Podcasts about kremlim

Watch on Philo! - Philo.tv/DTHThe movie kicks off with an IMF agent running on a roof, shooting back at people. He jumps off and lands on a inflatable and somehow doesn't stick around to jump on it. He spots his target but it's too late - she shoots him first. Tough break. Cut to Ethan Hunt. He's in a Moscow prison. Suddenly, Dean Martin begins to play over the loud speaker and his cell is unlocked. It's all Benji. He's outside in a truck watching on the camera. For some reason, Ethan doesn't go through the next open door. Instead, he goes to free someone and take him with him and Benji and very confused. But it works. They get to the room, the floor explodes and they escape.  Ethan knew that dude was his informer would be tortured and killed, so he rescued him and granted him his freedom. Jane is new and she tells Ethan that guy at the beginning of the movie was Agent Hanaway and he was killed while intercepting a routine courier drop. The courier was carrying Russian nuclear launch codes & these were now in the hands of the assassin that killed him. Hunt knows that IMF has been looking for an extremist, code name Cobalt. Cobalt is known to have a nuclear device and with the theft of the launch codes, his identity is now top priority for the IMF.  Cobalt was a nuclear strategist for Russian intelligence. So Ethan has to go to Russia to break into the secret Kremlin archives and locate files identifying Cobalt. Easy right? Well apparently Cobalt is already on his way to the Kremlin, which gives Ethan 5 hours to complete his mission. This mission is going great but when he gets to the archives, he finds out that what he needs is already missing. Then someone taps into the IMF frequency and their cover is blown. So Ethan aborts the mission. Suddenly, a bomb destroys the Kremlin which knocks Ethan out and he awkes up in a Russian hospital. He finds out that he is now a wanted man, so he has to escape.  The IMF picks Ethan up and catch him up to speed but their vehicle is attacked. One dude dies but another dude named William Brandt survives with Ethan. He finds out that the Russians have called the attack an undeclared act of war and the US president activates "Ghost Protocol",  which disavows the entire IMF.  Based on Ethan's description of who he saw in the Kremlin with a briefcase, they identifies Cobalt as Kurt Hendricks. They believe Hendricks bombed the Kremlin and got the Russian nuclear launch-control device, and now needs its codes from the Dubai. So off to Dubai they go! Ethan has to hack the server room. Obviously the only way to do that is from the outside with him using these special gloves hundreds of stories in the air. The plan is to make Wistrom, who is there on Hendricks behalf, believe he is getting the real codes, which are actually from Ethan and Brandt who are with the actual real codes in another room acting like they're the buyers. It's a whole thing. The plan is going great until the code women realizes that Brandt is taking pictures with his eyes. Wistom is getting away, so Ethan chases him into a sand storm. Turns out, Wistom is just Hendricks in a mask and he gets away! This is bad news.  The team is all mad at each other. Hendricks got away and Jane accidentally kicked the seller out of a window. Whoops. It's at this point that Ethan accuses Brandt of keeping secrets from them because his fighting skills show that he's not just an analyst. Brandt admits he used to be an agent on the field. He was actually security detail to Ethan and his wife Julia. Julia was killed by a Serbian hit squad, prompting Ethan to pursue and kill them before he was caught by the Russians and sent to prison, where he was at the beginning of the movie. Brandt blames himself and never wanted to be out on the field again.  They get word on where Henricks is going to be next. So off to Mumbai they go. They go to a party being thrown by Indian telecommunications guru. They believe he has struck a deal with Henricks and that he's going to use his sattelite. So Brandt breaks into the server room to take the satellite offline while Jane gets hot shot tech guy to reveal the satellite override code.  But Hendricks takes the servers offline before they can finish the plan. He fires a nuclear missile on San Francisco from a Russian submarine which would look like retaliation for the Kremlim bombing. The only way to stop the missile is via the abort sequence on the launch device that Hendricks is carrying. Hunt pursues Hendricks and the launch device while the other team-members attempt to bring the broadcast station back online so that the abort command will transmit. Hunt and Hendricks fight over the launch-control and he's able to hit the button and the power turns back on with 1 second to spare. No Nuclear war today! Plus, the IMF is proved innocent.  The team comes together to celebrate and he gives them all a new mission. Brandt refuses at first until Ethan explains that Julia isn't actually dead, it was all a cover, so he doesn't have to worry about it. Off to the next mission they go. 

Krievijas un Ukrainas potenciālās sarunas Turcijā. Tramps devies uz Tuvo Austrumu reģionu. Izraudzīts jaunais pāvests. Kardinālu Robertu Frensisu Prevostu turpmāk pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un politologs Andis Kudors. Prezidenta Trampa "zelta maršruts" 13. maijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps uzsāka savu pirmo nozīmīgo ārvalstu turneju, ierodoties Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Faktiskais Saūdu monarhijas valdnieks – kroņprincis Muhammeds – sagaidīja nozīmīgo viesi pie lidmašīnas trapa. Laikam gan nav otra valsts galvas, kuru ar pašreizējo Baltā nama saimnieku saistītu tik ilga savstarpēja politiska un finansiāla atbalsta vēsture. Tramps amortizēja amerikāņu likumdevēju niknumu pret Muhammedu pēc publicista Džmala Kašogi noslepkavošanas, kam pavēli diezgan nepārprotami bija devis kroņprincis, savukārt pēc 2021. gada 6. janvāra Kapitolija demolēšanas, kad Trampu klans ASV biznesa aprindās bija kļuvis par izraidītajiem, Saūdu karaļnams ar gatavību iesaistījās daudzmiljonu kopprojektos. Prese prezidenta tūres sakarā uzskaita viņa ģimenes biznesa intereses visās apmeklējamajās valstīs, kamēr Baltais nams steidz noliegt jebkādas aizdomas par interešu konfliktu. Biznesa sakari, investīcijas – tāds ir tūres pamatakcents. Avioindustrija, kodolenerģētika, mākslīgais intelekts, militārā ražošana. Delegācijas sastāvā ir Īlons Masks un vēl pāris desmiti nozīmīgu investīciju, digitālo tehnoloģiju u.c. kompāniju vadītāju. Šodien, 14. maijā, Rijādā Trampam cita starpā paredzēta tikšanās ar jauntapušā Sīrijas režīma līderi Ahmedu aš Šarā, kuram prezidents, visdrīzāk, pavēstīs par Asada diktatūras laikā noteikto sankciju mīkstināšanu. Tālākais Baltā nama saimnieka ceļš vedīs uz Kataru, kuras varasvīri esot sadomājuši uzdāvināt viesim jaunu prezidenta aviolaineri, iekārtotu ar austrumu šeiha cienīgu vērienu un stilu. Šī ekstravagantā velte jau sacēlusi pamatīgu troksni Amerikā, jo opozīcijas un arī dažu valdošās partijas pārstāvji to uzlūko kā klaju korupciju. Visbeidzot pēdējais plānotais vizītes punkts ir Apvienotie Arābu emirāti. Tā vien šķiet, ka Tramps apzināti met līkumu reģiona sāpīgajiem krīžu punktiem. Viņa maršrutā nav Izraēlas, kuras problemātika šķiet teju pagaisusi no Ovālā kabineta dienaskārtības. Nav plānota arī pietura Omānā, kur jau kādu laiku risinās Savienoto Valstu un Irānas delegāciju sarunas par Irānas kodolprogrammas likteni. Tiesa, kad aktualizējās iespēja, ka ceturtdien, 15. maijā, Stambulā varētu tikties Volodimirs Zelenskis un Vladimirs Putins, Tramps izteicās, ka arī varētu tur iegriezties un piebiedroties sarunai. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka minētā karojošo valstu līderu tikšanās tiešām varētu notikt. Izaicinājumu domino Kā zināms, pirms t.s. Uzvaras dienas svinēšanas Krievijā tās vadonis Vladimirs Putins nāca klajā ar priekšlikumu trīs dienu ilgai uguns pārtraukšanai, uz ko no Kijivas sekoja atbilde, ka neredz tam jēgu. Tā vietā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ierosināja noslēgt trīsdesmit dienu pamieru, kas būtu reāls pamats miera sarunu uzsākšanai. Tomēr Kremlim šobrīd acīmredzot šķiet parocīgāk turpināt karadarbību, tai skaitā Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavošanu. 10. maijā Kijivā ieradās četru Ukrainas sabiedroto – Francijas, Lielbritānijas, Polijas un Vācijas – valdību vadītāji, un šīs tikšanās rezultāts bija sestdien izskanējusī kategoriskā prasība Krievijai: līdz pirmdienas vakaram pārtraukt uguni vai arī rēķināties ar jaunām nopietnām sankcijām. Par šo pozīciju telefoniski esot informēts arī prezidents Tramps, kurš tai piekritis. Kremļa reakcija bija prognozējama – runasvīrs Dmitrijs Peskovs intervijā telekanālam CNN paziņoja, ka viņa valdība nepakļaušoties kādiem ultimātiem. Tomēr svētdienas, 11. maijā, vakarā sekoja Maskavas atbildes gājiens – Vladimirs Putins nāca klajā ar ierosinājumu bez iepriekšējiem nosacījumiem sākt tiešas sarunas starp Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem. Sarunām būtu jāsākas 15. maijā Stambulā, pie kam Krievija tās traktē kā turpinājumu 2022. gadā notikušajam sarunu posmam, kurā Kremlis faktiski izvirzīja Ukrainai kapitulācijas prasību. Ar līdzīgiem uzstādījumiem plānoto sarunu sakarā jau nācis klajā Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs. Tomēr arī Putina sarunu piedāvājums nepalika pēdējais. Gluži kā domino spēlē puses liek galdā arvien jaunus priekšlikumus, un pirmdien prezidents Zelenskis paziņoja, ka labprāt tiksies ar Putinu, ja vien Krievijas diktators pats ieradīsies Stambulā. Izpaužoties šai ziņai, par savu iespējamo klātbūtni izteicās arī prezidents Tramps. Jau iepriekš tika pieteikts visai respektabls Savienoto Valstu delegācijas sastāvs – uz Stambulu plāno doties valsts sekretārs Marko Rubio un īpašie sūtņi Stīvs Vitkofs un Keits Kellogs. Šobrīd gan nekas neliecina, ka Putins tiešām būtu gatavs rīt ierasties Turcijā, savukārt prezidents Zelenskis paziņojis, ka ar kādu zemāka ranga Krievijas pārstāvi sarunas nevedīs. Habemus papam 8. maijā biezu baltu dūmu vērpetes no Siksta kapelas skursteņa pavēstīja, ka Romas Katoļu baznīcas galva, 267. pēc skaita, ir izraudzīts. Par jauno pontifiku kļuvis kardināls, kura vārds nefigurēja iepriekš publiskotajos ticamāko kandidātu sarakstos – Roberts Frensiss Prevosts, līdzšinējais Vatikāna Latīņamerikas lietu komisijas un Bīskapu lietu dikastērijas, respektīvi, par bīskapu iecelšanu atbildīgās institūcijas vadītājs. Turpmāk mēs viņu pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Viņš ir pirmais Romas pāvests, kurš dzimis Savienotajās Valstīs un ir ASV pilsonis, otrais pēc sava priekšgājēja pāvesta Franciska, kurš dzimis Jaunajā pasaulē, un otrais, kuram dzimtā ir angļu valoda. Dzimis Čikāgā 1955. gadā, lielu līdzšinējā mūža daļu priesteris Prevosts pavadījis Dienvidamerikas valstī Peru, vispirms astoņdesmito gadu otrajā pusē vairākus gadus kalpodams kā Svētā Augustīna ordeņa misionārs, bet no 2014. līdz 2023. kā Čiklaijo provinces bīskaps. Starplaikā viņš darbojās minētā ordeņa amatos dzimtajā Čikāgā, līdz 2001. gadā tika ievēlēts par ordeņa galvu – ģenerālprioru. Kā zināms, savu amata vārdu pāvesti izvēlas paši, un izvēles motīvs parasti ir kāda priekšgājēja personība, kas jaunajam pontifikam šķiet iedvesmojoša un atdarināšanas cienīga. Kā var lasīt medijos, Leonam XIV tāds ir pirmām kārtām 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs valdījušais Leons XIII – pāvests, kurš tiecās tuvināt katoļu baznīcu sava laika sociālo problēmu risināšanai. Aktīvi oponēdams tolaik popularitāti gūstošajam marksismam, Leons XIII tajā pat laikā aicināja apzināties zemāko šķiru ļaužu cilvēcisko vērtību, pieprasīja cieņpilnu attieksmi pret ikvienu sabiedrības locekli, kļūdams par vienu no kristīgās demokrātijas virziena idejiskajiem pamatlicējiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Informativo de primera hora de la mañana, en el programa El Remate de La Diez Capital Radio. Recuperado el 99'16% de la demanda energética peninsular. Y en Canarias se sufrío ayer una caída de telecomunicaciones. La extensión y afectación es aún indeterminada. El apagón deja a miles de viajeros varados en las estaciones mientras el servicio se recupera paulatinamente. Hoy hace un año: Pedro Sánchez anuncia hoy si dimite o continúa como presidente del Gobierno. Y hoy hace un año: El Estado deja sin invertir la mitad de los fondos previstos para Canarias. La Administración central apenas gastó el año pasado 196 millones de euros de los casi 392 presupuestados para inversiones directas en el Archipiélago. Hoy se cumplen 1.158 días del cruel ataque e invasión de Rusia a Ucrania. 3 años y 53 días. Hoy es martes 29 de abril de 2025. Día Internacional de la Danza. En 1982, por iniciativa del Comité Internacional de Danza, fue proclamado por la UNESCO el 29 de abril como Día Internacional de la Danza. La fecha escogida corresponde al natalicio del bailarín y coreógrafo Jean-Georges Noverre. El objetivo del Día Internacional de la Danza es homenajear a la danza como una disciplina de arte universal y diversa, reuniendo a todos los que han elegido esta forma de expresión sin barreras culturales, políticas y éticas. 1729.- Felipe V da carácter de institución a los "mozos de Veciana", más conocidos en toda Cataluña por "Mozos de Escuadra". 1814.- Guerra de la Independencia: los franceses se retiran de Barcelona. 1875.- Portugal suprime la esclavitud en todas las provincias de ultramar. 1876.- El Parlamento británico concede a la reina Victoria de Inglaterra el título de Emperatriz de la India. 1900.- Botadura del "Extremadura", primer barco de guerra español tras la destrucción de la Escuadra en Cuba, en 1898. 1931.- El Gobierno provisional de la República española disuelve las Ordenes Militares. 1935.- Comienza la I Vuelta Ciclista a España. 1942.- Segunda Guerra Mundial: encuentro de Hitler y Mussolini en el palacio de Klessheim. Tal día como hoy 29 de abril de 1970, después de 12 meses de bombardeos por parte de los EE.UU, las tropas de Vietnam del Sur invaden Camboya y las tropas de EE.UU. le siguen 2 días después. La operación para invadir Camboya duró hasta finales de junio, cuando las tropas estadounidenses y de Vietnam del Sur se retiraron. 1988.- Mijail Gorbachov, presidente de la URSS, recibe en el Kremlim, por primera vez, al patriarca de la Iglesia Ortodoxa rusa, Pimen. 1997.- Entra en vigor el Convenio Internacional sobre Prohibición de Armas Químicas, ratificado por 105 de los 168 estados firmantes. 2008.- El ex ministro y ex portavoz del PP Eduardo Zaplana abandona la política y ficha por Telefónica. 2009.- La OMS eleva a grado 5 sobre 6 la pandemia de la gripe A. 2013.- El restaurante español Celler de Can Roca, reconocido como el mejor restaurante del mundo. Santoral para hoy, 29 de abril: santos Catalina de Siena, Pedro de Verona y Agapio. Se empieza a reestablecer la energía en España tras el apagón masivo: ¿Un ciberataque? El Gobierno asume la gestión del apagón en 8 comunidades. El paro sube en 193.700 personas hasta marzo, el mayor alza desde 2013, y se destruyen 92.500 empleos. La jueza de Badajoz procesa al hermano de Pedro Sánchez por prevaricación y tráfico de influencias. El Gobierno de Canarias mantiene activa la situación de alerta del Plan Territorial de Emergencia de Protección Civil de la Comunidad Autónoma de Canarias (PLATECA) para continuar realizando un seguimiento, en tiempo real, de las posibles incidencias en el suministro de los servicios básicos en el archipiélago tras el apagón que se ha registrado en España y llama a la población a que mantenga la calma y modere el uso de los teléfonos móviles para evitar saturar las redes. El apagón obliga a suspender la reunión sobre la reubicación de los menores migrantes desde Canarias y Ceuta. La reunión estaba prevista para las 16.00 horas en el Ministerio de Política Territorial y Memoria Democrática. La combinación de 22.200 activos más y una débil creación de empleo eleva la tasa de paro en Canarias al 13,5%. El Archipiélago corrige al alza en el primer trimestre de 2025 el buen registro de finales del año 2024, cuando el indicador fue del 11,9%; la tasa de paro sube 1,6 puntos relativos, según la EPA, con el cuarto puesto de las Islas en la clasificación por comunidades, 27.900 empleos netos más en 12 meses (+2,8%) y 14.000 desempleados menos en un año (-8%). El alcalde de La Laguna rechaza de manera “firme y contundente” ampliar el horario del aeropuerto de Tenerife Norte. Luis Yeray Gutiérrez se ha reunido con colectivos vecinales que se han quejado de las molestias que les ocasiona la instalación aeroportuaria y las consecuencias de una posible ampliación de su operativa. Un día como hoy en 1958 nació Michelle Pfeiffer, actriz y cantante estadounidense.

Bienvenidos a La Diez Capital Radio! Están a punto de comenzar un nuevo episodio de nuestro Programa de Actualidad, donde la información, la formación y el entretenimiento se encuentran para ofrecerles lo mejor de las noticias y temas relevantes. Este programa, dirigido y presentado por Miguel Ángel González Suárez, es su ventana directa a los acontecimientos más importantes, así como a las historias que capturan la esencia de nuestro tiempo. A través de un enfoque dinámico y cercano, Miguel Ángel conecta con ustedes para proporcionar una experiencia informativa y envolvente. Desde análisis profundos hasta entrevistas exclusivas, cada emisión está diseñada para mantenerles al tanto, ofrecerles nuevos conocimientos y, por supuesto, entretenerles. Para más detalles sobre el programa, visiten nuestra web en www.ladiez.es. - Informativo de primera hora de la mañana, en el programa El Remate de La Diez Capital Radio. Recuperado el 99'16% de la demanda energética peninsular. Y en Canarias se sufrío ayer una caída de telecomunicaciones. La extensión y afectación es aún indeterminada. El apagón deja a miles de viajeros varados en las estaciones mientras el servicio se recupera paulatinamente. Hoy hace un año: Pedro Sánchez anuncia hoy si dimite o continúa como presidente del Gobierno. Y hoy hace un año: El Estado deja sin invertir la mitad de los fondos previstos para Canarias. La Administración central apenas gastó el año pasado 196 millones de euros de los casi 392 presupuestados para inversiones directas en el Archipiélago. Hoy se cumplen 1.158 días del cruel ataque e invasión de Rusia a Ucrania. 3 años y 53 días. Hoy es martes 29 de abril de 2025. Día Internacional de la Danza. En 1982, por iniciativa del Comité Internacional de Danza, fue proclamado por la UNESCO el 29 de abril como Día Internacional de la Danza. La fecha escogida corresponde al natalicio del bailarín y coreógrafo Jean-Georges Noverre. El objetivo del Día Internacional de la Danza es homenajear a la danza como una disciplina de arte universal y diversa, reuniendo a todos los que han elegido esta forma de expresión sin barreras culturales, políticas y éticas. 1729.- Felipe V da carácter de institución a los "mozos de Veciana", más conocidos en toda Cataluña por "Mozos de Escuadra". 1814.- Guerra de la Independencia: los franceses se retiran de Barcelona. 1875.- Portugal suprime la esclavitud en todas las provincias de ultramar. 1876.- El Parlamento británico concede a la reina Victoria de Inglaterra el título de Emperatriz de la India. 1900.- Botadura del "Extremadura", primer barco de guerra español tras la destrucción de la Escuadra en Cuba, en 1898. 1931.- El Gobierno provisional de la República española disuelve las Ordenes Militares. 1935.- Comienza la I Vuelta Ciclista a España. 1942.- Segunda Guerra Mundial: encuentro de Hitler y Mussolini en el palacio de Klessheim. Tal día como hoy 29 de abril de 1970, después de 12 meses de bombardeos por parte de los EE.UU, las tropas de Vietnam del Sur invaden Camboya y las tropas de EE.UU. le siguen 2 días después. La operación para invadir Camboya duró hasta finales de junio, cuando las tropas estadounidenses y de Vietnam del Sur se retiraron. 1988.- Mijail Gorbachov, presidente de la URSS, recibe en el Kremlim, por primera vez, al patriarca de la Iglesia Ortodoxa rusa, Pimen. 1997.- Entra en vigor el Convenio Internacional sobre Prohibición de Armas Químicas, ratificado por 105 de los 168 estados firmantes. 2008.- El ex ministro y ex portavoz del PP Eduardo Zaplana abandona la política y ficha por Telefónica. 2009.- La OMS eleva a grado 5 sobre 6 la pandemia de la gripe A. 2013.- El restaurante español Celler de Can Roca, reconocido como el mejor restaurante del mundo. Santoral para hoy, 29 de abril: santos Catalina de Siena, Pedro de Verona y Agapio. Se empieza a reestablecer la energía en España tras el apagón masivo: ¿Un ciberataque? El Gobierno asume la gestión del apagón en 8 comunidades. El paro sube en 193.700 personas hasta marzo, el mayor alza desde 2013, y se destruyen 92.500 empleos. La jueza de Badajoz procesa al hermano de Pedro Sánchez por prevaricación y tráfico de influencias. El Gobierno de Canarias mantiene activa la situación de alerta del Plan Territorial de Emergencia de Protección Civil de la Comunidad Autónoma de Canarias (PLATECA) para continuar realizando un seguimiento, en tiempo real, de las posibles incidencias en el suministro de los servicios básicos en el archipiélago tras el apagón que se ha registrado en España y llama a la población a que mantenga la calma y modere el uso de los teléfonos móviles para evitar saturar las redes. El apagón obliga a suspender la reunión sobre la reubicación de los menores migrantes desde Canarias y Ceuta. La reunión estaba prevista para las 16.00 horas en el Ministerio de Política Territorial y Memoria Democrática. La combinación de 22.200 activos más y una débil creación de empleo eleva la tasa de paro en Canarias al 13,5%. El Archipiélago corrige al alza en el primer trimestre de 2025 el buen registro de finales del año 2024, cuando el indicador fue del 11,9%; la tasa de paro sube 1,6 puntos relativos, según la EPA, con el cuarto puesto de las Islas en la clasificación por comunidades, 27.900 empleos netos más en 12 meses (+2,8%) y 14.000 desempleados menos en un año (-8%). El alcalde de La Laguna rechaza de manera “firme y contundente” ampliar el horario del aeropuerto de Tenerife Norte. Luis Yeray Gutiérrez se ha reunido con colectivos vecinales que se han quejado de las molestias que les ocasiona la instalación aeroportuaria y las consecuencias de una posible ampliación de su operativa. Un día como hoy en 1958 nació Michelle Pfeiffer, actriz y cantante estadounidense. - Sección de actualidad con mucho sentido de Humor inteligente en el programa El Remate de La Diez Capital radio con el periodista socarrón y palmero, José Juan Pérez Capote, El Nº 1. - Sección en el programa El Remate de La Diez Capital radio con el coordinador de la alianza de vecinos en Canarias, Abel Román. Analizamos el APAGON en España. - Sección en “El Remate” de La Diez Capital Radio: Tendencias de moda verano 2025. Hoy, en el programa El Remate de La Diez Capital Radio, hemos contado con la participación del especialista en moda y estilismos Francisco Mercado, quien nos ha adelantado las claves de la moda para este verano 2025. Durante la sección, Mercado ha destacado los colores que marcarán tendencia esta temporada: tonos vibrantes como el amarillo sol, el azul turquesa, el coral intenso y el verde lima serán los grandes protagonistas, junto a los neutros cálidos que aportarán equilibrio y sofisticación. Además, Francisco Mercado ha analizado las principales apuestas de las pasarelas internacionales, donde la frescura, la ligereza de los tejidos y la explosión cromática serán esenciales para un verano que apuesta por la vitalidad, la autenticidad y la comodidad. Una sección imprescindible para quienes quieren adelantarse a lo que se llevará en los próximos meses. -Entrevista en La Diez Capital Radio: Juan Ramsden. En La Diez Capital Radio hemos tenido el placer de entrevistar a Juan Ramsden, quien fue coordinador general de Binter hasta diciembre de 2022 y cuenta con una extensa trayectoria en el sector del transporte. Número uno de su promoción, Ramsden ha ocupado diversos cargos directivos en importantes navieras tanto a nivel nacional como internacional. Con un profundo conocimiento de las comunicaciones en Canarias desde 1994, ha estado al frente de algunas de las principales empresas de transporte de las Islas, primero en el ámbito marítimo y, desde noviembre de 2011, en Binter. Bajo su liderazgo, la aerolínea experimentó un notable crecimiento en número de empleados y destinos, consolidándose como una referencia internacional en la aviación regional. Binter ha sido reconocida en siete ocasiones por la Asociación de Aerolíneas Regionales Europeas durante su gestión. Una conversación imprescindible para entender la evolución y el futuro del transporte en Canarias. en La Diez Capital radio con Juan Ramsden que fue coordinador general de Binter hasta diciembre de 2022 y cuenta con una dilatada experiencia en el ámbito de los transportes. Número uno de su promoción, ocupó varios cargos directivos en navieras de ámbito nacional e internacional. Desde 1994 conoce de primera mano el funcionamiento de las comunicaciones en Canarias, donde dirige algunas de las principales empresas de transporte de las Islas, primero en el ámbito marítimo y, desde noviembre de 2011, en Binter. Desde su incorporación, la aerolínea experimentó un gran crecimiento, en número de empleados y destinos y se ha convertido en referencia internacional en la aviación regional, siendo premiada en siete ocasiones por la Asociación de Aerolíneas Regionales Europeas. - Entrevista en La Diez Capital Radio: Fran Feo, FEOFLIP. En La Diez Capital Radio hemos entrevistado a Fran Feo, conocido artísticamente como FEOFLIP, muralista y graduado en Bellas Artes por la Universidad de Barcelona. Durante la conversación, Fran nos ha contado su evolución artística, desde sus inicios en el mundo del grafiti hasta convertirse en uno de los muralistas más destacados de su generación. A través de su obra, FEOFLIP transforma espacios urbanos en auténticas galerías a cielo abierto, llevando el arte contemporáneo a la calle y apostando por un lenguaje visual vibrante y comprometido. Su trayectoria refleja una constante búsqueda de nuevos formatos y técnicas, siempre con el muralismo como medio de expresión principal. Una entrevista inspiradora sobre el poder del arte en el espacio público y el viaje creativo del grafiti al mural. - Ciberataque , fallo del sistema o maniobra de las élites? En este programa de Tiempos interesantes el maestro Figueroa analiza y expone las realidades de la última hora en España y sus implicaciones políticas y de seguridad nacional un episodio imperdible!

Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu.   Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko. Tērzēšana ar sekām Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei. Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs. Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā. Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu. „Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu. Kremļa diskrētā miermīlība 25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai. Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti. Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā. Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas. Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā. Bīstamais pilsētas galva 19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem. Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu. Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm. Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru. Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

ASV kopā ar Krieviju nobalso pret ANO rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā. Bundestāga vēlēšanās uzvar kristīgie demokrāti. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Bundestāga vēlēšanu spožums un posts Nav piepildījušās bažas, ka Īlona Maska un viceprezidenta Vensa klajais atbalsts Vācijas labējiem radikāļiem būs nesis tiem negaidītus panākumus, un ka 23. februārī notikušo Bundestāga vēlēšanu rezultāti šai ziņā varētu būtiski atšķirties no aptauju datiem, ciktāl partijas „Alternatīva Vācijai” vēlētāji varētu slēpt savu patieso izvēli. Aptaujas izrādījušās tuvas patiesībai, un labēji radikālie ieguvuši apmēram tik, cik tika lēsts – nepilnu 21% vēlētāju balsu, kas gan arī ir spožs rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējo, un dos Alises Veidelas vadītajam spēkam otru lielāko Bundestāga frakciju. Tomēr vēlēšanu īstenie uzvarētāji, protams, ir mēreni labējie – Vācijas Kristīgi demokrātiskā partija līdz ar tās pastāvīgo satelītu Bavārijas Kristīgi sociālo partiju. Pat bez īpaši liela vietu skaita pieauguma, kristīgie demokrāti atguvuši Bundestāga lielākās frakcijas statusu. Smagākos zaudējumus vēlēšanas nesušas līdzšinējās valdošās koalīcijas partijām. Sociāldemokrāti zaudējuši vairāk nekā divas piektdaļas mandātu, zaļie – apmēram ceturtdaļu, bet liberālā Brīvo demokrātu partija vispār nav tikusi pāri piecu procentu barjerai un palikusi ārpus parlamenta. Tāpat dažu procenta simtdaļu tikšanai Bundestāgā pietrūcis kreisi populistiskajai Zāras Vāgenknehtas savienībai, kurai balsis atņēmusi tai ideoloģiski tuvā bet daudz vecākā un iesakņotākā Kreisā partija. Rezultātā ir radīti visi priekšnoteikumi t.s. Lielās koalīcijas – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu tandēma – izveidei, ciktāl kopā šīm partijām ir trīssimt divdesmit astoņas no sešsimt trīsdesmit Bundestāga vietām. Atkrīt bažas par to, kā klātos, ja vajadzētu piepulcināt koalīcijai vēl trešo partneri, kas, visdrīzāk, būtu zaļie, kam ar kristīgajiem demokrātiem ir krietni daudz nesaskaņu. Pēc visa spriežot, vācieši atkal tiks pie valdības, kāda tiem bija lielāko daļu kancleres Merkeles valdīšanas laika. Tomēr centriskajiem spēkiem nav iemesla ļauties politiskam apmieram. Visa kādreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorija, ar teju ģeogrāfisku precizitāti, ir kļuvusi par radikālo partiju dominances zonu. Tikai kādreizējā Rietumberlīnē un Potsdamas apkārtnē vēlētāji balso par kristīgajiem demokrātiem un sociāldemokrātiem, savukārt kādreizējā Berlīnes mūra rajonā – par zaļajiem. Tikām lielākā daļa Austrumberlīnes, Erfurte un Leipcigas dienviddaļa ir par Kreiso partiju, bet visa pārējā Austrumvācija – par „Alternatīvu Vācijai”. Var piebilst, ka šajās zemēs ir arī manāmi zemāka vēlētāju aktivitāte. Vai „Amerikas laikmeta” beigas? 24. februārī Apvienoto Nāciju organizācijā notikušais vēl pirms pāris mēnešiem būtu neiedomājams – Savienotās Valstis balsojumā nostājās pret saviem gadu desmitiem uzticamajiem partneriem Rietumos un ieņēma klaji prokremlisku pozīciju. Sakarā ar trešo gadadienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja balsoja par Eiropas valstu izstrādātu rezolūciju, kas nosodīja Krieviju kā agresorvalsti un pieprasīja Ukrainas teritoriālā veseluma atjaunošanu. Savienoto Valstu vēstniece Dorotija Šeia, savā uzrunā deklarējusi nepieciešamību izbeigt asinsizliešanu, balsoja kopā ar Krieviju un tās satelītiem un sabiedrotajiem. Rezolūcija gan ar balsu vairākumu tika apstiprināta, taču vēlāk savu, Kremlim labvēlīgo variantu, Vašingtona izdabūja cauri Apvienoto Nāciju Drošības padomes balsojumā. Pēdējo dienu fundamentālo pavērsienu Savienoto Valstu līdzšinējās politikas kontekstā ļoti izsmeļoši un precīzi raksturojis raidsabiedrības MSNBC komentētājs Lorenss O'Donels. Savā 24. februārā komentārā viņš pauda: „Donalds Tramps šodien iegāja vēsturē. Un šodiena kļuva par dienu, kas paliks ar neslavu prezidentūras vēsturē, jo šodien Donalds Tramps formāli atmeta nostāju, ko katrs Amerikas prezidents ir ieņēmis, kopš Franklins Delano Rūzvelts kaldināja amerikāņu uzvaru Otrajā pasaules karā, – Brīvās pasaules līdera nostāju. Katrs nākamais prezidents līdz Donaldam Trampam pildīja šo lomu, īpaši jau Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ik dienu visā Apvienoto Nāciju vēsturē Amerikas prezidenta vēstnieks Apvienotajās Nācijās vienmēr nostājās brīvības pusē. Amerikas Savienotās Valstis ANO balsoja kopā ar pasaules brīvajām nācijām pret pasaules visnežēlīgākajām diktatūrām, kas gandrīz vienmēr nozīmēja balsošanu pret Padomju Savienību. 21. gadsimtā, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins atkal sāka pārvērst Krievijas valdību par diktatūru, Amerikas Savienoto Valstu līderība Brīvajā pasaulē nozīmēja ANO nostāties pret Krievijas agresiju. Kad Krievija tieši pirms trim gadiem iebruka Ukrainā, ANO pieņēma sešas rezolūcijas pret Krievijas agresiju. Un ASV līdz pat šodienai ikreiz balsoja kopā ar Brīvo pasauli pret Krievijas karu pret Ukrainu. Šodien ANO kārtējo reizi apstiprināja rezolūciju, kas nosoda Krievijas karu pret Ukrainu. Un pirmo reizi vēsturē ASV nestāvēja brīvības pusē. Pirmo reizi vēsturē ASV Apvienotajās Nācijās balsoja kopā ar diktatoru pret Brīvo pasauli. Donalds Tramps Apvienoto Nāciju Organizācijā balsoja kopā ar Vladimiru Putinu. No šodienas, ja ir kāds Brīvās pasaules līderis, tad tas nav Amerikas Savienoto Valstu prezidents.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

El miércoles pasado Donald Trump reveló que había mantenido una “larga y productiva” conversación telefónica con Vladimir Putin. El objetivo de la misma era poner fin a la guerra de Ucrania, que dentro de una semana cumplirá tres años. A la conversaciones le siguió un intercambio de prisioneros y una publicación del propio Trump en la red social Truth en la que detallaba sus intenciones de negociar la paz en Ucrania, pero sin contar con Ucrania ni con sus aliados de la OTAN. Acto seguido saltaron todas las alarmas en Europa, donde acababa de dar comienzo la conferencia de seguridad de Múnich. No muy lejos de allí, en Bruselas, había aterrizado poco antes el nuevo secretario de Defensa, Pete Hegseth, para informar a sus aliados de las nuevas condiciones que quieren imponer desde el Pentágono, y de la negativa estadounidense a aceptar a Ucrania como nuevo miembro de la alianza atlántica. Los dos movimientos cayeron como un jarro de agua fría en las cancillerías europeas, pero fueron recibidos con júbilo en Moscú, donde no tenían del todo claro que el nuevo Gobierno estadounidense iba a ponerse de su lado de un modo tan explicito. Ya durante el fin de semana el secretario de Estado, Marco Rubio, matizó la posición de su país. Le dijo a su homólogo ucraniano que no tienen intención de mantenerles al margen de las negociaciones. Horas más tarde el enviado estadounidense en Ucrania, el teniente general Keith Kellogg, dio más detalles especificando que Rusia y Ucrania tendrían que negociar entre ellas y que Estados Unidos se limitaría a mediar entre ambos. Lo que no tienen previsto es adjudicar a las potencias europeas papel alguno en esas negociaciones. El pesimismo recorre Europa desde entonces. La confianza en el futuro de la relación transatlántica está en mínimos y ni siquiera Volodímir Zelenski sabe muy bien a qué atenerse. Para Zelenski cualquier acuerdo de paz pasa por garantías firmes de su independencia al margen de lo que se termine acordando. Esas garantías desea que se las ofrezca la OTAN. Los líderes europeos pretenden dar una respuesta unitaria convencidos de que sin ellos no habrá paz duradera. Quieren, por un lado, participar en esas negociaciones y, por otro, colaborar en la reconstrucción de Ucrania después de la guerra. En eso Trump parece estar de acuerdo. Su Gobierno ha indicado que serán necesarios efectivos militares europeos sobre el terreno para que se cumpla el acuerdo de paz, una medida que seguramente ningún parlamento apruebe si no se le da a Europa la oportunidad ser partícipes de las negociaciones en las que se firma ese acuerdo. El presidente del Consejo Europeo, Antonio Costa, fue concluyente al respecto. Anticipó que no habría negociaciones creíbles ni paz duradera sin contar con Ucrania y la Unión Europea. Para Costa la solución pasa por el reconocimiento de que la amenaza rusa va más allá de Ucrania, es decir, que una paz frágil que permita a Rusia reanudar la guerra no es aceptable. En el Kremlim lo ven de forma muy diferente. Putin ve llegado su momento de conseguir, sino una arrolladora victoria, si al menos un triunfo parcial anexionando las regiones de Ucrania que su ejército ocupa desde 2022. Eso sí, no las tienen todas consigo y no saben a qué atenerse. Trump es impredecible. En el ámbito internacional lo mismo apoya una causa que la contraria en función de sus necesidades. El entusiasmo del pasado miércoles puede fácilmente convertirse en amargura. Eso con Trump siempre está a la distancia de un tuit. En La ContraRéplica: 0:00 Introducción 3:59 Trump y la traición a Ucrania 35:30 Día Cero 36:31 Etiquetas medioambientales 46:37 Milei y LIBRA 55:26 ¿Habrá elecciones anticipadas? · Canal de Telegram: https://t.me/lacontracronica · “Contra la Revolución Francesa”… https://amzn.to/4aF0LpZ · “Hispanos. Breve historia de los pueblos de habla hispana”… https://amzn.to/428js1G · “La ContraHistoria de España. Auge, caída y vuelta a empezar de un país en 28 episodios”… https://amzn.to/3kXcZ6i · “Lutero, Calvino y Trento, la Reforma que no fue”… https://amzn.to/3shKOlK · “La ContraHistoria del comunismo”… https://amzn.to/39QP2KE Apoya La Contra en: · Patreon... https://www.patreon.com/diazvillanueva · iVoox... https://www.ivoox.com/podcast-contracronica_sq_f1267769_1.html · Paypal... https://www.paypal.me/diazvillanueva Sígueme en: · Web... https://diazvillanueva.com · Twitter... https://twitter.com/diazvillanueva · Facebook... https://www.facebook.com/fernandodiazvillanueva1/ · Instagram... https://www.instagram.com/diazvillanueva · Linkedin… https://www.linkedin.com/in/fernando-d%C3%ADaz-villanueva-7303865/ · Flickr... https://www.flickr.com/photos/147276463@N05/?/ · Pinterest... https://www.pinterest.com/fernandodiazvillanueva Encuentra mis libros en: · Amazon... https://www.amazon.es/Fernando-Diaz-Villanueva/e/B00J2ASBXM #FernandoDiazVillanueva #trump #ucrania Escucha el episodio completo en la app de iVoox, o descubre todo el catálogo de iVoox Originals

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Aizvadītajās dienās ir risinājušies tiešām spriedze pilni notikumi. Gruzijā kā palaidējmehānisms nemieriem nostrādāja premjerministra 28. novembrī teiktais, ka valsts uz četriem gadiem aptur iestāšanās procesu Eiropas Savienībā. Sākumā galvaspilsētā Tbilisī, pēc tam arī citās pilsētās cilvēki izgāja ielās, paužot savu neapmierinātību. Kopš tās dienas situācija kļūst arvien saspringtāka. Negaidīti strauji notikumi risinājušies savulaik pilsoņu kara plosītajā Sīrijā, izmantojot arī Krievijas vājumu, opozicionārie grupējumi nedēļas nogalē uzsāka ofensīvu, piespiežot Sīrijas armiju strauji atkāpties, un ļoti ātri nemiernieki pārņēma kontrolē gan pār valsts otro lielāko pilsētu Alepo, gan visu Idlibas provinci, dodoties Damaskas virzienā. Nedaudz arī analizējām notikušo Dienvidkorejā, kur 3. decembrī valsts prezidents izsludināja ārkārtas stāvokli uz pāris stundām. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Gruzija krustcelēs 28. novembrī jaunizceptā Gruzijas valdība meta kārtējo, bet nepārprotami simbolisku izaicinājumu valsts proeiropeiskajai opozīcijai, paziņojot, ka Gruzija vienpusēji pārtrauc iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību līdz 2028. gadam un atsakās no jebkāda savienības finansiālā atbalsta. Tā Gruzijas vara reaģēja uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja sarīkot Gruzijā atkārtotas parlamenta vēlēšanas un aicināja Eiropas Komisiju pakļaut sankcijām Gruzijas valdības vadītājus. Iestāšanās sarunas un finansējums, kā izteicās premjerministrs Iraklijs Kobahidze, tiekot lietots kā šantāžas ierocis. Kā zināms, pēdējā laikā par Gruzijā valdošā politiskā spēka „Gruzijas sapnis” retorikas vadmotīvu kļuvusi „eirointegrācija pēc Gruzijas noteikumiem”, proti, tāda, kas respektētu gruzīnu tautas „tradicionālās vērtības”. Jau pāris stundas vēlāk Tbilisi oficiālo varu paslavēja Krievijas vadonis Putins, sakot, ka apbrīno šīs valdības „drosmi un raksturu”. Gluži citās domās ir desmiti tūkstošu protestētāju, kuri kopš pagājušās ceturtdienas pilda Tbilisi ielas, cenšoties bloķēt parlamenta ēku un pieprasot atkārtotas vēlēšanas stingrā starptautisku novērotāju kontrolē. Valdība sūtījusi pret protestētājiem plašus policijas spēkus, tai skaitā speciālo uzdevumu vienības, laižot darbā stekus, asaru gāzi un ūdensmetējus. Protestētāji no savas puses apmētājuši policiju ar pirotehnikas petardēm un dažādiem priekšmetiem; daži avoti ziņo arī par Molotova kokteiļiem. Kā norāda žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvības organizācijas, policijas rīcība, salīdzinot ar agrāko, izceļas ar īpašu brutalitāti. Presē parādījies ne viens vien sižets par piekautiem abu dzimumu protestētājiem, pie kam fizisko izrēķināšanos pavadot vulgāras un aizskarošas varas kalpu lamas. Par protestu centrālo figūru un balsi turpina būt valsts prezidente Salome Zurabišvili, kura pasludinājusi par prettiesiskām un neatzīstamām 26. oktobrī notikušās parlamenta vēlēšanas. Tā ir tikai pēdējā epizode vairākus gadus ilgstošajā valsts galvas konfliktā ar partijas „Gruzijas sapnis” kontrolēto parlamentu un valdību, kas iezīmējās līdz ar oficiālās Tbilisi pakāpenisku arvien noteiktāku tuvināšanos Kremlim. Šogad prezidentes pilnvaru termiņš beidzas, un parlaments jau ir izsludinājis jaunas vēlēšanas 14. decembrī. Saskaņā ar „Gruzijas sapņa” īstenoto konstitūcijas reformu, prezidentu tagad ievēlēs nevis tauta, bet gan elektoru kolēģija, kurā ietilpst visi 150 parlamenta deputāti, Adžārijas un Abhāzijas autonomiju augstāko padomju deputāti, kopskaitā 41, un 109 vietvaru pārstāvji; pavisam 300 elektoru. Sīrija atkal uzliesmo Nu jau nedēļu pilsoņkarš Sīrijā atkal ir pasaules mediju pirmajās slejās. 2020. gadā ar Krievijas, Turcijas, Irānas un Savienoto Valstu līdzdalību tika panākta virkne vienošanos par uguns pārtraukšanu starp Bašara Asada režīmu un opozīcijas spēkiem, taču neviena no pusēm acīmredzami neuzskatīja šo situāciju par paliekamu. Kad Damaskas valdības galvenās atbalstītājas – Krievija un Irāna – vairs nespēja veltīt pietiekami daudz savas militārās kapacitātes Sīrijai, opozīcijas uzbrukumi valdības pozīcijām kļuva vien laika jautājums. Laiks pienāca 27. novembrī, kad grupējums „Haijat Tahrir aš-Šam” līdz ar vairākām mazākām sabiedroto grupām devās uzbrukumā Sīrijas otrai lielākajai pilsētai Alepo valsts ziemeļrietumos. Valdības spēki izrādījās acīmredzami nesagatavoti atvairīt šo ofensīvu, un 30. novembra vakarā Alepo bija opozīcijas spēku rokās. Asada režīms un tā sabiedrotā Krievija atbildēja ierastajā manierē, vēršot pret opozīcijas ieņemtajām teritorijām aviācijas un artilērijas triecienus, taču tas nelīdzēja apturēt uzbrucēju sauszemes spēku virzīšanos. Līdz 1. decembrim valdības spēki bija atspiesti līdz Hamai, piektajai lielākajai Sīrijas pilsētai apmēram 135 kilometrus uz dienvidiem no Alepo, sākās kauja par pilsētu, un pēc dažu avotu ziņām šobrīd sadursmes notiek jau pašā pilsētā. Tāpat opozīcijas spēki virzās uz priekšu arī dienvidaustrumu un dienvidrietumu virzienā no Alepo, un vakar parādījās informācija, ka Krievija uzsākusi savu jūras spēku evakuāciju no Tartusas bāzes, kas atrodas apmēram 50 kilometru attālumā no Hamas. Grupējums „Haijat Tahrir aš-Šam”, tulkojumā – Levantes Atbrīvošanas organizācija, radās 2017. gadā, saplūstot vairākām mazākām Sīrijas bruņotās opozīcijas grupām, un kopš tā laika kļuvusi par dominējošo spēku Idlibas provincē – opozīcijas citadelē Sīrijas ziemeļrietumos. Idejiski grupējums orientējas uz salafismu – fundamentālistisku sunītu islāma novirzienu. Turcija to atzīst par teroristisku, kas gan netraucē turku bruņotajiem spēkiem sadarboties ar „Tahrir aš-Šam” cīņā pret t.s. Islāma valsti un grupējumu „Al-Qaeda”. Pats grupējums tā līdera Abu Muhammada al-Džulani personā sevi pozicionējis kā džihādistus, taču tādus, kuru darbības mērķi aprobežojas ar Tuvo Austrumu reģionu, nekādi neapdraudot Eiropu vai Savienotās Valstis. Pašreizējā militāri politiskajā procesā Sīrijas ziemeļos iesaistīti arī kurdu teritorijas kontrolējošie Sīrijas Demokrātiskie spēki, kas nav īpaši draudzīgās attiecībās ar „Tahrir aš-Šam”. Valdības vienībām pametot Alepo, kurdu vienības iegāja vairākos pilsētas rajonos, pamatā lai evakuētu no turienes kurdu tautības civiliedzīvotājus. Un ja starp kurdu spēkiem un „Tahrir aš-Šam” fiksētas vien dažas sadursmes, tad tieši pret kurdiem vērsts Turcijas atbalstītā opozīcijas grupējuma Sīrijas Nacionālā armija uzbrukums uz ziemeļaustrumiem no Alepo. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījuma uzmanības fokusā Ukraina, pareizāk sakot, karš Ukrainā un tas, kas notiek ap to. 19. novembrī pagāja jau 1000 dienas, kopš sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums. Aktualitātes analizē Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Dmitro Levus, politologu, sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru.   Asiņainais krievu gliemezis Uzlūkojot Krievijas sagrābtās Ukrainas teritorijas platības izmaiņu grafikus visu pagājušo tūkstoš dienu periodā, jāsecina – turpinās pozīciju kara fāze, kas iestājās 2022. gada ziemas sākumā līdz ar Krievijas karaspēka atkāpšanos no Dņepras labā krasta pie Hersonas. Kopš tā laika frontes līnija kustējusies nedaudz, pie kam laikā starp 2023. un 2024. gada februāri kvantitatīvā izteiksmē pušu kontrolēto kvadrātkilometru apjoms vispār praktiski nav mainījies. Tomēr pēc tam iezīmējusies neiepriecinoša tendence – Krievijas bruņotajiem spēkiem ar smagiem pūliņiem un zaudējumiem vietām izdevies atspiest ukraiņus. Tāda virzīšanās gliemeža gaitā, atstājot aiz sevis plātu asiņainu sliedi. Šo virzību nespēja nozīmīgi ietekmēt arī Ukrainas augustā īstenotais pēkšņais un sekmīgais iebrukums Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Kopumā šī gada laikā Krievija palielinājusi tās kontrolēto Ukrainas teritorijas daļu par apmēram diviem tūkstošiem kvadrātkilometru, pie tam apmēram ceturtā daļa no šiem ieguvumiem panākti pēdējo pāris nedēļu laikā. Tas licis dažiem medijiem izteikt apgalvojumus, ka Ukrainas bruņoto spēku fronte daudzviet brūkot. Visaktīvākais Krievijas spiediens joprojām ir Doņeckas apgabalā, kā arī Krievijas Kurskas apgabalā, no kurienes krievi mēģina izspiest tur nostiprinājušos Ukrainas spēkus. Kā zināms, šī gada jūnijā Krievijas vadonis Putins pirmoreiz izvirzīja Ukrainai konkrētas teritoriālas pretenzijas – Krievija vēlas atņemt Ukrainai pilnā apjomā Luhanskas, Doņeckas, Zaporižjes un Hersonas apgabalus. Pagaidām, arī ievērojot jaunāko attīstību, šādu mērķu sasniegšana militāriem līdzekļiem ir grūti iedomājama. Krievijas rokās gan ir teju viss Luhanskas apgabals, taču vairāk nekā trešdaļa Doņeckas apgabala joprojām ir Ukrainas kontrolē, tāpat nozīmīga daļa Zaporižjes un Hersonas apgabalu līdz ar abām apgabalu galvaspilsētām. Grūti pat aplēst, cik dzīvā spēka un tehnikas Kremlim vajadzētu sagādāt, lai ar līdzšinējo taktiku aizrāptos līdz tās vadoņa alktajam mērķim. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Trampa miera plāns Ukrainai šajā karā ir jāuzvar – tā ir sacījuši gandrīz visu Rietumvalstu vadītāji, atbalstot Ukrainu cīņā pret agresoru. Tomēr realitātē palīdzība ir bijusi nepietiekama, un daudzi analītiķi saka, ka patiesībā vairākās valstīs nemaz negrib, lai Ukraina uzvarētu. Atbalsts ir sniegts vien tik daudz, lai Ukraina nezaudētu, un tāpēc turpinās gara un nogurdinoša asinsizliešana. Tomēr izskatās, ka līdz ar ASV prezidenta vēlēšanām situācija mainīsies. Donalds Tramps ir teicis, ka viņa primārais mērķis ir apturēt karu. Un ASV ir ietekmes sviras, lai to izdarītu. Kopš vēlēšanām nerimst spekulācijas, kas būs ASV piedāvājuma pamatā. Kā ticamākais scenārijs tiek minēts ultimāts abām pusēm sēsties pie sarunu galda un vienoties par pamiera nosacījumiem, pretējā gadījumā solot vai nu jebkādas palīdzības pārtraukšanu Ukrainai, vai arī dodot tai tādu palīdzību, kādu tā līdz šim nav nekad saņēmusi. Abām pusēm būtu septiņkārt jāpārdomā pirms pateikt Donaldam Trampam nē. Šis iespējamais tālāko notikumu scenārijs Eiropā raisa ļoti pretrunīgas emocijas. Pirmkārt, tas nozīmēs, ka Ukrainai, visticamāk, var nākties piekāpties un atstāt Krievijas kontrolē daļu, ja ne visas līdz šim Krievijas iekarotās teritorijas. Tas var raisīt ļoti saspringtu iekšpolitisko situāciju Ukrainā. Otrkārt, uguns pārtraukšana ļautu atgūties un nostiprināties Krievijai. Un tas savukārt rada milzīgu drošības risku visai Eiropai nākotnē. Tādēļ daudzas Eiropas valstis turpina sacīt, ka darīs visu iespējamo, lai Ukraina uzvarētu. 17. novembra vakarā pasauli pāršalca ziņa, ka arī aizejošais, bet vēl joprojām amatā esošais ASV prezidents Džo Baidens beidzot ir devis atļauju izmantot tālas darbības raķetes, lai Ukraina var apšaudīt militāros mērķus dziļāk Krievijas teritorijā. Tomēr, kā saka daudzi analītiķi, Rietumu palīdzība līdz ar kara sākšanos ir pastāvīgi bijusi pārāk novēlota. Arī šis ASV lēmums tika gaidīts ļoti ilgi, un diez vai vairs spēs būtiski mainīt notiekošo frontē. Jau pēc diviem mēnešiem Baltajā namā sāks saimniekot Donalds Tramps, turklāt viņš savu politiku ir apņēmies uzsākt realizēt vēl pirms inaugurācijas ceremonijas. Sagatavoja Aidis Tomsons.  

