Podcasts about zviedriju

Latvijas valstsvienība 11. maijā otrajā spēlē pasaules čempionātā Stokholmā ar 1:7 zaudēja vieniem no turnīra favorītiem Kanādas hokejistiem. Lai arī Latvijas izlase pirmā vakardienas spēlē iemeta ripu kanādiešu vārdos, tomēr vēlreiz pārspēt pretiniekus neizdevās, lai gan iespēju bija gana daudz. Bet tas pamodināja kanādiešus, kas pārējā mača gaitā nesaudzēja Latvijas izlasi, sodot par daudzajām pieļautajām kļūdām. Kritisks par spēli bija "Zemgale LBTU" galvenais treneris Artis Ābols.  Savukārt izlases treneris Harijs Vītoliņš pēcspēles komentārā minēja, ka viens no faktoriem, kas ietekmēja spēles gaitu bija tas, ka Latvijas izlasei šī bija otrā spēle divas dienās un Latvijas izlasei bija mazāk laika atpūsties. Spēli vērtē arī vārtsargs Gustavs Dāvis Grigalis un izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš. Ir arī labas ziņas Latvijas hokeja izlasei varētu pievienosies Rodrigo Ābols, kura komanda izkrita no Amerikas hokeja līgas izslēgšanas spēļu 2. kārtas izšķirošajā spēlē. Viņš dosies uz Zviedriju, visticamāk piedalīsies spēlēs, kas paredzētas nedēļas nogalē pret Somiju un Slovākiju. Šodien, 12. maijā, Latvijas izlasei treniņš, bet jau rīt nakāmā spēle ar Slovēniju.

Stāsta Saulkrastu novada kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Tā bija Skultes zvejnieku sabiedrības zivju kopžāvētava jeb, mūsdienu valodā sakot, – kūpinātava. Vecā kopžāvētava bija nodegusi, un 1937. gadā, kad Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis ieradās Skultē, lai izvēlētos vietu ostai, Skultes zvejnieku sabiedrība saņēma prezidenta svētību arī jaunās zivju kopžāvētavas celtniecībai. Skultes zvejnieku sabiedrība tika dibināta, apvienojoties gan Pēterupes, gan Skultes zvejniekiem, tomēr Zvejniekciems un Skultes osta atrodas Saulkrastu novadā. Tā ir ceturtā lielākā osta Latvijā, un tās būvniecība bija ļoti būtiska Vidzemes piekrastei. 20.gadsimta trīsdesmitajos gados fotogrāfs un vēstures biedrības (Latviešu Senatnes pētītāju biedrība)  viceprezidents Mārtiņš Sams ceļo gar Vidzemes piekrasti – gan no Kuršu kāpas līdz Rīgai, gan no Ainažiem līdz Rīgai, un viņš viesojas arī pie Skultes zvejniekiem. Aprakstā “Latvijas jūras zvejnieki” (1932) atspoguļots Vidzemes zvejnieku lūgums: “Dodiet ostas! Dodiet ostas!”, un tieši 1937. gadā, ierodoties Kārlim Ulmanim, šis lūgums tiek īstenots. 1939. gada 7. oktobrī zemkopības ministrs Jānis Birznieks ar vilcienu ierodas Saulkrastu stacijā un ar zirgu pajūgu dodas uz Skultes ostas atklāšanu. Kopā ar Jāni Birznieku ierodas daudzi prominenti Latvijas valdības pārstāvji un Valsts zemes bankas vadība. Pēc Skultes ostas atklāšanas visa delegācija dodas uz zivju kopžāvētavu. [1] Zvejniecības mēnešraksta 1939.gada oktobra numurā tiek aprakstīta arī zivju kopžāvētavas atklāšana. To iesvēta vietējais mācītājs Alfrēds Sudārs, ir klāt arī vietējās pašvaldības pārstāvji un kuplā skaitā arī zvejnieku sabiedrības pārstāvji. [2] Liktenīgi, ka zemkopības ministra Jāņa Birznieka uzrunā skan vārdi:”Esiet mierīgi un strādājiet savu darbu. Nekādi apstākļi mūs no tā nenovirzīs.” [3]  Taču 1939. gads ir arī Otrā pasaules kara sākuma gads. Pavisam nedaudz Skultes zvejnieku sabiedrības dalībnieki varēja baudīt sava darba augļus jaunajā zivju kopžāvētavā. 1949. gada 25. martā zivju kopžāvētavas pagalmā tiek sapulcēti ļaudis, lai dotos savā tālajā ceļā uz Sibīriju. Tieši šajā vietā viņi redz savu pēdējo Latvijas saulrietu, un tieši tie, kuri nepaspēja zvejnieku laivās doties uz Zviedriju, atceras gan šo laiku, kad viņi priecīgi atklāja zivju kopžāvētavu, gan savus sapņus, kuru šūpulis bija Skultes ostas atklāšana. Padomju gados Latvijā palikušie zvejnieki, mīlot savu darbu, arvien piegādāja zivis Skultes zivju fabrikai, bet 20. gadsimta deviņdesmitajos gados šeit iestājās pamestība uz trīs gadu desmitiem. Tomēr šobrīd vecās zivju fabrikas un senās zivju kopžāvētavas vietā atkal darbojas latviešu uzņēmēji. Pie jaunās ēkas zivju kūpināšanas rāmīšos, kas kā prototips izmantoti vēsturisko stendu ietvaram, var izlasīt stāstus par Skultes ostu, veco zivju fabriku, zivju kopžāvētavu un šeit var iegādāties arī šo to no kūpinātu zivju produkcijas. *** [1] Kinožurnāls "Latvijas skaņu hronika" Nr. 529, 1939. gada vēsturiskā reportāža: “Piepildīts Prezidenta ierosinājums. Zemkopības ministrs atklāja uz Valsts Prezidenta ierosinājuma celto zvejnieku ostu Skultē”  [2] Raksts “Skultes zvejnieku lielā diena” Zvejniecības mēnešrakstā Nr.10 (01.10.1939)  [3] 1939. gada “Zvejniecības Mēnešrakstā” publicētā reportāža par Skultes ostas atklāšanu aktiera Kaspara Znotiņa lasījumā, kas ievietota Saulkrastu virtuālajā muzejā; turpat iespējams izlasīt par zvejniecības attīstību Vidzemes piekrastē un Skultes ostas tapšanas vēsturi

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa 1922. gadā par jaundibinātās Liepājas Operas baleta trupas solisti un horeogrāfi kļuva Anna Stedelaube. Tā kā nopietnā apmācība bija tikko kā sākusies, Operas atklāšanas izrādē dejotāju sniegums vēl bija salīdzinoši vājš. Bet jau pāris gadus vēlāk horeogrāfe varēja piedāvāt skatītāju vērtējumam pirmo baleta vakaru ar fragmentiem no Leo Delība baleta "Kopēlija" un Rikardo Drigo "Arlekinādes". 1925./1926. gada sezonā Anna Stedelaube savā dzīvoklī atvēra operas baleta studiju, kurā baleta mākslas pamatus apguva Liepājas Operas topošie baleta mākslinieki, koristi un citi dejas mākslas interesenti. Atzīmējot savas skatuves darbības 15. jubileju, Anna Stedelaube  iestudēja pirmo patstāvīgo viencēliena baletu "Leļļu pasaka" (The Fairy Doll) ar Vīnes Galma baleta direktora un komponista Jozefa Baijera (Josef Bayer) mūziku. Laikraksta "Kurzemes Vārds" slejās uzsvērts, ka publika baleta pirmizrādi gaidījusi ar lielu nepacietību, par ko liecinājusi arī pārpildītā teātra zāle. Vienlaikus likts saprast, ka baleta trupa vēl atrodas tikai attīstības sākumā. Liepājas baleta dzīvē sevišķi nozīmīgs bija 1928. gads, kad tika uzvests Stedelaubes pirmais latviešu oriģinālbalets "Jūras teika" ar Maskavā studējušā Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas ērģelnieka Konstantīna Veinberga mūziku. Kritikās atzīmēts, ka baletam bijis spilgti izteikts fantastiskais saturs, tajā darbojušās pasaku būtnes – ūdens meitas, meža gari, gulbji. Figurējis arī Neptūns, kurš kopā ar astoņām nārām izcēlies no jūras dziļuma. Sākot ar 1932. gadu, Liepājā darbojās pat divas neatkarīgas baleta trupas – Liepājas Operas baleta trupa ar Annu Stedelaubi un Liepājas Jaunā teātra baleta trupa, kuras baletmeistars bija Alberts Kozlovskis. Katrai bija sava mākslinieciskā un administratīvā vadība, bet izrādes notika vienās un tajās pašās telpās, kas vienlaikus gan veicināja konkurenci, gan traucēja attīstīties. 1934. gada decembrī ar Izglītības ministra rīkojumu Liepājas Opera tika apvienota ar Liepājas Jauno teātri, iegūstot jaunu nosaukumu – Liepājas Pilsētas drāma un opera, līdz ar to tika apvienotas abas baleta trupas, kuru vadība tika uzticēta baletmeistaram Albertam Kozlovskim. Pirmais vērienīgais iestudējums bija Pētera Čaikovska balets "Gulbju ezers". Pirmizrāde notika 1935. gada 27. februārī un prese (Rītiņš, 1935. 26.04., “Kurzemes Vārds”, Nr.94.) rakstīja: "Tā liepājniekiem bija sensācija – nevarēja domāt, ka izdosies sastādīt corps de ballet. Uzvedums radīja pārsteigumu: balets izdevās pie maziem apstākļiem, neuzstādot augstas prasības, teicami. Alberts Kozlovskis rekomendēja sevi kā spējīgu baletmeistaru. Kā atsevišķi, tā grupējumos un aranžējumos varēja vērot prasmi, fantāziju. Baleta dvēsele un spēks bija Edītes Feiferes personā. Viņas vieglums un grācija aizkustināja." Te jāpiebilst, ka Edīte Feifere bija tā laika spožākā primabalerīna, un Liepājas baleta trupa nereti vērsās pēc papildinājuma pie galvaspilsētas spēkiem. Turpmākajos gados Alberts Kozlovskis Liepājas baletam iestudē savu horeogrāfisko versiju komiskajam baletam "Veltīgā uzmanība" (La Fille mal gardée) ar Pētera Ludviga Hertela un Rikardo  Drigo  mūziku, kā arī  trīs viencēliena baletus: "Šopeniāna", "Spāņu kapričo" ar Rimska-Korsakova mūziku un, izmantojot dažādu autoru mūziku, "Baletmeistara sapnis". Liepājas kultūras dzīvē, sevišķi baleta mākslā, jo īpašs bija 1939. gads,  kad tika iestudēts oriģinālbalets  pēc Kristiana Andersena stāsta motīviem "Meitene ar sērkociņiem". Mūzikas autors bija nacisma vajāšanu dēļ no Vīnes atbēgušais Valters Hāns. Kritika atzīmēja, ka pirmo reizi oriģinālbalets tapis pašu spēkiem, bez pieaicinātiem dejotājiem. 40. gadu sākumā Liepājā iestudējumus veidoja arī Helēna Tangijeva-Birzniece, kura Latvijā bija ieradusies pēc laulībām ar diplomātu Aleksandru Heinrihu Birznieku un ar panākumiem darbojās uz Baltā nama skatuves, kā arī Latvijas Nacionālās operas baleta trupas vadītājs un baletmeistars Osvalds Lēmanis: tika uzvests Šarla Adāna "Korsārs" un Ludviga Minkusa "Dons Kihots". 1944. gadā, izvairoties no gaidāmajām okupācijas varas represijām, uz Zviedriju kopā ar dzīvesbiedri baletdejotāju Ņinu Dombrovsku pārcēlās Alberts Kozlovskis, turpinot veiksmīgu māksliniecisko un pedagoģisko darbību Zviedrijas Karaliskajā baletā un tā baletskolā, vēl pirms došanās bēgļu gaitās iestudējot Aleksandra Glazunova baletu "Raimonda", kuram veidoja savu horeogrāfisko versiju, organiski savijot klasiskās un raksturdejas. 20. gadsimta 90. gados Latviešu Akadēmiskā organizācija Zviedrijā (LAOZ) izveidoja Alberta Kozlovska un Ņinas Dombrovskas piemiņas balvu – vienreizēju stipendiju – baleta mākslu studējošajiem, ko saņem Rīgas Baleta skolas audzēkņi un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas katedras studenti. Bija noslēdzies nozīmīgs posms Liepājas baleta vēsturē, kurā laika periodu no 1931. līdz 1944. gadam varētu dēvēt par Liepājas baleta Zelta laikmetu. Bija iegūta pilnīga patstāvība, sasniegts augsts mākslinieciskais līmenis, Latvijas baleta māksla papildināta ar jaunradītām vērtībām. Pēckara gados Liepājas Muzikāli dramatiskā teātra mākslinieciskās darbības atdzimšana bija saistīta ar lielām ekonomiskām un organizatoriskām grūtībām. Lielākais nopelns Liepājas baleta atjaunošanas periodā pienākas spilgtajai raksturlomu dejotājai, horeogrāfei un pedagoģei Martai Alberingai. Tomēr 1950. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvalde nolēma pārveidot Liepājas Muzikāli dramatisko teātri par Liepājas Valsts Drāmas teātri, tā muzikālo daļu, tostarp baletu, likvidējot.

ASV prezidents Donalds Tramps ir tik aktīvi strādājis un runājis, ka šoreiz raidījums Divas puslodes ir par Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ne tikai par tām, jo Tramps mēģina ietekmēt visu pasauli. Pirmkārt, viņš to dara, izmantojot kā ieroci muitas tarifus. Sācis ar Kanādu, ar Meksiku un ar Ķīnu. Tiesa, pirmajām divām valstīm lēmuma īstenošana ir par mēnesi atlikta. Nākamais viņa šantāžas upuris varētu būt Eiropas Savienība. Eiropas virzienā raugoties, Tramps grib mainīt ne tikai tirdzniecības bilanci, bet arī atņemt Dānijai lielāko salu pasaulē Grenlandi. Viņš esot apņēmies panākt, ka Grenlande būs ASV īpašumā. Tāpat Trampu interesē atgūt kontroli pār Panamas kanālu.  Norises pasaulē analizē Jānis Kapustāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, un Sigita Struberga, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre. Grenlandi gribu! Vikingu kuģotāji, kuri 10. gadsimta nogalē piestāja pie Grenlandes krastiem, lika pamatus šīs pasaulē lielākās salas tūkstoš gadus ilgajām saiknēm ar Skandināviju. 1775. gadā toreizējā Dānijas-Norvēģijas apvienotā karaliste pasludināja Grenlandi par savu koloniālo valdījumu, un pēc tam, kad Norvēģija 1814. gadā apvienojās ar Zviedriju, sala palika Dānijas kroņa zeme. Liela daļa tās teritorijas gan ilgi bija neizpētīta un nekartēta, tāpēc pilnvērtīgu suverenitāti pār Grenlandi Dānija nodibināja tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem iesākās Grenlandes autonomizācijas process, kura pēdējais etaps noslēdzās ar 2009. gada Pašpārvaldes aktu. Grenlande ieguva plašu autonomiju, atstājot kādreizējās metropoles ziņā tikai ārējās drošības, monetārās politikas un daļu no ārlietu jautājumiem. Kopš tā laika spēkā pieņēmusies kustība par pilnīgu Grenlandes neatkarību, aptaujas liecina, ka par to ir vairāk nekā puse no salas iedzīvotājiem, un līdz nesenam laikam šo ideju atbalstīja arī pašreizējā autonomijas valdība ar premjeru Mūti Bouropu Egedi priekšgalā. Vēl šī gada sākumā tika plānots, ka neatkarības referendums varētu notikt vienlaicīgi ar Grenlandes parlamenta vēlēšanām aprīļa sākumā, taču ideja šķiet nolikta malā kopš brīža, kad savu agresīvo Grenlandes iegūšanas kampaņu uzsāka Donalds Tramps. Viņš šai ziņā nav nekāds pirmatklājējs – ideja atpirkt salu no Dānijas aktualizēta vairakkārt. Atbilde no Kopenhāgenas, kā arī šajā reizē, allaž ir bijusi, ka Grenlande netiek pārdota. Tomēr nekad agrāk no Vašingtonas nav izskanējusi tik agresīva retorika, kāda tā ir patlaban, konkrēti draudot Dānijai ar milzīgiem ievedmuitas tarifiem un neizslēdzot pat militāra spēka lietošanu. Var atgādināt, ka Savienoto Valstu militārā klātbūtne Grenlandē pastāv jau šobrīd un balstās 1951. gada nolīgumā, saskaņā ar kuru Dānija piekrīt ASV bāzu izvietošanai, pretī saņemot garantijas aizsargāt salu pret jebkādu ārēju iebrukumu. Atbildot uz prezidenta Trampa izteikumiem, Kopenhāgena paudusi gatavību visa veida sadarbībai drošības jomā un paziņojusi par nozīmīgu finansējuma palielināšanu Arktiskā reģiona aizsardzībai. Savukārt Grenlandes parlaments steidzamības kārtā pieņēmis likumu par ārvalstu vai nenosakāmas izcelsmes finansējuma aizliegumu politiskajām organizācijām. Tēvocis Sems kā deva, tā ņems (kanālu)! Savā pirmajā ārvalstu tūrē jaunais Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio devās uz vairākām Centrālamerikas valstīm. Tūres degpunktā, protams, bija vizīte Panamā, kurai jaunievēlētais prezidents Tramps izvirzījis teju viennozīmīgas teritoriālas pretenzijas. Runa ir par kādreizējo Panamas kanāla zonu, kuru līdz 1999. gadam kontrolēja Savienotās Valstis. Amerika uzņēmās Atlantijas un Kluso okeānu savienojošā kanāla būvi pagājušā gadsimta sākumā, kad vairākas desmitgades iepriekš šo projektu pusceļā bija pametusi Francija. Tā kā finansējums, tehnoloģijas, organizācija un daļa darbaspēka nāca no Savienotajām Valstīm, šķita diezgan loģiski, ka pēc kanāla izbūves tam pieguļošās teritorijas nonāca Vašingtonas beztermiņa nomā. Var piebilst, ka pati Panamas valsts tapšana 1903. gadā ir saistīta ar kanāla projektu. Līdz tam Panama bija Kolumbijas Republikas sastāvdaļa, kas kļuva neatkarīga pēc tam, kad Savienotās Valstis ar militāras iejaukšanās draudiem piespieda Kolumbiju atzīt Panamas neatkarību. Taču 20. gs. otrajā pusē mazā Centrālamerikas valsts un tās sabiedrība vairs nebija gatava samierināties ar amerikāņu „servitūtu”, kas sašķēla Panamas teritoriju divās daļās. Pēc vairākiem asiņainiem protestiem kanāla zonā Amerika piekrita sarunām, un 1979. gadā tika parakstīta vienošanās par teritorijas pakāpenisku nodošanu pilnīgā Panamas suverenitātē. Tagad prezidents Tramps nepaguris klāsta, ka tā esot bijusi kļūda, ka Panama pārkāpjot vienošanos un vispār esot atdevusi kanālu ķīniešiem. Savienotās Valstis kā iedevušas, tā paņemšot kanālu atpakaļ. Tādējādi nenākas šaubīties par Marka Rubio un Panamas prezidenta Hozē Raula Mulino sarunu saturu. Panamas valsts galva apsolīja apzināt iespējamo Ķīnas interešu klātbūtni kanāla uzņēmumos un iespējas pārtraukt priekšlaicīgi līgumus ar Honkongā reģistrēto kompāniju, kas pārvalda ostas abos ūdensceļa galos, lai gan šo ostu darbība nav tieši saistīta ar paša kanāla funkcionēšanu. Tomēr viņš vēlreiz uzsvēris, ka Panamas kanāls ir un paliks viņa valsts suverena teritorija. Mēs sitīsim ar tarifiem, arvien, arvien! 1.februārī prezidenta Trampa piesolītā partneru slānīšana ar tarifu milnu šķita pieņemam konkrētākas aprises – Baltā nama saimnieks paziņoja, ka otrdien stāšoties spēkā 25% ievedmuitas tarifi Meksikas un Kanādas precēm, kā arī 10% importam no Ķīnas. Ekonomisti steidzās atgādināt par iespējamām nopietnām problēmām, ko šāds solis radīs pašu Savienoto Valstu ekonomikai. Taču jau pirmdien, 3. februārī, grandiozie plāni izrādījās atlikti vismaz uz mēnesi. Vispirms tika paziņots, ka Meksikas prezidente Klaudija Šēnbauma piekritusi nosūtīt 10 000 karavīru uz valsts ziemeļu robežu nelegālās migrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanai. Dienas otrajā pusē tādu pašu atlikšanu saņēma arī Kanāda pēc tam, kad premjerministrs Trudo bija aprunājies ar Trampu pa telefonu. Arī šajā gadījumā izšķirošais esot robežkontroles arguments, lai gan fentanila daudzums, kas Savienotajās Valstīs nonāk caur ziemeļu robežu, ir salīdzinoši niecīgs. Var piebilst, ka gan Kanāda, gan Meksika jau bija paziņojušas, ka amerikāņu tarifu ieviešanas gadījumā tās spers adekvātus atbildes soļus. Finanšu tirgi, kas pirmdienas rītu sagaidīja ar manāmu kritumu, pēc paziņojumiem par tarifu atlikšanu atgriezās normālā kondīcijā. Tikām Ķīna paziņojusi, ka tā savu 10% tarifu apstrīdēšot Pasaules Tirdzniecības organizācijā un noteikusi atsevišķiem Savienoto Valstu produktiem ievedmuitas tarifus līdz 15% apjomā. Tiek atzīmēts, ka starp šiem produktiem nav nozīmīgāko no ASV importējamo preču kategoriju. Dienaskārtībā ir arī jautājums par iespējamajiem tarifiem Eiropas Savienībai. Motīvu šai ziņā netrūkst, sākot ar Savienoto Valstu bilances deficītu tirdzniecībā ar apvienoto Eiropu, beidzot ar vēlmi tikt pie Grenlandes. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Latviju un Zviedriju savienojošā zemūdens optiskā kabeļa sabojāšanā viens no aizdomās turētajiem ir sankcijām pakļauts "ēnu flotes" kuģis. Polijā piemin 80.gadadienu kopš Aušvicas-Birkenavas nometnes atbrīvošanas. 2024. gada vārds – "apritīgs", gada nevārds – "grafisks". Sieviešu vienspēļu rangā Latvijas vadošā tenisiste Aļona Ostapenko atkāpusies uz 26. vietu.

