Podcasts about daudziem

Trampam esot bijusi brīnišķīga divu stundu gara telefonsaruna ar Vladimiru Putinu - Krievijai priekšā ir varena perspektīva pelnīt lielu naudu tirdzniecībā ar ASV, tikai jāizbeidz tas karš. Un Putins tam esot gatavs. Tā pēc sarunas savā sociālajā medijā rakstīja Tramps. Tikmēr nekas gan neliecina, ka karadarbība patiešām tuvākajā laikā varētu tikt pārtraukta. Cits karš Tuvajos Austrumos gan uzņem apgriezienus - Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka turpmāk Gazas sektoru pilnībā kontrolēšot Izraēla. Tas esot šī kara lielais mērķis. Tiesa, ko tas nozīmēs realitātē? Vēl novērtēsim Rumānijas prezidenta vēlēšanu rezultātus - tur spraigā cīņā uzvarējis proeiropeiski noskaņotais līdzšinējais Bukarestes mērs, kurš solījis turpmāk atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret agresoru. Krievijai neizdevās panākt Rumānijas politiskā kursa maiņu. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Austrumeiropas politikas centra direktors Māris Cepurītis un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Dāvana pa telefonu Krievijas un Ukrainas delegāciju tikšanās 16. maijā Stambulā ilga apmēram divas stundas. Iespēja, ka Krievijas vadonis Putins varētu pieņemt prezidenta Zelenska aicinājumu tikties augstākajā līmenī, izplēnēja līdz ar trešdienas vakaru, kad Maskava paziņoja, ka tās delegāciju vadīs Vladimirs Medinskis – tas pats, kurš 2022. gada sarunās; Putina padomnieks, bijušais kultūras ministrs un profesionāls vēstures revidētājs krievu impēriskā šovinisma garā. Viņa sūtīšana uz tikšanos pati par sevi Kijivā tika iztulkota kā zīme, ka Kremlis nav gatavs nopietnām miera sarunām. Tas arī pierādījās – Ukrainas pusei, kuru sarunās vadīja aizsardzības ministrs Rustams Umerovs, tika izteiktas nepieņemamās prasības par četru apgabalu pilnīgu nodošanu Krievijai un vienpusēju atbruņošanos. Vienīgais, par ko izdevās vienoties, ir karagūstekņu apmaiņa pa tūkstotim no katras puses. Pēc sarunām Krievijas delegācijas vadītājs paziņoja, ka viņa valsts esot gatava karot desmitiem gadu. Tādējādi Krievijai izdevās uz laiku aizvirzīt otrajā plānā jautājumu par nekavējošu uguns pārtraukšanu, uz ko uzstāj Ukrainas sabiedrotie Eiropā un arīdzan Savienoto Valstu prezidents Tramps. 15. maijā, pārlidojuma laikā uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem Baltā nama saimnieks izteicās, ka acīmredzami nekas nemainīšoties, kamēr viņš un Putins nebūšot „sanākuši kopā”. Grūti spriest, vai par šādu „kopā sanākšanu” uzskatāma pirmdien, 19.maijā, notikusī abu varasvīru divu stundu ilgā telefonsaruna. Tramps savā soctīklu ierakstā to pasteidzās pasludināt par „izcilu”, savukārt Putins, runājot ar reportieriem, kā „jēgpilnu un atklātu”. Krievijas mediji dēvē pirmdienas telefonsarunu par savas valsts diplomātisku uzvaru. Nav īsti skaidrs, kas liek amerikāņu līderim optimistiski paust, ka Ukraina un Krievija tūdaļ sākšot miera sarunas. Pie tam viņa paustajā pēdējās dienās vairakkārt izskanējis motīvs, ka Savienotās Valstis varētu no Krievijas un Ukrainas sarunu procesa distancēties. Nav skaidrs, kas tādā gadījumā notiks ar amerikāņu militāro un izlūkinformācijas atbalstu Ukrainai. Vēl Baltā nama saimnieks savos izteikums zīmē nekonkrēti rožainas komerciālas sadarbības perspektīvas ar abām karojošajām pusēm, kad tās būs noslēgušas mieru, bet neko nesaka par iespējamām sankcijām pret Krieviju par miera procesa sabotēšanu. Acīmredzami apzinoties visus domājamos riskus, Ukrainas prezidents Zelenskis aicinājis Ameriku nepamest sarunu procesu. Pārpārēm ložu, drusku maizes Svētdien, 18. maijā, Izraēla apstiprināja, ka ir uzsākusi plašu sauszemes operāciju ar nolūku pārņemt savā kontrolē lielāku daļu Gazas joslas. Jau kopš pagājušās nedēļas nogales Izraēlas Aizsardzības spēki pakļauj joslas teritoriju daudz intensīvākiem gaisa triecieniem, kas, saskaņā ar Gazas pārvaldes iestāžu vēstīto, esot prasījuši jau apmēram pāris simtus dzīvību. Pirmdien premjerministrs Netenjahu izteicās, ka izraēliešu spēki varētu īstenot pilnīgu visas teritorijas okupāciju. Tiek ziņots, ka Gazas sektors varētu tikt sadalīts vairākās kontroles zonās un iedzīvotāji piespiesti koncentrēties samērā nelielās teritorijās, visdrīzāk, sektora dienvidu daļā. Tāpat pirmdien Izraēla izsludināja evakuācijas norādījumu sektora dienviddaļas pilsētas Hānjūnisas iedzīvotājiem, brīdinot par bezprecedenta mēroga uzbrukumu pilsētai. Izraēlas uzsāktā karadarbības eskalācija izraisījusi asu reakciju no vairāku rietumvalstu puses. Vakar ar kopīgu paziņojumu šai sakarā nākušas klajā Lielbritānija, Francija un Kanāda, nodēvējot Izraēlas darbības par neproporcionālām. Londona jau paziņojusi, ka pārtrauc sarunas ar Izraēlu par brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu. Savukārt Eiropas Savienība, kā norādījis Francijas ārlietu ministrs Žans Noels Barro, varētu iesaldēt savienības asociācijas līgumu ar Izraēlu, kas to nostādītu statusā, kādā šobrīd ir tādas valstis kā Sīrija, Libērija vai Zimbabve. Militāro darbību eskalācija notiek uz akūta pārtikas un medikamentu trūkuma fona, kuru izraisījusi kopš marta sākuma īstenotā Gazas joslas blokāde. Starptautiskā prese citē „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrijas ziņoto, ka pārtikas trūkums jau bijis par iemeslu 57 bērnu nāvei. Savukārt ANO ģenerālsekretāra vietnieks humānās palīdzības jautājumos Toms Flečers intervijā raidsabiedrībai BBC paziņojis, ka četrpadsmit tūkstošiem mazuļu bada nāve draudot jau pāris dienu laikā. Svētdien premjerministrs Netanjahu paziņoja, ka, piekāpjoties Savienoto Valstu un citu Izraēlas partneru spiedienam, tiks atļauta zināma pārtikas daudzuma ievešana Gazas joslā, lai nepieļautu badu. Nepilnas simts kravas mašīnas ar pārtiku, medikamentiem un medicīnas precēm esot ielaistas pāri robežai, bet, saskaņā ar raidsabiedrības BBC ziņoto, vakar, 20. maija, dienas beigās pārtikas izdalīšana iedzīvotājiem vēl nebija uzsākta. Eiropa atviegloti nopūšas Eiropa var atviegloti nopūsties – respektīvi, tā Eiropas daļa, kas savu nākotni redz līdzšinējās valstu kopības un tās apliecināto vērtību tālākā pastāvēšanā. Rumānijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, kas notika 18. maijā, uzvaru ar nepilniem 54% balsu guvis 55 gadus vecais matemātiķis un līdzšinējais Bukarestes mērs Nikušors Daniels Dans. Par neatkarīgo kandidātu balsojuši visvairāk galvaspilsētā, kur viņš iemantojis popularitāti kā tās vadītājs, arī citās lielākajās pilsētās un ungāru minoritātes apdzīvotajos rajonos. Daudziem viņa ievēlēšana ir patīkams pārsteigums, ciktāl pēc vēlēšanu pirmās kārtas šķita, ka labākas izredzes ir ultranacionālistam, radikālajam konservatoram un trampisma adeptam, partijas Alianse rumāņu vienotībai līderim Džordžem Simionam. Salīdzinot ar pirmo kārtu, vēlētāju aktivitāte svētdien bija augusi par apmēram 11,5 procentiem, un acīmredzami šie aktivizējušies pilsoņi arī nesuši uzvaru Danam. Viņa kampaņas stūrakmeņi bija skaidrs atbalsts Rumānijas līdzšinējai pozīcijai Eiropas Savienībā un NATO, cīņa pret korupciju un arī turpmākais atbalsts Ukrainai. Kā atzīmē komentētāji, rumāņu sabiedrības lielākajai daļai tomēr nav bijis pieņemams visai atklāti prokremlisks valsts galva. Rumānijas prezidenta varas funkcijas nav sevišķi plašas iekšpolitiski, bet nozīmīgas ārpolitika, drošības politikā un tiesu varas amatpersonu iecelšanā. Jādomā, ka Ungārijas premjers Orbans un Slovākijas premjers Fico ar lielām cerībām raudzījās uz Simionu kā savu nākamo sabiedroto Eiropas politikas arēnā. Līdzšinējie labējo radikāļu panākumi Rumānijas prezidenta vēlēšanu procesā skaidrojami pamatā ar vēlētāju nepatiku pret līdzšinējo valdošo Sociāldemokrātiskās un Nacionāli liberālās partijas koalīciju. Jaunievēlētais prezidents pagātnē bijis liberālās un šobrīd opozīcijā esošās Rumānijas glābšanas savienības biedrs, taču izstājies no tās 2017. gadā un kopš tā laika formāli ir bezpartejisks. Kā zināms, pēc valdošajai koalīcijai negatīvajiem pirmās prezidenta vēlēšanu kārtas demisionēja premjerministrs Marčels Čolaku, līdzšinējam kabinetam turpinot darbu pagaidu valdības statusā. Tādējādi jaunas valdības izveide ir prezidenta Dana pirmais darba uzdevums. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

SKYFORGER "TEIKAS" Koncerta Apskats, Xiaomi Arēna 03.05.2025. - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #180Šajā epizodē, augstā video kvalitātē un retā klātienes sarunā, atskatāmies uz aizgājušo SKYFORGER Dižkoncertu, kurš notika 03.05.2025. Xiaomi Arēnā (Arēnā Rīga). Sarunā dalāmies ar mūsu sajūtām un atmiņām par šo Dižkoncertu, notikumiem ap to, koncertā spēlētajām dziesmām, viesu grupām, kā arī atpakojam un izrādam jaunā albuma "Teikas" CD. Koncerts bija, mūsuprāt, nozīmīgākais un vērienīgākais notikums Latvijas metāla skatuvē, jo...- Pirmo reizi Latvijas lielākajā arēnā kā galvenie mākslinieki uzstājās kāda Latvijas metāla grupa, Latviešiem visnozīmīgākā metāla grupa SKYFORGER;- Debesu Kalējs (Skyforger) svinēja savu 30 gadu jubileju un neviena cita nepārtraukti aktīva Latvijas metāla grupa nav sasniegusi tik greznu gadu skaitli;- Šis koncerts arī bija grupas jaunākā albuma "TEIKAS" prezentācijas koncerts. Grupas jaunākais albums kopš 2015. gada! Daudziem tā bija pirmā iespēja dzirdēt šo albumu pilnā garumā, jo albums tika izdots vien 2 dienas pirms šī koncerta.Aicinām arī Jūs dalīties ar savām sajūtām un atmiņām par šo koncertu, un jaunizdoto Skyforger albumu mūsu komentāru sadaļā!Paldies grupai SKYFORGER par šo vienreizējo, aizkustinošo un vērienīgo notikumu! Saules mūžu Debesu Kalējam, Saules mūžu Latvijai!SKYFORGER:https://skyforger.lv/lv/https://www.facebook.com/skyforgerofficialhttps://www.instagram.com/skyforgerofficial/https://www.youtube.com/SkyforgerOfficialhttps://skyforger.bandcamp.com/https://soundcloud.com/skyforgerofficialhttps://open.spotify.com/artist/5QLr9mctfuwi8KGF1W211rJaunais Skyforger albums "Teikas":https://skyforger.bandcamp.com/album/teikas0:00 - Ievads1:57 - Šī Dižkoncerta nozīmīgums 7:02 - Koncerta iesildošās grupas14:38 - Jaunā albuma "TEIKAS" CD atpakošana20:04 - SKYFORGER koncerta atskats - Albuma prezentācijas daļa48:33 - SKYFORGER koncerta atskats - Klasisko gabalu daļa1:02:24 - Retrospekcija pēc-koncerta notikumos, Sarunas izskaņasŠī gada ZOBENS UN LEMESS festivāls:https://fb.me/e/2uVYqdDuH10 gadu jubileja, 6.-8. jūnijs, jaudīgas un unikālas grupas, būtiskākais pašmāju metāla festivāls, tiekamies tur! Šī gada KILKIM ŽAIBU festivāls:https://fb.me/e/5L4gHTWr325 gadu jubileja, 20.-22. jūnijs, vispusīgākais un lielākais metāla festivāls Baltijā, tiekamies tur!Silvestra dzīves stāsts "Augstspriegums" Dokumentārijā:Raksts ar foto un visām 3 daļām - https://www.lsm.lv/augstspriegums1. daļa - https://open.spotify.com/episode/3z7S3BAwGPEcrD01b0DMQI?si=d18fd69ac42f47c62. daļa - https://open.spotify.com/episode/2ayY57aN8qNNL1vyQSXoOY?si=1ecb90861ef94f2d3. daļa - https://open.spotify.com/episode/7N1jsNYwurpZC8OzS0KrSa?si=690192726d174631Atskaņošanas saraksts - https://www.youtube.com/playlist?list=PLR2yUDK6PMAghM42YuQmSSK12AvWStCwtSEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Sastrēgums slimnīcu uzņemšanā pacientam nozīmē ne tikai mokošu gaidīšanas laiku, bet iespējams, arī draudus dzīvībai. Kā tiek organizēta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un slimnīcu sadarbība, lai šādi sastrēgumi neveidotos, par to spriežam Krustpunktā. Diskutē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule, Veselības ministrijas valsts sekretare Agnese Vaļuliene, Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēnijs Kalējs un zvērināta advokāte Solvita Olsena, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Lauris Vidzis.   Pirms pāris nedēļām Latvijas Televīzija stāstīja par vienu dienu, kad bija sarežģīta situācija Stradiņa slimnīcā, kad dienā tika atvests tik daudz slimnieku, ka nepietika vietas pat koridoros. Daudziem nācās gaidīt Neatliekamās palīdzības dienesta automašīnās, šādi ietekmējot arī dienesta darbu. Šajā laikā jau vispār daudz slimo ar dažādiem vīrusiem, gripu un Covid, bet ir jau arī citas slimības. Tikmēr slimnīcām pat ar ieplānoto naudu pietrūkst 40 miljonu, lai visus apkalpotu. Tādi skaitļi izskanējuši jau gada sākumā. Bet mēs taču arī atceramies 2024. gada nogali, kad slimnīcas dabūja trūkties, jo bija ārstējušas vairāk pacientu nekā noteiktās kvotas. Un kas tad būs šogad tālāk? Neskaidrību ir daudz. 

Sastrēgums slimnīcu uzņemšanā pacientam nozīmē ne tikai mokošu gaidīšanas laiku, bet iespējams, arī draudus dzīvībai. Kā tiek organizēta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un slimnīcu sadarbība, lai šādi sastrēgumi neveidotos, par to spriežam Krustpunktā. Diskutē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule, Veselības ministrijas valsts sekretare Agnese Vaļuliene, Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēnijs Kalējs un zvērināta advokāte Solvita Olsena, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Lauris Vidzis.   Pirms pāris nedēļām Latvijas Televīzija stāstīja par vienu dienu, kad bija sarežģīta situācija Stradiņa slimnīcā, kad dienā tika atvests tik daudz slimnieku, ka nepietika vietas pat koridoros. Daudziem nācās gaidīt Neatliekamās palīdzības dienesta automašīnās, šādi ietekmējot arī dienesta darbu. Šajā laikā jau vispār daudz slimo ar dažādiem vīrusiem, gripu un Covid, bet ir jau arī citas slimības. Tikmēr slimnīcām pat ar ieplānoto naudu pietrūkst 40 miljonu, lai visus apkalpotu. Tādi skaitļi izskanējuši jau gada sākumā. Bet mēs taču arī atceramies 2024. gada nogali, kad slimnīcas dabūja trūkties, jo bija ārstējušas vairāk pacientu nekā noteiktās kvotas. Un kas tad būs šogad tālāk? Neskaidrību ir daudz. 

Šoreiz par pārtikas grupu, kurai vajadzētu aizņemt, kā minimums, pusi no tā, ko liekam uz pusdienu šķīvja. Par dārzeņu izvēli un pagatavošanu runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta uzņēmuma "Gemoss" šefpavāre Ina Poliščenko, restorāna "Trīs sezonas" šefpavārs Ingmārs Ladigs un sertificēta uztura speciāliste Liene Sondore. Ingmārs Ladigs atzīst, ka dārzeņus vēlams ēst maksimāli svaigus. Ir klāt pavasaris un tirgū var atrast arī jau pirmos zaļumus.  Ina Poliščenko piekrīt, ka jāpalielina dārzeņu īpatsvars uzturā. Šobrīd arī veikalos daudz plašāk ir pieejami fenheļi, topinambūri, kas kādreiz šķita eksotiski. Liene Sondore norāda, ka viņas lielākā sāpe, ka saknes un dārzeņus cilvēki ēd maz. Mudina mizot un vecākiem piedāvāt bērniem dažādus dārzeņus, kā arī taisīt biezeņus. Viņa min, ka jaunieši nezina, ka bieti var izcept krāsnī. "Bērni ēd dārzeņus un jaunieši ēd dārzeņus, ja mēs kā pieaugušie gatavojam tos mājās un izvēlamies to darīt biežāk nekā reizi nedēļā," atzīst Liene Sondore. Ina Poliščenko ceļ godā kartupeli, ko var vārīt, sautēt, cept dažādos veidos, kā arī pagatavot pankūkas. "Kartupelis ir lielākais spēlētājs un tad parādās blakus jau iepazītie dārzeņi, kas man ir absolūts favorīts - pastinaks, man garšo ļoti. Daudziem šī sakne ir jaunums. Patīkama saldena garša. Mans pēdējais atklājums, ir jāceļ galdā visi "vecie dārzeņi", latviešu klasika. Mans pēdējā laika atklājums ir kālis, ko bērnībā grauzu kā saldumu. Tagad recepte, ko aizguvu no savas krustmātes, kālis ar ķirbi, nedaudz kausētu sieru, un tik garšīgs biezenis sanāk,'' atklāj Ina Poliščenko. Viņa iesaka dārzeņus, pirms likt zupā vai sautējumā, apcept cepeškrāsnī. Var pievienot dažādas garšvielas. Tad tikai katlā, pielej buljonu un izvāra zupu. Nav jāstāv pie katla. "Viena no iespējām, kā dabūt iekšā dārzeņus, piemeklēt savu mērci, ar kuru kopā garšos dārzeņi. Nav noslēpums, ka ir jāpiestrādā, lai dārzeņi būtu garšīgi un cilvēkiem garšotu," atzīst Ingmārs Ladigs.  Klasiska mērce ir bazilika pesto mērce. Liene Sondore gan norāda, ka bērniem var nepatikt mērces pie dārzeņiem. Ina Poliščenko miksē dārzeņus ar graudaugiem, daudz arī izmanto desertu gatavošanai. "Fenhelis – jaunais „superfūds”, kura garšu daudzi noraksta – interesanti, jo īsti nezina, kā gatavot," piebilst Ingmārs Ladigs.  

Šobrīd Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) izsniegusi jau vairāk nekā 7500 elektroskrejriteņu reģistrācijas uzlīmes. Un pavisam drīz šie mikromobilitātes rīki atkal sabirs pilsētu ielās, radot ne mazums problēmu gan pašiem braucējiem, gan apkārtējiem. Kā mazināt drošības riskus un ko saka statistika? Raidījumā Kā labāk dzīvot disktutē CSDD satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis, Latvijas mobilitātes asociācijas pārstāvis Edgars Jēkabsons un biedrības "Drošās ielas" pārstāvis Māris Jonovs. Oskars Irbītis iepazīstina ar pētījumu negadījumiem, kur nokļuvuši, izmantojot elektroskrejriteni. Viena no lielākām problēmām ir brīvdienu naktis, ka vairāk nekā puse no braucējiem bijuši alkohola reibumā. Visiem ir liela pārliecība, ko tur nebraukt ar elektroskrejriteni, bet pārliecība pazūd, kad cilvēks iekļūst negadījumos. Izrādās, ka šis  aparāts nebremzē kā velosipēds, nestūrējas kā velosipēds, kad brauc divatā, tas bieži beidzas sāpīgi. Tie ir primārie secinājumi," atzīst Oskars Irbītis. Lielākais negadījumu skaits – kritieni.  "Salīdzinoši nelieti nelīdzenumi ceļā, piemēram, pēc remonta, kur salikti ielāpi, un tas ielāps ar laiku iesēdies, šķērsojot to ar skrejriteni, nevienam vien ir izrauta stūre no rokām," turpina Oskars Irbītis. "Daudziem ir beidzies bēdīgi mēģinājums paskatīties telefonā, izvilkt telefonu no kabatas, vai kādu pasveicināt, atraujot roku no stūres. Skrejritenis ir tas, kas jāstūrē ar abām rokām." Labā ziņa – ir samazinājies to cilvēku skaits, kas brauc ar elektroskrejriteni alkohola reibumā. Samazinājies arī kopējas negadījumu skaits. Pieaug skrejriteņu lietotāju skaits. Mikromobilitātes braucamie būtiski var atslogot sabiedrisko transportu pilsētā. Tāpat kā braukt alkohola reibumā, arī braukt divatā ar elektroskrejriteni ir aizliegts, jo tas arī potenciāls drauds negadījumam. Aptauja rāda, ka – 7% braukuši divatā no tiem, kas iekļuvuši negadījumos. 5% mērot ātrumu, braukuši divatā. Braucos divatā var gūt sevišķi smagas traumas, sevišķi traģiski beidzas, ja pieaugušais ved bērnu. Drošībai, protams, iesaka lietot aizsargķiveri, bet īres skrejriteņiem to nevar nodrošināt. Ja arī piedāvājums, cilvēki higiēnas apsvērumu dēļ no tām atsakās, norāda Edgars Jēkabsons. "Aizsargķivere noderētu, jo tieši galvas traumas. Skrejriteņa vadītāja traumas vairāk līdzinās motociklista traumām, nevis velosipēdista traumām, jo kritiena mehānisms ir savādāks. Velosipēdists vairāk krīt uz sāniem, skrejriteņa vadītājs krīt "pāri ragiem"," bilst Oskars Irbītis. "Ķiveres ne vienmēr spēj pasargāt no sejas sasišanas. Ja brauc ikdienā brauc ar skrejriteni, ieteikums arī uzvilkt cimdus, kas paredzēti moto un velo braukšanai, jauniešiem arī lietot elkoņa un ceļu sargus. Traumatisms ar to krītas, to apliecina arī mediķi."

Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija Vārdi "heraldika" un "ģerbonis" radušies un ir cieši saistīti ar militāro jomu, ieroču attīstību un to pielietošanas veidiem. Vairākās Rietumeiropas valodās vārds "ģerbonis" un "ierocis" ir viens un tas pats. Franču, vācu, angļu Wappen, Waffen to apliecina. Latviešu valodas nosaukums ģerbonis ir pārņemts no krievu valodas – gerb. Uzreiz gribu kliedēt arī vēl kādu iesakņojošos un joprojām izplatītu mītu, ka ģerbonis ir sociālās hierarhijas, muižniecības, augstākai šķirai piederošs atribūts. Jau no 13. gadsimta Eiropā ģerbonis varēja būt gan pilsoņiem, gan amatniekiem. Arī Latvijas teritorijā ir daudz paraugi no dažādu amatnieku brālību un ģilžu ģerboņiem. Atgriežoties pie ģerboņa attēla, vispirms jāsaka – heraldikai piemīt nosacīta simbolu valoda, tā ir dekoratīva, krāšņa, mīl pārspīlējumus, ir daudznozīmīga. Heraldikā drīkst lietot tikai četras krāsas: sarkanu, zilu, zaļu un purpuru. Ja kāda figūra, piemēram, brūni bebri, ir heraldiski jāapraksta, tos dēvē "dabiskās krāsās". Vairoga un citu figūru kontūrai lieto melno krāsu. Heraldikā izmanto arī  divus metālus – zeltu un sudrabu. Ne krāsas, ne metāli savā starpā nedrīkst saskarties – tas ir it kā vēl viens rēbuss, kas jāiegaumē ģerboņu darinātājiem. Sākotnēji vairogus izgatavoja no koka vai metāla, tāpēc vēsturiski veidojusies un saglabājusies šī tradīcija. Ģerboņa galvenā sastāvdaļa ir vairogs – kā aizsardzības rīks, kas pakāpeniski, laika gaitā kļūst par simbolisku objektu. Uz vairoga un ap to laika gaitā top dažādas figūras. Tās heraldiski apraksta, skatoties no vairoga turētāja puses, tāpēc skatītājam kreisā un labā puse mainās vietām, ko reizēm nezinātājs uztver kā kļūdainu tekstu. Vairoga zīmējumam var izmantot ļoti bagātīgu dažādu simbolu klāstu: ir ģeometriskas figūras vai  dalījumi. Piemēram, skaldīts, kreisais sāns, galva, pēda, sija utt. Šīs figūras nereti tiek apvienotas un tādā gadījumā heraldiskajā aprakstā parādās teksts "dalīts galvā". Piemēram, jaunajam Ādažu novada ģerbonim heraldiskais apraksts skan šādi: "Dalīts galvā ar zilu un sudrabu. Sudraba laukā zila smaile, uz tās zelta Dortmaņa lobēlija ar diviem sudraba ziediem ševrona veidā un vienu tādu pašu ziedpumpuru." Galva ir ¼ no vairoga augšpuses nodalīta ar horizontālu līniju. Savukārt ševrons ir heraldiska figūra apgriezta V veidā, tās smailais gals pavērsts uz augšpusi. Daudziem valstu, pilsētu, arī dzimtu ģerboņiem ir tā saucamie vairogu turētāji, kas tur vairogu. Latvijas valsts ģerboņa gadījumā tie ir šādi: labajā pusē sarkans lauva ar zelta mēli, kreisajā pusē – sudraba grifs ar zelta mēli. Interesanta figūra ir tā saucamais kleinods – ģerboņa elements, kas atrodas virs vairoga. Tas vēsturiski veidojies no bruņinieka ķiveres rotājuma, kas tos atšķīra vienu no otra turnīros. Latviešu valodā heraldisko terminu vārdnīcā ir ietverti apmēram 40 dažādi apzīmējumi, kurus lieto heraldiskajos aprakstos. Ģerbonī drīkst iekļaut tikai tādus elementus  vai figūras, kurus var aprakstīt.

