Podcasts about atmodas

Šogad Latvijā notiks Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Atsauksim atmiņā festivāla pirmsākumus un Atmodas gadu notikumus raidījumā Augstāk par zemi.

„Ja mēs visi darīsim savu darbu maksimāli labi, mēs būsim ļoti spēcīga nācija,” tā saka režisors Elmārs Seņkovs, kurš Liepājas teātrī nupat iestudējis izrādi ar nosaukumu „Baltijas teļš”. Šī vārdu spēle, kas, iespējams, daudzus dara piesardzīgus, nav drukas kļūda, bet autori uzsver, ka viņu mērķis nav ironizēt par „Baltijas ceļu”. Ar „teļiem” viņi apzīmē trīs jaunos, maksimālisma, spēka un enerģijas pilnos galvenos varoņus, kuri dzīvo šajā pārmaiņu laikā un katrs to pieredz pavisam citādāk. Viens ir ideālists, kurš aizrauj un saliedē ar spēcīgām uzrunām, otrs – skarbs bokseris ar dziļi nacionālu pārliecību, ko viņš aizstāv ar dūri un trīsstāvīgiem lamu vārdiem, trešais – izmanīgs biznesmenis, kurš domā trīs gājienus uz priekšu un pieskaņojas visiem vējiem, kas pūš. Dramaturgs Artūrs Dīcis programmiņā raksta, ka „jebkāda sakritība ar reāliem personāžiem būs tieši tikpat liela kā uz audekla uzgleznotai pīpei ar pīpi”, tomēr sazīmēt galveno varoņu prototipus nav grūti. Liepājas teātris šo izrādi piesaka kā „stāstu par seniem laikiem un trim latviešu tēviem, kuri bija un ir gatavi uz visu, lai cīnītos par brīvu Latviju un savas ģimenes laimi tajā. Brīvību viņi izcīnīja kopā. Bet laimes interpretācijas gan atšķīrās.” Izrādes veidotāji uzdod jautājumu: „Vai viņi būs gatavi sabradāt cita tautieša laimi, lai tiktu pie savas? Diez vai, jo mēs taču katrs apzināmies, ka tikai stipri un vienoti mēs spēsim nepazust kādā no vēstures lapaspusēm. Vai ne?” Kā uz to atbild izrādes veidotāji, kuri Atmodas laikā bija mazi bērni, bet šo laiku atceras caur savu vecāku pieredzi un šodien, paši būdami viņu vecumā, uzdod savus jautājumus par šo laiku? Izrādes veidotāji uzsver: šis ir viņu subjektīvs skatījums uz 90.gadiem, nevis mēģinājums rekonstruēt šo laiku un stāstīt „kā bija”. Tomēr viņi cer, ka skatītāji to neuztvers tikai kā stāstu par 90. gadiem, bet spēs tajā saskatīt arī alegoriju ar mūsdienām. -- Režisors Elmārs Seņkovs un dramaturgs Artūrs Dīcis iepriekš sadarbojušies izrādēs „Arī vaļiem ir bail” un „Ričards. Nekā personīga” Latvijas Nacionālajā teātrī, bet šis ir viņu pirmais kopdarbs Liepājā. Savukārt Seņkovs Liepājas teātrī neparastā skatuves valodā iestudējis kritiķu atzītu „triloģiju” – "Šekspīrs", "Grimmi", "Grieķi".

Ar savu dzeju viņš ir atzinies mīlestībā gan sievai un bērniem, gan savai Latvijai. Bez viņa dzejas rindām nav iedomājami ne Dziesmu un deju svētki, ne latviešu estrāde. Savukārt viņa diplomāta spējas ļāva noslēgt līgumu par padomju savienības karaspēka izvešanu no neatkarīgās Latvijas. Izcilajam dzejniekam Jānim Peteram aizejot mūžībā, viņu piemin Dziesmu svētku virsdiriģents Romāns Vanags, solists un Petera dziesmu izpildītājs Viktors Lapčenoks un Atmodas laika līdzgaitnieks Romualds Ražuks.

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis. 1729. gadā Vecķeipenes muižā piedzima Gustavs Emanuels fon Veismanis, kurš kļuva par Krievijas impērijas armijas inženieri. 18. gadsimta otrajā pusē viņš vadīja dambju izbūvi, kas regulētu Daugavas gultni no Ķengaraga līdz Daugavgrīvai. Daudzas no šīm hidrotehniskajām būvēm ir saglabājušās līdz mūsdienām. Darbu gaitā iegūdams ievērojamus līdzekļus, fon Veismanis iegādājās vairākas muižas, tostarp muižiņu mūsdienu Šarlotes ielā 3. Šo muižiņu fon Veismanis nosauca savas meitas vārdā – par Šarlotentāli. Kaut arī 19. gadsimta sākumā muižu savā īpašumā ieguva Rīgas daiļdārznieks un Ķemeru parka izveidotājs Heinrihs Vāgners, un turpmāk to sauca par Vāgnera muižu, Šarlotentāles nosaukums saglabājās pašam rajonam. Pašu Šarlotes ielu izveidoja 19. gadsimta sākumā, nosaucot to par Lēģeru ielu jeb Palesādu ielu. Gan Lēģeru, gan Palesādu ielas vēsturiski Rīgā bijušas vairākas. Šajā Lēģeru ielā ietilpa ne tikai mūsdienu Šarlotes iela, bet arī Matīsa iela līdz pat Krišjāņa Barona ielai. 1885. gadā no Lēģeru ielas daļas un no Trešās Ganību ielas izveidoja Šarlotes ielu. Trešā Ganību iela ir Krišjāņa Valdemāra iela, kuru atdalīja no Šarlotes ielas tikai 1954. gadā. Šarlotes iela saglabāja nosaukumu dažādās valstīs un politiskajās iekārtās, tomēr īsi pirms Atmodas 1985. gadā tā tika pārdēvēta par Lilitas Bērziņas ielu, bet piecus gadus vēlāk tai atjaunoja vēsturisko nosaukumu. 19. gadsimta vidū Vāgnera muižas vecajai ēkai blakus tika uzcelta vēl viena ēka. 1930. gadā to iegādājās Rīgas Tabakas fabrikas īpašnieks Karīms Samuels Maikapars. Kopš tā laika ēka pazīstama kā Maikapara nams un mūsdienās ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Vācu okupācijas laikā ēkā dzīvoja Rīgas lielvecākais Hugo Vitroks, bet PSRS okupācijas gados tā bija Baltijas kara apgabala komandiera Ovanesa Bagramjana rezidence. Vēlāk tā kalpoja augstu PSRS viesu izmitināšanai. Rīgas pils remonta laikā šeit rezidēja Latvijas prezidenti. Tagad Maikapara namā atrodas Japānas vēstniecība. Bet kā tad ar vēsturisko Šarlotes muižiņas ēku? Tā ir kļuvusi par studentu korporācijas "Latvija" mītnes vietu.

Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme. Dziesmas, kurām kā autors norādīts Saša Vladi, kopš 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem bijušas pazīstamas kā sava laika populāri deju mūzikas paraugi. Tomēr vēl ilgi pēc Atmodas daudziem interesentiem nebija zināms, ka autors patiesībā ir Liepājā dzimušais komponists Aleksandrs Okolo-Kulaks, un ka tas ir viņa pseidonīms. Īpatno uzvārdu viņš mantojis no tēva, poļu izcelsmes arhitekta Antonija Okolo-Kulaka. Vēlēdamies apgūt stabilitāti sološu profesiju, Aleksandrs Okolo-Kulaks pēc ģimnāzijas beigšanas studēja augstskolās Francijā un Beļģijā, iegūstot ekonomikas doktora grādu. Kopš skolas gadiem viņš bija privāti apguvis klavierspēli pie poļu pianista Vladislava Burkata, bet harmoniju un kompozīciju pie Bernharda Ķuņķa, un studiju laikā pelnīja iztiku, spēlējot restorānos un mēmā kino seansos kā tapieris. Ārzemēs viņš apguva ne vien komerczinības un svešvalodas, bet arī iepazina jaunākās vēsmas tā laika populārajā mūzikā, un atgriezies mājās, to prasmīgi izmantoja savās kompozīcijās. No Aleksandra Okolo-Kulaka deju dziesmām sevišķu ievērību iemantoja tango dziesmas “Skumjas” un “Mīļākā, tu mana laime”. Tango “Skumjas” sacerēts 1932. gadā, pirmoreiz ieskaņots un izdots Polijā, poļu valodā, bet īsā laikā piedzīvoja tulkojumus divpadsmit valodās un izdots gan notīs, gan skaņuplatēs dažādās valstīs. Tas ļauj saprast, cik talantīgi un veiksmīgi šajā populārās mūzikas žanrā Liepājas komponists sevi pieteica. Tie bija panākumi, ar kādiem varēja lepoties Oskars Stroks, Marks Marjanovskis vai Alfrēds Vinters. Taču Aleksandrs Okolo-Kulaks savas dziesmas izdeva ar pseidonīmu. Pirmā pseidonīma daļa – Saša – saprotamā kārtā atvasināta no viņa vārda Aleksandrs, bet pseidonīma otrā daļa – Vladi – varētu būt saistīta ar komponista polisko izcelsmi, jo izziņas avotos poļu valodā viņam tiek piedēvēts vārds Vladislavs. Kāpēc viņš izvēlējās lietot pseidonīmu? Tajā laikā taču dažādus krāšņus skatuves vārdus bieži lietoja skatuves mākslinieki, bet komponisti gan ne. Varbūt iemesls bija ne vien apsvērums neparasto uzvārdu Okolo-Kulaks aizstāt ar skanīgāku, varbūt savu lomu spēlēja arī tas, ka komponists pēc studijām pelnīja iztiku Liepājā kā ierēdnis un tikai trīsdesmito gadu beigās uzsāka profesionāla mūziķa darbu Liepājas teātrī, sākotnēji kā pianists, bet ar laiku arī kā diriģents. Veiksmīgo karjeru Liepājas operā Aleksandram Okolo-Kulakam izjauca Otrais pasaules karš. Viņš ar ģimeni devās trimdā, vairākus gadus dzīvoja Parīzē, pēc tam apmetās Ņujorkā. Parīzes periodā viņš tika uzņemts Francijas komponistu un izdevēju apvienībā SACEM, bet pēc pārcelšanās uz Ņujorku iestājās arī Amerikas komponistu organizācijā American Music Center. ASV Kongresa bibliotēkas Autortiesību centra izdotie sertifikāti par dziesmu autorību atspoguļo arī Okolo-Kulaka pseidonīmu lietojumu. Izrādās, ka ar vārdu Saša Vladi viņš arī trimdā publicējis savu deju mūziku, ar īsto vārdu – kompozīcijas akadēmiskās mūzikas žanros, bet dažreiz lietojis vēl arī otru pseidonīmu Alex Windrock, ar kuru Amerikā reģistrējis savas dziesmas. Lai trimdā pierādītu, ka viņš patiešām ir tas pats autors, kas sacerējis slaveno tango “Skumjas” un saņemtu autoratlīdzības, izdevējam Helmāram Rudzītim pat nācies rakstiski apliecināt, ka pazīst kopš pirmskara laikiem Aleksandru Okolo-Kulaku kā komponistu ar pseidonīmu Saša Vladi. SACEM atskaitēs norādīts, par kuriem tieši skaņdarbiem maksātas autoratlīdzības, un visbiežāk tā bijusi viņa jaunības gadu dziesma “Skumjas”. Tas parāda, cik ienesīgs komponistam var būt kaut viens veiksmīgs šlāgeris un ka t. s. vieglā mūzika jau 20. gadsimta vidū bieži vien devusi autoriem ne vien plašāku atpazīstamību, bet arī lielāku peļņu, nekā akadēmiskā jeb nopietnā mūzika.

Ik gadu šajās dienās pieminam 1991. gada barikādes, kas bija liktenīgs pagrieziena punkts mūsu valsts vēsturē. Tolaik Doma laukumā dega ugunskuri, skanēja dziesmas un aicinājumi iedzert siltu tēju un uzkost maizītes, bet radioēkā darbs ritēja cauri diennakti, bija gan bailes un arī pleca sajūta. Radio bijušie un esošie kolēģi atceras darba režīmu tajās janvāra dienās un namā izveidoto izeju briesmu gadījumā - šauru laipu starp otrā stāva logiem pagalmā. Bet par uzrunu pie mikrofona 13. janvāra naktī stāsta Trešās Atmodas laika līderis, Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns.

"Atdzimšana un atjaunošanās” – tā sauca mācītāju kustību Atmodas laikā un tā sauc grāmatu, kuras autors salīdzina pārmaiņas toreiz un tagad. Par laiku starp laikmetiem. Pirms Ziemassvētkiem raidījumā #1pret1 saruna ar lutera draudzes mācītāju Linardu Rozentālu.

Vēsturiska spēlfilma par Pirmajiem Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem, cilvēkiem, kuru idejas un darbi ierakstīti Latvijas kultūras vēsturē, un nozīmīgām vietām vēsturisko notikumu dzimšanā. Kultūras rondo saruna ar filmas „Zeme, kas dzied” režisoru Māri Martinsonu, scenārija līdzautoru Daini Īvānu, aktieri Vili Daudziņu, kurš atveido Bernhardu Dīriķi, un komponistu Jēkabu Jančevski.   Filma, kas skar mūs visus. Visus latviešus un Latvijas valsti, jo toreiz – 1873.gadā – mēs kā nācija pirmoreiz satecējām kopā vienā dziesmā. "Zeme, kas dzied". Cik svarīga ir vēsturiskā precizitāte iepretim tai drāmai un konfliktam, kas patiesībā norisinājās dziedāšanas svētku organizatoru starpā? Kā sieviešu balsis parādījās līdz tam ierastajā tikai vīru balsu kopā? Režisora Māra Martinsona un scenārija līdzautora Daiņa Īvāna vēsturiskā spēlfilma "Zeme, kas dzied" – stāsts par latviešu nācijas dzimšanu Pirmo latviešu dziedāšanas svētku laikā 1873. gadā – uz kinoekrāniem nonāks 8. novembrī, ieskandinot Latvijas valsts svētkus. Savukārt 15. novembrī iznāks Daiņa Īvāna grāmata "Zeme, kas dzied. 1873" Starp filmas vēsturisko personāžu atveidotājiem ir Andris Bulis (Rihards Tomsons), Ainārs Ančevskis (Jānis Frīdrihs Baumanis), Vilis Daudziņš (Bernhards Dīriķis), Nauris Brikmanis (Krišjānis Kalniņš), Andris Keišs (Atis Kronvalds), Ģirts Ķesteris (Jānis Cimze). Savukārt Marta Lovisa Jančevska (Anna Līdumnieks), operdziedātāja Marina Rebeka (Zelma Līdumnieks), igauņu aktieris Priit Pius (Jurģis Grietēns) un citi atklāj stāstu par latviešiem ceļā uz pirmajiem svētkiem. Filmas režisors ir Māris Martinsons, operators Jānis Jurkovskis, scenāriju veidojuši režisors kopā ar Atmodas laika aktīvistu un žurnālistu Daini Īvānu. "Zeme, kas dzied" komponists – Jēkabs Jančevskis, mākslinieks Mārtiņš Kalseris, kostīmu māksliniece Katrīna Liepa, grima māksliniece Aija Beata Rjabovska, gaismu mākslinieks Juris Zemītis, skaņu režisors Jānis Eglītis, aktieru atlases režisore Gunita Groša, izpildproducentes Inga Zeile, Madara Kalniņa, līdzproducente Anneli Ahven (Igaunija), producente Linda Krūkle.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas 105. dzimšanas dienā saruna ar tās direktoru Andri Vilku. Ar saknēm stingri zemē un ar skatu nākotnē – tā Latvijas Nacionālo bibliotēku 35 gadus ir vadījis direktors Andris Vilks, kurš nupat aizvadīja pēdējo nedēļu šajā amatā un šonedēļ Gaismas pilī atvadījās no kolēģiem, nododot bibliotēkas vadības grožus Dagnijai Baltiņai. Latvijas Nacionālo bibliotēku viņš stūrējis cauri Atmodas laikam, digitalizācijas nestajām pārmaiņām un ilgajam ceļam uz pašiem savu māju – Gaismas pili, kas šogad svin desmit gadu jubileju. Bet ar Andri Vilku mēs šoreiz tiekamies nevis viņa kabinetā, bet mājās. Durvis atver Andra Vilka kundze Aira – Vilku pāris mīt viņas senču dzīvoklī Rīgas centrā, kurā katrai mēbelei, rokturim un griestu rotājumam ir sens stāsts, tomēr nav ne miņas no muzejiska smaguma. Pietāte pret pagātnes vērtībām un spēja tās interpretēt labākai šodienai ir arī Andra Vilka darba pamatā, vairāk nekā trīs desmitgades vadot Latvijas Nacionālo bibliotēku. 

Dažiem nolaižas rokas, dažiem izdodas gūt panākumus. Runa par daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem, kuriem ir vēlme piedalīties mājas apsaimniekošanā, bet kaimiņu attieksmes dēļ var kaut kas izdoties un arī nesanākt. Cik daudz var izdarīt viens daudzdzīvokļa nama iedzīvotājs un kā vienoties ar kaimiņiem, lai risinātu sasāpējušos jautājumus? Sarunājamies ar aktīvie daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem Kasparu Lauri un Gitu Lukašēvicu. Ierakstā stāsts par daudzdzīvokļu mājas renovāciju Inčukalnā. 24 dzīvokļu māja Inčukalnā, Atmodas ielā, celta 1967. gadā. Kopš tā laika mājai nomainīts jumts un ārdurvis, bet, lai māju sakārtotu, darāmā vēl ļoti daudz. Dzīvokļu īpašnieki nodibinājuši biedrību un uzrakstījuši ēkas renovācijas projektu.

Vai Tu vēlies garīgo Atmodu Latvijā? Mēs, Latvijas kristieši, bieži mēdzam par atmodu runāt. Mēs no sirds vēlamies, lai draudzes būtu dzīvas, lai būtu Svētā Gara uguns, lai neticīgie atgrieztos pie Dieva, lai netrūktu aicinājumu, lai jaunieši sāktu degt par Jēzu! Protams, ka mēs vēlamies atmodu! Paprovocēšu: ATMODAS LATVIJĀ NEBŪS! …. Ja vien... Noklausies raidījumu!

"Ir jāsaprot pēctecība – bez pagātnes tagadne un nākotne nav iespējama," uzsver Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, mākslas vēsturniece un kuratore Inese Baranovska, ar kuru kopā atskatāmies uz muzeja vēsturi, ielūkojamies rūpīgi veidotajā  mākslas kolekcijā, kā arī noskaidrojam, kā muzejs gatavojas svinēt savu 35. dzimšanas dienu. Jau pavisam drīz – 8. februārī – jubilejas gads tiks atklāts ar Rotu mākslas biedrības izstādi "Skārien-jūtīgs", kurā piedalīsies daudzi Latvijā un pasaulē pazīstami mākslinieki... Inta Zēgnere: Muzejs, kura iepriekšējais nosaukums bija Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs, dibināts 1989. gada 6. jūlijā. Tas bija laiks pirms Atmodas, un laikrakstā "Literatūra un Māksla" jau parādās raksti arī par pirmajām izstādēm, tai skaitā, Inese, arī tavi raksti. Kas šajās telpās atradās pirms tam? Inese Baranovska: Mūsu ēkas vēsture ir ļoti sena, tā sniedzas līdz pat 13. gadsimta sākumam, kad tika dibināta Rīga. Precīzu datu nav, bet varētu teikt, ka ēkas vēsture aizsākusies jau 1204. gadā. Tolaik tā bija Svētā Jura baznīca, arī klosteris un hospitālis, un pēc vairākiem ugunsgrēkiem reformācijas laikā 17. gadsimtā centrālā ēka tika pārveidota par noliktavu. Un noliktava tā bija gan 18. un 19. gadsimtā, gan arī 20. gadsimtā – visu padomju laiku, un tikai 80. gadu vidū, kad strauji notika Vecrīgas renovācija un, pateicoties poļu restauratoriem, tika renovēts viss Konventa sētas kvartāls, Rīgas domei radās ideja, ka būtu nepieciešams šāds muzejs. Jo astoņdesmitie gadi ir laiks, kad visur Eiropā un pasaulē tika dibināti šāda formāta dekoratīvi lietišķās mākslas vai dekoratīvās mākslas muzeji. Taču laiki mainās, un vairāk kļuva aktuāls tieši dizaina termins – līdz ar to pārveidojās arī muzeja identitāte. Ja sākotnēji mūsu kolekcijas pamatā bija dekoratīvi lietišķā māksla un tie vairāk bija mākslinieku unikālie darbi – keramika, tekstils, koks, metāls, ādas, plastikas izstrādājumi, stikls, tad kopš 2005. gada veidojam dizaina kolekciju un fokusējamies uz stāstu par dizainu. Dizaina terminu šobrīd vērtējam daudz savādāk. Ja gadsimta sākumā, runājot par Jūliju Straumi, Jūliju Madernieku vai Ansi Cīruli, mēs neteicām, ka tas ir dizains, tad šobrīd, atskatoties uz šo meistaru daiļradi no šodienas perspektīvas, varam teikt, ka viņi visi bijuši arī dizaineri. Kas ir lielākās vērtības, kas muzejā rodamas un pie kurām tev pašai patīk visvairāk pakavēties?  Porcelāna un fajansa trauku apgleznošanas darbnīcā „Baltars” tapušie darbi, protams, ir viena no mūsu virsotnēm, bet ir arī citi mūsu pīlāri: Jūlijs Madernieks, Jūlijs Straume, Ansis Cīrulis, Romans Suta… Tāpat Rūdolfa Heimrāta tekstildarbi, Pētera Martinsona keramika. Ir arī turpinājums – sešdesmitie, septiņdesmitie gadi un – mūsdienas. Mēs turpinām papildināt mūsu krājumu. Ir jāsaprot pēctecība: bez pagātnes nav iespējama tagadne un nākotne. Tā ka mums ir gan dizaina klasiķi, gan kinētiskās mākslas klasiķu darbi – Valdis Celms, Artūrs Riņķis, un mums ir arī jaunais mākslinieks Germans Ermičs – ļoti perspektīvs dizainers, kurš šobrīd nominēts balvai "Kilograms kultūras". Ļoti priecājamies, ka varam papildināt savu krājumu ar ļoti aktuāliem un jauniem radošā un unikālā dizaina darbiem, veidojot stāstu par pēctecību.  Kā domājat svinēt savu jubileju? Nu jau gads ir sācies… Īstā dzimšanas diena ir vasarā, tādēļ mums ir speciāla programma ar nosaukumu "Dizaina procesi tuvplānā", kas sāksies aprīlī. Tās būs piecas pop-up izstādes saistībā ar aktuālo dizainu un rūpniecisko dizainu, kas mazāk pārstāvēts mūsu kolekcijā, krājumā un ekspozīcijā, bet tieši tāpēc mēs vēlamies par to runāt. Šo projektu veidojam sadarbībā ar 2023. gadā dibināto biedrību "Dizaina eksporta alianse", kurā apvienojušies nozīmīgākie eksporta preču piedāvātāji un dizaina kompānijas, tādas kā "an & angel", "Madara", "Vaidavas keramika", "Mamma Lampa" un citi. Sadarbībā veidosim nelielas pop-up izstādes, uz kuru pamata notiks stāsti, tikšanās ar dizaineriem: stāstīsim par dizaina procesu, sākot no baltas lapas un zīmuļa, kad mākslinieks savu ideju vispirms iemieso, un kas notiek pēc tam un kā tas viss top, lai cilvēki saprot, ka jebkura krūzīte vai bļodiņa ir vesels stāsts. Bet jums jau ir arī klasiķi. Pērn 140. jubileju svinējām Ansim Cīrulim, bet 2020. gadā par godu Jūlija Madernieka 150. jubilejai bija izstāde un grāmata. Arī šogad droši vien plānota kāda speciāla jubileja? Jā, 150.dzimšanas dienu atzīmēsim [tekstilmāksliniekam]Jūlijam Straumem, bet šis formāts būs mazliet citādāks – tā nebūs izstāde, bet gan lielāks pasākumu cikls ar nosaukumu "Laikmeta straume. Jūlijam Straumem – 150". Tie būs zinātniskie lasījumi ar divām sesijām – pavasarī un rudenī, speciāla izglītības un publisko pasākumu programma. Savukārt muzeja otrā stāva pastāvīgajā ekspozīcijā "Klasiskās vērtības" būs ļoti interesanta Jūlija Straumes maz redzētu darbu ekspozīcija no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja grafikas darbu krājuma. Tie būs Jūlija Straumes meti tekstildarbiem. Savukārt pavasarī būs interesants projekts sadarbībā ar Azerbaidžānu – tiks izstādīti azerbaidžāņu paklāji, bet ar tiltu uz pagātni, jo savulaik Jūlijs Straume bija devies zinātniskās izpētes ekspedīcijā uz Kaukāzu, kur pētīja Kaukāza paklājus, tai skaitā Azerbaidžānas reģiona paklājus, un šo izstādi mēs veidosim arī par šo tradīciju pētniecību un pārmantojamību. Lai gan Latvija no Azerbaidžānas ir tik tālu, ornamentālajos rakstos, ornamentālajos simbolos un tekstila darbu nozīmībā mūsu tautu kultūrās paklāji un ornaments ir ļoti būtisks rādītājs. Kopumā šogad mūsu izstāžu programma būs blīva, veltīta kultūras mantojumam, veltīta tās skatījumam un lasījumam no mūsdienu perspektīvas. Un gadu mēs atklāsim pavisam drīz – 7. februārī. Jau no 8. februāra līdz 21. aprīlim līdz ar mūsdienu aktuālo mākslu skatītājiem būs apskatāma Rotu biedrības izstāde "Skārien-jūtīgs"… Vairāk – audioierakstā.

Balvu par mūža ieguldījumu “Lielā Kristapa” apbalvošanas ceremonijā šogad saņems filmu māksliniece,  ilggadējā Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājaa Ieva Romanova, ar kuru tiekamies Kultūras rondo studijā. Ieva Romanova sāka darbu Rīgas Kinostudijā 1978. gadā kā māksliniece-inscenētāja un kopš tā laika ir saņēmusi piecus “Lielos Kristapus” par labāko filmu mākslinieka darbu. Viņas attiecības ar nacionālo kino balvu ir nozīmīgas arī citā ziņā – no 1999. līdz 2023. gadam Romanova kā Latvijas Kinematogrāfistu savienības vadītāja bija arī “Lielā Kristapa” organizēšanas priekšgalā. Kura filma jums pašai varbūt vistuvāk pie sirds? Ieva Romanova: Vistuvāk pie sirds? Es domāju, ka tā ir "Dzīvīte" un arī "Anna" ļoti tuvu pie sirds. Bet katra filma - viņa jau ir kā bērns. Visas viņas ir mīļas. Bet "Dzīvīte" tapa laikā, kad bija Atmodas laiks, un mums bija sajūta, ka mēs darām šo kopējo darbu, un arī šīs atmodas līnijas tajā filmā tika ievītas. [filma par Krišjāni Baronu] Un visi strādāja ar tik ārkārtīgi lielu atbildību un mīlestību, un brīnišķīgā kompānijā. Jā, tas tāds liels un mīlestības darbs. "Anna" ir ļoti maz rādīta filma, bet šobrīd ir digitalizēta, un viņai ir izveidots latviskais tulkojums, jo filma tika uzņemta vācu valodā. Darbība notiek 15. 16. gadsimtā un toreiz jau tajās aprindās runāja vāciski, tā bija vāciskā vide, tādēļ filma tika uzņemta vācu valodā. Kuras filmas jums patīk labāk - tās, kur ir jāmeklē konkrēts vēsturisks fons, lai veidotu māksliniecisko sajūtu, vai filmas, kurās ir tajā brīdī mūsdienas? Ieva Romanova: Man liekas, ka interesantāks uzdevums ir vēsturiskām filmām, jo tur mākslinieks ir brīvāks un viņš var veidot to vidi neatkarīgāk no apkārtējiem apstākļiem. Lai gan šobrīd, piemēram, Rīga ir tik ārkārtīgi sagandēta ar visiem plastmasas logiem, plastmasas durvīm. Piemēram, ir burvīgs nolupis šķūnītis, no vienas puses ejam, nu burvīgs šķūnītis, tas mums varētu derēt, un apejam riņķī, un tur jaunas baltas plastmasas durvis iekšā. Tas varbūt bija kaut kāds svaigums deviņdesmitajos gados, un visi gribēja tā, lai smukāk, bet katrā gadījumā mēs esam ārkārtīgs sapostījuši savu vidi. Vai jums kāds radošs plāns ir galvā, ko gribētos izdarīt? Ieva Romanova: Jā, gribētos atsākt gleznot, jo to nav bijis laika darīt visu laiku un gribētos, jā, mainīt orientāciju atpakaļ uz mākslu. Tagad varētu gleznot, jā, ļoti gribas. (..) Es nevaru apsolīt, ka es ļoti daudz kaut ko izdarīšu vai man ļoti veiksies, bet man ļoti gribas. "Vecās pagastmājas mistērijās" man vajadzēja gleznot Vincenta vietā, un tad bija "āķis lūpā". Tad es domāju - jā, nu tagad gan, bet atkal bija nākamie darbi, nākamie darbi, nākamie darbi. Nē, nu tur Vincenta mākslinieks bija Jāzeps Pīgoznis, bet tad, kad viņam vajadzēja kadrā kaut ko gleznot, tad es viņam tās sagataves sagatavoju. Mēs tā kopā darījām to, bet ļoti gribas.

Oktobrī ar atklāšanas koncertu tika nosvinēta dziesminieka Arņa Miltiņa 50 dziesmu nošu burtnīca, ko izdevusi “Austras biedrība”. Vēl pirms diviem gadiem nošu pierakstā iznāca Arņa Miltiņa bērnu dziesmu izlase “Lai mums labi iet”. Mūziķis pats šīs grāmatas dēvē par notīs un dziesmu tekstos pierakstītu, mūsu kopīgi piedzīvoto laiku, jo radušās dziesmas cieši saistītas gan ar Atmodas gadu noskaņām, gan koncertējot kopā ar Austras bērniem, gan darbojoties Rīgas pilsētas kultūras dzīves organizēšanā, pieredzēto. Arni Miltiņu sagaidu pie Radio durvīm, viņš šurp atminies ar velosipēdu, šī būšot otrā ziema, kad braucot visu gadu. Palūdzu ierakstīt autogrāfu, un Arnis ieraksta - “Svarīgi ir labie vārdi!”. Nu ja, Radio cilvēkiem ko tādu vajadzētu likt aiz auss. Labiem vārdiem ir nozīme. Arņa Miltiņa nosacīti “kopotajos rakstos”, nošu burtnīcā “Arnis Miltiņš. Dziesmas” apkopotas 50 dziesmas, sešpadsmit no tām klāt ir QR kodi, saites uz dziesmu videoierakstiem ar autora īsu pieteikumu, dziesmas stāstu. Ierakstos piedalās arī dēls Jānis un meita Laima. Tā ir tāda patiešām jauka mājas muzicēšana. Ar Vika jeb Viktora Kalniņa vārdiem tapusī “Mīļdziesmiņa” ilgus gadus bijusi Arņa Miltiņa vizītkarte Austras Pumpures dziesmu programmās. Šai ierakstā Arnis Miltiņš “Mīļdziesmiņu” dzied kopā ar Ievu Akurateri, ar kuru pirms 40 gadiem tapa klausītāju ārkārtīgi iemīļota programma, spēlēta koncertos trīs gadus no vietas, starp citu, jauni ieraksti ar Ievu Akurateri top arī šobrīd. Tāpat šobrīd top jauna koncertprogramma kopā ar jauno dziesminieci Melisu Deboru Kaškuru.

