Podcasts about padomes

“4. maijs ar visu to gaišumu un ziediem bija tāds kulminācijas punkts! Mēs bijām uzkāpuši tajā gaišajā stikla kalnā. Tas deva tādu milzīgu enerģiju tālākajam! Pēc tam jau sākās cīņa. Tāpat kā Latvijas dibināšanas laikā,” atzīst Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, kuru 3. maijā ievēlēja par Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieku.

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danuta Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danute Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Studijā ar Latvijas Universitātes profesori Innu Šteinbuku tika runāts par tirdzniecības konfliktiem un tarifiem, ko uzsācis ASV prezidents Donalds Tramps. Daudzas pasaules valstis reaģē atšķirīgi, piemēram, Ķīna iesaistās tarifu "spirālē", bet Eiropas Savienība mēģina rīkoties ar diplomātiju un pakāpenisku atbildi. Šteinbuka norādīja, ka straujas izmaiņas varētu izraisīt ekonomisko nestabilitāti arī Latvijā, tomēr ir iespēja paplašināt fiskālo telpu, lai pārvarētu šo situāciju.

Studijā Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāti Uldis Augulis (ZZS) un Andris Kulbergs (AS).

Pieminot starptautisko Sieviešu dienu, stāsts par pirmajām Latvijas sociāli aktīvajām sievietēm. Latvijā sievietes apvienoties sabiedriskās organizācijās sāka pēc Pirmā pasaules kara, kad bija spiestas pārņemt karā zaudēto vīriešu pienākumus, un secīgi arī uzstāt uz savām tiesībām. Vēsturnieces Ineta Lipša un Aiga Bērziņa-Kite šobrīd gatavo Latvijas  Sieviešu organizāciju padomes dibināšanas simtgadei veltītu izdevumu Latvijas Nacionālajā arhīva avotu sērijā. Grāmatā būs apkopoti gan tā laika sieviešu organizāciju protokoli, gan arī tiek veidota biogrāfiska vārdnīca par tajos minētajām sievietēm.  Sieviešu dienu svinēt sāka Amerikas Savienotajās valstīs, 1909. gadā tolaik Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. Gadu vēlāk, jau Otrās internacionāles VIII kongresa ietvaros Kopenhāgenā notikušajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Latvijā starptautisko sociālistisko sieviešu dienu sāka svinēt 1924. gadā, to svinēja marta beigās, nenosakot konkrētu datumu. Šai dienā tika rīkotas sieviešu masu sapulces, kuras organizēja Latvijas Sociāldemokrātu un strādnieku partijas sieviešu centrs ar Klāru Kalniņu priekšgalā. Iedibinātā tradīcija turpinājās līdz 1935. - 40. gadam, kad pamazām visas partijas Latvijā tika aizliegtas, un secīgi – arī to rīkotie pasākumi. Mans vārds ir Anda Buševica, un es svinu Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu, jo saskatu tajā jēgu. Padomjlaikā iedibinātais 8. marts ir tā diena, kad es pieminu savas dzimtas un arī Latvijas vēstures stiprās sievietes. Un mums ir ko svinēt. Šogad aprit simtgade kopš pirmās Latvijas sieviešu konferences un Latvijas sieviešu organizāciju padomes dibināšanas. Šim notikumam veltīts Latvijas universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta gada garumā Siguldas novadā rīkotais pasākumu cikls “Rīts ar literatūrzinātnieku”. Bet gada noslēgumā Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijā plānots izdot Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolus  (1925-1940) ar zinātniskajiem komentāriem un biogrāfisku vārdnīcu. Pie šī izdevuma strādā divas Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša, kuras tad nu arī aicināju uz sarunu. Viena no sadaļām Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijas topošajā izdevumā, ir  biogrāfiskā vārdnīca par visām Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolos   minētajām sievietēm. Izdevuma autores Ineta Lipša un Aiga Bērziņa Kite paraugam atsūtījušas šķirkli par vienu no redzamākajām sievietēm politiķēm – Bertu Pīpiņu. Dzimusi 1883. gadā. Codes Spārniņos rentnieka ģimenē, mācījās Bauskā Beķera proģimnāzijā. Ģimnāzijas izglītību nepabeidza, jo vajadzēja pelnīt iztiku. Taču ar iegūto izglītbu pietika, lai viņa varētu strādāt par guvernanti, un tādā veidā aizceļoja uz Harkivu Ukrainā, vēlāk Berlīni, Vācijā, visurs izmantojot pašizglītības un izglītojošu kursu apmeklējuma iespējas. Pēc atgriešanās Latvijā laulība ar literatūras kritiķi, latviešu sociāldemokrātiskās preses redaktoru Ērmani Pīpiņu-Vizuli ievērojami uzlabo viņas sociālo statusu. Berta Pīpiņa ir trīs bērnu māte, pēc vīra nāves 1927. gadā pārņem arī viņa uzņēmējdarbību, paralēli ieņemot dažādus politiskus amatus. Bertas Pīpiņas biogrāfijā patiesi pārsteidz daudzpusība. Taču Ineta Lipša uzreiz arī norāda, ka Bertas Pīpiņas stāsts nav gluži tipisks savam laikam. Latvijas Sieviešu organizāciju padomes veidošana tika uzsākta 1925. gada vasarā, bet lēmums par šādas organizācijas izveidi tika apstiprināts Pirmajā Latvijas sieviešu konferencē, kas notika 1925. gada 26.–27.septembrī. Šogad atzīmējam šīs organizācijas dzimšanas simtgadi, lai arī oficiāla statūtu izstrāde un organizācijas reģistrēšana Rīgas apgabaltiesā ieilga līdz par 1929. gadam. Tā darbojās līdz 1940. gadam, kad autoritārā režīma apstākļos tās darbība tika izbeigta.

Sabiedrisko mediju labdarības maratona "Dod pieci!" temati nereti sakņojas problēmās, par kurām nākas runāt gadu no gada. Pērn labdarības maratonā tika vākta nauda, lai palīdzētu cilvēkiem ar kritiskām veselības problēmām, un tas ir saistīts ar zāļu nepieejamību daudziem pacientiem, par ko Valsts kontrole runājusi jau sen, bet, kas tā arī nav atrisināts. Kādēļ tik lēni sokas ar nepilnību novēršanu, par to saruna Krustpunktā ar Valsts kontroles padomes locekli Maiju Āboliņu.  

Krustpunktā uzmanības konkurences jautājumi. Valdības koalīcija apņēmusies strādāt pie pārtikas cenu samazināšanas. Kādēļ tās pie mums tik augstas, pētījusi arī Konkurences padome un par šo jautājumu plašāk iztaujājam Konkurences padomes vadītāju Juri Gaiķi. Jautājumus kopā ar raidījma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa un portāla "Latvijas Vēstnesis" žurnāliste Inese Helmane.      

Krustpunktā uzmanības konkurences jautājumi. Valdības koalīcija apņēmusies strādāt pie pārtikas cenu samazināšanas. Kādēļ tās pie mums tik augstas, pētījusi arī Konkurences padome un par šo jautājumu plašāk iztaujājam Konkurences padomes vadītāju Juri Gaiķi. Jautājumus kopā ar raidījma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa un portāla "Latvijas Vēstnesis" žurnāliste Inese Helmane.      

Krustpunktā uzmanības konkurences jautājumi. Valdības koalīcija apņēmusies strādāt pie pārtikas cenu samazināšanas. Kādēļ tās pie mums tik augstas, pētījusi arī Konkurences padome un par šo jautājumu plašāk iztaujājam Konkurences padomes vadītāju Juri Gaiķi. Jautājumus kopā ar raidījma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa un portāla "Latvijas Vēstnesis" žurnāliste Inese Helmane.      

Krustpunktā uzmanības konkurences jautājumi. Valdības koalīcija apņēmusies strādāt pie pārtikas cenu samazināšanas. Kādēļ tās pie mums tik augstas, pētījusi arī Konkurences padome un par šo jautājumu plašāk iztaujājam Konkurences padomes vadītāju Juri Gaiķi. Jautājumus kopā ar raidījma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa un portāla "Latvijas Vēstnesis" žurnāliste Inese Helmane.      

Studijā ārlietu ministre Baiba Braže (JV).

Šī gada Nobela prēmija fizikā atnesusi lielu pārsteigumu - tradicionālo fizikas atklājumu vietā laurus plūs mašīnmācīšanās un neironu tīklu pētījumi. Ko šāds pavērsiens nozīmē matemātiķiem un datoriķiem? Kā mašīnas ir iemācītas mācīties un kā šie atklājumi ir mainījuši mūsu ikdienas dzīvi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē fiziķis, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētājs Mārcis Auziņš un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors, Latvijas Universitātes Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks Guntis Bārzdiņš. Nobela prēmija fizikā 2024. gadā piešķirta Džonam Hopfīldam un Džefrijam Hintonam par fundamentāliem atklājumiem un izgudrojumiem, kas nodrošina mašīnmācīšanos ar mākslīgajiem neironu tīkliem. Abi šī gada Nobela prēmijas fizikā laureāti jau kopš pērnā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir veikuši nozīmīgu darbu ar mākslīgajiem neironu tīkliem. Viņi izmantojuši dažādus fizikas instrumentus, lai izstrādātu metodes, kas ir mūsdienu jaudīgas mašīnmācīšanās pamatā.  Džons Hopfīlds radīja asociatīvo atmiņu, kas spēj saglabāt un rekonstruēt attēlus un cita veida datu modeļus. Savukārt Džefrijs Hintons izgudroja metodi, kas spēj autonomi atrast īpašības datos un tādējādi veikt tādus uzdevumus kā konkrētu elementu identificēšanu attēlos. Runājot par Nobela prēmijas laureātiem un mašīnmācīšanos, raidījuma visi piemin arī mākslīgo intelektu un „Chat GPT”. "Viens no lielākajiem mākslīgā intelekta pētniekiem Kalifornijas universitātē Berklijā saka, ka ar mākslīgo intelektu būs precīzi tāpat kā zelta zivtiņu. Un stāsts par zelta zivtiņu ir tāds: ka var būt trīs vēlēšanās. Viņš saka - pirmās divas katram no mums būs absolūti citādas, katram mums dzīvē kaut kas būs. Trešā, viņš apgalvo, ka visiem tā mums būs vienāda - mīļā zelta zivtiņa vai mīļais mākslīgais intelekt, izdari tā, lai pirmo divu nebūtu bijis," atklāj Mārcis Auziņš. "Tāpēc ka tie uzdevumi, ko mēs varam formulēt šīm tehniskajām sistēmām, mākslīgajam intelektam, var novest pie sekām, kuras patiesībā mums ļoti, ļoti nepatiks. Un viens no iemesliem ir, ka mēs baidāmies, ka viņš kļūs par daudz patstāvīgs un viņam būs savi mērķi dzīvē. No otras puses, mēs ļoti gribētu, lai viņam rastos kaut kādas empātijas pazīmes, lai lēmumu pieņemšanā tā nebūtu vienkārši tehnisku uzdevumu izpilde." Mārcis Auziņš vērtē, ka mākslīgais intelekts šobrīd ir "vidējais statistiskais, ļoti un visu zinošs. Bet vidējais statistiskais droši vien ir ļoti garlaicīgs tipiņš. Manā sapratnē joprojām mākslīgais intelekts ir ļoti garlaicīgs tipiņš, un runāties ar „Chat GPT” vienā brīdī paliek garlaicīgi". "Es esmu no tās grupas, kas uzskata, ka nav mūsu spēkos apstādināt šo procesu. Bet domāju kaut kādā mērā tas varētu būt garlaicīgs šobrīd, jo šī mašīnmācīšanās ir imitācija. Pagaidām tā ir imitācija. Viņa tāda nebūs mūžīgi. Kad tuvosimies šiem aģentiem, viņi kļūs radoši," atzīst Guntis Bārzdinš. "Jau tagad mākslīgais intelekts var veikt pārlasi tā saucamajā interferences laikā, meklēt adatu siena kaudzē un tas ir tas, ko visi matemātiķi dara visu savu mūžu. Viņš meklēs siena kaudzi, viņš iegūs emocijas un viņš vairs nebūs tikai imitētājs. Tajā brīdī mums ļoti gribēsies viņa spējas, no vienas puses, jo tas ir tas, ko paši ikdienā darām. No otras puses, ir drusku bail no tām iespējām." "Cerēt, ka mēs ar likumdošanu apturēsim procesu vai ierobežosim to, tā nenotiek. Džins no pudeles ir izlaists un viņš dzīvos, un mums būs jāmāk saprātīgi ar viņu sadzīvot un izmantot viņa pozitīvās iespējas un iespēju robežās mazināt riskus, kuri ir jau tagad un diemžēl nākotnē būs vēl vairāk," uzskata Mārcis Auziņš. Aktuālais nanotehnoloģiju jomā Septembra sākumā Rīgā risinājās vērienīga starptautiska konference, kas bija veltīta nanomateriālu pielietojumam un īpašībām. Konference pulcēja daudz savā jomā atzītu pētnieku, tostarp Juriju Gogotsi no ASV, kurš nanotehnoloģiju attīstību saredz kā sākumu jaunam laikmetam. Ar pieminēto zinātnieku, kā arī citiem konferences dalībniekiem tikās Mariona Baltkalne un noskaidroja plašāk, kas šobrīd aktuāls nanotehnoloģiju jomā. Daļiņas, kas miljons reižu smalkākas par cilvēka matu, - tā var raksturot nanodaļiņas. Šīm daļiņām, kas, protams, ar cilvēka aci nav saskatāmas,un nanomateriāliem nesen tika veltīta 14. Starptautiskā Elektronikas un Elektrotehnikas inženieru institūta (Institute of Electrical and Electronics Engineers, IEEE) konference Nanomaterials: Applications & Properties (NAP). Tā risinājās Latvijā, pulcējot lielu skaitu zinātnieku no daudzām pasaules valstīm, raisot interesi arī par pašmāju pētnieku paveikto un radot platformu jaunām sadarbības iespējām. Konferences noslēgumā arī mums bija iespēja satikties ar dažiem pasākuma rīkotājiem un viesiem, ar kuriem piedāvājam sarunu par plašo nanotehnoloģiju pasauli. Viens no runātājiem - materiālzinātnes un inženierijas profesors Dreksela universitātē Filadelfijā, ASV, kā arī Dreksela Nanomateriālu institūta direktors Jurijs Gogotsi (Yury Gogotsi). Profesors nāk no Ukrainas, un viņa darbs joprojām saistīts arī ar Sumi Valsts universitāti Ukrainā. Ar dzimto Ukrainu un Sumi Valsts universitāti saistīts ir arī Maksims Pogorelovs (Maksym Pogorielov), šobrīd - Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks. Sarunā piedalās arī Ukrainā dzimušais Valentīns Novosads (Valentine Novosad) - Argonnas nacionālās laboratorijas priekšsēdētājs un vadošais pētnieks no ASV, kā arī Modris Greitāns - Latvijas Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors un Latvijas Zinātņu akadēmijas ārlietu sekretārs.

Galēji labējie triumfē Austrijā parlamenta vēlēšanās. Pilsoņu karš Sudānā. Priekšvēlēšanu laiks ASV. Aktualitātes komentē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sudāna – piemirstā asinspirts Pilsoņu karš Sudānā ilgst kopš pagājušā gada aprīļa, un, Gazas un Ukrainas karu aizēnots, palicis pasaules uzmanības perifērijā. Tajā pat laikā šis konflikts jau prasījis ne mazāk kā 20 000 dzīvību (lai gan tiek minēti arī krietni lielāki skaitļi), padarījis par bēgļiem apmēram desmit miljonus cilvēku, no kuriem divi miljoni pametuši valsti. Tiek lēsts, ka šobrīd karadarbība un ar to saistītā vardarbība, pārtikas un medicīniskās palīdzības trūkums tiešā veidā apdraud vairāk nekā miljona civiliedzīvotāju dzīvības. Konflikta pamatā ir cīņa par varu starp militāro huntu ar ģenerāli Abdelu Fatāhu al-Burhānu priekšgalā un tā sauktajiem Ātrā atbalsta spēkiem, kas ir savulaik no valdībai lojālām paramilitāristu grupām saformēta struktūra, faktiski – paralēla armija. Ātrā atbalsta spēku varas bāze ir Sudānas dienvidrietumi – Dārfūras provinces dienviddaļa, kur šīs vienības sākotnēji radās no turienes arābu iedzīvotājiem un darbojās kā valdības spēku sabiedrotās, apspiežot neārābu iedzīvotāju pretošanās kustību. Līdzšinējās kaujas pierādījušas, ka agrākie paramilitāristi lielākoties pārspēj regulāro armiju motivētībā un kaujas spējās, ko valdības spēki pamatā cenšas kompensēt ar pārsvaru aviācijas un artilērijas ziņā. Jau kopš kara sākuma Ātrā atbalsta spēku rokās ir lielākā daļa galvaspilsētas Hartūmas aglomerācijas, kas atrodas valsts centrā, Zilās Nīlas un Baltās Nīlas satekā. Tāpat tiem izdevies arī sagrābt Zilās Nīlas lejteci uz dienvidiem no galvaspilsētās, tā sašķeļot divās daļās armijas kontrolēto teritoriju valsts dienvidos. Pēdējās nedēļās valdības spēki mēģina paplašināt savu teritoriju galvaspilsētā, laužoties pāri Nīlas tiltiem, tomēr pagaidām nav ziņu par kādiem nozīmīgiem panākumiem. Otrs šī pilsoņkara degpunkts šobrīd ir Fašīras pilsēta – pēdējais valdības armijas atbalsta punkts Dārfūras reģionā, kuru cenšas ieņemt Ātrā atbalsta spēki. Pilsētā, kur pirms kara dzīvoja apmēram pusmiljons, saplūdis vēl vairāk nekā miljons bēgļu no apkārtējiem apgabaliem. Pilsētā katastrofāli trūkst pārtikas, pie tam ir pamatotas bažas, ka, ieņēmuši Fašīru, valdības pretinieki izvērsīs pret šiem nearābu iedzīvotājiem genocīdu. Viss liecina, ka pašreiz valdošās huntas un tās pretinieku spēki ir apmēram līdzsvarā, un, cerot uz uzvaru, abas puses nav motivētas uzklausīt starptautiskās sabiedrības aicinājumus pārtraukt konfliktu. Vai būs uzvara „par purna tiesu”? Šobrīd, kad mazāk nekā mēnesis atlicis līdz Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām, novērotāji spriež, ka tās var sagādāt spraigu cīņu līdz pašām beigām un uzvaru, tā sacīt, „par purna tiesu”. Ne eksprezidentam Trampam, ne viceprezidentei Harisai joprojām nav pamanāma pārsvara kā kopsummā, tā svārstīgajās pavalstīs. Prognožu kausos tiek svērti dažādi faktori, pie kam lielākoties tādi, kas varētu vienam no kandidātiem laupīt kādus vēlētāju atbalsta procentus – antireitingu sacīkste, tā sacīt! Kā riska faktors demokrātiem tiek piesaukta viesuļvētras Helēna plosīšanās Savienoto Valstu dienvidaustrumos, kas, pēc pašreizējiem datiem, prasījusi vairāk nekā divsimt dzīvību. Tā skārusi arī divas svārstīgās pavalstis – Džordžiju un Ziemeļkarolīnu; un, kā zināms, ja nelaimē nonākušie nesaņem pietiekami ātru un pilnīgu palīdzību, tad vainīgi pie tā ir pie varas esošie. Tramps jau paguvis izteikties, ka palīdzība katastrofā cietušajiem esot nepietiekama, jo valsts šķiežot naudu migrantu uzturēšanai, un droši vien lielum lielajam vairumam eksprezidenta mērķauditorijas lieki skaidrot, ka izdevumi vienai un otrai vajadzībai nāk no dažādām budžeta sadaļām, attiecīgi, tiešas saistības te nevar būt. Runājot par starptautisko politiku, fokusā ir Gazas karš, kas nupat jau šķiet pāraugam plašākā reģionālā konfliktā. Arī šai ziņā nozīmīgāki riski ir demokrātiem, jo viņu elektorātā pamatā ietilpst divas nozīmīgas grupas, kurām esošās administrācijas politika šķiet pārāk labvēlīga Izraēlai, proti – arābu izcelsmes amerikāņi un kreisi orientētā akadēmiskā vide. Tomēr ir arī labās ziņas Kamalas Harisas nometnei: darba tirgus uzrāda necerēti pozitīvas tendences, pēc pēdējiem datiem bezdarba līmenis tikai nedaudz pārsniedz četrus procentus, un ir izdevies novērst arī doku strādnieku streiku, kas draudēja apturēt preču plūsmu četrpadsmit Atlantijas okeāna un Meksikas līča ostās, izraisot patēriņa cenu kāpumu. Tiesa, gaidot Izraēlas atbildi uz neseno Irānas raķešu triecienu, pie apvāršņa atkal parādījies degvielas cenu kāpuma bieds. Republikāņu kandidātam, savukārt, kā žvadzoša ķēde līdzi velkas viņa pirmā termiņa fināla izraisītā tiesvedība. Federālā tiesneša pirms nedēļas publiskots ziņojums atklāj jaunas detaļas par eksprezidenta lomu  2021. gada 6. janvāra notikumos, ar to argumentējot, ka viņam nav piešķirama prezidentālā imunitāte šai lietā. Galēji labējie triumfē Austrijā 29. septembrī notikušās Austrijas parlamenta – Nacionālās Padomes – vēlēšanas apstiprināja tendenci, kas iezīmējās jau pirms pāris gadiem: radikāli labējās, nacionālkonservatīvās Brīvības partijas popularitātes kāpumu uz valdošās liberālkonservatīvās Tautas partijas reitingu krituma fona. Rezultātā līdzšinējā kanclera Karla Nehammera Tautas partija zaudējusi teju trešdaļu mandātu un palikusi otrajā vietā, savukārt Brīvības partija ieguvusi labāko rezultātu un savas frakcijas lielumu Nacionālajā Padomē bezmaz dubultojusi. Herberta Kikla vadītajiem nacionālistiem tagad būs 57 deputātu vietas no 183, Tautas partijai – 51. Sociāldemokrātiem, kuru rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, praktiski nav mainījies, būs 41 mandāts; savu sniegumu nedaudz uzlabojušajai liberālajai partijai NEOS – 18 mandāti, bet Nehammera valdības mazākajam partnerim – zaļajiem, kas arī piedzīvojuši pamatīgu kritumu, – 16 mandāti. Var piebilst, ka šī nebūt nav pirmā reize, kad Brīvības partija izlaužas līdz Austrijas varas virsotnei. 1999. gadā, harizmātiskā līdera Jerga Heidera vadīta, partija ieguva labāko rezultātu vēlēšanās un izveidoja valdošo koalīciju ar Tautas partiju. Tas izraisīja bezprecendenta reakciju Eiropas Savienībā – sankcijas un daļēju diplomātisku boikotu no pārējo dalībvalstu puses. Tiesa, sankcijas ātri izplēnēja, kad kļuva skaidrs, ka tās drīzāk veicinās eiroskeptiskus noskaņojumus Austrijā, savukārt politiski nepieredzējušajai Brīvības partijai varas nasta izrādījās par smagu, un partija sašķēlās, zaudējot ietekmi un pēc tam arī varas pozīcijas. Tomēr partija pamazām atkopās, kam visnotaļ līdzēja jauns tās politikas stūrakmens – antimigrācijas politika. 2017. gada vēlēšanās Brīvības partija tika pie apmēram 20% balsu un Tautas partija kopā ar to izveidoja valdību – Sebastiana Kurca kabinetu. Tas pastāvēja apmēram pusotru gadu, līdz tā dēvētajam Ivisas skandālam – atklātībā nonācis videoieraksts atklāja, ka Brīvības partijas līderis Haincs-Kristiāns Štrāhe ar savu partijas biedru apspriež sadarbību ar krievu biznesmeni Igoru Makarovu, kā arī Austrijas mediju vides „sakārtošanu” pēc Ungārijas līdera Orbana receptēm. Notikušā rezultāts bija 2019. gada ārkārtas vēlēšanas. Nav brīnums, ka pirms šīm vēlēšanām praktiski visas partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju. Arī Austrijas prezidents Aleksandrs Van der Bellens izteicās, ka, par spīti nerakstītam likumam, varot arī neuzticēt kā pirmajam veidot valdību lielākās frakcijas līderim Kiklam. 7. un 8. oktobrī prezidents tikās ar partiju pārstāvjiem, notika arī sarunas starp Tautas partiju un sociāldemokrātiem, un, iespējams, jau šodien tiks nominēts pirmais kanclera kandidāts. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Nav muļķīgu jautājumu, ir muļķīgas atbildes - vai šo teicienu var pielietot arī zinātnē? Vai zinātnieki atļaujas būt drosmīgi un uzdot neērtus, dažkārt arī visai muļķīgus jautājumus un pie kā var novest atbilžu meklējumi? Par izgudrojumiem, atklājumiem un pētnieka ikdienu, ļaujoties jautājumiem, kuri nav ikdienas pētījumu plānā,  saruna ar zinātniekiem, kuri raidījumos Zināmais nezināmajā, runājot par sev tuvajām jomām, ne reizi vien runājuši līdzībās ar citām dzīves jomām, izmantojuši radošus piemērus, aicinājuši paraudzīties plašāk. Tāpēc esam pārliecināti - viņi noteikti nebaidās uzdot drosmīgus, varbūt pat muļķīgus jautājumus, un nebaidās arī kļūdīties. Raidījuma viesi - fiziķis, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētājs Mārcis Auziņš un Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš. "Ir miljoniem piemēru, kuri parāda to, ka, ja mums nebūs šo naivo, dumjo, ja gribat, vārda vislabākajā un pozitīvajā nozīmē, jautājumu, kas ir noveduši pie zinātnes kaut kādu robežu pārkāpšanas, kaut kādu jaunu ideju rašanās, šīs praktiski modernās lietas nevarēs attīstīties," vērtē Mācis Auziņš. "Manā mīļajā kvantu fizikām ja mēs tagad ļoti pamatoti un pragmātiski runājam par kvantu tehnoloģijām, tad, ja nebūtu tie kvantu fizikas pamatu radītāji, kas uzdeva vistrakākos jautājumus un atrada vistrakākās, neiespējamās atbildes, ja tas nebūtu noticis, tad šobrīd šīs tehnoloģijas nebūtu. Ne velti par šiem pirmsākumiem ir man ļoti mīļa grāmata, kas ataino cilvēkus un notikumus, kurus dažus es personīgi pazīstu, kura saucās "Kā hipiji izglāba fiziku". Tieši par to, ka bija cilvēki, kuri uzdeva absolūti neparastus, neordinārus jautājumus, kas iziet no tā veida, kā "zolīds zinātnieks par lietām domā". Izgāja ārpus šiem rāmjiem, uzdeva absolūti neiespējamus jautājumus, ieguva atbildes, kuras joprojām rada mums pārdomas, vai tiešām tā var būt? Un tagad tas ir novedis pie tehnoloģijām." "Ir daži piemēri no bioloģijas un radniecīgām zinātnēm, kur tieši filozofiski vai varbūt, kā Mārcis teica, mazliet hipotētiski jautājumi, kas būtu vai kā varēja būt tā, ir novedusi pie ļoti nopietniem pētījumiem," skaidro Jānis Liepiņš. "Piemēram, ja 19. gadsimtā Darvins teica, ka izskatās, ka sugas savā starpā ir radniecīgas un viņas vēl aizvien evolucionē atbilstoši vides apstākļiem. Tas ir ļoti jauki un interesanti, un tad mēs varētu aizdomāties, ka kādam ir kādreiz bijis kopīgs sencis vai vairāki senči, kuri tad te dzīvoja, un tad sāksies šī diferenciācija. Bet tad ir domu eksperiments: bet klau, kā tad šis sencis ir radies? Un tas ilgu laiku bija ļoti hipotētisks jautājums, bet, sākot no pagājušā gadsimta 20. - 30. gadiem un mazliet vēlāk šis hipotētiskais jautājums kļuva par ļoti nopietnu praktisku jautājumu. Vai mēs varam kaut nedaudz ielūkoties jau praktiskā veidā šajā teritorijā, kur beidzās neorganiskā ķīmija un sākās organiskā ķīmija, precīzāk, bioorganiskā ķīmija un varbūt jau kaut kādi šūnu elementi? Un izrādās, jā, jūs varat laboratorijā atveidot vidi, kas, iespējams, ir bijusi uz Zemes, testēt, kā laika gaitā zibeņu un elektro izlaižu laikā, karstuma laikā rodas dažādas organiskās vielas. Un daudzas no tām patiešām ir tādas pašas, ko mēs sastopam mūsdienu bioloģiskajos organismos. Tas liek domāt, ka patiešām šis lēciens no neorganiskās vides uz dzīvību ir iespējams. Mēs tikai nezinām, kā tas notiek. Bet šis jautājums no tādas hipotēzes - kā tas varēja būt, jau kļūst par ļoti praktisku jautājumu - mēģināsim noskaidrot, kā. Arī bioloģijā šie "what if" jautājumi ir ļoti noderīgi, un patiešām viņi palīdz virzīties un atrast jau fundamentālas lietas." Starp citu, Amerikā 28. septembris pat tiek atzīmēts kā diena, kad uzdot muļķīgos jautājumus. Šo varat paturēt prātā arī Latvijā, kad datums tuvosies, bet mēs jau tagad jūlijā kopā ar fiziķi Mārci Auziņu un biologu Jāni Liepiņu pakavēsimies pārdomās, kas tad vispār ir muļķīgi jautājumi un kāpēc tos svarīgi uzdot. Pārāk maz cilvēku savus jaunos produktus vēlas aizsargāt ar patentu „Vidēji gadā mums iesniedz ap 100 - 120 pieteikumus patentam, un ar nožēlu jāatzīst, ka ir pārāk maz to, kuri vēlas savus jaunradītos produktus aizsargāt ar patentiem, jo patents nodrošina monopoltiesības tirgū,”  saka Patentu valdes vadošā eksperte Eiropas patentu jautājumos Māra Rozenblate. Sarunā ar viņu skaidrojam, par kādiem izgudrojumiem piešķir patentu, cik ilgā laikā tas notiek un kas Latvijas patentu valdes darbības sākumā pagājušā gadsimta 20. gados iesniedza pieteikumus patentu valdē. Pirmās preču zīmju un izgudrojumu aizsardzības apliecības Patentu valde izsniedza 1922. gada sākumā. Tās saņēma Rīgas tabakas fabrika “A/S Maikapar” un Andrejs Golvers savam pieteiktajam izgudrojumam “Pārlabojumi par bungusitdzirnavām”, jeb vienam no trieciendzirnavu veidiem. Pirmie Latvijas patenti piešķirti zemniekam Jānim Prātam par linu galviņu nosukāšanas un nokulšanas mašīnu un Jānim Minussam par izgudroto pārvietojamo istabas krāsni, kurai varēja regulēt gaisa plūsmu. Tādu  informāciju par patentu vēsturi Latvijā var lasīt Latvijas patentu valdes interneta mājaslapā, bet turpmāk nedaudz ielūkosimies patentu  piešķiršanas aizkulisēs un atsauksim atmiņā, kādi ievērojami latviešu izcelsmes izgudrotāji savulaik ir saņēmuši patentu. Zināmākie latvieši, kas saņēmuši patentu ir aviokostruktors  Kārlis Irbītis, kurš patentēja vairākus izcilus izgudrojumus un projektēja vertikālās pacelšanās lidmašīnu, kas iezīmēja pavērsienu šādu lidaparātu būvniecībā. Jāmin arīaudējs un steļļu konstruktors Pēteris Viļumsons, kurš pagājušā gadsimta 20. gados ieguva patentu par pusautomātisko steļļu izveidošanu, vācbaltu izcelsmes konstruktors Valters Caps un viņa miniatūrā fotokamera „Minox”. Turpinot runāt par šodienas izgudrojumiem, vaicāju Mārai  Rozenblatei, cik lielā mērā patentu piešķiršana attiecas uz informācijas tehnoloģijām?

