Podcasts about briseli

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. 2014. gadā Latvija dāvināja Latvijas Ziemassvētku egli Briseles pilsētai. Tā tika uzstādīta Briseles Lielajā laukumā jeb Grand place, kas tiek uzskatīts par vienu no visskaistākajiem Eiropas rātslaukumiem. Jāatceras, ka 2014. gadā Rīga vērienīgi sevi pieteica kā Eiropas kultūras galvaspilsēta, savukārt 2015. gada pirmais pusgads bija pirmās Latvijas prezidentūras laiks Eiropas Savienības Padomē. Ņemot vērā, ka lielākā daļa Latvijas prezidentūras notikumu un pasākumu risinājās Briselē, Rīgas egle bija izcila iespēja iezīmēt Latvijas prezidentūras sākumu. Rīgas pilsētas dāvinātā egle tika izvēlēta Babītē, tur tā tika nocirsta mediju klātbūtnē un tad, sekojot medijiem, ar lielu auto vesta uz Briseli. Tā bija 22 metrus augsta un tiek aprakstīta kā augstākā egle, kas jebkad tikusi uzstādīta Briseles Lielajā laukumā. Toreiz Inga Barisa, Rīgas pārstāve Briselē, stāstīja par eglītes rotājumiem: "Tas būs tradīciju un tēla sajaukums. Eglīte mirdzēs, pateicoties 17 000 gaismas diodēm, 10 000 sarkanām gaismiņām un 7000 mirgojošām spuldzītēm. Tā tiks rotāta ar Māras krustu un Rīgas atslēgām, kā arī Rīgas nosaukums būs spoguļu dekoros.” Protams, mēs visi zinām, ka Rīga sevi reklamē kā Ziemassvētku eglītes rotāšanas tradīcijas ir aizsākuma vietu. To gan īsti neviens dokuments neapstiprina, bet kā labu faktoloģisko atsauci var minēt Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā aplūkojamo, iespējams, senāko eglīšu rotājumu mantiņu. Kāpēc Briselē? Tāpēc, ka Briseles pilsēta jau no 2002. gada organizē Ziemassvētku festivālu. Šis ir pasākums, kas apvieno Ziemassvētku tirdziņus, atrakcijas un slidotavu. Visi pasākumi mājīgi iekārtojis Briseles centrā – tas ir Lielajā laukumā (Grand place),  Biržas laukumā (Place de la Bourse) un Svētās Katrīnas laukumā (Place Sainte-Catherine). Parasti festivāla atklāšana notiek novembra beigās un festivāls ilgst līdz janvāra sākumam. Šis pasākums ir kļuvis par vienu no galvenajiem Briseles simboliem, un to apmeklē milzīgs cilvēku daudzums. 2014. gadā tika atzīmēta festivāla trīspadsmitā gadadiena, to apciemoja pusotrs miljons apmeklētāju. Divas nedēļas Rīgas egle Briselē pilsētas Lielajā laukumā bija visvairāk fotografētais un atsaucēs minētais objekts Briselē. Medijos pat parādījās iebildumi, ka tā tiekot reklamēta nevis Brisele, bet Rīga. Tomēr tas no mūsu skatupunkta bija labākais Latvijas vēstniecības Beļģijā, Rīgas domes un arī Briseles pašvaldības sadarbības sasniegums. Paralēli Rīgas eglei Lielajā laukumā Rīgas un Latvijas ražotāju un amatnieku stendi bija pieejami arī Ziemassvētku tirdziņā Svētās Katrīnas laukumā. Pelēkie zirņi ar speķi, Latvijas skābētie kāposti ar Latvijas desiņām, kā arī Rīgas balzama un upeņu sulas karstais dzēriens bija ļoti pieprasīti un atzinīgi vērtēti. Starp citu, liels noiets bija zupu pusfabrikātiem, kas pēc dalības degustācijā tika momentāni „izķerti”. Droši vien jāatceras, ka Brisele ir Eiropas institūciju citadele, ierēdņi bieži šeit dzīvo pagaidu stāvokli, kas veido nozīmīgu atbalstu dažādu pārtikas pusfabrikātu biznesam. Rīgas egles dāvinājumu Briseles pilsētai noteikti var uzskatīt par izdevušos publiskās diplomātijas projektu – kultūras mantojums un Ziemassvētku egles 500 gadu stāsts kalpoja par labu pamatu Rīgas pilsētas un Briseles pilsētas sadarbības veidošanai arī nākotnē, savukārt Latvijas diplomātiskais dienests Latvijas vēstniecības personā bija labākais savedējs. Un svarīgi atcerēties, ka starptautiska, valstiska līmeņa pasākumu organizēšana paņem lielu laiku – egles dāvinājums no idejas līdz realizācijai prasīja laiku un sinerģisku, atvērtu sadarbību.

Gruzijā valdošā partija "Gruzijas sapnis" pamazām izrēķinās ar saviem opozicionāriem, tos aizturot un liekot aiz restēm. Lai gan protesti Gruzijas ielās notikuši praktiski katru dienu mēnešiem ilgi, situāciju tie nespēj mainīt. Eiropas Savienība tikmēr piedraud atcelt Gruzijai piešķirto bezvīzu režīmu. Eiropā lielākā uzmanība ir pievērsta tirdzniecības vienošanās noslēgšanai ar ASV. Par ekonomiskajiem aspektie runājam Krustpunktā, bet šajā raidījumā mazliet par politiskajām blaknēm. Par ASV runājot, jāpiemin arī tā saucamie Epstīna faili, kas būtiski iespaido politisko noskaņojumu ASV. Vēl lūkojam saprast, kāpēc Šveice uz parlamentu vadītāju konferenci Ženēvā ir ļāvusi ierasties Krievijas domes vadībai? Ir izsniegtas vīzas, lai gan delegācijas dalībnieki, ieskaitot domes priekšsēdētāju, ir iekļauti sankciju sarakstos un Šveice ir pievienojusies Eiropas Savienības sankcijām. Aktualitātes komentē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un portāla LSM.lv žurnālists Ģirts Kasparāns. Runājot par Krievijas delegācijas ierašanos konferencē Šveicē, sazināmies ar Saeimas priekšsēdētājas biedri Antoņinu Nenaševu ("Progresīvie"), kura piedalās šajā konferencē.  Jaunumi no globālā golfa laukuma Pagājušās nedēļas otrajā pusē Donalds Tramps pavadīja četras dienas Skotijā, apraudzīdams savus turienes golfa kūrortus un pie reizes šo to nokārtodams ar „Vecās pasaules” līderiem. Vispirms bija tikšanās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu Tērberijā, Skotijas rietumu piekrastē, tās finālā paziņojot par noslēgto tirdzniecības vienošanos starp Briseli un Vašingtonu. Daži iztēlo notikušo kā Eiropas kapitulāciju, kas gan ir krietni izkāpināts vērtējums. Eiropai nāksies samierināties ar 15% ievedmuitas tarifu, pie tam nepiemērojot nekādu bāzes tarifu amerikāņu importam, taču nav piepildījušās drūmākās prognozes, kas saistījās ar krietni lielākiem tarifiem Eiropas automobiļu, lidmašīnu un pusvadītāju eksportam. Tāpat Eiropa apņēmusies līdz Trampa prezidentūras termiņa beigām importēt amerikāņu naftu, sašķidrināto gāzi un citus energoresursus 750 miljardu eiro vērtībā, kā arī papildus investēt Savienotājās Valstīs 600 miljardus. Ja par pirmo apņemšanos tiek teikts, ka tā nav reālistiska, ciktāl tas nozīmētu, ka amerikāņiem būtu jānovirza praktiski viss savs pašreizējais attiecīgo energoresursu eksports tikai uz Eiropas Savienību, tad otrās apjomi neko daudz nepārsniedzot domājamo investīciju summu, kādu Eiropas uzņēmumi arī bez īpašas vienošanās varētu ieguldīt Savienotajās Valstīs. Vispārējais secinājums ir, ka vienošanās, protams, nav vienlīdzīga, tomēr tā no Eiropas puses esot pieņemama cena par izvairīšanos no tirdzniecības kara ar amerikāņiem. No Tērberijas prezidents un golferis, britu premjera Kīra Stārmera pavadīts, pārcēlās uz Aberdīnas apkārtni Lielbritānijas pretējā krastā, kur atklāja jaunu golfa laukumu savā Balmedī klubā. Pirmdien, 28. jūlijā, pirms doties pāri okeānam, viņš pārsteidza žurnālistus ar jaunu pavērsienu Krievijas sakarā, pasludinot, ka atceļ iepriekš līdz septembra sākumam noteikto termiņu, kurā Putinam vajadzēja vienoties ar Ukrainu par karadarbības pārtraukšanu. Tagad viņš dodot Krievijas vadonim vēl desmit līdz divpadsmit dienas, pirms ieviesīšot smagus sekundāros tarifus Krievijas energoresursu patērētājiem. Atgriezušos no šī brauciena, Baltā nama saimnieku sagaida pašmāju aktualitātes, kurās pēdējās nedēļās dominē t.s. „Epstīna faili”. Uzņēmējs Džefrijs Epstīns 2019. gada jūlijā izdarīja pašnāvību cietuma kamerā, kur bija nonācis kā aizdomās turētais par nepilngadīgo iesaistīšanu prostitūcijā. Versijas, ka Epstīna lietas izmeklēšanas materiālos atrodamas ziņas par pedofilu tīklu, kuram pieder ne viens vien nīstās politiskās elites pārstāvis, ieņem svarīgu vietu MAGA kustības folklorā. Tramps, priekšvēlēšanu kampaņas laikā uzturējis spēkā priekšstatu, ka ievēlēšanas gadījumā raus priekškaru šiem derdzīgajiem noslēpumiem, nesen lika daudziem no attiecīgās publikas vilties, kad paziņoja, ka „failos” neesot ko redzēt un visa šī lieta esot viņa ienaidnieku demokrātu sagudrojums. Tikām presē ir nonākušas ziņas, ka izmeklēšanas materiālos figurējot arī paša prezidenta vārds. Ziedi noziedzniecei Šobrīd Ženēvā notiek starptautiskās nevalstiskās organizācijas Starpparlamentu savienība rīkotā 6. Vispasaules parlamentu priekšsēžu konference un ar to saistītais 15. Parlamentu priekšsēžu – sieviešu samits. Daudzi no pasākuma dalībniekiem, jādomā, bija šokēti, kad tajā uzradās arī visai respektabla Krievijas Federācijas delegācija ar Federālās Sapulces priekšsēdētāju Valentīnu Matvijenko priekšgalā. Kā liecina reportāžas, ierodoties Ženēvā, Matvijenko kundze sagaidīta ar ziediem. Gan pati agresorvalsts parlamenta spīkere, gan divi citi delegācijas locekļi – Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Valsts Domes (parlamenta apakšpalātas) priekšsēža vietnieks Pjotrs Tolstojs – ir pakļauti personālām sankcijām, tai skaitā iebraukšanas liegumam Šengenas zonā, par lomu, kāda viņiem bijusi Krievijas agresijas atbalstīšanā un politiskajā nodrošināšanā. Matvijenko paraksts ir uz attiecīgā Federālās Sapulces lēmuma par Krimas aneksiju 2014. gadā un balsojuma protokola, ar kuru Putinam tika dota „zaļā gaisma” iebrukumam Ukrainā. Ja Šveices valdībai kā pasākuma uzņemošajai pusei teorētiski bija tiesības pieļaut izņēmumu sankciju piemērošanā, tad Itālijas valdībai, kura ļāvusi Krievijas valdības lidmašīnai šķērsot savu gaisa telpu, šādi rīkoties nebija pat formāla pamata. Tikusi pie vārda konferencē, Matvijenko lika klātesošajiem uzklausīt kārtējās pasāžas par tēmu „astoņus gadus bumboja Donbasu” un citus Krievijas propagandas pekstiņus. Daudzi delegāti vairījušies nonākt ar skandalozo viešņu kopīgās oficiālās fotogrāfijās, kā arī pagodināt ar savu klātbūtni viņas uzstāšanās. Ka izteicies Ukrainas Ārlietu ministrijas oficiālais pārstāvis Heorhijs Tihijs, viņa valsts nenogurstoši strādāšot, lai organizētu šai dāmai vēl vienu braucienu – uz Hāgu, kur drīz sāks darbu Īpašais Tribunāls agresijas noziegumam pret Ukrainu. Gruzija puspagriezienā pret Rietumiem  Raksturojot pašreizējā Gruzijas režīma ģeopolitisko orientāciju, nebūtu gluži pareizi sacīt, ka oficiālā Tbilisi ir pagriezusi Rietumiem muguru. Šobrīd Gruzijā norit militārās mācības ar divu tūkstošu NATO dalībvalstu un partnervalstu karavīru, tai skaitā apvienotās Lietuvas-Polijas-Ukrainas brigādes, tāpat Vācijas, Rumānijas, Moldovas u.c. vienību līdzdalību. Apņemšanās virzīties uz iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē joprojām nav svītrota no Gruzijas konstitūcijas. Tajā pat laikā vēl šomēnes Eiropas Parlamentam nācās pieņemt skarbi nosodošu rezolūciju par Gruzijas pašreizējās varas rīcību. Jūnija nogale iezīmēja juridisku izrēķināšanos ar redzamākajiem Gruzijas opozīcijas līderiem. Bijušais partijas Apvienotā nacionālā kustība vadītājs Nika Melija saņēmis astoņus mēnešus cietumā, viņa partijas biedrs Givi Targamadze – septiņus mēnešus, vēl četri citi opozīcijas spēku līderi – līdzīga apjoma cietumsodus. Apsūdzības saturs visiem vienāds: atteikšanās liecināt t.s. Culukiani komisijai – Gruzijas parlamentā izveidotai pagaidu izmeklēšanas komisijai deputātes Tejas Culukiani vadībā, kurai jāizvērtē nelikumības, kuras it kā notikušas prezidenta Miheila Saakašvili varas periodā. Vēl viens opozīcijas līderis Nika Gvaramija, kā arī kādreizējais iekšlietu ministrs Iraklijs Okruašvili atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Pašam eksprezidentam Saakašvili šī gada martā tiesa par it kā veiktu valsts līdzekļu izšķērdēšanu piesprieda deviņus gadus cietumā, tādējādi par trīs gadiem pagarinot jau agrāk piespriesto cietumsodu, kā arī gandrīz simt tūkstošu eiro naudas sodu. Aiz restēm atrodas arī daudzi pagājušā gada nogalē notikušo protestu dalībnieki – daži vēl pirmstiesas izmeklēšanā, citi jau notiesāti, tai skaitā ar vairāku gadu ieslodzījuma termiņiem. Eiropas Savienības institūcijas piedraudējušas Tbilisi, ka varētu tikt pārskatīts līdzšinējais bezvīzu režīms ieceļošanai savienībā. Šādu lēmumu Eiropadome var pieņemt ar kvalificēto balsu vairākumu, kamēr kādas skarbākas sankcijas, kā aktīvu iesaldēšana, visdrīzāk bloķētu Eiropas kvazidemokrātu duets Viktors Orbans un Roberts Fico. Tiesa, ir pazīmes, kas liecina, ka Gruzija nav gluži kurla pret Briseles toņa maiņu. Pēdējās dienās atlikta lēmumu pasludināšana pāris protestu dalībnieku prāvās, tāpat vairākiem notiesātajiem opozīcijas līderiem doti mājieni, ka prezidents Miheils Kavelašvili varētu viņus apžēlot, ja viņi apņemtos neboikotēt oktobrī paredzētās pašvaldību vēlēšanas.   Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Raidījumā plašāk runājam par Amerikas Savienotajām Valstīm, aptverot gan iekšpolitikas jautājumus, gan arī ārpolitikas jautājumus, kā arī beigās diskutējam par Ķīnu. ASV Neatkarības dienas svinības prezidentam Trampam īpašas šogad padarīja "Lielā un daiļā likumprojekta" pieņemšana. Tam gan bijis ne mazums kritiķu, kuru vidū ir arī Īlons Masks. Tikmēr ASV ārpolitikā galveno uzmanību, vismaz mēs Latvijā pievēršam karam Ukrainā, un pēdējā laikā no Trampa mutes izskanējušas šķietami pozitīvas iezīmes Ukrainai - Baltā nama saimnieka neapmierinātība ar Putinu aug un tiek meklētas iespējas arī stiprināt Ukrainas aizsardzības spējas. Kā būs ar darbiem, tas gan ir cits jautājums. Nenoteiktība joprojām valda arī tarifu sāgā. Savukārt Ķīna likusi skaidri noprast, ka tā nevēlas Krievijas sakāvi Ukrainā. Kā Eiropai to uztvert un kā veidot attiecības ar Pekinu laikā, kad sadarbība tirdzniecībā ir būtiska, bet kā ēna turpat blakus redzama Ķīnas militāro muskuļu audzēšana un arvien lielāks atbalsts Krievijas militārajai rūpniecībai? Aktualitātes analizē Sigita Strubera, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, un Kristofers Kārlis Krūmiņš, Austrumeiropas politikas students Džordžtaunas universitātē (ASV), RSU Ķīnas Studiju centra projektu koordinators. „Lielais skaistais” un „trešais dusmīgais” 4. jūlijā, Savienoto Valstu Neatkarības dienā, Baltajā namā notikušo svinību ietvaros prezidents Tramps ar attiecīgu pompu parakstīja savu „Lielo daiļo likumprojektu”, kā viņš pats to dēvē. Līdz ar to šī nodokļu atlaižu un budžeta tēriņu pakete ir ieguvusi likuma spēku. Kā zināms, tas nenācās viegli, jo projekta ietekme uz vairākām nozīmīgām sociālajām programmām un budžeta izdevumu līmeni raisīja iebildumus ne tikai opozicionāros demokrātos, bet arī republikāņu rindās. Kongresa Budžeta birojs lēš, ka Trampa „finansiālā daile” varētu nākamajos desmit gados palielināt Savienoto Valstu budžeta deficītu par vairāk nekā trīs triljoniem dolāru un laupīt valsts apmaksātu veselības aprūpi un atbalstu pārtikas iegādei miljoniem amerikāņu. Projekts paredz padarīt par pastāvīgām nodokļu atlaides, kuras Tramps ieviesa savas pirmās prezidentūras laikā, toreiz uz laiku līdz šī gada nogalei. Šīs atlaides varētu turpmākajos desmit gados samazināt budžetu apmēram par četriem ar pusi triljoniem, bet prezidents ir pārliecināts, ka tās nozīmīgi veicinās ekonomikas izaugsmi. Būtisks pieaugums paredzēts militārajam budžetam, pamatā karakuģu būvei un pretgaisa aizsardzības projektam, prezidenta nodēvētam par „Zelta kupolu”, kā arī Imigrācijas un muitas kontroles dienestam, kurš īsteno Trampa politikas lolojumu – nelegālo ieceļotāju izraidīšanas kampaņu. Tikām uz „Lielā daiļā” stāšanos likumīgā spēkā reaģējis Īlons Masks, kurš jau agrāk bija solījis, ja tas notikšot, viņš dibināšot jaunu politisko partiju. Tā saukšoties Amerikas partija, un tās tuvākais mērķis esot nākamajās Kongresa vēlēšanās iegūt dažas vietas, kas, ievērojot demokrātu un republikāņu spēku samēru likumdevējā, kļūtu izšķiroši svarīgas. Eksperti gan ir visai skeptiski par iespēju nozīmīgi izkustināt nu jau pārsimts gadus cementēto divpartiju sistēmu Savienotajās Valstīs. Makaronu kārējs Vladimirs „Putins mums ir sakarinājis kaudzēm makaronu uz ausīm,” – tā varētu tulkot amerikāņu idiomu, ar kuru Baltā nama saimnieks raksturoja savas attiecības ar agresorvalsts līderi, runājot kabineta sēdē. Šķiet, ugunsgrēku iekrāsotās Ukrainas pilsētu debesis tomēr met savu baiso atblāzmu arī uz Vašingtonu, respektīvi, Kremļa rīcība, pieprasot faktisku Ukrainas kapitulāciju, slepkavojot tās civiliedzīvotājus un paralēli manipulējot ar Savienoto Valstu līderi, sāk nodarīt pārāk pamanāmu kaitējumu Trampa un viņa administrācijas reputācijai. Zināms indikators bija ieroču piegāžu jautājuma līkloči. Pēc pagājušās nedēļas vidū izskanējušās informācijas, ka Savienotās Valstis aptur militāro palīdzību Ukrainai, ciktāl to krājumi esot nepietiekami, un 4. jūlijā notikušās Savienoto Valstu un Ukrainas vadītāju telefona sarunas, pirmdien, 7. jūlijā, Tramps tomēr paziņoja, ka ieroči tikšot piegādāti. Otrdien tika precizēts, ka runa ir par desmit raķetēm pretgaisa aizsardzības sistēmai „Patriot”, kas ir visai pieticīgs daudzums. Tomēr būtiskākais ir tas, ka Savienotās Valstis nav radikāli mainījušas savu pieeju militārā atbalsta sakarā un nav tādējādi kļuvušas par faktisku agresijas atbalstītāju. Ja var ticēt aģentūras „Associated Press” paustajam, ideja par ieroču piegādes apturēšanu patiešām nākusi no Pentagona un bijusi Baltajam namam negaidīta. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs vērsies pie prezidenta Trampa ar lūgumu pārdot viņam vienu „Patriot” iekārtu, lai to tālāk nodotu Ukrainai. Atbilde esot – lai Mercs piegādājot kādu no savā rīcībā esošajām iekārtām, bet Savienotās Valstis esot gatavas dalīt izmaksas uz pusēm. Bet šodien, 9. jūlijā, apritēja arī kārtējais termiņš, kuru Baltā nama saimnieks bija noteicis paaugstinātu ievedmuitas tarifu ieviešanai vairākām valstīm, t.sk. Bangladešai, Indonēzijai, Japānai un Dienvidkorejai, ja netiks panākta tirdzniecības vienošanās. Tomēr vakar prezidents atlika tarifu ieviešanu līdz 1. augustam. Zīmīgi, ka biržas praktiski nav reaģējušas uz pēdējiem Baltā nama saimnieka lēmumiem un izteikumiem tarifu sakarā. Pekina atklāj kārtis Pirms nedēļas Briseli apmeklēja Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji, četras stundas pavadot sarunās ar Eiropas Savienības Augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kaju Kallasu. Sarunu gaitā Ķīnas pārstāvis izrādījās neierasti atklāts, paziņojot, ka Pekina nevarot pieļaut Krievijas zaudējumu karā Ukrainā – tādā gadījumā Savienoto Valstu uzmanība tikšot pievērsta tikai Ķīnai un Klusā okeāna reģionam. Informāciju par šo Ķīnas pārstāvja izteikumu publiskojis laikraksts „South China Morning Post”. Izdevums raksturojis tikšanos kā „četras stundas ilgu debašu maratonu”, kurā puses apmainījušās ģeopolitiskiem un ekonomiskiem pārmetumiem, pie tam Kajai Kallasai nācies uzklausīt pāris sarunu partnera pasāžas lektora stilā. Konkrētais izteikums nācis kā atbilde Eiropas Savienības pārstāves teiktajam, ka Ķīna sniedzot Krievijai konkrētu militāru atbalstu. Atklātība, ar kādu Vans Ji definējis savas valsts pozīciju pašreizējā kara sakarā, ir visai neierasta pat sarunās aiz slēgtām durvīm, un sacītais ir manāma nobīde no Pekinas oficiāli ieturētās neitralitātes. Pāris dienas vēlāk Ķīnas Ārlietu ministrijas pārstāve gan centās mīkstināt situāciju, paužot, ka viņas valsts ir neitrāla šajā konfliktā un, protams, ieinteresēta pēc iespējas drīzā karadarbības pārtraukšanā un situācijas politiskā risinājumā. Ārlietu ministra Vana vizīte Briselē bija veltīta mēneša nogalē plānotā Eiropas Savienības un Ķīnas samita sagatavošanai, kad Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Antoniu Košta apmeklēs Pekinu un tiksies ar prezidentu Sji Dziņpinu un citiem Ķīnas Tautas republikas vadītājiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kāda ir Eiropas deputāta ikdiena? Ko dara viņa palīgi? Vai taisnība, ka ietekmīgākās Eiropas Parlamenta komitejas ir tās, kur lemj par naudu, un kāpēc tik daudzi Latvijas pārstāvji vēlas nodarboties ar ārlietām?  To raidierakstā “Briseles salāti” atklāj Artis Pabriks, kurš pats savulaik (2014-2018) ir bijs Eiropas Parlamenta deputāts, tāpat dažādos amatos ilgstoši darbojies Latvijas politikā, bet pašlaik ir domnīcas “Northern Europe Policy Centre” direktors un padomnieks Ivaram Ijabam no “Latvijas Attīstībai” un Eiropas Parlamenta politiskās grupas “ Renew Europe”. Raidieraksta autors – Māris Antonevičs. Izmantoti audio fragmenti no Slovēnijas EP deputāta Alojza Peterles uzstāšanās Eiropas Parlamenta sēdē. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.

