Podcasts about emanu

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Raidījuma vadītājs: Māsa Emanuela Raidījums skan mēneša 1. pirmdiena 13:00; ar atkārtojumu mēneša 2. ceturtdienā, plkst. 16:00 Apraksts: Šajā raidījumu ciklā jūs dzirdēsiet par Svētā Gara augļu – mīlestības, miera, prieka, labvēlības, labestības, lēnprātības un mērenības – nobriešanu konkrēto svēto dzīvēs. Viņu piemēros mēs smelsim gudrību, iedvesmu un spēku atvērties savas sirds dziedināšanai, lai tā kļūtu dzīvības pilna un auglīga Svētajā Garā.

Tajā laikā Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri un Jēkabu, un Jāni un aizveda viņus vienus savrup augstā kalnā. Un tur Viņš pārveidojās to priekšā. Un Viņa drēbes kļuva mirdzoši baltas, kādas neviens balinātājs virs zemes nespēj izbalināt. Tad parādījās mākonis, kas viņus apēnoja, un no mākoņa atskanēja balss: “Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!". /Mk 9, 2-3;7/ Jēzus kāpj augstā kalnā kopā ar saviem mācekļiem. Kāpjot kalnā nav viegli runāt, visdrīzāk Viņi klusē un domā katrs savu domu. Vientnē, nošķirtībā un ceļā. Nereti tādos brīžos iekšējās sāpes atrod ceļu no sirds dziļumiem uz apziņu. Mācekļos uzvirmo nemiers – pārāk daudzi sak nostāties pret Viņu mācītāju. Par ko domā Jēzus? Vidrīzāk ir nogrimis sarunā ar savu Debesu Tēvu – par savām skumjām, ļaužu cietajām sirdīm, par tautas nebeidzamo postu, par ciešanām, kuras Viņš ir gatavs uzņemties par viņiem, un kuru ēna kā smags melns mākonis gulstas pār viņa sirdi. Kalna virsotnē Tēvs atbild. Jo neviens nestāv Dieva vaiga priekšā nesadzirdēts. Spožā gaisma, seno praviešu atbalsts, dziļš mierinājums, gaišs mākonis un Tēva balss. Viņi visi kāpj lejup no kalna pārveidoti. Sagatavoti, kā karavīri, kas drīz dosies pēdējā cīņā. Ar uzvaras redzējumu un apsolījumu. Šodien jautāsim sev: kādas domas pēdējā laikā mūs visbiežāk pārņem, kad paliekam vienatnē, klusumā? Vai mēs ļaujam, lai mūsu dzīvē būtu klusuma brīži, varbūt baidāmies no tiem? Nostāsimies kopā ar Jēzu Tēva vaiga priekšā. Jo neviens nestāv Dieva vaiga priekšā nesadzirdēts. Pārdomas sagatavoja Euharistiskā Jēzus kongregācijas māsa emanuēla

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: “Tev būs mīlēt savu tuvāko un ienīst savu ienaidnieku.” Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdzieties par tiem, kas jūs vajā, lai jūs būtu sava Tēva bērni, kurš ir Debesīs, jo Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļaunajiem un labajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem. (Mt 5, 43-45) Jēzus nenoliedz, ka šajā pasaulē mums ir un būs ienaidnieki. Ticīgais cilvēks nav aicināts dzīvot rozā krustiņu pasaulē, aizbēgot no realitātes mānīgā reliģiozitātē. Pasaulē pastāv ļaunums un cīņa. Jēzus aicina nevis noliegt ienaidniekus, bet gan tos mīlēt. Tas nozīmē – lūgt un vēlēt viņiem labo, vēlēt viņem brīvību un svētību... piekrītot pretī nesaņemt neko. Lūk, tas atšķir draugu mīlestību no ienaidnieku mīlestības. Lūdzoties par draugiem un labiem cilvēkiem, mūsu sirdis piepilda siltas emocijas, laba darba sajūta. Un tas ir mūsu ieguvums. Attiecības ar tiem, kurus mīlam un kuri pret mums ir labi, ir viens no lielākajiem laimes un piepildījuma avotiem. Savukārt ienaidniekus esam aicināti mīlēt, tas ir vēlēt tiem labu, neskatoties uz neskaitāmajiem tarakāniem , kuri grauž mūsu sirdis, neskatoties uz smagām emocijām, piedošanas grūtībām, pārtrauktām attiecībām.. šajā pasaulē, iespējams, nesaņemot neko. Un saņemot visu – Debesu Tēva svētību. Lūgsim tagad kopā par tiem, kurus visgrūtāk mīlēt. Šīs dienas pārdomas sagatavoja māsa Emanuēla

Bauslis nenogalini jeb tev nebūs nokaut ir ‚loti skaidrs, tas liedz darīt skaidru un konkrētu ļaunumu. Taču kalna sprediķa fragmentā, kuru šodien dzirdējām, skan Jēzus „bet es jums saku“. Šis Jēzus bet neatceļ bausli, Jēzus noteikti nav situāciju morāles sludinātājs. Jēzus ved mūs uz dziļumu, uz radikalitāti, uz īstumu. Kāpēc cilvēki nogalina: fiziski vai emocionāli? Kur ir šī ļaunuma sakne? Ļaunuma sakne ir dusmas, kas ir vērstas pret otru cilvēku, vēl vairāk: iekšējā nostāja pret kādu. Savukārt nosaukt otru par nelgu un bezdievi ir jau kas vairāk nekā dusmas – tā jau ir noniecināšana. Lai kādu nogalinātu, sākumā to vajag noniecināt, sirdī vai atklāti pasludināt par mazāk vērtīgu, nevajadzīgu, vai pat vēl neeksitējošu cilvēku – kā abortu gadījumā. Jēzus šodien mums saka, ka Citu cilvēku Noniecināšanas ceļš ir ļoti bīstams, kaut arī nereti tas ir apslēpts dziļi mūsu sirds nodomos. Atvērsim godīgi savas sirdis mūsu Dieva priekšā> Kas ir cilvēks vai varbūt cilvēku grupa, kuru es sirdī vai vārdos noniecinu? Kāds ir manas runas veids par šo cilvēku, cilvēkiem? Lūgsim gaismu, piedošanu un glābšanu, lai caur nicināšanas grēku mēs nekļūstam par savu brāļu un māsu slepkavām. Šīs dienas pārdomas sagatavoja māsa Emanuēla

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Nāc, Emanuēl, tu mūsu karali un likumdevēj, nāc un atpestī mūs, Kungs un Dievs. 24.12.2023.

פרשת חיי שרה. דרשה צמר ופשתים ומדת צניעות - Chai Sarah. Greatness of Sarah Emanu and Seniout by Rabbi Benjamin Lavian

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Pasauli moka ciešanas un kari, ko var mainīt tikai ja notiek iekšējā atjaunošanās. Tad miers var iestāties kā "taisnīguma auglis" nevis kā kara neesamība, naidīgu spēku līdzsvars, diktatūra utt. Ir jātiecas pēc taisnības, kas var nodrošināt mieru. Bet tas ietver savu kaislību apvaldīšanu un personu labuma meklēšana tai skaitā kopējā labuma veicināšana. Tas ietver nelokāmu gribu respektēt citus arī valstis, atdzīt viņu cieņu un veidot brālīgas attiecības.

Pasauli moka ciešanas un kari, ko var mainīt tikai ja notiek iekšējā atjaunošanās. Tad miers var iestāties kā "taisnīguma auglis" nevis kā kara neesamība, naidīgu spēku līdzsvars, diktatūra utt. Ir jātiecas pēc taisnības, kas var nodrošināt mieru. Bet tas ietver savu kaislību apvaldīšanu un personu labuma meklēšana tai skaitā kopējā labuma veicināšana. Tas ietver nelokāmu gribu respektēt citus arī valstis, atdzīt viņu cieņu un veidot brālīgas attiecības.

