Podcasts about kopenh

30. maija vakarā Zviedrijas karaliskajā Mūzikas Koledžā norisinājās Jāņa Šipkēvica koncerteksāmens. Vienlaikus Jānis piedāvāja iepazīties ar jaunām radošām idejām un sadarbībām. Uz skatuves šajā vakarā muzicēja arfiste un džeza dziedātāja Anna Jelkius, Kristīne Botros ar elektroniku un balsi, basists Joels Henrisons un bundzinieks Jēkabs Rēders. Jēkabs Rēders jau jūnijā vidū Kopenhāgenā, Dānijas Ritmiskās Mūzikas konservatorija sniegs savu eksāmenkoncertu ar savu solo projektu. Taču par to, kāds ir Jēkaba muzikālais ceļš, kā viņš nonāca Dānijā, kādiem šķēršļiem gājis cauri un kādas muzikālās ieceres plāno turpmāk, uzzinām sarunā ar Jēkabu Rēderu.

Visticamāk, būsiet pamanījuši, ka dažas Vecrīgas ielas aizvadītā pusgada laikā bija aizņēmis lielais kino. Vairākas epizodes savai jaunākajai filmai uzņēma arī japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga (Cary Joji Fukunaga). Tā top pēc norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē grāmatas "Asinis uz sniega" (Blood on Snow) motīviem. Kultūras rondo saruna ar režisoru pirms viņš devās prom no Latvijas. 47 gadus vecais japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga pasaulē ir zināms gan kā režisors, gan izpildproducents, gan scenārists. Viņa spilgtāko darbu sarakstā ir tādas filmas, kā aģents 007 Džeims Bonds „No Time To Die” jeb „Nav laika mirt”, TV seriāla „True Detective” pirmā sezona, kas vēl šobaltdien tiek uzskatīta par žanra šedevru, kā arī vēsturiskā drāma „Džeina Eira”. Fukunaga ir strādājis ar tādām pasaules mēroga zvaigznēm kā Daniels Kreigs, Maikls Fasbenders, Eva Grīna, Džūdija Denča, Benedikts Kamberbačs, Vudijs Harelsons, Metju Makhonahijs un vēl daudziem citiem. Aizvadītā pusgada laikā Fukunaga vairākas epizodes savai jaunākajai filmai „Asinis uz sniega”, kas tapusi pēc slavenā norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē darba "Blood on Snow" motīviem, filmēja Rīgā. Šobrīd filmēšanas darbi ir beigušies un Kerijs Fukunaga pirms došanās prom piekrita īsai sarunu. Viņš atnāca uz Latvijas Radio māju un uzreiz teica, ka šī būtu ļoti laba kino lokācija. Ir darba dienas vēls vakars un ar režisoru sarunājamies Kultūras rondo redakcijā gan par kino, gan viņa kā brīvprātīgā darbu kara plosītajā Ukrainā un arī par to, ko Amerikas kinoļaudis domā par savas valsts ārpolitiku šobrīd. Kā Rīga nokļuva jūsu redzes lokā filmas "Asinis uz sniega" vajadzībām? Kerijs Fukunaga: Mūsu lokāciju menedžerei Marijai Derkevičai jau bija iestrādes Rīgā no iepriekšējās filmas izpētes, un tā filmas diemžēl netika pabeigta. Bet viņa, zinot mūsu vajadzības, zināja teikt, ka Rīgā ir ļoti daudz līdzīgu un raksturīgu ēku, kas atgādina 70. gadu Oslo, un tieši šajā laika posmā risinās "Asinis uz sniega" darbība. Pati Oslo mūsdienās galīgi neatgādina to pilsētu, kāda tā bija septiņdesmitajos - tā ir pilsēta, kas atrodas kalnainā ielejā, turklāt daži tās rajoni ir mainījušies līdz nepazīšanai, daži pat nojaukti vispār. Toreiz, pirms 10 gadiem, teroristu uzbrukuma dēļ esot nācies nojaukt pat veselu kvartālu. Arī tā pati Stokholma, Malme vai Kopenhāgena, Reikjavīka ir mainījušās. Tāpēc Rīga bija labākā izvēle. Turklāt šeit ir vairākas lietas, kuras filmas vajadzībām varam vairāk atļauties, piemēram, darbaspēks ir lētāks nekā citur. Materiāli gan nekļūst lētāki filmas setu būvēšanai, jo daudz kas tomēr jāved un jāimportē. Tas objektīvi ceļ cenu, bet darbaspēks noteikti ir faktors, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Piemēram, mēs nupat trīs setus būvējām Londonā, un tas bija teju uz pusi dārgāk nekā Rīgā. (..) Mums pašiem šeit tā ir liela lieta - zināt, ka tepat pa Vecrīgu, iespējams, pastaigājas tādas zvaigznes kā Benedikts Kamberbačs un Eva Grīna, kura pat apmeklēja tavu izstādi Rīgā. Lai arī tu esi režisors, priekšnieks, kurš vada, bet tik un tā - kā ir tev pašam? Esi strādājis ar Danielu Kreigu Džeimsa Bonda filmā un citām zvaigznēm. Kā tas ir? Kerijs Fukunaga: Šobrīd, kad aiz muguras jau tik daudz darbu un filmu, es teiktu, ka tik ļoti neuztraucos vairāk. Bet atceros, kas taisīju savu vēsturisko filmu "Džeina Eira", kur galvenajās lomās bija tādas zvaigznes kā Maikls Fasbenders, Mia Vasikovska un Džūdija Denča, es domāju, ko gan es kā režisors varu vispār ietekmēt tik pieredzējušas aktrises kā Džūdija Denča aktierspēle? Tā kā es un viņas aģents esam labi draugi, turklāt es vispār toreiz tikai sāku tik lielus soļus spert lielajā kino, mani mierināja un teica, ka tieši Džūdija ir ļoti atvērta un ieinteresēta šajā sadarbībā. Un tā, pamazām strādājot ar šīm zvaigznēm, es pats ar katru reizi aizvien vairāk redzu viņus kā cilvēcīgas būtnes, nevis to grandiozo sasniegumu sarakstu, kas viņiem katram ir. Un otra lieta, ko minēji, ka režisors ir tas priekšnieks, te  man jāsaka, ka kino tomēr ir kolektīva māksla un režisors ir viena no sadaļām. Ir aktieri, studija īpašnieki, producenti un tā tālāk. Tā kā tam projekta pilotam ir jāspēj visi pasažieri nogādāt galapunktā. Kāda ir tā realitāte medaļas otrā pusē, kā tas ir - strādāt, piemēram, pie Džeimsa Bonda jeb aģenta 007 filmas? Kerijs Fukunaga: Katru reizi, kad strādāju pie liela projekta, vienmēr šķiet, ka es uzsūcu jaunas zināšanas, kuras noteikti varēšu izmantot nākamajā projektā. Bonda gadījumā tas lielākais izaicinājums bija laiks. Nevis tur kaut kāds atsevišķs lietu kalendārs, bet laiks kopumā. Es Bondu pārņēmu, kad tikko prom bija devies Denijs Boils. Un, kā jau šajās milzu budžeta augsta tempa filmās, daudz kas ir atkarīgs no tā datuma, kad tiek noteikta pirmizrāde un kā tiek sakārtots lokāciju kalendārs. Līdz ar to daudzas scenārija lietas tiek piekoriģētas pēdējā mirklī. Tu vari iedomāties, ka tik lielos projektos daudz ko izlemj gadiem iepriekš, un pēc tam pie tā ir jāturas. Mēs Bondu no A līdz Z pabeidzām 18 mēnešos. Ar visu to, ka jau bija sākusies COVID epidēmija, mēs to paspējām, un tas vēl ir relatīvi ātri. Mums vajadzēja ar visiem kaskadieriem, specefektu departamenta dublieriem jau darīt lietas laicīgi, pirms vispār pirmā scenārija aprises bija gatavas. Tā kā laiks Džeimsa Bonda filmā bija vislielākais izaicinājums. Kerijs Džoudži Fukunaga kā brīvprātīgais ir arī strādājis Ukrainā, kurp viņš devās 2022.gadā uzreiz pēc Krievijas uzsāktās pilna mēroga karadarbības. Viņš ne tikai gādāja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, bet arī fotografēja. Viņa fotouzņēmumus kā arī ukraiņu mākslinieces Tatjanas Malinovskas videodarbus  no šī gada marta līdz pat 2.maijam varēja apskatīt arī izstādē "Lyuta vesna – Lost Spring" (Zaudētais pavasaris) Rīgā, galerijā „Cut Art”. Rīgā nupat bija skatāma tava fotogrāfiju izstāde no Ukrainas. Izstāsti šo stāstu, kāpēc tu izlēmi kā brīvprātīgais doties uz kara plosīto Ukrainu un strādāt tur? Kerijs Fukunaga: Es ieguvu grādu politikas zinātnē un politikas vēsturē esmu mācījies ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm - Francijā, Grenobles Politikas institūtā. Mani vienmēr interesējusi vēsture, kā arī skats uz ārpusi, uz ārpasauli. Mani vienmēr vairāk interesējusi Amerikas ārpolitika nekā iekšpolitika. Turklāt savulaik ticēju, ka, taisot filmas, mēs varam mainīt un ietekmēt pasauli. Šobrīd gan tik strikti vairs nevaru teikt, redzot, kas notiek apkārt. Īpaši pēc Bonda filmas, es aizvien spēcīgāk izjūtu to, kas notiek pasaulē, to notikumu domino efektu. Jā, es taisu filmas un izklaides industrija ir ļoti būtiska. Bet es vairs sevī iekšēji nespēju ilgāk būt tikai pasīvs vērotājs. Es vēlējos darīt un palīdzēt. Un tā es sazvanīju Hosē Andrē, kurš ir radījis un vada vada "World Central Kitchen", un Ukrainā jau bija viņu palīdzības virtuves, un teicu, ka vēlos braukt uz Ukrainu pie viņiem. Viņš atbildēja, ka varu braukt, bet manu drošību garantēt gan nevarot. Es teicu, ka nebraucu filmēt, bet mans nodoms ir palīdzēt un strādāt tur tieši kara laikā. Sacīts - darīts, ierados.  Sākotnēji darbojos un palīdzēju ar koordinēšanu, tad jau darīju arī citus darbus. Divarpus mēnešu laikā pēc kara sākuma tās vietas, kur biju es, sāka stabilizēties. Sākām Kijivā, tad Irpiņa, Buča, tad devos uz Sumu apgabalu. Tad uz Harkivu, kamēr tur vēl notika aktīva karadarbība, un tur es uzturējos ilgāku laiku. Pēc tam tālāk devos uz Kramatorsku, kur bija ļoti nežēlīgas krievu ofensīvas. Briesmas draudēja visu laiku. Bet tur tajos ciematos un pilsētās bija palikuši ļoti daudz civiliedzīvotāju, un viņi nekādu ofensīvas laikā nevarēja tikt pie iztikai nepieciešamajām lietām. Tad es un citi brīvprātīgie devāmies pie šiem ļaudīm, lai redzētu, kas viņiem trūkst, ukraiņiem vienmēr būs bietes un kartupeļi. Bet bija vajadzīga maize un elementāra medicīniskā palīdzība. Mums tas bija jādara no mājas uz māju, lai pēc tam varētu ziņot uz štābu, ko, kur un kam vajag piegādāt. Tā bija unikāla pieredze, jau savā ziņā tā līdzinās problēmu risināšanai filmas laukumā, tikai šeit tev ir iespēja reāli ietekmēt cilvēku dzīves. Tu iepriekš minēji, ka tevi vairāk interesē Amerikas ārpolitika, nevis iekšpolitika. Es neko nesaprotu un nezinu par tavas valsts iekšpolitiku, bet man ir daži draugi ASV, un viņi saka, ka nav labi. Kas to vērtē šobrīd, atrazdamies šeit, Latvijā? Kerijs Fukunaga: Tas ir apkaunojoši. Šobrīd ir pats sliktākais laiks būt amerikānim. Mēs esam neglīti pasaules acīs. Es nezinu precīzus datus, bet pusei amerikāņu nav pases. Lielākā daļa runā tikai angļu valodā, nezinot vismaz vēl vienu svešvalodu. Ja tev pie ziemeļu robežas ir tikai Kanāda un dienvidos Meksika un apkārt okeāns, tad var nelikties ne zinis. Nav tā kā šeit, Eiropā, kur dažādas kultūras ir visapkārt un tev jāiekļaujas tajā mikslī. Tāpēc krievu propaganda svin uzvaru Amerikā šobrīd. Tas nu reiz ir skaidrs. Un tas notiek jau gadiem, to var redzēt komentāru sadaļā. Tāda sajūta, ka cilvēki darbojas pēc konkrēta scenārija, jo tieši tāda, kādu piedāvā propaganda. Ir bijuši pētījumi par šo un tie liecina par to, ka šeit nav iespējama nekāda saprātīga diskusija iepretīm sazvērestības teorijām un propagandai. It kā cilvēki pēkšņi būtu pamodušies jaunā patiesībā, no kuras nav atpakaļceļa.  Ko saka tev zināmie filmu ļaudis? Kerijs Fukunaga: Lielākā daļa no viņiem vienkārši nespēj noticēt tam, kas notiek acu priekšā. Lielākoties tā ir tāda apstulbuma sajūta šāda absurda priekšā. Protams, daudzi sev jautā - ko es varu darīt lietas labā? Kā redzam, ielu protesti šeit nedarbojas. Ko darīt? Es nezinu. Man nav atbildes. Vēsture rāda, ka šādi lieli pagriezieni parasti notiek ar lielu asins izliešanu. Arī mums šeit, tūkstošiem kilometru attālumā no ASV, bezmaz vai piespiedu kārtā ir jācenšas saprast Amerikas politiku. Ko un kāpēc Amerika dara? Kāpēc? Kerijs Fukunaga: Es šobrīd nevaru uzburt labāku nākotnes vīziju. Šobrīd nudien neizskatās labi. Tomēr vēsture rāda, ka Amerika var uzņemties vadību un nostāties vēstures pareizajā pusē. To pierāda kaut vai Rūzvelta politika īsi pirms Otrā pasaules kara, kad ASV izvēlējās izolacionisma politiku un nevienai no tobrīd apdraudētajām pusēm nepalīdzēja. Piemēram, viņš publiski neatsaucās uz Japānas iebrukumu Mandžūrijā, bet fonā jau sāka gatavoties karam. Es gan neliktu Rūzveltu un Trampu vienos svaru kausos. Nebūt. Vairāk par Krieviju šobrīd ASV militāri industriālais komplekss ir uztraucies par Ķīnu, un dažiem vēl šķiet, ka tā varētu būt Trampa ilgtermiņa spēle, lai nošķirtu Krieviju no Ķīnas un tie nekļūtu par vienotu spēku. Bet es neticu, ka Tramps ir tik gudrs, tā tāda muļķu parāde drīzāk. Kāda ir mākslinieku un kultūras cilvēku atbildība šajos laikos? Arī pie mums notiek diskusijas par to, ka strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka kara nav, neies krastā. Vai tev ir tāpat? Kerijs Fukunaga: Jā. Mēs jau Bondu filmējot, kas nu jau ir pirms sešiem gadiem, apspriedām Surkovu, Putina ideoloģijas autoru un polittehnologu. Tam cilvēkam ir pieredze gan televīzijā, gan rakstniecībā, un viņš prot pretnostatīt divas puses un radīt sajukumu, kurā tad var no aizkulisēm visu vērot un kontrolēt. Dezinformācija ir ļoti spēcīgs ierocis, mēs to centāmies arī iedzīvināt mūsu filmas ļaunajā tēlā. Bet tas, ko viņi Krievijā dara ar sabiedrību, ir nesalīdzināmi milzīgāks spektrs, tie ir kā nebeidzami, milzīgi viļņi, kam cilvēks vairs nav spējīgs stāties pretī un noslīkst tajos. Un es teiktu tā: ja mākslai ir iespēja pacelties virs tā visa un atmaskot to apburto loku, tam noteikti ir vērtība. Un noslēgumā - kas būs tas, ko tu sev paņēmis līdzi no Rīgā pavadītā laika? Kerijs Fukunaga: Tas saistās zināmā mērā ar to, ko redzu Ukrainā. Iemesls, kāpēc es pazīstu arī jūsu kino ļaudis, piemēram, Lauri un Raiti Ābeles, ir profesionālais latviešu skeitbordists Madars Apse. Mēs esam draugi. Reiz, redzot Madara un viņa draudzeni Viļņā, aizrunājāmies par to, kā ir satikušies mūsu vecvecāki. Viņš saka - gulagā, un ironiskā kārtā arī mani vecvecāki satikās gulagā, un tajā brīdī man ir iespēja nonākt nevis tādā akadēmiskā kārtā, bet satikt reālus cilvēkus, kuriem tā padomju okupācijas trauma atbalsojas paaudzēs un turpina ārdīties acu priekšā Ukrainā. Un es redzu, cik jūs šeit nopietni to uztverat, ka spējat novērtēt to, ka esat NATO, jo citādāk tās šausmas varētu atkārtoties arī šeit. Un jā, tas, ko es paņemu līdzi, ir absolūta cieņa pret jums par to, kā jūs paši esat nosargājuši savu brīvību un negrasāties to atkal pazaudēt.  

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa   Lielākais un smalkākais tirdzniecības nams 20. gadsimta sākumā Rīgā bija "J. Jaksch & Co". Greznā ēka, kas Otrā pasaules kara laikā tika sagrauta, atradās kādreizējā Svērtuves ielā 11 (iepretī Melngalvju namam). Nams tika uzcelts 1900.–1901. gadā pēc arhitekta Karla Felsko projekta, pārbūvējot 19. gadsimta vidus ēku. 20. gadsimta sākuma Rīgas ceļvežos tas raksturots kā viena no "brīnišķīgākajām Rīgas celtnēm gan praktiskā iekārtojuma, gan skaistuma ziņā".  Namā bija ierīkota centrālapkure, elektriskais apgaismojums un – pirmo reizi Rīgā – lifts, kura apgādi ar elektrību nodrošināja vietējā spēkstacija. Vecrīgas blīvajā apbūvē ēka izcēlās ar grezno un izsmalcināto fasādes noformējumu. Apakšējo stāvu klāja Ārensburgas (tag. Kuresāre) kaļķakmens plāksnes, bet pārējo fasādi – keramikas mozaīka, kurā alegoriskas figurālas kompozīcijas papildināja ornamentāli ierāmējumi neorenesanses stilā. Mozaīka bija izgatavota uzņēmumā "Villeroy & Boch" Vācijas pilsētā Metlahā pēc Nirnbergas arhitekta Teodora Eiriha skicēm veikala iepriekšējās paplašināšanas laikā – ap 1895. gadu. Jaunās fasādes vajadzībām nedaudz tika mainīta kompozīcija, jo veikals bija ieguvis papildu stāvu un plašus logus. Vienīgais zināmais materiāls, kas ļauj novērtēt iespējamo nama polihromiju (okera gamma ar sarkanīgu nokrāsu un atsevišķiem silti zaļiem un sarkaniem akcentiem), ir akvareļa tehnikā darināts ēkas attēls, kas izdots kā pastkarte, bet vēlāk izmantots uzņēmuma reklāmā Rīgas adrešu grāmatā. Saskaņā ar veikala darbības sākotnējo specifiku (porcelāna, stikla un zeltlietu tirdzniecība), fasādes mozaīkās attēloti nozīmīgi 16. un 17. gadsimta Vācijas stikla, porcelāna un juveliermākslas meistari: 16. gadsimta keramiķis Bernārs Palisī, 17. gadsimta ķīmiķis Johans Kunkels, Meisenes porcelāna ražotnes pamatlicējs 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā Johans Frīdrihs Betgers, kā arī Nirnbergas 16. gadsimta zeltkalis Vencels Jamnicers. Motīvu simboliskais aspekts: divi ķerubi fasādes malās, kuri "izaug" no piramidālām, spirālveidā vītām kolonnām, saule, globuss, sieviete ar lāpu un lodi, kas izstaro gaismu. Celtnes interjerā savulaik vienā no plafoniem tika iekļauts 1716. gada gleznojums "Sābas ķēniņienes pieņemšana ķēniņa Zālamana pilī". Nozīmīgais darbs, kas tapis Rīgas krāsotāju cunftes meistara Korda Meiera darbnīcā, zudis līdz ar ēku, kurā tas atradās. "J. Jaksch & Co" veikalā bija pieejamas daudzas un dažādas preces: līdzās traukiem, sudraba galda piederumiem, porcelāna sīkplastikai, zeltlietām, pulksteņiem un lampām, kas veidoja galveno sortimentu ap 1901. gadu, varēja iegādāties izsmalcinātu sadzīves tehniku, interjera priekšmetus, rotaļlietas un citas preces. Arhitekts Edgars Slavietis savās bērnības atmiņās par 20. gadsimta sākuma Rīgu atceras, ka pie Jakša  turīgie rīdzinieki varēja iegādāties arī pirmos fajansa tualetes podus, kurus lepni veda mājās bez iepakojuma... Kā liecina 20. gadsimta sākumā (domājams, ne agrāk par 1906. gadu) izdotais veikala reklāmas katalogs, “J. Jaksch & Co” varēja atļauties piedāvāt daudzu slavenu Eiropas uzņēmumu ražojumus, kā arī preces no visas pasaules, akcentējot to kvalitāti. Piedāvājums ietvēra gan priekšmetus, kas bija darināti pēc ievērojamāko jūgendstila meistaru metiem (piemēram, Emīla Galē vāzes), gan antīku kristāla slīpējumu kopijas vai itāļu un vācu marmora skulptūras. Sortimentā bija arī ekstravagantas lietas, piemēram, no krokodilādas vai varžu ādas gatavoti portmoneji un piezīmju grāmatiņas. Tomēr nozīmīgākais bija fakts, ka līdzās mākslinieciski augstvērtīgajam Kopenhāgenas un Meisenes porcelānam šeit varēja iegādāties Anša Cīruļa keramiku, kā arī citus vietējo mākslinieku un amatnieku izstrādājumus – kamīna piederumus un elegantas pītas mēbeles, tādējādi veikalam kļūstot par labas gaumes un jūgendstila popularitātes veicinātāju Rīgā.