Bangladešas premjerministre ir pametusi valsti un lūgusi politisko patvērumu Lielbritānijā. Visas šīs dienas nemierīgi ir bijis arī Lielbritānijā, kur sašutumu izraisīja traģēdija Sautportā, kas savukārt raisījis ļaužu dusmas pret migrantiem, jo slepkavas vecāki savulaik ieradušies no Ruandas. Bet Latvijā visvairāk apspriesta ir cietumnieku apmaiņa starp Rietumiem un Krieviju.  Vēl interesantas ziņas pienāk no Krievijas, kur Ukrainas karavīri, šķiet, ieņēmuši daļu no Kurskas apgabala. Pieminam arī ziņu no ASV, kur Demokrāti ir izvirzījuši Kamalu Harisu cīņai par prezidenta amatu un viņa izraudzījusies viceprezidenta amatam Timu Volzu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Vērtējot notikušo Lielbritānijā, sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilze Kalvi Lielbritānijā, savukārt runājot par ukraiņu triecienu Krievijas teritorijā, uzklausām ar majoru Jāni Slaidiņu. Samainītie „Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš Aukstā kara laikiem,” – tā daudzviet preses virsrakstos raksturots notikums, kas 1. augustā risinājās Ankaras lidostā, vaiņagojot vairākus mēnešus ilgušu sarunu procesu. Sausu skaitļu valodā runājot, Krievija un tās satelīts Baltkrievija uz rietumiem nosūtījušas sešpadsmit to cietumos turētas personas, pretī saņemot astoņus, kuri uzturējušies Savienoto Valstu, Vācijas, Norvēģijas, Slovēnijas un Polijas ieslodzījuma vietās. Pieminot vien zināmākos vārdus, brīvība uz Rietumiem šādi tikuši Kremļa režīma kritiķi, sabiedriskās organizācijas „Atvērtā Krievija” darbinieki Vladimirs Kara-Murza un Andrejs Pivovarovs, Kremlim opozicionārais politiķis Iļja Jašins, Krievijā par spiegošanu notiesātie Savienoto Valstu pilsoņi Pols Vilans un Evans Gerškovičs, tāpat vācietis Riko Krīgers, kuram Baltkrievijas tiesa jūnija nogalē piesprieda nāvessodu par it kā veiktām teroristiskām darbībām. Savukārt starp tiem, kuri aizceļoja pretējā virzienā, spilgtākā persona, nenoliedzami, ir Vācijā ar mūža ieslodzījumu notiesātais Vadims Krasikovs, kurš 2019. gadā Berlīnē noslepkavoja čečenu pretošanās kustības kaujinieku virsnieku Zeļimhanu Hangošvili. Spilgts gadījums ir arī Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta aģentu Duļcevu laulātais pāris, kuri ar viltotu Argentīnas pilsoņu identitāti dzīvoja Slovēnijā, taču tika atklāti un arestēti. Abu bērniem līdz nesenam laikam nebija ne jausmas, ka viņi ir krievi. Tomēr lielāks svars nekā jebkuram no piesauktajiem šajā procesā ir cilvēkam, kura vārds varēja būt, tomēr nu jau vairs nekad nenonāks kādā apmaināmo sarakstā – šī gada februārī cietumā mirušajam Aleksejam Navaļnijam. Šobrīd vairs netiek slēpts tas, kas tolaik vēl cirkulēja tikai kā versija, proti – ka sākotnēji šīs apmaiņas centrālais elements bija: Navaļnijs pret Krasikovu. Daudzi pauž pārliecību, ka Kremļa niknākā un pamanāmākā kritiķa likteni izšķīrusi tieši Rietumu ieinteresētība viņa apmaiņā. Putins neesot bijis gatavs laist brīvībā Navaļniju, kurš viņam šķitis daudz bīstamāks nekā jebkurš cits opozicionārs, tāpēc izšķīries potenciāli apmaināmo noslepkavot. Tas, ka pēc tam maiņa tomēr notikusi, apliecinot, ka Kremļa saimniekam izdevies visu izkārtot pa savam. Krasikova izdabūšana uz Krieviju, kurai droši vien sekošot apbalvojumi un pagodinājumi, esot iedvesmojošs piemērs citiem, kurus Kremlis sūtīs uz rietumiem nodarīt līdzīgus netīrus darbiņus. Ielu un klaviatūru „varoņi” 29. jūlijā nepilnus astoņpadsmit gadus vecais Aksels Muganva Rudakubana, bruņojies ar nazi, ieradās bērnu deju studijā Anglijas ziemeļrietumu pilsētā Sautportā, un uzbruka tur esošajiem. Viņš sadūra vienpadsmit bērnus un divus pieaugušos, pie tam divas meitenes, sešus un septiņus gadus vecas, mira notikuma vietā, viena, deviņus gadus veca, vēlāk slimnīcā. Seši no ievainotajiem bērniem un abi ievainotie pieaugušie tika nogādāti slimnīcā kritiskā stāvoklī. Tas, kādi bijuši uzbrucēja motīvi, vēl ir jānoskaidro, taču pagaidām nav iemesla domāt, ka tie bijuši teroristiski. Jaunieša vecāki ieradušies Lielbritānijā no Āfrikas valsts Ruandas, bet gan viņš, gan viņa vecākais brālis dzimuši Anglijā. Taču jau drīz pēc notikušā sociālajos tīklos tika aktīvi izplatītas viltus ziņas par to, ka noziegumu pastrādājušais ir patvēruma meklētājs, kā arī – ka viņš ir musulmanis, kas neatbilst patiesībai. Var piebilst, ka apmēram 94% Ruandas iedzīvotāju sevi identificē kā kristiešus. Telekanāls „Al Jazeera” citē Dohas universitātes mācībspēka Marka Ouvena Džonsa teikto, ka jau dienu pēc notikuma sociālajos tīklos līdzīga rakstura publikācijas saņēmušas divdesmit septiņus miljonus skatījumu. Šajos ierakstos dominēja motīvi „Cik ilgi mēs to pieļausim?!” 31. jūlijā notika pirmās nekārtības, kuras nākamajās dienās vērsās plašumā un aptvēra visu Angliju, kā arī Belfāstu Ziemeļīrijā. Rasistiski noskaņots pūlis uzbruka mošejām un viesnīcām, kurās izmitina patvēruma meklētājus. Divas viesnīcas Roterhemas pilsētā Anglijas ziemeļos uzbrucējiem izdevās aizdedzināt. Policiju, kura centās uzturēt kārtību, apmētāja ar ķieģeļiem, plankām un citiem smagiem priekšmetiem, dažos gadījumos arī ar degmaisījuma pudelēm. Par atbildi šiem uzbrukumiem aktivizējās arī pretējā puse – imigrantu kopienu pārstāvji un kreisie protestētāji. Tiek lēsts, ka ar šāda mēroga nekārtībām Lielbritānija saskaras pirmoreiz kopš 2011. gada, kad no Londonas policijas darbinieka lodes mira kāds melnādains jaunietis. Valdība paziņojusi par apmēram sešiem tūkstošiem papildus norīkotu policijas spēku un piecsimt sagatavotām vietām cietumos. Premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka nekārtībās iesaistītie stāšoties tiesas priekšā nedēļas laikā, savukārt iekšlietu ministre Iveta Kūpere solījusi, ka sveikā netikšot cauri arī „klaviatūras varoņi”, respektīvi – tie, kuri kūdījuši un kurinājuši naidu sociālajos tīklos. Kad vara „pazūd gaisā” 5. augusta pusdienlaikā no Bangladešas premjerministra rezidences galvaspilsētā Dakā pacēlās helikopters, kurā atradās valdības galva Hasīna Vazeda, viņas māsa un viens no viņas vadītās partijas „Avami Līga” ietekmīgākajiem deputātiem. Neilgi pirms tam premjerministre bija parakstījusi demisijas paziņojumu. Helikopters nogādāja trijotni tuvējā kara aerodromā, no kurienes armijas transportlidmašīnā viņi pameta Bangladešu, dodoties uz kaimiņvalsti Indiju. Drīz pēc tam premjera rezidenci ieņēma nemiernieku pūlis. Tā noslēdzās piecpadsmit gadus ilgušais Hasīnas Vazedas varas laiks Bangladešā, kura fināla fāzi iezīmēja asiņaini nemieri, upuru skaita ziņā nežēlīgākie kopš Bangladešas Neatkarības kara 1971. gadā. Notikušais var šķist pat paradoksāls, ievērojot, ka pēdējās desmitgadēs Bangladešas ekonomika ir viena no straujāk augošajām pasaulē un daudzu miljonu valsts iedzīvotāju dzīves līmenis ir nozīmīgi uzlabojies. Tomēr ir arī miljoniem tādu, kuriem ir iemesli neapmierinātībai. Pirmkārt,runa ir par augstskolu studentiem un absolventiem, kuru vidū bezdarbs ir lielāks nekā vidēji valstī. Tam viens no iemesliem ir valsts institūcijās pastāvošā kvotu sistēma, kas lielu daļu no štata vietām rezervē dažādām īpašām pretendentu kategorijām. Sevišķi apšaubāma ir t.s. Neatkarības kara dalībnieku kvota, kas aptver 30% štata vietu. Karš noslēdzās pirms vairāk nekā pusgadsimta, joprojām strādājošu brīvības cīnītāju tikpat kā vairs nav, taču kvota tagad tiek attiecināta uz viņu bērniem un mazbērniem. 2018. gadā kvotu pretiniekiem – Studentu Antidiskriminācijas kustībai – izdevās panākt, ka sistēma vairs neattieksies uz augstākā un vidējā līmeņa vadītāju vietām, taču šī gada jūnijā Bangladešas Augstākā tiesa lēma, ka atjaunojama vecā sistēma. Uzbangoja jauns protestu vilnis. Šajā brīdī premjerministres Hasīnas valdība rīkojās aplami, mēģinot apspiest protestus ar spēku. Pret sākumā mierīgi protestējošajiem studentiem tika raidīti ne tikai policijas spēki, bet arī valdošās „Avami līgas” studentu organizācijas kaujinieki, kuri bija bruņojušies ne vien ar dažādiem sitamajiem, bet dažos gadījumos arī ar šaujamieročiem. Arī policija arvien biežāk sāka lietot pret protestētājiem kaujas munīciju, un attiecīgi arī protestētāji kļuva arvien vardarbīgāki, pie tam studentiem sāka pievienoties arī citas iedzīvotāju grupas. Visdrīzāk situāciju varēja līdzsvarot pēc 18. jūlija, kad Augstākā tiesa lēma par radikālu darbavietu kvotu apjoma samazināšanu. Taču valdība turpināja protesta arestēt protesta kustības līderus un ierosināt pret viņiem krimināllietas. 3. augustā Studentu Antidiskriminācijas kustības vadība izziņoja visaptverošas nesadarbošanās akciju ar vienu prasību – premjeres demisiju – un aicināja ļaudis pirmdien doties uz galvaspilsētu. No dažādām valsts malām sāka pienākt ziņas, ka armijas un policijas spēki sāk apvienoties ar nemierniekiem, kas lika armijas vadībai arvien uzstājīgāk aicināt Hasīnu Vazedu atkāpties. Šorīt tika paziņots, ka Bangladešas pagaidu valdību vadīs ekonomists un baņķieris, Nobela Miera prēmijas laureāts Muhammads Junuss. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Putins stiprina attiecības ar Vjetnamu un Ziemeļkoreju. Terorakts Dagestānā. Eiropas Savienība sāk iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē analizējam kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes docenti Elīnu Vrobļevsku, kā arī sazināmies ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu. * Pa „nerūsošas” draudzības pēdām Kamēr Rietumu galvaspilsētās kara noziegumos apsūdzētais Krievijas līderis Vladimirs Putins vairs nav gaidīts viesis, daudzviet pasaulē viņa joprojām gatavi izklāt sarkano tepiķi. Pagājušajā nedēļā viņš varēja baudīt šādu godu divās Austrumāzijas valstīs – Ziemeļkorejā un Vjetnamā jeb, oficiālajos nosaukumos, Korejas Tautas demokrātiskajā republikā un Vjetnamas Sociālistiskajā republikā. Kā jau liecina šie nosaukumi, abas valstis vairāk vai mazāk saglabājušas politisko iekārtu, kāda tām bija tolaik, kad abas bija toreizējās Padomju Savienības ciešākie sabiedrotie. Tiesa, aiz sociālistiskās fasādes katrā no gadījumiem slēpjas visai atšķirīga pieeja. Ziemeļkoreja palikusi nelokāmi uzticīga vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados iedibinātajam totalitārisma modelim, salīdzinot ar kuru, pat vēlīnās Padomju Savienības politiskais klimats šķiet teju samtains. Spilgtākās režīma iezīmes ir trešajā paaudzē Ziemeļkorejā valdošās Kimu dinastijas līderu personības kults un totāla, ideoloģiskas doktrīnas līmenī nostiprināta militarizācija. Diezgan atšķirīga aina paveras mūsdienu Vjetnamā, kura gan arī paliek komunistiska vienpartijas sistēma, taču kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir attīstījusi t. s. „sociālistiski orientēto tirgus ekonomiku”, kur lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru dominē privātais kapitāls. Attiecīgi atšķiras arī abu valstu ārpolitiskie orientieri. Ziemeļkorejai ir tradicionāli vēsas attiecības ar praktiski visām rietumvalstīm un saspīlētas ar tās tuvākajiem demokrātiskajiem kaimiņiem – Dienvidkoreju un Japānu, tāpat Savienotajām Valstīm. Tās nozīmīgākais tirdzniecības partneris ir Ķīna, kurai ir arī vislielākā ietekme uz Ziemeļkorejas režīmu. Tagad šķiet, ka līdzās Pekinai kā otrs ciešākais Phenjanas sabiedrotais izvirzās Maskava. Sadarbības līgums, kas tika parakstīts Putina vizītes laikā, atjauno starpvalstu militārās saiknes tādā līmenī, kāds tas aukstā kara laikā Ziemeļkorejai bija ar Padomju Savienību. Visnotaļ plaši tiek paustas bažas, ka šīs vienošanās ietvaros pašreizējā Ziemeļkorejas valdnieka rokās varētu nonākt krievu raķešu būves un varbūt pat kodoltehnoloģijas. Vjetnama, turpretim, starptautiskajā arēnā tiekusies īstenot līdzsvara politiku, visa pamatā liekot ekonomisko izdevīgumu. Krievijas svars Vjetnamas tirdzniecības apgrozījumā ir neliels, savukārt attiecības ar Ķīnu allaž bijušas sarežģītas, un tas noteicis nozīmīgu tuvināšanos ar Savienotajām Valstīm, Eiropas Savienību un Austrāliju. Attiecīgi, lai arī Hanojā Putins tāpat tika uzņemts ar visu pienācīgo pompu, tāpat tika deklarēta starpvalstu partnerības stiprināšana un parakstītas vienošanās, tas viss tiek traktēts drīzāk kā nodeva pagājušo laiku dižajai draudzībai, ne nākotnes perspektīvu kaldināšana. Ilga ceļa cerīgs sākums Vakar Briselē pasludināta oficiāla iestāšanās sarunu uzsākšana ar divām jaunām Eiropas Savienības kandidātvalstīm – Ukrainu un Moldovu. Tas dod cerības, ka kaut kad nākotnē vēl divas no kādreizējām padomju republikām kļūs par vienotās Eiropas daļu. Cik tālā nākotnē – to neviens pagaidām nav gatavs droši lēst. Pati Ukraina deklarējusi, ka orientējas uz iestāšanos līdz 2030. gadam. Daudzās runās izskan atzinīgi vārdi par līdzšinējo progresu, taču ir skaidrs, ka trīsdesmit piecu likumdošanas jomu salāgošana nebūs viegla lieta. Pie tam nākas bažīties, vai visas esošās dalībvalstis, kurām jādod atzinums par katras sadaļas sekmīgu īstenošanu, vadīsies tikai no objektīviem kritērijiem. Visvairāk greizu skatu šai ziņā tiek mesti Ungārijas virzienā ar aizdomām, ka Budapešta varētu bremzēt procesu, vien lai izpatiktu Kremļa saimniekam. Cik tālu premjera Orbana Ungārija šai ziņā ies, rādīs jau tuvākie mēneši, kad šī valsts prezidēs Eiropas Savienības Padomē. Bet arī bez Ungārijas savienībā netrūkst skeptiski noskaņoto – tādu, kuriem šķiet, ka Ukraina ar tās desmitiem miljonu iedzīvotāju un desmitos miljonu tonnu mērāmajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem Eiropai ir par lielu, ka korupcija abās kandidātvalstīs ir neiznīdējama, un ka, protams, šāda uzņemšana būtu skaidra acīs lēkšana Kremlim. Tieši Ukrainas vēlme būt apvienotajā Eiropā, un Krievijas nevēlēšanās to turp palaist, kā zināms, ir iemesls pašreizējam agresijas karam. Arī Moldova izjūt pastāvīgu spiedienu no austrumiem, un nākamais tā kāpinājums, visticamāk, būs oktobrī, kad jānotiek Moldovas prezidenta vēlēšanām. Līdz šim Putins ir apliecinājis, ka netaupīs nedz naudu, nedz vārdus, nedz raķetes, lai Kijiva un Kišiņeva nekad nekļūtu par Eiropas Savienības valstu galvaspilsētām. Gruzdošais Aizkaukāzs Dagestānas republika, viens Krievijas Federācijas subjektiem, izsenis ir bijusi krustceļu zeme, kur saskārušās vairāku lielvaru un to pārstāvēto reliģiju ietekmes zonas. Gadsimtu gaitā te izveidojies etniski daudzkrāsains iedzīvotāju sastāvs, kurā krievi sastāda vien nedaudz vairāk par trīs procentiem, bet dominē Ziemeļaustrumkaukāza jeb nahu-dagestāniešu, kā arī tjurku valodās runājoši vietējie etnosi – avāri, dargi, kumiki, lezgīni u. c. Reliģiskā ziņā, savukārt, dominējošs ir islāms, par kuram piederīgiem sevi uzskata 83 % republikas iedzīvotāju, daži procenti sevi identificē kā pareizticīgos, tradicionālo cilšu reliģiju piederīgos, jau gadsimtiem Dagestānā dzīvo arī neliela jūdaistu kopiena. Dagestāna ir viena no Krievijas administratīvajām teritorijām ar augstāko bezdarba un, attiecīgi, zemāko dzīves līmeni, tātad viens no reģioniem, kur Krievijas militārā mašīna iegūst lielgabalu gaļu, bet arī teritorija, kur līdz šim notikuši aktīvākie pretkara protesti. Savukārt pēc Izraēlas un “Hamas” kara sākuma pagājušā gada oktobrī spēkā pieņēmās ebrejiem naidīgi noskaņojumi, kas izlauzās uz āru nemieros, kad pūlis meklēja it kā no Izraēlas ieradušos ebrejus nolūkā ar viņiem izrēķināties. 23. jūnija vakars nesa Dagestānai jaunus satricinājumus. Šajā vakarā bruņoti ļaudis uzbruka divām pareizticīgo baznīcām un divām sinagogām, tās aizdedzinot, kā arī policijas posteņiem republikas galvaspilsētā Mahačkalā un otrā lielākajā pilsētā Derbentā. Uzbrucēji nogalināja divdesmit cilvēkus, no kuriem piecpadsmit bija policisti, viens – pareizticīgo mācītājs. Pēc tam sadursmēs ar drošības spēkiem nogalināti pieci vai seši teroristi; kopējais viņu skaits nav zināms. Jau visai drīz noskaidrojās, ka starp uzbrucējiem ir kāda rajona galvas Mahomeda Omarova divi dēli un vēl viens radinieks. Nu jau amatu pametušais un arestētais Omarovs izmeklētājiem jau esot atzinis, ka visi trīs esot pieslējušies islāma vahābisma novirzienam, kam raksturīga visai kareivīga doktrīna. Izteikti minējumi, ka uzbrukumu varētu būt organizējusi džihādistu grupējuma „Islāma valsts” nodaļa „Kaukāza province”, kas darbojas Krievijas dienvidu rajonos. Kā zināms, 22. martā Maskavas apgabalā notika teroristisks uzbrukums koncertzālei, kurā tika nogalināti ne mazāk kā 145 cilvēki. Par šo terora aktu atbildību uzņēmās „Islāma valsts” Afganistānas atzars „Horasānas province”. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Los países de Europa no han sido los únicos ni los primeros en prohibir la señal de RT o Russia Today. Ecuador sacó de su parrilla por cable al canal ruso en 2019, tras las protestas de Octubre. Sin embargo, el canal todavía tiene presencia a través de sus redes sociales y página web. Esto le ha servido al Kremlim para posicionar sus intereses en las protestas, elecciones y coyunturas críticas como el asesinato de Fernando Villavicencio.¿Cómo opera la estrategia de desinformación en América Latina y Ecuador?

Aktuālitāes pasaulē analizē Latvijas Radio ziņu dienesta ārzemju korespondents Rihards Plūme, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un politologs Kārlis Daukšts. Gruzijā turpinās protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu Laikā, kad pasaulē pareizticīgie svinēja Lieldienas, Gruzijā turpinājās plaši protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu. Šis likumprojekts līdzinās Krievijā spēkā esošam likumam, ar ko tiek apkaroti mediji, nevalstiskās organizācijas un aktīvisti. Protesti turpinās jau kopš 9. aprīļa, kad valdošā partija "Gruzijas sapnis" atkārtoti iesniedza parlamentā šī likuma projektu. Šī partija, neskatoties uz milzīgajiem protestiem, cer to pieņemt maija vidū. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kas negrasās to apstiprināt, brīdina, ka Gruzijas sabiedrībai nākamajās vēlēšanās nāksies atbildēt uz eksistenciālu jautājumu – "Eiropa vai Krievija?" Jo, kā viņa uzsvērusi intervijā raidsabiedrībai "Deutsche Welle", Gruzijas problēma nav tikai šis "krievu likums", bet arī Tbilisi "krievu valdība". Zurabišvili atgādina, ka valdošā partija jau pieņēmusi vairākus strīdīgus likumus. Arī likumu, "kas Gruziju padara par ofšoru zonu krievu oligarhiem, kam noteiktas sankcijas”. Viņa aicina Eiropas partnerus spert atbilstīgus soļus, reaģējot uz notiekošo Gruzijā.  Tādejādi paužot, ka ar nosodījumu, ko ir izteikuši gan NATO, gan ES līderi, vien nepietiks. Jāatgādina, ka arī ASV Senāta divpartiju grupa ir nosūtījusi vēstuli Gruzijas premjerministram, brīdinot, ka "ārvalstu aģentu" likuma pieņemšanas gadījumā viņi būs spiesti lūgt mainīt ASV politiku attiecībā uz Gruziju. Izraēla neslēpj nodomu ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā Jau ilgstoši gaisā virmoja jauns spriedzes elements, Izraēlai neslēpjot savus tālākos militāros nodomus ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā, kur daudzi palestīnieši ir raduši patvērumu, bēgot no kara ziemeļu daļā. Tika izsludināta 100 tūkstoš cilvēku evakuācija, bet starptautiskā sabiedrība aktīvi pastiprināja spiedienu pret Izraēlu, cenšoties apturēt tālāku asinsizliešanu. Tiek ziņots, ka ASV aptur militārās palīdzības kravas, šādi mēģinot iespaidot Netanjahu valdību. Pirmdienas, 6.maija, vakarā pasauli aplidoja ziņa, ka Hamas vadība ir piekritusi Kataras un Ēģiptes  piedāvātajam pamiera plānam, kas izraisīja nelielas spontānas svinības palestīniešu vidū. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka Izraēla nav pagaidām gatava piekāpties. Tajā pašā pirmdienas vakarā armijas vadība paziņoja, ka uzsāk ofensīvu, īstenojot mērķtiecīgus gaisa uzlidojumus Rafai. Kā viens no svarīgākajiem uzdevumiem tika nosaukts robežpārejas punkta pārņemšana Izraēlas armijas kontrolē. Mediji šodien, 8. maijā, ziņo, ka to vairs varētu nenodot atpakaļ palestīniešiem, bet kā garants to pārņemtu ASV privāta struktūra. Centieni joprojām apturēt tālāko karadarbību nav rimuši. Kairā ir atsākušās sarunas par iespējamo miera plānu. Ēģiptes un Kataras piedāvājums, saskaņā ar publiskoto informāciju, paredz trīs posmus: pilnīgu Izraēlas karaspēka izvešanu no Gazas josla, kara dēļ pārvietoto palestīniešu atgriešanos un ķīlnieku un gūstekņu apmaiņu ar mērķi panākt "pastāvīgu pamieru". Tomēr, kā skaidro Izraēlas pārstāvji, šis plāns esot tālu no tā, kas apmierinātu Izraēlas pusi, tāpēc sarunas būšot ļoti saspringtas. Putina inaugurācija Otrdien, 7.maijā, piekto reizi cauri Kremlim savā varas apliecinājuma gājienā devās Vladimirs Putins, lai atjaunotu prezidentūru, kurā viņš nodrošinājis sev varu vēl nākamajiem sešiem gadiem. Saskaņā ar Krievijas konstitūciju prezidents drīkst vadīt valsti vien divus termiņus pēc kārtas, bet Putins ir mācējis atrast veidus, kā panākt to, lai spētu noturēties pie varas praktiski visa atlikušā mūža garumā. Tiesa, situācija, kādā viņš uzsāka pirmo prezidentūru pirms 24 gadiem un tagad, ir kardināli atšķirīga. Viņš ir kļuvis par Rietumu izraidīto, ir ievilcis savu valsti karā, kļuvis par lielāko Eiropas draudu un cenšas būvēt alternatīvu pasauli, kuru valda, pirmkārt, varaskāre un ambīcijas. Rietumu valstīm bija jāizšķiras, vai tās piedalās šķietamajā demokrātijas farsā, jo diplomātijā ir ierasts, ka vismaz valstu vēstnieki, ja ne vadītāji un prezidenti, pievienojas inaugurācijas svinībās. Daudzu valstu, tajā skaitā, Latvijas pārstāvji jau laikus paziņoja, ka uz inaugurāciju nedosies. Tomēr sešu Eiropas Savienības valstu pārstāvji pievienojās procedūrai Kremlī, starp kurām bija arī Francija. Tā skaidroja, ka joprojām vēloties atstāt atvērtas durvis sarunām ar Krieviju. Lielais jautājums ir: kas notiks tagad, kad Putins šķietami konsolidējis un nodrošinājis sev varu nākamajiem sešiem gadiem. Vai un kādas izmaiņas būs valdības sastāvā? Kas notiks militārajās struktūrās? Vēl pirms inaugurācijas ceremonijas Krievija paziņoja par militārajām mācībām, kurās tiks izspēlēta iespēja izmantot taktiskos kodolieročus. Rietumi to nodēvējuši par kārtējo šantāžas elementu, tomēr ir skaidrs, ka šo Putina prezidentūru ievadīs militārā pretstāve un draudi visai Rietumu sabiedrībai.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Informativo de primera hora de la mañana, en el programa El Remate de La Diez Capital Radio. Hoy es San Pedro Mártir, el santo que se celebra el 29 de abril, el día de la decisión de Sánchez. Pedro Sánchez anuncia hoy si dimite o continúa como presidente del Gobierno. Pese al respaldo recabado entre las filas socialistas y sus socios parlamentarios, nada ha trascendido sobre su decisión final tras admitirse a trámite una querella contra su esposa con posibles noticias falsas. Hoy se cumplen 796 días del cruel ataque e invasión de Rusia a Ucrania. Hoy es lunes 29 de abril de 2024. Buenos días Ucrania, Gaza e Israel. Día Internacional de la Danza. En 1982, por iniciativa del Comité Internacional de Danza, fue proclamado por la UNESCO el 29 de abril como Día Internacional de la Danza. La fecha escogida corresponde al natalicio del bailarín y coreógrafo Jean-Georges Noverre. El objetivo del Día Internacional de la Danza es homenajear a la danza como una disciplina de arte universal y diversa, reuniendo a todos los que han elegido esta forma de expresión sin barreras culturales, políticas y éticas. 1729.- Felipe V da carácter de institución a los "mozos de Veciana", más conocidos en toda Cataluña por "Mozos de Escuadra". 1814.- Guerra de la Independencia: los franceses se retiran de Barcelona. 1875.- Portugal suprime la esclavitud en todas las provincias de ultramar. 1876.- El Parlamento británico concede a la reina Victoria de Inglaterra el título de Emperatriz de la India. 1900.- Botadura del "Extremadura", primer barco de guerra español tras la destrucción de la Escuadra en Cuba, en 1898. 1931.- El Gobierno provisional de la República española disuelve las Ordenes Militares. 1935.- Comienza la I Vuelta Ciclista a España. 1942.- Segunda Guerra Mundial: encuentro de Hitler y Mussolini en el palacio de Klessheim. Tal día como hoy 29 de abril de 1970, después de 12 meses de bombardeos por parte de los EE.UU, las tropas de Vietnam del Sur invaden Camboya y las tropas de EE.UU. le siguen 2 días después. La operación para invadir Camboya duró hasta finales de junio, cuando las tropas estadounidenses y de Vietnam del Sur se retiraron. 1988.- Mijail Gorbachov, presidente de la URSS, recibe en el Kremlim, por primera vez, al patriarca de la Iglesia Ortodoxa rusa, Pimen. 1997.- Entra en vigor el Convenio Internacional sobre Prohibición de Armas Químicas, ratificado por 105 de los 168 estados firmantes. 2008.- El ex ministro y ex portavoz del PP Eduardo Zaplana abandona la política y ficha por Telefónica. 2009.- La OMS eleva a grado 5 sobre 6 la pandemia de la gripe A. 2011.- El Príncipe Guillermo de Inglaterra contrae matrimonio con la joven Kate Middleton. 2013.- El restaurante español Celler de Can Roca, reconocido como el mejor restaurante del mundo. Patrocinio del santo de cada día por gentileza de la Casa de las Imágenes, en la calle Obispo Perez Cáceres, 17 en Candelaria. Santoral para hoy, 29 de abril: santos Catalina de Siena, Pedro de Verona y Agapio. La falta de soldados en Ucrania facilita el avance de Rusia en la región de Donetsk. Rusia incendia con drones un hotel del mar Negro entre un empeoramiento de la situación para Ucrania. El paro sube al 12,29% en el primer trimestre y se destruyen 139.700 empleos, según la EPA. Miles de personas se manifiestan frente al Congreso en defensa de la democracia en vísperas del anuncio de Sánchez. La decisión de Sánchez mantiene en vilo al Gobierno y al PSOE. Canarias, la comunidad autónoma donde más bajó el paro en el primer trimestre. Este indicador descendió en 14.500 personas en relación a los tres meses anteriores. La tasa de paro es del 14,88 %. El Estado deja sin invertir la mitad de los fondos previstos para Canarias. La Administración central apenas gastó el año pasado 196 millones de euros de los casi 392 presupuestados para inversiones directas en el Archipiélago. Un total de 220 inmigrantes llegan a Canarias en cuatro embarcaciones. Entre los ocupantes se encontraba un bebé de pocos meses y al menos una persona ha necesitado ser trasladada a un centro hospitalario. Un día como hoy en 1958 nació Michelle Pfeiffer, actriz y cantante estadounidense.

Programa de actualidad con información, formación y entretenimiento conectando directamente con los oyentes en La Diez Capital radio. Dirigido y presentado por Miguel Ángel González Suárez. www.ladiez.es - Informativo de primera hora de la mañana, en el programa El Remate de La Diez Capital Radio. Hoy es San Pedro Mártir, el santo que se celebra el 29 de abril, el día de la decisión de Sánchez. Pedro Sánchez anuncia hoy si dimite o continúa como presidente del Gobierno. Pese al respaldo recabado entre las filas socialistas y sus socios parlamentarios, nada ha trascendido sobre su decisión final tras admitirse a trámite una querella contra su esposa con posibles noticias falsas. Hoy se cumplen 796 días del cruel ataque e invasión de Rusia a Ucrania. Hoy es lunes 29 de abril de 2024. Buenos días Ucrania, Gaza e Israel. Día Internacional de la Danza. En 1982, por iniciativa del Comité Internacional de Danza, fue proclamado por la UNESCO el 29 de abril como Día Internacional de la Danza. La fecha escogida corresponde al natalicio del bailarín y coreógrafo Jean-Georges Noverre. El objetivo del Día Internacional de la Danza es homenajear a la danza como una disciplina de arte universal y diversa, reuniendo a todos los que han elegido esta forma de expresión sin barreras culturales, políticas y éticas. 1729.- Felipe V da carácter de institución a los "mozos de Veciana", más conocidos en toda Cataluña por "Mozos de Escuadra". 1814.- Guerra de la Independencia: los franceses se retiran de Barcelona. 1875.- Portugal suprime la esclavitud en todas las provincias de ultramar. 1876.- El Parlamento británico concede a la reina Victoria de Inglaterra el título de Emperatriz de la India. 1900.- Botadura del "Extremadura", primer barco de guerra español tras la destrucción de la Escuadra en Cuba, en 1898. 1931.- El Gobierno provisional de la República española disuelve las Ordenes Militares. 1935.- Comienza la I Vuelta Ciclista a España. 1942.- Segunda Guerra Mundial: encuentro de Hitler y Mussolini en el palacio de Klessheim. Tal día como hoy 29 de abril de 1970, después de 12 meses de bombardeos por parte de los EE.UU, las tropas de Vietnam del Sur invaden Camboya y las tropas de EE.UU. le siguen 2 días después. La operación para invadir Camboya duró hasta finales de junio, cuando las tropas estadounidenses y de Vietnam del Sur se retiraron. 1988.- Mijail Gorbachov, presidente de la URSS, recibe en el Kremlim, por primera vez, al patriarca de la Iglesia Ortodoxa rusa, Pimen. 1997.- Entra en vigor el Convenio Internacional sobre Prohibición de Armas Químicas, ratificado por 105 de los 168 estados firmantes. 2008.- El ex ministro y ex portavoz del PP Eduardo Zaplana abandona la política y ficha por Telefónica. 2009.- La OMS eleva a grado 5 sobre 6 la pandemia de la gripe A. 2011.- El Príncipe Guillermo de Inglaterra contrae matrimonio con la joven Kate Middleton. 2013.- El restaurante español Celler de Can Roca, reconocido como el mejor restaurante del mundo. Patrocinio del santo de cada día por gentileza de la Casa de las Imágenes, en la calle Obispo Perez Cáceres, 17 en Candelaria. Santoral para hoy, 29 de abril: santos Catalina de Siena, Pedro de Verona y Agapio. La falta de soldados en Ucrania facilita el avance de Rusia en la región de Donetsk. Rusia incendia con drones un hotel del mar Negro entre un empeoramiento de la situación para Ucrania. El paro sube al 12,29% en el primer trimestre y se destruyen 139.700 empleos, según la EPA. Miles de personas se manifiestan frente al Congreso en defensa de la democracia en vísperas del anuncio de Sánchez. La decisión de Sánchez mantiene en vilo al Gobierno y al PSOE. Canarias, la comunidad autónoma donde más bajó el paro en el primer trimestre. Este indicador descendió en 14.500 personas en relación a los tres meses anteriores. La tasa de paro es del 14,88 %. El Estado deja sin invertir la mitad de los fondos previstos para Canarias. La Administración central apenas gastó el año pasado 196 millones de euros de los casi 392 presupuestados para inversiones directas en el Archipiélago. Un total de 220 inmigrantes llegan a Canarias en cuatro embarcaciones. Entre los ocupantes se encontraba un bebé de pocos meses y al menos una persona ha necesitado ser trasladada a un centro hospitalario. Un día como hoy en 1958 nació Michelle Pfeiffer, actriz y cantante estadounidense. - Sección de actualidad con mucho sentido de Humor inteligente en el programa El Remate de La Diez Capital radio con el periodista socarrón y palmero, José Juan Pérez Capote, El Nº 1. - Sección en el programa El Remate de La Diez Capital radio con los abogados, Juan Inurria y Jaime Díaz Fraga. Begoña, carta de amor y Fical aplicado… - Tertulia en el programa El Remate de La Diez Capital radio con nuestros colaboradores: Rosi Rivero, Moises Pires, Matías Hernández y Ciro Machado Ucelay. Miles de personas se manifiestan frente al Congreso en defensa de la democracia en vísperas del anuncio de Sánchez. La decisión de Sánchez mantiene en vilo al Gobierno y al PSOE. Canarias, la comunidad autónoma donde más bajó el paro en el primer trimestre. Este indicador descendió en 14.500 personas en relación a los tres meses anteriores. La tasa de paro es del 14,88 %. El Estado deja sin invertir la mitad de los fondos previstos para Canarias. La Administración central apenas gastó el año pasado 196 millones de euros de los casi 392 presupuestados para inversiones directas en el Archipiélago.

Ukraina turpina aizstāvēties pret iebrucējiem. Krievija nogalina vēl vienu opozicionāru. Aktualitātes analizē "Latvijas Avīzes" komentētājs politologs Arnis Latišenko. Sazināmies arī bijušo Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedi Juri Dalbiņu. Ierakstā komentē politologs no Krievijas Dmitrijs Oreškins un žurnālists no Ukrainas Dmitro Ļevus. Ukrainas karš: 8 + 2 Krievijas agresija pret Ukrainu ilgst jau desmit gadus – šo it kā labi zināmo faktu šajās dienās mēdz atgādināt dažādu pasaules mediju virsraksti. Pēdējie divi gadi, kurus Ukrainas tauta izmisīgi aizstāvas pret plaša mēroga iebrukumu, daudzu apziņā aizēnojuši iepriekšējos astoņus, kuros Krievija tāpat sagrāba teritorijas, grāva un slepkavoja, meloja un manipulēja. Vakar, 20. februārī, Kijivā tika atzīmēta desmitā gadskārta, kopš asiņainā pretstāve Maidanā sasniedza savu kulmināciju, un pieminēti 107 t.s. „Pašcieņas revolūcijas” jeb „Eirorevolūcijas” upuri. Diemžēl, kā izrādījās, tās bija tikai pirmās dzīvības no daudziem tūkstošiem, kurus Ukrainai nācies šajos gados ziedot par savu vēlmi piederēt brīvības un tiesiskuma telpai. Šos nežēlīgos meslus ukraiņu nācija maksā arī par Rietumu pasaules tuvredzību, ērtām ilūzijām, domāšanas inerci, reizumis arī noziedzīgu vienaldzību un nožēlojamu pērkamību, ko meistarīgi izmantojis Kremļa režīms. Un pat ja šobrīd pasaules demokrātijas pīlāri sākuši ārstēt šīs ielaistās kaites, tad atlabšana notiek ar smagiem recidīviem, bet komplikācijas, kā, piemēram, Eiropas militārais vārgums, būs jūtamas vēl ilgi. Tiesa, uz nožēlojamās Savienoto Valstu palīdzības situācijas fona zināmi cerību stariņi ir pagājušonedēļ noslēgtie aizsardzības pakti ar Vāciju un Franciju, kas pievienojas līdzīgam jau janvārī noslēgtam akordam ar Lielbritāniju. Kad 2014. gadā notika Krievijas maskētais iebrukums Ukrainas austrumdaļā, frontes līnijā cita starpā nonāca arī Avdijivkas pilsēta, kurā pirms kara dzīvoja apmēram 35 000 iedzīvotāju. Pamatīgi cietusi jau agrāk, pilsēta tika galīgi pārvērsta drupu kaudzē kaujās kopš pagājušā gada oktobra, Krievijas pusei dāsni šķiežot munīciju, bruņutehniku un lielgabalu gaļu, lai Avdijivku ieņemtu. 17. februārī ukraiņu spēki atstāja pilsētu, atkāpjoties uz iepriekš sagatavotām pozīcijām, un līdz ar to Krievija guvusi savu pirmo nozīmīgo panākumu kopš pagājuša gada maija, kad pēc līdzīgām ilgām un asiņainām kaujām tās spēki ieņēma Bahmutu. Kā viens no Avdijivkas krišanas iemesliem tiek minēts zināms Krievijas pārsvars gaisā, lai gan par absolūtu to ne tuvu nenosaukt, ciktāl pēdējās dienās notriekti vairāki modernākie krievu lidaparāti Su-34 un Su-35. Krievija nogalina vēl vienu opozicionāru Pagājušās piektdienas, 16. februāra, pēcpusdienā Krievijas Ieslodzījuma lietu pārvalde paziņoja, ka labošanas darbu kolonijā miris ieslodzītais Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs. Kā oficiālais nāves iemesls tiek minēts “pēkšņās nāves sindroms”. Lai gan īsto nāves iemeslu šobrīd un diez vai vispār varēs noskaidrot, jo Navaļnija līķi ģimenei neatdos vēl vismaz divas nedēļas,  kamēr tikšot veikta “ķīmiskā ekspertīze”.  Tomēr ir skaidrs, ka pie viņa nāves ir vainojams Kremlis.  Navaļnijs savas dzīves laikā bijis neērts pretinieks Kremlim, regulāri izgaismojot valdošās elites koruptīvās darbības, izvedot ielās protestētājus un kopā ar žurnālistiem no „Bellingcat”, CNN un citiem medijiem atklājot arī to, kā tieši Kremlis centās viņu noindēt 2020.gadā. Šaipus robežai Aleksejs Navaļnijs gan bija pretrunīgi vērtēta persona. No vienas puses – vienīgais, kas vēl spēja apvienot Krievijas opozīciju un bijis gana drosmīgs, lai atgrieztos Krievijā, labi zinot, kas viņu sagaida dzimtenē. No otras puses, netiek aizmirsts tas, ka 2007.gadā viņš bija pievienojies radikālajai Nacionālās Krievijas atbrīvošanas kustībai, Navaļnijs arī atbalstījis Krievijas iebrukumu Gruzijā 2008. gadā, kā arī paudis, ka "Krima paliks Krievijas sastāvā un pārskatāmā nākotnē nekad vairs nekļūs par daļu no Ukrainas". Šeit gan jābilst, ka pagājušā gadā  Navaļnijs rakstīja, ka Ukrainas robežām jābūt tām, kas starptautiski atzītas un noteiktas 1991. gadā. Pēc ziņām par Navaļnija nāvi, virknē Krievijas pilsētu cilvēki devās nolikt ziedus viņa piemiņai  pie pieminekļiem politiski represētajām personām. Divās dienās Krievijā arestēja vairāk nekā 400 cilvēku, kas vēlējās pieminēt nelaiķi.  Pirmdien  Navaļnija atraitne Jūlija publicēja videouzrunu, kurā paziņoja, ka viņas vīru noslepkavojis diktators Vladimirs Putins, un solīja turpināt opozicionāra cīņu, aicinot krievus stāties viņai līdzās un turpināt cīnīties par brīvu Krieviju.  Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Tucker Carlson se ha convertido en la primera persona en entrevistar a Vladímir Putin en un canal occidental desde el inicio de la invasión rusa en Ucrania. Después de algunas especulaciones persistentes, Moscú finalmente ha confirmado la veracidad de esta información. El que fuera presentador de Fox News, conocido en algunos ambientes como "el tiburón" de Donald Trump, ha explicado en un video difundido en Twitter la concepción errónea que, según él, tienen los americanos sobre esta guerra, ya que "nadie les ha dicho la verdad". En el capítulo de hoy repasamos la trayectoria profesional de Carlson y abordamos las causas y efectos de esta controvertida entrevista con la ayuda de Cristian Campos, jefe de Opinión en EL ESPAÑOL. Además, nos sumergimos en el intrigante triángulo conformado por Donald Trump, Vladímir Putin y Tucker Carlson, un polémico comunicador especializado en entrevistar a líderes controvertidos. Bolsonaro y Orbán, pasando por Bukele y Milei hasta llegar a Putin. ¿Está Tucker Carlson sirviendo como una herramienta de propaganda para el Kremlin? ¿Cuáles son los posibles beneficios que Putin obtiene de esta entrevista? Lo analizamos con Jara Atienza, redactora de Internacional.