Irānā pēc vairāku mēnešu protestiem esot izformēta Tikumības policija un notiekot arī darbs pie likumu mīkstināšanas, kas pieprasa sievietēm nēsāt tradicionālo galvassegu. Tas liek domāt, ka arī tik represīvā režīmā, kāds ir Irānā, protestiem ir nozīme. Francijas prezidenta Emanuela Makrona rosinājums nākotnē meklēt drošības garantijas Krievijai demonstrē Rietumu bažas, kas notiks ar mūsu kaimiņvalsti nākotnē. Rietumvalstis negrib pieļaut Krievijas uzvaru karā, bet, šķiet, nevēlas arī tās sabrukumu. Kas notiek ar Krievijas opozīcijas medijiem, kuri patvērumu atraduši Rietumos. Primāri pievērsties šim tematam mūs mudina notikušais ar telekanālu "Doždj" Latvijā. Aktualitātes vērtē Saeimas deputāts, Eiropas lietu komisijas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un politologs Kārlis Daukšts. Sazināmies ar žurnālisti Irinu Tumakovu, kura turpina darboties Krievijā pastāvošajā izdevumā "Novaja Gazeta". Krievu neatkarīgie mediji emigrācijā Šī gada pavasaris noslēdza veselu posmu Krievijas mediju vēsturē, kad savu darbību dzimtenē izbeidza pēdējie Kremļa režīmu atklāti kritizējošie izdevumi un raidītāji. Uzsākusi pilna mēroga karu pret Ukrainu, Maskavas vara likvidēja pēdējās pamanāmās opozicionārās izpausmes pašas mājās. Jau dažas dienas pēc iebrukuma pārtrauca iznākt 1993. gadā dibinātais laikraksts „Novaja Gazeta”, kura galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam pērn tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Liela daļa izdevuma darbinieku pameta Krieviju un izveidoja redakciju Rīgā, sākot veidot jaunu izdevumu „Novaya Gazeta. Evropa”. Taciņu uz Rīgu Krievijas neatkarīgajiem medijiem jau 2014. gadā iemina tīmekļa resurss „Meduza”, kas izveidojās, Krieviju pametot neatkarīgās vietnes „Lenta.ru” žurnālistiem. Kolēģu piemēram sekoja telekanāls „Doždj” jeb „TV Rain”, izveidojot redakcijas Francijā, Gruzijā un Nīderlandē ar galveno centru Rīgā un iegūstot Latvijas apraides atļauju. Savukārt raidstacija „Eho Moskvi” pārtrauca darbību marta sākumā un nav to atjaunojusi, daudziem redakcijas darbiniekiem pametot valsti un uzsākot sadarbību ar citiem medijiem vai patstāvīgus tīmekļa projektus. Jāatzīmē, ka individuālo tīmekļa žurnālistu kanālu apjoms, ietekme un auditorija pēdējos mēnešos ļoti nozīmīgi pieaugusi. Piemēram, kanāls, kuru platformā „YouTube” veido jurists un publicists Marks Feigins, nesen sasniedza divus miljonus parakstītāju. Krievijas varas iestādes dara visu iespējamo, lai nepieļautu šo emigrējušo mediju un žurnālistu radītā satura nonākšanu dzimtenē. Tomēr pilnībā tas nav iespējams, ciktāl tīmekļa saturs ir pieejams, izmantojot virtuālo privāto tīklu programmatūru. Kā liecina statistika, šādas programmatūras lietotāju skaits Krievijā kopš februāra pieaudzis 15 reizes, sasniedzot 24 miljonus. Tādējādi ir redzams, ka Rīga šobrīd kļuvusi par emigrējušo Krievijas mediju galveno centru. Grūti gan spriest, kāda šī attīstība varētu būt turpmāk, ievērojot nupat notikušo Latvijas apraides atļaujas atņemšanu telekanālam „Doždj”. Drošības garantijas varmākam? Pagājušajā nedēļā Francijas prezidents Emanuēls Makrons oficiālā valsts vizītē apmeklēja Savienotās Valstis. Vizītes laikā, sniedzot interviju Francijas telekanālam TF1, Makrons izteicās par nākotnes Eiropas drošības arhitektūru un paziņoja: „.. Viens no būtiskiem jautājumiem, kas mums jārisina – kā to vienmēr ir teicis prezidents Putins – ir Krievijas bažas par NATO pietuvošanos tās slieksnim un tādu ieroču izvietošana, kas varētu apdraudēt Krieviju. Šī būs viena no tēmām miera sakarā, tāpēc mums jāsagatavo tas, ko esam gatavi darīt, lai aizsargātu savus sabiedrotos un dalībvalstis, un kā garantijas Krievijai dienā, kad tā atgriezīsies pie sarunu galda.” Pieļāvums par drošības garantijām Kremlim liek atcerēties Francijas līdera nesekmīgos diplomātiskos centienus pirms Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā šī gada februārī, un šī prezidenta Makrona pozīcija jau izpelnījusies asu kritiku no Ukrainas un tās sabiedroto puses. Kā norādījis Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļaks, ir jādomā nevis par kādām garantijām Krievijai, bet gan par garantijām pārējai pasaulei pret postputiniskās Krievijas barbariskajām tieksmēm. Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis raksturojis kā „toksisku” uzstādījumu, ka pašreizējo karu varētu beigt nevis ar Ukrainas pilnīgu uzvaru, bet gan vienojoties ar Krieviju. Viņš izteicies, ka nākotnes drošības arhitektūra jābūvē kopā ar Ukrainu, nevis ar Kremļa režīmu. Pasaules mediji plaši citē arī Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika teikto intervijā izdevumam „Financial Times”, ka ideja par Rietumu drošības garantijām Krievijai nozīmē iekrišanu Putina vēstījuma slazdā, padarot Ukrainu un Rietumus atbildīgus par šī kara izcelšanos. Prezidenta Makrona vizītes laikā par iespējamām sarunām ar Krieviju izteicies arī Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, sakot, ka būtu tām gatavs, ja manītu Krievijas līdera vēlmi izbeigt karu, kas gan pašreiz neesot manāma. Kā zināms, agrāk rietumvalstu līderi vairakkārt deklarējuši, ka neuzsāks sarunas ar Krieviju par kara izbeigšanu bez Ukrainas piekrišanas, savukārt Ukrainas vadība nav atsaukusi savu agrāk deklarēto kategorisko atteikšanos no jebkādām sarunām ar pašreizējo Krievijas līderi. Plaisas islāma republikas varas monolītā Pēdējās dienās parādījušies signāli par iespējamu Irānas teokrātiskā režīma piekāpšanos mēnešiem ilgstošajiem sabiedrības protestiem. Pirmkārt, šai sakarā minami islāma republikas ģenerālprokurora izteikumi pagājušajā sestdienā par to, ka tiek likvidētas t.s. Pamācības patruļas jeb tikumības policija, kā arī parlamentam būtu jāpārskata striktās normas par sieviešu galvas lakata jeb hidžāba valkāšanu. Tikumības policija, kā zināms, ir atbildīga par 22 gadus vecās Mahsas Amini nāvi septembra vidū. Viņas nāve kļuva par detonatoru protestiem, kuri nerimst joprojām. Sieviešu atteikšanās valkāt hidžābu kļuva par protestu vadmotīvu, taču prasībām attiekties no striktajām ģērbšanās normām jau drīz pievienojās aicinājumi uz radikālām izmaiņām valsts sistēmā. Pēc pašreizējās statistikas protestos dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 450 cilvēku, t.sk. apmēram 60 nepilngadīgo; vairāk nekā 18 tūkstoši protestējošo ir arestēti. Vai ģenerālprokurora Montazeri izteikumi tiešām iezīmē plaisas teokrātiskā režīma varas monolītā, pagaidām grūti spriest. Tikumības policija nav ģenerālprokuratūras, bet gan Iekšlietu ministrijas pakļautībā, un citas Irānas amatpersonas līdz šim izvairījušās apstiprināt ziņu par tās  likvidēšanu. Tiesa, tiek atzīmēts, ka kopš septembra šo pilsoņu pieskatīšanas patruļu aktivitāte ir pamanāmi mazinājusies. Tomēr daudzi novērotāji un arī protestu dalībnieki pauž viedokli, ka protestu kustība ir izvērtusies pārāk plaša, lai režīms to spētu noklusināt ar šādu piekāpšanos. Britu raidsabiedrība BBC citē kādu protestu dalībnieci sakām: „Mēs, protestētājas, vairs nedomājam par hidžābu. Mēs to nevalkājam nu jau 70 dienas. Mums tagad ir revolūcija. Hidžābs bija tās sākums, bet mēs nevēlamies neko mazāk kā diktatora nāvi un režīma maiņu.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Gilgul , Reincarnation,

Laikā, kad Latvijā un daudzviet citur Eiropā atzīmē vasaras saulgriežus, Eiropas Savienības līderi pulcējas uz samitu, kas īpaši nozīmīgs Ukrainai, Moldovai un arī Gruzijai. Tieši šajās dienās spriedīs par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu šīm valstīm. Paralēli šiem notikumiem šonedēļ Rīgā notika arī tā sauktais "Trīs jūru iniciatīvas" samits, kurā papildus ekonomiskās un politiskās sadarbības jautājumiem sprieda arī par Ukrainas tuvināšanu šim projektam. Tikmēr Ukrainas konflikta dēļ saasinājušās ne tikai Krievijas attiecības ar Lietuvu, kas ierobežo kravu tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu, bet arī ar Maskavas tradicionālo sabiedroto - Kazahstānu.  Turpinām runāt arī par Francijas parlamenta vēlēšanām, kuru noslēgumā viens no lielākajiem zaudētājiem ir izrādījies valsts prezidents Emanuels Makrons. Viņa vadītā partija ir zaudējusi vairākumu parlamentā un tagad ir izvēles priekšā - vai nu veidot mazākuma valdību vai mēģināt panākt koalīciju ar kādu no opozīcijas spēkiem. Neviens gan pēc šādas sadarbības īpaši nealkst. Eksperti prognozē, ka Makronu gaida arvien pieaugoši protesti arī sabiedrībā un netiek izslēgta iespēja, ka nākamā gadā varētu sarīkot ārkārtas vēlēšanās. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. „Politiskās paralīzes” iespējamība Francijā Svētdien, 19. Jūnijā, notikušo Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanu otrā kārta nesa sarūgtinošus jaunumus prezidentam Emanuelam Makronam un viņa vadītajai centriskajai partijai „Uz priekšu, Republika!”. Lai arī pēc vēlēšanām frakcija „Kopā”, kuras kodols ir valdošā partija, joprojām ir lielākā, tā ir zaudējusi gandrīz trešdaļu vietu un līdzšinējo parlamentāro vairākumu. Tā nu Makrons, kurš pirms pāris mēnešiem kļuva par pirmo Francijas prezidentu 20 gados, kurš ticis pārvēlēts uz otro termiņu, tagad ir pirmais prezidents 30 gados, kura partijai nav vairākuma parlamentā. Tomēr viņam diezgan noteikti nedraud vairāku kādreizējo Piektās republikas prezidentu liktenis vadīt valsti ar politiski pretējas ievirzes valdību, jo pārējās jaunā parlamenta frakcijas ir tik politiski pretišķīgas, ka koalīcijas izveidošana to starpā ir praktiski neiedomājama. Tādējādi Makronam ir divi rīcības varianti: vienoties par koalīciju ar kādu no līdzšinējās opozīcijas spēkiem vai sastādīt mazākuma valdību, kurai nāktos vienoties ar opozīciju nozīmīgāko lēmumu pieņemšanai. Visnotaļ pieņemams koalīcijas partneris būtu labēji centriskā Republikāņu partija, kam ar prezidenta partiju ir tuvas politiskās platformas. Pirmdien republikāņu līderis Kristiāns Žakobs gan paziņoja, ka viņa partija palikšot opozīcijā, taču pēc sarunām Elizejas pilī no republikāņu aprindām pienākuši signāli, ka partija sliecas pieņemt koalīcijas piedāvājumu. Tāpat uz sarunām Makrons aicinājis arī franču sociālistu līderi Olivjē Foru un komunistu līderi Fabjenu Ruselu. Abi pieder pie kreiso partiju bloka, kas ieguvis otru lielāko mandātu skaitu parlamentā. Bet, kas zīmīgi, uz sarunām nav aicināts kreisā bloka lielākā spēka – kreisi populistiskās partijas „Nelokāmā Francija” līderis Žans Liks Melanšons. Pavisam malā no valdības veidošanas procesa paliek lielākais šo vēlēšanu ieguvējs – labēji radikālā Nacionālā apvienība. Marinas Lepenas partija, kurai līdz šim parlamentā bija vien astoņas vietas, šo skaitu tagad palielinājusi vairāk nekā desmitkārt, līdz ar to iegūstot gluži citas iespējas ietekmēt politiskos procesus. Tagad labējiem radikāļiem ir tiesības rosināt neuzticības balsojumus valdībai un likumprojektu izvērtēšanu konstitucionālajās tiesās, viņu pārstāvji var nonākt parlamenta komisiju vadībā un, protams, daudz biežāk uzstāties debatēs. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to 20. jūnijā videouzrunā Ukrainas sabiedrībai prezidents Volodimirs Zelenskis pauda, ka šī nedēļa paliks vēsturē kā valstij izšķiroša. Galvenais motīvs šādam izteikumam bija lēmums par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, par ko šonedēļ jālemj Eiropas Savienības samitā. Viss liecina, ka lēmums varētu būt pozitīvs. Jau pagājušajā nedēļā ar ieteikumu piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un arī Moldovai nāca klajā Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā. Tāpat nepārprotamu atbalstu tam pauda trīs lielāko kontinentālās Eiropas ekonomiku vadītāji, kad pagājušajā nedēļā viesojās Kijivā. Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Itālijas premjerministrs Mario Dragi un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kā arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis ieradās Ukrainā, kā ierasts, iepriekš neizziņotā vizītē. Nenākas šaubīties, ka Rietumeiropas trijotnes sarunās ar prezidentu Zelenski tika cilāts jautājums par iespējamu kompromisu ar Kremļa režīmu. Atliek vien minēt, cik nopietns bija spiediens, nolūkā panākt Ukrainas piekāpšanos, tomēr rezultāts ir acīmredzams – Kijiva paliek stingra savās principiālajās nostādnēs par valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kam atbalstu pauda arī augstie viesi. Dienu vēlāk Kijivu apmeklēja arī britu premjerministrs Boriss Džonsons, atvedot līdzi priekšlikumu par lielāka skaita ukraiņu karavīru apmācīšanu Lielbritānijā. Diezgan nozīmīga Ukrainai ir arī piesaiste t.s. „Trīs jūru iniciatīvai” – plašai loģistikas, sakaru un tehnoloģiju attīstības projektam, kurā piedalās 12 Eiropas Savienības dalībvalstis reģionā starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru. Iniciatīvas kārtējā samitā, 20. un 21. jūnijā notika Rīgā, tika pieņemts lēmums par partnerību ar Ukrainu. Tikām nepatīkamus pārdzīvojumus pagājušās dienas nesušas Krievijas līderim Vladimiram Putinam un viņa režīmam. Vispirms jau Lietuva darīja zināmu, ka no 18. jūnija cauri tās teritorijai uz Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu pa dzelzceļu vairs nevarēs nogādāt Eiropas Savienības sankcijām pakļautas kravas – ogles, metālus, celtniecības materiālus un augsto tehnoloģiju izstrādājumus. Kaļiņingradas apgabala gubernators Antons Aļihanovs izteicies, ka šie ierobežojumi attiecoties uz apmēram pusi no apgabalā ievestajām kravām. Kremļa pārstāvji jau nākuši klajā ar sašutuma pilniem vērtējumiem un draudīgiem izteikumiem par to, ka Krievija rīkosies savu nacionālo interešu aizstāvībai un ciest nākšoties Lietuvas iedzīvotājiem. Tāpat pagājušonedēļ notika Sanktpēterburgas Starptautiskais ekonomikas forums, kurā piedalījās arī Vladimirs Putins un Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs. Abu līderu kopīgajā diskusijā prezidents Tokajevs paziņoja, ka Kazahstāna negrasās atzīt t.s. Doneckas un Luhanskas tautas republiku – faktiski Krievijas radītu un uzturētu Austrumukrainas separātistu teritoriju – valstisko suverenitāti. Tāpat Kazahstānas līderis atteicās pieņemt viņam piešķirto Krievijas valsts apbalvojumu – Aleksandra Ņevska ordeni. Pāris dienas vēlāk Krievija paziņoja, ka pagaidām tiek pārtraukts Kazahstānas naftas tranzīts caur Krieviju, savukārt Kazahstānas teritorijā aizkavēti 1700 vagoni ar Krievijas akmeņoglēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Nepadošanās ideja – tik kodolīgi horeogrāfe Emanuēla Košina raksturo laikmetīgās dejas izrādi "Ceļos".  Jaunā horeogrāfe to veidojusi kopā ar režisoru Klāvu Kristapu Košinu, mūzikas autoru Viliamu Gellu un mākslinieci Elīnu Šteinbergu. Horeogrāfija veidota astoņiem dejotājiem. Laikmetīgās dejas mākslas sestā paaudze - apvienība "SIXTH" - sevi piesaka ar dejas izrādi un sola radīt jaunus darbus. Trīs vakarus "Dirty Deal Teatro" tika rādīta laikmetīgās dejas izrāde "Ceļos". Darbs pie tās sācies februārī, taču intensīvi strādājuši aprīlī un maijā, izrādes veidotāji to uzskata par dāvanu sev pašiem.  Skatītāju vidū vairāki dejas profesionāļi, starp viņiem arī horeogrāfs un scenogrāfs Dmitrijs Gaitjukevičs un Gabriēla Zvaigznīte, kuri labprāt dalījās savos iespaidos. Laikmetīgās dejas izrādē piedalās astoņi dejotāji, iespēja satikt un uzklausīt vienu no dejotājiem - Ģirtu Dubultu, pēc tam sarunā pievienojas horeogrāfe Emanuēla Košina. Laikmetīgās dejas mākslas sestā paaudze Latvijas Kultūras akadēmiju beidza pirms gada, nu 17 jaunie horeogrāfi un dejotāji izveidojuši laikmetīgās dejas kompāniju "SIXTH: . Interesējos, kādi ir viņu tālākie plāni: Emanuēla Košina par  savu jaunāko darbu teic, ka tas ir arī viņas kā horeogrāfes sveiciens  un paldies saviem skolotājiem, kas devuši zināšanas, ko viņa var tagad dot tālāk. Ne velti izrādes "Ceļos" horeogrāfijā svarīga ir virzība. "Dirty Deal Teatro" mājas lapa vēsta, ka tuvākajā laikā izrādes nav ieplānotas, taču aicina sekot līdzi informācijai teātra sociālajos tīklos.  