Sasniedzot raidījumu cikla Grāmatai pa pēdām finiša taisni, šo sēriju veltīsim latviešu trimdas literatūrai Zviedrijā. Kādu ietekmi uz grāmatniecību atstāja ziemeļnieciskā vide un Zviedrijas sabiedrība? Runāsim par apgādiem, kas savu darbību izvērsa tieši šajā zemē - tas bija Dagnijas un Jura Šleieru apgāds “Daugava” un Jāņa Abuča “Ziemeļblāzma”. Grāmatniecība trimdā Zviedrijā ir stāsts ne vien par konkrētiem apgādiem, kas savu darbību īstenoja tieši šajā zemē, bet arī par vidi un sabiedrību, kas noteica, kā latviešu grāmatniecība tur varēja izpausties. Sarunājas ilggadīgs Zviedrijas nacionālā mantojuma kopējs Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā, šobrīd Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvis Jānis Krēsliņš, kā arī grāmatzinātnieks Viesturs Zanders. Lai labāk saprastu atšķirības starp Zviedriju un Vāciju, kur bēgļu gaitās devās liela daļa mūsu tautiešu, Jānis Krēsliņš sarunā vairākkārt izmantos klints metaforu un mudinās aizdomāties par režisora Ginta Zilbaloža animācijas filmu “Straume”, kas šobrīd guvusi lielus panākumus. Tad nu iepazīsim šo ziemeļu zemi, kas savulaik izvirzīja savas prasības latviešu grāmatniecībai.  Zviedrijas klinšainās vides radītā stabilitāte, kanons, apjomīgais tulkojumu klāsts - tas tātad līdz šim atšķīris šo vietu no Vācijas vai, piemēram, Ņujorkas, kur ieceļotājiem viss šķita kā kaut kas jauns un avangardisks. Zviedrijas vides un sabiedrības veidotie priekšnosacījumi latviešu grāmatniecībai tālākās sarunas gaitā vēl ienāks, bet pienācis brīdis pakavēties pie konkrētu grāmatizdevēju vārdiem - tiem, kuri savu darbību uzsāka vai turpināja Zviedrijā. Jāņa Krēsliņa pieminētie darbu tulkojumi mūs pie šīm izdevniecībām jau atveduši. Ārzemju rakstnieku sērija “Parnass” bija daļa no izdevniecības “Daugava” darbības, un apgādu “Daugava” 1945. gadā Stokholmā nodibināja Juris un Dagnija Šleieri. Savukārt īru rakstnieka Džeimsa Džoisa romāna “Uliss” tulkojums attiecināms uz Jāņa Abuča apgādu “Ziemeļblāzma”, kas 1948. gadā nodibināts Lībekā, Vācijā, bet pēc tam darbību turpinājis Vesterosā, Zviedrijā.

Pirms 80 gadiem aptuveni seši tūkstoši cilvēku devās pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju - tas bija ceļojums, kādu mūsdienu cilvēkam Latvijā grūti iztēloties - vienkāršās laivās, ar tā laika ierobežotajām sakaru iespējām, karam un represijām minot uz papēžiem. Pieminot šo notikumu, aizvadītajā nedēļā Gotlandē norisinājās atceres pasākums, bet mēs savu piemiņas artavu pievienojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs*, Latvijas vēstniece Zviedrijā Ilze Rūse un arhitekte Laila Strunke Zviedrijās (Lailas vectēvs mākslinieks Niklāvs Strunke ieradās Zviedrijā ar bēgļu laivām).   *Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.-21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” (Nr. VPP-IZM-Vēsture-2023/1-0003) vadītājs

Pasaules čempionāts hokejā noslēdzies ar mājinieku - Čehijas valstsvienības - triumfu, viņiem izcīnot zelta medaļas pirmoreiz kopš 2010. gada. Finālā čehi 3. periodā beidzot uzlauza Šveices izlases aizsardzību un vārtsargu, gūstot divus vārtus, bet paši savu cietoksni nosargāja neieņemtu, Čehijai svinot uzvaru 2:0. Uzvaras vārtu autors Dāvids Pastrņāks, kurš izlasei pievienojās tikai pašā grupu turnīra izskaņā, bet tagad viņš savu vardu Čehijas hokeja vēsturē ieraksta vēl treknākiem burtiem. Šveicei tikmēr trešo reizi 11 gadu laikā jāsamierinās ar sudrabu - viņiem iepriekš zaudējumi finālos arī 2013. un 2018. gada čempionātos. Nākamā gada pasaules čempionāts notiks Zviedrijā un Dānijā, Latvija spēlēs Stokholmā pret Kanādu, Šveici, Zviedriju, Slovākiju, Austriju, Franciju un Slovēniju. Teorētiski gan vēl iespējamas kādas izmaiņas, jo turnīra rīkotājiem ir tiesības apmainīties ar vienu komandu.

Pasaules hokeja čempionāts sasniedzis savu kulmināciju, jo šodien, 26. maija, noskaidros medaļniekus. Par bronzu plkst.16.20 cīnīsies Kanāda un Zviedrija, bet par zeltu un pasaules čempionu titulu - mājinieki čehi pret Šveici. Pusfinālos vakardien Čehija pārlieicnoši ar 7:3 uzvarēja līdz šim ne reizi šajā turnīrā nezaudējušo Zviedriju, bet Šveice pēcspēles metienos ar 3:2 uzveica Kanādu, kam arī tā bija pirmā neveiksme turnīrā. Zviedri pret kanādiešiem šajā pasaules čempionātā nav spēlējuši, bet Čehija ar Šveici tikās apakšgrupas mačā. 13.maijā Pŗagā ar 2:1 pēcspēles metienos uzvarēja šveicieši. Gan šodienas, gan aizvadītās spēles šoreiz “Hokeja studijā” analizējam kopā ar pieredzējušo žurnālistu Jāni Matuli.

Latvijas hokeja izlase šodien, 18. maijā, atgriežas spēļu režīmā pēc divu dienu pauzes. Šoreiz atkal gaidāmas divas spēles divās dienās, pirmā pret apakšgrupas un visa čempionāta favorīti Zviedriju jau pulksten 13.20. Latvijas izlasei šī būs pirmā agrā spēle šajā čempionātā. Zviedri līdz šim četrās spēlēs parādījuši, ka ir ļoti labi nokomplektēta un spēcīga komanda, tikai vienā spēlē guva mazāk par pieciem vārtiem. Zviedriem sastāvā 18 NHL spēlētāji, turklāt vairākas visaugstāka kalibra zvaigznes.  Gaidot spēli, aprunājāmies ar izlases spēlētāju Martinu Laviņu, kurš gan līdz šim nav bijis pieteikts spēlēm. Kāds ir noskaņojums komandā un kā Latvijas izlase gatavojās spēlei ar spēcīgajiem pretiniekiem, stāsta izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš.

Čehijā šodien, 10 maijā, sākas Pasaules čempionāts hokejā. Latvijas hokeja izlase vakar ieradās Čehijā un jau aizvadīja pirmo treniņu Ostravas arēnā, gatavojoties savai pirmajai spēlei pasaules čempionātā pret Poliju, kas mūsējām paredzēta rīt pēcpusdienā. Šodien turnīrs oficiāli sāksies ar pirmajām četrām spēlēm: Ostravā Slovākija mērosies spēkiem ar Vāciju un ASV spēlēs arv Zviedriju, Prāgas grupā pēcpusdienā Šveice spēlēs ar Norvēģiju, savukārt vakarā mājinieki čehi oficiālajā atklāšanas spēlē krustos nūjas ar Somiju. Par iejušanos Ostrovā un gatavošanos pirmajai spēlei stāsta Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs Vai zini, ka 1934. gadā plaukstošā "Bellaccord Electro" uzņēmuma gada apgrozījums bija jau ap 80 000 latu, un papildu ieņēmumi tika gūti arī no Ziemassvētku eglīšu rotājumu ražošanas? Kompānijai piederēja veikals Rīgā. Kā jau nopietna firma, "Bellaccord" izdod arī savus katalogus. Top arī atsevišķi reklāmas izdevumi un sludinājumi laikrakstos, kā arī plakāti. Izpētot katalogus, Atis Bērtiņš savā grāmatā par skaņuplatēm veicis pētījumu par "Bellaccord" pārstāvētajiem mūzikas žanriem. Ārzemju deju mūzika – 28%: Arpads Czegledy, Vesbijs, Barnabas Geči, arī "Bellaccord" džeza orķestris.  Latviešu deju mūzika – 19%: Alfrēds Vinters, Alfrēds Poriņš, Saša Vladijs, Oskars Stroks. Jānis Āre, Aleksandrs Kortāns, A. Briedis, Brāļi Laivinieki, Osvalds Uršteins, Roberts Zommers, Roberts Vizbulis. Krievu un čigānu romances un dziesmas – 12,4% Pētera Ļeščenko, Dana un kazaku kora izpildījumā. Ārzemju komponistu klasiskā mūzika – 11%. Opermūzika – Džakomo Pučīni, Žoržs Bizē, Džuzepe Verdi, Šarls Guno, Volfgangs Amadejs Mocarts. Vēl arī Johans Sebastiāns Bahs, Ludvigs van Bēthovens, Francis Šūberts, Pēteris Čaikovskis, Fenerncs Lists un citi autori latviešu un ārzemju mākslinieku izpildījumā.  Latviešu mūzika un dziesmas – 10,3%. Tai skaitā – latviešu klasiķi: Emīls Dārziņš, Andrejs Jurjāns, Jānis Kalniņš, Jāzeps Vītols, Jānis Mediņš, Lūcija Garūta, Jānis Ivanovs, Voldemārs Stūresteps, Pauls Šūberts. Kā izpildītāji jāmin Teodora Reitera koris, Teodora Vēja vadītais orķestris, "Bellaccord" stīgu kvartets, solisti Mariss Vētra, Herta Lūse, Tālis Matīss, Pauls Sakss, Artūrs Priednieks-Kavarra, Voldemārs Ančarovs-Kadiķis, instrumentālais trio, pūtēju orķestri Alfrēda Segliņa vadībā u.c. Koncerta un salona mūzika – 7%. Toselli, Valdteifels, Lehārs, Grīgs, Ketelbejs, Šūmanis, Mendelsons, Brāmss u.c. Operešu mūzika – 3%. Raimonds, Abrahams, Eislers, Štrauss, Kalmans. Garīgā mūzika – 2,2%. Korāļi, Ziemassvētku dziesmas, latviešu un ārvalstu mākslinieku izpildījumā. Ērģeļu pavadījumā un a cappella solo un kvarteta izpildījumā. Ārzemju marši – 2,2%. Apmēram 40 dažādi marši no visas pasaules. Kā redzam, redzamākie latviešu autori te ieņem diezgan nelielu daļu no kopējā repertuāra. Relatīvi maz ir kora dziesmu, latviešu oriģinālkompozīciju. It kā autori nav vēlējušies uzticēt savus skaņdarbus "Bellaccord", jo tā laika Latvijas likumdošana nepieprasīja saņemt autoratlīdzību par darbu atskaņošanu. Patiesības labad jāatzīst, ka Helmārs Rudzītis savulaik saņēmis kritiku par šo "kosmopolītisko un arī lēto" saturu. Starp citu, tajā laikā tas nebija nekas neparasts, ka izcili operdziedoņi pievērsās arī šlāgeriem. Viens no iemesliem bija nepieciešamība nopelnīt. Tajā pašā laikā Latvijas Nacionālās operas zvaigznes prata arī šlāgeri dziedāt ar gaumi, vienkāršību un dziļu sirds siltumu. Jā, tika pārmests arī, ka "Bellaccord" pārspieda plates no ārzemju matricām. Taču to daudzums bija tikai 4% no kopējā daudzuma. Lai gan repertuārs veidojies diezgan stihiski, bez nopietnas plānošanas, kopumā "Bellaccord" devums latviešu tā laika skaņuplašu piedāvājumā ir vērtējams kā daudzveidīgs un interesants. Tauta bija iemīļojusi savus dziedātājus, tika atspoguļoti tā laika populārās mūzikas ritmi. "Bellaccord" plates skanēja radio, kā arī kinoteātros un citās izklaides vietās, nerunājot par to, ka daudzi vēlējās iegādāties šīs plates savām kolekcijām. Bet arī tie, kurus interesēja vienīgi nopietnā mūzika, varēja sev atrast piemērotu repertuāru. "Bellaccord" savas plates pārstāvēja Latviju divās starptautiskās izstādēs: Stokholmā (1934. gadā) un arī Briselē. Vēlāk "Bellaccord" savu produkciju eksportēja arī uz citām valstīm. Helmārs Rudzītis minējis Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Poliju un pat Ķīnu. Šajā gadījumā ārzemju mākslinieki viesojās Rīgā un kopā ar "Bellaccord" orķestri ierakstīja dziesmas savā valodā. Rudzīša atmiņās minēts sakars ar tālo Mandžukuo. Tā bija Japānas impērijas vasaļvalsts Ķīnas republikas ziemeļrietumos, kas pastāvēja no 1932. līdz 1945. gadam. Taču "Bellaccord" nav ražojis plates mandžūru vai ķīniešu valodā! Uz Mandžuko tika sūtīti Pētera Ļeščenko ieraksti, jo tur atradušās lielas krievu emigrantu kopienas. Latvijas Radiofona darbinieks Kārlis Krūklītis raksta, ka 30. gadu beigās "Bellaccord" atvēris filiāli Tallinā, kur arī tika iespiestas plates. Repertuārā – igauņu tautas dziesmas un dejas, Tammeveski, Vaarmanna, Siiraka sacerējumi, Alfrēda Vintera dziesmas, tulkotas igauniski. Somi noskatījās no igauņiem un drīz "Bellaccord" studijā skanēja arī somu balsis. Taču darbs aprāvās sakarā ar Otro pasaules karu. Ir bijusi neliela sadarbība arī ar Zviedriju. Šeit gan izskatās, ka zviedri "Bellaccord" plates izdevuši ar "Cameo" nosaukumu. Bijusi arī sadarbība ar Lietuvu. Dažas dziesmas ieskaņojis lietuviešu dziedonis Stepas Graužinis.   Atsevišķi gribas atzīmēt arī ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runu 1934. gada 18. maijā un Iekšlietu ministra Viļa Lāča runu 1940. gadā. Bet tas jau ir cits stāsts par "Bellaccord" pēdējiem gadiem Padomju Latvijā. Viss, ko radīja Rudzītis, aizņēma gandrīz 14 gadus, taču pagāja nepilns gads, lai sāktos sabrukums. 1940. gadā Helmāra Rudzīša īpašums tika nacionalizēts un "Bellaccord Electro" fabrika nonāca Latvijas PSR Radio aizbildnībā. Otrā pasaules kara laikā "Bellaccord" darbība tika atjaunota, bet tās vadība nonāca vāciešu rokās. Uz etiķetes parādījās uzraksts vācu valodā "Sonderklasse" – īpašā klase. Neskatoties uz kara apstākļiem, 1943. gadā "Bellaccord" ražošana nesamazinājās, tieši otrādi – pieauga pieprasījums un tā gada produkcija sasniedza aptuveni 180 000 – 200 000 skaņuplašu. 1944. gadā, kad padomju vara atgriezās, rūpnīca ieguva "mazāk buržuāzisku" nosaukumu – "Rīgas skaņuplašu fabrika". Sakarā ar vēsturiskajiem notikumiem, Helmārs Rudzītis ar ģimeni 1949. gadā pārcēlās uz ASV.

