Podcasts about rietumeiropas

  • 15PODCASTS
  • 52EPISODES
  • 28mAVG DURATION
  • 1MONTHLY NEW EPISODE
  • Feb 25, 2025LATEST

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about rietumeiropas

Latest podcast episodes about rietumeiropas

Vai zini?
Vai zini, ka vārdi "heraldika" un "ģerbonis" ir cieši saistīti ar militāro jomu?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Feb 25, 2025 3:41


Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija Vārdi "heraldika" un "ģerbonis" radušies un ir cieši saistīti ar militāro jomu, ieroču attīstību un to pielietošanas veidiem. Vairākās Rietumeiropas valodās vārds "ģerbonis" un "ierocis" ir viens un tas pats. Franču, vācu, angļu Wappen, Waffen to apliecina. Latviešu valodas nosaukums ģerbonis ir pārņemts no krievu valodas – gerb. Uzreiz gribu kliedēt arī vēl kādu iesakņojošos un joprojām izplatītu mītu, ka ģerbonis ir sociālās hierarhijas, muižniecības, augstākai šķirai piederošs atribūts. Jau no 13. gadsimta Eiropā ģerbonis varēja būt gan pilsoņiem, gan amatniekiem. Arī Latvijas teritorijā ir daudz paraugi no dažādu amatnieku brālību un ģilžu ģerboņiem. Atgriežoties pie ģerboņa attēla, vispirms jāsaka – heraldikai piemīt nosacīta simbolu valoda, tā ir dekoratīva, krāšņa, mīl pārspīlējumus, ir daudznozīmīga. Heraldikā drīkst lietot tikai četras krāsas: sarkanu, zilu, zaļu un purpuru. Ja kāda figūra, piemēram, brūni bebri, ir heraldiski jāapraksta, tos dēvē "dabiskās krāsās". Vairoga un citu figūru kontūrai lieto melno krāsu. Heraldikā izmanto arī  divus metālus – zeltu un sudrabu. Ne krāsas, ne metāli savā starpā nedrīkst saskarties – tas ir it kā vēl viens rēbuss, kas jāiegaumē ģerboņu darinātājiem. Sākotnēji vairogus izgatavoja no koka vai metāla, tāpēc vēsturiski veidojusies un saglabājusies šī tradīcija. Ģerboņa galvenā sastāvdaļa ir vairogs – kā aizsardzības rīks, kas pakāpeniski, laika gaitā kļūst par simbolisku objektu. Uz vairoga un ap to laika gaitā top dažādas figūras. Tās heraldiski apraksta, skatoties no vairoga turētāja puses, tāpēc skatītājam kreisā un labā puse mainās vietām, ko reizēm nezinātājs uztver kā kļūdainu tekstu. Vairoga zīmējumam var izmantot ļoti bagātīgu dažādu simbolu klāstu: ir ģeometriskas figūras vai  dalījumi. Piemēram, skaldīts, kreisais sāns, galva, pēda, sija utt. Šīs figūras nereti tiek apvienotas un tādā gadījumā heraldiskajā aprakstā parādās teksts "dalīts galvā". Piemēram, jaunajam Ādažu novada ģerbonim heraldiskais apraksts skan šādi: "Dalīts galvā ar zilu un sudrabu. Sudraba laukā zila smaile, uz tās zelta Dortmaņa lobēlija ar diviem sudraba ziediem ševrona veidā un vienu tādu pašu ziedpumpuru." Galva ir ¼ no vairoga augšpuses nodalīta ar horizontālu līniju. Savukārt ševrons ir heraldiska figūra apgriezta V veidā, tās smailais gals pavērsts uz augšpusi. Daudziem valstu, pilsētu, arī dzimtu ģerboņiem ir tā saucamie vairogu turētāji, kas tur vairogu. Latvijas valsts ģerboņa gadījumā tie ir šādi: labajā pusē sarkans lauva ar zelta mēli, kreisajā pusē – sudraba grifs ar zelta mēli. Interesanta figūra ir tā saucamais kleinods – ģerboņa elements, kas atrodas virs vairoga. Tas vēsturiski veidojies no bruņinieka ķiveres rotājuma, kas tos atšķīra vienu no otra turnīros. Latviešu valodā heraldisko terminu vārdnīcā ir ietverti apmēram 40 dažādi apzīmējumi, kurus lieto heraldiskajos aprakstos. Ģerbonī drīkst iekļaut tikai tādus elementus  vai figūras, kurus var aprakstīt.