“ARQUITECTO: ¿Se da cuenta de la gravedad de su acusación?. EMPERADOR: Ah, yo no me meto en nada. Lo que yo decía es que algunos días antes de su desaparición, se produjo un hecho que ella me contó, y que vale la pena de ser relatado: mientras ella dormía, su hijo se acercó sin hacer ruido y colocó con mucho cuidado cerca de la cama, sal, una servilleta, y un tenedor, y con mucha precaución, levantó un enorme cuchillo de carnicero sobre la garganta de la madre. Cuando él asestó la tremenda cuchillada que la hubiera decapitado, ella se apartó.” Fragmento del primer acto de “El arquitecto y el emperador de Asiria” Fernando Arrabal Terán nació en Melilla el 11 de agosto del año 1.932. Su padre, Fernando Arrabal Ruiz, pintor y militar, se mantuvo fiel a la República y fue condenado a muerte, pena que le fue conmutada por la de treinta años de prisión. Su madre, Carmen González Terán, era franquista y con ella se trasladó a Ciudad Rodrigo durante la Guerra Civil. Su padre fue enviado al hospital de Burgos en 1.941, y a finales de ese mismo años se escapó en pijama; nunca más se le volvió a ver. En 1.937, Fernando fue inscrito en una escuela católica local hasta 1.940. Tras el final de la Guerra Civil, se trasladó con su madre a Madrid, donde Fernando fue galardonado, en 1941, con el premio nacional de niños superdotados. A los quince años intentó sin éxito ingresar en la Academia General Militar. Pasó algunos años en Madrid, donde estudió Derecho y después se trasladó a París en 1955, fijando allí su residencia definitiva. Una grave afección de tuberculosis le mantuvo largo tiempo hospitalizado en precarias condiciones. En 1962 conoce al poeta André Breton, representante del movimiento surrealista y en 1963 crea el , alusivo al dios griego Pan, junto a los artistas Roland Topor y Alejandro Jodorowski. En el año 1.969 consigue ser el dramaturgo contemporáneo más representado. Autor prolífico de teatro, sus obras se identifican con el teatro del absurdo. En 1956 escribe “Fando y Lis”, “Ceremonia por un negro asesinado” y El Laberinto”. Destacan “Los hombres del triciclo” de 1957, “Picnic en el campo” (1958), “El cementerio de automóviles” del mismo año, “El laberinto” (1961), El arquitecto y el emperador de Asiria” y El jardín de las delicias”, ambas de 1.967, una de sus obras maestras que obtuvo ese año el Gran Premio de Teatro de París. El 1993 recibe el Premio de Teatro de la Academia Francesa. Se publica su teatro completo en 1997 y en 2001 recibe el Premio Nacional de Teatro por “Cementerio de automóviles”. En 2003 gana el Premio Nacional de Literatura Dramática con su obra “Carta de amor” estrenada sucesivamente en Jerusalén, Madrid y París con gran éxito. En 2005 publica “¡Houellebecq”. Como escritor de narrativa , es galardonado con el Premio Nadal con “La torre herida por el rayo” en 1982. Otros títulos más conocidos son: “Baal Babylone”, 1959, “Arrabal celebrando la ceremonia de la confusión”, 1983, “La hija de King – Kong”y “El entierro de la sardina”, de 1986, “La virgen roja”, 1987, “La extravagante cruzada de un castrado enamorado”, 1990, “Ceremonia por un teniente abandonado” de 1998 y en el 2000 “Levitación”. Como poeta destacan sus títulos: “La piedra de locura” (1984) y “Mis humildes paraísos” de 1985. Como ensayista Arrabal escribió: “Carta al general Franco”, “Carta a los militares comunistas españoles” ambas de 1978, “Mil novecientos ochenta y cuatro. Carta a Fidel Castro” (1983), “Carta a Jose´María Aznar” (1996) y “Un esclavo llamado Cervantes” de 1997. Con “La dudosa luz del día” de 1994, gana el XI Premio de Ensayo de Espasa. Fernando Arrabal se inicia en el cine como actor en películas dirigidas por el grupo teatral Pánico y algunos amigos con diversos filmes. Como director debuta con “¡Viva la muerte!” (1971), que junto a “Iré como un caballo loco” y “El árbol de Guernica”. En 1981 adapta su obra teatral “El cementerio de automóviles”. También el autor ha escrito y dirigido óperas y, como pintor, en 2013 inauguró su exposición “Poémes plastiques” en el Museo Montparnasse de París. Fernando Arrabal es por la Universidad Aristóteles de Salónica, y fue galardonado con las insignias de Oficial de las Artes y las Letras francesas en 1995 y es Caballero de la Legión de Honor de Francia desde 2006. También es un reconocido jugador de ajedrez, y colabora en medios deportivos como cronista. La noche del 29 de enero de 1958 en que Dido, el teatro de cámara más valioso de aquellos años, dirigido por Josefina Sánchez Pedreño, estrenaba en función única la obra de un autor novel, “Los hombres del triciclo”, no sólo entraba en juego el destino inmediato de ese autor, sino también el destino inmediato de una parte de la escena española. Aquel estreno tiene, pues, una significación análoga a los de “Historia de una escalera”, de Antonio Buero Vallejo, de 1947, y “Escuadra hacia la muerte”, de Afonso Sastre, estrenada en 1953; varía el desenlace. La necesidad de incorporar entonces a nuestra escena el teatro de vanguardia, no sólo a través de traducciones, sino de textos dramáticos en y desde la circunstancia española, no fue del todo comprendida por los sectores más alerta del teatro español y, lo que iba a ser más decisivo, fue violentamente rechazada por la crítica oficial, por la censura y por la anquilosada estructura de los escenarios comerciales. Pero si en aquellos años ambas tendencias, realismo y vanguardia, se hubieran podido afirmar plenamente en la escena profesional, su propia dialéctica habría sacado al teatro español de la crisis en que se encontraba desde 1939. No ocurrió así. “Los hombres del triciclo”, lo que significaba como posibilidad renovadora, pasó inadvertido. Y aquel nuevo autor, Fernando Arrabal, se marchó a París, para escribir, estrenar y vivir allí definitivamente. Arrabal consiguió ser el autor español más conocido y cotizado en la escena internacional, después de García Lorca. En 1958 Arrabal había inventado ya su , no menos excéntrica, no menos ofensiva-defensiva que la de un Valle-Inclán o un Gómez de la Serna, y tenía escrita una parte muy considerable de su teatro, que iría estrenando en Francia en los años siguientes. De esa primera época del autor, “El triciclo” manifiesta algunas de sus características a través de la colisión de dos mundos incomunicados, incomunicables y antagónicos: el de unos vagabundos (los amantes Climando y Mita, el dormilón Apal y El Viejo de la flauta) y el de El Hombre de los billetes, un Guardia y El Jefe de los guardias. El desenlace sangriento viene a demostrar la imposibilidad de realizar en el mundo objetivo de hoy, en la sociedad burguesa actual, cierto modelo de inocencia, de bondad y de libertad esenciales, que Apal y sus amigos ejemplifican se diría como una anticipación del pensamiento hippy. En “Fando y Lis” de 1961, una de las mejores obras de Arrabal, se plantean dos temas estrechamente enlazados: las relaciones conflictivas hombre-mujer, a través de las figuras protagonistas que dan título al drama, y el mito del Laberinto. Otros tres personajes alegóricos intervienen en la acción: Namur, Mitaro y Toso, siempre juntos, cubiertos por un enorme paraguas. Lis está paralítica y va en coche de ruedas, conducida por Fando. Los cinco se dirigen a Tar. Aún sabiendo que seguramente no llegarán nunca, aún sabiendo que quizá Tar no existe, caminan hacía allí - o creen que lo hacen – porque no pueden dejar de intentarlo, pese a que después de cada tentativa terminan volviendo al sitio de origen. La relación Fando-Lis es una evocación poética de la ambivalencia del amor, el amor que un niño tendría por su perro, al que abraza y atormenta a la vez. Al insertar los sentimientos infantiles en el mundo adulto, Arrabal logra un efecto tragicómico y hondo, revelando el verdadero contenido de las emociones adultas. Esto sería una constante en el teatro del autor, así como la reactualización del mito del Laberinto. De no menor densidad poética, “El cementerio de automóviles” estrenada en 1966, nos sitúa, ya en su original espacio escénico que indica el título, ante una imagen irrisoria de la civilización burguesa; hay que decir en seguida que estos viejos automóviles aparecen acondicionados como un gran hotel y que toda la acción dramática, desde una óptica surrealista, es una recreación de la pasión de Jesús en las figuras de Emanu (un trompetista de treinta y tres años) y de sus discípulos Tope (clarinetista) y Foder (saxofonista). Como los vagabundos de “El Triciclo), Emanu asume un modelo de inocencia y bondad esenciales – tal es el mensaje de su música -, y, como aquéllos, será finalmente detenido por los guardias. El nacimiento de un niño, tal vez un nuevo Emanu, sugiere un sentido cíclico de la acción y a la vez afirma una esperanza. Las palabras iniciales y finales de Dila – respectivamente, ordenando a los huéspedes que se duerman y que se levanten – permitirían ver toda la acción como un sueño, a lo que asimismo contribuye la naturaleza onírica de los símbolos desplegados por el autor. Pero la belleza, el valor hondamente poético del teatro de Arrabal, se aprecia igualmente en las piezas en un acto de esta primera época: en “Pic-nic en campaña” de 1959 y en “Guernica” de 1968, ambas de contenido antibelicista; en “Oración” (1958), en “El laberinto”, expresivamente subtitulada , y estrenada algo tardíamente en 1967; en “La bicicleta de los condenados”, y otras más. Pertenecen también a esta primera época “Ceremonia para un negro asesinado” y “Orquestación teatral” ambas de 1960. Y, sobre todo, “Los dos verdugos”, pieza en un acto, de la mayor significación respecto a la literatura de Arrabal, por aparecer aquí, con mucha nitidez ya, una de sus constantes temáticas: el mito de la madre. Francisca ha denunciado al marido y disfruta al saberle víctima de una bárbara tortura en la habitación que se supone contigua al escenario. Por otra parte, Francisca quiere llevar por a uno de sus dos hijos, el . Con ese extraordinario personaje y con todos los que, ya en el teatro de la madurez, lo prolongan en sucesivas reelaboraciones, Arrabal desarrolla el proceso crítico iniciado por Galdós en “Doña Perfecta” y continuado por García Lorca (Bernarda Alba) y por Alberti con “Gorgo”. Prefiguradas, formal y conceptualmente, en esta primera etapa de su teatro, las obras de madurez de Fernando Arrabal son: “La coronación” de 1965, “El gran ceremonial” (1966), “El arquitecto y el emperador de Asiria” de 1967, quizá la más lograda, con sólo dos personajes que encarnan, en un ritual sin principio ni fin, una serie de figuras diferentes y contradictorias, y cuya significación última es la de una honda reflexión acerca de la relación conflictiva con el “otro”; “La aurora roja y negra” de 1968, con el subtítulo , donde Arrabal incorpora una abierta crítica política, nueva en su teatro; “El jardín de las delicias” de 1969; las dos piezas para un solo espectáculo tituladas “Un torturado llamado Dostoievski”, donde no aparece ningún personaje que sea Dostoievski, pero sí ciertos horrores presentidos por él, aquí en la forma de una tortura radiactiva; y “Bestialidad erótica” de 1969, donde, como en “El arquitecto y el emperador de Asiria” o “El jardín de las delicias”, el autor vulnera sistemáticamente el mundo de lo prohibido, el mundo de los tabúes, tanto en un plano herético como erótico; y, “Bella ciao” de 1.972. Y así hasta una treintena de obras más... hasta ahora. Dadas a conocer en los mejores escenarios del mundo, las obras de Fernando Arrabal desarrollan un lenguaje límite, barroco, escatológico, onírico, sin que de él esté ausente aquello que nos parece más íntimo y sustancial al arte del autor: la afirmación de valores como la libertad, la bondad y la inocencia. Felizmente paradójico, el teatro de Arrabal está más allá de sus inmediatos aspectos de choque cultural o para impresionar a la burguesía. Teatro , según lo define el propio Arrabal ( Pánico, de Pan: el todo), constituye una aportación fundamental del teatro español de nuestra época, aunque se haya producido fuera de España, como tantas otras cosas verdaderamente fundamentales y verdaderamente españolas. Por que el teatro de Fernando Arrabal refleja las miserias, las frustraciones y las esperanzas de manera puntual, exacta, clandestina a veces, de la vida española de nuestro tiempo: escindido, turbado, problemático. Y al verla, a través de ese mirador excepcional que es el teatro de Arrabal experimentamos esos dos sentimientos que los griegos buscaban en la ficción trágica: el horror y la piedad. Sólo que ahora no es una ficción la causa que los provoca, sino la realidad de nuestro propio existir.