2023.gada noslēdzošajā NHL podkāsta epizodē Artūrs Barovskis un Klāvs Oskars Kjaspers vērtē Teodora Bļugera fenomenālo formu Vankūverā, Elvja Merzļikina kautiņu spēlē pret Vašingtonu un aplūko visus aktuālos notikumus Pasaules spēcīgākajā līgā , kā arī raidījuma otrajā daļā apskata U20 Pasaules Čempionāta sākumu un Latvijas izlases sniegumu spēlē pret Kanādu un Zviedriju

Ap 300 skolu Latvijā saņēmušas draudu e-pastus; policija uzsver – satraukumam nav pamata. Palestīniešu islāmistu grupējuma "Hamās" uzbrukums Izraēlai ir Izraēlas 11.septembris un tā laiks netika izvēlēts nejauši. To intervijā Latvijas Radio uzsvēra Izraēlas vēstniece Latvijā Šārona Rapaporta-Palgi. Maskava plāno apsūdzēt Ukrainu par ASV un Eiropas Savienības valsty piegādāto ieroču pārdošanu "Hamas". Latvija plāno vēlreiz kandidēt uz ziemas olimpisko spēļu rīkošanu kopā ar Zviedriju, vēlas uzņemt arī hokeju un šorttreku.

Klajā nācis izdevums par Baltijas grāmatu kaujām jeb "The Baltic Battle of Books", kas ikvienam interesentam brīvi pieejams tīmeklī. Šobrīd šis stāsts ir jo aktuāls, jo aizvien nemierīgus apstākļus piedzīvo kultūrvēsturiskais mantojums Ukrainā un citviet kara zonās. Par kādām grāmatām Ziemeļeiropā savulaik cīnījās zviedri, kam tās piederēja un kas ar tām notika pēc aizvešanas no Rīgas un citām pilsētām uz Zviedriju, sarunājamies ar vēsturnieku Gustavu Strengu. Raidījumā izskan arī stāsts par poligrāfijas vēsturi.

Vēsture ir pārrakstīta! Lieliskā spēlē Latvijas hokeja izlase pārspēj Zviedriju un pirmo reizi vēsturē iekļūst pusfinālā. Emocijas, protams, lieliskas!

Latvijas hokeja izlasei vēsturiska uzvara pār Zviedriju pasaules čempionāta pusfinālā ar 3:1. Pirmo reizi komandas vēsturē sasniegts turnīra pusfināls. Cīņā par vietu finālā Latvijas izlase sestdien Tamperē tiksies ar Kanādu. Vārtus Latvijai guva debitants Dans Ločmelis, Miks Indrašis un Jānis Jaks, bet uzvarētāju sastāvā par labāko spēlētāju atzina Rihardu Bukartu. Šis Latvijas izlases modelis šķir citu pēc citas jaunas vēstures lappuses: pirmo reizi pasaules čempionātā pusfināls, pirmo reizi tiks finišēts augstāk par septīto vietu, pirmo reizi izcīnītas sešas uzvaras pēc kārtas, pirmo reizi Zviedrija uzvarēta pamatlaikā. Komanda ir kā vienots veselums, ar izcilu vārtsargu un ārkārtīgi pašaizliedzīgi spēlējošiem laukuma spēlētājiem. Zviedrijas izlase ir Latvijas hokejistiem biežākais pretinieks pasaules čempionātos, abām komandām iepriekš tiekoties 17 reizes. Nevienā no šīm cīņām Latvijai nebija izdevies tikt pie uzvaras pamatlaikā.  

Latvijas hokeja izlase šodien, 25. maijā, tiekas ar Zviedriju, un šī ir vēsturiska iespēja izcīnīt vietu pusfinālā. Zviedrijas komanda vakar ieradās Rīgā, aizvadīja treniņu, bet viņu fani visai vīzdegunīgi palikuši Tamperē, laikam jau cerot, ka komanda tur atgriezīsies uz pusfināla maču. Zviedrija savā apakšgrupā uzvarēja sešās no septiņām spēlēm, vienīgo reizi zaudējot ASV pašā pēdējā spēlē, kas bija cīņa par pirmo vietu grupā. Zviedrijas izlases meistarība liekus komentārus neprasa, tajā kā allaž savākti spēlētāji no Nacionālās hokeja līgas, Zviedrijas līgas un arī Šveices čempionāta, kas ir trīs šobrīd spēcīgākās līgas pasaulē. Tomēr zviedri nav tik stipri, kā varēja būt.

Bija laiks, kad cilvēku zināšanas par pasauli sev apkārt bija visai ierobežotas. Kartes, kas savulaik tapa, šodien daudziem liktu pasmaidīt par savdabīgo ģeogrāfiju. Tomēr, ja savulaik sevī nesa reliģisku un fundamentālu tā laiku sabiedrības uzskatu, mūsdienās tās precīzi un  tieši norāda, kas konkrētā vietā ir sastopams. Cik labi kartēta ir planētas sauszeme, ūdeņi un cilvēku apdzīvotās vietas, vai zinām visus neskartos stūrus? Vai zinām visus ceļus, visas upes, kalnus un kā ir okeāniem? Vai pilsētās katrai ielai ir savs nosaukums, katrai mājai - sava adrese un vai kaut kur vēl ir kāda neizpētīta un kartogrāfiem nezināma vieta, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētie profesori Kristaps Lamsters un Māris Bērziņš. Mērnieku laiki Vidzemē 17. gadsimtā 17. gadsimtā pēc vairākus gadus ilgušā kara starp Zviedriju un Polijas- Lietuvas ūniju, pamieram iestājoties, Zviedrija savā valdījumā iegūst Vidzemi un Igaunijas dienvidu daļu. Lai  apzinātu savas teritorijas toreizējais Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs sūta uz Lielvidzemi (kā tolaik dēvēja šīs Zviedrijas īpašumā esošās teritorijas) zviedru mērniekus, kuri tad svaigi apmācīti mērniecības zinībās Upsalas universitātē,  uzmēra un kartē zemi. Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste, vēsturniece Justīne Timermane pēta, ar kādiem instrumentiem un kā šeit ir darbojušies zviedru mērnieki. Justīne Timermane raksta Turaida muzejrezervāta  publicētajā materiālā, ka mērniecības kandidātiem bija jābūt kompetentiem ģeogrāfijā un matemātikā, īpaši ģeometrijā, jāprot apieties ar mērnieku instrumentiem un zīmēt. Mērnieks, kurš nebija nokārtojis eksāmenu, saucās par pagaidu mērnieku. Nākamā pakāpe bija ārkārtas mērnieks, bet pēc noteikta laika dienestā varēja kļūt par kārtējo mērnieku. Tā laika kartēs tiek parādītas ēkas – cietokšņi, kungu nami, zemnieku mājas,  protams, muižu teritorijas un ceļi. Kā teic Justīne Timermane, tad 17. gs. te  darbojušies vairāk nekā 40 Zviedrijā skolotu mērnieku. Daudziem šī bija pieredze, kas viņus sagatavoja eksāmenam un bruģēja turpmāko karjeru.

Valdība dod zaļo gaismo Klimata un enerģētikas ministrijas darba sākšanai 1-jā janvārī Zelenskis kara 300-jā dienā apmeklējis frontes pilsētu Bahmutu Turcija kritizē Zviedriju par žurnālista neizdošanu Itālijas tiesa lemj par divu korupcijas skandālā iesaistīto izdošanu

1684. gadā Rīgā, Johana Georga Vilkena tipogrāfijā, iznāca čehu pētnieka un dārznieka Georga Holīka grāmatiņa par dārzkopību “Vereinigter Liff- und Aus-Ländischer Garten-Bau” (“Apvienotā Vid- un ārzemju dārzkopība”). Tā kļuva par bestselleru un piedzīvoja 20 papildinātus pārizdevumus, tomēr līdz mūsdienām zināmi vien divi šīs retās grāmatas pirmizdevuma eksemplāri Baltijā, un viens no tiem glabājas Turaidas muzejrezervātā. Uz turieni arī dosimies iepazīties gan ar raibo Georga (Jirži) Holīka dzīvi un arī ar muzejrezervāta grāmatu krājumu. Piebilde - trešais Holīka grāmatas eksemplārs rodams Upsālas universitātes biblitotēkā Zviedrijā. Akadēmiķis Jānis Stradiņš savā monogrāfijā “Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā”, aprakstot tā dēvētos “brīvos” (proti, ārpus zinātniskām institūcijām strādājošos) zinātniekus Rīgā 17. gadsimta beigās, piemin arī Georgu (čehu tradīcijā Jirži) Holīku, kurš izgudrojis svarīgākos augļu koku potēšanas paņēmienus –  kopulēšanu un triangulēšanu. Balstoties uz savu praktisko pieredzi, viņš aprakstījis arī paņēmienus cīņā ar augļu koku slimībām, kaitēkļiem, kā arī pareizu augļu noņemšanu un uzglabāšanu. Pirms ķeramies pie sīkāka stāstījuma par šo darbu un tā autoru, vispirms Turaidas muzejrezervāta galvenā krājuma glabātāja Līga Kreišmane izskaidro, kas ir Turaidas muzejrezervāts un tad arī sekos stāstījums par tā sastāvā iekļautajiem grāmatu krājumiem. Čehu pētnieks Milošs Bohuslavs Volfs, analizējot dažādus avotus, noskaidrojis, ka Holīks dzimis 1634. vai 1635. gadā kādā nelielā miestiņā Čehijas vidusdaļā. Vienpadsmit gadu vecumā viņš pret savu gribu tika nodots katoļu skolā, kuru beidzot, 1655. gadā iestājās dominikāņu ordenī un kalpoja kā garīdznieks. Tomēr katoļu konfesija jaunietim nešķita pieņemama. Viņš aizbēga uz Vāciju, kur pieņēma protestantismu, vēlāk kļūstot par trimdā esošās čehu brāļu draudzes mācītāju Barbijā pie Magdeburgas. Lai vāktu līdzekļus čehu brāļu draudzei, 1671. gadā viņš devās uz Zviedriju, tad – Somiju. Drīz pēc tam Holīks tomēr nolēma pavisam atteikties no garīdznieka amata un savu tālāko dzīvi saistīt ar dārzkopību, ko bija iemīļojis jau kopš agras jaunības. Holīks iegūst dārznieka vietu Kēnigsbergā “pie kāda aristokrāta, šķiet, čehu trimdinieka”, kur 1678. gadā izgudroja jaunus potēšanas paņēmienus – jau pieminēto kopulāciju, triangulāciju un arī pakāpienveida potēšanu. Cerībā paplašināt savus izmēģinājumus, viņš devās uz Rīgu. Par Holīka dzīvi stāstu turpina Turaidas Muzejrezervāta galvenais speciālists, vēsturnieks Edgars Ceske. Johana Georga Vilkena iespiestā, 1684. gadā izdevuma titullapā lasāms:  Vienotā Vidzemes- un ārzemju Dārzkopība kurā īsi, taču skaidri iezīmēts. Kā ar īpašiem paņēmieniem/ kā: potēšanu aiz mizas, stabulītēm, acošanu, kopulēšanu/ u.c. var izaudzēt dažādus kokus/ kas izauguši atkal  ir noturīgi pret visāda veida slimībām/  jo īpaši pret karstumu un aukstumu/ tāpat arī kā tos/ kas novārtā atstāti un dažādu slimību/ kā vēzis/ uztūkums/ iedegas/ u.c. nomākti atkal atgriezt pie dzīvības un veselus darīt. Šejienes klimatam un īpatnībām čakli pielāgots un no savas paša čaklās pieredzes vēlīgajiem dārzkopjiem amatieriem/ par tīkamu prieku sastādīta/ no G e o r g a   H o l ī k a  bijušā padzītās čehu brāļu draudzes mācītāja/ bet tagad trimdinieka Rīgā. Savukārt Vitenbergā 1693. gadā iznāk papildināts izdevums ar nosaukumu  “Atjaunota un papildināta trejāda dārzkopības  grāmatiņa”, un uz tās 4.vāka lasāma šāda atziņa: “Skaisti uzplaukušie un augļus nesošie koki rosina mūs nodoties garīgām pārdomām. Tādēļ līdz pat šai stundai var atrast daudzus karaļus, izcilus varasvīrus vai citus ievērojamus ļaudis, kuri nežēlo nekādus izdevumus, lai iegūtu labi uzturētus, iekārtotus un vajadzīgus dārzus un lai tos novestu līdz pilnībai; pat vienkāršā tauta dārzkopībā rod ne tikai iepriecinājumu, bet arī iemeslu, lai slavētu Dieva labestību. Katra lapiņa rāda, Katrs zariņš slavē Dieva visvarenības ceļu Un Viņa žēlastības augļus: Katrs nes Viņa Gudrības attēlu kā vairogu.” Atgriežamies pie Rīgas izdevuma, kurš tomēr ir mūsu šīsdienas epizodes galvenais varonis. Tālākajā sarunā ar Edgaru Ceski iesaistās arī literatūrzinātnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Pēc Līgas Kreišmanes lēstā, 2020. gadā Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājās 181 garīga un liturģiska rakstura izdevums – Bībeles, lūgšanu, sprediķu grāmatas, rokasgrāmatas baznīcas pērminderiem un tamlīdzīgi. Senākais un unikālākais to vidū ir 1671. gadā izdotais Vidzemes luterāņu rokasgrāmatu un perikopju, proti, dievkalpojumos izmantojamo Svēto Rakstu fragmentu, ceturtais izdevums, bet tikai Turaidas muzeja krājumā glabājas pilnīgs konvolūts, kurš sastāv no astoņiem aligātiem. Konvolūts ir vairāku neatkarīgu dokumentu vai iespieddarbu, proti, aligātu kopsējums. Kopīgi uzlūkojam Heinriha Bessemessera tipogrāfijā iespiesto darbu. Visbiedzot, ar Georga Holīka pētījumu novembra sākumā būs iespēja iepazīties arī latviešu lasītājiem – apgādā „DUE” tiks izdots tā tulkojums.  Edgara Ceskes tulkojuma terminoloģiju konsultējusi Latvijas vadošā pētniece augļkopībā, agronomijas zinātņu doktore Māra Skrīvele, Pauls Daija sagatavojis publikāciju par dārzkopības zināšanu izplatību latviešu grāmatniecībā no 18. gadsimta otrās puses līdz 19. gadsimta vidum, Prāgas Kārļa universitātes pasniedzēja, vēsturniece Kristīne Ante – publikāciju par Holīka devuma izvērtējumu čehu kultūrtelpā, bet ģermāņu filoloģe Silvija Pavidis rediģējusi tulkojumu no vācu valodas. Edgars Ceske sniedzis ieskatu potēšanas tradīciju ģenēzē literatūras vēsturē no pašiem senākajiem pieminējumiem.

Statistikas dati liecina, ka ar Covid-19 Latvijā saslimst vidēji 1000 cilvēku dienā. Šāds saslimušo skaits ir teju nemainīgs kopš augusta beigām. Vai ar šādu slimības izplatības intensitāti mums jārēķinās turpmākos mēnešus un pat gadus, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja Dace Zavadska, Rīgas Stradiņa universitātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāja un profesore Juta Kroiča. "Covid-19 par sezonālu vīrusu vēl nevar saukt, bet daudzi ir izslimojuši un tāpēc arī "cipari iet uz leju"," atzīst Juta Kroiča. "Bet, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, piemēram, Zviedriju un Norvēģiju, mums ir 10 reizes lielāka saslimstība. (..) Milzīga atšķirība, bet priecē, ka saslimstība krītas." Saslimstības pieaugums saistīts arī ar strauju aukstāka laika iestāšanos, mazāk vēdina telpas, mazāk ir āra pasākumu. Attiecībā uz piesardzību, speciālistes norāda, ka nekas nav mainījies – maskas, distance, telpu vēdināšana. "Attiecībām par maskām jāsaka, ka tas ir katra indivīda ziņā, ja cilvēks jūtas slikti, viņam ir imūndeficīts, viņš pieder kādai riska grupai, vai viņam ir ģimenes locekļi, jutīgi pret inficēšanos, protams, viņš ir apzinīgs un masku valkā," atzīst Juta Kroiča. Dace Zavadska vērtē, ka obligāta masku valkāšana visās sabiedriskās vietās būtu nepieciešama.  "Tas, ka nav obligāti, nenozīmē, ka katrs, kurš vēlas sevi pasargāt vai tā jūtas labāk, nevarētu masku lietot," norāda Dace Zavadska. Respirators ir drošāk, bet pasargās arī medicīniskā maska. Lidojot lidmašīnā, speciālistes iesaka labāk lietot FFP2 vai FFP3 respiratoru. Klausītājs uzskata, ka pietiek runāt pat Covid, ne viens taču neziņo, cik cilvēku saslimuši ik dienu ar kādu citu vīrusu. Viņam piekrīt Dace Zavadska. "Bija citas infekcijas pirms Covid un arī joprojām ir citas infekcijas. Jā, Covid vienu brīdi bija augstākās briesmas, kas mums bija apkārt, mēs visi bijām uzņēmīgi. Ir arī citi vīrusi un nebūtu godīgi gan pēc saslimstības nopietnības, gan statistika, mēs joprojām uzturam sevī stigmu uz Covid, bet īstenībā jau šajā rudenī vismaz rietumu pasaulē iegājām Covid normalizācijā, pieņemot viņu kā vienu no sezonas spēlētājiem, nevis galveno." Būs arī smagi saslimšanas gadījumi, bet Zavadska mudina domāt par to, ka tuvojas gripas sezona. Ir daudz infekciju, kurām iespējama profilakse, tā būtu jāizmanto. "Es kā ārsts-infektologs, zinot to, kā pasaulē gāja, vairāk esmu nobažījusies par šo ziemu tieši gripas dēļ, ne tik ļoti Covid dēļ," atzīst Dace Zavadska. "Tāpēc, ka mēs vismaz divus gadus neesam tikušies ar gripu. Tas uzliesmojums, kas bija 2022. gada pavasara beigas, bišķiņ ievilkās vasarā, jā, bija, bet nebija tik liels un kaut kā vairāk aizgāja bērniem. Mums nav ne ar vakcīnām radītā [imunitāte], ne bija arī daudz, kas Covid laikā vakcinējās pret gripu. Plus - necirkulēja dabīgā infekcija apkārt. Jo lielāka uzņēmība, jo mazāka mums ir imūnā atmiņa, jo lielāka iespēja slimot pēc pilnas programmas."

24.jūlijā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā notiks gadskārtējā Jāņa Baltvilka balvas bērnu un jauniešu literatūrā pasniegšana. Šo svarīgo notikumu sagaidot, iepazīstinām ar balvai nominētajiem autoriem un ilustratoriem. Pirmajā sarunā aicinājām piedalīties mākslinieci Gundegu Muzikanti, kuras devums mērāms ar diviem izdevumiem: igauņu rakstnieka Juhani Pitsepa garstāstu „Ir mēness zelta kuģis”, kurš vēstī par Otrā pasaules kara bēgļu gaitām no Igaunijas uz Zviedriju, un Ineses Paklones dzejoļu krājumu „Zvēru barošana”, kas vērtējams kā atgādinājums par rūpēm un uzmanību, kuru jāveltī mūsu četrkājainajiem draugiem.

