Podcasts about rietumi

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ir devis Krievijai laiku līdz piektdienai izlemt par kara apturēšanu Ukrainā, citādi solītas jaunas sankcijas, kas būs sāpīgas Maskavai. Krievijas uzsāktais karš īpaši izdevīgs ir bijis Indijai, kas pēdējo gadu laikā lēti iepirkusi daudz Krievijas naftas, tajā skaitā tirgojot to tālāk pasaulē dārgāk. Bet Lietuvā ir kritusi valdība pēc tam, kad no amata atkāpās premjerministrs. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadītājs Māris Cepurītis. Lietuvas valdība izrādījusies neilglaicīga Premjerministra Gintauta Palucka valdība stājās pie savu pienākumu pildīšanas 2024. gada decembrī pēc tam, kad viņa pārstāvētā Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija bija guvusi spožus panākumus Seima vēlēšanās. Sociāldemokrāti nevēlējās veidot koalīciju ar kādu no samērā ilglaicīgajām partijām – Tēvzemes savienību jeb Kristīgajiem demokrātiem, Zemnieku un zaļo savienību vai Liberāļu savienību, kas visi tiek raksturoti kā drīzāk konservatīvas ievirzes spēki. Tā vietā par sociāldemokrātu koalīcijas partnerēm kļuva divas pēdējos gados dibinātas partijas: kreisi centriskā Demokrātu savienība „Par Lietuvu” ar kādreizējo premjerministru Sauļu Skverneli priekšgalā un nacionālistiskā un populistiskā „Nēmunas rītausma”, kuras dibinātājam un līderim Remigijum Žemaitaitim ir, cita starpā, antisemīta reputācija. Tomēr Palucka kabineta klupšanas akmens, kas novedis pie 4. augustā notikušās valdības demisijas, izrādījusies nevis koalīcijas politiskā struktūra vai kādas starppartiju sadarbības problēmas, bet gan pats premjers. Viss sākās ar it kā nevainīgu sociālo tīklu publikāciju, kurā premjerministrs redzams makšķerējot karpas kopā ar miljonāru Tautvīdu Baršti un Druskininku pilsētas mēru Ričardu Maļinausku. Tas kļuva par signālu mediju interesei par valdības galvas biznesa sakariem, atklājot vairākus aizdomīgus faktus. Paluckim daļēji piederošs uzņēmums saņēmis aizdevumu ar īpašiem noteikumiem no Lietuvas Nacionālās attīstības bankas, kad tā līdzīpašnieks jau atradies premjera amatā. Sāka uzpeldēt netīkamas detaļas no pagātnes, saistītas ar aizdomīgiem privatizācijas darījumiem un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, esot Viļņas pašvaldības administrācijas vadībā. Par vaiņagojumu visam kļuva atklājums, ka premjerministra svainei piederošs uzņēmums saņēmis vairāk nekā 170 tūkstošus Eiropas Savienības fondu līdzfinansējuma dažādu elektroiekārtu ražošanas projektam un šī projekta ietvaros pasūtījis bateriju sistēmas par 145 tūkstošiem jau minētajā Palucka uzņēmumā. Pēc preses publikācijām izmeklēšanu uzsāka arī Lietuvas Finanšu noziegumu izmeklēšanas dienests, Īpašās izmeklēšanas dienests un Augstākā amatpersonu ētikas komisija. Kad Viļņā sākās protesti, savienība „Par Lietuvu” piedraudēja pamest valdības koalīciju, un arī prezidents Gitans Nausēda pieprasīja no premjerministra pierādījumus par apsūdzību nepamatotību vai demisiju, Gintauts Palucks izvēlējās pēdējo. Tas nozīmēja arī valdības atkāpšanos. Tā kā jaunu valdību Seims, visdrīzāk, apstiprinās tikai septembrī, kad būs atgriezies no vasaras brīvdienām, esošais kabinets turpinās darbu pagaidu valdības statusā līdzšinējā finanšu ministra Rimanta Šadžus vadībā. Tramps arī pavicina kodolmilnu Krievijas varasvīru plātīšanās ar savu kodolarsenālu, dodot mājienus par tā iespējamu lietošanu, ja agresorvalsts nonāktu kritiskā situācijā, jau kļuvusi par ierastu lietu. Visbiežāk šo „kodolmilnas” vicināšanu Kremlis uztic kādreizējam prezidentam, šobrīd Valsts drošības padomes priekšsēža vietniekam Dmitrijam Medvedevam, uz kura izrunāšanos Rietumos, savukārt, jau ierasts īpaši nopietni nereaģēt. Tāpēc daudziem, domājams, bija pārsteigums, kad pēc kārtējiem apokalipses piesolījumiem no Medvedeva puses prezidents Tramps pagājušajā 1. augustā vienā no saviem sociālo tīklu kontiem ierakstīja: „Pamatojoties uz bijušā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva [..] ārkārtīgi provokatīvajiem paziņojumiem, esmu pavēlējis divām kodolzemūdenēm ieņemt pozīcijas atbilstošos reģionos, ja nu gadījumā aiz šiem muļķīgajiem un uzkūdošajiem paziņojumiem slēptos kas vairāk.” Kā norāda eksperti, aiz Baltā nama saimnieka paziņojuma diezin vai slēpjas konkrēta militāri stratēģiska akcija. Tik nav skaidrs, kas domāts ar „kodolzemūdenēm” – ar kodolieročiem aprīkotas zemūdenes vai zemūdenes ar kodolreaktora dzinēju, kādas ir visas šobrīd Savienoto Valstu Jūras spēku sastāvā esošās. Jau kopš aukstā kara laikiem gan Savienoto Valstu, gan Krievijas zemūdens flotes vienības, tai skaitā ar kodolieročiem uz klāja, regulāri uzturas pasaules okeānā, arī rajonos, no kuriem var dot triecienu pretējās puses teritorijai. Prezidenta paziņojums, tādējādi, pamatā uztverams kā deklaratīvs žests, kas iekļaujas pēdējā laikā pret Kremli vērstās daudz nīgrākās retorikas kontekstā. Kā zināms, sākotnēji agresorvalstij doto piecdesmit dienu termiņu miera procesa uzsākšanai Baltā nama saimnieks pagājušonedēļ pamatīgi saīsināja, un nu Krievijai jārēķinās ar iespējamām sankcijām jau šopiektdien 8. augustā. Tajā pat laikā šodien, 6. augustā, Maskavā ierodas Trampa īpašais vēstnieks Stīvs Vitkofs, kuram līdz šim bijusi Putinam īpaši izdabājoša sarunvedēja reputācija. Iepriekšējo reizi viņš Maskavā bija aprīlī, toreiz pauda optimismu par Putina vēlmi uzlabot attiecības ar Vašingtonu un, attiecīgi, gatavību vienoties par karadarbības pārtraukšanu. Šim optimismam izplēnot, Vitkofs uz laiku nozuda no Krievijas–Ukrainas miera sarunu skatuves, pārslēdzoties uz Tuvajiem austrumiem. Nu atliek vien minēt, ko sola viņa atgriešanās. Indija nepiekrīt grēkāža lomai 4. augustā intervijā telekanālam CNBC Donalds Tramps nāca klajā ar skarbiem piesolījumiem Indijai, zīmējot to kā teju galveno Putina kara mašīnas eļļotāju. Indija pērkot Krievijas naftu un Krievijas ieročus, un par to tiek solīts jau rīt ieviest vēl lielākus ievedmuitas tarifus – vēl papildus tiem 25%, kuri tika izsludināti jau pagājušonedēļ. Agrāk no Indijas puses izskanējuši pat signāli, ka tā varētu atteikties no lētās Krievijas jēlnaftas importa, taču realitātē to izdarīt ir ļoti grūti, katrā ziņā ātrā laikā. Krievijas fosilo energoresursu eksports uz Dienvidāzijas lielvalsti nav iesācies vakar un pat ne pirms trīs gadiem – tas notiek jau desmitgadēm ilgi un šobrīd veido apmēram trešdaļu no Indijas naftas importa, nodrošinot apmēram ceturto daļu no valsts vajadzībām. Attiecīgā energoresursu plūsma jau ierēķināta ekonomikas attīstības prognozēs. Indijas ekonomika, jau pašreiz ceturtā lielākā pasaulē, turpina augt, un arvien vairāk indiešu ģimeņu var atļauties savu auto vai motociklu. Tiek lēsts, ka ap 2030. gadu Indija apsteigs Ķīnu naftas produktu patēriņa ziņā. Strauja atteikšanās no Krievijas naftas nozīmētu smagu naftas produktu deficītu un, attiecīgi, cenu kāpumu ne tikai Indijā, bet arī starptautiskajā tirgū, kad milzīgā valsts steigtos meklēt citus piegādes avotus. Pie tam izvēle ir ierobežota, jo, līdzīgi kā Krievijas nafta, sankcionēts ir arī imports no Irānas un Venecuēlas, no kuru fosilā kurināmā Indija jau savulaik ir atteikusies. Ievērojot visu iepriekš teikto, nav brīnums, ka pirmdien Ņūdeli pauda: Savienoto Valstu vēršanās pret Indiju ir negodīga un neattaisnota. Rietumi tagad domājot sodīt indiešus, kamēr paši turpina iepirkt, piemēram, krievu minerālmēslus un citas ķimikālijas. Kā spriež eksperti, premjerministra Narendras Modi valdība visdrīzāk centīsies manevrēt, turpinot sarunas ar Vašingtonu un meklējot, ar ko pamazām aizvietot Krievijas jēlnaftu. Tajā pat laikā šodien Maskavā ieradies Indijas premjera nacionālās drošības padomnieks Adžits Dovals, lai apspriestu gan par turpmāko ekonomisko un drošības sadarbību, gan šogad paredzēto Vladimira Putina vizīti Indijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Daudz šajās dienās ir pieminēta Ukraina, kur karš ilgst jau vairāk nekā 1000 dienas. Vajadzēja, lūk, tik daudz, lai Rietumi beidzot ļautu izmantot ieročus arī pret mērķiem Krievijas teritorijā. Bet Latvijā top jauna reģionālā partija, kā arī pievēršamies tam, kas notiek sociālajos medijos. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Daudz šajās dienās ir pieminēta Ukraina, kur karš ilgst jau vairāk nekā 1000 dienas. Vajadzēja, lūk, tik daudz, lai Rietumi beidzot ļautu izmantot ieročus arī pret mērķiem Krievijas teritorijā. Bet Latvijā top jauna reģionālā partija, kā arī pievēršamies tam, kas notiek sociālajos medijos. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Vēl nav izdarīts viss iespējamais, lai palīdzētu Ukrainai uzvarēt, un Rietumvalstīm ir jāpārvar politiskās gribas trūkums to paveikt. Tā intervijā Latvija Televīzijai teica bijušais ASV sauszemes spēku Eiropā komandieris Bens Hodžess. Kolēģis Gints Amoliņš ar viņu apsprieda gan situāciju Ukrainā, gan Tuvajos Austrumos, un abu militāro konfliktu savstarpējo mijiedarbību. *Neilgi pēc intervijas ar Benu Hodžesu Baltais nams paziņoja, ka ASV prezidents Džo Baidens atcēlis šonedēļ paredzēto ārvalstu vizīti, tostarp uz Ramešteinu, jo Floridai tuvojas postoša viesuļvētra “Miltons”. Trešdien mediji vēstīja, ka šonedēļ paredzētā NATO valstu līderu tikšanās Ramšteinā ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenksi pārcelta uz vēlāku laiku.

Stāsta muzikoloģe Iveta Grunde  Kopš 1975. gada 1. oktobra visa pasaule svin Starptautisko Mūzikas dienu. Jau 1949. gadā UNESCO dibināja Starptautisko Mūzikas padomi (IMC), kas laika gaitā sazarojusi vairāk nekā tūkstoš organizācijās apmēram 150 valstīs. Izprotot mūzikas lomu, neizprotami likās, ka šīs profesijas pārstāvju godināšana palikusi pabērna lomā. Šo kļūdu vajadzēja labot.  Sengrieķu valodā vārds "mūzika" nozīmē "mūzu māksla". Un zinām, ka mūzas piesauc kā iedvesmotājas un ideju radītājas. Vienkāršojot, mūziķis ir profesija, kas kalpo un iedvesmo. Bet kalpot nav viegli: ir jāatsakās no lielas daļas sava ego vēlmēm, bet kā vārdā? Visticamāk, tā ir mūziķu neizskaidrojamā misijas apziņa būt tiem, kas dāvā transcendentālo, pārpasaulīgo. Šādi ideālisti bijuši visos laikos: viens no šādiem cilvēkiem 20. gadsimtā bija ebreju izcelsmes amerikāņu vijolspēles meistars Jehūdi Menuhins (Yehudi Menuhin; 1916–1999), kura vārds neatņemami saistīts ar Starptautiskās Mūzikas dienas svinībām. Jau četru gadu vecumā, nespējot no tēva dāvinātās lētās, neskanīgās vijolītes izvilināt daiļu skaņu, viņš to saplēsa. Nākamie iegādātie instrumenti gan atsaucās jaunā mākslinieka pirkstu spēlei. Tēva rūpes par Jehūdi profesionālo izaugsmi bija tik lielas, ka zēna rokās nonāca lociņš ar zelta apkalumu. Tiesa gan, vecākiem nezinot, Jehūdi kādā Rumānijas tirgū pēc koncerta to iemainīja pret milzīgu zemeņu grozu...  Pēc viņa debijas Berlīnē 1929. gadā, kur skanēja Baha, Bēthovena un Brāmsa koncerti Bruno Valtera vadībā, pie trīspadsmitgadīgā zēna pienāca Alberts Einšteins un sacīja: "Mans dārgais Jehūdi, šodien jūs sniedzāt man kādu mācību. Redzu, ka brīnumi turpina notikt. Mūsu dārgais vecais Jahve vēl aizvien darbojas!" (Jahve senebreju valodā – ķēniņš, radītājs.)  Pieaugot un kļūstot par sava laika vadošo vijolnieku, Jehūdi Menuhins patiešām uzsāka savu Kalpotāja darbu.  Otrā Pasaules kara laikā viņš sniedza koncertus amerikāņu, angļu, franču karavīriem. Pēc kāda koncerta Parīzē, atpakaļceļā uz Angliju, viņa lidmašīna avarēja, bet Menūhins izdzīvoja. Pat tāds notikums viņu neatturēja tās pašas dienas vakarā ierasties Londonā, lai uzstātos BBC radio raidījumā.  Pēc kara ar saviem koncertiem viņš pildīja miera un izlīguma nesēja funkcijas. Kopā ar Bendžaminu Britenu pianista lomā viņi uzstājās Bergenes-Belzenes (Bergen-Belsen) koncentrācijas nometnes holokaustā izdzīvojušajiem. Saprazdams, ka ar saviem koncertiem viņš var mēģināt dziedināt arī Vācijas kara izpostīto pilsētu iedzīvotāju dvēseles, viņš devās pildīt šo misiju. Hamburgā reiz atkal sāka skanēt Mendelszona Vijolkoncerts, kas kopš 1933. gada nebija atskaņots. Taču šie koncerti vācu tautai un uzstāšanās kopā ar vācu diriģentu Vilhelmu Furtvengleru (Wilhelm Furtwängler; 1886–1954), kurš vadīja "Berlīnes filharmoniķus" arī nacistu varas laikā, daļai cilvēku nebija pieņemami un saprotami. Menuhina pirmā vizīte Izraēlā saistījās pat ar draudiem uzspridzināt koncertzāli, kurā viņš uzstāsies. Bet viņa vijole tomēr tur skanēja! Arī 1950. gada koncerti Dienvidāfrikā bija izcilas drosmes paraugs. Tad, kad šajā zemē vēl pilnā sparā plosījās aparteīds, viņš uzstāja, ka spēlēs kā balto, tā melnādaino klausītāju auditorijai, tās nešķirojot. Šīs darbības rezultāts nesa augļus. Pēc 46 gadiem netālu no Johanesburgas Menuhins vadīja Hendeļa "Mesijas" atskaņojumu. Visi kora dziedātāji bija melnādainie.  1952. gadā viņa kalpošana nonāca arī līdz Indijai. Tur koncertos savāktie līdzekļi tika ziedoti šīs zemes badacietējiem. Pēc 15 gadiem kopā ar izcilo indiešu sitāras spēles meistaru Ravi Šankaru viņš uzstājās ANO koncertā ar nosaukumu "Rietumi satiekas ar Austrumiem", tādējādi brucinot kultūras atšķirību mūrus. 1972. gadā, kad Jehūdi Menuhins jau bija Starptautiskās Mūzikas padomes priekšsēdētājs, viņš ar runu uzstājās Maskavā. Brežņevisma ēras ziedu laikā Menuhins uzdrošinājās asi kritizēt šīs zemes valdību par tās attieksmi pret disidentiem, kā piemēram, Mstislavu Rostropoviču un Aleksandru Solžeņicinu. Avīze "Pravda" ("Patiesība") gan šo patiesību noklusēja. Tas, ka mūziķi arvien vairāk kļuva par personībām, kuru viedokļos ieklausās, bija acīmredzami. Tādēļ jau 1973. gadā Lozannā, kur notika ANO 15 Ģenerālās asamblejas tikšanās, Menuhins kā Starptautiskās Mūzikas padomes (IMC) priekšsēdētājs ierosināja atzīmēt Mūzikas dienu. Tieši viņa rosība un formulētie svētku mērķi panāca to, ka jau pēc diviem gadiem, 1975. gada 1. oktobrī, pasaule sāka atzīmēt Starptautisko Mūzikas dienu.  Ja ieklausāmies sengrieķu domātāja, filozofa un matemātiķa Platona teiktajā, kļūst skaidrs, kas ir mūzikas spēks: "Mūzika dod dvēseli visumam, spārnus prātam, lidojumu iztēlei un dzīvi it visam." Lai skaisti svētki mūzikā!

Studijā Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš.

Ja gribat apvienot jaunu garšu pieredzi ar iespēju pabūt kādā viesmīlīgā vietā un iepazīt Latviju no jauna, izmantojiet Mājas kafejnīcu dienas. Tās atkal ir klāt un notiek jau ceturto gadu! Un vasara var pārtapt lielā gastronomijas maratonā pa visu Latviju. Raidījumā Kā labāk dzīvot uz Latvijas reģioniem baudīt gardus ēdienus aicina doties Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras vecākā projektu vadītāja Agita Birziete un Latvijas lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele. Sazināmies ar Lauru Spunderi, Latgales Mājas kafejnīcu dienu reģionālā koordinatori, un Mairu Ķikuri, mājas kafejnīcas "Mežonīgie Rietumi" saimnieci no Dobeles novada. Ierakstā uzklausām Skujenes saimniekus, kas izvēlējušies šogad piedalīties Mājas kafejnīcu dienās. Pēc trim nedēļām - 3. un 4. augustā - Mājas kafejnīcu dienas notiks Cēsu novada Skujenes pagastā. Tur viesus uzņems četrās lauku saimniecībās. Saimniekiem, kas ikdienā ar cilvēku ēdināšanu nenodarbojas, viesu uzņemšana ir izaicinājums. Izvēloties galamērķi, jāatceras, ka labāk ir iepriekš pieteikties; ņemt līdzi labu garastāvokli; ņemt līdzi skaidru naudu; nedomāt, ka brauc uz restorānu, bet ciemos. Mājas kafejnīcu dienas šogad norisinās katru nedēļas nogali no 29. jūnija līdz 15. septembrim, ikreiz citā novadā, kopumā 40 galamērķos. Šī unikālā akcija ļauj ikvienam uz nedēļas nogali atvērt improvizētu kafejnīcu savā sētā, terasē, verandā, ceļot viesiem galdā ēdienus, kas vislabāk izdodas un garšo pašam. Tieši tāpēc Mājas kafejnīcu dienas ir lielisks iemesls Latvijas apceļošanai. Ar piedāvājumu var iepazīties internetā.  