Tajās dienās Kungs runāja, sacīdams Jūdas ķēniņam Ahazam: “Prasi no Kunga, sava Dieva, sev zīmi vai no pazemes dziļumiem, vai no debesu augstumiem.” Bet Ahazs atbildēja: “Es nelūgšu un nekārdināšu Kungu.” Tad Isajs sacīja: “Tad klausies, Dāvida nams! Vai tad jums nepietiek ar cilvēku apgrūtināšanu, ka jūs kļūstat nepanesami arī manam Dievam? Tāpēc Kungs pats dos jums zīmi. Lūk, Jaunava ieņems un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārds būs Emanuēls.” /Is 7, 10-14/ jeruzaleme piedzīvo uzbrukumu, bet Dievs caur pravieti atklāj, ka nekas no uzbrucēju nolūkiem neizdosies. Dievs aicina ķēniņu lūgt zīmi, kas dotu drošību par Dieva aizsardzību. Ķēniņš no šī piedāvājuma atsakās, bet Dievs pats izvēlās dot zīmi: pasaulei tiks dots glābējs, kura vārds būs Emanuels, kas nozīmē Dievs ir ar mums. Tas ir apsolījums par pestīšanu, ko dod Jēzus Kristus tiem, kuri tic Viņam. Šodien, tāpat kā Isaja laikā, ir cilvēki, kas ir nobijušies un sauc uz Dievu. Tādi ir bijuši visos laikos. Vienmēr ir bijuši kari, slimības un bēdas. Vienmēr cilvēki vairak krīt ceļos bēdu laikā. Un vienmēr bēdu laikā ir bijusi cerība. Cerība uz Glābeju. Kad tu esi uz ceļiem Dieva priekšā, atceries Dieva apsolījumu, kuru vari saņemt šeit un tagad: mums ir glābējs Jēzus Kristus. Lai kas ar mums notiktu, Jēzus mūs nekad neatstāj, mēs varam viņam droši uzticēties. Ja es plānoju savu dzīvi kopār ar Dievu, tad par visu, kas notiek un visu ko daru, varu būt drošs, ka tas notiek pēc Dieva labā un mīlestības pilnā plāna. Ja Dievam uzticu visu, varu būt drošs, ka pat sastopot bēdas un nelaimes, es esmu Dieva mīlošajās rokās. Šodien svinam Kunga pasludināšanas svētkus. Mēs katrs varam to piedzīvot savā sirdī. Tas ir iespējams, kad apzināmies, ka arī man ir dots šis apsolījums par Glābēju. Glābēju, kurš sargā, vada, piedod, kurš gādā par mani un nekad mani neatstās. Viņš var dot manai sirdij mieru. Kas mani satrauc? Par ko ir nemierīga mana sirds? No kā es baidos? Kur meklēju mierinājumu un drošibu?

