Podcasts about aspazijas

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa Ja kādam no rīdziniekiem vaicātu – kur atrodas nams ar trim atlantiem, ikviens  nekļūdīgi norādītu uz ēku Vaļņu un Teātra ielas stūrī. Tomēr iespējams, ka tikai daži zinās, ka šajā namā atradās pirmā speciāli šim nolūkam projektētā grāmatnīca Rīgā. Monumentālā, īres un veikalu nama īpašnieks Kārlis Zihmanis bija antikvārs, izdevējs un grāmatu tirgotājs. Zihmaņa grāmatnīca, protams, nebija vienīgā Rīgā – arī pirms šī nama uzcelšanas grāmatu tirgošana, tāpat kā to iespiešana, norisa aktīvi un, spriežot pēc grāmatizdevējiem piederošajiem namiem, grāmatniecība bija ienesīga nodarbe. Teātra ielas 9. nama projekts datēts ar 1903.  gadu.  Tas  izstrādāts arhitektu Šēla un Šefela birojā, kurā tapuši projekti arī labi zināmajiem jūgendstila namiem Smilšu ielā 8, kas piederēja tirgotājam Bobrovam, kā arī tirgotāja Tupikova namam Ģertrūdes ielā 10/12, Detmana namam Šķūnu ielā un citiem. Zihmaņa nama dekoratīvā apdare tapusi firmā “Wassil & Co”, bet akrotērijs ar atlantu figūrām – Augusta Folca darbnīcā. Kā liecina būvvēsturē saglabājušās liecības, nama būvniecību pavadīja apkārtējo iedzīvotāju neapmierinātība un sūdzības par troksni un neērtībam, kuras radīja lielā nama celtniecība, savukārt īpašniekam bija svarīgi būvniecību iespējami ātri pabeigt. Būvvēsturē saglabājušās Frīdriha Šefela skices Zihmaņa ēkas fasādei ļauj iegūt priekšstatu par dekora izvēles gaitu. Sākotnējos skičveidīgos ēkas apjomu uzmetumus nedaudz vēlāk papildina detalizētāks fasādes zīmējums, tomēr redzams, ka arhitektu vairāk par detaļām nodarbinājusi faktūru problēma. Plastiskais rotājums un atlantu figūras iezīmētas shematiski, turklāt ievērojami atšķiras no realizētā varianta, kurā savukārt īpašu nozīmi ieguvis ēkas stūra risinājums ar trīslapja formā izliekto plašo balkonu. Kartuša, kas bija paredzēta īpašnieka monogrammai, mūsdienās ir tukša. Plastiskā dekora vēstījums nama augšdaļā – cilnis ar antīkās mitoloģijas tēliem (gudrību personificējošā Atēna un dievu vēstnesis Hermejs jeb Merkurijs ar grāmatu rokās) un grāmatu saiņi – nolasāms tieši  nama īpašnieka nodarbes kontekstā. Monumentālās ēkas stūri vainago akrotērijs – trīs atlanti, kas balsta globusu. Figūra vai figūru grupa ar globusu idejas līmenī ir aizguvums no daudzviet Eiropā (Pēterburgā, Prāgā, Oksfordā un citviet) izmantotas ēku rotājuma tēmas. Atlants, kas nes vai balsta globusu, sastopams arī Itālijas renesanses laika bronzas sīkplastikā, kuras kolekcionēšana piederēja pie izsmalcinātām intelektuālām nodarbēm un uzplauka kopš 15. gadsimta. Zihmaņa nama kontekstā skulpturālā grupa uztverama kā zināšanu simbols. Tomēr līdz ar simboliski reprezentatīviem mērķiem figurālā grupa bija iecerēta arī kā laikmetīgs akcents, jo globuss (līdzīgi kā firmas “Singer” biroju ēkā Pēterburgā) bija darināts no stikla un naktīs tika izgaismots. Vēlāk, kad Zihmaņa apgādu iegādājās komandītsabiedrība “Valters un Rapa”, no Teātra ielas 9. nama “aizceļoja” arī abas vara kaluma pūces, kas atradās pie grāmatnīcas ieejas. Tās joprojām kalpo kā akciju sabiedrības “Valters un Rapa” grāmatu nama savdabīgs simbols Aspazijas bulvārī 24. Zihmaņa nama atlanti, kas nonākuši līdz mūsdienām, nebūt nebija vienīgie. Šādi vai līdzīgi akrotēriji bija cieņā. Iespaidīga figūru grupa dižojās uz Tupikova nama jumta, bet sievietes tēls ar lāpu augti paceltā rokā savulaik rotāja Iļjas Bobrova īres un veikalu nama jumtu Smilšu un Aldaru ielas stūrī.

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā Darbība notiek īsi pēc Pirmā pasaules kara Ruku dzimtā. Lūk, kā mazais brālis Voldemārs jeb Ruku Valdis apraksta lielā brāļa atgriešanos lauku sētā… "Kārļa pirmā aizraušanās jeb iziešana tautā plašākas publikas priekšā bija atturības propaganda. Viņš lasīja priekšlasījumus, dibināja skolās cerību pulciņus. Kad lektors jau bija iededzies citos pasākumos, vēl ilgi "Vecseviķu" istabaugšā glabājās uzskatāmības līdzekļi: mākslīgās sirdis, aknas un nieres. Alus dzērāja sirds bija pietūkusi, veidota divas reizes lielāka par normālo, bet šņabotājiem tā bija maza, sažuvusi, sačervelējusies." Kārlis bija pametis mācības lauksaimniecības skolā un ar plašu žestu piemājas tīrumā ierīkoja stādu audzētavu jeb kokskolu, ābeļu sēklaudžu atlasē nodarbinot arī mazāko brāli. Kārlim plāni bija kā Napoleonam un viņš bija sacerējies saimniecību pārveidot par īstu paradīzes dārzu. Tam bija vajadzīgi lieli līdzekļi. Tēvs pret aizņemšanos no bankas bija kategoriski pret, un Kārlis lepni devās pasaulē. Pabeidza lopkopības pārrauga kursus un braukāja pa Vidzemes sētām pienu svērdams, mērīdams un analizēdams. Braucienos līdzi bija gluži vai burvju mākslinieka kaste ar dažādiem instrumentiem. Voldemāram īpaši patika piena tauku procentu noteicējs, kas rūca kā aeroplāns. Kad to sāka darbināt, drebēja grīda un logi. Drīz vien Kārlis bija kļuvis par Madonas rajona lopu pārraudzības instruktoru, ar visu enerģiju cīnoties vispirms par Latvijas raibaļām un tad par brūnaļām. Šajā propagandas darbā viņam dzima gaiša doma – sekmīgai tirdzniecībai nepieciešams izdot sugas lopu biļetenu, kur drukātos gan sugas lopu pircēji, gan pārdevēji. Savu ideju Kārlis gribēja realizēt tikai savā vārdā, taču viņam vēl nebija 25 gadi un viņš nevarēja būt izdevuma galvenais redaktors. Kārlis ar visu dedzību un padevību metās pie tēva, arī Kārļa. "Tajā laikā politiskiem izdevumiem, it sevišķi sarkanajiem "strādnieku – zemnieku", galvenie redaktori ar nodomu bija izraudzīti tādi, kas par labu samaksu labprātīgi atsēdēja piespriestos soda mēnešus par savu pretinieku nepatiesu apvainošanu un pastāvošās iekārtas graušanu. Izdevuma vadošās personas darbu turpināja, sameklējot jaunus atsēdētājus. Tēvs, visu to labi pārzinādams, nebija pierunājams. Kad Kārlis svēti nosolījās, ka šajā biļetenā nebūs neviena vārda no politikas, tikai govslopu pirkšana, pārdošana un ciltsraksti, tēvs beidzot piekrita. Biļetenu drukāja, tā atbildīgais redaktors bija Kārlis Ruks, un neviens jau nezināja, ka juniors." Drīz vien jaunais censonis pārdeva sev atdalīto zemi, iegūto naudu ieguldīja spiestuves labiekārtošanā un Madonā atvēra izdevniecību "Provinces prese" Tajā iespiestas 14 rajona avīzītes, sarīkojumu programmas, dziesmu lapiņas, uzsaukumi un pat grāmatas. Šajā laikā arī mazais brālis ģimnāzists iesaistīts darbā, par ko uzrakstījis savu pirmo literāro darbu "Sludinājuma vācēja piedzīvojumi". Darbībai paplašinoties, Kārlis spiestuvi pārcēla uz Pļaviņām Daugavas krastā, vīnrūpnieka Upīša mājās. Blakus spiestuvei pagrabos gatavojās vīns pāri cilvēka augumam lielos traukos, bet nerimtīgā Kārļa darbīgais gars jau meklēja jaunus apvāršņus. Turpmākie brīvvalsts gadi viņu aiztriec uz Rīgu. Kārlis (un viņa pēdās Voldemārs) kļūst par dievturi, iesaistās politikā, audzē un tirgo redīsus, tad uzsāk dāliju selekcionēšanu un drīz vien "Mājas viesis" par viņu raksta tā: "Pašlaik lielākais dāliju šķirņu skaits esot dārzkopim K. Rukam, kurš paraugdārzos iestādījis ap 2000 stādu no 540 šķirnēm." Kārlis ir pret "sarkano mēri", taču kara laikā nokļūst gan Centrālcietumā, gan Salaspils nāves nometnē. Kā dzīves paradokss ir 1949. gads, kad Kārli viņa Aspazijas bulvāra dzīvoklī pamodina brutāli kareivji un ielādē vagonā uz Austrumiem. No šī notikuma viņš maz atceras, jo kādreizējais atturības sludinātājs esot bijis stipri piedzēries. Uz Sibīriju viņš izsūtīts brāļa Voldemāra vietā, kurš kā "Piebalgas budzis" bija paspējis sentēvu mājas pamest. Kad Kārlis no Jakutijas raksta, ka "pārtikas iegādei būtu vajadzīga bise", Voldemārs pa detaļām izjauc 12. kalibra divstobreni un pa porcijām aizsūta. Pēc brāļa atgriešanās abu avantūrisms izpaužas selekcijā un paraugdārzos, kā arī fotografējot Latvijas kultūras mantojumu. Par spīti 20. gadsimta spaidiem, abi brāļi saglabā Piebalgas zemnieku sīkstumu, optimismu un avantūras garu, to visu vēl cītīgi aprakstot – šķiet, ka mūzām piebaldzēni patīk. "Visā savā nodzīvotā dzīvē brālis bija kā kūsājošs, enerģijas pilns, pastāvīgi putojošs vīna trauks. Viņa dotības un aicinājums bija vadīt, iet pa priekšu, būt pirmajam. Runāt, dominēt, likt pakļauties savai domai un uzskatiem," Voldemārs formulē Kārļa Ruka dzīves kopsaucēju.

1. aprīlī nosaukti šī gada Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominanti un speciālbalvu ieguvēji. Mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā ekspertu komisija nolēmusi piešķirt tulkotājai Mudītei Treimanei. Kā aizvadītajā gadā izdoto literatūru raksturo LALIGABAs žūrijas pārstāvji – kas bijis pamanīšanas vērts, par kuru autoru darbiem bijušas spraigākās diskusijas un par ko ir prieks, lasot grāmatas. Vērtē literatūras kritiķe un pētniece Anda Baklāne, rakstnieks, tulkotājs, redaktors Vilis Kasims un dzejniece un publiciste Katrīna Rudzīte. Ekspertu komisija lēmusi šogad piešķirt arī divas speciālbalvas – tulkotājam un publicistam Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau) par latviešu literatūras tulkošanu un popularizēšanu frankofonajā kultūrtelpā, kā arī Vairai Vīķei-Freibergai par monogrāfiju "The logic of poetry. Structure and poetics of the Latvian Dainas". Ko jums tīri subjektīvi un emocionāli nozīmē katram Mudīte Treimane? Katrīna Rudzīte: Es vēl gribēju piebilst par Mudīti Treimani, ka ļoti interesanti ir tas, ka dažkārt, runājot ar cilvēkiem - un man liekas, ka uz to arī bija ļoti precīzi norādījusi Rūta Karma savā rakstītajā par Mudīti Treimani. Tad, kad tu saki, ka Mudīte Treimane ir izcila tulkotāja, viņa saņems speciālbalvu, tad varbūt pretjautājums ir - bet kas viņa tāda ir, ko viņa ir izdarījusi? Es neesmu par viņu nekad dzirdējis. Arī nereti pat ar literatūru saistītu cilvēku vidū tas tā ir.  Un tad tu saki - bet Mumini, tu taču esi lasījis "Muminus" vai "Emīlu", jau minēto "Ronja - laupītāja meita". Tad ir tāds - jā, protams! Tās ir, es domāju, lielai daļai no mums ļoti, ļoti svarīgas grāmatas, kas ir vispār kaut kā formējušas to ne tikai lasīšanas pieredzi, bet arī kaut kādu domāšanas un pasaules uztveri. Es, piemēram, esmu ļoti laimīga un pateicīga, ka latviešu valodā ir pārnesta Tūves Jānsones "Muminu pasaule". Bērnībā man šīs grāmatas lasīja priekšā, un es viņas varbūt pat tik ļoti neuztvēru, un man viņas nepatika. Ne nepatika, bet tie nebija varbūt mani mīļākie darbi. Bet es esmu pieaugušā vecumā pārlasījusi un turpinu pārlasīt, un tas man ārkārtīgi daudz nozīmē, šis pasaules skatījums.  Ja personiski jākomentē, tad droši vien tie ir Mumini, un tad Pepija varētu būt otrs ļoti svarīgs literārs tēls. Vilis Kasims: Es uzaugu divvalodīgā ģimenē ar latviešu un krievu valodām, mums bija grāmatas arī krievu valodā, bet man nevienā brīdī bērnībā nebija vēlme lasīt Lindgrēnas tulkojumus vai Jānsones tulkojumus krieviski, jo šķita, ka tas, kas ir latviski iztulkots, vienkārši perfekti skan un man nevienā brīdī nebija sajūta, ka nē, labāk palasīšu citādi, varbūt kaut kas būs labāk. Un man liekas tas ļoti daudz ko pasaka par tulkotājas darbu.  Ja lasītājs, sevišķi bērns, var pazust tajā pasaulē, var iedzīvoties tajā pasaulē, tad neko vairāk tur nevar pielikt vai atņemt. Anda Baklāne: Nu protams, ka Lindgrēnai līdzās "Brīnumpasakām" ir vispār vislielākā manas bērnības ietekme, un protams, kas tolaik nezināja, ka arī Mudīte Treimane ir ļoti svarīgs cilvēks, kāpēc šīs grāmatas vispār līdz mums nonāca. Un konkrēti "Ronja, laupītāja meita" bija pilnīgs mans paraugs, vispār mana vaduguns, kā es bērnībā mēģināju sevi audzināt, jo man no visa bija ļoti bail - gan no augstuma, gan no ūdens, no tumsas. Es burtiski sekoju Ronjas instrukcijām, ka vajag vingrināties nebaidīties un rāpties pa augstām visādām vietām.  Tas, protams, daudziem tā ir. Svarīgi, ka mēs tagad atceramies, ka Mudīte Treimane bija svarīgi, lai šīs grāmatas līdz mums visiem nonāktu. Un tiešām, kā jau mana kolēģe teica, ne visi to zina. Raidījumā skan arī fragments no sarunas ar Mudīti Treimani, kas tapusi 2024. gada maijā. LALIGABA apbalvošanas ceremonija notiks 26. aprīlī pulksten 16.00 Spīķeru koncertzālē. Pirms laureātu apbalvošanas ceremonijas notiks LALIGABA nominantu lasījumi Raiņa un Aspazijas mājā (Baznīcas iela 30, Rīga) – 10. aprīlī pulksten 18.30 ikviens laipni gaidīts apmeklēt dzejas lasījumus, savukārt 17. aprīlī pulksten 18.30 norisināsies prozas tekstu lasījumi.

Raiņa un Aspazijas trimdas zemē Kastaņolā, Šveicē, kur tagad atrodas ne tikai abiem dzejniekiem veltīta ekspozīcija, bet arī ielas, kas nosaukta abu dzejnieku un patriotu vārdā, Aspazijas 160.dzimšanas dienas svinībās piedalījās arī Radio mazā lasītava. Kopā ar Gundaru Āboliņu un Ingvildu Strautmani ceļoja arī Raiņa atmiņu grāmata "Kastaņola" un literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas ieteiktas Aspazijas vēstules no Šveices Antonijai Lūkinai un Birutai Skujeniecei. Kastaņolā bija pulcējušies latvieši no Cīrihes, Bernes, Ženēvas, Itālijas un Vācijas, grāmatas un sarunas risinājās triju stundu garumā. Raidījumu atbalsta:

Aspazijas 160. dzimšanas dienas svinības Kastaņolā, kas bija Raiņa un Aspazijas trimdas vieta turpat četrpadsmit gadu, aktualizē jautājumu par Raiņa un Aspazijas muzeja pastāvēšanu šajā Šveices ciematā. Kultūras rondo saruna par pieredzēto un Ingas Ābeles topošo romānu „Mīlamā” ar Ingvildu Strautmani.     Kastaņolā 15. un 16. martā bija sabraukuši ne tikai viesi no Latvijas, bet arī latvieši no Itālijas, no Vācijas, no vairākām Šveices pilsētām - Cīrihes, Bernes un Bāzeles. Aizvadīto svinību sakarā ir trīs ziņas. Pirmā no tām: Rainim un Aspazijai veltītā ekspozīcija Kastaņolā, visticamāk, tiks pagarināta, līgums ar Lugano pašvaldību tiks pagarināts vēl uz diviem gadiem. Vēl gan ir jāatrisina dažas praktiskas lietas Otra ziņa - Kastaņolā ir iela "Via Rainis e Aspazija, latviešu dzejnieki un patrioti" un šo ielu oficiāli atklās maijā.  Trešā ziņa: Lai Raiņa un Aspazijas piemiņa Šveicē būtu dzīva, tiek domāts arī par dažādām jaunām sadarbības formām, un viena no tām, kas arī vēl ir sagatavošanas procesā, varētu būt literārās rezidences. Sadarbotos Ventspils Rakstnieku māja ar vienu no Šveices rakstnieku mājām.  Domājams, ka viss iecerētais īstenosies. Pasākumā, kas norisinājās 15. martā Lugano pilsētas arhīvā, piedalījās arī kultūras nodaļas direktors Luidži di Korato. Viņš lielā mērā būs tas, kurš pateiks - jā, būs vai nē, nebūs, un bija Latvijas vēstniece Šveicē Guna Japiņa.  Uz Šveici šajā reizē bija devusies arī pētniece, Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Jūrmalā speciāliste Amanda Kaufmane, kurā ir sajūsmā par visu to, ko viņai var izstāstīt literatūrzinātniece Gundega Grīnuma. Viņas priekšlasījums bija par Raiņa un Aspazijas mājbrauci, kā viņi paši sauca gatavošanos atgriezties Latvijā, par to, kā Latvijā reaģēja. Bija arī senas un patiesībā neredzētas fotogrāfijas, piemēram, kur Rainis ir Latgalē, iebraucot Latvijā, nevis kopā ar Aspaziju, bet ar dzejnieci Birutu Skujenieci. Viņas stāstā aizrautība ir pilnīgi saklausāma. Sarunā piedalās arī Memoriālo muzeju apvienības direktora vietniece Sanita Kossoviča. Ar priekšlasījumu uzstājās arī filoloģijas profesors, biedrības "Šveice - Latvija" prezidents Alans Šorderets, bet viņš burvīgi runā latviešu valodā, jo ir precējies ar latvieti Ilzi. Viņš sarunā iezīmē ne tikai Raiņa un Aspazijas, ne tikai arī Zentas Mauriņas, ne tikai Miķeļa Pankoka pēdas Šveicē, bet arī tādu mūsdienu zinātnieku sadarbību un arī nākotni zinātnē.  Rakstniece Inga Ābele lasīja fragmentus no topošā romāna par Aspaziju "Mīlamā", kas iznāks romānu un monogrāfiju sērijā "Es esmu...". Arī mūsu saruna par to. Savukārt 16. martā bija Radio mazās lasītavas tikšanās ar klausītājiem Lugano. Aktieris Gundars Āboliņš lasīja fragmentus no Aspazijas atmiņām un vēstulēm no Šveices, ko palīdzēja sagatavot Gundega Grīnuma, kā arī fragmentus paša tulkotās Joahima Meierhofa grāmatas „Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa”.

Būt par detektīvu un nenogurstoši jautāt, atgriežoties pie viena vai otra fakta, kam figurē dažādas versijas. Iesaistīt jaunās tehnoloģijas, lai gūtu apstiprinājumu. Tā varētu raksturot darbu, ko veikusi Brigita Ducmane, pētot Aspazijas dzīvi. Viņa pati gan nesagaidīja pētījuma iznākšanu vienos vākos, iespējams, ka tajā ir vēl arī nepabeigti teksti, bet tieši Aspazijas dzimšanas dienā – 16. martā – varam vērt vaļā Brigitas Ducmanes grāmatu "Zelta Elza. Zudušās Jelgavas meita" – Jelgavas vēsturi Aspazijas atmiņās un dzīves mistērijās. Brigita Ducmane savu pētījumu ir turpinājusi arī pēc darba Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā un Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros, tā priekšvārdā raksta literatūrzinātniece Gaida Jablovska, kura ir arī "Lasītavas" stāstniece. Grāmatā ir daudz fotogrāfiju, par kādu fotogrāfiju gan būs īpašs stāsts – tā ir Aspazijas mātes fotogrāfija, bet viss pārējais būs sakārtots mistērijās – vārda mistērija, Dorotejas skolas mistērija, skaitļu mistērija, precību mistērija. Kas to lai zina – varbūt kādam uzņēmīgam jaunam pētniekam, pielietojot jaunākās tehnoloģijas, izdodas kādu mistēriju atšķetināt, vai, piemēram, noskaidrot, kāds izskatījās Ivans Kucevalovs. Kas to lai zina, varbūt jaunās muzeoloģijas metodes dos jaunu elpu arī Raiņa un Aspazijas muzejam Kastaņolā, kurā šogad Aspazijas 160.dzimšanas dienu svinēs Itālijas–Šveices latvieši kopā ar "Radio mazo lasītavu"? Brigitas Ducmanes "Zelta Elza. Zudušās Jelgavas meita" izdevis „Madris", stāstīja Gaida Jablovska. Raidījumu atbalsta:  

Stāsta teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Kitija Balcare Par ekodrāmas darbiem ir uzskatāmas tās lugas, kurās nozīmīga loma ir atvēlēta dažādiem vides problēmjautājumiem. Piemēram, klimata pārmaiņām, mežiem un to izciršanas tematikai, sugu daudzveidības sarukumam, ūdens, gaisa, zemes piesārņojumam un citiem ar vidi saistītiem jautājumiem. Lai arī daudzi ekodramaturģiskie darbi pasaulē top tieši pēdējās desmitgadēs, tomēr ekodramaturģijai tās “vecvecāki” ir atrodami senākā pasaules un arī Latvijas dramaturģijas vēsturē. Pasaulē par ekodramaturģijas “vectētiņu” teātra zinātnieki dēvē Latvijā labi zināmo norvēģu dramaturgu Henriku Ibsenu (Henrik Ibsen). Un iemesls tam ir viņa 1882. gadā uzrakstītā luga “Tautas ienaidnieks” (En Folkefiende), kas savu aktualitāti, laikam ejot, ir tikai stiprinājusi. Lugā dakteris Tomass Stokmanis atklāj, ka kūrortpilsētas ūdeņi ir bīstami cilvēka veselībai, un nonāk ētiskas dilemmas priekšā. Ekoloģiskais konflikts lugā iet roku rokā ar sociālo konfliktu. Par radniecīgu šim Ibsena darbam Latvijā varam uzskatīt pašmāju dramaturga Rūdolfa Blaumaņa lugu “Indrāni”. Lai arī Blaumanis to uzrakstījis 1904. gadā, tā vēl aizvien ir dažādu paaudžu režisoru redzeslokā. Drāmā saduras paaudžu viedokļi par saimniekošanu, izraisot konfliktu par ekonomisku motīvu ietekmē pieņemtu lēmumu Indrānu māju apkaimē nocirst ošus, mainot apkaimes ainavu.  Ekodramaturģiskas un arī ekofeministiskas līnijas atrodamas arī Aspazijas lugās, kur savijas mītiskais ar fizisko. Piemēram, savā tā arī nepabeigtajā lugā “Ragana” (1895), kas tapusi teju desmit gadus pirms Blaumaņa “Indrāniem” un īsi pēc Ibsena “Tautas ienaidnieka”, Aspazija bija iecerējusi tās darbību no sendienām pārcelt uz 20. gadsimtu, lai tēlotu tā laika cilvēka cīņu ar dabu, vēršot uzmanību uz purvāju nosusināšanu. Ja šī doma nepaliktu tikai Aspazijas piezīmēs, tad Latvijas dramaturģijas vēsturē mums būtu pamats runāt par ekodramaturģijas “vecmāmiņu”. Ekodramaturģijā bieži klātesošs ir jautājums par dažādām paaudzēm un to skatījumu uz vides problēmām. Spilgts piemērs tam ir britu dramaturga Dankana Makmillana (Duncan Macmillan) luga “Plaušas” (Lungs, 2011). Tās centrā ir jauns pāris, kurš diskutē par to, cik atbildīgi vai bezatbildīgi ir laist pasaulē bērnu klimata krīzes priekšvakarā. Lugu Latvijā kā izrādi “Elpa” (2020) iestudēja režisors Dmitrijs Petrenko – Dailes teātra Lielajā zālē tukšajā skatuves “mutē” bez papildu scenogrāfijas eksistenciālo dialogu izspēlēja vien divi aktieru pāri. Iedvesmojoties no Makmillana lugas, savu versiju kā kustību teātra izrādi bez vārdiem “Plaušas” (2022) veidoja režisore Inese Mičule brīvdabas iestudējumā Gaujas stāvkrastā Valmierā. Aktīvi ekodramaturģijas laukā darbojas Jānis Balodis, Krista Burāne, Linda Rudene. Mūsdienās ekodramaturģijas radīšanā teātra praktiķi bieži izmanto koprades pieeju. Dramaturģiskais materiāls top sadarbībā ar citu jomu pārstāvjiem – kopā ar dabaszinātniekiem, vēsturniekiem, žurnālistiem, folkloristiem, kopienu pārstāvjiem, nereti iesaistot viņus arī iestudējumos kā performantus. Ekodramaturģija ne tikai izceļ vides problēmjautājumus, bet arī aicina paraudzīties uz pasauli tā, lai cilvēks nebūtu tās centrā, un piedāvā no ierastajiem atšķirīgus cilvēka un dabas līdzāspastāvēšanas veidus. Ekodramaturģija tiecas atteikties no dabas un kultūras pretstatījuma, ļaujot uzlūkot pasauli no vides taisnīguma skatupunkta. Kopš 2015. gada vienlaikus ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu konferenci (UN Climate Change Conference) norisinās arī globāla dramaturgu iniciatīva “Teātra rīcība klimata pārmaiņām” (Climate Change Theatre Action). Piecdesmit profesionāli dramaturgi, kas pārstāv visus apdzīvotos kontinentus, katrs rada īsas lugas par kādu no klimata krīzes aspektiem un īsteno to lasījumus vai iestudējumus vienlaikus ar samita norisi paralēli lēmumpieņēmēju diskusijām par klimata mērķiem. Savukārt ekodramaturģijas mērķis ir pamodināt gan sabiedrībā, gan lēmumpieņēmējos nereti snaudošo ekoloģisko apziņu un atbildību par vidi.