Pieminot starptautisko Sieviešu dienu, stāsts par pirmajām Latvijas sociāli aktīvajām sievietēm. Latvijā sievietes apvienoties sabiedriskās organizācijās sāka pēc Pirmā pasaules kara, kad bija spiestas pārņemt karā zaudēto vīriešu pienākumus, un secīgi arī uzstāt uz savām tiesībām. Vēsturnieces Ineta Lipša un Aiga Bērziņa-Kite šobrīd gatavo Latvijas  Sieviešu organizāciju padomes dibināšanas simtgadei veltītu izdevumu Latvijas Nacionālajā arhīva avotu sērijā. Grāmatā būs apkopoti gan tā laika sieviešu organizāciju protokoli, gan arī tiek veidota biogrāfiska vārdnīca par tajos minētajām sievietēm.  Sieviešu dienu svinēt sāka Amerikas Savienotajās valstīs, 1909. gadā tolaik Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. Gadu vēlāk, jau Otrās internacionāles VIII kongresa ietvaros Kopenhāgenā notikušajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Latvijā starptautisko sociālistisko sieviešu dienu sāka svinēt 1924. gadā, to svinēja marta beigās, nenosakot konkrētu datumu. Šai dienā tika rīkotas sieviešu masu sapulces, kuras organizēja Latvijas Sociāldemokrātu un strādnieku partijas sieviešu centrs ar Klāru Kalniņu priekšgalā. Iedibinātā tradīcija turpinājās līdz 1935. - 40. gadam, kad pamazām visas partijas Latvijā tika aizliegtas, un secīgi – arī to rīkotie pasākumi. Mans vārds ir Anda Buševica, un es svinu Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu, jo saskatu tajā jēgu. Padomjlaikā iedibinātais 8. marts ir tā diena, kad es pieminu savas dzimtas un arī Latvijas vēstures stiprās sievietes. Un mums ir ko svinēt. Šogad aprit simtgade kopš pirmās Latvijas sieviešu konferences un Latvijas sieviešu organizāciju padomes dibināšanas. Šim notikumam veltīts Latvijas universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta gada garumā Siguldas novadā rīkotais pasākumu cikls “Rīts ar literatūrzinātnieku”. Bet gada noslēgumā Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijā plānots izdot Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolus  (1925-1940) ar zinātniskajiem komentāriem un biogrāfisku vārdnīcu. Pie šī izdevuma strādā divas Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša, kuras tad nu arī aicināju uz sarunu. Viena no sadaļām Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijas topošajā izdevumā, ir  biogrāfiskā vārdnīca par visām Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolos   minētajām sievietēm. Izdevuma autores Ineta Lipša un Aiga Bērziņa Kite paraugam atsūtījušas šķirkli par vienu no redzamākajām sievietēm politiķēm – Bertu Pīpiņu. Dzimusi 1883. gadā. Codes Spārniņos rentnieka ģimenē, mācījās Bauskā Beķera proģimnāzijā. Ģimnāzijas izglītību nepabeidza, jo vajadzēja pelnīt iztiku. Taču ar iegūto izglītbu pietika, lai viņa varētu strādāt par guvernanti, un tādā veidā aizceļoja uz Harkivu Ukrainā, vēlāk Berlīni, Vācijā, visurs izmantojot pašizglītības un izglītojošu kursu apmeklējuma iespējas. Pēc atgriešanās Latvijā laulība ar literatūras kritiķi, latviešu sociāldemokrātiskās preses redaktoru Ērmani Pīpiņu-Vizuli ievērojami uzlabo viņas sociālo statusu. Berta Pīpiņa ir trīs bērnu māte, pēc vīra nāves 1927. gadā pārņem arī viņa uzņēmējdarbību, paralēli ieņemot dažādus politiskus amatus. Bertas Pīpiņas biogrāfijā patiesi pārsteidz daudzpusība. Taču Ineta Lipša uzreiz arī norāda, ka Bertas Pīpiņas stāsts nav gluži tipisks savam laikam. Latvijas Sieviešu organizāciju padomes veidošana tika uzsākta 1925. gada vasarā, bet lēmums par šādas organizācijas izveidi tika apstiprināts Pirmajā Latvijas sieviešu konferencē, kas notika 1925. gada 26.–27.septembrī. Šogad atzīmējam šīs organizācijas dzimšanas simtgadi, lai arī oficiāla statūtu izstrāde un organizācijas reģistrēšana Rīgas apgabaltiesā ieilga līdz par 1929. gadam. Tā darbojās līdz 1940. gadam, kad autoritārā režīma apstākļos tās darbība tika izbeigta.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. No 38 Viljama Šekspīra (1564–1616) lugām dažādos laika posmos ir iestudēti vairāk nekā 20 baleti un citu dejas žanru skatuves darbi: “Antonijs un Kleopatra”, “Hamlets”, “Makbets”, “Romeo un Džuljeta”, “Otello”, “Sapnis vasaras naktī”, “Spītnieces savaldīšana” un citi. Sākotnēji arī paša Šekspīra lugās tikušas izmantotas dažādas tā laika galma dejas: burē, čakona, gavote un citas. Kopš 18. gadsimta horeogrāfi jau veidoja baletus, iedvesmojoties  no Šekspīra lugām. Vairāki avoti apstiprina, ka šī ideja pieder franču horeogrāfam un dejas teorētiķim Žanam Žakam Novēram (Jean-Georges Noverre). 1761. gadā viņš  Francijas galmā iestudēja baletu “Antonijs un Kleopatra”. Mūzikas autors bija Versaļā dzimušais vācu izcelsmes komponists Rūdolfs Kreicers (Rodolphe Kreutzer). Savukārt itāļu komponistu un horeogrāfu Frančesko Kleriko (Clerico) bija iedvesmojusi traģēdija “Hamlets”. Līdz pat mūsu dienām šis caururbjošais atriebības stāsts (Hamlets) ir ieintriģējis un izaicinājis māksliniekus, tostarp horeogrāfus. Savas versijas īstenojuši tādi pasaulslaveni horeogrāfi kā Džons Noimeiers (John Noimayer), Kenets Makmilans (Keneth McMillan), Deivids Niksons (David Nixon), Radu Poklitaru un citi. Šekspīra lugai “Otello, Venēcijas moris” pievērsies viens no modernās dejas ietekmīgākajiem pamatlicējiem, meksikāņu horeogrāfs Hosē Limons (José Arcadio Limón). Viņš radīja 20 minūšu garu izrādi „Mora pavana” ar Henrija Pērsela mūziku. Pēc paša Hosē Limona, kurš dejoja oriģinālversijā, viens no nozīmīgākajiem Otello lomas interpretiem bijis Rūdolfs Nurijevs. Neapšaubāmi viens no populārākajiem sava žanra paraugiem ir balets „Romeo un Džuljeta” pēc Šekspīra ģeniālās traģēdijas motīviem, kas daudzkārt izmantoti arī  citos mākslas žanros. Pats pirmais šī stāsta horeogrāfiskās partitūras izveidotājs bija itālis Eusebio Luci (Eusebio Luzzi), kurš 1785. gadā Venēcijā  iestudēja baletu ar Luidži Mareskalki (Luigi Marescalchi) mūziku. Turpmāko versiju vidū jāmin 19. gadsimta sākumā tolaik slavenā horeogrāfa  Vinčenco Galeoti (Vincenzo Galeotti) iestudējumu Dānijas Karaliskajā teātrī. Tam mūziku radīja Klauss Nīlsens Šalls (Claus Nielsen Schall), kurš darbojās gan kā vijolnieks, gan dejotājs un baletmūzikas autors. Savu “Romeo un Džuljetas” versiju 1833. gadā Kopenhāgenā uzveda Galeoti audzēknis Augusts Burnonvils (August Bournonville). Starp citu Burnonvila slavenāko baletu vidū ir arī mūsu baleta repertuārā izrāde “Silfīdas”. Intriģējoši pavērsieni saistīti ar Sergeja Prokofjeva 1934. gada ieceri. Sākotnējais “Romeo un Džuljetas” librets paredzēja mainīt stāsta beigas, ļaujot jaunajiem mīlētājiem laimīgi turpināt dzīvi. Taču padomju laika represiju gaisotnē tomēr tika nolemts pieturēties pie traģiskā noslēguma. Kad Lielā teātra direkcija pasludināja šo mūziku par nedejisku un nepiemērotu, komponists izveidoja vairākas simfoniskās svītas, kas turpina savu patstāvīgo skatuves dzīvi līdz pat mūsdienām. Prokofjeva baleta pirmizrāde, gan nepilnā versijā, notika 1938. gadā Brno. Horeogrāfs bija tā laika starptautiski atzītā čehu slavenība, Ivo Psota. Krievijas pirmizrāde jau pilnā apjomā Leonīda Lavrovska iestudējumā notika Sanktpēterburgā 1940. gadā. Tā filmas versija (1955) tika godalgota ar Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru. Gan Eiropā, gan aiz okeāna vēl aizvien tiek uzvesta Prokofjeva mūzikā balstītā horeogrāfa Džona Kranko “Romeo un Džuljeta”. Vēl aizvien Anglijas Nacionālā baleta repertuārā ir Rūdolfa Nurijeva 1977. gada versija, izveidota par godu Karalienes Elizabetes Otrās valdīšanas Sudraba jubilejai. Bet baleta sākotnējo, laimīgo beigu versiju, 2008. gadā, balstoties uz  Prinstonas Universitātes profesora Saimona Morisona (Simon Morrison) pētījumiem, iestudēja amerikāņu horeogrāfs Marks Moriss (Mark William Morris). Viljama Šekspīra literāro darbu dramaturģija, tēlu daudzveidība, to psiholoģiskā sarežģītība un daudzpusība, kā arī filozofiskais dziļums turpina piesaistīt komponistus un horeogrāfus arī mūsdienās. Latvijas Nacionālajā Operas un  baleta teātrī  iestudēti seši Šekspīra literārajos  darbos balstītie  baleti: Aleksandra Lemberga “Antonijs un Kleopatra” (1972), Lāslo Šeregi “Spītnieces savaldīšana” (2001), Jurija Vamoša “Sapnis vasaras naktī”(2010), Allas Sigalovas “Otello” (2012), Antona Freimana “Hamlets”(2019), bet “Romeo un Džuljeta” pat vairākkārt: Jevgēņija Čangas inscenējumā ar Annu Priedi un Haraldu Ritenbergu, kā arī Aleksandra Lemberga, Vladimira Vasiļjeva un Valentīnas Turku oriģinālajās versijās.   Baleta viencēliens “Hamlets” ar Rahmaņinova un Lindas Leimanes mūziku aicina skatītājus arī šodien.

ASV prezidents Donalds Tramps ir tik aktīvi strādājis un runājis, ka šoreiz raidījums Divas puslodes ir par Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ne tikai par tām, jo Tramps mēģina ietekmēt visu pasauli. Pirmkārt, viņš to dara, izmantojot kā ieroci muitas tarifus. Sācis ar Kanādu, ar Meksiku un ar Ķīnu. Tiesa, pirmajām divām valstīm lēmuma īstenošana ir par mēnesi atlikta. Nākamais viņa šantāžas upuris varētu būt Eiropas Savienība. Eiropas virzienā raugoties, Tramps grib mainīt ne tikai tirdzniecības bilanci, bet arī atņemt Dānijai lielāko salu pasaulē Grenlandi. Viņš esot apņēmies panākt, ka Grenlande būs ASV īpašumā. Tāpat Trampu interesē atgūt kontroli pār Panamas kanālu.  Norises pasaulē analizē Jānis Kapustāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, un Sigita Struberga, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre. Grenlandi gribu! Vikingu kuģotāji, kuri 10. gadsimta nogalē piestāja pie Grenlandes krastiem, lika pamatus šīs pasaulē lielākās salas tūkstoš gadus ilgajām saiknēm ar Skandināviju. 1775. gadā toreizējā Dānijas-Norvēģijas apvienotā karaliste pasludināja Grenlandi par savu koloniālo valdījumu, un pēc tam, kad Norvēģija 1814. gadā apvienojās ar Zviedriju, sala palika Dānijas kroņa zeme. Liela daļa tās teritorijas gan ilgi bija neizpētīta un nekartēta, tāpēc pilnvērtīgu suverenitāti pār Grenlandi Dānija nodibināja tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem iesākās Grenlandes autonomizācijas process, kura pēdējais etaps noslēdzās ar 2009. gada Pašpārvaldes aktu. Grenlande ieguva plašu autonomiju, atstājot kādreizējās metropoles ziņā tikai ārējās drošības, monetārās politikas un daļu no ārlietu jautājumiem. Kopš tā laika spēkā pieņēmusies kustība par pilnīgu Grenlandes neatkarību, aptaujas liecina, ka par to ir vairāk nekā puse no salas iedzīvotājiem, un līdz nesenam laikam šo ideju atbalstīja arī pašreizējā autonomijas valdība ar premjeru Mūti Bouropu Egedi priekšgalā. Vēl šī gada sākumā tika plānots, ka neatkarības referendums varētu notikt vienlaicīgi ar Grenlandes parlamenta vēlēšanām aprīļa sākumā, taču ideja šķiet nolikta malā kopš brīža, kad savu agresīvo Grenlandes iegūšanas kampaņu uzsāka Donalds Tramps. Viņš šai ziņā nav nekāds pirmatklājējs – ideja atpirkt salu no Dānijas aktualizēta vairakkārt. Atbilde no Kopenhāgenas, kā arī šajā reizē, allaž ir bijusi, ka Grenlande netiek pārdota. Tomēr nekad agrāk no Vašingtonas nav izskanējusi tik agresīva retorika, kāda tā ir patlaban, konkrēti draudot Dānijai ar milzīgiem ievedmuitas tarifiem un neizslēdzot pat militāra spēka lietošanu. Var atgādināt, ka Savienoto Valstu militārā klātbūtne Grenlandē pastāv jau šobrīd un balstās 1951. gada nolīgumā, saskaņā ar kuru Dānija piekrīt ASV bāzu izvietošanai, pretī saņemot garantijas aizsargāt salu pret jebkādu ārēju iebrukumu. Atbildot uz prezidenta Trampa izteikumiem, Kopenhāgena paudusi gatavību visa veida sadarbībai drošības jomā un paziņojusi par nozīmīgu finansējuma palielināšanu Arktiskā reģiona aizsardzībai. Savukārt Grenlandes parlaments steidzamības kārtā pieņēmis likumu par ārvalstu vai nenosakāmas izcelsmes finansējuma aizliegumu politiskajām organizācijām. Tēvocis Sems kā deva, tā ņems (kanālu)! Savā pirmajā ārvalstu tūrē jaunais Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio devās uz vairākām Centrālamerikas valstīm. Tūres degpunktā, protams, bija vizīte Panamā, kurai jaunievēlētais prezidents Tramps izvirzījis teju viennozīmīgas teritoriālas pretenzijas. Runa ir par kādreizējo Panamas kanāla zonu, kuru līdz 1999. gadam kontrolēja Savienotās Valstis. Amerika uzņēmās Atlantijas un Kluso okeānu savienojošā kanāla būvi pagājušā gadsimta sākumā, kad vairākas desmitgades iepriekš šo projektu pusceļā bija pametusi Francija. Tā kā finansējums, tehnoloģijas, organizācija un daļa darbaspēka nāca no Savienotajām Valstīm, šķita diezgan loģiski, ka pēc kanāla izbūves tam pieguļošās teritorijas nonāca Vašingtonas beztermiņa nomā. Var piebilst, ka pati Panamas valsts tapšana 1903. gadā ir saistīta ar kanāla projektu. Līdz tam Panama bija Kolumbijas Republikas sastāvdaļa, kas kļuva neatkarīga pēc tam, kad Savienotās Valstis ar militāras iejaukšanās draudiem piespieda Kolumbiju atzīt Panamas neatkarību. Taču 20. gs. otrajā pusē mazā Centrālamerikas valsts un tās sabiedrība vairs nebija gatava samierināties ar amerikāņu „servitūtu”, kas sašķēla Panamas teritoriju divās daļās. Pēc vairākiem asiņainiem protestiem kanāla zonā Amerika piekrita sarunām, un 1979. gadā tika parakstīta vienošanās par teritorijas pakāpenisku nodošanu pilnīgā Panamas suverenitātē. Tagad prezidents Tramps nepaguris klāsta, ka tā esot bijusi kļūda, ka Panama pārkāpjot vienošanos un vispār esot atdevusi kanālu ķīniešiem. Savienotās Valstis kā iedevušas, tā paņemšot kanālu atpakaļ. Tādējādi nenākas šaubīties par Marka Rubio un Panamas prezidenta Hozē Raula Mulino sarunu saturu. Panamas valsts galva apsolīja apzināt iespējamo Ķīnas interešu klātbūtni kanāla uzņēmumos un iespējas pārtraukt priekšlaicīgi līgumus ar Honkongā reģistrēto kompāniju, kas pārvalda ostas abos ūdensceļa galos, lai gan šo ostu darbība nav tieši saistīta ar paša kanāla funkcionēšanu. Tomēr viņš vēlreiz uzsvēris, ka Panamas kanāls ir un paliks viņa valsts suverena teritorija. Mēs sitīsim ar tarifiem, arvien, arvien! 1.februārī prezidenta Trampa piesolītā partneru slānīšana ar tarifu milnu šķita pieņemam konkrētākas aprises – Baltā nama saimnieks paziņoja, ka otrdien stāšoties spēkā 25% ievedmuitas tarifi Meksikas un Kanādas precēm, kā arī 10% importam no Ķīnas. Ekonomisti steidzās atgādināt par iespējamām nopietnām problēmām, ko šāds solis radīs pašu Savienoto Valstu ekonomikai. Taču jau pirmdien, 3. februārī, grandiozie plāni izrādījās atlikti vismaz uz mēnesi. Vispirms tika paziņots, ka Meksikas prezidente Klaudija Šēnbauma piekritusi nosūtīt 10 000 karavīru uz valsts ziemeļu robežu nelegālās migrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanai. Dienas otrajā pusē tādu pašu atlikšanu saņēma arī Kanāda pēc tam, kad premjerministrs Trudo bija aprunājies ar Trampu pa telefonu. Arī šajā gadījumā izšķirošais esot robežkontroles arguments, lai gan fentanila daudzums, kas Savienotajās Valstīs nonāk caur ziemeļu robežu, ir salīdzinoši niecīgs. Var piebilst, ka gan Kanāda, gan Meksika jau bija paziņojušas, ka amerikāņu tarifu ieviešanas gadījumā tās spers adekvātus atbildes soļus. Finanšu tirgi, kas pirmdienas rītu sagaidīja ar manāmu kritumu, pēc paziņojumiem par tarifu atlikšanu atgriezās normālā kondīcijā. Tikām Ķīna paziņojusi, ka tā savu 10% tarifu apstrīdēšot Pasaules Tirdzniecības organizācijā un noteikusi atsevišķiem Savienoto Valstu produktiem ievedmuitas tarifus līdz 15% apjomā. Tiek atzīmēts, ka starp šiem produktiem nav nozīmīgāko no ASV importējamo preču kategoriju. Dienaskārtībā ir arī jautājums par iespējamajiem tarifiem Eiropas Savienībai. Motīvu šai ziņā netrūkst, sākot ar Savienoto Valstu bilances deficītu tirdzniecībā ar apvienoto Eiropu, beidzot ar vēlmi tikt pie Grenlandes. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Laiks doties kārtējā ceļojumā uz kādu no pasaules valstīm. Un šoreiz tā būs Jordānija, jeb precīzi sakot – Jordānijas Hašimītu karaliste. Ja tā var teikt, Jordānija ir salīdzinoši jauna valsts, kas atrodas vēsturiski ļoti senā zemē un kurā ir atrodami pierādījumi par dažādām civilizācijām un karalistēm, kas minētas arī Bībelē. Šajā Arābijas pussalas valstī, kas mūsdienās robežojas ar Izraēlu, Palestīniešu kontrolēto Jordānas upes Rietumkrastu, Sīriju, Saūda Arābiju un Irāku, vēsturiski ir atradušās arī tādas karalistes kā Moāba, Edoma un Gileāda. Minot, ka palestīnieši pašlaik kontrolē Jordānas upes Rietumkrastu, šeit arī tāda interesanta vēsturiska un vārdu spēle – Rietumkrasta nosaukums jau parāda, ka šī teritorija atrodas reģionam cauri tekošās Jordānas upes Rietumu krastā. Šī teiritorija arī atradās Jordānijas kontrolē no 1948. līdz 1967. gadam, kad sešu dienu kara laikā to okupēja Izraēla. Pēc tam, kad 80. gadu beigās pēc pirmās sacelšanās savas tiesības uz šo zemi pieteica palestīnieši, Jordānija faktiski savas pretenzijas uz šo teritoriju atsauca. Par vienu no spilgtākajām Jordānijas vēsturiskā mantojuma liecībām noteikti var uzskatīt seno Petras pilsētu. Tā ir akmenī cirsta pilsēta, kas vēl 4. gadu simtā pirms mūsu ēras bija Nabatejas karalistes centrs. Petra ir iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā un 2007. gadā tika atzīta arī par vienu no septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem. Interesanti, ka šī akmeņainajā tuksnesī izvietotā pilsēta ir pazīstama ar savu ārkārtīgi sarežģīto ūdens apgādes sistēmu, jo jau tolaik nabatieši bija cēluši aizsprostus un veidojuši krātuves ūdens savākšanai, tādējādi ļaujot pilsētai tiešām zelt un plaukt. Kārtējo reizi atgriežamies pie tā, ko tik vēsturiski nozīmīgu nav spējušas radīt senās civilizācijas. Jordānija ir spilgts piemērs tam, kā salīdzinoši mazas valstis cīnās par ietekmi, vienlaikus veidojot gan sev izdevīgas, gan dažubrīd pretrunīgas attiecības ar citām valstīm. To, pēc kādiem principiem mazās valstis veido savu ārpolitiku, lūdzām komentēt Andersam Vīvelam, kurš ir Kopenhāgenas universitātes starptautisko attiecību profesors un kurš savu akadēmisko darbu ir veltījis tieši mazo valstu ārpolitikas pētīšanai.

Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore, Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga Cilvēka ķermenis var radīt, uztvert un izteikt mūziku. Parasti profesionālu mūziķu un dejotāju ķermeņi ir apmācīti attiecīgajā jomā kopš bērnības. Neskatoties uz atšķirībām, deja un mūzika ir cieši saistītas viena ar otru, jo tās ir ar kustības un laika mākslas. Esmu trenēta abos virzienos – deju nodarbības sāku apmeklēt četru gadu, bet klavieres spēlēt – piecu gadu vecumā. Tāpēc mani interesē horeomuzikoloģija – nozīmīgs uz praksi balstīts māksliniecisko pētījumu aspekts. Jau 20. gadsimta sākumā šveiciešu pedagogs un pētnieks Emīls Žaks-Dalkrozs (1865–1950) pētīja mūzikas un kustības savstarpējās mijiedarbības fenomenu, pamatojot atšķirīgu izpildītājmākslas virzienu, kurā mūzika un kustība saplūst, lai kļūtu par vienotu mākslu, kas pauž cilvēka garu laikā un telpā. Šo mākslu Dalkrouzs sauca par Plastique Animée. Horeomuzikoloģijas terminu ieviesa kanādiešu izcelsmes amerikāņu pianists un pētnieks Pols Hodginss (Paul Hodgins) 1992. gadā savā darbā "Mūzika, kustība un metafora, pētījums par dejas un mūzikas attiecībām 20. gadsimta horeogrāfijā" (Relationships between score and choreography in twentieth century dance: music, movement and metaphor, 1992). Tas ir savienojums no vārdiem choreo (grieķu: khoreios, no χορός) – deja un musicology, kas ir zinātniska mūzikas pētniecība. Šī termina izpratni padziļināja Kopenhāgenas universitātes profesore Ingera Damšolta, definējot attiecības starp mūziku un deju (Damsholt 1999:2), kas saistītas ar dažādiem dramaturģijas paņēmieniem starp līdzīgo un atšķirīgo un var būt gan imitējošas, gan kontrastējošas, jēgpilni mainoties ar spriedzi un atbrīvotību saistītām epizodēm. Amerikāņu horeogrāfe Džuljeta Makmensa un komponists Bens Tomass pētījumā "No skaņas uz pietupienu: mūzikas teorija dejas zinātniekiem un cieša kustību analīze mūzikas zinātniekiem" (Translating from Pitch to Plié: Music Theory for Dance Scholars and Close Movement Analysis for Music Scholars 2013: 196-217) uzsver divu veidu horeomūzikas attiecības:  pastiprināšana (amplificarion) – viens mākslas veids papildina otru, bet neviens no tiem nav dominējošs un radīšana (emergence) – deja un mūzika kopā rada tēlainību, kas nav iespējama tikai ar vienu mākslu. Savās koncertprogrammas mēģinu iedzīvināt un praktiski iemiesot šīs idejas. Piemēram, pastiprināšana igauņu komponista Lepo Sumeras skaņdarbā "Piedod, Friderik!" (Pardon, Fryderyk) izpaužas, mijoties dejas un mūzikas epizodēm, kas pastiprina māksliniecisko efektu, taču  neuzņemas primāro vai sekundāro lomu. Savukārt ar otru – jaunrades (emergence) aspektu, kurā deja un mūzika kopā rada tēlainību, kas nav iespējams tikai ar vienu mākslas veidu, esmu saskārusies Mārītes Dombrovskas skaņdarbā "Impresijas klavierēm un elektronikai" (2018) ar Amerikā dzīvojošās horeogrāfes Guntas Liepiņas-Milleres horeogrāfiju, kurā deja attēlo bēgšanu no realitātes, kā arī Anitras Tumševicas jaundarbā "Kalnu kristāls" ar Milanas Komarovas horeogrāfiju, kurā deja elektronikas pavadībā attēlo kristāla tapšanas procesu. Slaveni mākslinieki, kuru daiļrade bagātinājusi horeomuzikālās attiecības, ir, piemēram, Džons Keidžs (1912–1992) un Merss Kaningems (1919–2009), Igors Stravinskis (1882–1971) un Džordžs Balančins (1904–1983), Luiss Horsts (1884–1964) un Marta Grēma (1894–1991). Saistībā ar šo horeomuzikālo rakursu vēlos pastāstīt par vēl vienu skaņdarbu – Morisa Ravela Horeogrāfisko poēmu "Valsis" (1920), kura  ideja sākās vispirms ar nosaukumu "Vīne" jau 1906. gadā, kad Ravels bija iecerējis orķestrēt skaņdarbu kā veltījumu valša formai un Johanam Štrausam II. Pēc dienesta Francijas armijā Ravels atgriezās pie savas sākotnējās idejas, rakstot draugam: "Jūs zināt manu aizrautību šiem brīnišķīgajiem ritmiem un to, ka dejā pausto dzīvesprieku vērtēju daudz dziļāk nekā frankistu puritānismu." Tomēr ideja tika pilnībā pārstrādāta. Sergejs Djagiļevs viņam pasūtīja baletu, kas netika uzvests, jo, noklausoties skaņdarbu divu klavieru transkripcijā, Djagiļevs sacīja, ka tas nav balets, bet baleta portrets. Ravels apvainojās un pārtrauca attiecības. Tomēr pāris gadu laikā Valsis kļuva par populāru koncertdarbu. Kad 1925. gadā abi kungi atkal satikās, Ravels atteicās paspiest Djagiļeva roku. Djagiļevs izaicināja Ravelu uz dueli, bet draugi pārliecināja atteikties no šis idejas. Vīrieši vairs nesatikās. Neraugoties uz Djagiļeva atteikumu, "Valsis" piedzīvoja daudzas horeogrāfiskas interpretācijas. Baleta pirmizrāde notika pēc gada 1926. gada oktobrī Antverpenē Flandrijas Karaliskās operas baletā, kam sekoja Idas Rubinšteinas iestudējumi 1928. un 1931. gadā ar Broņislavas Ņižinskas horeogrāfiju. Savukārt izcilo horeogrāfu Džordža Balančina (1951) un Frederika Eštona (1958) iestudējumi aptver dažādas tradīcijas. Balančina horeogrāfija pilnībā iekļaujas nāves dejas lasījumā – stāsts ir par balerīnu, kuru savaldzina un iznīcina tumša vīrieša figūra. Turpretim Eštona klasiskākā, abstraktākā versija šķiet vairāk saskaņota ar Ravela ieceri, jo kompoonists ievadā rakstīja: "No miglas pamazām iznirst dejotāju pāri. Mākoņi pamazām izklīst un kļūst redzama milzīga zāle ar valsī virpuļojošiem dejotājiem. Lustras iedegas pie pirmā fortissimo un atklāj imperatora galma balles zāli aptuveni 1855. gadā." Skaņdarba saturu vislabāk skaidro komponista teiktais: "Daži skaņdarbā sajūt parodiju vai karikatūru par Vīnes valsi, citi sadzird baisas pasaules kara priekšnojautas... Piekrītu, ka šī deja var šķist traģiska galēji sakāpināto emociju dēļ. Tomēr galvenais ir mūzikas paustā pakāpeniskā skanējuma, kustības un gaismas apoteoze."

Krievijas uzbrukumu sekas elektroapgādes sistēmai Ukrainā. Dānijas galvaspilsētas Kopenhāgenas centrā 16. aprīļa rītā izcēlies ugunsgrēks 400 gadu vecajā Biržas ēkā. Jaunajā Bērnu zobārstniecības centrā būs vairāk darbavietu. Cer uz rindu mazināšanu. Ko darīt ar valsts īpašumā esošo Mežotnes pili Bauskas novadā, kas jau trīs gadus netiek lietota un nes tikai zaudējumus, bet nomas tiesību izsoles noslēgušās bez rezultāta? Saeimas komisijā nav vienprātības par skolēnu slikto atzīmju labošanas veidiem.

Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece. Vai zini, ka Emīlam Dārziņam bija dēls Volfgangs, kurš tādu vārdu dabūja – nav grūti iedomāties – kam par godu. Anšlavs Eglītis jokojot ir teicis: „Volfgangs Dārziņš? Kas tas tāds? Ja jau mēs sakām Volfgangs, tad turpinām: Mocarts. Un, ja sakām Dārziņš, tad domājam: Emīls.“ Volfgangs Dārziņš dzimis 1906. gadā, tēvu traģiski zaudējis četru gadu vecumā. Nav nevienas fotogrāfijas, kurā abi būtu redzami kopā. Dēlam pieaugot, līdzība ar tēvu kļūst acīmredzama. Šīs līdzības dēļ Volfgangam uztic tēva lomu Viļa Lapenieka filmā „Melanholiskais – valsis“. Šo filmu režisors sāk uzņemt 1939. gadā, uzreiz pēc „Zvejnieka dēla“ pabeigšanas. Diemžēl 1940. gadā filmēšanu pārtrauc padomju okupācija. Toties abi satiekas mūzikā. Dēls mantojis ne tikai tēva izskatu, bet arī mūziķa talantu. Nav daudz gadījumu latviešu mūzikas vēsturē, kad kori Dziesmu svētkos uz vienas skatuves izpilda tēva un dēla skaņdarbus – Astotajos, Devītajos un arī vēlāk. Kāpēc mēs, kas mācījāmies Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā 60. un 70. gados,  par viņu – komponistu un pianistu, publicistu, klavieru skolotāju un folkloras pētnieku – neko nezinājām? Atbilde vienkārša. Tāpēc, ka Volfgangs Dārziņš 1944. gada rudenī devās trimdā. Ierakstot viņa vārdu Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas periodika.lv meklētājā, atradīsiet pāri 3000 pieminējumu. Tostarp – paša Dārziņa rakstus. Volfgangs rakstīja par dažādām tēmām, ne tikai par mūziku. Viņam piemita lieliska humora izjūta. Piemēram, feļetonu par Latvijas dzintaru, kas publicēts laikrakstā „Latvju ziņas“ 1947. gada janvārī, Dārziņš iesāk šādi: „Vecie rīkļu rāvēji foiniķieši it labi zināja, kāpēc viņi airējās to trako gaisa gabalu ap visu Eiropu, riskējot nolauzt kaklu Biskajas vētrās. Kaut kur smilšainā krastā mita ļaudis, kas mirdzināja zeltainu akmeni…“ Vai par savu draugu un vienaudzi viņa 40 gadu jubilejai veltītā rakstā „Latviešu ziņās“ 1946. gada oktobrī: „Ar Anšlavu Eglīti iepazinos trīs gadu vecumā. Toreiz viņš bija bērns kas bērns un vēl nezināja no galvas nedz  konverzācijas vārdnīcu, nedz Bedekeru…“ (Tas ir ceļotājiem un tūristiem domāts ceļvedis!) Savukārt savam skolotājam Jāzepam Vītolam veltītas šādas rindas: „Tas ir ļauns liktenis — astoņdesmit četru gadu vecumā trimdā būt. Un, diemžēl, mēs tur nekā nevaram līdzēt. Atliek tikai gribēt. Stipri gribēt, kaut savā 85. dzimšanas dienā Profesors varētu atkal elpot dzimtenes gaisu un vērot dzimtenes debesis. Brīvas dzimtenes gaisu un brīvās dzimtenes debesis.“ (1947. gads, „Latviešu ziņas“ Eslingenā) Dārziņš apprecas 1939. gada Ziemassvētkos, un pēc bēgļu nometnēs pavadītajiem gadiem abi ar sievu, mākslinieci Annu Dārziņu pārceļo uz Ameriku. Vispirms uz Spokenu, pēc tam – Sietlu. Dārziņu pāris ir viens no retajiem trimdā, kas var nodrošināt dzīvi, darbojoties savās radošajās profesijās. Par Dārziņa mūziku un tās atpakaļceļu uz Latviju var izlasīt jo daudzajos rakstos jau pieminētajā periodika.lv. Vispamatīgāk komponista dzīvi un daiļradi pētījis Arnolds Klotiņš. Brīnišķīgo klaviermūziku ir spēlējis Ventis Zilberts, Imants Zemzaris, Jautrīte Putniņa un citi mūsu pianisti. Mana iepazīšanās ar Volfgangu Dārziņu sākās pagājušā gadsimta beigās, atverot  Kopenhāgenas „Latviešu tautasdziesmu“ 1956. gadā iznākušo 11. sējumu, kur viņam pamatīgs apcerējums „Latvju tautas melodiju veidi un īpatnības“. Pāršķirstu, bet neiedziļinos. Pirms gadiem 20, kādas „Iļģu“ Amerikas tūres laikā, viesojos bijušajā Dārziņu ģimenes mājā Sietlā.(Tur, starp citu, joprojām atrodas Dārziņa spēlētās klavieres). Grāmatu plauktā atrodu Volfganga Dārziņa „200 latviešu tautasdziesmas solo balsij un klavierēm“, kuras izdevis Alfrēds Kalnājs Čikāgā. Esmu pārsteigta, jo lasot notis, saprotu – vairums dziesmu ir nevis vispārzināmās, bet Latviešu folkloras krātuvē, Emiļa Melngaiļa materiālos atrastas melodijas. Sajūtu prieku par muzikālās gaumes sakritību. Gatavojot šo materiālu, atrodu, ko Dārziņš rakstījis vēstulē Knutam Lesiņam: „Viens gan man dara prieku: no visām 200 apmēram 190 ir pilnīgi jaunas, ko neviens vēl nepazīst.“ Tiesa, tekstus daļai dziesmu Volfgangs, gluži tāpat kā komponisti pirms un pēc viņa, ir mainījis pēc savas patikšanas. Nevienai melodijai no Latgales nav latgaliski vārdi. Volfgangs Dārziņš arī aicinājis trimdiniekus atsākt tautas melodiju vākšanu, rakstot, ka „diemžēl, visi mani materiāli palika dzimtenē un vienīgais ko paguvu paņemt līdz, ir ap 500 folkloras krātuvē norakstītu melodiju, kuras atzinu par vērtīgām“. Latviešu folkloras krātuves pētniece un fondu glabātāja Māra Vīksna stāsta, ka komponists 1944. gada vasarā nedēļām ilgi strādājis folkloras krātuvē – to apliecina precīzi ieraksti krātuves žurnālā. Mūžībā Volfgangs Dārziņš tiek aizsaukts 1962. gada Jāņu dienas rītā, nepiedzīvojot Pirmos ASV Rietumkrasta latviešu dziesmusvētkus, kas Sietlā  sākušies 22. jūnijā. Arī šajos svētkos skan tēva un dēla – Emīla un Volfganga Dārziņu – dziesmas.

Stāsta muzikologs Jānis Torgāns Vai zini, kur ir Šopēna sirds? Tas ir garāks stāsts, kurā jo spēcīga arī traģiskā komponente. Un arī tuvosimies šim kodolam palēnām… Friderika Šopēna dzīves nogale nebija gaiša. Visvairāk ļauna, protams, nodarīja slimība (tuberkulozei tolaik nebija efektīvas terapijas). Šajā laikposmā daudz palīdzēja komponista senie draugi no Varšavas liceja laikiem. Jau kopš 1830. gadiem Šopēna praktisko dzīvi ievērojami atviegloja ārsts Jans Matušiņskis (Jan Edward Aleksander Matuszyński, 1808–1842), un vēlāk (1836–1838) – pianists un komponists Julians Fontana (Julian Fontana, 1810–1869). Viņi uzņēmās savdabīgu Figaro lomu – veica daudzus nepieciešamos ikdienas darbus, tostarp tādus, ko citi nevarētu veikt: nošu pārrakstīšanu, aranžēšanu, sadarbību ar izdevējiem un koncertorganizācijām; Julians Fontana izglāba no bojāejas vairākus Friderika Šopēna darbus, ko komponists bija vēlējis iznīcināt – tostarp brīnišķīgo Fantāziju-ekspromtu. Pēdējais nepilnais dzīves gads Parīzē (kādu laiku arī piepilsētā) bija grūts un tumšs, neraugoties uz draugu, tostarp daudzu aristokrātu rūpēm un nesavtīgu palīdzību. Frideriks Šopēns nomira 1849. gada 17. oktobrī. Pēc komponista jau iepriekš izteikta stingra vēlējuma ārsts daļējā autopsijā izņēma viņa sirdi, kuru Šopēna māsa Ludvika slepus (Krievija taču!) nogādāja Varšavā. Mūsdienās urna ar to atrodas Sv. Krusta baznīcas (Kościół Świętego Krzyża) kolonnā (kas īsti nav kolonna, bet masīvs balsts, itin kā pīlārs). Pēc Vācijas iebrukuma Polijā Otrā pasaules kara sākumā poļu patrioti to rūpīgi noslēpa – relikvijai draudētu tāds pats liktenis kā F. Šopēna piemineklim Lazenku parkā: tas tika vienkārši sagrauts, iznīcināts (pēc kara atjaunots). Bet Friderika Šopēna sirds atrodas tur, kur tā vienmēr ir bijusi – dzimtenē. Pats mākslinieks apglabāts Parīzes Perlašēza kapsētā (Cimetière du Père-Lachaise). Iespaidīgs ir komponista kapa piemineklis Parīzē (skumstošā mūza Eiterpe, uz postamenta paliels komponista bareljefs). Tas negaidīti atgādina arī to, cik samezglotas un negludas bija tuvu cilvēku attiecības. Pieminekļa skulptors ir Ogists Klezenžē (Jean-Baptiste Auguste Clésinger). Viņš vienubrīd bija bijis Žoržas Sandas partneris, bet vēlāk – rakstnieces meitas Solanžas vīrs; māte un meita attiecības neuzturēja, un tieši Frideriks Šopēns nejauši satikto Žoržu Sandu informēja, ka viņa – Žorža Sanda – kļuvusi par vecmāmiņu. Īpatnējs arī stāsts par slaveno Ežēna Delakruā veidoto ekspresīvo Friderika Šopēna portretu (1833). Sākotnēji tas veidots kā Šopēna un Žoržas Sandas nepabeigts dubultportrets, taču pēc gleznotāja nāves 1863. gadā sadalīts divās atsevišķās daļās: mūziķis Parīzē, Luvrā (Musée du Louvre), bet rakstniece Kopenhāgenā, Valsts Mākslas muzejā (Statens Museum for Kunst). Savdabīga versija par Šopēna dzīves noslēgumu ir poļu režisora Ježija Antčaka (Jerzy Antczak) 2002. gadā divās paralēlās – poļu un angļu – versijās veidotajā filmā "Ilgas pēc mīlas" (angl. "Desire for Love", poļu "Pragnienie miłości"). Lente guva mērenu starptautisku rezonansi. Taču filmas fināls varēja radīt katarsi. Tajā no komponista bērēm Parīzē atpakaļ uz Krievijas sastāvā esošo Varšavu braucošajai  Friderika Šopēna māsai Ludvikai muitā krievu zaldātiņš, lūkojot dokumentus, it labdabīgi jautā: "Ko vedat mājup?" Viņa atbild: "Sirdi." Jo tā ir patiesība arī tiešā, burtiskā nozīmē: Ludvika sudraba biķerī ved uz dzimteni Friderika Šopēna sirdi.

No 10. līdz 18. novembrim Vecrīgā, Kaļķu ielā 24, ar jaundarbu koncertprogrammu un meistarklasēm norisināsies telpiskās skaņas festivāls "Komplementārās pretrunas". Tas vienuviet pulcēs Latvijas un ārvalstu komponistus un zinātniekus, lai ar 36 skaļruņu palīdzību speciāli izveidotā daudzkanālu skaņas kupolā ļautu klausītājiem gūt jaunu skaņas uztveres pieredzi. Aptuveni stundu gari telpiskās skaņas koncerti notiks īpaši izveidotā telpiskās skaņas kupolā vairākas reizes dienā. "Latvijā samērā maz pazīstamais koncertformāts klausītājam ļaus piedzīvot skaņas pieredzi, ko nav iespējams īstenot citiem līdzekļiem. Festivāla izglītības programmas ietvaros pasaulslavenais laikmetīgās mūzikas komponists Eduardo Miranda pasniegs meistarklasi mūzikas kompozīcijas studentiem un publisko lekciju festivāla atklāšanas vakarā. Tāpat sadarbībā ar "QLatvia" tiek veidots ievadkurss kvantu skaitļošanā," teikts festivāla aprakstā. "Ar šo projektu mēs vēlamies iepazīstināt Rīgas iedzīvotājus ar laikmetīgas telpiskās mūzikas pieredzi, piedāvājot komponistu speciāli radītu skaņdarbu koncertprogrammu par kvantu fizikas konceptiem. Liela daļa aizrautīgi strādājuši kopā ar zinātniekiem, pat laboratorijās, lai izprastu kvantu fizikas procesus un ietērptu skanējumā. Ar ikgadēju festivālu vēlamies iedzīvināt Latvijas mūzikas ainavā samērā maz pazīstamu koncertmūzikas formātu - telpiskas elektroakustiskas mūzikas atskaņojumus," stāsta festivāla mākslinieciskais vadītājs Voldemārs Johansons. Ar viņu, kā arī komponisti Annu Fišeri, kuras mūzika skanēs šajā festivālā, plašākā sarunā tiekamies "Klasikā". Runājam par skaļruņu kupoliem, to vēsturi un arī to, kādas iespējas tie paver komponistiem un koncerta apmeklētājiem. Anna un Voldemārs pastāsta par saviem akusmātiskajiem darbiem, kurus dzirdēsim festivālā, un Voldemārs arī iepazīstina klausītājus ar festivāla galveno viesi, komponistu, pētnieku un novatorisku skaņu mākslinieku Eduardo Mirandu. Pirms 100 gadiem ievērojamais dāņu fiziķis Nīlss Bors saņēma Nobela prēmiju fizikā par ieguldījumu atomu struktūras izpētē. Viņa revolucionārais darbs lika pamatus kvantu mehānikai un noteica enerģijas kvantizācijas koncepciju atomā, kā arī izvirzīja komplementaritātes ideju, kas paredz, ka daļiņas, atkarībā no veida, kā tās tiek novērotas, uzrāda gan viļņiem, gan daļiņām atbilstošu uzvedību. Svinot šos atklājumus, Vizionārās kultūras fonds sadarbībā ar Dānijas kultūras institūtu un Nīlsa Bora Institūtu, iedzīvināja projektu "Komplementārās pretrunas", kura ietvaros mūzikas autori Anna Fišere (LV), Jacob Kirkegaard (DK) un Tie Yann (CN) iedvesmojās no kvantu zinātnes idejām un, konsultējoties ar kvantu fizikas pētniekiem no Nīlsa Bora institūta Kopenhāgenā, radīja jaunus skaņas darbus. 2023. gadā šo programmu paplašina latviešu autoru jaundarbi (Voldemārs Johansons, Linda Leimane), izveidojot dabaszinātnēm veltītu koncertprogrammu. Festivāla īpašais viesis ir komponists un vairāku nozīmīgu grāmatu autors Eduardo Reks Miranda (Eduardo Reck Miranda). Miranda ir eksperts vairākās mūsdienu mūzikas pētniecības disciplīnās, starp viņa publikācijām ir: "Quantum Computer Music:  Foundations, Methods and Advanced Concepts", "Handbook of Artificial Intelligence for Music: Foundations, Advanced Approaches, and Developments for Creativity". Mirandas pašreizējie pētījumi ir vērsti uz kvantu skaņu un kompozīciju, kas ietver kvantu skaitļošanu. Šajā virzienā viņš sadarbojas ar vadošajiem pētniecības uzņēmumiem šajā jomā: "Quantinuum" un "IBM". Viņa kompozīciju "Qubism" šovasar pirmatskaņoja "Londonas sinfonietta". Plašu interviju ar Eduardo Reku Mirandu "Klasika" piedāvās svētdienas rītā.  Festivālā izskanēs Annas Fišeres (Latvija), Jakoba Kirkegārda (Dānija), Tie Jannas (Ķīna), Eduardo Mirandas (Lielbritānija), Voldemāra Johansona un Lindas Leimanes (Latvija) jaundarbi. Paralēli norisināsies meistarklases.

