Podcasts about sanktp

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Stāsts būs par tēlnieku un Valsts mākslas muzeja direktoru Burkardu Dzeni. Ar uzlecošas saules emblēmu, ko nosacīti uzskata par pirmo valsts ģerboni, Dzenis 1918. gada nogalē uzvarēja konkursā par jaunās Latvijas Republikas nacionālo simbolu. Šis ģerbonis tika lietots līdz 1921. gada 15. jūnijam, kad Satversmes sapulce pieņēma grafiķu Riharda Zariņa un Vilhelma Krūmiņa izstrādātu valsts ģerboni – tādu, kādu mēs to zinām šodien. 20. gadsimta sākumā Burkards Dzenis (1879–1966)  kļuva par vienu no latviešu profesionālās tēlniecības modernizētājiem un akmens tēlniecības tradīciju ieviesējiem. Līdzīgi kā brālēns Teodors Zaļkalns un kolēģis Gustavs Šķilters, mākslinieks Sanktpēterburgā pabeidza Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu (1898–1905), specializējies dekoratīvajā tēlniecībā. Atjaunotā mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideāli sekmēja Dzeņa nacionālo pašapziņu. Studiju beigās piešķirtā ārzemju stipendija viņam deva iespēju franču tēlnieka Ogista Rodēna mācību darbnīcā Parīzē (1906) apgūt impresionisma principus un Maskavā (1907) papildināt pieredzi bronzas liešanā. Pēc atgriešanās no ārzemēm Dzenis Ķīšezera krastā Staņģos uzcēla sev darbnīcu un lietuvi. Līdzās radošajam darbam, Dzenis vienmēr bijis arī sabiedriski aktīvs un nav vairījies no brīžiem grūtas atbildības nastas. Jau 1910. gadā Rīgā viņš iesaistījās pirmās latviešu mākslas izstādes rīkošanā, kas pārauga Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā. Liktenīgā saskare ar mākslas darbu vākšanu sākās, darbojoties tās valdē. Pirmā pasaules kara laikā tēlnieks piedalījās gan latviešu mākslas izstāžu organizēšanā Petrogradā un Maskavā, gan leģendāro nacionālās mākslas albumu sagatavošanā, ar kuriem diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics 1918. gada augustā devās uz Rietumeiropu, cenšoties panākt Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu. 1920. gada 15. martā Dzeni apstiprināja par jaundibinātā “Izglītības ministrijas Mākslas muzeja pagaidu pārzini”. Muzejam ierādīja telpas toreiz vēl karā izpostītajā Rīgas pilī, un kopš šī brīža Rīgā darbojās divi mākslas muzeji – jau agrāk dibinātais Rīgas pilsētas mākslas muzejs gleznotāja Vilhelma Purvīša vadībā un tagad arī – Valsts mākslas muzejs. Dzenis rūpējās gan par muzeja krājuma papildināšanu turpmākos divdesmit gadus, gan iesaistījās valstiski reprezentatīvu izstāžu organizēšanā un dažādu komisiju darbā, kā arī meklēja muzejam piemērotākas, plašākas telpas. Jau 1929. gada 8. novembrī Dzenis rakstīja izglītības ministram par to oficiālu vēstuli, norādot – ja nevar uzcelt speciālu jaunu ēku, tad, piemēram, armijas arsenāls Jēkaba laukumā varētu tikt pārbūvēts muzeja vajadzībām (kopš 1988. gada LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”). Vienlaikus Burkards Dzenis vadīja arī Lietišķās tēlniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā un darbojās mākslinieku un audzēkņu biedrībā “Sadarbs”. Tēlniecībā viņu interesēja portreta žanrs. Memoriālajā tēlniecībā radīti Emīla Dārziņa, Rūdolfa Blaumaņa, Rūdolfa Pērles, Viļa Olava un citi kapu pieminekļi. Pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas atrodas viņa veidotais gleznotāja Jaņa Rozentāla piemineklis. Nacionālā romantisma garā stilizētās Dzeņa etnogrāfiskās saktas savulaik valkājušas dzejniece Aspazija, operdziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga, aktrises Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika un Marija Leiko. Vēl joprojām šodien Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ekspozīcijās un ātrijā lietošanā ir Dzeņa savulaik Valsts mākslas muzeja apmeklētājiem dizainētie ozolkoka soli. 1944. gadā mākslinieks ar ģimeni emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Otrā pasaules kara beigās Valsts mākslas muzejā atstāto tēva privātkolekciju, godinot viņa piemiņu, jaunākais dēls Atis Dzenis 1993. gadā uzdāvināja tagadējam Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Paldies manai muzeja kolēģei un kopā veidotās izstādes “Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam 100” līdzkuratorei Dr. art. Aijai Brasliņai par palīdzību šī materiāla tapšanā!

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. No 38 Viljama Šekspīra (1564–1616) lugām dažādos laika posmos ir iestudēti vairāk nekā 20 baleti un citu dejas žanru skatuves darbi: “Antonijs un Kleopatra”, “Hamlets”, “Makbets”, “Romeo un Džuljeta”, “Otello”, “Sapnis vasaras naktī”, “Spītnieces savaldīšana” un citi. Sākotnēji arī paša Šekspīra lugās tikušas izmantotas dažādas tā laika galma dejas: burē, čakona, gavote un citas. Kopš 18. gadsimta horeogrāfi jau veidoja baletus, iedvesmojoties  no Šekspīra lugām. Vairāki avoti apstiprina, ka šī ideja pieder franču horeogrāfam un dejas teorētiķim Žanam Žakam Novēram (Jean-Georges Noverre). 1761. gadā viņš  Francijas galmā iestudēja baletu “Antonijs un Kleopatra”. Mūzikas autors bija Versaļā dzimušais vācu izcelsmes komponists Rūdolfs Kreicers (Rodolphe Kreutzer). Savukārt itāļu komponistu un horeogrāfu Frančesko Kleriko (Clerico) bija iedvesmojusi traģēdija “Hamlets”. Līdz pat mūsu dienām šis caururbjošais atriebības stāsts (Hamlets) ir ieintriģējis un izaicinājis māksliniekus, tostarp horeogrāfus. Savas versijas īstenojuši tādi pasaulslaveni horeogrāfi kā Džons Noimeiers (John Noimayer), Kenets Makmilans (Keneth McMillan), Deivids Niksons (David Nixon), Radu Poklitaru un citi. Šekspīra lugai “Otello, Venēcijas moris” pievērsies viens no modernās dejas ietekmīgākajiem pamatlicējiem, meksikāņu horeogrāfs Hosē Limons (José Arcadio Limón). Viņš radīja 20 minūšu garu izrādi „Mora pavana” ar Henrija Pērsela mūziku. Pēc paša Hosē Limona, kurš dejoja oriģinālversijā, viens no nozīmīgākajiem Otello lomas interpretiem bijis Rūdolfs Nurijevs. Neapšaubāmi viens no populārākajiem sava žanra paraugiem ir balets „Romeo un Džuljeta” pēc Šekspīra ģeniālās traģēdijas motīviem, kas daudzkārt izmantoti arī  citos mākslas žanros. Pats pirmais šī stāsta horeogrāfiskās partitūras izveidotājs bija itālis Eusebio Luci (Eusebio Luzzi), kurš 1785. gadā Venēcijā  iestudēja baletu ar Luidži Mareskalki (Luigi Marescalchi) mūziku. Turpmāko versiju vidū jāmin 19. gadsimta sākumā tolaik slavenā horeogrāfa  Vinčenco Galeoti (Vincenzo Galeotti) iestudējumu Dānijas Karaliskajā teātrī. Tam mūziku radīja Klauss Nīlsens Šalls (Claus Nielsen Schall), kurš darbojās gan kā vijolnieks, gan dejotājs un baletmūzikas autors. Savu “Romeo un Džuljetas” versiju 1833. gadā Kopenhāgenā uzveda Galeoti audzēknis Augusts Burnonvils (August Bournonville). Starp citu Burnonvila slavenāko baletu vidū ir arī mūsu baleta repertuārā izrāde “Silfīdas”. Intriģējoši pavērsieni saistīti ar Sergeja Prokofjeva 1934. gada ieceri. Sākotnējais “Romeo un Džuljetas” librets paredzēja mainīt stāsta beigas, ļaujot jaunajiem mīlētājiem laimīgi turpināt dzīvi. Taču padomju laika represiju gaisotnē tomēr tika nolemts pieturēties pie traģiskā noslēguma. Kad Lielā teātra direkcija pasludināja šo mūziku par nedejisku un nepiemērotu, komponists izveidoja vairākas simfoniskās svītas, kas turpina savu patstāvīgo skatuves dzīvi līdz pat mūsdienām. Prokofjeva baleta pirmizrāde, gan nepilnā versijā, notika 1938. gadā Brno. Horeogrāfs bija tā laika starptautiski atzītā čehu slavenība, Ivo Psota. Krievijas pirmizrāde jau pilnā apjomā Leonīda Lavrovska iestudējumā notika Sanktpēterburgā 1940. gadā. Tā filmas versija (1955) tika godalgota ar Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru. Gan Eiropā, gan aiz okeāna vēl aizvien tiek uzvesta Prokofjeva mūzikā balstītā horeogrāfa Džona Kranko “Romeo un Džuljeta”. Vēl aizvien Anglijas Nacionālā baleta repertuārā ir Rūdolfa Nurijeva 1977. gada versija, izveidota par godu Karalienes Elizabetes Otrās valdīšanas Sudraba jubilejai. Bet baleta sākotnējo, laimīgo beigu versiju, 2008. gadā, balstoties uz  Prinstonas Universitātes profesora Saimona Morisona (Simon Morrison) pētījumiem, iestudēja amerikāņu horeogrāfs Marks Moriss (Mark William Morris). Viljama Šekspīra literāro darbu dramaturģija, tēlu daudzveidība, to psiholoģiskā sarežģītība un daudzpusība, kā arī filozofiskais dziļums turpina piesaistīt komponistus un horeogrāfus arī mūsdienās. Latvijas Nacionālajā Operas un  baleta teātrī  iestudēti seši Šekspīra literārajos  darbos balstītie  baleti: Aleksandra Lemberga “Antonijs un Kleopatra” (1972), Lāslo Šeregi “Spītnieces savaldīšana” (2001), Jurija Vamoša “Sapnis vasaras naktī”(2010), Allas Sigalovas “Otello” (2012), Antona Freimana “Hamlets”(2019), bet “Romeo un Džuljeta” pat vairākkārt: Jevgēņija Čangas inscenējumā ar Annu Priedi un Haraldu Ritenbergu, kā arī Aleksandra Lemberga, Vladimira Vasiļjeva un Valentīnas Turku oriģinālajās versijās.   Baleta viencēliens “Hamlets” ar Rahmaņinova un Lindas Leimanes mūziku aicina skatītājus arī šodien.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Par leļļu filmu studiju šo to zināju diezgan sen. Dažas filmas arī bija redzētas. Pirmā tikšanās ar meistaru bija laikā, kad Leļļu teātris svinēja izrādes “Velniņi” jubileju: Atveras durvis, ienāk Arnolds Burovs, Arvīds Noriņš, Valentīns Jēkabsons un Gedimīns Kotello. Galanti kungi apsveic māksliniekus, jūtas kā sen gaidīti viesi. Vakara gaitā meistars Burovs uzaicina visus paviesoties leļļu studijā. Tā pirmo reizi skatījos leļļu kino uz lielā ekrāna. Bija daudz nesaprotama, neizskaidrojama, nezināma – kā to var dabūt gatavu? Tā arī viss beidzās – ar gūzmu neatbildētu jautājumu. Nākošā tikšanās reize notika aptuveni pēc septiņiem, astoņiem gadiem. Biju jau pabeidzis Sanktpēterburgas teātra un kino institūta leļļu teātra fakultāti, biju režisors Rīgas leļļu teātrī. Doma par Burova studiju kaut kur galvā perinājās. Zināju, ka tikt strādāt šajā elitārajā studijā tā vienkārši nevar, jo darbiniekus uzaicina un atlasa personīgi pats Arnolds Burovs. Par to var aizmirst un nedomāt, bet nē! Kādu dienu mājās atskanēja telefona zvans no kinostudijas. Mana kundze satraukta saka: “Burovs brauc šurp, grib ar tevi runāt!” Tikāmies Upesciema centrā, lija lietus, sēdējām uz pussabrukuša soliņa un sarunājāmies. Pareizāk sakot, runāja meistars, es klausījos. Viņš piedāvāja man pamēģināt strādāt pie viņa. Īsti nesapratu, vai tā ir īstenība – manā priekšā tiek pavērtas durvis uz leļļu kino!       Gandrīz gadu pēc mēģinājumiem Leļļu teātrī braucu uz kinostudiju mācīties. Viss bija jāsāk no nulles. Atkal no sākuma. Meistaram laikam patika mana attieksme pret darbu, varbūt tas, ka arī es nāku no lellēm, vai arī tas, kā viņš teica: “Galva ir uz pleciem un rokas aug no pareizās vietas.” Meistars bija prasīgs, darbā bija jābūt maksimāli savāktam, precīzam, koncentrētam uzdevuma izpildē. Viņš necieta nevīžību un nolaidību. Atzinība nāca pēc nofilmētā materiāla noskatīšanās. Ja bija kļūdas, tad, gandrīz atvainodamies, meistars teica: “Vispār tā varētu būt, bet tomēr jāpārfilmē.” Meistars bija daudzpusīga, bet sevī noslēgta personība – to sapratu daudz vēlāk, vākdams materiālus filmai “Meistara slepenā dzīve”. Daudzveidīga, piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna, krāsaina, bet ne viegla dzīve. Tas izpaudās viņa attieksmē pret darbu un kolēģiem. Filmēšanas laikā arī viņš pats ievēroja klusumu. Ja bija kārtojamas kādas lietas – tās tika kārtotas klusināti, lai netraucētu svēto filmas radīšanas procesu. Bija arī citādi. Nodārd filmēšanas paviljona durvis, meistars atgriežas no redkolēģijas sēdes, kliedz: “Ko viņi zina, ko viņi saprot! Viņi mani māca, kurā rokā māksliniekam jātur pindzele!” Diena sabojāta. Otrā rītā viss pa vecam. Attiecībā pret kolēģiem Arnolds Burovs bija laipns, zolīds, galants pret sievietēm. Ak sievietes, sievietes! Vienmēr smaidi, skūpstītas rokas, komplimenti – brīnišķīgi! Reizēm meistars gribēja palikt studijā viens un vēlreiz pārdomāt paveikto un vēl darāmo. Savu filmu tēlus viņš uzrunāja par mīlulīšiem. Tā bija viņa pasaule. Bija arī atmiņas, ar kurām viņš nelabprāt dalījās. Citreiz, palikdams viens, ņēma rokās ģitāru un klusiņām spēlēja tikai sev. Dažreiz Buritis, smaidot un ar humora dzirksti, gremdējās bērnības, jaunības atmiņās. Stāstīja, kā bastoja skolu, slēpdamies klavieru kastē. Kā pēc iespējas biežāk izskrējis uz ielas, lai varētu sveicināt savus kaimiņus – Raini un Aspaziju. Viņu interesēja arī mūzika. Viņa vecākais brālis strādāja par viesmīli tolaik Rīgā smalkākajā lokālā “Al-hambra”, kurā viesojās Eiropā un pasaulē slaveni džeza mūziķi. Mūzika bija viena no viņa mīlestībām, – studijās konservatorijā viņš bija mācījies čella spēli. Protams, bija draudzība un tikšanās ar sabiedrībā populāriem cilvēkiem – Aleksandru Lembergu, Jāni Žīguru, Niklāvu Strunki, Albertu Terpilovski. Tas bija domubiedru klubiņš, kas tolaik radīja aizdomas un zināmu interesi dažādās valsts iestādēs. Par meistaru Burovu varētu uzrakstīt lielu, biezu grāmatu, grāmatu par unikālu cilvēku, mākslinieku, radošu personību, kurā būtu stāsti par viņa uzņemtajām ap 40 leļļu filmām: pašu pirmo “Ki-ke-ri-gū”,arī "Kozeti", "Bimini", Čārlijam Čaplinam veltīto triloģiju "Sapnis", "Princese un puma", "Pēdējā lapa", arī "Si-si-dra", "Tīģeris Ņau-ņau", "Papiņš" un vēl daudzām citām...

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas čalis izrādījās saprotošs un pretimnākošs... Māris bija ļoti azartisks, asprātīgs, viņu interesēja viss neikdienišķais un neparastais. Sanāca tā, ka ne pārāk legālā ceļā ieguvu [Endrū Loida-Vebera rokoperas] Jesus Christ Superstar jeb "Jēzus Kristus Superzvaigzne" ierakstu. Piedāvāju to Mārim: taisīsim izrādi ar rokām! Māris aizrāvās. Viņš zīmēja un izgatavoja skatuves ietērpu, es režisēju. Tā bija roku izrāde. Abi samontējām mūziku, Mārim iedalīju Jūdas lomu. Bez viņa dabas dotajiem talantiem – zīmēšanu, mūziku – Mārim bija fantastiski plastiskas rokas. Likās, ka viņa lielās ķepas ir no gumijas. Izrāde izdevās. To nospēlējam vēl divas reizes, viena no tām bija Sanktpēterburgas (toreizējās Ļeņingradas) institūtā – tikai studentiem un – nelegāli. Tā sākās mūsu draudzība. Māris bija draudzīgs un atsaucīgs, nekad neatteica, kad bija vajadzīga palīdzība. Viņam patika zobenu cīņas, man arī. Reiz sarīkojām divkauju. Māris savā pārgalvībā aizmirsa par aizsardzību un rezultāts bija neliels, bet ievainojums. Mans pretinieks Māris par to nebija nedz dusmīgs, nedz apvainots – pats vainīgs! Māris savos uzskatos bija brīvdomātājs, negribīgi pakļāvās normām, noteikumiem. Viņam bija savi spriedumi un uzskati, kas bieži vien rezultējās ne parāk labi. Piemēram, atgadījums latviešu literatūras lekcijā. Kad pasniedzēja pajautāja viņa domas par latviešu literātiem – sarkanajiem komunāriem, Māris atbildēja, ka "viņus visus vajadzēja pielikt pie sienas" un notēloja automāta kārtu... Rezultātā viņu varēja izslēgt no kursa, bet Māri glāba viņa vispusīgais talants, tāpēc viņš palika mācīties. Bet ar to jau nebeidzās, bija vēl. Humors un jautrība no Māra nāca pārpārēm. Bieži vien izrāžu laikā no Māra puses tiku smīdināts. Piemēram, izrādē "Sprīdītis" es biju karalis. Vēl lāgā nevaldīju pār lelli, tekstu, mizanscēnām. Tikko karaļa lelle uznāk uz skatuves, ar tēlu notiek dīvainas lietas – karalis sāk raustīties, grimt, nesaprotami runā tekstu, laiku pa laikam iesmejas –, jo man kā lomas tēlotājam ausī tika čukstētas dažādas muļķības. Ko domāja skatītāji? Bija jautri. Studiju laikā viņš nedaudz nodarbojās arī ar rakstīšanu. Kursa darbs, viencēliens "Kājas". Nedaudz sireāls stāsts par trim vīriem un astoņām kājām zem galda.  Tomēr studiju kopā nepabeidzām. Māris sastrīdējās ar pasniedzēju, un rezultātā studijas pabeigšanas diplomu saņēma neklātienē. Mārim sākās Liepājas teātra posms. Man – Leļļu teātra laiks. Mūsu nākamā sadabība atsākās Leļļu filmu studijā pie filmas "Dzīvais draugs", kuras scenārija autors bija Arnolds Burovs, bet mākslinieks – Māris Putniņš. Filma atšķīrās no iepriekšējām studijas filmām ar mākslinieciski netradicionālu redzējumu. Varoņi bija pārspīlēti kariķēti gan izskatā, gan raksturos. Tā soli pa solim mūsu filmas mainīja toreizējo leļļu filmu rakstu no romantikas uz satīru. Ar Māri strādāt bija viegli – laikam jau tāpēc, ka papildinājām viens otru, domājām vienā virzienā, daudzu gadu garumā kopā veidojām gan animāciju filmu ciklu "Avārijas brigāde", gan "Suņu ķērāji", "Lielais Indriķis" un vēl citas filmas... Māris reiz teica: "Dīvaini – pa šo laiku ne reizi neesam sastrīdējušies!"

Stāsta muzikologs Armands Šuriņš Nākamā gada rudenī apritēs ļoti apaļa 200 gadu jubileja, kopš dzimis pasaulslavenais austriešu komponists Johans Štrauss (dēls) (1825–1899), savukārt aizvadītajā vasarā atskatījāmies uz nedaudz mazāk apaļu viņa nāves gadskārtu, 125 gadiem. Tautā Johans Štrauss (dēls) tiek poētiski dēvēts par valšu karali, bet muzikoloģijas profesionāļi definē, ka tieši ar šo komponistu sākas tā saucamais populārās mūzikas fenomens. Pēdējais nozīmē izklaides nolūkos atskaņojamus lietišķā izmantojuma darbus, piemēram, balles dejas, kam vienlaikus piemīt augsta profesionalitāte un kas veido īpatnu kultūras kategoriju ar savu specifisku stilistiku. Protams, laika gaitā, mainoties kopējam mūzikas stilam, mainās arī populārā mūzika, taču tās emocionālais vēstījums allaž saglabā zināmu pretstatījumu akadēmiskajai mākslai. Kur tad slēpjas Johana Štrausa (dēla) panākumu cēlonis? Vai tās ir ģimenes noturīgās muzikālās tradīcijas, skaņraža tēva Johana Štrausa (1804–1845) iedibinātas, vēlāk juniora un viņa jaunāko brāļu Jozefa (1827–1870) un Eduarda (1835–1916) turpinātas? Vai tā ir mūziķa praktiķa darbība, veikli pārvaldot vijolspēli un intensīvi koncertējot kā diriģentam? Varbūt vienkārši – melodiķa talants, ģeniāla muzikalitāte, spēja trāpīgi izteikt tā saucamo Vīnes garu? Prasme pielāgoties publikas prasībām, veikli prognozēt sabiedrības masu gaumi un tās pārmaiņas? Vai tomēr neatlaidība, pat fanātiska uzcītība ikdienas darbā? Ļoti iespējams, ka liels pozitīvs rosinājums visas Štrausu ģimenes mākslai bija Austrijas impērijas un tās galvaspilsētas Vīnes internacionālā, multi-etniskā gaisotne, kur vāciski runājošo austriešu kultūra cieši savijās ar čehu, ungāru, romu, horvātu, ebreju, slovāku, rumāņu un vēl daudzu citu tautību folkloru... Komponista radošais mantojums muzikāli spožs un arī skaitliski iespaidīgs – ap 170 valšu, ap 250 citu deju, ap 50 maršu, ap 20 skatuves darbu, tostarp operetes... Nebūtu brīnums, ka Johana Štrausa (dēla) veikums ir iespaidojis saturiski līdzīgas ievirzes mākslu, piemēram, Ferenca Lehāra (1870–1948) un Imres Kālmāna (1882–1953) operetes. Bet – vai zini, ka meistara skaņu vēstījums atstāja ļoti lielu ietekmi arī uz tādu kolēģu daiļradi, kas balstījušies caurcaurēm akadēmiskās mūzikas vērtībās un nepavisam nav uzskatījuši sevi par izklaidējošās jeb populārās kultūras pārstāvjiem? Johannesa Brāmsa (1833–1897) Ungāru dejas un Antonīna Dvoržāka (1841–1904) Slāvu dejas, pazīstamas Pētera Čaikovska (1840–1893) baletu lappuses un saturiski āķīgi Gustava Mālera (1860–1911) simfoniju paradoksi... Arī opera "Kavalieris ar rozi" ["Rožu kavalieris"], kuras autoru, vācu vēlīno romantiķi Rihardu Štrausu (1864–1949) ar Vīnes Štrausiem citādi saista vien nejauša uzvārda sakritība. Varbūt šķitīs īpaši pārsteidzoši, bet Johana Štrausa (dēla) izkoptais eleganti bohēmiskais Vīnes gars atblāzmojas pat allaž filozofiski nopietnajā Antona Bruknera (1824–1896) mākslā. Lai to ilustrē kaut minūte no Bruknera Trešās simfonijas fināla! Sākotnējo, spraigos instrumentu dialogos risināto drāmu šeit pēkšņi nomaina elegantas omulības pilna izteiksme. Tikpat daiļrunīgas ir arī vārdiskās liecības. Lūk, divas no tām! Reiz Johannness Brāmss ieradās iepriekšnorunātā vizītē Štrausa mājās, bet nesastapa valšu karali, kurš bija steidzami izsaukts uz orķestra papildmēģinājumu. Štrausa dzīvesbiedre Adele laipni uzņēma ciemiņu un atvainodamās rosināja ierakstīt kādu veltījumu mājas viesu grāmatā. Pasaulslavenais meistars ierakstīja dažas mūzikas taktis, taču – ne savas. Viņš uzskicēja Štrausa valša "Pie skaistās, zilās Donavas" sākumu un komentāru: "Diemžēl šī mūzika nav mana." Kad 20. gadsimta 20. gados kāds žurnālists jautājis Aleksandram Glazunovam (1865–1936) par muzikālās iedvesmas profesionālajiem avotiem, plaši pazīstamais krievu komponists, Sanktpēterburgas konservatorijas profesors ļoti uzsvēris Štrausa mūzikas meistarīgo un spožo orķestrāciju. Intervētājs pašsaprotami pieņēma, ka runa ir par tobrīd slavas zenītā esošo Rihardu Štrausu, un bija ļoti pārsteigts, kad izrādījās – Glazunovs cildinājis Johana Štrausa mākslu.

Nākamās četras nedēļas ik piektdienu pieskarsimies ukraiņu mūzikai — 19. novembrī apritēs 1000 dienas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Šoreiz jautāšu — vai zini, ka tas, ko mums skolā mācīja kā krievu kora koncerta žanru, īstenībā dzimis Ukrainā?* 17. gadsimtā dzīvoja tāds Nikolajs Dileckis — nozīmīgs komponists un mūzikas teorētiķis, kurš uzrakstījis, iespējams, pirmo mūzikas teorijas traktātu Austrumeiropā. Ar Dilecka vārdu saista daudzbalsības veidu, ko varētu latviskot kā partiju dziedājumu (партесний спiв). Tas ieviesās pareizticīgo baznīcā kā jaunas labskanības simbols, vieni to pieņēma ar labpatiku, turpretim tradīciju cienītājiem tā likās bezmaz zaimošana. Šā vai tā Dileckis palicis mūzikas vēsturē kā ukrainis, taču viņa aprakstītais partiju dziedājuma stils pamazām pārtapa par kora koncertu un līdz ar Ukrainas koristiem pārcēlās uz Maskavu un Sanktpēterburgu, un žanra izcelsme, liekas, ne vienmēr tika uzsvērta, taču mums gan jāatceras, ka tas ir tieši Kijivas daudzbalsības paraugs, kas guļ pamatā kora koncertam no Bortņanska un Vedeļa līdz Rahmaņinovam un Šnitkem. Rakstnieks Ivans Franko teicis, ka jau 17. gadsimtā maskavieši sākuši uzsūkt labākos ukraiņu spēkus, lai ar to palīdzību no novecojušas pusaziātiskas valsts pārtaptu par militāru birokrātiju ar eiropeiskām formām. Citstarp tas sakāms arī par Pēterburgas Galma dziedāšanas kapelu, uz kuru Bortņanskis saaicinājis virkni tautiešu no Hluhivas kora skolas. Te esam nonākuši līdz 18. gadsimtam, kad Kijivas muzikālā ietekme mazinās, Krievija pamazām absorbē ukraiņu skolas vērtības un Ukrainā nāk pasaulē Dmitro Bortņanskis, Artemijs Vedelis un Maksims Berezovskis. Divi pēdējie mazāk zināmi, taču ne mazāk talantīgi par labāk pazīstamo Bortņanski. Dmitro Bortņanska (1751–1825) tēvs no Ukrainas rietumiem pārcēlās uz dzīvi Ukrainas ziemeļu pilsētā Hluhivā (savulaik teicām — Gluhova), kas 18. gadsimtā bija nozīmīgs hetmaņu centrs un kur 1738. gadā tika atvērta kora skola. Mazais Dmitro mācījās šajā skolā, bet jau diezgan agros gados viņu uzņēma Pēterburgas Galma dziedāšanas kapelā. Dziedāja baznīcā kopā ar visiem, dziedāja solo itāļu ermitāžās jeb koncertizrādēs. Viņa talants tikai novērtēts ar stipendiju mācībām Itālijā, Bortņanskis izvēlējās Venēciju, kur mita viņa kādreizējais Pēterburgas skolotājs Baldasāre Galupi, Boloņā satikās ar padri Martīni, pēc tam atgriezās Pēterburgā, kur strādāja Galma kapelā un līdz ar augstas kvalitātes kora izveidošanu nostiprināja Krievijā ukraiņu baznīcas dziedāšanas tradīciju. Hluhivas kora skolā mācījās arī Bortņanska laikabiedrs Maksims Berezovskis (1745–1777), kura nāves vai pašnāvības apstākļi palikuši nenoskaidroti, un arī Berezovskis tika uz Itāliju, mācījās pie padres Martīni un nolika eksāmenu, pēc kura tika uzņemts par Boloņas akadēmijas ārvalstu biedru. Vienā dienā ar viņu tika eksaminēts Jozefs Mislivečeks un gadu pirms tam Volfgangs Amadejs Mocarts. Berezovski nosauca par krievu Mocartu, viņš laimīgi nodzīvoja Itālijā četrus gadus, tāpat kā Bortņanskis uzrakstīja pa operai un arī citādu mūziku, pēc tam atgriezās Pēterburgā, kur dabūja darbu galma kapelā. Trešais vīrs ir Kijivā dzimušais Džuzepes Sarti audzēknis Artemijs Vedelis (1767–1808). Viņa dzīve saistīta ar Kijivu, Harkivu un Maskavu. Pamatnodarbošanās — ierēdņa darbs militārajā jomā. Kā komponistu Vedeli augstu vērtēja Harkivā un atskaņoja arī Kijivā, bet pats viņš nelikās īsti apmierināts ar dzīvi, jo, liekas, jutās sadalījies un neīstenojies ne vienā, ne citā jomā. Galu galā Vedelis kļuva par Kijivas Pečeru klostera brāli, un likās, ka dzīve nupat sakārtojusies, bet 1799. gadā Vedeli apcietināja, jo viņš bija nez kā pamanījies pareģot cara Pāvela I noslepkavošanu (kas patiešām notika 1801. gadā). Vedeli atzina par plānprātīgu, nosūtīja atpakaļ uz Kijivu un lika turēt trakonamā. Tur viņš pavadīja deviņus gadus un tēva mājā atgriezās neilgi pirms nāves. Visu šo triju vīru mūzika ir visaugstākās kvalitātes devums, ko var klausīties ar aizrautību. Bortņanskis elegantākais no trim, Vedelis — ekspresīvākais, Berezovskis — liriskākais. Uz šī ukraiņu triumvirāta balstās krievu kora koncerta tradīcija. * Portālā 24tv.ua 2022. gada gada rudenī tika publicēti vairāki raksti par ukraiņu vērtībām, ko piesavinājusies Krievija — no boršča un trim spēkavīriem līdz slavenajai dziesmai “Svētais karš”. Visam pa vidu šajā rakstu sērijā parādījās arī Maričkas Križaņivskas teksts par komponistiem, un šī raksta motīvi izmantoti "Vai zini?" epizodē. ***

Stāsta profesors Jānis Torgāns Vai zini, kas ir fuetē (fouetté)? Un – galvenais – no kurienes tas nāk? Sāksim ar vispārzināmo. Tas ir primbalerīnu solopartijas kulminējošais elements – efektīgu 32 apgriezienu sērija par 360 grādiem uz balstkājas puantes, ar brīvās kājas vēzieniem uzturot kustību. Tas ir paradoksāli – šī kulminācija ir universāla praktiski visos klasiskajos baletos (mūzika, protams, atšķiras): priekos un bēdās, triumfā un traģēdijā… Te tad arī jau sākas mistika – kā, kādā veidā balerīna izpauž savu personību, kā realizējas viņas unikalitāte? Tas tiešām nav īsti izskaidrojams! Mēs taču zinām, ka mākslasdarba teksts (literārais pamats, nošu partitūra, horeogrāfija, filmas scenārijs, fotosesija) pieļauj bezgaldaudzas individuālās versijas, un tieši šis individuālais, neatdarināmais personiskais risinājums ir pati galvenā konkrētā mākslasdarba vērtība. Bet fuetē gadījumā teksts ir gluži universāls, vispārzināms un vispārpieejams [(ja tāds – pieejams – tas katrā gadījumā ir)]. Katrā ziņā te stājas spēkā neverbālas komunikācijas spēks, mākslinieka – ikviena mākslinieka – spēja vai nespēja suģestēt auditoriju, iedvest tai savu vēstījumu ar hipnotisku spēku, kas visbiežāk ir neapzināts: nav ne formulējams, ne izmērams, ne prognozējams. Tieši tajā jau arī meklējama šī elementa pievilcība (protams, apzinoties arī katru atšķirīgo muzikālo pamatu). Baleta vēstures pētnieki pievērsuši šim fenomenam pastiprinātu uzmanību. Viņi atraduši, ka pirmie labi dokumentētie, sabiedrības apziņā fiksētie paraugi ir tieši saistīti ar itāļu balerīnas Pjerīnas Leņjāni  (Pierina Legnani, 1863–1930) darbību Sanktpēterburgā, Marijas teātrī (1893–1901). Atbilstoši tradīcijām un muzikālo skatuves darbu traktējumam tolaik (un nereti arī mūsdienās) autorība attiecināta uz horeogrāfiju, tikai labākajā gadījumā pieminot arī komponistu un mūziku. Tad lūk, Pētera Čaikovska "Gulbju ezerā" (1895. gada jauktā redakcija) Leņjāni visus pārsteigusi un sajūsminājusi ar Odetas-Odīlijas dubultpartiju un grandiozo 32 fuetē versiju Odīlijas lomā 3. cēlienā. Taču mūsu uzmanībai nozīmīgi ir jau divi iepriekšējie iestudējumi. Tie ir Borisa fon Fītinghofa-Šēla balets "Pelnrušķīte" (Cendrillion, 1893) un vēl agrāk – viņa balets "Harlēmas tulpe" (La tulipe de Haarlem, 1887), kur citstarp fuetē veica itāļu baletsoliste Emma Desone (Emma Dessone). Taču viņas (un vēl citu balerīnu) sniegums nesniedza 32 figūru komplektu un nebija arī tik nozīmīgs baleta kopējā situācijā.  Krievvalodīgā "Vikipēdija" sniedz Барон Борис Александрович Фитингоф-Шель (1829, Моршанск – 1901, Санкт-Петербург). Plašākais, detalizētākais ir frančvalodīgajā "Vikipēdijā" sniegtais apraksts, tur arī skaņdarbu saraksts izvērstāks un sakārtotāks (tas ir apjomīgs un daudzveidīgs!). Pietiekoši plašs teksts arī ukraiņu versijā, tostarp ar jaunākajām publikācijām – viņa paša (šis Fītinghofs bija nozīmīgā laikraksta Moskovskije vedomosti (1756–1917) regulārs autors) un par viņu. Moršanska ir pilsēta Tambovas guberņā, Borisa Fītingofa (otrās) sievas dzimtenē. Taču skaidrs, ka viņam bija daudz plašāki apgriezieni – gan Marijas teātrī, gan Pēterburgas un Maskavas aprindās; viņš bija sastopams arī Maskavas konservatorijas studentu vidū, bija mācījies pie Ādolfa Henzelta, ticies ar Mihailu Gļinku, Aleksandru Dargomižski, Hektoru / Ektoru Berliozu un citiem mūziķiem. Opera "Mazepa" 1859. gadā pirmizrādīta Sanktpēterburgas Lielajā (Akmens) teātrī, vēlāk uzvesta arī Maskavas Lielajā teātrī un Kijivā – droša liecība, ka tas nebija diletantisks sacerējums. Boriss Fītinghofs-Šēls Latvijas kultūrvēsturē varbūt arī nav atstājis nozīmīgākas pēdas, taču jau ar savām asinssaitēm šajā vēsturē ierakstīts neapstrīdami un arī ar savām kultūras aktivitātēm. Un fuetē pirmveids viņa baletos arī ir tur klāt.   

