībām. Uzzinām, kā top vērienīgais koncerts ar četrsimt dziedātāju piedalīšanos un ko šodien aktuālu var iemācīties Rīgas Doma kora skolā...  Signe Lagdziņa: Ar smaidu satiekamies un sadzirdamies, lai uzzinātu, kas tad sagaidāms 30. aprīlī Dailes teātrī. Un jau teikšu priekšā: tā būs Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubileja, un šajā brīdī studijā ir lielo svinību režisors Kārlis Krūmiņš un esam arī sazvanījušies ar komponistu Jēkabu Jančevski. Jēkab, Rīgas Doma kora skola ir arī tava skola, kur tu esi audzis, dzīvojis un turpini dzīvot. Vai vari trijos vārdos raksturot, kas ir Rīgas Doma kora skola? Jēkabs Jančevskis: Trijos vārdos būs grūti noraksturot, bet varu runāt no savas perspektīvas. Manā gadījumā tā ir vieta, kur es kaut kā loģiski un organiski esmu atgriezties. Tā ir vieta, kas pievelk. Absolvējot šo skolu, man nebija aizdomu, ka es tik ātri varētu atgriezties šeit kā pedagogs. Bet nu, paldies Dievam, viss ir kaut kā saslēdzies, ka šobrīd man ir vesels pulks ar audzēkņiem, un tas man tiešām ir sirdsdarbs. Ja tādos īsos lozungos – Rīgas Doma kora skola ir vieta, kur atgriezties.   Es gandrīz varētu pievienoties Jēkabam. Es gan neesmu tur atgriezies, es tur esmu pievienojies. Šorīt lūkoju izskaitīt – šis laikam ir desmitais gads, kopš s tur strādāju kā pasniedzējs. Arī man tas ir sirdsdarbs, jo kaut kā kaut kā tā mijiedarbība – mācot un mācoties no skolēniem, audzēkņiem – tas kaut kā iedvesmo. Protams, tas, ka tu vari dot, bet tik pat daudz vari saņemt pretī un mācīties pats. Ir patīkami tur doties un strādāt. Kad ieraudzīju, ka Rīgas Doma kora svin jubileju, man šķita – kā, atkal? ! Jo man ir sajūta, ka Rīgas Doma kora skola svin bieži un māk to darīt jaudīgi. Jēkab, kā ir patiesībā? Jēkabs Jančevskis: Jā, jā, cenšamies sanākt ik pēc pieciem gadiem nu tā pavisam jaudīgi nosvinēt. Bet tas vienkārši varētu nozīmēt, ka diemžēl tā ideja par to, ka laiks skrien ātrāk – tā  laikam mūs visus kaut kā vieno. Man tiešām likās, ka tas bija tikko, kad mēs jau svinējām Ķīpsalā pusapaļo jubileju, bet nu redz – tas viss bijis jau pirms pieciem gadiem, un nu jau būs klāt apaļā jubileja. Jēkab, tev šajā gadījumā ir liels uzdevums: ne velti esam sazvanījušies tieši ar tevi, un man šķiet, ka visa pirmā daļa "ietīta" tavā nošpapīrā, esi daudz strādājis un turpini to darīt. Pastāsti, kāds bijis tavs uzdevums, lai veidotu šo koncertu?  Mazliet precizēšu. Pirmā daļa gandrīz simtprocentīgi ir manā veikumā, tomēr ir pāris numuru, kas ir autentiski – tādi, kādi ir. Bet varētu teikt, ka pirmā daļa varētu būt manā zīmē. Tas gluži vienkārši bija mūsu sadarbības rezultāts gan ar šī koncerta darba grupu, gan jo īpaši ar māksliniecisko vadītāju Jurģi Cābuli, un tie ir tādi skolai pietuvināti muzikāli numuri. Neteiktu, ka tur ir kāds, kas nebūtu kontekstā ar šīs skolas vēsturi vai kaut kā tamlīdzīgi, jo gribējās jau, protams, izstāstīt to stāstu tā, lai katrs var kaut kādu savu gabaliņu no tās skolas vēstures paņemt un pēc koncerta gremdēties atmiņās. Līdz ar to tie ir tādi numuri, kas ir šai skolai ļoti būtiski un nozīmīgi. Mēģināju tos pārlikt brīnišķīgu mūziķu sastāvam, tostarp arī veidoju dažādas elektroniskas intermēdijas, lai viss tā plūstoši iet kopā. Tā kā nu aptuveni tāds mans darbiņš izskatās. Nu jā, bet tev ir bijis, ka jāapdarina vai jāaranžē gan tautas dziesma, gan citu autoru skaņdarbi. Arī "O Sole Mio" tev bija jārada mūzika pirmo līdz ceturto klašu meiteņu koriem, gan Daumantam Kalniņam, Mārtiņam Zvīgulim un Jānim Ķirsim - trim tenoriem. Tas uzdevums tev ir gana plašs. Arī tāda vesela skola. Jā, uzdevums patiešām ir gana plašs. Man tiešām no sirds patīk aranžēšanas darbs, jo tas mani no vienas puses kaut kā ļoti atbrīvo un tai pašā laikā uzliek arī kaut kādus pienākumus, man ļoti patīk šis virziens. Arī komponista pieredzei kādreiz aranžijas darbs atver kaut kādu jaunu redzējumu, bet bija arī tādi numuri, kur atļāvos būt mazliet brīvāks. Manuprāt, vairāk tas bija tautasdziesmu virzienā, bet bija tādi numuri, kurus es vienkārši centos faktiski pārlikt esošajiem sastāviem - tik precīzi, cik vien iespējams, tomēr saglabāt to autentisko. skanējumu. Jo nu sākt pārāk eksperimentēt ar "O sole mio" skolas koncertam... Lai ir kaut kas tāds, kas būtu ļoti labi atpazīstams, un kaut kas tāds, ku varbūt būs arī mana klātbūtne jūtama vairāk.  Kārli, kā jau Jēkabs minēja, programma ir apjomīga, un otrajā daļā ieskanēsies arī Jēkaba Jančevska skaņdarbs, būs arī Ērika Ešenvalda, Karla Orfa, Uģa Prauliņa, Jāņa Ķirša, Raimonda Paula un Gunāra Kalniņa mūzika. Pirmajā daļā vēl ir daudz kas no nepieminētā. Kārli, uzdevums jums, kā to visu salikt kopā, apvienot? Jā, tas mūžīgais pasākumu režijas izaicinājums – kā to visu salikt kopā, ko ar to visu iesākt? Bet šajā gadījumā uzdevums man likās salīdzinoši vienkāršs, jo stāsts par skolu, par skolotājiem un audzēkņiem… Man kaut kā liekas, mūsu realitātē tas ir svarīgs. Tas visu laiku ir svarīgs! Bet ik pa brīdim ir forši to atgādināt, un šis koncerts man arī dod tādu iespēju par to kaut kādā ziņā runāt, proti, par skolas nepieciešamību, par to skaistumu, kas ir pedagoga darbā. To dažreiz ikdienas rutīnā piemirstam, ka mūsu bērns skolā pavada deviņus, divpadsmit, trīspadsmit gdus un pēc tam vēl augstskolā! Un skolotājs pie mums sociāli nekotējās pārmērīgi augstu, un man mazliet par to ir skumji, bet nu - kaut kas jādara lietas labā. Tāpēc arī šajā koncertā vēlējos vārdu dot pedagogiem. Protams, daļa no Rīgas Doma kora skolas pedagogiem paši ir aktīvi mūziķi, diriģenti, koncertmākslinieki, bet šajā koncertā gribējās viņus ieraudzīt tieši skolotāju ādā un paklausīties arī dažas domas par šo darbu un kaut kā mazliet atgādināt par šīs saites nepieciešamību. Lai saite starp audzēkni un pedagogu izveidotos, tur divas lietas nepieciešamas: jāmīl bērni un jāciena pedagogi. Vai pareizi saprotu, ka otrajā daļā uz skatuves būs 400 dziedātāju plašs koris? Jā! Tā arī abas koncerta daļas iezīmējas: ka viena daļa ir tēmēta vairāk par pedagogiem un pedagogiem, bet otrajā daļā redzam pedagogu sasniegtos augļus vai rezultātus audzēkņu sniegumā. Redzam kopkori, kas ir Rīgas Doma kora skolas audzēkņi: lielais skaits nedaudz radīs Dziesmu svētku sajūtu. Būšu tikai priecīgs, ja šāda asociācija kādam izveidosies. Pirmajā daļā melodisko plūdumu ar Aspazijas dzejas lasījumiem papildinās aktrise Guna Zariņa. Klausītājus priecēs arī Gundegas Šmites, Ilonas Breģes, Jura Karlsona un Krista Auznieka mūzika. Šajā skolā jābūt spējīgiem uz daudz ko: slodze. protams, liela un kas vēl būtiski – "Klasikas" klausītāji  jau šīs skolas kontekstā zinās, ka tā nav tradicionāla skola. Daudzi to nojauš,  bet varbūt tāda plašāka sabiedrības daļa kaut kā uzreiz neiedomājas. Nu, kā: ir skola, ir trīs klases un tad deviņas. Rīgas Doma kora skolā ir cits modelis, un tas, protams, daudz ko maina – kaut vai tas, ka vidusskolā jāmācās četri gadi, nevis trīs, un slodze ir lielāka, un tas maina arī to, kādas veidojas attiecības starp pedagogiem un audzēkņiem, jo ir dažas nodarbības, kur pedagogs un audzēknis ir daudz tuvāks. Ir taču atšķirība, ja ir viņš pedagogs 30 bērniem, un ir modelis, ka dažās individuālajās nodarbībās esi viens pret viens. Un tas ir pilnīgi kaut kas cits. Tas ir modelis, uz kuru gribētos tiekties. Man liekas, tā vajadzētu būt, ka katram skolēnam ir iespēja būt sadzirdētam, ka viņam ir iespēja dabūt uzmanību, jo tad mēs varam cerēt uz to, ka viņš iejutīsies mūsu sabiedrībā, ne tikai klasē un ne tikai skolā. Man liekas, ka tā ir lieta, uz ko mums kā sabiedrībai vajadzētu iet. Mums vēl daudz jāstrādā tajā virzienā. Pirmie soļi būtu saprast, ka tas ir ieguldījums, kas mums jāveic. Mēs ļoti racionāli saprotam, ka pensiju fondos jāiegulda, ka 1. martā VIDAM arī jāpaprasa viss kaut kas atpakaļ, to mēs visi saprotam, bet runa ir par sabiedriskām, kopīgām interesēm. Esam mazliet kūtrāki vai līdz galam vēl tajā ilgtspējībā nedomājam vai nevirzāmies. Tas bija mans dzinulis, kāpēc ķēros pie šī koncerta, jo man likās – šīs skolas modelis ir skola ļoti konkrētiem mērķiem. Piemēram, mijiedarbība un savstarpējā pedagogu skaita attiecība. (..) Pedagogi lielā mērā ir saistīti gan ar viņu ikdienas rutīnu. Lielās klases – ne visi ar to var tikt galā. Un nepazaudēt tajā ideālista redzējumu. Jo man tomēr liekas, ka pedagogam jābūt ideālistam, un tajā mirklī, kad viņš vairs nav ideālists, viņš arī vairs nav pedagogs. Tā ka līdz ar ideālistu nomirst arī profesijas būtība un to pazaudēt ir visai viegli. Vairāk - audioierakstā

Stāsta dzejnieka Gunara Saliņa meita, aktrise, dziedātāja un mūziķe Laila Maria Saliņa Mans tēvs, "Elles ķēķa" dzejnieks Gunars Saliņš, labprāt atdzejoja Rainera Marijas Rilkes jeb Rainer Maria Rilke dzeju. Speciāli uzsveru vārdu "Maria", jo tāds tas ierakstīts arī manā pasē: "Maria", nevis "Marija" ar "j". Tas speciāli izvēlēts kā mans otrais vārds, jo Gunara tēva māte bija Marija, taču mans tēvs ļoti mīlēja arī Rainera Marijas Rilkes darbus. Bērnam tas, kā viņš ir uzaudzis – tā ir viņa realitāte, tas ir vienīgais, ko tu zini. Domāju, ka būtiskākais mums, bērniem, tik ļoti nebija tas, ka tētis bija dzejnieks, bet drīzāk tas, ka mājās runājām latviski, centāmies uzturēt savu latviešu valodu – tēvam kā dzejniekam tas bija svarīgi, mums kā ģimenei tas bija svarīgi, un arī visai trimdas sabiedrībai tas bija svarīgi. Tamdēļ bija latviešu svētdienas skola, kori, nometnes, baznīcas – viss kaut kas! Tas, ka tētis bija dzejnieks, man kā bērnam saistījās ar to, ka mūsu mājās bieži bija saviesīgi vakari: viņš bija tik šarmants un draudzīgs, ka pie mums bieži ciemojās gan mākslinieki, gan literāti – visvisādi draugi. Par Gonku tēti sauca jau viņa bērnībā, un tā viņu sauca arī mani draugi. Pie tā jau bijām pieraduši. Protams, kā bērni mēs viņu saucām par tētiņu vai tēti, bet pusaudža gados, īpaši tad, kad bijām jau tādā vecumā, kad varējām būt kopā arī sabiedrībā un pārrunāt dzīvi, viņš speciāli teica – sauciet taču mani par Gonku! Toreiz par to neiedomājos, bet man tagad saka, ka tas "gonkot" ir tā kā steigties. Tā ir interesanta asociācija, jo tētim ļoti patika ātri braukt ar mašīnu. Vispār viņa temps bija tāds, ka arī staigājot viņš diezgan bieži ar savu ātro staigāšanu reizēm sasita pieri... Jā, viņš bija tāds "gonkotājs". Dzejošana viņam bija viss: tā bija viņa dzīves uztvere, brīdis, kad tu tā kā visu sakoncentrē savā būtībā. Tēvs atdzejoja Viljamu Šekspīru, Frīdrihu Helderlīnu, Johanu Meierhofu Helderlīnu, Georgu Trāklu, Bertoltu Brehtu un daudzus citus autorus. Viens no viņa beidzamajiem atdzejojumiem bija mana brāļa mācītāja Lara Saliņa teksts. Ik pa laikam, kad tēvs izlasīja kādu Rilkes dzejoli, kas viņam īpaši patika, tas viņu mudināja censties atrast atbilstošus vārdus latviešu valodā. Nekad netiku viņam to prasījusi, tāpēc tagad varu tikai pilnīgi brīvi aizdomāties kā viņa meita: es pati bieži koncertēju latviešu trimdas sabiedrībai Amerikā, Kanādā, Eiropā, un trimdas sabiedrība ļoti bieži gribēja dzirdēt dziesmas latviešu valodā, jo viņiem tā visa trūka, tāpēc mans tēvs bieži un labprāt iztulkoja dziesmu tekstus, lai varētu tās dziedāt latviski. Manuprāt, tas viņam bija gandrīz vai tāds mājas uzdevums, ko viņš darīja ar lielu prieku: man šķiet, dzeja viņam bija kā spēlēšanās ar vārdiem, ar ritmiem – šis  process viņu pacilāja, iedvesmoja, aizrāva gandrīz vai tādā mazliet zinātniskā veidā – kā tu vari paņemt vienu tekstu, kas skan vācu valodā, un tad izdomāt, kā to varētu pateikt latviski. Tā bija tāda kā rotaļāšanās. Un vēl tētis bija ļoti labs klausītājs: īpaši pusaudža gados, kad tā kā gribējās noslēpt savas emocijas un privāto dzīvi, apsēdies viņam blakus, un viņš varēja no tevis to visu izvilkt...  *** 21. aprīlī dzejniekam GUNARAM SALIŅAM (1924–2010) – 100! "Jādzejo tas, kā nav, tas, kas mēs gribam tapt. Jādzīvo ar dzeju, gleznām un mūziku tad, kad jūtas, ka dzīve ir kļuvusi par šauru," teicis dzejnieks Gunars Saliņš. Dzimis Dobelē, skolojies Naudītē, Jelgavā, vēlāk Amerikā, izgājis bēgļu nometņu laiku Vācijā, kad kļūst skaidrs – tapis spilgts dzejnieks, kopš 1950. gada Gunars Saliņš dzīvoja Ņūdžersijā, Glenridžā. Otrpus Hudzonas upei, kur Ņujorka, Manhetena ar Elles ķēķi (Hell`s Kitchen). Uzaudzis ar vecmammas senajām gudrībām, pasakām un dainām, dzejā kopāsaaudis latviskās saknes ar pasaules plašumu, modernizējis latviešu dzeju, kuras galvenā īpatnība – vizuāli spilgts, simboliski ietilpīgs dzejas tēls un emocionāli spriega, kustīga vēstījuma intonācija ar negaidītām, vizuāli žilbinošām asociācijām. Ņujorkas steidzīgums viņā raisa ilgas pēc laukiem – apmežosim Ņujorku. Taču, neraugoties uz pasaules pilsētas trauksmainumu, raibo ņirbu, Ņujorkā Gunars Saliņš jutās kā zivs ūdenī, pilsēta deva brīvību, plašuma apjautu, impulsus. Viņa dzeja apkopota trīs krājumos – "Miglas krogs un citi dzejoļi" (1957), "Melnā saule" (1967), "Satikšanās" (1979), izlasē "Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules", grāmatā "Gunara Saliņa iedvesma no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni" (1997) un divos "Rakstu" sējumos (2006, 2023), kur vienviet rodama visa viņa literārā daudzveidība. Saņēmis godalgas un nedalītu lasītāju un dzejas klausītāju mīlestību. "Miglas kroga laikos bijām klejotāji un meklētāji. [..] tika joņots no dienas malas uz otru. Pa miglu un tumsu, uguņiem un lietū... Ne tik daudz, lai ko atrastu, kā pašas meklēšanas dēļ," teicis pirms vairāk nekā pusgadsimta. Arī 21. gs. dzejas lasītājs var meklēt Gunara Saliņa dzeju, meklēt to, kas atrasts, un to, kā veidojas dzejas gleznas, kā dzeja skan. Viņš prata apburt ar savu vārdos tverto noskaņu, pasaules redzējumu, rotaļību un nopietnību vienlaikus. Viņa tumšajās acīs dzirkstīja dzīve, pasaule un sirsnība. (Filoloģijas doktore, literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe)