Lielākoties pasaules uzmanība šonedēļ pievērsta Krievijas izraisītajai drošības krīzei. Raidījumā vairāk uzmanības veltām diplomātiskajiem pūliņiem, kādus atsevišķas rietumvalstis izmanto, lai novērstu iespējamo uzbrukumu Ukrainai un mazinātu spriedzi. Īpaši aktīvs bijis Francijas prezidents Makrons, kurš viesojies gan Maskavā, gan Kijevā, cenšoties uzņemties starpnieka lomu. Arī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nākamā nedēļā grasās doties gan uz Krieviju, gan Ukrainu, bet pirms tam viņš šonedēļ devā uz Vašingtonu, lai iespēju robežās saskaņot nostāju ar ASV prezidentu. Vācija ir izpelnījusies visasāko kritiku par savu piesardzīgo retoriku attiecībā pret Maskavu. Pasaules līderu tikšanās vērtē politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra, politologs Kārlis Daukšts, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes docents Māris Andžāns un  Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Francijas prezidenta vizīte pie Putina Ja līdz šim Krievijas izraisītajā spriedzē galvenā uzmanība bija pievērsta ASV prezidenta Džo Baidena sarunām ar Vladimiru Putinu, tad pēdējās dienās skatus uz sevi pavērsis Francijas prezidents. Emanuels Makrons nolēmis izmantot iespēju kļūt par vidutāju un samierinātāju, kas atnesīs Eiropai mieru. Viņa paziņojumi pirms tikšanās ar Krievijas vadītāju, ka viņš apturēs tālāku situācijas eskalāciju, izklausījās ļoti ambiciozi. Tikšanās ar Putinu ilga vairāk nekā piecas stundas. Pēc tam Francijas līderis atkārtoja, ka viņu saruna tiešām esot novērsusi krīzes tālāku padziļināšanos. Tomēr ko īsti abas puses spējušas sarunāt, to rādīs laiks. Vien dažas stundas pēc tikšanās Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs apgalvoja, ka Krievijas līderis neesot savam franču kolēģim devis nekādus solījumus atturēties no militāriem manevriem Ukrainas robežu tuvumā. Preses konferencē pēc sarunām Emanuēls Makrons atkārtoja iepriekš teikto, ka, koncentrējot karaspēku pie Ukrainas robežas, Krievija patiesībā cenšas izdarīt spiedienu uz starptautisko sabiedrību, un Ukraina nav šīs konfrontācijas mērķis. Tieši tāpēc Francijas prezidents esot pārliecināts, ka krīzi iespējams atrisināt, sarunājoties un meklējot savstarpējos saskarsmes punktus. Savukārt Krievijas prezidents atkārtoja, ka viņa mērķis ir neļaut Ukrainai iestāties NATO. Ja tas notiks, sākšoties karš, jo Ukraina gribēšot atgūt Krimu, un tad jau militāra pretstāve starp Franciju un Krieviju būšot neizbēgama. Turklāt Krievija ir kodollielvalsts – uzsvēra Putins. Makrons tiekas ar Zelenski Tikšanās ar Ukrainas prezidentu Volodomiru Zelenski Francijas līderim bija divreiz īsāka nekā saruna ar Putinu. Tā ilga vairāk nekā divas stundas. Tiesa, pats fakts, ka Makrons ir devies uz Kijevu, daudziem šķita pieminēšanas vērts, jo Francijas līderi nebija viesojušies Ukrainā gandrīz ceturtdaļgadsimtu. Ziņas par šīs tikšanās saturisko ieguvumu gan ir samērā skopas. Saruna esot bijusi par nepieciešamību panākt mieru un īstenot savulaik noslēgto Minskas vienošanos. Francijas prezidents uzskata, ka viņa mērķis ir nosēdināt Ukrainas un Krievijas vadību pie viena galda, un šobrīd viņš redzot konkrētus risinājumus, kā līdzšinējo spriedzi samazināt. Arī Ukrainas prezidents pēc tikšanās ar Francijas kolēģi preses konferencē pauda cerību tikties ar Krievijas, Francijas un Vācijas līderiem četrpusējās sarunās, lai risinātu iesaldēto konfliktu Austrumukrainā. Par Makrona vizītes rezultātiem Maskavā Ukrainas līderis gan bija skeptisks. "Es patiesībā vārdiem neticu. Es uzskatu, ka ikviens politiķis var būt atklāts, veicot konkrētas darbības,"  teica Zelenskis. Šolcs tiekas ar Baidenu Vācijas neskaidrā politika Ukrainas sakarā ir pamanīta gan starptautiski, gan pašmājās. 8. februārī publiskotie divu aptauju rezultāti rāda, ka vācieši nav apmierināti ar jaunās valdības darbu. Runājot par Ukrainas krīzi, vien 23% aptaujāto vāciešu izteikušies pozitīvi par valsts īstenoto ārpolitiku, kamēr 67% ar to nav apmierināti. Pat sociāldemokrātu vidū valdības politiku Ukrainas jautājumā atbalstījusi tikai puse, kamēr otra puse atzinusi, ka tā nav pareiza. Abas aptaujas rāda, ka krītas kanclera Šolca reitings. Viņa veikumu pozitīvi vērtē vien vidēji katrs ceturtais vācietis, bet lielākā daļa aptaujāto pauž vilšanos. Tikmēr pats kanclers pirmdien, 7. februārī, devās uz Vašingtonu, lai saskaņotu savu nostāju ar ASV prezidentu Džo Baidenu. Kaut arī pēc tikšanās kopējā preses konferencē abi līderi apgalvoja, ka iespējamā Krievijas uzbrukuma gadījumā Rietumvalstis būs vienotas, žurnālisti nevarēja nepamanīt atšķirīgo retoriku jautājumā par „Nord Stream 2”. ASV  prezidents sacīja, ka Krievijas agresijas gadījumā „Nord Stream 2” beigtu pastāvēt. Tikmēr Vācijas kanclers nebija gatavs ko tādu sacīt. Pat uz atkārtotu jautājumu viņš izvairījās atbildē pieminēt cauruļvadu, vien izsakot diplomātiskas frāzes, ka Rietumvalstis būs vienotas savā stingrajā nostājā. Starptautiskajā presē nerimst spekulācijas par Vācijas atkarību no Krievijas gāzes, minot, ka tieši tas liek vāciešiem būt tik atturīgiem savos izteikumos.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Stāsta komponiste un muzikoloģe Ilona Breģe 18. gadsimts ir viens no interesantākajiem Latvijas mūzikas vēsturē. Tas atnesa lielas pārmaiņas: Rīga 1760. gadā tika nodibināta Mūzikas biedrība, kas ar savu darbību veicināja laicīgās mūzikas izplatīšanos; līdz ar Rīgas Pilsētas teātra atvēršanu 1782. gadā noslēdzās gandrīz 40 gadus ilgais teātra stabilizēšanās process; gadsimta beigās strauji pieauga koncertējošo mūziķu skaits Latvijas pilsētās, starp kuriem bija daudzi slaveni viesmākslinieki. Un vēl – 18. gadsimts deva jaunu mūzikas instrumentu, ko šodien sauc par klavierēm. Daudzi komponisti 18. gadsimta beigās sacerēja jaunajam instrumentam, citi – pieturējās pie klavieru priekšgājēja čembalo. Tātad – ir 1782. gads. Rīgas iedzīvotāju skaits  bija sasniedzis 25 000 cilvēku. Daļa no tiem dzīvo iekšpilsētā, latviešu kalpotāji, krievu tirgotāji un citi apmetušies piepilsētās.  Un Rīgā ierodas slavenais vācu dramaturgs un teātra režisors Johans Kristiāns Brandess, lai uzņemtos jaunatvērtā pilsētas teātra māksliniecisko vadību. Viņš nākamām paaudzēm ir atstājis plašu savas dzīves aprakstu Meine Lebensgeschichte – "Mans dzīvestāsts," no kura varam smelties krietnu informācijas devu un daudz sadzīvisku momentu no 18. gadsimta Rīgas ikdienas. Tomēr vispirms par Brandesa raksturoto Rīgas mūzikas sabiedrību (citāts): “Feige, Pičers, Adams, Fiorillo un Baumbahs, visi pirmšķirīgi mākslinieki. Bija arī ļoti izcils klavieru spēlētājs vārdā Mītelis, kuram tomēr bija savdabīgas kaprīzes. Viena no tām bija tas, ka viņš nekad neļāva sevi sadzirdēt savādāk kā ziemas laikā, kad uz ielām sniga pamatīgs sniegs - kā viņš pats teica - lai viņam netraucētu spēlēt.” Pirmā ar akmens bruģi klātā Rīgas pilsētas vieta bijis Rātslaukums, tomēr plašākā mērā ielu bruģēšanas sākās tikai 18. gadsimtā. Vēl vācu režisors Brandess raksta, ka: rīdzinieku vidū valda augsta labklājības pakāpe: gandrīz katram mājas īpašniekam ir savi rati vai karietes. Zirgus īpašnieki izmantojuši gan savos tirdzniecības darījumos, gan izīrējuši, gan nedēļas nogalē braukuši uz brīvdienu mājām vai – kā saka Brandess – dārza mājām ārpus pilsētas. Jā, zirgu pakavu klaboņa pret Rīgas šauro ieliņu bruģi. Tā bijusi skaļāka par maigām čembalo skaņām. Droši vien garāmbraucēju radītā ratu rīboņa nomāca arī vijoles un flautas skanējumu, tomēr koncerti turīgāko rīdzinieku salonos notika, jo galvenais jau bija nevis mūzikas baudīšana, bet patīkama laika pavadīšana ar viesiem, kur koncerti bija papildinājums jaukām sarunām un tējas malkošanai. Bet varbūt 1782. gadā Rīgā bija jau pirmās klavieres, uz kurām varēja spēlēt ar krietni jaudīgāku skaņu? Eiropā tās tika būvētas jau kopš 18. gadsimta 30. gadiem. Smelsimies atbildes Johana Gotfrīda Mīteļa skaņdarbu nosaukumos. Mītelis ir sacerējis Koncertus koncertējošam klavesīnam (Concerto per il cembalo concertato acc , kas publicēti 1767. gadā Hartknoha izdevniecībā Rīgā. Šīs mūzikas novatorisms radīja problēmas atskaņotājiem, jo soloinstrumentam bija pārāk maz iespēju, lai atbilstu J. G. Mīteļa mūzikas dramaturģijai. Savukārt jaunizgudrotās klavieres nekādi nevarēja veikt to ciparotā basa - basso continuo funkciju, kas koncertējošajam čembalo paredzētas tutti (kopspēles) vietās Mīteļa koncertos. 1771. gadā J. G. Mītelis mēģināja šo problēmu risināt, uzrakstot skaņdarbu “Duets 2 klavierēm, 2 flīģeļiem vai 2 fortepiano” (Duetto für 2 Claviere, 2 Flügel oder 2 Fortepiano), kas atskaņojams uz jebkura tālaika taustiņinstrumenta. Zināms fakts, ka iespēja Latvijā iepazīties ar jaunā instrumenta – klavieru iespējām bija, pateicoties J. S. Baha dēlam Karlam Fīlipam Emanuēlam Baham. Stāsts ir šāds. Kurzemes muižnieks Dītrihs Ēvalds fon Grothuss pēc studijām Kēnigsbergas universitātē apceļoja Eiropu un Vācijā mācījās pie K. F. E. Baha. 1781. gadā Leipcigā skolotājs vadīja D.Ē. fon Grothusa motetes "Kungs, uzklausi mani" (Herr höre meine Worte) atskaņojumu. Tai pat gadā K. F. E. Bahs nosūtīja uz Kurzemi savam skolniekam firmas Silbermann instrumentu, kuru pats bija spēlējis trīsdesmit piecus gadus un kurš, iespējams, bija vienas no pirmajām 18. gadsimta klavierēm. Šo sūtījumu pavadīja karaliska dāvana - K.F.E. Baha skaņdarbs "Atvadas no Zilbermaņa klavierēm" (Abschied vom Silbermannschen Clavier in einem Rondeaux). D.Ē. fon Grothuss ar pateicību atbildēja skolotājam, sacerot skaņdarbu "Prieks par Zilbermaņa klavieru saņemšanu" (Freude über den Empfang des Silbermannschen Claviers in einem Rondeaux). Un kas gan var mums šodien traucēt paklausīties šo 18. gadsimta mūziku?

ASV - Krievijas savstarpējās sarunas. Notikumu attīstība Kazahstānā. Eiropas Savienības valstīs gaidāmās vēlēšanas un to ietekme uz ES kopējo politiku. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Draudīgās sarunas Pirms Krievijas un Savienoto Valstu drošības sarunu pirmā raunda, kas pirmdien notika Ženēvā, Šveicē, abu pušu pozīcijas bija visai tālas. Krievija turpināja uzstāt uz savu ultimatīvo prasību pieņemšanu, pie tam drīzos termiņos, pretējā gadījumā solot ķerties pie „militāri tehniskiem risinājumiem”. Kā izteicās Krievijas delegācijas vadītājs, ārlietu ministra vietnieks Sergejs Ribakovs, Maskava neielaidīšoties mēnešiem un gadiem ilgā diskusiju procesā. Savukārt Savienotās Valstis, kuras Ženēvā pārstāvēja valsts sekretāra vietniece Vendija Šermana, pauda gatavību apspriest tikai raķešu izvietošanas un militāro mācību ierobežošanas jautājumus. Jau pirms sarunu sākuma visiem bija nepārprotami skaidrs, ka nekāds straujais progress te nav gaidāms, kas arī apstiprinājās. Kā liecina paziņojumi pēc Ženēvas tikšanās, abas puses ir atkārtojušas savus jau agrāk paustos brīdinājumus. Savienotās Valstis – par ļoti nopietnām ekonomiskajām sankcijām, ja Krievija uzbruktu Ukrainai, kā arī plašu palīdzību šādā gadījumā Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Savukārt Krievija – par turpmāku militāro spēju kāpināšanu. Kā pēc sarunām norādīja Krievijas delegācijas vadītājs, viņš neredzot politisko gribu no Savienoto Valstu puses apspriest Krievijai būtiskos jautājumus, tomēr novērtējot, ka amerikāņu puse uztvērusi Krievijas priekšlikumus ļoti nopietni. Vendija Šermana, jautāta, vai, viņasprāt, Krievijas puse vispār tiecas pēc diplomātiska risinājuma, atbildēja – „to mēs redzēsim”. Šodien abas delegācijas pārcēlušās uz Briseli, kur notiks sarunas NATO un Krievijas padomes formātā, savukārt ceturtdien Vīnē šie paši jautājumi tiks apspriesti Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas vēstnieku sanāksmē. Vīnes sarunas, tātad, ir vienīgās, kurās piedalās arī Ukraina, kuras drošības un suverenitātes jautājums ir visu šo diplomātisko procesu degpunktā. Kazahstāna. Vai desmit dienās viss galā? Situācija Kazahstānā, kas augstāko eskalāciju sasniedza pirms nedēļas, turpināja attīstīties strauji un lielā mērā neprognozējami. 5. janvārī, kad demisionēja valdība un bijušais prezidents Nursultans Nazarbajevs pameta Kazahstānas Drošības padomes priekšsēdētāja amatu, protesti valsts lielākajā pilsētā Almati kļuva arvien vardarbīgāki. Protestētāji ieņēma un aizdedzināja pilsētas pašvaldības ēku, valdošās partijas „Nūr Otan” – tulkojumā „Mirdzošā Dzimtene” – biroju; ieņēma lidostu, kur pārtrauca aviācijas reisus. Kā pilsētā, tā lidostā notika demolēšana un zādzības ar ielaušanos, automašīnu dedzināšana. Taldikhorganas pilsētā tika nogāzts bijušā prezidenta Nazarbajeva piemineklis. Tās pašas dienas vakarā Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs vērsās ar palīdzības lūgumu pie Kolektīvās drošības līguma organizācijas. Šajā organizācijā bez Kazahstānas ietilpst arī Krievijas Federācija, Baltkrievija, Armēnija, Kirgīzija un Tadžikistāna. Palīdzības lūgums tika pamatots ar apgalvojumu, ka valstī darbojoties ārzemēs sagatavotu un no vienota centra vadītu teroristu vienības, kuras mēģina gāzt likumīgo valsts varu. Nekādi nopietni pierādījumi šādiem apgalvojumiem joprojām nav publiskoti.  Jau nākamajā dienā, 6. janvārī, Kazahstānā ieradās vairāki tūkstoši Krievijas īpašo uzdevumu vienību karavīru, vēl vairāk turpināja ierasties nākamajās dienās, un līdz 8. janvārim varas iestādes jau pilnībā kontrolēja situāciju Almati. Mierīgi protesti notika vairākās pilsētās naftas ieguves reģionos Kazahstānas rietumdaļā, kur tie arī bija sākušies 2. janvārī. Vakar prezidents Tokajevs paziņoja, ka nekārtības valstī esot izbeigtas un 13. janvārī sākšoties līgumorganizācijas spēku izvešana. Tāpat tika izveidota jauna valdība ar agrāko pirmo vicepremjeru Alihanu Smailovu priekšgalā. Vairāki iepriekšējā kabineta ministri ir nomainīti, un viens no viņiem – agrākais Nacionālās drošības komitejas priekšsēdētājs Karims Masimovs – arestēts un apsūdzēts valsts apvērsuma plānošanā. Arvien vairāk pazīmju liecina par to, ka pagājušajās desmit dienās notikusi cīņa Kazahstānas varas virsotnē. Bijušais prezidents Nazarbajevs, pēc visa spriežot, pametis valsti līdz ar ģimeni, un vakar prezidents Tokajevs pavēlējis apturēt atkritumu pārstrādes koncerna „Operator ROP” darbību; ir ziņas, ka šīs kompānijas galvenā īpašniece ir bijušā prezidenta meita Alija Nazarbajeva. Apkopojot trauksmaino desmit dienu bilanci Kazahstānā, tās prasījušas 164 cilvēku dzīvības, vairāki tūkstoši ievainoti, varas iestāžu arestēto skaits tuvojas desmit tūkstošiem.   Ko sola Eiropas vēlētāju politiskās izšķiršanās šai gadā? Priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies – šāds secinājums parādījies Francijas medijos pēc samērā nenozīmīga incidenta Parīzē. Vecgada vakarā, atzīmējot Francijas prezidentūras pusgada sākumu Eiropas Savienības Padomē, Parīzes Triumfa arkā franču trikoloru nomainīja Eiropas Savienības zili zvaigžņotais karogs. Tas izraisīja sašutuma pilnus pārmetumus par nācijas vēsturiskā mantojuma un kritušo varoņu piemiņas noniecināšanu no trīs labējo politiķu puses. Izdevums „Libertation” visu trijotni attēlojis karikatūrā: „Nacionālās apvienības” līderi Marinu Lepēnu beretē ar bageti, vīna pudeli un desas luņķi rokās, Republikāņu partijas kandidāti Valerī Pekresu Žannas d'Arkas bruņās un labējo radikāli Eriku Zemmūru ar Napoleona cepuri galvā. Visi trīs kariķētie, pēc šī brīža reitingiem spriežot, varētu būt sīvākie prezidenta Makrona sāncenši aprīlī paredzētajās prezidenta vēlēšanās, kuras, nenoliedzami, ietekmēs ne vien Francijas, bet visas Eiropas Savienības politisko klimatu. Emanuēls Makrons savu spožo kampaņu iepriekšējās vēlēšanās balstīja lielā mērā vēstījumā par savienības kopējiem mērķiem – spēcīgāku, suverēnāku un pašpietiekamāku Eiropu, sevi pozicionēdams kā šo mērķu īstenotāju. Francijas līdera centienus tagad aizēnojusi cīņa ar pandēmiju, un prezidenta vēlēšanas aprīlī, kā arī parlamenta vēlēšanas jūnijā lielā mērā noteiks viņa pārstāvēto ideju nākotni Eiropas Savienības politikā. Katrā ziņā Vācijas jaunā ārlietu ministre no Zaļo partijas, kanclera Olafa Šolca „luksofora koalīcijas” locekle Annalēna Bērboka jau apstiprinājusi savas valdības gatavību atbalstīt Francijas līderi viņa Eiropas politikas centienos. Runājot par decembrī izveidotās Vācijas valdības ārpolitiku kopumā, šķiet apstiprināmies pieņēmums, ka tā varētu būt salīdzinoši striktāka savā attieksmē pret Krieviju un Ķīnu. Pamanāms signāls šai sakarā ir kanclera Šolca Jaungada runā iekļautie atbalsta apliecinājumi Ukrainai, kas ir visai neierasts žests. No citām nākamgad gaidāmajām vēlēšanām Eiropas Savienībā uzmanība noteikti būs pievērsta Ungārijas parlamenta vēlēšanām aprīlī. Visas nozīmīgākās opozīcijas partijas no labēji konservatīvajiem līdz sociālistiem beidzot apvienojušas spēkus priekšvēlēšanu apvienībā, lai mēģinātu atstumt no varas tur demokrātiskiem un ne sevišķi demokrātiskiem līdzekļiem pamatīgi iecementējušos premjerministra Viktora Orbāna partiju „Fidesz”. Pēc aptauju datiem spriežot, apvienībai „Vienoti Ungārijai” ar viņu kandidātu Pēteru Mārki-Zaju priekšgalā tas varētu pat izdoties. Kas attiecas uz septembrī gaidāmajām Zviedrijas parlamenta vēlēšanām, tad tās, kā lēš, ar lielu varbūtību varētu noslēgties ar kārtējo mazākuma valdību, ciktāl nedz pašreiz valdošie sociāldemokrāti ar premjerministri Magdalēnu Andešsoni priekšgalā, nedz mērenie ar savu līderi Ulfu Kristersonu joprojām nebūs gatavi veidot koalīciju ar galēji labējo „Zviedru demokrātu” partiju. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

