Podcasts about eiroparlamenta

  • 11PODCASTS
  • 56EPISODES
  • 51mAVG DURATION
  • 1MONTHLY NEW EPISODE
  • Apr 2, 2025LATEST

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about eiroparlamenta

Latest podcast episodes about eiroparlamenta

Divas puslodes
Francijā notiesā nacionālistu līderi Lepēnu. Trampa izteikumi ietekmē globālo ekonomiku

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Apr 2, 2025 54:07


Francijas tiesa notiesā nacionālistu līderi Lepēnu. Trampa izteikumi ietekmē globālo ekonomiku. Gazas joslā atsākusies kara darbība. Aktualitātes pasaulē analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Rustams Šukurovs. Gaza – kurp bruģēts ceļš ar šāviņiem? Saskaņā ar sākotnējo Izraēlas un „Hamas” ugunspārtraukšanas vienošanos 1. martā bija jāsākas procesa otrajai fāzei, kurā Izraēla atvilktu savus militāros spēkus no Gazas joslas. Tomēr, februārim tuvojoties beigām, kļuva skaidrs, ka sarunas nonākušas strupceļā. Izraēla lika priekšā pirmās fāzes pagarināšanu par piecdesmit dienām, turpinot sagūstīto izraēliešu atbrīvošanu apmaiņā pret Izraēlas ieslodzījuma vietās turētajiem palestīniešiem, kam „Hamas” nepiekrita. Tiek lēsts, ka šobrīd palestīniešu  teroristu rokās vēl varētu būt 24 dzīvi izraēlieši un 35 gūstekņu mirstīgās atliekas. 4. martā arābu valstu vadītāji nāca klajā ar plānu izveidot Gazā pagaidu pārvaldes komiteju Palestīniešu pašpārvaldes virsvadībā, kam pēc dažām dienām pauda atbalstu arī Lielbritānija, Francija, Vācija un Itālija. Izraēlas valdībā risinājums neguva piekrišanu. 2. martā tika bloķēta humānās palīdzības piegāde Gazas joslai, 9. martā pārtraukta elektroenerģijas padeve, bet 18. martā Izraēla atsāka karadarbību, vēršot pret Gazas joslu aviācijas un artilērijas triecienus. Gazas pārvaldes institūcijas jau pirmajā uguns atsākšanas dienā ziņoja par simtiem bojāgājušo, kam, kā līdz šim, nav iespējams gūt neatkarīgu apstiprinājumu. Ir droši zināms, ka līdz šim Izraēlas triecienos nogalināti vairāki „Hamas” komandieri, tai skaitā faktiskais Gazas valdības galva Isams al Dāliss. Plašu starptautisku rezonansi izraisījusi uguns atklāšana pa automašīnu kolonu, kurā bija attiecīgi apzīmēti medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsības un Apvienoto Nāciju transportlīdzekļi, nogalinot piecpadsmit palestīniešu mediķus. Tikām 25. martā Gazas joslā aizsākās iedzīvotāju protesti pret „Hamas” varu, pieprasot tās aiziešanu un kara izbeigšanu, tomēr nav šaubu, ka atbalsts joslu pārvaldošajai teroristiskajai organizācijai iedzīvotāju vidū joprojām ir augsts. Tiek atzīmēts fakts, ka 18. martā – dienā, kad Izraēla atsāka uguni, – premjerministram Netanjahu bija paredzēts liecināt tiesā viņa korupcijas lietā, bet sakarā ar drošības situāciju tiesas sēde tika atlikta. Izraēlas premjerministrs ir nepārprotams taktisks ieguvējs no karadarbības atsākšanās, un tūlītējs tās rezultāts bija radikāli cionistiskās partijas „Ebreju spēks” atjaunotais atbalsts viņa valdībai, kuru šī partija atsauca pēc ugunspārtraukšanas vienošanās noslēgšanas 19. janvārī. Taču nav skaidrs, kāds ir premjerministra Netanjahu un viņa valdības stratēģiskais redzējums par Gazas joslas nākotni. Katrā ziņā šķiet, ka tas saistās ar pilnīgu joslas okupāciju un militārās pārvaldes ieviešanu uz ilgāku laiku. Tāpat nav šaubu, ka gan Netanjahu, gan viņa radikāli nacionālistiskajiem partneriem iedvesmojoša šķiet ASV prezidenta Donalda Trampa ideja par visu palestīniešu aizvākšanu no Gazas joslas. „Brīvības dienas” apmācies rīts   Šodiena, 2. aprīlis, ir prezidenta Donalda Trampa nodēvēta par „Amerikas atbrīvošanas dienu”. Šodien jātiek izsludinātiem ievedmuitas tarifiem, kuri, kā pērnās nedēļas nogalē izteicās Baltā nama saimnieks, tikšot attiecināti uz importu no pilnīgi visām pasaules valstīm. Līdz brīdim trešdienas rītā, kad top šis teksts un Vašingtonā vēl ir pusnakts, nav skaidrs, kādas varētu būt jaunieviešamo tarifu likmes un kā tās korelēs ar jau līdz šim ieviestajām tērauda, alumīnija, automobiļu un dažu citu preču importam. Tiek gan piesaukta to valstu grupa, kuras eksportē uz Savienotajām Valstīm visvairāk, pie tam piemērojot savus ievedmuitas tarifus amerikāņu precēm, un, tātad, visdrīzāk dabūs just Trampa „atbrīvošanu” uz savas ekonomiskās ādas. Tās ir praktiski visas pasaules valstis ar nozīmīgāko ekonomikas apjomu, tai skaitā arī Eiropas Savienība kā veselums. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, vakar uzstājoties Eiroparlamentā, paziņoja, ka savienība ir jau sagatavojusi spēcīgu atbildes plānu. Konkrēti tarifi jau ir ieplānoti, atbildot uz līdz šim Vašingtonas ieviestajiem, taču to iedarbināšanu Brisele atlikusi līdz aprīļa vidum. Ja starp Savienotajām Valstīm un to tirdzniecības partneriem sāksies tarifu karš, tas draud globālajai ekonomikai ar recesiju, lai gan, kā norāda ekonomisti, pagaidām tās pazīmes vēl nav nepārprotamas. Savienoto Valstu sakarā piesauc vēl vienu, vēl potenciāli negatīvāku scenāriju – stagflāciju, respektīvi, izaugsmes apsīkumu savienojumā ar joprojām augstu dzīves dārdzību. Uz šādām perspektīvām pēdējās dienās nervozi reaģē vērtspapīru tirgi. Pirmdien akciju indeksi Japānā uzrādīja četru procentu kritumu, Dienvidkorejā – trīs procentu, apmēram procenta līdz pusotram procentam – Eiropas valstīs. Var piebilst, ka arī iepriekšējais mēnesis, pateicoties Donalda Trampa jau līdz šim ieviestajiem tarifiem, pasaules akciju tirgū bija ar 4,5% kritumu un negatīvākais kopš 2022. gada septembra. Toties eiro kurss piedzīvojis straujāko kāpumu pret ASV dolāru kopš 2022. gada novembra, ko iespaidojusi pieteiktā Eiropas Savienības aizsardzības izdevumu programma un Vācijas valsts aizņēmuma reforma. Tāpat rekordaugsta ir zelta cena, investoriem steidzoties apmainīt vērtību zaudējošos vērtspapīrus pret pārbaudīti drošu kapitāla glabāšanas līdzekli. Lepēnu diskvalificē 31. martā pirmās instances tiesa Parīzē atzina franču galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas un divdesmit četru viņas partijas biedru vainu Eiropas Savienības līdzekļu nelikumīgā izlietošanā. Kā konstatēja izmeklēšana, no Eiroparlamenta piešķirtā finansējuma apmaksāti „Nacionālās apvienības” biedri, kuri teju nekad nav parādījušies Briselē vai Strasbūrā. Šādi divpadsmit gadu laikā „neceļos” aizgājuši apmēram četri miljoni eiro, un „Nacionālās apvienības” līdere personīgi ir atbildīga par 474 000 no šīs naudas. Spriedums ir bargs: Lepēnai piespriests četru gadu cietumsods, no kuriem divi gan piespriesti nosacīti, savukārt vēl divi – mājas arestā, un vēl aizliegums nākamos piecus gadus kandidēt uz politiskiem amatiem. Spriedums, protams, tiks pārsūdzēts, taču ir liela iespēja, ka daļā par politiskās darbības aizliegumu tas paliks spēkā un, tātad, politiķei būs liegta iespēja startēt 2027. gada Francijas prezidenta vēlēšanās. Līdz šim viņai bija visaugstākie reitingi, un kā visnotaļ reāla tika uzlūkota iespēja, ka pēc pāris gadiem Elizejas pilī saimniekos galēji labēja prezidente. Tiesa, izskan viedokļi, ka partijas popularitāti šis lēmums varot pat palielināt, un līdz ar to cerības uz uzvaru saglabājot Lepēnas protežē un domājamais funkciju pārņēmējs Žordans Bardella. Ir gan šaubas par divdesmit deviņus gadus vecā politiķa pieredzes trūkumu šādā politikās cīņas līmenī. Tiesas lēmumu jau kritizējuši Eiropas galēji labējo līderi, tādi kā Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans un Itālijas vicepremjers Mateo Salvini. Tomēr par spriedumu neesot sajūsmā arī daudzi pašreizējā prezidenta partijas pārstāvji, kuriem nepatīk tā politiskais iekrāsojums. Kā izteicies Francijas tieslietu ministrs Žeralds Darmanēns, „Lepena būtu jāsakauj pie vēlēšanu urnām, ne ar citādiem līdzekļiem.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Divas puslodes
Masu protesti kā politiskās cīņas līdzeklis – aktuālie piemēri Eiropā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Feb 12, 2025 54:05


Ne vienā vien valstī pēdējā laikā cilvēki ir izgājuši ielās, paužot savu attieksmi pret valdošo varu un valstī notiekošo. Vācija, Serbija, Gruzija un Slovākija. Vietumis protesti ir devuši kādus rezultātus, vietumis, šķiet, pagaidām nē. Tomēr jebkura neapmierinātība valdošo varu uztrauc. Kāpēc vienā valstī ar protestiem kaut ko var panākt, citā - nē? Raidījumā Divas puslodes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis. Gruzija – nervu un izturības cīņa Partija „Gruzijas sapnis” pirmoreiz nāca pie varas 2012. gadā, toreiz koalīcijas sastāvā un pozicionējot sevi kā kreisi centrisku, proeiropeisku spēku. Kopš 2016. gada tā ir vienīgā valdošā partija ar vairākumu Gruzijas parlamentā un šobrīd kontrolē arī teju visas pašvaldības. Partijas dibinātājs un kādreizējais premjerministrs Bidzina Ivanišvili oficiāli ieņem „Gruzijas sapņa” goda priekšsēdētāja amatu, taču tiek pamatoti uzskatīts par faktisko partijas un lielā mērā arī valsts vadītāju. Pamazām partijas politikā iezīmējās arvien pamanāmāka tendence tuvināt Gruziju Kremlim, kam līdztekus notika varas koncentrēšanas process. Kā spilgts indikators bija t.s. Ārvalstu aģentu likums – attiecīgā Krievijas likumdošanas akta līdzinieks, kuru valdošā partija, par spīti sabiedrības protestiem un valsts prezidentes Salomes Zurabišvili opozīcijai, tomēr izdabūja līdz likuma statusam 2024. gada maijā. Pagājušā gada oktobrī Gruzijā notika kārtējās parlamenta vēlēšanas, kurās „Gruzijas sapnis”, saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, ieguva vairākumu. Opozīcijas partijas, liela daļa sabiedrības un prezidente Zurabišvili attiecās atzīt vēlēšanu rezultātus, norādot uz daudziem pārkāpumiem. Ļaudis izgāja ielās, pieprasot atkārtotas, starptautiski novērotas vēlēšanas. Vara vērsa pret protestētājiem policijas spēkus, kuru rīcība ar laiku kļuva arvien brutālāka. Fiksēti simtiem aizturēto piekaušanas, spīdzināšanas un aplaupīšanas gadījumu. Sākotnēji protestu kustības centrā bija prezidente, taču viņas pilnvaru termiņš beidzās gada nogalē, un viņas vietā stājās valdošās konjunktūras ieliktenis, agrākais futbolists Miheils Kavelašvili. Atbildot uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja atkārtotu vēlēšanu sarīkošanu, premjers Kobahidze paziņoja, ka Gruzija pārtrauc sarunu procesu par pievienošanos Eiropas Savienībai. Neskatoties uz varas arvien pieaugošo brutalitāti, protesti turpinās joprojām. Pēdējais valdošā režīma solis ir jauna likumu pakete, kas paredz daudz stingrākus ierobežojumus un bargākus sodus masu protestu dalībniekiem, piemēram, administratīvās aizturēšanas termiņa pagarināšana no 15 līdz 60 diennaktīm un privātas informācijas izplatīšanas pielīdzināšana protesta organizēšanai. Serbija – sabiedrība pieprasa atbildību Pagājušā gada 1. novembrī Serbijas pilsētā Novi Sadā notika traģisks negadījums: nogāžoties nesen renovētas dzelzceļa stacijas betona nojumei tika nogalināti 15 un smagi ievainoti divi cilvēki. Masu pulcēšanās, kas aizsākās kā bojāgājušo piemiņas mītiņi, pamazām pārauga pret varu vērstās demonstrācijās, saistot notikušo ar vispārējo korupcijas un varas funkciju nepildīšanas situāciju. Serbijas Progresīvā partija ir pie varas kopš 2012. gada, sākotnēji kā viena no valdošās koalīcijas, bet kopš 2014. gada kā parlamentārā vairākuma partija. Kopš 2017. gada tās līderis Aleksandrs Vučičs ir valsts prezidenta amatā. Daudzi kā Serbijā, tā ārvalstīs uzskata, ka valstī ir izveidota faktiska vienpartijas nomenklatūra, kas ļauj pie varas esošajiem un tiem pietuvinātajiem nodrošināt sev labumus uz pārējās sabiedrības rēķina. Protesti pret varu notikuši vairākkārt, taču pašreizējie ir ar vēl nebijušu mērogu. To dzinējspēks ir jaunatne, sevišķi jau studenti, kuriem tagad pievienojušies citi, t.sk. zemnieki un motociklistu klubu dalībnieki, kuri ar savu tehniku un braucamrīkiem piedalās automaģistrāļu bloķēšanā. Pie varas esošie šai situācijā izvēlējušies lavierēšanas taktiku, upurējot dažus grēkāžus. Kā pirmais novembra nogalē demisionēja celtniecības ministrs Gorans Vesičs, kurš vēlāk pat uz dažām dienām tika arestēts. Sekoja vēl pāris ministru atkāpšanās, līdz 29. janvārī par savu demisiju paziņoja premjerministrs Milošs Vučevičs. Tas ir pēdējais prezidenta Vučiča upuris cerībā pielabināt sadusmoto sabiedrību. Tāpat viņš solījis publiskot visus ar Novi Sadas nelaimi saistītos materiālus un nevajāt protestu dalībniekus. Tiek atzīmēts, ka šī ir pirmā reize, kad Serbijas līderis šādi piekāpjas protestētājiem. Tajā pašā laikā viņš nācis klajā arī ar biedinošiem paziņojumiem, piemēram, ka viņa partijā ir septiņpadsmit tūkstošus liela lojālistu frakcija, kas devusi slepenu zvērestu līdz pēdējam aizstāvēt savu līderi. Slovākija – prokremlisko spēlīšu rezultāts Protesti Slovākijā sākās pēc tam, kad premjerministrs Roberts Fico 2024. gada nogalē pēkšņi apmeklēja Maskavu, kur tikās ar agresorvalsts vadoni Putinu. Šī tuvināšanās notika paralēli spriedzes pieaugumam starp Slovākijas un Ukrainas valdībām, Fico pārmetot Ukrainai Krievijas gāzes tranzīta pārtraukšanu un pieprasot to atjaunot. Desmitus tūkstošu protestētāju, kuri ap gadumiju izgāja Bratislavas, Košices un citu pilsētu ielās, tikai vēl vairāk saniknoja premjera apgalvojumi, ka, saskaņā ar Slovākijas izlūkdienesta ziņām, viņus organizējot no ārvalstīm. Faktiski kustības vadības centrs ir organizācija „Mieru Ukrainai”. Protesti joprojām ir mierīgi, taču lozungi nepārprotami prasa valdības demisiju. Aptaujas rāda, ka turpinās varas partiju – Fico pārstāvētās „Virziens – sociāldemokrātija” un pašreizējā valsts prezidenta Petera Pelegrini partijas „Balss – sociāldemokrātija” reitingu kritums. Jau pāris mēnešus populārākā partija Slovākijā ir liberālais opozīcijas spēks „Progresīvā Slovākija”. Nesen, četriem pozīcijas deputātiem pārtraucot darbību varas frakcijā, valdošā koalīcija zaudēja parlamenta vairākumu. Vācija – radikāli labējiem nē! Kā apgalvo Vācijas prese, protestētāju skaits, kuri pagājušajā nedēļā izgāja Vācijas pilsētu ielās un laukumos, esot pārsteidzis pat pašus to organizētājus. Organizētāji apgalvo, ka Minhenē varētu būt sapulcējušies līdz pat 320 000 cilvēku, un neatkarīgi avoti vērtē pūļa lielumu uz vismaz 200 000. Tāpat desmitos tūkstošu mērāmas demonstrācijas pēdējās nedēļās notikušas Hannoverē, Rostokā, Berlīnē, Ķelnē, Hamburgā, Leipcigā un citur. Sanākušie pauž sašutumu par galēji labējās partijas „Alternatīva Vācijai” ietekmes pieaugumu, kas sola tai otro labāko rezultātu 23. februārī paredzētajās Bundestāga vēlēšanās. Sava daļa nepatikas tikusi arī šobrīd populārākā spēka – Vācijas kristīgo demokrātu – līderim Frīdriham Mercam, ciktāl partija bija iesniegusi Bundestāgā migrācijas likumdošanas grozījumu priekšlikumus, kurus atbalstījusi „Alternatīva Vācijai”, taču Bundestāgs ar nelielu balsu pārsvaru noraidījis. Kā pauž protestētāji, Mercs pārkāpis pēckara Vācijas politikas nerakstīto likumu – nekad neizmantot galēji labējo politisku atbalstu. Tomēr stingrāki imigrācijas noteikumi ir lielas vācu sabiedrības daļas prasība, un Mercs uz pārmetumiem atbildējis, ka nekādā ziņā nav gatavs sadarboties ar radikāļiem valdības veidošanā. Kā zināms, „Alternatīva Vācijai” nokļuva Bundestāgā 2017. gadā uz sabiedrības noskaņojuma viļņa, kuru izraisīja kancleres Angelas Merkeles nepārdomātā migrācijas politika. Pati „Alternatīva” gan cītīgi noliedz, ka tā būtu rasistiska, kur nu vēl neonacistiska partija, norādot, ka tās rindās netrūkst imigrantu pēcteču. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Divas puslodes
2024. gada pasaules ģeopolitisko notikumu apskats

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Dec 18, 2024 54:18


Gada pēdējā raidījumā apkopojam, ko šis gads mums ir nesis. Un arī, ko nesīs nākamais. Esam izraudzījušies mūsuprāt būtiskākos šī gada notikumus un tad kopā ar viesiem izvēlēsimies, kuram tematam veltīt vairāk uzmanības. Sarunu tematus izvēlas un notikumus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš, vēsturnieks, pasniedzējs Rinalds Gulbis un bijušais diplomāts, lektors Gints Jegermanis. Jānis Kažociņš kā nozīmīgāko notikumu min ASV prezidenta vēlēšanas, Rinalds Gulbis izceļ tematu saistībā ar pārmaiņām Gruzijā, Gints Jegermanis norāda, ka šis ir bijis vēlēšanu gads, bet pats nozīmīgākais šajā vēlēšanu gadā ir Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu. 7. martā Zviedrija kā pēdējā no Ziemeļvalstīm pievienojās NATO blokam. Vairāk nekā 70 gadus kopš alianses dibināšanas Zviedrija un tās kaimiņvalsts Somija bija atturējušās no dalības, šai ziņā balansējot starp austrumu un rietumu ģeopolitiskajām sfērām. Ko aukstā kara laikā neiespēja totalitārā komunisma bieds, to panāca Krievijas ārpolitiskais bandītisms 21. gadsimtā. Jau 2022. gada janvārī Zviedrijā un burtiski nākamajā dienā pēc Krievijas agresijas kara sākuma Somijā pievienošanos NATO atbalstošo pilsoņu skaits pārsniedza dalības pretinieku skaitu. Abu valstu politiķi nekavējās īstenot sabiedrības viedokli konkrētā rīcībā. 13. martā Eiroparlaments pieņēma t.s. Mākslīgā intelekta aktu, kas uzskatāms par pasaulē pirmo visaptverošo Mākslīgā intelekta tiesiskas regulēšanas instrumentu. Tā parādīšanās apliecina, ka mākslīgais intelekts, par kuru vēl pirms desmit gadiem sprieda vien konceptuāli, kļuvis par nozīmīgu sociālu faktoru. Akts kategorizē mākslīgo intelektu izmantojošus produktus atkarā no potenciālā kaitējuma, ko tie var radīt indivīdam. Nepieņemami augsta riska produktiem pieskaitāmi tādi, kas spēj manipulēt cilvēka uzvedību, veikt attālinātu biometrisko atpazīšanu vai ir izmantojami tā dēvētajām sociālā reitinga sistēmām, respektīvi – pastāvīgai un plašai datu apkopošanai par personu nolūkā tai piešķirt sociālās uzticamības vai lietderīguma kategoriju. No 6. līdz 9. jūnijam notika nu jau desmitās Eiroparlamenta vēlēšanas. No vienas puses, piepildījās jau iepriekš prognozētais, ka šajā sasaukumā vairāk vietu būs radikāliem un eiroskeptiskiem spēkiem, no otras – divi līdz šim ietekmīgākie politiskie bloki, Eiropas Tautas partija un sociāldemokrāti – savas pozīcijas ir saglabājuši. Taču vēlēšanu rezultātiem bija tūlītējas sekas vienā no nozīmīgākajām dalībvalstīm Francijā, kur prezidents Makrons, reaģējot uz galēji labējās Nacionālās apvienības spožajiem panākumiem un viņa paša liberālcentriskās partijas „Renesanse” faktisko izgāšanos, izsludināja jaunas nacionālā likumdevēja vēlēšanas. Rezultātā Francija ieguva parlamentu, kas sastāv no trīs apmēram vienādiem blokiem – galēji labējā, centriskā un kreisā – ar mazu konstruktīvas sadarbības potenciālu. Jaunais premjerministrs Mišels Barnjē sabija amatā vien trīs mēnešus, uzstādot vēsturisku īslaicīguma rekordu, pirms viņa valdība krita parlamenta neuzticības balsojumā, un nu jau jaunieceltais premjers Fransuā Bairū cenšas ātri sadiegt savu kabinetu, lai atgrieztos pie budžeta apstiprināšanas procedūras. Arī Vācijā radikāļi Eiroparlamenta vēlēšanās plūca laurus – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ir vēlētāju favorīts visā kādreizējā Austrumvācijā, izņemot Berlīni, Erfurti un vēl dažus apgabalus. Viņu ietekmes pieaugums nepārprotami ietekmējis kanclera Šolca vadītās koalīcijas likteni, kura pajuka, neizturot budžeta apstiprināšanas grūtības. 16. decembrī Bundestāgs izteica kancleram neuzticību, līdz ar to paverot ceļu uz ārkārtas vēlēšanām 23. februārī. 6. augustā Ukrainas bruņotie spēki īstenoja negaidītu operāciju, sagrābjot vairākus simtus kvadrātkilometru Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Tādējādi pirmoreiz kopš Krievijas agresijas kara sākuma karadarbība izvērsusies tās starptautiski atzītajā teritorijā. Tomēr, ja Ukraina cerēja šādi vājināt ienaidnieka spiedienu Donbasā, šīs cerības nešķiet īstenojušās. Krievija, joprojām maksājot ar smagiem zaudējumiem, 1. oktobrī ieņēma Vuhledaras pilsētu, smagas kaujas notiek par vairākās citām pilsētām. Ukrainas bruņotie spēki joprojām izjūt munīcijas trūkumu un tiem nepārprotami trūkst mobilizācijas resursa. Citas pēdējo mēnešu aktualitātes šai karā ir vairāku tūkstošu Ziemeļkorejas karavīru „imports” Krievijas vajadzībām, kā arī beidzot sagaidītā Savienoto Valstu administrācijas atļauja apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar ASV ražotām tālāka darbības rādiusa raķetēm 28. oktobrī Gruzijā uzbangoja jauns protestu vilnis pēc tam, kad tika paziņoti 26. oktobra parlamenta vēlēšanu rezultāti. Kā jau bija paredzams, uzvaru svinēja arī līdz šim valdījusī partija „Gruzijas sapnis”, un, kas nepārsteidz, opozīcija ir pārliecināta, ka vēlēšanas nav uzskatāmas par godīgām. Kad Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, pieprasot atkārtotas vēlēšanas, premjers Iraklijs Kobahidze paziņoja, ka Gruzija vienpusēji iesaldē sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas pielēja jaunu eļļu protestu liesmām, kas nav rimušas, kaut tiek slāpētas ar aizvien pieaugošu varas struktūru brutalitāti. Par centrālo protestu figūru kļuvusi līdzšinēja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kura atsakās atzīt vēlēšanu rezultātus un, attiecīgi, nodot pilnvaras jaunizceptajam prezidentam, agrākajam futbolistam Miheilam Kavelašvili. 5. novembrī finišēja Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu maratons. Apmēram trīs mēnešus iepriekš no sacīkšu trases nogāja līdzšinējais prezidents Džo Baidens, kad kļuva acīmredzams, ka gadu nasta tomēr ir par smagu, lai turpinātu. Viceprezidente Kamala Harisa nespēja pārliecināt gana daudz svārstīgo vēlētāju, un nākamos četrus gadus Baltajā namā atkal saimniekos Donalds Tramps. Tagad nu pasaule ar bažām tver nianses jaunievēlētā prezidenta un viņa līdzgaitnieku intervijās un soctīklu izteikās, mēģinot nolasīt norādes uz pasaules ietekmīgākās valsts politikas perspektīvām. Tai skaitā sākušās cirkulēt vairākas versijas par to, kā nākamā Vašingtonas administrācija domā īstenot tās līdera apsolījumu par Krievijas agresijas kara izbeigšanu 24 stundu laikā. 29. novembrī Sīrijas opozīcijas spēki, kuri pēdējos gados ar Turcijas atbalstu turējās Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos, uzslaka uzbrukumu otrai lielākajai Sīrijas pilsētai Alepo un pārsteidzoši viegli pāris dienu laikā to ieņēma. Apmēram nedēļu vēlāk viņu rokās jau bija Homsas pilsēta 185 kilometrus tālāk uz dienvidiem, vēl pēc trīs dienām viss bija beidzies – valdības bruņotie spēki pajukuši kā kāršu namiņš, diktators Bašārs Asads aizbēdzis uz Maskavu, Damaskā agrākās režīma valdības ministri ārēji mierīgi nodeva varu funkciju pārņēmējiem no opozīcijas Sīrijas Glābšanas valdības. Teju 53 gadus ilgušais Asadu ģimenes autoritārās varas periods Sīrijā, šķiet, ir galā. Šīs negaidītās pārmaiņas kļuva iespējamas pēc tam, kad Izraēlas Aizsardzības spēku un slepeno dienestu operācijas nozīmīgi iedragāja Libānas šiītu militārā grupējuma „Hezbollah” kaujas spējas. Domājams, tas ietekmējis arī kustības „Hamas” un Izraēlas sarunas par uguns pārtraukšanu un ķīlnieku atbrīvošanu. Burtiski pēdējās 24 stundās optimistiski izteikumi par iespējamu vienošanos izskanējuši no abām karojošajām pusēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Divas puslodes
Gruzijā turpinās protesti. Sīrijā atkal uzliesmo pilsoņkarš

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Dec 4, 2024 54:04


Aizvadītajās dienās ir risinājušies tiešām spriedze pilni notikumi. Gruzijā kā palaidējmehānisms nemieriem nostrādāja premjerministra 28. novembrī teiktais, ka valsts uz četriem gadiem aptur iestāšanās procesu Eiropas Savienībā. Sākumā galvaspilsētā Tbilisī, pēc tam arī citās pilsētās cilvēki izgāja ielās, paužot savu neapmierinātību. Kopš tās dienas situācija kļūst arvien saspringtāka. Negaidīti strauji notikumi risinājušies savulaik pilsoņu kara plosītajā Sīrijā, izmantojot arī Krievijas vājumu, opozicionārie grupējumi nedēļas nogalē uzsāka ofensīvu, piespiežot Sīrijas armiju strauji atkāpties, un ļoti ātri nemiernieki pārņēma kontrolē gan pār valsts otro lielāko pilsētu Alepo, gan visu Idlibas provinci, dodoties Damaskas virzienā. Nedaudz arī analizējām notikušo Dienvidkorejā, kur 3. decembrī valsts prezidents izsludināja ārkārtas stāvokli uz pāris stundām. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Gruzija krustcelēs 28. novembrī jaunizceptā Gruzijas valdība meta kārtējo, bet nepārprotami simbolisku izaicinājumu valsts proeiropeiskajai opozīcijai, paziņojot, ka Gruzija vienpusēji pārtrauc iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību līdz 2028. gadam un atsakās no jebkāda savienības finansiālā atbalsta. Tā Gruzijas vara reaģēja uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja sarīkot Gruzijā atkārtotas parlamenta vēlēšanas un aicināja Eiropas Komisiju pakļaut sankcijām Gruzijas valdības vadītājus. Iestāšanās sarunas un finansējums, kā izteicās premjerministrs Iraklijs Kobahidze, tiekot lietots kā šantāžas ierocis. Kā zināms, pēdējā laikā par Gruzijā valdošā politiskā spēka „Gruzijas sapnis” retorikas vadmotīvu kļuvusi „eirointegrācija pēc Gruzijas noteikumiem”, proti, tāda, kas respektētu gruzīnu tautas „tradicionālās vērtības”. Jau pāris stundas vēlāk Tbilisi oficiālo varu paslavēja Krievijas vadonis Putins, sakot, ka apbrīno šīs valdības „drosmi un raksturu”. Gluži citās domās ir desmiti tūkstošu protestētāju, kuri kopš pagājušās ceturtdienas pilda Tbilisi ielas, cenšoties bloķēt parlamenta ēku un pieprasot atkārtotas vēlēšanas stingrā starptautisku novērotāju kontrolē. Valdība sūtījusi pret protestētājiem plašus policijas spēkus, tai skaitā speciālo uzdevumu vienības, laižot darbā stekus, asaru gāzi un ūdensmetējus. Protestētāji no savas puses apmētājuši policiju ar pirotehnikas petardēm un dažādiem priekšmetiem; daži avoti ziņo arī par Molotova kokteiļiem. Kā norāda žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvības organizācijas, policijas rīcība, salīdzinot ar agrāko, izceļas ar īpašu brutalitāti. Presē parādījies ne viens vien sižets par piekautiem abu dzimumu protestētājiem, pie kam fizisko izrēķināšanos pavadot vulgāras un aizskarošas varas kalpu lamas. Par protestu centrālo figūru un balsi turpina būt valsts prezidente Salome Zurabišvili, kura pasludinājusi par prettiesiskām un neatzīstamām 26. oktobrī notikušās parlamenta vēlēšanas. Tā ir tikai pēdējā epizode vairākus gadus ilgstošajā valsts galvas konfliktā ar partijas „Gruzijas sapnis” kontrolēto parlamentu un valdību, kas iezīmējās līdz ar oficiālās Tbilisi pakāpenisku arvien noteiktāku tuvināšanos Kremlim. Šogad prezidentes pilnvaru termiņš beidzas, un parlaments jau ir izsludinājis jaunas vēlēšanas 14. decembrī. Saskaņā ar „Gruzijas sapņa” īstenoto konstitūcijas reformu, prezidentu tagad ievēlēs nevis tauta, bet gan elektoru kolēģija, kurā ietilpst visi 150 parlamenta deputāti, Adžārijas un Abhāzijas autonomiju augstāko padomju deputāti, kopskaitā 41, un 109 vietvaru pārstāvji; pavisam 300 elektoru. Sīrija atkal uzliesmo Nu jau nedēļu pilsoņkarš Sīrijā atkal ir pasaules mediju pirmajās slejās. 2020. gadā ar Krievijas, Turcijas, Irānas un Savienoto Valstu līdzdalību tika panākta virkne vienošanos par uguns pārtraukšanu starp Bašara Asada režīmu un opozīcijas spēkiem, taču neviena no pusēm acīmredzami neuzskatīja šo situāciju par paliekamu. Kad Damaskas valdības galvenās atbalstītājas – Krievija un Irāna – vairs nespēja veltīt pietiekami daudz savas militārās kapacitātes Sīrijai, opozīcijas uzbrukumi valdības pozīcijām kļuva vien laika jautājums. Laiks pienāca 27. novembrī, kad grupējums „Haijat Tahrir aš-Šam” līdz ar vairākām mazākām sabiedroto grupām devās uzbrukumā Sīrijas otrai lielākajai pilsētai Alepo valsts ziemeļrietumos. Valdības spēki izrādījās acīmredzami nesagatavoti atvairīt šo ofensīvu, un 30. novembra vakarā Alepo bija opozīcijas spēku rokās. Asada režīms un tā sabiedrotā Krievija atbildēja ierastajā manierē, vēršot pret opozīcijas ieņemtajām teritorijām aviācijas un artilērijas triecienus, taču tas nelīdzēja apturēt uzbrucēju sauszemes spēku virzīšanos. Līdz 1. decembrim valdības spēki bija atspiesti līdz Hamai, piektajai lielākajai Sīrijas pilsētai apmēram 135 kilometrus uz dienvidiem no Alepo, sākās kauja par pilsētu, un pēc dažu avotu ziņām šobrīd sadursmes notiek jau pašā pilsētā. Tāpat opozīcijas spēki virzās uz priekšu arī dienvidaustrumu un dienvidrietumu virzienā no Alepo, un vakar parādījās informācija, ka Krievija uzsākusi savu jūras spēku evakuāciju no Tartusas bāzes, kas atrodas apmēram 50 kilometru attālumā no Hamas. Grupējums „Haijat Tahrir aš-Šam”, tulkojumā – Levantes Atbrīvošanas organizācija, radās 2017. gadā, saplūstot vairākām mazākām Sīrijas bruņotās opozīcijas grupām, un kopš tā laika kļuvusi par dominējošo spēku Idlibas provincē – opozīcijas citadelē Sīrijas ziemeļrietumos. Idejiski grupējums orientējas uz salafismu – fundamentālistisku sunītu islāma novirzienu. Turcija to atzīst par teroristisku, kas gan netraucē turku bruņotajiem spēkiem sadarboties ar „Tahrir aš-Šam” cīņā pret t.s. Islāma valsti un grupējumu „Al-Qaeda”. Pats grupējums tā līdera Abu Muhammada al-Džulani personā sevi pozicionējis kā džihādistus, taču tādus, kuru darbības mērķi aprobežojas ar Tuvo Austrumu reģionu, nekādi neapdraudot Eiropu vai Savienotās Valstis. Pašreizējā militāri politiskajā procesā Sīrijas ziemeļos iesaistīti arī kurdu teritorijas kontrolējošie Sīrijas Demokrātiskie spēki, kas nav īpaši draudzīgās attiecībās ar „Tahrir aš-Šam”. Valdības vienībām pametot Alepo, kurdu vienības iegāja vairākos pilsētas rajonos, pamatā lai evakuētu no turienes kurdu tautības civiliedzīvotājus. Un ja starp kurdu spēkiem un „Tahrir aš-Šam” fiksētas vien dažas sadursmes, tad tieši pret kurdiem vērsts Turcijas atbalstītā opozīcijas grupējuma Sīrijas Nacionālā armija uzbrukums uz ziemeļaustrumiem no Alepo. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Divas puslodes
Jaunievēlētais Eiroparlaments sāk darbu. Atentāta mēģinājums pret Trampu

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jul 17, 2024 53:50


Vārda vistiešākajā nozīmē par auss tiesu no nopietna dzīvības apdraudējuma šajā nedēļā izvairījās ASV Republikāņu partijas kandidāts cīņā par valsts prezidenta amatu Donalds Tramps. Pret viņu veikts atentāta mēģinājums. Tas noticis vien dažas dienas pirms Republikāņu nacionālā kongresa. Bet uz pirmo plenārsesiju pulcējās jaunais Eiropas Parlamenta sasaukums. Par tā trešo lielāko grupu kļuvuši jaunizveidotie "Eiropas patrioti". Tajā apvienojušies labējie spēki no 12 Eiropas Savienības valstīm, arī no Latvijas. Tie sola pārskatīt Eiropas "zaļo kursu", vērsties pret migrāciju un kopt tradicionālās vērtības. Lai arī ietekmīgu amatu jaunajai grupa parlamentā nav, ar labējo balsi Eiropā tomēr būs jārēķinās. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Eiroparlamenta jaunās tonalitātes Vakar, 16. jūlijā, Strasbūrā uz savu pirmo plenārsēdi pulcējās jaunievēlētais Eiropas Parlaments. Tā politiskā struktūra ir nedaudz citāda, nekā tika lēsts vēl pirms mēneša. Proti, ir beigusi pastāvēt 2019. gadā dibinātā politiskā grupa „Identitāte un demokrātija”, kas veidoja parlamenta galēji labējo spārnu. Vairumu tās locekļu pie sevis pārvilinājusi jaundibinātā „Eiropas patrioti”, par kuras veidošanu pagājušomēnes paziņoja Ungārijas premjers un partijas „Fidesz” līderis Viktors Orbāns, Čehijas ekspremjers un partijas Neapmierināto pilsoņu akcija jeb ANO 2021dibinātājs Andrejs Babišs un Austrijas Brīvības partijas pārstāvji Herberts Kikls un Haralds Vilimskis. „Fidesz” savulaik bija labēji centriskās Eiropas tautas partijas, Austrijas Brīvības partija – labējās Konservatīvo un reformistu, savukārt ANO 2021 – liberālās „Atjaunot Eiropu!” sastāvā. Tagad šie trīs spēki veidoja platformu, kuras stūrakmeņi ir savienības centrālo institūciju ietekmes vājināšana, t.s. „Zaļā kursa” revidēšana, migrācijas bremzēšana un tradicionālistisku vērtību kopšana. Šim kodolam izrādījās pamatīga gravitācija, un jūlija pirmajā nedēļā tam pievienojās daudzas no līdzšinējām grupas „Identitāte un demokrātija” dalīborganizācijām. Process kulminēja 8. jūlijā, kad „Eiropas patriotos” pierakstījās Francijas „Nacionālā apvienība” un Itālijas „Līga”, attiecīgi – Marinas Lepēnas un Mateo Salvini lolojumi. Līdz ar to šī grupa kļuva par trešo lielāko Eiroparlamentā, atpaliekot tikai no Eiropas Tautas partijas un Sociālistiem un demokrātiem un atbīdot ceturtajā pozīcijā savus mērenākos kolēģus – „Eiropas Konservatīvos un reformistus”. No Eiropas prominetākajiem labējiem populistiem ārpusē pagaidām šķiet palikusi „Alternatīva Vācijai”, kura kopā ar vairākām mazākām partijām veidos Eiroparlamenta mazāko grupu „Suverēno nāciju Eiropa”. Parlamenta pirmais nozīmīgais balsojums bija par parlamenta priekšsēdētāja ievēlēšanu. Ar pārliecinošu balsu vairākumu savu amatu saglabāja līdzšinēja priekšsēdētāja, Maltas Nacionālās partijas pārstāve Roberta Metsola. Tika ievēlēti arī četrpadsmit viņas vietnieki, starp kuriem nav nedz „Eiropas patriotu”, nedz „Suverēno nāciju Eiropas” pārstāvju. Vēsturisks šāviens Pagājusī nedēļa ASV politikā bijusi notikumiem piesātināta. Sestdien, 13. jūlijā, priekšvēlēšanu mītiņā Pensilvānijā notika atentāta mēģinājums pret bijušo ASV prezidentu Donaldu Trampu. Uzbrucējs atklāja uguni pret Trampu, trāpot viņam ausī, kā arī ievainojot vairākus un nogalinot vienu mītiņa dalībnieku. Burtiski daži centimetri šīs lodes lidojumā ietekmējuši vēsturi un daudzi jau steidz pavēstīt, ka šis uzbrukums nobruģējis Trampam ceļu uz Balto namu.  Uzbrucējs bija 20 gadus vecais Tomass Metjū Krukss. Slepenā dienesta aģenti uzbrucēju nošāva, tāpēc informāciju par viņa motīviem izmeklēšanas gaitā būs iespējams iegūt tikai netieši. Šobrīd zināms, ka viņš ir bijis republikāņu atbalstītājs, kas kādreiz ziedojis nelielu summu demokrātu organizācijai, un uzbrukumā izmantojis sava tēva legāli iegādāto pusautomātisko ieroci.  Uzbrukumu Trampam nosodījuši kā citu valstu līderi, tā esošais ASV prezidents Džo Baidens, sakot, ka amerikāņi strīdus risina pie balsošanas urnām, nevis ar lodēm. Pats Donalds Tramps jau pirmdien ieradās Milvoki uz Republikāņu konventu, kur oficiāli pieņēma prezidenta amata kandidāta nomināciju un nosauca savu partneri vēlēšanās uz viceprezidenta amatu – Džeimsu Deividu Vensu. Tieši Vensam iepriekš bija būtiska loma Ukrainas palīdzības likumprojekta kavēšanā ASV Kongresā, un Eiropā jau pieaugušas bažas par to, kā Tramps un Venss varētu ietekmēt atbalstu Ukrainai, ja tiks ievēlēti.  Kamēr Donalds Tramps savā kampaņā izskatās arvien spēcīgāks un, šķiet, gatavs ar paceltu dūri iet līdz pat Baltajam namam, viņa konkurents Džo Baidens turpina galvenokārt cīnīties ar spiedienu atteikties no iespējas kandidēt vēlreiz. Izdevuma „Politico” avoti ziņo, ka arī Nensija Pelosi, bijusī Pārstāvju palātas spīkere, domā, ka Baidenam no cīņas vajadzētu izstāties. Demokrātu rindās Pelosi redz kā pēdējo cerību parādīt Baidenam, ka viņam jāmācās no viņas piemēra un jādod vieta jaunākai demokrātu paaudzei.  Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza.

