Podcasts about baltkrieviju

Ekonomisko sakaru saraušana ar Krieviju un Baltkrieviju pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā šķita pašsaprotama, tomēr praksē, izrādās, tas nav tik viegli izdarāms. Eksporta apjoms uz agresora un tā satelītvalsti šogad vien sasniedzis pusmiljardu eiro. Lai arī tas lielākoties ir reeksports, tomēr no tā pelna arī vietējie uzņēmēji. Importa apjoms ir nesalīdzināmi mazāks, tur papildus ierobežojumi vēl top.  Valdība apņēmusies pārtraukt gan importu, gan eksportu ar šīm valstīm, arī, citējot valdības deklarāciju –  "uzņemties vadošo lomu šī jautājuma risināšanā Eiropas Savienības ietvarā". Kā ar to veicas – par to diskutējam Krustpunktā. Analizē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Katrīna Zariņa, Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis (Jaunā Vienotība), Ekonomikas ministrijas ES un ārējo ekonomisko attiecību departamenta direktora vietnieks Jānis Zakovics un Ministru prezidenta ārštata padomnieks informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un vēlēšanu jautājumos Krists Avots.  

Ekonomisko sakaru saraušana ar Krieviju un Baltkrieviju pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā šķita pašsaprotama, tomēr praksē, izrādās, tas nav tik viegli izdarāms. Eksporta apjoms uz agresora un tā satelītvalsti šogad vien sasniedzis pusmiljardu eiro. Lai arī tas lielākoties ir reeksports, tomēr no tā pelna arī vietējie uzņēmēji. Importa apjoms ir nesalīdzināmi mazāks, tur papildus ierobežojumi vēl top.  Valdība apņēmusies pārtraukt gan importu, gan eksportu ar šīm valstīm, arī, citējot valdības deklarāciju –  "uzņemties vadošo lomu šī jautājuma risināšanā Eiropas Savienības ietvarā". Kā ar to veicas – par to diskutējam Krustpunktā. Analizē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Katrīna Zariņa, Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis (Jaunā Vienotība), Ekonomikas ministrijas ES un ārējo ekonomisko attiecību departamenta direktora vietnieks Jānis Zakovics un Ministru prezidenta ārštata padomnieks informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un vēlēšanu jautājumos Krists Avots.  

Svētdienas, 7. jūnija, raidījumā #defacto: No solījumiem līdz darbiem ir tāls ceļš. Vai nesenie opozicionāri, nonākot valdībā, tiešām izbeigs tirdzniecību ar Krieviju un Baltkrieviju? Vai no decembra 350 tūkstošiem cilvēku būs iespējams elektroniski parakstīt dokumentus, izmantojot eID karti?

Valdības veidošanas sarunās politiķi jau sākuši darbu pie vienošanās par galvenajiem paveicamajiem uzdevumiem un sadarbības principiem. Krīzes vadības centrā pārskatīs gaisa telpas apdraudējuma brīdinājumu algoritmus. Lietuvas Bruņotie spēki šodien izsūtīja iedzīvotājiem ārkārtas trauksmi pēc tam, kad radars pie valsts austrumu robežas ar Baltkrieviju uztvēra signālu, kas atbilst bezpilota lidaparātiem. Panākta politiska vienošanās par Eiropas Savienības un ASV tirdzniecības līguma ratifikāciju. Latvijas hokeja izlase aizvadījusi trīs spēles pasaules čempionātā, fani sāk ikgadējo "rēķināšanas čempionātu".

Latvijas Nacionālie bruņotie spēki šodien, 19. maijā, pusdienlaikā informēja par vienu Latvijā ielidojušu dronu. Turpinās valdības veidošanas sarunas. Saeimas Ārlietu komisija vērtē Latvijas uzņēmumu sadarbības ar Krieviju un Baltkrieviju mazināšanu. Prezentēts praktisks atbalsta rīks speciālistiem darbā ar bērniem, kas nosaukts par “Bērnu seksuālās uzvedības novērtēšanas luksoforu”. Situāciju Oleškos Hersonas apgabalā raksturota uz "humanitārās katastrofas sliekšņa".

Eiropas Savienības samitā spriež Irānas krīzes ietekmi uz ES ekonomiku. Pēc Valsts Kontroles revīzijas secinājuma, ka rīdzinieki astoņus miljonus eiro pārmaksājuši par saņemto siltumu, likumsakarīgs ir jautājums – ko darīs iesaistītās puses, lai iedzīvotājiem nākamajā sezonā nebūtu jāpārmaksā par saņemto siltumu. Saeima konceptuāli vienojusies publiskot Latvijas uzņēmumus, kas tirgojas ar ar Krieviju un Baltkrieviju. Par Nacionālā mākslas muzeja jauno direktori izvēlēta Iveta Derkusova. Intensīvi nokrišņi un plūdi - viens no lielākajiem izaicinājumiem klimata pārmaiņu kontekstā. 

Ženēvā noslēgušās trīspusējās Ukrainas, Krievijas un ASV pārstāvju sarunas. Eiropas Komisija publicējusi plānu kā palīdzēt reģioniem, kas robežojas ar Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu. Nauda vēža pacientiem būtiskām operācijām pieejama tikai līdz martam; ārsti aicina valsti rast risinājumus. Valsts kontrole revīzijā secina, ka Latvijā nav nodrošināta vienlīdz kvalitatīva pamatizglītība. Rīgas filharmonijas jeb Nacionālās koncertzāles izveidei galvaspilsētā ir nepieciešams speciāls likums. Rinkēvičs: Mums nav pieņemams tas, ka ar Krievijas un Baltkrievijas karogiem Paraolimpiskajās spēlēs startēs šo agresorvalstu sportisti.

Raidsabiedrības BBC ģenerāldirektora un ziņu dienesta vadītājas demisijas apstākļi, ANO Klimata pārmaiņu konference Belenā (Brazīlijā) un globālās klimata politikas aktualitātes, kā arī Baltkrievijas diktatora Lukašenko jaunākie diplomātiskie manevri slēgtās Polijas un Lietuvas robežas sakarā. Ārpolitikas aktualitātes studijā pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kārli Bukovski un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Uģi Lībieti. Kā atdzesēt pasauli? Pirmdien Brazīlijas pilsētā Belenā tika atklāta Trīsdesmitā Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference, kurā piedalās 1992. gadā parakstītās ANO Klimata pārmaiņu ietvarkonvencijas dalībvalstis. Šis dokuments pirmo reizi Apvienoto Nāciju līmenī atzina klimata pārmaiņas par globālu draudu. Vēlākajos gados uz tā pamata slēgtas citas vienošanās, tai skaitā 2015. gada Parīzes klimata nolīgums, kura mērķis ir līdz 2100. gadam ierobežot globālās temperatūras pieaugumu līdz aptuveni pusotram Celsija grādam, salīdzinot ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni. Arī šīgada samita dienaskārtībā dominē globālā sasilšana, pāreja no tradicionālā fosilā kurināmā uz videi draudzīgāku enerģijas ieguvi un dalībvalstu atpalikšana no agrāk pieņemtajām saistībām. Pasākums ilgs vienpadsmit dienas un ir kupli apmeklēts – dalībai reģistrējušies apmēram piecdesmit tūkstoši cilvēku no 190 pasaules valstīm. Konferences rīkotāji saskārušies ar apmešanās vietu deficītu, un Brazīlijas valdībai nācies ķerties pie ārkārtas pasākumiem, uz laiku noīrējot vairākus kruīza lainerus un pielāgojot apmešanās vajadzībām skolas un armijas objektus. Pienācīgu apmešanās vietu trūkums licis dažām dalībvalstīm samazināt delegāciju sastāvu vai pat atteikties no ierašanās pavisam. Savienoto Valstu delegācijas neierašanās iemesls gan ir cits – jaunās administrācijas politika, izstājoties no Parīzes nolīguma un slēdzot atbildīgo institūciju – Prezidenta īpašā sūtņa klimata jautājumos biroju. Prezidents Tramps deklarējis, ka klimata pārmaiņu problemātika esot izdomājums un krāpšanas shēma, kas tikai apgrūtinot viņa valsts ekonomikas attīstību. Vēsturiski Savienotās Valstis ir lielākais ogļskābās gāzes iepludinātājs atmosfērā, lai gan šobrīd ikgadējo apjomu ziņā tās apsteigusi Ķīna. Šī Vašingtonas pieeja ir vien drūmākais akcents neiepriecinošajā kopainā, ciktāl samita dalībniekiem pirmo reizi nācies nepārprotami atzīt, ka globālie pūliņi klimata pārmaiņu novēršanā nesasniedz rezultātus. No samita tribīnes izskan biedinoši atgādinājumi par to, ka šogad vien klimata pārmaiņas par sevi atgādinājušas ar neierasti ilgu un intensīvu vasaras karstuma periodu Indijā un Pakistānā, līdzīgu vasaras tveici Rietumeiropā, ugunsgrēkiem Vidusjūras reģionā, postošu sausumu Turcijā, viesuļvētrām Karību reģionā un Brazīlijas dienvidos, taifūniem Vjetnamā un Filipīnās. Karstuma viļņi tiek minēti kā simtu cilvēku nāves iemesls. Brazīlijai piederošie Amazones tropu meži ir viens no galvenajiem pūliņu īstenošanas punktiem, ciktāl to izciršana ir nozīmīgs drauds planētas ekoloģiskajam līdzsvaram. Skaļu un nepatīkamu atgādinājumu par šīm problēmām samita dalībnieki piedzīvoja otrdien, kad konferences galvenajā ēkā ielauzās protestētāji no mūžamežu pamatiedzīvotāju vidus, iesaistoties sadursmēs ar apsardzi. Lukašenko draud Viļņai, pielabinās Vašingtonai 29. oktobrī Lietuvas gaisa telpā notika kārtējais incidents, kad no Baltkrievijas puses ielidojuši gaisa baloni, kādi tiek izmantoti meteoroloģiskajām zondēm, likuši vairakkārt apturēt Viļņas lidostas darbību. Pēdējā laikā parādās ziņojumi, ka šādi gaisa baloni, kā arī lidroboti tiekot izmantoti, nogādājot no Baltkrievijas Polijā un Lietuvā kontrabandas cigaretes. Reaģējot uz notikušo, Lietuvas valdība tajā pašā dienā slēdza robežšķērsošanas punktus ar Baltkrieviju. Kā zināms, jau kopš septembra vidus ir ierobežotas arī robežšķērsošanas iespējas starp Poliju un Baltkrieviju. Pēc tam, kad apmēram divdesmit Krievijas lidroboti 9. septembrī ielidoja Polijas gaisa telpā, Varšava 12. septembrī pilnībā slēdza savu robežu ar Baltkrieviju. Pāris nedēļas vēlāk kustība gan daļēji tika atjaunota, tomēr vairāki nozīmīgi robežpunkti joprojām paliek slēgti, tā apgrūtinot satiksmi. Divu robežpunktu atvēršana tika plānota oktobra beigās, taču pagaidām ir atlikta, acīmredzot saistībā ar minētajiem notikumiem Lietuvā. Minskas režīms uz Lietuvas valdības rīcību reaģējis asi. Robežas slēgšanas rezultātā Baltkrievijā izrādījās iestrēgušas apmēram tūkstoš simts Lietuvā reģistrētas kravas mašīnas. Baltkrievija atteikusies tās izlaist no savas teritorijas pa kādu īpašu koridoru, novirzot uz maksas stāvlaukumiem. Baltkrievijas diktators Lukašenko, kurš Lietuvas rīcību dēvē par hibrīdkara operāciju, pieprasījis tūlītēju robežas atkalatvēršanu un piedraudējis, ka citādi lietuviešu transportlīdzekļi varot tikt konfiscēti. 31. oktobrī viņš arī parakstījis dekrētu, ar kuru Polijas un Lietuvas kravas mašīnām aizliegta pārvietošanās Baltkrievijas teritorijā. Tāpat Lukašenko paziņojis, ka runāšot par Lietuvas robežas jautājumu ar Savienoto Valstu administrācijas pārstāvjiem. Kā zināms, kopš pāris mēnešiem Minskas un Vašingtonas attiecībās iestājies atkusnis. Augustā notika Lukašenko telefonsaruna ar Savienoto Valstu prezidentu Trampu, savukārt septembrī no Baltkrievijas cietumiem tika atbrīvoti 52 politieslodzītie apmaiņā pret sankciju mīkstināšanu Baltkrievijas nacionālajai aviokompānijai Belavia. Svētdien prezidents Tramps paziņoja, ka ieceļ Džonu Koulu, kontaktpersonu sarunās ar Lukašenko, par savu īpašo sūtni Baltkrievijā. Pirmdien tika ziņots, ka Polijas premjerministrs Donalds Tusks un Lietuvas premjerministre Inga Ruginiene vienojušies, ka normāls robežšķērsošanas režīms ar austrumu kaimiņu varētu tikt atjaunots ap novembra vidu. Vai politikai pietuvinātie mēģina koriģēt britu sabiedriskās raidorganizācijas kursu? 2025. gada 9. novembris, jādomā, tiks pieminēts britu nacionālās raidsabiedrības BBC vēstures pārskatos. Šajā dienā par savu aiziešanu no raidorganizācijas paziņoja tās līdzšinējā ziņu dienesta vadītāja Debora Tērnesa un nedaudz vēlāk arī raidorganizācijas ģenerāldirektors Tims Deivijs. Iemesls ir skandāls, kas izvērtās novembra ieskaņā, kad konservatīvās ievirzes laikraksts The Daily Telegraph publiskoja informāciju par iekšēju ziņojumu, kuru raidorganizācijas valdei iesniedzis kādreizējais BBC Redakcionālo vadlīniju un standartu komitejas ārštata konsultants Maikls Preskots. 19 lappušu teksts analizē konkrētu gadījumu ar raidījumā „Panorāma” ievietotu materiālu, kas atspoguļo notikumus Vašingtonā 2021. gada 6. janvārī, kad toreiz uz otro termiņu neievēlētā prezidenta Donalda Trampa piekritēji ielauzās Kapitolija ēkā, pārtraucot Savienoto Valstu Kongresa darbu. Tramps toreiz uzrunāja savus atbalstītājus pie Baltā nama, un BBC pārraidītajā materiālā divi viņa runas fragmenti bija samontēti tā, ka radīja iespaidu par tiešu uzkūdīšanu uz šo iebrukumu. Jau visai drīz uz Telegraph [telegraf] publikāciju reaģēja arī pats Baltā nama saimnieks, nosūtot BBC oficiālu vēstuli ar piedraudējumu vērst pret raidorganizāciju civilprasību miljarda dolāru apjomā. Sekoja raidorganizācijas priekšsēdētāja Samīra Šaha atvainošanās, raksturojot notikušo kā „sprieduma kļūdu”. Tomēr minētā Maikla Preskota ziņojuma saturs neaprobežojas ar konkrētā gadījuma analīzi. Autors pārmet BBC paustajam pārlieku kreisumu un aizraušanos ar t.s. „vokisma” ievirzēm, kas izpaužoties, piemēram, Izraēlas un Hamas konflikta un transpersonu tiesību jautājumu atspoguļojumā. Valdē ziņu dienesta vadītājai Tērnesai uzbrūkošu pozīciju ieņēma pirmām kārtām tās loceklis Robijs Gibs, kurš šai institūcijā nonāca premjerministra Borisa Džonsona laikā. Savulaik viņš bijis labējās ievirzes telekanāla GB News viens no izveidotājiem un darbiniekiem, kurš pie tam esot Maikla Preskota personisks draugs. Liberālākas ievirzes medijos izskan viedokļi, ka šis ir mērķtiecīgi organizēts uzbrukums sabiedriskajai raidorganizācijai, lai panāktu lielāku konservatīvo aprindu ietekmi tajā vai to diskreditētu. Vairāki politiķi, tostarp Liberāldemokrātu līderis Eds Deivijs un Skotijas pirmais ministrs Džons Svinnijs aicinājuši atcelt Gibu no BBC valdes. Var atgādināt, ka BBC joprojām ir auditorijas uzticamības ziņā visaugstāk vērtētā britu raidorganizācija – tās ziņu materiālus par uzticamiem uzskata 60 % skatītāju. Salīdzinājumam, pieminētajam GB News šis rādītājs ir vien 29 %. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Saeimas Ārlietu komisija galīgajam lasījumam virza likumprojektu par Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Satiksmes ministrs Atis Švinka (Progresīvie) nevirzīs Ventspils brīvostas pārvaldes parādu norakstīšanu Valsts kasei vairāk nekā 14 miljonu eiro apmērā. Tiesā atkal nonākusi Latgalē noslepkavotās Justīnes lieta - prokuratūra iesniegusi apelāciju, pieprasot meitenes slepkavām bargākus sodus. Lietuvā valdība pieņēmusi lēmumu uz mēnesi slēgt valsts robežu ar Baltkrieviju. Ar izņēmumiem robežu varēs šķērsot tikai Medininku robežšķērsošanas punktā. Pēc 100 dienām Itālijā startē ziemas olimpiskās spēles.