Ar likuma izsludināšanu noslēdzas Rēzeknes pilsētas domes atlaišana. Rēzeknes pašvaldība drīz saņems 4 miljonu eiro aizdevumu no Valsts kases būvizdevumu parādu segšanai. No šodienas turpmākos sešus mēnešus Eiropas Savienības Padomes prezidentūras grožus uzņemsies Ungārija. Krievija turpina apšaudīt Ukrainu; Kijiva atbild ar dronu triecieniem pierobežas apgabalos.

Šoreiz raidījums par Beļģijas Karalisti. Un raidījums būs pozitīvs, jo runāsim daudzām pozitīvajām beļģu iezīmēm. Jāsāk ar to, ka Eiropas Savienības galvaspilsēta Brisele faktiski atrodas Eiropas Savienības piektajā mazākajā valstī platības ziņā.  Vienlaicīgi to apdzīvo 12 miljoni cilvēku un tā ir viena no urbanizētākajām valstīm pasaulē. Proti, 97 procenti cilvēku dzīvo pilsētās. Interesanti, ar ko Beļģija asociēsies Latvijas iedzīvotājiem. Noteikti kāds minēs to, ka Brisele ir ES un NATO galvaspilsēta. Droši vien kāds piesauks arī Čurājošā puisēna statuju. Iespējams, ka kāds teiks, ka Beļģijā ir dzimis slavenais cīņu mākslas filmu aktieris Žans Klods van Vārenbergs jeb kā mēs viņu visi zinām – Žans Klods van Damme. Iespējams, ka kāds varētu zināt, ka arī aktrise un pagājušā gadsimta elegances ikona Odrija Hepberna ir dzimusi Briselē. Cerams, ka kāds pieminēs beļģu tehnoloģiskos sasniegumus. Piemēram, to, ka elektroniskās identifikācijas kartes pirmo reizi esot ieviestas tieši Beļģijā. Starp citu beļģis Žoržs Lematrē tiek uzskatīts par pirmo, kurš 1931. gadā zinātniskā formā noformulēja ideju par Lielo Sprādzienu, ar kuru aizsākās visums. Par zinātni un zināšanām runājot, Beļģijā ir vienīgais pasaulē muzejs, kurš ir veltīts grāmatu iesiešanai un grāmatu izdevniecībai kā mākslas formai. Tajā ir ap 3000 mākslinieciski augstvērtīgu grāmatu sējumu, kas izdoti kopš 16. gadsimta. Vēl var pieminēt, ka pirmā drukātā avīze pasaulē 1605. gadā iznāca Antverpenē. To sauca „Relation” un izdevējs bija Johans Karolus. Kopš 1447. gada Antverpene ir bijusi arī nozīmīgākais dimantu pirkšanas un pārdošanas centrs. Interesanti, vai kāds Latvijas iedzīvotājs, iespējams, gados vecāks un ar labu atmiņu, pēkšņi atminēsies Padomju Savienībā mācīto… Proti, Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss savu slaveno “Komunistiskās partijas manifestu” sarakstīja no 1845. līdz 1847. gadam dzīvodami Briselē. Restorāns “Le Cygne” tieši ir tā konkrētā vieta, kur rakstīšana lielākoties ir notikusi. Runājot par šiem konkrētajiem diviem vīriešiem, kuru attiecībām abi mēģina piedēvēt vairāk nekā tikai draudzību, jāsaka, ka viņu savstarpējā sarakste no 1869. gada liecina, ka abi divi bija spēcīgi izteikti homofobi. Nekādas progresīvās domas cilvēku seksuālās brīvības kontekstā viņiem nebija. Beļģija pati tikmēr 2003. gadā kļuva par otro valsti pasaulē pēc Nīderlandes, kurā tika legalizētas viendzimuma laulības. Jāmin vēl, ka gadu iepriekš Beļģija legalizēja arī tiesības uz eitanāziju. Bet vēl pie pāris faktiem, par kuriem Latvijas iedzīvotāji varētu zināt vai būt dzirdējuši, – Beļģijā ir atrodama pasaulē garākā tramvaja līnija. "Kusttram" stiepjas 68 kilometru garumā gar visu Beļģijai pieejamo Ziemeļjūras krastu. Tramvaji man vienmēr asociējas ar melanholismu un mierīgu dzīves ritumu. Kā tādi pilsētas kamieļi tie parasti savā nodabā ceļo starp steidzīgajām un nereti agresīvajām automašīnām… Un tam piederētos tāda lēna saksofona mūzika fonā. Un tieši Ādolfs Sakss 1840. gadā bija tas beļģis, kurš šo mūzikas instrumentu izgudroja. Fascinējoši man likās, ka Beļģijas pilsētā Gentē ir pilsētas laukums Sint-Veerleplein. Katru reizi, kad piedzimst bērns, tad laukumā esošās ielu gaismas tiek mirkšķinātas, lai visiem par to paziņotu. Fantastiski cilvēcīga tradīcija! Beļģu ekonomika ir viens no piemēriem daudzveidīgai, konkurētspējīgai ekonomikai, kura prasmīgi izmanto savu ģeogrāfisko atrašanās vietu un starptautiskās intereses un klātbūtni. Beļģija ir augstu ienākumu valsts ar spēcīgu labklājības sistēmu, bet vienlaicīgi, protams, ar augstu valsts parādu, zemu mazāk kvalificēto darbinieku iesaisti ekonomiskajos procesos, sarežģītu birokrātiju un novecojošos sabiedrību. Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pret Beļģijas rādītāju ir 0,6. Proti, mūsu bagātības līmenis ir 60 procenti no Beļģijas statistiski vidējā bagātības līmeņa. Vidējā alga pēc nodokļiem gan ir gandrīz trīs reizes lielāka un sasniedz 2500 eiro mēnesī. Bet, kas interesanti, Latvijā statistiski skaitās vairāk lidostu nekā Beļģijā. Mums esot 56, kamēr beļģiem tikai 49. Nezinu, kādēļ šis fakts mani uzrunāja, bet ASV rādītājs ir 15 873 lidostas, kas ir pasaulē lielākais skaits.Seko Brazīlija ar vairāk nekā trīs reizes mazāku skaitli. Nozīmīga daļa no Beļģijas ekonomikas, protams, ir Brisele ar tajā atrodamajām starptautiskajām institūcijām. Brisele ir viens no trim pasaules varas centriem līdzās Vašingtonai un mūsdienās arī Pekinai. Par to, cik Briselei ir nācis par labu vai sliktu būt šādam politiskajam centram, vaicājām bijušajam Eiropas Komisijas Prezidenta Žaka Santēra biroja vadītājam un arī Eiropas Savienības Padomes ģenerāldirektora vietniekam Džimam Klosam.

Savu atrašanās vietu uz mūsu planētas ikdienā nosakām nu jau vairs nelietojot kartes un kompasu, bet gan GPS jeb globālās pozicionēšanas sistēmas. Taču arī tām ir trūkumi. Magnētisms varētu kļūt par alternatīvu risinājumu ģeopozicēšanās sistēmām un ne tikai - magnētiskā lauka mērījumi varētu stabilizēt strāvu elektrotīklos un pat uzlabot lidostu drošības sistēmas. Kā Zemes magnētismu varam izmantot savā labā? Par to saruna ar fiziķi, Latvijas Universitātes profesoru, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētāju Mārci Auziņu. Pagājušajā nedēļā daudzi Latvijas iedzīvotāji debesīs redzēja skaistās ziemeļblāzmas krāsas un dalījās ar redzēto fotogrāfijās. Ziemeļblāzmas ir viena no Zemes magnētiskā lauka izpausmēm, bet pats magnētisms, magnētiskā lauka īpašības, kā arī, piemēram, zemes polu pārvietošanās ir jautājumi, kas zinātniekiem ir aizraujoši ne tikai teorētisko pētījumu līmenī, bet veroties arī uz magnētisma praktiskiem pielietojumiem. Saruna gan par magnētismu teoriju, gan tā izmantojumu praksē. Par makgnētismu un tā pētījumiem Latvijas Universitātē raidījumā esam stāstījuši arī iepriekš. Par ziemeļblāzmām un ne tikai par tām stāsti zinātnes ziņās. Aizvadītās nedēļas top notikums noteikti bija ziemeļblāzmas fantastiskā izrāde debesīs un tas, kas tiešām priecē, ka šādas retas dabas parādības mudina cilvēkus pacelt skatienus debesīs, izbaudīt ainavu un galu galā uzzināt arī kaut ko jaunu. Kāda ļoti neparasta ziņa nāk no Indonēzijas. Unikālu pieredzi guvuši pētnieki, kuri novēroja orangutānu vārdā Rakus. Šis Sumatras orangutāns cīniņā ar citu tēviņu bija savainojis seju. Pētnieki novēroja, ka orangutāns ārstējis savu brūci ar īpašu augu Akar Kuning, kas vietējā tautas medicīnā labi zināms kā ārstniecisks augs. Pētnieki pamanījuši, ka orangutāns košļājis šī auga lapas un nevis apēdis, bet licis tās pie uzplēstās brūces. Šis ir unikāls novērojums, jo līdz šim biologiem nav gadījies redzēt, ka kāds primāts šādā veidā ārstētu savas kaites. 21. gadsimts folklorā visticamāk ieies ar mākslīgā intelekta rīkiem un mūsu paradumiem to lietošanā, tostarp saistībā ar tuvinieku piemiņu. Kembridžas universitātes pētnieki ceļ trauksmi par "dedbotiem" jeb mirušo botiem - mākslīgā intelekta čatbotiem, kas simulē mirušā cilvēka valodu, izteiksmes līdzekļus, personību un pat balsi, lai ļautu tuviniekiem sarunāties ar aizgājēju. Šādu pakalpojumu sāk piedāvāt aizvien vairāk uzņēmumu, kas pētniekiem, protams, rada pamatotas bažas - šādas sarunas ar mākslīgo intelektu varot atstāt ne tikai smagas psiholoģiskas sekas, bet pat atvērt durvis vajāšanai internetā.