Divas puslodes
Priekšvēlēšanu kampaņa ASV un Lielbritānijā. Vēlēšanas Francijā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jul 3, 2024 54:08


Pēc ASV prezidenta kandidātu pirmajām debatēm arī Džo Baidena atbalstītājiem nācās atzīt, ka uzvarējis ir Donalds Tramps. Ir izskanējuši pat pamudinājumi, ka demokrātiem ir jāmaina savs kandidāts, bet Baidens negrasās izstāties no cīņas. Lielbritānijā parlamenta vēlēšanās, kas notiks ceturtdien, uzvaru sola leiboristiem, par to liecina arī socioloģiskās aptaujas. Tas nozīmēt 14 gadus ilgušās konservatīvo valdīšanas beigas. Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Francijā pēc sagrāves Eiroparlamenta vēlēšanās izsludināja prezidents Emanuels Makrons. Droši vien nav pārsteigums, ka vēlēšanu pirmajā kārtā, tāpat kā Eiroparlamenta balsojumā, uzvarējuši galēji labējie. Vēlēšanu aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Rīgas Stradiņa universitātes doktorants Romāns Gagunovs. Senioru golfs „Ir apbēdinoši redzēt, ka gadiem krāta politiskā pieredze tiek izniekota diskusijā par to, kurš labāk spēlē golfu,” tā pēc pagājušajā ceturtdienā notikušajām pirmajām Savienoto Valstu prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas debatēm izteicies kāds koledžas pasniedzējs no Indiānas pavalsts, kuru citē britu izdevums „The Guardian”. Runa ir par epizodi debašu noslēguma daļā, kad abi kandidāti apmainījās replikām par golfa spēles prasmi sava fiziskā stāvokļa tēmas kontekstā. Tūdaļ pēc debatēm prezidenta Baidena kondīcija izvirzījās kā galvenais apspriežamais motīvs. Gurdena balss, nedrošas kustības, vairākkārtēja pārteikšanās, sapīšanās frāzēs un ieilgušas pauzes – tas viss licis daudziem vaicāt: vai amerikāņu politikas veterāns Baidens vairs būs spējīgs vadīt valsti, pat ja tiks ievēlēts? Uzvirmoja runas, ka Demokrātu partija steidzami domājot par jaunu prezidenta kandidātu. Kā ticamākais variants tika piesaukta viceprezidenta amata kandidāte Kamala Harisa, kuras iespējas vēlēšanās uzvarēt eksprezidentu Trampu partijas elektorāts, spriežot pēc aptaujām, vērtē augstāk nekā Baidena izredzes. Līdzās manāmi sagurušajam Baidenam eksprezidents Tramps izskatījās enerģisks un pašpārliecināts, kas gan nav liedzis daudziem saskatīt viņa jau ierastās negācijas. Daži izdevumi to formulē nepārprotami – „Tramps nepārtraukti melo”; citi lieto saudzīgākus formulējumus, kā – „eksprezidenta apgalvojumi neiztur faktu pārbaudi”. Nav palicis nepamanīts, ka eksprezidents atļāvās netieši draudēt savam oponentam ar tiesas vajāšanu, kuru viņš varētu organizēt, ja atkal nonāktu Baltajā namā. Tūdaļ pēc debatēm uzkultās emociju putas gan ir sākušas noplakt, un pagaidām nav nopietnu mājienu par to, ka prezidents Baidens varētu izstāties no sacīkstes par prezidenta amatu. Vairums aptauju gan nosauc eksprezidentu Trampu kā debašu favorītu, taču ir arī tādas, kuras priekšroku dod Baidenam, un daudzos gadījumos aptauju rādītāji pēc šīm debatēm daudz neatšķiras no agrākajiem, tātad ceturtdienas vakars Atlantā nav nesis esošajam prezidentam kādu graujošu sakāvi. Viss liecina par to, ka amerikāņu elektorāts ir kapitāli sašķelts un kā demokrātu, tā republikāņu vēlētāji ir teju dzelžaini uzticami savai partejiskajai izvēlei. Par Donalda Trampa uzvaru gan jāuzskata Savienoto Valstu Augstākās tiesas pirmdienas lēmums, kas piešķir eksprezidentam imunitāti pret kriminālvajāšanu par darbībām, kuras uzskatāmas par oficiālām, respektīvi, veiktām prezidenta varas funkciju ietvaros. Tagad zemākās instances tiesa vērtēs, ko Tramps darījis kā prezidents, ko – kā privātpersona. Izvērtēšana, visdrīzāk, prasīs mēnešus, līdz ar to kļūst stipri apšaubāmi, ka Trampu varētu diskvalificēt kriminālapsūdzību dēļ. Uzvaras nebūs Nr. 1 – britu konservatīvie Aizpagājušajā gadā Apvienotā Karaliste atjaunoja vēsturisko Parlamenta darbības regulējumu, kas tika izmainīts 2011. gadā. Proti, tagad, kā agrākajos laikos, lai atlaistu Parlamentu un izsludinātu jaunas vēlēšanas, premjerministram nav vajadzīga likumdevēju piekrišana. Formāli šo aktu gan veic karalis, taču lēmums piekrīt valdības vadītājam. Tā nu 22. maijā premjerministrs Riši Sunaks paziņoja par Parlamenta atlaišanu un jaunām vēlēšanām 4. jūlijā. Daudziem tas bija pārsteigums, ciktāl, saskaņā ar likumu, ar vēlēšanām varēja pagaidīt vēl līdz nākamā gada janvāra nogalei. Iespējams, lēmums tika pieņemts, bažījoties, ka konservatīvo atrašanās pie varas tikai arvien vairāk deldē viņu elektorāta atbalstu. Un jautājums, kas toriju sakarā tiek uzdots, ir: vai rīt viņus gaida tikai smaga sakāve, šķiroties no kādas puses pašreizējo deputātu mandātu, vai arī īsts slaktiņš, pēc kura no viņu frakcijas Apakšpalātā varētu palikt pāri vien kāda sestā daļa. Skaidrs ir viens: četrpadsmit gadus ilgušais konservatīvo varas periods Apvienotajā Karalistē noslēdzas, tagad varas groži kādu laiku būs leiboristu rokās. Toriju smagākās problēmas sākās līdz ar pandēmijas laikā uzliesmojušo skandālu, kad atklājās, ka premjera Borisa Džonsona biroja darbinieki pārkāpuši pašu valdības noteiktos pulcēšanās ierobežojumus. Nelīdzēja Džonsona spilgtā darbošanās Ukrainas labā pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma – 2022. gada septembrī viņš demisionēja, un pāris mēnešus vēlāk arī viņa pēctece amatā Liza Trasa. Uz ekonomikas stagnācijas, palielu sociālo problēmu un inflācijas fona stāvokli labot nav izdevies arī Riši Sunakam. Ja šobrīd torijiem Apakšpalātā ir 344 no 650 vietām, savukārt viņu pastāvīgajiem konkurentiem leiboristiem – 205 vietas, tad pēc vēlēšanām šī aina, visdrīzāk, būs apvērsta. Leiboristi, kurus viņu pašreizējais līderis Kiers Stārmers pavērsis mērenākā virzienā pēc sava priekšgājēja Džeremija Korbina diezgan radikālā kreisuma, popularitātē apsteidz konservatīvos apmēram divkārt. Savas pozīcijas un nepilnu pussimtu deputātu vietu visdrīzāk saglabās trešā lielākā frakcija – Skotu nacionālā partija, kā arī ceturtā lielākā – liberāldemokrāti, kuriem pašreiz ir 15 vietas. Taču iespējams, ka uz toriju rēķina ir iespējas iedzīvoties arī kādam britu politikā netradicionālam spēkam – partijai „Reformēt Apvienoto Karalisti”. Tā ir tā pati savulaik zināmā Breksita partija, kura vēlāk mainīja nosaukumu un pārslēdza savu galveno uzmanību uz migrācijas un sociālo politiku, un tagad tiek raksturota kā nacionāli populistisks spēks. Kopš 3. jūnija partijas priekšgalā ir atgriezies kādreizējais līderis Naidžels Farāžs. Jau gadu mijā partijas reitingi apsteidza liberāldemokrātus, bet pagājušomēnes nepatīkami pietuvojās konservatīvajiem. Uzvaras nebūs Nr. 2 – franču centristi Francijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – vēlēšanu pirmā kārta notika svētdien, 30. jūnijā. 577 deputātu mandāti tiek sadalīti pēc mažoritārās sistēmas, kur pirmajā kārtā vietas iegūst tie, kas tikuši pie absolūtā vairākuma. Pārējos apgabalos vēlēšanās piedalās visi kandidāti, kas saņēmuši vairāk par 12,5% balsu. Pēc svētdienas balsojuma izšķirts vien 76 mandātu liktenis; tūlīt pēc vēlēšanām 306 apgabalos bija trīs pretendenti, piecos apgabalos – četri. Kā jau tika prognozēts, labāko rezultātu ar apmēram trešdaļu balsu un 38 deputātu vietas ieguvusi nacionālistiskā, labēji populistiskā Nacionālā apvienība ar tās līderi Marinu Lepenu un viņas jauno protežē, premjera kandidātu Žordānu Bardellu priekšgalā. Šis spēks vairs nav tik radikāls kā kādreiz, bet tā programmas pamanāmākie elementi ir nelegālās migrācijas apkarošana, vidusmēra francūzim tīkama nodokļu politika un vispārēja pozicionēšanās par vairāk kārtības ielās, mācību iestādēs u. tml. No šiem galēji labējiem rezultātos daudz neatpaliek arī kreiso partiju bloks Jaunā Tautas fronte, kurā pamanāmākie spēki ir antikapitālistiskā „Nelokāmā Francija”, Sociālistiskā partija, partija „Ekoloģisti”, Komunistiskā partija un vēl vairākas citas sīkākas grupas. Kreisie jau ieguvuši 32 mandātus. Uz šī fona graujoši izskatās prezidenta Makrona partijas „Renesanse” un tās partneru veidotā bloka „Kopā par Republiku” iegūtās divas vietas. Protams, viss izšķirsies otrajā kārtā 7. jūlijā. Pirmdien un otrdien risinājās kandidātu atteikšanās process, kura rezultātā tagad palikuši 95 apgabali ar trīs pretendentiem un viens ar četriem. Jaunā Tautas fronte saviem kandidātiem deva skaidru rīkojumu atkāpties visur, kur viņi ir trešajā pozīcijā. Centristu bloks nav tik organizēts, galīgais lēmums tiek atstāts pašu kandidātu ziņā, tomēr arī viņi daudzviet atsakās par labu kreisajiem. Kā kreisajiem, tā centristiem ir ļoti svarīgi, lai absolūto vairākumu parlamentā neiegūtu Nacionālā apvienība. Pašreizējās prognozes liecina, ka Lepenas partijai līdz alktajam vairākumam varētu mazliet pietrūkt. Tad viņiem nāktos mēģināt vienoties ar Republikāņu partiju – labēji konservatīvajiem, kuri var cerēt uz kādu pussimtu balsu, un lasīt pa vienam atbalstu dažādu neatkarīgo labējo rindās. Ja Nacionālajai apvienībai tas izdotos, tad Francija tiktu pie radikāli labējas valdības – kā tiek uzsvērts, pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara, kad sadarbībā ar nacistu okupantiem pastāvēja t.s. Višī režīms. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Eitanāzija
Eitanāzija #155 Laba pica, slikta pica

Eitanāzija

Play Episode Listen Later Jun 14, 2024 75:34


Šajā Eitanāzijas nedēļāš apmeklējām Pica Diāna, Prego un Cielo, lai salīdzinātu to garšas un dalītos iespaidos. Apspriedām arī Eiroparlamenta vēlēšanas un kādu uzņēmumu, kas glorificē padomju laikus. Mārtiņš aplikācijā Waze ierauga spoku, kas rada aizraujošus stāstus. Bonuss - šoreiz uz pusi vairāk heitanāzijas nekā parasti. Pievienojies, lai dzirdētu mūsu piedzīvojumus un atklājumus! Biļetes uz NEREĀLI LABU PASĀKUMU - https://www.bezrindas.lv/lv/nereali-labs-pasakums/13401/ Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Divas puslodes
Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu atbalsis valstu iekšpolitikas norisēs

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jun 12, 2024 54:08


Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu atbalsis valstu iekšpolitikas norisēs. Aktualitātes analizē politologi Veiko Spolītis un Ojārs Skudra. Makrons spēlē va banque Eiropas Parlamenta vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nebija paziņoti, kad pagājušās svētdienas, 9. jūnija, vakarā Francijas prezidents Emanuels Makrons izsludināja pašreizējā valsts likumdevēja – Nacionālās Asamblejas – atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Tām jānotiek divās kārtās – 30. jūnijā un 7. jūlijā. Iemesls ir franču elektorāta lemtais Eiroparlamenta mandātu sadalījums, vairāk nekā 31% balsu un, attiecīgi, 30 deputātu vietas piešķirot galēji labējai Nacionālajai apvienībai, plaši pazīstamai arī kā „Lepenas partija”, savukārt prezidenta pārstāvētajai sociālliberālajai partijai „Renesanse” atvēlot vien nepilnus 15% un 13 vietas. Tikai par nepilnu procentu no prezidenta partijas atpaliek franču sociālistu alianse. Par riskantu prezidenta Makrona soli dēvē teju visi, daži to sauc arī par neprātīgu, norādot, ka šādi viņš, iespējams, paver Marinas Lepenas radikāļiem ceļu uz Francijas varas virsotni. Ja viņi svinēs pārliecinošu uzvaru šais ārkārtas vēlēšanās, prezidentam, visdrīzāk, nāksies nominēt par premjeru Lepenas gados jauno protežē Žordānu Bardelu. Ir analītiķi, kuri spriež, ka tieši tāds varētu būt Makrona mērķis – līdz 2027. gada prezidenta vēlēšanām likt radikāļiem izgāzties valdības darbā un tā mazināt Lepenas izredzes uz prezidenta krēslu. Taču Nacionālā apvienība līdz šim sevi pierādījusi kā disciplinētu spēku, un tās programmas pamatā ir sociālā, migrācijas kontroles un cita iekšpolitikas tematika, kas pamatā ir valdības darba lauks. Un tad var gadīties tā, ka 2027. gadā Eiropa tiek pie Francijas, kuru stūrē radikāli nacionālisti, eiroskeptiķi un Kremļa draugi. Vēl viens bažas raisošs jaunums šai ziņā ir labēji centriskās Republikāņu partijas līdera paziņojums par gatavību bloķēties ar Nacionālo apvienību. Tas gan izraisījis tūlītēju sašutuma vētru republikāņu partijas iekšienē, kur šāda vienošanās ar radikāļiem tiek uzlūkota kā tradicionālo republikas vērtību nodevība. Nav gan izslēgts, ka piepildās prezidenta Makrona iespējamais aprēķins ar ārkārtas vēlēšanām un savu iesaistīšanos kampaņā mobilizēt elektorātu un nacionālā līmenī revanšēties Lepēnai par Eiropas līmenī zaudēto. Un, protams, pastāv iespēja, ka jaunievēlētajā Nacionālajā Asamblejā nevienam spēkam nebūs nozīmīga pārsvara, un tad prezidentam būs jāmēģina vienoties par koalīciju vai atbalstu – ar jau piesauktajiem republikāņiem vai ar kreisi centrisko Sociālistisko partiju. Beļģija „gobelēna valdības” gals 9. jūnijā vēlētāji Beļģijā piedalījās veselās trīs vēlēšanās, ievēlot deputātus ne tikai Eiroparlamentā, bet arī Beļģijas nacionālā parlamenta apakšnamā – Pārstāvju Palātā, kā arī reģionālajos parlamentos – Flandrijas parlamentā, Valōnijas parlamentā, Briseles parlamentā. Beļģijas vācvalodīgie pavalstnieki pie tam ievēl arī savu Vacvalodīgās kopienas parlamentu, savukārt par Beļģijas Frančvalodīgās kopienas parlamenta deputātiem automātiski kļūst Valōnijas parlamenta deputāti un 19 frančvalodīgi deputāti no Briseles parlamenta. Savukārt Pārstāvju Palātas 150 deputātu korpuss arī tiek dalīts divās grupās pēc valodas piederības – nīderlandiešu valodā runājošajā flāmu un franču valodā runājošajā valoņu daļā, un lai izlemtu jautājumus, kas skar šo etnolingvistisko grupu intereses, vairākums nepieciešams ne vien parlamentā kopumā, bet arī katrā no grupām atsevišķi. Attiecīgi autonomi norit arī politiskie procesi Flandrijā un Valonijā. Galvenais svētdienas vēlēšanu iznākums ir premjerministra Aleksandra De Krō valdības demisija. Šis kabinets pēc mokoša gandrīz piecsimt dienu ilga procesa tika sadiegts 2020. gada oktobrī kā raibs gobelēns, kura musturī gan flāmu, gan valoņu liberāļi un liberālkonservatīvie, tāpat abu kopienu sociāldemokrāti, abu kopienu zaļie, kā arī flāmu kristīgie demokrāti. Vēlēšanās šīm partijām gājis kā nu kurai, taču kopējais rezultāts ir negatīvs, un lielākās frakcijas nākamajā parlamentā būs līdzšinējiem opozicionāriem. Nepiepildījās nopietnākās bažas, kas priekšvēlēšanu laikā solīja spožu uzvaru radikālajiem flāmu nacionālistiem – partijai „Flāmu interese”, kuras programma paredz Flandrijas atdalīšanos no Beļģijas valsts un ir arī izteikti eiroskeptiska. Tomēr flāmu vēlētāju vidū šos radikāļus par dažiem procentiem un deputātu vietām apsteigusi mērenākā Jaunā flāmu alianse, kuras programmā ir flāmu un valoņu daļu autonomijas nozīmīgs pieaugums, bet ne secesija. Savukārt Valonijā, kur tradicionāli populārākas ir kreisās partijas, negaidīti panākumi ir līdz šim valdības koalīcijā ietilpušajai Reformistu kustībai, kas atstūmusi no pirmās pozīcijas sociālistus. Vissmagākos zaudējumus vēlēšanās cietusi valoņu ekoloģistu partija, atvadoties no trim ceturtdaļām mandātu, savukārt lielākie ieguvēji, teju trīskāršojot savu mandātu skaitu, ir valoņu centristu partija „Pārliecinātie”. Līdzīgi nacionālajam līmenim ir arī rezultāti sacensībai par 22 Eiroparlamenta deputātu vietām. Izskan viedokļi, ka, iespējams, tradicionālā Beļģijas politikas karte ar labējiem flāmu ziemeļiem un kreisajiem valoņu dienvidiem sāk mainīties, abām daļām šobrīd sliecoties tuvāk centram. Quo vadis, Europa?   Uzlūkojot shēmas ar jauno, pagaidām vēl neoficiālo, vietu sadalījumu starp frakcijām Eiropas Parlamentā, tā vien gribas teikt: „Nav nemaz tik traki!” Lai arī pāris politiskajām grupām diezgan nozīmīgs vietu skaits gājis zudībā, savukārt dažām citām drusku audzis, vismaz to pirmais trijnieks skaitliskā svara tabulā pagaidām šķiet nemainīgs. Tiesa, to varētu mainīt līdz šim vēl grupām nepiederīgie deputāti, kad izvēlēsies savu politisko „jumtu”. Starp šiem nepiederīgajiem šobrīd ir arī „Alternatīva Vācijai”, Ungārijas valdošā partija „Fideš” un Polijas Konfederācijas partija. Smagāko kritienu piedzīvojuši zaļie, zaudējot 18 no līdzšinējām 74 vietām un noslīdot no ceturtās uz priekšpēdējo sesto pozīciju. Skaitliski vēl vairāk zaudējusi liberālā „Atjauno Eiropu” frakcija – 23 mandātus, tomēr arī pēc šī krituma tai ir cerības palikt trešajai lielākajai Eiroparlamentā. Savukārt lielākie ieguvēji, pretēji priekšvēlēšanu periodā pastāvīgi daudzinātājam, šķiet, izrādīsies nevis radikāli labējie, bet labēji centriskie spēki. Frakcijas skaitliski nedaudz augušas gan Eiropas Tautas partijai, gan Konservatīvo un reformistu grupai, gan grupai „Identitāte un Demokrātija”, bet frakciju lielums labējā flangā ir apgriezti proporcionāls to radikālismam, Tautas partijai saglabājot stabilas līderpozīcijas. Kā otrā lielākā joprojām paliek Sociālistu un demokrātu grupa. Tomēr uz šīs visumā līdzsvarotās ainas fona satraucošas ir Eiropas vēlēšanu atbalsis divās lielākajās dalībvalstīs. Francijas liberāļu sakāve un prezidenta Makrona lēmums izsludināt ārkārtas parlamenta vēlēšanas ar visām iespējamajām sekām šodienas raidījumā izpelnījies atsevišķu tematu. Visai augstos toņos vēlēšanu rezultātus piesauc arī Vācijā. Kanclera Olafa Šolca sociāldemokrāti ieguvuši mazāk kā 14% balsu, kas ir šīs partijas vājākais rezultāts nacionālā līmeņa vēlēšanās vairāk nekā simts gadu laikā. Proporcionāli vēl krietni smagāku kritumu piedzīvojis vēl viens valdošās koalīcijas partneris – Zaļā partija, kas zaudējusi deviņus no līdzšinējā divdesmit viena mandāta. Toties par uzvaru līksmo labējie radikāļi „Alternatīva Vācijai”, kas ierindojušies otrajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem. Par viņiem, ja neskaita Berlīni un dažus tai piegulošos reģionus, kā arī Tīringenes galvaspilsētu Erfurti, vienotā ierindā balso visa agrākā Austrumvācija. Uz jautājumu par iespējamu Vācijas valdības demisiju kanclers Šolcs gan atbildējis noliedzoši. Kā iekšpolitiski nozīmīgi Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti tiek piesaukti arī Ungārijā, kur premjera Orbana partija „Fideš” ieguvusi krietni mazāk, nekā cerēts, kā arī Spānijā un Dānijā, kur opozīcija bija cerējusi traktēt šos rezultātus kā referendumu par pie varas esošo, attiecīgi, Pedro Sančesa un Metes Frederiksenas kreisajām valdībām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Krustpunktā
Eiropas Parlamenta vēlēšanās mandātus iegūst 7 partijas

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Jun 9, 2024


Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā visvairāk balsu ieguvusi "Jaunā Vienotība", bet gan "Jaunajai Vienotībai", gan Nacionālajai apvienībai katrai ir pa diviem mandātiem. Kopumā Eiropas Parlamenta jaunajā sastāvā iekļuvuši septiņu politisko spēku pārstāvji, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas paziņotie provizoriskie vēlēšanu rezultāti. Vēlēšanu rezultātus analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētniece un lektore Vineta Kleinberga un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Eiropas Parlamentā ievēlētie 9 deputāti no Latvijas: Valdis Dombrovskis ("Jaunā Vienotība") Sandra Kalniete ("Jaunā Vienotība") Roberts Zīle (Nacionālā apvienība) Rihards Kols (Nacionālā apvienība) Nils Ušakovs ("Saskaņa") Ivars Ijabs ("Latvijas attīstībai") Reinis Pozņaks ("Apvienotais saraksts") Mārtiņš Staķis ("Progresīvie") Vilis Krištopans ("Latvija pirmajā vietā") Šīm vēlēšanām no Latvijas kandidātu sarakstus pieteica 16 politiskie spēki.  Latvijā vēlēšanas notika 8. jūnijā, un tajās nobalsojuši vismaz 521 325 vēlētāji jeb 33,83% balsstiesīgo, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati. Tā ir tikai nedaudz lielāka aktivitāte kā Eiroparlamenta vēlēšanās 2019. un 2014. gadā, kad piedalījās attiecīgi 33,5% un 30,1% balsstiesīgo. 

soci sta mand centr progres nacion latvij latvijas latvija saska latvijas universit stradi eiropas parlamenta eiropas parlament roberts z eiroparlamenta latvijas tv jaun vienot ina strazdi nils u
Krustpunktā
Eiropas Parlamenta vēlēšanās mandātus iegūst 7 partijas

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Jun 9, 2024 59:10


Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā visvairāk balsu ieguvusi "Jaunā Vienotība", bet gan "Jaunajai Vienotībai", gan Nacionālajai apvienībai katrai ir pa diviem mandātiem. Kopumā Eiropas Parlamenta jaunajā sastāvā iekļuvuši septiņu politisko spēku pārstāvji, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas paziņotie provizoriskie vēlēšanu rezultāti. Vēlēšanu rezultātus analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētniece un lektore Vineta Kleinberga un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Eiropas Parlamentā ievēlētie 9 deputāti no Latvijas: Valdis Dombrovskis ("Jaunā Vienotība") Sandra Kalniete ("Jaunā Vienotība") Roberts Zīle (Nacionālā apvienība) Rihards Kols (Nacionālā apvienība) Nils Ušakovs ("Saskaņa") Ivars Ijabs ("Latvijas attīstībai") Reinis Pozņaks ("Apvienotais saraksts") Mārtiņš Staķis ("Progresīvie") Vilis Krištopans ("Latvija pirmajā vietā") Šīm vēlēšanām no Latvijas kandidātu sarakstus pieteica 16 politiskie spēki.  Latvijā vēlēšanas notika 8. jūnijā, un tajās nobalsojuši vismaz 521 325 vēlētāji jeb 33,83% balsstiesīgo, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati. Tā ir tikai nedaudz lielāka aktivitāte kā Eiroparlamenta vēlēšanās 2019. un 2014. gadā, kad piedalījās attiecīgi 33,5% un 30,1% balsstiesīgo. 

soci sta mand centr progres nacion latvij latvijas latvija saska latvijas universit stradi eiropas parlamenta eiropas parlament roberts z eiroparlamenta latvijas tv jaun vienot ina strazdi nils u
LTV Ziņu dienests
Pēdējās debates pirms Eiroparlamenta vēlēšanām – 9 populārāko sarakstu līderi

LTV Ziņu dienests

Play Episode Listen Later Jun 6, 2024 146:07


Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Trešajās un reizē arī noslēdzošajās cikla #IzvēliesNākotni debatēs piedalās deviņu politisko spēku pārstāvji.

Kultūras Rondo
Latvijas īpašais gads Kannu kinofestivālā. Arī ēnas puses festivāla norisē

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later May 27, 2024 22:31


Zelta palmas zari Kannu kinofestivālā sadalīti. Par Latvijas dalību šī gada festivālā saruna Kultūras rondo studijā. Ar iespaidiem no Kannu kinofestivāla studijā Nacionālā Kinocentra vadītāja Dita Rietuma, kinokritiķe Dārta Ceriņa  un „Mistrus Media” producents Gints Grūbe. Kannu kinofestivāla galveno godalgu – "Zelta palmas zaru" – sestdien, 25. maijā,  saņēma režisora Šona Beikera filma "Anora", kas ir skarbs, atklāts un vietumis smieklīgs stāsts par Ņujorkas erotisko dejotāju. Beikers ir viens no Amerikas neatkarīgā kino līderiem, un filmā galveno lomu tēlo 25 gadus vecā Maikija Madisone. Viņa atveido dejotāju, kas uziet bagātu klientu, taču saskaras ar viņa vecāku – krievu oligarhu – dusmām. Žūrijas priekšsēdētāja, filmas "Bārbija" režisore Grēta Gerviga slavēja "Anoru" kā "neticamu, cilvēcīgu un humānu filmu, kas iekaroja mūsu sirdis". Beikers veltīja filmu visiem seksa pakalpojumu sniedzējiem. Latvijas eksperti ir kritiski noskaņoti par šādu žūrijas vērtējumu. "Un tad negaidītā veidā galveno palmas zaru iegūst filma, kur stāsta par krievu oligarhu bērniem un viņu apjukušo  dzīves stāstu Amerikā. Šajā kontekstā tu uzdod jautājumu - kas pasaulē notiek. Tā nav pasaule, kura vieš cerību," vērtē Gints Grūbe. "Ja nebūtu šis Zelta palmas zars kičīgai komēdijai par krievu oligarhu atvasēm un striptīzdejotājām vienskaitlī un daudzskaitlī, tad es būtu gluži apmierināta ar Kannu festivāla žūrijas gala lēmumu," norāda Dita Rietuma. Gints Grūbe arī atzīst Kannu tirgū ir daudz redzama "sastingusi krievu nauda". "Arī Kannu festivāla programmā to var manīt. Tās ir nepatīkamas hibrīdkara izpausmes, kuras Kannu festivālā kā lielā kultūras notikuma skatuvē redzam," norāda Gints Grūbe. "Tas izpaužas Kannu konkursa programmās. Arī Latvijā filmētā Serebreņņikova filma "Ļimonovs", kas stāsta par krievu odiozo dzejnieku, kurš atbalstīja Donbasa okupāciju. Filmā nav nekāda pretkara vēstījuma vai morāles, filma ir mesidžs savā ziņā, ziņa, kas tiek nodota, ka visi ir apjukuši un pasaule ir sarežģītāka. Tas raisa tādas skumjas pārdomas, arī to, ka šī filma ir filmēta Latvijā." "Otrs ir stāsts par to, ka krievu izplatītāji caur franču izplatītājiem iepērk Eiropas filmas," turpina Gints Grūbe. "Tas nav kā iepirkt rūdu un piegādāt Krievijai, tomēr, ja atceramies arī izklaides produkti, ar ko izklaidējam agresorvalsts iedzīvotājus šobrīd, arī tas ir eksports. Tie ir lielie jautājumi, par kuriem Eiropas kino politikas un politiskajiem veidotājiem šobrīd Eiroparlamenta vēlēšanu kontekstā būtu jānonāk dienas kārtībā tuvākajā laikā, lai mēs nepieļautu šāda veida procesu. To šis tirgus arvien vairāk iezīmē. Tas ir skumjš secinājums." Dita Rietuma uzskata, lai Eiropas filmas nevarētu izrādīt Krievijā un Krievijas izplatītāji šīs filmas nevarētu iepirkt, ir tam jābūt ietvertam sankciju sarakstos, jo kas nav aizliegts, tas ir atļaut. Runājot par Ginta Zilbaložas filmas "Straume" izrādīšanu festivālā programmā "Īpašais skatiens", Dita Rietuma atzīst, ka tas bijis emocionālākais festivāls. "Filma izraisīja milzīgas ovācijas, emocionālu saviļņojumu zālē. Visdrīzāk šī ir filma, kas varētu iezīmēt Latvijas kino tajā starptautiskajā apritē, kur mums nekad nav izdevies iezīmēties. Te es runāju par lielo, nopietno kino biznesu, par starptautisku izplatīšanu, ietverot ASV. Arī par mērķtiecīgu filmas turpmāku virzīšanu uz nopietnām starptautiskām balvām," atzīst Dita Rietuma.

Krustpunktā
Krustpunktā: Iebildes pret "zaļo kursu" Eiropā. Kas varētu mainīties pēc EP vēlēšanām?

Krustpunktā

Play Episode Listen Later May 14, 2024


Eiropas "zaļais kurss", tā noturēšana vai gluži pretēji – piebremzēšana šajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Ne viena vien partiju uz vēlēšanām iet ar solījumu cīnīties par saprātīgu zaļo kursu vai to piebremzēt, jo pašreizējie nosacījumi Latvijai izmaksā pārāk dārgi.  Kas būtu tas saprātīgais "zaļais kurss", kuru īstenot Latvija vēlētos? Cik mums izmaksā pašreizējais plāns un par kādām izmaiņām vai atkāpēm noteikti vajadzētu pacīnīties nākamajā Eiroparlamenta sasaukumā? Krustpunktā diskutē Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Irbe, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis, Latvijas Dabas fonda politikas koordinatore Baiba Baltvilka un Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, bioloģijas doktors Viesturs Ķerus.  

Krustpunktā
Krustpunktā: Iebildes pret "zaļo kursu" Eiropā. Kas varētu mainīties pēc EP vēlēšanām?

Krustpunktā

Play Episode Listen Later May 14, 2024 53:39


Eiropas "zaļais kurss", tā noturēšana vai gluži pretēji – piebremzēšana šajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Ne viena vien partiju uz vēlēšanām iet ar solījumu cīnīties par saprātīgu zaļo kursu vai to piebremzēt, jo pašreizējie nosacījumi Latvijai izmaksā pārāk dārgi.  Kas būtu tas saprātīgais "zaļais kurss", kuru īstenot Latvija vēlētos? Cik mums izmaksā pašreizējais plāns un par kādām izmaiņām vai atkāpēm noteikti vajadzētu pacīnīties nākamajā Eiroparlamenta sasaukumā? Krustpunktā diskutē Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Irbe, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis, Latvijas Dabas fonda politikas koordinatore Baiba Baltvilka un Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, bioloģijas doktors Viesturs Ķerus.  

LTV Ziņu dienests
Terrass: Eiropa jūtas pārāk ērti, lai ticētu, ka šis karš ir īsts (ENG)

LTV Ziņu dienests

Play Episode Listen Later Mar 8, 2024 6:02


Eiropa pašlaik jūtas pārāk komfortabli, lai uzskatītu, ka karš, kas notiek Ukrainā, ir īsts. Tā eiropiešu lēnīgumu gan savu militāro spēju stiprināšanā, gan palīdzībā Ukrainai raksturo Igaunijas bruņoto spēku bijušais komandieris, tagad Eiroparlamenta deputāts Riho Terrass. Viņu izvaicāja Ilze Nagla.

ukrain ukrainai igaunijas eiropa terrass eiroparlamenta
LA.LV KLAUSIES!
Pieķertā... “Mediju sapieri” #1. epizode

LA.LV KLAUSIES!

Play Episode Listen Later Feb 15, 2024 20:52


Daudzus gadus viņa runājusi, darbojusies un uzvedusies kā Krievijas aģente, un, kā tagad noskaidrots žurnalistikas pētījumā, tiešām arī sazinājusies un koordinējusi savu darbību ar Krievijas specidienesta FSB virsniekiem. Par Tatjanas Ždanokas darbības atskaites punktu uzskatāms pagājušā gadsimta 80. gadu beigas – 90. gadu sākums. PSRS sabrukuma laiks, kad viņa kļuva par vienu no aktīvākajām Latvijas neatkarības pretiniecēm. 1991. gada augustā, pametot toreizējo Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēku Rīgā, Ždanoka televīzijas kameru priekšā krievu valodā pašpārliecināti iesaucās: “Mēs vēl atgriezīsimies!” Teikto varēja tulkot dažādi: gan plaši, ka PSRS vēl tiks atjaunota, gan šauri un personiski, ka pati Ždanoka gatava turpināt savu pret Latvijas valsti vērsto darbību arī jaunajos apstākļos, kuriem viņa ļoti ātri piemērojās. Dažādas Krievijai vajadzīgās dezinformācijas izplatīšana, izmantojot Eiroparlamenta deputātes statusu, ir bijis viens no viņas galvenajiem darbības virzieniem. Raidieraksta autors – Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”. Izmantoti fragmenti no Latvijas Televīzijas, TV3, EU Reporter, Canal26, EU Today, Rossija 1, NTV, multinews.lv.  Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem. Funded by the European Union. Views and opinions expressed are however those of the author(s) only and do not necessarily reflect those of the European Union or the European Education and Culture Executive Agency (EACEA). Neither the European Union nor EACEA can be held responsible for them. Izmantotā mūzika: Chris Haugen – Island Dream The Whole Other – Valley Of Spies Tchaikovsky - Swan Lake (Swan Theme)

Dienas ziņas
Pirmdiena, 15. janvāris, pl.16:00

Dienas ziņas

Play Episode Listen Later Jan 15, 2024 40:26


Rajevskis par Eiroparlamenta vēlēšanām: Ir vairākas intrigas, bet nav dzinuļa piesaistīt vairāk vēlētāju. Noslēgumam tuvojas Eiroparlamenta kandidātu meklējumi; vēl nav zināmi visi sarakstu līderi. Lukašenko vēršas pret reliģiskajām organizācijām, paplašina pamatojumu to aizliegšanai. Sākta parakstu vākšana par Latvijas izstāšanos no Otavas konvencijas par kājnieku mīnām. Teniss. Ostapenko.

Divas puslodes
Vācijas kanclera popularitātes antirekords. Blinkena biežā uzturēšanās Tuvajos Austrumos.

