Podcasts about stokholmas

Stokholmas latviešu skola ir senākā diasporas skola Eiropā un šobrīd lielākā nedēļas nogales skola pasaulē. Raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts piedalījās skolas 80 gadu salidojumā, lai uzklausītu bijušos skolēnus un šobrīd skolai piederīgos. Salidojums bija pulcējis bijušos absolventus un skolotājus no visas pasaules, jo šo gadu laikā šajā skolā mācījušie jo daudzi latvieši. Tā izveidota 1945. gada rudenī, kad mācības tajā uzsāka deviņi skolēni. Turpmākos divus gadus skolu vadīja Ernests Rieksts, tā atradās Stokholmas vecpilsētā. Šobrīd skolā mācās ap simts bērnu vecumā līdz 14 gadiem. Te arī strādā 20 skolotāju un skolas vadītāja Agnese Blaubārde šajā skolā strādā jau 18 gadu.

Turpinot jubilejas ciklu “Academia Petrina 250”, 16. maijā Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā atklās izstādi “Academia Petrina – Latvijas augstākās izglītības šūpulis”. Izstāde piedāvā ieskatu četrās nozīmīgās sadaļās: būvniecības vēsture, grāmatas, observatorija un gaisa balons, arī jubilejas suvenīri. Atklāšanas dienā ar priekšlasījumu uzstāsies Latvijas un Stokholmas universitātes profesors Pēteris Vanags. Izstāde “Academia Petrina – Latvijas augstākās izglītības šūpulis” Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā būs skatāma līdz 21.decembrim.

No pirmās latviešu valodā iespiestās grāmatas 1525.gadā līdz grāmatas nozīmei latviskās identitātes saglabāšanai trimdā - esam pietuvojušies latviešu grāmatas piecsimtgadei. Raidījumu ciklu noslēdzam ar svarīgiem secinājumiem, citējam zīmīgus tekstus un aizlāpam arī dažus „caurumus”, kam raidījumos esam paslīdējuši garām. Trijos gados esam mērojuši garu un interesantu ceļu grāmatniecības, valodas un literatūras vēsturē līdz pat izdevējdarbībai, bibliotēku un kultūras vērtību krātuvēm trimdā pēc Otrā pasaules kara. Raidījuma viesi pārstāv trīs nozares – grāmatniecību, literatūrzinātni un valodniecību. Sarunājas ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, grāmatniecības vēsturniece, Latvijas Universitātes bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa, literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule un arī valodnieks, Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes profesors Pēteris Vanags.   Plašāk par projektu šeit:

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Latviešu kultūrā un arī rakstniecībā nereti vērojams, ka, piemēram, rakstnieks darbojies vairākās nozarēs, visbiežāk gleznojis, tomēr Jaunlaicenes pagastā dzimušais Leonīds Slaucītājs (1899–1971) ir apbrīnojami erudīta un daudzpusīga personībā, sevī apvienojot un sevi atklājot tik dažādās nozarēs. Un arī viņa dzīves ģeogrāfija ir gana iespaidīga, aptverot arī ļoti tālas, un savā ziņā par eksotiskas zemes. Bet par visu pēc kārtas. Leonīds Slaucītājs – zinātnieks, ievērojams polārpētnieks un ģeofiziķis, literāts, sabiedrisks darbinieks, kurš arī komponējis un gleznojis. Lasījis lekcijas daudzās pasaules universitātēs (Latvijā, Vācijā, Austrālijā, bijis viesprofesors Havajas universitātes “graduēto skolā” un ģeofizikas institūtā, lasījis vieslekcijas Stokholmas, Tukumanas, Lapazas, Istambulas un Austrumāfrikas universitātēs, kā arī sniedzis konsultācijas vairākām ASV, Austrālijas un Dienvidamerikas iestādēm, kā Argentīnas, Austrālijas vai ASV delegāts piedalījies starptautiskos ģeodēzijas un ģeofizikas kongresos, vairāku zinātnisku organizāciju kārtējs un goda biedrs, saņēmis atzinības rakstus un Trelevas observatorijas zelta medaļu), publicējis ievērojamu skaitu zinātnisku darbu, lekciju konspektu un grāmatu. Pēc Valkas reālskolas beigšanas viņš mācības turpināja Jūrniecības ministrijas virsnieku skolā un jau krietnu pasaules jūru un zemju iepazīšanā (bijis Klusā okeāna un Ziemeļu Ledus okeāna flotē), viņš 1920. gadā atgriezās Latvijā un divus gadus bija virsnieks Latvijas kara flotē. Pēc tam studēja Latvijas Universitātē Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē (1920–1925), vairākkārt papildinājis zināšanas ģeofizikā – Itālijā (1927), Francija (1927) un Karnegī institūtā ASV (1936).  Strādāja par ģeogrāfijas un kosmogrāfijas skolotāju Viļa Olava komercskolā (1923–1927), vēlāk kļuva par mācībspēku Latvijas Universitātē (kopš 1929. gada). Līdzas visam iepriekšminētajam Leonīds Slaucītājs 1933. gadā beidzis Latvijas Konservatorijas profesora Jāzepa Vītola (1863–1948) kompozīcijas klasi ar brīvmākslinieka grādu, kur studējis kopā ar Pēteri Barisonu (1904–1947), Jāni Ķepīti (1908–1989) un Valdemāru Ozoliņu (1896–1973), un Jāzepa Mediņa (1877–1947) diriģentu klasi (1935). Otrā pasaules kara beigās ar ģimeni nonāca Vācijā, kur bija nodarbināts magnētiskajā observatorijā Vingstā, pie Kukshāfenas, vēlāk, nodibinoties Baltijas Universitātei (Hamburgā, Pinebergā), bija profesors šajā augstskolā. 1948. gadā Leonīds Slaucītājs ar ģimeni izceļoja uz Argentīnu, kur divdesmit gadus bija La Platas Universitātes (Universidad Nacional de La Plata) profesors un dekāns, 2 gadus studējis glezniecību – lūk, vēl viena joma, kurā darbojies. Leonīds Slaucītājs ir personība, kura vārdu zināja ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī pasaulē, īpaši zinātnes laukā. Viņš ieguvis trīs doktora grādus – Latvijas Universitātē (1942), Štutgartes augstskolā (1948), Sidnejas Universitātē (1964). 1957. gadā viņš dibinājis Trelevas magnētisko observatoriju Patagonijā. Tagad pāris vārdos par Leonīda Slaucītāja darbību mūzikas jomā: viņš rakstījis arī nelielas apceres par mūzikas koncertiem, plašākā publikācija par komponistu Jāzepu Vītolu. Komponējis klavieru sonātes, variācijas, impresijas un prelūdes, tāpat kora dziesmas, solo dziesmas un īsākus darbus orķestrim; rakstījis baleta mūziku. Rīgā vadījis tolaik jaundibināto Latvijas Universitātes simfonisko orķestri, kā arī Latvijas Republikas Finanšu ministrijas kori. Dzīvojot trimdā Argentīnā, Leonīds Slaucītājs diriģējis Argentīnas latviešu kori, kā viesdiriģents arī Brazīlijas latviešu kori... 1969. gadā ar autora vāka metu un zīmējumiem tekstā iznāca Leonīda Slaucītāja ceļojumu impresijas “Sešos kontinentos” – tā ir saistoša, paša pieredzē un redzētajā, vērotajā balstīta grāmata, kura lieliski sniedz zināšanas ģeogrāfijā un pasaules zemju dažādībā. 1973. gadā izdota grāmata “Kādreiz un tagad” – stāstījumi par redzēto, sastapto, dzirdēto par zemēm pāri septiņām jūrām. Leonīds Slaucītājs trīs reizes nonāca Antarktīdā – 1951., 1955./1956. un 1957. gadā, kad “Argentīna mani aicināja par ekspedīciju ģeomagnētisko grupu vadītāju.” Pētnieciskās gaitas viņu aizveda uz dažādā, zemēm un kontinentiem, viņš pabijis Āfrikā, Ugunszemē, Indonēzijā, Indijā, Papua Gvinejā, Taizemē, Peru, Honkongā, Japānā, Filipīnās Dienvidāfrikas Republikā un daudz kur citur. Tāpēc ar interesi lasāmas viņa grāmatas, kurās atbalsojas paša redzētais. Tādi, lūk, jaunlaicenieša Leonīda Slaucītāja ceļi pasaulē. Un visam tam līdzās – solo dziesmas, kordziesmas, kas izpildītas latviešu dziesmu svētkos trimdā un Austrālijas Latviešu Kultūras dienās. Arī kompozīciju ieraksti, kas glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkā. Un Antarktīdas ainavas, kas iemūžinātas gleznās. Pārsteidzoši daudz viena cilvēka mūžā. Bet noslēgumā – dzejnieka Jāņa Veseļa (1896–1962) veltījuma dzejolis Leonīdam Slaucītājam: Ledainais dienvidu pols, zvaigžņu apmirdzēts, snauž, Gāles — teiksmainas pilis — klintīs šļūdoņus lauž. Vientulis stāvi, pētnieks, rāmo pakalnu dēls: Magneta adata trīc, iznirst pārdabīgs tēls... Vēro, kā Zemes lode, stariem apvīta, trauc. Klusuma klajums runā, drūmi puteņi kauc. Okeāns palsiem viļņiem jūrnieku tālēs nes; Baltijas jūrā. zvaigznēs liekamies — tu un es.  ("Laiks", 1955. gada 25 jūnijs)

Rēzeknes novadā sestdien, 7. septembrī, nokritušais Krievijas drons bija "Šahed" tipa drons, kas bija aprīkots ar sprāgstvielu. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā nonākuši četri bērni, kuri inficējušies ar difteriju un nebija pret to vakcinēti. Satiksmes ministrija uz nezināmu laiku atcēlusi plānoto pasākumu, kurā solīja plašāku informāciju par dzelzceļa projekta "Rail Baltica" ieviešanas stratēģiju Latvijā. Stokholmas Ārlandas lidosta aizdomīgu dronu dēļ naktī apturējusi lidojumus. Latvijas parasportisti no Parīzes atgriežas mājās ar vairākām godalgām.

Daudzvalodība un mantotā valoda. Par latviešu valodas uzturēšanu diasporā un ģimenes lomu valodas apguvē un lietošanā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts sarunājamies ar biedrības “Latviešu valoda diasporas ģimenēs” pārstāvēm, kuras ir radījušas savu raidierakstu “Vārti”. Sarunājas Inga Sindi ir teātra un literatūras zinātniece, ar ģimeni dzīvojusi dažādās valstīs, arī Apvienotajos Arābu Emirātos, kur vadīja nodarbības latviešu bērniem un sarakstīja grāmatu “Mamma saka ābols, papa saka Apfel”, ko šogad izdeva Latviešu valodas aģentūra, Signe Rirdance, kura aktīvi darbojas Stokholmas latviešu skolā un nesen veikusi pētījumu par mantoto valodu latviešu diasporā Zviedrijā un Aija Otomere, Latviešu valodas aģentūras metodiķe.

Floriste, IT speciālists, aviācijas un kosmosa inženierijas studente - tie ir tikai daži no Birmingemas mazā teātra aktieriem. Ar amatierteātra pārstāvjiem, kuri ar saviem iestudējumiem piedalās arī dažādos festivālos Apvienotajā Karalistē un rūpējas jaunu tradīciju rašanos diasporas amatierteātru kustībā Eiropā, tiekamies raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. "Birmingemas Mazais teātris ir sabiedriska organizācija, kas dibināta 2018.gadā, un kopš tā brīža teātra mērķi ir augstvērtīgi sasniegumi un katra dalībnieka personiskā izaugsme, izrādes spēlējot gan latviski, gan angliski." Tā par Birmingemas Mazo teātri, lasām viņu mājas lapā. Sarunājas Birmingemas Mazā teātra dvēseles un kurbulētāji: direktore Dace Čaklā, teātra režisors, Latviešu kultūras centra Birmingemā vadītājs Ingmārs Čaklais, aktrise un vairāku projektu koordinatore Elza Umure, aktrise Katrīna Tamisāre, kas teātrim pievienojusies no Zviedrijas un uz mēģinājumiem brauc no Stokholmas, un teātra režisore un aktrise Dināra Klepere.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas glabātāja Baiba Uburģe Katru gadu 10. decembrī Stokholmā notiek Nobela prēmijas pasniegšanas ceremonija un bankets, kuru rīko Nobela fonds. Bankets ir tradicionāla Nobela svētku sastāvdaļa un notiek Stokholmas rātsnama Zilajā zālē pēc prēmijas pasniegšanas ceremonijas, bet vakaru noslēdz dejas Zelta zālē. Svinības tiešraidē translē Zviedrijas televīzija un radio. Pirmais bankets, kurā piedalījās 113 viesi, tikai vīrieši, notika 1901. gadā Stokholmas Grand Hotel Spoguļu zālē un līdz 1923. gadam bija pazīstamas kā Nobela vakariņas. Pieaugot Nobela prēmijas prestižam, palielinājās arī viesu skaits no 150 līdz 350 un banketa norises vieta tika pārcelta uz Stokholmas rātsnamu. Tagad banketā, kas ilgst četras stundas, lūgti 1300 viesi. Tās ir akadēmiskas svinības ar noteiktu etiķeti – vīrieši ierodas frakās, bet sievietes – garās vakarkleitās. Nobela prēmijas laureāti, viņu ģimenes un Zviedrijas karaliskā ģimene ir goda viesi. Katram Nobela banketam ir noteikta tēma un īpaši izstrādāta  ēdienkarte, kas tiek turēta noslēpumā līdz banketa dienai. Gatavojoties Nobela prēmijas pasniegšanas 90. gadadienas svinībām 1991. gadā, Nobela fonds nolēma veidot jaunu banketa noformējumu, kas ietvertu zviedru kultūras tradīcijas un laikmetīgu dizainu. Izstrādāt koncepciju un vadīt projektu uzaicināja mākslas vēsturnieku Oki Livstedu (Åke Livstedt). Viņš izveidoja radošu sadarbību starp dizaineriem un ražotājiem, un tapa jauni, mākslinieciski augstvērtīgi porcelāna un stikla trauki, galda piederumi, galdauti un salvetes – Nobela vakariņu servīze. Porcelāna trauku dizainu izstrādāja dizainere un keramiķe Karīna Bjērkviste (Karin Björquist), veidojot dažādus trauku modeļus: apaļus šķīvjus un apakštasītes, klasiskas formas servējamos un deserta traukus, tasītes, tējas un kafijas kannas u.c., dekorā izmantojot zeltu, zaļu, baltu, dzeltenu  vai zilu krāsu. Krāsas simbolizē gadalaikus, kontinentus un Stokholmā pasniegtās Nobela prēmijas: zaļā – pavasari, Ameriku un fiziku; baltā ir vasara, Āfrika un ķīmija; dzeltenā apzīmē rudeni, Āziju un medicīnu, savukārt zilā – ziemu, Eiropu un literatūru. Traukus izgatavoja no kaula porcelāna "Gustavsberg" un dekorēja "Rörstrand" porcelāna rūpnīcās, kas tagad ir viens uzņēmums. Mirdzošo kristāla trauku autors ir dizainers, sudrabkalis, viens no izcilākajiem zviedru stikla māksliniekiem Gunnars Sirēns (Gunnar Cyrén). Skaidrās, lakoniskās formās veidotās vīna, šampanieša, martini, alus, ūdens glāzes akcentē taisnās, reljefās vai figurālās kājas, kas apgleznotas ar 21 karātu zeltu, vai veidotas zaļos un zilos krāsu toņos. Trauki ar muti izpūsti "Orrefors" stikla rūpnīcā Kostā un apgleznoti ar roku. Gunnars Sirēns veidoja arī modernus galda piederumus, kurus no apsudrabota tērauda izgatavoja fabrikā Gense. Zivju nažus un dakšiņas, deserta un tējkarotes apzeltīja. Šie galda piederumi joprojām ir vieni no populārākajiem Skandināvijā. Galda klājuma būtiska sastāvdaļa ir galdauts un salvetes. Tos auda "Klässbol" linu aušanas rūpnīcā Vermlandē tradicionālā tehnikā ar modernu dizainu. Tekstilmāksliniece Ingrīda Dessau (Ingrid Dessau) galdautiem izvēlējās dabīgu, sudrabpelēku  nebalinātu linu un klasisku rūts rakstu, savukārt salvetēm baltu – ar vienā stūrī ieaustu Nobela emblēmu. 1992. gadā Nobela servīze saņēma Zviedru dizaina izcilības balvu. Nobela banketa dienā Stokholmas rātsnama Zilajā zālē uz 65 precīzi izvietotiem galdiem klāj linu galdautus, 470 metru kopgarumā. 30 viesmīļi baltos cimdos sāk laikietilpīgu darbu – izlikt 6700 porcelāna trauku, 5400 glāžu, 9500 galda piederumu, 1300 salvešu. Vienāda uzmanība tiek pievērsta katrai vietai, neatkarīgi no tā, vai tas ir goda galds vai galdi studentiem. Uz sudrabpelēkajiem galdautiem izceļas ziloņkaula krāsas porcelāns, mirdz kristāla glāzes, vizuļo zelts. Zāli rotā tūkstošiem ziedu, kas atvesti no Sanremo, Itālijā, kur mūža pēdējos gadus dzīvoja Alfrēds Nobels. Mākslas muzeja "Rīgas birža" ekspozīcijā var apskatīt Nobela servīzes komplektu 2 personām, kuru dāvinājusi Zviedrijas vēstniecība Latvijā.