Sestā vecākā valsts Eiropā un astotā vecākā karaliste pasaulē ar pastāvošo monarhiju - Zviedrijas Karaliste - varētu būt  zināma ar daudzām lietām. Noteikti daudzi to varētu arī asociēt ar dažādiem pazīstamiem preču zīmoliem. Pazīstama Zviedrija būs arī mūzikas grupu un mākslinieku dēļ - "ABBA", Zara Larsson, "Avicii", "Swedish House Mafia". Starp citu, Zviedrija ir trešā lielākā mūzikas eksportētāja pasaulē. Un noteikti daudzi zinās, "Roxette", "Europe" un "Ace of Base", kas gadu gaitā ir snieguši pasaulei populārus hitus. Tomēr tikpat daudzas lietas par Zviedriju var būt arī nezināmas. Piemēram, 10 miljonu liela iedzīvotāju valstī ir lielākais "Mcdonald's" restorānu skaits Eiropā uz vienu iedzīvotāju. Un noteikti zviedri nav par sevi radījuši neveselīgu tēlu.   Iepriekšējā raidījumā par Botsvānu izskanēja, ka tai ir punkts, kurā savienojās četras valstis un var uztvert mobilo sakaru signālu no visām četrām valstīm. Zviedrijai ir tāds trīs valstu vienošanās punkts. Konkrētais punkts iezīmē Zviedrijas tālāko ziemeļu punktu, kur savienojas Zviedrijas, Norvēģijas un Somijas starptautiskās robežas. Starp citu, tas ir  arī pasaulē vistālāk uz ziemeļiem esošais starptautiskais trīspunkts. Mūsdienu situācijā nevar nerunāt par aktuālajiem politiskajiem notikumiem un Zviedrijas neitrālo politiku un drošību. Vēsturiski Zviedrija, kas 17. gadsimtā bija militāra lielvara, trīs gadsimtus nav piedalījusies nevienā karā. Abos pasaules karos valsts saglabāja striktu bruņotu neitralitāti. Zviedru neitralitāte sākās Napoleona karu laikā, kad toreizējais Zviedrijas karalis izraisīja karu, kurā Zviedrija zaudēja trešo daļu savas teritorijas. Pēc 1809. gada apvērsuma, kas gāza karali, jaunās valdības ārpolitika pasludināja Zviedriju par neitrālu. Un kopš tā laika Zviedrija ir īstenojusi veiksmīgu ekonomisko formulu, pieturoties pie savas pozīcijas. Iekšpolitiski, valsts pārvaldības sistēma paredz konstitucionālo monarhiju un parlamentārā sistēmu. Sabiedriskās domas aptaujas pēdējo trīs gadu desmitu laikā liecina, ka nedaudz vairāk nekā puse no visiem zviedriem atbalsta monarhijas saglabāšanu. Un uzskata monarhiju par labu diplomātijai. Līdz ar 2022. gada 24. februārim Zviedrija ieturēja neitrālu pozīciju, bet līdz ar Ukrainas karu 18. maijā Zviedrija ir pārizvērtējusi  savu lēmumu neitralitātes jautājumā un iesniedza pieteikumu dalībai NATO. Skaidrojumu par Zviedrijas drošības politiku pēdējos 200 – 300 gados, kā tā nonāca pie neitralitātes politikas un kāpēc tagad to atceļ par labu dalībai NATO, skaidro pētniece Gunila Herlofa. Zviedrija asociējas ar tā saucamo ziemeļu ekonomisko modeli, kas paredz brīvā tirgus, kapitālisma un sociālo labumu kombināciju, kura ir radījusi augsti attīstītu sabiedrību ar bezmaksas izglītību.  Neskatoties uz to, Zviedrija joprojām ir ārpus eiro zonas, galvenokārt bažoties, ka pievienošanās Eiropas Ekonomiskajai un monetārajai savienībai mazinātu valsts suverenitāti pār tās labklājības sistēmu. Zviedrijas ekonomiku raksturo jaukta uz eksportu orientēta ekonomika, ko galvenokārt virza eksports telekomunikāciju, automobiļu rūpniecības un farmācijas nozare. Tas veido vairāk nekā 44% no IKP un ir pamata atslēga uz Zviedrijas panākumiem. Zviedrijā pastāv lielākais patentu skaits uz vienu iedzīvotāju Eiropā. Un skatoties uz tās inovatīvo ekonomiku, kas galvenokārt ir saistīta ar bezmaksas kvalitatīvu izglītību, dzimumu līdztiesību un ciešu sadarbība starp pētniecības institūtiem un privāto un publisko sektoru, tad var minēt, ka Zviedrija pētniecībai un attīstībai tērē 3,6% no IKP, kamēr lielākā daļa pārējās Eiropas joprojām cenšas sasniegt mērķi 3% apmērā. Mazāk zināms ir fakts, ka Zviedrija ir arī devītais lielākais ieroču eksportētājs, tomēr valsts svarīgākie resursi ir hidroenerģija un kokmateriāli un dzelzrūda. Zviedrijas mazā, atvērtā un konkurētspējīgā ekonomika ir sasniegusi apskaužamu dzīves līmeni, apvienojot brīvā tirgus kapitālismu un plašas labklājības priekšrocības.

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska Par "ziedošo fabriku" tautā tika dēvēta uzņēmēja Roberta Hirša (1895-1972) dibinātā audumu fabrika "Rīgas audums", kuras teritorijā bija divas siltumnīcas: tajās auga krāšņi ziedi, kas iedvesmoja fabrikas māksliniekus, kā arī vīnogas darbinieku svētku galdam. Ziedi uzņēmuma siltumnīcās turpināja plaukt arī padomju gados. Kā viss sākās? 1925. gadā uzņēmējs Roberts Hiršs nelielās pagraba telpās nodibina tekstiluzņēmumu ar vienu darbinieku un pāris lietotām stellēm. 1933. gadā uzņēmumu pārvietoja uz bijušās mašīnbūves uzņēmuma "Salamandra" korpusiem Juglā. Tika paplašināta zīda auduma ražošana. 1934. gadā firma tika pārveidota par akciju sabiedrību "Tirdzniecības-rūpniecības akciju s-ba "Rīgas audums"" ar pamatkapitālu 2 250 000 latu. Lielā tekstilrūpnīca ražoja mākslīgā un dabiskā zīda, kā arī puszīda audumus un vatelīnu. Pie rūpnīcas pastāvēja arodskola, valodu kursi, bērnudārzs un darbinieku koris, tika rīkotas dažādas sporta spēles, sacensības un ekskursijas. 1938. gadā "Rīgas audumā" strādāja 1602 darbinieki. Desmit gadu laikā "Rīgas audums" jau aizņem vairākus fabrikas korpusus un ir kļuvis par vienu no lielākajiem nacionālajiem uzņēmumiem Latvijā. Starpkaru periodā "Rīgas audums" bija Parīzes modes vēstnesis. Uzņēmuma mākslinieku un dekoratoru krāšņi iekārtotie skatlogi, kuros pastaigājās dzīvas modeles, bija galvaspilsētas modes magnēts. 1935. gadā Roberts Hiršs tika apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1939. gada rudenī Roberts Hiršs ar ģimeni emigrēja uz Zviedriju, bet uzņēmumu nacionalizēja Latvijas PSR. Tas turpināja darboties līdz pat 21. gs. sākumam, un audumu baķi ceļoja uz veikaliem visā plašajā Padomju savienībā. 20. gadsimta piecdesmitajos, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados audumu dizainu radīja Rūdolfs Pinnis, Ērika Iltnere, Ilona Ceipe, Aina Muze, Ilma Austriņa, Ieva Zaļkalne, Ruta Bogustova, Maija Kajaka un citas latviešu tekstilmākslinieces Jevgēnijas Knāviņas vadībā. Katram audumam tika dots savs vārds: "Havanna", "Grizete", "Ilze" – starpkaru periodā, "Zvjozdočka", "Čaika", "Šura" – 50. gados, "Komēta", "Lavanda" – sešdesmitajos. Rozes, magones, margrietiņas, geišas, džezs un kosmoss  –  tā "Rīgas auduma" raksti mainījās līdzi laikmeta garam. 2009. gadā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs (DMDM) saņēma dāvinājumu –  divpadsmit apjomīgus, brūna auduma vākos iesietus albumus, kuru lappusēm pielīmēti nelieli audumu fragmenti. Tie ir tekstilfabrikā “Rīgas audums” ražoto zīda audumu paraugi. Sadarbībā ar VR (virtuālās realitātes) uzņēmumu "Vividly", audumu raksti digitalizēti, padarot tekstila dizaina vēstures lappuses pieejamas ikvienam. Tagad DMDM 3. stāvā izvietots interaktīvs ekrāns, kurā "Rīgas auduma" paraugu albumi ir atdzīvojušies, lai muzeja apmeklētājiem sniegtu vēl nebijušu interaktīvu pieredzi. "Rīgas auduma" zīda audumu paraugi stāsta ne vien par modi katrā desmitgadē, bet arī par aktuālajiem mākslas virzieniem, sociālpolitiku un laikmeta garu. Tā ir spoža parādība Latvijas dizaina vēsturē.

Latvijas hokeja izlase jau šodien pusdienlaikā aizvada pēdējo spēli savā apakšgrupā, spēlējot pret vieniem no čempionāta favorītiem Zviedriju. Latvijai vēl ir iespējas iekļūt ceturtdaļfinālā, bet cerības niecīgas un vajag uzvarēt ne tikai pašiem, bet jācer arī uz Norvēģijas uzvaru pret ASV pamatlaikā

Šoreiz runājam par Latvijas izlases gaidāmo spēli pret Čehiju, un tiesnesi, kuru aizsūtīja mājās pēc kļūdas latviešu mačā. Apskatām arī vakardienas spēļu rezultātus, it īpaši Somijas izlases sniegumu pret Zviedriju. Īpaši fokusējamies šodienas svarīgajam Latvijas izlases duelim.

Šodienas raidījumā Valdis apsveic Latvijas U-18 izlasi, uzveicot spēcīgo Zviedrijas izlasi, Andris sajūsmā par skaisto sērfotāju. Raidījuma tēmas: - U-18 hokejisti uzvar Zviedriju; - Bertāns rezultatīvs; - Jonasam otrā vieta Ķegumā; - Virslīgas sezona; - Fjūrijs uzvar Vaitu; - Taisons kaujās lidmāšīnā; - F1; - Hamiltons un Serēna; - Vimbldona; - Imodžena Koudvella; - LOK- 100; - #TautasNagla

Raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" ielūkojamies Rīgas jezuītu kolēģijas grāmatu krājumā, īpašu uzmanību veltot katoļu katehismam latviešu valodā – mūsu visvecākajai grāmatai, kas saglabājusies un atrodas Zviedrijā. Labāk izprast laikmetu un situāciju palīdz Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Reinis Norkārkls. Viņš stāsta par jezuītu ienākšanu Rīgas pilsētā, arī vēsturisko kontekstu.  Bet vispirms par to, kur atradušās Rīgas jezuītu kolēģijas ēkas, jo ne velti tiekamies Vecrīgā pie Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles. Stāvot starp Svētā Jēkaba katedrāli un Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcu, redzot Arsenāla nama sienu, kur savulaik bijis pilsētas mūris, tad tagadējā Saeimas nama vietā atradušies vairāki jezuītiem piederoši nami, varam iztēloties viduslaiku Rīgas kvartālu. Atmosfērai palīdz nejaušu garāmgājēju soļi un sarunas. Zviedru karaspēkam ieņemot Rīgu, Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka 1621.gadā tika pārvietota uz Zviedriju un mūsdienās veido vienu no senākajām grāmatu kolekcijām Upsalas Universitātes bibliotēkas krājumā. Vērtīgo eksemplāru vidū Svētā Pētera Kanīzija  katoļu katehisms – senākais saglabājies latviešu valodā drukātais teksts. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra galvenajai bibliogrāfei Renātei Bergai rokās pavisam maza grāmatiņa, tas ir katoļu katehisma faksimilizdevums. Lai labāk izprastu 15./16. gadsimta tipogrāfiskās darbības sasniegumus, Renāte uzsver, ka tā laika tipogrāfiskās meistarības attīstība ir apbrīnojama, jau 15.gadsimtā iespieda ne tikai kokgriezuma, bet īpašos gadījumos arī vara grebuma ilustrācijas. Tika operēts ar dažādiem alfabētiem, iespiesti sarežģīti juridisko tekstu kodeksi, bija izdevumi, kuros iestiprināti kādi rotējoši no papīra izgriezti diski, arī tabulas, shēmas, ģeogrāfiskās kartes kā lielformāta ielīmes. Latviešu katehisms raisījis pētnieku interesi visu 20.gadsimtu: tas ir interesējis reliģiju un grāmatniecības vēstures pētniekus, literatūrzinātniekus un valodniekus. Es tiekos ar latviešu valodas vēstures pētnieku, Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes profesoru Pēteri Vanagu. Arī profesors paņēmis līdzi vienu no faksimilizdevumiem, kuri vēsturiski ir divi. Seniespiedumu bibliogrāfe Renāte Berga norāda, ka  eksemplāru izplatība un lietošana zinātniskajā literatūrā maz apskatīta, tādēļ ka trūkst vēstures avotu, kur smelties tiešas liecības par tā laika notikumiem, tomēr ir kāda interesanta liecība. Katehisma izdevumam atkal pievērsta pētnieku uzmanība, tas tādēļ, ka pabeigta  Rīgas jezuītu kolēģijas grāmatu krājuma rekonstrukcija, ko LNB veica gandrīz četru gadu garumā. Renāte Berga min dažus spožus eksemplārus, kuri vēl bija šajā krājumā. Attēlā: Katoļu katehisms latviešu valodā. Digitālās kopijas Zviedrijas digitalizētā kultūras mantojuma platformā ALVIN.  

Šodien raidījumā viesojamies Tallinas pilsētas arhīvā, kurā iepazīstam vecāko drukāto tekstu igauņu valodā – 1535. gadā Vitenbergā iespiesto luterāņu katehismu (Wanradt-Koell Catechism, 1535). Katehisma teksts ir drukāts paralēli igauņu un lejasvācu valodās – par šo populāro pieeju stāstījām jau raidījumu cikla pirmajā epizodē, kad kopā ar vēsturnieku Gustavu Strengu iezīmējām pirmā latviešu valodā drukātā teksta pēdas Lībekā. Šoreiz raidījuma padomdevēja ir Tallinas pilsētas arhīva pētniece, vēsturniece Tīna Kala (Tiina Kala), pie kuras, verot senatnīgās arhīva koka durvis, dodamies ciemos. Katehisma lejasvācu tekstu darinājis Nigulistes baznīcas mācītājs Simons Vanrads, to igauņu valodā pārtulko Tallinas Svētā Gara baznīcas mācītājs Johans Koells. Pateicoties Koella centieniem, tieši šajā baznīcā pirmoreiz tiek iesākta dievkalpošana tikai igauņu valodā. No 1536. līdz 1600. gadā tur par mācītāju kalpo Baltazars Rusovs. Gan igauņu, gan latviešu un lejasvācu valodas, kādas tās eksistēja 16. gadsimtā, Tallinas pilsētas arhīva pētniece Tīna Kala nosauc par „vernakulārajām” valodām. Tātad, tādām, kuras raksturīgas kāda novada vietējo iedzīvotāju valodām, kas atšķiras no literārās valodas. Bija noteiktas liturģijas daļas, kurās pieminētās valodas netika izmantotas, to vietā tika skandēta latīņu valoda. Un tomēr, vernakulārās valodas izmantoja baznīcas ikdienas dzīves norisēs – proti, laju (neordinētu reliģiskās kopienas locekļu) saziņā ar garīdzniekiem. Tallinas pilsētas arhīvs, kurš atrodas vecpilsētas sirds, sacīsim tā, nomalē, darbība sākās līdz ar pilsētas domes arhīva juridisko dokumentu krājuma apkopošanu 13. gadsimta pirmajā pusē. Agrākie saglabājušies rātes dokumentu saraksti ir no 17. gadsimta vidus. Arhīvu materiālu kā vēsturisku dokumentu organizēšanu, zinātnisku izpēti un pārpublicēšanu 1840. Gadā uzsāka Tallinas pilsētas domes maģistrāts un bijušais Tartu Universitātes profesors Frīdrihs Georgs fon Bunge. Pilsētas arhīvs kā publiski pieejama institūcija tika atvērta 1883, tad arī darbā tiek pieņemts pirmais pastāvīgais pilsētas arhivārs Teodors Šīmanis. 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē Tallinas pilsētas arhīvs kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Igaunijas vēstures izpētes centriem. Lielu ieguldījumu tajā devis Tallinā dzimušais dāņu izcelsmes vēsturnieks Pauls Johansens. Kopš 1933. gada arhīvā darbojās Tallinas Vēstures biedrība, un līdz 1937. gadam Pilsētas arhīvs darbojās arī kā Pilsētas muzejs. Otrā pasaules kara laikā, Padomju Savienības armijas veiktās bombardēšanas rezultātā no 1944. gada martā tika iznīcināta Arhīva ēka, kura tobrīd atradās Rītli ielā kopā ar lielu skaitu jaunāku laiku arhīvu materiālu. Arhīva vecākā daļa - Domes arhīvs - tālredzīgi tika evakuēta un bombardēšanā palika neskarta. 1944. gada vasarā un rudenī daļa Domes arhīva un citi senāki arhīva materiāli pēc vācu okupācijas varas iestāžu rīkojuma tika nosūtīti uz Vāciju. Šie ieraksti Tallinas pilsētas arhīvā atgriezās 1990. gada oktobrī. Tiktāl par Tallinas pilsētas arhīvu, un tagad – pāris skaidrojošas ievilces par to, kas ir katehisms. Katehisms jeb senākā formā katķisms tiešā pārnesumā no grieķu vārda cilmes: κατήχησις nozīmē 'mutiska apmācība'. Tas ir kristīgās ticības mācības izklāsts, pārsvarā jautājumu un atbilžu formā. Protestantu, it īpaši luterāņu katehisms ir veidots kā īsa un viegli uztverama mācību grāmata, kas iepazīstina ar galvenajiem uzskatiem konkrētās konfesijas rīcības motīvos ticības praksē. Runājot par pirmo katehismu latviešu valodā, par to stāstījām raidījuma pirmajā epizodē. Atgādinot: 1525. gadā kad Lībekas domkapitula dekāns Johanness Brands savā protokolā raksta, ka Lībekas pilsētas rāte iebraucamajā vietā “Pie zelta raga” likusi aizturēt koka mucu, pilnu ar luterāniskām grāmatām vienkāršajā livoniešu, latviešu un igauņu valodā. Protokolā minēts, ka grāmatas tikušas sadedzinātas, taču skaidru pierādījumu par to nav, tāpat nav atrasts neviens 1525. gada izdevuma eksemplārs. Senākais katehisms, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir nīderlandiešu jezuīta Pētera Kanīzija latviski tulkotais un 1585. gadā Viļņā, jezuītu kolēģijas izdotais katoļu katehisms „Kristīgā pamācīšana no tiem papriekš galvas gabaliem Kristītās mācības. Priekš tiem nemācītiem un jauniem bērniem”. Tā kā Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka, zviedru karaspēkam ieņemot Rīgu, 1621. gadā tika pārvietota uz Zviedriju, Kanīzija katehisms ietilpst Upsālas Universitātes bibliotēkas krājumā Zviedrijā, līdz ar citiem izdevumiem veidojot vienu no senākajām grāmatu kolekcijām šajā augstskolā. Savukārt 1588. gadā Nikolajs Mollīns Rīgā atvēra pirmo grāmatu spiestuvi, kurā iespieda luterāņu katehisma otro izdevumu. Atzīmējot 400. gadadienu kopš Vanrada-Koella katehisma, Igaunijas meistari 1935.gadā iespieda apzeltītu bronzas medaļu, uz kuras aversa bija attēlota sēdoša sieviete, kura lasa grāmatu, savukārt viņai kreisajā pusē stāv bērns un arīdzan lasa no tās. Iespējams, autori metaforiskā veidā vēlējās sievietes rokās ielikt tieši šī katehisma eksemplāru, no kura vienīgās liecības ir aplūkojamas Igaunijas pilsētas arhīvā. Stāstīja un iepazīstināja arhīva pētniece Tīna Kala un Nigulistes baznīcas muzeja Svētā Nikolaja baznīcā direktors, mākslas vēsturnieks Tarmo Sārets.    