Stāsta profesors Jānis Torgāns Interesantā kārtā tas saistīts ar ģeopolitisko situāciju. Jā, jā. Mūsu mūzikas alma mater, ko Jāzeps Vītols atbilstoši tābrīža tradīcijām un praksei nodēvēja un papīros nostiprināja ar titulu "Latvijas Konzerwatorija" (1919) tika veidota pēc Pēterburgas konservatorijas parauga, tradīcijām un spēka. 1919. gada 20. augustā Ministru kabineta sēdē Ministru prezidents Kārlis Ulmanis par Latvijas Konservatorijas direktoru (jā, direktoru) ieceļ profesoru Jāzepu Vītolu. Tas nepavisam nav nekāds pārsteigums vai brīnums: lielākā daļa (ne visi) pirmo akadēmiski izglītoto latviešu mūziķu savu profesionālo pamatu un varēšanu guvuši tieši Pēterburgas (oficiāli Sanktpēterburgas) konservatorijā. Tiktāl viss labi un saprotami. Bet kāpēc tas vairs īsti nederēja – vai pavisam nederēja – atjaunotajā Latvijas Republikā? Tādēļ, ka lielākajā  vairākumā valstu konservatorija bija – un ir –  vidējās izglītības daļa, un tādēļ mūsu alma mater negribīgi tika atzīta mūzikas augstskolu saimē. Pat ne atzīta un pieņemta, bet pieciesta kā piektais ritenis… Tur šīs iestādes parasti figurēja ar nosaukumu Academy (vai Hochschule, vai vēl kādīgi Institut, Faculty of University, Conservatoire Royal de Musique…). Pat Vāczemes pirmo, Fēliksa Mendelszona-Bartoldi 1843. gadā iedibināto Leipcigas konservatoriju, mūsdienās sauc – burtiskojot – par Fēliksa Mendelszona-Bartoldi Mūzikas un teātra augstskolu (Die Hochschule für Musik und Theater "Felix Mendelssohn Bartholdy" Leipzig). Taču vienlaikus joprojām vairākas pasaules ranga mūzikas augstskolas (Parīzes (1795), Boloņas (1802), Sanktpēterburgas (1862), Maskavas (1866)) sauc kā saukušās – konservatorijas. Bet pats galvenais – ko tad tas nozīmēja?! Vārda pamatā ir itāļu (un latīņu) conservare – saglabāt, uzglabāt, arī konservēt – un galvenais atvasinājums conservatorio – patvertne, patversme, bāriņu nams. Te tad nu pati svarīgākā atšķirība: šajās patversmēs puikas no bērna kājas apguva dziedāšanu un mūzikas teorijas pamatus, vispirmām kārtām nošraksta gudrības – atšķirībā no miljoniem savu vienaudžu, kuriem dziedāšana baznīcas korī bija (ja bija!) tikai īslaicīga nodarbe svētdienās un svētku reizēs. Tādēļ mazliet žēl, ka konservatorija praktiski izspiesta no augstākās izglītības starptautiskās (faktiski angliskās) prakses un allaž aizmirst savas saknes un izcelsmi. Bet miljardi zina vienīgi šo kulināro atzaru – konservus no ogām un skābējumiem līdz tunčiem un garnelēm…

Aktualitātes pasaulē analizē "Tvnet" žurnālists, politologs, starptautisko attiecību speciālists Artūrs Bikovs un Biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes dekāns Ivo Krievs. Pirmdien Francijas varasiestādes oficiāli apstiprināja informāciju, ka 24. augustā Parīzes Leburžē lidostā apcietināts ziņapmaiņas platformas Telegram radītājs un līdzdibinātājs, reizumis par „krievu Īlonu Masku” dēvētais Pāvels Durovs. Saskaņā ar izdevuma "Forbes" sniegtajiem datiem, Durovs šobrīd ir simtdivdesmitais bagātākais cilvēks pasaulē ar aktīvu kopvērtību apmēram piecpadsmit ar pusi miljardu ASV dolāru. Viņam tika izvirzītas apsūdzības divpadsmit punktos, tai skaitā saistībā ar bērnu pornogrāfijas izplatīšanu, narkotiku tirdzniecību, naudas atmazgāšanu, būtiskas informācijas noklusēšanu izmeklēšanai un citām noziedzīgām darbībām. Lietas būtiskais iemesls ir platformas Telegram saturs, kas ir teju nekontrolēts un varas iestādēm nepieejams un tādējādi, pēc apsūdzības domām, padara Pāvelu Durovu līdzvainīgu noziedzīgās darbībās, kurām platforma tiek izmantota. Pāvels Durovs dzimis 1984. gadā toreizējā Ļeņingradā, filoloģijas profesora, senās Romas vēstures un literatūras pētnieka Valērija Durova ģimenē. Pāvela vecākais brālis Nikolajs ir izcils matemātiķis un programmētājs, un tiek izteikti pieņēmumi, ka viņa ieguldījums abu brāļu kopīgi radītajos tīmekļa produktos ir bijis izšķirošais. 2006. gadā Pāvels  ar izcilību pabeidza Sanktpēterburgas Valsts universitāti angļu filoloģijas un tulkošanas specialitātē, jau studiju laikā sevi apliecinājis arī programmēšanas, dizaina un tīmekļa projektu vadības jomā. Tūlīt pēc Pāvela studiju beigām, iedvesmojoties no nesen tapušā Marka Cukerberga garabērna Facebook, radās brāļu Durovu izveidotais sociālais tīkls VKontakte, līdz 2010. gada nogalei piesaistot vairāk nekā simts miljonus lietotāju, lielākoties Krievijā, Ukrainā un citās postpadomju zonas valstīs. Tad pienāca 2013. gada nogale ar dramatiskajiem notikumiem Kijivā, un Krievijas Federālais drošības dienests pieprasīja VKontakte vadībai nodot tā rīcībā datus par „Eiromaidana” kustības organizētājiem. Dažus mēnešus vēlāk, pārdevis savas daļas uzņēmumā, Pāvels Durovs pameta Krieviju. Drīz pēc tam viņš un brālis ieguva Karību salu pundurvalsts Sentkitsas un Nevisas pilsonību. Sākās viņa dzīves otrais posms ar jauno, vēl grandiozāko projektu – vairākplatformu ziņapmaiņas sistēmu Telegram. Tāpat kā VKontakte gadījumā Pāvels uzņēmās organizatoriskās struktūras vadītāja lomu. Sistēmas darbības centrs atrodas Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, un kopš 2021. gada Pāvels Durovs ir šīs Persijas līča valsts pavalstnieks, kā arī Francijas pilsonis. Tiek minēts, ka pēdējos gados viņš Francijā un vispār Eiropā gan uzturējies reti, it kā vairīdamies no šīs pasaules daļas. Līdz ar to viņa privātās lidmašīnas nosēšanās Laburžē un tai sekojošais arests strauji apaudzis ar versiju un pieņēmumu gūzmu. Kas vainas Telegram? Pirms trīs gadiem, 2021. gada augustā, ziņapmaiņas programmatūras Telegram lejupielāžu skaits pārsniedza miljardu, aktīvo lietotāju daudzums, ja ticam paša Pāvela Durova publiskotajam, pirms mēneša bija apmēram 950 miljoni. Lielākā „telegramistu” kopiena ir Indijā, tāpat to plaši lieto Krievijā, Irānā, Ukrainā un citur. Kā lielāko Telegram priekšrocību min tās hibrīdo raksturu – platforma lieti der ne vien lietotāju saziņai, bet arī dažāda multimediāla satura publiskošanai. Sistēmas līdzautors un vadītājs Pāvels Durovs to allaž pozicionējis kā tādu, kuras lietotāji var droši paļauties – viņu informācija nenonāks nevienas trešās personas, tai skaitā varasiestāžu, rokās. Viņa paša – režīma spiediena rezultātā Krieviju pametuša censoņa – reputācija šķiet kalpojam kā papildu arguments šim pieteikumam. Tomēr nu pienācis brīdis, kad jājautā – vai Telegram spožums nekļūs par tās radītāja un vadītāja postu? Platformas politika, visai nosacīti kontrolējot tur ievietoto saturu, padarījusi to par siltumnīcu, kurā zeļ visdažādākā veģetācija. No vienas puses, Krievijā un Irānā Telegram tiešām kalpo kā vārda brīvības kanāls. No otras – tikpat netraucēti tur līdz šim savu saturu varējuši izplatīt visu sugu politiskie radikāļi un citi margināļi, ieroču un narkotiku tirgotāji, bērnu pornogrāfijas izplatītāji un citu noziedzīgu nodarbju piekopēji. Lielā skaitā tur ganās arī Kremļa propagandisti, un, kā apgalvo daudzi novērotāji, ziņapmaiņas sistēmu iemanījušies izmantot arī krievu militāristi, ar tās palīdzību saņemot izlūkošanas ziņas un pat koriģējot artilērijas un raķešu triecienus. Vai par to visu var padarīt atbildīgu platformas radītāju un īpašnieku? Sniedzot atbildi uz šo jautājumu, Durova lieta nenoliedzami kļūs par nozīmīgu juridisku precedentu. Kā, komentējot situāciju izdevumā Politico [politiko], norāda nīderlandiešu žurnāliste Eva Hārtoga, Durovs varot rēķināties ar diviem faktoriem savā labā. Pirmkārt, ka Francijā tiesa būs taisnīga, otrkārt, ka process risināsies arī publiskajā un informācijas telpā. „Spriežot pēc viņa pagātnes, šai arēnai šovmenis Durovs ir gatavojies visu savu apzinīgo mūžu,” raksta Hārtiga.   Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Stāsta ārste, Ukraiņu labdarības biedrības "SICH" priekšsēdētāja Oksana Sičko Vai zini, ka latviešu virsnieks Kārlis Brože Pirmajā pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā karoja ukraiņu vienībā? Kārlis piedzima 1887. gada 12. novembrī Burtnieku pagastā. Mācījās Valmierā un Rīgā, vēlāk Sanktpēterburgas Pedagoģiskajā institūtā ieguva mājskolotāja tiesības. Pirmā pasaules kara laikā Kārlis Brože dienēja Krievijas impērijas armijā, bet no 1917. gada jau dienēja Ukrainas Tautas republikas (UNR) bruņotajos spēkos – Melno zaporožcu kozaku vienībā. Tur viņš sāka kā 2. bataljona komandieris, bet pēc laika kļuva par pulkvežleitnantu. Kārlis Brože nepārvaldīja ukraiņu valodu, tāpēc tas izraisīja zināmu nepatiku no kozakiem, bet pēc tam, kad viņa vadībā tika gūti lieli panākumi, Brože ieguva lielu cieņu. Par savu varonību un spēju vadīt pulku cīņā ar boļševikiem Kārlis Brože tika apbalvots ar Ukrainas Tautas Republikas Dzelzs Krusta ordeni. 1919. gadā starp Latviju un Ukrainas Tautas Republiku bija parakstīti līgumi, kuri paredzēja latviešu repatriēšanu uz dzimteni. Jau 1920. gadā Kārlis Brože atgriezās dzimtenē, strādāja policijā un tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Līdzīgi kā Latvija, arī jaunizveidotā Ukrainas Tautas Republika savu brīvību diemžēl nenoturēja ilgi. 1940. gadā, kad Latvijā ienāca padomju karaspēks, Kārlis Brože tika apcietināts un gadu vēlāk arī nošauts. Šobrīd, karojot ar Krieviju, frontes pirmajās līnijās ir Ukrainas armija ar 72. mehanizēto brigādi, kas turpina nest Melno zaparožcu kozaku vienības vārdu. Kareivji lepojas, ka latvietis Kārlis Brože reiz bijis viņu vadonis. Brigādes ģerbonis saglabājies vēl kopš Kārļa Brožes laikiem. Uz tā attēlots galvaskauss un uzraksts: "Ukraina vai nāve". Mēs draudzējāmies vēl pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma un šobrīd palīdzam tieši šai brigādei. Arī pati 2022. gadā esmu devusies pie viņiem. Diemžēl vien pusgadu vēlāk viņu mītnei trāpīja raķete un viss nodega. Paldies Dievam, ka iztika bez karavīru upuriem. Cilvēki turpina cīnīties, gars ir stiprs, gaidām uz brīvību un neatkarību. Kopā mēs uzvarēsim!

Piedāvājam Latvijas sporta līdzjutēja Kristapa Lešinska stāstījumu un atmiņas par notikumiem 2005. gadā (Sanktpēterburgā) spēlē starp Krievijas un Latvijas izlasēm. Politika un sports.

Stāsta vēsturnieks, Rakstniecības un mūzikas muzeja Mūzikas nodaļas ilggadējs vadītājs Elmārs Zemovičs. Kad gatavojāmies tagadējās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simtgades sagaidīšanai 2020. gadā, kopā ar profesoru Vilni Strautiņu apzinājām visus pūšaminstrumentu katedras pedagogus, kuri strādājuši akadēmijā kopš pašiem pirmsākumiem. Un viņu vidū – Jāzepa Vītola grāmatā par Latvijas konservatoriju no 1919. līdz 1929. gadam minēts tāds „S. Kovarskis.” Uzmeklēju, ka viņa vārds ir Sīmanis. Gadiem ejot, gan neko vairāk atrast neizdevās. Un tad ienāca prātā palūkoties, vai par viņu nav kas atrodams ārpus Latvijas. Un atklājās, ka Kovarsky alias Kovar! Izrādījās, ka Amerikā viņš ir ļoti pazīstams pedagogs, fagotists Simon Kovar, kurš dzimis, izrādās, Viļņā 1890. gadā. Viņš mācījies Pēterburgas konservatorijā vijoli pie Leopolda Auera. Bet tuvojās Pirmais pasaules karš, un, lai nebūtu jāiet karot, toreizējais Sanktpēterburgas konservatorijas direktors Aleksandrs Glazunovs ierosinājis viņam pāriet uz kādu pūšamo instrumentu. Izvēle krita uz fagotu. Pēc pāris gadu apmācības viņš pabeidza fagota klasi un 1920. gadā kopā ar māsu pārbrauca uz Latviju un šeit arī apmetās.  Uzgāju viņa vārdu arī "Grünwald Cafe" orķestrī, kas savulaik atradies pie tagadējā Valsts Mākslas muzeja Elizabetes un Valdemāra ielas stūrī. Tas bija ļoti grezns Cafe ar 10–12 cilvēku orķestri, un tā sastāvā minēts arī Kovarskis. Vēlāk viņš, acīmredzot, paņemts arī operas orķestrī un tā ticis pie pedagoga darba Latvijas Konservatorijā. Latvijas Konservatorijā, kā es konstatēju, viņam ir bijis tikai viens audzēknis. Iespējams, tolaik apstākļi bija diezgan grūti un peļņa no pedagoģiskā darba bija maza. Tāpēc Kovarskis devās no Latvijas projām uz Ameriku. Amerikā viņš uzreiz iekļuva Ņujorkas Filharmonijas orķestrī. Sākumā viņš tur spēlēja otro fagotu, bet pavisam drīz viņam tika piedāvāta arī fagotu grupas koncertmeistara vieta. Šajā orķestrī viņš nostrādāja ļoti ilgus gadus – no 1922. līdz 1949. gadam. Līdztekus viņu uzaicināja arī strādāt par pedagogu. Un līdz pat 1957. gadam (28 gadus) viņš bija fagota spēles skolotājs prestižajā Džuljarda Mūzikas skolā. S. Kovarskis bijis arī pedagogs Ņujorkas Kolumbijas universitātē, Kurtisa Mūzikas institūtā un Manhetenas mūzikas skolā, ar vārdu sakot, bija izcils pedagogs. Viņš arī sarakstījis vingrinājumu krājumu fagotam, kas vairākkārt izdots. Amerikā S. Kovarskis tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem pedagogiem, kurš izaudzinājis visu tā laika Amerikas fagotistu paaudzi. Lūk, tāds cilvēks kādreiz bija pirmais fagota klases pedagogs toreizējā Latvijas Konservatorijā. 

Stāsta vijolnieks, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Juris Švolkovskis Vai zini, ka Latvijas mūzikas vēsturē zināmas divas sievietes, kas jau tālajā 19. gadsimtā augstskolā studējušas vijoļspēli? Šoreiz pastāstīšu par vienu no viņām – Mariju Feders. Par viņu kaut ko uzzināt man palīdzēja mūzikas pētnieks Elmārs Zemovičs, vēsturnieks Ainārs Radovics un arī pianists Ventis Zilberts. Pirmais, kas deva impulsu uzzināt kaut ko par Mariju Feders, bija slavenā Sanktpēterburgas vijoļspēles profesora Leopolda Auera studentu un absolventu saraksts. Tur es ieraudzīju šo vārdu. Mums ir ļoti ievērojams gleznotājs Jūlijs Feders.  Ieinteresējos, vai arī Marija Feders nav viena no Federu ģimenes? Un – jā! Izrādījās, ka Marija Feders ir Jūlija Federa brāļa meita! Pie reizes jāpasaka, ka Marijas Feders brālis ir mūsu ievērojamais arhitekts Pēteris Feders, kas piedalījies gan Brāļu kapu izveidē, gan ilgus gadus bijis Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors un Vilhelma Purvīša palīgs. Ko izdevies uzzināt par Mariju Feders? To, ka no 1876. līdz 1881. gadam viņa studējusi pie Leopolda Auera – tā paša profesora, kurš mūsu Jāzepu Vītolu izmeta no kvarteta klases jau pēc pirmā mēģinājuma (Vītols kvartetā spēlējis altu). Pēc studiju gadiem par Mariju Feders nekas daudz vairs nav zināms. Viņa acīmredzot nav meklējusi latviešu sabiedrību. Vienlaikus ar Mariju Feders Sankpēterburgas Konservatorijā mācās arī Jurjānu Andrejs, 1880. gadā studiju gaitas sāk Jāzeps Vītols, bet viņi savās atmiņās Mariju Feders nepiemin ne ar vienu vārdu. Dzirdētas leģendas, ka viņa bijusi iecienīta cara galmā, kur spēlējusi un bijusi pazīstama ar cara ģimenes locekļiem. Taču tās ir leģendas, ko apstiprināt nav izdevies.  To, ko izdevies atrast, ir trīs Marijas Feders pases. Viena no tām 1908. gadā izdota Valmierā, bet nodota šī pase ir 1921. gadā, Marijai Feders kā bēglei ierodoties Latvijā.  Kas Mariju Feders saistīja ar Valmieru, pateikt grūti, taču tajā laikā tur strādāja mācītājs Georgs Feders – varbūt viņas radinieks? Šo pasi Marija Feders, Latvijā ierodoties kā bēgle, nodod un saņem savu otro pasi – Latvijas pasi. Tajā viņa ierakstīta kā Latvijas (Valmieras) pilsone. Pateicoties šai pasei, varam uzzināt Marijas Feders dzimšanas gadu: tas ir 1863. gads, kaut arī baznīcu grāmatās ir citi dati. Šajā pasē ir arī fotogrāfija – kundze gados –, un atzīmēts, ka viņa ir "artiste", bet pēc tautības – latviete. Taču paraksts – krievu burtiem. Nākamā Marijas Feders pase izdota 1927. gadā Rīgas Jūrmalā. Pēc šīm pasēm uzzinām arī, kur Marija Feders dzīvojusi. Viņas dzīvesvieta (pēc pases) bijusi Asaros, Parka ielā 2. Mēģināju  Asaros meklēt Parka ielu – nav! Izrādās,1935. gadā, sakārtojot Jūrmalas ielu nosaukumus, Parka iela pārdēvēta par Induļa ielu, mainīts arī mājas numurs un tagad šī māja atrodas Induļa ielā 4. Nams ir saglabājies, apdzīvots un atrodams arī internetā. Šajā mājā Marija Feders dzīvojusi līdz 1933. gadam, kad mirusi, un tad nams pārgājis viņas brāļa arhitekta Pētera Federa īpašumā. Interesanti, ka Asaru staciju (arī Bēnes, Gulbenes, Siguldas, Dobeles, Saldus u.c.) projektējis tieši Pēteris Feders. Pēteris Feders 1868. gadā ir dzimis Kazaņā. Tas liecina par to, ka Marijas Feders bērnība nav pagājusi tikai Latvijā. Viņa ir dzimusi Rīgā, bērnība pagājusi ārpus Latvijas un savu pirmskonservatorijas vijoļspēles izglītību Marija Feders, visticamāk, ir ieguvusi Kazaņā. Tomēr šī izglītība ir bijusi pietiekami laba, lai Marija varētu iestāties Sanktpēterburgas konservatorijā un pie tam – paša Leopolda Auera klasē! Viņa ir vienīgā latviete, kas mācījusies pie profesora Auera, un, manuprāt, arī vienīgā vijolniece no Baltijas, kas mācījusies Auera klasē. Tas ir ievērojams Latvijas vijoļvēstures fakts. No Marijas Feders darbības Latvijā zināmas vismaz divas uzstāšanās: tās notikušas 1892. un 1893. gadā Ķemeru vasaras sezonā un tas ir arī atspoguļots presē.  Attiecībā uz Pēteri Federu – viņš dzimis Kazaņā, bet studējis Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā Sanktpēterburgā. Kā redzams, viņu vecāki bijuši pietiekami turīgi, lai augstskolā varētu izskolot divus savus bērnus, kas tolaik nebija lēts prieks. Tas prasīja daudz līdzekļu, un mēs zinām, cik grūti gāja daudziem latviešiem ar augstākās izglītības iegūšanu Sanktpēterburgā. Pēteris Feders ir absolvējis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju un pēc tam lielāko mūža daļu, līdz atgriezies Latvijā, darbojies Varšavā. Tāpēc arī viens no mūsu gleznotājiem – Kārlis Neils – savās atmiņās Pēteri Federu uzskatījis par krievu profesoru Latvijas Mākslas akadēmijā, jo viņam bijušas diezgan lielas grūtības ar latviešu valodu. Laikā, kad Marija Feders dzīvojusi Jūrmalā, pie viņas mācījušies divi pazīstami latviešu vijolnieki: Otto Amoliņš (viņš gan vēlāk ir nodarbojies ne tik daudz ar vijoli, cik pūtēju orķestriem Madonas rajona Cesvainē un mūža nogalē Limbažos) un Roberts Zommers. Roberts Zommers bija vijolnieks un ļoti populārs dziedātājs! Abi šie mūziķi saistīti ar Jūrmalu. Otto Amoliņš, cik man zināms, ir dzimis Slokā, Roberts Zommers – Tukuma rajonā, Slokā viņam bijusi vasarnīca un apglabāts viņš ir Jaundubultu kapos. Savās atmiņās Otto Amoliņš un Roberts Zommers piemin, ka viņi mācījušies pie Marijas Feders. Vai nu tīri bez pēdām būtu pazudis Marijas Feders arhīvs? Man ir izdevies tikt tikai pie Pētera Federa personīgās lietas, kas no Latvijas Mākslas akadēmijas nonākusi Valsts arhīvā. Es ceru, ka pēc šī raidījuma varbūt kāds varētu atsaukties un palīdzēt meklējumos, jo Marijas Feders piemiņa noteikti ir uzturama, un es nedaudz brīnos, ka mūsu pētnieki tik maz ir par viņu interesējušies viņas dzīves laikā.

Stāsta muzikologs Jānis Torgāns  Vai zini, ko rīdzinieki dziedāja 19. gadsimta pirmajā pusē? Vai pat precīzāk – gubernatora Filipo Pauluči (Filippo Paulucci) laikā (1812–1829)? Nu, rīdzinieki jau arī tolaik bija dažādi, visādi, atšķirīgi, bet kodolu tak pavisam droši veidoja vācu pilsoniskās aprindas un lēnām aizejošā aristokrātija. Par šo periodu mums ir izteiksmīgs, dzīvs raksturojums pirmajā Rīgas pagātnei veltītajā grāmatā – tā ir Konstantīna Metiga (Mettig, Constantin) 1897. gadā publicētā Rīgas pilsētas vēsture ("Die Geschichte der Stadt Riga"). Domājams, te būtu īstā vieta un laiks nocitēt vienu kopskatu pilnībā – un tieši par Pauluči laiku. Tika dzīvots teātra un sabiedriskuma priekiem, veidoti almanahi un dziesmu grāmatas tālaika gaumes garā, ļaudis priecājās par Aleksandra kolonu un tās krieviski latīnisko uzrakstu, Aleksandra vārtiem vai jaundibināto Vērmanes dārzu un nekad nejutās vairāk aizgrābti un pacilāti, kā sēžot jautrā ģimenes lokā vasaras namiņā vai pie punša glāzes Eifonijā, Kocebū "Biedrošanās dziesmu" dziedot un apstiprinot tās noslēguma strofā "Ak, kaut jel mūžam tā būtu!" sirsnīgi labticīgo izteiksmi. Te jāņem vērā, ka pati Augusta fon Kocebū (August von Kotzebue) "Biedrošanās dziesma" (Gesellschaftslied, latviskojums arī "Draugu dziesma") ir dzejolis, nevis dziesma – kā dzejolis ar mūziku. Un kas tā par biedrošanos, draudzēšanos vai brāļošanos? Lūk, kontekstam un salīdzinājumam – kas ir "Brāļi, šodien priecāj'ties"? Tas ir "Gaudeamus igitur" agrīns latviskojums. Un kas ir Eiropas savienības himna? Pareizi – "Prieks un līksme šodien dzirkstī" no Frīdriha Šillera vārsmās likts ("Apkampieties, milijoni!") un no Ludviga van Bēthovena daiļi komponēts, un šo pašu biedrošanās, brālības ideju par pamatu ņemošs. Visi šie piemēri pieskaņojas biedrošanās dziesmai kā īpašam mūzikas žanram – no profesionālās jomas līdz tiešai, nepastarpinātai sadzīvei. Mazs ieskats dzejoļa rindās: Tik līksmi un priecīgi sēžam, Un mīlam ikkatru nudien, Un mundrumu sniedzam viens otram, Kaut mūžam tā paliktu vien! Tak nevar tā mūžīgi palikt, Šo prieku tad uzturiet jūs! Kas zina, kad liktens jau izšķirs Uz austrumiem, rietumiem mūs. Jāteic, ka Kocebū dzejoļa muzikālais ietērps ievērojami atpaliek no teksta tonusa un darbīguma. To – mūziku – veidojis Frīdrihs Heinrihs Himmelis (Friedrich Heinrich Himmel), pirmpublicējums 1802. gadā. Iespējams, ka tieši šis demokratizācijas, vispārpieejamības aspekts bijis palīdzīgs Kocebū "Biedrošanās dziesmai" – nu jau ar mūzikas līdzdarbi – aptvert visplašākās (Baltijas vācu) sabiedrības aprindas. Himmelis Rīgā vairākkārt koncertējis kā pianists. Viņa dziesmuspēle "Fanšona, meiča ar liru" (atkal ar Kocebū tekstu) Rīgā pēc pirmizrādes 1805. gadā dzīvoja vismaz gadsimta ceturksni. Un vēl, paplašinot ieskatu vācu kultūras izpausmēs nu jau gluži demokrātiskā veidā un vidē – kas ir "Lustīgais nerris uz tirgus plača", par ko visi esam skolā kaut ko dzirdējuši? Tas ir Kocebū lugas "Vientiesis gadatirgū" ("Der Gimpel auf der Messe, 1805) latviskots lokalizējums (darbība notiek Mītavā / Jelgavā). To, domājams, gadsimta pirmajā trešdaļā veicis Johans Heinrihs Baumanis – vērā ņemams vācbaltu gleznotājs un literāts, tagad atkal aktualizēts ar monogrāfiju. Himmelis un Šillers, Kocebū un Baumanis, Pauluči un Bēthovens, – pa vidu vēl "Biedrošanās dziesma" un "Gaudeamus"… Bet patiesībā tieši tā – krustām šķērsām kārtojās un pretmetīgi līdzsvarojās kultūras – pasarg Die's – artefakti mūsu raibās vēstures gaitā. Taču – atpakaļ pie Kocebū īsās datu rindās. Tātad – īsts vācietis, kaut uzvārds nemaz tik dikti vācisks neizklausās… Dzimis Veimārā, miris Mannheimā. Kad literāts 1800. gadā nolēmis paciemoties pie radiem Sanktpēterburgā, uz krievu impērijas robežas viņu jau gaidījis priekšraksts īsi un aši saņemt ciet un nogādāt Sibīrijā. Tā arī bez kavēšanās noticis (Toboļska, Kurgāna). Savukārt, kad cars Pāvils I izlasīja Kocebū lugu "Pētera III sirmais kučieris", kas glaimoja viņa patmīlībai, trimdinieks tika atbrīvots, ieradās Pēterburgā, tika uzstutēts dižciltībā (von Kotzebue), un ciešanas kompensētas ar muižu netālu no Narvas toreizējā Rēveles guberņā. Pašam Augustam fon Kocebū trīs laulībās bija 18 bērnu, vīriešu dzimtes pēcteču vidū vairākas ievērojamas un plaši pazīstamas personas. Viena no tām – dēls, slavens jūrasbraucējs Oto fon Kocebū. Viņa vārdā nosaukta Amerikas ziemeļu pirmiedzīvotāju kopiena, mūsdienās plaukstoša ASV Aļaskas štata pilsēta Kocebū pie Čukču jūras Kocebū jūrasšauruma. Augusta fon Kocebū "Kopotie raksti" 40 sējumos. Un brīnišķīgais dzejdarbs "Biedrošanās dziesma"… Rīgā tas klejoja jaunkundžu albumos, preses slejās un jautrās ģimenes saiešanās vai pie punša glāzes līdertāfela biedrībās…

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons   Tās ir "Lichtenthal" tāfelklavieres, kas ir mūzikas instruments ar taisnstūrveida korpusu, kurā stīgas novietotas perpendikulāri un krusteniski klaviatūrai un tās ir aprīkotas ar diviem pedāļiem. Šīm tāfelklavierēm raksturīgs dabīgs, dinamiski un tembrāli vienveidīgs, kā arī pustoni zemāks skanējums nekā mūsdienu klavierēm. 19. gs. vidū Sanktpēterburgā radīto "Lichtenthal" tāfelklavieru autors ir viens no vistalantīgākajiem beļģu izcelsmes klavieru būvētājiem – Hermanis Lihtentāls (Hermann Lichtenthal, 1795-1853). Izcilais meistars slavu, atpazīstamību un mūzikas cienītāju apbrīnu ieguvis Briselē, izgudrojot īpašas klavieres "piano-viole", kuras tika radītas, iedvesmojoties no Leonardo Da Vinči (1452-1519) skicēm. Šādas klavieres savā īpašumā iegādājās Beļģijas karalis Leopolds I (1790-1865). 1835. gadā Briseles izstādē "Exposition nationale du Royaume de Belgique" žūrijas komisija astoņiem Hermaņa Lihtentāla izstādītajiem mūzikas instrumentiem piešķīra zelta medaļu. Viņa būvētie instrumenti izcēlās ar konstruktīvo novatorismu, nevainojamu kvalitāti un izcilu skanējumu. Turpinot savas gaitas Sanktpēterburgā 1840. gadā, Hermaņa Lihtentāla klavieru kvalitātes apbrīnotāju skaits tikai auga. Ungāru komponists Ferencs Lists (1811-1886), viens no lielākajiem romantisma pārstāvjiem, nevēlēdamies spēlēt uz citu ražotāju klavierēm, uz saviem klavierkoncertiem vienmēr veda līdzi "Lichtenthal" klavieres. 1853. gadā "Lichtenthal" uzņēmums Maskavas izstādē tika novērtēts ar sudraba medaļu un citiem apbalvojumiem. Jānis Kalniņš, viens no labākajiem ērģeļu un klavieru restauratoriem Latvijā, atzīmē, ka ievērojamais, Tīringē dzimušais, klavierbūvētājs Johans Treselts (Jochann Christian Nicolai Tresselt, 1823-1883), kuram bija savs klavierbūves uzņēmums tepat Latvijā, Rīgā, ir Hermaņa Lihtentāla skolnieks. Treselta agrīnie instrumenti ir ļoti līdzīgi "Lichtenthal" klavierēm gan konstruktīvi, gan arī skanējumā. Līdz ar to Hermanis Lihtentāls ir ļoti nozīmīgs meistars Latvijas klavierbūves attīstības kontekstā. Jāpiebilst, ka saglabājušies "Lichtenthal" instrumenti ir uz roku pirkstiem saskaitāmi, pašlaik nav zināmas nevienas "Lichtenthal" tāfelklavieres, kuras būtu spēlēšanas kārtībā. Kopš 1986. gada, kad šīs retās un nenovērtējamās tāfelklavieres Talsu novada muzejs iegādājās Valdemārpilī, tās klusi noslēpušās tika jaunatklātas muzeja saimniecības šķūnīti. Pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonds atbalstam un muzeja apmeklētāju un atbalstītāju ziedojumiem, uzsākts un tuvojas noslēgumam klavieru restaurācijas process, lai pēc daudziem gadiem klusuma varētu priecēt ne tikai ar savu vizuālo daiļumu, bet arī ar savu īpašo "Lichtenthal" klavieru skaņu. Talsu muzeja tāfelklavieres ir jau ar pilno klaviatūras apjomu – 85 taustiņi. Stīgas izvietotas krusteniski, pie tam ļoti neparasti, ka diskanta stīgas ir perpendikulāri korpusam, kas ļauj iebūvēt arī kreiso pedāli, kurš pārbīda klaviatūru. Jāatzīmē, ka tāfelklavierēm kreisais pedālis ir ļoti liels retums. Basa stīgām ir dzelzs tinums, tievākajām – misiņa, kerns un diskanta stīgas – tērauda. Virbuļi kvadrātiski. Rāmis sastāv no lietām ķeta detaļām, kuras ir saskrūvētas. Rāmja detaļas krāsotas melnā krāsā. Angļu mehānika, basa āmuriņiem uzlīmēta filca kārta, diskanta āmuriņi tikai ādas. Taustiņu uzlīmes no ziloņkaula, pustoņu taustiņiem melnkoks. Korpuss no masīvas priedes koksnes; korpuss un vāki finierēti ar palisandra nažfinieri. Firmas nosaukums ar vinjetēm uzklāts zeltīšanas tehnikā ar tam sekojošu pulēšanu. Kājas astoņstūrainas, ar apaļām konsolēm; pedāļa lira ar diviem pedāļiem.

Stāsta džeza mūzikas menedžere, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste un dzejniece Aleksandra Line Vai zini, ka 30. aprīlī džezu svin visa pasaule, arī Starptautiskā kosmiskā stacija un Antarktika? Līdz 2011. gadam aprīlis visā pasaulē skaitījās Džeza atzinības mēnesis, līdz 2011. gadā UNESCO iezīmēja tieši 30. aprīli kā Starptautisko Džeza dienu. Svinībām pievienojas universitātes un bibliotēkas, džeza klubi un koncertzāles, kopienu centri un skolas, rīkojot koncertus un džema sesijas, seminārus un lekcijas, meistarklases un foto izstādes, kino vakarus un priekšnesumus. Jau 2012. gadā džezu svinēja vairāk nekā viens miljards cilvēku, un pāris gadus vēlāk, 2014. gadā, aprīļa beigās šis žanrs skanējis visos septiņos pasaules kontinentos. Starptautiskās Džeza dienas svinēšanas mērķis ir uzsvērt džeza žanru un tā diplomātisko lomu visas zemeslodes iedzīvotāju apvienošanā. Un jau pirms desmit gadiem ar spēcīgu ziņojumu visiem zemeslodes iedzīvotājiem 30. aprīlī videoziņojumā vērsās astronauti no Starptautiskās kosmiskās stacijas, kas tobrīd atradās vairāk nekā trīssimt kilometru virs mūsu planētas. Tikmēr tajā pašā gadā džeza mūziku atskaņoja arī Antarktikas McMurdo un Palmēras polārstacijas – kaut kur starp polārajām tehnoloģijām un pasaulslaveniem pētniekiem. Arī mēs reiz bijām dibinājuši apvienību Wise Music Society, kuras mērķis bija palīdzēt auditorijai atrast jaunu mūziku, bet mūziķiem iekarot jaunu mērķauditoriju, veidojot ilgtermiņa sniegumu Latvijas džeza mūzikas nozarē. 2014. gadā bijām izdomājuši, ka sen jau ir laiks, Latvijā ir gana daudz džeza žanra profesionāļi un entuziasti, žanrs ir daudzkrāsains un daži no tā pārstāvjiem jau ir eksportvērti, tāpēc pieteicāmies kā pasākuma dalībnieki un sarīkojām septiņpadsmit koncertus jau pirmajā gadā, dažus gadus vēlāk iegūstot arī UNESCO Latvijas nacionālās komitejas patronāžu. Desmit gadus Latvijas koncertvietas, mūziķus un nozares pārstāvjus esam radinājuši pie tā, ka 30. aprīlis ir džeza svētki. Tagad Starptautisko Džeza dienu ik gadu svin tepat Radiomājā – "Klasikas" viļņos, arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, citās izglītības iestādēs, mūzikas klubos un bāros. Starp citu, katru gadu Starptautiskās Džeza dienas svinībām tiek izvēlēta viena galvaspilsēta. Līdz šim tā jau bijusi Stambula Turcijā, Osaka Japānā, Parīze Francijā, Vašingtona Amerikā, Havana Kubā, Sanktpēterburga Krievijā un citas. Reiz, sajūtoties spēcīgi un vareni, izdomājām pajautāt, ko tas izmaksātu tādai mazajai Latvijai, ja mēs reiz gribētu kļūt par pasaules džeza galvaspilsētu kaut uz vienu dienu. Izrādās, ka tas mums nozīmētu uzbūvēt pienācīgi lielu un labi apskaņotu koncertvietu un infrastruktūru, uzņemt – ar visu izmitināšanu un honorāriem – galvenā koncerta All-Star Global Concert pasaulslavenos džeza mūziķus, kā arī finansēt menedžmenta komandas darbu. Pirms vairākiem gadiem aptaujāšanas laikā šim visam nepieciešamais cipars bija ap trim miljoniem – kas to lai zina, varbūt kādreiz mums arī sanāks? Ņemot vērā to, ka UNESCO Starptautiskās Džeza dienas mākslinieciskais vadītājs ir Herbijs Henkoks, gribētos jau, lai mums sanāk, kamēr viņš vēl dzīvs. Tā kā mans telefona numurs ir visus gadus bijis norādīts Starptautiskās Džeza dienas Latvijā kontaktu sadaļā, vienreiz man piezvanīja kāds no – neatceros, Čehijas vai Francijas – un jautāja, vai viņš esot sazvanījis Herbiju Henkoku. Sasmējos un atbildēju, ka parunāt ar viņu reiz man gribētos arī pašai...