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jan 10, 2024 53:56


Blinkens nepagurst dzesēt Tuvos Austrumus Mūsu pagājušajā raidījumā pievērsāmies iespējamajiem Tuvo Austrumu konfliktu eskalācijas punktiem un spriedzi radošajiem spēkiem. Ka šādi scenāriji rada nopietnas bažas Vašingtonā, apliecina fakts, ka ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens šajās dienās jau ceturto reizi pēdējo trīs mēnešu laikā uzturas Tuvajos Austrumos. Šajā reģiona karsto punktu dzesēšanas tūrē ietilpst vizītes Turcijā, Jordānijā, Katarā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Saūda Arābijā un, protams, Izraēlā. Tajā pašā laikā Savienotajām Valstīm jāpanāk vairāku savu reģiona partneru atbalsts iespējamām aktīvākām militārām akcijām pret Jemenas husītu nemierniekiem, pret ko, piemēram, Katarai ir iebildumi. Kas attiecas uz amerikāņu militārajām akcijām reģionā, 4. janvārī Bagdādē ar lidrobota palīdzību tika nogalināts viens Irākas šiītu militārā grupējuma „Allāha cēlo partijas kustība” vadītājiem Muštaks Talibs al-Saīdi; organizācijas kaujinieki regulāri uzbrūk Irākā dislocētajiem Savienoto Valstu spēkiem. Vizītes laikā Ankarā dienaskārtībā cita starpā noteikti bija iespējamas Turcijas ietekmes izmantošana, bremzējot kustības Hezbollah [hezbollā] militārās aktivitātes pie Izraēlas ziemeļu robežām. Sestdien šiītu militāristi veica plašu raķešu triecienu pa Izraēlas teritoriju, tā atriebjoties par Hamas līdera Saleha al-Aururi nogalināšanu Libānas galvaspilsētā Beirutā, kas diezgan nepārprotami ir Izraēlas roku darbs. Tomēr pat ja Turcija, vai pat Irāna būtu gatavas atvēsināt Hezbollah cīņas sparu, tad, kā liecina Izraēlas valdības pārstāvju izteikumi, viņiem varētu būt padomā jau tuvākajā laikā izvērst nopietnākas militārās operācijas pret šo organizāciju Libānas dienvidos. Un, protams, valsts sekretāra Blinkena vizītes degpunktā ir karš Gazā. Nupat Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Galants ieskicējis plānu Gazas liktenim pēc karadarbības beigām. Izraēla uz nenoteiktu laiku plāno saglabāt šeit militāru kontroli, tāpat kā līdz šim kontrolēt preču plūsmu un darīt visu, lai izbeigtos nelegāla ieroču un cilvēku kustība pāri robežai ar Ēģipti. Tiek sagaidīts, ka Eiropas Savienības un reģiona turīgās arābu valstis pamatā finansēs Gazas infrastruktūras atjaunošanu. Pēc visa spriežot, Izraēla tuvākajā laikā negrasās nodot Gazas joslas administrēšanu Jordānas Rietumkrastā dislocētajai Palestīniešu pašpārvaldei, ko vēlētos ASV, bet gan grib veidot Gazas pašpārvaldi uz vietējo kopienu pārstāvniecības pamatiem. Tas faktiski nozīmētu politiski vēl vairāk atraut Gazu no palestīniešu zemēm Rietumkrastā, tādējādi vēl vairāk attālinot Palestīnas valstis izveides perspektīvu. Kanclera Šolca popularitātes antirekords Pagājušā gada decembris nesis sarūgtinošas ziņas Vācijas kancleram Olafam Šolcam un viņa vadītājai Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai. Vien nepilni 20% vācu vēlētāju, spriežot pēc ikgadējās aptaujas datiem, esot apmierināti ar kanclera veikumu, un tas ir zemākais rādītājs, kāds fiksēts kopš 1997. gada, kad tika uzsākta šī aptaujāšana. Savukārt sociāldemokrāti šobrīd vēlēšanās saņemtu 14% balsu, kas ir ceturtais rezultāts starp lielākajām Vācijas partijām. Viņiem priekšā ir gan kristīgie demokrāti ar 32%, gan galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ar 21%, tāpat arī zaļie ar 15%. Vēl sliktāk klājas vienīgi trešajai valdošās koalīcijas partijai – neoliberālajiem brīvajiem demokrātiem, kas ieguvuši 4% atbalstu, kā arī radikāli kreisajai partijai „Kriesie” ar 3%. Tā kā iekļūšanai Bundestāgā pastāv 5% balsu cenzs, abas pēdējās partijas, ja vēlēšanas notiktu šobrīd, riskētu palikt ārpus parlamenta. Droši vien, ka daļa vainas par paša un partijas zemajiem reitingiem jāuzņemas valdības vadītājam, kurš ticis kritizēts par pārlieku sausu un izvairīgu komunikācijas stilu. Uz to netieši norāda arī tas, ka viņa partijas un valdības kolēģis, aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ir populārākais šībrīža Vācijas politiķis, un otrs augstākais reitings ir ārlietu ministrei, zaļo partijas pārstāvei Annalēnai Bērbokai. Viņi abi, starp citu, ir pamanāmākie Ukrainas atbalstītāji pašreizējā Vācijas politikas virsotnē. Tomēr nenoliedzams iespaids uz valdības reitingiem ir situācijai, ar kuru šai valdībai nācies tikt galā. Tās varas periodu skāra pandēmijas noslēguma posms, kam uz pēdām sekoja Krievijas agresijas pilna mēroga agresijas karš pret Ukrainu, kas izraisīja nestabilitāti enerģētikas sfērā, inflācijas kāpumu un ekonomikas bremzēšanos. Piedevām visam Šolca kabinets nonācis spiedīgā budžeta situācijā, jo Vācijas Konstitucionālā tiesa novembrī lēma, ka īpašais fonds, kuru Šolcs vēl kā Angelas Merkeles kabineta finanšu ministrs izveidoja vides un modernizācijas jautājumu risināšanai no pandēmijas seku mazināšanai aizņemtajiem līdzekļiem, neatbilst konstitūcijas normām. Vācijas pamatlikums kopš 2009. gada visai strikti ierobežo valdības tiesības aizņemties naudu budžeta deficīta segšanai, minētais fonds bija mēģinājums šīs prasības apiet, un tā zudums nozīmē 60 miljardus eiro lielu budžeta robu. Neapmierinātību ar valdības darbu šobrīd var redzēt arī Vācijas ielās un stacijās- protestējot pret valdības lēmumu samazināt subsīdijas lauksaimniecības sektoram, šonedēļ tūkstošiem zemnieku bloķē ceļus un no šodienas sākas arī trīs dienu vilcienu vadītāju streiks, pieprasot augstākas algas un mazāk darba stundu. Kas attiecas uz valdošās koalīcijas partijām zudušo vēlētāju atbalstu, tad tiek minēts, ka tas pārceļojis gan pie opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem, gan pie „Alternatīvas Vācijai”. Strauji popularitāte augusi arī no partijas „Kreisie” aizgājušajai frakcijai, kura burtiski pirms dažām dienām pārtapa partijā „Zāras Vāgenknehtas alianse – par saprātu un taisnīgumu”. Partijas platforma apvieno kreisumu ekonomiskajā programmā ar konservatīvismu sociālkulturālā ziņā. Tās vadone Zāra Vāgenknehta ir kaismīga Kremļa režīma piekritēja un, attiecīgi, aicina pārtraukt palīdzību Ukrainai. Atkal par Eiropas armiju Ideju par t.s. „Eiropas armiju” – ciešāk koordinētiem Eiropas Savienības valstu bruņotajiem spēkiem – jau pirms vairākiem gadiem izvirzīja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tobrīd tā bija pamatā reakcija uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa mājieniem par iespējamo amerikāņu dalības mazināšanu vai pat aiziešanu no Ziemeļatlantijas alianses. Pēdējā laikā gan prezidenta Makrona izteikumi par Eiropas savienības autonomiem bruņotajiem spēkiem kļuvuši retāki un mazāk spilgti, un Čehijas prezidents Petrs Pavels pēc tikšanās ar Francijas kolēģi pagājušā gada martā pat izteicās, ka Makrons pārstatījis akcentus un par būtiskāko uzskatot NATO Eiropas daļas stiprināšanu. Pēdējās dienās savu pienesumu šim vēstījumam devis Itālijas ārlietu ministrs, partijas Forza Italia [forca italija] līderis Antonio Tajani. Ja vēlamies būt miera uzturētāji pasaulē, mums nepieciešami Eiropas bruņotie spēki. Un tas ir fundamentāls priekšnoteikums, lai mums varētu būt Eiropas starptautiskā politika. [..]  Pasaulē, kurā ir tādi spēcīgi spēlētāji kā, piemēram, ASV, Ķīna, Indija, Krievija; kur pastāv krīzes no Tuvajiem Austrumiem līdz Indijas un Klusā okeāna reģionam, Itālijas, Vācijas, Francijas vai Slovēnijas pilsoņus var aizsargāt tikai kaut kas jau pastāvošs, proti, Eiropas savienība,” bijušais Eiroparlamenta priekšsēdis Tajani sacīja intervijā, kuru svētdien publicēja laikraksts La Stampa. Tāpat viņš norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu nepieciešams savienības prezidenta postenis, kas aizstātu pašreizējos Eiropadomes un Eiropas Komisijas prezidentu amatus. Kas attiecas uz Eiropas Savienības kopīgajiem militārajiem tēriņiem, tad tādi pastāv Eiropas aizsardzības fonda veidā, kas paredzēts izpētei, tehnoloģiju attīstībai un kopīgiem ieroču iepirkumiem. Tas gan ir samērā niecīgs – ar astoņu miljardu eiro budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam. Salīdzinājumam, Francija savu bruņoto spēku modernizēšanā laikā no 2024. līdz 2030. gadam paredzējusi ieguldīt apmēram 413 miljardus. Sagatavoja Eduards Liniņš  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

va hamas ir mu beirut ka soci hezbollah katar jord kas tas gaz taj slov emir popularit uz dro ukrainas forza italia vien la stampa asv klus krem alternat pasaul tiek bagd tajani gazas izra eiropas ukrainai palest antonio tajani savuk indija zieme francija krievijas atkal eiropas savien francijas valst krievija ukrainu donalda trampa indijas sestdien eiropas komisijas turcij tuvo austrumu eiropas parlaments turcijas strauji eiroparlamenta tuvajos austrumos turcija tuvajiem austrumiem konstitucion jemenas eiropadomes angelas merkeles
Patriotu podkāsts
Ivars Godmanis: Ja Tautas frontes frakcija nebūtu bijusi vienota, balsojums nebūtu noticis

Patriotu podkāsts

Play Episode Listen Later May 6, 2023 83:42


Esmu no valdības aizgājis, tur nocīnījies, gandrīz nomiris un tad man rāda kartiņu, ka esmu aģents Pugulis. Man tas bija ļoti sāpīgi, nekad neesmu bijis čekas ziņotājs, saka bijušais premjers Ivars Godmanis. Par 4. maija ideāliem, Latvijas krieviem, "Parex" krahu, tenisu un bungām saruna ar Ivaru Godmani Laikmeta krustpunktā. Šoreiz raidījums skan pāris dienas pēc 4.maija, Latvijas vēsturē ļoti svarīga datuma. 1990.gada 4.maijā toreizējā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Stenogramma liecina, ka 4.maija rīta sēdi atklāj Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs ar dažiem organizatoriskiem ievadvārdiem, lūdzot saglabāt cieņu starp vairākuma frakciju Tautas fronti un opozīciju - Interfronti. Izskan arī priekšlikumi par 4.maija sēdes darba kārtību un tad kā pirmais runātājs tribīnē kāpj Ivars Godmanis, pārstāvot Tautas frontes frakciju.  "Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Es esmu pilnvarots 131 Latvijas PSR deputāta vārdā iesniegt priekšlikumu iekļaut šīsdienas sēdes darba kārtībā kā pirmo jautājumu Deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"," deputātus uzrunā Ivars Godmanis. Tālāk seko garas debates, balsu skaitīšana, tauta ārpus parlamenta skaļi atkārto katru "PAR" balsi un, skanot "Dievs, svēti Latviju!", deklarācija ir pieņemta.  Lai sagaidītu šo brīdi, bija jānoiet garš Atmodas ceļš. Tālāk sekoja neatkarīgas Latvijas ceļš, pa to vēl tobrīd staigāja krievu armijas un OMON zābaki, un šī ceļa sākumā nostājās arī Ivars Godmanis. Trīs dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas viņu parlaments apstiprina par Latvijas valdības vadītāju. 4.maija diena ir daudz dokumentēta un aprakstīta kino liecības, video un audio fiksējumos, atmiņu stāstos. Bet kā jums sākās 1990.4. maijs un kā noslēdzās šī diena? Kāds bija jūsu ceļš uz Jēkaba ielas namu vai atpakaļ. Vai ir kāda epizode no vēsturiskās 4.maija parlamenta sēdes, kura vēl nav izstāstīta, kas ir jūsu prātā, kas būtu pieminēšanas vērta? Ivars Godmanis: Laikam pats būtiskākais bija frakcija. Ja Tautas frontes frakcija nebūtu bijusi vienota, balsojums nebūtu noticis. Tad ir grūti saprast, kas tālāk būtu bijis. Tautas frontes vadība, es biju arī priekšsēdētāja vietnieks, man uzticēja frakcijas vadību. Es no turienes aizgāju, kad mani ievēlēja par Ministru Padomes priekšsēdētāju. No 4.maija dienas, protams, skaidrs bija tas, ka mēs uz šo soli iesim. Pirms tam frakcija visu laiku pulcējās Zinātņu akadēmijā un tur arī apsprieda gala variantus dokumentam, kā taisīt to deklarāciju. Sarežģītas lietas tās bija, gan politiski, gan juridiski sarežģītas. Bet fakts tāds, ka uz to iesim. Problēma, ka nebija pilnīga garantija, ka nobalsosim. Acīmredzot opozīcija saprata, ka mēs būsim gatavi, tāpēc bremzēja maksimāli. Speciāli novilcināja, uzdeva jautājumus.  Tas tomēr bija tas būtiskais pagrieziena punkts, un acīmredzot viens otrs no viņiem saprata, ka vēsture mainās. Parasti vēsture mainās kara rezultātā, te viņa izmainījās ne kara rezultātā. Toreiz daudz smēķējāt, cik daudz cigaretes izsmēķējāt, gan jau pāris paciņas? Ivars Godmanis: Nekas labs tas nav, godīgi teikšu. Es tagad nesmēķēju jau gadus..., kādus 15 varbūt. Tā metode nebija laba. Kādreiz arī valdības sēdēs smēķēju. Zinu, ka ministri, kas nesmēķē, to nevarēja izturēt. Tas tomēr saistīts ar laiku, kuros man ir bijis... Es nezinu. (..) Es tur biju un iznāca tajos trakajos laikos tur būt. Es zinu, ka daudzi cilvēki smēķējot sevi nomierina, bet man tas neizdevās. Cenšanās to laiku pārlaist.  Toreiz īsti vairs nevarēja saprast, vai diena vai rīts, pavasaris vai ziema. Situācija bija tāda, ka laiks mērījās savādāk. Nebija vienkārši toreiz, bet nu kad ir vienkārši. Ko šodien dara Ivars Godmanis? Ivars Godmanis: Kopš aizgāju no Eiroparlamenta 2014.gadā, visu šos gadus mācu studentus, lasu lekcijas trīs augstskolās, pārsvarā maģistriem. Slodze ir liela. Esmu ievēlēts par profesoru Rīgas Starptautiskajā biznesa augstskolā, lasu arī nopietnas lekcijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē maģistriem, Datorikas fakultātē bakalauriem un "Turībā" maģistriem. Grafiks ir neatbilstošs manam vecumam.  Kursi ļoti dažādi, esmu sagatavojis ap 20 dažādus kursus, lielu daļu esmu rakstījis no nulles, jo Latvijā vienkārši tādu nav. Šī ir iespēja satikties ar 4. maija paaudzi, jauniem cilvēkiem, kas dzimuši jau pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas.  "Laikam tas ir viens no iemesliem," atzīst Ivars Godmanis, piebilstot, ka nebijusi doma atgriezties pasniedzēja darbā pēc 35 gadu pārtraukuma.  Krievijas kara Ukrainā vērtējums. Ivars Godmanis: Ukraiņu motivācija ir pilnīgi skaidra – viņi karo, viņi aizstāv savu zemi. (..) Man nav skaidra krievu motivācija – racionāla krievu motivācija. Vienam prasīju nesen – viņi sēž alternatīvajā internetā un kaut ko mēģina sagrābstīt. Viņi man saka – motivācija ir denacifikācija un demilitarizācija. Prasu definē denacifikāciju – mēģina tad kaut ko tur skaidrot, bet vienalga nav skaidrs. Krievu motivācija nav līdz galam skaidra un nav skaidra vairāku iemeslu dēļ. Ko tad viņi vēlas – Odesu, Kijivu? Viņi tiešām stādās priekšā, ka tas kaut kad notiks? Un pat ja tas ir militāru brīnumu variantā uz kaut kādu laiku, mūžīgi jau tas nebūs. Ja tauta nevēlas, vienalga būs jāvācas projām karaspēkam. Krievu motivācija ir smaga, saprast viņu ir grūti. Kā Putina iebrukums Ukrainā ietekmēs Latvijas drošības situāciju? Ivars Godmanis: Tas mūsu drošības situāciju ietekmē vislielākā mērā, gan tieši, gan netieši. Pie dažādiem kara tālākās attīstības scenārijiem ir iespējami visādi militāri, ekonomiski un kādi tik ne varianti. Kad mēs apspriežam iekšējās politikās lietas, jāsaprot, ka neesam pilnīgi mierīgā stāvoklī, esam pie kara, tikai fiziski iekšā tajā neesam. Mēs esam kara situācijā un nevajadzētu to aizmirst. (..) Mums vienmēr vajag iekšēju koncentrāciju sevī paturēt. Un pirmais – nevajag tā psihot. Atceramies pagājušo rudeni – cik ilgi bija tas histēriskais moments, ka mēs nosalsim. Un pat es uz to pavilkos. Man pārmeta slavenās Godmaņa krāsniņas. Toreiz tā bija reakcija uz notiekošo, ka mēs visi tūlīt salsim. Bet vajadzētu iekšēji vairāk sakoncentrēties un neuzkurbulēt psihozi. Grūti pateikt, no kurienes tas sākas – varbūt no politiķiem, kas to dažreiz grib izmantot, tad pāriet uz masu medijiem, kas ir normāli, bet tad tas aiziet sabiedrībā un tad tiešām... Nu tad kā mēs pārlaidām šo ziemu? Cik sporta zāles un baseinus aizvērām? Nevienu, nerunājot par skolām un slimnīcām. Drīz būs jāizvēlas nākamais Latvijas Valsts prezidents. Jūsu skats uz šo procesu? Ivars Godmanis: Savu balsi atdotu tam pretendentam, ja ir divi,  (..) tautai tomēr jāzina, ar ko prezidents nāks, pat, ja visa tauta nevēl. Ir jāpanāk, ka pie jums, radio, televīzijā, abus divus iztaujā, varbūt viens otram uzdod jautājumus.  Svarīgas debates. Esošajam prezidentam ir priekšrocība stāstīt to, ko viņš ir darījis. Var, protams, būt arī nepatīkami jautājumi. Un jautāt, ko darīs uz priekšu, ar ko atšķirsies. No otra pretendenta gribētu dzirdēt vienu soli tālāk – kā labāk? Tieši kā to varētu izdarīt? (..) Ja [debašu] nebūs, tad vienalga, ko ievēlēs, bet sabiedrībā būs sajūta, ka mūs neiepazīstināja, mūsu viedokli nepaprasīja. Jūsu vārds arī izskanēja saistībā ar kandidēšanu un Valsts prezidenta amatu. Ivars Godmanis: Man vienmēr bijis raksturs citāds, drīzāk esmu cīnījies par visādiem izpilddarbiem. Es neatbilstu tam. Tur jābūt tomēr... Ir ļoti grūti būt Latvijas prezidentam, jo nav pārāk lielas pilnvaras. No otras puses, var sasaukt ārkārtas valdības sēdi, noteikt dienas kārtību. Bet no pirmā brīža tev jāiekaro sava pozīcija.  

Divas puslodes
Situācija Kalnu Karabahā. Notikumu attīstība Sīrijā. Priekšvēlēšanu cīņas Turcijā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Apr 26, 2023 54:01


Situācija Kalnu Karabahā. Notikumu attīstība pilsoņu kara sašķeltajā Sīrijā. Priekšvēlēšanu cīņas Turcijā. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors, politologs Ojārs Skudra. Situāciju Sīrijā ierakstā analizē Tuvo Austrumu eksperts Toms Rātfelders. Hibrīdekooperācija Lačinas koridorā 2020. gada rudenī Azerbaidžānas bruņotie spēki īstenoja sekmīgu ofensīvu valsts rietumdaļā, atgūstot lielu daļu teritoriju, kuras kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem kontrolēja armēņu spēki. Starptautiski neatzītā Arcahas Republika jeb Kalnu Karabaha, armēņu kompakti apdzīvots reģions, kas padomju periodā bija autonoma republika Azerbaidžānas PSR sastāvā, tika izolēts no Armēnijas pamatteritorijas. Saskaņā ar vienošanos par uguns pārtraukšanu, kuru 2020. gada novembrī parakstīja Armēnijas prezidents Pašinjans, Azerbaidžānas prezidents Alijevs un Krievijas prezidents Putins, tika garantēta transporta pārvietošanās pa autoceļu, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēniju. Trasei pieguļošā teritorija, dēvēta par Lačinas koridoru, tika nodota Krievijas miera uzturēšanas spēku kontrolē. Taču pagājušā gada decembra vidū šo sakaru artēriju bloķēja azerbaidžāņu civiliedzīvotāju grupas, kuras sevi dēvēja par vides aktīvistiem. Viņu deklarētais motīvs bija nepieļaut, ka no Kalnu Karabahas uz Armēniju tiktu izvesti tur iegūtie derīgie izrakteņi. Notikumu vietās bija klāt arī Azerbaidžānas valsts mediju pārstāvji. Krievijas kontingenta kareivji praktiski nepretojās autoceļa bloķēšanai. Rezultātā apmēram 120 000 Arcahas Republikas iedzīvotāju nonāca izolācijā un jau drīz sāka izjust dažādu preču deficītu; janvāra vidū republikas vadība ieviesa vairāku pārtikas produktu normēšanu. Medikamentu u.c. materiālu trūkuma dēļ smaga situācija izveidojās veselības aprūpē. Pieaugot starptautiskās sabiedrības satraukumam par blokādi un tās sekām, Azerbaidžānas puse intensīvi izplatīja dažādas notikušā versijas, cita starpā apgalvojot, ka patiesībā autoceļu bloķējot Krievijas miera uzturētāji, ka t.s. vides aktīvisti ļaujot brīvi pārvietoties humānās palīdzības kravām un ka Azerbaidžānas valdība gatava nodrošināt Kalnu Karabahas vajadzības. Tomēr pagājušie mēneši rāda gluži citu ainu. Ceļa bloķētāji ļauj izbraukt tikai Krievijas militārā kontingenta un Starptautiskā Sarkanā krusta transportam. Kopš decembra tiek traucēta arī dabasgāzes un elektroenerģijas piegāde no Armēnijas. Tas viss liek raksturot situāciju Arcahas Republikā kā uz humānās katastrofas sliekšņa esošu. Apvienoto Nāciju Tiesas spriedums, kas liek Azerbaidžānai nodrošināt brīvu kustību cauri Lačinas koridoram, kā arī attiecīgas Eiroparlamenta rezolūcijas, tiek ignorētas. Baku vara norobežojas no notiekošā, uzstājot, ka trases bloķēšana ir nevalstisku aktīvistu pasākums. Tas ir ļoti apšaubāms apgalvojums kaut vai tādēļ, ka Lačinas koridora rajonā iespējams nokļūt tikai ar īpašu Azerbaidžānas drošības iestāžu atļauju, kuru, starp citu, nesaņem arī ārvalstu un neatkarīgie azerbaidžāņu žurnālisti.   Šī gada „svarīgākās vēlēšanas” 14. maijā paredzētās vēlēšanas Turcijā, kad elektorāts piešķirs mandātus sešiem simtiem parlamenta deputātu un notiks Turcijas prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, resurss „Politico” nodēvējis par 2023. gada globāli svarīgākajām vēlēšanām. Pašreizējā starptautiskajā situācijā Turcija izrādījusies nozīmīgi iesaistīta daudzos procesos, tāpēc ar varas situāciju Ankarā saistās kā bažas, tā cerības. Ja savā vietā paliks līdzšinējas prezidents Radžips Taijips Erdogans, viņš, ļoti iespējams, centīsies bīdīt valsti vēl tālāk konservatīvā islāma vērtību virzienā iekšpolitiski, ārpolitikā agresīvi apliecinot reģionālas lielvalsts statusu un netiecoties pēc sadarbības ar Rietumu demokrātijām. Ja, savukārt, viņa vietu ieņems galvenais sāncensis, Republikāniskās tautas partijas līderis Kemals Kiličdaroglu, var prognozēt Turcijas centienus aktivizēt dialogu ar Eiropas Savienību un attiecību uzlabošanos ar Savienotajām Valstīm. Uz izkļūšanu brīvībā varētu cerēt daudzi šobrīd cietumos esošie Erdogana politiskie pretinieki. Turcija varētu kļūt konstruktīvāks partneris bēgļu problēmas risināšanā, domājams, beigtu bloķēt Zviedrijas uzņemšanu NATO. Arī attiecībās ar Krieviju Turcija varētu tuvināties NATO kopējai līnijai, lai gan diezin vai pilnībā pievienotos rietumvalstu ieviestajām sankcijām pret Putina režīmu. Pēdējā mēneša laikā abu galveno prezidenta amata kandidātu reitingi svārstījušies ap 45% atzīmi, periodiski te vienam, te otram iegūstot viena divi procentu pārsvaru. Divi citi kandidāti nozīmīgi atpaliek no abiem līderiem, tomēr viņu piedalīšanās palielina iespēju, ka būs nepieciešama otrā prezidenta vēlēšanu kārta. Erdogana galvenie trumpji ir konservatīvi islāmiskās vērtības un ambiciozā ārpolitika, savukārt klupšanas akmens viņam var izrādīties vājie ekonomikas rādītāji un valdības nepārliecinošais veikums februārī notikušās zemestrīces seku novēršanā. Parlamenta vēlēšanās arī nozīmīgākie pretendenti ir, attiecīgi, Erdogana un Kiličdaroglu vadītie bloki – Tautas alianse un Nacionālā alianse. Tautas alianses lielākais spēks ir Erdogana vadītā „Taisnīguma un Attīstības partija”, tās nozīmīgākais partneris – galēji labējā, ultranacionālistiskā Nacionālistu kustības partija. Līdzīga kombinācija ir Nacionālajā aliansē, kuru Kiličdaroglu Republikāniskā tautas partija veido ar Labo partiju, mēreni nacionālistisku spēku. Bez nosauktajām četrām reāla iespēja iekļūt parlamentā, pārvarot 7% barjeru, ir vēl arī Kreiso zaļo partijai, kura kopā ar vairākiem citiem kreisajiem spēkiem veido Darba un brīvības aliansi. Maskavas ģeopolitiskais „pokers” Kopš pagājušā gada nogales risinās dialogs četrpusējā formātā, kura iniciatore ir Krievija, piedaloties arī Turcijai, Irānai un Sīrijas Asada režīmam. Reģiona lielvalstis, kas iesaistītas, t.sk. konfrontējušas ilgstošajā Sīrijas pilsoņu karā, tagad mēģina vienoties par ietekmes sadali un interešu saskaņošanu. Kārtējā sarunu raundā Maskavā 25. aprīlī pulcējās dalībvalstu aizsardzības ministri un izlūkdienestu vadītāji. Viens no galvenajiem jautājumiem sarunās ir Sīrijas bēgļu problēma. Turcija būtu ieinteresēta šo vairāk nekā trīs ar pusi miljonu atgriešanā viņu dzimtenē. Savukārt Sīrija vēlētos, lai Turcijas bruņotie spēki atstāj to okupētos rajonus Sīrijas ziemeļos. No vienas puses, šodienas dialogu apgrūtina pagātnes bagāža – tas, ka Turcija savulaik atklāti atbalstījusi pret Asada režīmu karojošus grupējumus. No otras puses, visus iesaistītos Sīrijas kontekstā vieno tas, ka tiem nepatīk amerikāņu joprojām pastāvošā klātbūtne šai konfliktā. Amerikāņi Sīrijā atbalsta pirmām kārtām kurdu bruņotos grupējumus, kuri joprojām kontrolē daļu teritoriju valsts ziemeļaustrumos. Turcija šos kurdu grupējumus uzskata par teroristiskiem un ar bruņotu spēku izspiedusi no dažiem Sīrijas pierobežas rajoniem. Arī vispārējā spriedze, kas nu jau vairākus gadus vērojama Turcijas un Savienoto Valstu attiecībās, nepārprotami veicina Ankaras vēlmi sēdēt pie kopīga sarunu galda ar amerikāņu tradicionālajiem nedraugiem – Krieviju un Irānu, un viņu aizbilstamo – Asada režīmu. Līdz šim gan dialogs nav risinājies īpaši raiti, jo Turcija bijusi vairāk aizņemta ar iekšpolitiskām problēmām. Šai ziņā izmaiņas varētu nest drīzumā gaidāmās Turcijas vēlēšanas. Tiek spekulēts par iespēju, ka Turcijas attiecību uzlabošanās ar Sīriju varētu pamudināt vēl kādas reģiona valstis kļūt labvēlīgākām pret Asada režīmu. Jau šobrīd šāds attiecību atkusnis vērojams Sīrijas attiecībās ar Ēģipti un Saūda Arābiju. Kā vēl viens iespējams izlīdzējs ar Damasku – tiek minēta Katara.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.     

Divas puslodes
Sudānā atkal līst asinis. Makrona un Leienas Ķīnas vizītes, Pārāk lētie Ukrainas graudi

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Apr 19, 2023 53:49


Lūkojam saprast, kas notiek Sudānā. Kāpēc tur nedēļas nogale izvērtās ļoti asiņaina un militārās sadursmes turpinās joprojām. Kādas ir cerības apturēt asinsizliešanu šajā konfliktu nomocītajā valstī. Pat vistuvākie draugi spēj izrādīt solidaritāti līdz zināmai robežai. Tā liek domāt notiekošais ap Ukrainas pārtikas produktu eksportu. Vairākas valstis, kas Ukrainai sniegušas atbalstu karā, ir aizliegušas importu no Ukrainas. Zemnieki sūdzas, ka ukraiņu produkcija ir pārāk lēta. Vēl arī analizējam Francijas prezidenta pēdējā laika izteikumus. Viņa vizīte Ķīnā un tur sarunātais ir radījis jaunus jautājumus, pēc kādiem principiem Emanuels Makrons vadās savā ārpolitikā un ko par to domā citur Eiropā. Aktualitātes analizē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedelnieks. Sudānā atkal līst asinis Sudānas republikas vēsture ir bagāta etniskiem, reliģiskiem un ar dabas resursu kontroli saistītiem bruņotiem konfliktiem. 2019. gadā plaši sabiedrības protesti un armijas iejaukšanās laupīja varu līdz tam 30 gadus valdījušajam diktatoram Omāram al Bašīram. Starp protestus organizējušo politisko grupu aliansi „Brīvības un pārmaiņu spēki” un armijnieku izveidoto Pārejas militāro padomi ar ģenerāli Abdelu Fatahu al Burhanu tika panākta vienošanās par pakāpenisku valsts demokratizāciju laikā līdz 2026. gadam. Tika izveidota augstākā varas institūcija Pārejas Suverenitātes padome, kurā kopīgi darbojas civilie „Brīvības un pārmaiņu spēku” un Pārejas padomes militāristi, kā arī civila valdība ar premjerministru Abdallu Hamdoku priekšgalā. 2021. gada oktobrī ģenerālis al Burhans apvērsuma ceļā sagrāba visu varu. Dažus mēnešus vēlāk gan formāli deklarēja gatavību atjaunot iepriekšējo vienošanos par pāreju uz civilu valdīšanu. Attiecīgo vienošanos vajadzēja parakstīt šī gada 6. aprīlī, taču ap to laiku iezīmējās asas nesaskaņas starp ģenerāli al Burhanu un viņa vietnieku, ģenerāli Dagalo, kurš komandē paramilitāro struktūru „Ātrā atbalsta spēki”. Šis grupējums izveidots no arābu kaujiniekiem, kuri cīnījās centrālās valdības pusē 17 gadus ilgušajā konfliktā ar Dārfūras provinces nearābu iedzīvotājiem Sudānas austrumos. Konflikta pamatā ir jautājums par termiņu un noteikumiem, ar kādiem „Ātrā atbalsta spēki” iekļausies regulārās armijas struktūrās. Dagalo kontrolē ir Dārfūras bagātās zelta atradnes – par šo zeltu viņš pērk Krievijas ieročus un uz šīs bāzes „Ātrā atbalsta grupai” izveidojušās ciešas saiknes ar bēdīgi slaveno Vāgnera privāto militāro kompāniju. 15. aprīlī Dagalo paramilitāriasti uzsāka plašu uzbrukumu armijas spēku bāzēm, lidostām, valdības ēkām, t.sk. prezidenta pilij un armijas galvenajam štābam, kā arī valsts televīzijas centram. Sākās plaša mēroga kaujas ar artilērijas un aviācijas izmantošanu. Abas puses ziņoja par objektu pārņemšanu savā kontrolē un atspēkoja attiecīgus pretējās puses paziņojumus. Valstī pārtraukti interneta sakari, arī centrālās televīzijas un radio pārraides. Tiek ziņots, ka slimnīcām trūkst medikamentu, asiņu pārliešanai, traucēta elektrības padeve. Tiek ziņots par ielaušanos civiliedzīvotāju mitekļos, laupīšanu un seksuālu vardarbību, pie kam abas puses vaino viena otru šajos noziegumos. Līdzīgi pārmetumi izskan sakarā ar vairakkārt izsludināto un tā arī neievēroto uguns pārtraukšanu. Pēdējā šāda vienošanās tika izsludināta 18. aprīlī, bet, pēc visa spriežot, arī tā netiek ievērota. Pēc aptuvenām aplēsēm vakarvakarā konflikts prasījis 270 cilvēku dzīvības, bet apmēram 2600 ir ievainoti. Makrona un fon der Leienas Ķīnas vizītes postlūdija Francijas prezidents Emanuels Makrons un Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena apmeklēja Pekinu pirms divām nedēļām, taču starptautiskajā sabiedrībā joprojām turpinās šī notikuma pēcspēle. Fon der Leienas pievienošanās bija Parīzes, ne Pekinas iniciatīva, un, kā jau bija sagaidāms, uzņemošā puse īpaši pacentās uzsvērt attieksmes atšķirības. Makrona priekšā tika izklāts maksimāli respektējošs „sarkanais tepiķis”, kamēr fon der Leienai bija jāsamierinās ar visai kuslu programmu. Valsts mediji slavināja Parīzes un Pekinas savstarpēji izdevīgo sadarbību, bet tāpat valsts diriģētie sociālie mediji zākāja fon der Leienu par amerikāņu marioneti. Notikušajā abu viesu kopīgajā tikšanās ar Ķīnas kompartijas un valsts līderi Sji Dziņpinu vismaz formāli tika demonstrēta vienota pozīcija kā Ķīnas un Krievijas iespējamās sadarbības, tā Taivānas jautājumā, tomēr pēc tam abi vīri apmēram četras stundas runājās zem četrām acīm, un izskan pieņēmumi, ka šai sarunā Makrona tonis varētu būt bijis krietni pielaidīgāks. Spilgtu kontekstu notikušajai vizītei piešķir arī fakts, ka vien dažās stundas pēc tās noslēguma Ķīnas bruņotie spēki uzsāka plašas mācības Taivānas tuvumā, izspēlējot salas bloķēšanas un ieņemšanas scenāriju. Nepatīkams pārsteigums daudziem bija arī prezidenta Makrona izteikumu virkne, kas sākās ar interviju izdevuma „Politico” un franču laikraksta „Les Echos” žurnālistiem pārlidojuma laikā no Pekinas uz Šanhaju. Akcentējot sev jau ierasto Eiropas stratēģiskās autonomijas tēmu, prezidents izteicās, ka eiropiešiem nekādā ziņā nevajadzētu veicināt spriedzes kāpumu ap Taivānu, pieskaņojoties šai ziņā amerikāņu dinamikai un ķīniešu izkāpinātajām pretreakcijām. Eiropa nedrīkstot tikt ierauta krīzēs, kas, kā izteicies Makrons, „nav mūsējās”. Ja Savienoto Valstu un Ķīnas konflikts tagad strauji eskalētos, Eiropa neizbēgami kļūtu par amerikāņu vasali, tā vietā lai pagūtu kāpināt pašas stratēģisko jaudu līdz pasaules trešās lielvaras līmenim. Šādi izteikumi tika uztverti visai negatīvi abpus Atlantijas okeānam. Amerikāņu republikāņu senators Marko Rubio izteicies, ka, ja Makrona teiktais pauž visas Eiropas Savienības kursu, tad Savienotajām Valstīm būtu jāpievēršas pamatā Taivānas problēmai, atstājot eiropiešu ziņā atbalstu Ukrainai tās cīņā pret Krieviju. No vairāku Eiropas, sevišķi vācu, politiķu puses Makrona Ķīnas vizīte novērtēta kā politiska katastrofa un norādīts, ka pašreizējā situācijā viņa „stratēģiskās autonomijas” koncepts neiztur kritiku. Kamēr pats Emanuels Makrons pagājušajās nedēļās mēģinājis mīkstināt sevis sacītā toni, gan arī neatsakoties no tā pēc būtības, vairāki citi Eiropas līderi, kā Nīderlandes premjerministrs Marks Rute, Vācijas ārlietu ministre Analēna Bērboka un aizsardzības ministrs Boriss Pisoriuss, Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis un arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis tiešāk vai netiešāk viņam oponējuši, norādot uz Savienoto Valstu pašreiz izšķirošo lomu Eiropas drošībā un, jo sevišķi, pretstāvē Krievijas agresijai pret Ukrainu. Savukārt Urzula fon der Leiena, vakar, 18. aprīlī, uzrunājot Eiroparlamenta deputātus, norādīja, ka Ķīna ir atteikusies no agrāko desmitgažu liberālisma tendencēm un Eiropas Savienībai jāietur pret Pekinu vienots un konsekvents kurss. Pārāk lētie Ukrainas graudi 15. aprīlī Polijas un Ungārijas valdības paziņoja, ka slēdz savas robežas Ukrainas lauksaimniecības produktu transportam. Lēmums sekoja vietējo lauksaimnieku protestiem pret lētās Ukrainas produkcijas importu, kas lielākoties paliekot šais valstīs, radot cenu kritumu un, attiecīgi, zaudējumus nozarei. Importa aizliegums līdz jūnijam tika noteikts labībai, piena produktiem, cukuram, augļiem, dārzeņiem un gaļas produktiem. Pirmdien šim liegumam pievienojās vēl viena Ukrainas kaimiņvalsts Slovākija, līdzīgus soļus apsverot arī Rumānijas valdība. Lēmums izraisīja saprotamu kritiku gan no Kijivas, gan Briseles puses. Eiropas Komisija paziņoja, ka šādi lēmumi nav atsevišķu dalībvalstu kompetencē, lai gan tūdaļ nelēma par kādiem sankcionējošiem pasākumiem. Vakar tika paziņots, ka sarunās starp Polijas un Ukrainas pārstāvjiem panākta vienošanās par robežu atvēršanu labības tranzītam, garantējot, kā izteicās Polijas lauksaimniecības ministrs Roberts Teluss, ka „neviena tonna Ukrainas graudu nepaliks Polijā”. Viņš tāpat paziņoja, ka ieviestais aizliegums esot bijis domāts, lai pievērstu Eiropas Komisijas uzmanību šai problēmai. Nav gan skaidrs, kad varētu tikt atcelts aizliegums citu produktu ievešanai pāri robežai. Pirms pagājušā gada februārī sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, vairums ukraiņu lauksaimniecības produktu tika eksportēti caur Melnās jūras ostām uz Trešās pasaules valstīm. Karadarbības rezultātā šie tirdzniecības ceļi tika bloķēti un tikai daļēji atsāka funkcionēt pēc vienošanās, kas tika panākta ar Turcijas starpniecību. Eiropas Komisija ir atvērusi savienības tirgu ukraiņu produktu importam, nosakot attiecīgā cenu krituma ietekmētajiem lauksaimniekiem kompensāciju, taču, ka norāda Ukrainas kaimiņvalstu pārstāvji, šīs kompensācijas neesot pietiekamas. Tikām, kā ziņo „Amerikas balss”, Polijas arodbiedrību un opozīcijas pārstāvji vismaz daļēji situācijā vaino valdībai pietuvinātus uzņēmējus, kuru firmas iepērkot lēto ukraiņu labību un pēc tam to pārdod pārstrādātājiem kā pašmāju preci. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Divas puslodes
Sīrijas nedienas. Kremlim draudzīgās balsis. Iespējamie Kremļa tīkojumi Moldovā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Feb 15, 2023 53:58


Joprojām pasaules uzmanība ir pievērsta traģiskajām sekām, kādas izraisījušas zemestrīces Sīrijā un Turcijā. Šodien lielāku uzmanību pievērsīsim Sīrijai, kas jau pirms zemestrīces ir smagi cietusi pilsoņu karā, un šī iemesla dēļ arī palīdzību sniegt tur ir grūtāk. Satraucoši jaunumi pienāca no Moldovas, kur atklātībā nākušas ziņas par Krievijas gatavotu varas maiņu valstī. Moldovas prezidente saka, ka, pateicoties Ukrainas nodotajai izlūku informācijai, Moldovas varas iestādes šobrīd situāciju kontrolē un cer, ka apvērsums, tā varētu to nosaukt, ir novērsts. Lūkosim saprast, kāds noskaņojums valda Itālijas valdošajā koalīcijā. Bijušais premjers un viens no koalīcijas partiju līderis Silvio Berluskoni ir paudis nepārprotamu atbalstu Putinam, nosodot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks un Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Sīrijas nedienas Saskaņā ar 14. februārī izplatītajām ziņām, pagājušās nedēļas zemestrīces upuru skaits Turcijā un Sīrijā pārsniedzis 41000. Nepilni 6000 no šiem upuriem attiecas uz Sīrijas ziemeļrietumu rajoniem, pie tam, ja stihijas skartajā Turcijas daļā jau drīz pēc notikušā sāka darboties profesionālas glābēju komandas ar attiecīgu tehnisko aprīkojumu, tad Sīrijas daļā iedzīvotāju glābšana lielākoties bija viņu pašu ziņā. Galvenais iemesls ir tas, ka lielu daļu no zemestrīces skartajām Sīrijas provincēm joprojām kontrolē Bašara Asada režīmam opozicionāri spēki, starp kurām pie tam pastāv savstarpēji konflikti. Kā galvenā te jāmin Sīrijas Revolucionāro un opozīcijas spēku nacionālā koalīcija ar tās izveidoto Sīrijas Pagaidu valdību un Sīrijas Nacionālo armiju. Tā ir plaša dažādu pamatā islāmiskas ievirzes grupu koalīcija, kuru atbalsta Turcija. Otra lielākā ir no šīs pirmās pirms pieciem gadiem atšķēlusies Sīrijas Glābšanas valdība ar tās bruņotajām vienībām. Nevienai no šīm grupām, protams, nav attīstīta un attiecīgi apgādāta glābšanas dienesta. Zināms atspaids ir „Baltās ķiveres” – brīvprātīgo organizācija, kura līdz šim nodarbojusies ar civiliedzīvotāju glābšanu pēc Asada režīma un tā sabiedrotās Krievijas spēku apšaudēm un uzlidojumiem. Tagad tās pieredze lieti noder zemestrīces sagrauto ēku drupās aprakto glābšanā. Līdz šim humānā palīdzība opozīcijas kontrolētajiem Sīrijas ziemeļrietumiem no Turcijas tika piegādāta tikai caur vienu robežpunktu, un vēl pirmdien Apvienoto Nāciju palīdzības sniegšanas vadītājam Mārtinam Grifitsam nācās atzīt, ka atbalsta sniegšana zemestrīcē cietušajiem Sīrijas ziemeļrietumos līdz šim nesekmējoties. Galu galā vakar Damaskas režīms piekrita vēl divu robežpunktu izmantošanai, un caur tiem ieradās pirmie palīdzības konvoji. Starptautisko atbalstu saņem arī Asada režīms, taču joprojām pastāv šaubas, vai un kad kaut kas no tā nonāks opozīcijas kontrolētajos valsts rajonos. Līdz šim palīdzības saņemšanu no Damaskas valdības kontrolētās teritorijas negrib pieļaut arī radikāli islāmistiskā opozīcijas grupa „Levantes Atbrīvošanas organizācija”, kas kontrolē lielu daļu no zemestrīces skartās Idlibas provinces. Kremlim draudzīgās balsis Iekšpolitisku viļņošanos Itālijā nule izraisījis valdībā ietilpstošās partijas „Forza Italia” dibinātājs un priekšsēdētājs Silvio Berluskoni. Runādams ar presi pēc nobalsošanas vietvaru vēlēšanās Milānā, 86 gadus vecais politiķis un preses magnāts izteicās: „Lai es runātu ar Zelenski?! Ja es būtu premjerministrs, es nekad tur nedotos, jo mēs redzam viņa valsts izpostīšanu un viņa karavīru un civiliedzīvotāju slaktiņu. Būtu pieticis, ja viņš beigtu uzbrukumus divām autonomajām republikām Donbasā, un nekas tāds nenotiktu. Tā ka es šī kunga rīcību vērtēju ļoti, ļoti negatīvi.” Vēl vecišķais politikānis piemetināja, ka Savienoto Valstu prezidentam Baidenam vajadzētu piedraudēt Ukrainai ar palīdzības pārtraukšanu, ja Kijivas valdība nevēlas pārtraukt uguni. Tā Berluskoni reaģēja uz Itālijas premjerministres Džordžijas Meloni neseno tikšanos ar Zelenski viņa vizītes laikā Briselē. Premjerministre, partijas „Itālijas brāļi” pārstāve, līdz šim noteikti atbalstījusi Ukrainu tās karā pret Krieviju un paudusi sarūgtinājumu, ka netika aicināta uz Parīzi, kad Zelenskis tur tikās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Savukārt Itālijas opozīcijas pārstāvji jau izteikušies, ka šāda viņu valsts apiešana neesot nekāds brīnums, ja ievēro, kādi spēki veido tās valdību. Berluskoni, kā zināms, nekad nav slēpis savu draudzību ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un simpātijas Kremļa saimniekam savulaik paudis arī trešā Meloni koalīcijas partnera – labēji populistiskās partijas „Līga” – vadītājs Mateo Salvini. 12. un 13. februārī notikušās vietvaru vēlēšanas divos lielākajos Itālijas reģionos – Lombardijā un Lacio – gan liecina, ka Itālijas sabiedrības simpātijas pieder Meloni politikai. Partija „Itālijas brāļi” šajās vēlēšanās startējusi vispārliecinošāk, atņemot daļu balsu arī saviem koalīcijas partneriem. Interesanti, ka Berluskoni publiskais uznāciens notiek laikā, kad pavisam tuvu ir pilna mēroga karadarbības sākuma gadadiena un Krievija aktivizējusi savus pūliņus frontē. Var tikai minēt, vai tā ir nejauša sakritība, vai daļa no Kremļa mērķtiecīgiem centieniem, pie kuriem varētu būt pieskaitāma arī Ungārijas ārlietu ministra Petera Šijarto nesenā vizīte Baltkrievijā, šādi pārkāpjot pašpasludinātā prezidenta Lukašenko diplomātisko blokādi no Rietumu puses. Iespējamie Kremļa tīkojumi Moldovā Februāra sākumā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs intervijā vienam no Kremļa propagandas ruporiem paziņoja, ka „kolektīvie Rietumi” gatavojot nākamās Ukrainas lomai Moldovu. Tas nepārprotami tika uztverts kā mājiens, ka Maskava varētu mēģināt destabilizēt situāciju nelielajā Ukrainas kaimiņvalstī, kuru nozīmīgi skārušas kara sekas. Strauji samazinājušās gāzes piegādes no Krievijas, un dabasgāzes un elektrības cenas Moldovā palielinājušās, attiecīgi, septiņas un četras reizes. To nav kavējušies izmantot Moldovas opozīcijas pārstāvji, organizējot regulāras protesta demonstrācijas pret proeiropeiskās prezidentes Maijas Sandu valdību. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušajā ceturtdienā uzrunādams Eiroparlamenta deputātus Briselē, paziņoja, ka Ukrainas slepenajiem dienestiem izdevies pārtvert Kremļa plānu situācijas destabilizēšanai Moldovā. Vēlāk šīs ziņas apstiprināja Moldovas Izlūkošanas un drošības dienests. Savukārt piektdien, Krievijai veicot kārtējo masīvo raķešu uzbrukumu Ukrainai, divas raķetes, izšautas no krievu karakuģa Melnajā jūrā, ceļā uz Rietumukrainu šķērsoja Moldovas gaisa telpu. Šai sakarā uz ārlietu ministriju Kišiņevā tika izsaukts Krievijas vēstnieks, bet dažas stundas vēlāk par demisiju paziņoja Moldovas premjerministre Natālija Gavriļica. Kā demisijas iemeslu viņa minēja nespēju tikt galā ar visām krīzēm, kuras izraisījusi Krievijas agresija pret Ukrainu. Prezidente Sandu pateikusies līdzšinējai premjerministrei par paveikto un jau nominējusi viņas pēcnācēju – savu līdzšinējo padomnieku drošības jautājumos, ekonomikas un vadības speciālistu Dorinu Rečanu. Pirmdien arī pati prezidente apstiprināja, ka Kremlis plānojis gāzt viņas valdību. Šai nolūkā valstī bijis paredzēts iepludināt lielāku skaitu Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas un Melnkalnes pilsoņu, kuriem bija jāizraisa masu nekārtības, lai gāztu likumīgo valsts varu un izveidotu Moldovā Kremļa kontrolētu valdību. Nekādi konkrēti pierādījumi šim plānam pagaidām nav publiskoti, taču 14. februārī Moldova paziņojusi, ka valstī tiks liegts iebraukt vairākiem tūkstošiem Belgradas futbola komandas „Partizan” līdzjutēju, kuri grasījās apmeklēt spēli ar komandu „Šerif” separātiskās Piedņestras republikas galvaspilsētā Tiraspolē. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Divas puslodes
Kosovā atkal nemierīgi. Kārtējā politiskā krīze Peru. Korupcijas traips Eiroparlamentā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Dec 14, 2022 54:17