Baidens kandidēs uz otru termiņu ASV prezidenta amatā. Noslēdzies Krievijas prezidēšanas mēnesis ANO Drošības padomē. Uzbekistānā aizvadīts konstitucionālais referendums. Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un politologs Kārlis Daukšts. Baidens iziet uz „skrejceļa” Pirms nedēļas Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena komanda publiskoja videovēstījumu, kas piesaka pašreizējā valsts galvas pretendēšanu uz otro termiņu Baltajā namā. Prezidenta vēlēšanām jānotiek nākamā gada 5. novembrī, un šis Baidena pieteikums vairo iespējamību, ka arī tās, tāpat kā iepriekšējās, izvērtīsies par dueli starp viņu un eksprezidentu Donaldu Trampu. Pēdējais savu nolūku kandidēt darīja zināmu jau pagājušā gada novembrī un uz pagājušās nedēļas jaunumiem reaģēja sev ierastajā stilā – pirms piecām dienām, uzrunājot savus atbalstītājus Ņūhempšīras štatā, viņš tēloja gaidāmās vēlēšanas kā labā un ļaunā cīņu, sakot, ka tā būšot izvēlē starp „spēku un vājumu, veiksmi un neveiksmi, drošību un anarhiju, mieru un konfliktu, labklājību un katastrofu”. Taisnību sakot, šī retorika vērtējama kā diezgan adekvāta atbilde uz demokrātu līdera videoklipa patosu, jo arī tajā ļoti daudz vietas atvēlēts kaitējumam, kuru eksprezidents nodarījis amerikāņu demokrātijai, un briesmām, kādas viņš tai joprojām rada. Kā trāpīgi norāda raidsabiedrības BBC komentētāja Entonijs Zērčers, Baidena „klišejiskā frāze „pabeigsim šo darbu”, kuru daudzi sagaidīja kā viņa kampaņas vadmotīvu, parādās tikai pašās klipa beigās. Vēstījums, turpretī, šķiet esam: „piebeigsim Donaldu Trampu un republikāņus”. Attiecīgi, šis kampaņas sākums vēlreiz apliecina, ka nākamais amerikāņu politikas gads, visticamāk, būs antagonisma un agresijas pilns. Augstākajā politiskajā līmenī Demokrātu partijas atbalsts esošajam prezidentam ir garantēts. Savienoto Valstu vēsturē ir tikai viens gadījums 19. gs. vidū, kad partija pēc pirmā termiņa nenominēja esošo prezidentu atkārtotajām vēlēšanām. Principiālu atbalstu Džo Baidenam jau paudis arī viņa galvenais sāncensis 2020. gada priekšvēlēšanās senators Bērnijs Sanderss. Cita aina gan paveras vēlētāju aptaujās. Apmēram 70% amerikāņu, t.sk. apmēram puse demokrātu elektorāta, uzskata, ka prezidentam nevajadzētu kandidēt atkārtoti. Kā galvenā problēma tiek minēts viņa cienījamais vecums. Jau šobrīd Džo Baidens savos 80 gados ir visu laiku vecākais Baltā nama saimnieks; otrā termiņa noslēgumā viņam būtu jau 86. Tiesa, arī Donalds Tramps savos septiņdesmit sešos daudz neatpaliek. Un, atšķirībā no Baidena, republikāņu rindās viņam ir daudz zaļoksnējāka alternatīva – spēka gados esošais Floridas gubernators Rons DeSantis, kurš ir nedaudz mērenāks par Trampu savās populistiskajās izpausmēs, bet pārstāv ļoti līdzīgu politisko ievirzi. Pliķis priekšsēdim Apvienoto Nāciju Drošības padomes prezidējošās valstis mainās ik pēc mēneša, attiecīgi katrai no piecpadsmit padomes loceklēm šis gods piekrīt apmēram reizi pusotrā gadā. Līdz ar aprīļa beigām noslēdzās Krievijas Federācijas prezidēšanas mēnesis. Zīmīgi, ka iepriekšējo reizi Kremļa pārstāvis augsto tribīni ieņēma tieši pagājušā gada februārī, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Saprotams, ka Kijivas pārstāvji ļoti asi kritizēja šo situāciju, kad institūcijā, kas domāta, lai novērstu konfliktus un agresiju pasaulē, prezidē ciniska agresorvalsts. Diemžēl, nekāds mehānisms, kas to varētu novērst, nav paredzēts. Krievijas pilnvarotais pārstāvis ANO Vasīlijs Ņebenzja, sagaidot prezidentūru, solīja debates, kurās tikšot pieteikta „jauna pasaules kārtība”, kurā vairs nedominēšot Savienotās Valstis. Savukārt kāds anonīms amerikāņu diplomāts Kremļa taktiku prezidēšanas mēnesī raksturoja modernajā slengā kā mēģināšanu trollēt rietumvalstis. Lielākoties tā ir ar Krievijas agresiju saistītu tēmu cilāšana, skaļi paužot savu, realitātei apgriezti proporcionālo vēstījumu. Rietumiem šai gadījumā bija jau gatava prettaktika, proti – uz sēdēm, kurās bija gaidāma spilgtākā maskaviešu iznešanās, devās nevis Savienoto Valstu vēstniece Apvienotajās Nācijās Linda Tomasa-Grīnfīlda, bet gan kāds viņas zemāka ranga kolēģis, kurš pie tam pameta zāli, kad Kremļa demagoģijas kulminācijas brīžos. Līdzīgi rīkojās arī vēl vienas Drošības padomes pastāvīgās dalībvalsts – Lielbritānijas pārstāvji. Tā notika, cita starpā, reizē, kad sanāksmi tiešsaistē uzrunāja bēdīgi slavenā Krievijas bērnu tiesību funkcionāre, Starptautiskās krimināltiesas aizdomās turētā Marija Ļvova-Belova. Krievijas pārstāvjiem, tai skaitā vairākas sēdes vadījušajam ārlietu ministram Lavrovam pagājušomēnes nācās uzklausīt visai daudz netīkama, taču sāpīgāko pliķi mēneša nogalē Krievija saņēma ANO Ģenerālajā asamblejā. Tika balsots par rezolūciju Apvienoto Nāciju un Eiropas Padomes sadarbības sakarā, kuras tekstā Krievijas rīcība attiecībā pret Ukrainu un arī Gruziju raksturota kā agresija. Kremlim netīkamākais ir tas, ka par rezolūciju balsoja arī tā it kā sabiedrotā – Ķīnas Tautas republika.   Vai salna Uzbekistānas pavasarī? 30. aprīlī Uzbekistānas pilsoņi balsoja konstitucionālajā referendumā, kas paredz nozīmīgas izmaiņas valsts pamatlikumā. Pēc oficiālās statistikas referendumā piedalījušies nepilni 85% balsstiesīgo un vairāk nekā 90% nobalsojuši par. Daudzas no tādējādi apstiprinātajām izmaiņām šķiet tiešām progresīvas, salīdzinot ar iepriekšējo modeli, kas stājās spēkā 1992. gadā. Tas bija laiks, kad valsts priekšgalā nostājās agrākais Uzbekijas PSR kompartijas vadītājs Isloms Karimovs. Viņš uzbūvēja vienu no Centrālāzijas autoritārajiem režīmiem, kuru vadīja līdz pat savai nāvei 2016. gadā. Viņa funkciju pārņēmēju, pašreizējo Uzbekistānas prezidentu Šavkatu Mirzijojevu, daudzi uzlūko kā reformētāju un demokratizētāju, salīdzinot viņu ar tādiem totalitāro sistēmu liberalizētājiem kā Dens Sjaopins Ķīnā vai Mihails Gorbačovs Padomju Savienībā. Viņa varas periodu reizumis dēvē par „Uzbekistānas atkusni” vai „pavasari”. Referendumā pārveidotā pamatlikuma burts šķiet to apliecinām. Sākot jau ar 1. pantu, kurā Uzbekistāna tagad definēta ne vien kā suverēna un demokrātiska, bet arī kā tiesiska, sociāla un sekulāra valsts. Jaunā redakcija aizliedz nāvessodu, pilsoņa izraidīšanu un nežēlīgu sodīšanu, paredz valsts garantijas trūcīgo nodrošināšanai ar mājokli, bezmaksas izglītībai un veselības aprūpes minimumam. Tomēr konstitucionālajam referendumam ir arī sava ēnas puse. Vara gādāja, lai nebūtu nekādas nopietnas pretkampaņas. Uzbekistānā tas ir vienkārši, jo, lai gan valstī ir piecas formāli neatkarīgas politiskās partijas, tās visas stingri atbalstīja iniciatīvu, tāpat kā pastāvīgi atbalsta prezidenta politiku. Vairāk nācās papūlēties ar žurnālistiem un blogeriem, dažus izsaucot uz nopratināšanām, bet prominento opozicionāro blogeri Mominovu apcietinot un izvirzot viņam acīmredzami safabricētas apsūdzības. Varu acīmredzami baida iespējamie protesti pēc tam, kad pagājušā gada jūlijā nemieri izcēlās autonomajā Karakalpakstānas republikā. Iemesls bija mēģinājums jaunajā konstitūcijas redakcijā likvidēt klauzulu par Karakalpakstānas tiesībām izstāties no Uzbekistānas sastāva. Brutālās nemieru apspiešanas laikā gāja bojā vismaz 21 cilvēks, vairāki simti tika arestēti, apmēram 60 no viņiem piespriesti dažāda ilguma cietumsodi. Tomēr strīdīgo punktu prezidents Mirzijojevs galu galā atsauca. Taču daudzi svētdien notikušajā referendumā saskata viņa mēģinājumu konsolidēt savu varu. Saskaņā ar veco pamatlikuma variantu Mirzijojevam 2026. gadā būtu jāatstāj valsts galvas amats. Taču, kā jau lēmusi Uzbekistānas Konstitucionālā tiesa, līdz ar jaunās redakcijas spēkā stāšanos, prezidents var pretendēt vismaz vēl uz vienu termiņu, pie kam termiņš pagarināts no pieciem uz septiņiem gadiem. Tā kā tiek lēsts, ka, ļoti iespējams, esošais valsts galva varētu organizēt sev arī ceturto termiņu, tā paliekot amatā līdz 2040. gadam. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

No pēdējā laikā ierastās ziņu plūsmas par Krievijas dronu uzbrukumiem ukraiņu pilsētām un Ukrainas dronu triecieniem pa krievu militāro tehniku visnotaļ pamatīgi izceļas Krievijas paziņojums par divu it kā Ukrainas dronu uzbrukumu Kremlim un nesekmīgu Putina slepkavības mēģinājumu, ko Ukraina savukārt kategoriski noliedz. Ko domāt par šo incidentu, ja tāds tiešām notika un arī ja nenotika; kas gaidāms devītajā maijā un par ukraiņu pretuzbrukumu šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” saruna ar Nacionālo bruņoto spēku majoru Jāni Slaidiņu un bijušo NBS komandieri Juri Maklakovu.

Comenzamos en China para conocer lo que han dado de sí las reuniones mantenidas entre la presidenta de la Comisión Europea Ursula Von der Leyen y el presidente francés Emmanuel Macron con Xi Jinping. El objetivo es lograr garantías de Pekín de que intercederá ante Moscú para buscar un final a la guerra de Ucrania. Conversamos con Eduardo Kaplan, editor del periódico estadounidense Wall Street Journal en Nueva York. Hablaremos de la detención de Evan Gershkovich,el corresponsal del diario en Rusia y las acusaciones de espionaje por parte del Kremlim. Nos detenemos en Francia para seguir las manifestaciones contra la reforma de pensiones y en Jerusalén para tomar el pulso a una situación muy complicada tras el cruce de misiles entre Israel y Gaza y tras el lanzamiendo de misiles, 34, desde Líbano. Naciones Unidas pide contención. También analizamos cómo ha sido el regreso del ex presidente brasileño Jair Bolsonaro a Brasil, que ha empezado a declarar ante la policía por algunos de los cargos que pesan en su contra. Escuchar audio

Conversaremos después con Eduardo Kaplan, editor del periódico estadounidense Wall Street Journal en Nueva York. Hablaremos de la detención de Evan Gershkovich, corresponsal del diario en Rusia y de las acusaciones de espionaje en su contra por parte del Kremlim. Gershkovich es hijo de padres rusos exiliados en Estados Unidos desde la época de la Unión Soviética y el primer periodista estadounidense detenido en territorio ruso desde la Guerra Fría. Escuchar audio