"Cilvēkiem kādreiz arī uz elli jādodas," par ceļošanu uz Krieviju un Baltkrieviju "Rīta Panorāmā" sacīja satiksmes ministrs Atis Švinka ("Progresīvie"), norādot, ka viņš nolēmis nepagarināt licences regulārajiem pasažieru pārvadājumiem uz agresorvalstīm.

Trešdienas nakts notikumi Polijā ir aktualizējuši virkni jautājumu ne tikai par Krievijas nodomiem un NATO reakciju, bet arī par gaisa telpas slēgšanu Latvijā, robežas aizvēršanu ar Baltkrieviju un Krieviju. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča.  

Trešdienas nakts notikumi Polijā ir aktualizējuši virkni jautājumu ne tikai par Krievijas nodomiem un NATO reakciju, bet arī par gaisa telpas slēgšanu Latvijā, robežas aizvēršanu ar Baltkrieviju un Krieviju. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča.  

“Šajā vasarā Krievijā gatavojas nosūtīt lielas armijas daļas uz Baltkrieviju. It kā ar mērķi piedalīties militārās mācībās. Bet mēs atceramies, ka tieši tas pats notika 2021. gadā, neilgi pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Vai arī šoreiz šie spēki ir paredzēti, lai uzbruktu Ukrainai? Varbūt… Bet varbūt nē... Varbūt tie ir domāti jums!” - tā gada sākumā Minhenes drošības konferencē uzsvēra Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atsaucoties uz saviem izlūkdienestiem. Runa ir par Baltkrievijas un Krievijas kopīgajām armijas mācībām “Zapad 2025”. No Krema ļpropagandas, Krievijas un Baltkrievijas amatpersonu puses izskan pretrunīgi paziņojumi – no vienas puses it kā mierinoši, no otras puses - provokatīvi. “Mēs gatavojamies karam,” tā augusta vidū savas valsts medijiem sacīja Baltkrievijas aizsardzības ministrs Viktors Hrenins. Kas par “Zapad” zināms šobrīd, kad līdz tā sākumam palicis pavisam nedaudz?Raidieraksta autors - Māris Antonevičs. Izmantoti fragmenti no “Latvijas Avīzes” intervijām ar Zemessardzes štāba virsnieku, majoru Jāni Slaidiņu, bijušo Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jani Garisonu, YouTube kanāliem: “rudelfi_lt”, “beltavideo”, BR24, CTVBY.Foto: Reuters/ScanpixRaidieraksts ir Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras viedokli. Ne Eiropas Savienība vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūra nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.Funded by European Union. Views and opinions expressed are however those of the author(s) only and do not necessarly reflect those of the European Union or the European Education and Culture Executive Agency (EACEA). Neither the European Union nor EACEA can be held responsible for them.Izmantotā mūzika:Chris Haugen – Island DreamThe Whole Other – Valley Of Spies

Plāno aizliegt neregulāros braucienus ar autobusu uz Krieviju un Baltkrieviju. Lai runātu par skaudro situāciju lauksaimniecībā, lauksaimnieku organizāciju pārstāvji tikās ar Valsts Prezidentu Edgaru Rinkēviču. Vēža centra padomes sēdē pacientu organizācijām prezentē 36 pacientu ceļus un progresu ar Latvijas Vēža centra akreditāciju. Izcilība sabiedrības drošības un uzticības veidošanā – šādi Rīgas pašvaldības policijas galveno misiju raksturo tās priekšnieks Juris Lukass. Bijušais Latvijas valstsvienības kapteinis Margots Valkovskis iecelts nacionālās izlases galvenā trenera amatā.

Baltkrievija šodien nav tā sapņu zeme, uz kuru daudzi gribētu labprātīgi doties un saukt par mājām, bet izrādās, tur joprojām dzīvo pusotrs tūkstotis latviešu. Tikmēr 19. gadsimta beigās Baltkrievijā mita gandrīz 17 tūkstoši latviešu. Tolaik Baltkrievijas teritorijā bija izveidojušās apmēram 60 latviešu kolonijas, un Vitebskas apgabalā – 300 kilometrus no Latvijas robežas – dažviet tautiešu īpatsvars pārsniedza pat 5% no vietējo iedzīvotāju skaita. Kolonijās norisinājās aktīva sabiedriskā dzīve, 20. gadsimta sākumā tur dibināja dibināja ciema padomes, skolas, un latvieši turpināja kopt savas tradīcijas un valodu. Kas savulaik mudināja doties uz Baltkrieviju un kas zināms par latviešu pēctečiem tur, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Raidījumā viesojas Baltkrievijas latviešu pēcteces Ilga Reizniece un Laimrota Kriumane, kuru tēvs Andrejs Reiznieks ir dokumentējis savu dzīvi Baltkrievijā, Patāšņā, un izdevis grāmatu “Patāšņas latvieši. Ceļā.” Tāpat raidījumā viesojas arī vēsturnieks un cilvēkģeogrāfs Ilmārs Mežs, kurš ir apmeklējis vairākas Baltkrievijas latviešu kolonijas un zina stāstīt, kā tur izskatās tagad.

Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu  kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps apšauba NATO līguma 5. pantu, kas paredz, ka uzbrukums vienai alianses dalībvalstij ir uzbrukums visai aliansei. Liegumu daļai valsts pārvaldes apmeklēt Krieviju un Baltkrieviju paredz pieņemt jau šopavasar. Amatpersonas: pirmais mēnesis Eiropas energosistēmas tīklā pagājis bez starpgadījumiem. Ilggadējais Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš arī šopavasar cīnīsies par vietu valstsvienības sastavā, lai maijā spēlētu pasaules čempionātā Stokholmā.

ASV prezidents Tramps apturējis finansējumu bruņojuma iepirkšanai Ukrainai. Kā šo lēmumu vērtē Ukrainā. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena šodien ir nākusi klajā ar Eiropas pārapbruņošanās plānu. Latvijas politiķu vidokļi par ASV prezidenta Donalda Trampa lēmumu apturēt militāro palīdzību Ukrainai. Valsts drošības dienests rekomendējis arī slimnīcu darbiniekiem Latvijā nedoties uz Krieviju un Baltkrieviju. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija pabeigusi Mākslīgā intelektra centra likuma izstrādi.

Eiropas politiķi ir satraukti par Trampa sarunu ar Putinu. Parlamentā redz dažādus veidus, kā revidēt Saeimas tēriņus. Satversmes tiesa: Pienākums lietot valsts valodu apmaksātā priekšvēlēšanu aģitācijā atbilst Satversmei. “Šis ir valsts drošības jautājums” – Saeima plāno aizliegt tūrismu uz Krieviju un Baltkrieviju

Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti  iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?

Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti  iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?

„Valoda ir lieta, kas tev vienmēr ir līdzi,” saka baltkrievu rakstniece Eva Vežnaveca. Viņa jau 19 gadus dzīvo emigrācijā Polijā un ir autore vienai no pēdējā piecgadē iecienītākajām grāmatām baltkrievu valodā „Kam pakaļ tu nāc, vilks?” (Па што ідзеш, воўча?). Divas baltkrievu rakstnieces – Eva Vežnaveca un Hanna Jankuta – šonedēļ viesojās Rīgā, lai piedalītos Rakstnieku savienības rīkotajos „Prozas lasījumos” un sarunātos ar latviešu lasītājiem par baltkrievu valodu, literatūru un tās spīvo izdzīvošanas cīņu mērķtiecīgas rusifikācijas apstākļos. Hanna Jankuta un Eva Vežnaveca ciemojās arī Latvijas Radio. Viņu darbu fragmentus tulkojusi un arī sarunai raitāk palīdz ritēt Māra Poļakova. Kad studijā apspriežam, kurus fragmentus no saviem prozas darbiem rakstnieces varētu nolasīt, saruna vienubrīd notiek četrās valodās. Ar Hannu Jankutu sarunājamies angliski, Eva Vežnaveca (īstajā vārdā Svitlana Kurs) dod priekšroku baltkrievu valodai, Māra Poļakova to veikli tulko latviski, bet ar abām rakstniecēm viņa runā ukrainiski, jo baltkrievu valoda pieredzējušajai tulkotājai ir jauna teritorija, kam viņa pieiet ar lielu bijību. Sākam ar iepazīšanos, jo vairumam latviešu lasītāju abu baltkrievu rakstnieču vārdi līdz šim nav bijuši pazīstami. Hanna Jankuta ir rakstniece, dzejniece, tulkotāja un literatūras doktore. Raksta gan bērniem, gan pieaugušajiem, un ir pārliecināta, ka literatūrai var būt liela nozīme cīņā par brīvu un neatkarīgu Baltkrieviju. Bet rakstniece un žurnāliste Eva Vežnaveca ievadu ar par sevi smaidot sāk ar to, ka viņai pēc dažām dienām apritēs 53 gadi. Eva jau teju 20 gadu dzīvo Polijā, bet Hanna turp devās 2021.gadā, jo saņēma radošo stipendiju. Bija domājusi atgriezties dzimtenē, taču pa to laiku Baltkrievijā notika tik daudz pārmaiņu, ka viņa nolēma palikt. Interesanti, ka baltkrievu valoda nav viņas pirmā ģimenes valoda, bet gan apzināta izvēle. 

Aizsardzības ministrs ticies ar NATO militārās struktūras augstākajiem pārstāvjiem. ASV prezidenta amata kandidāti demokrāte Kamala Harisa un republikānis Donalds Tramps piedāvā atšķirīgus risinājumus ASV iekšpolitiskajiem un ārpolitiskajiem izaicinājumiem. Krievijas drona nokrišana Rēzeknes novadā arvien vairāk aktualizē jautājumus par iespējām Latvijā attīstīt militāro industriju. Ukrainas vēstnieks Latvijā aicina izbeigt pašvaldību sadarbības līgumus ar Krieviju un Baltkrieviju; šobrīd nav informācijas par šādiem līgumiem. Prezentē pirmo Latvijas aprites ekonomikas indeksu.

Igaunijā šodien apstiprina jauno valdību. Rallijs un „Positivus” pulcē daudz tūristu, tikmēr viesmīlības nozare nav optimistiska par tūristu skaita pieaugumu šogad. Uz robežas ar Baltkrieviju atkal palielinājies migrantu pieplūdums. Rīgā atklāta ēka, kurā varēs izmitināt līdz 125 Ukrainas bēgļus.

Pāri Latvijas robežai uz Baltkrieviju izved simtiem ekskluzīvu automašīnu, kas pēc tam visticamāk nonāk Krievijā. Vai Latvijas skolas un bērnudārzi zinātu, kā rīkoties kara vai militāra apdraudējuma gadījumā? Ziņu dienesta veiktā vairāku izglītības iestāžu aptauja liecina, ka nozare tam nav gatava. Latvijas rallija ekipāža Mārtiņš Sesks un Renārs Francis sākuši pasaules čempionāta Polijas ralliju un izcili debitējuši sacensībās ar ātrākās klases mašīnu.

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Raidījums Diplomātiskās pusdienas šoreiz par Centrālāfrikas Republiku, valsti Āfrikas kontinenta pašā vidienē, bez piekļuves jūrām vai okeāniem. Brīdinām, ka raidījums ir par valsti, kas ir caur un caur bēdu ieleja. Esam iepriekš jau bieži runājuši par nabadzīgām un problēmu plosītām valstīm. Bet tik plašs ekonomisko, politisko un humanitāro problēmu kopums, kāds ir Centrālāfrikas Republikas (CĀR) gadījumā, ir reti sastopams. Sāksim ar to, ka Centrālāfrikas Republika, neskatoties uz to, ka teritoriāli ir apmēram desmit reizes lielāka par Latviju, ir gandrīz 43 reizes nabadzīgāka par Latviju. Kamēr Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc Pasaules Bankas datiem ir 38 370 eiro, Centrālāfrikas Republikai šis rādītājs ir 900 eiro. Šī faktiski ir pirmā vai otrā nabadzīgākā valsts pasaulē pēc Burundi. Un tas situācijā, ka valstij ir milzīgi dabas resursi. Nedaudz sportiskas pozitivitātes par Latviju – mēs esam bagātāki par mūsu Eiropas Savienības partnervalstīm Slovākiju, Grieķiju un Bulgāriju, starp citu. Nemaz nerunājot, ka pārspējam arī Krieviju un gandrīz divas reizes arī Baltkrieviju bagātības rādītājos. Paskatieties paši pasaules organizāciju datus un redzēsiet. Šis varētu būt arī vienīgais un pēdējais pozitīvais fakts šajā raidījumā. Un tas pat nav par Centrālāfrikas Republiku, kuru apdzīvo apmēram pieci ar pusi miljoni iedzīvotāju. No tiem gandrīz 70 procenti dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Vēl vairāk – vairāk nekā 42 procenti šobrīd dzīvo akūta bada apstākļos. Sliktākais rādītājs pasaulē. Ekonomisko un politisko apstākļu, tostarp ilgstošā pilsoņu kara dēļ, Centrālāfrikas Republika bieži ir ierindota starp desmit valstīm pasaulē, uz kurām ceļot ir ļoti bīstami. Ir tāda Starptautiskā Ceļošanas riska karte (International SOS Travel Risk Map), kurā varat redzēt visas pasaules valstis. Iesakām ielūkoties! ANO vēl pagājušajā gadā rekomendēja CĀR bēgļiem ārvalstīs vai pat pašā CĀR nemēģināt atgriezties mājās, jo valstī netiek ievēroti pat svarīgākie likumi un riski ir pārāk augsti. Visbeidzot pieminēšu to, ka tieši šīs teritorijas tiek uzskatītas par slaveno pigmeju izcelsmes un arī mūsdienu dzīves vietu. Kā daži avoti raksta, jau senie ēģiptieši esot rakstījuši, ka mūsdienu Centrālāfrikas teritorijā dzīvo “melni pundurīši”. Tas gan netraucē Centrālāfrikas Republikā basketbolam būt vienam no diviem populārākajiem sporta veidiem un CĀR pat divreiz esot uzvarējusi Āfrikas čempionātā. CĀR ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir izraisījusi arī to, ka valsts teritorijā vēsturiski un šobrīd ir bieži krustojušās nesamierināmas reliģiskās, etniskās, ekonomiskās grupas un to politiskās intereses. Valsts teritorija pastāvīgi ir apdzīvota kopš akmens laikmeta, vismaz 10 tūkstošus gadu. Vienlaicīgi tikai 18. gadsimtā teritorija kļuva par daļu no pasaules tirdzniecības ceļiem un ekonomiskajiem procesiem. Šeit gan uzreiz jāatzīmē, ka šie trans-Sahāras tirdzniecības ceļi starp Atlantijas un Indijas okeāniem un ekonomika bija lielākoties saistīta ar vergu un ziloņkaula tirdzniecību. Verdzības posms arī bija viens no iemesliem, kādēļ dažādās ciltis un etniskās grupas CĀR vēl šodien nesatiek un atminas savstarpējos vēsturiskos pāridarījumus. 1903. gadā CĀR teritorijas par savām kolonijām padarīja Francija. Līdzīgi kā Beļģu Kongo situācijā, arī francūžu pieeja bija valsts administrāciju uzticēt privātām kompānijām, jo tās aktīvi ieguva gumiju un ziloņkaulu. Rezultātā vietējo iedzīvotāju ekspluatācija tikai turpinājās arī pēc tam, kad oficiāli verdzība tika atcelta 1910. gadā. CĀR politiskā vēsture pēc neatkarības iegūšanas 1960. gadā, parāda galējības un pārmērības. Konstantie etniskie un reliģiskie konflikti, ar īsu militāru diktatūru vadītiem miera periodiem ir bijuši CĀR mūsdienu iezīme. Nesenākais plaša mēroga konflikts, pilsoņu karš, sākās 2013. gada martā ar musulmaņu dumpinieku grupas „Seleka” veikto apvērsumu pret prezidentu Fransuā Bozizi, kura rezultātā dumpinieki ieņēma arī galvaspilsētu Bangvī. Valsts kristiešu kopiena, kurai tiek oficiāli rēķināts, ka pieder 90 procenti valsts iedzīvotāju, protams, ar šo nebija mierā, radīja “pašaizsaradzības” grupas ar nosaukumu „anti-Balaka”. Tieši tāpat kā „Seleka”, arī „anti-Balaka” aktīvi izvērš teroru pret civiliedzīvotājiem. Sākotnējais reliģiskais konflikts ar gadiem pat vairs nav tik daudz reliģisks, cik etnisks. Etniskās grupas patiesībā rāda pilnīgi citu CĀR ainavu un nemaz daudz kopīgu īpašību starp tām nav atrodamas. Piemēram, daudzas etniskās grupas pieder faktiski vietējām, tradicionālajām reliģijām. Daudzi praktizē dažādas burvestības, pat, ja valsts oficiālā pozīcija ir par tām sodīt ar cietumsodu. Konfliktu neatrisināja ne tikai Fostina-Arčandža Tuaderas ievēlēšana par prezidentu un pārvēlēšana 2020. gadā. Patiesību sakot – konstitūcija arī 2023. gada referendumā tika mainīta, lai Tuadera varētu amatā palikt neierobežotu laiku. Un vēl mazāk CĀR problēmas risina ārvalstu iejaukšanās. Francijas neveiksmīgie centieni atjaunot savu ietekmi valstī ir bijuši relatīvi nesekmīgi. Franciju un Eiropas Savienību kopumā no CĀR “izspiež” Ķīna, bet sevišķi jau Krievija. Krievija jau 2018. gadā noslēdza ar CĀR centrālo valdību vienošanos par  derīgo izrakteņu ieguvi un ieveda valstī bēdīgi slaveno Vāgnergrupu, kas apmāca valdības armiju. CĀR pat neslēpj, ka grib redzēt pastāvīgu Krievijas militāro bāzi savā valstī, jo ar ieroču piegādēm un vāgneriešu treniņiem ir par maz. Vairāk par Centrālāfrikas Republikas resursu paradoksu un vāgneriešu lomu valstī stāsta Liutaurs Gudžinsks, Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta asociētais profesors.