„Šis romāns ir veltīts visiem, kas izgāja caur slimnīcas parku pie Bekomberjas laikā no 1932. Līdz 1995. gadam,”, tā lasāms grāmatas „Mīlestības gravitācija” nobeigumā. Sāras Stridsberjas tekstu tulkotāja no zviedru valodas Dace Deniņa dēvē par „caurspīdīgu”. Bekomberjas psihiatriskā slimnīca pie Jūdarna meža netālu no Stokholmas reiz bija viena no lielākajām Eiropā. Cilvēki, kuri tur nokļuva, iespējams, arī savā ziņā ir „caurspīdīgi” – tālāk no visu acīm. Sāras Strindsberjas romāns „Mīlestības gravitācija” ir gan par bailēm un ilgām krist, gan utopisku vēlmi uzķert to, kurš krīt, un noturēt gaismā. Bekomberjā sastopas Džimijs Dārlings kā pacients, ārsts Edvards Vintersons, kurš naktīs ņem līdzi Džimu un dažus citus pacientus uz ballītēm; tur ir medicīnas māsa Ingera Fogele, Sabīna, Pauls un Džimija Dārlinga meita Džekija, kura brauc apciemot tēvu un sāk Bekomberjā pavadīt arvien vairāk laika. „Mīlestības gravitācijas” autore Sāra Strindsberja ir godalgota mūsdienu zviedru rakstniece un dramaturģe, 2015. gadā romāns ieguva Eiropas Savienības literatūras balvu. No zviedru valodas romānu tulkojusi Dace Deniņa, izdevusi  „Zvaigzne ABC”.   Raidījumu atbalsta:

Stāsta ērģeļbūves meistars Jānis Kalniņš Dažādas vienkāršākas un sarežģītākas flautas bija pazīstamas jau senatnē, bet īpašais seno grieķu izgudrojums bija Pāna flauta – tajā, atšķirībā no parastas flautas ar caurumiņiem, kurus aizsedzot ar pirkstiem, varēja dabūt oktāvu vai pat vairāk no vienas stabules, katram tonim bija sava stabule. Tās bija sastiprinātas kopā un spēlētājam vajadzēja vien iepūst pārmaiņus dažādās stabulēs, lai izspēlētu vienbalsīgu melodiju. Lai nospēlētu intervālu, vajadzēja kaut ko izdomāt... To izdarīja inženieris Ktesibioss senajā Grieķijā ap 330. gadu pirms Kristus dzimšanas. Gaisa piegādāšanai viņš izgatavoja visai sarežģītu iekārtu, kur gaisu pumpēja stikla virzulis stikla cilindrā, bet gaisa spiedienu uzturēja ar ūdens palīdzību, izmantojot savienoto trauku principu. Gaisa pievadīšana stabulēm viņš konstruēja īpašu mehānismu, kur ventili zem stabules atvēra, nospiežot taustiņu. Tā tika radīts senākais taustiņinstruments, kuru nosauca par hydraulis, jo gaisa spiedienu nodrošināja ar ūdens palīdzību. Tikai vēlāk, ap 6. – 7. gadsimtu pēc Kristus kādam ienāca prātā  sarežģīto un grūti izgatavojamo stikla trauku vietā izmantot kalēja plēšas! Ilgu laiku ērģeles palika bagātu namu greznums un izprieca. Tās bija ļoti dārgas un augstu vērtētas augstdzimušo ļaužu namos, Bizantijā tās bieži izmantoja arī hipodromos. Senākās Hydraulis paliekas atrastas izrakumos senās Romas pilsētā Akvinkā (Aquincum), tagadējās Budapeštas teritorijā 1931. gadā. Balstoties uz turpat 400 detaļu atradumu, ir izgatavota senā hydraulis rekonstrukcija. 757.gadā Bizantijas imperators Konstantīns V franku karalim Pipinam uzdāvināja ērģeles ar "lielām svina stabulēm"”. Viņa dēls Šarls 812. gadā lika iebūvēt ērģeles savā kapelā Āhenē; līdz ar to ērģeles ieņēma savu paliekošo vietu baznīcās. Tas gan nenotika vienkārši, jo kristiešu dievkalpojumos mūzikas instrumentus lietot daudzviet nebija atļauts; šis aizliegums joprojām pastāv austrumu ortodoksajā baznīcā. Rietumu jeb Romas katoļu baznīcā ērģeles aizvien vairāk tika izmantotas – sākotnēji starpspēlēm, vēlāk pārmaiņus ar psalmu dziedājumiem. Tāpat ērģeles izmantoja laicīgajā mūzikā kopā ar citiem instrumentiem un dziedātājiem. Viduslaikos aizvien vairāk parādās ziņas par ērģelēm pilsētu katedrālēs. Vecākais ērģeļu korpuss, datēts ar 1370. gadu, atrodas Stokholmas vēstures muzejā, kur tas pārvests no Gotlandes. Senākās joprojām skanošās ērģeles pasaulē atrodas Šveicē, Sionā, datētas ar 1435. gadu. Nav īsti skaidrs, kad Latvijas teritorijā parādās pirmās ērģeles, bet daļa vēsturnieku uzskata, ka Indriķa Livonijas hronikā aprakstītais instruments, kuru pats Indriķis, būdams priesteris, spēlēja Beverīnas pils aizstāvēšanas kaujā 1208. gadā, bija viduslaiku ērģeles. Tādu instrumentu igauņi nepazina, un nedzirdētās skaņas viņos izraisīja bailes un apjukumu. Pilnīgi iespējams, ka 13. gadsimta beigās ērģeles jau bija Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Ērģeļu attīstībā vislielākā loma bija reformācijai – Mārtiņš Luters ieviesa draudzes dziedāšanu. Viņa ieviestais korālis balstījās uz vienkāršām melodijām un ritmisku tekstu pretstatā senākajiem gregoriāniskajiem dziedājumiem, kurus izdziedāt spēja vien mācīts koris. Neaizvietojams draudzes dziedājuma atbalsts kļuva ērģeles, līdz ar to sākās to strauja attīstība lielumā un tehnisko iespēju ziņā; ērģeles kļuva lielas, sarežģītas, tembrāli bagātas. Kopš 16. gadsimta īpaši protestantiskajās zemēs ērģeles ir gandrīz katrā dievnamā, arī Latvijā tās tiek būvētas un ir ziņas par daudziem instrumentiem arī lauku baznīcās. It īpaši bagātajā Kurzemē zemes īpašnieki, kuri bija atbildīgi par baznīcu celšanu savos īpašumos, neskopojās ar naudu dārgajām ērģelēm. Par to joprojām liecina 1701. gadā pabeigtās Ugāles baznīcas ērģeles, kuras ar saviem 28 reģistriem joprojām ir lielākās Latvijas lauku baznīcās. Ienākot krāšņajā barona von Firksa celtajā Lestenes baznīcā un izdzirdot vareno 33 reģistru ērģeļu skaņu, neatlika nekas cits, kā izsaukties: "Ak, tu svētā Lestene!" Rīgas Doma ērģelēm tolaik bija vien 42 reģistri, bet 1738. gadā Rīgas Sv. Pētera baznīcā Klozena būvētajām ērģelēm naudas pietika vien 43 reģistriem. Kopš 16. gadsimta Livonijā un Kurzemē sabrauca meistari lielāko tiesu no Vāczemes, Prūsijas un Polijas. Starp viņiem ir arī īstas slavenības kā H. A. Konciuss, kuru slavēja pats dižais J. S. Bahs. 19. gadsimtā iebraucēju saimi sāka papildināt jau tepat dzimušie meistari: K. Hūns, E. Martins, M. Krēsliņš, K. A. Hermanis, K. Skerstens un citi. Viņu pulkā ir vairāki latviešu cilmes meistari: Ernests Ronis, Jānis Šīrons, Kārlis Ezergailis un citi, kuri apguvuši ērģeļbūves prasmi pie Vācijas meistariem, būvē nelielas ērģeles baznīcām, lūgšanu namiem un skolām, kur tās ir galvenais instruments dziesmu apgūšanai. Ēŗgeļbūves attīstību Latvijā pārtrauca okupācija, bet kopš 1996. gada ērģeles atsāka būvēt Ugāles ērģeļbūves darbnīcā, kur tapuši vairāk nekā 40 jauni instrumenti. Ugālē būvētās ērģeles skan ne vien Latvijā, bet arī Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Itālijā, Lietuvā. Lielākās Ugālē tapušās ērģeles kopš pagājušā gada skan Viļņas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīcā.

Šis rudens bijis varen ražīgs diasporas amatierteātriem - oktobra sākumā četras neaizmirstamas dienas aizvadītas Norvēģijā diasporas teātru saietā "Plats solis Bergenā", bet nule Sanfrancisko noslēdzies devītais diasporas amatierteātru festivāls "LAIPA 2023". Tādēļ šoreiz raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, kur slēpjas amatierteātru fenomens un kāda ir teātra loma diasporas ikdienā, zinot, ka amatierteātru kustība diasporā šobrīd vēl nebijusi spēcīga. Diskutē teātra kritiķe Edīte Tišheizere, kuras vadībā festivālā “Plats solis” darbojās ekspertu grupa, režisore Ilze Bloka, kuras izrāde “Vienas telpas esence – virtuve” Latvijas dāņu biedrības teātra "Pūpols" iestudējumā izspēlēja kopā ar visjaunākajiem aktieriem saņēma saieta "Plats solis" GRAND PRIX; Katrīna Tamisāre ir no Stokholmas, bet "Plats solis" saņēma balvu kā labākā aktrise Birmingemas Mazā teātra iestudējumā "Atklātā jūrā"; Sandris Rakauskis ir no Norvēģijas, Stavangeres teātra studijas, kas saņēma Zeltu par labāko iestudējumu "Noslēgtais aplis", vadītājs; Sandra Bondarevska ir Pasaules latviešu amatieru teātru savienības vadītāja.

Tehnoloģiju ziņu tops: 1. Stokholmas centrā nevarēs iebraukt ar iekšdedzes automašīnām 2. Elektroniskās cigaretes - ekoloģisks drauds, ja nepareizi izmestas 3. Eiropā eksperimentēts ar 3D drukātu, vegānisku laša fileju Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Es vēlos paturēt valodu, nodot tālāk saviem bērniem latvisko mantojumu, to, kas man ir svarīgs un kas tieši saistīts ar Latviju - mākslu, mūziku, kultūru. Tas ir saskaņā ar manu sirdsapziņu. Tā saka Agnese Blaubārde, viena no raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts dalībniecēm. Viņu kopā ar aktīvu un aizrautīgu Zviedrijas latvieti Signi Rirdanci satikām Stokholmas latviešu skolā. "Jo ilgāk es esmu projām, jo ciešāka saite. Atceros to sajūtu, atgriežoties Latvijā pēc vairākiem Francijā pavadītiem gadiem, kur nebiju runājusi latviski. Tā bija vienreizēja sajūta runāt atkal latviešu valodā - es dzirdēju sevi! Es vēlos paturēt valodu, nodot tālāk saviem bērniem latvisko mantojumu, to, kas man ir svarīgs un kas tieši saistīts ar Latviju - mākslu, mūziku, kultūru. Tas ir saskaņā ar manu sirdsapziņu. Man ir cieša saite ar Latviju, jo man ir svarīga mana dzimta, savu ģimenes koku esmu izpētījusi septiņās paaudzēs."  Tā par sevi savulaik sacījusi Agnese Blaubārde. Viņa šobrīd vada Stokholmas latviešu skolu un tieši tāpēc saruna norit šajā skolā. Bet Agneses profesionālā dzīve ikdienā ir saistīta iekštelpu dizainu un konceptu dažādām Zviedrijas izglītības iestādēm. Un arī šī skola, kurā tiekamies, ikdienā ir Zviedrijas mācību iestāde. Pirms tikšanā par otru sarunas dalībnieci Signi Rirdanci zināms, ka dzimusi un augusi Latvijā, Bauskā. Kopš 2010. gada dzīvo Stokholmā te strādā, mīl un audzina vīru un bērnus, lasa sēnes, spēlē cītaru tautas mūzikas un danču grupā "Stokholmas spēlmaņi". Viņas ikdiena saistīta Eiropas Savienības institūciju Stokholmā, jau desmit gadus brīvajā laika Signe ir arī skolotāja Stokholmas latviešu skolā un nule uzrakstījusi maģistra darbu, kurā pētījusi Zviedrijas latviešu diasporas bērnu valodu.   