"Man 4. maijs ir sirds notikums," tā saka atjaunotās Latvijas pirmais Valsts Prezidents Guntis Ulmanis un uzsver - "Latvija šodien tāda nebūtu, ja 90.gados netiktu veiksmīgi izvests Krievijas karaspēks". Par sarunām ar Jeļcinu un Skrundas lokatora spridzināšanu, par Krievijas ģenerāļiem un Klintona padomu, saruna ar Gunti Ulmani Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesis ir atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, un sākam ar citātu no viņa prezidenta laika teiktās runas, kas skanēja Latvijai ļoti simboliskā brīdī. 1995.gada 4.maijā Skrundā tika uzspridzināts Krievijas armijas un padomju okupācijas monstrs – Skrundas radiolokators. Klātesot šajā notikumā, prezidents Ulmanis teica: “Mēs esam šīs zemes un šīs valsts vienīgie un likumīgie mantinieki. Mums jāprot atgādināt par sevi kā par mazu, bet bezbailīgu tautu. Mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar visiem tuviem un tāliem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši. Viens no galvenajiem mūsu drošības stūrakmeņiem ir iekšējā sakārtotība, mērķtiecība un stabila valsts dzīve. Mums ir jāceļ sava politiskā kultūra, lai vēlēšanu kampaņas un parlamenta debates nesanaidotu cilvēkus”.  Tā toreizējais Valsts prezidents teica pirms 29 gadiem Latvijai svarīgā dienā – 4. maijā. Neesam tikušies krietnu laiku, arī publikā jūs pēdējā laikā bijāt manīts mazāk, kā jums šobrīd klājas? Guntis Ulmanis: Ziniet, es gribētu izvairīties no tādiem vulgāriem vārdiem, ka labi, vai vēl trakāk, kā tagad komentē, bet kopumā es jūtos labi. Esmu par daudzām lietām gandarīts, tāpat kā katrs no mums, par dažām lietām nervozēju, pārdzīvoju un esmu neapmierināts, bet kopumā es vienmēr salīdzinu pirmskara Latviju. Es domāju, pirms Otrā pasaules kara, kura nodzīvoja tikai īsu brīdi un daudz ko sasniedza, un mana mēraukla vienmēr ir, ko esam izdarījuši mēs, dzīvodami brīvā Latvijā, gandrīz divreiz ilgāku laiku.  Un ir ar ko lepoties un ir par ko pārdzīvot, katrā ziņā – smaidām, dzīvojam, veidojam savu personīgo dzīvi, strādājam valsts labā, strādājam savu bērnu labā, bērnu nākotnei. Un es ne mirkli neesmu pārstājis domāt par to, kas notiks rīt.  Un kad es kādreiz atstāju prezidenta krēslu, man teica, tev būs ļoti grūti saistīt savu nākotni ar to, kas bija šos sešus gadus. Nē, nebija grūti. Ir tikai jājūt šī atbildība valsts, tautas priekšā un arī pateicība, ka tu esi bijis tādā amatā, ka tu varēji darīt to, ko no tevis prasa un, kā es savā grāmatiņā rakstīju savā laikā “No tevis jau neprasa daudz”, tā tas ir, būtībā tā ir katra diena. Īsumā es piekristu tam teicienam, ka “Domā par to, ko tu darīsi rīt”, parīt, tad jau pienāks laiks, tad skatīsimies, ko darīs. Ulmaņa kungs, mūsu saruna skan 4. maijā. 1990. gada 4. maijs – kā šī diena jums ir palikusi prātā, vai jūs arī klausījāties radio tiešraidi no parlamenta. Šī balsu skaitīšana, pēc tam ļaudis pie Augstākās Padomes? Guntis Ulmanis: Bieži vien salīdzina 18. novembri un 4. maiju. Nu ir kaut kas līdzīgs, bet ir kaut kas tāds, ko mēs neesam tiesīgi būtībā salīdzināt. Jo katram bija savs spēks. Savi apstākļi, savi noteikumi. Man 4. maijs ir sirds notikums, 18. novembris man ir vēsture, kuras labā es strādāju un kuru mēs kopīgi visi veidojām. Bet 4. maijā es vienkārši iemīlējos visos tajos deputātos, kuri sēdēja Augstākās Padomes zālē. Un varbūt ne tikai tajos, kuri nobalsoja par, bet par to komandu, par to kolektīvisma garu, par to, cik īsā brīdī šis uzticības mīlestības zieds pavērās Latvijas dārzos. Mēs bijām visi kā brāļi, kā māsas, kā gribējās katru sabučoties, apskauties un mīlēt, Tie cilvēki, kas no tās zāles nāca toreiz ārā, tie man vienmēr acu priekšā ir. Un divas personības – Ziedonis un Īvāns – viņus nevar nekādā veidā pārvērtēt, viņiem ir jābūt Latvijas sirdī arī tad, kad varbūt mēs būsim viens otrs jau pazuduši no šīs zemes.  Bet 4. maijs vienā ziņā ir līdzīgs 18., tikpat neticams kā 18. novembris, tikpat neticams daudziem likās 4. maijs, un tomēr rīcība bija spēcīgāka par domām, par šaubām. Un tālākais jau viss aizgāja, kā mēs šeit sēžam un runājam. Ulmaņa kungs, es domāju, vēl viens 4. maijs jums ir ļoti labā atmiņā. Tas ir 1995. gada 4. maijs, kad tiek uzspridzināts Skrundas radiolokators. Toreiz jūs arī esat klāt šajā notikumā un īsi pirms atskan šie dārdi un šis monstrs sabrūk, jūs sakāt arī runu. Es pieļauju, tagad to noklausoties, ka šī jūsu runa Skrundā bija viena no svarīgākajām jūsu prezidentūras gados. Toreiz jūs teicāt arī, ka “mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar saviem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši”. Šodien, pēc 29 gadiem, klausoties šos jūsu vārdus, kādas ir tās sajūtas? Guntis Ulmanis: Ja man šodien būtu jārunā kādā līdzīgā notikumā, un katrs mēs varam savā iztēlē padomāt, kādi šie notikumi varētu būt. Es teiktu tos pašus vārdus, viens pret vienu, parakstoties ar savu sirdi, savu dvēseli, savu pārliecību. Jo ir viegli runāt, ja tu runā pēc savas būtības, pēc savas pārliecības, ko nevar mainīt nekādi notikumi. Nekādi. Tā un nekā savādāk. Un šī ir tēma, šis monstrs, šis lokators, šīs garās sarunas ar rietumvalstīm un šie attaisnojumi, ka Krievijai taču vajag, Krievija ir jāsaprot, Krievija gandrīz ir jāmīlē, jo Otrais pasaules karš beidzās tā, kā viņš beidzās. Šis lokators palika kā ēna, kuru mēs vēl vāķējām, pieskatījām četrus vai piecus gadus… (..) Paliekot vēl pie Putina, jūs noteikti arī esat domājis, kādēļ viņš sāka šo nežēlīgo karu un varbūt jums ir kāds paredzējums, ar ko tas viss Putinam var beigties un Krievijai ar ko tas var beigties. Guntis Ulmanis: Beigties… jā…. Vai vispār kaut kas var beigties tādā izpratnē, kā mēs šodien runājam. Es domāju, ka divi gadi ir parādījuši, ka mainās zibens ātrumā un mainās arī patiesās vērtības. Lai kā mēs arī negribētu teikt, ka ir vērtības, kas ir mūžīgas un kuras nemainās. Bet šinī gadījumā pasaule pārvērtē savus uzskatus par daudziem notikumiem. Iespēja ir tikai viena – meklēt konsolidāciju starp visām pasaules valstīm, iesaistot Ķīnu, Indiju, un, lai cik tas izklausītos dīvaini – Ziemeļkoreju. Vienkārši praksē ar Krieviju jau parāda – ignorance neglābj situāciju, ir jāmeklē cita izeja. Un ja šie jaunie ieroči, par ko mēs tagad runājam, un es ceru, ka jau maija sākums ir un šajā laikā šie ieroči jau sevi apliecinās Ukrainas frontē, un tie neienesīs krieviem kaut kādu līdzsvara sajūtu, neuzvarētības sajūtu. Kaut kas jāmaina, jo, tā kā viņi šodien domā, tas nav reāli, tas ir pilnīgs karš, jo, ja miljoni vai simtiem tūkstoši no katras puses karavīru viens uz otru šauj, to nevar apturēt vienā dienā.  Bet Ukrainai ir jāpaliek. Ukrainas vadītājiem ir jāsaprot – Rietumu politika ir ne tikai ieročos, bet Rietumu politika ir arī attieksmē visos mierlaika jautājumos, ekonomikas jautājumos, attiecības ar citām valstīm un tā tālāk, un tā tālāk…  Cīņa ar korupciju, kas arī Ukrainā ir… Guntis Ulmanis: Ziniet, vārdu korupcija ir diezgan smagi izrunāt, jo mēs arī neesam bez grēka šais jautājumos. Un tāpēc, ka pirms es kādu nosodu šais jautājumos, es domāju, ka korupcija sākās pašiem ar sevi. Ja nebūs korupcija tajā vai citā rietumvalstī, nebūs korupcija arī Ukrainā, jo Ukrainai, ja korupcija ir, viņa var attīstīties tikai ar daudzu Rietumu un civilizētās pasaules atbalstu tiešā vai netiešā veidā. Jo var simts eiro ieekonomēt, 1000 eiro, bet nevar miljoniem ieekonomēt, turēt ārzemju bankās un pēc tam uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es vēlu, lai ukraiņi paši tiek galā ar šito jautājumu. Ukrainā šobrīd tā ir reāla karadarbība, bet daudz pēdējos gados tiek runāts arī par hibrīdkaru, par to, kā Krievija iejaucas dažādu valstu politiskajos procesos, par to, kā Krievija cenšas ietekmēt vēlēšanu rezultātus Šo hibrīda karu mēs izjūtam arī Latvijā. Bet jūs reiz esat teicis, ka Krievija hibrīda karu pret Latviju sāka faktiski jau no pirmajām dienām, kad mēs atjaunojām savu neatkarību. Guntis Ulmanis: Tā ir. Pirmajā Saeimas sasaukumā nebija, es uzdrošinos teikt, neviena tik kreisi orientēta partija, kā tas ir šodien. Piektajā Saeimā, pirmajā pēc neatkarības atjaunošanas? Guntis Ulmanis: Jā, pēc neatkarības atjaunošanas. Man tie cipari kādreiz arī sajūk. Es ļoti uzmanīgi pret viņiem attiecos, tas bija no 93. līdz 99. gadam.  Bet pamazām Saeimā, sabiedrībā šī sašķeltība veidojās uz nacionālās bāzes. Nu tas bija hibrīdkara tāds jau ļoti reāls sākums. Un kur gan Krievija varēja izmēģināt savu roku, ja ne tuvākajos kaimiņos.  Atzīsim vienu lietu – Krievijā no cara laikiem ir ļoti spēcīga ārlietu darbības sistēma. Kura ietver sevī ne tikai diplomātiskos jautājumus, bet arī šos jautājumus, ko jūs man tagad uzdevāt. Pašreizējais Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs, kad viņš strādāja Apvienotās Nācijās, un bija Kozirevs ārlietu ministrs, tad Lavrovs bija kā eņģelis no Krievijas, mēs ar viņu runājāmies, un viņš teica, jums būs labi un viss būs kārtībā, un viss. Nevar cilvēks tā pārvērsties, ja tu viņu klausies šodien, kādas viņam ir diktatoriskas tieksmes, varbūt pat vēl lielākas nekā Putinam. Es nezinu, par ko viņi savā starpā sarunājās, kādreiz būtu interesanti paklausīties, bet hibrīdkarš sākās ar to brīdi, kad kāda valsts blakus Krievijai veido savu neatkarīgo politiku, neatkarīgās sistēmas. Un šobrīd, ja mēs sakām, ka nevar ticēt krievu masu medijiem un ar visu to saistītajam, arī mums pašiem jābūt ļoti kritiskiem attieksmē pret saviem masu medijiem, par savu teikto un pret savām attieksmēm. Tas arī mēs liecinām to, kas notiek mūsu politiskajā sabiedrībā šajās dienās. Šajās dienās, pēdējos mēnešos ir plašas diskusijas par biznesa attiecībām ar Krieviju, vai tirgoties ar Krieviju, vai mūsu ostās pārkrauta Krievijas labību un citas preces. Par šo jūs esat teicis – biznesam ir jābūt morāli principiālam, nekāda sadarbība ar Krieviju. Kā ir ar sportu? Pēc Krimas okupācijas 2014. gadā viss turpinājās – mūsu "Dinamo", KHL. Jūs arī krietnus gadus bijāt "Dinamo" sistēmas vadībā un "Arēnā Rīga" ložā sēdēja "Gazprom" cilvēki. Sports un politika un sports kā arī viens no Krievijas veidiem, kā savu roku uz pulsa turēt, kā jūs tolaik to izjutāt? Guntis Ulmanis: Mēs taču sakām, ka mēs visi esam šais divos gados daudz ko pārdomājuši un daudz kur mainījušies. Ja mēs redzam šo Krievijas pilnīgi simtprocentīgo iznīcības politiku pēdējos divos gados, tad kompromisa vairs nevar būt. Ne sportā, ne biznesā. Un es brīnos par to, ka biznesā mēs bieži vien taisnojamies – šitos graudus sūtīsim līdz tai robežai, tos – līdz tai robežai un tā tālāk, un tā tālāk.  Tas pats arī sportā, manuprāt, jebkādas sporta attiecības šobrīd ar Krieviju ir vienkārši noziedzīgas. Vienkārši noziedzīgas. Un tas ir mans viedoklis, kas ir mainījies šajos pēdējos gados, jo es sportā nodarbojos pēc tam, kad biju daudz veidojis kopā ar Krieviju, teiksim tā, nepieciešamas lietas. Nederētu vārdi “labas lietas”, jo katram mums bija sava domāšana – krievam – viena, man – otra. Bet tad, kad mēs šīs labās lietas, tad vienmēr likās, ja mēs kultūrā, mākslā, un daudzi mūsu mākslinieki ir izgājuši savu pieredzi Krievijas plašajos laukos un nav bijuši tie sliktākie… Tas bija tāds laikmets, kad mums vajadzēja sadarboties, jo atkal es citēšu Klintonu, viņš teica: "Tu vari paļauties uz mani, bet atceries vienu - kaimiņš tev ir viens cits, tikai viens, un ar šo kaimiņu tev ir jāsadzīvo tā, lai mēs varētu kopīgi ar tevi risināt tālākos jautājumus attīstībā." Tāda ir dzīve. Krievu sportistiem ir jābūt olimpiādē, kas tūlīt tuvojas Parīzē, un baltkrievu? Guntis Ulmanis: Mans personīgais viedoklis, ka nē.

1. maijā Latvijā tiek atzīmēti Darba svētki. Gan pasaulē, gan mūsu valstī šos svētkus svin jau vairāk nekā simt gadu, un to aktualitāte ir neapstrīdama joprojām. Darba svētki tiek atzīmēti 80 pasaules valstīs, un šajā dienā tiek aktualizēti mūsdienu darba ņēmējiem nozīmīgi jautājumi. Pirms gada tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2023/970, kura paredz paplašināt darba samaksas pārredzamību uzņēmumos. Kāpēc pārredzamība ir svarīga un vai tas veicina darbiniekiem saņemt taisnīgu atalgojumu? Par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot kopā ar ilggadēju personālvadības un atalgojuma jomas praktiķi Kristiānu Bošu, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietnieci Elīnu Celmiņu, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektoru Kasparu Gorkšu, kā arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības Eiropas Savienības normatīvo aktu un politikas dokumentu eksperti Nataļju Preisu.

Pēc nāvējošiem uzbrukumiem Lietuvā tauta jau pulcējās Doma laukumā, bet neesot bijis skaidras idejas – ko darīt tālāk? Un tad viņš teicis – varbūt jāceļ barikādes? Taidījumā "Viens pret vienu" - Augstākās Padomes deputāts Odisejs Kostanda.

Šonedēļ noslēdzas parakstu vākšana par referenduma sarīkošanu pret partnerības institūta ieviešanu Latvijā; daudzi vilcienu pasažieri šajās dienās palika uz perona, jo jaunie vilcieni pievīla. Gada pirmās nedēļas aktualitātes Krustpunktā vērtē TV24 žurnāliste Anita Daukšte, žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne un Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks un Padomes loceklis Gatis Krūmiņš.  

Šonedēļ noslēdzas parakstu vākšana par referenduma sarīkošanu pret partnerības institūta ieviešanu Latvijā; daudzi vilcienu pasažieri šajās dienās palika uz perona, jo jaunie vilcieni pievīla. Gada pirmās nedēļas aktualitātes Krustpunktā vērtē TV24 žurnāliste Anita Daukšte, žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne un Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks un Padomes loceklis Gatis Krūmiņš.  

Pēc skandāla ap "Sadales tīkla" tarifiem Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs apšaubījis Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) pastāvēšanas jēgu. Ko komisija spēj, ko tomēr nespēj ietekmēt? Krustpunktā izvaicājam Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētāju Aldu Ozolu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "Latvijas Vēstnesis" žurnāliste Inese Helmane un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente Agnija Lagzdiņa.  

Valsts prezidenta vēlēšanu dienā sekojam līdzi norisēm Saeimā. Notiekošo komentē eksperti, sazināmies ar korespondentiem Saeimā, uzklausām klausītāju domas. Strādāsim vai nu līdz skaidrībai, ka prezidents tomēr nav ievēlēts, vai līdz pirmajai intervijai ar jauno Rīgas pils saimnieku. Studijā Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks un Padomes loceklis Gatis Krūmiņš. Pieslēdzamies debatēm Saeimā, kā arī Saeimā uzklausām frakciju pārstāvjus - Raivi Dzintaru (Nacionālā apvienība), Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība).

Par Valsts prezidenta vēlēšanām arvien vairāk runā valdības stabilitātes kontekstā, bet arī prezidenta amata kandidāti paši tiek apspriesti. Tomēr dzīve rit uz priekšu arī citās jomās. Kamēr Rīga dzīvo hokeja gaisotnē, internetā aktīvi tiek pirktas biļetes uz Dziesmu un deju svētku pasākumiem. Aktualitātes vērtē Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks un Padomes loceklis Gatis Krūmiņš, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone un TV24 raidījuma "Nacionalo interešu klubs" vadītajs Romāns Meļņiks.  

Esmu no valdības aizgājis, tur nocīnījies, gandrīz nomiris un tad man rāda kartiņu, ka esmu aģents Pugulis. Man tas bija ļoti sāpīgi, nekad neesmu bijis čekas ziņotājs, saka bijušais premjers Ivars Godmanis. Par 4. maija ideāliem, Latvijas krieviem, "Parex" krahu, tenisu un bungām saruna ar Ivaru Godmani Laikmeta krustpunktā. Šoreiz raidījums skan pāris dienas pēc 4.maija, Latvijas vēsturē ļoti svarīga datuma. 1990.gada 4.maijā toreizējā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Stenogramma liecina, ka 4.maija rīta sēdi atklāj Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs ar dažiem organizatoriskiem ievadvārdiem, lūdzot saglabāt cieņu starp vairākuma frakciju Tautas fronti un opozīciju - Interfronti. Izskan arī priekšlikumi par 4.maija sēdes darba kārtību un tad kā pirmais runātājs tribīnē kāpj Ivars Godmanis, pārstāvot Tautas frontes frakciju.  "Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Es esmu pilnvarots 131 Latvijas PSR deputāta vārdā iesniegt priekšlikumu iekļaut šīsdienas sēdes darba kārtībā kā pirmo jautājumu Deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"," deputātus uzrunā Ivars Godmanis. Tālāk seko garas debates, balsu skaitīšana, tauta ārpus parlamenta skaļi atkārto katru "PAR" balsi un, skanot "Dievs, svēti Latviju!", deklarācija ir pieņemta.  Lai sagaidītu šo brīdi, bija jānoiet garš Atmodas ceļš. Tālāk sekoja neatkarīgas Latvijas ceļš, pa to vēl tobrīd staigāja krievu armijas un OMON zābaki, un šī ceļa sākumā nostājās arī Ivars Godmanis. Trīs dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas viņu parlaments apstiprina par Latvijas valdības vadītāju. 4.maija diena ir daudz dokumentēta un aprakstīta kino liecības, video un audio fiksējumos, atmiņu stāstos. Bet kā jums sākās 1990.4. maijs un kā noslēdzās šī diena? Kāds bija jūsu ceļš uz Jēkaba ielas namu vai atpakaļ. Vai ir kāda epizode no vēsturiskās 4.maija parlamenta sēdes, kura vēl nav izstāstīta, kas ir jūsu prātā, kas būtu pieminēšanas vērta? Ivars Godmanis: Laikam pats būtiskākais bija frakcija. Ja Tautas frontes frakcija nebūtu bijusi vienota, balsojums nebūtu noticis. Tad ir grūti saprast, kas tālāk būtu bijis. Tautas frontes vadība, es biju arī priekšsēdētāja vietnieks, man uzticēja frakcijas vadību. Es no turienes aizgāju, kad mani ievēlēja par Ministru Padomes priekšsēdētāju. No 4.maija dienas, protams, skaidrs bija tas, ka mēs uz šo soli iesim. Pirms tam frakcija visu laiku pulcējās Zinātņu akadēmijā un tur arī apsprieda gala variantus dokumentam, kā taisīt to deklarāciju. Sarežģītas lietas tās bija, gan politiski, gan juridiski sarežģītas. Bet fakts tāds, ka uz to iesim. Problēma, ka nebija pilnīga garantija, ka nobalsosim. Acīmredzot opozīcija saprata, ka mēs būsim gatavi, tāpēc bremzēja maksimāli. Speciāli novilcināja, uzdeva jautājumus.  Tas tomēr bija tas būtiskais pagrieziena punkts, un acīmredzot viens otrs no viņiem saprata, ka vēsture mainās. Parasti vēsture mainās kara rezultātā, te viņa izmainījās ne kara rezultātā. Toreiz daudz smēķējāt, cik daudz cigaretes izsmēķējāt, gan jau pāris paciņas? Ivars Godmanis: Nekas labs tas nav, godīgi teikšu. Es tagad nesmēķēju jau gadus..., kādus 15 varbūt. Tā metode nebija laba. Kādreiz arī valdības sēdēs smēķēju. Zinu, ka ministri, kas nesmēķē, to nevarēja izturēt. Tas tomēr saistīts ar laiku, kuros man ir bijis... Es nezinu. (..) Es tur biju un iznāca tajos trakajos laikos tur būt. Es zinu, ka daudzi cilvēki smēķējot sevi nomierina, bet man tas neizdevās. Cenšanās to laiku pārlaist.  Toreiz īsti vairs nevarēja saprast, vai diena vai rīts, pavasaris vai ziema. Situācija bija tāda, ka laiks mērījās savādāk. Nebija vienkārši toreiz, bet nu kad ir vienkārši. Ko šodien dara Ivars Godmanis? Ivars Godmanis: Kopš aizgāju no Eiroparlamenta 2014.gadā, visu šos gadus mācu studentus, lasu lekcijas trīs augstskolās, pārsvarā maģistriem. Slodze ir liela. Esmu ievēlēts par profesoru Rīgas Starptautiskajā biznesa augstskolā, lasu arī nopietnas lekcijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē maģistriem, Datorikas fakultātē bakalauriem un "Turībā" maģistriem. Grafiks ir neatbilstošs manam vecumam.  Kursi ļoti dažādi, esmu sagatavojis ap 20 dažādus kursus, lielu daļu esmu rakstījis no nulles, jo Latvijā vienkārši tādu nav. Šī ir iespēja satikties ar 4. maija paaudzi, jauniem cilvēkiem, kas dzimuši jau pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas.  "Laikam tas ir viens no iemesliem," atzīst Ivars Godmanis, piebilstot, ka nebijusi doma atgriezties pasniedzēja darbā pēc 35 gadu pārtraukuma.  Krievijas kara Ukrainā vērtējums. Ivars Godmanis: Ukraiņu motivācija ir pilnīgi skaidra – viņi karo, viņi aizstāv savu zemi. (..) Man nav skaidra krievu motivācija – racionāla krievu motivācija. Vienam prasīju nesen – viņi sēž alternatīvajā internetā un kaut ko mēģina sagrābstīt. Viņi man saka – motivācija ir denacifikācija un demilitarizācija. Prasu definē denacifikāciju – mēģina tad kaut ko tur skaidrot, bet vienalga nav skaidrs. Krievu motivācija nav līdz galam skaidra un nav skaidra vairāku iemeslu dēļ. Ko tad viņi vēlas – Odesu, Kijivu? Viņi tiešām stādās priekšā, ka tas kaut kad notiks? Un pat ja tas ir militāru brīnumu variantā uz kaut kādu laiku, mūžīgi jau tas nebūs. Ja tauta nevēlas, vienalga būs jāvācas projām karaspēkam. Krievu motivācija ir smaga, saprast viņu ir grūti. Kā Putina iebrukums Ukrainā ietekmēs Latvijas drošības situāciju? Ivars Godmanis: Tas mūsu drošības situāciju ietekmē vislielākā mērā, gan tieši, gan netieši. Pie dažādiem kara tālākās attīstības scenārijiem ir iespējami visādi militāri, ekonomiski un kādi tik ne varianti. Kad mēs apspriežam iekšējās politikās lietas, jāsaprot, ka neesam pilnīgi mierīgā stāvoklī, esam pie kara, tikai fiziski iekšā tajā neesam. Mēs esam kara situācijā un nevajadzētu to aizmirst. (..) Mums vienmēr vajag iekšēju koncentrāciju sevī paturēt. Un pirmais – nevajag tā psihot. Atceramies pagājušo rudeni – cik ilgi bija tas histēriskais moments, ka mēs nosalsim. Un pat es uz to pavilkos. Man pārmeta slavenās Godmaņa krāsniņas. Toreiz tā bija reakcija uz notiekošo, ka mēs visi tūlīt salsim. Bet vajadzētu iekšēji vairāk sakoncentrēties un neuzkurbulēt psihozi. Grūti pateikt, no kurienes tas sākas – varbūt no politiķiem, kas to dažreiz grib izmantot, tad pāriet uz masu medijiem, kas ir normāli, bet tad tas aiziet sabiedrībā un tad tiešām... Nu tad kā mēs pārlaidām šo ziemu? Cik sporta zāles un baseinus aizvērām? Nevienu, nerunājot par skolām un slimnīcām. Drīz būs jāizvēlas nākamais Latvijas Valsts prezidents. Jūsu skats uz šo procesu? Ivars Godmanis: Savu balsi atdotu tam pretendentam, ja ir divi,  (..) tautai tomēr jāzina, ar ko prezidents nāks, pat, ja visa tauta nevēl. Ir jāpanāk, ka pie jums, radio, televīzijā, abus divus iztaujā, varbūt viens otram uzdod jautājumus.  Svarīgas debates. Esošajam prezidentam ir priekšrocība stāstīt to, ko viņš ir darījis. Var, protams, būt arī nepatīkami jautājumi. Un jautāt, ko darīs uz priekšu, ar ko atšķirsies. No otra pretendenta gribētu dzirdēt vienu soli tālāk – kā labāk? Tieši kā to varētu izdarīt? (..) Ja [debašu] nebūs, tad vienalga, ko ievēlēs, bet sabiedrībā būs sajūta, ka mūs neiepazīstināja, mūsu viedokli nepaprasīja. Jūsu vārds arī izskanēja saistībā ar kandidēšanu un Valsts prezidenta amatu. Ivars Godmanis: Man vienmēr bijis raksturs citāds, drīzāk esmu cīnījies par visādiem izpilddarbiem. Es neatbilstu tam. Tur jābūt tomēr... Ir ļoti grūti būt Latvijas prezidentam, jo nav pārāk lielas pilnvaras. No otras puses, var sasaukt ārkārtas valdības sēdi, noteikt dienas kārtību. Bet no pirmā brīža tev jāiekaro sava pozīcija.  

Ar pašreizējiem nodokļu ieņēmumiem visas vajadzības nosegt nevaram, tādēļ valdība gatava pārvērtēt visus nodokļus. Tā nesen sacīja finanšu ministrs. Pēdējie gadi finanšu jomā ir bijuši sarežģīti, jo pasauli piemeklēja sen neredzētas krīzes. Pandēmija, tagad karš Ukrainā un katra no tām citādi ietekmējusi ekonomiku. Kā izrauties no finanšu problēmām, runājam arī Krustpunktā Lielajā intervija ar Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāju Innu Šteinbuku.  

Bijušās Augstākās Padomes deputātu vairākums jau pavasarī publiski pauda savu attieksmi pret monumentu Pārdaugavā - tas ir jānojauc! Kas mainīsies un kam jāmainās Latvijā? Par to šīs nedēļas raidījumā "Viens pret vienu" runājām ar 4. maija deklarācijas kluba prezidenti Veltu Čebotarenoku.

Krustpunktā VIP intervija: Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētāja Alda Ozola. Viņu iztaujājam kopā ar "TVNET" žurnālisti Lauru Ozoliņu un "'Delfi Bizness" galveno redaktori Aiju Krūtaini.

Krustpunktā VIP intervija: Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētāja Alda Ozola. Viņu iztaujājam kopā ar "TVNET" žurnālisti Lauru Ozoliņu un "'Delfi Bizness" galveno redaktori Aiju Krūtaini.