  Notikumu eskalācija Kazahstānā. Krievijas ultimāts NATO, notiekošais Āzijas reģionā – Honkongā, Ķīnā un Taivānā. Temati, ko raidījumā Divas puslodes pārrunājam ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Reģiona drošība – Krievijas žesti un prasības Pagājušais gads nesa jaunu eskalāciju Krievijas agresijā pret Ukrainu, kas dažus iepriekšējos gadus šķita nobremzēta. Novembra vidū jau otro reizi gada laikā tika ziņots par Krievijas bruņoto spēku koncentrēšanu Ukrainas robežu tuvumā, uz ko rietumvalstis reaģēja ar brīdinājumiem iebrukuma gadījumā izvērst pret Krieviju nopietnas sankcijas. Jauns pavērsiens procesā iestājās decembra vidū, kad Maskava publiskoja savus variantus nolīgumiem ar Savienotajām Valstīm un NATO, kas acīmredzot materializē tās drošības garantijas, par kurām jau kādu laiku runā Kremlis. Krievijas versijā Ziemeļatlantijas aliansei un ASV būtu ne vien jāgarantē Ukrainas un jebkuras citas Austrumeiropas valsts neuzņemšana NATO un jāpārtrauc ar šīm valstīm divpusēja militārā sadarbība, bet arī jāatvelk vecāko alianses dalībvalstu spēki no to dalībvalstu teritorijas, kuras aliansē iestājās pēc 1997. gada. Krievija no savas puses nepiedāvā kādas nozīmīgas militāri stratēģiskas piekāpšanās, vien abpusēju raķešu spēku atvilkšanu, militāro mācību apjoma ierobežošanu un dažus risinājumus nejaušu incidentu novēršanai NATO un Krievijas spēku saskarsmes zonā. Faktiski Kremlis vēlas diktēt Ziemeļatlantijas aliansei tās tālākās attīstības noteikumus un panākt, ka NATO drošības garantijas dalībvalstīm postpadomju telpā kļūtu lielā mērā nominālas. Lielum lielais vairums analītiķu atzīst šos uzstādījumus par principiāli nepieņemamiem, to pieņemšana pat nodēvēta par „NATO pašnāvību”. Tikām prezidents Vladimirs Putins un citas Krievijas amatpersonas pagājušajās nedēļās vairakkārt uzstājīgi norādījušas, ka viņu priekšlikumi būtu jāpieņem, pretējā gadījumā piesolot „militāri tehniskus atbildes soļus”. Krievijas un Savienoto Valstu sarunām par savstarpējās drošības jautājumiem 10. janvārī jāsākas Ženēvā, Šveicē; delegācijas vadīs ārlietu ministru vietnieki Vendija Šermana un Sergejs Ribakovs. Tikām 30. decembrī notika prezidentu Baidena un Putina telefonsaruna, pēc kuras Baltā nama paziņojumā tika uzsvērti Krievijas līderim izteiktie brīdinājumi neizvērst agresiju pret Ukrainu, savukārt Kremļa pārstāvji pauduši, ka sarunas galvenā tēma bijusi Maskavas pieprasītās drošības garantijas. Dienu pēc sarunas ar Putinu prezidents Baidens sazvanījies ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, no jauna apliecinot, ka Krievijas agresijai pret Ukrainu sekos apņēmīga rīcība no amerikāņu puses. Ķīnas faktors Pēdējās ziņas no Ķīnas pamatā saistās ar stingras mājsēdes ieviešanu nu jau divās valsts centrālās daļas pilsētās, ciktāl Covid-19 inficēšanās rādītāji pēdējā pērnā gada nedēļā sasnieguši augstāko līmeni kopš 2020. gada ziemas, kad Ķīnai izdevās nomākt epidēmiju savā teritorijā. Pēc oficiālās informācijas joprojām vien daži gadījumi milzīgajā valstī ir vīrusa omikrona variants, taču vai šo ārkārtīgi lipīgo mutāciju izdosies apturēt ar Ķīnai ierasti drakoniskajiem ierobežojumiem, nav zināms. Likmes ir augstas – februārī Pekinā plānotas ziemas olimpiskās spēles, kas, saprotams, ir ļoti nozīmīgs propagandas pasākums režīmam, bet jo sevišķi tā līderim Sjī Dziņpinam. Rudenī plānots Ķīnas Komunistiskās partijas 20. vistautas kongress, kuram jāapstiprina Sjī atrašanās partijas un valsts priekšgalā uz nākamajiem pieciem gadiem. Pandēmijas uzliesmojums, kas apdraudētu olimpiādes norisi, varētu nozīmīgi iedragāt varas konsolidācijas procesu, kuru vadonis īstenojis pēdējos gados. Ķīnas iekšienē tas izpaudies kā nežēlīgāka vēršanās pret opozīciju un informatīvās telpas kontrole. Represijām joprojām tiek pakļauta uiguru minoritāte Siņdzjanas provincē. Arvien dzelžaināks kļūst totalitārās varas tvēriens līdz šim autonomajā Honkongā, kur līdz ar gada beigām savu darbību pārtrauca pēdējie neatkarīgie mediji un tika novākta statuja 1989. gada Tjaņaņmeņas laukuma protestu upuriem. Arvien pieaugošu kontinentālās Ķīnas militārā spēka demonstrēšanu piedzīvo Taivāna, kuru Pekina, kā zināms, neatzīst par neatkarīgu valsti, bet gan par savas suverēnas teritorijas sastāvdaļu. Kā nesen intervijā telekanālam CNN atzinusi Taivānas prezidente Cai Inveņa, Ķīnas spiediens pieaugot ar katru dienu. Viss iepriekšminētais ir iemesls, kāpēc Savienotās Valstis, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda paziņojušas par olimpiādes diplomātisko boikotu. Eiropas Savienības valstis gan šai ziņā ietur mērenāku pozīciju. Francijas prezidents Emanuēls Makrons paziņojis, ka diplomātiskais boikots ir pārāk maznozīmīgs, lai to īstenotu. Tikmēr Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka paziņojusi par savu individuālo lēmumu neapmeklēt Pekinas olimpiādi. To pašu paziņojis arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis, pret kura valsti Ķīna vērš nepieteiktu ekonomisko karu. Iemesls ir Lietuvas ārlietu resora atļauja Viļņā atvērt Taivānas pārstāvniecību, pie tam iekļaujot tās nosaukumā vārdu „Taivāna”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Aurício e Emanu conhecem mais sobre a borracha, presente que o rei mago Vin Diesel levou para o menino Jesus quando ele nasceu em Belém do Pará.