22. marts – Pasaules ūdens diena. 1992. gada jūnijā Zemes samitā jeb Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē „Vide un attīstība” tika ierosināts atzīmēt Pasaules ūdens dienu. Šī paša gada decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, un 1993. gadā tika atzīmēta pirmā Pasaules ūdens diena. Šo dienu katru gadu 22. martā atzīmē joprojām. Tā tiek rīkota, lai uzsvērtu saldūdens nozīmi, iestātos par saldūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un pievērstu uzmanību tematiem, kas saistīti ar tīru ūdeni, sanitāriju un higiēnu. Vai Pasaules ūdens diena vieš pārmaiņas tīra ūdens pieejamībā iedzīvotājiem dažādos kontinentos, cik tīrs ir Latvijas dzeramais ūdens un kas tam seko līdzi? Šos jautājumus raidījumā Zināmais nezināmajā pārrunājam ar pētnieku, kurš, šķiet, par ūdeni ir gatavs runāt vienmēr. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus. Tieši tāpat kā ikdienā īpašu uzmanību nepievēršam tam, ka elpojam, tā arī daudz nedomājam par to, ka mums ir pieejams tik ierasts produkts kā dzeramais ūdens. Bet, ja mums pietrūktu gaisa, traucēta elpošana būtu izšķirošana dzīvībai. Un tieši tāpat ir ar dzeramo ūdeni. Ja mūsu organisms to neuzņems pietiekamā daudzumā, dzīvība būs apdraudēta. Ūdens nepieciešams ne tikai dzeršanai, bet arī higiēnas nolūkos, ūdens ir pamats enerģijas ieguvei un ūdens ir resurss, kas kā viens no pirmajiem var tikt iznīcināts kara apstākļos. Ūdens nozīme ir nepārvērtējama, un kopš 1993. gada 22. martā tiek atzīmēta Pasaules ūdens diena. Cik liela nozīme ir vienai atzīmējamai dienai, kas veltīta ūdenim? Sandis Dejus: Katrā ziņā ūdens ir svarīgākā lieta, kas mums, cilvēkiem, ir iespējama. Līdz ar to, protams, arī politika tam visam seko līdzi. Un ne velti arī bijušais ASV prezidents Kenedijs ir teicis: ja tu atrisināsi ūdens problēmas, tu dabūsi divas Nobela prēmijas - vienu par zinātni, otru par mieru. Līdz ar to arī ūdens svarīgumu viņš ir gana spilgti izcēlis.  Manuprāt, ir ļoti svarīgi kaut vai reizi gadā visiem cilvēkiem tomēr atgādināt par šo ūdens pieejamību un nepieciešamību, par aktuāliem jautājumiem, kas ir saistīti ar ūdeni. Piemēram, vai mēs katru dienu aizdomājamies par to, ka katrs trešais pasaules iedzīvotājs nevar padzerties drošu ūdeni ikdienā un būtībā satraucas par to, vai viņš sagaidījis rītdienu pēc skata ūdens malka. Varbūt ir vērts par to arī atcerēties un novērtēt to, kādā pasaules veiksmīgākajā vai veiksmīgā vietā mēs dzīvojam, cik laimīgi cilvēki mēs esam. Katru gadu, tuvojoties Pasaules ūdens diena, klajā nāk Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules ūdens attīstības ziņojums. Iepriekšējos gados šie ziņojumi ir vēstījuši par ūdeni un klimata pārmaiņām, ūdeni un darba vietām, ūdeni un enerģiju. Šīgada, 2024. gada, ziņojums vēstīs par ūdeni labklājībai un mieram, uzsverot to: "kā drošas un taisnīgas ūdens nākotnes attīstīšana un uzturēšana ir labklājības un miera pamatā visiem un kā nabadzība un nevienlīdzība, sociālā spriedze un konflikti var pastiprināt ūdens drošību." Sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, redzējām, kā Krievijas spēki mēģināja iznīcināt tos resursus, kas tiešā veidā ietekmē cilvēka dzīvi, - ūdens un energoapgāde. Vai tā ir, ka ne tikai militārie konflikti, bet arī jebkāda veida citas spriedzes automātiski atsaucas uz ūdeni?  Sandis Dejus: Noteikti.  Ūdens ir svarīgākā lieta mums ikdienā, un ar to ir gana vienkārši radīt dažādas emocijas un stresu cilvēku vidū, jo bez ūdens vairāk par trijām dienām izdzīvot nevari. Tādā veidā gan dažādu militāro konfliktu gadījumā tas ir viens no pirmajiem objektiem, ar ko droši vien ir jārēķinās, ka viņš būs pastiprināti jāaizsargā pret jaunajiem ļaudīm. Gan arī tas ir fantastisks veids, kā veicināt savu finansiālo labklājību droši vien un meklēt risinājumus, kā izmantot šo resursu, bez kura neviens nevar iztikt savā labā un gūt papildus, iespējams, arī peļņu.  Ne velti pasaulē ir ļoti daudz vietas, kur, piemēram, ir ūdens birža, kur lauksaimnieki ir spiesti saldūdeni iegādāties ūdens biržā par biržas cenu savu lauku apūdeņošanai, kas manuprāt, Latvijā ir kaut kas neiedomājams. Tomēr cilvēki pasaulē ir spiesti tā darboties, jo vienkārši ūdens pieejamība ir mazāka nekā pieprasījums. Mēs varbūt bieži par to neaizdomājamies, bet tajā pašā laikā arī pieminētās tēmas par ūdens pieejamību, par klimatu noteikti arvien vairāk aktualizē jautājumu par ūdens drošumu, par cilvēces izdzīvošanas spējām, jo mums jābūt atbildīgiem par šo resursu, jāizmanto lietderīgi, efektīvi. Arī tam, ko mēs pēc tam novadām vidē, jābūt ir gana kvalitatīvi attīrītam, lai neradītu pēc tam nākotnē draudus jau nākošajām paaudzēm. Iespējas tikt pie tīra dzeramā ūdens senatnē „Cik veca civilizācija, tik sena arī problēma ar piesārņotu ūdeni,” tā, runājot par ūdens apgādi un dzeramā ūdens tīrību senatnē, teic medicīnas vēsturnieks un Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis. Kopā ar viņu izsekojam  ūdens piegādes gaitai pilsētās, slimībām, kas radās no piesārņota ūdens, un dzērieniem, kas savulaik bija alternatīva slāpju dzesēšanai, gadījumos, ja tīrs ūdens nebija pieejams. Saslaukas no miesnieku galdiem, mēsli, iekšas, asinis Slīgst dubļos kucēnu līķi un smirdīgas brētliņas Peld pa dubļainu straumi beigti kaķi  un rāceņu gabali. Tādu nepievilcīgu ainu dzejas rindās uzbūra  angļu rakstnieks un satīriķis Džonatans Svifts  par Temzas upi Londonā 1710. gadā. Bet, domāju, līdzīgas ainas varēja rakstīt teju par jebkuru pilsētu tolaik. Atceramies, ka dažus gadsimtus pirms Svifts rakstīja šīs rindas, tepat Rīgā  pilsētas iedzīvotāji savus atkritumus meta Rīdzenes upē, līdz upi smakas un netīrumu dēļ 1733. gadā aizbēra. Lai arī ūdens pievadīšanai pa caurulēm ir vairāk nekā tūkstošiem gadus sena vēsture, tomēr par tīru dzeramo ūdeni varam sākt runāt tik 19. gs. otrajā pusē, kad gan pieauga iedzīvotāju skaits pilsētās, gan arī  ļaudis masveidā inficējās ar holeras baktērijām, kas mājoja ūdenī. Kopā ar medicīnas vēsturnieku un Jūrmalas muzeja pētnieku Mārtiņu Vesperi ielūkosimies dzeramā ūdens tīrības vai netīrības vēsturē.

Tēlnieks Roberts Diners, kura piemiņai Mākslas stacijā "Dubulti" radīta izstāde "Pasaule manos sapņos", ir šīsdienas Kultūras rondo galvenais tēls, kura pasauli atklājam kopā ar mākslinieci Liliju Dineri un kuratori Ingu Šteimani.   "Uzskatu, ka visu Roberta daiļradi raksturo vieglums. Tas ir tāpēc, ka tur nav šīs zinātniskās pētniecības aspekts, ko mēs varbūt domātu, kas piedien laikmetīgai mākslai," vērtē Inga Šteimane. "Roberts strādāja intuitīvi un būtībā viņš nekad neaizslēdza to bērnišķīgo pasauli. Viņš nekad to neaizslēdza un nekad no tās nenorobežojās. Nekad nekļuva par krasi laikmetīgu sociālu domātāju, sociālu būtni, viņš vienmēr palika saistībā ar šiem dziļajiem arhaiskajiem slāņiem. Manuprāt, viņam pašam pat neradās jautājumi, ka tā nevarētu būt. Tas var būt radīja interesi apkārtējos, tajos, kas vairāk kļuvuši par racionālām, zinātniski pētošām būtnēm. (..) Tas radīja zināmu izbrīnu, kā viens mākslinieks, viens cilvēks var tik brīvi dzīvot šajā paplašinātajā realitātē, kādā, es uzskatu, dzīvoja Roberts. Tas savā ziņā radīja piesardzību - vai tā var būt? Kur tad ir mūsdienu cilvēka saspringtība, visas racionalizētās un konceptualizētās kolīzijas?"  Pērn pāragri aprāvās tēlnieka Roberta Dinera (1977–2023) dzīve. Mākslinieks dzīvoja Jūrmalā un vietējiem bija labi zināms ar skulptūru izstādēm pludmalē. Roberta Dinera piemiņas izstāde "Pasaule manos sapņos" no 15. marta apskatāma mākslas stacijā "Dubulti" un piedāvā hronoloģiski plašu darbu klāstu. Te būs gan košās un krāsainās deviņdesmito gadu vaska skulptūras, gan divtūkstošo gadu miniatūrās bronzas un fotogrāfijas, gan episka karam veltīta instalācija, kā arī kopā ar Liliju Dineri veidotās seno literāro pieminekļu ilustrācijas. Izstādi papildina videohronikas. Roberts Diners veidoja tēlus, kuros cilvēks, dzīvnieks, senie arhetipi un mūsdienu asociācijas saplūst vienotā mistērijā. Tie ietver laikmetīgo ekoloģisko vēlmi līdzsvarot cilvēku un citu pasaules iemītnieku dzīves. Darbi ir kritiski pret cilvēka egocentrisko dominanci. Formas ziņā Roberts Diners izkopa miniatūru, kurā saskatīja monumentālismu. Tāpēc nereti skulptūras papildina autora fotografēti attēli ar tēlu fotopalielinājumiem. Roberts Diners sacījis: "Radot mākslas darbu, iedvesmu gūstu senajā mākslā, kurā atspoguļojas mitoloģiskā domāšana. Apvienojot mītus ar manu personisko dzīves pieredzi, izveidojas jauns mīts." Izstādes kuratore ir Mākslas stacijas "Dubulti" vadītāja Inga Šteimane. Viņa veidojusi arī Roberta Dinera pirmo personālizstādi Latvijā "Cilvēkzvēru noslēpumainā dzīve" 1998. gadā.  Izstādes atklāšana notiks 15. martā pulksten 17. Gaidāmas arī ekskursijas izstādē - 16. martā pulksten 14 un 17. martā pulksten 14. Turpmākās ekskursijas 14. aprīlī pulksten 14 un 12. maijā pulksten 14. Izstāde "Pasaule manos sapņos" Mākslas stacijā "Dubulti" būs aplūkojama līdz 12. maijam.

Sestdienas rītu iesākām kopā ar Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" izpilddirektori un redaktori Sanitu Jembergu. 4. martā Mihaila Čehova teātrī "Re:Baltica" žurnālistes un aktieri sniedza skatītājiem vienreizēju iespēju noskatīties izrādi, kas tapusi no stāstiem, kas aktualizējušies seriāla "Sķelšanās" veidošanā. Sanita un citas kolēģes arī iepriekš saskārušās ar naidīgiem komentāriem un draudiem internetā, tāpēc runājam par mūsu sabiedrības agresijas līmeni, uzbrukumiem žurnālistiem, žurnālista spēju un vajadzību būt drosmīgiem, pašcenzūru un citām aktuālām tēmām, kas skar mūsu visu ikdienu. Anete Ašmane-Vilsone: Pašcenzūra varētu parādīties arī žurnālistu vidē, jo arī viņi mēdz saņemt dažādus uzbrukumus gan sociālajos tīklos un interneta vidē, gan pat klātienē. Sanita Jemberga: Latvijā klātienē tādu gadījumu, paldies Dievam, ir ļoti, ļoti maz. Mums "Re:Baltica" sanāk satikt un strādāt kopā ar dažādu valstu žurnālistiem, un dzirdot, kas notiek, piemēram, Centrālāzijas vai pat dažās tā saucamajās Eiropas valstīs, sapratu, ka pie mums viss ir labi. Manuprāt, pašcenzūra jau ir iestājusies. Viens no iemesliem, kāpēc jutos spiesta uzrakstīt seriāla “Šķelšanās” scenāriju, bija tas, ka cilvēki, arī žurnālisti, vairs neiet meklēt visus viedokļus. Viņi paši zina, ka ja viņiem būs nepareizie viedokļi, kas nesakrīt ar meinstrīmu, viņi vienkārši internetā "atrausies". Nevienam negribas katru dienu klausīties, cik tu esi slikts un nepareizs, kā tu nemāki neko darīt,... Cik korumpēts esi un kas tev maksā vai nemaksā. Jā, un kas tik tu neesi. Es vienmēr saku - jā, maksā Kremlis, maksā Soross, paskatos kontā - kur tā nauda? Kā nav, tā nav visus šos gadus (smiekli). Bet pašcenzūra eksistē, un man to ļoti negribas. Es esmu tieši tik jauna, lai nebūtu piedzīvojusi tos padomju gadus, kad cilvēki tajā nonāca. Sāku strādāt žurnālistikā  neilgi pēc tam, kad bijām atguvuši brīvību. Kad skatos uz viedokļu dažādību un spēju runāt tajā laikā, kas arī ir ļoti trausls, un salīdzinu ar tagadējo, man liekas, ka… Nav foršs tas virziens. Ja nav dažādu viedokļu, tad nav arī dažādu domu, un beigās visi domā, ka ir kārtībā. Bet nav. Teicāt, ka klātienē žurnālistiem reti uzbrūk, bet sociālie tīkli un internets gan… Arī “Šķelšanās”, dažādi sabiedrisko mediju portāli, kas ir izcēluši konkrētas mazāku sabiedrības grupu problēmas. Kā ar to cīnīties? Manās rokās nonāca Filipa Bampa raksts par to, ka žurnālistiem jāiemācās sevi aizstāvēt. Gan raksta sākumā, gan raksta beigās viņš onāk pie secinājuma, ka neviens nezina, kā to izdarīt. Tas ir lielisks jautājums, jo arī pati esmu ilgstoši ignorējusi šos uzbrukumus žurnālistiem, sabiedriskajiem medijiem un "Re:Baltica", domājot, ka “nu, labi, ir citas lietas, ar ko nodarboties, nekā cīnīties ar idiotismu”. No otras puses, tu jau redzi, no kurienes tie uzbrukumi nāk. Pamatā tie nāk no, pirmkārt, politiķiem vai wannabe politiķiem, kuri šādā veidā mēģina pārliecināt pārējo sabiedrību, ka medijiem nevar ticēt, bet viņiem var. Vienā no “Šķelšanās” sērijām parādās tas, kā tiek būvēta šī alternatīvā realitāte, pilnīgi pretēja tam, kas patiesībā notiek. Mērķis ir ne jau konkrētie žurnālisti, bet žurnālistika kā tāda, pateikt, ka tai nevar ticēt. Bet, ja nevar ticēt žurnālistikai, kur tu to uzticamo informāciju iegūsi - internetā, no tīkliem? Mēs esam sapratuši, ka, pirmkārt, ir jāstāv pretī un solidāri jāaizstāv savi kolēģi, bet viņi ir arī jākritizē tad, kad ir, par ko, lai nav sajūtas, ka tā ir noslēgta kasta, kuru nedrīkst kritizēt. Otrkārt, mums jāskaidro, kā žurnālistika strādā. Mēs to pieņemam par pašsaprotamu, ka cilvēks saprot, kā un kāpēc top ziņas, un to mēs "Re:Baltica" darījām arī seriālā “Karmas latvieši”, kas bija pirms “Šķelšanās”, kas bija vienkārši tāds šarlatānu seriāls (smiekli). “Šķelšanās” tiek rādīta redakcija Daugavpilī, kur redzams, ko cilvēki nāk mums stāstīt, kā tas tiek apstrādāts un kā mēs ejam meklēt komentārus. Ļoti bieži ir reakcija “mediji mums to nestāsta”. Tu nevari pastāstīt to, uz ko tev neatbild. Bet man jāsaka, ka mēs iegūstam ļoti lielu iedvesmu un atbalstu no cilvēkiem, kuri mums raksta vēstules gan e-pastā, gan sociālajos tīklos, tāpēc man ir šis lūgums - ja cilvēkam patīk, ko žurnālisti dara, tad, lūdzu, neklusējiet, mums tas ir svarīgi! Mums nav svarīgas tās balvas, bet tas, ka kādam ir vajadzīgs tas, ko mēs daram. Kad saņem to, tad domā “nu labi, lai tie anonīmie varoņi internetā bļaustās, bet reālam cilvēkam tu esi vajadzīgs”, un kamēr ir šī sajūta, tikmēr, es domāju, var strādāt.