Izmaiņas Augstskolu likumā, kuras pagājušā gada jūnijā apstiprināja Saeima, nesušas pārmaiņas augstskolu pārvaldībā, izveidojot augstskolu padomes. Šīs padomes ir koleģiālas augstākas lēmējinstitūcijas, kas atbildīgas par konkrētās augstskolas ilgtspējīgu attīstību, stratēģisko un finanšu uzraudzību. Padomei jānodrošina arī valsts augstskolas darbība atbilstoši tās attīstības stratēģijā noteiktajiem mērķiem. Arī abām Latgales reģiona augstākajām izglītības iestādēm nu izveidotas padomes. Ar Latgales augstskolu padomju pārstāvjiem – uzņēmēju, biznesa eņģeli Voldemāru Brēdiķi un šobrīd arī Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas padomes locekli un Māri Bozoviču, Latgales reģiona attīstības aģentūras direktoru un tagad arī Daugavpils Universitātes padomes locekli – pārrunājam augstāko izglītības iestāžu padomju lomu, tuvākus un tālākus mērķus, kādas iespējas jaunie padomju locekļi saredz reģionālo augstskolu konkurētspējas veicināšanā Latvijas un starptautiskajā tirgū, kādas varētu būt augstskolu attīstības tendences, kā arī finansējuma piesaistes iespējas. "Reģionālām augstskolām ir savi izaicinājumi gan reģionālā, gan nacionālā kontekstā, jo jāsaprot, ka reģionālai augstskolai ir arī vairākas funkcijas paralēli tikai izglītības funkcijai, un tā ir arī sociāli ekonomiskā funkcija tieši reģiona un pilsētas, kurā viņa atrodas, izpratnē un nozīmē. Tātad, lai ko mēs plānotu un veidotu mēs nedrīkstam aizmirst šo faktoru, un tas ir jāņem vērā,” atzīst Voldemārs Brēdiķis. "Daugavpils Universitātes sakarā tas ir līdzīgi kā tas laikam ir arī Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijai - tas ir studentu skaits, studentu piesaiste, tā ir mācībspēku kvalifikācija, nostiprināšana un arī celšana. Un šobrīd arī nu ļoti izteikti būs jautājumi saistībā ar augstskolas darbības nodrošināšanu, skatoties uz šo energoresursu cenu pieaugumu un kopējo cenu pieaugumu ekonomikā,” izaicinājumus padeomes darbā uzskaita Māris Bozovičs.

Par Krievijas un Eiropas Savienības nākotni raidījumā "Divas puslodes" diskutē politologs Kārlis Daukšts un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Kurp maršē, Krievija? Abas karojošās puses ir pagurušas, un karadarbība Ukrainā šobrīd arvien vairāk pāriet pozīciju kara situācijā, – šādus secinājumus sarunā ar tīmekļa resursa Ukrlife.tv žurnālisti Ludmilu Ņemirju pauda azerbaidžāņu militārais eksperts Agils Rustamzade. Aizvadītajā nedēļā aktīvāka kaujas darbība notika lielākoties Ukrainas ziemeļaustrumos, kur Krievijas karaspēks turpina spiedienu Severodoņeckas un Ļisičanskas pilsētu rajonā, savukārt ukraiņu spēki turpina atspiest pretinieku no Harkivas. Tāpat Krievija joprojām pūlas salauzt atlikušo Mariupoles aizstāvju pretestību rūpnīcas Azovstaļ teritorijā, joprojām – nesekmīgi. Maija sākumā, tuvojoties Uzvaras dienas svinībām, vairojās spekulācijas par to, kā Vladimirs Putins mēģinās kompensēt nenotikušo uzvaru savā „specoperācijā”. Izskanēja pieņēmumi par oficiālu kara pieteikumu Ukrainai un ar to saistītu vispārēju mobilizāciju. Taču nekas tamlīdzīgs 9. maijā nenotika. Krievijas vadoņa svētku uzruna bija neierasti īsa un arī visai neizteiksmīga, pamatā pievēršoties Ukrainā uzsāktās militārās avantūras attaisnošanai. Kā par vadoņa uzstāšanos izteicās Savienotajās Valstīs dzīvojošais krievu publicists Andrejs Piontkovskis, tā faktiski bija taisnošanās, respektīvi – mēģinājums aizstāvības runai nākotnes tribunālā. Tas viss arvien nozīmīgāk liek uzdot jautājumu: ar ko šis karš beigsies Krievijai, un kas notiks ar Krieviju pēc kara? Eiropas pilsoņu ieteikumi nākotnei 9. maijā Eiropas Parlamentā Strasbūrā ar īpašu sanāksmi noslēdzās Konference par Eiropas nākotni, kuras ietvaros Eiropas Savienības pilsoņi bija aicināti sniegt savu redzējumu par savienības tālāko attīstību un darbību dažādās jomās. Tas bija gadu ilgs process, kura centrālie notikumi bija četras klātienes paneļdiskusijas, kurās piedalījās 200 pēc nejaušības principa atlasīti pilsoņi no visām dalībvalstīm. Tāpat notika nacionāla un reģionāla līmeņa diskusijas un viedokļu apkopošana digitālajā platformā. Pirmdien konferences gala ziņojums ar priekšlikumu apkopojumu tika pasniegts Eiropas Parlamenta prezidentei Robertai Metsolai, Eiropas Komisijas prezidentei Urzulai fon der Leienai un Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts Francijas prezidentam Emanuelam Makronam. Priekšlikumu spektrs aptver klimata pārmaiņas un vidi, veselības aprūpi, ekonomiku, sociālo taisnīgumu, nodarbinātību, savienības lomu globālajā politikā, vērtības un tiesības, tiesiskumu, drošību, digitālo transformāciju, savienības institūciju darbību, migrāciju, izglītību, kultūru, jaunatnes un sporta jautājumus. Tagad nu Eiropas Savienības institūcijām jālemj, kā šos priekšlikumus ieviest dzīvē. Eiropas Parlaments savu rezolūciju par konferences rezultātiem pieņēma 4. maijā, paužot savu atbalstu un norādot, ka atsevišķu priekšlikumu īstenošana prasīs izmaiņas Līgumā par Eiropas Savienību, un šādā nolūkā jāsasauc Konvents. Tādi ir, piemēram, priekšlikumi par Viseiropas referendumiem, pāreju uz kvalificētu balsu vairākumu līdzšinējās vienbalsības vietā, lemjot vairumu jautājumu Eiropadomē, u.tml. Tikām pirmdien ar rezervētu viedokli par iespējamu savienības līguma mainīšanu nākušas klajā 13 dalībvalstis, t.sk. Latvija, norādot, ka pilsoņu konferences mērķi sākotnēji nav paredzējuši savienības līguma grozīšanu, un sasteigti lēmumi šai sakarā ir nevēlami. Cita starpā konferences priekšlikumi ietver arī pakāpenisku pāreju uz pārnacionāliem jeb Viseiropas kandidātu sarakstiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un Eiroparlaments 3. maijā ar balsu vairākumu atbalstīja pirmo soli šai virzienā: esošo 705 deputātu vietu papildināšanu ar vēl divdesmit astoņām, kurās kandidāti tiktu ievēlēti no Viseiropas sarakstiem. Šie saraksti, attiecīgi, startētu ar pārnacionālu programmu un savu kandidātu Eiropas Komisijas prezidenta amatam. Ap parlamenta balsojumu gan šādas izmaiņas vēlēšanu kārtībā izdarīt nevar, tām nepieciešams Eiropas Padomes apstiprinājums. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jauni cilvēki, kuri Barikāžu laikā bija bērni, bet tagad pietuvojušies Janvārim 1991. gadā. Mūziķis Valters Pūce un grāmatas “X stunda. Barikādēm 30” redaktors Augusts Zilberts Kultūras rondo sarunu biedri. Un tēlnieks Gļebs Panteļejevs, kura veidoto pieminekli Gunāram Astram šonedēļ atklās Rīgā. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) izdevusi konferences "X stunda. Barikādēm 30" grāmatu. Tajā apkopots bagātīgs satura izklāsts par barikāžu 30. gadadienai veltītajā konferencē (2021. gada 13. janvārī) pausto, atskatoties uz 1991. gada janvāra notikumiem un caurskatot iepriekš vēl plaši neapspriestas tematiskās līnijas – gatavošanos barikādēm un mediju kā ziņneša lomu. Grāmatu papildina plašs vēsturisko fotomateriālu klāsts no 1991. gada barikāžu muzeja, Saeimas un privātiem foto krājumiem, savukārt barikāžu notikumu hronoloģijā palīdz orientēties detalizēta laika līnija – no 1990. gada 18. marta, kad Latvijas Tautas fronte guva uzvaru Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes vēlēšanās, līdz pat 1991. gada 24. augustam, kad Krievijas prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valstiskās neatkarības atzīšanu. Gunāra Astras pieminekļa "Nebaidies" atklāšana paredzēta 20. janvārī pulksten 11.00. Piemineklis latviešu brīvības cīnītājam Gunāram Astram tiks uzstādīts pie ēkas Brīvības ielā 34, kur 1983. gadā viņu notiesāja LPSR Augstākā tiesa. Latviešu patriots Gunārs Astra 1983. gada 15. decembra tiesas prāvā teica savu Pēdējo vārdu, noslēdzot to šādi: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku." Savukārt koncerts "1991" notiks 20. janvārī pulksten 19 Rīgas Domā. Koncertā uzstāsies čellists Valters Pūce un pianists Dainis Tenis, un kā viesi piedalīsies dziedātāja Patrisha, Rīgas Doma zēnu koris diriģenta Mārtiņa Klišāna vadībā, čellisti Ēriks Kiršfelds, Antons Trocjuks, Rihards Štrauss un ērģelnieks Aigars Reinis. Koncerta režisore ir Dace Pūce, videomākslinieks – Viktors Keino. Koncerta programmas ideja tapusi čellistam Valteram Pūcem sadarbībā ar pianistu Daini Teni, kuri paši nav bijuši barikāžu aculiecinieki ar savu pieredzi, bet kuriem ir stāsts par savām izjūtām, apzinoties šos Latvijai tik nozīmīgos notikumus. Koncertā skanēs pašmāju komponistu skaņdarbi. 

Jauni cilvēki, kuri Barikāžu laikā bija bērni, bet tagad pietuvojušies Janvārim 1991. gadā. Mūziķis Valters Pūce un grāmatas “X stunda. Barikādēm 30” redaktors Augusts Zilberts Kultūras rondo sarunu biedri. Un tēlnieks Gļebs Panteļejevs, kura veidoto pieminekli Gunāram Astram šonedēļ atklās Rīgā. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) izdevusi konferences "X stunda. Barikādēm 30" grāmatu. Tajā apkopots bagātīgs satura izklāsts par barikāžu 30. gadadienai veltītajā konferencē (2021. gada 13. janvārī) pausto, atskatoties uz 1991. gada janvāra notikumiem un caurskatot iepriekš vēl plaši neapspriestas tematiskās līnijas – gatavošanos barikādēm un mediju kā ziņneša lomu. Grāmatu papildina plašs vēsturisko fotomateriālu klāsts no 1991. gada barikāžu muzeja, Saeimas un privātiem foto krājumiem, savukārt barikāžu notikumu hronoloģijā palīdz orientēties detalizēta laika līnija – no 1990. gada 18. marta, kad Latvijas Tautas fronte guva uzvaru Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes vēlēšanās, līdz pat 1991. gada 24. augustam, kad Krievijas prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valstiskās neatkarības atzīšanu. Gunāra Astras pieminekļa "Nebaidies" atklāšana paredzēta 20. janvārī pulksten 11.00. Piemineklis latviešu brīvības cīnītājam Gunāram Astram tiks uzstādīts pie ēkas Brīvības ielā 34, kur 1983. gadā viņu notiesāja LPSR Augstākā tiesa. Latviešu patriots Gunārs Astra 1983. gada 15. decembra tiesas prāvā teica savu Pēdējo vārdu, noslēdzot to šādi: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku." Savukārt koncerts "1991" notiks 20. janvārī pulksten 19 Rīgas Domā. Koncertā uzstāsies čellists Valters Pūce un pianists Dainis Tenis, un kā viesi piedalīsies dziedātāja Patrisha, Rīgas Doma zēnu koris diriģenta Mārtiņa Klišāna vadībā, čellisti Ēriks Kiršfelds, Antons Trocjuks, Rihards Štrauss un ērģelnieks Aigars Reinis. Koncerta režisore ir Dace Pūce, videomākslinieks – Viktors Keino. Koncerta programmas ideja tapusi čellistam Valteram Pūcem sadarbībā ar pianistu Daini Teni, kuri paši nav bijuši barikāžu aculiecinieki ar savu pieredzi, bet kuriem ir stāsts par savām izjūtām, apzinoties šos Latvijai tik nozīmīgos notikumus. Koncertā skanēs pašmāju komponistu skaņdarbi. 

“Būvnieku karteļa” lietā Konkurences padome (KP) konstatēja desmit būvniecības uzņēmumu ilggadēju aizliegtu vienošanos par dalības nosacījumiem publiskajos un privātajos iepirkumos Latvijā. Par šādu konkurences tiesību pārkāpumu uzņēmumiem piemērots sods kopumā 16,65 miljonu eiro apmērā. Diskusijā par šo notikumu un tā sekām piedalās: Konkurences padomes priekšsēdētājs Juris Gaiķis, Saeimas tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Krišjānis Feldmans, Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītājs Gints Miķelsons, Ministru prezidenta parlamentārā sekretāre Evika Siliņa un Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Edmunds Valantis.  

“Būvnieku karteļa” lietā Konkurences padome (KP) konstatēja desmit būvniecības uzņēmumu ilggadēju aizliegtu vienošanos par dalības nosacījumiem publiskajos un privātajos iepirkumos Latvijā. Par šādu konkurences tiesību pārkāpumu uzņēmumiem piemērots sods kopumā 16,65 miljonu eiro apmērā. Diskusijā par šo notikumu un tā sekām piedalās: Konkurences padomes priekšsēdētājs Juris Gaiķis, Saeimas tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Krišjānis Feldmans, Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītājs Gints Miķelsons, Ministru prezidenta parlamentārā sekretāre Evika Siliņa un Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Edmunds Valantis.  

Kā Covid-19 ir ietekmējis informācijas pieejamību vieglajā valodā? Kur ir robeža starp iekļaujošu valodu un valodas birokratizāciju? Raidījumā ar valodnieci Diti Liepu un vieglās valodas eksperti Guntu Anču runājam par vieglās valodas pieejamību un aktualitātēm, iekļaujošo valodu, tās nozīmi un piemēriem, jo īpaši runājot par cilvēkiem ar invaliditāti, valodnieku viedokli par iekļaujošo valodu, jaunu vārdu iekļaušanu valodā, kā arī daudz ko citu. Dite Liepa ir filoloģijas doktore, valodniece un pedagoģe. Gunta Anča ir Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas “SUSTENTO” valdes priekšsēdētāja, viena no vieglās valodas aizsācējām Latvijā. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodniece, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Raidījuma piezīmes: [01:24] Dites un Guntas iepazīšanās stāsts: vieglās valodas projekts. [02:44] Kā Covid-19 ir ietekmējis informācijas pieejamību vieglajā valodā? [05:07] Kā veicināt izpratni par iekļaujošo valodu un kāpēc tas ir svarīgi? [08:46] Ko teikt vārda “invalīds” vietā? [10:22] Iekļaujošās valodas aktualitāte. [16:00] Valodnieku nostāja saistībā ar iekļaujošo valodu. [19:55] “Sustento” vadlīnijas un ieteikumi. [25:10] Vārdu ieviešana valodā. [29:20] Eifēmiskas izteiksmes un iekļaujoša valoda – kur ir robeža? [34:40] Iekļaujošās valodas ieteikumi. [40:55] Saruna par dažādību sarunu skolā “Lampa”. [43:10] Iekļaujošās valodas aktualitātes: grāmata “Vieglā valoda Eiropā”. [45:45] Kas ir vieglā valoda? [47:10] Vieglās valodas stigmatizācija. [49:55] Ieteikumi klausītājiem. Noderīgas saites: https://www.sustento.lv/ – “SUSTENTO” tīmekļa vietne https://bit.ly/3hSN3I2 – Andreja Veisberga raksts “Riņķa dancis uz nekurieni” https://bit.ly/3hUTcmS – brošūra “Iekļaujoša komunikācija Padomes Ģenerālsekretariātā” https://www.youtube.com/watch?v=jotJagyObac – Agneses Cimdiņas runa par dažādību sarunu festivālā “Lampa” https://spoti.fi/3fiOXQh – saruna ar Lingitu Linu Bopulu https://spoti.fi/34gFVx8 – saruna ar Agnesi Lāci un Madaru Mazjāni https://spoti.fi/3fiPyBv – saruna ar Līgu Ignati https://spoti.fi/3vwAkPj – saruna ar Guntu Anču un Irīnu Meļņiku https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Global 500 kompanijās 13 sievietes ir vadītājs 487 ir vīrieši, Latvijā statistika rāda salīdzinoši augstus rādītājus sieviešu vadītāju pozīcijās, bet vadošajos amatos tomēr tie ir tikai 37%. Vadoties pēc apkopotajām kompetencēm, kam būtu jāpiemīt CEO ir noskaidrots, ka tiem jāpiemīt tādām prasmēm kā:Spēja mācītiesKomunikācijas prasmesAttiecību veidošanas prasmeOptimisms un laba humora izjūtaSapratne, empātija un cilvēcībaSpēja kontrolēt emocijasKluasīšanās prasmeSpēja izvērtēt un uzņemties riskuKoučings un atgriezeniskās smites sniegšanaRadošums un domāšana ārpus rāmjiem.Šodienas sarunā turpināsim diskusiju par sievietes līderes lomu un kāpēc vēl joprojām šis jautājums izraisa vētru, sadursmes un neērtības. Problēmas apzināšanās jau ir daļa no risinājuma. Jau vienā no iepriekšējām sarunām, kopā ar Žaneti Droni un Baibu Zūzenu mēs aizākām šo tēmu. Pēc šī podkāsta esmu saņēmusi daudz vēstuļu ar paldies, ka par šo tēmu runāju un lieku aizdomāties gan personāla vadītājiem, gan uzņēmumu vadītājiem, gan sabiedrībai kopumā. Sarunas iedvesmo, bet, neskatoties uz datiem un sarunām, vēl joprojām ir problēmātiski veidot tādas uzņēmumu valdes, kurās sievietei ir vienlīdzīga vieta pie sarunu galda, ir neērti runāt par to, lai atalgojums ir vienāds un novērtējumos nav dubultie standarti.Šodien pie manis uz sarunu esmu aicinājusi trīs sabiedrībā ietekmīgas sievietes, līderes, kurā ir gan pieredze, gan viedoklis par to kāpēc vēl joprojām ir situācijas, kurās sievietēm jāsaskaras ar diskirmināciju, kāpēc mēs sevi nenovērtējam pietiekoši, kā arī kas būtu jādara, lai šo labotu.  Šodien pie manis studijā ir Baiba Rubess. Baiba ir pieredzējusi valdes locekle un biznesa vadītāja Statoil un Rail Baltica. Izveidojusi RFactor SIA, viņa strādā kā konsultante, mentore un jaunuzņēmumu attīstītāja. Nesen kļuvusi SIA Novatore līdzdibinātāju, Karīna Kulberga vairāk nekā 15 gadus savas profesionālās dzīves veltījusi finanšu jomai gan strādājot uzņēmumu finanšu pārvaldības pusē, gan privātpersonu ilgtermiņa finanšu plānošanas jomā. 2018. gada novembrī Karīna izveidoja sieviešu finansiālās neatkarības kustību SheOwns (Instagram @sheowns_by_k) un Viktorija Meikšāne šobrīd Coffee Address Holding Valdes priekšsēdētāja. Coffee Address Holding apvieno vadošos pilna servisa kafijas uzņēmumus trīs Baltijas valstīs. Paralēli, kopš 2020. gada, arī Sadales Tīkls neatkarīgā Padomes locekle.

Pasaules tulkošana Raidījuma vadītājs: Jānis Ūdris Rakstnieka pārrunu stunda “Pasaules tulkošana”: “Latvijas Neatkrības deklarācijas gaismā”. Saruna ar bijušo Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātu, vēsturnieku Andri Tomašūnu par 1990. gada 4. maija balsojuma vēsturisko balsojumu un vēsturiskās atmiņas nozīmi šodienas problēmu izpratnē un risināšanā. Rakstnieks Jānis Ūdris, astoņu ņu grāmatu autors, raidījumā izgaismo mūsu vēstures aizmirstos vai noklusētos notikumus, vienlaikus pievēršoties aktuālākajām mūsdienu problēmām. Rakstnieka pārliecībā, asākās šodienas problēmas sakņojas pagātnes kļūdās un joprojām neizvērtētajā un (arī tādēļ) nepārvarētajā padomju okupācijas laika mantojumā. Laiks, kad vaļsirdīgās sarunās ar Latvijas izcilākajām personībām izkristalizējam būtību – rūpēs par mūsu zemes uzplaukumu

Pasaules tulkošana Raidījuma vadītājs: Jānis Ūdris Rakstnieka pārrunu stunda “Pasaules tulkošana”: “Latvijas Neatkrības deklarācijas gaismā”. Saruna ar bijušo Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātu, vēsturnieku Andri Tomašūnu par 1990. gada 4. maija balsojuma vēsturisko balsojumu un vēsturiskās atmiņas nozīmi šodienas problēmu izpratnē un risināšanā. Rakstnieks Jānis Ūdris, astoņu ņu grāmatu autors, raidījumā izgaismo mūsu vēstures aizmirstos vai noklusētos notikumus, vienlaikus pievēršoties aktuālākajām mūsdienu problēmām. Rakstnieka pārliecībā, asākās šodienas problēmas sakņojas pagātnes kļūdās un joprojām neizvērtētajā un (arī tādēļ) nepārvarētajā padomju okupācijas laika mantojumā. Laiks, kad vaļsirdīgās sarunās ar Latvijas izcilākajām personībām izkristalizējam būtību – rūpēs par mūsu zemes uzplaukumu

”Covid-19 pandēmija ar pilnu tvaiku ietriekusies Valsts kultūrkapitāla fondā. Projekti regulārajā projektu konkursā iesniegti par 2 miljoniem eiro vairāk nekā pirms gada. Turklāt pamatīgi augusi projektu kvalitāte un daudzi regulāri pasākumi konkursam nemaz nav iesniegti,” atzīst Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes priekšsēdētājs Valts Ernštreits. Šogad pirmajā projektu konkursā ir bijis milzīgs finansējuma pieprasījums, kas daudzkārt pārsniedz pieejamo. Raidījumā Kultūras Rondo situāciju kultūras nozarē raksturo Valsts kultūrkapitāla fonda padomes priekšsēdētājs Valts Ernštreits, komentējot kultūras projektu un mērķprogrammu konkursu rezultātus. "Konkurence kļūst arvien lielāka kultūras jomā, no vienas puses tas ir labi, bet no otras puses - daudzas idejas paliek nerealizētas," vērtē Valts Ernštreits. Salīdzinoši viņš min, ka pirms gada pirmajā konkursā finansējuma pieprasījums dažādiem projektiem bija 5,8 miljoni, šogad pirmajam konkursam ir par diviem miljoniem lielāks pieprasījums, un tas ir dramatisks pieaugums.  "Gribas cerēt un domāt, ka tas saistīts ar to, ka kultūras cilvēki ir kļuvuši aktīvāki, radošāki, ir vairāk ideju, bet tas tā īsti nav, situācija ir saistīta tiešā veidā ar pandēmiju. Ir sācies jauns gads, ir daudz neziņas arī kultūras jomā, kas notiks, kāds būs gads nozarei," norāda Valsts Ernštreits. Ernštreits norāda, ka divu miljonu pieaugums neatspoguļo visu ainu, jo nav iesniegti daudzi pasākumi, kas normālā situācijā būtu gada pirmajā pusē. Situācija ir vēl kritiskāka, nekā redzam. Tajā pašā laikā viņš ir gandarīts, ka ievērojami mazāk ir nekvalitatīvu iesniegumu un arī kopēja projektu kvalitāte ir augusi.      