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu īpašu valsti, kas atrodas Dienvidāzijā. Valsts atrodas starp Ķīnu un Indiju, divām pasaulē vecākajām un ievērojamākajām civilizācijām. Dodamies uz Butānu, jeb kā tā ir oficiāli pazīstama Butānas Karalisti. Butānas Karalistes nosaukums nozīmē - Pērkona pūķa zeme un, neskatoties uz to, ka valsts ir maza, tā ir pazīstama ar savām satriecošajām kalnu ainavām, bagātīgo bioloģisko daudzveidību un unikālo kultūras mantojumu. Stāstot, par Butānu, iespējams, ka visinteresantākais fakts, kas to atšķir no citām valstīm pasaulē, ir luksoforu trūkums. To nav pat valsts galvaspilsētā Timpu, kur ir izplatīti satiksmes sastrēgumi. Neskatoties uz luksoforu trūkumu, satiksmes plūsmas organizācija un efektivitāte joprojām pastāv. Iemesls tam ir policistu klātbūtne, kas izvietoti kabīnēs līdzīgās konstrukcijās nozīmīgos krustojumos un vada un pārvalda satiksmi. Timpu notika arī eksperiments ar luksoforiem, tika uzstādīti vairāki luksofori, tomēr to darbība bija ļoti īsa un tie ātri tika noņemti, jo vietējie iedzīvotāji pauda neapmierinātību ar neizskatīgajām instalācijām. Galu galā cilvēku vēlme policistu klātbūtnei guva virsroku. Ja par Butānu kāds ir dzirdējis garāmejot, tad visticamākais, ka par pasaulē slaveno Laimes indeksu. Respektīvi to, ka Butānā oficiāli tiek mērīta nacionālā laime. Butānieši laimi uztver ļoti nopietni un neskatoties uz to, ka Butāna ir viena no vismazāk attīstītajām valstīm Āzijā, valdība joprojām uzskata par prioritāti bruto nacionālo laimi (Gross National Happiness (GNH)), nevis iekšzemes kopproduktu (IKP), jo tā saprot (vai mēģina iestāstīt), ka būt bagātākam, nenozīmē būt laimīgākam. Laimes indeksu ieviesa Džigme Singje Vangčuks, ceturtais Butānas karalis, 1972. gadā, vēloties ilgtspējīgi attīstīt valsts ekonomiku. Atšķirībā no IKP, GNH uzsver, cik svarīgi ir dzīvot harmonijā ar dabu un tradicionālajām vērtībām. Apvienoto Nāciju Organizācija, starp citu, šo ideju ieviesa 2011. gadā, mudinot savas dalībvalstis sekot Butānas piemēram, un nosauca laimi par “cilvēka pamatmērķi”. To, ka ANO šo Laimes indeksu ir pārņēmusi, pieminējām arī raidījumā par Dāniju, kurai ir tendence ieņemt arvien augstākās vietas katru gadu šajā “laimes čempionātā”. Butānā, kurā ir 880 tūkstoši iedzīvotāju, ir interesanta politiskā sistēma. Valsts šobrīd ir konstitucionāla monarhija ar demokrātiski ievēlētu parlamentu. Tomēr līdz pat 2008. gadam Butāna bija absolūta monarhija. Tieši pēdējos piecpadsmit gados politiskajā sistēmā ir notikušas būtiskas izmaiņas. Pāreju no absolūtas monarhijas uz konstitucionālu ierosināja ceturtais Butānas karalis Džigme Singje Vangčuks. Šis process bija daļa no viņa plašākā redzējuma par valsts modernizāciju un demokrātijas veicināšanu. Karalis uzskatīja, ka Butānas politiskajai sistēmai ir jāattīstās, lai labāk kalpotu tās iedzīvotājiem un risinātu mainīgās pasaules izaicinājumus. Pāreja sākās ar jaunu konstitūciju un 2009. gadā Butānā arī notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas. Butānas iedzīvotāji piedalījās šajā procesā, ievēlot deputātus Nacionālajā asamblejā, kas ir parlamenta apakšpalāta. Vēlēšanas tika uzskatītas par nozīmīgu soli ceļā uz demokrātiskas iekārtas izveidi valstī. Saskaņā ar jauno konstitucionālo sistēmu, karalis joprojām ir valsts vadītājs, taču viņa pilnvaras tagad ir ierobežotas un dalītas ar ievēlēto valdību. Karaļa loma lielākoties ir ceremoniāla, savukārt izpildvara ir piešķirtas premjerministram un Ministru padomei. Parlaments sastāv no Nacionālās asamblejas un Nacionālās padomes, kurām ir svarīga loma likumdošanas procesā. Kopš šīs pārejas Butāna ir panākusi progresu demokrātisko institūciju konsolidācijā. Valstī ir notikušas vairākas vēlēšanas, un ir notikusi mierīga varas nomaiņa. Ievadā jau minējām, ka valsts mēra cilvēka laimi, nevis reālo ekonomiku. Un šī ideoloģiskā pieeja ietekmē ne tikai valdības politiskos lēmumus un politiku, bet arī saimniecību. Un ne vienmēr uz labo pusi. Neskatoties uz to, ka Butānas ekonomika ir vērsta uz labklājību un laimi, valsts balstās uz tradicionālajām nozarēm, kur lauksaimniecībai un hidroenerģijai ir nozīmīga loma un tās sniedz ievērojamu ieguldījumu valsts IKP. Hidroenerģijas projektu attīstība un enerģijas eksports ir kļuvuši par galvenajiem Butānas ekonomiskās izaugsmes virzītājspēkiem līdzās tūrismam. Tūrisms ir kļuvis par nozīmīgu sektoru, kas izmanto Butānas “senatnīgo” dabu un bagātīgo kultūras mantojumu. Tas veido aptuveni 6% no valsts IKP. Te gan jāsaka, ka valdība regulē tūrisma plūsmas, lai saglabātu ilgtspējīgu praksi un aizsargātu savu kultūras mantojumu. Butāna kopumā var lepoties ar relatīvi spēcīgām valsts finansēm un ekonomisko stabilitāti. Viens no galvenajiem iemesliem šim ir arī valsts konsekventā pieturēšanās stingras fiskālās politikas budžeta veidošanā. Kas īsti ir šis bieži lietotais termins “stingra fiskālā politika”, skaidro Stokholmas ekonomikas skolas Rīgā Ekonomikas nodaļas vadītājs Mortens Hansens. Butānas ekonomika joprojām ir pārsvarā agrāra, ar piesardzīgu pieeju industrializācijai. Respektīvi, valstī nav notikusi strauja industrializācija, jo valsts vēlas saglabāt dabas resursus un kultūras mantojumu. Butānas slavenā pieeja progresa mērīšanai arī atspoguļo tās apņemšanos nodrošināt ilgtspējīgu attīstību, vides saglabāšanu un iedzīvotāju vispārējo labklājību. Bet laimīgi vai nelaimīgi – to katram pašam spriest, jo Butānas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir apmēram 11 tūkstoši eiro, kas ir trīs reizes mazāk kā Latvijas.

Maija nogalē Stokholmas latviešu skola rīkojas diasporas skolotāju iedvesmas konferenci “Skolotājs ir Personība”, kas vienkopus pulcēja latviešu skoliņu skolotājus no deviņām Eiropas valstīm. Par to, kā brīvprātīgi strādājot neizdegt, kur rast iedvesmu saglabāt latvisko, dzīvojot ārpus Latvijas, reportāžā no Stokholmas raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.

Stāsta muzikoloģe, mākslas doktore Ingrīda Zemzare Pēdējā desmitgadē mēs tik bieži ar to saskaramies apkārtējā kultūrtelpā, ka sākam pie tā pierast un pat atbalstīt – jo baisais karš Eiropas viducī ir izsaucis tik daudz neapslāpējamu emociju! Pirms gada uz ekrāniem iznāca filma ar lielisko Keitu Blanšetu diriģentes Taras lomā. Viņa mēģināja ar kādu studentu runāt par Bēthovenu, bet BLM kustības pārņemtais tumšādainais jauneklis teica, ka nespēlēšot baltā vīrieša un vergu tirgotāja valsts mūziku. Tas šķita pagalam ironiski. Bet tagad? Uz laiku svītrojot visu krievisko no repertuāra var sajusties kā cēls atriebējs vai kā barbars, vai kā musulmanis, kurš iznīcina savu priekšteču mākslas darbus, nokaļot grezno sienas ciļņu putniem un zvēriem galvas – tāpēc, ka pēc priekšrakstiem, lūk, nedrīkst attēlot dzīvo dabu. Vai atceraties stāstu par Mogulu valdnieku Džahanu, kurš savai sievai uzbūvēja pasaules skaistāko mauzoleju – Tadžmahalu? Tas bija viņa paša dēls Aurangzebs, kurš pēc Džahana atteikšanās no troņa ieslodzīja tēvu fortā un nocirta galvas visiem pāviem un citām atveidotajām radībām uz sienām. Mīļotās sievas mauzolejs Tadžmahals bija pēdējais, ko viņš redzēja pa savas pils torņa logu. Skaists stāsts, vai ne? Bet kad tas pats notiek mūsdienās, man kļūst baisi. Nemaz nerunāsim te par nacistiskās Vācijas grāmatu dedzināšanu un komunistiskās Krievijas totālo kultūras cenzūru, kuras sekas nācās piedzīvot gandrīz visiem – visekstrēmākajā veidā latviešu inteliģences franču grupai, kuru 1950./1951. gadā izsūtīja uz Sibīriju, un dzejniekam Knutam Skujeniekam, kurš lēģeros pavadīja septiņus gadus jau sešdesmitajos, un daudziem citiem. Tās bija – un viena vēl ir! – totalitāras valstis. Bet demokrātiskajā sabiedrībā? Vai tur arī ir vieta sava veida atcelšanas kultūrai? Lūk, ko varam izlasīt komponista Jāņa Mediņa atmiņās par saviem trimdas gadiem Zviedrijā. Laikā, kad PSRS vardarbīgi apspieda ungāru brīvības centienus, mūždien neitrālajā Zviedrijā Stokholmas orķestris atcēla padomju vijolnieka Igora Oistraha koncertu. Patiesības labad jāpiezīmē, ka koncerts tomēr notika, bet tikai zālē bez klausītājiem. Igors Oistrahs spēlēja Stokholmas orķestra mūziķiem vieniem pašiem. Pretēja atcelšana notika lielā meistara Dāvida Oistraha koncertā: zviedri bija viņam paklājuši koši sarkanu deķīti. Oistrahs mēģinājumā pamīņājies, pārbaudījis, vai grīda nečīkst, un sarkanais simbols ticis atcelts. Pazudis. Cancel. Kā jau Jānim Mediņam pierasts, viss stāsts skatīts caur humora prizmu. Taču pašam viņam nācās piedzīvot rūgtum rūgtus brīžus tieši no saviem tautiešiem. Pēc Latvijas apmeklējuma 1965. gadā, kur viņš autorkoncertā vadīja Latvijas Radio simfonisko orķestri, pats pavadīja pēdējās piecas solo dziesmas – ar pirmskara Latvijas Radiofona bijušās kolēģes dzejnieces Mirdzas Ķempes vārdiem, kur viņu uzņēma ar milzīgu sajūsmu, pēc tam 75 gadus veco komponistu Zviedrijas trimdas sabiedrība vairs neesot laidusi iekšā baznīcā. Kaut ko līdzīgu piedzīvoja arī lieliskā dzejniece Velta Toma, no kuras pēc Latvijas apciemojuma novērsās Toronto latviešu sabiedrība. Un tagad par mums pašiem. Šogad aprit 70 gadi vijolniekam, ansambļa Hortus Musicus dibinātājam Andresam Mustonenam. Vēl nesen viņš ar savu ansambli viesojās Lielajā ģildē. Un jūlijā Kremerata Baltica ir apsolījusi ar šo leģendāro ansambli kopā nospēlēt trīs koncertus Igaunijā. Un te pēkšņi kā zibens spēriens no skaidrām debesīm: mūsu mīļais Mustiks – klauns tāds! – īsi pirms Lieldienām pa kluso aizdevies koncertēt ar Vadimu Repinu Novosibirskā, Krievijas Federācijā. Pirmais no Lieldienu Mesas viņa vadībā atteicās Igaunijas koris. Tālāk viņu atcēla no vadītāja amata Hortus Musicus. Kremeratas mūziķi arī teica – nu nevajag sadarboties ar tādu! Jā, māksla un kultūra ir pelnījušas plīvot virs sadzīves. Bet karš – tā nav sadzīve. Un es sapratu, ka mēs atturamies spēlēt tagad arī sava drauga Leonīda Desjatņikova Krievu sezonas un brīnišķīgo Alfrēda Šnitkes Klavierkoncertu. Jo nav šobrīd spēka nedz jūsmot par krievu ārēm, lai cik sāpīgi skaistas tās arī nebūtu Leonīda mūzikā, nedz izdzīvot Šnitkes klavierkoncerta krieviskās dvēseles sadursmi ar viņa vācisko "es". Ne tagad. Ne šogad. Labi? Man sarunas beigās gribas atgriezties pie demokrātiskās, pareizās Zviedrijas. Marisa Vētras grāmata par pēckara gadiem Stokholmā Karaļa viesis ir pilna humora, pateicības glābējiem zviedriem, un tad – pēkšņa nelabuma, dusmu un izmisuma lēkme: labie neitrālie zviedri izdod krieviem latviešu leģionārus. Pirms tam pārbaudot, vai dzīves apstākļi uz gūstekņu kuģa būšot pietiekami labi. Nu, nespēlēsim mēs to skaisto pasaku par Krievzemes skaistumu tagad. Piedod, mīļais draugs Ļoņa. Piedod, Andres…

Skanīgus Ziemassvētkus esam nolēmuši aizvadīt raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts un šoreiz uz sarunu aicinām tos, kuri kustas paši un kustina citus - latvietis muzicēšanu neatstāj novārtā arī dzīvojot ārpus Latvijas. Tiekamies tikai ar dažiem no diasporas aktīvajiem muzikantiem. Sarunā piedalās Rinalds Maksimovs, grupas "Dzelonis" pārstāvis, Signe Rirdance, “Stokholmas spēlmaņu” runas sieva, Liene Barons, Eslingenas orķestra pārstāve, un Mārtiņš Īstais, kurš muzicē Anglijā. Bet raidījuma ieskaņā muzicē Anna Wohl, dziedātāja no Skotijas, un Zigurds Šusters, muzikants no Anglijas.  

Ar pilnu krūti mīlestības un apmātībā pret teātri Pasaules latviešu amatieru teātru savienības jeb PLATS aicināti 23. – 25. septembrī Stokholmā pulcēsies pasaules latviešu amatierteātri diasporas teātru saietā  “Plats solis”. Šis notikums mūs mudina skaidrot, kas nosaka to, ka latvieši ārpus Latvijas aktīvi iesaistās amatierteātru kustībā? Kā top iestudējumi un kāds ir teātru izvēlētais repertuārs, kāds ir saieta “Plats solis” mērķis un aicinājums? To pārrunājam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Sandra Bondarevska, Pasaules latviešu amatieru teātru savienības valdes priekšsēde no Īrijas, Ingmārs Čaklais, PLATS valdes priekšsēža vietnieks Lielbritānijā, Lāsma Pintere, teātra “Momento” vadītāja, kura atrodas Itālijā, Jēkabs Kalniņš un Regīna Purva, Stokholmas atraktīvā latviešu amatierteātra “SALA” dalībnieki.  