Saruna ar aktieri un režisoru Matīsu Budovski - par padarīto un iecerēto aktierdarbā, režijā, teātrī un kino, rakstniecības studijām, balvu nozīmi un svaru un svarīgiem pedagogiem. 29. februārī Matīsam Budovskim tika pasniegta Liepājas Kultūras balva par debiju režijā profesionālajā teātrī ar izrādi "Dziesmu svētki" Liepājas teātrī, bet 7. martā kopā Lielajā ģildē koncertā "Veltījums mūzām" viņš sniegs īpaši šim koncertam radītu prozas darbu lasījumus. Liene Jakovļeva: Mūza noteikti ir vajadzīga visiem māksliniekiem. Vai nav tā, ka mūzai tavos ceļos vairāk jāatlido tieši tad, kad nodarbojies ar režiju? Aktiera darbā jau diezgan daudz kas dots priekšā - ir teksts, ir režisors… Matīss Budovskis: Kad pats esmu režisors, es smeļos no aktieriem. Tas ir mijiedarbes process. Arī aktierim, ja viņu neiedvesmo režisors vai temats, vai teksts, vai visādi citādi apstākļi, kaut kur tomēr spēks ir jārod un darbs jāturpina, bet ideālā gadījumā, man liekas, ka tā ir mijiedarbība, ka viens no otra iedvesmojas gan režisors, gan aktieri, un tādā enerģijas lādiņā tu tiec līdz finālam, kas rezultējas izrādē. Mūzas tikai romantiskās iedomās lidinās mākoņos vai tomēr tās ir jāķer? Starp citu, tu taču šobrīd esi studenta kārtā un rakstniecība arī ir viens no taviem ceļiem - tur gan to mūzu vajag ķert! Nu, mums māca tieši pretējo, ka jāspēj rakstīt arī brīžos, kad mūzas vai iedvesmas nav klāt - dod vairāk tehniskus rīkus, kas principā, nav jau noslēpums, ir vienkārši darbs - rakstīt, rakstīt, rakstīt, lai kaut ko uzrakstītu. Protams, man ļoti svarīga ir ģimene. Tas mani laikam visvairāk baro un dod spēku. Ja jārunā par mūzām, laikam no mājām smeļos visu to spēku arī brīžos, kad varbūt neiet tik labi vai viss ir apnicis. Tad mājinieki, tuvinieki, vecmāmiņas un mamma, sieva un bērni, dod spēku. Un varbūt arī mūzika, jo koncertā Lielajā ģildē 7. martā skanēs Roberts Šūmanis un Klāra Šūmane, būs arī Ērika Ešenvalda jaundarbs, Anitas Miezes opuss, Ģerģs Kurtāgs, pa vidu arī Lindas Rudenes… vēstules mūzām? Vēstules, jā. Pārsvarā tās ir fiktīvas, rakstītas kā proza, kurās ir iepīti arī fakti, bet viena no šīm vēstulēm, fināla vēstule, būs īsta sarakste starp mūziķiem, ko Linda atradusi. Manuprāt, ļoti skaists noslēgums, kad no fikcijas un lidošanas mūzu pasaulē nonākam pie īstas vēstules, kas absolūti nav mazāk poētiska kā Lindas rakstītās. It kā īsta, dzīva vēstule, bet veids, kādā tā uzrakstīta - ļoti skaisti. Tam visam pāri mūzika ar brīnišķīgiem mūziķiem. Man liekas, būs ļoti jauks koncerts. Un tev noteikti spēku ir devuši tavi skolotāji - Elmāru Seņkovu vairākkārt esi minējis, bet pats arī esi bijis pasniedzēja lomā. Zinu, ka esi paspējis pastrādāt Rīgas Doma kora skolā, arī ar Liepājas aktieriem. Ko tas tev pašam dod? Man šķiet, ka visas lietas, ko mēģinu darīt, beigās rezultējas tajā režijā un aktiera profesijā. Es mēģinu tās darīt apdomīgi, taupot laiku, darīt maksimāli daudz, lai dabūtu plašāku skatu tieši režijas un aktiera profesijās. Tas viss kaut kur paliek, un viss varbūt kādreiz noder. Jā. Pedagoģiskā puse ir ārkārtīgi svarīga, ko redzu arī Elmārā Seņkovā - viņš ir izcils režisors, un viens no iemesliem tam ir tas, ka viņš ir lielisks pedagogs. Pedagoģija un režija iet roku rokā. Tā ir vairāk kā puse no uzvaras, ja tu spēj visu ansambli vienot vienai idejai, un tas jau ir ļoti daudz. Izrāde ar vislabāko ideju vai ieceri var būt ļoti briesmīga, ja aktieri tai neticēs. Bet, ja aktieris šai idejai noticēs, tad pat vissliktākā ideja beigās var tapt par kaut ko lielu. Tur ir tā pedagoģiskā puse, kas absolūti, manuprāt, ir vajadzīga un svarīga režisoram - spēt runāt ar aktieri, viņu iedvesmot un izvilkt no viņa, iespējams, ko tādu, ko viņš pats nebija gaidījis. Tas ir brīnumaini un ļoti iedvesmojoši, to ieraudzīt - ja aktieras uzticas un iet līdzi, un vēl kaut kā spēj sevi pārspēt, tas ir brīnišķīgs brīdis. Un, droši vien, ceļš mūža garumā. Jā.    

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova.   Ах життя моє — кругле як м'яч... Ak, mana dzīve – apaļa bumba, Kā mīlestība – spriega, kvēla. Krīti. Lido augstu. Smejies. Skumsti. Skūpsti stiprāk, vēl un vēl. Tā 1929. gadā – 35 gadu vecumā – rakstīja dzejnieks, bez kura nebūtu divdesmito-trīsdesmito gadu ukraiņu avangarda, ukraiņu kultūras žilbinošās, vētrainās atdzimšanas: Maiks Johansens, leģenda jau dzīves laikā. Viņa spalvai pieder viens no spožākajiem un dullākajiem ukraiņu prozas tekstiem – garstāsts “Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās daiļās Alčestes ceļojums uz Slobidu Šveici” (“Подорож ученого доктора Леонардо і його майбутньої коханки прекрасної Альчести у Слобожанську Швайцарію", 1932). Romāna varoņi ir: Dons Hozē Pereira – spānietis, pēc profesijas tirānu gāzējs, Rodolfo – ruds īru seters, Dona Hozē Pereiras uzticamais draugs, Daņko Haritonovičs Pererva – stepinieks un stepes rajona izpildkomitejas loceklis (pirmais un trešais ir viens), budzis Augšups, budzis Lejups, budzis Kurups – ukraiņu budži, Leonardo Paci – ceļojošs doktors no Itālijas, dabas mīļotājs, varbūt arī ir pirmais un trešais no varoņiem, bet varbūt nav, Alčeste – doktora Leonardo daiļā, mūžam nākamā mīļākā, labais Koku Stādītājs – vecais saimnieks Vecene – labā Koku Stādītāja pirmā sieva, Ahillejs Bruņrupucis – laucinieks, vezumnieks, Volodjka – Ahilleja zirgs, Jaress Pušdeguns – jauns puisis no Zmijivas, komjaunietis, students, atslēdznieks Šarabans – Bruņrupuča paziņa, saimnieks Klims – Bruņrupuča draugs. Dons Hozē Pereira un doktors Leonardo raksta dzeju, ko izrej Rodolfo, Vecene zīmīgos brīžos iesaistās notikumos, taču neeksistē, Dons Hozē Pereira pārvēršas vēl otrreiz un kļūst par vilku – un Slobidu Šveice, uz kuru Leonardo atvedis Alčesti, lai daiļā dāma vairs nebūtu viņa nākamā mīļākā, – šī Slobidu Šveice, kas vienīgā šajā tekstā ir īsta...  nav atrodama kartē. Epilogā autors atvainojas par to, ka prātīgos lasītājus un daiļās lasītājas vazājis aiz deguna, un paskaidro, kas te ir noticis: “No dekoratīva kartona viņš (autors – MP) izgriezis cilvēku figūras, uzlīmējis tās uz koka gabaliem, nopervējis ar nosacītām krāsām, cauri kartona nabām izvilcis stiepli un līksmi stumdījis šīs figūras dzīvas, īstas stepes saules svelmē, zem īstu Slobidu Šveices kļavu valgajām lanckām. Un, lai tik lasītājs nenodomātu, ka šīs figūras ir dzīvas, autors vispatētiskākajās vietās pārplēsa tām kartona krūtežas un izbāza ārā savu pinkaino galvu, lāgiem (lai simtkārt viņam piedod prātīgais lasītājs un daiļā lasītāja) arī tāpat vien aplaistīdams ar aukstu ūdeni no teātrī glabātās ugunsdzēsēju šļūtenes.” Šī pasakainā garstāsta autors bija žilbinoši talantīgs eksperimentētājs, kura mērķis bija izkustināt mūsu priekšstatus par to, kādai jābūt literatūrai: iesaistīt lasītāju spēlē, vienlaikus parādot, kādu estētisku baudījumu var gūt no šiem eksperimentiem. Kā viņš pats raksta vienā no autobiogrāfijām: “Es tomēr mīlu literatūru. Es ļoti mīlu vārdus un domāju, ka tie man atbild ar tādu pašu mīlestību. Es mīlu tos ar nesavtīgu mīlestību ne tādēļ, ka tie mani baro. Tiem mani jābaro, jo esmu tos dzemdinājis. Es vārdus mīlu tādēļ, ka tie ar mani spēlējas, mani izklaidē un nekad mani neaizmirst.”   Vārdus viņš dzemdināja visādi. Johansens rakstīja, daudz un dažādi. Teiksim, laužot jebkādus žanra kanonus, tapis dēku romāns “Makleistona, Harija Rūperta un citu piedzīvojumi” ("Пригоди Мак-Лейстона, Гаррі Руперта та інших", 1925) . Tā pirmās nodaļas satura aprakstā ir punkts “Ko nodomātu albatross, ja prastu pīpēt”, un romāns kļuva par pirmo ukraiņu bestselleru – gada laikā tika pārdoti vismaz 100 000 eksemplāru. Atkal citējot autobiogrāfiju: “Rakstīju labu dzeju un sliktu prozu līdz 1928. gadam. 1928. gadā atjēdzos un sāku rakstīt labā prozā.” Kā viegli saprast, tā ir Johansena kārtējā mistifikācija: arī dzeju viņš vienmēr rakstījis lielisku. Johansens ceļoja un rakstīja reportāžas – vienā no tām, piemēram, viņš gluži garāmejot izmet: “Tumšs, un neko nevar redzēt. Ne mājas, ne cilvēkus, ne cūkas, ne šķiru naidu, ne varas tālusniedzošamies roku” – un tas rakstīts divdesmito gadu beigās! ("Подорож людини під кепом (Єврейські колонії)", 1929) Pat “nevainīgajā” reportāžas žanrā viņa teksti bija radikāli: tie vienkārši ignorēja obligātā sociālistiskā reālisma pieklājības normas: Johansens rakstīja, kā redzēja un kā gribēja. Johansens bija tālaika vislabāko, visaizraujošāko literāro žurnālu izdomātājs un redaktors. Viena – “Universālā Žurnāla” ("Універсальний журнал") – programmā viņš rakstīja: “Nav uz pasaules tādas lietas, par kuru nevarētu interesanti pastāstīt.” Šis sauklis tika drukāts ne tikai žurnāla pirmajā lappusē, bet arī uz redakcijas veidlapām un ar to sākās visi teksti, kas tapa ar redakcijas darbinieku piedalīšanos. Savukārt almanahs “Literatūras gadatirgus” ("Літературний ярмарок") bija brīvības teritorija. Tajā tika nodrukāta jau pavisam drīz aizliegtā Volodimira Sosjuras poēma “Mazepa”, kurā bija izteiktas šaubas, vai Ukrainai Bohdana Hmeļnicka laikā vajadzēja apvienoties ar krieviju, Mikolas Kuļiša luga “Mina Mazailo” – it kā komēdija taču dziļi traģiska: tajā parādīti pārkrievoto ukraiņu mēģinājumi atgriezties savā ukraiņu valodā un tas, cik notramdīts jebkāds ukrainiskums bija Ukrainas lielajās pilsētās; Johansena “Doktora Leonardo ceļojums” un citi tagad par klasiku kļuvuši ukraiņu teksti. Starp citu, redakcija bija uzrunājusi “dižo proletāriešu rakstnieku” Maksimu Gorkiju, lūdzot atļauju pārtulkot viņa “Māti” ukrainiski, – un saņēma atbildi: “Manuprāt, šī garstāsta tulkojums ukraiņu dialektā nav nepieciešams. Mani ļoti pārsteidz fakts, ka cilvēki, kam ir viens mērķis, ne tikai sludina dialektu atšķirīgumu – pūlas dialektu padarīt par “valodu” –, bet vēl arī apspiež tos lielkrievus, kas šī dialekta apgabalā sāk justies kā mazākums.” Mikola Hviļovijs pēc šīs atbildes uzrakstīja eseju “Ukraina vai Mazkrievija?” („Україна чи Малоросія?”, 1926): par to, ka eksistē Ukraina, kurā ukraiņi runā ukraiņu valodā; Staļina “personiskā ienaidnieka” eseja nekavējoties tika aizliegta un konfiscēta, un pirmoreiz publicēta tikai 1991. gadā. Johansens darbojās teātrī – rakstīja tekstus Lesa Kurbasa „Bereziļ” izrādēm – un arī tikko dzimušajā kino jomā: bija viens no pirmās ukraiņu filmas “Zvenihora” (rež. O. Dovženko) scenārija autoriem; režisors no filmas aizvāca “nacionālistiskas tendences” un salika “pareizos” ideoloģiskos akcentus, un sašutušais Johansens savu autorību atsauca. Toties, kad Harkivā tika izveidota Visukrainas Fotokinopārvalde jeb leģendārais VUFKU, tieši viņu aicināja rakstīt titrus mēmajām filmām. Kino ukrainiskošanai bija pamatīga pretestība, taču Johansens līdz masu publikas iebildumu uzklausīšanai nenolaidās. Kad saniknotie iznomātāji skrēja pie VUFKU direktora sūdzēties, ka titros sarakstīts kaut kas galīgi nesaprotams, priekšnieks nesatricināmi atbildēja: “Viņš ir profesors, viņš zina.” Johansens mācīja studentus, rakstīja mācību grāmatas, vārdnīcas un pētījumus par ukraiņu valodu – viņa redakcijā iznākusī “Praktiskā krievu-ukraiņu parunu vārdnīca” („Практичний російсько-український словник приказок”, 1929), šķiet, joprojām ir nepārspējams avots un īsta frazeoloģijas dārgumu krātuve. Ko vēl Johansens darīja? Atkal citējot autobiogrāfiju: “Mana profesija ir spēlēt tenisu, biljardu un citu. Šis cits tad arī ir viss, kas pēc manis paliks, kad nomiris nebūšu spējīgs spēlēt ne tenisu, ne biljardu.” Laikabiedrs spilgtās krāsās aprakstījs, kā Johansens biljardā apspēlējis uz savām biljardista mākām varen lepno krievu poētu Vladimiru Majakovski, kuram pēc zaudējuma bija jālien pagaldē, kurā 1,90 cm garais Majakovskis teiksmaini iesprūdis. Johansens aizrautīgi piedalījās dažādās rakstnieku biedrībās, spēlēja futbolu, šahu, medīja, laivoja savā brīnišķajā Slobidu Šveicē: viņš mīlēja dzīvi, apaļu kā bumba.   Kur viņš tāds –  neparasts un lielisks – bija radies? Johansens – īstā vārdā Mihailo – bija harkivietis. Harkivas universitātē studējis klasisko filoloģiju tieši tad, kad ievadu valodniecībā un daudzus citus aizraujošus priekšmetus tur pasniedza – paralēli pētīdams latviešu valodu un sarakstīdams, piemēram, grandiozo „Lettische Grammatik“ –  profesors Endzelīns. Interese par senajām valodām Johansenam radās jau ģimnāzista gados, kad latīņu valodu viņam mācīja Leipcigas universitāti beigušais Jānis Mežlauks. Tajos pašos ģimnāzista gados viņš, „atradis, ka tā dzeja sanāk dabiskāka“, sāka rakstīt ukraiņu valodā – pirms tam dzejojis tikai krieviski un vāciski: šos dzejoļus viņš 1916. gadā rituāli sadedzināja. Jo raugi, viņa māte gan bija kozaciete no Starobiļskas – kā pats Johansens tīksmīgi apgalvoja, turku sultāna vergu un verdzeņu atbrīvotāja kozaka Hricko un „spāniešu rakstnieka“ Migela Sāvedras de Servantesa pēctece, – taču viņa tēvs, vācu valodas skolotājs Hervasius Johannsen, bija dzimis Iecavā (Gross-Ekau) un beidzis Jelgavas (Mitau) ģimnāziju. Nekur nav minēts, ka Maskavas universitāti beigušais Herr Johansens būtu pratis latviešu valodu – bērniem viņš vakaros lika lasīt Gētes „Faustu“, tas viņmājās saucās „tēlot erceņģeļus“ –, taču ir zināms, ka 1897. gadā viņš kopā ar citiem Harkivas latviešiem Jurjānu Andreja rīkotajā Jaungada kolektē ziedojis naudu trūcīgu latviešu studentu atbalstam (toreiz to sauca par „jaungada vizīšu atpirkšanu“). Tādēļ varbūt negaidītais – un ukraiņu filologus mulsinošais – iespraudums „Wadsi sirsnin!“ Johansena dzejolī „Lietus“ („Дощ”, 1925) ir atbalss no bērnībā dzirdētas latviešu valodas? Tomēr pēc apmešanās ēnu valstībā risināt “saprātīgu sarunu” ar Hēsiodu, Heini un Servantesu viņš dzīrās ukrainiski – jo ticēja, ka “mūsu puķotā dzimtene ir dimants pasaules brīvo tautu ķekarā.”

Trīs izcili, starptautiski atzīti mūziķi – pianiste Agnese Egliņa, vijoļspēles virtuozs Daniils Bulajevs un  čelliste Guna Šnē – nesen izveidojuši jaunu apvienību "Come prima", kas 6. martā VEF Kultūras pils kamerzālē piedāvās koncertu, kurā skanēs Johannesa Brāmsa Pirmais klaviertrio, Fazila Saja opuss "Space Jump" par saviļņojošo un pārcilvēcisko Baumgartnera lēcienu no stratosfēras līdz zemei un Paula Šēnfelda Kafejnīcas mūziku ar čigānu un hasīdu melodijām, kas vedīs ceļojumā no Amerikas līdz Vīnei. Klasikas studijā tiekamies ar divām no jaunā trio dalībniecēm – Gunu Šnē un Agnesi Egliņu. "Jebkuru koncertprogrammu veidojot, svarīgs faktors noteikti ir personība – iepazītais draugs, iepazītais kolēģis, domubiedrs. Guna man jau ir kā skatuves māsa, un arī ar Daniilu, jāsaka, ka ne gluži sieva (smejas kopā ar Gunu Šnē un Intu Pīrāgu), bet šī draudzība ar viņu daudzu gadu garumā man ir ļoti tuva. Tiešām izbaudu katru satikšanos – gan uz skatuves, gan aizskatuvē, jo Daniils ir izcils mūziķis, virtuozs, fantastiski intuitīvs draugs uz skatuves – domubiedrs, kurš vienmēr visu mūziku un visu savu personību veltīs tieši mūzikai, un mūzika būs tā augstākā vērtība jebkurā programmā. Tad arī veidojas koncertprogramma un veidojas sastāvs – Daniils, Guna un es. Tā ir tāda draugu-domubiedru biedrība."  Agneses Egliņas domai piekrīt arī Guna Šnē.  "Manuprāt, brīnišķīgākais kamermūzikas sadarbībā ir tad, ja tu kā mūziķis savu kolēģu dēļ gribi darīt vairāk, gribi pārkāpt pāri savām robežām un paņem no kolēģiem, cik vien daudz vari, jo viņi tevi ļoti iedvesmo. Tu esi gatavs ļoti piepūlēties un ieguldīt maksimālu atdevi. Tas ir ārkārtīgi vērtīgi – šī atvērtība, vēlēšanās gan dot, gan atbildēt, gan ieklausīties, gan reaģēt, gan visādos veidos uz skatuves būt atvērtiem, būt kopā un runāt citās dimensijās." 