ASV prezidents Donalds Tramps neskopojas ar komplimentiem Vladimiram Putinam. Apgalvo, ka Ukraina pati vainīga pie kara sākšanas. Personīgi uzbrūk Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim, saucot viņu par “klaunu” un “diktatoru”. Pieprasa atdot Amerikai Ukrainas zemes dzīļu bagātības, nesolot pretī garantijas, ka Ukraina saņems ASV atbalstu arī turpmāk. Šķiet, ka pašlaik viņš ir pilnībā pārņēmis Kremļa propagandas retoriku. Šie Trampa izgājieni radījuši pamatīgu satraukumu un bažas par jauno pasaules kārtību, kur netiek respektēti esošie spēles noteikumi, tikai darījumi un spēks. Daudziem uz lūpām tagad Minhenes vārds, atgādinot 1938. gada vienošanos, ar kuru Lielbritānija un Francija piekrita, ka Hitlers sagrābj daļu tā laika Čehoslovākijas, Tiek pieminēta arī Jalta, kur 1945. gadā Otrā pasaules karā uzvarējušo lielvaru vadītāji vienojās par ietekmes zonu sadali pasaulē - Austrumeiropas valstis uz gadu desmitiem nonāca totalitārā Padomju Savienības režīma varā. Tomēr jāapzinās, ka šobrīd notiek arī informatīvais karš, un tā mērķis tieši ir pārliecināt, ka mūs gaida nodevība un sakāve.Plašāk par to “Latvijas Avīzes” žurnālista Māra Antoneviča sarunā ar Ziemeļvalstu noturības organizācijas (CIREN) līdzdibinātāju, bijušo Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jāni Garisonu.Raidierakstā izmantoti audio fragmenti no Youtube kanāliem: Guardian News, Diplomatrutube, British PatheMediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ieraksta saturu atbild “Latvijas Avīze”.#SIF_MAF2024Izmantotā mūzika:1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha EndeLink: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision-License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/2. Spy Story: The Agent by Sascha EndeLink: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agentLicense: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/3. Prosecution, action, trumpets by Sascha EndeLink: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpetsLicense: http://creativecommons.org/licenses/by/4.04. Ghost Town by Rafael KruxLink: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town-License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Mākslas muzejā "Rīgas Birža" 24. janvārī tika atklāta pasaulslavenā franču mākslinieka, konceptuālās mākslas pioniera Bernāra Venē darbu retrospekcija "Bernārs Venē. Glezniecība: no racionālā uz virtuālo. 1966-2024". Kā lai raksturo Bernāru Venē? Varētu sacīt, cilvēks – orķestris. Mākslinieks, kurš radoši izpaudies visdažādākajos medijos: glezniecība, zīmējums, tēlniecība, instalācija, skatuves dizains, horeogrāfija, kino, dzeja un arī mūzika. Daudziem Bernāra Venē vārds pirmkārt saistās ar vērienīgām monumentālām formām, ar Beļģijā atklāto vides objektu – 250 tonnas smago un 60 metrus augsto "Arc Majeur", kas joprojām ir augstākais vides mākslas darbs publiskajā telpā. Bernāra Venē veidotais 18 metrus augstais tērauda objekts – veltījums olimpiskajai lāpai – ir vienīgais publiskais mākslas darbs, kas tika radīts speciāli 2024. gada vasaras Olimpiskajām spēlēm Parīzē. Venē ir bijis viens no nedaudzajiem mākslas milžiem, kurš uzaicināts rīkot izstādi Versaļas pilī. Viņa  darbi skatāmi vairāk nekā 70 pasaules muzejos, tai skaitā Modernās mākslas un Gugenheima muzejos Ņujorkā, Hiršhorna muzejā un skulptūru dārzā Vašingtonā, Pompidū centrā Parīzē un vēl daudzviet citur, kā arī pasaules vadošajās izstāžu zālēs, galerijās un laikmetīgās mākslas kolekcijās. Izstādi Mākslas muzejā “Rīgas Birža” producē kultūras portāls Arterritory.com sadarbībā ar Bernāra Venē studiju un Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Kuratores ir Una Meistere un Daiga Rudzāte, bet projekta vadītāja – Vita Birzaka. Dienu pirms izstādes atklāšanas Mākslas muzejā "Rīgas Birža" Inta Zēgnere tikās ar Bernāru Venē. Mums ir liels gods satikt jūs šeit Rīgā un iepazīt jūsu izstādi. Kādas ir jūsu attiecības ar Rīgu? Biju Rīgā pirms kādiem pieciem, sešiem gadiem, kad mana sieva Diāna bija šurp atvedusi mākslinieku rotu kolekcijas izstādi, kurā bija skatāmi Pikaso, Maksa Ernsta, Hansa Arpa, Džakometi, Fontanas, Džefa Kūnsa un vēl citu autoru darbi. Tā ir kolekcija, kas ceļo pa visu pasauli un tagad aprīlī būs skatāma Floridā, Nortona muzejā. Bet tad, kad bija izstāde Rīgā, arī es, protams, ierados uz atklāšanu. Tā pirmo reizi arī ieraudzīju Rīgu. Un tobrīd izlēmāt, ka vēlētos šeit parādīt savus darbus? Ne gluži tā. Una Meistere, kas ir brīnišķīgs cilvēks un ar kuru mums vienmēr ir ļoti jaukas attiecības, reiz pēkšņi vaicāja: "Bernār, kā būtu, ja kādreiz Rīgā muzejā tu izveidotu izstādi? Teicu, ka labprāt to vēlētos, jo man patīk komunicēt. Man tas ir ļoti svarīgi. Man patiešām daudz svarīgāk ir runāt par mākslu nekā pārdot mākslas darbus un tikai pelnīt naudu. Protams, tā palīdz jums turpināt un darīt lielas lietas Taču patiesībā tieši komunikācija ir mākslas būtība, lai mainītu cilvēku  uztveres jūtīgumu, palīdzētu  viņiem saprast, ka ir arī citi veidi, kā domāt par mākslu. Tā šī iespēja rīkot izstādi Rīgā radās, un esmu ļoti priecīgs, ka varu savus darbus šeit parādīt. Uzreiz no lidostas devāties uz muzeju, lai redzētu, kā izskatās ekspozīcija. Vai esat apmierināts ar to, kā jūsu darbi "jūtas" šeit, šajā muzejā, šajā zālē, kā tie veido dialogu ar telpu? Vispār ir ļoti grūti eksponēt laikmetīgo mākslu šādā vidē, kas ir tik piesātināta, tik pašpietiekama. It īpaši, ja tie ir ļoti vienkārši, konceptuāli darbi. Bet tas, kā tas ir paveikts, patiešām ir izdevies ļoti labi. Par laimi manas gleznas ir lielas un uzreiz "piesaka sevi", piesaista uzmanību. Ja tie būtu mazi darbi, tad apkārtējais būtu nedaudz traucējošs. Taču šajā gadījumā esmu pilnībā apmierināts, arī ar darbu izlasi. Man šobrīd notiek vērienīga izstāde Ķīnā, kur skatāmi 180 darbi, un šovasar būs izstāde Francijas dienvidos, Pikaso muzejā Antibā. Izstāde, kas skatāma šobrīd Rīgā, pēc tam ceļos uz turieni. Mēs runājām par dialogu starp telpu un jūsu darbiem. Vide, kur skatāmi jūsu darbi, ir ļoti dažāda. Atceros fantastisko izstādi Versaļā, pie Versaļas pils  vai, piemēram, vides objektus Vandomas laukumā Parīzē. Savukārt pagājušajā gadā Venēcijas biennāles laikā Venēcijas Nacionālajā bibliotēkā bija skatāmi jūsu agrīnie darbi, tai skaitā arī slavenā instalācija "Ogļu kaudze" un gleznojumi ar darvu. Esmu paveicis tik daudz pēdējo 65 gadu laikā. Jā, izstāde Ķīnā ir veltīta maniem 65 darba gadiem, un tur manā rīcībā ir 10 000 kvadrātmetru, lai darbus parādītu. Bet patiesībā tas, ko minējāt, runājot par Venēciju, ir ļoti labs piemērs, kā darbiem izdzīvot pašpietiekamā vidē. Venēcijas Nacionālā bibliotēka nav baltais kubs, tur ir krietni jāpiestrādā, sadarbojoties ar vidi, un bija interesanti "sacensties" vienā telpā ar Ticiānu, Tintoreto un Veronēzi - šiem lielajiem puišiem. Tas bija diezgan biedējoši, bet izdevās. Tas labi izdevās. Bija  vienkārši jāveido sienas un jāciena citu mākslinieku darbs. Lai tavs darbs nepazustu, tam ir jābūt pietiekami spēcīgam un iespaidīgam. Jūs pieminējāt Versaļu. Versaļa arī bija liels izaicinājums, jo ļoti maz mākslinieku spēj eksponēt savus darbus pie Versaļas pils. Tāpēc nolēmu izveidot milzīgas skulptūras no arkām, kas ir apmēram 25 metrus augstas, un tas izdevās labi. Tas vienmēr ir izaicinājums, ja jums ir darīšana ar ainavu vai arī ar greznu telpu muzejā. Bet atgriezīsimies pie izstādes muzejā "Rīgas birža" un jūsu retrospekcijas, kas aptver laikaposmu no 1966. līdz 2024. gadam. Tā ļauj palūkoties uz visu padarīto it kā no attāluma, ieraudzīt paveikto. Vai jums pašam ir interesanti paskatīties atpakaļ uz pirmsākumiem? Lielāko daļu sava laika pavadu, skatoties uz priekšu, jo ir tik daudz  jārada. Es labi apzinos, ko esmu paveicis. Kas padarīts, tas padarīts, bet man jāsteidzas vēl tik daudz ko paveikt. Tajā pašā laikā, jā, ir interesanti parādīt, kā šis darbs ir attīstījies. Daudziem to skatīt ir ļoti mulsinoši, joo viņi pazīst mani kā tēlnieku, tad viņi redz gleznas, tad cita veida gleznas, piemēram, tās, kas gleznotas ar darvu. Tad viņi ierauga šo reljefos darbus uz kartona... Viņi pastāvīgi redz citas lietas, un tas mulsina. Retrospekcijas ir ļoti vērtīgas, jo varat parādīt darba evolūciju, bet pati koncepcija man gandrīz nav mainījusies. Ziniet, mana māksla ir tā, ko mēs saucam par pašreferenci, kas nozīmē, ka darbs runā tikai par sevi, ka tam nav atsauces uz apkārtējo pasauli. Nav atsauces uz maniem filosofiskajiem vai reliģiskajiem uzskatiem. Nē, es runāju par mākslu, konkrēti par mākslu. Tas ir tāpat kā matemātiķim. Kad viņš nodarbojas ar matemātiku, viņš nerunā par kaut ko citu. Viņš runā par matemātiku un veic pētījumus  tieši šajā jomā. Kad es radu mākslu, tas ir tas pats. Izstādē mēs redzam manus matemātiskos pirmsākumus ar šo tik ļoti svarīgu diagrammu no 1966. gada. Tas bija laiks, kad pārtraucu nodarboties ar mākslu, bet pēc tam atkal atsāku ar jaunām idejām, jaunu potenciālu, interesantām lietām. Varam redzēt šo radošo evolūciju, kas joprojām turpinās. Bet kas ir interesanti, un es ļoti vēlos to akcentēt - tās ir pēdējās četras gleznas, kas skatāmas izstādē, un kas radītas, izmantojot ģeneratīvo mākslu. Tas ir pārsteidzoši, ka mākslinieks var dot norādījumus datoram, un dators, šī mašīna, var radīt mākslas darbu. Šo darbu pamatā ir sarežģīta datorprogrammēšana, algoritmu ģenerētu tēlu digitālas gleznas. Bet ziniet, es gāju vēl tālāk par to. Es jums pastāstīšu, ko darīju, sadarbojotoies ar  Perrotin galeriju Parīzē. Veidojot šos darbus, devu norādes datorspeciālistam-programmētājam, lai tiktu radīti dažādi leņķi, norādīju, kādām ir jābūt proporcijām un lielumam. Tad viņš vaicāja - kāda krāsā? Atbildēju - visas  krāsas ir iespējamas. Labi, cik daudz jūs vēlaties? Un es teicu, ka no 20 līdz 60. Tātad mašīna pati vēlāk izlems. Un kāda būs to kustība plaknē? Ak, tai ir jākrīt no ekrāna augšas uzleju un jānokrīt tādā konfigurācijā, kā dators to izlems. Tātad devu šos norādījumus, un, kā redzat, es nepateicu, kā visam jāizskatās un kādu krāsu izvēlēties. Tad programmētājs nospieda pogu un iznāca desmit gatavi attēli, kurus es pat neapskatīju. Tie tika nosūtīti uz Francijas dienvidiem, kur tika nokopēti uz kanvas. Tā bija mašīna, kas to paveica, izmantojot konkrētas krāsas tinti un tā tālāk. Tad darbi tika ierāmēti, nosūtīti Perrotin galerijai Parīzē. Notika izstādes atklāšana, es negāju uz to. Pēc tam gleznas tika pārdotas. Es tās neredzēju un nekad arī neredzēšu. Tāds ir mans sapnis, mans mērķis. Varbūt kādreiz es kādu no tām arī ieraudzīšu, ja kāds no kolekcionāriem, kas nopirka, mani uzaicinās vakariņās un tur es to pēkšņi ieraudzīšu un varēšu teikt: "Ak, cik interesanti. Mana glezna, ko es nekad dzīvē neesmu redzējis". Un tas, ko saku, ir ļoti nopietni. Runa ir par idejām, par to, ka vēlamies parādīt, kāda var būt māksla. Mēs zinām, kas līdz šim ir bijusi māksla, taču robežas ir bezgalīgas. Un šeit es to parādu, vadoties no oriģinālās koncepcijas, jo es esmu tās radītājs. Šo darbu neesmu gleznojis ar roku, bet tas tiešām ir mans darbs, jo tā ir mana koncepcija. Ziniet, Rafaelam savulaik, kad viņš gleznoja Vatikānā, bija 300 palīgu. Viņam bija daži, kas gleznoja debesis, daži kolonnas, un tā tālāk. Tātad, tas nebija tikai Rafaela rokas pieskāriens. Mikelandželo ir teicis: "Non fa l'arte col la mano, ma col cervello". Mēs neradām mākslu ar roku, mēs to radām ar smadzenēm". Vēlos paplašināt šīs uztveres galējās robežas. Man ir koncepcija, es to attīstu un turpinu šo izpēti. Es neteikšu -  ak, neviens to nesapratīs, ak, kā tas izskatīsies? Nē. Man tas ir jādara, un es to daru. Un, lūk, šī ir otrā reize, kad izstādu šos darbus un divus no tiem, kas tagad ir skatāmi Rīgā, pats līdz šim nebiju redzējis. Es tos redzēju vienīgi ekrānā, bet nebiju redzējis tos pabeigtus, jo mans palīgs to darīja, kamēr biju Ķīnā. Pēdējie darbi ir loģisks turpinājums tam, ko esat darījis jau agrāk, tikai tagad izmantojot citus rīkus, piemēram, datorprogrammu? Tieši tā. Gleznās no 60. gadiem jūs redzat šo matemātisko pieeju. Es izvēlējos matemātiskas formulas no zinātniskām grāmatām to oriģinalitātes dēļ, jo šie darbi nemaz neizskatās pēc mākslas. Ja es nodarbojos ar mākslu, kas izskatās pēc mākslas, tā nemaz nav māksla, tā ir tikai apmierinātība ar sevi, kopējot to, kas paveikts, un nav nekādas piepūles manām smadzenēm. Īsti mākslinieki kā Sezāns, Pikaso, Matiss - viņiem nodarbošanās ar mākslu bija ciešanas, jo, to darot, viņi gribēja izmainīt mākslas vēsturi. Arī es esmu kā matemātiķis, kurš diendienā strādā pie vienādojumiem, mēģinot pārvarēt sevi un pārsniegt robežas tam, kā cilvēki ir domājuši pirms jums. Tad, kad mākslinieks nāk ar jaunu koncepciju, ar kaut ko pilnīgi oriģinālu, viņš nāk ar ko tādu, par ko cilvēce pirms viņa nekad nav domājusi? Ziniet, ir viegli darīt lietas, kā tas ir darīts tradicionāli 2000 gadus, bet, ja runājam par radīšanu, mēs runājam par koncepta maiņu, tāpēc tas tiešām ir ļoti, ļoti nopietni. Ja matemātiskās gleznas tika ņemtas  no grāmatām, tad izmantojot algoritmus es dodu norādījumus, un saņemu to, ko jūs redzat. Cilvēki vienmēr runā par interpretāciju. Jūs skatāties uz mākslas darbiem un  sakāt - ko tad tas nozīmē? Kāds ir stāsts? Gleznai vai skulptūrai ir stāsts, tā runā nevis pati par sevi, bet par kaut ko citu. Taču kopš  1910., 1912. gada tādi cilvēki kā Kandinskis, Delonē, Pikabija un citi sāka ieviest abstrakciju. Visbeidzot, pateicoties abstraktajai mākslai, mūsu priekšā bija glezna, kas attēloja sevi, un tikai sevi nevis pasauli ārpus tās. Arī es esmu uz šī pašreferences ceļa. Tāpēc, kad eksponēju leņķi, cilvēki varētu domāt, ka tās, piemēram, ir kā šķēres, jo cilvēki vienmēr vēlas atrast kādu analoģiju, meklē asociācijas, nevis saka - jā, tas ir leņķis. Viņi meklē ko citu. Tāpēc es precīzi norādu, cik grādu ir šim leņķim, lai viņi zinātu, ka tas ir 40 grādu leņķis un nekas cits. Plašāk - audioierakstā.

Krūts un dzemdes kakla vēzi var lieliski ārstēt, ja slimība tiek atklāta laikus. Te lieti noderētu vēža skrīninga programmas, ja vien sabiedrības atsaucība veikt pārbaudes būtu lielāka. Par sabiedrības informēšanas kampaņu „Atrodi laiku sarunai, lai dzīvotu ilgāk!” un šobrīd pieejamiem vēža skrīninga veidiem interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Pārbaudīt veselību mudina ģimenes ārsts, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis Ainis Dzalbs, ginekoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Vija Veisa, onkoloģe-ķīmijterapeite, Latvijas Universitātes asociētā profesore Elīna Sīviņa un SPKC Pētniecības un veselības statistikas departamenta Reģistru pārraudzības nodaļas sabiedrības veselības analītiķe Renāte Putniņa. Lai mudinātu iedzīvotājus veikt valsts apmaksātos vēža skrīningus, Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) oktobrī īsteno sabiedrības informēšanas kampaņu “Atrodi laiku, lai dzīvotu ilgāk!”. Vairāku  nedēļu garumā cilvēki visā Latvijā tiks informēti, kāpēc ikvienam ir svarīgi regulāri, laicīgi atbilstošajā vecumā veikt krūts vēža, zarnu vēža, prostatas vai dzemdes kakla vēža skrīningu un kā šo pārbaudi veikt. "Es redzu, ja krūts vēža skrīnings ir palīdzējis atklāt daudz jaunu gadījumu. Es redzu sievietes, kas atnāk pie onkologa pēc skrīningā atklātas diagnozes. Bet attiecībā uz kolorektālo vēzi jāsaka, ka es nejūtu šo skrīninga ietekmi nemaz. Pacienti atnāk ar ielaistām slimības stadijām. Trešā, ceturtā stadija ir tas, ar ko es ikdienā strādāju. Pirmās stadijas audzējus var izoperēt, šos pacientus es neredzu, otrās stadijas - vairāk atkarīgs no audzēja bioloģijas, bet trešā un ceturtā stadija ir mans pacients. Diemžēl šie pacienti atgriežas vēl un vēl, mēs ar viņiem strādājam gadiem. Ja skrīnings Latvijā strādātu labāk, domāju, pacientu man būtu daudz mazāk," vērtē Elīna Sīviņa. Daudziem stāsts ir līdzīgs, ka jutušies labi, bet pēdējos mēnešos krities svars, sievietes pirmajā mirklī ar to ir apmierinātas, tad parādījušies citi nespecifiski simptomi. kad simptomi ar vien pieaug, cilvēks veic slēpto asiņu testu, citus izmeklējumus un atklāj visai bēdīgu ainu. Visi kā viens saka, ka būtu veikuši testu, ja būtu saņēmuši uzaicinājumu, ja būtu zinājuši. Vija Veisa, atsaucoties uz pētījumu, norāda, ka cilvēku sniegtās atbildes liecina, ka viņi neveic skrīninga pārbaudes, jo nav sūdzību. "Īstenībā tieši tas ir labi, tas ir brīdis, kad atsaukties un veikt šos skrīninga testus, tad, ja kaut ko atklāj, tas ir ļoti agrīni, tā iespējams ir tikai riska grupa un prognoze, ka viss var būt ļoti labi, ir ļoti iespējama. Tas, ka man nav sūdzību, ir lielisks brīdis skrīningam," atzīst Vija Veisa. Ainis Dzalbs piekrīt, ka koloroktālā vēža skrīnings ir aktuāla problēma. Bet ārsts nevar palīdzēt, ja cilvēki nav gatavi iesaistīties analīžu veikšanā. Speciālisti atzīst, ka profilaktisko pārbaužu veikšanai būtiski ir atgādinājumi, zināšanas un pacientu izglītība, pātagas princips nedarbosies, tas var būt tikai īstermiņa risinājums. Kad jāveic skrīnigs? Dzemdes kakla vēža skrīningu sievietēm veic no 25 gadu vecuma. Reizi trijos gados savas deklarētās dzīves vietas adresē vai e-adresē sieviete saņem uzaicinājumu veikt testu.  Mamogrāfijas [krūts vēža] skrīningu veic no 50 gadu vecuma; reizi divos gados ir uzaicinājums veikt šo pārbaudi. Kolorektālā vēža skrīningu veic cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma. Šī testa veikšanas uzraudzību cenšas nodrošināt ģimenes ārsti. Testu jāveic reizi divos gados. Vīriešus arī aicina veikt priekšdziedzeru audzēju agrīnu diagnostiku. Tās ir asins analīzes, kur nosaka PSA līmeni.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Burundijas Republiku. Tā ir valsts Austrumāfrikas centrā, un tā robežojas ar Ruandu, Tanzāniju un Kongo Demokrātisko Republiku. Neskatoties uz Burundijas bagāto kultūru un vēsturi, par ko arī runāsim, valsts diemžēl cīnās ar lielām problēmām, kas saistītas ar politisko nestabilitāti, ekstrēmu nabadzību un cilvēktiesību pārkāpumiem. Šiem jautājumiem ir dziļas saknes valsts vēsturē, kurā attiecīgi ir sastopami gan etniskie konflikti, gan pilsoņu karš, gan arī, protams, autoritārā pārvaldības forma. Burundijai faktiski ir divas galvaspilsētas - ekonomiskā galvaspilsēta ir Bužumbura, un kopš 2018. gada politiskā galvaspilsēta ir Gitega. Valstī sākotnēji bija arī divas oficiālās valodas - kirundi un franču, bet angļu valoda tika pievienota kā trešā oficiālā valsts valoda 2014. gadā. Ne jau tāpēc, ka būtu daudz šajā valodā runājošo cilvēku, bet gan stratēģisku, politisku un ekonomisku iemeslu dēļ, un viens no tiem ir tāds, ka Burundija pievienojās Austrumāfrikas komūnai, kur vadošās valstis ir Kenija, Tanzānija un Uganda, un tajās runā pārsvarā angļu valodā. Ģeogrāfiski valsts atrodas pie slavenā Tangaņikas ezera, kas tiek dēvēts par vienu no Āfrikas lielajiem ezeriem un ir faktiski otrs dziļākais saldūdens ezers pasaulē. Burundijas ekosistēma ir bagāta un daudzveidīga, un, iedzīvotāji, stingri cenšoties sargāt floru un faunu no malumedniecības un masveida mežu izciršanas, to arī cenšas saglabāt.

Kamēr mēs gatavojām Radio mazo lasītavu, Zanes Daudziņas grāmata "Bērnudienas Komunālijā" piedzīvojusi jau 10 000 eksemplāru tirāžu Latvijā, to tulko igauniski, lasītāji to iebalsojuši "Kilograms Kultūras" rudens balsojumā. Varam meklēt grāmatas veiksmi gan autores atbruņojošajā enerģijā, gan apgāda "Zvaigzne ABC" veiksmīgajā grāmatas pieteikumā vēl pirms tās iznākšanas, gan daļas lasītāju atmiņās, bet citu atklājumos par dīvaino dzīvi padomju realitātē. Pie tam – grāmatas  dzīvā valoda rosina bērnu dienu atmiņas arī tiem, kuriem nekad nav nācies dzīvot komunālajā dzīvoklī. Un neglābjami ir jautājumi, cik gāzes plītis jums bija virtuvē, cik podu bija, vai telefons bija viens... Protams, ne visiem ir bijuši tik kolorīti kaimiņi un radinieki kā Zanei Daudziņai, vai arī – ne visiem piemīt spējas to atcerēties un uzrakstīt. Kopā ar autori Zani Daudziņu "Bērnudienas Komunālijā" lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Pēc ASV prezidenta kandidātu pirmajām debatēm arī Džo Baidena atbalstītājiem nācās atzīt, ka uzvarējis ir Donalds Tramps. Ir izskanējuši pat pamudinājumi, ka demokrātiem ir jāmaina savs kandidāts, bet Baidens negrasās izstāties no cīņas. Lielbritānijā parlamenta vēlēšanās, kas notiks ceturtdien, uzvaru sola leiboristiem, par to liecina arī socioloģiskās aptaujas. Tas nozīmēt 14 gadus ilgušās konservatīvo valdīšanas beigas. Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Francijā pēc sagrāves Eiroparlamenta vēlēšanās izsludināja prezidents Emanuels Makrons. Droši vien nav pārsteigums, ka vēlēšanu pirmajā kārtā, tāpat kā Eiroparlamenta balsojumā, uzvarējuši galēji labējie. Vēlēšanu aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Rīgas Stradiņa universitātes doktorants Romāns Gagunovs. Senioru golfs „Ir apbēdinoši redzēt, ka gadiem krāta politiskā pieredze tiek izniekota diskusijā par to, kurš labāk spēlē golfu,” tā pēc pagājušajā ceturtdienā notikušajām pirmajām Savienoto Valstu prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas debatēm izteicies kāds koledžas pasniedzējs no Indiānas pavalsts, kuru citē britu izdevums „The Guardian”. Runa ir par epizodi debašu noslēguma daļā, kad abi kandidāti apmainījās replikām par golfa spēles prasmi sava fiziskā stāvokļa tēmas kontekstā. Tūdaļ pēc debatēm prezidenta Baidena kondīcija izvirzījās kā galvenais apspriežamais motīvs. Gurdena balss, nedrošas kustības, vairākkārtēja pārteikšanās, sapīšanās frāzēs un ieilgušas pauzes – tas viss licis daudziem vaicāt: vai amerikāņu politikas veterāns Baidens vairs būs spējīgs vadīt valsti, pat ja tiks ievēlēts? Uzvirmoja runas, ka Demokrātu partija steidzami domājot par jaunu prezidenta kandidātu. Kā ticamākais variants tika piesaukta viceprezidenta amata kandidāte Kamala Harisa, kuras iespējas vēlēšanās uzvarēt eksprezidentu Trampu partijas elektorāts, spriežot pēc aptaujām, vērtē augstāk nekā Baidena izredzes. Līdzās manāmi sagurušajam Baidenam eksprezidents Tramps izskatījās enerģisks un pašpārliecināts, kas gan nav liedzis daudziem saskatīt viņa jau ierastās negācijas. Daži izdevumi to formulē nepārprotami – „Tramps nepārtraukti melo”; citi lieto saudzīgākus formulējumus, kā – „eksprezidenta apgalvojumi neiztur faktu pārbaudi”. Nav palicis nepamanīts, ka eksprezidents atļāvās netieši draudēt savam oponentam ar tiesas vajāšanu, kuru viņš varētu organizēt, ja atkal nonāktu Baltajā namā. Tūdaļ pēc debatēm uzkultās emociju putas gan ir sākušas noplakt, un pagaidām nav nopietnu mājienu par to, ka prezidents Baidens varētu izstāties no sacīkstes par prezidenta amatu. Vairums aptauju gan nosauc eksprezidentu Trampu kā debašu favorītu, taču ir arī tādas, kuras priekšroku dod Baidenam, un daudzos gadījumos aptauju rādītāji pēc šīm debatēm daudz neatšķiras no agrākajiem, tātad ceturtdienas vakars Atlantā nav nesis esošajam prezidentam kādu graujošu sakāvi. Viss liecina par to, ka amerikāņu elektorāts ir kapitāli sašķelts un kā demokrātu, tā republikāņu vēlētāji ir teju dzelžaini uzticami savai partejiskajai izvēlei. Par Donalda Trampa uzvaru gan jāuzskata Savienoto Valstu Augstākās tiesas pirmdienas lēmums, kas piešķir eksprezidentam imunitāti pret kriminālvajāšanu par darbībām, kuras uzskatāmas par oficiālām, respektīvi, veiktām prezidenta varas funkciju ietvaros. Tagad zemākās instances tiesa vērtēs, ko Tramps darījis kā prezidents, ko – kā privātpersona. Izvērtēšana, visdrīzāk, prasīs mēnešus, līdz ar to kļūst stipri apšaubāmi, ka Trampu varētu diskvalificēt kriminālapsūdzību dēļ. Uzvaras nebūs Nr. 1 – britu konservatīvie Aizpagājušajā gadā Apvienotā Karaliste atjaunoja vēsturisko Parlamenta darbības regulējumu, kas tika izmainīts 2011. gadā. Proti, tagad, kā agrākajos laikos, lai atlaistu Parlamentu un izsludinātu jaunas vēlēšanas, premjerministram nav vajadzīga likumdevēju piekrišana. Formāli šo aktu gan veic karalis, taču lēmums piekrīt valdības vadītājam. Tā nu 22. maijā premjerministrs Riši Sunaks paziņoja par Parlamenta atlaišanu un jaunām vēlēšanām 4. jūlijā. Daudziem tas bija pārsteigums, ciktāl, saskaņā ar likumu, ar vēlēšanām varēja pagaidīt vēl līdz nākamā gada janvāra nogalei. Iespējams, lēmums tika pieņemts, bažījoties, ka konservatīvo atrašanās pie varas tikai arvien vairāk deldē viņu elektorāta atbalstu. Un jautājums, kas toriju sakarā tiek uzdots, ir: vai rīt viņus gaida tikai smaga sakāve, šķiroties no kādas puses pašreizējo deputātu mandātu, vai arī īsts slaktiņš, pēc kura no viņu frakcijas Apakšpalātā varētu palikt pāri vien kāda sestā daļa. Skaidrs ir viens: četrpadsmit gadus ilgušais konservatīvo varas periods Apvienotajā Karalistē noslēdzas, tagad varas groži kādu laiku būs leiboristu rokās. Toriju smagākās problēmas sākās līdz ar pandēmijas laikā uzliesmojušo skandālu, kad atklājās, ka premjera Borisa Džonsona biroja darbinieki pārkāpuši pašu valdības noteiktos pulcēšanās ierobežojumus. Nelīdzēja Džonsona spilgtā darbošanās Ukrainas labā pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma – 2022. gada septembrī viņš demisionēja, un pāris mēnešus vēlāk arī viņa pēctece amatā Liza Trasa. Uz ekonomikas stagnācijas, palielu sociālo problēmu un inflācijas fona stāvokli labot nav izdevies arī Riši Sunakam. Ja šobrīd torijiem Apakšpalātā ir 344 no 650 vietām, savukārt viņu pastāvīgajiem konkurentiem leiboristiem – 205 vietas, tad pēc vēlēšanām šī aina, visdrīzāk, būs apvērsta. Leiboristi, kurus viņu pašreizējais līderis Kiers Stārmers pavērsis mērenākā virzienā pēc sava priekšgājēja Džeremija Korbina diezgan radikālā kreisuma, popularitātē apsteidz konservatīvos apmēram divkārt. Savas pozīcijas un nepilnu pussimtu deputātu vietu visdrīzāk saglabās trešā lielākā frakcija – Skotu nacionālā partija, kā arī ceturtā lielākā – liberāldemokrāti, kuriem pašreiz ir 15 vietas. Taču iespējams, ka uz toriju rēķina ir iespējas iedzīvoties arī kādam britu politikā netradicionālam spēkam – partijai „Reformēt Apvienoto Karalisti”. Tā ir tā pati savulaik zināmā Breksita partija, kura vēlāk mainīja nosaukumu un pārslēdza savu galveno uzmanību uz migrācijas un sociālo politiku, un tagad tiek raksturota kā nacionāli populistisks spēks. Kopš 3. jūnija partijas priekšgalā ir atgriezies kādreizējais līderis Naidžels Farāžs. Jau gadu mijā partijas reitingi apsteidza liberāldemokrātus, bet pagājušomēnes nepatīkami pietuvojās konservatīvajiem. Uzvaras nebūs Nr. 2 – franču centristi Francijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – vēlēšanu pirmā kārta notika svētdien, 30. jūnijā. 577 deputātu mandāti tiek sadalīti pēc mažoritārās sistēmas, kur pirmajā kārtā vietas iegūst tie, kas tikuši pie absolūtā vairākuma. Pārējos apgabalos vēlēšanās piedalās visi kandidāti, kas saņēmuši vairāk par 12,5% balsu. Pēc svētdienas balsojuma izšķirts vien 76 mandātu liktenis; tūlīt pēc vēlēšanām 306 apgabalos bija trīs pretendenti, piecos apgabalos – četri. Kā jau tika prognozēts, labāko rezultātu ar apmēram trešdaļu balsu un 38 deputātu vietas ieguvusi nacionālistiskā, labēji populistiskā Nacionālā apvienība ar tās līderi Marinu Lepenu un viņas jauno protežē, premjera kandidātu Žordānu Bardellu priekšgalā. Šis spēks vairs nav tik radikāls kā kādreiz, bet tā programmas pamanāmākie elementi ir nelegālās migrācijas apkarošana, vidusmēra francūzim tīkama nodokļu politika un vispārēja pozicionēšanās par vairāk kārtības ielās, mācību iestādēs u. tml. No šiem galēji labējiem rezultātos daudz neatpaliek arī kreiso partiju bloks Jaunā Tautas fronte, kurā pamanāmākie spēki ir antikapitālistiskā „Nelokāmā Francija”, Sociālistiskā partija, partija „Ekoloģisti”, Komunistiskā partija un vēl vairākas citas sīkākas grupas. Kreisie jau ieguvuši 32 mandātus. Uz šī fona graujoši izskatās prezidenta Makrona partijas „Renesanse” un tās partneru veidotā bloka „Kopā par Republiku” iegūtās divas vietas. Protams, viss izšķirsies otrajā kārtā 7. jūlijā. Pirmdien un otrdien risinājās kandidātu atteikšanās process, kura rezultātā tagad palikuši 95 apgabali ar trīs pretendentiem un viens ar četriem. Jaunā Tautas fronte saviem kandidātiem deva skaidru rīkojumu atkāpties visur, kur viņi ir trešajā pozīcijā. Centristu bloks nav tik organizēts, galīgais lēmums tiek atstāts pašu kandidātu ziņā, tomēr arī viņi daudzviet atsakās par labu kreisajiem. Kā kreisajiem, tā centristiem ir ļoti svarīgi, lai absolūto vairākumu parlamentā neiegūtu Nacionālā apvienība. Pašreizējās prognozes liecina, ka Lepenas partijai līdz alktajam vairākumam varētu mazliet pietrūkt. Tad viņiem nāktos mēģināt vienoties ar Republikāņu partiju – labēji konservatīvajiem, kuri var cerēt uz kādu pussimtu balsu, un lasīt pa vienam atbalstu dažādu neatkarīgo labējo rindās. Ja Nacionālajai apvienībai tas izdotos, tad Francija tiktu pie radikāli labējas valdības – kā tiek uzsvērts, pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara, kad sadarbībā ar nacistu okupantiem pastāvēja t.s. Višī režīms. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Stāsta kultūras un mākslas portāla Arterritory.com direktore un tekstu autore Una Meistere. Pēdējos mēnešus, kopā ar Daigu Rudzāti strādājot pie Edītes Pauls-Vīgneres personālizstādes “Vecums rotaļājas,” kas iekārtota kultūrtelpā „Ola Foundation”, mēs ļoti daudz laika pavadījām sarunās ar Edīti. Divas lietas, kas mūs patiesi sajūsmināja – Edītes joprojām ārkārtīgi asais prāts un spēja ar savām rokām radīt brīnišķīgus, detaļu smalkumā niansētus darbus. Edītes galds ir īstena radoša laboratorija, nokrauts ar visu iespējamo, – pērlītēm, papīriņiem, ķēdītēm, pudelītēm, spīdumiem… kā viņa pati smejas – atkritumiem, kas viņas režijā pārtop mākslas darbos. Daža no pērlītēm ir tik smalka, ka, šķiet, paģēr īpašu prasmi, lai to vispār satvertu. Un, jā, Edītei viņas gadrīz 85 gados joprojām nav briļļu. To, ka darbošanās ar rokām un radošums ir īstens dzīvības eliksīrs, apliecina arī Anrī Matisa stāsts – pārcietis vēža operāciju, mākslinieks nonāca ratiņkrēslā, un pēdējos savas dzīves gadus viņš veidoja aplikācijas jeb savus slavenos cut-outs. Ar milzīgām drēbnieka šķērēm viņš grieza krāsainas papīra lapas un vēlāk visus šos dažādo formu izgriezumus lika kopā pārsteidzošās kompozīcijās. Matiss pats šo posmu dēvēja par savu otro dzīvi, kurā juties tik brīvs kā nekad. Tauste kā maņa ir ārkārtīgi svarīga, un darbošanās ar rokām spēlējusi lielu lomu cilvēces evolūcijā. Tā ļāvusi mums attīstīt iztēli, radīt darbarīkus un paveikt daudz ko citu. Kā nekā, taktilā komunikācija ir pirmā, ar kuras starpniecību zīdainis mācās saprast un sazināties ar pasauli. Tai pieskarties un to satvert. Diemžēl mūsdienu dzīvesveids, kur lielāko daļu laika pavadām ar tālruņiem rokās vai pie datora ekrāna, tausti lielā mērā atstājis novārtā. Daudziem no mums šī maņa nosacīti ir atrofējusies. Pieskāriens kļuvis slīdošs jeb pastarpināts. Cik bieži mēs vairs ikdienā rakstām ar roku – ko garāku par pāris vārdiem un rokrakstā, kuru kāds cits vēl spēj izlasīt? Ar roku rakstītas vēstules vispār kļuvušas par retumu un teju vai luksusu. Taču, kā zināms, neviens cits tik labi nesajūt laika garu kā mākslinieki. Ne velti šobrīd īpaši pastiprinājusies interese par tekstilmākslu un keramiku. Tādējādi intuitīvi mudinot mūs visus iedarbināt ierūsējušās taktilās prasmes. Ar keramiku eksperimentē arī virkne gleznotāju, piemēram, tepat Latvijā – Paula Zariņa-Zēmane un Atis Jākobsons. Jo atšķirībā no otas vai zīmuļa, kas tomēr ir instrumenti, radot kaut ko no māla, mēs vistiešākajā veidā to darām paši ar savām rokām un tiešu pieskārienu. Pētījumi liecina, ka keramikai kā nodarbei ir arī terapeitisks potenciāls, tā var palīdzēt depresijas gadījumos, cilvēkiem, kam ir problēmas ar lēmumu pieņemšanu un motivāciju, kā arī vienkārši uzlabot garastāvokli un vispārējo labsajūtu. Pierādīts, ka darbošanās ar mālu vienlaicīgi aktivizē vairākus smadzeņu centrus. Tajā vienlīdz iesaistīta gan motorika un muskuļi, gan redze un iztēle. Šajā procesā vienmēr klāt ir arī neparedzamības moments. Mēģinot un kļūdoties, uz iepriekšējo zināšanu bāzes tiek iegūtas arvien jaunas zināšanas, kas veicina jaunu smadzeņu šūnu un to savienojumu ceļu veidošanos. Citiem vārdiem, neiroplastiskumu. Pieskaroties mālam, mēs nonākam saskarē ar zemi, kas ir miljoniem gadu veca un vienlaikus radām kaut ko, kas šķietami nekad vēl nav eksistējis. Tas rada prieku un gandarījumu. Darbošanās ar rokām ir arī ļoti nomierinoša un sazemējoša, un no iekšējā līdzsvara viedokļa mums, kas lielākoties pieraduši dzīvot savās galvās, ir vitāli nepieciešama. Roku darbs palīdz mums būt arī pilnībā klātesošiem tajā, ko mēs darām. Šeit un tagad. Un tas nozīmē laiku sev, jo, ja kaut ko ar paši ar savām rokām vēlamies izdarīt kvalitatīvi, to nav iespējams sasteigt. Jebkura darbošanās ar rokām ir arī ļoti meditatīva nodarbe jeb, citiem vārdiem, pilnvērtīgas dzīves prakse mūža garumā.

Stāsta vēsturnieks, Rakstniecības un mūzikas muzeja Mūzikas nodaļas ilggadējs vadītājs Elmārs Zemovičs. Daudziem mūsdienās tas ir pilnīgi svešs vārds, taču 19./20. gs mijā viņa bija pirmā starptautiski atzītā koncertējošā latviešu pianiste. Elīze dzimusi 1870. gada 9. janvārī Rīgā. Sākumā mācījusies pie vēlāk ļoti slavenā diriģenta Otto Lozes, kurš savā laikā karjeru sāka Rīgas Vācu teātrī kā čellists, bet vēlāk kļuva par orķestra kapelmeistaru un, acīmredzot, pasniedzis arī privātstundas. Tā Elīze Pēkšēna kļuva par Lozes audzēkni. Kad 1894. gadā Rīgā notika liels koncerts, Elīze Pēkšēna kopā ar Rīgas Vācu teātra orķestri spēlēja Franča Lista Klavierkoncertu. Un savai skolniecei diriģēja – Otto Loze. Vēlāk Elīze Pēkšēna studēja Pēterburgas konservatorijā un 1894. gadā absolvēja Antona Rubinšteina klavieru klasi. Var teikt – viņa bija tikusi pie izcila pedagoga! Ap šo 1894. gadu viņa kopā ar Antonu Rubinšteinu braukusi koncertceļojumā uz Vāciju, un Drēzdenē abi kopā snieguši koncertu. Elīze diezgan daudz uzstājusies arī Latvijā. Jau studiju gados viņa uzstājās Rīgā un Liepājā. Iespējams, arī kaut kur citur, bet var teikt, ka Latvija viņu bija iepazinusi. 1896. gadā Elīze Pēkšēna koncertējusi Berlīnē un saņēmusi ļoti labas atsauksmes, kas par šo koncertu publicētas arī Rīgas presē. Pēc tam viņas koncertceļi veduši uz Kairu, pa visu Eiropu un pasauli. Elīze Pēkšēna ieradās Rīgā arī 1931. gadā. Tolaik viņa šeit ieradās jau kā Amerikas pilsone, viešņa no Ņujorkas, lai atpūstos Ķemeros. 1933. gadā viņa atkal viesojās Latvijā un dzīvoja pie sava radinieka Aucē, kur pavadīja vasaru. Tur viņu intervējis arī laikraksta „Pēdējā brīdī” korespondents. Elīze Pēkšēna pastāstījusi, kā viņas karjera ir veidojusies, kam viņa spēlējusi, un starp minētajiem bijis ļoti daudz slavenību. Pianiste muzicējusi Amerikas miljonāra Kornēlija Vanderbilta ģimenei, Morganiem, turku sultānam un bijusi pieprasīta Eiropā. Šodien daudzi zina mūsu slaveno arhitektu Konstantīnu Pēkšēnu. Tāpēc var rasties jautājums, vai arī Elīzei bija kāds sakars ar šo arhitektu? Atbilde ir „jā,” jo pati Elīze apgalvojusi, ka viņa esot rados ar Konstantīnu Pēkšēnu. Tāda bija Elīze Pēkšēna – viena no mūsu pirmajām koncertējošajām pianistēm.

Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece  Vai zini, kas ir bandinieki? Ne tie, kas šahā. Kaut gan, arī ar viņu nosaukumu nav bijis tik vienkārši. Pirmais šīs šaha figūras nosaukums latviešu valodā 1885. gadā bija "bauris" (no vācu valodas – Bauer, t.i., zemnieks.). Šā vārda nievīgās nokrāsas dēļ nākamie autori izvēlējās citus apzīmējumus: kalps, zemnieks, zaldāts, kājnieks. Lai saglabātu simbolu atbilstību latviešu un vācu valodā, t.i., lai abi vārdi sāktos ar vienu un to pašu burtu, ieviesa nosaukumu "bandinieks". Šo paveica latviešu leksikogrāfs, grāmatizdevējs, skolotājs Jēkabs Dravnieks. Ko tad nozīmē šis jocīgais vārds – bandinieks? Vārdnīcās varam izlasīt – "kalps, kas par atlīdzību saņem bandu". Kas ir banda? Jā, šī jēdziena viena nozīme ir tā, ko zinām šodien – noziedzīgu cilvēku grupa. Bet otra nozīme – galīgi cita. Ņemot palīgā Etimoloģijas vārdnīcu, noskaidroju, ka banda ir arī "kalpa atalgojums – noteikts lauks vai tā raža". Dziļāks vārda skaidrojums – lappuses garumā. Ja interesē – sameklējiet. Taču tautasdziesmas rāda citu ainu. Bandinieks vis nav vienkāršs kalps. Dziesmās viņš ir tāds kā meiteņu sapņu puisis un vēlamais precinieks. Dod, Dieviņ, ka es būtu Bandenieka līgaviņa, Es mācetu stalti braukt Bandenieka kumeliņu... Vai arī Bandenieka līgaviņa Saujā naudu žvadzināja; Saimeniece, nabadzīte, Kulīt' lāpa, raudādama. Kāpēc tā? Lūk, ko raksta profesors Pēteris Šmits: "… citādu stāvokli ieņem kalps jeb bandinieks, kas dabū savu algu no paša apstrādātiem bandu laukiem. Kā jau jaunas saimniecības iesācējs, bandinieks audzina labību un linus tikai sev pašam, un viņš nav arī spiests iet uz muižu kungam par darbinieku. Daudziem bija cerība uzcelt arī savu māju. Vācu kungiem jaunu māju celšana bija taisni pa prātam, kādēļ viņi nāca tiem pretim, pagaidām atsvabinādami no klaušām un nodokļiem. Jaunam saimniekam vajadzēja arī saimnieces, kādēļ tautu meitai tas bija parasti labākais precību kandidāts." Jāpiebilst, ka Pēteris Šmits raksta par 16. gadsimtu. Šis bija ievads, lai pietuvotos kādam savam minējumam (neuzdrošinos teikt – atklājumam), par kuru  gribu pastāstīt. Proti, visiem zināmā dziesma "Seši mazi bundzinieki". Jau vairākus gadu desmitus ar "Iļģiem" dziedot dziesmas, kur pieminēti bandinieki, arī seši jauni bandenieki, esmu ar aizdomām sākusi raudzīties uz mums tik mīļajiem sešiem bundziniekiem. Kur, kad, no kurienes mums tādi uzradušies? Grāmatās par latviešu tautas mūzikas instrumentiem nekur nav minēts, ka mums bijušas tik varenas bungotāju grupas. Tad jau nebūtu dzirdamas ne vijoles, ne stabules, ar ko parasti dziesmās bungas kopā minētas. Varbūt kāds gaišreģis jau ieraudzījis "Auļus" bungojam?... Bet varbūt tie sākotnēji bijuši bandinieki, kuri, viņu laikam vēsturiski beidzoties, pārtapuši par ļaudīm saprotamākajiem bundziniekiem? Atveru Dainuskapis.lv un skaitu. Bandenieki jeb bandinieki (dažādos locījumos) minēti 118 dainās. Bundzinieki – tikai 8. Tās ir dziesmas, kas dziedātas 19. gadsimtā un, protams, senāk. Izšķirstu Emiļa Melngaiļa "Latviešu mūzikas folkloras materiālu" pirmo, Kurzemes grāmatu (vairāk nekā 1000 dziesmu), kas izdota 1951. gadā. Saskaitu 12 dziesmas par 6 maziem bundziniekiem, 12 – par 6 jauniem bandiniekiem, un 4 – par bandinieku sētajiem rudziem. Turklāt interesanti, ka no Rucavas, ko Melngailis nosaucis par "senās latvietības dzīvo muzeju", pa ceļu ziņģēdami jāj tikai "seši bandenieki" un neviens bundzinieks. Folkloras krātuves digitālajā arhīvā Garamantas.lv lielākais vairums dziesmu jau par sešiem bundziniekiem, ne bandiniekiem. Te pārsvarā pagājuša gadsimta 60. gadu ieraksti, kā arī jaunāki. Secinu, ka – jo tuvāk mūsdienām, jo bandinieki gan kā ļaužu kārta, gan kā dziesmu varoņi tikuši aizmirsti. Nekas traģisks jau tas nav. Kā ļaužu kārta ieplūst zemniekos, kā dziesmu varoņi kļūst par bundziniekiem. Vai tas nozīmē, ka nedziedāšu par bundziniekiem? Taču nē! Tā ir viena no bērnu mīļākajām dziesmām, un izcili noder, ievadot bērnus ritma pasaulē. Ritmi, saukti arī par rakstiem. Cimdu rakstus izadīju, bungu rakstus klausīdama… Uzziņas avoti: Konstantīns Karulis. Latviešu Etimoloģijas vārdnīca. Rīga, “Avots”, 1992. Pēteris Šmits. “Ļaužu šķiras jeb kārtas”. Raksts izdevumā “Latvju tautas daiņas”. Rīga, “Literatūra”. 1928. Emilis Melngailis. Latviešu mūzikas folkloras materiāli”, 1.grāmata”Korsa”. Latvijas Valsts izdevniecība, 1951. Dainuskapis.lv Garamantas.lv  

Šogad aprit pieci gadi, kopš Latvijā spēkā ir Sociālo uzņēmumu likums. Ir, ar ko lepoties, un ir arī lietas, ko izvērtēt un darīt citādāk. Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas vadītāja Regita Zeiļa, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta ESF projekta "Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai" vadītājs Juris Cebulis, sociālā uzņēmuma "Centra sevī" dibinātāja un vadītāja Madara Mickeviča un sociālā uzņēmuma "Veizāna deju skola" vadītājs Edmunds Veizāns. Ierakstos uzklausām par sociālo uzņēmumu darbību Siguldā un Valmierā. Veikals "Visi var" atrodas Siguldā un to dibinājusi biedrība "Cerību spārni". Veikalā strādā cilvēki ar invaliditāti un pērn veikals atzīts par vienu no labākajiem darba devējiem Siguldas novadā. Savukārt Valmierā pirms 10 gadiem pēc vecāku ierosmes darbu uzsāka Zaļā skola - privātā pamatskola, kurā ir arī sešas pirmsskolas grupas. Skola, kā sociālais uzņēmums darbojas ekoskolu programmā, piedāvā arī mājmācību. Edmunds Veizāns izvēlējies savai skolā sociālā uzņēmuma statusu, jo "atbalsta mērķa grupa ir bērni, jaunieši no daudzbērnu ģimenēm. Un, protams, ir arī Ukrainas civiliedzīvotāji, no bērnunamiem ļoti bieži".  "Katru gadu kāds [bērnunami] sūta savus dejotājus pie mums, pa vienam, pa diviem. Tad viņi tur pamācās kaut ko un iet atpakaļ uz savu internātskolu, bērnunamu un māca pārējiem. Tur ir izlases kārtībā, kurš būs nākošais "aģents", kuru sūtīs šeit, kurš varbūt tas vēstnesis. Sadarbība notiek tādā līmenī, un tā ir mūsu mērķauditorija," atklāj Edmunds Veizāns.  Jau kopš skolas dibināšanas atbalsts bijis daudzbērnu ģimenēm. "Es pats esmu no šādas ģimenes un saprotu, ka palaist vienu bērnu uz kaut kādu pulciņu ir dārgi, bet ja tev divi trīs jāpalaiž, nedod Dievs, četri pieci, tad matus var izplēst un atbalsts 10 eiro, 20 eiro katrambērnam, tas ir budžets, tas ir atspaids šai ģimenītei. Tas ir mūsu lauciņš," skaidro Edmumds Veizāns. Viņš min, ka sākumā Ukrainas civiliedzīvotāju bērni nākuši darboties pa brīvu, "bet tād mūsējie kļuva greizsirdīgi, kāpēc viņiem par velti un kāpēc mēs maksājam? Tad mēs arī viņiem ieviesām līdzmaksājumu, bet šī arī nav, tā teikt, masveida parādība." Lai šos sapņus īstenotu, nākas saskarties arī ar birokrātīju. "Zaudējums ir tāds, ka mēs esam zaudējuši horeogrāfu Veizānu, es esmu kļuvus par projektu rakstītāju," atzīst Edmumds Veizāns.  Varbūt vajadzīgs palīgs? "Horeogrāfus ir vieglāk apmācīt, nekā cilvēkus, kas sēž un raksta, iedziļinās, saprot no projektiem," uzskata Edmunds Veizāns. Madara Mickeviča piekrīt, ka arī kļuvusi par "pilna laika projektu rakstītāju, finansējuma piesaistītāju", lai arī turpina darbu kā kapelāne un garīgajā aprūpē. "Tas ir brīnišķīgi, ka izdodas parādīt sociālo uzņēmumu kā sociālo partneri un ka arī uzņēmumi novirza savu finansējumu šādās labdarības kampaņās, bet tas ir smags darbs, to izdarīt," atzīst Madara Mickeviča. "Kādēļ ne vienkārši uzņēmums, vai dzīvot no fondiem, tāpēc, ka tās visbiežāk ir paša īpašnieka ambīcijas, prasmes, spējas, talanti. Un tā viena nianse, manuprāt, kas atšķiras no parastiem uzņēmējiem, ir spēja nepadoties, spēja strādāt, neredzot sava darba augļus. Jo tas atšķir sociālu no nesociāla. Strādājot ar sociālā riska grupām, mēs ejam pie jauniešiem, kuri ir šī vardarbība, mobings, ar kuru netiek galā ne skolas, ne sociālie dienesti, ne terapeiti. Un mēs apmācām sociāli emocionālo prasmju trenerus, kuri spēj ar šīm situācijām tikt galā. Tāpat kā deju skolā, tāpat arī mūsu nodarbībās mēs strādājam ar bērniem, kuri ir zaudējuši cerības uz visu: viņu reģionā vairs nav skolu, viņu ciemā ir divas ielas un viens veikals. Viņi netic nekam, pat ne vairs sev. Viņiem nav ģimeņu, pie kā aiziet un pajautāt padomu vai paraugu, un tad šajā pilsētā ir palicis viens bibliotekārs, kurš raksta projektus par 300 eiro, un mēs braucam vadīt nodarbības šiem te jauniešiem, kuri turpat negrib nākt. Tā ir sociālā atbildība - turpināt to darīt. Tad ir viena reize, otra trešā reize, un šim jaunietim jau parādās cerība, ka pasaule tomēr ir laba vieta, kur dzīvot. Tāpēc ka kādam rūp viņa dzīve tajā brīdī, kad nevienam nerūp. Tas attiecas ne tikai uz jauniešiem, tas attiecas uz senioriem, uz veciem cilvēkiem, uz mirstošiem cilvēkiem, uz bēgļiem, uz cilvēkiem ar invaliditāti. Kāds viņiem ir noticējis, par spīti tam, ka viņš ir pretojies, par spīti tam, ka viņš ir spurojies, viņš ir noraidījis 10 reizes šo palīdzību, bet 11. reizē viņš pieņems. Un tikai tādā veidā ir iespējams izmainīt cilvēka dzīvi." "Būtiskākā atšķirība ir tieši tas sistemātiskums, jo tas ir vienkārši projekts, mēs aizbraucam uz divām nodarbībām, un tas beidzas. Nauda beidzas, beidzas arī aktivitātes.  Tas, ko es redzu, ka sociālie uzņēmumi tieši ar to nepadošanos iet uz priekšu un arī tā sistemātiski maina, kā mēs saprotam lietas, vai tā būtu izglītība, vai tie būtu sociālie pakalpojumi. Viņi cenšas iet cauri šiem mūriem un mūru ir ļoti, ļoti daudz, lai vispār ieraudzītu un novērtētu to, kas ir šis cilvēks otrā pusē. Lai izdarītu visu, kas ir nepieciešams, lai palīdzētu arī nodzīvot dzīvi jēgpilni ar visdažādākajiem papildu pakalpojumiem. Un man liekas, tieši tā sistemātiskā pieeja un tas, ka tur ir modelis, kas strādā, tas nav vienkārši projekts, un tā, man liekas, arī būtiska atšķirība," vērtē Regita Zeiļa.

Stāsta Pasta un informācijas muzeja Aglonā veidotāja, vadītāja un gide Elizabete Viļuma-Gražule Ko mēs zinām par pastmarkām? Ka tas ir papīra taisnstūris ar robainu malu un līmes kārtu aizmugurē. Ka pastmarka ir jānolaiza un jāpiespiež pie pasta aploksnes, lai nosūtītu vēstuli. Ka pastmarkas var vākt sērijās un ievietot īpašos albumos-grāmatās, un šo kolekcionēšanu sauc par filatēliju. Daudziem nav noslēpums, ka pastmarka dzimusi Lielbritānijā: 1840. gada 6. maijā te tika izdotas pastmarkas ar nosaukumu "Penny Black". Bet vai pastmarku izgudrotājs Roulends Hills bija iecerējis, ka cilvēki pastmarkām iemācīs arī "runāt"? 20. gadsimta sākumā bija ierasts nodot svarīgu informāciju ne tikai ar vēstuli, bet arī ar pastmarkas palīdzību. Zīmogs, kas atrodas noteiktā leņķī uz vēlamās aploksnes daļas, varētu sniegt adresātam daudzveidīgu informāciju. Izdevēji kultivēja pastmarku valodu un izdeva oriģinālas pastkartes, kas palīdzēja sūtītājiem un saņēmējiem saprast vienam otru. Plaši bija izplatīts mīlnieku vidū. Ja pastmarku pielīmēji, kā ierasts, tas bija kā jautājums: "Vai varu cerēt?" Ja apgriezta kājām gaisā, tad: "Es būšu!" Ja pagriezienā pa kreisi, tad: "Mēs esam pieķerti!" Un tamlīdzīgi. Ikviens varēja izdomāt arī savu neatkarīgu šifru. Kā vēsta 1935. gadā izdotais Latvijas pasta, telegrāfa un telefona darbinieku biedrības žurnāla janvāra numurs, visnozīmīgāk pastmarkas "runā" spiegu rokās. Izrādās, ka pastmarkas tika izdotas kara pretizlūkošanas iestāžu vajadzībām un tika lietotas kā neuzkrītošs līdzeklis kara iestāžu spiegošanas dienestā. Šveice bija sen pazīstama ar pastmarku tirdzniecību. Tāpēc svešzemnieks tirgotājs netika uzskatīts par kaut ko neikdienišķu. Šādai pastmarku tirdzniecībai nevajadzēja ne lielu telpu, ne noliktavu, tāpēc nodarbi varēja ērti izmantot citiem nolūkiem. Pastmarku tirdzniecības vietas bieži kļuva par spiegu informācijas nodošanas punktiem.  Ar šo preci – pastmarku – varēja neuzkrītoši nosūtīt dažāda veida ziņas: līmējot markas uz atsevišķām lapām, dažādi grozot tās uz aploksnes, nolokot kādu tās stūri un tamlīdzīgi. Londonā tika izdotas speciālas pastmarkas, uz kurām varēja rakstīt ar neredzamu tinti. Saņēmējs, noņemot [pastmarku], tekstu varēja izlasīt. Pastmarkas ir spējušas apturēt pat karadarbību! Anglija Pirmajam pasaules karam bija sagatavojusies ātrāk nekā Vācija. Vācijai pirmajās kara nedēļās nebija kaut cik prasmīga spiega Anglijas teritorijā. Šim uzdevumam piekrita jūras leitnants K. Lodijs. Pateicoties savām spējām un angļu valodas zināšanām, viņam izdevās iekļūt Anglijā un no 1914. gada augusta līdz decembrim ievākt svarīgas ziņas. Ziņu pārsūtīšanai uz Vāciju viņš izlietoja pastmarku kolekcijas, par ko angļu pretizlūkošanas iestādēm nebija ne jausmas. Šādā veidā viņš informāciju nosūtīja arī uz Oslo, Holandi, Stokholmu, Šveici... Kara autoritātes ir pārliecinātas, Lodija darbībai liela loma bija daudzu uzbrukumu apturēšanai. Taču 1914. gada 6. decembrī viņš tika pieķerts un ar kara tiesas spiedumu nogalināts. Sūtītājs bija miris, bet pastmarka turpināja "runāt", kamēr nonāca galapunktā. Padomju laikā Latvijā daudzi pastmarkas otru pusi izmantoja, lai nosūtītu informāciju, kuru bija bīstami atklāti rakstīt, jo vēstules mēdza pārbaudīt. Reizēm vēstules saņēmējs, pat nesaņēmis vēstuli, varēja kļūt vainīgs un apdraudēts. Ja vēstule nāca no ārzemēm un, nedod Dievs, pastmarkas otrā pusē bija kaut kas uzķeksēts... Vai arī Latvijas pirmā pastmarka "runā"? Latvijas Republikā pirmā pastmarka tika nodrukāta 1918. gada 17. decembrī (apritē izlaista 19. decembrī). Pastmarkas otrajā pusē ir fragmenti no vācu kara kartes. Diemžēl tas nav kalpojis informācijas nodošanai, bet gan radies papīra taupības nolūkos. Pirmās Latvijas Republikas pastmarku drukai izmantoja 11 tūkstošus Vācijas impērijas armijas ģenerālštāba karšu lokšņu. Uz vienas puses pastmarka, uz otras – karte... Pastnieki pirms pastmarkas līmēšanas mēdza pasta kantoros iesmiet: "Ar baudu spļaujiet un līmējiet!"

Dzimtene, tēvzeme, mātes zeme. Daudziem no mums šie ir sinonīmi, bet foto māksliniekam Georgam Avetisjanam tās ir trīs dažādas lietas – gan ģeogrāfiski, gan emocionāli. Latvija, Krievija, Gruzija. Vēlme izprast savas saknes Avetisjanam izvērtusies daudzu gadu projektā – triloģijā, kuras otrais stāsts – par Igarku aiz Polārā loka, kur izsūtījumā dzimusi viņa mamma – nupat iznācis apjomīgas fotogrāmatas un izstādes formā. Georgs Avetisjans Latvijas fotogrāfijā sevi pieteica pirms pieciem gadiem. Viņš bija atgriezies Latvijā pēc studijām ārzemēs un Fotogrāfijas muzejā atklāja izstādi „Dzimtene”. Tas bija vizuāli nostalģisks vēstījums par viņa dzimto ciematu Kalteni Kurzemes jūrmalā, par piederību, atmiņām un apkārtējās vides mainību. Šī tēma izrādījusies tik spēcīga un ietilpīga, ka Avetisjana radošajā mūžā izvērtusies veselā triloģijā. Jo viņš pats ir dzimis Kaltenē, viņa mamma – izsūtījumā Sibīrijā, bet tētis – Gruzijā, ar saknēm Armēnijā. „Varbūt daudziem cilvēkiem šie jēdzieni – mātes zeme, tēvzeme, dzimtene – ir viens un tas pats. Es gribēju parādīt, cik tie var būt daudzšķautņaini. Ne jau man vienīgajam ir tāda pieredze. Man ir svarīgi meklēt savu etnisko piederību, tie ir identitātes jautājumi, un arī tas, kā šīs vietas veido mūs kā cilvēkus. Kas mūs veido – apkārtējā vide vai ģenētika? Kā vēstures fakti ietekmē mūs kā cilvēkus? Kā šajās vidēs cilvēki pastāv līdzās?” Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, Georgs Avetisjans 2019.gada ziemā devās uz Igarku Krievijā, aiz polārā loka, kur bija 1941.gadā kā Aizsargu komandiera sieva bija izsūtīta viņa vecmāmiņa un kur piedzima Georga mamma. Grāmatā ir fotogrāfija, kur viņa redzama kopā ar dvīņubrāli - tikko dzimuši, cieši segās ievīstīti, raudoši zīdainīši. Uz Igarku Georgs devās pašā ziemas spelgonī, kad tur bija ap mīnus 40. Bruņojies ar padomju laika fotokameru „Salut”, kas, pēc Georga vārdiem, izrādījās „tikpat neuzticama kā visa padomju sistēma un projektam piešķīra vēl papildu konceptuālu nozīmi”, un vecmāmiņas draudzenes dienasgrāmatu kabatā, viņš sēdās vilcienā uz Krasnojarsku. No turienes lidoja uz Igarku, nezinādams, ko sagaidīt. Visu ceļu pats rakstīja dienasgrāmatu, Igarkā mēneša garumā intervēja vietējos, fotografēja tagadni un meklēja pagātnes liecības. Georga Avetisjana fiksētie iespaidi tagad sakausēti mākslas darbā, ko saukt par fotogrāmatu būtu nepateikt visu līdz galam. Tā patiesībā ir pamatīga, ar pelēku audumu apvilkta lādīte, kurā iegūlusi gan vecāsmammas izsūtīšanas lieta, auksta un lietišķa izziņa par vectēva bada nāvi apcietinājumā, vecāsmammas draudzenes izsūtījuma dienasgrāmata, vēstules no Amerikas tantes, kas mijas ar poētiskām fotoliecībām par šodienas Igarku un intervijām ar vietējiem. Nežēlība un cilvēcība – nesaraujami saaudušās kopā. Grāmata arī parāda, cik ātri reizēm vēsture aizmirstas. Georga Avetisjana fotogrāmatu papildina izstāde, kas pašlaik skatāma Dzelzceļa muzejā Rīgā. Vieta izvēlēta apzināti, un arī izstādes noskaņa liek justies kā ceļiniekam vilcienā un stacijā, kā pētniekam padomju arhīvā. Izstādes kuratore, fonda „Mākslai vajag telpu” vadītāja Katrīna Jaunupe kopā ar Avetisjanu pie izstādes strādājusi teju trīs gadus. Georga Avetisjana fotogrāmata lasāma vienlaikus trīs valodās – latviešu, angļu un krievu, un mākslinieks mērķtiecīgi gādā, lai „Mātes zeme” - stāsts par viņa mammas un vecmāmiņas izsūtījuma vietu – sasniegtu arī auditoriju ārpus Latvijas. Grāmatu papildinošā izstāde Dzelzceļa muzejā būs skatāma līdz 2.augustam. Tikmēr tapšanas procesā jau ir Avetisjana dzimtas pētniecības triloģijas noslēdzošā daļa – par tēvzemi jeb tēta saknēm Gruzijā un Armēnijā.  

Šorīt "Atsperes" uzmanības centrā ir saksofons un saksofonmūzika, jo "Klasikas" ciemiņš ir saksofonists un komponists Aigars Raumanis. Raidījumā - sarunas, mūzika un iešūpošanās vasarīgai sestdienai... Liene Jakovļeva: Aigar, tu sevi sauc par komponistu, vai arī tā kautrīgi – par  mūzikas radītāju? Jo kompozīciju tavā krājumā ir daudz. Aigars Raumanis: Skaļi par komponistu sevi nesaucu, jo tur tomēr vajadzīga arī nopietna izglītība. Bet mūziku rakstu bieži un savā mājaslapā gan esmu ielicis, ka esmu saksofonists un komponists. Tā ka varētu arī teikt, ka sevi tomēr saucu par komponistu. Tuvākajā laikā pieliksi skaistu punktu studijām Mūzikas akadēmijā, lai gan to tu esi jau izdarījis, nospēlējot koncertu... Jā, koncerteksāmens ir izskanējis, novērtēts ar izcilu atzīmi.  Un kā eksāmena žūrija novērtēja tavu pētījumu "Saksofonmūzika Latvijā: komponistu un atskaņotājmākslinieku sadarbība skaņdarbu tapšanas procesā". Arī izcili? Jā! Aizstāvēšanā visa komisija bija tiešām sajūsmā un arī rosināja attīstīt šo pētījumu tālāk, varbūt doties doktorantūras virzienā. Droši vien veiksmes iemesls ir tas, ka man pašam tas ļoti interesē – nebija tā, ka darbs tapa pēdējā nedēļā un es to "izspiedu" no nekurienes. Visus skaņdarbus saksofonam esmu vācis visu studiju laiku, sākot jau no mūzikas vidusskolas, un tas viss rezultējās skaistā katalogā, kurā apkopota visa mūzika. Protams, ir arī pētnieciskā sadaļa, ne tikai sistemātiskā, un tur pa pāriem saliku latviešu saksofonistus un komponistus, un skatījos, kā viņu sadarbība ir realizējusies skaņdarbos. Arī tavu pētījumu var apskatīt tavā mājaslapā. Uzmetu aci skaitļiem, un visvairāk ir tieši ansambļi ar saksofoniem. Saksofonu kvartetam – 38 skaņdarbi. Droši vien mums jāpiemin Artis Sīmanis un pateicība viņam, ka šis skaitlis ir tik liels. Jā, lielākā daļa darbu rakstīta tieši Rīgas saksofonu kvartetam un vēl diviem kvartetiem. Diezgan daudz kas rakstīts saksofonu kvartetam, kurā spēlēju es pats – tas ir "Atomos". Vienu laiku ar jaundarbiem darbojās arī saksofonu kvartets N[EX]T, arī tam bija pieci, seši jaundarbi. Vajadzība pēc mūzikas vienmēr bijusi aktuāla, tāpec komponisti uzrunāti. Ir arī darbi saksofonu kvartetam plus vēl dažādiem instrumentiem: 25 darbi ir vērā ņemams skaitlis, zinot, ka saksofona vēsture Latvijā nav pārāk gara.  Jā, noteikti, un par tiem saksofonu kvartetiem un kādu draugu – ir tā, ka vienmēr gribas ar kādu sadarboties. Piesaistīt gan dziedātājus, gan sitaminstrumentālistus, akordeonistus. Un vēl pozitīvā ziņa ir tāda, ka nav tā, ka visu esmu apkopojis un vairs nekas netop. Katru mēnesi ir gandrīz kāds jauns jaundarbs! Līdz ar to man vajadzētu aktīvāk strādāt un papildināt sarakstu, lai cilvēki redz. Tas, ka šo sarakstu veidoju angliski, ir ar domu, ka šī mūzika varētu skanēt arī ārzemēs, jo liela daļa no šīs mūzikas ir tiešām laba – nav tā, ka vienreiz nospēlē un aizmirst. Tavs kvartets tagad ir "Atomos", bet tavējais ir arī Rīgas saksofonu kvartets. Daudziem bija pārsteigums, kad Artis Sīmanis pirms gada paziņoja, ka viņš liek punktu darbībai šajā ansamblī. Vai tu kādā brīdī juti, ka tu varētu būt viņa pēctecis? Man nebija ne mazākās nojausmas, ka viņi varētu aicināt mani! Jo man tiešām bija sajūta, ka viņi vēl varētu kopā spēlēt. Bet es tiešām ļoti cienu Arti Sīmani par to, ka viņš negaida, ka viņu izstums no kvarteta tādēļ, ka viņš vairs nevar paspēlēt, bet brīdī, kad kvartets nosvinēja jubileju – turklāt labi un ļoti kvalitatīvi nosvinēja – viņš aizgāja ar augsti paceltu galvu...  Aiziet īstajā laikā ir liela māksla, bet Artis jau nekur nav aizgājis, tāpat turpina spēlēt! Bet tavs otrs saksofonu kvartets ir "Atomos". Jūs neradāt viens otram konkurenci Latvijas ne pārāk lielajā mūzikas pasaulē? Manuprāt, nē, jo nav jau tādas nepieciešamības pēc saksofonu kvartetiem, ja mēs tā pilnīgi godīgi runājam. Jo saksofons nav vijole, kuru mums vajag katrā orķestrī. Un nav arī repertuāra, kas būtu obligāti jāspēlē. Līdz ar to katrs kvartets rada savus projektus, tiem ir auditorija, ir festivāli, notikumi, un tas tikai papildina Latvijas mūzikas dzīvi. Ar "Atomos" tev priekšā pamatīgs darbs... Jā, jāatrod laiks, lai ierakstītu mūsu pirmo albumu ar stundu mūzikas. To mums atbalsta Latvijas Komponistu savienība, izdosim nacionālajā skaņu ierakstu kompānijā "Skani". Tur būs latviešu mūzika – būs gan Madara Pētersone, gan Platons Buravickis, gan Oskars Herliņš – skaņdarbi, kas rakstīti tieši mums. Saksofons laikam gan ir tas instruments, kuram, izņemot orķestri "Rīga", pastāvīga vieta orķestru štata sarakstos īsti "nedraud". Bet tas, manuprāt, visu padara tikai interesantāku – ka priekšplānā ir mūzika, nevis instruments. Ka būtiskāki ir interesanti projekti un tas, kādi skaņdarbi tiek spēlēti, nevis tas, ka spēlējam tieši saksofonu. Tas rada kaut kādu kustību un neapnīk. Ar kādiem skaņdarbiem tu sāki darboties kompozīcijas jomā?  Ja ieskatāmies pavisam tālā pagātnē, kompozīciju sāku mācīties otrajā klasē Salaspils mūzikas skolā. Tur bija tāda iespēja, lai gan kompozīcijas priekšmets mūzikas skolās ir reta parādība. Mācījos pie tagad jau zināmas komponistes Agnetas Volkovas: viņa man mācīja gan klasisko improvizāciju, gan arī kompozīciju, un pats, pats pirmais mans skaņdarbs bija klavierēm. Bet pirmais, kas publiski izskanējis, ir kokļu mūzika – tā mani ievilka.  Bet saksofonam tu raksti tad, kad jūti, ka nevari nerakstīt, vai arī tad, kad jūti, ka trūkst jaunu darbu? Es diezgan reti rakstu saksofonam – ja nu tomēr, tad pārsvarā sev un saviem sastāviem. Arī šobrīd tieši sāku noapaļot skaņdarbu "Metamorfoze" saksofonu kvartetam "Atomos". Drīz vajadzētu būt pirmatskaņojumam. Finansiāli tā tapšanu atbalsta "AKKA / LAA", kas rosina rakstīt jaunu mūziku. Vai šobrīd vēl aizvien ir tā, ka kādam jāpierāda, ka saksofonam ir vieta akadēmiskajā mūzikā? Noteikti daudziem, virspusēji raugoties, saksofons vairāk asociējas ar džezu. Nezinu, vai jāpierāda, bet noteikti jāparāda. Jāatgādina. Daudzas lietas man šķiet pašsaprotamas – piemēram, saksofons un ērģeles: tā man liekas tik parasta un tradicionāla kombinācija! Bet tad, kad ar ērģelnieku Aigaru Reini aizbraucam kaut kur nospēlēt koncertu, cilvēki ir vienkārši sajūsmā un saka, ka pirmoreiz ko tādu dzirdot un nekad nav varējuši to iedomāties. Un tad es saprotu, ka droši vien tas vienkārši ir vairāk jārāda, nevis jāpierāda. Vairāk klausieties audioierakstā!

Daudziem šī nedēļa droši vien paliks atmiņā ar Latvijas hokeja izlases iekļūšanu pusfinālā pasaules čempoinātā, bet šonedēļ daudz apspriesti arī citi notikumi. Līdztekus diskusijām par gaidāmajām Valsts prezidenta velēšanām daudz diskusiju arī par mediju neatkarību un vārda brīvību. Runa ir par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes uzlikto sodu portālam TVNET par dzirdēto sarunā ar vienu no Saeimas deputātiem, kurš izklāstīja savu viedokli saistībā ar valodas pārbaudēm Krievijas pilsoņiem un iespējamo izraidīšanu no valsts. Sen neesam apsprieduši arī to, kas notiek Ukrainā: bet Ukrainas prezidenta biroja pārstāvis šonedēļ paziņoja, ka ilgi gaidītais pretuzbrukums ir sācies. Krustpunktā aktualitātēs vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesore Ilga Kreituse un žurnālisti: Anita Daukšte (TV24 ), Sallija Benfelde (laikraksti "Brīvā Latvija" un "Laiks") un Toms Ostrovskis (TVNET group galvenais redaktors).  