Pusotra balva fizikai - tā par šī gada Nobela komisijas izvēli saka eksperti. Kvantu fizikas eksperimenti, gan lāzeru fizikā, gan ķīmijā. Kas ir šī gada laureātu veikums? Gaismas fizika - vienā gadījumā ar ārkārtīgi īsiem gaismas impulsiem, otrā gadījumā - ar ķīmijas metodēm iegūti gaismu emitējoši nano punkti. Kas tas viss īsti ir? Kāpēc tie ir svarīgi zinātnes atklājumi, šos un citus jautājumus par šī gada Nobela prēmiju ķīmijā skaidro Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optomerijas fakultātes profesors un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš un Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes profesors Sergejs Gaidukovs. Nobela prēmija ķīmijā šogad piešķirta trim ASV zinātniekiem, kuru pētījumi snieguši būtisku ieguldījumu nanotehnoloģiju attīstībā. Viņu atklājumi ir saistīti ar kvantu punktu pielietošanu zinātnē. Šie punkti ir nanometros mērāmas daļiņas, taču to pusvadītāju spējas jau plaši tiek  izmantotas modernajās tehnoloģijās un medicīnā. Piemēram, tie ir viena no galvenajām sastāvdaļām modernajos ekrānos, kā arī tos izmanto jaunākajās audzēju izņemšanas operācijās. Nobela prēmiju ķīmijā saņems Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta profesors Mungi Bavendi, Kolumbijas universitātes profesors Luiss Bruss un ASV strādājošais krievu zinātnieks Aleksejs Jekimovs. Savulaik viņš darbojies Joffes fizikas institūtā Sanktpēterburgā, bet ASV bijis uzņēmuma "Nanocrystals Technology" galvenais zinātnieks. Bavendi ir Parīzē dzimis tunisiešu izcelsmes zinātnieks, kurš bērnībā ar ģimeni emigrēja uz ASV.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz dosimies pa vietām, kur 19.gadsimta sākumā darbojās ietekmīgākie Rīgas grāmatu izdevēji, durvis vēra pirmais latviešu grāmatu veikals, un uzzināsim, kādas tehnoloģijas sekmēja grāmatu izdošanas straujo pieaugumu 19.gadsimta pirmajā pusē. Šodien raidījuma sākumpunkts ir Doma laukumā. Jo tieši šeit, ap Doma laukumu, 19.gadsimta sākumā viens pēc otra durvis vēra vairāki grāmatu apgādi ar būtisku nozīmi tā laika grāmatniecības attīstībā. Mūsu gids šajā reizē būs Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Kas tad bija tie izdevēju vārdi, kas 19.gadsimta sākuma Rīgā ikvienam grāmatu cienītājam bija zināmi? Mēs sākam ar vienu no trim lielajiem vārdiem tā laika Rīgas izdevējdarbībā – Jūliusu Danielu Konrādu Milleru. Audzis un skolojies Vācijā, 20 gadu vecumā nonāk Rīgā un gadsimtu mijā kļūst par pilsētas tipogrāfu. Kā pilsētas iespiedējam Milleram pienācās telpas spiestuvei un dzīvoklim pie Doma baznīcas, bet šīs privilēģijas nozīmēja arī pienākumu bez atlīdzības drukāt bezgaldaudz dažādu valdības paziņojumu. Mūsdienu pētniekiem tie sniedz vērtīgu ieskatu par pārmaiņām sabiedrībā. Millera apgādā iznāca arī divas 19.gadsimta sākumam ļoti svarīgas mācību grāmatas: Kristofa Hardera pirmā matemātikas grāmata latviešu valodā, un Frīdriha Erdmana Štolla „Jauna boksterēšanas un lasīšanas grāmata”. 19.gadsimta pirmajā pusē arvien straujāk aug ne vien latviešu lasītāju, bet arī rakstītāju skaits. Slavenākais no tiem, protams, ir Anša Leitāna 1845.gadā no vācu valodas pārtulkotais garstāsts “Grāfa lielmāte Genoveva”. Bet literatūrzinātnieks Pauls Daija piemin kādu citu interesantu gadījumu, kas ilustrē, kāda rocība varēja tajā laikā varēja būt atsevišķiem latviešu zemniekiem. Bet, atgriežoties pie grāmatizdevēja Millera, iezīmīgs ir arī viņa darbs populārākā Baltijas vācu laikraksta „Rigasche Zeitung” izdošanā. 1820.gadā viņš saņems zelta nopelnu medaļu, bet pirms tam par brīvdomību tiks gāzts no kroņa tipogrāfa amata un cietīs arī no cenzūras, kas pēc Lielās franču revolūcijas kļuvusi īpaši neganta. Pie Millera skolojās un vēlāk viņam atņemto pilsētas tipogrāfa amatu ieņēma Vilhelms Ferdinands Hekers – vēl viens iebraucējs, kurš tieši Rīgā nodibina savu spiestuvi, kas pastāvēs veselus 140 gadus. Un tieši Vilhelms Hekers tiek uzskatīts par pirmo, kurš Rīgā atver specializētu latviešu grāmatu veikalu. Savas darbības laikā viņš nodrukāja ap 140 grāmatu un sīkiespieddarbu latviešu valodā. Starp nozīmīgākajiem bija „Vidzemes latviešu avīzes”, laikraksts „Tas Latviešu Ļaužu Draugs” un „Vidzemes kalendārs”, kas sāka iznākt 1813.gadā. Atšķirībā no 18.gadsimta apgaismotājiem, kas grāmatas latviski izdod galvenokārt misijas apziņas vadīti, Hekera lēmums atvērt tieši latviešu grāmatu veikalu jau ir skaidrojams ar brīvo tirgu un pieprasījumu. Tālāk kopā ar literatūras pētnieku Paulu Daiju dodamies uz otru Domas baznīcas pusi pa pēdām trešajam šodienas varonim – grāmatizdevējam Johanam Deibneram. Deibners arī mērķtiecīgi iekaro starptautisko tirgu, iegūstot izdošanas tiesības un iegādājoties uzņēmumus arī Maskavā, Odesā, Sanktpēterburgā un Berlīnē. Pēc Deibnera nāves 1837.gadā firmu pārņēma pēcteči. Un, kas interesanti, Deibnera apgāds pastāv arī mūsdienās, tas darbojas Ķelnē. Pauls Daija gan min, ka diez vai šodienas izdevēji zina, ka apgāda pirmsākumi meklējami Rīgā. 19.gadsimta pirmajā pusē iezīmējas stāvs kāpums grāmatu izdošanā. Pēc poligrāfijas vēsturnieka Arta Ērgļa apkopotajiem pētnieku datiem, 19.gadsimtā pasaulē nodrukā gandrīz divreiz vairāk iespieddarbu nekā iepriekšējos gadsimtos kopš Gūtenberga iespiedpreses izgudrošanas kopā ņemot. Bet kādi tad ir šie tehnoloģiju lēcieni, ko sarunā ar mūsu kolēģi Zani Lāci-Baltalksni min Artis Ērglis? Tie ir vairāki būtiski 19.gadsimta poligrāfijas izgudrojumi, kas balstās uz iepriekšējā gadsimta zinātniskajām atziņām. Taču līdz ar straujo papīra ražošanas kāpumu sāka trūkt izejvielu. Ilgu laiku papīrs bija ražots no vecām lupatām, kas bija salīdzinoši dārgi un lēni. Nācās meklēt jaunus izejmateriālus. Latvijas teritorijā tobrīd papīru ražo Šteinhauera papīra dzirnavās Rīgā, vēl vairākās vietās, bet lielais lūzums nāk 1814.gadā, kad darbu sāk Līgatnes papīrfabrika. Tajā gan vēl vairākas desmitgades papīru ražo pa vecam – no lupatām un ar rokas maluma iekārtu. Citi izgudrojumi līdz Baltijai atnāk ātrāk. Litogrāfija – pēc 25 gadiem, bet ātrspiede mūsu šodienas varoņa Vilhelma Hekera spiestuvē parādās jau divus gadus pēc izgudrošanas.   Plašāk par projektu:

Nigērā noticis valsts apvērsums. Armijas komandieri arestējuši demokrātiskā ceļā ievēlēto prezidentu un paziņojuši, ka pārņem varu. Ielās izgājuši lielākoties puča atbalstītāji. Pēdējo rokās pavīd arī Krievijas karogi. Par Krievijas centieniem iegūt Āfrikas valstu simpātijas runā jau sen. Pagājušās nedēļas nogalē Sanktpēterburgā ieradās Āfrikas valstu pārstāvji un īpašu samitu, kurā Putins centās nopirkt "melnā kontinenta" simpātijas, solot vairākām valstīm arī bezmaksas labības piegādi. Savukārt Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu devās uz Ziemeļkoreju, lai piedalītos tur organizētās svinībās Krievija arvien biežāk pēdējā laikā tiek salīdzināta ar Ziemeļkoreju. Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis un politologs Andis Kudors. Šoigu svin „Uzvaras dienu” Phenjanā Pagājušonedēļ Ziemeļkorejā tika plaši atzīmēta Korejas kara noslēguma 70. gadadiena. Šis karš, kura iemesls bija komunistiskās Ziemeļkorejas mēģinājums ar bruņotu spēku pakļaut sev rietumnieciski orientēto pussalas dienviddaļu, prasīja, kā lēš, līdz pat trīs miljoniem dzīvību, taču beidzās ar nelielām teritoriālām izmaiņām. Tomēr Ziemeļkoreja pamiera noslēgšanas datumu 27. jūlijā svin kā Uzvaras dienu. Uz apaļo jubileju Phenjanā ieradās kādreizējo Ziemeļkorejas sabiedroto – Ķīnas Tautas republikas un toreizējās Padomju Savienības tiesību mantinieces Krievijas – delegācijas. Un ja oficiālā Pekina bija atsūtījusi otrā ranga pārstāvi – Visķīnas Tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku Li Hundžunu, tad Maskavas delegācijas priekšgalā bija viens no Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu. Tā, starp citu, bija pirmā reize, kad Ziemeļkoreju apmeklēja pēc Padomju Savienības sabrukuma suverenitāti ieguvušās Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs. Sevišķu uzmanību piesaistīja Ziemeļkorejas ziņu aģentūras izplatītie fotoattēli, kuros Phenjanas režīma līderis Kims Čenuns redzams, izrādot Maskavas viesim militārās tehnikas ekspozīciju, konkrēti – ballistiskās raķetes, kuras var tikt aprīkotas ar kodolgalviņām. Šādu raķešu izstrādi Ziemeļkorejai liedz ANO Drošības padomes rezolūcija, par kuru savulaik balsoja kā Krievija, tā Ķīna. Atklāta fotografēšanās uz šo raķešu fona var tikt uztverta kā signāls, ka Kremlis Ziemeļkorejas sakarā vairs stingri neuztur savu līdzšinējo kodolieroču neizplatīšanas politiku. Kā pausts oficiālajā paziņojumā, Kima Čenuna un Sergeja Šoigu sarunās panākts konsenss „abpusēji nozīmīgos valsts aizsardzības un drošības, kā arī reģionālās un starptautiskās drošības vides jautājumos”. Atliek vien minēt, ko ietver šis konsenss, un vai daļa no tā nav vienošanās par Ziemeļkorejas ieroču un munīcijas piegādēm, balstot Krievijas agresiju pret Ukrainu. Krievija uzņem Āfrikas viesus 27. un 28. jūlijā Sanktpēterburgā risinājās Otrais Krievijas–Āfrikas samits ar 49 delegāciju piedalīšanos. Pirmā tikšanās šādā formātā notika 2019. gada oktobrī Krievijas Melnās jūras kūrortpilsētā Sočos; atkārtojums tika plānots jau pērnā gada oktobrī Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā, taču to pārcēla pēc Vladimira Putina iniciatīvas. Šoreiz ieradušos valsts galvu saraksts gan ir pieticīgāks nekā Sočos, tomēr starp augstākā ranga viesiem joprojām ir tādas pamanāmas figūras kā Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa, Ēģiptes prezidents Abdelfatāhs es Sīsī, Kamerūnas prezidents Pols Bija, Ugandas prezidents Joveri Museveni u.c. Klāt bija pārstāvji arī no vairuma Āfrikas starpvalstu organizācijām. Visam notikumam fonā nepārprotami vīd Krievijas agresija pret Ukrainu, kura jūtami ietekmē Āfrikas valstu situāciju. Daudzas no šīm valstīm līdz šim lielā daudzumā importējušas labību u.c. lauksaimniecības produkciju no Krievijas un Ukrainas, un tagad šīs piegādes ir būtiski traucētas. Bažas par iespējamu pārtikas deficītu Āfrikā sevišķi pieaugušās, kopš Krievija pirms pāris nedēļām paziņoja, ka pārtrauks sadarbību t.s. Labības vienošanās ietvaros, un uzsāka mērķtiecīgus raķešu triecienus Ukrainas ostu labības iekraušanas infrastruktūrai. Daži no delegāciju vadītājiem, kā Kongo Republikas prezidents Denī Sasu-Ngeso un Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa veltīja namatēvam Putinam pārmetošas frāzes, aicinot izbeigt karadarbību pret kaimiņvalsti. Taču netrūka arī tādu, kuri pūta Kremļa stabulē un pauda atbalstu agresijai. Šai ziņā izcēlās Zimbabves prezidents Emersons Mnangagva, Mali militārās huntas līderis Asimi Goita, Centrālāfrikas Republikas prezidents Fostens Aršanžs Tuadera un vairāki citi. Kā zināms, Mali un Centrālāfrikas Republikā pēdējos gados pamanāmu lomu spēlē privātā militārā struktūra „Vāgnera grupa”. Grupas dibinātājs un nesenā dumpja vadītājs Jevgeņijs Prigožins samita laikā arī bija manāms Sanktpēterburgā, kur tikās ar ļaudīm no Centrālāfrikas Republikas un Kamerūnas delegācijām. Āfrikā atkal apvērsums. Šoreiz Nigērā Kopš Rietumāfrikas valsts Nigēra 1960. gadā ieguva neatkarību no franču koloniālās varas, tās vēsturē ilgāki un īsāki nestabilas demokrātijas posmi mijušies ar militāro huntu valdīšanu. Pēdējais demokrātijas cikls, saukts par Septīto republiku, iesākās 2010. gadā, taču pēdējās nedēļas notikumi liek bažīties, ka tam pienākušas beigas. Pašreizējais likumīgais valsts galva – prezidents Mohameds Bazūms – tika ievēlēts 2021. gada aprīlī, un šis bija pirmais gadījums Nigēras vēsturē, kad demokrātiski ievēlēts valsts galva pārņem varu no sava demokrātiski ievēlēta priekšteča. 26. jūlijā prezidenta gvarde, kuru komandē ģenerālis Abdurrahmāns Čiani, apcietināja valsts galvu. Sākumā armija pauda gatavību atjaunot likumisko kārtību valstī, taču vēlāk armija pārstāvji, uzstājoties televīzijā, paziņoja, ka prezidenta amata pilnvaras ir pārtrauktas un tiek nodibināta Dzimtenes aizsardzības nacionālā padome. Tika apturēta konstitūcijas un valsts struktūru darbība, slēgtas robežas un izsludināta komandanta stunda. Hunta vainoja iepriekšējo valsts galvu neprasmīgā vadībā, kas graujot valsts ekonomiku un drošību. 28. jūlijā ģenerālis Čiani paziņoja, ka uzņemas Dzimtenes aizsardzības nacionālās padomes vadību, resp. pasludināja sevi par jaunā režīma vadītāju. Ielās izgāja pučistu atbalstītāji, kuri, cita starpā, pauž simpātijas Krievijai un tās vadonim Putinam, vicinot Krievijas karogus un attiecīgus plakātus. Franciju, kādreizējo koloniālo valdītāju, viņi, savukārt, vaino Nigēru piemeklējušajās problēmās. 30. jūlijā Rietumāfrikas valstu ekonomiskās kopienas vadība nāca klajā ar ultimātu, pieprasot atjaunot Nigērā likumisko kārtību un, pretējā gadījumā, piedraudot ar militāru intervenci. Šī organizācija, kurā ir 15 dalībvalstis, arī pagātnē vairakkārt veikusi šādu iejaukšanos reģiona valstīs. Tāpat iesaldēta to dalībvalstu darbība organizācijā, kurās varu pārņēmuši nekonstitucionāli režīmi, proti, iesaldēta Mali un Gvinejas dalība 2021. gadā un Burkinafaso dalība 2022. gadā. Nākamajā dienā Mali un Burkinafaso režīmi publiskoja kopīgu komunikē, kurā pauda, ka intervenci Nigērā uzlūkos kā kara pieteikumu sev. Nigērā ir dislocēti apmēram 1500 franču un apmēram tūkstotis amerikāņu kareivji, kuri līdz šim atbalstījuši valdību cīņā pret islāma ekstrēmistu grupām. Franču kontingents daļēji pārņēmis savā kontrolē galvaspilsētas Niamejas lidostu un organizē franču un citu Eiropas valstu pilsoņu evakuāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Privātās militārās kompānijas "Vāgnera grupa" kaujinieku nobāzēšanās Baltkrievijā ir radījusi jaunas bažas par šo kaujinieku turpmākajiem mērķiem. Satraukumu kaimiņvalstīs palielina arī Krievijas un Baltkrievijas vadoņu izteikumi, tostarp par vēstures traktēšanu. Vai šī ir tikai tāda mutes bruģēšana, vai tomēr reāls pamats satraukumam par drošību reģionā? Izraēlas parlaments ir apstiprinājis likumu, kas atceļ Augstākajai tiesai pilnvaras atcelt nesaprātīgus valdības lēmumus. Šis ir viens no pretrunīgi vērtētajiem Benjamina Netanjahu valdības reformu soļiem, kas jau ir izraisījis nepieredzēti plašus protestus un šķelšanos Izraēlas sabiedrībā. Vai Netanjahu izdosies pildīt savus solījumus un panākt kompromisu starp konfliktējošajām pusēm, vai arī protestu kustība uzņemas arvien jaunus apgriezienus? Politiskā neskaidrība un šķelšanās joprojām valda arī Spānijā, kur pēc parlamenta vēlēšanām nevienai partijai nav pietiekami daudz balsu, lai izveidotu jauno valdību. Cik liela loma valdības veidošanā būs labējiem populistiem un cik liela loma nacionālistiski noskaņotajiem katalāņiem? Aktualitātes pasaulē vērtē ārpolitikas eksperts Arnis Latišenko un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Politiskā tveice Izraēlā Šīs nedēļas sākums iezīmēja robežšķirtni likumdošanas procesā, kas kopš gada sākuma polarizē Izraēlas sabiedrību un ir izraisījusi plašākos protestus šīs Tuvo Austrumu valsts vēsturē. Pirmdien, 24. jūlijā, Kneseta labējais vairākums ar nelielu balsu pārsvaru pieņēma t.s. „Saprātīguma likumu”, kas paredz atņemt Izraēlas Augstākajai tiesai līdzšinējās pilnvaras atcelt valdības lēmumus, kurus tiesa uzskata par nesaprātīgiem. Tas ir pirmais solis valdošās koalīcijas iecerēto reformu virknē, kurai nozīmīgi jāpalielina izpildvaras ietekme uz tiesu varas rēķina. Premjerministrs Benjamins Netanjahu apgalvo, ka, bruņota ar pašreizējām pilnvarām, tiesu vara pārlieku jaucoties politiskos jautājumos, īstenojot radikāli liberālu programmu un kavējot politiķus īstenot sabiedrības vairākuma doto mandātu. Reformas kritiķi, savukārt, pauž, ka tā grauj Izraēlas demokrātiju un draud pārvērst valsti teokrātiskā diktatūrā. Benjamina Netanjahu valdībā, kura nāca pie varas pagājušā gada izskaņā pēc kārtējām ārkārtas vēlēšanām, bez premjera labēji centriskās partijas „Likud” ietilpst piecas mazākas partijas ar reliģiski konservatīvu vai radikāli nacionālistisku ievirzi, un pašreizējais kabinets ir uzskatāms par labējāko visā valsts pastāvēšanas vēsturē. „Likud” mazākie radikālie koalīcijas partneri ir galvenie reformas virzītāji. Pēc Kneseta balsojuma protestētāji kārtējo reizi bloķēja transporta maģistrāles; policija viņu izklīdināšanai lietoja ūdensmetējus, pāris desmiti tika arestēti. Izraēlas lielākā arodbiedrību konfederācija piedraudējusi uzsākt ģenerālstreiku, savukārt vairāki tūkstoši armijas rezervistu paziņojuši, ka atteiksies pakļauties iesaukšanas pavēlēm, ja likums stāsies spēkā. Premjerministrs Netanjahu solījis censties panākt saprašanos ar pretējo pusi, izmantojot tam Kneseta vasaras atvaļinājuma periodu, kas ilgst no augusta sākuma līdz oktobra vidum. ¡No pasarán! „No pasaran!” skandēja Spānijas Sociālistiskās strādnieku partijas atbalstītāji, pulcējušies pie partijas centrālā biroja Madridē 23. jūlija  vakarā, kad bija noslēgusies balsošana parlamenta vēlēšanās. Lozungs, kas tulkojumā nozīmē „Viņi netiks cauri!”, simbolizē kreiso un liberālo spēku cīņu pret uzbrūkošo fašistisko diktatūru Spānijas pilsoņu karā pirms 85 gadiem. Toreiz republikāņi zaudēja, un valsts uz 40 gadiem nonāca ģenerāļa Franko huntas varā. Sociālistu atbalstītāji šī brīža situācijā saskata paralēles ar dramatisko pagātni, jo svētdien notikušās vēlēšanas varēja ievest valdībā galēji labējos, kuri nav bijuši pie varas grožiem kopš demokrātijas atjaunošanas pirms teju pusgadsimta. Premjerministra un Sociālistiskās partijas līdera Pedro Sančesa kabinets, kurā bez sociālistiem ietilpa arī vairāku citu mazāku un radikālāku kreiso spēku pārstāvji, nāca pie varas 2020. gada sākumā. Šai valdībai bija jātiek galā ar pandēmiju un tās izraisītajām ekonomiskajām sekām, kas neizbēgami atstāja iespaidu uz reitingu. Pašvaldību vēlēšanas šī gada pirmajā pusē rādīja nepārprotamu labēji centriskās Tautas partijas popularitātes kāpumu, bet vienīgais potenciālais Tautas partijas koalīcijas partneris ir populistiskā, nacionālistiskā partija „Vox”, kuru daudzi raksturo kā galēji labēju. Tomēr labējo uzvaras gājiens neizdevās. Tautas partija gan nozīmīgi palielināja savu vietu skaitu Spānijas Deputātu kongresā, un tagad tai ir lielākā frakcija, savukārt „Vox” diezgan pamatīgi zaudēja, un abām partijām kopā pietrūkst dažu balsu līdz vairākumam. Tās iegūt īsti nav cerību, jo pārējie mandāti pieder vai nu sociālistiem, vai vēl radikālāk kreisajai apvienībai „Sumar”, vai arī minoritāšu nacionālistiskajiem un reģionālajiem spēkiem – Katalonijas, Basku zemes, Galisijas, Navarras un Kanāriju salu partijām. Ar tām Tautas partijai ir vēsas attiecības, ciktāl pēdējā desmitgadē, Katalonijas neatkarības centienu ietekmē, Tautas partijā ir manāmi pieaugusi spāņu nacionālisma tendence. Tādējādi Pedro Sančesam ir diezgan labas izredzes turpināt vadīt Spānijas valdību. Tiek lēsts, ka šāds kabinets, visdrīzāk, varētu tikt apstiprināts otrajā balsošanas kārtā, kad, saskaņā ar Spānijas likumdošanu, valdības apstiprināšanai nav vajadzīgs parlamenta balsu absolūtais vairākums, bet pietiek, ja par valdību nobalso vairāk deputātu nekā pret. Ar muti Varšavā Svētdien, 23. jūlijā, pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents Lukašenko apmeklēja Sanktpēterburgu, tur tiekoties ar agresorvalsts Krievijas vadoni Putinu. Notikuma publiskajā daļā viņš nāca klajā ar spilgtu pasāžu, paziņojot, ka „Vāgnera grupas” kaujinieki, kuri šobrīd uzturas Baltkrievijas teritorijā, uzstājīgi prasot ļaut viņiem doties, kā izteicās Lukašenko, „ekskursijā” uz Polijas galvaspilsētu Varšavu un Žešuvu, pilsētu Polijas dienvidaustrumos, caur kuru notiek rietumu militārās palīdzības piegāde Ukrainai. „Negribētos viņus tur pārdislocēt, jo noskaņojums viņiem ir slikts,” piebilda diktators. Šie izteikumi papildina retoriku, kas pēdējā nedēļā izskan no austrumpuses un acīmredzami ir mērķēta nervozitātes radīšanai Krievijas un Baltkrievijas rietumu kaimiņvalstīs. Šai sakarā minams arī Vladimira Putina pirms nedēļas teiktais tiešsaistes sarunā ar Krievijas Drošības padomes locekļiem. Atbildot uz Ārējās izlūkošanas dienesta vadītāja Sergeja Nariškina apgalvojumiem, ka Polija grasoties ievest karaspēku Rietumukrainā, Kremļa saimnieks paziņoja, ka Polija gribot anektēt savas kādreizējās zemes Ukrainas un arī Baltkrievijas rietumdaļā. Sekoja kārtējā vadoņa improvizācija par vēstures tēmu, norādot, ka pašreizējās Polijas rietumu rajonus, kādreizējās Vācijas zemes, poļiem esot uzdāvinājis Staļins, un ja Polija to ir aizmirsusi, Krievija to atgādināšot. Vēl var pieminēt agrāk šomēnes izskanējušos Krievijas Valsts Domes deputāta, ģenerāļa Kartapolova izteikumus par to, ka Baltkrievijā dislocēto „Vāgnera grupas” kaujinieku mērķis esot veikt triecienu cauri t.s. Suvalku koridoram, Polijas un Lietuvas teritorijai starp Baltkrieviju un Krievijas Kaļiņingradas apgabalu. Visi šie izteikumi, protams, izklausās pēc provokatīvas mutes brūķēšanas. Tomēr, saskaņā ar jaunāko informāciju, vairāki tūkstoši „Vāgnera grupas” kaujinieku ieradušies Baltkrievijā un jau iesaistījušies militārās mācībās gluži netālu no Polijas robežas. Reaģējot uz to, Polija dislocējusi papildus apmēram tūkstoti karavīru pierobežas zonā.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu

No 9. līdz 16. jūlijam Ludzā uz pasaules latviešu ģimeņu saietu „3x3” sabraukuši gandrīz 400 dalībnieki. Mācīties latvisko dzīvesziņu un stiprināt kopības izjūtu vistālāko ceļu uz Ludzu mērojuši latvieši no Austrālijas, Amerikas un Kanādas. 3x3 kustība radusies pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Amerikā, un tagad šādas nometnes notiek arī citviet pasaulē, bet liela daļa ārzemēs dzīvojošo latviešu 3x3 vēlas piedzīvot tieši Latvijā. Dodamies uz Ludzu apciemot nometnes dalībniekus un uzzināt vairāk par nedēļas garumā paredzētajām aktivitātēm. Ir otrā saieta 3x3 diena. Ludzas vidusskolā kūsā dzīvība. Te iepriekšējā vakarā sabraukuši gandrīz 400 latvieši no visas pasaules. Tikko paēstas brokastis, un nu visi mēģina izlemt, kādā rīta aktivitātē vēlas iesaistīties. „Šogad esam saplānojuši laiku tā, lai paspētu gan ar bērniem apmeklēt kopā, gan katrs aiziet uz savu nodarbību. Es iešu vārīt alu mākslas skolas pagalmā, sieva ies aust uz amatnieku centru, bērni pētīs Ludzu,” stāsta Jānis Dzimtais no Sēlijas novada. Pērn viņš kopā ar sievu vadīja nodarbības, bet šogad viņi pirmo reizi te ir kā dalībnieki. „Lai dabūtu to kopības sajūtu – to, ka Latvija var būt arī šāda,” iemeslus, kāpēc nometnē atgriezušies arī šogad, min Jāņa sieva Džeina Dzimtā. „Tas ir tik patīkami būt tādā vidē, kur visi ir tik draudzīgi, laipni, atsaucīgi.” Nometnes dalībnieki atbilstoši savam vecumam un interesēm var izvēlēties kādu no aptuveni 50 dažādām nodarbībām, kas sadalītas trīs cēlienos – rīta, pēcpusdienas un pievakares ievirzēs. Tās vadīs vietējie Ludzas amatu meistari un arī paši nometnes dalībnieki, kas ir dažādu profesiju un nozaru pārstāvji. „Es iešu uz dzimtas koku ievirzi, jo man jau diez gan liels pašai sataisīts, bet gribu norādes no Ilmāra Meža, kā ko labāk darīt, kur meklēt, kur tālāk rakt, ” saka no rīta pie skolas sastaptā Māra Muktupāvela, kura kopā ar divām meitām un dēlu te ieradusies no Krievijas. „Mēs esam mērojuši tālu ceļu no Sanktpēterburgas caur Rīgu uz šejieni, uz Ludzu. Vīrs šobrīd ir ceļā uz šejieni no Krievijas, viņam bija koncerti. Bijām Dziesmu svētkos un tagad esam šeit. Man vecākā meita piedzima Latvijā, tas ir 16 ar pusi gadus atpakaļ, un tad mēs pārbraucām uz turieni, jo vīrs ir no turienes, un tad mēs kā stārķi pārziemojam tur, kur nākas pārziemot, un pa vasaru esam Latvijā. Man, meitām un dēlam ir divas pases – mēs varam mierīgi ceļot. Un vīram arī ir uzturēšanās atļauja Latvijā.” Māra Muktupāvela „3x3” nometnē ir jau ceturto reizi. Bērnībā viņa tās apmeklēja ar saviem vecākiem, un nu jau pati ved savus bērnus: „Lai viņi latvietību iegaršo vairāk. Bet viss kārtībā – viņi runā latviski, dzied latviski. Mēs esam no dziedošajām ģimenēm. Vīrs ir krievu tautas mūzikas grupas „Otava Yo” dibinātājs, un es esmu Muktupāvelu dzimtas turpinājums, mēs dziedam to, kas ir sirdī. Kaut arī es jau sen dzīvoju lielāko gada daļu ārpus Latvijas, bet Latvija ir manas mājas – tā vieta, kur es esmu ar saknēm.” Māras Muktupāvelas meita Agata nometnē ir pirmo reizi, bet uz Latviju brauc katru vasaru. Viņa piedzima Latvijā, bet uzreiz pēc tam kopā ar mammu pārcēlās uz dzīvi Sanktpēterburgā. Latviski viņa runā bez akcenta: „Jo ar mammu mājās mēs runājam latviski un ar tēti krieviski.” Latviju viņa sauc par savu dzimteni:  „Man patīk šeit pavadīt laiku ar savu ģimeni skaistā vietā. Pie Cēsīm mums ir māja,” stāsta Agata. Ludzas saietu kopā ar saviem bērniem pirmo reizi vada Jolanta un Ansis Bogustovi. Viņi atklāj, ka šogad „3x3” nometnē piedalās 372 cilvēki. „Lielākā daļa, protams, ir no Latvijas, no visām pusēm. Mums ir Kurzeme, Zemgale, Latgale, visi pārstāvēti, bet ir arī no Austrālijas, no Amerikas, no Kanādas, no Īrijas, no Anglijas, Luksemburgas un no Somijas,” stāsta Jolanta Bogustova. Piecas ģimenes šogad ir ieradušās arī no Krievijas. „Viņi, protams, ir Latvijas pilsoņi, bet nu dzīve ir tā pagriezusies, ka viņiem jādzīvo Krievijā, es teikšu ārprātā. Kā lai notur veselo saprātu? Tad mēs varam varbūt viņus, ja tā var teikt, stabilizēt un spēcināt. Kādreiz taču tas murgs beigsies,” saka Ansis Bogustovs.  „3x3” kustība radusies astoņdesmitajos gados Amerikā ar mērķi saglabāt latvisko identitāti trimdā, savukārt Latvijā šādas nometnes notiek jau 30 gadus – kopš 1990. gada.

Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš Šķiet, visi, kurus interesē populārās mūzikas kultūra, pazīst Rīgas tango karali Oskaru Stroku (1893–1975), kuram 2023. gadā tiek atzīmēta 130. jubilejas gadskārta. Tomēr laikam ne pārāk daudzi mūsdienās zina, ka tango karalis nācis no ļoti muzikālas kādreizējās Dvinskas (mūsdienās Daugavpils) ebreju ģimenes, kurā arī citi tās pārstāvji 20. gadsimtā jo redzami bija sevi pieteikuši pasaulē. Būdams pats jaunākais, pastarītis četru brāļu un četru māsu vidū, Oskars Stroks jau agrā jaunībā izvēlējās ceļu populārās mūzikas jomā. Citādāk bija ar pašu vecāko brāli Avseju Stroku (1875–1956). Viņš vēl pirms Pirmā pasaules kara bija no dzimtās Dvinskas devies uz Sanktpēterburgu, uz kurieni 20. gadsimta pirmajā desmitgadē bija pārcēlusies visa plašā Stroku ģimenē. Pēc tam Avsejs devās tālāk, uz Krievijas cariskās impērijas Tālajiem Austrumiem. Laimes meklējumos Avsejs Stroks beigās nokļuva Japānā, kurā gan laikā starp diviem pasaules kariem, gan arī pēc Otrā kara izvērsa aktīvu, sabiedrībā ļoti redzamu impresārija jeb mūzikas menedžera darbību. Tālo Austrumu zemēs 20. gadsimta pirmajā pusē sabiedrībā ļoti populāra bija interese par Eiropas klasisko mūziku un mūziķiem. Avsejs Stroks palīdzēja šo interesi izkopt, organizējot daudzu pasaulē slavenu operdziedātāju, pianistu, vijolnieku un citu mūziķu vieskoncertus Āzijā. Viņa interese klasiskās mūzikas popularizēšanā gan bija arī strīda iemesls ar jaunāko brāli Oskaru. Kad abi 1935. gadā satikās Japānā, uz kurieni ilgā Āzijas koncertturnejā bija devies Rīgas tango karalis, tad Avsejs mudināja Oskaru pamest šlāgeru komponēšanu un pievērsties klasiskās mūzikas izpildīšanai. Oskars nevēlējās to darīt un kādu brīdi abu starpā iestājās atsalums. Tomēr vēlāk strīds tika aizmirsts un brāļi atkal regulāri sarakstījās. Avsejam Strokam neizdevās pierunāt Rīgas tango karali uzsākt klasiska koncertpianista darbību. Tomēr līdz pat mūsdienām Japānā var atrast liecības par Avseja vērienīgo klasiskās mūzikas menedžera darbību. Viņa izvadīšana pēdējā gaitā Tokijā un vienā no tās piepilsētām 1956. gadā izvērtās plašā publiskā atvadu manifestācijā, par ko šodien liecina saglabājušies fotoattēli un publikācijas presē. Avsejs Stroks ir neizdzēšami ierakstījies Japānas un citu Āzijas valstu mūzikas kultūras vēsturē. Oskara otrais vecākais brālis Moiše jeb Marks Stroks (1885–1960) jau studiju laikā tomēr izvēlējās sevi veltīt nevis mūzikai, bet medicīnai un kļuva par ārstu. Pēc Pirmā pasaules kara līdz pat mūža beigām Marks Stroks nodzīvoja Lielbritānijā, Liverpūlē. Savukārt trešais dēls Stroku ģimenē, Leiba Stroks (1888 vai 1890 – 1957), agrāk par Oskaru piepildīja vecāku, īpaši kuplās ģimenes tēva Dāvida Stroka sapņus un cerības redzēt savus dēlus gūstam panākumus profesionāla mūziķa specialitātē. Cerības stiprināja, piemēram, 20. gadsimta sākumā Eiropā pazīstamais Bohēmijas stīgu kvartets. Pēc sava vieskoncerta Dvinskā 1900. gada rudenī, noklausoties jauniņā Leibas Stroka sniegumu, kvarteta mūziķi uzreiz uzrakstīja rekomendācijas vēstuli viņa tālākajām studijām. Leiba Stroks vienīgais no četriem brāļiem Strokiem 1909. gadā absolvēja studijas Sanktpēterburgas konservatorijā kā vijolnieks (kā zināms, Oskaram Strokam dažādu apstākļu dēļ pabeigt pianista studijas neizdevās). Pirmā pasaules kara izskaņā Leiba Stroks aizceļoja uz Rietumeiropu, Franciju, kur papildinājās pie leģendārā beļģu vijolnieka Eižena Izaī, tad pārcēlās uz Apvienoto Karalisti, kur spoži debitēja slavenajā Alberta koncertzālē. Vēlāk, divdesmito gadu sākumā viņš devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tur, turpinot virtuoza vijolspēlētāja karjeru, Leiba mainīja savu vārdu un uzvārdu, turpmāk publikas priekšā muzicējot kā Leo Strokofs (Leo Strokoff). Diemžēl 20. gadsimta trīsdesmitajos gados Leo Strokofa vijolnieka karjera, pēkšņi sasirgstot ar atmiņas traucējumiem, aprāvās. Mūsdienās ir saglabājušies atsevišķi skaņieraksti, kuri pazīstamās ASV kompānijas Columbia 20. gadsimta divdesmitajos gados izdotajās šellaka skaņuplatēs ļauj dzirdēt Leo Strokofa izkopto vijolspēles virtuozitāti. Mūžībā Leo Strokofs pilnīgā aizmirstībā aizgāja Ņujorkā 1957. gadā. Diemžēl dzelzs priekškars, kas padomju okupācijā Latviju atdalīja no pārējās pasaules, tobrīd bija licis zaudēt sakarus starp brāļiem Oskaru un Leibu jeb Leo Strokiem. Interesanti, ka arī divi Oskara Stroka māsu dēli ir atstājuši pēdas klasiskās mūzikas izpildītājmākslā. No četrām Stroka māsām – Bertas, Lizas, Marijas un Rozīnas – pirmais savu ceļu mūzikā iesāka Bertas dēls Aleksandrs Dubjanskis (1901–1920). Jau pusaudža vecumā, mācoties Sanktpēterburgas konservatorijā, viņš mūzikas kritikā tika nodēvēts par īstu brīnumbērnu, kuram īpaši padevās vēlīnā romantiķa un filozofiskā mistiķa Aleksandra Skrjabina metroritmiski un dinamiski sarežģītās, kaprīzās klaviermūzikas audumu lasījumi. Pēc konservatorijas absolvēšanas un Pirmā pasaules kara Aleksandrs Dubjanskis pārcēlās uz Ukrainu, Kijevu. Tur uzlēcošās pianisma zvaigznes mūžs spēji aprāvās liktenīgas, neatbildētas mīlestības dēļ. Dramatiskā kaislību uzbangojumā Aleksandrs izdarīja pašnāvību nošaujoties. Palika vien atmiņas par neordināro muzikālo talantu, kas bija nācis no Stroku dzimtas. Vēl vienas Oskara Stroka māsas, Lizas Antopoļskas dēls Jevgeņijs arī agrā bērnībā bija apliecinājis savu muzikālo apdāvinātību. Mīlošā māte izdarīja visu iespējamo, lai Jevgeņijs Antopoļskis (1894 vai 1895 – 1968) no Sanktpēterburgas dotos apgūt vijolspēli uz Vāciju un Franciju, vēlāk papildinātos pie slavenā pedagoga Žaka Tibo. Tomēr jaunā talanta karjeras sākumposms sakrita ar totalitārās Padomju Savienības izveidošanos pēc Pirmā pasaules kara. Gan Liza, gan Jevgeņijs Antopoļski cieta no pirmā staļinisko represiju viļņa, 20. gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē tiekot izsūtītiem uz Kazahstānu. Tomēr tur talantīgais vijolnieks ātri tika novērtēts, kļūstot par Almati Filharmonijas stīgu kvarteta līdzizveidotāju un pirmo vijoli, kā arī darbojās kā pedagogs konservatorijā. Pēc Otrā pasaules kara Jevgeņijs Antopoļskis pārcēlās uz Rīgu. Nav gan saglabājušās ziņas par to, kādas tolaik bija attiecības starp vijolnieku un viņa tēvoci, Rīgas tango karali Oskaru Stroku. Diemžēl totalitārās varas attieksmes un veidoto apstākļu ietekmē Jevgeņija Antopoļska spilgtais vijolnieka talants noslāpa, pavisam klusi aizejot mūžībā Rīgā 1968. gadā. Šodien, raugoties uz Oskara Stroka leģendāro personību, der arī atcerēties, ka viņš nāca no ģimenes, kurā muzikālā talanta gēns bija svētījis vairākus tās pārstāvjus. Vienlaikus Oskara Stroka dzimtas pārstāvju dažādie likteņi ir spilgta ilustrācija tam, kā dramatiskie 20. gadsimta vēstures notikumi mainīja un dažādi ietekmēja radošu personību dzīves.

Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš 2023. gada 6. janvārī apritēja 130. gadskārta, kopš bija nācis pasaulē Oskars Stroks. Pianists un populārās mūzikas komponists, kas mūsdienās sabiedrībā tiek godāts par Rīgas tango karali. Lai arī Stroks 1893. gadā bija dzimis muzikālā ebreju ģimenē Daugavpilī jeb kādreizējā Vitebskas guberņas Dvinskā, vēlāk nepilnus 20 gadus skolojies un dzīvojis Krievijas cariskās impērijas laika Sanktpēterburgā, tieši Rīga mūziķa dzīvē kļuva par mūža pilsētu, kurā bija nodzīvots visvairāk gadu. 20. gadsimta starpkaru laikā, Latvijas brīvvalsts pirmajā periodā tieši Rīgā Stroks komponēja savus pirmos starptautisku atpazīstamību ieguvušus tango šlāgerus.  Tango Stroks turpināja komponēt arī laikā pēc Otrā pasaules kara, līdz pat savai aiziešanai mūžībā Rīgā, 1975. gada 22. jūnijā. Stroka radošās darbības mūžs 21. gadsimta sākumā ir ticis aktualizēts un skaidrots īpaši intensīvi. Tomēr, neraugoties uz to, joprojām ir dzīvi un vispasaules tīmeklī atrodami gan patiesi fakti, gan aizraujoši vai uzjautrinoši izdomājumi par Rīgas tango karaļa dzīvi un atstāto mūzikas mantojumu. Viens no apgalvojumiem, kas ar paša Stroka kādreiz nedaudz neprecīzi pateikto iesakņojās 20. gadsimta otrajā pusē, ir jautājums par to, cik tad tango kompozīciju bija radījis Rīgas tango karalis. Vēl joprojām, uz ātru roku meklējot informāciju interneta dzīlēs, var atrast daudzreiz tiražētu apgalvojumu, ka Stroks ir vairāk nekā 300 tango autors. Vai tiešām varētu būt tik daudz? Ielūkošanās publiskajās bibliotēkās un specializētās informācijas krātuvēs, kuras atrodami gan Stroka kompozīciju nošizdevumi, gan rokraksti, tomēr neizbēgami liek koriģēt šo skaisto leģendu par 300 tango. Spriežot pēc mūsdienās atrodamās informācijas, visa sava garā radošās darbības mūža laikā Oskars Stroks varētu būt radījis aptuveni 355 kompozīcijas. Sākot ar pirmo romanci, ko, saskaņā ar ģimenes leģendu jaunais talants 11 gadu vecumā komponēja Dvinskā, seko 13 izklaides mūzikas žanros radīti darbi dzīves periodā Sanktpēterburgā. Savukārt Rīgā laikā starp diviem pasaules kariem tango karalis bija radījis 59 vokālas un instrumentālas kompozīcijas dažādos izklaides mūzikas žanros, ne tikai tango. Skaitliski vēl daudz vairāk – 282 visdažādāko deju un vokālās mūzikas žanru darbus Stroks bija komponējis laikā pēc Otrā pasaules. Šādu radošu kvantitāti tolaik noteica tas, ka, būdams totalitārā padomju režīma noliegts kā nevēlamas buržuāziskas mūzikas autors un izslēgts no publiskās mūzikas dzīves, Stroks aktīvi komponēja izklaides mūziku klubiem un kultūras namiem un pats savas partitūras aktīvi izplatīja visā kādreizējā padomju impērijā, šādi cenšoties nopelnīt dienišķo iztiku. Bet cik tad šajā provizoriski apzināmajā 355 populārās mūzikas deju un vokālās (dziesmu) žanru darbu kopumā ir Stroka radīto tango? Tās ir 44 kompozīcijas ugunīgās Amerikas dienvidzemju Argentīnas un Urugvajas nacionālā kultūras simbola ritmos. Uztvēris tango negaistošo popularitāti Rīgā arī pēc Latvijas valsts nodibināšanas, Stroks 1927. gadā radīja un tūlīt arī izdeva notīs tango deju klavierēm Nakts Marseļā, šādi simboliski aizsākot žanra pārstāvības jaunradi arī pie mums. Kā jau tas nereti gadās mūziķiem, arī Strokam atsevišķi viņa tango bija cieši saistīti ar kādiem vētrainiem notikumiem dzīvē. Tā, piemēram, "Nakts Marseļā" tapa brīdī, kad komponists bija aizbraucis mīlas dēkas ceļojumā ar sava Rīgas veikala jauniņo un pievilcīgo pārdevēju Leni Libmani uz Franciju, Parīzi. Diemžēl mīlas dēka ātri izbeidzās, pēkšņajai mīlas mūzai pametot populārās mūzikas maestro, kuram nekas cits neatlika kā atgriezties pie savas ģimenes Rīgā. Tad nu šim stāstam tango karaļa tuvinieku atmiņās sekoja turpinājums – skumjās par zudušo pēkšņi uzliesmojušās mīlestības kaisli, Stroks komponēja savu otro tango, kas uz mūžiem viņu apzīmogoja par starptautiski pazīstamu tangodziesmu komponistu. Tā 1929. gadā radās Stroka opuss "Melnās acis", kas 20. gadsimta 30. gados, pateicoties viņa Rīgā atklātajam talantīgajam tenoram un draugam, no Ukrainas un Rumānijas nākušajam Pjotram Ļeščenko (1898–1954) un viņa iedziedājumam, neskaitāmos skaņuplašu pārizdevumos pāršalca teju vai visus pasaules kontinentus. "Melno acu" oriģinālteksts krievu valodā skanēja arī tulkojumos vācu, somu, angļu, rumāņu, japāņu un vēl arī citu valodu versijās daudzu dziedātāju izpildījumā daudzās valstīs. Latviešu valodā Melno acu melodiju 1930. gadā vienā skaņuplatē pirmoreiz iedziedāja Rīgas aktieris un šlāgerdziedātājs Artūrs Briedis (1901–1990). "Melnās acis" pirmoreiz nodrošināja Strokam īsta tango komponista slavu. 20. gadsimta 20. gadu beigās un 30. gados viņš radīja 17 tango kompozīcijas. To vidū kā plašākos panākumus guvušās var izcelt tangodziesmas "Gaišzilās acis", "Mans pēdējais tango", "Jel saki, kādēļ?", "Jel nepamet", "Mēness rapsodija". Interesants akcents Stroka tangomūzikas jaunradē bija tolaik veiktais aranžējums pazīstamajai bandītu joku dziesmai "Murka". Radusies Ukrainas ugunīgajā dienvidu pilsētā Odesā pēc Pirmā pasaules kara, "Murka" bija iekarojusi plašu atpazīstamību bijušās cariskās Krievijas impērijas teritorijās. Stroks pats izdomāja jaunu tekstu "Murkai" par nelaimīgu, nedaudz traģikomisku mīlasstāstu un ietērpa dziesmas melodiju tango ritmos. Arī šis Stroka aranžētais tango kļuva ļoti populārs un kalpoja par pamatu vēlāk uzplaukušai leģendai, ka tieši Rīgas tango karalis ir bijis "Murkas" dziesmas sākotnējais radītājs. Lai gan tā ir tikai izdoma, nevis patiesība. Likās, ka 30. gados iegūtā tangomūzikas meistara slava kļūs par stabilu pamatu Stroka radošajā darbībā un beidzot atnesīs arī pienācīgu materiālo nodrošinājumu dzīvē. Diemžēl Otrais pasaules karš, tā laikā notikusī Latvijas okupācija no Padomju Savienības puses šīs cerības brutāli sagrāva. Karu pārdzīvodams no Latvijas tālajā Kazahstanā, Stroks 1945. gadā atgriezās Rīgā. Pirmo pēckara gadu cerības kaut kā iekārtoties lai izdzīvotu totalitārajā padomju sociālpolitiskajā režīmā izgaisināja bēdīgi slavenais 1948. gadā Maskavā pieņemtais Komunistiskās partijas lēmums par situāciju mūzikas jomā. To izpildot, arī daudzi komponisti okupētajā Latvijā tika kritizēti, šādi izsakot skaidru piedraudējumu turpmāk nekomponēt mūziku totalitārajam režīmam nevēlamā stilā. Un šī lēmuma baisi groteskajā atmosfērā toreizējais Latvijas Komunistiskās partijas ideoloģijas sekretārs Arvīds Pelše (1899–1983) kā negatīvi vērtējamās un nevēlamās mūzikas piemērus preses publikācijās īpaši izcēla Stroka tango un fokstrota kompozīcijas. Režīma paustais agresīvais publiskais nosodījums pavadīja tango karali līdz pat viņa aiziešanai mūžībā. Tikai 70. gadu sākumā Strokam izdevās vēl pašam piedzīvojot nelielu morālu reabilitāciju, kad atkal tika izdotas dažas skaņuplates ar viņa tango melodijām. Neraugoties ne uz ko, Strokam izdevās izdzīvot kā populāru deju un dziesmu autoram arī sarežģītajā padomju okupācijas periodā. Viņš komponēja un pats aktīvi dažādu izklaides vietu ansambļiem izplatīja savus jaunradītos darbus. Tā radās vēl 27 tango, gan dziesmas, gan instrumentālas kompozīcijas veidolā (klavierēm vai instrumentālam ansamblim). Ieinteresējoties un iepazīstot tos tango, ko Stroks komponēja pēc Otrā pasaules kara, noteikti var secināt, ka meistars joprojām bija saglabājis talantu radīt spilgtu, melodiski aizraujoši lipīgu mūziku, izceļot tajā populārās dejas ritmiskās formulas dažādos to variantos. Arī sasauksme ar notikumiem privātajā dzīvē sevi neļāva aizmirst. Tā, piemēram, 60. gados komponētā tangodziesma "Mana Natālija" bija komponista lirisks veltījums mūža pēdējai mīlestībai, sievietei vārdā Natālija, kas dzīvoja Krievijā, Piemaskavā. Tomēr mūsdienās Stroka 44 radīto tango kopumā joprojām visvairāk piesaista viņa 20. gadsimta 30. gadu Rīgas kosmopolītiskās kultūrvides atmosfērā radītās kvēlu mīlestību un smeldzīgu šķiršanos muzikāli izstāstošās tangodziesmas. To nošurakstos nevīstoša ir palikusi Rīgas tango karaļa lielā meistarība un radošās dzīves azarta atblāzma, kas valdzina joprojām.

Kara raisītās provokācijas gan Ukrainā, gan Krievijā. Pareizticīgās baznīcas Lieldienas būs šīs nedēļas nogalē. Ukrainā svētki tiek sagaidīti spriedzes pilnā gaisotnē, pēdējās nedēļas iezīmējušas nepārprotamu pretstāvi ar Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīcu. Tai liek pamest vairākas svētvietas, bet viens no metropolītiem nonācis mājas arestā. Notiekošais raisījis histēriju Krievijas propagandas kanālos. Arī pašu Krievijas propagandistu vidū aug spriedze. Pēc tam, kad Sanktpēterburgā tika uzspridzināts militārais blogeris Vladlens Tatarskis, ikvienam no viņiem jāsāk uztraukties par savu dzīvību. Kā uz naža asmens staigā tie daži žurnālisti, kurus vēl algo starptautiskie mediji. Bet politiskā opozīcija visa šobrīd faktiski ir vai nu cietumā vai ārpus Krievijas. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un polititologs Veiko Spolītis, kurš atrodas Ukrainā. Ierakstos uzklausām politologu no Ukrainas Dmitro Levus un Jevgeniju Kara-Murzu, Vladimira Kara-Murzas sievu, kura kopā ar trim bērniem uzturas ASV. Granāta zem talāra Pēdējā mēneša laikā jaunu spriedzes līmeni sasniegušas attiecības starp patriotiski noskaņoto Ukrainas sabiedrības daļu un tiem, kuri atbalsta ar Maskavas patriarhātu saistīto pareizticīgo baznīcu Ukrainā. Kā zināms, 2019. gadā tika izveidota no Maskavas patriarhāta neatkarīga Ukrainas pareizticīgā baznīca, un Konstantinopoles patriarhāts kā augstākā pasaules pareizticības autoritāte atzina tās autokefāliju. Tas izraisīja attiecību saraušanu starp Konstantinopoles un Maskavas patriarhātiem. Šobrīd autokefālo Ukrainas pareizticīgo baznīcu ir atzinušas četras no 15 pasaules autokefālajām pareizticīgajām baznīcām – Aleksandrijas, Grieķijas un Kipras. Pašā Ukrainā liela daļa pareizticīgās baznīcas palika Maskavas patriarhāta kanoniskajā pakļautībā, pie kam ticīgo vairākums pārgāja autokefālās baznīcas paspārnē, bet dievnamu un garīdznieku skaita ziņā pārsvars joprojām ir Maskavai uzticīgajiem. Pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā pagājušā gada 27. maijā Maskavas patriarhāta baznīca mainīja statūtus, izslēdzot no tiem atsauces uz savu kanonisko pakļautību. Tomēr pēc Ukrainas Etnopolitkas un reliģijas lietu dienesta atzinuma tā uzskatāma tikai par neatkarības imitāciju. Ir daudz gadījumu, kad šīs baznīcas pārstāvji sadarbojušies ar okupācijas varu Krievijas karaspēka ieņemtajās teritorijās. Aizdomu ēna krīt arī pār tiem, kuri darbojas šaipus frontes līnijai. Šī gada 10. martā Ukrainas nacionālais rezervāts „Kijivas Pečeru klosteris”, kas apsaimnieko šo 11. gadsimtā dibināto pareizticības centru, pārtrauca nomas līgumu ar Maskavas patriarhāta pareizticīgo baznīcu. Tomēr šīs baznīcas pārstāvji – garīdznieki un mūki – atteicās atbrīvot telpas un mobilizēja savus piekritējus „svētnīcas aizstāvībai”. Tiesa, aktivitātes sāka noplakt pēc 1. aprīļa, kad tika izvirzīta apsūdzība reliģiska naida kurināšanā un noteikts mājas arests to galvenajam organizētājam Pāvelam Ļebedjevam, tautā pazīstamam ar iesauku „Paša Mersedess”. Tomēr Ukrainas varas iestādes deklarējušas nodomu Pečeru klosterī visu risināt mierīgā ceļā. Toties daudz aktīvāk rīkojas autokefālās baznīcas atbalstītāji Ukrainas rietumos – Hmeļņickas, Ivanofrankivskas un Ļvivas rajonos. Ar vietvaru lēmumu Maskavas patriarhāta baznīcai te tiek atņemtas ēkas un īpašumi, nododot tos autokefālajai baznīcai. Vairāk nekā 30 Augstākās Radas deputātu iesnieguši likumprojektu, kas paredz nomas līguma pārtraukšanu vēl vienā nozīmīga pareizticības centrā – 16. gs. nodibinātajā Počajivas klosterī Ternopiļas apgabalā. Pavasara ticīgais „Bet es zinu, ka pienāks diena, kad tumsa pār mūsu valsti izklīdīs. Kad melnu sauks par melnu, un baltu – par baltu. Kad oficiālā līmenī tiks atzīts, ka divreiz divi tomēr ir četri. Kad karu sauks par karu, un uzurpatoru – par uzurpatoru. Kad par noziedzniekiem tiks atzīti tie, kas šo karu kurināja un uzsāka, nevis tie, kas mēģināja to apturēt. Šī diena pienāks tikpat neizbēgami, kā pavasaris pienāk pat pēc visaukstākās ziemas. Un tad mūsu sabiedrība atvērs acis un šausmināsies par to, kādi briesmīgi noziegumi ir pastrādāti tās vārdā. No šīs atskārtas, no tā aptveršanas sāksies garais, grūtais, bet mums visiem tik svarīgais Krievijas atveseļošanās un atjaunošanas ceļš, tās atgriešanās civilizēto valstu sabiedrībā.”   Tas ir fragments no tiesājamā pēdējā vārda, ar kuru 10. aprīlī Maskavas pilsētas tiesā uzstājās Vladimirs Kara-Murza – politiķis, publicists un kinodokumentālists, Putina režīma opozicionārs, cilvēktiesību aizstāvis un cīnītājs pret karu Ukrainā. Savulaik viņam bija izšķiroša loma t.s. Magņitska likuma pieņemšanā un iedzīvināšanā. To, ka Kremlis uzskata Kara-Murzu par vienu no saviem bīstamākajiem ienaidniekiem, liecina divi indēšanas gadījumi 2015. un 2017. gadā. Pagājušā gada aprīlī Vladimirs Kara-Murza tika arestēts – it kā par nepakļaušanos policijai. Vēlāk pievienojās jau daudz smagāka apsūdzība pēc bēdīgi slavenā Krievijas kriminālkodeksa 207. panta 3. daļas – „par apzināti nepatiesas informācijas izplatīšanu par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku izmantošanu”. Tomēr apsūdzība gāja vēl tālāk, inkriminējot valsts nodevību un pretvalstiskas organizācijas izveidi. Prokurors pieprasījis viņam piespriest 25 gadus cietumā. Vladimiram Kara-Murzam diagnosticēta abu kāju polineiropātija, kas vien jau būtu pietiekams iemesls atbrīvošanai no ieslodzījuma. Jau 2021. gada oktobrī pēc organizācijas „Memoriāls” aplēsēm Krievijā bija 420 politieslodzīto. Piecu gadu laikā šis skaitlis bija pieckāršojies un jau tobrīd sasniedza apjomu, kāds bija raksturīgs Padomju Savienībai tās pēdējās desmitgadēs. Šobrīd „Memoriāla” sarakstos ir jau 502 politieslodzītie, pie tam organizācijas vietnē norādīts, ka tas ne tuvu nav pilns saraksts. Lielākā daļa – 385 politieslodzītie – Krievijas cietumos atrodas savas reliģiskās pārliecības dēļ. Savukārt pēdējā gada laikā visbiežāk sodu piespriež vai nu par jau pieminēto 207. panta 3. daļu, vai 280. panta 3. daļu – „publiskas darbības, kas vērstas uz Krievijas Federācijas bruņoto spēku izmantošanas diskreditāciju”. Attiecīgās izmaiņas kriminālkodeksā tika izdarītas 2022. gada 4. martā. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Forums Davosā. Ukrainas iekšpolitika. Krievijas armijas virspavēlniecības pārbīdes un iekšpolitiskā spriedze. Aktualitātes vērtē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa. Traģiskas ziņas šodien pienāk no Kijivas, kur helikoptera avārijā bojā gājusi visa Iekšlietu ministrijas vadība. Iemesli pagaidām nav zināmi. Plašāka saruna par citu aspektu. Publiskajā telpā maz ir runāts par to, kas notiek Ukrainas varas gaiteņos, kā Kijivā tiek pieņemti lēmumi, cik vienota ir politiskā elite. Vai tai ir arī opozīcija un kā tā izpaužas? Līdzīgi jautājumi ir arī par Krieviju. Par to gan runā daudz biežāk. No viena puses ir pārliecība, ka Putina uzbūvētā struktūra ir stabila un negrasās sabrukt, no otras puses ik pa brīdim rodas jautājumi par vienu vai otru lēmumu vai izteikumiem. Kas notiek Kremļa aizkulisēs. Par notiekošo Ukrainā ierakstā uzklausām arī ukraiņu politologa Dmitro Levus viedokli. Šveicē pēc pandēmijas atkal ierastajā formātā ir sapulcējušies valstu vadītāji un biznesa elite, lai tiktos Davosas ekonomiskajā forumā. Latviju tur pārstāv Valsts prezidents Egils Levits. Ko varam sagaidīt no šīs tikšanās? Davosas sniegotās virsotnes uz drūmu padebešu fona Pirmdien Šveices kalnu kūrortā Davosā tika atklāts gadskārtējais pasaules ekonomikas forums. Tas atgriezies pie ierastās kārtības un atkal notiek janvārī pēc tam, kad pandēmijas dēļ 2021. gadā tika atcelts, bet pagājušogad notika maijā. Tomēr, arī pandēmijai atkāpjoties, Davosas sniegoto virsotņu fonā vīd smagi globālo problēmu padebeši. Strauji augoša inflācija ir izraisījusi kredītprocentu likmju celšanos visā pasaulē, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valstu šogad piedzīvos ekonomikas lejupslīdi. Lielu optimismu nevieš arī foruma diskusijas un uzstāšanās globālās sasilšanas sakarā, ekspertiem joprojām brīdinot, ka mērķis noturēt sasilšanas rādītājus pusotra celsija grāda robežās neesot īstenojams. Turpinās karš Ukrainā, un viens no tā pamanāmākajiem efektiem ir ierasto krievu oligarhu iztrūkums forumā – viņiem kā agresorvalsts pārstāvjiem ceļš šurp ir slēgts. Aģentūra „Bloomberg”, pārskatot dalību pieteikušo miljardieru sarakstus, secina, ka tajos neesot arī neviena ķīnieša, Ķīnai joprojām cīnoties ar pandēmiju. Toties pamanāmāki kļuvuši energoresursu ieguves industrijas pārstāvji kā Persijas līča naftas rūpnieki un Indijas ogļrūpniecības magnāts Gautams Adani – ieguvēji no energoresursu cenu kāpuma. Davosas forums ierasti saasina uzmanību uz planētas bagātāko ļaužu situāciju, salīdzinot ar pārējiem. Foruma priekšvakarā labdarības organizāciju savienība „Oxfam” publiskojusi ziņojumu, kurā norāda, ka apmēram divas trešdaļas no pandēmijas gadu globālā bagātības pieauguma ieguvis 1% planētas bagātāko cilvēku, un ka pirmo reizi ceturtdaļgadsimtā radikālu bagātības pieaugumu ekonomiskās piramīdas smailē pavada straujš nabadzības kāpums tās lejasdaļā. „Oxfam” ieskatā būtu nepieciešama globāla nodokļu sistēmu pārskatīšana un salāgošana, liekot bagātajiem maksāt krietni vairāk. Dnipro traģēdija un Arestoviča kļūda 14. janvārī Dnipro pilsēta Ukrainas vidienē piedzīvoja asiņaināko Krievijas raķešu triecienu kopš šo teroristisko apšaudīšanu sākuma. Spārnotā raķete H-22 trāpīja daudzdzīvokļu mājai, to daļēji sagraujot. Izdzīvojušo meklēšanas operācija tika pārtraukta vakar, 17. janvāra, vakarā. Saskaņā ar šobrīd publicēto statistiku nogalināti 44 cilvēki, joprojām nav atrasti 20, ievainoti 78, desmit no viņiem ir smagā stāvoklī. Šis ir kārtējais noziegums jau visai apjomīgajā agresorvalsts nodarījumu sarakstā, par kuru, gribas cerēt, nāksies atbildēt gan tā tiešajiem izpildītājiem, gan Kremļa režīmam. Taču šoreiz traģiskajam notikumam bija negaidīts turpinājums, kas skāris nu jau bijušo Ukrainas prezidenta ārštata padomnieku, vienu no populārākajiem kara apskatniekiem Oleksiju Arestoviču. Tajā pašā dienā Arestovičs, piedaloties regulārajā tīmekļa pārraidē cilvēktiesību aktīvista Marka Feigina kanālā, paziņoja, ka raķete uz ēkas Dņipro nokritusi pēc tam, kad tai trāpījusi Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēma. Šī versija, visticamāk, neatbilst patiesībai. Arestoviča teikto tūdaļ sāka interpretēt Krievijas propagandas kanāli, uzstājot, ka cilvēku nāvē, tātad, esot vainojama Ukrainas pretgaisa aizsardzības darbība. Tas, savukārt, izraisīja plašu negatīvu rezonansi ukraiņu sabiedrībā. Arestovičs tiek kritizēts arī par to, ka raksturojis sestdienas Krievijas raķešu triecienu kā „pašķidru”. Atsevišķi novērotāji izteikušies, ka pret analītiķi vērsto kritiku īpaši uzkurinot tā sabiedrības daļa, kas neatbalsta prezidentu Zelenski. Galu galā 17. janvārī Oleksijs Arestovičs, atzīstot savu komunikācijas kļūdu, atkāpies no Ukrainas prezidenta ārštata padomnieka amata. Ģenerāļi atkal zirgā Pēdējos mēnešos niknākās cīņas Ukrainā norisinās pie Bahmutas pilsētas, kuru izmisīgi mēģina ieņemt Krievijas karaspēks. Triecienspēka loma tajās līdz šim tika ierādīta „Vāgnera privātās militārās kompānijas” spēkiem, kuri pamatā sastāv no ieslodzījuma vietās iesauktiem notiesātajiem. Attiecīgi visai pamanāms Krievijas publiskajā telpā bija kompānijas īpašnieks, uzņēmējs un, starp citu, savulaik deviņus gadus ieļodzījumā pavadījušais Jevgeņijs Prigožins. Viņam ļauts ne vien atvērt iespaidīgu biroju Sanktpēterburgā savai militārajai kompānijai, kura, saskaņā ar Krievijas likumdošanu, joprojām nav legāla, bet arī nesodīti organizēt no „vāgneriešu” rindām dezertējuša karotāja noslepkavošanu, šī akta videoierakstu izplatot sociālajos tīklos. Tāpat viņš atļāvās aizskaroši izteikties par Krievijas armijas augstākajiem komandieriem, sakot, ka viņus vajadzētu nosūtīt uz fronti cīnīties ar automātu rokās. Šefa piemēram sekoja arī ierindas „vāgnerieši” – nesen sociālajos tīklos parādījās video, kurā kāds kaujinieks, sūdzoties par artilērijas šāviņu trūkumu, nosauc Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieku, armijas ģenerāli Valēriju Gerasimovu vārdā, ar kādu krievu vulgārajā leksikā apzīmē homoseksuālus vīriešus. Pēc šī izlēciena analītiķu aprindās sāka cirkulēt spriedumi, ka starp Vladimiru Putinu un Krievijas armijas vadību pastāv nopietna rīvēšanās, ka ģenerāļi zaudējuši vadoņa uzticību un dažiem no viņiem tas pat varētu izrādīties liktenīgi. Taču pēdējās izmaiņas Krievijas bruņoto spēku vadībā šķiet liecinām, ka šādi viedokļi ir pārspīlēti. 11. janvārī ģenerālis Gerasimovs tika iecelts par Krievijas spēku Ukrainā komandieri. No šī posteņa tika atcelts un Gerasimovam par vietnieku norīkots armijas ģenerālis Sergejs Surovikins, kuru uzskata par Jevgeņija Prigožina sabiedroto armijas vadībā. Paaugstinājumu amatā, ieceļot par Krievijas Sauszemes spēku štāba priekšnieku, saņēmis arī par neveiksmēm Ukrainā daudz kritizētais ģenerālpulkvedis Aleksandrs Lapins. Izskan minējumi, ka šīs personāla pārbīdes liecinot par Krievijas gatavošanos jaunai, aktīvākai kara fāzei. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Krievijas pilsoņi paniski izpērk lidojuma biļetes uz Turciju un Apvienotajiem Arābu Emirātiem, kā arī stāv rindā pie Somijas robežas, pēc tam, kad Vladimirs Putins ANO starptautiskās miera dienas rītā Krievijā izsludinājis mobilizāciju. Pagaidām daļēju, bet acīmredzami tas ir satricinājis plašu sabiedrību, jo karš vairs neskar tikai attālāku Krievijas reģionu iedzīvotājus, bet nu arī pilsoņus Maskavā un Sanktpēterburgā. Kas tur šobrīd notiek? To šovakar raidījumā "Šodienas jautājums" vaicājām Latvijas vēstniekam Krievijā Mārim Riekstiņam.

Stāsta publicists Arnis Šablovskis Māte Marija (krievu: Мать Мария, franču: Mère Marie), dzimusi Jeļizaveta Piļenko, ir 1890. gadā Rīgā dzimusī krievu / franču dzejniece, publiciste, mūķene, Pretošanās kustības dalībniece un svētā. Jaunībā aizrāvās ar dzeju, Sanktpērburgā iesaistījās redzamāko krievu dzejnieku sabiedrībā. Viņas paziņu lokā bija Nikolajs Gumiļovs, Vjačeslavs Ivanovs, Anna Ahmatova, Osips Mandelštams. Pēc Oktobra revolūcijas devās emigrācijā. 1932. gadā iesvētījās par mūķeni. Emigrācijā darbojās kopā ar Nikolaju Berdjajevu un Sergeju Bulgakovu. Vācu okupētajā Parīzē iesaistījās Pretošanās kustībā, palīdzēja ebrejiem un karagūstekņiem, kuri bija izbēguši no gūsta un slēpās. 1943. gadā nacisti viņu arestēja un nosūtīja uz Rāvensbrikas nometni. 1945. gada 31. martā māte Marija gāja bojā gāzes kamerā, pēc vienas no versijām - labprātīgi dodoties tajā citas sievietes vietā. 1985. gadā muzejs "Jad Vašem" atzina Māti Mariju par "taisnīgo starp tautām", bet 2004. gadā Ekumeniskā Konstantinopoles patriarhāta sinode mūķeni Mariju kanonizēja.        

Vislielāko uzmanību, šķiet, Latvijā pievērsis notiekošais Ukrainā. Ukrainas armijas sekmīgais pretuzbrukums Harkivas apgabalā un Krievijas armijas visai paniskā atkāpšanās daudziem tā ir ļoti gaidīta ziņa. Mulsināja ātrums, ar kādu notikumi risinājās. Šobrīd jaunu ziņu birums pierimis, galvenais jautājums - ko varam gaidīt tālāk? Otra ziņa, kas pārņēma starptautiskos plašsaziņas kanālus, bija Lielbritānijas karalienes Elizabetes II aiziešana mūžībā. Lielbritānija turpina sērot, bēres vēl tikai būs, paralēli uzmanība pievērsta jaunajam karalim Čārlzam III. Aktuāls ir jautājums, kāda būs monarhijas loma un ietekme turpmāk Lielbritānijā un arī ārpus tās? Svarīgi notikumi risinājušies arī Zviedrijā, tur 11. septembrī notika parlamenta vēlēšanas un tās ir radījušas zināmu politisku nenoteiktību. Kreiso un labējo spēku bloka pārstāvji ieguvuši gandrīz līdzvērtīgas vēlētāju simpātijas un nav līdz galam skaidrs, kas un kā turpmāk varētu noteikt Zviedrijas politisko kursu. Aktualitātes vērtē Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris, pulkvedis Kaspars Pudāns un politologs, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. Pēkšņi un efektīvi – Ukrainas spēku uzbrukums pie Harkivas Nedēļas laikā Ukrainas spēki atguvuši vairāk teritorijas, nekā Krievijas spēki spējuši ieņemt vairākos mēnešos, – šis secinājums pēdējās dienās apceļojis daudzu preses izdevumu slejas.  Šie panākumi gūti karadarbības ziemeļu sektorā pie Ukrainas otras lielākās pilsētas Harkivas. Sākot pretuzbrukumu 6. septembrī, ukraiņu spēki spējuši pavirzīties uz rietumiem par apmēram septiņdesmit kilometriem, t.sk. atbrīvojot no okupantiem Izjumas pilsētu un nozīmīgo dzelzceļa mezglu Kupjansku. Krievijas spēku fronte šeit faktiski ir sabrukusi, daudzviet notikusi paniska bēgšana, pametot kara tehniku un munīcijas krājumus. Ukraiņu rokās kritušās Krievijas kara tehnikas ir tik daudz, ka Ukrainā to jau ironiski dēvē par „Krievijas lendlīzi”. Nākas secināt, ka Ukrainas bruņoto spēku vadībai izdevies apspēlēt ienaidnieku, ar aktivizēšanos frontes dienvidu sektorā pie Hersonas liekot Krievijas pusei koncentrēt savu uzmanību šim virzienam, atstājot novārtā ziemeļus. Jāteic, ka arī Ukrainas spēku darbībai dienvidos ir panākumi, kopš augusta beigām atbrīvojot vairākus desmitus apdzīvotu vietu un pievirzoties tuvāk Hersonas pilsētai. Aizvakar, 12. septembrī, Ukrainas aizsardzības spēku operatīvā štāba „Dienvidi” preses centra vadītāja Natālija Gumeņuka pavēstīja, ka atsevišķu Krievijas vienību komandieri Hersonas rajonā mēģinot uzsākt sarunas par padošanos. Krievijas konkrētā reakcija uz neveiksmēm frontē bija masveidīgi raķešu triecieni Ukrainas spēkstacijām un citai elektroapgādes infrastruktūrai svētdien, kas izraisījis elektroapgādes pārtraukumus daudziem tūkstošiem Ukrainas mājsaimniecību. Tikām straujo atkāpšanos Harkivas apgabalā Krievijas puse raksturojusi kā spēku pārgrupēšanu nolūkā stiprināt pozīcijas Donbasa reģionā. Dažas pazīmes liecina, ka šīs militārās neveiksmes ietekmē Vladimira Putina režīma pozīcijas valsts iekšienē. Arvien skaļāk dzirdamas balsis šovinistu nometnē aicina saukt pie atbildības Krievijas armijas vadību un reizumis peļ arī pašu režīma līderi Putinu. Nīgros toņos nesen izteicies Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs, piesolot, ja situācija neuzlabosies, aprunāties personiski Kremlī pār aizsardzības resora darbību. Vairāki desmiti Sanktpēterburgas un Maskavas municipālo deputātu atļāvušies nākt klājā ar publiskām vēstulēm, aicinot Vladimiru Putinu atkāpties no amata. Tikām pats Krievijas līderis joprojām nav publiski izteicies par karadarbības situāciju un rīkojas tā, it kā viss joprojām noritētu pēc plāna. Svētdien viņš piedalījies Maskavas pilsētas svētkos, atklājot pasaulē lielāko panorāmas riteni, kas jau nākamajā dienā salūzis. Lai dzīvo karalis! 8. septembrī, līdzšinējai Britu monarhijas galvai karalienei Elizabetei II noslēdzot savas šīs zemes gaitas, viņas vietā nekavējoties stājās troņmantnieks, Elizabetes un prinča Filipa ģimenes pirmdzimtais Čārlzs, kļūdams par karali Čārlzu III. Šobrīd jaunais karalis ir 73 gadus vecs, kas padara viņu par vecāko troni mantojušo, kā arī visilgāk troņmantnieka statusā sabijušo monarhu Lielbritānijas vēsturē. Kā jau ierasts karaļnama pārstāvjiem, viņš aktīvi darbojies sabiedriskajā dzīvē un labdarībā, pārstāvējis karaļnamu tā kontaktos ar kroņa domīnijām un Britu Nāciju sadraudzības valstīm, sevišķi pēdējos gados, kad daļēji pārņēmis šo funkciju no nelaiķes karalienes. Tāpat, kā atzīmē prese, Velsas princis Čārlzs visai sekmīgi pārvaldījis un vairojis viņa ziņā esošos kroņa kapitālus. Atšķirībā no saviem vecākiem, Čārlzs nevar lepoties ar nevainojamu ģimenes dzīvi, jo viņa pirmā laulība ar lēdiju Diānu Spenseri tika šķirta 1996. gadā pēc piecpadsmit gadus ilgas kopdzīves. Gadu vēlāk Diāna zaudēja dzīvību autoavārijā. 2005. gadā Čārlzs apprecējās otrreiz – ar savu ilglaicīgo attiecību partneri Kamillu Pārkeri-Boulzu, kura tagad kļuvusi par Lielbritānijas karalieni konsorti. Iepriekš minētais nav nācis par labu Čārlza III reputācijai, un vēl pirms pāris gadiem sociālās aptaujas liecināja, ka gandrīz puse britu pavalstnieku uzskata, ka Čārlzam tūdaļ pēc kāpšanas tronī būtu no tā jāatsakās par labu viņa vecākajam dēlam princim Viljamam. Tomēr salīdzinoši nesenākas aptaujas rāda, ka Čārlzu atbalsta apmēram 60% britu. Čārlzs kāpis tronī Lielbritānijai sarežģītā vēstures posmā, kad tā pametusi Eiropas Savienību un tiecas spēlēt patstāvīgāku lomu Eiropas un pasaules politikā. Šai ziņā nozīmīgākas kļuvušas Londonas globālās saites ar Britu sadraudzības valstīm un kroņa domīnijām, kurās monarhijas institūtam ir pamanāma vieta, ciktāl šo saišu pamatā ir attiecīgo valstu kādreizējā piederība Britu impērijai. Tāpat kopīgā monarhija, vismaz formāli, ir nozīmīgākais elements, kas vieno kopvalstī Angliju un Skotiju. Skotijā pastāvošās secesijas tendences līdz šim nav vaiņagojušās panākumiem, taču jaunu dinamiku tām devusi Lielbritānijas aiziešana no Eiropas Savienības. Pagājušā gada vēlēšanās Skotijas parlamentā pārsvaru ieguva partijas, kuras iestājas par atdalīšanos, un Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena jau deklarējusi plānu nākamā gada novembrī sarīkot atkārtotu neatkarības referendumu. Zviedrijas vēlēšanas. Vai gaidāmas pārmaiņas? Svētdien, 11. septembrī, notikušo Zviedrijas Riksdāga vēlēšanu rezultāti joprojām uzskatāmi par neoficiāliem, ciktāl nesaskaitīti ir nepilni 5% balsu. Līdz šim zināmais neļauj droši spriest par tālākajām valdības perspektīvām. Kā zināms, astoņus iepriekšējos gadus Zviedrijā pie varas bija sociāldemokrāti, pie kam tās bija mazākuma valdības, kurām atbalstu parlamentā sniedza kreisie un centriskie spēki. Pati sociāldemokrātu partija šajās vēlēšanās startējusi visumā labi un palielinās savu frakciju par vairākām deputātu vietām. Tāpat nelielu pieaugumu savai frakcijai var gaidīt sociāldemokrātu agrākie koalīcijas partneri – Zviedrijas Zaļā partija. Tomēr ne sociāldemokrātiem pašiem, ne kopā ar zaļajiem vai citiem potenciālajiem partneriem nepietiek balsu vairākuma koalīcijai. Pēc visa spriežot, arī nākamā Zviedrijas valdība būs mazākuma kabinets, kura varu noteiks koalīcijā neietilpstošu parlamenta frakciju atbalsts. Un šai ziņā nedaudz lielākas izredzes šķiet sociāldemokrātu tradicionālajiem konkurentiem – mēreno jeb moderātu partijai. Moderāti, pēc visa spriežot, var rēķināties ar kristīgo demokrātu, liberāļu un, kas sevišķi svarīgi, t.s. zviedru demokrātu atbalstu. Zviedru demokrāti, kuru partijas saknes meklējamas t.sk. ultralabējās kustībās, šais vēlēšanās sasnieguši jaunu rekordu, kļūstot par otro lielāko Riksdāga frakciju pēc sociāldemokrātiem. Partijas reputācija joprojām ir tāda, ka tās iesaistīšana valdībā nav reāla, taču moderāti ir gatavi izmantot zviedru demokrātu atbalstu nākšanai pie varas. Sociāldemokrāti, savukārt, var cerēt uz līdzšinējo atbalstu no Centra partijas, Kreisās partijas un Zaļās partijas. Pašreiz abus potenciālos pēcvēlēšanu blokus šķir mazāk nekā procents vēlētāju balsu, tāpēc līdz šim vēl nesaskaitītas balsis, kas lielākoties iesūtītas pa pastu vai nodotas ārzemēs, var izrādīties izšķirošas. Jāatgādina, ka valdības apstiprināšanai Zviedrijā nav nepieciešams parlamenta vairākuma balsojums „par”; pietiek, ja vairākums nenobalso „pret”. Attiecīgi atbalstu valdības izveidei partijas var sniegt arī atturoties. Priekšvēlēšanu kampaņas asākā tēma bija migrācija, kur moderātu uzstādījumi par striktākiem ieceļošanas un patvēruma iegūšanas noteikumiem ir tuvinājusies tradicionāli pret migrāciju vērsto zviedru demokrātu pozīcijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

8. septembrī Rīgas Sv. Pētera baznīcā 25. Garīgās mūzikas festivāla ietvaros koncertā "Ukraiņu garīgā mūzika" Valsts akadēmiskais koris "Latvija" uzstāsies ukraiņu diriģenta Oleksandra Vaceka (Олександр Вацек) vadībā. Programmā būs tikai un vienīgi ukraiņu garīgā mūzika, kuras autori – Дмитро Болгарський, Микола Ділецький, Дмитро Бортнянський, Кирило Стеценко, Ганна Гаврилець, Вікторія Польова un vēl citi. Inta Zēgnere tiekās ar VAK "Latvija" direktoru Māri Ošleju un diriģentu Oleksandru Vaceku. OV: "Būt šeit man ir liels gods. Pirmais meistarības paraugs bija Imants Kokars, kurš mani iedvesmoja pievērsties kora mākslai. Viņa koris Ave Sol savulaik bija gluži kā zviedru grupa ABBA, tik pārsteidzošs un spilgts, atšķirīgs no mūsu koriem. Tieši tas lika pievērsties kordiriģēšanai, kas līdz tam likas diezgan garlaicīga joma. Ar Māri Sirmo esam pazīstami kopš 1996. gada, kad ar saviem koriem piedalījāmies Grand Prix konkursā Ungārijā un abi piekāpāmies ungāru korim. Bijām kopā arī kāda konkursa žūrijā un daudz laika pavadījām sarunās. Jutu, ka viņš ir radniecīga dvēsele, gluži kā brālis. Ilgus gadus nebijām tikušies, un tagad satiekamies jau kara laikā. Divas trešdaļas no mana kora Орея dziedātājiem ir aizbraukuši no Ukrainas. Daļa karo, sievietes ar bērniem devušies uz ārzemēm, jo Žitomira jau kopš kara pirmajām dienām bija pakļauta apšaudēm. Piemēram, no skolas, kas netālu no manām mājām un tur mācījās mans dēls, tikai puse no ēkas atlikusi, jo bija tiešs trāpījums, lai gan skola nav militārs objekts. Kad kora dziedāji izklīduši, domāju, ka nekad vairs nediriģēšu un kori nesapulcināšu, bet te pēkšņi zvans no Māra un aicinājums uz festivālu. Man tas bija tik patīkami un saistoši. Vienmēr esmu centies radīt daudzveidīgas programmas un esmu, tā teikt, visēdājs, jo domāju, ka dziedāt vienveidīgu mūziku ir tas pats, kas ēst vienu un to pašu ēdienu. Patīk ukraiņu speķis vai borščs, bet, ja ēd to no rīta līdz vakaram, vairs nav interesanti. Vajag, lai būtu gan dārzeņi, gan augļi, arī nedaudz vīna. Līdzīgi ir ar mūziku – tai jābūt daudzveidīgai. Māris  Sirmais piedāvāja brīnišķīgu iespēju ar lielisku kori, taču tikai ar vienu ievirzi – ukraiņu garīgā mūzika, kuru neesmu daudz diriģējis. Bet tagad tajā iedziļinājos un atklāju daudz interesanta. Lasīju  zinātniskus pētījumus un uzzināju, ka vesela virkne izcilu komponistu – kā Vedels, Berezovskis, Bortņanskis, Dehterevs – tiek uzskatīti par krievu komponistiem, kaut gan patiesība viņi dzīvoja, uzauga un izglītojās Ukrainā, bet pēc tam tika paņemti kā labākie dziedātāji uz Sanktpēterburgu un Maskavu, un tur radās brīnišķīgi kori. (..) Es vēlējos, lai koncerta programma būtu daudzveidīga, plašā spektrā, arī ar mūsdienu mūziku."  