Kopā ar kino kritiķi Dārtu Ceriņu un kultūras publicistu Žulijenu Nuhumu Kulibali skatāmies poļu režisores Agņeškas Holandas filmu "Zaļā robeža" un pētām robežu jēdzienu kino. Pārrunājam lilmas skaudro stāstu par bēgļiem uz robežas un režisores tiešo pozīciju No piektdienas, 17. maija, kinoteātros demonstrēs Venēcijas kinofestivālā godalgoto un plašas diskusijas izraisījušo Eiropas kino vecmeistares Agņeškas Holandas jaunāko filmu "Zaļā robeža". Agņeškas Holandas (1948) jaunākās filmas "Zaļā robeža" (Zielona granica, 2023) pirmizrāde notika Venēcijas kinofestivālā, kur tā bija iekļauta oficiālā konkursa programmā un kandidēja uz "Zelta lauvu". Polijas, Čehijas, Francijas un Beļģijas producētā filma pasaules vecākajā kinofestivālā saņēma īpašo Žūrijas balvu, un drīz pēc tam to demonstrēja Toronto, Vankūveras un Ņujorkas kinofestivālos, arī Vatikānā, bet, nonākusi Polijas kinoteātros, tā izraisīja asas diskusijas, kurās bija iesaistīta arī valsts politiskā elite, kura kategoriski iebilda pret kritiku, kas redzama uz lielā ekrāna. Anotācija vēsta: "Bīstamajos un purvainajos mežos, kas veido tā saukto "zaļo robežu" starp Baltkrieviju un Poliju, bēgļi no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas nonāk ģeopolitiskā haosā. Viltus cerību uz drošāku Eiropu nomaina šausmas un mūsdienu traģēdija. Uz šī neredzamā kara fona savijas Jūlijas, kura nesen kļuvusi par aktīvisti un atteikusies no ērtās dzīves, Jana, jaunā robežsarga, un sīriešu ģimenes dzīve. Filma liek uzdot jautājumu: vai pretējās puses var atrast kopīgu valodu, kad robeža kļūst par salauztu sapņu kapsētu?"

Pieaugot spiedienam uz tranzītkravu pārvadājumu aizliegšanu uz Krieviju un Baltkrieviju, pieaug bažas gan par plānotajiem nodokļu ieņēmumiem, gan iespējamo bezdarba pieaugumu. Totalitāro režīmu simbolu izmantošana vai kara slavināšana ir krasākās, taču ne vienīgās Krievijas informatīvās telpas atskaņas Latvijā. Krievija izmanto arī, tā saucamo, aso varu jeb citu valstu mediju telpā izplata savus vēstījumus. Lietuvā turpinās kaislības ap nākamā aizsardzības ministra amata kandidātu Kaščūnu. Pašvaldību vadošajām amatpersonām būs jāiegūst pielaide valsts noslēpumam. Latvijas futbola izlasei pārbaudes spēle Kiprā.

24. februārī apritēs divi gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kaut arī pret Krieviju ir ieviestas dažādas sankcijas, Latvijas uzņēmēji joprojām sadarbojas ar šo valsti. Cik lielā mērā ir sarautas mūsu ekonomiskās saites Krieviju? Krustpunktā diskutē Ekonomikas ministrijas Analītikas dienesta vadītāja Dace Zīle, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis un zvērināts advokāts, fonda “Uzņēmēji mieram” pārstāvis Jānis Taukačs. Divus gadus pēc tam, kad Krievija sāka plašu karu Ukrainā, Eiropas Savienība gatavojas iedarbināt jau 13.sankciju kārtu. Tomēr viena lieta ir Eiropas kopīgās sankcijas, kas liedz eksportēt vai importēt noteiktas preces, ir arī lēmumi, kas pieņemti nacionālā līmenī, kā tas ir par dabasgāzi, bet cita lieta ir pašu uzņēmēju lēmumi, turpināt vai neturpināt sadarbību agresorvalsti. No Latvijas uz Krieviju un Baltkrieviju un atpakaļ joprojām plūst preces, kuras sankcijām nav pakļautas. Tiesa, pēc Centrālās Statistikas pārvaldes datiem pērn uzņēmumu skaits, kas eksportēja uz Krieviju, ir samazinājies uz pusi, bet importējošo uzņēmumu skaits samazinājies četras reizes.

24. februārī apritēs divi gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kaut arī pret Krieviju ir ieviestas dažādas sankcijas, Latvijas uzņēmēji joprojām sadarbojas ar šo valsti. Cik lielā mērā ir sarautas mūsu ekonomiskās saites Krieviju? Krustpunktā diskutē Ekonomikas ministrijas Analītikas dienesta vadītāja Dace Zīle, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis un zvērināts advokāts, fonda “Uzņēmēji mieram” pārstāvis Jānis Taukačs. Divus gadus pēc tam, kad Krievija sāka plašu karu Ukrainā, Eiropas Savienība gatavojas iedarbināt jau 13.sankciju kārtu. Tomēr viena lieta ir Eiropas kopīgās sankcijas, kas liedz eksportēt vai importēt noteiktas preces, ir arī lēmumi, kas pieņemti nacionālā līmenī, kā tas ir par dabasgāzi, bet cita lieta ir pašu uzņēmēju lēmumi, turpināt vai neturpināt sadarbību agresorvalsti. No Latvijas uz Krieviju un Baltkrieviju un atpakaļ joprojām plūst preces, kuras sankcijām nav pakļautas. Tiesa, pēc Centrālās Statistikas pārvaldes datiem pērn uzņēmumu skaits, kas eksportēja uz Krieviju, ir samazinājies uz pusi, bet importējošo uzņēmumu skaits samazinājies četras reizes.

Pabeidz žoga būvniecību uz robežas ar Baltkrieviju, līdz nākamā gada vidum vēl plāno izbūvēt robežu grūti pieejamajās vietās. Ukraina piedzīvojusi pēdējā laikā spēcīgāko Krievijas uzbrukumu. Simtiem tūkstošiem civiliedzīvotāju pārvietojušies uz Gazas dienvidiem. Bērnu slimnīcas Vecāku mājai nākamgad beidzas valsts un Eiropas struktūrfondu finansējums, kas nozīmē, ka tā būs jāuztur tikai par ziedojumiem. Latvijas Radio kori vadīs diriģents Kaspars Putniņš.

Viedās tehnoloģijas uz robežas ar Krieviju un Baltkrieviju plāno uzstādīt līdz 2026. gada vidum. Grants ceļa posms Bauska – Valle – Jaunjelgava, kas savieno Dobeli ar Aizkraukli, pēc rudens lietavām ir kritiskā stāvoklī. Sociālajos tīklos raisījušās plašas diskusijas par Rīgas domes vicemēra Edvarda Ratnieka no Nacionālās apvienības vēlmi ieviest jaunu tradīciju Lāčplēša dienā, aicinot iedzīvotājus nolikt svecītes arī Uzvaras parkā.

"Vāgnera grupas" vadītāju (domājams) likvidācija kā Putina varas prakses un šīs varas pašreizējā stāvokļa indikators. Pāvesta Franciska atklāsmes par Krievijas impērijas diženo mantojumu - Katoļu baznīcas galvas individuālo domāšanas īpatnību vai Vatikāna politikas slēpto motīvu atspogļojums? Republikāņu kandidātu pirmās debates: radikālas nostādņu atšķirības Ukrainas jautājumā. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes profesors Andris Sprūds. Kurš nokāva pavāru? Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” neveiksmīgā dumpja jūnijā daudziem bija pārsteigums, ka kompānijas dibinātājam un dumpja vadītājam Jevgeņijam Prigožinam līdz ar tuvākajiem līdzgaitniekiem un daļu personāla tika ļauts netraucēti pārcelties uz Baltkrieviju, saglabāt vismaz daļu savu aktīvu un pat pa laikam neslēpjoties apmeklēt Krieviju. Jūnija beigās Putins pat tikās ar Prigožinu u.c. „Vāgnera” komandieriem Kremlī, un varēja šķist, ka bruņotais izlēciens, kas pamatīgi sašūpoja Kremļa saimnieka reputāciju, ir ticis piedots. Tomēr ļoti daudzi uzstāja, ka par Prigožina dienas ir skaitītas. Pat ja Kremļa saimnieks gribētu piedot savam ilggadējam līdzgaitniekam, reizumis dēvētam pat „Putina pavāru”, autoritārās varas loģika tomēr nepieļauj aizmirst tik nopietnu izaicinājumu šai varai, kāds bija Prigožina dumpis. Šo spriedumu pareizību, jādomā, apliecina aviokatastrofa, kas 23. augustā notika Tveras apgabalā. Nogāžoties Prigožinam piederošai privātai lidmašīnai, bojā gājuši visi tās pasažieri un apkalpes locekļi, tai skaitā, saskaņā ar oficiāliem datiem, pats Jevgeņijs Prigožins, tāpat „Vāgnera grupas” militārais komandieris Dmitrijs Utkins, no kura pievārda „Vāgners” savulaik darināts kompānijas nosaukums, kompānijas drošības dienesta un transporta loģistikas vadītājs Valērijs Čekalovs un vairāki citi „vāgnerieši”. Nākamajā dienā pēc aviokatastrofas Krievijas vadonis nāca klajā ar paziņojumu, raksturojot aizgājēju kā „talantīgu cilvēku”, kurš gan esot „pieļāvis daudz kļūdu”. Oficiāla informācija par aviokatastrofas iemesliem līdz šim nav sniegta. Kāda aculiecinieka uzņemtā video redzams, kā lidmašīna krīt praktiski vertikāli, rotēdama gaisā, un aiz tās stiepjas dūmu grīste. Kā atzīst aviācijas eksperti, tas liecinot, ka avārijas iemesls ir eksplozija – vai nu bumba lidaparāta iekšienē, vai zenītraķete. Starptautiskā domnīca Open Minds Institute veikusi Krievijas iedzīvotāju tīmekļa aptauju, jautājot, kāds bijis notikušā iemesls. Tikai 8% aptaujāto domā, ka Prigožins un viņa līdzbiedri nogalināti pēc Putina pavēles. Vairāk nekā 17% uzskata, ka tas ir Krievijas specdienestu roku darbs, taču bez vadoņa akcepta. Vairāk nekā 10% vainoZiemeļatlantijas Līguma organizāciju (NATO) valstu, vairāk nekā 7% – Ukrainas specdienestus. Tikām vairāk nekā 28% paziņojuši, ka notikušais esot negadījums, bet vēl par procenta desmitdaļu vairāk ir to, kas tic, ka viss notikušais ir inscenējums, kas ļaus „Vāgnera grupas” vadoņiem nozust no publikas un, iespējams, arī varasiestāžu redzesloka. Un šī pēdējā versija nebūt nav gluži fantastiska, jo, kā kļuvis zināms pēdējā laikā, Jevgeņijam Prigožinam bijuši pat vairāki dubultnieki, par viltotām identitātēm pat nerunājot. Kā norādījis izmeklējošās žurnālistikas resursa Bellingcat līdzstrādnieks Kristo Grozevs, šāda paša bojāejas nospēlēšana būtu īsti Prigožina stilā. Otrā ešelona debates Pagājušās trešdienas vakarā astoņi potenciālie Savienoto Valstu Republikāņu partijas prezidenta kandidāti stājās publikas priekšā debatēs, kas, telekanāla Fox News organizētas, notika Viskonsīnas štata lielākajā pilsētā Milvoki. Tie bija Ziemeļdakotas gubernators Dāgs Bērgems, bijušais Ņūdžersijas gubernators Kriss Kristijs, Floridas gubernators Rons Desantiss, bijusī Savienoto Valstu vēstniece Apvienoto Nāciju organizācijā (ANO) Nikija Heilija, bijušais Arkanzasas gubernators Eisa Hačinsons, bijušais viceprezidents Maiks Penss, uzņēmējs Viveks Ramasvami un senators Tims Skots. No vienas puses, viņi visi ir otrā ešelona pretendenti, kuru reitingi tālu atpaliek no partijas favorīta – eksprezidenta Donalda Trampa, kurš uzskatīja par pareizāku šais debatēs nepiedalīties. No otras puses, nepavisam nav skaidrs, vai Trampam celtās nopietnās kriminālapsūdzības ir savienojamas ar kandidēšanu uz valsts galvas amatu, tāpēc ir visnotaļ iespējams, ka kāds no šiem astoņiem nākamgad cīkstēsies par Baltā nama atslēgām ar pašreizējo prezidentu Džo Baidenu. Domājams, pretēji daudzu gaidītajam, par vakara varoni kļuva Ramasvami – 38 gadus vecs uzņēmējs praktiski bez politiskās pieredzes, indiešu imigrantu atvase, kura darbošanās biotehnoloģiju jomā šobrīd pietuvinājusi viņa aktīvu kopvērtību miljardam dolāru. Tieši viņš uzņēmās uz debašu skatuves to lomu, kura pirms tam tika prognozēta gubernatoram Desantisam – republikāņu politikas „trampiskā” virziena apoloģiju. Viņš kaismīgi iesaistījās vārdu cīņās ar asākajiem Trampa kritiķiem – eksviceprezidentu Pensu, eksgubernatoru Kristiju un bijušo vēstnieci Heiliju. Viens no spilgtākajiem debašu momentiem iestājās, kad moderators aicināja kandidātus pacelt roku, ja viņi būtu gatavi atbalstīt Trampu kā partijas kandidātu arī tad, ja tiesa viņu atzītu par vainīgu. Ramasvami pārliecināti un tūdaļ augšup izstieptajai rokai ar lielāku vai mazāku pauzi sekoja vairums citu, t.sk. arī Helijas un Pensa rokas. Starp debašu vadmotīviem bija arī Savienoto Valstu atbalsts Ukrainai, un šajā ziņā Viveks Ramasvami demonstrēja īstu izolacionisma paraugstundu. Viņš paziņoja, ka „Ukraina nav Savienoto Valstu prioritāte”, un ka līdzekļus, kuri tiekot ieguldīti, lai sargātu svešas valsts robežas, Amerikai būtu jāveltī savas dienvidu robežas aizsardzībai pret nelikumīgu ieceļošanu. Vēl radikālākus uzstādījumus kandidāts paudis iepriekš, proti, nonākot Savienoto Valstu vadībā, viņš piedāvātu Krievijai paturēt tās sagrābto Ukrainas teritorijas daļu apmaiņā pret Maskavas apņemšanos neveidot militāri stratēģisku aliansi ar Ķīnu. Ramasvami nostāja Ukrainas sakarā izpelnījās asu oponentu kritiku, tai skaitā aizrādījumus par viņa acīmredzamo pieredzes trūkumu ārlietās. Pāvests apjūsmo Krievijas impērisko pagātni Pagājušās nedēļas nogalē Svētais Krēsls publiskoja pāvesta Franciska tiešsaistes uzrunu 10. Viskrievijas katoļu jaunatnes asamblejas dalībniekiem. Runas noslēgumā, papildus iepriekš sagatavotajam tekstam, pontifiks piebilda: „Neaizmirstiet savu mantojumu! Jūs esat dižās Krievijas pēcteči: dižās svēto un valdnieku Krievijas, dižās Pētera Pirmā un Katrīnas Otrās Krievijas, šīs impērijas – izglītotās, dižās kultūras un dižā humānisma. Jūs esat lielās Mātes Krievijas pēcteči, ejiet ar to tālāk! Un paldies – paldies par to, kā jūs pastāvat, par to, kā jūs esat krievi!” Šī tirāde izpelnījās asu kritiku no Ukrainas un arī citu valstu puses. Kā pirmdien norādīja Ukrainas Ārlietu ministrijas pārstāvis Olehs Nikolenko, pāvesta retorika teju mats matā saskan ar impērisko vēstījumu, kādu piekopj Krievija un kas tagad kļuvis par attaisnojumu tās agresijai pret Ukrainu, tūkstošu ukraiņu nogalināšanai, Ukrainas pilsētu un ciemu sagraušanai drupās. Vēlāk tai pašā dienā Vatikāna pārstāvniecība Kijivā nāca klajā ar paziņojumu, ka pāvests nekādā ziņā neesot gribējis pamudināt auditoriju uz impērisku noskaņojumu, bet vienīgi glabāt un attīstīt to pozitīvo, kas pastāv Krievijas kultūrā. Šo paskaidrojumu tomēr grūti pieņemt, jo Franciska piesauktie 18. gs. Krievijas valdnieki palikuši vēsturē ar vērienīgu militāru ekspansiju pret kaimiņvalstīm, tai skaitā tagadējās Ukrainas teritorijā. Ne tik sen Krievijas līderis Putins sevi salīdzināja ar Pēteri Pirmo, kurš arī esot aktīvi paplašinājis impērijas robežas. Pāvests Francisks līdz šim lielākoties izteicies adekvāti par Krievijas agresiju, to nosodot. Tomēr viņa kontā ir arī vairāki peļami izteikumi. Drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā viņš kādā intervijā pauda, ka Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (NATO), domājams, izprovocējusi Kremli šai agresijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ – tā varētu raksturot jaunās koalīcijas veidošanas procesu, kurš atkal iestrēdzis, un šoreiz – šķietami pirms pašas finiša taisnes. “Apvienotais saraksts” nācis klajā ar savu redzējumu par nākamās valdības sastāvu un atbildības sadales principiem, pēc būtības uzstājot, ka koalīcijā jāiekļauj Nacionālā apvienība, un uzskaitot, kuras ministrijas nedrīkst uzticēt Zaļo un zemnieku savienībai. Vai šie ir vienīgie noteikumi, pie kādiem “Apvienotais saraksts” gatavs darboties jaunajā valdībā? Par to un arī par austrumu robežas izbūvi, un Krievijas pilsoņu uzturēšanās atļaujām saruna ar iekšlietu ministru Māri Kučinski (AS).