Pēdējo nedēļu laikā vairākos raidījumos runājam par Ukrainu un Krieviju, jo karš ir vissāpīgākā aktualitāte visās sfērās. Raidījumā Divas puslodes pievēršamies plašākai politisko procesu analīzei. Londonā šonedēļ satikās tā saukto Apvienoto Reaģēšanas spēku valstu līderi. Premjeri pārrunāja, kā saskaņot kopīgo politiku cīņā pret Krievijas agresiju. Ko šī tikšanās ir devusi, par ko tā liecina un cik svarīga ir šāda valstu kooperēšanās? Savukārt Romā satikās ASV un Ķīnas delegāciju pārstāvji. Nav noslēpums, ka starp abām lielvalstīm ir pamatīga spriedze. Protams, tikšanās nebija tik augstā politiskā līmenī, bet pati tikšanās ir svarīga. Kādi ir rezultāti, kādas ir iespējas atturēt Ķīnu no Krievijas kara finansēšanas, atbalstīšanas? Kas notiek Baltkrievijā? Publiskajā telpā nonāk pretrunīga informācija par to, cik lielā mērā Lukašenko režīms iesaistās karā pret Ukrainu, kāda spriedze valda Baltkrievijas iekšpusē un kā Baltkrievija mēģina pretoties Krievijas spiedienam būt aktīvākai šajā "brāļu karā". Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova. Ierakstos uzklausām Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu un baltkrievu vēsturnieku Iharu Meļņikovu. Eiropas ziemeļi stiprinās pret agresorvalsti Apvienotie Reaģēšanas spēki ir desmit Eiropas ziemeļdaļas valstu veidota militāri politiska alianse. 2014. gadā, Krievijai izvēršot pirmo agresijas fāzi pret Ukrainu, izgaismojās NATO bloka nesagatavotība šādām krīzes situācijām, t.sk. reakcijas gausums. Viena no pieejām problēmas mazināšanai ir ciešāka sadarbība mazāku valstu grupu ietvaros, un Apvienotie Reaģēšanas spēki šai ziņā ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Lielbritānija kā tā dēvētā ietvarnācija – jeb „Framework Nation” – ap sevi apvienojusi NATO dalībvalstis Nīderlandi, Dāniju, Norvēģiju, Islandi, Latviju, Lietuvu un Igauniju, kā arī Ziemeļatlantijas līgumorganizācijā neietilpstošās Somiju un Zviedriju. Kā par šo aizsardzības projektu izteicies Britu jūras kara flotes komodors Džeimss Pārkins: „Apvienotie Reaģēšanas spēki var rīkoties, kamēr NATO vēl domā.” Ģeogrāfiski alianses uzmanība pamatā koncentrējas Eiropas galējo ziemeļu, Ziemeļatlantijas un Baltijas jūras reģionos. Saprotams, ka tagad – kopš risinās Krievijas plaša mēroga karš pret Ukrainu – par nozīmīgāko jautājumu kļuvusi ar agresorvalsti robežoto alianses locekļu, sevišķi Baltijas valstu, drošība. Šonedēļ alianses dalībvalstu valdību vadītāji tikās Londonā. 15. martā publiskotais tikšanās komunikē pauž visstingrāko nosodījumu Krievijas agresijai, apņēmību atbalstīt Ukrainu un panākt, lai Krievijai un tās vadonim nāktos atbildēt par starptautisko normu ignorēšanu un iebrukuma laikā pastrādātajiem noziegumiem. „Putinam jācieš neveiksme,” pauž komunikē. Tiešsaistē dalībniekus uzrunāja arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atkārtojot daudzkārt izskanējušo tēzi, ka Ukraina šobrīd karo par visas Eiropas demokrātijas nākotni. „Krievijas propagandisti,” norādīja Zelenskis, „nebeidz atkārtot, ka karš Ukrainā ir tikai sākums. Viņi turpina iebiedēt, un tagad saka, ka sekošot citas Eiropas valstis, pie tam piesaucot daudzus no jums, kas mani šobrīd uzklausāt.” Ķīna – trešais spēks Šīs nedēļas sākumā Romā notika tikšanās starp augsta līmeņa Savienoto Valstu un Ķīnas pārstāvjiem: prezidenta Baidena padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džeiku Salivanu un Ķīnas kompartijas centrālkomitejas Ārlietu grupas atbildīgo sekretāru, kādreizējo Ķīnas ārlietu ministru Janu Czeči. Šī tikšanās tika ieplānota vēl pirms vairākām nedēļām, taču kara gaita Ukrainā nepārprotami ietekmēja to saturu. Ja sākotnēji bija plānots apspriest arī abu valstu ekonomiskās attiecības, tad, cik var spriest, absolūti dominējošais temats tajā bija Ķīnas iespējamais ekonomiskais un arī militārais atbalsts agresorvalstij Krievijai. Ziņas par to, ka Krievija lūgusi šādu Ķīnas atbalstu, t.sk. kara tehnikas piegādes, pagājušonedēļ izplatīja aģentūra „Associated Press”, atsaucoties uz anonīmu avotu Savienoto Valstu administrācijā. Gan Ķīnas, gan Krievijas pārstāvji šādus apgalvojumus ir noraidījuši kā nepatiesus, tomēr amerikāņu puse jau pirms sarunām Romā pauda, ka Ķīna tiks brīdināta par nopietnām sekām, ja tā pildīs kādus tamlīdzīgus Kremļa lūgumus. Tas ietekmēšot ne vien Ķīnas attiecības ar Savienotajām Valstīm, bet arī globāli. Pēc septiņas stundas ilgušo sarunu noslēguma padomnieks Salivans tās raksturoja kā „intensīvas” un „atklātas”.  Savukārt Ķīnas puse pēc sarunām atkārtoja vispārīgas frāzes, aicinot karojošās puses uz mierīgu risinājumu, saudzīgu attieksmi pret civiliedzīvotājiem, kā arī vēlreiz apstiprināja savu uzticību ikvienas valsts suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai. Vai Lukašenko karu grib? Kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko allaž uzsvēris, ka Baltkrievijas bruņotie spēki šai karadarbībā nepiedalīsies. Līdzīgus paziņojumus viņš paudis ar zināmu regularitāti, tomēr jo ilgāk turpinās kaujas Ukrainā, un, attiecīgi, aug Kremļa vajadzība pēc karaspēka rezervēm, parādās arvien jaunas spekulācijas par baltkrievu karavīru iespējamu iesaistu šai karadarbībā. Šai ziņā eļļu ugunij pielējis nesen notikušais incidents, Krievijas kara lidmašīnai no Ukrainas puses ielidojot Baltkrievijas gaisa telpā un izšaujot raķetes. Daudzi to uztver kā provokāciju, lai šādi attaisnotu baltkrievu karavīru ierašanos kaimiņvalsts teritorijā. Nepārprotami var lēst, ka Krievijas vadonis Putins šai ziņā izdara pamatīgu spiedienu uz Lukašenko, ar ko pēdējam nav viegli tikt galā, ievērojot, cik atkarīgs viņš kļuvis no Kremļa saimnieka. Piektdien Lukašenko atkal viesojās Maskavā, kur, cita starpā saņēma apsolījumu par jauna bruņojuma piegādi Baltkrievijas bruņotajiem spēkiem. Tomēr sūtīt Baltkrievijas armiju uz Ukrainu, kur to noteikti gaida zaudējumi, Minskas diktatoram būru liels risks. Baltkrievijas armija līdz šim nekad nav piedalījusies karadarbībā, un, kā rāda aptauju dati, karošanu Ukrainā atbalsta vien 3% Baltkrievijas iedzīvotāju. Sagatavoja Eduards Liniņš   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Šorīt jau noslēgušās skeletona un daiļslidošanas sacensības kungiem, raidījuma laikā vēl rit hokeja mačs starp Latviju un Zviedriju, kurā Latvijas hokeja izlase ar minimālu rezultāta starpību (2 : 3) piekāpās Zviedrijai. Vēl šodien sacentīsies slēpotāji un kamaniņbraucēji. Sazināmies ar Māri Bergu Pekinā, kurš seko līdzi Latvijas - Zviedrijas hokeja mačam. Daiļslidotājs Deniss Vasiļjevs šorīt Pekinas olimpiskajās spēlēs izvēles programmā krita, atlikušo daļu izpildīja bez nozīmīgām kļūdām un izcīnīja 13.vietu summā. Viņš atzina, ka ir apmierināts ar paveikto, izbaudīja slidojumu, kritiens nav traucējis atgūt ritmu un pārādīt iecerēto. Pusčetros pēcpusdienā pēc Latvijas laika sacensības sāksies kamaniņu braucējiem, kuri sacentīsies komandu stafetē. 14 komandu konkurencē Latvija startēs trešā no beigām. Komandā pieteikti brāļi Andris un Juris Šici, nevis Mārtiņš Bots un Roberts Plūme, kuri vakar bija ceturtie, kā arī Elīza Tīruma un Kristers Aparjods, kuri bija labākie individuālos braucienos.   Vēl vakar komandas treneris un mehāniķis Mārtiņš Rubenis teica, ka braukšot Bots un Plūme. Šodien sacensības uzsāk slēpotājas desmit kilometru distancē klasiskajā stilā. Latviju pārstāv Patrīcija Eiduka, kura trasē dosies ar 15.numuru, Kitija Auziņa (73.), Samanta Krampe (89.) un Estere Volfa (92.).   Sazināmies ar Esteres Volfas mammu Ievu Cederštreimu-Volfu, kura pati ir piedalījusies divās olimpiskajās spēlēs 90.gados, startējot biatlonā. Latviešiem vakardien, 9. februārī, nebija spožu rezultātu. Kamanu divniekiem debitanti Mārtiņš Bots un Roberts Plūme pārsteidza, iegūstot ceturto vietu, brāļi Andris un Juris Šici savās piektajās spēlēs piektie.  Liene Bondare nefinišēja kalnu slēposānas slaloma otrajā braucienā, ziemeļu divcīņniekam Markusam Vinogradovam olimpiskajā debijā 44.vieta, Roberts Krūzbergs šorttreka 1500 metru distancē apstājās ceturtdaļfinālā, bet Reinis Bērziņš izcīnīja 15.vietu.

Šis ir latviešu dzejnieka, rakstnieka, esejista un kultūrvēsturnieka Andreja Johansona 100. jubilejas gads. 28.janvāris ir ievērojamā kultūrvēsturnieka un zinātnieka dzimšanas diena, tādēļ pievēršam uzmanību izdevniecībā „Neputns” nesen izdotajam Andreja Johansona eseju krājumam. Jauno eseju krājumu  sastādījis Andreja dēls Pāvils Johansons, krājuma redaktors un pēcvārda autors Raimonds Ķirķis. „Andrejam Johansonam iznākušas piecas eseju grāmatas, vienu izdeva apgāds „Grāmatu Draugs” ASV, bet visas pārējās izdevniecība „Daugava” Stokholmā, Latvijā padomju laikā eseju grāmatas atradās t.s. specfondos, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas .. lielākā daļa no esejām iznāca jauniespiedumā,” tā ievadā raksta eseju krājuma sastādītājs Pāvils Johansons. Lai uzzinātu vairāk par jauno izdevumu un par tēva piemiņas saglabāšanu, zvanu Pāvilam uz Zviedriju. Tuvojoties  Andreja Johansona 90. jubilejai, dzimtenē iznāca apjomīgais izdevums „Latvijas kultūras vēsture.”, šogad autora simtgadi sagaidām ar „Esejām” – izlasi no pieciem Andreja Johansona eseju krājumiem. 

Ēriks Tomsons. Laimonis Pētersons. Pēteris Jansons – šie trīs vīri ir pārcēlāji un viņu atmiņu stāsti publicēti Latvijas mutvārdu vēstures sērijā grāmatā “Pārcēlaji”. Pārcēlāji bija tie, kuri, riskējot ar dzīvību, Otrā pasaules kara beigu posmā laivās veda bēgļus no Latvijas uz Zviedriju. Trīs dzīvesstāsti, kas ļauj izdzīvot vēsturiskos notikumos, atmiņu stāsti, ko stāsta paši bēgļu laivu pārcēlāji. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna par vīriem, kuri pieaugšanu pieredzēja pirmās Latvijas laikā. Par morālo spēku izšķirošos brīžos. Par solījumiem un atbildību likteņbiedriem un draugiem. Par ģimeņu likteņiem. Sarunā piedalās Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece un Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas “Dzīvesstāsts” pārstāve Maija Krūmiņa, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, vēsturnieks Kaspars Zellis, bēgļu laivu pārcēlājs Ēriks Tomsons, viņa meita Daiga Siliņa un mutvārdu vēstures pētniece Ginta Elksne. Par vienu no pārcēlājiem - Pēteri Jansonu - ir izveidota arī filma. Tās autore ir Pētera mazmeita Marie Jansons.    

Gada tumšākais laiks mums atgādina, cik atkarīgi esam no mākslīgā apgaismojuma. Petroleja, gāzes lampas un visbeidzot elektriskās spuldzes – 19. gadsimta otrajā pusē Rīga piedzīvo pārmaiņas – tā kļūst drošāka, gaišāka un mūsdienīgāka. Kā rīdzinieku mājokļos ienāca spuldzes, lampas un lustras, kā elektrības ienākšana cilvēka dzīvē mainīja mūsu paradumus un kā pirms simts un vairāk gadiem apgaismoja Rīgas ielas, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Elektrība pilsētu ielu apgaismošanā un arī pilsētnieku mājokļos parādās 19. gadsimta beigās. "Izgaismot ielas un priekšpilsētas Rīgā sāka drošības apsvērumu dēļ," stāsta Mārtiņš Mintaurs. Ielu apgaismojums sākumā balstījās lielā mērā uz petroleju ārpus pilsētas centra, jo tehnoloģija bija vienkāršākā un lētāka, un gāzi - pilsētas centrā. Ir saglabājušies pilsētas policijas meistara rakstītās sūdzības pilsētas valdei, ka nepieciešams ielu apgaismojums, jo 19. gadsimta beigās petrolejas lampas uz ielas dedzināja tikai līdz pulksten 2 naktī taupības nolūkos, ja bija spožs mēness, ielu apgaismojumu neieslēdza vispār. "Veidoja apgaismes tīklu, Pārdaugavā petrolejas apgaismojums bija 19. gadsimta beigās, labā krasta priekšpilsētās bija gāzes un petrolejas apgaismojums," norāda Mārtiņš Mintaurs. "Elektrība parādījās drošības apsvērumu dēļ, jo bija Rīgā notikums, kas pievērsa uzmanību tam, cik gāze ir nedrošs līdzeklis sabiedriskās ēkās. Tā ir Rīgas pilsētas teātra (Nacionālās operas) degšana, jo bija tehniskas nepilnības gāzes apgaismojumā," turpina Mārtiņš Mintaurs. Pēc šī ugunsgrēka arī parādījās pirmā lokālā elektrostacija Rīga, tā bija domāta Pilsētas teātrim sākumā. Ar laiku izmantoja arī tuvākās valsts iestādes. "1905. gadā policija lūdza pilsētas valdei nodrošināt, lai ielu apgaismojums darbojas ilgāk drošības apsvērumu dēļ, ir nemieri un pilsoņus apdraud ne tikai revolucionāri, bet arī laupītāji, kas, izmantoja situāciju, tāpēc arī priekšpilsētās ilgāk vajadzētu dedzināt petrolejas lampas," atklāj Mārtiņš Mintaurs. Apgaismošanas sistēma izplatījās no pilsētas centra, pirmie eksperimenti ar elektrību dzīvokļos un ielās ir pilsētas centrā, arī pirmās gāzes laternas bija Rīgas centrā. "Mājas apstākļos ilgi uzskatīja, ka elektrību dedzināt ir izšķērdība un liels grēks. Turklāt elektrība nebija arī tik spēcīga kā mūsdienās. Kvēlspuldzes parādās īsi pirms Pirmā pasaules kara, īsti ienāk 20. - 30. gados," stāsta Mārtiņš Mintaurs. Bet dekoratīvais apgaismojums Rīgā ienāca 20.-30 gados.   Ievērojama grāmatu kolekcija Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē pēdējo gadu laikā izdarīts ievērojams darbs - apzināta viena no lielākajām grāmatu kolekcijām Latvijā, ko savulaik radījusi Rīgas jezuītu kolēģija. Kādi retumi un unikāli darbi atrodami vairāk nekā 880 grāmatu kolekcijā un ko šī kolekcija stāsta par reformācijas laiku, stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors viduslaiku vēsturē Andris Levāns un Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfe Laura Kreigere-Liepiņa. Raidījumā nesen esam stāstījuši par jezuītu ordeņa vēsturi un jezuītu darbību Latvijā mūsdienās. Bet šajā reizē veidosim vēl kādu tiltu starp pagātni un tagadni, kas pierāda jezuītu lielo lomu Latvijas, Eiropas un visas pasaules kultūras vēsturē. 2018. gadā pēc Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Upsalas universitātes Zviedrijā pārstāvju tikšanās aizsākts projekts “Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka”. Tā mērķis - padziļināti izpētīt un rekonstruēt Rīgas jezuītiem savulaik piederējušu grāmatu krājumu un sastādīt grāmatu katalogu, lai tas taptu zināms un būtu pieejams plašākai sabiedrībai. Darbs ir paveikts, un par to, kas šajā grāmatu katalogā atrodams, iepazīstināsim šajā reizē. Bet iesākumā atsauksim atmiņā, kas bija jezuīti un kad tie nonāca Latvijā. Par to stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors viduslaiku vēsturē Andris Levāns. Jezuītu darbība poļu Vidzemē un Latgalē beidzās 19. gadsimta pirmajā pusē, taču Rīgā tā tika pārtraukta jau 1621. gadā, kad Rīga krita Zviedrijas karaļa rokās. Atkal mainījās spēku samēri konfesijās. Saskaņā ar tā laikmeta praksi uzvarētājs - zviedru karaspēks - konfiscēja saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem - katoļu baznīcai  - visa veida materiālās vērtības iekarotajās teritorijās. Grāmatas no jezuītu kolēģijas tika pārvestas uz Zviedriju, kur šobrīd tās veido vienu no senākajām grāmatu kolekcijām Upsalas universitātes bibliotēkas krājumā. Par apzinātajām grāmatām projekta “Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka” ietvaros turpina Andris Levāns. Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfe Laura Kreigere-Liepiņa attālināti ierakstītā sarunā norāda, ka no 1200 katehisma eksemplāriem, kas tam laikam bijusi liela tirāža, saglabājušies tikai trīs, no kuriem Upsalas universitātes bibliotēkas eksemplārs ir vienīgais pilnais šī izdevuma eksemplārs. Bet vērienīgajā grāmatu kolekcijā, kas šobrīd apzināta, Laura Kreigere-Liepiņa izceļ vēl kādu dārgumu. Tā ir "Gisberta tēvareize", kas ir senākais zināmais ar roku rakstītais teksts latviešu valodā. Kamēr, protams, nav datu par vēl kādu senāku avotu.  Projekta mērķis bija iespēju robežās atrast arī Rīgas kolēģijas grāmatas vēl citās valstīs. Vēl pirms pandēmijas projekta dalībnieki fiziski apmeklējuši daudzas bibliotēkas, un Rīgas jezuītu grāmatas atpazītas pēc zīmogiem un īpašuma ierakstiem titullapās vai kur citur grāmatā. Cik labi saglabājušās bija grāmatas un ar ko līdztekus Petra Kanīzija grāmatai Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās var iepazīties interesenti, stāsta Laura Kreigere-Liepiņa.