Izraēlā ieradies Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. ASV pieliek lielas pūles, lai mēģinātu ierobežot kara izplešanos arvien plašākā reģionā. Arī Izraēla pagaidām vilcinās ar sauszemes operāciju Gazas sektorā, tomēr situācija ir ļoti nokaitēta. Lielais jautājums, kas varētu notikt tālāk. Otrs temats ir vēlēšanu rezultāti Polijā. Opozīcijai tie ir izrādījušies labāki, nekā daudzi cerēja. Pašreizējā varas partija ir ieguvusi pirmo vietu, bet ar mazliet vairāk nekā trešdaļas vēlētāju atbalstu nepietiek. Viss atkarīgs no tā, kā partijas spēs sarunāties un vienoties. Aktualitātes analizē vēstures doktors, politologs Ojārs Skudra. Ierakstā uzklausām Varšavas Universitātes pētnieci docētāju Malgožatu Kačarovsku (Małgorzata Kaczorowska) un politologu Austrumeiropas koledžas programmu vadītāju Adamu Balceru. Gazas josla asiņainā slazdā Pēdējās nedēļas notikumi apstiprinājuši bēdīgākos pieņēmumus par tiem rezultātiem, kādus Gazas joslas iedzīvotājiem nesīs viņu politiskā valdītāja – teroristiskās organizācijas „Hamās” izraisītais karš pret Izraēlu. Vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju izrādījušies iesprostoti nelielajā teritorijā, kuras robežas paliek cieši noslēgtas, ūdens, elektrības un citu resursu piegāde pārtraukta, un pret kuru Izraēlas Aizsardzības spēki vērš savas kara aviācijas jaudu, līdzinot ceļu sagaidāmajam sauszemes spēku iebrukumam. Saskaņā ar Gazas pārvaldes sniegto informāciju, šais triecienos jau nogalināti vismaz trīs tūkstoši cilvēku, savukārt Izraēlas avoti min vairāk nekā tūkstoti nogalinātu „Hamas” un citu bruņoto grupu kaujinieku, kas liek secināt, ka konflikts prasījis jau simtiem Gazas civiliedzīvotāju dzīvību. ANO un citas starptautiskās organizācijas asi kritizējušas Izraēlas 13. oktobra norādījumus civiliedzīvotājiem pamest joslas rietumdaļu, pārvietojoties uz dienvidiem. Tas nozīmētu, ka vairāk nekā miljonam cilvēku jāpamet savas dzīvesvietas un jāatrod patvērums salīdzinoši mazāk apdraudētajos rajonos, kuri tāpat ir pakļauti gan atsevišķiem aviācijas triecieniem, gan pārējam karadarbības izraisītajam postam. Ir pamats domāt, ka iedzīvotāju pārvietošanos mērķtiecīgi kavē arī „Hamās”, cenšoties izmantot viņus kā dzīvo vairogu. Kā jauns spilgts akcents šai ainā ir vairāku simtu civiliedzīvotāju nāve 17. oktobrī notikušajā eksplozijā vienā no Gazas pilsētas slimnīcām. Jaudīgā sprādziena iemesls nav droši zināms, „Hamas” pārstāvjiem, protams, vainojot Izraēlu, savukārt Izraēlas Aizsardzības spēkiem norādot uz domājamu neveiksmīgu raķetes palaišanas mēģinājumu no slimnīcas teritorijas. Šis notikums tikai pasliktinājis izredzes atvieglot Gazas civiliedzīvotāju situāciju. Šodien, 18. oktobrī, Izraēlā ierodas Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. Bija paredzēts, ka turpinājumā viņš Jordānijas galvaspilsētā Ammānā tiksies ar Jordānijas karali Abdullu II, Ēģiptes prezidentu Abdelfatāhu es Sīsī un Palestīnas pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu. Taču pēc traģiskā sprādziena slimnīcā šī tikšanās atcelta. Gazas joslas iedzīvotāju situācija raisa bažas par jaunu iespējamu palestīniešu bēgļu plūsmu uz Izraēlas kaimiņvalstīm un arī Eiropu. Tāpat arvien pieaug konflikta reģionālās eskalācijas risks, ciktāl raķešu triecienus un bruņotus uzbrukumus Izraēlas robežai izvērš arī Libānā bāzētā un ar Irānas režīmu cieši saistītā šiītu organizācija „Hezbollah”, savukārt Teherāna nāk klajā ar Izraēlai adresētiem kareivīgiem paziņojumiem. Polijas Augeja staļļi Svētdien, 15. oktobrī, notikušās parlamenta vēlēšanas Polijā, jādomā, nesīs daudzu sen ilgotās pārmaiņas. Līdz šim valdošā alianse „Apvienotie labējie”, kuras mugurkauls ir nacionāli konservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”, joprojām ir populārākā. Tā ieguvusi vairāk nekā trešdaļu vēlētāju balsu, taču tas ir pamatīgs kritums, salīdzinot ar nepilniem 44 procentiem iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā. Zaudēta 41 vieta un vairākums Seimā, līdz ar to nacionālkonservatīvajiem praktiski nav cerību palikt pie varas, jo vienīgais tās domājamais koalīcijas partneris ir vien dažas vietas ieguvusī, „Likumam un Taisnīgumam” ideoloģiski tuvā „Brīvības un neatkarības konfederācija”. Toties ir iemesls līksmībai līdzšinējās opozīcijas nometnē. „Likuma un Taisnīguma” tradicionālais konkurents – labēji centriskā „Pilsoniskā platforma”, kas kopā ar vairākām mazākām partijām veido apvienību „Pilsoniskā koalīcija” – uzlabojusi savu sniegumu un attiecīgi palielinājusi savu Seima frakciju. Vēl nozīmīgāks ieguvējs ir Polijas Tautas partija, kas iepriekšējās vēlēšanās tika pie nepilniem 9 procentiem balsu, un tās partneris – 2021. gadā dibinātā partija „Polija 2050”. Šis labēji centrisko spēku bloks ar nosaukumu „Trešais ceļš” ieguvis vairāk nekā 14 procentus balsu un trešo lielāko frakciju parlamentā. Apmēram trešdaļu vēlētāju balsu zaudējusi apvienība „Kreisie” ar sociāldemokrātisko partiju „Jaunie Kreisie” kā nozīmīgāko spēku, noslīdot uz ceturto pozīciju Seima frakciju sarakstā. „Pilsoniskās koalīcijas”, „Trešā ceļa” un „Kreiso” veidota centriska valdība ar 248 no 460 Seima deputātu šķiet teju vienīgā iespējamā nākamajam varas ciklam Polijā. Tiek gan minēts, ka „Kreisajiem” un potenciālās koalīcijas pretējam spārnam – Tautas partijai – varētu nebūt gluži vienkārši saskaņot pozīcijas, taču kā nopietnāku iespējamu šķērsli valdības ātrai izveidei komentētāji piesauc valsts prezidenta, uzticama „Likums un Taisnīgums” biedra Andžeja Dudas nostāju. Prezidentam, ja viņš to vēlētos, ir iespēja novilcināt kabineta izveides procesu. Potenciālās valdības galvenie uzdevumi, kas izriet, cita starpā, no priekšvēlēšanu programmās deklarētā, tēlaini salīdzināmi ar Augeja staļļu mēšanu pēc astoņiem nacionālkonservatīvo varas gadiem, kuru laikā krietni piedarīts, pakļaujot politiskai ietekmei tieslietu sistēmu, padarot sabiedriskās raidorganizācijas par varas partijas propagandas ruporu un pamatīgi sabojājot Varšavas attiecības ar Briseli. Izskan pieņēmumi, ka atsevišķos gadījumos līdzšinējās varas ielikteņiem valsts aparātā un valsts uzņēmumu vadībā varētu draudēt ne vien amatu zaudēšana, bet pat tiesu darbi. Ievērojot Polijas līdzšinējo ārpolitiku, ar cerībām svētdienas vēlēšanu rezultātus uztver gan Berlīnē, gan, pēdējo mēnešu notikumu sakarā, arī Kijivā, kamēr Ungārijas līderis Orbans šķiet zaudējis vienīgo drošo sabiedroto Eiropadomē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Valsts budžets iesniegts Saeimā, Turcijā - postoša zemestrīce, Ukrainas prezidents devies vizītē uz Londonu, Parīzi un Briseli. Krustpunktā aktualitātes vērtē žurnālisti Alīna Lastovska (portāls "Delfi"), Jānis Domburs un Anita Daukšte (TV24).  

Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni. Dīvainā sāga ar Ķīnas spiegu balonu. Aktualitātes pasaulē analizē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jēgermanis. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni 6. februārī spēcīga zemestrīce satricināja Turcijas teritoriju uz ziemeļaustrumiem no Vidusjūras un Sīrijas ziemeļrietumus. Tā tiek raksturota kā viena no spēcīgākajām zemestrīcēm pēdējās desmitgadēs un arī viena no spēcīgākajām visā Turcijas vēsturē. Konkrētais reģions līdzīgu kataklizmu nav pieredzējis pēdējos divsimt gadus. Šobrīd oficiāli reģistrēto upuru skaits jau pārsniedzis astoņus tūkstošus, un nākas bažīties, ka šis skaitlis var izrādīties vēl lielāks. Iemesls ir ne tikai zemestrīces spēks, bet arī vairāki citi faktori. Pirmkārt, grūdieni sākās agrā rīta stundā, kad iedzīvotāji pamatā atradās savos mājokļos. Otrkārt, tas, ka nopietnas zemestrīces attiecīgo reģionu sen nav piemeklējušas, acīmredzot izraisījis atslābinātu attieksmi pret potenciālajiem draudiem, un daudzas ēkas šeit celtas, neievērojot visas seismiskās drošības prasības. Treškārt, reģionā šobrīd ir samērā auksts laiks, kas samazina zem ēku drupām aprakto izdzīvošanas iespējas. Un, visbeidzot, kas attiecas uz zemestrīces skarto Sīrijas daļu, palīdzības sniegšanu nopietni apgrūtina militāri politiskā situācija. Pazemes grūdienos cietuši rajoni, kurus tikai daļēji kontrolē Damaskas režīms. Daļa no teritorijas ir faktiskā Turcijas un tās atbalstīto vienību varā, bet daļu savās rokās tur musulmaņu sunītu militārā grupa „Levantes atbrīvošanas organizācija”, kuru ASV atzinušas par teroristisku. Arī pirms zemestrīces Sīrijas pilsoņkarā cietušajam reģionam bija nepieciešama humānā palīdzība, kas valdības nekontrolētajām vietām tika piegādāta pamatā caur Turciju – tieši to Turcijas daļu, kuru tagad izpostījusi stihija. Asada režīma pārstāvji jau aicinājuši rietumvalstis atkāpties no savas sankciju politikas un uzsākt palīdzības piegādes pa Damaskas valdības kanāliem, ko ne Vašingtona, ne Londona nevēlas darīt, jo neesot pārliecības, ka šī palīdzība tiešām tikšot godīgi nogādāta tiem, kam tā nepieciešama. Tā vietā rietumvalstu valdības nolēmušas izmantot Apvienoto Nāciju un vietējās nevalstiskās struktūras. Tiek izteikti minējumi, cik satricinoša šī zemestrīce varētu būt Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana politiskajām pozīcijām, kuras viņam jāaizstāv maijā un jūnijā paredzētajās vēlēšanās. No vienas puses, šī ir iespēja sevi pozicionēt kā efektīvu krīzes menedžeri, un Erdogans to nepārprotami cenšas, uzstājoties ar apņēmības pilniem paziņojumiem. Tomēr atbildīgo dienestu sākotnējā reakcija esot bijusi krietni gausa un slikti organizēta, un daļu atbildības par to var nākties uzņemties arī valsts galvam. Pie tam viens no prezidenta politiskajiem jājamzirdziņiem ir bijušas plašās, valsts atbalstītās celtniecības programmas, kuru ietveros celta arī dažā laba no nule sabrukušajām ēkām. Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības 3. februārī Kijivā notikušajā kārtējā Eiropas Savienības un Ukrainas samitā Briseli pārstāvēja plaša un respektabla delegācija, kurā ietilpa Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žozeps Borels un vairāk nekā desmit citas augsta ranga savienības amatpersonas. Viņu ierašanās karojošās valsts galvaspilsētā apliecina ne tikai atbalstu Ukrainai, bet arī to, ka Kijiva ir relatīvi nodrošināta pret Krievijas triecieniem no gaisa. Visciešākās solidaritātes apliecinājumu netrūkst ne kopīgajā abu pušu paziņojumā, ne izteikumos preses konferencē, kurā uzstājās Šarls Mišels, Urzula fon der Leiena un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tika pausts atbalsts Kijivas miera plānam, kas prasa pilnīgu Krievijas spēku izvešanu no starptautiski atzītās Ukrainas teritorijas, t.sk Krimas un Sevastopoles, tāpat deklarēta apņemšanās veidot īpašu centru Hāgā, lai izmeklētu noziedzīgo agresiju pret Ukrainu. Noslēguma paziņojumā minēts, ka konkrētā palīdzība, kuru Kijivai apņēmusies sniegt savienība un tās atsevišķās dalībvalstis, kopumā šobrīd sasniedz apmēram 50 miljardus eiro. Tajā pašā laikā izpalikusi Ukrainā, domājams, cerētā konkrētība iestāšanās sarunu sākuma sakarā. Valsts centieni izpildīt Eiropas Komisijas norādījumus tika raksturoti kā iespaidīgi un vērā ņemami, īpaši pieminot, ka tie notiek smaga kara apstākļos, tomēr ir nepārprotami skaidrs, ka varonība un karotprasme neaizstās nepieciešamo atbilsmi savienības standartiem. Kā smagākais jautājums šai ziņā joprojām ir korupcija, kuras ēna pār Ukrainu jau atkal sabiezējusi tieši pēdējās nedēļās. Nelāgs skandāls satricinājis Ukrainas aizsardzības resoru, izpaužoties ziņām par neadekvāti augstām armijai domātās pārtikas iepirkuma cenām, kam sekoja Ukrainas Drošības dienesta ierosināta izmeklēšana par valsts līdzekļu piesavināšanos. Notikušas plašas kratīšanas, vairāki desmiti amatpersonu atstādinātas vai atkāpušās no amata. Pirms pāris dienām valdošās partijas „Tautas kalps” parlamenta frakcijas līderis Dāvids Arahamija nāca klajā ar paziņojumu, ka uz citu amatu paredzēts pārcelt aizsardzības ministru Oleksiju Rezņikovu, taču līdz šim šie apgalvojumi nav guvuši apstiprinājumu. Bīstamais balons Pagājušās nedēļas nogalē plānotā Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnas Tautas republikā tika atcelta pēc tam, kad virs Savienoto Valstu teritorijas tika konstatēts gaisa balons – iespējams, Ķīnas palaista spiegošanas ierīce. Tā ielidojusi Savienoto Valstu gaisa telpā virs Aļaskas aizpagājušās nedēļas nogalē, šķērsojusi Kanādas rietumdaļu, tad Savienoto Valstu ziemeļdaļu, t.sk. ballistisko starpkontinentālo raķešu bāzēšanās vietas Montanas štatā. Amerikāņu militāristi atteikušies no domas tūdaļ notriekt atmosfēras augšējos slāņos lidojošo zondi, baidoties, ka atlūzas varētu potenciāli apdraudēt cilvēkus uz zemes. Pats balons tiešus draudus neradīja, jo atradās krietni virs komercaviācijas lidojumu augstuma. Tāpat Pentagons esot novērtējis, ka nozīmīgas izlūkošanas informācijas iegūšanas potenciāls šim lidlīdzeklim esot ierobežots. Galu galā pagājušajā 4. februārī Savienoto Valstu gaisa spēki notrieca balonu virs Atlantijas okeāna netālu no Dienvidkarolīnas štata piekrastes. Ķīna atzinusi, ka balons patiešām palaists no tās teritorijas. Tā esot privāta pētniecības ierīce, kas pamatā vācot meteoroloģiskus datus, un virs Savienoto Valstu teritorijas nonākusi netīšām, par ko Pekina pauda nožēlu. Savukārt pēc balona notriekšanas Pekina nosodīja pārmērīgu spēka lietošanu un solīja attiecīgu rīcību līdzīgās situācijās. Šī nav pirmā reize pēdējo gadu laikā, kad Savienoto Valstu gaisa telpā ielido līdzīgas ķīniešu zondes, taču šoreiz lidlīdzeklis atradās virs amerikāņu teritorijas visilgāko laiku. Republikāņu opozīcijas pārstāvji jau kritizējuši Baidena administrāciju par pārlieku vārgu reakciju, ļaujot Ķīnas komunistu spiegošanas rīkam tik ilgi lidināties virs amerikāņu galvām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievijā izsludināta mobilizācija, ar to saistīti protesti valstī. Protesta akcijas notiek Irānā. Itālijā aizvadītas parlamenta vēlēšanas, uzvaru guvuši labējie spēki. Gāzes noplūde Baltijas jūrā pēc sprādzieniem. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora pienākumu izpildītājs Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Eksplozijas Baltijas dzīlēs Vakar medijos izplatījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu Baltijas jūrā netālu no Dānijai piederošās Bornholmas salas notikuši divi spēcīgi sprādzieni, pēc kuriem no abiem „Ziemeļu straumes” gāzes vadiem sākusies gāzes noplūde. Kā zināms, „Ziemeļu straume 1” un „Ziemeļu straume 2” ir gāzesvadi, kas savieno Krieviju ar Vāciju, apejot Baltijas valstu un Polijas teritoriju. Ir diezgan nepārprotami, ka spridzināšana ir veikta mērķtiecīgi, un tas nav nelaimes gadījums. Vairāku reģiona valstu līderi to nodēvējuši par iespējamu sabotāžas aktu, bet Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis – par nepārprotamu sabotāžu. Dānijas aizsardzības ministrs Mortens Bodskovs šodien devies uz Briseli, lai apspriestu situāciju ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Gāzes piegāde Vācijai pa „Ziemeļu straumes” cauruļvadiem šobrīd nenotiek, taču tajos ir gāze, kas tagad no jūras izplūst atmosfērā, un nav skaidrs, kad Krievija varētu noslēgt tās padevi. Ir skaidrs, ka gāzes piegāde Eiropai no Krievijas šoziem nebūs iespējama. Metāna izplūdei atmosfērā ir arī negatīvas ekoloģiskās sekas, jo tieši šī gāze ir galvenā siltumnīcas efekta veidotāja. Par to, kādi varētu būt šīs spridzināšanas motīvi un, attiecīgi, kas to varētu būt veicis, izskan dažādi viedokļi. Daudzi uzsver, ka Krievija varētu būt ieinteresēta veicināt nestabilitāti Eiropas enerģētikas tirgū un, iespējams, šādi dod mājienu, ka ir apdraudēts arī nule atklātais gāzes vads no Norvēģijas un Poliju. Citi tikām neizslēdz arī pret Krieviju vērstu sabotāžu, laupot tai iespēju eksportēt gāzi uz Vāciju. Kremlis eskalē agresiju Vakar, 27. septembrī, bija pēdējais datums t.s. „referendumiem”, kurus Kremlis teicās rīkojam sagrābtajā Ukrainas teritorijas daļā. Par to, cik plašas reāli bija šīs aktivitātes, grūti spriest, jo nekādas starptautiskas novērošanas neleģitīmajam procesam, protams, nebija. Tomēr izsludinātie rezultāti nepārsteidz. Okupantu pārstāvji apgalvo, pašpasludinātajās Doņeckas un Luhanskas „tautas republikās” balsojumā piedalījušies, attiecīgi, nepilni 98% un 93% balsstiesīgo, vairāk nekā 99% Doņeckas un nepilniem 99% Luhanskas apgabalos balsojot par pievienošanos Krievijai. Tāpat tiek apgalvots, ka par aneksiju Krievijas sastāvā nobalsojuši 93% balsojušo Zaporižjes un 87% balsojušo Hersonas apgabalu okupētajā daļā. Ir skaidrs, ka šādiem skaitļiem nav daudz sakara ar realitāti. Tie ļoti atgādina t.s. „tautas parlamentu” vēlēšanas 1940. gadā okupētajās Baltijas valstīs, kas ievadīja to aneksiju Padomju Savienībā. Pašreizējā Krievijas vara rīkojas pēc līdzīgas shēmas, un nenākas īpaši šaubīties, ka nākamais solis būs okupēto teritoriju pasludināšana par Krievijas daļu. Tas rada bažas par iespējamu kara eskalāciju no Krievijas puses, jo Ukrainas centieni atbrīvot savu teritoriju tagad Kremlī varēs tikt traktēti kā „iebrukums Krievijā”. Daudz spilgtu detaļu aizritējusī nedēļa nesusi arī tā dēvētās „daļējās mobilizācijas” sakarā Krievijā. Vispirms, šī mobilizācija izrādījusies „daļēja” tikai Kremļa saimnieka pieteikuma runā, kamēr attiecīgie juridiskie dokumenti un arī mobilizācijas prakse liecina pretējo. Attiecīgajā prezidenta Putina rīkojumā mobilizējamo kategorijas neaprobežojas tikai ar personām, kurām ir iepriekšēja militārā sagatavotība un pieredze. Un ziņas no Krievijas reģioniem liecina, ka mobilizēti reizumis tiek arī vīrieši, kuri bijuši atbrīvoti no iesaukšanas un līdz šim nekad nav dienējuši. Jau mobilizācijas izsludināšanas dienā kilometriem gari satiksmes sastrēgumi veidojās pie Krievijas Federācijas robežām ar Kazahstānu, Gruziju, Baltkrieviju, Somiju un Mongoliju, kad tūkstošiem vīriešu centās pamest dzimteni, nevēloties kļūt par lielgabalu gaļu. Cirkulē runas par iespējamu valsts robežu slēgšanu, kas pagaidām nav notikusi, taču atsevišķos reģionos mobilizācijai pakļautajiem aizliegts pamest reģiona teritoriju. Daudzviet sākušies protesti, kuros lielajā pilsētās pamatā piedalās jaunieši, savukārt šur tur reģionos tajos pulcējušās sievietes, solot neatdot nogalināšanai savus vīrus, dēlus un tēvus. Sevišķi aktīvas šādas akcijas bijušas Dagestānas autonomijā, atsevišķas fiksētas arī Sahas republikā jeb Jakutijā un Čečenijā. Pēdējās dienās fiksētas arī apmēram divdesmit kara komisariātu un iesaukšanas punktu aizdedzināšanas un aizdedzināšanas mēģinājumi. Irkutskas apgabala Ustjiļimskas pilsētā jauniesaucamais nāvējoši sašāvis vietējo kara komisāru. Irānā atkal līst asinis  Pēdējos piecos gados masu protesti Irānā kļuvuši par pastāvīgu parādību. No vienas puses sabiedrības neapmierinātības iemesls ir samilzušās sociālekonomiskās problēmas. Pēdējos pāris gados ļaudis izgājuši ielās, protestējot pret strauju degvielas sadārdzināšanos, ūdensapgādes problēmām un pārtikas cenu kāpumu. Tomēr fonā šiem protestiem ir islāma republikā valdošā teokrātiskā režīma totalitārā daba, kas lielā mērā ir iemesls arī konkrēto sadzīves problēmu saasinājumam. Režīma raksturu nepārprotami atklāj arī tā reakcija uz protestiem, tos apspiežot brutāli un asiņaini, un protestu dalībniekiem piekarinot naidīgu ārvalstu spēku apmaksātu valsts ienaidnieku birku. Protestus, kuri nu jau desmit dienas satricina Irānu, izraisījis konkrēts notikums. 13. septembrī tikumības policijas patruļa Teherāna arestēja 22 gadus veco Mahsu Amini, kura bija iebraukusi galvaspilsētā no Kurdistānas provinces. Aresta iemesls bija ar hidžābu jeb galvas lakatu pietiekami nepiesegti mati. Dažas stundas pēc aresta jaunā sieviete komā tika nogādāta slimnīcā, kur divas dienas vēlāk mira. Policija apgalvo, ka apcietinājumā Mahsa Amini piedzīvojusi sirdslēkmi un tās laikā krītot sasitusies, taču citu ieslodzīto vēstītais un arī atklātībā nonākušie rentgena uzņēmumi liek domāt, ka Morālās drošības aģentūrā viņa tikusi brutāli piekauta. 17. septembrī Teherānā sākās ielu protesti, kas drīz pārsviedās uz citām Irānas pilsētām. Policija ierasti laida darbā stekus un piparu gāzi, kā arī arestēja protestētājus, bet jau pāris dienas vēlāk ķērās pie šaujamieročiem, vairākus protestētājus nogalinot. Protestu saturs saistās ne vien ar policijas vardarbību, bet arī ar režīma uzspiesto ģērbšanās kārtību un valdošo klerikālo totalitārismu vispār. Daudzviet sievietes izgājušas ielās ar atsegtu galvu un publiski dedzinājušas hidžābus. Pašreizējie protesti tiek raksturoti kā nopietnākais izaicinājums, ar kādu Irānas režīms saskāries pēdējos gados. Tikām varas reakcija līdz šim bijusi ierasti nesaudzīga, un nogalināto skaits pēc jaunākajām ziņām jau pārsniedz 75, lai gan tas varot būt arī lielāks, jo varas ierobežotā interneta pieejamība kavē informācijas apriti. Simtiem cilvēku arestēti, t.sk. vairāk nekā 20 žurnālisti un blogeri. Irānas režīma rīcība jau izraisījusi plašu nosodījumu starptautiskajā sabiedrībā. Savienotās Valstis paziņojušas par sankciju ieviešanu pret Irānas tikumības policiju un vairākiem drošības struktūru vadītājiem. Itālijas labējo uzvara Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Itālijā tika izsludinātas jūlijā, kad demisionēja Mario Dragi vadītais nacionālās vienības kabinets, kurā apmēram trešdaļa ministru, premjeru ieskaitot, bija bezpartejiski tehnokrāti. 25. septembrī notikušās vēlēšanas ir pirmās pēc 2020. gadā īstenotās reformas, kas samazināja ievēlamo parlamenta apakšpalātas deputātu skaitu no 630 uz 400, savukārt augšpalātas jeb Senāta deputātu skaitu no 315 uz 200. Vēlēšanu sistēma ir jaukta, 147 apakšpalātas deputātus un 74 senatorus ievēlot no vienmandāta apgabaliem, pārējos – no partiju sarakstiem pēc proporcionālās sistēmas. Pie tam kandidāta izvēle vienmandāta apgabalā nozīmē automātisku attiecīgās partijas izvēli proporcionālajā balsojumā, un otrādi. Kā jau tika prognozēts pirms vēlēšanām, tās nesušas pārliecinošu uzvaru t.s. Centriski labējai koalīcijai – Itālijas labējo partiju aliansei, kura vairāk vai mazāk stabili pastāv kopš 1994. gada. Jau kopš pirmsākumiem tajā darbojas kādreizējā premjera Silvio Berluskoni dibinātā liberālkonservatīvā partija „Uz priekšu, Itālija” un labēji populistiskā „Līga”, kuru kopš 2013. gada vada Mateo Salvini. Tomēr kā alianses nozīmīgākais spēks pēdējos gados izvirzījusies partija „Itālijas brāļi”, kas sevi definē kā nacionālkonservatīvu, taču bieži tiek raksturota kā labēji populistiska, arī piesaucot atsevišķu tās locekļu saistību ar neofašisma ievirzi. „Itālijas brāļu” vadītāja kopš 2014. gada ir žurnāliste Džordža Meloni, kurai tagad ir lielas izredzes kļūt par pirmo sievieti Itālijas premjerministra amatā. Pie tam vēlēšanu rezultāti ir labvēlīgi tieši „Itālijas brāļiem”, kamēr pārējie koalīcijas partneri izrādījušies zaudētāji, kas nozīmē, ka tieši Meloni partijai būs izšķirošais vārds valdības izveidē. Tiek pat izteikti pieņēmumi, ka tā varētu veidot vienpartijas valdību. Tiek arī atzīmēts, ka savā priekšvēlēšanu retorikā Meloni bijusi diezgan mērena, solot turpināt premjera Dragi virzienu, uzturot līdzsvarotu un ar Eiropas Savienību saskaņotu finanšu un ekonomisko politiku un atbalstot Ukrainu pret Krievijas agresiju. Nozīmīgus zaudējumus vēlēšanās piedzīvojuši arī Centriski labējās līgas galvenie politiskie konkurenti – Centriski kreisā koalīcija, kas apvieno sociāldemokrātiskos, liberālos un ekoloģiskās ievirzes spēkus, kā arī populistiski un eiroskeptiski orientētā „Pieczvaigžņu kustība”. Sagatavoja Eduards Liniņš

Šodien dodamies uz Balkānu reģionu, kur apskatīsim Serbiju, kas varētu būt klausītajiem nedaudz zināmāka valsts. Bet arī par Serbiju ir daži mazāk zināmi fakti. Piemēram, pasaulē dārgākais siers nenāk no Šveices, Francijas vai Itālijas. Tas nākot no Serbijas un ir izgatavots no kazas un ēzeļa piena maisījuma. Sieru sauc par "Pule" un cena tam ir tūkstotis eiro kilogramā. Salīdzinājumam, valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 18 000 tūkstoši eiro, kas ir par apmēram 10 tūkstošiem eiro mazāk nekā Latvijai. Serbiem arī bija liela loma kosmosa izpētē. Precīzāk, pirmajā Mēness nosēšanās reizē. Lai gan viņi, iespējams, nesniedza finansiālu ieguldījumu, viņu ieguldījums bija darbaspēks. Trīs serbi piedalījās šajā projektā, kas bija pazīstams kā „Apollo”. Arī serbs vārdā Mihajlo Pipins ir viens no Nacionālās aeronautikas padomdevējas komitejas (NACA - mūsdienās NASA) dibinātājiem. Maz zināms, bet avenes, kas noteikti nenāk prātā domājot par Serbiju, ir viena no slavenākajām Serbijas eksporta tirgus pazīmēm. Tas tādēļ, ka Serbija ir viena no lielākajām aveņu eksportētājām pasaulē, tā veido aptuveni ceturto daļu no visas pasaules aveņu eksporta. Starp citu, 2012. gadā Serbija bija atbildīga par gandrīz 95% pasaules aveņu. Serbija ir ceturtā valsts pasaulē aveņu ražošanā tūlīt aiz Krievijas, Polijas un ASV. Vēl viena 6,9 miljonu iedzīvotāju lielas valsts netradicionālā iezīme ir tas, ka valstī tiek izmantoti divi alfabēti. Neskatoties uz to, ka pasaulē ir daudz valstu, kurās tiek izmantoti vairāki alfabēti, serbu valoda ir vienīgā Eiropas valoda, kurā runātāji pilnīgi brīvi pārvalda divus alfabētus. Valstī tiek izmantoti gan latīņu, gan kirilicas raksti. Runājot par Serbijas politiku, nevar nerunāt par Serbijas un Kosovas attiecībām. Ir pagājuši nedaudz vairāk nekā 20 gadi, kopš bijušās Dienvidslāvijas teritorijas viena no Eiropas vardarbīgākajiem konfliktiem, kurā gāja bojā vairāk nekā 13 tūkstošu cilvēku un bez pajumtes palika vairāk nekā miljons cilvēku. Tomēr vēl aizvien konflikts nav līdz galam atrisināts, un ik pa laikam saspīlējums atgriežas. Tā Serbija vēl aizvien uzskata Kosovu par savas teritorijas daļu. Kosova, savukārt, uzskata sevi par neatkarīgu valsti. Un valstis joprojām atrodas pretrunā. Karš tika izbeigts 1999. gada jūnijā un atbilstoši miera līgumā paredzētajam, Kosova nonāca ANO pārvaldībā. Lielākā daļa atlikušo etnisko serbu pameta provinci, savukārt aptuveni 1,5 miljoni iekšēji un ārēji pārvietoto kosoviešu atgriezās mājās. Neskatoties uz to, ka 2008. gadā Kosova pasludināja neatkarību, Serbija to joprojām nav atzinusi par neatkarīgu valsti, lai gan vairāk nekā 100 valstis to atzīst. Liela loma situācijas uzlabošanai ir bijusi arī Eiropas Savienībai (ES), kas ir vadījusi sarunas starp abām valstīm kopš 2011. gada, kuru rezultātā tika noslēgti vairāki tehniski nolīgumi, tostarp Briseles vienošanās, kuras mērķis bija normalizēt attiecības un integrēt serbu minoritāti Kosovas ziemeļos. Starp citu, abas valstis pieder arī Eiropas Komisijas  2018. gada publicētajam paplašināšanās plānam ar mērķi panākt iestāšanos Eiropas Savienībā sešām Rietumbalkānu valstīm: Albānijai, Bosnijai un Hercegovinai, Kosovai, Melnkalnei, Ziemeļmaķedonijai un Serbijai. Serbijas pievienošanās Eiropas Savienībai gan ir aktuāla kopš 2012. gada, kad tā kļuva par kandidātvalsti. Serbija oficiāli iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā 2009. gadā. Tomēr, tieši Kosovas konflikts bija lielākais šķērslis Serbijas pievienošanās ES. Serbijas valdība ir gan paziņojusi, ka Kosovas statusu nevajadzētu saistīt ar ES sarunām, tomēr zinot ES institūciju pozīciju un sarunu vadīšanu, tas negatīvi ietekmēja sarunas. Neskatoties uz to, bija paredzēts, ka Serbija pabeigs sarunas līdz 2024. gada beigām, ļaujot tai pievienoties Savienībai 2025. gadā. Tomēr, jaunais izaicinājums Ukrainas kara dēļ rada atkal zināmus šķēršļus valsts pievienošanas ceļam. Primāri tādēļ, ka valstij ir  ciešas attiecības ar  Krieviju. KB: Jāsaka, ka arī paši serbi vairs neizskatās pietiekoši apmierināti ar izvēlēto virzienu. Tā, pirmo reizi pēdējo divu desmitgadu laikā serbu skaits, kuri ir pret iestāšanos Eiropas Savienībā, ir lielāks nekā to, kas vēlas kļūt par dalībvalsti. Aptauja, ko veica Serbijas nacionālā aģentūra šī gada maija sākumā atklāja, ka 44% dalībnieku ir pret dalību ES, bet 35% ir par. Par to, kā serbi redz savu identitāti un kā tie sevi pozicionē attiecībās ar Krieviju Ukrainas karas dēļ, jautājām bijušai Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājai, EDSO misiju vadītājai (tostarp Serbijā), Stokholmas ekonomikas skolas Rīgā vieslektorei un starptautiskai konsultantei Lolitai Čigānei.