Es nekad nenoguršu cīnīties par taisnību, žēlsirdību, mīlestību un dzīvību – saka dziedātāja Ieva Akuratere, kuras balsī lūgšana par latviešu tautu ir neatkarības atgūšanas simboliskākā dziesma. Par dzimtas saikni ar Brazīliju un Jāņa Akurātera klātbūtni valsts dibināšanā, par aktrises karjeru, "Pērkonu", savu īpašo balsi un kāpēc netika pie Konservatorijas diploma – saruna ar Ievu Akurāteri Laikmeta krustpunktā. Gadu garumā Ievas Akurāteres balss ir izdziedājusi spēku un trauslumu, prieku un sāpes, arī ticību un Latvijas likteni. Ievas dziedātā “Manai tautai” ir dēvēta par Atmodas dvēseliskāko un simboliskāko dziesmu. Tā modināja daudzus 1988.gadā, lai gan Ieva Akurātere šo Brigitas un Andra Ritmaņu radīto lūgšanu atskaņoja vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem. “Palīdzi Dievs, visai latviešu tautai” Ieva dziedāja jau 1986.gadā, toreizējā Popova rūpnīcas kultūras namā.  “Kāds cilvēks, kurš tolaik strādāja čekā, man atklāja, ka viņi kā profesionāļi pirmie saprata, ko tajā laikā nozīmēja nodziedāt "Manai tautai". Un daži no viņiem bija tā noguruši no tā laika, ka sirdī juta, ka nāk jauns vilnis, un apbrīnoja to. Varbūt daļēji arī tāpēc tas milzīgais zobens mani neķēra.” Tā vēlāk par piedzīvoto 80. gadu otrajā pusē, vēl padomju okupācijas un nedrošības laikā, ir teikusi Ieva Akurātere.  Un tas bija arī laiks, kad Ievas mamma, izcilā teātra zinātniece Līvija Akurātere, bija jau meitai sagatavojusi somu, jo izjuta bailes, ka meitu kuru katru vakaru var arī aizvest. Akurāteri jau bija pieredzējuši, kas ir Sibīrija un represijas.  18.novembrī Latvijas Radio saruna ar Ievu Akurāteri.  Mūsu saruna skan radio uzreiz pēc Valsts svētku dievkalpojuma. Ieva, tu neskaitāmas reizes esi izdziedājusi šos vārdus: “Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai. Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”. Mūsu neatkarības saknes nu ir pamatīgi sazarojušās, pat pēc padomju okupācijas cirtieniem. Tu esi ticīgs cilvēks – kādi ir tavi lūgšanas vārdi Dievam par Latviju 2023.gada 18.novembrī. Ieva Akuratere: Es lūdzu ar lielu spēku, galvenais. Ar lielu dziļu sirds mīlestību par mieru un par Latviju. Pat mazāk ar vārdiem, vairāk ar sirds spēku. Un vēl es katru reizi, kad dziedu šo dziesmu "Manai tautai", es tajā brīdī, kad pievienojas visi klausītāji, jo tas vienmēr notiek otrajā piedziedājumā, es jau aiz laimes lidoju, jo es jūtu, ka mēs visi lūdzam. Un mēs ļoti nopietni lūdzam, visi kopā lūdzam par vienu. Un tas ir liels spēks. Šodienas Latvijā, kas tevi stiprina un dot ticību, ka mūsu Latvijai būs saules mūžs? Ieva Akuratere: Man dod ticību tas, ka Latvijas tautā mājo tāda garīga domforma, kura ir kristāldzidra, tīra, ētiska, ļoti atbildīga, ļoti žēlsirdīga, ļoti tāda, kas ieklausās pasaulē. Latvija arī izskatās pēc austiņas ģeogrāfiskā līnijā. Tā mūsu tautas un patiesības, tāda iekodēta humānisma mīlestības sajūta un uzdevums, domāju, ka viņš ir pārlaicīgs šai ciltij, kas ir latvieši un ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nesam vēl no senākiem laikiem. Man ir tā sajūta tāda. (..) Lai cik mums grūti ietu, lai kā mēs ik pa brīdim viens otru kritizētu un apmaldītos un apvainotos bērnišķīgi, un tad atkal izmisumā skrietu un atjaunotu to savu uguni, tā ir tāda mūžīga lielās mīlestības, lielās cilvēcīgās palīdzības domforma un uzdevums. Tas ir tāds, kas ir mūsos iekšā un skan vienmēr, kad mēs sapulcējamies, nemaz nerunājot par Dziesmu svētku izjūtu. Visiem skudriņas skrien. Tā ir mīlestības, tā dzīvības ticība. Mēs šobrīd atkal dzīvojam ļoti nemierīgā laikā, karš Ukrainā un arī citi satricinājumi dažādās pasaules malās, cik tu droši justies Latvijā un šajā pasaulē tagad? Ieva Akuratere: Varētu atjokoties ar izteicienu, ka tā jau ir tikai dzīve. Nekas trakāks par dzīvi mūs nevar piemeklēt, un dzīves peripetijām un transformācijām. Mēs visi, lai pie kādas ticības būtu, mūsos ir cerību un pārliecība, kā tas varētu būt tā, kad mēs beigsim šo zemes dzīvi, bet nu skaidri mēs nevaram to zināt. No vienas puses, ja mēs esam ticīgi cilvēki, mēs visi jūtamies pasargāti, lai cik būtu šausmīgi, bet, no otras puses, ir tā, ka man ļoti gribētos, lai nebūtu tik daudz nelaimju, lai bērni augtu laimīgi un ar pārliecību, ka mēs tiešām sasniegsim tos apsolītos tūkstoš miera gadus, kas vispār ir sludināti.  Kad tu dzirdi dažkārt frāzes, ka cik var runāt par to Ukrainu vai par karu, un daudzi saka, ka ir noguruši, un mums taču pašiem ir savi bērni un veci cilvēki, kuriem vajag palīdzēt. Ieva Akuratere: Es domāju, ka vienkārši nogurst tie, kas nav pieraduši iesaistīties savas eksistences laika norisēs. Tā kā es esmu no tiem, kas piedalās vienmēr un man ir daudzi draugi, kas visu laiku piedalās, kas ir ieinteresēti, un mūziķi vispār ik pa laikam, sevišķi rokmuzikanti un folkmuzikanti jau ir sava laikmeta notikumu atspoguļotāji, un viņi vienmēr mēģina veidot ar savu mūziku kaut ko, un vēlēties, un palīdzēt, un ieskaidrot. Es saprotu, ka daudziem varbūt ir apnicis, bet kamēr karš ir, tikmēr mēs piedalāmies, un tas jau viss ir tik tuvu... Cik tieši tu uztver šo salīdzinājumu, ka ukraiņi šodien, arī 18. novembrī, savos ierakumos karo un aizstāv arī Latvijas brīvību? Ieva Akuratere: Es to uztveru absolūti tieši. Bišķiņ no malas varētu izskatīties, ka es esmu vairāk dziedātāja, poētiska persona, bet es jau no 1981. gada praktiski piedalījos, ko es uzskatu, īstajā politikā. Man bieži saka: Vai jūs esat strādājis politikā, kad jūs beidzot tur piedalījāties īstajā politikā? Manuprāt, tas, ka es esmu strādājusi vienā sasaukumā Rīgas domē, kad bija Pilsoniskā savienība, tas, ka es tagad pusgadu nostrādāju Saeimā ar Konservatīvajiem, pie tam, kur cilvēki nesaprata, cik šausmīgi svarīgi šitādus ekstrēmus nacionālistus ir paturēt šajos grūtajos laikos... Es uzskatu, ka tā ir maza politikas daļa, jo no 1981. gada es piedalījos īstajā lielajā politikā, kur komunisti vienkārši varēja jebkuru brīdi pārgriezt rīkli pušu vai ietupināt labākajā gadījumā tas, ko mēs saucam toreiz par "kreizenēm", trako namos nospricēt. Uz Sibīriju neveda vairs kopš 1983. gada. Tā bija politika, kur mēs reāli cīnījāmies par Latvijas brīvību.  (..) Man jau nav nemazāko ilūziju par to, kas notiek Ukrainā, es redzu tās šausmas, es redzu, ka tas ir tas pats briesmīgais komunisma pūķis vai kā viņu saukt rēgs, kurš pacels atkal galvu. 

Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone Vai zini, ka Runcis kā režisors veidojis ne tikai teātra izrādes, bet arī daudzus plaša mēroga sabiedriskus pasākumus, kas kļuvuši par nozīmīgiem pagriezienpunktiem Latvijas nesenajā vēsturē? Pētera Pētersona daudzpusīgie talanti – tulkotājs, dramaturgs, režisors – ir iemesls, kāpēc viņu nereti pieaicināja kā autoru un arī režisoru liela mēroga uzvedumiem. Viens no tādiem bija koncerts par godu Andreja Upīša 70 gadu jubilejai Operā, kuram libretu veidoja un arī iestudēja Pētersons. Mūziku šim koncertam rakstīt viņš uzaicināja Imantu Kalniņu, ar kuru kopā jau bija radījis brīnišķīgo izrādi ar Imanta Ziedoņa dzeju “Motocikls”. Abi bija kopā strādājuši arī pie Pētersona dramatizētā Dostojevska “Idiota”, kur Imanta Kalniņa mūzika atstāja neaizmirstamu nospiedumu.  Pateicoties Pētersonam, Upīša jubilejas svinībām kļuva nevis par vēl vienu ierindas pasākumu vai par nodevu laikam, bet gan palīdzēja radīt autonomu lieldarbu  - lielisko Imanta Kalniņa oratoriju ar Upīša tekstu “Rīta cēliens”, kurai Upīša dzeju un tekstus atlasīja un sakārtoja, faktiski dramatizēja, Pēteris Pētersons. Kad sākās Atmoda, Pētersona talants noderēja vairāku tālaika nozīmīgu pasākumu organizēšanā. Tā 1988. gada jūnijā notikušais Folkloras festivāls “Baltica” tautas atmiņā palicis kā notikums, kurā Dainis Stalts pirmo reizi arēnā iznesa Latvijas karogu. Un visa festivāla norise toreiz Rīgā un Ogrē bija kā svaiga ūdens malks, kas cēla un vienoja cilvēkus ap folkloru. Un šī saviļņojošā notikuma veidotājs bija Pēteris Pētersons. Pirms Tautas Frontes dibināšanas kongresa 1988. gada 7. oktobrī, notika Tautas Frontes rīkota manifestācija, pēc kuras ļaudis devās uz Mežaparku. Tur Dziesmu svētku estrādē, ko pildīja kori, notika koncerts ar Atmodas līderu un valsts amatpersonu uzrunām, kas kā notikums spilgti iespiedies ļaužu atmiņā. Un lūk, šī koncerta režisors bija Pēteris Pētersons. Viņi kopā ar toreizējo Dabas muzeja direktoru Vili Krūmiņu un muzikologu Arnoldu Klotiņu bija izveidojuši repertuāru un runātāju sarakstu, kā arī rūpējās par koncerta norisi turpat uz skatuves tādā kā vadības grupā. Kā atceramies, emocijas toreiz sita ļoti augstu vilni. Sanākušie cilvēki kāri tvēra katru runātāju vārdu, bet dziesmas dziedāja līdzi. Man tēva papīros vēl ir saglabājusies lapiņa ar koncerta norisi ar visām viņa piezīmēm. Vēl viens nozīmīgs mirklis Latvijas vēsturē, kam Pētersons pielicis savu roku, bija 1990. gada Vispārējie Dziesmu svētki, kur pirmo reizi pēc ilgiem gadiem repertuārā vairs nebija jādod nodevas dziesmām par Ļeņinu un padomju skaņdarbiem, turklāt šajos svētkos pirmo reizi plaši piedalījās trimdas kolektīvi. Pētersons bija Dziesmusvētku režisors, un atceros, cik brīnumaini toreiz ieskanējās trimdas koru iekustinātie zvaniņi.  Runcim vienmēr piemitusi laba mēroga un telpas izjūta, spožs inscenētāja talants, taču šajos lielajos pasākumos viņš nevarēja atļauties tā vienkārši izsaukt aprautas komandas, kā bija pieradis darīt teātrī, kur kolēģi bija iemācījušies saprast viņu no pusvārda. Viņa reizēm ģeniālajām idejām bija nepieciešams sazemējums. Un šo lomu lielajos masu pasākumos kā asistents pildīja toreiz jaunais Konservatorijas Kultūras darbinieku kursa absolvents, tagad Smiļģa teātra muzeja direktors, profesors Jānis Siliņš. 

Esmu no valdības aizgājis, tur nocīnījies, gandrīz nomiris un tad man rāda kartiņu, ka esmu aģents Pugulis. Man tas bija ļoti sāpīgi, nekad neesmu bijis čekas ziņotājs, saka bijušais premjers Ivars Godmanis. Par 4. maija ideāliem, Latvijas krieviem, "Parex" krahu, tenisu un bungām saruna ar Ivaru Godmani Laikmeta krustpunktā. Šoreiz raidījums skan pāris dienas pēc 4.maija, Latvijas vēsturē ļoti svarīga datuma. 1990.gada 4.maijā toreizējā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Stenogramma liecina, ka 4.maija rīta sēdi atklāj Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs ar dažiem organizatoriskiem ievadvārdiem, lūdzot saglabāt cieņu starp vairākuma frakciju Tautas fronti un opozīciju - Interfronti. Izskan arī priekšlikumi par 4.maija sēdes darba kārtību un tad kā pirmais runātājs tribīnē kāpj Ivars Godmanis, pārstāvot Tautas frontes frakciju.  "Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Es esmu pilnvarots 131 Latvijas PSR deputāta vārdā iesniegt priekšlikumu iekļaut šīsdienas sēdes darba kārtībā kā pirmo jautājumu Deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"," deputātus uzrunā Ivars Godmanis. Tālāk seko garas debates, balsu skaitīšana, tauta ārpus parlamenta skaļi atkārto katru "PAR" balsi un, skanot "Dievs, svēti Latviju!", deklarācija ir pieņemta.  Lai sagaidītu šo brīdi, bija jānoiet garš Atmodas ceļš. Tālāk sekoja neatkarīgas Latvijas ceļš, pa to vēl tobrīd staigāja krievu armijas un OMON zābaki, un šī ceļa sākumā nostājās arī Ivars Godmanis. Trīs dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas viņu parlaments apstiprina par Latvijas valdības vadītāju. 4.maija diena ir daudz dokumentēta un aprakstīta kino liecības, video un audio fiksējumos, atmiņu stāstos. Bet kā jums sākās 1990.4. maijs un kā noslēdzās šī diena? Kāds bija jūsu ceļš uz Jēkaba ielas namu vai atpakaļ. Vai ir kāda epizode no vēsturiskās 4.maija parlamenta sēdes, kura vēl nav izstāstīta, kas ir jūsu prātā, kas būtu pieminēšanas vērta? Ivars Godmanis: Laikam pats būtiskākais bija frakcija. Ja Tautas frontes frakcija nebūtu bijusi vienota, balsojums nebūtu noticis. Tad ir grūti saprast, kas tālāk būtu bijis. Tautas frontes vadība, es biju arī priekšsēdētāja vietnieks, man uzticēja frakcijas vadību. Es no turienes aizgāju, kad mani ievēlēja par Ministru Padomes priekšsēdētāju. No 4.maija dienas, protams, skaidrs bija tas, ka mēs uz šo soli iesim. Pirms tam frakcija visu laiku pulcējās Zinātņu akadēmijā un tur arī apsprieda gala variantus dokumentam, kā taisīt to deklarāciju. Sarežģītas lietas tās bija, gan politiski, gan juridiski sarežģītas. Bet fakts tāds, ka uz to iesim. Problēma, ka nebija pilnīga garantija, ka nobalsosim. Acīmredzot opozīcija saprata, ka mēs būsim gatavi, tāpēc bremzēja maksimāli. Speciāli novilcināja, uzdeva jautājumus.  Tas tomēr bija tas būtiskais pagrieziena punkts, un acīmredzot viens otrs no viņiem saprata, ka vēsture mainās. Parasti vēsture mainās kara rezultātā, te viņa izmainījās ne kara rezultātā. Toreiz daudz smēķējāt, cik daudz cigaretes izsmēķējāt, gan jau pāris paciņas? Ivars Godmanis: Nekas labs tas nav, godīgi teikšu. Es tagad nesmēķēju jau gadus..., kādus 15 varbūt. Tā metode nebija laba. Kādreiz arī valdības sēdēs smēķēju. Zinu, ka ministri, kas nesmēķē, to nevarēja izturēt. Tas tomēr saistīts ar laiku, kuros man ir bijis... Es nezinu. (..) Es tur biju un iznāca tajos trakajos laikos tur būt. Es zinu, ka daudzi cilvēki smēķējot sevi nomierina, bet man tas neizdevās. Cenšanās to laiku pārlaist.  Toreiz īsti vairs nevarēja saprast, vai diena vai rīts, pavasaris vai ziema. Situācija bija tāda, ka laiks mērījās savādāk. Nebija vienkārši toreiz, bet nu kad ir vienkārši. Ko šodien dara Ivars Godmanis? Ivars Godmanis: Kopš aizgāju no Eiroparlamenta 2014.gadā, visu šos gadus mācu studentus, lasu lekcijas trīs augstskolās, pārsvarā maģistriem. Slodze ir liela. Esmu ievēlēts par profesoru Rīgas Starptautiskajā biznesa augstskolā, lasu arī nopietnas lekcijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē maģistriem, Datorikas fakultātē bakalauriem un "Turībā" maģistriem. Grafiks ir neatbilstošs manam vecumam.  Kursi ļoti dažādi, esmu sagatavojis ap 20 dažādus kursus, lielu daļu esmu rakstījis no nulles, jo Latvijā vienkārši tādu nav. Šī ir iespēja satikties ar 4. maija paaudzi, jauniem cilvēkiem, kas dzimuši jau pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas.  "Laikam tas ir viens no iemesliem," atzīst Ivars Godmanis, piebilstot, ka nebijusi doma atgriezties pasniedzēja darbā pēc 35 gadu pārtraukuma.  Krievijas kara Ukrainā vērtējums. Ivars Godmanis: Ukraiņu motivācija ir pilnīgi skaidra – viņi karo, viņi aizstāv savu zemi. (..) Man nav skaidra krievu motivācija – racionāla krievu motivācija. Vienam prasīju nesen – viņi sēž alternatīvajā internetā un kaut ko mēģina sagrābstīt. Viņi man saka – motivācija ir denacifikācija un demilitarizācija. Prasu definē denacifikāciju – mēģina tad kaut ko tur skaidrot, bet vienalga nav skaidrs. Krievu motivācija nav līdz galam skaidra un nav skaidra vairāku iemeslu dēļ. Ko tad viņi vēlas – Odesu, Kijivu? Viņi tiešām stādās priekšā, ka tas kaut kad notiks? Un pat ja tas ir militāru brīnumu variantā uz kaut kādu laiku, mūžīgi jau tas nebūs. Ja tauta nevēlas, vienalga būs jāvācas projām karaspēkam. Krievu motivācija ir smaga, saprast viņu ir grūti. Kā Putina iebrukums Ukrainā ietekmēs Latvijas drošības situāciju? Ivars Godmanis: Tas mūsu drošības situāciju ietekmē vislielākā mērā, gan tieši, gan netieši. Pie dažādiem kara tālākās attīstības scenārijiem ir iespējami visādi militāri, ekonomiski un kādi tik ne varianti. Kad mēs apspriežam iekšējās politikās lietas, jāsaprot, ka neesam pilnīgi mierīgā stāvoklī, esam pie kara, tikai fiziski iekšā tajā neesam. Mēs esam kara situācijā un nevajadzētu to aizmirst. (..) Mums vienmēr vajag iekšēju koncentrāciju sevī paturēt. Un pirmais – nevajag tā psihot. Atceramies pagājušo rudeni – cik ilgi bija tas histēriskais moments, ka mēs nosalsim. Un pat es uz to pavilkos. Man pārmeta slavenās Godmaņa krāsniņas. Toreiz tā bija reakcija uz notiekošo, ka mēs visi tūlīt salsim. Bet vajadzētu iekšēji vairāk sakoncentrēties un neuzkurbulēt psihozi. Grūti pateikt, no kurienes tas sākas – varbūt no politiķiem, kas to dažreiz grib izmantot, tad pāriet uz masu medijiem, kas ir normāli, bet tad tas aiziet sabiedrībā un tad tiešām... Nu tad kā mēs pārlaidām šo ziemu? Cik sporta zāles un baseinus aizvērām? Nevienu, nerunājot par skolām un slimnīcām. Drīz būs jāizvēlas nākamais Latvijas Valsts prezidents. Jūsu skats uz šo procesu? Ivars Godmanis: Savu balsi atdotu tam pretendentam, ja ir divi,  (..) tautai tomēr jāzina, ar ko prezidents nāks, pat, ja visa tauta nevēl. Ir jāpanāk, ka pie jums, radio, televīzijā, abus divus iztaujā, varbūt viens otram uzdod jautājumus.  Svarīgas debates. Esošajam prezidentam ir priekšrocība stāstīt to, ko viņš ir darījis. Var, protams, būt arī nepatīkami jautājumi. Un jautāt, ko darīs uz priekšu, ar ko atšķirsies. No otra pretendenta gribētu dzirdēt vienu soli tālāk – kā labāk? Tieši kā to varētu izdarīt? (..) Ja [debašu] nebūs, tad vienalga, ko ievēlēs, bet sabiedrībā būs sajūta, ka mūs neiepazīstināja, mūsu viedokli nepaprasīja. Jūsu vārds arī izskanēja saistībā ar kandidēšanu un Valsts prezidenta amatu. Ivars Godmanis: Man vienmēr bijis raksturs citāds, drīzāk esmu cīnījies par visādiem izpilddarbiem. Es neatbilstu tam. Tur jābūt tomēr... Ir ļoti grūti būt Latvijas prezidentam, jo nav pārāk lielas pilnvaras. No otras puses, var sasaukt ārkārtas valdības sēdi, noteikt dienas kārtību. Bet no pirmā brīža tev jāiekaro sava pozīcija.  

Latvijas Literatūras gada balvai nominēts Kristīne Ilziņas stāstu krājums "Es neliecināšu pret jums". Viena no stāstu vērtībām – precīzas, ar atsaucēm papildinātas liecības par Atmodas gadu notikumiem un personībām. Krājums ir savā ziņā debija, jo Kristīne Ilziņa, agrāk Sadovska, literatūrā sevi pieteikusi ar dzejas krājumu "Jukusī saulespuķe", kas 1997. gadā tika novērtēts arī ar Klāva Elsberga prēmiju. Kopš tā laika vairāk rakstījusi bērniem, tagad ar stāstu krājumu "Es neliecināšu pret jums" aizsākusi rakstīt prozu pieaugušajiem.   Iemesls, kāpēc likās, ka jaunais stāstu krājums varētu būt arī labs iegansts interesantai sarunai – stāstos pierakstītas arī manas paaudzes atmiņas. Stāstu sižeti aptver desmitgadi pirms un pēc pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem – te ir gan Atmodas gadu viļņošanās, sociālie konflikti dauddzīvokļu namu pagalmos, dzelzs priekškara krišanas apjukuma atraisīta ticība ekstrasensiem, īpašumu denacionalizācija, kas klases apsmieto puisēnu pēc gadiem uznes sabiedrības hierarhijas augšpusē.  

Turpinām ciklu „Pavisam citi laiki. Latvijas māksla 1985 – 1991” un iepazīstinām ar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izveidoto ekspozīciju „Mūra nojaukšana”, kas sniedz ieskatu Atmodas laikā tapušajos mākslas darbos.  Šoreiz par supergrafikām, skulptūrām un pirmajām instalācijām. Uzklausām mākslinieku Andri Breži un izstādes iekārtojuma mākslinieci Daci Džeriņu.

Dziesminiece Kristīne Sudmale-Locika albumā “Tā, kas nepāriet” izdevusi savas mūža garumā krātās autordziesmas. Stāsts par šo dziesmu tapšanu ir arī stāsts par Liepājas dziedošo Sudmaļu ģimeni, koncertu ierakstīšanu pirms Atmodas gados, līdzdalību “Turaidas rozes” vienā no sastāviem, Austras bērnos pavadītajiem gadiem, kā arī liturģiskās mūzikas nozīmi Kristīnes patreizējā dzīvē. Liepājas dziesminiece Kristīne Sudmale-Locika ir viena no Austrasbērniem – dziesminiekiem, kuri uzstājās kopā ar nu jau mūžībā aizgājušo leģendu Austru Pumpuri. Un tā joprojām ir taisnība, Kristīne Sudmale-Locika turpina piedalīties koncertos, līdzdarbojas Austrabērnu radošajās nometnēs. Taču pēdējo gadu laikā viņai svarīgāka kļuvusi garīgā mūzika. Liturģiskās mūzikas darbnīcās Kristīne turpina darīt gandrīz to pašu, ko darīja Austras bērnu vidē – tālākmācīt dziesmas, saskaņot dziedātājus  balsu grupās, bet nu jau tā ir atšķirīga mūzika, un citāda uzstāšanās pieredze. 2022.gada nogalē iznāca Kristīnes Sudmales-Locikas pirmais un vienīgais albums “Tā, kas nepāriet”. Tajā ir viņas mūža garumā krātās autordziesmas, arī dzeja un fotogrāfijas. Viņas kopoti raksti mūža garumā, un vienlaikus Kristīne priecājas, ka ieraksta tapšanā piedalījušies tik daudzi – mūziķi, ģimene, Austrasbērni. Tas laikam tā jāpieņem, ka stāsts par Kristīni, nekad nebūs tikai par viņu vien.

Jūtama kritiskā domāšana, gribas iedziļināties un saprast laikmeta kontekstu  - tā secina mākslas vēstures un teorijas studentes, aplūkojot 80. gadu beigās tapušos plakātus. Šoreiz ciklu turpinām par plakātu mākslu ekspozīcijā „Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985 – 1991”. Mākslinieks Andris Breže ekspozīcijā pārstāvēts gan ar plakātu, supergrafikām, gan lielizmēra skulptūru, arī dokumentālajos fotokadros atradīsim mākslas notikumus, kuros viņš piedalījies. Uzklausām arī Mākslas akadēmijas studentes, kuras īpaši pētījušas plakātu mākslu Latvijā.

Patiesības laiks, - tā atzīst kuratore un Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Auguste Petre, vērojot  Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīciju „Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985 - 1991”. Caur atmiņām un mūsdienīgu skatu uz procesiem mākslā, turpinām ciklu „Pavisam citi laiki. Latvijas māksla 1985.-1991”. Vispirms pakavējamies pie vienīgā apzināti politiskā gleznotājas Helēnas Heinrihsones darba „Daiļslidotājs”.

Režisores Kristīnes Briedes filma “Svārstības” šogad izvēlēta kā Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” viena no atklāšanas filmām. Filmā nav režisores sprieduma par filmā skarto tēmu - sieviešu ordināciju. Taču poētiskais notiekošā fiksējums uzjunda jautājumus. Kādas ir mūsdienu cilvēka attiecības ar Dievu? Vai netaisnība, kas nebūtu pieļaujama laicīgajā dzīvē, tomēr var pastāvēt baznīcas dzīves ietvaros? Kāpēc kristietība mūsdienās ir zaudējusi vadošo lomu sabiedrības dzīvē? Nesen uz Dailes teātra skatuves Viestura Kairiša režijā tapušajā Ibsena “Brandā” galveno varoni iemieso sieviete. “Vai tu esi mācītāja”, izrādē Brandam jautā ciematnieki. “Kapelāne”, izlabo aktrise Ieva Segliņa, jo šai iestudējumā Henrika Ibsena lugu mūsdienu Latvijas realitātei pielāgojusi dramaturģe Justīne Kļava. Šāds labojums patiešām ir Latvijas mūsdienas un realitāte, jo jau kopš agrīnajiem Atmodas gadiem Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB) veidojusies pozīcija, kas liedz sievietēm ieņemt baznīcā garīgus amatus, viņas var kalpot kā evaņģēlistes vai kapelānes, nozīmīgos baznīcas ritus noturot tikai mācītāja vīrieša klātbūtnē. Mulsinošu šādu baznīcas pārliecību par Svēto rakstu interpretācijas nemaldīgumu dara fakts, ka iepriekš – Latvijā kopš 1975. gada – sievietes mācītājas tikušas ordinētas, un luteriskajā baznīcā tiek ordinētas gandrīz visā pasaulē. Vēl jo sāpīgāk, ka LELB par savu lēmumu atsakās diskutēt, taču jau ordinētās sievietes mācītājas neskaidru iemeslu dēļ no amatiem tiek atbrīvotas, arī vēstures liecības par sievietēm baznīcā, un lielākoties tās ir bijušas patiesi izcilas personības, tiek atbīdītas nostāk, it kā aizmirstas un marginalizētas. Nesen tapusī režisores Kristīnes Briedes “Svārstības”, kas savu pirmizrādi šajās dienās piedzīvo nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” skatē, ar kameras aci seko trīs Latvijas luterāņu sieviešu mācītāju dzīvēm. Vaira Bitēna pieder pie pirmās, 1975. gadā, ordinēto sieviešu mācītāju paaudzes. Rudītes Losānes kapelānes darbam Iļģuciema sieviešu cietumā piemineklis uzcelts jau Elitas Kļaviņas lieliskajā filmā “Iļģuciema māsas”. Dace Balode, raidījuma Augstāk par zemi viešņa, ir teoloģijas doktore, profesore, Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne. Abas pēdējās izvēlējušās piepildīt savu aicinājumu, un tikušas ordinētas kādreizējās Latvijas trimdas baznīcas –Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas, kas nesen mainījusi nosaukumu uz LELB Pasaulē, paspārnē. Jo pasaule vairs nav aizslēgta, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas aizliegums arī iepriekš veicināja sieviešu, kuras ieguvušas teoloģes izglītību, došanos kalpot uz ārzemēm, taču šobrīd, kad LELB Pasaulē reģistrēta kā Latvijas baznīca, sievietēm ir iespēja tikt ordinētām un kalpot kā mācītājām arī Latvijas draudzēs. Kristīnes Briedes filmā “Svārstības” kamera dokumentējusi draudzes un mācītāju sadarbību dievkalpojumos, notikumus filmas varoņu personīgajā dzīvē, vienlaikus uzjundot jautājumus, kas ir plašāki par filmā ierosināto sieviešu ordinācijas tēmu. Vai netaisnība, kas nebūtu pieļaujama laicīgajā dzīvē, tomēr var pastāvēt baznīcas ietvaros? Kādas ir mūsdienu cilvēka attiecības ar Dievu, un kāpēc reizēm kāda cilvēka dievizjūta tik ļoti ir pretrunā ar oficiālajiem baznīcas ritiem? Par šiem jautājumiem saruna ar mācītāju un arī filmas “Svārstības” vienu no varonēm – Daci Balodi, kā arī filmas režisori Kristīni Briedi.

Ierakstu serijā „Pavisam citi laiki. Latvijas māksla 1985. -1991” pievēršamies fotogrāfijai. Ekspozīcijā „Mūra nojaukšana..”, kas pašlaik skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, fotogrāfija ir līdzvērtīgs medijs glezniecībai, grafikai un instalācijām.  Uzklausām vienu no autoriem - Aivaru Liepiņu un jau ar citu skatu uz 80. gadiem - fotogrāfu Arni Balču. Pakavēsimies pie Aivara Liepiņa 1991.gadā tapušās fotogrāfijas, kā arī pie Jāņa Knāķa un Gvido Kajona fotodarbiem.

Turpinām ciklu „Pavisam citi laiki. Latvijas māksla 1985.-1991”, ko veidojam ciešā sasaistē ar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nesen atklāto ekspozīciju „Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985.-1991”. Šodien uzklausām gleznotājus Ievu Iltneri un Jāni Mitrēvicu, arī par mākslinieku grupu „Maigās svārstības”, par 1984. gada notikumu „Daba. Vide. Cilvēks”, kurā bija skatāms paplašinātās grupas darbs „Svētais vakarēdiens. Trešais galds mums pašiem”. Un pietuvinām skatu  divām gleznām – Ievas Iltneres „Snieg!” un Jāņa Mitrēvica 1989.gadā tapušajam darbam ar nosaukumu „Nāk”.

“Būs pavisam citi laiki! Latvijas māksla 1985–1991”. Kultūras rondo sākam jaunu ierakstu sēriju par laikmetīgas mākslas procesiem un mākslinieku pozīciju Atmodas laikā. Cikla pirmajā stāstā Sandras Krastiņas un Edgara Vērpes skatījums. Cikls sasaucas ar nupat atklāto ekspozīciju Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā "Mūra krišana. Latvijas māksla 1985.- 1991". "Katram savs laiks un katrā laikā sava māksla," atzīst mūsu uzrunātie mākslinieki un atsauc atmiņā spilgtus mākslas notikumus laikā, kas ietver valstiskā neatkarība atgūšanas periodu. Stāsta gleznotāja Sandra Krastiņa un gleznotājs, pedagogs, Valsts Kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe.

Šoreiz raidījumā "Mākslas vingrošana" atceramies 30 un vairāk gadu senu pagātni, Atmodas laiku un ieskatāmies topošajā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991", kas LNMM galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) būs skatāma no šī gada 3. februāra līdz pat 2025. gada 12. janvārim. Ekspozīcijā izvietotie darbi vēstīs par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā. Izstādes pamatu veido muzeja kolekcijas darbi, kuru saturs reaģē un kritiski vēršas pret padomju sociālpolitisko realitāti, saglabājot skaudru aktualitāti arī šodien, kad pavisam netālu no mums Krievija izvērš karu un posta Ukrainas teritoriju un cilvēku dzīves. Mākslinieki atklāj pārmaiņu ērai raksturīgās pretrunas un eksistenciālo pieredzi, gan izmantojot ideoloģiski piesātinātu simboliku, mitoloģiskas alegorijas un tēlus, gan pavisam tieši runājot par būtiskiem notikumiem. Par topošo ekspozīciju Vilnis Vējš sarunājas ar vienu no izstādes kuratorēm Artu Vārpu un mākslinieci Helēnu Heinrihsoni.

Latvijas pamatlikums Satversme – sena, lakoniska un joprojām vieda. Nav augstāka likuma par to. Satversme ir viena no īsākajām pasaules valstu konstitūcijām un arī viena no vecākajām Eiropā. Padomju gados Satversme bija ceļa zvaigzne nacionālās pretošanās kustībai, lai cīnītos pret valsts okupāciju. Un arī Atmodas laikā, kad atjaunoja Latvijas neatkarību. Šajā rudenī aprit simt gadu, kopš pieņemts un spēkā stājies Latvijas pamatlikums, kas nosaka valsts iekārtu un personas attiecības ar valsti. Kā deputāti pirms simt gadiem izvēlējās piemērotāko konstitūcijas variantu? Kāpēc to nosauca par Satversmi? Kas izstrādāja Satversmi? Un par kādiem jautājumiem raisījās lielākie strīdi? “Sapnis par valsti. Satversme” ir pirmais no trim dokumentālajiem stāstiem, kam sekos dokumentāls vēstījums par pirmo Saeimu un Valsts prezidenta institūtu.

Latvijas pamatlikums Satversme – sena, lakoniska un joprojām vieda. Nav augstāka likuma par to. Satversme ir viena no īsākajām pasaules valstu konstitūcijām un arī viena no vecākajām Eiropā. Padomju gados Satversme bija ceļa zvaigzne nacionālās pretošanās kustībai, lai cīnītos pret valsts okupāciju. Un arī Atmodas laikā, kad atjaunoja Latvijas neatkarību. Šajā rudenī aprit simt gadu, kopš pieņemts un spēkā stājies Latvijas pamatlikums, kas nosaka valsts iekārtu un personas attiecības ar valsti. Kā deputāti pirms simt gadiem izvēlējās piemērotāko konstitūcijas variantu? Kāpēc to nosauca par Satversmi? Kas izstrādāja Satversmi? Un par kādiem jautājumiem raisījās lielākie strīdi? “Sapnis par valsti. Satversme” ir pirmais no trim dokumentālajiem stāstiem, kam sekos dokumentāls vēstījums par pirmo Saeimu un Valsts prezidenta institūtu.

