Podcasts about valdem

Ja Fricis Treilands Maskavā nebūtu saticis Krišjāni Valdemāru, tad Krievzemē būtu par vienu ierindas mērnieku vairāk un mums nebūtu nekādas intereses par viņu uzzināt ko vairāk. Bet Fricis satika Krišjāni Valdemāru, kas sev raksturīgā manierē jauno puisi pierunāja sastādīt vārdnīcu, bet vēlāk – doties etnogrāfiskā ekspedīcijā un vākt latviešu gara mantas. Fricis Treilands kļuva par Frici Brīvzemnieku, ko varam uzskatīt par pirmo latvieti, kas vāc tautas folkloras vērtības. Viņš pats arī raksta un tulko, bet pa vidu starp pārvāciskošanas un pārkrievošanas tendencēm Kurzemes skolās nosargā latviešu valodu. Ja rakstnieks Osvalds Zebris nebūtu saticis Aizputes skolotāju un novadpētnieci Mirdzu Birznieci, iespējams, viņš neuzrakstītu romānu par Frici Brīvzemnieku, bet viņš satiek un uzraksta, apliecinot, ka joprojām dzīvs ir stāsts par latviešu tautas pašapziņas urdīšanu 19. gadsimta beigās un latvieti Frici Brīvzemnieku, kurš nekļuva par mērnieku. Osvalda Zebra romānu "Dzīvs!" izdevusi "Dienas Grāmata". Plašāka saruna ar Osvaldu Zebri skanēja raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Nesen nācis klajā Osvalda Zebra romāns "Dzīvs!". Tā centrā ir mūsu tautas kultūrvēsturē ļoti nozīmīga personība, kuras veikums ir milzīgs, bet kuras vārds nepelnīti kļūst arvien blāvāks, un tas ir Fricis Brīvzemnieks. Kultūras rondo saruna ar Osvaldu Zebri. Fricis Treilands brauca uz Maskavu, lai kļūtu par mērnieku, bet Krišjānis Valdemārs viņu aizrauj ar idejām par vārdnīcas veidošanu un latviešu gara mantu vākšanu. Un tā – Fricis Treilands kļūst par Frici Brīvzemnieku, raksta, vāc etnogrāfisko materiālu un dažādos veidos cīnās par latviešu valodu – gan ar pārvāciskotājiem, gan pārkrievotājiem. Osvalds Zebris norāda, ka viņa romāns nav zinātnisks un akadēmisks pētījums par Frici Brīvzemnieku. Tas nav arī Brīvzemnieka biogrāfijas pārstāsts. "Tur ir ļoti daudz viņa autobiogrāfijā minētu lietu un notikumu. Viņš ieradies, lai strādātu par mērnieku, bet nonācis Krišjāņa Valdemāra izslavētajā ietekmes zonā, ļoti vitāla un kaut kur arī apburoša cilvēka ietekmē. Viņš ļoti ātri no mērniecības pārlec uz valodniecību, kas gan viņam jau ir iepriekš arī interesējusi. Kā pirmais uzdevums, ko Valdemārs viņam uztic, ir krievu - latviešu - vācu vārdnīcas sastādīšana, ko Brīvzemnieks arī labprāt uzņemas un kopā ar citiem kolēģiem to īsteno. Bet nākamais lielais uzdevums, kāpēc arī īstenībā šī grāmata lielā mērā ir tapusi, ir latviešu folkloras pētniecība, kur faktiski Brīvzemnieks kļūst par tādu kā tautas kustības rosinātāju, iekustinātāju," stāsta Osvalds Zebris.  Protams, jau iepriekš ir vākta latviešu folklora, bet Brīvzemnieks ir īpašs ar to, kad viņam izdodas iekustināt ļoti lielu cilvēku skaitu pierakstīt dziesmas un pasakas, ticējumus un buramvārdus, un sūtīt tās viņam. "Būtiskākais, ko es arī gribēju uzsvērt ar šo savu grāmatu, ir folkloras kustības iekustināšana," atzīst Osvalds Zebris. "Un otrs būtiskais slānis, kas šajā grāmatā ir, par mīta vai stāsta vareno dabu, tāpēc arī šī grāmata saucas "Dzīvs!" jo stāsts vienmēr ir dzīvs, viņš pārdzīvo gan Brīvzemnieku, gan pārdzīvos mūs visus. Ja mēs padomājam kaut vai par sengrieķu mītiem, kas vēl aizvien ir dzīvi, un arī par krietni negantākajiem mītiem, kas plosās mums kaimiņos šobrīd, kas arī lielā mērā ir tādas mitoloģiskas domāšanas rezultāts, manuprāt. Tad mēs varam secināt, ka tas ir kaut kas ļoti spēcīgs, ļoti vitāls un pilnīgi noteikti spēcīgāks par mums." "Kā parasti, nejaušības un likumsakarības kaut kāds mikslis," atzīst Osvalds Zebris, jautāts, kā pats ieinteresējies par Frici Brīvzemnieku. Bet aizsākums tam ir intervija ar Aizputes novadpētnieci Mirdzu Birznieci, kas ļoti aizrautīgi stāstījusi par Brīvzemnieku. "Mani tiešām aizrāva viņas stāstījumā tieši šis milzīgais Brīvzemnieka ieguldījums tautas kustības izveidošanā, ka tās vēstules ar dziesmām patiešām sāk plūst. Mūsu apziņā bieži vien tautasdziesmas saistās ar Krišjāni Baronu, kurš, protams, ir izveidojis visu šo milzīgi, neaptveramo universu, ja tā varētu mūsdienu valodā teikt, un sakārtojis, un sistematizējis, un panācis izdošanu. Bet man vienmēr arī bija tāds iekšējs jautājums: bet kā tās nonāca līdz Baronam, viņš taču pats negāja pa lauku mājām vai baznīcām un neprasīja - dodiet man tās dziesmas. Tur kaut kāds starpposms iztrūka. Lūk, , Brīvzemnieks arī ir šis starpposms, viņš gāja un brauca. Tas notika pirms 156 gadiem, kad Brīvzemnieks fiziski gāja pa Latvijas novadiem, uzrunāja cilvēkus, uzrunāja, protams, draudžu mācītājus, jo tie atkal spēj tālāk šo vēsti nodot," atklāj Osvalds Zebris. Romānu "Dzīvs!" Osvalds Zebris sāka rakstīt, kad vēl sniedza intervijas par tikko iznākušo savu darbu "Mežakaija", kas vēstīja par rakstnieku Gunaru Janovski. Bet šobrīd, kad sākas intervijas par romānu "Dzīvs!", nav domas par jaunu darbu, jo ir sagadījies, ka šogad iznāks vēl viena Osvalda Zebra grāmata. Tā būs grāmata bērniem. "Tagad esmu mazliet noguris no rakstīšanas," neslēpj Osvalds Zebris un jautāts, ko dara rakstnieks, kad ir noguris norakstīšanas, vaļsirdīgi atbild - "pļauj zāli un dara visādus lauku darbu, kas ir mīļāka nodarbe Klapkalnciemā, kur jūtos vislabāk pasaulē".    

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Ja tiktu veikta sabiedrības aptauja par to, kur atrodas Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs, varbūt varat cerēt saņemt atbildi, ka Muzeju krātuvē Pulka ielā 8. Bet ļoti iespējams, lielākā daļa paraustīs plecus un teiks, ka nezina. Iespējams, kāds  minēs, ka seko muzeja virtuālajiem kontiem sociālajos tīklos un mājaslapā. Ikvienā neziņā būs savs patiesības grauds, jo muzeja kā institūcijas redzamākais formāts dialogā ar sabiedrību ir fiziski apmeklējama ekspozīcija. Pēdējā šī muzeja veidotā rakstniecības vēsturei veltītā muzeja ekspozīcija sabiedrībai bija pieejama līdz 2000. gadam. Toreizējā muzeja mājvietā Rīgas pilī to atklāja 1972. gadā, muzeja nosaukums tolaik bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs. Tātad šobrīd varam teikt, ka bez muzejiska stāsta par nacionālām literatūras un mūzikas vērtībām un iespējas klātienē apskatīt muzeja bagātīgās kolekcijas ir izaugusi jau vesela paaudze. Rīgas pilī ekspozīcija bija izvietota piecās zālēs, ievērojot tematiskus un hronoloģisku principus – literatūras un nacionālās kultūras pirmsākumi tika pārstāvēti, eksponējot stāstus par pazīstamākajiem jaunlatviešiem (Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru, Ausekli, Juri Alunānu u.c.), tad sekoja klasiķi – Eduards Veidenbaums, Jānis Poruks, Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Fricis Bārda, Vilis Plūdons, Kārlis Skalbe. Atsevišķā zālē centrāli tika izvietotas tēlnieces Lea Davidovas-Medenes veidotas Raiņa un Andreja Upīša bistes līdzās viņu personībām veltītiem stāstiem, bet noslēdzošajā zālē bija tolaik aktuālajai latviešu literatūrai veltīti eksponējumi, pārstāvot Imantu Ziedoni, Mirdzu Ķempi, Regīnu Ezeru un citus atzītus laikabiedrus. Deviņdesmitajos gados ekspozīcijas pēdējās divas zāles tika atbrīvotas mainīgajām izstādēm, taču “klasiķu zālē” eksponējumi tika papildināti ar tādām Trešās atmodas laikā reabilitētām personībām kā Edvartu Virzu, Zentu Mauriņu, Anšlavu Eglīti, Alfrēdu Dziļumu, Ilzi Šķipsnu un citiem. Pēc ekspozīcijas novākšanas, muzejs ieviesa ceļojošā muzeja formātu, veicot izbraukuma nodarbības Latvijas skolās, bibliotēkās un kultūras centros, kā arī organizējot ceļojošās izstādes. Muzeja pastāvīgo ekspozīciju funkcijai 2018. gadā tika piešķirta ēka Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, kura līdz 2024. gadam tika renovēta un kurā 2025. gada rudenī tiks atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija. Tomēr 2021. gadā muzejam tika uzticēts veidot pilnībā jaunu laikmetīgu pastāvīgo ekspozīciju “Dziesmusvētku telpa” renovētajā Mežaparka lielajā estrādē. Ekspozīcija, kura izvietota estrādes ziemeļrietumu spārnā, tika atklāta 2023. gada 1. jūnijā.   Ekspozīcijā, kuru ievada latviešu dziesmu svētku tradīcijas nozīmīgākais simbols Līgo karogs, apvienoti audiovizuāli materiāli, interaktīvas instalācijas un autentiski vēsturiski objekti. Viena no tehnoloģiski sarežģītākajām multimediālajām instalācijām Latvijā ir objekts “Lielākais koris pasaulē”, kas tehnoloģiski un emocionāli unikālā veidā ļauj piedzīvot Dziesmu svētku kopkora spēku. Tas vizuāli un audiāli aptver tradīcijas rašanos un attīstību, sākot no dabas skaņām līdz grandiozajam kopkorim Mežaparka lielajā estrādē ar emocionālu klātbūtnes sajūtu Mārtiņa Brauna himniskajā dziesmā "Saule, Pērkons, Daugava". Savukārt objekts “Laika upe” daudzveidīgos izziņas līmeņos izved cauri svētku vēsturei. Pie tās var pavadīt arī vairākas stundas, pētot interesantus artefaktus, klausoties audio atmiņas, šķirstot albumus un atrodot varbūt pat sava kolektīva vai iemīļotas svētku personības stāstu. Kad ekspozīcija apskatīta, var ļauties meditācijai kādā no kormūzikas klausīšanās krēsliem, kur svētku kopkora izpildījumā var noklausīties 24 dziesmu svētku repertuārā visbiežāk iekļautās dziesmas. Tās kārtotas “Lauka puķēs” un “Dārza puķēs” pēc Jāņa Cimzes krājumā “Dziesmu rota” iedibinātā principa. Ekspozīcijas otrajā stāvā atrodas kopienas telpa, kas muzeja darba laikā apmeklētājiem pieejama bez maksas, piedāvājot dažādas izglītojošās un digitālās spēles, mainīgās tematiskās izstādes, pieeju Dziesmu svētku materiāliem fiziskā un digitālā formātā. Pašlaik šo stāstu ierakstu, atrodoties ēkā Mārstaļu ielā 6, kur savulaik bija mākslas galerija un leģendāra kafejnīca, kurā pulcējās ļoti daudz radošu personību un, visticamāk, te dzimis ne mazums radošu ideju. Arī pašlaik topošās ekspozīcijas “Prokrastinācija un radīšana” pamatstāsts būs par latvieša radošumu, un šī tēma lieliski ļauj apvienot abas muzeja pārstāvētās radošās nozares – mūziku un rakstniecību. Ekspozīciju atvērsim šī gada augusta nogalē un ceram, ka tā apmeklētājiem ļaus ne tikai novērtēt kultūras mantojumu, bet arī doties neaizmirstamā klātbūtnes piedzīvojumā un pašiem gūt iedvesmu radīšanai.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka. Mākslas muzeja “Rīgas Birža” greznajā Venēcijas zālē, kur pastāvīgajā ekspozīcijā aplūkojama Eiropas 16. –19. gadsimta māksla, uz marmora sienas izceļas iespaidīga izmēra kompozīcija “Ādams un Ieva”. Īpaši uzmanību piesaista jutekliski gleznotā, proporcijās izstieptā sievietes figūra. Tas ir ievērojamā flāmu manierisma meistara Bartolomeusa Sprangera (Bartholomäus Spranger, 1546–1611) darbs, kurš tapis 16. gs. beigās – 17. gs. sākumā. Sprangera talants un prasmes bija ļoti daudzpusīgas – viņš gleznoja, veidoja skulptūras, zīmēja un radīja apdruku paraugus. Mākslinieka karjera strauji attīstījās, kad Pāvests Pijs V 1570. gadā viņu iecēla par galma gleznotāju, neilgi pēc tam viņu uz Vīni izsauca Svētās Romas imperators Maksimiliāns II. Savukārt Maksimiliāna II pēctecis, viņa dēls Rūdolfs II Hābsburgs 1581. gadā aicināja mākslinieku uz savu galmu Prāgā. Imperatora Rūdolfa II galmā pulcējās vadošie dabaszinātnieki, astrologi, okultisti, arī literāti, gleznotāji un mūziķi. Viņš bija aizrautīgs mākslas un amatniecības priekšmetu kolekcionārs ar iespaidīgāko kolekciju tā laika Eiropā, kā arī atbalstīja jaunu mākslas darbu tapšanu, pasūtot tos – tai skaitā Sprangeram. Daudzi Rūdolfa II pasūtītie mākslas darbi bija izteikti erotiska rakstura, un pastāv versija, ka tajā laikā tas varēja kalpot par vienu no apsūdzībām viņa gāšanas no troņa kampaņā. Bet kā Bartolomesusa Sprangera glezna nonāca Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā? Savā ziņā šis stāsts ir arī par tagadējā muzeja krājuma veidošanās vēsturi, kurā dažādos laikos saplūda vairāku vairs neeksistējošu muzeju kolekcijas – piemēram, 1920. gadā līdz ar neatkarīgu  Latvijas valsti dibinātā Valsts mākslas muzeja, kura ilggadējais direktors bija tēlnieks Burkards Dzenis. Ievērojamā flāmu manierisma meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” toreizējam Valsts mākslas muzejam 1937. gadā pārdeva mākslinieks Alberts Silzemnieks (Mārtiņš Alberts Krūmiņš). Taču, lai nonāktu līdz veiksmīgam darījumam, pagāja septiņi gadi. Latvijas Valsts arhīvā ar fonda numuru 1659 glabājas Valsts mākslas muzeja dokumenti un sarakste par gleznas izvērtēšanu, muzeja nepietiekošajām finansēm, labo gribu un mērķtiecīgo darbu, lai iecerēto realizētu, te atspoguļo arī šodien tik pazīstamo muzeja ikdienu. Starp citu glezna jau no 1926. līdz 1928. gadam bija deponēta un izstādīta Rīgas pilsētas mākslas muzejā, jo direktors Vilhelms Purvītis to uzskatīja par būtisku ekspozīcijas papildinājumu. To ietvēra apgāda “Grāmatu draugs” izdevumā “Mākslas vēsture” (1934), kura oficiālais virsredaktors arī bija Purvītis. Arhīvā saglabājies tēlnieka Teodora Zaļkalna 1930. gada 7. maijā Valsts mākslas muzejam rakstītais apliecinājums, ka flāmu meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” Alberts Krūmiņa kungs (Alberts Silzemnieks) pircis Pēterpilī 1921. gadā no krievu kolekcionāra un grafiķa Aleksandra Saharova.  1935. gadā Valsts mākslas muzeja iepirkumu komisija direktora Burkarda Dzeņa, gleznotāju Konrāda Ubāna un Augusta Annusa sastāvā lēma, ka Silzemnieka piedāvātais darbs ir rets 16. gadsimta mākslas paraugs, ko vajadzētu iegūt muzeja kolekcijai. Apstiprinošus rakstiskus atzinumus, ka glezna iekļaujama krājumā, deva Teodors Zaļkalns, Erasts Šveics, Valdemārs Tone un Boriss Vipers. Pēc diviem gadiem, 1937. gadā, kad Izglītības ministrija piešķīra līdzekļus no Ministru kabineta fonda neparedzētiem gadījumiem, muzejs gleznu iegādājās, samaksājot par to 3300 latu, kas tiem laikiem bija milzīga summa. Kopš tā laika Bartolomeusa Sprangera glezna “Ādams un Ieva” gandrīz vienmēr ir bijusi pastāvīgajā ekspozīcijā – gan Valsts mākslas muzejā un pēc tam Ārzemju mākslas muzejā Rīgas pilī, gan tagad mākslas muzejā "Rīgas birža".

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka. Mākslas muzeja “Rīgas Birža” greznajā Venēcijas zālē, kur pastāvīgajā ekspozīcijā aplūkojama Eiropas 16. –19. gadsimta māksla, uz marmora sienas izceļas iespaidīga izmēra kompozīcija “Ādams un Ieva”. Īpaši uzmanību piesaista jutekliski gleznotā, proporcijās izstieptā sievietes figūra. Tas ir ievērojamā flāmu manierisma meistara Bartolomeusa Sprangera (Bartholomäus Spranger, 1546–1611) darbs, kurš tapis 16. gs. beigās – 17. gs. sākumā. Sprangera talants un prasmes bija ļoti daudzpusīgas – viņš gleznoja, veidoja skulptūras, zīmēja un radīja apdruku paraugus. Mākslinieka karjera strauji attīstījās, kad Pāvests Pijs V 1570. gadā viņu iecēla par galma gleznotāju, neilgi pēc tam viņu uz Vīni izsauca Svētās Romas imperators Maksimiliāns II. Savukārt Maksimiliāna II pēctecis, viņa dēls Rūdolfs II Hābsburgs 1581. gadā aicināja mākslinieku uz savu galmu Prāgā. Imperatora Rūdolfa II galmā pulcējās vadošie dabaszinātnieki, astrologi, okultisti, arī literāti, gleznotāji un mūziķi. Viņš bija aizrautīgs mākslas un amatniecības priekšmetu kolekcionārs ar iespaidīgāko kolekciju tā laika Eiropā, kā arī atbalstīja jaunu mākslas darbu tapšanu, pasūtot tos – tai skaitā Sprangeram. Daudzi Rūdolfa II pasūtītie mākslas darbi bija izteikti erotiska rakstura, un pastāv versija, ka tajā laikā tas varēja kalpot par vienu no apsūdzībām viņa gāšanas no troņa kampaņā. Bet kā Bartolomesusa Sprangera glezna nonāca Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā? Savā ziņā šis stāsts ir arī par tagadējā muzeja krājuma veidošanās vēsturi, kurā dažādos laikos saplūda vairāku vairs neeksistējošu muzeju kolekcijas – piemēram, 1920. gadā līdz ar neatkarīgu  Latvijas valsti dibinātā Valsts mākslas muzeja, kura ilggadējais direktors bija tēlnieks Burkards Dzenis. Ievērojamā flāmu manierisma meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” toreizējam Valsts mākslas muzejam 1937. gadā pārdeva mākslinieks Alberts Silzemnieks (Mārtiņš Alberts Krūmiņš). Taču, lai nonāktu līdz veiksmīgam darījumam, pagāja septiņi gadi. Latvijas Valsts arhīvā ar fonda numuru 1659 glabājas Valsts mākslas muzeja dokumenti un sarakste par gleznas izvērtēšanu, muzeja nepietiekošajām finansēm, labo gribu un mērķtiecīgo darbu, lai iecerēto realizētu, te atspoguļo arī šodien tik pazīstamo muzeja ikdienu. Starp citu glezna jau no 1926. līdz 1928. gadam bija deponēta un izstādīta Rīgas pilsētas mākslas muzejā, jo direktors Vilhelms Purvītis to uzskatīja par būtisku ekspozīcijas papildinājumu. To ietvēra apgāda “Grāmatu draugs” izdevumā “Mākslas vēsture” (1934), kura oficiālais virsredaktors arī bija Purvītis. Arhīvā saglabājies tēlnieka Teodora Zaļkalna 1930. gada 7. maijā Valsts mākslas muzejam rakstītais apliecinājums, ka flāmu meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” Alberts Krūmiņa kungs (Alberts Silzemnieks) pircis Pēterpilī 1921. gadā no krievu kolekcionāra un grafiķa Aleksandra Saharova.  1935. gadā Valsts mākslas muzeja iepirkumu komisija direktora Burkarda Dzeņa, gleznotāju Konrāda Ubāna un Augusta Annusa sastāvā lēma, ka Silzemnieka piedāvātais darbs ir rets 16. gadsimta mākslas paraugs, ko vajadzētu iegūt muzeja kolekcijai. Apstiprinošus rakstiskus atzinumus, ka glezna iekļaujama krājumā, deva Teodors Zaļkalns, Erasts Šveics, Valdemārs Tone un Boriss Vipers. Pēc diviem gadiem, 1937. gadā, kad Izglītības ministrija piešķīra līdzekļus no Ministru kabineta fonda neparedzētiem gadījumiem, muzejs gleznu iegādājās, samaksājot par to 3300 latu, kas tiem laikiem bija milzīga summa. Kopš tā laika Bartolomeusa Sprangera glezna “Ādams un Ieva” gandrīz vienmēr ir bijusi pastāvīgajā ekspozīcijā – gan Valsts mākslas muzejā un pēc tam Ārzemju mākslas muzejā Rīgas pilī, gan tagad mākslas muzejā "Rīgas birža".

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis. 1729. gadā Vecķeipenes muižā piedzima Gustavs Emanuels fon Veismanis, kurš kļuva par Krievijas impērijas armijas inženieri. 18. gadsimta otrajā pusē viņš vadīja dambju izbūvi, kas regulētu Daugavas gultni no Ķengaraga līdz Daugavgrīvai. Daudzas no šīm hidrotehniskajām būvēm ir saglabājušās līdz mūsdienām. Darbu gaitā iegūdams ievērojamus līdzekļus, fon Veismanis iegādājās vairākas muižas, tostarp muižiņu mūsdienu Šarlotes ielā 3. Šo muižiņu fon Veismanis nosauca savas meitas vārdā – par Šarlotentāli. Kaut arī 19. gadsimta sākumā muižu savā īpašumā ieguva Rīgas daiļdārznieks un Ķemeru parka izveidotājs Heinrihs Vāgners, un turpmāk to sauca par Vāgnera muižu, Šarlotentāles nosaukums saglabājās pašam rajonam. Pašu Šarlotes ielu izveidoja 19. gadsimta sākumā, nosaucot to par Lēģeru ielu jeb Palesādu ielu. Gan Lēģeru, gan Palesādu ielas vēsturiski Rīgā bijušas vairākas. Šajā Lēģeru ielā ietilpa ne tikai mūsdienu Šarlotes iela, bet arī Matīsa iela līdz pat Krišjāņa Barona ielai. 1885. gadā no Lēģeru ielas daļas un no Trešās Ganību ielas izveidoja Šarlotes ielu. Trešā Ganību iela ir Krišjāņa Valdemāra iela, kuru atdalīja no Šarlotes ielas tikai 1954. gadā. Šarlotes iela saglabāja nosaukumu dažādās valstīs un politiskajās iekārtās, tomēr īsi pirms Atmodas 1985. gadā tā tika pārdēvēta par Lilitas Bērziņas ielu, bet piecus gadus vēlāk tai atjaunoja vēsturisko nosaukumu. 19. gadsimta vidū Vāgnera muižas vecajai ēkai blakus tika uzcelta vēl viena ēka. 1930. gadā to iegādājās Rīgas Tabakas fabrikas īpašnieks Karīms Samuels Maikapars. Kopš tā laika ēka pazīstama kā Maikapara nams un mūsdienās ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Vācu okupācijas laikā ēkā dzīvoja Rīgas lielvecākais Hugo Vitroks, bet PSRS okupācijas gados tā bija Baltijas kara apgabala komandiera Ovanesa Bagramjana rezidence. Vēlāk tā kalpoja augstu PSRS viesu izmitināšanai. Rīgas pils remonta laikā šeit rezidēja Latvijas prezidenti. Tagad Maikapara namā atrodas Japānas vēstniecība. Bet kā tad ar vēsturisko Šarlotes muižiņas ēku? Tā ir kļuvusi par studentu korporācijas "Latvija" mītnes vietu.

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis Pirmā latviešu folkloras vākšanas ekspedīcija notika 1869. gadā, un to veica Fricis Brīvzemnieks (īstajā vārdā – Fricis Treilands, 1846–1907). Viņš bija latviešu dzejnieks, tulkotājs, skolotājs un jaunlatviešu kustības dalībnieks, arī viens no latviešu folkloristikas pamatlicējiem 19. gadsimta beigās. Brīvzemnieks ir dzimis Rokaižu ciemā netālu no Aizputes. Viņa tēvs Jēkabs Treilands bija zirglietu amatnieks un dažādos periodos arī kroga nomnieks Rudē un vēlāk arī Rokaižos, kā arī nelielas muižas nomnieks Kandelē un Rudbāržos pie Skrundas. Pēc etnogrāfiskās izstādes 1867. gadā par cariskajā Krievijā dzīvojošām tautām Ķeizariskās dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrība bija ieplānojusi turpināt darbu pie zinātniskām ekspedīcijām un zinātnisku rakstu krājumu izdevumiem, un ar šīs biedrības gādību tika izdota arī citu cariskajā Krievijā dzīvojošo tautu folkloras materiāli. Pēc Friča Brīvzemnieka nolasītā referāta par latviešu etnogrāfiju, šīs biedrības priekšsēdis Nils Popovs, Krišjāņa Valdemāra rosināts, Brīvzemniekam uzticēja sākt etnogrāfisku ziņu vākšanu par latviešiem, piešķirot arī tam līdzekļus. Un tā 1869. gada pavasarī un vasarā Fricis Brīvzemnieks gan kājām, gan braukšus apceļoja visu mūsdienu Latvijas teritoriju,  pabūdams īsāku vai garāku brīdi Rēzeknē, Stirnienē, Dignājā, Krustpilī, Rīgā, Jelgavā, Bauskā, Skrundā, Aizputē, Rucavā, Kuldīgā, Alsungā, Ventspilī, Talsos, Tukumā, Turaidā, Valmierā, Cēsīs, Raunā, Alūksnē, Vecpiebalgā, Vestienā, Lubānā un beigās atkal Rēzeknē. Mūža otrajā pusē Fricis Brīvzemnieks uzrakstīja atmiņas, un tajās mēs varam lasīt, ka šī ekspedīcija negāja nemaz tik gludi, jo bija arī dažādi sarežģījumi. Piemēram, atgriežoties atpakaļ uz Rēzekni, Fricis Brīvzemnieks laivā ar diviem palīgiem, vietējiem zvejniekiem - šķērsoja Lubānas ezeru. Taču, esot jau Lubānas ezerā vidū, uznāca vētra, kādēļ arī visa latviešu folkloristikas vai folkloras vākšanas vēsture varētu būt apdraudēta. Bet viņi laimīgi nokļuva galā. Taču Lubānas ezera apkārtne ir ļoti purvaina. Un tad ar somām, kurās Fricim Brīvzemniekam bija savāktie materiāli, viņš šo dūksnāju devās meklēt tuvākās mājās. Tajās nonākot, saimnieki viņu padzirdīja ar siltu pienu un ļāva izgulēties siena šķūnī. Šo ekspedīciju var arī uzskatīt par pirmo latviešu lauku pētījumu latviešu folkloristikā, un daudzi no Friča Brīvzemnieka paziņām un ceļā sastaptajiem un uzrunātajiem ļaudīm kļuva par palīgiem folkloras materiālu vākšanā, tos pierakstot un vēlāk sūtot viņam uz Maskavu. Un vēlāk šajā ekspedīcijā savāktie materiāli kļuva par latviešu tautasdziesmu, pasaku un arī buramvārdu krājumu pamatiem. Krišjāņa Barona "Latvju dainas" tika izdotas 1894.–1915. gadam sešos krājumos. Tāpat arī pasakas, ko apkopoja, sakārtoja un izdeva Ansis Lerhis-Puškaitis piecos sējumos, ietver materiālus no Friča Brīvzemnieka vākuma. Viens no aktīvākajiem materiālu iesūtītājiem bija viņa bērnības draugs Jānis Pločkalns, kurš šajā darbā iesaistīja arī savu māti Annu Pločkalnu, kas apkārtnē bija zināma un izslavēta kā vārdotāja. Viņa devās pie citiem vārdotājiem vai buramvārdu zinātājiem un viņu teiktos buramvārdus iemācījās no galvas. Pēc tam, atgriezusies mājās, noskaitīja tos savam dēlam Jānim Pločkalnam, kurš tos pierakstīja un nosūtīja Fricim Brīvzemniekam. Savukārt Anna sešdesmit gadu vecumā, lai neapgrūtinātu savu dēlu, iemācījās rakstīt un turpmāk folkloras materiālus sūtīja pati.  