Rīgā ir noslēgusies NATO ārlietu ministru sanāksme, kas bija plānota jau sen. Tajā galveno uzmanību iecerēts pievērst jaunās bloka stratēģijas izveidei, taču daudz nācās runāt arī par aktuālo, par Krieviju un tās karaspēka koncentrēšanos pie Ukrainas robežas. Arī par Baltkrievijas izvērsto hibrīd karu. Pārrunājam, ko NATO ārlietu ministri šajā sanāksmē lēma. Uzmanību pievēršam arī Vācijas iekšpolitikai, tur darbs pie jaunās koalīcijas un valdības izveide tuvojas noslēgumam, jau pavisam drīz Angelu Merkeli kanclera amatā paredzēts, ka nomainīs Olafs Šolcs. Interesants ir fakts, ka ārlietu ministra portfelis iecerēts zaļo līderei, kas savā retorikā vismaz pirms vēlēšanām pret Krieviju bijusi skarbāka nekā citi. Ko tad varam sagaidīt no jaunās Vācijas valdības? Nedaudz runājam arī par Zviedriju. Tur nedēļas laikā par premjeri divreiz ievēlēta jaunā sociāldemokrātu līdere Magdalēna Andešsone. Viņa ir pirmā sieviete Zviedrijas premjera amatā, balsojums bija divreiz, jo procesā no koalīcijas izstājās sociāldemokrātu partneri Zaļā partija, un nu Andešsone vada partiju ar ļoti lielu mazākumu parlamentā. Aktualitātes vērtē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un žurnāla "Ir" komentētājs Aivars Ozoliņš. NATO pārvērtību noskaņās Ziemeļatlantijas aizsardzības alianses ārlietu ministru samits, kuru Latvija pirmoreiz savā vēsturē uzņēma 30. novembrī un 1. decembrī, pagāja nobriedušu pārmaiņu zīmē. Tā galvenais mērķis bija virzība uz jaunas alianses stratēģijas pieņemšanu, kurai jānotiek NATO galotņu tikšanās laikā Madridē nākamā gada jūnija beigās. Kā 29. novembrī kopīgajā preses konferencē ar Valsts prezidentu Egilu Levitu norādīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs: „Manuprāt, ir acīmredzami, ka pašreizējā Stratēģiskā koncepcija mums ir labi kalpojusi. Taču par to mēs vienojāmies tālajā 2010. gadā NATO samitā Lisabonā, un kopš tā laika pasaule ir patiešām mainījusies. Tāpēc mums ir jāatjaunojas un jāvienojas par jaunu Stratēģisko koncepciju. Jo, piemēram, pašreizējā Stratēģiskajā koncepcijā mēs saucam Krieviju par stratēģisku partneri. Tā tas bija pirms viņi ar bruņotu spēku iebruka Ukrainā un anektēja daļu Ukrainas – Krimu. Mēs ne ar vārdu nepieminam Ķīnu. Tāpat gandrīz nemaz nav pieminēti tādi draudi un izaicinājumi kā hibrīdie, kiberdraudi, kā arī klimata pārmaiņu ietekme uz drošību. Tātad ir acīmredzami, ka šobrīd mēs izstrādājam Stratēģisko koncepciju citai pasaulei nekā tā, kurā mēs vienojāmies par Stratēģisko koncepciju pirms desmit gadiem.” Līdztekus alianses stratēģijas attīstībai kā galvenie aktuālie jautājumi samitā neizbēgami izvirzījās iespējamā Krievijas agresijas pret Ukrainu eskalācija un Baltkrievijas režīma organizētā migrācijas krīze pie NATO dalībvalstu robežām. Deklarācijās samita izskaņā tika pausts atbalsts Ukrainai un arī Gruzijai, un brīdinājumi Krievijai atturēties no militārām akcijām pret Ukrainu. Vairakkārt samita gaitā tika uzsvērts, ka arī tā norise Rīgā uzlūkojama kā alianses solidaritātes žests tās ziemeļaustrumu pierobežas dalībniecēm – Polijai un Baltijas valstīm – kuras pēdējā laikā izjūt pastiprinātu apdraudējumu no Krievijas un tās faktiskā satelīta Baltkrievijas puses. „Luksofora koalīcija” Vācijā Pagājušonedēļ galīgo apstiprinājumu guva prognozes, ka nākamā Vācijas valdība iztiks bez līdzšinējā ietekmīgākā politiskā spēka – kristīgajiem demokrātiem. 23. novembrī tika publiskots paziņojums, ka sekmīgi noslēgušās sarunas starp t.s. „luksofora koalīcijas” partijām: sociāldemokrātiem, brīvajiem demokrātiem un zaļajiem. Kā tiek ziņots, sarunu process bijis pamatīgs, valdības programmu izstrādājot 22 darba grupās ar vairāk nekā 300 pārstāvju piedalīšanos. Rezultātā tapis līdzsvarots dokuments, kurā katrs no panteriem ietilpinājis ko sev būtisku. Sociāldemokrātiem ticis minimālās stundas atalgojuma likmes palielinājums apmēram par piektdaļu, zaļajiem – par astoņiem gadiem agrāka atteikšanās no ogļu izmantošanas enerģētikā, ekonomiskā liberālisma piekritējiem brīvajiem demokrātiem – sabalansēts valsts budžets. Ārlietu jomā koalīcijas programma paredz turpmāku konstruktīvu dialogu ar Krieviju, tomēr ievērojot Krievijas agresijai un draudiem pakļauto kaimiņvalstu intereses. Jaunā valdība varētu būt aktīvāka Eiropas integrācijas balstītāja, piemēram, cenšoties panākt vienbalsības principa nomaiņu pret kvalificētā vairākuma principu Eiropadomes balsojumos par bloka kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem. Budžeta jautājumos, no vienas puses, paredzama lielāka taupība, taču tā neattieksies uz pandēmijas seku pārvarēšanu un ieguldījumiem videi draudzīgāku tehnoloģiju ieviešanā. Par jaunās „luksofora koalīcijas” kancleru paredzēts kļūt līdzšinējam finanšu ministram, vācu sociāldemokrātu līderim Olafam Šolcam. Zaļo partijas līdzpriekšsēdētāja Annalēna Bērboka ieņems ārlietu ministra posteni, otrs zaļo līdzpriekšsēdētājs Roberts Habeks – jaundibināmo „superministriju”, kas pārraudzīs vienlaicīgi ekonomiku un pretdarbību klimata pārmaiņām, savukārt brīvo demokrātu līderim Kristiānam Lindneram ticis finanšu ministra portfelis. Zviedrijas jaunā valdība – vēl „pārliecinošāks” mazākums Šī gada jūnijā Zviedrijas sociāldemokrātu partijas līderis un premjerministrs kopš 2014. gada Stēfans Levēns paziņoja par savu nodomu atkāpties no partijas un, līdz ar to, arī valdības vadītāja amata. Pēc novembra sākumā notikušā partijas kongresa Levēna vietā stājās finanšu ministre, ekonomiste Magdalēna Andešsone, kura pēc parlamenta balsojuma 24. novembrī kļuva par vēsturē pirmo sievieti Zviedrijas valdības priekšgalā. Tiesa, jau dažas stundas vēlāk viņa demisionēja, ciktāl viņa valdību pameta viens no diviem koalīcijas partneriem – Zviedrijas Zaļā partija. Iemesls bija parlamenta balsojums par budžetu, kura pamatā bija labējās opozīcijas iesniegtais projekts. Zaļajiem nepieņemama bija dalība valdībā, kuras budžeta izstrādē piedalījusies arī galēji labējā Zviedru demokrātu partija. Visbeidzot aizvakar Andešsone vēlreiz tika apstiprināta kā premjerministre, šoreiz vienas partijas – sociāldemokrātu – valdības priekšgalā. Šī ir mazākuma valdība, tāpat kā visi trīs Stēfana Levēna kabineti. Saskaņā ar Zviedrijas konstitucionālo sistēmu valdības apstiprināšanai nav nepieciešams parlamenta vairākuma balsojums par, pietiek ar to, ka vairākums no 349 deputātiem nav balsoji pret. Attiecīgi Andešsones kabinets stājās amatā pēc tam, kad par to nobalsoja 100 sociāldemokrātu deputāti un viens neatkarīgais deputāts, kamēr Centra partijas, Zaļās partijas un Kreisās partijas deputāti, kopskaitā 75, atturējās. Daudzi šo Andešsones kabinetu uztver kā pagaidu valdību, ciktāl līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām nākamā gada septembrī atlicis mazāk nekā gads. Kā savas valdības prioritātes jaunā premjerministre definējusi uzlabojumus sociālās nodrošināšanas sistēmā, investīcijas videi draudzīgās tehnoloģijās un vardarbīgu noziegumu apkarošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Hokeja radošais podkāsts “Šķēliens” ar Lotāru Zariņu un bijušo hokejistu, tagad psiholoģijas pasniedzēju Ronaldu Cinku. Pirmajā epizodē Cinks pastāstīja par laiku Rīgas “Dinamo” studijas eksperta lomā, spēlētāja karjeru, ko “Dinamo” projekts sniedz Latvijas hokejam, kāpēc latvieši brauc uz Zviedriju un cik daudz viņu tur vispār ir. Podkāsta nobegumā būs dzirdama pirmā daļa no intervijas ar Rihardu Mareni.

"Pianists ir diezgan vientuļa profesija – sēdi viens pie savām klavierēm, un, ja ceļo, tad arī esi viens, esi lielākoties ar sevi, ar mūziku... Ja no ārpuses tev ir vēl kāda dzīva dvēsele, kas tevi pavirza kādā virzienā vai pamet kādu ideju – tas ir ļoti būtiski," ir pārliecināts pianists Daumants Liepiņš. 29. augustā pulksten 12 festivāla "Rīga Jūrmala" ietvaros Lielajā ģildē viņš atskaņos virtuozo un konceptuāli daudznozīmīgo Ferenca Lista Sonāti siminorā, kas veidos koncerta pamatu.  Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Nevarētu gluži teikt, ka studijā esat ieradies tikko no lidostas – dažas dienas jau pagājušas, esat spēlējis arī Valsts prezidenta pilī, bet pirms tam jūsu ceļi atkal veda uz Zviedriju. Daumants Liepiņš: Jā, Zviedrija manos ceļojumu plānos būs vēl kādu laiku. Tā ir zeme, kas man vienmēr saistījusies ar zināšanu uzkrāšanu un bagātināšanos, bet ne tikai. Nesen biju aizbraucis uz Zviedriju, jo tur notika festivāls, ko rīko mana profesore Jūlija Mustonena-Dālkvista, kura Zviedrijā sapulcējusi ap sevi ļoti daudzus augsta līmeņa pianistus, tāpēc vienmēr ir liels prieks aizbraukt uz turieni un ne tikai uzstāties publikas priekšā, bet arī satikt dažādas personības mūzikā un bagātināties tajā. Tā ka Zviedrijas brauciens, kas nupat bija, bija bagātināšanās brauciens. Kā jūs raksturotu savas šībrīža attiecības ar savu kādreizējo profesori Jūliju Mustonenu-Dālkvistu? Tās ir ļoti tuvas, savstarpēji respektējošas attiecības, kad aktīvā darba fāze ir beigusies – manas studijas beidzās apmēram pirms diviem gadiem. Bet tik un tā – var teikt, ka pasīvā darba fāze turpinās. Tik un tā esam kontaktā, viņa palīdz ar padomu, kad vajadzīgs, un es to tiešām ļoti augstu vērtēju. Tas bija ceļš, kuru mēs gājām kopā kādus trīsarpus gadus – profesore bijusi viena no būtiskākajām personībām, kas ietekmējusi manu profesionālo gājumu. Un joprojām arī šobrīd uzklausāt viņas padomus? (..) Jā, bet tās vairs nav studenta-profesores attiecības, tās ir vairāk līdzvērtīgākas attiecības. Es to vairs nevarētu nosaukt par studēšanu, nē. Un kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar konkursiem, kuru uzvaras garša ir pabaudīta? Bija taču arī Karalienes Elizabetes konkurss – nu, labi, neguvāt laureāta titulu, bet starp četriem simtiem pieteikumu tikt tik tālu – manuprāt, tā jau ir liela, skaista uzvara. Vai konkursi jūsu ikdienā vēl joprojām ir aktuāli? Konkursi šobrīd nav tā aktuālākā lieta, kas man prātā. Un nav arī īsti vajadzības. Jo ir, kur spēlēt, un mākslinieciskā attīstība, starta trajektorija šobrīd izskatās tāda, ka cauri konkursiem tā vismaz tuvāko gadu laikā noteikti neies. Mākslinieciskajā attīstībā ir dažādas fāzes – šobrīd esmu iegājis tādā nekonkursu fāzē. Bet konkursi, kas bijuši, man devuši ārkārtīgi lielas iespējas – vēl joprojām esmu kontaktā ar Marijas Kanalsas konkursa rīkotājem, kas regulāri rīko koncertus. Piemēram, oktobrī ar Madrides simfonisko orķestri spēlēšu Sensānsa Piekto klavierkoncertu, kas tiek organizēts caur Marijas Kanalsas konkursu. Regulāri viņi piedāvā dažādas lietas. Tāpat vēl neesmu ierakstījis Solēra sonātes, kas arī tiek organizēts no Spānijas menedžeru puses. Būtībā šis Spānijas konkurss ir kā tāda menedžeru darbība, kas menedžē lietas, kas notiek Spānijā. Tiek uzturēti kontakti arī Beļģiju. Tur šobrīd esmu karalienes Elizabetes kapelā, kas arī nepastarpināti saistīts ar konkursu – novembrī Briselē kopā ar vienu beļģu pianistu tur atskaņošu Mendelszona dubultkoncertu – būs ļoti interesanti. Tā ka mijiedarbība starp konkursiem un koncertpiedāvājumiem ir diezgan cieša, nodalīt nemaz nav iespējams. Tomēr aktīva piedalīšanās konkursos nenotiek. Cik ilgi vēl jums būs tā laime Karalienes Elizabetes kapelu saukt par savām otrajām mājām? Viņi dod iespēju tur atrasties trīs gadus. Pirmais gads jau ir pagājis, bet tas pagājis dīvaini. Tieši tāpēc ir diezgan skaidrs, ka viņi to pagarinās vēl par vienu gadu. Institūcija ir pietiekami elastīga tādā ziņā, ka viņi vienmēr skatās uz katru gadījumu individuāli, un gadu skaits varbūt nav tas būtiskākais – ir daudzi mākslinieki, kas paliek ar viņiem kontaktā vēl ilgi pēc tam. Bet nu – oficiālais laiks ir trīs gadi. Varbūt kāds jums to jau ir vaicājis: kāda starpība, kur sēdi pie klavierēm – Latvijā vai Karalienes Elizabetes kapelā? Vai visam, kas tur apkārt – gaisotnei, kolēģiem – ir nozīme? Īpaši darba procesā tam ir ļoti liela nozīme, jo pārsvarā jau pianists ir diezgan vientuļa profesija – sēdi viens pie savām klavierēm, un, ja ceļo, arī tad esi viens, esi lielākoties ar sevi, ar mūziku, un, ja no ārpuses tev ir vēl kāda dzīva dvēsele, kas tevi pavirza kādā virzienā vai pamet kādu ideju – tas ir ļoti būtiski. Tāpat būtiski, ka ir līdzīgi domājoši vai līdzīgā situācijā esoši mūziķi, kuru pieredze ir līdzīga. Tas ir ļoti, ļoti bagātinoši! Protams, arī tāda lieta kā instrumenti, pie kuriem spēlēt – tie ir dažādi. Tāpat arī tas, ka nav tik daudz jādomā par saimnieciskām lietām. Tas viss palīdz. Tā ir tiešām ideāla vieta, kur gatavoties nopietniem koncertiem un jauna repertuāra apgūšanai. Es tiešām gaidu to brīdi, kad uz turieni aizbraukšu un atkal varēšu pavadīt laiku mūzikas klosterī... Jo patiesi: tur ir mūzika, uz ko koncentrējies pilnībā, tur ir visi nosacījumi, lai tas tā tiešām arī būtu. Tas tad arī ir tas, kāpēc turp braucu. Un dosieties uz turieni jau septembrī? Jā, septembra sākumā. Tagad ir pavisam skaidrs, ka visi tur sabrauks un varēs būt klāt – būs kārtīgs jaunā studiju gada iesākums. Sarunu pilnā apjomā lasiet lsm.lv!