Latvijas pamatlikums Satversme – sena, lakoniska un joprojām vieda. Nav augstāka likuma par to. Satversme ir viena no īsākajām pasaules valstu konstitūcijām un arī viena no vecākajām Eiropā. Padomju gados Satversme bija ceļa zvaigzne nacionālās pretošanās kustībai, lai cīnītos pret valsts okupāciju. Un arī Atmodas laikā, kad atjaunoja Latvijas neatkarību. Šajā rudenī aprit simt gadu, kopš pieņemts un spēkā stājies Latvijas pamatlikums, kas nosaka valsts iekārtu un personas attiecības ar valsti. Kā deputāti pirms simt gadiem izvēlējās piemērotāko konstitūcijas variantu? Kāpēc to nosauca par Satversmi? Kas izstrādāja Satversmi? Un par kādiem jautājumiem raisījās lielākie strīdi? “Sapnis par valsti. Satversme” ir pirmais no trim dokumentālajiem stāstiem, kam sekos dokumentāls vēstījums par pirmo Saeimu un Valsts prezidenta institūtu.

Latvijas pamatlikums Satversme – sena, lakoniska un joprojām vieda. Nav augstāka likuma par to. Satversme ir viena no īsākajām pasaules valstu konstitūcijām un arī viena no vecākajām Eiropā. Padomju gados Satversme bija ceļa zvaigzne nacionālās pretošanās kustībai, lai cīnītos pret valsts okupāciju. Un arī Atmodas laikā, kad atjaunoja Latvijas neatkarību. Šajā rudenī aprit simt gadu, kopš pieņemts un spēkā stājies Latvijas pamatlikums, kas nosaka valsts iekārtu un personas attiecības ar valsti. Kā deputāti pirms simt gadiem izvēlējās piemērotāko konstitūcijas variantu? Kāpēc to nosauca par Satversmi? Kas izstrādāja Satversmi? Un par kādiem jautājumiem raisījās lielākie strīdi? “Sapnis par valsti. Satversme” ir pirmais no trim dokumentālajiem stāstiem, kam sekos dokumentāls vēstījums par pirmo Saeimu un Valsts prezidenta institūtu.

Latvijas pamatlikums Satversme – sena, lakoniska un joprojām vieda. Nav augstāka likuma par to. Satversme ir viena no īsākajām pasaules valstu konstitūcijām un arī viena no vecākajām Eiropā. Padomju gados Satversme bija ceļa zvaigzne nacionālās pretošanās kustībai, lai cīnītos pret valsts okupāciju. Un arī Atmodas laikā, kad atjaunoja Latvijas neatkarību. Šajā rudenī aprit simt gadu, kopš pieņemts un spēkā stājies Latvijas pamatlikums, kas nosaka valsts iekārtu un personas attiecības ar valsti. Kā deputāti pirms simt gadiem izvēlējās piemērotāko konstitūcijas variantu? Kāpēc to nosauca par Satversmi? Kas izstrādāja Satversmi? Un par kādiem jautājumiem raisījās lielākie strīdi? “Sapnis par valsti. Satversme” ir pirmais no trim dokumentālajiem stāstiem, kam sekos dokumentāls vēstījums par pirmo Saeimu un Valsts prezidenta institūtu.

Latvijas pamatlikums Satversme – sena, lakoniska un joprojām vieda. Nav augstāka likuma par to. Satversme ir viena no īsākajām pasaules valstu konstitūcijām un arī viena no vecākajām Eiropā. Padomju gados Satversme bija ceļa zvaigzne nacionālās pretošanās kustībai, lai cīnītos pret valsts okupāciju. Un arī Atmodas laikā, kad atjaunoja Latvijas neatkarību. Šajā rudenī aprit simt gadu, kopš pieņemts un spēkā stājies Latvijas pamatlikums, kas nosaka valsts iekārtu un personas attiecības ar valsti. Kā deputāti pirms simt gadiem izvēlējās piemērotāko konstitūcijas variantu? Kāpēc to nosauca par Satversmi? Kas izstrādāja Satversmi? Un par kādiem jautājumiem raisījās lielākie strīdi? “Sapnis par valsti. Satversme” ir pirmais no trim dokumentālajiem stāstiem, kam sekos dokumentāls vēstījums par pirmo Saeimu un Valsts prezidenta institūtu.

Atmodas laikā viņa uzrunas iedvesmoja tūkstošus. Kas iedvesmo un kas sadusmo Tautas frontes pirmo priekšsēdētāju 2022. gada patriotu nedēļā? Raidījuma "Viens pret vienu" viesis – Dainis Īvāns.

Lindas Šmites biogrāfiskais romāns "Valdis. Ne tikai Staburaga bērns" atklāj Valdi, īstā vārdā Voldemāru Zālīti, arī kā izcilu pedagogu, tulkotāju, sabiedrisko darbinieku. Un arī kā cilvēku - patriarhālās sabiedrības un lauku dzīves kārtības apjūsmotāju, nacionālpatriotu un greizsirdīgu literātu ar dzejnieka ambīcijām. Lindas Šmites nesen iznākušais romāns “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns” savā ziņā turpina darbu, ko aizsākusi rakstniece Inguna Bauere – iepazīstina mūs no jauna ar Latvijas pirmās Atmodas darbiniekiem. Personībām, kuras pazīstam vārda pēc, reizēm arī pēc viņu paveiktajiem darbiem. Lindas Šmites romānā pienācis laiks iepazīt Valdi – īstā vārdā Voldemāru Zālīti, no cilvēcisko vājību un arī uzvaru puses, kā Raiņa, Plūdoņa, arī Pētera Stučkas laikabiedru. Rīgas Latviešu biedrības bibliotekārs un runasvīrs, Rīgas pilsētas skolu valdes loceklis, Latvijas skautu organizācijas līdzdibinātājs, Jaunatnes Sarkanā Krusta himnas latviskā teksta autors. Savas pedagoga darbības dēļ visbiežāk saistīts ar Rīgu, “Staburaga bērni” par Valdi liek domāt kā par Daugavas apdziedātāju. Rakstniece, jau 17 grāmatu autore Linda Šmite Voldemāru Zālīti kā savējo izjutusi paraugoties uz viņu no Zālīšu dzimtas izcelsmes vietas -  Sausnējas. “1874. gada Jurģu diena, brīnumsilta un spirdzinoša, iegriezusies pret vakaru. Vieglais dienvidu vējš pieplacis zemei, vairs nekustina jaunās, vāri zaļās koku lapas. Šodien gana aijāts un glāstīts, tas nodomā un pilnā mierā liekas pie zemes, pārklājot to kā ar vieglu šķidrautu. Tikai divi mantām piekrauti vezumi un divas labi koptas gotiņas reizē ar četrām aitām aizvien vēl turas ilgajā gājienā, ko, uz dobuļaina paegļu spieķa balstīdamies, vada Vīgantes nu jau izbijušais dārznieks.  Juris un Made Zālīši aiziet no vietas, kur lielkungam kalpojuši vairāk nekā 8 gadus. Aiziet Vīgantes muižas dārza meistars un viņa sieva, muižas modere, un divi no viņu četriem bērniem”. Tā sākas Lindas Šmites sarakstītais “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns” .  Latvijas Radio arhīvā glabājas 1984. gadā tapis “Staburaga bērnu” radio iestudējums, tajā teicēja ir aktrise Vera Singajevska, puikas - Raimonds Gruntiņš un Edgars Siliņš, mūzikas autore Elga Īgenberga. “Ja ne šonakt, tad nekad! Ja nerīkosies tagad, patiešām izgaisīs, paliks Daugavas dzelmē tā patiesība un tas īstums, kas sadzīvots mūža agrīnajās dienās. […] Un Janks. Arī viņš visur līdzās – pagalam paļāvīgs un pasauli iepazīt alkstošs. Valdis savā vecpuiša istabā dedz gaišu guni un sēstas pie darba galda.” Vēl viens fragments no romāna “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns”. Interesanti, ka atgriešanās Daugavas pakrastē un bērnu draudzībā notikusi, kā rakstniece Linda Šmite to romānā tēlo – pilsētas tukšumā, krēslas vakaru tumsā, un vientulībā. Lindas Šmites romāns man atklāja daudz jauna. Pirmkārt jau, un to es līdz šim nebiju aptvērusi, viena no Rīgas skolēnu iekārojamākajām sākumskolām, Valda Zālīša 1. pamatskola, kas atrodas pašā Rīgas centrā, tagadējā Oskara Kalpaka bulvārī, viņa vārdā nosaukta kāda konkrēta iemesla dēļ. Proti – Valdis Zālītis bija šīs skolas, tolaik – Rīgas pilsētas savienotās elementārskolas – skolotājs un skolas pārzinis ceturtdaļgadsimtu – no 1902. līdz 1927. gadam. Valda dzīves laikā iznākušo darbu vidū bez ceļojumu apraksta “Kurzemīte”, dzīves un dabas apraksta “Staburaga bērni”, diviem dzejas krājumiem -  “Sirdsdomas” un “Ziedu pārslas ilgu ceļmalā”, pēc viņa paša domām, viņa mūža darbs ir romāns dzejā “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks”. Romāns tapa gandrīz desmit gadus, un, līdzīgi kā “Staburaga bērni”, arī šoreiz pie lauku dzīves tēlojuma Voldemārs Zālītis ķeras laikā, kad vārda tiešā nozīmē ir atrauts no savas zemes, atrodoties Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Tērbatā, kur nodibina latviešu skolu bēgļu bērniem. “Staburaga bērnus” Valdis pats uzskata par jaunības darbu, kamēr “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks”, pēc viņa domām, ir viņa dzejnieka varēšanas apliecinājums, mūža pieredzes kvintesence un mantojums nākamajām paaudzēm. Valdim jeb Voldemāram Zālītim, kāds viņš atklājas Lindas Šmites romānā “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns”, ticis paradoksāls liktenis. Viņš ir izcils pedagogs, ko, starp citu, var sajust jau “Staburaga bērnos”, Janka un Mārča dialogos. Viņš jāpiemin arī kā tulkotājs, tieši Valdis pirmais iztulkoja Maksima Gorkija darbus, tulkojis arī Čehovu un Merimē. Nozīmīgs sava laika skolu politikas veidotājs, gudrs cīnītājs pret cara laika pārkrievošanas politiku. Plašais darbības lauks liecina par enciklopēdiski zināšanu, ārkārtēju darbaspēju vīru. Skolotāju arī plašākā nozīmē, savas tautas ideālu sarakstītāju, kas palikuši episkajā darbā, ar diemžēl neatgrieztām lappusēm “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks.” Bet nākamo paaudžu atmiņā viņš palicis kā Staburaga bērns, ar darbu, kas tapis kā pretsvars sarežģītajam laikam un ikdienas darbam, otrpus mūža laikā iemantotajām zināšanāmun pieredzes.

Vēstījumā par latviešu drukātās preses vēsturi stāsts par Trešās atmodas un Latvijas neatkarības atjaunošanas posma izdevumiem 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Stāsta tolaik aktīvi atmodas preses darbinieki, žurnālisti - publiciste, šobrīd literārā žurnāla "Domuzīme" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa un filologs Aleksejs Grigorjevs. Iepriekšējā raidījumā, kurā runājām par presi Padomju Latvijas pēdējās desmitgadēs - Hruščova atkušņa un pēc tam Brežņeva stagnācijas periods -, konstatējām, ka tā laika preses aina ir pietiekami bagātīga, iznāk daudz dažādu preses izdevumu. Un šī vide, kas ir samērā daudzskaitlīga, ir viena no tām, kur briest un zemdegās pastāv zināma intonatīvā opozīcija padomju varai, kaut arī šī prese, protams, kalpo tā laika varai kā propagandas un ideoloģijas instruments. Tas, kas notiek ar presi 80. gadu vidū, kad varas kontrole tiek atslābināta, Padomju Savienībā sākas tas, ko dēvē toreiz par atklātību, tiek atlaisti cenzūras žņaugi, izrādās, ka tie žurnālisti, kas ir strādājuši Padomju Latvijas presē, tai skaitā tādā, kuru izdod partijas centrālkomiteja komjaunatnes centrālkomiteja, ka viņi daudzi ir visai gatavi ātri pārorientēties.  Pareizā lietu izpratne ir pastāvējusi jau pirms tam, faktiski tajā brīdī, kad šai, teiksim, mēģenē iemet kaut kādus atsevišķus katalizējošus elementus, kas ir, piemēram, atklātībā nonākuši vēstures fakti. Tēma par represijām padomju laikā, par Molotova - Ribentropa paktu, tas izraisa momentāli strauji rūgšanas procesu.  Viena no tādām spilgtām pirmajām bezdelīgām ir žurnāls "Avots". Literāri kulturāls žurnāls, kurš parādās 1987. gadā. Atceros labi to momentu, mans klases biedrs toreiz Jānis Elsbergs, kura vecākais brālis, dzejnieks Klāvs Elsbergs piederēja pie "Avota" redakcijas kodola, viens no pamanāmākajiem šai jauno ļaužu grupā, atnesa tādu ziņu, ka būs jauns žurnāls. Šie redakcijas ļaudis ir bijuši Komjaunatnes centrālkomitejā, tikušies ar "kurējošajiem ļaudīm", un viņiem ir pateikts, ko viņi drīkst un ko viņi nedrīkst. Atceros, ka viņiem bija teikts - pagaidām nekādu trimdu, nekādas trimdinieku publikācijas un neko par Černobiļu. Arī Rudīte Kalpiņa tajā laikā bija viena no "Avota" komandas.  "Avots" bija ļoti pamanāmi citāds nekā visi līdz tam iznākusī Latvijas prese arī ārējā noformējumā, par kuru bija sašutuši arī daudzi vecākās paaudzes latvieši.  "Katrā ziņā tas nāca ar kaut ko jaunu. To situāciju, varbūt, pat var salīdzināt ar 50. gadu beigām, kad arī, atceros, Ilgvars Butulis stāstīja, parādoties "Zvaigznei" [žurnāls], parādījās arī tiešām jauns grafiskais vizuālais noformējums, parādījās krāsas. Tātad faktiski caur periodiku mēs līdz šim dažādos posmos esam guvuši signālus, ka nāk kaut kas jauns, vai, ka šis jaunais jau ir atnācis, un tas tagad atspoguļojas tajā konkrētajā preses izdevumā," vērtē Rudīte Kalpiņa. Paiet salīdzinoši neilgs laiks, un 1988. gadā tiek dibināta Tautas fronte un parādās laikraksts "Atmoda", nu jau izteikti politiskas izdevums, un tas saistās ar Alekseja Grigorjeva darbu. Viņš bija laikraksta krievu izdevumā vadītājs. "Tikko parādījās iespēja darīt kaut ko vairāk, tad notika tāds kā sprādziens. Un tas sprādziens, es domāju, vispirms bija "Avots", tad arī "Atmoda". "Atmodas" redaktore bija Elita Veidemane un viņa mani aicināja par krievu varianta redaktoru. Tā bija, protams, jau tīri politiski avīze ar kultūras nozīmi. Šeit laikam ir jārunā arī par to, kas notika ar krievu un latviešu kultūru mijiedarbību gan "Atmodā", gan arī "Avotā", jo "Avotam" krieviski bija milzīga nozīme visā Padomju Savienībā, tāpat kā "Atmodai" krieviski. Mēs kaut kā to piemirstam, mēs esam ļoti daudz darījuši arī krievu vēstures bīdīšanā un atvēršanā pasaulei un atvēršanā savai pašai vēsturei. Tam bija ļoti liela nozīme," atzīst Aleksejs Grigorjevs.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) organizētajā laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit 13, kas šogad norisināsies līdz 16. oktobrim, sadarbībā ar Gētes institūtu ir uzsākta vērienīga pasākumu programma, kas pievēršas demokrātijas, vārda un izteiksmes brīvības jēdzienu izvērtēšanai Atmodas laika Latvijas, Ukrainas kara un mūsdienu politiskās dažādības kontekstā. “Hearing Voices Café” programma iemājos festivāla ietvaros izveidotā pop-up kafejnīcā, kas sadarbībā ar “Borščs – vakariņas pie ukrainietēm” komandu būs atvērta visu festivāla laiku. Pasākumu programmas un arī pop-up kafejnīcas nosaukums aizgūts no mākslinieces Doras Garsijas aizsāktā projekta, kas jau ticis realizēts daudzviet Eiropā un Ziemeļamerikā un iegūs jaunu formu festivāla Survival Kit 13 ietvaros. Latvijā īstenotais “Hearing Voices Café” projekta modelis, kā kuratore ir jaunā filosofe Sofija Anna Kozlova, ietvers nevien īpaši veidotu “Hearing Voices Café” pamatprogrammu ukraiņu kopienai Latvijā, bet arī plašāku formāli atšķirīgu pasākumu ciklu, ik nedēļu nodrošinot daudzveidīgu pieredzi dažādām vecuma, sociālās un etniskās piederības grupām. Uz sarunu Raido NABA ēterā viesosies programmas kuratore Sofija Anna Kozlova un māksliniece Sabīne Šnē. KŪL| Kultūras ūnijas laiks ir eksperimentāls aktuālās mākslas un dzīves kultūras telpā skaidrojošs, ilustrējošs un dokumentējošs Radio NABA raidījums. Raidījums tiek veidots ar mērķi aplūkot un fiksēt aktuālos kultūras un laikmetīgās mākslas notikumus. Tā ir iknedēļas tikšanās vieta kultūras dzīves veidotājiem, māksliniekiem, režisoriem, studentiem, pētniekiem, lai runātu, kā rodas dažādās kultūras izpausmes formas. Raidījums Radio NABA programmā ir dzirdams trešdienās plkst. 19:00, raidījumu vada un producē Anete Enikova. Raidījuma aktualitātēm var sekot līdzi facebook.com/nabakul un instagram.com/naba.kul. Raidījuma ieraksti pieejami arī Spotify, iTunes un LSM arhīvā. Raidījums tapis ar “Valsts Kultūrkapitāla fonda” atbalstu.

Mākslai mūsdienās ir jauni uzdevumi, lai sagatavotu mūs jaunai pasaulei, kurā rodas jauni atskaites punkti. Vēsturiski cilvēktiesību izpratne radusies no dažādiem lokāliem kontekstiem, savukārt, mūsdienās dzīvojam tehnoloģiju laikmetā - mums ir rīki un iespējas atbalstīt un vienot dažādas sabiedrības grupas un kopienas,” - tā sava projekta „Polārā varavīksne” aprakstā stāsta mākslinieks un Latvijas Mākslas akadēmijas docents Kristaps Ancāns. Ar akciju „Polārā varavīksne” māklinieks piedāvā skatītājiem vērot dubultu varavīksni no Ziemeļpola līdz Dienvidpolam 21. austrumu puslodes meridiāna garumā, sākot no Norvēģijas un beidzot ar Dienvidāfriku. Tas iespējams, izmatojot aplikāciju “Polar Rainbow”, kura bez maksas instalējama gan Android, gan Apple viedierīcēs. 1. jūnijā sadarbībā ar pasaulē lielākās publiskās mākslas plaformu pasaulē “Times Square Arts “Polārā varavīksne” tika izrādīta Ņujorkā, atzīmējot šīs pilsētas praida mēnesi, un guva plašu mediju uzmanību – to izcēla arī viena no vadošajām televīzijas kompānijām MSNBC. Tā kā projekts realizēts sadarbībā ar Polijas Starpdisciplināro mākslas fondu “Bec Zmiana”, to 1. jūlijā atklāja Varšavas Teātra skvērā. Latvijā „Polāro varavīksni” pieminētajā aplikācijā iespējams aplūkot Liepājā, visprecīzākais datu uztvērums pieejams pie pilsētas Domes ēkas. Projektu iedvesmojusi atziņa, ka abos planētas polos dabā nav sastopamas varavīksnes, tādēļ lietotne piedāvā aplūkot virtuālu dubulto varavīksni, kas savieno abus polus. Darbs simboliski veltīts kā atbalsts tām kopienām, kas piedzīvo apspiešanu, tādējādi aicinot sabiedrību uz izpratni, empātijas izrādīšanu un solidaritāti. Projekta ietvaros notiek sarunas ar dažādu valstu nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, lai pēc vēlāk iegūtās atziņas apkopotu Zināšanu arhīvā, kas stiprinātu vienlīdzības un politiskās aktivitātes centienus. Projekta kuratore ir Korīna Apostola, Tallinas Mākslas zāles kuratore, starptautiskā pētniecības projekta “Beyond Matter” (2019-2023) organizatore un šī gada Venēcijas biennāles Igaunijas paviljona kuratore. Uzklausām viņas redzējumu, kā digitālās mākslas līdzekļi var ne tikai radīt mākslas darbus, bet izmantot tos kā mediatorus sabiedrībai aktuālu problēmu risināšanā. Jāatzīst, ka digitālā māksla tomēr vēl arvien ir jaunums, tādējādi medija īpatnība var novērst no tajā ietvertā satura. “Manuprāt, visu nosaka konteksts. Es pati esmu no Rumānijas un savu izglītību vispirms ieguvu tur. Šajā periodā nekad netiku dzirdējusi terminu „digitālā māksla”, tādējādi man pat nevarēja ienākt prātā, ka kaut kas digitāls varētu būt nodēvējams par mākslu. Manā izpratnē tā bija tēlotāja māksla, glezniecība, fotogrāfija un tamlīdzīgi. Kad sāku studēt ASV, tur vārdam „māksla” piemita pavisam cita ģenealoģija un es sāku iepazīt digitālās mākslas procesus, kurus veidoja šīs nozares pionieri vēl krietni pirms 90. gadiem. Tātad, viss ir atkarīgs no izglītības un tehniskajām iespējām. Protams, Amerikas Savienotajām valstīm Aukstā kara laikā bija pavisam citas trajektorijas šajā ziņā nekā Austrumeiropai. Amerikāņu māksliniekiem bija pavisam citas tehniskās iespējas, pieeja informācijai, citi līdzekļi sava sakāmā realizēšanai,” stāsta Apostola. Mākslas lauks ir ārkārtīgi mainījies ne tikai kopš 90. gadiem, bet pat pēdējo piecu gadu laikā. Par šo citādības, normas neatbilstības tēmu un arī par pilsonisko aktivitāti, kas ar to saistīta, ir jārunā, tā ir jāpatur dienas kārtībā un tas nešaubīgi ir jādara ne tikai ar mākslas, bet arī izglītības palīdzību. Un, visbeidzot, ir būtiski, lai paplašinātos iespēja izmantot dažādus digitālos instrumentus šī darba veikšanā – norāda mākslas darba kuratore. Tā kā Korīnas Apostolas pieminētais Zināšanu arhīvs vēl ir izstrādes procesā, ar pašu „Polāro varavīksni” var iepazīties “Google” meklētājā, ailē ierakstot „Polar Rainbow”. Un, protams, doties uz Liepāju ar tādā pašā vārdā nosaukto lietotni savā viedtālrunī. "Polārā varavīksne" ir paplašinātās realitātes pieredze, kas vērš uzmanību uz LGBTQIA+ un cilvēktiesību jautājumiem visā pasaulē. Darbu veidojis latviešu mākslinieks Kristaps Ancāns, piedāvājot skatītājiem vērot dubultu varavīksni no Ziemeļpola līdz Dienvidpolam 21. austrumu puslodes meridiāna garumā, šķērsojot daudz un dažādas valstis. Projekta veidošanā mākslinieks Kristaps Ancāns sadarbojās ar "Bec Zmiana" fondu Polijā. Mākslas darbu atklāja 2022. gada 1. jūlijā Varšavas Teātra skvērā. Tas līdz 1. septembrim aplūkojams 21. austrumu puslodes meridiāna līnijā. Mākslas darbu iedvesmojusi atziņa, ka abos planētas polos dabā nav sastopamas varavīksnes, un tas piedāvā aplūkot virtuālu dubulto varavīksni, kas savieno abus polus. Darbs simboliski veltīts kā atbalsts kopienām, kas piedzīvo apspiešanu, tādējādi aicinot sabiedrību uz izpratni, empātijas izrādīšanu un solidaritāti. Viens no darba iedvesmas avotiem esot arī Trešās Atmodas akcija "Baltijas ceļš".  

"Putniņu vajag noķert" - ar šādu devīzi festivāls "Survival Kit" šogad pēta skaņas un vārda brīvību un dažādas pretošanās formas, arī Atmodas laika notikumus Latvijā, atklājot to pasaules aktualitāšu un tagadnības kontekstā. Par festivāla "Survival Kit 13" saturu un mākslinieka skatījumu Kultūras rondo saruna ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi un mākslinieku Kristapu Epneru.

Stāsta Jelgavas reģionālā tūrisma centra Torņa ekspozīciju un apsaimniekošanas nodaļas vadītāja Vineta Reknere Jaunā vēstures ekspozīcija Jelgavas Sv. Trīsvienības Torņa 5. stāvā vēstī par pašas baznīcas seno vēsturi un ar to saistītajiem notikumiem. Muzikālā dzīve Jelgavā jau izsenis bijusi bagāta un daudzveidīga, šeit strādājuši vai viesojušies izcili sava laika mūziķi, atskaņoti lieliski skaņdarbi. Sv. Trīsvienības baznīca ar lielajām 1850. gadā izbūvētajām ērģelēm kalpoja kā viena no koncertvietām. Simbolisks laikmeta notikums bija Lūcijas Garūtas kantātes, latvju tautas lūgšanas “Dievs, Tava zema deg!” atskaņojums Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā 1944. gada 4. jūnijā. To atskaņoja pirmās Latvijas brīvvalsts izcilības – Reitera koris, Mariss Vētra un Ādolfs Kaktiņš, pie ērģelēm esot pašai komponistei. Laikā, kad Jelgavā valdīja hitleriešu okupācijas spēki, bet pie apvāršņa jau dunēja padomju tanki, šis izmisuma un cerību pilnais skaņdarbs uz Latvijas zemes skanēja vienu no pēdējām reizēm, pirms to aizliedza padomju okupācijas vara. Kantāte Latvijā atgriezās Atmodas laikā 1988. gadā, bet Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas Tornī tās atskaņas iespējams saklausīt šodien. Viens no 5. stāva eksponātiem nav saskatāms ar acīm, bet gan saklausāms un izjūtams caur skaņas vibrāciju, ļaujot apmeklētāja iztēlei aizceļot pārpasaulīgā dimensijā. Izmantojot atsauces uz Lūcijas Garūtas kantāti "Dievs, Tava zeme deg!", ir radīts īpašs audio fons – skaņdarbs baznīcas vēstures ekspozīcijai. Tajā saklausāmas gan ērģeles, gan koris, gan zvanu skaņas. Ar  mūsdienu tehnoloģiju palīdzību ir radīta saikne ar pagātnes notikumu. Skaņdarbu speciāli šai ekspozīcijai radījis spāņu izcelsmes skaņu mākslinieks un komponists Hosuē Moreno (Josue Moreno), iespaidojoties no stāsta par skaņdarba un dievnama likteni. Iepriekš Latvijā Hosuē Moreno darbs bija klausāms Liepājā, koncertzālē "Lielais  dzintars", kurai skaņradis bija veltījis unikālu tā saucamo skaņu akupunktūras instalāciju "Dzintara diptihs", pārvēršot pašu koncertzāles ēku milzu instrumentā. Šodienas īpašais muzikālais veltījums bijušajam dievnamam ir vēl viens pierādījums Jelgavas starptautiskajai atpazīstamībai – savulaik vācu izcelsmes meistars Johans Frīdrihs Šulce, viens no romantiskās ērģeļbūves pamatlicējiem Eiropā, būvēja ērģeles Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcai, kur latviešu mūziķi atskaņoja izcilus skaņdarbus, savukārt spāņu izcelsmes skaņradis no Helsinkiem Hosuē Moreno mūsdienās radīja skaņdarbu šīs bagātās vēstures piemiņai, kuru nu var saklausīt jebkurš Torņa apmeklētājs.  

Stāsta Jelgavas reģionālā tūrisma centra Torņa ekspozīciju un apsaimniekošanas nodaļas vadītāja Vineta Reknere Vai zini, ka Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis ir senākā līdz mūsdienām saglabājusies celtne Jelgavā un viena no pirmajām luterāņu draudzēm celtajām baznīcām Eiropā?  Ne visi apmeklētāji, redzot šobrīd majestātisko, gaišo torni Jelgavas centrā, nojauš par tā bagāto vēsturi. Līdz pat Otrajam pasaules karam šeit atradās Jelgavas un Zemgales lielākais dievnams. Pēc baznīcas izdegšanas 1944. gada vasarā tā vairs netika atjaunota, tomēr zvanu tornis savu vietu saglabāja, un nu tas kļuvis par vienu no apmeklētākajiem kultūrvēstures objektiem Jelgavā. Senā dievnama un tā zvanu torņa stāsts lielā mērā sasaucas ar mūsu zemes un pilsētas vēstures līkločiem. Jelgavas (tolaik Mītavas) Sv. Trīsvienības baznīcas vēsture aizsākās 1567. gadā, kad pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers izdeva rīkojumu par jaunas baznīcas celšanu vācu draudzei Jelgavā. 1574. gadā sāka celt Sv. Trīsvienības baznīcas mūra ēku un tās iesvētīšana notika 1615. gadā. Lai gan pirms Otrā pasaules kara uzņemtie fotoattēli un tā saucamās kolorētās atklātnes ataino graciozu neogotisku torņa smaili kā Jelgavas pilsētas panorāmas dominanti, pirmos gandrīz 300 pastāvēšanas gadus Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis izskatījās gluži citādi. Celtnes izskatu ietekmēja ar pārtraukumiem īstenota būvniecība, kas bija atkarīga no ziedotāju neregulāras labvēlības. Jo laiki nekad nav bijuši vienkārši! Kā mums stāsta vēstures liecības, lai gan dievnamu iesvētīja 1615. gadā, pabeigt torņa sienu mūrējumu iecerētajā augstumā nebija izdevies. Šajā laikā torņa mūra daļa vēl bijusi ļoti zema – vidusjoma jumta kores augstumā vai pat zemāka, un šo daļu raksturo sevišķi biezs sienu mūris – 1,5 metru biezumā.  1636. gada vēstulē pilsētas rātes un baznīcas draudzes pārstāvji pazemīgi lūdz "Viņa gaišību" hercogu žēlīgi palīdzēt ar būvmateriāliem, lai uzliktu tornim pagaidu jumtu, jo esošās konstrukcijas draud iegāzties un sabojāt zvanus… Tomēr, kad beidzot pēc desmitiem gadu naudas līdzekļi tikuši piešķirti, atbilstošu daudzumu ķieģeļu, kāds bija nepieciešams torņa pabeigšanai, neviens ķieģeļu ceplis īsā laikā nevarēja piegādāt. Un tapa savdabīgs darījums – vācu draudze no Sv. Annas latviešu luterāņu draudzes aizņēmās uz parāda 9000 ķieģeļu! Beidzot 1688. gadā būvmeistara Martina Knota vadībā torņa celtniecība tika pabeigta – par to liecināja torņa vējrāža karodziņā iekaltais gada skaitlis un memoriāla veltījuma plāksne ar cildinošu tekstu virs durvīm torņa telpā. Torni tolaik vainagoja četrskaldņu piramīdas formas ar kārniņiem segts jumts. Nākamās būtiskās pārmaiņas torni skāra 19. gadsimtā – sekojot jaunam, modernam sabiedrības skatījumam uz baznīcu arhitektūru un tautsaimniecības uzplaukumam, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca 1853. gada pārbūves rezultātā bija ieguvusi eklektisku izskatu, taču nu ar “veco” torni tai trūka reprezentativitātes. 1862. gadā pēc arhitekta Emīla Štrausa projekta tornis tika īsā laikā pārbūvēts un paaugstināts ar tālu saskatāmu 72 m augstu neogotisku formu smaili – tādu, kādu to redzam populārākajās Jelgavas pirmskara atklātnēs. Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcai, tāpat kā visai Jelgavas pilsētai, liktenīgs izrādījās Otrais pasaules karš, kura laikā lielākā daļa Jelgavas ēku tika nopostītas. 1954. gadā padomju okupācijas vara pieņēma lēmumu palikušās baznīcas sienas nojaukt, tās saspridzinot un atstājot tikai torni, kas bija  kļuvis par militārās kartogrāfijas triangulācijas punktu. Līdz pat Atmodas laikam tornis Jelgavas pilsētas centrā stāvēja pelēks un kluss, atgādinot par kara rētām pilsētas sejā. Atgūstot valstisko neatkarību, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis kļuva par savdabīgu neatkarības simbolu. Jelgavnieki, pilsētas patrioti centās atrast veidus, kā atjaunot senāk pilsētai tik nozīmīgo ēku. Tika organizētas labdarības akcijas ar koncertiem "Mēs – tornim", taču līdzekļu arvien trūka. Pagrieziena punkts bija iespēja piesaistīt Eiropas Savienības finanšu līdzekļus. Kopš 2004. gada bijušās Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa smaile atkal piesaista skatus ar mūsdienu arhitektūras sasniegumu torni sedz pēc arhitekta Artūra Lapiņa projekta būvēta metāla konstrukciju piramīda ar stikla segumu. Pēc vairāk kā 60 gadu klusēšanas pilnībā rekonstruētais baznīcas tornis atdzima 2010. gada 16. novembrī un šobrīd priecē pilsētas iedzīvotājus un viesus kā vieta, kur atklāt vēstures stāstus, baudīt mākslu, iegūt tūrisma infomāciju un lieliski atpūsties. Bijušās baznīcas vidū – torņa pagalmā tagad apmeklētājus sagaida granītā kalta skulptūra – strūklaka ar nosaukumu "Trīsvienība" – latviešu tēlnieka Jāņa Karlova mākslas darbs, kas godina senā dievnama piemiņu.