Kamēr arvien ticamāk kļūst, ka Latvija drīzumā tiks pie jaunas premjeres, tā vien šķiet, ka Igaunijas valdības vadītājai Kajai Kallasai pēc skandāla par viņas vīra biznesa saitēm ar Krieviju par amata saglabāšanu būs jāpacīnās. Pašā Krievijā, Maskavā, savukārt gatavojas Putina sarunām ar Turcijas prezidentu Erdoganu par Melnās jūras labības darījumu, bet Pēterburgā šķietami aizvadītas algotņu grupējuma "Vagner" vadoņa Jevgeņija Prigožina bēres. Par šīm un citām ārpolitikas aktualitātēm saruna ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes priekšsēdētāju Žanetu Ozoliņu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku, RSU lektoru Mārtiņu Varguli.

Privātās militārās kompānijas "Vāgnera grupa" kaujinieku nobāzēšanās Baltkrievijā ir radījusi jaunas bažas par šo kaujinieku turpmākajiem mērķiem. Satraukumu kaimiņvalstīs palielina arī Krievijas un Baltkrievijas vadoņu izteikumi, tostarp par vēstures traktēšanu. Vai šī ir tikai tāda mutes bruģēšana, vai tomēr reāls pamats satraukumam par drošību reģionā? Izraēlas parlaments ir apstiprinājis likumu, kas atceļ Augstākajai tiesai pilnvaras atcelt nesaprātīgus valdības lēmumus. Šis ir viens no pretrunīgi vērtētajiem Benjamina Netanjahu valdības reformu soļiem, kas jau ir izraisījis nepieredzēti plašus protestus un šķelšanos Izraēlas sabiedrībā. Vai Netanjahu izdosies pildīt savus solījumus un panākt kompromisu starp konfliktējošajām pusēm, vai arī protestu kustība uzņemas arvien jaunus apgriezienus? Politiskā neskaidrība un šķelšanās joprojām valda arī Spānijā, kur pēc parlamenta vēlēšanām nevienai partijai nav pietiekami daudz balsu, lai izveidotu jauno valdību. Cik liela loma valdības veidošanā būs labējiem populistiem un cik liela loma nacionālistiski noskaņotajiem katalāņiem? Aktualitātes pasaulē vērtē ārpolitikas eksperts Arnis Latišenko un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Politiskā tveice Izraēlā Šīs nedēļas sākums iezīmēja robežšķirtni likumdošanas procesā, kas kopš gada sākuma polarizē Izraēlas sabiedrību un ir izraisījusi plašākos protestus šīs Tuvo Austrumu valsts vēsturē. Pirmdien, 24. jūlijā, Kneseta labējais vairākums ar nelielu balsu pārsvaru pieņēma t.s. „Saprātīguma likumu”, kas paredz atņemt Izraēlas Augstākajai tiesai līdzšinējās pilnvaras atcelt valdības lēmumus, kurus tiesa uzskata par nesaprātīgiem. Tas ir pirmais solis valdošās koalīcijas iecerēto reformu virknē, kurai nozīmīgi jāpalielina izpildvaras ietekme uz tiesu varas rēķina. Premjerministrs Benjamins Netanjahu apgalvo, ka, bruņota ar pašreizējām pilnvarām, tiesu vara pārlieku jaucoties politiskos jautājumos, īstenojot radikāli liberālu programmu un kavējot politiķus īstenot sabiedrības vairākuma doto mandātu. Reformas kritiķi, savukārt, pauž, ka tā grauj Izraēlas demokrātiju un draud pārvērst valsti teokrātiskā diktatūrā. Benjamina Netanjahu valdībā, kura nāca pie varas pagājušā gada izskaņā pēc kārtējām ārkārtas vēlēšanām, bez premjera labēji centriskās partijas „Likud” ietilpst piecas mazākas partijas ar reliģiski konservatīvu vai radikāli nacionālistisku ievirzi, un pašreizējais kabinets ir uzskatāms par labējāko visā valsts pastāvēšanas vēsturē. „Likud” mazākie radikālie koalīcijas partneri ir galvenie reformas virzītāji. Pēc Kneseta balsojuma protestētāji kārtējo reizi bloķēja transporta maģistrāles; policija viņu izklīdināšanai lietoja ūdensmetējus, pāris desmiti tika arestēti. Izraēlas lielākā arodbiedrību konfederācija piedraudējusi uzsākt ģenerālstreiku, savukārt vairāki tūkstoši armijas rezervistu paziņojuši, ka atteiksies pakļauties iesaukšanas pavēlēm, ja likums stāsies spēkā. Premjerministrs Netanjahu solījis censties panākt saprašanos ar pretējo pusi, izmantojot tam Kneseta vasaras atvaļinājuma periodu, kas ilgst no augusta sākuma līdz oktobra vidum. ¡No pasarán! „No pasaran!” skandēja Spānijas Sociālistiskās strādnieku partijas atbalstītāji, pulcējušies pie partijas centrālā biroja Madridē 23. jūlija  vakarā, kad bija noslēgusies balsošana parlamenta vēlēšanās. Lozungs, kas tulkojumā nozīmē „Viņi netiks cauri!”, simbolizē kreiso un liberālo spēku cīņu pret uzbrūkošo fašistisko diktatūru Spānijas pilsoņu karā pirms 85 gadiem. Toreiz republikāņi zaudēja, un valsts uz 40 gadiem nonāca ģenerāļa Franko huntas varā. Sociālistu atbalstītāji šī brīža situācijā saskata paralēles ar dramatisko pagātni, jo svētdien notikušās vēlēšanas varēja ievest valdībā galēji labējos, kuri nav bijuši pie varas grožiem kopš demokrātijas atjaunošanas pirms teju pusgadsimta. Premjerministra un Sociālistiskās partijas līdera Pedro Sančesa kabinets, kurā bez sociālistiem ietilpa arī vairāku citu mazāku un radikālāku kreiso spēku pārstāvji, nāca pie varas 2020. gada sākumā. Šai valdībai bija jātiek galā ar pandēmiju un tās izraisītajām ekonomiskajām sekām, kas neizbēgami atstāja iespaidu uz reitingu. Pašvaldību vēlēšanas šī gada pirmajā pusē rādīja nepārprotamu labēji centriskās Tautas partijas popularitātes kāpumu, bet vienīgais potenciālais Tautas partijas koalīcijas partneris ir populistiskā, nacionālistiskā partija „Vox”, kuru daudzi raksturo kā galēji labēju. Tomēr labējo uzvaras gājiens neizdevās. Tautas partija gan nozīmīgi palielināja savu vietu skaitu Spānijas Deputātu kongresā, un tagad tai ir lielākā frakcija, savukārt „Vox” diezgan pamatīgi zaudēja, un abām partijām kopā pietrūkst dažu balsu līdz vairākumam. Tās iegūt īsti nav cerību, jo pārējie mandāti pieder vai nu sociālistiem, vai vēl radikālāk kreisajai apvienībai „Sumar”, vai arī minoritāšu nacionālistiskajiem un reģionālajiem spēkiem – Katalonijas, Basku zemes, Galisijas, Navarras un Kanāriju salu partijām. Ar tām Tautas partijai ir vēsas attiecības, ciktāl pēdējā desmitgadē, Katalonijas neatkarības centienu ietekmē, Tautas partijā ir manāmi pieaugusi spāņu nacionālisma tendence. Tādējādi Pedro Sančesam ir diezgan labas izredzes turpināt vadīt Spānijas valdību. Tiek lēsts, ka šāds kabinets, visdrīzāk, varētu tikt apstiprināts otrajā balsošanas kārtā, kad, saskaņā ar Spānijas likumdošanu, valdības apstiprināšanai nav vajadzīgs parlamenta balsu absolūtais vairākums, bet pietiek, ja par valdību nobalso vairāk deputātu nekā pret. Ar muti Varšavā Svētdien, 23. jūlijā, pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents Lukašenko apmeklēja Sanktpēterburgu, tur tiekoties ar agresorvalsts Krievijas vadoni Putinu. Notikuma publiskajā daļā viņš nāca klajā ar spilgtu pasāžu, paziņojot, ka „Vāgnera grupas” kaujinieki, kuri šobrīd uzturas Baltkrievijas teritorijā, uzstājīgi prasot ļaut viņiem doties, kā izteicās Lukašenko, „ekskursijā” uz Polijas galvaspilsētu Varšavu un Žešuvu, pilsētu Polijas dienvidaustrumos, caur kuru notiek rietumu militārās palīdzības piegāde Ukrainai. „Negribētos viņus tur pārdislocēt, jo noskaņojums viņiem ir slikts,” piebilda diktators. Šie izteikumi papildina retoriku, kas pēdējā nedēļā izskan no austrumpuses un acīmredzami ir mērķēta nervozitātes radīšanai Krievijas un Baltkrievijas rietumu kaimiņvalstīs. Šai sakarā minams arī Vladimira Putina pirms nedēļas teiktais tiešsaistes sarunā ar Krievijas Drošības padomes locekļiem. Atbildot uz Ārējās izlūkošanas dienesta vadītāja Sergeja Nariškina apgalvojumiem, ka Polija grasoties ievest karaspēku Rietumukrainā, Kremļa saimnieks paziņoja, ka Polija gribot anektēt savas kādreizējās zemes Ukrainas un arī Baltkrievijas rietumdaļā. Sekoja kārtējā vadoņa improvizācija par vēstures tēmu, norādot, ka pašreizējās Polijas rietumu rajonus, kādreizējās Vācijas zemes, poļiem esot uzdāvinājis Staļins, un ja Polija to ir aizmirsusi, Krievija to atgādināšot. Vēl var pieminēt agrāk šomēnes izskanējušos Krievijas Valsts Domes deputāta, ģenerāļa Kartapolova izteikumus par to, ka Baltkrievijā dislocēto „Vāgnera grupas” kaujinieku mērķis esot veikt triecienu cauri t.s. Suvalku koridoram, Polijas un Lietuvas teritorijai starp Baltkrieviju un Krievijas Kaļiņingradas apgabalu. Visi šie izteikumi, protams, izklausās pēc provokatīvas mutes brūķēšanas. Tomēr, saskaņā ar jaunāko informāciju, vairāki tūkstoši „Vāgnera grupas” kaujinieku ieradušies Baltkrievijā un jau iesaistījušies militārās mācībās gluži netālu no Polijas robežas. Reaģējot uz to, Polija dislocējusi papildus apmēram tūkstoti karavīru pierobežas zonā.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu

Jau drīzumā Eiropas Savienība varētu ieviest papildu sankcijas pret Baltkrieviju. Eiropā turpina plosīties karstums; teju visās Itālijas lielajās pilsētās izsludināts sarkanais brīdinājums. Biedrība "Tavi draugi" labdarības koncertā savāc teju 7000 eiro kara hospitālim Ukrainā. Sākta arī nakts tirgošanās Vidzemes tirgū, Rīgā. Latvijā otro reizi konstatēta invazīvā saldūdens medūza.

Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi, majoru Jāni Slaidiņu un bijušo Latvijas vēstnieku Francijā, Latvijas Ārpolitikas insititūta vecāko pētnieku Imantu Lieģi. Ierakstā uzklausām Viktoriju Strazdas, kura dzīvo Francijā. Gruzijas varas diskrētais slepkavnieciskums Pirmdien, 3. jūlijā, tiesa Tbilisi turpina izskatīt Gruzijas eksprezidenta Mihaila Saakašvili lietu, kurā viņš apsūdzēts par amata pilnvaru pārsniegšanu, izklīdinot opozīcijas protesta demonstrāciju 2007. gadā. Apsūdzētais piedalījās sēdē attālināti – no privātās klīnikas, kurā šobrīd tiek turēts apcietinājumā. Ekrānā redzamais vēlreiz apliecināja, ka kopš 2021. gada oktobra ieslodzījumā turētā eksprezidenta veselības stāvoklis nav normāls. Saakašvili ir ārkārtīgi novājējis; kā apgalvo viņa tuvinieki, eksprezidents zaudējis 60 kilogramus - pusi no sava agrākā normālā svara. Viņi pauž aizdomas, ka ieslodzītais ticis saindēts. Ārsti brīdinājuši, ka viņa dzīvībai draud briesmas, kamēr Gruzijas varasiestādes apgalvo, ka Saakašvili tiekot atbilstoši aprūpēts. Organizācija „Amnesty International” nodēvējusi notiekošo par „acīmredzamu politisku izrēķināšanos”. Visasāk uz notikušo reaģējusi Ukraina, kuras pilsonis Mihails Saakašvili ir kopš 2015. gada. Prezidents Volodimirs Zelenskis publicējis tvītu, kurā apsūdz Maskavu kādreizējā Gruzijas līdera slepkavošanā ar Tbilisi valdības rokām un atgādina, ka Ukraina lūgusi izdot tai eksprezidentu. Gruzijas vēstnieks Kijivā izsaukts uz Ukrainas Ārlietu ministriju, kur viņam izteikts aicinājums 48 stundu laikā doties uz savu valsti, lai apspriestos ar savu valdību. Tas, protams, saistāms ar arī vispārējo Kijivas un Tbilisi attiecību stāvokli, Gruzijas pašreizējai varai nepievienojoties pret agresorvalsti Krieviju noteiktajām sankcijām. Francijā atkal liesmo Vairāk nekā miljards eiro zaudējumu uzņēmumiem, valsts iestādēm un privātpersonām; vairāk nekā 1100 nodedzinātu vai bojātu ēku, vairāk nekā tūkstotis izlaupītu, izdemolētu vai aizdedzinātu banku filiāļu, veikalu, kiosku, pasta nodaļu, vairāk nekā 5600 sadedzinātu automašīnu. Vairāk nekā 3300 arestēto, vairāk nekā 700 cietušo, viens bojāgājušais. Tāda ir bilance nekārtībām, kuras uzliesmoja Francijā pēc tam, kad 27. jūnija rītā Parīzes piepilsētā Nantērā dzīvību zaudēja septiņpadsmitgadīgais Naels Marzuks, Ziemeļāfrikas izcelsmes imigrantu atvase. Notikušā apstākļi vēl tiek izmeklēti, taču skaidrs ir tas, ka viņa nāves iemesls ir policista raidīta lode. Jaunais cilvēks, lielā ātrumā stūrēdams mersedesu ar Polijas numura zīmēm pa sabiedriskā transporta joslu, nepakļāvās policijas patruļas prasībai apstāties, vairākkārt pārkāpa satiksmes noteikumus, līdz galu galā bija spiests apstāties satiksmes sastrēguma dēļ. Tomēr kad policists, notēmējis uz viņu pistoli, pavēlēja Marzukam izslēgt dzinēju un pacelt rokas aiz galvas, viņš atkal mēģināja uzsākt braukt un saņēma liktenīgo lodi. Jau tās pašas dienas vakarā sākās nekārtības, kas pārņēma ne tikai Nantēru, pēc tam Parīzi un tās apkārtni, bet izplatījās arī citur valstī, tai skaitā Francijas aizjūras īpašumos. Nekārtību dalībnieki uzbruka ne vien policijas iecirkņiem, bet arī citām valsts un pašvaldību iestādēm. Veikalu un citu komerciestāžu postīšanas motīvs, protams, bija arī zagšana un vandālisms. Naktī uz 2. jūliju notika uzbrukums Parīzes piepilsētas L'Aj-le-Rozas mēra privātmājai, kura laikā cieta viņa sieva un bērns, ko prokuratūra kvalificējusi kā slepkavības mēģinājumu. Tiek atzīmēts, ka uzbrukumos un postīšanā piedalās sevišķi daudz nepilngadīgo. Valdība reaģēja ar plašu policijas spēku mobilizāciju un skarbu retoriku, premjerministrei Elizabetei Bornai Nacionālās Asamblejas sēdē aicinot pieņemt bargākus likumus, sevišķi attiecībā pret vecākiem, kuru nepilngadīgās atvases piedalās nekārtībās. Šīs nedēļas sākumā pilsoņi pulcējās pie pašvaldību ēkām mītiņos, pieprasot pārtraukt postīšanu, tajā pašā laikā nekārtības sāka noplakt. Īpašu uzmanību izraisījušas līdzekļu vākšanas kampaņas, kuras uzrāda zināmas tendences. Kontā, kuru labējais politiķis Žans Mesjā atvēra atbalsta vākšanai Marzuku nošāvušā policista ģimenei, visai drīz tika savākti vairāk nekā miljons eiro. Tikmēr nošautā ģimenei savāktais atbalsts ir apmēram 350 000 eiro. Quo vadis, Jevgeņij Prigožin? Pirmdien pēc nedēļu ilgas klusuciešanas publiskajā telpā atkal parādījās privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” vadonis un pusotru dienu ilgušā dumpja sarīkotājs Jevgeņijs Prigožins. Balss ziņā sociālajā tīklā „Telegram” viņš pauda: „Es gribu, lai jūs saprastu, ka mūsu „Taisnīguma marša” mērķis bija vērsties pret nodevējiem un mobilizēt mūsu sabiedrību. Esmu pārliecināts, ka jau tuvākajā nākotnē jūs redzēsiet mūsu uzvaras frontē. Paldies, puiši!” Kā zināms, pēc tam, kad Prigožina algotņu „saulgriežu maršs” apstājās pārsimts kilometru attālumā no Maskavas, pret viņu uzsāktā kriminālvajāšana tika izbeigta un viņam bija ļauts doties uz Baltkrieviju. Prigožina „puišiem” – „Vāgnera grupas” kaujiniekiem – savukārt tagad ir iespēja izvēlēties vienu no trīs iespējām: pāriet Krievijas Aizsardzības ministrijas dienestā, piebiedroties savam vadonim Baltkrievijā vai doties mājās. Saprotams, ka vislielākā interese ir par to, cik varētu būt to, kuri izvēlēsies otro variantu. Pasaules medijos parādījušies satelīattēli no kādas karabāzes Baltkrievijas dienviddaļā, kur dažu dienu laikā parādījušās daudzas teltis. Šī, iespējams, ir Prigožina privātās armijas jaunā dislokācijas vieta, un, ja tā, tad atliek vien minēt, kurp tālāk vedīs viņu ceļš. Tikām raidsabiedrība BBC veikusi eksperimentu Krievijā, apzvanot vairākus no „Vāgnera grupas” vervēšanas centriem. Uzdodoties par potenciāla algotņa radinieci, žurnāliste uzzinājusi, ka centri turpina darbību, pie tam līgumi tiekot slēgti joprojām ar „Vāgnera grupu”, nevis Krievijas militāro resoru. Tiesa, pēc visa spriežot, Prigožina avantūra būs liktenīga viņa izvērstajai mediju impērijai. 30. jūnijā Krievijas institūcija „Roskomnadzor” bloķēja tīmeklī Prigožina mediju holdinga „Patriot” resursus, un sestdien holdinga nozīmīgākās daļas, aģentūru RIA FAN, direktors Jevgeņijs Zubarevs paziņoja par darbības pārtraukšanu. Starp citu, holdinga „Patriot” daļa ir arī uzņēmums „Interneta izpētes aģentūra”, plašāk pazīstama kā „Prigožina troļļu ferma”. Var tikai minēt, kur sev pielietojumu atradīs šie dumpīgā oligarha rokaspuiši. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņojis, ka Krievija grasās kaimiņvalsts Baltkrievijas teritorijā izvietot taktiskos kodolieročus. Francijas galvaspilsētā Parīzē un citās pilsētās aizvadītas kārtējās protesta akcijas pret valdības apstiprināto plānu, kas paredz paaugstināt pensionēšanās vecumu no 62 uz 64 gadiem. Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu pirmdien, 27. martā, paziņoja par viņa valdības virzītās tiesu sistēmas reformas atlikšanu. Iepriekš reforma raisīja plašus protestus. Aktualitātes komentē ārpolitikas eksperts Arnis Latišenko, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Sazināmies ar Birutu Zujāni Parīzē. Ierakstā uzklausām Viktoriju Strazdas, kura arī dzīvo Parīzē. Bibi piebremzē Pirmdienas, 27. marta, pievakarē Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņoja, ka valdība uz mēnesi aptur asu sabiedrības reakciju izraisījušās tieslietu reformas īstenošanas procesu. Reforma paredz nozīmīgi mazināt Izraēlas Augstākās, respektīvi, konstitucionālās tiesas ietekmi, lielā mērā pakļaujot to nozīmīgākai izpildvaras kontrolei. Jau vairākus mēnešus Izraēlā notiek protesti pret šo plānu, kas pēdējās nedēļās sasnieguši kulmināciju, simtiem tūkstošu izraēliešu iesaistoties protesta akcijās. Tiek lēsts, ka tie ir plašākie protesti pret valdību, kādi Izraēlā jebkad pieredzēti. Pagājušajā sestdienā kā pirmais no valdošās koalīcijas pārstāvjiem pret iecerēto reformas plānu izteicās aizsardzības ministrs un premjera partijas biedrs Joavs Gallants, pēc kam premjerministrs nekavējoties atlaida viņu no amata. Tobrīd Netanjahu apņēmība šķita nesatricināma, taču turpmākie notikumi piespieda viņu kaut nedaudz piekāpties. Vispirms Izraēlas lielākā arodbiedrību apvienība „Histadrut” izsludināja vispārēju streiku, kas paralizēja daudzu uzņēmumu, t.sk. lielas daļas medicīnas iestāžu un starptautiskās Ben Guriona lidostas darbību. Tajā pat laikā Izraēlas prezidents Isāks Hercogs vērsās pie premjerministra ar aicinājumu apturēt reformas virzīšanu. Šis ir visai neierasts solis Izraēlas valsts galvam, kura varas funkcijas pamatā nav saistītas ar iekšpolitiku. Premjerministra Netanjahu lēmums atlikt procesa virzību lielākoties tiek vērtēts pozitīvi, vairumam analītiķu gan norādot, ka tā ir tikai relatīva piekāpšanās nolūkā iegūt laiku. Pie tam tā likusi premjerministram slēgt nozīmīgu darījumu arī ar vienu no dzelžainākajiem reformas atbalstītājiem – nacionālās drošības ministru, radikāli labējās partijas „Ebreju spēks” līderi Itamaru Ben Gviru, pilnvarojot viņu pārraudzīt jaunas spēka struktūras – Nacionālās gvardes – izveidi. Konceptuāli par šādas struktūras nepieciešamību tiek spriests jau kopš pagājušā gada maijā notikušajām sadursmēm starp ebreju un palestīniešu izcelsmes iedzīvotājiem. Tomēr tagad izskan viedoklis, ka šis jaunais veidojums kļūšot par ministra Ben Gvira „privāto miliciju”, kuru šis radikālais nacionālists laidīšot darbā pirmām kārtām pret palestīniešiem. Krievijas kodolieroči Baltkrievijā 25. martā Krievijas vadonis Putins paziņoja, ka viņa valsts plānojusi izvietot taktiskos kodolieročus savas kaimiņvalsts un sabiedrotās Baltkrievijas teritorijā. Tas ir zīmīgs solis, jo līdz šim Krievijas kodolieroči ārpus tās teritorijas izvietoti netika. Pie tam Kremļa saimnieks steidzās uzsvērt, ka kodolieroču kontrole netiks nodota baltkrievu pusei, kas būtu klajš kodolieroču neizplatīšanas vienošanos pārkāpums. Taktiskie kodolieroči, kas paredzēti lietošanai kaujas laukā, ir salīdzinoši mazjaudīgi. To ražošana un izvietošana līdz šim nav tikusi kontrolēta starptautisko līgumu ietvaros, tāpēc nav droši zināms, cik un kādi šie ieroči ir Krievijas rīcībā, un kur tie ir izvietoti. Daudzas Krievijas ieroču sistēmas ir iespējams izmantot gan ar konvencionālo, gan ar kodolmunīciju. Cita starpā Krievijas taktiskie kodolieroči varētu būt izvietoti Kaļiņingradas apgabalā, par ko jau pagājušā gada februārī izteica aizdomas Lietuvas aizsardzības ministrs Arvīds Anašausks. Attiecīgi, šādu ieroču izvietošana Baltkrievijā maz ko mainītu kopējā militāri stratēģiskajā situācijā reģionā. Savienoto Valstu reakcija uz Putina paziņojumu bijusi visai mērena, paziņojot, ka šobrīd neesot pazīmju, ka Krievija gatavotos izmantot kodolieročus. Vakar, 28. martā, ar oficiālu paziņojumu Krievijas taktisko kodolieroču sakarā nāca klajā Baltkrievijas ārlietu ministrija. Tajā teikts, ka šis solis ir atbilde uz bezprecedenta spiedienu, kuru pret Baltkrieviju pēdējos gados vērsušas Savienotās Valstis un to sabiedrotie. Francija atkal protestē Kopš janvāra otrās puses Francijā, jo sevišķi Parīzē, nerimt protesti pret premjerministres Elizabetes Bornas valdības rosinātajiem grozījumiem valsts pensiju likumā, paaugstinot pensionēšanās vecumu no 62 līdz 64 gadiem. Arī pēc šiem grozījumiem pensionēšanās vecums Francijā būs zemāks nekā jebkurā no tās kaimiņvalstīm, kur tas ir 65 vai 67 gadi. Jaunu protestu uzbangojumu izraisīja valdības lēmums pieņemt likuma grozījumus Francijas Konstitūcijas 49. panta 3. daļas paredzētajā kārtībā, proti, bez parlamenta balsojuma. Šādu likumdošanas aktu apturēšana iespējama vienīgi, parlamentam izsakot neuzticību valdībai, bet divi neuzticības balsojumi pēdējās nedēļās nav guvuši parlamenta atbalstu. Pēdējās desmit dienās Francijas pilsētu ielās devušies simti tūkstošu protestētāju un arī rekordliels skaits policistu, jo valdība bažījas par nopietniem apdraudējumiem sabiedriskajai kārtībai. Naktīs Parīzē un citās pilsētās veidojas vardarbības perēkļi, kur ielās tiek kurti sārti, tiek aizdedzinātas automašīnas, notiek demolēšana. Streiki aptvēruši naftas pārstrādes, atkritumu izvešanas, dzelzceļa, aviotransporta un izglītības nozares. Izskan pārmetumi policijai par krīzes saasināšanu, veicot nepamatotus arestus un lietojot pārmērīgu spēku pret protestētājiem. Tas apgalvots vairāk nekā 30 juristu parakstītā vēstulē, ka s nosūtīta izdevumam „Le Monde”. Savukārt izdevuma „Le Parisien” rīcībā nonākusi Francijas izlūkdienestu sagatavos ziņojums, kurā teikts, ka policijas brutalitāte var tikai uzkurināt niknumu un pretošanās vēlmi jauniešos, kuru intereses plānotā pensiju reforma šobrīd praktiski neskar. Tikām iekšlietu ministrs Žeralds Darmanēns norādījis, ka sadursmēs ar protestētājiem traumas guvuši daudzi policisti. Kā zināms, protestu dēļ tika atcelta plānotā Lielbritānijas karaļa Čārlza III valsts vizīte Francijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Protesti Gruzijā. Cīņas par Bahmutu. Vēlēšanu rezultāti Igaunijā. Aktualitātes ārvalstīs vērtēja Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš un vēsturnieks, Londonas universitātes koledžas asociētais profesors Marts Kuldkeps (Mart Kuldkepp). Gruzija globālajās krustcelēs Kopš 7. marta Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notiek plaši protesti. Iemesls ir likums, kuru virza valdošā partijas „Gruzijas sapnis”, un kas pēc sava rakstura ir tuvs Krievijā pieņemtajai likumdošanai par t.s. ārējiem aģentiem. Likums paredz, ka medijiem un nevalstiskajām organizācijām, kuru budžetā vismaz 20% veido ārvalstu finansējums, jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Valdošās partijas pārstāvji uzstāj, ka likums atbilst vispārpieņemtajām tiesiskajām normām, un raksturo tā pretiniekus kā spiegus, kuri tiecas pakļaut Gruziju ārēju spēku ietekmei. Šis motīvs iekļaujas plašākā partijas „Gruzijas sapnis” vēstījumā, pozicionējot kā spēku, kas pašreizējā kara situācijā pasargā Gruziju no ievilkšanas konfliktā. Tikmēr likumprojekta pretinieki pauž, ka tas ir mēģinājums uzbūvēt valstī autoritāru režīmu, kas laupa Gruzijai cerības iestāties Eiropas Savienībā. Līdzīgi šo likumdošanas iniciatīvu raksturojuši arī vairāki rietumvalstu līderi, t.sk. Eiropas Savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels. Debašu laikā Gruzijas parlamentā izcēlās kautiņš starp valdošās partijas un opozīcijas pārstāvjiem. Arī protesta akcijas pie parlamenta izvērtās sadursmēs ar policiju. Kārtības sargi laida darbā asaru gāzi un ūdensmetēju, savukārt protestētāji – akmeņus un arī dažas paštaisītas degbumbas. Vairāki protestētāji aizturēti. Vakarā policijai izdevās atspiest protestētājus no parlamenta ēkas, taču paredzams, ka šodien ļaudis atkal pulcēsies. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka likumprojekts neatbilst valsts pamatlikumam un viņa bloķēs tā pieņemšanu, tomēr partijas „Gruzijas sapnis” parlamentārais vairākums ir pietiekams, lai pārbalsotu prezidentes veto. Liberāļi nostiprina pozīcijas Igaunijā Pēc 5. martā notikušajām Igaunijas parlamenta Riigikogu vēlēšanām premjerministres Kajas Kallasas pozīcijas mūsu kaimiņvalsts varas virsotnē ir kļuvušas tikai stabilākas. Līdz vēlēšanām Kallasa vadīja trīs partiju koalīcijas valdību, kurā ietilpa viņas pārstāvētā Reformu partija – Igaunijas lielākais liberālais un proeiropeiskais spēks; kā arī nacionālkonservatīvā Tēvzemes savienība un kreisi centriskā Sociāldemokrātiskā partija. Valdošajai koalīcijai bija piecdesmit sešas no simts vienas Riigikogu deputātu balss. Tagad parlamenta politisko spektru nozīmīgi ir izmainījis jaunpienācējs – partija „Igaunija 200” ar tās līderi žurnālistu Lauri Husaru priekšgalā. Šis spēks, kas sevi pozicionē kā liberālu un progresīvu, dibināts 2018. gadā, taču iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā nepārvarēja 5% barjeru. Tagad partijai „Igaunija 200” būs 14 deputātu mandāti. Līdzšinējās koalīcijas mugurkauls – Reformu partija – palielinājusi mandātu skaitu no 34 līdz 37, sociāldemokrāti zaudējuši vienu no līdzšinējām 10 vietām, bet tēvzemieši – četras no līdzšinējām 12 vietām. Vissāpīgākie šo vēlēšanu rezultāti ir kādreizējā premjera Jiri Ratasa vadītajai Centra partijai, kas šķīrusies no veseliem 10 deputātu mandātiem, tās frakcijai parlamentā sarūkot līdz 16 vietām un noslīdot no otrās uz trešo pozīciju. Uz otro pozīciju, kaut arī zaudējot divus no līdzšinējiem 19 mandātiem, pakāpusies labēji populistiskā Konservatīvā Tautas partija jeb EKRE. Domājams, Centra partijas sniegums ir rezultāts tās kādreizējiem manevriem, veidojot ideoloģiski un politiski apšaubāmu savienību ar EKRE, lai tikai nepielaistu varai nozīmīgāko konkurentu – Reformu partiju. Sava loma ir arī tam, ka Centra partija pārstāv lielu daļu Igaunijas krievvalodīgo vēlētāju un līdz pat pagājušā gada martam tai bija sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju „Vienotā Krievija”. Pašreizējie Igaunijas parlamenta vēlēšanu rezultāti ļauj premjerministrei Kallasai veidot jau pirms vēlēšanām iezīmēto koalīcijas modeli ar Reformu partijas, „Igaunija 200” un Sociāldemokrātiskās partijas piedalīšanos, kam būs ne vien stabilāks vairākums parlamentā, bet arī vienotāka idejiskās platforma. „Kara dūmaka” pār Bahmutu un Brjansku Kauja par Bahmutas pilsētu Ukrainas Donbasa reģionā risinās kopš pagājuša gada augusta sākuma. Krievijas bruņotie spēki visus šos mēnešus centušies salauzt ukraiņu sīksto pretestību un ieņemt Bahmutu, kas šīs karadarbības rezultātā pārtapusi gruvešu kaudzē. Pilsētā, kur pirms pagājušā gada februāra mitinājās vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju, tagad, kā tiek lēsts, palikuši ne vairāk kā četri tūkstoši. Taču, kā ikviena sagrauta pilsēta, arī Bahmuta tagad kļuvusi par izdevīgu aizsardzības pozīciju, kur arī nelielas un viegli bruņotas vienības var sagādāt pretiniekam nopietnas grūtības. Tāpēc Krievijas puses apgalvojumi, ka Bahmuta beidzot ir ieņemta, jāvērtē visai piesardzīgi. Pienāk gan ziņas, ka Ukrainas spēki nostiprina aizsardzības līnijas rietumos no pilsētas, kas varētu nozīmēt, ka to lielākā daļa tiešām plāno atvilkties no pilsētas. Tomēr vēl pirmdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu, ka apspriedē ar bruņoto spēku vadību lemts turpināt Bahmutas aizstāvēšanu un pilsētas aizstāvjiem tiks nosūtīti papildspēki. 5. martā ar videovēstījumu Bahmutas kaujas sakarā nācis klajā arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dibinātājs Jevgeņijs Prigožins. Viņa kompānijas algotņi, t.sk. cietumos savervētie ieslodzītie, līdz šim bijis nozīmīgs spēks kaujās par pilsētu. Prigožins kārtējo reizi sūkstījies, ka viņa vienībām nepiegādā nepieciešamo munīcijas daudzumu un nedod iespēju papildināt personālsastāvu, un izteicis pieņēmumu, ka, ja Bahmutā Krievija cietīs neveiksmi, „vāgnerieši” tiks pataisīti par galvenajiem vainīgajiem zaudētā kaujā un zaudētā karā. Tā nu Bahmutas pozīciju likteni joprojām klāj „kara dūmaka”. Tā pati „kara dūmaka”, respektīvi, drošticamas informācijas deficīts raksturīgs notikumiem Krievijas Federācijas Brjanskas apgabalā, kas robežojas ar Ukrainu un Baltkrieviju. Ir skaidrs, ka 2. martā šai teritorijā no Ukrainas puses ieradusies bruņota vienība, kas kādu laiku uzturējusies divos pierobežas ciemos, bet pēc tam ar kauju atkāpusies pāri robežai. Grupas dalībnieki, kas sevi dēvē par Krievijas Brīvprātīgo korpusa cīnītājiem, ieņemtajos ciemos ierakstījuši video, ko vēlāk publicējuši tīmeklī. Viņu pārstāvis Deniss Kapustins, kurš figurē arī ar pieņemtu uzvārdu Ņikitins, viesojoties publicista Marka Feigina videokanālā, norādīja, ka akcijas mērķis bijis demonstrēt Krievijas varas vājumu un iedrošināt Krievijas iedzīvotājus cīņai pret Kremļa režīmu. Kremlis tikmēr raksturojis notikušo kā Ukrainas diversantu grupas teroristisku iebrukumu, apgalvojot, ka, cita starpā, iebrucēji apšaudījuši civilo transportlīdzekli, nogalinot vienu pieaugušo un ievainojot desmitgadīgu zēnu. Vēlāk tika izplatītas ziņas jau par diviem nogalinātajiem. Dienu pēc notikušā ar videopaziņojumu šai sakarā nāca klajā Krievijas līderis Putins, vainojot Ukrainu teroristiskā uzbrukumā. Katrā ziņā šī ir pirmā reize, kad Krievija atzīst, ka noticis iebrukums tās teritorijā. Ukrainas puse, prezidenta padomnieka Mihailo Podoļaka personā, noraida savu līdzdalību, norādot, ka uzbrukumu veikuši „Krievijas partizāni”. Tikām starptautiskās preses publikācijās tiek norādīts, ka Deniss Kapustins/Ņikitins ir pazīstams ar saviem neonacistiskajiem uzskatiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pat veicot visskrupulozāko izpēti par valsti vai valstīm, ko vēlamies apmeklēt kā tūristi, vienmēr būs kādas mazāk zināmas attiecīgo valstu īpatnības, kuras varētu izmantot noziedznieki, kas specializējas tūristu apzagšanā, apkrāpšanā un diemžēl arī aplaupīšanā. Vai iespējams laikus sagatavoties šādām situācijām un no tām izvairīties, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē biznesa augstskolas "Turība" Starptautiskā tūrisma fakultātes dekāns un ALTA prezidents Ēriks Lingebērziņš, portāla "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs un komunikācijas speciāliste, pasaules apceļotāja, ceļojumu bloga "mugursoma.lv" autore Zane Eniņa. "Attieksme bieži vien nosaka, kāds būs ceļojums. Tas, ka ceļojot būs kādā brīdī nepatikšanas, to gandrīz varu apsolīt. Tad ir svarīgi, kā mēs tiekam ar to galā un cik smagi ņemam to pie sirds. Vai pieņemam to kā mācību un ejam tālāk," bilst Zane Eniņa. Ēriks Lingebērziņš norāda, ka drošības jēdziens tūrismā iet ārpus fiziskās drošības, kas skar ikdienas ceļojumos. Par šo jautājumu arī februāra sākumā rīkota diskusija. Viņš mudina vērst uzmanību drošības plašākai izpratnei, sākot ar ceļojuma plānošanu, pakalpojuma sniedzēja izvēli, uzvedību ceļojuma galamērķī, digitāliem riskiem, kas saistās ar maksājumiem internetā, ceļojuma apdrošināšanu un arī citiem aspektiem. "Drošības tēma tūrismā nepārtraukti uzņem jaunus apgriezienus, tas saistīts ar to, ka nozare mainās," norāda Ēriks Lingebērziņš. "Viens no secinājumiem – Latvijas tūristu neapdomīgums, pārgalvība atsevišķos gadījumos, kas izpaužas ar došanos uz vietām, kas arī Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta sarakstā iekļautas kā valstis, uz kurām šobrīd nevajadzētu doties. Joprojām ir ziņas, ka ir Latvijas iedzīvotāji, kas ceļo uz Krieviju un Baltkrieviju, neskatoties uz to, ka tā ir mērķtiecīga risku meklēšana."  "Otrs virziens, kur nepieciešams meklēt risinājumu, – pēc pandēmijas redzam, ka attīstās nelegāla organizētu ceļojumu organizēšana," turpina Ēriks Lingebērziņš. "Ceļojumus organizē nevis licencēta tūrisma aģentūra, bet privātpersonas, neizņemot speciālo atļauju, nereģistrējoties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, bet maksimāli izmantojot sociālos tīklus." Aivars Mackevičs atzīst, ka sarežģītās un neparedzamās situācijas var nokļūt tieši individuālie ceļotāji, problēmas var rasties arī ar valstiskām struktūrām, nepārzinot katras valsts nianses. "Jo svešāka valsts un mazāka ceļošanas pieredze, jo labāk uzticēties organizētiem ceļojumiem," vērtē Aivars Mackevičs. "Pasaule ir daudz drošāka vieta, nekā šķiet. No attāluma lietas bieži izskatās briesmīgas un šausmīgas, visbiežāk tā ir loģiska tendence, ka vairāk uzmanības pievērš sliktām lietām, kad aizbrauc uz kādu zemi; lielākoties viss visbiežāk ir kārtībā," atzīst Zane Eniņa. "Tas, ka ir jāpiesargājas, par to neapšaubāmi. Arī manā prātā drošības tēma ir jāskata daudz plašāk. Es parasti to sadalu divās fāzēs - viena ir sagatavošanās fāze, kad ir jāpapēta, uz kurieni brauc un kādas ir šīs zemes tradīcijas. Elementāras lietas - kāds ir valūtas kurss, kādas ir banku komisijas, kāds ir pieņemtais ģērbšanās stils. Tās ir pamatlietas, kas arī var pasargāt no nepatikšanām." "Ir virkne praktisku lietu, kā var sagatavoties," iesaka Zane Eniņa. "Mūsdienās, kad daudz dzīves pārceļas digitālajā pasaulē, arī krāpnieki tur pārceļas. Līdz ar to vajag rūpīgi pārdomāt par kredītkartēm, kuras lietojam. Es parasti ceļoju ar divām kredītkartēm, rezervācijām internetā un arī pirkumiem svešās valstīs izmantoju to karti, uz kuras ir neliela naudas summa. Nelietot to karti, kur ir  uzkrājumi, kur var sanākt nepatikšanas. Sagatavot dokumentu kopijas, kuras aizsūtīt kādam tuvam cilvēkam un sev uz e-pastu. Ja kāda ķibele gadās, piemēram, ar kartēm, ir pieejamas visas kopijas. Šāda veida darbiņus sagatavojot, tas var nepatīkamās situācijās palīdzēt."