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Vai zini, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pamatlicējs ir dabaszinātnieks, ķīmiķis un ģeologs Jānis Greste?* Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs šogad svin savu simtgadi. Tās atskaites punkts ir 1925. gada sākums, kad Skolotāju savienības telpās Rīgā, Dzirnavu ielā 12/14, Jānis Greste (kurš ir arī viens no Pedagoģiskā muzeja dibinātājiem) iekārto pirmo "Rakstnieku stūrīti" savam kādreizējam draugam Rūdolfam Blaumanim: "Še ievietoju to, kas man no R. Blaumaņa uzglabājies. Ir apmēram 40 lietiņas. Nav nekas liels, bet – man šķiet, nākošā paaudze pratīs labāk novērtēt Blaumani, tos rakstu galiņus, fotogrāfiju uzņēmumus un Blaumaņa lietiņas, kas vēl ir uzglabājušās." Rakstniecības muzeja kā atsevišķas organizatoriskas vienības sākums datējams ar 1926. gada 13. oktobri, kad "muzejnieku sapulce" ievēl tā pagaidu valdi un nolemj nodot muzeju "atklātības lietošanai". Sapulces protokols liecina, ka muzejā tiek veidoti jau četri rakstnieku "stūrīši": Blaumaņa, brāļu Kaudzīšu, Raiņa un Brigaderes. Muzeja idejiskais un kolekciju pamatlicējs Jānis Greste – pēc izglītības pedagogs, dabaszinātnieks, ķīmiķis – bija pašaizliedzīga un dedzīga personība, kuru pamatoti uzskata par Latvijas muzeoloģiskās domas aizsācēju. Viņš pats sevi dēvējis par fanātiķi kolekcionāru: "Es esmu pamatīgi ķerts – bez cerībām uz labošanos. Mani sauc – tā indīgi – par lupatlasi. Drusku kulturālāku būtu – kolekcionārs. Es sāku ar papirosu kastītēm, tad pārgāju uz kauliem. Vēlāk vācu kopā visu, kas attiecas uz rakstniecību, sevišķi rokrakstus. Tā tapa Rakstniecības muzejs. Pret akmeni nekad neesmu bijis vienaldzīgs, un rezultāts – Izrakteņu muzejs." Jāņa Grestes apsēstība ar kolekcionēšanu gāja roku rokā ar nelokāmu pārliecību par īstu, uzskatāmu lietu izšķirīgu nozīmi skolēnu izglītošanā. Greste gāja savam laikam pa priekšu un bieži sastapās ar pretestību un neizpratni, taču tas viņu nespēja atturēt no iecerētā: "Nebaidies no puniem! Tas lai ir tavs dzīves pamatlikums." Viņš bija vizionārs, kurš iedibināja pašus būtiskākos muzeja darbības principus – runāt par aktuālo, mūsdienīgo, veidot kolekcijas sazobē ar tagadnīgo, glabāt nevis lai paturētu, bet gan dalītos ar sabiedrību, vairotu zināšanas un aizrautību ar tām. J. Greste iedibina mūsdienu muzeoloģijas teorijā un praksē joprojām aktuāli īstenoto muzejisko funkciju kopumu, kas ietver komplektēšanu, saglabāšanu, pētniecību un komunikāciju. Tieši izglītošanas un muzeja komunikācijas vajadzības – ekspozīciju (jeb rakstnieku stūrīšu) veidošana, sarīkojumu organizēšana ar pašu rakstnieku, aktieru piedalīšanos – bijušas pamatā Grestes aktīvi veiktajai muzeja krājuma komplektēšanai. Lai skolēnus pietuvinātu Raiņa ģēnijam, Greste cita starpā noskatījis rakstnieka rakstāmdēlīti – kādas nodilušas pasta sūtījumu kastes finiera vāciņu, kas Rainim kā paliktnis ir neaizstājams radošajā procesā. Rainis nevēlas šķirties no sava ierastā un ērtā dēlīša, tomēr piekāpjas, kad Greste apsola to aizstāt ar citu – gludāku, ērtāku, speciāli Rainim gatavotu. Raiņa īstais dēlītis nonāk Skolotāju muzeja īpašumā, vēlāk Raiņa muzejā Durbē, tagad eksponēts Raiņa un Aspazijas memoriālā muzeja ekspozīcijā Majoros. Bet surogātdēlītis, ko darinājis Greste vai kāds viņa skolēns, arī nonācis muzeja kolekcijā. "Jūs nevarat iedomāties, ko nozīmē bērniem tāda uzskatāma, konkrēta lieta. Raiņa nodilušais rakstamdēlītis tiem ir garīga laipa uz "Uguns un nakts" autoru,” raksta Greste. Bet nu jāatgriežas pie jautājuma sākuma. Citēšu Jāņa Grestes vēstuli rakstniecei Annai Brigaderei, kas 1928. gada 10. decembrī sūtīta no Jelgavas: "Otrdien plkst. 5 vakarā muzeja telpās Skalbes vakars skolēniem. Janvārī domājam par Jaunsudrabiņu. Vai zināt, tā tak ir "likteņa ironija", kā mēdz teikt, ka ķīmiķim jārīko "rakstnieku vakari". Vai tas nebūtu jādara tiem, kam literatūra tuvāk pie sirds un kas pats ko saprot?! Un tad dažreiz ienāk prātā: Schuster, bleib bei deinem Leisten! – Bet – kas teicis "a", tam jāteic arī "b". Kaut Jums netrūkstu veselības, tad būtu labi i Jums, i mums! Jūsu J. Greste." Šodienas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kurš izaudzis no ķīmiķa Jāņa Grestes kolekcionāra un pedagoga degsmes, par literatūras, mūzikas un arī teātra radošo nozaru personību mantojumu un tā popularizēšanu sabiedrībā rūpējas plašs speciālistu loks, kuriem literatūra, mūzika un teātris ir profesionāls un sirds aicinājums, taču mūsdienīga muzeja asinsritē neiztikt ne bez Jāņa Grestes sava ceļa gājēja gara, nedz arī ķīmijas un citu zinātņu klātbūtnes. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās "Krist un celties" un "Kā dzeņa vēders" apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. 1950. gada maijā diriģenta Arvīda Jansona (1914–1984) vadībā notika pirmizrāde komponista Ādolfa Skultes (1909–2000) un horeogrāfa Jevgēņija Čangas (1920–1999) baletam “Brīvības sakta”. Mūsu baleta vēsturē tas bija pirmais paraugs, kura sižetā tika izmantoti Raiņa (1865–1929) lugas “Spēlēju dancoju” (1919) motīvi. Tiesa, pārdzīvojot daudzas un dažādas izmaiņas gan libretā un mūzikā, gan arī pašā nosaukumā, kas sākotnēji bija “Lelde” – atbilstoši Raiņa lugas galvenajai varonei, un tikai pašā pēdējā brīdī – “Brīvības sakta” – kā tautas laimes un brīvības simbols. Rezultātu gan slavēja, gan norādīja uz trūkumiem, piemēram, komponists esot pārlieku šķiedies ar izteiksmes līdzekļiem, orķestra krāsu sabiezinājumi novedot pie klausītāja uzmanības nogurdināšanas. Toties jaunajam horeogrāfam tas bija ar visaugstāko atzīmi novērtētais diplomdarbs, un arī komponists bija radījis jauna veida – simfonisko baletu. 1966. gada decembrī pirmizrādi piedzīvoja komponista Jāņa Ķepīša (1908–1989) un horeogrāfes Irēnas Strodes (1921–2013) balets “Turaidas Roze”. Šeit libreta pamatā ir Raiņa luga “Mīla stiprāka par nāvi” (1927), kas jau iepriekš bija rosinājusi komponistu Emili Melngaili (1874–1954), kura paveiktais tā arī nekad nenonāca līdz baleta skatuvei. Šīs Raiņa lugas centrā ir kopš 17. gadsimta vēl aizvien uzrunājošais un traģiskais Maijas liktenis. Maija, kura spēj pārliecināt kareivi Jakubovski, ka viņas dāvātais lakats pasargā no ievainojuma. Lai viņš ticētu lakata brīnumainajam spēkam, Maija apsien to sev un liek cirst ar zobenu. Jakubovskis notic… un Maija mirst. Irēna Strode horeogrāfiju bija veidojusi saskaņā ar klasiskā baleta kanoniem, klasiskās dejas formās ietverot gan liriskās epizodes, gan dramatiskās kolīzijas, veiksmīgi izmantojot arī pantomīmu. 2000. gadā Latvijas Nacionālā opera sagādāja skaistāko dāvanu dzejnieces un dramaturģes Aspazijas (1865–1943) 135. dzimšanas dienas gadskārtā un viņas lugas “Sidraba šķidrauts” pirmizrādes 95. gadskārtā. Komponista Jura Karlsona baletam “Sidraba šķidrauts” horeogrāfiju veidoja Kšištofs Pastors no Nīderlandes, scenogrāfiju un kostīmus – Andris Freibergs, gaismas – Deivids Hārvijs no Lielbritānijas. Tas bija simboliem un alegorijām bagāts iestudējums. Pieturoties pie lugas pamatsižeta, libreta autori bija ieviesuši jaunas epizodes un tēlus: galvenās varones Gunas nākotnes vīzijas, Nāvi ar diviem Eņģeļiem un dziedošo tēlu – Laimu. Tika paspilgtinātas tādas lugas epizodes, kā Gunas prāta aptumšošanās un viņas izšķiršanās starp dzīvību un nāvi. Komponistu un horeogrāfu fantāziju rosinājusi arī Annas Brigaderes (1861–1933) pasaku dramaturģija. 1968. gada janvārī ar “Sprīdīša” pirmizrādi aizsākās latviešu bērnu baleta vēsture. Kā pilnmetrāžas horeogrāfijas autors un iestudētājs debitēja Aleksandrs Lembergs (1921–1985). Baleta melodiskās un izteiksmīgās mūzikas autors bija Arvīds Žilinskis (1905–1993), bet māksliniecisko noformējumu veidoja Biruta Goģe (1926–2008). Skaistai un krāsainai bilžu grāmatai līdzīgā izrāde aizrāva kā bērnus, tā pieaugušos. Skatītāju lutinātais pirmais iestudējums piedzīvoja vairāk nekā 150 izrādes. [1983. gadā notika baleta atjaunojums.] Atzīmējot komponista Arvīda Žilinska 75 gadu jubileju, tika iestudēts “Lolitas brīnumputns”, kura pamatā ir viena no interesantākajām Brigaderes pasakām – par vienkāršo puisi Alni, viņa draugu Sūrmi un brīnumdaiļo princesi Lolitu. Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) varoņi – Kristīne, Edgars, Māte un Akmentiņš. pirmoreiz uz baleta skatuves uznāca 1979. gadā. Viencēliens “Lasot Blaumani” radās komponista Jura Karlsona un baletmeistara Aleksandra Lemberga sadarbības rezultātā. Baleta autori nekonkretizēja nedz laikmetu, nedz arī vidi, kurā risinās psiholoģiskā drāma par mīlestību, kurai nākas brist cauri pelēkajam sadzīves purvam. Uzmanība bija pievērsta galveno personu iekšējiem pārdzīvojumiem. 2018. gadā tika iestudēts komponista Jura Karlsona un horeogrāfa Aivara Leimaņa oriģinālbalets “Antonija & Silmači” pēc Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” motīviem. Piešķirot Dejas balvu kategorijā “Klasiskās dejas iestudējums vai notikums” (2017–2018), žūrija komentēja: „Lielisks komponista veikums. Atzinīgi vērtējams skatuves noformējums, videomākslinieka darbs un kostīmi. Dejotāji ļoti organiski un aktieriski, ar baudu izdejo savas lomas.” Šo lomu atveidotāji bija Elza Leimane, Antons Freimans, Alise Prudāne, Arturs Sokolovs un daudzi citi. Ir gana daudz teiku un traģēdiju, kurām ik pa laikam pievēršas gan horeogrāfi, gan komponisti, izvēloties tēmas savai jaunradei. Arī Raiņa, Aspazijas, Brigaderes, Blaumaņa daiļrade vēl arvien var piedāvāt daudz jaunu horeogrāfisko tulkojumu latviešu baleta skatuvei.

Turpinās "Prozas lasījumi 2024", kuri šogad iesākās ar igauņu rakstnieka Pētera Sautera autorvakaru. Viņa romāns „Neliec mani mierā” šovasar iznāca Latvijas Rakstnieku savienības izdotajā sērijā „Jaunā klasika. Baltijas Asamblejas laureātu darbi”, tulkojusi Maima Grīnberga. Autors Rīgā bija ieradies starp radošajiem darbiem Norvēģijā un Grieķijā. Tikšanās ar igauņu rakstnieku un tulkotāju Pēteru Sauteru novembra pievakarē notika Raiņa un Aspazijas mājā, tikšanās ritēja jautrā un draudzīgā noskaņā. Vakaru vadīja Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze, uzsverot, ka Sautera romāns ir kas tāds, ko latviešu lasītājs nav lasījis, un iesāka ar citātu no grāmatas priekšvārda, ko rakstījusi Mārja Kangro. Rakstniekam ir arī aktiera izglītība, par to viņa komentārs ir tāds, ka rakstot kaut kas no lomu spēlēm esot.  Meklējot informāciju par rakstnieku, Arno Jundze norāda, ka iznirst dzīves apraksts un skandāli, kas saistās ar viņu. Par skandāliem Pēters Sauters komentē un viņa sacīto pārstāsta tulkotāja Daila Ozola. Latviešu lasītājs Pēteru Sauteru iepazinis, lasot „Bērnu grāmatu”, ko "Liels un mazs" izdeva 2007.gadā, arī stāstus „Vēdergraizes” un „Bandīts un biktstēvs”. Romāns „Neliec mani mierā” Igaunijā izdots 2013.gadā, latviešu izdevums 2024. gadā. Iegriezies Rīgā no rakstnieku rezidences Norvēģijā, Pēters Sauters tālāk devās uz Samosu Grieķijā, lai divus mēnešus veltītu laiku  tulkošanai.

Stāsta izdevniecības "Liels un mazs" izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Pirms 20 gadiem Latvijā radās jauna bērnu grāmatu izdevniecība, un tai vajadzēja atrast nosaukumu un atbilstošu vizuālu simbolu. Grāmata, ar kuru aizsākās šīs izdevniecības darbs, bija Ineses Zanderes dzejoļu krājuma "Iekšiņa un āriņa" jauns, papildināts izdevums, kurš kopš tā laika piedzīvojis jau piecas atkārtotas tirāžas, ilgmūžīgu Jaunā Rīgas teātra izrādi un  muzikālu audioierakstu.  Tieši šajā grāmatā atradās Ūnas Laukmanes oriģinālā tekstililustrācija dzejolim "Lielais un mazais", kas deva ideju un tēlu izdevniecības nosaukumam un logo. lielais mazo nebaida lielais mazam draugs lielais mazo pagaida mazo sev līdz sauc mazais lielam pasmaida mazais lielam draugs mazais lielā nebaidās jo viņš pats liels augs Tekstililustrācija, kurā lielais un mazais bija ieguvuši divu lāču veidolu, un mazais lācis iekārtojies lielā lāča siltajā azotē, radīja spilgtu taktilu ilūziju. Bērni grāmatā paijāja lāču kažociņus, uzreiz nemaz nespējot noticēt, ka sataustīs gludu papīra lapu. Veidojot logo, māksliniece pārvērta šo ilustrāciju grafiskā, lakoniskā tēlā, bet saglabāja siltumu un sirsnību, kas izteica izdevēju pārliecību, ka bērnu un pieaugušo dzīve ir cieši vienota un bērnu literatūra ir svarīga,  līdzvērtīga literatūras daļa.   Tekstila klātbūtne izdevniecības "Liels un mazs" pirmsākumos nebija nejauša. Tā bija daļa no izdevniecības koncepta bērnu grāmatu ilustrācijas attīstībai: iesaistot arī māksliniekus, kas strādā tekstilmākslas, videomākslas, scenogrāfijas, instalāciju, datorgrafikas, glezniecības, tēlniecības, fotomākslas un citos žanros, var latviešu grāmatu ilustrācijas robežas paplašināt, ienest tajā jaunas idejas. Jau vienā no pirmajiem "Liels un mazs" izdevumiem – grāmatā "Pasakas par bērnu dzīvi" – līdzās nostājās Katrīnas Neiburgas inscenētās fotoilustrācijas, Ievas Maurītes grafika, Ginta Gabrāna gaismas instalāciju attēli, Andra Vītoliņa figūras, kas konstruētas no datoru detaļām, un Otto Zitmaņa glezniecība. Tekstila klātbūtne turpinājās Ūnas un Ineses kopdarbā – dzejoļu grāmatā "Dieguburti", un jo krāšņi uzplauka Lupatiņu stāstos un animācijā, iesaistoties māksliniekam Reinim Pētersonam un režisoram Edmundam Jansonam. Ne velti Zeķītei, Cimdiņam, Spilventiņam un Lakatiņam ir dots kopīgais uzvārds – Lupatiņi: visa viņu pasaule un viņi paši veidoti no audumiem.   Režisora Mārtiņa Grauda ideja īstenojās Ineses Zanderes grāmatā "Latviešu zvēri", kurā tika noiets garš ceļš no mākslinieces Laimas Eglītes skicēm līdz Kristapa Kalna fotoilustrācijām. Ilustrācijās dzīvnieku maskās un cilvēku apģērbā tērpti aktieri iedzīvināja meža varoņus Latvijas dabā, bet Rūtas Briedes un Arta Brieža dizains piedāvāja bērnam grāmatā gan izjust dabiska audekla pieskārienu, gan salīdzināt papīrā izgrieztas dzīvnieku pēdas.    Šķiet, ka dažādo žanru klātbūtnes ilustrācijā kulminācija tika sasniegta "Liels un mazs" dzejas bilžu sērijā "BIKIBUKS", kurā dažādu laiku latviešu autoru dzejoļus bērniem ilustrēja mūsdienu mākslinieki, un šis kopums, ko veido 101 grāmatiņa, kļuva par sava veida latviešu mūsdienu mākslas antoloģiju. Tajā atrodama visdažādāko stilu grāmatu grafika, glezniecība, papīra kolāža, plastilīns, skulptūra, instalācija. Netrūka arī Ūnas Laukmanes tekstilmākslas Aspazijas dzejoļa "Viešņa" ilustrācijās. Fotogrāfija bija vidutājs, kas palīdzēja šiem dažādajās tehnikās veidotajiem oriģināldarbiem nonākt drukātās grāmatās. Jau sērijas iznākšanas laikā "Liels un mazs" organizēja mākslas darbu oriģinālu izstādes, kas ļāva tos samērot ar tapušajām grāmatām, bet visvairāk pārsteigumu skatītājiem sagādāja izstāde "BikiMETRS". Tā līdzinājās lappusēm no Bikibuka dienasgrāmatas – atklājot mākslinieku darba procesu, dažādus "bikifaktus" un prototipus – cilvēkus un lietas. Lai gan šo izstādi, kas joprojām turpina apceļot dažādas Latvijas vietas, veidoja lielie, tā bija ērta mazajiem – ar piemērotu ekspozīcijas novietojuma augstumu un iespēju dažās ilustrācijās ielīst un iejusties no iekšpuses!

21. jūnijā Jaunais Rīgas teātris (JRT) ar izrādi „Sapņu tulkotāju sekta” noslēdz sezonu, pirmo pēc atgriešanās rekonstruētajā teātra ēkā Lāčplēša ielā 25. Aktrisei Čulpanai Hamatovai šī ir otrā sezona JRT. Čulpana turpina mācīties latviešu valodu, bet Kultūras rondo skan viņas pirmā intervija latviešu valodā. Saruna, kurā pauzes ir vienlīdz svarīgas ar vārdiem. Man patīk runāt latviski, kā skaņa veidojas, ļoti silti un garšīgi.  Manas mājas tagad šeit - Latvijā. Kad atbraucu no Polijas, Vācijas, kur biju pēdējā laikā, man ir tāda sajūta, ka beidzot esmu mājās, kad atbraucu uz Rīgu, intervijā Latvijas Radio atzīst aktrise Čulpana Hamatova. Aktrisei Čulpanai Hamatovai šī ir otrā sezona JRT kā štata aktrisei, turpmāk viņa būs ārštata aktrise, ņemot vērā vairākus apjomīgus projektus ārpus Latvijas. Viņa aizbrauca no Krievijas pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, parakstot vēstuli pret karu. Latvijā viņai nācās atbildēt uz arī neuzticības pilniem un pamatotiem jautājumiem, vai viņa tiešām ir sarāvusi saites ar Putina Krieviju, vai viņa spēs iemācīties latviešu valodu un spēlēt izrādes latviski. "Man bija tik liels stress. Pirmais gads, es neko nesapratu, kas notika, kā būs. Es biju miglā. Pēc tam lēnām bija vieglāk. Esmu laimīga, ka pirmais teātris bija vai ir Jaunais Rīgas teātris, tāpēc, ka visi cilvēki man apkārt bija tik labsirdīgi, atsaucīgi, nevienaldzīgi. Tāda situācija, kādā esmu šeit, ļoti palīdzēja," atklāj aktrise par sajūtām, kas bijušas pēc ierašanās Latvijā. Es viņu vēroju uz skatuves – vispirms monoizrādē „Post scripum”, par kuru viņa saņēma ‘'Spēlmaņu nakts” balvu, tad jau „Kurlmēmo zemē”, kur viņa runāja latviešu valodā, un tagad visa ansambļa izrādē „Sapņu tulkotāju sekta”, kuru viņa nosauc par „komandas saliedēšanas” notikumu. Mana vēlme bija sarunāties ar Čulpanu Hamatovu latviski un sarakste par iespējamo interviju notika apmēram pusgadu. Sarunā piedalās arī Čulpanas kolēģis Gundars Āboliņš. Tā kā šī ir pirmā Čulpanas intervija latviski, viņa pati atzīst, ka nedaudz baidās un ir kā eksāmenā, kolēģis atjoko - "tāpēc paņēma līdzi apsardzi". Čulpana ir ļoti aizņemta gan izrādēs Rīgā, gan individuālās tūrēs, taču mūsu sarakste kļūst arvien brīvāka. Čulpana latviešu valodu turpina mācīties pie privātskolotājas, visi kolēģi ar viņu runā latviski, un viņai patīk, kā skan latviešu valoda, cik silti un garšīgi veidojas vārdi, kaut arī fonētiski tie ir grūti. "Mēs ar Čulpanu runājam vieglajā valodā," iestarpina Gundars Āboliņš. Un mūsu saruna beidzot notiek. Ar pauzēm, kas vienlīdz svarīgas ar vārdiem, un vārdu meklēšanu. Arī ar Aspazijas dzejoli. Runājam arī par atjaunoto teātra ēku Lāčplēša ielā un iedzīvošanās sajūtām. Bet sarunas laikā burtiski atdzīvojas. "Gudrajiem un labsirdīgajiem ir grūti tur. Tur ir daudz naudas, daudz projektu. Draugiem ir ļoti grūti. Tāpēc, ka tu nevari būt īsts mākslinieks. Bez brīvības tas ir nereāli," tā par saziņu ar draugiem, kas palikuši Krievijā, bilst Čulpana Hamatova. Bet jautāta, vai ai pieļauj domu, ka pati varētu atgriezties Krievijā, atzīst kā netic šādai iespējai. "Es nedomāju par to, man ļoti skumji ir domāt par to. Es neticu. Diemžēl," uzskata Čulpana Hamatova. Uz saruna Čulpana atnāk nogurusi, pēc mēģinājuma pie Dmitrija Krimova. Izrāde būšot par vientulību… Iestudējuma „Ārprātīgo piezīmes”, ko režisors Dmitrijs Krimovs veido kopā ar Čulpanu Hamatovu un Maksimu Suhanovu (krievu valodā ar latviešu subtitriem), pirmizrādes paredzēta septembrī. Čulpana Hamatova atklāj, ka viņa vēlējusies, lai iestudējuma pirmizrāde būtu tieši Rīgā. Visi trīs ir mākslinieki, kuri emigrējuši no Krievijas. Makisms Suhanovs dzīvo Berlīnē. Kur tā notiks – kultūras projektu kompānija "Art Forte" sola paziņot pēc svētkiem. Jau ziņots, ka viesizrāde „Ārprātīgā piezīmes” bija paredzēta septembrī Latvijas Nacionālais teātrī, bet Latvijas Nacionālais teātris šonedēļ noteica moratoriju krievu valodā iestudētām viesizrādēm uz savām skatuvēm.    

Raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsts par sieviešu radīto literatūru 19. gadsimta beigās. Iepazīstam ceļojumu aprakstu autori Minnu Freimani, kuras vārds ilgi palicis aizmirstībā. Runājam arī par Aspazijas lugu "Zaudētās tiesības", kas izsauca viļņošanos sabiedrībā ar nepieņemamo vīrieša atveidojumu lugā. 19. gadsimts ir laiks, kas nesa jaunas idejas un kustības, un to radītās pārmaiņas mēs jūtam joprojām. Proti, 19. gadsimta otrajā pusē Eiropā veidojās tāda kustība kā sufražisms. Kustības mērķis bija panākt sieviešu vēlēšanu tiesību vienlīdzību ar vīriešiem, un cīņa par sieviešu emancipāciju jeb līdztiesību ienāca ne tikai politiskajā arēnā vien, šīs vēsmas bija sastopamas arī literatūrā un izglītībā. Šīs dienas stāsta centrā būs divas sievietes - ceļojumu aprakstu autore Minna Freimane, kuras vārds ilgi pabijis aizmirstībā, un vienlaikus tik labi zināmā Aspazija, kuras luga “Zaudētās tiesības” 19. gadsimta beigās izsauca pamatīgu neizpratni sabiedrībā. Par abu sieviešu paveikto raidījumā saruna ar divām literatūrzinātniecēm, pētniecēm Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā Zitu Kārklu un Evu Eglāju-Kristsoni. Sufražisms, protams, netapa vienā dienā, un arī literatūrā mēģinājumi norādīt uz nevienlīdzīgām sieviešu un vīriešu iespējām vērojami senāk. Piemēram, jau 18. gadsimta beigās britu rakstniece un filozofe Mērija Volstonkrafta (Mary Wollstonecraft) uzrakstījusi darbu “Sieviešu tiesību aizsardzība”, kurā viņa izklāstījusi sieviešu nedabisko apspiešanu no vīriešu puses, kas savukārt notiek tikai tāpēc, ka sievietēm galvenokārt ir zema izglītība. Kā centieni panākt labvēlīgāku situāciju sievietēm izpaudās Latvijā? Vairāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīsim jauno enciklopēdisko domāšanu 19. gadsimta beigās un Jēkaba Dravnieka nozīmīgo darbu “Konversācijas vārdnīcas” izveidē, ko vēlāk turpinās Rīgas Latviešu biedrība un Ansis Gulbis. Runāsim arī par Ausekļa, Gētes un citu autoru kopotajiem rakstiem un to attīstību no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām. Plašāk stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Jānis Oga. Mēs īpaši runāsim par dažādiem posmiem konkrētas enciklopēdijas, proti, “Konversācijas vārdnīcas” vēsturē Latvijā - kā šo darbu sāka Jēkabs Dravnieks, vēlāk, jau 20. gadsimtā, turpināja Rīgas Latviešu biedrība, bet trešo posmu īstenoja Ansis Gulbis. Viens no jautājumiem, kas varētu rasties - vai tiešām 19. gadsimta nogale ir tas laiks, kad vispār sākam runāt par enciklopēdijām? Šajā raidījumu ciklā taču esam stāstījuši par Vecā Stendera “Augstas gudrības grāmatu” 18. gadsimtā, par ceļojumu aprakstiem un padomu grāmatām ar enciklopēdisku raksturu 19. gadsimtā jau agrāk. Tomēr - 19. gadsimta beigās parādās jaunā enciklopēdiskā domāšana. Viens no mūsu sarunas galvenajiem varoņiem būs Jēkabs Dravnieks - pirmās latviešu enciklopēdijas izdevējs, grāmatu apgāda īpašnieks Jelgavā, kurš izdevis Rūdolfa Blaumaņa stāstu krājumu “Pie skala uguns”, Aspazijas drāmu “Vaidelote”, un arī Viljama Šekspīra “Hamlets” pirmo reizi latviešu grāmatniecībā iznācis tieši Dravnieka apgādā.  Savā “Konversācijas vārdnīcā” Dravnieks gribējis skart visplašāko tematu loku, vēloties iespēju robežās runāt arī par Latviju un latviešu personībām, bet impēriskās cenzūras politikas dēļ tajā laikā tas bija nosacīti iespējams. Tematu daudzveidību ir noteicis arī autoru loks, kas sagatavojis vārdnīcas šķirkļus. Pirmajās Dravnieka “Konversācijas vārdnīcas” burtnīcās vairāk nekā 100 šķirkļu sarakstījis Jānis Pliekšāns - Rainis, kurš tobrīd Jelgavā ir advokāta Stērsta Andreja palīgs. Taču Viesturs Zanders norāda, ka vēl svarīgāks aspekts par vārdnīcā ietvertajām nozarēm ir sabiedrības rezonanse par izdevumu. Savu dzirksteli te piešķiļ laikraksta “Dienas Lapa” veidotāji. Plašāk par projektu šeit:

Sestdienas rītā "Klasikā" kopā ar režisoru un aktieri Kārli Krūmiņu un telefoniski iesaistoties arī komponistam Jēkabam Jančevskim, noskaņojamies gaidāmajām Rīgas Doma kora skolas trīsdesmitās jubilejas svinībām. Uzzinām, kā top vērienīgais koncerts ar četrsimt dziedātāju piedalīšanos un ko šodien aktuālu var iemācīties Rīgas Doma kora skolā...  Signe Lagdziņa: Ar smaidu satiekamies un sadzirdamies, lai uzzinātu, kas tad sagaidāms 30. aprīlī Dailes teātrī. Un jau teikšu priekšā: tā būs Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubileja, un šajā brīdī studijā ir lielo svinību režisors Kārlis Krūmiņš un esam arī sazvanījušies ar komponistu Jēkabu Jančevski. Jēkab, Rīgas Doma kora skola ir arī tava skola, kur tu esi audzis, dzīvojis un turpini dzīvot. Vai vari trijos vārdos raksturot, kas ir Rīgas Doma kora skola? Jēkabs Jančevskis: Trijos vārdos būs grūti noraksturot, bet varu runāt no savas perspektīvas. Manā gadījumā tā ir vieta, kur es kaut kā loģiski un organiski esmu atgriezties. Tā ir vieta, kas pievelk. Absolvējot šo skolu, man nebija aizdomu, ka es tik ātri varētu atgriezties šeit kā pedagogs. Bet nu, paldies Dievam, viss ir kaut kā saslēdzies, ka šobrīd man ir vesels pulks ar audzēkņiem, un tas man tiešām ir sirdsdarbs. Ja tādos īsos lozungos – Rīgas Doma kora skola ir vieta, kur atgriezties.   Es gandrīz varētu pievienoties Jēkabam. Es gan neesmu tur atgriezies, es tur esmu pievienojies. Šorīt lūkoju izskaitīt – šis laikam ir desmitais gads, kopš s tur strādāju kā pasniedzējs. Arī man tas ir sirdsdarbs, jo kaut kā kaut kā tā mijiedarbība – mācot un mācoties no skolēniem, audzēkņiem – tas kaut kā iedvesmo. Protams, tas, ka tu vari dot, bet tik pat daudz vari saņemt pretī un mācīties pats. Ir patīkami tur doties un strādāt. Kad ieraudzīju, ka Rīgas Doma kora svin jubileju, man šķita – kā, atkal? ! Jo man ir sajūta, ka Rīgas Doma kora skola svin bieži un māk to darīt jaudīgi. Jēkab, kā ir patiesībā? Jēkabs Jančevskis: Jā, jā, cenšamies sanākt ik pēc pieciem gadiem nu tā pavisam jaudīgi nosvinēt. Bet tas vienkārši varētu nozīmēt, ka diemžēl tā ideja par to, ka laiks skrien ātrāk – tā  laikam mūs visus kaut kā vieno. Man tiešām likās, ka tas bija tikko, kad mēs jau svinējām Ķīpsalā pusapaļo jubileju, bet nu redz – tas viss bijis jau pirms pieciem gadiem, un nu jau būs klāt apaļā jubileja. Jēkab, tev šajā gadījumā ir liels uzdevums: ne velti esam sazvanījušies tieši ar tevi, un man šķiet, ka visa pirmā daļa "ietīta" tavā nošpapīrā, esi daudz strādājis un turpini to darīt. Pastāsti, kāds bijis tavs uzdevums, lai veidotu šo koncertu?  Mazliet precizēšu. Pirmā daļa gandrīz simtprocentīgi ir manā veikumā, tomēr ir pāris numuru, kas ir autentiski – tādi, kādi ir. Bet varētu teikt, ka pirmā daļa varētu būt manā zīmē. Tas gluži vienkārši bija mūsu sadarbības rezultāts gan ar šī koncerta darba grupu, gan jo īpaši ar māksliniecisko vadītāju Jurģi Cābuli, un tie ir tādi skolai pietuvināti muzikāli numuri. Neteiktu, ka tur ir kāds, kas nebūtu kontekstā ar šīs skolas vēsturi vai kaut kā tamlīdzīgi, jo gribējās jau, protams, izstāstīt to stāstu tā, lai katrs var kaut kādu savu gabaliņu no tās skolas vēstures paņemt un pēc koncerta gremdēties atmiņās. Līdz ar to tie ir tādi numuri, kas ir šai skolai ļoti būtiski un nozīmīgi. Mēģināju tos pārlikt brīnišķīgu mūziķu sastāvam, tostarp arī veidoju dažādas elektroniskas intermēdijas, lai viss tā plūstoši iet kopā. Tā kā nu aptuveni tāds mans darbiņš izskatās. Nu jā, bet tev ir bijis, ka jāapdarina vai jāaranžē gan tautas dziesma, gan citu autoru skaņdarbi. Arī "O Sole Mio" tev bija jārada mūzika pirmo līdz ceturto klašu meiteņu koriem, gan Daumantam Kalniņam, Mārtiņam Zvīgulim un Jānim Ķirsim - trim tenoriem. Tas uzdevums tev ir gana plašs. Arī tāda vesela skola. Jā, uzdevums patiešām ir gana plašs. Man tiešām no sirds patīk aranžēšanas darbs, jo tas mani no vienas puses kaut kā ļoti atbrīvo un tai pašā laikā uzliek arī kaut kādus pienākumus, man ļoti patīk šis virziens. Arī komponista pieredzei kādreiz aranžijas darbs atver kaut kādu jaunu redzējumu, bet bija arī tādi numuri, kur atļāvos būt mazliet brīvāks. Manuprāt, vairāk tas bija tautasdziesmu virzienā, bet bija tādi numuri, kurus es vienkārši centos faktiski pārlikt esošajiem sastāviem - tik precīzi, cik vien iespējams, tomēr saglabāt to autentisko. skanējumu. Jo nu sākt pārāk eksperimentēt ar "O sole mio" skolas koncertam... Lai ir kaut kas tāds, kas būtu ļoti labi atpazīstams, un kaut kas tāds, ku varbūt būs arī mana klātbūtne jūtama vairāk.  Kārli, kā jau Jēkabs minēja, programma ir apjomīga, un otrajā daļā ieskanēsies arī Jēkaba Jančevska skaņdarbs, būs arī Ērika Ešenvalda, Karla Orfa, Uģa Prauliņa, Jāņa Ķirša, Raimonda Paula un Gunāra Kalniņa mūzika. Pirmajā daļā vēl ir daudz kas no nepieminētā. Kārli, uzdevums jums, kā to visu salikt kopā, apvienot? Jā, tas mūžīgais pasākumu režijas izaicinājums – kā to visu salikt kopā, ko ar to visu iesākt? Bet šajā gadījumā uzdevums man likās salīdzinoši vienkāršs, jo stāsts par skolu, par skolotājiem un audzēkņiem… Man kaut kā liekas, mūsu realitātē tas ir svarīgs. Tas visu laiku ir svarīgs! Bet ik pa brīdim ir forši to atgādināt, un šis koncerts man arī dod tādu iespēju par to kaut kādā ziņā runāt, proti, par skolas nepieciešamību, par to skaistumu, kas ir pedagoga darbā. To dažreiz ikdienas rutīnā piemirstam, ka mūsu bērns skolā pavada deviņus, divpadsmit, trīspadsmit gdus un pēc tam vēl augstskolā! Un skolotājs pie mums sociāli nekotējās pārmērīgi augstu, un man mazliet par to ir skumji, bet nu - kaut kas jādara lietas labā. Tāpēc arī šajā koncertā vēlējos vārdu dot pedagogiem. Protams, daļa no Rīgas Doma kora skolas pedagogiem paši ir aktīvi mūziķi, diriģenti, koncertmākslinieki, bet šajā koncertā gribējās viņus ieraudzīt tieši skolotāju ādā un paklausīties arī dažas domas par šo darbu un kaut kā mazliet atgādināt par šīs saites nepieciešamību. Lai saite starp audzēkni un pedagogu izveidotos, tur divas lietas nepieciešamas: jāmīl bērni un jāciena pedagogi. Vai pareizi saprotu, ka otrajā daļā uz skatuves būs 400 dziedātāju plašs koris? Jā! Tā arī abas koncerta daļas iezīmējas: ka viena daļa ir tēmēta vairāk par pedagogiem un pedagogiem, bet otrajā daļā redzam pedagogu sasniegtos augļus vai rezultātus audzēkņu sniegumā. Redzam kopkori, kas ir Rīgas Doma kora skolas audzēkņi: lielais skaits nedaudz radīs Dziesmu svētku sajūtu. Būšu tikai priecīgs, ja šāda asociācija kādam izveidosies. Pirmajā daļā melodisko plūdumu ar Aspazijas dzejas lasījumiem papildinās aktrise Guna Zariņa. Klausītājus priecēs arī Gundegas Šmites, Ilonas Breģes, Jura Karlsona un Krista Auznieka mūzika. Šajā skolā jābūt spējīgiem uz daudz ko: slodze. protams, liela un kas vēl būtiski – "Klasikas" klausītāji  jau šīs skolas kontekstā zinās, ka tā nav tradicionāla skola. Daudzi to nojauš,  bet varbūt tāda plašāka sabiedrības daļa kaut kā uzreiz neiedomājas. Nu, kā: ir skola, ir trīs klases un tad deviņas. Rīgas Doma kora skolā ir cits modelis, un tas, protams, daudz ko maina – kaut vai tas, ka vidusskolā jāmācās četri gadi, nevis trīs, un slodze ir lielāka, un tas maina arī to, kādas veidojas attiecības starp pedagogiem un audzēkņiem, jo ir dažas nodarbības, kur pedagogs un audzēknis ir daudz tuvāks. Ir taču atšķirība, ja ir viņš pedagogs 30 bērniem, un ir modelis, ka dažās individuālajās nodarbībās esi viens pret viens. Un tas ir pilnīgi kaut kas cits. Tas ir modelis, uz kuru gribētos tiekties. Man liekas, tā vajadzētu būt, ka katram skolēnam ir iespēja būt sadzirdētam, ka viņam ir iespēja dabūt uzmanību, jo tad mēs varam cerēt uz to, ka viņš iejutīsies mūsu sabiedrībā, ne tikai klasē un ne tikai skolā. Man liekas, ka tā ir lieta, uz ko mums kā sabiedrībai vajadzētu iet. Mums vēl daudz jāstrādā tajā virzienā. Pirmie soļi būtu saprast, ka tas ir ieguldījums, kas mums jāveic. Mēs ļoti racionāli saprotam, ka pensiju fondos jāiegulda, ka 1. martā VIDAM arī jāpaprasa viss kaut kas atpakaļ, to mēs visi saprotam, bet runa ir par sabiedriskām, kopīgām interesēm. Esam mazliet kūtrāki vai līdz galam vēl tajā ilgtspējībā nedomājam vai nevirzāmies. Tas bija mans dzinulis, kāpēc ķēros pie šī koncerta, jo man likās – šīs skolas modelis ir skola ļoti konkrētiem mērķiem. Piemēram, mijiedarbība un savstarpējā pedagogu skaita attiecība. (..) Pedagogi lielā mērā ir saistīti gan ar viņu ikdienas rutīnu. Lielās klases – ne visi ar to var tikt galā. Un nepazaudēt tajā ideālista redzējumu. Jo man tomēr liekas, ka pedagogam jābūt ideālistam, un tajā mirklī, kad viņš vairs nav ideālists, viņš arī vairs nav pedagogs. Tā ka līdz ar ideālistu nomirst arī profesijas būtība un to pazaudēt ir visai viegli. Vairāk - audioierakstā