Latviešu valodas aģentūras skolēnu radošo darbu konkursa „Kas ir tavs varonis šodien?” uzvarētāju labāko darbu fragmenti. 1. raidījums. Konkursā piedalījās skolēni no dažādiem Latvijas novadiem, kā arī no Latviešu skolām pasaulē un Latviešu valodas aģentūras tālmācību nodarbību audzēkņi. Pirmajā raidījumā skan fragmenti no domrakstiem, kuru autori ir: Kristers Jaunzems, Gulbīša pamatskolas 3.klase Annika Leonoviča, Aglonas Katoļu ģimnāzijas 4. klase Aleksandrs Drande, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas 4. c klase Sāra Paegle, Liezēres pamatskolas 4. klase Valters Grīnfelds, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas 4. klase Marija Rimicāne, Ozolnieku vidusskolas 4. klase Aleksandrs Ščerbatjuks, Daugavpils Valsts pilsētas vidusskolas 9. a klase Marta Ozoliņa, Limbažu Valsts ģimnāzijas 4.klase Renārs Rainers Biezbārdis, Taurupes pamatskolas 9. klase Lelde Sondore, Varaļānu vidusskolas 2. klase Mārcis Grišuļs, Mārupes pamatskolas 4. klase Megana Jurkeviča, Jaunpiebalgas vidusskolas 4. klase Dominiks Aglonietis, Aglonas Katoļu ģimnāzijas 4. klase Sofija Eglīte, Valmieras Pārgaujas sākumskolas  6.klase Oskars Blūzmanis, Briseles 2. Eiropas skola, 10 gadi Skolēnu darbus lasa Katrīna Griga un Jānis Āmanis. Skan Raimonda Tiguļa mūzika. Raidījumu ierakstīja un muzikāli noformēja Valdis Zilveris. Režisors Valdis Lūriņš, redaktore Dzintra Matuzāle, producentes Māra Eglīte un Velga Līcīte-Meldere. 2024. gada ieraksts. Latviešu Valodas aģentūras projektu vadītāja Velga Līcīte-Meldere: „Konkursā sagaidījām ļoti lielu pieteikumu skaitu – 1202 radošos darbus: esejas, dzejoļus, domrakstus un zīmējumus no visas Latvijas un latviešu skolām pasaulē (762 literāros darbus un 440 zīmējumus). Izrādās, ka vislielākais varonis bērniem ir MAMMA, tad seko tētis, vecmāmiņa, vectētiņš, ģimene, māsa, brālis, ugunsdzēsēji, zemessargi un ārsti. Varonis ir latvietis – tas, kurš nekaunas tāds būt, nekaunas no savām saknēm, no savas valodas, kā savulaik Krišjānis Valdemārs. Varonis ir arī labs cilvēks, tāds cilvēks, kas liek smaidīt, kas dod spēku noticēt sev pašam; draugi, kas tic tev tad, kad tu pats sev vairs netici. Labi un mīloši cilvēki ir daudzu jauniešu autoritātes. Dakteris Klauns ir varonis, cilvēcība ir varonība. Ne vienmēr mēs varam  būt varoņi, bet vienmēr mums ir iespēja palikt cilvēkiem, saglabāt cilvēcību un nepazemot otru – tā arī ir varonība. Paldies par stiprajiem varoņstāstiem! Jūsos katrā ir varonības gēns, ja jūsu acis un sirds spēj ieraudzīt labo!” Kristers Jaunzems, Gulbīša pamatskolas 3.klase: „Novembris – tas ir varoņu laiks. Stundā iepazīstam R Blaumaņa „Tālavas taurētāju”. Grāmatās dzīvo grāmatu varoņi, filmās – filmu varoņi, datoros un telefonos  - datorspēļu varoņi. Tik daudz un dažādi tie ir. Mamma stāstīja, ka viņas bērnībā vēl nebija datorspēļu. Bērnu sapņu varoņi bijuši pasaku tēli. Kad aizstāvu savus telefona varoņus, mamma saka: „Kas gan tie par varoņiem,  tādi datorķēmi vien ir, kas tur lēkā…” No pieaugušajiem dzirdu par labā un ļaunā cīņu šodien. Diemžēl, tā vairs nav pasaka, nav arī animācijas filma vai datorspēle. Īsta spēle. Spēle, kurā neievēro noteikumus. Man bail par to, kas notiek. Es gribu, lai labais uzvar... Es negribu sapņot par varoni formas tērpā un ar šaujamo. Domāju, ka varonis var būt arī   kaut kas labs, mīļš, laipns, žēlīgs. Iespējams, tie ir cilvēki, kas no sirds dod citiem. Dot citiem, pat svešiem cilvēkiem, neprasot neko pretim taču arī ir varonība!”

Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīstam tuvāk nozīmīgākās bibliotēkas Latvijā 20. gadsimta sākumā. Kādos virzienos darbojās Valsts bibliotēka, Latvijas Universitātes bibliotēka un kad veidojās lasītavas bērniem? Stāstām arī par Rīgas pilsētas bibliotēkas degšanu 1941. gadā un to, kā daži cilvēki parūpējās, lai mēs savas vēstures liecības šajā ugunsgrēkā nepazaudētu pilnībā. Kur grāmatas, tur bibliotēkas, tāpēc šajā raidījumu ciklā, jau kādu laiku rosoties pa 20. gadsimtu, esam nonākuši pie stāsta par šī gadsimta nozīmīgākajām bibliotēkām pirmajās desmitgadēs. Arī šajā reizē pārliecināsimies, ka stingru robežu no iepriekšējiem gadsimtiem nevarēsim novilkt, jo neapšaubāmi - tas, kas notiek 20. gadsimtā, saknes dzinis jau krietni agrāk. Pa dažādām bibliotēkām šajā raidījumā paceļosim kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētnieci Janu Dreimani un Aiju Taimiņu - Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju, kā arī vadošo pētnieci šī gada oktobrī jaunizveidotajā Latvijas Universitātes bibliotēkā. Tā izveidota, apvienojot līdzšinējo Latvijas Universitātes bibliotēku un Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku. 20. gadsimta sākums ir laiks, kad attīstās vairākas zinātniskās un publiskās bibliotēkas, taču uz mirkli metīsim laika cilpu atpakaļ uz 19. gadsimta otro pusi, kad aktīvi darbojas Krišjānis Valdemārs - cilvēks, kuram ir ļoti lieli nopelni publisko bibliotēku popularizēšanā latviešiem. Par viņa veidoto darbu “300 stāsti”, lai popularizētu lasīšanu, kā arī ilgstošo latīņu drukas aizliegumu Latgalē, kas būtiski arī šīs dienas raidījuma kontekstā, aicinām klausīties agrākās šī raidījuma sērijas mūsu arhīvā. Ar kurām arī 20. gadsimtā strādājušām personībām mūs sasaista Krišjānis Valdemārs un kā mainās apstākļi bibliotēku pieejamībā gadsimtu mijā, par to atgādina Jana Dreimane. 

Latviešu valodas aģentūras skolēnu radošo darbu konkursa „Kas ir tavs varonis šodien?” uzvarētāju labāko darbu fragmenti. 1. raidījums. Konkursā piedalījās skolēni no dažādiem Latvijas novadiem, kā arī no Latviešu skolām pasaulē un Latviešu valodas aģentūras tālmācību nodarbību audzēkņi. Pirmajā raidījumā skan  fragmenti no domrakstiem, kuru autori ir: Kristers Jaunzems, Gulbīša pamatskolas 3.klase Annika Leonoviča, Aglonas Katoļu ģimnāzijas 4. klase Aleksandrs Drande, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas 4. c klase Sāra Paegle, Liezēres pamatskolas 4. klase Valters Grīnfelds, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas 4. klase Marija Rimicāne, Ozolnieku vidusskolas 4. klase Aleksandrs Ščerbatjuks, Daugavpils Valsts pilsētas vidusskolas 9. a klase Marta Ozoliņa, Limbažu Valsts ģimnāzijas 4.klase Renārs Rainers Biezbārdis, Taurupes pamatskolas 9. klase Lelde Sondore, Varaļānu vidusskolas 2. klase Mārcis Grišuļs, Mārupes pamatskolas 4. klase Megana Jurkeviča, Jaunpiebalgas vidusskolas 4. klase Dominiks Aglonietis, Aglonas Katoļu ģimnāzijas 4. klase Sofija Eglīte, Valmieras Pārgaujas sākumskolas  6.klase Oskars Blūzmanis, Briseles 2. Eiropas skola, 10 gadi Skolēnu darbus lasa Katrīna Griga un Jānis Āmanis. Skan Raimonda Tiguļa mūzika. Raidījumu ierakstīja un muzikāli noformēja Valdis Zilveris. Režisors Valdis Lūriņš, redaktore Dzintra Matuzāle, producentes Māra Eglīte un Velga Līcīte-Meldere. 2024. gada ieraksts. Latviešu Valodas aģentūras projektu vadītāja Velga Līcīte-Meldere: „Konkursā sagaidījām ļoti lielu pieteikumu skaitu – 1202 radošos darbus: esejas, dzejoļus, domrakstus un zīmējumus no visas Latvijas un latviešu skolām pasaulē (762 literāros darbus un 440 zīmējumus). Izrādās, ka vislielākais varonis bērniem ir MAMMA, tad seko tētis, vecmāmiņa, vectētiņš, ģimene, māsa, brālis, ugunsdzēsēji, zemessargi un ārsti. Varonis ir latvietis – tas, kurš nekaunas tāds būt, nekaunas no savām saknēm, no savas valodas, kā savulaik Krišjānis Valdemārs. Varonis ir arī labs cilvēks, tāds cilvēks, kas liek smaidīt, kas dod spēku noticēt sev pašam; draugi, kas tic tev tad, kad tu pats sev vairs netici. Labi un mīloši cilvēki ir daudzu jauniešu autoritātes. Dakteris Klauns ir varonis, cilvēcība ir varonība. Ne vienmēr mēs varam  būt varoņi, bet vienmēr mums ir iespēja palikt cilvēkiem, saglabāt cilvēcību un nepazemot otru – tā arī ir varonība. Paldies par stiprajiem varoņstāstiem! Jūsos katrā ir varonības gēns, ja jūsu acis un sirds spēj ieraudzīt labo!” Kristers Jaunzems, Gulbīša pamatskolas 3.klase: „Novembris – tas ir varoņu laiks. Stundā iepazīstam R Blaumaņa „Tālavas taurētāju”. Grāmatās dzīvo grāmatu varoņi, filmās – filmu varoņi, datoros un telefonos  - datorspēļu varoņi. Tik daudz un dažādi tie ir. Mamma stāstīja, ka viņas bērnībā vēl nebija datorspēļu. Bērnu sapņu varoņi bijuši pasaku tēli. Kad aizstāvu savus telefona varoņus, mamma saka: „Kas gan tie par varoņiem,  tādi datorķēmi vien ir, kas tur lēkā…” No pieaugušajiem dzirdu par labā un ļaunā cīņu šodien. Diemžēl, tā vairs nav pasaka, nav arī animācijas filma vai datorspēle. Īsta spēle. Spēle, kurā neievēro noteikumus. Man bail par to, kas notiek. Es gribu, lai labais uzvar... Es negribu sapņot par varoni formas tērpā un ar šaujamo. Domāju, ka varonis var būt arī   kaut kas labs, mīļš, laipns, žēlīgs. Iespējams, tie ir cilvēki, kas no sirds dod citiem. Dot citiem, pat svešiem cilvēkiem, neprasot neko pretim taču arī ir varonība!”

Četrās piektdienās četri daudzdzīvokļu māju renovācijas stāsti izstāstīti. Piektajā piektdienā redzētā un dzirdētā apkopojums, kā arī spriežam par daudzdzīvokļu ēku renovācijas programmas nākotni. Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Ekonomikas ministrijas Enerģētikas finanšu instrumentu departamenta direktore Selīna Vancāne, Rīgas namu pārvaldnieka Māju atjaunošanas nodaļas atjaunošanas projektu vadītājs Arnis Neimanis, Latvijas namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis, Rīgas valstpilsētas pašvaldības pārstāvis Jānis Ikaunieks. Uzklausām arī rīdzinieku pieredzes stāstu. Jana un Rūta dzīvo Rīgā, kādā Valdemāra ielas daudzdzīvokļu namā. Namam pavisam drīz varētu piemērot grausta statusu, jo ēkai ir nosēdušies pamati, jāatjauno arī mājas fasāde. Par izaicinājumiem, ar kuriem jāsaskaras mājas iedzīvotājiem, kas dzīvo tā dēvētajā Staļina laikos celtajā mājā, vairāk ierakstā.

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Latviešu kultūrā un arī rakstniecībā nereti vērojams, ka, piemēram, rakstnieks darbojies vairākās nozarēs, visbiežāk gleznojis, tomēr Jaunlaicenes pagastā dzimušais Leonīds Slaucītājs (1899–1971) ir apbrīnojami erudīta un daudzpusīga personībā, sevī apvienojot un sevi atklājot tik dažādās nozarēs. Un arī viņa dzīves ģeogrāfija ir gana iespaidīga, aptverot arī ļoti tālas, un savā ziņā par eksotiskas zemes. Bet par visu pēc kārtas. Leonīds Slaucītājs – zinātnieks, ievērojams polārpētnieks un ģeofiziķis, literāts, sabiedrisks darbinieks, kurš arī komponējis un gleznojis. Lasījis lekcijas daudzās pasaules universitātēs (Latvijā, Vācijā, Austrālijā, bijis viesprofesors Havajas universitātes “graduēto skolā” un ģeofizikas institūtā, lasījis vieslekcijas Stokholmas, Tukumanas, Lapazas, Istambulas un Austrumāfrikas universitātēs, kā arī sniedzis konsultācijas vairākām ASV, Austrālijas un Dienvidamerikas iestādēm, kā Argentīnas, Austrālijas vai ASV delegāts piedalījies starptautiskos ģeodēzijas un ģeofizikas kongresos, vairāku zinātnisku organizāciju kārtējs un goda biedrs, saņēmis atzinības rakstus un Trelevas observatorijas zelta medaļu), publicējis ievērojamu skaitu zinātnisku darbu, lekciju konspektu un grāmatu. Pēc Valkas reālskolas beigšanas viņš mācības turpināja Jūrniecības ministrijas virsnieku skolā un jau krietnu pasaules jūru un zemju iepazīšanā (bijis Klusā okeāna un Ziemeļu Ledus okeāna flotē), viņš 1920. gadā atgriezās Latvijā un divus gadus bija virsnieks Latvijas kara flotē. Pēc tam studēja Latvijas Universitātē Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē (1920–1925), vairākkārt papildinājis zināšanas ģeofizikā – Itālijā (1927), Francija (1927) un Karnegī institūtā ASV (1936).  Strādāja par ģeogrāfijas un kosmogrāfijas skolotāju Viļa Olava komercskolā (1923–1927), vēlāk kļuva par mācībspēku Latvijas Universitātē (kopš 1929. gada). Līdzas visam iepriekšminētajam Leonīds Slaucītājs 1933. gadā beidzis Latvijas Konservatorijas profesora Jāzepa Vītola (1863–1948) kompozīcijas klasi ar brīvmākslinieka grādu, kur studējis kopā ar Pēteri Barisonu (1904–1947), Jāni Ķepīti (1908–1989) un Valdemāru Ozoliņu (1896–1973), un Jāzepa Mediņa (1877–1947) diriģentu klasi (1935). Otrā pasaules kara beigās ar ģimeni nonāca Vācijā, kur bija nodarbināts magnētiskajā observatorijā Vingstā, pie Kukshāfenas, vēlāk, nodibinoties Baltijas Universitātei (Hamburgā, Pinebergā), bija profesors šajā augstskolā. 1948. gadā Leonīds Slaucītājs ar ģimeni izceļoja uz Argentīnu, kur divdesmit gadus bija La Platas Universitātes (Universidad Nacional de La Plata) profesors un dekāns, 2 gadus studējis glezniecību – lūk, vēl viena joma, kurā darbojies. Leonīds Slaucītājs ir personība, kura vārdu zināja ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī pasaulē, īpaši zinātnes laukā. Viņš ieguvis trīs doktora grādus – Latvijas Universitātē (1942), Štutgartes augstskolā (1948), Sidnejas Universitātē (1964). 1957. gadā viņš dibinājis Trelevas magnētisko observatoriju Patagonijā. Tagad pāris vārdos par Leonīda Slaucītāja darbību mūzikas jomā: viņš rakstījis arī nelielas apceres par mūzikas koncertiem, plašākā publikācija par komponistu Jāzepu Vītolu. Komponējis klavieru sonātes, variācijas, impresijas un prelūdes, tāpat kora dziesmas, solo dziesmas un īsākus darbus orķestrim; rakstījis baleta mūziku. Rīgā vadījis tolaik jaundibināto Latvijas Universitātes simfonisko orķestri, kā arī Latvijas Republikas Finanšu ministrijas kori. Dzīvojot trimdā Argentīnā, Leonīds Slaucītājs diriģējis Argentīnas latviešu kori, kā viesdiriģents arī Brazīlijas latviešu kori... 1969. gadā ar autora vāka metu un zīmējumiem tekstā iznāca Leonīda Slaucītāja ceļojumu impresijas “Sešos kontinentos” – tā ir saistoša, paša pieredzē un redzētajā, vērotajā balstīta grāmata, kura lieliski sniedz zināšanas ģeogrāfijā un pasaules zemju dažādībā. 1973. gadā izdota grāmata “Kādreiz un tagad” – stāstījumi par redzēto, sastapto, dzirdēto par zemēm pāri septiņām jūrām. Leonīds Slaucītājs trīs reizes nonāca Antarktīdā – 1951., 1955./1956. un 1957. gadā, kad “Argentīna mani aicināja par ekspedīciju ģeomagnētisko grupu vadītāju.” Pētnieciskās gaitas viņu aizveda uz dažādā, zemēm un kontinentiem, viņš pabijis Āfrikā, Ugunszemē, Indonēzijā, Indijā, Papua Gvinejā, Taizemē, Peru, Honkongā, Japānā, Filipīnās Dienvidāfrikas Republikā un daudz kur citur. Tāpēc ar interesi lasāmas viņa grāmatas, kurās atbalsojas paša redzētais. Tādi, lūk, jaunlaicenieša Leonīda Slaucītāja ceļi pasaulē. Un visam tam līdzās – solo dziesmas, kordziesmas, kas izpildītas latviešu dziesmu svētkos trimdā un Austrālijas Latviešu Kultūras dienās. Arī kompozīciju ieraksti, kas glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkā. Un Antarktīdas ainavas, kas iemūžinātas gleznās. Pārsteidzoši daudz viena cilvēka mūžā. Bet noslēgumā – dzejnieka Jāņa Veseļa (1896–1962) veltījuma dzejolis Leonīdam Slaucītājam: Ledainais dienvidu pols, zvaigžņu apmirdzēts, snauž, Gāles — teiksmainas pilis — klintīs šļūdoņus lauž. Vientulis stāvi, pētnieks, rāmo pakalnu dēls: Magneta adata trīc, iznirst pārdabīgs tēls... Vēro, kā Zemes lode, stariem apvīta, trauc. Klusuma klajums runā, drūmi puteņi kauc. Okeāns palsiem viļņiem jūrnieku tālēs nes; Baltijas jūrā. zvaigznēs liekamies — tu un es.  ("Laiks", 1955. gada 25 jūnijs)

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz stāsts par latviešu valodas attīstību 19. gadsimta vidū un otrajā pusē. Kas bija salīdzināmi vēsturiskā metode valodniecībā un kāds bija vācbaltiešu mācītāja Augusta Bīlenšteina devums šajā laikā? Raidījumā arī par divām Krišjāņa Valdemāra redakcijā tapušām vārdnīcām ar valodnieciski plašu piedāvājumu. 19. gadsimts ir laiks, kad par patstāvīgu zinātnes nozari veidojas valodniecība, šajā jomā strādā vairākas spilgtas personības, un sava loma ir arī vācbaltiešu mācītājiem. Vienu no viņiem - luterāņu mācītāju Augustu Bīlenšteinu - un viņa ieguldījumu latviešu gramatikā iepazīsim tuvāk. Vienlaikus 19. gadsimta otrā puse ir jaunlatviešu laiks, un, protams, arī viņiem ir loma latviešu valodas kopšanā, tostarp Krišjānim Valdemāram un viņa redakcijā tapušām vārdnīcām. Par gramatiku un par leksikogrāfiju šoreiz stāsts. Iepazīstina Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistiskas un baltistiskas nodaļas profesori Andra Kalnača un Pēteris Vanags.   Plašāk par tematu šeit:

Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Dr. art. Inese Žune. Emilis Melngailis 1901. gadā beidza Pēterburgas konservatoriju un pēc tam tur piecus gadus strādāja par mūzikas kritiķi lielākās vācu avīzes "St. Petersburger-Zeitung" redakcijā, pasniedzis privātstundas, spēlējis ērģeles un vadījis kori latviešu baznīcā, bet tad pēkšņi devies uz Vidusāziju, Taškentu, kur aizvadījis gandrīz 15 sava mūža gadus un strādājis par vācu valodas skolotāju kadetu skolā. Pats Melngailis par šo savu dzīves posmu rakstījis skopi, bet daudz vairāk par to var uzzināt no viņa pirmdzimtās meitas Lindas bērnības un jaunības atmiņām. (RTMM 217191; 217192  un 309533) Šīs atmiņas, kas bagātinātas arī ar citu ģimenes locekļu stāstīto, parāda, cik patiesībā grūts un sarežģīts jaunā komponista dzīvē bijis šis trimdas laiks. Nav skaidri zināms, ko Melngailis īsti sagrēkojies cara varas acīs 1905. gada revolucionārajos notikumos. Domājams, ka Orlova soda ekspedīcija viņu vajāja galvenokārt par neatļautas literatūras glabāšanu un  lasīšanu. 1905./1906. gada ziemā viņš kādu dienu pasta karietē ieradies vecāku rentētajās mājās Raunas "Marikalnā" ar smagiem koferiem. Tos novietojis istabaugšā, asarām acīs lūdzis vecākiem piedošanu un steigā devies prom. Domājams, ka koferos bijušas kādas toreiz aizliegtas grāmatas. Drīz vien mājā iebrukuši soda ekspedīcijas kazaki, kas veikuši kratīšanu un situši tēvu līdz asinīm, lai uzzinātu Melngaiļa atrašanās vietu. Vecāki samaksājuši lielu izpirkuma naudu, lai Emili neapcietina un neizsūta uz Sibīriju. Tā vietā viņam bijis ļauts doties trimdā uz Taškentu, bet aizliegts tur nodarboties ar mūziku. Aizbraukšana notikusi no vecāku lauku mājām 1906. gada jūlija beigās. Melngailis šai laikā jau bijis divkāršs atraitnis: Pēterpilī mirusi gan Lindas māte, igauniete Lēna Mirisepa (Mürisepp), gan arī dažus gadus vēlāk apprecētā krieviete Antoņina Lebedjeva, tāpēc Melngailim un viņa četrgadīgaijai meitiņai līdzi devusies komponista māsa Elīna Medne. Viņa garajā ceļā esot bijusi spiesta vairākkārt atrunāt Melngaili no domām par pašnāvību. Pa dzelzceļu sasnieguši Astrahaņu visi trīs ceļotāji tālāk devušies pa Kaspijas jūru ar aristokrātu izklaides kuģi. Tā kapteinis bijis komponista mātes brālis Valdemārs Mežaks, kurš Melngaili finansiāli atbalstījis studiju laikā. Kā samaksu par braucienu, kapteinis aicinājis Melngaili izklaidēt pasažierus maltīšu laikā kuģa ēdamzālē ar klavieru spēlēšanu. Sākumā jaunais dumpinieks protestējis un atteicies, bet vēlāk tomēr piekāpies un spēlējis pasažieru skaļā balsī pieprasītos krievu šlāgerus un dziesmas. Pirmais gads Taškentā pagājis visai pieticīgi. Darbs virsnieku skolā, kas dēvēta par  "Kadetu korpusu", bijis sešas dienas nedēļā no septiņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā un obligāts bijis arī dievkalpojuma apmeklējums svētdienās. Gandrīz visu mēnešalgu Melngailim bijis jānosūta gan V. Mežakam, gan vecākiem, lai tie baronam atmaksātu "Marikalna" māju rentes parādus. Tomēr viņam visgrūtāk bijis samierināties ar varas iestāžu aizliegumu nodarboties ar mūziku un būt mājās bez mūzikas instrumenta. Materiālais stāvoklis sāka pamazām uzlaboties tikai pēc tam, kad Melngailis nodibināja jaunu ģimeni, kas ļāva pamazām attīstīt arī savu saimniecību. Jau 1907. gada vasaras atvaļinājuma laikā Melngailis centās dabūt atļauju Latvijas apmeklējumam. Ar lielām grūtībām tas viņam arī izdodas, par iemeslu minot māsas pavadīšanu atpakaļ uz dzimteni. Tomēr bijis ar parakstu jāapliecina, ka viņš atgriezīsies un ceļojuma maršrutu nemainīs. Rīgā Melngailis iepazinies ar savu nākamo sievu, ļoti enerģisku jaunavu Annu Bērensi (1888–1938), kura strādājusi par pārdevēju grāmatveikalā. Skarbajos Taškentas apstākļos viņa spējusi kopā ar Melngaili izveidot un veiksmīgi vadīt ģimenes saimniecību. Pie tam desmit gados viņa laidusi pasaulē trīs dēlus un divas meitas. Katru gadu komponists ar nepacietību gaidījis vasaru, kad varbūt dabūs atļauju uz vienu mēnesi apciemot 4000 km tālo dzimteni, bet ne vienmēr to saņēmis. Piemēram, 1915. gadā Melngaili norīko par komandanta sekretāru 500 km attālajā Guļčas cietoksnī, uz kuru noslēgumā ved sarežģīts ceļš pa tuksnešainām un ledainām kalnu pārejām zirgu un kamieļu mugurā. Vīram līdz ceļo arī Anna ar pieciem bērniem. Šo grūto nedēļu atsver mēnesi garais atvaļinājums, kura laikā Melngailis pusslepeni pieraksta daudzas  kalniešu tautas melodijas. Naktīs viņš  atļaujas šo to dungot un spēlēt ar pirkstiem pa iedomātu klaviatūru. Top tautasdziesmu apdares un dažas oriģināldziesmas. Šos nošu rokrakstus komponists nav datējis, lai kontroles gadījumā  varētu attaisnoties, ka tie ir veci studiju laika uzmetumi. Laimīgs bijis kāds gadījums, kad skolas sarīkojumā augstdzimuša solista pavadīšanai uz klavierēm vajadzējis aizvietot saslimušu pianistu un skolas direktors, ģenerālmajors fon Kohs, kurš guvis izglītību arī Maskavas konservatorijas čella klasē, atcerējies par Melngaili. Nošu nav bijis, bet komponists tik krāšņi improvizējis pavadījumu, ka visi pēc tam par to vien runājuši. Paslepeni Kohs pēc tam uzaicinājis talantīgo mūziķi saspēlēt ar viņu  pa kādai čella sonātei. Vēlāk “godu izrādījis” arī ģenerālgubernators Samsonovs, kurš bez atlīdzības Melngailim atļāvis pasniegt  klavierstundas savai meitai. Attapīgais privātskolotājs to izmantojis, lai beidzot dabūtu atļauju klavieres turēt arī paša mājās. 1917. rudenī slēdza Taškentas "Kadetu korpusu” un turpmākos trīs gadus Melngailim pastāvīga darba vairs nebija. Lai nodrošinātu ģimenei iztiku, kopā ar ģimeni viņš iekopa vīnogu dārzu, turēja bišu dravas, piena lopus un šķirnes vistas. Šajā laikā viņš aktīvi darbojies arī Taškentas mūzikas dzīvē – organizējis korus, izveidojis simfonisko orķestri, kas pirmatskaņojis arī viņa komponēto simfonisko ainavu “Vakars Zilajā kalnā”. Arvien izvēršoties pilsoņu karam, Melngailis spiests aizsargāt savu ģimeni un saimniecību no dažādām apkārt klīstošām bandām. Tomēr bērni nereti ir liecinieki bandītu vardarbībai pret vecākiem. Laiku pa laikam patvērums ir četrus kilometrus attālais vīna dārzs ar kleķa būdiņu, kur Melngailis uzsācis darbu pie Musorgska operas “Boriss Godunovs”instrumentēšanas. Beidzot, 1920. gada 13. oktobrī komponists saņem atļauju kopā ar ģimeni un daļu iedzīves doties uz dzimteni. Pēc astoņu nedēļu gara un zaudējumiem pilna  ceļojuma gandrīz neapkurinātā preču vagonā 7. decembrī viņi sasniedz Rīgu. Dzīve bija jāsāk no jauna.