Aktuālitāes pasaulē analizē Latvijas Radio ziņu dienesta ārzemju korespondents Rihards Plūme, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un politologs Kārlis Daukšts. Gruzijā turpinās protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu Laikā, kad pasaulē pareizticīgie svinēja Lieldienas, Gruzijā turpinājās plaši protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu. Šis likumprojekts līdzinās Krievijā spēkā esošam likumam, ar ko tiek apkaroti mediji, nevalstiskās organizācijas un aktīvisti. Protesti turpinās jau kopš 9. aprīļa, kad valdošā partija "Gruzijas sapnis" atkārtoti iesniedza parlamentā šī likuma projektu. Šī partija, neskatoties uz milzīgajiem protestiem, cer to pieņemt maija vidū. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kas negrasās to apstiprināt, brīdina, ka Gruzijas sabiedrībai nākamajās vēlēšanās nāksies atbildēt uz eksistenciālu jautājumu – "Eiropa vai Krievija?" Jo, kā viņa uzsvērusi intervijā raidsabiedrībai "Deutsche Welle", Gruzijas problēma nav tikai šis "krievu likums", bet arī Tbilisi "krievu valdība". Zurabišvili atgādina, ka valdošā partija jau pieņēmusi vairākus strīdīgus likumus. Arī likumu, "kas Gruziju padara par ofšoru zonu krievu oligarhiem, kam noteiktas sankcijas”. Viņa aicina Eiropas partnerus spert atbilstīgus soļus, reaģējot uz notiekošo Gruzijā.  Tādejādi paužot, ka ar nosodījumu, ko ir izteikuši gan NATO, gan ES līderi, vien nepietiks. Jāatgādina, ka arī ASV Senāta divpartiju grupa ir nosūtījusi vēstuli Gruzijas premjerministram, brīdinot, ka "ārvalstu aģentu" likuma pieņemšanas gadījumā viņi būs spiesti lūgt mainīt ASV politiku attiecībā uz Gruziju. Izraēla neslēpj nodomu ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā Jau ilgstoši gaisā virmoja jauns spriedzes elements, Izraēlai neslēpjot savus tālākos militāros nodomus ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā, kur daudzi palestīnieši ir raduši patvērumu, bēgot no kara ziemeļu daļā. Tika izsludināta 100 tūkstoš cilvēku evakuācija, bet starptautiskā sabiedrība aktīvi pastiprināja spiedienu pret Izraēlu, cenšoties apturēt tālāku asinsizliešanu. Tiek ziņots, ka ASV aptur militārās palīdzības kravas, šādi mēģinot iespaidot Netanjahu valdību. Pirmdienas, 6.maija, vakarā pasauli aplidoja ziņa, ka Hamas vadība ir piekritusi Kataras un Ēģiptes  piedāvātajam pamiera plānam, kas izraisīja nelielas spontānas svinības palestīniešu vidū. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka Izraēla nav pagaidām gatava piekāpties. Tajā pašā pirmdienas vakarā armijas vadība paziņoja, ka uzsāk ofensīvu, īstenojot mērķtiecīgus gaisa uzlidojumus Rafai. Kā viens no svarīgākajiem uzdevumiem tika nosaukts robežpārejas punkta pārņemšana Izraēlas armijas kontrolē. Mediji šodien, 8. maijā, ziņo, ka to vairs varētu nenodot atpakaļ palestīniešiem, bet kā garants to pārņemtu ASV privāta struktūra. Centieni joprojām apturēt tālāko karadarbību nav rimuši. Kairā ir atsākušās sarunas par iespējamo miera plānu. Ēģiptes un Kataras piedāvājums, saskaņā ar publiskoto informāciju, paredz trīs posmus: pilnīgu Izraēlas karaspēka izvešanu no Gazas josla, kara dēļ pārvietoto palestīniešu atgriešanos un ķīlnieku un gūstekņu apmaiņu ar mērķi panākt "pastāvīgu pamieru". Tomēr, kā skaidro Izraēlas pārstāvji, šis plāns esot tālu no tā, kas apmierinātu Izraēlas pusi, tāpēc sarunas būšot ļoti saspringtas. Putina inaugurācija Otrdien, 7.maijā, piekto reizi cauri Kremlim savā varas apliecinājuma gājienā devās Vladimirs Putins, lai atjaunotu prezidentūru, kurā viņš nodrošinājis sev varu vēl nākamajiem sešiem gadiem. Saskaņā ar Krievijas konstitūciju prezidents drīkst vadīt valsti vien divus termiņus pēc kārtas, bet Putins ir mācējis atrast veidus, kā panākt to, lai spētu noturēties pie varas praktiski visa atlikušā mūža garumā. Tiesa, situācija, kādā viņš uzsāka pirmo prezidentūru pirms 24 gadiem un tagad, ir kardināli atšķirīga. Viņš ir kļuvis par Rietumu izraidīto, ir ievilcis savu valsti karā, kļuvis par lielāko Eiropas draudu un cenšas būvēt alternatīvu pasauli, kuru valda, pirmkārt, varaskāre un ambīcijas. Rietumu valstīm bija jāizšķiras, vai tās piedalās šķietamajā demokrātijas farsā, jo diplomātijā ir ierasts, ka vismaz valstu vēstnieki, ja ne vadītāji un prezidenti, pievienojas inaugurācijas svinībās. Daudzu valstu, tajā skaitā, Latvijas pārstāvji jau laikus paziņoja, ka uz inaugurāciju nedosies. Tomēr sešu Eiropas Savienības valstu pārstāvji pievienojās procedūrai Kremlī, starp kurām bija arī Francija. Tā skaidroja, ka joprojām vēloties atstāt atvērtas durvis sarunām ar Krieviju. Lielais jautājums ir: kas notiks tagad, kad Putins šķietami konsolidējis un nodrošinājis sev varu nākamajiem sešiem gadiem. Vai un kādas izmaiņas būs valdības sastāvā? Kas notiks militārajās struktūrās? Vēl pirms inaugurācijas ceremonijas Krievija paziņoja par militārajām mācībām, kurās tiks izspēlēta iespēja izmantot taktiskos kodolieročus. Rietumi to nodēvējuši par kārtējo šantāžas elementu, tomēr ir skaidrs, ka šo Putina prezidentūru ievadīs militārā pretstāve un draudi visai Rietumu sabiedrībai.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

"To, ko mēs uzskatām par kaut kādas uz noteikumiem balstītas kārtības uzturēšanu, Putins uzskata par vājumu, un tāpēc viņa acīs mēs esam vāji, kas tā nebūt nav," raidījumā #ŠodienasJautājums sacīja Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis.

Meklē risinājumus, lai Eiropas nauda neietu secen Latvijai. Rietumi pastiprina sankcijas pret Krieviju. Lieta par krāpšanu neietekmējot CVK darbu un gatavošanos EP vēlēšanām.

Pēdējā laikā pastiprinājušās bažas par to, ka jau tuvākajā laikā var apsīkt naudas plūsma, ko Rietumi atvēl Ukrainas atbalstam. ASV Kongresā nespēj vienoties par palīdzības paketi, kurā ap 60 miljardiem ASV dolāru būtu jāpiešķir Ukrainas atbalstam. Tāpat arī Eiropas Savienības valstīs nav vienprātības par atbalstu gan ieroču iegādei Ukrainai, gan tās atveseļošanai. Šonedēļ notiek Eiropas Savienības valstu vadītāju samits, kur būtu jālemj arī par oficiālu Ukrainas uzaicināšanu iestāties Eiropas Savienībā, bet tā iznākums vēl ir grūti prognozējams. Kā panākt, lai Rietumi neatslābst atbalstā Ukrainai, Krustpunktā analizē Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols (Nacionālā apvienība), Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainārs Latkovskis (Jaunā Vienotība), Aizsardzības ministra padomnieks starptautisko attiecību jautājumos, bijušais aizsardzības ministrs Imants Lieģis un politologs Andis Kudors.  

Pēdējā laikā pastiprinājušās bažas par to, ka jau tuvākajā laikā var apsīkt naudas plūsma, ko Rietumi atvēl Ukrainas atbalstam. ASV Kongresā nespēj vienoties par palīdzības paketi, kurā ap 60 miljardiem ASV dolāru būtu jāpiešķir Ukrainas atbalstam. Tāpat arī Eiropas Savienības valstīs nav vienprātības par atbalstu gan ieroču iegādei Ukrainai, gan tās atveseļošanai. Šonedēļ notiek Eiropas Savienības valstu vadītāju samits, kur būtu jālemj arī par oficiālu Ukrainas uzaicināšanu iestāties Eiropas Savienībā, bet tā iznākums vēl ir grūti prognozējams. Kā panākt, lai Rietumi neatslābst atbalstā Ukrainai, Krustpunktā analizē Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols (Nacionālā apvienība), Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainārs Latkovskis (Jaunā Vienotība), Aizsardzības ministra padomnieks starptautisko attiecību jautājumos, bijušais aizsardzības ministrs Imants Lieģis un politologs Andis Kudors.  

Rezņikova atlaišana un korupcijas apkarošana Ukrainā. Putina un Erdogana tikšanās Sočos. Afganistāna divus gadus pēc Rietumu aiziešanas. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis, politologs Dmitro Ļevus un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka.    Kad „drīz” var nozīmēt „nekad” Melnās jūras labības iniciatīva, bieži dēvēta par „Labības vienošanos”, varētu drīz atkal stāties spēkā – šādi starptautiskā prese interpretē Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana teikto preses konferencē pēc tikšanās ar agresorvalsts Krievijas vadoni Vladimiru Putinu pirmdien Melnās jūras kūrortā Sočos. Citējot precīzi, Turcijas līderis pauda, ka abi sarunu partneri „drīz spēs panākt risinājumu, kas piepildīs gaidas”. Grūti gan teikt, ko varētu nozīmēt šis „drīz”. No vienas puses, pati „Labības vienošanās” noslēgšana pagājušā gada jūlijā bija nepārprotams Turcijas līdera diplomātiskās jaudas apliecinājums. No otras puses, Krievija visnotaļ apzinās, ka Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksports uz trešās pasaules valstīm, respektīvi, Krievijas iespējas šo eksportu bloķēt, ir iedarbīgs ietekmes instruments. Šī izpratne acīmredzot arī bija galvenais motīvs, kāpēc šī gada jūlijā Krievija atteicās pagarināt vienošanos un uzsāka mērķtiecīgus raķešu un dronu triecienus Ukrainas ostu infrastruktūrai. Tiesa, šie triecieni ir pierimuši pēc vairākiem ukraiņu peldošo dronu sekmīgiem uzbrukumiem Krievijas militārajiem un civilajiem kuģiem. Kremļa nosacījumi vienošanās darbības atjaunošanai ir ierobežojumu atcelšana Krievijā ražotās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Šīs produkcijas eksports nav pakļauts tiešām sankcijām, taču, kā norādījusi Krievija puse, grūtības radot ar maksājumiem, loģistiku un apdrošināšanu saistītie ierobežojumi. Viena no prasībām esot Krievijas Lauksaimniecības bankas jeb Rosseļhozbank pieslēgšana atpakaļ starptautiskajai norēķinu sistēmai SWIFT. Minētajā preses konferencē Putins paziņoja par plānu eksportēt uz Turciju miljonu tonnu Krievijas labības par samazinātām cenām, lai vēlāk šī labība, pārstrādāta Turcijas rūpnīcās, tiktu nogādāta valstīs, kuras cieš no pārtikas trūkuma. Tāpat Krievija esot gatava kā humāno palīdzību piegādāt sešām Āfrikas valstīm pa piecdesmit tūkstošiem tonnu labības katrai. Turcijas prezidents arī izteicās, ka Ukrainai vajadzētu mīkstināt savu pozīciju attiecībā pret Krieviju. Reaģējot uz to, Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba Ukrainas televīzijas pārraidē paziņoja, ka viņa valsts negrasās atteikties no principiālas nostājas nevienā no būtiskajiem jautājumiem.   Ukrainas aizsardzības jomas vadības maiņa Pirmdien Ukrainas līdzšinējais aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs iesniedza prezidentam Zelenskim atkāpšanās rakstu. Šis solis sekoja valsts galvas svētdienas paziņojumam, ka viņš plāno nomainīt Rezņikovu ar Rustemu Umerovu, Krimas tatāru izcelsmes uzņēmēju, kurš līdz šim ieņēma Ukrainas Valsts īpašumu fonda vadītāja amatu. Vakar Rezņikova demisiju apstiprināja arī Ukrainas Augstākā Rada; Umerovam paredzēts stāties amatā šodien. Rezņikovs ieņēma aizsardzības resora vadītāja amatu 2021. gada novembra sākumā, nepilnus četrus mēnešus pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un viņa nopelni Ukrainas sekmīgā pretestībā agresijai ir neapšaubāmi. Kā sevišķi nozīmīgs tiek vērtēts Rezņikova ieguldījums t.s. Ramšteinas formāta sarunās, kas veido sabiedroto militāro atbalstu Ukrainai. Šajā procesā Ukraina saņēmusi arvien efektīvākus bruņojuma veidus, kuru piegāde sākotnēji tikusi atteikta. Tomēr publiskajā telpā, sevišķi pēdējā pusgadā, vairojusies informācija par problēmām aizsardzības resorā – neadekvātiem iepirkumiem un korupciju, kas, kā zināms, ir Ukrainas pārvaldes struktūrās plaši izplatīta liga. Nevienam no šiem skandāliem gan nav tiešas saistības ar ministra darbību, tomēr tie nepārprotami ir motīvs viņa nomaiņai. Jau izskanējusi informācija, ka Oleksijs Rezņikovs savu karjeru varētu turpināt kā Ukrainas vēstnieks Lielbritānijā. Kas attiecas uz jauno aizsardzības ministru Rustemu Umerovu, viņš tiek uzskatīts par visai piemērotu kandidātu. Būdams Augstākās Radas deputāts, Umerovs nodarbojies ar ārzemju militārās palīdzības jautājumiem, t.sk. ar šī procesa caurspīdīguma veicināšanu. Tāpat viņš piedalījies Ukrainas delegācijās gan sarunās ar Krievijas pusi Baltkrievijā tūlīt pēc iebrukuma pagājušajā gadā, gan sarunās par t.s. Melnās jūras labības vienošanos.   Divi gadi, kopš Rietumi pameta Afganistānu 30. augustā apritēja divi gadi, kopš pēdējie Savienoto Valstu karavīri pameta Afganistānu, līdz ar to noslēdzot divdesmit gadus ilgušo rietumvalstu militāro klātbūtni. ASV vadītās koalīcijas iebrukums 2001. gadā sagrāva toreizējo radikālās islāmistu kustības Taliban varu, taču tā arī nespēja iznīdēt tās ietekmi, un talibu pretestība turpinājās visas šīs divas desmitgades, prasot kā rietumvalstu karavīru, tā afgāņu dzīvības. Galu galā 2020. gada februārī tika noslēgta vienošanās starp kustību Taliban un Savienotajām Valstīm par pakāpenisku amerikāņu karaspēka izvešanu apmaiņā pret talibu apņemšanos nedot pajumti to kontrolētajās teritorijās islāma teroristu organizācijām. Vienošanās tika slēgta, nepiedaloties toreizējai Afganistānas Islāma republikas valdībai, un Savienotās Valstis neuzņēmās garantijas tobrīd oficiālās Kabulas valdības pastāvēšanai. Kā izrādījās, šī vara nebija spējīga noturēties bez amerikāņu militārās klātbūtnes un sagāzās burtiski kā kāršu namiņš. Brīdī, kad pēdējie amerikāņu karavīri pameta Kabulas lidostu, galvaspilsēta jau bija talibu rokās, savukārt pūļi to afgāņu, kuri jutās apdraudēti, jo bija sadarbojušies ar okupācijas spēkiem, izmisīgi mēģināja iekļūt pēdējās lidmašīnās. Kā liecina statistika, pirms amerikāņu karaspēka izvākšanas no Kabulas evakuēti apmēram 125 000 cilvēku, no kuriem 6000 bija Savienoto Valstu pilsoņi. Šī gada jūlijā publiskots ASV Valsts departamenta ziņojums atklāja, ka amerikāņu aiziešana bijusi vāji plānota un vadīta, valdībai nerēķinoties ar tik nelāgu scenāriju, kāds tas galu galā izrādījās. Pagājušajos divos gados Afganistānas jaunie saimnieki talibi savu varu tikai konsolidējuši. Valstī nav nopietnas opozīcijas, kas varētu apdraudēt režīma stabilitāti, tai skaitā sekmīgi tikušas apkarotas tādas konkurējošas radikālā islāma kustības kā Islāma valsts u.c. Visdramatiskākās pārmaiņas šie divi gadi nesuši afgāņu sievietēm, no kurām daudzas pagājušajās desmitgadēs bija jau apradušas ar salīdzinoši rietumnieciskiem tiesību standartiem. Tagad viņām atļauta vien sešu klašu izglītība, pie kam nesen aizliegts arī doties mācīties uz ārzemēm. Tāpat sievietēm liegts apmeklēt publiskos parkus un treniņzāles, strādāt nevalstiskās organizācijās un ANO struktūrās. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.     