Kara noziegumi Ukrainā un pasaules reakcija. Parlamenta vēlēšanas Ungārijā. Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uģis Lībietis. Sazināmies ar Maršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu, Eiropas Parlamenta deputātu no Latvijas Nilu Ušakovu. Buča – ar asinīm vēsturē ierakstīts vārds Kijivas piepilsētas Bučas vārds kopš šīs nedēļas piepulcējies tam baisajam sarakstam, kurā Babijjara un Katiņa, Sarajeva un Srebreņica, un citas tuvākas un tālākas pagātnes masu slepkavošanas un vardarbības vietas. Agresorvalsts Krievijas bruņotajiem spēkiem pagājušās nedēļas otrajā pusē atkāpjoties no Ukrainas galvaspilsētas pievārtes, atklājās šausminoša kara noziegumu aina, kurā neiztrūkst teju neviens iedomājams nodarījums pret cilvēka dzīvību, veselību, cieņu un īpašumu. Īpaši mērķtiecīgi okupanti slepkavojuši Ukrainas teritoriālās aizsardzības spēku dalībniekus un kopš 2014. gada t.s. pretterorisma operācijā valsts austrumos karojušos, vietām arī vīriešus karošanai atbilstošā vecumā, taču starp upuriem netrūkt arī sieviešu, bērnu, sirmgalvju; reizēm nogalinātas veselas ģimenes. Bieži vien slepkavošana bijusi saistīta ar spīdzināšanu un seksuālu vardarbību. Notikušā sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka šī varmācības orģija nav tikai Krievijas bruņoto spēku nedisciplinētības un vājas komandēšanas sekas, bet konsekventi īstenota taktika, kas, iespējams, sankcionēta visaugstākajā līmenī. Buča ir tikai pirmā vieta, no kuras pasauli sasniedza attiecīgie foto un videokadri, taču, kā jau norādījuši Ukrainas tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji, līdzīga aina paveras daudzās citās atbrīvotajās pilsētās un ciemos Kijivas, Čerņihivas un Sumu apgabalos. Kara noziegumu liecības šokējušas starptautisko sabiedrību un iedarbinājušas jaunus sankciju mehānismus no Eiropas Savienības, Savienoto Valstu, Lielbritānijas un citu rietumu partneru puses. Galīgos lēmumus par jaunām Eiropas Savienības sankcijām paredzēts pieņemt dalībvalstu pārstāvju sanāksmē šodien, 6. aprīlī. Paredzams, ka tie ietvers Eiropas ostu slēgšanu Krievijas kuģiem un sauszemes robežu slēgšanu autotransportam, atteikšanos no Krievijas ogļu importa, norēķinu pārtraukšanu ar vēl vairākām agresorvalsts bankām un citus pasākumus. Tomēr joprojām teju neskarts paliek galvenais Kremļa kara mašīnas un noziedzīgā režīma finansēšanas avots – naftas un gāzes eksports uz Eiropu. Līdz šim atbalstu nav guvuši Polijas un Baltijas valstu priekšlikumi piemērot šim eksportam tarifus, kas to padarītu ekonomiski neizdevīgu, vai aizturēt daļu no maksājamajām summām līdz Krievijas spēku izvešanai no Ukrainas. Domājams, pēdējo dienu notikumi kāpinās arī militārās palīdzības apjomu Ukrainai. Krievija uz atklātajiem noziegumu faktiem reaģējusi ar ierastajām atrunām, ka tas viss esot safabricēts, inscenēts un viltots. Šajā kontekstā krievu amatpersonu izteikumi iegūst grotesku nokrāsu, un tos nekavējoties atmaskoja faktu pārbaudītāji daudzviet pasaulē. Pie darba jau ķērušās Ukrainas un starptautiskās izmeklēšanas institūcijas, skan prasījums pēc vainīgo saukšanas pie atbildības, kaut šobrīd grūti spriest, kad un kādos apstākļos viņi varētu stāties tribunāla priekšā. „Stabilitātes garants” Orbans Pirms svētdien, 3.aprīlī, notikušajām Ungārijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – vēlēšanām pastāvēja zināmas cerības, ka tās varētu nest pārmaiņas valsts politiskajā ainavā. Apvienotajam opozīcijas partiju blokam „Vienoti Ungārijai”, spriežot pēc aptauju datiem, gan bija maz izredžu izsist no varas pozīcijām nu jau divpadsmito gadu valdošo premjeru Viktoru Orbanu, taču tas cerēja vismaz atņemt partijai „Fidesz” un tās mazākajam partnerim Kristīgi demokrātiskajai tautas partijai absolūto vairākumu parlamentā. Šīm iecerēm nebija lemts piepildīties. Nacionāli konservatīvā valdošā apvienība pat par pāris vietām palielinājusi savu dominējošo vairākumu, kamēr opozīcijas bloka partijas dažas vietas zaudējušas. Apvienībā „Vienoti Ungārijai” iekļāvies teju viss opozīcijas partiju spektrs, kurā ir sociālistiski, sociālliberāli, zaļie, centriskie, konservatīvie, kā arī pāris kustības, kuras sevi nepozicionē kā partijas, bet pārstāv galvaspilsētas Budapeštas un reģionu pašvaldību intereses. Reģionu vadītāju dibinātās „Kustības Ungārija ikvienam” pārstāvis Pēters Marki-Zajs bija opozīcijas premjera kandidāts. Ar dažām vietām parlamentā ietikusi arī galēji labējā kustība „Mūsu dzimtene”. Saskaņā ar vēlēšanu likumu vietas ar pazeminātu procentuālo barjeru deputātu vietas var iegūt minoritāšu pārstāvji, taču no 12 minoritātēm tikai vāciešiem izdevies tikt pie viena mandāta. Kārtējā premjera Orbana graujošā uzvara kaldināta, ekspluatējot viņa platformas totālo dominanci mediju vidē, priekšrocības, kuras sniedz pēdējā desmitgadē piekoriģētā vēlēšanu sistēma un elektorāta labvēlības iegūšana ar dāsnu sociālo politiku un konservatīvo vērtību apliecinājumu. Papildus instruments elektorāta konsolidācijai „Fidesz” bija vienlaicīgi ar vēlēšanām notikušais referendums par nepilngadīgo norobežošanu no informācijas, kas saistīta ar netradicionālu seksuālo orientāciju, dzimuma maiņu un seksuāli atklātu saturu izglītības sistēmā. Var piebilst, ka referendums nedeva attiecīgajām izmaiņām nepieciešamo balsu skaitu. Ungārijas vēlēšanas noritēja uz kara fona, kas plosa kaimiņos esošo Ukrainu. Kā zināms, premjerministrs Orbans ir agresorvalsts Krievijas un tās līdera Vladimira Putina ciešākais partneris Eiropas Savienībā. Visumā atbalstot sankciju politiku pret Krieviju, Ungārija noraida iespēju atteikties no krievu energoresursu piegādēm un jebkādi militāri atbalstīt Ukrainu. Tomēr tas, izrādās, nemulsina ungāru vēlētāju konservatīvo vairākumu, kas pieņem Orbanu kā stabilitātes garantu šais nedrošajos laikos. Droši garantēta ir arī turpmāka Budapeštas rīvēšanās ar Briseli, ko apliecina Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas vakardienas paziņojums, ka pirmo reizi savienības vēsturē pret Ungāriju uzsākta procedūra par Eiropas Savienības finansēju apturēšanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Slēgtais šokolādes veikals un krodziņš, kurš aizvēries pandēmijas dēļ; zaļi papagaiļi un skats no „čurājošā puisīša” redzes viedokļa – arī tāda var būt Brisele, ja tajā dzīvo un strādā ilgu laiku, ja to sajūt un tajā ieklausās ārpus Eiroparlamenta gaiteņiem un tūristu ceļvežiem. „Briseles pastkartes” ir Ģirta Salmgrieža pirmā grāmata, viņš bijis žurnālists līdz 2007. gadam, bet kopš tā laika strādā Eiropas Parlamentā. Pasaule, kura aizvērās, bet tagad ir pusatvērta, fiksēta „Briseles pastkartēs”, tekstu papildina Edvarda Vārdauņa fotogrāfijas, izdevusi „Laika Grāmata”. Sarunu ar Ģirtu Salmgriezi klausies arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta

Žurnālists Ģirts Salmgriezis ilgus gadus ir strādājis dažādos medijos, kopš 2007. gada viņš strādā Eiropas Parlamentā, ir sarakstījis grāmatu „Briseles pastkartes”. Grāmata ir arī viņa sajūtu fiksācija aizvērtā un pusatvērtā pasaulē. Saruna ar Ģirtu Salmgriezi par Briseli un Auci, drukātā vārda burvību, pandēmijas un ģeopolitiskās situācijas radīto neziņas sajūtu, izjūtu kokteili un uzticēšanos profesionāļiem, veidojot „Briseles pastkaršu” izdevumu. "Tas sākās gandrīz pirms diviem gadiem, kad mūsu ierastās dzīves reāli pārtrūka. Es sāku atkal rakstīt," stāstu par grāmatas tapšanu sāk Ģirts Salmgriezis. Pēc žurnālista gaitu noslēguma darbā Eiropas Parlamentā Briselē teksti vairāk saistīti ar darbu, ar likumdošanu.  "Tad vienā brīdī izdomāju, ka jāsāk vairāk rakstīt," turpina Ģirts Salmgriezis. "Situācija bija tāda, ka draugi man uzdāvināja iespēju izgatavot sev tīkamas smaržas vienā laboratorijā Briselē. Izdarīju. Biju sajūsmināts par procesu, kā tas notika. Laikam jau ir tā, ka vairākiem rakstniekiem ir nepieciešamas bohēmas naktis, dārgi franču vīni, labi cigāri, man, lai sāktu rakstīt, pietika iesmaržoties ar labām smaržām. Nejauši šo piedzīvojumu ieklabināju "sejas grāmatā" jeb "Facebook" un tā aizsākās šī rakstīšana katru nedēļu." Cilvēki mudināja uzrakstīto likt grāmatā un ja jau "Facebook" saka, tā arī ir jādara. Fragmentus no „Briseles pastkartēm” varēs dzirdēt raidījumā Radio mazā lasītava.  