Krievija apšauda Černihivu. Ukrainas varas apsver iespēju evakuēt cilvēkus, arī piespiedu kārtā. Iedzīvotāji iebilst pret futbola stadiona būvniecību Lucavsalā. Raiņa un Aspazijas muzeju Lugāno plāno slēgt pēc gada. Reaģējot uz sašutumu, ka Rīgā paredzēta Krievijai lojālā mākslinieka Mišas Marvina uzstāšanās, Ārlietu ministrija pieņēmusi lēmumu viņu iekļaut Latvijai nevēlamo personu sarakstā. Koncerts būs jāatceļ. Eiropas Savienības valstu līderi šovakar pulcēsies Briselē, lai spriestu par Eiropas ekonomiku un konkurētspēju, kā arī par situāciju Ukrainā, Tuvajos Austrumos un attiecībām ar Turciju.

Kaspars Zariņš  aicina iepazīties ar gleznotājām Annu Pommeri un Katrīnu Biksoni, lai uzzinātu, cik taisns vai līkločiem bagāts bijis katrai ceļš uz mākslas pasauli. Kāds ir viņu radošais ceļš, process un  paradumi, kur abas  rod motivāciju un kā sevi uzlādē? Kādēļ Anna mīl caurspīdīgas akvareļkrāsas, bet Katrīnai patīk bieza eļļas krāsa? Raidījumā atklājas, ka abas gleznotājas bērnībā apguvušas vijoļspēli, un viena no viņām turpina mācīties dziedāt…. Katrīna Biksone: Latvijas Mākslas Akadēmija (2023- šobrīd), maģistra programma POST Latvijas Mākslas Akadēmija (2019-2023), bakalaura grāds Glezniecībā Leipcigas Vizuālās Mākslas akadēmija, Vācija (2022) Romas Mākslas akadēmija, Itālija (2021) Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (2015-2019) Izstādēs piedalās kopš 2017. gada. Darbi izstādīti personālizstādē un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Vācijā un Lietuvā. Jaunākie darbi skatāmi galerijā „ Asni”, pirmā personālizstāde „ Paukotāja istaba” galerijā LOOK! ( 25.05- 17.06.2023)   Anna Pommere: Latvijas Mākslas akadēmija, Profesionālā Doktorantūra (2021-2024) Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Maģistra grāds (2016-2018) Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Bakalaura grāds ( 2012-2016) Starptautiskā Praktiskās Psiholoģijas Augstskola, Datorgrafikas fakultāte, Bakalaura grāds (2003-2007) Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte, Maģistra grāds (2000-2002) Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte , Bakalaura grāds (1996-2000) Izstādēs piedalās kopš 2012. gada Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Igaunijā, Ķīnā, Vācijā, Austrijā Jaunākās personālizstādes: "Sudraba līkne"  galerijā „Māksla XO”, Rīgā ( 07.03- 06.04.2024) "Griķu medus" Žaņa Lipkes memoriālā, Rīgā (21.09-21.11.2023) „ Atmiņu artefakti” Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā (5.04-30.06.2023)

Ojārs Vācietis – ideālu meklējumi un attiecības ar varu. Un saskares punkti ar Raini izstādē „Viens”. Kultūras rondo studijā literatūrzinātnieks Jānis Oga un dzejnieks Māris Salējs.   Rainis un Vācietis – sarežģīti, pretrunīgi, lieli un vieni. Izstādē „Viens”, kas aplūkojama gan Raiņa un Aspazijas mājā, gan Ojāra Vācieša muzejā, meklēti savienojuma punkti divu lielu dzejnieku dzīvēs. Abu muzeju speciālisti izceļ dzejnieku attiecības ar varu, vientulību, ceļojumus, izaicinājumus tulkošanas laukā un to, ka  abiem sievas bija lielas radošas personības. Sāksim ar Raiņa un Aspazijas māju Baznīcas ielā, tad dosimies uz Ojāra Vācieša muzeju un turpināsim pētīt Raiņa un Vācieša saskares punktus, kas izcelti izstādē „Viens”. Līdz pat nākamā gada pavasarim Raiņa un Aspazijas mājā un Ojāra Vācieša muzejā būs apskatāma izstāde par Raini un Vācieti vienojošām tēmām. Izstāde "Viens" veidota no divām daļām – katrā no muzejiem aplūkojot katra literāta personību un dodot iespēju apmeklētājiem izprast, kas tad abus vieno. Pa vidu starp Raiņa 158. un Ojāra Vācieša 90. dzimšanas dienu abu dzejnieku muzejos radīta izstāde “Viens”, kas stāsta gan par abu dzejnieku vientulības sajūtu, gan viņu attiecībām ar varu, izaicinājumiem un dzīvesbiedrēm. Katrā muzejā izstāde caur šīm tēmām vēsta tikai par vienu personību: Raiņa un Aspazijas mājā – par Raini, Ojāra Vācieša muzejā – par Vācieti. Tomēr tikai apmeklējot abas izstādes daļas, var izprast, cik daudz līdzību abiem bijis. Abu muzeju memoriālās vides papildina līdz šim mazāk eksponēti priekšmeti, bet Jēkaba Nīmaņa skaņu gleznas “rāda” Raiņa un Vācieša dzeju aktieru Jāņa Kroņa un Ivara Krasta izpildījumā.

Dzejas dienas, pirmizrādes teātrī un jaunas grāmatas – kādi notikumi šķiet būtiskākie mūsu kolēģiem septembrī? Kultūras rondo analizē Māra Rozenberga, Latvijas Radio 3 "Klasika" žurnāliste un "Kilograms kultūras" žūrijas pārstāve Liene Jakovļeva un Jānis Lācis no Latvijas TV. Dažas mēneša aktualitātes: ir notikusi kultūras ministra maiņa, Nacionālā apvienība ir bijusi pie kultūras vadības stūres 12 gadus, tagad to nomaina „Progresīvie” ar Agnesi Loginu. Sākoties koncertsezonai, orķestru pārstāvji aktualizē algu jautājumu Latvijas profesionālajiem mūziķiem. Ziņas par to, ka slēgs Raiņa un Aspazijas muzeju Kastaņjolā, Šveicē. Un , protams, turbulence Latvijas teātros, jautājumi par labu pārvaldību un labu komunikāciju. Kā arī pirmās pirmizrādes un jautājums – vai tu redzēji „Spēlēju, dancoju” un „Leopoldštati”.

Latvijas austrumu pierobežā rit aizsardzības mācību "Namejs 2023" aktīvā fāze. Slēgs Raiņa un Aspazijas muzeju Lugāno. Kopš Krievijas vispārējā iebrukuma Ukrainā desmitiem Zaporižjas atomelektrostacijas darbinieku piedzīvojuši draudus, nolaupīšanas un spīdzināšanas. Azerbaidžāna uzsākusi "pretterorisma operāciju" Kalnu Karabahā. Liepājas autobusu parks atkal atceļ reisus. Jaunais ministrs prasa paskaidrojumus.

Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš  Operas žanrs Latvijas mūzikas vēsturē ir jau ar vairāku gadsimtu senu vēsturi. Kopš 18. gadsimta pēdējās trešdaļas, kad pirmās operas mūsdienu Latvijas teritorijā bija komponētas kādreizējā Kurzemes-Zemgales hercoga galmā, līdz 2023. gada sākumam ir zināmas 132 pabeigtas operu kompozīcijas. Gan latviešu, gan citās valodās (vācu, angļu, norvēģu, japāņu, krievu u.c.). Lielākā daļa operu ir tikušas iestudētas, tomēr viena ceturtā daļa kompozīciju no šī kopskaita vēl joprojām gaida savus pirmos uzvedumus. Liela daļa Latvijā tapušo operu ir ar oriģināliem libretiem jeb teksta un sižeta izklāstiem. Daļa operu libretu ir balstīti literārajos stāstos un romānos gan latviešu, gan citās valodās. Un vēl daļa libretu ir vairāk vai mazāk pazīstamu dramatiskā teātra lugu adaptējumi operas žanrā. Kuri Latvijas dramaturgi jeb lugu rakstnieki tad līdz šim ir pievērsuši uzmanību operkomponistiem dažādos laikos? Un kuram no dramaturgiem līdz šim ir paveicies būt uzmanības degpunktā? Jāsaka, ka dramatiskā teātra uzplaukums latviešu sabiedrībā 19. – 20. gadsimtu mijā pirmoreiz pievērsa arī regulāru operkomponistu interesi libretu meklējumos. Kopš tā laika līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei mēs varam atrast un iepazīt operas, kas ir tapušas, balstoties uz Annas Brigaderes (1861–1933), Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908), Raiņa (1865–1929), Aspazijas (1865–1943) un Mārtiņa Zīverta (1903–1990) lugām. Tātad, līdz pat mūsdienām pieci dramaturgi ar savām lugām latviešu valodā ir bijuši inspirācijas avots operu libretu radīšanā. Tomēr šo piecu dramaturgu lugas pārsvarā ir no latviešu teātra vēstures zelta fonda: Brigaderes "Sprīdītis" (1903), "Zvanīgs zvārgulītis" (1908), "Princese Gundega un karalis Brusubārda" (1912), "Maija un Paija" (1921) un "Lolitas brīnumputns" (1926); Blaumaņa "Pazudušais dēls" (1893) un "Ugunī" (1904); Raiņa "Indulis un Ārija" (1911), "Uguns un nakts" (1905), "Jāzeps un viņa brāļi" (1919), "Pūt vējiņi!" (1913), "Spēlēju, dancoju" (1915), "Krauklītis" (1917), "Zelta zirgs" (1909) un "Mīla stiprāka par nāvi" (1927); Aspazijas "Vaidolote" (1893) un "Ragana" (1894); Zīverta "Minhauzena precības" (1941). Veiktais operu libretos izmantoto lugu uzskaitījums uzreiz parāda, ka līderis dažādu periodu komponistiem līdz šim ir bijis Rainis. Astoņas Raiņa lugas ir tikušas ietvertas 14 operu kompozīcijās. Tomēr – cik daudz mēs zinām šīs operas, kas balstītas uz Raiņa lugu stāstiem? Laikam pats par sevi tas nebūtu nekas pārsteidzošs, ka pazīstamais skaudrais mīlasstāsts "Pūt, vējiņi!" ir piecas reizes ticis risināts operas žanrā. Tiesa, visas piecas "Pūt, vējiņi!" operas katra savu iemeslu dēļ mūsdienās ir mazpazīstamas. Komponista Mārtiņa Jansona (1899–1972) otrā opera "Pūt, vējiņi!", komponēta 1945. gadā, pēckara padomju okupācijas politiskajā kampaņā tika atzīta par neatbilstošu tolaik agresīvi prasītā sociālistiskā reālisma politiskās doktrīnas apliecinājumam. Latvijas mūzikas vēsturē burtiski pazudušās komponistes Jūlijas Feldmanes (dzīves dati nav zināmi) apmēram tajā pašā laikā tapušās operas partitūra mūsdienās nav atrodama. Atkal kārtējās okupācijas perioda politiskās kampaņas atmosfērā ne pārāk veiksmīgs bija komponistes Felicitas Tomsones (1901–1969) 1969. gadā pabeigtās un vienu reizi iestudētās operas "Pūt, vējiņi!" liktenis. 20. gadsimta 50. gadu beigās komponista Artūra Salaka (1891–1984) pabeigtā opera (1959) okupācijas varas gaiteņos netika akceptēta iestudēšanai. Visbeidzot, Arvīda Žilinska (1905–1993) otrā opera "Pūt, vējiņi!" (1969), lai arī iestudēta 1977. gadā, tomēr nespēja gūt plašāku un ilgstošu publikas interesi. Līdzīgs maz zināmu operu liktenis ir piemeklējis Fridriha Podnieka (1878–1961) īsi pirms Pirmā pasaules kara (1914) un 1969. gadā Jāņa Ķepīša (1908–1989) komponētās  divas operas "Indulis un Ārija"; 30. gadu pirmajā pusē operdziedātāja un komponista Olīva Mētras (1891–1982) pabeigto, bet neiestudēto operu "Jāzeps un viņa brāļi" (1934); 40. gadu otrajā pusē tapušo un okupācijas režīma cenzūras diskvalificēto Laumas Reinholdes (1906–1986) operu "Krauklītis" (1947); 50. gadu beigās pabeigto neiestudēto Nilsa Grīnfelda (1907–1986) operu "Mīla stiprāka par nāvi" (1958), kurai ir arī otrā redakcija ar nosaukumu "Siguldas balāde" (1972). Interesanti, ka pavisam nesen, 2018. gadā savu operu, kuras librets veidots pēc Raiņa lugas "Zelta zirgs", pabeidza komponēt Kanādā dzīvojošais skaņradis Imants Ramiņš (1943), pagaidām joprojām gaidot sava darba iestudēšanu. Tikai trīs operām, kuru libreti ir balstīti uz Raiņa lugām, ir izdevies iegūt un saglabāt plašu atpazīstamību līdz pat šodienai. Tās ir: Jāņa Mediņa (1890–1966) uz Latvijas valsts nodibināšanas laiku pabeigtā grandiozā opersāga "Uguns un nakts" (1919), Arvīda Žilinska pirmā opera "Zelta zirgs" (1958/1965), kura ir arī bijusi izrādīšanas rekordiste vairāk nekā divdesmit gadu garumā, kā arī Imanta Kalniņa (1941) opera "Spēlēju, dancoju" (1976). Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei Raiņa lugas regulāri pievērsa komponistu uzmanību. Tomēr pēc Spēlēju, dancoju spilgtā operas veiksmes stāsta Rainis nu jau līdz pat 21. gadsimta trešajai desmitgadei ir zudis no sekojošo paaudžu komponistu redzesloka. Lai gan – mēs nekad nevaram zināt, kad Raiņa lugās ietvertie zemteksti un slepenie vēstījumu kodi atkal kļūs aktuāli un interesanti gan esošo, gan arī nākošo paaudžu operkomponistiem Latvijā, varbūt arī citur pasaulē. Un to pašu var teikt arī par citiem lugu rakstniekiem Latvijā. Līdz šim Annas Brigaderes lugas ir bijušas iedvesmas avots Jāņa Mediņa zudušajai operai "Zvanīgs zvārgulītis" (1918) un iestudētajai operai "Sprīdītis" (1925), Jāņa Kalniņa (1904–2000) operai "Lolitas brīnumputns" (1934), Ādolfa Skultes (1909–2000) operai "Princese Gundega" (1971) un Arvīda Žilinska uzvedumu joprojām gaidošajai trešajai operai "Maija un Paija" (1980). Aspazijas lugas veidojušas libretus Jāzepa Mediņa (1877–1947) operai "Vaidelote" (1926) un Aleksandra Valles (1890–1972) neiestudētajai operai "Ragana" (1927/1935). Rūdolfa Blaumaņa skarbais mīlasstāsts iedvesmoja Jāni Kalniņu operā "Ugunī" (1936), savukārt asā sociālā drāma "Pazudušais dēls" rezultējās Romualda Kalsona (1936) operā (1995). Visbeidzot, Mārtiņa Zīverta jautrā drāma "Minhauzena precības" inspirēja Jāņa Ķepīša otrās operas tapšanu (1945). Dramatiskais teātris un opera visos laikos ir bijuši aktīvu sabiedroto lomās. Tādēļ, neraugoties uz 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā Latvijas komponistu operās piedzīvoto oriģināllibretu dominanci, iespējams, kaut kad turpmāk mēs atkal varēsim sagaidīt plašāku lugu rakstnieku darbu inspirējošu pārstāvību nākotnes operās.

Stāsta Dace Kaukule no Aspazijas mājas "Ja es dzirdu labu mūziku, tad nedēļu varu neēst, tikai klausīties žilbinošajās skaņās," Aspazija šos vārdus smejoties bieži teikusi savam kaimiņam Dubultos - mežradzniekam Indriķim Skujam. Konservatorijas absolvents bija biežs viesis dzejnieces mājā, kurā  viņam bija jāsniedz koncerti. Reizēm vajadzējis ņemt līdzi arī ērģelnieku Pēteri Sīpolnieku, kuram tad bija jāsēžas pie klavierēm. Aspazijai esot patikusi Bēthovena mūzika, arī Bahs un Mocarts. Interesanti, ka katrs no mūziķiem, kas bieži ciemojušies pie dzejnieces, atceras citus Aspazijas iemīļotākos skaņdarbus. Arī dzejnieces draudzenei - komponistei un pianistei Laumai Reinholdei, viesojoties pie Aspazijas Dubultos, lielākoties bija jāsēž pie klavierēm. "Pie viņas varēju izspēlēt visu savu repertuāru. Šopēnu varēja klausīties stundām, visvairāk viņai patika noktirnes. Bija priecīga, ja nospēlēju kaut ko no viņas pašas spēlētā repertuāra: Šūmaņa "Sapņojumu",  Šopēna prelīdes, Valsi siminorā, Dārziņa "Melanholisko valsi". Vienmēr lūdza nospēlēt vai nodziedāt kaut ko no maniem darbiem, sevišķi dziesmas ar Raiņa vai viņas vārdiem," savās atmiņās raksta Lauma Reinholde. Aspazija Dubultos dzīvoja kopā ar savu brāļa meitu Virēnu Rozenbergu, kura draudzējās ar Konservatorijas studentu, vijolnieku Vili Poli no Ķemeriem. Arī viņš bieži spēlēja dzejniecei. Aculienieku atmiņas vēsta, ka patumšajā apakšstāva zālē krēslas stundās šī muzicēšana radījusi senatnīgi romantisku atmosfēru. Aspazijas kaimiņi atceras, ka bieži vien dzejniece sēdēja arī dārzā uz soliņa un klausījusies Viļa Poļa vijolē, kas skanējusi no mājas. Kad īsti Aspazija, kura jau bērnībā zaudēja dzirdi labajā ausī, kļuva par sava laikmeta melomāni? Dzejniece autogrāfijā raksta, ka mūziku iemīļojusi jau agrā bērnībā, dzirdot mātes skaisto balsi, "kad tā pātarus dziedāja". Tolaik "Daukšās" nebija mūzikas instrumentu. Pirmās klavieres dzejnieces ģimene iegādājas pēc pārcelšanās uz Jelgavu, kad ir jau zaudētas "Daukšu" mājas un dzejnieces pirmais vīrs Vilhelms Maksis Valters devies uz Ameriku. "Nopirkām kādu pavecu flīģeli, uz kura tad vingrinājos klavieru spēlē," autobiogrāfijā raksta Aspazija. "Stundas man pasniedza kāda vācu mūzikas skolotāja Anna fon Bach-Grassin. Kādu pusgadu mācījos ļoti cītīgi. Mana skolotāja mani ļoti slavēja, ka es esot mūzikā ļoti apdāvināta. Spēlēju jau Šopēnu, bet nonācu līdz viņa sēru maršam, un tad pārtrūka arī mana mūzikas mācība. Jelgavā man bija vēl kāda otra mūzikas skolotāja, Jefimova, kas bija beigusi Pēterpils konservatoriju. Tā man pasniedza klasisko mūziku." Par to, cik labi vai slikti Aspazija spēlējusi klavieres, ziņu nav. Komponiste Lauma Reinholde uzsver, ka dzejniece viņas klātbūtnē pati pie klavierēm nekad nav sēdusies. Taču atgriežoties no trimdas Šveicē, Baznīcas ielā Rīgā klavieres mājās bijušas. Pārdodot Baznīcas ielas īpašumu, firmas "Tresselt" tāfelklavieres tiek pārvestas uz Dubultu māju. Žurnālisti klavieres piemin savās publikācijās - tās vienmēr esot bijušas atvērtas. 1936. gada maijā laikraksta "Rīts" žurnālists uz tām pamanījis kādu Sibēliusa kompozīciju, citi žurnālisti uz nošu turētāja redzējuši atšķirtas Baha notis. 1939. gada vasarā dzejniece par 1500 latiem iegādājas lietotu "Carol Otto" pianīnu Alberta Vistuča pārdotavā Rīgā. Par vēl viena instrumenta iegādi viņa izšķīrusies pēc Tēvezmes balvas saņemšanas. Šobrīd Aspazijas mājā Dubultos ir trīs klavieres, no kurām vienas ir pašas dzejnieces pirktās "Carol Otto" klavieres. Instruments pēc Aspazijas nāves pabija dažādās vietās un atradās ļoti bēdīgā stāvoklī, bet 2016. gadā pie klavieru restaurācijas ķērās meistars Valdis Eglītis un paveica brīnumu... Atjaunotās Aspazijas klavieres pirms diviem gadiem iemēģināja arī pianists Andrejs Osokins, atzīstot tās par ļoti labām. Viņam gan patika arī "Tressel" klavieres Aspazijas salonā. Šeit redzamās klavieres gan nepiederēja Aspazijai, jo pašas dzejnieces flīģelis pazuda bez pēdām. Trešās klavieres, kuras Aspazijas mājā šobrīd skan visbiežāk, ir ar jūgendstila kokgriezumiem 20. gadsimtā sākumā Berlīnē tapušais "Paul Ruhz" instruments. Tik daudz klavieru esamība apliecina, ka mūzika Aspazijas Dubultu mājā joprojām skan un koncerti notiek vairākas reizes gadā. Interesanti, ka pati dzejniece pat dzeju uzskatīja par mūzikas formu, savā autobiogrāfijā rakstot: "Lirika ir smalks dvēsels saviļņojums, īstenībā muzikalitāte."

“Aizliegts nav atļauts” – Kultūras rondo klausāmies ierakstu no zinātniskajiem lasījumiem, kuri Aspazijas dzimšanas dienā, 16. martā, norisinājās Raiņa un Aspazijas mājā un kuros tika aplūkota literatūras un mākslas cenzūra kā 20. gadsimtā, tā arī mūsdienās. Uzzināsim interesantus faktus par to, kā Padomju Savienībā baumoja par to, ka Aspazija nav cienīga atrasties līdzās Rainim. Kāpēc arī mūsdienās autori tiek vajāti un īpaši iecienīti ir cenzēt laikmetīgo mākslu? Kultūras Rondo Aspazijas dzimšanas dienā bija klāt zinātniskajos lasījumos "Aizliegts nav atļauts".  Par dažādām kultūras un cenzūras attiecībām turpina dzejnieks Arnis Koroševskis, jau par mūsdienām un Andreju Upīti. Vizuālo mākslu gan ārtelpā, gan izstāžu zālēs arī gana bieži ir gribējies cenzēt gan politiskajai, gan reliģiskajai varai, pastarpināti arī ar ekonomiskiem līdzekļiem. Par dažiem procesiem cenzūras un laikmetīgās mākslas attiecībās atgādināja kuratore Maija Rudovska, atkāpjoties tālā pagātnē. Un visbeidzot – filozofs un dzejnieks Ilmārs Šlāpins atgādināja visdīvainākos veidus, kā grāmatas tiek vajātas, marķētas un pārvietotas mūsdienu pasaule, aizbildinoties ar ļoti dažādiem iemesliem Neaizmirstot nedēļas jubilāri, Raiņa un Aspazijas muzeja pētniece Solvita Lapiņa atgādināja Aspazijas un padomju varas attiecību līkločus, kad varai vajadzēja ikonu- Raini, bet viņa atraitne bija ne pārāk ērta.

Stāsta Dace Kaukule no Aspazijas mājas Dubultos Kāre pēc skaistām kleitām mazajai Elzai Rozenbergai, kas vēlāk kļuva par visu apbrīnoto dzejnieci Aspaziju parādījās jau agrā bērnībā. Savās atmiņās Aspazija  raksta, ka meitenes skaistās drēbes viņai šķitušas kā dzīvas puķes. Viņa ar ļoti kārojusi tāda kļūt, revidējot mammas skapi: “Sevišķi man patika kāda lillā kleita ar pagaru šlepi. Apģērbusi lillā kleitu, es būtu kā garalapotais īriss ar zelta bārkstu kronīti vidū, bet māmiņa man neļāva pārvērsties par puķi”. Aspazijas dienasgrāmatā bieži vien ir piezīmes par tērpiem. Jaunībā Elzai Rozenbergai pašai jāsēž pie šujmašīnas, lai tiktu pie skaistām kleitām, bet pēc ierašanās Rīgā, Elzai drēbes palīdzēja šūt aktrises - māsas Olga un Marija Ezerlaukas.  Rainim bija grūti samierināties ar Aspazijas tēriņiem par tērpiem. Esot trimdā Pleskavā, viņš 1899.gadā Aspazijai pārmet štāšu šūšanu pie māsām, kas prasot pārāk daudz naudas: “Tu pasūti pie viņām sarkanu blūzi par 6 rubļiem, kur Pleskavā Tu tādu varēji nopirkt pat 3 rubļiem. Kā ir ar kleitu? Ja Tu tagad liec sev šūt kleitiņu melnās vietā, kuru Tu vairs nekādi nevari ilgāk valkāt, tad ej pie citas šuvējas vai nopērc gatavu.” Dzejnieces tērpi kļūst arvien ekstravagantāki. Vislielāko publikas sajūsmu  izraisa viņas melnā ar mežģīņu ziediņiem izšūtā kleita lugas “Sidraba šķidrauts” pirmizrādē 1905.gada janvārī. Rainim gan ir bažas, kā dzejniece tādā tērpā iederēsies strādnieku teātrī, bet publika ir sajūsmā gan par lugu, gan par skaisto Aspaziju.  Leģendārs jau kļuvis stāsts par to, kā  bēgot no Latvijas 1905.gada nogalē uz Šveici, dzejniece tomēr atrada laiku, lai vēl papildinātu savu garderobi ar ceļojuma kostīmu, cepuri un somu. Trimdā gan pucēšanās ir sarežģīta, bet, kad Aspazija dodas uz Cīrihi ārstēties, pirmās lietas, ko viņa lūdz Rainim no Kastaņolas atsūt  ir papildu drēbes un matu ķemmes. Atgriežoties Latvijā,  dzejniecei  joprojām patīk doties uz veikaliem iepirkties, bet Rainis dusmojas un viņa bieži vien komisijas veikalos iegādātās lietas uzdāvina draugiem. Taču sabiedrība nemitīgi turpina vērtē dzejnieces izskatu. Te daži citāti no tā laika dzeltenā preses izdevuma “Aizkulises”. No 1925.gadā publicētajām rindām par Rakstnieku vakaru Dailes teātrī: “Aspazija sarkanā samta kleitā ar zelta “tutiņām” gar apakšu, “pieklājīgu” dekoltē, īsām rociņām  un garu, mirdzošu kā liesma, kreļļu virteni pār krūtīm.” Mazāk glaimojošs teksts par pēcpusdienas tējas dzeršanu Rīgas pilī 1927. gada janvārī: “Lielu sensāciju sacēla Aspazijas oriģinālā kleita: pelēki rūtaina, melnām strīpām, pusīsas piedurknes, kuras jau sen aizmirstas. Kleita apakšā izrotāta sudraba spicēm un vēl pelēkas zeķes ar melnām strīpām. Frizūra tāda, kā, kādu nesāja mūsu vecmāmiņas, klāt tikai liela briljantu ķemme. Kopiespaids “debešķīgs”. Bet simpātiskā Aspazija ar mīļu bērnišķīgu smaidu apskatīja augsto sabiedrību, lai madāmas runā.”  (Aspazijai ir bieži jāiziet sabiedrībā. Tas viņai vairs nesagādā agrāko prieku,  un vēstulē draudzenei no Jaunās strāvas laikiem Lidijai Zariņai - Lācei dzejniece 1928.gada augustā  raksta: “Šejienes dzīve ir nejēdzīga. Iekš kā tad pastāv mūsu modernība? Traka uzdzīve un greznība. Lielās dāmas pastellē tikai no Parīzes drēbes un greznumus, un tas iet simttūkstošos. Un tad nāk rauts pēc rauta, balle pēc balles. Uz katru vajag citādu tualeti un dārgu, citādi tu neesi moderns.”) Tā laika notikušo baļļu fotouzņēmumos arī Aspaziju nevar atrast vienā tērpā. Lai gan fotogrāfijas ir melnbaltas, nojaušams, ka lielākoties svinīgajos pasākumos viņa devusi priekšroku tumšas krāsas apģērbam. Taču dzejnieces atmiņās ir ieraksts par kleitu, kas šūta Rainim par prieku dzejnieka pēdējā vasarā 1929.gadā: “Rainis jutās tik spirgts un laimīgs, kā senās, mīļās dienās. Man bija glīti jāģērbjas, ko viņš ļoti mīlēja un ko es, aizņemta no māju darbiem un aiz dažādiem sarūgtinājumiem, biju gluži atmetusi. Sevišķi viņš mīlēja gaišzilu krāsu, un tad es arī tādu kleitu sev pasūtīju.” 1933.gadā pārceļoties uz Dubultiem dzejnieces garderobe acīmredzot nav maza. Uz Jūrmalu 1934.gadā uzaicinātais notārs Kristaps Bambergs, stingri uzskaitot visas lietas Aspazijas mājā,  sarakstā ir iekļāvis divus drēbju skapjus, no kuriem viens, kas atradies Aspazijas guļamistabā bijis 2 metrus augsts un 180 centimetrus plats. Visticamāk tur bija daudz vietas kleitām, blūzēm, svārkiem, kas  beigu beigās kļuva par dzejnieces iztikas avotu skarbajos kara gados. Dubultu ģimnāzijas skolotāja Avena atmiņas: “Dzīve kļuva arvien grūtāka. Ar noteiktajām pārtikas devām bija jādzīvo pusbadā. Drīz vien  dzejnieces labākie apģērba gabali tika pārdoti vai iemainīti… Jo pret apģērbu gabaliem no zvejniekiem varēja dabūt zivis. Tā Aspazijas garderobe nokļuva pie zvejnieku sievām. Tolaik ne vienu reizi vien man likās, ka pa ielu pretī nāk Aspazija, bet tā bija zvejnieka sieva dzejnieces drēbēs…” To savās atmiņās apliecina arī talseniece Vallija Jankevica, kura pēc Aspazijas nāves vēl tikusies ar mājkalpotāju Anniņu. Viņa, stāstot par dzejnieces pēdējām dienām teikusi, ka Aspazija vēl pēdējo reizi  pārskatījusi savu skapi, lai izlemtu, kuras no atlikušajām drēbēm iedāvināt  mājkalpotājai, tuvojoties gada nogales svētku laikam.  Pie Aspazijas Dubultos dzīvoja viņas brāļameita Virēna Rozenberga. Ir zināms, ka dzejnieces kleitas tika pāršūtas arī  viņas vajadzībām. Tāpēc ne Aspazijas kleitas, ne blūzes vai svārki  nav redzamas ne pie mums - Aspazijas mājā Dubultos, ne Raiņa un Aspazijas  mājā Rīgā, ne Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros. Raiņa un Aspazijas pētniece Astrīda Cīrule neatceras nevienu gadījumu, ka kāda no vietējām jūrmalnieku ģimenēm būtu kādu Aspazijas kleitu nesusi uz muzeju. Mums gan pavisam nesen  kāda muzeja apmeklētāja stāstīja, ka pēc mātes nostāstiem svārki, kas glabājoties viņas mājā, savulaik piederējuši Aspazijai. Svārku īpašniece solīja tos kādu dienu ienest un parādīt. Bet nu drēbēm ir grūti ar to pierādīšanu. Kad stāstīju par šo gadījumu Cīrules kundzei, viņa smejoties atteica, ka tad,  ja tie svārki tiešām tiks atnesti, tad varam  sēdēt tiem apkārt, ilgi lūkoties un tad uz balsošanu  - ir mums vismaz viens Aspazijas tērps saglabājies vai ne?