Kā labāk dzīvot
Inovācijas sociālo pakalpojumu jomā

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jan 21, 2025 47:52


Sociālie pakalpojumi ir pasākumu kopums, kas vērsts uz personu sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu viņu iekļaušanos sabiedrībā. Arī šajā jomā ir iespējamas un tiek veiktas dažāda veida inovācijas. Par tām runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Sabiedrības integrācijas fonda Sociālās saliedētības departamenta direktore Alda Sebre, Latvijas Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš un mācību cikla "Kā radīt sociālās inovācijas" lektore, sociālās jomas speciāliste, Ventspils Sociālā dienesta vadītāja Una Lapskalna-Alksne. "Ja runā pa sociālajiem pakalpojumiem, lielas rindas ir epizodiska parādība atsevišķiem pakalpojumiem. Šobrīd ir aktualizējusies tēma par demenci, par cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem. Ir daudzas situācijas, kad cilvēks vienkārši netiek uz darbu, jo viņam mājas ir cilvēks, kuram ikdienā nepieciešama uzraudzība un atbalsts. Šādi atbalsta mehānismi šobrīd ir aktuāli. Ik pa brīdim parādās problēma ar aprūpes centriem," norāda Andris Bērziņš. "Kopumā ņemot, katastrofālas rindas nav, pakalpojumi ir pieejami," turpina Andris Bērziņš. "Ir nākotnes izaicinājumi: ja resursu apjoma šajā nozarē nav, tad varam nonākt, risks ir nonākt situācijā, kādā ir Rietumeiropas valstis - Vācija, Francija, Itālija, ka fiziski nav, kas aprūpē, ka jābalstās tikai uz viesstrādniekiem. Tie ir lieli izaicinājumi, kas mums jāpatur prātā. Šobrīd tiekam galā tīri labi, resursu vienmēr varētu būt vairāk, gan cilvēki, gan finanses." "Tas ir stereotips, ka aprūpe ir vajadzīga tikai veciem cilvēkiem. Man praksē bija gadījums, kad jauns cilvēks, strādājot būvniecībā, nokrita no stalažām un salauza abas kājas. Realitātē viņš ir bezpalīdzīgā situācijā un viņam ir nepieciešama aprūpes persona, kas viņam vismaz tēju pienes,'' stāsta Una Lapskalna-Alksne. "Viņš bija viens, bija bārenis bez tuviniekiem, viņam aprūpētāja bija nepieciešama. Tas nav tikai veciem cilvēkiem, mēs jebkurš varam šādā situācijā nonākt kaut vai īslaicīgi." Una Lapskalna-Alksne arī vērtē, ka nav pareizi, ka cilvēkiem, kas maksā nodokļus mūža garumā, nav garantēts, ka nepieciešamības gadījumā vecumdienās būs apmaksāts aprūpes pakalpojums vai uzturēšanas senioru namā. Drīzumā sāksies Sabiedrības integrācijas fonda rīkots mācību cikls par inovācijām sociālo pakalpojumu jomā.

Vai zini?
Vai zini, kur Rīgas pilī bija sastopams vienradzis?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Dec 4, 2024 3:40


Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja Ilze Mālkalniete Gatavojoties uzņemt apmeklētājus atjaunotajā Rīgas pils daļā, LNVM darbinieki pārskata krājumā esošos priekšmetus, kas saistās ar pils vēsturi dažādos gadsimtos. Un kādā no senlietu kastēm tiek ieraudzīts vienradzis! Šis teiksmainais dzīvnieks, kas visbiežāk attēlots kā balts zirgs ar taisnu, spirālveida ragu pierē, zināms jau kopš antīkās pasaules. Tirdzniecību ar vienradža ragiem (vismaz paši tirgotāji apgalvoja, ka tie IR vienradža ragi) kopš viduslaikiem un arī renesanses laikā Eiropā nodrošināja vikingi. Šie jūras braucēji Atlantijas okeāna ziemeļdaļā iegūtos ragus pārdeva par astronomiskām cenām, paturēdami noslēpumā to izcelsmes vietu. Īpaši populārs vienradža motīvs kļuva 16. gadsimta otrajā pusē, kad angļu ceļotājs Martins Frobišers atgriezās no savas kārtējās ekspedīcijas ar stāstu, ka redzējis jūras vienradžus pie Kanādas krastiem. Šī mītiskā dzīvnieka raga popularitāti apliecina nostāsti, ka par vienu šādu ragu karaliene Elizabete samaksājusi tādu naudas summu, par kuru tajā laikā varēja iegādāties pili, savukārt Skotijā karaļa Džeimsa III un Džeimsa IV laikā bija iespējams norēķināties zelta vienradžos un pusvienradžos, jo tā 16. gadsimta sākumā sauca skotu naudas vienību. Rīgas pilī vienradzi, bet visticamāk, veselu RINDU ar jūras vienradžiem varēja redzēt greznākajās dzīvojamajās telpās. Pēc pils celtniecības pabeigšanas 1515. gadā, tās apsildei pēc Rietumeiropas parauga tika ierīkotas tam laikam modernās podiņu krāsnis. Krāsns podiņa priekšējā plakne bija ļoti pateicīga rotāšanai, tādēļ uz krāsnīm bija redzami gan nozīmīgu vēsturisku personu un laikabiedru krūšutēli, gan dzimtu ģerboņi, gan Bībeles sižeti, bet dažādo alegorisko tēlu un dzīvnieku vidū nozīmīgu lomu ieņēma arī šīsdienas varonis - vienradzis. Līdzīgi kā ķieģeļu sienā, arī šādā krāsnī podiņi tiek mūrēti rindās, tādēļ virs bruņās tērptu karavīru vai ģerboņu rindas atradās vesela rinda ar vienradžiem, uz kuriem tad pils saimnieks vai viesis varēja noraudzīties. Pieļaujams, ka pils telpas rotāja arī gobelēni un gleznas ar atainotu tajā laikā nenoliedzami populāro teiksmaino dzīvnieku, bet par to nav saglabājušās liecības. Savukārt šāds muzejā glabāts māla izstrādājums ļauj mums redzēt vismaz daļu tās greznības, kas veidoja Rīgas pils interjeru 16. un 17. gadsimtā. Krāsnis, kas mūrētas izmantojot krāsns podiņus, nodrošināja pils iemītniekiem krietni augstāku komforta līmeni nekā iepriekš lietotās apsildes ierīces. Šīs krāsnis līdz pat 17. gadsimta sākumam tika kurinātas no blakus telpas, tādēļ dzīvojamajā vai viesu istabā nebija jānovieto malka, te nenonāca pelni, nebija jābaidās no dzirkstelēm vai piedūmojuma. Nav gan zināms, kuras no jūras tēlam piedēvētajām fantastiskajām īpašībām bija svarīgas pašam krāsns pasūtītājam vai izgatavotājam, taču viennozīmīgi šādas grezni noformētas un glazētas apkures ierīces ierīkošana demonstrē saimnieka turību un gaumi; sekošanu līdzi modei un interjera tendencēm, kā arī atgādina mums par teiksmainā vienradža popularitāti cauri laikiem!