ASV - Krievijas savstarpējās sarunas. Notikumu attīstība Kazahstānā. Eiropas Savienības valstīs gaidāmās vēlēšanas un to ietekme uz ES kopējo politiku. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Draudīgās sarunas Pirms Krievijas un Savienoto Valstu drošības sarunu pirmā raunda, kas pirmdien notika Ženēvā, Šveicē, abu pušu pozīcijas bija visai tālas. Krievija turpināja uzstāt uz savu ultimatīvo prasību pieņemšanu, pie tam drīzos termiņos, pretējā gadījumā solot ķerties pie „militāri tehniskiem risinājumiem”. Kā izteicās Krievijas delegācijas vadītājs, ārlietu ministra vietnieks Sergejs Ribakovs, Maskava neielaidīšoties mēnešiem un gadiem ilgā diskusiju procesā. Savukārt Savienotās Valstis, kuras Ženēvā pārstāvēja valsts sekretāra vietniece Vendija Šermana, pauda gatavību apspriest tikai raķešu izvietošanas un militāro mācību ierobežošanas jautājumus. Jau pirms sarunu sākuma visiem bija nepārprotami skaidrs, ka nekāds straujais progress te nav gaidāms, kas arī apstiprinājās. Kā liecina paziņojumi pēc Ženēvas tikšanās, abas puses ir atkārtojušas savus jau agrāk paustos brīdinājumus. Savienotās Valstis – par ļoti nopietnām ekonomiskajām sankcijām, ja Krievija uzbruktu Ukrainai, kā arī plašu palīdzību šādā gadījumā Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Savukārt Krievija – par turpmāku militāro spēju kāpināšanu. Kā pēc sarunām norādīja Krievijas delegācijas vadītājs, viņš neredzot politisko gribu no Savienoto Valstu puses apspriest Krievijai būtiskos jautājumus, tomēr novērtējot, ka amerikāņu puse uztvērusi Krievijas priekšlikumus ļoti nopietni. Vendija Šermana, jautāta, vai, viņasprāt, Krievijas puse vispār tiecas pēc diplomātiska risinājuma, atbildēja – „to mēs redzēsim”. Šodien abas delegācijas pārcēlušās uz Briseli, kur notiks sarunas NATO un Krievijas padomes formātā, savukārt ceturtdien Vīnē šie paši jautājumi tiks apspriesti Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas vēstnieku sanāksmē. Vīnes sarunas, tātad, ir vienīgās, kurās piedalās arī Ukraina, kuras drošības un suverenitātes jautājums ir visu šo diplomātisko procesu degpunktā. Kazahstāna. Vai desmit dienās viss galā? Situācija Kazahstānā, kas augstāko eskalāciju sasniedza pirms nedēļas, turpināja attīstīties strauji un lielā mērā neprognozējami. 5. janvārī, kad demisionēja valdība un bijušais prezidents Nursultans Nazarbajevs pameta Kazahstānas Drošības padomes priekšsēdētāja amatu, protesti valsts lielākajā pilsētā Almati kļuva arvien vardarbīgāki. Protestētāji ieņēma un aizdedzināja pilsētas pašvaldības ēku, valdošās partijas „Nūr Otan” – tulkojumā „Mirdzošā Dzimtene” – biroju; ieņēma lidostu, kur pārtrauca aviācijas reisus. Kā pilsētā, tā lidostā notika demolēšana un zādzības ar ielaušanos, automašīnu dedzināšana. Taldikhorganas pilsētā tika nogāzts bijušā prezidenta Nazarbajeva piemineklis. Tās pašas dienas vakarā Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs vērsās ar palīdzības lūgumu pie Kolektīvās drošības līguma organizācijas. Šajā organizācijā bez Kazahstānas ietilpst arī Krievijas Federācija, Baltkrievija, Armēnija, Kirgīzija un Tadžikistāna. Palīdzības lūgums tika pamatots ar apgalvojumu, ka valstī darbojoties ārzemēs sagatavotu un no vienota centra vadītu teroristu vienības, kuras mēģina gāzt likumīgo valsts varu. Nekādi nopietni pierādījumi šādiem apgalvojumiem joprojām nav publiskoti.  Jau nākamajā dienā, 6. janvārī, Kazahstānā ieradās vairāki tūkstoši Krievijas īpašo uzdevumu vienību karavīru, vēl vairāk turpināja ierasties nākamajās dienās, un līdz 8. janvārim varas iestādes jau pilnībā kontrolēja situāciju Almati. Mierīgi protesti notika vairākās pilsētās naftas ieguves reģionos Kazahstānas rietumdaļā, kur tie arī bija sākušies 2. janvārī. Vakar prezidents Tokajevs paziņoja, ka nekārtības valstī esot izbeigtas un 13. janvārī sākšoties līgumorganizācijas spēku izvešana. Tāpat tika izveidota jauna valdība ar agrāko pirmo vicepremjeru Alihanu Smailovu priekšgalā. Vairāki iepriekšējā kabineta ministri ir nomainīti, un viens no viņiem – agrākais Nacionālās drošības komitejas priekšsēdētājs Karims Masimovs – arestēts un apsūdzēts valsts apvērsuma plānošanā. Arvien vairāk pazīmju liecina par to, ka pagājušajās desmit dienās notikusi cīņa Kazahstānas varas virsotnē. Bijušais prezidents Nazarbajevs, pēc visa spriežot, pametis valsti līdz ar ģimeni, un vakar prezidents Tokajevs pavēlējis apturēt atkritumu pārstrādes koncerna „Operator ROP” darbību; ir ziņas, ka šīs kompānijas galvenā īpašniece ir bijušā prezidenta meita Alija Nazarbajeva. Apkopojot trauksmaino desmit dienu bilanci Kazahstānā, tās prasījušas 164 cilvēku dzīvības, vairāki tūkstoši ievainoti, varas iestāžu arestēto skaits tuvojas desmit tūkstošiem.   Ko sola Eiropas vēlētāju politiskās izšķiršanās šai gadā? Priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies – šāds secinājums parādījies Francijas medijos pēc samērā nenozīmīga incidenta Parīzē. Vecgada vakarā, atzīmējot Francijas prezidentūras pusgada sākumu Eiropas Savienības Padomē, Parīzes Triumfa arkā franču trikoloru nomainīja Eiropas Savienības zili zvaigžņotais karogs. Tas izraisīja sašutuma pilnus pārmetumus par nācijas vēsturiskā mantojuma un kritušo varoņu piemiņas noniecināšanu no trīs labējo politiķu puses. Izdevums „Libertation” visu trijotni attēlojis karikatūrā: „Nacionālās apvienības” līderi Marinu Lepēnu beretē ar bageti, vīna pudeli un desas luņķi rokās, Republikāņu partijas kandidāti Valerī Pekresu Žannas d'Arkas bruņās un labējo radikāli Eriku Zemmūru ar Napoleona cepuri galvā. Visi trīs kariķētie, pēc šī brīža reitingiem spriežot, varētu būt sīvākie prezidenta Makrona sāncenši aprīlī paredzētajās prezidenta vēlēšanās, kuras, nenoliedzami, ietekmēs ne vien Francijas, bet visas Eiropas Savienības politisko klimatu. Emanuēls Makrons savu spožo kampaņu iepriekšējās vēlēšanās balstīja lielā mērā vēstījumā par savienības kopējiem mērķiem – spēcīgāku, suverēnāku un pašpietiekamāku Eiropu, sevi pozicionēdams kā šo mērķu īstenotāju. Francijas līdera centienus tagad aizēnojusi cīņa ar pandēmiju, un prezidenta vēlēšanas aprīlī, kā arī parlamenta vēlēšanas jūnijā lielā mērā noteiks viņa pārstāvēto ideju nākotni Eiropas Savienības politikā. Katrā ziņā Vācijas jaunā ārlietu ministre no Zaļo partijas, kanclera Olafa Šolca „luksofora koalīcijas” locekle Annalēna Bērboka jau apstiprinājusi savas valdības gatavību atbalstīt Francijas līderi viņa Eiropas politikas centienos. Runājot par decembrī izveidotās Vācijas valdības ārpolitiku kopumā, šķiet apstiprināmies pieņēmums, ka tā varētu būt salīdzinoši striktāka savā attieksmē pret Krieviju un Ķīnu. Pamanāms signāls šai sakarā ir kanclera Šolca Jaungada runā iekļautie atbalsta apliecinājumi Ukrainai, kas ir visai neierasts žests. No citām nākamgad gaidāmajām vēlēšanām Eiropas Savienībā uzmanība noteikti būs pievērsta Ungārijas parlamenta vēlēšanām aprīlī. Visas nozīmīgākās opozīcijas partijas no labēji konservatīvajiem līdz sociālistiem beidzot apvienojušas spēkus priekšvēlēšanu apvienībā, lai mēģinātu atstumt no varas tur demokrātiskiem un ne sevišķi demokrātiskiem līdzekļiem pamatīgi iecementējušos premjerministra Viktora Orbāna partiju „Fidesz”. Pēc aptauju datiem spriežot, apvienībai „Vienoti Ungārijai” ar viņu kandidātu Pēteru Mārki-Zaju priekšgalā tas varētu pat izdoties. Kas attiecas uz septembrī gaidāmajām Zviedrijas parlamenta vēlēšanām, tad tās, kā lēš, ar lielu varbūtību varētu noslēgties ar kārtējo mazākuma valdību, ciktāl nedz pašreiz valdošie sociāldemokrāti ar premjerministri Magdalēnu Andešsoni priekšgalā, nedz mērenie ar savu līderi Ulfu Kristersonu joprojām nebūs gatavi veidot koalīciju ar galēji labējo „Zviedru demokrātu” partiju. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Arvien vairāk migrantu šķērso Lietuvas robežu no Baltkrievijas. Etiopijā noslēgts pamiers. ES brīdina, ka tas var beigties ar cilvēka izraisītu badu. Donalds Tusks atgriežas Polijas politikā. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds. “Ķēniņa” atgriešanās „Šodien Polijā valda ļaunums, un mēs esam gatavi iziet pret to cīņā!” tā savā uzrunā Polijas partijas „Pilsoniskā platforma” kopsapulces dalībniekiem sestdien deklarēja viens no šīs partijas kādreizējiem dibinātājiem, bijušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Pasākums notika sakarā ar viņa atgriešanos šīs lielākās Polijas opozīcijas partijas vadītāja amatā, pametot līdz šim ieņemto pārnacionālās Eiropas Tautas partijas priekšsēdētāja posteni. Ļaunums, pret kuru Tusks tagad ved cīņā savu politisko spēku, protams, ir Polijā valdošā ultrakonservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”. Tā nāca pie varas 2015. gadā – gadu pēc tam, kad Tusks, līdz tam vadījis „Pilsoniskās platformas” un mēreni labējās Polijas Zemnieku partijas koalīcijas valdību, bija devies pildīt augsto amatu Briselē. Kopš tā laika „Likums un Taisnīgums” turas varas pozīcijās, tai skaitā pakļaujot politiskās konjunktūras ietekmei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šī politika radījusi spriedzi Varšavas attiecībās ar Briseli, un, kā minētajā pasākumā izteicās Tusks, Polija nekad vairāku desmitgažu laikā neesot bijusi tik izolēta kā šobrīd. Viņa un daudzu „Pilsoniskās platformas” pārstāvju ieskatā uz spēles ir likta Polijas turpmākā dalība Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, cīņa pret Jaroslava Kačinska vadītajiem konservatīvajiem būs sīva, un arī Tuska atgriešanās pie „Pilsoniskās platformas” stūres var šai ziņā dot savas negatīvās blaknes. Esošo varas konjunktūru apkalpojošie mediji viņu allaž iztēlojuši kā teju lielāko ļaundari – pret vienkāršo cilvēku rūpēm vienaldzīgu Briseles ierēdni un Vācijas kancleres Merkeles pakalpiņu. Tieši šī propaganda, kā raidorganizācijai “Deutsche Welle” paudusi poļu politoloģe Anna Materska-Sosnovska, ir iemesls tam, ka aptaujās apmēram 60% respondentu Donalda Tuska atgriešanos pašmāju politikā vērtē negatīvi. Tomēr Tusks, nenoliedzami, joprojām ir poļu politikas smagsvars, un izskanējuši pat pieļāvumi, ka „Likums un Taisnīgums” varētu mēģināt sarīkot ārkārtas vēlēšanas, nesagaidot regulāro termiņu 2023. gada novembrī. Migranti – Lukašenko atriebes ierocis Ka savā tvītā aizvakar pauda Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte, nelegālo migrantu skaits, kas kopš jūnija sākuma no Baltkrievijas iekļuvuši Lietuvā, sasniedzis 1044 cilvēkus. Salīdzinājumam, visā 2020. gadā šādu robežpārkāpēju skaits bija 81. Migrantu lielākais vairums nāk no Tuvajiem Austrumiem – Irākas, Irānas un Sīrijas – un runā kurdu valodā, salīdzinoši mazāka daļa ir no Afganistānas, Kamerūnas u.c. valstīm. Apmēram ceturtdaļa no migrantiem ir bērni. Daudziem robežpārkāpējiem nav nekādu dokumentu, vai arī tie ir bojāti, kas liedz droši noskaidrot viņu identitāti. Lietuvā iekļuvušie mēģina iegūt patvēruma tiesības, taču līdz šim neviens nav atzīts par atbilstošu patvēruma statusam. Ir diezgan nepārprotami, ka šai ļaužu plūsmā īstenojas Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Lukašenko draudi pārtraukt sadarbību ar kaimiņos esošajām Eiropas Savienības valstīm nelegālās migrācijas ierobežošanā. Kā kanālam Euronews norādījusi Lietuvas iekšlietu ministra padomniece Lina Laurinaitīte-Grigiene, robežpārkāpēju viļņi sakrītot ar aviokompānijas Belavia reisiem no Bagdādes uz Minsku. Arī tas, ka baltkrievu robežsargi kļuvuši nedzirdīgi pret lietuviešu kolēģu aicinājumiem koordinēt darbību šīs cilvēku plūsmas ierobežošanai, liecina, ka viss notiek ar Baltkrievijas varas ziņu. Minskas iekšlietu struktūru pārstāvji to, protams, noliedz. Lietuvā jau izveidotas divas telšu nometnes valstī iekļuvušo izmitināšanai, un pēc pagājušās piektdienas, kad valstī diennakts laikā nelegāli iekļuva 150 cilvēki, izsludināts ārkārtas stāvoklis. Uz robežu nosūtīti armijas spēki, tāpat robežas apsargāšanā iesaistījušās drošības struktūras un Lietuvas Strēlnieku apvienība jeb zemessardze. Kā paziņojusi premjerministre Šimonīte, uz robežas tiks būvēti papildu nožogojumi, uzlabots robežas tehniskais aprīkojums. Gatavību sniegt atbalstu Lietuvai apliecinājusi gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, kura apmeklēja Viļņu pagājušajā piektdienā, gan Eiropadomes prezidents Šarls Mišels, kurš viesojās Lietuvā 6. jūlijā atzīmējamās Valsts dienas sakarā un, cita starpā, apmeklēja arī robežu ar Baltkrieviju. Papildspēku nosūtīšanu uz Lietuvu uzsākusi Eiropas Savienības robežapsardzības aģentūra “Frontex”, un ir paredzēts, ka tie tiks nosūtīti arī uz Poliju un Latviju. Tikām Baltkrievijas režīma represīvā mašinērija sākusi izrēķināšanos ar tās varā esošajiem pašpasludinātā prezidenta pretiniekiem: vienam no Lukašenko konkurentiem pērnā gada vēlēšanās finansistam Viktoram Babariko aizvakar piespriesti 14 gadi ieslodzījumā par it kā pierādītu kukuļņemšanu un naudas atmazgāšanu. Pilsoņkarš Etiopijā turpinās Pilsoņkara situācija Etiopijā sāka briest 2019. gadā, kad premjerministrs Abijs Ahmeds uzsāka radikālu politisku reformu. Līdz tam vara valstī nemainīgi kopš 1991. gada bija piederējusi partiju apvienībai Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskā fronte, kurā ietilpa četras etniski reģionālas partijas. No šo partiju līderiem tika izraudzīts frontes priekšsēdētājs, kurš saskaņā ar vēsturiski nostiprinājušos principu ieņēma premjerministra posteni. Var piebilst, ka četras frontē dominējošās partijas neaptvēra visu Etiopijas teritoriju, un bija vēl seši ar fronti dažādās attiecībās saistīti spēki, kuru vara aprobežojās ar mazākiem reģioniem. Premjerministrs Abijs Ahmeds, oromo etnosu pārstāvošās Oromo Demokrātiskās frontes līderis, mēģināja daļēji demontēt šo modeli, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Tajā gan arī saglabāta reģionāli etniskajā iedalījumā balstīta struktūra, tomēr šī attīstība nebija pa prātam līdz tam ietekmīgākajam Tautas revolucionāri demokrātiskā frontes spēkam – Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei, kas pārstāv valsts ziemeļos esošo Tigrajas reģionu. Frontes līderi pārcēlās uz savu reģionu, kur sāka rīkoties nesaskaņoti ar centrālo valdību, cita starpā pagājušā gada septembrī sarīkojot vēlēšanas, kuras centrālā vara neatzīst. Novembrī Ahmeda valdība mēģināja pakļaut dumpīgo provinci ar militāru spēku, taču cieta neveiksmi: uz reģionālo vienību bāzes izveidojās Tigrajas Aizsardzības spēki, kuri kalnainajā reģionā īstenoja sekmīgu pilsoņu karu. Valdības spēku morālā gatavība izrādījās zema, sākās plaša dezertēšana un pāriešana Tigrajas spēku pusē. Tigrajiešu sekmīgā cīņa vaiņagojās 28. jūnijā, kad valdības spēki bija spiesti atstāt provinces galvaspilsētu Mekelli. Tūlīt pēc tam premjers Ahmeds izsludināja tūlītēju vienpusēju uguns pārtraukšanu, un, kā lēš komentētāji, tas varētu nebūt vis labas gribas žests, bet vienīgā iespēja, jo valdības spēki pēdējās nedēļās cietuši stratēģisku sakāvi. Līdz šim karadarbībai bijusi raksturīga pilsoņkariem nereti piemītošā nesaudzība pret pretiniekiem un bieža vardarbība pret civiliedzīvotājiem. Karadarbība izraisījusi reģionā humānu krīzi, kad apmēram 4,5 miljoni cilvēku izjūt pārtikas, medikamentu un dzeramā ūdens trūkumu, bet apmēram miljons vispār nav sasniedzams jebkādai palīdzībai. Pie tam pastāv bažas, ka Etiopijas centrālās valdības centieni bloķēt jebkādu palīdzību Tigrajai pēc pēdējām militārajām neveiksmēm tikai pieaugs. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krievijā aizvadīti plaši protesti Alekseja Navaļnija atbalstam. Pamatīgu šūpošanos Eiropā radījušas "Pfizer" un "AstraZeneca"  vakcīnu piegāžu kavēšanās. Bet Brazīlijā protestētāji pieprasa prezidenta impīčmentu. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš un laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondente Irina Tumakova. Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ? Kopš pagājušās nedēļas nogales augušas bažas, ka Eiropas Savienība nevarēs īstenot agrāk deklarēto apņemšanos līdz vasarai vakcinēt pret Covid-19 70% no savienības pieaugušajiem iedzīvotājiem. Iemesls ir divu lielu vakcīnu ražotāju paziņojumi par plānoto piegāžu aizkavēšanos. Vispirms pagājušās nedēļas beigās kompānija “Pfizer” paziņoja, ka turpmākajās nedēļās samazinās piegādes sakarā ar rūpnīcas rekonstrukciju Beļģijā, kas pēc tam ļaušot strauji kāpināt vakcīnu ražošanu. Ar līdzīga satura vēstījumu pirmdien pie savienības amatpersonām vērsās otrs ražotājs – koncerns “AstraZeneca”. Saskaņā ar pašreiz pieejamo informāciju koncerns līdz marta beigām plānoto 80 miljonu dozu vietā varēšot garantēt tikai 31 miljonu. Iemesls esot ražošanas procesa problēmas vienā no divām koncerna rūpnīcām Eiropas Savienībā. Savienības pārstāvji ir sašutuši par to, ka koncerns nav gatavs pārdalīt par labu kontinentam produkciju, kas tiek ražota divās tā rūpnīcās Lielbritānijā. Uz to “AstraZeneca” norāda, ka ar Londonu līgumu par piegādi noslēgusi trīs mēnešus agrāk nekā ar Briseli, ļaujot savlaicīgi sakārtot loģistiku, kamēr Eiropas Savienība pat vēl nav oficiāli sertificējusi “AstraZeneca” izstrādājumu. Tāpat koncerns uzsvēris, ka attiecīgais līgums paredz „pielikt visas domājamās pūles”, nevis absolūtu piegādes garantiju. Šo uzstādījumu noraidījusi Eiropas Savienības veselības un pārtikas drošības komisāre Stella Kirjakida, savukārt Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena norādījusi, ka savienība ieguldījusi miljardus atbalstā vakcīnas izstrādei un ražotājiem tagad jāpilda sava saistību daļa. Itālijas, Polijas un vairāku citu savienības valstu valdību pārstāvji jau izteikušies par iespējamu tiesvedību pret “AstraZeneca”, savukārt Eiropas Komisija izstrādā mehānismu savienībā ražoto Covid-19 vakcīnu eksporta kontrolei. Savu maksimumu spriedze starp Eiropas institūcijām un farmācijas koncernu sasniedza vakar, kad parādījās informācija, ka “AstraZeneca” attiecies piedalīties plānotajā sanāksmē ar Eiropas Savienības pārstāvjiem, tomēr medikamentu ražotājs šīs ziņas steidzās noliegt. Tāpat koncerna un arī Vācijas valdības pārstāvji noraidījuši kā nepatiesu otrdien vācu izdevumos “Handelsblatt” un “Bild” parādījušos informāciju, ka “AstraZeneca” vakcīnām esot vien 8% efektivitāte pacientiem, kas vecāki par 65 gadiem. Publikācijas atsaucās uz avotu Vācijas valdošās koalīcijas aprindās, taču, kā komentējusi Vācijas Veselības ministrija, žurnālisti, visdrīzāk, sajaukuši avota sniegtos skaitļus. Ar sniega piku pret caru Protesta akcijās, kas sestdien notika 196 Krievijas pilsētās, pēc vispieticīgākajām aplēsēm piedalījušies 110 000 cilvēku, savukārt akciju iniciators – Korupcijas apkarošanas fonds – lēš šo skaitu uz 250 000 līdz 300 000. Katrā ziņā tie ir plašākie protesti kopš 2017. gada, kad Krievijas pilsoņi izgāja ielās, protestējot pret varas korumpētību un līdzekļu piesavināšanos. Toreiz par konkrēto ieganstu kļuva Korupcijas apkarošanas fonda un tā vadītāja Alekseja Navaļnija veidotā filma „Viņš jums nav nekāds Dimons” – pētījums par toreizēja Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva nelegāli saraustajām bagātībām. Pašreizējie protesti ir kā nākamā sērijai šai sāgā, tikai likmes ir vēl augstākas, sevišķi jau Krievijas valdošā režīma kritiķim Navaļnijam. Kā zināms, 17. janvārī Navaļnijs atgriezās Maskavā, viņš nekavējoties tika arestēts un paturēts apcietinājumā. Krievijas tiesu vara apsūdz opozicionāru nosacītā soda izciešanas noteikumu neievērošanā, kas viņam var draudēt ar reālu vairāku gadu cietumsodu. Tikām tīmeklī tika publiskots Navaļnija un viņa komandas jaunākais darbs – dokumentālā filma „Pils Putinam”. Autori vēsta par pompozu un miljardus dolāru vērtu celtņu kompleksu pie Melnās jūras, kas, saskaņā ar viņu apgalvoto, uzbūvēts Krievijas vadonim par koruptīvās shēmās iegūtu naudu. Tāpēc tūkstoši, kas 23. janvārī izgāja Krievijas pilsētu ielās, skandēja ne vien „Brīvību Navaļnijam!”, bet arī „Putins – zaglis!” Kremļa vara, kā ierasts, raidīja pret protestētājiem policiju lielā skaitā, lai gan šoreiz varas kalpi lietoja tikai stekus un zābakotās kājas. Savukārt protestētāji daudzviet apmētājuši policistus ar sniega pikām, kā arī vienā gadījumā Maskavā spārdījuši Federālā drošības dienesta automašīnu, kuras vadītājs rezultātā guvis acs traumu. Kā liecina līdzšinējā prakse, par šādiem nodarījumiem Krievijā var tikt piespriesti visai bargi cietumsodi. Tiek ziņots, ka kopumā valstī aizturēti nepilni 4000 cilvēku, no tiem apmēram 1500 Maskavā. Pēc protestiem, policija rīkoja kratīšanu Navaļnija dzīvoklī. Navaļnija līdzgaitnieki paziņojuši, ka kratīšana pamatota ar sanitāri- epidemioloģisko normu pārkāpšanu sestdienas protestos. Par minētajiem pārkāpumiem aizturēts Navaļnija brālis un viņa fonda juriste. Opozicionāra līdzgaitnieki aicina cilvēkus uz jaunām protesta akcijām 31.janvārī. Brazīlieši grib impīčmentu prezidentam Bolsunaru Pagājušajā nedēļas nogalē protesta akcijas piedzīvoja arī Brazīlija, kur demonstranti izbrauca ielās savās automašīnās, taurējot un vicinot plakātus „Bolsunaru – lasies!”, „Impīčmentu!” un „Vakcināciju visiem!”. Brazīliešu neapmierinātību izraisījusi prezidenta Žaira Bolsunaru administrācijas darbība pandēmijas situācijā, visai novēloti uzsākot vakcinēšanas programmu un līdz ar decembri pārtraucot finansiālā atbalsta programmu no pandēmijas ekonomiski cietušajiem. Pats prezidents Bolsunaru ilgstoši demonstrēja bravūrīgu attieksmi pret koronavīrusa briesmām, saucot to par „gripiņu”, ironizējot par masku valkāšanu un sociālo distancēšanos, kritizējot pašpārvaldes ieviestos ierobežojumus. Kā liecina aptauju dati, šobrīd tikai apmēram 31% brazīliešu uzskata prezidenta rīcību par labu esam, kamēr 40% vērtē to kā neadekvātu. Šobrīd Brazīlija ar vairāk nekā 215 000 no koronavīrusa infekcijas mirušo ir pandēmijas otra smagāk skartā valsts pasaulē. Sevišķi smaga situācija kopš gada sākuma izveidojusies Manausas pilsētā valsts ziemeļdaļā, kur slimnīcās akūti trūkst skābekļa un gultasvietu intensīvās terapijas palātās. Brazīlijas ģenerālprokurors Augusto Arass lūdzis Augstāko tiesu uzsākt izmeklēšanu pret veselības ministru ģenerāli Eduardo Pazuelu, vainojot viņu bezdarbībā, kas izraisījusi šausminošo situāciju Manausā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un LU asociētais profesors Daunis Auers. Krievija atceļ brīvdienu režīmu Koronavīrusa pandēmija Krieviju sasniedza marta sākumā. Līdz marta vidum dienā reģistrēto inficēšanās gadījumu skaits bija mazāks par desmit, kopš 16. marta tie jau bija vairāki desmiti gadījumu dienā, bet 25. martā šis rādītājs pirmoreiz pārsniedza simtu un turpināja augt, marta beigās sasniedzot 500 jaunu gadījumu dienā. Kopš 30. marta ar prezidenta Putina rīkojumu valstī tika ieviests t.s. nestrādājamo dienu režīms, pārtraucot darbu uzņēmumos un iestādēs, kuras nestrādā brīvdienās, taču saglabājot algu to darbiniekiem. Stingrāku ierobežojumu ieviešana tika atstāta reģionu vadītāju ziņā. Šādā situācijā Krievija pavadīja sešas nedēļas, epidēmijai tikām vēršoties plašumā. 7. aprīlī jaunu inficēšanās gadījumu skaits pirmoreiz pārsniedza tūkstoti, 15. aprīlī – trīs tūkstošus, 3. maijā – 10 tūkstošus, un kopš šī laika nav bijis mazāks par 10 tūkstošiem dienā. Šobrīd Krievija ar 242 tūkstošiem inficēšanās gadījumu ir otra pandēmijas smagāk skartā valsts pēc ASV, tiesa, nāves gadījumu skaits, ja var ticēt oficiālajai statistikai, ir proporcionāli neliels, nesasniedzot 1% no inficēto skaita. Salīdzinājumam Savienotajās Valstīs šis rādītājs ir gandrīz 6%, Spānijā – nepilni 12%, Apvienotajā Karalistē – vairāk nekā 14%, vidēji pasaulē – apmēram 6,85%. 11. maijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins nāca klajā ar uzrunu valsts iedzīvotājiem, kurā izsludināja nestrādājamo dienu režīma pārtraukšanu ar 12. maiju. Šis režīms, kā norādīja prezidents, ļāvis veselības aizsardzības sistēmai pienācīgi sagatavoties, un tagad vēlamais rezultāts esot sasniegts. Tomēr Krievijas reģionu vadītājiem joprojām paliek pilnvaras saglabāt noteiktos ierobežojumus vai ieviest jaunus. Atsevišķi opozīcijas pārstāvji jau kritizējuši šo prezidenta soli kā atbildības novelšanu no centrālās varas uz reģionu vadītāju pleciem. Tāpat paziņojumā tika deklarēti vairāki atbalsta pasākumi medicīnas sfērā strādājošajiem, ģimenēm ar bērniem un īpaša kredītprogramma uzņēmumiem, kas orientēta uz darba vietu saglabāšanu.   Eiropas Savienība pandēmijas ēnā Runas par Eiropas Savienības sagaidāmo bēdīgo likteni nav nekāds jaunums nu jau vismaz desmitgadi, un pēdējos gados tās vēl intensīvākas padarījis Breksits, kā arī pastāvīgā rīvēšanās starp Briseli un vairākām dalībvalstīm gan par finanšu disciplīnas, gan demokrātijas un tiesiskuma kvalitātes jautājumiem. Pandēmijas krīze ieviesusi šai tēmā jaunus akcentus. Eiropas centrālo institūciju acīmredzamā nespēja mobilizēt savienību vienotai rīcībai, nacionālo valdību sākotnējie soļi, kad, sākoties infekcijas straujai izplatībai, tās gādāja teju tikai un vienīgi par savām vajadzībām, aizmirstot vīrusa jau vairāk skartās dalībvalstis – tas viss licis no jauna atskanēt skaļiem apgalvojumiem par Eiropas Savienības beigu sākumu. Krievijas un Ķīnas plaši izreklamētie palīdzības žesti Itālijai ir iespaidojuši šīs valsts sabiedrisko domu par labu šiem „labdariem” un, attiecīgi, par sliktu vienotās Eiropas solidaritātes izjūtai. Notikumu gaita Ungārijā, ar pandēmijas apkarošanas lozungu koncentrējot bezprecedenta varas apjomu premjerministra Orbana rokās, iezīmē nākamo loku pretstāvē starp Briseli un Budapeštu eiropeisko demokrātijas un tiesiskuma standartu jautājumā. Ļoti nelāgi uz šī fona izskatās arī Vācijas Konstitucionālās tiesas 5. maija lēmums, ar kuru tā pasludinājusi par Vācijas Pamatlikumam neatbilstošu valdības un likumdevēju rīcību, nepietiekami kontrolējot Eiropas Centrālās bankas darbību, ekonomikas stimulēšanas nolūkā iepērkot publiskā sektora obligācijas. Pie tam Vācijas tiesa spriedusi, ka tai nav saistošs Eiropas Tiesas 2018. gada spriedums šai jautājumā, jo, tiesnešuprāt, Eiropas Tiesa, kuras kompetencē ietilpst Eiropas Savienības institūciju darbības vērtēšana, nav pareizi piemērojusi savienības likumdošanā paredzēto pilnvaru proporcionalitātes principu. Respektīvi, Eiropas Centrālās bankas darbība un to pamatojošais Eiropas Tiesas spriedums nepieļaujami pārkāpj Vācijas finansiālo suverenitāti. Tiesa devusi Eiropas Centrālajai bankai trīs mēnešu termiņu savas rīcības pamatošanai, pretējā gadījumā tiesa lems par aizliegumu Vācijas Federālajai bankai turpmāk piedalīties obligāciju iepirkuma programmā, kas nopietni apdraudētu tās tālāko darbību. Daudzi eksperti jau nodēvējuši Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedumu par neadekvātu un tiesas kompetencei neatbilstošu, un daudzi to uzlūko kā ārkārtīgi bīstamu, ciktāl ar to šī tiesa uzņemas regulēt Vācijas darbību Eiropas Savienības un eirozonas vienotajā finanšu un ekonomikas sistēmā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē studijā komentē "TvNet" žurnālists Jānis Vingris un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijās: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Pandēmija Vakar ANO Pasaules Veselības organizācijas ģenerāldirektors Tedross Adhanoms nāca klajā ar paziņojumu, ka koronavīrusa COVID-19 izplatība uzskatāma par pandēmiju. Saskaņā ar organizācijas 11. marta datiem saslimušo skaits pasaulē pārsniedz 118 000, slimība reģistrēta vismaz 113 valstīs un teritorijās. Joprojām lielākais ir saslimušo skaits pandēmijas izcelsmes valstī Ķīnā, taču uz nepilnu 81 000 saslimušo tur vakar reģistrēts tikai 31 jauns inficēšanās gadījums, kas ļauj spriest, ka Ķīnā vīrusa izplatību praktiski izdevies apturēt. Daudz satraucošāka ir situācija Eiropā, kura kopš marta sākuma kļuvusi par pandēmijas vissmagāk skarto pasaules reģionu ārpus Ķīnas. Itālijā saslimušo skaits diennakts laikā pieaudzis vairāk nekā par piektdaļu, pārsniedzot 12 000. Vēl drūmāka ir letalitātes statistika, vīrusa upuru skaitam valstī pāris dienās teju dubultojoties un sasniedzot 827 gadījumus. Saslimušo kopskaits pārējās Eiropas valstis šobrīd tuvojas astoņiem tūkstošiem, slimībai pēdējās dienās visstraujāk izplatoties Spānijā, Francijā, Vācijā, Šveicē un Skandināvijas valstīs. Itālija reaģējusi uz infekcijas izplatību, 9. martā ieviešot visā valstī stingru karantīnu, slēdzot mācību iestādes, aizliedzot visus publiskos pasākumus un pavēlot pārtraukt daudzu veikalu un pakalpojumu uzņēmumu darbu. Šie tiek raksturoti kā bezprecedenta drošības pasākumi modernās demokrātijas vēsturē. Arī vairākās citās Eiropas valstīs noteikti ierobežojumi publiskiem pasākumiem un uz laiku slēgtas visas vai atsevišķas mācību iestādes. Konkrētie lēmumi, reaģējot uz pandēmiju, paliek nacionālo valdību ziņā, Eiropas Savienības institūcijām uzņemoties informācijas aprites un koordinēšanas funkcijas. Cita starpā, vakar prezidents Donalds Tramps izsludināja 30 dienu ieceļošanas aizliegumu Savienotajās Valstīs no kontinentālās Eiropas. Uz Pasaules Veselības organizācijas paziņojumu par pandēmiju tūdaļ reaģēja pasaules finanšu tirgi, strauji krītoties praktiski visu biržu indeksiem. Koronavīrusa izplatība ārpus Ķīnas nozīmē nopietnus draudus visas pasaules ekonomikai, pirmkārt iespaidojot aviopārvadājumu, tūrisma un izklaides industriju, bet arī enerģētiku, autobūvi un, neizbēgamā pieprasījuma krituma dēļ, vairumu citu nozaru.   Putins turpina neaiziet Krievijas prezidenta Vladimira Putina centieni palikt varas virsotnē arī pēc 2024. gada, kad saskaņā ar pašreiz spēkā esošo konstitucionālo kārtību noslēdzas viņam atvēlētais prezidentūras termiņš, ir aktuāla tēma jau labu laiku, bet jo sevišķi kopš 15. janvāra, kad viņš nāca klajā ar ierosinājumiem mainīt Krievijas Federācijas Konstitūciju. Tautas nobalsošana par šīm konstitūcijas izmaiņām paredzēta 22. aprīlī. Pagājušajos mēnešos daudz spriedelēts par to, kādu titulu un funkciju Krievijas ilglaicīgais līderis izvēlēsies, cik lielu varas daļu centīsies paturēt savās rokās. Taču 10. marts šai ziņā nāca ar jaunu pavērsienu, kas bija šokējoši negaidīts lielum lielajam vairākumam. Viss sākās ar padomju kosmosa veterānes, tagad Krievijas Valsts Domes deputātes Valentīnas Tereškovas ierosinājumu papildināt konstitūcijas labojumus tādējādi, ka līdzšinējie Putina prezidentūras termiņi netiktu ņemti vērā, nosakot ierobežojumu viņa kandidēšanai 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Jau visai drīz parlamentā ieradās arī pats prezidents ar nepārprotami iepriekš sagatavotu runas tekstu, kurā pauda piekrišanu šādam variantam, ja vien Dome tādu pieņemtu un pret to neiebilstu Krievijas Konstitucionālā tiesa. Sekoja attiecīgs Domes lēmums, un maz ir to, kuri šaubās, ka arī Konstitucionālā tiesa nebūs pret. Tad nu Putinam, ja vien viņš pats to vēlēsies, būs iespēja „palikt un neaiziet” līdz pat 2036. gadam. Krievijas līderis tad ilglaicīguma ziņā būtu pārspējis tādus 20. gadsimta totalitāros diktatorus kā Spānijas kaudiljo Fransisko Franko, komunistiskās Ķīnas valdnieks Mao Dzeduns vai padomju diktators Josifs Staļins. Visi iepriekšminētie, kā zināms, valdīšanu pameta tikai, tā sacīt, „ar kājām pa priekšu”, un nu jau ticama sāk šķist versija, ka arī pašreizējā Kremļa saimnieka varas hronoloģiskās robežas varētu noteikt viņa fiziskā eksistence. Protams, tikai tajā gadījumā, ja arī turpmāk varas nomenklatūrai izdosies tādiem vai citādiem līdzekļiem saglabāt dominējošo noskaņojumu Krievijas sabiedrībā, kuras lielākajai daļai Putins šobrīd ir stabilitātes un nacionālās pašapziņas etelontēls.   Sīrija, Turcija un Eiropa Šonedēļ paiet deviņi gadi kopš Sīrijas pilsoņkara sākuma, kuru iezīmēja sacelšanās pret Bašara Asada režīmu Damaskā un Alepo 2011. gada 15. martā. Karš, kurš jau visai drīz kļuva par nežēlīgu „visu cīņu pret visiem”, padarīja par bēgļiem vairāk nekā 12 miljonus sīriešu – apmēram pusi valsts iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā 5 miljoni pametuši valsti. Asada režīmam, kuru šai karā atbalsta Krievija un Irāna, izdevies noturēties un pēdējos pāris gados atgūt kontroli lielā daļā valsts teritorijas. Viens no pēdējiem opozīcijas bastioniem ir Idlibas province valsts ziemeļrietumos, kur patvērumu guvuši arī vairāki miljoni bēgļu no citām valsts daļām. Šeit situācija saasinājās pagājušā gada nogalē, kad Asada valdības spēki uzsāka ofensīvu, nolūkā atgūt arī šo valsts daļu. Karadarbībā dzīvību zaudēja arī vairāki desmiti turku karavīru, kas izraisīja tūlītēju Turcijas armijas prettriecienu. Karadarbība draudēja ar tiešu militāru konfrontāciju starp Turciju un Asada režīma galveno sabiedroto Krieviju, taču galu galā pirms nedēļas Maskavā prezidentu Putina un Erdoana sarunās tika panākts vienošanās par pamieru Idlibā, kas visumā tikusi ievērota. Vēl viens šī saasinājuma rezultāts bija apmēram miljona bēgļu došanās no Idlibas uz Turcijas robežu, un jau dažas stundas pēc turku karavīru bojāejas Sīrijā prezidents Erdoans īstenoja savus jau pasen paustos draudus un atvēra valsts rietumu robežas bēgļiem, kuri no Turcijas vēlētos nonākt Eiropas Savienībā. Pēc šī paziņojuma vairāki desmiti tūkstošu bēgļu devās uz Turcijas un Grieķijas robežu, kur Grieķijas policija un robežapsardzības spēki viņus sagaidīja ar asaru gāzi; grieķu krasta apsardze centās kavēt bēgļu mēģinājumus laivās sasniegt Grieķijas salas Egejas jūrā. Līdz ar to Turcija pārtraukusi pildīt 2016. gada vienošanos ar Eiropas Savienību, saskaņā ar kuru Turcija pārtrauks bēgļu kustību uz Eiropu apmaiņā pret sešus miljardus lielu finansiālo palīdzību, kā arī pretimnākšanu sarunās par vīzu režīma atvieglošanu un muitas savienības noslēgšanu. Kā norādījis prezidents Erdoans, Brisele neesot pildījusi savu vienošanās daļu, tai skaitā nav saņemta visa apsolītā atbalsta summa. Pirmdien Turcijas prezidents apmeklēja Briseli, kur tikās gan ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu, gan ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Eiropadomes prezidentu Žanu Mišelu. Abas puses raksturoja tikšanos kā konstruktīvu, taču pagaidām nekas netiek minēts par konkrētiem atjaunotas vienošanās aspektiem.  