Stāsta vēsturnieks, Rakstniecības un mūzikas muzeja Mūzikas nodaļas ilggadējs vadītājs Elmārs Zemovičs. Kad gatavojāmies tagadējās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simtgades sagaidīšanai 2020. gadā, kopā ar profesoru Vilni Strautiņu apzinājām visus pūšaminstrumentu katedras pedagogus, kuri strādājuši akadēmijā kopš pašiem pirmsākumiem. Un viņu vidū – Jāzepa Vītola grāmatā par Latvijas konservatoriju no 1919. līdz 1929. gadam minēts tāds „S. Kovarskis.” Uzmeklēju, ka viņa vārds ir Sīmanis. Gadiem ejot, gan neko vairāk atrast neizdevās. Un tad ienāca prātā palūkoties, vai par viņu nav kas atrodams ārpus Latvijas. Un atklājās, ka Kovarsky alias Kovar! Izrādījās, ka Amerikā viņš ir ļoti pazīstams pedagogs, fagotists Simon Kovar, kurš dzimis, izrādās, Viļņā 1890. gadā. Viņš mācījies Pēterburgas konservatorijā vijoli pie Leopolda Auera. Bet tuvojās Pirmais pasaules karš, un, lai nebūtu jāiet karot, toreizējais Sanktpēterburgas konservatorijas direktors Aleksandrs Glazunovs ierosinājis viņam pāriet uz kādu pūšamo instrumentu. Izvēle krita uz fagotu. Pēc pāris gadu apmācības viņš pabeidza fagota klasi un 1920. gadā kopā ar māsu pārbrauca uz Latviju un šeit arī apmetās.  Uzgāju viņa vārdu arī "Grünwald Cafe" orķestrī, kas savulaik atradies pie tagadējā Valsts Mākslas muzeja Elizabetes un Valdemāra ielas stūrī. Tas bija ļoti grezns Cafe ar 10–12 cilvēku orķestri, un tā sastāvā minēts arī Kovarskis. Vēlāk viņš, acīmredzot, paņemts arī operas orķestrī un tā ticis pie pedagoga darba Latvijas Konservatorijā. Latvijas Konservatorijā, kā es konstatēju, viņam ir bijis tikai viens audzēknis. Iespējams, tolaik apstākļi bija diezgan grūti un peļņa no pedagoģiskā darba bija maza. Tāpēc Kovarskis devās no Latvijas projām uz Ameriku. Amerikā viņš uzreiz iekļuva Ņujorkas Filharmonijas orķestrī. Sākumā viņš tur spēlēja otro fagotu, bet pavisam drīz viņam tika piedāvāta arī fagotu grupas koncertmeistara vieta. Šajā orķestrī viņš nostrādāja ļoti ilgus gadus – no 1922. līdz 1949. gadam. Līdztekus viņu uzaicināja arī strādāt par pedagogu. Un līdz pat 1957. gadam (28 gadus) viņš bija fagota spēles skolotājs prestižajā Džuljarda Mūzikas skolā. S. Kovarskis bijis arī pedagogs Ņujorkas Kolumbijas universitātē, Kurtisa Mūzikas institūtā un Manhetenas mūzikas skolā, ar vārdu sakot, bija izcils pedagogs. Viņš arī sarakstījis vingrinājumu krājumu fagotam, kas vairākkārt izdots. Amerikā S. Kovarskis tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem pedagogiem, kurš izaudzinājis visu tā laika Amerikas fagotistu paaudzi. Lūk, tāds cilvēks kādreiz bija pirmais fagota klases pedagogs toreizējā Latvijas Konservatorijā. 

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sergejs Potapkins. Vērtējot situāciju Brazīlījā, sazināmies ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošo pētnieku Jāni Bērziņu, kurš šajā valstī daudzus gadus dzīvojis. Savukārt analizējot situāciju Senegālā, sazināmies ar žurnālistu Māri Puķīti, kurš dzīvo Gambijā. Pakistānas armija zaudē "kauju" tīmeklī Daudzi pasaules mediji, komentējot 8. februārī notikušās Pakistānas parlamenta vēlēšanas, norāda, ka to rezultāti esot visnepatīkamākie Pakistānas bruņotajiem spēkiem. Pakistāna ir viena no tām valstīm, kurās armija radusi tieši ietekmēt politiskos procesus. No septiņdesmit sešiem valsts pastāvēšanas gadiem trīsdesmit sešus pie varas tajā ir bijušas militāras huntas, un pēdējais šāds posms – ģenerāļa Perveza Mušarafa prezidentūra – beidzās 2008. gadā. Arī civilās varas periodos pakistāniešu politiķiem allaž nācies just militāristu smago roku sev uz pleca, un attiecību sabojāšana ar vīriem uzplečos nevienam no viņiem neko labu nesola. Kā apliecinājums tam var kalpot arī ekspremjera Imrāna Hāna, partijas „Pakistānas kustība par taisnīgumu” līdera, liktenis. Iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā Hāns, spilgts populists, kurš tobrīd baudīja armijas atbalstu, ar savu partiju ieguva vairākumu parlamentā un noformēja vienpartijas valdību. Bet jau drīz premjerministra un ģenerālštāba ceļi šķīrās, un 2022. gada aprīlī Hāns kļuva par pirmo premjerministru Pakistānas vēsturē, kurš zaudēja amatu parlamenta neuzticības balsojumā. Pagājušā gada maijā viņš tika arestēts un nu jau ir arī notiesāts par vairākām apsūdzībām – valsts noslēpumu izpaušanu, protokolāru dāvanu piesavināšanos un laulības likumu pārkāpšanu. Pēdējā no lietām pamatīgs cietumsods piespriests arī ekspremjera dzīvesbiedrei. Tā nu vēlēšanu procesā Imrāns Hāns varēja piedalīties no cietuma kameras, tomēr viņš tajā tiešām piedalījās, publiskojot savas uzrunas tīmekļa platformās un tādējādi apliecinot, ka armijnieku vara Pakistānā nav absolūta. Vēl viens mēģinājums nozīmīgi taranēt Hāna partijas priekšvēlēšanu kampaņu bija centrālās vēlēšanu komisijas lēmums liegt partijas kandidātiem startēt sarakstos ar vienotu partijas emblēmu, kas faktiski lika viņiem balotēties kā neatkarīgajiem kandidātiem. Par savu favorītu šajās vēlēšanās militāristi bija izraudzījušies Pakistānas politikas veterānu, trīskārtēju ekspremjeru un partijas „Pakistānas Musulmaņu līga” līderi Navazu Šarifu, kurš tikai pagājušogad atgriezās valstī pēc četrus gadus ilgas trimdas, kas sekoja notiesāšanai t.s. „Panamas dokumentu” atklātā rezultātā. Tomēr, jo tuvāk nāca vēlēšanu diena, jo aktīvāka izvērtās „Kustības par taisnīgumu” atbalstītāju mobilizācija sociālajos tīklos. Īsti nelīdzēja pat tīmekļa un mobilo sakaru pārtraukšana daudzos reģionos vēlēšanu dienā. Saskaņā ar oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem „Kustība par taisnīgumu” ieguvusi lielāko mandātu skaitu – 93 no 266; un, kā apgalvo kustības līderis Hāns, būtu ieguvusi vēl daudz vairāk, ja ne militāristu īstenotie rupjie rezultātu viltojumi. Navaza Šarifa „Musulmaņu līga” ierindojusies otrajā vietā ar 75 deputātu vietām. Trešajā ar 54 mandātiem ir centriski kreisā Pakistānas Tautas partija, kuru vada prominentās politiķu dinastijas atvase, bijušais ārlietu ministrs Bilavals Bhuto Zardari. Pēc vairāku dienu minstināšanās vakar sāka iezīmēties jaunās valdības aprises, proti, tas būtu Musulmaņu līgas kabinets, kuru atbalstītu Tautas partija un vairākas mazākas partijas, Tautas partijai gan neiekļaujoties valdībā. Imrāns Hāns šo vienošanos jau nodēvējis par „laupīšanu gaišā dienas laikā”. Demokrātijas nedienas Āfrikā turpinās Senegāla līdz šim tika uzskatīta par vienu no Rietumāfrikas stabilāk iesakņotajām demokrātijām, un ar šo reputāciju lepojušies arī valsts iedzīvotāji. Tāpēc, kad pagājušajā nedēļā republikas prezidents Maki Salls paziņoja, ka 25. februārī paredzētās vēlēšanas tiks pārceltas uz decembri, galvaspilsētas Dakāras un citu pilsētu ielās izgāja protestētāji, kuri iesaistījās sadursmēs ar drošības spēkiem. Līdz šim ziņots par trīs sadursmēs dzīvību zaudējušiem protestu dalībniekiem. Daudzi uzskata, ka prezidents nolēmis šādi pagarināt savu pilnvaru termiņu, kaut gan viņš pats apgalvo, ka tikai vēlas ļaut valstij nepieciešamo sagatavošanos. Var piebilst, ka 2012. gadā, kad prezidents Salls tika ievēlēts amatā, viens no viņa kampaņas vadmotīviem bija opozīcija iepriekšējam prezidentam Abdulajam Vadam, kurš bija iecerējis tikt pie trešā pilnvaru termiņa. Pašreizējais priekšvēlēšanu periods tiešām bijis satricinājumiem bagāts. Pamanāmākais opozīcijas kandidāts, blogeris Ūsmans Sonko jau vairākus gadus iesaistīts ilgstošās tiesvedībās, aizstāvēdamies pret arvien jaunām apsūdzībām. Šobrīd viņš atrodas apcietinājumā kopš pagājušā gada jūlija, apsūdzot par kūdīšanu uz nemieriem, sakariem ar teroristiskām organizācijām un valsts drošības apdraudēšanu. Sonko ir īpaši populārs jaunāko vēlētāju vidū, savukārt valsts politisko eliti, kā lēš raidsabiedrības BBC eksperts Nikolass Negoče, visvairāk biedējot viņa sludinātās idejas par saišu saraušanu ar agrāko koloniālo valdītāju Franciju, t.sk. atteikšanos no Rietumāfrikas franka – valūtas, kuru izmanto astoņas Āfrikas valstis un kura piesaisti eiro daļēji garantē Francijas valdība. Kā oficiālās varas atbalstītais kandidāts šobrīd tiek pozicionēts līdzšinējais premjerministrs Amadū Ba, kurš gan tiek raksturots kā neharizmātisks un, attiecīgi, nepopulārs. Vēl viens līdz šim diskvalificēts opozīcijas kandidāts ir kādreizējā prezidenta dēls Karims Vads, kurš tikai salīdzinoši nesen atteicās no Francijas dubultpilsonības, kas neļāva viņam pretendēt uz prezidenta amatu. Vēlēšanu datuma pārcelšana varētu ļaut viņam tajās piedalīties. Demokrātijas grīļošanās Senegālā jau atkal rāda, ka Rietumāfrika un Centrālāfrika, kas pamatā ir Francijas kādreizējie koloniālie valdījumi, piedzīvo līdzšinējās politiskās kārtības krīzi. Rietumāfrikas valstu ekonomisko apvienību, kura līdz šim uzskatīta par drošāko demokrātijas un kopīgas drošības politikas balstu reģionā, nule pametušas trīs valstis – Nigēra, Mali un Burkinafaso – kurās pēdējo gadu laikā pie varas nākušas diktatūras. Bolsonaro – nenotikušais diktators? Oktobrī Brazīlijā notiks šīs valsts 5570 vietvaru vadītāju vēlēšanas, kurās viens no galvenajiem varas pretendentiem ir bijušā prezidenta Žaira Bolsonaro Liberālā partija. Pēdējo dienu notikumi gan varētu būt mazinājuši partijas kandidātu izredzes. Pagājušonedēļ policija veikusi kratīšanas eksprezidenta un vairāku citu politiķu dzīvesvietās, pašam Bolsonaro konfiscēta pase, četri viņa līdzgaitnieki arestēti. Uz laiku ticis aizturēts arī Liberālās partijas priekšsēdis Valdemārs Košta Netu. Viņi tiek turēti aizdomās par to, ka pēc 2022. gadā notikušajās prezidenta vēlēšanās plānojuši sarīkot Brazīlijā militāru puču. Bolsonaro esot sacerējis uzrunu, kurā paziņotu par vēlēšanu rezultātu neatzīšanu, kā arī mēģinājis iesaistīt apvērsuma mēģinājumā militārpersonas un plānojis Brazīlijas Augstākās tiesas tiesnešu arestu. Bolsonaro, bijušais armijas kapteinis, pagātnē atļāvies visai nepārprotami paust simpātijas huntai, kura valdīja Brazīlijā no 1964. līdz 1985. gadam. Tas bija militāro diktatūru „zelta laikmets” Latīņamerikā, kad līdzīgi režīmi ilgāku vai īsāku laiku bija pie varas Argentīnā, Čīlē, Bolīvijā, Peru, Ekvadorā un vairākās citās valstīs. Šos laikus, kad režīma pretinieki tika masveidā arestēti, spīdzināti, vairāki simti nogalināti, prese, literatūra un māksla tika pakļautas cenzūrai, un sabiedrība kopumā – iebiedēšanai, atgriežamies negribētu redzēt arī tie mēreni labējie, kuri balsoja par Bolsonaro tāpēc, ka nevēlējās pie varas redzēt visai kreiso pašreizējo prezidentu Lulu da Silvu. Tagad, kā lēš analītiķi, paredzams Liberālās partijas popularitātes kritums šai elektorāta daļā. Daži līdzšinējie Bolsonaro līdzbiedri, kā Sanpaulu gubernators Tarsizio de Freitašs vai Minasžeraisas pavalsts gubernators Romeu Zema, jau demonstrējuši gatavību sadarboties ar saviem kreisajiem konkurentiem prezidenta Lulas da Silvas un viņa sabiedroto personā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz ielūkosimies leģendām apvītā jaunlatviešu izdevuma “Pēterburgas Avīzes” dzimšanā. Uzklausīsim, kāpēc avīzes vietējās valodās 19.gadsimta vidū kļuva arvien pieprasītākas, kāda bija to loma nācijas veidošanā un ar kādu spiedienu nācās saskarties Krišjānim Valdemāram trijos “Pēterburgas Avīžu” iznākšanas gados. “Pēterburgas Avīzes” – šo leģendām apvītā jaunlatviešu preses izdevuma vārdu ir dzirdējis vai ikkatrs, lai gan tas iznāca tikai trīs gadus – no 1862. līdz 1865.gadam. Tomēr tas sasniedza savam laikam iespaidīgu tirāžu un pamatīgi sašūmēja vietējo vācbaltiešu sabiedrību. Kāpēc “Pēterburgas Avīzes” kļuva par jaunlatviešu galveno laikrakstu, ko tās vēstīja un kādus nospiedumus atstāja tobrīd vēl topošajā latviešu sabiedrībā? Un kādu pamatu “Pēterburgas Avīzēm” ielika laikraksts “Mājas Viesis”? Par to raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsta vēsturnieki Vita Zelče un Gints Apals. 19.gadsimta vidus ir laiks, kad visā Eiropā aug pieprasījums pēc drukātā vārda vietējās valodās. Pirmais periodiskais izdevums latviešu valodā – “Latviešu Avīzes” iznāk jau 30 gadu un Krimas kara laikā piedzīvo lielu uzplaukumu, pārsniedzot četrtūkstoš eksemplāru tirāžu, kas tam laikam ir fantastisks rādītājs pat visas Krievijas impērijas kontekstā. Cilvēki lasa kara ziņas, sāk orientēties politikā un valstu savstarpējās attiecībās... Redzot biznesa iespēju, tirgū sāk ienākt jauni preses izdevumi. Pirmais ir “Pēterburgas Avīžu” priekšgājējs “Mājas Viesis”. Avīze, kurai pirmoreiz ir redaktors latvietis un kurā pirmoreiz runā tieši par latviešiem svarīgām sabiedriskām, kultūras un valodas lietām. Sākas latviešu nacionālās avīžniecības laiks. Ansis Leitāns ir dzejnieks, publicists, tulkotājs. Tas pats, kurš desmit gadus iepriekš ir iztulkojis tā laika dižpārdokli “Grāfa lielmāte Genoveva”, par ko stāstījām iepriekš šajā raidījumu ciklā, un vairojis popularitāti arī ar citiem tulkojumiem. Leitāns, kurš bērnībā smagi slimojis un pārsvarā izglītojies pašmācībā, kļūst par pirmo latviešu tautības periodiskā izdevuma redaktoru. Tieši viņa vadībā “Mājas Viesī” tiek iedibināts mūsdienīgs ziņu rakstīšanas stils, saka mediju vēstures pētniece Vita Zelče. “Mājas Viesim” rakstīja latviešu skolotāji, skrīveri, Tartu Universitātes studenti, viņu vidū – arī tobrīd dzimstošās jaunlatviešu kustības līderi Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Viņu raksti rada satraukumu un nepatiku vietējā vācu garīdzniecībā un aristokrātijā. Redaktora piekāpība un gatavība kompromisiem “latviešu lietās” aktīvākos autorus neapmierina un viņi aiziet. Un te arī nonākam pie stāsta, kāpēc tieši Pēterburgas, nevis kādas citas pilsētas avīzes. Laikraksta dibinātājs Krišjānis Valdemārs pastāvīgi dzīvo Pēterburgā no 1858. līdz 1867.gadam un strādā dažādos ierēdņa amatos Krievijas Impērijas ministrijās. Jau tobrīd klīst leģendas, ka Valdemāra idejas par jūrniecības reformu pamanījis cara brālis, kura pārziņā bija visas impērijas reformu plāni. Valdemāram sākotnēji izdodas panākt, ka viņš ir gan avīzes izdevējs, gan cenzors, bet viņa draugs un skolasbiedrs Juris Alunāns – avīzes redaktors. Pirmos mēnešus to var uzskatīt par brīvāko laikrakstu Krievijas impērijā. Naudu tā iznākšanai samet Pēterburgas latvieši. Tomēr, kā norāda vēsturnieks Gints Apals, arī savā tam laikam gana radikālajā liberālismā par neatkarīgu Latvijas valsti “Pēterburgas Avīzes” vēl nesapņo. Bet lielu lomu “Pēterburgas Avīžu” vēlākajā mērenībā noteikti spēlē fakts, ka Krišjānim Valdemāram savu gudri izkārtoto avīzes cenzora amatu ilgi neizdodas saglabāt. Galu galā 1865.gadā “Pēterburgas Avīzes” izput un Valdemārs ir spiests pārcelties uz Maskavu. Citiem laikrakstus izdot gribētājiem cara administrācija vairākkārt atsaka atļaujas, līdz tikai pēc vairākiem gadiem uz skatuves parādās cits nopietns spēlētājs – “Baltijas Vēstnesis” ar Bernhardu Dīriķi priekšgalā. Bet leģenda par “Pēterburgas Avīzēm” paliek. Ja vēlaties tās palasīt, vienkārši atveriet vietni “periodika.lv”, tur tās ir. Plašāk par projektu šeit:

Vēl Kronvaldu Atis nav pateicis vārdu ‘dzeja'. Vēl pirmie latviešu dziedāšanas svētki nav bijuši. Pie galdiem dzied dziesmas vāciski, bet kāds jauns cilvēks ar poētisku dvēseli un  pašapziņu – Juris Alunāns – tulko Gētes, Heines un Horācija pantus, visus kopā tos nosaucot par „Dziesmiņām”. Ir 1856. gads un Tērbatas izdevējam Lākmanam ir grūts uzdevums – nodrukāt „Dziesmiņas”, kur ir gan latīņu, gan vācu, gan krievu un grieķu burti, jo Juris Alunāns grib skaidrot latviešiem, kā Eiropas kultūrā svarīgi vārdi rakstāmi un izrunājami latviski. Jau vēlāk vācbaltiešu mācītājs Gustavs Braše šos pārdrošos un pašapzinīgos jaunos cilvēkus Tērbatā nosauks par jaunlatviešiem, kas gan vairāk domāts kritiski un ironiski, atsaucoties un „Jauno Vāciju” un baidoties arī no konkurences tulkojumos, bet vārds ir tik skanīgs un apaļš, ka pat mūsdienās tam nav arhaiskas skaņas. Kāpēc Jura Alunāna „Dziesmiņas” tiek uzskatīts par pirmo mākslinieciski augstvērtīgo pasaules dzejas klasikas antoloģiju latviešu valodā un ne tikai? Kāpēc Alunāna „Kāds vārds par latviešu valodu” uzskatāms arī par tā laika kultūras manifestu? – atbildes meklēju sarunā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli un vēsturnieku Mārtiņu Mintuaru. Latviešu studentu pēdas es meklēju – Tērbatā, Tartu universitātes muzejā kopā ar vēsturnieku Kenu Irdu. Krišjānis Valdemārs Tartu universitātē tiek minēts kā slavenākais latviešu students, kurš pie savas istabiņas durvīm pielika uzrakstu „Latvietis”. Diemžēl mēs nevaram īsti zināt, kura istabiņa tā bija, jo tā laika Tērbatas adrešu grāmata nav saglabājusies. Arī mūsu šodienas pašapziņai ir svarīgi Tērbatas studentu vārdi -  pirmais no Latvijas nākušais Jānis Reiters 17. gadsimtā tolaik Tērbatas Gustava Akadēmijā, tad 19. gadsimta vidū Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Krišjānis Barons, vēlāk Eduards Veidenbaums. Mūsdienas Tartu universitāte studē 39 Latvijas studenti (2022. gada dati).  Senajā universitātes bibliotēkas muzejā, kur šķiet, ka tev kāds ar skatienu seko un ieklepojas, Kens Irds stāsta par latviešiem Tērbatā un vairākiem universitātes sākumiem, jo universitātes likteni ietekmē varas un izglītības politika katrā no laikiem (zviedru, vācu, krievu) ,pie tam – Kens Irds uzsver, ka universitātei ir vismaz trīs sākumi. Kaut arī Gustavs Braše vēl nav teicis vārdu „jaunlatvieši”, vēsturiskais konteksts19. gadsimta vidū jau sola nacionālas pašapziņas un latviešu valodas manifestāciju. Jura Alunāna „Dziesmiņas” un apcerējumā „Kāds vārds par latviešu valodu” ir tā laika būtiskas zīmes. Literatūrzinātniece Māra Grudule Nacionālajā bibliotēkā uz sarunu atnāk ar ļoti „nolasītu” JuraAlunāna „Dziesmiņu” izdevumu, un atgādina, ka Juris Alunāns tolaik ir jauns cilvēks, kurš prasmīgi ir mācējis ne tikai tulkot un meklēt jaunas izteiksmes latviešu valodā, bet arī gudri „Dziesmiņas” salicis tā, lai caur pazīstamajām dzīru dziesmām nokļūtu arī līdz Horācijam. Un tā – jauns students Tērbatā Juris Alunāns, kurš ar pirmo piegājienu nemaz universitāte netiek, tulko, atdzejo un raksta.  Saglabājies daļējs krājuma „Dziesmiņu” manuskripts – klade, ko Indriķis Alunāns (Jura brālis) 1881. gadā dāvinājis Matīsam Kaudzītem. Vēlāk tā nokļuvusi Filologu biedrībā, mūsdienās Latvijas Universitātes Zinātniskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Bet „Dziemiņu” abas daļas atrodamas Latvijas Nacionālās bibliotēkas kopkatalogā, kā arī „Literārā mantojuma mazajā bibliotēkā” 20. gadsimta 80. gados ar Valijas Labrences  komentāru. Ir aizraujoši pēc katras atbildes atstāt atkal telpu jauniem jautājumus. Un mēs varam tikai iztēloties, kādu nacionālās pašapziņas vilni 19.gadsimtā izraisa Jura Alunāna dzejas un atdzejas krājums „Dziesmiņas”, kas pirmo reizi izdots 1856. gadā Tērbatā 500 eksemplāros par privātiem līdzekļiem. Par izcilākajiem J. Alunāna atdzejojumiem tiek uzskatīti Johana VolfgangaGētes (Johann Wolfgang Goethe) “Meža tēvs” un “Gājēja dziesma naktī”, Georga Hervēga (Georg Herwegh) “Dzīvība un nāve”, Ludviga Ūlanda (LudwigUhland) “Kapsēta” un “Pļāvēja”. Un , protams, Heinriha Heines „Laura”.  Plašāk par projektu šeit:

Bibliotēku uzplaukuma laiks 19. gadsimtā  – privāto un publisko bibliotēku triumfa gājiens. Par pirmo sabiedrisko bibliotēku latviešiem, par Krišjāņa Valdemāra dibināto bibliotēku Ēdolē un sastādīto grāmatu „300 stāsti” klausieties  raidījumā „Grāmatai pa pēdām”.   Šoreiz ielūkosimies bibliotēku vēsturē, uzzināsim, kādas pārmaiņas 19. gadsimtā skāra grāmatu krātuves. Pētīsim privātās un sabiedriskās bibliotēkas. Pakavēsimies pie pirmās latviešu pašu organizētās bibliotēkas Ēdolē. Uzmanības lokā būs arī kāda īpaša grāmata, proti, Krišjāņa Valdemāra pirmā sastādītā grāmata „300 stāsti”. Tiksimies ar divām ļoti zinošām grāmatniecības vēstures pētniecēm Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāju Kristīni Zaļumu un Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētnieci Janu Dreimani. Privātās un sabiedriskās bibliotēkas. Kristīne Zaļuma atgādina, ka jau 18. gadsimta beigas iezīmē bibliotēku uzplaukumu:  Kristīne Zaļuma pētījusi muižu bibliotēkas. 2023. gadā klajā nāca vēsturnieces monogrāfija „Vidzemes muižas un to bibliotēkas”,  (apkopotas ziņas,  dokumenti un attēli par muižu bibliotēku lomu Latvijas kultūras attīstībā trīs gadsimtu periodā.)   Janas Dreimanes pētījumu lokā ir sabiedriskās bibliotēkas, kā jau dzirdējām tās ir divu  veidu – publiskās un sabiedriskās. Tātad arī biedrību bibliotēkas, Latvijā vairāk pazīstam tās biedrības, kurām bija zinātnisks raksturs, piemēram, Kurzemes literatūras un mākslas biedrība, tai bija sava bibliotēka, Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrībai arī bija  bibliotēka. Turklāt bibliotēkas veidošana, kurā tiktu apkopota literatūra par Baltiju, bijis viens no svarīgākajiem biedrības uzdevumiem.   Kristīne Zaļuma, norāda, ka 19. gadsimts īpašs ar to, ka priekšā lasīšanu nomaina intīmāka lasīšanas prakse - vienatnē. Vēl  Kristīne pie lielajām 19. gadsimta pārmaiņām min apgaismojumu, jo sveces nomaina lampas un arī tas ietekmē iespēju, kad lasīt.   Krišjānis Valdemārs un bibliotēka. Valdemāru pazīstam galvenokārt kā Krievijas impērijas  (sevišķi Baltijas provinču) jūrniecības attīstības veicinātāju un nacionālās jūrniecības pamatlicēju, arī asu publicistu. Mazāk zināms viņa ieguldījums latviešu lasīšanas veicināšanā un bibliotēku dibināšanā, šoreiz šī darbības joma mūs interesē visvairāk. Jana Dreimane vispirms norāda, ka Krišjāņa Valdemāra uzskati bija ļoti raksturīgi 19.gadsimtam. Bibliotēka tika atklāta 1848.gada Lieldienās, to precīzi datējis  pats Valdemārs, un tā bijusi tik  iecienīta, ka nākamā gadā nauda bibliotēkas attīstībai  saziedota bez prasīšanas.    „300 stāsti” - Krišjāņa  Valdemāra pirmā sastādītā  grāmata. Grāmata ar krāsainu vāku un greznajiem burtiem nosaukumā  klajā nāca  1853. gadā Liepājā. 236 lappušu bieza un tā maksāja 42 kapeikas. Izdevējs nav zināms, bet finansētājs viens no turīgākajiem Liepājas tirgotājiem, vairāku kuģu īpašnieks un pazīstams filantrops Frīdrihs Hagedorns, juniors.       Valdemāra grāmatas pilnais nosaukums „300 stāsti, smieklu stāstiņi et cetera un mīklas/ ar ko jaunekļiem un pieaugušiem lusti uz grāmatām vairot gribējis K. Wodemar”. Tā bija pirmā latviešu lasāmgrāmata, kuras ievadā „Vārdi par grāmatām” autors formulējis galvenos uzdevumus, lai "viszemais nabaga zēniņš, ko pie mācības vedam, var, liels izaudzis, palikt par godātu vīru un darīt lielas lietas pasaulē; var daudz citus pievest pie gaismas un tā mūsu labos darbus pie bērnu bērniem vairot".   Savā pirmajā grāmatā Krišjānis Valdemārs izmantojis Vācu lasāmgrāmatas jauniešiem, ietvēris vācbaltiešu  mācītāju tekstus, latviešu autoru dzeju, arī pats savu dzejoli „Ganu dziesma”. Grāmatu izvēle bibliotēkās nebija liela, ne katra grāmata, kas iznāca latviešu valodā nonāca bibliotēkās, to ietekmēja arī stingrā cenzūra Krievijas impērijā. Jana Dreimane min veidu, kā nabadzīgo lasītāju turēt uzraudzībā: 2020. gadā LNB tika sarīkota plaša izstāde „Neredzamā bibliotēka”,  tajā bija iespēja ikvienam paviesoties 18. -19.gadsimta sabiedrisko un privāto bibliotēku vēsturisko interjeru rekonstrukcijās, atklāt kolekciju unikalitāti un uzzināt par cilvēkiem, kas tās veidojuši. Savukārt cieši saistīta ar mūsu šīsdienas tēmu par grāmatniecības vēsturi un bibliotēkām  ir ceļojošā izstāde „Krišjāņa Valdemāra „300 stāsti” un to atbalsis latviešu kultūrā”. Izstāde skatāma Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas skatlogos un ir veltīta Valdemāra „300 stāstiem”, kas izdoti pirms 170 gadiem.  Jana Dreimane ir viena no izstādes veidotājām Kad izstādes ekspozīcijas laiks Liepājā būs beidzies, Jana Dreimane aicina pieteikties citām bibliotēkām uz šo izstādi,  jo pavisam drīz 2025.gadā svinēsim Krišjāņa Valdemāra  200.-to jubileju. Nobeigumam Kristīnes Zaļumas atziņa un vēlējums.         

