Podcasts about eiropas parlament

Mākslīgais intelekts rada pavisam citu sajūtu brīdī, kad tas iegūst cilvēkam līdzīgu izskatu. Humanoīdie roboti ir ne tikai līdzīgi mums, bet arī aprīkoti ar mākslīgo intelektu, radot cilvēkam līdzīgu šķietami domājošu mašīnu. Vai tie aizstās cilvēku fabrikā un vai šāds robots varēs sastādīt mums kompāniju pie vakariņu galda? Raidīumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko un Elektronikas un datorzinātņu institūta zinātniskais direktors Modris Greitāns. Vai jums pašiem būtu interesanti izdzīvot tādu situāciju, kad mēs ēdam vakariņas vai kā citādi sēžam pie galda ar robotu, kas ir tiešām ļoti, ļoti līdzīgs cilvēkam?  Agris Ņikitenko: Šobrīd man ir grūti iedomāties šādu sarunu, mēs esam vēl tālu līdz tam. Bet kopumā nākotnē es pieļauju, ka tas ir iespējams.  Modris Greitāns: Vienu sarunu es varētu iedomāties, ka šķiroties viņam teiktu: Nu, tu samaksāsi? Un viņš man saka - jā! Bet citādāk, protams, līdzīgi jau laikam, kā Agris domā, ka tas ir tālu un cik svarīgi ir, ka viņš izskatās humanoīdveidīgs. Katrā gadījumā, ja man būtu izvēle, es noteikti pirmkārt vakariņotu cilvēkiem un tad varētu padomāt, vai vienatnē vai ar robotu. Iespējams, ka varbūt, ja pārāk ilgi vienatnē jāvakariņo, tad kādreiz būtu interesanti ar robotu.  Cik šobrīd pasaulē esam tālu tikuši ar cilvēkveido robotu izstrādi. Vai šobrīd ir daudz tādu, ar kuriem jau varētu mēģināt vest kādu sarunu vai mēģināt saprast, vai mums pretī ir īsts cilvēks vai robots, vai tomēr tie atsevišķi gadījumi joprojām, kas izceļas robotikas pasaulē? Agris Ņikitenko: Saruna pati par sevi starp cilvēkiem notiek vairākos līmeņos, vairākās šķautnēs. Viena ir, protams, vizuālā šķautne, tas ir emociju atspoguļojums sejā, mīmika, žesti, ķermeņa kustības, ķermeņa valoda. Tas ir viens aspekts. Otrs aspekts ir sarunas saturs, kas ir verbāli pateikts, dialogs. Un trešais ir āriene, kas robotu manifestē kā fizisku iekārtu.  Sarunā, lai tā būtu patīkama, rosinoša, savstarpēja interesanti, visām šīm trim komponentēm ir jābūt atbilstoši cilvēku uztveres preferencēm un priekšrocībām. Ja tā nav, saruna būs apgrūtināta vai nenotiks. Un tas attiecas arī uz cilvēkiem. Ja kāda no šīm komponentēm starp diviem sarunu biedriem nedarbojas īsti, visticamāk, tā saruna vai nu būs īsa, vai nebūs saistoša kādai no pusēm.  Katrā no šīm lietām, es gribētu teikt, progress ir atšķirīgs. Ja mēs runājam par robotu fizisko manifestāciju, mūsdienās galvenā ķibele ir sensoru blīvums uz nosacītu kvadrāta vienību. Līdz ar to bez pietiekamas sensoru informācijas, kas ir cilvēkam raksturīga, arī robots nespēj būt tik plastisks, varbūt mīmika nespēj būt tik saistoša un mums viegli uztverama, lai atpazītu kā savējo. Līdz ar to veidojas distance.  Ja runa ir par saturisko daļu, mēs varam katrs iedomāties ChatGPT, un kaut kādā līmenī dialogs tur ir iespējams šobrīd. Līdz ar to es gribētu teikt, ka progress kā tāds ir diezgan būtisks. Teikt, vai tā ir pilnvērtīga saruna, kā tas ir starp diviem cilvēkiem, tas ir atkarīgs, par ko runā, no cilvēku izglītības līmeņa, zināšanu apjoma, ar ko dialogā operējam, fona zināšanas, konteksts un viss pārējais.  Līdz ar to par visu kopumā es gribētu teikt, ka mums ir diezgan tālu līdz tam. Agris Ņikitenko skaidro, ka tehniskā puse fizikālu ierobežojumu dēļ, tas ir enerģijas blīvums uz masas vienību, tas ir sensoru blīvums uz masas vienību, tas ir tranzistoru blīvums uz kaut kādu masas vienību, kas apstrādā šo sensoru informāciju, šobrīd nav tik liels, kā tas ir cilvēkam, līdz ar to ir būtiski ierobežojumi. Modris Greitāns: Nākamais, pie kā mēs institūtā arī strādājām, ir robotam iedod kognitīvo uztveres sistēmu, ka viņš skatās uz apkārtējo pasauli, redz tos objektus un saprot tos objektus līdzīgi kā cilvēks. Tad saruna var veidoties ne tik abstrakti, bet jau konkrētāk par to, ko mēs abi redzam, kā mēs to abi uztveram, kā mēs to abi saprotam. Tad protams, ir, sauksim, domāšana, lēmumu pieņemšana, vai secinājumu izdarīšana no tā, ko mēs redzam, kur, protams, cilvēks ir ar savām smadzenēm pārāks nekā robots. Attīstās arī otra lieta, kas ir saistīta ar pašu robota formu, jo ir cilvēki, kam ir svarīgāka forma, lai skaisti izskatās, mazāk, ko viņš saka. Progress ir abās lietās. Jau iepriekš ir runāts, ka robotam ir grūti saprast teikto - aizej uz veikalu un nopērc kaut ko ēdamu. Modris Greitāns: Mmums ir interesanti, ko viņš izdarīs? Ko viņš atnesīs, kad mēs viņam pateiksim - kaut ko ēdamu? Šobrīd jau lielie valodas modeļi kaut ko atbildēs. Kaut ko viņš atnesīs. Tāpēc vēl viens virziens, kas mums ir iezīmēts tuvākā nākotnē, gribētos atrast gan finansējumu, gan resursus, lai varētu strādāt un padarīt šo sarunu interaktīvāku. Tas nozīmē, ja viņam pasaka - aizej, atnes kaut ko ēdamu un viņš nesaprot īsti, tad viņš nevis aiziet un izdara, ko nu ir saģenerējis savās robota smadzenēs, bet pajautā. Un tad viņam vari pateikt, piemēram, maizi un pienu. Viņš tā pamazām mācītos. Viņa kā mazam bērnam ir jāapgūst tās zināšanas. Agris Ņikitenko piebilst, ka šobrīd roboti "nezina, ko viņi nezina", tāpēc viņi nespēj noteikt, vai rezultāts, kā viņi rīkojas, ir pareizs konkrētajā kontekstā.   Vai robotiem un mākslīgajam intelektam ir tiesības? Vai mākslīgajam intelektam ir kādas tiesības un vai tas to apzinās? Uz kādām likumā noteiktajām normām var pretendēt roboti, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāne, asociētā profesore un zvērināta advokāte Karina Palkova. "Pagaidām manā redzeslokā nav bijusi sistēma, kas pateiktu, ka man ir tiesības uz to un to. neizslēdzu, ka tas kaut kur notiek un mākslīgais intelekts jau ir ieprogrammēts, jo tas mācās no datiem," runājot par robotu tiesībām, teic Karina Palkova.  Varbūt pirmajā mirklī šķiet nedaudz absurds jautājums – kādas gan var būt tiesības mašīnai, vai datu sistēmai un kā vispār tas izskatītos, ja, piemēram, mākslīgais intelekts sāktu paģērēt no cilvēkiem autortiesības par sakomponētu dziesmu, radītu gleznu vai sacerētu dzejoli? Tomēr par šo jautājumu jau vismaz Eiropā tika runāts pirms nepilniem desmit gadiem, kad Eiropas Parlamentā tika ierosināts MI piešķirt elektroniskas personas statusu.  Bet ar mīļāko bērnības dienu grāmatu iepazīstina kvantu fiziķis Vjašeslavs Kaščejevs. Viņš izvēlējies 1962. gadā izdotu grāmatu par zemi un visumu. To kā dāvanu no sava tēva savulaik ir saņēmusi Vjačeslava Kaščejeva mamma. Grāmata jaun bijusi mājās, pirms vēl viņš piedzimis,tāpēc natceras, kad sācis šķirstīt un lasīt. "Tā stāsta par fiziku, kosmosu tādā veidā, kas ļoti atraisa iztēli. Maziņš šķirstīju grāmatu un ilgi pētījis ilustrācijas," atklāj Vjačeslavs Kaščejevs.

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis Augstākajā radā prezentē Ukrainas iekšējās noturības plānu. Latvija nākamgad turpinās atbalstu Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā; medicīnas personālam prasīs apliecināt valsts valodas zināšanas. Skumjo Ukrainas kara gadadienu pieminēja arī Eiropas Parlamentā. 19. novembrī aprit tūkstoš dienu, kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Pieminot un godinot Ukrainas tautas upurus, Latvijā notiek vairāki pasākumi. Latvijas basketbola izlase gatavojas Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlei.

Eiropas Parlamentā 7. novembrī turpinās jauno Eiropas Komisijas locekļu izjautāšana pirms izšķirošā balsojuma novembra beigās. Šodien iztaujā Valdi Dombrovski. Plāno ieviest stingrākas prasības tālmācības skolām. Saeima izdod ZZS deputātu Jakovinu kriminālvajāšanai viltotas ārsta izziņas lietā. RFS futbolistiem 7. novembrī spēle pret Beļģijas "Anderlecht", bažas rada pretinieku kvēlie fani. Cik tālu Kremlis ir gatavs iet, lai ietekmētu ASV prezidenta vēlēšanas?

“Ļoti raiba publika” – tā par Eiropas Parlamentā pārstāvētajiem labējiem un konservatīvajiem spekiem saka politologs, Konservatīvisma studiju centra direktors Andis Kudors. Vēl pirms EP vēlēšanām tika daudz runāts par labējo ietekmes pieaugumu, un daļēji tā arī noticis, taču šis politiskais spārns nav vienots.  EP ir izveidotas trīs politiskās grupas, kas pretendē uz to, ka aizstāv konservatīvās vērtības – vislabāk zināmā ir Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa, kas darbojas jau kopš 2009. gada, savukārt “Eiropas patrioti” un “Suverēno nāciju Eiropa” ir jauni veidojumi. Ar ko tie atšķiras, kādas partijas šajās grupās apvienojušās, kādi “skeleti” ir to skapjos? Cik korekti ir vispārināt, lietojot uz tam Rietumu mediju vidē plaši izplatīto apzīmējumu “far right” (latviskots kā "galēji labējie")? Kā savu iekļaušanos vienā vai otrā grupā pamato Latvijas politiķi?  Par to plašāk raidieraksta “Briseles salāti” 2. epizodē. Autors – Māris Antonevičs Raidierakstā izmantoti audio fragmenti no “Latvijas Avīzes” intervijām ar Andi Kudoru un Reini Pozņaku; Delfi.lv, Radio Free Europe/Radio Liberty, un partijas “Latvija pirmajā vietā” Youtube konta; Eiropas Parlamenta sēžu ieraksti. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.

Kā eiroparlamentārieši aizstāvēs Latvijas intereses? Kādi būs pirmie balsojumi un ar ko nāksies sadarboties? Visi deviņi no Latvijas ievēlētie eiroparlamentārieši pirmoreiz kopā vienā diskusijā pēc vēlēšanām.

Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu atbalsis valstu iekšpolitikas norisēs. Aktualitātes analizē politologi Veiko Spolītis un Ojārs Skudra. Makrons spēlē va banque Eiropas Parlamenta vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nebija paziņoti, kad pagājušās svētdienas, 9. jūnija, vakarā Francijas prezidents Emanuels Makrons izsludināja pašreizējā valsts likumdevēja – Nacionālās Asamblejas – atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Tām jānotiek divās kārtās – 30. jūnijā un 7. jūlijā. Iemesls ir franču elektorāta lemtais Eiroparlamenta mandātu sadalījums, vairāk nekā 31% balsu un, attiecīgi, 30 deputātu vietas piešķirot galēji labējai Nacionālajai apvienībai, plaši pazīstamai arī kā „Lepenas partija”, savukārt prezidenta pārstāvētajai sociālliberālajai partijai „Renesanse” atvēlot vien nepilnus 15% un 13 vietas. Tikai par nepilnu procentu no prezidenta partijas atpaliek franču sociālistu alianse. Par riskantu prezidenta Makrona soli dēvē teju visi, daži to sauc arī par neprātīgu, norādot, ka šādi viņš, iespējams, paver Marinas Lepenas radikāļiem ceļu uz Francijas varas virsotni. Ja viņi svinēs pārliecinošu uzvaru šais ārkārtas vēlēšanās, prezidentam, visdrīzāk, nāksies nominēt par premjeru Lepenas gados jauno protežē Žordānu Bardelu. Ir analītiķi, kuri spriež, ka tieši tāds varētu būt Makrona mērķis – līdz 2027. gada prezidenta vēlēšanām likt radikāļiem izgāzties valdības darbā un tā mazināt Lepenas izredzes uz prezidenta krēslu. Taču Nacionālā apvienība līdz šim sevi pierādījusi kā disciplinētu spēku, un tās programmas pamatā ir sociālā, migrācijas kontroles un cita iekšpolitikas tematika, kas pamatā ir valdības darba lauks. Un tad var gadīties tā, ka 2027. gadā Eiropa tiek pie Francijas, kuru stūrē radikāli nacionālisti, eiroskeptiķi un Kremļa draugi. Vēl viens bažas raisošs jaunums šai ziņā ir labēji centriskās Republikāņu partijas līdera paziņojums par gatavību bloķēties ar Nacionālo apvienību. Tas gan izraisījis tūlītēju sašutuma vētru republikāņu partijas iekšienē, kur šāda vienošanās ar radikāļiem tiek uzlūkota kā tradicionālo republikas vērtību nodevība. Nav gan izslēgts, ka piepildās prezidenta Makrona iespējamais aprēķins ar ārkārtas vēlēšanām un savu iesaistīšanos kampaņā mobilizēt elektorātu un nacionālā līmenī revanšēties Lepēnai par Eiropas līmenī zaudēto. Un, protams, pastāv iespēja, ka jaunievēlētajā Nacionālajā Asamblejā nevienam spēkam nebūs nozīmīga pārsvara, un tad prezidentam būs jāmēģina vienoties par koalīciju vai atbalstu – ar jau piesauktajiem republikāņiem vai ar kreisi centrisko Sociālistisko partiju. Beļģija „gobelēna valdības” gals 9. jūnijā vēlētāji Beļģijā piedalījās veselās trīs vēlēšanās, ievēlot deputātus ne tikai Eiroparlamentā, bet arī Beļģijas nacionālā parlamenta apakšnamā – Pārstāvju Palātā, kā arī reģionālajos parlamentos – Flandrijas parlamentā, Valōnijas parlamentā, Briseles parlamentā. Beļģijas vācvalodīgie pavalstnieki pie tam ievēl arī savu Vacvalodīgās kopienas parlamentu, savukārt par Beļģijas Frančvalodīgās kopienas parlamenta deputātiem automātiski kļūst Valōnijas parlamenta deputāti un 19 frančvalodīgi deputāti no Briseles parlamenta. Savukārt Pārstāvju Palātas 150 deputātu korpuss arī tiek dalīts divās grupās pēc valodas piederības – nīderlandiešu valodā runājošajā flāmu un franču valodā runājošajā valoņu daļā, un lai izlemtu jautājumus, kas skar šo etnolingvistisko grupu intereses, vairākums nepieciešams ne vien parlamentā kopumā, bet arī katrā no grupām atsevišķi. Attiecīgi autonomi norit arī politiskie procesi Flandrijā un Valonijā. Galvenais svētdienas vēlēšanu iznākums ir premjerministra Aleksandra De Krō valdības demisija. Šis kabinets pēc mokoša gandrīz piecsimt dienu ilga procesa tika sadiegts 2020. gada oktobrī kā raibs gobelēns, kura musturī gan flāmu, gan valoņu liberāļi un liberālkonservatīvie, tāpat abu kopienu sociāldemokrāti, abu kopienu zaļie, kā arī flāmu kristīgie demokrāti. Vēlēšanās šīm partijām gājis kā nu kurai, taču kopējais rezultāts ir negatīvs, un lielākās frakcijas nākamajā parlamentā būs līdzšinējiem opozicionāriem. Nepiepildījās nopietnākās bažas, kas priekšvēlēšanu laikā solīja spožu uzvaru radikālajiem flāmu nacionālistiem – partijai „Flāmu interese”, kuras programma paredz Flandrijas atdalīšanos no Beļģijas valsts un ir arī izteikti eiroskeptiska. Tomēr flāmu vēlētāju vidū šos radikāļus par dažiem procentiem un deputātu vietām apsteigusi mērenākā Jaunā flāmu alianse, kuras programmā ir flāmu un valoņu daļu autonomijas nozīmīgs pieaugums, bet ne secesija. Savukārt Valonijā, kur tradicionāli populārākas ir kreisās partijas, negaidīti panākumi ir līdz šim valdības koalīcijā ietilpušajai Reformistu kustībai, kas atstūmusi no pirmās pozīcijas sociālistus. Vissmagākos zaudējumus vēlēšanās cietusi valoņu ekoloģistu partija, atvadoties no trim ceturtdaļām mandātu, savukārt lielākie ieguvēji, teju trīskāršojot savu mandātu skaitu, ir valoņu centristu partija „Pārliecinātie”. Līdzīgi nacionālajam līmenim ir arī rezultāti sacensībai par 22 Eiroparlamenta deputātu vietām. Izskan viedokļi, ka, iespējams, tradicionālā Beļģijas politikas karte ar labējiem flāmu ziemeļiem un kreisajiem valoņu dienvidiem sāk mainīties, abām daļām šobrīd sliecoties tuvāk centram. Quo vadis, Europa?   Uzlūkojot shēmas ar jauno, pagaidām vēl neoficiālo, vietu sadalījumu starp frakcijām Eiropas Parlamentā, tā vien gribas teikt: „Nav nemaz tik traki!” Lai arī pāris politiskajām grupām diezgan nozīmīgs vietu skaits gājis zudībā, savukārt dažām citām drusku audzis, vismaz to pirmais trijnieks skaitliskā svara tabulā pagaidām šķiet nemainīgs. Tiesa, to varētu mainīt līdz šim vēl grupām nepiederīgie deputāti, kad izvēlēsies savu politisko „jumtu”. Starp šiem nepiederīgajiem šobrīd ir arī „Alternatīva Vācijai”, Ungārijas valdošā partija „Fideš” un Polijas Konfederācijas partija. Smagāko kritienu piedzīvojuši zaļie, zaudējot 18 no līdzšinējām 74 vietām un noslīdot no ceturtās uz priekšpēdējo sesto pozīciju. Skaitliski vēl vairāk zaudējusi liberālā „Atjauno Eiropu” frakcija – 23 mandātus, tomēr arī pēc šī krituma tai ir cerības palikt trešajai lielākajai Eiroparlamentā. Savukārt lielākie ieguvēji, pretēji priekšvēlēšanu periodā pastāvīgi daudzinātājam, šķiet, izrādīsies nevis radikāli labējie, bet labēji centriskie spēki. Frakcijas skaitliski nedaudz augušas gan Eiropas Tautas partijai, gan Konservatīvo un reformistu grupai, gan grupai „Identitāte un Demokrātija”, bet frakciju lielums labējā flangā ir apgriezti proporcionāls to radikālismam, Tautas partijai saglabājot stabilas līderpozīcijas. Kā otrā lielākā joprojām paliek Sociālistu un demokrātu grupa. Tomēr uz šīs visumā līdzsvarotās ainas fona satraucošas ir Eiropas vēlēšanu atbalsis divās lielākajās dalībvalstīs. Francijas liberāļu sakāve un prezidenta Makrona lēmums izsludināt ārkārtas parlamenta vēlēšanas ar visām iespējamajām sekām šodienas raidījumā izpelnījies atsevišķu tematu. Visai augstos toņos vēlēšanu rezultātus piesauc arī Vācijā. Kanclera Olafa Šolca sociāldemokrāti ieguvuši mazāk kā 14% balsu, kas ir šīs partijas vājākais rezultāts nacionālā līmeņa vēlēšanās vairāk nekā simts gadu laikā. Proporcionāli vēl krietni smagāku kritumu piedzīvojis vēl viens valdošās koalīcijas partneris – Zaļā partija, kas zaudējusi deviņus no līdzšinējā divdesmit viena mandāta. Toties par uzvaru līksmo labējie radikāļi „Alternatīva Vācijai”, kas ierindojušies otrajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem. Par viņiem, ja neskaita Berlīni un dažus tai piegulošos reģionus, kā arī Tīringenes galvaspilsētu Erfurti, vienotā ierindā balso visa agrākā Austrumvācija. Uz jautājumu par iespējamu Vācijas valdības demisiju kanclers Šolcs gan atbildējis noliedzoši. Kā iekšpolitiski nozīmīgi Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti tiek piesaukti arī Ungārijā, kur premjera Orbana partija „Fideš” ieguvusi krietni mazāk, nekā cerēts, kā arī Spānijā un Dānijā, kur opozīcija bija cerējusi traktēt šos rezultātus kā referendumu par pie varas esošo, attiecīgi, Pedro Sančesa un Metes Frederiksenas kreisajām valdībām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā visvairāk balsu ieguvusi "Jaunā Vienotība", bet gan "Jaunajai Vienotībai", gan Nacionālajai apvienībai katrai ir pa diviem mandātiem. Kopumā Eiropas Parlamenta jaunajā sastāvā iekļuvuši septiņu politisko spēku pārstāvji, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas paziņotie provizoriskie vēlēšanu rezultāti. Vēlēšanu rezultātus analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētniece un lektore Vineta Kleinberga un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Eiropas Parlamentā ievēlētie 9 deputāti no Latvijas: Valdis Dombrovskis ("Jaunā Vienotība") Sandra Kalniete ("Jaunā Vienotība") Roberts Zīle (Nacionālā apvienība) Rihards Kols (Nacionālā apvienība) Nils Ušakovs ("Saskaņa") Ivars Ijabs ("Latvijas attīstībai") Reinis Pozņaks ("Apvienotais saraksts") Mārtiņš Staķis ("Progresīvie") Vilis Krištopans ("Latvija pirmajā vietā") Šīm vēlēšanām no Latvijas kandidātu sarakstus pieteica 16 politiskie spēki.  Latvijā vēlēšanas notika 8. jūnijā, un tajās nobalsojuši vismaz 521 325 vēlētāji jeb 33,83% balsstiesīgo, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati. Tā ir tikai nedaudz lielāka aktivitāte kā Eiroparlamenta vēlēšanās 2019. un 2014. gadā, kad piedalījās attiecīgi 33,5% un 30,1% balsstiesīgo. 

Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā visvairāk balsu ieguvusi "Jaunā Vienotība", bet gan "Jaunajai Vienotībai", gan Nacionālajai apvienībai katrai ir pa diviem mandātiem. Kopumā Eiropas Parlamenta jaunajā sastāvā iekļuvuši septiņu politisko spēku pārstāvji, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas paziņotie provizoriskie vēlēšanu rezultāti. Vēlēšanu rezultātus analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētniece un lektore Vineta Kleinberga un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Eiropas Parlamentā ievēlētie 9 deputāti no Latvijas: Valdis Dombrovskis ("Jaunā Vienotība") Sandra Kalniete ("Jaunā Vienotība") Roberts Zīle (Nacionālā apvienība) Rihards Kols (Nacionālā apvienība) Nils Ušakovs ("Saskaņa") Ivars Ijabs ("Latvijas attīstībai") Reinis Pozņaks ("Apvienotais saraksts") Mārtiņš Staķis ("Progresīvie") Vilis Krištopans ("Latvija pirmajā vietā") Šīm vēlēšanām no Latvijas kandidātu sarakstus pieteica 16 politiskie spēki.  Latvijā vēlēšanas notika 8. jūnijā, un tajās nobalsojuši vismaz 521 325 vēlētāji jeb 33,83% balsstiesīgo, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati. Tā ir tikai nedaudz lielāka aktivitāte kā Eiroparlamenta vēlēšanās 2019. un 2014. gadā, kad piedalījās attiecīgi 33,5% un 30,1% balsstiesīgo. 