Zīmējums kā daudzveidīgs un pašpietiekams vizuālās mākslas veids sevi pieteicis Latvijas Mākslas akadēmijas eksperimentālajā mākslas telpā „PILOT” Vecrīgā, kur pašlaik skatāma zīmēšanas praksei veltīta izstāde „Pāreja”. Tā tapusi akadēmijas studentu un pedagogu sadarbībā, lai izceltu mūsdienu zīmējumu akadēmijas procesā un rosinātu sarunu par redzes fenomenu autora radošajā darbā. Eksperimentālajā mākslas telpā „PILOT”, kas Vāgnera ielā Vecrīgā darbojas jau ceturto gadu, viesojos īsi pirms jaunās zīmējumu izstādes atklāšanas. Vēl notiek pēdējie priekšdarbi, kopā rosās Mākslas akadēmijas studenti un pasniedzēji. Ideja par izstādi radusies pasniedzējas Elīnas Zundes vadītā Zīmēšanas kontekstuālās kompozīcijas kursa gaitā.  „Tur mēs satiekamies tie, kas ir ar vēlmi un degsmi zīmēt – par un ap akadēmisko zīmējumu, bet ko zīmējums vēl var pateikt? Kopā ar studentiem mēs nolēmām, ka ir jātaisa izstāde, jo katram atsevišķi darboties ir viens, bet kopīga izstāde paver pilnīgi citas iespējas. Manuprāt, tā ir arī lieliska iespēja studentiem pašiem noticēt tam, ko viņi dara. Šajā procesā tas ir būtiskākais.” Izstādes darbus vieno ne tikai zīmējuma medijs, bet arī saruna par redzes fenomenu – par krāsu un melnbalto spektru, ko rosinājusi britu neirologa un dabas pētnieka Olivera Saksa 1996.gada grāmata „Krāsu akluma sala” par mazo Pingelapas ataolu Mikronēzijā, kur daļai salinieku ir reta, paaudzēs pārmantota ģenētiska kaite – ahromatopsija jeb nespēja uztvert krāsas. Gunta Lante studē zīmēšanu Mākslas akadēmijas maģistrantūrā un melnbalts zīmējums ir viņas tuvākā mākslas valoda. Tās centrā – cilvēka ķermenis. Viņas studiju biedrs Mika Solomons izstādē „Pāreja” piedalās ar piecu darbu kompozīciju. Studēt zīmēšanu maģistrantūrā savu senču dzimtenē Latvijā viņš ieradies no ASV. Izstādē ar saviem darbiem piedalās ne vien šī kursa studenti, kas izvēlējušies zīmēšanas specializāciju maģistra līmenī, bet arī citu nodaļu studenti un pasniedzēji, rosinot sarunu par zīmējuma mediju vēl plašākā mērogā. Grafikas studentus uzrunājis un arī pats ar saviem darbiem izstādē ir pārstāvēts Vizuālās mākslas nodaļas vadītājs Juris Petraškevičs. Izstādē piedalās arī māksliniece Maija Kurševa, kura strādā ar LMA Audiovizuālās mediju mākslas nodaļā, un viņas uzrunātie studenti. Maijas Kurševas darbs arī ir viens no pirmajiem, kas sagaida, ieejot izstādē. Melnbaltais zīmējums ir citāts no šveiciešu simbolista Arnolda Boklīna gleznas „Mirušo sala”. Visi trīs pasniedzēji kā Latvijas Mākslas akadēmijas pārstāvji iesaistījušies Ziemeļvalstu mākslas augstskolu kopprojektā jaunām perspektīvām par zīmējumu mākslas izglītībā, stāsta pasniedzēja Elīna Zunde. Dialogā par zīmēšanu izstādes „Pāreja” apmeklētāji mākslas telpā „PILOT” varēs iesaistīties līdz 23.martam. Tai skaitā – arī par zīmētprasmes nozīmi mūsdienu mākslā.

Nesen iznākušais Dainas Tabūnas romāns “Raganas” apraksta mūsdienu cilvēka savādo esību: tā vienlaikus ir ļoti tehnoloģizēta, bet arī atvērta prātam neaptveramajam. Romānā aprakstītās sievietes iet savu pašatklāsmes ceļu, kurā ir arī daudz ikdienišķi atpazīstama. Vēstures stāstu pētnieks spēj ceļot laikā. Radošā iztēle ļauj lidot. Un mūsdienu protesta akcijās ir daudz līdzību ar aizliegumu apdvestiem raganu sabatiem. Daina Tabūna šobrīd ir jau trīs grāmatu autore – pirms desmit gadiem iznāca stāstu krājums “Pirmā reize”, pagājušajā gadā – bērniem domāta grāmata “Lasis Stasis un Atlantijas okeāns”. Un rakstniece vienmēr ir pārsteigusi ar, vismaz pieaugušajiem domāto grāmatu tēmām. Savā debijas stāstu krājumā “Pirmā reize” Daina Tabūna apraksta neērtības sajūtu, kas jāizdzīvo, kad ar tevi kaut kas notiek pirmo reizi. Un tas prasa zināmu drosmi – jau nobriedušā vecumā atsaukt atmiņā neveiklas situācijas, tās izdzīvot vēlreiz, aptvert ar prātu. Taču šī apzināšanās – tā ir daļa no pieaugšanas procesa. Un arī romāns “Raganas” ietver kādu atzīšanos – savā sievišķībā, savā ķermeniskumā, maņās. romāna “Raganas” sižeta sākumpunkts ir līdz banalitātei vienkāršs: tuvu trīsdesmitgadnieci Almu pamet viņas draugs. Sieviete, kura līdz tam gājusi dzīves ceļu, par kuru atzinīgi galvas māt varētu radi un laikabiedri:  iepazinusies ar puisi, apguvusi kopdzīvi, un tad jau laikam arī ģimene un bērni varētu būt gaidāmi. Pēkšņi paliek viena ar sevi, neatbildētiem jautājumiem, varbūt arī dusmām. Alma mēģina dzīvē saglabāt līdzsvaru, apmeklē ezotērikas koučus un pamazām jūt arī sevī mostamies līdz šim neizzinātus spēkus. Tostarp – ļaujoties sapņiem, pamanot un pierakstot savas sajūtas, pamanot tajās veselumu. Romāna varones Almas datora mapēs iekārtotās tēmas, tālākajā sižetā pārtaps izvērstos stāstos. Romāns “Raganas” sastāv no piecām sadaļām, tām vēl ir apakšnodaļas, kurās darbojas galvenās varones Almas alter ego – sievietes citos laikos un gadsimtos. Vispār jau tas ir ļoti iedvesmojoši - domāt, ka varētu pastāvēt kāda pārlaicīga sieviešu māsība, caur sievietes ķermenisko izjūtu mūžīgo atkārtošanos, sieviete var izdzīvot gan sengrieķu dievietes, gan viduslaiku meitenes sirds noslēpumus. Vai tiešām pastāv tādi savienotie trauki? Rakstniece un teoloģe Ilze Jansone, bija Dainas Tabūnas iepriekšējās grāmatas “Pirmā reize” korektore, un atzīst, ka joprojām lekcijās ar teoloģijas studentiem apspriež stāstu, kurā aprakstīta mazas meitenes pirmā reliģiskā pieredze. Arī romāna “Raganas” aprakstītā garīgo meklējumu pieredze teologam varētu būt intriģējošs izpētes objekts.  Romāns “Raganas” tapis septiņus gadus, šai laikā Daina Tabūna pati iepazinusi mātišķības pieredzi, sabiedrību kopumā satricinājušās dažādas akcijas, kā, piemēram, Me too. Nozīme bijusi arī latviešu literatūrai romāna tapšanas laika kontekstam. Manuprāt, Daina Tabūna romānā Raganas apraksta mūsdienu cilvēka īpašo būšanu, kas no vienas puses ir ārkārtīgi racionāla, saistīta ar tehnoloģijām, darba grafikiem un skaidru dzīves kārtību. Taču vaļa tiek ļauta arī tai otrajai pusei:  cilvēki tiek mudināti sarunāties, drīkst būt vāji, sava veida ceļojumi laikā ir ikvienam pieejamie vēstures stāsti, zināšanas par dažādām reliģiskām vai ezoteriskām praksēm, milzīgs pakalpojumu klāsts gādā par ķermeņa baudu un robežu izzināšanu. Alma, izzinot iespējamās pieredzes tik dažādās puses, romāna noslēgumā saņem savas jaunās patības pieņemšanu.

Stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte. Gleznotājs Vilhelms Purvītis (1872–1945) 20. gs. sākumā bija biežs viesis Kārlim Vilhelmam Manteifelim (1872–946) piederošajā Kazdangas muižā, tur gleznoja, izveidoja arī piemiņas medaļas metu pils īpašnieka veiksmīgai pārnākšanai no krievu-japāņu kara (1904–1905). Šādu medaļu bijis ap simtu, un Manteifelis tās dāvājis labākajiem latviešu lauksaimniekiem. Valtaiķu baznīcā, kas celta 18. gs. beigās, atrodas 15 mākslinieciski vērtīgas vitrāžas (viena gan esot vandāļu sabojāta), ko baznīcai 20. gs. sākumā dāvināja jau pieminētais Kazdangas barons Manteifelis (kazdandznieki piederēja un joprojām pieder pie Valtaiķu draudzes). Četrās no vitrāžām attēloti bruņinieku tikumi – drošsirdība, dievbijība, labdarība un žēlsirdība. Vieni uzskata, ka vitrāžas darinājis Rīgas vācbaltu vitrāžists Ernests Tode (1858–1932), citi – ka tās darinātas Itālijā, vēl citi – ka Vācijā. Pēc nostāstiem, katra no vitrāžām  toreiz izmaksājusi 700 zelta rubļus, par ko varējis nopirkt 240 govis. Ja parēķina, ka bija kopumā 15 vitrāžas, tātad 240 x 15 ir 3600 govis, kas sanāk fantastisks skaitlis! Vitrāžu meta autors, saskaņā ar dažām versijām, varētu būt jau pieminētais Vilhelms Purvītis. Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis gan to apstrīd, jo tas neesot Purvīša stils. Ne dokumentāru apstiprinājumu, ne noliegumu versijai par Purvīša līdzdalību nav. Ir gan vācu valodā pārpublicētas ziņas no Manteifeļu dzimtas hronikas, ka “tika uzbūvēta cūku kūts pēc Purvīša meta.” („Aizkulises”, 1929, Nr. 36) Diez vai ēku projektēšana bija Purvīša stils un talanta tiecība, taču pateicība Manteifelim par laipno uzņemšanu varēja izpausties arī šādā veidā. Līdz 1905. gadam attiecības starp vācbaltiešiem un latviešiem Kazdangā, arī Valtaiķos bijušas visumā pieņemamas. Manteifeļi vairākās paaudzēs atbalstījuši un ieviesuši progresīvas lauksaimniekošanas metodes, zivsaimniecību. 1905. gadā viss sagriezās ar kājām gaisā. Kazdangas pili dumpinieki nosvilināja (pēc vairākiem gadiem tā tika atjaunota), un Manteifelis pats kļuva par soda ekspedīcijas kvēlu atbalstītāju. Ja var ticēt 1938. gadā „Kurzemes Vārdā” publicētai ziņai, Manteifelis pēc 1905. gada sagatavojis ziņojumu Krievijas premjerministram Pjotram Stolipinam par nepieciešamību latviešus pārvietot uz Sibīriju, viņu vietā nometinot no Vācijas ievestus kolonistus. Projekts atsaucību neguva, bet Manteifelis gan Valtaiķu, gan Kazdangas apkaimē savas zemes īpašumos izmetināja vairākus tūkstošus kolonistu no Vācijas. Valtaiķu baznīcā pirms kara bija prāva vācu draudze. Un vēl – 1919. gadā Manteifeļa vienība bija apņēmības pilna gāzt Ulmaņa valdību, kas neizdevās. Ko darīt ar šo vēsturisko būšanu – Manteifelis kā Purvīša un Valtera mākslas cienītājs un pirmais atzinējs, un Manteifelis – Kurzemes pārvācotājs? Manuprāt, svarīgi zināt un kritiski vērtēt abas iesaistītās puses. Kārļa Vilhelma Manteifeļa priekštecim, arī Kārlim vārdā (K1820–1884) vietējie latviešu zemnieki pie Kazdangas skolas bija uzcēluši pieminekli it kā pateicībā par to, ka barons 1876. gadā uzbūvējis skolu. Latvijas pirmās brīvvalsts gados rakstīts, ka patiesībā barons vietējiem zemniekiem licis par brīvu vest akmeņus skolas celtniecībai un talkās celt skolu. 1940. gadā pēc padomju okupācijas pieminekļa augšdaļu demontēja, postaments palika. 2020. gadā fotogrāfs Aigars Prūsis vietnē „Facebook” ielika vairākas bildes un aprakstu, aicinot nekraut malku uz postamenta – cienīt pagātnes piemiņu.

HR PODCAST un CEO pirmajā epizodē tiekos ar Ilzi Grasi-Ķibildi. Ilze ir VW un Audi importētāja Moller Baltic Import vadītāja Baltijas valstīs, ar ilgu pieredzi auto industrijā. Divu bērnu mamma, vēstures grāmatas Atslēgas izdevēja un kaislīga mūzikas mīļotāja. Ļoti tic cilvēcīgai līderībai kā ilgtermiņa balstam, lai veidotos veselīga darba vide, kurā cilvēki vēlas strādāt un attīstīties ilgus gadus.Ilzi uz sarunu aicināju, galvenokārt, tāpēc, ka viņa ne tikai runā par cilvēcību līderība, bet arī ikdienā tā rīkojas. Manuprāt, tas ir labs uzstādījums tam, kādam līderim būtu jābūt un no Ilzes ir daudz ko mācīties. No šīs sarunas līdzi ņemu nesamāksloto vienkāršību un sirsnību, taču tajā pašā laikā jutu drošības sajūtu, ka Ilze ir cilvēks īstajā vietā. Tas, kas Ilzei paties rūp, ir biznesa attīstība  ne tikai šeit un tagad, bet arī ilgtermiņā, jo rūpes par komandu un sevis attīstību nozīmē domāt arī par nākotni.Noklausies sarunu, piefiksē sev vērtīgo un dalies ar atziņām.  HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika HR PODCAST PLUS: Šajās epizodēs, kopā ar personāla vadības eksperti un organizāciju psiholoģi Elīnu Bulāni, diskutējam par dažādiem jautājumiem, par kuriem vairums gribētu runāt, taču tomēr izvēlas paklusēt.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

No vasaras saulgriežiem, pieskaņojoties Dziesmusvētku 150. gadadienai, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā bija skatāma izstāde “Vainagošanās. Arheoloģiskie, etnogrāfiskie un laikmetīgie vainagi Latvijas kultūrā”, kas izpelnījās lielu apmeklētāju interesi. Sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju tapušajā izstādē pirmo reizi uzmanības centrā bija šis greznais un simboliskais sievietes apģērba elements - vainags. Izstāde Brīvības bulvārī 32 būs atvērta vēl līdz 30. decembrim, bet visiem interesentiem nu ir pieejams arī bagātīgi ilustrēts izdevums ar tādu pašu nosaukumu.Tas tapis kā muzeja izstādes katalogs, kurā pētāmas gan  krāšņo dažādu laikaposmu vainagu fotogrāfijas un vēsturiskie attēli, gan pētnieciski raksti un speciāli izstādei rakstīta laikmetīgā dzeja. Grāmatā ietverta lielākā daļa muzeja kolekcijā esošo un izstādē eksponēto – apmēram 40 arheoloģisko un 100 etnogrāfisko vainagu. Pētnieciskajos rakstos pirmo reizi detalizēti sniegta informācija par to izgatavošanas un nēsāšanas tradīcijām, sākot no 6./7. gs. mijas līdz pat 19. gs. Aplūkoti arī restaurēšanas izaicinājumi, ar kādiem sastopas muzeja speciālisti, pūloties saudzīgi atjaunot vēsturisko priekšmetu sākotnējo izskatu. Vainagu veidošanā izmantotos materiālus un darināšanas prakses tuvāk ļauj iepazīt attēlos izceltās detaļas un fotopalielinājumi. Tāpat izdevumā apskatīta vainaga loma folklorā, kāzu tradīcijās, Dziesmusvētkos un modē, tā nozīme kā atzinības, varas un dižciltības simbolam. Grāmatā lasāms arī par vainaga attēlojumu Latvijas vizuālajā mākslā, kurā tas sākotnēji izpaudās tradicionālās kultūras koda robežās, bet 21. gadsimtā, saturiskajām interpretācijām kļūstot aizvien drosmīgākām, kļuvis arī par jaunrades un modes objektu, iemieso sabiedriski aktuālas tēmas. To apliecina grāmatā ietvertās Latvijas Mākslas akadēmijas jaunākās paaudzes mākslinieku izstādei radīto 25 laikmetīgo vainagu variācijas un to raksturojumi. Ietilpīgus poētiskus vēstījumus dzejā speciāli izstādei uzrakstīja Eduards Aivars, Andris Kalnozols, Ilmārs Šlāpins, Ivars Šteinbergs un Krišjānis Zeļģis. Šo piecu dažādu paaudžu latviešu dzejnieku rakstītais publicēts arī grāmatā. Ar vienu no grāmatas autorēm - LNVM Arheoloģijas departamenta pētnieci Iritu Žeieri - tikās Dina Dūdiņa-Kurmiņa, izvaicājot par 6. gadsimta vainagiem, kuru spozmi varam tikai iztēloties; par greznajiem līgavu vainagiem, kurus mēdza aizņemties; par Mākslas akadēmijas studentu jaunradītajiem vainagiem – mākslas darbiem - un iespēju izstādi skatīt līdz pat šī gada beigām. Irita Žeiere: Darbs pie izstādes un grāmatas notika vienlaikus, un abi bija vienlīdz sarežģīti. Tas burtiski bija maratons sprinta tempā, kā teica viena mana kolēģe. Manuprāt, ļoti labs apzīmējums, jo viss darba process bija ārkārtīgi saspringts. Grāmata nu ir gandrīz vēl silta, pirms dažām dienām iznākusi, burtiski aizvakar to saņēmām un uzreiz arī laidām klajā. Bet darbs tiešām bija ļoti sarežģīts, un par to, ka grāmata iznāca, paldies jāsaka Kultūrkapitāla fondam, kas šai grāmatai piešķīra finansējumu.  Kas Jums pašai bija pārsteidzošākais? Izstādē ir skatāmi vainagi no 6. gadsimta. Redzot, no kādiem fragmentiem vainagi restaurēti, tas šķiet alķīmiķu cienīgs darbs.  Tieši tā. Par pašiem senākajiem vainagiem es, protams, diezgan daudz zinu, tā kā esmu arī arheoloģe un pati esmu daudzus vainagus atsegusi, atklājusi, pētījusi. Bet mans lielākais pārsteigums bija fantastiskais darbs, ko veica mūsu restauratori, lai varētu šos vainagus parādīt izstādē. Vēl mani ārkārtīgi pārsteidz mūsdienu mākslinieku radošās domas un idejas, tiešām fantastiski.  