Laikmetīgā māksla, kas var būt nevis tīri intelektuāla, bet arī ļoti emocionāla un gluži ķermeniska pieredze – tāda bija dāņu mākslinieka Ufes Izoloto un kuratora Jākoba Lillemozes iecere, radot Dānijas paviljona izstādi pagājušā gada Venēcijas mākslas biennālei, ko virkne apskatnieku ierindoja starp spilgtākajiem iespaidiem. Mākslinieki radījuši iztēlotu nākotnes pasauli, ko apdzīvo hiperreālistiski kentauri, ļaujot katram skatītājam veidot pašam savu stāstu par tiem. Tagad šī izstāde atceļojusi uz Rīgu. Izstāde “Mūsu mājas bija Zeme. Uzplaukums” radusi mājvietu tikko pabeigtā biroju ēkā trokšņainās Hanzas ielas malā, līdzās Hanzas peronam. Pirmā stāva zāles neapstrādātajās betona sienās un grīdās jaušams kaut kas pirmatnējs, ko mākslinieki integrējuši izstādes stāstā. Dāņu mākslinieka Ufes Izoloto vadībā ienirstam izstādes pasaulē, kur smaržo pēc kaltētām jūraszālēm. Jūraszāļu kaudzēs mētājas svešādi veidojumi, kas it kā atgādina dabas veltes, taču ir mutējuši mums nepazīstamās formās. Kolonnas klāj it kā senus laikus redzējuši jūgendstila rotājumi, ko, iedvesmojoties no vietējās arhitektūras, īpaši Rīgai radījušas dāņu mākslinieces, kas strādā arī Larsa fon Trīra filmās. Bet izstādes centrā ir divi hippereālistiski kentauru ķermeņi. Lielāki par cilvēku, tomēr izskatās tik īsti, ka grūti atraut acis. Kentauru ķermeņi veidoti no silikona, cilvēka matiem un dāņu šķirnes zirgu ādas, un uz tiem vienlaikus it kā gribas skatīties, bet ir arī ļoti neomulīgi. Viens no kentauriem guļ uz grīdas un laiž pasaulē kentauru mazuli, bet otrs turpat netālu ir pakāries. Tas ir kā filmas stopkadrs, kas skatītājam liek minēt, kas te noticis un kas varētu notikt pēc tam. Strādājot pie šīs izstādes Venēcijas biennālei, mākslinieks Ufe Izoloto un kurators Jākobs Lillemoze radījuši veselu fantāzijas pasauli, par kuru varētu stāstīt stundām. Ir skaidrs, ka pasaule ir mainījusies, un tagad to apdzīvo kentauri. Kas tieši ir noticis – par to savas versijas var veidot paši skatītāji. Varbūt kentauri ir cilvēku radītas būtnes, jo paši savā ķermenī cilvēki šajā pasaulē vairs nevar izdzīvot? Antīkā pasaule un mitoloģija te satiekas ar biotehnoloģijām un identitātes jautājumiem. Dabas tēma līdzās hipnotizējošajiem kentauru ķermeņiem izstādē ienes vēl vienu stāsta slāni. Piemēram, kaltētās jūraszāles ir arī stāsts par Dānijas vēsturi un tradīcijām: tās ievāca un izmantoja māju jumtiem – līdz pat metru biezi jumti, kas nedeg, nesamirkst un nepelē, šodien ir nelielās Leso salas vizītkarte. Taču šajā izstādē daba ir mainījusies: tā ieguvusi jaunu spēku un pilnībā valda kentauru apdzīvotajā pasaulē, kur dzīvības sula ir kļuvusi gluži burtiska un plūst caur kentauriem piestiprinātajām caurulītēm. Rodas asociācijas ar mākslīgā intelekta un klimata pārmaiņu pārvaldītu pasauli, taču izstādes autori nesniedz vienu “pareizo” atbildi, kas te domāts. Abus izstādes veidotājus iedvesmo populārā kultūra, filmas, komiksi, zinātniskās fantastikas darbi. Kā norāda kurators Jākobs Lillemoze, savā ziņā šis ir arī viņu veltījums iztēles dižgariem un radošajam darbam, kas ne vienmēr atrod savu ceļu mākslā, jo mākslas pasaule nereti ir vairāk intelektuāla, nekā iztēles pilna. Mēs gribējām doties vairāk iztēles virzienā, saka Lillemoze. Un skatītājiem tas patika. Izstāde līdz šim bijusi apskatāma Venēcijas biennālē un mākslinieku mājās Kopenhāgenā. Rīga ir trešais pieturpunkts. Katrai izstādes vietai radīts mazliet cits pavadošais stāsts un noskaņa, ņemot vērā apkārtējo kontekstu, kuram mainās līdzi arī pati izstāde, stāsta Izoloto un Lillemoze. Jaunā biroju ēka, kurā iekārtota kentauru izstāde, pieder "Pillar" grupai, tāpat kā "Hanzas perons" un Laikmetīgās mākslas muzejam iecerētā teritorija tai līdzās. Un tam ir cieša saistība, jo izstāde uz Rīgu atceļojusi, tieši domājot par nu jau gadiem iestrēgušo muzeja projektu, ko savulaik sāka īstenot "ABLV Bank" labdarības fonds. Izstādes kuratore Latvijā ir Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdes locekle un Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece Elīna Vikmane. Izstādi pavadīs arī sarunu programma par tādām tēmām kā hibriditāte, iztēles pasauļu radīšana, māksla un veselība, un arī, piemēram, - kā lasīt pasakas, kurās allaž kāds nomirst, un kā runāt ar bērniem par šo tēmu. Izstādei tapusi arī izglītības programma, kas iekļauta “Latvijas skolas somas” programmā. Izstāde "Mūsu mājas bija Zeme" līdzās "Hanzas peronam" būs apskatāma no 23. septembra līdz 19. novembrim.  

„Iespēja, ka Tramps uzvarēs cīņā par vēl vienu termiņu, ir ļoti reāla,” – tā publikācijā apgalvo raidsabiedrības CNN analītiķis Harijs Entens, atsaucoties uz aptauju rezultātiem. Tomēr par kandidāta reālām izredzēm nonākt Baltajā namā vairums politikas ekspertu joprojām ir visai skeptiski. Tikmēr Ukrainas armijas uzbrukuma operācijām joprojām ir tikai ierobežoti panākumi, smagi laužoties cauri krievu okupantu izveidotajiem mīnu laukiem un tikai dažviet iespiežoties pirmajā aizsardzības līnijā. Bet nedēļas nogalē vairāk nekā 40 valstu pārstāvji pulcējās samitā Saūda Arābijas pilsētā Džidā uz sarunām, kuru mērķis ir veidot Ukrainas miera procesu, iesaistot tajā arī t. s. globālo dienvidu valstis. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un ārpolitikas eksperts Ojārs Skudra. Ovālais kabinets vai cietuma kamera? „Iespēja, ka Tramps uzvarēs cīņā par vēl vienu termiņu, ir ļoti reāla,” – tā savas 30. jūlija publikācijas virsrakstā apgalvo raidsabiedrības CNN analītiķis Harijs Entens. Apgalvojuma pamatā ir aptauju rezultāti, kuri rāda, ka eksprezidenta reitingi šobrīd ir labāki nekā jebkad pēc 2020. gada vēlēšanām un vieni no labākajiem visā viņa politiskās karjeras vēsturē. Pašreiz Trampu atbalsta vairāk nekā puse no Republikāniskās partijas vēlētājiem, un šis atbalsts ir lielāks nekā visiem citiem potenciālajiem republikāņu kandidātiem kopā. Viņa spēcīgākā konkurenta, Floridas gubernatora Rona Desantisa reitings tikmēr rāda lejupslīdošu tendenci. Šī situācija gan var nešķist īpaši pārsteidzoša, zinot, ka nu jau apmēram deviņus gadus Tramps ir nemainīgi populārākais republikāņu politiķis. Tas, kas daudziem var šķist teju šokējoši, ir, ka šobrīd viņš reitingu ziņā ir praktiski panācis pašreizējo prezidentu Džo Baidenu. Kā zināms, kopš šī gada aprīļa Donalds Tramps ir pirmais prezidents vai eksprezidents Savienoto Valstu vēsturē, kuram uzrādīta krimināla apsūdzība. Un ne viena, bet veselas trīs! Lietā par grāmatvedības noteikumu pārkāpšanu, kas saistīta ar maksāšanu par mutes turēšanu pornoaktrisei Stormijai Denielsai, tiesa sāks skatīt lietu nākamā gada 24. martā. Tiesas procesa sākums lietā par slepenu dokumentu nelikumīgu piesavināšanos paredzēts nākamā gada maijā. Visbeidzot pirms dažām dienām eksprezidentam tika celtas apsūdzības potenciāli visnopietnākajā lietā – par viņa lomu 2021. gada 6. janvāra Vašingtonas nemieros. Donaldu Trampu apsūdz sazvērestībā nolūkā  pārkāpt pilsoņu tiesības, sazvērestībā nolūkā krāpt valdību, ļaunprātīgā oficiāla procesa kavēšanā un sazvērestībā nolūkā īstenot šādu kavēšanu. Savienoto Valstu likumi neliedz kriminālnoziegumos apsūdzētai personai kandidēt uz valsts galvas amatu, un neliedz to arī notiesātai personai. Juristiem neesot gan gluži skaidrs, vai Donalds Tramps teorētiski varētu kļūt arī vadīt valsti no cietuma kameras, taču ir skaidrs, ka, tiekot ievēlētam, viņam būtu daudz lielākas izredzes izvairīties kā no tiesāšanas, tā notiesāšanas. Atgriežoties pie prezidenta kandidātu reitingiem, tad aptauju rekordi pārspēti vēl vienā ziņā: vairāk nekā piektā daļa vēlētāju neuzskata par pieņemamu ne vienas, ne otras lielās partijas kandidātu. Līdz šim šis rādītājs nav bijis augstāks par 5%, izņemot 2016. gada vēlēšanas, kurās, kā zināms, Donalds Tramps pārspēja Hilariju Klintoni. Šāds vēlētāju noskaņojums palielina neatkarīgo kandidātu proporcionālo ietekmi, lai gan par šāda kandidāta reālām izredzēm nonākt Baltajā namā vairums politikas ekspertu joprojām ir visai skeptiski. Ukraina dur sāpīgi Ukrainas armijas uzbrukuma operācijām joprojām ir tikai ierobežoti panākumi, smagi laužoties cauri krievu okupantu izveidotajiem mīnu laukiem un tikai dažviet iespiežoties pirmajā aizsardzības līnijā. Kā stāsta, Krievijas vadonis Putins, nesen pārdzīvojis pamatīgu izbīli „Vāgnera grupas” privātmilitāristu dumpja laikā, tagad esot teju vai eiforijā par to, cik sekmīgi izdevies ierakties viņa armijai. Ar šo noskaņojumu izskaidrojama daudz bravūrīgākā poza, kuras nozīmīgākā izpausme ir sadarbības pārtraukšana t.s. Labības vienošanās ietvaros. Tomēr pēdējās nedēļās Ukraina īstenojusi vairākus uzbrukumus, kuri apliecina, ka Kijiva spēj trāpīt agresorvalstij visai jutīgos punktos. Vispirms te jāmin triecieni, kurus Ukraina 6. augustā vērsa pret Čonharas un Heničeskas tiltiem, kuri savieno Krimas pussalu ar Krievijas okupēto Ukrainas dienviddaļu. Spriežot pēc publicētajiem attēliem, tilti vismaz uz laiku padarīti autotransportam neizmantojami. Tā kā t.s. Krimas tilts, kas savieno okupēto pussalu ar Krievijas teritoriju pāri Kerčas šaurumam, tika atkārtoti bojāts jau pagājušā mēneša vidū, satiksme ar Krimu okupantiem kļūst arvien apgrūtinātāka. Otrs Ukrainas bruņoto spēku mērķis pēdējā laikā ir Krievijas kuģi, kuriem uzbrūk, izmantojot bezpilota peldlīdzekļus jeb ūdens dronus. 4. augustā šādā uzbrukumā tika nopietni bojāts Krievijas Melnās jūras flotes desanta kuģis „Oļeņigorskas kalnracis”, savukārt nākamajā dienā – Krievijas tankkuģis. Tomēr visefektīgākais, kaut arī no tīri militārā viedokļa visnenozīmīgākais, bija atkārtots dronu trieciens vienai no augstceltnēm Maskavas Starptautiskajā biznesa centrā, sauktā arī par Moscow-City. Tas ir šajā gadsimtā uzbūvēts debesskrāpju puduris, kura ēkas ir starp augstākajām Eiropā. Pēc visa spriežot, uzbrukumā neviens nav nopietni cietis, taču psiholoģiskais efekts, Maskavas elitārajai publikai sajūtot tiešu apdraudējumu Kremļa izraisītā rezultātā, ir pamatīgs. Krievija paliek aiz durvīm Nedēļas nogalē vairāk nekā 40 valstu pārstāvji pulcējās uz samitu Saūda Arābijas pilsētā Džidā uz sarunām, kuru mērķis ir veidot Ukrainas miera procesu, iesaistot tajā arī t.s. Globālo dienvidu valstis. Ideju par šādu procesu Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis izteica pagājušā gada nogalē, un par pirmo soli tās īstenošanā kļuva plaši nereklamētā tikšanās jūnijā Kopenhāgenā ar 15 valstu pārstāvju piedalīšanos. Džidas konference, tādējādi, vērtējama kā nozīmīga attīstība kaut vai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi. Nozīmīgs sasniegums ir Ķīnas iesaistīšanās, un par Pekinas īpašā vēstnieka Eirāzijas jautājumos Li Huja klātbūtni pirmām kārtām jāpateicas Saūdu karaļvalsts diplomātijai. Būdama tradicionāla Savienoto Valstu sabiedrotā, Saūda Arābija pēdējā laikā nozīmīgi tuvinājusies Ķīnai, kura, savukārt, palīdzējusi uzlabot Rijādas pagātnē pat atklāti naidīgās attiecības ar Teherānu. ASV delegāciju vadīja prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš pēc sarunām slavēja Ķīnas konstruktīvo pozīciju. Kas zīmīgi, aiz samita durvīm atstāta agresorvalsts Krievija, un Maskava jau nodēvējusi visu procesu par nelaimei lemtu. Arī tādas procesa dalībnieces kā Brazīlija un Meksika paudušas, ka neuzskata par adekvātu procesu, kurā nepiedalās „visas puses”. Tomēr Krievijas piedalīšanās, vismaz šobrīd, droši vien nozīmētu procesa izgāšanu. Viens no nozīmīgākajiem Ukrainas panākumiem Džidā ir visu dalībvalstu vienošanās par Ukrainas teritoriālās nedalāmības principu tās starptautiski atzītajās robežās, un to, kā zināms, Krievija kategoriski noraida. Tāpat šobrīd nav praktiski nekādu cerību, ka Kremli varētu piedabūt vispār runāt par prezidenta Zelenska 10 punktu miera plānu, kas ietver, cita starpā, arī starptautiska tribunāla izveidi kara noziedznieku sodīšanai un uz Krieviju pretlikumīgi izvesto Ukrainas bērnu atgriešanos dzimtenē. Kā vēsta Ukrainas diplomāti, Džidā „Zelenska desmit punkti” bija vienīgais apspriežamais miera priekšlikums. Viedokļu nesakritību tā sakarā gan procesa dalībvalstīm ir ļoti daudz. Sagatavoja Eduards Liniņš Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Stāsta literatūrzinātnieks, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs Henrika Ibsena dramatiskā poēma "Brands" bija nozīmīgākais pavērsiena punkts norvēģu rakstnieka radošajā biogrāfijā, jo tieši ar šo darbu viņš izpelnījās vispārēju ievērību. Taču "Branda" publicēšana saistījās ar pārpratumiem, kas manuskriptam varēja kļūt liktenīgi. Dramatisko poēmu "Brands" Ibsens uzrakstīja pēc tam, kad 1864. gadā Norvēģijas parlaments Stūrtings bija viņam piešķīris gada stipendiju klasiskās kultūras studijām Itālijā. Ibsens apmetās Romā, kur, dzīvodams visai pieticīgos apstākļos, centās iepazīties ar antīko un Renesanses mākslu un rast vielu jaunam literāram darbam. Viņa iepriekšējā pieredze teātrī nebija īpaši laimīga, jo gadu pirms aizbraukšanas no dzimtenes bankrotēja viņa vadītais Kristiānijas (tagad Oslo) Norvēģu teātris; tur glabātās Ibsena personiskās lietas vēlāk, pēc viņa aizbraukšanas, tika pārdotas ūtrupē. Sieva Suzanna vēlāk atmiņās stāstīja, ka 1865. gada vasarā, kad Itālijas mazpilsētā Aričā tapa "Brands", viņi dzīvoja ne tikvien nabadzīgi, bet gandrīz kā ubagi. Tāpēc Ibsenam ienākumi par jauna darba publikāciju bija izšķirīgi svarīgi. "Branda" sacerēšana tomēr nesekmējās tā, kā gribētos. Ibsens sāka "Brandu" rakstīt kā episku poēmu, taču darbs nevirzījās uz priekšu. Par to, ka aizsāktais sižets tiks veidots dramaturģiskā formā, Ibsens izšķīrās vairāk nekā gadu pēc ierašanās Romā. Rakstnieka vēstules liecina, ka "Branda" monumentālais, plašais vēriens viņam kļuva skaidrs pēc Svētā Pētera katedrāles apmeklējuma. Ibsens vēstulēs uzsvēris arī to, ka ar grūtībām spēj saskatīt antīkās mākslas saistību ar 19. gadsimtu, savukārt Renesanses perioda Mikelandželo darbi, arī Džovanni Lorenco Bernīni veidotā baroka laikmeta arhitektūra ir tāda, kurā viņš saskata mākslinieka uzdrīkstēšanos un pat neprātu, kāds bija nepieciešams arī "Branda" radīšanā. Turklāt Ibsenu vadīja personiskas dusmas un aizvainojums par to, ko viņš pa ceļam uz Itāliju bija piedzīvojis Berlīnē, kur tieši tobrīd tika skaļi svinēta uzvara prūšu-dāņu karā un demonstrētas dāņiem atņemtās trofejas. Citas Skandināvijas valstis izvairījās no iesaistīšanās šajā konfliktā un ieņēma nogaidošu nostāju, par ko Ibsens bija patiesi sašutis, un dusmas par šādu neizlēmību atspoguļojas arī “Brandā”. Savam laikabiedram Bjernstjernem Bjernsonam Ibsens rakstīja, ka Norvēģijas parlaments, kas bija viņam piešķīris stipendiju, diezin vai būs priecīgs par topošo lugu, tomēr uzsvēra, ka nav gatavs nekādiem kompromisiem. Tieši Bjernsons, viens no tiem, kurš jau iepriekš bija atbalstījis Ibsenu, 1865. gadā panāca vienošanos ar Kopenhāgenas izdevēju Frederiku Hēgeli par Ibsena jaunās lugas izdošanu. Tomēr situācija veidojās sarežģīta. Mutiska vienošanās bija panākta par sacerējumu, kurā būtu risināta ar antīko pasauli saistīta tēma, tomēr rakstnieks izdevēju pārsteidza. Ibsens pavēstīja Hēgelim, ka viņa sacerējums, "Brands", būs laikmetīga luga, kurā pa daļai satīriski atspoguļota norvēģu sabiedrība. Kad rakstnieks nosūtīja lugas manuskriptu, izdevēja atbilde ilgi kavējās, un Ibsens nesaprata, vai viņa darbs apgādā ir saņemts vai arī ir pazudis. Pēc kāda laika Hēgelis tomēr atbildēja un izteica priekšlikumu uz pusi samazināt sākotnēji iecerēto grāmatas metienu. Ibsens nosūtīja uz Kopenhāgenu vēstuli, kurā piedāvājumam piekrita. Taču šī vēstule ceļā noklīda, un rakstnieks, nesaņēmis ziņas no izdevēja, atkal bija neskaidrībā par tālāko. Pēc vairāku mēnešu ilgas kavēšanās “Branda” izdevums tika laists klajā 1866. gada martā. Notikumu tālākā attīstība pārspēja visas cerības. Līdz gada beigām, kā izdevējs ziņoja Ibsenam, luga tika publicēta atkārtoti, četros izdevumos. Frederiks Hēgelis kļuva par pastāvīgu Ibsena darbu izdevēju, turklāt sniedza autoram svarīgus padomus finanšu lietās, tostarp par to, kā vislabāk ieguldīt iekrātos līdzekļus, jo pēc piedzīvotā trūkuma Ibsena ģimene turpināja dzīvot ļoti taupīgi. Tomēr rakstnieks uzreiz apzinājās, ka ar "Branda" panākumiem ir notikusi viņa literārā izlaušanās. Saņemtie honorāri ļāva viņam ar ģimeni apmesties uz dzīvi Itālijā un pievērsties tikai literārajam darbam; turpmāk regulāri sarakstot vienu lugu divos gados, Ibsens izpelnījās arvien lielāku popularitāti un ar saviem darbiem spēja nodrošināt ģimenei stabilus ienākumus. "Branda" publikācija bija pavērsiena punkts arī rakstnieka tēla veidošanā. Ibsens mainīja ģērbšanās paradumus, turpmāk vienmēr cenšoties apģērbā ievērot vislielāko cienību, kas radīja pamatu vēlākajos gados plaši cirkulējošām anekdotēm par Ibsena pilsoniskajiem un pat konservatīvajiem uzskatiem. Viņš mainīja arī rokrakstu, straujas un visai nekārtīgas rakstīšanas vietā turpmāk izdevējam sūtīdams glītus un labi nostrādātus manuskriptus. Tomēr ārējā cienība nekļuva par šķērsli tam, lai Ibsens kļūtu par vienu no visradošākajiem un arī izaicinošākajiem 19. gadsimta pēdējā ceturkšņa autoriem Eiropas literatūrā.

9. decembrī pulksten 18. 30 Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē Latvijas Nacionālās operas soliste Tatjana Trenogina un pianists Māris Skuja piedāvās Riharda Štrausa vokālās mūzikas programmu. Ar abiem māksliniekiem tiekamies "Klasikas" studijā. "Štrausa mūzika prasa lielu atdevi, bet nav nogurdinoša. Riharda Štrausa mūzikai vajadzīga kultūra, līmenis, standarts un spējas saprast literāro tekstu. Štrausa dziesmām jāskan orķestrāli, jo viņš vienmēr tā ir domājis," saka pianists Māris Skuja par Štrausa vokālo daiļradi – tās spilgtākajām un mazāk veiksmīgajām lappusēm. Viņš 9. decembra koncertu neuztver kā kamermūzikas koncertu, drīzāk viena komponista muzikālo portretu. Soprāns Tatjana Trenogina ir Latvijas Nacionālās operas soliste. Viņas repertuārā ir tādas vadošās lomas kā Aīda, Mimī (Bohēma), Amēlija Grimaldi (Simons Bokanegra), Liza (Pīķa dāma), Donna Anna (Dons Žuans), Čo-Čo-sana (Madama Butterfly). Māksliniece ar izcilību absolvējusi Maskavas P. Čaikovska Valsts konservatoriju, kur studēja pie profesores Gaļinas Pisarenko. No 2006. līdz 2008. gadam izglītojusies Karalienes Elizabetes mūzikas koledžā Briselē pie Hosē van Dama. Plūkusi laurus vairākos starptautiskos konkursos. Tatjana Trenogina  dziedājusi Briseles La Monnaie, Maskavas Lielajā teātrī, Briseles mākslu centrā, Luksemburgas Grand Théatre, Sanmarīno teātrī, viesojusies Ķīnā,  Ziemeļkorejā un citviet.  Māris Skuja kopš 1991. gada ir otra lielākā Austrijas operteātra – Grācas operas koncertmeistars, no 2001. līdz 2017. gadam – galvenais koncertmeistars, bet no 2002. gada – arī operas studijas vadītājs. Bijis repetitors Kopenhāgenas Karaliskajā operā, Ķelnes operā, Trondheimas und Gīsenes teātros, kā arī Igaunijas Nacionālajā operā. No 1997. gada regulāri kā pianists un diriģenta asistents darbojies Bregencas operas festivāla uzvedumu tapšanā. Māris Skuja absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju Ādolfa Skultes kompozīcijas un Arvīda Žilinska klavieru klasē. 16 gadus bijis galvenais koncertmeistars un diriģenta Riharda Glāzupa asistents Latvijas Nacionālajā operā (toreiz LPSR Valsts Akadēmiskajā Operas un baleta teātri).  Pateicoties vairāk nekā 45 gadus ilgai darbībai operteātros, Māra Skujas aktīvajā repertuārā ir vairāk nekā 100 operu, liels skaits oratoriju, kantāšu un operešu. Viņa apjomīgās zināšanas par operu dramaturģiju un vokālās mākslas specifiku novērtējuši dziedātāji gan Latvijā, gan ārvalstīs. Šobrīd Māris Skuja veicina arī daudzu Latvijas Nacionālās operas solistu vokālo izaugsmi. Līdztekus pienākumiem teātros tūlīt pēc studiju beigām aizsācis aktīvu pianista-koncertmeistara koncertdarbību, šobrīd jau izskanējuši tūkstošiem koncertu, televīzijas pārraižu un konkursu priekšnesumu. Aktīva sadarbība izveidojusies ar basbaritonu Egilu Siliņu; kopīgi aizvadīti turpat 90 koncerti, kā arī ierakstīti trīs kompaktdiski.   