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons   Tās ir "Lichtenthal" tāfelklavieres, kas ir mūzikas instruments ar taisnstūrveida korpusu, kurā stīgas novietotas perpendikulāri un krusteniski klaviatūrai un tās ir aprīkotas ar diviem pedāļiem. Šīm tāfelklavierēm raksturīgs dabīgs, dinamiski un tembrāli vienveidīgs, kā arī pustoni zemāks skanējums nekā mūsdienu klavierēm. 19. gs. vidū Sanktpēterburgā radīto "Lichtenthal" tāfelklavieru autors ir viens no vistalantīgākajiem beļģu izcelsmes klavieru būvētājiem – Hermanis Lihtentāls (Hermann Lichtenthal, 1795-1853). Izcilais meistars slavu, atpazīstamību un mūzikas cienītāju apbrīnu ieguvis Briselē, izgudrojot īpašas klavieres "piano-viole", kuras tika radītas, iedvesmojoties no Leonardo Da Vinči (1452-1519) skicēm. Šādas klavieres savā īpašumā iegādājās Beļģijas karalis Leopolds I (1790-1865). 1835. gadā Briseles izstādē "Exposition nationale du Royaume de Belgique" žūrijas komisija astoņiem Hermaņa Lihtentāla izstādītajiem mūzikas instrumentiem piešķīra zelta medaļu. Viņa būvētie instrumenti izcēlās ar konstruktīvo novatorismu, nevainojamu kvalitāti un izcilu skanējumu. Turpinot savas gaitas Sanktpēterburgā 1840. gadā, Hermaņa Lihtentāla klavieru kvalitātes apbrīnotāju skaits tikai auga. Ungāru komponists Ferencs Lists (1811-1886), viens no lielākajiem romantisma pārstāvjiem, nevēlēdamies spēlēt uz citu ražotāju klavierēm, uz saviem klavierkoncertiem vienmēr veda līdzi "Lichtenthal" klavieres. 1853. gadā "Lichtenthal" uzņēmums Maskavas izstādē tika novērtēts ar sudraba medaļu un citiem apbalvojumiem. Jānis Kalniņš, viens no labākajiem ērģeļu un klavieru restauratoriem Latvijā, atzīmē, ka ievērojamais, Tīringē dzimušais, klavierbūvētājs Johans Treselts (Jochann Christian Nicolai Tresselt, 1823-1883), kuram bija savs klavierbūves uzņēmums tepat Latvijā, Rīgā, ir Hermaņa Lihtentāla skolnieks. Treselta agrīnie instrumenti ir ļoti līdzīgi "Lichtenthal" klavierēm gan konstruktīvi, gan arī skanējumā. Līdz ar to Hermanis Lihtentāls ir ļoti nozīmīgs meistars Latvijas klavierbūves attīstības kontekstā. Jāpiebilst, ka saglabājušies "Lichtenthal" instrumenti ir uz roku pirkstiem saskaitāmi, pašlaik nav zināmas nevienas "Lichtenthal" tāfelklavieres, kuras būtu spēlēšanas kārtībā. Kopš 1986. gada, kad šīs retās un nenovērtējamās tāfelklavieres Talsu novada muzejs iegādājās Valdemārpilī, tās klusi noslēpušās tika jaunatklātas muzeja saimniecības šķūnīti. Pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonds atbalstam un muzeja apmeklētāju un atbalstītāju ziedojumiem, uzsākts un tuvojas noslēgumam klavieru restaurācijas process, lai pēc daudziem gadiem klusuma varētu priecēt ne tikai ar savu vizuālo daiļumu, bet arī ar savu īpašo "Lichtenthal" klavieru skaņu. Talsu muzeja tāfelklavieres ir jau ar pilno klaviatūras apjomu – 85 taustiņi. Stīgas izvietotas krusteniski, pie tam ļoti neparasti, ka diskanta stīgas ir perpendikulāri korpusam, kas ļauj iebūvēt arī kreiso pedāli, kurš pārbīda klaviatūru. Jāatzīmē, ka tāfelklavierēm kreisais pedālis ir ļoti liels retums. Basa stīgām ir dzelzs tinums, tievākajām – misiņa, kerns un diskanta stīgas – tērauda. Virbuļi kvadrātiski. Rāmis sastāv no lietām ķeta detaļām, kuras ir saskrūvētas. Rāmja detaļas krāsotas melnā krāsā. Angļu mehānika, basa āmuriņiem uzlīmēta filca kārta, diskanta āmuriņi tikai ādas. Taustiņu uzlīmes no ziloņkaula, pustoņu taustiņiem melnkoks. Korpuss no masīvas priedes koksnes; korpuss un vāki finierēti ar palisandra nažfinieri. Firmas nosaukums ar vinjetēm uzklāts zeltīšanas tehnikā ar tam sekojošu pulēšanu. Kājas astoņstūrainas, ar apaļām konsolēm; pedāļa lira ar diviem pedāļiem.

Stāsta juridisko zinātņu doktore un zinātniskās monogrāfijas "Latvijas valsts apbalvojumi: vēsturiskā izcelsme un tiesiskais regulējums" autore Sintija Stipre Vēstures pētnieki uzskata, ka armijas virsnieku un kareivju paaugstināšanas un apbalvošanas jautājums jaunizveidotajā Latvijas armijā tika risināts jau no pirmajiem tās pastāvēšanas mēnešiem. Sākoties Latvijas Brīvības cīņām, jau 1919. gada sākumā Ziemeļlatvijas brigāde bija ieteikusi radīt kara nopelnu apbalvojumu un saukt to par Imanta ordeni. Ņemot vērā armijā valdošo viedokli un atzīstot vajadzību nodibināt Latvijā Kara ordeni, Pagaidu valdība 1919. gada 20. septembra sēdē uzdeva Apsardzības ministrijai saziņā ar Ārlietu, Iekšlietu un Tieslietu ministriju izstrādāt attiecīgu apbalvojuma statūtu projektu un iesniegt to Pagaidu valdībai. Ar apsardzības ministra pavēli tika izveidota Kara ordeņa statūtu izstrādes komisija, kas saņēma priekšlikumus ne vien no iesaistītajām ministrijām, bet arī no atsevišķām personām, kuras vēlējās piedalīties Latvijas pirmā ordeņa izveidē. Statūtu sagatavošanas komisija pulkveža Ziediņa vadībā strādāja līdz 1920. gada martam, kad apbalvojuma statūtus atzina par gataviem. Sākotnējie priekšlikumi saukt ordeni lībiešu karotāja Imanta vai leģendārā zemgaļu virsaiša Viestura vārdā sakņojās latviešu tautas varonīgajā pagātnē. Taču Bermonta-Avalova armijas padzīšana no Rīgas 1919. gada novembrī bija kā simboliska Lāčplēša uzvara pār Melno Bruņinieku, tādēļ par godu šai uzvarai jaundibināmajam apbalvojumam tika dots Lāčplēša vārds. Lāčplēša Kara ordeņa idejas autors ir toreizējais Latvijas armijas virspavēlnieks pulkvedis Jānis Balodis. Ordeņa statūtu projektu izstrādāja Kalpaka bataljona kapteinis, vēlākais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alberts Stalbe. Interesanti, ka Lāčplēša Kara ordeņa statūtu pamatā ir Krievijas Impērijas Svētā Jura ordeņa statūti. No Svētā Jura ordeņa statūtu 1913. gada redakcijas tika aizgūta Lāčplēša Kara ordeņa statūtu struktūra un vairāki būtiski pamatprincipi, piem., apbalvošanu uzsāk no zemākās ordeņa šķiras; apbalvošanai izvirza apbalvojamā tiešais komandieris; pats kareivis nevar lūgt sevi apbalvot; apbalvošanas jautājumu galīgi izšķir ordeņa dome, kas sastāv no septiņiem ar augstāko ordeņa šķiru apbalvotajiem kavalieriem; ordeņa zīmes piešķir bez maksas utt. Tāpat statūtos tika pārņemts princips, ka kara ordeņa zīmi “nekad nenoņem”, t. i., to nēsā gan ikdienā, gan svētkos, arī pie virsdrēbēm. Vienlaikus abu ordeņu statūtos bija arī vairākas atšķirības. Piem., Svētā Jura ordeņa statūtos bija 115 punkti, kuros uzskaitīti nopelni, par kuriem var apbalvot ar šo ordeni, bet Lāčplēša Kara ordeņa statūtos tādu bija tikai 60. Taču galvenā atšķirība bija apbalvojamo personu loks. Ar Svētā Jura ordeni varēja apbalvot tikai virsniekus, bet Lāčplēša Kara ordeņa statūtu 5. punkts noteica, ka "Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera godu var piešķirt visiem Latvijas armijas un bijušo strēlnieku pulku karavīriem, neievērojot ieņemamo stāvokli, bet skatoties tikai uz viņu nopelniem." Konkursā par Lāčplēša Kara ordeņa dizainu ar saviem priekšlikumiem piedalījās daudzi jaunie un tolaik jau atzītie mākslinieki. Konkursam tika iesniegtas vairāk nekā 100 skices. Apkopot saņemtos zīmējumus un izstrādāt galīgo ordeņa dizainu Ordeņa statūtu izstrādes komisija uzticēja pieaicinātajam māksliniekam Jānim Aleksandram Libertam, kurš konkursam bija iesūtījis arī savus zīmējumus un iesniedzis ordeņa statūtu projektu. Vadoties no iesniegtajām skicēm, Liberts sākotnēji izstrādāja 50 ordeņa zīmju variantus, bet vēlāk komisijas un likumdevēja izvērtēšanai nodeva tikai 10 zīmējumus dažādās krāsu kombinācijās, no kuriem komisija izvēlējās to variantu, kuru pazīstam mūsdienās. Ir pamats uzskatīt, ka Lāčplēša Kara ordeņa krusta formas autors ir gleznotājs Valdemārs Tone. Pirmo Lāčplēša Kara ordeņu paraugi tika kalti Francijā, bet paši ordeņi izgatavoti Latvijā. Lai gan odeņa statūti nenoteica, no kāda materiāla darināmi apbalvojumi, ordeņa III šķira tika kalta no bronzas ar kapara piejaukumu vai arī no sudraba. Ordeņa otro šķiru izgatavoja tikai no sudraba. Lai gan ordeņa pirmās šķiras zīmes bija iecerēts veidot no zelta, reāli tās kala no sudraba. Arī ordeņa I šķiras krūšu zvaigzne bija gatavota no sudraba, bet tās centrā atradās mazs, no tīra zelta darināts Lāčplēša Kara ordeņa medaljons. Vietējie ordeņi tika numurēti, bet ārvalstniekiem pasniegtajiem Lāčplēša Kara ordeņiem numuru nebija. Pirmie 288 Lāčplēša Kara ordeņi tika pasniegti 1920. gada 11. novembrī – Lāčplēša dienā – svinīgās parādes laikā Esplanādē, Rīgā. 11.novembris ordeņa statūtos bija noteikts kā ordeņa svētku diena. Sākotnēji apbalvotajiem pasniedza tikai Lāčplēša Kara ordeni un tā apliecību, bet sākot ar 1922. gadu – arī mākslinieka Riharda Zariņa zīmēto ordeņa diplomu. Laikraksta "Valdības Vēstnesis" 1922. gada 15. novembra numurā bija publicēts paziņojums, ka ir izgatavoti pirmie ordeņa diplomi līdz 1155. numuram, un apbalvotās personas tika aicinātas tos saņemt ordeņa domes kancelejā. Katrā ordeņa diplomā bija īsi aprakstīts apbalvotās personas varoņdarbs. Pēdējie Lāčplēša Kara ordeņi tika pasniegti 1928. gada 11. novembrī Liepājā. Pavisam kopā ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvotas 2073 personas. Visjaunākajam Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim - karavīram Fricim Fridriham Brikmanim varoņdarba veikšanas brīdī bija tikai 14 gadu, bet vecākajam – brīvprātīgajam Fricim Liepiņam – 56 gadi. Apbalvoto vidū bija arī 3 sievietes.  

Ir vasaras saulgriežu laiks, un tāpēc arī mēs raidījumā aplūkojam būtisku svētku sastāvdaļu - gan mūsdienās, gan jo īpaši mūsu senčiem -, un tās ir tautasdziesmas. Augsta tikumība, garīgās vērtības un atbilžu meklējumi uz fundamentāliem jautājumiem - tas ir latviešu dainu centrālais kodols. Kāda loma un vieta šajā mantojumā ir nerātnajām tautasdziesmām? Kad tās radušās un kādam mērķim kalpojušas, kad dziedātas un vai runa ir tikai un vienīgi par erotiku, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "No zinātniskā viedokļa pētot folkloru vai dainas, būtu korekti, ja atsevišķa nerātno dainu sējuma nebūtu. Tikpat labi atsevišķā sējumā varēja izdalīt dainas, kurās pieminēti ēdieni," vērtē Valdis Muktupāvels. Sabiedrības uzstādītie tikumiskie cenzori ietekmējuši zinātni. Krišjānis Barons zināja, ka cenzors neļaus publicēt šādu 6. dainu sējumu. "Kad izlasa vienā sējumā atsevišķi, pazūd to dainu konteksts. Savā kontekstā mūsdienu morāles un ētikas pārņemtam cilvēkam tās nešķistu ikdienas normatīvai uzvedībai neatbilstošas. Pārsvarā iekļāvās ikdienas dzīves ritumā, kur dabisks ir viss, kas ir ap cilvēku. Tās dainas dzīvē ir klātesošas, kaut kādā situācija lietotas, neizceļot īpaši, arī uzmanība nebija tik ļoti pievērsta," skaidro Valdis Muktupāvels. Galvenās situācijas, kur šīs dainas parādījās bija apdziedāšanās kāzas, Jāņos un pēc talkas. Lielākoties mirkļos, kad mazu bērnu jau vairs nav klāt. "Kāpēc tādas dainas bijušas? Cilvēkiem, dzīvojot tradicionālajā kultūrā, tieksme izklaidēties, konstruēt, veidot, būt radošiem ir bijusi klāt un izpaudusies. Arī rotaļāšanās. Varbūt rotaļāšanās ar vārdiem, ar zīmēm, ar simboliem arī ir tās dzīves daļa, tā varēja veikt to pašu funkciju, ka tagad cilvēki skatās kaut kādu seriālu. Tur šāda seriāla funkcijā bija asprātības demonstrēšana, liekot kopā kaut kādus tēlus, tostarp erotiskos un seksuālos tēlus, izveidot "izklaides vakaru". Kāpēc ne," tā Valdis Muktupāvels. Pirmie dainu pieraksti Pirmais latvieša izdotais tautasdziesmu krājums bija nodrukāts kirilicā. Tas notika 1868. gadā Vilņā. Kā notika tautasdziesmu pierakstīšana un kā speciālisti varēja noteikt, ka dainu vācējs kādai dziesmai pats veicis, tā teikt, uzlabojumus, stāsta folkloras pētniece Māra Vīksna. Es, puķite, tevis dēļ, Dažu nakti neguleju, Nokaveju miegu savu, Noskraidiju kumeliņu. Tādu tautasdziesmu  savulaik pierakstījis Kabiles mācītājs Georgs Bitners. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētniece un fondu glabātāja, filoloģijas doktore Māra Vīksna norāda, ka, skatot tautasdziesmu  vākšanas un pierakstīšanas vēsturi, pirmie celmlauži bija vācbaltu mācītāji, zināmākais no viņiem  folkloras pētnieks un  valodnieks  Augusts Bīlenšteins. Kad jau vēlāk šo tautas garamantu apzināšanā un apkopošanā iesaistījās tautas mūzikas vācējs Jānis Cimze, tad jaunlatvieši Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons, lai cik paradoksāli neizklausītos, bet pirmais tautasdziesmu izdevums, ko veica Jānis Sproģis Viļņā, bija rakstīts slavu burtiem, jo tas notika laikā, kad pēc poļu dumpja pastāvēja latīņu drukas aizliegums. Pateicoties dzejniekam, tulkotājam, publicistam un folkloras pētniekam Fricim Brīvzemniekam, kā Māra Vīksna raksta grāmatā par folkloras vākšanu "No  Dainu skapja līdz "Latvju dainām"", tad Fricis Brīvzemnieks ir atzīstams kā latviešu folkloristikas pamatlicējs.  Žužu, žužu, lāča lelle, Kas tev kāra šūpulit'? Man uzkāra tēvs māmiņa Priežu balku istabâ. Šo tautasdziesmu pierakstījis pedagogs, literāts un folkloras vācējs Kārlis Kreims, kurā, kā norāda Māra Vīksna, ir jaušams paša autora uzlabojums. Viņa skaidroa, ka par dziesmas pierakstītāja dzejiskajām dotībām un tieksmēm liecina tas, ka dziesma ir tikai vienā variantā. Un var arī redzēt, ka dziesmas neietilpst  savā kanonā, savā ritmā un tajās ir kas pielabots. Arī Minna Freimane rīkojusies līdzīgi - tautasdziesmas "dzejiski uzlabojusi".

Arvien biežāk medijos parādās ziņas, kas rada trauksmi par drošību daudzdzīvokļu namos. Pagājušā gadā iebruka bēniņu pārsegums namā Bolderājā, nācās evakuēt iedzīvotājus. Šogad satrauca ziņas par plaisām namā Valdemāra ielā, ir arī bažas par brūkošiem balkoniem, par ko raksta kolēģi. Nesen dzirdējām, kā Rīgas dome aicina pamest iedzīvotājus kādu māju Ventspils ielā, jo tas ir kļuvis pārāk bīstams dzīvošanai. Visas šīs ziņas liek aizdomāties par to, kas notiek ar mūsu dzīvojamo fondu? Daudzas mājas ir vecas, un dzīvokļi, kā zināms, pieder dažādiem īpašniekiem, bet namu uzturēšanā investēts netiek. Neviens, protams, negribētu piedzīvot traģēdiju, ja kāds nams sabrūk un iet bojā cilvēki. Bet ko tad darīt, ja īpašnieki par savu un apkārtējo drošību nerūpējas, jo nav nedz naudas, nedz arī saprašanas, nedz spējas vienoties kaut ko lietas labā darīt.  Varbūt tur vairs neko nevar saglābt, mēs tikai nezinām par to. Cik daudz pārējiem ir jānoskatās no malas, sak', tā nav mūsu problēma, vai arī kaut kas lietas labā tomēr ir beidzot jādara? Krustpunktā diskutē Ekonomikas ministrijas Mājokļu departamenta direktors Mārtiņš Auders, "Civinity" grupas Dzīvojamo ēku pārvaldīšanas nodaļas vadītājs Gatis Roze, "Selectum home" apsaimniekošanas uzņēmuma valdes loceklis  Valters Balakleitis un "Jurisconsultus" attīstības vadītāja Zanda Zariņa.  

Literatūrzinātnieks, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs Apzīmējums "ģeniālais latviešu rakstnieku pāris", attiecinot to uz Aspaziju un Rūdolfu Blaumani, pieder vācbaltiešu dzejniekam Viktoram fon Andrejanovam, kurš 1895. gadā publicēja rakstu par latviešu literatūru laikrakstā "Berliner Tageblatt". Aspazija jau bija satikusies ar Raini, tobrīd laikraksta "Dienas Lapa" redaktoru, taču rakstniecībā Raiņa vārds vēl nebija izskanējis. Savukārt Aspazijas un Blaumaņa talants bija ievērots, un viens no pirmajiem to uzsvēra tieši Andrejanovs. Jau 1893. gada pavasarī viņš bija publicējis veltījumu dzejā "Rūdolfam Blaumanim" (An Rudolf Blaumann), iesakot rakstnieka­m domāt par vēl plašākiem, pravietiskiem mākslas mērogiem. Blaumanis arī Aspaziju ieveda Viktora fon Andrejanova salonā. 1895. gadā, kad Andrejanovs ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Vācijā, apcerēs par latviešu literatūru viņš abus rakstniekus izcēla īpaši. Aspazija un Rūdolfs Blaumanis iepazinās 19. gadsimta 90. gadu pirmajā pusē, laikā, kad viņi abi bija cieši saistīti ar Rīgas Latviešu biedrību un tās atbalstīto Rīgas Latviešu teātri. Blaumanis 1893. gada rudenī apmeklēja savas lugas "Pazudušais dēls" mēģinājumus Pētera Ozoliņa režijā, un teātrī sastapās ar Aspaziju, kuru gan nemaz neievēroja, jo tobrīd vēl nepazina. Uzzinājis par šo alošanos, Blaumanis steidzās pārpratumu labot. Izrādījās, ka viņi ar Aspaziju ir apmetušies vienā un tajā pašā namā Dzirnavu un (tagadējās) Krišjāņa Valdemāra ielas stūrī, kur Blaumanis īrēja istabu, savukārt Aspazija dzīvoja kopā ar aktrisēm, māsām Olgu un Mariju Ezerlaukām. Viņu dzīvoklī arī notika abu rakstnieku pirmā tikšanās un garāka saruna, kādas vēlākajos gados kļuva visai regulāras. Aspazija jau krietni iepriekš, 1888. gadā, Rīgas Latviešu teātrim bija iesūtījusi lugu "Atriebēja", kas tā arī netika uzvesta cenzūras aizlieguma dēļ. No teātra skatuves Aspazijas rakstītais pirmo reizi izskanēja divas dienas pēc Blaumaņa lugas "Pazudušais dēls" pirmizrādes. 1893. gada 9. novembrī tika atzīmēta Rīgas Latviešu teātra divdesmit piecu gadu jubileja, un sacerēt šī sarīkojuma prologu bija uzticēts tieši Aspazijai. Viņas rakstītā spožums pārsteidza un apbūra skatītājus. To bez šaubīšanās uzsvēra arī Blaumanis, kurš rakstīja: "Nekad agrāk – atskaitot [Šekspīra] "Vasaras nakts sapņa" izrādi – no latviešu teātra skatuves nav skanējuši tik daiļskanīgi, cildena patosa spārnoti un skaistu tēlu un domu pārpilni panti! Mēs domājam, ka neierindosimies viltus praviešu skaitā, pareģodami jau šodien, ka šī dzejniece aicināta nākotnē radīt nozīmīgus darbus!" Divus mēnešus vēlāk, 1894. gada 19. janvārī, notika Aspazijas lugas "Vaidelote" pirmizrāde, par kuru Blaumanis vēstulē Andrievam Niedram rakstīja, ka to pavadījuši “nedzirdēti panākumi". Nākamajā, 1895. gadā, laikrakstā "Dienas Lapa" risinājās dialogs dzejā starp Aspaziju un Blaumani par dzejnieka uzdevumiem. Netiešas atskaņas no tā jūtamas arī 1899. gadā, kad Blaumanis Aspazijai kā dāvanu Ziemassvētkos pasniedza savu un Andrieva Niedras kopīgi veidoto dzejas krājumu "Ceļa malā" ar ierakstu: "Elzai Pliekšan. Gefühl ist alles..." ("Jūtas ir viss"). Šis ieraksts atklāj arī Blaumaņa darbos, tostarp īsi pirms tam godalgotajā novelē "Purva bridējs" svarīgu tēmu, un ir tapis laikā, kad Aspazija kopā ar Blaumani strādāja Pētera Zālīša vadītajos izdevumos – laikrakstā "Dienas Lapa" un "Mājas Viesis", kā arī "Mājas Viesa Mēnešrakstā". 1901. gadā Blaumanis no darba Zālīša izdevumos aizgāja, tomēr jau drīz aicināja Aspaziju iesūtīt darbus laikrakstam “Pēterburgas Avīzes”, kurā bija sācis strādāt. Aspazijas dzejolis publicēts jau šī laikraksta parauga numurā. Pēterburgā Blaumanis rūpējās arī par Aspazijas lugas “Vaidelote” izrādīšanu 1902. gadā. Savukārt 1904. gadā, viesodamies pie Raiņa un Aspazijas Jelgavā, Blaumanis noklausījās dzejas drāmas "Sidraba šķidrauts" pirmos trīs cēlienus autores lasījumā, būdams patiesā sajūsmā par lugu. Aspazijai rakstītā vēstulē Blaumanis uzsvēra: "Latviešu dramatiķu kronis Jums šim brīžam galvā." "Sidraba šķidrauta" izrādē Jaunajā Latviešu teātrī Rīgā 1905. gada sākumā, apbrīnodams dzejnieces melno, ar mežģīņu ziediem nošūto kleitu (par kuru Rainis ir bijis samulsis), Blaumanis esot izsaucies: "Jūs jau, Pliekšān kundze, izskatāties kā īsta zvaigžņu karaliene!" Savukārt šī paša gada 24. aprīlī viņai veltītā sarīkojumā Jelgavā Aspazija lasīja savu agrāk sarakstīto dzejoli "Rūdolfam Blaumanim", tā vēlreiz uzsverot saikni abu autoru starpā. Attiecības ar Blaumani dzejniecei saglabājās visai ciešas līdz pat Aspazijas un Raiņa bēgļu gaitām un trimdai Šveicē pēc 1905. gada revolūcijas sagrāves. 