Pēc nedēļas jau būs zināms, kuri deputāti darbosies nākamajā Eiropas Parlamentā sasaukumā. Bet, kādi būs jaunā sasaukuma galvenie uzdevumi un izšķiršanās enerģētikas jomā – par to diskutējam raidījumā. Krustpunktā diskutē Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas enerģijas tirgus uzraudzības eksperts Reinis Āboltiņš, Klimata un enerģijas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis, Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks. Eiropas Parlamenta vēlēšanu nedēļā Krustpunktā pievēršamies vairākām jomām, kas šobrīd ir ļoti būtiskas Eiropai. Protams, tā ir drošība, tie ir migrācijas jautājumi un Eiropas Savienības ārpolitika – par to būs runa rīt un parīt, bet šodien mūsu uzmanības lokā ir enerģētika, kas šai jomā būs jādara Eiroparlamentā – gan domājot par energoneatkarību, kas jo svarīgāka Krievijas agresijas dēļ, gan Zaļā kursa kontekstā.

Pēc nedēļas jau būs zināms, kuri deputāti darbosies nākamajā Eiropas Parlamentā sasaukumā. Bet, kādi būs jaunā sasaukuma galvenie uzdevumi un izšķiršanās enerģētikas jomā – par to diskutējam raidījumā. Krustpunktā diskutē Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas enerģijas tirgus uzraudzības eksperts Reinis Āboltiņš, Klimata un enerģijas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis, Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks. Eiropas Parlamenta vēlēšanu nedēļā Krustpunktā pievēršamies vairākām jomām, kas šobrīd ir ļoti būtiskas Eiropai. Protams, tā ir drošība, tie ir migrācijas jautājumi un Eiropas Savienības ārpolitika – par to būs runa rīt un parīt, bet šodien mūsu uzmanības lokā ir enerģētika, kas šai jomā būs jādara Eiroparlamentā – gan domājot par energoneatkarību, kas jo svarīgāka Krievijas agresijas dēļ, gan Zaļā kursa kontekstā.

Pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām no Latvijas ievēlētajiem deputātiem būs jāpievienojas kādai no Eiropas Parlamenta politiskām grupām. Kādas tās ir un cik daudz ietekmē globālos notikumus un pieņemtos Eiropas Savienības lēmumus? Krustpunktā analizē politologs Andis Kudors, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs. Tieši mēnesis ir līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kad visās Eiropas Savienības valstīs ļaudis dosies pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par vienu vai otru politisko partiju vai deputātu kandidātiem. Šīs ir jau kārtējās vēlēšanas Latvijā, kopš mēs 20 gadus esam daļa no lielās Eiropas saimes. Procesus, tāpat kā daudz kur citur, ietekmē politiskās batālijas pašu mājās, bet viena lieta, ko noteikti varam redzēt šo gadu laikā, mēs reti aizdomājamies, kā tā balsošana par vienu vai otru mums zināmo partija ietekmē un veido lielo politiku pašā parlamentā.  Arī šajā priekšvēlēšanu laikā, kad iztaujājām partiju pārstāvjus, uz jautājumu - kurai frakcijai vai frakciju grupai jūs grasāties piederēt, ja jūs ievēlēs Eiropas Parlamentā, atbild - tad jau redzēsim. Vispirms jātiek ievēlētam, tad izvērtēsim visus par un pret. Kandidāti var tā atbildēt, jo zina, ka vēlētājiem acīmredzot šis jautājums nav aktuāls un varbūt nav arī saprotams. Kaut kādas grupas - kāda starpība, galvenais, lai pārstāv Latvijas intereses. Bet vai tā ir? Kā vispār top politika Eiropas Parlamentā? Cik tas ir vai nav svarīgi? Kāpēc par šīm vēlēšanām medijos daudz runā par iespējamām pārmaiņām ierastajā Briseles politikā? 

Pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām no Latvijas ievēlētajiem deputātiem būs jāpievienojas kādai no Eiropas Parlamenta politiskām grupām. Kādas tās ir un cik daudz ietekmē globālos notikumus un pieņemtos Eiropas Savienības lēmumus? Krustpunktā analizē politologs Andis Kudors, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs. Tieši mēnesis ir līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kad visās Eiropas Savienības valstīs ļaudis dosies pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par vienu vai otru politisko partiju vai deputātu kandidātiem. Šīs ir jau kārtējās vēlēšanas Latvijā, kopš mēs 20 gadus esam daļa no lielās Eiropas saimes. Procesus, tāpat kā daudz kur citur, ietekmē politiskās batālijas pašu mājās, bet viena lieta, ko noteikti varam redzēt šo gadu laikā, mēs reti aizdomājamies, kā tā balsošana par vienu vai otru mums zināmo partija ietekmē un veido lielo politiku pašā parlamentā.  Arī šajā priekšvēlēšanu laikā, kad iztaujājām partiju pārstāvjus, uz jautājumu - kurai frakcijai vai frakciju grupai jūs grasāties piederēt, ja jūs ievēlēs Eiropas Parlamentā, atbild - tad jau redzēsim. Vispirms jātiek ievēlētam, tad izvērtēsim visus par un pret. Kandidāti var tā atbildēt, jo zina, ka vēlētājiem acīmredzot šis jautājums nav aktuāls un varbūt nav arī saprotams. Kaut kādas grupas - kāda starpība, galvenais, lai pārstāv Latvijas intereses. Bet vai tā ir? Kā vispār top politika Eiropas Parlamentā? Cik tas ir vai nav svarīgi? Kāpēc par šīm vēlēšanām medijos daudz runā par iespējamām pārmaiņām ierastajā Briseles politikā? 

Straujiem soļiem tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, jau pēc mēneša Eiropa dosies pie vēlēšanu urnām, lai izvēlētos savus pārstāvjus Eiropas Parlamentā. Tāda izvēles iespēja ir arī diasporai. Tiesa, pirms izvēlēties kandidātus, diasporai jāizdara vēl viena izvēle - balsot tieši par sarakstiem no Latvijas vai balsot par mītnes zemes politiķiem. Prognozes un realitāte - tā būs šīs reizes saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kurā runāsim arī par projektu “Ej vēlēt!” un atgādināsim, ka no 4. maija līdz 31. maijam tautiešiem ir iespēja balsot pa pastu.  Raidījuma viesi: Kristīne Saulīte, Centrālas vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja, Indulis Bērziņš, interneta medija "Latviesi.com" vadītājs, Jānis Skrebels, sabiedriski aktīvs diasporas jaunietis, kampaņas “Ej vēlēt!” viens no idejas autoriem, arī biedrības "Eiropas jaunieši" vicepriekšsēdētājs, un Ilze Radziņa, Adelaides (Austrālija) Latviešu biedrības priekšsēdētāja.  

Konceptuāli atbalsta grozījumus par valsts valodas zināšanu prasīšanu vēl dažiem tūkstošiem Krievijas pilsoņu. Beidzot valsts piešķir visu nepiciešamo naudu olimpiskajai kvalifikācijai pludmales volejbolā, jautājumu par procedūru daudz. Eiropas Parlamentā atzīmē 20 gadus kopš vērienīgākās Eiropas Savienības paplašināšanās. Nevalstiskā organizācija „Amnesty International": Pasaulē draud sabrukt starptautiskā, likumos balstītā kārtība.

Ar mākslīgā intelekta palīdzību var mēģināt ietekmēt gan vēlēšanu rezultātus, gan valsts drošību kopumā. Vai esam gatavi riskiem, ko raisa jauno tehnoloģiju straujā attīstība? Krustpunktā analizē Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sekretārs Ervins Labanovskis, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts, biedrības "Effective Altruism Latvia" valdes priekšsēdētājs Artūrs Kaņepājs un Rīgas Tehniskās universitātes Mākslīgā intelekta un sistēmu inženierijas katedras docents, Mākslīgā intelekta pētnieks Ēvalds Urtāns. Mākslīgais intelekts pasaulē jau izmantots vēlēšanu procesu ietekmēšanai, manipulēšanai ar sabiedrības viedokļiem, arī dezinformācijas izplatīšanai, tādēļ Saeimā skata likumprojektu, kas liek skaidri un nepārprotami norādīt mākslīgā intelekta izmantošanu priekšvēlēšanu aģitācijā. Eiropas Parlamentā arī ir apstiprināti vēl daudz plašāki noteikumi, kas regulē mākslīgā intelekta izmantošanu, bet vai ar to būs gana, vai pietiks gan tehnoloģisko, gan tiesisko resursu, lai stātos pretī dra?udiem, ko rada šāda tehnoloģiju attīstība

Ar mākslīgā intelekta palīdzību var mēģināt ietekmēt gan vēlēšanu rezultātus, gan valsts drošību kopumā. Vai esam gatavi riskiem, ko raisa jauno tehnoloģiju straujā attīstība? Krustpunktā analizē Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sekretārs Ervins Labanovskis, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts, biedrības "Effective Altruism Latvia" valdes priekšsēdētājs Artūrs Kaņepājs un Rīgas Tehniskās universitātes Mākslīgā intelekta un sistēmu inženierijas katedras docents, Mākslīgā intelekta pētnieks Ēvalds Urtāns. Mākslīgais intelekts pasaulē jau izmantots vēlēšanu procesu ietekmēšanai, manipulēšanai ar sabiedrības viedokļiem, arī dezinformācijas izplatīšanai, tādēļ Saeimā skata likumprojektu, kas liek skaidri un nepārprotami norādīt mākslīgā intelekta izmantošanu priekšvēlēšanu aģitācijā. Eiropas Parlamentā arī ir apstiprināti vēl daudz plašāki noteikumi, kas regulē mākslīgā intelekta izmantošanu, bet vai ar to būs gana, vai pietiks gan tehnoloģisko, gan tiesisko resursu, lai stātos pretī dra?udiem, ko rada šāda tehnoloģiju attīstība

Uz deviņām Latvijai atvēlētajām vietām Eiropas Parlamentā ir pieteikti 16 saraksti, kas nozīmē, ka konkurence būs liela un cīņai jābūt spraigai. Taču vēlētāju aktivitāte šajās vēlēšanās ir salīdzinoši zema. Pārlūkojam iesniegtos sarakstus un piedāvātās programmas, spriežam kopā ar ekspertiem, cik nopietni partijas gatavojas šīm vēlēšanām. Krustpunktā diskutē Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš.  

Uz deviņām Latvijai atvēlētajām vietām Eiropas Parlamentā ir pieteikti 16 saraksti, kas nozīmē, ka konkurence būs liela un cīņai jābūt spraigai. Taču vēlētāju aktivitāte šajās vēlēšanās ir salīdzinoši zema. Pārlūkojam iesniegtos sarakstus un piedāvātās programmas, spriežam kopā ar ekspertiem, cik nopietni partijas gatavojas šīm vēlēšanām. Krustpunktā diskutē Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš.  

Kamēr Latvijā starptautiskā konferencē cits pēc cita izskan šķebinoši un sirdi plosoši stāsti par to, kā Krievija nolaupa Ukrainas bērnus, ANO Starptautiskā tiesa, vērtējot karu Austrumukrainā pirms nu jau desmit gadiem, lēmusi, ka, lai arī Krievija, finansējot separātistu kaujiniekus, ir daļēji pārkāpusi konvenciju par cīņu pret terorismu, Ukrainas prasītā kompensācija tai nav jāmaksā. Tāpat tiesa arī atteikusies paust vērtējumu par Krievijas atbildību Malaizijas lidmašīnas MH17 notriekšanā. Plašu ievērību guvis arī šīs pašas tiesas nesenais spriedums lietā par Izraēlas militāro operāciju Gazas joslā. Arī par notiekošo Tuvajos Austrumos un Tatjanas Ždanokas sadarbību ar Krievijas specdienestiem šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” sarunājāmies ar ārpolitikas ekspertiem – Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru Māri Andžānu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku Mārtiņu Varguli.

Mēs vēlamies, lai politikā iesaistās un darbojas gudri, veiksmīgi un labi cilvēki, tomēr pieredze rāda, ka iešana politikā nereti tiek uzņemta negatīvi, jo partija "uzliek savu zīmogu". Kāpēc? Krustpunktā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes profesore, politoloģe Ilga Kreituse, kura pati savulaik aktīvi darbojusies politikā, Latvijas Universitātes asociētā profesore,  sociālantropoloģe Aivita Putniņa, 13.Saeimas deputāte, rakstniece Dace Rukšāne un Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis, kurš ir vairakkārt kandidējis Saeimas un pašvaldību vēlēšanās. Jau pēc pāris nedēļām Latvijā oficiāli sāksies priekšvēlēšanu laiks, ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Vasaras sākumā vēlēsim Eiropas Parlamenta deputātus un kā vienmēr interesanti, kurus cilvēkus partijas virzīs kā savus saraksta līderus? Tam, kas ilgstoši darbojas politikā, to droši vien nosaka arī iekšējā gaisotne, bet jaunajām partijām un tām, kas nu nav bijušas pārstāvētas, vairāk jādomā, kā pievilināt vēlētājus. Eiropas Parlamentā tas, protams, īpaši svarīgi, jo Latvijai pienākas mazāk nekā 10 deputātu mandātu, un līdz ar to personībām ir izšķiroša nozīme.  Vairākas partijas, kā mēs esam dzirdējuši publiskajā telpā, ir spējušas uzrunāt arī sabiedrībā redzamas personības, un tas izraisījis arī asas diskusijas. Veļas pār šiem cilvēkiem gan atbalsta, gan aizdomu, pārmetumu vilnis. Un šis atgādina Latvijā zināmo faktu: kandidēšana politikā uzliek cilvēkam noteiktu zīmogu. Varbūt pat reizēm kādiem arī uz mūžu, jo politika jau nes līdzi arī noteiktu auru. Kāpēc tā un kā pret to izturēties?

Eiropas Parlamentā šorīt norisinājās karstas diskusijas par situāciju Izraēlā un Gazas joslā. Finanšu ministrija pagaidām vietvarām sola papildu rast tikai 2,3 miljonus eiro. Satversmes tiesa: Aizliegums karavīram būt politiskās partijās atbilst Satversmei. Rīgas dome lemj par Mstislava Keldiša pieminekļa novākšanu.

Kādas sekas būs korupcijas skandālam Eiropas Parlamentā? "Šodienas jautājumā" viesojas Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ijabs (A/P) un Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs (“Saskaņa”).

Šī bijusi salīdzinoši mierīgu notikumu nedēļa, ja tā drīkst teikt. Protams, ir pieredzētas dabas kataklizmas, turpinās karš Ukrainā, bijuši arī vairāk paredzami notikumi. Mēs šoreiz vērtējam to, kam citreiz neatliek laika. Vairāk vai mazāk tas arī ir saistīts ar karu Ukrainā.  Šodien, 23. novembrī, Eiropas Parlamentā, pirmdien NATO valstu Parlamentārajā asamblejā un arvien vairāk nacionālajos parlamentos deputāti balsojot deklarē, ka Krievija ir kļuvusi par terorismu atbalstošu valsti. Kādas konsekvences šādiem balsojumiem ir vai būs?  Interesējamies arī, cik izplatīti pasaulē ir militāri grupējumi, kas nepieder valsts struktūrām, bet gan ir privāti, gandrīz kā sava armija, ar ko varētu risināt paša un citu problēmas. Protams, Krievijā runa ir par tā saucamo "Vāgnera grupējumu". Ko tāda privātā armija nozīmē? Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Uģis Lībietis. Sazināmies ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti ("Jaunā Vienotība") un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi majoru Jāni Slaidiņu. Kas ir privātās militārās kompānijas? Privāto militāro kompāniju jeb PMK vēsture ir mazliet vairāk nekā pusgadsimtu sena. Kā pirmā šāda kompānija tiek minēta „WatchGuard International”, kuru 1965. gadā Londonā nodibināja atvaļinātais britu armijas pulkvežleitnants, kādreizējais Britu speciālo uzdevumu vienības SAS komandieris Deivids Stirlings. Kompānija piedāvāja konsultācijas, personāla apmācību, atbalstu ieroču iegādē u.tml. pakalpojumus pamatā Persijas Līča reģiona valdībām. Laika gaitā līdzīgas kompānijas parādījās arī Savienotajās Valstīs, Austrālijā, Dienvidāfrikas Republikā, Izraēlā un citur. Visbiežāk kompāniju piedāvājumā bija jau minētie apmācības un konsultāciju pakalpojumi, bet arī personu un objektu apsardze, atmīnēšana u.tml. Kā viena no lielākajām PMK, starp citu, tiek minētā arī Latvijā labi zināmā apsardzes firma „G4S”. Straujš privāto militāro kompāniju uzplaukums sākās pēc Aukstā kara beigām, kad valdības krasi samazināja militāros budžetus, arī armiju skaitlisko sastāvu, un dažu uzdevumu veikšanai labprāt nolīga PMK. Kā norādījis amerikāņu politologs Pīters Vorens Singers, ja ap 1990. gadu profesionālo militārpersonu un PMK līgumdarbinieku skaitliskā proporcija bija apmēram 50:1, tad ap gadu tūkstošu miju tā bija jau 10:1. PMK darbības likumiskā reglamentācija pamatā liedz iesaistīt to darbiniekus starpvalstu karadarbībā, un šādos gadījumos viņi riskē nonākt nelegālu karadarbības dalībnieku statusā. Daudzās valstīs šādu kompāniju darbība un cilvēku vervēšana tajās ir pretlikumīga, un šādu valstu skaitā ir arī Krievijas Federācija. Tas var šķist paradoksāli, sastatot ar ziņām, kas nu jau vairākus mēnešus pienāk no Krievijas un Ukrainas. Ja līdz pagājušā gada nogalei tikai retumis medijos pavīdēja informācija par Krievijas PMK darbību dažās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, pie kam oficiālās Kremļa amatpersonas vairījās atzīt šādu kompāniju pastāvēšanu Krievijā, tad jau drīz pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ziņas par šo vienību kaujinieku darbību frontē sāka parādieties masveidā. Karš Ukrainā ir, domājams, pirmais militārais konflikts, kurā PMK kaujinieki piedalās konvencionālā karadarbībā kā regulāras frontes vienības, un tās nepārprotami ir starp kaujasspējīgākajām Krievijas okupācijas spēku sastāvā. Sevišķi pamanāma šai ziņā ir PMK „Vāgnera grupa”, kuras dibinātājs Jevgeņijs Prigožins kļuvis par vienu no spilgtākajiem personāžiem uz Krievijas šī brīža politiskās skatuves. Viņam un viņa PMK šobrīd ir ļautas vēl līdz nesenam laikam pat Krievijā neiedomājamas darbības kā ieslodzīto masveidīga vervēšana nosūtīšanai uz fronti un organizācijas noteikumus pārkāpuša kaujinieka nogalināšana, kas tiek demonstrēta tīmeklī publiskotā video. Krievija – terorismu atbalstoša valsts Šodien, 23. novembrī, Eiroparlaments savā kārtējā plenārsesijā paredzējis balsot par rezolūciju, kura atzīst Krieviju par terorismu atbalstošu valsti. Kā zināms, nacionālo parlamentu līmenī šādas rezolūcijas līdz šim pieņēmušas Baltijas valstis un Polija, par to nobalsojusi Čehijas parlamenta apakšpalāta, pirms pāris dienām līdzīgu rezolūciju pieņēma arī NATO Parlamentārā asambleja Briselē. Galvenais rezolūcijas motivējošajā daļā ir Krievijas rīcība Ukrainā, metodiski uzbrūkot civiliem objektiem, taču tajā tiek piesaukta arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” darbība dažādās pasaules valstīs. Tūdaļ jāsaka, ka, līdzīgi kā gadījumā ar NATO Parlamentārās asamblejas lēmumu, arī Eiroparlamenta balsojumam nebūs tūlītēju juridisku seku. Eiropas Savienības kopējā likumdošanā līdz šim nav izstrādāti konkrēti mehānismi iedarbībai uz valstīm, kuras tiek atzītas par terorismu atbalstošām, un savienības sankcijas pret trešajām valstīm ir Eiropadomes kompetencē. Citādi tas ir Savienotajās Valstīs un Kanādā, kur likumdevēja balsojums par terorismu atbalstošas valsts statusu nozīmē konkrētus aizliegumus palīdzības sniegšanai, militārām vajadzībām izmantojamu preču, materiālu un tehnoloģiju eksportam, kā arī attiecīgās valsts kā tādas imunitātei pret kriminālām vai civilām prasībām amerikāņu un kanādiešu tiesās. Pie tam ierobežojumi attiecas ne tikai uz konkrēto terorismu atbalstošo valsti, bet arī uz trešajām valstīm, kuras ar to sadarbojas minētajās jomās. Šādu seku dēļ Savienotās Valstis līdz šim vairījušās piepulcināt Krievijas Federāciju terorismu atbalstošo valstu sarakstam, kurā šobrīd ir Irāna, Kuba, Ziemeļkoreja un Sīrija. Tomēr, kā norāda rezolūciju rosinājusī Eiroparlamenta Konservatīvo un Reformistu frakcija, arī šāda simboliska soļa nozīme nebūtu vērtējama par zemu. Tā veicinās turpmāku sankciju ieviešanu pret agresorvalsti Krieviju, savienības vēl aktīvāku atbalstu Ukrainai un nākotnē kalpos kā vēl viens arguments Kremļa režīma darbību izmeklēšanai un vainīgo sodīšanai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Slēgtais šokolādes veikals un krodziņš, kurš aizvēries pandēmijas dēļ; zaļi papagaiļi un skats no „čurājošā puisīša” redzes viedokļa – arī tāda var būt Brisele, ja tajā dzīvo un strādā ilgu laiku, ja to sajūt un tajā ieklausās ārpus Eiroparlamenta gaiteņiem un tūristu ceļvežiem. „Briseles pastkartes” ir Ģirta Salmgrieža pirmā grāmata, viņš bijis žurnālists līdz 2007. gadam, bet kopš tā laika strādā Eiropas Parlamentā. Pasaule, kura aizvērās, bet tagad ir pusatvērta, fiksēta „Briseles pastkartēs”, tekstu papildina Edvarda Vārdauņa fotogrāfijas, izdevusi „Laika Grāmata”. Sarunu ar Ģirtu Salmgriezi klausies arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta

Žurnālists Ģirts Salmgriezis ilgus gadus ir strādājis dažādos medijos, kopš 2007. gada viņš strādā Eiropas Parlamentā, ir sarakstījis grāmatu „Briseles pastkartes”. Grāmata ir arī viņa sajūtu fiksācija aizvērtā un pusatvērtā pasaulē. Saruna ar Ģirtu Salmgriezi par Briseli un Auci, drukātā vārda burvību, pandēmijas un ģeopolitiskās situācijas radīto neziņas sajūtu, izjūtu kokteili un uzticēšanos profesionāļiem, veidojot „Briseles pastkaršu” izdevumu. "Tas sākās gandrīz pirms diviem gadiem, kad mūsu ierastās dzīves reāli pārtrūka. Es sāku atkal rakstīt," stāstu par grāmatas tapšanu sāk Ģirts Salmgriezis. Pēc žurnālista gaitu noslēguma darbā Eiropas Parlamentā Briselē teksti vairāk saistīti ar darbu, ar likumdošanu.  "Tad vienā brīdī izdomāju, ka jāsāk vairāk rakstīt," turpina Ģirts Salmgriezis. "Situācija bija tāda, ka draugi man uzdāvināja iespēju izgatavot sev tīkamas smaržas vienā laboratorijā Briselē. Izdarīju. Biju sajūsmināts par procesu, kā tas notika. Laikam jau ir tā, ka vairākiem rakstniekiem ir nepieciešamas bohēmas naktis, dārgi franču vīni, labi cigāri, man, lai sāktu rakstīt, pietika iesmaržoties ar labām smaržām. Nejauši šo piedzīvojumu ieklabināju "sejas grāmatā" jeb "Facebook" un tā aizsākās šī rakstīšana katru nedēļu." Cilvēki mudināja uzrakstīto likt grāmatā un ja jau "Facebook" saka, tā arī ir jādara. Fragmentus no „Briseles pastkartēm” varēs dzirdēt raidījumā Radio mazā lasītava.  