Šīs nedēļas sākumā Baltkrievijā ieradās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Daži komentētāji saka, ka šāda vizīte ir uzskatāma par Putina vājuma pazīmi, jo viens no galvenajiem mērķiem varētu būt bijis pārliecināt Baltkrievijas vadoni Aleksandru Lukašenko aktīvāk iesaistīties sauszemes karā pret Ukrainu. Lai arī oficiāli šāda apstiprinājuma nav, Ukrainas militārā vadība pieļauj, ka Krievija varētu vēlreiz mēģināt uzbrukt Ukrainas galvaspilsētai Kijivai, to starp no Baltkrievijas puses. Kā vērtē Putina un Lukašenko sarunas un ko gaidīt tālāk? Gan Ukrainas, gan dažādu Tuvo Austrumu konfliktu kontekstā pēdējā laikā aizvien biežāk tiek pieminēta Turcija un tās līderis Redžips Taijips Erdogans. Par spīti mēģinājumiem pozicionēt Turciju kā reģionālu lielvaru, Erdogana popularitāte valstī krītas un tas var arī negatīvi ietekmēt viņa izredzes nākamajā gadā, kandidējot prezidenta vēlēšanās. Kāda ir Turcijas līdera loma reģionā un cik stabils ir Erdogana krēsls? Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis. Kremļa „fīrers” pie „kartupeļu dučes” Kremļa saimnieks Vladimirs Putins un pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko tiekas visai regulāri, tomēr pēdējos gados šīs tikšanās praktiski vienmēr notikušas Krievijā. Tāpēc kā zināms pārsteigums bija Putina pagājušās pirmdienas vizīte Minskā, kuru Krievijas vadonis nav apmeklējis nu jau trīsarpus gadus. Līdz ar viņu Baltkrieviju apmeklēja arī Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu un ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, tiekoties ar saviem Baltkrievijas kolēģiem Viktoru Hreņinu un Sergeju Aļeiņiku. Var piebilst, ka Aļeiņiks tikai dažas dienas iepriekš pārņēmis Baltkrievijas ārlietu resora vadību pēc tam, kad novembra nogalē mira viņa priekšgājējs Vladimirs Makejs, kura pēkšņo nāvi daži uzskata par Krievijas slepeno dienestu roku darbu. Protams, ka vizītes parādes puse bija atbilstoši korekta, vadoņiem vēstot, ka ticis runāts par ekonomisko saišu stiprināšanu, militārās rūpniecības integrāciju un kopīgām Baltkrievijas bruņoto spēku un Krievijas kontingenta mācībām. Oficiāli tiek noliegti Maskavas mēģinājumi piedabūt Baltkrieviju tieši iesaistīties karadarbībā pret Ukrainu, lai gan daudzi uzskata, ka tieši tāds bija Putina vizītes nolūks. Nākas gan šaubīties par šādas baltkrievu spēku iesaistes iespējamo efektu, jo Baltkrievijas armija ir samērā neliela, bruņota gandrīz tikai ar padomju periodā radītiem ieročiem un bez reālas karadarbības pieredzes. Vēl lielākas šaubas raisa šīs armijas motivācija karot pret kaimiņzemi Ukrainu, kuru Baltkrievijā daudzi uztver kā brāļu tautu. Tomēr iespēju, ka Krievija varētu gatavot jaunu uzbrukumu Ukrainai no Baltkrievijas teritorijas, savās pēdējā laika publikācijās un izteikumos minējis gan Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs, gan ģenerālštāba priekšnieka vietnieks Serhijs Najevs. Attiecīgi tiek ziņots par Ukrainas spēku stiprināšanu šajā potenciālajā karadarbības virzienā. „Sultāns” uz ļodzīga troņa 14. decembrī izpaudās ziņa, ka Turcijas pirmās instances tiesa atzinusi Stambulas mēru Ekremu Imamoglu par vainīgu valsts Augstākās vēlēšanu komisijas locekļu apvainošanā, piespriežot viņam vairāk nekā divarpus gadus cietumā un aizliedzot politisko darbību. Apsūdzības pamatā ir viens Imamoglu publisks izteikums 2019. gadā, nodēvējot vēlēšanu komisijas locekļus par idiotiem. Šajās vēlēšanās viņš, lielākā opozīcijas bloka Nācijas alianse kandidāts, atņēma valsts lielākās pilsētas vadību prezidenta Erdogana Taisnības un attīstības partijai. Spriedums gan stāsies spēkā tikai pēc lietas skatīšanas vairākās apelācijas instancēs, tāpēc Imamoglu paliek brīvībā un turpina pildīt amata pienākumus. Daudzi ir pārliecināti, ka faktiski tiesa īsteno pie varas esošā Turcijas prezidenta Redžipa Taijipa Erdogana vēlmi atbrīvoties no bīstamākā sāncenša nākamā gada vēlēšanās. Plānots, ka 2023. gada 18. jūnijā Turcijas vēlētāji izvēlēsies gan prezidentu, gan 600 parlamenta locekļus uz nākamajiem pieciem gadiem, un Erdoganam ir visi iemesli bažīties par savām un savas partijas izredzēm. Kā liecina aptaujas, prezidenta partija nozīmīgi atpaliek no „Nācijas alianses”, kuru veido Ekrema Imamoglu pārstāvētā kreisi centriskā Republikāniskā tautas partija, centriskā „Labā partija” un pāris mazas partijas. Pārliecības nav arī par paša prezidenta izredzēm. Viņa reitings pēdējos gados bijis lielākoties zem 50%, kas liek domāt, ka Erdogans diezin vai uzvarēs vēlēšanu pirmajā kārtā. Savukārt aptaujās, kas modelē otro kārtu, kur sacenšas divi lielāko balsu skaitu ieguvušie kandidāti, Erdogans zaudē ne vien Imamoglu, bet arī citiem Nācijas alianses kandidātiem – galvaspilsētas Ankaras mēram Mansuram Javašam un Republikāniskās tautas partijas priekšsēdētājam Kemalam Kiličdaroglu; un arī „Labās partijas” pārstāvei Meralai Akšenerai. Pēc visa spriežot, elektorātam ir par maz ar Erdogana starptautisko vērienu, nepārprotami virzot Turciju uz reģionālas lielvalsts statusu. Krievijas ietekmes mazināšanās, uzsākot militāro avantūru Ukrainā, ļauj Turcijai spēlēt arvien nozīmīgāku lomu ne vien Sīrijā, bet arī bijušajās Padomju Savienības teritorijās Aizkaukāzā un Centrālāzijā. Pēdējā laikā Erdogans atļāvies veltīt kareivīgus izteikumus Turcijas vēsturiskajai naidniecei Grieķijai, neskatoties uz abu valstu dalību NATO aliansē. Tajā pat laikā Turcija tā arī nav izkļuvusi no 2018. gadā iestājušās finanšu un parādu krīzes. Ap 2020. gada sākumu iezīmējušās atlabšanas tendences sagrāva pandēmijas un Krievijas agresijas izraisītā globālā lejupslīde. Kopš 2021. gada sākuma pastāvīgi augusī inflācija nupat pārsniegusi 80%. Turcijas liras kurss, kas vēl 2018. gada sākumā bija apmēram 5 liras par ASV dolāru, nu jau pārsniedzis 18 liras par dolāru. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Protesti Ķīnā. Vēlēšanu rezultāti Taivanā. Baltkrievijas iesaiste Krievijas karā pret Ukrainu. Aktualitātes analizē Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks, žurnālists Andis Sedlenieks un politoloģe, Ķīnas pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Protesti Ķīnā Pagājušās nedēļas nogalē Ķīnā bija vērojams kas ļoti neierasts – Ķīnas lielākajās pilsētās notika plaši protesti pret Covid-19 ierobežojumiem. Ķīnas sabiedrībā jau kādu brīdi pieaug neapmierinātība ar stingrajiem Covid-19 pasākumiem – karantīnas režīmiem un masveida testēšanas kampaņām. Stingrie pārvietošanās ierobežojumi pašreiz ir spēkā vairākās Ķīnas pilsētās ar vairāk nekā miljonu iedzīvotāju, tai skaitā Pekinā un Guandžou. Savukārt liela daļa Siņdzjanas reģiona un Urumči dzīvo karantīnas režīma apstākļos jau ilgāk nekā 100 dienas. Plašos protestus izprovocēja 24. novembrī notikušais traģiskais ugunsgrēks dzīvojamajā namā Siņdzjanas Uiguru autonomā reģiona administratīvajā centrā Urumči. Tajā, kā ziņo varasiestādes,  dzīvību zaudēja desmit cilvēku. Sociālajos tīklos izplatījās ziņas, ka tieši Covid-19 ierobežojumi un barjeras uz ielām traucējušas glābšanas darbus un vairāki nama iedzīvotāji nav varējuši pamest degošo ēku, jo durvis bija aizslēgtas. Savukārt citi pametuši savus dzīvokļus pārāk vēlu vai vispār nav atstājuši, baidoties pārkāpt karantīnas režīma ierobežojumus. Varasiestādes šīs apsūdzības noliedz un vaino notikušajā upurus, kas paši neesot ievērojuši vai pārpratuši drošības pasākumus. Iesākumā protestējošie pieprasīja atcelt visus Covid-19 ierobežojumus, bet drīz vien lozungu un saukļu saturs mainījās uz aicinājumiem Sji Dziņpinam atkāpties un ieviest demokrātiskas reformas, kā arī likvidēt komunistisko partiju. Internetā publiskotie video liecina, ka protestos visaktīvāk iesaistījušies studenti no desmitiem Ķīnas augstskolu. Jaunieši rokās turēja baltas lapas, kas simbolizē iebildes pret cenzūru. Daudzi ārvalstu analītiķi pasaules medijos uzsver, ka šādus cilvēku pūļus redzēt un dažādos saukļus dzirdēt Ķīnā ir neparasti, jo tieša valdības un prezidenta kritika var novest pie ļoti bargiem sodiem. Protestos nedēļas nogalē ir vairāki aizturētie, bet precīzs to skaits nav zināms. Aizturēto vidū bija arī žurnālisti. Viens no tiem Lielbritānijas sabiedriskās raidorganizācijas BBC reportieris Eds Lorenss, kas aizturēšanas brīdī tika piekauts. Kopš pirmdienas Pekinā, Šanhajā un citās lielās pilsētās vērojama pastiprināta policijas klātbūtne. Ķīnas Ārlietu ministrijas preses pārstāvis 29. novembrī, atbildot uz jautājumiem par sabiedrības neapmierinātību, uzsvēra, ka ierobežojumi ir balstīti zinātnē, ir pareizi un efektīvi. Savukārt, Ķīnas Veselības komisija paziņoja, ka plāno paplašināt vakcināciju pansionātos un ka citi pasākumi, kas jau ir izziņoti, tiks ieviesti ātri un rūpīgi. Tikmēr Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālā politisko un juridisko lietu komisija, kas pārrauga Ķīnas tiesībsargāšanas iestādes, jau paziņojusi, ka nepieciešams cīnīties pret "naidīgu spēku iefiltrēšanos un sabotāžu". Esot ļoti svarīgi "saskaņā ar likumu vērsties pret nelikumīgām noziedzīgām darbībām, kas traucē sabiedrisko kārtību”. Šobrīd Ķīnas sociālo mediju cenzori ir bloķējuši visas ziņas, atslēgvārdus un atsauces, kas saistītas ar nedēļas nogalē notikušo protestu, bet policija īpaši pastiprināti uzrauga kārtību pilsētās. Kādas pārmaiņas vēlas Taivānā? Kopš ASV Kongresa apakšpalātas vadītājas Nensi Pelosi vizītes Taivānā medijos ir daudz runāts par spriedzi, kas valda starp Taivānu un kontinentālo Ķīnu. Tiesa, šī spriedze pastāv jau sen, īpaši pēdējo sešu gadu laikā, kad par Taivānas prezidenti kļuva Demokrātiski progresīvās partijas līdere Cai Inveņa. Taivānā faktiski ir divu lielo partiju konkurence. Gomindaņa partija, kuru dēvē par konservatīvu uzņēmēju atbalstītu partiju, iestājas par ciešākām attiecībām ar Ķīnu atšķirībā no valdošās Demokrātiski progresīvās partijas. Tiesa, daudzu gadu garumā Taivānā politisko toni ir noteikusi tieši Gomindaņa partija, palēnām veidojot ekonomiskus un politiskus līdzāspastāvēšanas tiltus ar Ķīnas Tautas republiku. Un Demokrātiski progresīvās partijas pārsteidzošie panākumi 2016.gada vēlēšanās Ķīnai bija ļoti nepatīkams pārsteigums. Cai Inveņa ir bijusi populāra prezidente, tādēļ valdošā partija cerēja, ka arī nedēļas nogalē notikušajās pašvaldību vēlēšanās viņas atbalstītie kandidāti baudīs vēlētāju uzticību. Taču rezultāti izrādījušies citādi nekā gaidīts. Daudzās pašvaldībās, tajā skaitā galvaspilsētā Taipejā, uzvarējuši Gomindaņas partijas virzītie pārstāvji. Reaģējot uz notikušo, Cai Inveņa jau paziņojusi, ka atkāpjas no partijas vadītājas amata. Kaut arī vietvaras nenosaka starptautisko attiecību dienaskārtību, vēlēšanu rezultāti liek jautāt, kāpēc gan vēlētāji šajā spriedzes pilnajā laikā ir gribējuši pārmaiņas, un vai līdzīgs noskaņojums varētu būt pēc pāris gadiem, kad Taivānā būs prezidenta vēlēšanas.  Baltkrievijas iekšpolitikas satricinājums? 26.novembrī negaidīti 64 gadu vecumā mira Baltkrievijas ārlietu ministrs Vladimirs Makejs. Viņa vadītās ministrijas preses sekretārs, izplatot šo ziņu, neslēpa pārsteigumu – vēl iepriekšējā dienā esot apspriedis ar ministru tuvāko dienu plānus un nekas neesot liecinājis par jelkādām Makeja veselības problēmām. Vladimirs Makejs bija viena no atpazīstamākajām Baltkrievijas amatpersonām. Aktīvi piedalījies sarunās starp Baltkrieviju un Eiropas valstīm 2021. gada migrācijas krīzes laikā. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā palīdzējis organizēt sarunas starp Ukrainas un Krievijas delegācijām Baltkrievijā. Ārlietu ministra amatā viņš atradās kopš 2012.gada, bet pirms tam strādāja prezidenta administrācijā. Krievijas prokremliskajos medijos un "Telegram" kanālos Makejs līdz 2020.gadam vairakkārt tika apsūdzēts centienos uzlabot Baltkrievijas attiecības ar Rietumiem uz Krievijas interešu rēķina. Rietumvalstu vidū sankcijas Makejam noteikusi bija tikai Kanāda. Ne ASV, nedz Eiropas Savienība to neizdarīja. Par viņa nāves iemeslu joprojām oficiāli nekas nav zināms. Lai arī baltkrievu portāls „Naša Ņiva”, atsaucoties uz saviem avotiem, raksta, ka Makejs miris no infarkta, tomēr viņa pēkšņā aiziešana tai saulē radījusi daudz sazvērestības teoriju. Starp tām vispopulārākā šobrīd ir “Kremļa rokas” klātbūtne notikušajā. To īpaši uzsver politiskie analītiķi. Viņi uzskata, ka starp tiem, kas varētu gūt labumu no Aleksandram Lukašenko pietuvināta ministra nāves, var būt gan Baltkrievijas drošības amatpersonas, gan viņu Krievijas kolēģi, gan arī Rietumi, kaut vai – lai radītu diskomfortu un nedrošības sajūtu Baltkrievijas vadībā. Tā vai citādi, bet ārlietu ministra nāve ir atstājusi ietekmi uz Baltkrievijas pašpasludināto prezidentu Lukašenko. Publiskajā telpā tiek vēstīts, ka pēc sava ministra pēkšņās aiziešanas viņš ir devis rīkojumu par pavāra, apsardzes un personāla nomaiņu.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Notikumi Ukrainā ir piedzīvojuši pamatīgu eskalāciju: vispirms Krimas tilta spridzināšana, tam sekoja nežēlīga Krievijas atriebība, bombardējot Ukrainas lielākās pilsētas, arī Kijivu. Karš ieguvis jaunu saasinājumu. Kas notiek gan Ukrainā, gan Krievijā, ko tas nozīmē tālākai kara gaitai un politiskajiem procesiem abās valstīs, analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Krievijas terors Ukrainā 8.oktobra agrā rītā notika sprādziens uz Kerčas tilta, to pamatīgi sabojājot. Tas bija ļoti nepatīkams pārsteigums Kremlim, jo Krimas tilts, kas savieno Krieviju ar pagaidu okupēto Krimas pussalu, ir gan simbolisks savienojums starp Krieviju un Krimu, gan praktiski nozīmīgs militārās apgādes ceļš. Turklāt ļoti apsargāts no Krievijas puses. Kremlī solīja nopietnu izmeklēšanu, bet ukraiņi neslēpa gandarījumu par notikušo. Tiesa, kurš patiešām ir atbildīgs sprādziena sarīkošanā, vēl joprojām nav skaidrs. Tomēr pēc tam pāri visiem pieņēmumiem izskanēja pārliecība, ka Krievija par to atriebsies. Ilgi nebija jāgaida. Svētdien krievi sāka intensīvu apšaudi Zaporižje. Pēc Ukrainas Gaisa spēku sniegtajām ziņām, uz  Zaporižjas dzīvojamajām ēkām raidītas apmēram 16 raķetes. Bojā gāja un tika ievainoti desmitiem iedzīvotāju. Bet pirmdienas, 10. oktobra, rīts ar trauksmes sirēnām iesākās teju visā Ukrainā. Krievijas raķešu uzlidojumi un sprādzieni bija dzirdami Kijivā, Žitomirā, Ļvivā, Ternopiļā un citviet. Pavisam 16 apdzīvotās vietās. Šis bija nozīmīgākais un plašākais šāda veida trieciens pret Ukrainu kopš Maskavas uzsāktās invāzijas pirmajām nedēļām. Okupantu triecieni bija vērsti gan pret kritisko infrastruktūru, gan civilajiem objektiem, tostarp bērnu rotaļu laukumu. Uzbrukumos tika nogalināti vismaz 19 cilvēki, vairāk nekā 100  ievainoti. Uz Ukrainas pilsētām krievu karaspēks raidīja vismaz 83 raķetes, no kurām tikai puse tika notriektas. Zināms, ka Ukrainai uzbruka ar augstas precizitātes raķetēm un plaši tika pielietoti Irānas droni – kamikadzes. Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku tviterī paziņoja, ka Krievija vismaz trīs spārnotās raķetes pret Ukrainu izšāvusi no karakuģiem Melnajā jūrā pāri Moldovas gaisa telpai un solīja pieprasīt paskaidrojumus no Krievijas vēstnieka. Savukārt, izdevums “Forbes” aplēsis, ka pirmdienas raķešu triecieni Krievijai izmaksājuši  400 – 700 miljonus dolāru. Tikām Krievijas prezidents Vladimirs Putins pirmdien sasauktajā drošības padomes sēdē pat neslēpa, ka ir veikts trieciens Ukrainas pilsētām un kritiskās infrastruktūras objektiem, un uzsvēra, ka šis Ukrainas pilsētu terors ir saistīts ar Krimas tilta spridzināšanu. Tāpat viņš norādīja, ka Krievijas atbilde uz jebkādiem turpmākiem Ukrainas uzbrukumiem būs smaga, kā arī apsūdzēja Ukrainu trīs uzbrukumos Kurskas atomelektrostacijai, kas atrodas aptuveni 85 kilometrus no Ukrainas robežas, un mēģinājumā uzbrukt gāzesvadam "TurkStream", kas pa Melno jūru savieno Krieviju ar Turciju. Krievu uzsāktā intensīvā Ukrainas apšaude ar raķetēm turpinājās arī otrdien. Lielbritānijas izlūkdienestā pieļauj, ka Krievija šajās pāris dienās būs iztērējusi teju visus savus raķešu krājumus. Pēc šiem uzbrukumiem šobrīd Ukrainā simtiem apdzīvoto vietu nav elektrības un ūdens. Uz Krievijas veiktajiem raķešu un dronu uzbrukumiem reaģēja arī lielvalstis. G7 valstu līderi otrdien sasauca ārkārtas videosanāksmi, lai spriestu, kā rīkoties pēc šiem Krievijas uzlidojumiem. Tajā ar uzrunu piedalījās arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš, vēršoties pie G7 līderiem, aicināja tos palīdzēt Ukrainai gaisa vairoga izveidē, lai pasargātu ukraiņu mierīgos iedzīvotājus no šāda veida Krievijas agresijas. Jāteic, Vācija, kuras vēstniecība pirmdien Kijivā arī cieta no krievu raķešu uzbrukuma, apsolīja Ukrainai piegādāt modernu pretgaisa aizsardzības sistēmu un savu vārdu, kā vēsta vācu mediji, jau ir turējusi. Jau otrdien tā piegādājusi pirmo no četrām "IRIS–T" pretgaisa aizsardzības sistēmām. Ar pārējām trim sola nekavēties. Arī ASV prezidents Džo Baidens telefonsarunā Zelenskim ir apsolījis turpināt sniegt Ukrainai atbalstu, kas nepieciešams pašaizsardzībai, tostarp modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Baltkrievija kā Krievijas militārais partneris Joprojām Krievijas agresijai līdzās tiek piesaukta Baltkrievija. Tās autoritārais līderis Aleksandrs Lukašenko pirmdien paziņoja, ka panākta vienošanās par Krievijas un Baltkrievijas reģionālā grupējuma izvietošanu, tiesa, nepaskaidrojot, kurp šie karavīri tiks nosūtīti. Viņš paziņoja, ka šī grupējuma veidošana sākās pirms divām dienām, kas sakrīt ar sprādzienu uz Kerčas tilta, kas savieno Krimu ar Krieviju. Zināms, ka Minska krieviem nodod tās noliktavās esošo kara tehniku un munīciju. Ukrainas izlūkdienests vēsta, ka Krievija turpina pārvietot uz Baltkrievijas teritoriju Irānā ražotos bezpilota lidaparātus, bet no Baltkrievijas tiek izvesta kara tehnika un munīcija. Tuvākajā laikā no Baltkrievijas uz Krieviju dosies 13 ešeloni ar kara tehniku un munīciju, kas glabāta Baltkrievijas armijas noliktavās. Tāpat otrdien saņemtas ziņas, ka Baltkrievijā jau ir ievesti vairāk nekā 30 irāņu droni – kamikadzes, ko Krievija plāno izmantot uzbrukumiem pret Ukrainu.  Otrdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis,  uzrunājot G7 dalībniekus, vēstīja, ka Krievija pasūtījusi Irānai līdz pat 2400 šādu dronu. Viņš arī atgādināja, ka Krievija joprojām mēģina tieši iesaistīt Baltkrieviju šajā karā, izspēlējot provokāciju, ka Ukraina it kā gatavo uzbrukumu un aicināja lielvalstis uz Ukrainas un Baltkrievijas robežas izvietot starptautiskos novērotājus. Sagatavoja Aidis Tomsons    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievijā izsludināta mobilizācija, ar to saistīti protesti valstī. Protesta akcijas notiek Irānā. Itālijā aizvadītas parlamenta vēlēšanas, uzvaru guvuši labējie spēki. Gāzes noplūde Baltijas jūrā pēc sprādzieniem. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora pienākumu izpildītājs Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Eksplozijas Baltijas dzīlēs Vakar medijos izplatījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu Baltijas jūrā netālu no Dānijai piederošās Bornholmas salas notikuši divi spēcīgi sprādzieni, pēc kuriem no abiem „Ziemeļu straumes” gāzes vadiem sākusies gāzes noplūde. Kā zināms, „Ziemeļu straume 1” un „Ziemeļu straume 2” ir gāzesvadi, kas savieno Krieviju ar Vāciju, apejot Baltijas valstu un Polijas teritoriju. Ir diezgan nepārprotami, ka spridzināšana ir veikta mērķtiecīgi, un tas nav nelaimes gadījums. Vairāku reģiona valstu līderi to nodēvējuši par iespējamu sabotāžas aktu, bet Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis – par nepārprotamu sabotāžu. Dānijas aizsardzības ministrs Mortens Bodskovs šodien devies uz Briseli, lai apspriestu situāciju ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Gāzes piegāde Vācijai pa „Ziemeļu straumes” cauruļvadiem šobrīd nenotiek, taču tajos ir gāze, kas tagad no jūras izplūst atmosfērā, un nav skaidrs, kad Krievija varētu noslēgt tās padevi. Ir skaidrs, ka gāzes piegāde Eiropai no Krievijas šoziem nebūs iespējama. Metāna izplūdei atmosfērā ir arī negatīvas ekoloģiskās sekas, jo tieši šī gāze ir galvenā siltumnīcas efekta veidotāja. Par to, kādi varētu būt šīs spridzināšanas motīvi un, attiecīgi, kas to varētu būt veicis, izskan dažādi viedokļi. Daudzi uzsver, ka Krievija varētu būt ieinteresēta veicināt nestabilitāti Eiropas enerģētikas tirgū un, iespējams, šādi dod mājienu, ka ir apdraudēts arī nule atklātais gāzes vads no Norvēģijas un Poliju. Citi tikām neizslēdz arī pret Krieviju vērstu sabotāžu, laupot tai iespēju eksportēt gāzi uz Vāciju. Kremlis eskalē agresiju Vakar, 27. septembrī, bija pēdējais datums t.s. „referendumiem”, kurus Kremlis teicās rīkojam sagrābtajā Ukrainas teritorijas daļā. Par to, cik plašas reāli bija šīs aktivitātes, grūti spriest, jo nekādas starptautiskas novērošanas neleģitīmajam procesam, protams, nebija. Tomēr izsludinātie rezultāti nepārsteidz. Okupantu pārstāvji apgalvo, pašpasludinātajās Doņeckas un Luhanskas „tautas republikās” balsojumā piedalījušies, attiecīgi, nepilni 98% un 93% balsstiesīgo, vairāk nekā 99% Doņeckas un nepilniem 99% Luhanskas apgabalos balsojot par pievienošanos Krievijai. Tāpat tiek apgalvots, ka par aneksiju Krievijas sastāvā nobalsojuši 93% balsojušo Zaporižjes un 87% balsojušo Hersonas apgabalu okupētajā daļā. Ir skaidrs, ka šādiem skaitļiem nav daudz sakara ar realitāti. Tie ļoti atgādina t.s. „tautas parlamentu” vēlēšanas 1940. gadā okupētajās Baltijas valstīs, kas ievadīja to aneksiju Padomju Savienībā. Pašreizējā Krievijas vara rīkojas pēc līdzīgas shēmas, un nenākas īpaši šaubīties, ka nākamais solis būs okupēto teritoriju pasludināšana par Krievijas daļu. Tas rada bažas par iespējamu kara eskalāciju no Krievijas puses, jo Ukrainas centieni atbrīvot savu teritoriju tagad Kremlī varēs tikt traktēti kā „iebrukums Krievijā”. Daudz spilgtu detaļu aizritējusī nedēļa nesusi arī tā dēvētās „daļējās mobilizācijas” sakarā Krievijā. Vispirms, šī mobilizācija izrādījusies „daļēja” tikai Kremļa saimnieka pieteikuma runā, kamēr attiecīgie juridiskie dokumenti un arī mobilizācijas prakse liecina pretējo. Attiecīgajā prezidenta Putina rīkojumā mobilizējamo kategorijas neaprobežojas tikai ar personām, kurām ir iepriekšēja militārā sagatavotība un pieredze. Un ziņas no Krievijas reģioniem liecina, ka mobilizēti reizumis tiek arī vīrieši, kuri bijuši atbrīvoti no iesaukšanas un līdz šim nekad nav dienējuši. Jau mobilizācijas izsludināšanas dienā kilometriem gari satiksmes sastrēgumi veidojās pie Krievijas Federācijas robežām ar Kazahstānu, Gruziju, Baltkrieviju, Somiju un Mongoliju, kad tūkstošiem vīriešu centās pamest dzimteni, nevēloties kļūt par lielgabalu gaļu. Cirkulē runas par iespējamu valsts robežu slēgšanu, kas pagaidām nav notikusi, taču atsevišķos reģionos mobilizācijai pakļautajiem aizliegts pamest reģiona teritoriju. Daudzviet sākušies protesti, kuros lielajā pilsētās pamatā piedalās jaunieši, savukārt šur tur reģionos tajos pulcējušās sievietes, solot neatdot nogalināšanai savus vīrus, dēlus un tēvus. Sevišķi aktīvas šādas akcijas bijušas Dagestānas autonomijā, atsevišķas fiksētas arī Sahas republikā jeb Jakutijā un Čečenijā. Pēdējās dienās fiksētas arī apmēram divdesmit kara komisariātu un iesaukšanas punktu aizdedzināšanas un aizdedzināšanas mēģinājumi. Irkutskas apgabala Ustjiļimskas pilsētā jauniesaucamais nāvējoši sašāvis vietējo kara komisāru. Irānā atkal līst asinis  Pēdējos piecos gados masu protesti Irānā kļuvuši par pastāvīgu parādību. No vienas puses sabiedrības neapmierinātības iemesls ir samilzušās sociālekonomiskās problēmas. Pēdējos pāris gados ļaudis izgājuši ielās, protestējot pret strauju degvielas sadārdzināšanos, ūdensapgādes problēmām un pārtikas cenu kāpumu. Tomēr fonā šiem protestiem ir islāma republikā valdošā teokrātiskā režīma totalitārā daba, kas lielā mērā ir iemesls arī konkrēto sadzīves problēmu saasinājumam. Režīma raksturu nepārprotami atklāj arī tā reakcija uz protestiem, tos apspiežot brutāli un asiņaini, un protestu dalībniekiem piekarinot naidīgu ārvalstu spēku apmaksātu valsts ienaidnieku birku. Protestus, kuri nu jau desmit dienas satricina Irānu, izraisījis konkrēts notikums. 13. septembrī tikumības policijas patruļa Teherāna arestēja 22 gadus veco Mahsu Amini, kura bija iebraukusi galvaspilsētā no Kurdistānas provinces. Aresta iemesls bija ar hidžābu jeb galvas lakatu pietiekami nepiesegti mati. Dažas stundas pēc aresta jaunā sieviete komā tika nogādāta slimnīcā, kur divas dienas vēlāk mira. Policija apgalvo, ka apcietinājumā Mahsa Amini piedzīvojusi sirdslēkmi un tās laikā krītot sasitusies, taču citu ieslodzīto vēstītais un arī atklātībā nonākušie rentgena uzņēmumi liek domāt, ka Morālās drošības aģentūrā viņa tikusi brutāli piekauta. 17. septembrī Teherānā sākās ielu protesti, kas drīz pārsviedās uz citām Irānas pilsētām. Policija ierasti laida darbā stekus un piparu gāzi, kā arī arestēja protestētājus, bet jau pāris dienas vēlāk ķērās pie šaujamieročiem, vairākus protestētājus nogalinot. Protestu saturs saistās ne vien ar policijas vardarbību, bet arī ar režīma uzspiesto ģērbšanās kārtību un valdošo klerikālo totalitārismu vispār. Daudzviet sievietes izgājušas ielās ar atsegtu galvu un publiski dedzinājušas hidžābus. Pašreizējie protesti tiek raksturoti kā nopietnākais izaicinājums, ar kādu Irānas režīms saskāries pēdējos gados. Tikām varas reakcija līdz šim bijusi ierasti nesaudzīga, un nogalināto skaits pēc jaunākajām ziņām jau pārsniedz 75, lai gan tas varot būt arī lielāks, jo varas ierobežotā interneta pieejamība kavē informācijas apriti. Simtiem cilvēku arestēti, t.sk. vairāk nekā 20 žurnālisti un blogeri. Irānas režīma rīcība jau izraisījusi plašu nosodījumu starptautiskajā sabiedrībā. Savienotās Valstis paziņojušas par sankciju ieviešanu pret Irānas tikumības policiju un vairākiem drošības struktūru vadītājiem. Itālijas labējo uzvara Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Itālijā tika izsludinātas jūlijā, kad demisionēja Mario Dragi vadītais nacionālās vienības kabinets, kurā apmēram trešdaļa ministru, premjeru ieskaitot, bija bezpartejiski tehnokrāti. 25. septembrī notikušās vēlēšanas ir pirmās pēc 2020. gadā īstenotās reformas, kas samazināja ievēlamo parlamenta apakšpalātas deputātu skaitu no 630 uz 400, savukārt augšpalātas jeb Senāta deputātu skaitu no 315 uz 200. Vēlēšanu sistēma ir jaukta, 147 apakšpalātas deputātus un 74 senatorus ievēlot no vienmandāta apgabaliem, pārējos – no partiju sarakstiem pēc proporcionālās sistēmas. Pie tam kandidāta izvēle vienmandāta apgabalā nozīmē automātisku attiecīgās partijas izvēli proporcionālajā balsojumā, un otrādi. Kā jau tika prognozēts pirms vēlēšanām, tās nesušas pārliecinošu uzvaru t.s. Centriski labējai koalīcijai – Itālijas labējo partiju aliansei, kura vairāk vai mazāk stabili pastāv kopš 1994. gada. Jau kopš pirmsākumiem tajā darbojas kādreizējā premjera Silvio Berluskoni dibinātā liberālkonservatīvā partija „Uz priekšu, Itālija” un labēji populistiskā „Līga”, kuru kopš 2013. gada vada Mateo Salvini. Tomēr kā alianses nozīmīgākais spēks pēdējos gados izvirzījusies partija „Itālijas brāļi”, kas sevi definē kā nacionālkonservatīvu, taču bieži tiek raksturota kā labēji populistiska, arī piesaucot atsevišķu tās locekļu saistību ar neofašisma ievirzi. „Itālijas brāļu” vadītāja kopš 2014. gada ir žurnāliste Džordža Meloni, kurai tagad ir lielas izredzes kļūt par pirmo sievieti Itālijas premjerministra amatā. Pie tam vēlēšanu rezultāti ir labvēlīgi tieši „Itālijas brāļiem”, kamēr pārējie koalīcijas partneri izrādījušies zaudētāji, kas nozīmē, ka tieši Meloni partijai būs izšķirošais vārds valdības izveidē. Tiek pat izteikti pieņēmumi, ka tā varētu veidot vienpartijas valdību. Tiek arī atzīmēts, ka savā priekšvēlēšanu retorikā Meloni bijusi diezgan mērena, solot turpināt premjera Dragi virzienu, uzturot līdzsvarotu un ar Eiropas Savienību saskaņotu finanšu un ekonomisko politiku un atbalstot Ukrainu pret Krievijas agresiju. Nozīmīgus zaudējumus vēlēšanās piedzīvojuši arī Centriski labējās līgas galvenie politiskie konkurenti – Centriski kreisā koalīcija, kas apvieno sociāldemokrātiskos, liberālos un ekoloģiskās ievirzes spēkus, kā arī populistiski un eiroskeptiski orientētā „Pieczvaigžņu kustība”. Sagatavoja Eduards Liniņš