Krīzes menedžeris, kas pieteicis karu korupcijai Rīgas domē. Tā sevi vienā teikumā varbūt raksturotu pašreizējais galvaspilsētas mērs Oļegs Burovs no “Gods kalpot Rīgai”. Rīgas dome šogad teju vai ik dienu bijusi ziņu virsrakstos, turklāt lielākoties ne tajos pozitīvākajos – Rātsnamu un domes struktūras ir pavadījuši korupcijas skandāli, aizturēšanas, ilggadējo līderu aizbēgšana uz Briseli un varas maiņas, politiskas nesaskaņas palicējos un visbeidzot gaidāmais valdības spriedums atlaist visu domi par nespēju pienācīgi apsaimniekot atkritumus. Šajā gadā atkritumi un Rīgas dome ir saistāmi visai plašā nozīmē. Un tādēļ šajā reizē stāsts par mēru Burovu, kam ar citu sagādātajām nebūšanām ir jātiek galā.

Studijā notikumus komentē politoloģe Žaneta Ozoliņa un portāla "Delfi" Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors Filips Lastovskis. EK jaunais sastāvs Otrdien nākamā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena iepazīstināja ar savu piedāvājumu nākamajam EK komisāru kolēģijas sastāvam, uzsverot dzimumu balansu un zaļo politiku. Fon der Leienas piedāvājums nāk ar dažādām izmaiņām, piemēram, komisāri tagad atbildēs par plašākām politikas tēmām, nekā līdz šim, pirmo reizi izveidoti arī priekšsēdētājas izpildvietnieku posteņi, kas gan atbildēs par vienu no trim jaunievēlētās priekšsēdētājas darba programmas pamattēmām, gan būs  EK locekļi. Šādi posteņi ir trīs un tos ieņems: Franss Timmermanss , kurš koordinēs darbu pie zaļā kursa Eiropai. Viņš pārvaldīs arī klimata politikas jomu ar Klimata politikas ģenerāldirektorāta atbalstu. Margrēte Vestagere. Viņa koordinēs visu darba kārtību attiecībā uz digitālajam laikmetam gatavu Eiropu un būs konkurences komisāre, ko atbalstīs Konkurences ģenerāldirektorāts. Trešais izpildvietnieks būs Valdis Dombrovskis, kurš koordinēs darbu pie tādas ekonomikas, kas darbojas cilvēku labā, kā arī būs finanšu pakalpojumu komisārs. Par EK sastāvu vēl jābalso Eiropas Parlamentam, un ir portfeļi un to iespējamie īpašnieki, kas jau raisījuši jautājumus par to atbilstību ieņemajamiem amatiem. Piemēram, Polijas pārstāvim Janušam Vojcehovskim  piešķirts ļoti svarīgais un ietekmīgais lauksaimniecības portfelis, taču pret  iespējamo komisāru tiek veikta izmeklēšana par ceļojumu izdevumiem laikā, kad viņš bija EP deputāts. Arī pret Francijas izvirzīto Silviju Gulāru notiek izmeklēšana. Tā ir saistīta ar to, kā viņas EP deputātes pilnvaru laikā tika nodarbināti asistenti. Arī  Rumānijas un Ungārijas komisāri saņēmuši pamatīgu kritiku no eiroparlamentāriešiem. Daudz jautājumu ir par Grieķijai atvēlēto Eiropas dzīvesveida aizsardzības portfeli, kas sevī ietver arī migrācijas jautājumu. Visus kandidātus EP plānots izvaicāt no 30.septembra. Jāpiebilst, ka EP iepriekš ir atraidījis EK priekšsēžu komisāru izvēli.   ES - ASV attiecības Pagājušajā nedēļā Briselē viesojās ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo, lai tiktos ar nākamajām ES augstākajām amatpersonām. Kopš ASV prezidenta amatā pirms vairāk nekā divarpus gadiem stājās Donalds Tramps, starp Vašingtonu un Briseli izcēlušās nesaskaņas tādos jautājumos kā tirdzniecība, breksits, Irānas kodolprogramma un klimata pārmaiņas. Tagad ASV vēlas restartēt attiecības ar ES. ASV vēstnieks ES Gordons Sondlends žurnālistiem norādījis, ka attiecības ar ES šobrīd ir ļoti sarežģītas, un izteicis cerību, ka jauni līderi varētu palīdzēt šīs attiecības uzlabot. Vai tas izdosies? "Financial Times" raksta, ka tiem, kuri domā, ka jaunā komisija varētu nogludināt spriedzi transatlantiskajās attiecībās, visticamāk, nāksies vilties. Pirmais izaicinājums ES - ASV attiecībās jaunajai komisijai gaidāms jau pirmajās darba nedēļās, jo novembrī ASV prezidents varētu ieviest jaunus muitas tarifus Eiropā ražotām automašīnām un rezerves detaļām. Benjamina Netanjahu paziņojumi par teritoriju aneksiju Kad pēc aprīlī notikušajām Izraēlas parlamenta – Kneseta – vēlēšanām premjerministram un nacionālkonservatīvās partijas "Likud" līderim Benjaminam Netanjahu tā arī neizdevās izveidot valdības koalīciju, 29. maijā Knesets nobalsoja par pašatlaišanu un ārkārtas vēlēšanām. Šīs vēlēšanas notiks nākamotrdien, 17. septembrī. Spriežot pēc aptauju rezultātiem, nozīmīgas izmaiņas parlamenta sastāvā nav gaidāmas: tāpat kā līdz šim tālu priekšā pārējiem ir divi līderi – nacionālkonservatīvā "Likud" un liberāli centriskā "Kahol Lavan" jeb „Zili baltais”, kuru nespēja vienoties izrādījās liktenīga iepriekšējam parlamenta sastāvam. Viens no klupšanas akmeņiem ir Benjamina Netanjahu personība, ciktāl "Kahol Lavan" programmā nozīmīga vieta ierādīta antikorupcijas politikai, savukārt Netanjahu ir potenciāls apsūdzētais divās korupcijas lietās, kuras šobrīd izskata Izraēlas ģenerālprokuratūra, un vēl vienā, kuru vēl izmeklē policija. Iespējams, spraigā priekšvēlēšanu situācija pamudinājusi "Likud" līderi otrdien nākt klajā ar paziņojumu par teritoriālas aneksijas plāniem Izraēlas okupētajā Jordānas upes rietumkrastā. Saskaņā ar 1947. gada ANO plānu, Jordānas rietumkrastam bija jākļūst par Palestīnas arābu valsts daļu, taču šis plāns, kā zināms, tā arī neīstenojās. Rietumkrastu vispirms anektēja Jordānija, bet 1967. gadā Sešu dienu kara rezultātā okupēja Izraēla. Starptautiskā sabiedrība joprojām uzskata Rietumkrastu, tai skatā Austrumjeruzalemi, par okupētu potenciālās palestīniešu valsts teritoriju, savukārt Izraēla to uzlūko kā strīdus teritoriju, kuras liktenis būtu jāizlemj sarunās. Daudzviet šajā teritorijā pagājušajos 52 gados izveidojušās ebreju apmetnes, un pilnīgas vai daļējas Rietumkrasta aneksijas tēma arī agrāk bijusi aktuāla Izraēlas politiskajā dienaskārtībā. Tomēr Netanjahu uzstāšanās, solot gadījumā, ja kļūs par premjerministru, anektēt konkrētu Rietumkrasta daļu – Jordānas upes ieleju – ir kas jauns. Tā kā Jordāna ir robežupe starp Izraēlas okupēto Rietumkrastu un kaimiņvalsti Jordāniju, šāda aneksija padarītu Rietumkrasta palestīniešu zemes par pilnīgi Izraēlas ielenktu teritoriju. Benjamina Netanjahu paziņojums jau izpelnījies asu ANO ģenerālsekretāra Antonio Gutjerresa un Kneseta arābu frakcijas līdera Ajmana Udā nosodījumu. Kā norādījis Gutjerress, šāds Izraēlas solis būtu graujošs trieciens Tuvo Austrumu miera procesam un starptautiskajām tiesībām neatbilstošs. Netenjahu kritizējuši arī viņa politiskie konkurenti no citām ebreju partijām, saucot viņa izteikumus par tukšiem priekšvēlēšanu solījumiem. Netiešu atbalstu Netanjahu gan paudusi Savienoto Valstu administrācija, norādot, ka Jordānas ielejas aneksija nebūtu šķērslis miera procesam. Neilgi pēc Kneseta vēlēšanām Savienotajām Valstī paredzēts nākt klajā ar jaunām miera iniciatīvām.