Šoreiz par tuvajām ārzemēm. Krievija, Baltkrievija, Ukraina - notikumi tur pievērš gandrīz vai visas pasaules uzmanību. Baltkrievijas bēgļu krīze varētu būt tikai uzmanības novēršanai tam, kas notiek Ukrainas robežas tuvumā. Tā brīdinājis Savienoto Valstu valsts sekretārs Blinkens, sakot, ka, iespējams, ir Krievijas iebrukums Ukrainā, Krievija pie robežas atkal pulcē karaspēku un tehniku, un, pēc izlūkdienestu aplēsēm, tuvāko pāris mēnešu laikā ir iespējamas gan provokācijas, gan arī militāras operācijas. Pievēršamies arī Baltkrievijai. Ko tad īsti Lukašenko gribēja panākt ar migrantu krīzi, ko viņš ir panācis, kāds ir rezultāts visām viņa aktivitātēm? Pēdējo dienu laikā spriedze pie Polijas robežas nav īpaši mazinājusies. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, žurnālists Aleksejs Grigorjevs un bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Raimonds Graube. Hibrīdkarš turpinās Spriedze uz Eiropas Savienības (ES) un Baltkrievijas robežām nemazinās un Lukašenko režīma īstenotais hibrīduzbrukums Eiropai turpinās. Pēdējo nedēļu laikā galvenie notikumi norisinās uz Baltkrievijas – Polijas robežas, kur sadzīti tūkstošiem migrantu no Tuvajiem Austrumiem. Baltkrievu amatpersonas migrantus instruē un palīdz viņiem iznīcināt poļu uzcelto žogu, kas atdala abas valstis. Pēdējo mēnešu notikumi vairs nesatrauc tikai Baltkrievijas pierobežas valstis – arī Igaunija pagājušajā nedēļā izziņoja iepriekš neplānotas militārās mācības robežas tuvumā, kuru laikā izbūvēs dzeloņstiepļu žogu 40 km garumā gar Krievijas robežu. ES tuvākajās dienās pieņems jaunu – jau piekto – sankciju paketi pret Lukašenko režīmu. Sankcijas paredz aizliegt Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai "Belavia" nomāt lidmašīnas no blokā bāzētām kompānijām, kas šobrīd sastāda lielāko daļu "Belavia" flotes, Eiropas Komisija izveidos melno sarakstu ar tām tūrisma kompānijām, kas palīdz transportēt migrantus no Tuvajiem Austrumiem uz Baltkrieviju. ES gatavo arī nākamo sankciju paketi pret diktatoru. Vakar, viesojoties Eiropas Parlamentā, Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska vaicāja deputātiem, vai tie tiešām domā, ka, apturot Lukašenko režīma vardarbību pret migrantiem, beigsies arī pārrobežu draudi? Viņa brīdināja, ka varētu pieaugt narkotiku un cita veida kontrabanda, notikt militāras provokācijas un pat kodolkatastrofas uz ES ārējās robežas. Kremlis demonstrē muskuļus un tēlo nevainību Gluži tāpat kā šī gada pavasarī, netālu no Ukrainas austrumu robežas pēdējā mēneša laikā novērota Krievijas Federācijas bruņoto spēku koncentrēšanās. Tiek lēsts, ka šobrīd Jeļņas pilsētas rajonā, kas atrodas apmēram 260 km uz ziemeļiem no Ukrainas ziemeļu robežas, dislocēti vairāk nekā 90 000 Krievijas karavīru un vairāk nekā tūkstotis bruņutehnikas vienību. Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks, brigādes ģenerālis Kirilo Budanovs pagājušās nedēļas nogalē izteicies, ka šāda Krievijas spēku koncentrēšana varot liecināt par nolūku nākamā gada janvārī vai februārī veikt plašu uzbrukumu Ukrainai, kas ietvertu plašus aviācijas uzlidojumus, tiem sekojošus uzbrukumus Donbasā, iespējams, jūras desantus Mariupoles un Odesas rajonā, kā arī mazāka mēroga uzbrukumus Ukrainas robežām no Baltkrievijas teritorijas. Iespējams, Krievijai negaidīta bija vairāku Rietumvalstu asā reakcija, kas šoreiz pat apsteidza briesmu signālus no Kijevas. 10. novembrī Vašingtonā, kopīgā preses konferencē ar Ukrainas ārlietu ministru Dmitro Kulebu, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens brīdināja Krieviju nepieļaut kļūdu, atkārtojot Ukrainā ko līdzīgu 2014. gada agresijai. Tāpat spilgts fakts šai kontekstā ir britu mediju pagājušonedēļ izplatītā ziņa, ka Krievijas agresijas gadījumā uz Ukrainu varētu tikt nosūtīta 600 kareivju liela britu vienība, kuras kodolu veido 16. gaisa triecienbrigādes izpletņlēcēji, piedaloties arī īpašo uzdevumu vienības SAS, Speciālā izlūkošanas pulka un citu palīgvienību karavīriem. 15. novembrī Parīze publiskoja informāciju, ka prezidents Emanuels Makrons telefonsarunā ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu esot paziņojis, ka Francija gatava aizstāvēt Ukrainas teritoriālo integritāti. Dienu vēlāk pēc tikšanās ar Dmitro Kulebu Briselē Francijas un Vācijas ārlietu ministri Žans Īvs Le Driāns un Heiko Māss pauda brīdinājumu Maskavai par „nopietnām sekām”, ja notiks mēģinājums graut Ukrainas teritoriālo vienotību. Tikām Kremlis, kā ierasts, ieņēmis „pazemotā un apvainotā” pozīciju. Prezidenta Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs svētdien nodēvējis Rietumvalstu līderu paziņojumus par histēriju un aizrādījis, ka militārā palīdzība Ukrainai, kādu sniedz NATO valstis, esot galvenais saspīlējuma iemesls. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Podkāsta “Eiropas diena” 38. epizodē pievēršamies Eiropas Komisijas jaunākajam ierosinājumam par vienotu lādētāja standartu elektroniskajām ierīcēm un to, kā uz to reaģējusi kompānija “Apple”, kura pieturas pie sava standarta. Vēstām arī par Eiropas Parlamentā spriesto, kā labāk aizsargāt strādājošos un iedzīvotājus no veselībai kaitīgā azbesta, kura izmantošana jau vairāk nekā 15 gadus ir aizliegta, tomēr ar šo materiālu bieži nākas sastapties senāk būvētās ēkās, un šo ēku renovācija var radīt būtisku kaitējumu strādājošo veselībai. Runājam arī par Eiropas Parlamenta deputātu plāniem pieprasīt stingrākus satiksmes drošības pasākumus un pilsoņu iniciatīvu "Glābiet bites un lauksaimniekus", kurai izdevies savākt vairāk nekā miljonu parakstu.

Krievijā nedēļas nogalē gaidāmas valsts domes vēlēšanas. Norvēģijā aizvadītās parlamenta vēlēšaas, kurās uzvaru kreisā opozīcija. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena 15. septembrī Eiropas Parlamentā Strasbūrā uzstājas ar runu par stāvokli Eiropas Savienībā. Tā ir ikgadēja uzruna, kuras laikā komisijas vadītāja pauž savu redzējumu par pašreizējiem Eiropas izaicinājumiem un to risinājumiem. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs, Eiropas Parlamenta deputāti Dace Melbārde (Nacionālā apvienība) un Ivars Ījabs (Attīstībai/ Par!). Ierakstā uzklausām neatkarīgo politologu Dmitriju Oreškinu un politisko analītiķi, kompānijas „PR 3000” direktoru padomes priekšsēdētāju Staņislavu Radkeviču. Norvēģija būs „sarkanāka” 13. septembrī notikušās vēlēšanas, kurās tika sadalītas 169 Norvēģijas parlamenta jeb Stortinga deputātu vietas, zaudējumu cietis līdz šim pie varas bijušais labēji centrisko partiju bloks. Līdzšinējās premjeres Ernas Solbergas Konservatīvā partija zaudējusi deviņas no agrākajām 45 vietām. Labējā Progresa partija, kura bija valdībā līdz pagājušā gada janvārim, zaudējusi sešas no 27 vietām. Sevišķi plāni klājies kristīgajiem demokrātiem, kuriem palikušas tikai trīs no astoņām vietām, un tikai liberāļi saglabājuši savas pozīcijas ar astoņām vietām Stortingā. Viena vieta gājusi zudumā arī lielākajam opozīcijas spēkam Darba partijai, kurai gan joprojām būs lielākā parlamenta frakcija ar 48 vietām. Savukārt pārējo līdzšinējo kreiso un centrisko opozicionāru panākumi rada visai drošu pamatu kreisi centriskas valdības veidošanai. Visnozīmīgāk ieguvusi ir laucinieku intereses pārstāvošā Centra partija, kuras frakcija pieaugusi no 21 līdz 28 vietām. Sarkanā partija, respektīvi, komunisti, kuriem līdz šim bija tikai viens mandāts, tagad tikuši pie veseliem astoņiem, savukārt Kreiso sociālistu partija līdzšinējiem 11 mandātiem pievienojusi vēl divus. Visticamāk potenciālais premjers, Darba partijas līderis Jonass Gārs Stēre mēģinās veidot koalīciju ar centristiem un kreisajiem sociālistiem, atstājot ārpus kombinācijas radikālos „sarkanos”. Šādai koalīcijai ar 89 balsīm būtu neliels vairākums Stortingā. Tiesa, koalīcijas veidošanas sarunas solās būt sarežģītas, jo Centra partija agrāk ir deklarējusi principiālu nevēlēšanos sadarboties ar kreisajiem sociālistiem. Strīdus ābols ir Norvēģijas naftas un gāzes ieguves industrijas pamatīgo ienākumu sadale. Potenciālais premjers Stēre jau deklarējis nolūku pārdalīt nodokļu slogu par labu trūcīgākajiem un vidēji turīgajiem, vairāk ņemot no bagātajiem. Kas attiecas uz ekonomikas zaļo kursu, respektīvi, atteikšanos no fosilo energoresursu ieguves, arī jaunā valdība, tāpat kā iepriekšējā, šai ziņā gatava vien pakāpeniskām pārmaiņām. Naftas un gāzes ieguve veido 14% no Norvēģijas iekšzemes kopprodukta un 40% no eksporta vērtības. Krievijas Valsts Domes vēlēšanas – sagaidāms, bez pārsteigumiem Šajā nedēļas nogalē Krievijas Federācijā risināsies augstākā likumdevēja – Valsts Domes vēlēšanas. Puse no 450 parlamenta deputātiem tiek ievēlēta no partiju sarakstiem proporcionālās vēlēšanās, otra – no vienmandāta apgabaliem. Ievērojot Krievijas politisko sistēmu, parlamentam ir salīdzinoši maza teikšana varas procesos, tomēr prezidenta Putina varas konjunktūrai ir diezgan svarīgi, lai arī Domē dominētu tās atbalstītāji, respektīvi, partija „Vienotā Krievija”. Iepriekšējās vēlēšanās 2016. gadā šis rezultāts tika sasniegts ar uzviju: „Vienotajai Krievijai” ir 336 no 450 domes deputātu vietām, komunistiem – 43, Vladimira Žirinovska vadītajiem labējiem populistiem, kuri sevi dēvē par liberāldemokrātiem – 40, sociāldemokrātiskās ievirzes partijai „Taisnīgā Krievija” – 23. Visas šīs mazākās Domes frakcijas ir no varas viedokļa vairāk vai mazāk prognozējamas un regulējamas. Kas attiecas uz šīm Domes vēlēšanām, kandidātu sarakstos jau atkal dominē tie paši politiskie spēki. Pastāv zināma iespēja, ka šoreiz Domē varētu iekļūt kādi demokrātiski orientētās sociālliberālās partijas „Jabloko” vai pilsoniskās iniciatīvas idejas pārstāvošās partijas „Jaunie cilvēki” kandidāti, taču ne tādā skaitā, lai mainītu vispārējo politisko klimatu parlamentā. Arī pašreizējā priekšvēlēšanu procesā varas konjunktūra laiž darbā visu ierasto manipulāciju arsenālu, kas arī liek vērtēt Krievijas vēlēšanas kā nebrīvas un negodīgas. Tā ir gan nevēlamu kandidātu atsijāšana ar dažādu noteikumu palīdzību, gan vēlētāju ietekmēšana ar administratīvu spiedienu no darba vietu priekšniecības puses, gan valdībai vēlamu viedokļu izplatīšana un varas kontrolēto mediju klaja propaganda. Pamanāmākajam Krievijas opozicionāram Aleksejam Navaļnijam un viņa vadītajai partijai „Nākotnes Krievija” vara liegusi dalību vēlēšanās, pašu Navaļniju, kā zināms, ieslogot cietumā, daudzus viņa līdzgaitniekus piespiežot pamest valsti, pret citiem laižot darbā jau piesauktos kandidātu atsijāšanas filtrus. Mēģinot kaut kā ietekmēt varas diriģēto vēlēšanu procesu, Navaļnijs nācis klajā ar tā sauktās „gudrās balsošanas” iniciatīvu, kas jau agrāk tika izmantota Maskavas un Sanktpēterburgas vietvaru vēlēšanās. Proti, Navaļnijs un viņa līdzgaitnieki aicina vēlētājus balsot par „Vienotajai Krievijai” alternatīviem kandidātiem, lielākoties neatkarīgi no viņu politiskās piederības. Šī pieeja gan izpelnījusies ne mazums kritikas, ciktāl starp opozicionāru atbalstītajiem vairums ir jau pašreizējā Valsts Domē pārstāvētu, nebūt ne demokrātiski orientētu partiju kandidāti. Stiprināt ES dvēseli Vakar, 15. septembrī, Eiropas Parlamentā ar ikgadējo uzrunu par stāvokli savienībā uzstājās Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Kā centrālos runas tematus jāizceļ drošība, cīņa ar pandēmiju un tās atstātajām sekām, likuma vara un ES neatkarība no citiem. Uzrunā Leiena slavēja ES vakcinācijas kampaņu, kas līdz šim dalībvalstīm piegādājusi vairāk nekā 700 miljonus dozu un aptuveni tikpat eksportētas ārpus bloka. Lai arī Eiropas Komisija pavasarī daudz tika kritizēta par lēnajām vakcīnu piegādēm, šobrīd ES vakcinācijas kampaņa tiek vērtēta kā viena no veiksmīgākajām pasaulē. Ja pagājušajā gadā viņa sacīja, ka ir laiks izveidot Eiropas Veselības Savienību, tad šogad viņa runāja par jaunu aģentūru, kas dažādās sabiedrības veselības krīzēs varētu ātri mobilizēt nepieciešamos resursus. Drošības jautājumos Urzula fon der Leiena deva zināmus mājienus par nepieciešamību stiprināt Eiropas stratēģisko autonomiju un paziņoja, ka nākamgad kopā ar Francijas prezidentu Emanulu Makronu rīkos Eiropas aizsardzības samitu. Runā tika pieminēta arī situācija uz ES ārējās robežas ar Baltkrieviju, nosaucot to par hibrīdkaru ar mērķi destabilizēt Eiropu un izsakot atbalstu Latvijai, Lietuvai un Polijai. EK prezidente arī vairakkārt pievērsās bloka attiecībām ar Ķīnu, norādot uz nepieciešamību mazināt ES atkarību no Ķīnā ražotājām izejvielām un veidot partnerattiecības ar citiem pasaules reģioniem. Tāpat viņa vēlas izveidot jaunu ārvalstu infrastruktūras investīciju mehānismu „Global Gateway”, kas šķietami vēlas konkurēt ar Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina izloloto „Jostas un ceļa” investīciju projektu. Leiena paziņoja par jaunu Eiropas Mikroshēmu aktu, kas apvienos ES pasaules līmeņa pētniecības, dizaina un testēšanas jaudu, kā arī koordinēs ES un dalībvalstu investīcijas. EK prezidentes runa vērtēta dažādi. Ir pārmests drosmes trūkums, bet arī izrādīta sapratne par piesardzību, ņemot vērā nākamnedēļ gaidāmās Vācijas parlamenta vēlēšanas, uz kurām viņas sacītais varētu atstāt ietekmi. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Aktulalitātes komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Nedēļas nogalē pasaules medijus aplidoja ziņa par vēl vienu valsts apvērsumu, kas noticis Gvinejā. Pēdējā laikā šad tad dzirdam par gadījumiem, kad valsts vadītāji no amata tiek atstādināti piespiedu ceļā. Par Gvineju nekad neesam runājuši, daudzi pat nezinām, kur tā atrodas. Tādēļ veltīsim kādas minūtes šai Āfrikas valstij. Politiskās spriedzes saglabājas Brazīlijā, kur nākamgad gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Esošais prezidents Bolsonaru otrdien izveda savus atbalstītājus ielās, lai ļaudis varētu paust viņam atbalstu. Sapulcējās desmitiem tūkstoši, citviet arī pāri par simttūkstoš cilvēku, kādi vairākkārt mēģināja ielauzties Augstākās tiesas ēkā. Notikušais medijos tika salīdzināts ar neseno grautiņu ASV Kapitolijā.  Mazliet uzkavēsimies tepat Eiropā. Mums arī šeit ir savas politiskās kaislības. Eiropas Parlamentā vērojams aizkulišu spēles par ietekmi, savu plānu ir gan pašreizējam parlamenta vadītājam, gan lielākās konservatīvo grupas līderim. Palūkosimies, kā politiku spēlē deputāti Briselē. Bolsonaru ielās pulcina atbalstītājus Tūkstošiem Žaira Bolsonaru atbalstītāju 7. septembrī pulcējās vairākās Brazīlijas pilsētās, lai paustu savu atbalstu valsts prezidentam Brazīlijas neatkarības dienā. Protesti, uz kuriem savus atbalstītājus aicināja pats prezidents, bija kulminācija virknei notikumu – Bolsonaru zemajiem reitingiem, kas sola sarežģītu cīņu par otro termiņu prezidenta krēslā nākamgad gaidāmajās vēlēšanās, aicinājumiem un mēģinājumiem uzsākt prezidenta impīčmenta procesu, kā arī Bolsonaru nesaskaņām ar Kongresu un Augstāko tiesu. Kongresu prezidents apsūdz viņa reformu kavēšanā, savukārt, Augstākā tiesa izpelnījusies kritiku, jo atļāvusi uzsākt vairākas izmeklēšanas pret prezidentu. Tomēr tieši zemie reitingi, kas nesen parādīja, ka 61% sabiedrības viņa darbu vērtē kā sliktu vai ļoti sliktu, bija tie, kas likuši prezidentam parādīt, cik plašas tautas masas viņu joprojām atbalsta. Tiek lēsts, ka Sanpaulu pulcējās aptuveni 140 000 cilvēku, bet valsts galvaspilsētā Braziljā vēl vairāki desmiti tūkstošu. Saviem atbalstītājiem prezidents paziņoja, ka tikai Dievs var viņu atlaist. Politikas vērotāji var saskatīt daudz paralēles ar Donalda Trampa pēdējiem mēnešiem Baltajā namā un Brazīlijas likumsargi bija gatavi līdzīgam scenārijam pie Augstākās tiesas nama kā 6.janvārī redzējām ASV Kapitolijā, tomēr, lai arī protestētāji draudēja ielauzties Brazīlijas Augstākās tiesas ēkā, to neizdevās izdarīt pietiekami lielam cilvēku skaitam. Vēl viena paralēle ar prezidentu Trampu ir Bolsonaru izteiktās aizdomas par iespēju nākamgad viltot vēlēšanu rezultātus Brazīlijā, ko prezidenta oponenti nosaukuši par dezinformāciju, bet analītiķi par arvien vājāka politiķa centieniem palikt pie varas. Dāvids Sasoli klusi cīnās par otro termiņu Eiroparlamenta prezidenta krēslā Pēc 2019.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām daudzi no Eiropas augstākajiem amatiem izvirzītajiem cilvēkiem bija zināms pārsteigums un tāds bija arī Eiroparlamenta prezidents, sociāldemokrāts Dāvids Sasoli. Kā zināms, Eiropas Parlamentu ievēl uz piecu gadu termiņu, savukārt, prezidenta amats jau vairākus gadu desmitus tiek sadalīts starp sociāldemokrātiem un konservatīvo Eiropas Tautas partiju. Prezidentu Eiroparlaments parasti ievēl uz divarpus gadiem un parlamenta termiņa vidū plāns bija šo amatu nodot konservatīvajiem. Taču šonedēļ “Politico” ziņoja, ka Sasolī nav gatavs aiziet bez cīņas un uzsācis klusu kampaņu par otro termiņu prezidenta krēslā. Tajā pašā laikā Manfrēds Vēbers, kura vārds iepriekš izskanējis kā Sasolī iespējamais pēcnācējs, arī uzsācis savu kampaņu, taču nevis par prestižo Eiroparlamenta prezidenta krēslu, bet gan Eiropas Tautas partijas prezidenta amatu, kuru šobrīd ieņem polis Donalds Tusks. Lai arī šis amats ir mazāk prestižs, tam ir lielāka reālā vara, ciktāl partija apvieno virkni Eiropas valstu nozīmīgu partiju, daudzas no kurām veido Eiropas valstu valdības. Tiesa, Vēbera izstāšanās no kampaņas šoreiz var palīdzēt Eiropas Tautas partijai iegūt Eiroparlamenta prezidenta amatu, jo maz ir tādu, kas priecātos, ja vēl viens no Eiropas top darbiem nonāktu vēl viena vācieša rokās. Šobrīd starp vadošajiem kandidātiem tiek minēta Roberta Metsola no Maltas un Estere de Lange no Nīderlandes Apvērsums Gvinejā Gvineja atrodas Āfrikas Ziemeļu daļā, Rietumu krastā. Nabadzīga valsts, kuru pēc platības varētu salīdzināt ar Lielbritāniju. Kā jau daudzās Āfrikas valstīs, politiskā situācija tur nav stabila. Prezidents Alfs Kondē bijis pie varas kopš 2010.gada, tātad nedaudz vairāk kā 10 gadus, un toreiz viņš tika ievēlēts vispārējās vēlēšanās kā opozīcijas līderis. Kaut arī ekonomiskā situācija valstī viņa valdīšanas laikā uzlabojās, Kondē regulāri tika vainots savu opozicionāru vajāšanā un cilvēktiesību pārkāpumos. Pirms pagājušajā gadā beidzās viņa prezidentūras otrais termiņš, viņš panāca konstitucionālas izmaiņas, kas ļāva Kondē kandidēt arī turpmāk. Tiesa, pēdējās vēlēšanas pavadīja protesta akcijas, un tā vien šķiet, ka neapmierinātība ar prezidentu tikai augusi. Negaidīti svētdien armijas pārstāvji prezidentu aizturēja, paziņojot, ka aptur konstitūcijas darbību un izsludina komandantstundu. Galvaspilsētas Konakri Kalumas rajonā, kur atrodas valdības kvartāls, bija dzirdamas apšaudes. Vēlāk uzrunā televīzijā Gvinejas armijas īpašo uzdevumu spēku komandieris pulkvežleitnants Mamadijs Dumbuja, kurš, acīmredzot, vadīja apvēsumu, sacīja, ka tas noticis sliktās pārvaldības dēļ, ko īstenojusi valdība. Gan ASV, gan Eiropas Savienība, arī ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs nosodījuši puču un pieprasījuši nekavējoties atbrīvot prezidentu. Dumbuja ir apsolījis izveidot nacionālās vienotības pārejas valdību, solot valsts pārvaldē jaunu ēru un ekonomisku uzplaukumu, tomēr nav zināms, kad un kas tālāk varētu notikt. Lielākās opozīcijas partijas līderis Djallo paudis gatavību iesaistīties pārejas valdības veidošanā. Jāpiebilst, ka svētdien galvaspilsētas ielās netrūka līksmotāju, kas pauda prieku par apvērsumu un prezidenta aizturēšanu. Gvinejā notikušais pučs ir jau trešais pusgada laikā Centrālajā un Rietumāfrikā. Tas rada bažas, ka reģions, kurā kopš 90.gadiem, kad sāka veidoties demokrātiski izvēlētas valstu valdības, varētu atkal ieslīgt militārā pārvaldē.