14. un 15. decembrī Lielajā ģildē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris tā mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā klausītājiem piedāvās koncertprogrammu "LNSO, Peltokoski un somu mūzikas pērles", kurā satiekas divi dažādu laikmetu izcilākie somu skaņraži. "Ceru, ka klausītājiem patiks!" intervijā "Klasikai" teic Tarmo Peltokoski. Ieva Zeidmane: Šonedēļ Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertos 14. un 15. decembrī izskanēs divas somu mūzikas pērles. Esmu droša, ka somu mūzikā pērļu ir krietni vairāk, tātad jums nācās izvēlēties – šoreiz skanēs Žana Sibēliusa "Lemminkeinens" un Esas Pekas Salonena Vijolkoncerts. Tarmo Peltokoski: Tā kā šie abi ir somu mūzikas opusi, programma veidojas loģiski. No Sibēliusa šis ir agrīns darbs, tas tiek atskaņots visai bieži. Šis ir Sibēliusa agrīnā stila paraugs, to ietekmējusi galvenokārt somu mitoloģija. Gribēju šai mūzikai līdzās likt kādu laikmetīgu opusu. Salonenu pazīstam kā vienu no mūslaiku izcilākajiem diriģentiem, bet viņš ir arī lielisks komponists. Un šis Vijolkoncerts jau uzskatāms par moderno klasiku, tas komponēts 2009. gadā un jau stabili iekļāvies orķestru repertuārā. Manuprāt, šie darbi ļoti labi sader kopā. Sibēliuss sākotnēji bija iecerējis rakstīt operu, taču galu galā tapa četrdaļīgs simfoniskā svīta "Lemminkeinens". Cik daudz mitoloģijas un vēstures ietverts šajā mūzikā? Zināms, ka Sibēliusu, kā jau daudzus, ļoti ietekmējusi Vāgnera mūzika un viņš gribējis radīt operu, kuras pamatā būtu nacionālais eposs "Kalevala". Viņš gribēja operai dot nosaukumu "Laivas radīšana", taču, apmeklējis Baireitu, aptvēra, cik milzīgs bijis Vāgnera veikums, un vairs negribēja savā mūzikā doties līdzīgā virzienā, labāk pievēršoties simfoniskajam žanram. Patiesībā šī ir programmatiska simfonija, lielā mērā rakstīta Lista stilā. Nevis svīta, bet četras leģendas. Programmatiskums izpaužas nevis tā, ka Sibēliuss te izklāstītu konkrētu stāstu un mēs varētu dzirdēt, kas notiek kurā mūzikas fragmentā, bet šie ir četri, skaidri raksturskaņdarbi. Šī ir simfonija tādā ziņā, ka ir apjomīga pirmā daļa ar sonātes formas iezīmēm, tad ir lēna otrā daļa, mutuļojoša trešā daļa – tāds kā velnišķīgs skerco. Tad – triumfāla fināla daļa. Tātad uzbūves ziņā šis darbs seko tā laika tradīcijām. Sibēliuss šo darbu rediģējis un pārveidojis. Diriģents Osmo Venska, piemēram, ir divas daļas ieskaņojis to sākotnējā versijā. Kāda skanēs šoreiz? Atskaņosim versiju, ko parasti spēlē. Sākotnēji komponists publicējis otro un ceturto daļu, tās arī parasti spēlē, bet pirmo un trešo daļu Sibēliuss publicējis tikai 1930. gados, tam varētu būt vairāki iemesli. Turklāt sākotnēji vidējās daļas bija otrādākā secībā, bet komponists vēlāk nolēma, ka daļa "Tounelas gulbis" ar pazīstamo angļu raga solo atskaņojama kā otrā, nevis trešā. Vai jūs, būdams, kvēls Vāgnera mūzikas cienītājs, varat šajā Sibēliusa darbā saklausīt kaut ko no Vāgnera? Jā. Sibēliuss viesojās Vācijā, Baireitā un Minhenē guva spēcīgus iespaidus, par tiem viņš rakstīja vēstulēs savai sievai. Pirmajā daļā gan harmoniju ziņā, gan arī kā reālus citātu motīvus var dzirdēt daudz no "Tristana". Ja runājam par otro daļu "Tounelas gulbis" – gulbis ir arī Vāgnera operā "Loengrīns", arī "Parsifālā" ir gulbja tēma. Mūzika savā ziņā IR ļoti vāgneriska, tomēr tādā tumšā, greizā veidā, it kā tas būtu kāds dīvains spoguļattēls, vāgneriskumu tur skaidri var saklausīt. Un trešajā daļā ir kaut kas no "Valkīras" – uz šo pasauli norāda stīgu zemais reģistrs, tumšas krāsas, daudz tremolo. Bet finālā – tajā, kā Sibēliuss veido triumfālu noslēgumu –, ir kaut kas no "Loengrīna". Noteikti varam saklausīt Vāgneru, arī mazliet no Lista un Berlioza. Šo alūziju pārzināšana jums palīdz, vai arī ir tieši pretēji – rodas vēlēšanās salīdzināt abus komponistus? Tās vienkārši ir sakarības, ko redzu un saprotu, no kurienes tās cēlušās. Bet mūzika tomēr ir ļoti atšķirīga, jūtams individuāls, personisks stils. Tāpēc, Sibēliusu diriģējot, par Vāgneru nedomāju. Vienkārši šis ir agrīns darbs, tāpēc komponistu vēl ietekmējuši citi skaņraži, tomēr var jau skaidri dzirdēt, ka viņš iet pats savu ceļu. Vēlāk rakstītie darbi jau ir tik individuālā rokrakstā, ka neviens cits tādus nebūtu varējis radīt. Simfonijas tam ir spilgts piemērs. Parunāsim par Esas Pekas Salonena Vijolkoncertu, kas arī būs programmā. Kā jau teicāt, tas rakstīts 2009.  gadā. Mūslaiku mūzikā kompozīcijas nereti piedzīvo pirmatskaņojumu, veiksmes gadījumā tiek atskaņotas vēlreiz, tas arī viss. Taču šis koncerts, kā ļauj izsekot internets, piedzīvojis jau teju 70 atskaņojumus. Kā jūs skaidrotu šī Vijolkoncerta veiksmi? Šis ir ļoti stilīgs un ļoti labi uzrakstīts darbs. Būdams izcils diriģents, Salonens ļoti labi zina, kā darbojas orķestris, kā rakstīt orķestrim, kas der un kas nestrādā. Ļoti labi uzrakstīts, izklausās ārkārtīgi kompleksi, bet patiesībā spēlēt nav nemaz tik sarežģīti. Vijoles solo partija, protams, ir ārkārtīgi virtuoza un prasīga, mūsu soliste vijolniece Tami Pohjola spēlē brīnišķīgi. Bet kaut kā varam just, ka šī mūzika rakstīta, lai to diriģētu tādā stilā, kā Mālers to juta. Jo viņš bija sava laika labākais diriģents. Man arī bijusi lieliska iespēja runāt ar pašu komponistu par šo mūziku, Sibēliusa gadījumā tas nav iespējams... Un kas šajās sarunās atklājies? Ar Esu Peku esam pazīstami, pārrunājām dažas lietas, protams, ne visu darbu sīkākajās detaļās. Bet zinu, ka viņš ir nianses pārrunājis ar solisti. Tami ļoti labi zina, ko komponists šajā skaņdarbā vēlas. Tā kā daudz atskaņojam mūziku, kuras autori vairs nav starp dzīvajiem, ir patīkami parunāt ar kādu, kas ir mūsu vidū. Salonens esot apbrīnojis labākos roka bundziniekus un allaž vēlējies šos roka vaibstus ietvert kādā savā kompozīcijā. Tad nu nolēmis, ka Vijolkoncerts būtu laba izdevība, jo vijole nu nekādi nav tas instruments, kas ar rokmūziku mums saistās pirmām kārtām. Vai varat roka ietekmi šajā darbā sajust? Jā, šī ir ļoti eklektiska mūzika, te jūtamas dažādas ietekmes. Trešajā daļā ietverta bungu komplekta partija, simfoniskajā orķestrī tas varētu šķist nedaudz neierasti, taču esmu pārliecināts, ka skanēs ļoti interesanti un būs aizraujoši. Jā, ļoti skaļi, ļoti stilīgi un ļoti amerikāniski, jo galu galā šis darbs tika rakstīts speciāli Losandželosas Filharmoniķiem. Taču šī ir ārkārtīgi laba mūzika, ko esmu priecīgs atskaņot Rīgā. Un ceru, ka klausītājiem patiks. Partitūrā iekļauts ne tikai bungu komplekts, bet vēl viens sitaminstruments, kāds mums šeit, Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī nemaz nebija pieejams, tas tika atvests no Igaunijas. Tāpat arī ļoti zemā reģistra pūšaminstruments – kontrabasklarnete – to ved no Somijas, arī spēlēs somu mūziķis. Jā, kontrabasklarnete ir instruments, ko Esa Peka Salonens sauc par visdārgāko spēļmantiņu pasaulē  – tā veido ļoti dīvainus zemus trokšņus… Trokšņus,  nevis skaņas? Jā. Un vēl šajā partitūrā ietverti noteikta skaņu augstuma gongi ar divu oktāvu diapazonu, tie skan un izskatās tik iespaidīgi, ka teju visi orķestra mūziķi pirmajā dienā fotografēja šo instrumentu. Jo tiešām tādu negadās redzēt katru dienu, simfoniskajam orķestrim tas nav ierasts, es ļoti priecājos, ka šonedēļ šie gongi mūsu koncertos būs uz skatuves. Gongi droši vien izvietoti skatuves dziļumā, zālē esošie klausītāji arī varēs tos redzēt? O, jā, tos varēs labi redzēt! Salonens šo Vijolkoncertu rakstījis speciāli vijolniecei Leilai Jozefovičai, viņa to spēlē ārkārtīgi spilgti un izteiksmīgi. Kā veicas somu vijolniecei Tami Pohjolai, kura būs soliste koncertos Rīgā? Tami man ir sena draudzene, esam muzicējuši kopā arī jau iepriekš, pazīstam viens otru jau sen un priecājos, ka varēju aicināt viņu muzicēt Rīgā. Viņa ir ļoti, ļoti laba vijolniece, esmu vienmēr viņas spēli apbrīnojis un esmu drošs, ka arī klausītāji viņas sniegumu varēs izbaudīt. Teicāt, ka mūzika izklausās kompleksa, bet spēlēt nav tik ļoti sarežģīti, kā varētu likties. Tas attiecas arī uz solo vijoles partiju? To gan vajadzētu jautāt pašai solistei, bet katrā ziņā viss ir uzrakstīts tik labi, ka tas strādā, iedarbojas un izklausās iespaidīgi, visam ir sava nozīme un jēga. Lai gan salikt visu kopā nav nemaz tik sarežģīti. Komponists uzsvēris, ka viņam svarīgi, lai instrumentu dabiskā skanējuma un tehnisko iespēju robežas netiktu pārkāptas, taču pietuvoties šīm robežām viņš esot vēlējies. Vai mūzikā tas ir jūtams? Šī nav normāla mūzika! Kā jau jūs minējāt, komponistu ir iespaidojusi rokmūzika. Tomēr ir arī kādas diatoniskas harmonijas, patiesībā tādu pat ir visai daudz. Ir mūzikas instrumenti no dažādām skaņu pasaulēm, kā, piemēram, šie skaņojamie gongi ar austrumzemju izcelsmi, tad ir bungu komplekts, bet mūzika kādos brīžos skan Kalifornijas stilā. Tā ir tāda postmoderna kombinācija no dažnedažādām lietām. Man tas šķiet forši. Tātad varam solīt klausītājiem aizraujošu vakaru? Es tā ceru, katrā ziņā visi laipni aicināti. Paldies, lai jums patīkama nedēļa šeit Rīgā un veiksmīgi koncerti!

25. novembrī Ogres novada Kultūras centra Mazajā zālē notiks vokālās grupas "Anima Solla" jubilejas koncerts - salidojums "Dzied', māsiņa, tu pret mani!", kurā skanēs latviešu tautasdziesmas – arī ansamblim veltītās Uģa Prauliņa, Andra Dzenīša, Andra Kontauta, Riharda Dubras, Jura Vaivoda, Sniedzes Prauliņas un Lauras Jēkabsones apdares. 1998. gadā Jumpravā izveidotais ansamblis ir trīskārtējs Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku Lielās balvas ieguvējs, Pasaules Koru olimpiādes uzvarētājs vokālo ansambļu kategorijā, dažādu starptautisku un nacionālu konkursu laureāts. Sarunā ar ansambļa vadītāju Mārīti Puriņu un dalībniecēm - Annu Rudzīti, Noru Vanagu un Elizabeti Štomu - uzzinām par spējām komponista mūziku sasaistīt ar savu būtību, par maģisko pieskaršanos jaunajai mūzikai un dzinuļiem, kuri liek apzināties savu varēšanu, par iespēju izbraukāt visu pasauli un satikt apbrīnojamas personības. Sarunas gaitā - arī par jubilejas programmas koncepciju, kuras pamatā vēlme izdziedāt savu dzīvi un rādīt latviešu sievietes stipro pusi; par vokālo grupu, kura kalpojusi daudziem komponistiem par radošo laboratoriju, bet daudzām dziedātājām bijusi kā platforma nākamajam lēcienam profesionālajā karjerā. Noslēgumā - arī par pagriezienu turpmākajā ansambļa darbībā, kas iezīmēs neatkarīgu ceļu un darbošanos pēc projektu principiem. Inta Pīrāga: Kādēļ ir tik svarīgi jubilejās pulcēt kopā visas iepriekšējās un esošās dziedātājas, un kādēļ vispār ansamblim ir svarīgi grandiozi svinēt savas dzimšanas dienas? Mārīte Puriņa: Pirmkārt, dzimšanas diena ir kā Jaunais gads – kaut kāds posms dzīvē noslēdzies, un mēs atskatāmies atpakaļ uz padarīto un raugāmies nākotnē uz to, kā nu būs. Otrs iemesls ir sanākt visām kopā, jo pa šiem 25 gadiem ansamblī nomainījušās diezgan daudzas dziedātājas. Meitenēm, redz, tā ir – viņas studē, tad viņas brauc uz ārzemēm, tad precas, tad viņām dzimst bērni un tad viņas vairs nevar to savienot ar dziedāšanu, tādēļ arī sastāvs ļoti mainās. Šo gadu laikā ansamblī dziedājušas 41, bet šajā koncertā būs 20 dziedātājas, jo desmit no kopējā skaita šobrīd dzīvo un strādā ārzemēs un desmit citām ir dažādi iemesli, kādēļ viņas netiek, bet 20 būs, tātad būsim pat kamerkoris. Es ar Anima Solla esmu runājusi vairākkārt. Iemesli ir bijuši dažādi. Ja nemaldos, pirmā bija 10 gadu jubileja, tad sekoja 15, tad 20 gadu, ir bijuši dažādi braucieni, vajadzējis parunāt par balvām un uzvarām, ir bijuši jaundarbi, bet par 25 gadiem mēs runājam pirmoreiz. Anna, es saprotu, ka mamma ir ansambļa vadītāja un nekādi nevarēji izsprukt no dziedāšanas, bet nu ir pietiekami cienījams vecums, lai varētu atļauties runāt pretī. Kas ir tas, kas visu šo laiku tevi tur pie ansambļa? Ir bijuši pāris mazi sānsolīši, bet principā visi 25 gadi ansamblī ir nodziedāti. Anna Rudzīte: Jā, ir visi 25 gadi. Manuprāt, ir bijusi tikai viena nepilna sezona, kurā nedziedāju, jo man piedzima pirmā meitiņa un ansamblim tobrīd bija diezgan aktīvs darba posms. Tad gan es sapratu, ka šī nu ir tā reize, kad vairs nevaru dziedāt kopā ar šīm jaukajām meitenēm, bet lielākā daļa manas dzīves ir pavadīta ansamblī. Šīs ir manas visnoturīgākās attiecības ārpus ģimenes, kādas man jebkad bijušas (smiekli), un es varu teikt, ka šis ir brīnišķīgs muzikāls, un ne tikai muzikāls, piedzīvojums. Ko tik mēs neesam kopā darījušas – esam izbraukājušas, šķiet, teju visu pasauli, dziedājušas konkursos un koncertos, baudījušas visneiedomājamākās, gardākās virtuves un satikušās ar visiespaidīgākajiem cilvēkiem. Es nemūžam nebūtu spējusi to visu izdarīt, ja nebūtu pakļāvusies mātes spiedienam un dziedājusi Anima Solla 24 gadus. (smiekli). Elizabete, kā saprotu, ir pievienojusies kā viena no nesenākajām. Šad tad dzirdu, ka vokālā grupa Anima Solla izsludina uzņemšanu, jo trūkst dziedātāju. Protams, tas nenotiek tik plaši kā ierasts koros – sarunas vairāk notiek caur draugiem un paziņām, viens otru ierunā, un tad apmēram jau ir zināma tā augsne, kurā šī sēkla kritīs. Cik ilgi tu dziedi ansamblī un kā par to uzzināji? Elizabete Štoma: Es dziedu tikai vienu gadu. Man Mārīte pati piezvanīja un piedāvāja šo lielisko iespēju. Šogad bijis tik daudz notikumu – Dziesmusvētki, brauciens uz Franciju, rokopera "Lāčplēsis", tagad jubileja. Pa gadu esmu paspējusi piedzīvot ļoti daudz. Nora, tev dzīve Anima Solla jau ir mazlietiņ garāka? Nora Vanaga: Jā, es ansamblī dziedu tieši piecus gadus. Patiesībā uzsāku tieši 20 gadu jubilejā, kad arī bija salidojums. Tas būtībā bija mans pirmais nozīmīgais koncerts šajā sastāvā. Es gan tiku uzņemta caur noklausīšanos. Nezinu, kāds bija konkurss un cik daudz kandidātu uz manu vietu, bet tā esmu nonākusi šeit un dziedu jau 5 gadus.  Kurš jums katrai ir tas fantastiskākais brīdis, kura dēļ ir vērts arī iziet cauri dažādām grūtībām? Kā dēļ ir vērts dziedāt šajā ansamblī? EŠ: Man laikam visvairāk patīk tieši mirklis uz skatuves, kad esam visas kopā - dziedāšanas brīdis, kurā tu paskaties apkārt un saproti, ka ir tik forši dziedāt. NV: Man tie ir izaicinājumi. Pirmkārt, izaicinājums dziedāt tik dažādu repertuāru, kāds mums ir. Mums ir ļoti daudz pašmāju iemīļotu komponistu darbu, kas rakstīti speciāli mūsu vokālajai grupai, un tos izpildīt ir milzīgs pagodinājums. Darbi ir visdažādākā stila un rakstura, ar dažādiem vokālajiem izaicinājumiem un diapazoniem, un tieši šie izaicinājumi ir tas dzinulis, kas liek pasvīst un apzināties savas spējas un robežas, varēšanas un nevarēšanas. Katrā ziņā, garlaicīgi nav, un tas arī šeit notur. Vēl viens izaicinājums, kā jau Mārīte minēja, ir dalībnieču maiņa. Mēs visas esam brīnišķīgas solistes katra par sevi, bet būt ansamblī ir izaicinājums – spēt sadziedāties ne tikai vokāli, bet arī rakstura ziņā - saliedēties kā vienam veselam organismam. Dalībnieču maiņa dod uzdevumu arī mums, esošajām dalībniecēm – pieņemt un pielāgoties. Un tā, caur izaicinājumiem, mēs ejam no sezonas uz sezonu.