Liepājas Karosta pazīstama ir arī ar savu festivālu, kurā mākslinieki pulcējas plenērā un atvērtas dažādas radošās darbnīcas. Šogad festivāla moto – kad maskas krīt. Kā festivāla rīkotāji iecerējuši festivāla norisi uzzināsim sarunā ar Montu Krafti. Šogad Karostas festivāls norisināsies no 6. līdz 12. jūnijam. Tas sāksies ar mākslinieku plenēru un atvērtajām darbnīcām. Karostas ūdenstornī šogad darbosies tēlnieks Egons Peršēvics un mākslinieki Reinis Liepa un Veronika Frolova. Karostas ūdenstornis atkal pārtaps par atvērtām mākslinieku darbnīcām, kur apmeklētājiem visas vasaras garumā būs iespēja sekot līdzi radošajam procesam. Savukārt Redanā strādās Kirils Panteļejevs, kurš veidos apjomīgu instalāciju, spāņu mākslinieku grupa SERGARE no Burgosas un igauņu māksliniece Reelika Tooming, kas veidos sienu gleznojumus. Instalāciju veidos arī karostnieks Igors Ničajs. Karostas mākslinieks Element-ton veidos lielformāta gleznu uz nama sienas Atmodas bulvārī 21. Karostas cietumā spāniete Clara Cabrera, kas patlaban dzīvo Liepājā, un Luis Guevara no Venecuēlas uz kameru sienām zīmēs apmeklētāju un darbinieku portretus. Savukārt karostniece Aija Vīdnere veidos instalāciju “Zaudētā paradīze”. Šogad Karostas festivālā “tiks atklāts” vēl viens jauns Karostas objekts – Arsenāls, pamestais cara laika pulvera pagrabs – milzīgs pazemes angārs Karostas mežā, kurā Ritvars Embrekts veidos instalāciju SHELTER. Tā būs apskatāma piektdien, sestdien un svētdien. Piektdien, 10. jūnijā, pulksten 15 tiks atklāti mākslas darbi Karostas ūdenstornī, Arsenālā un Element-ton sienas gleznojums Atmodas bulvārī 21. Sestdienas, 11.jūnija, pasākumu programma sāksies ar jau tradicionālo publisko diskusiju Karostas cietuma pagalmā. Tā sāksies pulksten 11 un tiks translēta Karostas cietuma Facebook kontā. Diskusijas tēma “Karosta – Liepājā, Latvijā, pasaulē”. Sestdien Karostas cietumā notiks masku mākslinieka no Lielbritānijas Huge Sillytoe radošā darbnīca un performance. Mākslinieka radošā izpausme ir saistīta ar brīvības sajūtas, ko priekšnesumā var sniegt maska, izpēti. Viņš veidos jaunu priekšnesumu, kurā pētīs ieslodzījuma, emancipācijas, būru, bēgšanas un identitātes tēmas. Visu dienu Karostas cietumā darbosies vintage tirdziņš. Sestdien Karostā pulcēsies senie spēkrati. Svētdien, 12. jūnijā pasākumi notiks Redanā.

LTV raidījuma "Kultūrdeva" vadītāja Henrieta Verhoustinska uz raidieraksta "Kultūrdeva" 25. laidienu ir uzaicinājusi Ojāru Rubeni. Ojārs Rubenis ir leģendāra personība Latvijā. Viņš ir strādājis Latvijas Televīzijā no 70. gadu beigām, bijis viens no raidījuma "Labvakar" trijotnes, kuru Atmodas laikā gaidīja parādāmies uz ekrāna ne mazāk kā iecienītākos seriālus. Nu jau desmit gadus Ojārs ir teātrim veltītā LTV raidījuma "Teātris.zip" vadītājs, raidījuma, kuru redzam ēterā pirms izrāžu ierakstiem. Raidījumu un izrāžu cikls šogad atzīmē 10 gadus.

Par Krievijas iebrukumu Ukrainā, pašreizējo situāciju un tās iespējamo attīstību intervija ar publicistu un mūsu Atmodas līderi Daini Īvānu.

2022.gada sākumā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) saņēmis krājuma papildinājumu no Neatkarības kara dalībnieka, Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Jāzepa Sikoras dzimtas pārstāvjiem. Dāvinājuma svinīgai prezentācijai varēs sekot līdzi LNVM sociālā medija "Facebook" lapā, savukārt pēc tam daļa no dāvinātajiem priekšmetiem būs apskatāma līdz februāra beigām LNVM pastāvīgajā ekspozīcijā muzeja izstāžu telpās Brīvības bulvārī 32, Rīgā. Dāvināto priekšmetu vidū īpaši nozīmīgs ir tējas servīzes komplekts ar Lāčplēša Kara ordeņa simboliku. Servīze izgatavota 1939.gadā un Sikoru ģimene 1940.gadā pēc Latvijas okupācijas to kopā ar citām dzimtas relikvijām iepakojusi kastē un slēpusi malkas šķūnī līdz pat Trešās Atmodas laikam. Līdz ar šo dāvinājumu muzejam, Sikoru dzimta nodod visai Latvijas sabiedrībai ne tikai nozīmīgu kultūrvēstures liecību, bet arī vērtīgu stāstu par Latvijas valstiskuma apziņas uzturēšanu vienas dzimtas vairāku paaudžu garumā. Par dāvinājumu stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Arnis Strazdiņš un Sikoru dzimtas pārstāvi - Jāzepa Sikora mazmazdēla mamma Inta Sikora.  

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izdevis tā fondos glabātās "Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas. 1941–1946". Ādolfs Karnups ilgus gadus pabija Valsts Vēsturiskā muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja amatā, dienasgrāmatā aprakstītais vēstures juku periods stāsta par muzejnieku centieniem piemēroties varas maiņām, arī pašaizliedzīgu risku, kara jukās glābjot vērtīgus muzeja priekšmetus. Dienasgrāmatu publiskošana ir gan piemineklis muzejnieka personībai, gan arī pamatīgs ķieģelis vēl neuzrakstītās Latvijas muzeju vēstures ēkā. Savā ziņā simboliski, ka ar grāmatu iepazīstina Sanita Kalna, muzeja patreizējā Etnogrāfijas nodaļas vadītāja, un arī grāmatas komentāru autore. Sarunā ar Sanitu Kalnu, taču jo īpaši – ar Arni Radiņu, muzeja direktoru un arī grāmatas pēcvārda autoru, stāstot par muzejinieku Ādolfu Karnupu un notikumiem muzeju vidē II Pasaules kara laikā, atkārtojas vārds “mēs”, tā sasaistot 1924. gadā dibināto Valsts Vēsturisko muzeju ar mūsdienām. Līdz šim Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas arī glabājušās ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fondos, grāmata, kurā tās izdotas, sanākusi ļoti skaista – dizaina autore ir Zane Ērnštreite. Paralēli skaidrojošajiem tekstiem, ilustratīvajā materiālā izdevies parādīt autora skaidri salasāmo rokrakstu, kalendāra grafējuma precizitāti,  sena un ilgi glabāta papīra šķiedru dzeltējumu. Grāmata ne tikai rada taktilas sajūtas, bet patiesi ir fiziski ļoti sajūtama – tā ir liela formāta un ap 480 lappušu smaga. Etnogrāfa, arheologa Ādolfa Karnupa dzīvesgājumu iezīmē gadaskaitļi no 1904. līdz 1973. gadam. Tik tikko sākot interesēties par viņa personību, iemetot interneta meklētājā šo vārdu, pirmās norādes izlec uz Atmodas gados pārizdotajām, trīsdesmitajos gados tapušajām burtnīcām, kurās aprakstīti novadu tautas tērpi. Tās ir praktisku padomu burtnīcas, jo Latvijas laikā Ādolfs Karnups lasīja lekcijas Ata Ķeniņa vadītajā Krišjāņa Barona Tautas augstskolā, Latvijas sieviešu nacionālās līgas rokdarbu skolā. Viņš arī apzinājis, zīmējis Latvijas pilskalnus, pats vadījis arheoloģiskos izrakumus Raunas Tanīskalnā un Talsu pilskalnā. Kas tad Latvijā notiek dienasgrāmatās aprakstītajā periodā? Latvijā trīs reizes nomainās okupācijas vara. Latvijas Republika tiek okupēta, iekļauta Padomju Savienības sastāvā, tai sekojošās Vācijas okupācijas laikā muzejs darbību nepārtrauca, taču 1944. gadā vācieši, atkāpjoties no Rīgas, aizved līdzi vērtīgākās muzeja kolekcijas. Valsts Vēsturiskais muzejs tai laikā atrodas Rīgas pilī, pašā Vecrīgas sirdī. Varbūt tā ir vēlme fiksēt pilsētā notiekošo? „1944. gada 15. jūnijs. Ceturtdiena. Tērpu forogrāfēšana krāsās. Naktī Vācija sāk atmaksas uzbrukumus Anglijai ar “raķetlidmašīnām”.” Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas ir interesantas tieši ar to, ka tajās nav memuārliteratūrai raksturīgās notikumu atlases. Rakstītājs, lai arī aprautās frāzēs, taču fiksējis visu pēc kārtas: kolēģu gaitas, savu veselības stāvokli, laika apstākļus, politiskos notikumus. Neviens nevar paredzēt, kas nākotnes vēsturniekiem izrādīsies svarīgi. Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas nav lasāma kā memuārliteratūra. Tai pat laikā dienu plānotāja īsajās piezīmēs koncentrēts ārkārtīgi daudz stāstu. Grāmatā ir arī Jāņa Cigļa rakstīta Karnupa biogrāfija, Māras Ritmanes sastādīta bibliogrāfija. Pateicoties Kristīnes Želves filmai un romānam, mums tagad ir zināms vēl vienas Valsts Vēsturiskā muzeja darbinieces – Mērijas Grīnbergas stāsts, kura dodas līdzi no Latvijas evakuētajām muzeja vērtībām. Ādolfs Karnups bieži viņu piemin savās dienasgrāmatās, viņi ir kolēģi Etnogrāfijas nodaļā. Tik dažādi likteņi, kas arī savā veidā lieina, ka kara gados muzeji nepavisam nebija tā drošākā darba vieta. Arņa Radiņa pieminētā 1946. gada tiesas prāva iznīcina Ādolfa Karnupa zinātnieka karjeru, viņš tiek arestēts un apsūdzēts muzeja vērtību piesavināšanā. Kas īsti notika tai laikā, pie kā vainīgs tiesas priekšā bija Ādolfs Karnups? Tikko aprakstītajos juku laikos, ne tikai Karnups, vairāki muzeja darbinieki glāba un slēpa no citiem muzejiem pārņemtos priekšmetus, iemūrējot tos Rīgas pils lifta šahtā un pagrabā. Jo īpaši priekšmetus, kas saistījās ar Latvijas valsts vēsturi, kurus saglabāt negrasījās neviena no okupācijas varām. Taču slēpa arī latviskas senlietas, un viens no apsvērumiem, kas lika tā darīt, bija vācu okupācijas varas izteiktā vēlme Latvijas muzeju vērtības evakuēt. Kā notika šī priekšmetu slēpšana, kas darījās Rīgas pilī kā vērtslietu krātuvē, grūti šodien pat aptvert. Ādolfs Karnups muzeja priekšmetus slēpa ne tikai no kara un jukām, bet arī viņš neuzticējās padomju varas nozīmētajam jaunajam muzeja direktoram Jānim Blaumanim. Jo īpaši pēc gadījuma, kad Blaumanis nodeva lifta šahtā atrasto sudrabu muzeja restauratoram, lai Berķis izgatavotu Blaumaņa sievai rotas. Karnups turpmāk centās pārtvert, neiegrāmatoja muzeja priekšmetus, lai glābtu tos no izsaimniekošanas. 1946. gada pavasarī taisnība it kā uzvar, tiek ierosināta krimināllieta pret Jāni Blaumani, bet arī pret Ādolfu Karnupu, pat  Mēriju Grīnbergu vecāko – Grosvaldu vecāko meitu, kurai Latvijas laikā piederēja lietišķās mākslas salons lepnajā namā pretim Operai, un padomjlaikā nācās meklēt jaunu pielietojumu Grosvaldu, pēc padomju varas standartiem, pārāk plašajam dzīvoklim. Mērijai Grīnbergai vecākajai tiek piespriesti trīs gadi cietumā, sods vēlāk tiek mīkstināts. Šai pašā prāvā notiesā arī Ādolfu Karnupu – vispirms piesprieda nāvessodu, vēlāk to aizstāja ar desmit gadiem ieslodzījumā. No Astrahaņas Ādolfs Karnups atgriežas 1955. gadā, līdz mūža beigām strādā Paula Stradiņa vadītajā Medicīnas vēstures muzejā.

Politiķe Sandra Kalniete pagājušā gadsimta deviņdesmitajos loloja ieceri uzrakstīt dižpārdokli sieviešromānu. Kas no tā sanāca? Par nupat iznākušo, sievietes acīm skatīto 20. gadsimta vēsture liecību Sandras Kalnietes romānā “Tev būs četri vīri” stāsta raidījumā Augstāk par zemi. Kas ir Sandra Kalniete, liekas, īpaši nav skaidro. Šobrīd – Eiropas Parlamenta deputāte, Atmodas gados – Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece. Paralēli politiķes darbam Sandra Kalniete raksta arī grāmatas. Vairums no tām ir dokumentālā proza – notikumu epicentrā pabijušā atmiņas par Atmodas gadiem, grāmata, kas gan tepat Latvijā, bet jo īpaši ārzemniekiem caur personisku stāstu  skaidroja Latvijas sarežģītās vēstures lappuses – dzimtas atmiņu stāsts “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” joprojām ir viena no visvairāk tulkotajām un atkārtoti izdotajām  neatkarīgajā Latvijā tapušajām grāmatām. Negaidīts sānsolis bija Sandras Kalnietes grāmata par ēdieniem, un es teiktu, ka pārsteigums ir arī nupat iznākušais romāns “Tev būs četri vīri”. Romāna nosaukumā ir pareģojums, kuru pilngadību vēl nesasniegušai sievietei izsaka kaimiņos mītošā zīlniece. Tas ir latviešu sievietes dzīvesstāsts, kam cauri vijas visa 20. gadsimta vēsture, sākot ar piedzimšanu Sibīrijā, izsūtītajiem vecākiem, padomjlaika ideoloģisko fonu, līdz pat gluži atšķirīgai pieredzei, Latvijai atgūstot neatkarību, kad nākas no jauna izzināt dzimtas vēsturi, atgūt īpašumus, paralēli pārvaldot arī vīra biznesu ārzemēs. Gandrīz neticams ceļš, taču tādu nogājuši daudzi no pagājušā gadsimta vidū dzimušo paaudzes. Ņemot rokās romānu “Tev būs četri vīri”, pirmajās lappusēs īsti nevar tikt skaidrībā, kas tas ir, ko es lasu – izklausās pēc memuārliteratūras, grāmatas pēdējās lappusēs Indras Tārandes dzimtas koks, tajā tiek saukti konkrēti vārdi un gada skaitļi. Izrādās, ka romāna “Tev būs četri vīri” sākotnējā ierosme radusies pirms vairākiem gadu desmitiem – citā tūkstošgadē, citā dzīves posmā. Šķiet, ka autores nodoms, ļaujoties teju nepieklājīgajai domai uzrakstīt sieviešromānu dižpārdokli, ir bijis tikt vaļā no vēstures faktu diktāta, kas ierobežo fantāziju, rakstot dokumentālu stāstu. Taču pārāk tālu no vēstures atspoguļojuma Sandrai Kalnietei nav sanācis tikt. Romānā ir Pelnrušķītes mīlas stāsts, sadaļa, kurā aprakstīts varones trešais vīrs – ārzemnieks Trigve. Taču vismaz divas trešdaļas romāna ir ļoti atklāts un skaidrs padomju sievietes sadzīviskās, sabiedrības priekšstatu, arī seksuālās pieredzes atspoguļojums. Sarunās pēc intervijas Sandra Kalniete atklāj, ka sākotnējā noruna ar izdevēju bijusi – izdot šo romānu ar pseidonīmu. Esmu priecīga, ka autore beigās tomēr nolēma neslēpties. Jautāju arī – cik šai stāstā ir no pašas Sandras Kalnietes? Atbilde ir noliedzoša. No sieviešromāniem Sandras Kalnietes romānu atšķir arī valoda. Tajā nav jūtelības, fakti tiek virknēti tādā kā post factum intonācijā, kad notikuma emocionālā jauda jau ir pārsāpējusi vai prieks atšālējies. Tajā pašā laikā stāstījums ir ķirurģiski nesaudzīgs. Tas nesazinās ar lasītāju mājienu veidā, bet neslēpjoties velk dienas gaismā vissāpīgāko – kā sievietes ķermenis reaģē uz bērna zaudējumu, ko nozīmē čekas pratināšana, ikreiz pēc tuvības ar ārzemnieku. Šķiet, pārāk tālu no vēstures liecināšanas autore nav atkāpusies. Romāna “Tev būs četri vīri” ideja dzima deviņdesmitajos, sieviešu romānu buma laikā. Romāns iznācis tagad, kad arī popkultūras pasaulē tam ir gluži cits konteksts. Šobrīd gan kino, gan arī top seriāli, kuros reiz populāru vīriešu supervaroņu tēlos tagad  iejūtas sievietes. Sievietes šahistes, sievietes izmeklētājas, supersievietes biznesā. Pie kam šīs sievietes uzvar nevis ar vīrišķīgām īpašībām, bet tieši akcentējot sievietes spējas – ātri mācīties, nolīdzināt savstarpējo attiecību negludumus, viņu superspēju pamatā ir nepieciešamība aizstāvēt savus bērnus. Lasot romānu, ir sajūta, ka “Tev būs četri vīri” galvenie varoņi tomēr ir vīrieši. Jau sākot ar virsrakstu, Indra Tārande par sevi stāsta, ikreiz atsperoties no līdzās esošā vīrieša personības. Romāns “Tev būs četri vīri”, manuprāt, grāmatplauktā liekams līdzās atpazīstamajai vēsturisko romānu sērijai “Mēs. Latvija. XX gadsimts”, jo tas ar mums kā sabiedrību dara to pašu terapeitisko darbu – ļauj emocionāli līdzpārdzīvot noklusētos vēstures notikumus, palīdzot caur literatūru aizpildīt robus kolektīvajā atmiņā.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists Edgars Ceske Daudziem priekšmetiem, kas glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā, līdzi nāk savi stāsti. Tādi ir arī par diviem karogiem, par kuriem šoreiz. Latviešu zemnieku savienības Turaidas nodaļas karogs veidots 1930. gados, iespējams, pēc mākslinieka Anša Cīruļa meta. Ap 1940. gadu, ienākot Padomju armijai, karogs atradās Pētersonu ģimenē, Turaidas jaunsaimniecībā “Kraujas” pie Matildas Pētersones un viņas vīra, kas bija aizsargi un aktīvi Zemnieku savienības biedri. 1949. gada 25. martā Matildu Pētersoni izsūtīja uz Sibīriju.  Pilnīgi nejauši kopā ar citām mantām viņa paņēma līdzi arī karogu. Karogs izbraukāja Sibīriju, ap 1957. gadu atgriezās Latvijā, Matilda Pētersone to glabāja visus turpmākos gadus. Savas dzīves beigās viņa uzticēja karogu pazīstamajam arheologam un Rīgas vēstures pētniekam Andrim Caunem, kurš Atmodas laikā to nodeva Turaidas muzejam. Tagad karogs atrodas Turaidas muzejrezervāta krājumā. Materiāls: vilna, ar zīda izšuvumu. Krāsa: koši zaļš pamats, izšūts ar dzelteniem un brūniem diegiem. *** Turaidietes Dailas Krastiņas vīrs, Padomju armijas virsnieks, visus padomju varas gadus slēpa savās lauku mājās Inciemā Latvijas karogu, ko bija ieguvis no kādas kundzes Cēsīs ap 1948. gadu. Visa ģimene to zināja, bet neviens neizpļāpājās. Dailas Krastiņas stāstījums, pierakstīts 2016. gada novembrī: "1988. gadā bija folkloras festivāls, to atklāja Rīgā. Datumu neratceros, bija pēcpusdiena un visi gāja uz Doma laukumu. Šur tur parādījās Latvijas karogs un dziedāja Dievs svētī Latviju. Nākamā dienā sporta pilī atklāja festivālu. Nāca dūdinieki – latvieši, igauņu un lietuvieši. Nāca vīri ar Latvijas karogiem. Vakarā visi folkloras ansambļi pulcējās Daugavmalā, bija arī Latvijas karogi, nebija daudz, bet bija, arī Skandiniekiem bija karogi. Daugavmalā pils tornī plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs, mikrofonos skan priekšlasījums un Raiņa "Daugava". Vienā brīdī ap pusnakti karogs pazūd... Un jaunatne ies tagad uz to pili, mēs esam uztraukušies, ko tā jaunatne tagad sastrādās. Bija kāds cilvēks, kas gāja skaidrot, kas notiek. Izrādījās ka tas sarkanbaltsarkanais karogs piederēja aktieriem, tie savu darbu beiguši un ņem karogu prom. Es tagad atceros, ka man mājās ir karogs, es teicu, ka braukšu pakaļ karogam. Man tās mājas ir tādas, ka visu var redzēt, man taču tas karogs jāmazgā, bet visu izdarīju… Tas karogs ir lāpīts, es nezinu, vai mans vīrs Roberts Krastiņš to karogu bija lāpījis. Koka kāta bija izurbts caurums, bija saliekams, nolakots. Es no rīta ierados Rīgā, pirmais pasākums bija Brīvdabas muzejā, un mēs bijām ar karogu, un uz mums sāka skatīties pavisam savādāk. Es neatceros, vai mēs bijām Dainu kalnā, mēs bijām Bauskā un tur bija Budēļi, karognesējs bija Salmanis Pēteris. Cilvēki nezināja, vai drīkst skatīties uz to karogu, viņi novērsās, viņi neskatījās - laikam bija bail. Viens vecs vīrs stāvēja ar baltu rozi rokā un pienāca un piesprauda pie karoga šo rozi. Koncerts notika, bija daudz kara dziesmu, tie cilvēki neatvērās. Aina Salmane mudināja Budēļu vadītāju pastāstīt, kas notiek Rīgā, par lemšanu par karoga atļaušanu. Rīgā visi staigājas ar karogiem un cilvēki atvērās”.

“Mēs esam laimīga paaudze, jo esam piedzīvojuši ļoti īsā laika periodā ārkārtīgi lielas, radikālas pārmaiņas. Un tā ir kā vērtība, jo tu spēj orientēties kaut kādā noteiktā pasaules tvērumā, kas šodien palīdz stabili stāvēt.” Šādus sava pamatskolas skolotāja vārdus spilgti atceras Kuldīgas Sv. Annas draudzes mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics. Bieži dēvēts par dziedošo mācītāju, viņš ir arī zemessardzes kapelāns un instruktors. Mārtiņš pieder paaudzei, kas skolas laikā bijuši gan oktobrēni, gan pionieri. “Atmodas laikā mana pasaule apgriezās kājām gaisā,” saka Mārtiņš. Viņa dzīvē ienāca padomju gados noklusētie stāsti par ģimenes traģēdijām kara laikā un izsūtīšanu. Tagad viņš sevi sauc par simtprocentīgu Latvijas patriotu un intervijās izteicies, ka nacionālajos jautājumos varot būt arī skarbs. Piederība noteiktai zemei Mārtiņam ir ārkārtīgi svarīga, tāpat kā patriotisms ikdienā, nevis vienu nedēļu gadā – un darbos, ne vien vārdos.

Žurnāls “Avots” – Atmodas laika simbols. Leģenda, par kura iznākšanu un darbību Padomju Latvijā savā grāmatā apraksta žurnāla  galvenais redaktors Aivars Kļavis. Par viņa grāmatu “Avota laiks” saruna Kultūras rondo studijā. Gremdējamies Latvijas preses subjektīvajā vēsturē: studijā Aivars Kļavis – grāmatas „Avota laiks” autors un savulaik žurnāla „Avots” galvenais redaktors.  Žurnāls – nu jau leģenda, viens no Atmodas laika simboliem, literārais žurnāls jauniešiem, kas iznāca latviešu un krievu valodā 80. gadu beigas. Ceka, čeka, cenzūra un jaunu radošu cilvēku redakcija, kurā nepārtraukti pārbaudīja robežas un to pārbīdīšanas iespējas. Ir 21. gadsimta 20 gadi un citi politiskie, ekonomiskie un tehnoloģiskie noteikumi, un joprojām iznāk jaunu radošu cilvēku radīti jauni izdevumi. "Es jau sāku citu darbu, sāku rakstīt romānu jauniešiem, un tad  sākās pandēmija. Es biju apmēram trešdaļu uzrakstījis, bet man vajadzēja tikt arhīvos, muzejā pastrādāt. Tieši tad muzejus aizvēra, bibliotēkas arī bija problemātiski apmeklēt. Es to atliku un nezinu, vai atgriezīšos. Tad domāju, ir tas brīdis, pati dzīve liek darīt to, ko varu darīt neizejot no mājas, sazvanoties, attaisot skapi, izgāžot visus tos komplektus ārā," par darbu pie grāmatas stāsta Aivars Kļavis. Viņš bilst, ka jau ilgāku laiku domājis rakstīt par žurnālu "Avots" un laiku, kad tas iznāca. "Pat ne es domāju, cik mani dēli nepārtraukti dažādās ģimenes sanākšanas reizēs mani izprovocēja uz stāstiem par "Avotu". Parasti tas beidzās virtuvē pie galda un viņi saka - tev ir tas jāuzraksta, mēs to nezinām. Bet man bija bail tam ķerties klāt, tā kā gribu, vajadzētu, bet atlieku. Vienmēr bija citi darbi, kas iecerēti," turpina Aivars Kļavis.    

Dainis Īvāns ir viena no spilgtākajām Atmodas personībām, kas Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas laikā bija pirmais Latvijas Tautas Frontes vadītājs un Latvijas Republikas Padomes priekšsēdētaja pirmais vietnieks. Šoreiz abi kungi vērtēs trīs atkal suverēnā valstī nodzīvotos gadu desmitus. Dainis Īvāns pastāstīs arī par saimniekošanu savā tēvutēvu lauku mājā, kā arī par savu divu dēlu un divu meitu profesionālajām gaitām. Dzirdēsiet Daiņa Īvāna izraudzītas dziesmas.

Dainis Īvāns ir viena no spilgtākajām Atmodas personībām, kas Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas laikā bija pirmais Latvijas Tautas Frontes vadītājs un Latvijas Republikas Padomes priekšsēdētaja pirmais vietnieks. Šoreiz abi kungi vērtēs trīs atkal suverēnā valstī nodzīvotos gadu desmitus. Dainis Īvāns pastāstīs arī par saimniekošanu savā tēvutēvu lauku mājā, kā arī par savu divu dēlu un divu meitu profesionālajām gaitām. Dzirdēsiet Daiņa Īvāna izraudzītas dziesmas.

Stāsta Ordeņu kapitula sekretāre Maira Sudrabiņa. Pagājušā gadsimta 20.gados Rīgas pils telpu iekārtošanai tika uzaicināts arhitekts Eižens Laube un mākslinieks Ansis Cīrulis, kuri centās telpām piešķirt latviskumu. Tika meklēts atbilstošākais stils pils interjeram, kas simbolizētu un reprezentētu jaundibināto Latvijas valsti. Rīgas pils reprezentācijas telpu grupā galvenā ir Svētku zāle - īpaši simboliska telpa, kura vēsturiski reprezentē latvisko identitāti. Nepieciešamība pēc lielas, svinīgiem pasākumiem piemērotas zāles pilī radusies jau 19.gadsimtā, kad 1876. gadā vienlaikus likvidēja Baltijas ģenerālgubernatora posteni, un viņa vietā nākušajam Vidzemes gubernatoram atcēla tiesības ikdienā izmatot cara telpas. Tātad trūka lielas viesību zāles. Šī problēma aktualizējās, tuvojoties Latvijas valsts dibināšanas 20. gadadienai. Kā grandioza valsts pasūtījuma akcija 1938.gada maijā arhitekta Eižena Laubes vadībā sākās Rīgas pils pārbūve, un viena no pārbūves galvenajām daļām bija Svētku zāles izveidošana. Zāli tika paredzēts veidot “veco piļu koka arhitektūrā ar latvisku noskaņu”, kuru radītu nacionālo ornamentu un koka izmantošana interjerā, kā arī tautiskas griestu lustras, bet īpaša nozīme būtu zāles griestos paredzētajām 14 gleznām par Latvijas vēsturei nozīmīgām tēmām, tās parādot heroizētā un teiksmainā noskaņā… Zāles izbūves konkursā pieteicās vairāki uzņēmumi, bet konkursā uzvarēja stiprā un apsviedīgā būvuzņēmēja Ludviga Neiburga uzņēmums, kas darbus veica nepilna pusgada laikā, jo zālei bija jābūt gatavai, lai 18. novembrī tajā varētu rīkot valsts 20 gadu jubilejas banketu. Pats projekta autors arhitekts Laube pie zāles gala projekta pierakstījis: “Liela glezna”. Jā, Laubes vārdiem par Svētku zāli kā “Lielu gleznu” droši vien piekritīs ikviens, kurš kādreiz tajā ielūkojies vai bijis kāda svinīga pasākuma viesis. Zāles būvdarbus izdevās pabeigt, un notika arī lielais 18. novembra svētku bankets 1938 viesiem. Mūsdienās pilnībā restaurēta zāles apdare: griestu dekori, sienu greznie ozolkoka paneļi, mēbeles, ozolkoka balkoniņš. Zāli izgaismo septiņas unikālas pēc Eižena Laubes projekta darinātas un mūsdienās restaurētas milzīgas bronzas lējuma lustras, kurās laistās 4300 kristāla piekariņi. Taču, zāli atklājot, tobrīd pie griestiem nebija paredzēto gleznu. Pirmās no tām tika pabeigtas tikai 1939. gada sākumā. Māksliniekiem, kuriem piedāvāja gleznu pasūtījumus, bija izvirzīts visai grūts uzdevums, jo daudzfigūru kompozīcijas eļļas tehnikā bija jāiekļauj sarežģītas konfigurācijas pāra ierāmējumos jeb kartušās. Līdz padomju okupācijai pie griestiem paspēja pielikt tikai 7 gleznas. Pēc padomju okupācijas Rīgas pils Priekšpils daļu ar tajā esošo Svētku zāli nodeva padomju pionieru organizācijas vajadzībām. Svētku zāli sāka saukt par Sarkano zāli, un tās dienvidu galā tika ierīkota skatuve. Vairākas no griestu gleznām tika pārvietotas un mainītas vietām skatuves izbūves dēļ, taču tas neizjauca 30. gados radīto interjera noskaņu. 1953.g. tika saņemta norāde noņemt gleznas no zāles griestiem kā pastāvošajai ideoloģijai un pionieru darbam neatbilstošas, taču tas netika izpildīts. Vienīgi māksliniekiem uzdeva uzdevumu uzgleznot jaunas gleznas, kuras pievienot tukšajās vietās. Šodien Svētku zālē un tās gleznu galerijā ir mūsu Latvija: te kurzemnieki – jūrā braucēji Lūdolfa Liberta gleznā “Kurzemes hercogs Jēkabs”, te senie un drosmīgie zemgaļi cīņā pret svešu zemju iebrucējiem Voldemāra Vimbas gleznā “Viestura cīņa pie Misas 1219.gadā”, te vidzemnieki – jaunlatvieši, pirmās Atmodas laika latviešu nacionālās kultūras un sabiedrības veidotāji, nacionālās pašapziņas modinātāji un latviešu valodas godā cēlāji Jāņa Roberta Tillberga gleznā “Atmodas darbinieki”: Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, brāļi Kaudzītes, Auseklis, Alunāns, Andrejs Pumpurs un Kronvaldu Atis… Un, protams, latviešu karavīri cīņā par Latgales atbrīvošanu Arvīda Egles gleznotajā “Karadarbība Latgalē 1919.gadā” un vēl Teņa Graša “Dziesmu svētki”, Pētera Ozoliņa “Līgo svētki”. Par gleznām stāstot, vērts pieminēt, ka postošajā Rīgas pils ugunsgrēkā 2013. gadā neviena no zālē esošajām gleznām neaizgāja bojā, bet izmirka un nokvēpa. Tāpēc tās visas no griestiem noņēma un restaurēja. Restaurēja arī gleznu rāmjus, kuriem atjaunoja oriģinālo apdari – zelta imitācijas lapiņu klājumu. Šogad Svētku zāles vēsturiskais interjers ir papildināts ar divām jaunām gleznām: gleznotāja Alekseja Naumova emocionālais un noskaņām bagātais darbs “Tautas manifestācija Daugavmalā”, kur parādīts Latvijas cilvēku spēks un vienotība ceļā uz brīvību Trešās Atmodas laikā. Savukārt otra glezna – mākslinieka Andra Eglīša darbs ar nosaukumu “Latvijas Republikas dibināšana 1918. gada 18. novembrī” – ir vēsturisks vēstījums par mūsu valsts dibināšanu, kur mūsdienīgā izpildījumā māksliniekam izdevies panākt tā brīža atmosfēru.