Vai zini?
Vai zini, ka Baltijas ceļš bija redzams pat no kosmosa?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Jun 14, 2024 4:44


Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis  Dainis Īvāns Vai zini, ka Baltijas ceļš bija redzams pat no kosmosa? Tā vismaz apgalvojis kāds trimdas latvietis, amerikāņu Valsts aeronautikas un kosmosa aģentūras jeb NASA darbinieks. Viņš tajā liktenīgajā brīdī vērojis mākslīgo zemes pavadoņu sūtītos attēlus. Varbūt tādēļ Baltijas ceļš tēlnieka Aigara Bikšes piemiņas zīmē "Baltijas valstu liktenis zvaigznēs rakstīts" Eiropas parlamenta ēkas gaitenī iezīmēts kā īpašs zvaigznājs izplatījumā? Tomēr svarīgāk, ka tas nav palicis nepamanīts gandrīz nekur. 1989. gadā Baltijas ceļš lielāko Rietumeiropas valstu līderiem lika būtiski mainīt savu attieksmi no vēsas atturības uz nepārprotamu atbalstu Baltijas tautu neatkarības centieniem un jūtami paātrināja Maskavas iedibināto režīmu sabrukumu Austrumeiropā. To apstiprina Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja krājumā glabātās tolaik 44 gadus vecā Pētera Augustova atmiņas: "Man nesanāca piedalīties Baltijas ceļā un nebūtu arī tagad ko rakstīt, ja tomēr negadītos tajās dienās saklausīt ziņu pārraides vācu valodā. Biju nokļuvis komandējumā Vācijas Demokrātiskajā Republikā jeb VDR Drēzdenē. Tur ar zinātnisku konferenci tika atzīmēta fotogrāfijas izgudrošanas 150. gadadiena. 23. augusta rītā vietējā VDR ziņu kanālā izdzirdēju, ka PSRS Baltijas valstīs notikuši pretvalstiski pasākumi, provokācijas, masveida nekārtības, iesaistīts liels skaits miliču kārtības atjaunošanai. Ziņas bija satraucošas. Vēlāk uzzināju skopas detaļas: cilvēku ķēde, Tallina, Rīga, Viļņa. Zinādams par situāciju Rīgā, nomierinājos, un šeit, Vācijā, izjutu lepnumu. Nonācu pie atziņas, ka Austrumvācijā tajā brīdī cenzūra bija stingrāka nekā Latvijā, un par "nekārtībām" pašā VDR nekas nebija dzirdams. No Drēzdenes nonācu Berlīnē, lai turpinātu ceļu uz Rīgu. Saulainā, siltā pēcpusdienā parkā pretī Brandenburgas vārtiem jautu otrā pusē svešu, noslēpumainu Rietumberlīni, kur nokļūt nav nekādu cerību. Nākamajā dienā pēc Baltijas dzīvās ķēdes vēroju, kā vārtu malās pie 3,6 metri augstas mūra sienas dežurē VDR kareivji ar automātiem un raksturīgajām apaļajām ķiverēm. Iedomājos, cik ilgi tā vēl būs. Divu mēnešu laikā, 9. novembrī, betona sienas vairs nebija. Brandenburgas vārti ir joprojām. Esmu caur tiem izgājis vēlāk un esmu pārliecināts, ka "Baltijas ķēde" piepalīdzēja īpaši izturīgo betona sienu sadragāt un nogāzt. Vispirms jātiek vaļā no baiļu mūra apziņā – tad to var izdarīt arī dabā." Papildinot Pēteri Augustovu, varu piemetināt, ka Baltijas ceļš bez Berlīnes mūra krišanas ievadīja arī Samta revolūciju Čehoslovākijā, Čaušesku diktatūras galu Rumānijā. Tikai pēc vērienīgās baltiešu demonstrācijas Vācijas Federatīvās Republikas kanclers Kols atļāva Latvijas Tautas frontes deputātiem un visupirms tautfrontietim Mavrikam Vulfsonam, kas PSRS Augstākās padomes komisijā izmeklēja Maskavas un Berlīnes 1939. gada "sātana paktu", piekļūt bundestāga arhīviem, kas glabāja dokumentus par šo starptautisko noziegumu. Jau 1989. gada Ziemassvētkos Baltijas tautu kustību pārstāvji PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā divos dramatiskos balsojumos panāca Hitlera un Staļina slepeno vienošanos, tātad arī Baltijas valstu okupācijas atzīšanu par spēkā neesošu un noziedzīgu kopš parakstīšanas brīža. Jādomā, ka atšķirībā no mūsu stāsta autora Pētera Augustova, tagadējam Krievijas diktatoram, kurš Baltijas ceļa laikā Drēzdenē vadīja kādu čekistu klubiņu, tā nebija priecīgākā diena mūžā. Zinām arī, ka VDR festivālā "Cilvēks un jūra" tolaik tika aizliegta Zigmara Liepiņa dziesma "Brīvību Baltijai". Arī PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova ārlietu padomnieks Anatolijs Čerņajevs savos memuāros nav slēpis paniku, kas Kremļa saimniekus pārņēmusi, skatoties 1989. gada 23. augusta Baltijas ceļa video ierakstus. Tajā brīdī viņi sapratuši, ka Baltijas tautas nespēs noturēt impērijā. Kaut vai tā iegansta dēļ, ka ASV prezidents Bušs tūlīt pēc Baltijas ceļa PSRS vadībai darījis zināmu, ka varmācību Baltijā neuzskatīs par PSRS iekšējo lietu. Saskatīt nepārvaramas kosmiskas likumsakarības Maskava neprata toreiz un šķiet, ka nav to iemācījusies arī šodien.