  Bankām noteikt virs-peļņas nodokli nav virs-mērķis; jā-veicina kreditēšana - norāda valdošajā koalīcijā Pēc skolotāju streika pieteikuma atbildīgā ministrija sola naudu atrast mirkli pirms protestiem Apvienotā Karaliste piemēro jaunas sankcijas vairākām Irānas amatpersonām Krievijā ieradies Ķīnas prezidents; Ukraina un Rietumi bažīgi par Maskavas un Pekinas attiecību stiprināšanu  

Eiropas Komisija ir daļēji piekāpusies Lielbritānijas prasībām pārskatīt Ziemeļīrijas protokolu, kas kopš Breksita īstenošanu ir izveidojis muitas barjeras starp Ziemeļīriju un pārējo karalisti. Kāpēc tas izdarīts un kas būs citādi? Analītiķi saka, ka atvērtību sarunām ir veicinājis karš Ukrainā. Šoreiz karam Ukrainā tiešā veidā nepievēršamies. Taču runājam, kā tas ietekmē valstu savstarpējās attiecības. Vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par Ķīnu: ja ķīnieši palīdzēs ar militārām piegādēm Krievijai, tai būs jāpiedzīvo sankcijas, tā draud Rietumi. Ko gan viņi var sliktu izdarīt Ķīnai? Šīs jautājums interesants arī tādēļ, ka Rietumiem arī grūti kontrolēt sankciju īstenošanu pret Krieviju pašu teritorijā. Un vēl citas valstis labprāt palīdz Krievijā, jo šādi var nopelnīt. Ko Rietumi spēj vai nespēj panākt, runājot par vēlmi ietekmēt citu valstu īstenoto politiku. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Politikas katedras vadītājs, docents Mārtiņš Daugulis un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Lielbritānija un ES vienojas labot Ziemeļīrijas protokolu Jau tad, kad briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), kļuva skaidrs, ka pieņemtais lēmums radīs vairākus būtiskus izaicinājumus. Viens no lielajiem draudiem kļuva Lielbritānijas vienotība. Piemēram, skoti pārliecinoši balsoja par palikšanu ES sastāvā, un angļu faktiski uzspiestā vēlme pamest to deva pamatīgu stimulu daudzu skotu sapnim izstāties no Apvienotās Karalistes. Tas arī ir vērojams Skotijā šajos gados, kur nerimst cīņa par iespēju sarīkot jaunu neatkarības referendumu. Otrs lielais izaicinājums ir bijis miers Ziemeļīrijā. Kaut kādā mērā ES bija tā, kas palīdzēja izbeigt daudzu ziemeļīru gadu desmitiem ilgušo cīņu par vienotu Īriju. Esot vienotā politiskā un ekonomiskā telpā, bija iespēja nojaukt jebkādas robežas starp Īrijas Republiku un Lielbritāniju. Un kopš 1998.gadā noslēgtā Lielās piektdienas miera līguma tur bija iestājies ilgi lolotais miers. Breksits to visu izjauca. Lai nebūtu jāatjauno robežkontrole starp Ziemeļīriju un Īrijas republiku un aizsargātu ES vienoto tirgu, pirms trim gadiem tika parakstīts tā saucamais „Ziemeļīrijas protokols”, kas paredzēja izveidot muitas procedūras tām precēm, kas nonāk Īrijā no pārējās karalistes.  Šis protokols jau pašā sākumā raisīja lielas iebildes. Tas faktiski nozīmēja, ka Ziemeļīrija drīzāk bija palikusi par ES nevis Lielbritānijas tirgus dalībnieci. Jau kopš līguma parakstīšanas briti ir centušies panākt protokola pārskatīšanu, liekot lietā dažādus ietekmēšanas līdzekļus, solot pat vienpusēji atkāpties no noslēgtās vienošanās. Tomēr līdz šim nedz Terēzai Mejai, nedz Borisam Džonsonam, nedz Lizai Trasai neizdevās Eiropas Komisijas pretestību lauzt. Tādēļ komisijas vadītājas Ursulas fon der Leienas pirmdienas vizīte Lielibritānijā un paziņojums par panākto vienošanos pārskatīt protokolu ir ļoti nozīmīgs pavērsiens līdzšinējā pretstāvē. Daudzas muitas procedūras tikšot atceltas, Eiropas uzstādītās prasības mīkstinātas un pretrunas novērstas. Kaut arī analītiķi atzīst to kā lielu pašreizējā britu premjera panākumu, tas nenozīmē, ka nu visas grūtības ir aiz muguras. Kā zināms, velns vienmēr slēpjas detaļās, un ir skaidrs, ka vēl ir gaidāmas karstas debates par konkrētiem vienošanās punktiem un to izpildi. Draudi ar sankcijām – cik jēgpilni? 24. februārī Vācijas žurnāls „Der Spiegel” ziņoja, ka Krievija aktīvi risina sarunas ar Pekinu par kaujas dronu piegādi. Kā zināms, ieroču un tehnikas trūkums ir viens no redzamiem faktoriem šajā karā. Kamēr Ukrainai arvien vairāk palīdz Rietumi, Krievijai jāpaļaujas uz savām rezervēm un iespējām, vai jāmeklē trešo valstu palīdzība. Gan sarunās ar Irānu, gan Ķīnu redzams, ka Kremlis visvairāk vēlas iegūt kaujas dronus. Ķīna varētu tos ražot lielos daudzumos, runa ir vismaz par simts droniem tuvāko divu mēnešu laikā, un pēc tam viņi varētu palīdzēt atvērt krieviem šādu ražotni pašiem. Raidorganizācija CNN gan nākamajā dienā vēstīja, ka Pekina vēl galējo lēmumu nav pieņēmusi, taču sarunas tiešām notiekot. Rietumvalstu vadītāji ir brīdinājuši, ka šāda militārā palīdzība Ķīnai dārgi maksās. Tomēr, ko tas īsti nozīmē, to šobrīd grūti pateikt. Pagājušais gads ir atklājis, ka arī Krievijai noteiktās sankcijas ir bijušas mazāk sāpīgas nekā Rietumvalstis solīja un gaidīja. Problēmas ir gan ar sankciju izpildes kontroli pašu valstīs, gan ar trešo valstu gatavību palīdzēt Krievijai. Turklāt šajā ziņā aktīvas ir ne tikai tādas Kremlim tuvas valstis, kā Kazahstāna vai Ķīna. Pat NATO dalībvalsts Turcija, kā rāda pētījumi, aktīvi pelna uz Krievijas izvērstā kara rēķina, palīdzot agresoram iegūt izejvielas, kuras tā izmanto militārajā rūpniecībā. Tikmēr, Eiropas Savienība ir apņēmusies šogad lielāko uzmanību veltīt nevis jaunu sankciju noteikšanai, bet gan esošo sankciju īstenošanai un kontrolei, lai tās nebūtu iespējams apiet. Tomēr ko tieši ES var darīt, lai ietekmētu citu valstu sniegto palīdzību, nav skaidrs. Ir zināms, ka ekonomiskās ietekmes sviras ir šobrīd politiskās uzmanības fokusā. Rietumvalstis cenšas runāt un pārliecināt virkni valstu neatbalstīt Krieviju. Līdz šim tas nav nesis būtiskus rezultātus. Sagatavoja Aidis Tomsons. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Joprojām pasaules uzmanība ir pievērsta traģiskajām sekām, kādas izraisījušas zemestrīces Sīrijā un Turcijā. Šodien lielāku uzmanību pievērsīsim Sīrijai, kas jau pirms zemestrīces ir smagi cietusi pilsoņu karā, un šī iemesla dēļ arī palīdzību sniegt tur ir grūtāk. Satraucoši jaunumi pienāca no Moldovas, kur atklātībā nākušas ziņas par Krievijas gatavotu varas maiņu valstī. Moldovas prezidente saka, ka, pateicoties Ukrainas nodotajai izlūku informācijai, Moldovas varas iestādes šobrīd situāciju kontrolē un cer, ka apvērsums, tā varētu to nosaukt, ir novērsts. Lūkosim saprast, kāds noskaņojums valda Itālijas valdošajā koalīcijā. Bijušais premjers un viens no koalīcijas partiju līderis Silvio Berluskoni ir paudis nepārprotamu atbalstu Putinam, nosodot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks un Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Sīrijas nedienas Saskaņā ar 14. februārī izplatītajām ziņām, pagājušās nedēļas zemestrīces upuru skaits Turcijā un Sīrijā pārsniedzis 41000. Nepilni 6000 no šiem upuriem attiecas uz Sīrijas ziemeļrietumu rajoniem, pie tam, ja stihijas skartajā Turcijas daļā jau drīz pēc notikušā sāka darboties profesionālas glābēju komandas ar attiecīgu tehnisko aprīkojumu, tad Sīrijas daļā iedzīvotāju glābšana lielākoties bija viņu pašu ziņā. Galvenais iemesls ir tas, ka lielu daļu no zemestrīces skartajām Sīrijas provincēm joprojām kontrolē Bašara Asada režīmam opozicionāri spēki, starp kurām pie tam pastāv savstarpēji konflikti. Kā galvenā te jāmin Sīrijas Revolucionāro un opozīcijas spēku nacionālā koalīcija ar tās izveidoto Sīrijas Pagaidu valdību un Sīrijas Nacionālo armiju. Tā ir plaša dažādu pamatā islāmiskas ievirzes grupu koalīcija, kuru atbalsta Turcija. Otra lielākā ir no šīs pirmās pirms pieciem gadiem atšķēlusies Sīrijas Glābšanas valdība ar tās bruņotajām vienībām. Nevienai no šīm grupām, protams, nav attīstīta un attiecīgi apgādāta glābšanas dienesta. Zināms atspaids ir „Baltās ķiveres” – brīvprātīgo organizācija, kura līdz šim nodarbojusies ar civiliedzīvotāju glābšanu pēc Asada režīma un tā sabiedrotās Krievijas spēku apšaudēm un uzlidojumiem. Tagad tās pieredze lieti noder zemestrīces sagrauto ēku drupās aprakto glābšanā. Līdz šim humānā palīdzība opozīcijas kontrolētajiem Sīrijas ziemeļrietumiem no Turcijas tika piegādāta tikai caur vienu robežpunktu, un vēl pirmdien Apvienoto Nāciju palīdzības sniegšanas vadītājam Mārtinam Grifitsam nācās atzīt, ka atbalsta sniegšana zemestrīcē cietušajiem Sīrijas ziemeļrietumos līdz šim nesekmējoties. Galu galā vakar Damaskas režīms piekrita vēl divu robežpunktu izmantošanai, un caur tiem ieradās pirmie palīdzības konvoji. Starptautisko atbalstu saņem arī Asada režīms, taču joprojām pastāv šaubas, vai un kad kaut kas no tā nonāks opozīcijas kontrolētajos valsts rajonos. Līdz šim palīdzības saņemšanu no Damaskas valdības kontrolētās teritorijas negrib pieļaut arī radikāli islāmistiskā opozīcijas grupa „Levantes Atbrīvošanas organizācija”, kas kontrolē lielu daļu no zemestrīces skartās Idlibas provinces. Kremlim draudzīgās balsis Iekšpolitisku viļņošanos Itālijā nule izraisījis valdībā ietilpstošās partijas „Forza Italia” dibinātājs un priekšsēdētājs Silvio Berluskoni. Runādams ar presi pēc nobalsošanas vietvaru vēlēšanās Milānā, 86 gadus vecais politiķis un preses magnāts izteicās: „Lai es runātu ar Zelenski?! Ja es būtu premjerministrs, es nekad tur nedotos, jo mēs redzam viņa valsts izpostīšanu un viņa karavīru un civiliedzīvotāju slaktiņu. Būtu pieticis, ja viņš beigtu uzbrukumus divām autonomajām republikām Donbasā, un nekas tāds nenotiktu. Tā ka es šī kunga rīcību vērtēju ļoti, ļoti negatīvi.” Vēl vecišķais politikānis piemetināja, ka Savienoto Valstu prezidentam Baidenam vajadzētu piedraudēt Ukrainai ar palīdzības pārtraukšanu, ja Kijivas valdība nevēlas pārtraukt uguni. Tā Berluskoni reaģēja uz Itālijas premjerministres Džordžijas Meloni neseno tikšanos ar Zelenski viņa vizītes laikā Briselē. Premjerministre, partijas „Itālijas brāļi” pārstāve, līdz šim noteikti atbalstījusi Ukrainu tās karā pret Krieviju un paudusi sarūgtinājumu, ka netika aicināta uz Parīzi, kad Zelenskis tur tikās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Savukārt Itālijas opozīcijas pārstāvji jau izteikušies, ka šāda viņu valsts apiešana neesot nekāds brīnums, ja ievēro, kādi spēki veido tās valdību. Berluskoni, kā zināms, nekad nav slēpis savu draudzību ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un simpātijas Kremļa saimniekam savulaik paudis arī trešā Meloni koalīcijas partnera – labēji populistiskās partijas „Līga” – vadītājs Mateo Salvini. 12. un 13. februārī notikušās vietvaru vēlēšanas divos lielākajos Itālijas reģionos – Lombardijā un Lacio – gan liecina, ka Itālijas sabiedrības simpātijas pieder Meloni politikai. Partija „Itālijas brāļi” šajās vēlēšanās startējusi vispārliecinošāk, atņemot daļu balsu arī saviem koalīcijas partneriem. Interesanti, ka Berluskoni publiskais uznāciens notiek laikā, kad pavisam tuvu ir pilna mēroga karadarbības sākuma gadadiena un Krievija aktivizējusi savus pūliņus frontē. Var tikai minēt, vai tā ir nejauša sakritība, vai daļa no Kremļa mērķtiecīgiem centieniem, pie kuriem varētu būt pieskaitāma arī Ungārijas ārlietu ministra Petera Šijarto nesenā vizīte Baltkrievijā, šādi pārkāpjot pašpasludinātā prezidenta Lukašenko diplomātisko blokādi no Rietumu puses. Iespējamie Kremļa tīkojumi Moldovā Februāra sākumā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs intervijā vienam no Kremļa propagandas ruporiem paziņoja, ka „kolektīvie Rietumi” gatavojot nākamās Ukrainas lomai Moldovu. Tas nepārprotami tika uztverts kā mājiens, ka Maskava varētu mēģināt destabilizēt situāciju nelielajā Ukrainas kaimiņvalstī, kuru nozīmīgi skārušas kara sekas. Strauji samazinājušās gāzes piegādes no Krievijas, un dabasgāzes un elektrības cenas Moldovā palielinājušās, attiecīgi, septiņas un četras reizes. To nav kavējušies izmantot Moldovas opozīcijas pārstāvji, organizējot regulāras protesta demonstrācijas pret proeiropeiskās prezidentes Maijas Sandu valdību. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušajā ceturtdienā uzrunādams Eiroparlamenta deputātus Briselē, paziņoja, ka Ukrainas slepenajiem dienestiem izdevies pārtvert Kremļa plānu situācijas destabilizēšanai Moldovā. Vēlāk šīs ziņas apstiprināja Moldovas Izlūkošanas un drošības dienests. Savukārt piektdien, Krievijai veicot kārtējo masīvo raķešu uzbrukumu Ukrainai, divas raķetes, izšautas no krievu karakuģa Melnajā jūrā, ceļā uz Rietumukrainu šķērsoja Moldovas gaisa telpu. Šai sakarā uz ārlietu ministriju Kišiņevā tika izsaukts Krievijas vēstnieks, bet dažas stundas vēlāk par demisiju paziņoja Moldovas premjerministre Natālija Gavriļica. Kā demisijas iemeslu viņa minēja nespēju tikt galā ar visām krīzēm, kuras izraisījusi Krievijas agresija pret Ukrainu. Prezidente Sandu pateikusies līdzšinējai premjerministrei par paveikto un jau nominējusi viņas pēcnācēju – savu līdzšinējo padomnieku drošības jautājumos, ekonomikas un vadības speciālistu Dorinu Rečanu. Pirmdien arī pati prezidente apstiprināja, ka Kremlis plānojis gāzt viņas valdību. Šai nolūkā valstī bijis paredzēts iepludināt lielāku skaitu Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas un Melnkalnes pilsoņu, kuriem bija jāizraisa masu nekārtības, lai gāztu likumīgo valsts varu un izveidotu Moldovā Kremļa kontrolētu valdību. Nekādi konkrēti pierādījumi šim plānam pagaidām nav publiskoti, taču 14. februārī Moldova paziņojusi, ka valstī tiks liegts iebraukt vairākiem tūkstošiem Belgradas futbola komandas „Partizan” līdzjutēju, kuri grasījās apmeklēt spēli ar komandu „Šerif” separātiskās Piedņestras republikas galvaspilsētā Tiraspolē. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Rietumu gatavība Ukrainai piegādāt aizvien jaudīgākus ieročus, liek domāt, ka visi gatavojas arvien smagākām kaujām. Tikmēr Latvijā turpinām raizēties par inflāciju, algām, plūdiem. Aktualitātes Krustpunktā vērtē žurnālisti: Atis Rozentāls (laikraksta "Diena"), Māris Zanders, un Raivis Spalvēns (portāls "Delfi").  

* Tūkstošiem cilvēku Vatikānā pulcējas uz Benedikta XVI bērēm * Rietumi turpina militāro atbalstu Ukrainai * Arodbiedrības un darba devēji kopā ar valdību sēžas pie viena galda, lai spriestu par nodokļiem un algām