Kur sākt, ja ir vēlme rakstīt emuāru? Kā atšķiras e-pastu ziņu rakstīšanas kultūra latviešu un angļu valodā? Raidījumā ar blogeri Alīnu Andrušaiti runājam tekstveidi, latviešu un angļu valodas atšķirībām, SEO jeb meklētājoptimizāciju, iekļaujošu valodu, pieklājīgu saziņu, baiļu pārvarēšanu un daudz ko citu. Alīna Andrušaite ir ceļojumu blogere jeb emuāriste un žurnāla “Sestdiena” rakstu autore. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Grāmata: Sarah J. Maas. Crescent City. Bloomsbury Publishing, 2020. 816 lpp. Noderīgas saites: https://sapnumedniece.lv/ – Alīnas emuārs “Sapņu medniece” https://bit.ly/33IjHTX – Letonika.lv sinonīmu vārdnīca https://tezaurs.lv – latviešu valodas skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca https://www.personvarduatveide.lv/ – citvalodu personvārdu atveide latviešu valodā https://bit.ly/33PZuNG – brošūra “Iekļaujoša komunikācija Padomes Ģenerālsekretariātā” https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam podraides viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [00:44] Alīnas emuāra izveides stāsts. [04:23] Satura veidošana un tulkošana latviešu un angļu valodā. [06:54] Cik daudz vārdu Alīna ir uzrakstījusi? [09:00] Kur Alīna apguva valodas prasmes: redaktora, korektora labojumi un vārdnīcas. [11:20] Cik sen Alīna publicē rakstus žurnālā “Sestdiena” un citur? [12:30] Kā top Alīnas raksti? [16:12] Angļu un latviešu valodas atšķirības: termini un īpašvārdi. [21:30] Kā notiek sadarbība ar redaktoru un korektoru? [23:00] Ieteikumi tiem, kuri vēlas rakstīt. [24:05] Interpunkcija angļu un latviešu valodā. [26:35] Valodas stāsti un kuriozi. [28:35] Alīnas dalība “TedX” atlasē un stāstu vakari. [32:37] Satura veidošanas pamatprincipi. [34:43] Brauciens skatīt lāčus. [35:35] Kā sākt rakstīt emuāru: rakstīšanas mērķis un ieteikumi. [38:38] Alīnas emuāra lasītāji un statistika. [40:19] Iekļaujošā valoda un izteikumi par cilvēka izskatu. [43:40] Iekļaujoša un pieklājīga saziņa latviešu un angļu valodā. [47:22] “Road trip” atveide latviešu valodā. [49:35] Rakstu virsraksti, atslēgvārdi un SEO jeb meklētājoptimizācija. [51:26] Alīnas nākotnes ieceres. [52:55] Valodas izaicinājumi, rakstot grāmatas: personvārdu atveide. [57:10] Kuras valodas Alīna prot un vēlas iemācīties? --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Krustpunktā iztaujājam jauno Konkurences padomes priekšsēdētāju Juri Gaiķi. Viņš šajā amatā strādā nepilnu mēnesi un to ieguva pēc tam, kad no amata pēc pašas vēlēšanās pirms termiņa beigām aizgāja iepriekšējā Konkurences padomes vadītāja Skaidrīte Ābrama. Konkurences padome ne reizi vien nākusi klajā ar nozīmīgiem lēmumiem. Viens no tādiem bija līguma apturēšana par atkritumu apsaimniekošanu Rīgā. Par plānotajiem darbiem un citām aktualitātēm konkurences uzraudzībā kopā ar raidījuma vadītāju Juri Gaiķi iztaujā laikraksta „Diena” komentētājs Romāns Meļņiks un LV portāla žurnāliste Inese Helmane.

Krustpunktā iztaujājam jauno Konkurences padomes priekšsēdētāju Juri Gaiķi. Viņš šajā amatā strādā nepilnu mēnesi un to ieguva pēc tam, kad no amata pēc pašas vēlēšanās pirms termiņa beigām aizgāja iepriekšējā Konkurences padomes vadītāja Skaidrīte Ābrama. Konkurences padome ne reizi vien nākusi klajā ar nozīmīgiem lēmumiem. Viens no tādiem bija līguma apturēšana par atkritumu apsaimniekošanu Rīgā. Par plānotajiem darbiem un citām aktualitātēm konkurences uzraudzībā kopā ar raidījuma vadītāju Juri Gaiķi iztaujā laikraksta „Diena” komentētājs Romāns Meļņiks un LV portāla žurnāliste Inese Helmane.

Kāda ir stendapu jeb stāvizrāžu kultūra Latvijā? Vai arī latviešu valoda var būt dzimumneitrāla? Atbildi uz šiem un citiem jautājumiem uzzini sarunā ar komiķi Džemmu Sudrabu. Runājam arī par tādām svarīgām tēmām kā dzimumiekļaujoša valoda, neaizspriedumains valodas lietojums un feminisms. Džemma Sudraba ir pašpasludināta influencere jeb viedokļu līdere un garīgā skolotāja, komiķe un podkāsta “Starp mums, meitenēm, runājot” autore. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Žurnāls: Domuzīme. 2020, Nr. 3. ISSN 2256-0408 Noderīgas saites: https://spoti.fi/2GRXJWT – Džemmas podkāsts “Starp mums, meitenēm, runājot” https://bit.ly/35EzTIB – Džemmas Instagram profils https://bit.ly/35nyUfD – “Stereotipu šovs” sarunu festivālā “Lampa” https://bit.ly/33PZuNG – brošūra “Iekļaujoša komunikācija Padomes Ģenerālsekretariātā” https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam podraides viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [01:20] Oļega Burova spārnotā frāze: seksisms valodā un reklāmās. [07:00] Kāpēc, runājot par sievietēm, nevajadzētu teikt vārdu “meitenes”? [10:15] Diskusija par politkorektumu žurnālā “Domuzīme”. [12:44] Deminutīvi un toksiskais pozitīvisms. [13:51] Vārdi, kas Džemmai patīk. [14:50] Iekļaujoša terminu atveide latviešu valodā. [18:40] Kā veicināt dzimumiekļaujošu valodu un kāpēc tā ir nepieciešama? [24:50] Dzimumiekļaujošas valodas vadlīnijas, seksisms IT nozarē. [27:50] Personas vietniekvārds latviešu valodā. [31:51] Profesijas un amatu nosaukumi latviešu, krievu un čehu valodā. [36:25] Uzvārdu galotnes un to maiņa Čehijā un Lietuvā. [40:49] Politkorektums un vārda brīvība. [45:46] Kā iemācīties uzstāties stāvizrādēs? [51:32] Kurš termins Džemmai patīk labāk – “stāvkomēdija” vai “stendaps”? [52:40] Kā Džemma pilnveido valodas prasmes? [54:23] Vai latviešu valoda ierobežo komiķus? [55:51] Kāpēc svešvalodā nereti ir vieglāk izteikties? [56:22] Latviešu valoda un vārdspēles. [58:13] Par ko nejoko feministes? [01:01:00] No kā Džemma baidās visvairāk? [01:02:47] Vai sievietes drīkst lamāties? Seksualizēšana un lamuvārdi mūzikā. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Kas ir iekļaujoša valoda un kāpēc tā ir svarīga? Sarunas viešņa Madara Mazjāne teic, ka “kļūdīties ir cilvēcīgi un tikpat cilvēcīgi ir atvainoties – arī tas ir milzīgs spēks un viens no soļiem uz iecietīgas, cieņpilnas un iekļaujošas sabiedrības veidošanu”. Raidījumā ekspertes Agnese Lāce un Madara Mazjāne dalās pieredzē un pārdomās par to, kā runāt tā, lai nebūtu jāatvainojas un lai valoda būtu iekļaujoša un cieņpilna. Agnese Lāce ir sabiedriskās politikas centra “Providus” vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jomā. Agnese ir iesaistīta vairākos nacionāla līmeņa un starptautiskos pētniecības projektos un ir kampaņas “Atvērtība ir vērtība” vēstnese. Madara Mazjāne ir centra “Marta” jaunatnes programmu vadītāja. Viņa koordinē un organizē vietējos, nacionālos un starptautiskos pasākumus, kuru mērķis ir veicināt izpratni par dzimumu līdztiesību un novērst pusaudžu vardarbību dzimuma dēļ. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Noderīgas saites: https://bit.ly/321Bqom – saruna ar Lingitu Linu Bopulu https://bit.ly/3kJqBQq – raksts “Satori diskusija: balto cilvēku pasakas” https://bit.ly/33UgIJU – intervija ar Džordžu Stīlu https://bit.ly/3kQFUXG – Valdas Čakares raksts “Vienā laivā ar Jāni” https://bit.ly/33PZuNG – brošūra “Iekļaujoša komunikācija Padomes Ģenerālsekretariātā” https://bit.ly/3aksRsQ – “Kā labāk dzīvot” raidījums par kampaņu "Viss ir Norm.a" https://bit.ly/2YfRVMK – Alda Lauža Twitter profils https://bit.ly/321bUQ9 – vietne, kur uzzināt, vai teksts (angļu valodā) ir dzimumiekļaujošs https://bit.ly/2YbTew8 – vietne, kur uzzināt personvārda izrunu https://bit.ly/2FAF7Km – pareizrakstības un stila pārbaudītājs angļu valodā https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/3qnmk90 – sarunas transkripts “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [01:50] Kas ir iekļaujoša valoda un kāpēc tā ir svarīga? [07:00] Kā radās Agneses un Madaras interese par iekļaujošu sabiedrību un valodu? [12:16] Kāpēc iekļaujoša valoda ir tik aktuāla? [16:08] Rase, etniskā piederība, tautība un migrācijas terminoloģija. [26:00] Skaitāmpantos un anekdotēs esošie aizspriedumi un stereotipi. [28:24] Vārdu “žīds”, “čigāns” un simbolu lietojums. [30:17] Valoda publiskajā telpā. [31:37] Konkrētība, nevēlamo vārdu piemēri un ieteikumi. [35:06] Iekļaujoša valoda un akcents. [35:50] Dzimums, dzimumidentitāte un seksuālā orientācija. [39:50] Izpratne par iekļaujošu valodu un tās vārdu krājums Latvijā. [42:53] Vietniekvārdi, nekatrā dzimte un latviešu valodas īpatnības. [45:30] Profesiju nosaukumi un vīriešu dzimte. [48:00] Dzimumneiekļaujošas valodas piemēri. [52:20] Vecums, slimība un invaliditāte. [01:01:50] Kur meklēt informāciju par iekļaujošu valodu? --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Vēsturnieki Gatis Krūmiņš un Jānis Šiliņš ir sarakstījuši grāmatu "Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji" par Latvijas Tautas padomes un Augstākās Padomes deputātiem. Viņi pētījuši biogrāfijas un iemūžinājuši atmiņas. Ko jaunu varam uzzināt par neseno vēsturi, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš. Grāmatai ir pievienoti plaši digitālie pielikumi, tostarp intervijas ar 33 bijušajiem Augstākās Padomes deputātiem un Neatkarības deklarācijas koncepcijas autoru, pašreizējo Valsts prezidentu Egilu Levitu. Grāmatu izdevusi izdevniecība "Latvijas Mediji". Mafijas darbība 90.gadu sākumā Latvijā 90. gadu sākums iezīmējās ne tikai ar jaunas valsts veidošanos pēc PSRS sabrukuma, bet arī paliks atmiņā ar organizētas noziedzības uzplūdiem. Izspiešana vieglas peļņas nolūkos sākās jau pagājuša gadsimta 80. gadu beigās, kad izveidojās sīkais bizness – kooperatīvu darbība. Tālāk jau termini rekets un „jumts” bija ierasti kriminālziņās. Kuri tolaik bija populārākie mafijas grupējumi un kā tie darbojās, stāsta laikraksta „Rīgas Viļņi” žurnālists, toreizējais laikraksta "Rīgas Balss" kriminālnodaļas vadītājs Kārlis Seržants. Ivans Haritonovs, Boriss Raigorodskis, Sergejs Sniedziņš jeb Sņegs, Ralfs Krūmiņš, Jānis Kaļva ar iesauku Klops, Genadijs Dubrovenko un vēl vesela rinda pašmāju kriminālo autoritāšu, kuru vārdi pagājušā gadsimta nogalē tika daudzināti saistībā ar naudas izspiešanu jeb reketu un skaļiem noziegumiem. Bet sākums šādas mafijas darbībai ir meklējams 80. gadu beigas, sākoties kooperatīvu darbībai.  

Izskanēja Augstākās Padomes 1990. gada 4. maijā pieņemtās deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" balsojuma rezultātu paziņošanas ieraksts. Saruna ar bijušajiem Augstākās Padomes deputātiem - 4.maija deklarācijas kluba prezidenti Veltu Čebotarenoku un arheologu Andri Tomašūnu.

Pirms 30 gadiem 4.maijā Latvijas PSR jaunievēlētās Augstākās Padomes deputāti bija apņēmušies balsot par Latvijas Neatkarības deklarāciju – vienpusēji pasludinot Latviju par neatkarīgu republiku. Lietuva to bija jau izdarījusi, un nu bija pienākusi mūsu kārta. Latvijā krievu bija daudz vairāk, un arī Interfronte spēcīgāka. Kā tas viss bija toreiz, un kādi esam tagad? Šodien raidījumā Krustpunktā lielajai intervijai piekritis tā brīža viens no spilgtākajiem garīgajiem līderiem, mācītājs Juris Rubenis.

Pirms 30 gadiem 4.maijā Latvijas PSR jaunievēlētās Augstākās Padomes deputāti bija apņēmušies balsot par Latvijas Neatkarības deklarāciju – vienpusēji pasludinot Latviju par neatkarīgu republiku. Lietuva to bija jau izdarījusi, un nu bija pienākusi mūsu kārta. Latvijā krievu bija daudz vairāk, un arī Interfronte spēcīgāka. Kā tas viss bija toreiz, un kādi esam tagad? Šodien raidījumā Krustpunktā lielajai intervijai piekritis tā brīža viens no spilgtākajiem garīgajiem līderiem, mācītājs Juris Rubenis.

Notikumus pasaulē komentē Vidzemes augstskolas lektors, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) doktorants Jānis Kapustāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, RSU doktorante Beāte Livdanska. Sazvanam Vītauta Dižā universitātes habilitēto humanitāro zinātņu doktoru, profesoru Alvidu Butkus. Ierakstā Tartu Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors Vello Petais.   Pandēmija un totālās kontroles briesmas Dienvidkoreja tiek minēta kā valsts, kam izdevies sekmīgi apkarot koronavīrusa epidēmijas izplatību, tai skaitā efektīvi lietojot digitālās izsekošanas tehnoloģijas. Ziņas par saskarsmi ar inficēto tika izsūtītas visiem ar viņu kontaktējušajiem, tā ļaujot apzināties risku un savlaicīgi pārbaudīties. Datu apkopošanas ziņā Dienvidkorejas varas iestādes neieviesa neko principiāli jaunu, pamatā pielāgojot epidēmijas situācijai jau esošos instrumentus. Tā, piemēram, arī līdz šim valdības institūcijas apkopoja datus par visiem finanšu darījumiem, kontrolējot nodokļu nomaksu. Tāpat vispārpieņemta prakse ir centralizēta novērošanas kameru datu apstrāde. Tagad šie risinājumi tika izmantoti inficēto personu kontaktu vēstures izsekošanai. Sabiedrība pie šādas valsts „modrās acs” esot jau pieradusi, tāpēc lielum lielais vairums dienvidkorejiešu šo praksi cīņā ar pandēmiju vērtē pozitīvi. Kā norādīts britu domnīcas Tonija Blēra Globālo pārmaiņu institūta ziņojumā, kuru atreferē BBC, visām valdībām esot jāizšķiras starp trīs nevēlamām iespējām: veselības aizsardzības sistēmas pārslodzi, ekonomikas apturēšanu vai intensīvāku pilsoņu izsekošanu. Un, kā uzstāj ziņojuma autori, sabiedrībai vajadzētu pieņemt privātuma pārkāpumus, kas vēl pirms neilga laika liberālā demokrātijā būtu neiedomājami, lai nebūtu jāmaksā ar dzīvībām vai labklājību. Tomēr Rietumu demokrātijām izšķiršanās par šādu soli ir ļoti problemātiska, un pat pirmie izmēģinājumi un diskusijas par tēmu jau izraisījušas asus tiesību aizstāvju protestus. Visskaļākais skandāls uzliesmojis Izraēlā, kur marta vidū Benjamina Netanjahu pagaidu valdība pilnvaroja drošības dienestus izmantot mobilo tālruņu izsekošanas datus ar koronavīrusu inficēto kontaktu apzināšanai. Līdz šim šādas metodes lietotas terorisma apkarošanā, taču, kā pagājušās nedēļas nogalē lēma Izraēlas Augstākā tiesa, šāda izsekošana pret lojāliem pilsoņiem bez atsevišķas regulējošas likumdošanas nav pieļaujama un ir jāpārtrauc. Vairākās Eiropas valstīs tiek apsvērta iespēja izmantot inficētā kontaktpersonu apziņošanai mobilā tālruņa atrašanās vietas noteikšanas sistēmu, gan garantējot pilnīgu anonimitāti un brīvprātību. Tomēr Francijas un Vācijas valdības, kuru plānotā sistēma paredz  datu centralizētu glabāšanu, jau sadūrušās ar kategorisku „nē” no tehnoloģijas izstrādātāja – kompānijas "Apple" puses. "Apple" sadarbībā ar otru digitālo tehnoloģiju gigantu "Google" strādā pie aplikācijas, kas nodrošinātu pilnīgi decentralizētu apziņošanas sistēmu. Attiecīgais tīmekļa protokols jau ieviests Šveicē un Austrijā, un drīz to varētu pieņemt arī Igaunijā.   Kā ar veselību biedram Kimam? Ziemeļkoreja jeb, oficiālā nosaukumā, Korejas Tautas demokrātiskā republika ir praktiski vienīgā no bijušās sociālistiskās nometnes valstīm, kura palikusi nemainīga pēc padomju totalitārisma sabrukuma pagājušā gadsimta pēdējās desmitgadēs. Arī starp toreizējām totalitārajām sistēmām tā izcēlās ar īpašu noslēgtību, totālu kontroli un sabiedrības indoktrināciju, kā arī ar nemainīgu vadoņa Kima Irsena atrašanos valsts priekšgalā no 1948. līdz 1994. gadam. Pēc viņa aiziešanas mūžībā pirmā Kima vietā stājās viņa dēls Kims Čenirs, kuru tādā pat kārtā 2011. gadā nomainīja trešās paaudzes dinastijas turpinātājs Kims Čonins. Kima Irsena dzimšanas diena, 15. aprīlis, ir svarīgākie Ziemeļkorejas valsts svētki, tāpēc, kad svinīgajā pasākumā nebija klāt pašreizējais vadonis Kims Čonins, pasaules medijos strauji izplatījās versijas par viņa iespējamo slimību vai pat nāvi. Tūlīt sāka cirkulēt arī apsvērumi par iespējamo varas pārņēmēju – tā varot būt jaunākā no Kima Čenira atvasēm, 1988. gadā dzimusī Kima Jočena. Tomēr nekādas drošticamas informācijas no pandēmijas situācijā hermētiski noslēgtās valsts pagaidām nav. Oficiālā Ziemeļkorejas ziņu aģentūra svētdien izplatīja fotouzņēmumu, kurā Kims Čonins redzams it kā vadot valdošās Korejas Strādnieku partijas politbiroja sēdi. Savukārt kāds Dienvidkorejas medijs ziņojis, ka ziemeļnieku vadonim esot bijusi nepieciešama sirds operācija; šādu iespēju intensīvi pētot arī Savienoto Valstu izlūkdienesti. Dienvidkorejas prezidenta ārlietu padomnieks Mūns Čonins gan pirmdien paziņojis, ka viņa valdībai neesot informācijas par Kima veselības problēmām. Iespējams, ka vadoņa neierašanās svētku parādē skaidrojama ar bailēm saķert koronavīrusa infekciju.   4. maijs – ārpolitiskā dimensija Nule iznākušajā grāmatā „Latvijas diplomātijas gadsimts” Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete raksta: Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990. gada 4. maijā bija ļoti saviļņojoša. Kā plenārsēžu zālē, tā ārā pie Augstākās Padomes ēkas valdīja pilnīga eiforija. Prieka pārpilnībā likās, ka līdz ar mums priecājas visa pasaule un jau rīt mūsu draugi Eiropā un ASV teiks Maskavai – mēs gribam izlabot nodevību, kuru pieļāvām Jaltā, un jums vairs nav nekādu tiesību paturēt Latviju padomju gūstā. Drīz mēs, tāpat kā lietuvieši un igauņi, varējām pārliecināties, cik ļoti starptautisko tiesību principi atšķiras no starpvalstu attiecībās valdošās Realpolitik, kuru neviens nevēlējās mainīt un apdraudēt gadu gadiem piekoptās attiecības ar atomlielvalsti PSRS periodā, kad tās ārpolitikā un iekšpolitikā Mihails Gorbačovs bija iezīmējis cerīgas pārmaiņas. Kalnietes kundze, viena no pirmajām atjaunotā Latvijas ārlietu dienesta veidotājām, kodolīgi raksturo dilemmu, ar kuru tobrīd saskārās rietumu demokrātiju politiķi un diplomāti. No vienas puses, lielum lielais vairums Brīvās pasaules valstu nebija atzinušas Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā de jure. Teorētiski tas prasītu tūlītēju neatkarības atzīšanu situācijā, kad Baltijas nācijas bija apliecinājušas savu prasību pēc neatkarības atjaunošanas ne vien masu mītiņos un tautas kustību deklarācijās, bet tagad arī demokrātiski ievēlēta parlamenta balsojumā. No otras puses, pusgadsimtu pastāvējušajai politiskajai kārtībai bija milzu inerce. Vairums šo rietumvalstu pārstāvju bija auguši, skolojušies un guvuši pieredzi ar izjūtu par šīs kārtības stabilitāti, un citādas, lai cik arī teorētiski pareizas, realitātes atzīšana lika zināmā mērā lauzt arī savu uzskatu sistēmu. Un, protams, bija rūpes par Mihailu Gorbačovu – jaunā tipa padomju līderi, kurš solīja pievērst boļševistiskā totalitārisma zonu demokrātiskām vērtībām. Vēl vairāk nekā gadam bija jāpaiet nepieredzēti straujās un dramatiskās pārmaiņās, līdz Padomju Savienības sabrukums kļuva par nepārprotamu realitāti, un vēl krietni ilgākam laikam, līdz Latvija un pārējās divas Baltijas valstis ieņēma pienācīgo vietu Eiropas un pasaules politikas izkārtojumā.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Studijā notikumus komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns, Latvijas universitātes asociētais profesors Daunis Auers un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. Vai recesija? Vērtības kritums par 9,5%, kuru Savienoto Valstu akciju tirgus piedzīvoja 12. martā, ir straujākais, kāds piedzīvots kopš t.s. Melnās pirmdienas 1987. gadā. Vēsturē ir bijuši vien daži gadījumi, kad šāda vērtspapīru cenu lejupslīde nav bijusi ekonomiskās recesijas priekšvēstnesis. Tāpēc ekspertu izteiktās prognozes pēdējo nedēļu laikā kļuvušas arvien pesimistiskākas, un nu jau vairākas dienas diskusija vairs nenotiek par to, vai pandēmija ir izraisījusi globālu recesiju, bet gan – cik ilga tā varētu būt un cik strauji varētu notikt pēckrīzes atlabšana. Kompānijas "Bloomberg" ekonomikas modelēšanas resurss, kas matemātiski sastata objektīvus situācijas rādītājus, uzrāda 52% recesijas varbūtību, kas ir augstākais rādītājs kopš 2009. gada. Vīrusa uzbrukums nācis īsti nelaikā, kad pasaules ekonomiku negatīvi iespaidojusi Savienoto Valstu un Ķīnas pretstāve un, pavisam nesen, Krievijas iniciētais naftas cenu karš. Globālajiem saslimstības rādītājiem turpinot augt un arvien jaunām valstīm un teritorijām ierobežojot iedzīvotāju pārvietošanos un biznesa aktivitātes, tiek runāts par recesiju Eirozonā, Japānā, Savienotajās Valstīs, Krievijā, Brazīlijā un citur; arī par zemākajiem Ķīnas ekonomikas izaugsmes rādītājiem kopš 1980. gada. Taču, tā kā pandēmijas turpmākā gaita joprojām nav prognozējama, arī ekonomiskās prognozes visai būtiski atšķiras. Vispārizplatīts ir ieskats, ka izšķiroša loma negatīvā efekta mazināšanā būs ekonomiski attīstīto valstu valdību rīcībai, sniedzot atbalstu ne vien finanšu sistēmām, bet arī atsevišķiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Pēdējo dienu nozīmīgākā aktualitāte šai ziņā ir vairāk nekā divus triljonus dolāru vērtā Savienoto Valstu ekonomikas stimulēšanas pakete, kura vakar, pēc apstiprināšanas Kongresa apakšpalātā, nonāca Senātā. Šīs paketes pieteikšana pirms pāris dienām lika akciju tirgiem piedzīvot kāpumu, kas gan izrādījās īslaicīgs, un, pēc visa spriežot, investoru pārliecinātība par ekonomikas perspektīvām joprojām paliek zema. Tiek izteiktas arī dažādas prognozes par to, kāds varētu būt valdību īstenotās bezprecedenta finansiālās intervences iespaids uz ekonomiku ilgākā perspektīvā.   Tramps un vīruss Viens no procesiem, kuru neizbēgami ietekmēs koronavīrusa pandēmijas straujā izplatīšanās Savienotajās Valstīs, ir šī gada prezidenta vēlēšanu process. Tiek pārceltas priekšvēlēšanas, atcelti kampaņu mītiņi, aizliegumi ierobežo tiešās aģitācijas iespējas. Gan prezidenta Trampa kampaņas organizētāji, gan viņu kolēģi abu demokrātu kandidātu – Džo Baidena un Bērija Sandersa – štābos pārorientē savas aktivitātes uz virtuālo vidi. Visnopietnākais izaicinājums esošajam prezidentam nepārprotami ir draudi, kurus pandēmija rada ekonomikai. Kā nekā līdzšinējā izaugsme un rekordzemie bezdarba rādītāji Savienotajās Valstīs ir galvenais Donalda Trampa „trumpis” viņa priekšvēlēšanu aģitācijā. Paša prezidenta izturēšanās šai situācijā var šķist teju paradoksāla, teju vai ignorējot pandēmijas riskus. Pagājušonedēļ, inficēto skaitam Savienotajās Valstīs strauji pieaugot, prezidents sevi pozicionēja kā spēcīgo līderi, kurš vadīs nāciju cīņā pret sērgu. Taču vakar, 25. martā, viņš nāca klajā ar uzstādījumu, ka Savienoto Valstu ekonomikai jāatgriežas agrākajās sliedēs jau līdz Lieldienām, un līdz ar to mudināja atcelt štatu administrāciju un pašvaldību ieviestos ierobežojumus. Brīdī, kad Savienotās Valstis kļuvušas par nāciju ar trešo lielāko inficēto skaitu pēc Ķīnas un Itālijas, šādi izteikumi ir vismaz apšaubāmi. Ņujorkas štata gubernators Endrjū Kōmō, kura pārvaldītā pavalsts ir kļuvusi par infekcijas izplatības epicentru ASV, raksturojis to kā ekonomisko ieguvumu pirkšanu par cilvēku dzīvības cenu. Savukārt spilgts Donalda Trampa līdzinieks Brazīlijas prezidents Žairs Bolsonaru rīkojies ļoti līdzīgi, aicinot savu nāciju turpināt ierasto dzīves kārtību un uzbrūkot Brazīlijas pavalstu un municipalitāšu vadītājiem, kuri ieviesuši ierobežojumus savās teritorijās. Var piebilst, ka jau pāris nedēļas pastāv aizdomas, ka arī pats Bolsonaru ir inficēts, taču iecirtīgi neievēro piesardzības pasākumus. Katrā ziņā var teikt, ka Donalds Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā izvēlējies spēli "va banque", kurā viņa bīstamākais pretinieks nu šķiet nevis viens no Demokrātiskās partijas kandidātiem, bet gan COVID-19.   Eiropas Savienība dod iespēju Albānijai un Ziemeļmaķedonijai 24. martā Eiropas Komisijas kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivers Varheji nāca klajā ar paziņojumu par Eiropas Savienības pārstāvju videokonferencē panākto vienošanos uzsākt iestāšanās sarunas ar Rietumbalkānu valstīm Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Šodien lēmumam jāgūst galējais apstiprinājums Eiropadomes videokonferencē, ciktāl plānotais Eiropas Savienības Padomes samits koronavīrusa pandēmijas dēļ ir atcelts. Paredzēts, ka līdz jūnijam Eiropas Komisija izstrādās sarunu ietvaru abām kandidātvalstīm. Pagājušā gada oktobrī sarunu uzsākšanu nobremzēja Francijas prezidenta Emanuela Makrona noteikti negatīvā nostāja, kuru viņš mainīja apmēram pirms mēneša. Diezgan izšķirošs abu kandidātvalstu panākumam bija arī komisāra Varheji personiskais entuziasms, kā arī šobrīd Eiropas Savienības Padomē prezidējošās valsts Horvātijas pozīcija. Sarunu uzsākšanu ar ģeogrāfiski un vēsturiski tuvajām Rietumbalkānu valstīm jaunākā bloka dalībvalsts Horvātija deklarēja kā savu prioritāti pusgadu ilgajam prezidentūras posmam. „Tas rāda, ka Eiropas Savienība spēj rīkoties un pieņemt nozīmīgus lēmumus arī šajos krīzes laikos,” mediju tīklam EURACTIV izteicies avots Horvātijas prezidentūras vadībā. Protams, sarunu sākšana vēl nebūt negarantē iestāšanos, un šobrīd grūti prognozēt, kad savienības dalībvalstu skaits varētu pieaugt līdz 29, tomēr šis ir nozīmīgs signāls laikā, kad arvien biežāk izskan viedokļi, kas apšauba vienotās Eiropas nākotni.