Eiropas Komisija ir daļēji piekāpusies Lielbritānijas prasībām pārskatīt Ziemeļīrijas protokolu, kas kopš Breksita īstenošanu ir izveidojis muitas barjeras starp Ziemeļīriju un pārējo karalisti. Kāpēc tas izdarīts un kas būs citādi? Analītiķi saka, ka atvērtību sarunām ir veicinājis karš Ukrainā. Šoreiz karam Ukrainā tiešā veidā nepievēršamies. Taču runājam, kā tas ietekmē valstu savstarpējās attiecības. Vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par Ķīnu: ja ķīnieši palīdzēs ar militārām piegādēm Krievijai, tai būs jāpiedzīvo sankcijas, tā draud Rietumi. Ko gan viņi var sliktu izdarīt Ķīnai? Šīs jautājums interesants arī tādēļ, ka Rietumiem arī grūti kontrolēt sankciju īstenošanu pret Krieviju pašu teritorijā. Un vēl citas valstis labprāt palīdz Krievijā, jo šādi var nopelnīt. Ko Rietumi spēj vai nespēj panākt, runājot par vēlmi ietekmēt citu valstu īstenoto politiku. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Politikas katedras vadītājs, docents Mārtiņš Daugulis un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Lielbritānija un ES vienojas labot Ziemeļīrijas protokolu Jau tad, kad briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), kļuva skaidrs, ka pieņemtais lēmums radīs vairākus būtiskus izaicinājumus. Viens no lielajiem draudiem kļuva Lielbritānijas vienotība. Piemēram, skoti pārliecinoši balsoja par palikšanu ES sastāvā, un angļu faktiski uzspiestā vēlme pamest to deva pamatīgu stimulu daudzu skotu sapnim izstāties no Apvienotās Karalistes. Tas arī ir vērojams Skotijā šajos gados, kur nerimst cīņa par iespēju sarīkot jaunu neatkarības referendumu. Otrs lielais izaicinājums ir bijis miers Ziemeļīrijā. Kaut kādā mērā ES bija tā, kas palīdzēja izbeigt daudzu ziemeļīru gadu desmitiem ilgušo cīņu par vienotu Īriju. Esot vienotā politiskā un ekonomiskā telpā, bija iespēja nojaukt jebkādas robežas starp Īrijas Republiku un Lielbritāniju. Un kopš 1998.gadā noslēgtā Lielās piektdienas miera līguma tur bija iestājies ilgi lolotais miers. Breksits to visu izjauca. Lai nebūtu jāatjauno robežkontrole starp Ziemeļīriju un Īrijas republiku un aizsargātu ES vienoto tirgu, pirms trim gadiem tika parakstīts tā saucamais „Ziemeļīrijas protokols”, kas paredzēja izveidot muitas procedūras tām precēm, kas nonāk Īrijā no pārējās karalistes.  Šis protokols jau pašā sākumā raisīja lielas iebildes. Tas faktiski nozīmēja, ka Ziemeļīrija drīzāk bija palikusi par ES nevis Lielbritānijas tirgus dalībnieci. Jau kopš līguma parakstīšanas briti ir centušies panākt protokola pārskatīšanu, liekot lietā dažādus ietekmēšanas līdzekļus, solot pat vienpusēji atkāpties no noslēgtās vienošanās. Tomēr līdz šim nedz Terēzai Mejai, nedz Borisam Džonsonam, nedz Lizai Trasai neizdevās Eiropas Komisijas pretestību lauzt. Tādēļ komisijas vadītājas Ursulas fon der Leienas pirmdienas vizīte Lielibritānijā un paziņojums par panākto vienošanos pārskatīt protokolu ir ļoti nozīmīgs pavērsiens līdzšinējā pretstāvē. Daudzas muitas procedūras tikšot atceltas, Eiropas uzstādītās prasības mīkstinātas un pretrunas novērstas. Kaut arī analītiķi atzīst to kā lielu pašreizējā britu premjera panākumu, tas nenozīmē, ka nu visas grūtības ir aiz muguras. Kā zināms, velns vienmēr slēpjas detaļās, un ir skaidrs, ka vēl ir gaidāmas karstas debates par konkrētiem vienošanās punktiem un to izpildi. Draudi ar sankcijām – cik jēgpilni? 24. februārī Vācijas žurnāls „Der Spiegel” ziņoja, ka Krievija aktīvi risina sarunas ar Pekinu par kaujas dronu piegādi. Kā zināms, ieroču un tehnikas trūkums ir viens no redzamiem faktoriem šajā karā. Kamēr Ukrainai arvien vairāk palīdz Rietumi, Krievijai jāpaļaujas uz savām rezervēm un iespējām, vai jāmeklē trešo valstu palīdzība. Gan sarunās ar Irānu, gan Ķīnu redzams, ka Kremlis visvairāk vēlas iegūt kaujas dronus. Ķīna varētu tos ražot lielos daudzumos, runa ir vismaz par simts droniem tuvāko divu mēnešu laikā, un pēc tam viņi varētu palīdzēt atvērt krieviem šādu ražotni pašiem. Raidorganizācija CNN gan nākamajā dienā vēstīja, ka Pekina vēl galējo lēmumu nav pieņēmusi, taču sarunas tiešām notiekot. Rietumvalstu vadītāji ir brīdinājuši, ka šāda militārā palīdzība Ķīnai dārgi maksās. Tomēr, ko tas īsti nozīmē, to šobrīd grūti pateikt. Pagājušais gads ir atklājis, ka arī Krievijai noteiktās sankcijas ir bijušas mazāk sāpīgas nekā Rietumvalstis solīja un gaidīja. Problēmas ir gan ar sankciju izpildes kontroli pašu valstīs, gan ar trešo valstu gatavību palīdzēt Krievijai. Turklāt šajā ziņā aktīvas ir ne tikai tādas Kremlim tuvas valstis, kā Kazahstāna vai Ķīna. Pat NATO dalībvalsts Turcija, kā rāda pētījumi, aktīvi pelna uz Krievijas izvērstā kara rēķina, palīdzot agresoram iegūt izejvielas, kuras tā izmanto militārajā rūpniecībā. Tikmēr, Eiropas Savienība ir apņēmusies šogad lielāko uzmanību veltīt nevis jaunu sankciju noteikšanai, bet gan esošo sankciju īstenošanai un kontrolei, lai tās nebūtu iespējams apiet. Tomēr ko tieši ES var darīt, lai ietekmētu citu valstu sniegto palīdzību, nav skaidrs. Ir zināms, ka ekonomiskās ietekmes sviras ir šobrīd politiskās uzmanības fokusā. Rietumvalstis cenšas runāt un pārliecināt virkni valstu neatbalstīt Krieviju. Līdz šim tas nav nesis būtiskus rezultātus. Sagatavoja Aidis Tomsons. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Joprojām pasaules uzmanība ir pievērsta traģiskajām sekām, kādas izraisījušas zemestrīces Sīrijā un Turcijā. Šodien lielāku uzmanību pievērsīsim Sīrijai, kas jau pirms zemestrīces ir smagi cietusi pilsoņu karā, un šī iemesla dēļ arī palīdzību sniegt tur ir grūtāk. Satraucoši jaunumi pienāca no Moldovas, kur atklātībā nākušas ziņas par Krievijas gatavotu varas maiņu valstī. Moldovas prezidente saka, ka, pateicoties Ukrainas nodotajai izlūku informācijai, Moldovas varas iestādes šobrīd situāciju kontrolē un cer, ka apvērsums, tā varētu to nosaukt, ir novērsts. Lūkosim saprast, kāds noskaņojums valda Itālijas valdošajā koalīcijā. Bijušais premjers un viens no koalīcijas partiju līderis Silvio Berluskoni ir paudis nepārprotamu atbalstu Putinam, nosodot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks un Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Sīrijas nedienas Saskaņā ar 14. februārī izplatītajām ziņām, pagājušās nedēļas zemestrīces upuru skaits Turcijā un Sīrijā pārsniedzis 41000. Nepilni 6000 no šiem upuriem attiecas uz Sīrijas ziemeļrietumu rajoniem, pie tam, ja stihijas skartajā Turcijas daļā jau drīz pēc notikušā sāka darboties profesionālas glābēju komandas ar attiecīgu tehnisko aprīkojumu, tad Sīrijas daļā iedzīvotāju glābšana lielākoties bija viņu pašu ziņā. Galvenais iemesls ir tas, ka lielu daļu no zemestrīces skartajām Sīrijas provincēm joprojām kontrolē Bašara Asada režīmam opozicionāri spēki, starp kurām pie tam pastāv savstarpēji konflikti. Kā galvenā te jāmin Sīrijas Revolucionāro un opozīcijas spēku nacionālā koalīcija ar tās izveidoto Sīrijas Pagaidu valdību un Sīrijas Nacionālo armiju. Tā ir plaša dažādu pamatā islāmiskas ievirzes grupu koalīcija, kuru atbalsta Turcija. Otra lielākā ir no šīs pirmās pirms pieciem gadiem atšķēlusies Sīrijas Glābšanas valdība ar tās bruņotajām vienībām. Nevienai no šīm grupām, protams, nav attīstīta un attiecīgi apgādāta glābšanas dienesta. Zināms atspaids ir „Baltās ķiveres” – brīvprātīgo organizācija, kura līdz šim nodarbojusies ar civiliedzīvotāju glābšanu pēc Asada režīma un tā sabiedrotās Krievijas spēku apšaudēm un uzlidojumiem. Tagad tās pieredze lieti noder zemestrīces sagrauto ēku drupās aprakto glābšanā. Līdz šim humānā palīdzība opozīcijas kontrolētajiem Sīrijas ziemeļrietumiem no Turcijas tika piegādāta tikai caur vienu robežpunktu, un vēl pirmdien Apvienoto Nāciju palīdzības sniegšanas vadītājam Mārtinam Grifitsam nācās atzīt, ka atbalsta sniegšana zemestrīcē cietušajiem Sīrijas ziemeļrietumos līdz šim nesekmējoties. Galu galā vakar Damaskas režīms piekrita vēl divu robežpunktu izmantošanai, un caur tiem ieradās pirmie palīdzības konvoji. Starptautisko atbalstu saņem arī Asada režīms, taču joprojām pastāv šaubas, vai un kad kaut kas no tā nonāks opozīcijas kontrolētajos valsts rajonos. Līdz šim palīdzības saņemšanu no Damaskas valdības kontrolētās teritorijas negrib pieļaut arī radikāli islāmistiskā opozīcijas grupa „Levantes Atbrīvošanas organizācija”, kas kontrolē lielu daļu no zemestrīces skartās Idlibas provinces. Kremlim draudzīgās balsis Iekšpolitisku viļņošanos Itālijā nule izraisījis valdībā ietilpstošās partijas „Forza Italia” dibinātājs un priekšsēdētājs Silvio Berluskoni. Runādams ar presi pēc nobalsošanas vietvaru vēlēšanās Milānā, 86 gadus vecais politiķis un preses magnāts izteicās: „Lai es runātu ar Zelenski?! Ja es būtu premjerministrs, es nekad tur nedotos, jo mēs redzam viņa valsts izpostīšanu un viņa karavīru un civiliedzīvotāju slaktiņu. Būtu pieticis, ja viņš beigtu uzbrukumus divām autonomajām republikām Donbasā, un nekas tāds nenotiktu. Tā ka es šī kunga rīcību vērtēju ļoti, ļoti negatīvi.” Vēl vecišķais politikānis piemetināja, ka Savienoto Valstu prezidentam Baidenam vajadzētu piedraudēt Ukrainai ar palīdzības pārtraukšanu, ja Kijivas valdība nevēlas pārtraukt uguni. Tā Berluskoni reaģēja uz Itālijas premjerministres Džordžijas Meloni neseno tikšanos ar Zelenski viņa vizītes laikā Briselē. Premjerministre, partijas „Itālijas brāļi” pārstāve, līdz šim noteikti atbalstījusi Ukrainu tās karā pret Krieviju un paudusi sarūgtinājumu, ka netika aicināta uz Parīzi, kad Zelenskis tur tikās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Savukārt Itālijas opozīcijas pārstāvji jau izteikušies, ka šāda viņu valsts apiešana neesot nekāds brīnums, ja ievēro, kādi spēki veido tās valdību. Berluskoni, kā zināms, nekad nav slēpis savu draudzību ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un simpātijas Kremļa saimniekam savulaik paudis arī trešā Meloni koalīcijas partnera – labēji populistiskās partijas „Līga” – vadītājs Mateo Salvini. 12. un 13. februārī notikušās vietvaru vēlēšanas divos lielākajos Itālijas reģionos – Lombardijā un Lacio – gan liecina, ka Itālijas sabiedrības simpātijas pieder Meloni politikai. Partija „Itālijas brāļi” šajās vēlēšanās startējusi vispārliecinošāk, atņemot daļu balsu arī saviem koalīcijas partneriem. Interesanti, ka Berluskoni publiskais uznāciens notiek laikā, kad pavisam tuvu ir pilna mēroga karadarbības sākuma gadadiena un Krievija aktivizējusi savus pūliņus frontē. Var tikai minēt, vai tā ir nejauša sakritība, vai daļa no Kremļa mērķtiecīgiem centieniem, pie kuriem varētu būt pieskaitāma arī Ungārijas ārlietu ministra Petera Šijarto nesenā vizīte Baltkrievijā, šādi pārkāpjot pašpasludinātā prezidenta Lukašenko diplomātisko blokādi no Rietumu puses. Iespējamie Kremļa tīkojumi Moldovā Februāra sākumā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs intervijā vienam no Kremļa propagandas ruporiem paziņoja, ka „kolektīvie Rietumi” gatavojot nākamās Ukrainas lomai Moldovu. Tas nepārprotami tika uztverts kā mājiens, ka Maskava varētu mēģināt destabilizēt situāciju nelielajā Ukrainas kaimiņvalstī, kuru nozīmīgi skārušas kara sekas. Strauji samazinājušās gāzes piegādes no Krievijas, un dabasgāzes un elektrības cenas Moldovā palielinājušās, attiecīgi, septiņas un četras reizes. To nav kavējušies izmantot Moldovas opozīcijas pārstāvji, organizējot regulāras protesta demonstrācijas pret proeiropeiskās prezidentes Maijas Sandu valdību. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušajā ceturtdienā uzrunādams Eiroparlamenta deputātus Briselē, paziņoja, ka Ukrainas slepenajiem dienestiem izdevies pārtvert Kremļa plānu situācijas destabilizēšanai Moldovā. Vēlāk šīs ziņas apstiprināja Moldovas Izlūkošanas un drošības dienests. Savukārt piektdien, Krievijai veicot kārtējo masīvo raķešu uzbrukumu Ukrainai, divas raķetes, izšautas no krievu karakuģa Melnajā jūrā, ceļā uz Rietumukrainu šķērsoja Moldovas gaisa telpu. Šai sakarā uz ārlietu ministriju Kišiņevā tika izsaukts Krievijas vēstnieks, bet dažas stundas vēlāk par demisiju paziņoja Moldovas premjerministre Natālija Gavriļica. Kā demisijas iemeslu viņa minēja nespēju tikt galā ar visām krīzēm, kuras izraisījusi Krievijas agresija pret Ukrainu. Prezidente Sandu pateikusies līdzšinējai premjerministrei par paveikto un jau nominējusi viņas pēcnācēju – savu līdzšinējo padomnieku drošības jautājumos, ekonomikas un vadības speciālistu Dorinu Rečanu. Pirmdien arī pati prezidente apstiprināja, ka Kremlis plānojis gāzt viņas valdību. Šai nolūkā valstī bijis paredzēts iepludināt lielāku skaitu Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas un Melnkalnes pilsoņu, kuriem bija jāizraisa masu nekārtības, lai gāztu likumīgo valsts varu un izveidotu Moldovā Kremļa kontrolētu valdību. Nekādi konkrēti pierādījumi šim plānam pagaidām nav publiskoti, taču 14. februārī Moldova paziņojusi, ka valstī tiks liegts iebraukt vairākiem tūkstošiem Belgradas futbola komandas „Partizan” līdzjutēju, kuri grasījās apmeklēt spēli ar komandu „Šerif” separātiskās Piedņestras republikas galvaspilsētā Tiraspolē. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Irānā pēc vairāku mēnešu protestiem esot izformēta Tikumības policija un notiekot arī darbs pie likumu mīkstināšanas, kas pieprasa sievietēm nēsāt tradicionālo galvassegu. Tas liek domāt, ka arī tik represīvā režīmā, kāds ir Irānā, protestiem ir nozīme. Francijas prezidenta Emanuela Makrona rosinājums nākotnē meklēt drošības garantijas Krievijai demonstrē Rietumu bažas, kas notiks ar mūsu kaimiņvalsti nākotnē. Rietumvalstis negrib pieļaut Krievijas uzvaru karā, bet, šķiet, nevēlas arī tās sabrukumu. Kas notiek ar Krievijas opozīcijas medijiem, kuri patvērumu atraduši Rietumos. Primāri pievērsties šim tematam mūs mudina notikušais ar telekanālu "Doždj" Latvijā. Aktualitātes vērtē Saeimas deputāts, Eiropas lietu komisijas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un politologs Kārlis Daukšts. Sazināmies ar žurnālisti Irinu Tumakovu, kura turpina darboties Krievijā pastāvošajā izdevumā "Novaja Gazeta". Krievu neatkarīgie mediji emigrācijā Šī gada pavasaris noslēdza veselu posmu Krievijas mediju vēsturē, kad savu darbību dzimtenē izbeidza pēdējie Kremļa režīmu atklāti kritizējošie izdevumi un raidītāji. Uzsākusi pilna mēroga karu pret Ukrainu, Maskavas vara likvidēja pēdējās pamanāmās opozicionārās izpausmes pašas mājās. Jau dažas dienas pēc iebrukuma pārtrauca iznākt 1993. gadā dibinātais laikraksts „Novaja Gazeta”, kura galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam pērn tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Liela daļa izdevuma darbinieku pameta Krieviju un izveidoja redakciju Rīgā, sākot veidot jaunu izdevumu „Novaya Gazeta. Evropa”. Taciņu uz Rīgu Krievijas neatkarīgajiem medijiem jau 2014. gadā iemina tīmekļa resurss „Meduza”, kas izveidojās, Krieviju pametot neatkarīgās vietnes „Lenta.ru” žurnālistiem. Kolēģu piemēram sekoja telekanāls „Doždj” jeb „TV Rain”, izveidojot redakcijas Francijā, Gruzijā un Nīderlandē ar galveno centru Rīgā un iegūstot Latvijas apraides atļauju. Savukārt raidstacija „Eho Moskvi” pārtrauca darbību marta sākumā un nav to atjaunojusi, daudziem redakcijas darbiniekiem pametot valsti un uzsākot sadarbību ar citiem medijiem vai patstāvīgus tīmekļa projektus. Jāatzīmē, ka individuālo tīmekļa žurnālistu kanālu apjoms, ietekme un auditorija pēdējos mēnešos ļoti nozīmīgi pieaugusi. Piemēram, kanāls, kuru platformā „YouTube” veido jurists un publicists Marks Feigins, nesen sasniedza divus miljonus parakstītāju. Krievijas varas iestādes dara visu iespējamo, lai nepieļautu šo emigrējušo mediju un žurnālistu radītā satura nonākšanu dzimtenē. Tomēr pilnībā tas nav iespējams, ciktāl tīmekļa saturs ir pieejams, izmantojot virtuālo privāto tīklu programmatūru. Kā liecina statistika, šādas programmatūras lietotāju skaits Krievijā kopš februāra pieaudzis 15 reizes, sasniedzot 24 miljonus. Tādējādi ir redzams, ka Rīga šobrīd kļuvusi par emigrējušo Krievijas mediju galveno centru. Grūti gan spriest, kāda šī attīstība varētu būt turpmāk, ievērojot nupat notikušo Latvijas apraides atļaujas atņemšanu telekanālam „Doždj”. Drošības garantijas varmākam? Pagājušajā nedēļā Francijas prezidents Emanuēls Makrons oficiālā valsts vizītē apmeklēja Savienotās Valstis. Vizītes laikā, sniedzot interviju Francijas telekanālam TF1, Makrons izteicās par nākotnes Eiropas drošības arhitektūru un paziņoja: „.. Viens no būtiskiem jautājumiem, kas mums jārisina – kā to vienmēr ir teicis prezidents Putins – ir Krievijas bažas par NATO pietuvošanos tās slieksnim un tādu ieroču izvietošana, kas varētu apdraudēt Krieviju. Šī būs viena no tēmām miera sakarā, tāpēc mums jāsagatavo tas, ko esam gatavi darīt, lai aizsargātu savus sabiedrotos un dalībvalstis, un kā garantijas Krievijai dienā, kad tā atgriezīsies pie sarunu galda.” Pieļāvums par drošības garantijām Kremlim liek atcerēties Francijas līdera nesekmīgos diplomātiskos centienus pirms Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā šī gada februārī, un šī prezidenta Makrona pozīcija jau izpelnījusies asu kritiku no Ukrainas un tās sabiedroto puses. Kā norādījis Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļaks, ir jādomā nevis par kādām garantijām Krievijai, bet gan par garantijām pārējai pasaulei pret postputiniskās Krievijas barbariskajām tieksmēm. Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis raksturojis kā „toksisku” uzstādījumu, ka pašreizējo karu varētu beigt nevis ar Ukrainas pilnīgu uzvaru, bet gan vienojoties ar Krieviju. Viņš izteicies, ka nākotnes drošības arhitektūra jābūvē kopā ar Ukrainu, nevis ar Kremļa režīmu. Pasaules mediji plaši citē arī Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika teikto intervijā izdevumam „Financial Times”, ka ideja par Rietumu drošības garantijām Krievijai nozīmē iekrišanu Putina vēstījuma slazdā, padarot Ukrainu un Rietumus atbildīgus par šī kara izcelšanos. Prezidenta Makrona vizītes laikā par iespējamām sarunām ar Krieviju izteicies arī Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, sakot, ka būtu tām gatavs, ja manītu Krievijas līdera vēlmi izbeigt karu, kas gan pašreiz neesot manāma. Kā zināms, agrāk rietumvalstu līderi vairakkārt deklarējuši, ka neuzsāks sarunas ar Krieviju par kara izbeigšanu bez Ukrainas piekrišanas, savukārt Ukrainas vadība nav atsaukusi savu agrāk deklarēto kategorisko atteikšanos no jebkādām sarunām ar pašreizējo Krievijas līderi. Plaisas islāma republikas varas monolītā Pēdējās dienās parādījušies signāli par iespējamu Irānas teokrātiskā režīma piekāpšanos mēnešiem ilgstošajiem sabiedrības protestiem. Pirmkārt, šai sakarā minami islāma republikas ģenerālprokurora izteikumi pagājušajā sestdienā par to, ka tiek likvidētas t.s. Pamācības patruļas jeb tikumības policija, kā arī parlamentam būtu jāpārskata striktās normas par sieviešu galvas lakata jeb hidžāba valkāšanu. Tikumības policija, kā zināms, ir atbildīga par 22 gadus vecās Mahsas Amini nāvi septembra vidū. Viņas nāve kļuva par detonatoru protestiem, kuri nerimst joprojām. Sieviešu atteikšanās valkāt hidžābu kļuva par protestu vadmotīvu, taču prasībām attiekties no striktajām ģērbšanās normām jau drīz pievienojās aicinājumi uz radikālām izmaiņām valsts sistēmā. Pēc pašreizējās statistikas protestos dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 450 cilvēku, t.sk. apmēram 60 nepilngadīgo; vairāk nekā 18 tūkstoši protestējošo ir arestēti. Vai ģenerālprokurora Montazeri izteikumi tiešām iezīmē plaisas teokrātiskā režīma varas monolītā, pagaidām grūti spriest. Tikumības policija nav ģenerālprokuratūras, bet gan Iekšlietu ministrijas pakļautībā, un citas Irānas amatpersonas līdz šim izvairījušās apstiprināt ziņu par tās  likvidēšanu. Tiesa, tiek atzīmēts, ka kopš septembra šo pilsoņu pieskatīšanas patruļu aktivitāte ir pamanāmi mazinājusies. Tomēr daudzi novērotāji un arī protestu dalībnieki pauž viedokli, ka protestu kustība ir izvērtusies pārāk plaša, lai režīms to spētu noklusināt ar šādu piekāpšanos. Britu raidsabiedrība BBC citē kādu protestu dalībnieci sakām: „Mēs, protestētājas, vairs nedomājam par hidžābu. Mēs to nevalkājam nu jau 70 dienas. Mums tagad ir revolūcija. Hidžābs bija tās sākums, bet mēs nevēlamies neko mazāk kā diktatora nāvi un režīma maiņu.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Sestdien sarīkotie uzbrukumi Krievijas jūras spēkiem okupētajā Sevastopolē lika domāt, ka ir apdraudēts Ukrainas graudu eksports. Tomēr pēdējās ziņas rāda, ka vienošanās par drošo koridoru Melnajā jūrā ir atjaunota.  Brazīlijā notikušās prezidenta vēlēšanas bija nepieredzētas spriedzes pilnas un arī rezultāti raisījuši karstas emocijas. Savukārt 1. novembrī pie vēlēšanu urnām kārtējo reizi devās Izraēlas vēlētāji. Publiskotie rezultāti ļauj spriest, ka varas varētu atgriezties Benjamins Netanjahu. Aktualitātes analizē žurnālists Andis Sedlenieks, sazināmies ar Jakobu Luftu Izraēlā un Hansu Bērziņu Brazīlijā. Krievija atkal šantažē Pagājušajās sestdienā Krievijas Melnās jūras flotes bāze Sevastopolē, okupētajā Krimā, piedzīvoja bezpilota kaujas aparātu uzbrukumu. Pie tam, kā liecina informācija, triecienā izmantoti ne vien nu jau ierastie gaisa droni, bet arī peldošie. Pārbaudītu ziņu par zaudējumiem nav, taču ir diezgan nepārprotami, ka Kremlim šis gadījums ir ļoti nepatīkams. Jau tajā pašā dienā Krievijas aizsardzības resors paziņoja, ka Krievija uz nenoteiktu laiku aptur savu dalību nolīgumā par netraucētu labības u.c. produktu eksportu no Ukrainas ostām. Krievijas līderis Putins paziņojis, ka drošie eksporta koridori tikuši izmantoti, kā viņš izteicies, „teroristiskiem uzbrukumiem”. Krievijas pagaidu atteikšanās no t.s. „labības vienošanās” varētu nozīmēt totālas Ukrainas ostu blokādes atjaunošanu, kas draudētu ar nopietnām pārtikas problēmām vairākās Āfrikas valstīs. Pirmdien un otrdien gan vairāki kuģi vēl devušies ceļā no Ukrainas ostām. Kā zināms, vienošanās jūlijā tika panākta ar Turcijas un ANO starpniecību, un abi šie līguma dalībnieki jau aicinājuši Krieviju pārdomāt tās nostāju. Turcija prezidents Radžeps Taijips Erdogans sazinājies ar Krievijas un Ukrainas līderiem un izteicis cerību, ka „labības vienošanās” varētu kļūt par aizsākumu pamiera sarunām starp agresorvalsti Krieviju un Ukrainu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kā zināms, pēc Krievijas raķešu un dronu triecieniem pa Ukrainas pilsētām deklarējis, ka ar prezidentu Putinu nekādas sarunas vairs nenotikšot principā. Vai Bibi būs atpakaļ? 1. novembrī Izraēlas pilsoņi piekto reizi četros gados devās pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu 120 parlamenta – Kneseta – deputātus. Šīs jau atkal ir ārkārtas vēlēšanas, un tātad – nākamā epizode kopš 2019. gada ilgstošajā Izraēlas iekšpolitiskajā krīzē. Problēmas centrā ir viena politiskā figūra – labēji konservatīvās partijas „Likud” līderis Benjamins Netanjahu, Izraēlā un nu jau arī ārpus tās plaši atpazīts ar pavārdu Bibi. Viņš ieņēma premjerministra krēslu no 2009. gada līdz pagājušā gada jūnijam, taču pēdējos gados viņam pastāvīgi pietrūcis dažu balsu stabilas valdības izveidošanai. Problēma ir ne vien Netanjahu politiskā platforma, kas ir izteikti nacionālistiska, noliedzoša pret ideju veidot palestīniešu valsti Jordānas rietumkrastā un Gazas sektorā, bet arī viņa reputācija. Joprojām turpinās tiesas process, kurā Netanjahu ir apsūdzēts kukuļņemšanā, dokumentu viltošanā un uzticības ļaunprātīgā izmantošanā. Tomēr nepieciešamo vairākumu Knesetā ilgstoši neizdevās savākt arī Netanjahu konkurentiem – kreisajām un liberālajām partijām. Galu galā šādu kombināciju pēc trīs mēnešus ilga procesa izdevās sadiegt no astoņām koalīcijas partijām, starp kurām bija kā izteikti labēji, tā izteikti kreisi spēki un pat viena no arābu partijām. Tādējādi koalīcijai izdevās iegūt 60 deputātu balsis, ar ko pietika, jo Izraēlas valdības apstiprināšanai pietiek ar vienkāršu vairākumu, un pret nobalsoja 59 deputāti, vienam atturoties. Turpinot kopš pāris gadiem iedibināto praksi, tika noteikta premjeru rotācija valdības termiņa vidū, kad premjerministru Naftali Benetu no labējās apvienības „Jamina” bija jānomaina viņa līdzpremjeram Jairam Lapidam no liberālās „Ješ Atid”. Tomēr politiskās pretrunas sāka iezīmēties jau pēc desmit mēnešiem, kad aprīlī par aiziešanu no koalīcijas paziņoja deputāte Idita Silmane no apvienības „Jamina”. Sekoja vēl pāris citu deputātu aiziešana, valdība nonāca mazākumā un līdzpremjeri Benets un Lapids izziņoja balsojumu par Kneseta atlaišanu. Rezultāts bija vakardienas vēlēšanas, kuru rezultāti oficiāli nav vēl pasludināti, bet aptaujas pie balsošanas iecirkņiem liecina, ka Netanjahu un viņa potenciālie sabiedrotie varētu būt ieguvuši vienas vai divu balsu pārsvaru, un, tātad, Bibi būs atpakaļ varas virsotnē. Brazīlijas vara maina politisko krāsu 30. oktobrī notikušo Brazīlijas prezidēta vēlēšanu rezultāts ir nelabvēlīgs līdzšinējam valsts galvam Žairam Bolsonaru. Viņa pārstāvētais politiskais spēks gan dēvējas par Liberālo partiju, taču faktiski ir drīzāk labēji konservatīvs, savukārt pašu Bolsonaru visbiežāk raksturo kā radikāli labējo. Ar nepilna procenta pārsvaru viņu šajās vēlēšanās sakāvis kreisās Strādnieku partijas līderis Luizs Inasiu Lula da Silva. 77 gadus vecais politiķis jau ieņēma Brazīlijas prezidenta amatu no 2003. līdz 2011. gadam. Sekmīgi pabeidzis divus prezidentūras termiņus un nodevis varas stafeti savai partijas biedrenei Dilmai Rusefai, da Silva dažus gadus vēlāk nonāca uz apsūdzēto sola prāvā par naudas atmazgāšanu un korupciju. Pēc otrās instances tiesas sprieduma viņš apmēram pusotru gadu pavadīja cietumā, līdz viņu attaisnoja Augstākā tiesa. Tagad viņš ir atpakaļ varas virsotnē, iekļaujoties tendencē, kuru politikas vērotāji jau nodēvējuši par Latīņamerikas „kreisi vilni”. Kreisas ievirzes valdības nesen nākušas pie varas arī Kolumbijā, Argentīnā un Čīlē. Mantojumā no Bolsonaru jaunievēlētais prezidents saņem pandēmijas iedragātu valsts ekonomiku, samilzušas ekoloģijas problēmas un ļoti sašķeltu sabiedrību. Pēc vēlēšanu rezultātu pasludināšanas līdzšinējā prezidenta atbalstītāji, nevēloties atzīt sava favorīta zaudējumu, visā valstī izveidoja simtiem transporta maģistrāļu nosprostojumu. Vairāk nekā diennakti Bolsonaru, kurš citkārt bijis ļoti aktīvs savās publiskajās izpausmēs, ieturēja pauzi, līdz vakar pavisam īsi uzstājās preses priekšā. Tas, no kā daudzi bija baidījušies, nenotika – Bolsonaru neatteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, lai gan arī nedeklarēja savu atzīšanu. Tomēr viņa administrācijas vadītājs ir uzsācis varas nodošanas procesu, kas ļauj cerēt, ka tas notiks bez nopietniem ekscesiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Notikumi Ukrainā ir piedzīvojuši pamatīgu eskalāciju: vispirms Krimas tilta spridzināšana, tam sekoja nežēlīga Krievijas atriebība, bombardējot Ukrainas lielākās pilsētas, arī Kijivu. Karš ieguvis jaunu saasinājumu. Kas notiek gan Ukrainā, gan Krievijā, ko tas nozīmē tālākai kara gaitai un politiskajiem procesiem abās valstīs, analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Krievijas terors Ukrainā 8.oktobra agrā rītā notika sprādziens uz Kerčas tilta, to pamatīgi sabojājot. Tas bija ļoti nepatīkams pārsteigums Kremlim, jo Krimas tilts, kas savieno Krieviju ar pagaidu okupēto Krimas pussalu, ir gan simbolisks savienojums starp Krieviju un Krimu, gan praktiski nozīmīgs militārās apgādes ceļš. Turklāt ļoti apsargāts no Krievijas puses. Kremlī solīja nopietnu izmeklēšanu, bet ukraiņi neslēpa gandarījumu par notikušo. Tiesa, kurš patiešām ir atbildīgs sprādziena sarīkošanā, vēl joprojām nav skaidrs. Tomēr pēc tam pāri visiem pieņēmumiem izskanēja pārliecība, ka Krievija par to atriebsies. Ilgi nebija jāgaida. Svētdien krievi sāka intensīvu apšaudi Zaporižje. Pēc Ukrainas Gaisa spēku sniegtajām ziņām, uz  Zaporižjas dzīvojamajām ēkām raidītas apmēram 16 raķetes. Bojā gāja un tika ievainoti desmitiem iedzīvotāju. Bet pirmdienas, 10. oktobra, rīts ar trauksmes sirēnām iesākās teju visā Ukrainā. Krievijas raķešu uzlidojumi un sprādzieni bija dzirdami Kijivā, Žitomirā, Ļvivā, Ternopiļā un citviet. Pavisam 16 apdzīvotās vietās. Šis bija nozīmīgākais un plašākais šāda veida trieciens pret Ukrainu kopš Maskavas uzsāktās invāzijas pirmajām nedēļām. Okupantu triecieni bija vērsti gan pret kritisko infrastruktūru, gan civilajiem objektiem, tostarp bērnu rotaļu laukumu. Uzbrukumos tika nogalināti vismaz 19 cilvēki, vairāk nekā 100  ievainoti. Uz Ukrainas pilsētām krievu karaspēks raidīja vismaz 83 raķetes, no kurām tikai puse tika notriektas. Zināms, ka Ukrainai uzbruka ar augstas precizitātes raķetēm un plaši tika pielietoti Irānas droni – kamikadzes. Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku tviterī paziņoja, ka Krievija vismaz trīs spārnotās raķetes pret Ukrainu izšāvusi no karakuģiem Melnajā jūrā pāri Moldovas gaisa telpai un solīja pieprasīt paskaidrojumus no Krievijas vēstnieka. Savukārt, izdevums “Forbes” aplēsis, ka pirmdienas raķešu triecieni Krievijai izmaksājuši  400 – 700 miljonus dolāru. Tikām Krievijas prezidents Vladimirs Putins pirmdien sasauktajā drošības padomes sēdē pat neslēpa, ka ir veikts trieciens Ukrainas pilsētām un kritiskās infrastruktūras objektiem, un uzsvēra, ka šis Ukrainas pilsētu terors ir saistīts ar Krimas tilta spridzināšanu. Tāpat viņš norādīja, ka Krievijas atbilde uz jebkādiem turpmākiem Ukrainas uzbrukumiem būs smaga, kā arī apsūdzēja Ukrainu trīs uzbrukumos Kurskas atomelektrostacijai, kas atrodas aptuveni 85 kilometrus no Ukrainas robežas, un mēģinājumā uzbrukt gāzesvadam "TurkStream", kas pa Melno jūru savieno Krieviju ar Turciju. Krievu uzsāktā intensīvā Ukrainas apšaude ar raķetēm turpinājās arī otrdien. Lielbritānijas izlūkdienestā pieļauj, ka Krievija šajās pāris dienās būs iztērējusi teju visus savus raķešu krājumus. Pēc šiem uzbrukumiem šobrīd Ukrainā simtiem apdzīvoto vietu nav elektrības un ūdens. Uz Krievijas veiktajiem raķešu un dronu uzbrukumiem reaģēja arī lielvalstis. G7 valstu līderi otrdien sasauca ārkārtas videosanāksmi, lai spriestu, kā rīkoties pēc šiem Krievijas uzlidojumiem. Tajā ar uzrunu piedalījās arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš, vēršoties pie G7 līderiem, aicināja tos palīdzēt Ukrainai gaisa vairoga izveidē, lai pasargātu ukraiņu mierīgos iedzīvotājus no šāda veida Krievijas agresijas. Jāteic, Vācija, kuras vēstniecība pirmdien Kijivā arī cieta no krievu raķešu uzbrukuma, apsolīja Ukrainai piegādāt modernu pretgaisa aizsardzības sistēmu un savu vārdu, kā vēsta vācu mediji, jau ir turējusi. Jau otrdien tā piegādājusi pirmo no četrām "IRIS–T" pretgaisa aizsardzības sistēmām. Ar pārējām trim sola nekavēties. Arī ASV prezidents Džo Baidens telefonsarunā Zelenskim ir apsolījis turpināt sniegt Ukrainai atbalstu, kas nepieciešams pašaizsardzībai, tostarp modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Baltkrievija kā Krievijas militārais partneris Joprojām Krievijas agresijai līdzās tiek piesaukta Baltkrievija. Tās autoritārais līderis Aleksandrs Lukašenko pirmdien paziņoja, ka panākta vienošanās par Krievijas un Baltkrievijas reģionālā grupējuma izvietošanu, tiesa, nepaskaidrojot, kurp šie karavīri tiks nosūtīti. Viņš paziņoja, ka šī grupējuma veidošana sākās pirms divām dienām, kas sakrīt ar sprādzienu uz Kerčas tilta, kas savieno Krimu ar Krieviju. Zināms, ka Minska krieviem nodod tās noliktavās esošo kara tehniku un munīciju. Ukrainas izlūkdienests vēsta, ka Krievija turpina pārvietot uz Baltkrievijas teritoriju Irānā ražotos bezpilota lidaparātus, bet no Baltkrievijas tiek izvesta kara tehnika un munīcija. Tuvākajā laikā no Baltkrievijas uz Krieviju dosies 13 ešeloni ar kara tehniku un munīciju, kas glabāta Baltkrievijas armijas noliktavās. Tāpat otrdien saņemtas ziņas, ka Baltkrievijā jau ir ievesti vairāk nekā 30 irāņu droni – kamikadzes, ko Krievija plāno izmantot uzbrukumiem pret Ukrainu.  Otrdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis,  uzrunājot G7 dalībniekus, vēstīja, ka Krievija pasūtījusi Irānai līdz pat 2400 šādu dronu. Viņš arī atgādināja, ka Krievija joprojām mēģina tieši iesaistīt Baltkrieviju šajā karā, izspēlējot provokāciju, ka Ukraina it kā gatavo uzbrukumu un aicināja lielvalstis uz Ukrainas un Baltkrievijas robežas izvietot starptautiskos novērotājus. Sagatavoja Aidis Tomsons    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