Nesen iznākusī monogrāfija par mākslinieku Niklāvu Strunki rosina dziļāk ielūkoties pētnieku paveiktajā. Mākslas un teātra zinātnieki iedziļinājušies un arī mainījuši akcentus mākslinieka atstātajā mantojumā. Turpmākās pirmdienas atvērsim pa vienai Niklāva Strunkes daiļrades lappusei. Sākam ar glezniecību un mākslas zinātnieces Aijas Brasliņas skatu uz Niklāvu Strunki. Karavīra dēls Niklāvs Strunke piedzima 1894.gada 6.oktobrī Gostiņinā – Krievijas impērijai piederošā poļu pilsētiņā, kur tolaik atradies viņa tēva Jāņa Strunkes 3.strēlnieku pulks. Manuprāt, svarīgi zināt, ka „Niklāvam bija nepilni divarpus gadi, kad māte Marija, pirms šķiršanās no vīra liecinieku klātbūtnē parakstīja piespiedu atsacīšanos no bērniem.” Niklāva bērnība pagājusi nemitīgi pārvācoties līdz ar tēva dienesta vietu maiņām. Sākotnējo mākslinieka izglītību Niklāvs gūst Valmierā pie Teodora Ūdera, tad – Pēterburgā, kur darbojas izsmalcinātajā „Mir iskusstva” grafiķu un scenogrāfu lokā. Aija Brasliņa savā pētījumā / nodaļā „Strunke ar trim zvaigznītēm. Mākslinieks” – atklāj gan biogrāfiskus faktus, gan sniedz daudzpusīgu ieskatu mākslinieka radošajos periodos - minēšu tikai dažu apakšnodaļu virsrakstus - „Rēriha skola”, Voldemārs Matvejs un „jaunā māksla”; Strēlnieks un Jāzepa Grosvalda iesvaidīts modernists… „Ekspresionistu un Rīgas mākslinieku grupas brālībā”. Jā, Pirmā pasaules kara laikā Niklāvs Strunke bija viens no Rīgas mākslinieku grupas, bet 1923.gadā kopā ar dzīvesbiedri Olgu dodas uz Berlīni. Un sākam tieši ar šo periodu, turklāt tajā gadā Berlīnē iznāk pirmais latviešu mākslas žurnāls „Laikmets”. Starp Niklāva Strunkes pazīstamākajām gleznām jāmin „Florencietis ziemā” (1929) un „Cilvēks, kas ieiet istabā” (1927) šis darbs iekļauts Latvijas Kultūras kanonā un izvēlēts arī jaunās monogrāfijas vākam. Pētījumā Aija Brasliņa Niklāvu Strunki dēvē - „Pasaku vīrs ar gleznotāja ambīcijām” un pamato ar to, ka Strunke bija brīvmākslinieks, kurš gribējis būt gleznotājs un gribējis arī, lai laikabiedri atzīst par gleznotāju. Taču pats arī atzinis, ka ar 4-5 gleznām, ko pārdod, iztikt nevar. Tā par maizes darbu kļūst pārējās nodarbes, arī spožā grāmatu māksla, darbība scenogrāfijā. Strunki dēvē par latviešu „itāli”, ar to saistīti divi ceļojumi – viens kopā ar Olgu 1924.gadā, otrs – 1926.gadā, kad uz Itāliju Niklāvs dodas bez ģimenes, īrē darbnīcu Florencē, apceļo Toskānu, studē itāļu vecmeistaru glezniecību. Nonākam līdz nodaļai „Divas okupācijas un bēgļu laiva” . Niklāvs Strunke atstājis Rīgā iedzīvi, iekrājušos mākslas darbus , grāmatas un Latgales keramikas kolekciju, ar sievu un jaunākajiem bērniem Zanzu un Lari, padomju armijai tuvojoties, dodas Ventspils virzienā , lai pāri Baltijas jūrai bēgtu uz karā neitrālo Zviedriju. Pēc ilgas gaidīšanas 10.novembrī laiva līdz ar citiem izceļotājiem Jūrkalnes krastā steigā uzņem Strunkes. Niklāvam Strunkem izdevies līdzi aizvest arī rulli ar saviem darbiem. Pirmajām Zviedrijā sarīkotajām izstādēm ir arī katalogi. „Kad iebraucu šeit Zviedrijā, tad tā biju visā savā būtībā pārņemts ar mūsu tautas bēgliskumu un tās traģismu, ka nekā cita nevarēju gleznot un domāt, kā tikai par latviešu tautas liktenīgo postu, ” rakstīja Niklāvs Strunke. Strunkes apmetas uz dzīvi Stokholmas priekšpilsētā Aspundenā, kur Niklāvs tā arī neiejūtas, tāpēc vairākus mēnešus gadā kopā ar Olgu pavada Itālijā, Romā.

Ciklu „Ceļā pie Aleksandra Čaka” noslēdzam ar stāstu par dzejnieka pēdējo mīlestību Mildu Grīnfeldi un par viņai veltīto dzejoļu krājuma „Debesu dāvana”. Interesējamies, kā Čaka dzeju izjūt mūsdienīgs, jauns cilvēks – topošais aktieris Meinards Liepiņš pietuvojies Čaka dzejas pasaulei, veidojot dzejas performanci. “Tā dzejniekiem ir, viņiem vienmēr vajag kādu iedvesmas avotu,” Aleksandra Čaka dzīves un daiļrades pētniece Antra Medne iesāk stāstu par dzejnieka pēdējo mīlestību. Divas spilgtas personības satikās Otrā pasaules kara laikā un kādu brīdi gāja blakus. 1943.gadā, ļoti smagā brīdī Aleksandrs Čaks iepazīstas ar Mildu Grīnfeldi. Katru nedēļu dzejnieks Mildai Grīnfeldei nesis dzejoli, ko viņa sakrājusi un parādījusi izdevniecības “Zelta ābele” vadītājam Miķelim Gopperam, pie kura strādāja. Bet grāmatu izdevējs Miķelis Goppers 1945.gadā pamet dzimteni un dodas trimdā uz Zviedriju, tā arī dzejoļu krājumu „Debesu dāvana” neizdod. Antra Medne atklāj interesantus faktus par krājuma manuskriptu, zināms, ka bija trīs eksemplāri, divi rokrakstā, viens mašīnrakstā. Par Mildas un Aleksandra attiecībām var lasīt arī saglabātajās Mildas Grīnfeldes vēstulēs Aleksandram Čakam. Un tieši Mildas Grīnfeldes dzīvoklī dzejnieks arī aizgājis mūžībā. Viņš bija iegriezies pie Mildas pēc kārtējā izsaukuma uz Stūra māju. Uz Stūra māju tolaik Čaks ik pa laikam ticis izsaukts saistībā ar „Kosmpolītu” lietu, kurā viņš bija apsūdzēts. Par Aleksandra Čaka dzīves pēdējo posmu un ieskatu Latvijas literārās vides represīvajā atmosfērā 40.gadu otrajā pusē detalizētu ieskatu sniedza LU profesores Silvijas Radzobes 2017.gadā iznākusī grāmata „„Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks” . Bet tagad atgriezīsimies 2021.gadā, ko Čaks nozīmē mūsdienu jaunam cilvēkam. Meinards Liepiņš studē Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiermākslas 4.kursā un mācību darbam dzejas kompozīcijai izvēlējies Aleksandra Čaka dzeju, to ieteikusi runas pedagoģe Zane Daudziņa. Meinards Liepiņš iesācis strādāt pie Čaka dzejas rudenī, iecere bija dzejas performanci sagatavot janvārī, taču pandēmija nesusi izmaiņas. Jaunais aktieris Meinards Liepiņš uz ierakstu paņēmis ģitāru un ir vienisprātis ar Arti Robežnieku, kurš cikla pirmajā raidījumā pauda viedokli, ka bez muzikāla iestarpinājuma dzejas kompozīcija aktiera izpildījumā nav pilnvērtīga. Andžeja Beļeviča sacerēto dziesmu ar Čaka vārdiem Meinards atradis interneta resursos.

2017. gadā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta izstāde “Gleznains ceļojums no Dzērbenes līdz Sicīlijai. Karls Gothards Grass”, kurā tika atspoguļota šī baltvācu mākslinieka un literāta dzīve un radošā darbība. To raksturo apgaismības centieni, kuri atbalsojās arī Vidzemē, pierādot Eiropas kultūras vēsturisko vienotību.  Šobrīd pie lasītājiem nonācis Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 5. Zinātnisko rakstu krājums, kas veltīts šī pasaules pilsoņa mantojumam, taču tas nebūt nav viss, ar ko mūs gatavi iepazīstināt gan pašmāju, gan ārzemju pētnieki. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Zinātnisko rakstu projekts tika uzsākts 2015. gada nogalē Latvijas Simtgades kultūras programmas ietvaros. LNB sadarbībā ar Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultāti pieteica projektu piecām starptautiskām zinātiskām konferencēm. Tās notika laikā no 2017. līdz 2019. gadam un tajās lasītie referāti nu ir apkopoti piecos rakstu krājumos. Pētnieki pārstāvēja Baltijas valstis, Zviedriju, Somiju, Dāniju, Franciju, Ukrainu un Rumāniju. Rakstu krājuma sējumi aptver Latvijas vēsturi no 12. gadsimta līdz 1918. gadam un to pamatnolūks ir iezīmēt Latvijas valstiskuma veidošanās sarežģīto vēsturi. Valsts pētījumu programmas vadītāja Latvijas Nacionālajā bibliotēkā vēsturniece Vija Daukšte stāsta par zinātnisko rakstu sērijas tapšanu un tajā iekļautiem darbiem. Mākslas vēsturniece un zinātniece Edvarda Šmite un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa stāsta par Karla Gotharda Grasa mantojuma pētniecību.

Kāpēc Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsts “Nakts jau nav tikai gulēšanai” mums ir tik būtisks, runājot par trimdas un Latvijas vēsturi, Kultūras Rondo vaicājam Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas “Dzīvesstāsts” valdes pārstāvei Mārai Zirnītei. Pagājušā gada nogalē klajā nāca literatūrkritiķes un bibliogrāfes Valentīnes Lasmanes (1916–2018) dzīvesstāsts Gaita Grūtupa literārajā apdarē grāmatā “Nakts jau nav tikai gulēšanai” "Šis stāsts reizē ir arī kā Latvijas vēstures bilde. Daudzas epizodes Valentīnes dzīvē ilustrē to, ko mēs apzinājāmies, kā vēstures notikumus, bet Valentīne to ir piedzīvojusi," stāsta Māra Zirnīte. Māra Zirnīte vērtē, ka Valentīnes stāstam var sekot kā lugai, kurā autore ir galvenā varone. "Viņa savu stāstu stāsta kā vecmāmiņa mazbērniem. Tas ir viegli saprotams un var dzīvot līdzi. Un tikai dzīvojot līdzi mēs saprotam otru cilvēku," atzīst Māra Zirnīte. Atceroties darba tapšanu un sadarbību ar Valentīni Lasmani, Māra Zirnīte atzīst, "mūs vienoja rakstošo cilvēku brālība un viņa labi saprata, ko vajag vēsturei atstāt un izstāstīt, lai paliktu liecības". Ar šo grāmatu Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija “Dzīvesstāsts” un apgāds “Mansards” aizsāk mutvārdu vēstures sēriju “Bezbailīgie” – par Latvijas valsts vienaudžiem, kuri riskēja ar dzīvību, lai Otrā pasaules kara beigās glābtu cilvēkus no atkārtotas padomju okupācijas. "Valentīnes Lasmanes atmiņu grāmata ir nozīmīgs devums, kas ļauj katram cilvēkam izlasīt un piedzīvot to laiku, ko piedzīvoja Valentīne," norāda Māra Zirnīte. Ar Valentīnes Lasmanes dzīvesstāstu var iepazīsties ar Radioteātrī. Valentīne Lasmane mūžībā devusies 102 gadu vecumā Stokholmā. Otrā pasaules kara laikā Valentīne Lasmane bija ar Latvijas Centrālo padomi saistītās pretošanās kustības dalībniece, organizēja bēgļu laivu kustību uz Zviedriju, vēlāk aktīvi darbojās trimdā. Dzīvesstāstu vācēja un pētniece Māra Zirnīte, kas vākusi materiālus grāmatai “Nakts jau nav tikai gulēšanai”, uzturējusi ar Valentīni Lasmani regulāru kontaktu.

Sporta raidījumā Piespēle jāsim un kāpsim. Sarunāsimies ar Tokijas olimpisko spēļu dalībnieku, Latvijas labāko konkūra jātnieku Kristapu Neretnieku. Vēl raidījumā arī saruna par kāpšanas sportu - par to nule kā iznākusi arī grāmata. Šī nodarbe Latvijā iegūst arvien lielāku popularitāti. Savukārt raidījuma otrajā daļā kāds īstens veiksmes stāsts. Kā neizdevusies profesionālā basketbolista karjera var pavērt jaunus apvāršņus dzīvē. 25 gadus vecais Andris Kehris divu smadzeņu satricinājumu dēļ bija spiests aizmirst par sapni basketbolu spēlēt profesionāli, atgriezās Latvijā un sāka strādāt celtniecībā. Nejauši darbs viņu aizveda uz Zviedriju, kur viņš atkal atrada sevi basketbolā, tagad strādājot par profesionāla kluba treneri.

Hokeja apskatnieks Lotārs Zariņš ir devies uz Zviedriju, lai vērotu #NHLGlobalSeries spēli ar Zemga Girgensona līdzdalību. Starp Bufalo “Sabres” un Tampabejas “Lightning” komandām dominē “zibeņi”, ko abas vienības jau paspējušas izdarīt Zviedrijā un, kāpēc priekšrocības tiem, kuriem mazāk mājinieku?

Viesojamies nule atklātajā fotogrāfiju un stāstu izstādē "Kāpēc mēs aizbraucām? Jaunie latvieši Zviedrijā", kas veltīta Zviedrijā dzīvojošajiem jaunās diasporas latviešiem. Kāpēc Zviedrija ir kļuvusi par viņu mājām? Ar kādām sajūtām šie latvieši aizvada savu dzīvi otrpus Baltijas jūrai? Dzīvesstāsti ir tik daudzveidīgi, ne visi sākušies rožaini un tomēr – visi kā viens stāsta par latvietību. Sarunas dalībnieki - vecās trimdas pārstāve Petra Inna Iņinberga, jaunās trimdas pārstāve Gunta Neimane un viena no izstādes dalībniecēm - Linda Brīvule. Izstāde aplūkojama Latvijas Universitātes Bibliotēkas 1. stāva zālē (Kalpaka bulvārī 4, Rīgā). 20 portretos un intervijās izstādes autores iepazīstina ar latviešiem, kuri pārcēlušies uz Zviedriju pēc 1991.gada un dzīvo dažādās pilsētās Zviedrijā - Stokholmā, Piteo, Luleo un Gēteborgā. Izstāde sagatavota sadarbībā ar Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociāciju “Dzīvesstāsts” un mutvārdu vēstures pētniekiem Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā un būs skatāma līdz 15. novembrim.

Runājam par Zviedriju un apgūstam zviedru valodu. Nepieminam ne detektīvromānus, ne Ingmāru Bergmanu.  Un vēl - nejaušs random fakts par Angliju. Vairāk kā 600 gadus oficiālā valoda Anglijā bija... FRANČU VALODA! Excusez mon français!

Runājam par Zviedriju un apgūstam zviedru valodu. Nepieminam ne detektīvromānus, ne Ingmāru Bergmanu.  Un vēl - nejaušs random fakts par Angliju. Vairāk kā 600 gadus oficiālā valoda Anglijā bija... FRANČU VALODA! Excusez mon français!

Noslēdzošajā epizodē, pirms Eduards aizbrauc mācīties uz Zviedriju: sauļošanās ieteikumi vasaras izskaņā, kā nenoslīkt, kāpēc alkohols ir veselīgs, laika joslu problēmas, novēloti ieteikumi auto sagatavošanai vasaras sezonai, ko darīt un ko nedarīt Stokholmā. Seko arī Facebook: https://www.facebook.com/saunathepodcast Music by hadrien / CC BY-NC

Raidījumā Piespēle iepazīstam gan klasiskā volejbola spēlētāju Hermani Egleskalnu, gan vienu no vadošajiem Latvijas riteņbraucējiem Emīlu Liepiņu (attēlā), kā arī basketbolistes Elīnu Babkinu-Dikeolaku un Kati Krēsliņu. Ar katru no sportistiem iezīmējam arī šī brīža sporta veida aktualitātes. Riteņbraucējs Emīls Liepiņš uz pāris nedēlām bija iegriezies Latvijā, kad arī Piespēle viņu sastapa Vienības velobrauciena iesildošajā pasākumā. Liepiņš dzimis Dobelē, ir Latvijas šosejas riteņbraucējs, pērn līdz sezonas beigām pievienojās "Delko–Marseille Provence KTM" komandai kā stažieris, bet novembrī Liepiņš kļuva par UCI kontinentālās komandas "ONE Pro Cycling" pārstāvi, ko pārstāv arī šogad. Eiropas čempionātā grupas braucienā ieņēma 19.vietu – par iemesliem, kad tika cerēts sasniegt vairāk, par pārāk ilgo riepas mainīšanu, kā arī par to, vai latviešus tik ļoti gaida profesionālajās komandās, vai tomēr tomēr priekšroku dod itāļiem, angļiem un francūžiem saruna ar riteņbraucēju.   Pārbaudes turnīrs ceļā uz Tenerifi - tā šīs nedēļas dāmu basketbola spēles ar Zviedriju, Krieviju un Ukrainu raksturo virsraksti presē. Pagaidām vēl tikai tiek meklēti labākie spēlētāju virknējumi, rotējot ar sastāvu, pirms došanās pirmo reizi uz Pasaules kausu Tenerifē. Turpinām iepazīt izlases kandidātes un šoreiz saruna ar Elīnu Babkina-Dikeolaka un Kati Krēsliņu. Elīna Babkina-Dikeolaka dzimusi Rīgā, spēlē saspēles vadītājas pozīcijā, spēlējusi vairākos ārvalstu klubos. Kopā ar Latvijas sieviešu izlasi ir izcīnījusi dalītu 9.-12. vietu 2008. gada Pekinas Olimpiskajās spēlēs, 8. vietu 2011. gada Eiropas čempionātā un dalītu 13.-16. vietu 2013. gada Eiropas čempionātā Francijā. Savukārt ar U-20 izlasi izcīnījusi bronzas medaļas 2005. un 2009. gada Eiropas U-20 čempionātos. Pērn Elīna mija gredzenus ar grieķu treneri Georgu Dikeulaku, bijušo Latvijas izlases treneri. "Amerikā basketbols ir spēka pierādīšana – cik augstu vari uzlēkt, cik stipri izspiest. Eiropā viss vairāk ir galvā – kā spēj izdomāt situācijas, apspēlēt ar viltību," tā pēc pāris studiju gadiem Ņujorkā presē atzina Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības uzbrūkošā aizsardze Kate Krēsliņa. Viņa arī spējusi saviem studiju biedriem pierādīt, ka studējošie sportisti nebūt nav kukū. Kate piedzīvojusi mūsdienu sportā tik raksturīgo krustenisko saišu pārrāvumu, turklāt abām kājām, un spītējot liktenim atkopusies un atkal ir izlases kandidātu pulkā.   Latvijas volejbola izlase šonedēļ aizvada cīņas Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā. 19. augustā būs ilgi gaidītā cīņā "Arēnā Rīga", kad tiksies Latvijas un Igaunijas volejbolisti. Mūsu ziemeļu kaimiņi apsolījuši nokrāsot tribīnes Igaunijas karoga krāsās un jau iegādājušies apmēram divus tūkstošus biļešu. Lai pagarinātu cerības uz dalību finālturnīrā līdz janvārim, Latvijai jāuzvar, jo zaudējums Izraēlai bija kā auksta duša, no tās jāspēj atžirgt. Kaimiņvalstu cīņas vienmēr ir izraisījušas interesi, turklāt šoreiz Latvijas izlasi vada igauņu speciālists Avo Kēls, kurš pats gandrīz 10 gadus ir vadījis Igaunijas valstsvienību. Volejbola tematu ar vienu no izlases līderiem Hermani Egleskalnu turpina mūsu ārštata autors Māris Bergs, runājot gan par volejbolista sezonu titulētajā Tūras volejbola klubā Francijā, gan arī par jaunumiem izlases kontekstā