Studijā notikumus komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Varas pārbīde Krievijā „Kā zibens no skaidrām debesīm,” – tā vakar notikušo Krievijas varas augstākajā ešelonā raksturo vairums novērotāju. Pat daudziem ministriem, kuri vakar pēcpusdienā ieradās Kremlī uz kabineta sēdi ar prezidenta Putina piedalīšanos, pilnīgi negaidīts nāca premjerministra Dmitrija Medvedeva paziņojums par valdības demisiju. Šis valdības galvas solis sekoja dažas stundas pēc prezidenta Putina ikgadējās uzrunas Krievijas Federālajai Sapulcei – abām Valsts Domes palātām. Tajā Putins anonsēja būtiskas izmaiņas konstitūcijā, kas būtu apstiprināmas referendumā. Galvenais ierosinājums skar valdības apstiprināšanas kārtību, šai ziņā būtiski palielinot parlamenta lomu uz prezidenta rēķina. Ja līdz šim Valsts Domes funkcijas aprobežojās ar saskaņojuma balsojumu prezidenta ieceltajam premjeram, tad pēc rosinātajām izmaiņām Dome ne tikai apstiprinātu prezidenta nominēto premjera kandidātu, bet pēc tam arī premjera sastādīto kabinetu. Vēl viens ierosinājums skar paša prezidenta varas periodu, proti – tas tiktu ierobežots ar diviem termiņiem vispār, nevis diviem termiņiem pēc kārtas, kā tagad. Līdz ar to vairs nebūtu iespējama „rokāde”, kāda notika 2008. gadā, kad pēc diviem Putina termiņiem par valsts galvu kļuva Medvedevs, lai pēc viena termiņa atkal atdotu varas grožus to īstenajam saimniekam. Vairums komentētāju ir vienisprātis, ka plānotās reformas apliecina, pirmkārt, Putina lēmumu pamest prezidenta posteni 2024. gadā, bet, otrkārt, viņa apņēmību arī pēc tam saglabāt kontroli. Visdrīzāk šie pasākumi ir nodrošināšanās pret pārāk spēcīgu funkciju pārņēmēju, kurš varētu kļūt eksprezidentam bīstams. Vēl viens prezidenta ierosinājums ir oficiāla konstitucionāla statusa piešķiršana Valsts padomei – šobrīd ārpuskonstitucionālai prezidenta padomdevējai institūcijai, kurā ietilpst abu parlamenta palātu priekšsēdētāji, federācijas subjektu vadītāji un prezidenta pilnvarotie pārstāvji šajos subjektos, kā arī Domes frakciju vadītāji. Iespējams, ka nākotnē šī institūcija varētu kļūt par jaunu varas centru ar Vladimiru Putinu kā priekšsēdētāju. Tomēr visas šīs pārmaiņas ir ilglaicīgs process un neprasītu tūlītēju valdības demisiju. BBC korespondents Maskavā Stīvs Rozenbergs uz jautājumu, kāpēc tāda notika, savā tvītā atbild krieviski: „Черт его знает – „Velns viņu zina.” Par jauno Krievijas valdības vadītāju kļuvis uzticams Putina līdzgaitnieks, līdzšinējais Federālā nodokļu dienesta vadītājs Mihails Mišustins. Tikām nu jau ekspremjeram Medvedevam izveidots īpašs amats: Drošības Padomes sekretāra vietnieks. Drošības Padome ir vēl viena prezidenta konsultatīva institūcija, taču tās sastāvu nosaka prezidents pēc saviem ieskatiem, un reizēm tā tiek dēvēta par Putina „personisko valdību”.   Taivāna balso par neatkarību „Sjī Dzjinpiņa Taivānas sapņa gals” – tādu virsrakstu savam komentāram par sestdien notikušajām Ķīnas Republikas prezidenta, viceprezidenta un likumdevējas institūcijas vēlēšanām devis "The Washington Post" apskatnieks Išāns Tarūrs. Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru svinēja arī līdz šim Ķīnas Republikā, respektīvi, Taivānā pie varas bijusī Demokrātiskā Progresīvā partija un tās līdere, prezidente Cai Inveņa. Kā zināms, Ķīnas Republika Taivānā izveidojās pēc tam, kad uz turieni pēc sakāves pilsoņu karā 1949. gadā pārcēlās Gomiņdana partijas nacionālistu valdība un apmēram 2 miljoni tās atbalstītāju. Šie spēki izveidoja salā visai represīvu vienpartijas režīmu, kas pakāpeniski tika demokratizēts pagājušā gadsimta 80 gados. Gomiņdana pārstāvji palika pie varas līdz pat 2000. gadam, kad vēlēšanās pirmoreiz uzvarēja alternatīvais spēks – Demokrātiskā Progresīvā partija. Principiālā atšķirība abu partiju starpā ir tā, ka Gomiņdans joprojām konsekventi aizstāv Ķīnas Republikas konstitūcijā nostiprināto principu, ka Taivāna un kontinentālā Ķīna ir vienota suverēna teritorija. Šai ziņā Gomiņdana viedoklis sakrīt ar komunistiskās kontinentālās Ķīnas pozīciju, atšķirība vien tā, ka Gomiņdans par šīs suverenitātes vienīgo nesēju uzlūko Ķīnas Republiku Taivānā, bet Pekinas valdība, protams, sevi. Savukārt Demokrātiskā Progresīvā partija iestājas par de facto pastāvošās situācijas leģitimāciju, proti – Taivānas pasludināšanu par suverēnu, ar kontinentālo Ķīnu nesaistītu valsti. Tādējādi zustu starptautiski tiesiskais pamats abu Ķīnas daļu atkalapvienošanai, par kādu nepārprotami „sapņo” Pekinā. Komunistiskās Ķīnas vadība ne reizi vien pēdējās desmitgadēs uzsvērusi, ka vienīgā iespējamā Taivānas statusa maiņa ir atgriešanās Ķīnas sastāvā un ka tas varētu notikt, īstenojot Honkongai līdzīgu „viena valsts, divas sistēmas” modeli. Bet, domājams, tieši pēdējā gada notikumi Honkongā ir viens no faktoriem, kas nodrošinājis Cai Inveņas un viņas partijas uzvaru vēlēšanās. Ķīnas Tautas republikas ziņu aģentūra „Siņ-hua” publicējusi oficiālu valdības paziņojumu, kurā šie vēlēšanu rezultāti nodēvēti par „ūdens burbuli laikmetu straumē”.   Mieru Lībijā panākt neizdodas Pirmdien Maskavā notika netiešas sarunas starp divām galvenajām Lībijas pilsoņkarā pretstāvošajām pusēm: Apvienoto Nāciju Organizācijas atzītās Nacionālā izlīguma valdības vadītāju Fajezu al Sarradžu un t.s. „Tobrukas valdības” pārstāvi un šobrīd de facto reālo valdnieku lielākajā valsts daļā, feldmaršalu Halifu Haftaru. Kā vidutāji sarunās piedalījās Krievijas un Turcijas pārstāvji, ciktāl abas šīs valstis atbalsta, attiecīgi, Haftara un Sarradža frakcijas Lībijas pilsoņkarā. Tika izstrādāta vienošanās par karadarbības pārtraukšanu, kuru premjers Sarradžs parakstīja nekavējoties, taču feldmaršals Haftars lūdza laiku pārdomām, bet otrdien, vienošanos tā arī neparakstījis, pameta Krievijas galvaspilsētu. Par spīti šai neveiksmei, svētdien gaidāma nākamā sarunu kārta Berlīnē ar Vācijas pārstāvju piedalīšanos. Pēdējā Lībijas pilsoņkara fāze aizsākās pagājušā gada aprīlī, kad feldmaršala Haftara komandētā Lībijas Nacionālā armija, kas kontrolē lielāko valsts daļu, uzsāka uzbrukumu Nacionālā izlīguma valdības spēkiem galvaspilsētā Tripolē. Jau drīz pēc tam Sarradža kabinets pameta galvaspilsētu, turpinādams darbību kaimiņvalstī Tunisijā, taču Tripole pagaidām turas pret Haftara spēku uzbrukumiem. Feldmaršala komandētie spēki nomināli pakļaujas Lībijas Pārstāvju palātas valdībai, kura darbojas valsts austrumos ar centru Tobrukā. Pārstāvju palāta ir likumdevēja institūcija, kas tika ievēlēta 2014. gada augustā, taču drīz bija spiesta pārtraukt darbību galvaspilsētā Tripolē, kurā iebruka vēlēšanās zaudējušie radikāli islāmiskie spēki. Tripolē tika atjaunota iepriekšējā, islāmistu kontrolētā parlamenta Ģenerālā Nacionālā kongresa darbība. 2015. gada decembrī ar Apvienoto Nāciju starpniecību tika panākta vienošanās un izveidota kompromisa valdība ar Fajezu al Sarradžu priekšgalā. Šo valdību atzina Apvienoto Nāciju Organizācija, tomēr ātru vienošanos par jaunu vēlēšanu sarīkošanu tā arī neizdevās panākt. Tikām feldmaršals Haftars konsolidēja savu varu valsts austrumdaļā, nodrošināja sev Ēģiptes, Krievijas un vairāku citu valstu atbalstu. Sekmīgi apkarodams t.s. Islāma kalifāta un citu radikālu grupu spēkus, viņš izpelnījās arī Savienoto Valstu simpātijas. 2019. gada aprīlī galu galā tika noteikta Lībijas Nacionālās konferences sanākšana, lai organizētu vispārējas vēlēšanas, taču desmit dienas pirms paredzētā datuma feldmaršala Haftara spēki uzsāka uzbrukumu Tripolei. Arvien noteiktāk izskan viedokļi, ka ietekmīgais feldmaršals īsteno pats savus varas plānus un šobrīd nav ieinteresēts situācijas stabilizācijā un miera procesā.

Šodien gada pirmajā „Krustpunktā” raidījumā runājam par konkurenci, tās ierobežojumiem un cīņu par atvērtu un godīgu tirgu. Krustpunktā šis ir amatpersonu laiks, kad stundas garumā ir iespēja izvaicāt kādu no uzaicinātajiem viesiem. Jautājumus  var uzdot gan žurnālisti, gan arī klausītāji. Šoreiz runājam ar Konkurences padomes priekšsēdētāju Skaidrīti Ābramu. Konkurence atkritumu izvešanas jomā, aptieku ķēdes un nodomi tās pajaukt- tie ir tikai pāris iespējamie sarunas temati. Studijā kopā ar raidījuma vadītāju Aidi Tomsonu arī laikraksta "Diena" žurnāliste Magda Riekstiņa un Gunita Gailāne no portāla "Delfi".

Ieraksts no 2019. gada sarunu festivāla “LAMPA”, Enefit un Rīgas Tehniskās universitātes kopīgi veidotās platformas “Siltumnīca”. Veselīgs uzturs, fiziskās aktivitātes, gaisa kvalitāte un tīra vide mums apkārt – šos faktorus vērtējam savā valstī, darba vietā un dzīvesvietas apkaimē. Vienlaikus maz uzmanības veltām savam mājoklim, kurā pavadām būtisku dzīves daļu, neapzinoties, cik lielā mērā tas var ietekmēt mūsu veselību ilgtermiņā. Kādi faktori mūsu mājoklī ietekmē iemītnieku labsajūtu un ilgtermiņā arī veselību? llze Kaugija, AS “Spodrība” kvalitātes un jaunu produktu izstrādes nodaļu vadītāja, Solvita Kostjukova, Zaļo tehnoloģiju uzņēmuma “Alīna” līdzizveidotāja, valdes priekšsēdētāja, Dace Kavasa, aktīviste, Andris Stankēvičs, SIA Kapitel valdes loceklis, Latvijas Ilgtspējīgas Būvniecības Padomes valdes loceklis, Kristine Sēnele, Baltijas Vides foruma komunikācijas eksperte, Linda Matisāne, medicīnas zinātņu doktore.

Par griestiem šoreiz pārnestā nozīmē - griestiem kā profesionālās izaugsmes virsotni vai tikai karjeras sākuma punktu. Par to - lauzties vai nelauzties cauri griestiem, atklāja Latvenergo padomes locekle Baiba Rubesa. Viņa dalījās ar vairākiem pieredzes stāstiem, kā aizskārusi griestus un izlauzusies tiem cauri profesionālajā jomā. Runājot par pirmo saskarsmi ar griestiem, Baiba dalījās ar atmiņām no bērnības: “Šis bērnības fejas pirksts, sajūta, ka var bez problēmām pārvarēt jebkurus griestus, man vēlāk ir palīdzējusi grūtos brīžos”.

Krustpunktā šodien runājam par mazo un vidējo uzņēmējdarbību un atbalstu, ko šie uzņēmumi var gūt no Eiropas Savienības. Pēc mazliet vairāk nekā gada noslēgsies pašreizējais Eiropas Savienības fondu plānošanas periods, un tad ir jautājums, ko var paspēt izdarīt pašreizējā periodā un ko gaidīt no jaunā. Mūsu  studijā: Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere, Ekonomikas ministrijas Uzņēmējdarbības konkurentspējas departamenta direktors Kristaps Soms, Latvijas Biznesa savienības Padomes priekšsēdētāja Elīna Egle un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors Andris Ozols.

Kā virzās ideja par jaunrades stipendiju un kādam nolūkam to varētu piešķirt;  kādi būs Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes jaunā sastāva darbības virzieni, Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar kinorežisoru VKKF padomes priekšsēdētāju Dāvi Sīmani un padomes pārstāvjiem Valtu Ernštreitu (Literatūras nozares ekspertu komisijas priekšsēdētājs ) un Santu Mičuli- Hiršu (Vizuālās mākslas nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāja). VKKF padomes uzmanības lokā divi aktuāli jautājumi - VKKF valsts budžeta dotācijas piesaiste akcīzes nodoklim no 2022.gada un jaunrades stipendiju ieviešana jau 2020.gadā. "Visu skatieni ir pievērsti 2022. gadam, kad VKKF valsts dotācijas budžets tiks piesaistīts akcīzes nodoklim. Uz to ceram un gaidām, jo tas savā ziņā nodrošinās pēctecību budžeta attīstībā un tas būs saskanīgi ar pārējo valsts attīstību. Tas nodrošinās augstvērtīgāku kultūras produkta veidošanu," norāda Dāvis Sīmanis. Sīmanis gan min, ka nevajag domāt, ka 2022. gadā uzreiz iestāsies leiputrija. Jaunrades procesa plašākam nodrošinājumam jau no nākamā gada būs pieejama Jaunrades stipendija. "Tas varētu būt solis pretī tam, lai radošie cilvēki varētu darīt savu darbu un darīt tikai to, nevis mēģināt izdzīvot ar blakusdarbiem," uzskata Sīmanis. Ideja par nepieciešamību palielināt tieši finansējumu jaunradei nāk no Latvijas Radošo savienību padomes. "Ņemot vērā, ka budžeta sarunas ir teju fināla stadijā, ir skaidri iezīmēts lēmums, ka būs papildus finansējums tieši jaunradei, jaunrades darbu tapšanai. Iezīmējies arī tas, ka finansējums saglabāsies arī nākamajā gadā," skaidro Ernštreits. Papildus finansējums jaunradei varētu būt ap 200 000 eiro, kas paredzēts radošo stipendiju papildinājumam. Šīs summa nodrošinās pieaugumu apmēram par 34%. "Palielinājums ir būtisks pret finansējumu, kas tagad tiek piešķirts kā radošās stipendijas. Bet arī šis palielinājums līdz galam problēmu nerisina," bilst Ernštreits.  

Konkurences padome iesisinājusi pārkāpuma lietu saistībā ar sadzīves atkritumu apsaimniekošanas modeli Rīgā, uzskatot, ka monopols uz 20 gadiem var iznīcināt konkurenci. Kāda būs tālākā Konkurences padomes rīcība, ja galvaspilsēta nemainīs lēmumu par atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu? Par šo un citiem jautājumiem Krustpunktā izvaicājam Konkurences padomes priekšsēdētāju Skaidrīti Ābramu. Mūsu studijā arī žurnālisti - žurnāla „Baltic Business Quarterly” galvenais redaktors Andrejs Mēters un sabiedrisko mediju portāla LSM.lv žurnāliste Zane Neimane.

Sabiedrisko mediju jomā izveidojusies sarežģīta situācija. Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes ieceltie Latvijas Televīzijas valdes locekļi Einārs Giels un Eva Juhņēviča atteicās no amata, pēc tam, kad plaši tika apšaubīta Giela piemērotība amatam un NEPLP rīkotais konkurss. NEPLP locekle Gunta Līdaka pēc dažām dienām atkāpās no sava amata, turpmāko darbu padomē uzskatot par neiesējamu. Kā tiks izraudzīta Latvijas Televīzijas valde, kā turpmāk darbosies pati NEPLP? Šodien Krustpunktā uz žurnālistu un klausītāju jautājumiem atbild Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadītāja Dace Ķezbere. Studijā arī Latvijas Televīzijas žurnāliste Olga Dragiļeva un portāla TVNET žurnālists Iļja Kozins.

Kur jaunajai valdībai rast naudu, lai pildītu solījumus par skolotāju un mediķu algu paaugstināšanu. Vai korupcijas skandāli draud ar Eiropas fondu atņemšanu Latvijai. Krustpunktā intervija ar pieredzējušo ekonomisti Innu Šteinbuku, kura līdz šim vadīja Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā.