Stāsta Ordeņu kapitula sekretāre Maira Sudrabiņa. Pagājušā gadsimta 20.gados Rīgas pils telpu iekārtošanai tika uzaicināts arhitekts Eižens Laube un mākslinieks Ansis Cīrulis, kuri centās telpām piešķirt latviskumu. Tika meklēts atbilstošākais stils pils interjeram, kas simbolizētu un reprezentētu jaundibināto Latvijas valsti. Rīgas pils reprezentācijas telpu grupā galvenā ir Svētku zāle - īpaši simboliska telpa, kura vēsturiski reprezentē latvisko identitāti. Nepieciešamība pēc lielas, svinīgiem pasākumiem piemērotas zāles pilī radusies jau 19.gadsimtā, kad 1876. gadā vienlaikus likvidēja Baltijas ģenerālgubernatora posteni, un viņa vietā nākušajam Vidzemes gubernatoram atcēla tiesības ikdienā izmatot cara telpas. Tātad trūka lielas viesību zāles. Šī problēma aktualizējās, tuvojoties Latvijas valsts dibināšanas 20. gadadienai. Kā grandioza valsts pasūtījuma akcija 1938.gada maijā arhitekta Eižena Laubes vadībā sākās Rīgas pils pārbūve, un viena no pārbūves galvenajām daļām bija Svētku zāles izveidošana. Zāli tika paredzēts veidot “veco piļu koka arhitektūrā ar latvisku noskaņu”, kuru radītu nacionālo ornamentu un koka izmantošana interjerā, kā arī tautiskas griestu lustras, bet īpaša nozīme būtu zāles griestos paredzētajām 14 gleznām par Latvijas vēsturei nozīmīgām tēmām, tās parādot heroizētā un teiksmainā noskaņā… Zāles izbūves konkursā pieteicās vairāki uzņēmumi, bet konkursā uzvarēja stiprā un apsviedīgā būvuzņēmēja Ludviga Neiburga uzņēmums, kas darbus veica nepilna pusgada laikā, jo zālei bija jābūt gatavai, lai 18. novembrī tajā varētu rīkot valsts 20 gadu jubilejas banketu. Pats projekta autors arhitekts Laube pie zāles gala projekta pierakstījis: “Liela glezna”. Jā, Laubes vārdiem par Svētku zāli kā “Lielu gleznu” droši vien piekritīs ikviens, kurš kādreiz tajā ielūkojies vai bijis kāda svinīga pasākuma viesis. Zāles būvdarbus izdevās pabeigt, un notika arī lielais 18. novembra svētku bankets 1938 viesiem. Mūsdienās pilnībā restaurēta zāles apdare: griestu dekori, sienu greznie ozolkoka paneļi, mēbeles, ozolkoka balkoniņš. Zāli izgaismo septiņas unikālas pēc Eižena Laubes projekta darinātas un mūsdienās restaurētas milzīgas bronzas lējuma lustras, kurās laistās 4300 kristāla piekariņi. Taču, zāli atklājot, tobrīd pie griestiem nebija paredzēto gleznu. Pirmās no tām tika pabeigtas tikai 1939. gada sākumā. Māksliniekiem, kuriem piedāvāja gleznu pasūtījumus, bija izvirzīts visai grūts uzdevums, jo daudzfigūru kompozīcijas eļļas tehnikā bija jāiekļauj sarežģītas konfigurācijas pāra ierāmējumos jeb kartušās. Līdz padomju okupācijai pie griestiem paspēja pielikt tikai 7 gleznas. Pēc padomju okupācijas Rīgas pils Priekšpils daļu ar tajā esošo Svētku zāli nodeva padomju pionieru organizācijas vajadzībām. Svētku zāli sāka saukt par Sarkano zāli, un tās dienvidu galā tika ierīkota skatuve. Vairākas no griestu gleznām tika pārvietotas un mainītas vietām skatuves izbūves dēļ, taču tas neizjauca 30. gados radīto interjera noskaņu. 1953.g. tika saņemta norāde noņemt gleznas no zāles griestiem kā pastāvošajai ideoloģijai un pionieru darbam neatbilstošas, taču tas netika izpildīts. Vienīgi māksliniekiem uzdeva uzdevumu uzgleznot jaunas gleznas, kuras pievienot tukšajās vietās. Šodien Svētku zālē un tās gleznu galerijā ir mūsu Latvija: te kurzemnieki – jūrā braucēji Lūdolfa Liberta gleznā “Kurzemes hercogs Jēkabs”, te senie un drosmīgie zemgaļi cīņā pret svešu zemju iebrucējiem Voldemāra Vimbas gleznā “Viestura cīņa pie Misas 1219.gadā”, te vidzemnieki – jaunlatvieši, pirmās Atmodas laika latviešu nacionālās kultūras un sabiedrības veidotāji, nacionālās pašapziņas modinātāji un latviešu valodas godā cēlāji Jāņa Roberta Tillberga gleznā “Atmodas darbinieki”: Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, brāļi Kaudzītes, Auseklis, Alunāns, Andrejs Pumpurs un Kronvaldu Atis… Un, protams, latviešu karavīri cīņā par Latgales atbrīvošanu Arvīda Egles gleznotajā “Karadarbība Latgalē 1919.gadā” un vēl Teņa Graša “Dziesmu svētki”, Pētera Ozoliņa “Līgo svētki”. Par gleznām stāstot, vērts pieminēt, ka postošajā Rīgas pils ugunsgrēkā 2013. gadā neviena no zālē esošajām gleznām neaizgāja bojā, bet izmirka un nokvēpa. Tāpēc tās visas no griestiem noņēma un restaurēja. Restaurēja arī gleznu rāmjus, kuriem atjaunoja oriģinālo apdari – zelta imitācijas lapiņu klājumu. Šogad Svētku zāles vēsturiskais interjers ir papildināts ar divām jaunām gleznām: gleznotāja Alekseja Naumova emocionālais un noskaņām bagātais darbs “Tautas manifestācija Daugavmalā”, kur parādīts Latvijas cilvēku spēks un vienotība ceļā uz brīvību Trešās Atmodas laikā. Savukārt otra glezna – mākslinieka Andra Eglīša darbs ar nosaukumu “Latvijas Republikas dibināšana 1918. gada 18. novembrī” – ir vēsturisks vēstījums par mūsu valsts dibināšanu, kur mūsdienīgā izpildījumā māksliniekam izdevies panākt tā brīža atmosfēru.

Tautastērps ir simbolisks kultūras mantojuma atspulgs, kurš, kaut arī balstās noteiktā, saglabātā tradīcijas izpausmē, tomēr ir jaunradīts vizuāls simbols. Tā galvenais mērķis: paust tautas kultūras identitāti. Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras un mākslas institūta rīkotajā konferencē, kura bija veltīta Krišjāņa Barona gadskārtai, tematiskā devīze bija „Foklora un atmoda”, un citu pētnieku piedāvāto tēmu vidū izzīmējās gan tautastērpa nozīme 80. gadu folkloras kustībā, gan pārspriedumi par tautastērpa filozofisko pārnesi no ideoloģiskas vienības uz zinātnes un pētniecības lauku. Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vecākā pētniece, apģērba, tekstiliju un aušanas vēstures pētniece Anete Karlsone ir monogrāfijas Dziesmu svētki un tautiskā tērpa 
attīstība Latvijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā”. Pētījumā, kurš izdots jau pirms astoņiem gadiem, zinātniece pārskata ne tikai tautiskā tērpa kā latviešu nacionālās identitātes elementa tapšanu 19. gs. beigās, bet atklāj arī, kā tā vizuālā forma, izpratne par to, kas ir tautiskais tērps un funkcijas, ko tas pildīja sabiedrībā, mainījās dažādos Latvijas politiskās vēstures posmos līdz pat 20. gs. beigām. Krišjāņa Barona konferencē, kura norisinājās pagājušajā nedēļā, Anete Karlsone īpaši pievērsās 80. gadu jaunajām vēsmām saistībā ar plaukstošo folkloras kustību, norādot, ka tieši pateicoties šai kustībai mūsu kultūrizpratnē un praktiskajā rīcībā parādījās daudzi jauni aspekti, kuri pirms tam nebija novērojami. Pētniece uzskaita trīs grupas – katrai no tām atšķirīga pieeja tautastērpa nozīmīguma izpratnē. Pirmā entuziastu grupa, kura ietilpa 80. gadu folkloras kustībā, turpināja padomisko stilu, kurā katrai apvienībai bija vienots apģērbs. Salīdzinot tautastērpa nozīmīguma izpratni ar to, kāda tā bija tautas deju kolektīvu ielokā un to, kā to uztvēra folkloras kustībā, atšķirība ir tajā, ka folkloristiem tērps tomēr bija otrajā plānā, spriež Anete Karlsone. Galvenais akcents bija uz to, ko un kā darīja, kā dziedāja, darbojās un dzīvoja folklorā, tērpa precizitāti atstājot otrajā plānā. Tomēr nevarētu teikt, ka tautastērpa simboliskums un meklējumi pēc tā vēsturiskās daudzveidības folkloristiem nemaz neinteresētu. Sarunā iesaistās arī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Ieva Pīgozne, stāstot, ka Atmodas laikā liela nozīme bija pārpublicētiem materiāliem par tērpa darināšanu 20.-30. gados. Šie uzziņu materiāli bija faksimilizdevumi, kuri, atbilstoši iedibinātajai padomju laika tradīcijai, iznāca ļoti lielās tirāžās, tādējādi būtībā pārpludinot informatīvo telpu ar dažāda veida tautas tradīciju pārskatiem. Tas bija viens no iemesliem, kas papildus nostiprināja Trešās Atmodas ideoloģisko nostāju: atkratīties no visa padomiskā kā no ļauna murga, sabiedrībai apzinātos sevi kā starpkaru Latvijas turpinātājiem jaunos apstākļos un jaunā laikā. Ieva Pīgozne piemin būtisku piemēru faksimilizdevumu kontekstā: „Latvju Rakstu” izdevumus, ar kuriem Atmodas laika folkloristi un jebkurš cits patriots varēja iepazīties, pateicoties dzejnieka Jāņa Petera un toreizējās Patērētāju biedrību savienības valdes priekšsēdētāja Ivara Strautiņa inicitatīvai, kuru finansiāli pabalstīja arī vairāki trimdas latvieši. Taču tagad no atskata uz neseno vēsturi pievērsīsimies mūsdienu situācijai. Norādu abām pētniecēm, ka viena no pamanāmām tendencēm, kuru viļņveidīgi varam piefiksēt soctīklos, piemēram, Instagram fotogalerijās, ir tā, ka cilvēki vēl arvien izvēlas laulāties tautastērpos, papildus iesaistot arī tradīcijās balstītus ritus. Pie tam, jaunie pāri ir redzami ne tikai novadu tautastērpos, bet arī arheoloģiskajos tērpos un rotās. Komentē Anete Karlsone. Arheoloģiskie pētījumi Latvijā, tostarp arī par tautastērpiem, ir ļoti augstā līmenī, piebalso Ieva Pīgozne, sevišķi izceļot arheoloģes Annas Zariņas devumu – viņas ražīgākais periods bija tieši padomju gadi. Krišjāņa Barona konferences videoieraksti, tostarp Anetes Karlsones un Ievas Pīgoznes priekšlasījumi skatāmi soctīkla Facebook LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta lapā.    

Režisors Valters Sīlis Latvijas Nacionālajā teātrī iestudējis izrādi "Perfekta teikuma nāve". Iestudējuma pamatā igauņu rakstnieka Reina Rauda romāns par Atmodas laiku Igaunijā. Pirmizrāde bija plānota jau pērnā gada nogalē, gatavojoties Baltijas valstu neatkarības atgūšanas trīsdesmitgadēm. Kultūras rondo par iestudējumu saruna ar režisoru Valteru Sīli. Igauņu rakstnieka darbs veltīts laikam, kas arī Latvijā bija īpašs – Trešās atmodas gadiem 80. gadu beigās, kad Padomju Savienība juka pa vīlēm, parādījās iespēja brīvi domāt un brīvi rīkoties, cilvēki dzīvoja eiforijā metru virs zemes, jo ik pa laikam viņi tika pulcēti manifestācijās, stāvēja plecu pie pleca un beidzot sajutās drosmīgi. Tomēr joprojām bija modras acis pelēkās civildrēbēs, kas brīvības tīkotājiem rūpīgi sekoja līdzi. Šis stāsts par šo laiku savedīs kopā divus jaunus cilvēkus – igauņu meiteni Mārju un krievu puisi Aleksu – un arī izšķirs. Bet – viņi būs uzzinājuši, kāds ir perfektākais teikums pasaulē. Iestudējuma pirmizrādi apmekēja arī romāna "Perfekta teikuma nāve" autors Reins Rauds.

No vēstuļu nodaļas reportieres līdz galvenajai redaktorei? Kā apvienot darbu laikrakstā un radio? Un kā rast laiku un iedvesmu dzejai? Ko nozīmēja padomju cenzūra? Raidījumā ar Silviju Veckalni runājam par žurnālistiku un literatūru, padomju cenzūru, Atmodas un barikāžu laika notikumiem, rakstītmīlestību, Aigas bērnību, kā arī daudz ko citu. Silvija Veckalne ir bijusi “Rīgas Apriņķa Avīzes” jeb laikraksta “Darba Balss” žurnāliste, redaktora vietniece, vēlāk arī galvenā redaktore, laikraksta “Rīgas Balss” un “Radio Brīvā Eiropa” žurnāliste. Silvijai ir iznākuši arī divi dzejoļu krājumi: “Glāsta attālumā” un “Pagodinājums pašcieņai”, un savu kārtu gaida arī trešais. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodniece, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Šī raidieraksta sērija ir nākamā ciklā, kurā Aiga Veckalne tiekas ar viesiem, kurus vieno radniecīgas saites, un Silvijas un Aigas saruna ir arī ieskats Aigas bērnībā un izvēlēs. Raidījuma piezīmes: [03:50] Kāpēc Silvija piedāvāja Aigai ārštata darbu laikrakstā? [05:18] Kā Silvija nonāca žurnālistikā un laikrakstā “Darba Balss”. [08:08] Kas ir vēstuļu nodaļa, un par ko cilvēki tolaik sūdzējās? [09:45] Atmodas un barikāžu laika notikumi. [13:30] Silvijas darbs “Radio Brīvā Eiropa”. [15:30] Dzeja un rakstniecība Silvijas dzīvē. [18:20] Kā tapa laikraksti? [19:30] Silvijas pirmā pieredze ar datoru. [21:35] Kuras intervijas Silvijai visvairāk palikušas atmiņā? [24:18] Silvijas mazbērnu panākumi. [26:52] Ko Silvija darīja pēc darba “Rīgas Apriņķa Avīzē” un “Radio Brīvā Eiropa”? [28:08] Silvijas darbs laikrakstā “Rīgas Balss”. [29:40] Ko Silvijai iemācīja darbs žurnālistikā? [30:09] Materiāli, ko Silvijai neļāva publicēt padomju cenzūras dēļ. [33:58] Kādas bija iespējas tikt pie aizliegtās literatūras? [34:59] Ko Silvija lasa? [36:46] Ko Silvija darīja pēc darba laikrakstā “Rīgas Balss”? [39:00] Silvijas rakstīt un lasītmīlestība. [44:58] Viena no Silvijas lielākajām dzīves mācībām. [46:25] Silvijas atmiņas par Aigas bērnību. Grāmatas: Silvija Veckalne. Glāsta attālumā. Rīga: Liesma, 1983. Silvija Veckalne. Pagodinājums Pašcieņai. Rīga: Liesma, 1988. Silvija Veckalne. Daugmale. Rīga: Apriņķis, 1994. Aiga Veckalne, Janīna Zandberga. Inčukalna mozaīka. Rīga: Inčukalna pagasta padome, 2001. Noderīgas saites: https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

No 16. septembra Latvijas Nacionālais vēstures muzejs aicina uz jaunatklāto izstādi “Krāsainā Latvija”. “Krāsainā Latvija” - unikāli krāsu fotouzņēmumi, kas rāda Latvijas zemes un cilvēku vēsturi vairāk nekā gadsimta garumā, apkopoti Latvijas Nacionālais vēstures muzeja izstādē. Par gaidāmo izstādi saruna Kultūras rondo studijā. Stāsta Latvijas Nacionālais vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis un Vēstures departamenta galvenā krājuma glabātāja Gunita Baumane. Izstāde veltīta mūsdienās tik pašsaprotamai, ikdienišķai, bet – no vēstures viedokļa raugoties – salīdzinoši nesenai parādībai kā krāsu fotouzņēmumi. Pāršķirstot ģimenes fotoalbumus vai arī pārskatot bagātīgās foto kolekcijas muzeju krājumā, sastopamies ar šķietami “melnbaltu pagātni”, jo līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadiem uzņemtie attēli pārsvarā bija melnbalti. Tas lielā mērā ietekmējis arī mūsu iztēli – vizuālo priekšstatu par to, kā “pagātne izskatījusies”. Iespējams, tieši krāsu trūkums vecvecmāmiņas jaunības bildē no cara laika vai starpkaru Latvijas mūsu uztverē pastiprina distanci, pat atsvešinātību no konkrētā laikmeta, jo, raugoties melnbaltā attēlā, nespējam pilnībā identificēties ar tur redzamo. Taču kā mainītos mūsu skatījums, ja patiesajās krāsās mēs ieraudzītu ne tikai Trešās Atmodas notikumu ainas 1990. gadu sākumā, bet arī “pelēkos” padomju stagnācijas gadus vai pat 1920.-30. gadu neatkarīgo Latviju? “Krāsainā Latvija” sniedz unikālu iespēju skatīt vēsturi autentiskās krāsās vairāk nekā gadsimta garumā. Izstādē ieskicēta krāsu fotogrāfijas attīstība jau kopš 20. gadsimta sākuma – sākot no senākajiem kolorētajiem fotoattēliem, pirmajiem Latvijas teritorijā uzņemtajiem autohroma diapozitīviem no 1910. gada, tālāk – unikāliem 1930. gadu starpkaru Latvijas privātiem krāsu uzņēmumiem, cauri padomju laika fotogrāfu veikumam līdz pat valsts neatkarības atgūšanai 1990. gadā, kas vienlaikus ievadīja modernās krāsu fototehnikas ēras sākumu. Blakus LNVM krājuma fotogrāfijām ievērojama vieta atvēlēta arī Latvijas ģimeņu privātajiem fotouzņēmumiem – izstādes paleti un tēmu loku bagātina gan spilgti, gan dažādiem laikmetiem sevišķi raksturīgi privātie attēli. Ar izstādi iespējams iepazīties arī virtuāli.

Dziesminieks Haralds Sīmanis šogad svin savu 70. dzimšanas dienu. Atmodas gadu dziesminieks, talants tīrradnis, koncertējis visu apzinīgo mūžu un turpina to darīt arī tagad. Atliek tikai pabrīnīties, kā viņš pamanījies izvairīties ne tikai no balvām par mūzikā ieguldīto mūžu, bet tā kārtīgi līdz šim nav devies rokās pat aprakstīšanai. Nav viegli uzrakstīt liecību par nomadiskā dzīveveida piekopēju, baznīcu jumta licēju, Atmodas gadu dziesminieku. Te ne vienmēr der pētnieku ierastie paņēmieni - balvu un iznākušo albumu uzskaitījums. Jāpārslēdz domāšana, jo dziesminieku kustībā īsti svēti ir tie mirkļi, kas uzzibsnī, aizdedzina citus, fiziskajā realitātē izpaužoties ar laika nobīdi un reizēm negaidītā veidā. Guna Rukšāne ir paveikusi šķietami neiespējamo, nesen iznākusi viņas grāmata “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” – uzrakstīta ne tikai dziesminieka biogrāfija, bet arī Atmodai būtiskā Cēsu 1988. gada folkfestivāla vēsture. Grāmatas atvēršanas svētki, varbūt ne gluži ierastā izpausmē, arī notika Cēsīs. Bija tā – Haralds Sīmanis sēdās pie Cēsu Svētā Jāņa baznīcas ērģelēm, un – viss bija vaļā. Šobrīd Guna Rukšāne ir dārzniece. “Jaunrūjās”, uz kurām dodamies no Cēsīm. Sarunas laikā pilnziedā ir peonijas, ik pa brīdim sētā iebrauc stādu pircēji, nupat iznākušo grāmatu kaudzīte ir turpat pie ieejas dārzā. Grāmata “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” ir pirmā, ne tikai Haralda Sīmaņa biogrāfija, bet arī Cēsu dumpīgās intelektuālās vides, sākot no pagājušā gadsimta 70.gadiem, skicējums. Guna Rukšāne daudz grāmatā ļāvusi runāt laikabiedriem, ar iejūtīgu klātbūtni, precizējot faktus, raksturojot pašus runātājus. Grāmata veidota kā Haralda laikabiedru, cēsnieku likteņu kaleidoskops, un arī pašas autores – Gunas Rukšānes dzīvesstāsts, tajā ir svarīgs. Cēsu kultūras centrā Guna Rukšāne esot sākusi strādāt spontāni pieņemta lēmuma rezultātā. Studējusi jurispudenci Rīgā, vienā brīdī sapratusi, ka nevēlas strādāt esošajā sistēmā, un krasi izmainījusi savu dzīvi. Pēc grāmatas izlasīšanas, es saprotu, ka nevaru pat iedomāties citu cilvēku kā Gunu Rukšāni, kurš varētu izstāstīt Haralda Sīmaņa stāstu. Tas ir dziļi personībā balstīts pasaules skatījums katru cilvēku, varbūt pat pretēji mākslā izplatītajam biogrāfiju rakstīšanas kanonam, redzēt kā daļu no dzimtas, pilsētas, kāda lielāka stāsta. Un tas prasa arī zināmu morālu uzdrošināšanos, ietver neizbēgamu morālu vērtējumu, un ko tādu darīt drīkst tikai tuvu klāt stāvējušais, draugs un cīņu biedrs. Vēl viena no Cēsu leģendām, bez kura nebūtu Haralda Sīmaņa stāsts, ir viņa tēvs – Harijs Sīmanis. Vecais Sīmanis ir arī tas, kurš pagājušā gadsimta septiņdesmitajos sapulcināja kompāniju, kas divarpus gadus mainīja jumtu Cēsu Svētā Jāņa baznīcai. Ilgi strādāja, līdz noķēra to īpašo augstienes sajūtu, Haralds iemācījās spēlēt ērģeles un satika savu dziesmu vārdu autoru Arvīdu Ulmi. Cēsu baznīca, kā vēlāk ikviena baznīca, kurā šī komanda tādā vai mainīgā sastāvā lika jumtu, kļuva par brīvdomīgo svētceļojumu mērķi. Guna Rukšāne saka, ka 1975. gadā Haralds Sīmanis vēl komponējis šlāgerīšus, Miervaldis Kalniņš savās atmiņās raksta, ka 1977. - 78. Sīmanis esot bijis pavisam gatavs. Tad iznāk, ka tie ir bijuši tikai pāris gadi, kas Sīmani izmainījuši, un tie aizrit Cēsu baznīcas tornī. Miervaldis Kalniņš – neparasta personība, kas padomjlaikā uz Sibīriju braucis vairākkārt un labprātīgi. Peļņā. Un arī tāpēc, ka kopā ar citiem no Latvijas atbraukušajiem, paralēli strādājot celtniecībā, Sibīrijā varēja dzīvot daudz brīvestīgāku dzīvi – lepojas, ka tieši viņš ir bijis tas, kas noorganizējis Haralda Sīmaņa pirmos ierakstus. Pateicoties tiem, viņa balsi Liepājā pirmo reizi izdzirdējusi jauniņā aktrise Ieva Akurātere, magnetofona lentē viņa balss aizceļoja no Cēsīm uz Rīgu, pie mūzikas profesionāļiem. Kad 1980. gadā "Mikrofona" aptaujā uzvar dziesma "Ezers", Haralds Sīmanis ir profesionāls mūziķis, Latvijas Filharmonijas paspārnē koncertējošajā grupā “Tip Top”. Taču es teiktu, ka Haralda Sīmaņa patiesais slavas mirklis ir divus gadus agrāk, 1978. gadā, kad muzikologs Artemijs Troickis Maskavā sarīko folkfestivālu, viss kā pienākas – veltot to Ļeņina komjaunatnes 60. gadadienai – no Latvijas turp aizbrauc Haralds Sīmanis un … iegūst galveno balvu. Taču koncertos Haraldam Sīmanim joprojām piedevās prasa “Ezeru”. Latvijas folkmūzikas vēsture vēl nav uzrakstīta, varbūt publika vienkārši nezina šīs citas dziesmas. Kad leģendārajā 1988. gada folkfestivālā publikai bija iespēja balsot par visu laiku labāko dziesminieku kustības dziesmu, Ilze Grunte, manā izpratnē mūziķe ar absolūto mūzikas gaumi, ailītē ierakstīja šo Haralda Sīmaņa dziesmu ar Arvīda Ulmes vārdiem. Agni jeb Uguns revolūcija. Iespējams, visu laiku labākā folkdziesma. 1988. gada Cēsu folkfestivāls. Jura Vilcāna organizēts, tas izvērtās par būtisku ceļa stabiņu ceļā uz Latvijas valstiskumu. Lai nostiprinātu Notikumu kā notikumu arī kolektīvajā atmiņā, 2018. gadā Cēsīs tika rīkots pasākums. Haralda Sīmaņa dziesmas vinilā pārskatāmā nākotnē iznāks kultūras menedžmenta centra “Lauska” izdevniecībā. Jautāju arī par nākotni, vai top kas jauns. Izrādās, Haralds Sīmanis nolēmis pārskatīt dziesmas, kas skanēja 1986. gadā, kādā neparastā iestudējumā, kuru režisors Viktors Jansons bija radījis īpaši paša Eduarda Smiļģa projektētajai mājas teātra telpai, tagadējā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Frederiko Garsija Lorka “Kliedziens”. Lorkas dzeju tajā lasīja Marina Janaus, uz skatuves ar ģitāru rokās Haralds Sīmanis. Tā bija leģendāra izrāde, scenogrāfiju – pār skatuvi novilktu virvi un logu telpas dibenplānā, tai bija veidojis Ilmārs Blumbergs. Viena no Marinas Janaus, arī Haralda Sīmaņa, protams, izcilākajām lomām. Izrāde vēlāk apceļoja arī citus Latvijas muzejus, un pat nekvalitatīvā tā laika ierakstā var sagaršot spriedzi. “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” ir grāmata, kas tapusi ciešā sazobē ar Haraldu Sīmani, bet pats viņš tajā runā maz. Ir tikai viena, agrāk presē publicēta viņa intervija.

Šodien daudziem grūti iedomāties laikus, kad viens no mūsu valsts simboliem – sarkanbaltsarkanais karogs – bija aizliegts. Tā tas bija visu Padomju okupācijas periodu, taču, tuvojoties PSRS sabrukumam, neatkarīgās Latvijas karogs uz īsāku vai garāku brīdi tika pacelts dažos publiskos pasākumus 1988. gada vasarā – “Helsinki86” grupa ar to devās pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā, bet dažas nedēļas vēlāk pa kādam karogam varēja redzēt festivālā “Baltika”. 29. septembrī LPSR Augstākā padome atļāva karogu publiskos pasākumos lietot kā nacionālu simbolu, 8. oktobrī tas rotāja Latvijas Tautas frontes dibināšanas pasākuma skatuvi Kongresu namā. Latviskās idejas patriotiem bija vēlēšanās karogu darīt redzamu arī pilsētvidē, taču problēmu sagādāja fakts, ka centrālākās un vislabāk redzamās ēkas bija komunistiskās varas pārstāvju mājvieta. Talkā nāca kultūras ļaudis. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts stāsta, ka 1988. gada 22. oktobrī karogs tika pacelts Cēsu Jaunās pils tornī virs muzeja, 11. novembra pēcpusdienā – Rīgas un Siguldas Jaunās pils torņos, 18. novembrī – Valkas, Balvu, Talsu kultūras namos, Jelgavas muzejā un citviet. Ap Ziemassvētkiem karogs plīvoja jau vēl vairākās Latvijas pilsētās, arī kādā neparastā vietā – virs Saldus slimnīcas jaunā korpusa. Jauns vilnis karogu pacelšanā nāca 1989. gada pavasarī, jo īpaši ap 25. martu. Pēc 1990. gada 15. februāra, kad vēl pirms Latvijas kā neatkarīgas valsts atjaunošanas, tika atjaunoti tās simboli, tostarp karogs, sarkanbaltsarkanais brīvības karogs plīvoja praktiski visās Latvijas pilsētās.

Šajās divās barikāžu trīsdesmitgades nedēļām esam jums stāstījuši dažus no daudziem tūkstošiem atmiņu stāstu, ko glabā tā laika barikāžu dalībnieki. Katrs no tiem ir citādāks, un kopā tie veido plašu un daudzveidīgu atmiņu mozaīku par šo notikumu, ko uzskata par Atmodas kulmināciju. Šodien kārta pēdējam stāstam, kura autors 20.janvārī pirms 30 gadiem piedzīvoja apšaudi Bastejkalnā un uzņēma dažus no leģendārākajiem Barikāžu kadriem. Tolaik 48 gadus vecais kino profesionālis Zigurds Vidiņš bija laboratorijas vadītājs, un viņa rīcībā bija divas kameras – amatieru VHS un jau labāka SuperVHS. “Tā SuperVHS kamera, ar ko es pamatā filmēju, pašlaik atrodas Barikāžu muzejā, un ar to arī tika uzfilmēts faktiski viss mans materiāls, tai skaitā tā epizode, kad es no Bastejkalna velku ārā sašauto Gvido Zvaigzni,” stāsta Zigurds Vidiņš. Ar Vidiņa kameru uzņemtas vienas no bagātīgākajām barikāžu laika liecībām Rīgā. Neilgi pirms barikādēm viņi bija vienojušies strādāt kopā ar dokumentālistu Juri Podnieku. Jau pirmajā barikāžu dienā Vidiņš ar kameru bija Doma laukumā un intervēja cilvēkus.

Izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā šobrīd nav pieejama apmeklētājiem, taču šai izstādē, kā jau liecina nosaukums, tiek izstāstītas dzīves. Un stāstus, arī bez iespējas doties uz izstādi, varam turpināt stāstīt Latvijas Radio. Raidījumā Augstāk par zemi – sieviete, kas nodzīvojusi pilnestīgu dzīvi: porcelāna māksliniece, aktīva rērihiete, apbalvojuma par ebreju slēpšanu kara laikā “Taisnie starp tautām” saņēmēja Olga Neimane-Kateņeva. Stāsta Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes memoriāla direktore, Elīna Dzelzskalēja, psiholoģe, mākslas vēstures studente, Iliāna Veinberga, Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja, un rērihiete Ingrīda Raudsepa. Olga Neimane-Kateņeva ir dzimusi 1908. gadā Indijā, jo viņas tēvs bija izcils tējas degustators. Kad Olga Neimane-Kateņeva stāsta, viņas tēva, Aleksandra Mjačko-Megrina dzīve izklausās aizraujoša kā no Borisa Akuņina romāniem: pusaudža gados zaudējis tēvu, māte nespējusi uzturēt deviņus bērnus, aizdevusi puisēnu, kura kaislīgā interese par tēju parādījusies jau pusaudža gados, mācīties amatu. Aleksandrs Mjačko-Megrins apceļojis daudzas eksotiskas valstis, piegādājis tējas cienītāju nācijai uz Maskavu izcilākās tējas šķirnes. Līdz Rīgā saticis savu bērnības draudzeni, mūža mīlestību Elizabeti Labutinu, aizvedis viņu līdzi uz Indiju. Olga Neimane-Kateņeva nodzīvoja gandrīz līdz simts gadu vecumam, 2001. gadā viņa aizgāja mūžībā. Viņas stāstu 1990.gadā filmējis režisors Ansis Epners, Atmodas gados atjaunotās Latvijas Rēriha biedrības aktīvs biedrs. Četru gadu vecumā Olga ar māti atgriežas Rīgā, Olga kļūs par aktrisi, spēlēs izrādēs Krievu Drāmas teātrī, tagadējā Rīgas Krievu teātrī, pēc vīra lūguma skatuvi vēlāk pametīs. Taču aktrises stāju, plašos žestus, labskanīgo valodu pat 82 gadu vecumā var samanīt filmētajā materiālā. Izstādi “Atceros, tātad esmu”, gribas saukt drīzāk par pētījumu. Pat tad, kad izstāžu zālē tā vēl bija pieejama, vizuāli tverami artefakti, mākslinieku jaundarbi tajā bija labi ja puse no aptveramās informācijas. Otra puse bija klausāmi un lasāmimateriāli, izstādes tapšanā iesaistīta tika spēcīga pētnieku komanda. Olgas Neimanes-Kateņevas biogrāfiju pētīja Elīna Dzelzskalēja. Andra Silapētere, izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: Mākslinieču arhīvi” kuratore, uzrunāta intervijai, atraksta “man Olgas Neimanes-Kateņevas stāsts izstādei bija svarīgs, ne tikai tāpēc, ka viņas dzīve ir neatkārtojama un fascinējoša. Bet tieši tāpēc, ka viņas personība, māksla un vērtības dzīvē atspoguļo ļoti būtiskus mūsu vēstures punktus, kas vistiešāk skar kultūru mijiedarbību, migrāciju un koloniālisma aspektus. Viņai vienmēr bija svarīga līdztiesība, līdzjūtība, izpratne un pietāte. Viss tas, par ko mūsu "brūkošajā" pasaulē šobrīd runājam.” Andra Silapētere arī bija tā, kas pieņēma lēmumu, ka izstādē būs arī šis dzīvesstāsts, un kā impulss tam kalpoja Žaņa Lipkes memoriāla ieraksts sociālajā tīklā "Facebook". Tas ir stāsts par Olgu Neimani-Kateņevu kā ebreju glābēju, kas parādās arī ebreju meitene Geņa Knoha, kas vēlāk pieņēma Karolīnas Teicas vārdu, atmiņās. Karolīnas Teicas liecība izgaismo Olgas Kateņevas-Neimanes dzīvi, šai stāstā parādās, ka Olgas vīrs mīlējis iedzert. Tāpēc četrus gadus, slēpjot nelielā koka mājiņā mājiņā Vizvalža ielā ebreju meiteni, visi dzīvojuši kā uz pulvera mucas, bailēs, ka viņš varētu izpļāpāties. Uz nepatikšanām uzprasās arī pats Vladimirs Mjačko, uzšuvis uz drēbēm dzelteno ebreju zvaigzni, viņš lavās iekšā ebreju geto, lai aiznestu Geņas mātei un māsai vēstules. Geņa paliek dzīva, Olgu Neimani-Kateņevu vācieši notiesā uz gadu Salaspils nometnē. Mani vienmēr ir fascinējušas tādu cilvēku biogrāfijas, kurus nevar pārmācīt: par pārliecības cietumnieku Olga Neimane Katņeva kļūst arī padomjlaikā. Olgai Neimanei Kateņevai nav mākslinieces diploma, taču pagājušā gadsimta sākumā, jo īpaši jaunas dāmas, tika iedrošinātas nodarboties ar rokdarbiem, mākslu. Un Olga mācījās labās skolās. Par viņas mākslinieces talantiem stāsta viena no izstādes “Atceros, tātad esmu”pētniecēm, Rīgas Porcelāna muzeja Galveno krājuma glabātāja Iliāna Veinberga. Olga Neimane-Kateņeva ir strādājusi Kuzņecova porcelāna fabrikā, kur sākotnēji pārzīmējusi mākslinieku Sigismunda Vidberga, Romāna Sutas zīmējumus. Bet īsi pirms izsūtījuma, 1944. gadā, sākusi veidot pati savus zīmējumus. Vai tā bija ierasta prakse tolaik, pa par dizaineru varēja kļūt arī cilvēks bez diploma? Olgas Neimanes-Kateņeva 1934. gadā sāka strādāt Kuzņecova fabrikā, 1941. gadā pāriet uz Jesena, vēlāko Rīgas Porcelāna fabriku, kur nostrādā līdz 1947. gadam. Iliāna Veinberga tieši 40.gadus sauc par porcelāna fabrikas zelta laiku. Iliāna Veinberga norāda, ka Olgas Neimanes-Kateņevas mākslinieces rokraksts ir vairāk tāds, raksturīgs austrumos dzīvojošām tautām, bet tā ir liela bagātība Latvijā. Ar vārdiem, kā Iliāna Veinberga raksturo Olgas Neimanes-Kateņevas mākslinieces rokrakstu, gribētos raksturot viņas dzīvi kopumā. Tajā ir kaut kas no pasakas. Tā ir vijusies cauri mums atpazīstamiem vēstures notikumiem, taču tie nav viņas dzīvi salauzuši.