ASV Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi ierašanās Taivānā ir izprovocējusi pamatīgu spriedzi Savienoto Valstu un Ķīnas attiecībās. Ķīnas armija solījusi veikt mērķtiecīgas militārās darbības. Baltais nams brīdinājis, ka provokāciju gadījumā nepaliks atbildi parādā. Starptautiskie analītiķi saka, ka šobrīd ir grūti prognozēt visas iespējamās šīs vizītes sekas. Par Ķīnu pēdējā laikā esam mazāk runājuši, bet ir vērts runāt gan par ekonomisko situāciju valstī, gan arī par politisko spriedzi, jo būtībā arī Ķīnā ir gaidāmas vēlēšanas, ja to tā varētu nosaukt. Arī Ukrainas kara kontekstā Ķīnu ir vērts pieminēt. Aktualitātes komentē Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova un politologs Andis Kudors. Tomēr. Nensija Pelosi apmeklē Taivānu Taivāna kā „de facto” neatkarīga valsts izveidojās 1949. gadā, kad uz šo salu pēc zaudējuma pilsoņkarā pārcēlās Ķīnas nacionālistu, respektīvi, nekomunistiskā valdība. Kamēr kontinentālajā Ķīnā uzvarējušie komunisti izveidoja Ķīnas Tautas republiku, Taivāna pirmajās aukstā kara desmitgadēs turpināja oficiāli pārstāvēt ķīniešu nāciju Apvienoto Nāciju organizācijā un uzturēt diplomātiskās attiecības ar vairumu pasaules valstu. Tomēr stāvoklis mainījās 1971. gadā, kad ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kas vietu organizācijā nodeva Pekinas komunistiskajai valdībai, savukārt Taivāna zaudēja jebkādu statusu šai organizācijā. Tāpat arī praktiski visās citās starptautiskajās organizācijās Taipejas valdībai nav oficiāla statusa, un Ķīnas Tautas republika pastāvīgi asi reaģē uz jebkādiem mēģinājumiem iedibināt oficiālas attiecības ar Taipeju. Arī Savienotās Valstis 1979. gadā atzina Pekinas valdību par oficiālo Ķīnas valsts varu un Taivānu – par Ķīnas sastāvdaļu, pārtraucot oficiālas diplomātiskās attiecības ar Taipeju. Tomēr ASV neatzīst Pekinas suverenitāti pār Taivānu, un īpašs likums nosaka Amerikas pienākumu atbalstīt Taivānas aizsardzību. Tas gan, savukārt, nenozīmē militārās iesaistes garantijas gadījumā, ja Ķīna uzsāktu iebrukumu. Savienotās Valstis šai ziņā piekopj t.s. „stratēģiskās divdomības” politiku, uzturot spēkā militārās iejaukšanās iespēju. Jebkuru oficiālu vizīti Taivānā Ķīna uztver kā savas suverenitātes pārkāpumu, tāpēc kad pirms apmēram mēneša izpaudās ziņas, ka Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas priekšsēdētāja Nensija Pelosi savas Austrumāzijas tūres laikā varētu apmeklēt Taivānu, Pekina reaģēja ļoti asi. Oficiālā līmenī tika piesaukta Ķīnas militāro spēku gatavība valsts suverenitātes aizstāvēšanai, savukārt presē un sociālajos tīklos izskanēja atklāti aicinājumi notriekt lidmašīnu, ar kuru Nensija Pelosi mēģinātu ierasties Taivānā. Tuvojoties iespējamajam vizītes datumam, Savienoto Valstu prezidentam Džo Baidenam bija vairāk nekā divas stundas ilga telefonsaruna ar Ķīnas prezidentu Sji Dziņpinu. Oficiāli publicētajā Nensijas Pelosi brauciena grafikā Taivāna nebija iekļauta, tāpēc līdz pēdējam brīdim turpinājās minējumi, vai vizīte notiks, un kā uz to reaģēs Ķīna. Uz pirmo jautājumu tika atbildēts vakar vakarā, kad lidmašīna ar augsto ASV amatpersonu nolaidās Taipejas lidostā. Šodien, 3. augustā, Nensija Pelosi vispirms tikusies ar Taivānas parlamenta vicespīkeru Cai Čīčenu, bet pēc tam ar valsts galvu – prezidenti Cai Inveņu, no kuras rokām saņēmusi augstāko Taivānas valsts apbalvojumu – Labvēlīgo Padebešu ordeni. Kas attiecas uz Pekinas reakciju, tad tā pagaidām izpaužas kā skarba retorika un militārās mācības, kuras sarīkotas visās Taivānai pieguļošajās jūrās un Ķīnas cietzemē iepretim salai. Fiksēta Ķīnas gaisa spēku iznīcinātāju ielidošana Taivānas gaisa kontroles zonā. Ķīna un Savienotās Valstis globālajā pretstāvē un sasaistē Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas priekšsēdētājas Nensijas Pelosi šodienas vizīte Taivānā radījusi jaunas bažās par iespējamo konfrontācijas saasināšanos starp ASV un Ķīnas Tautas republiku. Šīs attiecības jau tā nav spožas, ciktāl pēdējās desmitgadēs, pieaugot Ķīnas ekonomiskajai un arī militārajai jaudai, tās ietekmei starptautiskajā arēnā, arvien biežāk izskan pieļāvumi, ka pasaulē veidojas jauna aukstā kara situācija, kur Pekina un Vašingtona kļūs par pretēju naidīgu nometņu centrālajām asīm. Šāds scenārijs nepārprotami šķiet ļoti iedvesmojošs Krievijā, kura jau steigusies paust savu nosodījumu Nensijas Pelosi vizītei. Prezidenta Donalda Trampa administrācijas tarifu politika noveda pie tirdzniecības kara situācijas starp abām lielākajām planētas ekonomikām. To gan nedaudz mīkstināja 2020. gada janvārī parakstītā tirdzniecības vienošanās, taču pandēmijas situācijas dēļ Ķīna tā arī nav izpildījusi šīs vienošanās paredzēto amerikāņu preču importa palielinājumu. Tajā pat laikā pēdējos gados strauji audzis Ķīnas un Krievijas tirdzniecības un investīciju apjoms. Pērngad vien tirdzniecības apgrozījums starp abām valstīm palielinājies apmēram par trešdaļu, tuvojoties 150 miljardiem dolāru. Domājams ka šogad, kad liela daļa Krievijas energoresursu eksporta tiek pārorientēta uz Āzijas tirgu, šis kāpums turpināsies. No otras puses, Krievija šai ziņā vēl tālu atpaliek no Savienotajām Valstīm, kuru tirdzniecības kopapjoms ar Ķīnu pērngad pārsniedza 650 miljardus dolāru, praktiski sasniedzot līmeni pirms prezidenta Trampa uzsāktā tarifu kara. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā šogad aktualizējis arī jautājumu par iespējamo Ķīnas un Krievijas militāro sadarbību. Šāda sadarbība pastāv jau kopš pagājušā gadsimta nogales, un sākotnēji Ķīna šais attiecībās bija „jaunākā partnera” lomā, iegūstot no Krievijas padomju militārās tehnoloģijas. Pagājušajās desmitgadēs abu valstu militāri tehnoloģiskās iespējas lielā mērā izlīdzinājušās, un tagad galvenais jautājums ir – vai Ķīna nevar kļūt par mūsdienīgākas militārās tehnikas piegādātāju Krievijai. Kā atklājusi karadarbība Ukrainā, Krievijas mūsdienīga bruņojuma resursi nav īpaši lieli. Tomēr ir skaidrs, ka ja atklātos šāds Pekinas atbalsts Kremlim, pret Ķīnu tiktu vērstas nopietnas rietumvalstu sankcijas. Kā zināms, baidoties tikt pakļauti Rietumu sankcijām, daudzi Ķīnas finanšu uzņēmumi līdz šim vairījušies pārkāpt Krievijai noteiktos ierobežojumus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ukraina, šķiet, pamatīgas galvassāpes sagādā Vācijas valdošajiem politiķiem. Krievijas iebrukums licis Vācijai pamatīgi pārvērtēt savu līdzšinējo politiku, tomēr rodas arvien jauni izaicinājumi un pat skandāli. Nedēļas nogalē atklājās, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs aizliedzis sūtīt uz Ukrainu smago bruņojumu, kaut gan publiski bija paudis citu nostāju. Tikai vakar, 26. aprīlī, Vācija paziņoja par gatavību tomēr nosūtīt uz Ukrainu zenītiekārtas. Kamēr Rietumi cenšas visādos veidos iegrožot Krieviju, pēdējā meklē atbalstu arī citās valstīs. Par Ķīnas lomu ir runāts ne reizi vien, bet kas notiek Indijā. Ar Indijas premjeru pēdējo nedēļu laikā ir runājuši daudzi pasaules līderi. Šajās dienās Indijā viesojās Eiropas Komisijas vadītāja. Tomēr Indija, šķiet, cenšas īstenot savu politiku, drīzāk izmantojot radušos situāciju savās interesēs. Pievēršamies arī Francijai. Tur valsts prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā uzvarēja līdzšinējais prezidents Emanuels Makrons. Tomēr vēlēšanu rezultāti raisa dažādus jautājumus, kas sagaida Francijas politiku turpmāk.  Aktualitātes komentē Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un žurnālists Juris Jurāns. Sazināmies ar Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andri Gobiņu. Sākumā arī nedaudz par jaunākajām aktualitātēm - ir sācies "gāzes karš". Otrs - satraucošās ziņas no Moldovas, vai arī šo valsti varētu ieraut karā? Kāpēc „bremzē” kanclers Šolcs? Drīz pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai 24. februārī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nāca klajā ar paziņojumu par nozīmīgu aizsardzības budžeta palielinājumu un aizsardzības politikas maiņu, atjaunojot pēdējās desmitgadēs acīmredzami atslābušās vācu bruņoto spēku kaujas spējas. Tika solīta arī nopietna militāra palīdzība Ukrainai, tomēr ar šo solījumu materializēšanu līdz šim bijis, kā bijis. Tiesa gan, arī daudzas citas NATO valstis sākotnēji nesteidzās piegādāt Ukrainai ko vairāk par pārnēsājamajām prettanku un zenītraķetēm, tomēr kopš marta nogales šai ziņā iezīmējies nopietns lūzums. Savukārt Vācija, ievērojot tās militārās rūpniecības iespējas, acīmredzami vilcinājās piegādāt ukraiņiem smago bruņojumu, kuru Kijiva turpināja uzstājīgi pieprasīt no rietumu partneriem. No Vācijas puses tikuši minēti argumenti par ukraiņu personāla nesagatavotību un to, ka pašai Vācijai šādu ieroču neesot pietiekamā daudzumā. Joprojām pavīdējuši arī apsvērumi par Krievijas iespējamo reakciju. Jaunu spilgtu akcentu šim stāstam pievienoja pirms nedēļas izdevumā „Bild” publicētais materiāls „Kanclera tanku blefs”. Tas atklāj, ka tieši Vācijas valdības vadītājs bremzējis vācu ieroču piegādes Ukrainai. Vācu militārās rūpniecības uzņēmumi sastādījuši sarakstu ar bruņojumu, kuru tie varētu piegādāt Ukrainai, taču pēc saskaņošanas kanclera birojā no saraksta pazudis praktiski viss smagais bruņojums un pats saraksts, attiecīgi, sarucis par pusi. Tas licis izskanēt skarbiem minējumiem par Vācijas valdības patieso politiku attieksmē pret Ukrainu un arī par Šolca vadītāja spējām. Kritika izskanējusi ne vien no lielākās opozīcijas partijas – kristīgo demokrātu – puses, bet arī no dažiem koalīcijas partneriem. Pat Šolca valdības ārlietu ministre no Zaļās partijas Annalēna Bērboka netieši oponējusi savam šefam, norādot, ka atbalstu Ukrainai nedrīkst vilcināt. Kā rāda aptaujas, arī vairāk nekā puse Vācijas vēlētāju atbalsta vācu smagā bruņojuma piegādes ukraiņu spēkiem. Viss notiekošais licis izskanēt pat pieņēmumiem, ka Šolcam varētu nākties piedzīvot uzticības balsojumu Bundestāgā. Galu galā vakar pienāca ziņas, ka Vācija beidzot tomēr ir gatava pārkāpt „sarkano līniju”, proti, piegādāt Ukrainai Vācijā ražotās pašgājējas zenītiekārtas „Gepard”. Indijas ģeopolitiskais vidusceļš Indijas pozīcija attieksmē pret Krievijas agresiju Ukrainā līdz šim bijusi un joprojām ir neitrāla. Ņūdeli valdība nav nosodījusi Kremļa agresijas eskalāciju un pastrādātos kara noziegumus, Indijas pārstāvis atturējās balsojumā par Krievijas izslēgšanu no Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību komitejas, un Indija turpina iepirkt patīkami lēto krievu naftu. Kā atzīmē novērotāji, sākotnēji Savienotās Valstis un to partneri veltījuši šai Indijas pozīcijai kritiku, taču kopš pēris nedēļām tonis kļuvis krietni maigāks. Bez īpašiem asumiem pagājusi gan Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena videokonference ar Indijas premjeru Narendru Modi mēneša pirmajā pusē, gan britu premjera Borisa Džonsona vizīte Indijā pagājušonedēļ. Telekompānijas CNN žurnālistes Rea Mogula un Saimona Makārtija savā 23. aprīļa publikācijā rezumē analītiķu viedokļus, sakot, ka Indija nupat pasniegusi Rietumiem starptautiskās diplomātijas meistarklasi. Ņūdeli acīmredzami saprot, ka tās svars globālajā politikā ir pietiekams, lai ar to nāktos rēķināties, sevišķi jau esošajā attiecību izkārtojumā Eirāzijas telpā. Definējot vienā teikumā – Indija ir nepieciešama Rietumiem kā pretsvars Ķīnai. Pekina pēdējās desmitgadēs ir nozīmīgi kāpinājusi savu militāro potenciālu un atļāvusies ekspansionistiskus žestus attieksmē pret kaimiņvalstīm, nemaz jau nerunājot par arvien pieaugošo ekonomisko ietekmi. Indija, kurai ar Pekinu ir tradicionāli vēsas attiecības, t.sk. robežkonflikta dēļ Himalajos, ir samērojama ar Ķīnu iedzīvotāju skaita un potenciāli arī ekonomiskās kapacitātes ziņā. Pie tam Indija arī nav izrādījusi nekādas simpātijas Kremlim pašreizējās agresijas sakarā. Atšķirībā no Ķīnas, tā nav pieslējusies Kremļa diskursam par „kolektīvo Rietumu” rīcību, izprovocējot Krieviju uz agresiju, un daudz nepārprotamāk nosodījusi Krievijas bruņoto spēku pastrādātos kara noziegumus. Makrona blāvā uzvara Svētdien notikušajā Francijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā esošais Elizejas pils saimnieks, centriski liberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” līderis Emanuels Makrons ar nepilniem 59% iegūto balsu pārspēja savu sāncensi, nacionālisti un labējo populisti Marinu Lepenu. Tādējādi atkārtojās situācija pirms pieciem gadiem, kad rezultātu attiecība bija aptuveni 66:34 par labu Makronam. Eiropa var atviegloti uzelpot, jo Francijas politikā pašreizējās Krievijas agresijas situācijā nenotiks kādas nevēlamas izmaiņas, par kādām lika bažīties Lepenas ievēlēšanas iespēja. Tomēr liberālā politiķa uzvaru aptumšo daži statistiski apsvērumi. Pirmkārt, šīs vēlēšanas ir uzstādījušas jaunu vēlētāju neaktivitātes rekordu, apmēram 28% balsstiesīgo neaizejot uz iecirkņiem, savukārt 8,6% iemetot urnās nederīgus biļetenus. Tādējādi par Francijas prezidentu šoreiz nobalsojuši tikai nedaudz vairāk kā 38,5% balsstiesīgo Francijas pilsoņu. Tiek norādīts, ka pēdējais Francijas valsts galva, kurš saņēmis mandātu no vairāk nekā puses vēlētāju, bija Žaks Širaks 2002. gadā. Nepiedalīšanos pamatā izvēlējušies kreisi noskaņotie, no kuriem daži svētdien pat izgājuši ielu protestos. Kā jau bija sagaidāms, Makrona pārsvars ir izteikts Parīzē un citās lielajās pilsētās, galvaspilsētas reģionā Ildefransā un Bretaņā; kopumā par viņu vairāk balsojuši Francijas rietumu, centrālie un dienvidu rajoni, kamēr Lepenas atbalstītāju vairākums ir ziemeļos un ziemeļaustrumos, Vidusjūras piekrastē, Korsikā un Francijas aizjūras teritorijās. „Nacionālās apvienības” līderei lielā mērā izdevies sevi pozicionēt kā sociāli apdalīto, no deindustrializācijas un pēdējo gadu pandēmijas apkarošanas politikas cietušo pilsoņu aizstāvei. Kas attiecas uz elektorāta vecuma struktūru, monolīti prezidentu Makronu atbalsta pensionāri un pamatā arī jaunākā paaudze līdz 25 gadu vecumam. Savukārt vecuma grupā no 25 līdz 50 viņam ir tikai minimāls pārsvars, bet vecuma grupā no 50 līdz 60 vairākums balso par Lepenu. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

“Eiropa pret Ukrainu agrāk izturējusies līdzīgi Kremlim - kā pret Krievijas provinci,” tā raksta mūsu raidījuma viesis. Vai Eiropas solidaritāte un atbalsts tagad ir pietiekams? Šīs nedēļas raidījuma "Viens pret vienu" viesis - Igaunijas prezidents (2006-2016) Tomass Hendriks Ilvess. --- "Europe has treated the Kremlin like a Russian province in the past," says a guest of our program. Is European solidarity and support for Ukraine enough now? The guest of this week's "One on One" program is the President of Estonia (2006-2016) Toomas Hendrik Ilves.

Turpinot sarunas par karu Ukrainā, pievēršamies politiskajam saspīlējumam, kas ir pamatīgi nokaitējis gaisotni arī kosmosā. Vēl salīdzīnoši nesen šķita, ka kosmosa izpēte ir joma, kas diplomātijā un starptautiskajā sadarbībā ir teju paraugs visai cilvēcei. Šodien Krievija izstājas no starptautiskiem projektiem un pat izsaka draudus par Starptautiskās kosmosa stacijas ietriekšanos apdzīvotā sauszemē. Cik nopietni ir jāuztver šādi draudi, kā varētu izvērsties karš Zemes atmosfērā un kas notiks ar ilggadīgo Krievijas un ASV sadarbību Starptautiskajā kosmosa stacijā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālists, astronomijas amatieris Raitis Misa, Latvijas Astronomijas biedrības valdes loceklis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis. „Risku politiskā ziņā grūti novērtēt, jo tehniskā ziņā viss balstās uz sadarbību. Starptautiskajā kosmosa stacijā ja kāds nedarīs to, ko vajag darīt, cilvēki ies bojā ļoti ātri. Ja kosmoss vai kosmiskā stacija kļūst par politisku spēli, neredzu, kā tas ilgtermiņā var turpināties,” komentē Andris Slavinskis. Kārlis Bērziņš norāda, ka Krievijas kosmosa aģentūras paziņojums, ka nepiegādās dzinējus Starptautiskai kosmosa stacijai un draudi par tās iznīcināšanu nav pārsteigums, jau 2014. gadā bija paziņojumi par sadarbības sagraušanu kosmosā. „Ļoti ceru, ka tie ir tikai draudi un nekas vairāk. Sadarbība kā tāda vairs nav iespējama un ka netiks ASV piedāvāti dzinēji, tas tiesa. Bet iespaids nebūs tik liels, saprotu, ka tas ietekmēs vienu nesējraķeti. Tas ir nepatīkami, bet nav ļoti bīstami,” vērtē Kārlis Bērziņš. Optimistiskāks ir Raitis Misa, viņš uzskata, ka dzinēju ir pietiekami, lai nodrošinātu plānotās misijas un krāsas vairāk sabiezinātas Krievijas pusē. Viņš cer, ka neadekvātas pavēles var arī nepildīt. „Neskatoties uz to ārprātīgo cilvēku, ir pietiekami daudz saprātīgu cilvēku pa vidu un vienā posmā veselais saprāts nostrādās,” uzskata Raitis Misa. Tajā pašā laikā Starptautiskās kosmosa stacijas orbītu šobrīd koriģe Krievija un tajā ir daži bīstamības faktori. Parastos apstākļos Starptautiskās kosmiskās stacijas plānotā iznīcināšana tās darbības beigās prasītu ap gadu plānošanas pirms tam, taču ir iespējas veikt diversijas aktu un visu procesu paātrināt. „Ar esošajiem līdzekļiem tas izdarāms dažās dienās vai pat ātrāk - plāni ir četras dienas samazināt orbītu, vienas dienas laikā veikt mērījumus un vienas dienas laikā veikt stacijas nolaišanos, sadegšanu atmosfērā.  Tas nozīmē, ka vissliktākajā scenārijā tas ir paveicams dienas laikā un tas ir salīdzināms ar tādiem pašiem draudiem kā atomdraudi,” atzīst Kārlis Bērziņš. Viņš gan ir pārliecināts, ka Starptautiskā kosmosa stacija būs pēdējais punkts, kur starptautiskā sadarbība kaut kādā mērā notiek, bet daudzas citas kosmiskās sadarbības programmas tiek pārtrauktas un tiks pārtrauktas. Andris Slavinskis piebilst, ka stacijā ir arī divi krievu kosmonauti un paziņojums par stacijas iznīcināšanu norādītu, ka būtu ar mieru nogalināt divus savus cilvēkus. „Tādam partnerim nevar uzticēties, ir jādomā, kā pabeigt misiju un ko darīt tālāk. Neredzu, kā var starptautiskais kosmoss tā turpināties. Esmu zaudējis cerību, ka ar Krieviju var sadarboties,” atzīst Andris Slavinskis. Vēl draudi Zemes orbītai ir saistīti ar satelītu spridzināšanas mēģinājumiem un attiecīgi Zemes orbītas piesārņošanu. Jo vairāk orbīta piesārņota, jo mazāka iespēja pētīt kosmosu, kamēr orbīta attīrās. „Nav mērķis piesārņot, bet notriekt ienaidnieka satelītu, neļaut ienaidniekam darboties kosmosā, nedomājot par tālākām sekām,” vērtē Kārlis Bērziņš. Protams, tas rada arī piesārņojumu kosmosā un šis dažāda izmera atlūzas rada arī pastāvēšanas risku nelielākiem satelītiem, tos var izsist no ierindas. Kā Ukrainas karš atsaucies uz šaha pasauli? Šahs ir bijis Krievijas viens no nacionālajiem lepnumiem gan pēdējos gados, gan Padomju Savienības periodā. Tāpēc nozīmīgi, ko Ukrainas kara kontekstā publiski viedokli paudušas tieši izcilas Krievijas šaha personības. Jau šobrīd atsevišķu šahistu izteikumi nozīmē to, ka nākotne šiem sportistiem nav glaimojoša. Diezgan drīz pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā šī gada februārī publiskajā telpā raisījās diskusijas par to, vai un cik lielā mērā sportam un mākslai vajadzētu būt nošķirtiem no politikas. Ātri vien kļuva skaidrs, ka māksla un sports nedzīvo atsevišķi nodalītos plauktos no pārējās pasaules, un daudzi šo jomu pārstāvji pauda ļoti skaidru nosodījumu karam. Tāpēc šajā reizē arī pieskarsimies karam, politikai un šaham. Un ne par velti tieši šaham, jo šahs ilgstoši ir bijis Krievijas gods un lepnums, bet, sākoties karam, plašu uzmanību ar Kremlim glaimojošiem izteikumiem izpelnījies šahists Sergejs Karjakins. Šaham ir liela nozīme Krievijā, un to apstiprina šahists un šaha vēsturnieks tepat Latvijā - Andris Tihomirovs. Viņš skaidro, kā kara notikumi nesuši pārmaiņas šahā. Andris Tihomirovs norāda, ka, iespējams, arī Starptautiskajā Šaha federācijā būs vērojamas kādas izmaiņas, jo tās prezidents Arkādijs Dvorkovičs ir Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvināta persona. Šobrīd gan vērojams, ka kara notikumu iespaidā amatpersonas izvēlas, tā teikt, mainīt kažoku, un tas izsauc jautājumus sabiedrībā, vai tā ir patiesa cilvēka nostāja, vai arī tikai izlikšanās. Bet, Krievijai un arī Baltkrievijai piedzīvojot aizvien lielākas sankcijas, ļoti iespējams, veidosies divas šaha pasaules. Tā būtu sava veida atgriešanās vēsturē, jo arī Padomju Savienības periodā virkne spēcīgu šahistu starptautiskās sacensībās nepiedalījās. Bet noslēgumā atgādinājums par to, kā tad šahs radies. Kā redzams, karš simboliskā veidā ir šaha būtība.

Olá, seja bem-vindo ao Fechamento de Mercado da Levante nessa 5ª. feira, dia 17, comigo Flávio Conde. O Ibovespa caiu -1,43% a 113.528, enquanto nos EUA o Nasdaq despencou -2,9% e Dow Jones -1,8% com a volta da tensão entre Biden/EUA e Putin/Rússia com o Kremlim dizendo que Biden alimenta tensão com falas sobre uma suposta invasão da Rússia à Ucrânia dentro de dias. Isso fez investidores venderem ações e correrem para títulos públicos americanos com o 10-anos aumentando de preço e caindo a rentabilidade a 1,96% de 2,03% a.a. ontem. A B3 acompanhou com os EUA abrindo negativo a -0,30% e piorando ao longo do dia não apenas seguindo também o minério caindo -6% e mineradoras + siderúrgicas despencando e -2% do petróleo afetando petrolíferas.

Uzmanību pievēršam situācijai Ukrainā. Raizes rada ne tikai Krievijas karaspēka koncentrēšana pie Ukrainas robežas, šonedēļ britu izlūkdienests ziņoja, ka Maskava vēlas panākt arī prezidenta vai visas valdošās varas nomaiņu Kijevā. Kāds ir iekšpolitiskais noskaņojums Ukrainā? Kaut arī politiķi nebeidz apgalvot, ka Krievijas draudošā rīcība ir vienojusi Eiropas un NATO partnerus kā nekad iepriekš. Ziņas, kas pienāk no Vācijas, raisa šaubas: ieroču piegāžu bloķēšana, dīvaini izteikumi, kuru dēļ amatu zaudēja jūras spēku komandieris. Vai Vācija nav kļuvusi par vājāko posmu nostājā pret Krievijas agresīvo rīcību? Armēnijā aizvadītās nedēļas nogalē no amata atkāpās valsts prezidents Armens Sarkisjans. Viņš to matoja ar nespēju ietekmēt politiskos procesus valstī. Ko prezidents būtu gribējis ietekmēt, kas notiek Armēnijas iekšpolitikā? Aktualitātes kopā ar raidījuma vadītājiem komentē politologs Andis Kudors. Ierakstā saruna ar ukraiņu politologu Dmitro Levus. Sazināmies ar Latvijas Radio žurnālistu Uģi Lībieti, kurš atrodas Ukrainā un Eiropas Komisijas Latvijā prezidentu Andri Gobiņu. Armēnijas prezidenta demisija „Prezidentam nav nepieciešamo instrumentu, lai tautai un valstij grūtos laikos ietekmētu būtiskus ārpolitikas un iekšpolitikas procesus.” Tā savu 23. janvārī paziņoto lēmumu atkāpties no amata skaidrojis Armēnijas prezidents Armens Sarkisjans. Viņš tika ievēlēts par valsts galvu 2018. gada martā kā pirmais prezidents pēc konstitūcijas maiņas, kas padarīja Armēniju no prezidentāli parlamentāras par parlamentāru republiku. Prezidenta varas funkcijas tobrīd tika radikāli samazinātas par labu premjerministram un valdībai, un tādējādi līdz tam prezidenta amatā bijušais Seržs Sargsjans, kuru 2018. gada aprīlī ievēlēja par premjerministru, saglabāja savās rokās nozīmīgāko varas apjomu. Taču šī „rokāde” izraisīja plašus protestus, kuru priekšgalā nostājās opozīcijas politiķis Nikols Pašinjans. Sekoja premjera Sargsjana atkāpšanās, un maijā par valdības vadītāju tika ievēlēts Pašinjans. Jau drīz pēc tam prezidents Sarkisjans nāca klajā ar iniciatīvu pārdalīt varas funkcijas par labu prezidentam, tā kā esošā sistēma esot nesabalansēta. Turpmākajā laikposmā starp prezidentu Sarkisjanu un premjeru Pašinjanu vairakkārt notikusi rīvēšanās. Pēc tam, kad 2020. gada rudenī Armēnijas spēki cieta sakāvi militārā konfliktā ar Azerbaidžānu, prezidents izteicās, ka premjerministram būtu jāatkāpjas, un pauda neapmierinātību, ka esot atstāts malā sarunu procesā par uguns pārtraukšanu. 2021. gada janvārī prezidents vēlreiz rosināja mainīt konstitūciju, un februārī, kad Pašinjana atkāpšanos pieprasīja vairāki desmiti Armēnijas bruņoto spēku virsnieku, prezidents faktiski nostājās armijnieku pusē, atteikdamies apstiprināt valdības lēmumu par ģenerālštāba priekšnieka ģenerālpulkveža Gasparjana atstādināšanu no amata. Jūnijā notikušajās ārkārtas vēlēšanās Nikola Pašinjana vadītā partija „Pilsoniskā vienošanās” guva uzvaru, un viņš saglabāja premjera posteni. Prezidenta Armena Sarkisjana atkāpšanās ir diezgan negaidīts solis. Līdz prezidenta ārkārtas vēlēšanām, kam jānotiek apmēram pēc mēneša, valsts galvas funkcijas pildīs parlamenta priekšsēdētājs Alens Simonjans. Kijeva Krievijas draudu ēnā Krievijas militāro spēku koncentrēšanās Ukrainas robežu tuvumā neizbēgami atstāj iespaidu uz situāciju Ukrainas iekšienē, lai gan par kādām panikas vai sakāvnieciska noskaņojuma izpausmēm runāt nenākas. Notikumi, kas pēdējās nedēļās saviļņojuši Ukrainas iekšpolitisko vidi, kaut notiek uz starptautiskās spriedzes pieauguma fona, tomēr ne vienmēr ir ar to tieši saistīti. Tas jāsecina par drošības līdzekļa piemērošanu bijušajam prezidentam Petro Porošenko, ko pirms nedēļas nolēma tiesa Kijevā. Eksprezidentam divus mēnešus liegts pamest valsti un noteikts pienākums ierasties tiesā vai uz nopratināšanu. Vispār pret Porošenko un viņa aprindu cilvēkiem uzsākto kriminālprocesu skaits mērāms desmitos, un lielākoties tie izskatās visai nenopietni, taču šī lieta varētu būt izņēmums. Runa ir par situāciju, kad Porošenko vadītā valdība 2014. gada nogalē atteicās no akmeņogļu importa no Dienvidāfrikas Republikas ogļu neatbilstošas kvalitātes dēļ, un turpināja iepirkt akmeņogles no šahtām teritorijā, ko kontrolēja promaskaviskie Donbasa separātisti. Tieši šīs lietas ietvaros redzamākajam Ukrainas prokremliskajam politiķim Vladimiram Medvedčukam noteikts mājas arests un personālas sankcijas, iesaldējot viņa aktīvus, t.sk. apturot viņa īpašumā esošo telekanālu darbību. Tiek izteikti pieņēmumi, ka līdzīgs liktenis varētu piemeklēt arī Porošenko. Vēl viens prokremlisks politiķis un mediju īpašnieks, kas pēdējās dienās nonācis pasaules uzmanības centrā, ir partijas „Naši” („Mūsējie”) līderis un telekanāla „Naš” („Mūsējais”) īpašnieks Jevhenijs Murajevs. 22. janvārī Lielbritānijas valdība paziņoja, ka Kremlim esot plāns gāzt likumīgo valdību Kijevā un nomainīt to ar prokremlisku, kuru vadītu Murajevs. No vienas puses, Murajevs allaž paudis Maskavai tuvus viedokļus, no otras – pret viņu noteiktas Krievijas Federācijas sankcijas. Tāpat Ukrainas drošības jautājumi kļuvuši par „karstu kartupeli” Eiropas Savienības politikā un, zināmā mērā, arī Vācijas iekšpolitikā. Vācija ir vienīgā Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, kura konsekventi atsakās piegādāt bruņojumu Ukrainai, neskatoties uz krasi pieaugušo Krievijas draudu situāciju. Vācijas pozīcija ir, ka šādas piegādes veicinātu situācijas destabilizāciju un būtu pretrunā ar pašreizējās valdības deklarācijā pausto apņemšanos nepiegādāt vācu ieročus krīžu reģioniem. Berlīne šai ziņā ir konsekventa tiktāl, ka liegusi Igaunijai nodot Ukrainai Padomju Savienībā ražotas haubices, kas savulaik bijušas Vācijas Demokrātiskās republikas bruņoto spēku arsenālā. Tomēr daudzi saskata šai pozīcijā Vācijas politisko aprindu, un jo sevišķi sociāldemokrātu, īpaši iejūtīgo attieksmi pret Kremli. Starp citu, nule no sava amata nācies šķirties Vācijas jūras spēku komandierim, viceadmirālim Kejāhimam Šēnbaham, kurš kādā kara jūrnieku konferencē Indijā izteicies, ka Krimas aneksija ir neatgriezeniska, un Vācija gan neatbalstot Krievijas politiku, taču esot skaidrs, ka Krievija ir pārāk svarīga, pārāk sena valsts, lai nerēķinātos ar tās vēlmēm. Jājautā, vai viceadmirālim karavīra tiešumā uz mēles negadījās tas, kas daudziem Vācijas politiķiem prātā? Jāpiebilst gan, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs un ārlietu ministre Annalēna Bērboka daudzkārt uzsvēruši, ka viņu valsts liks maksāt Krievijai augstu cenu, ja tā izvērsīs jaunu agresiju pret Ukrainu. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šodien raidījumā “Šodienas Jautājums” pievērsāmies ārpolitikas aktualitātēm – Krieviju un tās interesēm, spiegiem un Baltkrievijas jautājumu. Viesis – Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.