20. un 21. maijā tiešsaistē norisināsies ikgadējā Latvijas Kultūras akadēmijas studējošo konference “ZinātMāksla”, aicinot uz diskusijām, sarunām un referātiem par aktuālākajām studentu uzmanības centrā nonākušajām pētnieciskajām tēmām. Tās rīkotāji uzsver pētniecības “dzīvesgribas” nozīmīgumu, kas pieprasa elastību un sīkstumu, sevišķi pandēmijas laikā. Par to, kā radošais process – kurš vienlaikus ir arī izglītības iegūšana – ir iespējams un tiek īstenots aktiermākslas, laikmetīgās dejas un filmu režijas specialitātēs diskusijā, kuru varēsit klausīties šo pēcpusdien tiešsaistē, sarunājās virkne Latvijas Kultūras akadēmijas studentu. Latvijas Kultūras akadēmijas radošo programmu studējošie vakar, protams, attālināti, tikās diskusijā “Radošais process uz pauzes vai pie ekrāniem?”, lai sarunātos par radošā procesa norisi pandēmijas apstākļos. Diskusiju moderēja Kultūras akadēmijas asociētā profesore un teātra kritiķe Līga Ulberte. Konferences “ZinātMāksla” rīkotāji iezīmē, ka tā ir atvērta dažādībai, pretrunīgiem, negaidītiem secinājumiem, paradoksālām atziņām, pie kurām nonākam savas zinātniskās un mākslinieciskās darbības rezultātā. Pēc šīs diskusijas noklausīšanās gan pie paradoksālām atziņām nenonāca nedz klausītājs, nedz, manuprāt, runātāji. Drīzāk, jāsecina, ka radošā studentija atstāj iespaidu par teicamu aprobēšanos apstākļos, kuru galvenā iezīme ir ierobežītba un pastarpinājums. Lūk, viņu pašu stāstījums, vispirms iepazīstinot ar sevi. Endīne Bērziņa, Dramatiskā teātra režijas māksla, 4. kurss šobrīd strādā kopā ar topošo režisoru Klāvu Kuršinu pie izrādes, kas būs paredzēta jauniešu auditorijai, ar nosaukumu “Ko man tagad darīt?”. Endīne šajā projektā ir pieaicināta kā aktrise. Kārlis Arnolds Avots, Dramatiskā teātra aktiera māksla, 4. kurss. Šobrīd aktīvi raksta savu bakalaura darbu. Kārlim sagadījies Latvijas Kultūras akadēmijā studēt veselus sešus gadus. Reinis Ūbelis, Audiovizuālās mākslas 1. kurss, Filmu režijas specialitāte. Emanuēla Zvaigznīte, kura studē Laikmetīgās dejas mākslas programmas, 3. kursā, savā diplomdarbā iesaistīs savu mammu un māsu. Darba tēma: sievišķība, mātes un meitas saikne, lai no mūsdienu racionalitātes, Emanuēlasasprāt, pārceltos arī uz sajūtu līmeni. Tā kā Emanuēlas interneta savienojums sarunas laikā nebija pats stabilākais, vēl varu piebilst, ka viņa aktīvi piedalās arī savu kursabiedru dejas diplomdarbu izstrādēs. Matīss Kaža “Kultūras rondo” klausītājiem jau varētu būt pazīstams ar savu viena kinouzņēmuma inscenējumu “Kino un mēs”, kurā piedalījās Egons Dombrovskis, Andris Keišs un Jānis Skutelis. Tā bija lielformāta parafrāze par mūsu kinoklasikas filmām “Ezera sonāte”, “Mērnieku laiki” un “Dubultslazds”. Ritvars Logins, Dramatiskā teātra aktiera māksla, 3. kurss Jaunā Rīgas teātra aktieru studijā.  

Priestera katehēze Raidījuma vadītājs: Pr. Pēteris Skudra Tā ir tava iespēja ēterā satikties ar priesteri un pārrunāt jautājumus, kas skar ticību Dievam un Baznīcai. Cenšamies izprast Dievišķos noslēpumus mūsdienu kontekstā. Ļoti svarīga ir arī Tava iesaistīšanās!

Priestera katehēze Raidījuma vadītājs: Pr. Pēteris Skudra Tā ir tava iespēja ēterā satikties ar priesteri un pārrunāt jautājumus, kas skar ticību Dievam un Baznīcai. Cenšamies izprast Dievišķos noslēpumus mūsdienu kontekstā. Ļoti svarīga ir arī Tava iesaistīšanās!

راخل ایمنو برای همه ما دعا می کنه Rachel Emanu prays for every Jew by Rabbi Benjamin Lavian

Participação de Leiane Machado e Emanuéllen Oliveira.

Dicas de alimentação e cuidado com o corpo em tempo de isolamento social com Emanuéllen, Danielle e Leiane.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 1, 18-24) Ar Jēzus Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa Māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, pirms viņi sanāca kopā, izrādījās, ka viņa ir mātes cerībās no Svētā Gara. Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisnīgs un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja viņu klusām atstāt. Bet, kamēr viņš par to domāja, lūk, Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo, kas viņā dzimis, Tas ir no Svētā Gara. Un viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.” Bet tas viss notika, lai piepildītos, ko Kungs bija runājis caur pravieti, sakot: “Lūk, Jaunava ieņems un dzemdēs Dēlu un Viņu nosauks vārdā Emanuēls, kas tulkojumā ir “Dievs ar mums”.” Uzmodies no miega, Jāzeps izdarīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis, un pieņēma savu sievu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Priestera katehēzi sagatavojis pr.Hosē Antonio Korrals. Visi adventa katehēžu ieraksti klausāmi šeit: Advents 2019 Savukārt, šeit atrodams 2019. gada Adventa kalendārs. Teksts sadarbībā ar mieramtuvu.lv. Advents, 2019. gada decembris

Studijā notikumus komentē Baltijas drošības fonda prezidents, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Olevs Nikers un Latvijas televīzijas žurnāliste Paula Markusa. Telefonintervijā - politologs Kārlis Daukšts. NATO jubilejas samita proscēnijs un aizkulises NATO valstu vadītāju tikšanās, kas otrdien un trešdien notika Votfordā, Londonas pievārtē, bija jubilejas samits. Nu jau 70 gadus Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācija ir spēcīgākā militārā alianse pasaulē, kas nodrošina pirmām kārtā Eiropas demokrātiju aizsardzību pret iespējamiem ārējiem militāriem draudiem. Alianses pastāvēšanas pirmās desmitgades tā veidoja pretsvaru Padomju Savienības un tās satelītu militārajam spēkam, līdz ar to pēc totalitārās superlielvalsts un tās balstītās Varšavas līguma organizācijas sabrukuma NATO Eiropas dalībvalstu vidū iestājās zināma militāri stratēģiskā bezrūpība, kas izpaudās arī dramatiskā militāro budžetu samazināšanā. Faktiski vairums problēmu, kas apēnoja jubilejas svinību spožumu, tā vai citādi ir šo pamiera desmitgažu mantojums. Tie ir gan Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa regulārie pārmetumi Rietumeiropas partneriem, pirmkārt jau Vācijai, par nepietiekamo ieguldījumu aizsardzības budžetā, joprojām nesasniedzot vēlamo 2% robežu, gan Francijas prezidenta Emanuēla Makrona samita priekšvakarā klajā laistā metafora, salīdzinot NATO stratēģijas trūkumu ar „smadzeņu nāvi”. Ar šo problemātiku sasaucas arī Turcijas un tās līdera Radžipa Taijipa Erdogana pēdējā laika rīcība, bez saskaņošanas ar aliansi izvēršot militāro operāciju pret kurdu pašaizsardzības spēkiem Sīrijas ziemeļos un iepērkot Krievijā ražotu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Vaņagojums visam bija samita priekšvakarā no Ankaras izskanējušie draudi bloķēt NATO aizsardzības plānu attīstību Baltijas valstīm un Polijai, ja alianse neatbalstīs Turcijas akcijas pret kurdiem. Līdz ar to samits Votfordā sākās visai uzlādētā gaisotnē, un nosprakšķēja ne viena vien verbāla dzirkstele. Prezidents Tramps veltīja prezidenta Makrona izteikumiem apzīmējumu ‘nasty’, kas šajā kontekstā visdrīzāk tulkojams kā ‘bīstams’, taču angļu valodā aptver arī nozīmes ‘neķītrs’, ‘nelāgs’, ‘derdzīgs’. Prezidents Makrons vēlreiz uzstāja uz sava redzējuma pareizību un pie reizes asi kritizēja prezidenta Erdogana rīcību. Savukārt kāda televīzijas kamera notvēra Kanādas prezidentu Džastinu Trudo kuluāros ieņirdzam par Donaldu Trampu, kura izteikumi preses konferencē atstājuši viņa komandu ar, citējot, „atkārtiem žokļiem”. Tomēr samita otrā diena iezīmēja vismaz ārēju izlīdzinājumu. Piedraudētā Baltijas un Polijas aizsardzības plāna bloķēšana no Turcijas puses tā arī neīstenojās, un NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs steidzās apliecināt tālākvirzību plāna attīstībā un visu dalībvalstu nelokāmo uzticību alianses statūtu 5. pantam. Samita rezultātā apstiprinājumu augstākajā līmenī guva nozīmīgas konceptuālas nostādnes: alianse turpmāk uzlūkos kosmosu kā potenciālu karadarbības telpu, tāpat pirmo reizi Ķīna piesaukta kā iespējams stratēģisks pretinieks.   Korupcijas skandāls izraisa varas krīzi Maltā 1. decembrī Maltas premjerministrs Džozefs Muskats pauda apņemšanos atkāpties no amata un arī valdošās Darba partijas līdera posteņa 12. janvārī, kad viņa partija būs izraudzījusies citu vadītāju. Tā premjers reaģējis uz masu protestiem, kas izvērtās Maltā pagājušās nedēļas nogalē. Protestu pamatā ir 2017. gada oktobrī notikušās izmeklējošās žurnālistes Dafnes Karuanas Galicijas slepkavības izmeklēšanas, kas atklājusi bijušā premjera administrācijas vadītāja Keita Šembri domājamu saistību ar noziegumu. Karuana Galicija gadiem ilgi veltīja sevi korupcijas situācijas izpētei Maltā, un viņas publikācijās sakarā ar t.s. „Panamas dokumentiem” atklāja, ka gan Keitam Šembri, gan Maltas enerģētikas ministram Konrādam Mici, gan premjerministra sievai Mišelai Muskatai pieder ārzonas kompānijas Panamā, kas kalpojušas koruptīvi iegūtu līdzekļu apritei. Kā šo līdzekļu galvenais avots tika minēts uzņēmējs Jorgens Fenečs, kurš, cita starpā, vada kompāniju "Electrogas". Šī uzņēmuma daļas pieder Azerbaidžānas valsts gāzes ieguves uzņēmumam "SOCAR", vācu koncernam "Siemens" un maltiešu investoriem. Kompānija "Electrogas" ieguva pasūtījumu gāzes elektrostacijas būvniecībai Maltā, savukārt ar "SOCAR" tika noslēgts līgums par ekskluzīvām gāzes piegādes tiesībām Maltai. Kā atklājusi Karuanas Galicijas uzsāktā izmeklēšana, kuru starptautiska projekta ietvaros turpinājuši citu Eiropas valstu izmeklējošie žurnālisti, līgumā paredzētā cena ievērojami pārsniedz gāzes cenu brīvā tirgū, un maltiešu nodokļu maksātāji tādējādi zaudē desmitiem miljonu eiro. Jorgens Fenečs tika arestēts 19. novembrī, kad mēģināja savā jahtā pamest Maltu. Drīz pēc aresta viņš paziņoja, ka faktiskais Dafnes Karuanas Galicijas slepkavības plānotājs bijis Keits Šembri. Šembri 26. novembrī iesniedza atlūgumu un tika aizturēts, taču pēc pāris dienām atbrīvots. Daudzi maltieši saskata premjerministra Muskata atbildību valstī pastāvošajā korupcijas un necaurskatāmības situācijā. Kā kaismīgā runā svētdien notikušajā protesta mītiņā, uzrunājot premjerministru, sacīja sešpadsmitgadīgā studente Eve Borga Bonello: „Jūs mums solījāt vislabākos laikus un tā vietā sagādājāt visu laiku smagāko konstitucionālo krīzi; jūs mums solījāt „Maltu ikvienam” un palīdzējāt nogalināt mūsu valsts pilsoni; lai slēptu savas pēdas, jūs noslepkavojāt Dafni Karuanu Galiciju.”   Krievijas pēdas Berlīnes slepkavībā Vakar Vācijas valdība paziņoja par divu Krievijas vēstniecības darbinieku izraidīšanu. Tas noticis pēc tam, kad izmeklēšanu augusta nogalē Berlīnē noslepkavotā patvēruma lūdzēja Zelimhana Hangošvili lietā pārņēma Vācijas Federālā prokuratūra. Kā paziņojuši prokurori, viņiem ir pietiekami pierādījumu tam, ka slepkavību organizējis vai nu kāds no Krievijas federālajiem specdienestiem, vai arī Čečenijas līdera Ramzana Kadirova padotie. Diplomātu izraidīšanas iemesls ir Krievijas nesadarbošanās lietas izmeklēšanā. Krievija jau paziņojusi, ka spers attiecīgus atbildes soļus. Zelimhans Hangošvili bija viens no redzamākajiem čečenu komandieriem Otrajā Čečenijas karā no 2001. līdz 2005. gadam. Pēc čečenu spēku sakāves viņš uzturējās Gruzijā, kur 2015. gadā jau piedzīvoja vienu slepkavības mēģinājumu. Pēc tam viņš devās uz Vāciju, kur pieprasīja patvērumu. Lūgums tika noraidīts, un brīdī, kad Hangošvili tika noslepkavots, viņš sagaidīja drīzu izraidīšanu. Slepkava tika notverts brīdī, kad bija nogremdējis Šprē upē savu motociklu, slepkavības ieroci un parūku. Dokumentos viņš minēts kā Vadims Sokolovs, taču tā, domājams, ir viltus identitāte. Patiesībā tas varētu būt 1965. gadā Kazahstānā dzimušais Vadims Krasikovs, kurš, kā domā prokurori, vainojams arī kāda uzņēmēja noslepkavošanā Maskavā 2013. gadā. Kā intervijā kanālam Deutsche Welle  izteicies britu vēsturnieks Marks Galeoti: „Pašiem krieviem aizdomas par slepkavības organizēšanu ir īsti laikā. Daļa no krievu aprēķina ir pasniegt sevi kā tik neaprēķināmus un bīstamus, ka Rietumiem nekas cits neatliks, kā vienoties ar Maskavu.” Šis izteikums ir visai zīmīgs t.s. Normandijas formāta sarunu kontekstā, kurām ar Krievijas, Ukrainas, Vācijas un Francijas līderu piedalīšanos jāatsākas jau nākamnedēļ.