Sekojot grāmatu vēstures gaitai, šoreiz raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 par Ernsta Glika tulkoto Bībeli latviešu valodā, savam laikam apjomīgu iespieddarbu. 17. gadsimta otrā puse ir laiks, kurā ritēja Glika mūžs un kurā arī tulkota Bībele latviešu valodā. Par to, ka darbs nav bijis vienkāršs, pārliecināts kultūrvēsturnieks Jānis Polis, kāda ir Bībeles tulkojuma ietekme uz latviešu valodas un arī literatūras attīstību palīdz izprast latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags, bet Glika Bībeli izrāda un ar aizraujošiem stāstiem dalās Ernsta Glika Bībeles muzeja vadītāja Solveiga Selga. Glika Bībeles muzejā aiz stikla vitrīnas divas pirmās Bībeles latviešu valodā, arī liels plakāts ar Glika svarīgākajiem dzīves posmiem – Ernsta Glika ceļi no Vetīnas līdz Maskavai. Profesors Heinrihs Strods savulaik rakstā „Kad īsti dzimis mūsu Bībeles tulkotājs” uzbur nelielās vācu pilsētiņas atmosfēru: „Kādā svētdienā ar autobusu aizbrauca uz Vetīnu. Tā bija tipiska vācu Saksijas mazpilsēta, novietojusies ap baznīcu, kura atradās pašā kalna galā. Lai uzzinātu, vai baznīcas arhīvā nav saglabājušās dzimušo draudzes locekļu reģistrācijas grāmatas, devos uz mācītāja dzīvokli.” Profesors arī noskaidro, ka 20.maijā diakonam Kristiānam Glikam nokristīts septītais dēliņš (dzimis 18.maijā ap pulksten 9) Ernsts. Ar Glika ceļiem Latvijas teritorijā  mani iepazīstina muzeja vadītāja  Solveiga Selga. Bībeles tulkošanai Gliks veltījis astoņus gadus. Kā noticis Bībeles tulkojums, savu redzējumu sniedz kultūrvēsturnieks Jānis Polis. Ko par Glika Bībeles tulkojumu saka valodnieki, atklāj  Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes  profesors, latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags. Viņš apliecina, ka Glika Bībele pētniekiem ir liels un nozīmīgs avots jau kopš 19.gs., kad sāka interesēties par latviešu valodas vēsturi. Vienlaikus jāsecina – nav plaša monogrāfiska pētījuma tieši valodas ziņā, ir atsevišķi raksti, izstrādātas disertācijas. Pētniekus interesē viss, kā Gliks tulkojis, kā izmantojis iepriekšējos avotus, kāda gramatika, kāda ortogrāfija izmantota, kādu leksiku Gliks ieviesis latviešu rakstu valodā gan tautas valodas vārdus, gan jaundarinājumus. Ortogrāfija Glika Bībelē ir jautājums, kam Pēteris Vanags pats pievērsies īpaši, arī citu valodnieku pētījumi turpinās. Nobeigumā par laiku kādā tapa Bībeles tulkojums, te atkal palīdz kultūrvēsturnieka Jāņa Poļa zināšanas.

Grūtais jautājums, kas satrauc, šķiet, itin visus, kā mēs tiksim pāri tai jaunajai krīzei, lai gan jēdzienu krīze ne visi tādā veidā grib lietot. Bet daudziem personiska tā, protams, ir liela krīze šobrīd, jo u cilvēkiem ienākumi sarūk. Daudzi apgalvo, ka viņiem tas ir vismaz uz pusi. Precīzāk - ienākumi nesarūk, ienākumu vērtība sarūk. Oficiālā inflācija šobrīd ir 20%, bet realitāte daudziem ir krietni skarbāka. Degvielas cenas ir pieaugušas gandrīz par pusi, apkure sadārdzinās četras reizes un pat vairāk.  Kaut ko valdība grasās kompensēt. Ja skatāmies veikalos, piena produkti vismaz uz pusi dārgāki, ar maizi, visticamāk, būs ļoti līdzīga situācija tūlīt. Ja pirms pāris gadiem par 500 eiro varēja nopirkt vienu preču grozu, tagad ir vajadzīgs praktiski 1000 eiro, lai tās pašas preces nopirktu. Jautājums, kā ar šādu ienākumu devalvāciju mēs sadzīvosim un kā tam tiksim pāri.  Nav gan pirmā reize pasaules vēsturē, kad kaut kas tāds notiek, daudzviet tas ir pieredzēts. Jautājums ir, kādas ir tās receptes, kā šādās krīzēs var rīkoties, jo noteikti kādas valstis sekmīgāk tiek ar šādām krīzēm galā nekā citas. Krustpunktā diskutējam, kādi ir iespējamie risinājumi, lai pārvarētu straujo dzīves sadārdzinājumu? Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes profesors Gundars Bērziņš, Stokholmas ekonomikas augstskolas Rīgā profesors, Ilgtspējīga biznesa centra direktors Arnis Sauka un Latvijas Universitātes profesore, Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka.

Grūtais jautājums, kas satrauc, šķiet, itin visus, kā mēs tiksim pāri tai jaunajai krīzei, lai gan jēdzienu krīze ne visi tādā veidā grib lietot. Bet daudziem personiska tā, protams, ir liela krīze šobrīd, jo u cilvēkiem ienākumi sarūk. Daudzi apgalvo, ka viņiem tas ir vismaz uz pusi. Precīzāk - ienākumi nesarūk, ienākumu vērtība sarūk. Oficiālā inflācija šobrīd ir 20%, bet realitāte daudziem ir krietni skarbāka. Degvielas cenas ir pieaugušas gandrīz par pusi, apkure sadārdzinās četras reizes un pat vairāk.  Kaut ko valdība grasās kompensēt. Ja skatāmies veikalos, piena produkti vismaz uz pusi dārgāki, ar maizi, visticamāk, būs ļoti līdzīga situācija tūlīt. Ja pirms pāris gadiem par 500 eiro varēja nopirkt vienu preču grozu, tagad ir vajadzīgs praktiski 1000 eiro, lai tās pašas preces nopirktu. Jautājums, kā ar šādu ienākumu devalvāciju mēs sadzīvosim un kā tam tiksim pāri.  Nav gan pirmā reize pasaules vēsturē, kad kaut kas tāds notiek, daudzviet tas ir pieredzēts. Jautājums ir, kādas ir tās receptes, kā šādās krīzēs var rīkoties, jo noteikti kādas valstis sekmīgāk tiek ar šādām krīzēm galā nekā citas. Krustpunktā diskutējam, kādi ir iespējamie risinājumi, lai pārvarētu straujo dzīves sadārdzinājumu? Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes profesors Gundars Bērziņš, Stokholmas ekonomikas augstskolas Rīgā profesors, Ilgtspējīga biznesa centra direktors Arnis Sauka un Latvijas Universitātes profesore, Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka.

Šodien dodamies uz Balkānu reģionu, kur apskatīsim Serbiju, kas varētu būt klausītajiem nedaudz zināmāka valsts. Bet arī par Serbiju ir daži mazāk zināmi fakti. Piemēram, pasaulē dārgākais siers nenāk no Šveices, Francijas vai Itālijas. Tas nākot no Serbijas un ir izgatavots no kazas un ēzeļa piena maisījuma. Sieru sauc par "Pule" un cena tam ir tūkstotis eiro kilogramā. Salīdzinājumam, valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 18 000 tūkstoši eiro, kas ir par apmēram 10 tūkstošiem eiro mazāk nekā Latvijai. Serbiem arī bija liela loma kosmosa izpētē. Precīzāk, pirmajā Mēness nosēšanās reizē. Lai gan viņi, iespējams, nesniedza finansiālu ieguldījumu, viņu ieguldījums bija darbaspēks. Trīs serbi piedalījās šajā projektā, kas bija pazīstams kā „Apollo”. Arī serbs vārdā Mihajlo Pipins ir viens no Nacionālās aeronautikas padomdevējas komitejas (NACA - mūsdienās NASA) dibinātājiem. Maz zināms, bet avenes, kas noteikti nenāk prātā domājot par Serbiju, ir viena no slavenākajām Serbijas eksporta tirgus pazīmēm. Tas tādēļ, ka Serbija ir viena no lielākajām aveņu eksportētājām pasaulē, tā veido aptuveni ceturto daļu no visas pasaules aveņu eksporta. Starp citu, 2012. gadā Serbija bija atbildīga par gandrīz 95% pasaules aveņu. Serbija ir ceturtā valsts pasaulē aveņu ražošanā tūlīt aiz Krievijas, Polijas un ASV. Vēl viena 6,9 miljonu iedzīvotāju lielas valsts netradicionālā iezīme ir tas, ka valstī tiek izmantoti divi alfabēti. Neskatoties uz to, ka pasaulē ir daudz valstu, kurās tiek izmantoti vairāki alfabēti, serbu valoda ir vienīgā Eiropas valoda, kurā runātāji pilnīgi brīvi pārvalda divus alfabētus. Valstī tiek izmantoti gan latīņu, gan kirilicas raksti. Runājot par Serbijas politiku, nevar nerunāt par Serbijas un Kosovas attiecībām. Ir pagājuši nedaudz vairāk nekā 20 gadi, kopš bijušās Dienvidslāvijas teritorijas viena no Eiropas vardarbīgākajiem konfliktiem, kurā gāja bojā vairāk nekā 13 tūkstošu cilvēku un bez pajumtes palika vairāk nekā miljons cilvēku. Tomēr vēl aizvien konflikts nav līdz galam atrisināts, un ik pa laikam saspīlējums atgriežas. Tā Serbija vēl aizvien uzskata Kosovu par savas teritorijas daļu. Kosova, savukārt, uzskata sevi par neatkarīgu valsti. Un valstis joprojām atrodas pretrunā. Karš tika izbeigts 1999. gada jūnijā un atbilstoši miera līgumā paredzētajam, Kosova nonāca ANO pārvaldībā. Lielākā daļa atlikušo etnisko serbu pameta provinci, savukārt aptuveni 1,5 miljoni iekšēji un ārēji pārvietoto kosoviešu atgriezās mājās. Neskatoties uz to, ka 2008. gadā Kosova pasludināja neatkarību, Serbija to joprojām nav atzinusi par neatkarīgu valsti, lai gan vairāk nekā 100 valstis to atzīst. Liela loma situācijas uzlabošanai ir bijusi arī Eiropas Savienībai (ES), kas ir vadījusi sarunas starp abām valstīm kopš 2011. gada, kuru rezultātā tika noslēgti vairāki tehniski nolīgumi, tostarp Briseles vienošanās, kuras mērķis bija normalizēt attiecības un integrēt serbu minoritāti Kosovas ziemeļos. Starp citu, abas valstis pieder arī Eiropas Komisijas  2018. gada publicētajam paplašināšanās plānam ar mērķi panākt iestāšanos Eiropas Savienībā sešām Rietumbalkānu valstīm: Albānijai, Bosnijai un Hercegovinai, Kosovai, Melnkalnei, Ziemeļmaķedonijai un Serbijai. Serbijas pievienošanās Eiropas Savienībai gan ir aktuāla kopš 2012. gada, kad tā kļuva par kandidātvalsti. Serbija oficiāli iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā 2009. gadā. Tomēr, tieši Kosovas konflikts bija lielākais šķērslis Serbijas pievienošanās ES. Serbijas valdība ir gan paziņojusi, ka Kosovas statusu nevajadzētu saistīt ar ES sarunām, tomēr zinot ES institūciju pozīciju un sarunu vadīšanu, tas negatīvi ietekmēja sarunas. Neskatoties uz to, bija paredzēts, ka Serbija pabeigs sarunas līdz 2024. gada beigām, ļaujot tai pievienoties Savienībai 2025. gadā. Tomēr, jaunais izaicinājums Ukrainas kara dēļ rada atkal zināmus šķēršļus valsts pievienošanas ceļam. Primāri tādēļ, ka valstij ir  ciešas attiecības ar  Krieviju. KB: Jāsaka, ka arī paši serbi vairs neizskatās pietiekoši apmierināti ar izvēlēto virzienu. Tā, pirmo reizi pēdējo divu desmitgadu laikā serbu skaits, kuri ir pret iestāšanos Eiropas Savienībā, ir lielāks nekā to, kas vēlas kļūt par dalībvalsti. Aptauja, ko veica Serbijas nacionālā aģentūra šī gada maija sākumā atklāja, ka 44% dalībnieku ir pret dalību ES, bet 35% ir par. Par to, kā serbi redz savu identitāti un kā tie sevi pozicionē attiecībās ar Krieviju Ukrainas karas dēļ, jautājām bijušai Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājai, EDSO misiju vadītājai (tostarp Serbijā), Stokholmas ekonomikas skolas Rīgā vieslektorei un starptautiskai konsultantei Lolitai Čigānei.

Raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" ielūkojamies Rīgas jezuītu kolēģijas grāmatu krājumā, īpašu uzmanību veltot katoļu katehismam latviešu valodā – mūsu visvecākajai grāmatai, kas saglabājusies un atrodas Zviedrijā. Labāk izprast laikmetu un situāciju palīdz Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Reinis Norkārkls. Viņš stāsta par jezuītu ienākšanu Rīgas pilsētā, arī vēsturisko kontekstu.  Bet vispirms par to, kur atradušās Rīgas jezuītu kolēģijas ēkas, jo ne velti tiekamies Vecrīgā pie Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles. Stāvot starp Svētā Jēkaba katedrāli un Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcu, redzot Arsenāla nama sienu, kur savulaik bijis pilsētas mūris, tad tagadējā Saeimas nama vietā atradušies vairāki jezuītiem piederoši nami, varam iztēloties viduslaiku Rīgas kvartālu. Atmosfērai palīdz nejaušu garāmgājēju soļi un sarunas. Zviedru karaspēkam ieņemot Rīgu, Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka 1621.gadā tika pārvietota uz Zviedriju un mūsdienās veido vienu no senākajām grāmatu kolekcijām Upsalas Universitātes bibliotēkas krājumā. Vērtīgo eksemplāru vidū Svētā Pētera Kanīzija  katoļu katehisms – senākais saglabājies latviešu valodā drukātais teksts. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra galvenajai bibliogrāfei Renātei Bergai rokās pavisam maza grāmatiņa, tas ir katoļu katehisma faksimilizdevums. Lai labāk izprastu 15./16. gadsimta tipogrāfiskās darbības sasniegumus, Renāte uzsver, ka tā laika tipogrāfiskās meistarības attīstība ir apbrīnojama, jau 15.gadsimtā iespieda ne tikai kokgriezuma, bet īpašos gadījumos arī vara grebuma ilustrācijas. Tika operēts ar dažādiem alfabētiem, iespiesti sarežģīti juridisko tekstu kodeksi, bija izdevumi, kuros iestiprināti kādi rotējoši no papīra izgriezti diski, arī tabulas, shēmas, ģeogrāfiskās kartes kā lielformāta ielīmes. Latviešu katehisms raisījis pētnieku interesi visu 20.gadsimtu: tas ir interesējis reliģiju un grāmatniecības vēstures pētniekus, literatūrzinātniekus un valodniekus. Es tiekos ar latviešu valodas vēstures pētnieku, Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes profesoru Pēteri Vanagu. Arī profesors paņēmis līdzi vienu no faksimilizdevumiem, kuri vēsturiski ir divi. Seniespiedumu bibliogrāfe Renāte Berga norāda, ka  eksemplāru izplatība un lietošana zinātniskajā literatūrā maz apskatīta, tādēļ ka trūkst vēstures avotu, kur smelties tiešas liecības par tā laika notikumiem, tomēr ir kāda interesanta liecība. Katehisma izdevumam atkal pievērsta pētnieku uzmanība, tas tādēļ, ka pabeigta  Rīgas jezuītu kolēģijas grāmatu krājuma rekonstrukcija, ko LNB veica gandrīz četru gadu garumā. Renāte Berga min dažus spožus eksemplārus, kuri vēl bija šajā krājumā. Attēlā: Katoļu katehisms latviešu valodā. Digitālās kopijas Zviedrijas digitalizētā kultūras mantojuma platformā ALVIN.  