Arvien vairāk Eiropas valstis izšķiras par zvēraudzēšanas aizliegšanu. Lēmumu liegt dzīvnieku audzēšanu kažokādu ieguvei pavisam nesen pieņēma arī Igaunijas parlaments. Latvijā jau reiz tika savākti paraksti, lai Saeimā rosinātu zvēraudzēšanas aizliegumu, tomēr parlaments šo priekšlikumu neatbalstīja. Tikmēr Eiropas Parlamentā pieņemta rezolūcija, ka nākamo sešu gadu laikā būtu jāaizliedz dzīvnieku audzēšanu sprostos. Vai Latvijas zvēraudzētāji gatavi būtiskai dzīvnieku labturības pasākumu pastiprināšanai, vai Latvijā pavisam jāliedz audzēt dzīvniekus kažokādu ieguvei, Krustpunktā diskutē biedrības "Dzīvnieku brīvība" vadītāja Katrīna Krīgere, Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektors Māris Balodis, biedrība Latvijas Zvēraudzētāju asociācijas pārstāve Sandra Vilciņa un Zemkopības ministra biroja vadītājs Jānis Eglīts.    

Arvien vairāk Eiropas valstis izšķiras par zvēraudzēšanas aizliegšanu. Lēmumu liegt dzīvnieku audzēšanu kažokādu ieguvei pavisam nesen pieņēma arī Igaunijas parlaments. Latvijā jau reiz tika savākti paraksti, lai Saeimā rosinātu zvēraudzēšanas aizliegumu, tomēr parlaments šo priekšlikumu neatbalstīja. Tikmēr Eiropas Parlamentā pieņemta rezolūcija, ka nākamo sešu gadu laikā būtu jāaizliedz dzīvnieku audzēšanu sprostos. Vai Latvijas zvēraudzētāji gatavi būtiskai dzīvnieku labturības pasākumu pastiprināšanai, vai Latvijā pavisam jāliedz audzēt dzīvniekus kažokādu ieguvei, Krustpunktā diskutē biedrības "Dzīvnieku brīvība" vadītāja Katrīna Krīgere, Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektors Māris Balodis, biedrība Latvijas Zvēraudzētāju asociācijas pārstāve Sandra Vilciņa un Zemkopības ministra biroja vadītājs Jānis Eglīts.    

Eiropas Savienībā jau kādu laiku spriež par nepieciešamību visās dalībvalstīs noteikt vienotus principus minimālās algas aprēķināšanā. Šāds priekšlikums šobrīd tiek skatīts Eiropas Parlamentā. Tas neparedz vienādu minimālās algas apmēru, bet gan pamata kritērijus, kas jāņem vērā, nosakot minimālās algas lielumu. Ne visas dalībvalstis atbalsta šādu pieeju, jo, piemēram, Skandināvijā ir ļoti spēcīgas arodbiedrības, ar ko notiek vienošanās par algu katrā sektorā. Savukārt likumprojekta aizstāvji norāda, ka nabadzības riskam ir pakļauti pārāk daudzi strādājošie, turklāt vienoti minimālās algas noteikšanas principi neļaus darbvietām aizplūst no bagātajām Rietumeiropas valstīm uz tām, kur ir lētāks darbaspēks. Vai Latvijai būtu izdevīga vienota kārtība minimālās algas noteikšanai, diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītāja Līga Meņģelsone un Ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis.  

Eiropas Savienībā jau kādu laiku spriež par nepieciešamību visās dalībvalstīs noteikt vienotus principus minimālās algas aprēķināšanā. Šāds priekšlikums šobrīd tiek skatīts Eiropas Parlamentā. Tas neparedz vienādu minimālās algas apmēru, bet gan pamata kritērijus, kas jāņem vērā, nosakot minimālās algas lielumu. Ne visas dalībvalstis atbalsta šādu pieeju, jo, piemēram, Skandināvijā ir ļoti spēcīgas arodbiedrības, ar ko notiek vienošanās par algu katrā sektorā. Savukārt likumprojekta aizstāvji norāda, ka nabadzības riskam ir pakļauti pārāk daudzi strādājošie, turklāt vienoti minimālās algas noteikšanas principi neļaus darbvietām aizplūst no bagātajām Rietumeiropas valstīm uz tām, kur ir lētāks darbaspēks. Vai Latvijai būtu izdevīga vienota kārtība minimālās algas noteikšanai, diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītāja Līga Meņģelsone un Ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis.  

Šajā “Eiropas diena” epizodē vēstām par Eiropas Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas deputātu dienaskārtībā esošo direktīvas projektu par adekvātu minimālo algu. Tāpat apskatām nepatīkamo pārsteigumu, ko Eiropas Parlamentā gatavo tiem, kuri paraduši sporta pārraides skatīties par brīvu nelegālās interneta vietnēs.

Kopš aizvadītā gada augustā notikušajām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā šajā valstī nerimst lielāki vai mazāki protesti, pret kuriem bargi vēršas par Eiropas pēdējo diktatoru iedēvētā Aleksandra Lukašenko režīms. Baltkrievijas opozīcijai ir daudz atbalstītāju Eiropas Parlamentā. Šajā podkāsta “Eiropas diena” epizodē plašāk pievēršamies diviem tematiem – Eiropas Parlamenta deputāšu centieniem panākt Pasaules Hokeja čempionāta pārcelšanu un iemesliem, kādēļ parlamenta rezolūcijā par nepārtrauktiem cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā skarts arī jautājums par aizliegumu importēt Astravjecas atomelektrostacijā saražotās elektroenerģiju.

Vienu brīdi pamatīgi pieklususī sporta pasaule pamazām sāk mosties, tāpēc diskutējam par Japānu un tās ekonomiskajām un politiskajām attiecībām ar sporta pasākumiem. Runa gan nav par Japānas vispopulārāko sporta veidu – beisbolu, ko 2019. gadā, aprēķināts, ka skatījās nepilni 27 miljoni cilvēku. Bet runājam par Tokijas Olimpiskajām spēlēm, kurām bija jānotiek šogad, bet tās šobrīd, un atkal jau Covid-19 krīze tam ir iemesls, ir pārceltas uz 2021. gada vasaras otro pusi. Jap'anas ekonomika Japāna ir trešā lielākā pasaules ekonomika. Japānas nozīmīgums pasaules ekonomikā ir būtisks. Valsts uzņēmumu un ražojumu klātbūtne mūsu ikdienā ir kļuvusi par normu. Japāna vairākas desmitgades ir bijusi tehnoloģiskās attīstības, robotizācijas un automatizācijas un mūsdienās arī digitalizācijas vadošajās pozīcijās. Varētu sacīt, ka modernizācija Japānai ir ikdiena, nacionālais uzstādījums un ir jautājumi, kuros šī 125 ar pusi miljonu iedzīvotāju valsts, šķiet, jau dzīvo 22. gadsimtā. Valsts IKP ir četrus ar pusi triljonus eiro liels, kamēr IKP uz vienu iedzīvotāju ir 40 tūkstošus eiro liels (pēc pirktspējas paritātes), kas, protams, ir lielāks par Latvijas nepilnajiem 27 tūkstošiem. Bet, protams, arī Japānas ekonomika un politika ir sarežģītas. Japāna ir demokrātiska valsts, kur valsts galva ir imperators. Kopš pagājušā gada 1. maija Japānā kalendāru sāka skaitīt no jauna un sākās šā brīža Reiva ēra. Tam nav nekādas saistības ar reivu kā mūzikas stilu, bet gan ar faktu, ka tronī ir stājies 126. Japānas imperators Naruhito. Viņa tiesības ir ceremoniālas un simboliskas. Svarīgi gan, ka viņš ir arī Japānas šinto reliģiskais līderis. Līdzīgi kā imperatora tiesību ierobežojumi, arī pārējās politiskās institūcijas ir definētas 1947. gadā pieņemtajā Japānas konstitūcijā. Interesanti, ka šajā sabiedroto spēku veidotajā pēckara konstitūcijā vēl līdz mūsdienām nav veikts neviens labojums. Atbilstoši konstitūcijai, likumdošanas vara pieder Japānas divpalātu parlamentam, kurš kopumā sastāv no 710 deputātiem. Interesanti, ka Eiropas Parlamentā ar trīsreiz lielāku iedzīvotāju pārstāvības skaitu ir tikai 705 deputāti. Politiskā vara gan ir Japānas valdības un tās vadītāja Šinzo Abes rokās, kurš ir kļuvis par visilgāk valdošo Japānas premjerministru valsts vēsturē. Japānas ekonomika ir burtiski izkaisīta pa gandrīz septiņiem tūkstošiem salu, uz kurām valsts atrodas. Darba ētika, valdības un ražotāju sadarbība, jau minētā koncentrēšanās uz augstajām tehnoloģijām, kā arī slavenā keiretsu sistēma, kuras ietvaros produktu ražošana, piegādes un izplatīšana lielā mērā tiek veikta vienas kompānijas centralizētā ietvarā, ir bijuši par pamatu Japānas ekonomiskajam spēkam pēdējo 70 gadu laikā. Pēdējo desmit gadu laikā ekonomika gan ir vairākkārtīgi piedzīvojusi stagnāciju. Ir paredzams, ka šā brīža Covid-19 radītās problēmas atstās jūtamu negatīvu iespaidu uz valsts ekonomiku. Kopš 2013. gada Japānā tiek īstenota tā dēvētā “Abenomika”, kas ir bijusi centrēta uz ārvalstu un pašmāju konkurences palielināšanu valstī. Premjera Abes vadībā tiek veiktas strukturālas pārmaiņas, lai mazinātu zemās dzimstības un novecojošās sabiedrības radītos spiedienus, stimulētu izaugsmi. Un Tokijas olimpiskās spēles tika uzskatītas par vienu no ekonomiskajiem stimuliem valstij. Olimpisko spēļu nozīme Japānas ekonomikā un politikā Komentāru par spēļu ekonomisko un arī politisko nozīmīgumu sniedz Kitakjušu Universitātes asociētajam profesoram, Dr. Rjo Nakai. Pēc viņa vārdiem, spēļu ekonomiskais ieguvums varētu būt no 20 - 200 miljardi eiro, bet, to pārcelšana vai atcelšana var izmaksāt 6 līdz 40 miljardus eiro. Taču ir arī politiskais aspekts. Olimpiskās spēles modernajā vēsturē ir atceltas tikai 3 reizes pasaules karu dēļ. Pārceltas tās tikušas vēl nav nekad, pat terora draudu un īstenošanas apstākļos. Jautājums ir, kādu ietekmi atstās Covid-19 pandēmija? Vai bezdarbs un ekonomikas sarukums pasaulē nozīmēs mazāku skatītāju loku? Varbūt Ķīnas tuvums vēl vairāk atbaidīs potenciālos skatītājus? Starptautiskā Olimpiskā komiteja pat ir izskatījusi variantu, ka noturēt spēles bez faniem arēnā vai arī izstiept sacensības ilgumā līdz pat 2022. gadam. Savādi, bet pašas Olimpiskās spēles kļūst par Japānas ekonomisko risku plānotā ieguvuma un izaugsmes vietā. Arī bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš par olimpisko spēļu pozitīvo efektu gan Japānai, gan citām rīkotājvalstīm kopumā ir visnotaļ piesardzīgs. Tokijā šīs būs jau otrās vasaras Olimpiskās spēles un ceturtās, ko “Uzlecošās saules zeme” organizējusi. Šo spēļu moto arī ir izvēlēts “Atklāj Tokiju”. Cerams, ka pasaulei nekas vairs netraucēs to atklāt. Bet, acīmredzot, mums būs nepieciešami vēl mēneši, lai redzētu ne tikai to, kā Covid-19 beigsies, bet arī kas notiks ar Japānas ekonomiku un kas notiks arī ar pašām Olimpiskajām spēlēm.

Studijā notikumus komentē Tuvo Austrumu politikas eksperts, TvNet žurnālists Toms Rātfelders. Irāna – vēlēšanas ar vīrusa piedalīšanos Piektdien notikusī Irānas likumdevēja – Islāma Konsultatīvās asamblejas – vēlēšanu pirmā kārta nesa prognozējamu uzvaru konservatīvajiem spēkiem, kuri grupējas ap augstāko garīgo līderi ajatollu Alī Hāmenēji un Islāma Revolucionāro gvardi. Īpašs orgāns – Konstitūcijas sargu padome – liedza dalību vēlēšanās vairāk nekā 7000 no 14 000 kandidātu, konsekventi atsijājot teju visus liberālāk orientētos. Attiecīgi, no šajā kārtā sadalītās 241 vietas 191 tikusi stingrās līnijas piekritējiem, kamēr t.s. reformistiem, kuri dominēja iepriekšējā asamblejas sastāvā, tikai 16 vietas, pārējās ieņēmuši neatkarīgie kandidāti. Tiek lēsts, ka no 295 asamblejas deputātiem vismaz 220 būs konservatīvi vai radikāli konservatīvi noskaņoti. Šādi valdošais režīms mēģina konsolidēt varu, kuru apdraud daļas sabiedrības neapmierinātība ar sociālekonomisko stāvokli, kas pēdējos mēnešos izpaudusies masu protestos. Opozīcijas spēki aicinājuši iedzīvotājus boikotēt vēlēšanas, un ļoti daudzi, domājams, šo aicinājumu acīmredzot arī uzklausījuši, jo vēlēšanās piedalījušies vien nepilni 43% balsstiesīgo, kamēr nekad visā islāma republikas vēsturē šis rādītājs nav bijis zemāks par 50%. Noteicošs faktors šai ziņā gan, visdrīzāk, bija arī koronavīrusa epidēmija, kura Irānā uzliesmoja neilgi pirms vēlēšanām. Pēc visa spriežot, varasiestādes sākotnēji noklusējušas slimības izplatības patiesos apmērus, lai netraucētu vēlēšanu norisei. Tagad Irāna kļuvusi par otru infekcijas visvairāk skarto valsti pasaulē pēc Ķīnas ar oficiāli apstiprinātiem 139 saslimšanas un 22 nāves gadījumiem, taču ir parādījusies informācija, ka patiesie skaitļi varētu būt pat vairākas reizes lielāki. Tas vieš ļoti nopietnas bažas, jo epidēmijas izplatības risks reģionā, kur daudzas valstis ir ar vāju valsts varu, viegli šķērsojamām robežām un iekšēju konfliktu iedragātu veselības aizsardzības sistēmu.   Afganistāna – miera iespēja un jauni konflikta draudi Saskaņā ar Savienoto Valstu un Afganistānas islāmistu kustības „Taliban” nesen noslēgto vienošanos, 22. februārī iesākās nedēļu ilgs pārbaudes periods, kurā talibi apņēmušies „mazināt vardarbību”. Ja šī „vardarbības mazināšana” no amerikāņu puses tiks atzīta par pietiekamu, 29. februārī varētu tikt noslēgts līgums, kas paredzētu „Taliban” apņemšanos neatbalstīt starptautisko terorismu Afganistānā un radītu pamatu amerikāņu spēku atvilkšanai no šīs Centrālāzijas valsts. Kā paziņojuši talibu pārstāvji, pēc vienošanās noslēgšanas viņi būtu gatavi uzsākt sarunas ar citiem spēkiem Afganistānā, gan neminot tieši valdību Kabulā. Šo Afganistānas centrālo varu talibi uzskata par marionešu valdību un līdz šim atteikušies uzsākt ar to sarunas. Tikām nopietni sarežģījusies vispārējā politiskā situācija Afganistānā pēc tam, kad līdzšinējais izpildvaras vadītājs Abdalla Abdalla paziņojis par savas paralēlas valdības izveidi. Abdalla jau vairākus gadus ir prezidenta Ašrafa Gāni galvenais konkurents varas cīņā. 2014. gadā ar Savienoto Valstu līdzdalību tika panākta vienošanās starp abiem līderiem, Gāni kļūstot par valsts galvu, savukārt Abdallam – par izpildvaras vadītāju. Vēlēšanās pagājušā gada septembrī Gāni ieguva minimālu pārsvaru, pie tam vēlētāju aktivitāte tikai nedaudz pārsniedza 20%. Tagad Abdalla paziņojis, ka neatzīst šo vēlēšanu rezultātus. Pastāv nopietnas briesmas, ka šī pretstāve var izvērsties par jaunu iekšēja konflikta eskalāciju Afganistānā, kas, protams, būtu izdevīgi „trešajam spēkam” – islāma fundamentālistiem talibiem. Jau šobrīd kustība „Taliban” kontrolē lielāku daļu Afganistānas teritorijas nekā jebkad iepriekš kopš 2001. gada, kad amerikāņu spēku iebrukuma rezultātā tika padzīta no varas, un pastāvīgi apdraud kā Kabulas valdības, tā Savienoto Valstu vadītās koalīcijas spēkus.   Par Eiropas Parlamenta politisko partiju grupām. Šoreiz- "Renew Europe" Politiskā grupa "Renew Europe", kuras nosaukums parasti tiek latviskots kā „Atjaunot Eiropu”, ir visjaunākā no Eiroparlamenta grupām. Tā radās pagājušā gada jūnijā, līdz tam pastāvējušajai Eiropas Liberāļu un demokrātu aliansei apvienojoties ar franču deputātiem, kas bija ievēlēti no prezidenta Makrona politiskās platformas "Renaissance". Rezultātā tapusī grupa ar 98 deputātiem ir šobrīd trešā lielākā Eiroparlamentā un, ievērojot Tautas partijas un sociāldemokrātu salīdzinoši mazāko īpatsvaru šajā parlamenta sastāvā, kļuvusi par nepieciešamo trešo partneri mēreni labējiem un mēreni kreisajiem stabilas politikas īstenošanā. Grupā pārstāvēti tādas tradicionāli liberālas partijas kā Nīderlandes valdošā Tautas partija brīvībai un demokrātijai, Vācijas Brīvā demokrātiskā partija, Beļģijas Flāmu liberāļu un demokrātu partija, Spānijas partija "Ciudadanos" jeb Pilsoņu partija, Dānijas partija "Venstre", kuras pārstāve Margarēte Vestagere ir viena no trim Eiropas Komisijas atbildīgajiem viceprezidentiem. Pamanāmu vietu grupa ieņem Rumānijas proeiropeiskās partijas, vienu no kurām – Brīvības, vienotības un solidaritātes partiju – pārstāv grupas prezidents, pašreizējais lauksaimniecības un lauku attīstības eirokomisārs Dačians Čološs. Grupai pieder arī Čehijas premjerministra, miljardiera Andreja Babiša partija, kuru parasti raksturo kā populistisku spēku. Lielākais grupā pārstāvētais spēks ir franču platforma "Renaissance", kurā bez prezidenta Makrona partijas "La République En Marche" ietilpst arī vairāki mazāku partiju pārstāvji un neatkarīgie deputāti. Viens no "Renaissance" neatkarīgajiem eiroparlamentāriešiem, žurnālists Bernārs Getta šādi raksturo jaunās grupas tapšanu un šībrīža lomu Eiroparlamentā: Šī ir jauna politiskā grupa uz Eiropas skatuves. Pamatā līdz pēdējām vēlēšanām divi dominējošie spēki bija Tautas partijas konservatīvie un sociāldemokrāti. Tagad starp viņiem – es uzsveru, starp viņiem – ir centristu vai, es teiktu, centra spēks. Tas ļoti daudz ko maina Eiropas Parlamentā, jo ļoti daudzus gadus neapšaubāms likums bija lielā koalīcija starp konservatīvajiem un sociālistiem. Pamatā gluži tāpat kā Vācijā! Tagad tas ir pavisam citādi – vairs nav iespējama šī pastāvīgā, kaut sarežģītā vienošanās starp mēreni labējiem un mēreni kreisajiem. Tagad viņiem jārēķinās ar šo jauno spēku, kas pieder vienlaicīgi labējiem un kreisajiem. Uzsveru – mēs esam nevis spēks, kas ir ne labējs, ne kreiss; mēs esam vienlaicīgi labēji un kreisi. Minēšu piemēru. Brīvību un cilvēktiesību jautājumā mūsu grupa ir patiešām principiāla, un mēs vienmēr bez atrunām atbalstām pilsoniskās brīvības un cilvēktiesības neatkarīgi no tā, vai runa ir par Venecuēlu, vai Ungāriju. No otras puses, es teiktu, vismaz piecdesmit mūsu grupas locekļi ir absolūti brīvā tirgus piekritēji. Tas ir tāds, es teiktu, jauns interesants sajaukums.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Ojārs Skudra, no Briseles stāsta - Eduards Liniņš. Atvadas no Lielbritānijas Tas nu ir noticis. Vakar vakarā apmēram pusseptiņos pēc Briseles laika Eiropas Parlaments ar 621 balsi par, 49 balsīm pret un 13 deputātiem atturoties apstiprināja vienošanos par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Līdz ar to ir noslēdzies process, kuru iesāka 2016. gada 23. jūnijā Lielbritānijā notikušais referendums par izstāšanos, un kas ieguvis vispārzināmo apzīmējumu breksits. Līdz ar 31. janvāra pēdējo sekundi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pārstās būt Eiropas Savienības sastāvdaļa. Vakardienas debatēs pirms balsojuma daudzi runātāji pateicās saviem aizejošajiem kolēģiem, visiem britu politiķiem un britu nācijai par teju pusgadsimta laikā doto pienesumu savienības veidošanā un attīstīšanā. Daudzi citi pauda pārmetumus britu politiskās elites un arī mediju bezatbildībai, veicinot sabiedrībā antieiropeiskas tendences. Sevišķi skaudras bija daudzu Lielbritānijas pārstāvju – Liberāldemokrātiskās partijas, Skotijas Nacionālās partijas, Velsas partijas "Plaid Cymru", Ziemeļīrijas "Sinn Féin" un Ziemeļīrijas alianses partijas – uzrunas, kurās cita starpā skanēja apņemšanās atgriezties. To pašu viņiem vēlēja arī daudzi kolēģi. Protams, triumfa un zvaigžņu stunda šī bija Naidželam Farāžam un viņa „Breksita partijai”, taču līdz ar to viņu loma kā Eiropas, tā Lielbritānijas politikā ir izspēlēta. Britu deputātiem pametot Eiropas Parlamentu, tā vietu skaits samazināsies no 751 uz 705. Lielākā zaudētāja no britu aiziešanas ir liberāli centriskā alianse „Atjaunot Eiropu”, kura līdz ar britu liberāldemokrātiem zaudēs 17 vietas, bet vietā iegūs tikai sešas. Arī vairuma citu parlamenta apvienību bilance šai ziņā ir negatīva. Vienīgās grupas, kuras no šīm pārmaiņām iegūst, ir labēji centriskā Eiropas Tautas partija un nacionālistu, populistu un eiroskeptiķu grupa „Neatkarība un demokrātija”. Tomēr būtiskas izmaiņas politisko spēku samērā Eiropas Parlaments nav piedzīvojis. Protams, līdz ar vakardienas balsojumu nekas nebeidzas – priekšā ir sarunas, veidojot savienības partnerattiecības ar bijušo dalībvalsti. Un, kā savā noslēguma uzrunā uzsvēra Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sassoli, šis process nebūt nebūs viegls. Pēc balsojuma Eiroparlamenta deputāti vienojās dziesmā. Tā bija senā skotu balāde „Auld Lang Syne”, 18. gs. Roberta Bērnsa literārajā apdarē, kuru Lielbritānijā un arī citur Eiropā mēdz dziedāt, Jaungadu sagaidot. Protams, ka šis kopkoris nebija iepriekš ne plānots, ne samēģināts, un tas tikai vēlreiz apliecināja arī debatēs daudzkārt izskanējušo: Lielbritānija pamet Eiropas Savienību, bet tā ir un paliek Eiropā. Konservatori un reformisti Eiropas Konservatīvo un Reformistu politiskā grupas aizsākumi meklējami ap 2005. gadu, kad arvien nozīmīgākas pretrunas iezīmējās starp Lielbritānijas Konservatīvo partiju un tās partneriem labēji centriskajā Eiropas Tautas partijas koalīcijā. Britu konservatīvo vidē nobrieda ideja par nepieciešamību veidot savu Eiroparlamenta grupu, piesaistot līdzīgas ievirzes labējās partijas. Tajā pat laikā nobrieda krīze toreizējā grupā „Savienība par nāciju Eiropu”, kad to pameta vairākas ietekmīgas partijas. Brūkošās „Savienības par Nāciju Eiropu” dalībnieki, tai skaitā toreizējā „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, kļuva par potenciālajiem britu konservatīvo sabiedrotajiem jaunas politiskās grupas veidošanā. Lūk, kā šos notikumus atceras viens no galvenajiem Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas iniciatoriem, britu eirodeputāts Džefrijs Van Ordens: Britu konservatīvie jutās arvien neērtāk Eiropas Tautas partijas aliansē. Viens no Eiropas Tautas partijas programatiskajiem principiem ir Eiropas politiskā integrācija, kam mēs pašos pamatos nepiekrītam. Tā vēlējās arī veidot Eiropas armiju, Eiropas Federālo izmeklēšanas biroju, Eiropas tiesnešu institūtu, radīt Eiropas pārstāvja posteni Apvienotajās Nācijās. [..] Tā nu vairākus gadus mēs mūsu partijas iekšienē un arī ar citu partiju pārstāvjiem apspriedām jaunas politiskās grupas izveides iespēju. Parlamenta noteikumi paredz nosacījumu slieksni jaunas grupas izveidei: grupā jābūt vismaz 25 deputātiem, kuri pārstāv vismaz ceturtdaļu no savienības dalībvalstīm. Pirmo nosacījumu izpildīt nebija grūti, jo konservatīvo partijai Eiropas Parlamentā tolaik bija 36 deputāti, bet citu valstu piesaiste bija daudz grūtāks uzdevums. ETP, tiklīdz uzdzirdēja, ka mēs grasāmies veidot jaunu grupu, ņēmās pārliecināt attiecīgo valstu valdības, ka tas būtu negurds solis, ka tām vajadzētu distancēties no šīs ieceres u.t.t. t. Atradās gan eiroparlamentārieši, kuri gribēja mums pievienoties, bet tiklīdz viņi ar šo ideju vērsās pie savām nacionālajām valdībām, durvis aizcirtās. [..] Ledus sakustējās līdz ar Deivida Kamerona stāšanos Lielbritānijas Konservatīvās partijas priekšgalā. Viņš piekrita mūsu aiziešanai no Eiropas Tautas partijas un jaunas grupas veidošanai, ja vien viņu ievēlēs par partijas vadītāju, un, ieņēmis šo amatu, viņš pildīja savu apņemšanos. Mēs izveidojām jaunu grupu 2009. gadā. Man tajā visā bija nozīmīga loma, es pavadīju daudz laika, apbraukājot Eiropas galvaspilsētas, tiekoties ar deputātiem šeit, [..], līdz bijām piesaistījuši nepieciešamo septiņu nāciju deputātus. Tad Viljams Heigs ieradās Eiropas Parlamentā pie Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāja un paziņoja, ka briti aiziet. Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas izveidi Džefrijs Van Ordens raksturo kā britu konservatoru mēģinājumu mainīt, viņuprāt, pārāk eirointegratīvo ievirzi Eiroparlamentā un visā Eiropas Savienībā. Šīs politiskās līnijas attīstība noveda pie Lielbritānijas referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības, kas, kā zināms, pēc vakardienas balsojuma Eiroparlamentā vaiņagosies ar Lielbritānijas aiziešanu jeb Breksitu. Savukārt Konservatīvo un Reformistu grupai šis process nesa eiroskeptiska spēka reputāciju. Britu konservatīvajiem Breksita procesā zaudējot lielāko daļu eirodeputātu vietu Naidžela Farāža „Breksita partijai”, par vadošo spēku politiskajā grupā kļuva Polijas valdošā partija „Likums un Taisnīgums”. Šīs partijas pārstāve, bijusī Polijas ārlietu ministre Anna Fotiga piesaukto eiroskepticisma jautājumu komentē šādi: Es biju antikomunistiskās kustības dalībniece; mana pirmā darba vieta bija kustībā „Solidaritāte”. Taisnību sakot, es vienmēr atbalstīju Polijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, un vispār – pievienošanos Rietumu pasaulei. Tā bija „Solidaritātes” ideja izvērst šo attīstību arī uz mūsu kaimiņvalstīm austrumos. Tas būtu patiešām dīvaini, ja es sevi dēvētu par eiroskeptiķi. Bet kā persona, kas bijusi iesaistīta antikomunistiskajā kustībā un cīnījusies par manas valsts neatkarību, es esmu vienkārši piesardzīga, atsakoties no kādas savas valsts suverenitātes daļas. Es allaž izvērtēju piedāvātās izmaiņas dalības līgumos. Es teiktu, ka es vienkārši nemēdzu rīkoties sasteigti, pieņemot kādus Eiropas līmeņa pasākumus. [..] Mēs, manuprāt, esam pozitīvi domājoši. Mēs vienkārši gribam rīkoties konsekventi, profesionāli, lai pārliecinātu mūsu Eiroparlamenta kolēģus ievērot mūsu uzskatus. Tas arī nosaka mūsu atsevišķās politiskās grupas saglabāšanas nepieciešamību. Esot kādā no dominējošajām politiskajām grupām – tādā kā Tautas partija – jums nākas vienkārši saplūst, sajaukties, balstīt vairuma uzskatus, un vairuma uzskats konkrētajā gadījumā ir ātra virzība uz integrāciju. Bet es domāju, ka par šo jautājumu ir jāpareflektē. Ne visas ievirzes šai ziņā ir pareizas, un mēs jau esam pamatojuši, ka turpmāki lēmumi vairākās jomās ir atliekami un arī iepriekš pieņemtie lēmumi ir pārskatāmi. Arī Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas vēsture lielā mēra apliecina eirodeputātes Annas Fotigas sacīto. Grupa allaž centusies sevi pozicionēt kā mērenu un konstruktīvu opozīciju idejiski tuvajai labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai – ietekmīgākajam spēkam Eiroparlamentā. Cita starpā, kad pēc 2014. gada vēlēšanām grupai pievienojās nacionālpopulistiskā partija „Alternatīva Vācijai”, pēc pāris gadiem tās deputātus palūdza no grupas aiziet. Iemesls bija „Alternatīvas Vācijai” sadarbība ar vēl radikālāko Austrijas Brīvības partiju un nikni uzbrukumi kancleres Merkeles īstenotajai bēgļu politikai. Līdzīgas nostādnes, raksturojot Eiropas Konservatīvo un Reformistu pašreizējo politiku, pauž arī viens no prominentākajiem grupas deputātiem, partijas „Nacionālā Apvienība” pārstāvis Roberts Zīle.   Trampa miera plāns Otrdien ASV prezidents Donalds Tramps prezentēja savu Tuvo Austrumu miera plānu. Šim notikumam veltītā preses konference notika kopā ar Izraēlas premjeru Benjaminu Netanjahu un Tramps paziņoja, ka Izraēla ir spērusi lielu soli miera virzienā un šī esot, iespējams, pēdējā palestīniešu iespēja izveidot savu valsti. Plāna galvenās sastāvdaļas ir sekojošas: Jeruzaleme paliek kā Izraēlas galvaspilsēta, un daļa no Austrumjeruzalemes kļūst par Palestīnas galvaspilsētu; Izraēla anektēs trešdaļu okupēto palestīniešu Rietumkrasta teritoriju, kas tiks "kompensētas" ar diviem tuksneša rajoniem līdzās robežai ar Ēģipti. Palestīnas bēgļiem nebūs tiesību atgriezties dzimtajās zemēs, kas iepriekšējos konfliktos tika pievienotas Izraēlai; Palestīnai jābūt demilitarizētai valstij. Šis nav pirmais mēģinājums atrisināt Izraēlas - Palestīnas konfliktu, taču iepriekš jautājumi par palestīniešu bēgļiem, abu valstu robežām, ebreju apmetnēm Rietumkrastā un Jeruzalemes statusu tika atstāti abu valstu divpusējām sarunām. Šoreiz tiek piedāvāts risinājums arī šiem strīdīgajiem jautājumiem, un, kā norāda analītiķi, piedāvājums spēlē par labu Izraēlai, un daži analītiķi pat norādījuši, ka šis plāns ir nevis mieram, bet Netanjahu pārvēlēšanai. Lieki piebilst, ka Palestīnas puse šo plānu jau noraidījusi. Bet ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutjērrešs otrdien paziņoja, ka Apvienotās Nācijas joprojām atbalsta palestīniešu un izraēliešu konflikta risinājumu saskaņā ar ANO rezolūcijām, starptautiskajām tiesībām un divpusējiem līgumiem.