Eiropā trauksmi rada pieaugošā spriedze Kosovā - starp tur dzīvojošajiem serbiem un Kosovas valdības policijas spēkiem pēdējā laikā notikušas sadursmes. Kosova ir lūgusi starptautiskās sabiedrības iejaukšanos Briseli ir satracinājis korupcijas skandāls. Starp vairākiem aizturētajiem arī Eiropas Parlamenta viceprezidente. Šis ir viens no lielākajiem korupcijas skandāliem EP vēsturē. Trešajā lielākajā Dienvidamerikas valstī Peru atlaists un apcietināts prezidents, bet viņa atbalstītāji izgājuši ielās. Sadursmēs ar policiju vairāki protestētāji gājuši bojā. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Uģis Lībietis, Latvijas kontingenta Kosovā komandieris pulkvežleitnants Ģirts Savins un Latvijas TV "Sporta studijas" producents Dīvs Reiznieks. Kosovā atkal nemierīgi Kādreizējā Dienvidslāvijas federācijas Serbijas republikas autonomā province Kosova, kurā vairāk nekā 90% iedzīvotāju ir etniskie albāņi,  kļuva de facto neatkarīga pagājušā gadsimta beigās, kad NATO bombardēšanas akcija piespieda Serbiju izvest no Kosovas tās spēkus. Kopš 1999. gada Kosovā ir dislocēta NATO miera uzturēšanas misija, šobrīd nepilnu 4000 militārpersonu sastāvā, kopš 2008. gada arī nepilni 2000 Eiropas Savienības likumsargāšanas misijas darbinieku. 2008. gadā Kosova pasludināja neatkarību no Serbijas, un to līdz šim atzinušas 99 valstis, t.sk. Savienotās Valstis, Lielbritānija un vairums Eiropas Savienības dalībvalstu, arī Latvija. Tikmēr Serbija ir deklarējusi, ka nekad neatzīs savas kādreizējās autonomijas neatkarību, un Belgradu šai ziņā atbalsta Krievija un Ķīna. 6% no Kosovas iedzīvotājiem ir serbi, kuri pamatā dzīvo Serbijas pierobežā, un starp šo minoritāti un Kosvas centrālo varu joprojām ir saspringtas attiecības. Šogad par spriedzes cēloni kļuva valdības prasība serbu autovadītājiem nomainīt līdz šim lietotās Serbijā izdotās automašīnu numurzīmes uz Kosovā izdotajām. Protestējot, serbu autovadītāji bloķēja ceļus valsts ziemeļos. Novembra nogalē ar Eiropas Savienības piedalīšanos tika panākta vienošanās, Kosovai atceļot prasību par numurzīmju nomaiņu, savukārt Serbijai pārtraucot izsniegt numurzīmes ar Kosovas pilsētu un rajonu apzīmējumiem. Tomēr šīs krīzes laikā, protestējot pret Kosovas centrālās varas rīcību, amatus pameta apmēram 600 serbu apdzīvoto rajonu pašvaldību deputāti, policisti u.c. darbinieki. 10. decembrī spriedze vēl pieauga, kad Kosovas varasiestādes apcietināja kādu bijušo serbu tautības policistu, apsūdzot viņu teroristiskā darbībā. Dažviet serbu apdzīvotajos rajonos bija dzirdami sprādzieni, bruņoti ļaudis iesaistījās apšaudēs ar kosoviešu policistiem; tiek ziņots, ka viens policists viegli ievainots. Tas lika Kosovas valdībai atlikt 18. decembrī paredzētās ārkārtas vēlēšanas amatus pametušo pašvaldību deputātu aizstāšanai. Pagājušās nedēļas nogalē vispirms Serbijas premjerministre Ana Brnabiča, pēc tam arī prezidents Aleksandars Vučičs paziņoja, ka Serbija pieprasīs NATO misijai atļaut ievest serbu spēkus Kosovas ziemeļos, jo kosoviešu policija apdraudot turienes serbu drošību. Kosovas prezidente Vjosa Osmani uz to reaģēja ar paziņojumu, ka jebkādu serbu spēku ievešana Kosovas teritorijā tiks uzskatīta par agresiju. Pirmdien, 12. decembrī, Kosovas premjers Albins Kurti aicināja NATO spēkus atbrīvot serbu autovadītāju joprojām bloķētos ceļus, savukārt Serbijas prezidents Vučičs pēc nacionālās drošības padomes sēdes paziņoja, ka tiecoties pēc spriedzes mazināšanas. Kārtējā politiskā krīze Peru Biežas valdības maiņas un politiskas krīzes ir nu jau ierasta lieta Peru, kur konstitucionālās sistēmas īpatnības veicina rīvēšanos starp likumdevēju un izpildvaru. Prezidents Pedro Kastiljo, kurš tika ievēlēts pagājušā gada aprīlī, jau no paša sava termiņa sākuma saskārās ar sīkstu labējo spēku pretdarbību, kas izpaudās ne vien kā Kongresa mēģinājumi viņu atstādināt, bet arī kā atsevišķu biznesa un militāro aprindu diezgan neslēpti vērptas sazvērestības, pat aicinājumi uz militāru puču. Vadošā persona Kastiljo pretinieku nometnē bija viņa sāncense vēlēšanās, kādreizējā Peru diktatora Alberto Fuhimori meita Keiko Fuhimori. Jau pagājušā gada novembrī notika mēģinājums uzsākt prezidenta impīčmenta procedūru, kas tomēr izgāzās. Otrais mēģinājums tika līdz balsojumam šī gada martā, taču nesavāca vajadzīgo balsu skaitu. Diemžēl Peru nopietni skāra globālā ekonomikas lejupslīde, un līdzi tai strauji kritās prezidenta Kastiljo popularitāte. Šī mēneša sākumā Kongress uzsāka jau trešo impīčmenta procedūru, bet 7. decembrī, kad bija paredzēts balsojums, prezidents pasludināja, ka atlaiž parlamentu, ievieš ārkārtas stāvokli un izveido pagaidu valdību. Kastiljo paziņoja, ka plāno vēlēšanas, kurās jāievēl Kongress ar konstitūcijas reformēšanas pilnvarām. Jau tūdaļ pēc šī paziņojuma demisionēja vairāki ministri, t.sk. premjerministre Betsija Čavesa, ārlietu ministrs Sezārs Landa u.c. Konstitucionālā tiesa izplatīja paziņojumu, ka prezidents ir mēģinājis uzurpēt varu; bruņotie spēki paziņoja, ka nepakļausies viņa pavēlēm. Kongress ar nospiedošu balsu vairākumu atstādināja Padro Kastiljo no amata, apstiprinot līdzšinējās viceprezidentes Dinas Boluartes pilnvaras. Eksprezidents Kastiljo tika arestēts, un viņam draud apsūdzība dumpja rīkošanā. Tomēr varu zaudējušajam līderim netrūkst atbalstītāju, kuri devās ielās, bloķēja satiksmi, aizdedzināja automašīnas un iesaistījās sadursmēs ar policiju, kurās dzīvību zaudējuši nu jau vismaz septiņi cilvēki. Valsts otrajā lielākajā pilsētā Arekipā nemiernieki ieņēma lidostu un uz vairākām stundām apturēja tās darbību. Prezidente Boluarte, kura sākotnēji bija noskaņota palikt amatā līdz termiņa beigām, tagad paziņojusi, ka sarīkos prezidenta vēlēšanas divus gadus agrāk, proti – 2024. gada aprīlī. Vairuma Latīņamerikas valstu, tāpat Spānijas un ASV valdības paudušas atbalstu jaunievēlētajai prezidentei. Atbalstu amatu zaudējušajam Peru prezidentam pauduši tādi kreisās ievirzes līderi kā Bolīvijas prezidents Luiss Arse un Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro; prezidentes Boluartes valdību vilcinās atzīt arī Meksikas prezidents Andreass Lopess Obradors. Korupcijas traips uz Eiroparlamenta krūtežas 13. decembrī Eiroparlamenta deputāti ar 625 balsīm par un tikai vienu pret atcēla no amata vienu no parlamenta viceprezidentēm, deputāti no Grieķijas Evu Kaili. Tāpat viņu no savām rindām izslēgusi Visgrieķijas Sociālistu kustība jeb PASOK. Skandālu, kura sakarā politiķe zaudējusi augsto amatu, daži mediji jau dēvē par smagāko Eiroparlamenta vēsturē. Kopš piektdienas, 9. decembra, Beļģijas policija veikusi kratīšanas deviņpadsmit privātos mājokļos Briselē un vienā Eiroparlamenta birojā, konfiscējot lielas summas skaidrā naudā un arestējot vairākus aizdomās turētos: deputāti Evu Kaili, viņas attiecību partneri, Eiroparlamenta padomnieku Frančesko Džordži, bijušo Eiroparlamenta deputātu no Itālijas Pjeru Antonio Panceri un nevalstiskā sektora darbinieku Nikolu Figu-Talamanku. Figa-Talamanka vada organizāciju „Nav miera bez taisnības”, kuras dibinātāja ir itāliešu politikas veterāne, kādreizējā Itālijas ārlietu ministre Emma Bonino. Savukārt Antonio Panceri, kuru min kā galveno noziedzīgās shēmas īstenotāju, ir prezidents citā organizācijā ar nosaukumu „Apkarot nesodāmību”, starp kuras padomes goda locekļiem ir vairāki prominenti politiķi, t.sk. jau piesauktā Emma Bonino, bijušais Eiropas komisārs migrācijas jautājumos Dimitris Avramopuls, bijusī Eiropas Augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerini u.c. Kā norāda Beļģijas prokuratūra, apcietinātos tur aizdomās par noziedzīgas grupas izveidi, naudas atmazgāšanu un korupciju, bet lietas pamatā ir kukuļošana, kuru veikusi kāda no Persijas līča valstīm. Beļģu prese atklāj, ka runa ir par Kataru. Bagātais emirāts, kuram pieder trešie lielākie dabasgāzes krājumi pasaulē, šobrīd ir pasaules futbola čempionāta norises vieta. Taču ar čempionātu saistītā publicitāte atklāj arī rīkotājvalsts ēnas puses: Katara drīzāk formāli skaitās puskonstitucionāla monarhija, taču faktiski tur valda absolūtisms ar konservatīvajiem islāma režīmiem raksturīgo sieviešu tiesību deficītu un homoseksuālisma kriminalizāciju. Futbola čempionāta sakarā ir runa par nežēlīgu grandiozajās būvēs nodarbināto viesstrādnieku ekspluatāciju. 24. novembrī Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, kurā norādīja uz tūkstošiem bojāgājušo un savainoto, kuru ģimenēm būtu jāsaņem kompensācija. Deputāte Kaili uzstājās debatēs, apgalvojot, ka Katara esot izcilākais progresa piemērs darba tiesību jomā savā reģionā. Pēc visa spriežot, Dohas režīms par ogļūdeņražu dolāriem pircis sev lobistus Eiroparlamenta augstākajā līmenī. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteikusies, ka šis skandāls nopietni apdraud sabiedrības uzticību Eiropas Savienība institūcijām, savukārt Eiroparlamenta prezidente Roberta Metsola nodēvējusi to par uzbrukumu Eiropas demokrātijai. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Divas puslodes
Krievija – terorismu atbalstoša valsts. Kas ir privātās militārās kompānijas?

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Nov 23, 2022 54:24


Šī bijusi salīdzinoši mierīgu notikumu nedēļa, ja tā drīkst teikt. Protams, ir pieredzētas dabas kataklizmas, turpinās karš Ukrainā, bijuši arī vairāk paredzami notikumi. Mēs šoreiz vērtējam to, kam citreiz neatliek laika. Vairāk vai mazāk tas arī ir saistīts ar karu Ukrainā.  Šodien, 23. novembrī, Eiropas Parlamentā, pirmdien NATO valstu Parlamentārajā asamblejā un arvien vairāk nacionālajos parlamentos deputāti balsojot deklarē, ka Krievija ir kļuvusi par terorismu atbalstošu valsti. Kādas konsekvences šādiem balsojumiem ir vai būs?  Interesējamies arī, cik izplatīti pasaulē ir militāri grupējumi, kas nepieder valsts struktūrām, bet gan ir privāti, gandrīz kā sava armija, ar ko varētu risināt paša un citu problēmas. Protams, Krievijā runa ir par tā saucamo "Vāgnera grupējumu". Ko tāda privātā armija nozīmē? Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Uģis Lībietis. Sazināmies ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti ("Jaunā Vienotība") un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi majoru Jāni Slaidiņu. Kas ir privātās militārās kompānijas? Privāto militāro kompāniju jeb PMK vēsture ir mazliet vairāk nekā pusgadsimtu sena. Kā pirmā šāda kompānija tiek minēta „WatchGuard International”, kuru 1965. gadā Londonā nodibināja atvaļinātais britu armijas pulkvežleitnants, kādreizējais Britu speciālo uzdevumu vienības SAS komandieris Deivids Stirlings. Kompānija piedāvāja konsultācijas, personāla apmācību, atbalstu ieroču iegādē u.tml. pakalpojumus pamatā Persijas Līča reģiona valdībām. Laika gaitā līdzīgas kompānijas parādījās arī Savienotajās Valstīs, Austrālijā, Dienvidāfrikas Republikā, Izraēlā un citur. Visbiežāk kompāniju piedāvājumā bija jau minētie apmācības un konsultāciju pakalpojumi, bet arī personu un objektu apsardze, atmīnēšana u.tml. Kā viena no lielākajām PMK, starp citu, tiek minētā arī Latvijā labi zināmā apsardzes firma „G4S”. Straujš privāto militāro kompāniju uzplaukums sākās pēc Aukstā kara beigām, kad valdības krasi samazināja militāros budžetus, arī armiju skaitlisko sastāvu, un dažu uzdevumu veikšanai labprāt nolīga PMK. Kā norādījis amerikāņu politologs Pīters Vorens Singers, ja ap 1990. gadu profesionālo militārpersonu un PMK līgumdarbinieku skaitliskā proporcija bija apmēram 50:1, tad ap gadu tūkstošu miju tā bija jau 10:1. PMK darbības likumiskā reglamentācija pamatā liedz iesaistīt to darbiniekus starpvalstu karadarbībā, un šādos gadījumos viņi riskē nonākt nelegālu karadarbības dalībnieku statusā. Daudzās valstīs šādu kompāniju darbība un cilvēku vervēšana tajās ir pretlikumīga, un šādu valstu skaitā ir arī Krievijas Federācija. Tas var šķist paradoksāli, sastatot ar ziņām, kas nu jau vairākus mēnešus pienāk no Krievijas un Ukrainas. Ja līdz pagājušā gada nogalei tikai retumis medijos pavīdēja informācija par Krievijas PMK darbību dažās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, pie kam oficiālās Kremļa amatpersonas vairījās atzīt šādu kompāniju pastāvēšanu Krievijā, tad jau drīz pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ziņas par šo vienību kaujinieku darbību frontē sāka parādieties masveidā. Karš Ukrainā ir, domājams, pirmais militārais konflikts, kurā PMK kaujinieki piedalās konvencionālā karadarbībā kā regulāras frontes vienības, un tās nepārprotami ir starp kaujasspējīgākajām Krievijas okupācijas spēku sastāvā. Sevišķi pamanāma šai ziņā ir PMK „Vāgnera grupa”, kuras dibinātājs Jevgeņijs Prigožins kļuvis par vienu no spilgtākajiem personāžiem uz Krievijas šī brīža politiskās skatuves. Viņam un viņa PMK šobrīd ir ļautas vēl līdz nesenam laikam pat Krievijā neiedomājamas darbības kā ieslodzīto masveidīga vervēšana nosūtīšanai uz fronti un organizācijas noteikumus pārkāpuša kaujinieka nogalināšana, kas tiek demonstrēta tīmeklī publiskotā video. Krievija – terorismu atbalstoša valsts Šodien, 23. novembrī, Eiroparlaments savā kārtējā plenārsesijā paredzējis balsot par rezolūciju, kura atzīst Krieviju par terorismu atbalstošu valsti. Kā zināms, nacionālo parlamentu līmenī šādas rezolūcijas līdz šim pieņēmušas Baltijas valstis un Polija, par to nobalsojusi Čehijas parlamenta apakšpalāta, pirms pāris dienām līdzīgu rezolūciju pieņēma arī NATO Parlamentārā asambleja Briselē. Galvenais rezolūcijas motivējošajā daļā ir Krievijas rīcība Ukrainā, metodiski uzbrūkot civiliem objektiem, taču tajā tiek piesaukta arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” darbība dažādās pasaules valstīs. Tūdaļ jāsaka, ka, līdzīgi kā gadījumā ar NATO Parlamentārās asamblejas lēmumu, arī Eiroparlamenta balsojumam nebūs tūlītēju juridisku seku. Eiropas Savienības kopējā likumdošanā līdz šim nav izstrādāti konkrēti mehānismi iedarbībai uz valstīm, kuras tiek atzītas par terorismu atbalstošām, un savienības sankcijas pret trešajām valstīm ir Eiropadomes kompetencē. Citādi tas ir Savienotajās Valstīs un Kanādā, kur likumdevēja balsojums par terorismu atbalstošas valsts statusu nozīmē konkrētus aizliegumus palīdzības sniegšanai, militārām vajadzībām izmantojamu preču, materiālu un tehnoloģiju eksportam, kā arī attiecīgās valsts kā tādas imunitātei pret kriminālām vai civilām prasībām amerikāņu un kanādiešu tiesās. Pie tam ierobežojumi attiecas ne tikai uz konkrēto terorismu atbalstošo valsti, bet arī uz trešajām valstīm, kuras ar to sadarbojas minētajās jomās. Šādu seku dēļ Savienotās Valstis līdz šim vairījušās piepulcināt Krievijas Federāciju terorismu atbalstošo valstu sarakstam, kurā šobrīd ir Irāna, Kuba, Ziemeļkoreja un Sīrija. Tomēr, kā norāda rezolūciju rosinājusī Eiroparlamenta Konservatīvo un Reformistu frakcija, arī šāda simboliska soļa nozīme nebūtu vērtējama par zemu. Tā veicinās turpmāku sankciju ieviešanu pret agresorvalsti Krieviju, savienības vēl aktīvāku atbalstu Ukrainai un nākotnē kalpos kā vēl viens arguments Kremļa režīma darbību izmeklēšanai un vainīgo sodīšanai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

LTV Ziņu dienests
"Šodienas Jautājums" - cik vienkārša būs amatu sadale jaunajā valdībā?

LTV Ziņu dienests

Play Episode Listen Later Oct 27, 2022 19:00


13. Saeima savā pēdējā sēdē no 500 uz 620 eiro palielinājusi minimālo algu un liegusi turpmāk Eiroparlamenta vēlēšanās kandidēt Tatjanai Ždanokai un, protams, arī visiem citiem, kuri vēl pēc barikāžu laika bijuši kompartijā. Jau nākamnedēļ uz savu pirmo sēdi sanāks jaunais parlaments un vajadzētu būt, ka jau nākamnedēļ būs lielāka skaidrība arī par potenciālo valdības sastāvu. Par ko varētu būt asākās diskusijas ministru portfeļu sadalē, un kā attiecību dinamika jaunajā koalīcijā atšķirsies no līdzšinējās, šovakar saruna ar diviem politologiem, studijā domnīcas “Providus” direktore Iveta Kažoka un Latvijas universitātes profesors, Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Jānis Ikstens.

Divas puslodes
Atdzīvojas fronte pie Hersonas. Šolcs par ES paplašināšanu un reorganizāciju

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Aug 31, 2022 54:27


Raidījuma uzmanības lokā notiekošais Eiropā, īpaši Ukrainā. Šķiet, ka valsts dienvidos ukraiņu karaspēks ir uzsācis pretuzbrukumu, mēģinot atkaro Hersonu. Tas ir vienīgais rajona centrs, kas nonācis Krievijas rokās jau neilgi pēc iebrukuma sākuma. Galvenais jautājums, vai un kā ukraiņi varētu piespiest krievu karaspēku atkāpties? Arī Zaporižjes AES kontrolē krievi un tā tiekot izmatota kā vairogs karā. Iespējamā kodolkatastrofa daudzus uztrauc. Uz spēkstaciju ir devusies starptautiskās atomenerģijas aģentūras delegācija. Līdz šim nesekmīgi ir piedāvāti dažādi risinājumi, kā izvairītas no, iespējams, milzīgas traģēdijas. Vēl pievēršam uzmanību Vācijas kanclera Olafa Šolca teiktajam, uzstājoties Kārļa universitātē Prāgā. Viņš paziņoja, ka būtu atbalstāma paplašināšanās ES, dodot iespēju pievienoties gan Rietumbalkānu valstīm, gan Ukrainai, Gruzijai un Moldovai. Taču tas būtu darāms līdz ar savienības reorganizāciju, piemēram, būtu jāatsakās no vienbalsības lēmumu pieņemšanā Eiropas Padomē. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, Nacionālo bruņoto spēku Bruņojuma kontroles dienesta priekšnieks un bijušais aizsardzības atašejs Ukrainā pulkvedis Ēriks Naglis un Eiropas Kustība Latvijā vadītājs Andris Gobiņš. Atdzīvojas fronte pie Hersonas Ziņas, kas pirmdien sāka pienākt no karadarbības zonas Ukrainas dienvidos, liecina, ka Ukrainas spēki sākuši uzbrukuma operāciju nolūkā atbrīvot no Krievijas okupācijas teritoriju Dņepras labajā krastā līdz ar Hersonas pilsētu. Ukrainas aizsardzības spēku „Dienvidi” Apvienotā preses centra pārstāve Natālija Gumeņuka paziņoja, ka uzsākts uzbrukums vairākos virzienos, t.sk. pie Hersonas. Viņa arī izteicās, ka sekmīgai kaujas operācijai nepieciešams „klusums”, ar ko jāsaprot medijiem sniedzamās informācijas strikta ierobežošana. Savukārt publikācijās Ukrainas Bruņoto spēku operatīvā grupējuma „Kahovka” sociālajos tīklos ziņots, ka ukraiņu spēki pārrāvuši pretinieka pirmo aizsardzības līniju, piespiežot atkāpties t.s. „Doneckas tautas republikas” spēku 109. pulku un to atbalstošo Krievijas desantnieku vienību. Turpat redzams video, kurā kāds aizelsies personāžs armijas ķiverē, lietojot vulgāru krievu leksiku, pauž, ka ukraiņi laiduši darbā tankus, aviāciju un artilēriju un pārrāvuši pirmo aizsardzības līniju. Medijos parādījušās ziņas arī par vairāku apdzīvoto vietu atbrīvošanu, taču oficiāla apstiprinājuma šai informācijai joprojām nav. Krievijas puse, savukārt, jau paziņojusi, ka Ukrainas spēki esot cietuši smagus zaudējumus un to uzbrukums pilnīgi izgāzies. Ukrainas spēku uzbrukums ar mērķi atbrīvot Hersonu tika gaidīts jau vairākus mēnešus. Tieši šeit Ukrainas spēki pēdējās nedēļās koncentrējuši no rietumiem saņemtās kaujas raķešu iekārtās „Himars”, dodot triecienus munīcijas noliktavām un komandpunktiem Krievijas spēku aizmugurē, kā arī tiltiem, pa kuriem pāri Dņeprai var piegādāt papildspēkus un kara materiālus Krievijas armijas grupējumam pie Hersonas. Hersona ir vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijas spēkiem izdevies sagrābt kopš kara sākuma, un tā zaudēšana, daudzuprāt, būtu ļoti smags trieciens Vladimira Putina un viņa režīma prestižam. Tāpat tas laupītu Krievijai iespēju īstenot kādas referendumam līdzīgas aktivitātes, pēc tam anektējot Ukrainas dienvidus Krievijas Federācijā pēc līdzīgas shēmas, kā Krimu 2014. gadā. ANO misija dodas uz Zaporižjes AES Pirmdien, 29. augustā, publiskotā informācija liecina, ka Kijivā ieradusies Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras misija, aģentūras ģenerāldirektora Rafaela Grossi vadībā. Misijas tālākajam ceļam jāved uz Zaporižjes atomelektrostaciju, kura jau vairākus mēnešus atrodas karadarbības zonā un rada bažas par iespējamu plaša mēroga kodolkatastrofu. Gan Ukrainas, gan Krievijas puse jau apliecinājušas, ka darīs visu iespējamo, lai misija droši varētu nokļūt un darboties atomelektrostacijā. Zaporižje ir lielākā atomelektrostacija Eiropā, kas nodrošina apmēram 20% no Ukrainas elektroenerģijas patēriņa. Tā joprojām ir pieslēgta Ukrainas elektrotīklu sistēmai un to turpina apkalpot Ukrainas personāls. Pagājušajā nedēļā spēkstacija pirmo reizi savā vēsturē tika apmēram uz diennakti atslēgta no Ukrainas elektrotīkla, pie tam tika pārtraukta strāvas padeve elektrostacijai, kas nepieciešama reaktoru dzesēšanas sistēmas darbībai. Šīs sistēmas darbības pārtraukšana draudētu ar avāriju, no kuras, kā norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, šoreiz izdevies izvairīties, stacijas personālam operatīvi iedarbinot rezerves dīzeļģeneratorus. Bažas par kodolspēkstacijas likteni pieauga pēc tam, kad sāka pienākt ziņas par regulārām artilērijas lādiņu eksplozijām tās teritorijā, kā arī līdzās esošajā Enerhodaras pilsētā. Krievija un Ukraina vaino šais apšaudēs viena otru, pie tam Ukraina norāda, ka Krievija lieto elektrostacijas teritoriju militāriem mērķiem, izvietojot tur kara tehniku un munīciju, un veic apšaudes, lai ar iespējamo kodolkatastrofu iebiedētu starptautisko sabiedrību. Tādējādi abas puses vaino viena otru kodolterorismā. Kanclers Šolcs: paplašināsimies un reformēsimies Vācijas kanclers Olafs Šolcs, viesojoties Čehijā un pirmdien uzstājoties ar apmēram stundu garu uzrunu Prāgas Kārļa universitātē, iezīmēja savu versiju Eiropas Savienības tālākajai attīstībai. Savienībai, viņa redzējumā, jāturpina paplašināšanās austrumu virzienā, uzņemot ne vien Ukrainu, bet arī Moldovu, Gruziju un Rietumbalkānu valstis – pavisam deviņus jaunus locekļus ar vairāk nekā 60 miljoniem iedzīvotāju. Taču, kā norādīja kanclers, tā būs pavisam citāda Eiropas Savienība, kuras smagumpunkts būs jūtami pavirzījies uz austrumiem. Un tas nepārprotami prasa līdzšinējo savienības struktūru un to darbības reformēšanu. Pirmām kārtām, saskaņā ar Šolca redzējumu, ir runa par jau daudz cilāto atteikšanos no konsensa principa Eiropadomes lēmumu pieņemšanā, kas attiektos ne tikai uz savienības vienoto ārpolitiku un nodokļu politiku, bet arī uz atsevišķu dalībvalstu disciplinēšanu Eiropas kopīgo vērtību jautājumā. Pēdējais aspekts, kā zināms, attiecas uz pēdējo gadu politiskajām norisēm Ungārijā un Polijā. Tāpat, nebūtu pieņemama Eiroparlamenta tālāka piebriešana, vēl vairāk palielinot deputātu vietu skaitu, kas šobrīd ir 751. Tas pats attiecas uz Eiropas Komisiju, kur, kā zināms, katru valsti pārstāv viens komisārs ar savu atbildības jomu. Tā vietā, lai izdomātu jaunu atbildības jomu katras jaunas dalībvalsts pārstāvim, drīzāk viena joma būtu jānodod divu komisāru pārziņā. Šolcs izteica atbalstu arī Francijas prezidenta Makrona agrāk paustajai idejai par Eiropas Politiskās kopienas izveidi – tā būtu konsultatīva struktūra, kurā līdz ar savienības dalībvalstīm ietilptu arī kandidātvalstis un no savienības aizgājusī Lielbritānija. Savā runā Vācijas valdības galva pievērsās arī Eiropas enerģētikas problemātikai, iezīmējot savienības potenciālu aizstāt fosilo kurināmo ar hidroenerģiju, vēja un saules enerģiju. Tāpat nozīmīgu daļu no savas runas viņš veltīja demokrātijas situācijai, uzsverot, ka nojēgums „neliberālā demokrātija”, ko dzird piesaucam mūsdienu Eiropā, ir divu nesavienojamu jēdzienu salikums. Pievēršoties savas valsts lomai Ukrainas karā, kanclers pauda gatavību uzņemties īpašu atbildību par Ukrainas bruņoto spēku artilērijas un pretgaisa aizsardzības stiprināšanu un kopumā atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Radio mazā lasītava
Skats uz Briseli "no iekšas". Ģirta Salmgrieža grāmata "Briseles pastkartes"

Radio mazā lasītava

Play Episode Listen Later Feb 6, 2022 29:16


Slēgtais šokolādes veikals un krodziņš, kurš aizvēries pandēmijas dēļ; zaļi papagaiļi un skats no „čurājošā puisīša” redzes viedokļa – arī tāda var būt Brisele, ja tajā dzīvo un strādā ilgu laiku, ja to sajūt un tajā ieklausās ārpus Eiroparlamenta gaiteņiem un tūristu ceļvežiem. „Briseles pastkartes” ir Ģirta Salmgrieža pirmā grāmata, viņš bijis žurnālists līdz 2007. gadam, bet kopš tā laika strādā Eiropas Parlamentā. Pasaule, kura aizvērās, bet tagad ir pusatvērta, fiksēta „Briseles pastkartēs”, tekstu papildina Edvarda Vārdauņa fotogrāfijas, izdevusi „Laika Grāmata”. Sarunu ar Ģirtu Salmgriezi klausies arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta

raid mata sl kult sarunu pasaule skats irta briseles eiropas parlament eiroparlamenta briseli brisele
Krustpunktā
Krustpunktā Lielā intervija: Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Jan 24, 2022 53:24


Latvijas pārstāvis Roberts Zīle kļuvis par vienu no Eiropas Parlamenta viceprezidentiem. Šajā augstajā amatā līdz šim nav bijis ievēlēts neviens deputāts no Baltijas valstīm. Eiroparlamenta deputāts, Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas pārstāvis Roberts Zīle ir Krustpunktā Lielās intervijas viesis. Saruna ne tikai par amatu un pienākumiem, kas ar to saistās, bet arī par svarīgiem jautājumiem, kas satrauc visu Eiropu, energoresursu cenu kāpumu un situāciju Ukrainā.

LTV Ziņu dienests
"Viens pret vienu" : Roberts Zīle

LTV Ziņu dienests

Play Episode Listen Later Nov 16, 2021 46:13


Mēs visi redzam, cik strauji tagad aug degvielas, elektrības un gāzes cenas. Nākotnē Eiropas Savienības “zaļais kurss" varētu dzīvi padarīt vēl dārgāku. Kādai jābūt Eiropas un Latvijas zaļajai politikai? Šīs nedēļas raidījuma "Viens pret vienu" viesis - Eiroparlamenta deputāts, kādreiz vairāku valdību ministrs, ekonomists Roberts Zīle.

Divas puslodes
Erdoans apdomājas. Apvērsums Sudānā. Kas maksās par dzeloņdrātīm?

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Oct 28, 2021 54:24


Turcija vēlējās izraidīt desmit vēstniekus. Apvērsums Sudānā. Eiropas Savienības - Baltkrievijas robežas stiprināšana. Notikumus pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns, politologs Veiko Spolītis un Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (Nacionālā apvienība). Erdogans apdomājas Turcijas prezidenta Radžipa Tajjipa Erdogana sestdienas paziņojums par apņemšanos izraidīt no valsts desmit ārvalstu vēstniekus solīja nopietnāko krīzi attiecībās starp Ankaru un vairākiem tās nozīmīgākajiem starptautiskajiem partneriem. Potenciāli izraidāmo sarakstā bija ASV, Kanādas, Vācijas, Francijas, Nīderlandes, Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas un Jaunzēlandes diplomātisko misiju vadītāji. Turcijas līdera dusmu iemesls bija minēto vēstniecību kopīgs aicinājums Ankarai pildīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu un atbrīvot no ieslodzījuma prominento uzņēmēju un filantropu Osmanu Kavalu, kurš jau piekto gadu atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Viņam sākotnēji izvirzītās apsūdzības par t.s. Gezi parka protestu organizēšanu 2013. gadā tika atzītas par nepamatotām, taču tūdaļ pēc tam Kavala tika apsūdzēts dalībā 2016. gada valsts apvērsuma mēģinājumā. Prezidenta Erdoana attieksme pret visu, kas saistās ar šiem notikumiem, allaž bijusi ļoti saasināta, tomēr piesolījums izraidīt vairāku nozīmīgāko NATO alianses partneru vēstniekus bija kas negaidīts. Turcijas lira, kas pēdējā gada laikā pandēmijas izraisīto ekonomisko problēmu dēļ jau zaudējusi apmēram piektdaļu vērtības, nekavējoties nokritās līdz rekordzemam kursa līmenim. Tomēr pirmdien Ankara, tā sacīt, ieslēdza atpakaļgaitu, paziņojot, ka ņēmusi vērā attiecīgo misiju pausto apņemšanos turpmāk ievērot diplomātiskā statusa prasības un neiejaukties Turcijas iekšējās lietās. Ar to, acīmredzot, domāti vairāku diplomātisko misiju “Twitter” paziņojumi, ka tās ievēro neiejukšanās principus, lai gan šais paziņojumos nekas nav teikts par prezidenta Erdoana nepatiku izraisījušā paziņojuma atsaukšanu. Attiecību saasinājums, kas draudēja ar nopietnāko krīzi Turcijas un tās nozīmīgāko NATO partneru attiecībās pēdējo pārdesmit gadu laikā, šķiet novērsts, tomēr notikušais nepārprotami iesitis vēl vienu plaisu šais attiecībās. Vai Eiropai jāmaksā par dzeloņdrātīm? „Dzeloņstieples un mūrus mēs nefinansēsim,” – šādu Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas izteikumu kopš piektdienas citē pasaules mediji. Tā Eiropas Savienības izpildstruktūras vadītāja reaģējusi uz vairāku dalībvalstu rosinājumu iesaistīties infrastruktūras izbūvē uz savienības ārējās robežas, palīdzot apturēt migrācijas plūsmu, kas pēdējā gada laikā saistāma pirmām kārtām ar Baltkrievijas diktatora Lukašenko organizēto patvēruma meklētāju transportēšanu no Āzijas un Āfrikas valstīm uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežu. 7. oktobrī izplatītā vēstulē divpadsmit dalībvalstu ministri, kuru kompetencē ietilpst robežapsardzība, aicinājuši nekavējoties veikt virkni pasākumu savienības līmenī, lai stiprinātu tās ārējo robežu, t.sk. finansēt fizisku barjeru izbūvi. Vēstuli parakstījuši Austrijas, Bulgārijas, Čehijas, Dānijas, Grieķijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Slovākijas un Ungārijas ministri. Urzulas fon der Leienas paziņojums izskanēja Eiropas Padomes samita noslēgumā. Migrācija bija viens no šī samita dienaskārtības jautājumiem, un vienota pozīcija par konkrētajiem risinājumiem tā arī netika panākta, daudzu dalībvalstu līderiem acīmredzami vairoties no, viņuprāt, pārlieku drakoniskiem soļiem pret robežu pārkāpjošajiem patvēruma meklētājiem. Tomēr Urzulas fon der Leienas paustais, ka Eiropas Komisija un Eiroparlaments ir vienoti nostājā „nefinansēt dzeloņstieples”, šķiet, gluži neatbilst patiesībai. Vispamanāmākais šai sakarā ir vācu Eiroparlamenta deputāta, Tautas partijas frakcijas vadītāja Manfrēda Vēbera vakar paustais viņa Twitter kontā. „Mēs nesaprotam, kāpēc Eiropas Savienība nevar finansēt žogu uz Baltkrievijas robežas. Notiek hibrīdkarš, mēs nedrīkstam būt naivi. Lietuva, Latvija un citi ir pelnījuši mūsu pilnīgu atbalstu, ieskaitot fondus fiziskai robežai, ja nepieciešams.” Sudāna – atkritiens autoritārismā Kopš neatkarības iegūšanas 1956. gadā Sudāna piedzīvojusi vairākus militārus apvērsumus un lielāko daļu šī perioda pavadījusi militāru diktatūru varā. Pēdējais no šiem periodiem sākās 1989. gadā, kad pēc militāra puča par valsts galvu kļuva pulkvedis Omārs al-Bašīrs, kurš sabija pie varas veselus 30 gadus. Viņa vadītā hunta tā arī nespēja atrisināt valsti plosošos iekšējos konfliktus, kuru pamatā ir pretstāve starp Sudānas ziemeļu un centrālo rajonu arābu iedzīvotājiem un nearābu grupām valsts dienvidos un rietumu un austrumu pierobežā. Asiņains pilsoņu karš dienvidos risinājās līdz 2005. gadam, un tā rezultātā 2011. gadā no Sudānas atdalījās apmēram trešdaļa teritorijas, izveidojot Dienvidsudānas valsti. Konflikts turpinās valsts rietumos – etniski jauktajā Darfuras reģionā, kā arī vairākos citos pierobežas rajonos. Režīma un tā atbalstīto arābu kaujinieku rīcība Darfuras konfliktā sagādājusi al-Bašīram Starptautiskās krimināltiesas apsūdzības genocīdā. Galu galā 2019. gadā, valstī izvēršoties plašiem protestiem, diktatoru gāza cita virsnieku grupa. Varu pārņēma Pārejas militārā padome, kas vienojās ar opozīcijas koalīciju, dēvētu par Brīvības un Pārmaiņu spēkiem, par pakāpenisku pāreju uz demokrātisku valsts iekārtu, kam jānoslēdzas 2024. gadā. Tika izveidots pārejas augstākais pārvaldes orgāns – Sudānas Suverenitātes padome, kurā ietilpa kā militāristi, tā civilie politiķi. Ziņas, kas pienāca no Hartumas 25. oktobrī liek domāt par trauslā demokratizācijas procesa pārtraukšanu vai vismaz apstādināšanu. Varu valstī ir pārņēmis līdzšinējais Suverenitātes padomes priekšsēdētājs, ģenerālis Abdels Fatahs al Burhans. Tūlīt pēc apvērsuma arestēti pieci civilās valdības ministri, un arī līdzšinējais premjerministrs Abdalla Hamdohs tiek turēts mājas arestā. Valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis, armija bloķējusi transporta maģistrāles, bieži tiek pārtraukti interneta un telefona sakari. Ģenerālis Burhans gan apgalvojis, ka pārejas periods turpināšoties un 2023. gada jūlijā paredzētās vēlēšanas notikšot, kā plānots. Tomēr Sudānas iedzīvotāji nav gatavi samierināties ar militāristu atgriešanos pie varas, un Hartumā un citur turpinās plaši ielu protesti. Militāristi to izklīdināšanai lietojuši ne vien asaru gāzi, bet arī kaujas munīciju, vismaz 10 cilvēkus nogalinot un apmēram 140 ievainojot. Sagatavoja Eduards Liniņš

Divas puslodes
Apvērsums Gvinejā. Protesti Brazīlijā. Cīņa par Eiropas Parlamenta prezidenta krēslu