"Bīstams" is the word of the week as Otto and Joe sit down to discuss major issues of the week, such as the partial closing of K. Valdemāra iela in Rīga due to buildings in dangerous condition, the conceptual approval of mandatory military service by Saeima, the postponement of mandatory eID cards until 2031, Joe Biden's surprise visit to Ukraine, and much more! Theme song "Mēs esam ārzemnieki" by Aarzemnieki, used with permission Closing theme song: Think Tank by Audionautix audionautix.com​ Creative Commons — Attribution 3.0 Unported — CC BY 3.0 Free Download / Stream: bit.ly/_think-tank​ Music promoted by Audio Library youtu.be/mbV9t1Z0rA8

ASV prezidents Baidens ieradies negaidītā vizītē Kijivā. Ukrainas parlamenta vicespīkere pateicīga par Latvijas nenogurstošo palīdzību. Valdemāra ielā saplaisājušā nama īpašnieki plānoja nostiprināšanas darbus Rīgas namu apsaimniekotājs: Ļoti daudzi māju īpašnieki vēršas ar līdzīgām problēmām kādas bijušas evakuētajās mājās Valdemāra ielā Var sākt pieteikties jauniešu Saeimai.

Stāsta vēsturnieks un ērģelnieks Dāvis Beitlers Nu, kas gan varētu būt kopīgs divām tik atšķirīgām celtnēm, kurās mājo tik dažādas iestādes?! Ja zinām, ka "Rīdze" mīt senā ģimnāzijas ēkā Rīgā, bet neiztēlojamies abu namu – skolas un baznīcas – stilistiku, iespējams, pieļausim – droši vien stils vai varbūt arhitekts! Bet varbūt skolā mācījies kāds no Bērzes? Tomēr atbilde negaidīta – ērģeles! Tas jo neierastāk tamdēļ, ka "Rīdzei" un Bērzes baznīcai pulkā varētu pieaicināt vēl Zaubes dievnamu Cēsu novadā, Ugāli un Āgenskalnu. Un tas viss – stāstā par vienu konkrētu instrumentu, nevis stilu, būvētāju, darbnīcu vai faktu, ka šīs vietas saistās ar ērģelēm! Turklāt stāsts ir par kārtīgām ērģelēm, ne pozitīvu jeb mazām, pārvietojamām ērģelītēm! Protams, stāstā viss pakļaujas taustāmās laiktelpas likumiem, un dažādās vietās vienlaik šis instruments nav atradies – tam liktenis vienkārši vēlējis daudz ceļot. Daudz citu tādu ērģeļu Latvijā nebūs viegli atrast, jo parasti mūzikas instrumentu karaliene piedzimst vienai telpai un varbūt tikai reizi mūžā – vēsturisku apstākļu, estētiskās gaumes vai draudzes kaprīžu dēļ – maina mājasvietu. Tiesa, ir izņēmumi. Rīgas-Bērzes ērģelēm naskās ceļošanas ziņā uz papēžiem min vēsturiskās Rīgas Anglikāņu dievnama ērģeles, kas padomju laikā aizceļoja uz Ķemeriem, bet nu, liekas, atradušas vietu Pūrē, kā arī Mežmuižas dievnama (Augstkalnē) vēsturiskais instruments, kurš paceļojis pa Lietuvu un noenkurojies Krāslavā. Vēl jāpiemin Jelgavas ērģeļbūvētāja Karla J. Hermaņa instruments, kurš savulaik skanējis Dubultos, bet tagad atrodas Aizkrauklē, jo, domājams, nebija būvēts īpaši Dubultu dievnamam, bet gan arī savulaik aizceļojis turp vēl no kādas citas vietas. Rīgas-Bērzes ērģeles laikam gan ceļojušas mazliet vairāk, "ceļojuma maršrutam" zigzagojot pa Latvijas karti. Ērģeles, par kurām runāsim, tapušas ievērojamā Latvijas ērģeļbūvētāja Emīla Martina darbnīcā Āgenskalnā 1913. gadā Rīgas 3. ģimnāzijai, kas tolaik atradās vēlākajā Valdemāra ielā – namā, kur 21. gadsimtā mājo pamatskola "Rīdze". Padomju laikā skola ar visām ērģelēm pārceļoja uz Vecrīgu, kur instruments piedzīvojis skarbus laikus, jo skolēniem rokas tā vien stiepušās posta darbiem… Tolaik, protams, ērģeles skolā vairs īsti neiekļāvās, un pēcatmodas gados skola no ērģelēm atteicās. Instruments vispirms aizceļoja uz Ugāles Ērģeļbūves darbnīcu, kuras telpās nogulēja labu laiku, tad – uz Zaubes luterāņu baznīcu, kuras ērģeles, kā daudzviet, bija laupījis padomju posta laiks. Taču arī Zaubē instruments īsti neiederējās balkona un ērģeļu konstrukcijas īpatnību dēļ un arī tur izjauktā veidā nīka gadiem ilgi, neziņas apēnots. Un 2021. gada ieskaņā Zaubes draudze instrumentu atdāvināja Bērzes luterāņu draudzei, kuras oriģinālās ērģeles kopā ar gandrīz visu pārējo baznīcas iekārtu bija gājušas bojā Otrā pasaules kara jukās, bet kura bija nolēmusi savā namā atkal dzirdēt skanam ērģeļbalsis. Šobrīd instruments, daudzās detaļās sadalīts, snauž Bērzes dievnama zālē un gaida brīdi, kad savā vecajā vietā atkal pacelsies lukta, uz kuras tam nostāties. Ar ko tad šīs ērģeles vēl pieminamas, ja neskaita iezīmīgo ceļotāja mūžu? Pirmkārt, mūsdienās daudziem liekas kaut kas jocīgs, ka ērģeles būvētas ne vien dievnamiem vai koncertzālēm, bet arī skolām! Tomēr veclaikos tas nekāds brīnums nebija. Diemžēl, cik apzināts, 21. gadsimtu Latvijā sagaidījušas tikai divas trīs lielākas skolu ērģeles, un Bērzē nu mājo vienas no tām. Tātad šai ziņā – reta kultūrvēsturiska pērle! Otrkārt, instruments ir viens no pašiem pēdējiem – varbūt pats pēdējais – izcilā Emīla Martina darinājums. Vienā gadā ar šīm ērģelēm tapis arī vēl meistara lielākais opuss – Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles instruments. Bet drīz pēc tam sekoja ugunsgrēks darbnīcā, tad – Pirmais pasaules karš un Neatkarības karš… Un pēc abiem kariem tobrīd jau sirmais meistars darbu vairs neatsāka, pat ja Emīla dēlam, kurš starpkaru laikā centās turpināt tēva arodu, vēl labpatika izmantot veco firmaszīmi; šis turpinājums gan ātri vien izplēnēja. Treškārt, Bērzes ērģelēs to nelielā izmēra robežās iemargotas vislabākās tālaika ērģeļbūves tradīcijas, un, kolīdz instruments būs atguvis savu balsi, tas, bez šaubām, dūks un gavilēs tembrāli pilnīgos, krāsainos un košos reģistros, kādi tik ļoti izkopti un izloloti gan vēlīnā romantisma ērģeļbūvē vispār, gan arī Emīla Martina daiļradē. Ceturtkārt, taisni šogad Bērzes ērģelēm svinama apaļa gadskārta – 110! Vai nav skaisti?! Un vai tad daiļi nav arī tas, ka drīz vēl viens Latvijas dievnams atgūs kara un padomju posta laupīto dvēseli – skanošas ērģeles?  

Izstāde par naudu. Iespējams, kādam liksies, ka tā ir garlaicīga un neinteresanta, - kas aizraujošs var būt skatīties uz monētām. Bet Latvijas Bankas simtgadei veltītā monētu izstāde „Vērtību zīmes” Latvijas Nacionālās mākslas muzejā (LNMM) pierāda pretējo, tā ir patiesi vērtīga, no dažādiem aspektiem raugoties, un visnotaļ droši var teikt, ka šī izstāde būs atstājusi nospiedumu sabiedrībā, nu kaut vai ažiotāžas dēļ, kas ap šo izstādi raisījās vēl pirms atklāšanas pagājušā gada rudenī. Un interese nerimst. Tuvojoties izstādes slēgšanas brīdim, kad levitējošās un rotējošās monētas no Mākslas muzeja dosies prom, mēs dosimies uz muzeju, lai  tiktos ar izstādes „Vērtību zīmes” mākslinieciskā veidola izstrādātāju mākslinieku Artūru Analtu un izstādes izglītības programmas kuratori Annu Pūteli, kā arī parunātu ar izstādes apmeklētājiem viņu iespaidus. Vērienīgais vides objekts „Mūsu saule” pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fasādes kā magnēts vilina apmeklētājus uz Latvijas Bankas simtgadei veltīto izstādi. Zinātāji mēļo, ka vēl pirms izstādes „Vērtību zīmes” atklāšanas bija sacelta ažiotāža ap zelta disku, ko veido 369 bērnu un jauniešu zīmējumi, kas atlasīti īpaši rīkotā konkursā. Cilvēki vēl pirms izstādes atklāšanas pērnruden apturējuši mašīnas Valdemāra ielas vidū,  lai nofotografētu iespaidīgo monētu… un iespējams tieši milzu zeltītais vides objekts kādu mudināja doties uz muzeju. Vides objekta „Mūsu saule” autors ir dizainers Artūrs Analts, viņš arī izstādes „Vērtību zīmes” mākslinieciskā veidola izstrādātājs. Kā liecina novērojumi, gandrīz katrs apmeklētājs,  fotografē un filmē šai izstādē, tāpēc izstādes „Vērtību zīmes” veidotāji nolēmuši rīkot fotokonkursu. Fotokonkurss, kurā redzama Mākslas muzeja fasāde ar vides objektu „Mūsu saule” sociālajos medijos ilgst līdz 10. janvārim, bet izstādi „Vērtību zīmes” Latvijas nacionālās mākslas muzejā var aplūkot līdz 22. janvārim.

Linards Tauns (īstajā vārdā Arnolds Mikus Bērzs-Bērziņš) dzimis 1922. gada 13. oktobrī Ragaciemā piecu bērnu ģimenē. Gadu vēlāk Bērzu-Bērziņu ģimene pārceļas uz Anniņmuižas apkārtni. Tēvs Rīgā strādā dažādus darbus – bijis policijas kārtībnieks, rakstvedis, arī ormanis, dzīvojis Grīziņkalnā. Arnolds Bērzs-Bērziņš viņu tur bieži tur apciemojis un klīdis pa Marijas ielu un pētījis avīzes kioskos. Pirmā nopietnā sastapšanās ar dzeju Arnoldam Bērzam-Bērziņam bijusi 7 gadu vecumā no korāļiem, kas dziedāti svētdienas skolā, sava ietekme bijusi arī tam, ka ar dzeju aizrāvies gan tēvs, gan vecākā māsa.  Linarda Tauna simtgadei veltītajā izstādē "Linards Tauns – mūžīgais mākonis", kas līdz nākamā gada 1. septembrim apskatāma Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē, šo laika posmu Tauna dzīvē reprezentē unikāla viņa jaunības dienu paštaisīta dzejoļu kladīte, kur apkopoti viņa pirmie mēģinājumi dzejā. Vācu okupācijas laikā Arnolds Bērzs-Bērziņš kopā ar brāli Tālivaldi strādā par dzelzceļnieku, šajā laikā viņš dodas arī uz rakstnieku vakariem un jūsmo par Aleksandra Čaka, Erika Ādamsona un Viļa Cedriņa dzeju. Kara noslēgumā kopā ar vācu armiju tiek evakuēti arī dzelzceļa strādnieki, un tā abi Bērzu-Bērziņu brāļi nonāk Vācijā, kur arī aizsākas dzejnieka ceļš. Vācijā Arnolds Bērzs-Bērziņš sastop jaunu meiteni no Latgales Aurēliju Skrindu, kura top par pirmo dzejnieka mūzu. Attiecībām tomēr nebija lemta laimīga nākotne, jo 1948. gada decembrī Aurēlija apprecas ar citu vīrieti. Pēc dzejnieka nāves Aurēlija pārraksta šajā laikā tapušos dzejoļus ar rakstāmmašīnu un nosūta šo manuskriptu Vitautam Kalvem un Gunaram Saliņam, pievienodama datējumu un komentārus. Tā top dzejoļu kopa "Aurēlijas grāmata", kas pirmo reizi publicēta 2011. gadā Kārļa Vērdiņa sakārtotajā dzejoļu krājumā "Linards Tauns. Dzeja" (2011). Visus vēlākos gadus Aurēliju māc vainas apziņa. Vēstulē Linarda Tauna draugam Vitautam Kalvem viņa atzīstas: "Vācijā es Linardu tiešām novedu un atstāju postā. Linards nekad nedzēra. Pirmo reizi viņu piedzērušos redzēju 1948. gada decembra beigās, kad viņš atnāca pie manis divas vai trīs dienas pēc manām laulībām, galīgi piedzēries. Tas bija satriecoši. [..] Iedzēla briesmīga doma, ka Linards varētu kļūt dzērājs. Nekad agrāk man tas nebija ienācis prātā. Biju cerējusi, ka viņa jaunība pārvarēs smago triecienu un vilšanos." Viens no zīmīgākajiem Linarda Tauna dzejoļiem no šī posma ir "Paziņai trimdā": Nu esat svešumā, bet gars klīst dzimtajā pusē, Kas dziļos puteņos un dziļās bēdās klusē. Kā sapnī vienmēr dzirdat: atskan bāru dziesmas, Ko tēvi dziedāja pie ugunskura liesmas. Un domās noglāstāt Jūs biklu bārenīti Un sīku laukziedu, un katru zemes pīti, Kas daļa takām tām, kur skrēja bērna kājas, Kur ezers snauž, zied lini, vidū tēva mājas. Pār zemi svētīto nu sveši soļi staigā, Un ilgi nežūst asras bārenītes vaigā. Sirds, kam tik sapnī vien vairs dzimtā zeme tuva, Nu iemīl zaudēto un to, ko neieguva, Tā, posta skaidrota, nu to, kas postā, mīlē Un zvaigznes izdziestošās jaunu ausmu zīlē. Šajā laika posmā arī rodas dzejnieka pseidonīms. Daudzi uzskata, ka tas radies no angļu valodas vārda Town, jo viņa dzeja cieši saistīta ar pilsētu. Bet patiesībā pseidonīma stāsts ir saistīts ar kādu pavisam mazu ezeriņu Latvijā, kā intervijā Valdemāram Kārkliņam atklāj pats Linards Tauns: "To paņēmu vienkārši no Latvijas kartes. Bija tāda sīka karte, kur redzamas gandrīz katras mājas. Atradu Piebalgā ezeru Taunu, tas likās derīgs. Dzejnieka Antona Austriņa meita Mudīte par izvēli bija sajūsmināta. Ne tāpēc, ka ezers dzejisks, nē, viņa teica, tas esot galīgi nepoētisks. Bet ļoti bagāts zivīm!"

Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš Ne vienmēr ir tā, ka senākajos rakstītajos avotos sākotnēji fiksētais nosaukums turpina savu pastāvēšanu vēlākos gadsimtos, ka informācija ir pietiekama, lai precīzi lokalizētu, ka arheoloģiskās liecības atbilst rakstītajām ziņām, ka tās viena otru papildina un ir saskaņā. Vispirms minēsim piemēru, kur viss sakrīt. Kokneses (Kukenois) pils 13. gadsimta sākumā sarakstītajā Indriķa hronikā pirmoreiz minēta 1205. gadā. 1208. gadā to nodedzina. 1209 gadā koka pils vietā vietā uzcelta krustnešu pils (castrum Kukonois). Pie tās ar laiku izauga pilsēta. Ziemeļu kara laikā 1701. gadā mūra pils tika uzspridzināta. Pilsdrupas saglabājušās līdz šodienai. Arheoloģiskos izrakumos atrastas atbilstošas liecības. Tagad par gadījumiem, ka, rakstītos avotos sākotnēji fiksētais nosaukums, neturpina savu pastāvēšanu vēlākos gadsimtos Sāksim ar Jersiku. Tā daudzreiz minēta 13. gadsimta hronikās un citos dokumentos Jersika (Gercike) apzīmēta kā castrum, civitas, urbs, burg, locum castri Gerceke. 14. gadsimta laikā tās vārds izzūd. Indriķa hronika satur vērtīgu informāciju par tās izskatu. 1209. gada bīskapa Alberta uzbrukuma laikā Jersika raksturota sekojoši: ''… bīskaps savu karaspēku virzīja pret pilsētu... Vācieši viņus vajādami, kopā ar viņiem iebruka pa vārtiem pilsētā… Todien viss karaspēks palika pilsētā un savāca daudz kara laupījuma, sagrābdams visos pilsētas nostūros drēbes, sudrabu, pumpuru un daudz lopu, bet baznīcās – zvanus, svētbildes un citus piederumus, naudu un daudz mantu, un visu paņēma līdzi, pateikdamies Dievam, kas viņiem tik ātri bija piešķīris uzvaru pār ienaidniekiem un atvēris pilsētu bez pašu zaudējumiem.'' Pētnieki ilgstoši centās atrast lokalizēt Jersiku. Zināmā informācija – 10 dienu gājienā no Rīgas pie Daugavas. Populārākie novietojumi Lokstenes, Oliņkalna, Šlosbergas (Pilskalnu) pilskalni. Arheoloģiskie izrakumi hronoloģiski apstiprināja pēdējo vietu. Minētā lokalizācija kļuva par vispārpieņemtu. Taču iegūtās arheoloģiskās liecības nebūt neizceļas ar savu kvalitatīvo sastāvu, ko varētu gaidīt, spriežot pēc hronikā rakstītā. Salīdzinot ar  citiem Daugavas lejteces centru pētījumu rezultātiem, Jersikas senlietu klāsts nav bagātāks.   Savukārt Beverīnas (Beverin) pils vieta, neskatoties uz tās vairākkārtīgo un it kā pietiekami detalizēto aprakstu Indriķa hronikā, joprojām rosina pētniekus arvien atgriezties pie tās lokalizācijas jautājuma, jo vienota viedokļa trūkst. Beverīna atradusies netālu no Cēsīm, attālumā, ko jātnieks var veikt turp un atpakaļ vienas nakts laikā. Tās vārds izzūd pēc 1216. gada, kad to nodedzina pleskavieši. Beverīnas pils vieta meklēta Valmierā, Trikātas, Vaidavas, Kauguru Pekaskalna, Kokmuižas Cimpēnkalna, Raunas Tanīskalna pilskalnā un citur. Veiktie arheoloģiskie izrakumi ir dažas vietas izsvītrojuši no saraksta, tomēr to apjoms un kvalitāte nav ļāvusi pagaidām noteikt favorītu un pētniekiem vienoties par Beverīnas pils vietu. Nākotnes uzdevums. Tagad pievērsīsimies gadījumam, kad ir iegūtas spilgtas arheoloģiskās liecības, bet vieta nav atpazīstama rakstītos avotos. Runa būs par Daugmales pilskalnu. Iegūtās senlietas apliecina tā uzplaukumu 10.-12. gadsimtā, kad Daugmale ir viens no nozīmīgākajiem amatniecības un tirdzniecības centriem šajā Baltijas jūras krastā. Pieminekļa nosaukumu "Daugmale", pēc pagasta nosaukuma, ieviesa 1930. gados tā pirmais arheoloģisko izrakumu veicējs Valdemārs Ģinters. Arheoloģiskajā literatūrā tas sastopamas arī ar citiem nosaukumiem: pēc muižas vārda – Bramberģes pilskalns, pēc māju vārdiem – Baltgalvju, Tīču, Pukstiņu pilskalns. Ir ziņas, ka vietējie iedzīvotāji to saukuši par Daugavas pilskalnu. Šajā sakarā interesanti, ka pieminekļa tiešā tuvumā atradusies muiža ar nosaukumu Dunhof. Taču tā izveidota tikai 17. gadsimtā, veidojot jaunu centru kopš 16. gadsimta rakstītos avotos zināmajai muižai Pixtenseehof. 18. gadsimtā, mainoties īpašniekiem tā iegūst Līves vārdu. Piemineklim nav iespējams fiksēt stabilu senu vietvārda tradīciju. Rakstītos avotos pieminekļa vārds nav tieši atrodams. Taču pastāv viedoklis, ka liecības, kaut ar nepietiekamu ticamības pakāpi, par to tomēr ir atrodamas. Iespējams, ka Daugmales rakstītais vārds ir Duna pēc upes vārda.. Tā, Sakša Gramatiķa 12. gadsimta beigās sacerētajā darbā “Gesta Danorum” stāstīts par dāņu vikingu Hadingu (Hadingus), kas 9. gadsimta beigās neveiksmīgi cīnījies ar kuršu valdnieku Lokeru (Lokero), bet vēlāk sekmīgi uzbrucis Helesponta (Helespontos) valdniekam Hadvanam (Hadwanus), kurš dzīvoja Dunas (Duna) pilsētā. Vēl viņš min Hadinga dēlu Frodi (Frotho), kurš 10. gadsimta sākumā gan cīnījies ar kuršiem un viņu valdnieku Dorni (Dorno), gan ar krieviem, gan arī ieņēmis Dunas pilsētu, kurā valdījis Advans (Andwanus, Anduanus). Vēl viens iespējamais Daugmales nosaukums ir Zemgales osta (portus Semigallia). Saskaņā ar Indriķa hroniku, 1200. gadā pāvests Inocentijs III, piedraudot ar baznīcas lāstu, aizliedza visiem tirgotājiem tirgotājiem tirdzniecības nolūkos apmeklēt Zemgales ostu. Hronikā aprakstīts gadījums, kad par minētā noteikuma neievērošanu kāda kuģa kapteinis un locis sodīti ar nāvi. Diskusijas par tās lokalizāciju turpinās. Tā meklēta kā Lielupes tā Daugavas upes krastos. Ir pamats hipotēzei par Daugmali kā par Zemgales ostu.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece 1935. gadā Baltijas valstis saņēma uzaicinājumu par tautas mākslas un etnogrāfijas izstādes sarīkošanu Trokadero pilī Parīzē. Latvijā to akceptēja Ministru kabinets, un visas trīs valstis vienojās par kopīgas ekspozīcijas veidošanu. Prezidents Kārlis Ulmanis bija izstādes patronu vidū.  Izglītības ministrija piešķīra finansējumu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Ministru kabinets apstiprināja finansiālu atbalstu – 5000 latus pēc iepriekš sastādītas tāmes (5167 lati). Izstādes organizatoriskos jautājumus Latvijā risināja Pieminekļu valde un Valsts Vēsturiskā muzeja direktors Valdemārs Ģinters. Francijā aktīvi darbojās Latvijas sūtnis Oļģerds Grosvalds. Viņš izstādes sagatavošanas periodā steidzināja kolēģus pēc iespējas ātrāk atsūtīt darbus – mēnesi iepriekš, lai atliktu pietiekami daudz laika iekārtošanas darbam: "8144 eksponātiem jābūt Parīzē aprīļa vidū (..) Turu par savu pienākumu aizrādīt, ka tādā gadījumā tie var pienākt Parīzē par vēlu, un mums latviešiem būtu ļoti neērti sabojāt vienu no pirmajiem kopējiem pasākumiem ar mūsu kaimiņiem igauņiem un leišiem."   Arhīva dokumentos atrodamas arī Valdemāra Ģintera vēstules par pasākuma sagatavošanas gaitu: "Neskatoties uz visu, izstāde būs laba un interesanta. Jau tagad par to izrāda lielu interesi, un presē jau parādījušies vairāki raksti šinī sakarā, kuros diemžēl sarakstīts arī daudz aplamību, jo vietējā informācija par Baltijas valstīm ir stipri vāja. (..) Izstādi atklās 17. maijā. Pavisam izsūtīti 10 000 ielūgumi." Izstādes rezonanse bija Parīzes kultūras dzīves mērogiem atbilstoša. Atsauksmēs presē, piemēram, bija lasāms: "Visas trīs Baltijas valstis liktenīgā un aizgrābjošā vienprātībā saradušās šajā maigas gaismas apblāvotā zālē, lai runātu ar saviem tautas mākslas darbiem uz lielo kulturālo Franciju (..) Sevišķu iespaidu atstāj izstādītie "Lietuvju "dievukai" – svēto tēli naivā, bet izteiksmīgā koku griezumā, neveiklie, bet arvien patiesas mistikas apdvestie Kristus tēli, svētās Dievmātes."  Igauņu vitrīnās tika izcelti kokā grieztie aluskausi, tautastērpi, latviešiem – dzintara rotas, koka izstrādājumi u. c. eksponāti.  Skate pārstāvēja jaunu kultūrpolitisku segmentu – tā bija kopīga Baltijas manifestācija, kas ierosināja arī Oļģerdu Grosvaldu domāt par nākamajām mākslas izstādēm. 

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ginta Pērle-Sīle Vai zini, ka Krišjānis Barons nekad pats no teicējiem nav pierakstījis  tautasdziesmas? Viņa dižais nopelns, mūža darbs ir citu ļaužu pierakstīto dziesmu sakārtošana un izdošana "Latvju dainās", par pamatu ņemot cilvēka mūža ritumu. Mūsu folkloras vākšanas darba aizsācējs ir Fricis Brīvzemnieks. Tautasdziesmu vākšanas stāsts aizsākas 19. gs. vidū, kad Latvijas teritorija vēl ietilpst cariskās Krievijas impērijas sastāvā, kad pie mums vēl augstu skolu trūkst un pēc labākas izglītības jādodas uz Tērbatu, Maskavu vai Sanktpēterburgu. Šķiet likumsakarīgi, ka, studējot Maskavā, satiekas vairāki gaiši latviešu prāti. Vienlaikus tā ir nejaušība, kas saved kopā K. Valdemāru un F. Brīvzemnieku un piespēlē iespēju uzsākt milzīgu latviešu tradicionālās kultūras dokumentēšanas darbu. Šī nejaušība ir 1867. gadā notikušais Arheoloģijas kongress, ko pavadīja Viskrievijas  Etnogrāfiskā izstāde. Tā kā šie pasākumi bija veltīti Krievijas impērijā dzīvojošajām tautām, par biļetēm iegūto naudu nolēma novirzīt tālākai šo tautu kultūru dokumentēšanai un izpētei. Mēs varam tikai nojaust Fr. Brīvzemnieka, bet jo īpaši Kr. Valdemāra ietekmi un sakaru nozīmi, uzdrošināšanos un pārliecināšanas spēju, kad redzam, ka no pieejamajiem līdzekļiem vairāk kā puse tika novirzīta latviešu kultūras pētīšanai.Piešķirtais finansējums ļāva organizēt divas ekspedīcijas - 1869. un 1870. gadā. Šim darbam par atbilstošāko tiek atzīts F. Brīvzemnieks, kas Maskavas Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas biedrības priekšlasījumos sevi ir pierādījis kā cītīgs, zinošs un skrupulozs pētnieks ar milzīgu interesi par latviešu tautas kultūru. Ekspedīcijās Fr. Brīvzemnieks apceļo visu Latviju, vācot tautasdziesmas, pasakas, teikas, buramvārdus, mīklas. Paveiktais vērtējams divos aspektos: pirmkārt, tiek publicēti pirmie pasaku, teiku, buramvārdu krājumi. Var teikt, ka šie darbi ir pirmie zinātniskie krājumi, tā Fr. Brīvzemnieku padarot par latviešu folkloristikas pamatlicēju. Otrkārt, un tas ir daudz svarīgāk – Fr. Brīvzemnieks rosināja latviešu inteliģenci – skolotājus, kultūras darbiniekus, jebkuru – iesaistīties folkloras vākšanas darbā. Zem vārda "rosināšana" slēpjas simtiem Brīvzemnieka rakstītu vēstuļu, instrukciju, skaidrojumu. Milzīgs individuāls darbs ar vākšanā iesaistītajiem ļaudīm, kas mijas ar publikācijām un aicinājumiem presē, uzstāšanās dažādu grupiņu sanākšanās u. tml. F. Brīvzemnieka personība, uzmanība, atsaucība pret līdzstrādniekiem, aizrautība un atbildība darbā lielā mērā radīja pamatu folkloras vākšanas kustībai, kas vainagojās ar vienu no apjomīgākajiem folkloras vākumiem 19. gs. otrajā pusē Austrumeiropā. Kādēļ šī kustība ir būtiska? Šajā laikā folklora, jo īpaši tautasdziesmas, tiek uzlūkotas kā viens no pierādījumiem latviešu senajām kultūras saknēm. Īsi sakot, folkloras vākšanas darbs sekmēja nācijas apziņas veidošanos.