No lāča bēgot, var arī lācim uzskriet! Latvijā dzīvo lāči, savukārt mums jāsadzīvo ar lāčiem. Kas jāzina un kā jāuzvedas, satiekot lāci, un ko jāzina par lāču dzīves veidu un paradumiem, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Par lāču dzīvi stāsta labi lāču pazinēji - Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, doktors Jānis Ozoliņš, Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange un Dabas muzeja pārstāve Polīna Šķiņķe. Iemesls sarunai par lāčiem ir ne tikai šo dzīvnieku populācijas pieaugums Latvijā, bet arī fotokonkurss "Lācis – mūsu kaimiņš", kuru kopīgi rīko Igaunijas un Latvijas kolēģi. Fotokonkursā līdz 3. oktobrim var iesniegt fotogrāfijas, kas ataino lāča dzīvi – ne tikai izcilus portretus, bet arī bildes, kurās redzamas meža karaļa darbības pēdas (skrāpējumi, izkārnījumi, miga, pēdu nospiedumi u.tml.) jebkurā vietā dabā. Konkursa rīkotājiem ir interese par visu, kas saistās ar lāci – gan bildes ar lāču mazuļiem, gan lāču papi, gan lāču dzīves dažādās ainas visa gada garumā. Tiek pieņemtas arī fotogrāfijas no novērošanas kamerām, kurās iemūžinātas aizraujošas lāču dzīves ainas. Labāko fotogrāfiju autoriem tiks piešķirtas balvas, tostarp viena nakts „ActivEst” lāču vērošanas slēpnī Alutagusē. Izlases darbu fotoizstāde Igaunijā tiks atklāta oktobra beigās, bet Latvijas Nacionālajā dabas muzejā – novembrī. Plašāk informācija par konkursu, kā arī iespēja iesniegt darbus ir Dabas muzeja mājaslapā. Brūnais lācis ir vienīgais Baltijā savvaļā sastopamais lāču dzimtas dzīvnieks. Tas izvēlēts par šī gada dzīvnieku Igaunijā, turklāt ideju par gada simbolu igauņi aizguva no Latvijas. Kaimiņvalstī gada dzīvniekam veltīts fotokonkurss notiek katru gadu un kļuvis par iecienītu platformu domu apmaiņai. Lai arī Latvijas sabiedrība varētu piedalīties konkursā un dalīties lāču fotomirkļu pieredzē, konkursa rīkošanā iesaistījies arī Dabas muzejs. Lācis ir ļoti uzmanīgs un gudrs dzīvnieks, kas zina, kā turēties tālāk no cilvēka. Daži jaunie lācēni ir drosmīgāki un mazāk baidās no cilvēkiem, bet īstie vecie lāči izvairās no cilvēka un tos var ieraudzīt tikai ar viltību un no speciāli izbūvētiem slēpņiem. Igaunijā ir ap 1000 lāču, tomēr cilvēku, kuri patiešām satikuši lāci, ir diezgan maz. Latvijā to ir vēl mazāk. Dabas aizsardzības pārvalde un citu dabas aizsardzības un izpētes institūciju speciālisti aicina ikdienā un fotomirkļu dēļ sabiedrību būt piesardzīgiem! Fotokonkursa dēļ nepievilināt lāčus, tos piebarojot, piemēram, atstājot ēdienu vai tā pārpalikumus, kā arī nenoslēgtās kompostkaudzēs nemest augļus un dārzeņus. Ja tomēr sanāk sastapt lāci, atcerēties, ka svarīgi ir: • tam netuvoties; • nemēģināt panākt un aiztikt dzīvnieku vai tā mazuļus; • iespējami ātri, bet neskrienot, dodies prom, paturot dzīvnieku acīs; • negriezt dzīvniekam muguru, bet atkāpies atmuguriski. Pēc 2022. gada Valsts Mežzinātnes institūta „Silava” monitoringa datiem Latvijā šobrīd dzīvo ap 60–70 lāču. Jānis Ozoliņš min, ka Latvijā vislielākā iespēja sastapt lāci ir pierobeža ar Igauniju, Krieviju un Baltkrieviju. Aizstāvoties, aizstāvot gan sevi, gan mazuļus, lācis var nodarīt cilvēkam pāri. "Ja tiešām zināt, ka ir liela varbūtība kādā reģionā lāci satikt, varbūt neejiet ogās un sēnēs vienatnē. Vienkārši ejiet divatā, uzvedieties normāli, kā mežā dara, kādreiz sasaucieties. Maizi neēdiet pārāk atklāti uz celma. Janu pēkšņi iekārojas vēl kādam. Nav zināms gandrīz neviens gadījums Eiropā, ka diviem cilvēkiem reizē lācis būtu uzbrucis," norāda Jānis Ozoliņš. Viņš gan min, ka ir bijuši gadījumi, ka lācis uzbrūk vienam, bet otrs iet palīgā. Ja lācis redz reizē vairāk nekā vienu cilvēku, viņš vairs nebūs tik pašpārliecināts.

Ukrainas izlūkdienest ziņo, ka Krievija no jauna var apšaudīt Zaporižjas AES Bangladešas tējas nozares strādnieku streiko, prasot paaugstināt zemākās algas pasaulē Katru dienu Latvijā tiek novērsti vairāki pret Krieviju un Baltkrieviju noteiko sankciju pārkāpumi

Krievija mēģina karadarbībā Ukrainā iesaistīt Baltkrieviju. Putins tiekas ar Lukašenko. Valmierā sācies Latvijas čempionāts vieglatlētikā.

* Ukrainas delegācija ieradusies pie robežas ar Baltkrieviju uz sarunām ar Krieviju * Maskavai noteiktās sankcijas rada arvien lielāku haosu Krievijā * Saeima vienprātīgi groza likumus, atļaujot mūsu iedzīvotājiem karot Ukrainas labā * Latvijas eksportētāji pieraduši meklēt citus tirgus, grūtāk būs ar importējamās gāzes, metāla un koksnes aizstāšanu