Karstais laiks ir bīstams ne tikai augstās gaisa temperatūras dēļ, diemžēl arī tāpēc, ka atvēsināšanos cilvēki mēdz padarīt par gana ekstremālu pasākumu, kas var beigties ar smagām traumām un pat cilvēka nāvi. Nebūt nevajag lēkt no tramplīna vai tilta margām, bieži vien pietiek ar labi zināmu ezera laipu, lai viss noietu greizi, ļoti greizi. Raidījumā Kā labāk dzīvot saruna par traumām, kas tiek gūtas, lecot ūdenī, un par rehabilitācijas iespējām pēc tām. Pieredzē dalās Juris Kalniņš, vīrietis ratiņkrēslā, kurš guvis traumu, lecot dīķī. Kā sniegt pirmo palīdzību šādam neapdomīgam lēcējam, skaidro traumatologs ortopēds Agris Mertens. Par rehabilitācijas iespējā stāsta nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari” valdes priekšsēdētāja, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste, ģimenes ārste Anda Nulle. Slimību profilakses un kontroles centrs uzsācis kampaņu par drošu atpūtu pie ūdens "Pārgalvības cena. Nelec!". Kampaņas mērķis ir skaidrot drošas atpūtas pie un uz ūdens nozīmi, kā arī aicināt aizdomāties par sekām, kādas var rasties pārgalvīgas rīcības rezultātā, lecot uz galvas ūdenī. Jura Kalniņa liktenīgais lēciens bija pirms 12 gadiem Līgo vakarā. "Tikko nosvinēju savu 12. dzimšanas dienu," saka Juris Kalniņš, piebilstot, ka tas ir melnais humors. Viņš cer, ka ar laiku arī piecelsies no ratiņkrēsla, arī pateicoties medicīnas attīstībai. "Bija Līgo vakars, svinējām, pirts, piemājas dīķis, visu vakaru lēkāju. Es taču esmu super pārliecināts, lecu visu jaunību, bērnību. Normāla lieta, jālec uz galvas. Lēkāju, jau zāle bija slapja. Liktenīgā reizē paslīdēja kāja, lēciens sanāca tuvāk, nekā vajadzēja. Tad arī notika tas - nokrakšķēja kaut kas, zem ūdens sapratu, ka kaut kas nav labi. Nezinu kādā mistiskā veidā aizkūlos līdz krastam, pamanīja apkārtējie, tie pavilka vairāk ārā no ūdens, tad arī viss, atslēdzos. Nākamais, ko atceros, reanimācija," atminas Juris Kalniņš. "Īstā apjauta, kas noticis, tas nenāca reanimācijā, tas pēc tam sākās tālāk rehabilitācijā, kad saproti, es te gulēšu ilgu laiku. Tad lēnām sāc saprast, kas noticis. Viena liktenīga reize, pāris sekundes, neatgriezenisks process notiek." Agris Mertens bilst, jo siltāka vasara, jo traumu ir vairāk. "Liels noteicošais faktors ir ūdens daudzums upēs un ezeros. Karstajās vasarās ūdens daudzums krietni samazinās un tur, kur varēja droši lekt, vairs to nevar. Tā ir lielākā problēma - pat droši pārbaudītas vietas, kur to esi darījis gadiem, iespējams var būt ļauna un var beigties bēdīgi. Lekšana nav ieteicama  nevienā laikā posmā, jo gada laikā var būt parādījies peldvietā kāds zemūdens objekts. Kāds netīšām lielāku bluķi iemetis, vai tas ir kaut kur iesprūdis. Uz tā var uzsisties un dabūt smagas traumas," skaidro Agris Mertens. "Jo ūdens dziļums ir mazāks, jo lielāka traumas iespējamība. Tā arī tās rodas - truls trieciens pret upes vai ezera gultni." Kāda ir pareizā rīcība šādā situācija, skaidro Agris Mertens. Viņš atzīst, ka bieži pēc šāda lēciena, ja apkārtējie nepamana, cilvēks var arī noslīkt, jo rodas īslaicīgs samaņas zudums vai samazinās rokās spēks. Cilvēku, kurš guvis traumu ir jādabū krastā, problēmas var būt upē, kur cilvēku var sākt nest straume. Tāpat jāizvērtē savi spēki, lai nebūtu tā, ka ejot palīgā, situāciju vēl pasliktina.  Ja cietušajam ir spēks rokās, var padot koku vai dvieli, lai aizķer, un var izvilkt ārā; Ja cietušais ir zaudējis samaņu un vēl atrodas ar seju ūdenī, pirmām kārtām, viņu vajag apgriezt otrādi, lai varētu elpot. To vislabāk darīt divatā, lai pieturētu ķermeni un galvu, tā mazinot neiroloģisko bojājumu. Nevajag tālu nest krastā un noguldīt uz līdzenas vietas.  Nepieciešams izsaukt neatliekamo palīdzību, bet jārēķinās ar attālumu līdz notikuma vietai un laiku, kamēr mediķi ierodas, tāpēc pārējiem jārīkojas koordināti, vienam norādot, ka tas izsauks ātro palīdzību un arī paziņos par to pārējiem, vai vispār var sazvanīt. Ārsts atzīst, ka palīdzēt nācies tikai vīriešiem, nevienu sievieti lēcēju nav operējis, vīrieši ir katru gadu. Tāpat viņš atgādina, ka bīstami var būt arī lēcieni uz kājām ūdenstilpnē. Pēc sarunās ar tiem, kas guvuši līdzīgas traumas, Juris atzīst, ka visi bijuši pieredzējuši lēcēji, pieredzējuši peldētāji. "Lielā pārliecība, ka es visu māku, ir nosacījums, ka kaut kas notiks," norāda Juris Kalniņš. Viens lēciens maina visu dzīvi un arī ar operāciju viss nebeidzas. Uzlabojumi ir minimāli. Psiholoģiskais kritiens ir 3-4 mēnesī, kad cilvēks saprot, ka uzlabojumi notiek minimāli, ārstu prognozes nav tādas, kā vēlētos, tad notiek sevis pārvērtēšana. Tad liela nozīme ir ģimenes atbalstam. "Nācās mainīt ne tikai darbu, bet visa dzīve apgriezās otrādi. Pirms traumas strādāju celtniecībā, ratiņkrēslā tas nav iespējams, laika gaitā iemācījos ar datoru apieties, pārceļos uz ofisu," stāsta Juris Kalniņš. "Bet profesijas mainīšana nav sarežģītākā lieta. Sāksim ar to, ka iemācāmies paši paēst. Tas jau ir sasniegums. Iemācamies sevi apkopt, elementāras higiēnas lietas - noskūt bārdu, nomazgāt seju. Pēc tam nākamais ir gultā pašam pagriezties, ka tevi kāds negroza. Uzvilkt zeķes. Ticiet man, tas sākumā var aizņemt līdz pat stundai, abas zeķes uzģērbt un noģērbt. Nākamais grūtais ir bikses uzvilkt. Kas tur, uzvelc un ej, bet kad rokas ir vājas un guli gultā, atkal aiziet stunda.   Soli pa soli vispirms jāiemācās pamatlietas, tad var sākt par profesijas maiņu domāt. Kad spēj ratiņkrēslā pastāvīgi pārvietoties, sevi apkopt, tad valsts piedāvā izglītības iespējas, apgūt profesiju."  Ārsta minēto samierināšanās periodu, ka tagad dzīve būs citāda, Juris pārvarējis, sākot nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, sportu. Sākumā cilājis hanteles, braucis ar ratiem, iesaistījies ratiņbasketbolā, vieglatlētikā. Ar speciāliem ratiem nobraucis septiņus maratonus.  "Sportošana nodarbina prātu, nav laika visādām muļķībām. Otrs – rehabilitācija," atzīst Juris Kalniņš. "Neskatoties uz karsto laiku, šobrīd "Vaivaros" nav šogad ielekušo. Un es ļoti ceru, ka nebūs. Diemžēl pieredze rāda, ka katru gadu, pēdējos gados gan samazinās šis skaitlis, bet vidēji līdz desmit jauniem cilvēkiem muļķīgas pārgalvības dēļ turpina pie mums rehabilitāciju pēc ķirurģijas, lai spētu dzīvot tālāk dzīvi riteņkrēslā," norāda Anda Nulle. "Statistika ir nepielūdzama, katru gadu ir cilvēki, kas tomēr ir lekuši uz galvas ūdenī, neraugies uz to, ka ir tik daudz kampaņu, runu un sarunu. Diemžēl tas turpinās." "Tam tā nevajadzētu būt un ļoti ceru, ka tā nebūs, jo varam skatīties uz Skandināvijas pieredzi, kur faktiski tādi gadījumi ir retums, varbūt viens vasarā. Runājot ar savu kolēģi Dānijā, kāpēc pie mums ir tik daudz šo gadījumu, viņš teica, jā, pie mums arī bija divi gadījumi Kopenhāgenā - viens bija viesstrādnieki no Latvijas, otrs bija viesstrādnieks no Polijas," turpina Anda Nulle. "Jautājums, kā jūs panākat? Profilakses kampaņa nav tikai tajā brīdī, kad ir karsts, profilakses kampaņa  ir cauru gadu, skolā par to runā, par to runā bērnudārzā, jo patiesībā ir jārunā ar vecākiem, kas rāda piemēru. Ir vienkārši jāieaudzina no bērna kājas tas, ka pārgalvīga rīcība ir stulbums, nevis drosme. Un jāiemāca, ka faktiski jebkurš, ja mēs redzam, ka kāds rīkojas neprātīgi vai vienkārši neapdomīgi, ka tas ir jāpatur. Es domāju, ka šis ir varbūt sabiedrības izglītošanas un audzināšanas darbs, jo tādām traumām nav jābūt. Bet, protams, ir vēl viena lieta. Nupat lasīju plašu Kanādas pētījumu un mūsu dati ir tieši tādi paši. Lielākā daļa - 50% gadījumu - ir alkohola vai narkotiku reibumā. Un jocīgi, ka ir arī tā, ka 30% no šiem pacientiem ir apzinājušies risku, bet vienalga darījušas. Tātad cilvēka daba ir, ka gribas riskēt.

Pirmajā raidījuma „Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500” epizodē dodamies uz Lībeku Vācijā – kādreizējo Hanzas savienības citadeli. Rīgu un Lībeku savulaik vienoja ciešas tirdzniecības saites kuģu līnijā, starp dažādām citām vērtīgām precēm tirgojoties arī ar grāmatām. Varētu sacīt, ka Lībeka ir Vecrīgas kopija – abās pilsētās būtiska nozīme ir baznīcām un tām piesaistītajām skolām, kurās izglītojās topošie kultūras un izglītības dzīves veidotāji. 1525. gadā Lībekā notiek zīmīgs gadījums: tiek konfiscētas luterāņu katehismu grāmatas, tostarp igauņu un latviešu valodās. Tām bija paredzēts doties uz Rīgu, taču katoļu baznīcas asā nostāja pret reformātu draudzēm bija par iemeslu tam, ka šie izdevumi Rīgā tā arī nekad nenonāca. Tomēr šis notikums mūsdienu pētniecībā ir iezīmīgs ar to, ka varam drošticami atzīt, ka tieši šajā, aizturētajā sūtījumā, atradās pirmā grāmata, kura iespiesta latviešu valodā. Par šo un citām interesantām iezīmēm Rīgas un Lībekas kultūras un tirdzniecības attiecībās stāsta vēsturnieks un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Gustavs Strenga.  Savukārt, ja vēlaties sīkāk iepazīties ar Hanzas vēsturi, iesakām Kopenhāgenas Universitātes viduslaiku vēstures profesora Kārstena Jankes grāmatu „Hanza”, kura latviešu valodas tulkojumā tika laista klajā pagājušajā gadā. Attēlā: 1666. gada Livonijas karte. Jan Jansson (1666) / LNB Letonikas un Baltijas centra A. Apīņa Reto grāmatu un rokrakstu lasītava. -- Pēc trim gadiem, 2025.gadā, apritēs 500. gadskārta, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā. Un, iesākot sava veida gaidīšanas periodu, raidījums Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 caur ekspertu pētījumiem un vēstures avotiem izzinās, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanas, idejas un jaunradi Latvijā, tādā veidā stiprinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai. 

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists Edgars Ceske   2021. gada 27. oktobrī aprit 156 gadi, kopš dzimis latviešu izglītības un sabiedriskais darbinieks, ārsts un zinātnieks, siguldietis Kārlis Kasparsons. Viņš pasaulē nāca 1865. gada 14. oktobrī pēc vecā stila  Siguldas pagasta  “Vēja krogā” lauksaimnieka un krodzinieka Mārtiņa Kasparsona un viņa sievas Annas ģimenē. “Kad 1865. gadā ieraudzīju pasaules gaismu”, tā Kasparsons vēlāk rakstīja savās atmiņās, “bija jau atausis nacionālās atmodas rīts. Pusaudzis būdams, dzirdēju tēvu stāstām, ar kādu sajūsmu viņi toreiz lasījuši “Pēterburgas Avīzes” un “Dundurus” [satīrisks almanahs, nomainīja “Pēterburgas Avīžu” satīrisko pielikumu “Zobugals” – aut.]. Ar tādu pašu sajūsmu viņa dēls vēlāk savos ģimnāzista gados lasa Ata Kronvalda “Nationale Bestrebungen” (“Nacionālos centienus”), vāc vietvārdus un kādā “ziedoņa rītā” no Rīgas kopā ar draugu dodas apskatīt “nacionālā likteņa simbolu” – Staburagu.       Pavērsiens K. Kasparsona pasaules uzskatā sākās ar studijām Tērbatas universitātē, kuras viņš uzsāka 1887. gadā – sākumā Teoloģijas fakultātē, no kuras pēc gada pārgāja uz Filoloģijas fakultātes Seno valodu nodaļu, ko pabeidza 1892. gadā. Pēc tam viņš iestājās Dabas zinību fakultātē, specializēdamies botānikā, bet 1900. gadā pārgāja uz Medicīnas fakultāti.      1888. gadā K. Kasparsons kopā ar domubiedriem nodibināja Literāri zinātnisko latviešu studentu biedrību, kurai vēlāk pievienojas Aleksandrs Dauge, Pēteris  Pīpkalējs, dzejnieks Eduards Veidenbaums un citi. Biedrība, kura ikdienā bija vairāk pazīstama ar Pīpkalonijas vārdu,  sapulcējās reizi nedēļā – sestdienu vakaros. Katrreiz kādam no tās biedriem bija jāsagatavo referāts. Biedrība izdeva savu rakstu krājumu “Pūrs”. Vairākus rakstus, tajā skaitā arī “Siguldas māju vārdi” un “Mūsu senču dvēseles” Kasparsons parakstīja ar pseidonīmu “K. Siguldietis”. Viņš rakstījis arī laikrakstam “Dienas Lapa”, žurnāliem “Austrums”, “Izglītība”, “Psiholoģiski pētījumi” u. c., piedalījies  pirmās latviešu Konversācijas vārdnīcas izveidē, kurā nodēvēts par enciklopēdiski izglītotu cilvēku, “latviešu zinību vīru un zinātnisku rakstnieku”. Bez tam studiju laikā Kasparsons izstrādāja darbu par vienu no Baltijas purvu formācijām, iegūdams zelta medaļu.      1890. gadu sākumā K. Kasparsona uzskatos notiek nozīmīgs lūzums – viņš pieslēdzas Jaunās strāvas, resp. marksisma un ateisma idejām. Viens no latviešu sociāldemokrātu vadītājiem Fēlikss Cielēns savā laikā pat nosaucis K. Kasparsonu par “latviešu marksisma ideoloģisko tēvu”. Lai arī šādā apzīmējumā varbūt ir zināma pārspīlējuma deva, tomēr nevar noliegt, ka marksisma filosofija, sevišķi tās vēsturiskā materiālisma puse, jaunībā K. Kasparsonu ļoti aizrāvusi. Par “dedzīgu jaunstrāvnieku” un “marksistiskā dialektikas popularizētāju” K. Kasparsonu nosaucis arī akadēmiķis Jānis Stradiņš.       1897. gadā par saistību ar Jauno strāvu K. Kasparsons kopā ar domubiedriem tika arestēts. Viņam piesprieda divas nedēļas ieslodzījuma universitātes karcerī.       1902. gadā K. Kasparsons pārcēlās uz Rīgu un praktizēja kā ārsts, bez tam kā valdes loceklis darbodamies dažādās biedrībās – kā Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasē u. c., bet  Pirmā pasaules kara laikā strādāja latviešu strēlnieku lazaretē.       Pēc Februāra/Marta revolūcijas, Pagaidu valdības laikā (1917. gada augustā) notikušajās  Rīgas domes vēlēšanās viņš tika ievēlēts pilsētas domē (no Radikāldemokrātu partijas). Šķiet, ka tieši šajā laikā notika K. Kasparsona galīga novēršanās no marksisma kosmopolītisma un atgriešanās pie agrās jaunības, tautas atmodas laikmeta ideāliem. Ilūziju sabrukumu vēlāk  pastiprina arī pieredzētā un personiski pārdzīvotā lielinieku darbības prakse 1917. – 1919. gadā. Tāpat kā jaunībā gadījumā ar studentu korporācijām, arī marksismā   viņš jutās  “deziluzionēts”.       No Latvijas Republikas  nodibināšanās un līdz 1920. gadu vidum K. Kasparsonam bija redzama loma valsts  politiskajā dzīvē. Viņš tika ievēlēts Latvijas Tautas Padomē un kļuva par pirmo Latvijas izglītības ministru Kārļa Ulmaņa valdībā. Šajā laikā viņš jau  bija  pieslējies Arveda Berga vadītajai Bezpartejiskajai grupai (vēlākie nosaukumi “Bezpartejiskā nacionālā apvienība” un “Bezpartejiskais nacionālais centrs”).           Pēc lielinieku iebrukuma Latvijā 1918. gada decembrī un Pētera Stučkas valdības nākšanas pie varas K. Kasparsonu arestēja un nogādāja Valmieras cietumā. Viņam draudēja lielas briesmas. Par šīm traģiskajām dienām stāsta vēlākā Talsu ķirurga un slimnīcas direktora Voldemāra Ruģēna (1895 – 1983) atmiņas. “[Valmierā] tikko bija ienākuši sarkanie. Mēs slimnīcā dzērām kafiju, kad pēkšņi ieskrēja kāds milicis un teica, lai steidzīgi  ejot uz cietumu, kur kāds cilvēks izdarījis pašnāvību. Es paņēmu pārsienamos materiālus un pārējo, kas tādā brīdi nepieciešams un aizsteidzos. Ieradies cietumā, kādā kamerā uz grīdas ieraudzīju vīru lepnā kažokā, kurš ar nazi bija pārgriezis sev vēnas. Apturēju asiņošanu un veicu pārsiešanu.     Atguvies šis cilvēks man teica: “Tagad man vairs nav ko slēpt, esmu Latvijas izglītības ministrs. Kārlis Ulmanis mani komandēja uz Rēveli [tagad  Tallina – aut.] Kad ar pajūgu braucu atpakaļ, Vidzemes jūrmalā kāds no maniem bijušajiem slimniekiem mani atpazina un nodeva. Pēc tam mani aizveda uz Valmieras cietumu”. Šis vīrs bija ārsts Kārlis Kasparsons.      Aizvedu viņu uz slimnīcu. Pirmās dienās viņam klāt stāvēja sardze. Kādu nedēļu vēlāk mani izsauca ārā – no Rīgas bija ieradies kāds cilvēks karavīra mundierī. Tas iepazīstināja ar sevi – Kārlis Pētersons, kara komisārs. Viņam esot uzdots aizvest uz Rīgu ārstu Kārli Kasparsonu. Iegāju pie Kasparsona un pateicu, ka pie viņa atbraukuši. Kasparsons atstāja sievai zīmīti, ka mirstot ne kā gļēvulis. Atdeva arī pulksteni un gredzenu. Vēlāk viņu satiku Rīgā uz ielas un biju izbrīnījies, ka viņš dzīvs. Kasparsons paskaidroja, ka pēc 1905. gada abi ar Pēteri Stučku bijuši marksisti un kopīgi bēguši. Kaut kur pie Baltezera cietuši avārijā un tikko palikuši dzīvi. Stučka, uzzinājis, ka Kasparsons arestēts, pēc viņa aizsūtījis Pētersonu. Kasparsonam bijis jāparaksta dokuments, ka nenodarbosies ar politiku, pēc tam viņš varēja būt brīvs.”      Pēc Latvijas Pagaidu valdības darbības atjaunošanas K. Kasparsons tomēr bezbailīgi turpināja pildīt tos pienākumus, ko viņam bija uzticējusi Tautas Padome. Viņš bija izglītības ministrs arī divās turpmākajās Latvijas valdībās (līdz 1920. gada jūnijam),  Satversmes sapulces un I saeimas deputāts, kā arī Lāčplēša Kara ordeņa un Kultūras fonda domes loceklis. Kā izglītības ministrs viņš lika pamatus Latvijas Augstskolai (vēlākajai Latvijas Universitātei), Latvijas Konservatorijai (tagadējai Latvijas Mūzikas akadēmija), parakstīja rīkojumu par Valsts Muzeja (tagad Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja), Valsts bibliotēkas (tagad Latvijas Nacionālās bibliotēkas) u. c. dibināšanu. Atklājot Latvijas Augstskolu, Dr. K. Kasparsons savā runā teica: “Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latvijas vārdu un viņas vēsturi. Bija laiks, un vēl nesen tas bija, kad par to domāt, kas tagad ir, bija sapnis; kad teica: “tad tas nāks šai zemē, kad akmens stāvēs uz ūdens un spalva grims dibenā. Un tomēr – tas ir nācis, tas ir noticis”.      Vienlaicīgi K. Kasparsons turpināja darboties arī Rīgas pilsētas domē, no 1925. līdz 1929. gadam viņš bija Latvijas Sarkanā Krusta priekšnieks,  “Latvijas Ārstu Žurnāla” redaktors.      Paralēli ārkārtīgi izvērstajai sabiedriskajai darbībai K. Kasparsons turpināja savu ārsta privātpraksi, kā arī zinātnisko darbību. Viņa zinātniskās intereses bija gandrīz vai universālas. Viņš izstrādāja publikācijas ne tikai bioloģijā un psiholoģijā, bet arī tādās nozarēs, kam ar medicīnu varētu likties, būtu visai attāls sakars – piemēram, valodniecībā, mitoloģijā utt. Viņa darbs par līdz šim maz pētīto, seno ilīriešu tautu un tās valodas paralēlēm ar baltiem ieguvis starptautisku ievērību. Īpaši augsti tiek vērtēts K. Kasparsona ieguldījums latviešu medicīniskās terminoloģijas izveidē. Kasparsons bijis gan Latvijas, gan Upsalas universitātes Goda doktors.      1944. gadā  sirmais zinātnieks devās bēgļu gaitās. Viņš miris 1962. gada 21. janvāri 96 gadu vecumā Tīstades nometnē Kopenhāgenā. Tā paša gada 2. februāra numurā “Londonas Avīze” nekrologā rakstīja: “Kasparsona jaunība iekrita tajā laikā, kad latviešu tautā bija milzīgas zināšanu slāpes, bet ļoti maz labi sagatavotu  zinātņu darbinieku. Laikmets un tautas vajadzības prasīja apbruņoties ar enciklopēdiskām zināšanām, un tādas Kasparsons pārpilnām savācis savā darbīgajā dzīves gaitā, iedams tālāk pa mūsu pirmo enciklopēdistu – tautas atmodas darbinieku iesākto ceļu.”