Protesti Ķīnā. Vēlēšanu rezultāti Taivanā. Baltkrievijas iesaiste Krievijas karā pret Ukrainu. Aktualitātes analizē Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks, žurnālists Andis Sedlenieks un politoloģe, Ķīnas pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Protesti Ķīnā Pagājušās nedēļas nogalē Ķīnā bija vērojams kas ļoti neierasts – Ķīnas lielākajās pilsētās notika plaši protesti pret Covid-19 ierobežojumiem. Ķīnas sabiedrībā jau kādu brīdi pieaug neapmierinātība ar stingrajiem Covid-19 pasākumiem – karantīnas režīmiem un masveida testēšanas kampaņām. Stingrie pārvietošanās ierobežojumi pašreiz ir spēkā vairākās Ķīnas pilsētās ar vairāk nekā miljonu iedzīvotāju, tai skaitā Pekinā un Guandžou. Savukārt liela daļa Siņdzjanas reģiona un Urumči dzīvo karantīnas režīma apstākļos jau ilgāk nekā 100 dienas. Plašos protestus izprovocēja 24. novembrī notikušais traģiskais ugunsgrēks dzīvojamajā namā Siņdzjanas Uiguru autonomā reģiona administratīvajā centrā Urumči. Tajā, kā ziņo varasiestādes,  dzīvību zaudēja desmit cilvēku. Sociālajos tīklos izplatījās ziņas, ka tieši Covid-19 ierobežojumi un barjeras uz ielām traucējušas glābšanas darbus un vairāki nama iedzīvotāji nav varējuši pamest degošo ēku, jo durvis bija aizslēgtas. Savukārt citi pametuši savus dzīvokļus pārāk vēlu vai vispār nav atstājuši, baidoties pārkāpt karantīnas režīma ierobežojumus. Varasiestādes šīs apsūdzības noliedz un vaino notikušajā upurus, kas paši neesot ievērojuši vai pārpratuši drošības pasākumus. Iesākumā protestējošie pieprasīja atcelt visus Covid-19 ierobežojumus, bet drīz vien lozungu un saukļu saturs mainījās uz aicinājumiem Sji Dziņpinam atkāpties un ieviest demokrātiskas reformas, kā arī likvidēt komunistisko partiju. Internetā publiskotie video liecina, ka protestos visaktīvāk iesaistījušies studenti no desmitiem Ķīnas augstskolu. Jaunieši rokās turēja baltas lapas, kas simbolizē iebildes pret cenzūru. Daudzi ārvalstu analītiķi pasaules medijos uzsver, ka šādus cilvēku pūļus redzēt un dažādos saukļus dzirdēt Ķīnā ir neparasti, jo tieša valdības un prezidenta kritika var novest pie ļoti bargiem sodiem. Protestos nedēļas nogalē ir vairāki aizturētie, bet precīzs to skaits nav zināms. Aizturēto vidū bija arī žurnālisti. Viens no tiem Lielbritānijas sabiedriskās raidorganizācijas BBC reportieris Eds Lorenss, kas aizturēšanas brīdī tika piekauts. Kopš pirmdienas Pekinā, Šanhajā un citās lielās pilsētās vērojama pastiprināta policijas klātbūtne. Ķīnas Ārlietu ministrijas preses pārstāvis 29. novembrī, atbildot uz jautājumiem par sabiedrības neapmierinātību, uzsvēra, ka ierobežojumi ir balstīti zinātnē, ir pareizi un efektīvi. Savukārt, Ķīnas Veselības komisija paziņoja, ka plāno paplašināt vakcināciju pansionātos un ka citi pasākumi, kas jau ir izziņoti, tiks ieviesti ātri un rūpīgi. Tikmēr Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālā politisko un juridisko lietu komisija, kas pārrauga Ķīnas tiesībsargāšanas iestādes, jau paziņojusi, ka nepieciešams cīnīties pret "naidīgu spēku iefiltrēšanos un sabotāžu". Esot ļoti svarīgi "saskaņā ar likumu vērsties pret nelikumīgām noziedzīgām darbībām, kas traucē sabiedrisko kārtību”. Šobrīd Ķīnas sociālo mediju cenzori ir bloķējuši visas ziņas, atslēgvārdus un atsauces, kas saistītas ar nedēļas nogalē notikušo protestu, bet policija īpaši pastiprināti uzrauga kārtību pilsētās. Kādas pārmaiņas vēlas Taivānā? Kopš ASV Kongresa apakšpalātas vadītājas Nensi Pelosi vizītes Taivānā medijos ir daudz runāts par spriedzi, kas valda starp Taivānu un kontinentālo Ķīnu. Tiesa, šī spriedze pastāv jau sen, īpaši pēdējo sešu gadu laikā, kad par Taivānas prezidenti kļuva Demokrātiski progresīvās partijas līdere Cai Inveņa. Taivānā faktiski ir divu lielo partiju konkurence. Gomindaņa partija, kuru dēvē par konservatīvu uzņēmēju atbalstītu partiju, iestājas par ciešākām attiecībām ar Ķīnu atšķirībā no valdošās Demokrātiski progresīvās partijas. Tiesa, daudzu gadu garumā Taivānā politisko toni ir noteikusi tieši Gomindaņa partija, palēnām veidojot ekonomiskus un politiskus līdzāspastāvēšanas tiltus ar Ķīnas Tautas republiku. Un Demokrātiski progresīvās partijas pārsteidzošie panākumi 2016.gada vēlēšanās Ķīnai bija ļoti nepatīkams pārsteigums. Cai Inveņa ir bijusi populāra prezidente, tādēļ valdošā partija cerēja, ka arī nedēļas nogalē notikušajās pašvaldību vēlēšanās viņas atbalstītie kandidāti baudīs vēlētāju uzticību. Taču rezultāti izrādījušies citādi nekā gaidīts. Daudzās pašvaldībās, tajā skaitā galvaspilsētā Taipejā, uzvarējuši Gomindaņas partijas virzītie pārstāvji. Reaģējot uz notikušo, Cai Inveņa jau paziņojusi, ka atkāpjas no partijas vadītājas amata. Kaut arī vietvaras nenosaka starptautisko attiecību dienaskārtību, vēlēšanu rezultāti liek jautāt, kāpēc gan vēlētāji šajā spriedzes pilnajā laikā ir gribējuši pārmaiņas, un vai līdzīgs noskaņojums varētu būt pēc pāris gadiem, kad Taivānā būs prezidenta vēlēšanas.  Baltkrievijas iekšpolitikas satricinājums? 26.novembrī negaidīti 64 gadu vecumā mira Baltkrievijas ārlietu ministrs Vladimirs Makejs. Viņa vadītās ministrijas preses sekretārs, izplatot šo ziņu, neslēpa pārsteigumu – vēl iepriekšējā dienā esot apspriedis ar ministru tuvāko dienu plānus un nekas neesot liecinājis par jelkādām Makeja veselības problēmām. Vladimirs Makejs bija viena no atpazīstamākajām Baltkrievijas amatpersonām. Aktīvi piedalījies sarunās starp Baltkrieviju un Eiropas valstīm 2021. gada migrācijas krīzes laikā. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā palīdzējis organizēt sarunas starp Ukrainas un Krievijas delegācijām Baltkrievijā. Ārlietu ministra amatā viņš atradās kopš 2012.gada, bet pirms tam strādāja prezidenta administrācijā. Krievijas prokremliskajos medijos un "Telegram" kanālos Makejs līdz 2020.gadam vairakkārt tika apsūdzēts centienos uzlabot Baltkrievijas attiecības ar Rietumiem uz Krievijas interešu rēķina. Rietumvalstu vidū sankcijas Makejam noteikusi bija tikai Kanāda. Ne ASV, nedz Eiropas Savienība to neizdarīja. Par viņa nāves iemeslu joprojām oficiāli nekas nav zināms. Lai arī baltkrievu portāls „Naša Ņiva”, atsaucoties uz saviem avotiem, raksta, ka Makejs miris no infarkta, tomēr viņa pēkšņā aiziešana tai saulē radījusi daudz sazvērestības teoriju. Starp tām vispopulārākā šobrīd ir “Kremļa rokas” klātbūtne notikušajā. To īpaši uzsver politiskie analītiķi. Viņi uzskata, ka starp tiem, kas varētu gūt labumu no Aleksandram Lukašenko pietuvināta ministra nāves, var būt gan Baltkrievijas drošības amatpersonas, gan viņu Krievijas kolēģi, gan arī Rietumi, kaut vai – lai radītu diskomfortu un nedrošības sajūtu Baltkrievijas vadībā. Tā vai citādi, bet ārlietu ministra nāve ir atstājusi ietekmi uz Baltkrievijas pašpasludināto prezidentu Lukašenko. Publiskajā telpā tiek vēstīts, ka pēc sava ministra pēkšņās aiziešanas viņš ir devis rīkojumu par pavāra, apsardzes un personāla nomaiņu.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Rietumi devuši skaidru atbildi Kremļa apgalvojumiem par it kā Ukrainas plāniem pielietot tā dēvēto netīro bumbu – “ja situācija eskalēsies, pasaule redzēs jums cauri” – tā Maskavai saka ASV, Lielbritānija un Francija. Vai tikpat skaidri bijuši arī pret Krieviju reāli vērstie soļi starptautisko tiesību jomā; kad no aicinājumiem veidot tribunālu Putina tiesāšanai tiksim līdz darbiem, arī par "Amnesty international" ziņojumu un citām aktualitātēm vietējā politikā šovakar saruna ar Eiropas Savienības tiesas tiesnesi Inetu Ziemeli.

Raksta autors - Mārtiņš Ķibilds. Lasa aktrise Guna Zariņa 1991. gada decembrī tikko brīvlaistās Baltijas valstis daudzi vēl nebija paguvuši atzīt, te vēl bija Krievijas armija un savu armiju baltiešiem nebija, bet NATO jau steidza dibināt īpašu sadarbības padomi ar jaunajiem partneriem, tostarp Latviju. Pēc Otrā pasaules kara ASV, Kanāda un Eiropas valstis dibināja NATO kā pretspēku PSRS. Juku laikos, kad PSRS bruka, Rietumiem bija iespēja savu ietekmes zonu paplašināt. Atšķirībā no Eiropas Savienības, kur mūs aiz matiem neviens iekšā nerāva, NATO Baltijas reģions bija stratēģiski svarīgs. Tomēr atlaides mums netika dotas un iestāšanās process izvērtās vēl garāks. Galvenās cīņas bija jāizcīna ar Krieviju un... ar mums pašiem. Krievija kategoriski negribēja pielaist Rietumu stobrus pie savas robežas, mēs gan tos gaidījām atplestām rokām, tikai negribējām atplest savu maku. Vēl 90. gadu beigās armijas budžets bija smieklīgi mazs, naudas trūka apkurei, par ieročiem nerunājot. Obligātā dienesta karavīri – neizglītoti un vāji, armijas prestižs – nožēlojams. Bija risks, ka Igauniju un Lietuvu NATO uzņems, bet Latviju ne. Rietumi burkšķēja. Šodien mēs tālaika burkšķētājiem varam būt paraugs, pat skabarga acī. 2000. gadā Latvija armijas budžetu pirmoreiz pacēla līdz vienam procentam no IKP, un 2018. gadā jau līdz prasītajiem diviem procentiem. Dod Dievs, lai mums nekad nenāktos izjust, kamdēļ tāda nauda jāgāž aizsardzībā. Bet, lai saprastu, ka tomēr ir vērts, der atcerēties Somijas piemēru. Savu slaveno Mannerheima aizsardzības līniju, kas 1939. gadā paglāba no PSRS uzbrukuma, somi sāka celt uzreiz pēc valsts dibināšanas – teju 20 gadus iepriekš. 2002. gadā baltieši bija izpildījuši mājasdarbus un Prāgas samitā saņēma oficiālu uzaicinājumu pievienoties NATO. Beidzot! Beidzot pie pasaules vareno galda! Mazajai Latvijai šis mirklis bija vēsturisks ne tikai kā taisnīguma, bet arī pašcieņas triumfs. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa bija samita spilgtākā epizode. Ne miņas no pazemīga lūdzēja vai nesekmīga iedzinēja. Kā līdzvērtīgs partneris viņa pasaules varenajiem lika apjaust mazo tautu sīkstumu un apņēmību: “Mūsu tauta ir vēstures ugunīs pārbaudīta, ciešanu un netaisnību rūdīta. Tā saprot, ko nozīmē būt brīvam un to zaudēt. Ko nozīmē būt drošībā un to zaudēt. Mēs alkstam pēc tiem pašiem ideāliem, pēc kā alkstat jūs. Mēs vēlamies baudīt tās pašas brīvības un tiesības, ko jūs esat baudījuši jau tik sen un ko mēs tikai nesen esam atguvuši.” Vaira Vīķe-Freiberga zaudēja dzimteni, kad bija mazs bērns. Ap to laiku, kad dibināja NATO, viņa bēgļu nometnē zaudēja arī mazo māsiņu. Sandra Kalniete bija dzimusi Sibīrijā un dzimteni pirmoreiz ieraudzīja četru gadu vecumā. Viņas vecākus deportēja 1949. – tajā pašā gadā, kad dibināja NATO. Šeit viņas abas sēdēja pie pasaules varenākā galda – saplēstās tautas ciešanu un triumfa iemiesojums. Prezidente un ārlietu ministre. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa šajā NATO samitā mums būtu jāmāca skolās. Ne tikai savas vēstures, bet arī nākotnes apjēgai. Viņa sacīja: “Mēs vēlamies celt savu nākotni uz politiskās noteiktības klints, ne uz neizlēmības plūstošajām smiltīm. Mēs negribam palikt politiskās nedrošības pelēkajā zonā. Mēs negribam tikt pamesti nomales tumsībā un negribētu, ka tas notiek ar jebkuru citu tautu. Mēs svinīgi solām, ka pūlēsimies darīt visu, kas mūsu spēkos, lai ne tikai dotu savu ieguldījumu alianses stiprināšanā, bet arī veidotu pasauli, kurā taisnība un brīvība ir pieejama visiem.” Mazas, zaudētāja kompleksa māktas un par savu rītdienu kreņķīgas tautas līdere runu beidz ar vārdu: visiem. Pasaules līderes cienīgs tonis. Mums beidzot jāsaprot: mēs esam starp pasaules līderiem. Starp bagātākajiem un stiprākajiem. Mūsu pirmais gadusimts bija nežēlīgs, ņēma daudz bez prasīšanas. Vai tāpēc otro gadusimtu aizvadīsim gaužoties? Labāk leposimies, ka tagad citiem varam dot no laba prāta. Latvijas izdzīvošanas un pārdzimšanas spēja ir paraugs pasaulei.

Raidījumā pievēršamies tikai notikumiem Ukrainā. Intriģējošākās ziņas 9. augustā pienāca no Krimas, kur nopostīts ir kara lidlauks. Pēdējās diennakts laikā ir bijušas dažādas spekulācijas par to, kas tur ir noticis. Ja lūkojamies kopumā, jāatzīst bēdīgais fakts, ka tūlīt apritēs pusgads, kopš kara sākuma. Pie traģiskajām ziņām no Ukrainas esam pieraduši un to, kas īsti notiek frontē bieži arī nezinām un nesaprotam. Vasaras otrajā pusē daudzi gaidīja kara gaitas lūzumu, tā optimisma pilni sākotnēji solīja ukraiņi. Šobrīd liekas, ka būtiska lūzuma nav. Visi kaut kam gatavojas, bet kam? Kas notiek frontē, kāda ir perspektīva? Pārrunājam arī, kādas metodes abas puses izmanto karā un kāpēc parādījušies pārmetumi ne tikai iebrucējiem - Krievijai, bet arī Ukrainai? Pēdējās dienās daudz ir apspriests "Amnesty International” ziņojums. Ko šādi ziņojumi nozīmē, kas notiek karā, kurā agresoram nav, šķiet, nekādi principi svēti.  Aktualitātes analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Raimonds Graube, Zemessardzes štāba pārstāvis, kapteinis Jānis Slaidiņš un Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova. Karadarbība Ukrainā Ja vēl vasaras pirmajā pusē ik dienas pienāca ziņas par ļoti karstām kaujām Donbasā, Krievijas karaspēkam lēni, bet pamazām graužoties iekšā Ukrainas teritorijā, tad pēdējās nedēļās šādas ziņas ir gandrīz pieklusušas. Jā, uzbrukumi notiek, cilvēki iet bojā, ukraiņi cenšas noturēt ieņemtās pozīcijas un krievi neatlaižas. Donbasā ir izsludināta obligātā evakuācija, ukraiņiem pūloties izvest iedzīvotājus no gaidāmās kara zonas. Tas viss liek domāt, ka priekšā joprojām gaidāmas smagas kaujas. Tomēr paši ukraiņi ir gādājuši, lai uzmanība vēl lielākā mērā tiktu pievērsta valsts dienvidiem, kurus Krievija okupēja kara pirmajās dienās. Publiskajā telpā nepārprotami tiek uzturēta doma, ka tūlīt tūlīt ukraiņi sāks pretuzbrukumu un atbrīvos Hersonas apgabalu. Un tas ir licis arī krieviem reaģēt, pārsviežot lielākus spēkus uz okupēto teritoriju. Arī tur tiek gaidītas niknas kaujas, un jautājums tagad ir, cik lielā frontē abi karaspēki ir spējīgi un gatavi karot? Pēc Pentagona aplēsēm, šajā karā Krievijas pusē zaudēti vai ievainoti līdz pat 80 tūkstoš karavīru. Tāpat šajās dienās daudz tiek runāts par Zaporižjes Atomelektrostacijas apšaudīšanu un dramatiskajām sekām, kādas var izraisīt iespējamā kodolkatastrofa. Bet pēdējās diennakts laikā vislielākā uzmanība pievērsta Krimai. Tur vietējā militārajā lidlaukā nodārdēja ap 12 sprādzienu, gaisā paceļoties milzīgiem uguns un dūmu mutuļiem. Uzņemtajos video redzami pamatīgi postījumi, savukārt uz tilta ar pussalu izveidojās milzīgi sastrēgumi, cilvēkiem panikā cenšoties pamest pussalu. Krievijas Aizsardzības ministrija izskaidroja sprādzienus ar "munīcijas detonāciju". Savukārt, Ukrainas augsta ranga ierēdnis ASV laikrakstam "The New York Times" paziņoja, ka Ukrainas Bruņotie spēki devuši triecienu šim lidlaukam, izmantojot Ukrainā ražotus ieročus. Bet tikmēr Rietumi turpina piešķirt arvien jaunu palīdzību. Pirmdien ASV paziņoja par vēl viena miljarda atvēlēšanu Ukrainai. "Amnesty International” ziņojums Pagājušajā nedēļā, ceturtdienas rītā, Starptautiskā cilvēktiesību organizācija "Amnesty International", kas apvieno ap 3 miljoniem biedru vairāk nekā 150 valstīs, izplatīja ziņojumu ar nosaukumu “Ukraina: Ukrainas kara taktika apdraud civiliedzīvotājus”. Tajā, četrās nodaļās sadalītā dokumentā, autori norāda, ka Ukrainas militārpersonas, cenšoties atvairīt Krievijas iebrukumu, pakļauj briesmām civiliedzīvotājus, veidojot bāzes un izvietojot ieročus dzīvojamo namu rajonos, skolās un slimnīcās. Tiesa, konkrētas iestādes, to adreses un uzbrukuma laiku autori nenosauc. Pētījumā vien norādīts, ka Ukrainas bruņotie spēki bāzējušies dzīvojamās ēkās 19 pilsētās un ciemos Harkivas, Doneckas un Mikolajavas apgabalos. Tikai vienā ziņojuma nodaļā kritika veltīta arī Krievijai, aizrādot, ka tās spēki Ukrainā veic triecienus nekritiski izvēlētiem mērķiem. Ukrainas valdība uz to strauji reaģēja - Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba steidza norādīt, ka "Amnesty International" nevis meklē un mēģina darīt zināmu patiesību, bet cenšas radīt aplamu līdzsvaru. Savukārt, jau tās pašas dienas vakarā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņo, ka starptautiskā cilvēktiesību organizācija ar šāda naratīva izplatīšanu pārnes vainu no agresora uz upuri un iesaistās Krievijas dezinformācijas un propagandas kampaņā. Viņš ziņojumu nodēvēja par amorālu un atgādināja, ka Krievijas spēki vairākkārt apzināti ir apšaudījuši ar artilēriju un mīnmetējiem cilvēku rindas pēc ūdens, evakuācijas autobusus, sabiedriskā transporta pieturas, veikuši raķešu triecienus pret memoriāliem, kapsētām, kā arī karagūstekņu nometni Oleņivkā, bet  ziņojumā tas neparādās. Divas dienas vēlāk par savu atkāpšanos no amata paziņoja šīs organizācijas Ukrainas biroja vadītāja Oksana Pokaļčuka. Savu rīcību pamatojot ne vien ar nekvalitatīvo ziņojuma saturu, bet arī Ukrainas biroja izolāciju no tā sagatavošanas, iespējams, lai nodrošinātu neitralitāti. Jāpiebilst, ka Krievija jau aprīļa sākumā aizvēra Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas "Amnesty International" (arī “Human Rights Watch”, “Amnesty”, “Carnegie Endowment for International Peace”)  biroju un izslēdza to no Krievijas starptautisko organizāciju un ārvalstu nevalstisko organizāciju reģistra.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šoreiz mēs dosimies uz Jemenu, valsti, kuru klāj Arābijas tuksnesis. Tas ir lielākais tuksnesis Āzijā un otrs lielākais uz Zemes, atpaliekot vien no Sahāras tuksneša Āfrikā. Pieļauju, ka par šo Tuvo Austrumu valsti ir dzirdējuši gana daudzi, taču zina par to gana neliels skaits cilvēku. Taču patiesībā, Jemena ir otrā lielākā valsts Arābijas pussalā (izmēra ziņā aptuveni tikpat liela, kā Francija) ar ļoti senu un bagātīgu vēsturi. Jau, sākot no aptuveni 1200. gada pirms mūsu ēras, Jemenā attīstījās vairākas spēcīgas un bagātas pilsētvalstis. Un to labklājību lielā mērā noteica vīraka un mirres ražošana, kas ir divi no visvērtīgākajiem antīkās pasaules produktiem. Savukārt Jemenas galvaspilsēta - Sana ir viena no pasaules vecākajām nepārtraukti apdzīvotajām pilsētām. Un, kā liecina vietējās leģendas, tad Sanu nodibināja Noasa dēls Šems. Lai gan mūsdienās Jemena saskaras ar daudzām problēmām, pagātnē tā bija viena no bagātākajām arābu valstīm un bija pazīstama kā Arabia Felix. Un šo nosaukumu varētu tulkot kā "veiksmīgs" vai "laimīgs". Lai arī mēs jau piesaucām tuksnesi, savulaik Jemena bija auglīgāka nekā lielākā daļa Arābijas pussalas.  Un, lai arī Jemena pagātnē ir bijusi ļoti bagāta un ietekmīga reģiona valsts, pašlaik tā ir nabadzīgākā valsts Tuvajos Austrumos. Vēl vairāk, tiek uzskatīts, ka tieši Jemenā, iespējams, ir novērojama pasaulē lielākā humānā krīze. 60% iedzīvotāju nav nodrošināti ar pārtiku. Vairāk nekā 17,4 miljoni jemeniešu, jeb vairāk nekā 60-mit procenti no valsts iedzīvotājiem, ir nepietiekami nodrošināti ar pārtiku, un tiek prognozēts, ka līdz 2022. gada beigām šis skaits sasniegs 19 miljonus. Kopumā tiek rēķināts, ka aptuveni trijām ceturtdaļām valsts iedzīvotāju būtu nepieciešama humānā palīdzība. Laikā, kad visa pasaules uzmanība ir pievērsta karam Ukrainā, un pirms tam daudz tika runāts arī par karu Sīrijā, par karu Afganistānā un Irākā, Jemenas konflikts vismaz mūsu pusē ir pieminēts salīdzinoši reti. Un tāpēc bieži vien Jemenas karš tiek saukts par “aizmirsto karu”. Tas tāpēc, ka arī šis karš, līdzīgi kā Sīrijā, turpinās jau kopš 2011. gada un kopš šī gada sākuma ir kļuvis vēl vardarbīgāks.  Jemena ir vienīgā republika šajā apgabalā, kamēr visas tās kaimiņvalstis ir karaļvalstis vai emirāti. Un, iespējams, ka šī republikas sistēma arī varētu būt par vienu no konflikta cēloņiem.  Kā tad šis karš sākās? 2011. gadā tautas sacelšanās Jemenā piespieda tās ilggadējo autoritāro prezidentu Ali Abdullu Salehu nodot varu savam vietniekam Abdrabuh Mansuram Hadi. Tomēr arī jaunajam valsts vadītājam nācās saskarties ar dažādiem izaicinājumiem, piemēram, džihādistu uzbrukumiem. Vēl vairāk situāciju sarežģīja fakts, ka lielākā daļa Jemenas bruņoto spēku tomēr bija vairāk lojali gāztajam prezidentam nekā Hadi. Šo situāciju, jeb prezidenta vājumu savā labā izmantoja hutiešu kaujinieki, kuri 2014. gada sākumā sagrāba savā kontrolē Saada provinci valsts ziemeļos un pēc tam ieņēma arī valsts galvaspilsētu Sanu, liekot prezidentam Hadi 2015. gada martā bēgt uz ārzemēm. Un šajā laikā, baidoties no tā, ka hutieši varētu pārņemt visu valsti, Jemenas it kā iekšējā konfliktā iejaucās arī Saūda Arābijas vadītā daudznacionālā koalīcija. Tajā ir pārstāvētas desmit valstis – Saūda Arābija, Apvienotie Arābu emirāti, Sudāna, Bahreina, Kuveita, Katara, Ēģipte, Jordānija, Maroka, un Senegāla – dažas no kurām aktīvā karadarbībā bija iesaistītas vien pāris gadus. Turklāt, kas ne mazsvarīgi, šī koalīcija saņēma loģistikas un izlūkošanas atbalstu arī no ASV, Lielbritānijas un Francijas. Dažādi viedokļi par konfliktsituāciju ir bijuši ASV prezidentiem.  Piemēram, prezidents Džo Baidens Jemenas kara izbeigšanu bija izvirzījis par vienu no galvenajām ASV ārpolitikas prioritātēm, īpašu uzsvaru liekot uz diplomātiju. Baidens arī neilgi pēc stāšanās amatā paziņoja, ka ASV pārtrauc savu atbalstu ofensīvajām operācijām. Taču par vienu no lielākajām Baidena kļūdām tiek uzskatīts fakts, ka Savienotās valstis nepieprasīja izbeigt starptautisko Jemenes blokādi, kas faktiski arī ir ofensīva operācija.   2015. gadā Saūda Arābijas kara kuģi sāka bloķēt piekļuvi Jemenas teritoriālajiem ūdeņiem un vēlāk tika uzsākta piekļuves traucēšana Jemenai arī pa sauszemi, tādējādi bloķējot arī pārtikas nonākšanu valstī. Šāda, blokāde, visai saprotami, ir novedusi pie ļoti smagām sekām. Kā liecina ANO aplēses, tad no pārtikas, medicīnas aprūpes un arī infrastruktūras trūkuma Jemenā dzīvību ir zaudējuši aptuveni 150 tūkstoši cilvēku. Taču tā ir tikai nedaudz vairāk nekā puse no vismaz 370 tūkstošiem šī pilsoņu kara upuriem. Apvienotās Nācijas arī aprēķinājušas, ka šogad no sniegtās pārtikas palīdzības būs atkarīgas aptuvenas trīs ceturtdaļas no valsts iedzīvotājiem un, ja netiks saņemts pienācīgs ārvalstu finansējums, tad badu varētu piedzīvot līdz pat 19 miljoniem jemeniešu. Kā Jemenā izpaužas šī kara laika ekonomika un vai šādu krīzi ir iespējams pārvarēt, to lūdzām skaidrot Latvijas ārpolitikas institūta pētniecei Elizabetei Vizgunovai.   Lai saprastu, cik slikta ekonomiskā situācija ir Jemenā, laikam jānošokē ir vēl nedaudz vairāk. Proti, Jemenas IKP uz vienu iedzīvotāju ir ap 400 eiro. Un šogad šis skaitlis varētu būt vēl zemāks. Pēc pirktspējas paritātes tie ir ap 950 eiro. Jāpiebilst, ka gandrīz puse Jemenas iedzīvotāju ir jaunāki par 15 gadiem. Augstais bezdarba līmenis un slikta izglītība jauniešu vidū padara viņus neaizsargātus pret vervēšanu bruņotās grupās. Lai gan daudziem jauniešiem politiski, ekonomiski vai sociāli nav balss, kaujinieku grupas piedāvā viņiem piekļuvi resursiem, ietekmei un piederības sajūtu, radot situāciju, kas veicina pastāvīgu konfliktu visā valstī.   Bet nobeigumā noteikti jāpiemin arī skaistais. Jemenai ir ļoti nozīmīga loma kafijas pasaulē.  Savulaik ir ticis apgalvots, ka kafija Jemenai bija viss. To, cik svarīga Jemenai bija kafija, var redzēt arī valsts ģērbonī, kurā attēlots ērglis ar tīstokli, uz kura arābu valodā rakstīts "Jemenas Republika". Ērgļa krūtis sedz vairogs, kurā attēlots neviens cits kā kafijas augs. “Vietējie tai piešķīra arābu nosaukumu qahwa — vārdu, no kura cēlies kafija un kafejnīca”. Izrādās, kafija pirmo reizi ir izcēlusies Etiopijā, bet pirmo reizi tā kultivēta ir tieši Jemenā un pirmās dokumentētās liecības ir ap 12. gadsimtu.  Pēc tam, kad osmaņu turki 1436. gadā okupēja Jemenu, kafijas popularitāte izplatījās impērijā. Un, līdz piecpadsmitā gadsimta beigām musulmaņu svētceļnieki ieviesa kafiju visā islāma pasaulē. Saldā un šokolādes "moka" kafija ir plaši pazīstama visā pasaulē, taču tikai daži cilvēki zina, ka tā nāk tieši no Jemenas. Savulaik ostas pilsēta Moka bija Jemenas 200 gadus ilgā kafijas tirdzniecības monopola centrā. Tieši šeit slavenais dzēriens pirmo reizi kļuva populārs. Rietumi drīz to atklāja un karsto brūvējumu nosauca pilsētas vārdā.  