Barikāžu trīsdesmitgadē programmā Labrīt stāstām barikāžu atmiņu stāstus – pavisam nelielu daļu no tiem daudzajiem tūkstošiem stāstu, kurus glabā tā laika barikāžu sargi. Lieta, par ko stāstīsim šodien, ir izņēmums – tās oriģināls tieši pirms 30 gadiem 16.janvārī sadega uz Vecmīlgrāvja tilta. Muzejā ir tā replika. “Mani sauc Edvīns Ežmalis, Atmodas laikā biju Rīgas Ziemeļu rajona pašvaldības deputāts,” iepazīstina Edvīns Ežmalis. Un stāsts ir par Mangaļsalas kolhoza “Auda” pelēko mikroautobusu “Latvija”, kas 16.janvāra pēcpusdienā trāpījās OMON apšaudē uz Vecmīlgrāvja tilta. Tautfrontietis Ežmalis kopā ar kolēģiem 16.janvāra pēcpusdienā brauca no Jaunciema un bija tam liecinieks. “Piebraucām klāt, jau krēsloja, bija pēc četriem. “Latvija” vēl dega. Interesantākais, ka ar vadītāju runājām, visi bija satraukušies. Autobusā bija vairāki līdzbraucēji – Tētiņu ģimene ar bērniem, visi bija izkāpuši ārā, mašīna dega. Cik atceros, vēl “Panorāmā” rādīja, ka vienai no līdzbraucējām caur matiem bija lodes izskrējušas. Autovadītājam blakus bija jaka, un arī tā bija sašauta caurumos ar automāta kārtu. Pats bija vesels,” atminas Edvīns Ežmalis. Mikroautobuss sadega tajā pašā apšaudē, kurā dzīvību zaudēja pirmais barikāžu upuris – citā mašīnā braucošais Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. Šaujot omonieši gribēja iebiedēt tos, kuri pie ugunskura sargāja Vecmīlgrāvja tiltu, jo tā bija stratēģiski svarīga vieta, skaidro Ežmalis.

Gluži tāpat kā šobrīd arī barikāžu laikā pirms 30 gadiem mediķi bija gatavi nesavtīgam darbam, lai palīdzētu iespējamiem cietušajiem. Tika atbrīvotas Rīgas slimnīcas, Doma baznīcā ierīkots hospitālis, kā arī nodrošinātas nepārtrauktas mediķu dežūras svarīgākajos barikāžu punktos. 1991.gada notikumos Rīgā klāt bija arī jaunā mediķe no Varakļāniem, šobrīd ārste anestezioloģe-reanimatoloģe Ligita Zepa, kurai barikāžu laikā bija 26 gadi. Pirms 30 gadiem kā mediķis Ligita Zepa dežūrēja Stradiņa slimnīcā un uz barikādēm Dzirnavu ielā pie Centrālā telegrāfa. “Pirmās atmiņā tās priecīgās dienas, kad mēs visi esam laimīgi, mēs ceram uz labu iznākumu, mēs neticam, ka tas var notikt. Vai tiešām tanki nāks uz mums, mierīgajiem?” Tāpat barikāžu laiks Ligitai asociējas ar radio un ziemas ainām galvaspilsētā. “Kur stāv buldozeri, traktori ar baļķiem, smagās mašīnas, un tie vienkāršie lauku vīrieši un sievietes, kas tur ir, un pienāk pilsētnieki… Ka tie ugunskuri deg. Viens ar otru sarunājas - atturīgie latvieši. Viens otru pabalsta, kaut ko palīdz…” Ligita Zepa atmiņās daloties ar savu dēlu Ēriku Zepu, mūziķi un raidījuma „Kolnasāta” vadītāju atzīst, ka nožēlo to, ka tolaik, dodoties uz specializācijas kursiem Rīgā, no mājām līdzi nebija paņēmusi savu “Zenit” fotoaparātu. Tāpēc bilžu no tiem laikiem praktiski nav. Viņas vārdiem, Latgales pusē pat dažas dienas pirms šiem notikumiem nekas neradīja aizdomas, ka kaut kas tāds varētu notikt. Kādu brīdi pat licies, ka pēc 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas viss esot sācis virzīties un kārtoties, bet tad pēkšņi - šoks - “Atmodas” pirmo vāku rotā attēli no Lietuvas. “Man acīs joprojām ir tā bilde, kur ir tanks un zem tanka var redzēt sievietes kāju. Varēja redzēt, ka tur [zem tanka] ir cilvēks. Un viņi brauca mierīgajiem iedzīvotājiem virsū. Lietuviešus vienmēr mēs esam uztvēruši kā savu brāļu tautu, un es nevarēju saprast, kā tā - mūsu “mierīgā” armija brauc uz cilvēkiem… Tad es sapratu, ka kaut kas nav labi. Precīzu datumu neatceros, bet droši vien pirmdienā, kad es aizgāju uz saviem kursiem, docents Daugulis teica: “Kursus pārtraucam. Jums ir iespēja doties mājup vai arī palikt šeit un stāvēt posteņos. Jūsu izvēle.” Ligitai neesot bijis divu domu - ir jāpaliek. Grūti teikt, vai pirmām kārtām ieslēdzās mediķa apzinīgums, vai arī nacionālais spīts, kas bija radies, klausoties kā latviešu profesori latviešu studentiem lekcijas lasa krievu valodā vai kā kolēģi nicīgi aizrāda jaunajiem mediķiem par “nepareizajā” - proti, latviešu valodā aizpildītām slimības vēsturēm. Un tā viņa palika dežūrēt - gan Stradiņa slimnīcā, gan Centrālā telegrāfa ēkā. “Mēs gaidījām cietušos, jo pēc Lietuvas mēs sapratām, ka būs cietušie. Mēs bijām gatavi atsāpināt, apturēt asiņošanu… Mēs [objektos] bijām kā mediķi, lai būtu klāt, jo vienu gan sapratām - aizvest uz slimnīcām droši vien nevarēs. Stradiņi visi bija tukši, jo gaidīja tomēr daudz cietušo. Tad jau [vēlāk] operāciju māsas un tie, kas bija bijuši TV tornī, teica: “No Zaķusalas neatvedīs nevienu, piespiedīs pie Daugavas...” Tika teikts, ka tur uz vietas ir jābūt gataviem. Mums atkārtoja kā elpināt un atsāpināt. [Objektos] vienmēr bija ķirurgs, kurš bija gatavībā.” {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="913" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""} Pavisam atšķirīgas Ligitas Zepas atmiņās ir pirmās barikāžu dienas un vēlākais laiks. Pirmajās dienās pie ugunskuriem bija dejas un dziesmas - “Bēdu manu, lielu bēdu”, “Liepas satumst”, „Miglā asaro logs”, „Zilais lakatiņš”… , valdīja zināma līksmība, sparīgi dziedāta “Dievs, svētī Latviju”. Viss mainījās pie pirmā kritušā. 16.janvārī tika nošauts Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. Vēlāk, 20.janvārī sekoja Bastejkalns…. Tajā vakarā viņa Esplanādē sēdās 14.trolejbusā. Bija dīvainas skaņas, trolejbusa pasažieri neticīgi un bažīgi saskatījās: “Rīgā šauj!” “Nākošajā dienā mēs aizgājām pastaigāt pa Bastejkalnu. Tur bija asinis, atradām tās 5 vietas, kur bija bijuši mirušie, sākumā ievainotie. Protams, Stradiņos arī runājām. Slimnīcas speciālisti arī brauca uz Rīgas 1. slimnīcu, kur bija aizvests [Gvido] Zvaigzne. Docents Daugulis atbraucis teica: “Tur slikti būs. Jūs varat iedomāties - viņi uz mierīgajiem iedzīvotājiem šauj ar kaujas lodēm - ar trasējošajām lodēm.” Mēs nezinājām, kas tas ir, un man teica: “Tā ir lode, kas vienā punktā ieiet iekšā, izvirpuļo pa visiem iekšējiem orgāniem un iziet ārā.” Protams, mediķi par [Gvido] Zvaigzni cīnījās, kā varēja, bet mums kā mediķiem bija skumji, ka mēs zinājām - nekā tur nebūs. Cerības kā vienmēr cilvēkiem tiek dotas, bet mums likās, - kā tā var, uz parastu cilvēku...  Tie, kas tur bija, nejauši, kam trāpīja, piemēram, tam skolēnam, kurš tur bija ziņkāres pēc… Principā sanāk, ja es tur būtu līdusi - Bastejkalns un Esplanāde - cik tad tālu tas ir...” atceras Ligita Zepa. Protams, ka bija bailes. Tajā laikā jaunā mediķe sāka līdzi nēsāt lapiņu ar savu vārdu un kontaktpersonu, kam piezvanīt traģēdijas gadījumā. Bet tomēr - nebija panikas, nebija haosa, tam visam pāri spēja noturēties cilvēku vienotība, degošie ugunskuri, savstarpējais atbalsts - vietējo piegādātās maizītes, tēja un kafija… Ligita Zepa atminas, ka tā bijusi pieklājīga ziema, bet auksti nav bijis nevienā brīdī. “Pirmkārt, [barikādes] parādīja, ka mēs varam mobilizēties. Ja ir švaki, tad vairums mūsu spēj sadot elkoņus, kā zāģa zobi saķerties ar rokām, mutēm, ķermeņiem un valodu. Ja ļoti vajag, mēs varam mobilizēties un nostāties. Nu gribam mēs to savu Latviju saglabāt, to valstiņu, valodu… Noturēties šeit.” Pēc divām nedēļām mediķu dežūras barikāžu objektos beidzās. “Tā nedēļa bija tik piesātināta, ka likās - ir vesels mēnesis pagājis. Tik daudz viskaut kā bija...” Rīgu pamazām sakārtoja, viena cīņa bija izcīnīta, bet tomēr palika piesardzība un neskaidrība par nākotni, jo arī kolēģu vidū domas par atmodu dalījās. Viss pamazām mainījās, Bet Ligitas Zepas pārliecība mainījusies nav - arī šodien viņa būtu gatava stāvēt barikādēs par savu valsti un savu valodu.

Kinooperators un pedagogs Kalvis Zalcmanis saņem Nacionālā kino balvu Lielo Kristapu par mūža ieguldījumu. Balvu, ko pirms 47 gadiem izveidot ierosināja viņa draugs un skolas biedrs Ansis Epners, ar kuru kopā viņi radījuši ne vienu vien izcilu filmu.  Arī “Es esmu latvietis”, ar kuru Kalvis Zalcmanis nosvinēja savu 65. dzimšanas dienu. Toreiz Kalvis Zalcmanis teica: "Filma “Es esmu latvietis” ir jārāda pēc iespējas bieži, lai celtu un uzturētu latviešu pašlepnumu, lai atkal un atkal pierādītu, cik stipri mēs esam un cik daudz varam. Īpaši jau šajos laikos, kad atkal tik daudzi latvieši pamet savu dzimto zemi un dodas pasaulē. Vai viņi spēs savu latviskumu tāpat nosargāt, kā to prata toreizējie trimdinieki? Sarunu no Kultūras Rondo arhīva ar Ansi Epneru un Kalvi Zalcmani par filmas tapšanu Atmodas sākumā Austrālijā. Par Kalvi Zalcmani saruna ar kino zinātnieci Ingu Pērkoni-Redoviču un režisoriem Ivaru Selecki un Andri Rozenbergu. Kalvja Zalcmaņa filmu retrospekcija skatāma vietnē Filmas.lv. Par festivāla "Lielais Kristaps" norisi stāsta Aija Bērziņa.    

Pamatīgāka folkloras kustības vēsture Latvijā vēl nav uzrakstīta. Tāda, kas izskaidrotu tās lomu Atmodas procesos, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, savilktu paralēles ar kaimiņvalstīs notiekošo, liktu iegaumēt un izzināt brīnišķīgus cilvēkus – folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu dibinātājus un vadītājus. Neapstrīdami, senākās folkloras kopas gods piekrīt 1976. gadā dibinātajiem “Skandiniekiem”, taču tikai četrus gadus jaunāks ir tās krustbērns, savulaik Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā dibinātā folkloras draugu kopa “Savieši”, kas 17. oktobrī pošas savam 40. jubilejas koncertam “Lustīgai man dzīvot!”. Vai patreizējie “Savieši” ir tie paši savieši, kas kopā sanāca pagājušā gada astoņdesmitajos, kā saiknes kādreizējo dalībnieku starpā uzturētas kopdziedāšanas, sadancošanas un muzicēšanas apsīkuma brīžos? Par “Saviešiem” šodien un ielūkojoties vēsturē, stāsta patreizējā “Saviešu” vadītāja Liene Kņaze un “Saviešu” dalībniece Marita Maizīte. Patreizējo “Saviešu” vadītāju Lieni Kņazi un “Saviešu” dibināšanas laikus piedzīvojušo Maritu Maizīti šķir viena paaudze. Taču nevar manīt tādu vecajo, jaunajo aizbildniecības sajūtu, drīzāk savstarpēju ieinteresētību, vēlēšanos saikņot “toreiz” un “tagad”. Valdis Muktupāvels ir “Saviešu” dibinātājs un pirmais vadītājs. Viņš “Saviešus” vadīja līdz 1985. gadam. Tad “Savieši” zaudē izcilu tautas mūzikas zinātāju, un arī saikni ar Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, kur mēģinājumi vairs nedrīkstēja notikt. Kas tad īstitoreiz notika? Liene Kņaze mazliet pētījusi, rakstot bakalaura darbu Latvijas Kultūras akadēmijā. Klausoties Maritas Maizītes, kura “Saviešos” bijusi kopš kopas dibināšanas, un patreizējās “Saviešu” vadītājas Lienes Kņazes stāstā, rodas sajūta, ka “Saviešu” tapšanā jau kopš pirmsākuma bijis kas ļoti pareizs, organisks, varbūt jāsaka - ar cilvēka dzīves dabisku ritumu saaudzis. “Savieši” ir atdzimuši, kad kādam no pirms 40 gadiem saderētā kopuma ir bijusi kāda ideja, vēlme to īstenot. Viens no spilgtākajiem pēdējā laika notikumiem ar patreizējiem “Saviešiem” bija šī gada februārī, kad “Savieši" Andreja Upīša memoriālajā muzejā maskojās un aicināja svinēt Meteņus, atgādinot arī, ka “Sūnu ciema zēniem” aprit 80 gadi kopš to sarakstīšanas. Šobrīd “Saviešu” dalībnieki mudina viens otru apgūt mūzikas instrumentus, lai atkal varētu spēlēt kārtīgus dančus. 17. oktobrī “Savieši” aicina uz 40. jubilejas pasākumu “Lustīgai man dzīvot!”.

Par “cancel” jeb atcelšanas kultūru mēdz dēvēt tādu praksi, kad publiskas personas, uzņēmumi vai organizācijas tiek atcelti – atlaisti vai ignorēti par nepieņemamiem vai aizskarošiem izteicieniem vai darbībām. Vienlaikus netrūkst arī šī jaunā sociālās dzīves fenomena kritiķu, kas vaicā, vai atcelšanas kultūra nav veids, kā no publiskās sfēras censties izslēgt tos, kuriem ir cits viedoklis. Par vārda brīvības robežām un politkorektumu saruna ar filozofu, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docentu Arti Sveci un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docenti Līvu Brici. Līva Brice norāda, ka vienkāršota definīcija būtu: idejas vārdā cilvēki apvienojas un atceļ konkrētu personu, biznesu, ideju vai kustību, kas viņiem nav saprotama vai pieņemama vai ja attieksme pret kādām konkrētām lietām būs mainījusies. Artis Svece iesaka labāk latviskot to kā izslēgšanas kultūru. "Domāju, ka tā ir kaut kāda cenzūras forma, nevis valsts, bet sabiedrības cenzūra, ka cilvēki uzskata, ka ir jāsoda indivīds vai uzņēmums par to, kas ir izdarīts vai pateikts. Bet sodīšana ir nevis ar likuma vai spēka palīdzību, bet ar ignoranci, atteikšanos no pakalpojuma," vērtē Artis Svece. Protestu kultūras vēsture No asiņainas revolūcijas līdz bruņotiem partizāniem un visbeidzot pie miermīlīgiem, bet spēcīgiem protestiem. Tā ļoti vispārīgi varētu raksturot protestu evolūciju Latvijā, kas iegūst aizvien jaunus vaibstus. Runājot par protestiem vai streikiem Latvijā, mēdzam salīdzināt savas un citu valstu pilsoņu spēju kaut ko pieprasīt no lēmumu pieņēmējiem. Protestu kultūras vēsturi un attīstību Latvijā skaidro vēsturniece Una Bergmane. Teorētiski mēs varētu runāt par noteiktām protestu tradīcijām vai formām, taču ir jāņem vērā, ka arī vienas valsts ietvaros tās var būt atšķirīgas. Atmodas laika kontekstā Baltijas valstīs raksturīgi miermīlīgi protesti, tomēr arī Latvijā gadsimtu gaitā protestu formas ir mainījušās. Tā, piemēram, ir bijusi 1905. gada revolūcija, nebūt ne miermīlīga. Tātad te iezīmējas divas lielas grupas: vardarbīgie un nevardarbīgie protesti. Vēsturniece Una Bergmane norāda arī, ka brīžos, kad notiek plaša mēroga protesti, tajos piedalās dažādas sabiedrības grupas, un tām var būt atšķirīgi skatījumi. Būs cilvēki, kas ir gan par, gan pret šo protestu ideju. Cilvēki var izmantot protestu brīdi, lai iebruktu veikalos, tos aplaupītu, izmantotu situāciju par labu sev, kam nav tiešas saistības ar protestu galveno jautājumu. Tas bija vērojams gan „dzelteno vestu” kustības laikā Francijā, gan pretrasisma protestu kontekstā ASV.  

Nacionālā kino centra rīkotajā konkursā finansiālu atbalstu guvuši divas seriālu ieceres: Viens ir stāsts par starpkaru Latvijas preses karalieni Emīliju Benjamiņu, bet otrs – Latvijas detektīvklasiķa Andra Kolberga romāna ''Meklējiet sievieti'' ekranizācija. Konkursam bija iesniegti 16 projekti, no kuriem vismaz pusi ekspertu komisija vērtē kā sižetiski un mākslinieciski ļoti augsvērtīgus. "Konkurence bija ļoti liela, tas bija ļoti labs konkurss. Es noskatījos visas prezentācijas un pati turēja īkšķus par četriem projektiem, un es nebūtu bijusi arī ļoti bēdīga, ja būtu uzvarējis kāds no tiem, un mēs pagaidītu citu izdevību. Tiešām bija ļoti labi projekti," konkursu sarunā Kultūras Rondo vērtē topošā seriāla “Meklējiet sievieti” producente Arta Ģiga. Viņa arī atzīst, ka pārējiem projektiem gatavības stadija bija dažāda un sapratne par to, kā tas būs, bet idejas visas bija labas.  "Tas nozīmē, ka to vajadzētu turpināt, industrija ir gatava. Ja agrāk bija tāds tā kā nedaudz skats pret seriāliem, ka, pirmkārt, ir mazie ekrāni, tas nav īsti lielais kino. Tagad attieksme ir, ka būtībā tas nav seriāls, bet daudzsēriju filmu. Mēs taisām to pašu filmu lielajam ekrānam tikai daudzās sērijās," atzīst Arta Ģiga. Ģiga arī norāda, ka nevienam no atbalstītajiem projektiem nav pilns finansējums, tāpēc vēl liels darbs priekšā. "Visos šajos projektos bija lielas mākslinieciskas ambīcijas, ļoti interesanti risinājumi. Lieliskas idejas," piebilst Arta Ģiga. "Priecē projekti, kas guvuši atbalstu Nacionālā kinocentra konkursā, jo tie jau sākotnēji sevi pieteikuši kā mākslinieciski augstvērtīgu saturu," atzīst kino kritiķe Ieva Augstkalna. Tajā pašā laikā viņa norāda, ka ir galēji kritiska par to, kas līdz šim ražots Latvijas apstākļos attiecībā uz seriāliem. "Man nešķiet, ka tie ir  pietiekami augstas kvalitātes. Iespējams, viena lieta, kas šiem seriāliem, pietrūkst, ir ticamība. Bet tehniska ticamība, pietrūkst, kaut kāda noskaņa, kurai skatītājs vēlas sekot no epizodes uz epizodi," analizē Ieva Augstkalna. Viņa arī atzīst, ka šie produkti ir vērsti, lai izklaidētu, un nav tendēti, lai atzītu kā mākslinieciski augstvērtīgus. Seriāla “Meklējiet sievieti”, kura kopējais budžets ir 802 041 eiro un darba uzsākšanai konkursā tiek piešķirti 470 058 eiro. Tam būs divi režisori, abi arī scenārija līdzautori – televīzijas specifikā pieredzējušais Armands Zvirbulis (arī seriāla “Sarkanais mežs” līdzrežisors) un Dzintars Dreibergs (spēlfilmas “Dvēseļu putenis” režisors). Seriāla pamatā likts Latvijas kriminālžanra klasiķa Andra Kolberga romāns “Meklējiet sievieti” (1996), kas aptver plašu sabiedrības spektru un plašu laikmetu ainu, jo darbība notiek dinamiskajā un dramatiskajā “lielo iespēju laikā” – 90. gadu Latvijā –, bet notikumu saknes iesniedzas padomju laikos un Atmodas procesos. Savukārt filmu studijas "Mistrus Media" seriālā "Emīlija. Latvijas preses karaliene" galveno lomu atveidos Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, citās lomās būs redzami atpazīstami latviešu aktieri. Pie seriāla strādās trīs režisori Dāvis Sīmanis, Andis Mizišs un Kristīne Želve. Daudzsēriju filmas scenāristu komandu veidos Ivo Briedis, Māra Zālīte, Baņuta Rubess un Aiva Birbele. Šis pieteikums saņēmis vislielāko punktu skaitu konkursā. Arta Ģiga sola, ka abi seriāli būs redzami jau 2021.gada vēlā rudenī.  

Līdz 15. augustam Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāvā apskatāma multimediāla izstāde "Tautasdziesmu teicējas. 1991", par kuru "Klasikai" plašāk stāsta fotomākslinieks Jānis Deinats un režisore Dace Micāne-Zālīte. Izstādē satiekas laiks un cilvēki, tautasdziesmas un novadi, kā arī skatītāja pieredze un sajūtas, ciemojoties pie tautasdziesmu teicējām pirms 29 gadiem. Ieeja bez maksas. Ekspedīciju materiāliem īpašu vērtību piešķirt fakts ka tie uzņemti pirmajā atdzimušās brīvvalsts gadā. Darbs ir daļa no Latvijas vēstures, sākotnēji tā bija dokumentālā kino operatora Andra Slapiņa (1949–1991) iniciatīva, kurš pie Rīgas Videocentra rosināja veikt izbraukuma ekspedīcijas pie tautas dziesmu teicējām, bet nepaguva. Pirms ekspedīciju sākuma 1991. gada 20. janvārī militārās vienības "Omon" apšaudes laikā Bastejkalnā operators tika nošauts. 1991. gada 21. martā no Kanādas Vaira Vīķe-Freiberga vēstulē Dacei Micānei-Zālītei raksta: "[..] Vispirms priecājos dzirdēt, ka multimediju projekts "Tautas dziesma", kas Andrim Slapiņam bija tik ļoti pie sirds, tiek turpināts Jūsu vadībā". Izstādes mērķis ir pabeigt reiz iesākto Andra Slapiņa ideju un eksponēt ekspedīciju vākumu multimediālas izstādes formātā. Izstādē skatāmas latviešu laikmetīgās fotomākslas meistara Jāņa Deinata fotogrāfijas pirms 29 gadiem, kad mākslinieks fotografēja ar "Zenit" kameru, melnbaltās fotogrāfijās fiksējot notikuma vietas un tautasdziesmu teicēja vienkāršības unikalitāti. Viestura Graždanoviča operatora un mākslinieka acs dokumentē ekspedīciju – arī tautasdziesmu teicējas krunciņas sejā sievietei gandrīz bīstamos tuvplānos, un izrādās – tie ir apgaroti. Režisore Dace Micāne-Zālīte kā laivinieks pa krāčainu upi darbu ved uz priekšu gan toreiz, gan tagad. Pirms 29 gadiem intervētas teicējas un izveidota koncepcija veidot ekspedīciju karti pēc modeļa "vienā gadalaikā viens novads": Latgale – ziema, mūžs, Kurzeme – pavasaris, kristības, Vidzeme – vasara, Līgo, Sēlija – rudens, kāzas. Īpaši jāizceļ bagātie folkloras vākumi Lejaskurzemē, kā arī pie kuršiem Sventājā, tagadējā Lietuvas teritorijā. Lai parādītu pirms 29 gadiem filmētos un fotografētos, skaņu lentē ieskaņotos materiālus ir strādāts vairāk nekā divus gadus un materiāli ir digitalizēti, braukts ekspedīcijās pie teicēju tautasdziesmu mantiniekiem. Tā pirms gada Košragā tapa ekspedīciju filma "Helmī Stalte – līvu vēja balss", kurā folkloriste un kultūras personība Helmī Stalte dalās atmiņas par Atmodas laiku, folkloras kustību ceļā uz brīvu Latviju. Izstādes saturu papildina Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja patapinātās senlietas –  pūralāde, saimes galds, krēsli, šūpulis, cimdi, lakats un vainagi. Ekspozīcijā izvietoti pieci ekrāni, kuros var apskatīt folkloras ekspedīciju videofilmas, iemūžinātas Latvijas teicējas dziedot, esot savā mājās, lauku sētas vidē. Izstādes iekārtotāji ir māksliniece Sandra Strēle un inovatīvu mākslas projektu īstenotāji Latvijā, starptautiski atzīta dizaina firma "YESWECAN" Rolanda Streļča vadībā. Liene Jakovļeva: Izstāde ir skaists notikums, kas met tiltu no pagātnes uz šodienu, no paaudzēm uz paaudzēm un ļauj pabūt pavisam citā pasaulē. Tātad – bija 1991. gads, un jūs abi un vēl arī operators Viesturs Graždanovičs ceļojāt pa Latviju. Idejas īstenošana bija iecerēta kopā ar Andri Slapiņu, bet tad notika tas, kas notika – personālijas transformējās, bet iecere palika. Dace Micāne-Zālīte: Jā, pati iecere palika. Bija 1991. gads, un mums ar Andri Slapiņu un Jāni Deinatu bija jādodas Rīgas videocentra rīkotajās ekspedīcijās. Tā patiesi bija Andra iecere. Toreiz strādāju Komponistu savienībā un šad tad gāju uz videocentru kādus mazākus darbus padarīt. Tur arī Andris mani satika, jo tolaik sāku mazliet nodarboties ar videomākslu. Tā viņš uzrunāja mani, sakot – jābrauc un jāiemūžina sievas, kuras dzied! Jau iepriekš Andris bija pie viņām viesojies – viņa dokumentālās filmas ir lielisks apliecinājums tam, ka šajā žanrā viņš bija ļoti iestrādājies, Andris zināja ceļu pie teicējām. Un tad jau mums bija jādodas ceļā ar Jāni, Viesturu un busiņu – ja producentam Gatim Upmalim izdevās dabūt benzīnu, jo arī tā bija problēma. Vienmēr uzsveru faktu, ka braucām nevis kā folkloristi, bet jaunie mākslinieki, tāpēc varbūt tajās videofilmās ir brīži, kad kaut kur tālumā aiziet tiešā folkloras teicēja dokumentācija. (..) Kaut kā izgājām no formāta, ka ir teicējs un jaunais pētnieks, kurš visu pieraksta – mēs vairāk izgājām uz to, lai tvertu to visu mākslinieciski. Un Jānis visu fiksēja ar savu "Zenītu"? Jānis: Hm, kā lai to pasaka... Visās filmēšanas grupās mēs it kā visi esam draugi, bet beigās filmētāji tos fotogrāfus ciest nevar. Jo viņi ir klikšķinātāji. (smejas) Līdz ar to tas, kas ir fotografēts, nav filmēts, un otrādi. Tolaik šajā jomā biju pilnīgs iesācējs. Ar šodienas acīm skatoties, domāju – ak, dieniņ, to un to būtu darījis citādāk. Bet esmu arī fatālisma piekritējs – tā, kā bija, tā ir labi. (..) Vissvarīgākais, ka ir piefiksēts laiks. Savu daļu izstādē veidoju no pagājušā laika prizmas. Kā var parādīt laiku? Pieņēmu lēmumu, ka veidošu nevis atsevišķus daiļus portretus, kuru ir pietiekoši daudz, bet kā filmu – kadru pēc kadra, izstādot tieši laika sekvenci, kurā varbūt ir veiksmīgs kadrs, pēc kura ir arī kāds neveiksmīgs, bet – tā bija, un tas ir svarīgi. Gluži tāpat kā jebkura cilvēka dzīvē – viena diena ir veiksmīga, otra – neveiksmīga, bet tā ir šī cilvēka dzīve. Šo principu gribēju parādīt arī savās fotogrāfijās, veidojot izstādi. Kad jūs to 1991. gadā izdarījāt – kas notika tālāk ar šiem materiāliem? Tagad ir pagājuši divdesmit deviņi gadi... Jānis: Ir tikai viens vārds – nauda. Tā beidzās. Un viss safilmētais materiāls vienkārši klājās ar putekļiem? Jānis: Jā! Dace: Gluži tā laikam nebija, jo kaut kādu materiālu, demo versiju, sataisīju. Jānis: Bet lai izdarītu kaut ko paliekošu kaut vai izstādes veidā, bija nepieciešams elementārs finansējums. Taču atcerēsimies, ka bija 1991. gads. Un tagad pagājuši tieši 29 gadi – atnāca nauda vai atnāca ideja? Dace: Vispirms es atbraucu atpakaļ no Amerikas. Esmu repatriante. Viesturs to uzzināja. Kamēr dzīvoju Amerikā, arī tad sazinājāmies – domājam ar kādu projektu pieteikties, kad bija Latvijas simtgades filmu projekts. Kad ar ģimeni atgriezos atpakaļ, Viesturs mani atrada, un teica – varbūt šis ir īstais brīdis izstādei? Es jau strādāju Ojāra Vācieša muzejā, satikāmies ar Jāni, un vienkārši sapratām, ka šis ir tas laiks. Tad sākās stratēģijas izstrāde – bija jāraksta projekti, un visi, kas tos raksta, saprot, ka tas ir ļoti grūts posms, jo ir ļoti skaidri jānodefinē, ko tad mēs vēlamies panākt, kas mums ir, kā mums trūkst, kā mēs izstādi redzam šodienas kontekstā, kāpēc tā būs dzīva, elpojoša, interesanta. Cik garš kopumā ir safilmētais materiāls? Ja nu kāds cilvēks gribētu noskatīties visu... Dace: Viņš var atnāk desmitos no rīta un iet projām četros vakarā. Tas ir viens izstāžu laika formāts. Otrs – atnākt divos dienā un iet projām astoņos vakarā. (..) Pateicoties LG un Digitālā Latvija, mums ir pieci ekrāni. Uz lielā ekrāna burtiski kā kinoteātrī ir filmu seansi – ja vēlies atnākt un noskatīties videofilmu par Mariju Lāci, jānāk vienos. Ja vēlies redzēt filmu par Helmī Stalti, nāc uz pulksten trijiem. Programma salikta tā, lai, ja cilvēkam patiešām ir interese par vienu noteiktu novadu, noteiktu filmu vai ekspedīciju, tas redzams laika līnijā uz lielā ekrāna. Savukārt mazajos ekrānos ir katras ekspedīcijas filma, kas sakārtota apmēram 40 minūšu garumā – tā klausāma austiņās, pa visu telpu skan lielā ekrāna balss. Un tad ir vēl daudz visa kā cita – piemēram, Jāņa Deinata fotogrāfijas. Jāni, kā tu šīs fotogrāfijas šo laiku saglabāji? Jānis: Bildes glabājas tieši tāpat kā toreiz. Fotogrāfijas bija uztaisītas, un Dacei tās bija - toreiz atdevu Videocentram, bet, kā vienmēr, atdodu savas bildes un to tālāko likteni nezinu. Fotogrāfs jau ne vienmēr ir arhivārs – manā arhīvā glabājas un vēl arvien glabājas negatīvi. Esmu vairāk fotogrāfs nekā arhivārs, un arī ikdienas darbā man vairāk patīk fotografēt, nevis rakņāties arhīvos. Bet, ja saņemas... Šoreiz bija jāizvēlas, jāskenē, jāveic konceptuāla atlase – arī tur ir pietiekoši daudz darba. No brīža, kad sākām to darīt, izstādes veidols atradies pastāvīgā mutācijā – sākotnējā versija, kādu bijām iecerējuši, ļoti atšķiras no tās, kāda redzama pašlaik. Vairāk un plašāk - ierakstā!