Klajā nākusi Karstena Jānkes grāmata "Hanza", kas iepazīstina ar jaunākajiem pētījumiem par Hanzu un meklē atbildi uz jautājumu, kas bija šī neparastā tirgotāja apvienība, kura lika lauzīt galvu Anglijas karalim? Kādi mīti valda Eiropas kolektīvajā vēstures uztverē par Hanzu un kāpēc mūsdienās Hanza ir kļuvusi par teju tūrisma simbolu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vadošais pētnieks Ilgvars Misāns. Viņš ir arī grāmatas "Hanza" zinātniskais redaktors. "Par Hanzu pastāv daudz mītu un pēdējos 30 gados vēstures zinātnē Hanzas pētniecībā ir notikušas būtiskas pārmaiņas, kas plašākai sabiedrībai nav zināmas. Tas mani pamudināja piedāvāt šo grāmatu latviešu lasītājiem, jo mūsdienīgas informācijas par Hanzu trūkst," norāda Ilgvars Misāns. Viņš atzīst, ka par šo apvienību netrūkst mītu un maldu un grāmatā ir vairāku mītu apraksti un to rašanās skaidrojums. Kā piemērus Misāns min dažādus skaidrojumus par Hanzu Vācijā vēstures gaitā, līdz pat uzskatam, ka Hanza bijusi Eiropas Savienības priekštece. "Jaunākajā literatūrā Hanzu analizē un apraksta ne tik daudz kā pilsētu savienību, bet no tirgotāju un viņu saimniecisko interešu viedokļa. Atšķirībā no agrākajiem traktējumiem mūsdienās akcentē, ka Hanza drīzāk vienoja ne pilsētas kā tādas, bet pirmām kārtām tajā dzīvojošos tirgotājus, kuri apvienoja spēkus privilēģiju iegūšanā, privilēģiju aizsargāšanā ārzemēs. Līdz ar to Hanzu traktē kā tirgotāju kopību, kā tirgotāju tīklu," skaidro Ilgvars Misāns. Vēsturnieka Karstena Jānkes grāmata Hanza ir aizraujošs kopsavilkums par jaunākajiem pētījumiem par Hanzu, skaidrojot gan to, kas Hanza bija, gan arī to, kas šī tirgotāju savienība nebija. Darba pamatā ir zināšanu apmaiņa starp kolēģiem Rīgā, Tallinā, Tamperē, Groningenā, Porto un Seviljā. Hanzai ir īpaša nozīme Latvijas, Livonijas un visas Baltijas jūras telpas vēsturē. Hanzā apvienojušies tirgotāji caur šo organizāciju veidoja ciešu saikni starp austrumu un pārējo Eiropu. No Aleksandrijas līdz Novgorodai tirgotāji bija starpnieki ne tikai precēm, bet arī priekšstatiem, uzvedības paraugiem un valodas prasmēm. Tirdzniecības tīklojumā izveidojušās attiecības ietekmēja pat ģimeņu nodibināšanos un sastāvu. Tirgotāji tādējādi veidoja nozīmīgu urbānās kultūras daļu Latvijas teritorijā. Ilgvars Misāns skaidro, ka Hanzas savienība gan veidojās lēni, gan arī lēni beidza savu pastāvēšanu. "Hanza neaizgāja bojā kādas pēkšņas nelaimes vai krīzes rezultātā, kā "Parex" banka, Hanza izdzisa lēnām, var teikt Hanza aizmiga," norāda Ilgvars Misāns. "Tirdzniecība turpinājās, bet mainījās apkārtējā pasaule. Tirdzniecība pārgāja citās struktūrās un tika organizēta citādi. Hanzas sistēma visveiksmīgāk darbojās 13. un 14. gadsimtā, kad monarhu vara bija samērā vāja, kad nevarēja pilnībā aizsargāt tirgotājus, tad tirgotāji šo trūkumu kompensēja savstarpēji kooperējoties. Kopš 15. gadsimta otrās puses situācija mainījās, tad nākotne piederēja centralizētām monarhijām. Anglijas un citu spēcīgāko valstu valdnieki konsekventi atbalstīja savus tirgotājus, savukārt zemēs, kur atradās lielākā daļa Hanzas pilsētu, tādu spēcīgu valdnieku nebija. Tāpēc Hanzai nācās cīnīties ar pieaugošo konkurenci." Tāpat 15. gss beigās atklāja Jauno pasauli, kas jau bija globālās tirdzniecības aizsākumi. Karstens Jānke (Carsten Jahnke, 1968) ir viduslaiku vēstures profesors Kopenhāgenas Universitātē. Viņa pētījumi veltīti Baltijas jūras reģiona tirdzniecības tīkliem, Hanzas un Lībekas vēsturei viduslaikos. Karstena Jānkes grāmatu "Hanza" izdevis apgāds "Mansards". Hanzas laika liecības Rīgā Hanzas laika liecības var atrast daudzviet Vecrīgā, gan senajos namos, gan ielu nosaukumos – Skārņu, Krāmu, Miesnieku ielas. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā lielākais eksponāts no Hanzas savienības laikiem, kas 400 gadu garumā apvienoja gandrīz 300 pilsētas 16 Eiropas valstīs, ir koges jeb tā laika tirdzniecības buru kuģa fragments. Bet nesen muzejā bija atvērta izstāde par Hanzas tirdzniecību Rīgā, kurā varēja aplūkot savulaik Vecrīgā arheoloģiskajos izrakumos atrastos priekšmetus. Kopā ar izstādes veidotāju un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arheoloģijas krājuma glabātāju Ilzi Reinfeldi skatām dažus eksponātus un caur tiem izzinām laika posmu no 13. līdz 16. gadsimtam, kad Rīgas osta bija nozīmīgs tranzīta punkts – vieta, kur iekrāva un izkrāva preces, lai tālāk tās vestu uz austrumiem vai rietumiem. Preces tika svērtas mērītas, pakotas, tirgotāji vilka ārā savus makus, lai norēķinātos par mantu vai arī, lai pavaļas brīdī kauliņus uzspēlētu, vai pirms gulētiešanas ausis iztrītu. Jā, maka saturs tolaik bija visai daudzveidīgs.

Šoreiz raidījuma vadītājs ir gleznotājs Kaspars Zariņš, kurš kopā ar tēlnieku Gļebu Panteļejevu un gleznotāju Ritumu Ivanovu diskutē gan par pasūtījuma jēdzienu un to, kā nepazaudēt sevi, veicot sabiedriskos un privātos pasūtījumus mākslā, gan par mākslas pareizību un nepareizību jeb laikmetīgo un tradicionālo mākslu. Tiek runāts arī par to, kāpēc Latvijā nav starptautiski konvertējamu mākslinieku un kā izskatītos Latvijas mākslas aina, ja nebūtu bijuši padomju okupācijas gadi. Sarunā tiek skartas arī mākslinieku attiecības ar naudu. Nepazust pasūtījumos Kaspars Zariņš: Labprāt vēlētos parunāt par pasūtījumu mākslā – gan sabiedrisko, gan privāto. Otra tēma – kā izskatītos Latvijas mākslas aina, ja nebūtu bijis padomju okupācijas gadu. Un trešā tēma, kas ar to visu savienotos, būtu – mākslas pareizība un nepareizība jeb laikmetīgā māksla un tradicionālā māksla. Gļeb, tu esi piedalījies vairākos sabiedriskā pasūtījuma projektos – piemēram, tavējais ir Oskara Kalpaka piemineklis Esplanādē, tāpat Krišjāņa Valdemāra tēlainais piemineklis blakus Franču licejam, arī “naudas vērsis”, kas tapis saistībā ar Aizkraukles jeb ABLV banku. Varbūt tu varētu pastāstīt par savu pieredzi un atzinumiem – vai pasūtījums ceļ mākslinieku, vai tas ir vērtīgi, un kas ir nepieciešams, lai izpildītu pasūtījumu? Gļebs Panteļejevs: Pirmkārt, pasūtījuma jēdzienu nekādā gadījumā nevajag reducēt līdz situācijai, ka atnāk viens onkulis, iedod citam onkulim koferīti ar naudu un pasaka – man vajag to un to. Tā ir pasūtījuma humoristiskā versija. Jo pasūtījums ir ļoti daudzpusīga izpausme, un no privātā pasūtījuma līdz sabiedrības pasūtījumam ir ļoti plašs diapazons. Piemēram, kas ir Kultūrkapitāls [Kultūrkapitāla fonds]? Neskatoties uz to, ka tā principā ir pabalstu dalīšana un nozares uzturēšana pie dzīvības, tas tomēr ir arī pasūtījums, jo tur ir savi kritēriji – no tevis attiecīgo produktu gaida ne tikai estētiski, bet arī saturiski un ideoloģiski. Es mazliet trivializēju, bet tā ir. Un tad ir privātais pasūtījums, kura ekstrēmākā forma ir tāda, ka vienkārši kāds savā teritorijā grib uztaisīt kaut ko tādu, kas neattiecas uz sabiedrību vispār, bet domāts tikai vienam cilvēkam, kurš var būt pilnīgi traks, un, ja mākslinieks arī ir traks, tad viņi kopā uztaisa ko tādu, ko vispār normāliem cilvēkiem uz ielas nemaz nedrīkst rādīt. (smejas) Bet pa vidu ir arī, piemēram, pašvaldību pasūtījumi. Par valsts pasūtījumu labāk nerunāšu, jo valsts praktiski nepasūta – ar ļoti retiem izņēmumiem. Pasūtījumu tēlniecība un pilsētvides māksla parasti nāk no pašvaldībām un privātiem ziedotājiem. Bet par to, kas ir pasūtījums – labi vai slikti... Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši ir, un tā ir viena no formām, kā var tapt mākslas darbs – jo sevišķi tāds, kurš kurš prasa ieguldījumus, nopietnu finansējumu. Kaspars Zariņš: Te mēs vēl varētu runāt par to, ka no paša mākslinieka tas nenoliedzami prasa profesionalitāti, spēju iedziļināties un transformēties, jo tev gribot negribot jārada produkts jeb mākslas darbs noteiktā laikā un ar noteiktu stāstu. Es vienmēr priecājos, kā mūziķi runā par to, ka viņiem ir pasūtījums: komponisti saņem pasūtījumus, viņiem pasūta dažādas organizācijas vai kolektīvi, un uzskatu, ka būtībā pasūtījums ir ļoti laba lieta, par ko būtu jārunā plašāk. Ir doma, ka nākotnē pie sabiedriskajām celtnēm obligātā kārtā būtu paredzēta vieta arī mākslai, atvēlot tai zināmu naudas procentu. Ritum, varbūt tu varētu padalīties ar savu pieredzi, jo zinu, ka esi gleznojis arī eksprezidenta Valda Zatlera portretu un dažādus privātus portretus. Kā ir sastapties ar pasūtījumu? Vai tas tev sasien rokas jeb tieši otrādi – tu jūties ļoti labi? Un kas ir labs pasūtījums un kas ir slikts? Piemēram, manā izpratnē labs pasūtītājs ir tas, kurš akceptē mākslinieka rokrakstu, nevis uzspiež viņam, piemēram, kādu īpatnēju formu jeb ieliek viņu kādos noteikumos, kas nav raksturīgi konkrētajam māksliniekiem. Manuprāt, labs pasūtītājs ir tas, kas akceptē un intuitīvi vēlas tieši izvēlētā mākslinieka rokrakstu, jo tā ir tā vērtība. Ritums Ivanovs: Tieši šī situācija, kad mani uzaicināja jeb uzrunāja gleznot prezidenta portretu, man pašam lika aizdomāties par to, kas ir reāls pasūtījums. Pats piedzīvoju laiku, kad mainījās varas: aizejot padomju varai, man šķita, ka ir tāds kopējs valsts pasūtījums, ko māksla arī reāli pilda. Bet, nonākot kapitālistiskajā tirgus situācijā, redzējām, ka pasūtītājs var būt ļoti dažāds – kā jau jūs minējāt, gan publiskais sektors, gan privātais, gan valsts sektors. Kad vajadzēja ķerties pie darba, man vajadzēja pamatīgi saprast, kā es ar sevi strādāju un kā tieku galā ar šāda veida uzdevumu. Un sapratu, ka pats personīgi esmu gājis uz to, lai tas notiktu, jo tas mani interesē – šis žanrs mani interesē, mani interesē tas, ko daru, un ka tas ļoti labi varētu parādīties tieši pasūtījumā, tāpēc jutos ļoti atraisīts, brīvs un ar lielu interesi to arī darīju. Domāju, mākslas rezultāts bieži vien ir atkarīgs arī no tā, kādu enerģiju mēs tajā ieliekam. Mūsu mākslas darbi jau ir tiešs mūsu pašu atspoguļojums. Protams, mūsu kultūras slāņojums īpaši labi redzams sistēmu veidojošās situācijās – piemēram, padomju laiks reāli radīja sistemātisku mākslu – mākslinieki bija pakļauti, pildot konkrētu uzdevumu. Tāpēc mums bieži vien ir jādomā, kas ir māksla. Man māksla ir apziņas paplašināšana un iešana domas virzienā. Tā ka – ja mēs varam sekot savai domai, savai idejai, tas ir fantastiski. Kaspars Zariņš: Manā izpratnē mākslinieks ir kā identifikators sabiedrības sajūtām, jo jūtīgs mākslinieks vairāk vai mazāk sajūt svārstības sabiedrībā, sabiedrības šūpoles. Piemēram, pašlaik ir ļoti izteikta sabiedrības polarizācija gan Covid-19 sakarā, gan arī tieši mākslā. Tas, ko profesionāļi, paši mākslinieki domā par laikmetīgo mākslu, kas it kā ir vairāk “pareiza” nekā tradicionālā māksla, atšķiras no tautas viedokļa, kas tomēr bieži vien nesaprot laikmetīgās mākslas izpausmes. Kā pati laikmetīgā māksla deklarē, pēc idejas tā noliedz rezultātu – svarīgs ir tikai process. Un, ja mēs skatāmies uz pasūtījumu, tad pasūtītājam ir tieši otrādi – viņam ir vajadzīgs rezultāts. Kāpēc Latvijā nav konvertējamu mākslinieku Kaspars Zariņš: Labprāt ar jums vēl parunātu par ļoti svarīgu aspektu, kas faktiski būtu spekulācija jeb fantāzija – kāda būtu Latvijas mākslas aina, ja nebūtu bijis padomju okupācijas gadu? Gadsimtu mijā vairākkārt esmu bijis Dānijā un Skandināvijā, un varētu teikt, ka latviešu mentalitāte ir tuva dāņiem. Viena no pēdējām mākslinieku grupām bija "Kobra" – tā tika dibināta 1948. gadā, pastāvēja līdz piecdesmitajiem gadiem un apvienoja mazāk zināmas valstis – tur bija mākslinieki no Kopenhāgenas, Briseles un Amsterdamas. Skaidrs, ka lielās valstis vienmēr producē mākslas virzienus – to mākslas centri pievelk māksliniekus no visas pasaules, bet šeit mums būtu jāparunā par to, kāpēc Latvijā, piemēram, nav starptautiski konvertējamu mākslinieku, bet tie, kuri, likteņa dzīti, aizbraukuši no Latvijas – piemēram, Vija Celmiņa, kura uz rietumiem devās Otrā pasaules kara laikā, ieguvuši pasaules slavu. Kaut es uzskatu, ka arī Ilmārs Blumbergs būtu varējis kļūt par starptautiski konvertējamu mākslinieku, bet tas nav noticis. Pēc jūsu domām – kāda varētu būt Latvijas aina, ja nebūtu bijis padomju varas un vai latviešu māksliniekiem ir iespējama starptautiska atzinība? Gļebs Panteļejevs: Tu runā par konvertējamību kā starptautisko atpazīstamību, jo kvalitāte jau ir konvertējama. Kā jau tu minēji, Blumbergs ne ar ko nav sliktāks par Viju Celmiņu, bet viņš nav atpazīstams pasaulē. Visi veiksmes stāsti, kas saistīti ar mazām nācijām un to pārstāvjiem, kas izsitušies pasaules mākslinieku hierarhijā, saistīti ar to, ka šie mākslinieki ir ne tikai iesakņojušies konkrētajā vidē un struktūrā – viņi tur ir arī noformējušies un izauguši. Kad gadsimta sākumā tu, tāds trīsdesmitgadnieks, ar visām savām paunām atbrauci uz Parīzi, tad tas jau varēja būt par vēlu - vajadzēja braukt, kad esi vēl pusaudzis. Jā, mēs redzam, ka Latvijā ir laba manta, bet tā manta ir iesēta un izaugusi nepareizā vietā. Diskusija teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

I'mperfekt piektdienā ciemos samtainās balss īpašniece, māksliniece un mūziķe Kristīne Pāže. Šoreiz par mūzikas radīšanas procesu, par grupu Kautkaili, Zemes stundu un Imantu Kalniņu. Par dzīvi Rīgas māklinieku burbulī, par Kopenhāgenas hipsteriem un putnu pētīšanu Latvijas laukos. Daudz runājām par Didzi, kopā būšanu, marihuānu, depresiju un sociālo tīklu detoksu.

Toms Kampars "Gribētos pat zināmā mērā izcelt to lielo labsirdību, viesu uzņemšanu un kopējo tādu pozitīvo noskaņojumu cilvēkiem [Ganā]." Toms ir apguvis arhitektūru Rīgas Tehniskajā universitātē, Vīnes lietišķo mākslu universitāte un ir strādājis Kopenhāgenā, Londonā, Vīnē un Ganā, kura ir viena no četrām Āfrikas valstīm, kurās viņš ir uzturējies, dodoties darba un piedzīvojumu gaitās. Sarunā apspriežam: Kā ir būt automāta stobra nepareizajā pusē. Arhitektūra. Ramadāns. Londonas arhitektūra. Dzīve Āfrikas ciemos un lielākajās pilsētās. Ceļojumu padomi Āfrikā. Māņticība. Āfrikas iedzīvotāju attieksme pret baltajiem cilvēkiem. Un vēl daudz vairāk. Ja tagad sarunai vari veltīt tikai piecas minūtes, dodies uz 01:09:34, kur Toms pastāsta savas domas par Latvijas kultūru pēc ceļojumiem Āfrikā un Japānā. Baudi un dalies! Šeit vari noskatīties podkāsta bezmaksas versiju, kas sevī ietver vairāk kā pusi no visa ieraksta. Lai dzirdētu pilno sēriju video formātā, ej uz podkāsta Patreon lapu, atbalsti podkāstu ar vismaz 3.63$ vērtu ikmēneša maksājumu un klausies pilno sarunu. Saite uz Patreon: www.patreon.com/SvarigasDetalas Sērijas saturs zemāk: 00:00:00 - Ievads. 00:01:55 - Kā cilvēki reaģē uz arhitekta profesiju. 00:02:39 - Kā Toms nonāca līdz arhitektūrai. 00:03:30 - Ceļš uz Ganu. 00:04:53 - Kādēļ toms fano par japāņu arhitekti Kazuyo. 00:06:21 - Toma laiks Japanā. 00:12:11 - Vai ir realizētas augstceltnes ar ārējiem dārziem. 00:13:59 - Slimnīcu arhitektūras specifika. 00:17:30 - Pandēmijas ietekme uz arhitektūru. 00:23:27 - Vai arhitekts ir mākslinieks, vai inženieris. 00:24:19 - Arhitektu attiecības ar inženieriem. 00:26:13 - Vai ēku augstuma ierobežojumi ir inženieriski, vai ekonomiski. 00:28:59 - Londonas arhitektūra. 00:32:45 - Iespējamie arhitekta darbības virzieni. 00:34:36 - Atšķirība starp mācībām un dzīves realitāti arhitektūrā. 00:35:27 - Par Ganu, 00:38:24 - Materiālu ilgtspēja Ganā. 00:41:44 - Arhitektūras trendi un sadzīve Ganā 00:47:32 - Būvniecības darbi dažādajās sezonās Ganā. 00:49:38 - Ikdiena Ganā. 00:53:44 - Kā Toms nonāca automāta stobra nepareizajā pusē. 00:55:56 - Ganas ciema pārvaldība. 01:00:25 - Daudzsievība. 01:02:11 - Māņticība Ganā. 01:06:56 - Toma apmeklētās Āfrikas valstis. 01:08:10 - Ieteikumi ceļotājiem Āfrikā. 01:09:34 - Toma domas par Latvijas kultūru pēc ceļojumiem Āfrikā un Japānā. Patreon atbalstītājiem pieejamais saturs: 01:11:41 - Galda kultūra Ganā. 01:12:11 - Fotografešana. 01:13:40 - Kur Tomu atrast internetā. 01:14:53 - Vai visi arhitekti ģērbjās melnā. 01:16:39 - Kādu grāmatu Toms citiem iesaka visbiežāk. 01:20:14 - Par ko Toms nesen mainījis domas. 01:22:08 - Toma skats uz to, kā mūs veido negatīvas pieredzes. Toms internetā: https://www.tomskampars.com/ Toms instagramā: https://www.instagram.com/tomskampars/  Podkāsta Patreon lapa: www.patreon.com/svarigasdetalas Podkāsta Facebook lapa: facebook.com/SvarigasDetalas Podkāsts iekš Apple podcasts: https://podcasts.apple.com/lv/podcast/id1455599870 Es twitterī: @JurisBaltacs

24. jūlijā Latgales vēstniecībā "Gors" savu pirmo kopīgo koncertu Latvijā sniegs pianiste Adrija Everse un kontrabasists, Dānijas Nacionālā simfoniskā orķestra kontrabasu grupas otrais koncertmeistars Einārs Everss. Ar abiem māksliniekiem, kuri šobrīd dzīvo un savu radošo darbību izvērš Dānijā, tiekamies "Klasikas" studijā. Programmā būs Reinholda Gliēra (1875-1956) Prelūdija un Skerco no opusa "Četri skaņdarbi kontrabasam un klavierēm", Pētera Vaska (1946*) Bass Trip kontrabasam solo un Sezāra Franka (1822-1890) Vijolsonāte Lamažorā paša Eināra Eversa pārlikumā kontrabasam un klavierēm. Einārs Everss (1993*) kontrabasa spēli sācis apgūt 15 gadu vecumā Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā pie skolotāja Mārtiņa Blumberga. Vidusskolas pēdējos gados savu spēles prasmi papildinājis pie skolotāja Jāņa Stafecka, savukārt pēc tās absolvēšanas 2013. gadā veiksmīgi iestājās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docenta Sergeja Brīnuma klasē. Gadu vēlāk devies Erasmus+ apmaiņas programmā uz Janāčeka Atskaņotājmākslas akadēmijas Mūzikas fakultāti (Brno, Čehija), lai savu kontrabasa spēles prasmi papildinātu pie prof. MgA. Miloslava Jelīneka, kura klasē pēc apmaiņas programmas beigām arī veiksmīgi iestājās. Pēc sešu gadu ilgām studijām Brno, 2020. gada jūnijā ieguvis maģistra grādu kontrabasa spēlē. Savas studijas Einārs šobrīd turpina Dānijas Karaliskās Mūzikas akadēmijas Solistu klasē (Kopenhāgena, Dānija) pie prof. Mihala Stadņicka, kas noslēgsies ar debijas koncertu Karaliskās Akadēmijas koncertzālē 2022. gada rudenī. Einārs ir vairāku starptautisko konkursu laureāts (The 3rd International Stockholm Competition 2014 (Stokholma, Zviedrija), The 7th International F. Simandl Competition 2014 (Blatnā, Čehija), The 7th International K. D. von Dittersdorf Competition 2017 (Banskā Bistrica, Slovākija), pusfinālists Markneukirchen Wettbewerb 2017 (Markneukirhena, Vācija) u.c.) Uzstājies uz skatuvēm vairākās valstīs - Austrijā, Čehijā, Dānijā, Krievijā, Latvijā, Lietuvā, Slovākijā, Spānijā, Zviedrijā, savukārt kā solists spēlējis kopā ar Prāgas Kamerfilharmoniķiem, Rēzeknes kamerorķestri, orķestri Simfonia Concertante. Bijis žūrijas loceklis J. M. Sperger International Double Bass Quarantine Challange 2020. gada vasarā. Kopš 2019. aprīļa Einārs ir kontrabasu grupas otrais koncertmeistars Dānijas Nacionālajā Simfoniskajā orķestrī (DR SymfoniOrkestret) Kopenhāgenā. Adrija Everse (1983*) mūziķes gaitas uzsākusi 7 gadu vecumā, mācoties klavierspēli Rēzeknē pie skolotājas Aleksandras Kuļikovskas. Vēlāk klavierspēles apgūšanu turpinājusi pie skolotājas Ilgas Viļumas Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas skolā. Periodiski mācijusies klavierspēli Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā pie skolotājas Guntas Božas, taču 2004. gadā absolvējusi klavierspēles programmu Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā pie skolotājas Žanetes Solovjevas. Vidusskolā apguvusi ērģeļspēli pie savas mammas, skolotājas Bernadetas Everses, kas iedvesmojusi arī turpmāk apgūt šo instrumentu, īpaši lielu interesi raisot par liturģisko ērģeļu specialitāti. Pēc vidusskolas iestājusies prof. Jura Kalnciema klavieru klasē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, paralēli apgūstot ērģeļspēli pie prof. Tālivalža Dekšņa. 2011. gadā Adrija ieguvusi Maģistra grādu kameransambļa klasē pie prof. Guntas Rasas. 2010. gadā devusies Erasmus studiju apmaiņas programmā uz Dānijas Karalisko Mūzikas akadēmiju (Kopenhāgena, Dānija), kur papildinājusi savas klavierspēles prasmes pie prof. Niklas Sivelöv, kameransambļa spēli pie prof. Nina Gade un koncertmeistara spēli pie prof. Friedrich Gürtler. 2016. gadā turpat ieguvusi Maģistra grādu kā Baznīcas mūzikas ērģelniece, studējot liturģiskās ērģeles pie prof. Bine Bryndorf un koncertērģeles pie Lasse Ewerlöf, prof. Hans Fagius, un prof. Hans Davidsson. Adrija ir piedalījusies vairākās klavieru un ērģeļu meistarklasēs Dānijā, Itālijā, Latvijā, Lietuvā, Norvēģijā, Vācijā, Zviedrijā, kā arī ir Starptautiskā S. Vainiūnas klavieru konkursā laureāte (2006 - Viļņa, Lietuva). Kā ērģelniece Adrija strādājusi vairākās Dānijas baznīcās Kopenhāgenā un tās tuvumā: Brønshøj Kirke, Frederiks Kirke (Marmorkirken), Solvang Kirke, Filips Kirke, Dragør Kirke, Virgerslev Kirke, Enghave Kirke, Elias Kirke, Kastellets Kirke, Risbjerg Kirke, Buddinge Kirke, Stefanskirken, Hans Thausens Kirke, Køge Kirke, Hornbæk Kirke u.c. Strādājusi par koncertmeistari vairākiem koriem Dānijā, toskait Helsingør kamerkori. 2016. gadā iecelta par galveno ērģelnieci-kantori Præstevang Kirke (Hilleroda, Dānija). Šobrīd pasniedz klavieres Hillerodas Mūzikas skolā. Sniegusi neskaitāmus koncertus gan kā soliste, gan kā orķestra un kamermūziķ ne tikai Dānijā, bet arī ārpus tās. Šobrīd uzsākusi koncertdarbību ar savu brāli kontrabasistu Eināru Eversu.  