Divas puslodes
Izraēlas spēku tanki pirmoreiz sasnieguši Rafahas centru. Grandiozā vēlēšanu diena Meksikā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later May 29, 2024 54:00


Izraēlas Aizsardzības spēku tanki pirmoreiz sasnieguši Rafahas pilsētas centru. Grandiozā vēlēšanu diena Meksikā. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists un politologs Arturs Bikovs. Runājot par Izralēlas un palestīniešu konfliktu, sazināmies ar Frederiku Ozolu, savukārt, analizējot notiekošo Meksikā, uzklausām meksikāni, kurš dzīvo Latvijā, Havjeru Garsiju. Ar paragrāfiem pret bumbām Vakar, 28. maijā, pasaules mediji izplatīja ziņu, ka Izraēlas Aizsardzības spēku tanki pirmoreiz sasnieguši Rafahas pilsētas centru. Rafaha ir trešā lielākā pulsēta Gazas joslā, tā atrodas pašos teritorijas dienvidos, pie robežas ar Ēģipti, un tajā pēdējo mēnešu laikā saplūduši vairāki simti tūkstošu bēgļu no kara skartajiem rajoniem tālāk ziemeļos. Tagad viņiem atkal nākas bēgt vai arī riskēt ar dzīvību, paliekot kauju zonā. Dažās pēdējās dienās karadarbības rezultātā Rafahā un tās apkārtnē jau nogalināti vairāki desmiti civiliedzīvotāju, t.sk. vismaz 45 svētdien, kad pēc Izraēlas gaisa spēku trieciena vietai, kur, kā apgalvo Izraēlas puse, uzturējušies divi „Hamās” komandieri, izcēlās plašs ugunsgrēks. Tā kā cauri Rafahai ved galvenie piegādes ceļi, līdz ar karadarbības intensificēšanos strauji sarukušas pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes Gazas joslai. Tikām Izraēla izjūt arvien nozīmīgāku starptautiskās sabiedrības spiedienu ar prasījumiem pārtraukt karadarbību. Šai ziņā atzīmējami vairāki neseni starptautisko tiesvedības institūciju lēmumi. Pagājušajā piektdienā, 24. maijā, Apvienoto Nāciju Starptautiskā tiesa lēma pieprasīt Izraēlas militāro operāciju pārtraukšanu Rafahā. Tiesa ir augstākais Apvienoto Nāciju orgāns starpvalstu konfliktu juridiskai risināšanai, taču tās lēmumu izpildei trūkst piespiešanas mehānisma. Pagājušās nedēļas sākumā citas institūcijas – Starptautiskās Krimināltiesas – pārstāvis, prokurors Karims Hans paziņoja, ka ir pieprasījis aresta orderus sakarā ar pašreizējā karā pastrādātajiem noziegumiem gan trim „Hamās” līderiem, gan Izraēlas premjerministram Bejaminam Netanjahu un aizsardzības ministram Joavam Galantam. Izraēlas politiķu iespējamais noziegumu sastāvs ir mērķtiecīgi militāri uzbrukumi civiliedzīvotājiem, humānās palīdzības piegāžu bloķēšana un apzināta bada izraisīšana militāro mērķu sasniegšanai, un šī ir pirmā reize, kad šī tiesa apsūdz kādas demokrātiskas valsts vadītājus. Starptautiskās krimināltiesas rīcību, vienādojot teroristisko organizāciju „Hamās” un Izraēlas valsti, jau asi kritizējusi Savienoto Valstu administrācija, un izskanējuši aicinājumi ieviest pret tiesas pārstāvjiem sankcijas, kādas savulaik jau bija ieviesusi prezidenta Trampa valdība. Vēl viens starptautiskās sabiedrības mēģinājums ietekmēt Izraēlu ir vairāku Eiropas valstu valdību paziņojumi par Palestīnas valstiskuma atzīšanu. Pēdējās dienās šādu soli spērušas Īrija, Norvēģija un Spānija. Palestīnas valstiskumu jau pirms tam bija atzinušas 142 pasaules valstis, lielākoties Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas pārstāves. No Eiropas Savienības dalībvalstīm tādas bija Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija, kas atzīšanu veica 1988. gadā, pieskaņojoties toreizējās Padomju Savienības ārpolitikai; kā arī Zviedrija, kas pievienojās atzīšanai 2014. gadā. Vēl trīs Rietumeiropas valstu stāšanās atzinēju rindās liecina par zināmu noskaņojuma pārbīdi attiecībā pret Izraēlas politiku. Kā vakar, pēc attiecīgā Spānijas valdības akta pieņemšanas paziņoja premjerministrs Pedro Sančess, šīs rīcības mērķis esot tikai un vienīgi veicināt karadarbības pārtraukšanu, tas nekādā ziņā neesot jāuztver kā Izraēlas nācijai naidīgs solis. Pagaidām gan šķiet, ka Izraēlā tas izraisījis vien sašutumu un stingrāku atbalstu valdības rīcībai. Meksikas vēsturiskās vēlēšanas Nākamsvētdien Meksikā būs grandioza vēlēšanu diena – pilsoņi dosies pie urnām, lai dotu uzticības mandātu apmēram 20 700 tautas kalpu, ar valsts prezidentu un divu parlamenta palātu deputātiem sākot, ar vietvaru vadītājiem un deputātiem beidzot. Meksika ir federatīva prezidentāla republika, tāpēc galvenā intriga ir valsts galvas izraudzīšanās. Prezidents tiek ievēlēts vienā vēlēšanu kārtā uz vienu sešu gadu pilnvaru termiņu, tātad līdzšinējais prezidents Andress Manuels Lopess Ovradors nevar pretendēt uz atkārtotu nonākšanu amatā. Toties visai labas izredzes ir viņa pārstāvētajam politiskajam spēkam – kreisajai partijai Nacionālās Atdzimšanas kustība jeb, spāņu valodas abreviatūrā, „Morena”. Kopā ar mazākiem spēkiem – Darba partiju un Meksikas zaļo ekoloģistu partiju – „Morena” veido šobrīd ietekmīgāko kreiso bloku „Turpināsim veidot vēsturi!”. Bloka kandidāte, inženiere-enerģētiķe un agrākā Mehiko pilsētas galva Klaudija Šeinbauma visās aptaujās ieguvusi vairāk nekā 50% atbalstu, par apmēram 20% apsteidzot savu galveno konkurenti – uzņēmēju un parlamenta augšpalātas deputāti Sočitlu Galvesu. Galvesa pārstāv partiju bloku „Spēkus un sirdis Meksikai”, par kuru tiek teikts, ka to vieno pamatā tikai opozīcija prezidentam Ovradoram un viņa partijai. Blokā ietilpst konservatīvā Nacionālās rīcības partija, labēji centriskā Institucionāli revolucionārā partija un sociāldemokrātiskā Demokrātiskās revolūcijas partija. Nedaudz virs 10% aptaujās ieguvis trešais nopietnākais kandidāts, centriski kreisās partijas „Pilsoņu kustība” pārstāvis Horhe Mainess. Viss liecina, ka svētdien meksikāņi pirmoreiz valsts vēsturē ievēlēs prezidenti sievieti, kas tiek vērtēts kā nozīmīgs notikums šai sabiedrībai, kurā joprojām ir ļoti izteiktas t.s. mačisma, respektīvi, maskulīnā šovinisma iezīmes. Diemžēl Meksikas priekšvēlēšanu periods saistās arī ar dramatisku vardarbību, ciktāl pašvaldību līmenī politika cieši saaugusi ar kriminālo karteļu un bandu ietekmi, kam cīņā par varu visi līdzekļi labi. Šogad vien šīs varas cīņas jau prasījušas vismaz 145 cilvēku dzīvības, apmēram desmitā daļa no viņiem ir vietvaru amatu kandidāti. Aizejošais prezidents Ovradors savulaik tika solījis apkarot šo vardarbību, taču solījumi lielākoties palika deklarāciju līmenī. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Pievienotā vērtība
Tūkstošiem sīku "griezumu" kavē augt Latvijas ekonomikai