Ukraina, šķiet, pamatīgas galvassāpes sagādā Vācijas valdošajiem politiķiem. Krievijas iebrukums licis Vācijai pamatīgi pārvērtēt savu līdzšinējo politiku, tomēr rodas arvien jauni izaicinājumi un pat skandāli. Nedēļas nogalē atklājās, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs aizliedzis sūtīt uz Ukrainu smago bruņojumu, kaut gan publiski bija paudis citu nostāju. Tikai vakar, 26. aprīlī, Vācija paziņoja par gatavību tomēr nosūtīt uz Ukrainu zenītiekārtas. Kamēr Rietumi cenšas visādos veidos iegrožot Krieviju, pēdējā meklē atbalstu arī citās valstīs. Par Ķīnas lomu ir runāts ne reizi vien, bet kas notiek Indijā. Ar Indijas premjeru pēdējo nedēļu laikā ir runājuši daudzi pasaules līderi. Šajās dienās Indijā viesojās Eiropas Komisijas vadītāja. Tomēr Indija, šķiet, cenšas īstenot savu politiku, drīzāk izmantojot radušos situāciju savās interesēs. Pievēršamies arī Francijai. Tur valsts prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā uzvarēja līdzšinējais prezidents Emanuels Makrons. Tomēr vēlēšanu rezultāti raisa dažādus jautājumus, kas sagaida Francijas politiku turpmāk.  Aktualitātes komentē Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un žurnālists Juris Jurāns. Sazināmies ar Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andri Gobiņu. Sākumā arī nedaudz par jaunākajām aktualitātēm - ir sācies "gāzes karš". Otrs - satraucošās ziņas no Moldovas, vai arī šo valsti varētu ieraut karā? Kāpēc „bremzē” kanclers Šolcs? Drīz pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai 24. februārī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nāca klajā ar paziņojumu par nozīmīgu aizsardzības budžeta palielinājumu un aizsardzības politikas maiņu, atjaunojot pēdējās desmitgadēs acīmredzami atslābušās vācu bruņoto spēku kaujas spējas. Tika solīta arī nopietna militāra palīdzība Ukrainai, tomēr ar šo solījumu materializēšanu līdz šim bijis, kā bijis. Tiesa gan, arī daudzas citas NATO valstis sākotnēji nesteidzās piegādāt Ukrainai ko vairāk par pārnēsājamajām prettanku un zenītraķetēm, tomēr kopš marta nogales šai ziņā iezīmējies nopietns lūzums. Savukārt Vācija, ievērojot tās militārās rūpniecības iespējas, acīmredzami vilcinājās piegādāt ukraiņiem smago bruņojumu, kuru Kijiva turpināja uzstājīgi pieprasīt no rietumu partneriem. No Vācijas puses tikuši minēti argumenti par ukraiņu personāla nesagatavotību un to, ka pašai Vācijai šādu ieroču neesot pietiekamā daudzumā. Joprojām pavīdējuši arī apsvērumi par Krievijas iespējamo reakciju. Jaunu spilgtu akcentu šim stāstam pievienoja pirms nedēļas izdevumā „Bild” publicētais materiāls „Kanclera tanku blefs”. Tas atklāj, ka tieši Vācijas valdības vadītājs bremzējis vācu ieroču piegādes Ukrainai. Vācu militārās rūpniecības uzņēmumi sastādījuši sarakstu ar bruņojumu, kuru tie varētu piegādāt Ukrainai, taču pēc saskaņošanas kanclera birojā no saraksta pazudis praktiski viss smagais bruņojums un pats saraksts, attiecīgi, sarucis par pusi. Tas licis izskanēt skarbiem minējumiem par Vācijas valdības patieso politiku attieksmē pret Ukrainu un arī par Šolca vadītāja spējām. Kritika izskanējusi ne vien no lielākās opozīcijas partijas – kristīgo demokrātu – puses, bet arī no dažiem koalīcijas partneriem. Pat Šolca valdības ārlietu ministre no Zaļās partijas Annalēna Bērboka netieši oponējusi savam šefam, norādot, ka atbalstu Ukrainai nedrīkst vilcināt. Kā rāda aptaujas, arī vairāk nekā puse Vācijas vēlētāju atbalsta vācu smagā bruņojuma piegādes ukraiņu spēkiem. Viss notiekošais licis izskanēt pat pieņēmumiem, ka Šolcam varētu nākties piedzīvot uzticības balsojumu Bundestāgā. Galu galā vakar pienāca ziņas, ka Vācija beidzot tomēr ir gatava pārkāpt „sarkano līniju”, proti, piegādāt Ukrainai Vācijā ražotās pašgājējas zenītiekārtas „Gepard”. Indijas ģeopolitiskais vidusceļš Indijas pozīcija attieksmē pret Krievijas agresiju Ukrainā līdz šim bijusi un joprojām ir neitrāla. Ņūdeli valdība nav nosodījusi Kremļa agresijas eskalāciju un pastrādātos kara noziegumus, Indijas pārstāvis atturējās balsojumā par Krievijas izslēgšanu no Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību komitejas, un Indija turpina iepirkt patīkami lēto krievu naftu. Kā atzīmē novērotāji, sākotnēji Savienotās Valstis un to partneri veltījuši šai Indijas pozīcijai kritiku, taču kopš pēris nedēļām tonis kļuvis krietni maigāks. Bez īpašiem asumiem pagājusi gan Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena videokonference ar Indijas premjeru Narendru Modi mēneša pirmajā pusē, gan britu premjera Borisa Džonsona vizīte Indijā pagājušonedēļ. Telekompānijas CNN žurnālistes Rea Mogula un Saimona Makārtija savā 23. aprīļa publikācijā rezumē analītiķu viedokļus, sakot, ka Indija nupat pasniegusi Rietumiem starptautiskās diplomātijas meistarklasi. Ņūdeli acīmredzami saprot, ka tās svars globālajā politikā ir pietiekams, lai ar to nāktos rēķināties, sevišķi jau esošajā attiecību izkārtojumā Eirāzijas telpā. Definējot vienā teikumā – Indija ir nepieciešama Rietumiem kā pretsvars Ķīnai. Pekina pēdējās desmitgadēs ir nozīmīgi kāpinājusi savu militāro potenciālu un atļāvusies ekspansionistiskus žestus attieksmē pret kaimiņvalstīm, nemaz jau nerunājot par arvien pieaugošo ekonomisko ietekmi. Indija, kurai ar Pekinu ir tradicionāli vēsas attiecības, t.sk. robežkonflikta dēļ Himalajos, ir samērojama ar Ķīnu iedzīvotāju skaita un potenciāli arī ekonomiskās kapacitātes ziņā. Pie tam Indija arī nav izrādījusi nekādas simpātijas Kremlim pašreizējās agresijas sakarā. Atšķirībā no Ķīnas, tā nav pieslējusies Kremļa diskursam par „kolektīvo Rietumu” rīcību, izprovocējot Krieviju uz agresiju, un daudz nepārprotamāk nosodījusi Krievijas bruņoto spēku pastrādātos kara noziegumus. Makrona blāvā uzvara Svētdien notikušajā Francijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā esošais Elizejas pils saimnieks, centriski liberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” līderis Emanuels Makrons ar nepilniem 59% iegūto balsu pārspēja savu sāncensi, nacionālisti un labējo populisti Marinu Lepenu. Tādējādi atkārtojās situācija pirms pieciem gadiem, kad rezultātu attiecība bija aptuveni 66:34 par labu Makronam. Eiropa var atviegloti uzelpot, jo Francijas politikā pašreizējās Krievijas agresijas situācijā nenotiks kādas nevēlamas izmaiņas, par kādām lika bažīties Lepenas ievēlēšanas iespēja. Tomēr liberālā politiķa uzvaru aptumšo daži statistiski apsvērumi. Pirmkārt, šīs vēlēšanas ir uzstādījušas jaunu vēlētāju neaktivitātes rekordu, apmēram 28% balsstiesīgo neaizejot uz iecirkņiem, savukārt 8,6% iemetot urnās nederīgus biļetenus. Tādējādi par Francijas prezidentu šoreiz nobalsojuši tikai nedaudz vairāk kā 38,5% balsstiesīgo Francijas pilsoņu. Tiek norādīts, ka pēdējais Francijas valsts galva, kurš saņēmis mandātu no vairāk nekā puses vēlētāju, bija Žaks Širaks 2002. gadā. Nepiedalīšanos pamatā izvēlējušies kreisi noskaņotie, no kuriem daži svētdien pat izgājuši ielu protestos. Kā jau bija sagaidāms, Makrona pārsvars ir izteikts Parīzē un citās lielajās pilsētās, galvaspilsētas reģionā Ildefransā un Bretaņā; kopumā par viņu vairāk balsojuši Francijas rietumu, centrālie un dienvidu rajoni, kamēr Lepenas atbalstītāju vairākums ir ziemeļos un ziemeļaustrumos, Vidusjūras piekrastē, Korsikā un Francijas aizjūras teritorijās. „Nacionālās apvienības” līderei lielā mērā izdevies sevi pozicionēt kā sociāli apdalīto, no deindustrializācijas un pēdējo gadu pandēmijas apkarošanas politikas cietušo pilsoņu aizstāvei. Kas attiecas uz elektorāta vecuma struktūru, monolīti prezidentu Makronu atbalsta pensionāri un pamatā arī jaunākā paaudze līdz 25 gadu vecumam. Savukārt vecuma grupā no 25 līdz 50 viņam ir tikai minimāls pārsvars, bet vecuma grupā no 50 līdz 60 vairākums balso par Lepenu. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pasaules performanču ikona Marina Abramoviča turpina strādāt – Berlīnes operā būs skatāmas „Marijas Kallasas 7 nāves”, bet Kauņā aplūkojama viņas retrospektīva „Esības atmiņa”. Viņas videouzruna pēc kara sākuma ir ļoti personiska – 2021. gada beigās māksliniece veidoja savu lielāko projektu Babinjarā, Ukrainā, kur melnā mūrī iestrādāti kristāli bija kā dziedināšanas zīmes, pieminot holokausta upurus. Dažas stundas pēc kara sākuma Ukrainā performanču māksliniece , serbiete, Ņujorkā dzīvojošā Marina Abramoviča ierakstīja videopaziņojumu. Viņa teica: Esmu dzimusi Dienvidslāvijā, kuras kultūru ietekmējuši gan Rietumi, gan Krievija no austrumiem.  Pagājušajā gadā es strādāju Ukrainā un iepazinu tās cilvēkus. Viņu lepnumu un spēku. Šajā dienā es solidarizējos ar Ukrainas cilvēkiem, uzbrukums Ukrainai ir uzbrukums mums visiem, uzbrukums cilvēcībai, un tas ir jāaptur. Pasaules svārstības ienesa jaunu jēgu arī viņas retrospektīvā  „Esības atmiņa”  Kauņas mākslas galerijā. Dzeltenās, spicās piramīdas  izstādes plakātā asi duras mūsu esībā. Raidījumā stāsts par Marinu Abramoviču, viņas spilgtākajām mākslas izpausmēm, viņas manifestu, kas novelk arī cilvēcības robežas, viņas attieksmi pret mākslinieka atbildību. Sarunās piedalās mākslas zinātniece un Latvijas performances mākslas centra vadītāja Laine Kristberga un kultūras un mākslas portāla „Arterritory” direktore Una Meistere. Pasaules žurnālistu sagaidīta kā rokzvaigzne, Marina Abramoviča Kauņas galerijā ieradās precīzi kā pulkstenis, kas , izrādās, ir viņai raksturīga īpašība – būt precīzai un uzmanīgai. Marinas Abramovičas performanču retrospekcija video ekrānos rāda mākslinieces svarīgākos darbus viņas 50 gadu darbības laikā, viens no tiem – „Balkānu baroks”, par kuru viņa saņēma Zelta lauvu Venēcijā. Bet stāsts jau nav tikai par Balkānu karu. Marina Abramoviča – Serbijā dzimusī, Ņujorkā dzīvojošā performanču māksliniece – līdz šim vistuvāk mums ir bijusi Stokholmā, tagad bija ieradusies vēl tuvāk – Kauņā uz savas retrospektīvas „Esības atmiņa” atklāšanu Nacionālajā Mākslas galerijā. Kauņa kā šī gada Eiropas kultūras galvaspilsēta definējusi mērķi atvest lielos pasaules laikmetīgās mākslas vārdus, un Kauņai tas arī  izdodas. Mākslas un kultūras portāla "Arterritory.com"  direktore Una Meistere „Esības atmiņa” uzskata par vienu no svarīgākajiem pēdējo gadu mākslas notikumiem. Marinas Abramovičas retrospektīva „Esības atmiņa” Kauņā būs skatāma līdz 31. jūlijam. Savukārtplatformā "Netflix" atrodama dokumentālā filma „Bob Wilson's The Life and Death of Marina Abramovic”.