Sporta raidījumā Piespēle turpinām runāt par Eiropas futbola čempionātu, bet citādā kontekstā. Pagājušās sestdienas mačs starp Dānijas un Somijas izlasēm Kopenhāgenā lika sažņaugties futbola fanu sirdīm visā pasaulē, kā arī drudžaini aizturēt elpu vairākas minūtes. Pirmā puslaika izskaņā pēkšņi uz laukuma zāliena saļima Dānijas izlases spēlētājs Kristians Ēriksens. Viņa dzīvību izglāba izlases kapteinis, laikus un precīzi sniedzot pirmo palīdzību, kā arī laukuma malā esošā mediķu brigāde, veicot atdzīvināšanu. Ēriksena gadījums aktualizējis pirmās palīdzības brigāžu nepieciešamību arī Latvijas zemākajās līgās, kur tā nav obligāta prasība. Vēstuli ar lūgumu obligāti likt nodrošināt mediķu klātbūtni arī Latvijas pēc spēka otrajā līgā vietējai futbola federācijai nosūtījusi Latvijas Futbola arodbiedrība. Organizācijas dibinātājs Kaspars Gorkšs pastāstīja, kāpēc šāda prasība jāievieš iespējami ātrāk. Savukārt raidījuma otrajā daļā lielā saruna vienu no labākajiem aizvadītās sezonas Latvijas basketbolistiem, allaž atklāto un tiešo Rolandu Freimani. Par labāko sezonu viņa līdzšinējā karjerā, izlasi, arī Rolanda aso mēli, kas ne reizi vien atspēlējusies.

Miķelis Baštiks, dizaina studijas Asketic vadītājs, sarunā ar Egli Opeikieni, Latvijas Dizaina gada balva žūrijas komandas dalībnieci, par dizaina un uzņēmējdarbības sadarbības iespējām un perspektīvām, pārmaiņu dizainu un dizaina stratēģiju Lietuvā. Egle Opeikiene (Lietuva) Konkursa Latvijas Dizaina gada balva 2021 žūrijas komandas dalībniece. Dizaina studijas MARCH vadītāja. Pārstāvot Lietuvu, studija MARCH uzvarēja konkursā CREATIVE BUSINESS CUP 2014 Kopenhāgenā un tika nominēta starp 16 pasaulē kreatīvākajiem un daudzsološākajiem uzņēmumiem. Egle ir organizējusi vairākus dizaina konkursus, kā arī daudzskaitlīgos konkursos piedalījusies ne tikai kā dalībniece, bet arī žūrijas komandas dalībniece. Tāpat viņa bijusi organizatore un kuratore dizaina izstādēm Viļņā, Londonā, Berlīnē, Stokholmā, Kopenhāgenā, Parīzē, Frankfurtē, Cīrihē, Tokio, Singapūrā, Ņujorkā, un Maskavā. Egle lasījusi lekcijas un uzstājusies starptautiskās konferencēs, kā piemēram, “Design and business collaboration possibilities and perspectives” un CUMULUS konferencē DESIGN OF CHANGE. Egle ir LITHUANIAN GESIGN BLOCK platformas, kas apvieno Lietuvas dizaina komūnu, dibinātāja, kā arī Nacionālās Radošās un Kultūras Industrijas asociācijas un Lietuvas Dizaina padomes valdes locekle.

Šodien uz Gruziju! Jeb gruzīnu valodā “Sakartvelo”. Oficiāli konstitūcijā gan ir minēts nosaukums Gruzija. Neskatoties uz to, abi nosaukumi tiek lietoti un arī Lietuva gadu mijā sāka oficiāli lietot “Sakartvelas” vārda Gruzija vietā. Pēc Gruzijas diplomātu un politiķu lūguma, protams. Kad mēs sāksim lietot terminu Sakartvelija, kura izcelsme meklējama vēsturiskā Kartli reģiona nosaukumā? Gruzija ir plaši zināma valsts, kurai ar Latviju ir daudz vēsturisko saikņu. Ne tikai tas, ka savulaik tikām inkorporēti vienā komunistu organizācijā, bet arī tas, ka mēs esam viens no tuvākajiem Gruzijas partneriem un atbalstītājiem valsts virzībā uz Eiropas Savienību un NATO. Gruzīnu valsts vēsture ir gara un aizraujoša. Gruzija ir ne tikai viena no pirmajām valstīm pasaulē, kura 327. gadā oficiāli zoroastriešu reliģijas vietā pieņēma kristietību (pareizticīgo versiju), bet Ibērijas teritorija ir arī vissenākā atrastā cilvēku apdzīvotā vieta ārpus Āfrikas. Mūsdienu Gruzijas teritorijā, pie Dmanisi pilsētas, pirms apmēram 1,8 miljoniem gadu jau ir dzīvojuši cilvēkveidīgie. Gruzijas teritorija ir bijusi zināma visiem, acīmredzot, ar Ibēriju ir saistīti gan persiešu karaļa Kserksa I armijas, gan Aleksandrs Lielais, gan Romas impērijas ģenerālis Pompejs, Tamerlana armijas. Gruzija ir bijusi karaliste, un to ir ietekmējusi gan kopēja vēsture ar Otomaņu impēriju, ar Irānu, ar Krievijas Impēriju. Visbeidzot, pēc triju gadu demokrātiskās Gruzijas perioda tā ar armijas palīdzību tika inkorporēta padomju impērijā. Gruzijas valsts neatkarību atjaunoja līdz ar Latviju 1991. gadā, bet ceļš uz demokrātiju bijušajai viskorumpētākajai padomju republikai nebija vienkāršs, jo bijušā PSRS iekšlietu ministra Eduarda Ševarnadzes prezidentūra nesekoja labākajiem demokrātijas paraugiem. Nu jau starptautiski bēdīgi slavenā Mihaila Sakašvili vadītā pretestība pret 2003. gada vēlēšanu rezultātiem pārauga demokrātisku vēlēšanu izviešanā un viņš kļuva par prezidentu 2004. gadā. Neskatoties uz to, ka gruzīniem ir desmitiem un simtiem slavenu dažādu jomu mākslinieku, kā arī domātāju, slavenākais tomēr ir Josifs Vissarionovičs Džugašvili jeb “Staļins”. Mūsdienu Gruzijā dzīvo pieci miljoni iedzīvotāju, no kuriem 86 procenti ir gruzīni. Krievu etniskā grupa ir mazāka par vienu procenta. Bet attiecības ar Krieviju ir īpaši saspīlētas un arī sarežģītas. Gruzijas galvenās saimnieciskās aktivitātes ir lauksaimniecības produktu, piemēram, vīnogu, citrusaugļu un lazdu riekstu audzēšana, mangāna, vara un zelta ieguve un alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu ražošana, kā arī metālu, iekārtu un ķīmisko vielu ražošana. Bet pēdējie ir drīzāk sīkrūpniecība, ja skatās pēc pasaules standartiem. Gruzija importē gandrīz visu tai nepieciešamo dabasgāzes un naftas produktu apjomu. Lielākoties no Azerbaidžānas, nevis Krievijas, protams. Gruzija lielu daļu elektroenerģijas ražo arī no atjaunojamajiem resursiem hidroelektrostacijās. Bet Gruzija ir arī būtisks starpposms energoresursu tranzītā no Centrālāzijas. Gruzijas ekonomikā vēl jo projām ir izaicinājumi – ar infrastruktūru, ar likumdošanas vienkāršošanu, ar ārvalstu investīciju piesaisti, korupcijas apkarošanu ārpus zemākā līmeņa korumpantiem, un arī nodokļu nemaksāšana ilgstoša un grūti novēršama problēma. Bet 2014. gadā Gruzija noslēdza asociācijas nolīgumu ar Eiropas Savienību, kas ir spēkā kopš 2016. gada. 2017. gadā Sakartvelija parakstīja brīvās tirdzniecības nolīgumu arī ar Ķīnu, tādējādi tiecoties pēc ģeoekonomiskās un ģeopolitiskās diversifikācijas. Respektīvi, mazas valsts centieni izbalansēt drošību un ekonomiku pret Krievijas ietekmi, tiecoties atrast partnerus citās lielvarās – Eiropas Savienībā un Ķīnā. Gruzijas centieni pievienoties Eiropas Savienībai ir ilgstoši tikuši skaļi deklarēti politiskā un diplomātiskā līmenī. Bet cik Kopenhāgenas kritēriju izpilde ir reāla, cik iekšpolitiskās nianses traucē Gruzijas eirointegrācijai vaicājām Attīstības sadarbības praktiķei Gruzijā Sintija Šmitei-Tilikai.  Gruzijā pārsteidz, ka viņu ārkārtīgi garšīgajā virtuvē faktiski nemana saldos ēdienus, ja neskaita čurčhelas vai žāvētos augļus. Tāpēc desertā laikam jāatgriežas pie salda gruzīnu vīna.  Bet labāk runāt par gruzīnu valodas unikalitāti: tā ir vienīgā tāda pasaulē un arī tās izcelsme nav pilnībā skaidra. Pieņemts, ka tā ir daudzu seno reģionā sastopamo ietekmju apvienojums. Valodai arī ir savs unikāls rakstības stils, kas nav nevienai citai valodai. Un senākais līdz mūsdienām saglabātais darbs gruzīnu valodā ir ap 480. gadu sarakstītais “Svētās karalienes Šušanikas mocekles ceļš”. Savukārt gruzīnu vīna darīšanas atsevišķas tradīcijas (konkrēti kvevria tradīcija, kad vīnu raudzē milzīgās māla krūkās) ir iekļautas UNESCO Nemateriālajā cilvēces kultūras mantojuma sarakstā. Gruzīnu vīna tradīcijas tiek lēstas vismaz 8000 gadus senas un pastāvošas jau no Vēlīnā akmens laikmetā. Gruzijas unikālā klimata dēļ, valsts teritorijā esot atrodamas vismaz pustūkstotis vīnogu šķirņu. Gruzīnu vīns ir slavens un populārs bijis gadu simtiem. Interesants fakts - mājsaimniecības saražo vairāk vīna nekā rūpnieciski.  Tagad Gruzijas vīns ir atradis arī savu vietu Eiropas Savienības tirgū. ir aprēķināts, ka uz Latviju katru gadu atgādā vairākus simtus tūkstošu Gruzijas vīna pudeļu.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šī gada noslēdzošais raidījums Diplomātiskās pusdienas būs par Āzijas valsti – analizējam Taizemes Karalisti, ko kādreiz, līdz 1939. gadam un vēl dažus gadus pēc Otrā pasaules kara. pazina kā Siāmu. Vienota Siāma tika nodibināta jau 14. gadsimta vidū, un mūsdienās Taizeme jeb Siāma ir vienīgā Dienvidaustrumāzijas valsts, ko nekad nebija kolonizējusi Eiropas vara. Apkārt esošās valstis ir bijušas britu vai franču kolonijas. Tiek rēķināts, ka tādas valstis, kas nekad nav bijušas iekarotas, pasaulē ir desmit. Respektīvi, valsts teorētiski nekad nav tikusi iekarota. Veikla diplomātija un bieža teritorijas daļu atdošana citām varām ir bijis centrālais iemesls šim sasniegumam. Otrā pasaules kara laikā Taizeme tehniski bija Japāņu impērijas sabiedrotā un kopš 1950. gadiem ir ASV sabiedrotā.  Tāda nu šīs valsts simtus gadus ilgā diplomātiskā vēsture īsā apkopojumā. Vēl tikai atliek pieminēt, ka valsts ir savā simts gadu vēsturē ir "staigājusi" starp dažādiem politiskajiem režīmiem, starp demokrātiju un militāro diktatūru, vienlaicīgi arvien esot monarhija. Taizemē mūsdienās dzīvo 69 miljoni iedzīvotāju, gandrīz visi valsts iedzīvotāju etniskā piederība ir taji un 95 procenti ir budisti. Taju valoda arī ir dominējošā valoda valstī. Taizeme ir viena no etniski un reliģiski viendabīgākajām valstīm pasaulē. Bet ekonomiski tā ir diez gan daudzveidīga.  Taizemē ir brīvā tirgus ekonomika, kas vērsta uz ārvalstu investīciju veicināšanu un valsts ir ļoti atkarīga no starptautiskās tirdzniecības. Preču eksports veido aptuveni divas trešdaļas no IKP. Rūpniecība un pakalpojumu nozare veido aptuveni 90% no IKP. Lauksaimniecības nozare, kas sastāv galvenokārt no sīksaimniecībām, veido tikai 8% no IKP, bet šī nozare nodarbina aptuveni vienu trešdaļu no valsts darbaspēka. Taizeme arī regulāri piesaista miljoniem viesstrādnieku no kaimiņvalstīm. Vienlaicīgi – Taizeme skaitās viena no trim pasaulē nevienlīdzīgākajām sabiedrībām. Pirms pāris gadiem "Credit Suisse" banka esot aprēķinājusi, ka nevienlīdzīgāks ienākumu un īpašumu sadalījums pasaulē vēl ir tikai Indijā un Krievijā, jo Taizemē 10 procentiem bagātāko valsts iedzīvotāju pieder gandrīz 80 procenti valsts ekonomikas, kamēr 1 procentam bagātāko pieder 56 procenti no visas valsts IKP. Tajā pašā laikā apmēram 12 miljoni, jeb vairāk nekā 17 procenti valsts iedzīvotāju dzīvo nabadzībā vai tuvu tai.  Šis liek arī pievērsties kādai nedaudz īpatnējai praksei, ar ko Taizeme arī ir bēdīgi slavena visā pasaulē. Proti, tūrisms veido apmēram sešus procentus valsts ekonomika, bet pēc Pasaules Ceļojumu un tūrisma padomes datiem Taizeme ir piektais lielākais medicīnas tūrisma galamērķis un apmēram 90 procenti no šiem tūristiem brauc tieši lai veiktu dzimuma maiņas operācijas. Kopumā ap 2,5 miljoniem cilvēku 2018. gadā vien atbrauca uz Taizemi pēc medicīniskajiem pakalpojumiem. Vēl vairāk – prostitūcija un seksa tūrisms ir daļa no valsts tūrisma industrijas un tiekot pat rēķināts, ka apmēram 10 procenti no naudas, kas ienāk tūrismā. Tās miljardos mērāmas summas. Taizemes ekonomiku ilgtermiņā apdraud augstie mājsaimniecību uzkrātie parādi, kas ierobežo ekonomiskās aktivitātes iespējas, iedzīvotāju novecošanās, jo dzimstība ir tuva nullei, jau minētā nevienlīdzība, kā arī politiskā nestabilitāte – proti, tieši biežās režīmu maiņas, protesti un politiskās nekārtības nestimulē ilgtermiņa ārvalstu investīciju ienākšanu valstī. Ir gan arī stabilitātes elementi, par tādu var uzskatīt arī monarhiju. Piemēram karalis Bumibols Aduljadens (Bhumibol Adulyadej) valdīja 70 gadus un 126 dienas un nomira 2016. gadā. Troni tā paša gada decembrī pārņēma viņa dēls, nodrošinot vismaz simbolisku politisko turpinājumu valstī. Neskatoties uz monarhiju, poolitiskie režīmi Taizemē ir mainījušies bieži. Monarhijas kritizēšana šajā valstī ir aizliegta ar likumu, bet pēdējos gados visai skaļi ir kļuvuši sabiedrības protesti, kuru viens aicinājumiem ir monarhijas reformēšana. Politiskie protesti Taizemē notiek regulāri un studentu neorganizētie protesti pret valdību notika arī visu 2020. gadu, par to detalizētāk stāsta Kopenhāgenas Universitātes politikas zinātņu profesors un Āzijas studijām veltītā Ziemeļu institūta direktors doktors Dankans Makkargo (Duncan McCargo). Vēl kāds fakts par Taizemi - šī valsts skaitās dzēriena "Red Bull"  dzimtene. Proti, šo kompāniju 1984. gadā nodibināja austriešu un taizemiešu biznesmeņi. Austrietis bija šo dzērienu Taizemē pagaršojis cīņai ar savu "jetlag" (jeb latviski - organisma diennakts ritma izjaukšanu saistībā ar vairāku laika joslu šķērsošanu lidmašīnā). Interesanti, ka mūsdienās katru gadu tiek pārdots apmēram 7.5 miljardi "Red Bull" bundžiņu. Bet nobeigumā par to, kā paši taizemieši dēvē valsts galvaspilsētu Bankoku. Tās pilnais nosaukums latviski būtu - "Eņģeļu pilsēta, Lielā nemirstīgo pilsēta, Lieliskā deviņu dārgakmeņu pilsēta, Ķēniņa sēdvieta, Karaliskās pils pilsēta, Iemiesoto dievu mājas, kuras Visvakarmans uzcēla Indras rīkojumā".  

8. maijā virtuālo pirmizrādi piedzīvos atzītā krievu dramaturga Ivana Viripajeva lugas “Irānas konference” iestudējums Elmāra Seņkova režijā. Izrādē režisors apvienojis izcilu aktieru ansambli. Iestudējumā piedalīsies Lolita Cauka, Jekaterina Frolova, Inese Kučinska, Juris Bartkevičs, Mārtiņš Meiers, Arturs Krūzkops, Artūrs Skrastiņš, Andis Strods, kā arī jaunie aktieri Una Eglīte, Matīss Budovskis un Agris Krapivņickis. Par iestudējumu "Irānas konference" sarunu turpināsim kopā ar aktieriem Jekaterinu Frolovu, Mārtiņu Meieru un Juri Bartkeviču. Jekaterina Frolova izrādē iejūtas irāņu dzejnieces un sabiedriskās darbinieces, Nobela prēmijas laureātes literatūrā Širinas Širazi tēlā. Mārtiņš Meiers atveido politologu, dienas avīzes "Politiken" apskatnieku Magnusu Tomsenu, bet Juris Bartkevičs - Tēvs Augustīnu (Dānijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju, Kopenhāgenas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesoru). Iestudējuma "Irānas konference" pirmizrādi varēs noskatīties 8.maijā plkst.19 tīmeklī. Izrāde būs pieejama līdz 10.maija pusnaktij. "Ieeja" bez maksas.

Turpinām iepazīstināt ar māksliniekiem, kuru darbi skatāmi izstādē „Nenorunātās tikšanās” Latvijas Nacionālās mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls”. Šī starptautiskā izstāde veltīta zinātniskās fantastikas žanra ietekmei mākslas teritorijā. 14.decembrī Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs aicināja uz sarunu programmu kopā ar izstādes māksliniekiem. Kā pirmās ar savu daiļradi un izstādē skatāmajiem darbiem iepazīstināja mākslinieces Ieva Balode, Ilva Vesterlunda un Anna Līslegārda. Ieva Balode pārraksta pasaules vēsturi no sievietes pozīcijas Ieva Balode ir latviešu māksliniece, kas strādā ar analogo attēlu. Mākslā viņu nodarbina identitātes jautājumi, kurus māksliniece pēta ar attēla, – kā kustīga, tā nekustīga, valodas un filozofijas starpniecību. Izstādē „Nenorunātās tikšanās” redzams darbs „Pasūtījums”, tā ir 6 minūšu gara 16 mm filma. Filmas stāsts aizsākas nezināmā laikā Gruzijā. Ilva Vesterlunda izmanto ar hibrīdiem saistītu metodi Ilva Vesterlunda dzīvo un strādā Stokholmā, viņas ilustrācijas atgādina zinātniskas studijas, grafiskos romānus, plakātus un zīmējumus uz sienas, arī astoņdesmito gadu komiksus. Māksliniecei tīk pastaigas dabā un viņas aizraušanās ir putnu vērošana. Izstādē „Nenorunātās tikšanās” liela izmēra ogles zīmējumā uz sienas redzama ainava, kurā attēlota papīrfabrika netālu no Husumas pilsētas pie Baltijas jūras. Tā ir mākslinieces dzimtā pilsēta. Iespējamais nākotnes scenārijs rāda izmainītu papīrfabrikas apkārtni. No ūdens lien laukā mutācijām pakļauti ķermeņi, kuri cietuši no rūpniecības radītā piesārņojuma. Kamēr toksīni aizvien dziļāk iesūcas ādā un prātā, parādās halucinācijas - mākoņa formas tēls - hibrīdsieviete-putns, ko sauc par kraukli. Anna Līslegārda iejūtas kiborga tēlā Anna Līslegārda šajā izstādē rāda 2017.gadā veidotu 3D animāciju „Malstrommen”. Darbā dzirdamā valoda liecina par citas valodas formu, izjūtu un starpsugu komunikācijas iespējām. Uzmanības centrā ir kiborgs, kas veidots kā mākslinieces pašportrets. Rīgā viesojas atkārtoti un ir gandarīta par iespēju būt šeit, starp šīs izstādes māksliniekiem. Māksliniece dzimusi Norvēģijā, bet dzīvo un strādā Kopenhāgenā, studējusi - tēlniecību. Viņa pazīstama ar savām 3D animācijām un instalācijām, kura pamatā nereti ir idejas, kas aizgūtas no zinātniskās fantastikas. Māksliniece piedalījusies daudzās biennālēs, tai skaitā Venēcijas, Sanpaulu, Sidnejas un citās biennālēs. 