Notikumus pasaulē komentē Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Jānis Kapustāns - Vidzemes augstskolas lektors. Telefonintervijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Polijas vēlēšanu rezultāti Kā jau varēja sagaidīt, vērojot priekšvēlēšanu aptauju rezultātus, svētdien notikušās Polijas parlamenta vēlēšanas apliecināja pie varas esošās labēji populistiskās partijas „Likums un Taisnīgums” – dominējošo lomu politiskajā ainavā. Partijas rezultāts parlamamenta apakšpalātas Sejma vēlēšanās – nepilni 44% – ir izcilākais, kādu jebkurš poļu politiskais spēks guvis kopš demokrātijas atjaunošanas 1989. gadā. Tomēr šī ir relatīva uzvara, un „Likuma un Taisnīguma” vara vairs nebūs tik monolīta kā pēc iepriekšējās vēlēšanu uzvaras 2015. gadā. Izmaiņas Sejma partiju struktūrā nosaka to, ka kopējais „Likuma un Taisnīguma” deputātu skaits parlamenta apakšpalātā būs pat nedaudz mazāks nekā iepriekš. Tiesa, vēl vairāk vietu Sejmā zaudējis valdošās partijas galvenais konkurents – liberāli centriskā „Pilsoniskā apvienība”. Galvenie ieguvēji no vietu pārdales ir jaunie politiskie veidojumi: apvienība „Kreisie” un galēji labējā „Konfederācija Brīvība un Neatkarība”. Vēl smagāks ir „Likuma un Taisnīguma” zaudējums parlamanta augšpalātā – Senātā, kura deputāti tiek ievēlēti no vienmandāta apgabaliem. „Pilsoniskā apvienība” nozīmīgi vairojusi savu senatoru skaitu, un kopumā „Likums un Taisnīgums”, lai gan joprojām ir lielākā frakcija, taču augšpalātā palicis mazākumā. Tas nozīmē, ka vairs neies cauri drastiskā likumu pieņemšana, kādu valdošā partija īstenoja pēc uzvaras 2015. gadā, pakļaujot savai kontrolei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šie vēlēšanu rezultāti pārvilkuši svītru valdošās partijas līdera Jaroslava Kačiņska pirms vēlēšanām paustajām cerībām iegūt parlamentā divu trešdaļu konstitucionālo vairākumu. Velkot paralēles ar Ungārijā valdošās partijas "Fidesz" lielāko politisko zaudējumu pēdēko desmit gadu laikā – opozīcijas kandidāta uzvaru Budapeštas mēra vēlēšanās – vairāki komentētāji jau min, ka Centrāleiropas labēji populistiskie spēki sāk zaudēt līdzšinējo jaudu.   Protesti Katalonijā Pirmdien uzliesmojušos protestus Katalonijā izraisīja Spānijas Augstākās tiesas lēmums, atzīstot deviņus Katalonijas secesijas kustības līderus par vainīgiem musināšanā uz dumpi un piespriežot viņiem no deviņiem līdz trīspadsmit gadiem cietumā. Vēl trīs katalāņu līderi atzīti par vainīgiem nepakļāvībā likumīgām varas iestāžu prasībām, piespriežot viņiem naudas sodus. Visi notiesātie neatzīst apsūdzības, uzskatot sevi par politieslodzītajiem. Jau drīz pēc sprieduma pasludināšanas Barselonas ielās sāka pulcēties protestētāji, un, viņu skaitam pieaugot, tika apturēta satiksme vairākās Katalonijas galvaspilsētas centālajās ielās. Tāpat protestētāji bloķēja Barselonas starptautisko lidostu, izraisot vairāk nekā 100 avioreisu atcelšanu. Sākās sadursmes ar policiju, kas pēc tumsas iestāšanās kļuva arvien vardarbīgākas, protestētājiem ceļot degošas barikādes. Demonstrācijas un sadursmes ar policiju turpinājušās visas pagājušās dienas ne tikai Barselonā, bet arī citur Katalonijā – Sabadelā, Taragonā, Ļeidā. Vismaz 25 cilvēki arestēti, 74 sniegta medicīniskā palīdzība. Katalonijas prezidents Kims Torra un citi autonomijas valdības pārstāvji aicinājuši protestētājus atturēties no nekārtībām un vardarbības, uzsverot, ka tās var būt par iemeslu Spānijas valdības tiešās pārvaldes ieviešanai Katalonijā. Ar līdzīgiem aicinājumiem nākusi klajā arī Spānijas kreisā valdība, premjerministram Pedro Sančesam solot Katalonijā īstenot „mierīgas pilsoniskas līdzāspastāvēšanas” politiku.   Eiropadomes samits „Mums ir lieliska jauna vienošanās,” - pirms pāris stundām tvītoja britu premjers Boriss Džonsons. Arī EK prezidents Žans Klods Junkers twitterī paziņojis, ka ir panākta jauna -godīga un balansēta- vienošanās. Tas nozīmē, ka saspringtās un sarežģītās sarunu nedēļas pirms kārtējā Eiropadomes samita Briselē, kas sākas šodien, ir vainagojušās ar panākumiem. Tiesa, izstāšanās līgums vēl jāapstiprina Eiropadomē, Eiropas Parlamentā, protams, arī Lielbritānijas parlamentā. Tur sasaukta sēde jau sestdien, tomēr tas būs jauns izaicinājums Džonsonam, kuram nav vairākuma parlamentā. Turklāt, konservatīvo sabiedrotie - Ziemeļīrijas Demokrātiskā unionistu partija - šorīt paziņoja, ka šo izstāšanās līgumu atbalstīt nevar. Arī leiboristu līderis Džeremijs Korbins paziņojis, ka šo vienošanos nevar atbalstīt, jo tā izklausoties pat sliktāka par Terēzas Mejas panākto.   Turcijas armijas iebrukums Sīrijas Kurdistānā  „Tas paliks vēsturē kā apkaunojums, kā kauna traips amerikāņu reputācijā uz desmitgadēm,” laikraksts The Washington Post citē anonīmu Savienoto Valstu Armijas virsnieku, kurš pēdējos gados dienējis Sīrijā izvietotajos amerikāņu spēkos. 9. oktobrī Turcija uzsāka plašu iebrukumu Sīrijas ziemeļaustrumu rajonos, kurus pēdējos septiņus gadus kontrolē Sīrijas Demokrātiskie spēki – kurdu militārais grupējums, kuru Turcija uzskata par teroristisku organizāciju. Tas notika pēc tam, kad Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps paziņoja par reģionā izvietoto amerikāņu spēku atvilkšanu. Kurdu spēki līdz šim bija amerikāņu uzticamākie sabiedrotie cīņā pret radikālo islāmistu grupējumu „Islāma valsts”, un šai militārajai sadarbībai lielā mērā jāpateicas par radikāļu grupējuma sakāvi Sīrijas austrumos. Pašreizējo amerikāņu rīcību kurdi atklāti dēvē par nodevību, un šim viedoklim piekrīt arī daudzi Vašingtonā – ne tikai prezidenta Trampa politiskie pretinieki, bet arī armijas un specdienestu profesionāļi. Pie tam šķiet, ka Turcija met nepārprotamu izaicinājumu savam stratēģiskajam partnerim. Turku spēku sastāvā operējošās Sīrijas kaujinieku vienības bloķējušas galveno transporta maģistrāli, kas savieno Sīrijas ziemeļaustrumos dislocētos amerikāņu spēkus ar to bāzēm Irākā. Vismaz vienā gadījumā turku artilērija apšaudījusi amerikāņu vienību dislokācijas rajonu, un amerikāņu militārpersonas uzskata, ka tā nav bijusi nejaušība, bet gan mājiens, ka viņiem labāk aizvākties un nemaisīties pa kājām. Tāpat šķiet, ka Turcija varētu neievērot sākotnēji deklarēto operācijas mērķi – izveidot 30 kilometrus platu drošības joslu gar savu robežu – un virzīties dziļāk Sīrijas teritorijā, cenšoties galīgi sagraut Sīrijas Demokrātiskos spēkus. Kurdi jau nodēvējuši Turcijas rīcību par genocīdu. Turku uzbrukuma dēļ savas dzīvesvietas jau pametuši apmēram 130 000 civiliedzīvotāju. Sociālajos tīklos parādījies Turcijas atbalstīto kaujinieku uzņemts video, kurā viņi nogalina kādu sagūstītu kurdu. Sāk apstiprināties bažas, ka no kurdu ieslodzījuma vietām varētu izbēgt bijušie „Islāma valsts” kaujinieki un atbalstītāji; tiek ziņots, ka nepilni astoņi simti ar šo radikālo organizāciju saistītu personu jau izmukuši no kādas apsargātas nometnes. Tikām kurdu līderi jau panākuši vienošanos ar Sīrijas valdības spēkiem par kurdu līdz šim kontrolēto teritoriju nodošanu Asada režīma rokās. Vašingtona jau paudusi nosodījumu Turcijas rīcībai Sīrijā. Prezidents Tramps devis rīkojumu ieviest sankcijas pret Turciju, paaugstinot tarifus turku tērauda importam, pārtraucot sarunas par 100 miljardus vērto tirdzniecības līgumu un pakļaujot sankcijām vairākas Turcijas amatpersonas. Tāpat pārtrauktas vairāku ieroču veidu piegādes Turcijai, un līdzīgus ierobežojumus ieviesušas arī vairākas citas NATO valstis. Šīs sankcijas gan tiek dēvētas par pārlieku maigām un maziedarbīgām.

Jaunais EP sasaukums un ES līderi, G-20 - finanšu ministru un Centrālo banku vadītāju grupas tikšanās Japānā, Osakā, Grieķijas vēlēšanas svētdien. Notikumus studijā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespontente Ella Semjonova. Grieķijas vēlēšanas 7. jūlijā Grieķijas pilsoņi dosies pie vēlēšanu urnām, lai ārkārtas vēlēšanās ievēlētu 300 vienpalātas parlamenta deputātus. Precīzāk – tiešās un proporcionālās vēlēšanās tiks ievēlēti 250 deputāti, savukārt atlikušās 50 mandātus saņems papildus visvairāk vietu ieguvušais politiskais spēks. Iepriekšējā vēlēšanu reizē 2015. gada septembrī šis uzvarētājs bija Radikāli kreisā koalīcija jeb „Siriza”, tomēr arī ar papildus iegūtajiem 50 mandātiem tai pietrūka divu vietu līdz absolūtajam vairākumam. Tā nu, lai izveidotu valdību premjera Alekša Cipra valdību, radikāli kreisajiem nācās veidot koalīciju ar nacionālradikāli populistisko partiju „Neatkarīgie grieķi”, maksājot par to ar vairāku ministru vietnieku portfeļiem. Kaut arī tobrīd – Grieķijai finansiāli joprojām smagā situācijā – „Siriza” baudīja pietiekamu vēlētāju atbalstu, jau drīz pēc vēlēšanām atbalsts tai sāka kristies, un kopš 2016. gada sākuma visās vēlētāju aptaujās to konsekventi un nozīmīgi apsteidz tradicionālais konkurents – liberāli konservatīvā partija „Jaunā demokrātija”, kuras priekšgalā tobrīd nostājās jauns un enerģisks līderis – bijušais baņķieris Kirjaks Micotakis. Tagad viņš pārliecinoši vada šo spēku pretim svētdienas vēlēšanām, solot grieķiem ekonomikas atdzīvināšanu ar reformām un investīcijām labvēlīgāku politiku, noziedzības apkarošanu, pielaidīgāku budžeta noteikumu panākšanu no Eiropas Komisijas starptautiskajām aizdevējorganizācijām. Tiek lēsts, ka „Jaunā demokrātija” pat varētu kļūt par pirmo spēku apmēram desmit gadu laikā, kas iegūst absolūto vairākumu parlamentā.   G20 samits Osakā G20 jeb „Divdesmitnieka grupa” dibināta 1999. gadā ar sākotnējo mērķi veicināt pasaules finanšu stabilitāti, un sākotnēji darbojās kā valstu finanšu ministru un centrālo banku prezidentu forums. Grupu veido 19 ekonomiski ietekmīgākās pasaules valstis un Eiropas Savienība, kuru organizācijā pārstāv Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas vadītāji. Jaunu attīstību organizācijai deva globālā finanšu krīze, kas aktualizēja vairāku ekonomiski nozīmīgu valstu ciešāku iekļaušanu globālajā dialogā. Dalībvalstu pārstāvniecības statuss tika paaugstināts līdz valdības vadītāju līmenim, kopš 2008. gada notiek ikgadējie G20 samiti. Šobrīd G20 valstis aptver apmēram 90% no pasaules kopprodukta un apmēram 2/3 planētas iedzīvotāju skaita. Šī gada G20 samits risinājās 28. un 29. jūnijā Japānas pilsētā Osakā. Tā noslēguma deklarācija postulē dalībvalstu uzticību, citējot, „brīvas, godīgas, nediskriminējošas, caurskatāmas, prognozējamas un stabilas tirdzniecības un investīciju vides” principiem. Tāpat tiek deklarēta gatavība risināt klimata pārmaiņu, piesārņojuma un citas vides kvalitātes problēmas. Tomēr pozitīvo deklarāciju fonā nepatīkami vīd konkrētās pretrunas, kuru galvenais avots šībrīža globālajā ekonomikā ir pašreizējās Savienoto Valstu administrācijas īstenotā protekcionisma politika un savrupā pieeja ekoloģijas jautājumiem. Galvenā samita tēma nenoliedzami bija ekonomisko attiecību saspīlējums starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu – planētas pirmās un otrās lielāko ekonomiku. Relatīvi labā ziņa samita noslēgumā bija tā, ka pašreizējā tarifu karā pagaidām nav gaidāma jauna eskalācija – sarunas turpinās, ASV negrasās ieviest jaunus tarifus. Pateicoties Eiropas līderu, sevišķi Francijas prezidenta Emanuela Makrona uzstājībai, gala dokumentā paturēta atsauce uz Parīzes klimata vienošanos, gan pievienojot atrunu par Savienoto Valstu īpašo pieeju globālo vides problēmu risināšanai. Daudzu novērotāju uzmanība bija pievērsta Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, kura kontaktus ar pasaules līderiem neglābjami apzīmogo Krievijas agresīvā un avantūristiskā ārpolitika. Ja britu premjere Terēza Meja abu tikšanās laikā bija īsts saltuma iemiesojums, jau atkal atgādinot Krievijas līderim Skripaļu indēšanas skandālu, tad gluži citādi uzvedās Donalds Tramps, pārvērzdams jokā kādas žurnālistes piesaukto Krievijas iespējamo iejaukšanos Savienoto Valstu vēlēšanu procesā.   Eiroparlamenta sesija Otrdien uz savu pirmo plenārsesiju Strasbūrā pulcējās jaunievēlētais Eiropas Parlaments. Pirmais deputātu uzdevums bija izraudzīties jauno parlamenta priekšsēdētāju. Pilnvaru termiņš ir divi ar pusi gadi, respektīvi – puse no parlamenta pilnvaru laika. Jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem nostiprinājusies saspēle starp divām lielākajām Eiroparlamenta frakcijām – Tautas partiju un sociāldemokrātiem – nosaka, ka pirmajā ciklā šo amatu ieņem vienas lielākās frakcijas pārstāvis, otrajā – otras. Šāda kārtība, protams, nav pa prātam mazāko frakciju pārstāvjiem, kuru kandidāti priekšvēlēšanu debatēs tai veltīja kritiku. Tomēr tā kā abām minētajām frakcijām kopā Eiroparlamentā joprojām ir vairākums, shēma darbojās arī šoreiz, un parlamenta vadības stafeti no tautpartijieša, partijas Forza Italia pārstāvja Antonio Tajani pārņēma cits itālietis – sociāldemokrāts, Demokrātiskās partijas biedrs Dāvids Sassoli. Savulaik viens no prominentākajiem Itālijas televīzijas žurnālistiem - Sassoli pirms desmit gadiem uzsāka politiķa karjeru, tiekot ievēlēts Eiropas Parlamentā. Jāteic gan, tas notika tika ar otro piegājienu un visai nenozīmīgu pārsvaru – 345 no 667 balsīm. Taču galvenā intriga Eiropas Savienības politiku gaida pēc divām nedēļām, kad nākamajā sesijā parlamentam paredzēts balsot par Eiropas Komisijas prezidentu un Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārlietu un drošības jautājumos. Paralēli parlamenta plenārsesijai Strasbūrā, Briselē notika Eiropas Padomes samits ar mērķi izvirzīt kandidātus uz augstākajiem savienības amatiem. Rezultāts daudziem ir pārsteidzošs – Komisijas prezidenta amatam izvirzīta pašreizējā Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leijena, ārlietu un drošības virsvadītāja postenim – Spānijas ārlietu ministrs Žozeps Borejs. Līdz ar to savienības valstu līderi ignorējuši jau iedibināto vadošo kandidātu jeb Spitzenkandidaten izvirzīšanas procesu, kas paredz Komisijas prezidenta amatā ievēlēt tikai kādu no parlamenta frakciju iepriekš apstiprinātajiem pretendentiem. Tad nu lielais jautājums ir – vai parlaments piekāpsies. Līdz ar piesauktajiem diviem - Eiropadomes samits apstiprināja kandidātus vēl divu nozīmīgāko savienības institūciju vadībai: par Eiropas Centrālās bankas prezidenti paredzēts kļūt pašreizējai Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektorei Kristīnei Lagardai, savukārt par Eiropadomes prezidentu, kura ievēlēšanai nav vajadzīgs Eiroparlamenta akcepts, kļuvis līdzšinējais Beļģijas premjerministrs Šarls Mišels.    