Es nekad nenoguršu cīnīties par taisnību, žēlsirdību, mīlestību un dzīvību – saka dziedātāja Ieva Akuratere, kuras balsī lūgšana par latviešu tautu ir neatkarības atgūšanas simboliskākā dziesma. Par dzimtas saikni ar Brazīliju un Jāņa Akurātera klātbūtni valsts dibināšanā, par aktrises karjeru, "Pērkonu", savu īpašo balsi un kāpēc netika pie Konservatorijas diploma – saruna ar Ievu Akurāteri Laikmeta krustpunktā. Gadu garumā Ievas Akurāteres balss ir izdziedājusi spēku un trauslumu, prieku un sāpes, arī ticību un Latvijas likteni. Ievas dziedātā “Manai tautai” ir dēvēta par Atmodas dvēseliskāko un simboliskāko dziesmu. Tā modināja daudzus 1988.gadā, lai gan Ieva Akurātere šo Brigitas un Andra Ritmaņu radīto lūgšanu atskaņoja vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem. “Palīdzi Dievs, visai latviešu tautai” Ieva dziedāja jau 1986.gadā, toreizējā Popova rūpnīcas kultūras namā.  “Kāds cilvēks, kurš tolaik strādāja čekā, man atklāja, ka viņi kā profesionāļi pirmie saprata, ko tajā laikā nozīmēja nodziedāt "Manai tautai". Un daži no viņiem bija tā noguruši no tā laika, ka sirdī juta, ka nāk jauns vilnis, un apbrīnoja to. Varbūt daļēji arī tāpēc tas milzīgais zobens mani neķēra.” Tā vēlāk par piedzīvoto 80. gadu otrajā pusē, vēl padomju okupācijas un nedrošības laikā, ir teikusi Ieva Akurātere.  Un tas bija arī laiks, kad Ievas mamma, izcilā teātra zinātniece Līvija Akurātere, bija jau meitai sagatavojusi somu, jo izjuta bailes, ka meitu kuru katru vakaru var arī aizvest. Akurāteri jau bija pieredzējuši, kas ir Sibīrija un represijas.  18.novembrī Latvijas Radio saruna ar Ievu Akurāteri.  Mūsu saruna skan radio uzreiz pēc Valsts svētku dievkalpojuma. Ieva, tu neskaitāmas reizes esi izdziedājusi šos vārdus: “Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai. Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”. Mūsu neatkarības saknes nu ir pamatīgi sazarojušās, pat pēc padomju okupācijas cirtieniem. Tu esi ticīgs cilvēks – kādi ir tavi lūgšanas vārdi Dievam par Latviju 2023.gada 18.novembrī. Ieva Akuratere: Es lūdzu ar lielu spēku, galvenais. Ar lielu dziļu sirds mīlestību par mieru un par Latviju. Pat mazāk ar vārdiem, vairāk ar sirds spēku. Un vēl es katru reizi, kad dziedu šo dziesmu "Manai tautai", es tajā brīdī, kad pievienojas visi klausītāji, jo tas vienmēr notiek otrajā piedziedājumā, es jau aiz laimes lidoju, jo es jūtu, ka mēs visi lūdzam. Un mēs ļoti nopietni lūdzam, visi kopā lūdzam par vienu. Un tas ir liels spēks. Šodienas Latvijā, kas tevi stiprina un dot ticību, ka mūsu Latvijai būs saules mūžs? Ieva Akuratere: Man dod ticību tas, ka Latvijas tautā mājo tāda garīga domforma, kura ir kristāldzidra, tīra, ētiska, ļoti atbildīga, ļoti žēlsirdīga, ļoti tāda, kas ieklausās pasaulē. Latvija arī izskatās pēc austiņas ģeogrāfiskā līnijā. Tā mūsu tautas un patiesības, tāda iekodēta humānisma mīlestības sajūta un uzdevums, domāju, ka viņš ir pārlaicīgs šai ciltij, kas ir latvieši un ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nesam vēl no senākiem laikiem. Man ir tā sajūta tāda. (..) Lai cik mums grūti ietu, lai kā mēs ik pa brīdim viens otru kritizētu un apmaldītos un apvainotos bērnišķīgi, un tad atkal izmisumā skrietu un atjaunotu to savu uguni, tā ir tāda mūžīga lielās mīlestības, lielās cilvēcīgās palīdzības domforma un uzdevums. Tas ir tāds, kas ir mūsos iekšā un skan vienmēr, kad mēs sapulcējamies, nemaz nerunājot par Dziesmu svētku izjūtu. Visiem skudriņas skrien. Tā ir mīlestības, tā dzīvības ticība. Mēs šobrīd atkal dzīvojam ļoti nemierīgā laikā, karš Ukrainā un arī citi satricinājumi dažādās pasaules malās, cik tu droši justies Latvijā un šajā pasaulē tagad? Ieva Akuratere: Varētu atjokoties ar izteicienu, ka tā jau ir tikai dzīve. Nekas trakāks par dzīvi mūs nevar piemeklēt, un dzīves peripetijām un transformācijām. Mēs visi, lai pie kādas ticības būtu, mūsos ir cerību un pārliecība, kā tas varētu būt tā, kad mēs beigsim šo zemes dzīvi, bet nu skaidri mēs nevaram to zināt. No vienas puses, ja mēs esam ticīgi cilvēki, mēs visi jūtamies pasargāti, lai cik būtu šausmīgi, bet, no otras puses, ir tā, ka man ļoti gribētos, lai nebūtu tik daudz nelaimju, lai bērni augtu laimīgi un ar pārliecību, ka mēs tiešām sasniegsim tos apsolītos tūkstoš miera gadus, kas vispār ir sludināti.  Kad tu dzirdi dažkārt frāzes, ka cik var runāt par to Ukrainu vai par karu, un daudzi saka, ka ir noguruši, un mums taču pašiem ir savi bērni un veci cilvēki, kuriem vajag palīdzēt. Ieva Akuratere: Es domāju, ka vienkārši nogurst tie, kas nav pieraduši iesaistīties savas eksistences laika norisēs. Tā kā es esmu no tiem, kas piedalās vienmēr un man ir daudzi draugi, kas visu laiku piedalās, kas ir ieinteresēti, un mūziķi vispār ik pa laikam, sevišķi rokmuzikanti un folkmuzikanti jau ir sava laikmeta notikumu atspoguļotāji, un viņi vienmēr mēģina veidot ar savu mūziku kaut ko, un vēlēties, un palīdzēt, un ieskaidrot. Es saprotu, ka daudziem varbūt ir apnicis, bet kamēr karš ir, tikmēr mēs piedalāmies, un tas jau viss ir tik tuvu... Cik tieši tu uztver šo salīdzinājumu, ka ukraiņi šodien, arī 18. novembrī, savos ierakumos karo un aizstāv arī Latvijas brīvību? Ieva Akuratere: Es to uztveru absolūti tieši. Bišķiņ no malas varētu izskatīties, ka es esmu vairāk dziedātāja, poētiska persona, bet es jau no 1981. gada praktiski piedalījos, ko es uzskatu, īstajā politikā. Man bieži saka: Vai jūs esat strādājis politikā, kad jūs beidzot tur piedalījāties īstajā politikā? Manuprāt, tas, ka es esmu strādājusi vienā sasaukumā Rīgas domē, kad bija Pilsoniskā savienība, tas, ka es tagad pusgadu nostrādāju Saeimā ar Konservatīvajiem, pie tam, kur cilvēki nesaprata, cik šausmīgi svarīgi šitādus ekstrēmus nacionālistus ir paturēt šajos grūtajos laikos... Es uzskatu, ka tā ir maza politikas daļa, jo no 1981. gada es piedalījos īstajā lielajā politikā, kur komunisti vienkārši varēja jebkuru brīdi pārgriezt rīkli pušu vai ietupināt labākajā gadījumā tas, ko mēs saucam toreiz par "kreizenēm", trako namos nospricēt. Uz Sibīriju neveda vairs kopš 1983. gada. Tā bija politika, kur mēs reāli cīnījāmies par Latvijas brīvību.  (..) Man jau nav nemazāko ilūziju par to, kas notiek Ukrainā, es redzu tās šausmas, es redzu, ka tas ir tas pats briesmīgais komunisma pūķis vai kā viņu saukt rēgs, kurš pacels atkal galvu. 