Literatūrzinātnieks, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs Rūdolfa Blaumaņa un Raiņa attiecībās viens no pašiem svarīgākajiem pavērsieniem bija Blaumaņa atbalsts laikā, kad 1903. gada novembrī publicēšanai bija iesniegts Raiņa krājums “Tālas noskaņas zilā vakarā”. Tas nonāca pie cenzora Mārtiņa Remiķa Pēterburgā. Blaumanis šajā laikā strādāja laikrakstā “Pēterburgas Avīzes” un bija pazīstams ar cenzoru, ar kuru ik pa laikam satikās. Rainis bija visai satraukts, vai krājumu atļaus, viņu biedēja arī Remiķa vilcināšanās. Blaumanis, cenzoru apciemodams, centās viņu pārliecināt par to, ka pavasara motīviem un citiem Raiņa dzejas simboliem nav nekādas saistības ar sabiedrības aktualitātēm. Bieži vien Blaumanis, it kā lai taupītu cenzora redzi, Raiņa dzejoļus lasīja viņam priekšā, izmantodams savas veiklā lasītāja dāvanas un akcentēdams tieši Raiņa dzejas melodiskumu. Anekdotisks nostāsts vēsta, ka šajos priekšlasījumos nereti noklausījās arī cenzora krustmeita, iespējams, ar cerību iegūt Blaumaņa simpātijas. Varbūt viņai bija zināma loma, lai cenzors Raiņa krājumu apstiprinātu izdošanai ar pavisam nelieliem svītrojumiem. Rainis bija ļoti pateicīgs par Blaumaņa atbalstu. Vēstulē 1902. gada 16. decembrī Rainis uzsvēra: “Jūs esat arī lielisks cilvēks. Žēl, ka es Jūs tik maz esmu pazinis, vai drīkstu cerēt, ka mēs vairāk tuvosimies?” Abu rakstnieku attiecību vēsture tomēr ir bijusi gana samezglota, neraugoties uz abiem svarīgo pārliecību par kultūras nozīmi nācijas dzīvē. Šādu pārliecību nostiprināja arī Raiņa izglītība, ko sekmēja ģimenes materiāli nodrošinātie apstākļi. 19. gadsimta 80. gadu sākumā Rainis mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā un dzīvoja pansijā pie Rīgas Latviešu biedrības vadītāja Bernharda Dīriķa. Sekoja studijas Pēterburgas Universitātē, kuru viņš absolvēja ar jurista diplomu 1888. gadā. Taču citu valodu un kultūru iespaids, kas jau kopš bērnības paplašināja dzejnieka garīgos apvāršņus, nemazināja interesi par latviešu sabiedrību. Jau ģimnāzijas gados Rainis līdzdarbojās skolēnu pulciņā, kas bija saistīts ar Rīgas Latviešu biedrību un kura mērķis bija satikties un diskutēt latviešu valodā. Raiņa personībā savijušies tautiskā laikmeta iespaidi un sabiedrības izglītošanās un modernizācijas procesi. 19. gadsimta 90. gados Rainis galvenokārt bija pazīstams kā redaktors un tulkotājs; un novērtējums šajā jomā viņam bija būtisks. Tas atsevišķos gadījumos izraisīja arī nesaprašanos ar Blaumani. Nozīmīgākais konflikts acīmredzot ir saistīts ar Raiņa un daļēji Aspazijas veikto Johana Volfganga fon Gētes dramatiskās poēmas “Fausts” atdzejojumu, kas 1898. gadā tika publicēts Pētera Zālītes vadītajā “Mājas Viesa Mēnešrakstā”. Atšķirībā no redakcijā valdošās bezierunu sajūsmas, Blaumanim pret latviskojumu bija lietišķa attieksme, un viņš izpelnījās ne tikai šī darba apjūsmotāju nosodījumu, bet arī Raiņa nepatiku. Blaumanim tika pārmesta arī līdzdalība recenzijas tapšanā par “Fausta” tulkojumu laikrakstā Rigasche Rundschau (Rīgas Apskats), kas bija parakstīta ar Andrieva Niedras vārdu. Zālīša vadītajam “Mājas Viesa Mēnešrakstam” šī publikācija bija īpaši nepatīkama, ņemot vērā, ka Niedra tobrīd bija otra latviešu literārā žurnāla “Austrums” vadītājs. Tāpat Rainis jutās aizskarts, kad “Mājas Viesa Mēnešraksta” 1900. gada 11. numurā tika publicēti divi Gētes dzejoļa “Dievišķais” (Das Göttliche) atdzejojumi; līdzās Raiņa veikumam savu roku bija izmēģinājis arī Blaumanis. Tomēr, par spīti palaikam uzplaiksnījušam savstarpējam aizvainojumam un aizdomām, Raini un Blaumani vienoja atbildīga attieksme pret latviešu kultūras attīstību. Blaumaņa atbalsts Raiņa dzejoļu krājuma “Tālas noskaņas zilā vakarā” izdošanā ir viena no liecībām, ka Blaumanis aizvien spēja pārvarēt personiskus aizspriedumus un atbalstīt tos darbus, kas viņam likās nozīmīgi. Turklāt gan Blaumanis, gan Rainis labi apzinājās, cik kaitējoša radošajam darbam ir cariskās Krievijas policejiskā vara, kuras sastāvdaļa bija arī cenzūra. Savu sašutumu par to Rainis visasāk paudis dzejolī “Vecais rupucis”, kas 1905. gadā iespiests viņa otrajā dzejoļu krājumā “Vētras sēja” un kurā nosodīts latviešu rakstu cenzors Rīgā Adrians Ruperts. Dzejolī lasāmas rindas: “Un uztupās virsū rupucis / Uz visu, kas garā bij uzdīdzis. // Viņš visu, kas dzīvs bija, koda nost / Un sazelēja, ko nespēja kost. // Cik tāli tas ķetnām aizsniedza, / Ap viņu apkārt viss nonīka.”

Stāsta Dace Kaukule no Aspazijas mājas Dubultos Vai zini, ka Aspazijas mājā ir apskatāmi trīs viena mākslinieka gleznoti Aspazijas portreti, un katrā no tiem dzejnieces acu krāsa ir atšķirīga? Aspazijas mājā ir apskatāmi trīs mākslinieka Kārļa Siliņa gleznotie dzejnieces portreti. Visi tapuši pagājušā gadsimta 20 gadu beigās, visi Aspazijas Dubultu mājā deponēti no Rakstniecības un mūzikas muzeja. Kas bija gleznotājs Kārlis Siliņš un kāpēc viņš tik ļoti bija aizrāvies ar Aspazijas gleznošanu, jo pavisam ir ziņas par pieciem Siliņa gleznotiem Aspazijas portretiem. Vēl viens atrodas  Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā Rīgā, bet par vēl viena esamību liecina talsenieces Valijas Jankevicas atmiņas par viņas viesošanos pie dzejnieces Dubultos: "Aspazija man ļāva izvēlēties kādu no saviem mākslinieku gleznotiem portretiem. Kautrējos ņemt skaistāko un izraudzījos Siliņa gleznoto Aspaziju ar cepuri galvā," tā savās atmiņās raksta Valija Jankevica. Viņa uz mājām aizveda darbu, par kuru laikraksta "Pēdējā brīdī" 1933. gada jūlija numurā vēstīts: "Uz flīģeļa eļļas krāsām gleznota Aspazijas portreja. Lielā salmenē viņa tur lūkojas pretim no senām dienām." Nav zināms, kurš Valijai Jankevica šķita skaistākais Aspazijas portrets. Bet pēc notāra Kristapa Bamberga sastādītā Aspazijas mājas "inventārija" 1934. gadā, Aspazijas mājā atradās 4 Aspazijas portreti. Bambergs pie dzejnieces portretiem autora vārdu nemin, gleznotāja Siliņa vārds ir pierakstīts tikai pie 167 x132 cm liela Raiņa portreta. Taču Siliņa vārdu vēlāk savās publikācijās piemin žurnālisti, kuri viesojās pie dzejnieces un apraksta tur redzēto. 1895. gadā dzimušais Kārlis Siliņš, kurš daudzviet publikācijās parādās arī ar uzvārdu Šiliņš, bija pazīstams portretists, kas izvēlējās gleznot tā laika slavenos un varenos. Viņš arī rīkojis izstādes, no kurām vienu recenzējis Jūlijs Madernieks ar izteikumu, ka "iedomība rada pāsapmierinātību un nomācot attīstību". Nav ziņu, vai Aspazija Siliņam ir pozējusi, vai viņa pati gleznotājam savus portretus pasūtījusi un cik par tiem samaksāts. Zināms, ka viens no Aspazijas portretiem tika izstādīts Rīgā 1933. gada decembrī. Izstādes apskatā žurnālā "Sievietes pasaule" 1933. gada izstāde saslavēta: "Kārļa Siliņa izstāde mūs patīkami pārsteidz ar savu viengabalainību. Siliņš sevi pilnīgi parāda kā portrejists. Sevišķi veikls un elegants viņš ir dāmu portreju gleznojumos. Vienā otrā no tām pavīd tīri parīziska elegance un vieglums." Mākslas pazinēji, vērtējot Siliņa gleznotās Aspazijas portretus, uzskata, ka dzejniece mākslinieka priekšā nav nīkusi garas stundas. Porteti esot plakani, bez dziļuma un, visticamāk, gleznoti pēc fotogrāfijām. Siliņa darbiem, kuros  gleznotājs attēlojis Aspaziju, kritiķu netrūkst. "Būdams 20.-30. gados populārs reprezentatatīvo un salonportretu autors, mākslinieks dzejnieci rāda kā salondāmu, "piemirsdams" viņas personības cildenumu un nozīmi mūsu kultūrā," raksta mākslas apskatnieks M. Brands padomju gados laikrakstā "Rīgas balss", vērtējot rakstnieku portretu izstādi Literatūras un mākslas muzejā. Gleznotāja Ugas Skulmes vērtējums: "Siliņa zīmējums, sevišķi portrejās, stipri vēl klibo. Tas bija arī tik pateicīgu modeļu ģīmetnēs kā Raiņa un Aspazijas. Šīm sejām tomēr vajadzīgs pieiet ar lielāku nopietnību, nekā parastās salonu portrejās. Te no gleznotāja jāprasa vai nu bagātas psihologa spējas, vai arī lielāka tehniskā gatavība un par visām lietām sirsnība. Bet Siliņu, šķiet kārdina, vairāk gleznas ārējs spožums, virtuozitāte. Rotaļāties ar to, kad trūkst vēl stingras skolas pamata zem kājām, nozīmē žonglēt virs bezdibeņa." Lai vai kā, humora izjūtas Siliņam netrūka, jo īsā laikā rdot vairākus Aspazijas portretus, viņš katrā no tiem dzejnieci apveltījis ar citas krāsas acīm. Lielajā dzejnieces portretā zeltītā rāmī, kas šobrīd atrodas Aspazijas mājās salonā, dzejnieci ir dzidri zilas acis, kabinetā Aspazija ar Triju Zvaigžnu ordeni pie krūtīm uz apmeklētājiem raugās ar sulīgi brūnām acīm, bet otrā stāva verandā novietotajā Aspazijas portretā dzejnieces acu krāsa ir sūnu zaļa.  Vadot ekskursijas, mēs, muzeja darbinieki, aicinām uzmanīgi aplūkot visus Aspazijas portetus un jautājam, kādā krāsā tad bija dzejnieces acis. Ļoti reti kāds atbild pareizi. Visbiežākā atbilde ir - brūnas. Un tad mēs citējam Augustu Deglavu, jo, aprakstot savu iepazīšanos ar Aspaziju, daiļrunīgāks nav bijis pat Rainis: "Mūs iepazīstināja aktrise Jūlija Skaidrīte. Tas bija Rīgas Latviešu biedrībā, 1893. gadā. "Māmuļa" patlaban taisījās svinēt savus 25 gadu pastāvēšanas svētkus. Vienkārša meitenīte, pa pusei lauciniece, zilām, vaļsirdīgām acīm un nevainīgu, bet paļāvīgu seju. Biju dzirdējis, ka viņa ko lielu sarakstījusi, kas neesot izrādāms." Tiesa, daudzas sievietes uzskata, ka vīriešu teiktajam par acu vai matu krāsu nevarot ticēt un to netieši apliecina arī Kārļa Siliņa gleznas. Taču Augustam Deglavam var ticēt, jo par Aspazijas zilajām acīm savās atmiņās raksta arī dzejnieces draudzene - komponiste Lauma Reinholde, un ir arī pašas Aspazijas dzejoļi, kuros viņa piemin savas zilās acis. Te rindas no dzejoļa  "Neaizmirstulīte": "Iz zilajām actiņām asaras plūst, plūst asaras tavas - un manas." No dzejoļa "Polārā ainava": "Kopš projām tu, man izbāl acu zilums." Atgriežoties pie gleznotāja Siliņa, par viņu plašu ierakstu mūsdienu mākslas vēstures enciklopēdijās nav. Sākoties otrajam pasaules karam, Kārlis Siliņš devās bēgļu gaitās un savu atlikušo mūžu līdz 1955. gadam nodzīvoja Amerikā.

Literatūrzinātnieks, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs Apzīmējums "ģeniālais latviešu rakstnieku pāris", attiecinot to uz Aspaziju un Rūdolfu Blaumani, pieder vācbaltiešu dzejniekam Viktoram fon Andrejanovam, kurš 1895. gadā publicēja rakstu par latviešu literatūru laikrakstā "Berliner Tageblatt". Aspazija jau bija satikusies ar Raini, tobrīd laikraksta "Dienas Lapa" redaktoru, taču rakstniecībā Raiņa vārds vēl nebija izskanējis. Savukārt Aspazijas un Blaumaņa talants bija ievērots, un viens no pirmajiem to uzsvēra tieši Andrejanovs. Jau 1893. gada pavasarī viņš bija publicējis veltījumu dzejā "Rūdolfam Blaumanim" (An Rudolf Blaumann), iesakot rakstnieka­m domāt par vēl plašākiem, pravietiskiem mākslas mērogiem. Blaumanis arī Aspaziju ieveda Viktora fon Andrejanova salonā. 1895. gadā, kad Andrejanovs ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Vācijā, apcerēs par latviešu literatūru viņš abus rakstniekus izcēla īpaši. Aspazija un Rūdolfs Blaumanis iepazinās 19. gadsimta 90. gadu pirmajā pusē, laikā, kad viņi abi bija cieši saistīti ar Rīgas Latviešu biedrību un tās atbalstīto Rīgas Latviešu teātri. Blaumanis 1893. gada rudenī apmeklēja savas lugas "Pazudušais dēls" mēģinājumus Pētera Ozoliņa režijā, un teātrī sastapās ar Aspaziju, kuru gan nemaz neievēroja, jo tobrīd vēl nepazina. Uzzinājis par šo alošanos, Blaumanis steidzās pārpratumu labot. Izrādījās, ka viņi ar Aspaziju ir apmetušies vienā un tajā pašā namā Dzirnavu un (tagadējās) Krišjāņa Valdemāra ielas stūrī, kur Blaumanis īrēja istabu, savukārt Aspazija dzīvoja kopā ar aktrisēm, māsām Olgu un Mariju Ezerlaukām. Viņu dzīvoklī arī notika abu rakstnieku pirmā tikšanās un garāka saruna, kādas vēlākajos gados kļuva visai regulāras. Aspazija jau krietni iepriekš, 1888. gadā, Rīgas Latviešu teātrim bija iesūtījusi lugu "Atriebēja", kas tā arī netika uzvesta cenzūras aizlieguma dēļ. No teātra skatuves Aspazijas rakstītais pirmo reizi izskanēja divas dienas pēc Blaumaņa lugas "Pazudušais dēls" pirmizrādes. 1893. gada 9. novembrī tika atzīmēta Rīgas Latviešu teātra divdesmit piecu gadu jubileja, un sacerēt šī sarīkojuma prologu bija uzticēts tieši Aspazijai. Viņas rakstītā spožums pārsteidza un apbūra skatītājus. To bez šaubīšanās uzsvēra arī Blaumanis, kurš rakstīja: "Nekad agrāk – atskaitot [Šekspīra] "Vasaras nakts sapņa" izrādi – no latviešu teātra skatuves nav skanējuši tik daiļskanīgi, cildena patosa spārnoti un skaistu tēlu un domu pārpilni panti! Mēs domājam, ka neierindosimies viltus praviešu skaitā, pareģodami jau šodien, ka šī dzejniece aicināta nākotnē radīt nozīmīgus darbus!" Divus mēnešus vēlāk, 1894. gada 19. janvārī, notika Aspazijas lugas "Vaidelote" pirmizrāde, par kuru Blaumanis vēstulē Andrievam Niedram rakstīja, ka to pavadījuši “nedzirdēti panākumi". Nākamajā, 1895. gadā, laikrakstā "Dienas Lapa" risinājās dialogs dzejā starp Aspaziju un Blaumani par dzejnieka uzdevumiem. Netiešas atskaņas no tā jūtamas arī 1899. gadā, kad Blaumanis Aspazijai kā dāvanu Ziemassvētkos pasniedza savu un Andrieva Niedras kopīgi veidoto dzejas krājumu "Ceļa malā" ar ierakstu: "Elzai Pliekšan. Gefühl ist alles..." ("Jūtas ir viss"). Šis ieraksts atklāj arī Blaumaņa darbos, tostarp īsi pirms tam godalgotajā novelē "Purva bridējs" svarīgu tēmu, un ir tapis laikā, kad Aspazija kopā ar Blaumani strādāja Pētera Zālīša vadītajos izdevumos – laikrakstā "Dienas Lapa" un "Mājas Viesis", kā arī "Mājas Viesa Mēnešrakstā". 1901. gadā Blaumanis no darba Zālīša izdevumos aizgāja, tomēr jau drīz aicināja Aspaziju iesūtīt darbus laikrakstam “Pēterburgas Avīzes”, kurā bija sācis strādāt. Aspazijas dzejolis publicēts jau šī laikraksta parauga numurā. Pēterburgā Blaumanis rūpējās arī par Aspazijas lugas “Vaidelote” izrādīšanu 1902. gadā. Savukārt 1904. gadā, viesodamies pie Raiņa un Aspazijas Jelgavā, Blaumanis noklausījās dzejas drāmas "Sidraba šķidrauts" pirmos trīs cēlienus autores lasījumā, būdams patiesā sajūsmā par lugu. Aspazijai rakstītā vēstulē Blaumanis uzsvēra: "Latviešu dramatiķu kronis Jums šim brīžam galvā." "Sidraba šķidrauta" izrādē Jaunajā Latviešu teātrī Rīgā 1905. gada sākumā, apbrīnodams dzejnieces melno, ar mežģīņu ziediem nošūto kleitu (par kuru Rainis ir bijis samulsis), Blaumanis esot izsaucies: "Jūs jau, Pliekšān kundze, izskatāties kā īsta zvaigžņu karaliene!" Savukārt šī paša gada 24. aprīlī viņai veltītā sarīkojumā Jelgavā Aspazija lasīja savu agrāk sarakstīto dzejoli "Rūdolfam Blaumanim", tā vēlreiz uzsverot saikni abu autoru starpā. Attiecības ar Blaumani dzejniecei saglabājās visai ciešas līdz pat Aspazijas un Raiņa bēgļu gaitām un trimdai Šveicē pēc 1905. gada revolūcijas sagrāves. 

Ojāra Vācieša jubilejas gadā interesējamies, kā dzejnieka memoriālais muzejs iecerējis uzrunāt savus apmeklētājus? Stāsta Ojāra Vācieša memoriāla muzeja vadītāja Ieva Ķīse un Raiņa un Aspazijas mājas Baznīcas ielā muzeja izglītības programmu kuratore Solvita Lapiņa. "Ceļu uz Ojāra Vācieša 90. gadadienu aizsākām pagājušajā gadā viņa dzimšanas dienā novembrī, kad muzejā bija Ojāra Vācieša portretu izstāde un atmiņām par Ojāra Vācieša dvēselisko tēlu," stāsta Ieva Ķīse. Kā centrālais jubilejas gada projekts ir iecerēta izstāde par Ojāru Vācieti un Raini. Kas abiem kopīgs? "Viņi ir divi lieli dzejnieki, kas nenoliedzami ietekmējuši ne tiaki sava laika literatūru, bet sabiedrisko domu. Rainis ir ietekmējis Vācieti, viņam ir dažādas atmiņas, kā iepazinis Raini un kā tas izmainījis viņu. Vācietis ir Rainim veltījis dzejoli. Paskatīties uz šiem diviem lielajiem cilvēkiem - uz viņi saskares punktiem, paralēlēm, uz viņu pietiekami sarežģīto likteni un arī uz viņu vientulības sajūtu, kas abiem ir ārkārtīgi izteikta," atklāj Solvita Lapiņā. "Tāpēc iecerētās izstādes nosaukums ir "Viens", kas ir tāds kalnākāpēja tēla atveidojums." Izstādi domāts atklāt oktobrī divos muzejos vienlaicīgi - Ojāra Vācieša muzejā un Raiņa un Aspazijas mājā.  

Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja speciāliste Zita Pētersone Šogad aprit tieši simt gadu, kopš Latvijas Republikā tika pieņemts pirmais lēmums par ielu pārdēvēšanu latviešu valodā. Jau 1920. gadā Rīgas galva Artūrs Frīdenbergs nolēma, ka Rīgā jāmaina ielu nosaukumi. Viņš šo pienākumu deleģēja Rīgas pilsētas valdes Būvju nodaļai, taču tā vairākus mēnešus ar to nenodarbojās, un rezultātā šis pienākums tika deleģēts Rīgas pilsētas domes Izglītības nodaļai. Tika sastādīta komisija, kurā darbojās ļoti daudz slavenu cilvēku, toskait pedagogs Fricis Adamovičs, rakstnieks Kārlis Skalbe, etnogrāfs Matīss Siliņš un arī filologs Kārlis Straubergs. Tālaika presē ļoti daudzi slaveni cilvēki, tai skaitā Jānis Endzelīns, kuram tika uzticēts pārbaudīt šo ielu nosaukumu pareizrakstību, vērtēja šo nosaukumu nozīmi; Endzelīns izteicās, ka ļoti daudzi nosaukumi viņa uztverē nav jāpārdēvē, jo tie ir tikai bijušo laiku nekaitīgas paliekas. Sākotnēji komisija bija nolēmusi pārdēvēt kādas pārdesmit ielas, bet pēc diviem gadiem, 1923. gadā, tapa ļoti garš ielu nosaukumu pārdēvēšanas saraksts – kopumā tajā bija 192 ielas! Kādas ielas rezultātā īsti pārdēvēja? Lielākoties tās, kuras nesa aizgājušo laiku caru un viņu ģimeņu nosaukumus, kā arī tos nosaukumus, kas neatbilda tā laika garam.  1920. gadā Rīgā atgriezās Rainis un Aspazija. Tad nu Latvijas Republikas laikā tā bija vienīgā reize, kad cilvēkiem vēl dzīviem esot, ielas tika nodēvētas viņu vārdā: Troņmantnieka bulvāri, kas bija nosaukts Krievijas cara Alekseja II dēlam par godu, pārdevēja par Raiņa bulvāri, bet Teātra bulvāri pārdēvēja par Aspazijas bulvāri.  Arī 1930. gados gan kādu ielu gribēja nosaukt rakstnieka Kārļa Skalbes vārdā, pašam rakstniekam vēl dzīvam esot, bet Rīgas dome izlēma, ka tā nav laba prakse, tālab šo jautājumu atcēla. No 1923. gada Rīga ieguvusi daudz jaunu nosaukumu, kurus pazīstam vēl šobaltdien: Aleksandra iela tika pārdēvēta par Brīvības ielu, jo pa šo ielu ienāca Brīvības cīņu dalībnieki. Ģenerāļa gubernatora Aleksandra Suvorova iela tika pārdēvēta par Krišjāņa Barona ielu, Romanova iela – par Lāčplēša ielu. Vēl ļoti daudzām ielām nosaukumi tika mainīti tādēļ, ka to nosaukumi latviešu valodā nebija pareizi: piemēram, tagadējā Rozena iela nezin kāpēc bija kļuvusi par Rožu ielu, bet tas neatbilda vēsturiskajam nosaukumam, tādēļ arī iela atguva šo seno nosaukumu – Rozena iela. Tāpat arī Domes laukums atguva savu pareizo latvisko nosaukumu – Doma laukums. Tad vēl vairākas ielas pārdevēja tāpēc, ka nosaukumi atkārtojās – Augļu iela tika pārdēvēta par Dārzaugļu ielu (jo Augļu iela jau bija Pārdaugavā).  Lielais lēmums tika publicēts arī "Valdības Vēstnesī" 1923. gada 2. novembrī, un ar to arī sākās ielu pārdēvēšana. Latvijas Republikas laikā neviens lēmums nebija tik vērienīgs kā šis.  

Kā palīdzēt ģimenēm, kuras ieceļojušas no Ukrainas, un kādu atbalstu krīzē var saņemt gan šie cilvēki, gan arī Latvijas iedzīvotāji, kuri raizējas par karu un tā sekām? Par to, kāda palīdzība ir nepieciešama gan cilvēkiem Ukrainā, gan tiem, kas ieradušies Latvijā, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce un krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes" pāstāve Darja Veļičko. Ivanofrankivskā, Ukrainā, Latvijas vēstnieks Ilgvars Kļava 30. novembrī ir atklājis rehabilitācijas centru sievietēm, kas cietušas no Krievijas armijas pastrādātajiem seksuālās vardarbības noziegumiem, informē Ārlietu ministrija. Centrā sadarbībā ar Ivanofrankivskas medicīnas iestādēm cietušajām sievietēm tiks nodrošināts patvērums, fiziska un garīga rehabilitācija, iekļaujot sociālo, psiholoģisko un juridisko, kā arī medicīnisko palīdzību. Rehabilitācijas centrs sniegs patvērumu 20 sievietēm un viņu ģimenes locekļiem. Tajā iekārtotas telpas dzīvošanai, kā arī psihologa un medicīnas speciālista darbam. Centrā izbūvēta autonoma apkures un elektroapgādes sistēma. Tā nodrošinās centra nepārtrauktu darbību, neraugoties uz Ukrainas energosistēmas pārrāvumiem, ko radījuši Krievijas nemitīgie uzbrukumi Ukrainas enerģētikas infrastruktūrai. Novērtējot Latvijas sniegto atbalstu, viena no telpām nosaukta latviešu dzejnieces, emancipācijas un sieviešu tiesību aizstāves Aspazijas vārdā. Biedrībai “Centrs MARTA” sadarbībā ar partneriem Ukrainā ir atvērta uzticības tālruņa līnija seksuālo noziegumu un spīdzināšanas upuriem. Ar uzticības tālruņa palīdzību tika nodrošinātas konsultācijas, psiholoģiskā palīdzība, informācija un piekļuve sociālajai, medicīniskajai, juridiskajai un humānajai palīdzībai. Četru mēnešu laikā palīdzību saņēmušas vairāk nekā simts sieviešu, kas cietušas no seksuālās vardarbības. Iluta Lāce atklāj, ka jau šobrīd palīdzību jau ir saņēmušas 104 sievietēm un darbs turpināsies. Tāpat paralēli palīdzības sniegšanai tiek īstenots projekts, lai izglītotu speciālistus un līdzcilvēkus, lai viņi spēj pamanīt noziegumus, ziņotu par tiem un sniegt u atbalstu cietušajiem.  Viņa arī aicina doties uz centra mājaslapu un ziedot, lai nodrošinātu bezmaksas palīdzību vardarbībā cietušām sievietēm un viņu bērniem. Šobrīd, ziedojot projekta ietvaros, katra ziedotā summa ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas atbalstu tiks dubultota. Runājot par palīdzību, Darja Veļičko vērtē, ka katrs var kaut izdarīt no savas puses, lai atbalstītu. Ja nav iespēja palīdzēt ar mājokli, tā var būt pārtikas paka vai silts apģērbs ziemā vai citas lietas. "Tāpat jāizvērtē savas spējas atbalstīt un uzklausīt," bilst Darja Veļičko, runājot par psiholoģisko atbalstu. "Jāsaprot, vai paši būtu gatavi būt klāt un atbalstīt, uzklausīt smagas lietas. To arī pamanīt ir ārkārtīgi grūti. Cilvēki parasti labi turas un nestāsta.  Sākt ar to, ka dot zināmu, ka esam pieejami, ka esam gatavi būt klāt un uzklausīt, ja tas ir nepieciešams. Nespiest, bet iedrošināt, ja vēlies, esmu gatavs uzklausīt. Pazīmes pamanīt ir grūti, jo tās bieži ir personiskas. Ne katrs ir gatavs parādīt, ka krīt panikā pie katras skaļākas skaņas. Piemēram, kad lido lidmašīnas, kas ir ļoti izplatīta lieta cilvēkiem, kas atbraukuši no Ukrainas. Viņiem panikās lēkmes sākas, dzirdot lidmašīnu skaņas. Ne katrs ir gatavs kaut ko tādu parādīt. Būt klāt, izvērtēt savas iespējas un iedrošināt runāt, ja ir nepieciešamība, gan arī informēt par iespējam saņemt profesionālu atbalstu."