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 šķirstām Sebastiāna Minstera "Kosmogrāfijas" izdevumus, kuros iekļautas Latvijas kultūras vēsturē nozīmīgas vērtības – pirmais iespiestais teksts latviešu valodā – Tēvreize un senākā iespiestā Rīgas panorāma. Kopā ar Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju Aiju Taimiņu iepazīstam Sebastiāna Minstera "Kosmogrāfijas" izdevumus, pie mums to ir vairāki. Aija Taimiņa apskatei nolikusi divus un vērš uzmanību, ka tie bijuši lasītāju lietoti, populāri izdevumi. Mums Latvijā Minstera kosmogrāfija īpaša vairāku iemeslu dēļ – “Kosmogrāfijas” 16.gadsimta izdevumos ir gan Livonijas apraksts, arī ikonogrāfiskais Rīgas panorāmas attēls, gan 1550.gada izdevumā – vecākais pašlaik zināmais iespiestais teksts latviešu valodā – Tēvreize. Bet sāksim visu pēc kārtas. "Kosmogrāfijas" pirmizdevums klajā nāk 1544.gadā Bāzelē un turpina iznākt ik pa diviem trim gadiem. Turklāt kosmogrāfija izdota vairākās valodās, atkārtoti un papildināti izdevumi iespiesti līdz pat 1628.gadam. Sebastiāns Minsters ir persona, kura dzīvesstāsts raksturīgs reformācijas laikam. Guvis tam laikam tradicionālu izglītību, iestājies franciskāņu klosterī, studējis vairākās augstskolās, apguvis orientālās valodas, bijis ebreju valodas profesors, augstskolu pasniedzējs, vārdu sakot – universāls zinātnieks. Pievēršam uzmanību 1550.gada "Kosmogrāfijas" izdevumam. Minsteram jauns vēstījums, viņš saņēmis jaunu ziņojumu, un 1550.gada vācu un tā paša gada latīņu "Kosmogrāfijā" ieraugām visiem pazīstamo Rīgas panorāmu un hronista Johana Hāzentētera pierakstīto Tēvreizi latviešu valodā. Tātad jauns korespondents, jaunas ziņas. Minstera “Kosmogrāfija” būtiska arī tiem, kas interesējas par latviešu valodas vēsturi, jo kosmogrāfijas vācu un latīņu izdevumā 1550.gadā iespiesta  Tēvreize latviešu valodā. To dēvē par Hāzentētera tēvreizi, un tas joprojām ir agrākais saglabājies iespiestais teksts latviešu valodā. Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes profesors, latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags apliecina, ka Hāzentētera tēvreize iekļaujas kopējā latviešu rakstu valodas vēstures procesā. Ernesta Kazakenaite ir Viļņas Universitātes pasniedzēja, viņas jomas – digitālās humanitārās zinātnes un latviešu valoda. 2020. gadā nolēmusi rakstīt par evaņģēlisko tekstu latviešu valodā  vēsturi, tādā pētījumā jāiekļauj arī Hāzentētera tēvreizi. Pētniece secinājusi, ka ir 32 Minstera "Kosmogrāfijas" izdevumi, kuros atrodama latviešu tēvreize. Nākamajā rakstā pētniece savos izziņas ceļos dodas tālāk, ar mērķi sniegt ieskatu par tēvreizes publicējumiem citos pieejamos 16.gs. pasaules aprakstos un tēvreižu krājumos. Tas viņai arī izdodas. Ikviens, kuram gribētos izsekot Minstera "Kosmogrāfijas" tekstiem, to var darīt. Mūsdienu digitālā pasaule ir atvērta, un visi lielie "Kosmogrāfijas" izdevumi digitalizēti. Tā iespējams lasīt to, kas atrodas Minhenē, Bāzelē vai citviet Eiropā.

Stāsta muzikoloģe Ināra Jakubone Ieskatoties pagājušā gadsimta 20., 30. gadu preses izdevumos, gluži bieži var lasīt tādus virsrakstus kā "Par ko sapņo gerlas?", "Fonogrāfa gerla", "Rīgas gerlas", "Lielas vai mazas gerlas?". Prese informē par Žozefīni Beikeri, par Mistingeti, māsām Dollijām, par Saxophone Girls no Stokholmas, Violetgirls no Ņujorkas, Londonas "Tiller-gerlām". Par kādā Vīnes rēvijā gūtiem iespaidiem tolaik raksta avīze "Pēdējā Brīdī": "Gerles visādās kombinācijās – vītnēs, piramīdās, rotaļās, neizteicami fantastiskos kostīmos - nedeva skatītājiem laika atpūsties. Uz skatuves dejoja, dziedāja, griezās, lēkāja, rāpās augšup, taisīja neparastus salto mortale, apdullināja zāli svilpieniem, kliedzieniem, spiedzieniem un smiekliem. Iedomājaties pie visa tā vēl (…) džezbendu, desmitiem taures, bungas un visādus eksotiskus instrumentus. Skatuve vārda pilnā nozīmē bij' īsta trako māja. Bet saturs? Goda vārds, to es nezinu."  Tātad – gerlu vārds 20. 30. gados tiešām pamatīgi nostiprinājās latviešu valodā, runājot par tā laika modes kliedziena – rēvijas - dejotājām.

No šīs trešdienas klātienē, Ņujorkas „Skandināvijas namā” un no šodienas, 5. novembra, tiešsaistes seansos visā Amerikas Savienoto valstu teritorijā norisinās ceturtais Baltijas filmu festivāls Ņujorkā, programmā ietverot 12 filmas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Latvijas kino veikumu festivālā pārstāv daudzsēriju filma „Emīlija. Latvijas preses karaliene”, Matīsa Kažas spēlfilma „Wild East. Kur vedīs ceļš”, Mārtiņa Grauda dokumentālā filma „Koku opera” un Lailas Pakalniņas jaunākais darbs „Spogulī”. Lai pārrunātu festivāla norisi, sazināmies ar tā programmas vadītāju Jūli Mari Rozīti Ņujorkā. Jūle Rozīte filmu mākslu sāka studēt Berlīnes Brīvajā universitātē un turpināja Glāzgovas Universitātē, kur arī pirmoreiz iesaistījās festivāla rīkošanā, strādājot pie Glāzgovas īsfilmu festivāla 2011. gadā. Pēc pārcelšanās uz Ņujorku Jūle strādājusi Tribekas filmu festivālā kā programmas kuratore, papildus iesaistoties Stokholmas, Hemptonas filmu festivālos, „Baltic Sea Docs” un tagad arī Ņujorkas Baltijas filmu festivālā.

Droši vien daudzi žurnālisti ar interesi par mākslu vai atmodas gadu notikumiem, ar interesi par Skulmju dzimtu – Oto Skulmi vai Martu Liepiņu-Skulmi, Ugu Skulmi un, protams, par mākslinieci Džemmu Skulmi, ir viesojušies Mežaparka mājā, kura savulaik celta, vairāk domājot par mākslinieku darbnīcām nevis dzīvošanu. Džemmas Skulmes dzimšanas dienā – 20. septembrī, šī māja Stokholmas ielā tika atvērta apmeklētājiem, iezīmējot Džemmas Skulmes mākslas telpu un topošo ekspozīciju “Moin, moin, Mālpils bezdelīga!”. Un šī uzruna ņemta no kādas ģimnāzijas laika vēstules Džemmai. Tās Džemmas dienu interesentiem lasīja aktieris Gundars Āboliņš, bet visa šī procesa veidotāja, sadarbojoties ar Džemmas ģimeni, ir mākslas zinātniece Inga Šteimane. Daudzi žurnālisti ir ciemojušies pie Džemmas Skulmes. Un arī Kultūras rondo arhīvā ir divas ļoti nesenas sarunas Džemmas darbnīcā. 2015. gadā, kad tur viesojās Zigfrīds Muktupāvels, un 2018. gadā, kad tur viesojos, lai runātu ar Džemmu par topošo izstādi Valmierā „Mākoņgabali”. Esam Džemmas Skulmes darbnīcā, ir 2015. gads. Zīmīgs, jo Džemmai togad ir 90. jubileja, viņa aktīvi strādā, un tikai pēc dažiem gadiem viņa saņems pirmo Purvīša balvu par mūža ieguldījumu mākslā. Tas būs 2019. gadā, un tā paša gada novembrī viņa aiziet mūžībā 94 gadu vecumā. Džemmas Skulmes mākslas telpa Mežaparkā, arhīva sakārtošana, pētniecība un digitalizācija, tāpat ekspozīcijas veidošana notiek, domājot par viņas simtgadi, kas būs 2025. gadā. Stāsta Inga Šteimane. Vēl līdz 26. septembrim notiek Pirmās Džemmas dienas Mežaparkā, kas nozīmē, ka varat ieskatīties topošajā telpā, kur no 2022. gada janvāra būs atvērta ekspozīcija „Moin, moin, Mālpils bezdelīga”. Tas ir stāsts par ģimnāzisti Džemmu Skulmi, kura 1937. gadā iestājas 1. Rīgas Valsts ģimnāzijā un 1944. gadā to pabeidz. Pusaudze Džemma dzīvo skaistā pasaulē, kuru veido viņas slavenie vecāki – gleznotājs un scenogrāfs Oto Skulme un tēlniece Marta Liepiņa-Skulme. Džemma ir viena no „zelta jaunatnes”, kas runā Anšlava Eglīša komēdiju amerikāniskajā žargonā, ir kā uzburti uz velosipēdiem, fotografēšanos, teātra un filmu skatīšanos un vēstuļu rakstīšanu. Būtiska ekspozīcijas sastāvdaļa būs daudzās vēstules, kuras Džemmai Skulmei raksta klasesbiedrenes un kuras viņa rakstījusi vecākiem. Inga Šteimane uzsver, ka diemžēl pagaidām nav izdevies atrast Džemmas vēstules, kuras sūtītas kādai no lieliskajām vēstuļu autorēm. Vārds – „pagaidām” dod cerību, ka varbūt vēl atradīsies. Bet pagaidām Gundars Āboliņš lasa vēstules, kuras adresētas uzticamajai klausītājai Džemmai. Vēl šonedēļ Džemmas Skulmes mākslas telpā atklāta viņas mazdēla Artura Dimitera pirmā personālizstāde „Ģimene”, bet 25. un 26. septembrī notiek arī radošās darbnīcas, ko vada Arturs un gleznotāja Sigita Daugule, kuras darbus Džemma Skulme augstu vērtēja. Ģimene un ģimenes intereses Džemmai Skulmei vienmēr bijušas svarīgas, arī to droši vien ir sajutuši daudzi žurnālisti, kuriem ir bijusi iespēja pabūt sarunās ar Džemmu.  

Nesen iznākusī monogrāfija par mākslinieku Niklāvu Strunki rosina dziļāk ielūkoties pētnieku paveiktajā. Mākslas un teātra zinātnieki iedziļinājušies un arī mainījuši akcentus mākslinieka atstātajā mantojumā. Turpmākās pirmdienas atvērsim pa vienai Niklāva Strunkes daiļrades lappusei. Sākam ar glezniecību un mākslas zinātnieces Aijas Brasliņas skatu uz Niklāvu Strunki. Karavīra dēls Niklāvs Strunke piedzima 1894.gada 6.oktobrī Gostiņinā – Krievijas impērijai piederošā poļu pilsētiņā, kur tolaik atradies viņa tēva Jāņa Strunkes 3.strēlnieku pulks. Manuprāt, svarīgi zināt, ka „Niklāvam bija nepilni divarpus gadi, kad māte Marija, pirms šķiršanās no vīra liecinieku klātbūtnē parakstīja piespiedu atsacīšanos no bērniem.” Niklāva bērnība pagājusi nemitīgi pārvācoties līdz ar tēva dienesta vietu maiņām. Sākotnējo mākslinieka izglītību Niklāvs gūst Valmierā pie Teodora Ūdera, tad – Pēterburgā, kur darbojas izsmalcinātajā „Mir iskusstva” grafiķu un scenogrāfu lokā. Aija Brasliņa savā pētījumā / nodaļā „Strunke ar trim zvaigznītēm. Mākslinieks” – atklāj gan biogrāfiskus faktus, gan sniedz daudzpusīgu ieskatu mākslinieka radošajos periodos - minēšu tikai dažu apakšnodaļu virsrakstus - „Rēriha skola”, Voldemārs Matvejs un „jaunā māksla”; Strēlnieks un Jāzepa Grosvalda iesvaidīts modernists… „Ekspresionistu un Rīgas mākslinieku grupas brālībā”. Jā, Pirmā pasaules kara laikā Niklāvs Strunke bija viens no Rīgas mākslinieku grupas, bet 1923.gadā kopā ar dzīvesbiedri Olgu dodas uz Berlīni. Un sākam tieši ar šo periodu, turklāt tajā gadā Berlīnē iznāk pirmais latviešu mākslas žurnāls „Laikmets”. Starp Niklāva Strunkes pazīstamākajām gleznām jāmin „Florencietis ziemā” (1929) un „Cilvēks, kas ieiet istabā” (1927) šis darbs iekļauts Latvijas Kultūras kanonā un izvēlēts arī jaunās monogrāfijas vākam. Pētījumā Aija Brasliņa Niklāvu Strunki dēvē - „Pasaku vīrs ar gleznotāja ambīcijām” un pamato ar to, ka Strunke bija brīvmākslinieks, kurš gribējis būt gleznotājs un gribējis arī, lai laikabiedri atzīst par gleznotāju. Taču pats arī atzinis, ka ar 4-5 gleznām, ko pārdod, iztikt nevar. Tā par maizes darbu kļūst pārējās nodarbes, arī spožā grāmatu māksla, darbība scenogrāfijā. Strunki dēvē par latviešu „itāli”, ar to saistīti divi ceļojumi – viens kopā ar Olgu 1924.gadā, otrs – 1926.gadā, kad uz Itāliju Niklāvs dodas bez ģimenes, īrē darbnīcu Florencē, apceļo Toskānu, studē itāļu vecmeistaru glezniecību. Nonākam līdz nodaļai „Divas okupācijas un bēgļu laiva” . Niklāvs Strunke atstājis Rīgā iedzīvi, iekrājušos mākslas darbus , grāmatas un Latgales keramikas kolekciju, ar sievu un jaunākajiem bērniem Zanzu un Lari, padomju armijai tuvojoties, dodas Ventspils virzienā , lai pāri Baltijas jūrai bēgtu uz karā neitrālo Zviedriju. Pēc ilgas gaidīšanas 10.novembrī laiva līdz ar citiem izceļotājiem Jūrkalnes krastā steigā uzņem Strunkes. Niklāvam Strunkem izdevies līdzi aizvest arī rulli ar saviem darbiem. Pirmajām Zviedrijā sarīkotajām izstādēm ir arī katalogi. „Kad iebraucu šeit Zviedrijā, tad tā biju visā savā būtībā pārņemts ar mūsu tautas bēgliskumu un tās traģismu, ka nekā cita nevarēju gleznot un domāt, kā tikai par latviešu tautas liktenīgo postu, ” rakstīja Niklāvs Strunke. Strunkes apmetas uz dzīvi Stokholmas priekšpilsētā Aspundenā, kur Niklāvs tā arī neiejūtas, tāpēc vairākus mēnešus gadā kopā ar Olgu pavada Itālijā, Romā.

No 6. līdz 31. maijam galerijā "Māksla XO" būs skatāma Kristapa Ģelža izstāde "Artefakti", kas vienkopus ļaus skatīt divdesmit vienu mākslinieka autordarbu, kas radīts laikā no 1985. gada līdz 2011. gadam. Ļoti dažāds Kristaps Ģelzis, dažādas tehnikas un noskaņas. Ar izstādi iepazīstinās galerijas vadītāja Ilze Žeivate. "Lielākoties tie ir publikai vēl neredzēti un Latvijā neizstādīti Kristapa Ģelža darbi, kas daudzus gadus glabājušies mākslinieka darbnīcā. Izstādes „Artefakti” darbu izpausmes daudzveidīgais apjoms, kas tik raksturīgs Kristapa Ģelža daiļradei, aptvers visdažādākās tēlotājas mākslas formas, materiālus un tehnikas, sākot no 1980. gadu pirmajiem Kristapa Ģelža asējumiem, 1990. gadu gaismas kastēm un objektiem, 2000. gadu milzu digitāldrukām, kas eksponētas Stokholmas-Ārlandas starptautiskajā lidostā Zviedrijā, 12. grafikas triennālē Tallinā, Igaunijā, Centrālajā mākslinieku namā Maskavā, Krievijā, līdz 2011. gada lielformāta akvareļiem," norādīja izstādes rīkotāji.    