Pievienotā vērtība

Play Episode Listen Later Mar 18, 2024 18:38


Raidījumā Pievienotā vērtība par tūkstošiem sīku griezumu, kas kavē augt Latvijas ekonomikai. Tas ir – no darbaspēka problēmām līdz tam, ka mēs vienkārši cits citam neuzticamies un tādēļ viss ir lēnāk, grūtāk un dārgāk. Esam pieraduši, ka ir problēma un tai ir arī viens un ātrs risinājums. To tikai jāatrod, jāizdomā, kāds jāpiespiež izdarīt. Problēma ir liela – kādēļ ekonomiski Latvija atpaliek ne tikai no Rietumeiropas valstīm, bet arī Baltijā ir pastarīte un ekonomikas rādītājos visbiežāk dažādos topos jāmeklē lejasgalā. Nesen Latvijas tautsaimniecības izaugsmei bija veltīta Latvijas Bankas organizēta ekspertu saruna. Tur arī uzklausījām viedokļus.

Pa ceļam ar Klasiku
Kaspars Zemītis un Pēteris Trasuns. Par labas idejas un tradīcijas noturību

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Feb 1, 2024 16:28


6. februārī Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē notiks Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Stīgu instrumentu katedras mācībspēku koncerts, kurā Rietumeiropas un latviešu komponistu skaņdarbus atskaņos vijolnieki Gunārs Larsens, Marta Spārniņa, Sanita Zariņa, Ilze Kirsanova un Terēze Zīberte-Ijaba, altists Pēteris Trasuns, čellisti Ēriks Kiršfelds, Diana Ozoliņa un Guna Šnē, kā arī Jekaterina Suvorova /arfa/ un Kaspars Zemītis /ģitāra/. Pie klavierēm - Lelde Tīrele, Natālija Zandmane un Toms Ostrovskis. Sarunā ar altistu Pēteri Trasunu un ģitāristu Kasparu Zemīti uzzinām, vai dalība šajos koncertos notiek pēc brīvprātības principa un kā šis princips realizējas attiecībā uz repertuāru. Runāts tiek par koncertcikla labo tradīciju un ideju, labskanīgo RLB Zelta zāli un koncertu, kurā varēs iepazīties ar pasniedzējiem, uz kuru pleciem turas JVLMA stīgu katedra. Uzzinām par personīgo pieredzi kamermūzikas jomā, audzēkņiem kā personībām un kopīgu muzicēšanu ar viņiem. Pēteris stāsta arī par savu pirmo savu alta klases studentu koncertu JVLMA LMT kamerzālē 5. februārī, kurā uzstāsies seši viņa audzēkņi. Kaspars Zemītis: Katedras mācībspēku koncerti ir lieliska ideja un kolosāla tradīcija, kas notiek jau vismaz 13 vai 14 gadus. Varbūt nākamgad jārīkot, teiksim, "Arēnā Rīga", lielais jubilejas pasākums. Tā ir iespēja satikties, jo nav tā, ka akadēmijas skolotāju istabā visi satiktos un ar kafiju sēdētu. Tā ir iespēja satikties, mucizēt, parunāt. Pēteris Trasuns: Man šķiet, ka tā ir lieliska iespēja arī tamdēļ, ka katrs pats var izvēlēties, ko nospēlēt - kas tajā brīdī ienāk prātā, to spēlējam. Studentiem šī ir brīnišķīga iespēja paklausīties, kā mācībspēki spēlē. Pats vēl nemaz tik sen biju students un gāju šos koncertus klausīties. Man bija ļoti interesanti dzirdēt, kā mācībspēki spēlē. Jūs, protams, tiekaties pedagoģiskajās sēdēs - tur vairāk runājat par saviem audzēkņiem, mācību procesu, gan jau arī Excel tabulas jāpilda un dažas administratīvās lietas jādara. Bet cik daudz ikdienā sanāk būt lietas kursā par to, ko jūs kā kolēģi uz skatuves darāt? Vai aktualitātes nonāk arī pie jums? Pēteris Trasuns: Mūsdienu laikmetā nav problēma pamanīt visu un visus, internets pilns, afišas malu malās, sociālie tīkli - 21. gadsimts. Kaspars Zemītis: Jā, piekrītu. Es gan domāju, ka mums katram tur veidojas savi "burbuļi", kuri šad tad pat var nepārklāties. Esmu ļoti priecīgs ieraudzīt savus kolēģus un mazliet vairāk ieiet arī citu instrumentu akadēmiskajā vidē, jo mūsu, ģitāristu, akadēmiskā vide ir viena no jaunākajām. Skatos un priecājos, ka šo tradīciju kopj. Un, kad nodaļas vadītāja Terēze Zīberte-Ijaba piezvana - esmu tīri priecīgs, jo jau zinu, ko viņa teiks, un būs jāspēlē koncertā. Varbūt abi spēlēsiet kopā? Ģitāra un alts… Pēteris Trasuns: Tā ir laba doma nākotnei. Kaspars Zemītis: Man vienmēr ir licies, ka ģitāra ar altu ļoti labi sapas. Vijole ir spoža, bet alts… Šis noteikti varētu būt sākums kādam labam duetam.    