Klāt piektdiena, kad varam palūkoties uz visu, kas nedēļas laikā noticis. Nedēļu amatā bijis jaunais Rīgas mērs Dainis Turlais, kamēr domes koalīcija nedēļu vairs nav vairākumā. Nedēļu jaunajā statusā iejuties nākamais Valsts prezidents Egils Levits, kurš sācis veidot savu komandu. Jādomā arī par nākamo kultūras ministru un tā darbiem, jo Dacei Melbārdei, kura ievēlēta Eiropas Parlamentā, līdz mēneša beigām esošais amats jāpamet. Bija arī citi notikumi, kurus kopā ar žurnālistiem apspriežam. . Studijā ir Latvijas Avīzes žurnāliste Māra Libeka, Ivo Leitāns no Latvijas Televīzijas raidījuma De Facto un Madara Fridrihsone no Latvijas Radio Ziņu dienesta.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes lektore Lelde Metla - Rozentāle. Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti   Aptauju rezultāti Eiroparlamenta vēlēšanu priekšvakarā izrādījušies visai ticami – no 23. līdz 26. maijam 28 dalībvalstīs ievēlētās institūcijas sastāvs atbilst prognozētajam. Lielākā frakcija tajā joprojām ir labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai, kuras dalībpartijas joprojām bauda samērā lielu vēlētāju uzticību Vācijā, Polijā, Rumānijā, Zviedrijā un vairākās mazākās Eiropas Savienības valstīs. Pagaidām šīs frakcijas sastāvā tiek ieskaitīta arī Ungārijā valdošā un arī Eiroparlamenta vēlēšanās dominējusī partija Fidesz. Sociāldemokrāti nozīmīgākos panākumus guvuši vienīgi Pireneju pussalā – Spānijā un Portugālē. Abas pieminētās frakcijas gan saglabājušas pirmo un otro pozīciju parlamentā, taču to frakcijas kopā veido vairs tikai 44% no parlamenta vietu skaita, attiecīgi, gan Eirokomisijas prezidenta izvēlē, gan citos svarīgos jautājumos šīm grupām nāksies meklēt vismaz vēl trešā partnera atbalstu. Visdrīzāk par tādu varētu kļūt līdzšinējā liberāldemokrātu frakcija, kura, piesaistot Francijas prezidenta Emanuela Makrona veidoto franču liebrālcentrisko partiju apvienību, veidotu trešo lielāko parlamenta frakciju. Liberāldemokrāti, tāpat labus panākumus guvušie un savu vietu skaitu palielinājušie zaļie, atbīdījuši līdzšinējo trešo un piekto pozīciju Konservatoru un reformatoru grupu, kuras jājamzirdziņš šajās vēlēšanās bija nacionālo valstu prioritātes nostiprināšana iepretim savienības institūciju ietekmei. Pirms vēlēšanām reizumis prognozētais eiroskeptisko, labēji radikālo un labēji populistisko spēku uzvaras gājiens īsti nav realizējies. Lai arī tādām partijām kā Nacionālā fronte Francijā, „Ziemeļu līga” un „Pieczvaigžņu kustība” Itālijā, un Breksita partija Lielbritānijā izdevies gūt pat spīdošus panākumus, pat apvienotiem spēkiem šīs partijas nebūs spējīgas nozīmīgi izkustināt esošo Eiroparlamenta politisko centru. Eduarda Liniņa saruna ar The German Marshall Fund pētnieci Rozu Balfūru: Ed.L.: Ko mēs varam sagaidīt no potenciāli lielās Naidžela Farāža vadītās partijas Eiroparlamentā? Vai viņi būs vienkārši haotiski destruktīvi, vai arī tā varētu būt mērķtiecīga Eiropas Savienības graušanas stratēģija? Roza Balfūra: To grūti pateikt, jo mēs nezinām, kā attīstīsies Breksita stāsts. Pastāv neliela iespēja, ka Lielbritānija izstājas saskaņā ar panākto vienošanos, pievienojot tai jaunu politisko deklarāciju. Tādā gadījumā Breksita partija vairs nebūs pārstāvēta Eiroparlamentā. Tāpat iespējams, ka oktobrī, kad noslēdzas pagarinājuma periods, notiks „cietais” Breksits. Arī šajā gadījumā Breksita partija pametīs Eiroparlamentu. Visbeidzot, hipotētiski pieņemot, ka Lielbritānija varētu palikt Eiropas Savienībā, – ko tad darītu Breksita partija? Jājautā – ko tā ir darījusi līdz šim? Visai maz. Tur bija daudz teātra. Naidžels Farāžs reti parādās Eiroparlamentā, viņam tur nav aktīva loma. Viņi atradīs sabiedrotos, lai izveidotu partiju grupu. Vai savas lomas rezultātā viņi mainīs taktiku? Tas ir iespējams. Naidžela Farāža primārais mērķis ir pamest Eiropas Savienību, sekundārais – sagraut šo savienību. Ir virkne jomu, kurās viņi var būt ietekmīgi vai radīt haosu, ja viņiem izdodas atrast sabiedrotos starp citām antieiropeiskām partijām. Tomēr pat tādā gadījumā Eiroparlamentā joprojām saglabāsies proeiropeiskais vairākums. Tātad, tas, vai šīm partijām izdosies gūt ietekmi, ir atkarīgs no tā, vai, pirmkārt, tām izdosies sabiedroties ar citām partijām, otrkārt, vai tās spēs būt saliedētas. Līdz šim tās nav bijušas diez ko saliedētas. Treškārt – un tas, iespējams, ir to iedarbīgākais līdzeklis – vai tās spēs ietekmēt proeiropeiskā vairākuma partijas, piespiežot tās tuvināties savām pozīcijām. Ja runājam par daudzām radikāli labējām vai populistiski labējām partijām, tad tām ir izdevies gūt ietekmi. Sevišķi migrācijas jautājumos, kuru sakarā vairākuma partijas jūtas ļoti nekomfortabli. Bet, ja runājam par Breksita partiju un, jo sevišķi, par pašu Naidželu Farāžu, es domāju, neviena no vairākuma partijām nevēlēsies atklāti ar viņu saistīties, jo Farāža programma ir bijusi pārāk antieiropeiska. Pārējās radikāli populistiskās partijas, kas līdz nesenam laikam vēlējās sarīkot izstāšanās referendumus, ir atkāpušās no šīs pozīcijas. Viņi tagad runā par savu vēlmi radikāli mainīt Eiropas Savienību, atdot varu dalībvalstīm, nacionālajām galvaspilsētām, taču tās vairs neuzstāj, ka vēlētos likvidēt Eiropas Savienību. Es varētu iedomāties, ka vairākuma partijas, pat ja tās apsvērtu iespēju kādā jautājumā balsot kopā ar antieiropeiskajām partijām, tās negribētu vienoties ar Farāžu, bet varētu vienoties ar kādiem citiem spēkiem, kas nav bijuši tik agresīvi savā attieksmē pret Eiropas Savienību. Eduarda Liniņa saruna ar eirokomisāri Margarētu Vestageri: E. L.: Kā jūs vērtējat risku, ka nākamais Eiropas Parlaments sava sastāva dēļ varētu nebūt spējīgs izvirzīt vienu stabilu Eiropas Komisijas prezidenta kandidātu un, iespējams, tādējādi izjauktu līdzšinējo Sptizenkandidat sistēmu? Margarēta Vestagere: Es uzskatu, ka politiskajām grupām ir visas tiesības izvirzīt personas, kuras, viņuprāt, ir izcilas attiecīgajam amatam. Tāpat Eiropadomei ir tiesības norādīt, ka tai vai citai personai ir atbilstoša kvalifikācija. Abām institūcijām ir jālemj kopīgi. Ja ticam aptaujām, Eiropas Parlaments būs citādāks, nekā tas ir pašreiz. Mums būs daudz organizētāks galēji labējais spārns. Mums būs mazāka Eiropas Tautas partijas grupa, mazāka sociāldemokrātu grupa, jauna lielāka liberāldemokrātu grupa, tāpat lielāka zaļo grupa. Tātad jābūt citādākām sarunām starp partijām, lai izveidotu koalīciju. Tā, protams, ir jauna situācija Eiropas Parlamentā. E. L.: Pastāv bažas par „divu ātrumu Eiropu”. Ko jūs kā potenciālā Eirokomisijas prezidente darītu, lai to nepieļautu, lai nepadarītu Eiropas austrumus mazvērtīgākus? Margarēta Vestagere: Mums jau šobrīd ir vairāku ātrumu Eiropa. Mums ir Eiro valstu grupa, mums ir banku savienība, kas ir atvērta arī valstīm, kas nav Eiro grupā, mums ir fiskālais kompakts, mums ir vienošanās par patentu sistēmu. Tā ka mēs to jau šobrīd redzam. Bet es domāju, mums jābūt ambīcijām, un mums jāstrādā vienotības labā, jo tas radīs labākus risinājumus, tai skaitā pašos vienotā tirgus pamatos. Te mums vajadzīga vienotība, un mums jāatgriežas pie kopējā tirgus jautājumiem, jo tā ir viena no lietām, kas padara mūsu vidi pievilcīgu biznesam. Šai ziņā, es domāju, mums ir daudz vairāk kopīga, nekā mums šķiet. Taču padarīt vairāku ātrumu Eiropu par kādu mērķi – tam es nepiekrītu. Mejas demisija Tas nu ir noticis – premjerministres Terēzas Mejas izmisīgā cīņa par Breksita īstenošanu ir noslēgusies. 24. maija pievakarē, paziņojot par savu atkāpšanos no amata 7. jūnijā, Toriju partijas līdere nespēja novaldīt asaras. Jautājums par viņas darba turpinātāju šobrīd ir būtisks ne vien britu, bet arī visas Eiropas politikai, ciktāl no viņa būs atkarīga Breksita tālākā gaita. Kā iespējamie kandidāti tiek minēti ārlietu sekretārs Džeremijs Hants, kabineta locekļi Estere Luīze Makveja un Rorijs Stjuarts, kā arī bijušais ārlietu sekretārs Boriss Džonsons. Jāpiebilst, ka Borisam Džonsonam jāstājas tiesas priekšā saistībā ar apgalvojumu, ka breksits Lielbritānijai ļautu ietaupīt 350 miljonu mārciņu nedēļā, kurus viņš izteica 2016. gadā breksita referenduma kampaņas laikā.  

Eiropas Parlamenta vēlēšanas noslēgušās, beigusies cīņa par astoņām deputātu vietām. Lielu pārsteigumu nav – pa divām vietām ieguvušas „Jaunā Vienotība”, „Saskaņa” un Nacionālā apvienība „Visu Latvijai – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, uz Briseli dosies arī pa pārstāvim no apvienības „Attīstībai/Par” un Latvijas Krievu savienības. Eiropas Parlamentā pozīcijas zaudējušas lielākās politiskās grupas, tomēr nekāds eiroskeptiķu un populistu uzvaras gājiens arī nav noticis. Otrdien Krustpunktā vērtēsim Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātus gan Latvijas, gan visas Eiropas politikas kontekstā. Mūsu studijā: domnīcas „Providus” vadītāja Iveta Kažoka, sabiedrisko attiecību speciālists, uzņēmuma „Vilands Associates” valdes priekšsēdētājs Ralfs Vīlands, žurnālists Oļegs Ignatjevs un bijušais Eiroparlamenta deputāts Rihards Pīks.

Esot visai drošs par to, ka Roberts Zīle no Nacionālās apvienības tiks ievēlēts Eiropas Parlamentā, Guntars Meluškāns tomēr izvēlas veikt riskantāku prognozi. Tās pamatojums meklējams situācijas, kas nosaka NA elektorāta aktivitāti, izmaiņās. Pirms pieciem gadiem šis saraksts saņēms gandrīz 15% balsu. Kāpēc šoreiz būs mazāk nekā 10%?

Grozies kā gribi, izskatās, ka “Saskaņa” un “Latvijas Krievu savienība” abas kopā Eiropas Parlamenta vēlēšanās var rēķināties ar aptuveni 20 procentiem vēlētāju balsu. Šāds elektorāts, visticamāk, dotu divus mandātus. Politisko procesu vērotājs Guntars Meluškāns skaidro, kāpēc par LKS vienīgo deputātu varētu ievēlēt tieši Andreju Mamikinu.

Šoreiz zem Guntara Meluškāna lupas nonākusi partiju apvienība ar saskanīgu nosaukumu “Attīstībai/Par!”, kas ar panākumiem startēja pēdējās Saeimas vēlēšanās. Šī politiskā kompānija var lepoties ar skaļāko kampaņu un spilgtiem kandidātiem uz tikšanu Eiropas Parlamentā. Politikas eksperts prognozē – Cik mandātus šis saraksts iegūs darbam Strasbūrā?

Lai arī prognozes uz politiku ir nepateicīga lieta, to ar prieku apņēmies darīt šīs jomas pārzinātājs Guntars Meluškāns. Laiks prognožu sērijai uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Pēc eksperta domām šogad tās būs ļoti aizraujošas, jo daudzām partijām izredzes tikt ievēlētām. Cik saraksti tiks pie mandāta? Vai balsošanas aktivitāte būs zemāka kā iepriekš?

    Ko dod Tava balss Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kā izskatīsies vēlēšanu biļetens, kas notiks 2020.gadā, kad beigsies "Eiropas nauda", kāds labums ES, ka esam daļa no tās, BREXIT, FAKE NEWS un daudz kas cits. Kas vispār ir Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kā un ko mēs varam ietekmēt, lai padarītu Latviju par modernāku valsti? Diskutējam kopā ar jauniešu aktīvisti Natāliju Knipši un komiķi Edgaru Bāliņu. Kas notiks, kad 2020.gadā beigsies "Eiropas nauda"? Latvija svin 15. gadadienu Eiropas Savienībā. Kāds labums ES no tā, ka esam daļa no tās? Kā tas, kas notiek Eiropas Parlamentā, ietekmē Latviju? Brexit? Fake news? Būsim kritiski domājoši! Vai varam vadīties pēc kandidātu Saeimas vēlēšanu solījumiem? Nevajag vērtēt partiju kandidātus pēc dzeltenās preses virsrakstiem Kā izskatīsies vēlēšanu biļetens?    

    Ko dod Tava balss Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kā izskatīsies vēlēšanu biļetens, kas notiks 2020.gadā, kad beigsies "Eiropas nauda", kāds labums ES, ka esam daļa no tās, BREXIT, FAKE NEWS un daudz kas cits. Kas vispār ir Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kā un ko mēs varam ietekmēt, lai padarītu Latviju par modernāku valsti? Diskutējam kopā ar jauniešu aktīvisti Natāliju Knipši un komiķi Edgaru Bāliņu. Kas notiks, kad 2020.gadā beigsies "Eiropas nauda"? Latvija svin 15. gadadienu Eiropas Savienībā. Kāds labums ES no tā, ka esam daļa no tās? Kā tas, kas notiek Eiropas Parlamentā, ietekmē Latviju? Brexit? Fake news? Būsim kritiski domājoši! Vai varam vadīties pēc kandidātu Saeimas vēlēšanu solījumiem? Nevajag vērtēt partiju kandidātus pēc dzeltenās preses virsrakstiem Kā izskatīsies vēlēšanu biļetens?    

Šodien Krustpunktā izbraukuma raidījums – mēs dodamies uz Latgali. Studijā būs iekārtota Līvānu Baltajā mājā, bet diskusijas temats ir saistīts ar maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. 2014.gada vēlēšanu rezultāti rāda, ka Līvānu novadā no vairāk nekā 10 tūkstošiem balsstiesīgo vēlēšanās piedalījās divarpus tūkstoši, gandrīz ceturtā daļa. Vēlētāju aktivitāte bija mazāka, nekā vidēji valstī, kad nobalsoja 30 procenti balsstiesīgo, kas arī nav daudz. Kāpēc par Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir tik maza interese, ko līvānieši gaida no Briseles un Latvijas pārstāvjiem Eiropas Parlamentā, par to runājam ar diskusijas dalībniekiem un klausītājiem zālē. Raidījuma viesi: uzņēmējs un mecenāts, uzņēmuma "Light Guide Optics International" vadītājs Daumants Pfafrods, Līvānu novada domes Plānošanas un attīstības daļas vadītāja Baiba Vucenlazdāne, Līvānu novada domes deputāte Ināra Kalvāne, biedrības „Baltā māja” direktore Inguna Badune un Līvānu uzņēmējdarbības atbalsta centra vadītāja Inese Stahovska.