Rīgas pilsētas teātris un tā afišas 18. – 19. gadsimta mijā. Pārlapojam unikālo afišu kolekciju un izzinām, kādi iestudējumi un koncerti priecējuši turīgos rīdziniekus un kādi slaveni mūziķi viesojušies teātrī. Raidījumā Grāmatai pa pēdām spriežam arī, uz ko publika gāja vairāk – uz Vāgnera mūzikas koncertiem vai blusu cirku. Vai zinājāt, ka arī afišas var lasīt kā grāmatu? Veidojot šo raidījumu, tādus pamatīgus afišu sējumus arī apskatīju. Tajos rodama bagāta informācija par iestudējumu vai koncertu, par māksliniekiem, kas piedalās, par sabiedrību, kādai notikums domāts, un ko teātrī nekādā gadījumā neielaist. Lasot afišas, varam rekonstruēt konkrētu mūzikas un teātra vēstures posmu. Mūs joprojām  interesē 18.gadsimts, un tas ir laiks, kad publisku teātra namu atklāšana notiek daudzviet Eiropā, tai skaitā arī Rīgā. Informāciju, ko sniedz teātra afišas, palīdz iepazīt komponiste un mākslas doktore Ilona Breģe, Jāzepa Vītola mūzikas akadēmijas profesore Lolita Fūrmane un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa. Saruna arī ar mākslas vēsturnieku, heraldikas, mākslas un arhitektūras pieminekļu restaurēšanas speciālistu Imantu Lancmani, jo vēstījums par Rīgas pilsētas teātri savā ziņā turpina iepriekšējo stāstu par Rīgas pilsētas bibliotēku, abus vieno būvmeistara Kristofa Hāberlanda veikums. Turklāt viņa raksturs un temperaments iekrāsosies teatrāls. Ideja par teātra ēku sākta īstenot 1780.gadā, kad barona Otto Hermaņa fon Fītinghofa uzdevumā būvmeistars Kristofs Hāberlands izstrādā projektu pirmajai kapitālajai teātra ēkai Rīgā. Jau 1782.gada septembrī notiek atklāšanas vakars. Imants Lancamanis jau iepriekšējā raidījumā uzsvēra, ka Hāberlands bija avangardists. Palūkosimies, kā viņš risinājis teātra ēku Rīgā, šis vēl ir viņa radošās karjeras sākumposms. Gandrīz gadsimtu šis teātris, kurā darbojās drāmas, operas un baleta trupas, bija Rīgas kultūras dzīves centrs. Pirmajā – 1782./83. gada – sezonā teātrim bija 120 abonementu. Tā bija izmeklēta publika. Ilona Breģe 1993.gadā aizstāvējusi mākslas doktores disertāciju „Rīgas pilsētas teātris 1782-1863”, uz tās pamata vēlāk izdota grāmata „Teātris senajā Rīgā”. Ar Ilonu Breģi tiekamies Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, kur ekspozīcijā redzamas gan Rīgas pilsētas teātra afišas, gan mūzikas instrumenti, kādus 18.gs. spēlēja. Muzeja ekspozīcijā varam skatīt teātra atklāšanas afišu, kas mūsdienu skatītāja acīm ir neliela izmēra, taču sniedz tik vērtīgu informāciju par to, ka vakars atklāts ar Lesinga traģēdiju „Emīlija Galoti” un Fogta baletu „Dejas svētki”. Teātra afišas iesietas biezos sējumos un glabājas LU Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Pamatu afišu  kolekcijai licis Johans Georgs Dennemarks, viņš bijis mūziķis Rīgas pilsētas teātrī, turpinājis viņa dēls, tad afišas kolekcionējis Georgs Zigismunds Langevics. Viņa laikā katram sējumam  ievadā datējums jeb reģistrs. Vērtīgais afišu skapis nav vienīgais avots, pēc kura var pētīt Rīgas seno koncertdzīvi. Vēl materiāli Latvijas  Valsts vēstures arhīvā un citviet. Daudziem afišās minētajiem uzvedumiem atrastas notis no iestudējumu laika un tas ir īpaši svarīgi. Savukārt tā laika kultūras apskatnieki, kuri apceļoja valstis un rakstīja par redzēto, diezgan bieži piemin Rīgas pilsētas teātri. Vairāk par projektu šeit:

Lai palīdzētu atrast darbu cilvēkiem ar invaliditāti, jauniešiem bez iepriekšējas darba pieredzes, senioriem un vēl vairākām sociālajām grupām, sociālais uzņēmums „Ligero” ceturto reizi organizē darba iespēju festivālu "Visiem". Par iespējām atrast darbu ne tikai festivāla laikā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Par darba iespējām dažādām sabiedrības grupām sarunājas iInvalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis, Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Evita Simsone, zvanu centra "Sonido" darbiniece Lolita Korjapina kopā ar diviem asistentiem - suni-pavadoni Zuzi, kas ir ikdienā kopā ar Lolitu, un meitu Alisi, kura aktīvi palīdz ārpus darba, un sociālā uzņēmuma "Ligero" vadītāja, darba iespēju festivāla "Visiem"idejas autore un organizatore Liene Reine-Miteva. Vispirms līdz maija sākumam ir aicināti pieteikties uzņēmēji, kuri vēlas piedāvāt meistarklases festivālā, kur potenciālie darba ņēmēji var iepazīsties ar profesijām. Pieteikuma anketu var meklēt "Ligero" mājaslapā. "Uzņēmumi ir aicināti piedalīties un parādīt savu vakanču un arī savu profesiju aizkulises un ļaut cilvēkiem izmēģināt, kā tās ir strādāt šajā uzņēmumā," skaidro Liene Reine-Miteva. "Uzņēmumiem tā ir laba iespēja iznākt Rīgas centrā, Vērmanes dārzā, un parādīt sevi, ko varbūt ikdienā neiedomājamies, ka ir šādas profesijas, vai, ka šajā profesijā ir nepieciešamās tādas prasmes vai zināšanas." Viņa norāda, ka piesakās sociāli atbildīgi uzņēmumi. Ja arī nenodarbina cilvēkus ar invaliditāti, viņi ir uzsākuši iekšējo procesu, ko un kā varētu darīt. "Janvārī, februārī, aptaujājot iepriekšējo gadu dalībniekus, vairāki teica, lai arī viņi īsti nav vēl gatavi nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti, tā ir vieta, kur satikties un iepazīties. Uzņēmumi domā, kā atvērt darbu dažādām cilvēku grupām, kuras ikdienā tik viegli varbūt darbu nevar atrast," atzīst Liene Reine-Miteva. Festivāls notiks jūnijā sākumā. "Festivāls ir domāts visiem. Daudziem cilvēkiem, kas strādā Rīgā smalkos, labos uzņēmumos, viņiem ir pieeja mācībām, dažādiem treniņiem. Cilvēkiem ir citas iespējas. Daudziem cilvēkiem šādu iespēju nav - paskatīties uz darbu no citas perspektīvas, parunāt ar karjeras konsultantu, notestēt, kāda tipa darbinieks tu esi, šādas iespējas bieži vien ikdienā cilvēkiem nav," norāda Liene Reine-Miteva. Ivars Balodis atzinīgi vērtē šādu satikšanās platformu, kur var aprunāties un uzdot jebkuru muļķīgu jautājumu. Bet runājot par cilvēkiem ar invaliditāti, viņš atzīst, ka ceļus uz nodarbinātību vajadzētu veidot vieglākus ar īpašām atbalsta programmām.  "Par cilvēkiem ratiņkrēslā mēs vairāk vai mazāk zinām, lielākā daļa cilvēku to darbu ir atraduši, kas grib strādāt. Piemēram, cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem, kuri ārkārtīgi daudz un kur valstī notiek deinstitucionālizācijas process, tas nozīmē, ka lielās institūcijās cilvēkus neuzņem, viņi dzīvo pašvaldībās un viņiem kaut kas ir jādara. Skaidrs, ka viņiem ir darbs jāatrod. Prasmes un iemaņas nav līdz šim attīstītas, tu aizej, paskaties te es kaut ko varu izdarīt un te. Tā ir tā vieta, kur cilvēki var atrast savu nākotnes darbu," atzīst Ivars Balodis.

Somijas valsts stūrētāju maiņa. Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša. Politiskās ilgdzīvošanas rekordists nodod stafeti. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Andis Kudors. Somijas valsts stūrētāju maiņa Jo tuvāk nāca svētdien, 2. aprīlī, notikušās Somijas parlamenta vēlēšanas, jo mazāka saruka reitingu starpība starp trim ietekmīgākajiem pretendentiem: līdzšinējās premjerministres Sannas Marinas sociāldemokrātiem un diviem opozicionāriem – labēji centrisko Nacionālo koalīcijas partiju un labēji populistisko Somu partiju. Rezultātā visu trīs partiju rezultāti atšķiras vien par procenta desmitdaļām, tomēr ar šo starpību ir diezgan, lai valsts stūre nonāktu citās rokās. Par spīti tam, ka sociāldemokrāti pat nedaudz palielinājuši savu vietu skaitu parlamentā, viņi tomēr šoreiz palikuši trešajā vietā, jo abiem pārējiem konkurentiem pieaugums ir vēl ievērojamāks. Vēlēšanu kausos izrādījusies par vieglu svērta premjeres Marinas spilgtā harizma un vadītājas dotības, kuras viņa apliecinājusi šajos krīžu gados, tai skaitā konsekventā Somijas virzīšana uz NATO, kas vaiņagojās ar oficiālu pievienošanos vakar. Gluži tāpat kā iepriekšējā reizē 2019. gadā otro pozīciju ieņem Somu partija, savukārt uz pirmo no trešās izvirzījusies Nacionālā koalīcijas partija, tradicionāli dēvēta vienkārši par Koalīciju. Trīs smagsvari sadalījuši savā starpā balsis, kuras zaudējuši Marinas valdības koalīcijas partneri – sociālistiskā Kreisā alianse, Zaļo līga un tradicionāli Somijas laukus pārstāvošā Centra partija. Arvien tālāk pagātnē paliek trīsdesmit gadus ilgušais periods, kurā Somijas politikas pjedestālu savā starpā nemainīgi dalīja „lielais trijnieks” – sociāldemokrāti, centristi un Koalīcija. Kopš 2011. gada vēlēšanām viņiem piebiedrojies ceturtais konkurents – Somu partija. Tādējādi pie jaunās valdības veidošanas ķersies Nacionālās koalīcijas partijas līderis, politologs un karjeras politiķis Peteri Orpo, kuru Turku universitātes laikmetīgās vēstures profesors Vesa Varess raidsabiedrībai BBC raksturojis kā „ideālā znota tipu”. No vienas puses, Somijas politikā nepastāv tāda nošķirtība starp labējām un kreisajām partijām, kāda tā ir kaimiņvalstī Zviedrijā. Samērā nesenā pagātnē ir tikusi veidota valdība ar Nacionālās koalīcijas premjeru un sociāldemokrātu piedalīšanos. Arī Somu partija kādu laiku ir bijusi labējā valdībā, kas gan beidzās ar frakcijas sašķelšanos, partijai aizejot no valdības, bet daļai mērenāko deputātu turpinot to atbalstīt. Nākamajās vēlēšanās šķeltnieki gan cieta fiasko, savukārt stingrās līnijas piekritēji atguva zaudētās pozīcijas. Vairums no kreisajām un centriskajām partijām ir paziņojušas, ka ar Somu partiju vienā valdībā nestrādās. Tad nu potenciālajam premjeram Orpo jāizšķiras, uz kuru pusi vērst skatu – vai pa labi, vai pa kreisi. Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša „Pagaidu tehnokrātu kabinets vai vēl vienas – sestās – ārkārtas vēlēšanas” – tā ticamāko politiskās situācijas attīstību Bulgārijā pēc svētdien notikušajām vēlēšanām aģentūrai „Reuters” raksturoja sabiedrisko attiecību un konsultāciju kompānijas „Teneo” politisko risku analītiķis Andrjuss Tursa. Tas nozīmē, ka Bulgārijā turpinās politiskas nestabilitātes periods, kas aizsākās pirms diviem gadiem. Jau piekto reizi šai periodā balsotāji devušies pie vēlēšanu urnām, un vēlētāju aktivitāte liecina par pagurumu – šoreiz tā ir vien nedaudz virs 40%. Krīze sekoja divpadsmit gadus ilgam posmam, kurā premjera krēslā ar nelieliem pārtraukumiem atradās partijas GERB līderis Boiko Borisovs. GERB ir bulgāru valodas abreviatūra no nosaukuma „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību”, un šī partija sevi pozicionē kā proeiropeisku un konservatīvu, lai gan tiek raksturota arī kā gana populistiska. Daudziem ekspremjers Borisovs joprojām ir cienījams politikas veterāns un iespējams stabilitātes garants, citiem – hroniskās korupcijas nelaimes iemiesotājs. Šī gada februārī viens no bijušajiem Borisova valdības ministriem tika pakļauts Savienoto Valstu sankcijām saskaņā ar Magņitska likumu. Uz protestu viļņa, kas iezīmēja Borisova valdības pēdējos mēnešus, izvirzījās t.s. „pārmaiņu partijas”. Tādām pieskaitāma dziedātāja Slavi Trifonova 2020. gadā izveidotā partija „Ir tāda tauta” un divu Hārvarda universitātes absolventu Kirila Petkova un Asena Vasiļeva 2021. otrajā pusē dibinātā partija „Mēs turpinām pārmaiņas”, kura izveidoja aliansi ar 2018. gadā dibināto bloku „Demokrātiskā Bulgārija”. Tomēr, atstūmušas  GERB no varas, „pārmaiņu partijas” aizvadītajos pāris gados ir spējušas izveidot tikai vienu ne sevišķi ilglaicīgu koalīcijas kabinetu. Pārējo laiku valsti vadīja prezidenta Rumena Radeva ieceltas tehnokrātu valdības; pēdējā no tām – neatkarīgā politiķa Giliba Doņeva vadībā kopš pagājušā gada augusta. Svētdienas vēlēšanās Borisova bloks savu situāciju nedaudz uzlabojis, Petkova un viņa sabiedroto bloks – pasliktinājis. Trešajā vietā izvirzījusies ultranacionālistiskā un prokremliskā partija „Atdzimšana”, tai uz pēdām seko „Kustība par tiesībām un brīvībām”, kas pārstāv etnisko minoritāšu intereses. Bet kopumā spēku samērs ir tāds, ka jaunas ilglaicīgākas valdības izveide jau atkal šķiet maz ticama. Aģentūras Reuters [roiterz] apskatnieks Stojans Nenovs vēlēšanām veltītajā publikācijā izsakās, ka abi lielākie sāncenši varētu piekrist vēl vienai tehnokrātu valdībai, kas varētu virzīt apstiprināšanai valsts budžetu un vienoties ar Eiropas Savienības institūcijām par pandēmijas krīzes kompensāciju piešķiršanu. Politiskās ilgdzīvošanas rekordists nodod stafeti 1991. gada februārī par toreizējās Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas sastāvā esošās Melnkalnes Sociālistiskās republikas premjerministru kļuva tobrīd 29 gadus vecais Milo Džukanovičs, Melnkalnes Komunistu savienības biedrs un partijas nomenklatūras pārstāvis otrajā paaudzē. Kopš tā brīža un līdz pat pagājušajai svētdienai viņš atradās šīs Balkānu valsts varas virsotnē. Vispirms Džukanovičš nepilnus septiņus gadus bija premjerministrs, tad nepilnus piecus gadus prezidents, tad četrpadsmit gadus, ar nelieliem pārtraukumiem, atkal premjerministrs, bet kopš 2018. gada maija – atkal prezidents. Pa šo laiku sabruka kādreizējā Dienvidslāvija, bet Melnkalne kopā ar Serbiju izveidoja vispirms Dienvidslāvijas Savienoto republiku, pēc tam konfederatīvo Serbijas un Melnkalnes valstu savienību, līdz, visbeidzot, 2006. gadā melnkalnieši referendumā nobalsoja par atdalīšanos no šī kādreizējās federācijas relikta. Kā zināms, reģionu satricināja asiņaini konflikti, kuri daļēji skāra arī Melnkalni. Pēc sakaru saraušanas ar Serbiju Melnkalne sāka tuvināties Eiropas Savienībai un NATO, pievienodamās Ziemeļatlantijas aliansei 2017. gadā. Džukanoviča vadītā partija pa to laiku pārtapa no Melnkalnes Komunistu savienības par Melnkalnes Demokrātisko sociālistu partiju. Tās ideoloģiskajā platformā laika gaitā komunismu nomainīja sociāldemokrātisms, tad kreisais nacionālisms, tad neoliberālisms, proeiropeiskums un eiroatlantisms ar populisma piedevu. Podgoricas varas gaiteņus pamazām pameta līdera kādreizējie līdzgaitnieki, taču viņš pats šais metamorfozēs palika nemainīgi valdošs. Milo Džukanoviča brālis Aleksandars nodibināja pirmo Melnkalnes privātbanku un aktīvi iesaistījās privatizācijas procesā, savukārt viņa māsa Ana Koraļeviča bija ietekmīga persona tiesu varas sfērā. Jo tuvāk šodienai, jo pamanāmāki kļuva signāli, ka ar Melnkalnes politisko varu viss nav kārtībā. Ilggadējo valsts līderi vainoja valsts nozagšanā un kleptokrātiskas sistēmas veidošanā, autoritārās vadības metodēs. 2020. gadā organizācija „Freedom House”savā demokrātijas reitingā mainīja Melnkalnes klasifikāciju no demokrātijas uz hibrīdrežīmu. Kopš 2019. gada valstī vairakkārt uzliesmojuši protesti, bet 2020. gada augustā Demokrātisko sociālistu partija pirmoreiz kopš savas tapšanas 1991. gadā zaudēja vēlēšanās opozīcijai. Milo Džukanoviča piekāpšanās trīsdesmit sešus gadus vecajam ekonomistam ar Oksfordas diplomu Jakovam Milatovičam prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā šķiet loģisks šī procesa noslēgums. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Bija laiks, kad cilvēku zināšanas par pasauli sev apkārt bija visai ierobežotas. Kartes, kas savulaik tapa, šodien daudziem liktu pasmaidīt par savdabīgo ģeogrāfiju. Tomēr, ja savulaik sevī nesa reliģisku un fundamentālu tā laiku sabiedrības uzskatu, mūsdienās tās precīzi un  tieši norāda, kas konkrētā vietā ir sastopams. Cik labi kartēta ir planētas sauszeme, ūdeņi un cilvēku apdzīvotās vietas, vai zinām visus neskartos stūrus? Vai zinām visus ceļus, visas upes, kalnus un kā ir okeāniem? Vai pilsētās katrai ielai ir savs nosaukums, katrai mājai - sava adrese un vai kaut kur vēl ir kāda neizpētīta un kartogrāfiem nezināma vieta, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētie profesori Kristaps Lamsters un Māris Bērziņš. Mērnieku laiki Vidzemē 17. gadsimtā 17. gadsimtā pēc vairākus gadus ilgušā kara starp Zviedriju un Polijas- Lietuvas ūniju, pamieram iestājoties, Zviedrija savā valdījumā iegūst Vidzemi un Igaunijas dienvidu daļu. Lai  apzinātu savas teritorijas toreizējais Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs sūta uz Lielvidzemi (kā tolaik dēvēja šīs Zviedrijas īpašumā esošās teritorijas) zviedru mērniekus, kuri tad svaigi apmācīti mērniecības zinībās Upsalas universitātē,  uzmēra un kartē zemi. Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste, vēsturniece Justīne Timermane pēta, ar kādiem instrumentiem un kā šeit ir darbojušies zviedru mērnieki. Justīne Timermane raksta Turaida muzejrezervāta  publicētajā materiālā, ka mērniecības kandidātiem bija jābūt kompetentiem ģeogrāfijā un matemātikā, īpaši ģeometrijā, jāprot apieties ar mērnieku instrumentiem un zīmēt. Mērnieks, kurš nebija nokārtojis eksāmenu, saucās par pagaidu mērnieku. Nākamā pakāpe bija ārkārtas mērnieks, bet pēc noteikta laika dienestā varēja kļūt par kārtējo mērnieku. Tā laika kartēs tiek parādītas ēkas – cietokšņi, kungu nami, zemnieku mājas,  protams, muižu teritorijas un ceļi. Kā teic Justīne Timermane, tad 17. gs. te  darbojušies vairāk nekā 40 Zviedrijā skolotu mērnieku. Daudziem šī bija pieredze, kas viņus sagatavoja eksāmenam un bruģēja turpmāko karjeru.

Raidījumā Diplomātisko pusdienas šoreiz dodamies uz vienu no Karību jūras salu valsti pie Ziemeļamerikas krastiem - uz Bahamu salām jeb oficiāli Bahamu Sadraudzību. Daudziem droši vien uzreiz sāks galvā skanēt slavenā vācu grupas “Boney M” dziesma “I'm Born Again/Bahama Mama”, kurai gan ir reliģiska jēga un tā pat tiek izmantota Japānā budistu ceremonijās. Citiem noteikti prātā nāk uzreiz slavenais alkoholiskais kokteilis ar tādu pašu nosaukumu. Vē daudzi klausītāji Bahamu salas atpazīst pēc filmām, kas tur tapušas. Noteikti lielākā dala ir redzējusi "Karību jūras pirātus" un virkni Bonda filmu, kurās Bahamu ainavas ir figurējušas. Holivudas interese par Bahamu salām nepārsteidz. Bet fakts, ka Bahamu salas un viss to 700 salu lielais arhipelāgs nekad nav bijis ASV teritorija, lai arī atrodas ļoti tuvu Floridai, nedaudz pat pārsteidz. Sevišķi ņemot vērā, ka Bahamu salu iedzīvotāji apdzīvo tikai apmēram 30 no valstij piederošajām salām. Te gan ir politiski un ekonomiski skaidrojumi, ka nepilnus 400 tūkstošu iedzīvotāju nelielā valsts ir bijusi izdevīga gan Lielbritānijai, gan arī pašai ASV kā neatkarīgs veidojums. Bet par vienkāršākām lietām starterī runājot – Bahamu nosaukums ir cēlies no spāņu valodas termina “baja mar”. Tas tulkojumā nozīmē "sekla jūra". Kā redzams jebkurā satelītattēlā, ūdens ap Bahamu salām patiešām ir sekls – visam reģionam ir apburoša tirkīza krāsa, kas rodas no baltajām kalcija karbonāta smiltīm seklās jūras dibenā. Stāstot par Bahamām, var sākt ar bēdīgi slaveno Kristoforu Kolumbu, jo viņš, visticamākais, bija pirmais eiropietis, kurš ieraudzīja salas un sastapa tur dzīvojošos pamatiedzīvotājus – taino. Bahamu salās arī bija pirmā vieta, kur viņš izkāpa krastā sava pirmā ceļojuma laikā. Viņš gan atnesa postu un nelaimi, kā mēs jau stāstījām arī raidījumā par Kolumbiju. Proti, laika posmā no 1513. gada Bahamu salas lielākoties bija pamestas, jo gandrīz visi vietējie bahamieši tika piespiedu kārtā aizvesti verdzībā vai nomira slimību dēļ, kuras salās ievazāja eiropieši. 1647. gadā tās tika pa jaunam kolonizētas, bet šoreiz ne no spāņu, bet angļu puses. Tieši no Apvienotās karalistes arī Bahamas kļuva neatkarīgas 1973. gadā. Un ar šo saistās vairāki interesanti stāsti – pirmkārt, Bahamu valstij vajadzēja būt lielākai un aptvert visu arhipelāgu. Bet pēc 1973.gada apmēram trīs procenti arhipelāga palika Lielbritānijas īpašumā. Vēl šobrīd pastāv politiskās kustības, kuras aizstāv ideju, lai Tērksas un Kaikosas salas, kas pieder britiem, tiktu pievienotas Bahamu salām. Ja dažas salas Bahamu salu iedzīvotāji zaudēja, tad tas, ko tie saglabāja no britu koloniālā perioda, ir monarhs. Un monarhs ir neviens cits, kā karalis Čārlzs III Vinzors. Respektīvi, Bahamu salas ir viena no 15 Nāciju Sadraudzības valstīm, kur viņš vēl nomināli ir valsts galva. Politiskie lēmumi, protams, Bahamu salu politikā tiek pieņemti parlamentārās demokrātijas ietvaros un valdības vadītājs ir premjerministrs. Runājot par šīs salu valsts ekonomiku, jānorāda, ka Bahamu salām ir trešai augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju Ziemeļamerikā un pēc pirktspējas paritātes, tas ir tieši tāds pats ka Latvijai – apmēram 32 tūkstoši eiro. Apstrādes rūpniecība un lauksaimniecība kopā veido mazāk nekā 7 % no IKP, neskatoties uz valdības stimuliem, kas vērsti uz šo nozaru attīstību. Dažās salās dominē naturālā saimniecība – mazas fermas un neliela apjoma zvejniecība. Bet tā ir ūdenspile jūrā, jo gandrīz visi valsts pārtikas produkti tiek importēti. Galvenokārt no ASV. Lielākā nozare valstī ir tūrisms, kas veido 60% no valsts ienākumiem un pusi no visa darbaspēka nodarbinātības. Finanšu pakalpojumi ir otra svarīgākā Bahamu ekonomikas nozare, kas veido aptuveni 15% no IKP, kam seko arī darījumi ar investīcijām. Bahamu reputāciju nesen iedragāja arī amerikāņu uzņēmēja un bijušā miljardiera Sema Bankmana-Frīda darbības. Viņam piederošai un no Bahamām operējošā kriptovalūtu kompānijai „FTX Trading Ltd.” ir izvirzītas apsūdzības krāpniecībā. 12. decembrī Bankmanu-Frīdu pēc ASV lūgumu arestēja Bahamu policija un daudziem, ieskaitot viņa advokātu, par pārsteigumu, viņš neiebilda tikt izdots ASV, kur viņu par kopā apmēram 1,7 miljardu eiro izkrāpšanu no investoriem sagaidot 115 gadu cietumsods, ja viņu notiesās. Puisis gan ir jauns – viņam ir tikai 30 gadi. Pieņemot, ka visus 115 gadus viņam nepiespriedīs, viņš vēl varētu arī tikt izlaists. Viņš noteikti apelēs pie saviem labdarības projektiem, finansiālā atbalsta cīņai ar Covid, kā arī vegāniskā dzīvesveida, gan mentālajām problēmām, gan arī politiskajiem ziedojumiem demokrātu kampaņai vēlēšanās, lai sods tiktu samazināts. Starp citu, Bankmans-Frīds esot bijis otrais lielākais donors ASV demokrātu partijai uzreiz aiz Džordža Sorosa. Viņa bagātība vienubrīd sasniedza 25 miljardus eiro, un viņš ir iegājis vēsturē, kā cilvēks, kas ir proporcionāli vienas dienas laikā zaudējis visvairāk no saviem uzkrājumiem – respektīvi, 95 procentus no savas vērtības. Rezultātā „FTX” nedienas tiek pielīdzinātas gan „Enron” bēdīgi slavenajam bankrotam, gan arī Bērnija Medofa noziedzīgajai finanšu piramīdai. Bankmans-Frīds kļuva slavens ne tikai ar to, ka mēģināja radīt savu kriptovalūtu, bet pat veselu kriptovalūtu spekulāciju tirgu vai pat kriptovalūtu centrālo banku. Kas ir kriptovalūtas un kāds ir to spožums un posts, skaidro "Luminor" bankas galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš.

No pirmās Ukrainas kara dienas Latvijas iedzīvotāji ir nesavtīgi palīdzējuši ukraiņiem cīnīties ar iebrucēju ordu, gan atbalstot Ukrainas bruņotos spēkus, gan palīdzot bēgļiem ar pajumti un maizes riecienu. Diemžēl karam pagaidām beigas neredz un katrs mūsu ziedotais eiro joprojām ir teju dzīvības cenā. Par to, kā un kur ziedot Ukrainai, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kādas šobrīd ir aktuālākās palīdzības nepieciešamības un kā iespējams ziedot, stāsta biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākabsone-Gavale, biedrības "Tev" pārstāve Linda Spoģe un "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimante. "Mantiskās vajadzības ir ārkārtīgi daudz, bet tas nav vienīgais ziedojumu veids. Ziedošanās iespējas ir visā Latvijā un arī bēgļi ir visā Latvijā, "Palidzibaskarte.lv" var atrast visas vietas ar darba laikiem, ko tur pieņem. Vienmēr aicinu iepriekš sazināties un pārbaudīt, vai tas punkts ir tajā brīdī vaļā un kas ir tās lietas, kas ir nepieciešamās. Iespējams, ka tajā punktā ir daudz bērnu ratu, bet vajag šampūnu. Vajadzības ir ļoti dažādas. (..) Pārbaudīt, kādas lietas visvairāk nepieciešamas. Vajadzību saraksts ir ārkārtīgi garš," atzīst Linda Jākabsone-Gavale. Izvēloties ziedot šampūnu vai naudu, labāks ziedojums būtu nauda, jo cilvēki, kas strādā organizācijās, varēs iepirkt vairumā, tas būs lētāk, loģistika būs vienkāršāka un ziedojumu varēs pielāgot nepieciešamai vajadzībai. Bet jebkurš ziedojums būs labs arī mantiskā formā. "Reizēm cilvēki sakautrējas vai pie sevis mēz padomāt, ko tad es ar vienu zeķu pāri vai šampuna pudeli... Vajag atcerēties, ka, pirmkārt, mazu ziedojumu nav, otrkārt, ļoti liela nozīmē, reizēm vēl lielāka ir, ja to neaiznes kādai organizācijai, bet paliec ar atvērtu sirdi ikdienā, lai kur tu būtu, strādātu, darītu, domāju, sanāk saskarties ar cilvēku no Ukrainas, nekautrēties iet klāt, uzrunāt un apvaicāties, kā jums iet un vai varam palīdzēt," uzskata Linda Spoģe. Daudziem noder mentora padoms no vietējiem. Rūta Dimanta skaidro, ka šogad sabiedrisko mediju labdarības maratonā "Dod pieci!", katrs var ziedot "Dodpieci.lv" piecus eiro un izvēlēties dziesmu. "Galvenā ideja ir izlietot saziedotu naudu visā Latvijā sadarbībā ar citām labdarības organizācijām, kuru redzes lokā ir kara bēgļu bērni no Ukrainas, un sniegt tieši mērķtiecīgu, mērķētu palīdzību - to, kas katram bērnam ir visnepieciešamākais. Nevis, ka vienkārši nopērkam visiem saldumu paciņas vai visiem mēteļus, bet katra bērna vajadzības. Tā mēs ar citām organizācijām strādājam visus šos deviņu mēnešus. Ja bērniņam ir vajadzīgs apmaksāt brilles, kas nav valsts apmaksātas, tad no šāda ziedojuma ar ārsta receptes pamatojumu tiek apmaksāts. Ja ir vajadzīga datortehnika skolai, arī šāda veida palīdzība. Tas nebūs tikai Rīgā, bet visā Latvijā, esam ar citām labdarības organizācijām šādu aptauju veikuši, kura organizācija ko ir gatava palīdzēt," skaidro Rūta Dimanta. Tāpat Latvijā dzīvojošie ukraiņi varēs pieteikties nepieciešamajai palīdzībai "Dod pieci!" mājaslapā.  

Bojā gājušo skaita ziņā ceļu satiksmē Latvija diemžēl Eiropas Savienībā ir līderu galā. Vidēji Eiropā no miljons cilvēkiem šādos negadījumos iet bojā 44, bet Latvijā šobrīd uz ceļiem mirst 64 cilvēki no miljona, vismaz šā gada statistika uzrāda šādu tendenci. Tiesa, gads vēl nav beidzies un arī elektroenerģijas taupīšana, ar ko saskaramies šogad, nevieš lielas cerības, ka gada tumšajā laikā gaidāmi uzlabojumi. Daudziem arī radusies sajūta, ka tieši pēdējos gados agresija uz ceļiem ir pieaugusi, bet policiju gan redz mazāk. Ko darīt, lai samazinātu traģisko ceļu satiksmes negadījumu skaitu un uzlabotu satiksmes dalībnieku kultūru? Krustpunktā diskutē Ceļu satiksmes drošības direkcijas Statistikas datu apstrādes vadītājs Juris Kreicbergs, Satiksmes ministrijas Autoceļu infrastruktūras departamenta direktors Tālivaldis Vectirāns, biedrības "Pilsēta cilvēkiem" valdes loceklis Armands Būmanis un Valsts policija Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks Juris Jančevskis.    

Daudziem par pārsteigumu “Saskaņa” nepārvar piecu procentu barjeru. Kur palika vēlētājs un kas notiks ar partiju? Raidījumā #1pret1 viesos Andrejs Klementjevs.