30. martā plkst. 15.00 tiešsaistē Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Facebook lapā un YouTube kanālā būs skatāma lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2020" apbalvošanas ceremonija. Tie būs pirmie digitālie "Lielie lasīšanas svētki" – noslēguma pasākums gadu ilgušam lasīšanas maratonam. Pasākumā godinās grāmatu autorus, tulkotājus un izdevējus, kuru radītās grāmatas saņēmušas visaugstāko lasītāju vērtējumu. Vienlaikus tiks sveikti uzņēmīgākie un prasmīgākie bibliotekāri, kuri pandēmijas laikā pratuši piedāvāt un ieinteresēt 13 tūkstošus lielus un mazus lasītājus ne tikai uzsākt grāmatu vērtēšanas darbu, bet arī pabeigt to un uzrakstīt savas domas par lasīto. Par Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020 darbu stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova un Stokholmas latviešu skolas Bērnu žūrijas darba koordinatore Iveta Lāce, jo žūrijā darbojās arī bērni, kas dzīvo ārpus Latvijas.

Vai zini, kāds ir dzejoļa “Baiga vasara” noslēpums? Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Kristiāna Kuzmina. Edvarts Virza šo dzejoli sarakstījis 1939. gada Lieldienās (11. aprīlis) – daudzējādi simboliskā laikā – gan tāpēc, ka kristiešu svētki, Jēzus augšāmcelšanās, gan tāpēc, ka pēc gada, 1. martā mūžībā aiziet pats šī dzejoļa autors un vēl pēc pāris gadiem sākas pasaulei ļoti drūms laiks. Viens no mistiskākajiem dzejoļiem latviešu dzejas vēsturē – mīlestības dzejolis ar savādu, varbūt tikai paša autora dziļā zemapziņā nojaušamu kara tuvošanās dunu. RMM Veronikas Strēlertes kolekcijā glabājas ļoti necila, vienkārša kartona kastīte, kurā Veronika Strēlerte glabājusi Edvarta Virzas un Andreja Johansona vēstules un dzejoļus, kā arī dažas citas Liepājas laika vēstules, un nodevusi to glabāšanā Stokholmas bankas seifā. Pēc V. Strēlertes nāves 1995. gada vasarā viņas dēls Pāvils Johansons to izņēma no bankas seifa. Arī “Baigo vasaru” dzejnieks nosūtīja Veronikai Strēlertei rokrakstā, bet ne mazāk nozīmīgs ir Amarillis Lieknas stāstījums: “Tēvs agri no rīta ienāca istabā satraukts ar dzejoli rokā un teica: paskatieties, ko esmu uzrakstījis. Kāds it kā vadīja manu roku...” “Ak, Veronika! Cik bailes man ir! Es ar katru brīdi ieaugu Tevī kā kokā, Tu kā kupls koks aptērp mani ar savu mizu un rauj mani sevī. Es esmu Jūsos it kā pazudis, nomaldījies, mani ceļi ir sajukuši, es it kā nāves dvašu manu ap sevīm, tā nāk no jūsu lūpām ar dzīvību kopā sajukuse.”

1991. gada barikādes un Latvijas neatkarības atjaunošana teju katram iedzīvotājam nozīmē kaut ko personisku brīvības sniegto iespēju kontekstā. 90. gados palēnam ceļošana kļuva brīvāka, kāds varēja doties studēt ārzemēs, kāds īstenot biznesu, smeļoties pieredzi arī citās valstīs, savukārt trimdas latvieši varēji brīvi apciemot tuviniekus Latvijā vai pārcelties šeit uz dzīvi. Dažu šo cilvēku dzīvesstāsti 80. un 90. gadu mijā. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis ar savu uzņēmējdarību sāka nodarboties 90. gadu sākumā, īsi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, taču tolaik būdams vēl jaunietis atminas arī Barikāžu notikumus. Rostovskis barikādēs piedalījies, jo izaugot padomju sistēmā līdz pilngadībai sajutis, ka dzīvei nav perspektīvas un nav iespēju augt. Tagad Rostovskis ir augstskolas "Turība" vienīgais īpašnieks, bet augstskolu ar citiem partneriem viņš dibināja 1993.gadā. Līdzīgi, kā daudziem viņām pārmaiņu laiks nesa brīvas uzņēmējdarbības iespējas, kuras attīstīt palīdzēja arī ceļošanas un pieredzes apmaiņas iespējas atveroties robežām. Savukārt Amerikas latvietis Nils Students pēc PSRS sabrukuma nevilcinoties izmantoja ceļošanas iespējas virzienā uz Latviju. Tolaik šeit izveidojis arī ģimeni un joprojām dzīvo Latvijā. Patlaban strādā ASV vēstniecībā un pirms pieciem gadiem iestājies arī Zemessardzē. Taču pirmo iespaidu par Latviju viņš guvis Rīgā viesojoties vēl kā zēns 1980.gadā, kad trimdas latviešu ceļojumi uz padomju Latviju bija ierobežoti un tos lielākoties pavadīja čekas uzraugi. Rīgas Tehniskās Universitātes zinātņu prorektors Tālis Juhna secina, ka tādiem skolas vecuma jauniešiem, kā viņš 80. gados, vēl nebija īsti izpratnes par ierobežojumiem dzīvojot Padomju sistēmā un pasaule ārpus tās bija sveša. Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanas laiku Juhna sāka studēt Būvniecības fakultātē. Arī viņam dalība barikādēs neizpalika. Tālim Juhnam pārmaiņu laiks atvēris iespēju doties studēt arī uz ārzemēm. 1995. gadā viņš pieteicās un ieguva stipendiju no Zviedrijas valdības, lai studētu maģistrantūrā Stokholmas karaliskajā universitātē, kas iepriekš nebija iespejams.

Covid-19 ir devis pamatīgu triecienu Latvijas ekonomikai. Atsevišķu jomu darbība šobrīd ir faktiski apturēta, citas darbojas ierobežotā režīmā. Valdība ir lēmusi par ārkārtējās situācijas pagarināšanu līdz 7.februārim. Kādā situācijā ir Latvijas ekonomika un ko ieilgusi dīkstāve nozīmētu uzņēmumiem un to darbiniekiem? Cik efektīvi bijuši līdzšinējie atbalsta pasākumi? Kādi ir ekonomikas atveseļošanas scenāriji un prognozes, Krustpunktā diskutē Ekonomikas ministrijas Analītikas dienesta vadītājs Jānis Salmiņš, Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste, Latvijas darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Menģelsone, Stokholmas ekonomikas augstskolas Rīgā profesors, Ilgtspējīga biznesa centra direktors Arnis Sauka.  

Covid-19 ir devis pamatīgu triecienu Latvijas ekonomikai. Atsevišķu jomu darbība šobrīd ir faktiski apturēta, citas darbojas ierobežotā režīmā. Valdība ir lēmusi par ārkārtējās situācijas pagarināšanu līdz 7.februārim. Kādā situācijā ir Latvijas ekonomika un ko ieilgusi dīkstāve nozīmētu uzņēmumiem un to darbiniekiem? Cik efektīvi bijuši līdzšinējie atbalsta pasākumi? Kādi ir ekonomikas atveseļošanas scenāriji un prognozes, Krustpunktā diskutē Ekonomikas ministrijas Analītikas dienesta vadītājs Jānis Salmiņš, Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste, Latvijas darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Menģelsone, Stokholmas ekonomikas augstskolas Rīgā profesors, Ilgtspējīga biznesa centra direktors Arnis Sauka.  

Šajā gadā piedzīvotais diasporas nedēļas nogales skolām un skolotājiem ir bijis izaicinājums. Tas sniedzis impulsu dažādām pārmaiņām, veicinājis jaunu sadarbības formu veidošanos. Kādus impulsus pārmaiņām pandēmijas laiks devis diasporas nedēļas nogales skolām, kādas sadarbības formas tas veicinājis un kas no šīs pieredzes noder topošajā diasporas izglītības stratēģijā, interesējamies raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Attālināti sarunā piedalās Eiropas latviešu apvienības priekšsēde Elīna Pinto, Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve Diasporas konsultatīvajā padomē Vineta Ernstsone, Latviešu draugu kopas Atēnās bērnu kluba “Jautrie apelsīni” vadītāja Ingrīda Tauriņa un Stokholmas latviešu skolas pārzine Agnese Blaubārde.  

Sarunā piedalās Stokholmas skolas pārstāves Agnese Blaubārde un Lilita Zaļkalne (Zviedrijā), un Briseles skolas pārstāve Daina Grase (Beļģijā). Sarunu vada Eiropas Latviešu apvienības pārstāve Latvijā Aira Priedīte. "Kafija ar ELA" ir Eiropas Latviešu apvienības veidots sarunu cikls, kura ietvaros neformālā gaisotnē runājam par dažādām diasporai aktuālām tēmām. Sarunu mērķis ir parādīt diasporas biedrību, skolu un kopu veikumu, izaicinājumus un labās prakses piemērus, rosināt viedokļu apmaiņu un jaunu risinājumu meklējumus mūsdienīgas latvietības kopšanai. Informācija publicēta projekta „Latvietība „3I” Identitāte, Ieguldījums, Iesaiste” (Līguma Nr.2020.LV/NVOF/MAC/055/04) ietvaros. Projektu no 01.01.2020. – 31.10.2020. īsteno Eiropas Latviešu apvienība. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Eiropas Latviešu apvienība.

Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts stāsts par Krēsliņu dzimtu, kuras pārstāvji no Eiropas 1949. gada 1. maijā devās pāri okeānam uz Jauno pasauli. Bet viņu bērni - Zuze Krēsliņa-Sila, Māra Krēsliņa un Jānis Krēsliņš ir atgriezušies Eiropā. Ar viņiem arī sazināmies, Zuze Krēsliņa, kura bijusi arī raidījuma viešņa klātienē, šobrīd atrodas Vācijā un ilgus gadus bijusi Minsteres latviešu centra administratore, bet Māra un Jānis - Zviedrijā. Māra Krēsliņa savulaik aktīvi darbojusies Viduszviedrijas Latviešu biedrībā, šobrīd saka, ka ir tās biedre. Bet Jānis Krēsliņš juniors ir Stokholmas karaliskās bibliotēkas vecākais akadēmiskais bibliotekārs pētniecības jautājumos. Kavējamies atmiņās par skolas gaitām Ņujorkas Bronksas kvārtālā, vaicājam par pēctecību un kam bijusi būtiska loma latvietības kopšanā ģimenē. Kā arī skaidrojam, kas mudinājis tomēr atgriezies atkal Eiropā.

Tuvojoties XV dziesmu svētkiem Kanādā, esam saņēmuši mudinājumu no saviem klausītājiem vēlreiz pārrunāt jautājumus par tautastērpu. Tautastērps vai tautiskais apģērbs, vai mūsdienās būtu jānosaka robežas tautas tērpa izskatam un lietojumam? Cik tālu var nodarboties ar tautas tērpu stilizāciju? Par pilsoniskām aktivitātēm diasporā un biedrības "Mans tautastērps idejām, un arī par to, kā ārlatvieši šūdina savus tautastērpus, gatavojoties svētkiem, pārrunājam raidījumā raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Raidījuma viešņas studijā: Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte, tautas lietišķās mākslas un tērpu speciāliste Linda Rubena un biedrības "Mans tautastērps" pārstāves no Jelgavas Ilze Strēle un Ginta Zaumane. Visas četras raidījuma viešnas ir ģērbušās tautastērpā. Signei Pujātei ir Ventspils tautastērps, Lindai Rubenai - Ziemeļvidzemes, Ilzei Strēlei - Zemgales, Gintai Zaumanei - arheoloģiskais tērps. Raidījuma viešņas aicina 4. maijā tērpties tautastērpā un arī piedalīties Rīgā tautastērpu gājienā “Tauta. Gods. Tērpi”. Gājiens notiks no Rātslaukuma līdz Brīvības piemineklim. Pulcēšanās pulksten 12 Rātslaukumā. Sazināmies arī ar XV Kanādas Dziesmusvētku  rīcības komitejas pārstāvi Selgu Apsi, ar Signi Rirdanci no Stokholmas, viņa ir tautas mūzikas un danču grupas "Stokholmas spēlmaņi" dalībniece, un Ievu Brinkmani no Briseles. Ieva ir pagājušājā gadā meistarklasēs Briselē radījusi pati savu tautas tērpu un tajā viņa arī dosies uz 4. maija svētkiem Briselē.