Ir piektdiena, kad kopā ar žurnālistiem atskatāmies uz aizvadītās nedēļas notikumiem un šī nedēļa ir pagājusi vēlēšanu zīmē. Gan Eiropas, gan Latvijas, gan Rīgas mērogā. Tagad zinām gan to, kuri astoņi deputāti dosies uz Briseli, zinām arī nākamo Valsts prezidentu un visbeidzot ceturtdienas vakarā Rīga tika arī pie jauna mēra. Visas šīs vēlēšanas un pēdas, kādas tās atstāj Latvijas politiskajā dzīvē mēs apspriedīsim stundā pēc vieniem. Studijā: Aivars Ozoliņš no žurnāla "Ir", laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" galvenā redaktore Anita Daukšte, portāla TVnet žurnālists Iļja Kozins un portāla "Delfi" žurnālists Filips Lastovskis.

Eiropas Parlamenta vēlēšanas noslēgušās, beigusies cīņa par astoņām deputātu vietām. Lielu pārsteigumu nav – pa divām vietām ieguvušas „Jaunā Vienotība”, „Saskaņa” un Nacionālā apvienība „Visu Latvijai – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, uz Briseli dosies arī pa pārstāvim no apvienības „Attīstībai/Par” un Latvijas Krievu savienības. Eiropas Parlamentā pozīcijas zaudējušas lielākās politiskās grupas, tomēr nekāds eiroskeptiķu un populistu uzvaras gājiens arī nav noticis. Otrdien Krustpunktā vērtēsim Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātus gan Latvijas, gan visas Eiropas politikas kontekstā. Mūsu studijā: domnīcas „Providus” vadītāja Iveta Kažoka, sabiedrisko attiecību speciālists, uzņēmuma „Vilands Associates” valdes priekšsēdētājs Ralfs Vīlands, žurnālists Oļegs Ignatjevs un bijušais Eiroparlamenta deputāts Rihards Pīks.

Šonedēļ sākas kandidātu sarakstu iesniegšana Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Līdz 21.martam zināsim, cik partijas cīnīsies par 8 deputāta vietām. Vairākas partijas jau paziņojušas par savu sarakstu līderiem, dažas nākušas klajā ar pirmsvēlēšanu programmām. Pārsteigumi ir bijuši, īpaši, ja runājam par Eiroparlamenta vēlēšanu kandidātiem. Kā vērtēt partiju gatavošanos startam uz Briseli, par to diskusijā. Mūsu studijā: politologs Filips Rajevskis, Vidzemes Augstskolas lektors Jānis Kapustāns, biedrības „Eiropas kustība Latvijā” vadītājs Andris Gobiņš un domnīcas „Providus” direktore Iveta Kažoka.

Lielbritānija Lielbritānijas premjeres Terēzas Mejas runa vakar Konservatīvo partijas kongresā Birmingemā tiek dēvēta par izcilāko oratormākslas paraugu viņas karjerā. Galvenās saturiskās ievirzes saistītas ar iedzīvotājiem tīkamiem soļiem veselības nozares finansēšanā un nodokļu politikā, savukārt jautājumā par Lielbritānijas izstāšanās procesu no Eiropas Savienības premjeres pozīcija paliek nelokāma par spīti tam, ka par to viņai nākas smagi cīnīties ne vien sarunās ar Briseli, bet arī ar daļu no pašas partijas. „Gluži Muhameds Ali viņa nav, bet pretī turas,” tādu paraupju komplimentu pēc uzstāšanās Mejai veltījis viens no viņas partijas biedriem. Ir gan diezgan nepārprotami, ka slogs, kādu premjerministrei uzkrauj Breksita process, laupa laiku un spēkus, kas būtu vajadzīgi konservatīvo organizatoriskai un idejiskai konsolidēšanai Lielbritānijas iekšpolitiskajā cīņā. Kā redakcijas rakstā „Britu politikas pārveides meklējumos” norāda izdevums „The Economist”, konservatīvajiem īsti nav atbilžu uz daudzām problēmām, kuras faktiski mudinājušas „vienkāršo angli” nobalsot par aiziešanu no vienotās Eiropas. Tā bijusi reakcija uz Londonas pārlieku komandējošo attieksmi pret pašvaldībām, uz publisko pakalpojumu nodošanu privātās rokās, kas nenāk par labu to kvalitātei, uz uzņēmumu spēju apiet darba likumdošanas prasības un vispārējo izjūtu, ka valsts ir mazspējīga pretdarboties starptautiskā lielkapitāla varai. Un kamēr konservatīvie ir mokošā meklējumu procesā, arvien noteiktāka atbilde skan no britu politiskā spektra pretējā spārna – no Leiboristu partijas. Leiboristi ir gatavi straujam pagriezienam pa kreisi. Tiek cilātas idejas par obligātu darbinieku pārstāvju iekļaušanu privātuzņēmumu padomēs un 10% kapitāla nodošanu strādājošo pārvaldītiem un valsts kontrolētiem fondiem, peļņu izlietojot sociālām vajadzībām. Respektīvi – valsts, leiboristu versijā, grasās paņemt krietnu ekonomiskās varas kumosu no kapitālistiem, atdodot strādājošajiem. Un, kā jau minētajā rakstā norāda „The Economist”, Lielbritānijas politiskais mehānisms dod valdošajai partijai salīdzinoši lielas iespējas īstenot radikālas reformas, un šāda iespēja leiboristiem varētu rasties, ja Mejas valdība neizturētu izstāšanās procesa pārbaudījumus. Itālija Ir apritējušas simt dienas, kuras Itāliju vada populistiskās „Pieczvaigžņu kustības” un radikāli labējās „Līgas” koalīcija. Premjera krēslu ieņem politikas debitants, tieslietu profesors Džuzepe Konte, kamēr partiju līderi – Mateo Salvini no „Līgas” un Luidži di Maijo no „Pieczvaigžņu kustības” – ieņemot, attiecīgi, iekšlietu un ekonomiskās attīstības, darba un sociālās politikas ministru amatus. Abi līderi ķērušies pie priekšvēlēšanu solījumu pildīšanas. Salvini rīkojumi liegt piestāt Itālijas ostās kuģiem ar Vidusjūrā izglābtiem Āfrikas migrantiem un ultimatīvas prasības pārējai Eiropas Savienībai iesaistīties migrantu problēmu risināšanā Itālijā paaugstinājušas spriedzi Romas attiecībās ar Eiropas Komisiju un Vācijas valdību. Savukārt di Maijo nācies piebremzēt ar solītajiem plašajiem sociālajiem uzlabojumiem. Daži viņa neuzmanīgi izteikumi izraisījuši vērtspapīru tirgus reakciju, palecoties Itālijas valsts parādzīmju procentu likmēm. Raksturojot t.s. „Dzeltenzaļā koalīcijas” pirmās simts dienas, politikas eksperts Mauricio Ferrara kanālam Deutsche Welle teicis, ka šiem ļaudīm sākotnēji neesot bijis ne mazākā priekšstata par valsts vadīšanu, un lielāko daļu šo simts dienu viņi aizvadījuši, vienkārši turpinot savu priekšvēlēšanu kampaņu. Starptautiskā tiesa Starptautiskā tiesa ir augstākais ANO tiesvedības orgāns strīdu risināšanai starp dalībvalstīm. Nule, izskatot Irānas prasību pret Savienotajām Valstīm, tiesa lēmusi, ka ASV jāpārtrauc sankciju piemērošana atsevišķu preču kategoriju eksportam uz Irānu: pārtikas precēm, medikamentiem un civilās aviācijas drošības aprīkojumam. Irāna jau nodēvējusi šo lēmumu par uzvaru, savukārt ASV pauž pretēju viedokli, noradot, ka uz attiecīgajām precēm sankcijas vispār nav attiecinātas, bet Irānas galvenās prasības – tūlīt izbeigt sankcijas un kompensēt radītos zaudējumus – tiesa noraidījusi. Tomēr eksperti lēš, ka šis Starptautiskās tiesas spriedums var iedrošināt dažas Eiropas kompānijas atgriezties Irānas tirgū, no kura tās aizgājušas, nobīstoties no ASV administrācijas reakcijas. Studijas viesi: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un žurnālists Andis Sedlenieks.

Arī šogad Ukraina nav pazudusi no uzmanības centra. Donbasā arvien ir prokrieviskie kaujenieki, Krima ir okupēta, bet Ukrainas prezidents Petro Porošenko, valdības pārstāvji un aktīvisti regulāri brauc uz Briseli atgādināt par sadarbību. Nākamais solis, ko Ukraina patlaban gaida visvairāk, ir vīzu režīma atcelšana. Brisele to ir apsolījusi, visi mājas darbi ir izpildīti, atlicis vairs tikai oficiāli pieņemt Eiropai svarīgu formalitāti, kas ļauj režīmu iesaldēt, ja pēkšņi rodas problēmas. Kijeva cer, ka tas notiks drīz un jau nākamgad Ukrainas pilsoņi uz Eiropu varēs ceļot brīvi. Ceļojot no Kijevas un Briseli, Ina Strazdiņa satika Alekseju Khmeļovu, jaunu ukraiņu puisi, kurš pirmo reizi lidoja uz Eiropu, vēl ar vīzu kabatā, bet ar lielām cerībām, ka drīz tā būs vēsture.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētīsim, kā “Brexit” jeb Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) varētu ietekmēt gan pašu britu, gan pārējo savienības iedzīvotāju kabatas. Bet studijā saruna par jauno Eiropas ārpolitikas un drošības stratēģiju, kā arī citām Eiropas Parlamenta aktualitātēm. Raidījuma viešņa: Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete. Vēl raidījumā pievērsīsimies vācu humoram un turku dusmām, kā arī piedāvāsim politologa Ivara Ījaba komentāru par Zviedrijas mājokļu un urbānās vides attīstības ministra demisiju dēļ septiņus gadus veca video publicēšanas, kurā viņš salīdzina palestīniešu dzīvi Izraēlā ar ebreju vajāšanu nacistiskajā Vācijā. Britu iespējamā izstāšanās no ES un gaidāmās finanšu neērtības Degošs Lielbritānijas karogs, kura centrā parādās Eiropas Savienības dzeltenās zvaigznes uz zilā fona. “Kurš patiesībā vada mūsu valsti?” vēsta Eiropas Savienību pamest mudinošais plakāts. “Ietaupi karalistes naudu - pamet Eiropas Savienību,” aicina kāds cits. “I'm in”, jeb “Es esmu iekšā!” paziņo plakāts, kas aicina palikt. Referendumu par izstāšanos no ES, ko tautā dēvē par "Brexit", britiem pirms parlamenta vēlēšanām uzvaras gadījumā piesolīja Deivids Kamerons. Referendums strauji tuvojas: jau pēc nepilniem diviem mēnešiem - Līgo dienā - karalistes iedzīvotājiem būs jādodas pie vēlēšanu urnām un jāizšķir Lielbritānijas un, iespējams, visa kontinenta nākotne. Pats Kamerons gan kopš vēlēšanām paspējis apmest kažoku uz otru pusi, vienojies ar Eiropas Savienību par kompromisu - Lielbritānijai piešķirts īpašs stāvoklis savienībā. Tai dotas tiesības iebilst pret eiro zonas finanšu lēmumiem, kādu nav citām valstīm, kuras nav pievienojušās eiro saimei, un, protams, izslavētie pabalstu ierobežojumi viesstrādniekiem. Tagad Kamerons atbalsta palikšanu Eiropas Savienībā un uzsver, ka savienības pamešana būtu slikta gan britu ekonomikai kopumā, gan katrai mājsaimniecībai. Lielbritānijas Finanšu ministrija aprēķinājusi, ka pametot ES, katra britu mājsaimniecība 2030. gadā saņems par teju 4500 mārciņām mazākus ikgadējos ienākumus, nekā paliekot. Arī valsts kopējā ekonomika būtu par 6% mazāka, pametot Briseli. Plusus un mīnusus uzskaitījuši arī neskaitāmi britu mediji. Kā lielāko plusu daudzi nosaukuši ietaupījumu līdzmaksājumiem Eiropai. Piemēram, pagājušajā gadā karaliste iemaksājusi aptuveni 13 miljardus mārciņu, atpakaļ saņēmusi aptuveni 4,5 miljardus. Pretī briti saņem brīvu tirdzniecību ar visām ES dalībvalstīm, kā arī iespēju izmantot neskaitāmos līgumus ar citām pasaules valstīm. Proeiropiskā nometne ziņo, ka balsojums “pret”, britiem var maksāt trīs miljonus darba vietu. Savukārt laikraksts „The Guardian” paziņoja, ka tā īsti nekas jau nemaz nemainīsies un tas viss ir uzpūsts burbulis. Pat, ja britu ekonomikā lielas izmaiņas, iespējams, nav gaidāmas, krietnu tiesu neērtību izstāšanās gan spētu izraisīt. 