Divas puslodes šonedēļ atšķiras, jo īpaša ir visa šī nedēļa. Tūlīt mēs atzīmēsim simt gadus kopš Latvijas Republikas dibināšanas, tādēļ arī mūsu raidījumā runāsim par Latvijai svarīgiem cilvēkiem – politiskajiem darbiniekiem, kuriem ir bijusi liela loma Latvijas ārpolitikā, sākot no valsts proklamēšanas līdz pat šodienai. Mēs izvēlējāmies tos politiķus un diplomātus, ar kuru palīdzību tā vai citādi var raksturot Latvijas ārpolitiku noteiktos laika posmos, gan starpkaru periodā, sākot ar Latvijas dibināšanas brīdi līdz okupācijai Otrā pasaules kara laikā, arī okupācijas periodā un visbeidzot atjaunotajā Latvijā līdz pat mūsdienām. Studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds.   Zigfrīds Anna Meierovics Ar Zigfrīda Annas Meierovica vārdu saistās mūs valsts tapšana un tās ārpolitikas pamatu likšana. Kā daudzus, arī tobrīd 28 gadus veco Rīgas Politehnikuma Tirdzniecības nodaļas absolventu Meierovicu sabiedriskajā darbībā iesvieda Pirmais pasaules karš – darbošanās latviešu bēgļu atbalsta organizācijās. Tālāk ceļš jau gluži loģiski veda uz politisko darbību – iesaistīšanos Latviešu Zemnieku savienības un Latviešu Pagaidu nacionālās padomes dibināšanā. Kā padomes Ārlietu nodaļas pārstāvis Meierovics 1918. gada vasarā devās uz Rietumeiropu, kur viņa misija vainagojās ar Latvijas de facto neatkarības atzīšanu no Lielbritānijas puses 1918. gada 11. novembrī. Meierovics palika ārzemēs līdz 1919. gada jūlijam kā Latvijas pārstāvis Lielbritānijā un Francijā, vēlāk – kā delegācijas vadītājs Parīzes miera konferencē. Pēc atgriešanās viņš vairākkārt ieņēma ārlietu ministra amatu, divreiz bija Latvijas ministru prezidents. Meierovicam bija izšķiroši nopelni jaunās valsts ārlietu dienesta izveidē, Neatkarības kara laikā nodrošinot Latvijai Polijas militāro atbalstu, noslēdzot mierlīgumus ar Padomju Krieviju un Vāciju, panākot Latvijas ātru atzīšanu de jure. Dedzīgi kalpodams savai jaunajai valstij, Meierovics tomēr allaž skatīja Latvijas ārpolitiku plašākā reģionālā kontekstā. Viņa ideālais sapnis bija Baltijas valstu savienība, kam būtu daudz lielāks ārpolitiskais svars nekā trim atsevišķajam valstīm. Izcilā valsts darbinieka mūžs aprāvās pēkšņi, 1925. gada vasarā zaudējot dzīvību automašīnas avārijā. Ludvigs Sēja Ludviga Sējas pirmais solis pretī diplomāta karjerai laikam gan tika sperts jau 1905. gadā, kad viņš, kā daudzi piektgadnieki, devās trimdā un apmetās Francijā, te mācīdamies franču valodu un literatūru. Pirmo diplomāta uzdevumu no jaunās Latvijas valsts Sēja saņēma 1921. gadā, dodoties uz Latvijas misiju Vašingtonā. Sekoja darbs Lielbritānijā un Lietuvā; bijis arī ārlietu ministrs. Neskatoties uz Sējas simpātijām pret sociāldemokrātiju, 1934. gada septembrī, pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanās, Sēja ticis iecelts par Latvijas sūtni Lietuvā. Par viņa autoritāti tā laika Kauņas diplomātiskajā korpusā liecina ievēlēšana par tā dekānu. Latvijā atgriezies 1940. gadā, strādājis universitātē, nacistiskās okupācijas laikā iesaistījies Latvijas Centrālās padomes darbībā, par ko apcietināts un ieslodzīts vispirms Salaspils, pēc tam Štuthofas koncentrācijas nometnēs. Pēc atbrīvošanas mēģinājis nokļūt Rietumos, taču padomju drošības iestāžu arestēts, un no 1946. līdz 1954. gadam bijis ieslodzīts padomju Valsts Drošības ministrijas cietumos un GULAG nometnēs. Pēc atbrīvošanas atgriezies Latvijā, kur miris 1962. gadā. Kārlis Zariņš Kā daudzi jauni latviešu censoņi, arī Kārlis Zariņš, tobrīd 20 gadus vecs, 1899. gadā devās veidot savu karjeru uz toreizējās Krievijas impērijas galvaspilsētu Sanktpēterburgu. Strādāja par daiļdārznieku, tad par biržas notāra palīgu, paralēli cītīgi apgūdams komerczinības un svešvalodas. Darbojās Pēterburgas latviešu organizācijās, vēlāk iesaistījās Latviešu Pagaidu nacionālās padomes un Tautas padomes darbībā. Savu pirmo diplomāta uzdevumu saņēmis jau 1919. gadā, dodoties uz Dāniju; piedalījies Latvijas delegācijas darbā Parīzes miera konferencē un citās diplomātiskajās misijās. No 1921. līdz 1930. gadam bijis ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Somijā un Skandināvijas valstīs. No 1931. gada decembra līdz 1933. gada martam bijis ārlietu ministrs Ādolfa Bļodnieka kabinetā, visu šo laiku pildot arī ārkārtējā sūtņa pienākumus Igaunijā. 1933. gada jūlijā Kārlis Zariņš saņēma savu, kā vēlāk izrādījās, pēdējo norīkojumu: ārkārtējā sūtņa amatam Lielbritānijā. Šeit viņš sagaidīja 1940. gada okupāciju un, saskaņā ar 1940. gada 17. maija pilnvarojuma vēstuli, kļuva par pēdējās Latvijas suverēnās valdības pārstāvi. Līdz mūža beigām 1963. gadā Kārlis Zariņš vadīja de jure neatkarīgās Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu. Anatols Dinbergs Darbu diplomātiskajā dienestā Anatols Dinbergs, tobrīd Rīgas Franču institūta students, uzsāka kā ārštata lietvedis Latvijas ģenerālkonsulātā Lodzā, Polijā. 1937. gadā, pēc vairāku gadu darba Ārlietu ministrijā un tieslietu studiju pabeigšanas Latvijas Universitātē, norīkots darbā Latvijas konsulātā Ņujorkā. Visu savu turpmāko dzīvi viņš veltīja darbam de jure suverēnās Latvijas diplomātiskajā dienestā. 1970. gadā viņš kļuva par sūtniecības ASV vadītāju, nomainot šajā amatā Arnoldu Spekki. Šai paša gadā Dinbergs aizstāvēja politoloģijas doktora disertāciju Džordžtaunas universitātē ar tēmu „Latvijas inkorporācija Padomju Savienībā”. Kopš 1971. gada oktobra viņš bija Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs. Anatolam Dinbergam bija lemts sagaidīt Latvijas neatkarības atjaunošanu un mūža nogalē vadīt Latvijas Republikas vēstniecību ASV un pirmo Latvijas pārstāvniecību ANO. Jānis Peters Izdevumā „100 Latvijas personību” par Jāni Peteru teikts: Uz tautas brīvības altāra nolicis savu dzejnieka talantu, Jānis Peters no tautas mīlēta literāta kļuva par tautas atmodas tribūnu, politisku darbinieku, diplomātu. […] 1991. gadā Jānis Peters no PSRS parlamenta tribīnes iesniedza pieprasījumu PSRS prezidentam atzīt Latvijas valsti. Viņš bija Latvijas Republikas valdības pastāvīgais pārstāvis Maskavā, bet vēlāk Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā (no 1992. līdz 1997. gadam). Jānis Peters bija Latvijas valsts delegācijas loceklis [..] sarunām par armijas izvešanu no Latvijas teritorijas un citiem jautājumiem. [..] Jāņa Petera darbs diplomātijas laukā atzīts par izcilu, un nevienam citam Latvijas diplomātam nav bijusi iespēja tik ietekmīgi aizstāvēt Latvijas intereses lielajā kaimiņvalstī. Sandra Kalniete Gluži tāpat kā Jānis Peters, arī Sandra Kalniete pieder pie tās Latvijas inteliģences grupas, kuru Trešā atmoda „rekrutēja” valsts pārstāvēšanai starptautiskajā arēnā. 1990. gadā viņa, tobrīd mākslas zinātniece un Tautas frontes Valdes priekšsēdētāja vietniece, kļuva par Ārlietu ministrijas Protokola vadītāju. Sekoja darbs vēstniecībā Apvienotajā Karalistē; 1993. gadā – pirmais nozīmīgais diplomātiskais amats: Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece ANO un UNESCO Eiropas mītnē Ženēvā. No 1997. līdz 2002. gadam Sandra Kalniete bija Latvijas vēstniece Francijā, bet 2002. gada novembrī kļuva par ārlietu ministri Einara Repšes valdībā. Tas bija Latvijas ārpolitikai ļoti svarīga laiks – finiša taisne pirms pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO. Tā bija arī Kalnietes atgriešanos no diplomātiskā dienesta aktīvajā politikā. Kopš 2009. gada Sandra Kalniete ir Latvijas deputāte Eiropas Parlamentā. Spilgtu pienesumu Latvijas atpazīstamībai pasaulē viņa devusi arī kā literāte: Sandras Kalnietes darbs „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” ir visvairāk tulkotais latviešu literatūras darbs pēc neatkarības atgūšanas.

Studijā notikumus komentē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps un Elizabete Vizgunova Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova. Telefonintervijās: Merilendas Universitātes Žurnālistikas koledžas doktorants Kārlis Dagilis un EP deputāte Inese Vaidere. ASV vēlēšanas Pēdējos mēnešos ASV svarīgākais jautājums bija vidustermiņa vēlēšanu rezultāts. Šajās vēlēšanās tika vēlēti gan daļa senāta locekļu, gan visi pārstāvju palātas locekļi. Tā pat atsevišķos štatos notika vietēja mēroga vēlēšanas, taču galvenā uzmanība, protams,  pievērsta abām Kongresa palātām. Vēlēšanas risinājās otrdien, un to rezultāts īpaši nepārsteidza - demokrāti, pēc 8 gadu pārtraukuma, atguva vairākumu pārstāvju palātā, bet republikāņi ieguva vēl lielāku pārsvaru senātā, ko arī iepriekš paredzēja analītiķi. Demokrātu uzvara pārstāvju palātā nodrošina arī iespēju bloķēt prezidenta Trampa rosināto likumdošanu. Tāpat viņi ieguvuši likumīgas tiesības pārraudzīt prezidenta aktivitātes un varēs pārbaudīt Trampa personīgos ienākumus un aizdomas par korupciju prezidenta administrācijas augsto ierēdņu rindās, kā arī izskatīt apgalvojumus par Kremļa iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās 2016. gadā. Tas, kas šajās vēlēšanās pārsteidza, ir vēlētāju aktivitāte - lai arī precīzu datu tuvākajās dienās vēl nebūs, NYT lēš, ka šajās vēlēšanās piedalījušies aptuveni 114 miljoni vēlētāju, kas ir krietni vairāk nekā pirms četriem gadiem, kad uz vēlēšanu iecirkņiem devās vien 83 miljoni amerikāņu. Daudzi mediji un analītiķi to saista ar Trampa efektu. Jāpiebilst, ka ārvalstu mediji kā galvenos notikumus šajās vēlēšanās nosauca - rekordlielo sieviešu pārstāvniecību kongresā, kā arī to, ka daudzi iepriekš republikāņu piepilsētu vēlētāji šoreiz bija gatavi atdot savas balsis par demokrātiem. Iepriekšminētais nozīmē, ka republikāņiem būs pamatīgi jāstrādā, lai pēc 2020. gada prezidenta vēlēšanām Baltajā namā paliktu Tramps. Savukārt, pats Donalds Tramps vēlēšanas nosauca par milzīgu panākumu republikāņiem. Tiesa, vakar savā preses konferencē viņš publiski ņirgājās par tiem republikāņu kandidātiem, kas vēlēšanās zaudēja. Bet aptuveni stundu pēc preses konferences, savu atlūgumu, pēc prezidenta lūguma, iesniedzis ASV ģenerālprokurors Džefs Sešons. Prezidents Tramps regulāri izteicis pārmetumus nu jau bijušajam ģenerālprokuroram par īpašo komisiju, kas izmeklē Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās. NYT ziņo, ka Tramps jau mēnešiem vēlējies atlaist Sešonu, taču viņa administrācija uzskatīja, ka tas varētu negatīvi ietekmēt republikāņu izredzes vēlēšanās, tāpēc nav liels pārsteigums, ka tagad - kad vēlēšanas jau ir aiz muguras - Sešons pamet savu amatu. Amerikāņu politologs Īans Brēmers savā twitter kontā to komentēja, rakstot, ka nespēj noticēt, ka Tramps gaidījis tik ilgi pēc vēlēšanām, lai Sešonu atlaistu. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Vakar un šodien kongresā pulcējās Eiropas Tautas partija. Šī partija ir dibināta 1976. gadā, tajā apvienotas tādas partijas kā Vācijas Kristīgo demokrātu apvienība, Latvijas "Vienotība" un daudzas citas Eiropas valstu partijas. Jau teju 20 gadus Eiropas Tautas partija ir lielākā partija Eiropas Parlamentā, un gan Eiropas Komisijas , gan Eiropas Savienības Padomes , gan arī Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs ir tieši Eiropas Tautas partijas pārstāvji. Eiropas Tautas partija ir arī pirmā no lielajām Eiropas partiju grupām, kas nosauc savu spitzenkandidaten nākamgad gaidāmajām Eiropas Komisijas prezidenta vēlēšanām. Par spitzenkandidaten iesaukta procedūra, kad katra no Eiropas Parlamentā pārstāvētajām partiju grupām izvirza savu galveno kandidātu Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatam. Šī būs otrā reize, kad šādā veidā tiek izvēlēts Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, iepriekš to vēlēja Eiropas Savienības Padome. "Brexit" progress Rīt paredzēta ES un Lielbritānijas pārstāvju tikšanās, kurā, iespējams,  varētu tikt panākta Brexit vienošanās, ziņo portāls "Politico". Lielbritānijas valdībai ir pieteikts, ka jebkurā brīdī var tikt sasaukta valdības sēde, lai apstiprinātu "Brexit" vienošanos. Tas gan nenozīmē, ka Londona un Brisele ir panākušas kompromisu vissarežģītākajos jautājumos. Joprojām atklāts jautājums ir par Īrijas un Ziemeļīrijas robežu pēc "Brexit", kā arī par ES un Lielbritānijas tirdzniecības attiecībām. Svētdien britu laikraksts “Sunday Times” ziņoja, ka  Terēza Meja panākusi vienošanos ar Eiropas Savienību, kas ļautu britiem uz laiku palikt muitas savienībā, saglabājot atvērto Īrijas un Ziemeļīrijas robežu, bet otrdien ES galvenais "Brexit" sarunvedējs Mišels Barnjē to noliedza, norādot, ka vēl ir jāstrādā. Tikmēr citi ES diplomāti medijiem sacījuši, ka piektdien arī tiks skaidrots, cik daudz laika vajadzēs dalībvalstīm, lai apstiprinātu savos parlamentos izstāšanās līgumu, kas norāda uz to, ka vienošanās tik tiešām varētu tikt panākta. Tikmēr vairākas pēdējās dienās publicētas aptaujas liecina, ka gan Lielbritānijā, gan citviet Eiropā pieaudzis atbalsts dalībai ES. Eiropas Parlamenta "Brexit" koordinators Gajs Ferhofstadts portālam "Politco" to komentējis, sakot, ka izskatās, ka Lielbritānijā un citur Eiropā ir maza apetīte pēc tā sauktā cietā "Brexit" vai "Brexit" bez vienošanās, un viņš ir izteicis cerību, ka sarunu rezultāts to arī atspoguļos.

Sarunā par vēlēšanām Eiropas Savienībā nākamgad studijā būs Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Kārlis Bukovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Raidījumā arī par ASV vēlmi izstāties no Līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju un migrantu kolonnām pie Meksikas robežas. Visas Eiropas vēlēšanas Nākamais gads būs nozīmīgu pārmaiņu periods visām Eiropas Savienības augstākajām institūcijām. Procesu ievadīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas nākamā gada maija nogalē. Šobrīd Eiropas Parlamenta 751 deputāts pārstāv apmēram pusmiljardu iedzīvotāju, no kuriem apmēram 4/5 ir balsstiesīgi vēlētāji. Taču, Lielbritānijai pametot savienību nākamā gada martā, savienības iedzīvotāju skaits samazināsies par apmēram 66 miljoniem. Šai sakarā ir nolemts samazināt Parlamenta deputātu skaitu uz 705. Lielbritānijai parlamentā bija 73 deputāti; samazinājums ir par 46 mandātiem. Atlikušie 27 mandāti tiek pārdalīti starp vairākām dalībvalstīm, mazinot līdzšinējo neatbilstību attiecīgo valstu iedzīvotāju skaitam. Absolūtos skaitļos lielākais pieaugums būs Francijai un Spānijai – pa pieciem papildu mandātiem katrai; savukārt proporcionāli līdzšinējam vietu skaitam visvairāk tiks Nīderlandei, Īrijai un arī Igaunijai, kurai tagad sešu mandātu vietā būs septiņi. Latvijas eirodeputātu skaits paliek nemainīgs – astoņi. Parlamenta pārvēlēšanai sekos turpmākais ar to nesaraujami saistītais process: jauna Eiropas Komisijas sastāva ievēlēšana. Komisijas prezidentu nominē Eiropas Savienības Padome, kurā ietilpst dalībvalstu valdību vadītāji, kā arī padomes prezidents un padomes augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jautājumos. Pēc tam prezidents, saziņā ar Eiropas Savienības Padomi, izvirza parlamenta apstiprināšanai pārējo komisijas sastāvu. Eiropas Savienības līgums nosaka, ka Komisijas prezidenta nominēšana notiek, „ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas un pienācīgi konsultējoties” ar parlamentu. Reālajā politiskajā procesā nostiprinājusies prakse, ka potenciālos komisijas prezidenta kandidātus vairums parlamenta frakciju izvirza jau priekšvēlēšanu procesā un Padome nominē lielākās frakcijas līderi. Kopš 2005. gada Komisijas prezidenti – vispirms Žuze Manuels Barozu, tagad Žans Klods Junkers – ir centriskās Eiropas Tautas partijas pārstāvji. Tā kā Komisijas prezidents var tikt pārvēlēts uz otru termiņu, Žans Klods Junkers varētu palikt savā vietā vēl uz pieciem gadiem, protams, ja Tautas partija saglabās savas pozīcijas Eiropas Parlamentā. Eiropas Komisijas prezidents ir pilnvaru ziņā ietekmīgākā figūra savienības pārvaldes struktūrās, taču pēdējā desmitgadē kā otrs nozīmīgs varas nesējs izvirzījies arī Eiropas Padomes prezidents. Abu šo posteņu attiecības un varas funkciju sadale joprojām ir attīstības procesā. Eiropas Komisija ir savienības kopējās politikas īstenotāja, taču galīgā stratēģisko lēmumu pieņemšana ir padomes ziņā. Šī gada novembrī beidzas pašreizējā padomes prezidenta Donalda Tuska otrais pilnvaru termiņš. Tāpat novembrī izšķirsies, vai uz otro termiņu savā amatā paliks savienības augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Federika Mogerini. Migrantu kolonna 12.oktobrī migrantu kolonna ar cilvēkiem no dažādām Dienvidamerikas valstīm devās ceļā uz ASV. Kolonna izveidojās Hondurasā, un kopš tās došanās ceļā tai patstāvīgi pievienojas jauni cilvēki. Precīzs cilvēku skaits kolonnā gan nav zināms, "The Guardian" raksta, ka Meksikas iekšlietu ministrija saskaitījuši ap 4500, bet ANO vairāk nekā 7000 migrantu. Viņi žurnālistiem stāsta, ka bēg no nabadzības un vardarbības savās dzimtenēs. Ceļš uz ASV robežu šiem migrantiem ir 2000km garš, turklāt, visticamāk, viņi neizvēlēsies tuvāko robežu ar Teksasu, bet gan mērķēs uz Kaliforniju, cerot uz maigākām imigrācijas tiesām. Daži migranti žurnālistiem sacījuši, ka nemaz nepieteiksies patvēruma meklētāja statusam ASV, bet gan mēģinās robežu šķērsot nelegāli. Tramps jau ir paziņojis, ka karavānas dalībniekus nelaidīs ASV. Savā Twitter kontā prezidents rakstījis, ka tiem cilvēkiem, kuri atbalsta nelegālos imigrantus, vajadzētu paskatīties uz to, kas noticis Eiropā pēdējos 5 gados. Jāpiebilst, ka migrantu kolonna kļuvusi arī par  būtisku jautājumu ASV gaidāmo vidējā termiņa vēlēšanu kontekstā. Tramps paziņo par ieceri ASV izstāties no raķešu līguma ar Krieviju Pagājušajā nedēļas nogalē ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka ASV izstāsies no Līguma par vidējā un tuvā darbībās rādiusa raķešu likvidāciju (INFT). Minētais līgums parakstīts Aukstā kara beigās - 1987. gadā, un tas  aizliedz ASV un Krievijai uzturēt, ražot un testēt no zemes palaižamas vadāmas raķetes, kuru darbības rādiuss ir 500 līdz 5500 kilometru. Atbilstoši līgumam abas puses iznīcināja gan nukleārās, gan konvencionālās raķetes, kā arī šo raķešu palaišanas iekārtas. Raķešu iznīcināšana tika pabeigta 1991. gadā, un pavisam tika iznīcinātas vairāk nekā 2500 raķetes. Tramps lēmumu pamatoja ar to, ka Krievija šo līgumu pārkāpjot jau gadiem, par ko Kremli apsūdzējuši arī iepriekšējie Baltā nama saimnieki. Tramps arī paziņoja, ka ASV atsāks izgatavot šādus ieročus, ja vien neizdosies panākt jauna līguma noslēgšanu ar Krieviju un Ķīnu. Abas minētās valstis ASV lēmumu kritizējušas. Savukārt Eiropas Komisija paziņojusi, ka šis līgums vairāk nekā 30 gadus ir kalpojis par Eiropas drošības stūrakmeni, aicinot ASV un Krieviju saglabāt konstruktīvu dialogu, lai šo līgumu saglabātu un nodrošinātu tā īstenošanu ne tikai uz papīra.  

Par notikumiem pasaulē: Junkera pēdējā uzruna. Par Ungāriju. Par ASV un Starptautiskās krimināltiesas attiecībām.Studijā būs Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš. Junkera atskaite par stāvokli ES Junkers savu pēdējo atskaiti parlamentam sāka ar to, ka nerunās par padarītajiem darbiem, jo viņa vadītajai komisijai ir vēl gads jāstrādā. Tā vietā viņš vēlējās runāt par vēl  darāmajiem darbiem. Un tādu ir ne mazums. Cīņa ar klimata pārmaiņām, bezdarbu, īpaši jauniešu vidū, ES iespējamā paplašināšanās, pastāvēšana par demokrātiju un brīvo tirdzniecību, protams, būtisks ir jautājums par migrāciju. Junkers norādīja, ka ir ne tikai labāk jāstrādā, lai atgrieztu savās dzimtenēs nelegālos imigrantus, bet arī jāveido legāli ceļi, kā cilvēkiem nokļūt Eiropā. Taču kā būtiskāko šajā jautājumā Junkers uzsvēra valstu solidaritāti un sadarbību. Kopš 2015. gada ES  ir palīdzējusi glābt vairāk nekā 690 000 cilvēku jūrā. Tomēr dalībvalstis vēl nav atradušas pareizo līdzsvaru starp atbildību, kas katrai dalībvalstij jāuzņemas savā teritorijā un solidaritāti, kas jāizrāda visiem , lai mums atkal būtu Šengenas zona bez iekšējām robežām. Es esmu iebildis un turpināšu iebilst iekšējām robežām. Ja robežas ir atjaunotas, tās ir jānoņem. Nespēja to izdarīt būtu nepieņemams solis atpakaļ šodienas un rītdienas Eiropai. Mēs nevaram turpināt ķildoties, lai katru reizi, kad ierodas jauns kuģis pie mūsu robežām, būtu jāmeklē jauns risinājums. Pagaidu solidaritāte nav pietiekami laba. Mums ir vajadzīga ilgstoša solidaritāte - šodien un uz visiem laikiem. Ne mazāk svarīgi par migrācijas jautājumu sakārtošanu ir tas, ka Junkers vēlas mainīt balsošanas kārtību ES Padomē, lai atsevišķus, taču ne visus lēmumus varētu pieņemt ar vairākumu, nevis vienbalsīgi. Šādā veidā ES daudz ātrāk spētu risināt dažādas liela mēroga problēmas. Situācija Ungārijā Trešdien Eiropas Parlaments pirmo reizi vēsturē nobalsoja par Lisabonas līguma 7. panta 1. daļas iedarbināšanu, kas var maksāt Ungārijas balsstiesības ES līmenī. Zaļo un brīvās Eiropas grupas deputātes Juditas Sargentini gatavotajā ziņojumā par stāvokli Ungārijā apgalvots, ka Viktora Orbāna valdības rīcība novedusi pie nopietnas situācijas pasliktināšanās likuma varas, demokrātijas un pamattiesību ievērošanas jomā. Dokumentā atzīts, ka Ungārijā esot nopietni apdraudēta tiesu neatkarība, runas, mediju un akadēmisko institūciju brīvība, kā arī norādīts uz korupciju valsts līmenī un vēršanos pret nelegālajiem imigrantiem un patvēruma meklētājiem, kā arī organizācijām, kas viņiem cenšas palīdzēt. Ungārijas valdība, gaidot debates un balsojumu Eiropas Parlamentā, izdeva savu 109 lappuses garu atbildi, kritizējot Sargentini ziņojumu, norādot, ka tas ir balstīts uz, viņuprāt, novecojušu un vienpusēju informāciju. Tāpat uzsvērts,ka uz Ungāriju nav sūtīta oficiāla delegācija, kas pārbaudītu pieejamos faktus, bet gan Sagrentini ceļojusi uz Ungāriju neoficiāli. Gan ziņojumā, gan debatēs, gan arī preses konferencē uzsvērts arī tas, ka Ungārijai nav bijusi iespēja sevi aizstāvēt ziņojuma tapšanas laikā. Šāda iespēja gan bija debašu laikā otrdien.  Orbāns aizstāvības runā norādīja, ka EP grasās sodīt nevis valdību, bet gan valsti un tautu, kā arī norādīja uz Ungārijas vēsturiskajām cīņām. „Jūs plānojat nosodīt Ungāriju, kas ir palīdzējusi veidot  Eiropas dižo  vēsturi ar smagu darbu un izlietām asinīm, kad tas bija nepieciešams. Jūs dēmonizējat Ungāriju, kas sacēlās un ņēma rokās ieročus, lai cīnītos pret pasaules lielāko armiju, padomju armiju, un lēja asinis par brīvību un demokrātiju. Un kad pienāca laiks, atvēra robežas saviem austrumvāciešu draugiem, Ungārija ir cīnījusies par brīvību un demokrātiju, un es šodien šeit stāvu un redzu, ka tie, kas apsūdz Ungāriju, ir tie, kas demokrātiju ir mantojuši, nevis personīgi riskējuši, lai iegūtu brīvību.” Komentējot pārmetumus gan par preses un akadēmisko brīvību, gan migrantu stāvokli Ungārijā,viņš norādīja, ka vēlēšanu rezultāti parāda to, ka ungāri šos soļus atbalsta. Orbāns arī norādīja, ka Ungārijas politika attiecībā pret migrantiem ir ne tikai ungāru interesēs, bet ir arī sargā Eiropu. Orbāna runa izsauca ovācijas no galēji labējā spārna. Viens no retajiem Orbāna aizstāvjiem bija ” Brīvības un tiešās demokrātijas Eiropas grupas līderis Naidžels Farāžs. „Orbāna kungs, paldies Dievam ir vismaz viens Eiropas valstu līderis, kas ir gatavs pastāvēt par savu viedokli, savu kultūru un savu tautu, tik ekstrēmas iebiedēšanas priekšā. Paldies Dievam, jūs esat šeit. Es domāju, ka daudziem zināma vecuma  ungāriem šis pasākums atsauc tumšas atmiņas. Jūs esat atnācis uz paraugprāvu, kur daudzi ceļas kājās, kliedz un izbauda šo naida pēcpusdienu.  (…) Orbāna kungs, jūs esat šodien apvainots, jūsu tauta šodien ir apvainota, ir laiks loģiskākiem lēmumiem- pievienojieties Brexit klubam, jums patiks!” Orbāns gan vairākas reizes uzsvēra, ka Ungārija ir un paliks daļa no ES. Jāpiemin, ka parlamenta debatēs tika norādīts ne tikai uz situāciju Ungārijā, bet arī pārkāpumiem Polijā , Rumānijā un Slovākijā. Ziņotāja Judita Sargentini atbildēja, ka Rumānija ir nākamā sarakstā un ka deputāti tuvākajā laikā arī apmeklēs Slovākiju un Maltu - sakarā ar korupcijas skandāliem un žurnālistu slepkavībām. ASV un Starptautiskā krimināltiesa. Starptautiskā Krimināltiesa ar sēdekli Hāgā ir starptautisks tribunāls, kura funkcija ir izmeklēt un sodīt personas par noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un genocīdu gadījumos, kad nacionāla līmeņa tiesu vara nespēj vai nevēlas īstenot kriminālvajāšanu. 1998. gadā pieņemtos Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus šobrīd ratificējušas 123 valstis, tai skaitā Latvija. Amerikas Savienotās Valstis balsoja pret statūtu pieņemšanu, tomēr sākotnēji tos parakstīja, gan neuzsākot ratifikācijas procesu. Atzīstot Romas statūtu pamatā esošos tiesiskos principus, ASV alla˛ paudušas bažas, ka tiesas mehānismus pret amerikāņu militārpersonām u.c. starptautiskajās operācijās iesaistītajiem varētu izmantot Savienotajām Valstīm nedraudzīgi spēki. Krasi negatīva nostāja iezīmējusies kopš šī gada aprīļa, kad par prezidenta Trampa padomnieku kļuva sens Starptautiskās Krimināltiesas noliedzējs Džons Boltons. 10. septembrī ASV valdība ar viņa muti pauda, ka gadījumā, ja krimināltiesa turpinās izmeklēšanu pret amerikāņu karavīriem un izlūkdienestu darbiniekiem par viņu darbībām Afganistānas kara laikā, Trampa administrācija vērsīsies pret Starptautiskās Krimināltiesas tiesnešiem, liedzot iebraukšanu valstī, arestējot viņu aktīvus ASV un pat uzsākot pret viņiem tiesvedību. Boltons deklarēja: „Mēs nesadarbosimies ar SKT. Mēs nesniegsim atbalstu SKT. Mēs nepievienosimies SKT. Mēs ļausim SKT nomirt vienatnē. Galu galā, mums SKT, patiesībā, jau ir mirusi.”