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Sep 9, 2021 54:24


Aktulalitātes komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Nedēļas nogalē pasaules medijus aplidoja ziņa par vēl vienu valsts apvērsumu, kas noticis Gvinejā. Pēdējā laikā šad tad dzirdam par gadījumiem, kad valsts vadītāji no amata tiek atstādināti piespiedu ceļā. Par Gvineju nekad neesam runājuši, daudzi pat nezinām, kur tā atrodas. Tādēļ veltīsim kādas minūtes šai Āfrikas valstij. Politiskās spriedzes saglabājas Brazīlijā, kur nākamgad gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Esošais prezidents Bolsonaru otrdien izveda savus atbalstītājus ielās, lai ļaudis varētu paust viņam atbalstu. Sapulcējās desmitiem tūkstoši, citviet arī pāri par simttūkstoš cilvēku, kādi vairākkārt mēģināja ielauzties Augstākās tiesas ēkā. Notikušais medijos tika salīdzināts ar neseno grautiņu ASV Kapitolijā.  Mazliet uzkavēsimies tepat Eiropā. Mums arī šeit ir savas politiskās kaislības. Eiropas Parlamentā vērojams aizkulišu spēles par ietekmi, savu plānu ir gan pašreizējam parlamenta vadītājam, gan lielākās konservatīvo grupas līderim. Palūkosimies, kā politiku spēlē deputāti Briselē. Bolsonaru ielās pulcina atbalstītājus Tūkstošiem Žaira Bolsonaru atbalstītāju 7. septembrī pulcējās vairākās Brazīlijas pilsētās, lai paustu savu atbalstu valsts prezidentam Brazīlijas neatkarības dienā. Protesti, uz kuriem savus atbalstītājus aicināja pats prezidents, bija kulminācija virknei notikumu – Bolsonaru zemajiem reitingiem, kas sola sarežģītu cīņu par otro termiņu prezidenta krēslā nākamgad gaidāmajās vēlēšanās, aicinājumiem un mēģinājumiem uzsākt prezidenta impīčmenta procesu, kā arī Bolsonaru nesaskaņām ar Kongresu un Augstāko tiesu. Kongresu prezidents apsūdz viņa reformu kavēšanā, savukārt, Augstākā tiesa izpelnījusies kritiku, jo atļāvusi uzsākt vairākas izmeklēšanas pret prezidentu. Tomēr tieši zemie reitingi, kas nesen parādīja, ka 61% sabiedrības viņa darbu vērtē kā sliktu vai ļoti sliktu, bija tie, kas likuši prezidentam parādīt, cik plašas tautas masas viņu joprojām atbalsta. Tiek lēsts, ka Sanpaulu pulcējās aptuveni 140 000 cilvēku, bet valsts galvaspilsētā Braziljā vēl vairāki desmiti tūkstošu. Saviem atbalstītājiem prezidents paziņoja, ka tikai Dievs var viņu atlaist. Politikas vērotāji var saskatīt daudz paralēles ar Donalda Trampa pēdējiem mēnešiem Baltajā namā un Brazīlijas likumsargi bija gatavi līdzīgam scenārijam pie Augstākās tiesas nama kā 6.janvārī redzējām ASV Kapitolijā, tomēr, lai arī protestētāji draudēja ielauzties Brazīlijas Augstākās tiesas ēkā, to neizdevās izdarīt pietiekami lielam cilvēku skaitam. Vēl viena paralēle ar prezidentu Trampu ir Bolsonaru izteiktās aizdomas par iespēju nākamgad viltot vēlēšanu rezultātus Brazīlijā, ko prezidenta oponenti nosaukuši par dezinformāciju, bet analītiķi par arvien vājāka politiķa centieniem palikt pie varas. Dāvids Sasoli klusi cīnās par otro termiņu Eiroparlamenta prezidenta krēslā Pēc 2019.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām daudzi no Eiropas augstākajiem amatiem izvirzītajiem cilvēkiem bija zināms pārsteigums un tāds bija arī Eiroparlamenta prezidents, sociāldemokrāts Dāvids Sasoli. Kā zināms, Eiropas Parlamentu ievēl uz piecu gadu termiņu, savukārt, prezidenta amats jau vairākus gadu desmitus tiek sadalīts starp sociāldemokrātiem un konservatīvo Eiropas Tautas partiju. Prezidentu Eiroparlaments parasti ievēl uz divarpus gadiem un parlamenta termiņa vidū plāns bija šo amatu nodot konservatīvajiem. Taču šonedēļ “Politico” ziņoja, ka Sasolī nav gatavs aiziet bez cīņas un uzsācis klusu kampaņu par otro termiņu prezidenta krēslā. Tajā pašā laikā Manfrēds Vēbers, kura vārds iepriekš izskanējis kā Sasolī iespējamais pēcnācējs, arī uzsācis savu kampaņu, taču nevis par prestižo Eiroparlamenta prezidenta krēslu, bet gan Eiropas Tautas partijas prezidenta amatu, kuru šobrīd ieņem polis Donalds Tusks. Lai arī šis amats ir mazāk prestižs, tam ir lielāka reālā vara, ciktāl partija apvieno virkni Eiropas valstu nozīmīgu partiju, daudzas no kurām veido Eiropas valstu valdības. Tiesa, Vēbera izstāšanās no kampaņas šoreiz var palīdzēt Eiropas Tautas partijai iegūt Eiroparlamenta prezidenta amatu, jo maz ir tādu, kas priecātos, ja vēl viens no Eiropas top darbiem nonāktu vēl viena vācieša rokās. Šobrīd starp vadošajiem kandidātiem tiek minēta Roberta Metsola no Maltas un Estere de Lange no Nīderlandes Apvērsums Gvinejā Gvineja atrodas Āfrikas Ziemeļu daļā, Rietumu krastā. Nabadzīga valsts, kuru pēc platības varētu salīdzināt ar Lielbritāniju. Kā jau daudzās Āfrikas valstīs, politiskā situācija tur nav stabila. Prezidents Alfs Kondē bijis pie varas kopš 2010.gada, tātad nedaudz vairāk kā 10 gadus, un toreiz viņš tika ievēlēts vispārējās vēlēšanās kā opozīcijas līderis. Kaut arī ekonomiskā situācija valstī viņa valdīšanas laikā uzlabojās, Kondē regulāri tika vainots savu opozicionāru vajāšanā un cilvēktiesību pārkāpumos. Pirms pagājušajā gadā beidzās viņa prezidentūras otrais termiņš, viņš panāca konstitucionālas izmaiņas, kas ļāva Kondē kandidēt arī turpmāk. Tiesa, pēdējās vēlēšanas pavadīja protesta akcijas, un tā vien šķiet, ka neapmierinātība ar prezidentu tikai augusi. Negaidīti svētdien armijas pārstāvji prezidentu aizturēja, paziņojot, ka aptur konstitūcijas darbību un izsludina komandantstundu. Galvaspilsētas Konakri Kalumas rajonā, kur atrodas valdības kvartāls, bija dzirdamas apšaudes. Vēlāk uzrunā televīzijā Gvinejas armijas īpašo uzdevumu spēku komandieris pulkvežleitnants Mamadijs Dumbuja, kurš, acīmredzot, vadīja apvēsumu, sacīja, ka tas noticis sliktās pārvaldības dēļ, ko īstenojusi valdība. Gan ASV, gan Eiropas Savienība, arī ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs nosodījuši puču un pieprasījuši nekavējoties atbrīvot prezidentu. Dumbuja ir apsolījis izveidot nacionālās vienotības pārejas valdību, solot valsts pārvaldē jaunu ēru un ekonomisku uzplaukumu, tomēr nav zināms, kad un kas tālāk varētu notikt. Lielākās opozīcijas partijas līderis Djallo paudis gatavību iesaistīties pārejas valdības veidošanā. Jāpiebilst, ka svētdien galvaspilsētas ielās netrūka līksmotāju, kas pauda prieku par apvērsumu un prezidenta aizturēšanu. Gvinejā notikušais pučs ir jau trešais pusgada laikā Centrālajā un Rietumāfrikā. Tas rada bažas, ka reģions, kurā kopš 90.gadiem, kad sāka veidoties demokrātiski izvēlētas valstu valdības, varētu atkal ieslīgt militārā pārvaldē.

Divas puslodes
Borela izgāšanās Maskavā. Mjanma tomēr negrib ģenerāļus un plašāks skats uz reģionu

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Feb 11, 2021 54:29


Vairāk nekā 80 eiroparlamentārieši pieprasījuši Eiropas Savienības (ES) augstākā diplomāta Žuzepa Borela atkāpšanos pēc viņa neveiksmīgās vizītes Maskavā. Apvērsums Mjanmā - valstī tomēr negrib ģenerāļus un plašāks skats uz reģionu. Aktualitātes komentē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Ierakstā uzklausām Eiropas Parlamenta deputātu no Lietuvas Jozu Oleku (Juozas Olekas). Izgāšanās Maskavā Otrdien, 9. februārī, Eiropas Komisijas viceprezidentam un augstajam pārstāvim ārlietu un drošības jautājumos Žuzepam Borelam nācās uzklausīt daudz nepatīkama Eiropas Parlamenta plenārsēžu zālē Briselē. Iemesls ir viņa pēdējā vizīte Maskavā, kura daudzuprāt bija pilnīga izgāšanās un Krievijas uzbrūkošās un netaktiskās diplomātijas triumfs. Jau pirms vizītes izskanēja balsis, ka to vajadzētu atcelt, ciktāl Krievijā nupat piespriests cietumsods noindēšanas mēģinājumā izdzīvojušajam opozīcijas līderim Aleksejam Navaļnijam, kas ir vēl viens Kremļa varas izaicinošs žests demokrātijas un tiesiskuma aizstāvju virzienā. Tomēr Borels izšķīrās braukt, lai, kā pats deklarēja, apliecinātu Eiropas Savienības nostāju un rosinātu Krieviju uz dialogu. Taču Maskavā viņš bija redzams preses konferencē ar kautru smaidu uzklausām Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova izteikumus par Eiropas Savienību kā partneri, uz kuru nevar paļauties, kā arī paslavējis Krievijā izstrādāto vakcīnu „Sputņik”. Vēlāk Borelu gaidīja vēl viens pliķis no Krievijas puses – ziņa, ka Maskava nolēmusi izraidīt pa vienam Vācijas, Polijas un Zviedrijas diplomātam, jo viņi it kā piedalījušies mītiņos Alekseja Navaļnija atbalstam. Uz Eiropas Savienības augstā pārstāvja prasību atcelt šādu lēmumu vai vismaz sniegt sīkākus paskaidrojumus Krievijas pārstāvji atbildējuši ar augstprātīgu noraidījumu. Jau pirmdien tapa Eiroparlamenta deputātu vēstule, kuras teksta autors ir Igaunijas deputāts, Eiropas Tautas partijas frakcijas pārstāvis Riho Terrass, un kuru līdz šim parakstījuši vairāk nekā 70 parlamentārieši no Tautas partijas, Eiropas Konservatīvo un reformistu un „Eiropas atjaunotnes” jeb liberāļu frakcijas. Vēstule norāda uz augstā pārstāvja neprasmi aizstāvēt Eiropas Savienības intereses un vērtības, kas radījusi kaitējumu savienības starptautiskajai reputācijai. Parakstītāji aicina komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, citējot, „rīkoties gadījumā, ja Borela kungs pats neatstātu savu amatu”. Kā šobrīd paziņojis Eiropas Komisijas publiskais pārstāvis Ēriks Mamers, Borels joprojām bauda pilnīgu prezidentes fon der Leienas atbalstu. Savukārt pats situācijas vaininieks, uzstādamies Eiroparlamentā, no vienas puses aizstāvējās, sakot, ka viņa kritiķiem neesot pieņemams pats Maskavas apmeklējuma fakts, no otras paziņojot, ka esot pārliecinājies par Kremļa nevēlēšanos sadarboties un gatavojot jaunu sankciju priekšlikumus. Mjanma tomēr negrib ģenerāļus Ja pirmajās dienās pēc apvērsuma Mjanmā, kurā varu sagrāba militāra hunta ar ģenerāli Minu Aunu Hlainu priekšgalā, šķita, ka sabiedrība gatava samierināties ar šai valstij jau ierasto ģenerāļu valdīšanu, tad kopš nedēļas nogales Jangonā un citur valstī ielās iziet tūkstošiem protestētāju, paužot huntas varas noliegumu. Kā atzīmē novērotāji, protestētāji pamatā ir jauni ļaudis – paaudze, kura augusi jau salīdzinoši brīvā un pasaulei atvērtā sabiedrībā. Tas atspoguļojas arī protesta formās. Demonstranti daudzviet tērpušies spilgtos, uzmanību piesaistošos apģērbos; viņu plakāti ir angļu valodā, ar globāli uztveramu ironiju un asociācijām. Tā, piemēram, kāda protestētāja pacēlusi plakātu ar uzrakstu: „Mans bijušais nebija labs, bet militāristi ir vēl sliktāki.” Vienā no provinces pilsētām protestā pret diktatūru piedalījušies arī vairāki desmiti policistu. Pagaidām gan nekas neliecina, ka hunta būtu gatava piekāpties šim spiedienam. Pret demonstrantiem raidīti policisti, kuri viņu izklīdināšanai lietojuši ūdensmetējus un gumijas lodes, kā arī, vismaz dažos gadījumos, kaujas munīciju. Rezultātā viena protestētāja nogādāta slimnīcā ar smagu ievainojumu galvā; viņas dzīvībai joprojām draud briesmas. Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens vakar paziņoja, ka pret diktatūras pārstāvjiem, viņu ģimenes locekļiem un biznesa interesēm tiks vērstas sankcijas. Dienvidaustrumāzijas tendences Šajā apskatā pievērsīsimies piecām Dienvidaustrumāzijas jeb Indoķīnas pussalas valstīm – Kambodžai, Laosai, Mjanmai, Taizemei un Vjetnamai. Lai arī šo valstu vidū vērojamas nozīmīgas politisko un arī sociālekonomisko modeļu atšķirības, tās visas apliecina, ka demokrātijai nākas grūti iesakņoties šajā pasaules daļā. Periodā pēc koloniālisma ēras beigām kā bijušie franču valdījumi Indoķīnas pussalas austrumdaļā – Vjetnama, Laosa un Kambodža; tā arī bijušais britu īpašums Birma jeb Mjanma piedzīvoja ilgāku vai īsāku sociālisma celtniecības mēģinājuma periodu. Daļā reģiona tas zināmā mērā turpinās, proti, Vjetnama un Laosa joprojām ir pēc kādreizējā padomju un arī Ķīnas Tautas Republikas modeļa būvētas vienpartijas varas sistēmas, kuras oficiāli joprojām uztur spēkā valdošu marksistisko ideoloģiju ar sociālistiskas sabiedrības izveidi kā nākotnes mērķi. Tomēr ikdienas ekonomiskajā realitātē šīs valstis, līdzīgi kā mūsdienu Ķīna, pakļaujas globālajai brīvā tirgus dominantei. Tā Vjetnamas kompartijas un valsts vadītājus žurnāls “The Economist” nodēvējis par „kaismīgi kapitālistiskiem komunistiem”, un ekonomikas teorētiķi atzīst, ka šodienas Vjetnamas ekonomiskais modelis ir tuvāks valstsmonopoliskajam kapitālismam nekā padomju stila sociālismam. Kas attiecas uz Kampučiju, kura arī savulaik apmēram desmitgadi ietilpa Padomju Savienības satelītvalstu skaitā, tā šobrīd nomināli ir konstitucionāla monarhija ar parlamentāri demokrātisku iekārtu, tomēr valsts politikā joprojām dominē kādreizējās Kampučijas Tautas revolucionārās partijas aprindas, un tās līderis Hun Sens ir valdības vadītājs kopš 1985. gada. Par Mjanmas neseno vēsturi un pašreizējo politisko situāciju plašāk runājām jau raidījumā pagājušonedēļ, savukārt Taizeme ir vienīgā valsts reģionā, kam izdevās saglabāt neatkarību koloniālisma periodā, bet aukstā kara laikā allaž ieturēt prorietumniecisku kursu. To gan lielā mērā nodrošināja armijas pastāvīga iejaukšanās politikā ar regulāriem militāriem apvērsumiem, pēdējais no kuriem izbeidza kārtējo nestabilās demokrātijas periodu 2014. gadā. Kopš tā laika Taizemi vada Nacionālā miera un kārtības komiteja ar ģenerāli Prajutu Čanoča priekšgalā. 2019. gada martā gan notika vēlēšanas, taču par to godīgumu ir lielas šaubas, un tās būtībā tikai leģitimēja militārās diktatūras statusu. Arī Taizeme periodiski piedzīvo sabiedrības protestus ar prasībām pēc demokratizācijas; pēdējie tādi notika pagājušā gada jūlijā un augustā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Divas puslodes
Mjanmā militārs apvērsums. Kremlis piegriež skrūves, Rietumvalstis spriež par saknkcijām

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Feb 4, 2021 54:20


Notikumi ap nenoindēto Krievijas opozicionāru Alekseju Navaļniju šajās dienās turpinājuši eskalēties: Krievija klaji demonstrējusi savu tiesisko nihilismu un varas pārspēku, ieslogot viņu cietuma, bet valsts iedzīvotāji nav gatavi tam iebilst, vismaz ne masveidā. Arī Rietumu reakcija ir tāda, kā ir. Par ko tas liecina un kāda perspektīvu zīmē? Nedaudz uzmanības veltām arī politiskajā spēlēm Briselē, tur neveiksmīgās vakcinācijas programmas dēļ ir izvērsies skandāls, un kā vainīgais tiek deleģēts Latvijas izvirzītais pārstāvis Valdis Dombrovskis. Cik daudz vērības tam jāpievērš un ka tiek veidota politiskā virtuve Briselē? Bet Mjanmā naktī uz 1. februāri ir noticis militārs apvērsums.  Notikumus ārvalstīs analizē Latvijas - Mjanmas draudzības biedrības valdes priekšsēdētājs Ģirts Kaivēns, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Mjanma. Ģenerāļi atkal valdīs Mjanma, līdz 1989. gadam dēvēta par Birmu, savu neatkarību no britu koloniālās virskundzības ieguva 1948. gadā. Valsts jau kopš pastāvēšanas pirmajiem gadiem saskārās ar iekšēju nestabilitāti, kuras iemesls bija lielais skaits etnisko un reliģisko minoritāšu, kā arī radikāli kreiso spēku – komunistu – mēģinājumi sagrābt varu. Demokrātiskā sistēma tā arī nespēja nostiprināties, un 1962. gada apvērsumā pie varas nāca ģenerāļa Ne Vina vadītā hunta, kas izveidoja toreizējā Birmā sociālistiskas orientācijas valsti ar padomju stila plānveida ekonomiku un vienpartijas politisko sistēmu. Militāristu īstenotais sociālisma eksperiments, kas turpinājās 26 gadus, padarīja Birmu par vienu no trūcīgākajām valstīm Āzijā. 1988. gadā izcēlās plaši nemieri, kas tika nežēlīgi apspiesti, nogalinot vairākus tūkstošus režīma pretinieku, taču ģenerāli Ne Vinu nomainīja cita militāristu grupa, kas 1990. gadā organizēja valstī samērā brīvas vēlēšanas. Pretēji militāristu cerētajam, vēlēšanās uzvaru guva nevis viņu balstītā Nacionālās vienotības partija, bet gan Nacionālā līga demokrātijai, kuru vadīja cilvēktiesību cīnītāju Auna Sana Su Či. Militāristi atteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, Su Či tika ieslodzīta mājas arestā, un vēl 22 gadus valsti turpināja pārvaldīt vīri uzplečos. 2003. gadā huntas vadība izsludināja pakāpenisku liberalizācijas programmu ar mērķi veidot, kā tas tika definēts, „disciplinētu demokrātiju”. 2008. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kura saglabā nozīmīgu armijas ietekmi valsts dzīvē, t.sk. tiesības iecelt ceturto daļu no parlamenta deputātiem. 2015. gadā notika brīvas vēlēšanas, kurās pārliecinošu uzvaru atkal guva Nacionālā līga demokrātijai, un tās līdere Su Či 2016. gadā kļuva par jaunizveidotās civilās valdības vadītāju un ārlietu ministri. Viņas valdībai bija nozīmīgi panākumi, atgriežot Mjanmu starptautiskā apritē, taču iekšpolitiski valsti turpina satricināt etniski konflikti. Militāristu un paramilitāro grupu uzbrukumi rohindžu minoritātei valsts ziemeļrietumos tiek raksturoti kā genocīds. Arī parlamenta vēlēšanās pagājušā gada 8. novembrī Nacionālā līga demokrātijai ieguva stabilu vairākumu parlamentā. Jau tūlīt pēc vēlēšanām no militārajām aprindām izskanēja apgalvojumi, ka vēlēšanu rezultāti esot viltoti, un solījumi rīkoties. Šie solījumi materializējās pirmdien, kad armijas operācijā tika arestēta Auna Sana Su Či, valsts prezidents Vins Mjins un vairāki citi Nacionālās līgas demokrātijai līderi, savukārt nepilni četri simti partijas deputātu ieslodzīti mājas arestā. Varu valstī pārņēma Nacionālā Aizsardzības un drošības padome ar ģenerāli Minu Aunu Hlainu priekšgalā, kas nākamajā dienā izveidoja savu valdību – Valsts Administratīvo padomi. Noteikts ārkārtas stāvoklis uz gadu, solot nākotnē sarīkot jaunas parlamenta vēlēšanas. Mjanmā notikušo apvērsumu jau nosodījušas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Eiropas Savienība un Apvienoto Nāciju organizācija. Kremlis turpina piegriezt skrūves Otrdien, 2. februārī, tiesas priekšā Maskavā stājās šobrīd redzamākais Vladimira Putina režīma opozicionārs Aleksejs Navaļnijs. Izdzīvojis noindēšanas mēģinājumā pagājušā gada augustā un vairākus mēnešus ārstējies Vācijā, Navaļnijs 17. janvārī atgriezās Maskavā un tika tūdaļ arestēts. 2014. gadā iztiesātā prāvā, kuru Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi par politiski motivētu, aktīvajam Kremļa kritiķim tika piespriests trīs ar pusi gadus ilgs nosacīts cietumsods. Soda izciešanas kārtība paredz regulāru reģistrēšanos policijā, kuru Navaļnijs, protams, nevarēja veikt, atrodoties klīnikā Berlīnē, sākotnēji – komas stāvoklī. Tagad Krievijas tiesu vara apsūdzēja viņu nosacītā soda izciešanas noteikumu pārkāpšanā, un otrdienas sēdē tiesnese Natālija Repņikova lēma, ka apsūdzētajam piespriežami divi gadi un astoņi mēneši reāla cietumsoda. Kā savā runā tiesas zālē norādīja Aleksejs Navaļnijs, šī ir prezidenta Putina atriebība par izdzīvošanu slepkavības mēģinājumā un jaunām atklāsmēm par koruptīvajām shēmām, kuru rezultātā tapusi Putina pils – grandiozs un grezns rezidences komplekss pie Melnās jūras. Kā izteicās notiesātais, prezidents Putins vēsturē palikšot ar pavārdu Vladimirs Apakšbikšu Indētājs, ciktāl pērngada atentāts tika īstenots, domājams, indi ievietojot Navaļnija apakšbiksēs. Pēc sprieduma pasludināšanas Maskavas un Sanktpēterburgas ielās devās vairāki tūkstoši protestētāju, sastopoties jau ar ierasto policijas brutalitāti. Apmēram pusotrs tūkstotis protestētāju tika aizturēti. Protesti pret Alekseja Navaļnija tiesāšanu un varas korumpētību notika arī divas iepriekšējās nedēļas nogales. Acīmredzami absurdo spriedumu Navaļnijam nosodījušas Eiropas Savienības, Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Japānas un vairāku citu valstu valdības, piesaucot jaunu sankciju iespēju. Viens no iespējamiem sankciju variantiem varētu būt pilnīga atteikšanās no gāzesvada “Nord Stream” otrās kārtas iedarbināšanas. Jau šobrīd šis projekts ir pakļauts Savienoto Valstu sankcijām un praktiski iesaldēts, taču savu akceptu tam joprojām nav atsaukusi Vācijas valdība, un Krievijas valsts gāzes ieguves koncerns "Gazprom", lielākais projekta investors, joprojām cer to pabeigt un paplašināt Krievijas gāzes eksportu uz Vāciju. Covid + Brexit dubultefekts Pagājušajā piektdienā, 29. janvārī, Eiropas Komisija izsludināja savu kontroles mehānismu Covid-19 vakcīnu eksportam ārpus savienības, kas tapies pēc tam, kad viens no potenciālajiem piegādātājiem – kompānija “AstraZeneca” – paziņoja, ka spēs nodrošināt tikai apmēram trešdaļu no februārī plānotajām piegādēm. Kontroles mehānismam jāveicina vakcīnu pieejamība Eiropas Savienībā, cerot īstenot agrāk deklarētos vakcinācijas plānus. Tomēr jau dažas stundas pēc izsludināšanas plānu nācās koriģēt daļā, kas paredzēja kravu kontroles ieviešanu uz robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju, tādējādi veidojot šeit daļēji slēgtu robežu. Kā zināms, šīs robežas jautājums bija visgrūtāk risinātais sarunās par Lielbritānijas attiecībām ar Eiropas Savienību pēc Breksita, un vakcīnu eksporta kontroles plāna publiskošanai sekoja tūlītēji asi protesti no Lielbritānijas, Īrijas un Ziemeļīrijas autonomijas valdību puses. Notika zināms vainīgā meklēšanas process, kurā Eiropas Komisijas preses sekretārs Ēriks Mamers kā galveno atbildīgo piesauca komisijas izpildviceprezidentu un šobrīd arī tirdzniecības komisāra pienākumu pildītāju Valdi Dombrovski. Preses virsrakstos parādījās apgalvojumi, ka Dombrovski šai kļūmē vainojot arī komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Pēdējais apgalvojums neatbilst patiesībai, ko apliecināja pati prezidente, tiekoties ar Eiroparlamenta politisko grupu deputātiem un uzņemoties pilnu atbildību, ciktāl izsludinātais plāns tapis visu komisijas dienestu sadarbībā. Kļūmīgā epizode līdz ar to šķiet izsmelta, taču aktuālas paliek daudz nozīmīgākās bažas par Eiropas Savienības institūciju darbības efektivitāti un sistemātiskumu, īstenojot vakcinācijas programmu.    

Divas puslodes
Polija turpina esošo kursu. Pieaug militārā spriedze Kalnu Karabahas reģionā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jul 16, 2020 53:12


Polija turpina esošo kursu. Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis pašreizējais valsts vadītājs Andžejs Duda, kurš tikai par diviem procentiem apsteidzis Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Uzvara paliek uzvara, bet kā pārvaldīt tik sašķeltu valsti, kāda šobrīd ir Polija un kurš varētu būt patiesais vēlēšanu uzvarētājs. Serbija un Kosova atsāk dialogu. Pēc vairāku gadu pārtraukuma Briselē ir atsākušās Serbijas un Kosovas līderu tiešās sarunas. Kosova ir atteikusies no tirdzniecības ierobežojumiem, paverot ceļu diskusijām par abu pušu turpmākajām attiecībām. Vai varam gaidīt, ka Serbija jelkad atzīs Kosovas vienpusēji pasludināto neatkarību un vai tas veicinās gan pašas Serbijas, gan Kosovas iespējamo tuvināšanos Eiropas Savienībai? Pieaug militārā spriedze Kalnu Karabahas reģionā. Kopš jūlija sākuma pavisam nemierīga situācija ir izveidojusies uz Armēnijas un Azarbaidžānas robežas. Tur bruņotās sadursmēs bojā gājuši no vairākiem desmitiem līdz, iespējams, vairākiem simtiem militārpersonu, atkarība, no kuras valsts pozīcijas skatās. Kas šoreiz bijis par pamatu gadu desmitiem ilgā konflikta uzliesmojumam un cik nopietni jāuztver protestētāju saukļi iesaistīties atklātā karā. Bet varbūt šī ir ārēja provokācija? Notikumus pasaulē analizē Vidzemes augstskolas lektors, politoligs Jānis Kapustāns un vēsturnieks un politologs Kārlis Daukšts. Serbija un Kosova atsāk dialogu Šodien Briselē paredzēta klātienes tikšanās starp Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas premjerministru Avdullu Hoti. Līdz ar to ir atsācies dialogs, kas 2018. gadā pārtrūka pušu nesamierināmo pozīciju dēļ. Kā zināms, pamatā albāņu apdzīvotā Kosova ieguva de facto neatkarību 1999. gadā pēc tam, kad NATO bombardēšanas kampaņa bija piespiedusi Serbiju atvilkt savus spēkus no autonomās provinces. Serbija joprojām kategoriski atsakās atzīt Kosovas neatkarību un bloķē tās mēģinājumus pievienoties starptautiskām organizācijām, savukārt Kosova nepiekrīt iespējamai oficiālai robežu maiņai, atsakoties no Serbijas kontrolētajiem un serbu apdzīvotajiem apgabaliem. Nepārprotamu grūdienu sarunu procesa atsākšanai deva Savienoto Valstu administrācijas, konkrētāk – prezidenta Donalda Trampa īpašais sūtnis Serbijas un Kosovas miera sarunām un Nacionālās izlūkošanas direktors Ričards Grenels. Viņa un Trampa administrācijas darbību šai ziņā daudzi gan kritizē, norādot, ka amerikāņi izdarījuši spiedienu uz Kosovu, lai piespiestu to atsākt dialogu, kā arī atstūmuši no tā Eiropas Savienības pārstāvjus, kuriem ir Apvienoto Nāciju mandāts vidutājībai sarunās. Tāpat tiek norādīts, ka Trampa administrācija mēģinājusi maksimāli izmantot subjektīvo momentu, satuvinot abu pušu līderus – Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas prezidentu Hašimu Tači. Abiem līderiem tiek pārmestas autoritāras tendences, pie kam Tači, iesaistoties sarunās par iespējamu izlīgumu ar Serbiju, ir pārkāpis savas konstitucionālās pilnvaras. Martā uz to norādīja Kosovas toreizējais premjerministrs Albins Kurti, drīz pēc tam zaudējot amatu parlamenta neuzticības balsojumā. Amerikāņu aktivitātes izraisīja Serbijas galvenās sabiedrotās Krievijas nervozu reakciju, ārlietu ministram Sergejam Lavrovam noradot, ka bez Kremļa akcepta nekādas vienošanās par Kosovu nebūs. Sūtņa Grenela virzītais process teju vaiņagojās ar Vučiča un Tači tikšanos Baltajā namā jūnija nogalē, taču dažas dienas pirms tam Speciālā starptautiskā prokuratūra noziegumu izmeklēšanai Kosovā nāca klajā ar paziņojumu, ka ir sastādīts apsūdzības raksts par kara noziegumiem vairākiem augsta ranga Kosovas politiķiem, tai skaitā Tači. Plānotā tikšanās nenotika, taču process neapsīka un šobrīd ir atgriezies konvencionālajā ietvarā ar Eiropas Savienību kā vidutāju. Armēnija un Azerbaidžāna – gruzdošā konflikta uzliesmojums Saknes konfliktsituācijai Aizkaukāzā starp kaimiņvalstīm Armēniju un Azerbaidžānu meklējamas pirms simts gadiem, kad abas nācijas, tobrīd mēģinādamas iedibināt savu nacionālo valstiskumu, vilka robežas etniski neviendabīgajā teritorijā. Lielā mērā kaimiņtautu nesaskaņas bija iemesls tam, ka reģions tolaik nonāca Padomju Krievijas kontrolē. Procesā, kurā nozīmīga loma bija toreizējam Padomju Savienības tautas komisāram nacionalitāšu jautājumos Josifam Staļinam, armēņu kompakti apdzīvotais Arcahas reģions nonāca Azerbaidžānas sastāvā kā Kalnu Karabahas autonomā republika. Sabrūkot Padomju Savienībai, atsākās Arcahas armēņu mēģinājumi apvienoties ar Armēniju, kas noveda pie konflikta eskalācijas līdz pilnvērtīgai karadarbībai laikā no 1992. līdz 1994. gadam. Armēnijas bruņotie spēki un Arcahas brīvprātīgo vienības ieņēma ne vien bijušo autonomiju, bet arī apmēram 9% Azerbaidžānas teritorijas ārpus tās. Ar Krievijas starpniecību tika panākts pamiers un sāktas sarunas, kas turpinās joprojām, periodiski notiekot pamiera pārkāpumiem. De jure Armēnijas kontrolētā teritorija joprojām uzskatāma par piederīgu Azerbaidžānai. Līdz šim nopietnākā iesaldētā konflikta eskalācija bija 2016. gada aprīlī, kad četru dienu laikā abās pusēs gāja bojā apmēram pa simtam karavīru. Kopš pagājušās svētdienas pienāk ziņas par jaunu konflikta uzliesmojumu, šoreiz ārpus tiešās Kalnu Karabahas konflikta zonas – pie abu valstu robežās uz ziemeļiem no tās. Puses apsūdz viena otru civilo objektu artilērijas apšaudēs, kam sekojusi karadarbības aktivizēšanās, izmantojot tankus, raķešu ieročus un dronus. Abās pusēs ir kritušie, tai skaitā Azerbaidžānas armijas ģenerālis Polads Hašimovs un vairāki citi azerbaidžāņu un armēņu virsnieki. Polija turpina esošo kursu Aizvadītajā svētdienā notikušās prezidenta vēlēšanas Polijā nesa uzvaru esošajam valsts galvam Andžejam Dudam, kurš ar 51% vēlētāju balsu pārspēja savu sāncensi – Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Līdz ar to izplēnējušas Polijas liberālās opozīcijas cerības mainīt līdzšinējo pie varas esošās partijas „Likums un taisnīgums” kursu, kura ietvaros, cita starpā, izpildvaras kontrolei tiek pakļauta tiesu vara. Kā zināms, šī virzība jau izpelnījusies asu kritiku no starptautisko cilvēktiesību organizāciju un Eiroparlamenta puses; Eiropas Komisijai uzsākot izmeklēšanas procedūru par likuma varas apdraudējumu Polijā. Ar minimālu vairākumu, kas pagājušā gada vēlēšanās tika iegūts Seimā, un sev lojālo prezidentu Dudu partijas „Likums un taisnīgums” rokās paliek nepieciešamie instrumenti savas politikas tālākajai īstenošanai. Priekšvēlēšanu kampaņa, kurā esošais prezidents nekautrējās izmantot varas kontrolei jau pakļautos sabiedriskos medijus kā propagandas rīku, nozīmīgs akcents tika likts uz tradicionālo vērtību sargāšanu, pozicionējot savu pretinieku kā šo vērtību grāvēju un „samaitājošu” ietekmju izplatītāju. Balsojums atklāj idejisko plaisu, kas šķeļ Polijas sabiedrību divās teju vienādās daļās. Andžeja Dudas un „Likums un taisnīgums” elektorāta bāzi pamatā veido gados vecāki poļi, reģionāli – valsts centrālie un dienvidaustrumu rajoni. Sevišķi spilgti iezīmējas atšķirība starp laukiem un pilsētu: ja iepriekšējās vēlēšanās 2015. gadā tādās samērā lielās pilsētās valsts austrumdaļā kā Bjalistoka un Ļubļina vairākums balsoja par Dudu, tad šoreiz tur uzvaru guvis Tšaskovskis, taču apkārtējos lauku rajonos un mazpilsētās atbalsts esošajam prezidentam tikai pieaudzis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

LTV Ziņu dienests
Sandra Kalniete par 1941. gada jūnija deportācijām: Šīs ir melnas dienas Latvijas vēsturē.

LTV Ziņu dienests

Play Episode Listen Later Jun 12, 2020 13:00


Šo svētdien pieminēsim 14.jūnija deportāciju 79.gadadienu. Diena tiks aizvadīta neierasti - bez organizētiem piemiņas pasākumiem un ziedu nolikšanas ceremonijām. Tomēr cilvēki aicināti genocīda upurus pieminēt individuāli – un daudziem tas ir ģimenes traģēdijas atceres brīdis. Vairāk nekā 15 tūkstoši iedzīvotāju tolaik tika sadzīti lopu vagonos un izsūtīti uz koncentrācijas nometnēm attālos PSRS apvidos, un daudzi pēc tam piedzima izsūtījumā. Viens no Sibīrijas bērniem šorīt ir mūsu studijā – Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete.

Divas puslodes
Pasaulē: Pandēmija, nacionālās valdības un ES institūcijas. Valdības iespējamība Izraēlā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Mar 19, 2020 54:19


Telefonintervijās notikumus komentē Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. ­Pandēmija un nacionālās valdības Otrdien izdevums "The Economist" pasaules valdību centienus palēnināt koronavīrusa pandēmijas izplatīšanos iesāka ar šādu psiholoģiski iekrāsotu pasāžu, citēju: No piecām domājamajām bēdu pārdzīvošanas stadijām cilvēces reakcija uz COVID-19 pandēmiju šķita iestrēgusi pirmajās trijās, proti: noliegums („ar mums tas nenotiks”), dusmas („pie tā vainīgas citas valstis, ne mūsu valdība”) un kaulēšanās („ja mēs drusku mainīsim savus paradumus, mums tas ies secen”). Pirmdiena, 16. marts, domājams, ir diena, kad izkūpēja pēdējās cerības uz šīm pielāgošanās stratēģijām. Lielākā daļa pasaules pārgāja nākamajā stadijā – depresijā; drūmajā atskārtā, ka miljardu dzīve tiks pamatīgi sagandēta uz nedēļām, varbūt mēnešiem; ka, pirms tas viss būs galā, daudzi mirs, un ka iespaids uz ekonomiku būs graujošs. Pieminētajā datumā vairums pasaules valstu jau bija izsludinājušas nozīmīgus ieceļošanas aizliegumus; daudzas bija slēgušas savas robežas visiem ārvalstniekiem. Ja vēl 13. martā prezidenta Donalda Trampa izsludināto iebraukšanas aizliegumu personām no Šengenas zonas Eiropā uztvēra ar manāmu nīgrumu, tad jau dažas dienas vēlāk līdzīgi rīkojās vairums Eiropas Savienības valdību, uz laiku atceļot teju pamanāmāko vienotās Eiropas iedzīvotāju priekšrocību – brīvu pārvietošanos pāri nacionālajām robežām. Tika gan daudzkārt uzsvērts, ka tiks nodrošināta preču piegāde, taču praksē arī tā izrādījās kavēta. Mediji ziņoja, piemēram, par 25 kilometrus garu kravas mašīnu rindu pie Vācijas austrumu robežas, kur poļu robežkontroles iestādes pārbaudīja katra iebraukt gribošā šofera veselības stāvokli. Rietumeiropā lielākoties ieviesti arī dramatiski pārvietošanās ierobežojumi iedzīvotājiem. Sekojot Itālijas piemēram, Spānija ieviesa ārkārtas stāvokli 15. martā, aizliedzot iedzīvotājiem pamest mājas citādi, kā vien darba, pārtikas un zāļu iegādes un saslimušo apkopšanas nolūkā. Attiecīgi tika slēgts viss, kas nenodrošina šīs izdzīvošanas pamatvajadzības. Pāris dienas vēlāk līdzīgi ierobežojumi tika ieviesti Francijā, prezidentam Makronam televīzijas uzrunā paziņojot, ka valsts ir „kara situācijā cīņā pret vīrusu”; nepilnu diennakti pēc tam arī Vācijā, kur kanclerei Merkelei šāds solis bija jāsaskaņo ar visu 16 federālo zemju valdībām. Samērā gausāk līdz šim reaģējusi Lielbritānija, taču domājams, ka, Parlamentam pieņemot attiecīgu likumu, vismaz Londonā šajās brīvdienās tiks ieviesti kontinentālajai Eiropai līdzīgi tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumu darbības ierobežojumi. Ir skaidrs, ka tas viss būs smags trieciens valstu ekonomikai, tāpēc praktiski visas minētās valdības jau paziņojušas par miljardos mērāmiem atbalsta pasākumiem uzņēmumiem, gan nodokļu atlaižu, gan kredītgarantiju un tiešas finansiālas palīdzības veidā. Francija un Spānija solījušas arī apjomīgas sociālo pabalstu paketes strādājošajiem. Līdzīgus pasākumus gatavojas īstenot arī Savienotās Valstis un Kanāda.   Pandēmija un Eiropas Savienības institūcijas Aizvadītā nedēļa nepārprotami vēlreiz apliecinājusi, ka Eiropas Savienība vēl ne tuvu nav vienota administratīvi politiska telpa, kur Briselei – ar to saprotot Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju – būtu ar nacionālas valsts likumdevēju un izpildvaru salīdzināmas funkcijas. Atsevišķām savienības valstīm slēdzot robežas un ieviešot iekšējus ierobežojumus, Komisija varēja nākt klajā vien ar ieteikumiem un aicinājumiem. Kritisks savā spilgtumā bija mudinājums atbalstīt Itāliju ar aizsarglīdzekļu piegādēm, kas izskanēja tajā pat laikā, kad vairākas savienības valstis noteica šāda aprīkojuma eksporta aizliegumus. Vienīgā savienības institūcija, kam šādos jautājumos ir izšķiroša lēmēja vara, ir Eiropadome – savienības valstu valdību vadītāju samits. Otrdien padomes sēde notika videokonferences formātā, un pēc tās noslēguma Eiropadomes prezidents Žans Mišels, Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sasoli nāca klajā ar optimistiskiem un politisko vienotību apliecinošiem paziņojumiem. „Dalībvalstis cenšas labot savu savtīgumu un koordinācijas trūkumu,” paziņoja Dāvids Sasoli. Šo deklarāciju pamatā ir pāris konkrētu lēmumu. Eiropadome pieņēma Eiropas Komisijas dienu agrāk izvirzīto priekšlikumu uz mēnesi slēgt ieceļošanai Šengenas zonas ārējās robežas, kam vajadzētu motivēt atsevišķās dalībvalstis ātrāk atcelt pēdējās dienās īstenoto iekšējo robežu slēgšanu. Tāpat tiks izveidoti ātrgaitas koridori kravas transportam, kas nodrošina preču un medikamentu plūsmu; dalībvalstis apņēmušās gādāt par iedzīvotāju atgriešanos viņu mītnes zemēs. Tiek pausta apņemšanās koordinēt pūliņus, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu medikamentu un aprīkojuma pieejamību, kā arī ātrāku vakcīnas radīšanu. Videokonferencē tika spriests arī par pretdarbību gaidāmajām pandēmijas sociālekonomiskajām sekām. Šai ziņā arī Eiropas Komisijai ir zināmas iespējas kā savienības kopējā budžeta apsaimniekotājai, un jau lemts par 37 miljardu eiro lielu t.s. „Korona investīciju iniciatīvu” – atbalstu veselības aprūpes sistēmām, maziem un vidējiem uzņēmumiem un darba tirgum; vēl 28 miljardi šīm vajadzībām atvēlēti no Eiropas struktūrfondiem. Savu ārkārtas ekonomikas glābšanas paketi vakar pieteica Eiropas Centrālā banka tās prezidentes Kristīnas Lagardas personā. Tie ir 750 miljardi eiro, kas paredzēti valdību un uzņēmumu parādsaistību pārņemšanai. Uz šo ziņu ar kāpumu jau reaģējuši Āzijas akciju tirgi.   Valdības iespējamība Izraēlā Svētdien Izraēlas prezidents Reuvens Rivlins uzticēja valdības veidošanu līdz šim lielākās opozīcijas partijas "Zilais un baltais" līderim Benijam Gancam. Tas kļuva iespējams pēc tam, kad parlaments – Knesets – ar minimālo nepieciešamo vairākumu atbalstīja Gancu savā ieteikuma balsojumā. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka 61 deputāts, kas balsoja par, atbalstīs arī Ganca valdību, kas, visdrīzāk, tiktu veidota kā plaša kreiso un centrisko spēku spektra balstīts mazākuma kabinets. Sīkāk par politisko situāciju Izraēlā stāsta Izraēlas raidorganizācijas „9. kanāls” Ziņu dienesta galvenais redaktors Dmitrijs Dubovs:   Var teikt, ka arī trešo vēlēšanu rezultātā valsts joprojām atrodas tai pašā politiskajā krīzē, kurā tā atradusies visu pēdējo gadu. Es šo krīzi neuzskatu par sistēmisku. Sistēma darbojas, tā pierāda savu efektivitāti, un tas fakts, ka mums nav valdības, nav sistēmas kļūmes rezultāts, bet gan, drīzāk, personālu faktoru rezultāts. Es varu iedomāties, ka tādā situācijā jūsu valstī vai, teiksim, Rietumeiropā vai Ziemeļeiropā, ja premjerministrs, valdošās partijas līderis būtu krīzes iemesls, viņš droši vien pieceltos un aizietu. Jo ja šodien Netanjahu pateiktu: „Es atkāpjos no amata,” ticiet man, koalīcija tiktu izveidota vienas dienas laikā. Krīzes pamatā ir tas, ka opozīcijas partija „Zilais un Baltais” jeb Kahol Lavan nekādos apstākļos nav gatava sēdēt vienā valdībā ar Netanjahu, tāpēc, ka viņš ir apsūdzēts korupcijā, un burtiski šonedēļ oficiāli sākas tiesas process. To pašu saka partija „Izraēla – mūsu mājas” un tās līderis Avigdors Libermans. Taču te ir, laikam gan, arī dziļākas tendences. Lieta tāda, ka, manuprāt, mūsu valstī, mūsu parlamentārajā sistēmā ir pārāk augsta elektorālā barjera – tās ir četras deputātu vietas no 120. Bet tas mums laupa zināmu volatilitāti, zināmas manevra iespējas. Attiecīgi ir stingri noformējušies bloki, un nav tā zināmā X-faktora, kas varētu nosvērt svaru kausu par labu vienai no pusēm. Nu un laikam nedrīkst arī ignorēt noteiktas demogrāfiskas tendences kā arābu izcelsmes izraēliešu, tā ortodoksālo ebreju vidē. Starp citu, tieši elektorālās barjeras paaugstināšanas rezultātā arābu izcelsmes izraēlieši pārvarēja savas iekšējās domstarpības, apvienojās vienā kopējā sarakstā, kas ik vēlēšanās iegūst arvien vairāk mandātu. Šobrīd šai apvienībai ir jau 15 mandātu, un problēma ir tā, ka šie 15 mandāti paliek aiz iekavām politiskajā spēlē. Teorētiski viņi var atbalstīt bloka Kahol Lavan mazākuma valdību, bet viņi nebūs šīs valdības daļa, nebūs valdības koalīcijā. Un arī tas būtu, kā saka, līdz pirmajam šķaudienam. Atkal sāks lidot raķetes uz Sderotas pusi, Izraēlas armija par atbildi bombardēs Gazas sektoru, un arābu partijas šādu valdību vairs neatbalstīs. Tāpat ortodoksālās partijas, kuras, cik tas ir manā 30 gadus ilgajā pieredzē Izraēlā, arī pastāvīgi palielina savu ietekmi, tās, attiecīgi, praktiski vienmēr atrodas barikāžu vienā pusē – labējā nometnē. Arī tas laupa sistēmai kopumā manevra iespējas.   Neviens no mums šobrīd nevar kaut aptuveni stādīties priekšā, kā notikumi attīstīsies tālāk. Mēs vairāk vai mazāk esam droši par to, ka Netanjahu labprātīgi neaizies. Viņš līdz pēdējam aizstāvēs savas tiesības palikt premjera amatā, ciktāl saskaņā ar Izraēlas likumiem viņam ir tiesība palikt amatā līdz pat sprieduma pasludināšanai. Pie tam viņam nav pietiekami balsu, neskatoties uz to, ka viņš cenšas pierunāt opozīcijas pārstāvjus tomēr kopīgi veidot nacionālās vienības valdību. Teorētiski ir iespējama šķelšanās opozīcijas nometnē, kādam no turienes politiķiem pārejot pie Netanjahu. Bet tā kā līdz šim tas divreiz jau nav noticis, mēs visi šeit būtu visai pārsteigti, ja tas notiktu šajā reizē. Savukārt opozīcijai, lai izveidotu koalīciju, vajadzīgs jau pieminēto arābu partiju atbalsts. Bet to ļoti negatīvi uztver Izraēlas sabiedrība. Pat starp Kahol Lavan deputātiem ir vismaz divi, kas ir pret šo soli, arī citās šī flanga partijās. Piemēram, Darba bloka partijas Gešer līdere Orlija Levi šai sakarā draud pamest bloku. Tādā ziņā perspektīvas izveidot kreisu, kreisi centrisku koalīciju ir vēl miglainākas. Es domāju, ja nenotiks nekas kardināls, ekstraordinārs, respektīvi – tie vai citi politiķi neizlems vienkārši atteikties no saviem priekšvēlēšanu solījumiem, mūs jau šī gada septembrī gaida ceturtās vēlēšanas.  