Baltkrievijā trešo nedēļu turpinās protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Cilvēki iziet ielās katru dienu, bet atsākas atkal aizturēšanas. Tā vien šķiet, ka Baltkrievijas varas iestādes cenšas uztaustīt, kur ir tā stingrības robeža, lai cilvēkus iebaidītu, bet nepārcenstos un neizsauktu vēl lielāku pretreakciju. Krievijā gan ierastās shēmas pagaidām darbojas. Tur saindēts kārtējais Kremļa pretinieks, bet Kremlis kā parasti neko nezina un nekam netic. Aleksejs Navaļnijs atrodas komā Berlīnē un vācu mediķi cenšas noskaidrot, ar ko tieši viņš saindēts. Atgriežamies arī pie sarunām par "Brexit". Tajās nav vērojamas pārmaiņas, arvien nav vajadzīgo rezultātu. Jau atkal  tuvojas gala termiņš un jautājums, vai kāda no pusēm beigās būs gatava piekāpties, ir aktuāls. Notikumus pasaulē analizē Rīgas Stradiņa universitātes docents, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers, ierakstā uzklausām žurnālistu, Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku Franaku Viačorku. “Brexit” sarunas, kā ierasts, bez progresa Kādas īsti izskatīsies Lielbritānijas un ES attiecības nākamgad joprojām ir atklāts jautājums. 20.augustā noslēdzās sarunu septītais raunds, un kā jau ierasts pēc šīm sarunām – abas puses apmainījās ar pārmetumiem par sarunu kavēšanu. Tā kā neviena no pusēm neizskatās gatava piekāpties, tad nu pēc sarunām dzirdējām pārmetumu labāko hitu izlasi – britu sarkanās līnijas padara vienošanos neiespējamu, ES nevēlas atzīt Lielbritānijas ekonomisko un politisko neatkarību, kā arī - “Brexit” nozīmē “Brexit”, lai arī ko tas nozīmētu. Tikmēr laiks rit uz priekšu un 15.oktobrī gaidāmais Eiropadomes samits, kas ir pēdējais termiņš, lai vienošanos apstiprinātu, strauji tuvojas. Nākamā sarunu kārta sāksies 7.septembrī un vismaz britu pusē ir cerības, ka vienošanos varētu panākt jau tad. Tikmēr Briselē joprojām uzskata, ka tai rokās ir labākas kārtis un bezvienošanās “Brexit” smagāk skars tieši britu ekonomiku, tāpēc agri vai vēlu Londona būs spiesta piekāpties. Taču, ja līdz oktobra samitam nekāda vienošanās netiks panākta, no 2021.gada tirdzniecība notiks pēc abpusēji neizdevīgajiem Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem. Baltkrievijā turpinās protesti Jau trešo nedēļu Baltkrievijā turpinās protesti. Lai arī valsts mediji ziņoja, ka protesti sāk norimt, 23.augustā Minskas ielās izgāja aptuveni 150 000 cilvēki un atbalsta akcijas notika arī vairākās citās valstīs. Savukārt Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko brīvdienās Minskā pastaigājās ar automātisko ieroci rokās un brīdināja cilvēkus, ka šonedēļ protesta dalībniekus varētu gaidīt jaunas represijas. Pēdējās dienās no Baltkrievijas pienāk ziņas, ka daudzi streikojošie valsts iestāžu un uzņēmumu darbinieki tiek atlaisti no darba. Piedraudēts atlaist arī pedagogus, kas atbalsta opozīciju un tā kā, piemēram, streikojošos valsts mediju žurnālistus aizstāj propagandas kanāla “Russia Today” darbinieki, pedagogu atbalsta demonstrācijā pie izglītības ministrijas bija redzami plakāti ar jautājumu “Vai arī skolotājus ievedīsiet no Krievijas?”. Lai vājinātu Nacionālo koordinācijas padomi, viens pēc otra tās pārstāvji tiek izsaukti uz nopratināšanu, diviem padomes locekļiem piespriests 10 dienu arests par nelikumīgu demonstrāciju rīkošanu, bet pašu koordinācijas padomi Baltkrievijas Augstākā tiesa nosauca par nelikumīgu un noraidīja arī Svetlanas Tihanovskas prasību neatzīt Lukašenko uzvaru vēlēšanās. Baltkrievijā OMON atkal izklīdina protestus un aiztur demonstrantus, novēroti arī traucējumi interneta darbībā, kā arī bloķēta piekļuve vairāk nekā 70 neatkarīgajām ziņu tīmekļa lapām. Tikmēr baltkrievi stāv rindās, lai samainītu rubļus pret ārvalstu valūtu, kas likusi Baltkrievijas rubļa vērtībai nokrist līdz vēsturiski zemākajam līmenim. Pirms raidījuma sazvanījām Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku, žurnālistu Franaku Viačorku. Viņš sacīja, ka šīs nedēļas protestos jūtams nogurums un redzams, ka Lukašenko ir spējis pārgrupēt savus spēkus. Vaicājām viņam arī par ārvalstu lomu šajos protestos. Es domāju, ka šoreiz Rietumu loma ir ļoti ierobežota. Šī reakcija ar sankcijām nav tik politiski nozīmīga, kā tas ir bijis iepriekš, jo Lukašenko šobrīd klausās tikai Putinu un viņu pārāk neinteresē šīs sankcijas. Bet tas, kam tiešām ir nozīme, ir solidaritātes kustības - visas cilvēku ķēdes, protesti Lietuvā, Latvijā, Eiropas valstīs, tās visas bija ļoti iespaidīgas. Diemžēl, jo ilgāk protesti Baltkrievijā turpinās, jo vairāk prokrievisks Lukašenko kļūst. Tas nozīmē, ka viņu neinteresē Baltkrievijas nākotne, ekonomika, sadarbība ar Rietumiem, viņu tiešām interesē saglabāt status quo un palikt prezidenta krēslā par katru cenu. [..] [Putins Lukašenko noteikti palīdz], pirmkārt, jau ar informatīvo palīdzību, ar mediju palīdzību, bet es domāju, ka krievu padomdevēji un stratēģi jau sen strādā ar Lukašenko. Manuprāt, Putins Lukašenko palīdzēs arī ekonomiski pārdzīvot finansiālo krīzi, kura nenovēršami tuvojas. Krievijai jau šeit ir militārās bāzes, ir vienota gaisa telpa ar Baltkrieviju. Es domāju, ka Putins apsolīja Lukašenko piesegt viņu, ka ja nu kas, Putins būs Lukašenko pusē un mēs varam tikai minēt, kāda veida palīdzību Putins ir apsolījis. Bet es domāju, ka Lukašenko jūtas ļoti ērti pirmām kārtām jau šo Putina garantiju dēļ. [..] Manuprāt, baltkrievi jau tagad piedzīvo lielākas represijas nekā padomju laikos, īpaši, ja runājam par pēckara gadiem. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tagad baltkrievus nevar izsūtīt uz Sibīriju vai Kazahstānu. Bet, ja runājam par attieksmi, par ierobežojumiem, disidentu kustībai 80. gados bija vairāk iespēju, nekā Baltkrievijas opozīcijai un protestētājiem ir šobrīd. Opozīcijai nav biroja, nav likumīgas pieejas medijiem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļi tiek aizturēti… Tas, ko es esmu mācījies no vēstures, ir, ka cilvēki spēj pielāgoties visam. Pat visļaunākajos laikos, kara laikos, cilvēki pielāgojās. Tas pats var notikt Baltkrievijā. Jā, šobrīd cilvēki ir dusmīgi, neapmierināti, bet paies kāds laiks bez protestiem, bez represijām un viņi pielāgosies. Represijas tiks mērķētas pret visiem, kas publiski ir bijuši iesaistīti protestos, primāri tās tiks mērķētas pret žurnālistiem, blogeriem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļiem, protestētājiem, kuri ir redzami fotogrāfijās. Mēs varam gaidīt pāris tūkstošus krimināllietu. Starptautiskajiem medijiem palūgs aizbraukt no Baltkrievijas. Priekšā ir gara ziema, tā ir taisnība. Bet es piekrītu, ka vairs nav atpakaļceļa. Šī revolūcija ir aizgājusi tik tālu, ka atgriezties nav iespējams. Kapitulācija mūs novestu nevis pie vecā normālā, bet pie militāra totalitārisma. Mums ir jādara viss, lai nepieļautu Lukašenko uzvaru. Pacienta stāvoklis: Navaļniju uztur mākslīgā komā Tā jau kļuvusi gandrīz vai par ierastu situāciju – tiek veikts atentāts pret kādu no Kremļa valdošā režīma pretiniekiem, bet Kremlī tikai rausta plecus un noliedz jebkādu saistību ar notiekošajām slepkavībām. Šoreiz par upuri kritis redzamākais prezidenta Vladimira Putina kritiķis Aleksejs Navaļnijs. 20.augustā no rīta viņš lidoja no Sibīrijas pilsētas Tomskas uz Maskavu, kad viņam palika slikti, un viņš bezsamaņā ar saindēšanās pazīmēm tika nogādāts slimnīcā Omskā. Tur ārsti nespēja noteikt diagnozi, taču apgalvoja, ka nekādas indes pēdas nav atrastas. Tajā pašā laikā slimnīca nedeva atļauju Navaļniju pārvest uz citu slimnīcu, apgalvojot, ka viņa veselības stāvoklis neļauj slimnieku transportēt. Tomēr pateicoties milzīgam pašmāju un starptautiskam spiedienam, slimnīcas vadībai nācās ļaut ierasties Vācijas mediķiem un visbeidzot opozicionāru pārvest uz Berlīnes klīniku. Tur ātri vien tika secināts, ka Navaļnija organismā ir indīgu vielu atliekas. Pats Navaļnijs tagad tiek uzturēts mākslīgajā komā, un, diemžēl, nav skaidrs, kādas sekas inde atstās uz viņa veselību ilgtermiņā. Navaļnija domubiedri nešaubās, ka notikusi saindēšana, aiz kuras stāv Kremlis. Bet Maskava kategoriski noliedz jebkādu saistību un pat apšauba, ka notikusi ļaunprātīga indēšana, atsakoties veikt izmeklēšanu. Navaļnijs sagādājis neērtības Kremlim ilgāk nekā desmit gadus, atmaskojot korupciju starp visaugstākā ranga amatpersonām un tādējādi veicinot protestus. Pats Navaļnijs iepriekš bija izteicies, ka viņa nāve nepalīdzētu Putinam, jo padarītu opozicionāru par varoni. Visā šajā drāmā vismuļķīgākajā situācijā nostādīti Krievijas ārsti. Vai nu iesaistītie mediķi izrādījušies galīgi neprašas, vai arī viņi atklāti pildījuši politisko pasūtījumu, ļaujot upurēt cilvēka dzīvību politisku iemeslu dēļ. Daudzas pasaules valstis paudušas bažas par notikušo, aicinot veikt rūpīgu un bezkaislīgu izmeklēšanu, taču tajā pašā laikā visi apzinās, ka tāda, visticamāk, nenotiks.  

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova un Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Ukrainas ārkārtas vēlēšanu rezultāti 21. jūlijā notikušās Ukrainas parlamenta – Augstākās Radas – ārkārtas vēlēšanas paliks šīs valsts vēsturē gan ar rekordzemu vēlētāju aktivitāti, sasniedzot vien nepilnus 50%, gan ar to, ka pirmo reizi kāds politiskais spēks ieguvis parlamentā absolūtu balsu vairākumu, kas tam dod iespēju izveidot vienpartijas valdību. Nesen ievēlētā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska izveidotā partija „Tautas kalps”, kuras nosaukums vēl pirms pusotra gada lielum lielajam vairākumam vēlētāju asociējās vienīgi ar populāru seriālu, kuru rādīja oligarham Ihoram Kolomoiskim piederošajā telekanālā „1+1”, ieguvusi vairāk nekā 43% balsu partiju sarakstu konkurencē. Vēlēšanu rezultāti vienmandātu apgabalos, kur tiek ievēlēta puse no 450 Augstākās Radas deputātiem, vēl tiek precizēti, taču jau tagad ir skaidrs, ka „Tautas kalpa” pārstāvju sniegums arī tajos ir pārsteidzoši labs. Tiek spekulēts pat par iespēju, ka partija iegūs parlamentā konstitucionālo vairākumu, kas tai ļaus bez citu spēku atbalsta veikt likumdošanas izmaiņas. Šis „Tautas kalpa” triumfs ir turpinājums partijas līdera prezidenta vēlēšanu kampaņai, un tā rezultātā tikuši marginalizēti visi līdz šim Ukrainas politiskajā spektrā dominējošie spēki. Kāds ir šo visaptverošo pārmaiņu iemesls? Ieklausīsimies Ukrainas politisko procesu vērotāju viedokļos. Vispirms – bijušais kara fotogrāfs un arī Latvijā pazīstams rakstnieks Sergejs Loiko: Viņiem solīja izbeigt karu. Karš iesaldētā veidā turpinās. Ko iesākt ar okupētajām teritorijām – neviens nezina. Porošenko piedāvāja ļaudīm tomosa – Ukrainas pareizticīgās baznīcas pašnoteikšanās – ideju. Bet kas gan ir baznīca mūsdienu pareizticīgajā pasaulē? Tā ir vectētiņu un vecmāmiņu pasaule, kas aiziet pagātnē. Nevienu šai valstī baznīcas neatkarības ideja neiedvesmoja. Jā, Porošenko panāca bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību. Bet kas gan iz bezvīzu režīms trūkumā nonākušiem ļaudīm? Nekādu īpašu kara varoņdarbu nebija, ja neskaita Doņeckas lidostas aizstāvēšanu. Tā gan arī beidzās ar sakāvi, taču apvienoja nāciju un deva signālu Kremlim, ka, ja tas turpinās virzīties dziļāk Ukrainas teritorijā, tad tālāk katrā kilometrā to gaidīs zaudējumi, kurus tas nevar atļauties. Militārā ziņā Ukrainas armiju var attīstīt, cik tīk, to var padarīt par labāko armiju Eiropā, taču tikai ar jauna Krievijas uzbrukuma perspektīvu. Ukrainas armija nekad nespēs uzvarēt Krieviju un militārā ceļā atgūt savas austrumu teritorijas, vēl jo vairāk Krimu. Un Porošenko militārie sasniegumi uz joprojām ritošā ierakumu kara fona, kas turpina laupīt cilvēku dzīvības, arī neiedvesmo iedzīvotājus. Porošenko un viņa cilvēki kādā brīdī zaudēja izjūtu par patiesībā notiekošo. Līdz pat pēdējam brīdim viņi turpināja uzskatīt, ka karš ir galvenais, kas Ukrainā notiek. Ka viņi aizstāv Ukrainu pret Krieviju. Taču karš šodien ukraiņiem ir galvenais tikai tajā ziņā, ka viņi vēlas kādu, kurš šo karu izbeigs. Tā arī bija viena no galvenajām pagājušajās vēlēšanās izspēlētajām kārtīm. Zeļenskis apsolīja, ka viņš izbeigs karu. Plašākā politisko procesu kontekstā notikušo redz politiskais analītiķis Volodimirs Fesenko: Zeļenska fenomens kļuva iespējams ne tikai pateicoties Porošenko. Jā, vilšanās Porošenko un politiķos, kuri nāca pie varas 2014. gadā, ir. Tai bija sava loma Zeļenska uzvarā. Taču galvenais iemesls – absolūtais vēlētāju vairākums, kuri balsoja par Zeļenski, bija vīlušies ne tikai Porošenko, bet arī tajos, kuri bija pie varas Janukoviča laikā. Pirmoreiz mūsu politiskajā vēsturē vilšanās ir skārusi abas politiskās nometnes – nosacīti sakot, gan to, kas balstās uz krievvalodīgajiem reģioniem, gan to, kas balstās uz ukraiņvalodīgajiem reģioniem. Kā lika vilties Porošenko? Galvenais iemesls ir ar sociālajām problēmām saistītā vilšanās. Pēc sociologu datiem, tā saistīta ar tarifiem, taču, ja runājam plašāk, ļaudis ir kļuvuši trūcīgāki. Tas ir noticis objektīvu iemeslu dēļ – pirmkārt konfliktsituācijas ar Krieviju un kara rezultātā. Grivna zaudēja vērtību, samazinājās reālās algas un pensijas, bet uz šī fona strauji pieauga gāzes cena un komunālo pakalpojumu tarifi. Tas kļuva par šoka triecienu gan vairuma vēlētāju maciņiem, gan viņu emocijām. Bija arī citi iemesli – sevišķi Maidana piekritējiem. Porošenko neattaisnoja viņu cerības. Viņš taču solīja dzīvot pa jaunam, bet – kas izrādījās? Fasādi pamainīja, nedaudz modernizēja, bet viss cits palika iepriekšējais. Viņš lietoja vecās prakses, ielaidās dažādos nepieņemamos kompromisos, amatos palika daudzi vecie tiesneši, daudzi ierēdņi, neskatoties uz lustrāciju. Un vēl viens konkrēts iemesls – Porošenko taču ir liela mēroga uzņēmējs, viens no oligarhiem. Tas, ka viņš nešķīrās no paša biznesa, kļuva par vēl vienu aizkaitinājuma iemeslu. Mēs – plašas vēlētāju masas – kļuvām nabadzīgāki, bet viņš joprojām ir bagāts! Visi ukraiņu politisko procesu vērtētāji ir vienisprātis, ka pret Porošenko tikusi vērsta masīva negāciju uzkurināšanas kampaņa gan Krievijas, gan citiem oligarhiem piederošajos Ukrainas medijos. Tomēr jāsecina, ka Zelenska un viņa partijas uzvaras gājienā izpaužas Ukrainas sabiedrības akūtā vēlme pēc pārmaiņām. Var pat teikt, ka pēdējo mēnešu notikumi – tas ir Maidans vēlēšanu iecirkņos. Tomēr šo pārmaiņu sekas Ukrainai var būt pat ļoti bīstamas. Kā vēlamo reformu procesu, sociālos uzlabojumus, galu galā elementāru valsts struktūras ikdienas funkcionēšanu spēs vadīt spēks, kurā ir milzums politikas jaunpienācēju bez pieredzes? Vai šī procesa vadība nenonāks dažu „pelēko kardinālu”, pirmām kārtām jau eksprezidenta Porošenko pretinieka Ihora Kolomoiska rokās? Vai tas neizraisīs jaunu sabiedrības sašutuma vilni, kas nesīs Ukrainai jaunus satricinājumus? Un – galvenais – kā to savā labā izmantos Kremlis? Ka izmantos – arī par to ir vienisprātis visi, kas kaut ko saprot no pašreizējās situācijas Ukrainā.   Boriss Džonsons - jaunais Lielbritānijas premjers Vakar Lielbritānijas premjera krēslā vietu ieņēma Boriss Džonsons. Savā pirmajā uzrunā Džonsons solīja Lielbritānijas izstāšanos no ES 31. oktobrī, turklāt ar jaunu vienošanos. Viņš uzsvēra, ka ir pārliecināts - 99 dienu laikā to ir iespējams panākt. Ja tas neizdosies, Lielbritānija ES pametīs bez vienošanās.  ES breksita sarunvedējs Mišels Barnjē gan BBC norādījis, ka ekspremjeres Terēzas Mejas panāktā vienošanās ir vienīgais veids, kā Lielbritānijai sakārtotā veidā izstāties no bloka. Savu breksita stratēģiju Džonsons šodien prezentēs britu parlamentam, to gaida arī Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Tāpat Džonsons savā uzrunā solīja atrisināt problēmas veselības aprūpes, izglītibas, sociālās aizsardzības un citās nozarēs. Ministru kabinetu pametuši vai arī atlaisti vairāk nekā puse ministru. Viņu vietā Džonsons virzījis breksita atbalstītājus. Jaunais britu premjers jau izpelnījies kritiku, jo par savu padomnieki izvēlējies breksita kampaņas vadītāju Dominiku Kamingsu. Lai gan breksits ir Džonsona galvenais darbs, ar kuru viņš cer ieiet vēsturē, tomēr viens no pirmajiem darbiem uz jaunā premjera galda ir Irānā aizturētais britu tankkuģis. Jāpiebilst, ka Džonsonu apsveicis arī Irānas ārlietu ministrs Mohammads Džavads Zarifs, sakot, ka Irāna nevēlas konfrontāciju. Bet mums ir 1500 jūdzes Persijas līča piekrastes. Tie ir mūsu ūdeņi, un mēs tos aizsargāsim, tvītoja Zarifs.  

Norises pasaulē studijā komentē žurnāla IR komentētājs Aivars Ozoliņš un žurnāliste Anna Ūdre.   Savienotās Valstis aizliedz Huawei 15. maijā izdotais Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izpildrīkojums aizliedz ASV uzņēmumiem iegādāties telekomunikāciju aprīkojumu, kas administrācijas ieskatā apdraud nacionālo drošību. Drīz pēc tam ASV Tirdzniecības departaments iekļāva Amerikas interesēm naidīgo uzņēmumu reģistrā ķīniešu kompāniju Huawei – šobrīd pasaulē lielāko telekomunikāciju aprīkojuma piegādātāju un vienu no nedaudziem 5G mobilo tīklu tehnoloģiju izstrādātājiem. Tik radikāls solis pārsteidzis daudzus novērotājus, kaut signāli par kompānijas radītajiem draudiem Savienoto Valstu drošībai parādījušies jau salīdzinoši sen. Jau 2012. gadā ASV Kongresa Pastāvīgā apakškomiteja izlūkošanas jautājumos publiskoja ziņojumu, kas apsūdzēja Huawei, kā arī vēl vienu ķīniešu kompāniju ZTE, darbībā Ķīnas valdības interesēs, kas potenciāli var apdraudēt Savienoto Valstu drošību. Tāpat kompānija tiek vainota Irānai noteikto amerikāņu sankciju apiešanā un kompānijas T-Mobile intelektuālā īpašuma zādzībā. Huawei konsekventi noliegusi visas apsūdzības. Kā pati kompānija, tā Ķīnas valdība uzstāj, ka Savienoto Valstu administrācijas akcijas ir daļa no tirdzniecības kara starp divām ekonomiskajām superlielvalstīm un mēģinājums ar politiskiem līdzekļiem ierobežot šobrīd vadošo 5G tehnoloģijas attīstītāju. Pirmdien ASV Tirdzniecības departaments publiskoja lēmumu par pagaidu sankciju mīkstināšanu, kas ļaus vēl trīs mēnešus piegādāt Huawei mobilajiem tālruņiem Android programmatūras atjauninājumus un pagaidām izmantot ķīniešu kompānijas aprīkojumu amerikāņu sakaru uzņēmumiem, kuriem citādi, iespējams, nāktos pārtraukt darbību. Volodimira Zeļenska prezidentūras sākums Volodimirs Zeļenskis, 21. aprīlī ar rekordlielu elektorāta atbalstu ievēlētais Ukrainas prezidents, 20. maijā oficiāli stājās augstajā amatā. Dodoties uz inaugurācijas ceremoniju Ukrainas Augstākajā Radā, jaunievēlētais valsts galva palielu ceļa gabalu veica kājām, sportiskā solī, daudzkārt sarokodamies un pat fotografēdamies ar ielas malā sanākušajiem. Pēc oficiālās zvēresta nodošanas un prezidenta regāliju saņemšanas ceremonijas sekoja jaunā valsts galvas pirmā uzruna – visnotaļ paredzama, ievērojot prezidenta Zeļenska līdzšinējo „tautas kalpa” renomē. Pēc aicinājumiem nācijai vienoties grūtību pārvarēšanai un ambicioziem mērķiem, pēc apsolījumiem darīt visu, lai izbeigtu karu un atgūtu Krievijas sagrābtās teritorijas, sekoja ass uzbrukums esošajai politiskajai konjunktūrai. Runas finālā izskanēja aicinājums parlamentam pieņemt vairākus likumus, tai skaitā atcelt deputātu imunitāti, un atlaist no amatiem – gluži konkrēti – valsts drošības dienesta priekšsēdētāju, ģenerālprokuroru un aizsardzības ministru. „Jums būs divi mēneši. Pieņemiet šos svarīgos likumus un lēmumus. Piekariniet sev visas medaļas. Nopelniet labus punktus ārkārtas parlamenta vēlēšanām. Es atlaižu 8. sasaukuma Ukrainas Augstāko Radu. Slava Ukrainai!” savu runu noslēdza Volodimirs Zeļenskis. Eduarda Liniņa saruna ar politologu, Sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru Dmitro Ļevusju. Ed.L.: Jaunā prezidenta pirmais solis, atlaižot Ukrainas Augstāko Radu, – vai tā ir vienkārši izdabāšana elektorāta populistiskām vēlmēm, vai arī tajā ir nopietnākas politiskās stratēģijas elements? Dmitro Ļevusjs: Te ir divas komponentes, un tās jūs arī nosaucāt: tā ir gan izdabāšana elektorāta populistiskām vēlmēm, gan politiska stratēģija. Pēc manām domām, no likumiskuma viedokļa raugoties, šis solis ir, maigi izsakoties, strīdīgs. Sabiedrībā, ekspertu vidē, protams, pastāv dažādi vērtējumi. Ir, piemēram, mūsu izcilā jurista, konstitucionālo tiesību eksperta Igora Koļevuško vērtējums, kurš uzskata, ka tas ir absolūti nepareizs solis, un es arī drīzāk sliecos piekrist šim viedoklim. Bet, pirmkārt, Zeļenska vēlētāji ir noskaņoti uz šādiem radikāliem soļiem, un no politiskā viedokļa šis lēmums ir vēlēšanu kampaņas turpinājums. Tādējādi prezidenta Zeļenska priekšvēlēšanu kampaņa slaidi pāriet partijas „Tautas kalps” priekšvēlēšanu kampaņā. Kamēr nav zaudēts potenciāls, kamēr elektorāts joprojām ir mobilizēts, joprojām ir augsts reitings, kas vēl pāris mēnešus tāds noteikti noturēsies. Tātad, šis solis ir, no vienas puses, atbilde uz pieprasījumu, kas vispār jau tika veidots diezgan mākslīgi, un arī iespēja izmantot savu prezidenta potenciālu nākamajās Augstākās Radas vēlēšanās. Tiek izpildīts priekšvēlēšanu kampaņā paustais solījums un sodīts personificētais ļaunums – Augstākā Rada, kas tagad tiek atlaista, un jau iegūtais varas potenciāls tiek izmantots, veidojot priekšvēlēšanu kampaņu partijai, kura pagaidām principā ir pilnīgi nepazīstama, un nav skaidrs, kādi cilvēki tajā būs. Ja mēs abstrahējamies no juridiskajiem aspektiem, tad šis ir tīri polittehnoloģisks solis. Ed.L.: Kāds šīs situācijas ietekmē tad prognozējami varētu veidoties jaunais Radas sastāvs, ja mēs to provizoriski salīdzinātu ar to, kāds varētu būt, vēlēšanām notiekot regulārā veidā un termiņos? Dmitro Ļevusjs: Es domāju, pirmstermiņa vēlēšanas nepārprotami nāk par labu partijai „Tautas kalps”, kas šobrīd vēl joprojām tikai veidojas. Nevar noteikti sacīt, ka prezidenta Zeļenska individuālais reitings tā rezultātā pieaugs, taču pilnīgi noteikti šis solis palīdzēs konsolidēt partijas elektorālo kodolu. Ne jau visi tie 73%, kur par viņu nobalsoja, ir nepārprotami viņa vēlētāji. Tādu ir kādi 30–40%, ko skaidri rāda pašreizējie socioloģiskie pētījumi. Es domāju, šajās robežās arī būs Zeļenska partijas daļa Augstākās Radas sastāvā. Šie procenti neizbēgami būtu mazinājušies, kad prezidents Zeļenskis uzsāktu tiešo valsts vadīšanu. Ukrainas sabiedrībai tas ir neizbēgami – visi mūsu prezidenti ļoti ātri zaudē popularitāti. Es nedomāju, ka līdz oktobrim tas būtu katastrofāli, bet pietiekami jūtami. Kas attiecas uz nākamās Augstākās Radas konfigurāciju, ir liela iespējamība, ka nākamā koalīcija veidosies no partijas „Tautas kalps” un Jūlijas Timošenko partijas „Батькивщина” – „Tēvija”. Ir jau noteiktas zīmes, kas rāda, ka sarunas šai virzienā jau tiek vestas. „Tēvija” ir gatava vēlēšanām, ir mobilizēts elektorāts; tā ir tradicionāla partija ar atbalstītāju tīklu visā Ukrainā. Tātad, ja viss notiks tā, kā to plāno Zeļenskis un viņa aprindas, vairākuma koalīcija parlamentā izskatīsies tieši tāda. Ed.L.: Spriežot pēc pašreizējiem jaunievēlētā prezidenta izteikumiem un žestiem, kādas ir prognozes Krievijas agresijas sakarā – kā Zeļenskis var, ja vispār var, mainīt šī procesa virzību? Dmitro Ļevusjs: Ir dažādi vērtējumi. Pirmkārt, no paša Zeļenska nav izskanējis nekas vairāk kā tas, kas tika pateikts inaugurācijas runā, proti: „Ne mēs šo karu uzsākām, bet mums to būs pabeigt.” Pie tam no zāles izskanēja sauciens: „Pabeigt ar uzvaru!” – kuru viņš vai nu nesadzirdēja, vai arī neatbalstīja. Pēc tam bija jau faktiski ieceltā prezidenta administrācijas vadītāja, oligarham Kolomoiskim tuvā jurista Andreja Bogdana izteikumi par iespējamo referendumu un mājieni par iespējamām tiešām sarunām ar teroristiem no Doņeckas un Luganskas „tautas republikām”. Kopumā pagaidām ir vēl mazliet par agru spriest, kaut gan kopumā tās tendences, kas iezīmējas ar prezidentu saistītajās aprindās, ir diezgan satraucošas. Ed.L.: Tātad ir bažas, ka varētu būt piekāpšanās Kremlim, mēģinājums ietirgot mieru apmaiņā pret, teiksim, attieksmes maiņu Krimas statusa sakarā vai tamlīdzīgi? Dmitro Ļevusjs: Es domāju, ka apmēram tā arī ir, bet šai ziņā pozitīvs, lai cik dīvaini tas nebūtu, ir pilnīgs elastības trūkums no Kremļa puses. Neskatoties ne uz ko, Kremļa darboņu retorikā turpina skanēt vērtējumi Zeļenskim kā nacionālistam, kurš turpina prezidenta Porošenko politiku. Joprojām ir pilnīgs gatavības trūkums vispār apspriest Krimas jautājumu – Krimas aneksijas atzīšana ir Krievijas noteikums jebkādām sarunām. Šis moments sašaurina manevra iespējas jebkuriem prokrieviski noskaņotiem politiskiem spēkiem Ukrainā.   Austrijas valdības krīze 33 gadus vecā Austrija kanclera Sebastiana Kurca valdība nāca pie varas 2017. gada beigās, viņa vadītajai labēji centriskajai Tautas partijai izveidojot koalīciju ar labēji populistisko Austrijas Brīvības partiju. Pēdējās neonacistu reputācija un ciešās saiknes ar Kremli radīja saprotamas bažas daudzās Eiropas Savienības galvaspilsētās, cita starpā izraisot drošībai nozīmīgas informācijas ierobežošanu saziņā ar Austrijas valdību. Tagad šai konservatīvo un galēji labējo aliansei pienākušas pēkšņas beigas. 17. maijā vācu izdevumi Der Spiegel un Süddeutsche Zeitung savās tīmekļa vietnēs publiskoja videoierakstu, kas tapis 2017. gada jūlijā iecienītajā Vidusjūras kūrortā Ivisā. Ierakstā fiksētajā sarunā Brīvības partijas līderis un līdzšinējais Austrijas vicekanclers Heincs Kristiāns Štrāhe, kā arī viens no partijas līderiem Johans Gudenuss apspriežas ar kādu dāmu, kura uzdodas par krievu oligarha Igora Makarova radinieci. Sarunas tēma – Austrijas valdības pretimnākšana krievu naftas un gāzes magnāta investīcijām šajā Eiropas Savienības valstī apmaiņā pret finansiālu atbalstu Brīvības partijai gaidāmajās vēlēšanās. Cita starpā tiek apspriesta ietekmīgā laikraksta Kronen Zeitung kontrolpaketes iegāde un nepieciešamās izmaiņas redakcijas sastāvā, lai padarītu šo izdevumu par Brīvības partijas ruporu. Štrāhe un Gudenuss atkapās no visiem politiskajiem amatiem tūdaļ pēc video parādīšanās atklātībā, savukārt kanclers Kurcs aicināja Austrijas prezidentu Aleksandru Van der Bellenu izsludināt ārkārtas vēlēšanas, ko pēdējais arī nekavējās darīt. 20. maijā Sebastians Kurcs aicināja prezidentu atbrīvot no amata arī iekšlietu ministru, Brīvības partijas pārstāvi Herbertu Kiklu, un šim solim sekoja visu Brīvības partijas ministru demisija. Kanclera plānu aizstāt demisionējušos ar nepolitiskiem profesionāļiem vai ierēdņiem jau izpelnījusies opozīcijas partiju kritiku un aicinājumu nomainīt visu kabinetu ar nepolitisku pagaidu valdību. Kreisi populistiskā partija JETZT pieprasījusi neuzticības balsojumu Kurca valdībai, kam jānotiek 27. maijā. Var tikai minēt, ar ko Ivisas skandāls beigsies par Eiropas konservatīvās politikas „zelta jaunekli” nereti dēvētajam Sebastianam Kurcam.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies postpatiesību laikmetam. Pirms desmit gadiem Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā uzrunā Minhenes Drošības konferencē brīdināja pārējo pasauli par to, ka viss mainās un ir laiks ieviest jaunu globālo drošības modeli ar vairākiem varas centriem, tostarp arī Maskavu. Rietumu pasaule Putinā neieklausījās, un šodien krievu mediji šo runu izmanto jau kā viņu prezidenta pareģojumu par šķelšanos Eiropā un ASV. Kā Putins palīdzēja šim pareģojumam piepildīties un vai postpatiesības ēra ir iestājusies tikai pateicoties Putina gaišreģībai, vai tomēr mainīgiem globāliem ģeopolitiskajiem apstākļiem arī bijusi sava nozīme? Studijā saruna par to, kā patiesības un faktu nozīmes mazināšanās mūsdienu komunikācijā rada draudus starptautiskajai drošībai un demokrātijas pastāvēšanai un ar kādām metodēm varam censties apturēt puspatiesību un alternatīvo faktu uzvaras maršu. Raidījuma viešņas Ilva Skulte, Rīgas Stradiņa Universitātes Komunikācijas studiju katedras asociētā profesore un maģistra studiju programmas Komunikācija un mediju studijas vadītāja. Vēl raidījumā Starptautisko pētījumu centra direktores Gundas Reires komentārs par to, vai pēc Maikla Flina atkāpšanās no Trampa nacionālās drošības padomnieka amata varam atviegloti uzelpot, ka Krievijas ietekmes draudi ir novērsti.   Rietumos nereaģēja pietiekami nopietni uz Putina paziņojumu pirms 10 gadiem Arvien biežāk sabiedrībā runājam par postpatiesības ēru jeb laiku, kad emocijām un viedokļiem ir lielāks spēks ietekmēt cilvēku lēmumus, nekā pārbaudāmiem un patiesiem faktiem. Tieši šo bieži piesauc kā vienu no iemesliem britu balsojumam par labu ES pamešanai, amerikāņu atbalstu Donaldam Trampam, kā arī Rietumu sašķeltajām sabiedrībām. Postpatiesība bija fokusā arī ikgadējā Minhenes drošības konferencē. To gaidot, Kremlim piederošais TV kanāls “Rossija 1” pagājušajā nedēļā, atcerējās pēdējo reizi, kad tajā piedalījās Krievijas prezidents. Tieši pirms 10 gadiem Vladimirs Putins savā uzrunā brīdināja pārējo pasauli par to, ka viss mainās un ir laiks ieviest jaunu globālo drošības modeli ar vairākiem varas centriem, tostarp arī Maskavu. Šāds modelis aizstātu pastāvošo, viņaprāt, neefektīvo un nemoderno ASV un Transatlantiskās alianses globālās uzraudzības modeli ar centru Vašingtonā, kas netiekot gala ar jaunās pasaules iespējamiem izaicinājumiem. Jau minētais televīzijas kanāls šo runu nu pozicionē teju kā pareģojumu. “Ir tāds teiciens vislabāk pareģot nākotni ir īstenot to, tātad uzsākt pašiem tos projektus, saka Austrumeiropas politikas pētniecības centra izpilddirektors Andis Kudors. Kudors norāda, ka Putina runa Minhenē liecināja par Krievijas elites vilšanos tās mēģinājumos uzlabot attiecības ar Rietumiem. "Šī Minhenes runa jau bija kā turpinājums, kā plāns, ko Krievija darīs. Krievija vienmēr ir runājusi par ASV kā globalizācijas virzītāju, kas to īsteno tikai savu savtīgu interešu pēc. Tas, ka var būt “win win” stratēģija, ka visi ir uzvarētāji, to viņi ir nolieguši. Tāpēc šī politika, kas pēc tam tika veidota, un 2008., 2009. gadā tika Krievijas ārpolitiku veidojošajos dokumentos nostiprināta, bija runa par multipolāro pasauli. Un dokumentos tas parādās tieši pēc šīs Minhenes runas. Tādā ziņā viņi ir ne tik daudz gājuši uz savas varenības vairošanas, lai arī izveidotos par kaut kādu dabisku pasaules gravitācijas centru, vienu no, drīzāk viņi operējuši tajā pašā Ļeņina stilā - domājot, ko darīt ārpusē. Teiksim tāda globālā pieeja un drosme rīkoties citās valstīs, lai viņas darbotos it kā labvēlīgi Krievijai, nu katrā ziņā Krievijas elitei, bet noteikti ne visai Krievijai. Tās jau ir senas tradīcijas. Bet Minhenes runa, manuprāt, bija kaut kādā ziņā Putinu plānu paziņošana, uz ko Rietumos nereaģēja pietiekami nopietni," analizē Kudors.