Gandrīz mūzikls pēc Aspazijas lugas „Ragana” – tā var pieteikt jaunāko iestudējumu Ģertrūdes ielas teātrī. Režisors Andrejs Jarovojs Aspazijas lugas tekstu saaudis kopā ar hiphopa ritmiem un mūsdienu cilvēka izpausmēm. Izrādes veidotāji, strādājot pie šī darba, domājuši par varu, kas vilina, un ko tā izdara ar cilvēkiem, par izvēlēm, arī par nemitīgiem balansa meklējumiem. Izrāde sākas ar dokumentālu ieskatu Aspazijas lugas „Ragana” tapšanā. Arī par to, kā Aspazijai no Rīgas latviešu biedrības bijis jāaiziet. Un tad izrādes radošā komanda, sekojot Aspazijas lugai un tās krāšņajai valodai, ar balss un ritma spēlēm izgaismo (šis ir tiešs apzīmējums), jo ar gaismas strēli tiek izgaismots kāds no personāžiem un mēs, skatītāji, sekojam līdzi sižetam par sievietes liesmaino būtību un pretrunu pilno dabu. Režisors Andrejs Jarovojs atklāj, kā tapis darbs un velk paralēles ar 2011.gadā iestudēto Ingas Gailes poētisko stāstu „Āda”. Abos iestudējumos piedalās aktrise Anta Aizupe. Pie izrādes veidotājiem jāmin Jānis Burmeisters – ritmisku bītu radītājs. Savukārt aktrises Anta Aizupe, Ilva Centere, Sandija Dovgāne un Ance Muižniece iejūtas dažādos lugas tēlos un ritmiski, reizēm nosacīti, tomēr emocionāli izdzīvo savu varoņu stāstu. Izrādes  vizuālo tēlu paspilgtina kostīmu mākslinieces Ievas Veitas-Breidakas radītie tērpi vai kāda spilgta to detaļa. Aspazijas luga „Ragana” Andreja Jarovoja radošajā interpretācijā uzrunā mūsdienu skatītāju, jo personības veidošanās ceļš aizvien svarīgs, lai kādā laikā mēs dzīvotu. Jauniestudējumu „Ragana” Ģertrūdes ielas teātrī rādīs atkal 24.novembrī, pēc tam 16. un 17.decembrī. Tāpat gan novembrī, gan decembrī iespēja redzēt Andreja Jarovoja 2011.gadā iestudēto Ingas Gailes poētisko stāstu „Āda”.  

"Klasikā" tiekamies ar Ventspilī gaidāmā koncerta "Atgriešanās Venstpilī" un Jelgavas Mūzikas vidusskolas jubilejas koncerta "100+1" māksliniecisko vadītāju Aigaru Meri, lai runātu par atkalsastapšanos ar kādreizējiem audzēkņiem, tradīciju nozīmi un jaundarbu pasūtināšanu. *** Jelgavas Mūzikas vidusskola jau sagaidījusi savus 100, kam klāt nācis jauns gads ar skatu nākotnē. Tāpēc Jelgavas Kultūras namā 14. oktobrī pulksten 18 norisināsies Jelgavas Mūzikas vidusskolas simtgades jubilejas koncerts "100+1". Pēc svinīgās uzrunas un apsveikumiem, kas Jelgavas Kultūras nama foajē gaidāmi pulksten 17, plkst.18:00 ikviens skolas absolvents, skolotājs, kā arī citi interesenti ir aicināti uz koncertu trijās daļās. Koncerta pirmajā daļā Jelgavas Mūzikas vidusskolas audzēkņi atskaņos jaundarbus, kuri veltīti skolas simtgadei.Tika uzrunāti komponisti, kuru dzīve ir saistīta ar Jelgavu. Katram saikne ar pilsētu ir citādāka, tomēr Jelgavā nodzīvotais periods ir veidojis viņu muzikālo pašportretu. Jaundarbi ietērpti komponistu Alvila Altmaņa, Līgas Celmas-Kursietes un Anitas Miezes radītajās skaņās un izcilās latviešu literātes Aspazijas dzejā. Otrajā daļā dzirdēsiet Jelgavas Mūzikas vidusskolas absolventus - Maksimu Beitānu (čells), Juri Žvikovu (klavieres), Edmundu Altmani (klarnete), Ainaru Šablovski (saksofons), Konstantīnu Paturski (vijole), Endiju Rožkalnu (ģitāra) un Aigaru Reini (ērģeles). Savukārt koncerta trešajā daļā uz galvu reibinošu ceļojumu džeza mūzikas pasaulē, aicinās pēdējos 30 gados Jelgavas Mūzikas vidusskolu absolvējušie un bigbendā izaugušie mūziķi. Ar viņiem kopā muzicēs Jelgavas bigbends Raita Ašmaņa vadībā un Jelgavas kamerorķestris Aigara Meri vadībā. *** 12. oktobrī 19.00 koncertzālē “Latvija” izskanēs par tradīciju kļuvušais koncertcikls “Atgriešanās Ventspilī”. Pirms koncerta tiks pasniegta Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes balva “Sudraba tintnīca”. Šī būs jau septītā reize, kad pilsētā atgriežas kāds Ventspils Mūzikas vidusskolas absolvents. Šoreiz uzmanības centrā Andra Puziņa audzēkne altiste Ance Lipste, kas kopā ar Ventspils kamerorķestri spēlēs angļu komponista Bendžamina Britena skaņdarbu “Lachrymae” Op. 48a. Skaņdarbs rakstīts altam un klavierēm variāciju formā kā refleksijas par kādu angļu renesanses laika komponista Džona Dovlanda dziesmu, savukārt pārlikumu stīgu orķestrim, kas būs dzirdams šajā koncertā, Britens izveido dzīves pēdējā gadā. Koncertā, godinot komponistu Pēteri Butānu 80 gadu jubilejā, izskanēs sešas 2005. gadā tapušās “Mīlestības dziesmas” ar Friča Bārdas dzeju un Divertisments vijolei, stīgu orķestrim un sitaminstrumentiem “Brīvdienu mūzika”, kas 2008. gadā bijis visvairāk atskaņotais latviešu klasiskās mūzikas skaņdarbs. Koncertā piedalīsies Ance Lipste (alts), Zane Volberga (klavieres), Inita Āboliņa (akordeons), Ivars Ozols (kontrabass), Gidons Grīnbergs (vijole), Rihards Millers (balss), Ginta Rūse (balss), kā arī Ventspils kamerorķestris un jauktais koris “Ventspils” diriģenta un koncertcikla “Atgriešanās Ventspilī” tradīcijas iedzīvinātāja Aigara Meri vadībā. Priekšnesumus papildinās muzikoloģes Lienes Jakovļevas stāstījums. Tāpat koncertā tiks pasniegta Ventspils pilsētas domes un Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas balva “Sudraba tintnīca”, ko reizi divos gados piešķir tieši par Rakstnieku un tulkotāju mājā radītajiem labākajiem darbiem dzejā, prozā un tulkošanā.

Literatūrzinātnieces Gaidas Jablovskas nesen grāmatā iznākušais pētījums "Aspazija. Rainis. Nams" atklāj izcilo dzejnieku pāri gluži negaidītā rakursā: kā namīpašniekus, kā savu namu apsaimniekotājus, un arī iemītniekus. Lasot grāmatu, grūti nepamanīt, cik daudz duālas attieksmes un pretrunu ir abu valodas un domas dižgaru attieksmē pret savām miesīgajām vajadzībām. Pirms triumfālās atgriešanās no Lugāno trimdas notiek sarakste ar sagaidītājiem Rīgā, kurā cita starpā tiek saskaņota Raiņa un Aspazijas iespējamā jaunā dzīves vieta. Grāmatas autore citē kādu Raiņa 1920. gada 25. janvāra vēstuli no Kastaņolas “Mums personiskās vajadzības ir ļoti mazas: 2-3 istabas, ķēķis un pieliekamās telpas – kad mums tās dotu par brīvu no valsts vai sabiedrības, kādā namā, kur daudz telpu, piemēram, pilī. Man tik grāmatām vajadzētu telpas liekas, labāk nekā guļamistabā.“ Dažas dienas vēlāk turpinot:  “Nams vai māja prasītu daudz apkopšanas pūļu un izdevumu un saistītu pie vietas. … Es uz savu mantu, tagadējo un nākamo, arvien esmu skatījies kā uz manis pārvaldītu tautas mantu. “ Un tai pat laikā Rainis un Aspazija savas dzīves laikā vairākkārtīgi pirkuši un pārdevuši īpašumus, nopūlējušies ar to pārvaldīšanu. Nams ir arī tas, kas glabā tās iemītnieku piemiņu, un  šobrīd Latvijā nevienam literātam nav tik daudz memoriālo muzeju kā Rainim un Aspazijai. Grāmatā “Aspazija. Rainis. Nams” ir treju veidu hronikas. Pirmā saistīta ar namīpašuma iegādi:  pētījumā citētas Raiņa dienasgrāmatas,  Aspazijas saimniecības izdevumu pieraksti. Otra veida hronika piefiksē dzejnieku attiecīgā perioda dzīves notikumus, atklāj viņus kā sava nama iemītniekus. Taču šo grāmatu var lasīt arī kā dzejnieku piemiņas un arī memoriālo muzeju namu tapšanas vēsturi, un iepazīstot šo grāmatas caurviju tēmu, man radās iespaids, ka varbūt pētījums “Aspazija. Rainis. Nams” nemaz nav stāsts par abiem dižgariem. Tas ir stāsts par mūsdienu cilvēkiem, kuri Raiņa un Aspazijas vārdā  mēģinājuši radīt jaunas kultūrvietas, un reizēm gluži neticamiem spēkiem un paņēmieniem tās noturēt, neatdot ikdienībai. No šī viedokļa raugoties, pētījums “Aspazija. Rainis. Nams” ir spīta vēsture. Un viens no šiem neparastajiem, spītīgajiem cilvēkiem ir arī pētījuma autore, literatūrzinātniece, kas saņēmusi Triju zvaigžņu ordeni par mūža ieguldījumu Raiņa un Aspazijas pētniecībā – Gaida Jablovska. Gaida Jablovska pastāsta, ka bijuši apstākļi, kas darbu pie grāmatas “Aspazija. Rainis.Nams”  gan sarežģījuši, gan atvieglojuši. Jāatceras, ka grāmatas tapšana bija pandēmijas laiks, muzeju lasītavas bieži vien bijušas slēgtas. Atjaunot atmiņu palīdzējis ilggadējais paradums rakstīt muzejnieka dienasgrāmatu, kā arī, nu jau bijušo, kolēģu uzticēšanās. Veselu skapi ar veciem papīriem, kuros jaunpienācēji varbūt pat nemaz nespētu noorientēties, muzejnieki ļāvuši paņemt līdzi uz mājām sakārtošanai, puspajokam nosaucot to par deponēšanu. “Aspazija. Rainis. Nams” visplašāk aprakstīta Raiņa un Aspazijas mājas Rīgā muzeja vēsture, taču Gaida Jablovska bijusi arī citu Raiņa memoriālo muzeju darba lieciniece.

Stāsta arhitekte Liesma Markova Latvijas Nacionālas operas rekonstrukcija notika no 1990. gada līdz 1995. gadam. Skatītāju daļas interjeru atjaunošanas koncepcija paredzēja vēsturisko interjeru daļu papildināt ar ansamblim stilistiski pieskaņotiem ieejas vestibila, kuluāru, pagraba un 2. balkona kafejnīcas interjeriem. Īpaša uzmanība tika pievērsta detaļām – pētīti dažādi 19. gadsimta 2. puses paraugu albumi un līdzīgu operu ēku interjeri. Vai zini, kā tapa 2. balkona kafejnīcas tapetes? 2. balkonā, bijušajā baleta mēģinājuma zālē, tika ieplānota kafejnīca. Beletāžas zālē bija saglabājušās 20. gadsimta sākuma linkrusta tapetes - uz auduma vai bieza papīra uzklāta organiskā masa, kuru norullējot ar izgrebtiem veltņiem, iegūst ornamentu. Virsmu var apstrādāt ar laku vai krāsām vai pat zeltīt. Linkrustu sāka ražot Anglijā 1877. gadā. Bet beletāžas zāles linkrusta tapetes bija vairākas reizes pārkrāsotas un arī labotas – izgriezti lieli gabali, ielīmēti citi vietā un pat ieklāta ģipša masa ar reljefās tapetes imitāciju. Zem šīs apdares izpētes laikā atrada 1897. gada apdari – dekoratīvo krāsojumu – polihromu paneļu izskatā. To arī atjaunoja. Un tad nolēma, ka teātrī kādreiz izmantoto sienu apdari – linkrustu varētu atkārtot 2. balkona jaunajā kafejnīcas telpā. Bet izrādījās, ka cena šim ekskluzīvajam materiālam, kas bija paredzēts trīs krāsās, ir ļoti augsta un iedalītajā budžetā to nevarēja atļauties. Tomēr vēlme iegūt šo apdari bija ļoti liela. Ar piegādātāju apspriedām vairākus variantus un operas direkcijai piedāvāja pirkt nekrāsotu linkrustu. Tā arī izdarījām. Restauratori paši ar rullīti nokrāsoja linkrustu tumši sarkanā tonī, bet ko tālāk? Vajadzēja vēl otru, nedaudz tumšāku toni, lai izceltos akantu lapu ornaments. Un, ja opera, tad obligāti vajag zeltu, lai tapetes iemirdzētos... Šo smalko darbu, ar mazām otiņām iekrāsojot tumšākos laukumus un tad uzklājot uz izvēlētās detaļas zelta imitējošu krāsu, veica restauratoru komanda. Man arī šķita, ka lustras un kandelabrus šajā telpā vajag īpašus, un savu vīziju – lustras kā ziedu kompozīcijas – tēlaini aprakstīju biroja kolēģei Rutai Taurenai... Un viņa arī uzzīmēja šīs lustras un kandelabrus! Tāds ir stāsts par 2. balkona kafejnīcu. Vai zini, ka kļūdas reizēm palīdz? Vajadzēja restaurēt arī operas bra – gaismekļus pie balkonu margām. Padomju laikā tiem bija nogriezta daļa no savienojuma konstrukcijas un uzmontētas elektriskās sveces. Tā kā pēc arhitekta Šmēlinga rekonstrukcijas projekta zālē paredzēja lielu lustru ar spuldzēm, tad arī bra vajadzēja būt ar spuldzēm – tātad zari uz leju... Bet kāda tad bija atsaite – stiprinājums pie balkona malas? 19. gadsimta beigu rekonstrukcijas projektā bija tikai maza skicīte centrālajai lustrai, un par bra nekur informācijas nebija. Kādu dienu, šķirstot žurnālus "Māksla", atvērumā redzu zāli un virsrakstu "Latvijas Nacionālais teātris. Raiņa un Aspazijas godināšana", jo viņi bija atgriezušies no trimdas. Nākošajā dienā pēkšņi iedomājos par to, ko redzēju – fotogrāfijā nav Nacionālais teātris! Tā ir Operas zāle! Es zvanu uz redakciju un saku: "Jums kļūda – tā ir opera!" Redakcijas darbiniece sāk taisnoties, bet es saku: "Ļoti labi, ka tā gadījās. No kurienes jums tas attēls?" Attēls bija no muzeja, no Raiņa un Aspazijas fonda. Tā, lūk! Fotogrāfija tika palielināta un smalki izpētīta. Tajā redzamie 20. gadsimta sākuma kupoli gan netika atjaunoti, jo gaismekļus atjaunoja komplektā ar lustru, kā bija iecerējis rekonstrukcijas autors arhitekts Šmēlings. Vai zini, ka Latvijā tapušie valdības ložas un beletāžas zāles aizkaru pušķi izkonkurēja Vācijas firmas "Gerriets" piedāvājumu? Firma Gerriets specializējas teātru – operu priekškaru izgatavošanā. Arī mūsu operas teātrim bija iespēja pasūtīt šajā firmā skatuves priekškaru un valdības ložu aizkarus. Kopā ar Latvijas Nacionālās operas celtniecības direkcijas vadītāju Eduardu Raubiško bijām aizbraukuši uz Vāciju, lai šajā firmā izvēlētos samtu aizkariem. Viņi piedāvāja arī atsienamās saites ar pušķiem. Man tie nemaz nelikās tik labi. Tāpēc saņēmos un paziņoju, ka pie mums uztaisīs labākus. Un tā arī notika – mākslinieces Māras Avotnieces izgatavotos pušķus "Gerriets" firma novērtēja un izteicās, ka gribētu savā firmā tādu mākslinieci... Vai zini, ka uz Rīgu operas rekonstrukcijas laikā bija atbraucis slavenā Rīgas tēlnieka Augusta Folca dēls Augusts Folcs? Viņš bija ļoti aizkustināts, kad viņam parādījām ciļņus operas zālē virs skatuves portāla, uz kuriem viņa tēvs bija parakstījies.   Par tēlnieku Augustu Folcu un viņa devumu Rīgai varat uzzināt mākslas vēsturnieces Ināras Appenas grāmatā "Rīgas tēlnieks Augusts Folcs".  

Saeima vakar pieņēma Iekšlietu ministrijas (IeM) sagatavoto likumu Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstam, kas tostarp paredz Ukrainas bēgļiem iespēju ātri saņemt atbalstu, kā arī uzturēšanās un darba tiesības Latvijā. Likumu atbalstīja 84 deputāti. Šo likumu gaidīja arī Līna  Meļņika un viņas mamma, kuras ieradās Rīgā no Viņņicas Ukrainā. "Pats svarīgākais vārds šobrīd ir "miers", "mierīgas debesis virs Ukrainas". Un „paldies”," atzīst gan Līna, gan viņas mamma Ņina. Tulkotāja, psiholoģe un žurnāliste Līna Meļņika pirms vairākiem gadiem sāka mācīties latviešu valodu (tas bija Aspazijas dzejolis "Dzied circenītis aizkrāsnē"), tulkojusi uz ukraiņu valodu Jāņa Akurātera "Degošos salu", Noras Ikstenas "Mātes pienu", "Dzīves svinēšanu" un "Amor fuo", Māras Zālītes "Piecus pirkstus". Līna atvainojas, ka divus gadus nav runājusi latviski, bet es savukārt, ka neprotu ukrainiski, bet mēs trijatā runājam vairākās valodās. Un galvenais – saprotamies. Paldies par uzticēšanos Līnai Meļņikai un viņas mammai Ņinai. Saruna ir par grūto lēmumu aizbraukt no Ukrainas, trauksmes sirēnām, pagrabu, sausiņiem un garo ceļu; par Ukrainas simboliem, psiholoģiskajiem mehānismiem, kurus izmanto Putins, ukraiņu spēju skarbi jokot, lai uzturētu možu garu; un apņēmību uzvarēt un atgriezties savā zemē. Ņina nedomā, ka notiekošais Ukrainā ātri beigsies, bet Ukrainas cilvēki ir ļoti mobilizējušies. "Bet grūti pateikt, kā tas var atrisināties. Nezinu, vai tāds agresors, kurš neredz robežas, kā viņu apturēt," vērtē Ņina. Viņa arī atgādina, ka padomju laikā Krievija, Ukraina un Baltkrievija bija brāļu tautas, bet tagad Krievija un Baltkrievija cīnās pret Ukrainu. "Tas ir līdz asarām skumji," bilst Ņina. "Mēs esam mierīga valsts, mēs nevienam neesam uzbrukuši, mēs dzīvojām mierā ar saviem kaimiņiem līdz šiem uzbrukumiem. Mēs audzējām graudus, kā tas redzams mūsu karogā un mūsu ģerbonī ir vārds brīvība. Es gan neesmu politikas un militārais eksperts, kurš varētu paredzēt, kā tas varētu beigties, bet mēs aizstāvam savu tēvu zemi, zemi, kur apglabāti mūsu senči, un zemi, kur dzīvos mūsu mazbērni. Mums nav citas zemes un citas valsts. Visi ir ļoti mobilizējušies, gan tie, kas aizbrauca, gan tie, kas palika. Es domāju, ka mēs noteikti uzvarēsim!" uzskata Līna. Šī ir tā reize, kad gribētos, lai dzirdat intonācijas, valodas, un piedzīvotu šo stāstu…, tāpēc tulkojam tikai īsumā teiktā jēgu. Līnas apņēmība turpināt mācīties latviešu valodu un strādāt. "Kad sākās karš, bija gaisa trauksme četros naktī, ka jādodas uz patvertni, kur sēdējām līdz 9 rītā. Tad atgriezāmies mājās, tad atkal uz patvertni, tā visu laiku: apmēram uz stundu, divām atnākam mājās, tad atkal atpakaļ," stāsta Ņina. "Vis mājas mēs redzējām raķeti un Ukrainas ziņas stāsta, ka tur bombardē un tu, uzspridzina militārā noliktavas. Netālu no Viņņicas, kur dzīvojam, uzsprāga eļļas rūpnīca. Tas bija briesmīgi." Viņa arī atklāj, ka jau iepriekš gatavojuši sausiņu, bija sagatavota tā dēvētā izdzīvošanas mugursoma, kurā ir pats nepieciešamākais.  "Taisni no pagraba mēs aizbraucām," turpina Ņina. Līna stāsta, ka sākumā nav domājusi aizbraukt no Ukrainas uz kādu citu valsti. Viņa gribēja pievienoties civilās aizsardzības vienībām, gāja uz mācībām, izgāja vienu posmu, pieteicās nākamajam un tad saslima ar Covid. Izveseļojās, bet uz mācībām vairs nepaspēja. "Pirms dažām dienām, kad sākās, es pat negribu teikt, kad sākās karš, kad sākās šis plaša mēroga iebrukums, jo karš sākās 2014.gadā, mēs bijām ar mammu pie ārstiem, jo viņai pēc Covid pārslimošanas bija slikti ar sirdi," atklāj Līna. "Lēmums aizbraukt bija grūts," neslēpj Līna, jo viņa ir gribējusi palikt un cīnīties, bet redzējusi, ka mammai labāk ir doties prom. Līna ir pateicīga latviešiem, kas no Polijas robežas palīdzēja nokļūt Rīgā. "Te ir kā sapnī. Pirmajās dienās bijām tik ļoti saspringtas, pat uz ātrās palīdzības sirēnām reaģējām. Tās bija tās šausmas, kas iekšā," sajūtas Latvijā raksturo Ņina. "Tikai tagad pēc pāris dienām sākam saprast, ka šeit esam drošībā." Vēl saruna ar Līnu Meļņiku un viņas mamma par tiem dīvainajiem, bet patiesībā ne jaunajiem smadzeņu skalošanas mehānismiem, ko izmanto Putina Krievija. Līna bilst, ka viņa to var komentēt kā profesionāla psiholoģe, kura 17 gadus strādājusi kā bērnu un psiholoģe, bet to nevar izteikt latviski. "Šeit ir vairāki psiholoģiski fenomeni. Viens no tiem ir, ka vienmēr vieglāk nogalināt tad, kad tavā priekšā nav kāds konkrēts cilvēks vārdā Vasja vai Katja, kas ir  tāds pats ka es, viņš arī iet uz darbu," norāda Līna.  Viņa arī skaidro, ka tas nav nekas jauns, to izmantoja jau nacisti Otrajā pasaules karā. "Pirmais fenomens ir cilvēciskās būtības izdzēšana, tas ir cilvēku pārvērš par lietu, tas ir es nenogalinu Katju vai Vasju, es nogalinu fašisti, es nogalinu “benderovku” un tad tas smadzeņu līmenī ir vieglāk, ir vieglāk šo ideju pieņemt, ir vieglāk pieņemt, ka es neesmu slepkava, es daru darbu – un pareizu darbu!" skaidro Līna "Ir vēl jēdziens, kas tika novērots fašistiskajā Vācijā un tagad to novēro Krievijā. Tas ir "Overtona logs" - smadzeņu skalošanas tehnoloģija, kad no sākuma piedāvā pilnīgi nepieņemamu ideju un tāsāk pakāpeniski iesakņoties cilvēku prātos kā pieņemama," turpina Līna. No sākuma par to vienkārši runā, cilvēki vēl to nepieņem, bet vēlāk soli pa solim šo ideju cilvēki sāk pieņemt kā dabisku. "Overtona logu" apraksta, piemēram, attiecībā uz kanibālismu.  "Un šī propaganda, kura līst, kura vairākus gadus lija no Krievijas kanāliem, kuri "izdzēsa visu cilvēcisko", kuri runāja, ka tur nogalina, ka tur ir fašisti. Un tagad daudzi mani kolēģi no Krievijas, kuri vienmēr skaidri formulēja savu pozīciju, ka viņi ir Ukrainas pusē, viņi neteica, ka, lūk, sadosimies rokās, lai nestu mieru. Viņi skaidri sauca lietas īstajos  vārdos – mēs viņus nogalinām, tas nav pareizi.  Tagad viņi pat riskē diktatoriskā valstī," atzīst Līna. "Es saprotu, tas ir bīstami, ka viņi pilnīgi atklāti par to raksta "Facebook". Un komentāros kas parādās pie viņu ierakstiem, es mēģināju vairākos dialogos, mēģinu loģiski ar cilvēkiem: "redziet, kā tā var būt, ka jūs mūs bombardējiet, virs mūsu mājām lido raķetes, mūsu bērni sēž pagrabos, bet jūs sauciet mūs par fašistiem. Kur šeit ir loģika?” Jā, es sapratu, ka tur nav iespējams atrast dzirdīgas ausis."

Cerīgas un gaismas pilnas noskaņas pašlaik valda Jūrmalas izstāžu zālēs. Jūrmalas muzejs, Bulduru Izstāžu nams un Aspazijas māja ir vietas, kur februārī atklātas jaunas izstādes, -  stikla māksla, glezniecība, tēlniecības darbi un dažādu mediju izstāde. Atgādinām arī, ka tās ir kultūrvietas, kas kopš pērnā gada nogales piedzīvojušas reorganizāciju, un daļa no apskatāmajiem izstāžu projektiem iecerēti jau krietnu laiku iepriekš. Bulduru izstāžu namā Jūrmalas muzeju izstāžu ekspozīciju kuratore Guna Kalnača iepazīstina ar Martas Ģibietes stikla objektiem, kas te aplūkojami kopš februāra vidus izstādē "Nākamā pietura - pavasaris". Tie galvenokārt ir stikla ziedu pumpuri. Guna Kalnača arī stāsta par Bulduru izstāžu namā gaidāmām pārmaiņām. Jūrmalas muzejā skatāmas divas izstādes: jaunās gleznotājas Dagnes Ventiņas personālizstāde "Un es esmu gatavs mirklim" un gleznotājas Ditas Lūses un tēlnieka Matiasa Jansona kopīgā izstāde "Laiktelpa".  Aspazijas mājā Rute Marta Jansone rāda dažādu mediju izstādi "Sidraba šķidrauts", glezniecībā, apdrukā un arī animācijā māksliniece vizualizējusi un pārstatījusi Aspazijas lugu "Sidraba šķidrauts". Izstādē skan arī mūzika no Jura Karlsona baleta "Sidraba šķidrauts".  Nupat apskatītās izstādes Jūrmalas muzejā, Aspazijas mājā un Bulduru Izstāžu namā būs atvērtas visu martu, daļa no tām arī aprīlī.

Arī rokdarbi ir tradīcija, bez kuras tauta nevar dzīvot – tā uzskata Tautas lietišķās mākslas meistare Dagmāra Prīberga. „Baltais rokdarbu ceļš” ir meistares Dagmāras Prībergas jubilejas izstāde, to iespēja skatīt arī virtuāli. Ilgus gadus meistare vadījusi tautas lietišķās mākslas studiju „Bārbele”, bet 2021.gadā vadīšanu pārņēmusi Dagmāras meita Gita Prīberga. Dagmārai Prībergai rokdarbi ir neatņemama dzīves daļa jau vairāk nekā 40 gadus, un tautas lietišķās mākslas studiju „Bārbele” viņa vadījusi no 1989.gada. Izstādē „Baltais rokdarbu ceļš” apskatāma tikai neliela daļa no paveiktā, toties tas ir ieskats daudzajos rokdarbu veidos. Kad gribu zināt, ar ko Dagmāra īpaši lepojas, viņa vedina nevis pie kāda rokdarba, bet pie stenda, kurā liels attēls no Dziesmusvētku izstādes ar šūpulīti vidū. Pakavējamies arī pie lielformāta fotogrāfijas no Virtuālā tautastērpu gājiena, kur abas - Dagmāra un Gita - saposušās skaistos tautastērpos pie jūras, jo ir jūrmalnieces. Savukārt izstādē abas rokdarbnieces rāda nevis tautas apģērbu, bet mūsdienu apģērba rotājumus visdažādākajās tehnikās. Kad izstāde apskatīta un ieskats gūts, gribas noskaidrot, no kurienes Dagmārai Prībergai tāds ķēriens un interese par rokdarbiem. Savukārt Gitai Prībergai jautāju, kā pārmantojas mammas zināšanas un prasmes, kā tas notiek? Gita neslēpj, ka skolas vecumā izvairījusies no rokdarbiem, redzot, cik tas grūti. Ir divas Dagmāras Prībergas grāmatas „Senās mežģīnes Latvijā” un  „Mežģīņu mantojums Latvijā”, kurā arī mežģīņu darināšanas tehnoloģijas. Ar Dagmāru Prībergu interesanti runāt par tērpu un rokdarbu vēsturi, arī par mežģīnēm latviešu tautastērpos. Gita Prīberga darbojas arī Eiropas mākslas un amatniecības federācijā, un problēmas ar smalko rokdarbu veicējiem esot visās valstīs. Jūrmalā, Aspazijas mājā, divas reizes nedēļā Dagmāra Prīberga vada kursus rokdarbniecēm, un man iespēja viņas satikt un uzdot jautājumu, kā veicas un vai nav par grūtu? Stāsta rokdarbu kursu dalībnieces Ausma, Vizma, Inga, Ieva un Ilze.

Ar mūziķi Jāni Šipkēvicu tiekamies ne tikai tādēļ, ka viņš šogad saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu par darbu laikmetīgajā kameroperā "Tagadne". Viņš šajā gadā bija sastādījis darbu sarakstu, lai pabeigtu tos, kuri iecerēti, bet dažādu apsvērumu dēļ kādu laiku bijuši viņa "ignorances topā", piemēram, lai radītu savu albumu. "Ne ar ko tādu nebiju dzīvē saskāries," par darbu operā "Tagadne" atzīst Jānis Šipkēvics. "Darbs kā tāds, tas lielums, tas blīvums un tukšums, kas tur vienlaikus ir. Arī sarežģītības pakāpe, ar kuru saskāros un kurā sākotnēji iekšā gāju ar lielām pārdomām un bažām, vai es to varu izdarīt." Viņš arī atzīst, ka teātra jomas apbalvojums par darbu ir liels gods. Tāpat viņš cer, ka vēl spēlēs iestudējumu Vērtējot aizvadīto gadu, Jānis Šipkēvics bilst, ka mijušās dažādas  sajūtas, bet fiksejis uz lapas lietas, ko vēlējies izdarīt, un sapratis, ka šis ir labs laiks, lai atdotu parādu sev un daudzām idejām, kas vienmēr paliek otrā plānā. Un tas ir izdarīts. "Es gāju pirtī, nācu ārā un ar apskaidrotu prātu rakstīju uz lapas visu, ko vēlos īstenot. Tas bija apjomīgs saraksts, no kura liela daļa ir īstenota," gandarīts Jānis Šipkēvics. Ir albumā izdota bērnu opera "Zenīts", Blaumaņa poēma "Tālavas taurētājs", uzrakstīts kora dziesmu ciklu ar Aspazijas dzeju, kas bijis sens sapnis kopš iestudējuma Jaunajā Rīgas teātrī. Nākamā gadā to atskaņos koris "Kamēr...". Uzrakstījis mazu kora operu "Babītes baobabs" jauniešu korim "Maska". "Tie ir brīnišķīgi mīlestības darbi, kas varēja tapt, jo bija šī apstāšanās," atzīst Jānis Šipkēvics. Paša solo albums bijis visvairāk atbīdīts "ignorances topā". Tagad beidzot ir arī atdots parāds sev. Albums ir ierakstīts un gaida pirmatskaņojumu pavasarī, Jānis Šipkēvics ir iecerējis, ka lielāki koncerti varētu būt nākamā gada rudenī.