Divas puslodes
Irānas vēlēšanu rezultāti. Miers Afganistānā. Politisko partiju grupas EP

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Feb 27, 2020 52:08


Studijā notikumus komentē Tuvo Austrumu politikas eksperts, TvNet žurnālists Toms Rātfelders. Irāna – vēlēšanas ar vīrusa piedalīšanos Piektdien notikusī Irānas likumdevēja – Islāma Konsultatīvās asamblejas – vēlēšanu pirmā kārta nesa prognozējamu uzvaru konservatīvajiem spēkiem, kuri grupējas ap augstāko garīgo līderi ajatollu Alī Hāmenēji un Islāma Revolucionāro gvardi. Īpašs orgāns – Konstitūcijas sargu padome – liedza dalību vēlēšanās vairāk nekā 7000 no 14 000 kandidātu, konsekventi atsijājot teju visus liberālāk orientētos. Attiecīgi, no šajā kārtā sadalītās 241 vietas 191 tikusi stingrās līnijas piekritējiem, kamēr t.s. reformistiem, kuri dominēja iepriekšējā asamblejas sastāvā, tikai 16 vietas, pārējās ieņēmuši neatkarīgie kandidāti. Tiek lēsts, ka no 295 asamblejas deputātiem vismaz 220 būs konservatīvi vai radikāli konservatīvi noskaņoti. Šādi valdošais režīms mēģina konsolidēt varu, kuru apdraud daļas sabiedrības neapmierinātība ar sociālekonomisko stāvokli, kas pēdējos mēnešos izpaudusies masu protestos. Opozīcijas spēki aicinājuši iedzīvotājus boikotēt vēlēšanas, un ļoti daudzi, domājams, šo aicinājumu acīmredzot arī uzklausījuši, jo vēlēšanās piedalījušies vien nepilni 43% balsstiesīgo, kamēr nekad visā islāma republikas vēsturē šis rādītājs nav bijis zemāks par 50%. Noteicošs faktors šai ziņā gan, visdrīzāk, bija arī koronavīrusa epidēmija, kura Irānā uzliesmoja neilgi pirms vēlēšanām. Pēc visa spriežot, varasiestādes sākotnēji noklusējušas slimības izplatības patiesos apmērus, lai netraucētu vēlēšanu norisei. Tagad Irāna kļuvusi par otru infekcijas visvairāk skarto valsti pasaulē pēc Ķīnas ar oficiāli apstiprinātiem 139 saslimšanas un 22 nāves gadījumiem, taču ir parādījusies informācija, ka patiesie skaitļi varētu būt pat vairākas reizes lielāki. Tas vieš ļoti nopietnas bažas, jo epidēmijas izplatības risks reģionā, kur daudzas valstis ir ar vāju valsts varu, viegli šķērsojamām robežām un iekšēju konfliktu iedragātu veselības aizsardzības sistēmu.   Afganistāna – miera iespēja un jauni konflikta draudi Saskaņā ar Savienoto Valstu un Afganistānas islāmistu kustības „Taliban” nesen noslēgto vienošanos, 22. februārī iesākās nedēļu ilgs pārbaudes periods, kurā talibi apņēmušies „mazināt vardarbību”. Ja šī „vardarbības mazināšana” no amerikāņu puses tiks atzīta par pietiekamu, 29. februārī varētu tikt noslēgts līgums, kas paredzētu „Taliban” apņemšanos neatbalstīt starptautisko terorismu Afganistānā un radītu pamatu amerikāņu spēku atvilkšanai no šīs Centrālāzijas valsts. Kā paziņojuši talibu pārstāvji, pēc vienošanās noslēgšanas viņi būtu gatavi uzsākt sarunas ar citiem spēkiem Afganistānā, gan neminot tieši valdību Kabulā. Šo Afganistānas centrālo varu talibi uzskata par marionešu valdību un līdz šim atteikušies uzsākt ar to sarunas. Tikām nopietni sarežģījusies vispārējā politiskā situācija Afganistānā pēc tam, kad līdzšinējais izpildvaras vadītājs Abdalla Abdalla paziņojis par savas paralēlas valdības izveidi. Abdalla jau vairākus gadus ir prezidenta Ašrafa Gāni galvenais konkurents varas cīņā. 2014. gadā ar Savienoto Valstu līdzdalību tika panākta vienošanās starp abiem līderiem, Gāni kļūstot par valsts galvu, savukārt Abdallam – par izpildvaras vadītāju. Vēlēšanās pagājušā gada septembrī Gāni ieguva minimālu pārsvaru, pie tam vēlētāju aktivitāte tikai nedaudz pārsniedza 20%. Tagad Abdalla paziņojis, ka neatzīst šo vēlēšanu rezultātus. Pastāv nopietnas briesmas, ka šī pretstāve var izvērsties par jaunu iekšēja konflikta eskalāciju Afganistānā, kas, protams, būtu izdevīgi „trešajam spēkam” – islāma fundamentālistiem talibiem. Jau šobrīd kustība „Taliban” kontrolē lielāku daļu Afganistānas teritorijas nekā jebkad iepriekš kopš 2001. gada, kad amerikāņu spēku iebrukuma rezultātā tika padzīta no varas, un pastāvīgi apdraud kā Kabulas valdības, tā Savienoto Valstu vadītās koalīcijas spēkus.   Par Eiropas Parlamenta politisko partiju grupām. Šoreiz- "Renew Europe" Politiskā grupa "Renew Europe", kuras nosaukums parasti tiek latviskots kā „Atjaunot Eiropu”, ir visjaunākā no Eiroparlamenta grupām. Tā radās pagājušā gada jūnijā, līdz tam pastāvējušajai Eiropas Liberāļu un demokrātu aliansei apvienojoties ar franču deputātiem, kas bija ievēlēti no prezidenta Makrona politiskās platformas "Renaissance". Rezultātā tapusī grupa ar 98 deputātiem ir šobrīd trešā lielākā Eiroparlamentā un, ievērojot Tautas partijas un sociāldemokrātu salīdzinoši mazāko īpatsvaru šajā parlamenta sastāvā, kļuvusi par nepieciešamo trešo partneri mēreni labējiem un mēreni kreisajiem stabilas politikas īstenošanā. Grupā pārstāvēti tādas tradicionāli liberālas partijas kā Nīderlandes valdošā Tautas partija brīvībai un demokrātijai, Vācijas Brīvā demokrātiskā partija, Beļģijas Flāmu liberāļu un demokrātu partija, Spānijas partija "Ciudadanos" jeb Pilsoņu partija, Dānijas partija "Venstre", kuras pārstāve Margarēte Vestagere ir viena no trim Eiropas Komisijas atbildīgajiem viceprezidentiem. Pamanāmu vietu grupa ieņem Rumānijas proeiropeiskās partijas, vienu no kurām – Brīvības, vienotības un solidaritātes partiju – pārstāv grupas prezidents, pašreizējais lauksaimniecības un lauku attīstības eirokomisārs Dačians Čološs. Grupai pieder arī Čehijas premjerministra, miljardiera Andreja Babiša partija, kuru parasti raksturo kā populistisku spēku. Lielākais grupā pārstāvētais spēks ir franču platforma "Renaissance", kurā bez prezidenta Makrona partijas "La République En Marche" ietilpst arī vairāki mazāku partiju pārstāvji un neatkarīgie deputāti. Viens no "Renaissance" neatkarīgajiem eiroparlamentāriešiem, žurnālists Bernārs Getta šādi raksturo jaunās grupas tapšanu un šībrīža lomu Eiroparlamentā: Šī ir jauna politiskā grupa uz Eiropas skatuves. Pamatā līdz pēdējām vēlēšanām divi dominējošie spēki bija Tautas partijas konservatīvie un sociāldemokrāti. Tagad starp viņiem – es uzsveru, starp viņiem – ir centristu vai, es teiktu, centra spēks. Tas ļoti daudz ko maina Eiropas Parlamentā, jo ļoti daudzus gadus neapšaubāms likums bija lielā koalīcija starp konservatīvajiem un sociālistiem. Pamatā gluži tāpat kā Vācijā! Tagad tas ir pavisam citādi – vairs nav iespējama šī pastāvīgā, kaut sarežģītā vienošanās starp mēreni labējiem un mēreni kreisajiem. Tagad viņiem jārēķinās ar šo jauno spēku, kas pieder vienlaicīgi labējiem un kreisajiem. Uzsveru – mēs esam nevis spēks, kas ir ne labējs, ne kreiss; mēs esam vienlaicīgi labēji un kreisi. Minēšu piemēru. Brīvību un cilvēktiesību jautājumā mūsu grupa ir patiešām principiāla, un mēs vienmēr bez atrunām atbalstām pilsoniskās brīvības un cilvēktiesības neatkarīgi no tā, vai runa ir par Venecuēlu, vai Ungāriju. No otras puses, es teiktu, vismaz piecdesmit mūsu grupas locekļi ir absolūti brīvā tirgus piekritēji. Tas ir tāds, es teiktu, jauns interesants sajaukums.

Divas puslodes
Eiropas Padomes īpašā apspriede. Eiropas budžeta sarunas. Koronavīrusa ekonomiskā ietekme

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Feb 20, 2020 53:17


Studijā notikumus komentē žurnāliste Ina Strazdiņa un politologs Ojārs Skudra. Eiropas Padomes īpašā apspriede Dārgie kolēģi, [..] ir pienācis laiks panākt vienošanos mūsu līmenī par Daudzgadu finanšu ietvaru. Katra novilcināšana radīs nopietnas praktiskas un politiskas problēmas un apdraudēs esošo programmu un politiku turpināšanu, kā arī jaunu ieviešanu. Es visnotaļ apzinos, ka šīs sarunas ir vienas no sarežģītākajām, kādas mūs sagaida. Bet es esmu arī pārliecināts, ka ar veselo saprātu un apņēmību mēs varam panākt vienošanos, kura nāks par labu visiem eiropiešiem. Tā raksta Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, aicinādams Eiropas Savienības valdību vadītājus – uz šodienas īpašo sanāksmi par Eiropas daudzgadu budžetu. Tagad, kad Lielbritānija galu galā ir sekmīgi izstājusies, beidzot ir skaidrība par potenciālajām budžeta aprisēm. Eiroparlamenta deputāti daudzgadu budžeta jautājumus cita starpā apsprieda pēdējā plenārsesijā pagājušajā nedēļā. Uzstājoties šajās debatēs, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteica zīmīgu mudinājumu valstu pārstāvjiem izrādīt ne tikai degsmi, aizstāvot tradicionālās budžeta prioritātes, bet arī entuziasmu, atbalstot jaunās. Viņas individuāla apņemšanās esot piekrist tikai tādam daudzgadu budžetam, kurā vismaz ceturtā daļa būs atvēlēti klimata pārmaiņu problēmu risināšanai, tai skaitā pietiekamam finansējumam pārejai uz videi draudzīgām tehnoloģijām. Tikām izdevuma "The Economist" feļetonists ar pseidonīmu Charlemagne jeb Kārlis Lielais savā rakstā „Padarīsim Eiropu atkal vienmuļu!” raksta: Ja pagājušajā desmitgadē jūs jautājāt eirokrātam: „Kas nodarbina jūsu prātu?”, tad atbilde parasti bija dramatiska. Desmitgades sākumā eiro zvārojās uz sabrukuma robežas. Desmitgades vidū Grieķija teju tika izmesta no savienības, tad teju 3 miljoni patvēruma meklētāju ieradās no Sīrijas un citiem karstajiem punktiem. Drīz pēc tam Lielbritānija, tobrīd otra lielākā savienības ekonomika, nobalsoja par izstāšanos, kaut tai nebija nekāda nopietna plāna, kā. Īsāk sakot, dzīve Briselē bija aizraujoša. Vairākus gadus amatvīri uztvēra šo pilsētu kā vizīti pie proktologa: nepieciešamu, bet netīkamu. Šie laiki ir pagātnē. Brisele atkal ir nomierinoši vienmuļa. Pajautājiet garāmejošam eirokrātam, kas jauns, un atbilde būs prozaiska: diņģējamies par savienības budžetu. Minhene 2020. Bažu māktie Rietumi Minhenes Drošības konference Bavārijas galvaspilsētā notiek ik februāri kopš 1963. gada. Konferences ideja ir mazināt kara draudus un sekmēt kolektīvo drošību, radot dialoga platformu atbildīgajiem politisko un militāro lēmumu pieņēmējiem, diplomātiem, drošības un militārajiem ekspertiem. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām Minhenes Drošības konferencē aicinātie bija pamatā NATO un Eiropas Savienības pārstāvji, taču pēc 1999. gada tiem pievienojās arī dialoga partneri no Centrālās un Austrumeiropas, Indijas, Ķīnas, Japānas un Irānas; un mūsdienās Minhenes konference reizēm tiek dēvēta par „diplomātu Davosu”. Katru gadu pirms konferences tiek publicēts Minhenes drošības ziņojums, un šī gada ziņojumam dots apakšvirsraksts „Westlessness”. Šis pēc vācu salikteņu parauga darinātais un grūti tulkojamais jaunvārds asociējas pirmām kārtām ar angļu restlessness – "nemierīgums". Tas tiek skaidrots kā metafora pašreizējām bažām par tradicionālo Rietumu vērtību un rietumnieciskās identitātes apšaubīšanu un pat noliegšanu, par vienotas Rietumu pasaules izjūtas un mērķorientācijas trūkumu. Kā atzīst novērotāji, arī Minhenē uzkrītoši pamanāma bija redzējuma plaisa starp Eiropas Savienības un Savienoto Valstu pārstāvjiem. Kamēr Amerikas ārlietu ministrs Maiks Pompeo un aizsardzības ministrs Mārks Espers aicināja eiropiešus vienoties kopējā pretstāvē Ķīnai kā galvenajam globālajam draudam un Huawei kā tā konkrētajai izpausmei, eiropieši pārmeta amerikāņiem atkratīšanos no globālā drošības garanta atbildības. Tā Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss norādīja, ka amerikāņu aiziešana no Tuvajiem Austrumiem radījusi ģeostratēģisku vakuumu, kuru steidz aizpildīt Krievija, Irāna un Turcija. Par karu un mietu Tuvajos Austrumos tagad vairs nelemjot Ženēvā vai ANO mītnē Ņujorkā, bet gan Sočos un Astanā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona aicinājumi vienoties Eiropas suverenitātes stiprināšanai joprojām nerod gaidīto atbalsi, sevišķi jau Vācijā. Bet Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis konferencē uztraucās, ka pasaule aizmirst par karu Ukrainā, kas jau ilgst ilgāk nekā 2.pasaules karš. Vīruss un nauda Saskaņā ar vakar publicētajiem Pasaules Veselības organizācijas datiem, līdz šim Ķīnā reģistrēti vairāk nekā 74 000 saslimšanas gadījumi ar koronavīrusu. Līdz šim miruši 2006 pacienti, 136 no tiem - pagājušajā diennaktī. Ārpus Ķīnas līdz šim zināmi 926 saslimušie, no kuriem miruši 3. Taču nesalīdzināmi vairāk ir to, kurus tā vai citādi ietekmējuši Ķīnas varas iestāžu ieviestie karantīnas pasākumi. Sākot no sabiedriskā transporta apturēšanas un pārbaudēm, beidzot ar faktisku mājas arestu lielākajai daļai veselu lielpilsētu un rajonu iedzīvotājiem. Tiek lēsts ka pilnvērtīga pārvietošanās un normāla dzīve šobrīd Ķīnā ir liegta apmēram pusmiljardam cilvēku. Tas nozīmē slēgtas rūpnīcas, veikalus un citus uzņēmumus un preču piegādes pārtraukšanu un kavēšanos. Ekspertu prognozes par to, kāda varētu būt koronavīrusa epidēmijas makroekonomiskā ietekme, joprojām svārstās milzīgā amplitūdā. Vieni paredz, ka Ķīnas nacionālā kopprodukta pieaugums agrāk prognozēto 6% vietā šogad būs 5,5%, citi min 4%, vēl citi dramatiski prognozē pilnīgu stagnāciju pirmajā ceturksnī un, attiecīgi, ne vairāk kā 3,5% pieaugumu šogad. Nozīmīgu kritumu piedzīvo Ķīnas akciju tirgi, un paredzama plaša valdības intervence akciju cenu stabilizācijai. Februāra sākumā Ķīnas juaņa noslīdēja zem psiholoģiski kritiskā rādītāja - septiņas juaņas par ASV dolāru un arī šobrīd balansē uz šīs robežas. Vīrusa epidēmijas ekonomiskās sekas neizbēgami izjūt arī visa pārējā pasaule, kas ir nesaraujami saistīta ar mūsu planētas „ražošanas cehu”. Par šīgada peļņas kritumu aizkavētu detaļu piegāžu dēļ jau paziņojusi kompānija Apple; līdzīgas problēmas ir autoražotājiem Nissan un Hyundai. Ķīnas farmaceitiskās produkcijas eksporta pārtraukumi varētu ietekmēt pat Savienoto Valstu ekonomiku. Daudz nozīmīgāk nekā agrāk pasauli ietekmēs arī ķīniešu pirktspējas kritums, ciktāl šī nācija no mazapmaksātiem konveijera apkalpotājiem jau kļuvusi par nozīmīgu importētu produktu un pakalpojumu patērētājiem. Drūmas prognozes par šo gadu izsaka japāņu un vācu autoražotāji. Tiek lēsts, ka globālā aviopārvadājumu industrija cietīs 4 – 5 miljardus lielus zaudējumus; vairāk nekā miljardu lieli zaudējumi sagaidāmi tūrisma industrijai Japānā, apmēram tikpat lieli – Taizemē. Vissmagāk no epidēmija izraisītajām ekonomiskajām sekām var ciest Japāna, kuras ekonomika jau kopš pagājušā gada pēdējā ceturkšņa atrodas recesijā.

Divas puslodes
Lielbritānija pamet Eiropas Savienību, bet tā ir un paliek Eiropā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jan 30, 2020 53:28


Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Ojārs Skudra, no Briseles stāsta - Eduards Liniņš. Atvadas no Lielbritānijas Tas nu ir noticis. Vakar vakarā apmēram pusseptiņos pēc Briseles laika Eiropas Parlaments ar 621 balsi par, 49 balsīm pret un 13 deputātiem atturoties apstiprināja vienošanos par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Līdz ar to ir noslēdzies process, kuru iesāka 2016. gada 23. jūnijā Lielbritānijā notikušais referendums par izstāšanos, un kas ieguvis vispārzināmo apzīmējumu breksits. Līdz ar 31. janvāra pēdējo sekundi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pārstās būt Eiropas Savienības sastāvdaļa. Vakardienas debatēs pirms balsojuma daudzi runātāji pateicās saviem aizejošajiem kolēģiem, visiem britu politiķiem un britu nācijai par teju pusgadsimta laikā doto pienesumu savienības veidošanā un attīstīšanā. Daudzi citi pauda pārmetumus britu politiskās elites un arī mediju bezatbildībai, veicinot sabiedrībā antieiropeiskas tendences. Sevišķi skaudras bija daudzu Lielbritānijas pārstāvju – Liberāldemokrātiskās partijas, Skotijas Nacionālās partijas, Velsas partijas "Plaid Cymru", Ziemeļīrijas "Sinn Féin" un Ziemeļīrijas alianses partijas – uzrunas, kurās cita starpā skanēja apņemšanās atgriezties. To pašu viņiem vēlēja arī daudzi kolēģi. Protams, triumfa un zvaigžņu stunda šī bija Naidželam Farāžam un viņa „Breksita partijai”, taču līdz ar to viņu loma kā Eiropas, tā Lielbritānijas politikā ir izspēlēta. Britu deputātiem pametot Eiropas Parlamentu, tā vietu skaits samazināsies no 751 uz 705. Lielākā zaudētāja no britu aiziešanas ir liberāli centriskā alianse „Atjaunot Eiropu”, kura līdz ar britu liberāldemokrātiem zaudēs 17 vietas, bet vietā iegūs tikai sešas. Arī vairuma citu parlamenta apvienību bilance šai ziņā ir negatīva. Vienīgās grupas, kuras no šīm pārmaiņām iegūst, ir labēji centriskā Eiropas Tautas partija un nacionālistu, populistu un eiroskeptiķu grupa „Neatkarība un demokrātija”. Tomēr būtiskas izmaiņas politisko spēku samērā Eiropas Parlaments nav piedzīvojis. Protams, līdz ar vakardienas balsojumu nekas nebeidzas – priekšā ir sarunas, veidojot savienības partnerattiecības ar bijušo dalībvalsti. Un, kā savā noslēguma uzrunā uzsvēra Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sassoli, šis process nebūt nebūs viegls. Pēc balsojuma Eiroparlamenta deputāti vienojās dziesmā. Tā bija senā skotu balāde „Auld Lang Syne”, 18. gs. Roberta Bērnsa literārajā apdarē, kuru Lielbritānijā un arī citur Eiropā mēdz dziedāt, Jaungadu sagaidot. Protams, ka šis kopkoris nebija iepriekš ne plānots, ne samēģināts, un tas tikai vēlreiz apliecināja arī debatēs daudzkārt izskanējušo: Lielbritānija pamet Eiropas Savienību, bet tā ir un paliek Eiropā. Konservatori un reformisti Eiropas Konservatīvo un Reformistu politiskā grupas aizsākumi meklējami ap 2005. gadu, kad arvien nozīmīgākas pretrunas iezīmējās starp Lielbritānijas Konservatīvo partiju un tās partneriem labēji centriskajā Eiropas Tautas partijas koalīcijā. Britu konservatīvo vidē nobrieda ideja par nepieciešamību veidot savu Eiroparlamenta grupu, piesaistot līdzīgas ievirzes labējās partijas. Tajā pat laikā nobrieda krīze toreizējā grupā „Savienība par nāciju Eiropu”, kad to pameta vairākas ietekmīgas partijas. Brūkošās „Savienības par Nāciju Eiropu” dalībnieki, tai skaitā toreizējā „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, kļuva par potenciālajiem britu konservatīvo sabiedrotajiem jaunas politiskās grupas veidošanā. Lūk, kā šos notikumus atceras viens no galvenajiem Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas iniciatoriem, britu eirodeputāts Džefrijs Van Ordens: Britu konservatīvie jutās arvien neērtāk Eiropas Tautas partijas aliansē. Viens no Eiropas Tautas partijas programatiskajiem principiem ir Eiropas politiskā integrācija, kam mēs pašos pamatos nepiekrītam. Tā vēlējās arī veidot Eiropas armiju, Eiropas Federālo izmeklēšanas biroju, Eiropas tiesnešu institūtu, radīt Eiropas pārstāvja posteni Apvienotajās Nācijās. [..] Tā nu vairākus gadus mēs mūsu partijas iekšienē un arī ar citu partiju pārstāvjiem apspriedām jaunas politiskās grupas izveides iespēju. Parlamenta noteikumi paredz nosacījumu slieksni jaunas grupas izveidei: grupā jābūt vismaz 25 deputātiem, kuri pārstāv vismaz ceturtdaļu no savienības dalībvalstīm. Pirmo nosacījumu izpildīt nebija grūti, jo konservatīvo partijai Eiropas Parlamentā tolaik bija 36 deputāti, bet citu valstu piesaiste bija daudz grūtāks uzdevums. ETP, tiklīdz uzdzirdēja, ka mēs grasāmies veidot jaunu grupu, ņēmās pārliecināt attiecīgo valstu valdības, ka tas būtu negurds solis, ka tām vajadzētu distancēties no šīs ieceres u.t.t. t. Atradās gan eiroparlamentārieši, kuri gribēja mums pievienoties, bet tiklīdz viņi ar šo ideju vērsās pie savām nacionālajām valdībām, durvis aizcirtās. [..] Ledus sakustējās līdz ar Deivida Kamerona stāšanos Lielbritānijas Konservatīvās partijas priekšgalā. Viņš piekrita mūsu aiziešanai no Eiropas Tautas partijas un jaunas grupas veidošanai, ja vien viņu ievēlēs par partijas vadītāju, un, ieņēmis šo amatu, viņš pildīja savu apņemšanos. Mēs izveidojām jaunu grupu 2009. gadā. Man tajā visā bija nozīmīga loma, es pavadīju daudz laika, apbraukājot Eiropas galvaspilsētas, tiekoties ar deputātiem šeit, [..], līdz bijām piesaistījuši nepieciešamo septiņu nāciju deputātus. Tad Viljams Heigs ieradās Eiropas Parlamentā pie Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāja un paziņoja, ka briti aiziet. Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas izveidi Džefrijs Van Ordens raksturo kā britu konservatoru mēģinājumu mainīt, viņuprāt, pārāk eirointegratīvo ievirzi Eiroparlamentā un visā Eiropas Savienībā. Šīs politiskās līnijas attīstība noveda pie Lielbritānijas referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības, kas, kā zināms, pēc vakardienas balsojuma Eiroparlamentā vaiņagosies ar Lielbritānijas aiziešanu jeb Breksitu. Savukārt Konservatīvo un Reformistu grupai šis process nesa eiroskeptiska spēka reputāciju. Britu konservatīvajiem Breksita procesā zaudējot lielāko daļu eirodeputātu vietu Naidžela Farāža „Breksita partijai”, par vadošo spēku politiskajā grupā kļuva Polijas valdošā partija „Likums un Taisnīgums”. Šīs partijas pārstāve, bijusī Polijas ārlietu ministre Anna Fotiga piesaukto eiroskepticisma jautājumu komentē šādi: Es biju antikomunistiskās kustības dalībniece; mana pirmā darba vieta bija kustībā „Solidaritāte”. Taisnību sakot, es vienmēr atbalstīju Polijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, un vispār – pievienošanos Rietumu pasaulei. Tā bija „Solidaritātes” ideja izvērst šo attīstību arī uz mūsu kaimiņvalstīm austrumos. Tas būtu patiešām dīvaini, ja es sevi dēvētu par eiroskeptiķi. Bet kā persona, kas bijusi iesaistīta antikomunistiskajā kustībā un cīnījusies par manas valsts neatkarību, es esmu vienkārši piesardzīga, atsakoties no kādas savas valsts suverenitātes daļas. Es allaž izvērtēju piedāvātās izmaiņas dalības līgumos. Es teiktu, ka es vienkārši nemēdzu rīkoties sasteigti, pieņemot kādus Eiropas līmeņa pasākumus. [..] Mēs, manuprāt, esam pozitīvi domājoši. Mēs vienkārši gribam rīkoties konsekventi, profesionāli, lai pārliecinātu mūsu Eiroparlamenta kolēģus ievērot mūsu uzskatus. Tas arī nosaka mūsu atsevišķās politiskās grupas saglabāšanas nepieciešamību. Esot kādā no dominējošajām politiskajām grupām – tādā kā Tautas partija – jums nākas vienkārši saplūst, sajaukties, balstīt vairuma uzskatus, un vairuma uzskats konkrētajā gadījumā ir ātra virzība uz integrāciju. Bet es domāju, ka par šo jautājumu ir jāpareflektē. Ne visas ievirzes šai ziņā ir pareizas, un mēs jau esam pamatojuši, ka turpmāki lēmumi vairākās jomās ir atliekami un arī iepriekš pieņemtie lēmumi ir pārskatāmi. Arī Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas vēsture lielā mēra apliecina eirodeputātes Annas Fotigas sacīto. Grupa allaž centusies sevi pozicionēt kā mērenu un konstruktīvu opozīciju idejiski tuvajai labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai – ietekmīgākajam spēkam Eiroparlamentā. Cita starpā, kad pēc 2014. gada vēlēšanām grupai pievienojās nacionālpopulistiskā partija „Alternatīva Vācijai”, pēc pāris gadiem tās deputātus palūdza no grupas aiziet. Iemesls bija „Alternatīvas Vācijai” sadarbība ar vēl radikālāko Austrijas Brīvības partiju un nikni uzbrukumi kancleres Merkeles īstenotajai bēgļu politikai. Līdzīgas nostādnes, raksturojot Eiropas Konservatīvo un Reformistu pašreizējo politiku, pauž arī viens no prominentākajiem grupas deputātiem, partijas „Nacionālā Apvienība” pārstāvis Roberts Zīle.   Trampa miera plāns Otrdien ASV prezidents Donalds Tramps prezentēja savu Tuvo Austrumu miera plānu. Šim notikumam veltītā preses konference notika kopā ar Izraēlas premjeru Benjaminu Netanjahu un Tramps paziņoja, ka Izraēla ir spērusi lielu soli miera virzienā un šī esot, iespējams, pēdējā palestīniešu iespēja izveidot savu valsti. Plāna galvenās sastāvdaļas ir sekojošas: Jeruzaleme paliek kā Izraēlas galvaspilsēta, un daļa no Austrumjeruzalemes kļūst par Palestīnas galvaspilsētu; Izraēla anektēs trešdaļu okupēto palestīniešu Rietumkrasta teritoriju, kas tiks "kompensētas" ar diviem tuksneša rajoniem līdzās robežai ar Ēģipti. Palestīnas bēgļiem nebūs tiesību atgriezties dzimtajās zemēs, kas iepriekšējos konfliktos tika pievienotas Izraēlai; Palestīnai jābūt demilitarizētai valstij. Šis nav pirmais mēģinājums atrisināt Izraēlas - Palestīnas konfliktu, taču iepriekš jautājumi par palestīniešu bēgļiem, abu valstu robežām, ebreju apmetnēm Rietumkrastā un Jeruzalemes statusu tika atstāti abu valstu divpusējām sarunām. Šoreiz tiek piedāvāts risinājums arī šiem strīdīgajiem jautājumiem, un, kā norāda analītiķi, piedāvājums spēlē par labu Izraēlai, un daži analītiķi pat norādījuši, ka šis plāns ir nevis mieram, bet Netanjahu pārvēlēšanai. Lieki piebilst, ka Palestīnas puse šo plānu jau noraidījusi. Bet ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutjērrešs otrdien paziņoja, ka Apvienotās Nācijas joprojām atbalsta palestīniešu un izraēliešu konflikta risinājumu saskaņā ar ANO rezolūcijām, starptautiskajām tiesībām un divpusējiem līgumiem.

Divas puslodes
Divas puslodes par notikumiem Sīrijas pierobežā un ASV, Eirokomisijas tapšanas procesu

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Oct 10, 2019 51:48


Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūra pētniece Elizabete Vizgunova un  portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Operācija „Miera avots” Svētdien Baltais nams paziņoja, ka ASV atvilks savus spēkus Sīrijā no Turcijas robežas un neatbalstīs Ankaras ilgi plānoto operāciju Sīrijā. Paziņojums par karaspēka izvešanu no reģiona izsauca asu kritiku pret ASV, tai skaitā no Trampa sabiedroto puses, kas kritizējuši ASV prezidentu, sakot, ka viņš nodod kurdus, kas Sīrijā ASV vadītajā operācijā pret džihādistu grupējumu "Islāma valsts" nesuši lielus upurus. Turcijas prezidents Radžeps Tajips Erdogans pirmdien pavēstīja, ka Turcija pēc "zaļās gaismas" saņemšanas no ASV prezidenta Donalda Trampa grasās izvērst militāru operāciju pret kurdiem Sīrijas ziemeļos. ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo vakar publicētā intervijā „PBS NewsHour” noliedza, ka ASV būtu devusi šādu „zaļo gaismu”, taču norādīja, ka Turcijai ir leģitīmas bažas par drošību. Viņš arī uzvēra, ka ASV prioritāte ir aizstāvēt savu valsti no teroristiem, pat ja tas nozīmē neaizstāvēt kurdu vadītos Sīrijas demokrātiskos spēkus, kas bijuši lojāli ASV sabiedrotie. Pompeo sacīja, ka pēc Trampa un Erdogana sarunas bijis skaidrs, ka ASV spēki Sīrijas ziemeļos ir apdraudēti un tie ir atvilkti, lai tos pasargātu. Vakar Turcijas prezidents Twitterī paziņoja , ka sākusies Turcijas bruņoto spēku un Sīrijas Nacionālās armijas operācija „Miera avots” pret kurdu kaujiniekiem Sīrijas ziemeļos.  Kurdu vadīto Sīrijas Demokrātisko spēku koordinācijas un militāro operāciju centrs ziņoja par Turcijas reaktīvo iznīcinātāju veiktu militāro 16 mērķu bombardēšanu plašā pierobežas zonā.  Vakar vēlu vakarā sākta arī sauszemes ofensīva. ASV prezidents Donalds Tramps trešdien paziņoja, ka Turcijas uzbrukums kurdu spēkiem Sīrijā ir "slikta ideja" un viņš neatbalsta šo militāro operāciju. Viņš arī norādīja, ka Turcija tagad ir atbildīga nodrošināt, ka visi gūstā esošie "Islāma valsts" kaujinieki paliek cietumā un ka "Islāma valsts" neatjaunojas nekādā veidā, izskatā vai formā. Eiropas komisijas tapšanas process Briselē tuvojas noslēgumam Eirokomisāru amata kandidātu iztaujāšanas process Eiropas Parlamenta komitejās pirms paredzētā balsojuma par jaunizveidoto komisiju 23. oktobrī. Iztaujāšanas kulminācija bija 8. oktobris, kad uz deputātu jautājumiem atbildēja trīs izpildviceprezidentu kandidāti. Šiem komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas vietniekiem paredzēts īpašs statuss un kompetence, kas iezīmē nākamā komisijas darbības cikla prioritāros politikas virzienus. Eiropas Tautas partijas pārstāvja Valda Dombrovska portfeļa definīcijas latviskojums varētu būt „Ekonomika cilvēkiem”, respektīvi, „Ekonomika, kas darbojas cilvēku labā”. Dāņu sociālliberāle un grupas „Atjaunot Eiropu” pārstāve Margarēte Vestagere atbildēs par „digitālajam laikmetam atbilstošu Eiropu”, kā arī turpinās pārraudzīt konkurences jomu, ar ko nodarbojas arī pašreizējā Eiropas Komisijā. Savukārt nīderlandiešu sociāldemokrāta un Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses pārstāvja Fransa Timmermansa atbildības joma ir „Eiropas zaļā vienošanās”, proti – viss, kas saistīts ar videi draudzīgāku un ilgspējīgāku politiku.  Valda Dombrovska noklausīšanos raksturo kā līdzsvarotu un pārliecinošu, bet bez spilgtuma. Margarēte Vestagere sevi demonstrēja kā potenciālu spēcīgas inovatīvas attīstības virzītāju, savukārt Timmermanss – nenoliedzami harizmātiskākais un pieredzējušākais no vietnieku trijotnes – valdzināja ar oratora prasmi un monolītu skatījumu uz savu atbildības jomu. Tikām vairākiem sākotnēji pieteiktajiem kandidātiem Eiroparlamenta „filtrs” izrādījies par smalku. Juridisko jautājumu komitejas iebildumi bija iemesls Ungārijas tieslietu ministra Lāslo Tročānji un Rumānijas Eirofondu ministres Rovanas Plumbas kandidatūru atsaukšanai. Uz Ungārijas pārstāvim paredzēto Kaimiņvalstu un paplašināšanās komisāra portfeli tagad pretendē diplomāts Olivers Varhelji, savukārt Rumānijai piešķirto transporta komisāra portfeli – eirodeputāts Dans Nika vai Rumānijas Eiropas lietu valsts sekretāre Melānija Gabriela Čota gadījumā, ja komisijas prezidente fon der Leiena uzstās uz dzimumu līdzsvara principa striktu ievērošanu komisijas sastāvā. Abu šo kandidātu iztaujāšana vēl ir priekšā. Tāpat Briselē šodien vēl joprojām tiek iztaujāta Francijas kandidāte industriālās politikas un vienotā digitālā tirgus komisāres amatam Silvija Gulāra. Visos šais gadījumos aizķeršanās iemesli meklējami ne tikai kandidātu personiskajās īpašībās un darbībā, bet arī attiecīgo nacionālo valdību attiecībās ar Eiroparlamentu. Komisāru kandidātu iztaujāšanas procesam būtu jānoslēdzas 17. oktobrī.   Trampa administrācijas nesadarbošanās impīčmenta izmeklēšanā Jau tā saspringtās attiecības starp Balto namu un Kapitoliju kļuvušas vēl sarežģītākas, kad otrdien Valsts Departaments liedza savam padotajam, Savienoto Valstu vēstniekam Eiropas Savienībā Gordonam Saundlendam liecināt Kongresa Trampa impīčmenta izmeklēšanas komitejai. Uz to kongresmeņi atbildēja ar pavēstes nosūtīšanu šim diplomātam, kurš tagad nonācis juridiskās krustugunīs starp vadības pavēli un lukmisko prasību ievērošanu. Pats prezidents Tramps, kura telefonsaruna ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski kļuvusi par iemeslu impīčmenta izmeklēšanai, jau nodēvējis to par, angliski sakot, "Kangaroo Court" – politiski motivētu neobjektīvu paraugprāvu. Prezidenta administrācija nosūtījusi Kongresam garu vēstuli, kurā izmeklēšana nodēvēta par nelikumīgu mēģinājumu grozīt 2016. gada vēlēšanu rezultātus un pausta nepieciešamība Kongresam formāli nobalsot par izmeklēšanas uzsākšanu. Likums gan šādu balsojumu neprasa, ko arī norādījusi Kongresa spīkere Nensija Pelosi, raksturojot administrācijas rakstīto kā klaju juridisku nepareizību un faktu slēpšanas mēģinājumu.