27. oktobrī Lielajā ģildē un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" pirmoreiz kopā muzicēs somu diriģente Emīlija Hovinga un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, programmā iekļaujot svītu no Sergeja Prokofjeva baleta “Pelnrušķīte” un divu čehu autoru darbus. Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos 20. gadsimta čehu komponistes Vitežslavas Kapralovas skaņdarbs Suita Rustica, kas izskanēs līdzās Kapralovas skolotāja –  Bohuslava Martinū – Trešajam klavierkoncertam ar Vestarda Šimkus solo. Emīlija Hovinga savu diriģēšanas karjeru sākusi 2019. gadā, kļūstot par Hannu Lintu asistentdiriģenti Somijas Radio simfoniskajā orķestrī. No 2020. līdz 2022. gadam pildījusi Miko Franka asistentdiriģentes pienākumus Francijas Radio filharmoniskajā orķestrī. Šajā sezonā notikušas debijas ar Zviedrijas Radio simfonisko orķestri, Bornmutas simfonisko orķestri, Gēteborgas simfonisko orķestri un citiem. Ieva Zeidmane: Priecājos jūs sveicināt Latvijā - esat studējusi kopā ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galveno diriģentu Tarmo Peltokoski. Vai pirms braukšanas šurp izvaicājāt viņu par mūsu orķestri? Paldies par aicinājumu uz interviju - priecājos būt šeit Rīgā. Jā, ar Tarmo mēs tiešām esam labi draugi, kopā studējām. Viņš man ir ļoti nozīmīgs kolēģis un ir svarīgi, ka Tev līdzās ir labi kolēģi.  Protams, mēs runājam par darbu, bet neko pārāk detalizēti par orķestri nerunājām. Es viņam uzrakstīju ziņu, kad ierados šeit, jautāju viņam, kur labāk iet paēst un viņš man šo to ieteica. Bet noslēpumus par orķestri neatklāja? Manuprāt, ir svarīgi, ka pati iepazīstu orķestri. Reizēm ir labāk vienkārši iet pie orķestra ar atvērtu prātu un pašai atklāt, kāds ir šis orķestris, kas jāņem vērā un kam jāpievērš uzmanība. Tas ir labāk, nekā ja Tarmo man visu būtu jau atklājis. Tā kā esat gados jauna diriģente, regulāri debitējat pie kāda orķestra diriģenta pults. Ko darāt, kad pirmoreiz stājaties kāda, iepriekš nesatikta orķestra priekšā? Jā, tiekoties ar kādu iepriekš neiepazītu  orķestri, pirmā mēģinājumu diena vienmēr ir patīkami satraucoša. Bet man nav nekādas slepenas receptes, ko darīt, nav nekādas maģijas. Vienkārši daru to, ko vienmēr, proti, koncentrējos uz pašu svarīgāko, un tā ir mūzika. Bet, protams, pirmajā dienā manā galvā notiek analizēšana, jo tā ir nepazīstamu cilvēku grupa. Analizēju visus orķestra aspektus un plānoju, kā organizēsim mēģinājumus. Iepriekš jau nezinu, kādā virzienā vairāk būs jāstrādā. Tātad - vissvarīgākais ir būt pašai, izbaudīt procesu un muzicēt kopā ar orķestri. Ar orķestri jau tikāties mēģinājumā - kāds tad ir virziens, kurā strādāsiet? Jā, pirmajās divās dienās es sapratu, kuriem skaņdarbiem jāvelta vairāk laika, lai mūziķi labāk izprastu to stilu. Kuriem skaņdarbiem vajag vairāk darba, kura mūzika mums ir pazīstamāka, tāpēc tai nevajag tik daudz laika. Tas ir balansa jautājums. Diriģenti ir ļoti dažādi. Ja es jūs lūgtu izveidot savu diriģentes vizītkarti, kas tajā būtu rakstīts? Interesants jautājums! Droši vien tur būtu rakstīts Emīlija Hovinga - diriģente - mīl mūziku un kopš 2019. gada iedvesmo mūziķus. Man nekad nav bijis vizītkartes, tāpēc nav tādas pieredzes, bet noteikti es rakstītu kādu citātu, izvēlētos kaut ko jautru un asprātīgu. Bet, ja skatāmies plašāk, kā jums šķiet - kāda diriģente esat? Vienmēr jau vieglāk analizēt no malas, bet man vissvarīgākais ir, kā jau teicu - iedvesma. Gribu iedvesmot mūziķus, radīt tādu atmosfēru un atvērtību, lai varam mūziku radīt kopā. Laba tehnika, protams, diriģentam ir vajadzīga, tomēr vissvarīgākais ir mūzika, mūzikai vienmēr vajadzētu būt pirmajā vietā. Esat spēlējusi klavieres un klarneti. Bet studiju laikā sākāt mācīties spēlēt čellu. Kāpēc? Biju jau sākusi Sibēliusa akadēmijā studēt diriģēšanu, kad četrus gadus mācījos spēlēt čellu. Tā ir daļa no Sibēliusa akadēmijas diriģēšanas apguves programmas - pāris gadus mācīties spēlēt kādu orķestra instrumentu. Paralēli čellam mācījos arī klavierspēli, un nolēmu, ka tā vietā, lai spēlētu klarneti, labāk pievērsīšos kādam stīgu instrumentam, lai labāk izprastu, kā stīgu instrumenti funkcionē. Un šie četri gadi man sniedza tieši šīs zināšanas. Es nebiju laba čelliste, lai gan man ļoti patika spēlēt, patika, kā čells rezonē. Diemžēl čellu biju tikai aizņēmusies no akadēmijas, tagad man mājās šī instrumenta vairs nav, es nevaru spēlēt. Bet es sapratu, kā izmanto lociņu, kā no šī instrumenta izvilināt skaņu, un tas man palīdzēja augt arī kā diriģentei. Bet tieši čellu es izvēlējos, jo tas labi der, ja sāc to mācīties pieauguša cilvēka vecumā. Vijoles spēlē vairāk iesaistīta sīkā motorika, man būtu bijis nepieciešams vairāk laika, lai to apgūtu. Turklāt vijoles pozīcija ne vienmēr ir ergonomiska. Un sākot mācīties no nulles, es nevēlējos riskēt, negribēju savainot kādus muskuļus. Čells bija laba izvēle, jo tas gluži dabiski ir tev klēpī un nevajag ķermeni nekā sagrozīt. Kas vēl pietrūkst? Arfas un sitaminsturmentu spēle? Sitaminstrumenti būtu lieliski! Bet mana nākamā izvēle būtu mežrags, jo metāla pūšaminstrumenti ļoti atšķiras no koka pūšaminstrumentiem, ir atšķirīga spēles tehnika, skaņas veidošana un elpas kontrolēšana, tas būtu interesanti. Sitaminstrumenti vienmēr ir noderīgi, tos man gribētos spēlēt kādā ansamblī, jā, kamermūzika man būtu ļoti interesanta. Parunāsim par gaidāmā koncerta programmu, tajā ir arī mūsu publikai nezināmi darbi, un skanēs arī 20. gadsimta pirmās puses čehu komponistes Vitežslavas Kapralovas Suita Rustica. Kā nonācāt pie šīs komponistes? Godīgi sakot, neatceros. Kaut kā uzdūros viņas mūzikai internetā, atradu viņai veltītu mājas lapu un sāku klausīties. Ir daži ieraksti, tos klausījos un atradu šo darbu - Suita Rustica. Kāpēc mani vilināja šī komponiste? Man vispār patīk meklēt un atklāt mūziku un darbus, kas nav labi zināmi. Domāju, ka diriģenta profesijā ir ļoti svarīgi meklēt un atklāt, jo ir tik daudz mūzikas, par kuru daudzi no mums neko nezina. Tāpēc esmu priecīga, ka atradu šo Suita Rustica. Kapralova man šķiet ļoti interesanta komponiste. Viņa nomira ļoti jauna un tas bija traģisks zaudējums. Jo jau īsā laika posmā viņa bija sarakstījusi apjomīgu repertuāru, ja vien viņa būtu dzīvojusi ilgāk, esmu pārliecināta, ka būtu radījusi vēl ļoti daudzus darbus. Bet esmu pateicīga arī par šiem darbiem, kas mums ir. Suita Rustica pasūtinājums nāca no Londonas, viņi vēlējās darbu, kurā ieskanētos čehu tautas melodijas un dejas. Un tiešām Kapralova savā trijdaļīgajā svītā iekļāvusi vismaz piecas dažādas, autentiskas čehu tautas melodijas. Un vēl ļoti jūtama ir Stravinska ietekme. Kapralovu ļoti iedvesmoja un interesēja Stravinska "Petruška" - tas bija darbs, ko viņa analizēja, pie tā viņa laiku pa laikam atkal atgriezās. Es tiešām šajā Kapralovas svītā saklausu arī kaut ko no Stravinska. Un Stravinskis, savukārt ir viens no jūsu mīļākajiem komponistiem. Jā, tā ir. Iespējams, tieši tāpēc Kapralovas stils man šķiet pazīstams un patīkams. Programmā ir arī Martinū Trešais klavierkoncerts, un Martinū bija Kapralovas skolotājs. Jā, tā ir. Studiju laikā Kapralova dzirdēja Martinū mūziku, tas bija viens no viņa klavierkoncertiem, kas Kapralovu iedvesmoja. Un vēlāk - 30. gadu beigās viņa pārcēlās uz Parīzi un dažus gadus mācījās pie Martinū. Viņa ietekme, manuprāt, Kapralovas mūzikā ir dzirdama. Programmā šoreiz būs Martinū Trešais klavierkoncerts. Man pašai Martinū mūzika ir kas jauns, ar to neesmu agrāk strādājusi. Taču bija ļoti aizraujoši caur šo kompozīciju iepazīt Martinū stilu. Vasarā un aizvadītajos mēnešos es daudz klausījos viņa mūziku, man bija interesanti to atklāt. Un es teiktu, ka klavierkoncerta žanrs Martinū daiļradē ir bijis ļoti nozīmīgs, viņš šim žanram pievērsās visas karjeras gaitā, un klavierkoncerti ir stila ziņā visai atšķirīgi. Martinū stils bieži tiek raksturots kā ļoti eklektisks, dažādas ietekmes viņš savij kopā vienotā audumā, kas tad arī veido viņa paša rokrakstu.  Viņu ietekmējis Stravinskis, džeza mūzika un impresionisms, kā arī čehu tautas mūzika. Šis - trešais klavierkoncerts, manuprāt, ir visai romantisks, bet tajā ir arī neoklasicisma elementi. Interesanta kombinācija. Jā, Martinū kā komponists ir ļoti eklektisks, bet tas veids, kā viņš apvieno elementus, man šķiet unikāls un ļoti svaigs. Runājām par Stravinska ietekmēm, bet trešais komponists šajā programmā ir nevis Stravinskis, bet gan Prokofjevs. Es ieteicu šo skaņdarbu iekļaut programmā, un koncerta otrajā daļā mēs atskaņosim Prokofejva pirmo svītu no baleta "Pelnrušķīte". No šī baleta Prokofjevs pats izveidojis vismaz trīs svītas simfoniskajam orķestrim un šoreiz piedāvāsim pirmo svītu. Tā neseko sižetam secīgi, tajā ir fragmenti no nogriežņi no dažādām vietām baletā, tomēr, manuprāt, ir labi jūtama dramatiskā arka. Kā baletkomponists Prokofjevs ir brīnišķīgs, viņš ir lielisks stāstnieks. Un "Pelnrušķīti" caurstrāvo maģija, to ir ļoti patīkami klausīties un spēlēt. Mēs visi zinām stāstu par Pelnrušķīti, bet interesanti ir, ka Prokofjevs izmantojis vadmotīvus, tas nozīmē, ka melodijas vai kādi instrumentu tembri visā darbā atspoguļo kādu konkrētu personāžu vai emocijas. Klausītājiem un baleta skatītājiem šīs muzikālās izpausmes ir kā norādes, kas nekļūdīgi palīdz saprast - te Pelnrušķīte sapņo par kaut ko skaistu, bet šī mūzika atspoguļo Pelnrušķītes skumjas un nomāktību. Lūk, te, ir nejaukās pusmāsas, bet te - ierodas šarmantais princis. Mūzika kā tāds labs gids mūs vada cauri baleta sižetam. Man pašai visinteresantākie raksturi šķiet pusmāsas - tie raksturi un krāsas, ko Prokofjevs izspēlē ironiskā manierē, pasvītrojot visu ar nazālu skaņas tembru ir ļoti  spilgti arī šajā svītā, ko mēs atskaņosim. Kā jau teicu - šajā mūzikā ir daudz maģijas, bet tajā pašā laikā Prokofjevs atspoguļojis īstas, cilvēcīgas emocijas un jūtas, ar kurām mums katram ir kaut kas kopīgs. Mēs varam sevi asociēt ar to, kas notiek uz skatuves. Krāsas šajā mūzikā ir brīnišķīgi ierakstītas.    Stāstot par Pelnrušķīti jūs smaidījāt, un jau gribēju vaicāt, vai esat romantiķe, bet tad atplaukāt runājot par pusmāsām, nevis princi. Nezinu, laikam romantikas ziņā esmu vidusmēra cilvēks. Parasti es tiešām ļoti izbaudu mūziku, kas atveido dīvainus vai asprātīgus tēlus, tā kaut kā mani uzrunā. Vai tuvākajā nākotnē jūsu plānos ir kas tāds, ko ļoti gaidāt? Gaidāmi vairāki brīnišķīgi koncerti. Šajā sezonā man plānotas vairākas debijas, bet gaidu arī atgriešanos pie orķestriem, ar kuriem jau esmu pazīstama. Ziemas laikā gaidāmas vairākas jaunas vietas , un tas vienmēr ir aizraujoši, tāpat kā šobrīd šeit, Rīgā - jauna pilsēta, jauna atmosfēra, viss šķiet interesants. Bet ļoti gaidu arī nākamo koncertu Francijā, jo tas Francijas Radio orķestrī esmu darbojusies kā diriģenta asistente, bet tagad atgriezīšos tur, lai sniegtu koncertu. Tas ir orķestris, ko es jau itin labi pazīstu un pēc kāda laika tā būs patīkama atkalsatikšanās ar šiem mūziķiem. Gaidu ar nepacietību.            

Stāsta pianists Ventis Zilberts Ja mūsdienās mūziķiem jautātu par šādas iestādes eksistenci, daudzi, arī pieredzējuši speciālisti, nerunājot par vienkāršiem interesentiem, raustītu plecus, sak, neesam dzirdējuši gan. Bet tāda pastāvēja  XX gs. otrajā pusē veselu trešdaļu gadsimta Austrālijas pilsētā Adelaidē. To tālajā 1961. gadā dibināja un sāka veidot pazīstamie sabiedriskie darbinieki trimdas sabiedrībā Austrālijā Ēriks un Margarita Biezaiši. Laika gaitā tikuši savākti apmēram 22 tūkstoši kompozīciju visdažādākajos žanros – tikai latviešu komponistu darbi, autoru skaitam pārsniedzot piecus simtus. Pagājušā gadsimta 60., 70. un 80. gados trimdas latviešu sabiedrībai tā saucamā dzelzs priekškara dēļ nebija gandrīz  nekādu iespēju iegūt un izmantot arī materiālus, kas glabājās bibliotēkās Latvijā. Ēriks Biezaitis laika gaitā pašaizliedzīgi, apbraukājot latviešu komponistu mītnes zemes Amerikā un Eiropā, no tur dzīvojošiem autoriem vāca viņu sacerējumus, vēlāk tos sistematizēja un interesentiem pa pastu par nelielu atlīdzību izsūtīja vajadzīgās kompozīcijas. Krātuvē Austrālijā nonāca arī neliela daļa Latvijā dzīvojošo komponistu darbu – tos atveda radinieki, draugi, paziņas. Ēriks Biezaitis Mūzikas kataloga priekšvārdā minējis, ka ne visi krātuvē uzņemto darbu autori ir komponisti šī vārda īstajā nozīmē, bet arī visvienkāršākās dziesmas vai mazi instrumentāldarbiņi ir daudzreiz noderējuši trimdas sabiedrībā, piebilstot, ka darbu patieso vērtību atsijās laiks… Nejaušā tikšanās reizē ar Austrālijas latviešiem Rīgā 80. gados dabūju Ērika Biezaiša adresi, aizrakstīju viņam, un sākās mūsu draudzīgā sarakste. Aizsūtīju, piemēram, krātuvei viņu interesējošas notis, kuru tur nebija – virkni Ādolfa Ābeles, Leonīda Vīgnera, Romualda Kalsona, Paula Dambja kompozīciju kopijas, pretī saņemot vismaz 10 reizes vairāk – pasta sūtījumā bija četras lielas kastes ar trimdas komponistu vokālās un instrumentālās mūzikas opusiem – tolaik neatsverama bagātība. Atceros kādu mazu epizodi no sarakstes ar krātuves darbiniekiem. Mani ieinteresēja dažas kompozīcijas, par kuru eksistenci uzzināju no Krātuves kataloga, proti, trimdas komponista Jāņa Kalniņa darbu sarakstā bija četras oriģinālkompozīcijas ar Nerātno dainu tekstiem, kā vēlāk izrādījās – vienīgais šāda žanra devums latviešu mūzikā. Pēc ilgāka laika saņēmu minētos opusus ar mazu piebildi: "Esiet gan diskrēts pielietojumā!" Pēc Ērika Biezaiša aiziešanas mūžībā 1994. gadā Mūzikas krātuve Adelaidē pārtrauca savu darbību, 1996. gadā viss krājums tika pārvests uz Rakstniecības un mūzikas muzeju Latvijā. Šie materiāli ir iepludināti kopējā datu bāzē, kur katrai vienībai ir piebilde – "no Biezaiša mūzikas krātuves". Manuprāt, lielākā vērtība ir tie trimdas latviešu komponistu darbi, kuri nav atrodami citās publiskajās mūzikas krātuvēs Latvijā – Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un JVLMA bibliotēkas nošu nodaļā. Ja kāds grib iepazīties kaut vai ar Jāņa Kalniņa komponētajiem un manis pieminētajiem "Nerātno dainu" paraugiem, jādodas uz  Rakstniecības un mūzikas muzeju – laipni lūgti!

Kad vadu treniņus par cilvēka jaudu, tad saņemu daudz jautājumu par to, kā, esot jau pieaugušam cilvēkam, risināt dažāda veida sarežģījumus attiecībās ar saviem vecākiem. Šādas problēmas bojā garastāvokli, traucē fokusēties un strādāt, pasliktina attiecības ģimenē un rada apgrūtinošu distanci starp cilvēkiem. Tās sagādā sāpes abās pusēs. Un sāpes tērē cilvēka enerģiju, bet to gribētos novirzīt dzīves kvalitātei.Vienu dienu es mūsu Instagram profilā lūdzu jaudīgos uzrakstīt par grūtībām, kas ir viņu attiecībās ar vecākiem un kas paņem no viņiem vairāk enerģijas, nekā gribētos vai būtu veselīgi. Saņemtos aprakstus es sagrupēju pa tēmām un lūdzu psiholoģijas zinātņu doktorei, kognitīvi biheiviorālajai terapeitei Diānai Zandei ieteikumus, vai un kā būtu iespējams risināt biežāk sastopamās problēmas ar pieaugušo vecākiem. Tās vari noklausīties šajā sarunā. Manuprāt, Diānas stāstītais noderēs arī tajās attiecībās ar vecākiem, kur viss ir pat diezgan labi. Vairāk sirsnības cilvēku starpā nozīmē vairāk enerģijas un prieka.Šī ir jau otrā saruna a Diānu Zandi. Pirmā, jeb #117 epizode, bija par to, kā pieauguša cilvēka dzīvi ietekmē bērnībā iegūtais piesaistes veids.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:8:01 Kāpēc pieaugušo bērnu un viņu vecāku attiecībās konflikti ir neizbēgami.14:20 Idejas, kā izturēties pret vecākiem, kuri žēlojas par veselību, bet par sevi nerūpējas.35:16 Kad mijiedarbība ar vecākiem ir nepatīkama un pat toksiska.53:36 “Es nevaru noteikt savu dzīvi, jo, kad pieņemu lēmumu, kas otram nav patīkams, viņš sabrūk. Un šis “viņš” nav divgadīgs bērns, bet mans vecāks” – ko iesākt ar manipulējošiem vecākiem.1:03:03 Kā iemācīties novilkt robežu ar cilvēkiem (draugiem, dzīvesbiedriem, vecākiem), kas kā sodu izmanto nerunāšanas jeb klusēšanas stratēģiju.1:15:00 Kontrolējoši vecāki līdz kapa malai – kāds ir risinājums.1:24:26 Kā nebūt par neizsmeļamu savu vecāku naudas maku un vergu lauku saimniecībā.1:34:54 Spēt izturēt spriedzi laikā, kad tiek ieviestas izmaiņas.1:43:11 Būt par mammu savai mammai – cik veselīgi tas ir.1:52:14 “Eidžisms”(Ageism) jeb vecuma diskriminācija ne tikai vecāku, bet arī jaunu cilvēku vidū.

Mobings ir psiholoģiskā terora veids un sastopams daudz biežāk, nekā mēs gribētu domāt. Kas var īstenot mobingu, kā to atpazīt un kā pretoties, lai neciestu mūsu pašu psihiskā un fiziskā veselība, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ārsts, psihoterapeits, arī „workingday.lv” vadītāju atlases speciālists Andris Jansons, "Trainify" valdes priekšsēdētājs Viktors Pedčenko un Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vecākā juriste Elīna Ūsiņa. Pieredzē dalās komunikāciju aģentūras „A.W.Olsen & Partners” projektu direktore Rūta Grikmane. Elīna Ūsiņa norāda, ka birojs arvien vairāk saņem signālus par emocionālo vardarbību, kas sabiedrībā ir raksturīga un izpaužas arī darba vidē. "Pēdējā laikā ir vairāki iesniegumi un to varam skaidrot, ka sabiedrība ir kļuvusi izglītotāka, vairāk izprot mobingu un bosingu un arī to, kādām jābūt darba attiecībā, darba videi. Līdz ar to atrod drosmi arī ziņot," atzīst Elīna Ūsiņa. "Ne visos gadījumos mobings un bosings ir identificējams, bet pozitīvi, ka cilvēki neklusē, uzdrošinās formulēt savu problēmu un vēršas tiesībaizsargājošās iestādēs." Viņa arī norāda, ka nav identisku mobinga un bosinga gadījumu, tāpēc arī ekspertu vidu nav vienotas izpratnes, kas tas īsti ir. "Mobinga un bosinga tvērums nemitīgi evolucionē un katrā darba kolektīvā tas var būt pilnīgi savādāks," norāda Elīna Ūsiņa. "Pats svarīgākais ir saprast, ka tā nav viena vai pāris epizodes, kas mums nepatīk darbā, darba attiecībās. Šajā gadījumā runājam par psiholoģisko teroru, kas ietver sevī sistemātisku, naidīgu un neētisku attieksmi no vienas vai vairākām personām, vai tie ir kolēģi, vai darba devējs." Tas var izpausties gan ar kliegšanu, gan pazemošanu, gan profesionālo vai personīgo īpašību noniecināšanu, izsmiešanu, aprunāšanu, izolēšanu. Pats galvenais - mērķis ir radīt nelabvēlīgas sekas šim darbiniekam. Ūsiņa norāda, ka par mobingu vai bosingu var runāt, ka šīs kaitnieciskās darbības nav vienreizēja rakstura, bet atkārtojas un turpinās kaut kādā laika periodā. Rūta Grikmane atklāj, ka cietusi no mobinga, ko īstenojis nevis darba devējs, bet klients. "Visvairāk sarūgtināja, ka klients bija valsts iestāde," neslēpj Rūta Grikmane. "Protams, mēs visi esam cilvēki, bet, manuprāt, realizējot projektus, tie cilvēki, kas strādā kopā, viņi ir kā komanda, nevis viens ir kā boss, kurš tevi visu laiku "dzen grīdā", maina projektu, nosaka nereālus izpildes termiņus, nepārtraukti par tavu darbu sūdzas gan savai, gan manai vadībai. Kas ir pilnīgi, manuprāt, ārpus jebkādiem rāmjiem. Sauc manus padotos par nespējīgiem, par idiotiem. Tādā veidā visu, ko es daru, nepārtraukti noniecina, izplatot to apkārt. Man tas likās nesaprotami." "Pēc tam man nācās pierādīt, ka projekts realizēts tajā un pat labāk, nekā tas bija plānots," turpina Rūta Grikmane. "Tur bija sarakste uz sarakstes par to, esam, ko neesam darījuši, katra cipara pierādīšana. Tas bija milzīgs nesaprotama papildus darba apjoms, kur visu laiku juties, ka kaut ko dari nepareizi, lai gan visi rezultāti un apkārtējie cilvēki, kas iesaistīti, izņemot vienu, saprata, ka viss notiek normālā laikā, visu esam izdarījuši, viss ir noorganizēts, nekādām lielām problēmām nevajadzētu būt." "Viens no pārmetumiem bija, ka viņi neredzot manu komandu. Bet speciāli saudzēju savu komandu, lai viņi arī netiek novesti līdz brīdim, kad ierauga, ka zvana telefons, tu jau saraujies un domā, ak dievs, kas atkal būs. Šādi nodzīvoju kādus četrus mēnešus. Manuprāt, attieksme un visa uzvedība bija vienkārši nenormāla," vērtē Rūta Grikmane. Andris Jansons atzīst, ka reizēm ir situācijas, ka klienti ir augstprātīgi, nepārdomāti prasīgi. Viņu lēmumu pieņemšana kavējas, bet no otras puses visu izdarīt ātri.  