Stāsta flautists, pedagogs un mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns  Grafiķis, gleznotājs un interjera dizainers Jūlijs Madernieks Latvijas mākslas vēsturē ir atpazīstams ar saviem oriģināli veidotiem ornamentiem, kurus mākslas pētnieki raksturo kā muzikālus. Madernieka draugu lokā bija daudzi mūziķi, un viņš pats mūziku ļoti mīlēja, bet, vai zini, ka Madernieka dzīvē bija posms, kad doma kļūt par profesionālu mūziķi bija tik pat stipra kā vēlēšanās būt māksliniekam? Jau bērnībā Madernieka vide bija mūzikas ieskauta. Ģimenē tautas tradīcijas turēja godā, kas, starp citu, 19. gs. beigās nebija nemaz tik raksturīgi – tolaik daudzas latviešu ģimenes centās iesakņoties vāciskajā kultūrtelpā. Madernieka māte bija liela dziedātāja, arī Madernieka tēvocis bija saistīts ar mūziku – ērģeļbūvi, precīzāk, viņš veicis ērģeļu uzstādīšanu. Līdzīgi kā gleznotāji Valdemārs Tone un Johans Valters, Madernieks esot spēlējis vijoli. Kopā ar komponistu Alfrēdu Kalniņu viņi bieži muzicēja dievkalpojumos. Cik tas ir bijis profesionāli, grūti spriest, taču Madernieka draugi – komponisti Emilis Melngailis un Arvīds Žilinskis – savās atmiņās min, ka Madernieks to ir darījis "samērā ciešami". Diez vai gan tik labi kā Johans Valters, kurš pēc emigrācijas uz Vāciju spēlēja pat Drēzdenes operas orķestrī, tomēr – fakts paliek fakts. Nevaram apgalvot, ka šī Madernieka vēlme pievērsties mūziķa karjerai bija ilgstoša, taču ir zināms, ka Pēterburgā, kur no 1892. līdz 1898. gadam Madernieks mācījās Štiglica Centrālajā zīmēšanas skolā, viņš īrēja mazu istabiņu kopā ar savu draugu Alfrēdu Kalniņu. Drauga mudināts, Madernieks studēja mūzikas teoriju un kontrapunktu, čakli apmeklēja koncertus, darbojās latviešu mākslinieku pulciņā "Rūķis" un pat mēģināja komponēt. Tagad varam tikai prātot, kāds būtu Jūlija Madernieka devums, ja viņš tomēr būtu kļuvis par komponistu, jo mums nav saglabājušies ne viņa sacerēto kompozīciju pieraksti, ne viņa mūzikas audioieraksti. Svarīgākais tomēr ir tas, ka Madernieks savā mākslā meklēja un, šķiet, atrada to, ko ir mēģinājuši daudzi mākslinieki: kā šīs abas – mūzikas un mākslas – mūzas apvienot. Līdzīgi šis jautājums teorētiskā aspektā nodarbināja krievu mākslinieku Vasīliju Kandinski, kura zinātniskos traktātus interesanti lasīt arī šodien, gandrīz 100 gadus pēc to sarakstīšanas. Madernieka ornamentu konstrukcijas ir rūpīgs, ilgstoša darba rezultāts, ko varētu salīdzināt ar fūgas uzbūvi: skatot viņa ornamentu, to redzam vienotu, taču šķiet, ka tas sastāv no vairākiem pavedieniem – balsīm. Mūzika Maderniekam bija līdzās visu mūžu, tāpat kā viņa draugi – mūziķi: komponisti Jāzeps Vītols, Emilis Melngailis, Emīls Dārziņš, Alfrēds Kalniņš un vēlāk arī Arvīds Žilinskis. Ar tiem viņš varējis ilgi runāt par mūziku, un komponistu atmiņas liecina, ka Madernieka spriedumi esot bijuši pamatoti un labi argumentēti. Madernieks draugiem veidoja grāmatu piederības zīmes – ekslibrus – un noformēja nošu izdevumus. Piemēram, viņš ir Alfrēda Kalniņa 1902. gada dziesmu krājuma izdevuma ietērpa autors. Savukārt Kalniņa veltījums draugam ir viens no zināmākajiem klavierdarbiem Latvijas mūzikā – miniatūra “Rudens”.   Tomēr bez jautājumiem par mākslu un mūziku Maderniekam nereti nācās atbildēt uz vēl vienu. Kādā intervijā viņam vaicāts, vai nav grūti dzīvot bez ģimenes. Viņš atbildējis, ka "laulība un māksla – divas augstas un patmīlīgas būtnes, kurām reizē kalpot tā, lai neviena no tām neciestu, spēj tikai nedaudzi mākslinieki". Madernieka gadījumā māksla necieta. Bet viss pārējais –  mūzika, saviesīgā dzīve un draugi – tikai veicināja tās attīstību.

Aplūkojam nozīmīgākos izdevumus latviešu valodā, kas sāka iznākt 19. gadsimta otrajā, proti, laikraksti "Baltijas Vēstnesis" un vēlāk "Dienas Lapa", kā arī žurnāls "Austrums". Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Deniss Hanovs. 19. gadsimta 60. gadu nogalē sāk iznākt laikraksts "Baltijas Vēstnesis". Sākumā kā nedēļas laikraksts, tad pēc nepilniem 10 gadiem sāk iznākt pirmais dienas laikraksts "Rīgas Lapa", un pēc tam "Baltijas Vēstnesis" kļūst arī par dienas laikrakstu. "Baltijas Vēstneša" iznākšanas un arī pastāvēšanas laiks ir ļoti cieši saistīts ar tā dibinātāju un ilggadējo redaktori Bernhardu Dīriķi, kurš atmodas darbinieks, ievērojams arī ar to, ka ir Rīgas Latviešu biedrības dibinātājs un pirmais priekšsēdis.  Ja mēs paskatāmies uz tālaika latviešu preses ainavu, kas ir tas, ar ko ienāk "Baltijas Vēstnesis", vai tas ir "Pēterburgas Avīžu" turpinājums? "Tieši tā. Turpat ir priekšvēsture, ka Bernhards Dīriķis bija liels, kā mēs tagad sakām, Krišjāņa Valdemāra fans, un jau toreiz viņam bija ideja par avīzes izdošanu. Jau 1860. gadā ir bijusi saruna starp Dīriķi un Valdemāru par avīzes izdošanu. Un tad Valdemārs ir teicis, nevajag steigties, labāk būtu to avīzi izdod Pēterburgā, respektīvi, Krievijas impērijas cara rezidencē, kur ir maigāki, cenzūras apstākļi iespējami. (..) Es piekristu, ka tas ir turpinājums lielā mērā, pēc tam pārveidojoties, bet tieši jaunlatviešu kustības turpinājums," norāda Ainārs Dimants. "Latviešu avīžniecības attīstība ir cieši saistīta ar Aleksandra II administrācijas liberālajām reformām. Kas, protams, atkal ilustrē mums, arī šodienas mediju pētniekiem, Krievijas varas īpatnības, proti, gandrīz viss ir atkarīgs no valdnieka," skaidro Deniss Hanovs. "Viņa izglītība norisinājās tādā liberāli romantiskā vidē. Un Aleksandram pēc Krimas kara krīzes bija skaidrs, ka sabiedrībā ir jāmaina, jāreformē. Un viens no aspektiem bija sarežģīts dialogs ar vācbaltiešu aristokrātijas dominanti gan Baltijas reģionā, gan, protams, arī Pēterburgas galmā. Un mēs arī redzam, ka "Pēterburgas Avīzes" neveiksmes stāsts ir saistīts tieši ar šo vācbaltiešu dominanti un "Baltijas Vēstnesim" jau paveicās tapt šajā liberālajā vidē, kurā sākas palēnām arī tāda vācbaltiešu dominanti ierobežojoša politika." Ainārs Dimants norāda, ka "Baltijas Vēstnesis" ir tipisks Rīgas laikraksts. Kad ir gandrīz divas desmitgades pagājušas kopš "Baltijas Vēstneša" parādīšanās, kad sāka iznākt laikraksts "Dienas Lapa". Tas 1886. gads, jau pavisam cits laikmets, Rīga piedzīvo savu eksplozīvo attīstību kā milzīgs industriāls centrs. Šeit veidojas strādniecība, kas ir pamatā latviska, jo Latvijas lauki tobrīd ir tie, kuri piegādā Rīgai primāri darbaspēku. "Vēlāk būs avīze "Jaunākās Ziņas" 1911. gadā, kas arī ir sākumā domāta galvenokārt strādniekiem. Antons Benjamiņš to avīzi izveido strādniekiem. Bet pirms tam interesanti, ka "Dienas Lapa" galīgi nav strādniekiem. Rainis koferī atveda Marksa darbus, marksistisko literatūru un sāka publicēt "Dienas Lapa". Bet es gribu uzsvērt, ko pats Rainis arī ir uzsvēris, ka pirms viņa bija Fricis Bergmanis, kas faktiski bija pirmais redaktors, kas to avīzi uzsāka, iedibina to progresīvo virzienu. Ne tik radikāli kā Rainis. Rainis tajā brīdī ir radikālāka pat par Stučku," norāda Dimants. Rainis pats vēlāk raksta, kas Friča Bergmaņa laikā "Dienas Lapai" raksturīgs: šī avīze prasīja beidzot eiropeisku izglītību, glītu stilu un progresīvu virzienu. "Es varētu piekrist, ka šis jaunais laikraksts nav strādnieku pasaules atspoguļojums, bet drīzāk tas, kā var būt kreisāka vidusšķira iztēlojas strādnieku problēmas. Protams, atkal jāskatās uz politisko kontekstu: Aleksandra III mēģinājumi maksimāli atgriezties pie idejas par pareizticību, absolūtismu un tautiskumu. Pēc būtības tā ir impērijas politika, kolonizējot etnisko mazākuma grupu reģionus gan Baltijā, gan arī citur impērijā," analizē Hanovs. Par abiem šiem laikrakstiem, gan par "Baltijas Vēstnesi", gan par "Dienas Lapu" arī lielā mērā var teikt, ka normālu šo laikrakstu mūžu pārtrauca 1905. gads revolūcija ar aizliegumiem, cenzūras žņaugiem. "Baltijas Vēstnesis" beidza iznākt 1906. gadā, savukārt "Dienas Lapa", mainot vairākus nosaukumus, turpina vēl de facto iznākt. Vēl viens interesantam izdevums šajā laikā ir žurnāls "Austrums" - pirmais latviešu ikmēneša žurnāls, kas iznāca tik ilgi un sekmīgi. Tas iznāca no 1885. gada līdz 1906. gadam. Darbības pārtraukšana gan nav saistīta ar politiskiem iemesliem, bet komerciāliem, žurnālam vienkārši aptrūkstas auditorija. Vispār visa "Austruma" iznākšanas vēsture ir saistīta ar pastāvīgu cīnīšanos ar finansiālām grūtībām, acīmredzot tomēr pieprasījums šādām kulturāli izglītojoši literāram izdevumam ir bijis salīdzinoši nepietiekams. Tomēr tas ir nozīmīgs izdevums, pirmajām kārtām, nozīmīgs literāri, tur publicējas pirmie latviešu spēcīgākie literāti kā brāļi Kaudzītes, kā Apsīšu Jēkabs un tā  latviešu literātu paaudze, kas latviešu literatūru ļauj nolikt līdzās citu Eiropas kultūrtautu literatūrai, kas ir Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Jānis Poruks un tādi publicisti kā Āronu Matīss, Andrievs Niedra.

Stāsta LU Latviešu valodas institūta direktore, vadošā pētniece Sanda Rapa  Vietvārdiem kara laikos, vismaz agrāk, bija ārkārtīgi liela nozīme un tālaika dienasgrāmatas joprojām glabā stāstu, piemēram, par kādu bēgli Kurzemes pusē, kuru grasījās nošaut par to, ka viņš karavīriem pateicis citādu savu pašreizējo māju nosaukumu, nekā bija ierakstīts kartē, un palicis dzīvs vien tāpēc, ka atklājies – kartē ir kļūda. Vietvārds kara laikā bija galvenais orientieris, telpas organizētājs un atskaites punkts. Piemēram, karalaika dienasgrāmatā par kauju pie Bulduru tilta, konstatēju, ka vismaz 15 % no visiem vārdiem ir vietvārdi. Turklāt kara ziņojumos uz tiem attiecās īpaši noteikumi. Kara ziņojumu rakstīšanas noteikumos līdz Otrajam pasaules karam divi punkti no desmit bija par vietvārdiem. Pirmkārt, tie pierakstot tekstā bija jāraksta skaidri, lieliem burtiem un treknāk, turklāt tie bija jāpasvītro. Otrkārt, vietvārdus nedrīkstēja locīt. Lūk, kā noteikumos to skaidroja: “Piemēram, uz kartes ir mājas Melderi un Melders. Sākot locīt, var sajaukt, kuras no mājām domātas. Neraksti nekad “ienaidnieks ieņēmis Melderu vai Meldera mājas”, bet “ienaidnieks ieņēmis Melderi vai Melders mājas”. Tā nu arhīvos no kara laikiem atrodam pavisam dīvainus latviešu tekstus, kur karaspēks “devies uz Sigulda”, “rota pārcēlusies no Buļļu sala uz Buļļu ciems” utt. Šāda prasība kara laika ziņotājos tā bija iegājusies, ka viņi vēl ilgi – arī miera laikos - nevarēja no tās atradināties un laikrakstiem iesūtīja tekstus ar nelocītiem vietvārdiem. Vietvārdi kara laikā bija slepena, neizpaužama un sargājama informācija. Kara laika ziņotāji, laikrakstiem iesūtot sava karaspēka gaitu aprakstu, neminēja vietu pilnā vārdā, rakstot tikai tās pirmo burtu. Piemēram, kara ziņotājs Uldis Ģērmanis raksta: “Mūsu cīņu darbību apzīmē loks ap Z. ezeru” vai “Boļševiki izlaupa L. mājas”. Īpaši neizpaužami bija upju, māju un ceļu nosaukumi. Starp Pirmo un Otro pasaules karu Sarkanās armijas virsvadība bija ieplānojusi vēl lielāku slepenību –- lai nevarētu vietu noteikt pēc kartes vietvārdiem, tika noteikts operatīvajos un taktiskajos rīkojumos visus vietu apzīmējumus kodēt ar sešciparu kodiem. Vietvārdi kara laikā ir daudz pārdzīvojuši – tie ir gan zuduši līdz ar iznīcinātām sētām, gan arī radušies no jauna, dodot apzīmējumus bunkuriem, īslaicīgām karavīru apmešanās vietām, kauju laukiem. Jauks šāds tieši kara laika vietvārda piemērs ir Ferdinanda Deguns – kalna nosaukums, kas bija atrodams vai katrā valstī, kur norisinājies Pirmais pasaules karš, arī Latvijā pie Ilūkstes. Kā savās atmiņās raksta cara Nikolaja II armijas komandieris, “tādi deguni bija modē un pastāvēja visās frontēs”. Izrādās, ka šādi kalnu nosaukumi ir metaforiski darinājumi, kam pamatā Bulgārijas kņaza, izcila deguna īpašnieka Ferdinanda I vārds. Taču vietvārds arī pats var būt ierocis. Tas ir visai ērts un nemanāms aukstā kara rīks – tā kā tas nepieciešams ikdienā sazinoties, organizējot savu apkārtējo telpu, koordinējot sūtījumus, rīkojumus un pavēles, iekarotāji ar tiem var viegli vadīt cilvēka prātus un ieražas, jo, lai turpinātu sadzīvot, iekarotāju uzspiestie vietvārdi gribot negribot ir jāpieņem saziņā. Caur atkārtošanos, caur ceļa norādēm un fiksējumiem kartē vietvārds iegulst tautas atmiņā un tālāk raisa virkni psiholingvistisku likumsakarību. Un to ir apzinājušies visi iekarotāji. Lai tikai ieskicētu un pierādītu šo tēzi, minēšu dažus pazīstamākos piemērus. Piemēram, Brīvības ielu, kas (jau iepriekš piedzīvojusi vairākas nosaukuma maiņas atkarībā no valdošās varas) Otrā pasaules kara laikā pēc vācu okupācijas tika pārdēvēta Vācijas kanclera Ādolfa Hitlera vārdā, bet pēc padomju okupācijas – par Ļeņina ielu. Var minēt arī Krišjāņa Valdemāra ielu, kas pēc vācu okupācijas kļuva par Hermaņa Gēringa ielu, bet pēc padomju okupācijas – par Gorkija ielu. Arī Basteja bulvāri, kas ir bijis gan Vācu ordeņa gatve, gan Padomju bulvāris. Mieru pasaulē, katrā sētā un ģimenē!

Turpinām vēstījumu par latviešu drukātās preses vēsturi. Otrā saruna veltīta latviešu preses attīstībai 19. gadsimta vidū, latviešu nacionāli politiskās preses aizsākumiem, kas saistās ar laikrakstu "Mājas Viesis" un "Pēterburgas Avīzes" iznākšanu. Stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, literatūrvēsturnieks Raimonds Briedis. Pēc Krimas kara visā Krievijas impērijā iestājas jauna situācija: Krievija cieš graujošu sakāvi, parādās visas valsts atpalicība, nepieciešamība pēc reformām, modernizācijas. Tas viss, protams, ietekmē pozitīvi arī situāciju latviešu apdzīvotajās zemēs un latviešu kultūrtelpā. Kāda ir tā avīžniecības aina pirms brīža, kad parādās jauns, arī zināmā mērā jauna tipa izdevums latviešu valodā, tā ir avīze "Mājas Viesis". "Situācija, no vienas puses, nemaz nav tik slikta. Latviešu valodā iznāk jau kopš 1822. gada laikraksts "Latviešu Avīzes", un tieši Krimas kara laikā "Latviešu Avīzes" ir piedzīvojušas vienkārši fantastisku uzplaukumu un iznāk jau 4100 eksemplāru tirāžā. Raugoties pat visas Krievijas impērijas ietvaros, tā ir fantastiska tirāža," laikmetu raksturo Vita Zelče. "Manā rīcībā esošā informācija vēsta, ka pat Krievijas lielajās pilsētās Maskavā un Sanktpēterburgā iznākošo augstākajām kārtām domāto vācu un krievu preses izdevumu tirāžas nemaz nebija lielākas, bet gan nedaudz zemākas." "Tieši piecdesmitajos gados latviešu sabiedrība piedzīvoja pirmo informatīvo sprādzienu. Cilvēki lasīja kara ziņas, sāka orientēties politikā vispār Eiropas uzbūvē, valstu savstarpējās attiecībās, arī ieguva, pateicoties preses izdevumiem, tādu emocionālo baudījumu vai gandarījumu, gan pozitīvi, bet varbūt vairāk pat negatīvi, sekojot līdzi Krievijas impērijas armijas gaitām Krimā un līdzpārdzīvojot sakāvi," turpina Vita Zelče. "Bet kopumā tas ir tāds zināms uzplaukuma laiks, kas vienlaikus ir arī norieta laiks, jo "Latviešu Avīzes" tomēr ir saturā diezgan konservatīvas, diezgan varbūt zema līmeņa izdevums ziņu pasniegšanas veidā, bet tāpēc jau mēs arī gaidām šo jauno laikmetu un pārmaiņas arī preses laukā." "Mājas viesis" sāka iznāk 1856. gadā un zināms, ka tā ir pirmā īsti komerciālā latviešu avīze. Vita Zelče skaidro, ka 19. gadsimtā visā Eiropā ir pieprasījums pēc drukātā vārda vietējās valodās. "Ar nacionālo valodu palīdzību top nācija, bet, no otras puses, tā ir ļoti nozīmīga biznesa sastāvdaļa, jo grāmatu tipogrāfijas, grāmatu izdošana un drukāšana kļūst par vienu no modernākajām industrijas nozarēm. Arī Latvijas teritorijā jau 30. - 50. gados parādās vairākas jaunas tipogrāfijas. Tipogrāfijas pērk jaunas ierīces. Un 50. gados ir tā lieliskā ziņa, ka vienā stundā ir iespējams nodrukāt jau 1200 eksemplārus. Tas nozīmē, ka ļoti daudzi talantīgi uzņēmēji tiecās nokļūt tieši grāmatu izdošanas biznesā," skaidro Vita Zelče.  Bet ejošākā prece vairs nav elitārie izdevumi smalkās valodās, pieņemsim, latīņu valodā, vai Latvijas kontekstā tā būtu vācu valoda, kurā runā elite, bet gan šīs zemes kārtu valodas. 50. gados jau par tādu super preci kļūst kalendāri latviešu valodā, jo tos pērk un peļņa dažkārt ir pat desmitkārtīga. Sākotnēji "Mājas viesa" komandā darbojās visi tie, kurus mēs pazīstam ar apzīmējumu jaunlatvieši, tātad jauni ļaudis ar izteikti nacionālo apziņu. Tie ir brāļi Alunāni, Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Kaspars Biezbārdis, tur jau darbojas Jēkabs Zvaigznīte.  Viņu raksti, protams, izsauc satraukumu un nepatiku vācu garīdznieku vidē. Ir zināma pretreakcija, un šie aktīvākie, dusmīgākie jaunie latvieši no turienes aiziet, un tie, kas paliek ir tie, kuri tomēr ir gatavi kompromisam ar latviešu lietās ieinteresētajiem vāciešiem. "Pēterburgas Avīzes" iznāk, kā liecina nosaukums, Pēterburgā, un sākotnēji iziet cauri Valdemāra plāns kļūt pat par šīs avīzes cenzoru, kas šķiet teju neticami. "Tā ir vienkārši fantastiska kombinācija. Par Valdemāru vēlāk saka, ka Voldemāram bija viltīgs prāts, kā to vispār dabūt gatavu - vienlaikus būt laikraksta izdevējam, vienlaikus laikraksts cenzoram un savu skolasbiedru, draugu ielikt par laikraksta redaktoru, un principā dažus mēnešus būtu Krievijas impērijā visbrīvākajām laikrakstam," norāda Vita Zelče. Pēc tam attopas vietējā Baltijas vāciešu publika, tiek uzrakstīts, kur vajag, un cenzēšanu pārceļ uz Rīgu, uz gubernatora kanceleju. Tur jau pavisam citi cilvēki ar to nodarbojas, līdz ar to ir jāsāk vairāk rēķināties ar ierobežojumiem. Lai gan, salīdzinot ar "Mājas Viesi", "Pēterburgas Avīzes" šos trīs gadus, kamēr tās iznāk, ir brīvs, drosmīgs ass izdevums, kurš tēmē jau ļoti konkrētu satīru pret vācbaltiešu aprindām. Parādās pat konkrēti satīriski tēli "bize", "bizmanis". Bize kā 18. gadsimta garderobes piederums, atpakaļrāpulības simbols. Kad pēc dažiem gadiem "Pēterburgas Avīzes" slēdz, šķiet tur noteicošais faktors ir tas, ka pret tiem, kuri abonē šo laikrakstu, tiek vērstas zināms sociāls un politisks spiediens.  

Stāsta Ordeņu kapitula sekretāre Maira Sudrabiņa. Pagājušā gadsimta 20.gados Rīgas pils telpu iekārtošanai tika uzaicināts arhitekts Eižens Laube un mākslinieks Ansis Cīrulis, kuri centās telpām piešķirt latviskumu. Tika meklēts atbilstošākais stils pils interjeram, kas simbolizētu un reprezentētu jaundibināto Latvijas valsti. Rīgas pils reprezentācijas telpu grupā galvenā ir Svētku zāle - īpaši simboliska telpa, kura vēsturiski reprezentē latvisko identitāti. Nepieciešamība pēc lielas, svinīgiem pasākumiem piemērotas zāles pilī radusies jau 19.gadsimtā, kad 1876. gadā vienlaikus likvidēja Baltijas ģenerālgubernatora posteni, un viņa vietā nākušajam Vidzemes gubernatoram atcēla tiesības ikdienā izmatot cara telpas. Tātad trūka lielas viesību zāles. Šī problēma aktualizējās, tuvojoties Latvijas valsts dibināšanas 20. gadadienai. Kā grandioza valsts pasūtījuma akcija 1938.gada maijā arhitekta Eižena Laubes vadībā sākās Rīgas pils pārbūve, un viena no pārbūves galvenajām daļām bija Svētku zāles izveidošana. Zāli tika paredzēts veidot “veco piļu koka arhitektūrā ar latvisku noskaņu”, kuru radītu nacionālo ornamentu un koka izmantošana interjerā, kā arī tautiskas griestu lustras, bet īpaša nozīme būtu zāles griestos paredzētajām 14 gleznām par Latvijas vēsturei nozīmīgām tēmām, tās parādot heroizētā un teiksmainā noskaņā… Zāles izbūves konkursā pieteicās vairāki uzņēmumi, bet konkursā uzvarēja stiprā un apsviedīgā būvuzņēmēja Ludviga Neiburga uzņēmums, kas darbus veica nepilna pusgada laikā, jo zālei bija jābūt gatavai, lai 18. novembrī tajā varētu rīkot valsts 20 gadu jubilejas banketu. Pats projekta autors arhitekts Laube pie zāles gala projekta pierakstījis: “Liela glezna”. Jā, Laubes vārdiem par Svētku zāli kā “Lielu gleznu” droši vien piekritīs ikviens, kurš kādreiz tajā ielūkojies vai bijis kāda svinīga pasākuma viesis. Zāles būvdarbus izdevās pabeigt, un notika arī lielais 18. novembra svētku bankets 1938 viesiem. Mūsdienās pilnībā restaurēta zāles apdare: griestu dekori, sienu greznie ozolkoka paneļi, mēbeles, ozolkoka balkoniņš. Zāli izgaismo septiņas unikālas pēc Eižena Laubes projekta darinātas un mūsdienās restaurētas milzīgas bronzas lējuma lustras, kurās laistās 4300 kristāla piekariņi. Taču, zāli atklājot, tobrīd pie griestiem nebija paredzēto gleznu. Pirmās no tām tika pabeigtas tikai 1939. gada sākumā. Māksliniekiem, kuriem piedāvāja gleznu pasūtījumus, bija izvirzīts visai grūts uzdevums, jo daudzfigūru kompozīcijas eļļas tehnikā bija jāiekļauj sarežģītas konfigurācijas pāra ierāmējumos jeb kartušās. Līdz padomju okupācijai pie griestiem paspēja pielikt tikai 7 gleznas. Pēc padomju okupācijas Rīgas pils Priekšpils daļu ar tajā esošo Svētku zāli nodeva padomju pionieru organizācijas vajadzībām. Svētku zāli sāka saukt par Sarkano zāli, un tās dienvidu galā tika ierīkota skatuve. Vairākas no griestu gleznām tika pārvietotas un mainītas vietām skatuves izbūves dēļ, taču tas neizjauca 30. gados radīto interjera noskaņu. 1953.g. tika saņemta norāde noņemt gleznas no zāles griestiem kā pastāvošajai ideoloģijai un pionieru darbam neatbilstošas, taču tas netika izpildīts. Vienīgi māksliniekiem uzdeva uzdevumu uzgleznot jaunas gleznas, kuras pievienot tukšajās vietās. Šodien Svētku zālē un tās gleznu galerijā ir mūsu Latvija: te kurzemnieki – jūrā braucēji Lūdolfa Liberta gleznā “Kurzemes hercogs Jēkabs”, te senie un drosmīgie zemgaļi cīņā pret svešu zemju iebrucējiem Voldemāra Vimbas gleznā “Viestura cīņa pie Misas 1219.gadā”, te vidzemnieki – jaunlatvieši, pirmās Atmodas laika latviešu nacionālās kultūras un sabiedrības veidotāji, nacionālās pašapziņas modinātāji un latviešu valodas godā cēlāji Jāņa Roberta Tillberga gleznā “Atmodas darbinieki”: Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, brāļi Kaudzītes, Auseklis, Alunāns, Andrejs Pumpurs un Kronvaldu Atis… Un, protams, latviešu karavīri cīņā par Latgales atbrīvošanu Arvīda Egles gleznotajā “Karadarbība Latgalē 1919.gadā” un vēl Teņa Graša “Dziesmu svētki”, Pētera Ozoliņa “Līgo svētki”. Par gleznām stāstot, vērts pieminēt, ka postošajā Rīgas pils ugunsgrēkā 2013. gadā neviena no zālē esošajām gleznām neaizgāja bojā, bet izmirka un nokvēpa. Tāpēc tās visas no griestiem noņēma un restaurēja. Restaurēja arī gleznu rāmjus, kuriem atjaunoja oriģinālo apdari – zelta imitācijas lapiņu klājumu. Šogad Svētku zāles vēsturiskais interjers ir papildināts ar divām jaunām gleznām: gleznotāja Alekseja Naumova emocionālais un noskaņām bagātais darbs “Tautas manifestācija Daugavmalā”, kur parādīts Latvijas cilvēku spēks un vienotība ceļā uz brīvību Trešās Atmodas laikā. Savukārt otra glezna – mākslinieka Andra Eglīša darbs ar nosaukumu “Latvijas Republikas dibināšana 1918. gada 18. novembrī” – ir vēsturisks vēstījums par mūsu valsts dibināšanu, kur mūsdienīgā izpildījumā māksliniekam izdevies panākt tā brīža atmosfēru.