Krustpunktā
Diskusija: Divi mēneši pēc EP vēlēšanām - ko dara "jaunie" Eiroparlamenta deputāti?

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Jul 29, 2019 31:41


Diskusija: Divi mēneši pēc EP vēlēšanām - ko dara "jaunie" Eiroparlamenta deputāti? Sarunā piedalās: EP deputāts Andris Ameriks, EP deputāts Ivars Ījabs un EP deputāte Dace Melbārde.

Divas puslodes
Notikumi pasaulē: Kiprā, Turcijā, Eiropas Komisijas jaunā prezidente

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jul 18, 2019 53:16


Studijā notikumus pasaulē komentē RSU profesors Andris Sprūds un politologs Veiko Spolītis. Kipras problēma Kipras problēmas saknes meklējamas vairākus gadsimtus senā vēsturē. Osmaņu impērijas varas periodā, kas sākās 16. gadsimtā un turpinājās līdz 1878. gadam, salā, līdztekus grieķu valodā runājošajiem pamatiedzīvotājiem, izveidojās turku minoritāte. Kad 1960. gadā Kipra ieguva neatkarību no Lielbritānijas, grieķu kiprieši veidoja apmēram 77%, savukārt turku kiprieši – apmēram 18% no iedzīvotājiem. Pie tam grieķu kopienā bija spēcīgs atbalsts Kipras pievienošanai Grieķijai, kas, protams, nebija pieņemami turku minoritātei. Sākotnējais Kipras valstiskuma modelis, kas piešķīra abām kopienām noteiktas kvotas valsts varā un drošības struktūrās, izrādījās dzīvotnespējīgs. Jau pirmajos valsts pastāvēšanas gados starpetniskais konflikts pārauga bruņotā cīņā, kurā iesaistījās gan grieķu un turku kopienām piederīgie policijas spēku pārstāvji, gan paramilitāri grupējumi, kas nereti izmantoja terora taktiku. Rezultātā jau 60. gadu beigās sala, kur līdz tam grieķu un turku izcelsmes kiprieši daudzviet bija dzīvojuši līdzās, izrādījās lielā mērā sadalīta etniskos anklāvos, no kuriem bija aizbēguši vai padzīti attiecīgajai kopienai nepiederīgie. Jau kopš 1964. gada Kiprā tika izvietoti ANO miera uzturētāji. Situācija pasliktinājās 1967. gadā, kad varu Grieķijā sagrāba militāra hunta. 1974. gada jūlijā Atēnu huntas atbalstītā Kipras Nacionālā gvarde apvērsumā gāza republikas prezidentu arhibīskapu Makāriju III. Sekoja Turcijas armijas iebrukums Kiprā, nepilna mēneša laikā okupējot apmēram 40% salas teritorijas. Līdz pat 160 000 grieķu nācās pamest Turcijas okupēto Kipras ziemeļaustrumu daļu, kur izveidojās de facto neatkarīgā Ziemeļkipras turku republika. Apmēram 51 000 turku iedzīvotāju savukārt bija spiesti atstāt salas grieķu daļu. 1983. gadā Ziemeļkipras turku republika pasludināja savu neatkarību, taču to atzīst vienīgi Turcija, un no starptautisko tiesību viedokļa visa Kipra joprojām ir Kipras Republikas suverēna teritorija. Jau drīz pēc salas sadalīšanas iesākās sarunas par iespējamo konflikta noregulēšanu un salas atkalapvienošanu, kurās kopš 90. gadu otrās puses nozīmīga loma ir Eiropas Savienībai, kurai Kipras Republika pievienojās 2004. gadā. Tomēr par spīti daudzkārtējiem apliecinājumiem par vēlmi atjaunot vienotu Kipras valsti, abpusēji pieņemamu risinājumu tā arī nav izdevies panākt.   Turcija iespējamo sankciju ēnā Kopš dažām dienām Turcija ir sākusi saņemt no Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas S-400 komponentus. Šis ieroču piegādes līgums, kura kopvērtība tiek lēsta uz 2,5 miljardiem dolāru, kļuvis par jaunu spriedzes avotu Turcijas un Savienoto Valstu attiecībās. Turcija, būdama nozīmīga NATO dalībvalsts, nolēmusi iepirkt bruņojumu no Krievijas, kas pēdējos gados atkal tiek uzlūkota kā bloka potenciālais pretinieks. Pie tam Krievija ir viena no valstīm, uz kurām attiecas Savienot Valstu 2017. gadā pieņemtais likums „Par pretdarbību ar sankcijām Amerikas ienaidniekiem”. Sankcijas pirmām kārtām varētu skart aizsardzības jomu, tai skaitā - apturot Turcijas dalību jaunākās paaudzes iznīcinātāju F-35 rāžošanā un izmantošanā. Vēl smagākas sekas varētu būt sankcijām finanšu jomā, dodot jaunu triecienu Turcijas lirai, kas gada laikā jau zaudējusi apmēram 30% vērtības pret ASV dolāru. Turcijas prezidents Radžeps Tajjips Erdogans pēc tikšanās ar prezidentu Trampu G20 samita laikā Osakā gan izteicis cerību, ka Savienoto Valstu līderis sankcijas pret Turciju S-400 sakarā atcelšot vai vismaz atlikšot. Tikām pirmdien Eiropas Savienības ārlietu ministru apspriedē Briselē nolemts vērst sankcijas pret Ankaru sakarā ar Turcijas darbībām Kipras teritoriālajos ūdeņos. Turcija uzsākusi naftas un gāzes iegulu apgūšanu pie pašpasludinātās Ziemeļkipras turku republikas krastiem, tā pārkāpjot Kipras Republikas suverenitāti.   Jaunā Eiropas Komisijas prezidente Otrdien Eiropas Parlaments ievēlēja nākamo Eiropas Komisijas prezidenti – Vācijas Kristīgo demokrātu apvienības pārstāvi Urzulu fon der Leieni. Viņa ir pirmā sieviete šai amatā un otrā Vācijas pārstāve pēc Valtera Hallšteina, kurš bija Komisijas prezidents no tās izveidošanas 1958. gadā līdz 1967. gadam. Fon der Leiene dzimusi 1958. gadā Briselē, augsta ranga Eiropas Savienības ierēdņa Ernsta Albrehta ģimenē. Aktīvu politisko darbību viņa uzsāka 40 gadu vecumā, līdz tam veltījusi sevi karjerai medicīnā un ģimenei – viņa ir septiņu bērnu māte. 2003. gadā Urzula fon der Leiene tika ievēlēta Lejassaksijas parlamentā un kļuva šīs federālās zemes valdības locekli. 2005. gadā viņa ieņēma ģimenes un jaunatnes lietu ministres amatu pirmajā Angelas Merkeles kabinetā. Sekoja darba un sociālo lietu ministres portfelis nākamajā Merkeles valdībā, visbeidzot – Vācijas Aizsardzības ministrijas vadība kopš 2013. gada. Urzulas fon der Leienes kandidatūru atbalstīja 383 Eiroparlamenta locekļi no 747, par deviņām balsīm pārsniedzot ievēlēšanai nepieciešamo minimumu. Līdz ar Eiroparlamenta jaunais sastāvs nav uzskatījis par sev saistošu iepriekšējā pausto apņemšanos ievēlēt tikai kādu no partiju grupu izvirzītajiem vadošajiem kandidātiem.

nato rad pie ano situ tik akt krist kad mak apm kop amerikas fon asv jaun jau grie rsu pasaul osma kipr studij zieme lielbrit krievijas rezult eiropas savien brisel aizsardz krievija eiropas komisijas turcij kipras turcijas eiroparlamenta merkeles andris spr veiko spol komisijas turcija angelas merkeles
Divas puslodes
Jaunais Eiropadomes sasaukums, G-20 finansistu tikšanās Japānā un vēlēšanas Grieķijā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jul 4, 2019 52:30


Jaunais EP sasaukums un ES līderi, G-20 - finanšu ministru un Centrālo banku vadītāju grupas tikšanās Japānā, Osakā, Grieķijas vēlēšanas svētdien. Notikumus studijā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespontente Ella Semjonova. Grieķijas vēlēšanas 7. jūlijā Grieķijas pilsoņi dosies pie vēlēšanu urnām, lai ārkārtas vēlēšanās ievēlētu 300 vienpalātas parlamenta deputātus. Precīzāk – tiešās un proporcionālās vēlēšanās tiks ievēlēti 250 deputāti, savukārt atlikušās 50 mandātus saņems papildus visvairāk vietu ieguvušais politiskais spēks. Iepriekšējā vēlēšanu reizē 2015. gada septembrī šis uzvarētājs bija Radikāli kreisā koalīcija jeb „Siriza”, tomēr arī ar papildus iegūtajiem 50 mandātiem tai pietrūka divu vietu līdz absolūtajam vairākumam. Tā nu, lai izveidotu valdību premjera Alekša Cipra valdību, radikāli kreisajiem nācās veidot koalīciju ar nacionālradikāli populistisko partiju „Neatkarīgie grieķi”, maksājot par to ar vairāku ministru vietnieku portfeļiem. Kaut arī tobrīd – Grieķijai finansiāli joprojām smagā situācijā – „Siriza” baudīja pietiekamu vēlētāju atbalstu, jau drīz pēc vēlēšanām atbalsts tai sāka kristies, un kopš 2016. gada sākuma visās vēlētāju aptaujās to konsekventi un nozīmīgi apsteidz tradicionālais konkurents – liberāli konservatīvā partija „Jaunā demokrātija”, kuras priekšgalā tobrīd nostājās jauns un enerģisks līderis – bijušais baņķieris Kirjaks Micotakis. Tagad viņš pārliecinoši vada šo spēku pretim svētdienas vēlēšanām, solot grieķiem ekonomikas atdzīvināšanu ar reformām un investīcijām labvēlīgāku politiku, noziedzības apkarošanu, pielaidīgāku budžeta noteikumu panākšanu no Eiropas Komisijas starptautiskajām aizdevējorganizācijām. Tiek lēsts, ka „Jaunā demokrātija” pat varētu kļūt par pirmo spēku apmēram desmit gadu laikā, kas iegūst absolūto vairākumu parlamentā.   G20 samits Osakā G20 jeb „Divdesmitnieka grupa” dibināta 1999. gadā ar sākotnējo mērķi veicināt pasaules finanšu stabilitāti, un sākotnēji darbojās kā valstu finanšu ministru un centrālo banku prezidentu forums. Grupu veido 19 ekonomiski ietekmīgākās pasaules valstis un Eiropas Savienība, kuru organizācijā pārstāv Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas vadītāji. Jaunu attīstību organizācijai deva globālā finanšu krīze, kas aktualizēja vairāku ekonomiski nozīmīgu valstu ciešāku iekļaušanu globālajā dialogā. Dalībvalstu pārstāvniecības statuss tika paaugstināts līdz valdības vadītāju līmenim, kopš 2008. gada notiek ikgadējie G20 samiti. Šobrīd G20 valstis aptver apmēram 90% no pasaules kopprodukta un apmēram 2/3 planētas iedzīvotāju skaita. Šī gada G20 samits risinājās 28. un 29. jūnijā Japānas pilsētā Osakā. Tā noslēguma deklarācija postulē dalībvalstu uzticību, citējot, „brīvas, godīgas, nediskriminējošas, caurskatāmas, prognozējamas un stabilas tirdzniecības un investīciju vides” principiem. Tāpat tiek deklarēta gatavība risināt klimata pārmaiņu, piesārņojuma un citas vides kvalitātes problēmas. Tomēr pozitīvo deklarāciju fonā nepatīkami vīd konkrētās pretrunas, kuru galvenais avots šībrīža globālajā ekonomikā ir pašreizējās Savienoto Valstu administrācijas īstenotā protekcionisma politika un savrupā pieeja ekoloģijas jautājumiem. Galvenā samita tēma nenoliedzami bija ekonomisko attiecību saspīlējums starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu – planētas pirmās un otrās lielāko ekonomiku. Relatīvi labā ziņa samita noslēgumā bija tā, ka pašreizējā tarifu karā pagaidām nav gaidāma jauna eskalācija – sarunas turpinās, ASV negrasās ieviest jaunus tarifus. Pateicoties Eiropas līderu, sevišķi Francijas prezidenta Emanuela Makrona uzstājībai, gala dokumentā paturēta atsauce uz Parīzes klimata vienošanos, gan pievienojot atrunu par Savienoto Valstu īpašo pieeju globālo vides problēmu risināšanai. Daudzu novērotāju uzmanība bija pievērsta Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, kura kontaktus ar pasaules līderiem neglābjami apzīmogo Krievijas agresīvā un avantūristiskā ārpolitika. Ja britu premjere Terēza Meja abu tikšanās laikā bija īsts saltuma iemiesojums, jau atkal atgādinot Krievijas līderim Skripaļu indēšanas skandālu, tad gluži citādi uzvedās Donalds Tramps, pārvērzdams jokā kādas žurnālistes piesaukto Krievijas iespējamo iejaukšanos Savienoto Valstu vēlēšanu procesā.   Eiroparlamenta sesija Otrdien uz savu pirmo plenārsesiju Strasbūrā pulcējās jaunievēlētais Eiropas Parlaments. Pirmais deputātu uzdevums bija izraudzīties jauno parlamenta priekšsēdētāju. Pilnvaru termiņš ir divi ar pusi gadi, respektīvi – puse no parlamenta pilnvaru laika. Jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem nostiprinājusies saspēle starp divām lielākajām Eiroparlamenta frakcijām – Tautas partiju un sociāldemokrātiem – nosaka, ka pirmajā ciklā šo amatu ieņem vienas lielākās frakcijas pārstāvis, otrajā – otras. Šāda kārtība, protams, nav pa prātam mazāko frakciju pārstāvjiem, kuru kandidāti priekšvēlēšanu debatēs tai veltīja kritiku. Tomēr tā kā abām minētajām frakcijām kopā Eiroparlamentā joprojām ir vairākums, shēma darbojās arī šoreiz, un parlamenta vadības stafeti no tautpartijieša, partijas Forza Italia pārstāvja Antonio Tajani pārņēma cits itālietis – sociāldemokrāts, Demokrātiskās partijas biedrs Dāvids Sassoli. Savulaik viens no prominentākajiem Itālijas televīzijas žurnālistiem - Sassoli pirms desmit gadiem uzsāka politiķa karjeru, tiekot ievēlēts Eiropas Parlamentā. Jāteic gan, tas notika tika ar otro piegājienu un visai nenozīmīgu pārsvaru – 345 no 667 balsīm. Taču galvenā intriga Eiropas Savienības politiku gaida pēc divām nedēļām, kad nākamajā sesijā parlamentam paredzēts balsot par Eiropas Komisijas prezidentu un Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārlietu un drošības jautājumos. Paralēli parlamenta plenārsesijai Strasbūrā, Briselē notika Eiropas Padomes samits ar mērķi izvirzīt kandidātus uz augstākajiem savienības amatiem. Rezultāts daudziem ir pārsteidzošs – Komisijas prezidenta amatam izvirzīta pašreizējā Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leijena, ārlietu un drošības virsvadītāja postenim – Spānijas ārlietu ministrs Žozeps Borejs. Līdz ar to savienības valstu līderi ignorējuši jau iedibināto vadošo kandidātu jeb Spitzenkandidaten izvirzīšanas procesu, kas paredz Komisijas prezidenta amatā ievēlēt tikai kādu no parlamenta frakciju iepriekš apstiprinātajiem pretendentiem. Tad nu lielais jautājums ir – vai parlaments piekāpsies. Līdz ar piesauktajiem diviem - Eiropadomes samits apstiprināja kandidātus vēl divu nozīmīgāko savienības institūciju vadībai: par Eiropas Centrālās bankas prezidenti paredzēts kļūt pašreizējai Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektorei Kristīnei Lagardai, savukārt par Eiropadomes prezidentu, kura ievēlēšanai nav vajadzīgs Eiroparlamenta akcepts, kļuvis līdzšinējais Beļģijas premjerministrs Šarls Mišels.    

Divas puslodes
Par Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātiem, Mejas demisiju un citiem notikumiem pasaulē

Divas puslodes

Play Episode Listen Later May 30, 2019 52:53


Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes lektore Lelde Metla - Rozentāle. Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti   Aptauju rezultāti Eiroparlamenta vēlēšanu priekšvakarā izrādījušies visai ticami – no 23. līdz 26. maijam 28 dalībvalstīs ievēlētās institūcijas sastāvs atbilst prognozētajam. Lielākā frakcija tajā joprojām ir labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai, kuras dalībpartijas joprojām bauda samērā lielu vēlētāju uzticību Vācijā, Polijā, Rumānijā, Zviedrijā un vairākās mazākās Eiropas Savienības valstīs. Pagaidām šīs frakcijas sastāvā tiek ieskaitīta arī Ungārijā valdošā un arī Eiroparlamenta vēlēšanās dominējusī partija Fidesz. Sociāldemokrāti nozīmīgākos panākumus guvuši vienīgi Pireneju pussalā – Spānijā un Portugālē. Abas pieminētās frakcijas gan saglabājušas pirmo un otro pozīciju parlamentā, taču to frakcijas kopā veido vairs tikai 44% no parlamenta vietu skaita, attiecīgi, gan Eirokomisijas prezidenta izvēlē, gan citos svarīgos jautājumos šīm grupām nāksies meklēt vismaz vēl trešā partnera atbalstu. Visdrīzāk par tādu varētu kļūt līdzšinējā liberāldemokrātu frakcija, kura, piesaistot Francijas prezidenta Emanuela Makrona veidoto franču liebrālcentrisko partiju apvienību, veidotu trešo lielāko parlamenta frakciju. Liberāldemokrāti, tāpat labus panākumus guvušie un savu vietu skaitu palielinājušie zaļie, atbīdījuši līdzšinējo trešo un piekto pozīciju Konservatoru un reformatoru grupu, kuras jājamzirdziņš šajās vēlēšanās bija nacionālo valstu prioritātes nostiprināšana iepretim savienības institūciju ietekmei. Pirms vēlēšanām reizumis prognozētais eiroskeptisko, labēji radikālo un labēji populistisko spēku uzvaras gājiens īsti nav realizējies. Lai arī tādām partijām kā Nacionālā fronte Francijā, „Ziemeļu līga” un „Pieczvaigžņu kustība” Itālijā, un Breksita partija Lielbritānijā izdevies gūt pat spīdošus panākumus, pat apvienotiem spēkiem šīs partijas nebūs spējīgas nozīmīgi izkustināt esošo Eiroparlamenta politisko centru. Eduarda Liniņa saruna ar The German Marshall Fund pētnieci Rozu Balfūru: Ed.L.: Ko mēs varam sagaidīt no potenciāli lielās Naidžela Farāža vadītās partijas Eiroparlamentā? Vai viņi būs vienkārši haotiski destruktīvi, vai arī tā varētu būt mērķtiecīga Eiropas Savienības graušanas stratēģija? Roza Balfūra: To grūti pateikt, jo mēs nezinām, kā attīstīsies Breksita stāsts. Pastāv neliela iespēja, ka Lielbritānija izstājas saskaņā ar panākto vienošanos, pievienojot tai jaunu politisko deklarāciju. Tādā gadījumā Breksita partija vairs nebūs pārstāvēta Eiroparlamentā. Tāpat iespējams, ka oktobrī, kad noslēdzas pagarinājuma periods, notiks „cietais” Breksits. Arī šajā gadījumā Breksita partija pametīs Eiroparlamentu. Visbeidzot, hipotētiski pieņemot, ka Lielbritānija varētu palikt Eiropas Savienībā, – ko tad darītu Breksita partija? Jājautā – ko tā ir darījusi līdz šim? Visai maz. Tur bija daudz teātra. Naidžels Farāžs reti parādās Eiroparlamentā, viņam tur nav aktīva loma. Viņi atradīs sabiedrotos, lai izveidotu partiju grupu. Vai savas lomas rezultātā viņi mainīs taktiku? Tas ir iespējams. Naidžela Farāža primārais mērķis ir pamest Eiropas Savienību, sekundārais – sagraut šo savienību. Ir virkne jomu, kurās viņi var būt ietekmīgi vai radīt haosu, ja viņiem izdodas atrast sabiedrotos starp citām antieiropeiskām partijām. Tomēr pat tādā gadījumā Eiroparlamentā joprojām saglabāsies proeiropeiskais vairākums. Tātad, tas, vai šīm partijām izdosies gūt ietekmi, ir atkarīgs no tā, vai, pirmkārt, tām izdosies sabiedroties ar citām partijām, otrkārt, vai tās spēs būt saliedētas. Līdz šim tās nav bijušas diez ko saliedētas. Treškārt – un tas, iespējams, ir to iedarbīgākais līdzeklis – vai tās spēs ietekmēt proeiropeiskā vairākuma partijas, piespiežot tās tuvināties savām pozīcijām. Ja runājam par daudzām radikāli labējām vai populistiski labējām partijām, tad tām ir izdevies gūt ietekmi. Sevišķi migrācijas jautājumos, kuru sakarā vairākuma partijas jūtas ļoti nekomfortabli. Bet, ja runājam par Breksita partiju un, jo sevišķi, par pašu Naidželu Farāžu, es domāju, neviena no vairākuma partijām nevēlēsies atklāti ar viņu saistīties, jo Farāža programma ir bijusi pārāk antieiropeiska. Pārējās radikāli populistiskās partijas, kas līdz nesenam laikam vēlējās sarīkot izstāšanās referendumus, ir atkāpušās no šīs pozīcijas. Viņi tagad runā par savu vēlmi radikāli mainīt Eiropas Savienību, atdot varu dalībvalstīm, nacionālajām galvaspilsētām, taču tās vairs neuzstāj, ka vēlētos likvidēt Eiropas Savienību. Es varētu iedomāties, ka vairākuma partijas, pat ja tās apsvērtu iespēju kādā jautājumā balsot kopā ar antieiropeiskajām partijām, tās negribētu vienoties ar Farāžu, bet varētu vienoties ar kādiem citiem spēkiem, kas nav bijuši tik agresīvi savā attieksmē pret Eiropas Savienību. Eduarda Liniņa saruna ar eirokomisāri Margarētu Vestageri: E. L.: Kā jūs vērtējat risku, ka nākamais Eiropas Parlaments sava sastāva dēļ varētu nebūt spējīgs izvirzīt vienu stabilu Eiropas Komisijas prezidenta kandidātu un, iespējams, tādējādi izjauktu līdzšinējo Sptizenkandidat sistēmu? Margarēta Vestagere: Es uzskatu, ka politiskajām grupām ir visas tiesības izvirzīt personas, kuras, viņuprāt, ir izcilas attiecīgajam amatam. Tāpat Eiropadomei ir tiesības norādīt, ka tai vai citai personai ir atbilstoša kvalifikācija. Abām institūcijām ir jālemj kopīgi. Ja ticam aptaujām, Eiropas Parlaments būs citādāks, nekā tas ir pašreiz. Mums būs daudz organizētāks galēji labējais spārns. Mums būs mazāka Eiropas Tautas partijas grupa, mazāka sociāldemokrātu grupa, jauna lielāka liberāldemokrātu grupa, tāpat lielāka zaļo grupa. Tātad jābūt citādākām sarunām starp partijām, lai izveidotu koalīciju. Tā, protams, ir jauna situācija Eiropas Parlamentā. E. L.: Pastāv bažas par „divu ātrumu Eiropu”. Ko jūs kā potenciālā Eirokomisijas prezidente darītu, lai to nepieļautu, lai nepadarītu Eiropas austrumus mazvērtīgākus? Margarēta Vestagere: Mums jau šobrīd ir vairāku ātrumu Eiropa. Mums ir Eiro valstu grupa, mums ir banku savienība, kas ir atvērta arī valstīm, kas nav Eiro grupā, mums ir fiskālais kompakts, mums ir vienošanās par patentu sistēmu. Tā ka mēs to jau šobrīd redzam. Bet es domāju, mums jābūt ambīcijām, un mums jāstrādā vienotības labā, jo tas radīs labākus risinājumus, tai skaitā pašos vienotā tirgus pamatos. Te mums vajadzīga vienotība, un mums jāatgriežas pie kopējā tirgus jautājumiem, jo tā ir viena no lietām, kas padara mūsu vidi pievilcīgu biznesam. Šai ziņā, es domāju, mums ir daudz vairāk kopīga, nekā mums šķiet. Taču padarīt vairāku ātrumu Eiropu par kādu mērķi – tam es nepiekrītu. Mejas demisija Tas nu ir noticis – premjerministres Terēzas Mejas izmisīgā cīņa par Breksita īstenošanu ir noslēgusies. 24. maija pievakarē, paziņojot par savu atkāpšanos no amata 7. jūnijā, Toriju partijas līdere nespēja novaldīt asaras. Jautājums par viņas darba turpinātāju šobrīd ir būtisks ne vien britu, bet arī visas Eiropas politikai, ciktāl no viņa būs atkarīga Breksita tālākā gaita. Kā iespējamie kandidāti tiek minēti ārlietu sekretārs Džeremijs Hants, kabineta locekļi Estere Luīze Makveja un Rorijs Stjuarts, kā arī bijušais ārlietu sekretārs Boriss Džonsons. Jāpiebilst, ka Borisam Džonsonam jāstājas tiesas priekšā saistībā ar apgalvojumu, ka breksits Lielbritānijai ļautu ietaupīt 350 miljonu mārciņu nedēļā, kurus viņš izteica 2016. gadā breksita referenduma kampaņas laikā.  

Krustpunktā
Vērtējam Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus

Krustpunktā

Play Episode Listen Later May 28, 2019 52:41


Eiropas Parlamenta vēlēšanas noslēgušās, beigusies cīņa par astoņām deputātu vietām. Lielu pārsteigumu nav – pa divām vietām ieguvušas „Jaunā Vienotība”, „Saskaņa” un Nacionālā apvienība „Visu Latvijai – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, uz Briseli dosies arī pa pārstāvim no apvienības „Attīstībai/Par” un Latvijas Krievu savienības. Eiropas Parlamentā pozīcijas zaudējušas lielākās politiskās grupas, tomēr nekāds eiroskeptiķu un populistu uzvaras gājiens arī nav noticis. Otrdien Krustpunktā vērtēsim Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātus gan Latvijas, gan visas Eiropas politikas kontekstā. Mūsu studijā: domnīcas „Providus” vadītāja Iveta Kažoka, sabiedrisko attiecību speciālists, uzņēmuma „Vilands Associates” valdes priekšsēdētājs Ralfs Vīlands, žurnālists Oļegs Ignatjevs un bijušais Eiroparlamenta deputāts Rihards Pīks.

att nacion latvijas saska eiropas rezult eiropas parlamenta lielu providus eiropas parlament eiroparlamenta jaun vienot briseli lnnk
Divas puslodes
EK priekšsēdētāja amata vadošie kandidāti, viņu debates un citi notikumi pasaulē

Divas puslodes

Play Episode Listen Later May 16, 2019 76:33


Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijā - Eduards Liniņš. Trešdien, 15. maijā, Eiropas Parlamenta (EP) plenārsēžu zālē Briselē no pulksten 22:00 līdz 23.20 (pēc Latvija laika) notika Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja amata vadošo kandidātu debates. Vadošais kandidāts (Spitzenkandidaten) Līdz 2014. gadam Eiropas Komisijas prezidentu izraudzījās Eiropadome, tātad – Eiropas Savienības valstu vadītāji. Tomēr jau Komisijas prezidenta Žuzē Manuela Barrozu laikā, kurš amatā bija 2004. – 2014., būtiska loma bija viņa pārstāvētās Eiropas Tautas partijas frakcijas atbalstam. Iezīmējās zināma savienības politiskā smagumcentra pārbīde no Eiropadomes Eiroparlamenta virzienā, kur sava nozīme bija tam, ka padome tobrīd, pēc lielākās paplašināšanās savienības vēsturē, atradās optimālo darbības modeļu meklējumos. Barrozu laikā parakstītais Eiropas Savienības līgums jeb Lisabonas līgums definē Komisijas prezidenta amatā stāšanās procedūru šādi: Ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un pēc atbilstīgas apspriešanās, Eiropadome, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, piedāvā Eiropas Parlamentam kandidātu Komisijas prezidenta amatam. Šo kandidātu Eiropas Parlaments ievēl ar savu locekļu balsu vairākumu.” Tātad Eiropadomei nu jau piekrīt tikai kandidāta nominētāja loma, savukārt galīgā amatā ievēlēšana ir Eiroparlamenta funkcija. Šādā situācijā gluži loģiska ir Komisijas prezidenta kandidāta izvirzīšana Eiroparlamenta priekšvēlēšanu procesā – pēc analoģijas ar nacionālas valsts parlamenta vēlēšanām, par kuru rezultātu kļūst jaunas valdības izveide. 2014. gadā, kad par Barrozu amata mantinieku kļuva bijušais Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers, pirms Eiroparlamenta vēlēšanām pirmoreiz tika sarīkotas Komisijas prezidenta amata kandidātu debates. Tad apritē parādījās arī apzīmējums Spizenkandidat – tā tagad jau oficiāli dēvē Eiroparlamenta frakciju izvirzītos Komisijas prezidenta amata kandidātus. Latviski šis jēdziens tiek tulkots kā „vadošais kandidāts". Vakar Eiroparlamenta sēžu zāle Briselē bija pārvērsta tiešraides studijā, kur pusotru stundu ilgās debatēs sacentās sešu Eiroparlamenta frakciju izvirzītie vadošie kandidāti. Nopietnākās izredzes uz Komisijas vadītāja amatu ir divu līdzšinējo Eiroparlamenta lielāko frakciju pārstāvjiem – Bavārijas kristīgi sociālās savienības biedram un ietekmīgās Eiropas Tautas partijas kandidātam Manfredam Vēberam. Līdzšinējais Tautas partijas frakcijas vadītājs Vēbers ir nepārprotami spēcīgs politiķis, kurš pie tam bauda nozīmīgu Vācijas valdošās Kristīgo demokrātu partijas atbalstu. Nepārprotami prominentākais no visiem sešiem ir pašreizējais Eiropas Komisijas viceprezidents, nīderlandiešu sociāldemokrāts Franss Timmermanss. Kā Vēbers, tā, jo sevišķi, Timmermanss ir izteikti centriski tendēti politiķi, tikai vienam tas nozīmē virzību pa kreisi, otram – pa labi. Kā trešā iespējamā kandidatūra uz Komisijas prezidenta amatu, gan ar krietni mazākām izredzēm, tiek uzlūkota Eiropas liberāļu un demokrātu apvienības vadošā kandidāte, pieredzējusī dāņu politiķe un pašreizējā Eirokomisijas komisāre konkurences jautājumos Mārgareta Vestagera. Viņu raksturo kā izteikti liberālu politiķi ar zināmu sociālo ievirzi. Pārējie trīs vadošie kandidāti, kā lēš, necer uz iekļūšanu un drīzāk gatavi izmantot debašu tribīni savu nostādņu deklarēšanai. Tie ir Eiropas Kreiso spēku partijas pārstāvis Niko Kijē, Eiropas Konservatīvo un reformistu izvirzītais čehs Jans Zahadrils un Eiropas Zaļo pārstāve Ska Kellere. Kellere ir konsekventa savos vides aizstāvības uzstādījumos, un, ievērojot problēmas aktualitāti, viņai tiek prognozēta nozīmīga ietekme arī nākamās sasaukuma Eiroparlamentā. Kijē, savukārt, ir diezgan radikāli kreiss, lai gan šī spāņu izcelsmes beļģu arodbiedrību līdera nonākšanu Spitzenkandidat rindās mēdz uzskatīt teju par nejaušību. Kā samērā mērenu labējo piesauc arī Janu Zahadrilu, tomēr viņa pārstāvētais spēks turpina uzturēt ciešas attiecības ar Itālijas „Ziemeļu līgu”. Vispār labēji radikālo, eiroskeptisko un populistisko spēku rezultāti 25. maija Eiroparlamenta vēlēšanās var būtiski mainīt spēku samēru Eiroparlamentā un, līdz ar to, apdraudēt jau iesakņojušos nākamā Eiropas Komisijas vadītāja amatā nonākšanas procesu.     Irānas kodolvienošanās 8.maijā Irāna paziņoja, ka tā daļēji izstājas no 2015. gada kodolvienošanās. Teherāna informēja, ka tā vairs neievēros urāna bagātināšanas un tā dēvētā smagā ūdens krājuma ierobežojumus, kas tika noteikti 2015. gadā panāktās kodolvienošanās ietvaros. Irānas augstākā drošības padome skaidroja, ka šāds lēmums bijis nepieciešams, lai nodrošinātu Irānas tiesības un atjaunotu līdzsvaru pēc tam, kad ASV izstājās no vienošanās. Irānas prezidents Hasans Rohani uzsvēris, ka valsts no vienošanās neizstājas, tomēr pārējām vienošanās pusēm - Lielbritānijai, Ķīnai, Francijai, Vācijai un Krievijai - tika dotas 60 dienas, lai izpildītu savas saistības, īpaši banku un naftas sektorā. Ja tas netikšot darīts, Irāna sāks palielinās urāna bagātināšanu un sāks attīstīt savu Akaras smagā ūdens reaktoru. ES gan noraidīja iespēju, ka Irānas prasības varētu tikt pildītas. Šeit jāpiebilst, ka ASV 5. maijā paziņoja, ka nosūta uz Tuvajiem Austrumiem aviācijas bāzes kuģa trieciengrupu, kā arī bumbvedēja trieciengrupu, šādi reaģējot uz Teherānas draudiem slēgt Hormuza šaurumu, kas atrodas viena svarīga kuģošanas maršruta ceļā. Šonedēļ ASV Centrālā pavēlniecība paziņoja, ka ASV spēkiem Irākā un Sīrijā izsludināts paaugstināts trauksmes stāvoklis sakarā ar "ticamiem draudiem" no Irānas spēku puses reģionā, šī paša iemesla dēļ daļēji no Irākas atsaukti arī ASV vēstniecības un konsulāta darbinieki.   Marinas Lepēnas viesošanās Igaunijā Franču galēji labējā politiķe Marina Lepēna ir devusies Eiropas tūrē, kas veltīta, lai tiktos ar Eiropas konservatīvajiem spēkiem, ar kuriem kopā viņa sola atgriezt varu cilvēku rokās. Otrdien viņa viesojās Igaunijā, kur parlamentā viņu sagaidīja Igaunijas Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kā arī somu, dāņu un itāļu galēji labējie populisti, lai apspriestu kopīgas Eiropas Parlamenta partiju grupas izveidošanu. Tiesa, viņu sagaidīja arī neliela grupa protestētāju, kuriem, kā ziņo Postimees, pievienojās arī franču tūristi, skandējot “Lai dzīvo Eiropa!”. Ar žurnālistiem Lepēna sarunājās tikai preses konferencē, kurā lielāka daļa jautājumu bija saistīti ar Lepēnas partijas saitēm ar Krieviju, kā arī viņas viedokli par Krimas aneksiju. Uz pēdējo Lepēna atbildēja,  ka Krimai “pašai bija tiesības izlemt, kam piederēt”. Citu igauņu politisko partiju pārstāvji gan nebija pārāk priecīgi par Lepēnas vizīti. Piemēram, opozīcijā esošās Reformu partijas priekšsēdētāja Kaja Kallasa paziņoja, ka Francijas galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas mērķis ir sagraut gan Eiropas Savienību, gan esošo sadarbību Eiropā, un, ja Igaunijai kādreiz vajadzētu palīdzību, Lepēna un viņas sabiedrotie būtu pirmie, kas ziedotu Igauniju, lai tikai saglabātu labas attiecības ar Krieviju.

Divas puslodes
Notikumi pasaulē: Eiroparlamenta vēlēšanas, notikumi Šrilankā, Ukrainai jauns prezidents

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Apr 25, 2019 52:45


Eiroparlamenta vēlēšanas Vairs tikai mēnesis mūs šķir no 25. maija, kad Eiropas Savienības balsstiesīgie pilsoņi tiek gaidīti pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu pēc skaita devīto Eiropas Parlamentu. Pie tam joprojām nav gluži skaidrs, vai vēlēšanas notiks 27 vai 28 dalībvalstīs, un vai, attiecīgi, potenciālo vēlētāju būs aptuveni 512 miljoni vai par kādiem 45 miljoniem mazāk. Šādu bezprecedenta intrigu šā gada Eiroparlamenta vēlēšanām ir sagādājis iestrēgušais Breksita process, ciktāl joprojām pastāv teorētiska iespēja, ka atlikušā mēneša laikā Lielbritānija akceptēs pagājušā gada novembrī panākto izstāšanās līgumu un pametīs savienību. Tomēr pēc pēdējās izstāšanās termiņa atlikšanas daudzkārt ticamāka ir iespēja, ka maija trešajā dekādē Apvienotā Karaliste joprojām būs Eiropas Savienības dalībvalsts, piedalīsies vēlēšanās, un līdz ar to nenotiks arī plānotā Eiroparlamenta deputātu skaita samazināšana un mandātu pārdale starp dalībvalstīm. Kā britu vēlētāji varētu uzvesties šajās vēlēšanās, kuras daži jau nodēvējuši par „maigo referendumu par palikšanu savienībā”? Ir skaidrs, ka nekas labs negaida britu konservatīvos, kuri likuši vilties striktā breksita piekritējiem. Šo toriju elektorāta daļu ir izredzes pārņemt Naidžela Farāža šā gada janvārī nodibinātajai Breksita partijai. Salīdzinoši lielākas cerības uz panākumiem liek Leiboristu partija, kuras līderi atbalsta maigāku breksita versiju. Tiek pat lēsts, ka leiboristu panākumi varētu mainīt spēku samēru Eiroparlamentā starp divām spēcīgākajām frakcijām – labēji centrisko Eiropas Tautas partiju grupu un kreisi centrisko Sociālistu un demokrātu progresīvo aliansi. Lielbritānijas vēlēšanu perspektīvas iekļaujas dziļākā un jau vairākus gadus aktuālā intrigā: kā mainīsies spēku samēri starp populistiskajām, t.sk. eiroskeptiskajām un proeiropeiskajām partijām. 8. sasaukuma Eiroparlamentā populistu īpatsvars tika lēsts uz apmēram 150 deputātiem jeb 20%. Ir diezgan skaidrs, ka nākamajā sasaukumā šādas ievirzes parlamenta locekļu būs vairāk, ciktāl tādām partijām kā „Alternatīva Vācijai”, Itālijas „Pieczvaigžņu kustība” un „Ziemeļu līga”, Austrijas Brīvības partija starplaikā izdevies nozīmīgi palielināt savu ietekmi nacionālā līmenī. Nav izslēgts, ka šajā nometnē varētu pāriet arī tādi līdz šim mērenākiem blokiem piederīgi spēki kā Ungārijā valdošā "Fidezs" un Polijā valdošā „Likums un taisnīgums”. Izskan pat viedokļi, ka eiroskeptiķu un populistu bloks varētu kļūt par lielāko Eiroparlamentā un radikāli mainīt savienības politiskos pamatus. Atsevišķu šīs ievirzes partiju arsenālā ir tādas radikālas idejas kā Eiropas Komisijas likvidācija, atteikšanās no vienotās valūtas eiro, ekonomiski vājāko dalībvalstu izslēgšana no savienības u.c. Tomēr starp šīm partijām ir arī gana daudz idejisku un taktisku pretišķību, tāpēc tiek apšaubīta to spēja izveidot vienotu Eiroparlamenta bloku. Lieldienu terorakti Šrilankā Šrilanka, kas savu neatkarību no Britu impērijas ieguva 1948. gadā, nesenā pagātnē ir piedzīvojusi asiņainus iekšējus konfliktus. Smagākais no tiem bija 26 gadus ilgušais pilsoņu karš, kurā salas ziemeļu un austrumu provincēs dominējošās tamilu minoritātes militārā kustība „Tamililamas atbrīvošanas tīģeri” cīnījās par suverēnas tamilu valsts izveidi. 2009. gadā karš noslēdzās ar valdības spēku uzvaru. Islāma terorisms līdz šim Šrilanku bija skāris samērā nenozīmīgi, tāpēc Lieldienu svētdienā notikušās sešas eksplozijas, kurās nepārprotami bija saskatāmi radikālā islāma motīvi, šokēja kā vietējo, tā starptautisko sabiedrību. Terora akti bija vērsti pret katoļu dievnamu un trīs viesnīcām galvaspilsētā Kolombo, kā arī vēl diviem katoļu dievnamiem citās pilsētās. Sprādzienos dzīvību zaudējuši vairāk nekā 350 cilvēku, vairāk nekā 500 guvuši ievainojumus. Atbildību par uzbrukumiem uzņēmusies vietējā džihādistu grupa „Nacionālā monoteisma organizācija”, un savu līdzdalību apliecinājis arī starptautiskais terorisma tīkls "Daīš" jeb "Islāma valsts". Teroraktu vēriens un organizācijas līmenis liek domāt, ka šī shēma – vietējā marginālā grupa kā izpildītājs un "Daīš" kā iedvesmotājs un organizētājs – ir visai ticama. Kā izsakās mediju resursa Bloomberg analītiķis Džeimss Stavridis, Lieldienu uzbrukums Šrilankā iezīmē jaunu – trešās paaudzes terorisma ēru. Otrās paaudzes reģionālās teroristu organizācijas – tādas kā Al-Qaeda un Boko Haram – ir nomainījis trešās paaudzes fenomens: „Islāma valsts" – globāli izplatīta, ļoti asinskāra, finansiāli jaudīga, augsti inovatīva organizācija. Kamēr Rietumi spējuši nomākt tās teritoriālo ekspansiju, efektīvi izspiežot to no ģeogrāfiskā kalifāta Irākā un Sīrijā, tā ir mutējusi par globālajā tīmeklī bāzētu organizāciju, kas turpina veikt komplicētus uzbrukumus un iedibināt šūniņas visā pasaulē.” Jaunais Ukrainas prezidents Zeļenskis Tas, ko vēl gluži nesen ļoti daudzi uzskatīja par neiespējamu, ir noticis – pērnajā svētdienā notikušajā Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā spīdošu uzvaru svinēja Volodimirs Zeļenskis, 41 gadu vecs aktieris, scenārists un producents, kurš līdz pat pagājušā gada beigām politikā darbojies visai margināli. Viņa pārstāvētā partija „Tautas kalps” (sākotnēji dēvēta par „Izšķirīgo pārmaiņu partiju”) Ukrainas politisko spēku reitingos parādījās 2017. gada sākumā, šī gada februārī kļūstot par populārāko ar 25%. Partijas tagadējais nosaukums patapināts no Zeļenska iecerētā un producētā komiskā teleseriāla, kurā viņš spēlējis arī galveno lomu – vēstures skolotāju Goloborodjko, kurš „kā uz burvja mājienu” kļūst par valsts prezidentu. Tagad šī populisma pasaciņa īstenojusies dzīvē. Pie tam kā jaunizceptā prezidenta, tā viņa partijas politiskā programma joprojām ir izplūdusi un vāji komunicēta. Zeļenska līdzšinējā darbība un izteikumi vedina domāt, ka Ukrainas ārpolitikai kardinālajā Krievijas agresijas un Krimas aneksijas jautājumā viņš neplāno radikālu kursa maiņu, respektīvi – piekāpšanos apmaiņā pret mieru. Katrā ziņā Krievija pēdējās nedēļās spērusi vairākus soļus mazākās kaimiņvalsts ietekmēšanai: aizliegts naftas produktu eksports uz Ukrainu, ar 1. jūniju tiks aizliegts arī ogļu eksports, būtiski paplašināti ierobežojumi Ukrainas ražojumu importam Krievijā, atvieglota separātisko Doņeckas un Luhanskas pašpasludināto „republiku” iedzīvotāju pāriešana Krievijas pilsonībā.