Zakerbergs Eiropas Parlamentā Kopš Cambridge Analytica skandāla marta vidū, Facebook radītāju un vadītāju Marku Zakerbergu ir vēlējušies redzēt daudzi politiķi. Otrdienas vakarā Zakerbergs devās uz Eiropas Parlamentu Briselē, lai atbildētu uz politisko grupu līderu jautājumiem par un ap lietotāju datu drošību. Šis jautājums satraucis daudzus, īpaši jau pirms nākamgad gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Sākumā gan Facebook izpelnījās pamatīgu kritiku par mēģinājumu panākt, ka tikšanās notiek aiz slēgtām durvīm, tomēr EP nepiekāpās un , tā pat kā Zakerberga izvaicāšanu ASV kongresā, arī otrdienas tikšanos jebkurš varēja vērot tiešsaistē. Zakerbergs izmantoja iespēju atkal atvainoties par kļūdām un norādīt uz virkni pārmaiņām Facebook, kas sekojušas gan pēc Cambridge Analytica skandāla, gan iepriekšējiem pārmetumiem par kūtro cīņu ar viltus ziņām un viltus profiliem, kas aktivizējas pirms vēlešanām. Savukārt, deputāti uzdeva jautājumus gan par lietotāju datu drošību un jauno datu aizsardzības regulu, gan arī kritizēja Facebook ieviesto cenzūru pret labējiem viedokļu paudējiem. Vēlak deputāti arī pārmeta Zakerbergam neskaidras atbildes un izvairīšanos no tiešiem jautājumiem. ASV- Ziemeļkorejas samits Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pieļāvis iespēju uz vēlāku laiku pārcelt 12.jūnijā plānoto tikšanos ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu. Tomēr sagatavošanās Singapūras samitam pagaidām nav pārtraukta. Ziemeļkorejas pārstāvji pagaidām atturas komentēt gaidāmās sarunas. Pagājušajā nedēļā Phenjana pat piedraudēja tās atcelt ASV un Dienvidkorejas kopīgo militāro mācību un Vašingtonas izvirzīto prasību dēļ. Par spīti neskaidrībai par to, vai samits maz notiks, Baltais nams ir izgatavojis īpašas monētas par godu šim notikumam. Migrācija Regulāra migrācija uz Eiropas Savienību no attīstības valstīm pastāv jau vairākas desmitgades, un etniski jauktu sabiedrību veidošanās vecajās savienības dalībvalstīs jau sen tiek uztverta kā normāls process. Taču pēdējie gadi šai ziņā likuši saskarties ar jauniem izaicinājumiem – ar negaidīti lielu un, attiecīgi, grūti kontrolējamu migrācijas plūsmu, kas savu kritisko apogeju sasniedza 2015. gadā, liekot runāt par bēgļu krīzi. Nestabilo reģionu kaimiņvalstis – tādas kā Libāna, Jordānija, Turcija un Pakistāna – piedzīvojušas vēl krietni lielāku bēgļu pieplūdumu. Kopumā, pēc ANO ziņām, pārvietoto personu skaits pasaulē šobrīd sasniedz apmēram 40 miljonus, kas ir augstākais līmenis kopš Otrā pasaules kara beigām. Līdz ar raidījuma vadītāju Aidi Tomsonu studijā arī žurnālisti Andris Kārkluvalks un Ansis Bogustovs.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā meklēsim iemeslus, kāpēc Latvija ir palikusi viena no pēdējām Eiropas Savienības valstīm, kas nav ratificējusi Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Kā arī spriedīsim par Latvijas politisko ietekmi vai tās trūkumu Eiropas Parlamentā. Viesis studijā: Kārlis Bukovskis, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks. Rubrikā "Komentārs": Februāra otrajā pusē ASV un Krievija spēja ar karojošām pusēm vienoties par pamieru Sīrijā. Žurnālists Andis Sedlenieks komentē Sīrijas pamieru un tā ilgtspēju.  

„Septiņas dienas Eiropā” gada ieskaņas raidījums. Par godu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības padomē veiksmīgai uzsākšanai informatīva saruna par jaunāko, svaigāko un visu iecerēto no janvāra līdz jūlijam. Viesis studijā: Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Andris Pildegovičs. Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē pirmas darba dienas Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē ir sākusies. Seši mēneši, kuru laikā būs daudz darāmā, organizējot ļoti daudz dažādu pasākumu, augsta līmeņa tikšanos un arī cenšoties rast sadarbību starp dažādām institūcijām. Kā atzīst Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāta direktore Kristīne Pommere, tad visi sagatavošanās darbi ir notikuši atbilstoši iecerētajam. "Lieli resursi ir veltīti Nacionālās bibliotēkas iekārtošanai, kā galvenajai pasākumu norises vietai. Mēs esam atraduši veidu kā bibliotēkai funkcionēt kā lasītāju apmeklētai zonai un prezidentūras zonai. Bibliotēkā prezidentūras telpās ir ierīkotas 8 sanāksmju zāles, kurās vienlaicīgi var notikt pasākumi. Līdz ar to no praktiskā aspekta, mēs esam gatavi uzņemt viesus," skaidro Pommere. Šonedēļ jau sākas vairāki pasākumi, kuru laikā jauniešiem ir iespēja piedalīties simulācijas spēlē par neformālo ministru tikšanos, tāpat tiks izdota Latvijas prezidentūras pastmarka, izveidota īpaša video sērija par Raini un Aspaziju, kuriem šis ir jubilejas gads. Vēl sagaidāma Eiropas Komisijas kolēģijas vizīte, kuras ietvaros komisāri iepazīsies gan ar Saeimas deputātiem, zinātniekiem un akadēmiķiem, dažādām domnīcām. Bet pirmās nedēļas noslēguma sagaidāma konference un Eiropas gada atklāšana, kā arī Eiropadomes prezidenta Donalda Tuska vizīte. Žana Kloda Junkera investīciju plāns Viena no Latvijas prioritātēm Eiropas Savienības (ES) prezidentūras laikā būs Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera 300 miljardu investīciju plāna ieviešana. Tā tiek uzskatīta par Eiropas vēsturē līdz šim vērienīgāko ieceri, kurā ES budžetu plānots izmantot kā sākuma finansējumu papildus investīciju piesaistei. Plānots, ka fonds, kas administrēs projektus, sāks darbus nākamā gada vidū, tādēļ Latvijas prezidentūras laikā būs jāpieņem lielākā daļa noteikumu plāna ieviešanai. Junkera iecere paredz Eiropas Stratēģisko investīciju fondā sākotnēji ieguldīt 21 miljardu eiro pašas Savienības līdzekļu. Emitējot obligācijas šo summu plānots palielināt līdz 60 miljardiem. Tam vajadzētu piesaistīt 15 reizes lielāku privātā finansējuma apjomu, kā rezultātā kopumā Eiropas ekonomikā tiktu ieguldīti 315 miljardi eiro. Intervijā „Euranet Plus” radio staciju tīklam par Junkera labo roku dēvētais Eiropas Komisijas pirmais priekšsēdētāja vietnieks Frans Timmermans skaidroja, ka plāna galvenais mērķis ir stagnējošās Eiropas ekonomikas atdzīvināšana. No ierastajiem grantiem un subsīdijām uzsvars tiks pabīdīts uz privātā sektora iesaisti. “Viss ir atkarīgs no projektu kvalitātes. Esmu pilnībā pārliecināts, ka ar Eiropas investīciju bankas palīdzību mēs varēsim identificēt kvalitatīvus projektus, kas ir nepieciešami Eiropas ekonomikai, lai radītu vienotu digitālo tirgu un radītu jaunas darbavietas. Uzskatu, ka izmantot daļu kapitāla kā sākuma instrumentu ir pareizais veids kā rīkoties. Nevis vienkārši raudzīties uz pieprasījumu un to ekonomikas daļu, kas atbild tikai par infrastruktūru. Ir jāskatās uz to, ko vēlas tirgus,” komentē Timmermans. Komisija uzskata, ka, pateicoties investīcijām platjoslas interneta tīklos, enerģētikas sektorā, transporta infrastruktūrā, izglītībā un pētniecībā projekts radīs papildus 1,3 miljonus darbavietas. Biznesa izdevums “The Wall Street Journal” uzsver, ka akcenta pārbīde uz privātā sektora iesaisti varētu izrādīties vienīgā iespēja ES ekonomikas atdzīvināšanai laikā, kad nacionālās valdības joprojām savelk jostu, bet Eiropas Centrālajai bankai ar jaunu monetāro stimulu ieviešanu nesokas tik raiti kā bija plānots. Atzinīgus, bet piesardzīgus vārdus iecerei ir veltījušas arī Eiropas Parlamentā lielākās politiskās grupas, bet galēji labējie, zaļie un kreiso spārnu deputāti uzsver, ka plāns piesaistīt 15 reizes lielāku privāto finansējumu ir fantāzijas. Komisija un Eiropas Investīciju bankas darba grupa jau ir iesniegusi pirmo iespējamo investīciju projektu sarakstu. Uz šo brīdi Latvijai ir atvēlēti 58 projekti, sākot ar piecu jaunu cietumu būvniecību, kuģu iepirkšanu un Salaspils kodolreaktora teritorijas atjaunošanu.

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par budžeta plānošanu Latvijā nākamiem gadiem, kas notiek Eiropas recesijas fonā. Vērtēsim, kāpēc pastāv mūžīgā cīņa starp tiem, kas uzskata, ka taupība ir vienīgais veids, kā izkļūt no valdošās recesijas, un tiem, kas saskata tikai ekonomikas stimulēšanā patieso attīstības ceļu. Viesis studijā: Latvijas bankas ekonomists Guntis Kalniņš. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Vācijas viedoklis par iespēju izskatīt piedāvājumu par Lielbritānijas varbūtējo izstāšanos no ES; Ukraina samaksājusi pirmos gāzes rēķinus; Eiropas banku pasaule aizvadītā nedēļa piedzīvoja lielāko ekonomikas politikas pagriezienu kopš eiro ieviešanas. Taupība un investīcijas Eiropā Parādu krīze Eiropu iedzina ekonomiskajā izmisumā. Gadi iet, parādi it kā mazinās, bet ekonomiskā izaugsme ļoti lēni virzās uz priekšu. Jau nogurdinoši ilgi Eiropas Savienība ir diskutējusi, kas būtu pareizāk, turpināt taupīt vai mest visu pieejamo naudu investīciju plūsmā, cerībā, ka tādējādi Eiropas ekonomiskās dzirnavas beidzot iegrieztos ar spēku. Tradicionāli lielākā taupības politikas aizstāve ir Vācija. Lai arī Vācija nebūt nav valsts, kurai Eiropas Savienībā būtu mazākais budžeta deficīts, Vācijas politiķi diezgan konsekventi aizstāv ideju, ka pareizs ekonomiskās attīstības modelis ir sabalansētas ekonomikas modelis. Šai politikai iebilst pārsvarā dienvidu zemes, kurās uzskata, ka taupība ne pie kā laba novest nevar. Īpaši taupības politiku kritizē Itālijas valdība. Bet vidusceļu atrast vēlas Francija. No vienas puses Francija ir lielā Eiropas ekonomika, kurai piedienētu būt kopā Vāciju, tajā pašā laikā budžeta konsolidācija Francijai neiet tik raiti, tāpēc valsts pārceļ savus konsolidācijas plānus jau uz 2017.gadu, liekot bažīties, vai Parīze vispār nopietni apsver domu mazināt savas valsts parādsaistības. Eiropas līmenī visu šo ekonomisko buķeti politiski cenšas sasiet Eiropas Komisija. Nule kā darbu sākušais EK prezidents Žans Klods Junkers „izrāva” sava kabineta apstiprināšanu Eiropas Parlamentā, piesolot 300 miljardu eiro lielu investīciju paketi. Kamēr vēl top precīzs investīciju piedāvājums, tikmēr ir vieta spekulācijām. Pats Junkers gan stingri norāda, Eiropai nepieciešama kā taupība, tā investīcijas. Kad runā par ekonomisko atlabšanu, teju katrs, kam nav slinkums, piemin investorus. Diemžēl, investorus piesauc vietā un nevietā, tādējādi nolietojot šā vārda nozīmi. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka bez drošības sajūtas neviens gudrs cilvēks savu naudu citiem nedotu. Vācijas ekonomists un Eiropas Stabilizācijas mehānismu vadītājs Klauss Reglings uzsver, ka Eiropas ekonomiskās nākotnes vārdā, jāņem vērā ir ieguldītāju intereses. Investori ir gatavi ieguldīt tad, kad redz valstu centienus pieturēties pie solījumiem un saprātīgas ekonomikas. „No manām biežajām sarunām ar investoriem no visas pasaules es varu puslīdz droši apgalvot, viņi ir ļoti pozitīvi iespaidoti par to progresu, ko uzrāda valstis, kuras saņēma starptautisko finanšu palīdzību. Tāpat tirgus ir patīkami pārsteigts par mūsu uzrādīto spēju koordinēt ekonomiskos pasākumus. Tas ir pēdējo gadu lielākais sasniegums. Taču tajā pašā laikā, tas nozīmē, ka nav vairs vietas bezrūpībai mūsu prātos. Investori ļoti cieši vēro, kā tiek ieviestas solītās izmaiņas un kā top strukturālās reformas,” komentē Reglings. Akadēmiķe Raita Karnīte skaidro, ka ekonomikā gluži kā dzīvē, visu nevar skaidrot viendabīgi. Vajag taupīt, lai būtu vairāk ko investēt. „Pirmām kārtām, jāsaprot, ka neviens no šiem scenārijiem nav burtiski un tiešā veidā īstenojams. Ir pilnīgi skaidrs, ka sabalansēta ekonomika ir labāka par nesabalansētu, bet ekonomikā, tāpat kā dzīvē, gadās visādi, gadās kļūdas. Ja ekonomika kļūst nesabalansēta tādā brīvā, pilnīgi brīvā ekonomikā viņa pati iziet no ne sabalansētības. Bet ja cilvēks grib iejaukties un šo procesu paātrināt, tad gadās vēl lielākas kļūmes un vēl lielākas nesaderības. Tas izskaidro Eiropas Savienības institūciju un Eiropas Komisijas nepārprotamo pozīciju: jā, taupībai, jā, finanšu disciplīnai, jā, ekonomiskai rīcībai, bet tikai nepārkāpjot to, ko viņi sauc par attīstības mērķi, kas nozīmē neradīt šķēršļus attīstībai,” norāda Karnīte: Vai Eiropai ir lielas iespējas tikai taupīt, vai arī tikai investēt, vai arī tās ir politiķu runas, kurās parasti var saklausīt tikai pusi patiesības. Nenoliedzami, Eiropā ir zinoši politiķi, kas ļauj Eiropas Savienībai noturēties pasaules konkurētspējīgāko reģionu statusā. Cik lielas ir iespējas, ka Eiropa ies investīciju ceļu? „Es domāju, ka Eiropai nav liela izvēle un kā jau esmu teikusi, Eiropa nevar atļauties to, ko varējām mēs, un arī mēs vēl nezinām, kāda būs bijusi cena tai ļoti augstajai taupībai. Eiropas politiķi profesionālās sarunās uzskata, ka pārāk liela taupība sabojā valsts nākotnes attīstības izredzes. Kaut vārdos šie politiķi saka, vajag taupīt, bet gan Eiropas Arodbiedrību asociācija, gan arī Eiropas finanšu institūciju vadoši pārstāvji ir publiski izteikušies, ka pārmērīga taupība valstij ir kaitīga. Tāpēc es esmu stingri pārliecināta, ka Eiropa necentīsies pārāk aizrauties ar taupību,” turpina Karnīte. Žans Klods Junkers ir apsolījis piešķirt investīciju projektiem 300 miljardus eiro. Lielā mērā tiem būtu jānāk no Eiropas Investīciju bankas, kur gan tiek piesaukts, ka daļa naudas nāks arī no privātā sektora. Daži politiķi un analītiķi bažījas, vai Eiropas savienībai ir kur ņemt papildus 300 miljardus. Investīciju banka sola 60 miljardus pirmajā gadā, ne simts. Raita Karnīte gan no pieredzes zina sacīt, Eiropā ir pietiekami daudz resursu un tā vienmēr ir atradusi naudu, ko solījusi. Skaidrs, ka Eiropa spēs un varēs ekonomiski attīstīties. Pārāk liela taupība nav prātīga, ko kaut vai apstiprina nu jau izskanējušie pārmetumi Starptautiskajam Valūtas fondam, ka tas pārāk neapdomīgi uzspieda fiskālās taupības politiku tām valstīm, kas nonāca palīdzības programmas, tātad, arī Latvijai. Pārāk skarba taupība aizbiedē naudas turētājus. Pat ja tās šobrīd ir bankas, skaidrs, ka vajadzīgi ieguldījumi ražojošajā tautsaimniecībā. Utopiskie sapņi par ko mēdz runāt politiķi pieder pie politikas, bet ekonomiskajā ziņā, svarīgi ir skaidri apzināties tālāko attīstības perspektīvu. Pirms 25 gadiem krita Berlīnes mūris 9. novembrī apritēja 25 gadi kopš brīža, kad pazuda viena no lielākajām komunisma zīmēm, kas vairākus gadu desmitus šķēla pilsētu, valsti un cilvēkus – Berlīnes mūris. Par Berlīnes mūra lomu mūsdienu cilvēkdzīvēs, domāšanā un politikā viedokli izsaka vēsturnieks Gustavs Strenga. Pirmkārt, mēs varam teikt, ka Berlīnes mūris 1989. gada novembrī sabruka nejauši, jo Vācijas Demokrātiskās republikas vadība gribēja veikt reformas, bet viņi negribēja nojaukt mūri. Tanī pat laikā jau visu 1989. gadu visā Austrumeiropā notika ļoti straujas pārmaiņas – komunistiskās partijas Ungārijā, Polijā, Čehijā zaudēja savu lomu un faktiski vairs nebija Padomju Savienības sabiedrotie. Austrumvācija bija  pēdējais komunistiskais postenis, kurā joprojām partijas vadībā bija cilvēki, kuri uz pasauli lūkojās gluži kā Staļina laikā – redzēja ļaunumu ASV un NATO personā, un PSRS kā sabiedrotos. Bet tieši šī nejaušība un mūra sabrukšana izmainīja ne tikai Vāciju vai Austrumvāciju, bet, varētu teikt, visu vidus Austrumeiropu. Jāpiebilst, ka abām Vācijām apvienojoties – Vācijas Federatīvajai republikai vai Rietumvācijai apvienojoties ar Austrumvāciju, zināmā mērā Austrumvācijas iedzīvotāji tika integrēti Rietumu sistēmā, un tas varbūt nebija gluži tas, uz ko viņi 1989. gada beigās cerēja. Lielākā daļa no Austrumvācijas iedzīvotājiem gribēja, lai Vācija apvienojas, bet tas notika uz noteikumiem, ka joprojām Austrumvācijas sabiedrībā ir zināms aizvainojums vai tā sajuta, ka Rietumvācija un kapitālisms viņus pārņēma un tādēļ arī joprojām ir izteiktas ilgas pēc Austrumvācijas laika, lai gan Austrumvācija bija laiks, kurā pilsoņtiesības bija ļoti, ļoti ierobežotas. Personiskās brīvības tika ierobežotas. Ļoti daudzi cilvēki, pat tie, kas nebija politiski disidenti, dažādu iemeslu dēļ cieta no Austrumvācijas slepenpolicijas „Stasi”. Tiem, kuri vēlējās pamest Austrumvāciju, ja viņus pie bēgšanas mēģinājuma pieķēra, bija vairāki gadi jāpavada cietumā. Arī tie, kas izteica režīmam pretējus politiskus uzskatus, tika vajāti. Par spīti tam, liela daļa sabiedrības lūkojās uz Austrumvācijas laiku kā uz „Zelta laikmetu”. Tā bija represīva sistēma, tajā pašā laikā tā bija sistēma, kura rūpējās par saviem pilsoņiem. Austrumvācijā bija ļoti liels procents sieviešu, kurām bija bērni, bet kuras strādāja. Tas bija iepretim Rietumvācijai, kur sievietes lielākoties vismaz bērna pirmajos dzīves gados nestrādāja. Arī daudzi citi „sociālie labumi” Austrumvācijā varbūt bija labāki nekā Rietumvācijā, lai gan Austrumvācija bija daudz nabadzīgāka valsts.