Es apbrīnoju sportistus, kuriem savā karjerā ir izdevies sasniegt daudz. Mani interesē stratēģijas, kā viņi to ir panākuši, jo viņu pieredzē ir daudz noderīga citu dzīvei, lai sasniegtu panākumus arī ārpus sporta. Sarunā ar Latvijas futbola leģendu Māri Verpakovski mani īpaši interesēja, kas bija viņa lielākie izaicinājumi un stratēģijas to pārvarēšanai, lai gan kļūtu par lielisku futbolistu, gan turpinātu par tādu būt, strādājot augstas konkurences apstākļos arī tad, kad ir izveidota ģimene.Māris stāstīja, ko no cilvēka prasa ceļš uz profesionālo sportu un atrašanās tajā. Manuprāt, te ir daudz līdzīga ar izaicinājumiem arī to cilvēku dzīvēs, kuri ar sportu nav saistīti, bet kuriem piemīt augstas ambīcijas un apņēmība izvēlēto sasniegt.Kad uzzināju, ka grāmatu par Māri Verpakovski ir sarakstījusi Linda Apse, sapriecājos. Starp citu, TEV IR IESPĒJA LAIMĒT VIENU NO DIVĀM MĀRA PARAKSTĪTAJĀM GRĀMATĀM, kuras tiks izlozētas starp Cilvēkjaudas faniem Instagram un Facebook platformās. Vari piedalīties arī abās (vai vienā), ja izpildīsi izlozē prasīto, kas- Facebook platformā ir redzams pie šī ieraksta, tur, kur teksta apraksts (tur paskaidrots, kas ir jādara); - Instagram platformā ir redzams pie šī ieraksta, tā apakšā (patin un leju un atradīsi, kas ir jādara).Grāmatas autore Linda Apse lieliski stāsta par cilvēku un viņas izpētes darbs grāmatā ir kolosāls pamats, uz kā veidot sarunu ar grāmatas varoni. (Zinu to no intervijas ar šefpavāru Mārtiņu Rītiņu, kuru veidoju, balstoties uz Lindas grāmatu par viņu.)Iesaku šo sarunu un grāmatu par Māri ikvienam cilvēkam, kuram ir ambīcijas vai kura dzīvē ir cilvēks ar ambīcijām. Saruna un grāmata var izrādīties papildu atbalsts cilvēkiem, kuri savu dzīvi vēlas saistīt ar profesionālo sportu.Vairāk informācijas ir sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:07 Kāda ir sajūta, kad par tevi raksta grāmatu10:50 No kurienes Mārim jau bērnībā bija sajūta, ka viņam dzīvē izdosies sasniegt lielas lietas14:24 Liepājas puika Rīgā un grūtības, ar kurām bija jāsastopas18:21 Kā Māris cīnījās ar mobingu un konkurenci Kijivas “Dinamo” futbola klubā23:56 Ko darīt ar kritiku30:42 Par bērna pirmā trenera nozīmīgumu34:37 Kāda izskatījās treniņa nedēļa “Skonto” FC Rīgā un Kijivas “Dinamo”39:00 Vai, esot partnerattiecībās, rezultātus sasniegt ir vieglāk vai tieši otrādi41:02 Kurā valstī Mārim nepatika spēlēt, un par kurām viņš īpaši fanoja45:20 Vai augsta līmeņa sportistus var salīdzināt ar “dīvām”, un kā pret viņiem labāk izturēties apkārtējiem53:40 Par seksu pirms svarīgām spēlēm55:20 Ar ko ir jārēķinās vecākiem, ja bērns izvēlas iet profesionālajā sportā1:00:26 Ko darīt, ja ķermeņa trauma bremzē1:07:01 Ko nozīmē spēlēt savas valsts izlasē1:13:11 Spilgtākie brīži Māra karjerā un upuri, kas nesti, lai tos sasniegtu1:15:47 Futbolists un Prāta Vētra – kas viņiem ir kopīgs1:18:17 Izaicinājumi prasmei apieties ar naudu1:24:59 Bīstamā zona - korupcija sportā1:31:18 Profesionālais sports un atkarības – kā pasargāt jauniešus1:34:45 Ar ko bijušais futbolists Māris Verpakovskis nodarbojas šobrīd

Krietna daļa no mums dzīvos ilgāk, nekā vairums cilvēku iepriekšējās paaudzēs. Mūsu spēja mācīties un sapratne par to, kā mācīties iedarbīgi, tiešā veidā ietekmēs mūsu dzīves kvalitāti - ko un kā strādājam, cik pelnām, kādas iespējas gūstam, ar kādiem cilvēkiem pavadām laiku, cik veseli un laimīgi esam. Manuprāt, lielisks cilvēks, ar kuru runāt par spēju mācīties un rūpēm par savu smadzeņu veselīgumu, ir Dr. Sandra Vestermane- ārste neiroloģe un kognitīvo neirozinātņu maģistre, mediķe jau n-tajā paaudzē. Viņa gan ārstē cilvēku, gan vada interesantas lekcijas, par kurām iesaku jautāt dakterei, jo vismaz daļu no tām vēl var iegādāties."Meitiņ, mācīties vajag visu mūžu," man pirms gadiem trīsdesmit pieciem teica mana vecmamma, kad kāpām ārā no autobusa pēc sarunas par to, ko viņa, lielas slimnīcas virsmāsa, bija jaunu iemācījusies biškopības kursos. Gadus piecpadsmit vēlāk es mācījos meditācijas seminārā. Kopā ar vecmammu. Un vēl pēc padsmit gadiem mēs joprojām runājām par to, ko jaunu viņa bija iemācījusies nesenākajos kursos, ko toreiz apmeklēja. Izvēle regulāri mācīties, ir vērtīga mācība, par kuru visu mūžu būšu vecmammai pateicīga.Iepriekšējās Cilvēkjaudas epizodes ar dakteri Sandru Vestermani:#92 - par dzīšanos pēc laimes#63 - par stresu un baudu#42 - dzimumu kognitīvās spējas#33 - lietot savas smadzenes prasmīgāk#10 - par perfekcionismu un veselības kaitēmsaruna par trauksmi un sevis pazīšanuVairāk informācijas atradīsi sarunas lapā šeit.Sarunas pieturpunkti:3:08 Vai cilvēkam paliekot vecākam, ir grūtāk iemācīties jaunas lietas11:06 Kā motivācija un emocionālais fons ietekmē spēju apgūt ko jaunu20:44 Kas var būt par iemeslu, ja bērnam/pusaudzim parādās mācīšanās grūtības23:34 Kādas ir tendences un prognozes saistībā ar darba tirgu, vadoties pēc neirobioloģijas profesionāļiem32:34 Galvenie faktori, kas palīdz, kad vēlamies kaut ko iemācīties38:06 Kādēļ cilvēkiem ir dabiska tieksme pēc pārmaiņām un attīstības43:04 Kā saglabāt smadzeņu “jaunību”45:28 Par salīdzināšanos, kas veicina vai bremzē progresu53:32 Kāpēc ir svarīgi atpazīt un ārstēt depresiju56:37 Kas ir maladaptīvā mācīšanās1:03:01 Kā stress un bailes ietekmē spēju atcerēties jaunu informāciju1:16:06 Kā mēs, paši to nemanot, iedarbojamies uz savu dopamīna bāzes līmeni, un kā tas ietekmē mācīšanos

Sastapties Latvijas mežos ar kādu meža zvēru, kas cilvēkam var nodarīt nopietnu kaitējumu veselībai, joprojām ir zema, tomēr iespēja pastāv. Par to, kā rīkoties situācijā, ja mūsu ceļi ir krustojušies ar bīstamu plēsēju, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Dabas aizsardzības pārvalde ģenerāldirektors Andrejs Svilāns, ekskursiju "Uzzini, iepazīsti" vadītāja un gide Zaiga Kaire un Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Vilnis Skuja. "Tie četrkājainie, no kuriem šogad zināmā mērā pamatoti, bet lielā mērā nepamatoti nobijušies, tie ir vismazāk bīstamie," vērtē Andrejs Svilāns. "Tie cilvēki, kuri iet dabā, pieļauju, ka viņus lācis ir redzējis krietni biežāk, nekā viņi lāci. Kārtīgs lacis, ja viņš ir savvaļas lācis viņš aizvācas klusākā vietiņā no "divkājainā zvēra"." "Bažas par to, ka aiz katra koka mežā gaidīs lācis, ir pilnīgi aplamas," turpina Andrejs Svilāns. Zaiga Kaire atzīst, ka bīstamākas situācijas ir veidojušās, tikai ejot vienai. "Ja mēs esam gājuši kaut vai nelielā bariņā, kaut vai trīs cilvēki, mēs radām  lielāku troksni, dzīvnieks mūs labāk sadzird. Pēc būtības meža dzīvnieks, ja viņš nejūtas apdraudēts, ja nav slims, viņš no cilvēka vairīsies," norāda Zaiga Kaire. "Piekristu apgalvojumam, ka drīzāk dziļā meža biezoknī sastapt cilvēku šķiet bīstamāk un lielāks apdraudējums, nekā redzēt kādu dzīvnieku. Manuprāt, pareizā pieeja būtu nepievērst sev uzmanību, izbaudīt to mirkli, kad esi viņu redzējis, klusiņām doties projām, vai pagaidīt, lai dzīvnieks aiziet prom, ja tevi nav pamanījis." Abi eksperti norāda, ka par lāčiem daudz bīstamākas ir un arī biežāk sastopamas ir mežacūkas ar mazuļiem. "Tās ir bijušas ļoti nepatīkamas tikšanās, īpaši, ja tu ej viens, kā man ir gadījies. Eju viena, ļoti klusām, vēl fotografējot, ir gadījies, gandrīz uzkāpt virsū. Tā tikšanās... viņi ceļas, viņi ir strauji, skrien, varbūt īsti tevi neredz, tad jādomā, ko darīt tajā mirklī," atzīst Zaiga Kaire. Andrejs Svilāns piebilst, ka šādā situācijā nav universāla risinājuma: ja redz koku un spēj uzrāpties, to vajadzētu darīt, jo mežacūka ir ātrs dzīvnieks un kokā nerāpjas. Bet ar lāci tuvplānā tā ir loterija, ja viņš ir dažu metru attālumā. Nav universālas receptes Vēl kā bīstamākus par meža dzīvniekiem Zaiga Kaire min agresīvus suņus.  "Tas, ko nevajadzētu darīt, grupiņai nevajadzētu pašķīst. Vajag uztaisīt drīzāk kā baru, jo agresīvie suņi, redzot kā baru, viņi vairāk baidīsies nākt klāt, viņi meklēs cilvēku, kurš nobīstas, atdalās, mēģina viens pats palikt. Tas ir sliktākais, ko var darīt," uzskata Zaiga Kaire. Tāpat viņa iesaka dabā vairāk doties vismaz divatā. Vilnis Skuja uzskata, ka nevajag pārāk baidīt cilvēkus, kas vēlas doties mežā. "Skaidrs, ja cilvēks uzvedas dumji, vairāk jādomā, kā cilvēku norobežot no dabas, nekā tos dzīvniekus. Arī ar gulbjiem nav tik traki, jebkurš gulbis virsū neskries. Ir tēviņi, kas ir agresīvāk noskaņoti, ka tā būtu Latvijā briesmīga problēma, nedomāju," vērtē Vilnis Skuja. "Ja redzat, ka gulbis peld pretī un kaut ko saka, varbūt neejiet viņam tuvāk vai nepeldēties tajā vietā. Gulbis arī ir dzīva radība, viņam varbūt ir lielākas tiesības uz to gabaliņu ezerā, nekā tam cilvēkam, kurš ir noģērbies un ielīdis papeldēt." "Mežā cilvēks var justies droši un brīvi, ja viņš pats neuzvedas idiotiski. Ja viņš uzvedas muļķīgi, tad arī visādas muļķības var sanākt," pārliecināts Vilnis Skuja.  

Finanšu eksperti uzskata, ka liels skaits Latvijas darba ņēmēju iegulda naudu sev nepiemērotās 2. pensiju līmeņa programmās. Ko tad darām nepareizi un kāpēc uzņēmumiem būtu jāizrāda lielāka iniciatīva savu darbinieku 3.pensiju līmeņa uzkrājumu veidošanā, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk skaidro Latvijas darba devēju konfederācijas sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns, Swedbank Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītājs Pēteris Stepiņš un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras vadošā eksperte Ilze Vindele. "Pensiju otrais līmenis ir tas, kas attiecas uz jauniešiem, jo par 2.līmeņa dalībnieku var kļūt jau no 15 gadu vecuma," norāda Ilze Vindele. "Kad tuvojas jau pensijas vecums, ir jau par vēlu kaut ko darīt. Varbūt mums kaut kas jāmaina dialogā ar sabiedrību, ka tā ir pensija, bet vairāk uzkrājums pašam cilvēkam." "Izdari pareizo izvēli attiecībā uz ieguldījumu plānu un neinteresējies līdz 50 gadiem. Būtu arī vēlams arī iesniegt iesniegumu par kapitāla mantošanu," turpina Vindele. Konservatīvie plāni vairāk domāti pirms pensijas vecuma cilvēkiem, lai saglabātu uzkrājumu. Runājot par pensiju 3. līmeņa iemaksām, Pēteris Leiškalns vērtē, ka darba devējiem šajā līmenī iemaksas par darbinieku būtu jāveic profesijās, kur var būt risks, ka nevar nostrādāt līdz vispārējās pensijas vecuma sasniegšanai. "Manuprāt, 3. līmenis ir tas, ar kuru vajadzētu aizstāt visas izdienas pensiju sistēmas, nosakot, ka darba devējam ir obligāts pienākums veikt iemaksas 3. līmenī. Nevis, ka mums ir izdienas pensiju sistēma, kas īsti labi neiet kopā ar vispārējo pensiju sistēmu," uzskata Pēteris Leiškalns.  "Normālā sistēma būtu tāda, ka ir darba veids, kurā pastāv risks, ka darbinieks nevarēs tajā darbā līdz pensijas vecuma sasniegšanai nostrādāt, tajos darbos darba devējs, tostarp arī valsts, veic iemaksas 3. līmenī. Kad darbinieks ir sasniedzis vecumu, kad nevar strādāt konkrēto darbu, viņš var sākt saņemt daļēji pensiju no 3. līmeņa iemaksām. Protams, tas ir vēlamais modelis jebkurā profesijā, ja darba devējs var to atļauties."

Saruna par cilvēkiem, kuri bērnībā atradās (vai joprojām atrodas) jebkāda veida disfunkcionālā vidē, lai vai cik ilgi vai pat ja tikai nedaudz. Saruna par to, kas par sevi jāsaprot, lai izdotos dzīvot pilnvērtīgi un pašiem savu dzīvi, kurā mūs nebremzē pagātnes pretīgās atraugas, kas ik pa laikam sapin kājas arī tagadnē. Svarīgi, lai saprotam, kā varam pasargāt un atbalstīt arī savus bērnus, ja gadījumā viņiem ir risks augt pat tikai daļēji disfunkcionālā vidē. Sākotnēji šī saruna bija plānota par pieaugušiem alkoholiķu bērniem (PAB) vai citu atkarībnieku bērniem, tai skaitā - darbaholiķu bērniem, bet jau sarunas laikā, līdz ar Kaspara Simanoviča definīciju par cilvēkiem no disfunkcionālām ģimenēm vai vides, kļuva skaidrs, ka saruna attiecas uz lielāko vairumu no mums.Manuprāt, Kaspara stāstītais iebliež pa galvu gan saudzīgi, gan vienlaicīgi tā, ka vairs nevar turēt acis aizžmiegtas un izlikties, ka "nemaz jau tik traki nebija" un "ar laiku jau viss pāries". Šī saruna ir būtiska daļa ceļam atpakaļ pie sevis, pie sava prieka, pie veselīgas pašapziņas pat tajos brīžos, kad iet pavisam draņķīgi. Tā ir saruna par iespēju un vajadzību atgūt brīvību.Šī ir 3. saruna ar teologu Kasparu Simanoviču, kurš ir neoētiskās veselības kopienas "Elizeja" līdzdibinātājs. Mūsu pirmā saruna bija par cilvēkiem ar atkarībām, bet otrā - par cilvēkiem, kuriem ir apgrūtinošas attiecības ar atkarīgiem cilvēkiem jeb līdzatkarību.Kaspars Simanovičs ir autors nesen izdotai grāmatai "Dienas līdzsvars. Mūžsena gudrība šodienas skatījumā".Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:2:49 Ko iekļauj jēdziens PAB (Pieaugušie Alkoholiķu Bērni) un vai tas attiecas tikai uz alkoholiķu bērniem15:49 Kāds izskatās normāls, veselīgs, autentisks cilvēks – galvenie kritēriji pēc Bila Plotkina20:38 Cik svarīgi ir justies labi pašam savā kompānijā22:23 Patiesas un sirsnīgas draudzības vērtība28:24 PABinieki un meli39:01 Kas patiesībā ir konflikts, un kā konfliktē veselīgs cilvēks44:35 Kas cilvēkā ieliek vērtības un pašvērtības izjūtu48:38 Kāpēc dažiem cilvēkiem ir grūti atvainoties un paust savas jūtas un sajūtas55:05 Kā mēs varam atpazīt, vai mums ir kādi traucējumi; PABinieku 12 pazīmes56:26 Divi iemesli, kāpēc PABiniekiem ir grūti izpildīt uzdevumu līdz galam1:03:22 PABinieku sačakarētās attiecības ar prieku1:10:07 Kā bērnības nedrošā vide ietekmē cilvēku tam pieaugot1:19:02 Kā perfekcionists var būt bezatbildīgs cilvēks1:28:25 Caurā sieta sindroms1:31:38 Uz kā ir balstīta Kaspara Simanoviča grāmata “Dienas līdzsvars”1:44:25 Kad ir un kad nav cilvēkā integritātes1:46:38 Ko darīt cilvēkam, kas atpazinis sevī kādu no PABinieku īpašībām