  * Ukraina un Rietumi izmeklē iespējamu ķīmisko ieroču izmantošanu Mariupolē * Ieņēmumu dienests sola drīzu skaidrību par tā saukto „Latvijas maisījumu Krievijas naftas slēpšanai; uzņēmumi saistību noraida * Sankciju dēļ robežpunktos simtiem kravas mašīnu rindas; situācija varētu normalizēties nedēļas nogalē

Ir skaidrs, ka būtiski mainīsies dabas gāzes piegāžu tirgus Eiropā. Jau šī gada laikā daudzas valstis ir solījušas samazināt Krievijas dabas gāzes izmantošanu, bet Eiropa pilnībā no Krievijas gāzes varētu atteikties divu gadu laikā. Tik optimistisks pirms dažām dienām bija Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels. Tajā pašā laikā no Briseles atskan arī citas, krietni pieticīgākas balsis. Vēl arī nav skaidrs, kas notiks tuvākajās dienās. Krievijas prezidents ir cieti noteicis, ka no aprīļa samaksu par dabas gāzi sagaida tikai rubļos, savukārt Rietumi paziņojuši, ka rubļos nemaksās. Vai nav tā, ka Krievijas gāze pazudīs pavisam drīz? Ir daudz neskaidrā, bet galvenais jautājums, kas tuvākajos mēnešos un tuvākajos pāris gados notiks, lai mēs tiešām varētu iztikt pilnībā bez Krievijas gāzes piegādēm? Par gāzes tirgu Krustpunktā diskutē enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš, Ekonomikas mininistrijas parlamentārā sekretāre Ilze Indriksone, Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle un Saeimas deputāts Ivars Zariņš.

Kopš Ukrainas kara sākuma, šķiet, visbiežāk uzdotais jautājums ir , ko citas valstis var izdarīt, lai piespiestu Krieviju karu pārtraukt. Tieši militāri iesaistīties Rietumi nav gatavi, bet darbs notiek divos virzienos – ieroču piegāde Ukrainas spēkiem un finansiāli ekonomiskais spiediens pret Krieviju, lai viņi vairs nespētu vai negribētu turpināt karu. Pagaidām šķiet, ka ekonomiskajiem ietekmes līdzekļiem nav panākumu. Jāatzīst arī, ka informatīvajā telpā „valda pamatīga migla”, dezinformācija un informācijas sagrozīšana neļauj īsti saprast, kāda ir realitāte. Tomēr, kāda ir pašreizējā aina Krievijas tirgū, ko nozīmē sankciju spiediens, kādus apkārtceļus Krievijai izdodas atrast. Kas gaidāms tuvākajās nedēļās un mēnešos, jo, lai arī parasti saka, ka sankcijas ir ar ilgtermiņa sekām, šobrīd tas nepalīdz, jo karā ikdienas iet bojā cilvēki. Krustpunktā diskutē zvērinātu advokātu biroja "PricewaterhouseCoopers Legal" vecākais jurists Māris Butāns, Eiropas Ārlietu padomes biedrs, Latvijas Bankas padomnieks Andris Strazds, "Swedbank" Investīciju jomas vadītājs Oļegs Jemeļjanovs.   -- Atgādinām par iespēju klausīties "Krustpunktā" arī podkāstu aplikācijās. “Krustpunktā” komanda šais dienās strādā īpašā režīmā, un speciālizlaidumi mēdz būt gan vairākas reizes dienā, gan brīvdienās. Tāpēc ir svarīgi ne tikai nospiest pogu “sekot” šim podkāstam, bet arī turpat blakus šai pogai nospiest zvaniņu - tad telefonā atnāks paziņojums brīdī, kad būs iznākusi jauna epizode.  

Arī šī nedēļa bijusi trauksmainu ziņu pilna. Turpinās Krievijas īstenotais Ukrainas postīšanas karš, esam redzējuši gan sabombardētas slimnīcas, gan masu kapus. Nedēļas garumā Rietumi centušies uzvelt atbildību kādam, kurš varētu nodot ukraiņiem kara lidmašīnas. Izrādās šādi palīdzēt ukraiņiem tomēr visiem ir bail. Krievija ir spējusi šajā ziņā iebaidīt. Tādēļ arī par lielāku militāri praktisko palīdzību Ukrainai ir bijis grūti runāt. Ir gan sankcijas, ne tikai pret Krieviju, bet arī Baltkrieviju. Pašus krievus, šķiet, tas nav pārlieku satriecis, tur ir pārliecināti, ka gan jau Putins rīkojas pareizi un tiks galā, tikmēr bēgļu straume turpina doties pāri Ukrainas robežai Rietumu virzienā. Krustpunktā aktualitātes komentē laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, žurnāla "Dienas Bizness" galvenais redaktors Romāns Meļņiks un žurnāla "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. -- Atgādinām par iespēju klausīties "Krustpunktā" arī podkāstu aplikācijās. “Krustpunktā” komanda šais dienās strādā īpašā režīmā, un speciālizlaidumi mēdz būt gan vairākas reizes dienā, gan brīvdienās. Tāpēc ir svarīgi ne tikai nospiest pogu “sekot” šim podkāstam, bet arī turpat blakus šai pogai nospiest zvaniņu - tad telefonā atnāks paziņojums brīdī, kad būs iznākusi jauna epizode.  

Ar patiesiem pārdzīvojumiem turpinām sekot sāpīgajām ziņām no Ukrainas. Vienlaikus arī pienāk pretrunīgas ziņas par to, vai Hersona aizvadītajā naktī ir kritusi, notiek cīņas par Harkivu. Protams, gaidāmas arī smagas kaujas par Kijevu. Vērojot šīs trakās ainas, atkal un atkal atskan jautājums, kāpēc pasaule uz to spēj reaģēt tikai ar sankcijām? Kāpēc tā nespēj karu apturēt? Kāda jēga ir no ANO, jo institūcija, kas ir radīta tieši šādiem mērķiem, pat nespēj šo vardarbību nosodīt, jo Krievijai ir veto tiesības. No vienas puses Rietumi ir tik vienoti nostājā pret Krievijas agresiju, kā nekad, sankcijas ir nebijušas, bet kāpēc nevaram šo karu apturēt? Par starptautiskās sabiedrības reakciju un spēju reaģēt Krustpunktā diskutē Latvijas vēstnieks ANO Andrejs Pildegovičs, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja biedrs Atis Lejiņš, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa.   -- Atgādinām par iespēju klausīties "Krustpunktā" arī podkāstu aplikācijās. “Krustpunktā” komanda šais dienās strādā īpašā režīmā, un speciālizlaidumi mēdz būt gan vairākas reizes dienā, gan brīvdienās. Tāpēc ir svarīgi ne tikai nospiest pogu “sekot” šim podkāstam, bet arī turpat blakus šai pogai nospiest zvaniņu - tad telefonā atnāks paziņojums brīdī, kad būs iznākusi jauna epizode.  

  Krievija kārtējo reizi paziņo par spēku atvilkšanas no Ukrainas robežas; Rietumi izmaiņas joprojām nesaredz. Lielbritānijā plosās spēcīga vētra Jūnisa

* Rietumi piesardzīgi pēc Krievijas apgalvojumiem par spēku atvilkšanu no Ukrainas pierobežas; nosoda plānus atzīt pašpasludinātās tautas republikas * Valdība lemj no marta būtiski atvieglot ierobežojumus * Saeimā nonākusi problēma, ka bērni netiek pie bezmaksas zobārstiem

Maskava un Pekina. Savējie saprotas. Mēreni kreisie nostiprina pozīcijas Portugālē. „Brīvības piegāde” premjerministram Trudo. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Aleksandra Palkova. Sazināmies ar Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāju Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu un Latvijas vēstnieks Kanādā Kārli Eihenbaumu. Maskava un Pekina. Savējie saprotas Pagājušā nedēļa nesa vēl vienu akcentu Ķīnas pozicionējumam pēdējos mēnešos samilzušajā Krievijas un Rietumu pretstāvē, kuras pamatā ir Krievijas iebrukuma draudi Ukrainā un neizpildāmās prasības Savienotajām Valstīm un NATO. Telefonsarunā ar Savienoto Valstu valsts sekretāru Entoniju Blinkenu Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji izteicās, ka Krievijas paustās bažas par savu drošību esot jāuztver nopietni, ka reģionālo stabilitāti nevarot garantēt kādu militāru bloku stiprināšana vai, vēl jo vairāk, paplašināšana, un būtu jāatsakās no aukstā kara laiku domāšanas. Tas ir līdz šim pamanāmākais Krievijas pozīcijas atbalsts no Ķīnas puses un apliecinājums, ka notiek loģiska tuvināšanās starp Maskavu un Pekinu situācijā, kad abu šo režīmu attiecībās ar Rietumiem netrūkst spriedzes momentu. Kamēr prezidents Baidens un vairāku citu rietumvalstu līderi pieteikuši Pekinas ziemas olimpisko spēļu diplomātisko boikotu, Krievijas līderis dodas uz Ķīnas galvaspilsētu, lai piedalītos spēļu atklāšanā un pie viena tiktos ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu. Oficiālā Kremļa pārstāvis Dmitrijs Peskovs jau paziņojis, ka abi līderi pamatīgi pārrunāšot drošības situāciju Eiropā un Krievijas attiecības ar ASV un NATO. Kā norāda analītiķi, Pekina uzmanīgi vērojot rietumvalstu reakciju uz Krievijas izaicinošajiem žestiem, lai prognozētu, cik vienoti un konsekventi Rietumi varētu būt savā attieksmē pret Ķīnu, kura sākusi īstenot ekspansīvāku ārpolitiku un, vienlaicīgi, „skrūvju piegriešanu” iekšpolitikā. Ir pat izskanējuši viedokļi, ka vāja rietumvalstu reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā varētu pamudināt Ķīnu uz kādu militāru avantūru pret Taivānu. Šāda iespēja gan ir maz ticama, ciktāl Savienotās Valstis ir uzņēmušā Taivānas neatkarības garantēšanu. Nav arī skaidrs, cik tālu Pekina varētu atbalstīt Maskavu, ja tā nolemtu izvērst plašu iebrukumu Ukrainā. Labas attiecības ar Maskavu Pekinai ir svarīgas, taču jāšaubās, vai tik ļoti, lai riskētu vēl krietni palielināt saspīlējumu savās attiecībās ar Rietumiem. Mēreni kreisie nostiprina pozīcijas Portugālē Uzmetot aci Portugāles parlamenta jeb Republikas Asamblejas lielāko frakciju nosaukumiem, var rasties iespaids, ka portugāļu politika ir teju viscaur kreisa. Taču nosaukumu konjunktūra šai gadījumā ir maldinoša. Politiskais spēks, kas sevi dēvē par Sociāldemokrātisko partiju, vēsturiski gan ir bijis mēreni kreisi orientēts, taču pakāpeniski dreifējis pa labi vispirms uz centriski/liberālām, bet vēlāk, pagājušā gadsimta nogalē, – uz labēji centriskām pozīcijām. Attiecīgi, kreisi centrisko jeb klasiski sociāldemokrātisko nišu Portugāles politikā ieņem Sociālistiskā partija, tā saukto sociāldemokrātu galvenais konkurents teju kopš 1976. gada, kad Portugālē pēc diktatūras perioda tika atjaunota demokrātija. 2019. gada vēlēšanas nesa relatīvus panākumus sociālistiem, kuri ieguva lielāko frakciju parlamentā un izveidoja mazākuma valdību ar radikālāko kreiso – „Demokrātiskās bloka” un komunistu, kā arī zaļās partijas atbalstu. Taču pagājušā gada oktobrī kreisie sabiedrotie izgāza premjera Antoniu Koštas valdības budžeta apstiprināšanu, un valsts prezidents Marselu Rebelu de Souza izsludināja ārkārtas vēlēšanas, kuras notika 30. janvārī. Vēlēšanu rezultāti liecina, ka portugāļu vēlētājiem ir īsti pa prātam Koštas kabineta sabalansēti taupīgā, bet izaugsmi veicinošā politika un, acīmredzot, arī rīcība pandēmijas krīzē. Sociālisti ieguva nepilnus 42% balsu, palielināja savu frakciju līdz 117 no 230 mandātiem un nu jau veidos vairākuma valdību. Pēc visa spriežot, viņi atņēmuši balsis saviem līdzšinējiem sabiedrotajiem, kuru frakcijas šajā parlamentā sarukušas pavisam mazas un nenozīmīgas. Ieguvēji šajās vēlēšanās ir arī libertāriskā partija „Liberālā Iniciatīva” un, jo sevišķi, radikāli nacionālistiski populistiskā partija „Chega”, kuras nosaukums latviskojams kā „Pietiek!”. Tomēr arī šīs frakcijas ir mazas un nenozīmīgas, salīdzinot ar portugāļu politikas smagsvariem – sociālistiem un sociāldemokrātiem. „Brīvības piegāde” premjerministram Trudo Autotransportam ir milzu nozīme Kanādas ikdienā. Liela daļa no valstī patērētajām precēm tiek importētas pāri robežai no Savienotajām Valstīm, un tiek lēsts, ka šai loģistikā ir nodarbināti apmēram 120 000 kravas automašīnu vadītāju. Līdz šim uz šiem tālbraucējiem netika attiecināta valstī pastāvošā prasība nevakcinētām personām pēc iebraukšanas no ārzemēm ievērot karantīnu un atgriezties darbā tikai pēc negatīva Covid-19 testa, taču nesen premjerministra Džastina Trudo Liberālās partijas valdība kārtību manīja, kas nevakcinētajiem tālbraucējiem faktiski nozīmē liegumu turpināt darbu. Kā jau varēja paredzēt, neapmierinātie organizējās protestam, kas šoreiz ieguva t.s. „Brīvības konvoja” veidolu. Kravas mašīnu un citu braucamrīku kolonas devās uz galvaspilsētu Otavu, solot varas iestādēm, kā izteicās paši organizētāji, „loģistikas murgu”. Viņu prasības jau drīz vien izvērtās no konkrēto autovadītājus skarošo ierobežojumu atcelšanas un vispār jebkāda ar pandēmiju saistīta regulējuma likvidēšanu. Pasaules sociālos tīklus sāka aplidot ziņas par 50 000 kravinieku, kuri virzoties uz galvaspilsētu, un pie reizes ar protestiem uzstādīšot arī Ginesa rekordu garākajai kravas auto kolonai pasaules vēsturē. Faktiskais efekts izrādījās krietni pieticīgāks, un, kā lēš, maksimālais kravas auto skaits, kas pagājušajās brīvdienās ieradās Otavā uz protestiem, varētu būt ap 230, privāto mašīnu skaits – nepilns tūkstotis. Protams, arī šāds braucamrīku apjoms galvaspilsētas centrā radīja zināmas problēmas, tomēr par satiksmes paralīzi netiek ziņots. Tāpat protesti, kas savu maksimumu sasniedza svētdien, kad iebraukušajiem pievienojās arī vietējie iedzīvotāji, noritēja visumā mierīgi. Tika fiksēti vien nelieli ekscesi kā necienīga izturēšanās pret kritušo kareivju memoriālu, uzdejojot uz nezināmā kareivja kapa, vai agresīva ēdiena pieprasīšana bezpajumtnieku patversmes zupas virtuvē. Premjerministra Trudo un viņa ģimenes pārcelšanās no rezidences galvaspilsētas centrā uz kādu publiski neatklātu vietu, pēc visa spriežot, bija pārspīlēts drošības solis. Pirmdien daļa konvoja dalībnieku sāka pamest Otavu, lai gan daži, cik var noprast, joprojām tur uzturas. Nopietnākās loģistikas problēmas protestu dalībniekiem izdevies radīt uz vienas no maģistrālēm, kas savieno Kanādas Albertas provinci ar Savienoto Valstu Montanas štatu. Bloķējot ar kravas mašīnām robežpunktu, izveidojies vairākus kilometrus garš sastrēgums, kas pamatīgi pabojājis dzīvi tajā nejauši iekļuvušajiem robežas šķērsotājiem un pierobežas ciemata Koutsas iedzīvotājiem. Premjerministrs Trudo par „Brīvības konvoja” dalībniekiem izteicies visai asi, paziņojot, ka viņiem neesot cerību iebiedēt valdību. Savukārt kravas auto vadītāju profesionālā organizācija – Kanādas Kravas pārvadājumu apvienība – norobežojusies no protestu organizētājiem, paziņojot, ka vismaz 85% no tālbraucējiem šoferiem esot vakcinēti. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Izskatās, ka Eiropas līmenī šobrīd vissāpīgākais daudziem ir kļuvis jautājums par viņa tiesībām. Virkne valstu tagad piedzīvo ļoti plašas protesta akcijas, kurās vakcinācijas pretinieki pauž neapmierinātību ar ieviestajiem ierobežojumiem un nepieciešamību vakcinēties. Pandēmija nesusi tādus negaidītus izaicinājumus, un  viens no tiem ir jautājums par indivīda un sabiedrības interesēm. Vairāk nekā citreiz kopš pandēmijas sākuma tika uzsvērts, ka Rietumi cīņā ar slimību nevar atļauties tādas metodes, kādas atļaujas austrumu zemēs. Bija diskusijas par mobilajiem telefoniem, cilvēku izsekošanu, durvju aizmetināšana, ļaužu ieslodzīšanu, kā tas notika Ķīnā. Eiropā nekas no tā nav bijis, tomēr vakcinācija, šķiet, ir kļuvusi par tādu kā robežšķirtni. Arvien vairāk valstu gan apsver, gan ievieš prasību obligāti vakcinēties, nevakcinētajiem uzliekot milzīgus naudas sodus, vai arī padarot dzīvi tik grūtu, ka nekas cits neatliek, kā saņemt savu poti. Šajā ziņā tāda segregācija Eiropā kļūst par normu, bet kur ir tā robeža starp indivīda tiesībām un sabiedrības kopējo labumu. Cik tālu ikviens var lemt par savu dzīvi pats un kur šī robeža tiek pārkāpta, Krustpunktā diskutē Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ījabs, Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs, Latvijas brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece Gita Oškāja un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētā profesore, Eiropas Padomes Sociālo tiesību komitejas locekle Kristīne Dupate.  