Mūzikas ieraksts "Es domāju uz Tevi”, kas tapis teju divu gadu garumā, izveidojies par saistošu Aspazijas un Raiņa laikmeta un dzīvju stāstu, kuru izstāstīt līdzās Ievas Paršas un Pētera Trasuna kompozīcijām palīdz Emīla Dārziņa klasiskās kordziesmas un rakstnieka Roalda Dobrovenska trāpīgās replikas, kā arī Aleksandra Vaicehovska skaņu partitūra. Par ierakstu un gaidāmo koncertu stāsta Ieva Parša. Mūzikas ieraksts "Es domāju uz Tevi”  atvēršanas koncerts notiks 17. decembrī pulksten 19 izstāžu zālē "Rīgas mākslas telpa". Ieraksta atvēršanas koncertā uzstāsies Ieva Parša (balss), Krišjānis Norvelis (balss), Aldis Liepiņš (klavieres), Pēteris Trasuns (alts) – un draugi Linda Koopa (balss), Māra Vaickovska (balss), Gundars Grasbergs (stāstnieks), kā arī Rīgas kamerkoris "Ave Sol" diriģentu Andra Veismaņa un Jurģa Cābuļa vadībā. Par skaņas ainavām koncertā rūpēsies mūzikas ieraksta skaņu režisors Tālis Timrots, dzeju lasīs Inese Zandere, Velta Kaltiņa, Māris Salējs un Roalds Dobrovenskis. Attālināti koncertā būs klātesoši arī apvienības "Dagda" mākslinieki Jānis Porietis ( trompete, foto un video), Edgars Saksons ( sitaminstrumenti ), Aigars Červinskis ( ģitāras ) un "Dagdas" idejas autors, mūzikas apskatnieks Orests Silabriedis (teksti).

Stāsta vīnzinis Aigars Nords 20. gadsimta 20. un 30. gados Rīgas dzīves baudītāju nekronētais karalis bija šampanietis. Oto Švarcs tajā laikā izcēlās ar plašāko šampanieša piedāvājumu Rīgā – vīna kartē atrodami visslavenākie pasaules zīmoli, piemēram, Mumm, Louis Roederer, Veuve clicquot, Pommery un citu mūsdienās labi zināmu šampanieša namu darinājumi. Tolaik gan šampanietis nozīmējis ko citu, nekā mūsdienās. --- Attēlā: Kaļķu ielas sākumā līdzās O.Švarca "Operas kafejnīcai" un firmas "Ch.Jirgenson-Otto Schwarz" konditorejai Kaļķu ielas pusē 30. gados atradās arī šīs firmas vīnu lieltirgotava un a/s "Laima" šokolādes fabrikas speciālveikals. 1896. gadā šajā namā notikuši pirmie kinoseansi Rīgā - tajos demonstrēta brāļu Limjēru programma. Līdz pat 30. gadiem Kaļķu ielas un Aspazijas bulvāra stūris tautā saukts par Rēdliha stūri pēc firmas "J.Redlich"mūzikas instrumentu darbnīcas, kas dibināta 1857. gadā un dzelzs un tērauda preču veikala. Tagad tur atrodas viesnīca "Hotel de Rome". (avots - Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas "Letonica" projekts "Zudusī Latvija")  

Lai laikmetīgo mākslu padarītu pieejamāku cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs izstrādājis īpašu informatīvo materiālu - mediācijas gidu laikmetīgās mākslas pieejamībai festivālā "Survival Kit". Kā zināms, festivāls šogad norit memoriālajos muzejos, kas bieži vien atrodas ēku augšējos stāvos, arī namos bez lifta. Informatīvajā materiālā apkopota svarīga informācija par visu norises vietu pieejamību un tajā skatāmajiem mākslas darbiem. Ar mākslas mediatoriem un mediatoru programmas koordinatorēm tiekos Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā, kur tiek filmēta reklāma mediācijas gidam, aicinājums lietot, to ievietos mājas lapā. Vispirms mediatoru programmas koordinatore Māra Žeikare par idejas aizsākumu. Uzzinu, ka pavisam apmācīti ap 20 mediatoru. Es satieku mākslas mediatori Guntu Plūksni, pēc izglītības filozofi, taču viņas pieredze kā mediatorei aizsākusies šovasar izstādē „Mobilais muzejs”. Kāpēc svarīgs mākslas mediators, kāpēc ir situācijas, kad skaidrojums nepieciešams? Visu festivāla "Survival Kit" norises laiku iespēja pieteikties mediatoru vadītām ekskursijām, arī personām ar dažāda veida invaliditāti. Iztaujāju festivāla pieejamības projekta vadītāju Lību Bērziņu, viņa pati pārvietojas ratiņkrēslā un labprāt dalās savā pieredzē. Mediācijas gids pieejams bezmaksas gan Latvijas Laikmetīgās mākslas centra mājaslapā, gan visās festivāla norises vietās.  Lai pieteiktos sarunai ar mākslas mediatoru (gan individuāliem apmeklējumiem, gan grupām), jāsazināties ar mediatoru programmas koordinatori Māru Žeikari m. 29586893, vai rakstot uz mara@lcca.lv Mediācijas programmu Laikmetīgās mākslas centrs aizsācis izstādē „Mobilais muzejs”, tagad festivālā „Survival Kit” un turpināsies izstādē „Piena dienasgrāmatas”, kas notiks Medicīnas vēstures muzejā līdz gada beigām.

Stāsta teātra vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Jānis Siliņš. Pazīstamajā namā Lāčplēša ielā 25 darbojušies vairāki teātri – pirmais no tiem bija Jaunais latviešu teātris, kura ievērojamākais notikums bija Aspazijas "Sidraba šķidrauta" iestudējums 1905. gadā. No 1908. līdz 1915. gadam tur darbojās laikmetīgs teātris, kas pilnībā atbilda tā laika Eiropas teātra virzieniem – Jaunais Rīgas teātris, kas uzmanību vērsa arī uz Blaumaņa, Aspazijas un Raiņa lugām. 1920. gadā savu dzīvi tur sāka un līdz 1979. gadam turpināja Dailes teātris, pēc tam Lāčplēša ielas namā līdz 1992. gadam bija Jaunatnes teātra latviešu trupas mājvieta. Un nu tur atkal dzīvo un strādā Jaunais Rīgas teātris, šobrīd gaidot atgriešanos Lāčplēša ielā pēc ēkas rekonstrukcijas. *** 1902. gadā Lāčplēša ielā, kas toreiz tika dēvēta par Romanova ielu, Latviešu amatnieku palīdzības biedrība uzbūvēja namu, kurā tika atvērts Jaunais latviešu teātris. Tobrīd jau Latvijā darbojās Rīgas Latviešu biedrības teātris, bet šis bija jauns teātris – ne ar jaunām idejām, bet ar jaunu sastāvu: tika savākts savrups ansamblis, lai radītu mākslu. Pats ievērojamākais šī teātra notikums datējams ar 1905. gada janvāri, kad pēc 1905. gada revolūcijas diezgan asiņainajiem notikumiem pirmoreiz tika izrādīta Aspazijas luga "Sidraba šķidrauts". Iestudējums sagādāja ne tikai māksliniecisku, bet arī sociālu un politisku pārsteigumu. Visas recenzijas galvenokārt bija par lugu un to, kādu rezonansi tā raisījusi. Otīlija Muceniece iegāja vēsturē kā pirmā Gunas lomas atveidotāja. Ar to viņa dzīvoja visu mūžu – arī tad, kad vēlākajos gados jau bija kļuvusi par pirmo dāmu Latvijā, kas jebkad bijusi teātra direktore (no 1918. gada līdz 1921. gadam Muceniece bija Liepājas teātra direktore). 1905. gadā gadā Jauno latviešu teātri slēdza, jo "Sidraba šķidrauts" izrādījās pārāk politisks. Pēc trim gadiem Skatuves biedrība nodibināja Jauno Rīgas teātri, kas darbojās no 1908. gada līdz 1915. gadam. Pirmā pasaules kara laikā līdz ar rūpnīcām, kas evakuējās uz Krieviju, turp devās arī teātra trupa: viena daļa strādāja Pēterburgā, otra – Maskavā, vēlāk izveidojot Maskavas latviešu teātra skatuvi. Jaunais Rīgas teātris nozīmīgs ar to, ka tas bija laikmetīgs teātris, kas pilnībā atbilda Eiropas 20. gadsimta sākuma virzienam. Liela vieta tika ierādīta trim latviešu dramaturgiem - Rūdolfam Blaumanim, Aspazijai un Rainim. Īsā laikā notika veselu četru Raiņa lugu pirmuzvedumi. Vispirms 1909. gadā - "Zelta zirgs", kas gan neguva pārāk lielu vērību: kā zināms, Rainis tolaik atradās Šveicē un visa iestudēšana izvērtās tikai kā vēstuļu rakstīšana un precizēšana. 1911. gada janvārī sekoja šodien Latvijas kultūras kanonā iekļautā izrāde "Uguns un nakts": režisors bija Aleksis Mierlauks un šajā iestudējumā spoži sevi parādīja mūsu scenogrāfijas pamatlicējs Jānis Kuga. Pēc gada sekoja jaunības traģēdija "Indulis un Ārija", bet noslēgumā, jau sākoties Pirmajam pasaules karam, ir "Pūt, vējiņi!" pirmuzvedums. Šis bija teātris ar izteiktu ievirzi dramaturģijā, domāšanā, filozofiskajā skanējumā. Uz brīdi teātra nav. Un tad 1920. gadā mājās pārbrauc Smiļģis, pārbrauc Rainis... J. Raiņa Dailes teātri 1920. gadā nodibina Raiņa un Aspazijas Tautas nams uz biedrības "Raiņa Klubs" ekonomiskās un juridiskās bāzes. Tā oficiālais nosaukums ir "Raiņa un Aspāzijas Tautas nama Dailes teātris". Tas ir brīnišķīgs vizuālā un sintēzes teātra paraugs. Savu bagāto radošo mūžu šajā teātrī vada Eduards Smiļģis un arī viņa pēcteči, jo Dailes teātris šajā ēkā atradās līdz 1979. gadam (jau 1977. gadā tam tiek uzcelta jaunā ēka Brīvības un Bruņinieku ielas stūrī). Taču tieši uz mazās skatuvītes Lāčplēša ielā Smiļģis divreiz rada "Spēlēju, dancoju" iestudējumu, divreiz iestudē arī Šekspīra "Hamletu" - galveno lomu spēlējot gan viņam pašam, gan Harijam Liepiņam. Tur bijušas Smiļģa pēcteča Pētera Pētersona leģendārās izrādes - "Motocikls" un Dostojevska "Idiots", Arnolda Liniņa, Ilmāra Blumberga, Modra Tenisona un Raimonda Paula kopīgi radītais šedevrs – Ibsena "Brands". Pēc Dailes teātra trupas pāriešanas uz jauno ēku, Lāčplēša ielā apmetas Jaunatnes teātra latviešu trupa. Šajā ēkā, kas netika remontēta kopš 1931. gada, teātris paspēj izveidot pietiekami daudz ļoti vērtīgu izrāžu, tajā skaitā brīnišķīgo Ādolfa Šapiro iestudējumu Paula Putniņa lugai "Gaidīšanas svētki", kur visi vecākās paaudzes aktieri spēlēja bērnus, bet jaunākā paaudze – viņu vecākus, tāpat arī Gunāra Priedes "Centrifūgu" un Bertolta Brehta "Trešās impērijas bailes un posts". Un tad nāk jaunie laiki. Skatītāji vairs negrib skatīties izrādes, ko, iespējams, izraisa arī mākslinieciskas problēmas un 1992. gadā Jaunatnes teātris tiek slēgts. Jau pēc pusgada šajā ēkā atkal ir Jaunais Rīgas teātris, kas šobrīd ir atkal krustcelēs, jo skaistā, ar enerģiju piepildītā māja tiek renovēta, restaurēta, rekonstruēta. Ļoti ceru, ka tagadējie Latvijas amatnieki to izbūvēs drošāku un labāku, lai to vairs nekādas vētras neskartu, jo galu galā to būvējusi Latviešu amatnieku biedrība – šie pamati ir jānotur, un mākslai šajā ēkā jābūt vienmēr.

Līdz 28. augustam galerijā „Bastejs” skatāma tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes izstāde „Dieva dārza puķītes”. Bioloģe, Vides risinājumu institūta pētniece Rūta Abaja nesen kopā ar pavāru Māri Jansonu klajā laidusi recepšu grāmatu „Pļava”, kas māca pļavu ne tikai ieraudzīt, atpazīt, bet arī sagaršot. Raidījumā Augstāk par zemi Iveta Vecenāne un Rūta Abaja, katra no savu zināšanu skatu punkta, sarunājass par vienojošo – ļoti personiskām attiecībām ar pļavas puķēm. Senie mūri, platās, ieapaļās durvis – galerija “ Bastejs” atrodas 16. gadsimtā celtā Vecrīgas spīķerī – mudina telpā itin kā ienirt. Un to pašu dara arī Ivetas Vecenānes pēdējo piecu gadu laikā austie gobelēni. Zaļās krāsas tūkstoš nokrāsas dzīparu pie dzīpara virmo, itin kā skatītājs vairs neatrastos pilsētā. Tik dzīvīga, krāsās mainīga, virmojoša spēj būt tikai daba: vēja sakustināta pļava, vakara vai dienasvidus gaismēnas, ejot pamanīta pļavas puķīte, kuru skatam tūlīt aizsedz cits sakustinātās zāles stiebrs. Savukārt ar bioloģi, Vides risinājumu institūta pētnieci Rūtu Abaju raidījuma autore iepazinās vēl viņas studiju gados, kad postfolkloras grupa “Vecpilsētas dziedātāji” bija izlaidusi savu pirmo albumu. Šobrīd grupa saucas “Daba San” un turpina darboties, bet Anda, pateicoties šīs pirmās satikšanās radītajam iespaidam, nekad nav šaubījusies, ka Rūta Abaja ir aizrautīgi zinātkāra, plaši domājoša personība, kas par dabu spēj stāstīt, ļoti radoši, un uzrunājot visas cilvēka maņas. Nu, piemēram, Rūta Abaja ir līdzautore šopavasar klajā nākušajai recepšu grāmatai „Pļava”, kas māca pļavu ne tikai ieraudzīt, atpazīt, bet arī sagaršot. 2019. gadā tapušais Ivetas Vecenānes gobelēns, pārpasaulīgi zilo cigoriņu iztēlo kā kādu Aspazijas zilo ilgu puķi. Un tagad, klausoties stāstītajā, man ir gluži racionāls skaidrojums, kāpēc vienā gobelēma stūrī cigoriņi no gaiši ziliem pēkšņi iekrāsojas tumši zili, kā nakts ēnu skarti. Mākslas zinātniece Anita Vanaga, raksta par izstādi “Dieva dārza puķītes” avīzē “Kultūras Diena”, un raksturo gobelēnus, mazliet citēšu “mitrummīles Vīgriezes putojas krēmbaltos ziedos”, “ugunspuķu tumšās alejas izzied” un “rieta rozīgumā saglabā kopkora spēku”. “Zirgskābenes zaudē struktūru un izkūst okerā, apsūbējuša zelta krāsā”, bet naktssveces “plaukst kaisles dvingā“. Es minu, ka tas, ko tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne sauc par brīvību, arī ir tas, ko raidījuma sākumā es aprakstīju kā savas skatītāja izjūtas. Tā ir tā ņirboņa, plūstošā nepārtrauktības sajūta, ko pašsaprotami izdodas panākt gleznotāja otas vilcienos, bet daudz grūtāk īstenot tekstilmākslā. Taču šī nesekošana skicei vai steļļu velku ģeometrijai arī liecina par kādu mākslinieces pašpārliecinātību. Ka pļava ir kas tāds, ko viņā ir tik dziļi iekšā, ka nav vajadzības acu priekšā turēt paraugu. Vairumam pilsētnieku nav vairs savas pļavas, nav caur darbu vai vērošanu veidotu attiecību ar pļavu. Un vienlaikus tomēr es iebilstu, jo man liekas, ka mūsdienu cilvēkam interese par dabu ir milzīga. Arī Rūtas Abajas internetā atrodamajā vizītkartē lasu, ka viņu interesē gan permakultūra, gan pirtniecība, gan ārstniecības augi, viņa izzina tautas dziesmas. Un visas minētās interešu jomas, kā man liekas, ir paņēmieni, kā modernais cilvēks veido attiecības ar dabu. Rūta Abaja un tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne, katra no savu zināšanu skatu punkta, pēc būtības dara līdzīgu darbu. Palīdz ieraudzīt pļavu, novērtēt dabiskas pļavas vērtību.

Muzeju nakts norises, pielāgojoties epidemioloģiskajai situācijai, 15. maijā notiks virtuālajā vidē un muzeju āra ekspozīcijās. Robežas – Muzeju nakts tēma šogad, kurā esam aicināti iesaistīties virtuālos ceļojumos, tiešsaistes stāstos un notikumos, kas norisināsies ārā. Ar Muzeju nakts programmu iepazīstinām Kultūras Rondo. Kāā norisināsies muzeju nakts, stāsta Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vecākā referente Gundega Dreiblate. Gaismas spēles uz Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja ēkas. Par vēstījumu stāsta muzeja direktorei Valda Borza. Arī šogad, neskatoties uz pandēmijas raisītajiem ierobežojumiem, notiks tradicionālā Eiropas Muzeju nakts – tā risināsies 15. maijā ar devīzi “Robežas“. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja piedāvājumā būs ārtelpu aktivitātes tiem, kuri šo dienu vadīs Rīgā. Proti, visas dienas garumā būs pieejama izziņas spēle, kuras laikā, izejot maršrutu no muzeja pagaidu mītnes Brīvības bulvārī 32 līdz vēsturiskajai mājvietai – restaurācijas procesā esošajai Rīgas pilij –, galvaspilsēta ar ielām, bulvāriem un namiem atklāsies no jauna: tie būs jāatpazīst senās fotogrāfijās. Spēles nosaukums ir “Pa Rīgu pāri laikmetu robežām“, un tā būs pieejama mobilajā lietotnē "Actionbound". Daļu no spēles maršruta kopā ar muzeja speciālistiem Zani Lāci, Imantu Cīruli un Gunitu Baumani jau ir izgājis Toms Treibergs. “Robežas! Robežas... Robežas?” - Muzeju naktī no plkst. 19 Memoriālo muzeju apvienības Facebook lapā tiešsaistē trīsarpus stundu garumā interesenti aicināti klausīties dzejas lasījumus, intervijas, stāstījumus un pat piedalīties izglītojošā nodarbībā, lai uzzinātu par robežām Jāņa Akuratera, Aspazijas, Krišjāņa Barona, Rūdolfa Blaumaņa, Raiņa, Jaņa Rozentāla, Andreja Upīša un Ojāra Vācieša dzīvē un daiļradē. “Dzegužkalns aizkūkos” – tik poētisks nosaukums dots pasākumam, kurš norisināsies Dzegužkalna apkaimē. Aktieris Raimonds Celms, runājot Jura Kunnosa dzeju, uzbūra nelielu ainiņu no Dzegužkalna, uz kura apkaimi literārā pastaigā aicina doties Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM). Vai "Dzegužkalns aizkūkos", par to paši varēsit pārliecināties sestdien. Vēl tikai atgādinām, ka Rakstniecības un mūzikas muzeja piedāvājumā ir trīs maršruti: “Sajūtu pastaiga”, “Bērnu taka” un velomaršruts. Pieturas punktos, sekojot norādēm kartē un noskenējot QR kodus, kas vedīs uz RMM mājaslapu, varēs lasīt un klausīties stāstus, ko par Dzegužkalna apkaimi vēsta literārie un kultūras vēstures avoti, veikt radošus uzdevumus un pārbaudīt savas erudīcijas prasmes. Ja būsiet Pārdaugavā, tad no plkst. 19 līdz 22 Ojāra Vācieša muzejs aicina nesteidzīgi lasīt Ojāra Vācieša dzeju un ieklausīties dzejnieka balss ierakstos muzeja dārzā Muzeju nakts pasākumā “Bezrobežu Vācietis”. Muzeja dārzu rotās divi lielformāta gleznojumi – “Brīnumputns” un “Saule”. Tie tapuši 2019. gada Muzeju naktī un Pārdaugavas svētkos, kad ikviens interesents bija aicināts piedalīties gleznu radīšanā. Muzeja āra teritorija atvērta individuālajiem apmeklētājiem un apmeklētājiem no vienas mājsaimniecības. Dārzā vienlaikus var atrasties ne vairāk kā 60 cilvēku. 2021. gadā Muzeju nakts pasākumus Latvijas muzeji piedāvās jau 16. reizi, šogad Muzeju naktī iesaistījušies 60 Latvijas muzeji. Pērn Covid-19 izplatības ierobežošanai noteiktās ārkārtējās situācijas apstākļos Muzeju nakts norises Latvijā bija atceltas. Šogad Muzeju nakts tēma ir “robežas,” aicinot izcelt robežas kā kultūras mantojuma un robežu radīta kultūras mantojuma aspektus, robežvietas un robežu sadalīto mantojumu, kā arī pārrobežu mantojumu un robežu šķērsošanu kā mantojumu. Muzeju nakts programmas piedāvājums izstrādāts tā, lai būtu baudāms individuāli, cilvēkiem nedrūzmējoties. Norišu organizatori apņēmušies uzraudzīt un atgādināt apmeklētājiem, ka dodoties uz muzeju āra ekspozīcijām ir strikti jāievēro distancēšanās un gadījumā, ja vienlaikus muzeja teritorijā ir vairāk apmeklētāju un kādu brīdi neizdodas ieturēt savstarpēju 2 metru distanci, jālieto sejas un deguna aizsegi. Ar Muzeju nakts programmu iespējams iepazīties Kultūras ministrijas tīmekļvietnē.

Ielūkojamies, kas notiek aiz dažu apmeklētājiem šobrīd slēgto muzeju durvīm. Un varbūt šīs durvis nemaz arī nav tik cieši aizslēgtas, tieši otrādi – aicinoši atvērtas, ja vien vērt tās mēģinat nevis klātienē, bet gan virtuālajā vidē. Memoriālo muzeju apvienība lepojas ar jaunu mājas lapu, kurā arī jaunas sadaļas. Viena no tām – Personību stāsti, tapušas arī digitālās izstādes un audiogids. Memoriālo muzeju apvienību veido desmit muzeji:Krišjāņa Barona muzejs, Raiņa un Aspazijas muzejs Jūrmalā, Jasmuižā un Tadenavā, Rīgas Jūgendstila kvartālā mītošais Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs, Andreja Upīša memoriālais muzejs (ar ekspozīciju un izstāžu vietām Rīgā un Skrīveros), Pārdaugavas Ojāra Vācieša muzejs un Jāņa Akuratera muzejs. Tad nu arī šie stāsti Personību stāstu sadaļā cieši saistīti ar uzskaitītajiem literātiem. Šajā raidījumā uzrunāti trīs muzeju – Jāņa Akurātera, Andreja Upīša, un Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Jūrmalā – darbinieki konkrēta iemesla dēļ. Nosauktie muzeji šobrīd strādā pie izstādes “Jaunās Latvijas valsts kultūrpolitika”. Kāda ir šo muzeju ikdiena mājsēdes laikā? Kādi jauni pētījumi un izstādes top un ko no muzejos aplūkojamā iespējams piedāvāt apmeklētājiem virtuālajā vidē, raidījumā Augstāk par zemi stāsta Raiņa un Aspazijas vasarnīcas galvenā speciāliste Astrīda Cīrule, Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists Arnis Koroševskis un Jāņa Akuratera muzeja speciāliste Maira Valtere. Raiņa un Aspazijas vasarnīca Jūrmalā ir veseli divi ar Raini un Aspaziju saistīti muzeji: Raiņa un Aspazijas vasarnīca atrodas Majoros, bet braucot garām, daudziem droši vien acīs būs iekritusi arī aicinošā Aspazijas māja Dubultos. Aspazijas māja ir aktīva arī sociālajos tīklos, regulāri piedāvājot savas telpas rakstnieku beneficēm, vēsturnieku lekcijām tiešraides kameras priekšā, šīs lekcijas un uzstāšanās var noskatīties arī vēlāk, ierakstā, Aspazijas mājas Facebook kontā. Ziņas par Raiņa un Aspazijas vasarnīcas jaunumiem savukārt var meklēt Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā, tur var uzzināt, ka jaunākā izstāde “Rainis un Aspazija Dailes teātrī” atklāta īsi pirms muzeju aizvēršanas – 25. decembrī. Izstādes “reklāmas” – pēdiņās – variants bija zinātniskie lasījumi, sarunas ar Dailes teātra vēstures lieciniekiem un pētniekiem. Šobrīd tas pārtapis jau tādā kā audiogidā, Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā, Astrīdas Cīrules balsī, papildinātā ar muzeja eksponātu fotogrāfijām, ir iespējams virtuāli izsekot izstādes “Rainis un Aspazija Dailes teātrī” stāstam. Taču izstāde nav tikai Dailes teātra vēsture. Šeit atrodama intervija arī ar patreizējo Dailes teātra māksliniecisko direktoru Viesturu Kairišu. Patreiz mājas lapā norādīts, ka izstāde “Rainis un Aspazija Dailes teātrī” Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros būs apmeklētājiem atvērta līdz aprīļa beigām. Taču muzejs gatavojas šo laiku pastiept vismaz līdz Jāņiem. Personību stāstu sadaļā Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā ir stāsts arī par Raini - fotogrāfijas un citāti no Raiņa jaunības dienu dienasgrāmatām, ko sagatavojusi Raiņa muzeja “Jasmuiža” vadītāja Solvita Kleinarte. Jāņa Akurātera muzejs Māras ezers. Jūs jau nojaušat, mēs tuvojamies Rīgas Pārdaugavai, Altonavas ielai, dzejnieku Ojāra Vācieša un Jāņa Akurātera muzeju mājvietai. Un soļu ritmos skandētā Ojāra Vācieša dzeja ir fragments no audiogida “Ojāra soļi”. Sajūtās esam Pārdaugavā, tātad - domās tuvojamies arī Jāņa Akurātera muzejam. Ja tas notiktu dzīvē, muzeja durvis droši vien mums atvērtu Maira Valtere. Interesi aizķer izstādes nosaukums "Akurātera portrets – gleznā, fotogrāfijā un tekstā". Izstādē tiks apkopotas arī laikabiedru tekstuālas liecības, izsekots, kādos citu autoru literāros darbos prototips varētu būt bijis Akurāters. Taču viens no izstādes intriģējošākajiem stāstiem varētu būt par kādu foto albumu. Arī par Ojāru Vācieti ir stāsts Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā, par viņa sirsnīgajām attiecībām ar putniem. Īsti piemērots stāsts ziemas laikam, kā dzejnieks izgatavojis putnu barotavu no dēla Žaņa rotaļu autobusa, pilns autobuss bijis ar putniem! Jautāju Mairai Valterei, vai viņa sajūt, cik ļoti būtiska apkaimei ir abu muzeju klātbūtne, lai uzturētu ne tikai literātu piemiņu, bet arī vietas atmiņu? Arī Akurātera muzejs, tik pilns ar stāstiem, ir gatavs kādreiz tos izstāstīt līdzīgā audiogida ierakstā. Tikai tēma vēl jāsatausta un jāsaprot. Bet pagaidām, kamēr uz plīts nevar vārīt ķīseli, un sagaidīt viesus, baltos priekšautos. Personību stāstu sadaļā ir arī Jāņa Akurātera meitas, Laimas Akurāteres stāsts par slidošanu uz Māras dīķa ledus. Tas sākas ar pārpublicētu reklāmu no avīzes " Pieci Santīmi", 1928. gada 19. februāra izlaiduma: Rīgas centrā, Esplanādē notikošot ledus karnevāls, sākšoties 8 vakarā, ar uguņošanu, daiļslidotāju grupas skrējienu ar lāpām, dažādām sacīkstēm, un krāšņāko masku godalgošanu. Mūsu senči prata skaisti dzīvot! Maira Valtere saka, ka ar to stāsti par Akurātera laika Rīgu mājas lapā nebeigšoties. Andreja Upīša memoriālais muzejs Turpinot stāstīt Personību stāstus, dodamies uz Andreja Upīša memoriālo muzeju. Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā ir stāsts par rakstnieka un literatūrzinātnieka dzīves mazāk zināmo daļu, par viņa kaķmīļa dabu un viņa skaisto runci Pīku. Andreja Upīša memoriālā muzeja mājas lapā var izsekot, kā pamazām rosība šai Brīvības ielā dzīvoklī pašā Rīgas centrā pandēmijas laikā apsīkusi. Oktobrī vēl ir ziņas par klātienes pasākumiem, tad jau vairs tikai interneta tiešraides festivālā "Prozas lasījumi". "Prozas lasījumi" 2020. gadā svinēja festivāla pastāvēšanas divdesmitpiecgadi, un pirmās tikšanās notika tieši šai Brīvības ielas dzīvoklī. Literatūrzinātnieks Arnis Koroševskis šobrīd strādā pie monogrāfijas par Andreju Upīti, tai jāiznāk grāmatu cikla par latviešu literatūras klasiķiem “Es esmu...” ietvaros. Paralēli romānu par Andreju Upīti raksta Guntis Berelis. Vēl viena Andreja Upīša personības šķautne varētu tikt atklāta topošajā izstādē “Jaunās Latvijas valsts kultūrpolitika”. Tās veidošanā iesaistīti visi nupat uzklausītie sarunbiedri, un visi trīs muzeji – Raiņa, Akurātera un Upīša. Kas saista šos trīs tik atšķirīgos literātus? Stāsta Maira Valtere, Astrīda Cīrule un Arnis Koroševskis. Kā šis laiks ietekmējis muzejus? Biļešu ieņēmumi, kas muzejiem deva zināmu patstāvību plānot savu nākotni, šogad izpalikuši. Daudz ko ir nācies atlikt uz nezināmu laiku. Taču šis ir labvēlīgs laiks pētniecībai un arī – stāstu stāstīšanai. Ielūkojieties Memoriālo muzeju apvienības jaunajā mājas lapā!

Ceturtdien, 28. janvārī, plkst. 19 tiešraidē no Raiņa un Aspazijas mājas notiks Kārļa Vērdiņa lekcija “Ievads salīdzinošajā literatūrzinātnē jeb pasaules literatūra”. Lekcija turpinās 2018. gadā aizsākto sarunu ciklu “Pasaules literatūras vakari”. Par šo un citām lekcijām Kultūras Rondo jautā Kārlim Vērdiņam un Raimondam Ķirķim. "Kārļa Vērdiņa lekcijā tiks apskatīta salīdzinošās literatūrzinātnes vēsture, sākot no J. V. Gētes idejām par pasaules literatūru 19. gadsimta pirmajā pusē un beidzot ar mūsdienu teorētiķu darbiem. Līdzās Rietumeiropas un Amerikas teorētiķu devumam tiks runāts arī par idejām, kuras ir saistošas Baltijas valstu literatūrzinātnē – par mazo tautu literatūru, modernitātes duālo raksturu, modernisma dažādajām šķautnēm, kā arī literatūras cirkulēšanas ekonomiskajiem un politiskajiem aspektiem," vēstīts pasākuma pieteikumā. 