Diplomātiskajās pusdienās stāsts par diezgan nežēlīgu, vardarbīgu, un vienlaicīgi ar El Dorado jeb zelta ceļu slavenu valsti - Kolumbijas Republiku. Gribētos sākt ar Kolumbijas oficiālo nosaukumu, kas, starp citu, ir atvasināts no pētnieka Kristofera Kolumba uzvārda, par ko plašāk pastāstīsim desertā. Bet interesanti, kaalsts nosaukums angliski tiek izrunāts "Col-o-mbia", nevis "Col-u-mbia", kas ir izplatīta kļūda spāniski nerunājošo vidū. Latviski gan šī nianses nebūs jūtamas. Popmūzikas pazinēji noteikti uzreiz zinās, ka Kolumbija ir arī Šakiras dzimtene. Un faktiski jau Kolumbija ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē. Neskatoties uz savu vardarbīgās valsts titulu tā tiek bieži atzīta par vienu no laimīgākajām valstīm pasaulē. Tā, faktiski 2013. un 2014. gadā Kolumbija pretendēja uz titulu “Pati laimīgākā valsts pasaulē”. Saskaņā ar Laimes un cerības barometra aptauju, par kuru runājām iepriekšējā sezonā stāstot par Norvēģiju, Kolumbija vienmēr atrodas saraksta augšgalā. Vēl viens aizraujošs, bet mazināms fakts ir, Kolumbija ir otrā bioloģiski daudzveidīgākā valsts pasaulē pēc Brazīlijas un ir viena no tikai 17 “megadaudzveidīgajām” valstīm. Tajā ir lielākais sugu skaits pēc platības pasaulē, tostarp vairāk putnu sugu nekā visā Eiropā un Ziemeļamerikā kopā. Tas nozīmē, ka aptuveni viena no 10 sugām uz zemes ir sastopama tieši Kolumbijā, bet valstī vienlaicīgi pastāv gan tuksneši, gan lietus meži, gan plaši atvērtas savannas, kas ļauj attīstīties gandrīz jebkura veida dzīvajām radībām. Daudziem klausītājiem, it īpaši, "Netflix" "Narcos" seriāla faniem Kolumbija būs ar daudzām lietām un faktiem zināma. Pablo Eskobaru, piemēram. Pašreizējā valsts gan ir relatīvi patālu no dramatizētās 80. gadu Kolumbijas versijas. Tomēr, daži seriāla elementi ir palikuši. Tādēļ, par to, kā valsts ekonomiku un politiku ietekmē kokaīna tirdzniecība, pastāvīgie civilie nemieri un lielais tūrisms parunāsim vairāk pamatēdienā. Runājot par Kolumbiju ir jāizstāsta arī par tās iekšpolitiku, kurai ir liela loma valsts pastāvēšanā. Bet būtu jāsāk nedaudz ar tās vēsturi. Kolumbija ir viena no trim valstīm, kas radās pēc Grankolumbijas izjukšanas 1830. gadā. (Pārējās divas ir Ekvadora un Venecuēla). Pēc Kolumbijas izveidošanas tieši deviņdesmitajos gados valstī saasinājās gadu desmitiem ilgs konflikts starp valdības spēkiem, paramilitārajiem un pret valdību vērstajiem nemiernieku grupējumiem. Tos lielā mērā finansē narkotiku tirdzniecība. Slavenāko no šiem grupējumiem dēvē par Kolumbijas Revolucionārajiem bruņotajiem spēkiem jeb FARC. Pastāv tie kopš tālajiem 1950. gadiem un ir tradicionāli bijuši ar marksistiski-ļeņinistisku politisko elpu. Pret ASV vērstais antiimperiālisms un zemnieku tiesību aizsardzība ir bijuši to politisko aizsākumu popularitātes cēlonis. Kolumbijas valdība tikai 2016. gada novembrī parakstīja galīgo miera līgumu ar FARC, kuras biedru skaits tika rēķināts apmēram 10 tūkstoši cilvēku. Vienošanās aicināja FARC locekļus demobilizēties, atbruņoties un no jauna iekļauties sabiedrībā un politikā. Vienošanās arī uzlika Kolumbijas valdībai pienākumu izveidot trīs jaunas institūcijas, lai izveidotu visaptverošu sistēmu patiesai, taisnīgai valstij, iekļaujot īpašu vienību, kas koordinētu karadarbības laikā pazudušo cilvēku meklēšanu. Neraugoties uz gadu desmitiem ilgušajiem iekšējiem konfliktiem un ar narkotikām saistītajiem drošības izaicinājumiem, 49 miljonus iedzīvotāju lielā valsts Kolumbija saglabā salīdzinoši spēcīgas un neatkarīgas demokrātiskas institūcijas, ko raksturo mierīgas, pārredzamas vēlēšanas un pilsoņu brīvību aizsardzība. Savukārt Kolumbijas ekonomika ir ceturtā lielākā Latīņamerikā pēc iekšzemes kopprodukta. Kolumbija ir arī Latīņamerikas ceturtā lielākā naftas ražotāja un pasaulē ceturtā lielākā ogļu ražotāja, trešā lielākā kafijas eksportētāja un otrā lielākā griezto ziedu eksportētāja. Kolumbija ir pirmajā vietā pasaulē smaragdu eksportā. Līdz pat 90 % pasaules smaragdu nāk no Kolumbijas. Un Kolumbijas smaragds ir ļoti cienīts dārgakmeņu pasaulē, tieši tā dziļi spilgti zaļās nokrāsas dēļ. Konkurējošie smaragdi ir sastopami tikai Zambijā. Nafta ir Kolumbijas galvenais eksports, kas veido vairāk nekā 45% no kopapjoma. Un nav brīnums, ka tā ir arī trešā lielākā kafijas eksportētāja, Kolumbijā ir lielākais Arabica kafijas pupiņu ražotājs pasaulē. Tomēr, valsts IKP uz vienu iedzīvotāju  ir divas reizes mazāks, salīdzinot to ar Latviju un tas ir tikai aptuveni 17 tūkstoši eiro liels pēc pirktspējas paritātes, izmantojot Pasaules Bankas datus. Vēl Kolumbijā ir visstraujāk augošā informācijas tehnoloģiju nozare pasaulē, un tai ir garākais optiskās šķiedras interneta tīkls Latīņamerikā. Kolumbijā ir arī viena no lielākajām kuģu būves nozarēm pasaulē ārpus Āzijas. Bet galvenie tirdzniecības partneri Kolumbijai ir ASV, Ķīna, Eiropas Savienība un dažas Latīņamerikas valstis. Tomēr nedrīkst arī aizmirst par vienu no galvenajām aizliegtajām Kolumbijas nozarēm – kokaīna tirdzniecību. Valsts ir arī pasaulē lielākā kokaīna ražotāja. Ilgu laiku tā ierindojas pirmajās pasaules trijniekā, paralēli konkurējot ar Peru un Bolīviju. Vēl aizvien katru gadu Kolumbijas valdība konfiscē aptuveni 80% visa saražotā kokaīna. Vienlaicīgi aptuveni 100 tonnas nonāk pasaules tirgos. Par to, kā kokaīna tirgus darbojās Kolumbijā un nonāk tirdzniecībā jautājām organizācijas “Globālā iniciatīva pret transnacionālo organizēto noziedzību” direktoram Valteram Kempam.

Grāmata “Jauno mediju māksla. Reprezentācija un saglabāšana” ir mākslinieka un augstskolu pasniedzēja Raita Šmita piedāvājums tikt skaidrībā ar terminoloģiju jauno tehnoloģiju ietekmē dzimušās mākslas jomā, sasaistīt jauno mākslu ar mākslas vēstures tradīciju. Sevišķi interesanta ir grāmatā izklāstītā Jauno mediju kultūras centra RIXC līdzdibinātāja paša pieredze, par jauno mediju mākslas dzimšanu, attīstību, saglabāšanu Latvijā. Šobrīd un vēl līdz 16. oktobrim laikmetīgās kultūras centrā „KIM?” Rīgā skatāma jauno mediju kultūras centra RIXC ikgadējā mākslas un kultūras festivāla, kuras tēma šogad formulēta kā “Trauslā realitāte”, izstāde, oktobrī gaidāma arī konference.  Taču – kas ir jaunie mediji? Kāda bijusi šīs mākslas jomas attīstība kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem Latvijā? Raidījumā saruna ar  mākslinieku un pasniedzēju vairākās augstskolās Raiti Šmitu, nesen iznākusī grāmata “Jauno mediju māksla. Reprezentācija un saglabāšana” ir viņa piedāvājums tikt skaidrībā gan ar terminoloģiju jauno tehnoloģiju ietekmē dzimušās mākslas jomā, sasaistīt jauno mākslu ar mākslas vēstures tradīciju. Grāmatas “Jauno mediju māksla. Reprezentācija un saglabāšana” pamatā ir Raita Šmita Latvijas mākslas akadēmijā 2015. gadā aizstāvētā disertācija, rakstītā stilam piemīt zinātnes valodas bezkaislīgums. Taču kaislība piemīt grāmatā pieminēto mākslas projektu vēstījumam, sevišķi interesanta ir grāmatā izklāstītā jauno mediju mākslas vēsture Latvijā, kuras rosinātājs un kurators bieži vien Raitis Šmits ir bijis arī pats. Daudziem daļa no šiem jauno mediju mākslas projektiem ir dzīvā skatītājas pieredze, grāmatā ir arī bagātīgs ilustratīvais materiāls. “Jauno mediju māksla. Reprezentācija un saglabāšana” liekas laba iespēja, nu jau ar laika distanci, un ievietojot plašākā teorijas rāmī – kaut nedaudz aptvert kā mūsu dzīvi izmainījušas modernās tehnoloģijas, arī – kādas problēmsituācijas, iedvesmas avotus, sapņus, vai reizēm tikai ilūzijas – tajās saskatījuši mākslinieki. Nu jau 22 gadus pastāvošā kultūras centra, mākslas galerijas un mākslinieku kopības RIXC dibinātāji Raitis un Rasa Šmiti ir mākslinieku pāris, kuri ilglaicīgi un konsekventi iet savu ceļu jauno mediju mākslas radīšanā, zināšanu tālāknodošanā, mākslas darbu producēšanā,  abu darbošanās mērogi ir tik daudzveidīgi un plaši, ka sarunas iesākumā lūdzu Raiti Šmitu konkretizēt, kas viņa profesionālajā darbībā viņam pašam šķiet aktuālākais šobrīd. Raitis Šmits to apraksta arī grāmatā “Jauno mediju māksla. Reprezentācija un saglabāšana”. Viņš stāsta par ideju izsalkumu, kas valdījis pēc padomju sistēmas sabrukuma, tīklošanos – gan sociālu, gan virtuālu, kas bija labākais ceļš, lai veidotos kas jauns. Jaunās tehnoloģijas, internets bija daļa no procesa, jo tās viestiešākajā veidā nojauca valstu robežu, palīdzēja pārvarēt citus ierobežojumus. Līdzās ELAB, bija Ilzes Strazdiņas un Kaspara Vanaga aizsāktais projekts OPEN, piedzima krievvalodīgo dzejnieku, dizaineru, fotogrāfu apvienība Orbīta.

Dodamies uz otro mazāko valsti pasaulē aiz Vatikāna, bet tajā pašā laikā uz vienu no bagātākajām valstīm - Monako jeb oficiāli Monako Firstisti. Monako tiešām ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē, un, neskatoties uz to, ka tā ir visai maza, tā ir spējusi radīt sev reputāciju un kļūt ne tikai par vienu no ikoniskākajām Francijas Rivjēras pilsētām, bet arī par atzītu valsti visā pasaulē. Daudziem šī valsts varētu būt zināma ar tās slaveno kazino – Montekarlo, vai arī rīkoto Monako Grand Prix, kas ir viens no galvenajiem pasākumiem, ko valsts rīko katru gadu. Bet Džeimsa Bonda fani uzreiz šo valsti atpazīs, ka nekā veselas trīs viņa filmas ir uzņemtas Montekarlo kazino. Kas ir interesanti, Monako ir ne tikai otra mazākā valsts pasaulē, tā ir tikai divus kvadrātkilometrus liela, bet tā ir arī viena no visblīvāk apdzīvotākajām valstīm pasaulē. Valstī ir 39 tūkstoši iedzīvotāju. Piemēram, salīdzinot ar Latviju, Monako iedzīvotāji ir saspiesti teritorijā, kas pielīdzināmi Skanstes vai Vecāķu izmēram. Un šis skaitlis patiesībā ir vēl lielāks, jo valsts iedzīvotāju skaits palielinās vairāk nekā divas reizes, jo katru dienu no Francijas un Itālijas ierodas vairāk nekā 50 tūkstošu strādnieku. Kā valsts nodrošina savu augsto ekonomiku, kāda ir kazino loma un kā Monako risina pārapdzīvotību mazās teritorijas dēļ? Runājot par Monako, vajadzētu sākt ar tās ekonomiku, kas ir ne tikai valsts neatņemama sastāvdaļa, bet arī Monako vizītkarte, aicinot turīgākos un bagātākos ārzemniekus izbaudīt dzīvi paradīzes valstī. Tomēr paradīzes valsts tā nebija vienmēr. Vēl 19. gadsimta sākumā Monako valsti veidoja aptuveni viens tūkstotis zemnieku. Tad Monako bija lieli nodokļi, un, saskaroties ar iespējamu sacelšanos vai bankrotu, valstij bija nepieciešams ātrs risinājums.  Par atbildi kļuva kazino. Tā laika valsts vadītāji Čārlzs III un viņa māte princese Karolīna pārliecināja kazino magnātu, franču uzņēmēju Fransuā Blānu pārcelt savu slaveno „Bad Homburg kazino” uz Monako. Tādējādi, Monako ekonomika ievērojami pieauga. Papildus tam, 19. gadsimta beigās tika atvērts dzelzceļa savienojums ar Franciju, kas atviegloja tūristu apmeklējumu. Ilgus gadus Monako ekonomika bija gandrīz tikai atkarīga no viena ienākuma avota – kazino. Un tikai ar Monako Princi Rainieru III valsts ekonomika sāka mainīties. Viņš diversificēja savus ieņēmumus, lai padarītu valsti mazāk atkarīgu no kazino. Tagad kazino veido tikai piecus procentus no Monako kopējiem ieņēmumiem. Vairāk par to, kā Monako kļuva par kazino lielvalsti un kā kazino mūsdienās ietekmē Monako ekonomiku, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes “Starptautiskais bizness un ilgtspējīga ekonomika” studiju programmas direktors un katedras vadītājs Romāns Putāns.

Sestdien, 20. augustā, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā būs jūtama pasaules elpa, jo Juglas ezera krastā pulcēsies Pasaules mūzikas festivāla "Porta" dalībnieki - sešas mūzikas grupas no septiņām dažādām valstīm. Papildus mūzikas dažādībai festivāla apmeklētājiem būs iespēja iepazīt un nobaudīt itāļu, franču, izraēļu, somu, ungāru nacionālās virtuves tradicionālās garšas. Par šīgada programmu, viesiem, mūzikas daudzveidību "Klasikā" stāsta festivāla radošās komandas pārstāve, diriģente un dziedātāja Laura Leontjeva. Laura, tavs koris „Anima” arī festivālā "Porta" ir piedalījies, un nu esi ķērusies arī pie organizatoriskajām lietām. Pilnīgi trāpīts. Mēs satikāmies 2018. gadā, kad mūs uzrunāja festivāla direktore Ilze Apsiņa, aicinot piedalīties un sadarboties ar dziedātāju Semu Lī. Mani ļoti aizrāva veids, kā „Porta” jau gadiem ievieš jaunas vēsmas, lai arī Latvijā mēs satiktu visu pasauli. „Portas” galvenais akcents parasti tiek likts nevis uz daudzveidību, bet uz personībām, māksliniekiem ar spēcīgu enerģiju. Vai to var teikt arī par šogad gaidāmo? Visnotaļ, īpaši šogad, jo pirmoreiz būs tik daudz mākslinieku vienā datumā. Tur tiešām katrs varēs atrast kaut ko savu. „Portas” klausītājiem parasti patīk jau pirms tam papētīt, kas šogad gaidāms, bet ir arī fani, kuri uzticas organizatoru gaumei un ir gatavi būt klāt, neatkarīgi no piedāvājuma. [...] Daudziem no mūziķiem pamatā ir akadēmiskā izglītība, un bieži vien vēlme paskatīties savā kultūrā dziļāk arī rada šo interesi par etnomūziku. Protams, pēc tam visas šīs pasaules satiekas un robežas tiek pārkāptas un, paldies Dievam, strauji un stipri nojauktas. Mūzika kļūst daudz interesantāka, kad mēs to nepiesaistām kādam žanram. Mūzikai ir jādzīvo, tas mani pašu ļoti saista. Starp šiem ārzemju ansambļiem, kuros dominē vīrieši, būs arī viena latviešu pārstāve – Ieva Kerēvica. Viņa festivālā piedāvās pilnīgi jaunu koncertprogrammu Centerwise, kuru viņa reklamē kā pavisam jaunu, svaigu produktu, kurā viņa kaut ko darīšot ne tā, kā parasti. Jā, tiešām prieks, ka šo vīriešu spēku papildinās sievišķais spēks un maigums, un tā ir Ieva ar savu unikālo balsi, vokālo virtuozitāti un jauno programmu. Cik saprotu, albums tika ierakstīts tieši pirms ierobežojumiem, un, man liekas, fantastiska vieta programmas pirmatskaņojumam ir tieši Brīvdabas muzejs un Pasaules mūzikas festivāls „Porta”. Arī šeit, protams, Ieva ir smēlusies iedvesmu no latviešu tautas dziesmas, bet tā sabalsosies ar Ievas plašo džeza un pasaules mūzikas pieredzi. Ņemot vērā, ka viss sākas jau pēcpusdienā, vai klausītājiem būs jāsēž savās vietiņās no 16.00 līdz pat vēlam vakaram? Vai viņi brīvā atmosfērā var pievienoties uz ansambli, kurš viņus visvairāk interesē? „Porta” vispirms ir par brīvību, un arī mūziku ļaujam baudīt brīvi. Protams, cilvēks varēs izvēlēties, vai viņš vēlas sēdēt, stāvēt vai dejot, jo, ticiet man, prom iet nemaz negribēsies. Teritorija būs atvērta jau no 15.00, būs sešu valstu virtuves, saskaņā ar mūziku, kuru dzirdēsiet. Varbūt klausoties uznāks iedvesma pašam kaut ko radīt, varbūt gribēsies mainīt lokāciju starp abām skatuvēm, apgulties zem kāda skaista ozola, skatīties debesīs un klausīties fantastisku mūziku tepat, Latvijā. Festivāla programmā lieliem, trekniem burtiem ierakstīta ukraiņu grupa „DakhaBrakha”, kuru ļoti daudzi cienītāji gaida, un laikam šo cienītāju ir tik daudz, ka Brīvdabas muzejs būs par mazu un koncerts notiks Mežaparka estrādē. Jā, 25. augustā Mežaparka estrādē būs īpašs koncerts „DakhaBrakha” un ukraiņu kultūrai un tautai. Mēs, latvieši, šo grupu tiešām esam iemīļojuši, un ne bez iemesla. Ir „grupas”, un ir „DakhaBrakha”. Šis kvartets ļauj piedzīvot ukraiņu tradicionālās mūzikas sintēzi ar mūsdienīgu pienesumu no visas pasaules – tas ir viņu unikālais stils. Šķiet, pat Mežaparka estrāde būs par mazu, lai uzņemtu visus klausītājus, tā kā laipni lūdzam negaidīt, bet pasteigties iegādāties biļetes un atbalstīt, būt kopā šajā laikā, jo mūzika vieno. Zinu, ka tev arī ar saviem kolektīviem patīk mesties jaunos piedzīvojumos, un pēdējā laikā tie ļoti saistīti ar dabu. Kas ir tas, kādēļ tev pašai patīk to darīt? Mani saista jaunais, un īpaši jaunais savienojumā ar kaut ko tik lielu kā Visums un daba, kas dod lielāko spēku esībai, lielāko iedvesmu un lielākās atbildes apmaldīšanās brīžos. Kad tas viss satiekas, tad saproti – jā, tāds es esmu. „Portai” ir tieši tas pats princips – daba iedod vēl jaunu dimensiju. Protams, daba piedāvā kaut ko vienu un koncertzāle kaut ko vēl citu – pasaules ir dažādas, un katrai pasaulei atbilstoši ir sava mūzika, sava vieta un sava atmosfēra.   

Daudziem jūlijs ir atvaļinājumu laiks, taču nekādu atpūtu šobrīd nevar atļauties Centrālā vēlēšanu komisija. Saeimas vēlēšanas tuvojas, partijas iesniedz savus deputātu kandidātu sarakstus. Komisijai tie jāizskata, tāpat jāorganizē balsošana, jādara viss, lai 1. oktobrī Saeimas vēlēšanas būtu godīgas un visas procedūras notiktu saskaņā ar likumu. Kā Centrālā vēlēšanu komisija gatavojas rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām? Krustpunktā izvaicājam Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju Kristīni Bērziņu. Kopā ar raidījuma vadītāju jautājumus uzdod aģentūras LETA žurnālists Ainārs Leijējs un „Latvijas Avīzes” žurnāliste Māra Lībeka. Centrālā vēlēšanu komisija arī 20. jūlijā svinēja savu simtgadi.

Daudziem jūlijs ir atvaļinājumu laiks, taču nekādu atpūtu šobrīd nevar atļauties Centrālā vēlēšanu komisija. Saeimas vēlēšanas tuvojas, partijas iesniedz savus deputātu kandidātu sarakstus. Komisijai tie jāizskata, tāpat jāorganizē balsošana, jādara viss, lai 1. oktobrī Saeimas vēlēšanas būtu godīgas un visas procedūras notiktu saskaņā ar likumu. Kā Centrālā vēlēšanu komisija gatavojas rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām? Krustpunktā izvaicājam Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju Kristīni Bērziņu. Kopā ar raidījuma vadītāju jautājumus uzdod aģentūras LETA žurnālists Ainārs Leijējs un „Latvijas Avīzes” žurnāliste Māra Lībeka. Centrālā vēlēšanu komisija arī 20. jūlijā svinēja savu simtgadi.

Esam daudz runājuši par augstajām enerģijas cenām, līdz ar to augsto inflāciju. Daudziem izdevumus dramatiski ietekmēja elektrības cenu pieaugums. Bet klausītāji regulāri ir zvanījuši uz Radio un šķendējušies par faktu, ka laikā, kad cilvēkiem ir grūtības nomaksāt komunālos rēķinus, piemēram, valstij piederošais uzņēmums "Latvenergo" nopelna vairākus desmitus miljonus eiro. Vai nav tā, ka valsts uzņēmumi krīzes laikā iegūst, kamēr cilvēki nezina, kā norēķināties par pakalpojumiem? Kas notiek ar valsts kapitālsabiedrību peļnu krīzes laikā, Krustpunktā diskutē Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents, vadītājs Latvijā Andris Grafs, Pārresoru koordinācijas centra Kapitālsabiedrību pārvaldības nodaļas vadītāja Dzintra Gasūne un Latvijas Universitātes profesors Gundars Bērziņš.

Esam daudz runājuši par augstajām enerģijas cenām, līdz ar to augsto inflāciju. Daudziem izdevumus dramatiski ietekmēja elektrības cenu pieaugums. Bet klausītāji regulāri ir zvanījuši uz Radio un šķendējušies par faktu, ka laikā, kad cilvēkiem ir grūtības nomaksāt komunālos rēķinus, piemēram, valstij piederošais uzņēmums "Latvenergo" nopelna vairākus desmitus miljonus eiro. Vai nav tā, ka valsts uzņēmumi krīzes laikā iegūst, kamēr cilvēki nezina, kā norēķināties par pakalpojumiem? Kas notiek ar valsts kapitālsabiedrību peļnu krīzes laikā, Krustpunktā diskutē Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents, vadītājs Latvijā Andris Grafs, Pārresoru koordinācijas centra Kapitālsabiedrību pārvaldības nodaļas vadītāja Dzintra Gasūne un Latvijas Universitātes profesors Gundars Bērziņš.

Ne viens vien bērnībā ir centies aizrakties līdz Zemes otrai malai. Tās var šķist bērnišķīgi un naivi, taču interese par notiekošo Zemes dzīlēs nodarbina ne tikai mazus bērnus, bet arī zinātnieku prātus. Mēs arvien vairāk iepazīstam objektus, kas atrodas miljoniem kilometru attālumā no Zemes, taču aizraujoša pasaule paveras arī dziļi zem mūsu kājām. Daudziem no šiem Zemes dzīļu procesiem ir bijusi fundamentāla loma arī dzīvības evolūcijas procesā. Kā varam izpētīt Zemes dzīles, ja nevaram līdz tām "aizrakties?" Kas notiek Zemes mantijā un kodolā, ko zinām par pasauli simtiem kilometru dziļumā un kā šos procesus var redzēt zemes augšējos slāņos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docents ģeoloģijas zinātņu doktors Jānis Karušs. Kaitīgu minerālu nav, kaitīgi var būt minerālos esošie savienojumi Iecere šim sižetam sākās no ļoti nezinātniskas puses, proti, ierakstot google meklētājā vārdus „bīstamie vai kaitīgie minerāli”, skatam parādās vairākas  interneta vietnes ar virsrakstiem: „Pasaules nāvējošākie akmeņi un minerāli”,  „Indīgi minerāli” un tamlīdzīgi. Tur lasām daiļskanīgus nosaukumus -  halkantīts, torbernīts, galenīts, cinobrs, realgārs, auripigments, un klāt arī attēli  ar brīnumskaistiem krāsainiem kristāliskas formas iežiem. Taču uzrunājot  speciālistu, uzzinām, ka tādu kaitīgo minerālu saraksts neeksistē. Skaidro Ģeoloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes muzeja eksperte un Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētniece Vija Hodireva.  Taču, ja  ģeoloģijas zinātnēs neiesvaidīti ļaudis šādus sarakstus ir radījuši, tad pamats tiem ir. Vairākos iepriekš minētajos minerālos ir savienojumi, kas var būt bīstami un kaitīgi cilvēka veselībai un dzīvībai. Tāpēc aplūkojam, kādas ir šīs ķīmiskās vielas, ko tās var mums nodarīt un cik lielā daudzumā tās sastopamas Latvijas teritorijā. Kā  pirmo minu azbestu – minerālu, kura sīksīkās šķiedras, nokļūstot cilvēka organismā, var kaitēt mūsu plaušā. Azbests pats par sevi nav kaitīgs, bīstamība rodas, ja to apstrādā – lauž, urbj, zāģē. Tad cilvēks, ieelpojot azbesta putekļus, var radīt kaitējumus plaušām, atsevišķos gadījumos sasirgt ar plaušu vēzi. Skatot  tālāk citus minerālus Vija Hodireva min torbernītu, kriptonītu un uraninītu. Šie minerāli ir radioaktīvi.

Kopš Krievijas sāktā kara Ukrainā Latvijā oficiāli ieradušies jau turpat 30 tūkstoši bēgļu. Daudziem jau beidzies termiņš, kurā valsts nodrošina pajumti un ēdienu. Krustpunktā Diskusija - Palīdzība Ukrainas bēgļiem.  Krustpunktā par palīdzību Ukrainas bēgļiem uz sarunu viesojās "PROVIDUS" vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jomā, organizācijas "Gribu palīdzēt bēgļiem" pārstāve Agnese Lāce, biedrības "Latvijas Samariešu apvienība" direktors Andris Bērziņš, RD Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Viesturs Kleinbergs, LPS Padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte un Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jānis Bekmanis. 

Šodien, 4. maijā, aprit 32 gadi, kopš Latvija atguva neatkarību. Daudziem no mums 1990. gada 4. maijs ir labā atmiņā, jo esam bijušo tā laika notikumu aculiecinieki. Ko mums nozīmē iegūtā brīvība, kā mēs to izdzīvojam un vai novērtējam? Kādas ir domas par brīvību un savu valsti apstākļos, kad kaimiņos notiek karš?  Krustpunktā par valsti, vēsturi, mums pašiem un neatkarību sarunājas uzņēmuma "Aretai" īpašnieks Jānis Irbe, mūziķis Igo, biedrības "Latvijas Jauno zemnieku klubs" valdes priekšsēdētāja Sandra Eimane, Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs, fiziķis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Vjačeslavs Kaščejevs, vēstures skolotāja Garkalnē Inga Pelcmane, ārsts, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Krūts slimību centra vadītājs Arvīds Irmejs.  

Karadarbība Ukrainā pēdējās dienās ir kļuvusi krietni intensīvāka. Krievija pārgrupējusi spēkus un sākusi jaunu ofensīvu Ukrainas austrumos. Gandrīz visi eksperti ir vienisprātis, ka šīs būs ļoti izšķirošas kaujas, kas noteiks tālāko notikumu attīstību. Šodien ir smago kauju otrā diena. Aplūkojam pašreizējo situāciju. Tikmēr pasaule turpina apjaust, kas notiek teritorijās, kuras krievi ir ieņēmuši. Kijevas piepilsētās dramatiskie kadri nav nevienu atstājuši vienaldzīgu. Tomēr, kas notiek citviet?  Ukrainas austrumos iedzīvotāju ziņo gan par deportācijām, gan bērnu atņemšanu un aizvešanu, gan piespiedu mobilizāciju. Kādas šīm Krievijas izdarībām būs sekas? Aizdomu pilnas baumas pienāk arī no pašas Krievijas. Ik pa brīdim pavīd runas par kādiem atstādinātiem vai aizturētiem spēka struktūru pārstāvjiem. Ne visas baumas apstiprinās. Netrūkst spekulāciju par to, kāda nedrošība valda Krievijas varas aprindās. Cik šīm runām ir vērts pievērst uzmanību un vai vispār ir cerības uzzināt, kas šobrīd patiesībā notiek Maskavā? Aktualitātes vērtē Latvijas Radio 4 žurnāliste Anna Stroja. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālistu Gintu Amoliņu, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektoru, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētāju Māri Lejnieku, politologu Kārli Daukštu, ka arī aktieri Andri Lielo, latvieti, kurš dzīvo Maskavā. Kauja par Donbasu ir sākusies Jau kopš Krievija marta un aprīļa mijā atvilka savus spēkus no sākotnēji ieņemtajām teritorijām Ukrainas ziemeļdaļā, tika gaidīta krievu spēku aktivizēšanās valsts austrumos. Šeit Ukrainas armija joprojām daudzviet notur pozīcijas, kuras ieņem jau kopš 2015. gada, un šeit esošais Ukrainas armijas grupējums tiek uzskatīts par kaujas spējīgāko ukraiņu spēku daļu. Iebrūkot Ukrainā februāra nogalē un ieņemot teritorijas tās dienvidos un ziemeļaustrumos, krievu spēki apdraud šī grupējuma dienvidu un ziemeļu flangus, un kaujas šeit risinājušās jau vairākas nedēļas. Kopš šīs nedēļas sākuma Krievijas armija aktivizējusies visā frontes līnijā Ukrainas austrumos, un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā uzrunā pirmdienas vakarā paziņoja, ka kauja par Donbasu ir sākusies. Vakar, 19. aprīlī, pēc intensīvas artilērijas sagatavošanās uguns, krievu spēki uzsāka plašu uzbrukumu ukraiņu pozīcijām austrumos. Līdz šim tiek ziņots par vienu krievu spēku panākumu, ieņemot Kreminnas pilsētu ukraiņu Donbasa pozīciju ziemeļdaļā un tādējādi pavirzoties nedaudz tuvāk stratēģiski svarīgajām Slovjanskas un Kramatorskas pilsētām. Citur ukraiņu spēki līdz šim noturējuši pozīcijas. Tāpat Krievijas spēki turpina centienus salauzt Mariupoles aizstāvju pretestību viņu pēdējā atbalsta zonā gigantiskās metalurģijas rūpnīcas „Azovstaļ” teritorijā. Kā zināms, ukraiņu spēku ielenkums Mariupolē ilgst jau kopš marta sākuma. Šobrīd tiek lēsts, ka krievu spēku pārsvars pār pilsētas aizstāvjiem dzīvā spēka ziņā ir 1:10; tāpat absolūts pārsvars visa veida smagā bruņojuma ziņā. Kā vakar publiskotā videouzrunā pauda ukraiņu spēku komandieris Mariupolē Serhijs Volina, pilsētas aizstāvjiem šīs, iespējams, esot „pēdējās dienas, ja ne stundas”. Krievijas puse pēdējās dienās vairakkārt izsludinājusi uguns pārtraukšanu, aicinot pilsētas aizstāvjus nolikt ieročus, taču līdz šim šie aicinājumi ir ignorēti. Nupat izsludināts kārtējais priekšlikums pamest „Azovstaļ” teritoriju un padoties šodien pēc diviem pēcpusdienā. Okupācijas varas rīcības tiesiskie aspekti Kamēr daudzviet pasaulē aug augumā sašutums par Krievijas bruņoto spēku pastrādātajiem kara noziegumiem, kuru liecības atklājas atbrīvotajās Ukrainas daļās, pienāk arvien jaunas ziņas par prettiesisku Krievijas spēku rīcību pret okupēto teritoriju iedzīvotājiem Ukrainas dienvidos un austrumos. Sevišķi daudz šādu ziņu pienāk no Krievijas aplenktās Mariupoles, kur jau nedēļām norit smagas ielu cīņas. Daudzos gadījumos civiliedzīvotāji, kuriem izdevies pamest kauju zonu, spiesti doties uz Krievijas teritoriju, un šeit viņiem nav ļauts pašiem izvēlēties savu tālāko kustības maršrutu. Kā izteikusies Ukrainas Augstākās Radas pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos Ludmila Denisova, no Mariupoles vien Krievijā nonākuši 134 000 cilvēku, un 33 000 no viņiem – pret savu gribu. To var pielīdzināt masu deportācijai, kas ir 1949. gada Ženēvas konvencijas pārkāpums. Tālākais Krievijā nonākušo liktenis ir dažāds. Daudziem galu galā izdodas pamest agresorvalsti, šķērsojot robežu ar Baltijas valstīm, Gruziju vai citām Krievijas robežvalstīm. Tomēr ir parādījušās ziņas, ka dažos gadījumos Ukrainas pilsoņi spiesti parakstīt apņemšanos kādu laiku uzturēties noteiktā Krievijas reģionā un stāties tur darbā. Tāpat pēdējās nedēļas laikā Ukrainas puse paudusi, ka notiekot ieņemto teritoriju iedzīvotāju piespiedu mobilizācija Krievijas bruņotajos spēkos. Konkrēti, visu vīriešu kārtas iedzīvotāju piespiedu stāšanās militāro iestāžu uzskaitē notiekot nesen ieņemtajā Izjumas pilsētā. Arī okupētas valsts pilsoņu iesaukšana okupētājvalsts bruņotajos spēkos ir smags Ženēvas konvencijas pārkāpums. Aiz Kremļa sienām Kas īsti notiek aiz Kremļa sienām? Šāds jautājums arvien aktīvāk nodarbina analītiķus un arī visu pārējo politikā ieinteresēto pasauli kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā. Vispirms regulāri izskan spriedelējumi par Krievijas vadoņa Vladimira Putina spriestspējām un rīcības loģiku. Pats karš Ukrainā un visa tā gaita liek jautāt, cik lielā mērā Kremļa saimnieks apzinās savas rīcības iespējamās sekas. Tāpat tiek spekulēts par to, cik pilnīga informācija nonāk Putina rīcībā. Pēdējais Rietumu līderis, kurš klātienē tikās ar Vladimiru Putinu, bija Austrijas kanclers Karls Nehammers pagājušās nedēļas sākumā. Saskaņā ar viņa sacīto, Krievijas līderis ir pietiekami informēts un adekvāti domājošs, taču viņa domāšana un rīcība pilnībā pakļauta viņa individuālajai kara loģikai. Tam vairāk vai mazāk piekrīt visi, kuri tā vai citādi analizē Putina rīcību: tradicionālā nozīmē prezidents ir garīgi vesels, taču ir pilnīgi sava gadu gaitā izkoptā un nostiprinātā pasaules redzējuma varā, un saskaņā ar šo pasaules redzējumu Krievija izcīna fundamentālu cīņu pret „kolektīvajiem Rietumiem” par savu vietu pasaulē un pat savu eksistenci. Otrs nozīmīgs jautājums ir par to, kurš un kā šobrīd vada Krievijas bruņotos spēkus. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu uz vairāk nekā trīs nedēļām bija pazudis no publiskās aprites, un izskanēja spekulācijas par nopietnām sirdsdarbības problēmām vai pat iespējamu turēšanu apcietinājumā, taču vakar Krievijas aizsardzības resora vadītājs beidzot atkal parādījās atklātībā, uzstādamies Aizsardzības ministrijas kolēģijas sēdē. Tāpat izskanējušas ziņas par daudzu augsta ranga Krievijas armijas un drošības struktūru virsnieku arestiem. Jau marta sākumā izskanēja ziņas par mājas aresta noteikšanu Federālā Drošības dienesta 5. nodaļas priekšniekam ģenerālim Sergejam Besedam. Aprīļa sākumā parādījās apgalvojumi par viņa arestu un ieslodzīšanu vēsturiskajā Ļefortovas cietumā, taču Krievijas instances šo informāciju joprojām noliedz. Ap šo pašu laiku parādījās ziņas, ka mājas arests noteikts bijušajam Putina palīgam Vladislavam Surkovam, kurš bijis cieši saistīts ar Krievijas graujošo darbību Ukrainā. Tāpat no Krievijas puses, saprotams, nav apstiprinātas plaši apspriestās ziņas par vēl 20 ģenerāļu – armijas ģenerālštāba virsnieku – apcietināšanu. Tomēr šai ziņā zīmīga varētu būt Krievijas Dienvidu kara apgabala komandiera, par „Sīrijas miesnieku” dēvētā ģenerāļa Aleksandra Dvorņikova iecelšana par Krievijas okupācijas spēku komandieri Ukrainā. Tiek lēsts, ka līdz ar to iebrukuma komandēšana nodota Dienvidu kara apgabala štābam, jo armijas ģenerālštābs šobrīd nespējot pilnvērtīgi veikt savas funkcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šoreiz stāsta par vienu no Eiropas valstīm, mūsu Eiropas Savienības un NATO partnervalsti – Rumāniju. Daudziem tā varētu asociēties ar Transilvāniju un Drakulu. Ne pa velti slavenie romāni – Brema Stokera “Drakula” un Žila Verna “Karpatu pils” tapuši, iedvesmojoties no vietām Rumānijā. Bet, piemēram, kafijas mīļotājiem, būs zināms fakts, ka Rumānijā ir dzimis kafijas automāta radītājs. Mūsdienās daudzi cilvēki dzer „Illy” kafiju, un daudzi itāļi apgalvo, ka espresso ir daļa no viņu nacionālā mantojuma. Taču tikai daži zina, ka Frančesko Illijs, automātiskā tvaika espresso kafijas automāta radītājs, ir dzimis Rumānijas pilsētā Timišoarā. Pēc tam viņš pārcēlās uz Itāliju, kur atvēra savu biznesu – pasaulē pazīstamo kafijas grauzdēšanas uzņēmumu „Illy Caffe”. Vēl par izgudrojumiem runājot, arī pirmais reaktīvais dzinējs, ko izgudroja Anrī Koanda, nāk no Rumānijās, jo Anrī Koanda bija rumāņu aerodinamikas pionieris un inženieris. 1910. gadā viņš izstrādāja eksperimentālu lidmašīnu, kas izmantoja pasaulē pirmo reaktīvo dzinēju. Otrā pasaules kara laikā ir bijuši daudzi dažādi izgudrotāji, kuri centās pilnveidot Anrī Koandas izgudrotā reaktīvo dzinēja sākotnējo modeli. Tomēr, pateicoties Koandas izgudrojumiem un atklājumiem, lidošana mūsdienās ir iespējama. Runājot par Rumāniju, ir jāsāk ar tās vēsturi un Transilvānijas reģiona nozīmi. Daudziem būs zināms, ka Drakulas tēla radīšanu ir iedvesmojušas tādas vēsturiskas personas kā Valahijas princis Vlads Tepešs jeb Vlads Dūrējs vai grāfiene Elizabete Batorija, kura gājusi asiņu vannās, lai ilgāk saglabātu skaistumu un jaunību. Tas notika vēl pirms Rumānijas valsts atzīšanas 1878. gadā. Pirmajā pasaules karā tā pievienojās sabiedrotajiem un pēc kara beigām saņēma papildus teritorijas, tostarp slaveno Transilvāniju. Otrā pasaules kara laikā savukārt Rumānija karoja Vācijas pusē un piedalījās arī uzbrukumā PSRS. Pēckara padomju okupācija noveda pie komunistiskās "tautas republikas" izveidošanas 1947. gadā un karaļa atteikšanās no troņa. Rumānijai bija divi Komunistiskās partijas un faktiskie valsts vadītāji. Un par otru noteikti nedrīkst aizmirst, jo viņš minams starp rumāņiem tik tradicionālajiem nežēlīgajiem tirāniem. Runa, protams, ka ir par Nikolaju Čaušesku un viņa valdīšanu no 1965. līdz 1989. gadam. Režīms kļuva bēdīgi slavens ar drošības policijas veiktajām represijām, ar megalomāniskiem centieniem pārbūvēt galvaspilsētu Bukaresti un prezidenta pils izbūvi. Ar centieniem atdot visu valsts parādu Starptautiskajam Valūtas fondam, pat, ja tas nozīmēja faktisku iedzīvotāju dzīves līmeņa pasliktināšanos. Beidzās Čaušesku valdīšana ar viņa un viņa sievas publisku nošaušanu tiešraidē Rumānijas nacionālajā televīzijā pēc tam, kad abi bija notiesāti par ekonomisko sabotāžu un genocīdu. Runājot par modernās Rumānijas vēsturi, noteikti ir jārunā par romu/ čigānu minoritāti un rumāņu attiecībām ar tiem. Jāsāk būtu ar to, ka romi no valsts kopējoā iedzīvotāju skaita veido tikai 3 procentus. Otra lielākā minoritāte ir ungāri, kas ir divreiz lielāka.  Un tas ir no valstī kopumā dzīvojošajiem vairāk nekā 21 miljona iedzīvotāju. Pamatiedzīvotāji valstī ir vairāk nekā 80 procenti rumāņu valodā runājoši pareizticīgie. Stāstot  par rumāņu un romu attiecībām, nevar nerunāt par pastāvošo verdzību. Rumānijas Firstistes (Moldova un Valahija) lielāko daļu savas vēstures bija vienīgā teritorija Austrumeiropā un Centrāleiropā, kur tika pieņemti tiesību akti romu verdzībai, un vieta, kur tā tika paplašināta. Romi tika uzskatīti par īpašnieka privātīpašumu, kam bija tiesības vergu nodarbināt, pārdot vai apmainīt pret dažādām precēm. Īpašniekam arī bija tiesības vajadzības gadījumā piemērot fiziskus sodus, taču nebija tiesību atņemt dzīvību. Pat pareizticīgo baznīca turēja romus kā vergus, un tā neapstrīdēja verdzības institūciju. Tomēr garīdznieku vidū bija dažas balsis, kas iestājās par verdzības atcelšanu un mēģināja ierobežot īpašnieku vardarbību pret romiem. Otrā Pasaules kara laikā Hitlera vadībā romu tauta tika pasludināta par “rasu valsts ienaidniekiem”. Tādējādi, viņi tika ierindoti vienā kategorijā ar ebrejiem. 1942. gadā Rumānijas valdība deportēja uz Piedņestru, mūsdienu Moldovas Republiku,  vairāk nekā 25 tūkstošu romu. Mūsdienās romi ir integrēti Rumānijas sabiedrībā. Tomēr, ņemot vērā viņu pagātni un to, ka lielākā daļa no viņiem joprojām cīnās ar aizspriedumiem, romiem ir grūti pārvarēt nabadzību. Tādēļ lielākā romu turpina dzīvot kopienās un pieder pie savām ciltīm, saglabājot tradicionālās aktivitātes. Romi ir nomadu tauta arī mūsdienās un tas rada arī lielas sociālās problēmas, jo daudzi romu bērni pamet skolu pēc dažiem mācību gadiem, dažos gadījumos romu meitenes pat neapmeklē skolu. Viņu vecāki kārto laulības, ievērojot tradīcijas, un meitenes 13 – 14 gadu vecumā pārceļas uz dzīvi vīra mājā. Neskatoties uz to, ka Rumānijā pastāv daudz sociālās iekļaušanas projektu, ko izstrādājušas Rumānijas iestādes, NVO un Eiropas Savienība, situācija mainās ļoti lēni. Runājot par Rumānijas ekonomiku, jāmin, ka pāreja no komunisma sākās 1989. gadā, bet faktiski pāreja uz brīvā tirgus ekonomiku sākās ar jauno konstitūciju 1991. gadā, kam sekoja dalība NATO 2004. gadā un dalība Eiropas Savienībā 2007. gadā. Rumānija ir starp līderiem ārvalstu tiešajām investīcijām Centrāleiropā un Austrumeiropā: akumulētais ārvalstu tiešo investīciju apjoms valstī ir vairāk nekā 150 miljardi eiro. Pamata Rumānijas eksporta preces ir transportlīdzekļi, ķīmiskās preces, elektroniskie izstrādājumi, farmācija, transporta aprīkojums, metāli, pārtikas produkti, kā arī gumija un plastmasa. Starp citu, Rumānija ir lielākais elektronikas ražotājs Centrāleiropā un Austrumeiropā. Pēdējo 20 gadu laikā Rumānija ir kļuvusi arī par nozīmīgu mobilo tehnoloģiju, informācijas drošības un saistītās aparatūras izpētes centru. Valsts ir reģionālā līdere tādās jomās kā IT un mehānisko transportlīdzekļu ražošana. Rumānijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes pēc Pasaules Bankas datiem 2020. gadā bija apmēram tas pats, varbūt pat nedaudz lielāks par Latvijas 29 tūkstošiem eiro.  Galvenās problēmas arī līdzīgas mūsējām – iedzīvotāju novecošana, kvalificēta darbaspēka emigrācija, ievērojama izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, korupcija, nepietiekama veselības aprūpe, kas apdraud Rumānijas ilgtermiņa izaugsmi un ekonomisko stabilitāti un ir galvenās ekonomikas ievainojamības. Atšķirībā no Latvijas, Rumānijas ceļš uz iekļaušanos Eiropas Savienības kodolā ir bijis daudz lēnāks un ērkšķaināks. Valsts vēl joprojām nav ne Šengenas zonas, ne eirozonas dalībvalsts. Abos integrācijas procesos gan valsts cītīgi gatavojas iekļauties tuvākajos gados. Kā uz to raugās Rumānijas sabiedrība, skaidro Mihais Sebe, Rumānijas Eiropas Institūta pētnieks. Secinot – Rumānijas ceļš uz ekonomisko labklājību ir bijis izaicinājumu pilns. Un dalība Eiropas Savienībā valstij ir devusi iespējas piesaistīt ārvalstu investīcijas un augt. Vienlaicīgi tās drūmā vēsture un tās mantojums vēl jo projām spiež uz valsti.