Izskatās, ka Eiropas līmenī šobrīd vissāpīgākais daudziem ir kļuvis jautājums par viņa tiesībām. Virkne valstu tagad piedzīvo ļoti plašas protesta akcijas, kurās vakcinācijas pretinieki pauž neapmierinātību ar ieviestajiem ierobežojumiem un nepieciešamību vakcinēties. Pandēmija nesusi tādus negaidītus izaicinājumus, un  viens no tiem ir jautājums par indivīda un sabiedrības interesēm. Vairāk nekā citreiz kopš pandēmijas sākuma tika uzsvērts, ka Rietumi cīņā ar slimību nevar atļauties tādas metodes, kādas atļaujas austrumu zemēs. Bija diskusijas par mobilajiem telefoniem, cilvēku izsekošanu, durvju aizmetināšana, ļaužu ieslodzīšanu, kā tas notika Ķīnā. Eiropā nekas no tā nav bijis, tomēr vakcinācija, šķiet, ir kļuvusi par tādu kā robežšķirtni. Arvien vairāk valstu gan apsver, gan ievieš prasību obligāti vakcinēties, nevakcinētajiem uzliekot milzīgus naudas sodus, vai arī padarot dzīvi tik grūtu, ka nekas cits neatliek, kā saņemt savu poti. Šajā ziņā tāda segregācija Eiropā kļūst par normu, bet kur ir tā robeža starp indivīda tiesībām un sabiedrības kopējo labumu. Cik tālu ikviens var lemt par savu dzīvi pats un kur šī robeža tiek pārkāpta, Krustpunktā diskutē Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ījabs, Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs, Latvijas brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece Gita Oškāja un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētā profesore, Eiropas Padomes Sociālo tiesību komitejas locekle Kristīne Dupate.  

Mūsdienu cilvēkam ceļošana var šķist ātra un vienkārša, daļai sabiedrības pārvietošanas no vienas valsts uz otru ir ierasta ikdiena. Varbūt šķiet, ka ar privilēģiju brīvi ceļot esam lutināti tikai nesenā pagātnē. Vēsture stāsta ko citu: cilvēki aktīvi šķērsoja valstu un pat kontinentu robežas arī laikā, kad transporta līdzekļi bija lēni, šoseju vietā bija grūti izbraucami zemes ceļi un ceļojums varēja ieilgt vairākus gadus. Kā cilvēki ceļoja senatnē, vai ceļmalu krogus varam dēvēt par sava laika viesnīcām un cik droši bija doties cauri Eiropai karietē, atklāj Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece vēsturniece Marīte Jakovļeva. "Patiesībā tas, ka cilvēki senatnē neceļoja, ir zināms aizspriedums, jo migrācija un cilvēku pārvietošanās notika jau no seniem laikiem. Jau antīkajā pasaulē bija diezgan liela interese ne tikai ar ceļošanu lietderīgos nolūkos, bet vienkārši, lai izzinātu pasauli un apskatītu kādus noteiktus pieminekļus. Faktiski tūrismā pirmsākumi meklējami jau antīkajā pasaulē," atklāj Mārīte Jakovļeva. "Ja runājam par nedaudz tuvākiem gadsimtiem, par 16. - 18. gadsimtu, ko pazīstam kā agros jaunos laikus, tad var teikt, ka, protams, bija cilvēki, kas tālāk par savu ciemu vai savu pagastu nekad nav bijuši. Tajā pašā laikā cilvēku kustība bija daudz lielāka nekā mums liekas, jo cilvēki pārvietojās gan darba meklējumos, gan uz tirgiem veda savu produkciju," turpina pētniece. "Kopš 16. gadsimta bija arī obligāts pienākums amatnieku zeļļiem ne tikai strādāt un apgūt amatu savā dzimtajā pilsētā, bet arī tika noteikti četri obligātie vanderēšanas jeb ceļojumu gadi pa dažādām citām valstīm, pilsētām un mācības pie meistariem. Prakses apgūšana ne tikai vienā vietā, bet faktiski jaunu tehnoloģiju un jaunu zināšanu apguve." Mārīte Jakovļeva arī norāda, ka 16. gadsimtā līdz ar renesanses uzplaukumu izplatījās arī paražā, sevišķi augstākajās aprindās, muižnieku dēliem un arī valdnieku dēliem, doties pasaules izzināšanas ceļojumos beidzot kādu studiju posmu apmēram vecumā no 17 līdz 22 gadiem. Tāds  izzināšanas ceļojums, ko sauca par "lielo ceļojumu" jeb "kavalieru tūri". ""Kavalieru tūre" bija viens no augstāko aprindu izglītības obligātajiem pasākumiem, tas bija tiešām vērsts uz to, lai izzinātu svešas zemes, vingrinātos svešvalodās, faktiski tieši tāpat, kā tas notiek arī mūsdienās," norāda Mārīte Jakovļeva. Taču tūrisms, kā to saprotam mūsdienās, nebija pārāk izplatīts, bet pasaules izzināšana, izglītošanās piederēja pie sevis cienoša augstāko aprindu cilvēka izglītības sistēmas, ja tu vēlējies, lai tiktu uzskatīts, ka esi izglītots un attiecīgi savām aprindām labi situēts cilvēks. Tā izplatījās "kavalieru tūres". Senākos laikos ceļošana bija vairāk pieejama augstākajiem slāņiem, kā arī tirgotājiem, kas vajadzības spiesti devās ceļā, tāpat kā zemnieki devās uz tirgiem vai tika sūtīti muižnieku uzdevumā šķūtis pildīt.  "Jau 18. gadsimtā, izplatoties apgaismībai, kad arī arvien vairāk universitātē studēja ne tikai augstāko aprindu, bet arī pilsētnieku, mācītāju un dažādu vidējo slāņu pārstāvji, arī viens otrs zemnieks varbūt, šī ceļošana pirms vai pēc studijām izplatījās arī pilsētnieku vidū," atzīst Mārīte Balode. Protams, no praktiskā aspekta ceļošana šajā laikā bija pārbaudījums, jo nebija nedz dzelzceļu, nedz šoseju, cilvēki pārvietojās kājā, ar zirgiem, ar laivām, ar ratiem. "Patiesībā visērtākais ceļošanas veids 16.- 18. gadsimtā bija pārvietošanās pa ūdeņiem, tātad ar kuģiem vai laivām. Pa sauszemi visērtāk bija pārvietoties ziemā, kad aizsala ūdens ceļi un arī purvainās vietas, un tad pārvietojas ar kamanām gan upju gultnēm, gan vienkārši pa iebrauktām vietām. Gan vasarās, gan ziemās ļoti bieži zemes ceļi kļuva neizbraucami dažādu dabas kataklizmu dēļ. Ceļojums nebija viegla padarīšana," iepazīstina Mārīte Jakovļeva. Laupītājus visvairāk varēja sastapt uz sauszemes ceļiem. Pārvietošanās pa ūdeni bija atkarīga ne tikai no kuģa drošības vai pirātiem, bet no vējiem, no dabas apstākļiem. Ja ir labvēlīgi laika apstākļi, kuģis bija tas veids, ar kuru varēja sasniegt mērķi ātrāk. 1708. gada ceļojuma pasē minēts, ka kuģis izbraucis no Štrālzundes (Vācija), un jau pēc divām dienām ir atzīme, ka tas ir ieradies Daugavgrīvā. Apmēram 900 kilometru ir pārvarēti divās dienās. Viduslaiku kartes Ja mūsdienu cilvēkam iedotu viduslaiku karti, viņš ne tikai neatrastu ceļu, bet apjuktu neskaitāmos simbolos, kurus lieliski pārzināja viduslaiku ceļinieki. Kāda bija baznīcas loma sauszemes kartēs un kā ceļu atrada jūrnieki vairāk nekā pirms 500 gadiem, skaidro  vēstures zinātņu doktors, Austrumu pētnieks, Ekonomikas un kultūras augstskolas docents Imants Ļaviņš. Zināms, ka viduslaikos sācies straujš pilsētu uzplaukums. Līdz ar to varētu šķist, ka viduslaikos attīstījušās arī pilsētu kartes ar ielu nosaukumiem un plānojumu. Taču sarunas iesākumā Imants Ļaviņš šo priekšstatu uzreiz kliedē. Par pirmajām kartēm kā par ceļa rādītājiem pārvietošanās nolūkos var minēt tā saucamās portelānu jeb jūras navigācijas kartes, bet atšķirīga aina vērojama sauszemes kartēs, un par to stāsta Imants Ļaviņš.  Kartogrāfijas attīstībā līdz jaunajiem laikiem jeb zinātniski konstruētām kartēm noiets garš ceļš, un bez pamatojuma arī ieviesies uzskats, ka tā dēvētajos tumšajos viduslaikos cilvēki bijuši mazizglītoti, bez zināšanām, ka pētniekiem pieejamā informācija par Zemi bijusi kā par plakanu disku ar Jeruzalemi centrā un ka valdījusi Bībeles stāstu dominance. Imants Ļaviņš norāda, ka šo uzskatu jāmēģina mainīt, un līdz ar to jāsaprot, kādiem mērķiem pirmās kartes tika radītas. Ļaviņa pieminētās Ebstorfas un Herefordas kartes izmēros ir aptuveni 3,5 x 3,5 metri, par karšu materiālu izmantota āda, viena karte nāk no Vācijas, otra - no Anglijas. Un tagad acu priekšā varam iztēloties Ebstorfas karti - pasaules ainu patiesībā caurvij Jēzus Kristus ķermenis. Kristus galva ir kartes augšpusē, un tā apzīmē Austrumus. Tur atrodama arī Ēdene. Kartes apakšā, kur attēlotas Kristus kājas, ir Rietumi. Kartes pašā centrā ir Jeruzaleme, un, atsaucoties vēsturnieka sarunas sākumā minētajam, Jeruzalemes gadījumā patiešām ir vērojami mēģinājumi jau attēlot kartogrāfiski Jeruzalemi kā pilsētu - ir gan mūris, gan sargtorņi. Vai kartē redzama arī Rīga? Jā, to var meklēt pie Kristus labās rokas.  

Nedēļas karstākās naglas kopā ar Valdi Valteru, Miku Gaigalieti, Danielu Suha, Ulvi Broži, Sandi Valteru, Edgaru Gauraču, Kasparu Gorkšu un Edgaru Bērziņu. Tēmas: - Vašingtonas ''Wizards'' 8 uzvaras pēc kārtas; - NBA Austrumi un Rietumi; - Bļugers, Balcers, Merzļikins un LV izlase; - Latvijas futbola virslīga; - Čempionu līga un Superlīga

Spriedze Ukrainā palielinās, tiek ziņots par Krievijas karaspēka koncentrēšanos pie Ukrainas robežas. Par to un citiem jautājumiem Krustpunktā izvaicājam aizsardzības ministru Arti Pabriku. Kopā ar raidījuma vadītājus ministram jautājumus uzdod portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs un žurnāla "Dienas Bizness" galvenais redaktors Romāns Meļņiks. "Situācija Ukrainā – tas ir ļoti nopietni," atzīst Artis Pabriks. Viņš  informē, ka tieši dienā, kad norit intervija ir paredzēta arī NATO sēde aizsardzības un ārlietu ministristiem. Oficiālajā darba kārtībā gan nav iekļauts jautājums par situāciju Ukrainā, be Pabriks vērtē, ka tas tiks apsriests. "Tā karaspēka koncentrācija, kas Krimā un ap Krimu, gan Donbasa reģionā un Krievijas pusē pie Donbasa, ir salīdzināmas ar nopietnas ofensīvas sākumu. Tas spēks jau pietiek kaut kam. Lai arī Ukraina vairs nav tā, kas 2014. gadā, bet spēka koncentrācija ir liela," analizē Pabriks. "Mēs zinām arī no vakardienas (13.aprīlis) paziņojuma no Vašingtonas, ka prezidents Baidens ir gatavs runāt gan ar prezidentu Putinu, gan ar Ķīnas vadību. Mēs zinām arī to, ka šī Krievijas karaspēka koncentrācija paralēli sakrīt un ir norunāta ar Ķīnas aktivitātēm Klusā okeāna piekrastē," skaidro Pabriks. Ministrs arī vērtē, ka tuvākajā laikā nav gaidāmas militārās aktivitātes plašā mērogā. "Es negribētu izslēgt tādu spekulāciju, ka Putins vēlas ar šo ne tikai pārbaudīt Vašingtonas jauno prezidentu un Rietumu vienotību, arī runājot par Amerikas un Eiropas sadarbību, bet arī mēģināt no viņiem kaut ko papildus izspiest ar kara draudiem," uzskata Pabriks. "Negribētu redzēt nākošo Čemberlenu Rietumu pusē, jo zinām, ka sarunas Minskas formātā ir bezjēdzīgas un nesekmīgas lielā mērā un tas piedāvājums, ko Rietumi grib Ukrainai piedāvāt un arī Krievija grib piedāvāt, ir Donbasa tā saucamo sacelšanas dalībnieku iefiltrēšana Kijevas parlamentā. Tas nav Ukrainas interesēs."  

Spriedze Ukrainā palielinās, tiek ziņots par Krievijas karaspēka koncentrēšanos pie Ukrainas robežas. Par to un citiem jautājumiem Krustpunktā izvaicājam aizsardzības ministru Arti Pabriku. Kopā ar raidījuma vadītājus ministram jautājumus uzdod portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs un žurnāla "Dienas Bizness" galvenais redaktors Romāns Meļņiks. "Situācija Ukrainā – tas ir ļoti nopietni," atzīst Artis Pabriks. Viņš  informē, ka tieši dienā, kad norit intervija ir paredzēta arī NATO sēde aizsardzības un ārlietu ministristiem. Oficiālajā darba kārtībā gan nav iekļauts jautājums par situāciju Ukrainā, be Pabriks vērtē, ka tas tiks apsriests. "Tā karaspēka koncentrācija, kas Krimā un ap Krimu, gan Donbasa reģionā un Krievijas pusē pie Donbasa, ir salīdzināmas ar nopietnas ofensīvas sākumu. Tas spēks jau pietiek kaut kam. Lai arī Ukraina vairs nav tā, kas 2014. gadā, bet spēka koncentrācija ir liela," analizē Pabriks. "Mēs zinām arī no vakardienas (13.aprīlis) paziņojuma no Vašingtonas, ka prezidents Baidens ir gatavs runāt gan ar prezidentu Putinu, gan ar Ķīnas vadību. Mēs zinām arī to, ka šī Krievijas karaspēka koncentrācija paralēli sakrīt un ir norunāta ar Ķīnas aktivitātēm Klusā okeāna piekrastē," skaidro Pabriks. Ministrs arī vērtē, ka tuvākajā laikā nav gaidāmas militārās aktivitātes plašā mērogā. "Es negribētu izslēgt tādu spekulāciju, ka Putins vēlas ar šo ne tikai pārbaudīt Vašingtonas jauno prezidentu un Rietumu vienotību, arī runājot par Amerikas un Eiropas sadarbību, bet arī mēģināt no viņiem kaut ko papildus izspiest ar kara draudiem," uzskata Pabriks. "Negribētu redzēt nākošo Čemberlenu Rietumu pusē, jo zinām, ka sarunas Minskas formātā ir bezjēdzīgas un nesekmīgas lielā mērā un tas piedāvājums, ko Rietumi grib Ukrainai piedāvāt un arī Krievija grib piedāvāt, ir Donbasa tā saucamo sacelšanas dalībnieku iefiltrēšana Kijevas parlamentā. Tas nav Ukrainas interesēs."  

Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēkšņi kļūst par “vēsturnieku” un stāsta, kas 1940. gadā notika Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Par ko liecina viņa paziņojumi un kāpēc tie parādās līdz šim mazzināmā amerikāņu žurnālā “National Intereset”, kura izdevējs, kā izrādās, savulaik ne reizi vien viesojies Latvijā? Krievija izmanto “Black Lives Matter” kustību propagandas mērķiem. “Rietumi nēģeru priekšā stāv uz ceļiem. Latvijas krievu priekšā neviens latvietis uz ceļiem nav nometies,” pārmet viens no interneta TV raidījuma vadītājiem. Par Krievijas dezinformācijas paņēmieniem sarunājas žurnālists Māris Antonevičs un Saeimas deputāts, vēsturnieks un filmas “Padomju stāsts” autors Edvīns Šnore. Izmantota mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

16. janvārī LTV1 ēterā atgriezīsies dokumentāls ceļojumu seriāls “Literatūre – ceļojums ar rakstnieku”. Jaunajā sezonā, katru ceturtdienu līdz 5. martam, pie skatītājiem nonāks astoņi “Literatūres” ceļojumi, ko turpinās vadīt ekrāna pāris Marta Selecka un Gustavs Terzens. Par Vides filmu studijas pieredzi, strādājot TV platformā, veidojot kultūrvēsturiskus ciklus, un par jauno sezonu dokumentālo ceļojumu seriālā "Literatūre – ceļojums ar rakstnieku", Kultūras Rondo studijā tiekamies ar Martu Selecku, Uģi Olti un Gustavu Terzenu. Arī šosezon katrā no astoņām “Literatūre” sērijām Marta dosies ceļojumā kopā ar vienu latviešu mūsdienu rakstnieku, bet Gustavs – ar grāmatām. Katrs no astoņiem rakstniekiem ir izvēlejies sev tuvāko aizgājušo laiku latviešu autoru un dodas ceļojumā uz vietām, kur tie dzīvojuši vai par kurām rakstījuši. Savukārt Martas paralēlais ceļabiedrs Gustavs Terzens ceļo atsevišķi un meklē, kam palasīt priekšā. Divās sērijās literatūristi dosies ļoti tālos ceļojumos rietumu virzienā – turpat, kur pēc otrā pasaules kara trimdā devās rakstnieks Anšlavs Eglītis un dzejnieks Gunars Saliņš. Pirmo ASV rietumkrastā sagaidīja un kādu brīdi pat izmitināja dramaturga un gleznotāja Raimonda Staprāna ģimene. Tādēļ Staprāns būs Martas Seleckas pavadonis uz vietām, kas glabā atmiņas par trimdas latviešu pirmajām (un kaislīgajām) gaitām svešajā zemē. Arī Gunara Saliņa pasaulē – savulaik radoši dzirksteļojošajā Ņujorkas “Elles ķēķī” skatītājus ievedīs cilvēks, kurš Saliņu pazina uz “Tu” – dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Ja ir Rietumi – jābūt arī austrumiem, tādēļ Anna Rancāne dosies uz Martas dzimtas dzimto ciemu Latgalē, jo tur izcēlies arī Ontōns Rupaiņs – Latgales vēsturisko romānu smagsvarnieks. Tuvākā ceļojumā vedīs pārdaugavnieks Māris Bērziņš, kuru dzīve piespieda iepazīties ar pretrunās slīkstošo “Zvejnieka dēla” autoru Vili Lāci. Inga Ābele vedīs pa rožu krūmam uz katru no Aspazijas mājām, bet Ieva Melgalve brūvēs filmējamus notikumus pēc Marģera Zariņa receptēm. Vienā sērijā satiksies divi latviešu svētumi – Ernests Birznieks-Upītis un viņa kaimiņiene (tiesa, ar laika nobīdi) Māra Zālīte. Bet “Literatūres” komandas sen kārota ceļojuma vadību uzņemsies Pauls Bankovskis. Viņš lūkot ies, kur mīt Kārļa Skalbes Ziemeļmeita.