Laikā, kad Latvijā un daudzviet citur Eiropā atzīmē vasaras saulgriežus, Eiropas Savienības līderi pulcējas uz samitu, kas īpaši nozīmīgs Ukrainai, Moldovai un arī Gruzijai. Tieši šajās dienās spriedīs par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu šīm valstīm. Paralēli šiem notikumiem šonedēļ Rīgā notika arī tā sauktais "Trīs jūru iniciatīvas" samits, kurā papildus ekonomiskās un politiskās sadarbības jautājumiem sprieda arī par Ukrainas tuvināšanu šim projektam. Tikmēr Ukrainas konflikta dēļ saasinājušās ne tikai Krievijas attiecības ar Lietuvu, kas ierobežo kravu tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu, bet arī ar Maskavas tradicionālo sabiedroto - Kazahstānu.  Turpinām runāt arī par Francijas parlamenta vēlēšanām, kuru noslēgumā viens no lielākajiem zaudētājiem ir izrādījies valsts prezidents Emanuels Makrons. Viņa vadītā partija ir zaudējusi vairākumu parlamentā un tagad ir izvēles priekšā - vai nu veidot mazākuma valdību vai mēģināt panākt koalīciju ar kādu no opozīcijas spēkiem. Neviens gan pēc šādas sadarbības īpaši nealkst. Eksperti prognozē, ka Makronu gaida arvien pieaugoši protesti arī sabiedrībā un netiek izslēgta iespēja, ka nākamā gadā varētu sarīkot ārkārtas vēlēšanās. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. „Politiskās paralīzes” iespējamība Francijā Svētdien, 19. Jūnijā, notikušo Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanu otrā kārta nesa sarūgtinošus jaunumus prezidentam Emanuelam Makronam un viņa vadītajai centriskajai partijai „Uz priekšu, Republika!”. Lai arī pēc vēlēšanām frakcija „Kopā”, kuras kodols ir valdošā partija, joprojām ir lielākā, tā ir zaudējusi gandrīz trešdaļu vietu un līdzšinējo parlamentāro vairākumu. Tā nu Makrons, kurš pirms pāris mēnešiem kļuva par pirmo Francijas prezidentu 20 gados, kurš ticis pārvēlēts uz otro termiņu, tagad ir pirmais prezidents 30 gados, kura partijai nav vairākuma parlamentā. Tomēr viņam diezgan noteikti nedraud vairāku kādreizējo Piektās republikas prezidentu liktenis vadīt valsti ar politiski pretējas ievirzes valdību, jo pārējās jaunā parlamenta frakcijas ir tik politiski pretišķīgas, ka koalīcijas izveidošana to starpā ir praktiski neiedomājama. Tādējādi Makronam ir divi rīcības varianti: vienoties par koalīciju ar kādu no līdzšinējās opozīcijas spēkiem vai sastādīt mazākuma valdību, kurai nāktos vienoties ar opozīciju nozīmīgāko lēmumu pieņemšanai. Visnotaļ pieņemams koalīcijas partneris būtu labēji centriskā Republikāņu partija, kam ar prezidenta partiju ir tuvas politiskās platformas. Pirmdien republikāņu līderis Kristiāns Žakobs gan paziņoja, ka viņa partija palikšot opozīcijā, taču pēc sarunām Elizejas pilī no republikāņu aprindām pienākuši signāli, ka partija sliecas pieņemt koalīcijas piedāvājumu. Tāpat uz sarunām Makrons aicinājis arī franču sociālistu līderi Olivjē Foru un komunistu līderi Fabjenu Ruselu. Abi pieder pie kreiso partiju bloka, kas ieguvis otru lielāko mandātu skaitu parlamentā. Bet, kas zīmīgi, uz sarunām nav aicināts kreisā bloka lielākā spēka – kreisi populistiskās partijas „Nelokāmā Francija” līderis Žans Liks Melanšons. Pavisam malā no valdības veidošanas procesa paliek lielākais šo vēlēšanu ieguvējs – labēji radikālā Nacionālā apvienība. Marinas Lepenas partija, kurai līdz šim parlamentā bija vien astoņas vietas, šo skaitu tagad palielinājusi vairāk nekā desmitkārt, līdz ar to iegūstot gluži citas iespējas ietekmēt politiskos procesus. Tagad labējiem radikāļiem ir tiesības rosināt neuzticības balsojumus valdībai un likumprojektu izvērtēšanu konstitucionālajās tiesās, viņu pārstāvji var nonākt parlamenta komisiju vadībā un, protams, daudz biežāk uzstāties debatēs. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to 20. jūnijā videouzrunā Ukrainas sabiedrībai prezidents Volodimirs Zelenskis pauda, ka šī nedēļa paliks vēsturē kā valstij izšķiroša. Galvenais motīvs šādam izteikumam bija lēmums par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, par ko šonedēļ jālemj Eiropas Savienības samitā. Viss liecina, ka lēmums varētu būt pozitīvs. Jau pagājušajā nedēļā ar ieteikumu piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un arī Moldovai nāca klajā Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā. Tāpat nepārprotamu atbalstu tam pauda trīs lielāko kontinentālās Eiropas ekonomiku vadītāji, kad pagājušajā nedēļā viesojās Kijivā. Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Itālijas premjerministrs Mario Dragi un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kā arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis ieradās Ukrainā, kā ierasts, iepriekš neizziņotā vizītē. Nenākas šaubīties, ka Rietumeiropas trijotnes sarunās ar prezidentu Zelenski tika cilāts jautājums par iespējamu kompromisu ar Kremļa režīmu. Atliek vien minēt, cik nopietns bija spiediens, nolūkā panākt Ukrainas piekāpšanos, tomēr rezultāts ir acīmredzams – Kijiva paliek stingra savās principiālajās nostādnēs par valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kam atbalstu pauda arī augstie viesi. Dienu vēlāk Kijivu apmeklēja arī britu premjerministrs Boriss Džonsons, atvedot līdzi priekšlikumu par lielāka skaita ukraiņu karavīru apmācīšanu Lielbritānijā. Diezgan nozīmīga Ukrainai ir arī piesaiste t.s. „Trīs jūru iniciatīvai” – plašai loģistikas, sakaru un tehnoloģiju attīstības projektam, kurā piedalās 12 Eiropas Savienības dalībvalstis reģionā starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru. Iniciatīvas kārtējā samitā, 20. un 21. jūnijā notika Rīgā, tika pieņemts lēmums par partnerību ar Ukrainu. Tikām nepatīkamus pārdzīvojumus pagājušās dienas nesušas Krievijas līderim Vladimiram Putinam un viņa režīmam. Vispirms jau Lietuva darīja zināmu, ka no 18. jūnija cauri tās teritorijai uz Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu pa dzelzceļu vairs nevarēs nogādāt Eiropas Savienības sankcijām pakļautas kravas – ogles, metālus, celtniecības materiālus un augsto tehnoloģiju izstrādājumus. Kaļiņingradas apgabala gubernators Antons Aļihanovs izteicies, ka šie ierobežojumi attiecoties uz apmēram pusi no apgabalā ievestajām kravām. Kremļa pārstāvji jau nākuši klajā ar sašutuma pilniem vērtējumiem un draudīgiem izteikumiem par to, ka Krievija rīkosies savu nacionālo interešu aizstāvībai un ciest nākšoties Lietuvas iedzīvotājiem. Tāpat pagājušonedēļ notika Sanktpēterburgas Starptautiskais ekonomikas forums, kurā piedalījās arī Vladimirs Putins un Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs. Abu līderu kopīgajā diskusijā prezidents Tokajevs paziņoja, ka Kazahstāna negrasās atzīt t.s. Doneckas un Luhanskas tautas republiku – faktiski Krievijas radītu un uzturētu Austrumukrainas separātistu teritoriju – valstisko suverenitāti. Tāpat Kazahstānas līderis atteicās pieņemt viņam piešķirto Krievijas valsts apbalvojumu – Aleksandra Ņevska ordeni. Pāris dienas vēlāk Krievija paziņoja, ka pagaidām tiek pārtraukts Kazahstānas naftas tranzīts caur Krieviju, savukārt Kazahstānas teritorijā aizkavēti 1700 vagoni ar Krievijas akmeņoglēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ginta Pērle-Sīle Vai zini, ka Krišjānis Barons nekad pats no teicējiem nav pierakstījis  tautasdziesmas? Viņa dižais nopelns, mūža darbs ir citu ļaužu pierakstīto dziesmu sakārtošana un izdošana "Latvju dainās", par pamatu ņemot cilvēka mūža ritumu. Mūsu folkloras vākšanas darba aizsācējs ir Fricis Brīvzemnieks. Tautasdziesmu vākšanas stāsts aizsākas 19. gs. vidū, kad Latvijas teritorija vēl ietilpst cariskās Krievijas impērijas sastāvā, kad pie mums vēl augstu skolu trūkst un pēc labākas izglītības jādodas uz Tērbatu, Maskavu vai Sanktpēterburgu. Šķiet likumsakarīgi, ka, studējot Maskavā, satiekas vairāki gaiši latviešu prāti. Vienlaikus tā ir nejaušība, kas saved kopā K. Valdemāru un F. Brīvzemnieku un piespēlē iespēju uzsākt milzīgu latviešu tradicionālās kultūras dokumentēšanas darbu. Šī nejaušība ir 1867. gadā notikušais Arheoloģijas kongress, ko pavadīja Viskrievijas  Etnogrāfiskā izstāde. Tā kā šie pasākumi bija veltīti Krievijas impērijā dzīvojošajām tautām, par biļetēm iegūto naudu nolēma novirzīt tālākai šo tautu kultūru dokumentēšanai un izpētei. Mēs varam tikai nojaust Fr. Brīvzemnieka, bet jo īpaši Kr. Valdemāra ietekmi un sakaru nozīmi, uzdrošināšanos un pārliecināšanas spēju, kad redzam, ka no pieejamajiem līdzekļiem vairāk kā puse tika novirzīta latviešu kultūras pētīšanai.Piešķirtais finansējums ļāva organizēt divas ekspedīcijas - 1869. un 1870. gadā. Šim darbam par atbilstošāko tiek atzīts F. Brīvzemnieks, kas Maskavas Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas biedrības priekšlasījumos sevi ir pierādījis kā cītīgs, zinošs un skrupulozs pētnieks ar milzīgu interesi par latviešu tautas kultūru. Ekspedīcijās Fr. Brīvzemnieks apceļo visu Latviju, vācot tautasdziesmas, pasakas, teikas, buramvārdus, mīklas. Paveiktais vērtējams divos aspektos: pirmkārt, tiek publicēti pirmie pasaku, teiku, buramvārdu krājumi. Var teikt, ka šie darbi ir pirmie zinātniskie krājumi, tā Fr. Brīvzemnieku padarot par latviešu folkloristikas pamatlicēju. Otrkārt, un tas ir daudz svarīgāk – Fr. Brīvzemnieks rosināja latviešu inteliģenci – skolotājus, kultūras darbiniekus, jebkuru – iesaistīties folkloras vākšanas darbā. Zem vārda "rosināšana" slēpjas simtiem Brīvzemnieka rakstītu vēstuļu, instrukciju, skaidrojumu. Milzīgs individuāls darbs ar vākšanā iesaistītajiem ļaudīm, kas mijas ar publikācijām un aicinājumiem presē, uzstāšanās dažādu grupiņu sanākšanās u. tml. F. Brīvzemnieka personība, uzmanība, atsaucība pret līdzstrādniekiem, aizrautība un atbildība darbā lielā mērā radīja pamatu folkloras vākšanas kustībai, kas vainagojās ar vienu no apjomīgākajiem folkloras vākumiem 19. gs. otrajā pusē Austrumeiropā. Kādēļ šī kustība ir būtiska? Šajā laikā folklora, jo īpaši tautasdziesmas, tiek uzlūkotas kā viens no pierādījumiem latviešu senajām kultūras saknēm. Īsi sakot, folkloras vākšanas darbs sekmēja nācijas apziņas veidošanos.

Georgs Elgers - garīdznieks, mūziķis un dzejas plūsmu pārzinātājs ir viens no ticības spēka enerģiskākajiem adeptiem Livonijā. Viņa sagatavotā katoļu dziesmu grāmata ir pirmais šāds izdevums latviešu valodā. Vienīgais eksemplārs, kurš ir saglabājies, atrodas Viļņas Universitātes Reto grāmatu krājumā, un tieši uz turieni dosimies šīs epizodes nolūkos.   Viļņas Universitāte ir dibināta 1579. gadā, tātad, talkā ņemot raupjus skaitīkļus, varam secināt, ka pēc 42 gadiem, iznākot Georga Elgera sastādītajai katoļu dziesmu grāmatai latviešu valodā, tā nokļūst arī Universitātes bibliotēkas fondā.  Šī konkrētā, vienīgā izdevuma likteņceļš ir visai līkumots, un to paskaidro Viļņas Universitātes bibliotēkas Reto grāmatu nodaļas vecākā bibliotekāre Aušra Rinkūnaite. Viļņas Universitātes bibliotēkas traģiskākais stāsts ir saistāms ar Krievijas caristes represijām, kuras norisinājās pret vairākām vietvaldībām, tostarp arī pret Viļņu poļu-krievu kara laikā, kuru mēdz dēvēt arī par Novembra sacelšanos. Šī bruņotā konflikta laikā, kurš norisinājās no 1830. līdz 1831. gadam, bibliotēka tika slēgta, taču tas netraucēja Krievijas karaspēkam to izformēt. 60 tūkstošu dažādu reto izdevumu tika izkaisīti pa dažādām izglītības iestādēm visā plašajā Krievijas impērijā. No tām varam izcelt, piemēram, Harkivu, Kijivu, Maskavu un Sanktpēterburgu. Tobrīd Viļņas Universitātes bibliotēkas rīcībā paliek vien daži simti grāmatu. Tikai 20. gadsimta vidū bibliotēkas jaunieceltais vadītājs Ļevs Vladimirovs nolēma, ka šis zudušais fonds bibliotēkā ir jāatgriež atpakaļ. Triju gadu laikā, no 1956. līdz 1959. gadam viņam izdevās atgūt ap 18 tūkstošiem grāmatu. Georga Elgera sastādītā katoļu dziesmu grāmata ir viena no tām. Tātad, šīs grāmatas vēsture sākas Braunsbergā, mūsdienu izpratnē – Braņevo, Polijā. Paskatoties uz šī, vienīgā eksistējošā, izdevuma titullapu, redzami inskripcijas jeb ierakstus. Tie veikti ar tinti un spalvu un apliecina, ka šī grāmata pieder Viļņas universitātes jezuītu akadēmijai, un šie ieraksti aptver divus gadsimtus – 17. un 18. Novembra sacelšanās laikā 1830. gadā Elgera dziesmu grāmata kopā ar vairākām citām tika aizvesta uz Sanktpēterburgu. Kā redzams pašā izdevumā, šeit ir arī zīmogs, kurš pastāsta, uz kurieni tieši: „Romas katoļu Teoloģijas akadēmija”. 1926. gadā šo grāmatu iekļāva PSRS Zinātņu akadēmijas bibliotēkā, turpat Pēterburgā, arī par šo epizodi mums stāsta zīmogs; un tikai piecdesmito gadu nogalē, kā stāstīju iepriekš, Viļņas Universitātes direktors Ļevs Vladimirovs šo – kopā ar citiem izdevumiem – atgrieza atpakaļ savās mājās. Par Georga Elgera izcelsmi Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas un izdevniecības „Musica Baltica” kopizdevumā „Elgera dziesmas 1621”, vēstī literatūrzinātniece un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule. Grāmata, kurā iekļauti faksimila materiāli, dziemu tekstu atšķetinājumi un arī mūzikas tvarts, kuru ieskaņojusi apvienība „Fabella Ensemble” tika izdots pērn, godinot šīs katoļu dziesmu grāmatas izdošanas četrsimtgadi. Filoloģe Ernesta Kazakinaite savas studiju gaitas Viļņas Universitātes Filoloģijas fakultātē uzsāka 2008. gadā un nu, jau pēc doktora disertācijas par Ernsta Glika Bībeles tulkojuma īpatnībām aizstāvēšanas, jau pati ir docētāja un šīs augstskolas Baltistikas katedras līdzstrādniece. Arī viņai Georga Elgera vārds nebūt nav svešs. Kā norāda Māra Grudule, seno latviešu katoļu dziesmu studijas ir aizraujošas. Tās gan prasa pacietību – nākas pārvarēt rakstu valodas nekonsekvences, turklāt Rīgas lejasvācu tradīciju, kuru pieredzam gotiskajā rakstā, papildina arī daži poļu valodas burti. Acij pierodot, prātam paveras negaidīti poētiska literārā pasaule. Dziesmu ritmu nostiprina piedziedājumi, atkārtojumi un skaņu spēles. Elgera sastādītajā krājumā 12 dziesmās izmantots Svētā Ambrozija radītais pants – četras dzejas rindas ar astoņām zilbēm katrā un ar atskaņām.    Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoram un senās mūzikas pētniekam Guntaram Prānim piedāvājam pārspriest, vai Georgs Elgers būtu nosaucams par „cilvēku – orķestri”, ņemot vērā viņa dažādās garīgā un sabiedriskā darba šķautnes. Tāpat vēlos gūt – vēlams, apstiprinājumu, - ka garīdznieku daudzveidīgie talanti tolaik nebija reta, bet vienojoša parādība. Elgera gadījumā – jezuītu ordeņa darbības kontekstā.   Šāds bija stāsts par pirmo katoļu dziesmu grāmatu latviešu valodā. Nākamajā grāmatas izsekošanas reizē pievērsīsimies 16. gs. Livonijas dzejniekiem humānistiem: Augustīnam Eicēdijam un Bazilijam Plīnijam. 

Turpinām vēstījumu par latviešu drukātās preses vēsturi. Otrā saruna veltīta latviešu preses attīstībai 19. gadsimta vidū, latviešu nacionāli politiskās preses aizsākumiem, kas saistās ar laikrakstu "Mājas Viesis" un "Pēterburgas Avīzes" iznākšanu. Stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, literatūrvēsturnieks Raimonds Briedis. Pēc Krimas kara visā Krievijas impērijā iestājas jauna situācija: Krievija cieš graujošu sakāvi, parādās visas valsts atpalicība, nepieciešamība pēc reformām, modernizācijas. Tas viss, protams, ietekmē pozitīvi arī situāciju latviešu apdzīvotajās zemēs un latviešu kultūrtelpā. Kāda ir tā avīžniecības aina pirms brīža, kad parādās jauns, arī zināmā mērā jauna tipa izdevums latviešu valodā, tā ir avīze "Mājas Viesis". "Situācija, no vienas puses, nemaz nav tik slikta. Latviešu valodā iznāk jau kopš 1822. gada laikraksts "Latviešu Avīzes", un tieši Krimas kara laikā "Latviešu Avīzes" ir piedzīvojušas vienkārši fantastisku uzplaukumu un iznāk jau 4100 eksemplāru tirāžā. Raugoties pat visas Krievijas impērijas ietvaros, tā ir fantastiska tirāža," laikmetu raksturo Vita Zelče. "Manā rīcībā esošā informācija vēsta, ka pat Krievijas lielajās pilsētās Maskavā un Sanktpēterburgā iznākošo augstākajām kārtām domāto vācu un krievu preses izdevumu tirāžas nemaz nebija lielākas, bet gan nedaudz zemākas." "Tieši piecdesmitajos gados latviešu sabiedrība piedzīvoja pirmo informatīvo sprādzienu. Cilvēki lasīja kara ziņas, sāka orientēties politikā vispār Eiropas uzbūvē, valstu savstarpējās attiecībās, arī ieguva, pateicoties preses izdevumiem, tādu emocionālo baudījumu vai gandarījumu, gan pozitīvi, bet varbūt vairāk pat negatīvi, sekojot līdzi Krievijas impērijas armijas gaitām Krimā un līdzpārdzīvojot sakāvi," turpina Vita Zelče. "Bet kopumā tas ir tāds zināms uzplaukuma laiks, kas vienlaikus ir arī norieta laiks, jo "Latviešu Avīzes" tomēr ir saturā diezgan konservatīvas, diezgan varbūt zema līmeņa izdevums ziņu pasniegšanas veidā, bet tāpēc jau mēs arī gaidām šo jauno laikmetu un pārmaiņas arī preses laukā." "Mājas viesis" sāka iznāk 1856. gadā un zināms, ka tā ir pirmā īsti komerciālā latviešu avīze. Vita Zelče skaidro, ka 19. gadsimtā visā Eiropā ir pieprasījums pēc drukātā vārda vietējās valodās. "Ar nacionālo valodu palīdzību top nācija, bet, no otras puses, tā ir ļoti nozīmīga biznesa sastāvdaļa, jo grāmatu tipogrāfijas, grāmatu izdošana un drukāšana kļūst par vienu no modernākajām industrijas nozarēm. Arī Latvijas teritorijā jau 30. - 50. gados parādās vairākas jaunas tipogrāfijas. Tipogrāfijas pērk jaunas ierīces. Un 50. gados ir tā lieliskā ziņa, ka vienā stundā ir iespējams nodrukāt jau 1200 eksemplārus. Tas nozīmē, ka ļoti daudzi talantīgi uzņēmēji tiecās nokļūt tieši grāmatu izdošanas biznesā," skaidro Vita Zelče.  Bet ejošākā prece vairs nav elitārie izdevumi smalkās valodās, pieņemsim, latīņu valodā, vai Latvijas kontekstā tā būtu vācu valoda, kurā runā elite, bet gan šīs zemes kārtu valodas. 50. gados jau par tādu super preci kļūst kalendāri latviešu valodā, jo tos pērk un peļņa dažkārt ir pat desmitkārtīga. Sākotnēji "Mājas viesa" komandā darbojās visi tie, kurus mēs pazīstam ar apzīmējumu jaunlatvieši, tātad jauni ļaudis ar izteikti nacionālo apziņu. Tie ir brāļi Alunāni, Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Kaspars Biezbārdis, tur jau darbojas Jēkabs Zvaigznīte.  Viņu raksti, protams, izsauc satraukumu un nepatiku vācu garīdznieku vidē. Ir zināma pretreakcija, un šie aktīvākie, dusmīgākie jaunie latvieši no turienes aiziet, un tie, kas paliek ir tie, kuri tomēr ir gatavi kompromisam ar latviešu lietās ieinteresētajiem vāciešiem. "Pēterburgas Avīzes" iznāk, kā liecina nosaukums, Pēterburgā, un sākotnēji iziet cauri Valdemāra plāns kļūt pat par šīs avīzes cenzoru, kas šķiet teju neticami. "Tā ir vienkārši fantastiska kombinācija. Par Valdemāru vēlāk saka, ka Voldemāram bija viltīgs prāts, kā to vispār dabūt gatavu - vienlaikus būt laikraksta izdevējam, vienlaikus laikraksts cenzoram un savu skolasbiedru, draugu ielikt par laikraksta redaktoru, un principā dažus mēnešus būtu Krievijas impērijā visbrīvākajām laikrakstam," norāda Vita Zelče. Pēc tam attopas vietējā Baltijas vāciešu publika, tiek uzrakstīts, kur vajag, un cenzēšanu pārceļ uz Rīgu, uz gubernatora kanceleju. Tur jau pavisam citi cilvēki ar to nodarbojas, līdz ar to ir jāsāk vairāk rēķināties ar ierobežojumiem. Lai gan, salīdzinot ar "Mājas Viesi", "Pēterburgas Avīzes" šos trīs gadus, kamēr tās iznāk, ir brīvs, drosmīgs ass izdevums, kurš tēmē jau ļoti konkrētu satīru pret vācbaltiešu aprindām. Parādās pat konkrēti satīriski tēli "bize", "bizmanis". Bize kā 18. gadsimta garderobes piederums, atpakaļrāpulības simbols. Kad pēc dažiem gadiem "Pēterburgas Avīzes" slēdz, šķiet tur noteicošais faktors ir tas, ka pret tiem, kuri abonē šo laikrakstu, tiek vērstas zināms sociāls un politisks spiediens.  

Vācijas ārlietu ministres vizīte Maskavā nemazina spriedzi. Skandināvu reakcija uz Krievijas manevriem pasaulē. Britu parlamenta opozīcija pieprasa premjera atkāpšanos. Notikumus pasaules politikā komentē Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Vai Borisam beigta balle? Borisa Džonsona valdība šūpojas uz naža asmens – tāda ziņa pagājušajā nedēļā izplatījās pasaules medijos. Atklājies, ka 2020. gada maijā, kad Lielbritānijā bija izsludināta pirmā mājsēde un ierindas britiem bija atļauts satikties tikai ar vienu personu, kas nepieder pie viņu mājsaimniecības, premjerministra biroja dārzā Dauningstrītā notikusi ballīte, kurā piedalījušies apmēram 100 biroja darbinieki, premjeru ieskaitot. Tas kļuvis zināms procesā, kurā valsts civildienesta pilnvarotie izmeklē vairākus gadījumus, kad britu valdības ierēdņi pandēmijas ierobežojumu laikā rīkojuši saviesīgas sanākšanas, traktējot tās kā „darba pasākumus”. Tādu pašu argumentu lietoja arī premjerministrs, kad pagājušo trešdien, 12. Janvārī, skaidrojās par šo notikumu Parlamenta Apakšpalātā. Opozicionārās Leiboristu partijas līderis Keirs Stārmers pēc tam pauda, ka šādi skaidrojumi esot smieklīgi tiktāl, ka aizvainojot britu sabiedrību. Arī vairāki prominenti Konservatīvās partijas pārstāvji – Skotijas toriju līderis Duglass Ross, bijusī ministre Kerolaina Nouksa un viens no Parlamenta komiteju vadītājiem Viljams Rags – izteikušies, ka pēc notikušā Džonsonam vajadzētu demisionēt. Izmeklēšanas vadītāja Sū Greja jau nodēvēta par „ietekmīgāko personu, par kuru līdz šim nekas nav dzirdēts”. Ja viņas atklātās pretlikumīgo ballīšu detaļas būs pietiekami iespaidīgas, Borisam Džonsonam var nākties vai nu demisionēt, vai piedzīvot neuzticības izteikšanu Parlamentā. Tādā gadījumā Konservatīvo partijas īpašai komitejai būs jāizraugās nākamais partijas līderis un premjerministra kandidāts. Kā iespējamie pretendenti tiek minēti ārlietu ministre Elizabete Trasa, finanšu ministrs Rišijs Sunaks, iekšlietu ministre Pritija Patela un bijušais ārlietu ministrs Džefrijs Hants. Zviedrija un Somija uz NATO sliekšņa Pagājušajā nedēļā Zviedrijas bruņotie spēki izplatīja ziņu, ka tiek palielināts karalistes armijas kontingents Gotlandē – Zviedrijai piederošā salā Baltijas jūras viducī, kas, cita starpā, atrodas vien apmēram 300 km attālumā no Krievijai piederošā un pamatīgi militarizētā Kaļiņingradas apgabala. Tā ir reakcija uz spriedzi Baltijas jūras reģionā, kas strauji augusi, Krievijai šeit kāpinot savu militāro potenciālu un pagājušā gada nogalē uzstādot ultimatīvas prasības Ziemeļatlantijas aliansei un Savienotajām Valstīm par NATO tālāku nepaplašināšanos un militāro spēku neizvietošanu agrākajā Padomju Savienības varas sfērā. Gadījumā, ja sāktos militāra konfrontācija starp NATO un Krieviju, Gotlandes okupācija būtu vairāk nekā loģisks militāri stratēģisks solis no Krievijas puses. Krievijas agresīvā retorika par NATO nepaplašināšanos uz austrumiem skārusi arī līdz šim neitrālo valstu Somijas un Zviedrijas iespējamo pievienošanos aliansei un likusi šīm valstīm, no savas puses, atgādināt agresīvajam kaimiņam par savas suverēnās izvēles tiesībām. Tās savās Jaungada uzrunās akcentējis gan Somijas prezidents Sauli Nīnaste, gan premjerministre Sanna Marina.  Kā zināms, aukstā kara periodā abas ziemeļvalstis bija blokiem nepiederošas. Zviedrijas neitralitātei ir senas saknes, un mūsdienās šis statuss kļuvis par nacionālās identitātes elementu. Tomēr aukstā kara periodā Zviedrijas slepeni sadarbojās ar NATO, un pastāvēja pat plāni par alianses iejaukšanos, ja Padomju Savienība uzbruktu Zviedrijai. Somijas neitralitāti noteica Padomju Savienības uzspiestās līgumsaistības Otrā pasaules kara noslēgumā. Tomēr laikā pēc padomju sistēmas sabrukuma Somija un Zviedrija turpinājušas uzturēt savas aizsardzības spējas salīdzinoši labā līmenī, pie tam savstarpēji koordinējušas aizsardzības plānus, un to iestāšanās NATO varētu dot pamanāmu pienesumu alianses ziemeļaustrumu flanga stiprumam. Diplomātiskais duelis Maskavā Vācijas ārlietu ministres Annalēnas Bērbokas pirmā vizīte Maskavā tika gaidīta ar pamatīgu interesi, ciktāl tikšanās aci pret aci ar Krievijas ārlietu resora vadītāju un pasaules diplomātijas vecmeistaru Sergeju Lavrovu nav viegls uzdevums nevienam Rietumu diplomātam. Lai atceramies kaut vai Eiropas Savienības ārlietu vadītāja Žozepa Borela dārdošo izgāšanos Maskavā pagājušā gada februārī, kad Lavrovs kopīgajā preses konferencē atļāvās burtiski gānīties par Eiropas Savienības ārpolitiku, tādējādi Borela personā pazemojot visu viņa pārstāvēto valstu kopību. Tūdaļ jāsaka: jaunā Vācijas ārlietu resora vadītāja no Zaļās partijas šo eksāmenu ir izturējusi pārliecinoši, un, kā atzīmē pēc vakardienas sarunām notikušās preses konferences vērotāji, tad šoreiz apguris un sašļucis izskatījies Sergejs Lavrovs. Ar rutinētu pieskaņu viņš uzskaitīja Kremļa pārmetumus, sākot ar žēlošanos par gāzesvada Nord Stream 2 „neproduktīvo politizēšanu” un diskriminējošo attieksmi pret Krievijas valdības uzturēto telekanālu RT, kuram Vācijā nesen anulēta licence, beidzot ar apgalvojumu, ka Krievija nevienu neapdraudot, bet gan pati jūtot draudus no rietumiem. Annalēnas Bērbokas atbildes bija izturētas, taču bez mazākās cenšanās notušēt pretrunas. Tā, telekanāla RT licences sakarā viņa norādīja, ka Vācijas konstitūcija aizliedz valsts apmaksātu raidorganizāciju darbību neatkarīgi no tā, vai šī valsts būtu Vācija, vai Krievija. Savukārt Krievijas pieprasīto drošības garantiju sakarā ministre teica: „Mēs esam gatavi nopietnam dialogam par savstarpējiem līgumiem un soļiem, kas sniegs lielāku drošību ikvienam Eiropā. Drošību cilvēkiem Rīgā, drošību cilvēkiem Bukarestē, drošību cilvēkiem Berlīnē, drošību cilvēkiem Sanktpēterburgā.” Kā atzīmē novērotāji, spilgts bijis arī preses konferences noslēgums, kurā viešņa nepacentās veltīt drūmajam namatēvam nedz pateicības vārdus, nedz kādu cieņpilnas atsveicināšanās žestu. Var piebilst, ka gluži citādā atmosfērā dienu iepriekš notika Annalēnas Bērbokas vizīte Kijevā, tiekoties ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un ārlietu ministru Dmitro Kulebu. Tās laikā Vācijas ārlietu resora vadītāja apliecināja, ka eiropeiskās solidaritātes vārdā Vācija ir gatava maksāt augstu ekonomisko cenu, ieviešot jaunas sankcijas pret Krieviju, ja tā izvērstu jaunu agresiju pret Ukrainu. Šāda iespēja un attiecīgi rīcības scenāriji bija galvenais temats arī sarunās starp Vācijas kancleru Olafu Šolcu un NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Tāpat šodien paredzama Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Kijevā, kam sekos tikšanās ar Vācijas, Lielbritānijas un Francijas kolēģiem Berlīnē. Sagatavoja Eduards Liniņš.                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vācbaltu mākslinieka Georga Vilhelma Timma izdevēja darbība Krievijā un rosība Rīgas mākslas dzīvē 19.gadsimta otrajā pusē. Ceļojums uz Alžīriju un radošās izpausmes Berlīnē.  Līdz 3. aprīlim Mākslas muzejā „Rīgas birža” skatāma izstāde “Georgs Vilhelms Timms (1820–1895) – mākslinieks, izdevējs, ceļotājs”. Par šo patriotisko rīdzinieku un neparasto mākslinieku saruna ar izstādes kuratori Kseniju Rudzīti, bet mākslas zinātniece Edvarda Šmite atgādina vairākus interesantus faktus no Timma dzīves, kā arī to, ka Rīgā ir Timma tiltiņš pie Operas. Izstāde veltīta vācbaltu mākslinieka rīdzinieka Georga Vilhelma Timma (1820–1895) radošajai darbībai. Ekspozīcijai atlasītas 200 gleznas un grafikas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma, 44 keramikas darbi no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas, kā arī 19. gadsimta izdevumi no Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas. Georga Vilhelma Timma daudzpusīgais talants veiksmīgi izpaudies dažādās mākslas jomās – stājgrafikā, grāmatu ilustrācijā, glezniecībā un keramikā. Tā kā mākslinieks ir mācījies Sanktpēterburgā, dzīvojis un strādājis gan Krievijā, gan Rietumeiropā, viņa radošais mantojums ir būtisks Latvijas, Krievijas un Vācijas mākslas vēsturei. Georgs Vilhelms Timms dzimis Rīgas birģermeistara Frīdriha Vilhelma Timma (1779–1848) ģimenē. 15 gadu vecumā viņš iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur mācījās batālijas glezniecības klasē. Pēc franču gleznotāja Orasa Vernē (Émile Jean-Horace Vernet, 1789–1863) ierosinājuma Vilhelms Timms 1844. gadā aizbrauca uz Franciju, divus mēnešus ceļoja pa Alžīriju. Pēc atgriešanās Krievijā viņš sāka izdot periodisko izdevumu “Русский художественный листок” (“Krievu mākslas lapa”, 1851–1862). Tajā reproducētajos Timma un citu mākslinieku darbos tika atspoguļota tā laika Krievijas impērijas hronika – aktuāli sociālpolitiskie un kultūras notikumi. Kopš 1867. gada mākslinieks dzīvoja Berlīnē un strādāja keramikas jomā, bet nekad nezaudēja saikni ar dzimteni – regulāri brauca uz Rīgu un piedalījās tās mākslas dzīvē. Timms ir miris Berlīnē, bet 1898. gadā viņa pīšļi tika apglabāti Rīgas Lielajos kapos.