Māksla nevar būt apolitiska uzskata Dainis Īvāns, kurš ir grāmatas „Silva Linarte 21. gadsimta ainavā” autors. Kopš 2018. gada vasaras par  Latgales un Daugavpils mākslinieci un ilggadējo mākslas pedagoģi Silvu Linarti diemžēl runājam pagātnes formā, bet viņas atstātais radošais mantojums ir mākslinieces turpinājums. Protams, vislabāk iepazīt Silvu Linarti var, skatoties viņas gleznās, bet tikpat viegli un gaisīgi kā viņas otas triepieni, bija Silvas stāsti par dzīves pārbaudījumiem. Skaudrais mākslinieces liktenis, kurā ierakstīts divreiz mērotais ceļš uz Sibīriju, tuvinieku zaudējums, cilvēku un dabas uzliktie pārbaudījumi, viņas dzīves stāstā mijās ar dzīvotgribu, latgalisko spītu, atbildību un sirsnību. Marta sākumā Daiņa Īvāna grāmata „Silva Linarte 21. gadsimta ainavā” piedzīvoja atvēršanas svētkus Daugavpils Vienības namā. Ar visu, kas mīļš un tuvs bijis māksliniecei Silvai Linartei, viņas mīļāko dziesmu, mīļākajiem ziediem un konfektēm Daugavpils Vienības nams rīko svētkus viņai veltītajai jaunajai grāmatai. Šī grāmata  ir Daugavpils Vienības nama sen lolots projekts, kas Daiņa Īvāna īstenots, radis dienas gaismu un gaismu tās lasītājiem. Tā ir divu izcilu personību savienība, saka Vienības nama vadītājas vietniece Sandra Maskaļova. „Tā nav vienkārši grāmata, tas ir vēstījums, vēstījums, kuru caurstrāvo cilvēka gara spēka   ticības, uzticības, mīlestības un radošuma apliecinājums. Arī tā izvēle, kādam, varbūt likties, kāpēc Dainis Īvāns? Šeit nekas nav piebilstams, Dainis Īvāns vienkārši arī ir izcila personība, un ar to viss ir paskaidrots. Liels paldies, Dainim Īvānam  un komandai, kuri  šajā apliecinājumā ` un reizē arī vēstījumā ir centusies, un viņiem ir sanācis iemūžināt Latgalei, mūsu pilsētai un Latvijai  izcilu personību un nozīmīgu laiku,” atzīst Sandra Maskaļova. Tieši vārds laiks,  kad  šī grāmata ierauga savu dienas gaismu, un neapzināti, caur  Silvas Linartes  dzīves gājumu, aktuālāk kā jelkad tagad tiek izrunāts vairākkārtīgi. „Es vienmēr domāju, vai šī grāmata iznāks īstajā brīdī. Jo mēs jau strādājām  ilgi pie tās, un sanāca tā, ka teksts ir uzrakstīts jau  ilgi pirms tam. Es šorīt sazvanījos ar grāmatas tulku krievu valodā- rakstnieku Roaldu  Dobrovenski, un viņš teica, ka šī grāmata ir vairāk nekā laikā. Jo tur runāts  par visu to, kas notiek šobrīd pasaulē," stāsta Dainis Īvāns. "Man arī gribējās parādīt, pazīstot Silvu Linarti, ka māksla nevar būt apolitiska. Ka mākslai kaut kas ir jāvēsta cilvēkiem, jāvēsta par cilvēcību. Un šis Silvas liktenis, kad viņa divu gadu vecumā tika  aizsūtīta uz Sibīriju, viņa pārdzīvoja tādu faktiski Latvijas vēsturē unikālu operāciju, kas ir salīdzināma ar ebreju glābšanu.  Kad cilvēki atveda 2000 latviešu  bērnus uz Latviju, un viņu atkal pēc kara saņēma ciet un atkal aizveda uz iesēdināja - sešus gadus vecu meitenīti… Un tomēr, viņa atgriezdamās,  varēja kļūt par mākslinieci, viņa iemācījās no jauna latviešu valodu. Iegāja kā būtiska māksliniece es tieši teiktu - 21. gadsimta Latvijas ainavā. Jo dīvainā kārtā viņa, izaudzinādama, tik daudz mākslinieku, pati savā  darba dzīves gaitā nevarēja tik ļoti daudz gleznot. Viņa to izdarīja tad, kad bija jau pensijas gados, lai cik tas jocīgi nebija," turpina Dainis Īvāns. "Vēl viena lieta, kad šobrīd mēs domājam par Latvijas pilsētām un Daugavpili kā Eiropas savienības metropole - robežpilsēta, ka Silva Linarte ir tā, kas Daugavpili padarījusi par latvisku, viņa ir izglābusi Daugavpili. Tas, ka Daugavpils ir stabila un stāv, un šeit nav nekādu anklāvu un tautas republiku, tas ir ir ļoti liels Silvas nopelns.” To, ka Silva Linarte nekad nav stāvējusi malā, vienmēr skatījusies un pētījusi notiekošo apkārt, saka arī Silvas Linartes meita - māksliniece un Saules skolas pasniedzēja Dace Pudāne. Daudziem caur šo grāmatu izdosies uz Silvu Linarti paskatīties krietni plašāk un niansētāk.

Šī nedēļa ir bijusi raiba diskusijās par ierobežojumu mazināšanu un atcelšanu. Par to spriests ne tikai Latvijā, kaimiņi igauņi arī pārskatīja iespējas tikt vaļā no sertifikātu uzrādīšanas. Tikmēr pasaulē galvenā uzmanība joprojām pievērsta Krievijai un Ukrainai. Visi diplomātiskie centieni atrisināt spriedzi līdz šim ir bijuši vienlīdz neveiksmīgi. Bet Latvijā strīdus raisa Saeimas lēmums ebreju organizācijām nākamo gadu laikā piešķirt 40 miljonus eiro. Daudziem šī politiķu rīcība nav bijusi saprotama. Aktualitātes Krustpunktā vērtē Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls un žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne.  

Stāsta VAS "Latvijas dzelzceļš" industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs. Vai zini, ka aiz Liepājas otra apjomīgākā dzelzceļa stacijas ēka Kurzemē atrodas Stendes mazpilsētā? Tam noteikti ir kāds iemesls, kuru mēģināsim izdibināt... 1901. gadā, atklājot vilcienu kustību uz Ventspili, Stende bija neliela starpstacija, kas paredzēta galvenokārt vilcienu izmaiņai, jo visa Maskavas-Ventspils dzelzceļa līnija bija būvēta ar vienu sliežu ceļu, kā tas joprojām ir. Nelielo koka ēku Stendē gan nācās nedaudz paplašināt, jo 12 km attālās Talsu pilsētas iedzīvotājiem dzelzceļš attālu mērķu sasniegšanai tomēr izrādījās parocīgāks ceļošanas līdzeklis nekā zirgu pajūgs. Tomēr viss mainījās Pirmā pasaules kara gados. Vismaz attiecībā uz Stendes dzelzceļa staciju, viennozīmīgi. Proti, no tās 1916. gadā tika uzsākta šaursliežu dzelzceļa būvniecība caur Talsiem uz Dundagu. 1917. gadā tika sasniegta Mazirbe. Tika izbūvēti atzarojumi uz Pitragu, Roju un Engures ezeru, kur vāciešiem bija hidroplānu bāze. Tālšāvēj lielgabalu nogādāšanai Ovišos, Lūžņā, Miķeļtornī, Lielirbē un Sīkragā, paralēli dižjūras krastam, tika realizēta arī šaursliežu dzelzceļa būve no Ventspils uz Mazirbi. Vilcienu kustības virsvadība, kā arī ritošā sastāva sagatavošana un kravu pārkraušana no platsliežu dzelzceļa tika nodrošināta Stendē, tai kļūstot par ļoti nozīmīgu dzelzceļa mezglu. Lai gan vācieši rūpējās par stacijas attīstību, karam beidzoties, daudz kas pāri no visām koka konstrukcijas pagaidu celtnēm, kā arī pašas sākotnējās stacijas ēkas, pāri palicis nebija. Tāpēc viens no pirmajiem darbiem, stājoties pie dzelzceļu atjaunošanas, bija jaunu staciju ēku būve. Un Stendē tapa viena no pirmajām, un kā izrādījās, viena no lielākajām stacijas ēkām Latvijā. Tās projekta autors ir viens no Konstantīna Pēkšēna pēctečiem - baltvācietis Artūrs Medlingers (1880-1961), kurš plašākam arhitektūras pazinēju lokam varbūt vairāk asociējas ar Jūgendstila ēkām, piemēram, ar tā dēvēto "Parex" bankas ēku tepat blakus Doma laukuma Smilšu ielā 3. Un varbūt arī ar viesnīcu "Majori", kā arī Kolonādi pie Laimas pulksteņa. Tieši tāpēc arī aptuveni 1200 kvadrātmetru plašo Stendes stacijas ēku nevar dēvēt par gluži parastu, utilitāru celtni. Daudziem vēl atmiņā labi saglabājusies tajā iekārtotā bufete, kurā mazbānīša pasažieri varēja pakavēt to laiku nakts vidū, kurš jāpavada gaidot Ventspils-Rīgas platsliežu vilcienu. Diemžēl 1962. gadā mazais vilcieniņš pasažierus pārvadāt pārtrauca, bet 1968. gadā tika likvidēts pavisam. Bet interesanti, ka Stendes stacijā ir saglabājusies arī kāda mūsdienām gluži neraksturīga telpa, kura joprojām tiek dēvēta par "Sarkano stūrīti". Gluži stūrītis tas nemaz nav, jo tās platība ir mērāma vairākos desmitos kvadrātmetru un ilggadējai Stendes stacijas dežurants Ādolfs Draviņš (slavenā latviešu valodnieka Kārļa Draviņa brālis) šo 1967. gadā iekārtoto telpu raksturo šādi: "Tajā ierīkoja arī nelielu skatuvi. Tagad bija vieta, kur uzstāties gan mūsu korim, gan arī kur uzvest viencēliena lugas. Jauniekārtotajās telpās ar priekšnesumiem atbrauca arī Ventspils pašdarbnieki." Aicinu šogad septembrī Eiropas Kultūras mantojumu dienu ietvaros atbraukt uz Stendes staciju arī "Klasikas" klausītājus - ne tikai aplūkot brīnišķīgo stacijas ēku, bet arī apmeklēt tās (bijušo) pasažieru uzgaidāmo zāli un "Sarkano stūrīti", kurš (ja vien epidemioloģiskā situācija ļaus) šogad atkal tiks nodots pašdarbības kolektīvu rīcībā!

Latvijā joprojām ir liels privāto mežu īpašnieku īpatsvars. Daudziem mežs ir investīcija nākotnē, bet, lai to veiksmīgi to pārdotu, par mežu ir jārūpējas un arī pārdošanas process var izrādīties gana sarežģīts un pat riskants. Kāpēc svarīgi zināt, kas notiek tavā mežā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Meža īpašnieku biedrības biedrs, meža īpašnieks Gatis Strads, Valsts meža dienesta Meža resursu pārvaldības departamenta direktora vietnieks Normunds Knēts un “Lignum Latvija” vadītājs Armands Alksnis.

Kad sportā ienāca funkcionāls, kustībām ērts apģērbs vīriešiem un kad sievietēm, kā konkrētā laika posma mode ietekmēja arī sporta apģērbu tirgu? Stāsta modes vēsturniece Edīte Parute. Sportistu mentālā veselība Vasaras olimpiskās spēles Tokijā ir aizvadītas. Daudziem tās paliks atmiņā kā spēles Covid-19 pandēmijas laikā, bet sportistiem individuāli tās, iespējams, saistīsies ar citiem pārdzīvojumiem - uzvarām, zaudējumiem, grūtībām tikt galā ar fizisko un psiholoģisko pārbaudījumu, bet kāds tajās izcēlies ar uzmanību piesaistošu, prātu nomierinošu nodarbi. Sportistu mentālā veselība ir tikpat būtisks aspekts kā fiziskā sagatavotība, un šīs spēles to apliecināja. Piemēram, ASV vingrošanas superzvaigzne Simona Bailsa mentālās veselības dēļ atsauca dalību daudzcīņas finālā, bet tikmēr zelta medaļas ieguvējs sinhronajā daiļlēkšanā Toms Deilijs no Lielbritānijas brīvajos brīžos adīja gan maciņu savai medaļai, gan veselu džemperi. Par to, cik lielā mērā mentālai veselībai tiek veltīta uzmanība sportā, saruna ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesori Agitu Ābeli. Sporta vēsturē ir arī gadījumi, kad psiholoģiskais spiediens sportistu novedis pie agresijas. Kā piemēru var minēt daiļslidotāju Toņu Hārdingu - agresija pret citu sportisti un skandāls tā rezultātā noveda pie Hārdingas mūža diskvalifikācijas. Psiholoģisko noturību sportistiem mēra ar testiem. Tie var būt stresa testi, uzmanības noturības testi un citi, taču testa rezultāts šodien nenozīmē, ka rītdien tas būs tāds pats. Savukārt, ja runājam par pasākumiem, kas var palīdzēt sportista mentālajā veselībā, tad nozīmīgs atbalsts sportistam tāpat kā ikvienam var būt ģimene. Tajā iemācāmies nefokusēties uz neveiksmi, bet mēģināt atkal. Agita Ābele tālāk nosauc virkni jau specifiskāku paņēmienu, kas katram sportistam derēs atšķirīgi.  

Arvien vairāk migrantu šķērso Lietuvas robežu no Baltkrievijas. Etiopijā noslēgts pamiers. ES brīdina, ka tas var beigties ar cilvēka izraisītu badu. Donalds Tusks atgriežas Polijas politikā. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds. “Ķēniņa” atgriešanās „Šodien Polijā valda ļaunums, un mēs esam gatavi iziet pret to cīņā!” tā savā uzrunā Polijas partijas „Pilsoniskā platforma” kopsapulces dalībniekiem sestdien deklarēja viens no šīs partijas kādreizējiem dibinātājiem, bijušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Pasākums notika sakarā ar viņa atgriešanos šīs lielākās Polijas opozīcijas partijas vadītāja amatā, pametot līdz šim ieņemto pārnacionālās Eiropas Tautas partijas priekšsēdētāja posteni. Ļaunums, pret kuru Tusks tagad ved cīņā savu politisko spēku, protams, ir Polijā valdošā ultrakonservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”. Tā nāca pie varas 2015. gadā – gadu pēc tam, kad Tusks, līdz tam vadījis „Pilsoniskās platformas” un mēreni labējās Polijas Zemnieku partijas koalīcijas valdību, bija devies pildīt augsto amatu Briselē. Kopš tā laika „Likums un Taisnīgums” turas varas pozīcijās, tai skaitā pakļaujot politiskās konjunktūras ietekmei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šī politika radījusi spriedzi Varšavas attiecībās ar Briseli, un, kā minētajā pasākumā izteicās Tusks, Polija nekad vairāku desmitgažu laikā neesot bijusi tik izolēta kā šobrīd. Viņa un daudzu „Pilsoniskās platformas” pārstāvju ieskatā uz spēles ir likta Polijas turpmākā dalība Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, cīņa pret Jaroslava Kačinska vadītajiem konservatīvajiem būs sīva, un arī Tuska atgriešanās pie „Pilsoniskās platformas” stūres var šai ziņā dot savas negatīvās blaknes. Esošo varas konjunktūru apkalpojošie mediji viņu allaž iztēlojuši kā teju lielāko ļaundari – pret vienkāršo cilvēku rūpēm vienaldzīgu Briseles ierēdni un Vācijas kancleres Merkeles pakalpiņu. Tieši šī propaganda, kā raidorganizācijai “Deutsche Welle” paudusi poļu politoloģe Anna Materska-Sosnovska, ir iemesls tam, ka aptaujās apmēram 60% respondentu Donalda Tuska atgriešanos pašmāju politikā vērtē negatīvi. Tomēr Tusks, nenoliedzami, joprojām ir poļu politikas smagsvars, un izskanējuši pat pieļāvumi, ka „Likums un Taisnīgums” varētu mēģināt sarīkot ārkārtas vēlēšanas, nesagaidot regulāro termiņu 2023. gada novembrī. Migranti – Lukašenko atriebes ierocis Ka savā tvītā aizvakar pauda Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte, nelegālo migrantu skaits, kas kopš jūnija sākuma no Baltkrievijas iekļuvuši Lietuvā, sasniedzis 1044 cilvēkus. Salīdzinājumam, visā 2020. gadā šādu robežpārkāpēju skaits bija 81. Migrantu lielākais vairums nāk no Tuvajiem Austrumiem – Irākas, Irānas un Sīrijas – un runā kurdu valodā, salīdzinoši mazāka daļa ir no Afganistānas, Kamerūnas u.c. valstīm. Apmēram ceturtdaļa no migrantiem ir bērni. Daudziem robežpārkāpējiem nav nekādu dokumentu, vai arī tie ir bojāti, kas liedz droši noskaidrot viņu identitāti. Lietuvā iekļuvušie mēģina iegūt patvēruma tiesības, taču līdz šim neviens nav atzīts par atbilstošu patvēruma statusam. Ir diezgan nepārprotami, ka šai ļaužu plūsmā īstenojas Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Lukašenko draudi pārtraukt sadarbību ar kaimiņos esošajām Eiropas Savienības valstīm nelegālās migrācijas ierobežošanā. Kā kanālam Euronews norādījusi Lietuvas iekšlietu ministra padomniece Lina Laurinaitīte-Grigiene, robežpārkāpēju viļņi sakrītot ar aviokompānijas Belavia reisiem no Bagdādes uz Minsku. Arī tas, ka baltkrievu robežsargi kļuvuši nedzirdīgi pret lietuviešu kolēģu aicinājumiem koordinēt darbību šīs cilvēku plūsmas ierobežošanai, liecina, ka viss notiek ar Baltkrievijas varas ziņu. Minskas iekšlietu struktūru pārstāvji to, protams, noliedz. Lietuvā jau izveidotas divas telšu nometnes valstī iekļuvušo izmitināšanai, un pēc pagājušās piektdienas, kad valstī diennakts laikā nelegāli iekļuva 150 cilvēki, izsludināts ārkārtas stāvoklis. Uz robežu nosūtīti armijas spēki, tāpat robežas apsargāšanā iesaistījušās drošības struktūras un Lietuvas Strēlnieku apvienība jeb zemessardze. Kā paziņojusi premjerministre Šimonīte, uz robežas tiks būvēti papildu nožogojumi, uzlabots robežas tehniskais aprīkojums. Gatavību sniegt atbalstu Lietuvai apliecinājusi gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, kura apmeklēja Viļņu pagājušajā piektdienā, gan Eiropadomes prezidents Šarls Mišels, kurš viesojās Lietuvā 6. jūlijā atzīmējamās Valsts dienas sakarā un, cita starpā, apmeklēja arī robežu ar Baltkrieviju. Papildspēku nosūtīšanu uz Lietuvu uzsākusi Eiropas Savienības robežapsardzības aģentūra “Frontex”, un ir paredzēts, ka tie tiks nosūtīti arī uz Poliju un Latviju. Tikām Baltkrievijas režīma represīvā mašinērija sākusi izrēķināšanos ar tās varā esošajiem pašpasludinātā prezidenta pretiniekiem: vienam no Lukašenko konkurentiem pērnā gada vēlēšanās finansistam Viktoram Babariko aizvakar piespriesti 14 gadi ieslodzījumā par it kā pierādītu kukuļņemšanu un naudas atmazgāšanu. Pilsoņkarš Etiopijā turpinās Pilsoņkara situācija Etiopijā sāka briest 2019. gadā, kad premjerministrs Abijs Ahmeds uzsāka radikālu politisku reformu. Līdz tam vara valstī nemainīgi kopš 1991. gada bija piederējusi partiju apvienībai Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskā fronte, kurā ietilpa četras etniski reģionālas partijas. No šo partiju līderiem tika izraudzīts frontes priekšsēdētājs, kurš saskaņā ar vēsturiski nostiprinājušos principu ieņēma premjerministra posteni. Var piebilst, ka četras frontē dominējošās partijas neaptvēra visu Etiopijas teritoriju, un bija vēl seši ar fronti dažādās attiecībās saistīti spēki, kuru vara aprobežojās ar mazākiem reģioniem. Premjerministrs Abijs Ahmeds, oromo etnosu pārstāvošās Oromo Demokrātiskās frontes līderis, mēģināja daļēji demontēt šo modeli, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Tajā gan arī saglabāta reģionāli etniskajā iedalījumā balstīta struktūra, tomēr šī attīstība nebija pa prātam līdz tam ietekmīgākajam Tautas revolucionāri demokrātiskā frontes spēkam – Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei, kas pārstāv valsts ziemeļos esošo Tigrajas reģionu. Frontes līderi pārcēlās uz savu reģionu, kur sāka rīkoties nesaskaņoti ar centrālo valdību, cita starpā pagājušā gada septembrī sarīkojot vēlēšanas, kuras centrālā vara neatzīst. Novembrī Ahmeda valdība mēģināja pakļaut dumpīgo provinci ar militāru spēku, taču cieta neveiksmi: uz reģionālo vienību bāzes izveidojās Tigrajas Aizsardzības spēki, kuri kalnainajā reģionā īstenoja sekmīgu pilsoņu karu. Valdības spēku morālā gatavība izrādījās zema, sākās plaša dezertēšana un pāriešana Tigrajas spēku pusē. Tigrajiešu sekmīgā cīņa vaiņagojās 28. jūnijā, kad valdības spēki bija spiesti atstāt provinces galvaspilsētu Mekelli. Tūlīt pēc tam premjers Ahmeds izsludināja tūlītēju vienpusēju uguns pārtraukšanu, un, kā lēš komentētāji, tas varētu nebūt vis labas gribas žests, bet vienīgā iespēja, jo valdības spēki pēdējās nedēļās cietuši stratēģisku sakāvi. Līdz šim karadarbībai bijusi raksturīga pilsoņkariem nereti piemītošā nesaudzība pret pretiniekiem un bieža vardarbība pret civiliedzīvotājiem. Karadarbība izraisījusi reģionā humānu krīzi, kad apmēram 4,5 miljoni cilvēku izjūt pārtikas, medikamentu un dzeramā ūdens trūkumu, bet apmēram miljons vispār nav sasniedzams jebkādai palīdzībai. Pie tam pastāv bažas, ka Etiopijas centrālās valdības centieni bloķēt jebkādu palīdzību Tigrajai pēc pēdējām militārajām neveiksmēm tikai pieaugs. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Nereti tā liekas kā maza un trokšņaina ierīce, kas mēdz pārtraukt kā silto vasaras vakaru putnu dziesmas, tā arī ziemas spelgoni. Daudziem tas ir traucēklis, bet citi šai viedajai ierīcei var pateikties par savas dzīvības glābšanu. Bezpilota gaisa kuģis nu jau tiek uzskatīts par tādu pašu glābēju aprīkojuma daļu, kā, piemēram, cirvis vai motorzāģis.

Krustpunktā saruna par labticīgajiem ieguvējiem un viņu tiesību aizsardzību. Daudziem droši vien nav paslīdējis garām gadījums par mākslinieka Aivara Vilipsona 2017.gadā iegādāto dzīvokli, kuru tiesa nupat atdeva valstij. Šis dzīvoklis 2011.gadā ar testamenta viltošanas palīdzību ir ticis izkrāpts, bet kriminālprocess par to sākts 2014.gadā. Tomēr trīs gadus vēlāk, kad Vilipsonu ģimene dzīvokli pirka, Zemesgramatā nebija nevienas atzīmes, kas liecinātu, ka dzīvoklis ir saistīts ar izmeklēšanu. Kā ziņoja kolēģi Latvijas Televīzijas raidījumā „De facto”, šis nav vienīgais gadījums, kad labticīgie ieguvēji šādi zaudē nopirkto īpašumu. Kā pasargāt labticīgo ieguvēju intereses, vienlaikus nepaverot ceļu krāpniekiem, kuri šīs tiesības var izmantot, lai legalizētu noziedzīgi iegūtu mantu, vērtē un analizē būs Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Laila Medina, Saeimas deputāts Andrejs Judins, advokāts Armands Rasa un Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs Jānis Skrastiņš.

Krustpunktā saruna par labticīgajiem ieguvējiem un viņu tiesību aizsardzību. Daudziem droši vien nav paslīdējis garām gadījums par mākslinieka Aivara Vilipsona 2017.gadā iegādāto dzīvokli, kuru tiesa nupat atdeva valstij. Šis dzīvoklis 2011.gadā ar testamenta viltošanas palīdzību ir ticis izkrāpts, bet kriminālprocess par to sākts 2014.gadā. Tomēr trīs gadus vēlāk, kad Vilipsonu ģimene dzīvokli pirka, Zemesgramatā nebija nevienas atzīmes, kas liecinātu, ka dzīvoklis ir saistīts ar izmeklēšanu. Kā ziņoja kolēģi Latvijas Televīzijas raidījumā „De facto”, šis nav vienīgais gadījums, kad labticīgie ieguvēji šādi zaudē nopirkto īpašumu. Kā pasargāt labticīgo ieguvēju intereses, vienlaikus nepaverot ceļu krāpniekiem, kuri šīs tiesības var izmantot, lai legalizētu noziedzīgi iegūtu mantu, vērtē un analizē būs Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Laila Medina, Saeimas deputāts Andrejs Judins, advokāts Armands Rasa un Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs Jānis Skrastiņš.