Somiete Mirja Hovila Rīgā pirmo reizi ieradās 1990. gadā kā tūriste, nopirkusi pēdējā brīža cenas ceļazīmi, taču šis nejauši izvēlētais ceļojums izvērtās par jaunu pavērsienu viņas dzīvē. Šobrīd par Mirju Hovilu varam runāt kā par tulkotāju, kura somu valodā iedzīvinājusi Vizmas Belševicas “Billi”, Jura Zvirgzdiņa bērnu grāmatas, Kārļa Vērdiņa dzeju, kā arī Raiņa un Aspazijas saraksti. Lai varētu izdot somiski šīs grāmatas, kas diezgan prognozējami nesola komerciālu veiksmi, Mirja Hovila pat nodibinājusi savu mazītiņu izdevniecību “PAPERIPORO”. Par tulkošanu un tulkojamo darbu izvēli saruna ar Mirju Hovilu, tulkotāju Maimu Grīnbergu un Somijā dzīvojoša latvieti Guntu Paavolu. Pandēmijas piesardzības labad, šobrīd medijos intervijas notiek tikai un vienīgi attālināti. Sarunas zoom platformā vai pa telefonu, šķiet, izmainījušas arī līdzšinējo izpratni par tuvu – tālu. Tāpēc lielas, ka šis ir īstais brīdis, lai uzmeklētu tos brīnišķīgos cilvēkus, kurus ir gadījies sastapt jau agrāk un ne vienu reizi vien. Tā ir silta un brīnišķīga sajūta, kad, viesojoties svešā zemē, pēkšņi satopi kādu, kas vienlaikus ir šai zemei piederīgs, taču arī lieliski runā latviski. Tie ir latviešu literatūras tulkotāji, mūsu kultūras brīvprātīgi vēstnieki. Kā somiete Mirja Hovila, latviešu literatūras tulkotāja. Saruna ar Mirju Hovilu notika 2020. gada beigās, un kad es pajokoju, ka šis viņai ir jubilejas gads, vēl nenojaušu, cik ļoti esmu trāpījusi. Viņa patiešām šovasar kopā ar savu vīru ar kuģi devās no Helsinkiem uz Rīgu, lai nosvinētu pirmā ceļojuma trīsdesmitgadi. Stāstā par Mirju Hovilu daudz kas ir bijis atkarīgs no cilvēciskas pazīšanās, kopīgi piedzīvotā. Somijai līdz šim paveicies ar izciliem vēstniecības darbiniekiem, sākot jau ar pirmo atjaunotās Latvijas valsts vēstnieci Annu Žīguri. Arī šī raidījuma ideja tapa, pateicoties Somijā dzīvojošajai rakstniecei un kinorežisorei Mairai Dobelei. Maira pirms tam mani arī bija iepazīstinājusi ar vēl vienu tulkotāju - ar Anniku Sunu, kuras tulkotā Ata Klimoviča “Personiskā Latvija” tagad iznākusi somiski. Saruna ar Anniku Sunu joprojām noklausāma Radio arhīvā, taču viņas stāstā mani pārsteidza, ka latviešu valodu viņa sākusi mācīties, lai varētu saprast grupas “Prāta vētra” dziesmas. Izrādās, Mirjas Hovilas stāstā ir kas līdzīgs. Mirjas Hovila tulkotājas biogrāfijā var lasīt, ka viņa ir ne tikai sertificēta tulce, tiesīga tulkot juridiskus dokumentus, ne tikai prozas tulkotāja, bet arī atdzejotāja. Mirjas Hovilas stāstā liela nozīme bijusi cilvēkiem. Un viena no viņai kā tulkotājai nozīmīgajām vietām ir Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja Ventspilī, kurā viņa uzturējusies vairākkārt. Nu jau kādu laiku, Ventspils rakstnieku māja savus viesus cenšas iemūžināt videointervijās. Pirms četriem gadiem tapusi arī intervija ar Mirju Hovilu un viņas vīru Sepo Hovilu, kurš arī, būdams skolotājs, programmētājs un tulkotājs, aizraujas arī ar fotogrāfiju, un prāto par iespējām rakstīt grāmatu par iespēju pieredzēt vēsturiskas ainavas dažādās Eiropas zemēs, tostarp Latvijā.  

19.novembris pirms 100 gadiem uzskatāms par Dailes teātra dibināšanas datumu, un to atklāja ar Raiņa lugas „Indulis un Ārija” iestudējumu. Dailes teātris darbu sāk ar milzu entuziasmu. Eduarda Smiļģa un Dailes teātra teorētiķa Jāņa Munča sadarbībā veidots formas teātris, kurā valda aktieris, kustība un ritms. Pēc četriem teātra darbības gadiem (1924.gadā) pie Dailes teātra tiek izveidota 1.studija. Līdz mūsu dienām tādas pavisam ir deviņas. Raidījumu ciklā „Dailes teātra gadsimts” uz teātra bagāto vēsturi palūkosimies caur studijām, ieklausoties atmiņu stāstos, izrāžu fragmentos un teātra pētnieku secinājumos. Un sāksim ar Dailes teātra 1. un 2.studiju, ko palīdz izzināt teātra zinātnieks Jānis Siliņš. Raiņa un Aspazijas kluba dibinātais Dailes teātris tika atklāts 1920.gada 19.novembrī, tā atklāšanai izvēlēta Raiņa jaunības traģēdija  „Indulis un Ārija”. Lugas inscenētājs pats Eduards Smiļģis, tā ir viņa pirmā režija.  „Bija ļaudis kuri gribēja savu artavu izsist no tās lietas un iedomājās, ka vajadzētu, ja Rainis un Aspazija ir šeit, ka vajadzētu dibināt kādu klubu. Bet tas viss aizgāja, palika tikai ikdienas darbs,” tā savulaik teicis Dailes teātra dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs Eduards Smiļģis. Pirmizrādes vakars pienācis drēgns un nemīlīgs. Teātrī bijis tik auksts, ka lugas autors, teātra literārais direktors, kurš apsaldējies, vēlējies iet skatītāju zālē mētelī, ko vietu ierādītājas gan negribējušas pieļaut. Starpgadījums tomēr nokārtojies. Rainis ar izrādi esot bijis ļoti mierā. Eduarda Smiļģa teātra muzeja vadītājs, teātra zinātnieks Jānis Siliņš par teātra dibināšanu papildina, ka tieši Rainis vēlējis, lai par teātra vadītāju kļūtu Eduards Smiļģis. Sākotnēji Smiļģis darbojās kopā ar Jāni Munci un tieši Jānis Muncis mudinājis veidot Dailes teātra studiju. Studijas izveidi ietekmēja gan tas, ka Jānis Muncis bija saskāries ar studiju darbu Krievijā, gan praktiska nepieciešamība papildināt trupu. Lai arī Dailes teātris darbu sāk ar milzīgu entuziasmu, aktieri, kas sevi apliecinājuši, nav daudz – tāds ir pats Eduards Smiļģis, Gustavs Žibalts, Tija Banga. Tā Dailes teātra pirmā studija tiek izveidota 1924.gadā un tajā pieteikušies ap 180 cilvēku. No 1. studijas audzēkņiem Jānis Siliņš min Artūru Filipsonu kā īstenu Dailes teātra tēlu vēlākos gados. Viņa lomu sarakstā arī  Lāčplēsis Raiņa lugā „Uguns un nakts”, Spīdolas lomā Lilita Bērziņa. Stāsts par Dailes teātra 2.studiju  ir stāsts par tādām teātra personībām kā Vija Artmane, Eduards Pāvuls, Harijs Liepiņš, Valentīns Skulme un citām. Šīs studijas audzēkņus uzņēma 1946.gadā, taču izmēģinājums bijis jau gadu iepriekš, tad pat kad Drāmas teātris uzņēma savus audzēkņus.

Raiņa un Aspazijas māja Rīgā izstāde “Latvija tik un tā”. Tajā aplūkojamas Šveicē dzimušas mākslinieces Petras Derkins radītās kolāžas un asamblāžas, kā arī rakstnieka Aivara Eipura minimas. Dzejniekam un rakstniekam Aivaram Eipuram šis rudens padevies ļoti ražīgs – dalība festivālā “Dzejas dienas”, jaunā krājuma “Dzejoļu remonts” iznākšana, un nu arī izstāde „Latvija tik un tā” kopā ar šveiciešu mākslinieci Petru Derkins. Abi pirms pieciem gadiem iepazinās, pateicoties Jelgavas mākslinieku biedrības vadītājam, mākslas zinātniekam Mārim Brancim. Petra viņam jautājusi pēc padoma, kuru no latviešu rakstniekiem viņš varētu ieteikt kā sadarbības partneri mākslinieces jaunajai asamblāžu un kolāžu sērijai, un atbilde esot sekojusi nešaubīga: tas varētu būt Aivars Eipurs ar savām minimām – lakoniskiem un traģikomiskiem ikdienas tēlojumiem no šodien un pagātnē pieredzētā. Petra Derkins dzimusi Šercingenā, Šveicē un jau deviņus gadus dzīvo Penkules pagastā. Mākslu apguvusi meistardarbnīcā pie Filipa Nelsona, studējusi Bernes mākslas augstskolā, ieguvusi bakalaura grādu konservācijas un restaurācijas nodaļā. Mākslinieces darbus raksturo maiga un romantiska noskaņa, kuru caurstrāvo nostalģija un arī ironiski ielaidumi. Avīžu un žurnālu izgriezumi ir kā stabila konstante, kurai Petra apkārt apveido savas izteiksmes rokraksta brīvo līniju. Petras Derkins un Aivara Eipura sadarbība izstādē “Latvija tik un tā” skatāma Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā līdz 5. decembrim. 31. oktobrī un 14. novembrī no plkst. 12.00 - 15.00 autori aicina apmeklētājus uz tikšanos. Tāpat abi mākslinieki jau domā par kopīgu grāmatu.

15.oktobrī Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā notiks zinātniskie lasījumi „Jaunās Latvijas valsts kultūrpolitika”. Lasījumi veltīti kultūrpolitikas notikumiem, kas risinājās pirms simts gadiem. Referāti iepazīstinās ar trīs rakstnieku – Andreja Upīša, Jāņa Akuratera un Raiņa – devumu kultūrpolitikas izveidē. Vienu no referātiem sagatavojis literatūrzinātnieks un muzeja speciālists Arnis Koroševskis (attēlā), viņš sniegs ieskatu Raiņa un Andreja Upīša attiecībās. Pārskatot zinātniskajos lasījumos pieteiktos tematus, redzam, ka tie būs stāsti par Andreja Upīša, Jāņa Akuratera un Raiņa darbošanos „Kultūras ministra lomā” laikā, kad Kultūras ministrijas vēl nebija, bet tās funkciju pildīja Mākslas departaments. Akuratera muzeja galvenā speciāliste Maira Valtere sniegs ieskatu „Jāņa Akuratera darbība Izglītības ministrijas Mākslas departamentā”, bet Raiņa un Aspazijas vasarnīcas muzeja vadītāja, pētniece Astrīda Cīrule - „Rainis – izglītības ministrs”. Savukārt literatūrzinātnieka Arņa Koroševska pieteiktais temats gana intriģējošs „Atklāts draugs un slepens ienaidnieks: ieskats Raiņa un Andreja Upīša attiecībās”. Arnis Koroševskis ir ne tikai literatūrzinātnieks, bet arī Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists, muzejā strādā jau astoto gadu un viņa pētniecības lokā ir Andrejs Upīts. Grāmatu sērijā „Es esmu..”, kurā 12 rakstnieki un 12 literatūrzinātnieki rada darbus par klasiķiem, Arnis Koroševskis raksta monogrāfiju par Andreju Upīti, kas iznāks 2021. gada nogalē. Savukārt pieteiktā referāta temats ar intriģējošo nosaukumu„Atklāts draugs un slepens ienaidnieks: ieskats Raiņa un Andreja Upīša attiecībās” būs arī viena no galvenajām nodaļām grāmatā. Zinātniskajos lasījumos piedalīsies arī vēsturnieki Gints Zelmenis, Krišjānis Brakovskis un mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, sniedzot ieskatu Latvijas Kultūras politikā 1918. - 1930., Baltijas konferencē un Raiņa loma tajā, savukārt Raiņa pētniece Gundega Grīnuma referēs par tematu „Roberts Ivanovs: Satversmes sapulces sekretārs un netapušais Raiņa Ekermanis”. Arnis Koroševskis atklāj, ka viņš kopā ar Mairu Valteri un Astrīdu Cīruli veido arī izstādi, kas būs veltīta Rainim, Akurateram un Upītim kā kultūrpolitikas veidotājiem. To varēs aplūkot Raiņa un Aspazijas vasarnīcā jau novembrī. Zinātniskie lasījumi, kas veltīti kultūrpolitikas notikumiem pirms simts gadiem, notiks 15.oktobrī Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā. Konferences rīkotāji interesentus aicinājuši pieteikties iepriekš, jo maksimālais vietu skaits - 30.

Dzejas dienas turpinās, un šodien atskatāmies uz Raiņa un Aspazijas mājā notikušo Raiņa cepiena brīvo mikrofonu. Tajā varēja jokot par visu, kas patīk vai nepatīk Rainī. Brīvajam mikrofonam bija pieteikušās četras dalībnieces. Gandrīz visām dziļa un pamatīga interese par mūsu dzejas dižgaru, tomēr, kā secina brīvā mikrofona rīkotāji - lai jokotu par Raini, vajag lielu uzdrošināšanos, tāpēc dalībnieku nebija pārāk daudz. „Raiņa cepiena brīvais mikrofons” bija pulcinājis tik daudz klausītājus, ka daļa notikumam sekoja ārpusē, stāvot vai sēžot pie atvērtiem zāles logiem. Brīvā mikrofona vadītāja, Raiņa un Aspazijas muzeja speciāliste Elvīra Bloma ievadīja gaidāmajā notikumā. Ar skaļiem aplausiem tiek sveikta žūrija – Aiva Birbele un Raimonds Ķirķis, tad seko pirmā uzstāšanās: Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes memoriāla direktore, daudzus gadus dzīvojusi Jeruzālemē. Viņas izvēlētā tēma „Rainis & Tomsone Palestīnā 1929 / 2019”. Kā nākamā pie brīvā mikrofona devās pedagoģe Ilze Mazpane, lai pierādītu savas īpašās attiecības ar Raini, viņa līdzi bija paņēmusi dažus artefaktus no savas dzīves, apmēram 20 gadu garumā. Uzstāšanās laikā sekoja arī zvans mammai, un apliecinājums, ka no dižgariem vislielāko iespaidu uz Ilzi atstājis Rainis. Savu uzstāšanos viņa noslēdza ar dziesmu, protams, ar Raiņa vārdiem. Nākamā dalībniece Kristīne Plone no VEF teātra vēlējās atklāt dažus nezināmus faktus par Raini, proti, ka Rainis nodarbojies ar zemūdens sportu. Savukārt dzejnieces Elvitas Rakštītes uzstāšanās bija atklāta un viņa atzinās, ka vismaz šādā veidā var piedalīties Dzejas dienās, jo uz dzejas lasījumiem viņu neaicina. Pēc katras uzstāšanās kopā ar žūriju, arī sanākusī publika sniedza savu vērtējumu. Pēc žūrijas un auditorijas domām 1.vietu dalīja Lolita Tomsone un Elvita Rakštīte. Tāds izvērtās „Raiņa cepiena brīvais mikrofons” pirmdien, savukārt piektdien Raiņa un Dzejas dienu dzimšanas dienā, 11.septembrī, Raiņa un Aspazijas muzejā notiks „Raiņa cepiens Ugunī un naktī”.

„Mūsu radiofonam ir divas studijas – galvenā - pastā un otrā - Melngalvju zālē. Kamēr vienā studijā lektors lasa lekciju, otrā orķestrs un zolisti gaida savu rindu. Kad lekcija pabeigta, pirmo studiju atvieno un tūlīt pieslēdz otru, tādā veidā atkrīt garāki starpbrīži starp lekciju un programmas muzikālo daļu,” vēstīja izdevums „Jaunā Nedēļa" 1927.gada 18. februārī. Raidījumā lūkojam, kur bija šīs studijas un kā Latvijas pirmā brīvvalsts laikā tika pārbūvēts un iekārtots radiofons toreizējā Pasta un telegrāfa ēkā Radio ielā un kā noritēja radio darbība tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad Radio mājvieta bija Skolas ielā 6 - bijušā Ebreju teātra telpās. "Daudzi lasītāji, bez šaubām, būs klausījušies radiofona priekšnesumos, bet tikai retam būs bijusi izdevība redzēt to vietu no kurienes šīs neredzamās skaņas nāk - radiofona studiju. Tā ir neliela telpa bez logiem; sienas un griesti pārklāti ar apmēram 4 collas biezu polsterējuma kārtu, virs kuras vēl atrodas raiba drēbe, kas vaļējās krokās brīvi nokarājas uz leju. Arī grīda izklāta ar mīkstu, biezu tepiķi, kurš apslāpē katru soļu troksni. Viss šis savādais iekārtojums rada studijā nospiedošu kapa klusumu, jo neviens troksnis no ārpasaules viņā nevar iespiesties. Cilvēka balss izskan pilnīgi bez atbalss, tāpat kā mēs to dzirdam ik vakarus klausīdamies radiofona priekšnesumos," tā savukārt rakstīja „Latvijas Sargs” 1926. gada 17. oktobrī. 1925. gada 1. novembrī skanīgais jaunums Radio Latvijā darbu sāk no Pasta telegrāfa virsvaldes ēkas, kur tagad Aspazijas bulvārī 5 atrodas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas un Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte. Tolaik Radio raidīja tikai divas stundas dienā un tas skanēja no nama augšēja stāva, kur bija izveidota viena studija. Tuvāko gadu gaitā, paplašinoties radio darbībai un raidlaikiem, tika izveidota vēl viena studija, tad radio pārcēlās uz papildus telpām - Krišjāņa Barona un Matīsa ielas stūrī, un 30. gadu sākumā Pasta telegrāfa virsvaldes namā Radio vajadzībām piebūvē vēl divus stāvus. Pirms pāris gadiem uz pirmo mūsu radio māju devos kopā ar Latvijas Radio vēstures pārzinātāju, ilggadīgo mūzikas redakcijas darbinieku Oļģertu Šustu. Jāteic, ka Radiofona ēkas paplašināšanas darbi visur netika uztverti ar sajūsmu, tā kā radio tolaik bija jaunākais bērns elektronisko sakaru saimē, tad presē varēja lasīt neizpratni par piešķirtajiem labumiem šim pastarītim salīdzinājumā, piemēram, ar telefonu. Vēl pakavējoties atmiņās par radio izskatu pirms vairāk kā 80 gadiem, uzzinām, ka tolaik Pasta telegrāfa ēkā „…radiofons ir izvietojies 40 istabās. Pirmā telpa ir garderobe, otrā bufete. Šādas labierīcības var dabūt citās vietās, kur nekad nav bijis un nebūs radiofona. Bet aiz bufetes ir diezgan garš koridors ar uzrakstu “Uzmanību, nesarunāties tik stipri!” Koridoram abās pusēs ir durvis uz tā saucamajām studijām vai raidīt tavām. Vismazākā ir spīkeru studija, tā ir istaba, kurā lasa ziņas un spēlē skaņuplates, Lielāka ir lektoru studiju priekšlasījumiem. Prāva zāle jau ir solistu un raidlugu studija. Jā, bet orķestra studija ir divreiz lielāka par visām pirmajām trim kopā ņemtām. Šeit notiek ne tikai orķestra koncerti, bet visi lielāku ansambļu sniegumi, arī operetes ” - tā 1937. gadā savus vērojumos par radio raksta dzejnieks Vilis Veldre. Šķirstot tā laika presi, arī uzzinām, ka koncertus radiofona studijā varēja klausīties sanākusī publika. Bet Radio tāpat kā Rīga nekad nav gatava un arī 30. gadu beigās ik pa laikam namā notiek dažādi pārbūves un labiekārtošanas darbi. Pārcelšanās uz Skolas ielu Sākoties Otrajam pasaules karam, radionams pāriet vācu iebrucēju rokās un visu kara laiku te skan nacistiskās Vācijas propaganda, savukārt no Krievijas skan regulāras pārraides latviešu valodā, ko nodrošina tur evakuētie kreisi noskaņotie Latvijas radiofona darbinieki, literāti un mākslinieki. 1944.gada oktobrī, vācieši atkāpjoties uzspridzina radiotorņus un no Pasta un telegrāfa ēkas paliek pāri tik mūri. Kādu laiku radio raida no Daugavpils, kur pilsētas nomalē nelielā vienstāva ēkā bija iekārtota provizoriska radio studija, pārraides, galvenokārt, ir informatīva rakstura. Pēc tam, kad 1944. gada 13. oktobrī Rīgu ieņem Sarkanā armija, Radio darbinieki atgriežas galvaspilsētā un steigā tiek meklēta jauna mājvieta. Par Radio pagaidu mājvietu Ebreju kopienas namā stāsta Rīgas Ebreju kopienas izpilddirektore Gita Umanovska. Gan Gita Umanovska, gan Latvijas Radio lūdz atsaukties cilvēkus, kuriem ir saglabājušās fotogrāfijas no tiem laikiem, kad Ebreju kopienas namā darbojās radio. Kā jau minēts – šī bija pagaidu mājvieta, jo jau 1946. gadā ēku ekspluatācijas speciālisti atzīst, ka “šis nams ir pilnīgi nepiemērots radio raidījumiem, sevišķi asi izjūtama piemērotu radio studiju un kvalitatīvas aparatūras nepietiekamība”, tāpēc te iekārto politiskas izglītības namu. Jau tajā paša gadā sākas apjomīgi pārbūves darbi bijušajā Kredītbankā Doma laukumā, kura kopš 1948. gada ir mūsu Radio mājvieta, bet par šo ēku runāsim nākamajā raidījumā.

No Starptautiskā jaunā teātra festivāla „Homo novus” plašās programmas izvēlamies trīs darbus, ko varēs piedzīvot festivālā. Ieskatāmies, kā top procesuāls vides darbs, kurā koks būs galvenais varonis; apmeklējam dzīvo grāmatu bibliotēku un dodamies uz kādu dzīvokli Avotu ielā, kurā atradīsies „Lietisko pierādījumu muzejs”. Māksliniekiem Mārtiņam Dziļumam un Edvartam Loginam Andris Eglītis dod uzdevumu, jo viņi ir daļa no radošās komandas, kas veido darbu „no tā laika koki vairs nerunā”. Tikšanās vieta galvaspilsētas centrā, 13.janvāra ielas posmā starp Aspazijas bulvāri un Radio ielu, ir svarīga tās norisē. Darba ieceri pamato dokumentālā teātra un kino režisore Krista Burāne un, kā tas vizuāli atspoguļosies, iestarpina mākslinieks Andris Eglītis.  “Tā kā koki Rīgā joprojām ir aktuāla tēma un es pēkšņi sapratu, ka patiesībā ļoti maz zinu par kokiem, man bija interesanti veidot darbu, kurā koks ir galvenais varonis," stāsta Krista Burāne. Festivāla "Homo novus" mākslinieciskā vadītāja Gundega Laiviņa, aicinot Kristu Burāni piedalīties festivālā, mudinājusi ņemt vērā pandēmijas stāvokli, to, ka arī maziem soļiem var būt liela nozīme. "Mazais mērogs likās interesanta lieta, bet vienlaicīgi gribējās izdarīt kaut ko kas ir paliekošs. Izrādes nāk un aiziet, idejas nāk un aiziet, bet ir dzīvās lietas, kas paliek. Tāpēc koks. Mums būs divi koki izrādes laikā sāks savu dzīvi un ceram, ka turpinās dzīvot 150 gadus," atklāj Krista Burāne.  Radošajā komandā iesaistīti arī mikrobiologs Tūrs Selga un bioloģe Iluta Dauškane, tā daudz ko uzzināsim par to, kas notiek zem zemes, koku skaņu sistēmā. Savukārt šīs procesuālās vides izrādes nosaukums ir citāts no pasakas, arī tā skanēs izrādē. No pilsētas skaļās ielas pārcelsimies un Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur risināsies viens no festivāla Homo novus starptautiskajiem projektiem „Laiks ir iesnaudies pēcpusdienas saulē”. Šis ir norvēģu režisores, horeogrāfes un mākslinieces Metes Edvardsenas daudzviet pasaulē īstenots projekts, kurā cilvēki atsaukušies aicinājumam kļūt par dzīvajām grāmatām, iemācoties no galvas paša izvēlētu darbu. Rīgā šim projektam piekrituši septiņi dažādu profesiju pārstāvji, starp viņiem arī māksliniece Rasa Jansone. “Izrāde notiek viens pret vienu, ir viens lasītājs un ir viena dzīvā grāmata. Tas notiek bibliotēkā, tā ir vide, kurā ir visi priekšnosacījumi, lai tu iegremdētos labā, skaistā tekstā. Manuprāt, izrādes nosaukums uz to vedina,” uzskata Rasa Jansone. Dzīvās grāmatas būs arī Valdis Ābols, Agate Bankava, Māra Brašmane, Dmitrijs Gaitjukevičs, Reinis Ivanovs un Pēteris Krilovs, bet bibliotekāre, kas izsniegs grāmatas, producente Santa Remere. Tālāk dodos uz dzīvokli Avotu ielā, kur risināsies vēl viens festivāla notikums – klusa izstāde ar dzīviem elementiem „Lietisko pierādījumu muzejs”. Dzīvoklī tiekos ar tās veidotājām, horeogrāfi Janu Jacuku un projektu vadītāju Lauru Stašāni. Iepriekš esam tikušās laikmetīgās dejas izrādes „Baiļu rutīna” sakarā, tā bija Janas soloizrāde, kurā Laura bija dramatuģijas konsultante. „Lietisko pierādījumu muzejs” būs atvērts no 3. līdz 9.septembrim, savukārt Jana vēlas aicināt uz “Lasījumu maratonu” - tā būs kā simboliska akcija, kas ar balsi konfrontēs klusēšanu. Laura saka lielu paldies visām sievietēm, kuras jau atsūtījušas un dalījušās savā pieredzē, katrs stāsts viņām ir liels notikumus. Arvien vēl ir iespēja nodot anonīmi savu lietu vai stāstu "Lietisko pierādījumu muzejam". Vēl izstaigāju dzīvokli - guļamistabā, bērnu istabā un vannasistabā rodu dažādus priekšmetus, kas ir vardarbības liecinieki, šoreiz tie neklusē.

Šonedēļ Jūrmalā, Raiņa un Aspazijas muzejā, atklāja Pieredzē balstītā grafiskā dizaina starptautiskās asociācijas jeb SEGD Latvijas nodaļu. Asociācija ir bezpeļņas organizācija, kura dibināta 1973. gadā ASV un kuras mērķis ir izglītot un dalīties pieredzē par dizainu, kurš ir pārdomāts, pakārtots cilvēku vajadzībām un kurš apliecina augstas mākslinieciskās un praktiskās kvalitātes, respektējot konkrēto vidi un tās tradīcijas. Kopumā pasaulē ir 42 SEGD nodaļas – Eiropā tās darbojas Parīzē, Londonā un Edinburgā, tagad Ziemeļvalstu un Baltijas dizaineru mijiedarbības organizatoriskais centrs būs Rīgā. Pateicoties vairākkārtējiem apbalvojumiem SEGD rīkotajos konkursos, tiesības organizēt Pieredzē balstītā grafiskā dizaina starptautiskās asociācijas Rīgas nodaļu ieguva dizaina birojs “H2E”. Tā vadošā dizainere Ingūna Elere, šopavasar piedalījās arī ikgadējā SEGD balvas konkursa žūrijā. Vašingtonā pieņemtais lēmums par šīgada dizaina balvas ieguvēju būs zināms īsi pirms Jāņiem. Jāpiebilst, ka dažus darbus konkursam bija iesnieguši arī Igaunijas dizaineri. Pērn SEGD “Globālā dizaina balvu” saņēma “H2E” veidotā Alūksnes mazbānīša stacijas ekspozīcija un makšķernieku soli pie Alūksnes ezera. Šonedēļ uz iepazīstināšanu ar SEGD tīklošanās principiem un iecerēm tika aicināti gan uzņēmēji, gan dizaineri un jomas entuziasti. Par nepieciešamu iesaistīties šajā starptautiskajā platformā stāsta Ingūna Elere un Holgers Elers un SEGD Rīgas nodaļas vadītāja Dagnija Balode.

1940. gada vasara ievieš krasas pārmaiņas visā Latvijas valstī, te nodibinās jauna vara un, protams, ka arī toreizējā Latvijas Radiofonā nomainās praktiski viss repertuārs. „1940. gadā Latvijā ienāk krievi un jau pirmajā dienā okupēja arī Radiofonu. Sākas pavisam citi laiki. Pirmais uzdevums, ko saņemu pēc krievu ienākšanas, bija nokopēt no plates Dunajevska padomju neoficiālo himnu „Varen plaša mana zem dzimtā”, ko vajadzēja spēlēt katru vakaru, programmu beidzot. Savu uzdevumu veicu, kopēdams arī Dunajevska instrumentāciju. Kā gan citādi? Stāsta, nepatikšanas bijušas Ādolfam Ābelem, kas bija iedomājies harmonizēt gruzīnu tautasdziesmu „Suļiko” pēc savas gaumes.” raksta komponists Jānis Mediņš, atceroties padomju varas ienākšanu. Radiofons tika pārvērsts par padomju ideoloģijas un propagandas ruporu. Raidījumā lasām tā laika radio darbinieku atmiņas un atskatu uz laika posmu radio 1940.- 1941. gadā sniedz muzikologs Arnolds Klotiņš. 1940. gada 15. jūnijā notiek PSRS karaspēka vienību uzbrukums Latvijas robežsargiem Masļenkos, dienu vēlāk Latvijas valdība saņem ultimātu, kurā bija pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās un neierobežota padomju karaspēka ielaišana Latvijā un 17. jūnijā mūsu dzimtenē iesoļo padomju armija. Protams, ka okupantiem bija svarīgi savā kontrolē pārņem informatīvo telpu, kas tolaik sastāvēja no preses un radio. Pie toreizējā radionama ēkas, kur tagad Aspazijas bulvārī 5 atrodas Latvijas Universitātes Biznesa vadības, Ekonomikas un Vēstures un Filozofijas fakultāte stāvēja tanks ar stobru vērstu pret redakcijas logiem un skanošo programmu nu diktēja jaunā padomju vara. "Ap pulksten 10.00 Vispārīgajā nodaļā ienāca komponists Oļģerts Kreišmanis un teica – viņam zvanīts no Valmieras, ka padomju tanki brauc cauri pilsētai Rīgas virzienā. Padomju ultimāts Latvijai radiofonā bija jau nolasīts, kā arī Latvijas valdības paskaidrojums, ka Sarkanarmija ierodas ar Latvijas valdības ziņu un Latvijas valdība aicina tautu saglabāt mieru un nepretoties. Mēs sapratām, ka notiek kaut kas baigs, bet neko nevarējām līdzēt, bija tikai jāgaida, kas notiks turpmāk. Turpinājām darīt katrs savu darbu. Daži krievu karavīri bija ieradušies arī Programmas sastādīšanas daļā; tika pavēlēts turpināt muzikālos raidījumus, bet visām ziņām un paziņojumiem turpmāk vajadzīga atļauja," tā 1940. gada 17. jūnija notikumus radiofonā atceras sekretariāta jeb kā toreiz sauca - Vispārīgās nodaļas darbinieks Kārlis Ieviņš, kurš vēlāk emigrēja uz ASV un šīs atmiņas ir publicējis Amerikas latviešu izdotajā žurnālā „Jaunā gaita”. Šķirstot 40. gada vasaras radioprogrammu, redzam, ka tā jau bijusi nodrukāta iepriekš un, lai arī Latvijā jau saimnieko komunistu vara, „Latvijas Vilnī” vēl lasām, ka 30. jūnijā diena sākas ar svētrītu un Bērzes baznīcas mācītāja sprediķi, bet nedēļu vēlāk, 7.jūlijā, programmā ir drukāts: pulksten 8 Strādnieku rīts, un tajā darbu „Staļina dzīve” lasa aktieris Teodors Lācis. Bet izdevuma pirmajās lappusēs raksts par Maksimu Gorkiju un Padomju savienības mūziku, kurā teikts: “(..) Jaunākā laikā krievu mūziķi ir sarakstījuši vairākas jaunas operas no lielā pulkā. Atzīmēšu tikai J. Džeržinska operu „Klusā.Dona”- sižets, interesants darbība norisinās pie Donas. Plaša vieta ir ierādīta korim un vairākas pateicīgas dziesmas tenoram. Darbība rit raiti. Vispār dziedājumi un mūzika pelna nopietnu ievērību. Šīs operas izrādes dažās valstis radījušas vai veselu sensāciju.” Un raksta beigās, lūk, šāda piebilde: „Plašākus rakstus par krievu mūzikas vēsturi un īpaši par jaunāko laiku mūziku sniegsim turpmāk.” Bet turpinājumā par tā laika notikumiem stāsta muzikologs Arnolds Klotiņš, kurš pētījumu par Latvijas mūzikas vēsturi ir apkopojis monogrāfijā “Mūzika okupācijā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940–1945”. Līdz 1940. 24. augustam Radiofona programmas izdevuma vāku rotā nosaukums „Latvijas vilnis” – Latvijas radiofona programmas žurnāls, no 25. augusta tas jau iznāk ar nosaukumu „Radio vilnis” - Latvijas PSR Radiofona programmas žurnāls.