Gaidāmās Zviedrijas parlamenta vēlēšanas. Pusgadsimtu pēc Otrā pasaules kara Zviedrija šķita nesatricināma sociālās labklājības citadele. Valsts īstenoja savu tradicionālo neitralitāti, nepievienojoties NATO, distancējās arī no Rietumeiropas integrācijas procesiem un turpināja būvēt labklājības sabiedrību, kuras pamati bija likti jau pirmskara periodā. Pie valsts stūres piecdesmit gadus nemainīgi bija Zviedrijas Sociāldemokrātiskā partija, un tās līderis Tāge Erlanders palika premjerministra amatā veselus 23 gadus. Tikai paretam „sociāldemokrātu paradīzes” mieru iztraucēja kādas radikāli kreiso sarīkotas nekārtības vai Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos nekaunīgi iepeldējusi padomju zemūdene. Pirmie simptomi, kas liecināja par šī „zelta laikmeta” beigām, parādījās 1976. gadā, kad uz ekonomiskās izaugsmes apsīkuma fona pie varas nāca liberāli konservatīvā koalīcija, kura kopš tā laika kļuva par sociāldemokrātu galveno sāncensi Zviedrijas politiskajā arēnā. Kā nozīmīgākais spēks šai spārnā izvirzījās Mērenā jeb Moderātu partija. Pirmais labējo uznāciens gan izrādījās nepārliecinošs, mēģinājumi īstenot liberālāku ekonomisko politiku atdūrās pret vareno zviedru arodbiedrību pretestību, un 1982. gada vēlēšanas atgrieza pie varas sociāldemokrātus ar Ulofu Palmi priekšgalā. 1986. gadā Ulofs Palme tika nodurts Stokholmas centrā, un šī tā arī neatklātā slepkavība tiek piesaukta kā smagākā trauma pēckara Zviedrijas sabiedrībai. Tad nāca 1990. gads ar ekonomikas pārkaršanas izraisītu krīzi – strauji augošu bezdarbu, patēriņa cenu kāpumu un zviedru kronas kursa lejupslīdi. Labējo koalīcijas valdība ar Karlu Biltu priekšgalā iecerēto reformu vietā savus pūliņus pamatā veltīja izmisīgiem un dārgiem finanšu sektora glābšanas pasākumiem. Krīze mainīja zviedru ierasti skeptisko nostāju pret Eiropas Savienību, un Zviedrija pievienojās savienībai 1995. gadā, kad pie varas jau atkal bija sociāldemokrāti ar Jeranu Pēšonu priekšgalā. Jaunajā gadsimtā Zviedrijas valsts vadībā viens otru vēl pa reizei nomainījuši labēji un kreisi ievirzīti kabineti, pie tam kopš 2010. gada tās bijušas mazākuma valdības, kuru pastāvēšanai ir labvēlīga Zviedrijas politiskā sistēma. Pēc 2014. gada vēlēšanām ap Mēreno partiju centrētās „Alianses Zviedrijai” valdība, Frēdrika Reifelta kabinets, nodeva varas stafeti sociāldemokrāta Stēfana Levēna mazākuma kabinetam. Sociāldemokrātiem – pirmo reizi pēckara vēsturē – nācās dalīt varu ar koalīcijas partneri, Zaļo partiju. Tikmēr uz Zviedrijas politikas skatuves uznācis jauns agresīvs spēks – partija „Zviedru demokrāti”, kuras saknes meklējamas pagājušā gadsimta Zviedrijas fašistu kustībā. Ar antiimigrācijas un nacionālisma retoriku un pamatīgu populisma devu šī partija arvien kāpinājusi savu ietekmi. Riksdāgā „demokrāti” gan līdz šim bijuši striktā izolācijā, taču tradicionālo zviedru partiju arvien rūkošā ietekme pēdējā desmitgadē liek jautāt – vai tā tas paliks arī pēc 9. septembra vēlēsanām? Priekšvēlēšanu aptauju dati sola „Zviedru demokrātiem” jaunu ietekmes lēcienu; tāpat savu vietu skaitu Riksdāgā varētu kāpināt Kreisā partija – bijušo zviedru komunistu mantiniece. Lielāka autonomija Katalonijai? Spānijas premjerministrs Pedro Sančess pirmdien ierosinājis sarīkot Katalonijā referendumu par lielāku reģiona autonomiju, bet noraidījis iespēju sarīkot tautas nobalsošanu par Katalonijas neatkarību. Sančess pēc stāšanās prezidenta amatā jūnijā ir centies mazināt spriedzi, ko radījuši Katalonijas neatkarības centieni. Kad šāds referendums varētu notikt, Sančess pagaidām neatklāj. Katalonijai tika piešķirta autonomija ar Spānijas 1978.gada konstitūciju, kas tika pieņemta trīs gadus pēc ilggadējā diktatora Fransisko Franko nāves. Savukārt, 2006. gadā Katalonijas autonomija tika paplašināta. Katalonijas autonomijas statūtus apstiprināja gan Spānijas, gan Katalonijas parlaments, tomēr  2010. gadā Spānijas Konstitucionālā tiesa noraidīja vairākus statūtu punktus, kas kļuva par pagrieziena punktu reģiona centienos pēc neatkarības. Vai pēdējā cīņa Sīrijā? Sīrijas Ziemeļrietumos esošā Idlibas province ir pēdējais nemiernieku kontrolētais apgabals Sīrijā. Šobrīd tajā dzīvo ap 3 miljoniem iedzīvotāju, no kuriem aptuveni trešdaļa ir nemiernieki un viņu ģimenes, kas tikuši evakuēti no dažādām Sīrijas daļām, pateicoties virknei ar Sīrijas valdību noslēgtu vienošanos. Šobrīd pieaug bažas, ka Sīrijas prezidentam Bašaram al Asadam lojālie spēki sāks pilna mēroga uzbrukumu pēdējam lielākajam nemiernieku anklāvam Idlibā. Pēdējās dienās aktīvisti ziņo par Krievijas veiktiem uzlidojumiem, kuros miruši arī vairāki civiliedzīvotāji. Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Ribakovs norādījis, ka Idlibas liktenis būs skaidrs pēc piektdien gaidāmā Teherānas samita, kur tiksies Sīrijas, Krievijas un Irānas līderi. Tikmēr ANO un citas organizācijas brīdina, ka uzbrukums būs katastrofa un asinspirts, jo Idlibas provinces iedzīvotājiem nav kur mukt- robeža ar Turciju ir slēgta un cita bēgšanas ceļa nav. ASV sola, ka tā ātri un pienācīgi reaģēs, ja Sīrijas valdība veiks uzbukumu, savukārt, eksperti norāda, ka Bašars al Asads neapstāsies nekādu šķēršļu, tai skaitā civiliedzīvotāju upuru, priekšā, lai atgūtu kontroli pār visu valsts teritoriju.

Valentīne Lasmane – Triju zvaigžņu ordeņa virsniece, Otrā pasaules kara laikā Nacionālās pretošanās kustības dalībniece, piedzīvojusi apbrīnojami ilgu un bagātīgu mūžu. Dzimusi 1916. gada 16. maijā Ukrainā ukraiņu skolotājas un latviešu mērniecības speciālista ģimenē. Valentīnes kundze šobrīd mīt Stokholmas priekšpilsētā Tēbijā. Raidījumā Gadsimts ar savu valsti Valentīnes Lasmanes atmiņas par vidusskolas un augstskolas laiku, Valentīnes kundzei pagāja Rīgas 2. ģimnāzijā un Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Studijas universitātē Valentīni Lasmani saveda kopā ar vienu no Nacionālās pretošanās kustības aktīvistiem Leonīdu Siliņu, ar kura līdzdalību viņa nonāca savā pirmajā darba vietā – aģentūrā LETA. Tas notika 1940. gadā, kad neatkarīgās Latvijas informācijas aģentūra tika pārveidota par padomju režīma institūciju. Tad arī sākās Valentīnes Lasmanes dalība Nacionālās pretošanās kustībā. Pēdējā darba dienā LETĀ Valentīnei Lasmanei pienāca 1941. gada 30. jūnijā. Ar šo dienu saistās arī epizode, kuru viņa pati dēvē kā bīstamāko savā mūžā. Pēc vācu okupācijas spēku ienākšanas Rīgā Valentīne Lasmane vairs neatgriezās darba telegrāfa aģentūrā, bet kļuva par latviešu valodas un literatūras skolotāju Malnavas lauksaimniecības skolā. Tomēr sakari ar Leonīdu Siliņu nepārtrūka un kad 1944. gadā Latvijas Centrālā padome, nodibinot sakarus ar rietumu izlūkdienestiem, organizēja laivu kustību starp vācu okupēto Kurzemi un Zviedriju, šajā darbā iesaistījas arī Valentīne Lasmane. Viņa veica ierakstās sakarnieces funkcijas. Vēlāk, kad starp Kurzemi un Zviedriju tika nodibināti radio sakari, kļuva par radiogrammu šifrētāju. Laivu kustība, kuru zviedru valdība un amerikāņu izlūkdienests atbalstīja galvenokārt informācijas iegūšanas nolūkā, ļāva vairākiem simtiem latviešu nokļūt Rietumos. Lieki piebilst, ka šāda darbošanās nacistu okupētajā Kurzemē draudēja ar visai nopietnām sekām. Vēlāk izrādījās, ka Valentīnes Lasmanes darbība Centrālajā padomē nebija palikusi nepamanīta arī padomju iestādēm. Pirmais signāls par to bija kļūšana par prototipu latviešu padomju rakstnieka Arvīda Griguļa romānā “Kad lietus un vēji sitas logā” un arī pēc romāna tapušajā Aloiza Brenča filmā. Taču patiesos padomju drošības iestāžu intereses mērogus Valentīne Lasmane novērtēja tikai 1970. gadā, kad viņai ar ģimeni uzturoties Rīgā, par pretpadomju darbību tika arestēta viņas vīra māsa Lidija Doroņina-Lasmane, un gan pašai Valentīnei, gan viņas vīram Albertam nācās 10 dienas pavadīt Stūra mājas izmeklētāju sabiedrībā.

Dzejniece Veronika Strēlerte, kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons un viņu dēls dzejnieks, mūziķis un pedagogs Pāvils Johansons ir ģimene, kas rosina izzināt vairāk par viņiem pašiem un viņu saknēm. Dzimta, kura stipri turas Latvijā, taču pasaules notikumi abus vecākus Veroniku un Andreju 1945.gadā pārceļ uz dzīvi Zviedrijā, tur 1947.gadā piedzimst dēls Pāvils. Laima Slava aicina doties līdzi dzimtas pētījumos uz Vaksholmu pie Pāvila Johansona un viņa sievas Lottes, Zviedrijā, uz Karalisko bibliotēku Stokholmā, kur strādā kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš un daudz zina stāstīt par Andreju Johansonu, un ieklausīties atmiņās un pētījumos, ar ko labprāt dalās Latvijā un Zviedrijā sastaptie kultūras ļaudis, kuri iepazinuši šo dzimtu. Johansoni Latvijā, iespējams, no zviedru laikiem Vispirms dodamies uz Vaksholmu, tā ir neliela pilsēta Stokholmas arhipelāgā. Te mīt dzejnieks, mūziķis un pedagogs Pāvils Johansons ar sievu pilnajā vārdā Annu Šarloti Viktoriju Bonneri, viņa starp citu ir dramaturģe, rakstījusi arī kino scenārijus. Bet šīs dienas stāsts galvenokārt ir par Pāvilu Johansonu un viņa vecākiem – dzejnieci Veroniku Strēlerti un kultūrvēsturnieku Andreju Johansonu. Tīkama mājas atmosfēra, nesteidzīgas sarunas un ģimenes albumu šķirstīšana palīdz iepazīt šīs dzimtas senākos pārstāvjus. Pāvila tēvs Andrejs Johansons kādā no fotogrāfijām redzams kopā ar saviem vecākiem. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="153126" layoutid="0" layout="" static=""} “Rīga ir viņa pilsētā, viņš bija īsts rīdzinieks,” tā par savu tēvu Andreju Johansonu bilst Pāvils Johansons. Viņš savulaik mīlējis daudz staigāt ar savu tēvu kopā pa Rīgu, arī viens. Arī Andreja Johansona vairākas grāmatas saistās ar Rīgu. “Vārds Johansons ir neparasts Latvijā, nav neiespējami, ka tas nāk no zviedru laikiem, kad Gustavs Ādolfs bija karalis, kad Rīga bija faktiski Zviedrijas lielākā pilsēta. Tēvs izpētīja dzimtu līdz 1790. gadam, kad esot bijis viens Johansons Grašu muižā Vidzemē dārznieks. Bija ļoti grūti izsekot senčus, jo pierakstīja vārdus baznīcas grāmatās, bet kara laikos daudz pazuda, Savukārt Pāvila māte Veronika Strēlerte nāk no kuplas ģimenes. Radio ir tā brīnišķā iespēja glabāt atmiņu stāstus, arī balss ierakstus, un tā 1989. gada Rīgā Veronikas Strēlertes dzejas vakarā Anna Egliena dzejnieci mudina pastāstīt par dzimtu. “Māte esot jaunībā bijusi glīta, ar labu balsi apveltīta, piedalījusies dziesmu svētkos, ar tēvu kopā bijuši čakli teātra spēlētāji. Māte bija mājas cilvēks, neatceros tādus gadījumus, kad būtu pārnākusi mājās un mātes nav. Māte vienmēr bija mājās. Mēs kā bites lipām viņai apkārt, viņa par visiem gādāja. (..) Svētdienas tēvs spēlēja korāļus un māte dziedāja,” stāsta Veronika Strēlerte. “Strēlerte ir jaunākais bērns Strēlertu ģimenē, kurā ir pieci bērni. Gadu starpība ar vecākajiem bērniem ir liela. Rudīte ir tāds vēlo gadu bērns vecākiem. Viņa dzimusi rudenī, tāpēc tēvs vēlējies saukt par Rudenīti, bet mātei tas licies pārāk drūmi meitenei, tā radās vārds Rudīte. Tas ir Strēlertu ģimenes pirmdarinājums. Viņai savs vārds ne visai patika, viņa pieņēma pseidonīmu, tā iegājās, ka viņa ir Veronika,” literatūrzinātnieces Ievas Kalniņas atklāj par Veronikas, īstajā vārdā Rudītes, kuplo ģimeni. Andrejs Johansons: īsts grāmatnieks, vienreizējs novērotājs Izdevumā „Jaunā Gaita” Pāvils Johansons atmiņās par vecākiem raksta: „Ikdiena bēgļiem no Latvijas, kas bija atraduši patvērumu Zviedrijā, no ārpuses skatoties, varēja šķist pelēka. Tāda tā pa lielākai daļai bija maniem vecākiem: strādāt, pārdzīvot, strādāt, pārdzīvot. Vēlas naktis, agri rīti. Sāpes par zudušo dzīvi Latvijā.” Gan Veronika Strēlerte kā dzejniece, gan Andrejs Johansons Latvijā jau bija sevi apliecinājuši. Andrejam kopā ar Anšlavu Eglīti 1941. gadā bija iznācis dzejas kopkrājums. Taču dzīve bija jāturpina svešumā. “Kaut cik laimīgi vecāki nonāca Gotlandē, tad dzīvoja pa nometnēm, ar laiku dabūja darbu. Tēvs strādāja ārpus Stokholmas dārzniecībā, un viņam tiešām nebija zaļie pirkstiņi. Viņš labprātāk rakstīja. Mamma dabūja darbu Vaksholmas viesnīcā. Tajā laikā Zviedrijā nevarēja tikties, kā grib, vajadzēja īpašu atļauju, jo viņi bija bezpilsoņi. (..) Pamazām viss atvieglojās un viņi sāka dzīvot kopā. Labvēlis katoļu prāvests Vilnis sagādāja divistabu dzīvokli, kur mitinājāmies kādus 18 gadus,” par pirmajiem dzīves gadiem Zviedrijā stāsta Pāvils Johansons. “Manu bērnību, lai dzīvojām trūcīgi, uzskatīju par laimīgu. Sapratu, ka māte ir dzejniece, bet tas bija kaut kas abstrakts. Vairāk konkrēti bija tas, ka viņa strādāja vienkāršus darbus, lai būtu iztika. Kad tēvs rakstīja, tas bija vispār noslēpumaini. Viņš arī vēlāk neko nestāstīja.” “Viņš bija īsts grāmatnieks,” tā par savu tēvu bilst Pāvils Johansons. Kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš augstu vērtē Andreju Johansonu un joprojām uzskata par vienu no gudrākajiem latviešiem. Viņš pats Zviedrijā ieradies no Amerikas tieši Andreja Johansona dēļ. Tikšanās atstājušas dziļu iespaidu. “Ļoti daudzplākšņains. Kā šādi cilvēki mēdz būt, ļoti savdabīgs. Bija ļoti rezervēta personība, izņemot šaurākā lokā varēja atraisīties,” Jānis Krēsliņš raksturo Andreju Johansonu. “Vienreizējs novērotājs. Izcils stilists, viņa rakstītais vārds ir tik īpašs, ir maz tādu, kas ar viņu varēja sacensties esejas laukā. Tas prasa milzīgu disciplīnu. Ne par velti viņš ļoti lēni rakstīja. To Strēlerte arī apgalvoja. Teksti lēni tapa un principā naktī. Viņš nebija dienas cilvēks.” “Man šķita pievilcīgs viņa plašais skats, viņš varēja novērtēt mūsu rakstniecību, mūsu kultūras vēstures īpatnības. Viņš nebija šauri nacionāls, viņš saprata, kas vēsturiskā Latvijas teritorija bija bijusi. Šodien retajam ir tāda izpratne,” uzskata Jānis Krēsliņš. “Viņa stāstītāja talants bija liels. Spilgtākais, kas spējis uztriept, kas ir Rīga, Ja palasa Johansonu, redzam, cik īstenībā mums ir šaurs skats uz Rīgu.” Pāvils tikšanās reizē rādīja glīti un mākslinieciski iesietas grāmatas, kas piederējušas tēvam. Un arī Jānis Krēsliņš viņu raksturo, kā īstenu grāmatnieku. “Viņš cienīja grāmatu, tas arī nozīmēja, ka viņš iesēja grāmatas. Grāmata bija vairāk kā teksts vai vārdu savirknējums. Tā nebija tukša bijība pret kaut svētu. Viņš saprata un izjuta, kas ir grāmata, kāda ir tās nozīme, kādām grāmatām ir jābūt pa rokai, lai cilvēks varētu būt,” bilst Jānis Krēsliņš. Turpinot par tēvu, Pāvils Johansons atklāj, ka sadzīve viņš nav bijis praktisks, uzticējis darbus amatniekiem un arī ļoti cienījis amatniekus un viņu veikumu. Lai arī mēdzis burkšķēt, ka viņam dzīvē ir citi uzdevumi, vienkāršas pusdienas abiem ar dēlu mācējis pagatavot, kad māte pa dienām strādāja. Veronika Strēlerte: tieša zemgaliete, dzejā lakoniska Savās atmiņās par vecākiem Pāvils apraksta arī braucienus uz Latviju kopā ar māti: „Šis brauciens, salīdzinājumā ar šodienu ilga vairāk nekā civilizētā pasaulē uz citu kontinentu…Tomēr māte un es, vismaz savā nenobriedušajā dzīvē, visu pieņēmām, uzdrīkstējāmies kopā parādīties tajā laikā stipri krieviski ietekmētajā Rīgā.” Rakstniecības un mūzikas muzeja Krājuma glabātāja rakstniecības krātuvē Anna Egliena atceras, kā pirmo reizi sastapusies ar dzejnieci Veroniku Strēlerti. Tas bijis 1988. gada vasarā, pēc gada jau bijusi nākamā tikšanās jau pavisam drīz pēc Baltijas ceļa. “Viņa bija ļoti tieša,” Strēlerti atminas Anna Egliena. “Strēlerte man iemācīja ar patiku skatīties uz Zemgales līdzenumu,” atzīt Ieva Kalniņa. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="152793" layoutid="0" layout="" static=""} “Paliekošākais devums latviešu literatūrā ir viņas dzeja, uzskatu, ka viņa ir viena no labākajām latviešu dzejniecēm. Pirmais iespaids, saskaroties ar viņas dzeju, varētu būt, ka viņa ir nedaudz atsvešināta, ne tik emocionāla, kā daļai lasītāju gribētos,” vērtē Anna Egliena. “Strēlerte ienāk dzejā kā “gatava dzejniece”, to atzīmē arī recenzenti. Viņas dzejas sākotnēji formā ir skaidra, tīra, lakoniska. Tas lakonisms, spēja izvēlēties īstos vārdus un ar nedaudziem vārdiem atklāt kaut ļoti būtisku saglabājas arī turpmākajā dzīvē.” Stokholmas universitātes lektore Baltu valodās Lilita Zaļkalne var liecināt, kā Veronika Strēlerte attiekusies pret tiem it kā ne tik radošiem darbiem, ko veikusi Zviedrijā – un tie bija korektūru lasīšana un rediģēšana. Viņa rāda vairākus „Dzimtenes kalendāra” izdevumus. “Man šķiet, ka Veronika Strēlerte no pašā sākuma deva savas dzejas šim izdevumam. Tas nebija kalendārs tradicionālā nozīmē, izdevējs Kazimirs Vilns gribēja arī no kultūrvēstures, kultūras, no citām jomām. Beigās šis izdevums izrādījās svarīgs literatūrzinātnisks izdevums, kas iznāca līdz 1990. gadam trimdā,” min Lilita Zaļkalne. Viņa arī stāsta, kā kopā strādājušas pie izdevuma “Dzimtenes kalendārs” veidošanas un nekad nav jutusi, ka dzejniece ar nepatiku darītu mazos darbiņus, tieši pretēji – ar lielu interesi. Pāvils Johansons: Muzikalitāte ir no mammas No Veronikas Strēlertes vēstulēm ģimenei var uzzināt, ka viņa pratusi spēlēt klavieres, labprāt apmeklējusi koncertus. Mūzika un dzeja ir tuva arī Pāvilam Johansonam. “Mamma bija muzikāla. Viss, kas saistās ar mūziku, nāk no mātes. Tēvs bija gandrīz atonāls. Viņš zināja tekstus no galvas, viņam bija brīnišķīga atmiņa, bet dziedāt viņš neprata. Tāpat kā Uldis Ģērmanis (vēsturnieks), viņa sirdsdraugs, kad viņi satikās, vajadzēja padziedāt, bet bija tā nekā, vairāk murmināšana,” atminas Pāvils Johansons. “Sapratu, ka viņas dzeja ir piemērota dziesmām, daudzi komponisti ir izmantojuši viņas dzejas, bet tad iedomājos, ka to varētu izmantot arī popmūzikā. Tīri labi brīžiem izdevās. Viņa arī palīdzēja, kad mēs draugi – Juris Kronbergs, Jānis Zālītis un es spēlējām grupā “Dundurs”, viņa arī uzrakstīja tekstus mūsu meldijām, bija pretimnākoša.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="151396" layoutid="0" layout="" static=""} Pāvils Johansons ir strādājis un augstu vērtēts arī kā pedagogs, 10 gadus viņš bijis skolas direktors. Strādājis arī ar grūti audzināmiem bērniem. Pats izgājis latviešu sestdienas skolu, lai strādātu par skolotāju un vēlāk arī par tās vadītāju. Vasaras skolas vajadzībām arī šo to sacerējis, piemēram, šūpļa dziesmu, kas skan raidījuma izskaņā.