Nedaudzie vēstures avoti, kas saglabājušies par Rīgā dzimušo baltvācu pianisti Emīliju fon Timmu (1821-1877), paplašina Šopēna pedagoģijas ietekmi Baltijas reģionā. Emīlijas fon Timmas tēvs bija Rīgas birģermeistars Frīdrihs Vilhelms Timms, kura nozīmīgākais devums pilsētai ir 1836. gada jūnijā organizētie Rīgas mūzikas svētki, kuros, spēlējot tieši Šopēnu, piedalījās arī pianiste Emīlija fon Timma. Morica Rūdolfa Rīgas teātra un mākslinieku leksikonā (1890) skopi atzīmēts, ka Emīlija von Timma vairākkārt uzstājusies koncertos laikposmā no 1835. gada līdz 1837. gadam. Taču tur nav pat fiksēts, ka Emīlija fon Timma skolojusies pie Friderika Šopēna - apmeklējusi 33 klavierspēles nodarbības Parīzē laikposmā no 1842. gada līdz 1844. gadam. Šopēns bija viens no visdārgākajiem privātskolotājiem Parīzē, tomēr fon Timmu ģimene to varēja atļauties. Fon Timmi bija mākslas mīļotāji un saistīti arī ar citu mūzikas ģēniju pazīšanu. Piemēram, Emīlijas fon Timmas tēvs Vīnē iepazinies ar Ludvigu van Bēthovenu, viesojoties Rīgā, fon Timmu mājās ciemojās Rihards Vāgners un Ferencs Lists. Von Timmu ģimenei Vecrīgā piederēja nams – Mazajā Jaunielā 6, kas bija garīgās dzīves krustpunkts un ar pilsētas mūzikas dzīvi cieši saistīta adrese. Mūsdienās šī nama vietā ir auto stāvlaukums un nekas vairs neliecina par dzīvīgo mūzikas vēsturi šajā adresē. Bet Timmu ģimenei piederēja vesela māja, kuras pirmajā stāvā bija darba telpas, Emīlijas tēva kabinets, otrajā stāvā bija uzņemšanas telpas un sabiedriskās telpas, tai skaitā liela mūzikas zāle, kurā bieži notika koncertvakari, aicināti bija vietējie un ārzemju mākslinieki. Trešajā stāvā bija dzīvojamās istabas, taču ceturtajā stāvā vesela rinda viesistabu, kurās nakšņoja slavenie mūziķi. Tāpēc jāsaka, ka Emīlija von Timma savās mājās varēja iepazīties un dzirdēt daudzu tā laika Eiropas mēroga labāko mākslinieku uzstāšanos. Rīgas apdāvināto pianisti pamanījis arī kapelmeistars un mūzikas direktors Heinrihs Dorns, kura skaņdarbus viņa iestudējusi. Tomēr nozīmīgākos muzikālos iespaidus jaunajai pianistei mantojumā atstājis Frideriks Šopēns. Kā atminas Emīlija von Timma, tad Šopēns daudz spēlējis saviem skolniekiem priekšā, ja vien veselības stāvoklis to atļāvis, un esot pagarinājis nodarbības laiku, ļaujot klausīties savu skaņdarbu atskaņojumus. Emīlija von Timma pie viņa visvairāk spēlējusi Bahu, Bēthovenu un atsevišķus Šopēna darbus. Šopēns galvenokārt devis priekšroku Baham, taču aicinājis Emīliju nospēlēt arī kaut ko nupat komponētu. Vēstulē ģimenei Emīlija emocionāli pauž iespaidus par viņas priekšpēdējo nodarbību ar savu skolotāju 1844. gadā: "Šopēns, šķiet, tiecas padarīt manu šķiršanos no viņa mūzikas un viņa muzikālās būtības tik grūtu, cik vien iespējams. Vēl nekad viņš man nebija tik daudz spēlējis priekšā, kā priekšpēdējā stundā. Viņš man spēlēja 4 noktirnes, kuras es vēl nepazinu, un tik burvīgas, neticami skaistas! Viņa spēle veidojas līdzīgi kā Rubīni [Giovanni Battista Rubini], Malibrānes [Maria Felicia Malibran], Grizi [Giulia Grisi] u. c. dziedājums, to viņš pats saka; visos šajos māksliniekos viņš cenšoties atrast tiem piemītošo īpatnību un pārnest to uz klavieru balsi. Tas nenodara neko pāri viņa spēlei. Viņš šķietami nebeidzami iedvesmo ar savām harmonijām. Ar vislielāko bijību es ļaujos viņa cildenajai, skanīgajai un tai pašā laikā maigajai un smalkjūtīgajai spēlei, kā tas izdodas Grizi ar viņas kaislīgo, bieži pārsteidzošo, bieži arī ar nebūt ne tik skaisto gavilēšanu. Šopēns man šodien uzticēja jaunu, vienkāršu līdzekli, lai sasniegtu mērķi. Lai precīzi realizētu savu principu: it kā rotaļājoties atdarinot labus dziedātājus, viņš uzminējis klavieru noslēpumu - likt tām elpot.” Savas dzīves laikā Emīlija fon Timma, kura pēc otrajām laulībām kļuva par fon Greča kundzi, reti uzstājusies publiskos koncertos, bet vairāk muzicējusi privātās sabiedrībās, salonos (īpaši Bādenvirtenbergā un Sanktpēterburgā). Zīmīgi, ka pret viņas publisko uzstāšanos iebildis vīrs un vēlāk arī bērni… Kopš 1871. gada dzīvojusi Sanktpēterburgā un tad viņai pašai bijuši savi skolnieki, veidojot tādu kā Šopēna pianisma skolas turpinājumu. Emīlija fon Timma zinājusi sešas valodas, to vidū arī latviešu. Dzīvodama Vācijā vai Krievijā turpinājusi apciemot radus Rīgā, mirusi 1877. gadā un nākamajām paaudzēm saglabājusi savu īpašo, ļaudīm mazzināmo titulu – Šopēna skolniece no Vecrīgas.

Noslēdzam ciklu, veltītu krievu rakstniekam Fjodoram Dostojevskim 200. dzimšanas dienā. Viņa darbi ir ietekmējuši gan kinorežisorus, gan baleta māksliniekus, tostarp arī Borisu Eifmanu. Taču arī pēdējo epizodi veltīsim teātra mākslai – gan Krievijas, gan pašmāju iestudējumu kontekstā. Jo, neatkarīgi no izvēlētā mākslas paveida, Dostojevska pamatdoma saglabājas nemainīga – cilvēka vieta pasaulē un tāda ceļa atrašana, kurš vestu atpakaļ pašam pie sevis un Visaugstākā.   Fjodors Dostojevskis, runājot par saviem pirmajiem spilgtajiem iespaidiem teātrī, atceras: „Desmit gadu vecumā es Maskavā redzēju Šillera „Laupītāju” izrādi, kurā tēloja Pāvels Stepanovičs Mačalovs. Varu sacīt, ka spēcīgie iespaidi, ko es toreiz guvu, ļoti labvēlīgi ietekmēja manu garīgo pasauli.” Pirmais rakstnieka darbs, kurš tiek uzvests uz teātra skatuves, ir romāna "Velni" dramatizējums, kura pirmiztrāde notika 1907. gada 29. septembrī Sanktpēterburgas Literatūras un mākslas biedrības teātrī. Tam sekoja iestudējumi tā dēvētajā MHATĀ jeb Antona Čehova vārdā nosauktajā Maskavas Mākslinieciskajā teātrī, proti -  "Brāļi Karamazovi" 1910. Gadā un jau otro reizi -  "Velni" (šajā versijā ar nosaukumu "Nikolajs Stavrogins" - 1913. gada rudenī. Lai pārspriestu Fjodora Dostojevska darbu iestudējumus uz Krievijas teātra skatuvēm, uz sarunu aicināju teātra producenti un ilggadēju MHAT teātra darbinieci Jevgēņiju Šermeņovu, kura jau piecus gadus sevi pilntiesīgi var saukt par rīdzinieci. Jevgēņija stāsta par savu pirmo spēcīgo iespaidu saistībā ar Dostojevska darba iestudējumu uz teātra skatuves. Sarunu par Fjodora Dostojevska darbu dažādajiem inscenējumiem teātrī turpinām ar teātra zinātnieci un kritiķi Edīti Tišheizeri. Viņai jautāju, vai varētu būt tā, ka Dostojevskis teātru repertuārus apmeklē sezonāli? Piemēram, mēdz teikt, ka rudeņos gribas klausīties blūzu vai džezu, vasarās ļaudis klausās vieglāku un pacilājošāku mūziku…Varbūt līdzīgi ir ar teātri, kad mākslinieciskajiem vadītājiem itin kā parādās spuldzīte virs galvas, sakot: „jā, šis nu ir tas īstais laiks, kad mums būtu jāķeras pie Dostojevska!”

Krievijā nedēļas nogalē gaidāmas valsts domes vēlēšanas. Norvēģijā aizvadītās parlamenta vēlēšaas, kurās uzvaru kreisā opozīcija. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena 15. septembrī Eiropas Parlamentā Strasbūrā uzstājas ar runu par stāvokli Eiropas Savienībā. Tā ir ikgadēja uzruna, kuras laikā komisijas vadītāja pauž savu redzējumu par pašreizējiem Eiropas izaicinājumiem un to risinājumiem. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs, Eiropas Parlamenta deputāti Dace Melbārde (Nacionālā apvienība) un Ivars Ījabs (Attīstībai/ Par!). Ierakstā uzklausām neatkarīgo politologu Dmitriju Oreškinu un politisko analītiķi, kompānijas „PR 3000” direktoru padomes priekšsēdētāju Staņislavu Radkeviču. Norvēģija būs „sarkanāka” 13. septembrī notikušās vēlēšanas, kurās tika sadalītas 169 Norvēģijas parlamenta jeb Stortinga deputātu vietas, zaudējumu cietis līdz šim pie varas bijušais labēji centrisko partiju bloks. Līdzšinējās premjeres Ernas Solbergas Konservatīvā partija zaudējusi deviņas no agrākajām 45 vietām. Labējā Progresa partija, kura bija valdībā līdz pagājušā gada janvārim, zaudējusi sešas no 27 vietām. Sevišķi plāni klājies kristīgajiem demokrātiem, kuriem palikušas tikai trīs no astoņām vietām, un tikai liberāļi saglabājuši savas pozīcijas ar astoņām vietām Stortingā. Viena vieta gājusi zudumā arī lielākajam opozīcijas spēkam Darba partijai, kurai gan joprojām būs lielākā parlamenta frakcija ar 48 vietām. Savukārt pārējo līdzšinējo kreiso un centrisko opozicionāru panākumi rada visai drošu pamatu kreisi centriskas valdības veidošanai. Visnozīmīgāk ieguvusi ir laucinieku intereses pārstāvošā Centra partija, kuras frakcija pieaugusi no 21 līdz 28 vietām. Sarkanā partija, respektīvi, komunisti, kuriem līdz šim bija tikai viens mandāts, tagad tikuši pie veseliem astoņiem, savukārt Kreiso sociālistu partija līdzšinējiem 11 mandātiem pievienojusi vēl divus. Visticamāk potenciālais premjers, Darba partijas līderis Jonass Gārs Stēre mēģinās veidot koalīciju ar centristiem un kreisajiem sociālistiem, atstājot ārpus kombinācijas radikālos „sarkanos”. Šādai koalīcijai ar 89 balsīm būtu neliels vairākums Stortingā. Tiesa, koalīcijas veidošanas sarunas solās būt sarežģītas, jo Centra partija agrāk ir deklarējusi principiālu nevēlēšanos sadarboties ar kreisajiem sociālistiem. Strīdus ābols ir Norvēģijas naftas un gāzes ieguves industrijas pamatīgo ienākumu sadale. Potenciālais premjers Stēre jau deklarējis nolūku pārdalīt nodokļu slogu par labu trūcīgākajiem un vidēji turīgajiem, vairāk ņemot no bagātajiem. Kas attiecas uz ekonomikas zaļo kursu, respektīvi, atteikšanos no fosilo energoresursu ieguves, arī jaunā valdība, tāpat kā iepriekšējā, šai ziņā gatava vien pakāpeniskām pārmaiņām. Naftas un gāzes ieguve veido 14% no Norvēģijas iekšzemes kopprodukta un 40% no eksporta vērtības. Krievijas Valsts Domes vēlēšanas – sagaidāms, bez pārsteigumiem Šajā nedēļas nogalē Krievijas Federācijā risināsies augstākā likumdevēja – Valsts Domes vēlēšanas. Puse no 450 parlamenta deputātiem tiek ievēlēta no partiju sarakstiem proporcionālās vēlēšanās, otra – no vienmandāta apgabaliem. Ievērojot Krievijas politisko sistēmu, parlamentam ir salīdzinoši maza teikšana varas procesos, tomēr prezidenta Putina varas konjunktūrai ir diezgan svarīgi, lai arī Domē dominētu tās atbalstītāji, respektīvi, partija „Vienotā Krievija”. Iepriekšējās vēlēšanās 2016. gadā šis rezultāts tika sasniegts ar uzviju: „Vienotajai Krievijai” ir 336 no 450 domes deputātu vietām, komunistiem – 43, Vladimira Žirinovska vadītajiem labējiem populistiem, kuri sevi dēvē par liberāldemokrātiem – 40, sociāldemokrātiskās ievirzes partijai „Taisnīgā Krievija” – 23. Visas šīs mazākās Domes frakcijas ir no varas viedokļa vairāk vai mazāk prognozējamas un regulējamas. Kas attiecas uz šīm Domes vēlēšanām, kandidātu sarakstos jau atkal dominē tie paši politiskie spēki. Pastāv zināma iespēja, ka šoreiz Domē varētu iekļūt kādi demokrātiski orientētās sociālliberālās partijas „Jabloko” vai pilsoniskās iniciatīvas idejas pārstāvošās partijas „Jaunie cilvēki” kandidāti, taču ne tādā skaitā, lai mainītu vispārējo politisko klimatu parlamentā. Arī pašreizējā priekšvēlēšanu procesā varas konjunktūra laiž darbā visu ierasto manipulāciju arsenālu, kas arī liek vērtēt Krievijas vēlēšanas kā nebrīvas un negodīgas. Tā ir gan nevēlamu kandidātu atsijāšana ar dažādu noteikumu palīdzību, gan vēlētāju ietekmēšana ar administratīvu spiedienu no darba vietu priekšniecības puses, gan valdībai vēlamu viedokļu izplatīšana un varas kontrolēto mediju klaja propaganda. Pamanāmākajam Krievijas opozicionāram Aleksejam Navaļnijam un viņa vadītajai partijai „Nākotnes Krievija” vara liegusi dalību vēlēšanās, pašu Navaļniju, kā zināms, ieslogot cietumā, daudzus viņa līdzgaitniekus piespiežot pamest valsti, pret citiem laižot darbā jau piesauktos kandidātu atsijāšanas filtrus. Mēģinot kaut kā ietekmēt varas diriģēto vēlēšanu procesu, Navaļnijs nācis klajā ar tā sauktās „gudrās balsošanas” iniciatīvu, kas jau agrāk tika izmantota Maskavas un Sanktpēterburgas vietvaru vēlēšanās. Proti, Navaļnijs un viņa līdzgaitnieki aicina vēlētājus balsot par „Vienotajai Krievijai” alternatīviem kandidātiem, lielākoties neatkarīgi no viņu politiskās piederības. Šī pieeja gan izpelnījusies ne mazums kritikas, ciktāl starp opozicionāru atbalstītajiem vairums ir jau pašreizējā Valsts Domē pārstāvētu, nebūt ne demokrātiski orientētu partiju kandidāti. Stiprināt ES dvēseli Vakar, 15. septembrī, Eiropas Parlamentā ar ikgadējo uzrunu par stāvokli savienībā uzstājās Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Kā centrālos runas tematus jāizceļ drošība, cīņa ar pandēmiju un tās atstātajām sekām, likuma vara un ES neatkarība no citiem. Uzrunā Leiena slavēja ES vakcinācijas kampaņu, kas līdz šim dalībvalstīm piegādājusi vairāk nekā 700 miljonus dozu un aptuveni tikpat eksportētas ārpus bloka. Lai arī Eiropas Komisija pavasarī daudz tika kritizēta par lēnajām vakcīnu piegādēm, šobrīd ES vakcinācijas kampaņa tiek vērtēta kā viena no veiksmīgākajām pasaulē. Ja pagājušajā gadā viņa sacīja, ka ir laiks izveidot Eiropas Veselības Savienību, tad šogad viņa runāja par jaunu aģentūru, kas dažādās sabiedrības veselības krīzēs varētu ātri mobilizēt nepieciešamos resursus. Drošības jautājumos Urzula fon der Leiena deva zināmus mājienus par nepieciešamību stiprināt Eiropas stratēģisko autonomiju un paziņoja, ka nākamgad kopā ar Francijas prezidentu Emanulu Makronu rīkos Eiropas aizsardzības samitu. Runā tika pieminēta arī situācija uz ES ārējās robežas ar Baltkrieviju, nosaucot to par hibrīdkaru ar mērķi destabilizēt Eiropu un izsakot atbalstu Latvijai, Lietuvai un Polijai. EK prezidente arī vairakkārt pievērsās bloka attiecībām ar Ķīnu, norādot uz nepieciešamību mazināt ES atkarību no Ķīnā ražotājām izejvielām un veidot partnerattiecības ar citiem pasaules reģioniem. Tāpat viņa vēlas izveidot jaunu ārvalstu infrastruktūras investīciju mehānismu „Global Gateway”, kas šķietami vēlas konkurēt ar Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina izloloto „Jostas un ceļa” investīciju projektu. Leiena paziņoja par jaunu Eiropas Mikroshēmu aktu, kas apvienos ES pasaules līmeņa pētniecības, dizaina un testēšanas jaudu, kā arī koordinēs ES un dalībvalstu investīcijas. EK prezidentes runa vērtēta dažādi. Ir pārmests drosmes trūkums, bet arī izrādīta sapratne par piesardzību, ņemot vērā nākamnedēļ gaidāmās Vācijas parlamenta vēlēšanas, uz kurām viņas sacītais varētu atstāt ietekmi. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vai zināt, ka dzelzceļa stacija nav tikai ēka, bet plašs infrastruktūras kopums? Kā un kāpēc to agrāk dēvēja par vakzāli? To skaidro Toms Altbergs - VAS "Latvijas dzelzceļš" industriālā mantojuma eksperts. Viņa pirmais stāsts mūs aizved uz Kārsavu, jo tur savulaik tika uzbūvēta viena no nozīmīgākajām cariskās Krievijas dzelzceļa stacijām. Kārsavu mūsdienās laikam gan nevar uzskatīt par ļoti nozīmīgu pilsētu. Šobrīd tajā dzīvo vien nepilni 2 000 iedzīvotāju. Taču runa pat šobrīd nav par Kārsavu, bet gan par Bozovu, kura noteikti ir vēl mazāk zināma apdzīvota vieta. Izrādās, ka Kārsavas dzelzceļa stacija neatrodas Kārsavā, bet gan Bozovā un kādreiz tur strādāja aptuveni pieci tūkstoši dzelzceļnieku! Vēl 19. gadsimta pirmajā pusē projektējot visai Krievijas impērijai nozīmīgo dzelzceļa līniju starp Sanktpēterburgu un Varšavu (respektīvi, sperot plašu soli Rietumeiropas virzienā), Kārsavas jeb Korsovkas vārds uz kartes un eventuālajā staciju sarakstā nemaz nebija atrodams. Tomēr 1859. gadā, izvēloties staciju izvietojumu, franču izcelsmes inženieris Piarons de Mondezīrs (starp citu, pazīstamā Francijas armijas ģenerāļa Žana de Mondezīra tēvs) kopā ar inžnieri Pirelu noteica, ka tieši tagadējā Bozovā atradīsies gan tehniski nozīmīga dzelzceļa stacija, gan lokomotīvju depo, un te tad arī tiks veikta gan lokomotīvju nomaiņa, gan vagonu apskate, gan atradīsies sliežu ceļu uzturētāju kantoris, kas vēlāk tika papildināts ar ārsta rezidenci, skolu un vēl dažām iestādēm. Vienīgi koka konstrukcijas stacijas ēka tāda necila sanāca - pat mazāka par bufeti... Un tieši bufete bija pie vainas, ka vien deviņus gadus pēc stacijas atklāšanas (1869. gadā) stacijā izcēlās ugunsgrēks. To gan izdevās lokalizēt, bet bufete nodega un stacijas ēka viena pati vairs nespēja apkalpot visus pasažierus. Tika pieņemts stratēģisks lēmums būvēt jaunu ēku, un Lugas dzelzceļa stacijai paredzēto arhitekta Nikolaja Visocka projektu piemēroja Kārsavai, to pabeidzot būvēt 1874. gadā. Speciāla komisija ar poļu-lietuviešu izcelsmes slepenpadomnieku, Lūznavas muižas īpašnieku Staņislavu Kerbedzi priekšgalā, jauno, nedaudz vairāk kā 1000 kvadrātmetru plašo, mūra stacijas ēku atzina par labi uzceltu. Par ko, starp citu, mēs varam pārliecināties arī šodien. Un ne tikai par to. Jo liela daļa (!) Kārsavas stacijas apbūves, kas 1914. gadā sastāvēja no skolas, divām konduktoru un lokomotīvju brigāžu atpūtas mājām, četrām sargu būdām, divām dubultām kazarmām, 12 dzīvojamajām ēkām, kā arī 32 šķūnīšiem, 24 pagrabiem, trim veļas mazgātavām, 19 atejām un 18 atkritumu bedrēm, joprojām ir saglabājusies! Gan tādas ēkas, kas būvētas pirms 160 gadiem, gan tādas, kas 19./20. gadsimta mijā (jaunāku tur nav). Aizbrauciet, un pārliecinieties paši. Bet esiet modri - Kārsava joprojām ir aktīva dzelzceļa stacija - valsts robežstacija.

Rubrikā „Zemis suoļs” žurnaliste Maruta Latkovska mums pastuosteis par kaidys cīši cīnejamys pūļu tauteibys zynuotneicys, slovonuos etnografis Stefanejis Uļjanovskys veikumu Latgolā. Viļānu apleicīnē jei tyka salasejuse i apkūpuojuse breineigys tautysdzīsmis, kurys tyka pīraksteitys ari ar notom. I mes niu vairim juos skaiteit, vuiceitīs, dzīduot i spēlēt ari myusu dīnuos. Taipat tyka laseitys meiklis, ticiejumi, nūstuosti, anekdotis, augu nūsaukumi, slimeibu uorsteišona i kaidi uorstnīceibys augi tam tyka izmontuoti, kaidys drēbis cylvāki tūlaik nosuojai i kaidu puortyku ēde, kaidus prīškmatus izmontuoja saimisteibā i kaidys sātys cēle. I tys vyss ir  nūtics pyrms 130 godu, jo 1891. godā Pūlejā Krakovys zynuotņu akademejis rokstu kruojumā jau izguoja juos etnografiskais tāluojums „Pūļu Inflantejis latvīši”. Niu Stefanejis Uļanovskys Etnografiskū tāluojumu „Pūļu Inflantejis latvīši” mes varim skaiteit ari latvīšu volūdā. Tū Rēzeknis Tehnologeju akademeja izdavuse 2017. godā, bet vēļ agruok, jau 2011. godā, ar Vaļsts kulturkapitala fonda atbolstu tys izguojs Latgalistikys bibliotekys gruomotā gon latgalīšu rokstu volūdā, gon  pūliski.  Vysai Latgolai i patīseibā jau vysai Latvejai tei ir lela i breineiga kulturviesturis montuojuma līceiba. A mes, viļānīši, eistyn varim byut lapni i prīceigi, ka taišni itū vītu etnografe Stefaneja Uļanovska beja izalasejuse, te dzeivuojuse, tykusēs ar myusu seņčim i gastejuse jūs sātuos. Deļtuo pateiceibā par juos prācu myusu apleicīnē salaseitūs unikalūs materialus kruojūt, apkūpojūt i kuortojūt. Vilānu bazneicys duorzā ir pastateita pīminis pluoksne itai pūļu tautys eistyn dižajai meitai, jo da ituo pasauļa gora pietnīkim pavysam moz  beja ziņu  par Inflantejis latvīšu sadzeivi i folklorys boguoteibom. Bet saceisim, kai tys ir, ari myusu dīnuos, mes, latgalīši, vysai moz zinim poši par sevi. Moz apsazynojam, ka pasauļa zynuotnīku i volūdys pietnīku acīs, myusu volūda vystik  ir interesanta i īviereibys cīneiga. Stefanejis Uļanovskys tekstim kai vīna nu pyrmūs pīsavārsue Adama Mickeviča universitatis Poznaņā profesore Nikole Naua, atrozdama tī jaunus, moz apsavārtus faktus viesturiskajai volūdnīceibai i volūdu tipologejis izzynuošonai. 2011. godā izīt juos latgalīšu volūdys gramatika angļu volūdā, kas saucās „A short Grammar of Latgalian”. Prasēsit, kaida tod ir ituos gruomotys syuteiba? Saprūtama līta – dareit latgaliskū lobuok zynomu volūdu pietnīkim pasaulī. Lels bolsts latgalīšu volūdys aizstuoveibā, sapratnē, ka pret tū juoizatur nūpītni i atbiļdeigi kai tys teik dareits Norvegejā, ir norvegu tulkuotuojs i vuiceibu gruomotu sastuodeituojs Snorre Karkonens-Svensons. Norvegejā jim ir leidzeiga situaceja kai Latvejā, jo pastuov divejis rokstu tradicejis. Niu juo vadeibā tūp interesanta  latgalīšu rokstu volūdys apgivis gruomota īsuociejim. Snorris „Valodu mājā” Reigā nūteik ari latgalīšu volūdys kursi, kurus voda myusu jaunuokuos paaudzis latgalistikys specialiste Māra Mortuzāne-Muravska. Nanūviertejama paleidzeiba vysus itūs Atmūdys godus ir sajimta nu Sanktpīterburgys Vaļsts universitatis baltistikys nūdalis vadeituoja Alekseja Andronova. Jim tī baltistikys studeju programā ir latgalīšu volūdys kurss. Ir tykušys organizātys ari daudzys storptautyskys latgalistikys konfereņcis. Tys vyss tai labi izaklausa i dorba nu myusu volūdnīku pusis ir īveikts daudz, pat Sibirejis latgalīšim, ekspediceju iz tīni laikā, nūvadeitys zīmys školys. Sovpus tys, cik mes poši asam  grybūši  kū latgalistikys lītuos dareit tepat pi myusu, Latvejā i Latgolā, ir viņ myusu pošu ziņā. .  

Vairākās Eiropas valstīs sākoties jaunam Covid-19 uzliesmojumam, Latvija aizvadītajās divās nedēļās noslīdējusi līdz piektajai vietai Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstu vidū, kurās ir augstākais inficēšanās līmenis ar jauno koronavīrusu, ziņo LETA. Nedēļas nogalē notiks izbraukuma vakcinācijas pret Covid-19 vairākos gadatirgos dažādos Latvijas novados. Tikmēr Krievijā ceturtdien trešo dienu pēc kārtas reģistrēts rekordliels Covid-19 upuru skaits, taču Sanktpēterburgā Eiropas futbola čempionāta ceturtdaļfināla spēli organizatori negrasās atcelt - par to un vēl citiem tematiem Covid-19 dienas apskata podkāstā.  

Covid-19 pacientus turpmāk ārstēs tikai lielajās slimnīcās, Kongresu namā pirms potes saņemšanas mira cilvēks, Sanktpēterburgā ieviesa obligāto vakcināciju, bet Delfi skaidro, kāpēc daži ārsti mēdz būt skeptiski par vakcīnām - par to un vēl citiem tematiem Covid-19 dienas apskata podkāstā.

Stāsta operas vēsturnieks Mikus Čeže. Vai zini, kurā brīdī galvenā varone Pētera Čaikovska baletā "Apburtā princese" pārvērtās par Revolūcijas Ausmu? Pētera Čaikovska "Apburtās princeses" pasaules pirmizrāde notika Marijas teātrī Sanktpēterburgā 1890. gada janvārī – un tobrīd neviens nevarēja nojaust, kādu veidolu šis franču absolūtisma laikmeta dekorācijās izspēlētais balets iegūs jau pēc trijām desmitgadēm. Nav noslēpums, ka t.s. režijas teātra pirmās vēsmas klasiskā un romantiskā repertuāra iestudējumos bija jaušamas jau 1920. gados, proletkulta virziena pārstāvju darbos. Īpaši te izcēlās Ļeņingradas Monumentālā teātra darbnīca, Masterskaja monumentaļnogo teatra jeb MAMONT, kuru vadīja Nikolajs Vinogradovs. Skatītājus viņš aplaimoja ar versiju, kurā prinča Dezirē loma tika pielīdzināta Proletariāta sacelšanās vadonim, bet princese Aurora valdzināja savu izredzēto kā Zarja Revoļuciji, proti, tika pārsaukta par Revolūcijas Ausmu. Ļaunās fejas Karabosas vietā savukārt bija skatāms Vispasaules hercogs, kas simbolizēja kapitāla kundzību. Pret viņu tad arī sacēlās apspiestais proletariāts, jo hercogs bija nolaupījis Revolūcijas Ausmu, lai mūža miegā to iemidzinātu milzīgā pilsētā, kurā "zelts dus elektrisko uguņu sudraba liesmās un rūpnīcu sarkanajos dūmos". Centienos glābt Vispasaules hercoga nevainīgo upuri, Proletariāta vadonis ierodas pilsētā. Te viņam izdodas uzspridzināt kapliču, no kuras, ar sarkano karogu rokās, triumfējot iznāk sprādziena pamodinātā Revolūcijas Ausma, lai ar savu klātbūtni iedvesmotu Proletariāta vadoni viņa turpmāko cīņu gaitās. Vairāk un plašāk - ierakstā.

Vēl palikušas tikai dažas spēles Kontinentaālās hokeja līgas (KHL) Gargarina kausa izcī;nā. Otrdien Maskavas CSKA trešajā spēlē ar 5:2 pārspēja Sanktpēterburgas SKA, panāko 3-0. Kamēr Austrumu konferences finālā Boba Hārtlijas vadītā Omska “Avangard” ir vadībā ar 2-0. Ko sagaidīt no palikušajām spēlēm, kuras tiks finālā par to apspriež FaceOff Podkāsta vadītāji Kaspars Dvinskis un Toms […]

Notikumi ap nenoindēto Krievijas opozicionāru Alekseju Navaļniju šajās dienās turpinājuši eskalēties: Krievija klaji demonstrējusi savu tiesisko nihilismu un varas pārspēku, ieslogot viņu cietuma, bet valsts iedzīvotāji nav gatavi tam iebilst, vismaz ne masveidā. Arī Rietumu reakcija ir tāda, kā ir. Par ko tas liecina un kāda perspektīvu zīmē? Nedaudz uzmanības veltām arī politiskajā spēlēm Briselē, tur neveiksmīgās vakcinācijas programmas dēļ ir izvērsies skandāls, un kā vainīgais tiek deleģēts Latvijas izvirzītais pārstāvis Valdis Dombrovskis. Cik daudz vērības tam jāpievērš un ka tiek veidota politiskā virtuve Briselē? Bet Mjanmā naktī uz 1. februāri ir noticis militārs apvērsums.  Notikumus ārvalstīs analizē Latvijas - Mjanmas draudzības biedrības valdes priekšsēdētājs Ģirts Kaivēns, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Mjanma. Ģenerāļi atkal valdīs Mjanma, līdz 1989. gadam dēvēta par Birmu, savu neatkarību no britu koloniālās virskundzības ieguva 1948. gadā. Valsts jau kopš pastāvēšanas pirmajiem gadiem saskārās ar iekšēju nestabilitāti, kuras iemesls bija lielais skaits etnisko un reliģisko minoritāšu, kā arī radikāli kreiso spēku – komunistu – mēģinājumi sagrābt varu. Demokrātiskā sistēma tā arī nespēja nostiprināties, un 1962. gada apvērsumā pie varas nāca ģenerāļa Ne Vina vadītā hunta, kas izveidoja toreizējā Birmā sociālistiskas orientācijas valsti ar padomju stila plānveida ekonomiku un vienpartijas politisko sistēmu. Militāristu īstenotais sociālisma eksperiments, kas turpinājās 26 gadus, padarīja Birmu par vienu no trūcīgākajām valstīm Āzijā. 1988. gadā izcēlās plaši nemieri, kas tika nežēlīgi apspiesti, nogalinot vairākus tūkstošus režīma pretinieku, taču ģenerāli Ne Vinu nomainīja cita militāristu grupa, kas 1990. gadā organizēja valstī samērā brīvas vēlēšanas. Pretēji militāristu cerētajam, vēlēšanās uzvaru guva nevis viņu balstītā Nacionālās vienotības partija, bet gan Nacionālā līga demokrātijai, kuru vadīja cilvēktiesību cīnītāju Auna Sana Su Či. Militāristi atteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, Su Či tika ieslodzīta mājas arestā, un vēl 22 gadus valsti turpināja pārvaldīt vīri uzplečos. 2003. gadā huntas vadība izsludināja pakāpenisku liberalizācijas programmu ar mērķi veidot, kā tas tika definēts, „disciplinētu demokrātiju”. 2008. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kura saglabā nozīmīgu armijas ietekmi valsts dzīvē, t.sk. tiesības iecelt ceturto daļu no parlamenta deputātiem. 2015. gadā notika brīvas vēlēšanas, kurās pārliecinošu uzvaru atkal guva Nacionālā līga demokrātijai, un tās līdere Su Či 2016. gadā kļuva par jaunizveidotās civilās valdības vadītāju un ārlietu ministri. Viņas valdībai bija nozīmīgi panākumi, atgriežot Mjanmu starptautiskā apritē, taču iekšpolitiski valsti turpina satricināt etniski konflikti. Militāristu un paramilitāro grupu uzbrukumi rohindžu minoritātei valsts ziemeļrietumos tiek raksturoti kā genocīds. Arī parlamenta vēlēšanās pagājušā gada 8. novembrī Nacionālā līga demokrātijai ieguva stabilu vairākumu parlamentā. Jau tūlīt pēc vēlēšanām no militārajām aprindām izskanēja apgalvojumi, ka vēlēšanu rezultāti esot viltoti, un solījumi rīkoties. Šie solījumi materializējās pirmdien, kad armijas operācijā tika arestēta Auna Sana Su Či, valsts prezidents Vins Mjins un vairāki citi Nacionālās līgas demokrātijai līderi, savukārt nepilni četri simti partijas deputātu ieslodzīti mājas arestā. Varu valstī pārņēma Nacionālā Aizsardzības un drošības padome ar ģenerāli Minu Aunu Hlainu priekšgalā, kas nākamajā dienā izveidoja savu valdību – Valsts Administratīvo padomi. Noteikts ārkārtas stāvoklis uz gadu, solot nākotnē sarīkot jaunas parlamenta vēlēšanas. Mjanmā notikušo apvērsumu jau nosodījušas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Eiropas Savienība un Apvienoto Nāciju organizācija. Kremlis turpina piegriezt skrūves Otrdien, 2. februārī, tiesas priekšā Maskavā stājās šobrīd redzamākais Vladimira Putina režīma opozicionārs Aleksejs Navaļnijs. Izdzīvojis noindēšanas mēģinājumā pagājušā gada augustā un vairākus mēnešus ārstējies Vācijā, Navaļnijs 17. janvārī atgriezās Maskavā un tika tūdaļ arestēts. 2014. gadā iztiesātā prāvā, kuru Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi par politiski motivētu, aktīvajam Kremļa kritiķim tika piespriests trīs ar pusi gadus ilgs nosacīts cietumsods. Soda izciešanas kārtība paredz regulāru reģistrēšanos policijā, kuru Navaļnijs, protams, nevarēja veikt, atrodoties klīnikā Berlīnē, sākotnēji – komas stāvoklī. Tagad Krievijas tiesu vara apsūdzēja viņu nosacītā soda izciešanas noteikumu pārkāpšanā, un otrdienas sēdē tiesnese Natālija Repņikova lēma, ka apsūdzētajam piespriežami divi gadi un astoņi mēneši reāla cietumsoda. Kā savā runā tiesas zālē norādīja Aleksejs Navaļnijs, šī ir prezidenta Putina atriebība par izdzīvošanu slepkavības mēģinājumā un jaunām atklāsmēm par koruptīvajām shēmām, kuru rezultātā tapusi Putina pils – grandiozs un grezns rezidences komplekss pie Melnās jūras. Kā izteicās notiesātais, prezidents Putins vēsturē palikšot ar pavārdu Vladimirs Apakšbikšu Indētājs, ciktāl pērngada atentāts tika īstenots, domājams, indi ievietojot Navaļnija apakšbiksēs. Pēc sprieduma pasludināšanas Maskavas un Sanktpēterburgas ielās devās vairāki tūkstoši protestētāju, sastopoties jau ar ierasto policijas brutalitāti. Apmēram pusotrs tūkstotis protestētāju tika aizturēti. Protesti pret Alekseja Navaļnija tiesāšanu un varas korumpētību notika arī divas iepriekšējās nedēļas nogales. Acīmredzami absurdo spriedumu Navaļnijam nosodījušas Eiropas Savienības, Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Japānas un vairāku citu valstu valdības, piesaucot jaunu sankciju iespēju. Viens no iespējamiem sankciju variantiem varētu būt pilnīga atteikšanās no gāzesvada “Nord Stream” otrās kārtas iedarbināšanas. Jau šobrīd šis projekts ir pakļauts Savienoto Valstu sankcijām un praktiski iesaldēts, taču savu akceptu tam joprojām nav atsaukusi Vācijas valdība, un Krievijas valsts gāzes ieguves koncerns "Gazprom", lielākais projekta investors, joprojām cer to pabeigt un paplašināt Krievijas gāzes eksportu uz Vāciju. Covid + Brexit dubultefekts Pagājušajā piektdienā, 29. janvārī, Eiropas Komisija izsludināja savu kontroles mehānismu Covid-19 vakcīnu eksportam ārpus savienības, kas tapies pēc tam, kad viens no potenciālajiem piegādātājiem – kompānija “AstraZeneca” – paziņoja, ka spēs nodrošināt tikai apmēram trešdaļu no februārī plānotajām piegādēm. Kontroles mehānismam jāveicina vakcīnu pieejamība Eiropas Savienībā, cerot īstenot agrāk deklarētos vakcinācijas plānus. Tomēr jau dažas stundas pēc izsludināšanas plānu nācās koriģēt daļā, kas paredzēja kravu kontroles ieviešanu uz robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju, tādējādi veidojot šeit daļēji slēgtu robežu. Kā zināms, šīs robežas jautājums bija visgrūtāk risinātais sarunās par Lielbritānijas attiecībām ar Eiropas Savienību pēc Breksita, un vakcīnu eksporta kontroles plāna publiskošanai sekoja tūlītēji asi protesti no Lielbritānijas, Īrijas un Ziemeļīrijas autonomijas valdību puses. Notika zināms vainīgā meklēšanas process, kurā Eiropas Komisijas preses sekretārs Ēriks Mamers kā galveno atbildīgo piesauca komisijas izpildviceprezidentu un šobrīd arī tirdzniecības komisāra pienākumu pildītāju Valdi Dombrovski. Preses virsrakstos parādījās apgalvojumi, ka Dombrovski šai kļūmē vainojot arī komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Pēdējais apgalvojums neatbilst patiesībai, ko apliecināja pati prezidente, tiekoties ar Eiroparlamenta politisko grupu deputātiem un uzņemoties pilnu atbildību, ciktāl izsludinātais plāns tapis visu komisijas dienestu sadarbībā. Kļūmīgā epizode līdz ar to šķiet izsmelta, taču aktuālas paliek daudz nozīmīgākās bažas par Eiropas Savienības institūciju darbības efektivitāti un sistemātiskumu, īstenojot vakcinācijas programmu.    