5. jūlijā pulksten 18 koncertzāles "Lielais dzintars" koncertsēriju "Personīgi" turpinās Latvijā iemīļotie etnomūziķi Biruta Ozoliņa un Uģis Prauliņš, kuri apvienojušies jaunā, elektroakustiskā programmā, kuras nosaukums ir "Identitātes". Kaut abi vienā laikā studējuši Mūzikas akadēmijā, kopā piedzīvojuši Atmodu un tautasdziesmas atdzimšanu, sadarbību sākuši tikai pērn: "Katram bija savs ceļš, kas tā arī nekad nekrustojās. Jo katram, kurš veido savu mūzikas telpu, ir svarīga tieši viņa telpa – negribas sevi atšķaidīt," saka Biruta, kura tagad ir ļoti priecīga par abu radošo satikšanos. "Mēs abpusēji papildinām viens otru." Programmā "Identitātes" mākslinieki vedīs klausītājus retrospektīvā ceļojumā, pieminot un izdziedot Latvijas novados dzīvojušo tautu – līvu, leivu, latgaļu un citu – senās dziesmas. Abi mūziķi savulaik piedalījušies jaunā folkloras viļņa kustībā Latvijā, taču šis elektroakustiskais etnoduets ir vēl nebijis projekts.  Ilze Medne: Vai esi no cilvēkiem, kuriem patīk, ka ceļš zem kājām? Biruta Ozoliņa: Jā, tikko savam "sābiņam'' nomainīju priekšējās riepas, kuras bija aizdomīgas, lai varu nobraukt šo ceļu. Kumeliņš gatavs. Liepāja tev ir īpaša pilsēta? Domāju, ka Liepāja ir īpaša pilsēta visiem – ar savu jūru, īpatnējo kolorītu un, protams, tagad ar skaisto koncertzāli, ko tiešām ļoti, ļoti mīlu. Arī tīri vizuāli ļoti patīk tās arhitektūra. Vai tava balss tur jau skanējusi? Esmu tur kaut ko iepīkstējusies, bet uz skatuves uzstājusies vēl neesmu. Koncertu ciklā "Personīgi" tu būsi uz skatuves kopā ar savu uzticamo domubiedru un kolēģi Uģi Prauliņu. Kaut esat pazīstami jau sen, sadarbību tomēr sākāt tikai pērn. Jā gan, kopā mācījāmies Konservatorijā, tagadējā Mūzikas akadēmijā, sēdējām un gaidījām klases atslēgas, un es skatījos un domāju – ko tas džeks ar tiem garajiem matiem tur...  Kopā piedzīvojām arī lielos politiskos notikumus, Atmodas laiku, tautas mūzikas atdzimšanu. Šīs strāvas izdzīvojam vienā laikā. Mūsu pirmie diski pat iznāca vienā gadā, vienā izdevniecībā un vienā sērijā. Bet katram bija savs ceļš, kas tā arī nekad nekrustojās. Lai gan es šad tad gribēju Uģi pieaicināt kā komponistu, bet katram, kurš veido savu mūzikas telpu, ir svarīga tieši viņa telpa – negribas sevi atšķaidīt. Tā ka īsti satikāmies tikai pirms gada, kad Uģis mani uzaicināja savā projektā kopā ar spāņu kolēģiem Maljorkā, ar katalāņiem. Patiesībā viņi ir vēl smalkāki – Baleāru salu folkloras pētnieki, un mēs izveidojām kopīgu koncertprogrammu, kuru turpat arī nospēlējām, un pirms gada augustā tā skanēja arī Ērmaņu muižā. Bija jauks koncerts un jauka sadarbība. Kas ir tas, kas jums ir radniecīgs un kas jums liek būt interesantiem radoši kopā? Mēs abpusēji papildinām viens otru. Ne jau velti Uģis paaicināja mani, un ne velti es biju ļoti priecīga par to. Jo viņš ir komponists, viņš redz veidolu, kā tas varētu būt, un viņš meklē idejas. Bijuši ļoti jauki pārsteigumi...   Kā top jūsu programmas, kurš dod idejas? Programma izveidota tādā veidā, ka ir dziesmas, kurās dominēju es, bet Uģis mani papildina, un ir dziesmas, kur dominē viņš, un es papildinu viņu. Es, protams, gaidīju, ka viņš uztaisīs lielu dziesmu ciklu - vērienīgu, ar trijām daļām, aranžētu kā veltījumu Birutai Ozoliņai, bet ceru, ka tas būs nākotnē (smejas). Vairāk un plašāk LSM!

Pēc māsas Lāsmas lūguma dzejnieks, Latvijas Literatūras gada balvas un Klāva Elsberga prēmijas laureāts Marts Pujāts sarakstījis bērnu dzejas grāmatu “Ej nu ej”, kuru klajā laidusi izdevniecība “Liels un mazs”. Papildināta ar māsas ilustrācijām, tā savā pasaulē aicina paviesoties visdažādākā vecuma lasītājus, lai, kas zina – atgrieztos tur vēl un vēlreiz. Gan Lāci, kurš nemācēja uzsiet elastīgo saiti, gan zirdziņu, kurš pūš ziepju burbuļus, un citus varoņus Marta Pujāta dzejoļu grāmatā bērniem “Ej nu ej” iedzīvinājusi viņa māsa Lāsma Pujāte, Latvijas Mākslas akadēmijas vieslektore, krāsainās litogrāfijas un monotipijas pasniedzēja. Viņas iepriekšējo veikumu bērnu grāmatu ilustrācijā atcerēsies “BikiBuka” cienītāji – tie, kuri lasījuši Aivara Neibarta dzejoli “Zoodārzs”. Ja Lāsmas ilustrēto un Marta  sarakstīto grāmatu novietotu, sacīsim, Boloņas grāmatu tirgū, garumgarā rindā, bet aizsedzot virsrakstus – tik un tā varētu pateikt, ka “Ej nu ej” ir Baltijas valstīs izdota grāmata. Iespējams, tas saistīts arī ar atsevišķām niansēm, kuras parādās Lāsmas veidotajos linogriezumos un kuras sasaucas ar padomju ēras noslēguma periodu un Atmodas sākumu. Pirmoreiz dzejoļus bērniem Marts Pujāts izmēģinājis rakstīt pirms gadiem desmit, un daži no tiem lasāmi arī krājumā “Ej nu ej”. Marts ir tēvs dēlam un meitai, bet tēta sarakstītos dzejoļus viņi vairāk dzird mammas lasījumā. Dzejoļos ietverā atmosfēra ir dažāda – gan satīriska, gan emocionāli silta un mīļa. Bet tajos netrūkst arī melanholijas un skumju notoņi.  

“Mana motivācija bija pavisam vienkārša – vai es vēlāk varēšu skatīties acīs saviem bērniem un teikt, ka darīju visu, ko varēju?” saka Atmodas līderis Dainis Īvāns. Kad pirms 30 gadiem Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, Īvāns bija Tautas frontes priekšsēdētājs un Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Šī izšķirošā notikuma apaļo jubileju viņam, tāpat kā mums visiem, nāksies sagaidīt bez lieliem svētkiem, jo pašlaik savā fiziskajā brīvībā esam ierobežoti pandēmijas dēļ. Par kopīgo un atšķirīgo šajās ārkārtas dienās; par pasauli pēc pandēmijas un par Atmodas laika ideāliem mūsdienu politikā saruna ar Daini Īvānu. Māra Rozenberga: Mēs tiekamies Likteņdārzā, ne pārāk tālu no jūsu mājām, un kas to būtu domājis, ka šajās dienās šāda tikšanās klātienē būs tik rets un pat neparasts notikums. Sēžam divu metru attālumā viens no otra, mums rokās ir katram savs diktofons, un šie ir tikai daži no noteikumiem, kas mūsu pašu veselības labad pašlaik ierobežo mūsu brīvību. Kā jūs jūtaties, sagaidot Latvijas brīvības atgūšanas 30. gadadienu šādā relatīvā nebrīvē? Dainis Īvāns: Biju cerējis, ka šī būs visai grandioza neatkarības atgūšanas gadadiena. Tas tomēr ir vissvarīgākais notikums gan to cilvēku dzīvē, kuri balsoja par neatkarības atjaunošanu, gan arī visas Latvijas dzīvē. Tajā brīdī jau deputāts bija tikai instruments tautas rokās. Tauta sekoja, ko darīsim, kā balsosim, vai nenobīsimies. Mūsu paaudzei tie varbūt ir pat lielāki svētki nekā 18.novembris, jo mēs atguvāmies pilnīgi neticamos apstākļos. Bet varbūt arī šādi [svinēt] ir labi. Esmu laimīgs, domājot par to, ko pirms 30 gadiem izdarījām, jo man šķiet, ka arī šajā pandēmijas laikā ir saglabājies kaut kas no tās pašdisciplinētības, vienotības un organizētības, ar ko Latvija ļoti labi atkal izceļas pasaules fonā. Cilvēki tomēr nav nokāruši degunus, mēs nedzīvojam vergu zemē. Mēs esam brīvi. Un brīvs cilvēks ir tas, kurš izvēlas, vai viņš atļausies, vai viņam ir vajadzīgi kādi ierobežojumi. Galu galā, mēs to esam izvēlējušies brīvprātīgi un izvēlējušies savā labā, kā pašlaik uzvedamies un kāda ir mūsu dienaskārtība.

Ielūkojamies Latvijas Radio fonotēkā, šoreiz - izvēloties gadaskaitli “1990”. Pagājuši tikai 30 gadi, bet jau ir vajadzīga piepūle, lai atcerētos, kas bija tās domas, tēmas, kas uzspurdza vēl Padomjvalsts pēdējos gados, kad “glastnostj” un “perestroika” bija padarījusi iespējamu sarunāšanos? No kādiem ideju aizmetņiem dzima nacionālā pašapziņa cīņai par valstiskumu? Raidījumā iekļauti tā laika raidījumu fragmenti, un tīši izvēlēti nevis vēsturiski izšķirīgi mirkļi, bet drīzāk skaniskas laikmeta skices. Arī izvēlēto fragmentu mozaīka varētu būt gluži cita. "Šī ir manējā, galu galā arī es pati esmu tā laika lieciniece," tā raidījuma autore Anda Buševica. Ko darīju 1990. gadā? Grasījos beigt skolu, iestāties “filozofos”. Pārmaiņu laiks valstī sakrita arī manas dzīves griežiem. Brīvība vispirmām kārtām man tobrīd nozīmēja iespēju lasīt labas grāmatas. Lasīju krieviski, kamēr vēl bija iespēja braukt uz Ļeņingradu, pirkt grāmatas. Bet arī Latvijā uz slikta papīra, bet milzīgā daudzumā iznāca visi 20. gadsimta literatūras un filozofijas pamatdarbi. Radio fonotēkā atrodu Džeimsa Džoisa “Ulisu” Dzintara Soduma tulkojumā, lasa Ints Burāns. Lorijas Andersones mūzika, arī ir deviņdesmito zīme. Taču šai skaņdarbā ir savādas attiecības ar laiku. Arī Džoisa “Ulisā” viss pamatīga izmēra grāmatā aprakstītais notikums ietilpināms vienā dienā, tas ir 1904. gada 16. jūnijs, kad Leopolds Blūms klīst pa Dublinu. Viņš ir Leopolds Blūms un vienlaikus sengrieķu Uliss, kurā savā ceļā satop gan Vecās Derības praviešus, gan īru svētos, gan savus laikabiedrus. Lorija Andersone monotoni atkārto nedēļas dienu nosaukumus, kopā ar lasījumu, radot laiksu, kurā sajaukušies visi laiki un notikumi. Leģendārais Latvijas Radio raidījums “Mikrofons”, nupat atzīmēja savu dibināšanas jubileju, dibināts 1965.gada 1.aprīlī, un šobrīd mēs par to varam runāt jau skaļi, kā pretpropaganda raidstacijai „Amerikas balss”: tas skanēja tai pašā laikā, septiņos vakarā, kad aizliegtais raidījums. Tikko pieteiktais fragments ir no 1989. gada 13. aprīļa raidījuma, un tai laikā “Mikrofonā” bija sapulcējusies izcila žurnālistu komanda. Deviņdesmitajos, un diezgan ilgi, līdz pat tūkstošgades mijai, skanēja latviskai dzīvesziņai, uz pirmās Latvijas valsts laikā dzimušās dievturības pamatiem balstīts raidījums. Šobrīd, man liekas, tas vairs nebūtu iespējams. Šiem laikiem pārāk patriarhāli, svētsvinīgi skan raidījuma posēja Jāņa Siliņa balss. Taču es atceros deviņdesmitajos ārkārtīgi apmeklētās, piemēram, literatūrvēsturnieka, dievturības atbalstītāja Romāna Pussāra lekcijas. Tā laika kontekstā dievturība bija veids, kā modernā veidā sakausēt moderno pasauli – šolaiku literatūru, mākslu, arī zinātni, ar tradīcijām. Vai dievturības atjaunotāju eksperiments izgāzās? Viena no acīmredzamajām atbildēm – šobrīd vairs tāds svētbrīdis Latvijas radio nav klausāms. Kāpēc šo cilvēku vēstījums nelikās uzklausāms? - tas jau ir nākamais jautājums. Taču dievturība, arī folkloras kustība deviņdesmitajos radīja morāles alternatīvu, modelēja ideālās Latvijas harmonisku garīgo jābūtību. Un bija jau arī realitāte pārāk haotiska, pārāk nesaprotama. Laipni lūgti atpakaļ 1989. gada “Mikrofona” vēstuļu raidījumā! Cīnoties par Latvijas valsti, latvieši iestājās arī par mazākumtautību iespēju kopt savu - igauņu, ebreju - kultūru. Latvijas Radio arhīvi glabā vēl kāda ar noteiktu mērķi radīta raidījuma – “Dzintarkrasts” ierakstus. “Dzintarkrasts” radās 1962. gadā, ar mērķi uzrunāt trimdas tautiešus. Cīnoties par Latvijas valsti, latvieši iestājās arī par mazākumtautību iespēju kopt savu - igauņu, ebreju - kultūru. Latvijas Radio arhīvi glabā vēl kāda ar noteiktu mērķi radīta raidījuma – “Dzintarkrasts” ierakstus. “Dzintarkrasts” radās 1962. gadā, ar mērķi uzrunāt trimdas tautiešus. “Dzintarkrasta” vadītāji Jānis Ūdris, Lauma Amatniece tiem laikiem drosmīgi skāra latviešiem būtiskas tēmas. 1990. gadā izskan “Dzintarkrasta” pēdējais raidījums, un var jau saprast, ar Latvijas valstiskuma atjaunošanu nepastāv vairs tāda “trimda”. “Dzintarkrasta” pēdējā raidījumā iekustināto tēmu apkopojums, un arī dziļi izjusta, joprojām aizkustinoša klausītāju reakcija. 1990. gads zīmīgs arī ar to, ka šai gadā notiek 20. Vispārējie latviešu dziesmu svētki, pirmie brīvā Latvijā, pirmie, kuros varēja piedalīties trimdas latvieši – satiekas gan Rietumu trimda, gan Sibīrijas latvieši. 1990. gadā uz Dziesmu svētkiem ieradās arī Vašingtonas Universitātes Skandināvijas studiju departamenta asociētais profesors un Baltijas studiju programmas vadītājs Guntis Šmidchens. Atmodas gadu jūsma noplaka, taču bija kaut kas, kas paliek kā mūžīga vērtība. Savu – pirmo folkloras festivālu “Baltica”, Dziesmu svētku – pieredzi, desmit gadus vēlāk Guntis Šmidchens apkopo grāmatā “Dziesmu vara” - angliski tā iznāca 2014. gadā, latviski – gadus trīs vēlāk. Šai grāmatā Guntis Šmidchens iztulkojis, ne tikai latviešu, bet arī igauņu, lietuviešu valodā Atmodas gados dziedāto – arī no 19. gadsimta beigām mantoto dziesmu, tā laika rokdziesmu – tekstus, lai no tiem, jau kā zinātnieks izsecinātu pasaulē līdz šim neiepazītu nevardarbīgās pretošanās pieredzi – dziesmoto revolūciju. 3. maijā 1933. gadā dzimis dzejnieks Imants Ziedonis. Un savādā veidā savijas nozīmes ap šo vārdu – ziedonis. Ziedonis dabā, atjaunotais Latvijas valstiskums. Atmodas gados jau vispār – jebkurš nākotnei kalpojošs dzejnieka vārds iegūst “tautas sirdsapziņas” slodzi. Tomēr stāsts par dzejnieku Imantu Ziedoni šai laikā ir jo īpašs. 1989. gada 27. maijā Dailes teātrī tiek dibināts Latvijas Kultūras fonds, par tā priekšsēdētāju kļūst Imants Ziedonis. Viņš ir tā laika notikumu centrā – Kultūras fonds koordinē Daugavas programmu, joprojām nepadarīta ir iecere veidot vietvārdu sarakstu, vākt cilvēku dzīvesstāstus "Likteņarhīvā". Mans Radio kolēģis, žurnālists Reinis Ādmīdiņš savā raidījumā, arī meklē paralēles pāri laikam. Viņš aicina Imantu Ziedoni uz sarunu, un iemesls tai – 1977. gadā iznākusī Imanta Ziedoņa “Poēma par pienu”. Tagad šis fakts liekas pārsteidzošs, bet tolaik notika tādas radio klausītāju konferences. Tikšanās ar rakstniekiem organizēja Latvijas radio, sadarbībā ar žurnālu “Karogs”, tāda konfeence, saistībā ar Poēmu par pienu, notika Murjāņiem tuvajā Krimuldā. 1992. gadā Reinis Ādmīdiņš lūdz Imantu Ziedoni atcerēties septiņdesmitos, poēmas tapšanu, taču, manuprāt, dzejnieks precīzi formulē vairākas deviņdesmitajiem būtiskas atziņas.

Ārkārtas situācijas ierobežojumu dēļ Nacionālais Kino centrs (NKC) tradicionālo 4. maija Latvijas filmu maratonu šogad rīko interneta vidē – portālā filmas.lv -, tomēr saglabājot “kinoteātra modeli”. Turklāt šogad maratona programma būs pieejama visur pasaulē, ne tikai Latvijā. "Filmu maratons 4.maijā norisinās jau 15 gadus, tā kā šogad dzīve ir ieviesusi korekcijas, bijuši divi varianti, vai nu likties mierā un bēdāties, vai uztvert to kā izaicinājumu un ārkārtīgi sarosīties un izmēģināt jaunus modeļus," raidījumā Kultūras Rondo atzīstfilmu programmas sastādītāja Kristīne Matīsa. "Latvijas filmu maratons 4.maijā būs, var teikt, Latvijā pirmais kinofestivāls, kas pārceļas uz tiešsaisti," turpina Matīsa. Filmas būs sakārtotas seansu plānā un konkrētā laikā tā būs redzama. "Tas, ko iegūstam šajā digitalizācijas brīdī, pirmo reizi Latvijas filmu maratons ir domāts visai Latvijai un pasaulei, ne tikai tiem, kas atbrauc uz Rīgu 4.maijā," vērtē Matīsa. "Turklāt tas ies apkārt zemeslodei līdzi laika joslām, kādas ir katrā valstī." Konkrētu seansu plānu publiskos sestdien, 2.maijā, bet Kristīne Matīsa jau nedaudz atklāj gan filmas, gan to, cikos tās varēs noskatīties. Kopumā būs desmit seansi no plkst. 11 rītā ar bērnu seansu līdz par plkst. 1 naktī, kad varēs noskatīties Signes Baumanes erotiskās īsfilmas. Maratonā pirmizrādi piedzīvos Daces Rīdūzes animācijas filmiņa "Ziņa bērni", kā arī  Aijas Bley filma “Mēs gribējām izmainīt pasauli". Šīs filmas pirmizrāde būs plkst. 19. Maratona laikā varēs noskatīties arī divas nesen restaurētas filmas:  Arvīda Krieva spēlfilmu "Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili" un Rolanda Kalniņa spēlfilmu "Akmeņainais ceļš". Rolanda Kalniņa filma arī izraudzīta arī, lai parādītu mūsu klasiķa veikumu, kur atspoguļota 30.gadu Latvija un filmas centrā ir spēcīga personība, kas cīnās cauri apstākļiem. Plkst. 14.15 būs "Arhīva seanss", kurā iekļautas trīs dokumentālās filmas, kas parāda Latviju gan padomju laikos, kad 1987.gadā Aivars Freimanis uzņēma ironisku filmu "Dzintara latvietis", tad būs 1990. gada īsfilma "Diena pirms neatkarības", kas ir par 3.maiju, un Jura Podnieka “Krustaceļš”, kas ir 1990.gada filma - emocionāls Atmodas laika portrets. Plkst. 17.30 sekos filmas "Jelgava' 94". "Dažādā veidā izstaigājam pagātni un šodienu," bilst Matīsa. Maratona ietvaros būs arī Ingas Pērkones grāmatas “Ekrāna skatuve. Par aktiermākslu Latvijas kino”, par kuru stāstījām arī Kultūras Rondo, atvēršana. Savukārt plkst. 23 programmā iekļauta Jura Poškus filma "Kolka cool", jo Ingas Pērkones grāmatā nodaļa veltīta Poškus darbam ar aktieriem un filmām "Kolka cool" un "Monotonija". Ir skaidrs, ka ir vērts palikt mājās un skatīties latviešu kino mājas kinozālē portālā filmas.lv.

"Andris Breže. Gaismas konstruktors" - šādu metaforu savai grāmatai par mākslinieku izvēlējusies mākslas zinātniece Santa Hirša. Grāmatu izdevis apgāds "Neputns". "Galvenais uzdevums bija izgaismot šo nozīmīgo personu Latvijas laikmetīgās mākslas vēstures kontekstā," sarunā raidījumā Kultūras Rondo atklāj mākslas zinātniece Santa Hirša. Autore atzīst, ka pēdējos divus gadus daudz laika un domu veltījusi Andrim Brežem. Gan profesionāli, gan personiski viņš šobrīd ir nozīmīgs mākslinieks. "Līdz galam kā mākslinieks atklājās tikai strādājot pie grāmatas. Līdz galam viņu sapratu, kad bija iespēja iedziļināties viņa daiļradē, meklēt kopsakarības, meklēt īpašas rokraksta iezīmes," bilst Hirša. Hirša stāsta, ka darbs bijis sarežģīts, jo Andra Brežes darbi nav tādi vienkārši objekti, ko var piekārt pie sienas kā gleznas vai kaut kur glabāt. Turklāt daudzi darbi, kas aplūkoti grāmatā, nav saglabājušies un tos būtu grūti rekonstruēt. Tāpēc daudz laika prasīja materiālu vākšana un apzināšana. Grāmatas autore atzīst, ka labu mākslinieku daiļrades būtību ir grūti vienā formulā aptvert. "Brežes gadījumā tas ir vēl sarežģītāk, jo viņa māksla ir ļoti daudzslāņaina. Tu it kā "atkod" vienu līmeni un ieraugi piecus vēl interesantus slāņus, kas savā starpā gan kontrastē, gan papildina," analizē Hirša. "Ja es mēģinātu to formulēt, man šķiet, ka viņa spēja saskatīt mākslinieciskas daudznozīmības ļoti triviālās lietās, materiālā kultūrā, kurā dzīvojam, dažādās komunikāciju zīmēs. Pamanīt kaut ko daudznozīmīgu un vienlaikus arī dažādas laikmeta pretrunas atsedzošu lietās, kuru mēs, parastie cilvēki, nepamanītu un neiedomātos," raksturo Hirša. Grāmatas dizaineris Armands Zelčs savu darbu salīdzina ar kerlinga spēli, kur ir apjoms, kas virzās, un ar slotiņu mēģina trajektoriju viegli koriģēt nevis izmainīt. "Mans piegājiens ir, ka informācija nosaka to, kādam jāizskatās dizainam. Kad saņemu informāciju, izpētu un saprotu, ko var uztaisīt," norāda Armands Zelčs. Lai arī mākslinieks Andris Breže ir arī pazīstams kā dzejnieks Andris Žebers, grāmatā apzināti nav iekļauta viņa dzeja. "Tomēr esmu mākslas vēsturniece, aiz cieņas pret literatūrzinātniekiem domāju, ka man nevajadzētu rakstīt par viņa dzeju. Man neliktos pareizi, ka dzejas pētnieki analizētu viņa mākslas darbus, līdz ar to man šķiet, ka man nevajadzētu naivi interpretēt viņa dzejas pasauli," vērtē Hirša un atzīst, ka ir iedziļinājusies Brežes dzejas pasaulē, jo ir daudz interesantu paralēļu. Vēl zīmīga sakritība ir, ka grāmata iznāk “interesantā laikā”, kā to dēvē Hirša, jo Andra Brežes darbība ir bijusi saistīta ar laikmeta pretrunām un kolīzijām, viņš ienāca māksla Atmodas laikā, kas bija sarežģīts un būtisks laiks. Arī savos darbos mākslinieks cenšas atsegt laika struktūras, laiku kā fenomenu. .

Tekstilmāksliniece un skolotāja Annele Slišāne plašāk pazīstama kļuva ar no neparastiem materiāliem austo sajūtu segu projektu „100 deči Latvijai”. Bet tā vien liekas, ka šai 100 deču stāstā vēl palicis daudz neizstāstīta. Anneles Slišānes stāsts ir daudz bagātāks. Tas sākas ar Upītes ciemu Krievijas pierobežā, ļoti īpašu vietu, un Upīti īpašu dara pašu iedzīvotāju izvēle nu jau vairākās paaudzēs dzīvot, kopjot kopienas garu, un tas ir stāsts arī par pārējai Latvijai vēl atklājamu Latgales kultūras kopēju, dzejnieku, Anneles tēvu Antonu Slišānu. Taču Anneles Slišānes stāsts ir arī viņas mātes Irēnas dzimtas stāsts, par stellēm, kas stāv Zelču salas – kādreiz liela un rosīga ciema – pēdējās apdzīvotajās mājās. Annele Slišāne šobrīd dzīvo Rīgā, taču katrā cilvēkā ir kāda neapjausta vietas atmiņa, tāda kā mātes plate, kas nosaka lietu kārtību ne tikai datoros, bet arī katrā no mums. Nu jau Annele Slišāne pati ir māte sešiem bērniem. "Mātes plate" – šāds nosaukums dots arī viņas jaunākajam mākslas projektam. Annelei ir trīs, atšķirīgu jomu augstākās izglītības – viņa ir Latvijas Universitātē studējusi fiziku, pārzina tūrisma pasākumu organizēšanu, un pabeigusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Taču izvēlējusies viņa ir kļūt par skolotāju, nu jau ar 20 gadu stāžu, un to, ka viņa spēj ieinteresēt, iedvesmot, apliecina kaut vai raidījuma sākumā skanējušais fragments – tas ir no Niklāva Rubeņa, Anneles Slišānes skolnieka privātskolā "Patnis", veidotās filmiņas. Lai nepaņemtu par plašu ieelpu tik daudzšķautņainam stāstam, tīši sākam ar visvienkāršākajiem jautājumiem. Stāsts par Anneli Slišāni mums jāsāk ar šādu atkāpi. Jo – kā lai izstāsta, kā Annele iemācījusies aust, ja iepriekš neļauj uzzināt par to plašo pasaules ainu, kurā viss bija kopā – ģimenes ikdiena, Upītes saime, vēl ilgi pirms Atmodas gadu pacēluma, kad par folkloru interesējās visi, aizsākusies interese par dziesmu un tautas tērpa darināšanas prasmēm. Annele rāda Upītes iekļaušanai Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā par godu iznākuši brošūru, kurā vienā no fotogrāfijām arī viņa kā maza meitene, Upīte bērnu folkloras kopas dalībniece. Un turpat tautas tērpā matemātikas un darbmācības skolotāja Helēna Šakina, kas mācījusi aust, vispirms celaines, tad jau sēsties uz Upītes bibliotēku atvestajās vecās mammas stellēs. Sarunājoties ar Anneli Slišāni, var izbaudīt, cik gudri viņā savijas dzimtas vēsture ar moderno pasauli. Viņa ir prot rīkoties ar datoru, arī aust prot digitāli, „zelčusolas” izstādē izaudusi vectēva un vecās mātes fotogrāfiju. Un arī savus stāstus viņa stāsta mūsdienu vidē, aktīvi sarunājas sociālajos tīklos. Annele Slišāne ir taisījusi arī rotaļlietas no dzijas, dabas materiāliem. Taisījusi saviem bērniem, pārdevusi tirdziņos citu bērniem. Taču no ierakstiem sociālajos tīklos es zinu, ka viņai ir viena lelle, kura nav bērniem domāta. Lellei izadītas smagas, sievišķīgas formas, tai nav sejas vaibstu, bet ir kupli, nepaklausīgi mati. Tā ir taisnība, lelle arī mūsu sarunas dienā ir Annelei mugursomā, pēc sarunas top selfijs pie mikrofona. Ir vēl kāsd Anneles Slišānes māksla projekts, kura tapšanā viņa izmantojusi soctīklus. Ir redzēta tāda kā vinilplate, kuras celiņos virknējas teicieni, daži atpazīstami bērnības. Projekts saucas “Mātes plate” . „Mātes plate” bija Anneles Slišānes studiju gadu darbs, bet pirmo reizi publiski izstādīts tas tiks pavisam drīz Latgales mākslinieku kopizstādē Marka Rotko centrā Daugavpilī.

Islandiešu pētnieks Markus Mekls uzskata, ka mums nav varoņu - problēma ir tā, ka mēs par cilvēkiem nerunājam kā par varoņiem. Esam atteikušies no varonīguma, lai apstiprinātu sava upura un vēturisko netaisnību cietēja lomu. Vai mums nākotnē būs supervaroņi un pamanīsim īstus varoņus, piemēram, Atmodas laika sievietes? Žurnālists Raivis Vilūns speciāli Latvijas Radio Ziņu dienesta projektam "Statistiskie tautieši" lasa pētījumus, meklē statistiku un runā ar zinātniekiem un citiem gudriem cilvēkiem, lai saprastu, kādi būsim pēc 100 gadiem. Izvēlētas ir četras tēmas, kuras būs svarīgas arī nākotnē - ekonomika, kultūra, vide un politika. Rakstu pilnās versijas lasiet LSM.LV, tur arī skaitļi, dati un ekspertu komentāri.

Latvijas stāstu, no pirmās rindiņas, Dieva roka vadījusi cauri laikmetu griežiem, atklājot Savu spēku un žēlastību katrās krustcelēs. Sludina mācītājs Vilnis Gleške.

Brīvības piemineklim – Latvijas brīvības simbolam – allaž bijusi liela un vēsturiska nozīme. Šogad 18.novembrī pie pieminekļa ritēs svinīgs muzikāls notikums „18.11” . Tas iecerēts kā multimediāls stāsts, kurā galvenais stāstnieks pats Brīvības piemineklis, ar tēlnieka Kārļa Zāles vēstījumu – caur valsts pamatvērtībām uz brīvību un izcilību. Koncertuzveduma pamatā valsts vēsturē nozīmīgi skaņdarbi, kā arī dzeja un proza, ko runās dažādi cilvēki no visas Latvijas. Šajā koncertā piedalīsies ap 600 dalībnieku. Ērika Ešenvalda “Dvēseles dziesma” skanēs muzikālajā notikumā pie Brīvības pieminekļa, arī citi Latvijas valsts vēsturē svarīgi skaņdarbi, kā arī dzeja un proza par mums būtiskām lietām. Koncerta režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs atklāj, ka, staigājot garām Brīvības piemineklim, mēģinājis sajust vietu un esot Brīvības laukumā, likumsakarīgi radusies iecere par Brīvības pieminekli kā galveno stāstnieku. “Simtgades svinīgajam notikumam ļoti likumsakarīgi nonācu pie tā, ka pašā piemineklī, tēlnieka Kārļa Zāles pieminekli ir iekodēts brīvības stāsts, iekodēts ļoti burtiskā nozīmē,” skaidro Reinis Suhanovs. “Pamatnē konkrētas tēlu grupas - Latvju tautas dziedātāji un Karavīru miera gājiens, četros stūros tādas pamatvērtības - ģimene, tēvzemes sargi, strādniecība, gara darbinieki, kāpjot augstāk, Lāčplēsis, Vaidelotis un pašā vainagā - Brīvība ar trīs zvaigznēm rokā. Šis stāsts būtībā ir tik loģisks no konkrētā, no ikdienas cilvēku līdz šim ne tikai lokāli nozīmīgajiem, bet vispārcilvēciski nozīmīgajam stāstam.” Suhanovs min, ka, pētot 30. gadu fotogrāfijas, atklājis, ka cilvēki pulcējās visapkārt piemineklim. “Likās, ka šodien tās tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu, bet varbūt vajadzētu atgriezties pie tās sajūtas, ka mēs sastājamies apkārt ap pieminekli. Ieskaujam viņu, jo viņš ir uz visām pusēm vērsts, un mēģināt pašu pieminekli apdzīvot, būt kā uz skatuves,” atklāj Suhanovs. Scenārija autori Ievu Struku uzreiz aizrāvusi Brīvības pieminekļa kā stāstnieka ideja un atgādināt, kādi tēli un kāds vēstījums ietverts piemineklī, šķitis svarīgi. “Varbūt mēs esam sastapušies ar informāciju, kas ir ciļņos redzams, bet ciļņu ir daudz, dienas, steiga - liela, un es domāju, neviens no garāmgājējam patiesībā neaizdomājas par to, cik būtiska informācija ir ietverta pašā piemineklī,” uzskata Ieva Struka. Struka bilst, ka viņai pašai viens no mīļākajiem ir cilnis "Darbs". “Katru reizi tagad, kad es eju garām, es apskatos, kāds tomēr tas Kārlis Zāle bijis tālejoši domājošs, ka viņš uz mūžu savam mūža darbam ir pielicis arī savus vaibstus, jo strādnieka tēlā Kārļa Zāles vaibsti. Es katru reizi, tagad to zinot, sasveicinos un saku – sveiks, meistar Kārlis Zāle,” atklāj Struka Tāpat svarīgs ir cilnis “Važu rāvēji”, kas ir ar skatu uz Brīvības bulvāri. “Tu saproti, ka tur vairs nav nekādas piesaistes Latvijai vai latviešiem, nav runa par latviešu brīvību vai Latvijas brīvību. Runa ir par cilvēka iekšējo brīvību, cilvēka fizisko brīvību, brīvību kā pašu augstāko vērtību un cik mēs tomēr ikdienā ļoti reti par to aizdomājamies, ko tas nozīmē un ko nozīmē saraut šīs važas. Tā, spriedze, kas tur iekšā ir daudz spēcīgāka, nekā mēs varam aizdomāties, ņemot vērā, ka daļa no mums un, paldies Dievam, ka tāda daļa pieaug, vispār nezina, kas ir nebrīvība, vai dzīve nebrīvībā, un par tādām lietām ir vērts domāt,” analizē Struka. Pārmantojamība ietverta pieminekļa tēlu grupās "Ģimene" vai "Tēvzemes sargi". “Protams, ka šādos svētku pasākumos latviešiem ir ārkārtīgi svarīgi dziedāt, un mums ir ļoti daudz dziesmu, kuras ir emocionāli mums nozīmīgas, ar kurām esam saauguši. Tās ir klasiskas dziesmas, kā “Lauztās priedes”, tās ir Atmodas laika dziesmas, kā “Dzimtā valoda”, un tās arī mūsdienu komponistu dziesmas, kā Ērika Ešenvalda “Dvēseles dziesma”, kuras mums saistās ar lielām tautas, daudz mums saistās, ar ko dara emocionāli vērtībām, viņiem šīs emocionālā saikne. Un brīnišķīgi sakrīt tas, ka šīs dziesmas ļoti loģiski turpina tēlu grupās ietverto ideju, kā, piemēram, Piektā gada cilnis un Dārziņa dziesma ar Raiņa vārdiem Lauztās priedes,” stāsta Suhanovs. Koncertā piedalīsies Rīgas jauniešu kori, kā arī Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Koncerta mākslinieciskais vadītājs ir Māris Sirmais, taču dziesmu izvēle notikusi, diskutējot atklāj Reinis Suhanovs. Brīžiem diskusijas bijušas garas Brīvības pieminekļa cilnis “Dziesmas”, kas turpina piemineklī ietverto domu, un autori, kas rakstījuši par brīvību, par tās izcīnīšanu ir šī koncerta pamats. Struka vērtē, ka dziesmas ir bijis vieglāk izraudzīties, jo tās tiek biežāk un plašāk izmantotas, grūtāk bijis izraudzīties literāros tekstus, jo viņa vēlējusies, lai tekstiem ir arī ne tikai saturiski patriotiska vērtība, bet arī mākslinieciska vērtība, un tas ne vienmēr tik labi arī apvienojas. Ieva Struka sakārtojusi vienotā stāstā literāros darbus, sākot no klasiķiem līdz mūsdienu dzejniekiem. Sākot no spēka dziesmām, sākot no Andreja Pumpura “Lāčplēša”, sākot ar Raini, Blaumani, Skalbi un Akurateru, līdz mūsdienu autoriem, skanēs Knuta Skujenieka, Māras Zālītes, Annas Rancānes un Edvīna Raupa, Valda Krāslavieša dzejoļi. Struka meklējusi dzeju, kas ikdienā visu laiku izmantota. Dzeju lasīs mums nozīmīgie cilvēki, tās ir personības, sākot no sabiedriskiem darbiniekiem, kā Vaira Vīķe- Freiberga, Dainis Īvāns, Ieva Akurātere, tie ir mākslinieki, mūziķi Vestards Šimkus, tie ir mūsu zemnieki, uzņēmēji, lielu ģimeņu pārstāvji, tie skolnieki, kas ir ar izcilām sekmēm, tie ir karavīri, kas dien šobrīd armijā, un tie ir sportisti . “Tie cilvēki, kas kaut kādā veidā turpina šo pieminekļa ideju,” uzskata Suhanovs. Koncertu stāsta dalībnieki izvietosies uz pieminekļa terases un kāpnēm, veidojot apļveida skatuvi ar skatu uz visām pusēm, arī koncerta apmeklētāji aicināti stāties visapkārt piemineklim. Muzikālais notikums pie Brīvības pieminekļa iecerēts nedaudz ilgāk par stundu. Tam līdzi varēs sekot arī Latvijas Radio1 tiešraidē no pulksten 18.40. Vēl koncerta rīkotāji atgādina un informē: ap pieminekli būs izvietota maza skatuve ar ziedu novietošana stendu, kurā arī atnākušie varēs nolikt ziedus, ko pēc tam novietos atpakaļ pieminekļa pakājē.