Vai zini?
Vai zini, ka laime ir arī socioloģijas izpētes redzeslokā?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Jan 25, 2024 6:49


Tiesa, pētījumos „laime” reti ir viena no galvenajām sociologu interesēm. Biežāk to noreducē uz apmierinātību ar dzīvi, jo grūti atrast pētījuma marķierus tik gaistošai parādībai kā laime. Par laimi sarežģīti ir ne tikai pētīt, bet vispārinoši aptvert jebkādus parametrus vai izpausmes, jo laime ir individuāla izpratne, piedzīvojums, arī pārdzīvojums. Laimīgi cilvēki nav interesanti literatūrai, mūzikai, nevienai no mākslām. Te vietā atcerēties Ļeva Tolstoja izteikumu, ka visas laimīgās ģimenes ir vienādas, bet nelaimīgās – katra citādāka. Tad paveras iespējas drāmai, melodrāmai utt., kas rada līdzpārdzīvojumu, jo sirdī esam ar tiem, kuri risina savas dzīves samilzušās problēmas. Bet ko darīt ar laimīgajiem? Laime ir subjektīva nevis objektīva, un par to, kas to nosaka, var strīdēties līdz bezgalībai. Citējot Zigmundu Freidu: „Laime ir īslaicīgs stāvoklis, sprādzienbīstams stāvoklis, netverams, īslaicīgs, ārkārtīgi nestabils...”. Tātad tas, ko mēs saucam par laimi tiešākajā nozīmē (vēlams, pēkšņi), ir tādu vajadzību apmierināšana, kuras tikušas aizsprostotas. Tas rada iespaidu, ka laime pēc savas būtības ir iespējama tikai kā epizodiska parādība, tāpēc laimes izpēti vairāk atstāj psiholoģijas jomai. Vēl viens iemesls varētu būt tas, ka socioloģija iegūst savu jēgu tieši sociālā fakta dēļ, ka cilvēki (vismaz tā tiek pieņemts) nonāk kaut kādā nelaimē (t. i., ir apspiesti, atsvešināti, nomākti, nebrīvi, bezspēcīgi). Tad nelaimē nonākušos varētu pētīt kā sociālus faktus, bet laimi? Tomēr apzinīgām būtnēm ir dabiski tiekties pēc laimes, jo, dzīvojot savu atvēlēto laiku uz zemes, saskaramies ar sāpēm, ciešanām, trūkumu, atsvešinātību, atstumtību, īsāk sakot, esam nelaimīgi. Sociologs Zigmunds Baumans piekrīt, ka, tiecoties pēc laimes, šis apstāklis vienlaikus liek mums būt sistemātiski neapmierinātiem. Un te ir lielas iespējas mums, latviešiem, jo „viss ir slikti” sajūta mums  ir labi pazīstama. Esam gatavi būt neapmierināti un nelaimīgi par jebko, jebkad un daudz. Vai to nosaka D vitamīna trūkums, nepietiek saulainu dienu, kad ķermenis reaģē daudz savādāk nekā apmākušās dienās? Katrā ziņā nelaimīgas izjūtas ir kā enerģijas lādiņš, kas liek tiekties pēc laimes! Zigmunds  Baumans ir viens no retajiem, kurš skaidro laimes izpētes socioloģisko nozīmi, jo ir analizējis un aprakstījis t. s. “laimes postu” mūsdienu individualizētajā un patērniecības diktētajā “plūstošajā modernitātē”. Varam jautāt arī, vai laikmets ir deformējis laimes izpratni? Vai laimi var definēt tikai negatīvi, kā nelaimes stāvokļa pārvarēšanu, izaicināšanu, sakaušanu vai noliegšanu? No sengrieķu un romiešu filozofiem esam mantojuši izpratni, ka laimi rada tikums, ka laime ir dzīves virzītājspēks. Cilvēciskā, respektīvi, arī sociālā nozīmē, laime ir pilnībā saistīta ar tās meklēšanas stimulēšanu un ilgstošo meklējumu ietekmi. Lielāko tiesu Eiropas valodās termins laime ir veiksmes sinonīms, līdzīgi kā laimi saprata arī „dainu latvieši” – laime bija veiksme, kas nāk pie tikliem ļaudīm. Ja laime ir kaut kas saistīts ar indivīda iekšējo pasauli, tad, sekojot konsekvencei, mēs iegūstam noteiktu paplašinājumu – indivīdi veido grupas un grupas veido sabiedrību. Tātad sabiedrībām ir spēja izjust un referēt par sevi kā laimīgām vai nelaimīgām. Ja spēja apzināties savu iekšējo patības kodolu un atpazīt  savu laimi ir stabilas, veiksmīgas, uz attīstību vērtas sabiedrības svarīgs noteikums, tad laimes izpratne kļūst arī par valstisku uzdevumu – kā veidot politiku, lai pavalstnieki identificētu savu dzīvi ar apmierinājumu un pat laimi.  Pasaulē ir zināmi valstu laimes indeksi.  Ir arī Laimīgās planētas indekss (Happy Planet Index – HPI) , cilvēka labklājības un ietekmes uz vidi indekss, ko 2006. gada jūlijā ieviesa Jaunās ekonomikas fonds (New Economics Foundation – NEF). Indekss piešķirt pakāpeniski augstākus punktus valstīm ar zemāku ekoloģiskās pēdas nospiedumu. Indekss ir izveidots, lai apstrīdētu vispāratzītus valstu attīstības indeksus, piemēram, iekšzemes kopproduktu (IKP) un tautas attīstības indeksu (Human Development Index – HDI). Socioloģiskie pētījumi secina, ka lielākajai daļai cilvēku galvenais mērķis parasti nav būt bagātam, bet gan laimīgam un veselam. Vai labklājība ir vienāda ar laimi? Ne vienmēr, bet tas noteikti palīdz. Vai esat apmierināts ar savu dzīvi? Iespējams, ka esat apsvēris šo jautājumu, atrodoties sastrēgumā savā automašīnā. Tad laimes indekss piedāvā atrast darba vietu tuvāk dzīvesvietai (vai otrādi). Tas palielina laimes sajūtu. Laimes pētījumi rāda, ka sociāli ekonomiskās attīstības līmenis Rietumos un Ziemeļos ir augstāks nekā Rietumos, tāpat attiecīgi Austrumi un Dienvidi. Rietumeiropai un jo īpaši tās ziemeļu un centrālajai daļai ir ilgāka stabilas demokrātijas vēsturiskā pieredze, salīdzinot ar dienvidiem (Spāniju un Portugāli) un Austrumi (īpaši Krievija un Ukraina). Otrajā demokrātisko pārmaiņu desmitgadē Austrumeiropā bija vērojams apmierinātības ar dzīvi pieaugums – Polijā vairāk nekā citur. Viens no interesantākajiem šī pētījuma rezultātiem ir augstā korelācija starp ziņojumiem par apmierinātību ar dzīvi un ziņojumiem par māku “kontrolēt savu dzīvi”, kā arī “starppersonu uzticēšanās”. Māka kontrolēt nozīmē spēju atpazīt un pašam arī harmonizēt. Savstarpēja uzticēšanās ir arī ģeogrāfiski diferencēta, un tā ir visaugstākā Rietumeiropas ziemeļu zemēs – parādība izskaidrojama ar lielāku demokrātijas stabilitāti un protestantu kultūras ietekmi; pārējās rietumvalstīs savstarpējā  uzticēšanās ir tikai nedaudz augstāka nekā Austrumeiropā, kur apmierinātība ar dzīvi pieaugusi pēdējā desmitgadē. Spēcīgāku apstiprinājumu pētījumos ir saņēmušas hipotēzes, kas izriet no psiholoģiskajām teorijām, kas izceļ pārliecības ietekmi uz spēju kontrolēt savu dzīvi. Tomēr modernai informatīvo tehnoloģiju laikmets padara cilvēku savstarpējo saiknes  trauslākas, notiek šo saikņu tāda kā „pulverizācija”. Individualizēšanās process nes līdzi sociālās solidaritātes mazināšanos. Šai entropijai mēs Latvijā pretdarbojamies, palīdzot viens otram, ziedojam gan te, gan Ukrainai. Tas stiprina individuālo laimi un “polisas” laimi kopumā. Pētnieki secina, ka mūsdienās demokrātiskā sabiedrībā katram indivīdam ir jāatrod veids, kā individuāli risināt sociāli radītas problēmas. Te jāatgādina, ka kultūra ļauj mums īsajā mūsu dzīves laikā spēt tajā ievietot mērķi, bezjēdzīgo padarīt jēgpilnu, lai laimīgu mirkļu plūdumā izšķīdinātu cilvēka eksistenciālo nelaimes sajūtu. Varbūt palīdz klasika: kad Johanam Volfgangam Gētem tika vaicāts, vai viņam ir “laimīga dzīve”? Gēte atbildēja, ka viņam ir laimīga dzīve, lai gan viņš nevarēja atcerēties nevienu laimīgu nedēļu savā mūžā.