Stāsta Ordeņu kapitula sekretāre Maira Sudrabiņa. Pagājušā gadsimta 20.gados Rīgas pils telpu iekārtošanai tika uzaicināts arhitekts Eižens Laube un mākslinieks Ansis Cīrulis, kuri centās telpām piešķirt latviskumu. Tika meklēts atbilstošākais stils pils interjeram, kas simbolizētu un reprezentētu jaundibināto Latvijas valsti. Rīgas pils reprezentācijas telpu grupā galvenā ir Svētku zāle - īpaši simboliska telpa, kura vēsturiski reprezentē latvisko identitāti. Nepieciešamība pēc lielas, svinīgiem pasākumiem piemērotas zāles pilī radusies jau 19.gadsimtā, kad 1876. gadā vienlaikus likvidēja Baltijas ģenerālgubernatora posteni, un viņa vietā nākušajam Vidzemes gubernatoram atcēla tiesības ikdienā izmatot cara telpas. Tātad trūka lielas viesību zāles. Šī problēma aktualizējās, tuvojoties Latvijas valsts dibināšanas 20. gadadienai. Kā grandioza valsts pasūtījuma akcija 1938.gada maijā arhitekta Eižena Laubes vadībā sākās Rīgas pils pārbūve, un viena no pārbūves galvenajām daļām bija Svētku zāles izveidošana. Zāli tika paredzēts veidot “veco piļu koka arhitektūrā ar latvisku noskaņu”, kuru radītu nacionālo ornamentu un koka izmantošana interjerā, kā arī tautiskas griestu lustras, bet īpaša nozīme būtu zāles griestos paredzētajām 14 gleznām par Latvijas vēsturei nozīmīgām tēmām, tās parādot heroizētā un teiksmainā noskaņā… Zāles izbūves konkursā pieteicās vairāki uzņēmumi, bet konkursā uzvarēja stiprā un apsviedīgā būvuzņēmēja Ludviga Neiburga uzņēmums, kas darbus veica nepilna pusgada laikā, jo zālei bija jābūt gatavai, lai 18. novembrī tajā varētu rīkot valsts 20 gadu jubilejas banketu. Pats projekta autors arhitekts Laube pie zāles gala projekta pierakstījis: “Liela glezna”. Jā, Laubes vārdiem par Svētku zāli kā “Lielu gleznu” droši vien piekritīs ikviens, kurš kādreiz tajā ielūkojies vai bijis kāda svinīga pasākuma viesis. Zāles būvdarbus izdevās pabeigt, un notika arī lielais 18. novembra svētku bankets 1938 viesiem. Mūsdienās pilnībā restaurēta zāles apdare: griestu dekori, sienu greznie ozolkoka paneļi, mēbeles, ozolkoka balkoniņš. Zāli izgaismo septiņas unikālas pēc Eižena Laubes projekta darinātas un mūsdienās restaurētas milzīgas bronzas lējuma lustras, kurās laistās 4300 kristāla piekariņi. Taču, zāli atklājot, tobrīd pie griestiem nebija paredzēto gleznu. Pirmās no tām tika pabeigtas tikai 1939. gada sākumā. Māksliniekiem, kuriem piedāvāja gleznu pasūtījumus, bija izvirzīts visai grūts uzdevums, jo daudzfigūru kompozīcijas eļļas tehnikā bija jāiekļauj sarežģītas konfigurācijas pāra ierāmējumos jeb kartušās. Līdz padomju okupācijai pie griestiem paspēja pielikt tikai 7 gleznas. Pēc padomju okupācijas Rīgas pils Priekšpils daļu ar tajā esošo Svētku zāli nodeva padomju pionieru organizācijas vajadzībām. Svētku zāli sāka saukt par Sarkano zāli, un tās dienvidu galā tika ierīkota skatuve. Vairākas no griestu gleznām tika pārvietotas un mainītas vietām skatuves izbūves dēļ, taču tas neizjauca 30. gados radīto interjera noskaņu. 1953.g. tika saņemta norāde noņemt gleznas no zāles griestiem kā pastāvošajai ideoloģijai un pionieru darbam neatbilstošas, taču tas netika izpildīts. Vienīgi māksliniekiem uzdeva uzdevumu uzgleznot jaunas gleznas, kuras pievienot tukšajās vietās. Šodien Svētku zālē un tās gleznu galerijā ir mūsu Latvija: te kurzemnieki – jūrā braucēji Lūdolfa Liberta gleznā “Kurzemes hercogs Jēkabs”, te senie un drosmīgie zemgaļi cīņā pret svešu zemju iebrucējiem Voldemāra Vimbas gleznā “Viestura cīņa pie Misas 1219.gadā”, te vidzemnieki – jaunlatvieši, pirmās Atmodas laika latviešu nacionālās kultūras un sabiedrības veidotāji, nacionālās pašapziņas modinātāji un latviešu valodas godā cēlāji Jāņa Roberta Tillberga gleznā “Atmodas darbinieki”: Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, brāļi Kaudzītes, Auseklis, Alunāns, Andrejs Pumpurs un Kronvaldu Atis… Un, protams, latviešu karavīri cīņā par Latgales atbrīvošanu Arvīda Egles gleznotajā “Karadarbība Latgalē 1919.gadā” un vēl Teņa Graša “Dziesmu svētki”, Pētera Ozoliņa “Līgo svētki”. Par gleznām stāstot, vērts pieminēt, ka postošajā Rīgas pils ugunsgrēkā 2013. gadā neviena no zālē esošajām gleznām neaizgāja bojā, bet izmirka un nokvēpa. Tāpēc tās visas no griestiem noņēma un restaurēja. Restaurēja arī gleznu rāmjus, kuriem atjaunoja oriģinālo apdari – zelta imitācijas lapiņu klājumu. Šogad Svētku zāles vēsturiskais interjers ir papildināts ar divām jaunām gleznām: gleznotāja Alekseja Naumova emocionālais un noskaņām bagātais darbs “Tautas manifestācija Daugavmalā”, kur parādīts Latvijas cilvēku spēks un vienotība ceļā uz brīvību Trešās Atmodas laikā. Savukārt otra glezna – mākslinieka Andra Eglīša darbs ar nosaukumu “Latvijas Republikas dibināšana 1918. gada 18. novembrī” – ir vēsturisks vēstījums par mūsu valsts dibināšanu, kur mūsdienīgā izpildījumā māksliniekam izdevies panākt tā brīža atmosfēru.

Portretists Valdemārs Tone, viņš arī  Rīgas mākslinieku grupas biedrs no tās pirmsākumiem, viens grupas vadošajiem autoriem. Kolēģu raksturojumā – nosvērts. Valdemārs Tone – viens no redzamākajiem latviešu portretistiem pagājušā gadsimta 20.– 30. gados. Mākslas zinātniece Dace Lamberga īpaši izceļ viņa radītos Annas portretus. Starp Rīgas mākslinieku grupas biedriem Valdemārs Tone raksturots kā nosvērts. Un Ugas Skulmes atmiņās teikts: „Tone ar Ubānu jutās kā kundziņi, kas nonākuši starp pašpuikām. Ja mēs bijām pret tā laika vecīšiem asi, tad viņi ne.” Ubāna un Tones draugu lokā iekļāvās tēlnieks Teodors Zaļkalns, mūziķis Jūlijs Sproģis, rakstnieki Valdemārs Dambergs, Viktors Eglītis un Edvarts Virza. Dace Lamberga turpina par Valdemāra Tones radītajiem portretiem. 1924.gadā Valdemārs Tone kopā ar Konrādu Ubānu izstājās no Rīgas mākslinieku grupas, ļaujot sevi pārvilināt uz Latvijas Mākslas akadēmijas apvienību „Sadarbs”. Tone pat ticis  ievēlēts par šīs apvienības priekšsēdētāju, taču jau pēc gada abi no tās izstājušies. Rīgas grupā tā arī vairs oficiāli neatgriezās, bet tās izstādēs piedalījās. Rīgas mākslinieku grupas pirmajā izstādē Valdemārs Tone rādīja darbus, kas bija tapuši  līdz 1920.gadam. Dace Lamberga min tos,  kas eksponēti  arī izstādē „Rīgas mākslinieku grupa – 100”.

Šoreiz raidījuma vadītājs ir gleznotājs Kaspars Zariņš, kurš kopā ar tēlnieku Gļebu Panteļejevu un gleznotāju Ritumu Ivanovu diskutē gan par pasūtījuma jēdzienu un to, kā nepazaudēt sevi, veicot sabiedriskos un privātos pasūtījumus mākslā, gan par mākslas pareizību un nepareizību jeb laikmetīgo un tradicionālo mākslu. Tiek runāts arī par to, kāpēc Latvijā nav starptautiski konvertējamu mākslinieku un kā izskatītos Latvijas mākslas aina, ja nebūtu bijuši padomju okupācijas gadi. Sarunā tiek skartas arī mākslinieku attiecības ar naudu. Nepazust pasūtījumos Kaspars Zariņš: Labprāt vēlētos parunāt par pasūtījumu mākslā – gan sabiedrisko, gan privāto. Otra tēma – kā izskatītos Latvijas mākslas aina, ja nebūtu bijis padomju okupācijas gadu. Un trešā tēma, kas ar to visu savienotos, būtu – mākslas pareizība un nepareizība jeb laikmetīgā māksla un tradicionālā māksla. Gļeb, tu esi piedalījies vairākos sabiedriskā pasūtījuma projektos – piemēram, tavējais ir Oskara Kalpaka piemineklis Esplanādē, tāpat Krišjāņa Valdemāra tēlainais piemineklis blakus Franču licejam, arī “naudas vērsis”, kas tapis saistībā ar Aizkraukles jeb ABLV banku. Varbūt tu varētu pastāstīt par savu pieredzi un atzinumiem – vai pasūtījums ceļ mākslinieku, vai tas ir vērtīgi, un kas ir nepieciešams, lai izpildītu pasūtījumu? Gļebs Panteļejevs: Pirmkārt, pasūtījuma jēdzienu nekādā gadījumā nevajag reducēt līdz situācijai, ka atnāk viens onkulis, iedod citam onkulim koferīti ar naudu un pasaka – man vajag to un to. Tā ir pasūtījuma humoristiskā versija. Jo pasūtījums ir ļoti daudzpusīga izpausme, un no privātā pasūtījuma līdz sabiedrības pasūtījumam ir ļoti plašs diapazons. Piemēram, kas ir Kultūrkapitāls [Kultūrkapitāla fonds]? Neskatoties uz to, ka tā principā ir pabalstu dalīšana un nozares uzturēšana pie dzīvības, tas tomēr ir arī pasūtījums, jo tur ir savi kritēriji – no tevis attiecīgo produktu gaida ne tikai estētiski, bet arī saturiski un ideoloģiski. Es mazliet trivializēju, bet tā ir. Un tad ir privātais pasūtījums, kura ekstrēmākā forma ir tāda, ka vienkārši kāds savā teritorijā grib uztaisīt kaut ko tādu, kas neattiecas uz sabiedrību vispār, bet domāts tikai vienam cilvēkam, kurš var būt pilnīgi traks, un, ja mākslinieks arī ir traks, tad viņi kopā uztaisa ko tādu, ko vispār normāliem cilvēkiem uz ielas nemaz nedrīkst rādīt. (smejas) Bet pa vidu ir arī, piemēram, pašvaldību pasūtījumi. Par valsts pasūtījumu labāk nerunāšu, jo valsts praktiski nepasūta – ar ļoti retiem izņēmumiem. Pasūtījumu tēlniecība un pilsētvides māksla parasti nāk no pašvaldībām un privātiem ziedotājiem. Bet par to, kas ir pasūtījums – labi vai slikti... Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši ir, un tā ir viena no formām, kā var tapt mākslas darbs – jo sevišķi tāds, kurš kurš prasa ieguldījumus, nopietnu finansējumu. Kaspars Zariņš: Te mēs vēl varētu runāt par to, ka no paša mākslinieka tas nenoliedzami prasa profesionalitāti, spēju iedziļināties un transformēties, jo tev gribot negribot jārada produkts jeb mākslas darbs noteiktā laikā un ar noteiktu stāstu. Es vienmēr priecājos, kā mūziķi runā par to, ka viņiem ir pasūtījums: komponisti saņem pasūtījumus, viņiem pasūta dažādas organizācijas vai kolektīvi, un uzskatu, ka būtībā pasūtījums ir ļoti laba lieta, par ko būtu jārunā plašāk. Ir doma, ka nākotnē pie sabiedriskajām celtnēm obligātā kārtā būtu paredzēta vieta arī mākslai, atvēlot tai zināmu naudas procentu. Ritum, varbūt tu varētu padalīties ar savu pieredzi, jo zinu, ka esi gleznojis arī eksprezidenta Valda Zatlera portretu un dažādus privātus portretus. Kā ir sastapties ar pasūtījumu? Vai tas tev sasien rokas jeb tieši otrādi – tu jūties ļoti labi? Un kas ir labs pasūtījums un kas ir slikts? Piemēram, manā izpratnē labs pasūtītājs ir tas, kurš akceptē mākslinieka rokrakstu, nevis uzspiež viņam, piemēram, kādu īpatnēju formu jeb ieliek viņu kādos noteikumos, kas nav raksturīgi konkrētajam māksliniekiem. Manuprāt, labs pasūtītājs ir tas, kas akceptē un intuitīvi vēlas tieši izvēlētā mākslinieka rokrakstu, jo tā ir tā vērtība. Ritums Ivanovs: Tieši šī situācija, kad mani uzaicināja jeb uzrunāja gleznot prezidenta portretu, man pašam lika aizdomāties par to, kas ir reāls pasūtījums. Pats piedzīvoju laiku, kad mainījās varas: aizejot padomju varai, man šķita, ka ir tāds kopējs valsts pasūtījums, ko māksla arī reāli pilda. Bet, nonākot kapitālistiskajā tirgus situācijā, redzējām, ka pasūtītājs var būt ļoti dažāds – kā jau jūs minējāt, gan publiskais sektors, gan privātais, gan valsts sektors. Kad vajadzēja ķerties pie darba, man vajadzēja pamatīgi saprast, kā es ar sevi strādāju un kā tieku galā ar šāda veida uzdevumu. Un sapratu, ka pats personīgi esmu gājis uz to, lai tas notiktu, jo tas mani interesē – šis žanrs mani interesē, mani interesē tas, ko daru, un ka tas ļoti labi varētu parādīties tieši pasūtījumā, tāpēc jutos ļoti atraisīts, brīvs un ar lielu interesi to arī darīju. Domāju, mākslas rezultāts bieži vien ir atkarīgs arī no tā, kādu enerģiju mēs tajā ieliekam. Mūsu mākslas darbi jau ir tiešs mūsu pašu atspoguļojums. Protams, mūsu kultūras slāņojums īpaši labi redzams sistēmu veidojošās situācijās – piemēram, padomju laiks reāli radīja sistemātisku mākslu – mākslinieki bija pakļauti, pildot konkrētu uzdevumu. Tāpēc mums bieži vien ir jādomā, kas ir māksla. Man māksla ir apziņas paplašināšana un iešana domas virzienā. Tā ka – ja mēs varam sekot savai domai, savai idejai, tas ir fantastiski. Kaspars Zariņš: Manā izpratnē mākslinieks ir kā identifikators sabiedrības sajūtām, jo jūtīgs mākslinieks vairāk vai mazāk sajūt svārstības sabiedrībā, sabiedrības šūpoles. Piemēram, pašlaik ir ļoti izteikta sabiedrības polarizācija gan Covid-19 sakarā, gan arī tieši mākslā. Tas, ko profesionāļi, paši mākslinieki domā par laikmetīgo mākslu, kas it kā ir vairāk “pareiza” nekā tradicionālā māksla, atšķiras no tautas viedokļa, kas tomēr bieži vien nesaprot laikmetīgās mākslas izpausmes. Kā pati laikmetīgā māksla deklarē, pēc idejas tā noliedz rezultātu – svarīgs ir tikai process. Un, ja mēs skatāmies uz pasūtījumu, tad pasūtītājam ir tieši otrādi – viņam ir vajadzīgs rezultāts. Kāpēc Latvijā nav konvertējamu mākslinieku Kaspars Zariņš: Labprāt ar jums vēl parunātu par ļoti svarīgu aspektu, kas faktiski būtu spekulācija jeb fantāzija – kāda būtu Latvijas mākslas aina, ja nebūtu bijis padomju okupācijas gadu? Gadsimtu mijā vairākkārt esmu bijis Dānijā un Skandināvijā, un varētu teikt, ka latviešu mentalitāte ir tuva dāņiem. Viena no pēdējām mākslinieku grupām bija "Kobra" – tā tika dibināta 1948. gadā, pastāvēja līdz piecdesmitajiem gadiem un apvienoja mazāk zināmas valstis – tur bija mākslinieki no Kopenhāgenas, Briseles un Amsterdamas. Skaidrs, ka lielās valstis vienmēr producē mākslas virzienus – to mākslas centri pievelk māksliniekus no visas pasaules, bet šeit mums būtu jāparunā par to, kāpēc Latvijā, piemēram, nav starptautiski konvertējamu mākslinieku, bet tie, kuri, likteņa dzīti, aizbraukuši no Latvijas – piemēram, Vija Celmiņa, kura uz rietumiem devās Otrā pasaules kara laikā, ieguvuši pasaules slavu. Kaut es uzskatu, ka arī Ilmārs Blumbergs būtu varējis kļūt par starptautiski konvertējamu mākslinieku, bet tas nav noticis. Pēc jūsu domām – kāda varētu būt Latvijas aina, ja nebūtu bijis padomju varas un vai latviešu māksliniekiem ir iespējama starptautiska atzinība? Gļebs Panteļejevs: Tu runā par konvertējamību kā starptautisko atpazīstamību, jo kvalitāte jau ir konvertējama. Kā jau tu minēji, Blumbergs ne ar ko nav sliktāks par Viju Celmiņu, bet viņš nav atpazīstams pasaulē. Visi veiksmes stāsti, kas saistīti ar mazām nācijām un to pārstāvjiem, kas izsitušies pasaules mākslinieku hierarhijā, saistīti ar to, ka šie mākslinieki ir ne tikai iesakņojušies konkrētajā vidē un struktūrā – viņi tur ir arī noformējušies un izauguši. Kad gadsimta sākumā tu, tāds trīsdesmitgadnieks, ar visām savām paunām atbrauci uz Parīzi, tad tas jau varēja būt par vēlu - vajadzēja braukt, kad esi vēl pusaudzis. Jā, mēs redzam, ka Latvijā ir laba manta, bet tā manta ir iesēta un izaugusi nepareizā vietā. Diskusija teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

Mēs sāksim jaunu dzīvi un mēs esam muzeju vērtībā, tā nemaz nav pretruna, vismaz ne  tagad, kad Latvijas Nacionālā mākslas muzejā atvērtā izstāde "Rīgas mākslinieku grupai - 100". Drosme, novatoriski stila meklējumi, neatkarīgs rokraksts – Rīgas mākslinieku grupas nospiedumus Latvijas modernās mākslas ainā atklājam kopā ar mākslinieku grupas simtgadei veltītās izstādes veidotājiem. "Viņi nekautrējās noteikt toni," tā saka LNMM direktore Māra Lāce par Rīgas mākslinieku grupu "Mērenība un politkorektums reizēm apslāpē radošas idejas," tā savukārt bilst māksliniece Anna Heinrihsone, kura izstādes iekārtojumā kā tēlu izmanto kāpnes Izstādi apskatām kopa ar kuratori Daci Lambergu, kurai interese par Rīgas mākslinieku grupu sākusies jau akadēmijā, projekta vadītāju Ievu Kalnaču, izstādes mākslinieci Annu Heinrihsoni un LNMM direktori Māru Lāci. Līdz 2022. gada 2. janvārim Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenajā ēkā aplūkojama Rīgas mākslinieku grupas simtgadei veltīta izstāde. 1920. gadā dibinātās Rīgas mākslinieku grupas biedru Aleksandras Beļcovas, Jāņa Cielava, Ģederta Eliasa, Jāzepa Grosvalda, Jēkaba Kazaka, Eduarda Lindberga, Jāņa Liepiņa, Emīla Meldera, Martas Skulmes, Oto Skulmes, Ugas Skulmes, Niklāva Strunkes, Romana Sutas, Leo Svempa, Erasta Šveica, Valdemāra Tones, Konrāda Ubāna un Sigismunda Vidberga darbība atspoguļo radoši izteiksmīgu latviešu mākslas vēstures posmu. Izstāde iepazīstina ar Rīgas grupas daiļrades attīstības gaitu, kas saistās ar jauno gleznotāju rokraksta meklējumiem Pirmā pasaules kara laikā, ar 20. gadu kubisma un citu novatorisko virzienu stilistiskajām izpausmēm, kā arī pāreju 30. gadu sākumā uz gleznieciski reālistisku izteiksmes veidu. Tāpat ekspozīcija iezīmē grupas biedru darbību 20. gadsimta 40.–60. gados gan Latvijā, gan trimdā. Pirmās izstādes kataloga ievadā 1920. gadā jaunie mākslinieki drosmīgi deklarēja: “Mūs vairs neapmierina vienkārša reālās dabas attēlošana. Taisni uz personības parādīšanu iziet šobrīd visas mūsu tieksmes. Ne dabu, objektīvo ārējo dabu, mēs gribam tagad dot savos darbos, bet paši savu individuālo dabu, savu garīgo būtību.”

Vai zini, kas bija Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss, kura namā Kalpaka bulvārī 4 šobrīd atrodas Latvijas Universitātes bibliotēka? Un vai zini arī to, kāds šim vīram sakars ar Latvijas Nacionālo Mākslas muzeju? Par to sižetu ciklā "Vai zini" trešdienas rītā zina stāstīt māksliniece Helga Ingeborga Melnbārde. *** Kad 2018. gada rudenī, atzīmējot Latvijas simtgadi, Latvijas Universitātes Tautas lietišķās mākslas studija "Vāpe" sarīkoja oriģinālu keramikas izstādi "Vieta pie galda. Ielūdz Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss", lūgtos viesus urdīja ziņkāre – kas ir šis noslēpumainais vīrs, kurš labestīgām acīm noraugās no Turku zālē izvietotā portreta un kura namā, kuru mēdz dēvēt arī par Kerkoviusa namu Kalpaka bulvārī 4, notika izstādes atklāšana? Ikdienā bieži ejam garām nelielajam gotikas formās romantizētajam pils variantam Kalpaka bulvārī 4, kas 19. gadsimta septiņdesmitajos gados kā ģimenes savrupnams tapis pēc pirmā akadēmiski izglītotā latviešu arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa projekta. Ēkas fasādi sedz bagātīgs apmetumā veidots neogotikas dekors angļu gotikas tradīcijās. Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa iekštelpās – fascinējošas ozolkoka vītņu kāpnes, ozolkoka parkets, daudzkrāsaini griestu gleznojumi... Izcils 19. gadsimta beigu interjeru kultūras paraugs! Polihromā interjera krāsojums saimnieka kamīna istabā, ēkas stabilitāte un reizē atturīgums personificē tās īpašnieka kā amata vīra nopietno statusu. Savrupnamam savulaik uzmanību pievērsis pat Krievijas imperators Nikolajs II, kas 1910. jūlijā piedalījās Rīgas svinībās un apmeklējuma laikā interesējās par pils Totlēbena bulvārī 4 (tagad Kalpaka bulvāris) nama īpašnieku Ludvigu Vilhelmu Kerkoviusu. Tiem, kam nav bijis gods viņu iepazīt un pabūt viņa namā, kurā šobrīd atrodas Latvijas Universitātes Nozaru bibliotēka, atklāsim noslēpumu: Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss bija pats pirmais mūsu Rīgas pilsētas galva! Kerkoviusu dzimta cēlusies no Lejasreinas novadiem Vācijā, bet ar Baltijas teritoriju savu dzīvi bija saistījuši vairāk nekā 300 šīs dzimtas pārstāvju jau no 15. gadsimta. Nozīmīga ietekme Kerkoviusu dzimtai bija Rīgas pilsoniskajā sabiedrībā, kurā gadu gaitā ap simt Kirkoviusu dzimtas locekļu virzīja sabiedriski politisko un saimniecisko dzīvi Rīgā. Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss piedzima Rīgā 1831. gada jūnijā kā vecākais no 9 bērniem. 40 gadu vecumā viņš kļuva par Pirmās ģildes tirgotāju, bija arī Lielās ģildes vecākais, 43 gadu vecumā kļuva par rātskungu, vēlāk – par Rīgas pilsētas galvas biedru, bet 1890. gada 19. jūnijā Rīgas dome viņu vienbalsīgi ievēlēja par pirmo Rīgas pilsētas galvu. Sava mūža 11 gadus Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss līdz pat 1901. gadam veltīja Rīgai un tās uzplaukumam. Kerkoviusa ieguldījumu pat ar neapbruņotu aci varam novērot līdz pat mūsdienām. Rīgas attīstībā tas spilgti iezīmējās ar sabiedrisko celtņu būvniecību: Tieslietu nams, Krievu teātris, Alberta baznīca, Aleksandra un Āgenskalna tirgus, pilsētas satiksmes attīstība, omnibusi, elektriskais tramvajs, gāzes un elektriskais apgaismojums... Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss bija arī pilsētas gleznu galerijas priekšsēdētājs! Savā namā viņš bieži pulcēja māksliniekus, rīkoja izstādes. Rosīgo Rīgas galvu varam tikai apbrīnot par nerimstošo vēlmi mākslai nodrošināt atbilstošas telpas: tieši viņam varam pateikties par izcilo Latvijas Nacionālo mākslas muzeju Valdemāra ielā – šī mākslas tempļa būves iniciators bija tieši viņš. Pirms vairākiem gadiem, kad muzeja restaurācija bija veiksmīgi pabeigta un svinīgajā atklāšanā uz muzeja kāpņu sarkanā paklāja skanēja svinīgas dižrunas, pateicības, apsveikumi, šo vīru neviens pat nepieminēja... Viņam nelaimējās. Tāpat nelaimējās redzēt arī sava izlolotā muzeja atklāšanu toreiz, 20. gadsimta sākumā, jo tieši gadu iepriekš Visuvarenais viņu aizsauca savās mākoņu galerijās. Bet viņa iecere bagātina mūs vēl šodien. Paliek foliantos iemūžinātais 1901. gada Rīgas domes piešķirtais Rīgas Goda pilsoņa tituls, paliek testamentā novēlētais dāvinājums Rīgas pilsētai – 26 gleznas, kas arī iekļautas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Paliek arī mūža mājas Rīgā, Lielajos kapos. Un nepiedodami klusi aizrit godavīra Ludviga Vilhelma Kerkoviusa šīsvasaras 190. dzimšanas dienas gadskārta.