Lūkass T. Rozītis Stokholmā tiekas ar diviem literātiem, mūziķiem un latviešiem – Juri Kronbergu un Pāvilu Johansonu, kuri šogad svin 70 gadu jubileju. Saruna par radošo veikumu, jubileju un pārdomas par Latvijas sabiedrību. Raidījumā 21. gadsimta latvietis skan svaigas un ne tik svaigas, dzejas rindas no Stokholmas. „Dzejoļus rakstīt man nekad nav laika - tie top laikā, kura nav." Tikko Stokholmā tika atzīmēta dzejnieka Jura Kronberga un viņa senā “cīņu biedra”, dziesminieka un dzejnieka Pāvila Johansona 70 gadu jubileja. Tur Zviedrijas latviešu apvienības rīkotājā dzejas vakarā pārpārēm skanēja dzeja, dziesmas un dzejnieku asprātīgās piezīmes, kamēr prāvs pulks Stokholmas latviešu dzīvoja dzejai līdzi - skaļi aplaudēja, smējās un sauca urrā. Brīžiem pasākuma atmosfēra vairāk atgādināja, rokkoncertu, nevis literāru vakaru. Nākamajā mirklī klausītāji ar dziļu cieņu tvēra katru dzejnieku izdvesto zilbi, vārdu un atskaņu. Mūsu producentam Lūkasam T. Rozītim izdevās ar abiem latviešu literātiem un mūziķiem apspriesties par radošumu un radīto, jubilejām, gaduskaitļiem un cipariem, mūziku un vārdiem, kā arī uzklausīt Jura un Pāvila pārdomas par mūžīgo latviešu lietu, gan trimdas laikos, gan tagad. Liels paldies Raitim Freimanim par koncerta ierakstiem un Gundaram Rullim, Kristapam Grasim un Lienei Sējānei-Grasei par muzikālo pavadījumu.  

1. novembrī Eiropas Savienībā darbu sāks jauna valdība. Jaunākajā "Septiņas dienas Eiropā" runāsim par jaunās Eiropas Komisijas sastāvu, mērķiem un steidzamajiem darbiem. Viesi studijā: Jaunās Komisijas viceprezidents, atbildīgais eiro un sociālā dialoga jautājumos, Valdis Dombrovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Ir iezīmēts jauns periods Eiropas vienotajā politikā, jo pagājušajā nedēļā apstiprinātā Eiropas Komisija būs tā, kas pildīs izpildvaras funkcijas Eiropas Savienībā nākamos 5 gadus. Lūdzot izvērtēt jauno Eiropas Komisiju, politologs un portāla Delfi žurnālists Filips Lastovskis norādīja, ka jaunā Eiropas Komisija protams ir strukturāli mainījusies. Tajā ir vairāk amatu, plašāks atbildību loks un viens no galvenajiem uzsvariem, Žana Kloda Junkera kabinetam būs jācenšas virzīties tālāk no Eiropu nomocījušās ekonomiskās krīzes. „Nākamajos piecos gados jaunā Eiropas Komisija, lai arī savā struktūrā mainījusies, tomēr kā funkcionējoša institūcija daudz nemainīsies. Mainīsies kaut kādi nelieli uzsvari, piemēram strukturālās izmaiņas ar viceprezidentiem, bet otrs uzsvars noteikti būs tas, ka šī komisija vairs nebūs krīzes komisija. Tās uzmanība lielā mērā būs pievērsta enerģētikas jautājumiem, ko loģiski aktualizē Ukrainas situācija”. To, ka ekonomiskā krīze ir nomākusi pēdējās komisijas darbu, savā atvadu uzrunā Eiropas parlamentam uzsvēra arī iepriekšējais Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu. Viņš kā allaž kaislīgi aizstāvēja ideju, ka Eiropas politika ir izgājusi smagu posmu, ar jostu savilkšanu un daudzām asām debatēm. „Patiesībā mēs bijām ļoti tuvu defoltam jeb tam, ko ne tik pieklājīgā valodā sauc par atsevišķu dalībvalstu bankrotu. Un paskatieties, kur mēs esam nonākuši tagad! Portugāle un Īrija ir veiksmīgi pabeigušas ekonomikas glābšanas programmas, Īrija atkal ir viena no straujāk augošajām valstīm Eiropas Savienībā”. Jēdzienu dalīšana, kas tiešām ir strauja izaugsme vai kārtējā stagnācija, ir izrādījusies ļoti grūta Eiropai. Šīs diskusijas vajāja iepriekšējo komisiju un visticamāk vajās arī jauno. Barrozu opozīcija ļoti bieži viņam pārmeta, ka Eiropas Komisija nav pat centusies risināt svarīgās problēmas. Te, protams, minot augsto bezdarbu un lēno ekonomisko atkopšanos. Īpaši skarbi savā kritikā bijuši Eiropas Parlamenta deputāti no Eiropas dienvidu valstīm. Piemēram deputāts no Itālijas Kurcio Maltēze Barrozu laiku raksturoja kā katastrofu 10 gadu garumā. Visi ekonomikai svarīgie rādītāji parāda, ka Eiropas Komisija ir izvēlējusies nepareizas stratēģijas un pieņēmusi nepareizus lēmumus. Bezdarba un nabadzības rādītāji ir graujoši, kas apliecina to, ka Komisija nav strādājusi efektīvi. Citās domās ir Barrozu pārstāvošās Eiropas tautas partijas grupas deputāts no Vācijas Manfreds Vēbers. Viņš uzskata, ka iepriekšējā komisija strādājusi labi. Protams te jāņem vērā, ka deputāts pārstāv Vāciju un analizē pats savas politiskās grupas biedru: „Barrozu bija labs Eiropas Komisijas prezidents, jo viņš vadīja Eiropu laikā, kad mūs piemeklēja ļoti lielas grūtības”. Kāpēc ir vērts runāt par šiem dažu Eiropas Parlamenta deputātu viedokļiem? Lielā mērā tāpēc, ka šis noskaņojums ir politiskais mantojums jaunajai Eiropas Komisijai. Šīs runas saglabāsies kaut vai tāpēc, ka konservatīvās un ietekmīgās valstis, kā piemēram Vācija, turpinās aizstāvēt taupības politiku, bet dienvidnieki sev raksturīgajā manierē turpinās klaigāt, ka taupība dzen tikai lielākā postā. Jaunais Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers pirms apstiprinājuma balsojuma gan piesolīja novirzīt paprāvus līdzekļus ekonomiskās izaugsmes stiprināšanai. Vai tas bija tikai solījums, lai dabūtu vajadzīgās balsis savas komisijas apstiprināšanai, vai arī Junkers tiešām ir iecerējis kaut ko jaunu? Tas, ka jaunajai Eiropas Komisijai darba pilnas rokas būs visus piecus gadus ir vairāk nekā skaidrs. Starp visām Eiropas Savienības valstīm ir ļoti lielas atšķirības un katrs karo par savām interesēm. Apliecinājums kaut vai ir jau nākamajā dienā notikušais samits par klimata jautājumiem, kurā asas debates izraisīja enerģētikas efektivitāte. Tām valstīm, kuru ekonomika ir relatīvi maza un atvērta, jebkādi ierobežojumi nozīmē konkurētspējas zudumus, bet Eiropas Komisija ir tā, kurai vajadzēs atrast kompromisus visos jautājumos. Maza vai liela valsts, bet jāpanāk tādi lēmumi, kas kaut kādā mērā apmierinās visus. Atskatā par aizgājušo nedēļu -  par Ukrainas parlamenta vēlēšanām, arī par gāzes vienošanās atlikšanu starp ES un Krieviju un par Zviedrijas karaspēka mēģinājumiem novērst aizdomīgu svešzemju zemūdens darbību Stokholmas arhipelāgā. Ilgi gaidītajās Ukrainas un Krievijas gāzes sarunās Briselē aizvadītajā nedēļā jau gandrīz tika panākta vienošanās par konflikta izbeigšanu. Krievija piekrita samazināt cenu, tomēr par šķērsli līguma parakstīšanai kļuva tas, ka Ukraina vairāku mēnešu garumā nav spējusi norēķināties par Krievijas piegādāto gāzi. Krievijas enerģētikas ministrs Aleksandrs Novaks sacīja, ka – pirms sākt piegādāt gāzi – Maskava vēlas garantijas, ka Ukraina šoreiz naudu tik tiešām samaksās: “Mēs jau bijām gatavi dokumentu parakstīt, jo uzskatām, ka visas vienošanās ir panāktas. Ja Ukrainas puse būtu apliecinājusi, ka tai ir finansu resursi, tad problēmu nebūtu”. Visas konfliktā iesaistītās puses tiksies vēlreiz šo trešdien. Krievijas enerģētikas ministrs ir sacījis, ka līdz tam Ukrainai ir jāatrod finansējums. Ukraina ir lūgusi Eiropas Savienībai tai aizdot divus miljardus eiro. Starptautiskā cilvēktiesību aizstāvības organizācija Human Rights Watch otrdien nāca klajā ar ziņojumu sakot, ka tās rīcībā ir pierādījumi, ka Ukrainas armija ir apšaudījusi plaši apdzīvotus Doņeckas apgabalus ar daudzās valstīs aizliegtajām kasešbumbām. Katrā kasešu bumbā atrodas 200 līdz 650 nelieli spridzekļi, kuri ir piebāzti ar nāvējošām adatiņām. Mazās bumbiņas sprādziena rezultātā tiek izkaisītas aptuveni divu futbola laukumu lielā teritorijā, un vismaz 10 procenti no tām nesprāgst. Taču vēlāk bumbas eksplodē pie mazākās kustības. Šādas munīcijas izmantošana apdzīvotās teritorijās tiek uzskatīta par kara noziegumiem. Ukrainas pretterorisma operācijas pārstāvis Vladislavs Seļezņovs šīs apsūdzības nosauca par pilnīgām muļķībām un uzsvēra, ka, visdrīzāk, cilvēktiesību aizstāvji uzķērās uz kaujinieku provokāciju. Nedienas ar pie Zviedrijas krastiem pamanīto ārvalstu zemūdeni uzjundījušas jaunas runas par Zviedrijas valsts drošību un neizbēgamo valsts iestāšanos NATO. Britu laikraksts „Guardian” norāda uz farsu – nelielo Krievijas zemūdeni meklēja nelielā Zviedrijas armija. Laikraksts norāda, ka Zviedrija ir mazinājusi aizsardzības budžetu tik daudzu gadu garumā, ka tagad tai nav atlicis pat viens helikopters, kas būtu piemērots kaujām zem ūdens. Apkaunojums zemūdenes meklēšanā esot neizbēgams, norāda laikraksts. Jautājums tikai kurai pusei.