Kultūras Rondo
Režisors Matīss Kaža teātrī debitē ar izrādi "Maigā vara"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Nov 14, 2023 10:13


Maigās varas jēdziens nozīmē panākt sev vēlamus rezultātus nevis ar spēku, bet ar pievilcīgām vērtībām, kultūru un diplomātiju. Un tieši šo „Maigās varas” nosaukumu savai debijas izrādei teātrī devis kinorežisors Matīss Kaža, izvēloties runāt par šodien ļoti aktuālu tēmu – Krievijas maigās varas izpausmēm Rietumu kultūrtelpā Ukrainas kara apstākļos. Par naivumu, līdzatbildību, sliktām izvēlēm un situācijām, kurās pareizo atbilžu reizēm vienkārši nav. Izrādes notikumi risinās Anglijā, un stāsta centrā ir izdomāta, tomēr šodien ļoti pazīstama situācija: prestiža Eiropas teātra festivāla atklāšanā iecerēta slavena krievu izcelsmes režisora izrāde. Tā vēsta par 14.gadsimta mongoļu iekarotāju Tamerlanu un ir balstīta britu 16.gadsimta dramaturga Kristofera Mārlova lugā. Vietējā ukraiņu kopiena pieprasa izrādi atcelt.  Britu renesanses rakstnieka Mārlova pseidonīmu sev izvēlējies arī slavenais krievu izcelsmes režisors, kurš nevēlas jaukt mākslu ar politiku un nesaprot vietējās ukraiņu kopienas cīņu pret izrādi.  Režisors Matīss Kaža pats arī piedāvājis teātrim šo tēmu un kopā ar Elzu Martu Ružu veidojis izrādes dramaturģiju. Veidojot viedokļu krustugunīs nonākušā krievu izcelsmes režisora Mārlova tēlu, aktieris Matīss Budovskis viegli atradis piemērus šodienas Rietumeiropas un arī Latvijas mākslas vidē. Aktrise Marija Luīze Meļķe iestudējumā atveido jaunu teātra mākslinieci Tīnu no Polijas, kurai dalība šajā izrādē varētu nodrošināt spožu karjeras izrāvienu. Vien jāpiever acis uz slīpētā teātra funkcionāra Stena Neša (viņa ādā Egons Dombrovskis) shēmām. Profesionālā strupceļā dilemmas iedzinušas arī prestižā teātra festivāla direktori Reičelu Dorsu, kuru atveido aktrise un režisore Ināra Slucka. Savā teātra režijas debijā Matīss Kaža daudz izmanto arī sev tuvo kino paņēmienus un turpina savos viena kadra kino darbos „Kino un mēs” un „Ūdens garša” redzēto teātra un kino satikšanos. Arī šajā izrādē viņa sabiedrotais ir meistarīgais operators Aleksandrs Grebņevs, kurš ar kameru rokās faktiski kļūst par vēl vienu aktieri. Ināra Slucka, kura savulaik viena no pirmajām savās teātra izrādēs ienesa kino elementus, Kažas piegājienu vērtē atzinīgi. Izrādē „Maigā vara” Nacionālā teātra Jaunajā zālē spēlē arī aktieris Kaspars Aniņš un divi jauni vārdi uz profesionālā teātra skatuves – LKA aktiermākslas studenti Rūdolfs Sprukulis un Agate Marija Bukša. Iestudējuma „Maigā vara” tuvākās izrādes – 21. un 22. novembrī .