Somijas prezidents tikko izteicās, ka somi nespēšot aizsargāt Baltijas valstis Krievijas agresijas gadījumā. Tikmēr jaunais Polijas prezidents Andžejs Duda savā pirmājā ārvalstu vizītē devās uz Tallinu, nevis uz Briseli,Berlīni, Parīzi vai Vašingtonu. Vai tas liecina par Polijas gatavību uzņemties zināmu aizbildniecību un sniegt arī drošības garantu šajā reģionā? Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Polijas jauno ārpolitikas kursu un valsts izvirzīšanu par vērā ņemamu reģiona spēlētāju, kā arī piesakot sevi kā Eiropas Savienības lielvaru. Studijā Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Poļi nebaidās būt neērti Polija ir viena no ietekmīgākajām Centrāleiropas un arī Austrumeiropas valstīm. Šis gads ir bijis politisko pārmaiņu gads, jo ilgus gadus par valsts premjerministrs bija Donalds Tusks, kurš nu ieņēmis Eiropas Padomes prezidenta amatu. Tikmēr mājās viņa partijai Pilsoniskā platforma neklājas viegli. Maijā prezidenta vēlēšanās uzvarēja ambiciozais Andžejs Duda, kurš pārstāv brāļu Kačiņsku izloloto partiju „Likums un taisnība”, bet oktobrī paredzamas parlamenta vēlēšanas. Abu politisko spēku starpā valda nebeidzama cīņa. Šobrīd Polija atrodas diezgan labās pozīcijās Eiropā. Tās politiķi ieņem augstus amatus Eiropas institūcijās, krīzē poļi tika sveikā cauri, bet šobrīd valsts cenšas nostiprināties kā vara, kura ap sevi pulcē vājākās valstis. Polija allaž ir bijusi neērta sarunās Briselē, bet pie tā jau visi ir pieraduši. „Poļi nebaidās būt neērti, viņi nebaidās būt nemiera cēlāji, apgāzt kādus stereotipus un pastāvēt uz savām interesēm, piemēram, uz Eiropas Savienības budžeta sadalījumu. Polija ļoti tieši paprasīja, ko grib un nebaidās, ka par viņiem saka – poļi ir traki, pārāk prasīgi un bezkaunīgi. Jā, tajā pašā laikā, tas viss ir pamatoti, balstīts uz zināšanām, politiku un cilvēkiem, kuri spēj nostāties līdzās citiem ietekmīgiem spēlētājiem citās ES dalībvalstīs,” atzīst Latvijas Radio korespondente Ina Strazdiņa. Polijas prezidents Andžejs Duda savā pirmajā ārvalstu vizītē devās uz Tallinu nevis Berlīni, kas jau izraisīja runas par jaunām pārmaiņām. Poļi allaž ir bijuši spēcīgi ASV sabiedrotie, un arī jaunais prezidents uzsver, ka vēlas, lai NATO klātbūtne Eiropā, tostarp Polijā, būtu lielāka. „Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai kopā ar premjerministru un aizsardzības ministru, panāktu, ka NATO palielina savu klātbūtni Polijā. Ja tas notiks, tad Polija un arī Eiropas Austrumi un Centrālā daļa, iegūs lielākas drošības garantijas,” norāda Duda. Polija ir mēģinājusi sevi vairāk saistīt kopējā politikā ar Višegradas valstīm. Taču Krievijas agresijas laikā Ungārija, Čehija un Slovākija ir nolēmušas ieturēt mērenāku politiku. Tāpēc dabīgā veidā Polijas redzeslokā ir nonākušas Baltijas valstis. Skaidrs, ka Polijas prezidents vēlas, lai viņam izdotos radīt pamatu tādai valstij, kurai ir centrālā loma, piedāvājot krīzes risinājumus Ukrainā, Moldovā vai Gruzijā. Kam Baltija šobrīd noder labāk, nekā sabiedrotie no 1991. gada. Latvijas vēstnieks Polijā Ilgvars Kļava uzsver, ka Latvijai sadarbībā ar poļiem palīdz līdzīgā vēstures izpratne un arī ģeopolitiskie draudi. Rubrikā "Viedokļi". Vai straujais kritiens pasaules biržās pēc Ķīnas biržas “Melnās pirmdienas” liecina par jaunas globālas ekonomikas krīzes tuvošanos?  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā galvenokārt spriedīsim par Grieķijas parādu konfliktu: taupība vai izaugsme, troika vai Cipras. Vācija netaisās atkāpties, tikmēr Francija un ASV aicina uzklausīt dažas Grieķijas sūdzības. Kā Eiropai un Grieķijai tālāk rīkoties? Viesi studijā: Andris Strazds, Latvijas bankas Starptautisko attiecību un komunikācijas pārvaldes padomnieks, un Ieva Skrīvere, Latvijas Bankas ekonomiste, Grieķijas eksperte. Rubrikā Viedokļi: aktuāls kļuvis jautājums - sūtīt vai nesūtīt ieročus uz Ukrainu? Vairākas valstis gatavas atbalstīt Ukrainas karaspēka cīņā pret prokrieviskajiem separātistiem, toties ieroču un kaujas tehnikas sūtīšana šķiet ir sarkanā līnija, kam retais gatavs pārkāpt.  Grieķijas parādu konflikts Janvāra beigās Grieķijas jaunais finanšu ministrs Janis Varufakis paziņoja, ka Grieķija atsakās sadarboties ar starptautiskajiem aizdevējiem – Eiropas Komisiju, Eiropas Centrālo banku un Starptautisko Valūtas fondu – un ievērot valsts glābšanas programmas nosacījumus. Šādu viedokli Varufakis pauda pēc tikšanās ar Eirogrupas prezidentu Jerūnu Deiselblūmu. Tāpat Grieķijas valdība pārsteidza Briseli, paziņojot par radikālu valsts glābšanas programmas pārskatīšanu, solot atcelt vairākus desmitus privatizāciju darījumu, par kuriem vienošanos ar kreditoriem panāca iepriekšējā valdība. Sekoja arī paziņojums, ka tiks atcelti kreditoriem paustie svarīgākie budžeta solījumi, ka tiks atjaunota minimālā alga līdz pirmskrīzes līmenim un darbā tiks pieņemti vairāki tūkstoši atlaisto valsts ierēdņu. Februāra sākumā Janiss Varufakis ieradās Parīzē, lai apspriestu Grieķijas parādu nastu ar savu Francijas kolēģi. Varufakis bija devies diplomātiska ofensīvā, lai pārliecinātu skeptiskos eirozonas locekļus piekrist plānam – tikt vaļā no parāda. Tikšanās reizē  Francijas finanšu ministrs Mišels Sapins sacīja, ka Francija būtu gatava palīdzēt Grieķijai izlīdzināt finanses un tomēr arī piebilda: „Mēs nevaram atjaunot valsti bez taisnīgas nodokļu sistēmas. Mums ir jācīnās pret krāpšanu nodokļu jomā un nodokļu optimizāciju. Mēs paši ar to cīnāmies gan Eiropā, gan starptautiskā līmenī. Acīmredzami tas ir kaut kas absolūti nepieciešams arī Grieķijai”.  Uz to Varufakis paziņoja, ka viņa prioritāte ir Eiropa pirmām kārtām, pēc tam katra valsts atsevišķi: „Ja mēs sēžam vienā galda pusē,  pretējās puses problēma ir skaidra, ka Eiropā ir tik daudz telpas savstarpējai labklājībai. Šodien, tiekoties Parīzē, mūsu svaigi ievēlētai valdībai bija pirmā iespēja parādīt partneriem mūsu apņēmību, ka Eiropas intereses ir pirmajā vietā, bet Grieķijas, Francijas, vai ikvienas citas valsts intereses – otrajā vietā”. Grieķijas valdībai pirmās darba nedēļas bijušas patiesi kā pamatīgi bedrains ceļš, jo jaunais premjerministrs Aleksis Cipras grib vienoties par 50 procentiem samazināt Grieķijas nekontrolējamā valsts parāda nastu, kas ir vairāk nekā 175 procenti no valsts iekšzemes kopprodukta. Jāatgādina, ka viena no Grieķijas lielākajām kreditorēm ir Vācija un kopš kreiso populistu partijas “Siriza” uzvaras Grieķijā, tā nepārstāj brīdināt grieķus, ka viņi nevarēs atteikties no līdz šim īstenoto taupības pasākumu un reformu kursa. Vācijas vicekanclers un ekonomikas ministrs Zigmars Gabriels paziņoja, ka Atēnas nevar īstenot krasas izmaiņas savā ekonomikas politikā un cerēt, ka citas Eiropas valstis atbildēs par sekām. Arī Eiropas Centrālā banka nepiekrīt plāna, ka Grieķijas valdība atmaksā tikai daļu valdības parāda. Meklējot atbildes uz jautājumiem, kāpēc Grieķija ir šķietami nespējīga tikt galā ar savu parādu, investīciju baņķieris Ģirts Rungains situāciju skaidro, akcentējot, ka strīds nav par vēlēšanos tērēt vai taupīt līdzekļus, bet Grieķija vēršas pret  pastāvošo režīmu. „Šis strīds nav starp vēlēšanos tērēt un taupīt līdzekļus, bet runa ir par to, ka pēc būtības šajās valstīs – gan Grieķijā, gan potenciāli Spānijā un Portugālē pret zināmu oligarhisku režīmu, kas ir ilgstoši valdījis un atpircies no iedzīvotājiem, uzturot lielu valsts sektoru un šobrīd šīm ekonomikām ir jāpārkārtojas uz konkurētspējīgu, lielākā mērā – tirgus ekonomiku un iedzīvotāji principā grib pārdalīt ienākumus un šīs oligarhiskās elites atbīdīt no varas. Runa nav par to, ka vienkārši ir jātērē vairāk līdzekļu, Grieķijai nav iespējas tērēt vairāk līdzekļu, jo šo līdzekļu vienkārši nav. Ja Grieķija iziet no eirozonas, tad tā iegūst valūtu, kuras nosacītais kurss būs vismaz divas reizes mazāks kā šobrīd ir Grieķijas iedzīvotāju pirktspēja, attiecīgi arī pensijas utt. samazinātos”. Savukārt ekonomiste Raita Karnīte raidījumā janvārī, salīdzinot Latvijas gadījumu ar Grieķijas situāciju, sacīja, ka Latvija tomēr ir „labais piemērs”, lai arī eksperimenta rezultātā tapis, tam, kā veiksmīgi tikta galā ar parādiem. „Mēs nevaram zināt, kas būtu noticis, ja Latvija nebūtu bijusi tik pakļāvīga, ja Latvija būtu vairāk argumentējusi, jo mums tie sociālie zaudējumi patiesībā ir piemērs tam, kā nevajag darīt. Tas, ko mums saka acīs skatoties, ir viena lieta, bet tas, ko mums saka analītiķi, ir pavisam cita lieta. Es domāju, ka prātīgāk ir klausīties, ko saka speciālisti nekā ko saka politiķi, es esmu gandrīz neapstrīdami pārliecināta, ka tas, ko mēs piedzīvojām Latvijā bija eksperiments vai tā var, vai nevar,” vērtē Karnīte. Kāpēc tad vienai valstij izdodas, bet citai ne – tikt galā ar parādiem? Rungainis norādīja, ka arī Grieķijai tomēr esot izdevies tikt galā ar ekonomikas krīzi, taču tā vēl ir daudzu izaicinājumu priekšā. „Arī Grieķijai tas ir izdevies. savu ekonomikas konkurētspēju atjaunot. Pie tam savā ziņā pat straujāk nekā Latvijai. Ir uzlabojušies daudzi viņu ekonomikas rādītāji. Acīmredzot ciešanas, kas ir bijušas no šīs „pakāpeniskās astes ciršanas” ir bijušas sāpīgākas. Atšķirība ir tāda, ka Latvijā šie nepopulārie lēmumi tika pieņemti ātri un uzreiz. Grieķija turpretī mēģināja savam elektorātam teikt, ka varbūt mēs varam panākt rezultātu „nocērtot” mazliet, un tad, kad nocirta mazliet, tad izrādījās, ka vajag nocirst vēl mazliet,” uzskata Rungainis. Meklējot situācijas atrisinājumu, tiek noradīts, ka viens no risinājumiem būtu censties, apkarot korupciju un tās problēmas, ne tikai cerēt uz to, ka kāds atlaidīs parādus. Militārā palīdzība Ukrainai - par un pret Līdz šim ASV un Eiropas Savienība apgādāja Ukrainu tikai ar ne-letālo bruņojumu, taču, karadarbībai aktivizējoties, sabiedrotie uzsver, ka ar to ir par maz, lai Krievijas vadību mudinātu pārstāt atbalstīt separātistus. ASV izdevums „The Wall Street Journal” ziņo, ka  īpaši  ASV Aizsardzības ministrija vēlas, lai Ukrainai tiktu piegādāts pārnēsājamai prettanku raķešu komplekss „Javelin”, kas ir viens no modernākajiem pasaulē. Taču arī pašā ASV nav vienprātības un nekāds konkrēts lēmums vēl neesot pieņemts. Amerikā nosūtīt uz Ukrainu ieročus visvairāk minstinoties prezidents Baraks Obama, taču prezidenta izvirzītais kandidāts aizsardzības ministra amatam Eštons Kārters ir sacījis, ka sliecas atbalstīt domu par ieroču piegādāšanu. “Šajā jautājumā es esmu ļoti nosliecies PAR, jo uzskatu, ka mums ir jāatbalsta Ukraina tās centienos sevi aizstāvēt,” norāda Kārters. Vislielākās bažas ir, vai militārās palīdzības piešķiršana liks Krievijas prezidentam samazināt atbalstu promaskaviskajiem kaujiniekiem, vai tieši pretēji - saasinās konfliktu vēl vairāk. Tieši pēdējais arguments pielika punktu šīm diskusijām pirms gada.  Ieceres kritizētāji uzskata, ka ir nepieciešams dot ilgāku laiku, lai pret Krieviju noteiktās sankcijas sasniegtu savus mērķus, bet tie, kas militāro palīdzību atbalsta, ir vienisprātis, ka vienalga, cik labi Ukraina būs apbruņota, Krievija karā uzvarēs. Taču labāks bruņojums Maskavas zaudējumus padarītu lielākus. ASV brīdina, ka bez adekvātas Ukrainas militārās atbildes Krievija šādu pašu taktiku var sākt pielietot arī citās valstīs, tostarp Igaunijā vai Latvijā, atsaucoties uz amatpersonu ziņojuma vēsta izdevums „The Washington Post”. Neviennozīmīgā ASV attieksme likusi satraukties arī Eiropas Savienībai. Ieroču piegādi ir sākusi apsvērt Francija, Lielbritānija un Polija. Savukārt Vācijas kanclere Angela Merkele norādījusi, ka Vācija nesūtīs Ukrainai ieročus, bet neiebildīs, ja par šādu soli izšķirsies ASV. Arī NATO ir norādījusi, ka pati ieročus Ukrainai nesūtīs, tā atstāj tiesības par šo jautājumu izšķirties pašām dalībvalstīm.

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par Eiropas Savienības budžetu un to, kā strīdi ap budžetu vistiešākā veidā ietekmē lauksaimniecības nozari Latvijā. Diskutēsim arī par to, kāpēc piensaimnieki devās uz Briseli pienu dalīt un solidaritāti meklēt. Viesi studijā: Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes loceklis Uldis Krievārs un Latvijas Zemnieku federācijas Lauku attīstības eksperte Agnese Hauka. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Eiropa meklēs alternatīvas gāzes vadam „South steram” un nosodījums CIP par īstenoto ieslodzīto spīdzināšanu. ES budžets: iedzīvotājiem, ne ierēdņiem Pagājušā nedēļā Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis panāca politisku vienošanos par bloka budžetu nākamajam gadam 141,2 miljardu eiro vērtībā. Ir iecerēts arī par trīsarpus miljardiem palielināt izdevumus šā gada budžetam, lai segtu nenomaksātos rēķinus, kas, pēc Eiropas Savienības Padomes viedokļa, sasnieguši vēl nepieredzētu apjomu. Vienošanās par naudu Eiropas līmenī patiesi nav viegls uzdevums.  Sarunās, kas par jauno budžetu notika starp Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu  un ES dalībvalstīm,  Eiroparlaments (EP) iestājās par 8% lielāku budžetu nekā šogad, tikmēr ES dalībvalstis vēlējās ierobežot izdevumus. Vēl 18. novembrī trīs ES iestādēm pēc trīs nedēļu ilgām sarunām neizdevās panākt vienošanos par 2015. gada budžetu. Te jāatgādina, ka ES budžetu veido dalībvalstu iemaksas, un lielākā daļa līdzekļu tiek sadalīti starp bloka 28 valstīm, izdalot tos dažādām subsīdijām un atbalsta programmām.  Galvenais šķērslis, kas traucēja vienoties, bija jautājums par nesamaksātiem rēķiniem, ko ES regulāri pārraksta uz nākamo gadu. Kopš 2011. gada, kopējais apjoms šiem rēķiniem ir pieaudzis līdz aptuveni 28 miljardiem eiro. Nesamaksātie rēķini galvenokārt ir par kohēzijas, inovāciju un izglītības projektiem un programmām, ko dalībvalstis jau ieviesušas, bet joprojām nav saņēmušas ES solīto finansējumu. Eiropas radiostaciju tīkla Euranet debašu raidījumā novembra beigās Lielbritānijas Konservatīvo EP deputāts Ričards Ešvorts, notiekošās sarunas starp trim „sarunu dalībniekiem”  aprakstīja kā „lēnas kustības autoavāriju”. Ešvorts norādīja, ka ES budžeta sistēma ļauj veikt solījumus nākotnei, bet tad, kad „šī nākotne” pienāk,  dalībvalstīm nav ienākumu, lai samaksātu rēķinus, kas saistīti ar viņu iepriekšējām saistībām. Pēc deputāta  domām, būtu jau iepriekš rūpīgi jāanalizē, vai šīs saistības ir reālas, vai nē. Tas ļautu izvairīties no neapmaksātu rēķinu pieaugšanas, un arī apturētu ES budžeta palielināšanu. Tas, ka valda nevienprātība attiecībā uz bloka budžetu, nav nekas neparasts.  Analītiķi norāda, ka dalībvalstis parasti ir tās, kas cenšas ierobežot izdevumus, savukārt EP deputāti sliecas, ka vajadzētu tērēt vairāk. Sava loma nespējā vienoties ir arī Eiropā pieaugošai neapmierinātībai ar Briseli. Euranet raidījumā, debatējot par jaunā budžeta jautājumiem, Eiropas Tautas partijas Somijas loceklis Petri Sarvama vairāk uztraucās tieši par uzticamību ES, ja turpināsies situācija, ka dalībvalstis nemaksā savus rēķinus.  „Daudzas nevalstiskās organizācijas, uzņēmumi, arī studentu programmas ir atkarīgas no šiem maksājumiem. Tas nevairo uzticamību, ja Erasmus vidū, piemēram, mēs atsaucam skolēnus mājās, sakot „labi, mēs apsolījām, šo projektu, bet tagad nav pietiekami daudz naudas, jo dalībvalstis nevēlas samaksāt rēķinus”,” situāciju komentē Sarvama. Debašu beigās gan abi politiķi apgalvoja, ka viņi ir pārliecināti, ka vienošanās par ES budžetu tiks panākta līdz gada beigām un šo procesu salīdzināja ar ilgi gaidīta „Santa Klausa atnākšanu”.       Turpinot par Eiropas naudu, jāatgādina, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers novembra otrā pusē EP iepazīstināja ar investīciju plānu – papildus piesaistīt 315 miljardu eiro, kas iecerēts kā būtisks ieguldījums nodarbinātībā un izaugsmē, tādējādi cenšoties mazināt bezdarbu Eiropas Savienībā. Plānotajiem ieguldījumiem vajadzētu stimulēt izaugsmi, veicinot publiskā un privātā sektora sadarbību. Tāpat arī Junkers norādīja, ka šī „Eiropas pēdējā iespēja” aktivizētu attīstību, palielinot Eiropas Investīciju bankas aizdevumu izsniegšanas jaudu un ieguldījumus dalībvalstu infrastruktūrā un vienotā tirgus izveides pabeigšanā. „Nākamie pieci gadi mums būs ļoti būtiski. Šī iemesla dēļ es vēlos teikt, ka Eiropai vajadzētu rūpēties par lielajām problēmām, nevis nodarboties ar problēmām, ar ko saskaras eiropieši savā ikdienas dzīvē. Un es gribētu teikt, ka mums par katru cenu ir jāatrod līdzekļi investīciju paketei – šie 300 miljardi eiro. Budžeta konsolidācija varētu būt svarīga, bet politika, kas ir orientēta uz izaugsmi un nodarbinātību, ir ne mazāk svarīga. [..]Mums nav izvēles, jo esam uz sabrukuma robežas, no kā jāizvairās par katru cenu. Ņemot vērā lielo plaisu starp sabiedrības viedokli Eiropā un Eiropas iestādēm – un tāda pati situācija ir attiecībā  uz sabiedrības viedokli un valstu valdībām – mums ir jārūpējas, lai eiropieši tuvinātos Eiropas Savienībai,” analizē Junkers. Arī par kopējo budžetu atbildīgā eirokomisāre Kristalina Georgijeva akcentēja ES cilvēku svarīgumu un sacīja, ka budžets ir paredzēts iedzīvotājiem Savienībā, nevis ierēdņiem. Komisāre uzsvēra, ka sarunās par budžetu komisija centusies ņemt vērā parlamenta un dalībvalstu pretenzijas, un norādīja, ka Eiropas Komisija spēlēja „godīgā brokera” lomu trialoga sarunās.  Jau norādīts, ka vairākas valstis vēlējās, lai šī un nākamā gada budžets tiktu samazināts, savukārt citas cerēja uz palielinājumu. Vēl novembra sākumā nebija skaidrs, kādu atbalstu Eiropas Savienība varētu sniegt, piemēram, zemniekiem, kas cietuši no Krievijas sankcijām. Bet nu jau eirokomisāre Georgijeva paziņoja, ka jaunajā budžetā Komisija ir spējusi atrast naudu, lai samaksātu subsīdijas Savienības lauksaimniekiem, turklāt bez krīzes resursu izmantošanas. „Klusuma diena” Ukrainā nav devusi rezultātus  „Klusuma diena”, kas tika izziņota 9. decembrī, Ukrainā bija iecerēta kā mēģinājums veidot ilgstošu pamieru un veicināt miera sarunas. Taču jau pēc diennakts vienošanās par uguns pārtraukšanu netika ievērota, un abas puses atsāka cīņas. Vai varam sagaidīt, ka tuvākā laikā Ukrainā karadarbība beigsies? Komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis: „Ukrainas prezidents Petro Porošenko paziņoja, ka piektdien ir pirmās 24 stundas bez kritušajiem Ukrainas pusē. Tas liecina, ka ir panākts zināms pamiers, lai gan šajā laika posmā to var raksturot kā diezgan trauslu. Tālākā attīstība potenciālajā konflikta noregulējumā būs atkarīga, vai būs iespējams konsolidēt pamieru, ieviest to praktiski, lai tas turpinātos ne tikai dažas dienas, bet ilgāku laiku. Līdz ar to, kad tiek plānotas miera sarunas, tad būtu ļoti svarīgi sekot līdz tam, par ko tiek runāts miera sarunās un kādi ir mēģinājumi panākt noregulējumu. Bet kopējā tendence var izrādīties negatīva, jo vienlaicīgi pamiers var liecināt par mēģinājumiem tikai „ieziemot” konfliktu, kad abas puses vienojas par to, ka ziemas mēnešos tiek pārtraukta aktīvā militārā darbība, bet tiek izvērsta aktīvāka politiska darbība, kur abas puses turpina aizstāvēt savas intereses”.