Kultūras Rondo aizsāk ciklu “Dzīvā folklora”, kurš top sadarbojoties ar Latvijas Universitātes Literatūras, mākslas un folkloras institūta pētniekiem. Pirmā epizode par dienasgrāmatu fenomenu pagātnē un mūsdienās. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuve ir dibināta 1924. gadā, un tā ir mūsu valsts senākais un lielākais folkloras vākšanas, uzglabāšanas, publicēšanas un izpētes centrs. Tā pārziņā ir viens no Eiropas apjomīgākajiem folkloras arhīviem ar aptuveni 3 miljoniem folkloras vienību. Krātuve turpina papildināties ar jaunām liecībām par personiskajām un sabiedriskajām atmiņām un tradīcijām. Teksti, fotogrāfijas un audiomateriāli pieejami digitālajā arhīvā Garamantas.lv. Lai dotu klausītājiem plašāku ieskatu krātuves pētījumu lokā un apzinātu tā sabalsojumus ar mūsdienu pieredzi, piedāvājm jaunu ciklam “Dzīvā folklora”. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošajai pētniecei Sanitai Reinsonei autobiogrāfiskās literatūras žanrs ir labi pazīstams. Viņas veiktais dzīvesstāstu apkopojums “Meža meitas” stāstīja par 12 sieviešu pieredzi nacionālo partizānu kustības aktīvajā laikposmā, tas tika iestudēts Valmieras Drāmas teātrī un pirms diviem gadiem ieguva Autortiesību bezgalības balvu. Autobiogrāfiju krājuma veidošana, pie kura Sanita strādā kopš 2018. gada, vēl bez darba ar tekstu nozīmē komunikāciju ar šo materiālo liecību glabātājiem, proti, konkrētās dienasgrāmatas vai biogrāfijas autora mantiniekiem, dzimtas turpinātājiem. Apkopojumā, kurš atrodams krātuves digitālajā arhīvā Garamantas.lv pieejamas gandrīz 200 autobiogrāfiskās kolekcijas. Sarunu ar Sanitu Reinsoni iesākam ar vēlmi uzzināt, kādi apstākļi bija noteicošie, lai dienasgrāmata kā rakstu tradīcija ieviestos arī latviešu sabiedrībā – droši vien, izglītotajā tās daļā. Interesanti, ka 19. gadsimta otrajā pusē dienasgrāmata kalpoja ne tikai par personīgu pašrefleksijas objektu, bet ar tām arī mēdza dalīties. Lai īpaši pasvītrotu draudzības svaru vai atzītos romantiskās jūtās. Īpaši būtiska dienasgrāmatas funkcija ir noturēt tās rakstītāju pie veselā saprāta – te domājot aizvadītā gadsimta divus postošākos notikumus, proti, Pirmo un Otro pasaules karu, kā arī pēdējam sekojošās masu deportācijas. Daudziem padomju represiju upuriem dienasgrāmatas rakstīšana bija kā pēdējais salmiņš, pie kā pieķerties, lai sevi mobilizētu atkal nostāties aci pret aci ar grūtībām. “Sviesta Ciba” ir tīmekļa dienasgrāmata, kura interneta vidē parādījās īsi pēc 2000. gada un kopš tā brīža savu funkciju nav mainījusi – tā ir platforma, kurā veikt gan savus ierakstus, gan sekot līdzi citu lietotāju rakstītajam. Svarīgs vietnes darbības aspekts ir anonimitāte – lietotāji tajā izmanto segvārdus. Taču tas nenozīmē, ka “cibiņi”, kā “Sviesta cibas” lietotāji sevi mēdz dēvēt paši, nekad neuzzina sevi interesējošā autora identitāti. Viss atkarīgs no abpusējas vēlmes to izdarīt. Viena no šīs tīmekļa dienasgrāmatas lietotājām ir dramaturģe un publiciste Anete Konste. Uzklausām viņas pieredzi. Noslēgumā būtiska atziņa no Sanitas Reinsones: “Tikai lasot dienasgrāmatas, var redzēt to vērtību. Ne tikai notikumi, arī emocionālas lietas kļūst par kultūrvēsturi”.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par neparedzamo, negaidīto un pielāgošanos apstākļiem. Runājam arī par to, cik izmaksā uzņēmumiem kļūdas. Pielāgošanās apstākļiem - Jāni, ja es tev pirms gada parādītos kā tāds nākamo Ziemassvētku rēgs un īsi ieskicētu, kas notiks šogad – no Covid ierobežojumiem Latvijā līdz vispasaules krīze. Tu tču man neticētu? - Visticamāk nolemtu, ka mandarīni bijuši bojāti un karstvīns kaut kāds aizdomīgs. - Jā, es ar sev īsti neticētu. Bet šis gads pierādījis – reizēm par realitāti kļūst lietas, kuras pirms tam uztvērām kā neiespējamas. Šogad daudz jo daudz esam runājuši par Covid krīzi un tās ietekmi uz ekonomiku, uzņēmumiem un cilvēku maciņiem. - Jā, iekšzemes kopprodukta prognozēs sacensība jau ir bez maz vai par to, kurš solīs lielāku kritumu, un katram nākotnes paredzējumam līdzi nāca piebilde – var mainīties atkarībā no Covid-19 izplatības rādītājiem. Daudziem uzņēmējiem bizness mainījās vai izčākstēja pavisam un nācās paļauties uz valsts palīdzību. - Bet tajā pašā laikā – uzplauka biznesi, par kuriem pirms gada pat neiedomājāmies un arī, līdzīgi kā valsts pārvalde, daudzi uzņēmēji ar visai skarbu Covid-19 spērienu tika iegrūsti e-komercijas jomā. - Un te ir īstais brīdis pieminēt saimniecības un būvniecības preču veikalu “Depo” – visu laiku kā viens no pēdējiem milžiem dzīvojis bez interneta veikala, īsi pirms Ziemassvētkiem padevās un izziņoja – interneta veikals būs arī viņiem. - Ko neizdarīja pircēju lūgumi, to panāca valdības ierobežojumi fiziskajos veikalos tirgojamajām precēm. Es pieļauju, ka uz trim nedēļām atdot visu būvniecības/ saimniecības preču tirgu konkurentiem ar e-veikaliem bija par daudz prasīts. Bet pie interneta veikaliem tika ne tikai lielie milži. Par savu pieredzi stāsta Anita Vaivare, veikala “Ziemeļmeita” vadītāja. Vēl viens Covid laika jauninājums veikalā “Ziemeļmeita” – paši arī šuj un tirgo auduma maskas. Un tas ir vēl viena uzņēmējdarbības iespēja, pie kuras šogad ķērās daudzi. Un ne tikai mazie šūšanas uzņēmumi, bet arī lielāki nozares spēlētāji – kaut vai veļas ražotājs “Lauma Lingerie”. Vēl viens iepriekš neparedzams uzņēmējdarbības virziens – dažādie dezinfekcijas līdzekļi un palīglīdzekļi. Aprunājāmies ar vienu no dezinfekcijas stendu ražotājiem. Mārim Masteiko, “Spraystand” ražošanas un produkta attīstības vadītājam jautājam, vai šī ideja viņiem radās tukšā vietā pandēmijas dēļ? AS "Valmieras stikla šķiedra" biržā Bet nākamais biržas uzņēmums, kuru aplūkojam detalizētāk raidījumā Pievienotā vērtība, ir stikla šķiedras ražotājs AS "Valmieras stikla šķiedra". Šis uzņēmums oktobrī nonāca ziņu virsrakstos, jo akcionāru vairākums nolēma pārdot 83,14% uzņēmuma akciju Luksemburgas alternatīvo ieguldījumu uzņēmumam "Duke". Par to, kā investīciju eksperti vērtē šo uzņēmumu un cik sāpīga var būt mācība par vienu neveiksmīgu uzņēmuma soli paplašināšanās virzienā, Lindas Zalānes ierakstā.

2020.gadā Nobela Miera prēmija piešķirta Pasaules pārtikas programmai (WFP) par tās centieniem cīnīties ar badu un uzlabot apstākļus mieram konfliktu zonās. Kāda ir šī apbalvojuma nozīme? Kā vērtēt ANO Pārtikas programmas ieguldījumu bada mazināšanā un cik aktuāla ir pārtikas pieejamības problēma mūsdienās, analizē sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes pētniece Agnese Cimdiņa. Pērn ANO Pasaules pārtikas programma palīdzēja teju 100 miljoniem cilvēku 88 valstīs un prognozes liecina, ka Covid-19 izraisītā pandēmija bada riskam pakļauto cilvēku skaitu tikai palielinās. "Darbs, ko dara šī Pasaules pārtikas programma ir ārkārtīgi sarežģīts un grūts. Tas faktiski ir nenovērtējams. Ar šīs programmas palīdzību ir izglābti miljoniem cilvēku un tas joprojām turpinās. Un diemžēl šāda programmā ir nepieciešama," vērtē Agnese Cimdiņa. Programma ir dibināts 1961.gadā ar mērķi veidot organizāciju, kas krīzes laikā var organizēt un koordinēt tūlītēju pārtikas palīdzību. "Daudziem arī tagad šī programma saistās ar baltām lidmašīnām ar attēliem, kas lido un met ārā pārtiku. Tā tas sākotnēji ir daudz bijis. Par laimi mūsdienās tas nenotiek tik bieži un organizācijai jānodarbojas ar ļoti sarežģītu loģistiku, lai saprastu, kam, ko un kādā veidā nogādāt," norāda Agnese Cimdiņa. Cimdiņa min, ka pārtikas programmas ir arī pretrunīgi vērtētas organizācijas vēsturē. Viens šāds piemērs ir bada laiki Etiopijā 80.gados, kur ANO Pārtikas programma plaši iesaistījās. Šajā laikā Etiopiju piemeklēja pamatīgs sausums, bet pārtikas krīzei valstī bija arī politiski  iemesli. Toreizējo diktatoru vēlāk apsūdzēja par bada izmantošanu kā masu iznīcināšanas ieroci pret iedzīvotājiem. "Pasaules pārtikas programma palīdzēja cilvēkiem, bet tika uzdoti jautājumi, vai šī humānā operācija nemaskēja politiskos iemeslus," atzīst Agnese Cimdiņa. "Tas, kāpēc kāds ik pa laikam kritiski izsakās par šo programmu, ir tas, ka šī programma jau tikai ārstē simptomus, tā neārstē bada cēloņus, jo bada cēloņi parasti ir politiski un cilvēku radīti. Mūsdienās arī klimata pārmaiņu radīti. Te ir šis pretrunīgums. Bet arī šis pretrunīgums neliek domāt, ka šī Nobela miera prēmija nebūtu godam nopelnīta. Darbs, ko šī organizācija dara, ir milzīgs," bilst Agnese Cimdiņa. Kopienā balstīti pakalpojumi sniedz ieguldījumu sociālās atstumtības un vientulības mazināšanā Sociālā atstumtība un vientulība ir parādība, kas jau labu laiku skar lielu daļu sabiedrības, īpaši seniorus. Taču, īstenojot konkrētai ģeogrāfiskai vietai piesaistītas, uz sabiedrību vērstas idejas, pozitīvas pārmaiņas var piedzīvot ne tikai seniori vien. Kopienā balstītas iniciatīvas ir vārdu salikums, ko varam attiecināt uz dažādu paaudžu satikšanos un lietderīgu laika pavadīšanu, un tās var kliedēt ne tikai vientulību senioriem, bet arī risināt ekonomiskās problēmas jauniešiem. Par to, kas ir kopienā balstītas iniciatīvas un kādus labās prakses piemērus redzam gan Latvijā, gan citās ziemeļvalstīs, iepazīstina Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā padomniece sociālās labklājības un pilsoniskās sabiedrības jautājumos Daina Mežecka. Pateicoties gan labākai veselības aprūpes sistēmai, gan tehnoloģiju radītajām iespējām, mūsdienās mēs dzīvojam arvien ilgāk. Saskaņā ar iedzīvotāju prognozēm no 2020. līdz 2060. gadam Ziemeļvalstu reģionā 65 gadus vecu un vecāku cilvēku īpatsvars pieaugs no aptuveni 20 līdz 26 procentiem, un attiecībā uz 80 gadus veciem un vecākiem cilvēkiem īpatsvars augs no aptuveni četriem līdz astoņiem procentiem. Līdz ar to dažādos līmeņos svarīgi domāt un runāt par cieņpilnām vecumdienām, lai seniori nejustos vientuļi un atstumti. Pētījumi arī uzrādījuši, ka vientulība ir veselībai divreiz bīstamāka par aptaukošanos un tikpat bīstama kā alkoholisms vai 15 cigarešu smēķēšana dienā. Kā vienots risinājums attiecībā uz dažādu paaudžu iesaisti vairākās Ziemeļvalstīs darbojas kopienā balstīti pakalpojumi jeb iniciatīvas. Kā stāsta Daina Mežecka, tad šādas iniciatīvas ir labi aizmirsta veco zināšanu atjaunošana par to, kā agrāk vairākas ģimenes dzīvoja kopā, vecākie guva iespaidus caur jaunāko paaudzi, savukārt jaunākie saņēma uzmanību no vecākajiem. Tas ir būtiski arī šobrīd. Kopienā balstītas iniciatīvas dizaina kategorijā ir lietotāja vajadzību apzināšana un izpēte. Ziemeļvalstīs tiek projektētas daudzdzīvokļu mājas, kurās ir koplietošanas telpas, un šādas iniciatīvas piemērs līdz 20. novembrim darba dienās aplūkojams izstādē “Ziemeļu ilgtspējīgās pilsētas” Latvijas Arhitektūras muzejā. Šādās daudzdzīvokļu mājās nevienam netiek atņemta privātā telpa un neviens ar varu netiek piespiests koplietošanai, taču tiek radīta fiziska telpa, satikšanās vieta, kas ietekmē mūsu ikdienas pašsajūtu.  

Veselā miesā vesels gars un otrādi! Kā psihiskā veselība iespaido fizisko un vai var ciest mūsu garīgā spēka resursi, ja neesam pietiekami aktīvi? Par sportošanas un fizisko aktivitāšu nozīmi veselības saglabāšanā un to plānošanu arī apstākļos, kad sporta zāles nav pieejamas, iztaujājam ekspertus raidījumā Kā labāk dzīvot. Pētījumu centra SKDS nesen veiktas aptaujas rezultāti liecina, ka Covid pandēmijas laikā ar fiziskām aktivitātēm nodarbojušies mazāk vai pat pārstājuši nodarboties, skaidro SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš. "Aptaujas dati rāda, ka Covid apstākļi un ierobežojumi statistiski vidēji samazinājuši sabiedrības aktivitāti," norāda Arnis Kaktiņš. Katrs piektais apgalvoja, ka ne pirms Covid, ne Covid laikā nav īpaši nodarbojies ar fiziskām aktivitātēm; 40% saka, ka nodarbojas, bet īpaši neko nav mainījuši, respektīvi mainījuši nodarbes veidu, bet ne intensitāti; 26% atbildēja, ka pārtraukuši vai samazinājuši savu fizikās aktivitātes līmeni; 11% atbild, ka iepriekš nav kustējušies, bet tagad ir sākuši vai kustas vairāk nekā iepriekš. "Svaru kausi krietni nosveras virzienā, ka kolektīvi esam sākuši mazāk kustēties. Tas nav iepriecinoši un man tas likās ļoti pārsteidzoši," atzīst Arnis Kaktiņš. Kā sportot tad, ja negribas sportot un vai vispār tas ir vajadzīgs? Raidījuma Kā labāk dzīvot viesi  - sporta ārste, Sporta laboratorijas vadītāja, Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente Sandra Rozenštoka un psihoterapeits Tarass Ivaščenko vērtē, ka dati nav sevišķi pārsteidzoši, jo arī citi pētījumi rāda, ka parastā ikdienā arī Latvijas iedzīvotāji maz sporto un pievēršas fiziskām aktivitātēm. Lai mudinātu pievērsties fiziskām aktivitātēm un sportošanai, Sandra Rozenštoka mudina atvēlēt laiku sev. Uzdrošināties sevi samīļot! Tarass Ivaščenko bilst, ka rīta stiepšanās vingrinājumi – svarīga tikšanās ar sevi, kuru nedrīkst nokavēt. Tarass Ivaščenko skaidro, kāpēc cilvēki ar gadiem samazina savas fiziskās aktivitātes. Tas saistīts ar ikdienas dzīvesveidu. " Viens no faktoriem, ka pēc 30 gadu vecuma mainās cilvēku metabolisms un ir daudz izmaiņas ķermenī. Ar vecuma izmaiņām ir jāpielāgo arī fiziskie vingrinājumi. Daudziem tas nepatīk, daudziem nav laika, vai subjektīvi liekas, ka nav laika,"  norāda Tarass Ivaščenko. Studiju gados cilvēki daudz sporto, tad 25-26 gadu vecumā strauji pārstāj to darīt.  "To var saistīt ar to, ka cilvēki ir pabeiguši mācības, sākās darbs, ir jāiegulda sevi karjerā, cilvēki sāk mācīties vēl vairāk saistībā ar darbu. Parādās attiecības, jāieguldās attiecībās, gribas saglabāt attiecības ar draugiem un rezultātā reālām sporta aktivitātēm laika nepietiek," vērtē Tarass Ivaščenko. "Vai arī cilvēkam liekas, cik man vajag, stundu, pusstundu treniņa dienā. No rīta nav laika tāpēc, ka gribu gulēt, droši vien izdarīšu pa dienu. Pa dienu tik daudz jādara, obligāti izskriešu pusdienas pārtraukumā un kaut ko darīšu. Nepaspēju, jo piezvanīju, atbildēju uz e-pastiem, vēl vajadzēja paēst, aiziešu šodien vai rīt, nedēļas laikā paspēšu. Vakarā esmu tik noguris un vēl vajag izdarīt šo un šo, tad jau izdarīšu. Atnācu mājās, parunāju ar mājiniekiem, paskatījos televizoru, palasīju grāmatu, pagatavoju vakariņas, paēdu vakariņas. Nu kādi fiziskie vingrinājumi pēc vakariņām! Tas tiek pārlikts no dienas uz dienu.  Rezultātā, ja cilvēks ir saņēmies un reizi nedeļā kaut ko ir izdarījis, tas ir liels sasniegums, divas reizes - viņš ir malacis."

Blogera un Latvijas ietekmīgākā influencera Niklāva Mičuļa atklātā intervija LTV Ziņu dienesta populārajā rubrikā “Dzīvei nav melnraksta” raisījusi ļoti lielu interesi. Daudziem, kuri ikdienā seko Niklāva ierakstiem sociālajos tīklos, bija liels pārsteigums uzzinot par viņa panikas lēkmēm un dēmoniem, kas plosa. Par iemesliem, kāpēc tas tā noticis. Par attiecībām ģimenē un cik svarīgi teikt vecākiem, ka viņus mīli. Bet garajā sarunā ar LTV žurnālistu Ēvaldu Dukulu, Niklāvs arī stāsta, kā vispār sācis savas blogera gaitas, cik var nopelnīt ar vienu publikāciju un no kāda veida sadarbības viņš ir atteicies. Par skolā piedzīvoto bulingu un, ka nedrīkst pārvērtēt “like” un “share” nozīmi saviem ierakstiem soctīklos.

"Ja katrs indivīds brīvību pārlieku izmanto, mēs varam nonākt situācijā, kad atkal visi sēžām savās mājās," atzīst filozofs filozofs, Rīgas Stradiņa universitātes docents Ivars Neiders raidījumā Krustpunktā. Covid-19 pandēmija ir nebijusi pieredze mūsu sabiedrībai, bet cits jautājums, cik paredzama vai neparedzama bija tās reakcija uz notiekošo. Šobrīd saskares ierobežojumi ir mīkstināti, tomēr, pavērojot to, kas notiek publiskās vietās, brīžiem šķiet, ka pandēmija ir nosapņota, jo netiek ievēroti arī tie ierobežojumi, kas arvien ir spēkā. Kādēļ sabiedrība tik dažādi uztver notiekošo? Arī par to runājam pirmdienas intervijā. Vērtējot cilvēku attieksmi pret ierobežojumiem, Ivars Neiders neuzskata, ka cilvēki ir vieglprātīgi. "Mēs uzmanīgi attiecamies pret riskiem, mūsos ir noteikta veida psiholoģiski mehānismi, kas darbojas, bet ir iemesli, kāpēc tie vairāk nedarbojas. Faktori ir dažādi, varam minēt, ka esam krietnu laiku bijuši ierobežoti, iestājās pagurums," vērtē Ivars Neiders.

Mājās sēdētāja dienasgrāmatas trešā daļa. Vai mājās sēdēšana ir Dieva sods vai svētība? Citu pieredze un pārbaudīti padomi kā saglabāt līksmu garu un možu prātu sērgas laikā. Šī ir mājās sēdētāja dienasgrāmatas trešā daļa. Pamazām sāk iezīmēties nu jau trešo nedēļu rakstītā teksta kopējā dramaturģija. Pirmā nedēļa bija kolektīvs apjukums, brīdis, kad cilvēki atcerējās, ka tomēr ir mirstīgi, un tobrīd abas galējības – patētika un melnais humors – runās un prognozēs uz īsu brīdi nebija sliktas gaumes pazīme. Otrā nedēļa, kurā uzbūvējām darboties spējīgu valsts pārvaldi, izglītības sistēmu, mediju darbu virtuālās realitātes bunkurā. Un visu šo laiku savā starpā sacentās divas pretējas tendences – dabas un cilvēku pasaulē. Aiz loga šobrīd sprāgst pumpuri, saule neskopojas ar savu siltumu, putni atlidojuši, un arī cilvēkos tas sēj nemieru un pamodina no aizlaikiem pārmantoto prieku, ka esam pārziemojuši. Kamēr cilvēku pasaulē nemitīgi skan autoritatīvi aicinājumi nepulcēties, neļauties pārmērībām, saklausīt bailes un draudus, ko sēj pandēmijas tuvošanās. Trešajā nedēļā, kad ar Covid-19 saslimušo līkne, lai arī turpina augt – ik dienas 20 – 30 saslimušie klāt statistikai, skaitlis nu jau tuvojas četriem simtiem – bet gaidītā sprādziena, paldies Dievam, nav. Šai cilvēku pasaules radītās kārtības un pavasara atmodas konkurencē, pamazām virsroku ņem daba. Aizvien biežāk sociālo tīklu komunikācijā izskan “nepareizais” viedoklis, kuros cilvēki atzīstas, ka viņiem šis mājās sēdēšanas un gavēņa laiks tīri labi patīk. Jau iepriekšējā dienasgrāmatas laidienā aprakstītajās, Latviešu folkloras krātuves Autobiogrāfiju krājumam iesūtītajās dienasgrāmatās, kas ik dienas tiek publicētas interneta žurnālā “Punctum”, žurnāliste Una Meistere raksta: “Neraugoties uz jaunās realitātes skarbumu, manī ir priecīga sajūta. Šim laikam piemīt kaut kāda sirreāla iedvesma un spēks. Atšķirt jēgpilno no butaforijas. Sevī un savās attiecībās ar apkārtējo pasauli. Nav nepieciešamības pēc maskas (jo ar to tāpat nav, kur iziet), un tās nomet arī apkārtējie. Turklāt tas notiek eksaltēti ātri. “ Oficiāli dotā atļauja par ārpasauli domāt kā par ļaunuma avotu arī var izrādīties patvērums. Mājas, arī tādā nozīmē, kā ģimeniska tuvība vai paša prāts un ķermenis, drīkst būt miera un prieka avots. Un tomēr viss nav tik saulaini. Ziņās vēstī, ka akcijas #paliec mājās laikā pieaugusi vardarbība ģimenēs. Daudziem šai laikā, kad runājam par vientulību, cilvēku pilnajā mājā vientulība kā reizi visvairāk pietrūkst. Tikmēr ārēji – cilvēka spēja pielāgoties ir apbrīnojama! Neticami ātri, mazliet vairāk nekā pusmēneša laikā “spēles” noteikumi sabiedrībā pieņemti kā pašsaprotami. Divi metri, pulcējas pa divi. Tiem, kas visu uztver lēnāk, premjers videozvanā no pašizolācijas mājās, jaunizdoto rīkojumu pat nodemonstrēja uz pirkstiem, paceļot vienas un otras rokas pirkstus – divi un divi – atsaucot atmiņā slaveno Čērčila miera nesēju žestu, tik ar dubultu jaudu. Vīruss nu jau atkal liekas kaut kur pietiekami tālu. Mana laba paziņa, kura ar ģimeni katru vasaru dodas svētceļojumā uz Muminlandi Somijā, un kuras mājās ar meklēšanu jāmeklē sadzīves priekšmeti, uz kuriem nebūtu mumintroļļi portreti, pandēmijas krīzes laikā kārtējo reizi pārlasa savu alternatīvo ‘bībeli”, šoreiz no Tūves Jansones darbiem izvēlējusies krājumu “Neredzamais bērns”, kurā stāsts par “Svilpasti, kas ticēja katastrofai”. Līga padalās Whatsapp čatā ar citātu: “Māmiņa iesmējās. Pēc tam ļoti domīga teica: - Vai zināt – kad mēs šitā dzīvojam, es visu laiku jūtos gluži kā izbraukumā. Es domāju, ka viss ir citādi, it kā notiktu kaut kur mums līdzās. It kā visu laiku būtu svētdiena. Un es prātoju: vai tā justies ir slikti? “

Daudziem pilsētniekiem šāsdienas sarunas temats ir pat salīdzinoši svešs un nav aktuāls. Tomēr šī ziema, kas izrādījusies neparasta savas augstās temperatūras dēļ, liek par to runāt īpaši skaļi. Runa ir par motociklu un kvadraciklu braucējiem, kas vēlas izbaudīt savus braucamos un iztrakoties. Pa šoseju to nevar izdarīt. Bet īpaši ierīkotu vietu nav. Un tad nu meži, īpaši tie, kas ir pauguraināki un tuvāk apdzīvotām vietām, pārvēršas par sacīkšu trasēm. Tiek rīkotas sacensības, meklēts adrenalīns, un pēc šīs trakošanas daudzviet paveras bēdīgas posta ainavas. Diemžēl Madonas pusē tas beidzās pat traģiski. Acīmredzot kāds vietējais, cenšoties apturēt pārgalvīgos braucējus, bija novilcis trosi, un viens no kvadracikla vadītājiem gāja bojā. Vai ir iespējams jelkādi legālā veidā apturēt šādu postažu? Kur lai rod risinājumu? Krustpunktā studijā: Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvis Andris Širovs, Uģis Spēlmanis no Latvijas Motoklubu asociācijas, Latvijas Pašvaldību Savienības padomniece vides jautājumos Sandra Bērziņa un A/S „ Rīgas meži” Rīgas mežzinis Uldis Gaiss. Telefonintervijās viedokli pauž: Sporta kompleksa "Trase 333" vadītājs, autosportists Haralds Šlēgelmilhs, Ropažu novada pašvaldības vides pārvaldības speciālists Jānis Blauss un Ropažu novada pašvaldības Policijas priekšnieka pienākumu izpildītājs Vasilijs Virlands, kā arī atpūtas un sporta bāzes "Lāčkalni" Līgatnē pārstāvis Andris Irbe..

Latvijā šogad ir palielinājies to sportistu skaits, kuri pieķerti dopinga lietošanā. Kāpēc tas tā – vai profesionālajā sportā tiek meklēti aizvien jauni ceļi, kā noteikumus apiet un tā uzlabot arī rezultātu, vai pašu vielu kļūst arvien vairāk un tās ir niansētākas, vai arī mēs gluži vienkārši esam iemācījušies pārkāpumus labāk konstatēt? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas Sporta laboratorijas vadītājs Edgars Bernāns, sporta ārsts Mārtiņš Pulvers un Latvijas Antidopinga biroja vadītājs Mārtiņš Dimants. „Finansējuma pieaugums ļauj veikt par valsts līdzekļiem vairāk analīžu. Ir apmēram gandrīz 800 dopinga kontroles paraugi iepriekšējā gadā. Pieaugums 7 – 8 reizes. Loģisks iznākums – 17 pieķertie 2018. gadā,” skaidro Mārtiņš Dimants. „Iespējamība uz to, ka pārkāpumu varētu izdarīt, ir treneru iesaiste un vecāku spiediens uz jaunajiem sportistiem vai uz sportistiem, kas tuvu tam, lai iekļūtu olimpiskajā vienībā vai kļūtu vēl labāks. Visam pāri ir uzvara. Ja no šāda aspekta skatās, var pārkāpt pāri morāles vērtībām,” uzskata Mārtiņš Dimants. "Palielinās dopinga analīžu skaits, droši vien arī uzlabojās algoritmi, kā izsekojam sportistus, kuri varētu būt potenciālie lietotāji. Diez vai palielinās lietotāju skaits, drīzāk tuvojamies reālajam lietotāju skaitam, kad noķeram tos, kas būtu to pelnījuši," atzīst Edgars Bernāns. "Daudziem sports asociējas ar uzvaru un aizmirst par vērtībām. Šķiet, ir daudz patīkamām sacensties godīgi un pēc cīņas paspiest roku, nekā negodīgi uzvarēt, es pat nezinu, kā ar to sadzīvot. Vērtības jāliek priekšplānā, citādi sports pazaudē ideju." Jauna parādība mūsdienu steigā - "fastings" Mūsdienu steidzīgajā laikmetā daudzi būs saskārušies ar situāciju, kad vienu darba pienākumu nomaina nākamais, un šādā skriešanā bez iespējas ieturēt maltīti aizvadām visu dienu vai pat vairākas dienas pēc kārtas. Par ilgāku neēšanu, bet ar pavisam citu nozīmi sākuši runāt arī uztura speciālisti, un šāda periodiska badošanās pat ieguvusi īpašu nosaukumu - "fastings". Par to, kas ir fastings un cik tas ir pamatots no zinātniskā viedokļa tas ir, stāsta asociētā profesore Rīgas Stradiņa universitātes Sporta un uztura katedrā, kā arī dietoloģe Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā un „Capital Clinic Riga” Laila Meija.  „Cilvēki laiku laikos ir centušies ar uztura izmaiņām ietekmēt savu izskatu, veselību un dzīves ilgumu,” atzīst Laila Meija. Viņas pieminētā ketogēnā jeb keto diēta ir uzturs ar mazu ogļhidrātu, bet lielu tauku saturu, līdz ar to šis diētas tips paredz uzņemt daudz dzīvnieku valsts produktu. Parasti tieši ogļhidrāti cilvēkam ir galvenais enerģijas avots, tādēļ, ievērojot ketogēno diētu, palielinās ķermeņa spēja sadedzināt taukus, un to var izmantot ne tikai svara samazināšanai, bet arī krampju mazināšanai epileptiskiem bērniem. Svara samazināšanai noder arī olbaltumu diēta, kas paredz uzturā lielu proteīna daudzumu. Bet nu vairāk pievēršamies Lailas Meijas trešajam nosauktajam diētas tipam – tā būtu intermitējošā badošanās jeb periodiskā badošanās, ko dēvē arī par fastingu, un pēdējā laikā šī uztura stratēģija kļuvusi patiešām populāra. Līdz šim iegūta jau liela pierādījumu bāze, ka „fastings” dod pozitīvu efektu gan svara zaudēšanai, gan cukura līmeņa kontrolei, kā arī uzlabo daudzu slimību gaitu. Problēma vienīgi tā, ka dati ir īstermiņa, pagaidām vien par dažiem mēnešiem, jo cilvēki ar šādu ēšanas režīmu nav dzīvojuši gadiem. Laila Meija norāda, ka „fastingu” nekādā ziņā nevajadzētu praktizēt grūtniecēm, maziem bērniem, cilvēkiem ar lielu fizisku slodzi, kā arī ikvienam, kas noteiktos brīžos saskaras ar lielu garīgo slodzi, jo šādā reizē periodiska badošanās pasliktinās dzīves kvalitāti. „Fastings” noteikti nav ieteicams arī cilvēkiem ar pirmā tipa cukura diabētu, kuri ikdienā lieto insulīnu. Jebkurā gadījumā varētu teikt, ka „fastings” kā atšķirīga uztura stratēģija sniedz jaunas zināšanas un ir pretrunā ar citkārt izskanējušiem viedokļiem par to, ko un cik bieži cilvēkam vajadzētu ēst.

Ekspedīcijas, kurās doties, var būt ļoti dažādas gan atrašanās vietu dēļ, gan pētāmo objektu dēļ. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna par kādu tālu un salīdzinoši neskartu teritoriju - Ziemeļu Timānu. Tā atrodas Eiropas ziemeļastrumos, Krievijas teritorijā, netālu no Barenca jūras. Pētniekiem tas ir ļoti interesants reģions, jo slēpj sevī vēl daudz atbildes uz jautājumiem par to, kāda bijusi pasaule senāk – pirms daudziem tūkstošiem gadu. No ekspedīcijas Ziemeļu Timānā nule kā atgriezies arī Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Viņam vaicājam, ko zinātnieki atklājuši šajā eskpedīcijā. Atklājumi, pētot augu fosilijas Latvijā? Ūdensaugi – dzeltenās lēpes un ezerrieksti – senatnē bijusi ierasta pārtika. Par to liecina akmens laikmeta atradumi mūsu zemē. Kādi vēl augi savulaik auguši tagadējā Latvijas teritorijā un kā pētnieki nosaka šo augu vecumu, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas speciāliste ģeoloģe Aija Ceriņa. Senākās augu atliekas, kas atrastas Latvijas teritorijā ir saistītas ar Devona periodu, tās ir ap 360 miljonus gadus senas. Bet, skatot jaunākus laikus zemes attīstības vēsturē, uzzinām, ka vēlajā ledus laikmetā pirms aptuveni 20 tūkstošiem gadu mūsu zemē auga driādes, pundurvītoli, vērmeles, balandas un pundurbērzi – šādu tundrai raksturīgo augu atliekas ar izpētīt LU Dabas mājā, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vestibilā. Sīkas tumšas sēkliņas, nedaudz lielāki ragaini ezerrieksti – šajos pēc skata necilajos gruzīšos ģeoloģe Aija Ceriņa lasa augu izplatības vēsturi, nosaka to vecumu un piederību konkrētai sugai.

Pasaules Dabas fonds nācis klajā ar aicinājumu nepirkt Baltijas jūrā zvejotas mencas un zušus. Kāds to sauks par atklātu diversiju, kas vērsta pret Latvijas zvejniekiem, citi – par glābšanas akciju. Par aicinājuma iemesliem raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta vides eksperte, hidroloģe Elīna Kolāte un Vides risinājumu institūta vadošais pētnieks Matīss Žagars. Lai saglabātu Baltijas jūras mencu un Eiropas zuti arī nākamajām paaudzēm, Pasaules Dabas fonds (PDF) aicina sabiedrību pievienoties kampaņai “Lai jūra čum un mudž” un neizvēlēties šīs zivis veikalos un citās tirdzniecības vietās. PDF kopā ar citām Eiropas Savienības (ES) vides organizācijām ir arī aicinājušas Eiropas Komisiju un dalībvalstu valdības ieklausīties zinātniekos, kas aicina būtiski ierobežot apdraudēto zivju sugu nozveju, mencas zveju Baltijas jūras austrumu daļā un Eiropas zuša zveju apturot pilnībā. "Baltijas mencai populācija samazinās. Zinātniekiem nav vienprātības, kāpēc mencu kļūst mazāk un pašas zivis kļūst mazākas un vārgākas. Kvotas kļūst mazākas, nozveja mazāka, bet ne tik mazas, kā iesaka Starptautiskā jūras pētniecības padome," skaidro Elīna Kolāte. Latvija jau ir aizliegusi mencu zveju zivju nārsta laikā, zvejniekiem pieejams finansējums citu darbu uzsākšanai. Visās Baltijas jūras valstīs sākta izglītojoša kampaņa par to, kas notiek ar Baltijas mencu un Eiropas zuti. Daudziem būs vienalga, bet citi izdzirdējuši, ka ar šo zivju krājumiem slikti, izvēlēsies citu zivi. Neēst Baltijas mencu, bet, piemēram, izvēlēties reņģes, siļķes, brētliņas un iekšējo ūdeņu zivis – plaudi, raudu, arī līdaku. Pētījums rāda, ka menca nav pati populārākā zivs uzturā Latvijā, pirmajā vietā ir lasis, polāras ir siļķes, reņģes, brētliņas, menca ir 6.-7. vietā. „Menca stāsta stāstu, kas notiek daudzās ūdens ekosistēmās, no Burtnieku ezera līdz Indijas okeānam. Mums garšo plēsoņas, līdzīgs kaskādes efekts, izēdod pārāk daudz plēsējus, veidojas daudzviet,” norāda Matīss Žagars. Kā piemēru viņš min Burtnieku ezeru, kur ir izzvejota līdaka un zandarts, tāpēc aļģes zied. Viņš uzskata, ka ir jārunā par plēsēju pārzveju kopumā.