“Sieviete bez īpašībām” - Raiņa un Aspazijas vasarnīcā no 2.jūnija skatāma laikmetīgās mākslas izstāde. Kādu māksliniecisku pozīciju tā iezīmē un kādām tēmām pievēršas, jautājam izstādes kuratorei Janai Kukainei un māksliniecēm Sandrai Krastiņai un Kristai Dinterei. Izstādes rīkotāji atzīmē, ka “nosaukums “Sieviete bez īpašībām” ietver norādi uz pazīstamā austriešu rakstnieka Roberta Mūzila (Robert Musil) romānu “Cilvēks bez īpašībām” (“Der Mann ohne Eigenschaften”, 1943) un reizē piesaka feminisma filozofijas tēmu loku, kas atsedz Rietumu kultūrā pastāvošo pieņēmumu par vīrieti kā visu lietu (un pašas cilvēcības) mēru, sievieti uztverot kā vīrieša Citu, viņa fantāziju projekciju, “tumšo kontinentu” un neizsakāmo “tukšumu”.” Izstādē piedalās mākslinieces Elīna Brasliņa, Krista Dintere, Liene Mackus, Krista Dzudzilo un Sandra Krastiņa. Tā būs aplūkojama līdz 11.jūlijam.

Ārkārtas situācija vieš korekcijas arī Latvijas Radio programmā, tāpēc šobrīd liekam daudzpunktu raidījumam “Vietu lietas Latvijā” par pagātnes mantojumu muzejos, kungu namos un baznīcās. Sākot no šīs svētdienas līdz 1. novembrim, kad svinēsim Latvijas Radio 95. dzimšanas dienu, svētdienās pulksten 9.30 skatīsim Radio vēsturi, tā attīstību un cilvēkus šajā darbavietā, turpinot ciklu “Reiz radio...”. Gaidot Latvijas Radio 95.dzimšanas dienu, pārlapojam mūsu darbavietas vēsturi, senus un ne tik senus ierakstus, lūkojam, kā norit radio attīstība un kādi cilvēki te ir strādājuši un strādā. Pirmajā šī cikla raidījumā stāsts par Radio dzimšanu 1925. gadā, radio torņu būvi 20. gadsimta 30. gados un arī šodiena, kad mēs raidām gan skaņu, gan attēlu no multimediju studijas. Radio pirmsākumi Rīgā šinīs dienās pabeigta uzstādīt radiofona raidstacija. Pašlaik staciju izmēģina un pēc pāris nedēļām tā jau varēs sākt kārtīgi strādāt. Šī stacija ir tik spēcīga, ka viņu varēs dzirdēt ne vien visas mūsu valsts attālākās vietās, bet arī aiz viņas robežām. Radiofona stacija pēc ārzemju parauga sniegs saviem abonentiem pa radiofonu koncerta priekšnesumus, deklamācijas, dziedāšanu, jaunākās ziņas, tirgus cenas, meteoroloģiskās ziņas, kas varēs interesēt plašāku sabiedrību. Pasta-telegrāfa virsvalde jau uzstāda radiouztvērējus aparātus arī ārpus Rīgas. Aparāti izgatavoti pasta-telegrāfa virsvaldes galvenās darbnīcās un ar viņiem var sadzirdēt arī mūsu kaimiņu valstu radio, rakstīja “Latvijas Kareivis” 1925.gada 16.jūlijā. Runājot par radio sākumu, jāmin 1924.gada 28 marts, kad Saeimas budžeta komisija nolemj piešķirt 7 miljonus rubļu vecajā jeb 140 tūkstošus latu jaunajā naudā radiofona stacijas izveidei. Tā kā Latvijā nebija tik dižu speciālistu radioraidītāju būvē, šo uzdevumu uzticēja Francijas firmai “Societe Francaise Radioelektrique” (Francijas radio elektriskā sabiedrība) un 1925. gada pavasarī ar kuģi no Francijas ostas Denkerkā atved antenas mastus un raidītāja iekārtu. To nolemj uzstādīt līdzās jaunajai radiostacijai, kuru tajā pašā laikā iekārto Pasta telegrāfa virsvaldes ēkā, namā, Aspazijas bulvārī 5, kur tagad atrodas Latvijas Universitātes fakultātes. Radio vēlas klausīties visā Latvijā Gan mūziku, gan ziņas ar radio palīdzību vēlējās dzirdēt ļaudis daudzviet Latvijā, bet divas antenas, kas kopš 1925. gada slējās Rīgā, nevarēja pārraidīt radio programmu visā Latvijā, tādēļ sākās radio raidītāju būve citviet mūsu dzimtenē. 1932. gada jūlijā liepājnieki tika pie sava raidītāja, tā paša 1932. gada 18. novembrī arī Latvijas ziemeļaustrumos tika atklāta raidstacija Madonā, pareizāk sakot 40 kilometrus no Madonas pie Aiviekstes elektrostacijas. Par torņu būvi tolaik stāsta Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošais pētnieks Indulis Zvirgzdiņš. 1934. gada decembrī sāka darboties raidītājs Kurzemē, kas atradās 4 km attālumā no Kuldīgas, pie Kuldīgas – Skrundas šosejas. Par to stāsta Kuldīgas novada muzeja pētnieciskā darba speciāliste Daina Antoniška. Mūsdienās radio ir arī redzams Un kas gan pagājušā gadsimta 30.gados varēja iedomāties, ka pēc nepilniem simts gadiem radio varēs ne tikai klausīties, bet arī skatīties. Šajā tehnoloģiju laikmetā tas vairs nav nekāds jaunums un 2018.gada vasarā mūsu radio ēkā sāka multimediju studija. Kā notiek šajā vietā, par to šajā ārkārtas situācijas laikā, sazvanīts caur viedtālruni, stāsta Multimediju daļas audiovizuālā satura veidotājs Miks Jeluškins, kurš ne tikai pārvalda šīs studijas aprīkojumu, bet arī ikdienas fotografē un filmē, tādējādi gan dokumentējot Radio notiekošo, gan veidojot reklāmas klipus un attēlus par mums. Viena no tām, kas izmanto multimediju studijas piedāvājumu, ir Signe Lagzdiņa, kur Latvijas Radio 3 Klasika veido un vada raidījumu “Pagrabs”, aicinot studijā gan mūziķus, gan arī vizuālās mākslas pārstāvjus. Tā uzskata mana kolēģe no Radio klasika- Signe Lagzdiņa, kura ir viena no tām, kas izmanto nule pieminēto multimediju studiju. Signe te lieliski izmanto tehnoloģiju piedāvājumu uz raidījumu „Pagrabs”. Iespējams, ka pēc vairākiem desmitiem gadu kāds, pētot radio vēsturi, teiks vārdus un tolaik Latvijā pirmo reizi radio kļuva arī redzams, gluži tāpat kā tagad var lasīt senā preses izdevumā, ka viens no 20. gadsimta sākuma zināmākajiem operdziedātājiem Enriko Karuzo bija viens no pirmajiem, kas dziedājis pa radio, un tas noticis 1910. gadā. “Taisnība, toreiz vēl nebija radiofona staciju mūsdienu izpratnē, bet 1910. gada 13. janvārī notika mēģinājums pārraidīt pa radio operu „Toska" no Metropolitēna Operas Ņujorkā, un toreiz starp dziedoņiem    

Pirms simts gadiem, 1920. gadā aprīlī, Rainis un Aspazija atgriežas Latvijā, kas jau ir brīva valsts. Rīgas stacijā Aspazija, uzrunājot tautu, saka: ”Latvijai jātop par augsti attīstītu kultūrvalsti, kura ieņemtu cienīgu vietu Eiropā. Viņai ir jāsasniedz mūžība.” Saziņā ar literatūras zinātnieci Gundegu Grīnumu atgādinām interesantus faktus, kas raksturo šo notikumu, un pārrunājam, kā abu dzejnieku dzīve izvērsās jau pēc atgriešanās. Gundega Grīnuma skaidro, kāpēc Rainis un Aspazija Latvijā atgriezās tikai 1920. gadā, lai arī mājbrauces plāni un ieceres bija jau agrāk. Stāstot viņa bieži lieto vārdu mājbrauce, kas ir Raiņa radīts vārds. Atgādinām arī par Raiņa un Aspazijas laiku trimdā Šveicē. Raiņa un Aspazijas trimdai Šveicē ir bijusi arī būtiska nozīme Šveices un Latvijas attiecībās. Kad 2018. gada vasarā Kastanjolā atvēra Raiņa un Aspazijas muzeju, klāt bija arī viena no ekspozīcijas autorēm politoloģe Vita Matīsa.  

„Nekad nemelot, pat tad, kad ļoti gribas” – ar šādiem vārdiem iesākas dzejnieces Elvīras Blomas debijas krājums „Izdzēstie attēli”, kurš nācis klajā izdevniecības „Orbīta” „Bibliotēkas sērijā”. Elvīras Blomas dzejoļi apliecina mūsdienu poētikas tradīcijas pārzināšanu, bet arī provokācija un nostiprinātu sistēmu sašķobīšana viņai nav sveša. "Mani interesē atrast jaunus veidus, lai man pašai būtu interesanti rakstīt. Man patīk arī mazliet provocēt, lai gan neuzskatu sevi par provokatori. Ņemot vērā, ka latviešu dzejā vispār provokāciju nav, laikam tas tomēr ir kaut kas," atzīst Elvīra Bloma. Autorei tuva ir amerikāņu modernistu izteiksme, tomēr šai ietekmei viņa nav ļāvusi ņemt virsroku pār savu individuālo balsi. Tā lasītāju uzrunā caur „nepiepildītām ielām”, „neizstaigātām pludmalēm”, „tukšām šosejām” un citām ainavām vai to fragmentiem. Tā kā Elvīras Blomas debijas krājums „Izdzēstie attēli” iznācis izdevniecības „Orbīta” „bibliotēkas” sērijā, tā vienoto dizainu veidojuši Toms Mrazauzsks un Aleksejs Muraško.  "Man šī sērija šķiet ļoti simpātiska, man šķiet simpātisks tās vienkāršais noformējums, arī saturs, darbi, kas tiek iekļauti šajā sērijā, man ļoti patīk," bilst Bloma. Līdz šim sērijā iznākuši Semjona Haņina, Anda Surgunta, Kikōnes, Kirila Korbina un Andra Kupriša sacerējumi. Dzejniece un atdzejotāja Elvīra Bloma strādā Raiņa un Aspazijas muzejā un darbojas festivāla "Punctum" projektā. Sakārtojusi dzejas krājumus "Aspazija. Rainis. Reloaded" un "Monta Kroma. Re:", rīkojusi literatūras lasījumus kultūrvietā "Hāgenskalna komūna". Dzejas publikācijas kopš 2014. gada žurnālos "Latvju Teksti", "Domuzīme", interneta žurnālos "Satori", "Punctum" un citviet. Elvīras dzeja tulkota angļu valodā un iekļauta Latvijas literatūras centra "Books to Fall for" dzejas brošūru sērijā. 

Aspazija – 1928. Inga Tropa – 2020. „Zalša līgava” un „Zalkša līgava”. Par Aspazijas interpretējumu un izcēluma vietām Kultūras Rondo studijā saruna ar iestudējuma radošo komandu. Raidījuma viesi: aktieri Marija Linarte un Vilis Daudziņš un iestudējuma scenogrāfs Miķelis Fišers.

16. janvārī LTV1 ēterā atgriezīsies dokumentāls ceļojumu seriāls “Literatūre – ceļojums ar rakstnieku”. Jaunajā sezonā, katru ceturtdienu līdz 5. martam, pie skatītājiem nonāks astoņi “Literatūres” ceļojumi, ko turpinās vadīt ekrāna pāris Marta Selecka un Gustavs Terzens. Par Vides filmu studijas pieredzi, strādājot TV platformā, veidojot kultūrvēsturiskus ciklus, un par jauno sezonu dokumentālo ceļojumu seriālā "Literatūre – ceļojums ar rakstnieku", Kultūras Rondo studijā tiekamies ar Martu Selecku, Uģi Olti un Gustavu Terzenu. Arī šosezon katrā no astoņām “Literatūre” sērijām Marta dosies ceļojumā kopā ar vienu latviešu mūsdienu rakstnieku, bet Gustavs – ar grāmatām. Katrs no astoņiem rakstniekiem ir izvēlejies sev tuvāko aizgājušo laiku latviešu autoru un dodas ceļojumā uz vietām, kur tie dzīvojuši vai par kurām rakstījuši. Savukārt Martas paralēlais ceļabiedrs Gustavs Terzens ceļo atsevišķi un meklē, kam palasīt priekšā. Divās sērijās literatūristi dosies ļoti tālos ceļojumos rietumu virzienā – turpat, kur pēc otrā pasaules kara trimdā devās rakstnieks Anšlavs Eglītis un dzejnieks Gunars Saliņš. Pirmo ASV rietumkrastā sagaidīja un kādu brīdi pat izmitināja dramaturga un gleznotāja Raimonda Staprāna ģimene. Tādēļ Staprāns būs Martas Seleckas pavadonis uz vietām, kas glabā atmiņas par trimdas latviešu pirmajām (un kaislīgajām) gaitām svešajā zemē. Arī Gunara Saliņa pasaulē – savulaik radoši dzirksteļojošajā Ņujorkas “Elles ķēķī” skatītājus ievedīs cilvēks, kurš Saliņu pazina uz “Tu” – dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Ja ir Rietumi – jābūt arī austrumiem, tādēļ Anna Rancāne dosies uz Martas dzimtas dzimto ciemu Latgalē, jo tur izcēlies arī Ontōns Rupaiņs – Latgales vēsturisko romānu smagsvarnieks. Tuvākā ceļojumā vedīs pārdaugavnieks Māris Bērziņš, kuru dzīve piespieda iepazīties ar pretrunās slīkstošo “Zvejnieka dēla” autoru Vili Lāci. Inga Ābele vedīs pa rožu krūmam uz katru no Aspazijas mājām, bet Ieva Melgalve brūvēs filmējamus notikumus pēc Marģera Zariņa receptēm. Vienā sērijā satiksies divi latviešu svētumi – Ernests Birznieks-Upītis un viņa kaimiņiene (tiesa, ar laika nobīdi) Māra Zālīte. Bet “Literatūres” komandas sen kārota ceļojuma vadību uzņemsies Pauls Bankovskis. Viņš lūkot ies, kur mīt Kārļa Skalbes Ziemeļmeita.

Decembra sākumā Raiņa un Aspazijas mājā tika atvērts igauņu rakstnieka Reina Rauda romāna "Rekonstrukcija" tulkojums. Darbs sarakstīts 2012. gadā, kad tajā aplūkotās tēmas – migrācija un reliģiskais fanātisms – vēl nešķita tik aktuālas kā pašlaik. Grāmatai piešķirts Igaunijas prestižākais literārais apbalvojums – Kultūrkapitāla Literatūras gada balva prozas kategorijā, savukārt somu tulkojums bijis nominēts Jarla Hellemana tulkojumu balvai. Tiekamies gan ar Reinu Raudu, gan romāna tulkotāju Maimu Grīnbergu. Romāna “Rekonsrukcija” ierosmi devis kāds traģisks gadījums Vīlandē, vienā no idilliskām Igaunijas pilsētām – tur reiz notikusi kolektīva pašnāvība, kuru veikuši mākslinieku kopienas jaunieši, pēcnāves ziņās to pamatojot ar reliģiska rakstura izvēli. Grāmatas galvenais varonis Enns Padriks ir tēvs vienai no šīs mākslinieku grupas meitenēm. Tā kā viņš ir uzzinājis, ka ir slims ar vēzi un viņa dzīve strauji tuvojas pāragram noslēgumam, viņš nolemj noskaidrot notikušā apstākļus un iesaistās izmeklēšanā, kas viņu aizved līdz Francijai un kādai savādai ticīgo kopienai. Taču Reins Rauds vēstī arī par vispārīgākām tēmām, nekā tikai viena cilvēka personiskās traģēdijas risināšana. Protams, vārds “tikai” šeit liekams pēdiņās. Igauņu rakstnieks Reins Rauds ir daudzpusīgs sabiedriskās domas ietekmētājs – intelektuālis, japanologs, poliglots, universitātes profesors, kurš raksta dzeju, prozu, lugas, esejas un tulko.

1.decembrī „Radio mazā lasītava ceļo” uz Raiņa un Aspazijas vasarnīcu kopā ar tulkotāju un izdevēju Intu Geili. Gundars Āboliņš lasa fragmentus no Sagānas grāmatas „Manas labākās atmiņas”, savukārt Raiņa atmiņu grāmata ir par Kastaņolu. Lasām arī to. Un sarunājamies par lasīšanu un klausīšanos. Raidījumu atbalsta:

Iepriekš jau esam jūs iepazīstinājuši ar izstādi “Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts”, kurā ar plašu eksponātu un vēstures pārskatu klāstu stāstīts par Mērijas Grīnbergas un viņas dzimtas ceļojumu cauri aizvadītajam gadsimtam. Mērija Grīnberga jaunākā bija muzejniece, kura Otrā pasaules kara laikā brīvprātīgi pieteicās pavadīt un pieskatīt vairāku Latvijas muzeju krājumus, kurus nacistiskās Vācijas armija, dēļu kastēs sapakotus, izveda uz savām teritorijām. Šis ceļojums no Mērijas Grīnbergas dzīves paņēma pusotru gadu. Šoreiz saruna ar divām no izstādes komandas dalībniecēm – mākslinieci Ievu Stūri un mākslas zinātnieci Ievu Kalnaču – par jau Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aplūkojamo izstādi. Izstāde “Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts” savā veidā ir Latvijas simtgades dokumentālās spēlfilmas “Mērijas ceļojums” turpinājums un paplašinājums – radošās grupas kodolu veido režisore Kristīne Želve, māksliniece Ieva Stūre, mākslas zinātniece, kuratore Ieva Kalnača un projekta vadītāja, LNMM izglītības programmu kuratore Katrīna Vastlāve. Par dažādiem Grosvaldu ģimenes un vēstures pagriezieniem izstādē stāsta gan daudzas privātās liecības – vēstules, dienasgrāmatas, fotoalbumi un fotogrāfijas ārpus tiem, pašdarinātas grāmatas, kā arī vēl viena spilgta Grosvaldu dzimtas pārstāvja, Jāzepa Grosvalda darbi, tāpat arī Mērijas Grīnbergas atpakaļ atvesto muzeja priekšmetu izlase, un, visbeidzot, mūsdienīgas interpretācijas par Grosvaldu stāstu un laikmetu, kurā tas norisinājies. Šo sestdien, 21.septembrī, pulksten 14 kopā ar vienu no izstādes kuratorēm - kinorežisori Kristīni Želvi notiks ekskursija pa Grosvaldu ģimenei nozīmīgām vietām Rīgā. Tikšanās vieta - Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vestibils. Ekskursijas maršruts: Rīgas pils, Grosvaldu nams Aspazijas bulvārī un Doma baznīca. Simboliski pastaigas pēdējā pieturvieta paredzēta Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja bibliotēkā – Mērijas Grīnbergas pēdējā darba vietā.

Eiropas Savienības mājā Aspazijas bulvārī kopš 2.septembra iespējams iepazīt mākslinieka Vitolda Kucina variāciju par Lamanša šauruma ģeogrāfisko izveidošanos. Izstādē “Lamanša kods” piedāvātas glezniecības refleksijas par aizvēsturisko periodu, kad Lielbritānija atdalījās no pārējās Eiropas – tajās risinātas arī domu paralēles ar notiekošo Eiropā mūsdienās. Abu mums šobrīd pazīstamo valstu teritorijas bija savienotas ar dabīgu krīta dambi, kurš izveidojās pirms 100 miljoniem gadu, kad šo teritoriju klāja tropiskā jūra. Ūdens bija pilns ar mikroskopiskām radībām, kuru skeleti, noklājot gultni kārtu pa kārtai, veidoja krīta slāni. Baltajā krīta masā okeāna ķīmiskā sastāva izmaiņu rezultātā retumis izveidojās daudzas tumšas krama līnijas visā dambja garumā. Šīs līnijas izveidoja unikālu zīmējumu, kuru var pielīdzināt svītru kodam. “Šīs izstādes ideja nav mana, tā ir manai sievai Dzidrai, jo viņa pamanīja šo un teica: "Klau, Vitold, te Lamanša kods, varētu izstāde sanākt!". Ideja viņai un padomāju, ka jāsāk strādāt," atklāj mākslinieks Vitolds Kucins. "Bija visādi skiču varianti, kamēr radās skaidrs koncepts." Mākslinieks skaidro, ka piecos lielajos darbos ir parādīts process, kādu viņš iztēlojies, kad sākuši gāzties Ziemeļledus ezera ūdeņi. “Mazajos darbos ir process, tur es varēju atraisīties, iespēja dabūt lielo faktūru. Tajā procesā it kā man atvērās slūžas. Tie ir kā tuvplāni lielajai ainai. Tas ir tāds koncepts,” norāda Kucins. “Darbojos kā senie ēģiptieši savos sienu gleznojumos. Viņi to, ko vēlējās, parādīja, kā labāk izskatās. Man klintis, abi krasti ir parādīti kā koncepts pieprasa,” turpina mākslinieks. Ieskatīties mākslinieka Vitolda Kucina piedāvātajā "Lamanša kodā" Eiropas Savienības mājā būs iespējams līdz pat 30. septembrim.

Sajūtu izstāde, tā par nupat Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā atklāto izstādi „Aspazija. Vētra” saka tās autore Linda Grīnberga. Ekspozīcija rāda ne vien Aspazijas personības un daiļrades vētrainās šķautnes, bet izceļ uz cilvēktiesībām orientētās Aspazijas idejas un šo ideju aktualitāti mūsdienās. Izstādes tēma saistīta ar Jūrmalas mākslas biennāli, kuras motīvs šogad ir „Vētra”. Starptautiskās mākslas biennāles laikā Jūrmalas muzejos un mākslas telpās norisināsies jūras tematikai veltītas mākslas izstādes, meistarklases un nodarbības ģimenēm. Ienākot izstāžu zālē, skan kāda no videointervijām, šajā brīdī dzirdam dzejnieci Ingu Gaili, taču uz sarunu par Aspaziju aicinātas arī Latvijas Universitātes profesore Ausma Cimdiņa un režisore Māra Ķimele. Pirms ielūkojamies izstādes saturā, jāpastāsta, ka izstādes vizuālais tēls veidots kā vēja plandītas buras, uz kurām gan lielformāta attēli, galvenokārt pašas Aspazijas portreti, gan dzejas rindas, gan rakstu fragmenti. Izstādes autore Linda Grīnberga kopā ar mākslinieku Intu Sedlenieku radījuši gaišu, gaisīgu un vējā plandošu vidi. Izstādes autore uzsver, domājot par Aspaziju un vētru, šķiet, nav organiskāka savienojuma, tomēr bijis svarīgi, veidojot izstādi, nekļūt virspusējiem. Izstāde „Aspazija. Vētra” Raiņa un Aspazijas vasarnīcā skatāma līdz 24.augustam.

Bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa dzīvesstāstā var atrast daudzas savam laikam revolucionāras idejas medicīnā, bērnu humānismā un sabiedrībā. Desmit gadus viņš bija Rīgas Bērnu slimnīcas galvenais ārsts, uzņēmās Raiņa un Aspazijas privātārsta pienākumus. Daudzas mātes savus bērnus auklējušas pēc viņa grāmatas. Vēsturniece Rita Grāvere radījusi bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa dzīves stāstu "Carpe diem! Satver dienu!". Nosaukumā autore likusi paša Nīmaņa daudzkārt pieminēto seno romiešu saukli. Grāmatu izdevis "Mansards". Raidījumu atbalsta:

Pētniece ar azartisku temperamentu un sportisku rūdījumu - literatūrzinātniece Gundega Grīnuma. Viņas portrets top caur Raini un Aspaziju, caur Talsiem un Lugano. Šogad viņa saņēmusi speciālbalvu par pētījumu „Viņpus Alpiem". Romāniem reizēm pieraksta beigās vietu un laiku, kad un kur tie tapuši, piemēram, vilcienā Cīrihe – Rīga - Cīrihe. Reizēm tas ir ļoti svarīgi. Šim raidījumam – vienam no iespējamiem stāstiem par literatūrzinātnieci, Raiņa un Aspazijas pētnieci Gundegu Grīnumu ir ļoti svarīgs tapšanas laiks un vieta. Kastaņola, Šveice, 2018. gada jūnijs, kad Lugano arhīvā atklāja ekspozīciju Rainim un Aspazijai; un tad - Rīga un Talsi. Gundega Grīnuma pētījuma "Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni" ievadā raksta: „Šī grāmata ir par pieturvietu „Kastaņola” Raiņa un Aspazijas ceļā uz Mūžību. Pareizāk sakot, viens no daudziem iespējamiem stāstiem par šo ceļu 14 gadu garumā.” Bet Raiņa pētniecība ir sākusies it kā nejauši – Kārļa Kundziņa aicināta, toreiz 20 gadus vecā Gundega Grīnuma iesaistījās Raiņa Rakstu sagatavošanā. Savukārt literatūras mīlestība visticamāk nāk jau no mammas, kura bija latviešu valodas un literatūras skolotāja.

Dzejnieces Aspazijas apsveikuma runa prezidentam Ulmanim, Vācijā tapušie tenora Jāņa Vītiņa ieraksti, Smiļģa ierunātā dzeja, 1954. gada ieraksts, kurā skan slavenā diriģenta un komponista Emiļa Melngaiļa runa saistībā ar viņa 80 gadu jubileju, dokumentēts Barikāžu laiks Rīgas ielās… un vēl neskaitāmi ieraksti, kas nu ir aptuveni viens miljons - tāds ir Latvijas Radio fonotēka arhīva materiāls. Kā un kādi ieraksti nonāk mūsu Radio arhīvā un kā tie te tiek glabāti par to saruna ar fonotēkas vadītāju Gunu Rāgu. Nobružātos brūnos vākos tērpta darba burtnīca ar ierakstiem par dziesmām, kas veltītas gan Staļinam, gan mežu stādīšanai, ir pieraksti par to, kas skanējis un krājies fonotēkā. Tā ir tikai viena liecība par radio skanošo vēsturi. Fonotēkas vadītāja Guna Rāga aicina mazā ekskursijā pa telpām, kur glabājas sendienu ieraksti, taču, tā kā tagad viss Radio rīcībā esošais skanošais materiāls tiek glabāts virtuālajā vidē, iesākumā par tām pērlēm, kas jau ir datorizētas un mūsu arhīvā ir tās senākās, unikālākās un vērtīgākās. Piemēram, Enriko Karuzo 1912. gada ieraksti. Pie vēsturiskām vērtībām ir jāmin ieraksti, kas nākuši no privātkolekcijām un dāvināti radioarhīvam: tāda ir Prezidenta Kārļa Ulmaņa runa, ierakstīta 1934. gada 18. maijā tūlīt pēc viņa nākšanas pie varas; tāds pats unikāls materiāls ir jau reiz šajā raidījumu ciklā atskaņotā dzejnieces Aspazijas apsveikuma runa prezidentam Ulmanim un Zemgalei. Padomju laikos slepenībā bija turēts arī ieraksts, kura kopija tagad ir, škiet, viena no izcilākajām Radio arhīva vērtībām, proti, Lūcijas Garūtas kantāte „Dievs, Tava zeme deg!”, kuras pirmatskaņojums un reizē arī radioieraksts notika 1944. gada 15. martā Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Stāstu par šo ierakstu ir dokumentējusi mūzikas vēsturniece un bijusī mūzikas redakcijas vadītāja Diāna Albina 1995. gadā raidījumā „Latvijas radio fonotēka - unikāls arhīvs” sarunā ar reto radio ierakstu saglabātāju – valodnieku Jāni Kušķi. Ierakstu, kurā dzied Reitera koris, Milda Brehmane - Štengele, Mariss Vētra, Ādolfs Kaktiņš, un pie ērģelēm ir pati komponiste Lūcija Garūta pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā atjaunoja Vācijā dzīvojošais latviešu komponists Longins Apkalns, un Atmodas laikā kantāte beidzot arī varēja skanēt Latvijā. Tagad visi ieraksti no platēm, magnetofona lentām un kompaktdiskiem tiek pārveidoti digitālā formātā un senajām skaņām otrā dzīve turpinās virtuālajā vidē – datorā. Šobrīd šādu digitālo ierakstu skaits ir ap vienu miljonu. Tagad lentas ir savietotas divās telpās piektajā stāvā. Turpat vīd arī nelielas koka saliekamās trepītes, pa kurām agrāk diendienā gar plauktiem vingroja fonotēkas darbinieces. Guna Rāga saka: „Vēsture te atpūšas.”    

I Latvia er dikterparet med pseudonymene Aspazia og Rainis minst like viktige som Ibsen og Bjørnson er for oss. Begge sto sentralt i kampen for et selvstendig Latvia. I badebyen Jurmala noen kilometer fra Riga ligger sommerhuset de to hadde. Nå blir det restaurert til museum og det skjer ved hjelp av norske EØS-midler og faglig støtte fra Norsk Håndverksinstitutt på Lillehammer. «Det er viktig å understreke at begge parter lærer av dette. Det finnes håndverkskompetanse her, som ikke vi har og omvendt, sier direktør Eivind Falk ved Norsk Håndverksinstitutt. Han får full støtte av seksjonsleder ved utenlandsdavdelingen hos Riksantikvaren, Reidun Vea. «I Norge er vi flinke på mye i vernearbeidet, men vi har også mistet en del kunnskap - kunnskap vi finner igjen i andre land, sier Vea. Museumslederne Arija Vanaga og Astrid Cerule setter stor pris på samarbeidet med Norge. Museene knyttet til dikterne ligger i Jurmala i Riga og i Rainis fødeby. Arbeidet betyr mye for å bygge latviernes identiet. Landet har en broket historie. Det ble selvstendig i 1918,blant andre takket være Aspazija og Rainis, men 2. verdenskrig tok denne selvstendigheten fra dem. Inntil 1991 da landet ble selvstendig på nytt. Programleder Jan Henrik Ihlebæk. Sendt første gang 2.mai 2015