Divas puslodes
Notikumi pasaulē:Izmaiņas Eiropas Tautas partijas frakcijā,Nazarbajeva atkāpšanās un Krima

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Mar 21, 2019 52:59


Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta.   "Fidesz" darbības pārtraukšana Eiropas Tautas partijas frakcijā Vadzis ir lūzis. Vakar labēji centriskās Eiropas Tautas partijas asambleja ar iznīcinošu balsu vairākumu 190 pret 3 nobalsoja par Ungārijas labēji populistiskās partijas "Fidesz" darbības apturēšanu šajā lielākajā no Eiroparlamenta frakcijām. Nu jau kopš vairākiem gadiem autoritatīvā līdera Viktora Orbana vadītā "Fidesz" ir kļuvusi par savas frakcijas „melno avi”. Kopš 2010. gada tā ir valdošā un dominējošā partija Ungārijā, un savas varas laikā būtiski mazinājusi tiesu sistēmas neatkarību, ierobežojusi preses brīvību un nevalstisko organizāciju darbību valstī. Savā retorikā partija pastāvīgi izmanto ksenofobiskus un eiroskeptiskus momentus; par īstu bubuli tai kļuvis Ungārijā dzimušais ebreju izcelsmes finansists un filantrops Džordžs Soross. Šīs politikas dēļ pagājušā gada septembrī Eiroparlaments nobalsoja par sankciju procedūras ierosināšanu pret Ungāriju, tomēr vakardienas balsojums ir pirmais konkrētais solis pret Viktoru Orbanu un viņa partiju. Mērs bija pilns, kad pagājušajā mēnesī Ungārijas valdība izvērsa t.s. „informatīvo kampaņu”, kurā kā Ungāriju apdraudošās migrācijas politikas īstenotāju līdzās Sorosam pozicionēja arī Eiropas Komisijas prezidentu, Eiropas Tautas partijas pārstāvi Žanu Klodu Junkeru. Sekoja 13 partiju pieprasījums izslēgt "Fidesz" no frakcijas. Orbans vēl pielēja eļļu ugunij, intervijā vācu izdevumam "Die Welt" nodēvēdams savus kritiķus par noderīgiem idiotiem. Tomēr vakardienas balsojums nosaka nevis galīgu izslēgšanu, bet gan darbības apturēšanu frakcijā ar pārbaudes termiņu. Un kamēr Eiropas Tautas partijas frakcijā šāds iznākums tiek raksturots kā frakcijas vienotības un izšķirīgas rīcības apliecinājumu, daži tās politiskie konkurenti to jau nodēvējuši par politisku triku nolūkā nezaudēt vienu no lielākajām frakcijas partijām pirms maijā gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām.   Prezidenta Nazarbajeva atkāpšanās Nursultāns Nazarbajevs stājās pie Kazahstānas valsts stūres 1989. gadā kā toreizējās Kazahstānas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs. Nākamajā gadā toreizējā Kazahstānas PSR Augstākā Padome ievēlēja viņu par pirmo republikas prezidentu, bet 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, viņu šai amatā ievēlēja jau vistautas vēlēšanās ar 98,7% balsu. Kopš tā laika Nursultāns Nazarbajevs bijis nemainīgs Kazahstānas līderis, ar līdzīgiem procentuālajiem rezultātiem uzvarot visās prezidenta vēlēšanās. 2010. gadā tika izdarīti konstitūcijas grozījumi, Kazahstānas pamatlikumā nosakot Nazarbajevam Kazahstānas Republikas Pirmā Prezidenta – Nācijas Līdera statusu. Ievērojot teju 30 gadus ilgo varas periodu, daudziem kā Kazahstānā, tā ārpus tās bija pārsteigums vadoņa 19. marta paziņojums par atkāpšanos no prezidenta amata, gan saglabājot tikpat nemainīgi valdošās partijas „Nur Otan” – „Tēvijas gaisma” – priekšsēdētāja un Valsts Drošības padomes vadītāja amatu. Saskaņā ar konstitūciju - prezidenta pilnvaras pārņēmis līdzšinējais parlamenta augšpalātas priekšsēdētājs Kasims Žomrats Tokajevs. Neilgi pēc stāšanās amatā viņš iniciēja konstitūcijas labojumu, ar kuru valsts galvaspilsēta Astana tiktu pārdēvēta par Nursultānu.   Krimas aneksijas piektā gadadiena 18. marts Krievijas Federācijā ir atzīmējams datums – „Krievijas un Krimas atkalapvienošanās diena”. Krievijas prettiesiski anektētajā Krimas pussalā tā pie tam ir arī izejamā diena. Šogad svinēts tika ar īpašu vērienu, ciktāl pieci gadi pagājuši kopš notikumiem, kuri vēl dažas nedēļas pirms tiem šķita neiedomājami lielum lielajam vairumam ļaužu Ukrainā, Eiropā un citur pasaulē, domājams arī Krievijā un pašā Krimā. Proti: 2014. gada februāra nogalē strauji un praktiski bez cīņas okupējusi Ukrainai piederošo Krimas pussalu, Krievija to pasludināja par savu teritoriju. Tā bija Kremļa atmaksa Ukrainas tautai par nevēlēšanos turpmāk paciest korumpēto, nekompetento un ārpolitiski nekonsekvento prezidenta Viktora Janukoviča varu. Kā vēlāk atzina Krievijas prezidents Vladimirs Putins, ar ideju anektēt Krimu viņš nāca klajā slepenā Krievijas drošības dienestu vadītāju sanāksmē jau dienu pēc tam, kad Eiromaidana nosaukumu ieguvušie masu protesti piespieda Janukoviču un viņa ministrus bēgt no Kijevas. Par okupācijas galveno atbalsta punktu kļuva Krievijas Kara flotes bāze Sevastopolē. No šejienes krievu speciālo uzdevumu vienību kareivji bez atpazīšanas zīmēm, iesaukti par „mazajiem zaļajiem cilvēciņiem”, strauji izvērsās pussalas teritorijā, bloķēja Ukrainas bruņoto spēku objektus, pārņēma komunikācijas un ieņēma valdības ēkas. Vietumis viņiem pievienojās arī vietējie un no Krievijas ieradušies brīvprātīgie okupācijas atbalstītāji. Ukrainas bruņotie spēki, pārsteigti pilnīgi nesagatavoti, neizrādīja praktiski nekādu organizētu pretestību. 27. februārī Krimas Autonomās republikas Augstākā Padome, pulcējusies „zaļo cilvēciņu” ieņemtajā autonomijas parlamenta ēkā Simferopolē, ievēlēja jaunu autonomijas vadību, kas deklarēja, ka neatzīst Kijevā izveidoto pagaidu valdību. 11. martā Augstākā Padome, kā arī autonomijā neietilpstošās Sevastopoles Pilsētas padome, pasludināja neatkarību no Ukrainas. Paralēli tika organizēts referendums, vairākkārt saīsinot tā sagatavošanas termiņu un minot jautājumus, līdz 2014. gada 16. martā Krimas iedzīvotājiem tika piedāvāts izšķirties - vai nu par pussalas pāriešanu Krievijas sastāvā, vai arī par atgriešanos pie konstitūcijas, kas Ukrainā bija spēkā līdz 1998. gadam. Jautājums par palikšanu Ukrainas sastāvā, ievērojot tās pastāvošo pamatlikumu, netika izvirzīts. Pēc Krievijas publiskotajiem datiem dalība sasniegusi 89,5% un apmēram 96% nobalsojuši par pievienošanos Krievijai. Visu vaiņagoja attiecīga līguma parakstīšana Maskavā 18. martā, kas arī kļuvusi par ik gadu atzīmējamu mūsu kaimiņvalstī aiz Zilupes. Lieki piebilst, ka tam visam nebija nekā kopīga nedz ar Ukrainas likumdošanu, nedz starptautiskajām tiesībām un Krievijas starpvalstu saistībām. Turpinot izvērst militāri politisko avantūru pret mazāko kaimiņvalsti, nākamajos mēnešos Krievija uzsāka agresiju arī Ukrainas austrumos, taču vīlās savās cerībās arī šeit īstenot Krimai līdzīgu aneksijas scenāriju. 

Divas puslodes
Par notikumiem pasaulē: Makrona uzsaukums eiropiešiem un vēlēšanu rezultāti Igaunijā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Mar 7, 2019 52:27


Studijā notikumus komentē žurnāliste Anna Ūdre un Gints Amoliņš no Latvijas Radio Ziņu dienesta. Telefonsarunā - LR ZD korespondents Briselē Artjoms Konohovs. Prezidenta Makrona uzsaukums eiropiešiem Vēl nekad kopš Otrā pasaules kara Eiropa nav bijusi tik svarīga. Taču nekad tā nav bijusi tādās briesmās. Tā pauž Francijas prezidents Emanuels Makrons savā programatiskajā rakstā „Eiropas atjaunotnei”, kas sākas ar uzrunu „Eiropas pilsoņi”. 4. martā šis manifests tika vienlaicīgi publicēts vairākos lielākajos Eiropas laikrakstos, kā arī Elizejas pils tīmekļa vietnē. Tur tas lasāms visās 22 oficiālajās Eiropas Savienības valodās, tai skaitā latviski. Publikācija ir ne vien starta šāviens prezidenta pārstāvētā politiskā spēka – centriski sociālliberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” – Eiroparlamenta priekšvēlēšanu kampaņai. Tas ir arī vēl viens apliecinājums pašreizēja Francijas valsts vadītāja ambīcijām būt par Eiropas Savienības idejisko līderi un attīstības stratēģi. Raksts „Eiropas atjaunotnei” turpina motīvus, kurus prezidents Makrons pastāvīgi daudzinājis kopš savas iznākšanas Francijas un Eiropas politikas priekšplānā, proti: Eiropas Savienības savā pašreizējā formā nav gatava mūsdienu pasaules izaicinājumiem, un no spējas īstenot mērķtiecīgāku, vienotāku un izlēmīgāku politiku ir atkarīga tās turpmākā pastāvēšana. Stilā, kas neizbēgami asociējas ar hrestomātisko Francijas Republikas devīzi „Brīvība, vienlīdzība, brālība”, prezidents Makrons definē trīs Eiropas atjaunotnes pīlārus: brīvība, aizsargātība un progress. Ne pārāk garajā tekstā piesaukti konkrētie politiskie risinājumi, kuriem, Makrona redzējumā, jāiemieso piesauktā triāde. Eiropas brīvību aizsargāšanas nolūkā dibināma Demokrātijas aizsardzības aģentūra, kam jācīnās pret kiberuzbrukumiem un informatīvām manipulācijām. Nepieciešami vienoti savienības robežapsardzības spēki un visai Šengenas zonai vienoti patvēruma piešķiršanas nosacījumi. Jānoslēdz drošības un aizsardzības līgums, kura ietvaros dalībvalstis uzņemsies noteiktākas saistības kopīgās aizsardzības politikas ietvaros. Vienotajai Eiropas politikai bargāk un konsekventāk jāvēršas pret uzņēmumiem, kuri neievēro ekoloģijas standartus, datu aizsardzības noteikumus vai ir negodprātīgi nodokļu nomaksā. Eiropai jāīsteno vienota sociālās aizsardzības sistēma, kas nodrošinātu līdzvērtīgu darba samaksu un minimālā atalgojuma standartu visās dalībvalstīs. Jāīsteno daudz ambiciozāka vides aizsardzības politika, šai nolūkā dibinot Eiropas Klimata banku ekoloģisko projektu finansēšanai un Eiropas pārtikas drošības dienestu. Šo un dažu citu pasākumu uzskaitījumu noslēdz ideja vēl līdz šī gada beigām organizēt Eiropas konferenci – visaptverošu dalībvalstu un savienības institūciju pārstāvju forumu. „Tas,” kā pauž prezidents Makrons, „noteiks visai Eiropas Savienībai ceļa karti, kas šīs būtiskās prioritātes vērtīs konkrētās darbībās. Mums būs nesaskaņas, bet vai gan labāka ir sastingusi Eiropa, vai tomēr Eiropa, kas attīstās, reizumis dažādos ritmos, paliekot atvērta visiem?”   Igaunijas Rīgikogu vēlēšanu rezultāti Svētdien notikušo Igaunijas parlamenta – Rīgikogu – vēlēšanu rezultāti visumā apstiprināja priekšvēlēšanu kampaņas laikā prognozēto. Neliels pārsteigums ir līdz šim opozīcijā bijušās Reformu partijas labie rezultāti, palielinot savu frakciju no 30 līdz 34 mandātiem. Savukārt lielākais līdzšinējās valdības spēks – Centra partija – startējusi vājāk nekā prognozēts, zaudējusi vienu mandātu un palikusi otrā ar 26 vietām parlamentā. Tomēr līdzšinējās valdības liktenim būtiskāks ir divu mazāko koalīcijas partiju – sociāldemokrātu un labējās apvienības „Tēvzeme” – visai bēdīgais rezultāts, kas laupījis koalīcijai vairākumu Rīgikogu. Lielākais vēlēšanu ieguvējs ir Konservatīvā Tautas partija, kura savu mandātu skaitu palielinājusi no septiņiem līdz 19. Ir gan maz ticams, ka ar šo labēji populistisko spēku kāda no partijām būs gatava sadarboties valdībā. Daudz ticamāka šķiet atgriešanās pie koalīcijas sastāva, kāds tas bija līdz 2016. gada nogalei, kad abi mazākie koalīcijas partneri – sociāldemokrāti un „tēvzemieši” – uzteica sadarbību Reformu partijai, izveidojot valdību ar līdz tam opozicionāro Centra partiju. Nevar izslēgt arī abu lielāko partiju – reformistu un centristu – iesaistīšanos koalīcijā, kas gan pēdējoreiz notika pagājušās desmitgades pirmajā pusē.

Krustpunktā
Krustpunktā diskusija - gatavojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Mar 5, 2019 52:40


Šonedēļ sākas kandidātu sarakstu iesniegšana Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Līdz 21.martam zināsim, cik partijas cīnīsies par 8 deputāta vietām. Vairākas partijas jau paziņojušas par savu sarakstu līderiem, dažas nākušas klajā ar pirmsvēlēšanu programmām. Pārsteigumi ir bijuši, īpaši, ja runājam par Eiroparlamenta vēlēšanu kandidātiem. Kā vērtēt partiju gatavošanos startam uz Briseli, par to diskusijā. Mūsu studijā: politologs Filips Rajevskis, Vidzemes Augstskolas lektors Jānis Kapustāns, biedrības „Eiropas kustība Latvijā” vadītājs Andris Gobiņš un domnīcas „Providus” direktore Iveta Kažoka.

vair latvij eiropas diskusija kapust eiropas parlamenta krustpunkt providus eiroparlamenta briseli andris gobi
Divas puslodes
Notikumi Turcijā, Itālijas valdības ārpolitika un valdības krīze Spānijā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Feb 14, 2019 52:36


Studijā notikumu komentē arī LTV žurnāliste Paula Justoviča un politologs Ojārs Skudra. Turcija Modernās turku valsts pamati tika likti pirms simt gadiem, kad sabruka Pirmajā pasaules karā sakautā Osmaņu impērija, un pēckara Turcijas priekšgalā nostājās bijušās sultāna armijas feldmaršals Mustafa Kemals. Viņš palika valsts vadībā līdz pat savai nāvei 1938. gadā, būdams līderis ar milzu autoritāti, kuram 1934. gadā Turcijas parlaments oficiāli piešķīra pagodinošo pievārdu Ataturks – „turku tautas tēvs”. Kemals īstenoja radikālu valsts un sabiedrības modernizāciju, dažos gados demontējot islāma reliģiskajās normās balstīto politisko, tiesisko un izglītības sistēmu un veidojot Rietumu parauga sekulāru sabiedrību. Par valdošo ideoloģiju kļuva turku nacionālisms. Ataturka vadītā Republikāniskā Tautas partija faktiski palika vienīgais politiskais spēks valstī līdz pat 1945. gadam. Ārpolitiski Turcija šai laikā saglabāja neitralitāti, tikai simboliski iesaistoties Otrā pasaules kara antihitleriskajā koalīcijā, bet pēckara periodā Padomju Savienības agresīvie mēģinājumi pakļaut Turciju savai militārajai kontrolei padarīja to par Savienoto Valstu sabiedroto un NATO dalībvalsti. Republikāniskās Tautas partijas zaudējums 1950. gada vēlēšanās iezīmēja jauna posma sākumu Turcijas Republikas iekšpolitikā. Savas pozīcijas politiskajā ainavā sāka nostiprināt gan reliģiski konservatīvas, gan arī radikāli kreisas un labējas ievirzes spēki. Politiskajos procesos vairākkārt iejaucās armija, gāžot civilās valdības, tomēr neiedibinot ilglaicīgas militārās huntas. Sevišķi satricinājumiem bagāti bija pagājušā gs. 70. gadi, kad sadursmes starp labējiem ultranacionālistiem un radikāli kreisajiem prasīja vairākus tūkstošus dzīvību. Valsts dienvidaustrumos izvērtās kurdu minoritātes bruņotā cīņa, kuras priekšgalā nostājās radikāli kreisā Kurdistānas Strādnieku partija. Zināma stabilizācija notika pēc ilgākā militārās pārvaldes posma no 1980. līdz 1983. gadam, kad premjera Turguta Ozala valdība panāca ekonomikas uzplaukumu un 1987. gadā tika uzsāktas sarunas par Turcijas pievienošanos Eiropas Kopienai. Tomēr nākamā desmitgade iezīmējās ar nestabilām koalīcijas valdībām, ekonomiskās izaugsmes palēnināšanos un vēl vienu valdības atkāpšanos pēc armijas pieprasījuma. 2002. gadā parlamenta vēlēšanās uzvaru guva Stambulas mēra Redžepa Tajjipa Erdogana vadītā Taisnīguma un attīstības partija, kurai izdevies palikt pie varas līdz pat šodienai. Balstoties samērā stabilajā ekonomikas izaugsmē, Erdogans un viņa partija sabiedrības vairākuma acīs kļuva par stabilitātes garantu. Tomēr pēdējos gados varas koncentrācija valsts līdera rokās, viņa arvien autoritārākā stāja jau iegūst diktatoriska režīma iezīmes. 2016. gada jūlijā valstī notika militārā apvērsuma mēģinājums, kuru daudzi gan uzskata par varas inspirētu. Tīrīšanas armijā, valsts iestādēs un izglītības sistēmā pēc 2016. gada jūlija notikumiem bija tik straujas un masveidīgas, ka liek domāt par iepriekš sagatavotu akciju. 2017. gada 16. aprīļa referendums padarīja Turciju par prezidentālu republiku, konstitucionālā līmenī nostiprinot Erdogana varas dominanti.   Itālijas valdības ārpolitiskās ekstravagances Pirms nedēļas notikusī Francijas vēstnieka Itālijā atsaukšana uz Parīzi konsultācijām ir skandaloza situācija divu Eiropas Savienības valstu attiecībās. Starptautiskajā diplomātijas praksē šāds solis nozīmē nepārprotamu norādījumu uz otrās puses nedraudzīgu rīcību. Jau drīz pēc tam, kad pagājušā gada jūlija pie varas Itālijā nāca populistiskās „Pieczvaigžņu kustības” un labēji nacionālistiskās „Ziemeļu līgas” koalīcija, starp Romu un Parīzi iezīmējās spriedze. Francijas centriskās valdības vadītājs prezidents Emanuels Makrons nekad nav slēpis savu negatīvo attieksmi pret šādas ievirzes spēkiem, savulaik pat nodēvējot populismu par lepru, no kuras Eiropai jāārstējas. Saprotams, Romas līderi nepalika parādā, apmētājot Parīzi ar pārmetumiem par nesolidāru rīcību bēgļu jautājumos un neokoloniālisma politiku Āfrikā un paužot cerības, ka franči tikšot vaļā no sava „drausmīgā” prezidenta. Tomēr šie verbālie dzēlieni droši vien nebūtu kļuvuši par iemeslu tik krasam diplomātiskajam demaršam, ja ne Pieczvaigžņu kustības brāļošanās ar Francijas „dzelteno vestu” kustību. Radusies no stihiskiem protestiem pagājušā gada rudenī, tagad „dzelteno vestu” kustība mēģina konsolidēties par politisku spēku un iesaistīties Eiroparlamenta vēlēšanu cīņā. „Pieczvaigžņu kustības” līderis un Itālijas premjera biedrs Luidži di Maijo izvērsis ar „vestēm” aktīvus, t.sk. personiskus kontaktus, un jau paziņojis, ka „pārmaiņu vējš pūš pāri Alpiem”. Tā nu vēstnieks Kristiāns Massē joprojām ir Parīzē, un viņa atgriešanās datums Romā pagaidām nav zināms. Jāpiebilst, pretrunas ar Franciju nebūt nav vienīgais spriedzes avots Itālijas pašreizējās valdības attiecībās ar Eiropas partneriem. „Ziemeļu līgas” līdera un premjerministra Mateo Salvini deklarētā vēlme panākt Eiropas Sankciju mīkstināšanu pret Krieviju vai vismaz nepieļaut sankciju sarakstu paplašināšanu ir krasā pretrunā Lielbritānijas, Baltijas valstu un arī Polijas nostādnēm šajā jautājumā.   Valdības krīze Spānijā Trešdien Spānijas parlamenta vairākums noraidīja sociālistu partijas iesniegto budžeta projektu, tā padarot ļoti ticamas ārkārtas vēlēšanas. Jau pirms balsojuma premjerministrs Pedro Sančess pieteica šādu virzību negatīva balsojuma gadījumā, lai gan galīgo lēmumu spāņu sociālistu līderis grasās paziņot pēc valdības sēdes piektdien. Sančesa valdībai parlamentā nav absolūtā vairākuma, un tai nākas paļauties uz mazo reģionālo partiju, tai skaitā divu Katalonijas partiju, atbalstu. Tieši kataloņi šoreiz bija tie, kas pievienojās opozīcijas – labējām – partijām balsojumā pret budžetu. Katalāņu neapmierinātību izraisījusi valdības striktā nevēlēšanās ielaisties jebkādās diskusijās par Katalonijas neatkarības referenduma rezultātiem. Stāvokli vēl vairāk nokaitējis otrdien sāktais tiesas process, kurā 12 Katalonijas neatkarības kustības līderi apsūdzēti par dumpja rīkošanu. Tā Spānijas tiesa kvalificējusi autonomijas neatkarības procesu, kas kulminēja referendumā 2017. gada 1. oktobrī. Notiesājoša sprieduma gadījumā apsūdzētajiem draud līdz pat 25 gadiem cietumā. Tikām labējā opozīcija – bijušā premjera Marjano Rahoja Tautas partija un Pilsoņu partija – apsūdz sociālistus pārliekā piekāpībā katalāņu separātistiem un aicina viņus nevilkt garumā ar ārkārtas vēlēšanām. Tiek gan prognozēts, ka arī pēc šīm vēlēšanām Spānijas politisko spēku izkārtojumā nekas radikāli nemainīsies.  

Krustpunktā
Žurnālisti komentē nedēļas aktualitātes: valdības veidošana, Rīgas Domes atlaišanas plāni

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Jan 18, 2019 51:25


Valdības veidošanas gaita, pirmie nosauktie Eiroparlamenta deputāta kandidāti, arī Rīgas domes atlaišanas plāni – par šiem un citiem nedēļas notikumiem kopā ar žurnālistiem sarunā raidījumā Krustpunktā. Studijā: LNT žurnālists Aleksis Zoldners, LTV Ziņu dienesta producente Rudīte Spakovska un portāla "Delfi" Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors Filips Lastovskis.

anas vald aktualit anar domes rud koment listi krustpunkt eiroparlamenta filips lastovskis
Divas puslodes
Eiroparlamenta vēlēšanas nākamgad un gaidāmās pārmaiņas ES augstākajās institūcijās

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Oct 25, 2018 52:42


Sarunā par vēlēšanām Eiropas Savienībā nākamgad studijā būs Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Kārlis Bukovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Raidījumā arī par ASV vēlmi izstāties no Līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju un migrantu kolonnām pie Meksikas robežas. Visas Eiropas vēlēšanas Nākamais gads būs nozīmīgu pārmaiņu periods visām Eiropas Savienības augstākajām institūcijām. Procesu ievadīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas nākamā gada maija nogalē. Šobrīd Eiropas Parlamenta 751 deputāts pārstāv apmēram pusmiljardu iedzīvotāju, no kuriem apmēram 4/5 ir balsstiesīgi vēlētāji. Taču, Lielbritānijai pametot savienību nākamā gada martā, savienības iedzīvotāju skaits samazināsies par apmēram 66 miljoniem. Šai sakarā ir nolemts samazināt Parlamenta deputātu skaitu uz 705. Lielbritānijai parlamentā bija 73 deputāti; samazinājums ir par 46 mandātiem. Atlikušie 27 mandāti tiek pārdalīti starp vairākām dalībvalstīm, mazinot līdzšinējo neatbilstību attiecīgo valstu iedzīvotāju skaitam. Absolūtos skaitļos lielākais pieaugums būs Francijai un Spānijai – pa pieciem papildu mandātiem katrai; savukārt proporcionāli līdzšinējam vietu skaitam visvairāk tiks Nīderlandei, Īrijai un arī Igaunijai, kurai tagad sešu mandātu vietā būs septiņi. Latvijas eirodeputātu skaits paliek nemainīgs – astoņi. Parlamenta pārvēlēšanai sekos turpmākais ar to nesaraujami saistītais process: jauna Eiropas Komisijas sastāva ievēlēšana. Komisijas prezidentu nominē Eiropas Savienības Padome, kurā ietilpst dalībvalstu valdību vadītāji, kā arī padomes prezidents un padomes augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jautājumos. Pēc tam prezidents, saziņā ar Eiropas Savienības Padomi, izvirza parlamenta apstiprināšanai pārējo komisijas sastāvu. Eiropas Savienības līgums nosaka, ka Komisijas prezidenta nominēšana notiek, „ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas un pienācīgi konsultējoties” ar parlamentu. Reālajā politiskajā procesā nostiprinājusies prakse, ka potenciālos komisijas prezidenta kandidātus vairums parlamenta frakciju izvirza jau priekšvēlēšanu procesā un Padome nominē lielākās frakcijas līderi. Kopš 2005. gada Komisijas prezidenti – vispirms Žuze Manuels Barozu, tagad Žans Klods Junkers – ir centriskās Eiropas Tautas partijas pārstāvji. Tā kā Komisijas prezidents var tikt pārvēlēts uz otru termiņu, Žans Klods Junkers varētu palikt savā vietā vēl uz pieciem gadiem, protams, ja Tautas partija saglabās savas pozīcijas Eiropas Parlamentā. Eiropas Komisijas prezidents ir pilnvaru ziņā ietekmīgākā figūra savienības pārvaldes struktūrās, taču pēdējā desmitgadē kā otrs nozīmīgs varas nesējs izvirzījies arī Eiropas Padomes prezidents. Abu šo posteņu attiecības un varas funkciju sadale joprojām ir attīstības procesā. Eiropas Komisija ir savienības kopējās politikas īstenotāja, taču galīgā stratēģisko lēmumu pieņemšana ir padomes ziņā. Šī gada novembrī beidzas pašreizējā padomes prezidenta Donalda Tuska otrais pilnvaru termiņš. Tāpat novembrī izšķirsies, vai uz otro termiņu savā amatā paliks savienības augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Federika Mogerini. Migrantu kolonna 12.oktobrī migrantu kolonna ar cilvēkiem no dažādām Dienvidamerikas valstīm devās ceļā uz ASV. Kolonna izveidojās Hondurasā, un kopš tās došanās ceļā tai patstāvīgi pievienojas jauni cilvēki. Precīzs cilvēku skaits kolonnā gan nav zināms, "The Guardian" raksta, ka Meksikas iekšlietu ministrija saskaitījuši ap 4500, bet ANO vairāk nekā 7000 migrantu. Viņi žurnālistiem stāsta, ka bēg no nabadzības un vardarbības savās dzimtenēs. Ceļš uz ASV robežu šiem migrantiem ir 2000km garš, turklāt, visticamāk, viņi neizvēlēsies tuvāko robežu ar Teksasu, bet gan mērķēs uz Kaliforniju, cerot uz maigākām imigrācijas tiesām. Daži migranti žurnālistiem sacījuši, ka nemaz nepieteiksies patvēruma meklētāja statusam ASV, bet gan mēģinās robežu šķērsot nelegāli. Tramps jau ir paziņojis, ka karavānas dalībniekus nelaidīs ASV. Savā Twitter kontā prezidents rakstījis, ka tiem cilvēkiem, kuri atbalsta nelegālos imigrantus, vajadzētu paskatīties uz to, kas noticis Eiropā pēdējos 5 gados. Jāpiebilst, ka migrantu kolonna kļuvusi arī par  būtisku jautājumu ASV gaidāmo vidējā termiņa vēlēšanu kontekstā. Tramps paziņo par ieceri ASV izstāties no raķešu līguma ar Krieviju Pagājušajā nedēļas nogalē ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka ASV izstāsies no Līguma par vidējā un tuvā darbībās rādiusa raķešu likvidāciju (INFT). Minētais līgums parakstīts Aukstā kara beigās - 1987. gadā, un tas  aizliedz ASV un Krievijai uzturēt, ražot un testēt no zemes palaižamas vadāmas raķetes, kuru darbības rādiuss ir 500 līdz 5500 kilometru. Atbilstoši līgumam abas puses iznīcināja gan nukleārās, gan konvencionālās raķetes, kā arī šo raķešu palaišanas iekārtas. Raķešu iznīcināšana tika pabeigta 1991. gadā, un pavisam tika iznīcinātas vairāk nekā 2500 raķetes. Tramps lēmumu pamatoja ar to, ka Krievija šo līgumu pārkāpjot jau gadiem, par ko Kremli apsūdzējuši arī iepriekšējie Baltā nama saimnieki. Tramps arī paziņoja, ka ASV atsāks izgatavot šādus ieročus, ja vien neizdosies panākt jauna līguma noslēgšanu ar Krieviju un Ķīnu. Abas minētās valstis ASV lēmumu kritizējušas. Savukārt Eiropas Komisija paziņojusi, ka šis līgums vairāk nekā 30 gadus ir kalpojis par Eiropas drošības stūrakmeni, aicinot ASV un Krieviju saglabāt konstruktīvu dialogu, lai šo līgumu saglabātu un nodrošinātu tā īstenošanu ne tikai uz papīra.  

Divas puslodes
Eiropas sociālā politika

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jul 26, 2018 53:17


Mūsu lielais temats šonedēļ – Eiropas Savienības sociālā politika. Lai gan dalībvalstis cenšas veidot kopīgu vīziju par bloka sociālo attīstību, tomēr situācija dažādās Eiropas Savienības valstīs ir ļoti atšķirīga, sākot jau ar vidējo ienākumu līmeni un beidzot ar pensiju un pabalstu apmēru. Vai atšķirībām ir tendence izlīdzināties? Vai Eiropai izdosies saglabāt esošo labklājības līmeni? Par to sarunā raidījumā. Ko nozīmē "Breksit" bez vienošanās starp ES un Lielbritāniju? Lielbritānijas jaunais ārlietu ministrs Džeremijs Hants šonedēļ brīdināja, ka Eiropas Savienības ieņemtās stingrās nostājas dēļ Apvienotā Karaliste no bloka varētu izstāties bez vienošanos par abu pušu nākotnes attiecībām. Cik tas ir ticami un ko tas nozīmētu praktiski, sarunā arī par to. Vājināt un paralizēt Eiropas Savienību – šāds mērķis ir politiskai organizācijai, ko izveidojis bijušais ASV prezidenta Donalda Trampa politiskais stratēģis Stīvens Banons kopā ar britu eiroskeptiķu līdera Naidžela Farāža bijušo vecāko palīgu Rahimu Kasamu. Šī organizācija būs koordinācijas centrs populistu un nacionālistu kustībai Eiropā, - stāsta tās dibinātāji. Vai šai organizācijai gaidāmi panākumi, par to raidījuma noslēgumā. Studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Telefoniski sazināsimies ar Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes dekānu Gundaru Bērziņu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku Kārli Bukovski. Brexit bez vienošanās „Kravas konteineru grēdas uz robežas, pārtraukti lidojumi, ellīgas pasu kontroles rindas, medikamentu trūkums, kāpjoši parādu apkalpošanas izdevumi un pikējošs valūtas kurss,” – tādu dramatisku ainu iespējamajam Lielbritānijas izstāšanās scenārijam, nepanākot vienošanos ar Eiropas Savienību, zīmē aģentūras "Bloomberg" autore Terēza Rafaela aizvakardienas publikācijā „Brexit bez vienošanās? Neprātīga doma, kas var īstenoties”. Runājot skaitļu valodā, tā paša Bloomberg analītiķi Dens Hensons un Džeimijs Marrijs lēš, ka šāda aiziešana no savienības Lielbritānijai varētu maksāt septiņus procentus no iekšzemes kopprodukta ik gadus līdz pat nākamās desmitgades beigām jeb 290 miljardus mārciņu. Arī Eiropas Savienība ne tuvu netiktu cauri sveikā: kā prognozē Starptautiskais Valūtas fonds, savienības ekonomika varētu sarukt par pusotru procentu jeb vairāk nekā 200 miljardiem eiro. Īrijā, kuru ar Lielbritāniju saista visciešākās ekonomiskās saites, ekonomikas kopapjoma kritums varētu sasniegt četrus procentus. Vai tiešām politiķi abās Lamanša pusēs varētu pieļaut šāda scenārija īstenošanos?! Līdz šim viņi ar šo iespējamību manipulējuši, cenšoties panākt pretējās puses lielāku piekāpšanos. Nenāktos aizmirst, ka līdzīga riskanta taktika savulaik noveda arī līdz Brexit kā tādam, kaut arī šo iespēju daudzi uzlūkoja kā nesavietojamu ar veselo saprātu. Stīva Bennona iniciatīva „The Movement” – „Kustība”. Tā dēvēšoties bijušā Donalda Trampa galvenā stratēģa, bijušā radikāli labējā interneta resursa Breitbart News vadītāja un redaktora, kādreizējā investīciju baņķiera un Holivudas producenta Stīva Bennona projekts, kuru viņš kopš dažām dienām pieteicis starptautiskajā mediju telpā. Tas būšot fonds, kas sniegšot aptauju, izpētes un analīzes, stratēģiskās plānošanas un komunikācijas atbalstu izteikti labējās ievirzes partijām pirms nākamā gada maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Jau līdz šim Bennonam bijusi sadarbība ar veselu virkni šādu organizāciju, tai skaitā Marijas Lepēnas „Nacionālo fronti” Francijā, Viktora Orbana „Fideš” Ungārijā, „Alternatīvu Vācijai”, Austrijas Brīvības partiju un „Ziemeļu līgu” Itālijā. Kā zināms, vairāki no šiem politiskajiem spēkiem ilgāku vai īsāku laiku ir pie varas savās valstīs, un arī to izredzes Eiroparlamenta vēlēšanās tiek uzlūkotas kā visai nopietnas. Stīva Bennona deklarētais taktiskais mērķis ir izveidot monolītu Eiropas Parlamenta utralabējo bloku, kas sagrautu līdzšinējo uz konsensu orientēto Briseles politiku, pārvēršot to cīņas arēnā pret „Davosas partiju” – uz tālāku Eiropas un globālo integrāciju orientētajiem liberālajiem spēkiem. Aizokeāna nacionālisma karogneša stratēģiskā vīzija ir Eiropas Savienības sabrukums, sadaloties nacionālās valstīs, kas, viņaprāt, arī ir pareizā lietu kārtība mūsu pasaules daļā. Intervijai par ES sociālo politiku Aptuveni pēdējā pusgadsimta laikā Eiropa ir kļuvusi par īstu sociālā nodrošinājuma gigantu. Dāsnas vecuma pensijas, adekvāti bezdarbnieku pabalsti un citas sociālās garantijas tiek uztvertas kā pašsaprotamas vismaz vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Taču modernie attīstības procesi pasaulē izvirza līdzšinējai Eiropas sociālajai politikai jaunus izaicinājumus. Ne vien kapitāls un informācija, bet arī darbaspēks un ražošanas uzņēmumi mūsdienās pārvietojas daudz straujāk nekā vēl pirms dažām desmitgadēm. Ne visi un ne visur spēj pietiekami ātri pielāgoties šiem procesiem. Līdz ar jaunām tehnoloģijām rodas jauni uzņēmējdarbības veidi, kuri īsti neietilpst tradicionālajās nodokļu aprēķināšanas shēmās. Šim problēmu spektram veltīta Eduarda Liniņa intervija ar Eiropas Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vicepriekšsēdētāju, deputāti no Nīderlandes Ahnesu Junghreiusu.

Divas puslodes
Par notikumiem pasaulē - Eiropā, Armēnijā, Kubā un citviet

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Apr 19, 2018 53:30


Eiropas diktatori, autoritārie līderi un hibrīdrežīmi - Azerbaidžāna, Baltkrievija, Ungārija, Polija... Gandrīz visām tām nācijām, kuras uzsāka neatkarīgu attīstību pēc padomju sistēmas sabrukuma, demokrātijas pieredze bija neliela. Piemēram, Latvijai un Igaunijai tie bija apmēram 15 gadi starpkaru periodā, Lietuvai un Polijai – vēl mazāk. Tāpēc var šķist pat pārsteidzoši, cik tieši šī kaut nelielā pieredze tomēr reproducējusies attiecīgo valstu šībrīža politiskajā attīstībā. Visas tās Austrumeiropas nācijas, kurās demokrātija ilgāku vai īsāku laiku pastāvēja pirms Otrā pasaules kara, arī šobrīd ir demokrātiskas. Arī Polijā un Ungārijā, kur pie varas esošie politiskie spēki pēdējos gados manipulējuši ar medijiem, tiesu varu, citām sabiedriskām institūcijām, demokrātijas pamatprincipi joprojām ir spēkā. Citādi tas ir ar vairumu valstu, kuras laikā pēc Krievijas impērijas sabrukuma piedzīvoja vien salīdzinoši īsus suverena valstiskuma periodus vai netika tālāk par valstiskuma izveides mēģinājumiem. Sarunā piedalās žurnālists Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijā - Vidzemes augstskolas rektors, vēsturnieks Gatis Krūmiņš. Notikumi Armēnijā Teju neviena varas maiņa Armēnijā kopš 1991. gadā nav iztikusi bez protestiem un apsūdzībām par rezultātu nelikumīgu ietekmēšanu. Regulārus opozīcijas protestus pēdējos gados izpelnījies arī Seržs Sargsjans – kopš 2008. gada Armēnijas prezidents, bet kopš aizvakardienas parlamenta balsojuma – premjerministrs. Eiroparlamenta deputāta Arta Pabrika situācijas vērtējums. Kuba „Kastro ēras beigas” – tādi virsraksti lasāmi medijos vakar notikušā Kubas Nacionālās asamblejas balsojuma sakarā. Patiešām – pirmo reizi kopš 1959. gada Karību komunisma citadeles oficiālā līdera uzvārds vairs nav Kastro.

Septiņas dienas Eiropā
Bēgļi un migranti Eiropā

Septiņas dienas Eiropā

Play Episode Listen Later Jul 7, 2014 32:15


Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies bēgļu un migrantu problēmai. Stāstīsim par Eiropas valstu migrācijas un integrācijas politiku, kā arī par legālās un nelegālas migrācijas aktuālajiem riskiem. Studijas viesis ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs. Pagājušās nedēļas notikumu atskatā par Eiropas Parlamenta jaunā sasaukuma pirmo sēdi un vēsturē pirmo pārvēlēto Eiroparlamenta prezidentu Martinu Šulcu. Jauni pavērsieni arī Sīrijā un Irākā, kur karojošie džihādistu ekstrēmisti - Sunnītu radikālais grupējums - pasludina islāma valsts izveidošanu.