Naše show nabrala na obrátkách a Sandra nás skvěle rozsekala - tak dlouho jsem se nebovavil :-D Rozebrali jsme spoustu věcí, hlavně rozdíly mezi korporátem a firmou eMan, tedy rozhodně ne korporát, což je v Sandřině denní náplni dost znát. Víkendy prý může trávit doma :-) Pohodlně se usaďte a jdeme na to: PLAY
 Záznam můžete shlédnout na YouTube https://youtu.be/w1ebIt9q8KI 
 Líbí se vám naše práce a chcete nás podpořit? Staňte se našimi patrony ;-) https://www.patreon.com/teststack 
 Zřídili jsme veřejný Slack pro #ProTest_cz komunitu https://protestcz.slack.com 
 iTunes https://itunes.apple.com/cz/podcast/test-stack/id1344559184?l=cs&mt=2 
 Instagram https://www.instagram.com/rdpanek/ 
 Twitter https://twitter.com/RDPanek 
 LinkedIn http://www.linkedin.com/in/rdpanek

Par notikumiem pasaulē: "Dzeltenās vestes" Francijā, Ukrainas un Krievijas attiecības un "Brexit" - Izstāšanās vienošanās projekts un politiskā deklarācija par attiecībām starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju. Studijā: Starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un LU asociētais profesors Ojārs Skudra. Brexit Tas, ko daudzi skeptiķi uzskatīja par mazticamu, tomēr ir noticis: ir sperts pirmais lielais solis pretim Lielbritānijas organizētai izstāšanās no Eiropas Savienības. Pagājušās nedēļas nogalē Eiropas Padome apstiprināja turpat 600 lappuses biezo Izstāšanās vienošanās projektu un 26 lappušu politisko deklarāciju, kas iezīmē nākotnes attiecību vadlīnijas starp savienību un aizejošo dalībvalsti. Vienošanās paredz pārejas periodu līdz 2020. gada beigām un tā pagarināšanas iespējas, Lielbritānijas finanšu saistības, attiecības ar Eiropas Savienības tiesu u.c. jautājumi. Ir pārvarēts nozīmīgākais šķērslis: izstrādāts kompromisa mehānisms, kas ļauj izvairīties no stingri kontrolētas robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju. Par šķērsli nekļuva arī Spānijas nostāja Gibraltāra robežas sakarā, britu kara bāzes Kiprā, kā arī zvejas tiesības Lielbritānijas ūdeņos, kuras paredzēts noregulēt atsevišķā nolīgumā. Tomēr – šis ir tikai pirmais solis. Tagad Terēzai Mejai jāpanāk pozitīvs balsojums Lielbritānijas parlamentā, un tas var izrādīties nepaveicams uzdevums. Daudziem Lielbritānijā šķiet, ka vienošanās uz pārāk ilgu laiku saglabā pārāk ciešu viņu valsts saistību ar savienību, liedzot baudīt labumus, uz kuriem bija cerēts, balsojot par izstāšanos. Ziemeļīrijas robežas regulējums de facto britiem nozīmē vēl uz ilgāku vai īsāku laiku palikšanu muitas ūnijā ar Eiropas Savienību, bet Ziemeļīrijai – īpašas muitas attiecības ar savienību arī vēlāk; tātad – zināmu atšķirtību no pārējās Lielbritānijas. Decembra sākumā paredzētais Parlamenta balsojums var izrādīties liktenīgs ne tikai Terēzas Mejas pūliņu rezultātā panāktajam nolīgumam, bet arī viņas valdībai. Tikmēr Eiropas Savienības galvenais sarunvedis, prominentais franču politiķis Mišels Barnjē steidzas plūkt uzvaras laurus. Izskan viedokļi, ka šis panākums varētu bruģēt viņam ceļu uz nākamā Eiropas Komisijas prezidenta posteni. Krievija/Ukraina Svētdien pasaules uzmanība atkal tika pievērsta Krievijas un Ukrainas konfliktam. Krievijas krasta apsardzes spēku kuģi netālu no okupētās Krimas krastiem uzbruka trīs nelieliem Ukrainas bruņoto spēku kuģiem, apšaudot un taranējot, sagūstīja šos peldlīdzekļus līdz ar 24 apkalpes locekļiem, trīs no kuriem tika ievainoti. Spriežot pēc Ukrainas puses publicētajām kartēm, incidents noticis vai nu ārpus teritoriālajiem ūdeņiem, vai arī ūdeņos, kas piekrīt Krievijas okupētajai Krimas pussalai, tātad no starptautisko tiesību viedokļa pieder Ukrainai. Ukrainas prezidenta Petro Porošenko reakcija bija ātra un strikta. Raksturojot incidentu kā Krievijas agresijas aktu un piesaucot kaimiņvalsts karaspēka koncentrēšanu Ukrainas pierobežā, prezidents parakstīja dekrētu par karastāvokļa ieviešanu, kuru Ukrainas Augstākā Rada pēc karstām debatēm apstiprināja pirmdienas vakarā. Karastāvoklis tiek ieviests uz 30 dienām 10 apgabalos, kuri robežojas ar Krieviju, okupēto Krimas pussalu un starptautiski neatzīto Piedņestras republiku, kur dislocēts Krievijas karaspēks. Krievijas prezidents Vladimirs Putins, savukārt, notikušo sauc par Ukrainas provokāciju, kas sarīkota, lai iespaidotu martā gaidāmās Ukrainas prezidenta vēlēšanas. ASV prezidents Donalds Tramps paudis nepatiku par notikušo un izteicies, ka apsver iespēju atcelt tikšanos ar Putinu G20 valstu samita laikā, kas rīt sāksies Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā. Dzeltenās vestes T.s. „Dzelteno vestu” protesta kustība Francijā uzliesmoja 17. novembrī, kad nepilni 300 000 cilvēku, tērpušies luminiscējošajās signālvestēs, bloķēja ielas un ceļus visā valstī. Tiešais iemesls ir nodokļa palielinājums degvielai ar nākamo gadu un tas sevišķi jūtami var skart iedzīvotājus provincē, kur privātais auto ir galvenais pārvietošanās līdzeklis. Protesti, pēc visa spriežot, izvērtušies spontāni, sekojot aicinājumiem sociālajos tīklos. Pagājušajā sestdienā nākamajā protestu kampaņā dalībnieku skaits bija sarucis līdz apmēram 100 000, taču tie kļuva vardarbīgāki, Elizejas Laukos, Parīzē, slienoties liesmojošām barikādēm un protestētājiem iesaistoties sadursmēs ar policiju. Komentētāji pauž viedokli, ka „Dzelteno vestu” kustību motivē ne vien konkrētais degvielas cenas kāpums, bet attieksme pret prezidentu Emanuēlu Makronu, kurš daļas sabiedrības acīs ir „bagātnieku un biznesmeņu prezidents”, kam nerūp mazturīgo un laucinieku liktenis.

Siraha/Papaye ema owuo foɔ eni Mpae emanu

Politisk satir är något av det finaste vi har i Sverige och denna veckan är Emanu med oss i studion för att guida oss igenom den ädla konsten att driva med våra makthavare (och mycket annat). Dessutom pratar vi melodier målade på rumpor (?), rymdödlor och lakrits! ENJOY! Gäst i Studion: Emanuel ”Emanu” Garnheim – […] Inlägget #91: Satir, melodi på röven och en rymdödla till premiärminister. dök först upp på Superlife Podcast.

[] In this program, Podcast #6 in our series, Rabbi Address chats with Rabbi Douglas Kohn of Congregation Emanu El, Redlands, CA about his two books, Life, Faith, and Cancer, about his own battle with cancer, and his newest book, Broken Fragments, which offers a Jewish perspective on Alzheimer's Disease. [powerpress] Rabbi Douglas Kohn became the fifth Rabbi of then San Bernardino's 150 year-old Congregation Emanu El in 2001, coming from Illinois where he had been Rabbi of Hoffman Estate's Beth Tikvah Congregation for seven years. Previously, Rabbi Kohn was Assistant and Associate Rabbi of large, east coast synagogues. At Congregation Emanu El, Rabbi Kohn has invigorated Israel programming, generated creative festival observance, introduced conversational Hebrew and family education in the Religious School, and developed communal study programs. Especially concerned with social justice, community relations and Israel, Rabbi Kohn served for eight years on the Reform Movement's National Commission on Social Action, and as a member of the National Board of ARZA – the Association of Reform Zionists of America. In 2006, Rabbi Kohn was an ARZA delegate to the 35th World Zionist Congress in Jerusalem, at which he participated in deliberations, debate and decision-making on the future of Zionism. A speaker at national and regional conferences, especially on Israel matters and teaching Hebrew, Rabbi Kohn also has taught “Judaism” and “The Holocaust” at local colleges. Locally, Rabbi Kohn is involved in community life. He regularly is a speaker or participant in community events, and has spoken or taught at the University of Redlands, California State University San Bernardino and Loma Linda University. Rabbi Kohn serves on the boards of several local and regional organizations, including the Arrowhead United Way, and is a Past President of the San Bernardino Clergy Association. Rabbi Kohn graduated from Antioch College in Yellow Springs, OH, in 1981, and received his Masters Degree in Hebrew Letters from the Hebrew Union College (Los Angeles) in 1985. Rabbi Kohn was ordained at the Hebrew Union College (Cincinnati) in 1987. He has published numerous popular articles in the press and in Jewish periodicals, and in his academic interest, American Jewish archives and history, and is “foreign correspondent” for the San Bernardino Sun, as he has written several feature series in his travels to Israel and Europe. Rabbi Kohn is married to Susan Reva Bloom, a Holistic Health Practitioner, and is the father of two children, Benjamin and Elena. He resides in Redlands, CA. Visit www.jewishsacredaging.com for future episodes in this podcast series.   Subscribe to the RSS feed for the Jewish Sacred Aging podcast. Subscribe to these podcasts in the Apple iTunes Music Store.