Eiroparlamenta vēlēšanas Vairs tikai mēnesis mūs šķir no 25. maija, kad Eiropas Savienības balsstiesīgie pilsoņi tiek gaidīti pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu pēc skaita devīto Eiropas Parlamentu. Pie tam joprojām nav gluži skaidrs, vai vēlēšanas notiks 27 vai 28 dalībvalstīs, un vai, attiecīgi, potenciālo vēlētāju būs aptuveni 512 miljoni vai par kādiem 45 miljoniem mazāk. Šādu bezprecedenta intrigu šā gada Eiroparlamenta vēlēšanām ir sagādājis iestrēgušais Breksita process, ciktāl joprojām pastāv teorētiska iespēja, ka atlikušā mēneša laikā Lielbritānija akceptēs pagājušā gada novembrī panākto izstāšanās līgumu un pametīs savienību. Tomēr pēc pēdējās izstāšanās termiņa atlikšanas daudzkārt ticamāka ir iespēja, ka maija trešajā dekādē Apvienotā Karaliste joprojām būs Eiropas Savienības dalībvalsts, piedalīsies vēlēšanās, un līdz ar to nenotiks arī plānotā Eiroparlamenta deputātu skaita samazināšana un mandātu pārdale starp dalībvalstīm. Kā britu vēlētāji varētu uzvesties šajās vēlēšanās, kuras daži jau nodēvējuši par „maigo referendumu par palikšanu savienībā”? Ir skaidrs, ka nekas labs negaida britu konservatīvos, kuri likuši vilties striktā breksita piekritējiem. Šo toriju elektorāta daļu ir izredzes pārņemt Naidžela Farāža šā gada janvārī nodibinātajai Breksita partijai. Salīdzinoši lielākas cerības uz panākumiem liek Leiboristu partija, kuras līderi atbalsta maigāku breksita versiju. Tiek pat lēsts, ka leiboristu panākumi varētu mainīt spēku samēru Eiroparlamentā starp divām spēcīgākajām frakcijām – labēji centrisko Eiropas Tautas partiju grupu un kreisi centrisko Sociālistu un demokrātu progresīvo aliansi. Lielbritānijas vēlēšanu perspektīvas iekļaujas dziļākā un jau vairākus gadus aktuālā intrigā: kā mainīsies spēku samēri starp populistiskajām, t.sk. eiroskeptiskajām un proeiropeiskajām partijām. 8. sasaukuma Eiroparlamentā populistu īpatsvars tika lēsts uz apmēram 150 deputātiem jeb 20%. Ir diezgan skaidrs, ka nākamajā sasaukumā šādas ievirzes parlamenta locekļu būs vairāk, ciktāl tādām partijām kā „Alternatīva Vācijai”, Itālijas „Pieczvaigžņu kustība” un „Ziemeļu līga”, Austrijas Brīvības partija starplaikā izdevies nozīmīgi palielināt savu ietekmi nacionālā līmenī. Nav izslēgts, ka šajā nometnē varētu pāriet arī tādi līdz šim mērenākiem blokiem piederīgi spēki kā Ungārijā valdošā "Fidezs" un Polijā valdošā „Likums un taisnīgums”. Izskan pat viedokļi, ka eiroskeptiķu un populistu bloks varētu kļūt par lielāko Eiroparlamentā un radikāli mainīt savienības politiskos pamatus. Atsevišķu šīs ievirzes partiju arsenālā ir tādas radikālas idejas kā Eiropas Komisijas likvidācija, atteikšanās no vienotās valūtas eiro, ekonomiski vājāko dalībvalstu izslēgšana no savienības u.c. Tomēr starp šīm partijām ir arī gana daudz idejisku un taktisku pretišķību, tāpēc tiek apšaubīta to spēja izveidot vienotu Eiroparlamenta bloku. Lieldienu terorakti Šrilankā Šrilanka, kas savu neatkarību no Britu impērijas ieguva 1948. gadā, nesenā pagātnē ir piedzīvojusi asiņainus iekšējus konfliktus. Smagākais no tiem bija 26 gadus ilgušais pilsoņu karš, kurā salas ziemeļu un austrumu provincēs dominējošās tamilu minoritātes militārā kustība „Tamililamas atbrīvošanas tīģeri” cīnījās par suverēnas tamilu valsts izveidi. 2009. gadā karš noslēdzās ar valdības spēku uzvaru. Islāma terorisms līdz šim Šrilanku bija skāris samērā nenozīmīgi, tāpēc Lieldienu svētdienā notikušās sešas eksplozijas, kurās nepārprotami bija saskatāmi radikālā islāma motīvi, šokēja kā vietējo, tā starptautisko sabiedrību. Terora akti bija vērsti pret katoļu dievnamu un trīs viesnīcām galvaspilsētā Kolombo, kā arī vēl diviem katoļu dievnamiem citās pilsētās. Sprādzienos dzīvību zaudējuši vairāk nekā 350 cilvēku, vairāk nekā 500 guvuši ievainojumus. Atbildību par uzbrukumiem uzņēmusies vietējā džihādistu grupa „Nacionālā monoteisma organizācija”, un savu līdzdalību apliecinājis arī starptautiskais terorisma tīkls "Daīš" jeb "Islāma valsts". Teroraktu vēriens un organizācijas līmenis liek domāt, ka šī shēma – vietējā marginālā grupa kā izpildītājs un "Daīš" kā iedvesmotājs un organizētājs – ir visai ticama. Kā izsakās mediju resursa Bloomberg analītiķis Džeimss Stavridis, Lieldienu uzbrukums Šrilankā iezīmē jaunu – trešās paaudzes terorisma ēru. Otrās paaudzes reģionālās teroristu organizācijas – tādas kā Al-Qaeda un Boko Haram – ir nomainījis trešās paaudzes fenomens: „Islāma valsts" – globāli izplatīta, ļoti asinskāra, finansiāli jaudīga, augsti inovatīva organizācija. Kamēr Rietumi spējuši nomākt tās teritoriālo ekspansiju, efektīvi izspiežot to no ģeogrāfiskā kalifāta Irākā un Sīrijā, tā ir mutējusi par globālajā tīmeklī bāzētu organizāciju, kas turpina veikt komplicētus uzbrukumus un iedibināt šūniņas visā pasaulē.” Jaunais Ukrainas prezidents Zeļenskis Tas, ko vēl gluži nesen ļoti daudzi uzskatīja par neiespējamu, ir noticis – pērnajā svētdienā notikušajā Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā spīdošu uzvaru svinēja Volodimirs Zeļenskis, 41 gadu vecs aktieris, scenārists un producents, kurš līdz pat pagājušā gada beigām politikā darbojies visai margināli. Viņa pārstāvētā partija „Tautas kalps” (sākotnēji dēvēta par „Izšķirīgo pārmaiņu partiju”) Ukrainas politisko spēku reitingos parādījās 2017. gada sākumā, šī gada februārī kļūstot par populārāko ar 25%. Partijas tagadējais nosaukums patapināts no Zeļenska iecerētā un producētā komiskā teleseriāla, kurā viņš spēlējis arī galveno lomu – vēstures skolotāju Goloborodjko, kurš „kā uz burvja mājienu” kļūst par valsts prezidentu. Tagad šī populisma pasaciņa īstenojusies dzīvē. Pie tam kā jaunizceptā prezidenta, tā viņa partijas politiskā programma joprojām ir izplūdusi un vāji komunicēta. Zeļenska līdzšinējā darbība un izteikumi vedina domāt, ka Ukrainas ārpolitikai kardinālajā Krievijas agresijas un Krimas aneksijas jautājumā viņš neplāno radikālu kursa maiņu, respektīvi – piekāpšanos apmaiņā pret mieru. Katrā ziņā Krievija pēdējās nedēļās spērusi vairākus soļus mazākās kaimiņvalsts ietekmēšanai: aizliegts naftas produktu eksports uz Ukrainu, ar 1. jūniju tiks aizliegts arī ogļu eksports, būtiski paplašināti ierobežojumi Ukrainas ražojumu importam Krievijā, atvieglota separātisko Doņeckas un Luhanskas pašpasludināto „republiku” iedzīvotāju pāriešana Krievijas pilsonībā.

Jau rīt tiek dots starts NBA “play-off” dueļiem. Eksperti Valdis Valters un Arvīds Rasa šoreiz apsprieda sekojošus tematus: – Pārsteigumi; – “Bucks” vairāk uzvaru nekā GSW; – “Lakers” un LBJ fiasko – Vai “Warriors” ir apturami? – Rietumi dominē pār Austrumiem; – Vai KP būs nākamais Dirks? – Kurš būs MVP? – Rezumējums par trim latviešiem: Kas viņus gaida tālāk? – “Play-off” prognozes un “bracket” aizpildīšana.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā diskusija par to, vai Grieķijas parādu krīze tiešām beigusies? Kamēr Eiropa mokās ar bēgļu krīzes sekām, Grieķijas tauta dodas pie vēlēšanu urnām, lai dotu mandātu politiskajiem spēkiem turpināt kreditoru definētās reformas. Studijā Latvijas Radio un TV žurnālists Jānis Krops. Rubrika „Viedokļi”. Vai Krievijas pastiprinātā militārā klātbūtne Sīrijā izrādīsies iespēja sadarboties, lai rastu risinājumu, vai drīzāk konflikta destabilizējošs un paildzinošs faktors. Rietumvalstis uzskata, ka Krievija gatavojas nozīmīgai militārai aktivitātei Sīrijā. Krievijai Sīrijā arī iepriekš bija militārā bāze un jūras spēku osta, taču pašlaik Krievija veicot sagatavošanās darbus, kas varot novest pie kara – uzskata Vašingtona. Eksperti atzīst – tas ir stratēģisks Krievijas solis atgūt savu varenību, jo Rietumi saprot, ka  tiem nav teju nekādu cerību sakaut Sīrijas prezidenta Bašara al Asada režīmu, kā arī tikt galā ar pieaugošo teroristiskā grupējuma Islāma Valsts lomu Sīrijā saviem spēkiem. Un Krievijas prezidents Vladimirs Putins to labi zina. Rietumi ir izolējuši Krieviju Ukrainas notikumu dēļ, tādēļ tagad tā sevi pozicionē kā ilgi gaidīto glābēju - neapstrīdamu Rietumu partneri, centienos sakaut islāma ekstrēmistus.

Raidījumā runājam par to, kā mūsdienās bruņotajos konfliktos  karojošās puses savu mērķu sasniegšanai izmanto medijus un žurnālistus pret viņu pašu gribu. Objektīva informācijas sniegšana kļuvusi dzīvībai bīstama. Viesis studijā: LTV žurnāliste Judīte Čunka. Atskatā par aizgājušo nedēļu informēsim par Ukrainas separātistu vēlēšanām un diskusijām ap tām, arī par Krievijai noteikto sankciju mīkstināšanas termiņiem. Mediju brīvība „ar nocirstu galvu”: Ukraina, Sīrija Ēģipte Žurnālists var būt itin bīstama profesija. Organizācija "Žurnālisti bez robežām" ziņo, ka šogad pasaulē bojā gājuši 56 žurnālisti, kuru nāve bijusi saistīta ar viņa darba pienākumiem. Savukārt cietumā esošais Pēteris Greste ir viens no 177 žurnālistiem, kuri tur nonākuši sava darba rezultātā. Vēstures dati liecina, ka Pirmajā pasaules karā bojā gāja tikai divi reportieri, bet pēdējos 20 gados gandrīz katru nedēļu kāds žurnālists zaudē dzīvību. Judīte Čunka atzīst, ka šobrīd visbīstamākā vieta, kur arī strādā Latvijas žurnālisti, ir tieši Ukraina, jo frontes līnija ir visai draudīga žurnālistiem. Otra vieta, protams, ir Sīrija, kur arī strādā Latvijas televīzijas žurnālisti. Bet piecu dienu karu Gruzijā 2008. gadā augustā viņa min, ka vienas no Latvijas mediju un Latvijas žurnālistu pirmajām ugunskristībām, kur bija tieša saskare ar karadarbību kā tādu. Žurnālistu darbs  „karstajos punktos” pasaulē ir dzīvībai bīstams. Vēl vasaras sākumā kopīgā ziņojumā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) mediju brīvības jautājumu pārstāve Duņa Mijatoviča brīdināja, ka „strauji pasliktinās” situācija mediju darbam Ukrainā.  „Es esmu satraukta par straujo apstākļu un gaisotnes pasliktināšanos mediju darbam. Mediju manipulācijas un informācijas karš, ko mēs pieredzam, ir jāaptur. Nespēja to izdarīt uzkurinās konfliktu un veicinās krīzes eskalāciju. [..] Notiekošie uzbrukumi žurnālistiem nav īpaši tālu no smagiem pamata cilvēktiesību pārkāpumiem,” bilst Duņa Mijatoviča. Mijatoviča paziņoja, ka EDSO kopš pērnā gada novembra dokumentējusi vairāk nekā 300 vardarbības gadījumu pret mediju pārstāvjiem. Tikmēr starptautiskās sabiedrības sašutumu vairo islāmistu brutālās metodes. Vēl vairāk pēc tam, kad augustā un septembrī tīmeklī parādījās video ar galvas nociršanu diviem ASV žurnālistiem, kā arī britu palīdzības misijas līdzstrādniekam. Atsevišķs stāsts būtu veltāms katram no ķīlniekiem. Arī Džonam Kentlijam, ļoti pieredzējušam britu žurnālistam,  kurš strādājis vairākās, par bīstamākajām dēvētās vietās pasaulē – Irākā, Afganistānā, Lībijā un Somālijā. Kentlijs ir veidojis fotoreportāžas „The Sunday Times” un „The Sunday Telegraph”, arī ziņu aģentūra AFP ir lietojusi viņa radītās fotogrāfijas. Bet 2012. gada novembrī Sīrijas un Irākas džihādistu grupējums „Islāma valsts” viņu nolaupīja. Kopš tā brīža viņš ir bijis redzams runājam vairākos „Islāma valsts” izplatītajos videomateriālos. Septembrī publiskotajā video Kentlijs oranžā tērpā (tā džihādisti iezīmē savus ķīlniekus) solīja drīzumā par „Islāma valsti” vēstīt „patiesību”. Nolaupītais žurnālists uzsvēra, ka Lielbritānijas valdība viņu pametusi un arī norādīja, ka „Islāma valsts” straujā izplešanās pārsteigusi snaužam Rietumu valdības. „Rietumi par zemu novērtējuši pretinieka spēku un cīņas sparu. [..] Es zinu, ko jūs domājat. Jūs domājat: viņš tikai dara to kā ieslodzītais. Viņš dabūjis ieroci pie savas galvas, un viņš ir spiests to darīt, ja? Nu, tā ir taisnība. Esmu ieslodzītais, to es nevaru noliegt, bet redzot, ka mana valdība mani ir pametusi un mans liktenis tagad ir „Islāma valsts” rokās, man nav ko zaudēt. Varbūt es dzīvošu, varbūt es miršu, bet es gribu izmantot šo iespēju, lai darītu zināmus faktus – faktus, par kuru patiesumu jūs varat pārliecināties. Es parādīšu jums patiesību par to, kas notika, kad „Islāma valsts” sagūstīja daudzus Eiropas pilsoņus un vēlāk atbrīvoja un kā amerikāņu un britu valdības domāja, ka tās var rīkoties atšķirīgi no Eiropas valstīm.[..] Tās [Eiropas valstis] risināja sarunas ar „Islāma valsti” un panāca, ka viņu cilvēki atgriežas mājās, kamēr briti un amerikāņi tika pamesti,” video sižetā pauž Kentlijs. Video nav redzami „Islāma valsts” kaujinieki un atšķirībā no citiem – pie ķīlnieka galvas netiek turēts ierocis,  un tas nebeidzas ar draudiem. Pagājušajā nedēļā tika publiskoti jauni video ar Džonu Kentliju ziņotāja jeb šķietamas „„Islāma valsts” Rietumu balss” lomā.  Raidsabiedrība BBC video komentējot norādīja, ka Kentlijs, kritizējot Lielbritānijas un ASV nostāju par ķīlnieku sarunām,  lasa, acīmredzot, citu cilvēku sagatavotas ziņas. Lielbritānijas Ārlietu ministrijas pārstāvis sacīja, ka ministrija ir informēta par video un to saturs tiek analizēts. BBC diplomātiskā korespondente Bridžeta Kendala, iztirzājot  jaunāko video, vērtēja, ka  tas ir „ļoti atšķirīgs” no iepriekšējiem un norādīja, ka Džons Kentlijs ziņo „gandrīz tā, it kā viņš būtu tā saukto islāma valsts ekstrēmistu kara reportieris”. Jaunākā video galvenais propagandas vēstījums, šķiet, ir, ka cīņa par Sīrijas pierobežas pilsētu Kobani ir gandrīz beigusies,” skaidroja korespondente.  Turpinot par žurnālistu apdraudētību karstajos pasaules punktos arī mūsu raidījumā informējot  esam pievērsuši uzmanību Ēģiptē ieslodzītā žurnālista, Latvijas un Austrālijas pilsoņa Pētera Grestes lietai. Jau ziņojām par Pētera tēva Jura Grestes bažām par dēla nākotni. Jaunākās vēstis, ko saņēmām e-pasta vēstulē ir šādas: „Ir dzirdēts ka Ēģiptes prezidents al Sisi esot solījis Pēterim sniegt prezidenta piedošanu bet tikai, kad juridiskais process būs beidzies. [..] Sliktākā gadījumā, tas varētu ieilgt vēlu 2015 gadā. [..] Vispasaules ievērojami juristi ir izteikušies ka pirmā prāva bija ļoti kļūdaina un netaisnīga. Pēteris tikai pildīja savu žurnālista pienākumu un uzdevumu. Ievērojamākā kritika ir no Britu tradīcijas juristiem. Kas mūs maldina ir tas, ka Ēģiptē ir Napoleona juridikas mantojums kas, starp citu, dod tiesnešiem lielāku autoritāti kā, piemēram, Austrālijā. Katrā ziņā ļoti ceram ka Pēteris būs brīvs tuvākā nākotnē. Bet, neskatoties uz vairākiem solījumiem mums, nākošos Ziemsvētkus Kairā viņam būs jāpavada neizbēgami”. Ēģipte trīs televīzijas kanāla „Al Jazeera” žurnālistus – latviešu izcelsmes austrāliešu žurnālistu Gresti, angļu redakcijas Kairas biroja vadītāju Fahmijsu un producentu Muhamedu arestēja pērnā gada 29. decembrī vienā no Kairas viesnīcām un  apsūdzēja par „drošības objektu filmēšanu, sabiedriskās kārtības un miera apdraudēšanu un strādāšanu bez atļaujas”. Komentējot absurdo situāciju, kad žurnālisti jūnijā tika tiesāti un saņēma ārkārtīgi bargu sodu, Austrālijas ārlietu ministre Džūlija Bišopa akcentēja šķiet Ēģiptei svešo izpratni par to, kas ir mediju brīvība un demokrātija. „Mēs saprotam, ka Ēģiptē ir ļoti grūti laiki, sarežģīta situācija, un ir bijuši lieli satricinājumi, taču šāda veida spriedums neko labu nedod. Tas norāda, ka Ēģiptē netiek atbalstīta pāreja uz demokrātiju. Austrālijas valdība mudina jauno Ēģiptes valdību pārdomāt, kāda ziņa tiek sūtīta pasaulei par situāciju Ēģiptē. Brīvība un preses brīvība ir būtiska demokrātijas sastāvdaļa. Un mēs esam ļoti nobažījušies, ka šis spriedums ir daļa no plašāka mēģinājuma apklusināt mediju brīvību, kas aizstāv demokrātiju visā pasaulē,” komentē Džūlija Bišopa.