Studijā notikumus komentē "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un žurnālists Andis Sedlenieks. Telefonintervijās dzirdēsit LU asociēto profesoru Tomu Rostoku un bijušo ārlietu ministru Jāni Jurkānu. Jemena Jemena tās pašreizējās robežās pastāv kopš 1990. gada, kad apvienojās līdz tam neatkarīgās Jemenas Arābu republika jeb Ziemeļjemena un Jemenas Tautas Demokrātiskā republika jeb Dienvidjemena. Līdz tam Dienvidjemenā pastāvēja uz padomju stila sociālismu orientēta valsts, savukārt Ziemeļjemenā – tradicionālajā cilšu aristokrātijas un armijas ietekmē balstīts režīms, kura priekšgalā kopš 1978. gada bija ģenerālis Ali Abdulla Sālihs un viņa klans. Sālihs arī kļuva par apvienotās Jemenas prezidentu. Par jaunās valsts galvaspilsētu kļuva Ziemeļjemenas galvaspilsēta Sana, ziemeļos dzīvo arī gandrīz ¾ valsts iedzīvotāju. Agrākā Dienvidjemena palika ziemeļu ēnā, un šeit saglabājās separātiskas tendences un zināma nostalģija pēc padomiskās pagātnes. Savukārt ziemeļos kopš 2004. gada pieņēmās spēkā šiītu mazākuma pretošanās kustība, pazīstama ar nosaukumu Huti. 2011. gada „Arābu pavasaris” izbeidza vairāk nekā 30 gadus ilgušo prezidenta Sāliha varas ēru, un pēc gadu ilgas cīņas viņš atkāpās no amata. 2012. gada februārī par valsts vadītāju kļuva līdzšinējais viceprezidents, ģenerālmajors Abdrabuhs Mansūrs Hādi. Būdams acīmredzami vājāks līderis nekā gāztais prezidents, Hādi nespēja atrisināt valstī samilzušās pretrunas. 2014. gadā valdība, mēģinot iegūt aizdevumu no Starptautiskā Valūtas fonda, nolēma pārtraukt degvielas cenu dotēšanu. Tas izraisīja plašus protestus, kuru priekšgalā nostājās Huti kustība. Par Huti sabiedroto kļuva joprojām ietekmīgais bijušais prezidents Sālihs, kuru atbalstīja daļa armijas un cilšu vadoņu. 2014. gada septembrī Huti kaujiniekiem dažu dienu laikā izdevās pārņemt savā kontrolē lielāko daļu no galvaspilsētas. 2015. gada februārī prezidents Hādi bēga uz dzimto Dienvidjemenu, kur par viņa pagaidu galvaspilsētu kļuva Adena. Pēc Hādi aicinājuma arābu valstu koalīcijas spēki, kuru kodolu veidoja Saūda Arābijas armija, uzsāka intervenci, palīdzot atvairīt Huti spēku uzbrukumu Adenai. Tomēr arī Saūdu armijai nav pa spēkam sakaut nemierniekus Ziemeļjemenā, kuras lielākā daļa joprojām paliek viņu kontrolē. Cīņā par varu Jemenā iesaistījušās arī teroristiskās organizācijas Alkaida un Daīš, sagrābjot teritorijas Dienvidjemenas vidienē. 2017. gada aprīlī Dienvidjemenas separātistu kustība izveidoja savu Dienvidu Pārejas padomi, kura izvērsa cīņu pret prezidenta Hādi spēkiem un par Dienvidjemenas atdalīšanos. Padomes spēkiem ir izdevies pārņemt savā kontrolē nozīmīgu daļu Dienvidjemenas, tai skaitā Adenu. 2017. gada nogalē bijušais prezidents Abdulla Sālihs mēģināja īstenot noregulējuma plānu, bet tas beidzās ar viņa konfliktu ar Huti kustību, kurā bijušais vadonis zaudēja dzīvību. Šobrīd konflikts Jemenā ir iestrēdzis pata situācijā, kad nevienai no pusēm nav redzamu izredžu uzvarēt un nerimstošā karadarbība sagādā arvien jaunas ciešanas iedzīvotājiem. ASV un Krievijas līgums Jau iepriekš raidījumā esam stāstījuši par Līgumu par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju, ko 1987. gadā parakstīja ASV prezidents Ronalds Reigans un PSRS līderis Mihails Gorbačovs. Abas puses atbilstoši līgumam iznīcināja gan nukleārās, gan konvencionālās raķetes ar tuvu darbības rādiusu, kā arī šo raķešu palaišanas iekārtas. Raķešu iznīcināšanu pabeidza 1991. gadā, un pavisam tika iznīcināja teju 30000 raķešu. Taču otrdien ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo  Briselē paziņoja, ka pēc 60 dienām ASV aiziet no Vidēja un tuva darbības rādiusa kodolbruņojuma līguma ar Krieviju, jo otra puse neievēro līguma nosacījumus.  Krievijas politiķi jau paziņojuši, ka Krievija varētu sākt Eiropā izvietot tuvā un vidējā darbības rādiusa raķetes, ja pēc aiziešanas no kodollīguma līdzīgu soli spertu ASV. Džordžs Bušs seniors Pagājušajā piektdienā mūžībā aizgāja 41. ASV prezidents, piecu bērnu tēvs Džordžs Bušs vecākais. Dzimis 1924.gadā, Bušs jau skolas gados parādīja līdera dotības, ieņemot dažādus amatus akadēmijā. 18 gadu vecumā pieteicies armijā, un no 1942. līdz 1945.gadam viņš dienēja ASV armijā, bijis pilots 2. pasaules karā. 1944. gada 2. septembrī, veicot uzbrukumu Japānas salām, viņa lidmašīnu notrieca. Bušs izdzīvoja, taču zaudēja divus savus biedrus. Pēc kara Džordžs Bušs vecākais iestājās Jēlas universitātē, kur ieguva grādu ekonomikā. Pēc studijām kopā ar ģimeni pārvācās uz Teksasu un sāka ceļu naftas biznesā, sākumā strādājot par pārdevēju ģimenes drauga uzņēmumā, bet vēlāk piedaloties vairāku firmu dibināšanā. Politikā Bušs iesaistījās 1963. gadā, kad viņu ievēlēja par Harisas apgabala Republikāņu partijas priekšsēdi. Trīs gadus vēlāk viņu ievēlēja ASV pārstāvju palātā, kur viņš strādāja 2 termiņus. Vēlāk viņš bijis gan ASV vēstnieks ANO, gan Republikāņu nacionālās komitejas priekšsēdis, gan arī vadījis Centrālās izlūkošanas pārvaldi. 1980. gadā viņš zaudēja cīņā par prezidenta kandidāta nomināciju Ronaldam Reiganam, taču kļuva par viņa viceprezidentu. 1989. gadā. pēc diviem Reigana termiņiem prezidenta amatā, Džordžs Bušs vecākais kļuva par Baltā nama saimnieku. Viņa prezidentūra bija sarežģītā laikā - krita Berlīnes mūris, beidzās Aukstais karš, sabruka PSRS un līdz ar to daudzas valstis, tostarp Baltijas valstis, atguva neatkarību. Ne velti Buša vecākā prezidentūrā dominēja ārpolitika, ko vēlāk viņam arī pārmeta amerikāņi. Lai arī Bušs vecākais bija visnotaļ populārs prezidents, ja ņemam vērā aptaujas, tomēr nokļūt prezidenta krēslā uz otro termiņu viņam neizdevās. Runājot par Bušu, jāpiemin arī politiķu dinastija - Buša vecākā tēvs - Preskots Bušs - bija senators, un arī viņa bērni ir redzami uz politiskās skatuves. Džordžs Bušs jaunākais kļuva par 43. ASV prezidentu, bet Džebs Bušs divreiz bijis Floridas gubernators un 2016. gadā cīnījies par prezidenta krēslu.  

Studijā notikumus komentē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps un Elizabete Vizgunova Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova. Telefonintervijās: Merilendas Universitātes Žurnālistikas koledžas doktorants Kārlis Dagilis un EP deputāte Inese Vaidere. ASV vēlēšanas Pēdējos mēnešos ASV svarīgākais jautājums bija vidustermiņa vēlēšanu rezultāts. Šajās vēlēšanās tika vēlēti gan daļa senāta locekļu, gan visi pārstāvju palātas locekļi. Tā pat atsevišķos štatos notika vietēja mēroga vēlēšanas, taču galvenā uzmanība, protams,  pievērsta abām Kongresa palātām. Vēlēšanas risinājās otrdien, un to rezultāts īpaši nepārsteidza - demokrāti, pēc 8 gadu pārtraukuma, atguva vairākumu pārstāvju palātā, bet republikāņi ieguva vēl lielāku pārsvaru senātā, ko arī iepriekš paredzēja analītiķi. Demokrātu uzvara pārstāvju palātā nodrošina arī iespēju bloķēt prezidenta Trampa rosināto likumdošanu. Tāpat viņi ieguvuši likumīgas tiesības pārraudzīt prezidenta aktivitātes un varēs pārbaudīt Trampa personīgos ienākumus un aizdomas par korupciju prezidenta administrācijas augsto ierēdņu rindās, kā arī izskatīt apgalvojumus par Kremļa iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās 2016. gadā. Tas, kas šajās vēlēšanās pārsteidza, ir vēlētāju aktivitāte - lai arī precīzu datu tuvākajās dienās vēl nebūs, NYT lēš, ka šajās vēlēšanās piedalījušies aptuveni 114 miljoni vēlētāju, kas ir krietni vairāk nekā pirms četriem gadiem, kad uz vēlēšanu iecirkņiem devās vien 83 miljoni amerikāņu. Daudzi mediji un analītiķi to saista ar Trampa efektu. Jāpiebilst, ka ārvalstu mediji kā galvenos notikumus šajās vēlēšanās nosauca - rekordlielo sieviešu pārstāvniecību kongresā, kā arī to, ka daudzi iepriekš republikāņu piepilsētu vēlētāji šoreiz bija gatavi atdot savas balsis par demokrātiem. Iepriekšminētais nozīmē, ka republikāņiem būs pamatīgi jāstrādā, lai pēc 2020. gada prezidenta vēlēšanām Baltajā namā paliktu Tramps. Savukārt, pats Donalds Tramps vēlēšanas nosauca par milzīgu panākumu republikāņiem. Tiesa, vakar savā preses konferencē viņš publiski ņirgājās par tiem republikāņu kandidātiem, kas vēlēšanās zaudēja. Bet aptuveni stundu pēc preses konferences, savu atlūgumu, pēc prezidenta lūguma, iesniedzis ASV ģenerālprokurors Džefs Sešons. Prezidents Tramps regulāri izteicis pārmetumus nu jau bijušajam ģenerālprokuroram par īpašo komisiju, kas izmeklē Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās. NYT ziņo, ka Tramps jau mēnešiem vēlējies atlaist Sešonu, taču viņa administrācija uzskatīja, ka tas varētu negatīvi ietekmēt republikāņu izredzes vēlēšanās, tāpēc nav liels pārsteigums, ka tagad - kad vēlēšanas jau ir aiz muguras - Sešons pamet savu amatu. Amerikāņu politologs Īans Brēmers savā twitter kontā to komentēja, rakstot, ka nespēj noticēt, ka Tramps gaidījis tik ilgi pēc vēlēšanām, lai Sešonu atlaistu. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Vakar un šodien kongresā pulcējās Eiropas Tautas partija. Šī partija ir dibināta 1976. gadā, tajā apvienotas tādas partijas kā Vācijas Kristīgo demokrātu apvienība, Latvijas "Vienotība" un daudzas citas Eiropas valstu partijas. Jau teju 20 gadus Eiropas Tautas partija ir lielākā partija Eiropas Parlamentā, un gan Eiropas Komisijas , gan Eiropas Savienības Padomes , gan arī Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs ir tieši Eiropas Tautas partijas pārstāvji. Eiropas Tautas partija ir arī pirmā no lielajām Eiropas partiju grupām, kas nosauc savu spitzenkandidaten nākamgad gaidāmajām Eiropas Komisijas prezidenta vēlēšanām. Par spitzenkandidaten iesaukta procedūra, kad katra no Eiropas Parlamentā pārstāvētajām partiju grupām izvirza savu galveno kandidātu Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatam. Šī būs otrā reize, kad šādā veidā tiek izvēlēts Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, iepriekš to vēlēja Eiropas Savienības Padome. "Brexit" progress Rīt paredzēta ES un Lielbritānijas pārstāvju tikšanās, kurā, iespējams,  varētu tikt panākta Brexit vienošanās, ziņo portāls "Politico". Lielbritānijas valdībai ir pieteikts, ka jebkurā brīdī var tikt sasaukta valdības sēde, lai apstiprinātu "Brexit" vienošanos. Tas gan nenozīmē, ka Londona un Brisele ir panākušas kompromisu vissarežģītākajos jautājumos. Joprojām atklāts jautājums ir par Īrijas un Ziemeļīrijas robežu pēc "Brexit", kā arī par ES un Lielbritānijas tirdzniecības attiecībām. Svētdien britu laikraksts “Sunday Times” ziņoja, ka  Terēza Meja panākusi vienošanos ar Eiropas Savienību, kas ļautu britiem uz laiku palikt muitas savienībā, saglabājot atvērto Īrijas un Ziemeļīrijas robežu, bet otrdien ES galvenais "Brexit" sarunvedējs Mišels Barnjē to noliedza, norādot, ka vēl ir jāstrādā. Tikmēr citi ES diplomāti medijiem sacījuši, ka piektdien arī tiks skaidrots, cik daudz laika vajadzēs dalībvalstīm, lai apstiprinātu savos parlamentos izstāšanās līgumu, kas norāda uz to, ka vienošanās tik tiešām varētu tikt panākta. Tikmēr vairākas pēdējās dienās publicētas aptaujas liecina, ka gan Lielbritānijā, gan citviet Eiropā pieaudzis atbalsts dalībai ES. Eiropas Parlamenta "Brexit" koordinators Gajs Ferhofstadts portālam "Politco" to komentējis, sakot, ka izskatās, ka Lielbritānijā un citur Eiropā ir maza apetīte pēc tā sauktā cietā "Brexit" vai "Brexit" bez vienošanās, un viņš ir izteicis cerību, ka sarunu rezultāts to arī atspoguļos.

Trešā Atmoda – process, kas grāva PSRS okupācijas varu un tuvināja Latviju valstiskuma de facto atjaunošanai. Uz tā laika notikumiem atskatāmies kopā ar publicistu, laikraksta „Atmoda” krievu versijas redaktoru un par Latvijas neatkarību balsojušo Augstākās Padomes deputātu Alekseju Grigorjevu.

Vai Amerikas Savienotās valstis reiz ierobežos ieroču lietošanu un kādēļ tas nav noticis līdz šim? Tas būs galvenais raidījuma Divas puslodes temats. Arvien no ASV pienāk ziņas par apšaudēm skolās, masu pasākumos, arī traģiskiem notikumiem ģimenēs, kad ierocis nonācis bērna rokās. Un tomēr aicinājumi ierobežot ieroču pieejamību nav raduši pietiekami daudz dzirdīgu ausu. ASV nākušas klajā ar pavisam citu lēmumu – tās izstājušās no Apvienoto Nāciju organizācijas Cilvēktiesību padomes, uzskatot, ka šī organizācija ir zaudējusi autoritāti un nepilda savus uzdevumus. ASV amatpersonas norāda, ka padome ir pārāk ilgi bijusi neobjektīva un aizsargājusi pārkāpējus. Arī par to saruna raidījumā. Vēl runājam par prezidenta vēlēšanām Turcijā. Tās notiks 24. jūnijā un pirmo reizi vienā dienā tiks vēlēts prezidents un parlaments. Tās būs ārkārtas prezidenta vēlēšanas un paātrinās pāreju uz jauno prezidentālo sistēmu Turcijā, kas vēl vairāk nostiprinās prezidenta varu. Studijā būs Vidzemes Augstskolas lektors Jānis Kapustāns un žurnālists Juris Kaža. Pa tālruni sazināmies ar žurnālistiem Kārli Streipu un Paulu Justoviču. Vai Amerikas Savienotās valstis reiz ierobežos ieroču lietošanu „Tā kā brīvas valsts drošībai nepieciešama labi organizēta milicija, cilvēku tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas,” pauž Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas 2. labojums, kas pieņemts 1791. gadā. Tajā nepārprotami izpaužas valsts tapšanas vēsture, apbruņotiem pilsoņiem aizstāvot savas tiesības un izcīnot brīvību karā pret koloniālo metropoli, un arī vēl senāka Lielbritānijas un Rietumeiropas tradīcija, kas tiesības nēsāt ieroci saistīja ar brīva vīra statusu. Lai arī citētais juridiskais formulējums piesauc ieroča glabāšanas un nēsāšanas tiesības tieši milicijas dienesta kontekstā, Savienoto Valstu tiesiskajā praksē tas ticis uztverts kā pamatojums ikviena rīcībspējīga pilsoņa attiecīgām tiesībām. Tas padarījis amerikāņus par bruņotāko nāciju starp Rietumu demokrātijām, kur uz katriem 100 iedzīvotājiem ir teju 90 šaujamieroči un apmēram 40% cilvēku mājās ir šaujamais. Diskusija par to, cik pareiza ir ieroču iegādāšanās, glabāšanas un – kas vissvarīgākais – nēsāšanas brīvība, amerikāņu sabiedrībā ir teju tikpat sena kā pats Konstitūcijas 2. labojums. Jau sākot ar 19. gadsimta pirmajām desmitgadēm vispirms štatu, vēlāk arī federālā līmenī ieviesti attiecīgi juridiski ierobežojumi. Kas zīmīgi, nozīmīgākie soļi šai ziņā sperti laikos, kad tāda vai citāda šaudīšanās kļuvusi sevišķi uzkrītoša. 1989. gadā, pēc recidīvista iebrukuma pamatskolā Kalifornijas štata Klīvlendas pilsētā, kurā pieci bērni tika nogalināti un 32 ievainoti, tika aizliegta pusautomātisko šaujamieroču pārdošana privātpersonām (analoģisks aizliegums automātiskajiem ieročiem bija spēkā jau kopš 1986. gada). Tomēr ieroču glabāšanas un nēsāšanas brīvības lobijs joprojām ir stiprs savās pozīcijās, un 2004. gadā panāca minētā pusautomātisko ieroču aizlieguma izbeigšanu. Arī sabiedriskā doma drīzāk sliecas atbalstīt pilsoņu tiesības būt bruņotiem un, attiecīgi, sevi aizstāvēt, nekā striktākus ierobežojumus vispārējās drošības interesēs. ASV izstājas no ANO Cilvēktiesību padomes Par Savienoto Valstu izstāšanos no Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību padomes 19. jūnijā paziņoja ASV vēstniece ANO Nikija Heilija, motivējot šo soli ar padomes faktiskās darbības principiālu neatbilstību deklarētajiem mērķiem. Viņa raksturoja šo institūciju kā liekulīgu un pašmērķīgu „politisko aizspriedumu izgāztuvi”, kura „faktiski Ņirgājas par cilvēktiesībām”. No vienas puses šis šķiet kārtējais prezidenta Trampa robustās diplomātijas žests – nākamais virknē pēc izstāšanās no Parīzes Klimata vienošanās, kodolvienošanās ar Irānu, tirdzniecības nolīgumiem. No otras puses nav arī noliedzamas Savienoto Valstu padomei pārmestās vainas – bēdīga cilvēktiesību situācija tādās šīs padomes dalībvalstīs kā Ķīnas Tautas Republika, Kuba un Venecuēla, arī neobjektīvā attieksme pret Izraēlu. Vēlēšanas Turcijā Nākamsvētdien, 24. jūnijā, vēlētāji Turcijā dosies uz iecirkņiem, lai balsotu gan par valsts prezidentu, gan par 600 Lielās Nacionālās sapulces deputātiem. Šīs ir ārkārtas, var pat teikt – negaidītas vēlēšanas. Par to sarīkošanu prezidents Erdogans paziņoja tikai 18. aprīlī, lai gan līdz tam kā viņš, tā viņa vadītais politiskais spēks Taisnības un attīstības partija bija pauduši, ka vēlēšanas notiks 2019. gada novembrī. Šīs ir arī pirmās vēlēšanas pēc politiskajiem satricinājumiem un pārmaiņām – 2016. gada apvērsuma mēģinājuma un 2017. gada aprīļa konstitucionālā referenduma, kas Turciju no parlamentāras republikas pārvērš prezidentālā. Pie tam varas koncentrācija prezidenta rokās jaunajā modelī ir tik liela, ka jau liek apšaubīt Turcijas piederību pilnvērtīgu demokrātiju lokam. Attiecīgi, 24. jūnija vēlēšanas tiek uzlūkotas ar bažām un skepsi par to norises godīgumu un ietekmi uz tālāko valsts attīstību.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies aktivitātēm kibertelpā. Ņemot vērā kiberuzbrukumu un viltus ziņu ietekmi ASV prezidenta vēlēšanu laikā un ielaušanos OECD datu sistēmā, kas mums jāzina par drošību kibertelpā? Kā šķietami nevainīga rīcība internetā, teorētiski, var vājināt Latvijas drošību? Studijā salīdzinām Maltas Eiropas Savienības Padomes prezidentūras izvirzītās prioritātes ar Ārlietu ministrijas izvirzītajām ārpolitikas prioritātēm 2017. gadam. Viesi - Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš un Latvijas Ārpolitikas pētnieks Māris Andžāns. Vēl raidījumā skaidrojam, kādu ietekmi uz “Brexit” sarunām atstās Lielbritānijas vēstnieka Eiropas Savienībā Aivana Rodžersa atkāpšanās no amata un premjerministre Terēzas Mejas ātri nozīmētais aizvietotājs - Tims Berovs.

Šodien raidījumā Zināmais nezināmajā ielūkojamies vēsturē - precīzāk, vēršam skatu uz 1918. gadu - ja citās valstīs tas vairāk atmiņā palicis kā laiks, kad beidzās Pirmais pasaules karš, Latvijas vēsturē, protams, tas bija lielais pagrieziena punkts, kad tiek dibināta Tautas padome un proklamēta Latvijas valsts. Latvijas kā neatkarīgas valsts pirmie mēneši nebija iedomājami bez divām institūcijām – Tautas padomes un Pagaidu valdības. Tautas Padome pastāvēja pusotru gadu un tās darbība nebija vienkārša - tolaik valdīja gan politiskā nevienprātība, gan arī apkārt notiekošie nemierīgie procesi, protams, ietekmēja Tautas padomes darbību.  Kādi notikumi un diskusijas virmoja tolaik partiju starpā Tautas padomē, un kāda tad bija Latvijas valsts savos pirmajos mēnešos, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks Baltijas Starptautiskās akadēmijas lektors Edgars Engīzers. Dienu pirms Latvijas valsts proklamēšanas, 1918. gada 17. novembrī, Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās Suvorova (tagad K. Barona) ielā 3 uz kopīgu sanāksmi sanāca deviņu nacionālo organizāciju pārstāvji. Šajā apspriedē dibināja Latvijas Tautas padomi – Latvijas Republikas pirmo likumdevēju. Dibināšanas sēdē vienbalsīgi pieņēma padomes politisko platformu un ievēlēja amatpersonas. Pēc Zemnieku savienības rosinājuma par Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja Jelgavas advokātu, pazīstamo latviešu sabiedrisko un politisko darbinieku Jāni Čaksti. Par LTP priekšsēdētāja biedriem ievēlēja juristu Gustavu Zemgalu no Radikāldemokrātiskās partijas un publicistu Marģeru Skujenieku no sociāldemokrātiem. Šajā pašā reizē arī izraudzījās nākamās valdības Ministru prezidentu.    Ikdiena Latvijā tūlīt pēc Pirmā pasaules kara Lai arī 1918. gada 11. novembrī beidzās Pirmais pasaules karš un 18. novembrī Rīgā proklamēja Latvijas Republiku, tomēr jaunajai valstij attīstīties kavēja gan kara sekas, gan pēc Latvijas proklamēšanas sekojošās divus gadus ilgās atbrīvošanas cīņas iesākumā ar vācu okupācijas karaspēku un vēlāk ar Krievijas Sarkano armiju. Aktīvā karadarbība Pirmā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā bija nodarījusi milzīgus zaudējumus latviešu tautai un līdz tam nepieredzētu postu zemei. Kara rezultātā iedzīvotāju skaits bija samazinājies teju uz pusi. Kāda bija dzīve Latvijā tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, ko tolaik varēja nopirkt veikalos, kā tika apmācīti bērni un kāda bija situācija slimnīcās, stāsta Latvijas Kara muzeja starpkaru  vēstures nodaļas vadītāja  Barba Ekmane.   20. sākumā Eiropā plosās Spāņu gripa 1918. gadā, kamēr mēs tuvojāmies Latvijas dibināšanas brīdim un kopā ar pārējo Eiropu gaidījām Pirmā pasaules kara beigas, visā pasaulē plosījās nežēlīga gripa, kas uzņēma pandēmijas apmērus. Spāņu gripas dēļ dzīvību zaudēja gandrīz pieci procenti pasaules iedzīvotāju un ar to laikā no 1918. līdz 1920. gadam slimoja katrs trešais pasaules iedzīvotājs. Šo gripu dēvēja par Spāņu gripu un tā bija neparasta daudzējādā ziņā. Vispirms jau, ar gripu ierasti slimo bērni, veci un novārguši cilvēki, taču šī gripa masveidā skāra jaunus un spēcīgus cilvēkus. Mūsdienu pētījumi, kuros sīkāk analizēti sasaluši gripas paraugi, apliecinājuši, ka jaunu un spēcīgu cilvēku imūnā sistēmā gripas vīrusa ietekmē darbojusies pārāk aktīvi, tādejādi radot tā saucamo citokīnu vētru - tas nozīmē, ka imūnsistēmas reakcija kļūst nekontrolēta un pārlieku daudzas imūnšūnas koncentrējas vienā reģionā. Neviens nav īsti drošs, kā Spāņu gripa izplatījās - daļa pētnieku apgalvo, ka tā sākusies Ķīnā, citi - Amerikas Savienotajās Valstīs, taču pirmie upuri bija karavīri. Spāņu gripas simptomi parādījās strauji un strauji arī progresēja. Vispirms pacienti sāka just vājumu, drudzi, spēcīgi klepot un ar klepu aplipināja apkārtējos. Vēlāk klepus pārauga smakšanā, līdz nereti iestājās nāve.  Spāņu gripa tiek uzskatīta par lielāku pandēmiju modernajos laikos, pārslogojot slimnīcas, kurās jau tobrīd trūka medicīnas personāla, kas vairāk bija piesaistīts darboties kara zonās. Taču interesants ir arī stāsts par to, kā radies nosaukums - spāņu gripa. Kara laikā valstis, kuras skāra šī gripa, faktu par to ilgstoši noklusēja un vienīgā valsts, kas par to ziņoja, bija neitrālā Spānija. Kļūdaini tika uzskatīts, ka Spānijā sirgstošo ir visvairāk - atšķirībā no citām valstīm, Spānijas laikraksti netika cenzēti, ziņojot par saslimšanas gadījumiem jau agrīnajā epidēmijas stadijā.