Šonedēļ raidījums Septiņas dienas Eiropā sekojam līdzi Eiropas Savienības un Turcijas attiecībām. Erdogans atlaidis nu jau kārtējos 10 000 ierēdņu, kas pēc puča izrādījušies neuzticīgi valdnieka jaunās Turcijas vīzijai. Tieši šādu represiju dēļ Eiropas Parlamenta deputāti vēlas uz laiku iesaldēt sarunas ar Turciju par tās pievienošanos Eiropas Savienībai. 24. novembrī atbalstītajā rezolūcijā EP deputāti norāda, ka jebkurā gadījumā Turcijai jāpaliek cieši saistītai ar ES. Mēs pētīsim, kādi ir ES un Turcijas šķiršanās scenāriji un kas var tās atkal savest kopā. Eiropas Savienības sarunas par iespējamu Turcijas iestāšanos blokā ir jāiesaldē, tā, saprotot, ka arvien nelielāka ir Eiropas ietekme pār notikumiem Turcijas politikā, nolēmis Eiropas Parlaments. Draudzīgais aicinājums reiz būt gataviem pievienoties Eiropas Savienībai nu ir kļuvis par lielāko klupšanas akmeni turku interesēs kaut ko mainīt savā valstī pēc rietumu pasaules standartiem. Īpaši jau pēc jūlijā notikušā apvērsuma mēģinājuma, kad esošais Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans tomēr noturējās pie varas. Kā atzīst Latvijas bijušais vēstnieks Turcijā Atis Sjanīts, prezidents Erdogans ir bijis nikns, ka Rietumu sabiedrotie nav asāk nosodījuši potenciālos pučistus. „Turcija nebija apmierināta ar to, kā sabiedrotie Eiropā un pāri okeānam reaģēja uz šo puču. Pareizāk teikt, nereaģēja pietiekami ātri un pietiekami asi. Un tas arī iezīmē tālāko notikumu attīstību – diemžēl, Turcijas līderi izmantoja situāciju, lai izrēķinātos ar tiem, kas gan ir vainīgi puča rīkošanā, gan vērstos pret tiem politiķiem, kas viņiem ir neērti. Īpaši grūti mums būs pieņemt to, ka kurdu minoritāte, kas ir pārstāvēta legāli parlamentā un par kuru ir balsojuši miljoniem cilvēku, ka šai tautas daļai nav legālu tiesību sevi vairs pārstāvēt, jo represijas veiktas arī pret kurdu politiķiem,” komentē Sjānīts. Studijā saruna par Putina arvien skaļāko pret NATO vērsto retoriku, aizvien jaudīgāko militāro tehniku Kaļiņingradā un jaunām, prokremliskām, valdībām Eiropā. Vai varas un amatu maiņa Moldovā, Bulgārijā un Igaunijā sniegusi Putina retorikai plašāku dzirdīgo ausu auditoriju? Vai “Iskander”, “Bastion” un S-400 raķešu sistēmas Kaļiningradas apgabalā jau reāli spēj apdraudēt tuvumā esošās Eiropas metropoles - Berlīni, Varšavu, Kopenhāgenu, protams arī Viļņu un Rīgu? Studijā Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Ieva Bērziņa. Vēl raidījumā Tuvo Austrumu pētnieka Toma Rātfeldera komentārs par iespējamiem scenārijiem Alepo, kur pirms nedēļas iznīcināja pēdējo slimnīcu. Pievērsīsimies arī Kremlim draudzīgajiem Francijas prezidenta amata kandidātiem.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā runāsim par Vāciju, kur vairāki augstu stāvoši koalīcijas valdības politiķi un sabiedrības domas veidotāji pēdējā laikā sākuši paust viedokli, kas aicina pret Krieviju ieņemt mazāk konfrontējošu nostāju un tā vietā meklēt dialogu un kompromisus. Bet studijā saruna par NATO samitu Varšavā, NATO un Krievijas attiecību dinamiku un par Lielbritānijas, Vācijas un Polijas lomu maiņu NATO ietvaros. Raidījuma viesis: Lavijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns. Vēl raidījumā stāstīsim par Ungārijā oktobrī gaidāmo referendumu par Eiropas Savienības vēlmi pārvietot patvēruma meklētājus uz visām bloka valstīm, tai skaitā Ungāriju. Kā arī pievērsīsimies Rio Olimpiskajām spēlēm - izrādās pilsētai nav naudas, lai nodrošinātu policijas darbu.   Vācijas attieksme pret sankcijam pret Krieviju. Vai gaidāma sankciju atcelšana? Teju visas Eiropas Savienības ieviestās sankcijas pret Krieviju ir spēkā jau divus gadus. Bargākās no tām - ekonomiskās, protams, skāra ne vien Krievijas, bet arī eiropiešu budžetu. Tās tika ieviestas 2014. gada 30. jūlijā pēc tam, kad virs Austrumukrainas tika notriekta „Malaysia Airlines” lidmašīna. Jau ieviešot sankcijas, bija valstis, kuras izturējās pret tām mazliet atturīgi, jo Krievija bija ekonomisks partneris un līdz ar to, lēmums bija smags. Piemēram, Vācija pirms sankciju ieviešanas bija veikusi 90 miljardu eiro vērtu tirdzniecību ar Krieviju, tāpēc nav brīnums, ka šo sankciju ieviešana, nebija viegls solis, tomēr visa pasaule skatījās, kāda reakcija būs uz Krievijas darbībām Ukrainā.   Jāatzīmē, ka Vācijas attiecības ar Krieviju jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu beigām ir visnotaļ draudzīgas, un Berlīne bieži ir pievērusi acis, kad Kremlim paslīdējusi kāja. Viens no nesenajiem konfliktiem - 2008. gada karš starp Gruziju un Krieviju - daļai Eiropas lika sastingt bailēs un atbalstīt Gruziju. Tā bija tā Eiropas daļa, kas labi atcerējās padomju okupācijas gadus. Toreiz ASV centās panākt, ka NATO izveido dalības rīcības plānu Gruzijai un Ukrainai, bet Francija un Vācija šo plānu nobloķēja. Neko vairāk par pirksta pakratīšanu un kaunināšanu Krievijai piedzīvot nenācās. Ukrainas karš un Krimas aneksija gan Kremlim neļāva tikt cauri sveikā. Tomēr karš vēl nav beidzies, Krima aizvien ir Krievijas sastāvā, bet balsis Berlīnē arvien skaļāk sāk runāt par maigākām attiecībām ar Kremli. Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers bieži izteicis iebildumus un šaubas par NATO klātbūtni Baltijas valstīs, tajā pašā laikā nesenā intervijā vācu laikrakstam “Bild” Šteinmeiers sacīja, ka neviens nevar novērtēt NATO darbības kā draudus Krievijai. Ļoti tieši kritizēt NATO darbības un atbalstīt Krieviju Šteinmeiers neatļaujas, tomēr šī intervija vēlāk vācu presē tika tik ļoti interpretēta, ka viņa vietnieks Gernots Ērlels brīdināja, ka šādas nekontrolētas situācijas var novest līdz pat karam. Jāpiemin, ka Šteinmeiers ir populārākais politiķis Vācijā - viņu atbalsta 75% iedzīvotāju. Aptuveni tik pat atbalsta Šteinmeiera attieksmi pret Krieviju. Šeit jāpiebilst, ka NATO spēku izvietošanu Baltijas valstīs atbalsta vien 9% vāciešu. Savukārt bijušais Vācijas vēstnieks ASV, Volfgangs Išingers izteicies, ka “Krievija šobrīd nav īsti atvērta dialogam, tomēr mums vajadzētu viņus apbērt ar piedāvājumiem”. Lielākā daļa maigo mājienu, ka jāuzlabo attiecības ar Kremli, ka varbūt vajadzētu pārskatīt sankcijas, nāk no sociāldemokrātu partijas, tomēr atbalsts jūtams arī no Merkeles koalīcijā esošās Kristīgi sociālā savienības. Tās līderis Horsts Zīhofers izteicies, ka “sankcijām pret Krieviju nevajadzētu būt pastāvīgām, jo bloka mentalitāte šādiem laikiem nav piemērota”. Neapšaubāmi uz vācu politiķiem tiek izdarīts pamatīgs spiediens no uzņēmēju puses, jo, neskatoties uz to, ka Krievija nav starp top 10 eksporta tirgiem, daudzas vācu kompānijas ir ieguldījušas Krievijā lielu naudu un sankcijas nepalīdz ieguldījumus atgūt. Vai Vācijas un citu līdzīgi domājošu politiķu balsis varētu mainīt ES kopējo attieksmi pret Krieviju un ieviestajām sankcijām pret to, komentē politologs Ojārs Skudra. „Sakarā ar „Brexit” rezultātiem pastāv viedoklis, ka līdz ar to ES ietvaros ir samazinājies to valstu un valdību vadītāju spēks, kuri iestājas par sankciju saglabāšanu tikmēr, kamēr nav panākts nopietns progress austrumu Ukrainā. Pretēji vispār zināmajam Itālijas, Ungārijas premjeri, var minēt vēl arī Austriju un Čehiju kā valstis, kuras aicina uz sankciju mīkstināšanu. Bet arī šo valstu vadītāji tālāk par tādiem diplomātiskiem soļiem un tādu jautājumu apspriešanu nav gājuši. Ja nebūs būtiska progresa noregulējuma virzienā Austrumukrainā un plašākā kontekstā NATO un Krievijas attiecībās un ja mūs nesagaidīs kaut kāds pārsteigums prezidenta vēlēšanās ASV, visticamākais līdz nopietnai sankciju samazināšanai vai sašaurināšanai nākamā gada janvārī mēs nenonāksim.”

Eiropas Savienības sešas dibinātājvalstis – Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Nīderlande un Luksemburga – pagājušā nedēļā nāca klajā ar vizionāru paziņojumu, ka atbalstīšot "divu ātrumu" Eiropas attīstību, jo saprot, ka ne visām Eiropas 28 valstīm ir pa prātam aizvien ciešāka integrācija. Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā par divu ātrumu Eiropas izdevīgumu vai neizdevīgumu, stāstīs Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andris Gobiņš, kā arī noskaidrosim, kādi varētu būt Krievijas slēptie motīvi, iesaistoties Sīrijas pilsoņu karā un šībrīža pamiera meklējumos. Rubrika "Komentārs". Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers stāsta, kā, gatavojoties Olimpiskajām spēlēm Brazīlijā, Latvijas sportisti tie “apbruņoti” ar informāciju par A un B hepatītu un Zikas vīrusa apdraudējumiem.     Migrantu krīze: Vai tā ir izdevīga Krievijai? Marta sākumā apritēs pieci gadi, kopš Sīriju plosa pilsoņu karš. Tas ir gandrīz iznīcinājis valsts nacionālās bagātības un infrastruktūru. Jaunākajā Sīrijas politikas izpētes centra pētījumā norādīts, ka kopš kara sākuma nogalināti jau 470 000 cilvēku, bet pamest savas mājas karš licis jau aptuveni 11 miljoniem cilvēku. Teju puse no viņiem ir devusies bēgļu gaitās uz kaimiņvalstīm un Eiropas Savienību. Turcija, Jordānija un Lībija kopā uzņēmušas lielāko daļu, vairāk nekā četrus miljonus patvēruma meklētāju no Sīrijas. Pagājušā gada 30. septembrī karā ar gaisa uzbrukumiem iesaistījusies arī Krievija. Pēc Krimas aneksijas Putina režīmam vairs nebija palikuši daudz sabiedrotie, viens no tiem –Sīrijas prezidents Bašārs al Asads. Vēl septembra vidū Asadam veicās gaužām slikti: valdība kontrolēja vien sesto daļu Sīrijas teritorijas. Krievijas mediji ziņu par tās bumbvedēju uzlidojumiem Sīrijai pasniedza kā varonīgu rīcību cīņā ar teroristiem. Krievijas mediji tik aktīvi sekoja līdzi krievu lidmašīnām, ka pat laika ziņās Krievijas iedzīvotājiem stāstīja par to, vai laika apstākļi Sīrijā  ir gaisa uzlidojumiem labvēlīgi. Lai gan sākotnēji Krievija teicās, ka uzbruks teroristu organizācijai „Daīš”, tomēr lielākā daļa bumbu ir kritušas uz Sīrijas prezidenta Bašāra al Asada opozicionāru pozīcijām. Februāra sākumā Pentagona pārstāvis Stīvs Vorens ziņoja, ka vien desmitā daļa krievu bumbu ir trāpījušas „Daīš” teroristu pozīcijām un, lai gan Asada spēki un „Daīš” nav vienā pusē, tomēr karalaukā tie ir centušies izvairīties viens no otra. Kremlis, iesaistoties karā, paziņoja, ka viņu mērķis ir apturēt „Daīš” un ierobežot bēgļu plūsmu uz Eiropu. Tas gan Krievijas un Asada spēkiem netraucēja janvāra beigās apšaudīt bēgļu nometni Sīrijas ziemeļos, netālu no Turcijas robežas. Turciju, kura jau uzņēmusi aptuveni 2,7 miljonus Sīrijas bēgļu, uztrauc šī brīža krievu un Asada spēku militārā ofensīva pret lielāko Sīrijas pilsētu Alepo, kas atrodas Turcijas robežas tuvumā un kuru līdz šim kontrolēja Sīrijas mērenā opozīcija. Krievu bumbvedēju un Sīrijas prezidenta Bašāra al Asada armijas kopīgo uzbrukumu rezultātā pie Turcijas robežas pulcējas jau 35 000 cilvēku, bet, turpinoties uzbrukumiem Alepo pilsētai, to skaits varētu sasniegt  pat 600 000. Par Krievijas motīviem, iesaistoties vēl vienā karā, runā jau gandrīz pusgadu un minējumu ir daudz. Jau sākoties uzlidojumiem, amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders žurnālā „Time” ironiski vaicāja: esat apmulsuši par Krievijas manevriem? Paskatieties uz Ukrainu. Kremlim svarīgs ir publiskais viedoklis. Snaiders Krieviju sauc par “televīzijas kultūru” un pēc izgāšanās Ukrainā, Kremlim bija vajadzīga uzvara savas tautas priekšā, ko Krievijas iedzīvotāji var vērot pie televizoru ekrāniem un, kas nenestu līdzi vēl plašākas ekonomiskās sankcijas. Jāpiebilst, ka līdz ar ekonomiskajām sankcijām, Krievija pēc Krimas aneksijas nokļuva starptautiskā izolācijā. Bet sākot mest bumbas uz sīriešu galvām, Krievija atgriezusies apritē, lai vismaz skata pēc censtos samilzušo krīzi risināt.

Comenta y analiza José María Alonso varias noticias. En primer lugar, comenta, en relación con el asunto de Banco Madrid, cómo funciona el control financiero y blanqueo de capitales en EEUU. En relación con Grecia, comenta, que Tsipras ha sido invitado al Kremlim. Esta reunión se celebra por el tema del gas, ya que el gas podría pasar por Grecia, pero es inevitable relacionar la visita con la salida de Grecia del euro. Comenta D. Antonio que no debería quedar sin reacción que la prensa, gobierno y pueblo Griego estén atacando a Alemania y amenazando con embargar las propiedades alemanas en Grecia. Es tan grave, que antes hubiera sido Casus Belli. Pero Alemania tiene miedo de si misma y por eso ha sacado los 2.000 millones. En Ucrania estamos en una calma que precede a la tormenta, hay concentraciones de tropas en varias zonas de Ucrania y luchas entre oligarcas. Comentamos también las vicisitudes políticas, en Grecia y Turquía, creadas por el suministro de gas. Ucrania dice que si Rusia no baja el precio del gas se lo compra a Europa. También hablamos de la relación de Rusia con Irán: Irán tiene un acuerdo con Rusia que es el desarrollo de su nuclear con fines pacíficos. Muchos científicos rusos están destinados en Irán para el desarrollo de la misma. Putin mantiene buena relación tanto con Irán y como con Israel. Tratamos también una noticia de Francia, que es el crecimiento de la influencia del partido de Le Pen en el Pas-de Calais, que es una zona minera y de triunfo permanente del partido comunista. En la última parte del programa, nos comenta Manuel Ramos las últimas noticias en Andalucía en relación con las elecciones. Comenta D. Antonio que la vocación es la esencia de la política, jamás puede ser una profesión. La corrupción mundial de los líderes políticos es la falta de vocación. Susana Díaz lleva toda su vida en el PSOE, dice no conocer ninguno de los casos de corrupción, sin embargo, la gente la vota, y esto es porque todo el mundo tiene miedo de ir contra la realidad de poder. En Andalucía va a haber menos abstención porque hay una alternativa a la abstención, que es Podemos.

Comenta y analiza José María Alonso varias noticias. En primer lugar, comenta, en relación con el asunto de Banco Madrid, cómo funciona el control financiero y blanqueo de capitales en EEUU. En relación con Grecia, comenta, que Tsipras ha sido invitado al Kremlim. Esta reunión se celebra por el tema del gas, ya que el gas podría pasar por Grecia, pero es inevitable relacionar la visita con la salida de Grecia del euro. Comenta D. Antonio que no debería quedar sin reacción que la prensa, gobierno y pueblo Griego estén atacando a Alemania y amenazando con embargar las propiedades alemanas en Grecia. Es tan grave, que antes hubiera sido Casus Belli. Pero Alemania tiene miedo de si misma y por eso ha sacado los 2.000 millones. En Ucrania estamos en una calma que precede a la tormenta, hay concentraciones de tropas en varias zonas de Ucrania y luchas entre oligarcas. Comentamos también las vicisitudes políticas, en Grecia y Turquía, creadas por el suministro de gas. Ucrania dice que si Rusia no baja el precio del gas se lo compra a Europa. También hablamos de la relación de Rusia con Irán: Irán tiene un acuerdo con Rusia que es el desarrollo de su nuclear con fines pacíficos. Muchos científicos rusos están destinados en Irán para el desarrollo de la misma. Putin mantiene buena relación tanto con Irán y como con Israel. Tratamos también una noticia de Francia, que es el crecimiento de la influencia del partido de Le Pen en el Pas-de Calais, que es una zona minera y de triunfo permanente del partido comunista. En la última parte del programa, nos comenta Manuel Ramos las últimas noticias en Andalucía en relación con las elecciones. Comenta D. Antonio que la vocación es la esencia de la política, jamás puede ser una profesión. La corrupción mundial de los líderes políticos es la falta de vocación. Susana Díaz lleva toda su vida en el PSOE, dice no conocer ninguno de los casos de corrupción, sin embargo, la gente la vota, y esto es porque todo el mundo tiene miedo de ir contra la realidad de poder. En Andalucía va a haber menos abstención porque hay una alternativa a la abstención, que es Podemos.

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” diskutējam par to, kā sankcijas sāk ietekmēt Krieviju un kā Maskava, lai panāktu labvēlīgus balsojumus par sankciju pārtraukšanu, sākusi lobēt tai pozitīvāk noskaņotās Eiropas Savienības valstis. Viesis studijā: Vidzemes augstskolas lektors ārlietu pētnieks Jānis Kapustāns. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Krievijā - rubļa kursa straujais kritums, Grieķijā - pirmsvēlēšanu nemieri un Eiropas Parlaments balso, vai atzīt Palestīnu. Krievijas lobijs Eiropā Gada beigām parasti raksturīgs aizvadīto 12 mēnešu apskats dažādos medijos, kas šogad pirmajā vietā noteikti ierindos notikumus Ukrainā. Dramatiskais Krievijas rubļa kritums arī noteikti palīdzēs pieliet eļļu ugunī tai neskaidrībai un nedrošībai, kas šobrīd norisinās aiz mūsu austrumu robežām. Līdz ar rubļa krīzi, aktuālas ir diskusijas, cik lielā mērā Krievijas ekonomika brūk tikai zemo naftas cenu dēļ un cik daudz tās krīzei devušas arī ASV un ES ieviestās sankcijas? Skaidrs, ka lietuviešu vai latviešu piena produktu neesamība Krievijā ir mazāk sāpīga, nekā nespēja iegūt papildus finansējumu Rietumu bankās. Tāpēc sankcijas noteikti ir atspēlējušās Krievijai svarīgākajos ekonomikas sektoros, kas pārsvarā ir energoresursi un to ieguve. Pirms vēl sākās jezga ap rubļa dramatisko kritumu, baumoja, ka Krievijas ārlietu dienesti aktīvi cenšas salauzt Eiropas Savienības vienotību, kurai nākamā gadā vajadzēs lemt par sankciju pagarināšanu vai atcelšanu. Kā iespējami vājākos posmus min Ungāriju, Slovākiju, Bulgāriju, Kipru un Itāliju. Galvenokārt tās ir valstis, kuras ir cieši saistītas ar Krieviju finansiālos darījumos vai arī enerģētiskajos projektos. Uzreiz pēc ziņām, ka Krievija pārstāj Dienvidu plūsmas gāzes cauruļvada būvniecību Bulgārijas teritorijā, valsts premjerministra vietnieks Eiropas fondu un ekonomikas jautājumos Tomislavs Dončevs atzina, ka zaudētās investīcijas nodarīs kaitējumu Bulgārijas budžetam. South Stream cauruļvads paredzēja ilgtermiņa ieņēmumus un Bulgārijai to trūkums būs sāpīgs. Krievijas prezidents savās uzrunās ir uzsvēris, ka Bulgārija pati nav pieņēmusi lēmumu par South Stream projekta apturēšanu. Šo lēmumu uzspieda Eiropas Komisija. Nereti par „mazo Putina brāli” Eiropā min Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu, kurš arī pietiekami ilgi ir kaitinājis savus Eiropas kolēģus. Orbanam pārmet demokrātijas vērtību apspiešanu, pārāk lielu izpatikšanu Krievijai. Tieši viņš lobēja atomelektrostacijas atjaunošanas darbus, kuriem naudu piedāvāja Krievija. Orbana valdības lēmums saniknoja Ungārijas opozīciju, tā brīdināja, ka valsts jau tā atrodas pilnīgā Krievijas žēlastībā no naftas un gāzes, tāpēc palikt zem Krievijas finansējuma arī atomenerģiju ir neprāts. Taču pēdējās nedēļās Ungārijas valdības vadītājs ir kļuvis piekāpīgāks. Pagājušajā nedēļā Orbans apsolīja, ka sankciju jautājumā sekos Vācijas piemēram. Angela Merkele jau ir ieplānojusi apmeklēt Ungāriju nākamā gada sākumā, kad runās par abu valstu savstarpējo sadarbību. Vācijas uzņēmumi ir lielākie ārvalstu investori Ungārijā. Viņu devums ir aptuveni ceturtā daļa no visām investīcijām. Taču Ungārijai tāpat ir svarīgs enerģētiskās neatkarības jautājums. Sarunās pēc South Stream pārorientēšanas uz Turciju, Viktors Orbans uzsvēra, ka Eiropas alternatīvas pagaidām ir neizdevušās. „Nabuko gāzes vads kā projekts nav veiksmīgs. Dienvidu gāzes apgāde bija laba iespēja dienvideiropai, bet, protams, ungāru interesēs tagad ir vienoties ar horvātiem, ka viņu gāzes infrastruktūra tiek savienota ar Ungārijas apgādi. Tad mēs varētu saņemt ne tikai Krievijas, bet arī Azerbaidžānas gāzi. Šis Ungārijas ekonomikai ir stratēģiski svarīgs jautājums. Ungārija aicinās pārējās ES valstis atbalstīt politiku, kura paredz lielāku sadarbību starp gāzes infrastruktūras uzņēmumiem kaimiņvalstīs,” vērtē Orbans. Kas apsolīts Ungārijai? Vai pastāv iespēja, ka pēdējo nedēļu laikā Ungārijas retorika ir mainījusies tieši kādas Briseles vai vismaz ietekmīgās Vācijas dāvanas dēļ? Pagaidām nav zināms, kas varētu būt piesolīts, bet Latvijas Radio korespondente Briselē Ina Strazdiņa šādu iespēju neizslēdz. Briseles gaiteņos saprot, kādu spēli spēlēt vēlas Krievija. „Protams, Krievija strādā dažādos ceļos. Daudz mēģina izmantot acij neredzamos diplomātiskos ceļus, tieši zvanot atbildīgajām amatpersonām, runājot ar dalībvalstu „atslēgas” cilvēkiem, tiem, kuri var ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Un protams, to ļoti labi zina Briselē, un tāpat spēlē pretim. Tā ir ļoti smalka, diplomātiska spēle, ar ļoti augstām likmēm. Jā, protams, zinot, ka ir šīs valstis, kā Itālija, Ungārija, Kipra un Slovākija – valstis, kuras ir vairāk simpatizējošas Krievijai un savā ziņā atkarīgas no Krievijas, tad ar tām mēģina runāt. Teiksim tā, dāvaniņas eksistē. Ungārijas gadījumā, valsts vēlējās kopā ar Krieviju veidot gāzes projektu, šo Dienvidu straumes projektu, Krievija pēdējā brīdī atteicās un Ungārija tagad arī ir uz sēkļa. Lielās valdības un Brisele to redz, saprot, tāpēc cenšas situāciju labot, piesaistot valsti citiem projektiem,” komentē Strazdiņa. Rubļa krahs 16. decembrī ietekmēs Krievijas stratēģiju, kā tālāk ietekmēt atsevišķas Eiropas valstis. Dažas simpatizē Krievijai enerģijas vai finansiālo pakalpojumu dēļ, citas pat atklāti simpatizē Kremļa ideoloģijai un saņem no Krievijas naudu politiskajai darbībai. Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis norādīja, ka ietekme Kremlim pār atsevišķām Eiropas valstīm ir un paliks. Šobrīd ir vienkāršāk runāt ar atsevišķu valstu vadītājiem, nekā censties lobēt savas intereses Briselē. Māris Cepurītis arī uzskata, ka ekonomiskās grūtības tikai veicinās spiediena izdarīšanu no Krievijas puses, jo sankciju atcelšana būtu mazs solis pretim problēmu risināšanai valsts finansēm tik grūtajā laikā. „Tieši šajā brīdī Krievija pastiprinās ārējās darbības, lai mēģinātu novērst sankcijas. Kremļa politiskajai elitei vajadzēs pievērst lielāku uzmanību tam, kas notiek Krievijā. Bet tāpat ārlietu ministrija, diplomātiskais dienests un arī slēptākas institūcijas, kā piemēram, ārējā izlūkošana, savu aktivitāti nemazinās. Drīzāk šajos apstākļos tā tiks pastiprināta,” analizē Cepurītis. To, ka Krievija mierā neliksies, paredz arī Ina Strazdiņa. Varam tikai piekrist viņas izteikumam, ka Latvijas politiķiem un diplomātiem iespējams priekšā stāv ļoti liels pārbaudījums. Nākamā gada pirmā puse aizritēs Latvijas prezidentūras zīmē, bet teju visi sankciju balsojumi ir noteikti tieši pirmajos sešos mēnešos. Paredzams, ka Krievijas spiediens tikai pieaugs, tāpēc līdz ar Ziemassvētkiem un Jauno gadu, varam jau tagad vēlēt Latvijas politiķiem un ierēdņiem ļoti zinošus padomniekus un milzīgu izturību. Mākslinieka Roberta Koļcova laika redzējums „Šobrīd ārā ir ziema, bez tai raksturīgā zemes seguma - sniega - nav. Tāds ir šobrīd laiks. Negribētos ļoti lokāli šai prognozei pieiet. Ja mēs skatāmies gada griezumā, pieņemsim – nākamajam gadam – tur vajadzētu domāt ne tikai par Latviju, bet zemeslodi kopumā. Jo zemeslode ir hermafrodīts. Tuvāk Ziemeļpolam, Dienvidpolam tas ir sievišķīgs, bet tuvāk ekvatoram – vīrišķīgs. Eiropa – vairāk vai mazāk ir tuvāk ziemeļiem (vismaz Latvija), tāpēc būtu nekorekti prognozēt sievieti. Gandrīz neiespējami. Es saprotu to vēlmi, ka mēs gribam zināt, kas būs nākotnē. Ja mēs gribētu objektīvu atbildi, tas nebūtu iespējams. Laika vērotājs es īsti neesmu, bet mēdzu dabu vērot. Es gribētu palikt pie tā plašā – Latvijā, Rīgā un turpmākajās divās dienās gaidāms mākoņains … tas, ko mēs dzirdam katru dienu. Es nedomāju, ka kaut kas īpaši mainīsies. Un, ja būtu jāizsaka tāda vēlējuma forma, tad es teiktu tā – pamatā būs lidojumam labvēlīgi laika apstākļi”.