Jau četrus gadus Rīgas Fotogrāfijas biennāle – NEXT sadarbojas ar Lietuvas izdevniecību "NoRoutine Books", izvērtējot konkursu “Meklējam jauno fotogrāfijā!”. Starptautiska ekspertu žūrija vērtē un godalgo Baltijas valstu jauno mākslinieku pieteikumus, dodot iespēju laureātiem eksponēt savus darbus ISSP Galerijā, savukārt izdevniecība "NoRoutine Books" ik gadu no jauno konkurentu vidus izraugās savu favorītu, kura balva ir iespēja izdot fotogrāmatu. Šogad par laureāti izvēlēta māksliniece Kristīne Krauze-Slucka. Gan ar viņu, gan izdevniecības vadītājiem sarunājās Toms Treibergs. Kristīne Krauze-Slucka ir vizuālā māksliniece, kas savā mākslinieciskajā praksē aplūko un pēta cilvēka, tehnoloģijas un dabas attiecības, eksperimentējot ar digitālajiem un analogajiem fotogrāfiskajiem procesiem.  2017. gadā absolvējusi Starptautisko vasaras fotogrāfijas, proti, ISSP Skolu. Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Par savu radošo darbību saņēmusi gleznotāja Valdemāra Tones fonda stipendiju un Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balvu. Kristīnes projektu - fotogrāmatu “Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes” - raksturo abstrakti, te konkrēti, te teju gaistoši toņu un faktūru plūdumi, kurus rada fotoķimikāliju un ūdens reakcijas. Grāmatu, kuru izdevusi Lietuvas izdevniecība “No Routine Books”, ir laporello formātā, proti, atlokamā ermoņikas veidolā, tādējādi attēlu rindu skatītājs uzlūko kā gandrīz nebeidzamu pārmaiņu sekvenci, kurā iesaistās arī tekstuālas pārdomas. Izdevniecība “No Routine Books” sadarbojas ar grāmatu izplatītājiem Romā, Berlīnē, Briselē un Ņujorkā. Rīgas Fotobiennāles NEXT konkursa “Meklējam jauno fotogrāfijā!” ietvaros tā ir izdevusi arī  Ievas Balodes, Madaras Gritānes un Reiņa Lismaņa veidotās fotogrāmatas. Tikāmies ar izdevniecības vadītājiem Vilmu Samuļonīti un Gīti Skudžinski.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Vai zini, ka pirmie mākslas darbi, kas tika iepirkti muzeja krājumā pēc tam, kad par muzeja direktoru tika iecelts mākslinieks Vilhelms Purvītis, bija no Rīgas mākslinieku grupas pirmās izstādes 1920. gadā? Vilhelms Purvītis kļuva par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru vēsturiski sarežģītajā 1919.gadā, nomainot šai amatā pirmo muzeja direktoru un ēkas arhitektu vācu tautības pārstāvi Vilhelmu Neimani. 1918. gada beigās Purvītis bija atgriezies Rīgā no Norvēģijas, kur bija ārstējies Lillehammeras kūrortā. Pirmajos darba mēnešos Purvīša rūpes bija galvenokārt saistītas ar muzejisko vērtību pārņemšanu un ēkas savešanu kārtībā, jo kara gados tā bija ievērojami cietusi. Jau 1920.gada pavasarī muzeja vadība uzsāka rosīgu darbību mākslas priekšmetu iepirkšanā. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, muzejā bija ļoti neliela latviešu mākslas kolekcija. Jau iepriekš Purvītis bija vērsies pie Rīgas pilsētas valdes Izglītības nodaļas ar vēstuli, ka latviešu mākslinieku nodaļa muzejā atrodas tik bēdīgā stāvoklī, ka informējot ārzemju apmeklētājus par Latvijas mākslu, nezina, ko viņiem teikt. Otrkārt, muzejā tieši tai laikā bija apskatāma pirmā Rīgas mākslinieku grupas izstāde. Plašā pārskatā pirmo reizi skatītāju priekšā nostājās toreizējie jaunie mākslinieki, tie, kas turpmākajās desmitgadēs noteica latviešu mākslas virzību. Purvītis, būdams mākslā ļoti erudīts zinātājs un tālredzīgs vērtētājs, apzinājās abu šo faktoru lielo nozīmi tālākai muzeja darbībai. Viņš diplomātiski vērš Rīgas pilsētas Valdes Kultūras nodaļas uzmanību uz izstādes norises faktu norādot, ka, ja pilsētas valde vēlētos iegūt kādus mākslas darbus, tad būtu jāpasteidzas. Purvītis izprata nepieciešamību veidot muzejā mākslas darbu krājumu no tolaik aktīvi strādājošiem māksliniekiem. Rezultātā muzejs iegādājas 8 darbus no Rīgas mākslinieku grupas izstādes, tādējādi liekot pamatus tā sauktā klasiskā modernisma autoriem mūsu muzeja kolekcijā. Romans Suta, Niklāvs Strunke, Ģederts Eliass, brāļi Oto un Uga Skulmes, Valdemārs Tone, Jēkabs Kazaks ar saviem darbiem ierakstījās muzeja krājumā. Jāatzīmē, ka no tās pašas izstādes 16 mākslas darbus iegādājās arī tikko dibinātais Latvijas Valsts mākslas muzejs, kas atradās Rīgas pilī. Tomēr nākas atzīt, ka šis pirkums, kas bija pirmais Purvīša kā direktora darbības laikā, izraisīja lielu neapmierinātību vecākās un tradicionālāk domājošās mākslinieku paaudzes pārstāvju vidū. Piemēram, Jānis Roberts Tillbergs rakstīja, ka viņš nespēj sekot tam virzienam, kāds ieturēts pie pēdējo gleznu iegūšanas muzejam, nedz arī saprast muzeja direktora, kā noteicošās personas, rīcību pie šīs iegūšanas. Pašlaik Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir uzsācis darbu pie Vilhelma Purvīša 150 gadu jubilejas izstādes sagatavošanas, kas paredzēta nākošā gada rudenī un plašā spektrā aptvers visu mākslinieka daiļrades mantojumu. Savukārt, atceroties simtgadi, kopš Rīgas mākslinieku grupas pirmās izstādes muzejā, ir sagatavota šim notikumam veltīta ekspozīcija, ko ļoti ceram atvērt skatītājiem šī gada rudenī.

Vai zini, ka Esplanādes laukums Rīgā, kura vienā malā uzcelta Mākslas muzeja ēka, bija paredzēts dažādiem pasākumiem, izjādēm un armijas parādēm? Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Esplanādes laukumam ir gara un interesanta vēsture – laika gaitā tas ticis izmantots dažādām nodarbēm un pasākumiem. Viduslaikos Esplanādes vietā atradies Kubes kalns, kas norakts laikā starp 1783. un 1784. gadu pēc krievu militārās administrācijas pavēles. Var brīnīties, ka tas nebija noticis jau agrāk, jo kalns, būdams nedaudz augstāks par Rīgas nocietinājumiem, uzbrucējiem bija ideāla vieta, lai pārskatītu un vieglāk ieņemtu pilsētu. Ar Kubes kalna smiltīm aizpildīja Daugavas senās attekas, uzbēra ceļus, bet izveidojušos klajumu izmantoja Rīgas garnizona karaspēka apmācībām un parādēm. Esplanādē, lai laikus varētu redzēt ienaidnieka tuvošanos, tika aizliegta jebkura apbūve. Tagadējās Valdemāra ielas pusē sāka zaļot Rīgas garnizona kāpostu lauki, sakņu dārziņus bija atļauts iekopt arī pilsētniekiem. Pēc tam Esplanāde kļuva arī par greznu izjāžu vietu Rīgas aristokrātijai. 1857. gadā sāka nojaukt pilsētas vaļņus un bastionus, bet 1861. gada 5. augustā apstiprināja jaunu Rīgas izbūves plānu, paredzot, ka lielākā daļa Esplanādes pāriet pilsētas īpašumā un tikai nelielais tagadējās Esplanādes laukums paliek armijas rīcībā, kā arī var tikt izmantots plašiem sabiedriskiem pasākumiem. Gluži drīz pilsētas zemēs pacēlās jauni nami un tika iekopti parki, toties garnizons savā daļā rīkoja karaspēka mācības, izraisot troksni, putekļus un nosprostojot ielas. Šeit tika rīkotas arī dažādas izstādes un izpriecu pasākumi – notika klejojošo cirku izrādes, te apmetās zvērnīcas, balagāni un karuseļi. Šādā visai neestētiskā un iedzīvotājiem nedraudzīgā veidolā Esplanāde palika līdz 1878. gadam, kad, uzklausot neapmierināto rīdzinieku sūdzības par pastāvīgu troksni un putekļiem, pilsētas valde atļāva tur rīkot vienīgi karaspēka parādes, baznīcas svētkus un pilsētai īpaši svarīgus pasākumus. Interesanti, ka pirmie apstādījumi Esplanādē tika ierīkoti tikai ap 1884. gadu pie tagadējās Brīvības ielas pēc tam, kad tika pabeigta arhitekta Roberta Pflūga projektētā majestātiskā neobizantiskajā stilā celtā Kristus piedzimšanas pareizticīgo katedrāle – kā pirmā celtne šajā laukumā, kam 20. gadsimta sākumā sekoja Rīgas biržas komercskola (tagadējā Mākslas akadēmijas ēka) un Rīgas pilsētas mākslas muzejs. Muzeja ēkas rekonstrukcijas laikā tika atjaunota un labiekārtota daļa no tā sauktās jātnieku alejas, ko veido liepu stādījumi. Domājot par Esplanādes laukumu kā vienu no centrālajām pilsētas rekreācijas zonām, būtu jāveic visa laukuma sakārtošana, pilnībā atjaunojot arī Jātnieku aleju.

Kad 1859. gadā Tērbatas, tagadējās Tartu universitātes, students Krišjānis Barons nolēma kājām mērot ceļu no Tartu līdz savām mājām Dundagā, viens no viņa mērķiem bija pamatīgāk iepazīt savu tēvzemi. Tas atspoguļots viņa grāmatā “Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti”. Krišjāņa Barona sarakstītā ģeogrāfijas grāmata, no kuras iedvesmojoties, Ziedoņa muzejs devās mūsdienu Barona ceļā, 30.oktobrī piedzīvo savu atkalizdošanu kopā ar digitālo grāmatu “Tuvie” un izstādi “Tuvie - nepazīstamie: Igaunija, Latvija un Krišjānis Barons”. Par “Ziedoņa muzeja ceļu ar Baronu” un arī digitālo grāmatu “Tuvie”, kurā savas piezīmes atstājis arī Kultūras Rondo, iztaujājam muzeja vadītāju Žaneti Grendi. Grāmatu pārizdot, tāpat kā atkārtot Krišjāņa Barona gājienu no Tērbatas līdz Dundagai Žaneti Grendi mudinājusi Krišjāņa Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa. Viņa neslēpj, ka tas bijis pārsteigums, bet iepazīstoties ar Krišjāņa Barona darbu “Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti”, pārņēmusi kauna sajūta, ka šī grāmata nav pārizdota kopš 1859.gada. "Man bija reāli kauns," atzīst Žanete Grende. "Es sapratu, ko nozīmētu uzņemties Ziedoņa muzeja uzņemties to pārizdot. Pēc kāda laika domāšanas pateicu - jā, jo sapratu, ka nevaru to nedarīt. Kādam viņa ir jāpārizdod." "Domājot, kā to pasniegt, bijis skaidrs, ka tai jābūt skaistai, jo jaunlatvieši, pirmā atmoda mums ir izdarījuši tik daudz, un mēs ļoti maz viņus novērtējam," atklāj Žanete Grende. "Otrs – jābūt bagātai saturā." Pētot ar grāmatu saistītos materiālus atklājies, ka tai ir trīs autori, ne tikai Krišjānis Barons, bet arī Krišjānis Valdemārs un Juris Alunāns. Grāmatā ir Barona veidotais apraksts, mākslas darbi un mūsdienu zinātnieku atskats, kā Barons savulaik kā students sapratis lietas gan no ģeogrāfijā aspekta, kā arī jautājumus par valodām, kas ir Valdemāra un Alunāna veikums. "Ģeniāli ir jaunlatvieši, es esmu pilnīgi viņos iemīlējusies!" neslēpj Žanete Grende. Un varbūt tāpēc viena no iecerēm ir aicināt Saeimu, lai no 2021. gada 31.oktobris, Krišjāņa Barona dzimšanas diena, kļūtu par Jaunlatviešu dienu. "Mēs ļoti maz zinām par jaunlatviešiem un viņu devumu, bet viņu devums ir fundamentāls. Un tā būtiskākā lieta ir tā, ka dažas valstis ir dažādi radušās (..) Mūsu valsts, formula - kultūra, nācija valsts. Dažādos grūtos laikos, kāds ir šis laiks, mēs redzam, kā kultūras cilvēki cīnās par savu izdzīvošanu, visiem ir jāsaprot, ka kultūra  ir mūsu fundamentālais pamats," uzskata Žanete Grende. Top arī grāmatas "Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti" tulkojums angļu valodā, un 2021. gadā, ko Žanete Grende dēvē par Latvijas īsto simtgadi, jo pirms simts gadiem, 1921.gadā citas valstis Latviju atzina de iure, to dāvinās citu valstu bibliotēkām. "Mēs esam nolēmuši šo grāmatu izdot angļu valodā un nosūtīt 200 UNESCO bibliotēkām un arī ASV kongresa bibliotēkai. Lai visi zina!" tā Žanete Grende. Savukārt ar digitālo grāmatu "Tuvie", kurā apkopotas mūsdienu Baronu gājiena dalībnieku domas, jo katram mūsdienu Baronam pēc ceļa veikšanas bija uzdevums uzrakstīt savu redzējumu par mūsdienu Latviju, var iepazīties internetā.  

Kā visjēdzīgāk pavadīt pavasarī piedzīvoto, pandēmijas baiļu izraisīto, mājās sēdēšanas laiku? Kādu pašatklāsmes vai radošo jaudu tas no cilvēka spēja izvilināt? Marika Rozenberga - radoša personība, tā viņa iesaka sevi pieteikt, jo ir darbojusies gan reklāmas jomā, gan kā tulks, šobrīd viņas aizraušanās ir smaržu zināšana - to vadīja lasot dzeju, un savus tā brīža sajūtām atbilstošos dzejas atradumus apkopoja apgādā “Aminori” nesen iznākušajā latviešu dzejas izlasē “Mierinājums”, tai dots arī asprātīgs apakšvirsraksts “19. un 20. gadsimta dzejnieki – 21. gadsimta krīžu nogurdinātajiem.” Saruna par dažādu laikmetu krīžu samērošanas iespējām un spriežam, kāpēc 21. gadsimta sajūtām vislabāk atbilst 19. – 20. gadsimta pasaules izjūta. Protams, lasām priekšā dzeju. Latviešu dzejas krājumu “Mierinājums” var uzskatīt par iemūžinātu pandēmijas krīzes pieredzi. Mēs patiešām kopīgi pārdzīvojām ko nebijušu. Apmulsumu nezināmās nākotnes priekšā. Kāds varbūt pilnā nopietnībā no jauna izvērtēja savas attiecības ar iespējamu nāvi. Taču grāmatas “Mierinājums” tapšanu var skatīt arī izdevniecības “Aminori” darbības kontekstā. Ar “Aminori” zīmolu grāmatas iznākt sāka 2018. gadā, un kā pirmā iznāca ļoti grezna, Marikas Rozenbergas veidota grāmata “Sarunas ar Juri Jurjānu”. Kad atgādinu par šo pieredzi, Marika saka, ka viņai licies būtiski ieinteresēt mākslā arī tos, kas pasauli varbūt labprātāk tver caur vārdu. Tāpēc arī tapušas sarunas ar mākslinieku, komentāri vizuāli tveramajam. Arī ar personību saistītu dzejas grāmatu tapšana ierakstīta izdevniecības radošajā vēsturē, 2019. gada beigās “Aminori” iedibināta tika sērija “Dzejas teātris”, kurā patlaban gan iznākusi viena grāmata: aktrises Ditas Lūriņas veidotā viņai nozīmīgo dzejoļu izlase, grāmata “Ar vieglu skrāpējumu ādā”. Ar Dzintara Soduma balvu tika apbalvota Viktora Freiberga “Kinomāna slimības vēsture”, arī to varētu pieskaitīt pie sarunu grāmatām, šai gadījumā gan Viktora freiberga sarunbiedrs ir viņš pats vai viņa slimība, un šī saruna ir par kino. Marikas Rozenbergas patreizējā aizraušanās ir smaržu pasaule, sadarbībā ar meitu Loti Vilmu Vītiņu tapa bilžu grāmata bērniem “Dzejnieks un smarža”, šogad novērtēta ar Jāņa Baltvilka balvu. Šobrīd “Aminori”, ir ne tikai izdevniecība, bet arī mākslas telpa Valdemāra ielā 69, kur šobrīd skatāma Ēvī Upenieces tēlniecība, tā ir arī viena no vietām, kur iegādāties latviešu dzejas izlasi “Mierinājums”, to var meklēt arī Jāņa Rozes grāmatnīcu tīklā.

Ikvienu kādreiz ir pārņēmusi vēlme pamest visu un piedzīvot kaut ko neplānotu - par to pārliecināti izrādes „Dzīvnieks” veidotāji. Režisors Reinis Suhanovs sadarbībā ar dramaturgu Arturu Dīci Nacionālā teātra Aktieru zālē iestudējis izrādi „Dzīvnieks”. Tās pamatā somu rakstnieka Arto Pāsilinnas romāns „Zaķa gads”. Arto Pāsilinna ir viens no populārākajiem mūsdienu somu rakstniekiem. Romānu "Zaķa gads" sarakstījis 1975. gadā latviešu valodā Matīss Treimaņa tulkojumā tas iznāca 2000. gadā. Interesanti, ka Arto Pāsilinna no agriem jaunības gadiem, strādājis fizisku darbu, bijis meža cirtējus, un laukstrādnieks zvejojis un gājis medībās, un visas šīs nodarbes atrodamas viņa grāmatās, kad viņš no meža iznāk laukā un kļūst par žurnālistu. Savukārt žurnālistika kalpojis kā treniņš, lai vēlāk rakstītu daiļliteratūru. Režisors Reinis Suhanovs atklāj, cik nozīmīgas viņam šis somu rakstnieks. "Tas ir viens no man mīļākajiem autoriem, viens no mīļākajiem romāniem, man patīk šāda veida literatūra, šāda veida stāsti. Īstenībā es ilgu laiku meklēju iespēju strādāt ar šo materiālu. Lai strādātu, romāns jāpārvērš dramatizējuma un tad ilgi strādājot darbus, kur Artūrs Dīcis ir dramaturgs, man radās pārliecība, ka tas varētu būt materiāls, kurš Artūru varētu uzrunāt. Es viņam piedāvāju, viņš uzrakstīja lugu. Un mēs viņu iestudējām," stāsta Reinis Suhanovs. Žurnālists ir arī romāna "Zaķa gads" galvenais varonis, romānā viņu sauc Vatanens. Artūra Dīča lugā kļuvis par Valdemāru, un arī darbība risinās dažādās Latvijas vietās. Izrāde sākas ar divu vīriešu braucienu no komandējuma. Pa ceļam automašīna notriec zaķi, Valdemārs dodas mežā to uzmeklēt un vairs no meža neiznāk. Viņš izārstē zaķi un kopā ar to sāk dzīvot dažādās Latvijas vietās, ik pa laikam pārceļoties. Iestudējuma „Dzīvnieks” tuvākās izrādes 17. un 31.martā.

Privāto arhīvu liktenis – kāda ir mūsu pieredze trimdas kultūras vērtību apzināšanā un saglabāšanā. Dažādām atmiņu institūcijām ir dažādas intereses. Viens – kur likt trimdā izdoto literatūru, bet otrs – kas notiek ar saraksti un dokumentāciju? Trešais – memoriālo priekšmetu nozīme. Kur labāk trimdas materiālus glabāt – mītnes zemes krātuvē vai Latvijā, raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts vērtē Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļas vadītāja, arhivāre Inese Kalniņa, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja vietnieks zinātniskā darbā vadošais pētnieks, filoloģijas doktors Viesturs Zanders, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Toms Ķikuts un Latviešu Kopības Vācijā padomes pārstāve, aktīvi darbojas vairākās trimdas organizācijās Aija Ebdene. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs saņem vērtīgu dāvinājumu no Valdemāra Ģintera pēctečiem. Sazināmies ar arheologa un Lāčplēša ordeņa kavaliera Valdemāra Ģintera mazmeitu Baibu Eglāju.

Studijā notikumus komentē biedrības „Eiropas Kustība Latvijā" prezidents Andris Gobiņš un  vēsturniels Edgars Engīzers. Telefonintervijā - filoloģe Aiste Brusokaite.   Eiropas diena Šodien tiek atzīmēta Eiropas diena, kas veltīta mieram un vienotībai Eiropā. Tās pirmsākumi meklējami 1950. gadā, piecus gadus pēc 2. pasaules kara beigām, kad Eiropa joprojām cīnījās ar kara atstātajām sekām.  1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans Parīzē parakstīja deklarāciju, kurā ierosināja Eiropā ieviest jaunu politiskās sadarbības veidu, kas padarītu karu starp Eiropas valstīm neiedomājamu. Deklarācijā viņš raksta: Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām radīs de facto solidaritāti. Eiropas tautu apvienošanās labad ir jāizbeidz gadiem ilgušais Francijas un Vācijas pretnostatījums. Jebkuram veicamajam pasākumam ir vispirms jāattiecas uz šīm divām valstīm.  Viņš ierosināja izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, kuras dalībnieki apvienotu savu akmeņogļu un tērauda ražošanu. Šāda kopiena apvienotu Vāciju un Franciju, un tai brīvi varētu pievienoties arī citas valstis. Eiropas Ogļu un tērauda kopienu 1951. gadā, nepilnu gadu pēc Šūmaņa deklarācijas, dibināja  Francija, Rietumvācija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga, un tā bija pirmā no pārnacionālajām Eiropas institūcijām un arī pirmais solis uz Eiropas Savienību. Par atzīmējamu dienu 9. maijs kļuva 1985. gadā, līdz tam Eiropas diena atzīmēta Eiropas Padomes dibināšanas dienā- 5.maijā.   Stambulas vēlēšanas Tas, kas uzvar Stambulā, uzvar Turcijā, - šos vārdus nereti izmantojis Turcijas prezidents Redžeps Erdogans. Martā notikušajās Stambulas mēra vēlēšanās prezidenta partija „Taisnīgums un attīstība”, kas pilsētu vadījusi kopš 1994.gada, zaudēja opoziocnāram Ekremam Imamoglu ar aptuveni 15 000 balsu starpību. Rezultāti tika apstrīdēti, un šonedēļ Turcijas vēlēšanu komisija paziņoja, ka jūnijā Stambulā tiks rīkotas jaunas vēlēšanas. Oficiāli atkārtotu vēlēšanu sarīkošana tiek pamatota ar dažādiem pārkāpumiem. Proti, ne visi vēlēšanu iecirkņu darbinieki ir bijuši ierēdņi, un atsevišķi balsu skaitīšanas protokoli neesot bijuši parakstīti. Tāpat uzsvērts, ka 15 000 balsu pārsvars tik lielā pilsētā kā Stambula esot pārāk mazs, lai varētu nešaubīgi noteikt uzvarētāju. Šeit jāpiebilst, ka pašvaldību vēlēšanas pats prezidents nodēvēja par valsts un viņa partijas izdzīvošanas jautājumu. Tās notika laikā, kad Turcija piedzīvo ekonomisko lejupslīdi, tādēļ vēlēšanas tika uztvertas arī kā sava veida uzticības balsojums Erdogana vadībai. Lai gan lielākajā daļā pašvaldību prezidenta partija uzvarēja, politiski lielākais zaudējums bija galvaspilsētā Ankarā un Stambulā. Tiesa, rezultāti apstrīdēti tikai Stambulā. Šobrīd ar prognozēm atkārtotajām vēlēšanām analītiķi ir piesardzīgi. No vienas puses – šāds lēmums, kas neuzlabo Turcijas ekonomisko stāvokli, jo pastiprina neziņu, var dot labumu opozīcijai un palīdzēt tai mobilizēt vēlētājus. No otras puses - Erdogans jau iepriekš ir riskējis un iznācis kā uzvarētājs. Lietuvas vēlēšanas Ekonomiskā izaugsme ir galvenais jautājums svētdien Lietuvā gaidāmo prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā. Par prezidenta krēslu cīnās deviņi kandidāti: sociāldemokrāts, Eiropas Savienības (ES) veselības un pārtikas drošības komisārs, bijušais veselības ministrs Vītenis Andrjukaitis; filozofs un viens no Lietuvas  tautas atmodas kustības "Sajūdis" dibinātājiem Arvīds Juozaitis; Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Valentīns Mazuronis; Lietuvas poļu vēlēšanu akcijas - Kristīgo ģimeņu savienības" vadītājs Valdemārs Tomaševskis; Seima deputāti Mindaugs Puidoks un Naglis Puteiķis, tiesa Puteiķis vakar izteicies par iespēju izstāties no cīņas; premjerministrs Sauļus Skvernelis; Seima deputāte, bijusī finanšu ministre Ingrīda Šimonīte; Un ekonomists Gitans Nausēda; Pēdējie trīs - Nausēda, Šimonīte un Skvernelis ir populārākie kandidāti. Lai uzvaras laurus plūktu jau pirmajā kārtā, vēlēšanās ir jāpiedalās vismaz pusei balsstiesīgo, no kuriem vismaz pusei jāatbalsta viens kandidāts vai, ja piedalās mazāk nekā puse balsstiesīgo, tad uzvar tas kandidāts, kas saņem ne mazāk kā trešdaļu balsu. Šī brīža prognozes gan sliecas uz vēlēšanu otro kārtu, kur sacentīsies divi spēcīgākie kandidāti, visticamāk, ekonomists Gitans Nausēda un Seima deputāte Ingrīda Šimonīte. Sociologi norāda, ka šādā divcīņā, visticamāk, uzvarētu Nausēda. Jāpiebilst, ka Lietuvā prezidentam ir plašākas pilnvaras, nekā pie mums. Piemēram, prezidents ir tas, kurš nosaka ārpolitikas kursu un kopā ar valdību pie tās strādā.

Divas izstādes un divas grāmatas. Miķeļa Fišera personālizstāde Dubultu mākslas stacijā un Jura Jurjāna gleznu izstāde Jaunā galerijā Valdemāra ielā. Saruna ar Mariku Rozenbergu, kura par Juri Jurjānu uzrakstījusi grāmatu, kā arī ieskats Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izdotajā grāmatā par mīlestību.

Läti rahvusliku liikumise suurkuju Krišjanis Valdemars (fotol) kirjutas tudengipõlves Tartus oma korteriuksele sildi: "Krišjānis Valdemārs – lätlane". Kes ta oli, kas lätlaste Jakobson (fotol) või lätlaste Hurt? Läti rahvuslikust ärkamise ajast ja muuhulgas ka kahe rahva ärkamisaja juhtkujude omavahelistest suhetest räägib Tartu Ülikooli professor Tiit Rosenberg.

Läti rahvusliku liikumise suurkuju Krišjanis Valdemars (fotol) kirjutas tudengipõlves Tartus oma korteriuksele sildi: "Krišjānis Valdemārs – lätlane". Kes ta oli, kas lätlaste Jakobson (fotol) või lätlaste Hurt? Läti rahvuslikust ärkamise ajast ja muuhulgas ka kahe rahva ärkamisaja juhtkujude omavahelistest suhetest räägib Tartu Ülikooli professor Tiit Rosenberg.

Raidījums 21. gadsimta latvietis dodas ciemos pie kaimiņiem Tartu un skaidro, kādas bijušas latviešu gaitas te, netālu no Rīgas, vairāku gadsimtu garumā. Ja ir kāda kaimiņvalsts, kurai esam pateicību parādā par valstiskās pašapziņas rašanos, tad tā ir Igaunija. Viesojamies Tartu un dodamies pa pēdām kādreizējo slavenāko latviešu izcelsmes studentu gaitām. Viņu vidū bija tādi ļaudis kā Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Jānis Endzelīns un daudzi citi - mazāk zināmi, bet ne mazāk nozīmīgi abu valstu valstiskās apziņas rašanās procesā. Ekskursijā ved Tartu latviešu biedrības vadītāja Ilze Salnāja-Verva.