Studijā notikumus komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un Rīgas Stradiņa universitātes lektore Lelde Metla - Rozentāle. Trampa piedāvājums Dānijai Vēsturiski teritoriju iegūšana pirkšanas ceļā bijusi visai bieža parādība. Reizumis kompensācija tika izmaksāta arī par karā zaudētu provinci – kā gadījumā ar Krievijas iekarojumiem Lielā Ziemeļu kara laikā, par kuriem zaudētajai Zviedrijai tika izmaksāti divi miljoni sudraba dālderu. Gana daudz ir arī precedentu, kad darījums noticis, pusēm labprātīgi vienojoties. Šādi savu teritoriju vairākkārt nozīmīgi paplašinājušas Amerikas Savienotās Valstis, atpērkot Ziemeļamerikas teritorijas no Eiropas koloniālajām nācijām. 1803. gadā prezidenta Tomasa Džefersona administrācija vienojās ar Napoleona Franciju, par 15 miljoniem zelta dolāru atpērkot Luiziānu – vairāk nekā 2 miljonus kvadrātkilometru Ziemeļamerikas vidienē. Ne mazāk spilgta ir Aļaskas iegāde no Krievijas impērijas 1867. gadā – vairāk nekā pusotrs miljons kvadrātkilometru par 7,2 miljoniem dolāru. Protams, mūsdienu vērtībā pārrēķinātas, šīs pirkuma summas sniedzas simtos miljardu, taču tie vienalga ir izcili izdevīgi pirkumi, kas praktiski vienmēr skaidrojami ar to, ka pārdevējai pusei attiecīgajā vēstures momentā trūcis resursu zināmās teritorijas attīstīšanai un aizsardzībai. Lielā mērā tas attiecās uz Dāņu Vestindiju – Dānijai piederējušo Virdžīnu arhipelāga daļu, kuru tā pārdeva Savienotajām Valstīm 1917. gadā. Laikam jau spilgtie piemēri no Savienoto Valstu teritoriālās ekspansijas vēstures iedvesmojuši prezidentu Donaldu Trampu idejai, ka Dānija tagad varētu pārdot amerikāņiem Grenlandi. Mūsdienu starptautiskās politikas kontekstā šāds pieņēmums ir visai odiozs, un visdrīzāk tiktu uztverts kā kārtējie Trampa tvitera pekstiņi, ja vien prezidents nebūtu atcēlis drīzumā plānoto vizīti Kopenhāgenā, pamatojot to ar Dānijas nevēlēšanos apspriest šo „andeli”. Dānijas valdība paudusi neizpratni, savukārt dāņu sabiedrībā Savienoto Valstu līdera rīcība un izteikumi izraisījuši aizvainojumu. Kā aizrādījusi Dānijas premjerministre Mēte Frederiksena, Grenlande nav nekāds tirgošanās objekts – tā ir autonoma Dānijas sastāvdaļa ar savām pašnoteikšanās tiesībām.   Globālās recesijas ēnā Arvien biežāk pasaules presē izskan viedokļi par globālajai ekonomikai draudošu jaunu recesijas vilni. Pirms nedēļas biedējošas pazīmes parādījās vērtspapīru tirgū, kad pirmo reizi desmit gados Savienoto Valstu īstermiņa obligāciju ieņēmumu likme pārsniedza ilgtermiņa obligāciju likmi. Tas nozīmē, ka investori pastiprināti iegulda ilgtermiņa obligācijās, kas ir diezgan droša tuvas ekonomikas lejupslīdes pazīme. Tiesa, nav prognozējams, kad šī lejupslīde varētu iestāties – tas varot notikt kā pēc pāris mēnešiem, tā pēc pāris gadiem. Arī agrāk nereti prognozēs minēts 2020. gads. Par iespējamās recesijas cēloņiem praktiski visi analītiķi ir vienisprātis: galvenais globālo ekonomiku bremzējošais faktors ir Savienoto Valstu izvērstais tirdzniecības karš pret Ķīnu, kas draud ar izaugsmes apsīkumu abās lielākajās planētas ekonomikās. Ekonomikas izaugsme Ķīnā pēdējā ceturksnī bijusi lēnākā 17 gadu laikā. Biedinoši signāli pienāk arī no Eiropas Savienības. Arvien ticamāks kļūst bezvienošanās Breksita scenārijs, kas būtu trieciens pirmām kārtām britu ekonomikai, un Lielbritānijas jau otro ceturksni piedzīvo ekonomikas lejupslīdi. Pēdējos mēnešos šī tendence iezīmējusies arī Vācijā, kuras ekonomika lielā mērā atkarīga no eksporta uz Ķīnu un Savienotajām Valstīm. Īpašas bažas izraisa Itālija, trešā lielākā Eiropas ekonomika, kuras parādi par trešdaļu pārsniedz iekšzemes kopprodukta apjomu, produktivitāte ir nepietiekama, ir liels jaunatnes bezdarbs. Parādu ziņā bažas rada arī Spānija un Portugāle; recesijas pazīmes vērojamas arī Meksikā un Brazīlijā. Analītiķi ir vienisprātis, ka situāciju varētu labot Savienoto Valstu un Ķīnas ekonomiskās pretstāves izbeigšana, taču šaubās, vai prezidents Tramps, kurš nule uzsāk savu pārvēlēšanas kampaņu, būs gatavs nokāpt no šī savas politikas jājamzirdziņa.   Baltijas ceļa politiskais mantojums Baltijas ceļa akcijas ideja esot radusies vienam no toreizējās Igaunijas Tautas frontes līderiem Edgaram Savisāram. To ātri uztvēruši arī Rīgā un Viļņā, un 1989. gada 23. augustā, Hitlera-Staļina pakta piecdesmitajā gadadienā, cilvēku ķēde savienoja trīs Baltijas galvaspilsētas. Ziņas par dalībnieku skaitu nav precīzas, taču lēš, ka akcijā varētu būt piedalījušies pat 2 miljoni baltiešu. Tā bija pasaules mērogā nepieredzēta akcija, kura radīja tūlītēju rezonansi pasaulē, pievēršot uzmanību Baltijas neatkarības kustībai un apliecinot Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu nepārprotamo vēlmi pēc neatkarības. Pasaules līderi, kā Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs vecākais un Vācijas kanclers Helmuts Kols, pauda atbalstu un aicināja PSRS vadību rast mierīgus risinājumus. Savukārt Kremlis reaģēja ar Padomju kompartijas centrālkomitejas paziņojumu, kurā akcija tika nodēvēta par „nacionālistiskas histērijas izpausmi”. Bija skaidrs, ka vienoties ar Baltijas tautas kustībām par kādu „apcirptas” suverenitātes variantu neizdosies, un paturēt padomju varas sfērā tās varētu tikai ar bruņotu spēku un apspiešanas akcijām. Kā zināms, turpmākajos mēnešos šādi līdzekļi tika lietoti arvien biežāk,  tomēr diezgan neizlēmīgi. Iniciatīva joprojām palika neatkarības kustību rokās, kuras, pēc Baltijas ceļa apzinājušās savu spēku, konsekventi turpināja valstiskuma atjaunošanas politiku. Nevardarbīgās pretošanās taktika arvien pilnveidojās, 1991. gada janvāra barikāžu laikā pierādot savu efektivitāti konfrontācijā ar lielvalsts militāro mašīnu. Jādomā, sava ietekme Baltijas ceļam bija arī uz procesiem Austrumeiropā, kur dažus mēnešus vēlāk krita Berlīnes mūris. Šodien Baltijas ceļa vēsturiskā nozīme atzīta globālā mērogā, iekļaujot to UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā. Vairākkārt pagājušajās trīs desmitgadēs bijuši mēģinājumi īstenot līdzīgas nevardarbīgās pretošanās akcijas, piesaucot Baltijas ceļu kā iedvesmas avotu. 2013. gada 11. septembrī tā dēvētajā Katalonijas ceļā rokās sadevās vairāk nekā pusotrs miljons Katalonijas neatkarības atbalstītāju. Visjaunākais piemērs ir iniciatīva, kas nule kā izpaudusies Honkongā, kur jau kopš marta turpinās protesti pret demokrātijas ierobežošanu. Akcijas iniciatori aicinājuši hongkongiešus 23. augustā – Baltijas ceļa 30. gadadienā – veidot cilvēku ķēdes trīs galvenajās pilsētas maģistrālēs.

Šajā reizē atgādināsim par pirms 55 gadiem mūsu operā iestudēto Dmitrija Šostakoviča operu "Katerina Izmailova", kuras pirmizrāde 1963. gada 23. novembrī izvērtās par notikumu. Un kā nu ne, ja ceļu uz Rīgu bija mērojis pats autors, kuram šī darba dēļ bija nācies pieredzēt arī rūgtus brīžus. Pēc Nikolaja Ļeskova stāsta rakstītā "Katerina Izmailova" (jeb 1. redakcijā – "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" tapa, kad Šostakovičam bija divdesmit seši. Dažu gadu laikā opera guva panākumus gan Padomju Savienībā, gan ārpus tās robežām - Ņujorkā, Filadelfijā, Londonā, Parīzē, Kopenhāgenā, Zagrebā... Visam svītru 1936. gadā pārvilka Staļina nepatika un "Pravdā" publicētais raksts "Juceklis mūzikas vietā". Rezultātā  opera uz vairākām desmitgadēm pazuda no repertuāra, lai atkal atdzimtu sešdesmitajos gados. Ar laika distanci pārskatot partitūru, Šostakovičs veica krietnus labojumus un paklausīja režisora Ņemiroviča-Dančenko ieteikumam mainīt operas nosaukumu uz "Katerinu Izmailovu". Tūdaļ pēc toreizējās Ļeņingradas pie "Katerinas Izmailovas" iestudēšanas ķērās Rīga un, starp citu, arī Londonas Koventgārdens.... Un visur klāt bija arī pats autors. Latvijas Radio fonotēkā glabājas īsi pēc ģenerālmēģinājuma tapusī Valentīna Nikolajeva intervija ar Dmitriju Šostakoviču. "Nevēlējos atveidot Katrīnu kā ļaunuma iemiesojumu. Gluži pretēji. Citos apstākļos viņa būtu labsirdīga un gudra sieviete, kuras liktenis izvērstos pavisam pretējs. Rīgā ierados ļoti satrauks, bet jau pirmajos mēģinājumos jutu, ka iestudējums atrodas ļoti prasmīgās rokās, valda ļoti augsta muzikālā un skatuves kultūra. Galveno lomu atveidotāji ir ļoti talantīgi, operā  būtiskais koris ir lielisks! Sevišķi vēlos pateikties diriģentam Edgaram Tonam, režisoram Kārlim Liepam par viņu ieguldīto darbu un meistarību. Tāpat jāuzteic kormeistars Haralds Mednis un scenogrāfs Arturs Lapiņš. Viņi ir izcili meistari. Gan galvenās, gan otrā plāna lomas dziedātāji izpilda ļoti iejūtīgi. Īpaši vēlos uzteikt orķestri par lielisko ansambli un orķestra solistus. Mūziķi iejūtīgi un precīzi seko līdzi visām autora norādēm. Tikšanās ar šādu kolektīvu man sniedz neizsakāmu gandarījuMU. Ceru, ka Rīgas publika "Katerinu Izmailovu” uzņems atsaucīgi." Pie "Katerinas Izmailovas" iestudēšanas vairāku mēnešu garumā bija ķērusies spēcīgā trīsvienība – diriģents Edgars Tons, režisors Kārlis Liepa un scenogrāfs Arturs Lapiņš. Jāteic gan, ka ne visi Edgara Tona lēmumu par "Katerinas Izmailovas" iestudēšanu uzņēma pozitīvi...  Edgaram Tonam veltītā piemiņas raidījumā "Katerinas Izmailovas" iestudēšanas laiku atceras viņa dzīvesbiedre Dina Kuple un muzikoloģe Diāna Albina. Dmitrijs Šostakovičs uzteica abu sastāvu solistus – Katerinas mīļoto Sergeju Arturu Frinbergu un Miķeli Fišeru, Katerinas vīru Zinoviju Izmailovu – Ivaru Krastiņu un Hermani Mikalajunas, vīratēvu Borisu Izmailovu – Albertu Dalgu un Maiguru Andermani un, protams, abas spilgtās, emocionālās un pārliecinošās Katerinas – Ritu Zelmani un Regīnu Frinbergu. Vizbulīte Bērziņa grāmatā "Eju pārvērsties skaņās" raksta: "Toreiz, vēl nepazīstot operas mūziku, par tēlu spriežot tikai pēc satura atstāstījuma, daudzi apšaubīja lomas iedalījuma pareizību. Spilgti raksturi līdz šim nebija Frinbergas stiprā puse. Nebija arī priekšstati par viņas iespējām mūsdienu mūzikas novadā. Bet tagad, pazīstot viņas tēlu, neviens laikam vairs nenoliegs, ka Katerina Izmailova bija Frinbergas loma." Regīna Frinberga 1973. gadā intervijā intervijā neslēpj, ka Katerina Izmailova gan vokāli, gan psiholoģiski ir ļoti sarežģīta loma, kuru nebūtu iespējams nodziedāt, ja māksliniece nespētu savas varones nežēlīgajiem nodarījumiem rast attaisnojumu. "Katerina aizstāvēja sevi un savu mīļoto. Apkārt cietsirdīgi cilvēki, nežēlīga dzīve. Viņa tik ļoti cieta, ka es ne tikai attaisnojumu Katerinu, bet arī viņu iemīlēju. Katerinas lomu, atdodot tai visus spēkus un emocijas, es spēlēju ar lielu baudu. Es mīlu Šostakoviča mūziku. Tā ir piepildīta, nospriegota un gudri sacerēta. Meistarīga instrumentācija – pat dramatiskākajos brīžos, orķestris nekad nenomāca solistu, nebija vajadzības forsēt. Katerinas loma man ir dziļi sirdī." Pārraidē uzklausām arī Ritas Zelmanes atmiņas. Jāpiebilst, ka tā laika presē "Katerinai Izmailovai" veltītas rindas rakstīja gan Oļģerts Grāvītis, gan Jānis Ivanovs. "Katerina Izmailova" Andreja Žagara režijā nu jau kā "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" uz mūsu operas skatuves atgriezās 2006. gadā, kad tajā spoži mirdzēja Aleksandrs Antoņenko un Kristīne Opolais. Bet tas jau ir cits stāsts.

Šonedēļ raidījums Septiņas dienas Eiropā sekojam līdzi Eiropas Savienības un Turcijas attiecībām. Erdogans atlaidis nu jau kārtējos 10 000 ierēdņu, kas pēc puča izrādījušies neuzticīgi valdnieka jaunās Turcijas vīzijai. Tieši šādu represiju dēļ Eiropas Parlamenta deputāti vēlas uz laiku iesaldēt sarunas ar Turciju par tās pievienošanos Eiropas Savienībai. 24. novembrī atbalstītajā rezolūcijā EP deputāti norāda, ka jebkurā gadījumā Turcijai jāpaliek cieši saistītai ar ES. Mēs pētīsim, kādi ir ES un Turcijas šķiršanās scenāriji un kas var tās atkal savest kopā. Eiropas Savienības sarunas par iespējamu Turcijas iestāšanos blokā ir jāiesaldē, tā, saprotot, ka arvien nelielāka ir Eiropas ietekme pār notikumiem Turcijas politikā, nolēmis Eiropas Parlaments. Draudzīgais aicinājums reiz būt gataviem pievienoties Eiropas Savienībai nu ir kļuvis par lielāko klupšanas akmeni turku interesēs kaut ko mainīt savā valstī pēc rietumu pasaules standartiem. Īpaši jau pēc jūlijā notikušā apvērsuma mēģinājuma, kad esošais Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans tomēr noturējās pie varas. Kā atzīst Latvijas bijušais vēstnieks Turcijā Atis Sjanīts, prezidents Erdogans ir bijis nikns, ka Rietumu sabiedrotie nav asāk nosodījuši potenciālos pučistus. „Turcija nebija apmierināta ar to, kā sabiedrotie Eiropā un pāri okeānam reaģēja uz šo puču. Pareizāk teikt, nereaģēja pietiekami ātri un pietiekami asi. Un tas arī iezīmē tālāko notikumu attīstību – diemžēl, Turcijas līderi izmantoja situāciju, lai izrēķinātos ar tiem, kas gan ir vainīgi puča rīkošanā, gan vērstos pret tiem politiķiem, kas viņiem ir neērti. Īpaši grūti mums būs pieņemt to, ka kurdu minoritāte, kas ir pārstāvēta legāli parlamentā un par kuru ir balsojuši miljoniem cilvēku, ka šai tautas daļai nav legālu tiesību sevi vairs pārstāvēt, jo represijas veiktas arī pret kurdu politiķiem,” komentē Sjānīts. Studijā saruna par Putina arvien skaļāko pret NATO vērsto retoriku, aizvien jaudīgāko militāro tehniku Kaļiņingradā un jaunām, prokremliskām, valdībām Eiropā. Vai varas un amatu maiņa Moldovā, Bulgārijā un Igaunijā sniegusi Putina retorikai plašāku dzirdīgo ausu auditoriju? Vai “Iskander”, “Bastion” un S-400 raķešu sistēmas Kaļiningradas apgabalā jau reāli spēj apdraudēt tuvumā esošās Eiropas metropoles - Berlīni, Varšavu, Kopenhāgenu, protams arī Viļņu un Rīgu? Studijā Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Ieva Bērziņa. Vēl raidījumā Tuvo Austrumu pētnieka Toma Rātfeldera komentārs par iespējamiem scenārijiem Alepo, kur pirms nedēļas iznīcināja pēdējo slimnīcu. Pievērsīsimies arī Kremlim draudzīgajiem Francijas prezidenta amata kandidātiem.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" spriedīsim par aktuālajiem jautājumiem, saistītiem ar Eiropas Savienības ārējās robežas drošību – robežas stiprināšanu un vīzu kontroli, cīņu pret nelegālo migrāciju un terorisma draudu apkarošanu ar datu ievākšanu pie katras robežšķērsošanas. Viesis studijā: iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Rubrikā "Viedokļi". Ko tik Grieķija nedara, lai aizdevēji Atēnām piešķirtu tik ļoti nepieciešamos finanšu līdzekļus. Vai visas šīs sarunas, solījumi un spriešana tiešām spēs glābt Grieķiju no bankrota? Tuvāko dienu laikā kļūs zināms, vai Grieķija paliks eirozonā. Atēnas joprojām apgalvo, ka reformu programmu iesniegs tuvākajās dienās, taču Eiropa to gaida jau divus mēnešus. Finansists un miljardieris Džordžs Soross, ziņu aģentūrai „Bloombergs” ir paudis, ka iespēja, ka Grieķija izstāsies no eirozonas ir 50 pret 50. Lai gan Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs intervijā Itālijas laikrakstā „La Repubblica” pauda, ka vienošanos, kas atbloķēs glābšanas aizdevuma maksājumus, Grieķija un Eiropas Savienība panāks vēl aizvadītajā nedēļā – Grieķija kārtējo reizi būtisko lēmumu atlika. Reformas Grieķijā ir ļoti sensitīva tēma. Kā skaidro izdevums „The Wall Street Journal” Grieķijas premjers Alekss Ciprs uzskata, ka Grieķijas glābšanas programma ir izgāzusies. Taču programmas mērķis nebija garantēt Grieķijas iedzīvotājiem augstus dzīves standartus – programmas mērķis bija atjaunot Grieķijas pieeju tirgiem. Kā skaidro izdevums – no šī aspekta programma ir izdevusies. Jauni drošības pasākumi Eiropas Savienībā vērsti pret terorismu „Eiropas Savienība (ES) sāks aktīvi kontrolēt pases un veiks personu pārbaudes arī ES pilsoņiem, gan ieceļojot, gan dodoties ārpus ES. Tas ir viens no pasākumiem, ko plānots ieviest, lai cīnītos pret terorismu Eiropā. Viena no aktīvākajām valstīm būs Francija, kas virzīs „sistemātisku un koordinētu” kontroli. Vēl ES šāgada lēmumu - aktuālo diskusiju sarakstā ir strīdīgs jautājums par to, ka nepieciešams vākt privāto informāciju par gaisa pasažieriem,” ziņo raidstacija „Euranet Plus”. Nesenie teroristu uzbrukumi Parīzē un Kopenhāgenā ir sava veida spiediens, lai ES rīkotos - iestātos pret terorismu. Viens veids, kā to izdarīt, ir, uzlabots robežkontroli ES pilsoņiem, iebraucot ES. Pirms pāris nedēļām, Briselē tikās ES iekšlietu ministri un nolēma ieviest šādu kontroli jau šā gada vasarā. ES meklē arī citus veidus, lai cīnītos ar teroristiem, piemēram, pastiprināti strādājot ar trešajām valstīm. Plānotie pasākumi iecerēti, kā iespēja novērst radikalizāciju un palielināt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm. Vēl viens instruments, kas tiek raksturots kā būtisks, lai arī pretrunīgs, ir sistēma, kas apkopotu informāciju par gaisa pasažieriem  - Pasažieru datu reģistrs (Passenger Name Records). Tas nozīmē, ka tiktu apkopota un veikta apmaiņa ar privātu informāciju par pasažieriem, kas ielido un izlido no ES. Tā būtu ne tikai informācija, kas atrodama pasē, bet arī informācija par maksājumiem, par to, ar ko ceļojat kopā, un pat par to, ko ēdat. Eiropas digitālo tiesību organizācijas direktors Džo Makneims norāda, ka šāda sistēma varētu mazināt ES pilsoņu pamattiesības Eiropas Parlaments jau iepriekš bija Pasažieru datu reģistra projektu apturējis, jo tika fiksētas iespējamās problēmas saistībā ar pilsoņu privātuma apdraudējumu. Bet pēc nesenajiem teroristu uzbrukumiem situācija mainījās. Un Francija, kuru satrieca uzbrukumi Parīzē, tuvākā laikā cer panākt vienošanos ar Eiropas Parlamentu. Tomēr daudzi ES parlamentārieši joprojām uzskata, ka nepieciešams domāt par lielāku datu aizsardzību, strādāt pie tā un tikai tad iesniegt galīgo Pasažieru datu reģistra projekta apstiprinājumu. Džo Makneimam gan ir sava nostāja, viņš uzskata, ka nebūs nekādas atšķirības, ar vai bez stingrākas datu aizsardzības – Pasažieru datu reģistra sistēma joprojām ir nepieņemams projekts. Analītiķi atzīst: ņemot vērā nesenos teroristu uzbrukumus, ES mērogā Pasažieru datu reģistra sistēma tomēr var kļūt par realitāti. Tāpat aktīvi tiek plānoti arī citi pasākumi, lai cīnītos pret terorismu Eiropā.