“Man liekas, tā apstākļu sakritība un pirmo reizi neatkarīga valsts, ka tas viss bija, kas kopumā izraisīja tādu mīlestību pret savu zemīti, pret savu dzimteni. Apbrīnojami. Un arī tie latvieši, kas bija spiesti aizbraukt uz ārzemēm tajā 1944. gadā. Tāpat joprojām viņi turas pie tā latviskuma. Tas latviskums viņiem bija ļoti svarīgs,” patriotisms un bezgalīga mīlestība pret savu dzimteni. Tieši tā stipro Skrindu dzimtu raksturo māksliniece, gleznotāja Silva Linarte, dzimusi kā Silvija Skrinda. Māksliniece Silva Linarte – Antona Skrindas meita, ir galvenā stāstniece Dzimtas saknēs, kas atklāj dažas no būtiskākajām lappusēm Skrindu dzimtas vēsturē.  “Skrindu ģimene bija ļoti pārliecinoši tendēta uz izglītību, pamatā uz izglītību, jo tur viņi redzēja nākotni Latgalei, Latvijai. Un, kad mēs nonācām Sibīrijā, tādos pilnīgi necilvēcīgos apstākļos. Vienalga, mammai bija absolūti skaidrs – salā, izmisumā, badā, bet skolā,” stāsta Silva Linarte. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149739" layoutid="0" layout="" static=""} Māksliniece Silva Linarte. Skolotāju dzimta, kurā arī ārsti un garīdznieki Silva Linarte saskaitījusi Skrindu dzimtā 24 skolotājus vairākās paaudzēs. “Visādā ziņā no šīs Skrindu daļiņas, aizvadītajā vasarā tā paskaitīju - 24 skolotāji. Pirmkārt jau tante, tēva māsa, viņa Višķu skolu nodibināja. Tur tā situācija bija tāda, ka tanī laikā situācija labi ja nu dēli izrāvās mācīties. Un kā es tagad saprotu, lasot vienu otru grāmatu, daudzi Latgales puiši brauca uz Pēterburgu mācīties. Un grūti viņiem gāja gan materiāli, gan citādi,” tā Silva Linarte. Plašāk Skrindu dzimta Latvijas un Latgales vēsturē iezīmējusies ar trīs spilgtām personībām – ārstu un publicistu, pirmo drukāto preses izdevumu celmlauzi Latgalē Antonu, garīdznieku un laikraksta “Drywa” redatoru Kazimiru, priesteri un Viļānu klostera priekšnieku Benidiktu, plašāk pazīstamiem kā brāļiem Skrindām, kuri cita starpā bijuši vairāku latgaliešu valodā izdotu grāmatu un publikāciju autori. Pazīstamākās no tām – “Latiwskaja gramatika” (Latviešu valodas gramatika), “Kūkle”, “Atmiņas par Kazimiru Skrindu”, kā arī vesels grāmatplaukts ar reliģiska satura grāmatas. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149733" layoutid="0" layout="" static=""} Latgaliešu dzejas antoloģija "Kokle", kas izdota Antona Skrindas izdevniecībā. Toreiz Līksnas pagasta “Liepas Mukānu” saimnieku Donata un Apalonijas ģimenē viņi kopā bija septiņi bērni, kas, neskatoties uz tā laika drukas aizliegumu Latgalē, beiguši Līksnas pamatskolu. Praktiski visi dzīves laikā sevi parādīja kā svarīgi Latgales garīgās Atmodas kustības dalībnieki. Lai arī vairāk tiek minēti trīs brāļi Antons, Kaazimirs un Benedikts, viņi visi ticēja - tikai caur zināšanās Latgalē var ienest gaismu. Skrindas daudz darījuši Latgales un latgaliešu valodas labā, kā arī bijuši aktīvi cīnītāji par Latvijas valstiskuma izveidi.  Pie Valentīnas un Broņislavas Daugavpils novada Vaboles pagasta Zabaltišķos Anna Lazdāne ir Skrindu dzimtas muzeja vadītāja, kopā ar viņu Latvijas Radio devās pie māsām Valentīnas un Broņislavas, kuras dzīvo sava vectēva Jāņa Skrindas mājās, Daugavpils novada Vaboles pagasta Zabaltišķos. Viņu vectēvs Jānis Skrinda ir viens no jau pieminētajiem septiņiem Skrindu bērniem. Pa salijušu, mazu lauku celiņu, gar skaistu liepu aleju iebraucam sētā. Pagalmā mūs sagaida - saimniece Broņislava un viņas brāļa sieva Lidija. Saimniecība ir paliela un sakopta. Sētā jūtams senatnīgums. Kā stāsta pašas saimnieces daudz kas šeit ir vectēva rokām darināts. Broņislava un Valentīna ir vienas no vecākajām dzimtas turpinātājām, abas jau pārkāpušas 80. gadu desmitu. Lai gan Valentīna tikšanās dienā nejūtas labi, sarunai tomēr piekrīt – ir smaidīga, joko un cik nu atceras, spītējot savam cienījamajam vecumam, stāsta par vectēvu Jāni, labu saimnieku un prasmīgu amatnieku, viņa brāļiem un piedzīvoto. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149710" layoutid="0" layout="" static=""} Broņislava un Lidija Skrindas pie klēts un vectēva Jāņa taisītā sola “Vectēvs bija tas, kas ļoti daudz palīdzēja visiem, organizēja tajā laikā ciematos iziešanu, un palīdzēja visiem saņemt savu zemi un iekārtot saimniecības. Te viņam daudz jāpateicas. Saimnieki bija nodibinājuši biedrību, lai aizstāvētu savas intereses. Vectēvs bija tās priekšsēdētājs,” stāsta Valentīna, kas pati visu dzīvi nostrādājusi par vēstures skolotāju. 25 darba gadus aizvadījusi Stendē, pēc tam Valentīna strādājusi Daugavpils vakarskolā, tad Vabolē. Valentīnas brāļa Jāņa sieva Lidija arī nāk no Skrindām. Arī viņas dzimtas koka zarā ir ļoti daudz skolotāju, kas vēlreiz atgādina paaudžu paaudzēs pārmantoto izglītības nozīmi šīs dzimtas vēsturē. Par Lidijas tēvu kā skolotāju atceras Valentīna, “viņas tētis bija mans, kā lai to saka, elks. Visi uz pirkstu galiem gāja satīties, kur iet skolotājs Skrinda. No viņa mēs baidījāmies un cienījām viņu. Viņi visa dzimta bija skolotāji. Viņi skaitījās mūsu inteliģences zieds”. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149706" layoutid="0" layout="" static=""} Broņislava Skrinda Broņislava nav diez ko runīga, vairāk vēro no malas. Savukārt Lidija ir smalka un aša, nemaz neizskatās pēc 80 gadus vecas kundzes. Stāsta gan par viņu ģimenes sūro likteni Sibīrijā, gan vīra Jāņa Skrindas ieguldījumu Latvijas Kara skolas dibināšanā, kuras tradīciju turpinātāja un pārmantotāja mūsdienās ir Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmija. Lai gan vairāki Skrindu dzimtas ļaudis tika vajāti un nolūkoti izsūtīšanai, tā nu sanāca, ka izveda tikai Lidijas ģimeni, turklāt, divas reizes. “Mamma nomira 1956. gada aprīlī. Viņa jau bija slima ar asins vēzi un tad 1956.gada februārī pienāca ziņa, ka viņu un Silvu reabilitē. Viņas tad varēja braukt uz Latviju, bet mani un vecāko māsu Ģertrūdi neviens nelaida. Tas viņai bija vēl lielāks trieciens, un aprīlī viņa nomira. Tad Silva aizbrauca atpakaļ uz Latviju, bet mēs ar māsu vēl veselu gadu tur dzīvojām,” Lidija turpina par savu ģimeni - vecākiem un māsām. “Nevar jau sevi tā lielīt, bet patiešām kaut kāda tāda uzņēmību un reizē arī patriotisma, nedod dievs, ka kaut kas... Gan dzīvojot Sibīrijā, gan desmit gadus ar vīru nodzīvojot Jaroslavļā, mēs abi divi tikai skatījām tās dienas, kad varēs tikt līdz Latvijai. Katru gadu braucām atvaļinājumā, tad viņš sāka rakstīt visādas vēstules, lai pārceļ uz Baltijas kara apgabalu, tā viņš toreiz saucās. [..] Viņš aizbrauca pirmais, mēs ar bērniem vēl palikām, tad 1973. gada februārī atbraucām arī mēs.” Lidija atbild, jautāta, kāda ir Skrindu dzimta. Lidija stāsta, ka viņu ģimenē teju vai visi ir bijuši skolotāji, daži strādā vēl joprojām. Piemēram, dēls Jānis šobrīd ir Daugavpils novada sporta skolas direktors.  “Mana izglītība pavisam švaka,” sarunā iesaistās arī Broņislava. Viņai svarīgi uzsvērt ģimenes iedoto darba tikumu, jo tieši viņa viena uzturēja un kopa vectēva Jāņa Skrindas māju. Dzimtas sākums Atgriežoties pie saknēm ir vērts pieminēt arī māju, kur meklējams šīs dzimtas sākums – “Liepu Mukāni”. Iebraucot Daugavpils novada Vabolē ceļa malā var manīt norādi Skrindu dzimtas māju piemiņas vieta. Te kādreiz bijusi dzimtas māja, bet nu jau 27 gadus tās sākotnējā vietā ir uzstādīts piemiņas akmens, krusts un iestādīti koki. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149711" layoutid="0" layout="" static=""} Norāde uz Skrindu dzimtas māju piemiņas vietu. “Kad Pirmā pasaules kara laikā tika sabombardēta Līksnas baznīca un tika nojaukts viens tornis, un tur bija bīstami uzturēties, Kaizmirs bija tas, kas šeit, savās mājās turēja Svētās mises. Viņu māja bija kā baznīca,” stāsta Skrindu dzimtas muzeja vadītāja ir Anna Lazdāne. Skrindu brāļu - Antona, Kazimira un Benidikta padarītais valodas un vietējās kultūras attīstībā ir nenovērtējams. “Paši ar rokām rakstīja un pārrakstīja lūgšanu grāmatas, tad jau nebija kopēšanas iespēju, viss tika darīts ar rokām. Kazimira Skrindas pseidonīms, ar kuru viņš parakstās, bija “Skudra”, jo viņš jau nekas cits kā skudra arī nebija - čakls, darbīgs un strādīgs. Antons Skrinda atkal, viņš bija kara ārsts, pirmais izglītotākais ārsts Latgalē, viņš bija arī publicists, dzejnieks, tulkotājs, bet viņš aizgāja mazliet citu ceļu,” par slavenākajiem dzimtas pārstāvjiem stāsta Anna Lazdāne. Dzimtai savs muzejs, skola, iela Šī Latvijā iespējams ir vienīgā dzimta kurai ir savs muzejs. Jau no 1996. gada muzejs iekārtots vienā no 19. gadsimta sākumā celtajām grāfa Plātera-Zīberga muižas ēkām. Šobrīd muzeja ekspozīcija un visi par dzimtu pieejamie materiāli atrodas trīs nelielās telpās. Lai arī šobrīd Skrindu dzimtas muzeja vadītāja ir Anna Lazdāne, muzeja dibinātāja un lielāka krājuma vācēja bijusi Felīcija Serdika - vācu valodas skolotāja un Skrindu dzimtas pētniece. Viņai ar pašu dzimtu gan nav nekādas radniecības tieši tāpat kā Annai. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149727" layoutid="0" layout="" static=""} Anna Lazdāne Skrindu dzimtas muzeja vadītāja Anna Lazdāne ir ne vien šo ģimeni daudz pētījusi, bet redz arī no malas un ir kļuvusi par Skrindu draugu. Un varētu teikt, tādu kā dzimtas kopā saturētāju. Skrindu dzimtas gara darbs ir laikraksts “Drywa”. Tas bija visplašākais un ilgāk pastāvošais laikraksts latgaliešu valodā, izdot to sāka 1908. gadā un bez pārtraukumiem pastāvēja teju desmit gadus. Mācītājs Kazimirs Skrinda bija šīs avīzes redaktors. Viņam palīdzēja arī brāļi un māsa Monika. Avīze iznāca pateicoties ziedojumiem un milzīgam brāļu Skrindu pašu ieguldījumam. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149729" layoutid="0" layout="" static=""} Laikraksts "Drywa" , kura redaktors no 1908. - 1917. gadam bija Kazimirs Skrinda. “Kā redzat avīze bija tā, kas stāstīja par skolu nepieciešamību, nepieciešamību iegūt izglītību. Un tikai izglītots cilvēks spēj radīt zināmas kultūras vērtības,” stāsta Anna. Redzēt nedaudz plašāk un dziļāk, apzinoties ieguldījumu nākotnē Daugavpils goda pilsone, izcilā mākslas pedagoģe Silva Linarte, viena no atpazīstamākajām Skrindu dzimtas turpinātājām, ir arī pati piedalījusies Skrindu dzimtas muzeja tapšanā un arī tagad neizlaiž nevienu šeit notiekošo aktivitāti, kas ļauj noprast, ka dzimtas un tās personību dzīvesstāsti viņai svarīgi. Un tiem ir iespēja dzīvot arī nākamajās paaudzēs. Muzejs ļauj ne vien viņai, bet arī citiem atklāt dzīves laikā neiepazītos Skrindas. Diemžēl dzīves laikā arī pati Silva nepaspēja iepazīt savu tēvu. Toties nesen Silva uzzinājusi, ka viņas tēva brālēns Jāzeps Skrinda pēc studiju uzsākšanas Pēterburgā tur arī palicis uz dzīvi un apprecējies. Otrā pasaules karā pilsētas blokādes laikā bijis atbildīgs jau par visas toreiz jau Ļeņingradas gaisa aizsardzību. Šo stāstu viņa izstāstījusi māksliniekam no Krievijas Duhavinovam, kurš palīdzējis atrast datus un ziņas par radinieku. Šodien, nu jau trešā, ceturtā un piektā Skrindu dzimtas paaudze dzīvo ne vien Vabolē, bet arī citviet Latvijā un tālu aiz tās robežām - Beļģijā, Kanāda, Vācijā. Padomju varas vajāti Otrā pasaules kara beigās daži no viņiem, tāpat kā daudzi citi tautieši, izbrauca un tā arī neatgriezās atpakaļ dzimtenē. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149735" layoutid="0" layout="" static=""} Mākslinieces Silvas Linartes mājas "Skrindas" Vaboles pagastā. Šķiet, viņi visi un ik katrs Skrindu dzimtas pārstāvis esot savā vietā redzēja nedaudz plašāk un dziļāk, apzinoties savas darbības ieguldījumu nākotnē - laikraksta “Drywa” redaktors Kazimirs, publicists un ārsts Antons, mācītājs Benidikts, viņu brāļi kas vietējo ļaužu vidū izcēlās kā prasmīgi saimnieki, skolotāja un vairāku skolu dibinātāja Tekla Dubrovska, Kara akadēmijas dibinātājs Jānis Skrinda, mākslas pedagoģe, gleznotāja Silva Linarte. Šo sarakstu pavisam noteikti varētu vēl turpināt. Tāpat te ir svarīgi pieminēt, ka šodien dzimtas stāstu turpina arī viņu bērni – Daugavpils novada Sporta skolas direktors Jānis Skrinda, Ilūkstes mūzikas un mākslas skolas direktore Ilona Linarte-Rūža, viņas dvīņu māsa, māksliniece un izglītības darbiniece Dace Pudāne, kino režisore Astra Zoldnere un daudzi citi izglītības un kultūras darbinieki Skrindu dzimtas turpinātāji.

Svētrīts. Studijā priesteris Andris Kravalis. No 18. -25. janvārim visā pasaulē norisinās Lūgšana nedēļa par kristiešu vienotību, un pārdomas šai nedēļai ir sagatavojuši tieši Latvijas kristieši. Vispirms – svēto rakstu vārdi no Jāņa evaņģēlija 17. nodaļas. „Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: „Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu Tevi, lai, tāpat kā tu devi viņam varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs un tavs ir mans, un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis, svētais tēvs. Sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis. Lai viņi būtu viens tāpat kā mēs. Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus sargātu no ļaunā. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Dari viņus svētus patiesībā – tavi vārdi ir patiesība. Kā tu mani pasaulē sūtīji, arī es viņus pasaulē sūtīju. Tagad es ziedoju sevi viņu dēļ, lai arī viņi kļūtu svēti patiesībā. Es nelūdzu par viņiem vien, bet arī par tiem, kas tic uz mani caur viņu vārdiem, lai visi būtu viens, itin kā tu, Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos; lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis. Un to godību, ko tu man esi devis, es esmu devis viņiem, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs esam viens. Es viņos un tu manī, lai viņi ir pilnīgi vienībā, lai pasaule atzītu, ka tu esi sūtījis mani un esi viņus mīlējis, tāpat kā mani esi mīlējis. Taisnais Tēvs! Pasaule tevi nav pazinusi, bet es tevi esmu atzinis, un tie ir atzinuši, ka tu mani esi sūtījis. Un es esmu darījis zināmu viņiem tavu vārdu un darīšu to zināmu, lai mīlestība, ar kuru tu mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.” *** „Lai visi būtu vienoti” - tā Jēzus lūdzās par saviem mācekļiem, tātad arī par katru no mums. Tā ir svinīga lūgšana, ko varam uzskatīt par Jēzus testamentu, viņa pavēli un mūsu, katra kristieša, svētu pienākumu. Jēzus vārdi atklāj Dieva plānu, kas paredz vienotību. Tie mūs mudina apzināties, kāda ir mūsu personīgā atbildība. Kāda ir mūsu draudžu, kopienu un baznīcu atbildība. Dievs vēlas vienotību, bet cilvēkam dāvātā brīvība ietver arī iespēju šķelties. Dievs vēlas mīlestību, bet cilvēka grēks izraisa nepaklausību, savstarpēju neuzticēšanos, šķelšanos un pretošanos Dieva žēlastībai. Šajās dienās mēs atceramies barikāžu pieredzi, mēs pieminam mūsu tautas brīvības un neatkarības alkas, Atmodas laiku... Tas bija laiks, kad piedzīvojām nebijušu vienotības, sadraudzības un saliedētības žēlastību... Ļoti līdzīga situācijā bija pirmo gadsimtu kristiešu vajāšanas laikā. Kopīgi pārdzīvotie pārbaudījumi ir veicinājuši vienotības, vienprātības un kristīgās kopības meklējumus. Šī pozitīvā pieredze palīdz lūgties kopīgi un nostiprināt ekumēniskos centienus. *** Kristiešu vienotības pamatā ir Kristus mīlestība, Viņa svētā griba! Jēzū Kristū - Baznīca smeļas savu vienotību. Tas ir Kristus, pie kura ir nemitīgi jāvēršas. Mums nav jācenšas padarīt otru sev līdzīgu, bet jāuzlūko Kristus. *** Lūgšanā atklājam, ka mūsu brālīgo attiecību pārdabiskā mēraukla ir Dieva griba – mēs esam aicināti būt par pazemīgiem un efektīgiem rīkiem Dieva rokās, un tādēļ mums jāpūlas, lai mūsos ik dienas arvien vairāk augtu Kristus mīlestība. Dieva Vārds ir spēcīgāks par cilvēku vārdiem un cerībai, kas mūs tuvina, ir stiprākas saknes nekā mantojumam, kas mūs šķir. „Centieties uzturēt gara vienību ar miera saitēm! Viena ir Miesa, un viens ir Gars, tāpat kā arī jūs esat aicināti vienai cerībai, ko dod jūsu aicinājums. Viens ir Kungs, viena ticība, viena kristība. Viens ir Dievs un visu Tēvs, kas ir pāri visiem, caur visiem un visos,” raksta apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem. Ja kristiešu vienotība vēl nav sasniegta, tas ir tāpēc, ka, pirmkārt, cilvēki meklē vienotību, pirms viņi visu savu sirdi un visu savu dvēseli un visu savu garu ir nodevuši Dievam. Otrkārt, tāpēc, ka viņi meklē vienotību ārpus sevis, tai ir meklē, kā to veikt ārēji, nevis iekšēji. Vienotība nav ideja, kuru var analizēt, abstrakti pārdomāt vai teoretizēt... vienotība ir dievišķa realitāte, bibliska patiesība, kas līdz ar to tā ir vienkārša un universāli saprotama. Vienotība ir Dieva vēlme, kuru mums atklāj Kristus. Tā ir jāmeklē ar sirdi... Kad visi ar sirdi, dvēseli un prātu mīlēsim Dievu – vienotība kļūs par visu pašsaprotamu realitāti. Vienotība pārspēj prāta spējas. Tiecoties pēc patiesās vienotība, mums tā ir jālūdz un jāmeklē Dievā, Viņā klātbūtnē un nevis kā teorētisks mērķis, kas ir šķirts no Dieva, bet Dieva klātbūtnes līmenī, žēlastības un svētas dzīves līmenī. Mēs varam ne tikai lūgt par vienotību, bet arī apņemties: būt patiesiem, paļauties uz brāļu un māsu palīdzību, lai augtu uzticībā, dalīties ar to kas mums pieder, dāvāt laiku Dievam un tuvākajam, būt pazemīgiem, dzīvot paklausībā un padevībā cits citam un lūgt Svētā Gara palīdzību. Ieklausīsimies pirmo gadsimtu bīskapa Svētā Ignācija no Antiohijas vārdos: “Saskaņojiet savu rīcību ar Dieva gribu: cieniet cits citu, neuzlūkojiet savu tuvāko ar miesas acīm, bet gan vienmēr mīliet cits citu Kristū Jēzū. Viņš vienīgais ir izgājis no Tēva, paliekot ar Viņu vienots un atgriežoties pie Viņa.” 

Dzejnieces Aspazijas apsveikuma runa prezidentam Ulmanim, Vācijā tapušie tenora Jāņa Vītiņa ieraksti, Smiļģa ierunātā dzeja, 1954. gada ieraksts, kurā skan slavenā diriģenta un komponista Emiļa Melngaiļa runa saistībā ar viņa 80 gadu jubileju, dokumentēts Barikāžu laiks Rīgas ielās… un vēl neskaitāmi ieraksti, kas nu ir aptuveni viens miljons - tāds ir Latvijas Radio fonotēka arhīva materiāls. Kā un kādi ieraksti nonāk mūsu Radio arhīvā un kā tie te tiek glabāti par to saruna ar fonotēkas vadītāju Gunu Rāgu. Nobružātos brūnos vākos tērpta darba burtnīca ar ierakstiem par dziesmām, kas veltītas gan Staļinam, gan mežu stādīšanai, ir pieraksti par to, kas skanējis un krājies fonotēkā. Tā ir tikai viena liecība par radio skanošo vēsturi. Fonotēkas vadītāja Guna Rāga aicina mazā ekskursijā pa telpām, kur glabājas sendienu ieraksti, taču, tā kā tagad viss Radio rīcībā esošais skanošais materiāls tiek glabāts virtuālajā vidē, iesākumā par tām pērlēm, kas jau ir datorizētas un mūsu arhīvā ir tās senākās, unikālākās un vērtīgākās. Piemēram, Enriko Karuzo 1912. gada ieraksti. Pie vēsturiskām vērtībām ir jāmin ieraksti, kas nākuši no privātkolekcijām un dāvināti radioarhīvam: tāda ir Prezidenta Kārļa Ulmaņa runa, ierakstīta 1934. gada 18. maijā tūlīt pēc viņa nākšanas pie varas; tāds pats unikāls materiāls ir jau reiz šajā raidījumu ciklā atskaņotā dzejnieces Aspazijas apsveikuma runa prezidentam Ulmanim un Zemgalei. Padomju laikos slepenībā bija turēts arī ieraksts, kura kopija tagad ir, škiet, viena no izcilākajām Radio arhīva vērtībām, proti, Lūcijas Garūtas kantāte „Dievs, Tava zeme deg!”, kuras pirmatskaņojums un reizē arī radioieraksts notika 1944. gada 15. martā Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Stāstu par šo ierakstu ir dokumentējusi mūzikas vēsturniece un bijusī mūzikas redakcijas vadītāja Diāna Albina 1995. gadā raidījumā „Latvijas radio fonotēka - unikāls arhīvs” sarunā ar reto radio ierakstu saglabātāju – valodnieku Jāni Kušķi. Ierakstu, kurā dzied Reitera koris, Milda Brehmane - Štengele, Mariss Vētra, Ādolfs Kaktiņš, un pie ērģelēm ir pati komponiste Lūcija Garūta pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā atjaunoja Vācijā dzīvojošais latviešu komponists Longins Apkalns, un Atmodas laikā kantāte beidzot arī varēja skanēt Latvijā. Tagad visi ieraksti no platēm, magnetofona lentām un kompaktdiskiem tiek pārveidoti digitālā formātā un senajām skaņām otrā dzīve turpinās virtuālajā vidē – datorā. Šobrīd šādu digitālo ierakstu skaits ir ap vienu miljonu. Tagad lentas ir savietotas divās telpās piektajā stāvā. Turpat vīd arī nelielas koka saliekamās trepītes, pa kurām agrāk diendienā gar plauktiem vingroja fonotēkas darbinieces. Guna Rāga saka: „Vēsture te atpūšas.”    

Dieva vārdu un kristīgas vērtības Latvijas Radio dažādos raidījumos ir pauduši dažādi runātāji. Lieldienu svētdienas rītā runāsim ar pirmo Radio Svētdienas skolas aizsācēju pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā - Veru Rozīti, iztaujāsim raidījuma „Vārds un Mūzika” veidotāju un „Svētdienas skola” redaktori Sendiju Burku-Šaicanovu un raidījumu „Lai nāk Tava valstība” un ”Svētrīts” redaktori – Intu Zēgneri. Atmiņās par „Radio Svētdienas skolu” dalīsies arī viens no „skolas bērniem” – tagad tiesību zinātņu students Augusts Kolms. Slāpes pēc Dieva vārda un tā skaidrošanas Atmodas laiku pirmsākumā cilvēkiem bija lielas, tāpēc kristīgas vēsts raidījumi iemantoja zaļo gaismu Latvijas Radio ēterā un arī lielu klausītāju uzmanību. Gāja gadi, sākotnējā jūsma noplaka, bet cilvēki turpināja un turpina klausīties raidījumus par kristīgām vērtībām radio. Šobrīd skan „Svētrīts” svētdienu rītos un „Pāri mums pašiem”- svētdienu vakaros un dievkalpojumu translācijas Lieldienās un Ziemassvētkos. Bet šajā  radiovēstures raidījumā lūkosim, kas un kā sāka skanēt pagājuša gadsimta 90. gadu sākumā un skan vēl šodien. Pagājušā gadsimta 30. gados tā laika programmās „Latvijas Vilnis” un „Hallo Latvija!” lasām, ka ik svētdienas rītu skanējusi garīgā mūzika un  pēc tam pulksten 11 bijis pieslēgums kādai no luterāņu vai katoļu baznīcām. Interesanti, ka radio programmā dots arī sprediķa temats piemēram „Par krustu”, „Kristus – mūsu karalis”. Pirmais, ko atskaņoja radio darbadienu rītos, bija korāļi pirms pulksten septiņiem.  „Latvijas Vilnis” 1933. gada 14. februārī- „…koralis „Tuvāk pie Dieva kļūt”, iedziedājis Mariss Vētra.” Padomju laikā, protams, nevarēja būt ne runas par  atklātu  un oficiālu Dieva vārda sludināšanu, bet kā stāsta mana kolēģe  no radio „Klasika”, raidījumu „Svētrīts” un „Pāri mums pašiem” redaktore Inta Zēgnere, tad tajā laikā svētdienu rītos tomēr skanējis slēpts vēstījums ticīgiem ļaudīm. Nu jau aizsaulē aizgājusī radio žurnāliste Dzintra Krašauska ir bijis tas cilvēks, ar kuras palīdzību Latvijas Radio Atmodas laikā  sāka skanēt vairāki kristīgi raidījumi. Viņa arī rosinājusi izveidot svētdienas vakara raidījumu „Lai nāk Tava valstība”, kas tagad ēterā skan ar nosaukumu „Pāri mums pašiem”. 1987. gadā Liepājā sāk darboties pirmā atjaunotā svētdienas skola, ko tolaik vadīja mācītājs Juris Rubenis, un pēc pāris gadiem šo svētdienas skolu kustību visā Latvijā izvērsa viņa toreizējā skolniece Vera Volgemute-Rozīte, Kristīgas ģimnāzijas izveidotāja un pirmā direktore. Nu jau vairākus gadus viņas mājas ir Vācijā, Eslingenā, kur Vera Rozīte palīdz darbā savam dzīvesbiedram arhibīskapam Elmāram Ernstam  Rozītim. Raidījums „Radio svētdienas skola” savu lielāko popularitāti sasniedza laikā, kad tās skolotājs bija Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis. Radījuma redaktore bija Sendija Burka-Šaicanova, tagad Latvijas Televīzijas raidījuma  „Saknes debesīs” redaktore un mūsu Radio reklāmas balss. Sendija savukārt svētdienas skolu pārņēma ar jau pieminētas  Dzintras Krašauskas svētību. Gadu gaitā svētdienas skolas ierakstos pabija ap 20 bērnu,  kā skolotāji darbojās Jānis Bitāns, Guntis Dišlers, Dita un Aldis Pavloviči, Ruta Dzalbe un jau minētais Edgars Mažis. „… raidījuma cilvēki mainījās, bet ideja palika nemainīga – meklēt saistību starp redzamo (materiālo) un neredzamo (garīgo) pasauli. Tā bija mūsu versija par dzīvi, Dievu, labo un ne tik labo mums līdzās,” tā Sendija Burka-Šaicanova. Visilgāk no svētdienas skolas audzēkņiem šajā raidījumā piedalījās Augusts Kolms. Četru gadu vecumā mamma viņu atveda uz ierakstu, un tā līdz  2010. gadam Augusts  allaž izcēlās ar savu nopietnību un padziļinātu interesi un sapratni Bībeles tekstos un dzīves filozofijā. Tagad viņš ir 3. kursa students tiesību zinībās un darbojas LELB jauniešu centra kā projektu koordinators. Vēl Latvijas Radio vairākus gadus skanēja Sendijas Burkas-Šaicanovas vadīts kristīgais raidījums „Vārds un Mūzika”.