1949. gada 5. novembrī Latvijas Radio sāk raidīt no savas jaunās mājvietas - 17. Jūnija laukuma 8 (tagad Doma laukums). Radio vajadzībām ir pārbūvēta bijusī Kredītbanka. Lūkojam, kas šajā vietā bija pagājuša gadsimta sākumā un kā noritēja bankas un vēlāk Radio būvdarbi. Jurģi uz jauno mājvietu notiek pakāpeniski, jau no 1946. gada sākas redakciju un tehniskā dienesta pārvietošana no Skolas ielas ēkas uz topošo radionamu Vecrīgā – diktori, redakciju un tehniskie darbinieki nepārtraukti ceļo no vienas istabas uz otru no stāva uz stāvu. 1948. gada 5. novembrī svinīgi atzīmē 1. Koncertstudijas būvdarbu pabeigšanu un tieši pēc gada uz bijušo bankas ēku, kas tagad pārbūvēta un pielāgota radio vajadzībām, pārceļas viss kolektīvs. Grāmatā „Latvijas Radio – 75” ilggadīgs radio inženieris un radio tehniskas daļas maiņas priekšnieks Ilmārs Ūlands raksta, ka “celtniecības darbos bija norīkoti vācu armijas karagūstekņi. Radio ēkas pusstāvā celtnieki vairāku mēnešu garumā kala durvju ailes vienā no bijušās bankas seifiem. Šim seifam bija dubultas dzelzsbetona sienas ar aptuveni 80 centimetru platu eju starp tām, kuru vajadzības gadījumā drošības nolūkos varēja piepildīt ar ūdeni. Šāda sistēma radio namam, protams, nebija vajadzīga. Gūstekņi būvēja arī studijas pirmajā stāvā un tehniskās telpas otrajā.” Toties tā laika presē, atbilstoši padomju varai ideoloģiskā patosa mērcē jaunā radionama atklāšana tiek pasniegta šādi: 4. novembrī Radiokomitejas darbinieki svinēja lielus svētkus – atklāja jauno Radio namu, ko pēc plāna vajadzēja nodot ekspluatācijā tikai 1950. gadā. Tā ir velte Oktobra revolūcijas svētkos mūsu republikas darbaļaudīm. Vēl nekad Latvijā nebija speciāla Radio nama – 1940. gadā Radiokomitejai bija četras mazas radio studijas, tagad to vietā ir īpašs nams, kurā pēc vismodernākajām prasībām iekārtotas septiņas studijas. Studiju sienas izveidotas kolonveidīgi. Viss te speciāli akustiski apstrādāts – sienas, griesti, lai iegūtu vajadzīgo atbalss ilgumu. Sienas izveidotas no ozola finiera, aiz tā gumija un stikla vate, gaisa kārta, sīporekss un 2 mūra ķieģeļu kārtas, kas aizsargā studijas no ārējiem trokšņiem; pat durvis te tiek hermētiski noslēgtas, un tās sedz speciāla gumijas kārta. Literāri-dramatiskajam blokam tagad ir divas studijas un vēl speciāla trokšņu telpa, kur trokšņu meistari prot radīt gan lietus līšanas troksni, gan pērkona dārdus, gan ratu rīboņu, gan šāvienus. Mazākas ir studijas, kas domātas lasīšanai un kur parasti strādā diktori. Caur režijas telpas logu redzam vienu šādu studiju. Tur patlaban atrodas diktore – komjauniete Biruta Cīrule, kas šeit jau strādā piekto gadu. Interesanta ir mechanisko raidījumu telpa, kur uz patafonam līdzīgiem, bet tikai lielākiem apļiem griežas magnetofona lentes, uz kurām uzrakstītas attiecīgās skaņas – gan dziesmas, gan runas. Magnetofona lente sevišķi interesanta tādēļ, ka uz tās uzrakstītās skaņas var izdzēst un uzrakstīt no jauna, pārlabot atsevišķas vietas. Tā agrākajā Kredītbankā, kur kādreiz buržuji skaitīja naudu, tagad strādā mūsu Padomju Latvijas Radiokomiteja. Padomju Jaunatne 1949. g. 6. novembris. Kopā ar Latvijas Radio bijušo valdes locekli tehniskā nodrošinājuma jautājumos Uldi Lavrinoviču stāvam Doma laukumā un veramies un kādreizējo Latvijas kredītbankas namu. Uldis turpina norādīt uz lielākām un mazākām detaļām ēkas fasādē, kas liecina, ka laika posmā pirms un pēc Otrā pasaules kara ēkas rotājumi tā arī nav pabeigti. Pirms gadiem 5-6 strādājot Latvijas Radio, Uldis Lavrinovičs ir izpētījis senus dokumentus, kas liecina, ka tagadējā Doma laukuma 8 ēkas vietā kādreiz bijuši vairāki nami ar adresi Šķūņu iela 23-31. Liecības par pārbūvēm Skatot, kā no 1946.- 49 gadā ritēja bankas pārbūves darbi radio vajadzībām lasām radioraidījumu galvenā inženiera Visvalža Grūbes atmiņas: “Bijušās bankas ēkas rekonstrukcijas darbu kopējās izmaksa ir plānota 7 miljonu 704 tūkstošu rubļu apmērā, no tiem aptuveni pieci miljoni rubļu- radio tehnisko iekārtu un inventāra izgatavošanai un montāžai. Sākas Radio nama izbūves un profesionālās studiju iekārtas izgatavošanas darbi. Izvēle krita uz senām darba tradīcijām apveltītās Rīgas rūpnīcas „Radiotehnika” instruktoru augsto kvalifikāciju. Radiopārraides Trakta projekta koncepcijā tika izmantoti pazīstami Vācijas raidorganizāciju sasniegumi līdz 1940. gadam Princips bija vienkāršs: Tā laika akustikas normām atbilstoša laba studija, kvalitatīvi mikrofoni, lineārs skaņas signāla pastiprināšanas kanāls, raidītājs un labs radio uztvērējs. Rūpnīca „Radiotehnika” izgatavoja 90 procentus no visa tehnoloģiskās aparatūras apjoma. Īpašu ievērību pelna apstāklis, ka šī iekārta ir izgatavota pēc individuāla projekta. Nepilnu triju gadu laikā tas bija uzskatāms par nozīmīgu Latvijas Radio rūpniecības sasniegumu laikā, kad visapkārt bija jaušams kara postošo seku radītais izejmateriālu un darbaspēka deficīts.” Spilgta pagājušā gadsimta 50 gadu atmosfēra radionamā ir iegrāmatota rakstnieces Māras Svīres romānā- „Audums kāzu kleitai”, jo literātes pirmās darba gaitas ir bijušas Latvijas Radio un viņas stāsts ir par mīlestību valdošās varas un ideoloģijas fonā pagājušā gadsimta 50. gados. Galvenie varoņi Vizma un Kārlis ir reālas personas un Vizmas prototips dzīvē strādāja radio, gluži tāpat kā savulaik romāna autore. Koncertstudija Līdz pat šai dienai viena no labākajām ierakstu studijām Baltijā ir mūsu radioēkas 1. jeb koncertstudija – šajā telpā bankas laikos atradās kases operāciju zāle. Sienas šajā studijā ir apdarinātas ar puslokā izliektām kolonām, kuras savulaik izbūvēja speciālisti no Sanktpēterburgas, par to stāsta Latvijas Radio skaņu inženieris Augustīns Delle. Pagrabi Kā jau lielam un senam namam pieklājas, arī radiomājai Doma laukumā 8 ir plaši pagrabi, tie atrodas aptuveni 6 metrus zem Doma laukuma līmeņa, kur savulaik bija ierīkotas kurtuves. Par to turpina stāstīt Latvijas Radio bijušais valdes loceklis tehniskā nodrošinājuma jautājumos Uldis Lavrinovičs. Vienā no pagraba telpām – bijušā seifa vieta tagad aprīkota ar modernu klimata kontroli iekārtota skaņu ierakstu glabātuve. Senās skaņas tiek digitalizētas un tām otrā dzīve turpinās virtuālajā vidē- datorā, bet skaņu nesējmateriāli – plates, kompaktdiski, magnetofona lentas še dus mierā un klusumā, jeb kā saka ir Latvijas Radio fonotēkas vadītāja Guna Rāga – vēsture te atpūšas. Bet skaņu ierakstu dārgumu krātuvē arī glabājas viens no pirmajiem ierakstiem, kas 1949. gadā tika veikts mūsu namā jaunajā radio skaņu ierakstu studijā – Dailes teātra aktieris Artūrs Filipsons toreiz lasīja Raiņa dzeju.

10.septembrī durvis ver jauns mākslas centrs Rīgā – „Zuzeum”. Tā dibināšanas mērķis – Latvijas mākslas popularizēšana starptautiskā kontekstā, radot vietu sarunām un kultūras apmaiņai. Pirmā „Zuzeum” izstāde „Mēs dzīvosim. Mūsdienu māksla Zuzānu kolekcijā” sniedz ieskatu kolekcijas jaunieguvumos un piedāvā apmeklētājiem  starptautisku mākslas pieredzi. Jaunais mākslas centrs atrodas Lāčplēša ielā 101, gana skaļā un rosīgā Rīgas daļā, netālu no dzelzceļa līnijas. „Zuzeum” direktore un koncepcijas dizainere Agnese Kleina izrāda mākslas centru no tās ēkas puses, pa kuru nāks apmeklētāji. "Mēs nākam iekšā it kā pazīstamajā ēkā pilnīgi no otras puses. Droši vien tāpēc ir sajūta, ka neatrodies Rīgā. Tas ir vispatīkamākais, un arī, kad redzu, ka cilvēki brauc garām, viņi paliek uz pauzes, jo šis ir pārsteigums. Šeit viss ir maigi siltā, oranžā krāsā, ēka ir renovēta, savesta kārtībā, tai būtībā ir piešķirtā trešā dzīve, tai ir jauni logi un durvis tajās vietās, kur tie bija pirms 100 gadiem, bet pa šiem 100 gadiem bija paslēpti. Tāpēc it kā viss ir jauns, bet vienlaikus pazīstams," iepazīstina Agnese Kleina. Zīmīgi, ka uz ēkas fasādes uzraksts „Laiki mainās visu laiku”, tas radies Agneses sarakstē ar kolekcionāru Jāni Zuzānu. "Daudzas lietas šeit ir kļuvušas publiskas - iemūrētas, izceltas un visādi citādi noliktas skatītājiem priekšā tieši no dzīves, ka tas nav tā, ka mēs domājam, kā mēs varētu šeit visu apdzīvot. Ir kā dzīvē, kur notiek gan joki, gan interesanti gadījumi, ir pašiem sava filozofija, ar visu arī dalāmies šeit, publiskajā telpā," skaidro Agnese Kleina. Izstāžu zāles mākslas centrā ir divas - Lielā un Mazā zāle, kopā 1100 kvadrātmetru liela platība. Agnesei Kleinai īpaši tuva ir Mazā izstāžu zāle, par to viņa stāsta ar aizrautību. "Mēs esam Mazajā zālē. Un mēs viņu esam komandā iesaukuši par mūsu mākslas kapelu. Šis vārds parasti tiek asociēts ar reliģiskām iestādēm, un tāpēc tas ir tas mūsu iekšējais mīļvārdiņu šai telpai, jo tā ir ieguvusi daudz gaismas," gandarīta Agnese Kleina. Ir paredzēts, ka Mazā zāle būs atvēlēta meditācijām. "Katru dienu noteiktās stundās šeit būs iespēja jebkuram izbaudīt, piedalīties mākslas meditācijā, ar to saprotot kaut ko ļoti vienkāršu. Mēs iedosim dezinficētu jogas paklājiņu, vai apmeklētājs ieradīsies ar savējo un varēs veselu stundu raudzīties uz visiem mākslasdarbiem vai vienkārši sēdēt viena mākslas darba priekšā, gremdēties tajā domā, kas tur ir pateikts vai vienkārši aizmirsties," stāsta Agnese Kleina. Abās zālēs skatāma plaša mākslas centra atklāšanas izstāde, kurā eksponēti 43 mākslinieku darbi. "Zuzeum" pirmās izstādes nosaukums „Mēs dzīvosim” aizgūts no viena mākslas darba, vācu autora Frīdriha Kūnata (Friedrich  Kunath) skulptūras. Atklāšanas izstāde būs pārsteigums tiem skatītājiem, kuri līdz šim iepazinuši privātkolekcijā esošos latviešu autoru darbus. Atvēršanas izstādes kuratore Ieva Zībārte norāda, ka visi izstādē redzamie darbi  tapuši pēc 2000.gada un to autori ir no dažādām valstīm. "Jau pirms gadiem nu jau gandrīz 10 gadiem Zuzānu kolekcijā sāka nonākt Krievijas mākslinieku darbi, un ar to es domāju tieši šī nonkomformisti no Maskavas un Sanktpēterburgas, 80.-90. gadu māksla. Un divus trīs gadus atpakaļ kolekciju papildināja mūsdienu ārvalstu māksla," skaidro Ieva Zībārte. "Mūsdienu māksla – tā ir glezniecība, skulptūra, keramika, dekoratīvā māksla, jo tas ir Zuzānu kolekcijas pamats." Domājot par nākamām izstādēm, Zībārte atzīst, ka "Zuzeum" vēlas piedāvāt skatītājiem to mākslas pieredzi, ko cilvēki citkārt brauc iepazīt izstādes Eiropā un Amerikā, bet tagad, kad robežas nevar šķērsot, to varēs iegūt Rīgā. „ Zuzeum” darba laiks būs septiņas dienas nedēļā un izstādēs bērniem un jauniešiem līdz 18 gadiem ieeja būs bez maksas.  

Sports pasaulē ir apstājies, bet arhīvi mums ir mūžīgi, šoreiz solītias FaceOff Podkāsta segments – Rewatchables. 2000.gads 5.maijs Latvija pret Krieviju Sanktpēterburgā, 3:2 Latvija uzvar, kas notika vai Putina roka vēl nebija pietiekami nostiprināta pirmos 2 mēnešos vai par daudz NHL zvaigznes?

Jaunākajā epizodē par Latvijas potenciālajām pretiniecēm Federāciju kausā aprīlī, par Aļonas Ostapenko sniegumu pagājušajā nedēļā Sanktpēterburgā un Anastasijas Sevastovas iespējām šonedēļ Dubaijā, par Ernesta Gulbja kvalificēšanos Delrejbīčas turnīram un par Latvijas izlases variantiem pret Ēģipti Deivisa kausa izcīņā

Notikumus studijā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta izpilddirektors, RSU lektors Kārlis Bukovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Telefonintervijā Maskavas latvietis Andris Lielais.   Vēlēšanu rezultāti Īrijas Republikā 8. februārī notikušās Īrijas Republikas parlamenta vēlēšanas nesa negaidītus panākumus kreisi centriskajai opozīcijas partijai "Sinn Féin". Partija saņēma 24,5% vēlētāju balsu, apsteidzot savus nozīmīgākos konkurentus – līdzšinējā premjerministra Leo Varadkara vadīto liberālkonservatīvo partiju "Fine Gael" un lielāko opozīcijas partiju, centrisko "Fianna Fáil". Panākumu pamatā ir neapmierinātība ar līdzšinējo taupības politiku, mitekļu dārdzību, veselības aprūpes un citu sociālo pakalpojumu nepietiekamu pieejamību, ko sabiedrības acīs nespēj kompensēt Varadkara valdības sekmīgā ārpolitika breksita procesā. "Sinn Féin" sola kreisāku politiku ar plašām sociālajām programmām. "Sinn Féin" priekšvēlēšanu taktika, izvirzot samērā mazu kandidātu skaitu vēlēšanu apgabalos, gan tagad liedz tai tikt pie lielākās frakcijas parlamentā. Spēki starp trīs lielākajām partijām sadalījušies teju līdzīgi, "Sinn Féin" un "Fianna Fáil" iegūstot pa 37 vietām katrai, un "Fine Gael" – 35 vietas. Atlikušo 51 no 160 parlamenta deputātu vietām sadalījušās mazākas, lielākoties kreisas ievirzes partijas, kā arī neatkarīgie deputāti. Var piebilst, ka nozīmīgs panākums šīs vēlēšanas ir arī Īrijas Zaļajai partijai, kuras deputātu skaits pieaudzis no diviem līdz divpadsmit. Vēlēšanu rezultāti nozīmē, ka partija "Fine Gael" vairs nevarēs veidot līdzšinējo mazākuma valdību ar neatkarīgo ministru dalību un "Fianna Fáil" atbalstu parlamentā. Tāpat šis vēlēšanu iznākums iezīmē beigas turpat simt gadu ilgajam laikmetam, kurā "Fine Gael" un "Fianna Fáil" viena otru secīgi nomainīja Īrijas varas virsotnē. Maz ticama gan ir "Sinn Féin" līderes Mērijas Lū Makdonaldas piesauktā iespēja izveidot kreisu valdību ar zaļo un mazāko kreiso partiju, kā arī neatkarīgo deputātu atbalstu – šādai koalīcijai būtu ļoti neliels un trausls vairākums. "Sinn Féin" lielākā problēma ir tās vēsture un ideoloģija. Tā vienīgā no lielākajām Īrijas Republikas partijām akcentē Īrijas Republikas un Ziemeļīrijas sadalītības jautājumu, kas šobrīd – breksita kontekstā – kļūst krietni saasinātāks. Savulaik "Sinn Féin" bija cieši saistīta ar „Īru republikāņu armiju” – kaujinieku organizāciju, kas īstenoja teroristisku darbību Ziemeļīrijā un Lielbritānijā pagājušā gadsimta otrajā pusē. "Fine Gael" līdz šim definējusi "Sinn Féin" kā ekstrēmistisku partiju, koalīcija ar kuru būtu nepieņemama, un, cik zināms, līdz šim nav mainījusi savu nostāju. Tas padara visai apšaubāmu trīs lielāko partiju koalīciju. Krietni pielaidīgāka šai ziņā gan ir "Fianna Fáil", kuras līderis Mikāls Mārtins paziņojis par gatavību jebkādai politiskajai kombinācijai. Jebkurā gadījumā tuvākajās nedēļās vai pat mēnešos tiek prognozēts spraigs sarunu cikls, kas var noslēgties arī ar atkārtotām vēlēšanām.   Vācijas politikas nedienas Kopš pirmdienas bažīgas intonācijas atkal saklausāmas Vācijas un, līdz ar to, arī visas Eiropas Savienības politiskās nākotnes sakarā. Vācu kristīgo demokrātu līdere un pašreizējā Vācijas aizsardzības ministre Annegrēte Krampa-Karenbauere paziņojusi, ka atkāpsies no partijas vadītājas amata līdz ar decembrī paredzēto partijas kongresu un, attiecīgi, nekandidēs uz Vācijas kanclera posteni pēc nākamajām vēlēšanām 2021. gada oktobrī. Tādējādi neīstenosies ilggadējās kancleres Angelas Merkeles plāns pagādāt Vācijai sava amata turpinātāju, kas visādā ziņā līdzinātos prominentajai priekšgājējai. Tas radījis manāmu nervozitāti politiskajā vidē, sevišķi ievērojot Krampas-Karenbaueres atteikšanās apstākļus. Konkrētais iemesls bija Tīringenes federālās zemes valdības apstiprināšana pagājušo trešdien, 6. februārī. Tā vietā, lai atbalstītu sociāldemokrātu un citu kreiso partiju mazākuma valdību, Tīringenes kristīgo demokrātu frakcija bloķējās ar radikāli labējo partiju „Alternatīva Vācijai” jeb AfD, ievēlot par federālās zemes valdības galvu nelielās centriski labējās Brīvo demokrātu partijas pārstāvi, mazpazīstamo politiķi Tomasu Kemmerihu. Līdz ar to Merkeles un Krampas-Karenbaueres partijas biedri pārkāpa partijas vadības noteikto tabu nekādos apstākļos nesadarboties ar „Alternatīvu Vācijai”, kuru daudzi uzlūko par neofašistisku spēku. Tīringenes AfD līderis Bjerns Heke ir izteikti radikāls un populistisks līderis, kura vadīto partijas nogrupējumu Flügel Vācijas drošības dienesti tur aizdomās par ekstrēmismu. Viņu rīcība uzjundījusi nepatīkamas asociācijas ar hitleriešu nākšanu pie varas Vācijā pagājušā gadsimta 30. gados, kas, starp citu, toreiz sākās tieši ar varas iegūšanu Tīringenes pavalstī. Tolaik vācu labējie un centriskie politiķi cerēja izmantot nacistus kā sabiedrotos cīņā pret kreisajiem – sociāldemokrātiem un komunistiem; taču nākamais fīrers Ādolfs Hitlers politiski apspēlēja un izmantoja pašus labējos, galu galā iznīcinādams demokrātiju un izveidodams vienu 20. gadsimta noziedzīgākajiem totalitārajiem režīmiem. Šīs vēsturiskās asociācijas dominēja antifašistisko spēku mītiņos, kuri kopš pagājušās trešdienas notikuši daudzviet Vācijā. Annegrēte Krampa-Karenbauere nu uzņēmusies politisku atbildību par nespēju novērst kristīgo demokrātu un labējo radikāļu „grēcīgo koalīciju” Tīringenē. Vācijas Kristīgi demokrātiskā savienība līdz ar to palikusi bez līdera, un nav skaidrs, kurš varētu pārņemt partijas vadības grožus. Nebūt nav teikts, ka tas varētu būt kāds no partijas liberālā spārna, kuru pārstāv kā Merkele, tā Krampa-Karenbauere. Nav noslēpums, ka pēdējos gados partijā jūtami pastiprinājušās labējākas tendences, kas varētu veicināt tuvināšanos ar labējiem radikāļiem. Pēdējās norises kristīgo demokrātu nometnē jau izpelnījušās jūsmīgas reakcijas no AfD līderu puses.   Grupas „Tīkls” lieta Tā sauktā „Grupas „Tīkls” lieta” jeb „Penzas lieta” aizsākās 2017. gada oktobrī, kad Krievijas Federālā drošības dienesta darbinieki Penzas pilsētā arestēja piecus gados jaunus cilvēkus, kuri nodarbojās ar straikbolu jeb airsoftu, tāpat arī interesējās par anarhismu un citām kreisām idejām. Vēlāk sekoja vēl vairāki aresti Penzā un Sanktpēterburgā. Viņus apsūdzēja teroristiskas organizācijas izveidē ar mērķi rīkot teroraktus un bruņotus uzbrukumus Krievijas varas iestādēm un partijas „Vienotā Krievija” birojiem, lai galu galā gāztu pastāvošo varu un izmainītu valsts konstitucionālo iekārtu. Grupas nosaukums bijis „Tīkls” – krieviski „Сеть” –, tās nodaļas esot darbojušās Penzā, Sanktpēterburgā un Maskavā. Šī gada 10. februārī Pievolgas apgabala kara tiesa tiesneša Jurija Klubkova vadībā atzina septiņus apsūdzētos par vainīgiem, piespriežot reālus cietumsodus no 6 līdz 18 gadiem; lielākais sods – 18 gadi brīvības atņemšanas tika piespriesti domājamajam „Tīkla” izveides iniciatoram Dmitrijam Pčeļincevam. Vēl viens šai lietā apsūdzētais ticis notiesāts jau agrāk, piespriežot 3,5 gadus cietumā; vēl divi apsūdzētie joprojām tiek tiesāti atsevišķā procesā. Sākotnēji visi apsūdzētie pratināšanā atzinuši savu vainu, taču tiesas laikā no atzīšanās atteicās, apgalvojot, ka tā iegūta ar spīdzināšanu. Pie tam viņi nāca klajā ar konkrētiem brutālas spīdzināšanas aprakstiem, kuros figurēja piekaušana un mocīšana, izmantojot elektrisko strāvu. Vairākos gadījumos neatkarīgi novērotāji un mediķi konstatējuši apsūdzētajiem miesas bojājumus, kurus varas pārstāvji skaidrojuši kā iegūtus pretojoties aizturēšanas laikā, kā kukaiņu kodumus u.tml. Visas tiesājamo sūdzības šai sakarā tiesa noraidīja vai ignorēja. Pie tam apsūdzībā izmantotie pierādījumi ir visai apšaubāmi. Cita starpā kā vainas pierādījums figurē nodarbošanās ar straikbolu, legāli izdotas grāmatas un atļautas ķīmiskas vielas; arī liecības, kuras par apsūdzētajiem snieguši citi izmeklēšanas cietumā ieslodzītie. Aizdomas par spīdzinot iegūtu atzīšanos un ārkārtīgi bargie spriedumi šokējuši Krievijas tiesību aizstāvjus un arī plašāku sabiedrību. Komentāros un publiskajos protestos tiek piesauktas asociācijas ar Staļina režīma iekšlietu dienesta NKVD darbību t.s. „Lielā terora” laikā Padomju Savienībā 30. gadu otrajā pusē, kad no daudziem faktiski nevainīgiem apsūdzētajiem ar nežēlīgu spīdzināšanu tika panākta atzīšanās smagos pretvalstiskos noziegumos.

Laikmetīgās mākslas centra „Kim?” atklātas divas izstādes: Līvas Rutmanes „Prrr” un Ata Jākobsona „Režģis”. Intonatīvi atšķirīgas, bet abās grafika un glezniecība saspēlējas ar telpiskiem objektiem un to raisītajām realitātes uztveres pārmaiņām. Līvas Rutmanes ekspozīcija „Prrr” aizņem telpu, kura atrodas tuvāk laikmetīgās mākslas centra „kim?” ieejas durvīm. Tajā, šķiet, viss notiek pagalam nejēdzīgi: kaut kas aizpūsts ar celtniecības putām, šur tur pa nepabeigtai dēļu kolonnai, sarobotai lielformāta grafikai, un santehnikas aizdambējumu salipinājumam. Vēlāk atklājas – tie ir sapresēti atkritumu maisiņi. Taču sajūta ir gaiša un pat omulīga – Līvas Rutmanes piedāvātā vizuālā ironija par mūsu ikdienas rutīnām nav pārspīlēta, bet ieturēta uzmanīgi iezīmētās robežās. Turpina pati māksliniece. Līva Rutmane ir Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas maģistrantūras absolvente. Strādā ar lielformāta zīmējumiem un mazformāta plastikāta objektiem. Nesenākie Līvas projekti - personālizstāde “Kūciņa Līvai”, galerijā “Low” un grupas izstāde “I had amnesia once or twice”, Polansky galerijā, Brno. Izstādē „Režģis” Atis Jākobsons šo sistēmu attīsta kā pakļaušanos universāla spēka likumiem, ceļu no subjektīva prāta klejojumiem līdz kosmiskām un fundamentālām struktūrām. Lielformāta papīri modelē tumsas un gaismas apslēptās struktūras, koka instalāciju savienojumi kalpo kā pieturpunkti noslēpumainā, teju meditatīvā ceļā. Atis Jākobsons šobrīd dzīvo un strādā Berlīnē un Rīgā, tāpat kā Līva, arī viņš ir Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas maģistrantūras absolvents. Izstādēs Atis piedalās kopš 2004. gada, piedaloties izstādot savus darbus tādos starptautiskos projektos kā “Mūžīgā kustība” Sanktpēterburgas muzejā “Erarta”, “Orient” Laikmetīgas mākslas centrā Krakovā, “Somewhere in Between” Bozar mākslas centrā Briselē un citviet. Ata Jākobsona un Līvas Rutmanes izstādes laikmetīgās mākslas centrā „kim?” savus apmeklētājus un novērtētājus gaidīs līdz 29. martam.  

Vakardien divu KHL grandu cīņā Sanktpēterburgas SKA pārspēja Maskavas CSKA, maču klātienē vēroja divi NHL klubu ģenerālmenedžeri. Hokeja apskatnieks Lotārs Zariņš pastāsta par aizvadīto spēli, ko Maskavā darīja NHL pārstāvji un kuri nākamie KHL lomi dosies pāri okeānam.

Ītūreiz raidejumā klausīs sarunu ar vaira nikai 20 godu Pīterpilī aba Sanktpīterburgā dzeivojūšū varakļuonīti Aini Pilikovu. Krīvejis muokslinīku savīneibys bīdrys, skulptors Ainis vēļ arviņ pa reizei brauc ari iz Latveju i Latgolu, taipat jis aktivi dorbojās ari Pīterpiļs latvīšu bīdreibā, kura naseņ svieteja sovu 30 godu jubileju. „Es Krīvejā nadzeivoju, es dzeivoju Pīterburgā. Tei starpeiba vys tik ir lela. Gribim mes voi nagribim, tei latvīšu dzeive Pīterburgā turpynojās... Ka mes tai dziļuok viesturē aizejom, ta vysi slovonī latvīši vysaiduos jūmuos – muziki, uorsti i tai tuoļuok, jī vysi ir vuicejušīs ite.” Ainim ite ir saime i dorbs. Kai pīzeits jis pats, vystycamuok iz dzeivi Latvejā naatsagrīzs. Vys tik jis reizi godā rauga nūbraukt iz dzimtini i pajimt leidza ari dālu.   „Par nuokūtni. Pats golvonais, lai jam byutu meilys i lobys atminis, lobi kontakti ar Latveju. Ka tai byus i jis pats gribēs, ta puorejais izreiz sasaliks.” Taipat ar Aini runojam ari par dzeivi ite, sajiutom, latgaliskū i latviskū kasdīnā i saimē, muokslu i tuos tapšonys procesu.   *** Sovpus Ausma Sprukte gastēja Cyblys nūvodā, kab pasarunuotu par latgaliskom tradicejom i vierteibom vītejuos saimēs.   *** Dzīdova, doncova, runova, skolova, mozgova, sveicynova, zynova... Cik daudzi vuordu ar izskaņu -ovs, -ova tu zini i lītoj? Vuordineicā Ilze Sperga i Arņs Slobožanins, kai jau nūprūtams, stuosteis par vysaidim latgaliskim vuordim ar izskaņu -ova.  

Itūreiz raidejuma “Kolnasāta” rodūšuo komanda beja nūbraukuse iz Ludzu, kab J.Soikāna Ludzys muokslys školā sasatiktu ar tuos direktori Sandru Vorkali. Aicynojom ari tevi kūpā ar mums dazynuot, kaida tod ir tei muokslys dzeive ite – austrumūs. “Ir nūteikts vacums, kurā vys tik tu kai škoļnīks vuicīs nu tuo, kai školuotuojs tū dora. I ka tev ir tei laime – tū redzēt, tei ir teišom laime! Partū ka, ja tu redzi degsmi i azartu, i guni školuotuojā – tys var dalipt. Tu vari tū nūspūguļuot. Lai tev pasaveic taidu školuotuoju atrast…” tai J.Soikāna Ludzys muokslys školys direktore Sandra Vorkale. Jei ari pīkreit, ka muzkys i muokslys izgleiteibā daudzi kas bolstuos iz pedagodu entuziasmu. “Nu, ja tys tev nabyus sirds dorbs, tod tys byus nazynu kas… Pyrmkuort, tys nav obligati. Tys nav obligati ari školuotuojam nu taida vīdūkļa “es varu ari tū navuiceit”, bet, ja tu asi sirds dorbā, tod tu tū dareisi i tu reizem dori daudz vairuok nakai tys ir īraksteits dokumentūs. I taipoš tu vuici jam na tik daudz tikai tuos muokslys lītys, cik daudz nu svora ir tys – kai tu ar tū bārnu runoj, kū tu ar jū dori. Tys ir process. Nu, ir ari rezultats, vīnnūzeimeigi. Bet bez procesa kvalitatis tī nikas naīs cauri…” Sandra atkluoj, ka gon ar jaunu pedagogu pīsaisti, gon bārnu skaitu školai lūbās labi, nasaverūt iz problemom itymā sferā, kas naratai pastuov citvīt vaļstī. “Itūgod školā vuicuos 296 bārni. Pādejūs treis, četrus godus mums beja augšupejūša dinamika jau ari caur tū, ka mes īsuocem septeņgadeigū programu i šūbreid mums ir pylns klašu komplekts. Aptveram vysys vacuma grupys.” {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="617" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""} 1991. godā dybynuotuo profesionaluos īvirzis i interešu izgleiteibys vuiceibu īstuode – Ludzys muokslys škola piec pīcu godu tyka puorsaukta profesora, muokslinīka, Ludzys pylsātys gūda pylsūņa Jura Soikāna vuordā. “Ludzā ir Jezupa Soikāna īla. Bet tod, kod Jurs aizguoja myužeibā, Jura vuordā navarēja nūsaukt īlu, partū ka tod saeisynuojumā byus J. Soikāns. Divi J. Soikāni Ludzā navar byut. Jurs ir muokslinīks. Jis ir dzims cīši inteligentā i kulturalā gimenē. Tam laikam cīši izgleituotā gimenē. Juo tāvs beja kulturys darbinīks i sabīdryskais darbinīks, beja cīši interesanta personeiba. Dzeivis gaitys drūši viņ par jū lobuok stuostātu juo meita Ilze Soikāne-Mennekinga, kas dzeivoj Vuocejā. I attīceigi – Jezupa sīva beja muokslineica. Jei beja izagleituojusēs Sanktpīterburgā. Juram beja lels sakars ar muokslu jau nu pošu pyrmūs dīnu.” Sandra pīzeist, ka radeišonys procesā ir cīši svareigi ari cylvāki apleicīnē. Tū jei redz ari kai vīnu nu unikalom i vierteigom lītom itymā školā. “Muni školuotuoji i attīceigi myusu kolektivs ir eipašs. Es dūmoju, tei gimeniskuo sajiuta, kod muoksla nav tikai “augstuo” muoksla – “aukstuo”, “augstuo” ar “g” i “k”. Bet tei, kurā tu vari augt i justīs labi.”  

Par vācbaltiešu baronesi, psihoanalītiķi Aleksandru fon Volfu, Stāmerienas pils saimnieci, un itāļu rakstnieku Džuzepi Tomazi di Lampedūzu, mums zināmā romāna “Gepards” autoru, tapusi Vācijas, Latvijas un Itālijas kopražojuma dokumentālā filma „Geparda dzimšana”. Filmas pirmizrāde būs 19. oktobrī Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmā. Par Aleksandru Volfu un abu personību savstarpējām attiecībām Kultūras Rondo studijā saruna ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas nozaru eksperti Astru Šmiti, bibliogrāfe Ilzi Lecinsku un filmas producentu Gintu Grūbi. Filma "Geparda dzimšana" ir ceļojums pa Tomazi un viņa vācbaltiešu izcelsmes sievas Aleksandras fon Volfas-Štomerzē (Alexandra von Wolff-Stomersee) dzīvi ‒ neparastu mīlas stāstu pāri visai Eiropai no Itālijas līdz Latvijai. Krievijas 1917. gada revolūcijas radītais haoss un vēlāk Otrais pasaules karš piespieda Aleksandru pamest vispirms Sanktpēterburgu, pēc tam arī dzimtas pili Latvijā, Stāmerienā. Filma "Geparda dzimšana" jau piedzīvojusi pasaules pirmizrādi Hamburgas starptautiskajā kinofestivālā, no 17. līdz 27. oktobrim tā tiks demonstrēta Romas festivālā, bet 19. oktobrī notiks filmas pirmizrāde Rīgas Starptautiskajā Filmu festivālā. Filmas režisors ir Luidži Falorni (Luigi Falorni). Filma veidota kā kopprodukcija starp Vācijas filmu studiju "KickFilm" (producents Jörg Bundschuh) un Latvijas studiju Mistrus Media (producenti Gints Grūbe, Elīna Gediņa-Ducena), filmas mūzikas autors ir komponists Kārlis Auzāns, filmā piedalās aktrises Karīna Tatarinova, Sarmīte Vucāne, komandā ir arī kostīmu māksliniece Berta Vīlipsone, grima māksliniece Vivita Jansone, operatori Aigars Sērmukšs un Rinalds Zelts. Filmēšana notika gan Itālijā, gan Latvijā.