Aivars Endziņš, bijušais Augstākās Padomes deputāts un bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs, cilvēks, kura viedoklim uzticas, lai arī tas tiek pausts reti un pēdējā laikā nav ietekmējis sabiedrisko domu Latvijā. Tomēr ik reiz viņu dzirdot zinām, ka mūsu valstī viss ir likumīgi.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" skaidrosim, kas notiek ar ANO, vai tai savā 70. gadadienā pietiks gribas un spēka mainīties un kļūt par laikmetam atbilstošu starptautisku forumu. Rietumu valstīm sen apnicis, kā krievi un ķīnieši visu laiku bremzē ANO Drošības Padomes darbību ar tām piešķirtajām veto tiesībām. Tāpēc ir izskanējuši viedokļi, ja ANO nespēs reformēties, tad arī neizdzīvos. Viesis studijā: Starptautisko pētījumu centra izpilddirektore Gunda Reire. ANO 70. gadskārta Apvienoto Nāciju organizācija dibināta 1945. gada rudenī, ar mērķi vairs nekad nepieļaut tādu militāru konfliktu, kāds bija Otrais pasaules karš. Pagājuši 70 gadi kopš šīs organizācijas dibināšanas. To skāruši vismaz divi milzīgi optimisma viļņi, kad pasaule cerēja, ka ANO būs starptautiskā miera garants un arī divi skepticisma viļņi. Viens bija Aukstā kara gados, kad ANO izmantoja kā PSRS un ASV cīkstēšanās ringu, bet otrs, šķiet, ir tagad, kad sākas diskusijas, vai nav pienācis brīdis reformēt Apvienotās Nācijas. Vēsturnieks Antonijs Zunda, kura viena no specialitātēm ir ANO vēsture, uzskata, ka ieguvumu no ANO ir vairāk, nekā zaudējumu. Tā nav nekāda brīnumu nūjiņa, no kuras prasīt vairāk nekā valstis spēj sniegt. „ANO nav kaut kāda brīnumu svira, lai saglabātu mieru, novērstu karu vai risinātu konfliktus un lai risinātu pasaules mēroga smagas sociālas vai ekonomiskas problēmas. Piemēram, kā šodien tas bēgļu jautājums. ANO var izdarīt tik daudz, cik gatavas ir izdarīt valstis. Ja valstis nav gatavas risināt problēmas, tad arī ANO ir mazspējīga,” vērtē Zunda. Apgalvojumam, ka ANO ir novecojusi organizācija, kas netiek galā ar mūsdienu izaicinājumiem, nepiekrīt arī Latvijas pārstāvis ANO, vēstnieks Jānis Mažeiks. Viņaprāt, ANO pilda ļoti svarīgas funkcijas, gan kā vieta, kur valstu vadītājiem diskutēt, gan arī kur risināt drošības izaicinājumus. Vairāk stāsta Jānis Mažeiks: „Tas, ka ANO pilda ļoti svarīgas funkcijas, ir skaidrs, gan kā diskusiju forums, gan kā drošības garants caur Drošības padomi, gan kā visas aģentūras, kuras ANO pakļautībā nodarbojas ar konkrētiem jautājumiem: veselības aizsardzību, telekomunikācijām utt. Taču vienlaikus ir skaidrs, ka ANO arī ne pilnībā atbilst mūsdienu realitātēm. Šī organizācija tapa laikā, kad pasaulē bija tikai 53 valstis. Un Drošības padome, kas ilgstoši nav reformēta, skaidrs, ka nevar pārstāvēt to valstu loku, kas pasaulē ir šodien,” atzīst Mažeiks. Šobrīd vislielākās problēmas ANO efektivitātes saskatīšana rada Drošības padome un tās veto balsojumi. Laika gaitā veto biežums ir mainījies pārsvarā starp divām valstīm – PSRS un ASV un mūsdienās Krieviju. Latvijas vēstnieks ANO Jānis Mažeiks uzsver, veto ir realitāte. Lielvarām ir jāaizsargā savas intereses, taču mazo valstu sašutums, īpaši, kad notiek smagi pārkāpumi pret cilvēci, liek domāt, kā mainīt esošo spēku samēru. Vēsturnieks Antonijs Zunda piekrīt, ka mazākām valstīm ir morālie faktori prasīt lielāku ietekmi. Taču esošā ANO kārtība savā ziņā ir pasaules kārtība. To tik vienkārši izmainīt nevar. Rubrikā "Viedokļi". Ēģiptes prezidents al Sisi pirms došanās uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā apžēloja divus notiesātos "Al Jazeera" žurnālistus Mohamedu Fahmi un Baheru Mohamedu. Žurnālists Pēteris Greste, kas netika apžēlots, kopā ar vēl diviem ārzemju žurnālistiem, publiski lūdzis Ēģiptes prezidentu arī viņus apžēlot. Daļa politologu uzskata, ka apžēlojot 100 ieslodzītos, Ēģiptes prezidents Abdelfatahs al Sisi centās izvairīties no kritikas pirms došanās uz ANO ģenerālo asambleju Ņujorkā. Cilvēktiesību organizācija "Amnesty International" jau sen uzstāj, ka : al Jazeera" žurnālisti tika apcietināti, jo starp Ēģipti un Kataru – valsti, kas finansē "al Jazeera" – pastāv plašas ģeopolitiskās cīņas. Preses konferencē, sveicot savu kolēģu atbrīvošanu, arī trešais "al Jazeera" žurnālists, latviešu izcelsmes austrālietis Pēteris Greste nešaubījās, ka viņu apcietināšana bija daļa no lielāka plāna, taču viedoklim, ka tā ir cīņa starp divām valstīm - viņš nepiekrīt. „Skaidrs, ka tas viss bija ieplānots. Es nezinu, kurš pieņēma lēmumu par mūsu aresta orderu pieprasīšanu, bet man vienmēr prātā bija doma, ka tas ir skaidrs vēstījums žurnālistiem Ēģiptē. Vai Ēģiptes varas iestādes ķertos klāt citiem, ja tur nebūtu "al Jazeera" - tas ir neatbildams jautājums. Visiem zināms, ka starp Kataru un Ēģipti un starp "al Jazeera" un Ēģipti stāv politika, taču, manuprāt, tas drīzāk bija par ziņas nosūtīšanu žurnālistiem, nevis konkrēta vēršanās pret al Jazeera, “ uzskata Greste. Nesaskaņas starp Ēģipti un Kataru par al Jazeera veidotajiem ziņu materiāliem ilgst jau vairākus gadus. Gazas konflikta gaitā 2009. gadā telekanāls kritizēja Ēģiptes valdību par nevēlēšanos atvērt robežu ar Gazas joslu, bet vēlāk al Jazeera apsūdzēja arī toreizējo prezidentu Hosnī  Mubaraku Izraēlas atbalstīšanā. Drīz pēc tam Ēģiptes valsts un neatkarīgās televīzijas sāka apsūdzēt al Jazeeru mediju kara uzsākšanā.

„…Mums piezvana no Ulbrokas - omonieši laužoties pie viņiem iekšā… un tad šāviens. Pavisam tuvu, Radionama pagalmā. Šāviens attiecas uz mani, uz mums visiem, piecpadsmit radiodarbiniekiem. Saprotam, ka pienākusi Radionama kārta. Noplūks mūs kā odziņas. Steidzīgi uz studiju!” tā 1991. gada augusta mēneša puča dienas atceras radiožurnālists Kārlis Grīnbergs. Par tā laika neveiksmīgo valsts apvērsumu Padomju Savienībā un tai skaitā arī Latvijā stāstīs Kārlis un toreizējā radiodiktore Māra Eglīte. 1991. gada 19. augusta vakarā un naktī radio torni Ulbrokā bija ieņēmuši omonieši jeb PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas sevišķo uzdevumu milicijas vienības, bet translācijas tīklā no slepena raidītāja Salaspilī turpina pienākt ziņas par apvērsumu, kad Maskavā tika atstādināts PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, un varu sagrāba sazvērnieki, kuri sevi dēvēja par Valsts Ārkārtējā stāvokļa komiteju. Latvijā tai dienā valdība paziņoja, ka Valsts Ārkārtējā stāvokļa komiteja ir nelikumīgs veidojums un pilsoņi tiek  aicināti nesadarboties ar to un īstenot nevardarbīgu pretošanos. Baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālis Fjodors Kuzmins, kas bija minētās komitejas ieceltais pārstāvis Latvijas Republikā, telefoniski draudējis apcietināt Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu, ja tas nepildīs visus viņa norādījumus. 19. augusta pievakarē omonieši kopā ar Baltijas kara apgabala karaspēka vienībām ieņēma un  izdemolēja daudzas valsts un sabiedrisko organizāciju ēkas. 19. augustā uz darbu devās arī radiožurnālists Kārlis Grīnbergs. Sabiedriskais transports  virzienā no Sarkandaugavas uz centru kursēja tikai līdz Mākslas muzejam. Kārlis izkāpa no trolejbusa, kājām devās uz radio. Pie Iekšlietu ministrijas stāēja bruņutransportieris, pie prokuratūras bija redzami karavīri un atskanēja daži šāvieni. Kārlis dzirdēja apkārtējos sakām, ka tās jau ir šautenes bez lodēm. Radioēkā valdīja satraukums, tika dots rīkojums visām sievietēm atstāt  Radio un Doma laukuma 8 namā palika tik kādi 13 darbinieki, viņu vidū arī Kārlis Grīnbergs. Daudz notikumus no tā sauktā trešā atmodas laika savā kamerā ir iemūžinājis kinorežisors un operators Gunārs Bandēns. Viņš arī  bija klāt ar kameru 21. augustā, kad Radio atkal atsāka savu darbu. Filmētajā materiālā redzamas izdemolētas redakciju telpas, orķestra vadības istabā starp izmētātiem papīriem, tukšām kafijas  bundžām vīdēja saburzīts radioorķestra vadītāja Alņa Zaķa attēls un uz galda mētājas vijole ar pārrautām stīgām.

Tie Radio darbinieki, kas todien nestrādāja, tāpat kā vairums Latvijas iedzīvotāju, bija „pielipuši” pie radio vai televizora, bet daļa nāca uz radio un skaitīja balsis. 1990. gada 4. maija notikumus, kad tika atjaunota Latvijas Republikas neatkarība, atcerēsies bijušie un esošie radiocilvēki: Aivars Berķis, Māra Krontāle, Ilze Aldre un Ingrīda Ābola. Pirms 25 gadiem, 1990. gada 4. maijā, ļaužu pūlis ar neatslābstošu interesi sekoja  notiekošajam Saeimas toreiz - Augstākās Padomes ēkā. Tur, iekšpusē, notika balsu skatīšana. Arī tādu pašu aizrautību balsu skaitīšanai līdz sekoja radio darbinieki, pielipuši pie televizora vai radioaparāta. Kamēr Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs vēl informēja kolēģus par pārējo dokumentu izskatīšanu, tauta ielās gavilē. Tā diena vienai no Radio diktorēm Mārai Krontālei  bija brīva, taču savu atbalstu Neatkarības deklarācijas pieņemšanai Māra pauda mājās pie klavierēm, spēlējot Latvijas Republikas himnu. Pēc tam, kad tika paziņoti balsu skaitīšanas rezultāti, kas liecināja, ka ir pieņemta deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” cilvēku pūļi pulcējas krastmalā uz mītiņu un turp devās ar tagadējā raidījuma „Krustpunktā” producente Ingrīda Ābola. Raidījuma otrajā daļā kopā ar toreizējo Radio lauksaimniecības redakcijas vadītāju Aivaru Berķi palūkojamies uz posmu no 1988. līdz 1989. gadam, kad līdz ar Trešo Atmodu: grupas „Helsinki - 86” ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, ar Vides aizsardzības kluba rīkoto lūgšanu pie jūras, ar Tautas frontes dibināšanu un  tautā vispopulārākā televīzijas raidījuma „Labvakar” sākšanos, notika arī pirmais skaistuma konkurss „Miss Rīga”. Aivars Berķis dziļi sirdī laucinieks būdams, toreiz izdomāja un noorganizēja skaistuma konkursu slaucējām „Man viņa ir viskaistākā”. Vienīgie konkursa noteikumi bija dalībnieču vecums no 18 līdz 30 gadiem. Gada laikā tika apbraukāti visi  toreizējie 26 Latvijas rajoni un  iztaujātas  slaucējas. Galveno balvu – nomināciju „Miss modere” saņēma Ārija Grigorjeva, toreiz Preiļu rajona Raiņa kolhoza slaucēja.  

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par Eiropas Savienības budžetu un to, kā strīdi ap budžetu vistiešākā veidā ietekmē lauksaimniecības nozari Latvijā. Diskutēsim arī par to, kāpēc piensaimnieki devās uz Briseli pienu dalīt un solidaritāti meklēt. Viesi studijā: Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes loceklis Uldis Krievārs un Latvijas Zemnieku federācijas Lauku attīstības eksperte Agnese Hauka. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Eiropa meklēs alternatīvas gāzes vadam „South steram” un nosodījums CIP par īstenoto ieslodzīto spīdzināšanu. ES budžets: iedzīvotājiem, ne ierēdņiem Pagājušā nedēļā Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis panāca politisku vienošanos par bloka budžetu nākamajam gadam 141,2 miljardu eiro vērtībā. Ir iecerēts arī par trīsarpus miljardiem palielināt izdevumus šā gada budžetam, lai segtu nenomaksātos rēķinus, kas, pēc Eiropas Savienības Padomes viedokļa, sasnieguši vēl nepieredzētu apjomu. Vienošanās par naudu Eiropas līmenī patiesi nav viegls uzdevums.  Sarunās, kas par jauno budžetu notika starp Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu  un ES dalībvalstīm,  Eiroparlaments (EP) iestājās par 8% lielāku budžetu nekā šogad, tikmēr ES dalībvalstis vēlējās ierobežot izdevumus. Vēl 18. novembrī trīs ES iestādēm pēc trīs nedēļu ilgām sarunām neizdevās panākt vienošanos par 2015. gada budžetu. Te jāatgādina, ka ES budžetu veido dalībvalstu iemaksas, un lielākā daļa līdzekļu tiek sadalīti starp bloka 28 valstīm, izdalot tos dažādām subsīdijām un atbalsta programmām.  Galvenais šķērslis, kas traucēja vienoties, bija jautājums par nesamaksātiem rēķiniem, ko ES regulāri pārraksta uz nākamo gadu. Kopš 2011. gada, kopējais apjoms šiem rēķiniem ir pieaudzis līdz aptuveni 28 miljardiem eiro. Nesamaksātie rēķini galvenokārt ir par kohēzijas, inovāciju un izglītības projektiem un programmām, ko dalībvalstis jau ieviesušas, bet joprojām nav saņēmušas ES solīto finansējumu. Eiropas radiostaciju tīkla Euranet debašu raidījumā novembra beigās Lielbritānijas Konservatīvo EP deputāts Ričards Ešvorts, notiekošās sarunas starp trim „sarunu dalībniekiem”  aprakstīja kā „lēnas kustības autoavāriju”. Ešvorts norādīja, ka ES budžeta sistēma ļauj veikt solījumus nākotnei, bet tad, kad „šī nākotne” pienāk,  dalībvalstīm nav ienākumu, lai samaksātu rēķinus, kas saistīti ar viņu iepriekšējām saistībām. Pēc deputāta  domām, būtu jau iepriekš rūpīgi jāanalizē, vai šīs saistības ir reālas, vai nē. Tas ļautu izvairīties no neapmaksātu rēķinu pieaugšanas, un arī apturētu ES budžeta palielināšanu. Tas, ka valda nevienprātība attiecībā uz bloka budžetu, nav nekas neparasts.  Analītiķi norāda, ka dalībvalstis parasti ir tās, kas cenšas ierobežot izdevumus, savukārt EP deputāti sliecas, ka vajadzētu tērēt vairāk. Sava loma nespējā vienoties ir arī Eiropā pieaugošai neapmierinātībai ar Briseli. Euranet raidījumā, debatējot par jaunā budžeta jautājumiem, Eiropas Tautas partijas Somijas loceklis Petri Sarvama vairāk uztraucās tieši par uzticamību ES, ja turpināsies situācija, ka dalībvalstis nemaksā savus rēķinus.  „Daudzas nevalstiskās organizācijas, uzņēmumi, arī studentu programmas ir atkarīgas no šiem maksājumiem. Tas nevairo uzticamību, ja Erasmus vidū, piemēram, mēs atsaucam skolēnus mājās, sakot „labi, mēs apsolījām, šo projektu, bet tagad nav pietiekami daudz naudas, jo dalībvalstis nevēlas samaksāt rēķinus”,” situāciju komentē Sarvama. Debašu beigās gan abi politiķi apgalvoja, ka viņi ir pārliecināti, ka vienošanās par ES budžetu tiks panākta līdz gada beigām un šo procesu salīdzināja ar ilgi gaidīta „Santa Klausa atnākšanu”.       Turpinot par Eiropas naudu, jāatgādina, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers novembra otrā pusē EP iepazīstināja ar investīciju plānu – papildus piesaistīt 315 miljardu eiro, kas iecerēts kā būtisks ieguldījums nodarbinātībā un izaugsmē, tādējādi cenšoties mazināt bezdarbu Eiropas Savienībā. Plānotajiem ieguldījumiem vajadzētu stimulēt izaugsmi, veicinot publiskā un privātā sektora sadarbību. Tāpat arī Junkers norādīja, ka šī „Eiropas pēdējā iespēja” aktivizētu attīstību, palielinot Eiropas Investīciju bankas aizdevumu izsniegšanas jaudu un ieguldījumus dalībvalstu infrastruktūrā un vienotā tirgus izveides pabeigšanā. „Nākamie pieci gadi mums būs ļoti būtiski. Šī iemesla dēļ es vēlos teikt, ka Eiropai vajadzētu rūpēties par lielajām problēmām, nevis nodarboties ar problēmām, ar ko saskaras eiropieši savā ikdienas dzīvē. Un es gribētu teikt, ka mums par katru cenu ir jāatrod līdzekļi investīciju paketei – šie 300 miljardi eiro. Budžeta konsolidācija varētu būt svarīga, bet politika, kas ir orientēta uz izaugsmi un nodarbinātību, ir ne mazāk svarīga. [..]Mums nav izvēles, jo esam uz sabrukuma robežas, no kā jāizvairās par katru cenu. Ņemot vērā lielo plaisu starp sabiedrības viedokli Eiropā un Eiropas iestādēm – un tāda pati situācija ir attiecībā  uz sabiedrības viedokli un valstu valdībām – mums ir jārūpējas, lai eiropieši tuvinātos Eiropas Savienībai,” analizē Junkers. Arī par kopējo budžetu atbildīgā eirokomisāre Kristalina Georgijeva akcentēja ES cilvēku svarīgumu un sacīja, ka budžets ir paredzēts iedzīvotājiem Savienībā, nevis ierēdņiem. Komisāre uzsvēra, ka sarunās par budžetu komisija centusies ņemt vērā parlamenta un dalībvalstu pretenzijas, un norādīja, ka Eiropas Komisija spēlēja „godīgā brokera” lomu trialoga sarunās.  Jau norādīts, ka vairākas valstis vēlējās, lai šī un nākamā gada budžets tiktu samazināts, savukārt citas cerēja uz palielinājumu. Vēl novembra sākumā nebija skaidrs, kādu atbalstu Eiropas Savienība varētu sniegt, piemēram, zemniekiem, kas cietuši no Krievijas sankcijām. Bet nu jau eirokomisāre Georgijeva paziņoja, ka jaunajā budžetā Komisija ir spējusi atrast naudu, lai samaksātu subsīdijas Savienības lauksaimniekiem, turklāt bez krīzes resursu izmantošanas. „Klusuma diena” Ukrainā nav devusi rezultātus  „Klusuma diena”, kas tika izziņota 9. decembrī, Ukrainā bija iecerēta kā mēģinājums veidot ilgstošu pamieru un veicināt miera sarunas. Taču jau pēc diennakts vienošanās par uguns pārtraukšanu netika ievērota, un abas puses atsāka cīņas. Vai varam sagaidīt, ka tuvākā laikā Ukrainā karadarbība beigsies? Komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis: „Ukrainas prezidents Petro Porošenko paziņoja, ka piektdien ir pirmās 24 stundas bez kritušajiem Ukrainas pusē. Tas liecina, ka ir panākts zināms pamiers, lai gan šajā laika posmā to var raksturot kā diezgan trauslu. Tālākā attīstība potenciālajā konflikta noregulējumā būs atkarīga, vai būs iespējams konsolidēt pamieru, ieviest to praktiski, lai tas turpinātos ne tikai dažas dienas, bet ilgāku laiku. Līdz ar to, kad tiek plānotas miera sarunas, tad būtu ļoti svarīgi sekot līdz tam, par ko tiek runāts miera sarunās un kādi ir mēģinājumi panākt noregulējumu. Bet kopējā tendence var izrādīties negatīva, jo vienlaicīgi pamiers var liecināt par mēģinājumiem tikai „ieziemot” konfliktu, kad abas puses vienojas par to, ka ziemas mēnešos tiek pārtraukta aktīvā militārā darbība, bet tiek izvērsta aktīvāka politiska darbība, kur abas puses turpina aizstāvēt savas intereses”.