Valentīne Lasmane – Triju zvaigžņu ordeņa virsniece, Otrā pasaules kara laikā Nacionālās pretošanās kustības dalībniece, piedzīvojusi apbrīnojami ilgu un bagātīgu mūžu. Dzimusi 1916. gada 16. maijā Ukrainā ukraiņu skolotājas un latviešu mērniecības speciālista ģimenē. Valentīnes kundze šobrīd mīt Stokholmas priekšpilsētā Tēbijā. Raidījumā Gadsimts ar savu valsti Valentīnes Lasmanes atmiņas par vidusskolas un augstskolas laiku, Valentīnes kundzei pagāja Rīgas 2. ģimnāzijā un Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Studijas universitātē Valentīni Lasmani saveda kopā ar vienu no Nacionālās pretošanās kustības aktīvistiem Leonīdu Siliņu, ar kura līdzdalību viņa nonāca savā pirmajā darba vietā – aģentūrā LETA. Tas notika 1940. gadā, kad neatkarīgās Latvijas informācijas aģentūra tika pārveidota par padomju režīma institūciju. Tad arī sākās Valentīnes Lasmanes dalība Nacionālās pretošanās kustībā. Pēdējā darba dienā LETĀ Valentīnei Lasmanei pienāca 1941. gada 30. jūnijā. Ar šo dienu saistās arī epizode, kuru viņa pati dēvē kā bīstamāko savā mūžā. Pēc vācu okupācijas spēku ienākšanas Rīgā Valentīne Lasmane vairs neatgriezās darba telegrāfa aģentūrā, bet kļuva par latviešu valodas un literatūras skolotāju Malnavas lauksaimniecības skolā. Tomēr sakari ar Leonīdu Siliņu nepārtrūka un kad 1944. gadā Latvijas Centrālā padome, nodibinot sakarus ar rietumu izlūkdienestiem, organizēja laivu kustību starp vācu okupēto Kurzemi un Zviedriju, šajā darbā iesaistījas arī Valentīne Lasmane. Viņa veica ierakstās sakarnieces funkcijas. Vēlāk, kad starp Kurzemi un Zviedriju tika nodibināti radio sakari, kļuva par radiogrammu šifrētāju. Laivu kustība, kuru zviedru valdība un amerikāņu izlūkdienests atbalstīja galvenokārt informācijas iegūšanas nolūkā, ļāva vairākiem simtiem latviešu nokļūt Rietumos. Lieki piebilst, ka šāda darbošanās nacistu okupētajā Kurzemē draudēja ar visai nopietnām sekām. Vēlāk izrādījās, ka Valentīnes Lasmanes darbība Centrālajā padomē nebija palikusi nepamanīta arī padomju iestādēm. Pirmais signāls par to bija kļūšana par prototipu latviešu padomju rakstnieka Arvīda Griguļa romānā “Kad lietus un vēji sitas logā” un arī pēc romāna tapušajā Aloiza Brenča filmā. Taču patiesos padomju drošības iestāžu intereses mērogus Valentīne Lasmane novērtēja tikai 1970. gadā, kad viņai ar ģimeni uzturoties Rīgā, par pretpadomju darbību tika arestēta viņas vīra māsa Lidija Doroņina-Lasmane, un gan pašai Valentīnei, gan viņas vīram Albertam nācās 10 dienas pavadīt Stūra mājas izmeklētāju sabiedrībā.

Vai mīlestība pret sakārtotu vidi var būt eksportējama prece cittautiešiem? Izrādās, jā! Sadarbībā ar Lielās talkas kustību Latvijā, Eiropas Latviešu apvienība aicina talkot latviešus viscaur pasaulē, tādējādi vienlaikus saliedējot latviešus un mudinot latviešus un cittautiešus rūpēties par apkārtējo vidi. Saruna ar Eiropas Latviešu apvienības pārstāvjiem Elīnu Pinto un Kristapu Grasi par Lielās talkas kustību un diasporu, Eslingenas Dziesmu svētkiem 17. jūnijā un par Eiropas latviešu kongresu uz kuģa starp Latviju un Zviedriju jūlija beigās.  

Radikālais grupējums „Daīš” plāno sarīkot jaunus uzbrukumus Eiropā - ar šādu brīdinājumu klajā nācis Eiropas policijas birojs Eiropols, norādot, ka uzbrukumi nozīmīgiem infrastruktūras objektiem gan ir maz ticami. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā skaidrosim, ko Eiropola brīdinājums par “Daīš” jaunā runas vīra mudinājumu veikt jaunus terora aktus, nozīmē mums Eiropā. Vai pirmssvētku un svētku laikā Eiropas pilsētās varam justies droši?  Tuvojas Ziemassvētki, kad visa kristīgā pasaule svinēs vienus no gada svarīgākajiem reliģiskajiem svētkiem. Un šajā laikā Eiropas drošības iestāde Eiropols ir brīdinājusi, ka šogad atkal pastāv augsts risks teroraktiem no radikālajām islāma organizācijām. Galvenokārt tiek minēta tā dēvētā Islāma valsts un atsevišķas "Al-Qaeda" vienības. Eiropola direktors Robs Vainvraits ir brīdinājis, ka risku līmeni apliecina galveno radikāļu runas vīru vēstījumi. "Tas, ko esam pamanījuši pēdējo mēnešu laikā, ir uzsvaru maiņa Islāma valsts līderu vēstījumos. Viņi vairāk iedrošina individuālus kaujinieku uzbrukumus. Iemesls tam ir noteikti ciešākā drošības kontrole, ko Eiropa veic pēc vairākiem uzbrukumiem. Islāma valsts apzinās, ka viņiem ir mazākas iespējas veikt veiksmīgus plaša mēroga uzbrukumus. Tāpat mēs esam novērojuši, ka ievērojami palielinās saistība starp organizēto noziedzību un terorismu. Daudziem no kaujiniekiem ir krimināla pagātne un tas liek vairāk analizēt arī policijas kartotēkas ne tikai pretizlūkošanas savāktos datus. Francija, Vācija, Apvienotā Karaliste un Beļģija, protams, ir ticamākie mērķi, bet jāapzinās, ka vientuļie uzbrucēji pārstāv daudzas Eiropas valstis. Viņu izvēle var krist teju uz katru no Eiropas zemēm. Tas ir Eiropas fenomens un mums jāspēj kopā novērst iespējamus draudus jebkurā vietā," uzskata Robs Vainvraits. Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns bez jau pieminētās Francijas, Vācijas un Beļģijas pie potenciālajām riska valstīm min arī Zviedriju. Tās ir valstis, kurās ievērojama daļa musulmaņu ir radikalizējusies. Tieši teritoriju trūkums Tuvajos Austrumos padara šo gadu par īpaši bīstamu potenciāliem uzbrukumiem, jo Irākā un Sīrijā paliek aizvien mazāk vietas, kuras kontrolē Islāma valsts.   Eiropas ekonomika - populisms un reālitāte Visur čīkst un vaimanā, ka valstis un ekonomika ir katastrofālā stāvoklī, tik jālaiž viņus pie varas, tad viss uzlabosies. Tikmēr bezdarba rādītāji eirozonā un visā Eiropā nokritušies līdz zemākajam līmenim kopš 2009. gada vidus. Saruna ar ekonomisti Raitu Karnīti par populistu traktētu ekonomisko situāciju un reālo ekonomisko situāciju Eiropā. Vēl raidījumā stāstīsim par globālo cīņu ar viltus ziņu portāliem, kā arī piedāvāsim politologa Andra Sprūda komentāru par Angelas Merkeles atkārtotu ievēlēšanu Kristīgo demokrātu partijas vadītājas amatā.

„Kad studēju toreizējā  Konservatorijā vijoles klasē, Staņislavs Broks (kordiriģents un mūzikas pedagogs) mani uzaicināja strādāt par toņmeistaru radio,”- tā, atminoties savas gaitas Doma laukuma 8 ēkā, stāstu sāk vijoļbūves  meistars un tulkotājs Zigurds Elsbergs. Skaņu režisora darbam sekoja tulka darbs programmā  „Dzintarkrasts”, kas bija propagandas raidījums tautiešiem ārzemēs. Zigurds Elsbergs, izmantojot radio dāvāto  apmācības laiku Zviedrijā, ziņo turienes latviešiem par reālo situāciju Padomju laika Latvijā. Pēc šī ārzemju mācību komandējuma – Zigurdam Elsbergam ir jāatstāj darbs radio.  Par mūzikas noformēšanu „Sniegbaltītes skolai”, par  aktieriem radio studijā un par darbu Ārzemju raidījumu redakcijā runāsim šajā raidījumā. Starp dažādās pabeigtības stadijā esošiem vijoļu korpusiem, darba rīkiem un līmes podiņiem risinās saruna ar izcilo vijoļmeistaru un tulkotāju Zigurdu Elsbergu par tiem 14 gadiem, kas tika pavadīti Radio mājā. 1954. gadā Staņislavs Broks uzaicina savā vietā par skaņu režisoru topošo vijoļspēles studentu. Pats Broks dodas uz Daugavpili un tur kļūst par mūzikas skolas direktoru. Zigurdam Elsbergam patīk darbošanās pie skaņu pults. Viņš ir apdarinājis skaņas raidlugām „Mērnieku laiki”, „Fausts”, „Vārnu ielas republika”, veidojis muzikālo noformējumu Raiņa dzejas lasījumiem un arī vēl šobaltdien populārajai bērnu raidlugai „Sniegbaltītes skola”.  1959. gadā ārzemju raidījumu redakcijas paspārnē izveidojas raidījums latviešiem svešumā, kas vēlāk tiek pārsaukts par „Dzintarkrastu”: propagandas raidījums, kurā stāsta, cik laba ir dzīve padomju valstī un cik draudzīgas un atvērtas attiecības valda starp Padomju Savienības brālīgo republiku un arī kapitālistisko valstu pārstāvjiem. Līdzās šiem raidījumiem skan arī raidījumi zviedru valodā, un tur uzaicina strādāt   Zigurdu Elsbergu par mūzikas noformētāju,. Tā kā viņam ir nags uz valodām, jo,  pateicoties mammas baltvācu izcelsmei, Zigurds perfekti pārvalda vācu valodu, arī krievu, nu bez grūtībām apgūst zviedru valodu un iesaistās šajā raidījumā kā tulks. Taču Zigurds Elsbergs  savu valodu māku izmanto, lai pastāstītu  Zviedrijas pilsoņiem par īsteno situāciju tolaiku Latvijā, jo Radio viņu nosūta mācību komandējumā uz Zviedriju papildināt zviedru valodas prasmi. Atgriežoties Latvijā, viņš nonāk  čekas uzmanības lokā un aiziet no darba Radio. Tobrīd padomju varas nežēlastībā bija kritusi arī Zigurda Elsberga sieva dzejniece Vizma Belševica, viņai pēc dzejoļu krājuma „Gadu gredzeni” iznākšanas bija noteikts aizliegums publicēties. Tagad abi dzīvesbiedri bija ierindoti disidentu rindās. Tā kā no agras jaunības Zigurds Elsbergs lasīja literatūru par vijoļbūvi un savulaik, Zvejniekciema mūzikas skolā strādādams, atjaunoja  salauztu un laika zoba sagrauztu čellu, tad Latvijas mūzikas pasaule ieguva fantastisku vijoļmeistaru. Arī valsts stīgu  instrumentu kolekcija, kas tagad ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Latvijas Nacionālās operas orķestra lietošanā, ir veidota, pateicoties Zigurdam Elsbergam.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā analizējam Ukrainas, Krievijas un Rietumu pasaules konflikta būtību un kādi ir šobrīd piedāvāto risinājumu – diplomātijas vai eskalācijas – plusi un mīnusi, kā arī apskatīsim, vai veicas ar Minskas pamiera līgumā noteiktā ieviešanu. Viesi studijā: Aizsardzības ministra padomnieks starptautiskās drošības jautājumos Jānis Kažociņš un politologs Kārlis Daukšts. Krievijas prezidenta Vladimira Putina mērķis ir sarīkot trešo Maidanu, kas būtu vērsts pret pašreizējo Ukrainas prezidentu Petro Porošenko, norāda Daukšts. "Mums visiem ir jādomā daudz nopietnāk par drošību. Mūsu gadījumā būtu svarīgi, ka ne tikai mēs paši un mūsu sabiedrotie NATO un ES, bet arī tie, kas skatās no ārpuses, ka Ziemeļaustrumeiropa un šeit es skaitu Baltijas valstis, Somiju, Zviedriju līdz pat Polārai jūrai nav pelēkā zona, bet ir aiz sarkanas līnijas. Tādēļ tur nav ko līst," vērtē Kažociņš. Rubrikā „Viedokļi”: Eiropu 2015. gadā sagaidīs „demokrātijas krīze” un politiskas zemestrīces. Pieaug piekrišana populistu un ekstrēmistu partijām visā Eiropā, vietām, piemēram, Grieķijā tās jau ir uzvarējušas vēlēšanās un tradicionālās partijas spiestas veidot iepriekš neiedomājamas alianses. Pētnieki skaidro, ka šo "demokrātijas krīzi" veido plaisa, kas ir radusies starp vecajām politiskajām partijām un viņu tradicionālajiem vēlētājiem. Iedzīvotāji vairs nejūtas uzklausīti un ir vīlušies līdzšinējos solījumos. Tradicionālajās partijās strauji krīt biedru skaits, un cilvēki arvien mazāk dodas pie vēlēšanu urnām. Ukrainas jaunā realitāte Iespēja pamosties jaunā realitātē, kā to pagājušajā trešdienā pieļāva ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičš, rodas tikai reizi pārdesmit gados. Kāds pat salīdzināja, ka Ukrainas konflikts ir nopietnāks par Kubas raķešu krīzi 1962. gadā. Par mieru Minskā runāja Ukrainas prezidents Petro Porošenko. Viņš savos paziņojumos uzsvēris, ka svarīgākais ir panākt uguns pārtraukšanu un algotņu izvešanu no Ukrainas. “Mums ir jāaizsargā miers, arī tādās pilsētas, kā Kramatorska, mums ir jāaizsargā Ukraina, lai pieprasītu nekavējoties bez jebkādiem nosacījumiem panāktu uguns pārtraukšanu un sāktu politisko dialogu. Mēs pieprasām mieru bez jebkādiem priekšnoteikumiem. Mēs pieprasām apturēt uguni, izvest visus ārvalstu spēkus un slēgt robežu. Viņiem te nav ko darīt, mēs paši ar visu tiksim galā,” atzina Ukrainas prezidents. To pašu pēc Minskas sarunām pauda arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Porošenko uzspēlēti patriotiski izteicās par savu spēku spējām, Putins tieši otrādi, bija pārāk skeptisks, ka izdosies bez starpgadījumiem nodrošināt divu, naidīgu armiju pārvietošanos. “Mēs aicinām abas puses izrādīt savaldību, lai izvairītos no nevajadzīgas asins izliešanas un nevajadzīgiem upuriem un lai smagās bruņu tehnikas izvešana notiktu bez nevajadzīgas asins izliešanas. Ukrainas vadības pārstāvji uzskata, ka aplenkuma nav un viss varētu notikt mierīgi. Man jau no paša sākuma par to ir bažas un esmu gatavs ar tām dalīties. Ja šāds ielenkums ir, tad loģiski, ka tie, kas ir ielenkumā, mēģinās no tā izlauzties. Bet tie, kas ir ārpusē, mēģinās izveidot koridoru savu ielenkto karavīru izvešanai. Mēs ar prezidentu Porošenko esam vienojušies dot attiecīgu rīkojumu saviem militārajiem ekspertiem,” norādījis Putins. To, ka lielā mērā jebkādas sarunas izšķirs Vladimira Putina viedoklis, intervijā Latvijas Radio izteica Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Viņš uzskata, ka Krievijas prezidentam nav vajadzīgas jaunas teritorijas, viņam ir vajadzīga novājināta Ukraina. Skrudra bilst, ka Putinam vajag Ukrainas pārvēršanu par federatīvu valsti un to, ka tā dēvētās tautas republikas Doņeckā un Luganskā paliek Ukrainas sastāvā. “Putinam tas ir nepieciešams divu iemeslu dēļ, pirmkārt, lai Ukraina kaut kad tālā nākotnē nevarētu iestāties Eiropas Savienībā un, otrkārt, lai Ukraina nekad nevarētu iestāties NATO. Visi pārējie varianti Putinu neapmierina,” vērtē Skudra. Minskas sarunās iesaistītās puses vienojās, ka tiek pārtraukta uguns, tiek atvilkta smagā bruņu tehnika, no Ukrainas aizbrauc visi ārvalstu bruņotie formējumi, kā arī sākas diskusijas par Doņeckas un Luganskas autonomiju. Viena no nozīmīgākajām prasībām ir atjaunot robežkontroli līdz šā gada beigām, ko daži eksperti jau nosaukuši par maz ticamu separātiskajos rajonos. Vēl viena prasība skar Ukrainas decentralizēšanu. “Ukrainas ziņu aģentūrās noplūda ziņojums par kontaktgrupas vienošanos, un tur tiek minēta spēcīga Ukrainas decentralizācija. Ja iepriekšējā Minskas vienošanās bija minēts, ka Ukrainai jāveic decentralizācija un savā ziņā jāveicina separātisko reģionu autonomiju, ko viņi arī dara, tad dokumentā jau tiek runāts par padziļinātāku decentralizāciju un faktiski Ukraina kļūst par federālu valsti. Skaidrs, ka Putins vēlas, lai Doņecka un Luganska paliktu problēma, bet lai tā būtu Ukrainas problēma. Vienlaicīgi dokumentā tiek runāts, ka Ukrainai ir jāatjauno republikām visas sociālās garantijas, pensijas, pabalsti un visa veida sociālā palīdzība, kas pilnvērtīgai valstij ir jādara. Tā teikt, lai Kijeva maksā par šīm republikām. Kas ir viens no pēdējiem, bet, manuprāt, svarīgākajiem, ir runa par robežas noslēgšanu, tas, ka tiek atjaunota kontrole pār robežu,” intervijā Latvijas Radio atzīst Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurīti. Šobrīd ir sācies lielais gaidīšanas laiks, kas parādīs, vai panāktā vienošanās ir izpildāma. Ieroču piegādes, kara stāvoklis, naudas trūkums un ilgstošs militārs konflikts iedzina stūrī tieši Ukrainas prezidentu. Skaidrs, ka Krievija ir panākusi sev vēlamo, jo Ukraina pati būs spiesta cīnīties ar autonomajiem reģioniem, turklāt visticamāk kļūs par federāciju. Vēl pavīdēja baumas, ka vienošanās laikā Putins ir atjaunojis ideju par kopēju ekonomisko telpu starp Vladivostoku un Lisabonu, kas idejiskā līmenī apmierina arī Vāciju. Ja tas atbilst patiesībai, tad jau drīzumā ļoti iespējama kļūs sankciju atcelšana un attiecību normalizēšana. Kamēr ASV medijos patīk skaitīt Putina režīma pēdējās dienas, nav izslēgts, ka Kremļa saimnieks nule kā nosvinēja savas ārpolitikas lielāko triumfu. Laiiks rādīs, kam izrādījusies taisnība, bet skaidrs ir tas, Ukraina Minskas sarunās piekāpās, lai saglābtu vismaz daļēji normālu savas valsts pastāvēšanu.