Šogad Karlovi Varu starptautiskajā kinofestivālā par galveno balvu dokumentālā kino kategorijā sacentās desmit filmas, kas bija atlasītas no vairāk nekā 700 pieteikumiem. Režisores Ksenijas Ohapkinas darbs "Nemirstīgie", kas veidots, sadarbojoties Latvijas studijai „VFS Films” un Igaunijas studijai „Vestilind”, šajā festivālā piedzīvoja pasaules pirmizrādi un tika apbalvots ar Kristāla Globusu kategorijā „Labākā dokumentālā filma”. Filmas pirmizrāde Latvijā paredzēta 23. oktobrī festivālā Riga IFF laikā. Dokumentālā filma "Nemirstīgie" uzņemta tālos Krievijas ziemeļos, industriālajā Apatītu pilsētā, kur iegūst apatīta rūdu. Pilsēta izaugusi no kādreizējās Gulaga nometnes un šobrīd tā dzīvo itin kā laika mašīnas kabīnē, uz kuras durvīm nolasāma dzelžaini izstrādāta sirpja un āmura simbolika. Filmu uzņēmusi jaunu krievu režisore no Sanktpēterburgas Ksenija Ohapkina. “Es reiz lasīju rakstu par kādu mazu, nomaļu militāru pilsētu Krievijas ziemeļos netālu no Apatītiem, kur tad arī beigu beigās notika filmas uzņemšana. Manuprāt, tā bija ļoti sirreāla vieta, un man šķita dīvaini, ka kāds tur vispār vēlas dzīvot. Proti, ja kāds tur vispār dzīvo, tā ir nevis brīva izvēle, bet dzīvošana tur piespiedu kārtā,” atklāj filmas režisore Ksenija Ohapkina. Viņa stāsta, ka iegūt filmēšanas atļauju bija ļoti grūti, jo tā tomēr bija militāra pilsēta. Filmas producents Uldis Cekuls skaidro, ka šajā filmā ir daudz strādāts ar attēlu un skaņu, pat vairāk nekā ar saturu, jo „VFS Films” iepriekšējie darbi bijuši cilvēku stāsti, kur veidotāji ir spiesti domāt, kā to cilvēka ceļojumu izvilkt cauri filmai. Filmas sajūta nav radīta montāžā, sajūta rodas no situācijām, kuras parādītas kondensētas. “Nav teksta šai filmā, jūs paši beigās izveidosiet savu slēdzienu, neviens jums priekšā neteiks, kā justies,” norāda Cekuls.

15. gadsimtā lasītprasme, akadēmiskas zināšanas un mācības bija nepieejamas vairumam Eiropas iedzīvotāju, taču tieši tas bija laiks, kad Eiropā tika dibinātas universitātes, akadēmiskā dzīve ieguva jaunu nozīmi un aktīvāki kļuva arī intelektuāļi Livonijā. Līdz ar universitāšu dibināšanu akadēmiskā dzīve vairs nav tikai baznīcas grāmatu studēšana, bet jaunas, progresīvas domas rašanās, kas pamazām maina visu Eiropas dzīvi. Viena no senākajām universitātēm Eiropā – Rostokas universitāte – šogad svin savu 600. jubileju. Savulaik tā bija pulcēšanās vieta arī Livonijas intelektuāļiem. Kuri bija zinošākie cilvēki tā laika Eiropā, kāda bija universitāšu dzīve un cik augstā vērtē sabiedrībā bija skolās iegūtās zināšanas, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Levāns. Valdis Rande vāc materiālus par Ļeņingradas Baltijas studentu apvienību "Baltikums" „Latvietība, kopā būšana, valodas uzturēšana, tas bija galvenais motīvs, kas mūs vienoja „Baltikumā”,” atceras  ārsts Valdis Rande, kurš šobrīd vāc materiālus un domā veidot grāmatu par  tiem laikiem, kad triju Baltijas valstu studenti Ļeņingradā ārpus studijām satikās kopīgi rīkotos pasākumos. Par bijušo Ļeņingradas studentu apvienību „Baltikums” stāsta tās aktīvists, bērnu ārsts Valdis Rande. Savas nacionalitātes  saglabāšanas un kopšana, kopīgi dziesmu un deju vakari, koncerti un karnevāli – tas vienoja latviešu, lietuviešu un igauņu studentus Sanktpēterburgā, toreizējā Leņingradā pēc Otrā pasaules kara līdz pagājušā gadsimta 90. gadu sākumam studentu  apvienībā „Baltikums”.     Arī Maskavā pastāvēja tāda pati studentu apvienība ar tādu pašu nosaukumu, tā tika nodibināta laikā, kad 1956.gadā Ungārijā notika revolūcija. Latvijas  okupācijas  muzeja interneta vietnē var lasīt, ka „…Maskavas „Baltikums” oficiālā līmenī bija studentu mākslinieciskās pašdarbības ansamblis koncertēšanai studentu pasākumos. Ansamblī ietilpa koris, deju kolektīvi un orķestra grupa. Dalībnieku kopskaits bija ap 150. Ar laiku „Baltikums” izveidojās par sava veida klubu, kura otra funkcija bija baltiešu studentu savstarpējo sanākšanu organizēšana. Viens no jautājumiem, kas tika apspriests, bija Latvijas, Lietuvas, Igaunijas vēlamais starptautiskais statuss nākotnē. Studenti diskutēja par īpašas maksimāli patstāvīgas Baltijas federācijas izveidošanas ideju, kā varbūtēju līdzekli situācijas uzlabošanai.” Lai arī Ļeņingradas „Baltikuma” studenti nebija tik politiski aktīvi noskaņoti kā Maskavas kolēģi, tomēr arī šie jaunieši bija nonākuši  tā laika partijas funkcionāru uzmanības lokā. Pirms diviem gadiem bijušie  „Baltikuma” igauņu studenti sarīkoja  kopīgu atceras pasākumu, uz kuru arī uzaicināja „Baltikuma”  pārstāvjus no Lietuvas un Latvijas, kā arī igauņi  izdeva grāmatu par tiem laikiem. Tagad arī Valdis Rande ir sasparojies apzināt  bijušos „Baltikuma” kolēģus-studentus un izdot grāmatu, bet pirms tam  šī gada 7. aprīlī  VEF kultūras pilī notiks plašāks kopā sanākšanas pasākums bijušajiem „Baltikuma” studentiem. Bijušo Ļeņingradas studentu „Baltikums” aktīvistu grupa aicina atsaukties tos, kas šajā  apvienībā darbojās, rakstot uz e-pastu rande.valdis@inbox.

Šudiņ, par kinu, grimu i gleznuošonu sasarunojam ar Nacionaluos kinu bolvys „Lielais Kristaps” sajiemieju par dorbu kinai „Baltu ciltis. Pēdējie Eiropas pagāni” Aiju Beatu Rjabovsku. Latgalīti, kuruo dzymuse i auguse Rēzeknis nūvoda Rogovkā. Aija stuosta, ka sovu ceļu muokslys dzeivē jei aizsuokuse kai gleznuotuoja, sovpus niule jau vaira nikai 10 godu juos audaklys ir dzeivs. „Niule muni audakli ir dzeivi i runoj preteimā. Varbyut pat vara nikai pyrma tuo, bet vysaidā ziņā ūtys ir muna kasdīna. Maņ tys vyss aizguoja cīši vīglai, i vīnā breidi as jau atskuortu, ka voi nu itys ir muns cīši duorgais hobejs, voi nu ar tū juosuoc peļneit. Sajutu vajadzeibu, vielmi i beja ari īspieja, i te es tagad asu.” Muokslineica atkluoj, ka grimātuoja dorbs nasabeidz tik ar grima izlikšonu i atgrimieišonu. „Tev vysu laiku juosaver i juoizpasej sagrimātī aktīri. Laikapstuokli vysuodi - zīma i soltums leidz minus 25 voi otkolnvosora i pļus 30 gradu. Korstumā ir troki, jo sveistūt var samaituot vysu grimu, tod cytureiz i ladu nosoju, i soltu dvīleiti padūdu.” Par Nacionaluos kinu bolvys „Lielais Kristaps” sajimšonu pārnejuo goda izskaņā Aija soka tai: „Tys maņ beja lels nūtykums, ni es par jū dūmuoju, ni gaideju, bet tys pi mane atguoja. Prūtams, ir lels gandarejums par nūviertiejumu. Kina „Baltu ciltis” beja myusu cīši gaideits, grybāts i izauklāts biernenš. Dorba beja cīši daudzu, daudzi cylvāku i sova specifika ar šū te 13. godu symta cylvāka paruodeišonu. Raudzejom eistynuot myusu prīškstotus, jo nivīns nu myusu jau jūs nabeja redziejs. Ir ciļvieceigi pateikami sajimt tik nūpītnu i atbiļdeigu bolvu, kurū tai par velļi nadūd.” Aija struoduoja ari pi režisora Viestura Kairiša jaunuokuos kinys „Piļsāta pi upis”. „Maņ itei kina beja īspieja atsaagrīst pi zemis, kurū es tik labi jiutu, jo, kasdīnā dzeivojūt Reigā, niu jau vaira nikai 15 godu maņ nasaīt iz ilguoka laika atbraukt, pasadzeivuot Latgolā. Tei beja taida īspieja itū vosoru pavadeit Latgolā i sajust itū zemi, tuos vibracejis, kas teišom ir sovaižuoka, i ari parunuot latgaliski, kū es kasdīnā parosti nadoru. Maņ tei beja puosoka, cīši skaists laiks.” {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="428" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}   ***** Laura Sondore-Strode beja aisadavuse iz Rēzeknis nūvoda Pocelujevkys cīmu, kab pīsadaleitu vīnā nu kapelys „Dziga” mieginuojumu, kas kai īrosts nūteik keramiķa Andra Ušpeļa sātā. Sižetā vaira par kapelys aizvadeituo goda golā zdūtū, niu jau septeitū tautys muzykys albumu „Gostūs”.   {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="432" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}     ***** Voi Jius zinit, ka pyrmuo dzeļžaceļa staceja Latvejis teritorejā atsaroda taišni Latgolā – sūpluok Kuorsovys? Nu ietinis sovulaik varēja nūbraukt leidz Sanktpīterburgai i Varšovai. Par Kuorsovys stacejis rasšonūs i tuoluokū rūseibu tymā stuosteis viesturneica i žurnaliste Vineta Vilcāne.  

1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. teātrī līdz pulksten vieniem notiek mēģinājums un tad lielā steigā dažu stundu laikā tiek izdekorēta skatuve, no kuras pasludina Latvijas Republiku. Par tagadējā Nacionālā teātra ēkas būvēšanu un namu laika gaitā stāsta teātra zinātniece Rita Melnace. Esam pašā greznākajā telpā – Baltajā zālē, kur, skatot ēkas interjeru, vislabāk var saredzēt barokālos elementus. Celtnes arhitektūra ar savām atlantu figūrām ārpusē, sengrieķu traģiskajām un komiskajām maskām un greznajiem rotājumiem tiek raksturota kā pseido barokāla. Rita Melnace stāstu sāk ar šī nama pirmsākumiem. Teātris uz pāļiem, gluži kā Venēcijā "Mums ir jāatgriežas 19. gadsimteņa beigu posmā, tad, kad sāka attīstīties jaunā, kapitālistiskā, ja var teikt, pilsēta. Rīgas rāte bija ļoti ambicioza, Rīgai bija viens skaists, reprezentatīvs teātris, tas tā saucamais Vācu teātris, tagadējā Opera pie kanālmalas, kas bija paspējusi izdegt un jau atjaunota, kad Rīgas rāte 1897.gadā pieņēma lēmumu, ka viņiem vajadzīgs otrs reprezentatīvs, skaists pilsētas teātris. Tad nu viņi meklē vietu, ko atrod starp kanālmalu un Daugavmalu, te bija liels, putekļains laukums, kur bija notikusi Baltijas etnogrāfiskā izstāde gadu iepriekš. Un šo vietu atrada par labu esam, jo te uz visām pusēm attīstījās tā pilsēta, tepat Vecrīga tuvumā," stāsta Rita Melnace. „Viņi izsludina konkursu. Uz konkursu piesakās stipri daudzi arhitekti, lielākoties no Krievijas, pilnīgi saprotams, jo mēs jau bijām tikai cariskās Krievijas sastāvā Baltijas guberņa. Un arī uzvarētājs Augusts Renbergs, latviešu izcelsmes arhitekts, tajā laikā dzīvo Sanktpēterburgā. Viņš atsūtīja savu konkursa darbu pieteikumu un uzvarēja. Līdz ar to viņš bija spiests pārcelties uz Rīgu atpakaļ, jo viņam kā uzvarētājam vajadzēja uzraudzīt celtniecības darbus,” turpina Melnace. Teātri sāka celt 1899.gadā. Melnace arī stāsta, ka vietā, kas izvēlēta teātra celtniecībai izraka būvbedri un atklājās, ka ēkas pamatos ir plūstošās smiltis un uz plūstošām smiltīm neko jēdzīgu, protams, uzcelt nevar. Kādreiz šajā vietā bijušu tā dēvētie Jēkaba vārti, kas veda uz pilsētas ganībām no Vecrīgas. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. Teātri uzcēla divu gadu laikā. „Teātris tāds, kā jūs visi viņu pazīstat 1901.gadā tika uzcelts un apliecinājums tam ir virs skatuves portāla pilsētas ģerbonis un gada skaitlis 1901,” norāda Melnace. Bet pēc tā laika normatīviem vajadzēja ēkai nostāvēties, lai atklātu celtniecības kļūdas, un vajadzēja iekārtot teātri, tad to atklāja tikai 1902. gadā. „Teātris savam laikam bija ārkārtīgi moderns. Šajā teātrī nekad nav bijusi krāsns apkure. Teātris jau no pirmās dienas izmantoja karstā ūdens padeves radiatorus. Šajā teātrī nekad nav bijis ne sveču, ne gāzes, ne petrolejas vai kāds cits apgaismojums, šajā teātrī no pirmās dienas bija elektriskais apgaismojums,” atklāj Melnace. Ir pat saglabājušies avīžraksti, ka teātris viss ir mirdzējis un laistījies ugunīs. Tur ir uzskaitīts, cik elektrisko lampiņu ir bijis zālē, cik uz skatuves, cik prožektoros. Ir speciāls uzskaitījums. Nacionālā teātra mājaslapā var lasīt, ka ēkā bija četri kroņlukturi, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismotas skatuves daļa. Tur bija teju 3000 baltas, ap divi simti sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem. Priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā „R.H.Mantels”, un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai 21. gadsimta sākumā. Krievu trupa, Latvju opera un telpas sarīkojumiem Jauno teātra ēku atklāja 1902.gada 14.septembrī ar Ostrovska pasaku lugu „Sniegbaltīte”. „Kāpēc tāds autors izvēlēts, tāpēc, ka atkal, kam vairāk naudas, tas šo teātri var noīrēt,” skaidro Melnace. Rīgas Latviešu biedrības teātris atrodas pie Vērmanes parka, tur spēlēja latviešu aktieri, latviešu aktieri ļoti daudz spēlēju provinces nelielos teātros Latvijas nomalēs.”Latviešu aktieriem nebija tik daudz naudas, un šo teātri no noīrēja ļoti ievērojamas antreprenieris Konstantīns Ņezlobins, un līdz Pirmajam pasaules karam šajā teātrī strādāja ļoti labi krievu aktieri.” Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši tuvojās Rīga, trupa evakuējās uz Krieviju. Teātra telpas kara laikā izīrēja dažādiem teātru kolektīviem un sarīkojumiem. Viena no tām bija Tautas padome, kas meklēja telpas neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanai. Bija izvēlētas divas ēkas, viena no tām bija Rīgas pils, bet tur nebija pietiekami daudz vietas, tāpēc priekšroka tika dota toreizējam Rīgas pilsētas Otrajam teātrim. „Šajā laikā šo teātri īrēja arī Latvju opera, tā, no kuras vēlāk izveidojās Nacionālā opera. Tanī dienā, 18.novembrī, līdz pulksten vieniem uz skatuves mēģina Latvju opera un teātris ir teātris, ja viņiem ir nolikts līdz pulksten vieniem, viņi ātrāk nebeigs mēģinājumu. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, kas pulksten četros notiks šajā teātrī,” par notikumiem pirms simts gadiem 18.novembrī stāsta Melnace. Kad mēģinājums beidzas, skatuve ātri tiek posta nākamajām pasākumam – jāiekārto atbilstoši svarīgajam politiskajam aktam. Nevar jau kaut kādā Alpu ainava, vai kaut kāds mežs būt uz skatuves. „Mēs visi zinām pēc Rīdzenieka slavenās fotogrāfijas, kāda izskatījās, cik skaisti izskatījās Nacionālā teātra skatuve tajos trakajos frontes nabagu apstākļos ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, ar lauru kokiem. Ir saglabājušās atmiņas, ka pusčetros sāka laist publiku uz ielūgumiem skatītāju zālē, bet vēl uz skatuves noformējums nebija pabeigts, vēl skrēja skatuves strādnieki lauru kokiem, vēl kaut ko centās piestiprināt, centās sakārtot visu, lai pulksten četros vērtos priekškars un uz skatuves nāktu Tautas padome, un paziņotu visai Latvijai, visai pasaulei, ka Latvija būs neatkarīga valsts,” bilst Melnace. Strādnieku teātris un tikai tad Nacionālais teātris Pusotru mēnesi vēlāk teātri atdeva latviešu aktieriem. Kad 1919. gada sākumā Rīgā ienāca sarkanie strēlnieki un uz pieciem mēnešiem nostiprinājās Pētera Stučkas valdība, Mākslas lietu departamenta direktors bija rakstnieks Andrejs Upīts, ļoti kreisi orientēts cilvēks, viņš parakstīja dekrētu par teātra atdošanu latviešu aktieriem. 23.februārī vērās teātra priekškars, toreiz gan teātris saucās Pirmais strādnieku teātris. Izrādīja Leona Paegles lugu „Augšāmcelšanās”. Interesants ir fakts, ka interese par jauno teātri bijusi tik liela, ka pirmizrāde organizēta tagadējā Operas teātra ēkā, kur ir vairāk vietas. Jau pēc Brīvības cīņām – 1919.gada 30.novembrī – uz skatuves kāpa tā pati trupa, bet jau lai izrādītu kā Nacionālā teātra aktieri Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī”. „Mēs parasti savā teātrī smejamies, ka mums dzimšanas diena ir 23.februārī, bet vārda došana mums ir 30.novembrī, jo vērās priekškars teātrim ar nosaukumu „Nacionālais teātris”,” atzīst Melnace. Šo nosaukumu bija noskatījis rakstnieks Jānis Akuraters, atrodoties trimdā pēc 1905.gada revolūcijas toreizējā Kristiānijā [Oslo], kur bija nodibinājies Norvēģijas Nacionālais teātris. Viņam ļoti patīk šī ideja – teātris kā visa nacionālā kopējs un tālāk attīstītājs. Laika gaitā teātris ne reizi vien ir mainījis savu nosaukumu, bijis gan drāmas, gan dramatiskais, gan akadēmiskais drāmas teātris līdz 1988.gadā tas atkal atgūst savu vēsturisko nosaukumu Nacionālais teātris.

1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. teātrī līdz pulksten vieniem notiek mēģinājums un tad lielā steigā dažu stundu laikā tiek izdekorēta skatuve, no kuras pasludina Latvijas Republiku. Par tagadējā Nacionālā teātra ēkas būvēšanu un namu laika gaitā stāsta teātra zinātniece Rita Melnace. Esam pašā greznākajā telpā – Baltajā zālē, kur, skatot ēkas interjeru, vislabāk var saredzēt barokālos elementus. Celtnes arhitektūra ar savām atlantu figūrām ārpusē, sengrieķu traģiskajām un komiskajām maskām un greznajiem rotājumiem tiek raksturota kā pseido barokāla. Rita Melnace stāstu sāk ar šī nama pirmsākumiem. Teātris uz pāļiem, gluži kā Venēcijā "Mums ir jāatgriežas 19. gadsimteņa beigu posmā, tad, kad sāka attīstīties jaunā, kapitālistiskā, ja var teikt, pilsēta. Rīgas rāte bija ļoti ambicioza, Rīgai bija viens skaists, reprezentatīvs teātris, tas tā saucamais Vācu teātris, tagadējā Opera pie kanālmalas, kas bija paspējusi izdegt un jau atjaunota, kad Rīgas rāte 1897.gadā pieņēma lēmumu, ka viņiem vajadzīgs otrs reprezentatīvs, skaists pilsētas teātris. Tad nu viņi meklē vietu, ko atrod starp kanālmalu un Daugavmalu, te bija liels, putekļains laukums, kur bija notikusi Baltijas etnogrāfiskā izstāde gadu iepriekš. Un šo vietu atrada par labu esam, jo te uz visām pusēm attīstījās tā pilsēta, tepat Vecrīga tuvumā," stāsta Rita Melnace. „Viņi izsludina konkursu. Uz konkursu piesakās stipri daudzi arhitekti, lielākoties no Krievijas, pilnīgi saprotams, jo mēs jau bijām tikai cariskās Krievijas sastāvā Baltijas guberņa. Un arī uzvarētājs Augusts Renbergs, latviešu izcelsmes arhitekts, tajā laikā dzīvo Sanktpēterburgā. Viņš atsūtīja savu konkursa darbu pieteikumu un uzvarēja. Līdz ar to viņš bija spiests pārcelties uz Rīgu atpakaļ, jo viņam kā uzvarētājam vajadzēja uzraudzīt celtniecības darbus,” turpina Melnace. Teātri sāka celt 1899.gadā. Melnace arī stāsta, ka vietā, kas izvēlēta teātra celtniecībai izraka būvbedri un atklājās, ka ēkas pamatos ir plūstošās smiltis un uz plūstošām smiltīm neko jēdzīgu, protams, uzcelt nevar. Kādreiz šajā vietā bijušu tā dēvētie Jēkaba vārti, kas veda uz pilsētas ganībām no Vecrīgas. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. Teātri uzcēla divu gadu laikā. „Teātris tāds, kā jūs visi viņu pazīstat 1901.gadā tika uzcelts un apliecinājums tam ir virs skatuves portāla pilsētas ģerbonis un gada skaitlis 1901,” norāda Melnace. Bet pēc tā laika normatīviem vajadzēja ēkai nostāvēties, lai atklātu celtniecības kļūdas, un vajadzēja iekārtot teātri, tad to atklāja tikai 1902. gadā. „Teātris savam laikam bija ārkārtīgi moderns. Šajā teātrī nekad nav bijusi krāsns apkure. Teātris jau no pirmās dienas izmantoja karstā ūdens padeves radiatorus. Šajā teātrī nekad nav bijis ne sveču, ne gāzes, ne petrolejas vai kāds cits apgaismojums, šajā teātrī no pirmās dienas bija elektriskais apgaismojums,” atklāj Melnace. Ir pat saglabājušies avīžraksti, ka teātris viss ir mirdzējis un laistījies ugunīs. Tur ir uzskaitīts, cik elektrisko lampiņu ir bijis zālē, cik uz skatuves, cik prožektoros. Ir speciāls uzskaitījums. Nacionālā teātra mājaslapā var lasīt, ka ēkā bija četri kroņlukturi, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismotas skatuves daļa. Tur bija teju 3000 baltas, ap divi simti sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem. Priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā „R.H.Mantels”, un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai 21. gadsimta sākumā. Krievu trupa, Latvju opera un telpas sarīkojumiem Jauno teātra ēku atklāja 1902.gada 14.septembrī ar Ostrovska pasaku lugu „Sniegbaltīte”. „Kāpēc tāds autors izvēlēts, tāpēc, ka atkal, kam vairāk naudas, tas šo teātri var noīrēt,” skaidro Melnace. Rīgas Latviešu biedrības teātris atrodas pie Vērmanes parka, tur spēlēja latviešu aktieri, latviešu aktieri ļoti daudz spēlēju provinces nelielos teātros Latvijas nomalēs.”Latviešu aktieriem nebija tik daudz naudas, un šo teātri no noīrēja ļoti ievērojamas antreprenieris Konstantīns Ņezlobins, un līdz Pirmajam pasaules karam šajā teātrī strādāja ļoti labi krievu aktieri.” Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši tuvojās Rīga, trupa evakuējās uz Krieviju. Teātra telpas kara laikā izīrēja dažādiem teātru kolektīviem un sarīkojumiem. Viena no tām bija Tautas padome, kas meklēja telpas neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanai. Bija izvēlētas divas ēkas, viena no tām bija Rīgas pils, bet tur nebija pietiekami daudz vietas, tāpēc priekšroka tika dota toreizējam Rīgas pilsētas Otrajam teātrim. „Šajā laikā šo teātri īrēja arī Latvju opera, tā, no kuras vēlāk izveidojās Nacionālā opera. Tanī dienā, 18.novembrī, līdz pulksten vieniem uz skatuves mēģina Latvju opera un teātris ir teātris, ja viņiem ir nolikts līdz pulksten vieniem, viņi ātrāk nebeigs mēģinājumu. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, kas pulksten četros notiks šajā teātrī,” par notikumiem pirms simts gadiem 18.novembrī stāsta Melnace. Kad mēģinājums beidzas, skatuve ātri tiek posta nākamajām pasākumam – jāiekārto atbilstoši svarīgajam politiskajam aktam. Nevar jau kaut kādā Alpu ainava, vai kaut kāds mežs būt uz skatuves. „Mēs visi zinām pēc Rīdzenieka slavenās fotogrāfijas, kāda izskatījās, cik skaisti izskatījās Nacionālā teātra skatuve tajos trakajos frontes nabagu apstākļos ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, ar lauru kokiem. Ir saglabājušās atmiņas, ka pusčetros sāka laist publiku uz ielūgumiem skatītāju zālē, bet vēl uz skatuves noformējums nebija pabeigts, vēl skrēja skatuves strādnieki lauru kokiem, vēl kaut ko centās piestiprināt, centās sakārtot visu, lai pulksten četros vērtos priekškars un uz skatuves nāktu Tautas padome, un paziņotu visai Latvijai, visai pasaulei, ka Latvija būs neatkarīga valsts,” bilst Melnace. Strādnieku teātris un tikai tad Nacionālais teātris Pusotru mēnesi vēlāk teātri atdeva latviešu aktieriem. Kad 1919. gada sākumā Rīgā ienāca sarkanie strēlnieki un uz pieciem mēnešiem nostiprinājās Pētera Stučkas valdība, Mākslas lietu departamenta direktors bija rakstnieks Andrejs Upīts, ļoti kreisi orientēts cilvēks, viņš parakstīja dekrētu par teātra atdošanu latviešu aktieriem. 23.februārī vērās teātra priekškars, toreiz gan teātris saucās Pirmais strādnieku teātris. Izrādīja Leona Paegles lugu „Augšāmcelšanās”. Interesants ir fakts, ka interese par jauno teātri bijusi tik liela, ka pirmizrāde organizēta tagadējā Operas teātra ēkā, kur ir vairāk vietas. Jau pēc Brīvības cīņām – 1919.gada 30.novembrī – uz skatuves kāpa tā pati trupa, bet jau lai izrādītu kā Nacionālā teātra aktieri Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī”. „Mēs parasti savā teātrī smejamies, ka mums dzimšanas diena ir 23.februārī, bet vārda došana mums ir 30.novembrī, jo vērās priekškars teātrim ar nosaukumu „Nacionālais teātris”,” atzīst Melnace. Šo nosaukumu bija noskatījis rakstnieks Jānis Akuraters, atrodoties trimdā pēc 1905.gada revolūcijas toreizējā Kristiānijā [Oslo], kur bija nodibinājies Norvēģijas Nacionālais teātris. Viņam ļoti patīk šī ideja – teātris kā visa nacionālā kopējs un tālāk attīstītājs. Laika gaitā teātris ne reizi vien ir mainījis savu nosaukumu, bijis gan drāmas, gan dramatiskais, gan akadēmiskais drāmas teātris līdz 1988.gadā tas atkal atgūst savu vēsturisko nosaukumu Nacionālais teātris.

Divas puslodes šonedēļ atšķiras, jo īpaša ir visa šī nedēļa. Tūlīt mēs atzīmēsim simt gadus kopš Latvijas Republikas dibināšanas, tādēļ arī mūsu raidījumā runāsim par Latvijai svarīgiem cilvēkiem – politiskajiem darbiniekiem, kuriem ir bijusi liela loma Latvijas ārpolitikā, sākot no valsts proklamēšanas līdz pat šodienai. Mēs izvēlējāmies tos politiķus un diplomātus, ar kuru palīdzību tā vai citādi var raksturot Latvijas ārpolitiku noteiktos laika posmos, gan starpkaru periodā, sākot ar Latvijas dibināšanas brīdi līdz okupācijai Otrā pasaules kara laikā, arī okupācijas periodā un visbeidzot atjaunotajā Latvijā līdz pat mūsdienām. Studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds.   Zigfrīds Anna Meierovics Ar Zigfrīda Annas Meierovica vārdu saistās mūs valsts tapšana un tās ārpolitikas pamatu likšana. Kā daudzus, arī tobrīd 28 gadus veco Rīgas Politehnikuma Tirdzniecības nodaļas absolventu Meierovicu sabiedriskajā darbībā iesvieda Pirmais pasaules karš – darbošanās latviešu bēgļu atbalsta organizācijās. Tālāk ceļš jau gluži loģiski veda uz politisko darbību – iesaistīšanos Latviešu Zemnieku savienības un Latviešu Pagaidu nacionālās padomes dibināšanā. Kā padomes Ārlietu nodaļas pārstāvis Meierovics 1918. gada vasarā devās uz Rietumeiropu, kur viņa misija vainagojās ar Latvijas de facto neatkarības atzīšanu no Lielbritānijas puses 1918. gada 11. novembrī. Meierovics palika ārzemēs līdz 1919. gada jūlijam kā Latvijas pārstāvis Lielbritānijā un Francijā, vēlāk – kā delegācijas vadītājs Parīzes miera konferencē. Pēc atgriešanās viņš vairākkārt ieņēma ārlietu ministra amatu, divreiz bija Latvijas ministru prezidents. Meierovicam bija izšķiroši nopelni jaunās valsts ārlietu dienesta izveidē, Neatkarības kara laikā nodrošinot Latvijai Polijas militāro atbalstu, noslēdzot mierlīgumus ar Padomju Krieviju un Vāciju, panākot Latvijas ātru atzīšanu de jure. Dedzīgi kalpodams savai jaunajai valstij, Meierovics tomēr allaž skatīja Latvijas ārpolitiku plašākā reģionālā kontekstā. Viņa ideālais sapnis bija Baltijas valstu savienība, kam būtu daudz lielāks ārpolitiskais svars nekā trim atsevišķajam valstīm. Izcilā valsts darbinieka mūžs aprāvās pēkšņi, 1925. gada vasarā zaudējot dzīvību automašīnas avārijā. Ludvigs Sēja Ludviga Sējas pirmais solis pretī diplomāta karjerai laikam gan tika sperts jau 1905. gadā, kad viņš, kā daudzi piektgadnieki, devās trimdā un apmetās Francijā, te mācīdamies franču valodu un literatūru. Pirmo diplomāta uzdevumu no jaunās Latvijas valsts Sēja saņēma 1921. gadā, dodoties uz Latvijas misiju Vašingtonā. Sekoja darbs Lielbritānijā un Lietuvā; bijis arī ārlietu ministrs. Neskatoties uz Sējas simpātijām pret sociāldemokrātiju, 1934. gada septembrī, pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanās, Sēja ticis iecelts par Latvijas sūtni Lietuvā. Par viņa autoritāti tā laika Kauņas diplomātiskajā korpusā liecina ievēlēšana par tā dekānu. Latvijā atgriezies 1940. gadā, strādājis universitātē, nacistiskās okupācijas laikā iesaistījies Latvijas Centrālās padomes darbībā, par ko apcietināts un ieslodzīts vispirms Salaspils, pēc tam Štuthofas koncentrācijas nometnēs. Pēc atbrīvošanas mēģinājis nokļūt Rietumos, taču padomju drošības iestāžu arestēts, un no 1946. līdz 1954. gadam bijis ieslodzīts padomju Valsts Drošības ministrijas cietumos un GULAG nometnēs. Pēc atbrīvošanas atgriezies Latvijā, kur miris 1962. gadā. Kārlis Zariņš Kā daudzi jauni latviešu censoņi, arī Kārlis Zariņš, tobrīd 20 gadus vecs, 1899. gadā devās veidot savu karjeru uz toreizējās Krievijas impērijas galvaspilsētu Sanktpēterburgu. Strādāja par daiļdārznieku, tad par biržas notāra palīgu, paralēli cītīgi apgūdams komerczinības un svešvalodas. Darbojās Pēterburgas latviešu organizācijās, vēlāk iesaistījās Latviešu Pagaidu nacionālās padomes un Tautas padomes darbībā. Savu pirmo diplomāta uzdevumu saņēmis jau 1919. gadā, dodoties uz Dāniju; piedalījies Latvijas delegācijas darbā Parīzes miera konferencē un citās diplomātiskajās misijās. No 1921. līdz 1930. gadam bijis ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Somijā un Skandināvijas valstīs. No 1931. gada decembra līdz 1933. gada martam bijis ārlietu ministrs Ādolfa Bļodnieka kabinetā, visu šo laiku pildot arī ārkārtējā sūtņa pienākumus Igaunijā. 1933. gada jūlijā Kārlis Zariņš saņēma savu, kā vēlāk izrādījās, pēdējo norīkojumu: ārkārtējā sūtņa amatam Lielbritānijā. Šeit viņš sagaidīja 1940. gada okupāciju un, saskaņā ar 1940. gada 17. maija pilnvarojuma vēstuli, kļuva par pēdējās Latvijas suverēnās valdības pārstāvi. Līdz mūža beigām 1963. gadā Kārlis Zariņš vadīja de jure neatkarīgās Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu. Anatols Dinbergs Darbu diplomātiskajā dienestā Anatols Dinbergs, tobrīd Rīgas Franču institūta students, uzsāka kā ārštata lietvedis Latvijas ģenerālkonsulātā Lodzā, Polijā. 1937. gadā, pēc vairāku gadu darba Ārlietu ministrijā un tieslietu studiju pabeigšanas Latvijas Universitātē, norīkots darbā Latvijas konsulātā Ņujorkā. Visu savu turpmāko dzīvi viņš veltīja darbam de jure suverēnās Latvijas diplomātiskajā dienestā. 1970. gadā viņš kļuva par sūtniecības ASV vadītāju, nomainot šajā amatā Arnoldu Spekki. Šai paša gadā Dinbergs aizstāvēja politoloģijas doktora disertāciju Džordžtaunas universitātē ar tēmu „Latvijas inkorporācija Padomju Savienībā”. Kopš 1971. gada oktobra viņš bija Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs. Anatolam Dinbergam bija lemts sagaidīt Latvijas neatkarības atjaunošanu un mūža nogalē vadīt Latvijas Republikas vēstniecību ASV un pirmo Latvijas pārstāvniecību ANO. Jānis Peters Izdevumā „100 Latvijas personību” par Jāni Peteru teikts: Uz tautas brīvības altāra nolicis savu dzejnieka talantu, Jānis Peters no tautas mīlēta literāta kļuva par tautas atmodas tribūnu, politisku darbinieku, diplomātu. […] 1991. gadā Jānis Peters no PSRS parlamenta tribīnes iesniedza pieprasījumu PSRS prezidentam atzīt Latvijas valsti. Viņš bija Latvijas Republikas valdības pastāvīgais pārstāvis Maskavā, bet vēlāk Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā (no 1992. līdz 1997. gadam). Jānis Peters bija Latvijas valsts delegācijas loceklis [..] sarunām par armijas izvešanu no Latvijas teritorijas un citiem jautājumiem. [..] Jāņa Petera darbs diplomātijas laukā atzīts par izcilu, un nevienam citam Latvijas diplomātam nav bijusi iespēja tik ietekmīgi aizstāvēt Latvijas intereses lielajā kaimiņvalstī. Sandra Kalniete Gluži tāpat kā Jānis Peters, arī Sandra Kalniete pieder pie tās Latvijas inteliģences grupas, kuru Trešā atmoda „rekrutēja” valsts pārstāvēšanai starptautiskajā arēnā. 1990. gadā viņa, tobrīd mākslas zinātniece un Tautas frontes Valdes priekšsēdētāja vietniece, kļuva par Ārlietu ministrijas Protokola vadītāju. Sekoja darbs vēstniecībā Apvienotajā Karalistē; 1993. gadā – pirmais nozīmīgais diplomātiskais amats: Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece ANO un UNESCO Eiropas mītnē Ženēvā. No 1997. līdz 2002. gadam Sandra Kalniete bija Latvijas vēstniece Francijā, bet 2002. gada novembrī kļuva par ārlietu ministri Einara Repšes valdībā. Tas bija Latvijas ārpolitikai ļoti svarīga laiks – finiša taisne pirms pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO. Tā bija arī Kalnietes atgriešanos no diplomātiskā dienesta aktīvajā politikā. Kopš 2009. gada Sandra Kalniete ir Latvijas deputāte Eiropas Parlamentā. Spilgtu pienesumu Latvijas atpazīstamībai pasaulē viņa devusi arī kā literāte: Sandras Kalnietes darbs „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” ir visvairāk tulkotais latviešu literatūras darbs pēc neatkarības atgūšanas.

Raidījumā 21. gadsimta latvietis stāsts par Pēterburgas latviešu biedrībām un to gatavošanos Latvijas simtgadei. Latviešu kopienas vēsture Sanktpēterburgā ir traģiskiem un vētrainiem vēstures notikumiem saistīta – 1936. gadā Krievijā likvidēja visas latviešu draudzes un biedrības. Taču tagad tur patstāvīgi darbojas veselas trīs latviešu biedrības. Kā tās gatavojas Latvijas simtgades sagaidīšanai? Un kā Latvijas latviešu un Sanktpēterburgas latviešu attiecības vērtē aktīvākie latviešu kultūras uzturētāji Sanktpēterburgā? Saruna ar Pēterburgas Latviešu nacionālās kultūras autonomijas prezidenti Margaritu Vovku un Pēterburgas latviešu biedrības "Daugava" pārstāvi Ilonu Lanku. "Mums ļoti trūkst Latvijas," saka Latviešu nacionālās kultūras autonomijas prezidente Margarita Vovka, uzsverot vēlmi stiprināt kopienas saziņu ne tikai ar radiem Latvijā, bet arī ar nevalstiskajām organizācijām.