Daudziem jo daudziem TED un TEDx ir prezentēšanas paraugs un piemērs. Taču, vai mēs vispār nojaušam, cik ilgi ir jāgatavojas vienai TEDx runai? Mūsu viesis - TEDxRiga līdzdibinātājs un organizētājs Dāvis Plotnieks to atklās šajā "Diena Pēc" podkāsta epizodē. Tāpat no Dāvja, Kristapa un Oskara dzirdēsiet praktiskus padomus, kas varētu palīdzēt ikdienā sagatavoties un uzstāties tā, kā to dara tie, kas aicināti uzrunāt pasauli ar savām idejām no TEDx skatuvēm visā pasaulē. NB! Šī ir mūsu pirmās sezonas pēdējā sērija! Taču, pateicoties jūsu aktivitātei un atsaucībai, mēs esam ierakstījuši īpašas sērijas "Vasaras izlaidumam" jeb "Summer Edition", kurā ik nedēļu iztaujāsim kādu Latvijā populāru un ar publisko runu saistītu cilvēku. Vairāk informācijas sekos jau pavisam drīz!Support the show (http://www.dienapec.lv)

Pēdējo dienu karstums, sausums un straujās temperatūras svārstības diennakts laikā liek mainīt ierasto aprīļa un maija sākuma dārza darbu grafiku. Ko darīt kā ierasts līdz šim un ko nāksies mainīt, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro dārzniece Maruta Kaminska. Savukārt neiroloģe Dace Bērziņa iesaka, kā izvairīties no nepatīkamām muguras sāpēm pēc dārzā pavadītas dienas. Ja būs solītais aukstums, lielās salnas, paliksim bez ražas. Ja ir nelielas salnas – mīnus 1-2 grādi, var augiem klāt agroplēvi, likt dūmu sveces, bet ir arī parādījies jauns preparāts, ar kuru var miglot un aizsargāt pret salnām. Var arī laistīt salnu naktīs. Darbs dārzā un neiroloģija ir savā ziņā saistāmas lietas. Daudziem 1.maijs ir kā starts dārza darbiem, tāpēc nākamās dienas bieži ir intensīvs darba laiks neirologiem, jo cilvēki ir pārpūlējušies. Viņiem sāp mugura, rokas. Dārza darbos ejam uzreiz lielā apjomā, neparēķinot, ka ķermenis tam nav sagatavots. Viena smagā darba diena dārzā var dot par sevi zināt. Nevar teikt, ka strādājam nepareizi ar lāpstu, bet gan ķermenis nav sagatavots dārza darbiem jeb cilvēks nav iesildījies. Pirms katras slodzes, arī pirms dārza darbiem, vajag iesildīties. Ieteicams kaut nedaudz izstaipīties, lai mugura sagatavojas. Elementārs vingrinājums: Kājas plecu platumā, paceļam rokas uz augšu un mēģinām ķermeni pastiept uz augšu. Vienu roku (sānu) pastiept, otru roku. Ieteicams plaukstu locītavas ieapaļot. Izstaipīties der ik pa laikam. Tas paņem 2-3 minūte. Var arī atspiesties pret ābeli un 90 grādu leņķī dibenu stiept uz aizmuguri. Arī tas palīdzēs. Maruta Kaminska ar ceļu sargiem (mīkstiem) rāpo ravējot. Tāpat izmanto muguras jostu smagākiem darbiem. Saka, ka staigāt ar plikām kājām var sākt, kad nograndis pirmais pērkons. Taču šodienas mainīgajos laika apstākļos raidījuma viešņas iesaka izvēlēties laiku, kad zeme ir pietiekami silta, lai stādītu ābeli vai ķirsi. Tad var sākt staigāt plikām kājām un sēdēt zemē.

Par Baltijas jūras floras un faunas bēdīgo stāvokli tiek runāts gadiem. Vai ir cerība, ka jūra sāk atveseļoties un kas tam traucē, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē vides inženierzinātņu doktore Jana Simanovska, Pasaules Dabas fonda pārstāve Sarmīte Kolāte un biedrības " Zaļā brīvība" vadītājs, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieks Jānis Brizga. „Baltijas jūra nespēj uzņemt to, ko mēs tai dodam [piesārņojums]. Mēs ap Baltijas jūru esam daudz, tāpēc pirmām kārtām redzam savu ietekmi uz jūru. Mūsu ietekme uz Baltijas jūru ir labāk pamanāma, nekā mūsu ietekme uz okeānu. Jau no 70. gadiem runā par to, ak nedrīkstam Baltijas jūru piesārņot tik daudz, tomēr to turpinām darīt," atzīst Jana Simanovska. Ieteikumi, ko varam darīt Baltijas jūras labā Nepirkt Baltijas mencu; Par notekūdeņiem katrs var parūpēties savā privātmājā, lai tie nenokļūst augsnē, tālāk upēs un jūrā. Transports rada piesārņojumu, kas ietekmē Baltijas jūru. No emisijām cieš arī Baltijas jūra. Mazāk pārvietoties ar privātām mašīnām; Izvēlēties videi draudzīgākus mazgāšanas līdzekļus un izmantot dozatorus, lai neizmanto par daudz līdzekļa. Sekot līdzi lauksaimniecībai, produktu izvēlei. Ja lauksaimnieks ievēro vides prasības, nepārmēslo, ievēro aizsargjoslas, viņš noteikti būs videi draudzīgāks. Šobrīd tiek pētīts mikroplastmasas daudzums Baltijas jūrā. Viens no mikroplastmasas avotiem ir kosmētika. Daudziem kosmētikas līdzekļiem  pievieno mikroplastiku un jebkurš kosmētikas līdzeklis, kas neiesūcas ādā, nonāk notekūdeņos. Mikroplastika nenoārdās, iziet cauri notekūdeņu iekārtām. Mikroplastmasas piesārņojums ir jauna lieta, nezinām, cik tas ir kaitīgs.   Raidījums tapis ar Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta atbalstu. Par Baltijas jūras stāvokli klausies arī sarunu ar hidrobiologu Andri Andrušaiti raidījumā Zināmais nezināmajā.  

Daudziem nabadzīgajiem un vientuļajiem Ziemassvētki prieku nenes. Ko jau šodien mēs varam darīt viņu labā? Šoreiz raidījumā “Savienots” iepazīsim labdarības organizāciju ikdienu. Runāsim ar Ievu Krustu, biedrības “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”” izpilddirektori, un Jolantu Cukuri, Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskās draudzes diakonijas vadītāju. Raidījumu veidoja Augusts Kolms, tehniski palīdzēja Gintars Marks Heidemanis. Raidījums top sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv. Citas Savienots epizodes

Daudziem nabadzīgajiem un vientuļajiem Ziemassvētki prieku nenes. Ko jau šodien mēs varam darīt viņu labā? Šoreiz raidījumā “Savienots” iepazīsim labdarības organizāciju ikdienu. Runāsim ar Ievu Krustu, biedrības “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”” izpilddirektori, un Jolantu Cukuri, Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskās draudzes diakonijas vadītāju. Raidījumu veidoja Augusts Kolms, tehniski palīdzēja Gintars Marks Heidemanis. Raidījums top sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv. Citas Savienots epizodes

Daudziem nabadzīgajiem un vientuļajiem Ziemassvētki prieku nenes. Ko jau šodien mēs varam darīt viņu labā? Šoreiz raidījumā “Savienots” iepazīsim labdarības organizāciju ikdienu. Runāsim ar Ievu Krustu, biedrības “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”” izpilddirektori, un Jolantu Cukuri, Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskās draudzes diakonijas vadītāju. Raidījumu veidoja Augusts Kolms, tehniski palīdzēja Gintars Marks Heidemanis. Raidījums top sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv. Citas Savienots epizodes

Dūres lieluma bumbulīši un giganti, kurus pacelt var četri vīri. Balti, strīpaini, zaļi, violeti un, protams, oranži - skaidrs, ka runa ir par ķirbjiem. Kā tos audzēt un ko darīt tālāk ar šo lielo ogu, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro uztura speciāliste Liene Sondore un ķirbju audzētājas Maija Čerjaka un Sarma Žarčinska. Ķirbis ir jāēd no rīta līdz vakaram un visādos veidos. Ķirbis ir brīnumoga. Kad Kolumbs atveda tos no Amerikas, tos sauca par indiāņu āboliem. Ļoti vērtīgs, tajā  ir A, B, C vitamīns, kālijs, magnijs, fosfors, antioksidanti. Jebkuras slimības profilaksei iesaka ēst ķirbi. Ķirbi vajag ēst, domājot par ādas veselību, onkoloģisko slimību profilaksei iesaka ķirbi. Ķirbim ir maz kaloriju. Ķirbju sēkliņas satur daudz dabīgo selēnu un citas vērtīgas vielas, bet tajās ir vairāk kaloriju. Ķirbis ir kā aptieka, tikai daudz lētāk un nav nekādas blaknes. Ne jau visiem ir iespējas pašiem izaudzēt savus ķirbjus, bet tad vajag sadraudzēties ar kādu vietējo ķirbju audzētāju. Ķirbja miza ir vērtīga kaulu sistēmai. Mizu var samalt gaļas mašīna vai sagriezt, izkaltēt. Var likt pie zupām un mērcēm gan kā garšvielu, gan kā lētu uztura bagātinātāju. Ķirbju sula ir neitrāla garšas ziņa, bet pieliekot klāt ābolu, cidonijas, ingveru, ir izcila garša. Ķirbju sēklu pulveri var pievienot biezzupām, var pievienot sulai, sajaukt ar sviestu, var pievienot smūtijiem, pie pankūku mīklas var pielikt. Riekstu un sviesta ķirbi var sagriezt vienkārši stienīšos un grauzt. Daudziem apnikuši ķirbji un negrib tos ēst, jo kādreiz tos audzēja uz mēslu kaudzes un ķirbis ieguva „informāciju no lopiem”. Ķirbjus glabā vēsā vēdināmā telpā. Pagrabā neieteiktu. Receptes ķirbja pagatavošanai Cepts ķirbis ar vistas gaļu. Sacep 2-3 cm biezas ķirbja šķēles, apcep vistas gaļu ar ķiplokiem, piemaisa rīvētu sieru, majonēzi, saulē kaltētu tomātu gabaliņus un pārklāj ķirbjiem un cep cepeškrāsni visu kopā. Ķirbju biezzupa. Apcep nelielā daudzumā olīevļļas sīpolus un ķiplokus, pievieno ķirbjus, šķeltos zirņus vai lēcas. Vāra. Var sablendēt. Pievieno saldo krējumu vai kausēto sieru, kā vēlas. Garšvielas. Cepts ķirbis. Ķirbis, daudz ķiploku olīveļļā, kālis, topinambūrs, garšvielas un cepeškrāsnī iekšā! Kotletītes. 0,5 kgs malto gaļu, 200-300 g rīvēts ķirbis, daudz garšvielas, var pievienot arī sinepes, visu samīca un cep cepeškrāsnī kotletītes. Pretvīrusa recepte. Ķirbja sula ar biezumiem daudz ingvera, skābenu ābolu vai cidonijas. Vēl var mazliet čilli. Ja to karsē to, var pieliet nedaudz laba brandavīna un dzert kā groku Mazos ķirbjus var pildīt ar dārzeņiem vai gaļu. Ķirbi, kas iesākts griezt, var sarīvēt vai sasautēt un likt atdzesētu porciju maisiņos saldētavā. Tad izmanto, kad vēlas un vajag.

Transatlantiskās saiknes Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu sadarbības vēsture ir tikpat sena, cik pats Eiropas integrācijas process. ASV bija visai nozīmīga loma pašā šī procesa aizsākumā, kad tās palīdzība karā izpostītajai Rietumeiropai tika mērķtiecīgi vērsta, cita starpā, uz Eiropas valstu ciešāku integrāciju kā garantiju pret postošiem konfliktiem nākotnē. Kopš 1956. gada Savienoto Valstu pastāvīgā misija darbojās pie Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Luksemburgā, kopš 1961. gada – pie Eiropas Kopienas Briselē. Tomēr līdz Aukstā kara beigām galvenās sadarbības platformas bija tās, kuras nodrošināja rietumvalstu „vienoto fronti” pretstāvē Padomju blokam: NATO, Pasaules Tirdzniecības organizācija, kā arī divpusējie sakari starp ASV un atsevišķām Rietumeiropas valstīm. Jauns laikmets Savienoto Valstu un Eiropas Savienības attiecībās iestājās līdz ar pagājušā gadsimta 90. gadiem. Līdz ar Aukstā kara beigām Eiropas Savienības integrācijas procesi bija sasnieguši stadiju, kad gluži loģiska kļuva zināma akcenta pārstatīšana transatlantiskajā dialogā no divpusējām valstu attiecībām un formātu „Savienotās Valstis – Eiropas Savienība”. Tika radīti tādi fundamentāli dokumenti kā 1990. gada Transatlantiskā deklarācija un 1995. gada Jaunā transatlantiskā dienaskārtība. Kā regulāra prakse tika iedibināta Savienoto Valstu prezidenta tikšanās ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju un Eiropas Padomes prezidējošās valsts vadītāju. Pagājušajās pāris desmitgadēs noslēgti vairāki desmiti vienošanos par sadarbību visdažādākajās jomās – tirdzniecībā, transportā, tiesvedībā, izglītībā, policijas un drošības dienestu darbā, datu aizsardzībā u.tml. Laikam gan pats ambiciozākais mērķis, kas definēts 1995. gada Transatlantiskajā dienaskārtībā, bija Jaunā transatlantiskā tirgus izveide. Tiktu radīta nebijuša apjoma brīvās tirdzniecības zona starp šobrīd diviem lielākajiem globālās tirdzniecības partneriem – ASV un Eiropas Savienību –, kuras orbītā iekļautos arī Kanāda, Meksika un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstis. Optimisti lēš, ka tas varētu palielināt Eiropas Savienības ekonomikas kopapjomu par 120 miljardiem, ASV – par 90 miljardiem, pērējās pasaules – par 100 miljardiem eiro. Tikām skeptiķi postulē, ka no šādas attīstības iegūšot nevis līgumslēdzējas valstis un to iedzīvotāji, bet gan starpnacionālās korporācijas. Darbs pie visaptverošās vienošanās – Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības – jau sākotnēji virzījās lēnāk, nekā tika plānots. 2014. gada nogalē, kad bija plānots pabeigt nolīguma sagatavošanu, kļuva skaidrs, ka process varētu prasīt vēl kādus piecus gadus. Tomēr līdz prezidenta Obamas termiņa beigām tas aktīvi turpinājās. Savukārt prezidents Tramps 2016. gada nogalē pārtrauca Savienoto Valstu dalību; viss palika, var teikt, gaisā karājamies. Tā vietā tirdznieciskās attiecības starp transatlantiskajiem partneriem ātri atsala līdz tarifu kara līmenim, kurā gan, cik var spriest pēc pēdējās Donalda Trampa un Žana Kloda Junkera tikšanās jūlijā, šobrīd iestājies pamiers. Divi katedrālē Divi labi noauguši dēlieši, mīlīgi satuvinājušies, un teksts burbulī: „Aizbrauksim uz Solsberiju! Es tev parādīšu smaili…” Ar tādiem un vēl pikantākiem jokiem sociālie tīkli reaģējuši uz divu par Sergeja un Jūlijas Skripaļu saindēšanu aizdomās turēto iznākšanu publiskās telpas starmešu gaismā. Septembra ieskaņā premjerministre Terēze Meja paziņoja, ka britu policija tur aizdomās Krievijas pilsoņus Petrovu un Boširovu, domājams, Krievijas militārā izlūkdienesta aģentus. Drīz pēc tam Krievijas prezidents Putins pavēstīja, ka šie abi esot, protams, zināmi, bet neesot nekādi aģenti. Prezidents pauda aicinājumu abiem sazināties ar medijiem. Un – patiešām – pirms nedēļas Aleksandrs Petrovs un Ruslans Baširovs parādījās Krievijas kanāla "Russia Today" ēterā, kur viņus intervēja kanāla darbiniece Margarita Simonjana. Abi esot vidēja līmeņa uzņēmēji, tirgojoties ar pārtikas piedevām, uz Lielbritāniju braukuši izklaidēties. Solsberijā, kur mitinājās un tika saindēti Skripaļi, abi ieradušie, lai aplūkotu katedrāli, izcilu angļu gotikas paraugu. Britu puse jau paziņojusi, ka netic šīm atklāsmēm, tikmēr medijos nopietni tiek apspriesta versija, ka „Solsberijas pārīša” parādīšanās atklātībā ir viņu militārās priekšniecības sods par izgāztu operāciju. Koreju līderu tikšanās Nu jau trešā Ziemeļkorejas līdera Kima Čen-una un Dienvidkorejas prezidenta Muna Džē-ina tikšanās otrdien un trešdien Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā turpina viest cerības uz pakāpenisku attiecību normalizēšanos divu sašķeltās nācijas daļu starpā. Daudziem tas vēl nesen varēja šķist neticami, ievērojot, kāda politiska un ekonomiska plaisa šķir abas Korejas. Tomēr – trešdien abi līderi nākuši klajā ar paziņojumiem par apņemšanos attīstīt dialogu, militārās spriedzes mazināšanas pasākumiem un pat kopīgu pieteikumu 2032. gada vasaras olimpisko spēļu rīkošanai. Ievērojot, ka pirmais nopietnais signāls šim attiecību pavasarim bija plaša Ziemeļkorejas dalība ziemas olimpiādē Phjončhanā šī gada februārī ar kopīgu delegāciju izgājienu atklāšanas un noslēguma parādēs un apvienotu sieviešu hokeja komandu, pēdējā iespēja šķiet gana reāla. Studijā portāla DELFI žurnālists Andris Kārkluvalks un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.

Vismaz desmit tūkstoši dažāda vecuma cilvēku, satiekot daudzu Dziesmu un deju svētku deju uzvedumu virsvadītāju, deju pedagoģi, horeogrāfi, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci Baibu Šteinu, sveicina viņu ar vārdiem — labdien, skolotāja! Baiba Šteina, pēc izglītības filoloģe, latviešu kultūrai veltījusi 80 gadus. 30 nostrādāti Rīgas kinostudijā par hronikas redaktori, vairāk nekā 50 -  par „Zelta sietiņa” māksliniecisko vadītāju. Baibas vārds lasāms vairāku tūkstošu dokumentālo un populārzinātnisko filmu un kinožurnālu titros, „Zelta sietiņa” dalībnieki ar deju apceļojuši visu pasauli un vairāk nekā 50 reižu ar uzvarām atgriezušies no starptautiskiem festivāliem. Baiba Šteina piecas reizes bijusi Dziesmu un deju svētku deju lieluzvedumu virsvadītājas godā. Mērķtiecīga, neatlaidīga, stipra, vienmēr eleganta — prasot no citiem augstas darbaspējas, Baiba arī sev nekad nav devusi ne mazākās atlaides.

Radikālais grupējums „Daīš” plāno sarīkot jaunus uzbrukumus Eiropā - ar šādu brīdinājumu klajā nācis Eiropas policijas birojs Eiropols, norādot, ka uzbrukumi nozīmīgiem infrastruktūras objektiem gan ir maz ticami. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā skaidrosim, ko Eiropola brīdinājums par “Daīš” jaunā runas vīra mudinājumu veikt jaunus terora aktus, nozīmē mums Eiropā. Vai pirmssvētku un svētku laikā Eiropas pilsētās varam justies droši?  Tuvojas Ziemassvētki, kad visa kristīgā pasaule svinēs vienus no gada svarīgākajiem reliģiskajiem svētkiem. Un šajā laikā Eiropas drošības iestāde Eiropols ir brīdinājusi, ka šogad atkal pastāv augsts risks teroraktiem no radikālajām islāma organizācijām. Galvenokārt tiek minēta tā dēvētā Islāma valsts un atsevišķas "Al-Qaeda" vienības. Eiropola direktors Robs Vainvraits ir brīdinājis, ka risku līmeni apliecina galveno radikāļu runas vīru vēstījumi. "Tas, ko esam pamanījuši pēdējo mēnešu laikā, ir uzsvaru maiņa Islāma valsts līderu vēstījumos. Viņi vairāk iedrošina individuālus kaujinieku uzbrukumus. Iemesls tam ir noteikti ciešākā drošības kontrole, ko Eiropa veic pēc vairākiem uzbrukumiem. Islāma valsts apzinās, ka viņiem ir mazākas iespējas veikt veiksmīgus plaša mēroga uzbrukumus. Tāpat mēs esam novērojuši, ka ievērojami palielinās saistība starp organizēto noziedzību un terorismu. Daudziem no kaujiniekiem ir krimināla pagātne un tas liek vairāk analizēt arī policijas kartotēkas ne tikai pretizlūkošanas savāktos datus. Francija, Vācija, Apvienotā Karaliste un Beļģija, protams, ir ticamākie mērķi, bet jāapzinās, ka vientuļie uzbrucēji pārstāv daudzas Eiropas valstis. Viņu izvēle var krist teju uz katru no Eiropas zemēm. Tas ir Eiropas fenomens un mums jāspēj kopā novērst iespējamus draudus jebkurā vietā," uzskata Robs Vainvraits. Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns bez jau pieminētās Francijas, Vācijas un Beļģijas pie potenciālajām riska valstīm min arī Zviedriju. Tās ir valstis, kurās ievērojama daļa musulmaņu ir radikalizējusies. Tieši teritoriju trūkums Tuvajos Austrumos padara šo gadu par īpaši bīstamu potenciāliem uzbrukumiem, jo Irākā un Sīrijā paliek aizvien mazāk vietas, kuras kontrolē Islāma valsts.   Eiropas ekonomika - populisms un reālitāte Visur čīkst un vaimanā, ka valstis un ekonomika ir katastrofālā stāvoklī, tik jālaiž viņus pie varas, tad viss uzlabosies. Tikmēr bezdarba rādītāji eirozonā un visā Eiropā nokritušies līdz zemākajam līmenim kopš 2009. gada vidus. Saruna ar ekonomisti Raitu Karnīti par populistu traktētu ekonomisko situāciju un reālo ekonomisko situāciju Eiropā. Vēl raidījumā stāstīsim par globālo cīņu ar viltus ziņu portāliem, kā arī piedāvāsim politologa Andra Sprūda komentāru par Angelas Merkeles atkārtotu ievēlēšanu Kristīgo demokrātu partijas vadītājas amatā.

Svētrīts. Studijā mācītājs Juris Rubenis. Lasījums no Mateja evaņģēlijs 2. nodaļas 1 Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzalemi un sacīja: 2 "Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt." 3 Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzaleme līdz ar viņu. 4 Un, saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. 5 Un tie viņam sacīja: "Betlēmē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis: 6 un tu, Betlēme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu." 7 Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. 8 Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: "Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu." 9 To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns.  10 Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. 11 Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres. 12 Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.   Mūsu priekšā ir pazīstamais notikums, kas vēsta par garo ceļu uz patieso Gudrību. Zvaigznes dienu kopš senatnes mēdz saukt par Epifānijas dienu. Šo vārdu pazīstamus lielai cilvēku daļai darīja Imants Ziedonis savās „Epifanijās”. Tas ir ļoti ietilpīgs vārds. Daudziem būs interesanti uzzināt, ka šis vārds dzima kādā senā Ziedoņa sarunā ar mācītāju Jāzepu Urdzi tālajos septiņdesmitajos gados. Vārds “epifānija” vēsta par Dievišķā parādīšanos, atspīdēšanu, tas norāda uz atklāsmes procesu. Evaņģēlijs vēsta, ka Dievišķais kā zvaigzne atspīd austrumu gudrajiem, vedot tos tālajā ceļā. Šis evaņģēlija notikums norāda uz katra cilvēka dzīves ceļu un tā iespējām. Mēs arī varam kļūt par šiem gudrajiem, kas nāk no tālienes. Vispirms mēs esam gudrie ar mazo burtu - kā cilvēki, kas paši mēģinām dzīves gudrību iegūt, garantēt un sasniegt. Un nav tā, ka šī mazā ierobežotā cilvēciskā gudrība mūs nevarētu aizvest samērā tālu, taču pēdējais solis ir drosme no tās atsacīties, to aizliegt lielākas Gudrības dēļ. Dieva atklāsme – Epifānija grib notikt arī pie mums. Dievišķais grib atspīdēt, atmirdzēt, uzspīdēt arī mūsos. Taču Dievišķais allaž ir dāvana, ko mēs nevaram sev iedot, bet kas atspīd tā cilvēka dzīvē, kurš as gatavs visu tās dēļ atdot.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par vienu no Prezidentūras izvirzītajām prioritātēm: Eiropas vietas un lomas stiprināšanu pasaulē, kā arī par to kāda šobrīd īsti ir Latvijas vieta Eiropā un pasaulē. Viesis studijā: Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Ojārs Ēriks Kalniņš. Jaunajā rubrikā piedāvāsim dažādus viedokļus par Eiropas vārda brīvības sadursmi ar teroristiski noskaņotiem pretiniekiem. Imigrācijas politika, islāma vaina un agresīva islāma kariķēšana Uzbrukums franču satīriskā žurnāla „Charlie Hebdo” redakcijai ne tikai satricinājis sabiedrību un mudinājis solidarizēties atbalsta akcījā 'es esmu čārlijs', bet arī aizsācis plašas debates par Francijas imigrācijas politikas fiasko, islāma vainu un to, cik pieņemama ir agresīva islāma kariķēšana, kas dažkārt robežojas ar ksenofobiju un rasismu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="62240" layoutid="0" layout="" static=""} Politikas analītiķis Žeroms Sent-Marī britu laikrakstam „The Guardian” prognozēja, ka Francijā, kur jau līdz šim bija negatīva attieksme pret islāmu un ir vāja valdība, apšaude kļūs par pagrieziena punktu un tai būs ļoti nopietnas un ilgstošas sekas Francijas politiskajā dzīvē. Eksperts lēš, ka visdrīzāk lielākie cietēji būs vienkāršie musulmaņi. Imigrantu kopienas jau līdz šim Eiropā tika uzlīkotas ar lielām aizdomām. Īpaši Francijā un Vācijā. Francijā dzīvo vislielākais musulmaņu skaits visā Eiropā - pieci miljoni, bet Vācijā dzīvo četri miljoni musulmaņu jeb pieci procenti no kopējā iedzīvotāju skaita. Šāvēji turklāt nebija iebraucēji, bet gan imigranti trešajā paaudzē. Daudziem tas licis secināt, ka Francijas piekoptā integrācijas politika ir izgāzusies. Musulmaņu organizācijas Francijā un citviet Eiropā ir paudušas viennozīmīgu nosodījumu notikušajam, skaidrojot, ka starp islāmu un terorismu nav liekama vienlīdzības zīme. Tikai neliels musulmaņu skaits apšaudē vaino islāmu. Lielākā daļa uzskata, ka vardarbības iemesls ir aizvainojums un arābu tautu apspiešana, nevis teoloģija. Stīvens Fišs, politologs no Kalifornijas universitātes Bērklijā, savā grāmatā “Vai musulmaņi ir atšķirīgi” ir izpētījis saikni starp islāmu un vardarbību un secina, ka valstīs, kur musulmaņi veido lielāko iedzīvotāju daļu, slepkavību skaits ir daudzkārt zemāks. Apvienoto Nāciju Organizācijas augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos Zeids Rads al Huseins, kurš pats ir musulmanis, skaidro, ka islāms nav vainojams notikušajā. „Mums šobrīd visiem ir nepieciešams nomierināties, mums nevajag atmaksāt ar to pašu. Ne islāms, ne arī Eiropas multikulturālisms ir vainojams asiņainajos uzbrukumos, kā daži labējā spārna politiķi ir sākuši apgalvot,” norāda Zeids Rads al Huseins. ANO komisāra aicinājums dzirdīgas ausis Francijas sabiedrībā pagaidām liekas gan nav atradis. Liela daļa sabiedrības uzskata, ka pie visa ir vainojama tieši islāma reliģija, tādēļ aicina ierobežot imigrāciju. Kareivīgā Francijas „Nacionālās frontes” partijas līdere Marina Le Pena ir gājusi vēl tālāk un ierosinājusi sarīkot referendumu par nāves soda atjaunošanu, kā arī Šengena zonas atcelšanu. Pret imigrācijas noskaņotās partijas visā Eiropā tagad veikli izmanto Parīzes apšaudes kā pierādījumu, ka viņu bažas un brīdinājumi par Eiropas islamizāciju bijuši patiesi. Prezidentūra ES padomē: Latvijas loma globālās spēlēs „Junkers, apskāvis Straujumu, ieved Latviju ES prezidentūrā” pagājušā nedēļā vēstīja laikraksts „Diena”, jo vienā no oficiālo pasākumu fotogrāfijām tieši šāds mirklis fiksēts. Žestu kultūras pētniekiem šeit būtu savs skaidrojums, bet acumirkļa vērtējums liek domāt, ka tas ir saudzīgs, bet stingrs „mājiens” – „jums būs jātiek galā ar daudziem izaicinājumiem”. 8. janvārī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers kopā ar Latvijas Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu,  Latvijas valdību un Eiropas komisāriem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā apsprieda prezidentūras prioritātes. Līdz ar „darba uzdevumu listes” oficiālo sakārtošanu turpmākiem sešiem mēnešiem, rodas nepieciešamība saprast šī perioda Latvijas lomu pasaulē, jo viena no Latvijas prezidentūras izvirzītajām prioritātēm ir Eiropas lomas stiprināšana pasaulē. Latvija ir Eiropa, mēs esam Eiropa – kas mums būs jādara, lai veicinātu ES un Latvijas globālā spēlētāja lomas attīstību? {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="62334" layoutid="0" layout="" static=""} Preses konferencē EK priekšsēdātājs Junkers uzsvēra mazo valstu spēju koncentrēties uz svarīgajiem jautājumiem, līdz ar to norādot, ka tās nereti ir spējīgākas prezidentūras īstenošanā kā lielās valstis: „Pēc pieredzes varu teikt, ka mazo valstu prezidentūras bieži vien ir krietni veiksmīgākas nekā lielajām valstīm,” atzina Junkers. Neprognozējami „spēles noteikumi” būs uzdevuma, censties nokārtot „domstarpības” starp ES un Krieviju. No Latvijas tiek gaidīta vidutāja loma šo attiecību noregulēšanā. „Attiecībās ar Krieviju jāievēro dažādas stratēģijas - sankcijas un atvērtus komunikāciju kanālus, lai varētu baudīt sankciju augļus, un Latvija var nodrošināt sabalansētu pieeju šajā jautājumā, ” diskusijā ar Saeimas Ārlietu komisijas deputātiem sacīja ES augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni. Mogerīni akcentēja arī Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča pirmo vizīšu mērķi un uzdevumus. Rinkēvičs savas vizītes uz Kijevu un Maskavu pats nedaudz jokojot nodēvējis par „izlūkmisiju”, lai ziņotu, kā „varētu virzīties tālāk gan kopīgas Eiropas Savienības stratēģijas izstrādē attiecībā pret Krieviju, arī par jautājumiem, ko ES varētu virzīt tālāk uz priekšu politiska dialoga veidā”. Augstā pārstāve ārlietās un drošības jautājumos pauda pārliecību, ka Latvijas prezidentūra ES var palīdzēt stiprināt ES vienotību un Rinkēviča redzējumu vērtēja atzinīgi. Arī Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks akcentēja Latvijas nozīmi ES attiecību ar Krieviju noregulēšanā, īpaši uzsverot, ka ES īstenos mierīgu līdzāspastāvēšanas politiku – tā nebūs vērsta „pret Krieviju”. Viņš arī atzina, ka Latvijai šāds politikas virziens maksās augstāku cenu nekā daudzām citām ES valstīm, taču pašreiz nav citas iespējas. Tāpat Tusks vērtēja Latviju kā labu piemēru tam, kā veiksmīgi izkļūt no krīzes un kā pieņemt drosmīgus lēmumus par strukturālām reformām, lai atjaunotu ekonomisko stabilitāti. „Es esmu pārliecināts, ka prezidentūra Laimdotas Straujumas vadībā būs aktīva, efektīva un produktīva,” Latviju uzteica Tusks. Pagaidām jaunais Latvijas statuss ES mērogā vairāk akcentēts ir tieši ārpolitiskā līmenī, bet ko par to domā cilvēki Latvijā? Vai viņi jūtas kā īpaša ES sastāvdaļa, vai prezidentūrai būs kāda loma arī ikviena ikdienas dzīvē turpmāko pusgadu un ilgāk, to rādīs laiks un notikumi, un katra paša pārdomas un secinājumi. Analītiķi atzīst, ka par prezidentūras sākumu grūti sniegt vērtējumu, jo pirmās dienas noritēja svinīgā gaisotnē, visiem iesaistītajiem iepazīstot prezidentūras īstenošanas komandu, politiķus un ierēdņus. Svarīgs aspekts ir arī, ka Latvijas prezidentūru ES Padomē atklāšanas pasākumu dienaskārtību ietekmēja terora akts Parīzē.  Jau lietuvieši par savu pieredzi prezidentūrā apgalvoja, ka var plānot un solīt cik vēlas, bet katras prezidentūras kursu noteiks apstākļi un notikumi. Turklāt – neprognozēti. Lietuviešiem bija Snoudens, itāļiem – Ukraina un sankcijas. Vai Parīzes terorakts izrādīsies mūsu prezidentūras noteicošais notikums? Latvijas lomu pasaules ģeopolitikā var tikai prognozēt, ņemot vērā mūsu valsts pirmās prezidentūras ES Padomē uzdevumus un izaicinājumus. Rezultātus varēsim sākt analizēt jau visai drīz, pirmos  – pēc Rinkēviča kunga vizītēm pie mūsu austrumu kaimiņiem.