Krustpunktā
Krustpunktā: Ar ko rezultējušies dažādie valdības izstrādātie reemigrācijas pasākumi?

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Aug 1, 2023 40:46


Raidījumā Krustpunktā šoreiz saruna par reemigrācijas jautājumiem. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts par šo ir daudz runāts, bet mūs interesē ne tik daudz noskaņojums vai emocijas, cik paskatīties uz to no praktiskā skatu punkta. Pagājušā nedēļā Krustpunktā izvērsās diskusija par pensiju sistēmas nākotni un to, ka salīdzinoši tuvā perspektīvā nebūs, kas to uztur, ja mēs Latvijā neielaidīsim viesstrādniekus. Temats irļoti nepopulārs, un var to saprast, jo redzam, kā Rietumeiropas valstis šobrīd maksā par līdzīgi īstenotu politiku iepriekšējās desmitgadē. Varam tikai minēt, kā tur viss attīstīsies tālāk. Vai mums ir labāka recepte? Šis ir galvenais iemesls, kādēļ savulaik tika pievērsta uzmanība latviešiem, kas ir devušies labākas dzīves meklējumos pasaulē. Kādas ir iespējas viņus atgriezt dzimtenē, jo viņu atgriešanās noteikti arī palīdzētu Latvijai. Tika izstrādātas īpašas programmas, kā atsaukt latviešus mājās, budžetā tam atvēlēja naudu. Kāds ir rezultāts daudzajiem reemigrācijas pasākumiem, kurus savulaik izstrādāja un iedarbināja valdība, Krustpunktā analizē Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Andris Čuda, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra padomnieks reģionālās attīstības un ekonomikas jautājumos Andris Miglāvs, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Valsts ilgtspējīgas attīstības plānošanas departamenta direktors Raivis Bremšmits un biedrības "Ekonomiskā sadarbība un investīcijas Latvijai" jeb kopienas #esiLV valdes locekle Elīna Pinto.  

Kultūras Rondo
"Afekti un atmiņas. Par sajūtām un Latvijas kino". Ar pētījumu iepazīstina Inga Pērkone

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later May 30, 2023 16:44


Iznākusi kino pētnieces Ingas Pērkones jaunā grāmata "Afekti un atmiņas. Par sajūtām un Latvijas kino". Kultūras rondo tiekamies ar Ingu Pērkoni. "Pieredzot arvien bagātīgāku pašmāju kino devumu, kad aug gan filmu kvalitāte un kvantitāte, gan skatītāju skaits, ir likumsakarīgi šajā procesā iesaistīt arī zinātnisku refleksiju par latviešu kino. Tāpēc izdevniecība "Neputns" izdod kino zinātnieces Ingas Pērkones monogrāfiju "Afekti un atmiņas. Par sajūtām un Latvijas kino"," norādīja izdevēji. "Lai arī grāmata pretendē uz zinātniskas monogrāfijas statusu un tās idejiskais materiāls sakņojas pēdējo desmitgažu Rietumeiropas un ASV kino zinātnes un filozofijas pētījumos afektu teorijas laukā, šī grāmata stilistiski spēj uzrunāt arī plašāku interešu loku, aicinot iedziļināties veidos, kā kino skatītājā rada afektus jeb dažāda spektra emocijas un pārdzīvojumus." Grāmatu izdevis apgāds "Neputns". Grāmatas literārā redaktore ir Cilda Redliha, dizaina autore Estere Betija Grāvere.

Pievienotā vērtība
Kreditēšana: vai tiešām glābiņš Latvijas ekonomikas attīstībai

Pievienotā vērtība

Play Episode Listen Later Apr 17, 2023 19:27


Šodien raidījumā Pievienotā vērtība par saruna kreditēšanu: cik melns ir tas velns, kā arī skaidrojam, vai šobrīd piepildās tas, ka, sākoties mazākajām nedrošībām, cilvēki steidz investēt zeltā. Skatām arī, kā divas nedēļas ietekmējušas mūsu ieguldījumu portfeļu vērtību. Jau labu laiku meklējot, kā, kur un kāpēc transformēt Latvijas ekonomiku, lai mēs, ja ne panāktu Rietumeiropas valstis, bet varbūt vismaz beigtu atpalikt no kaimiņiem, regulāri tiek piesaukta kreditēšana. Sak', kredīti Latvijā nav pieejami, bankas žņaudzas un vispār nesaprātīgas prasības. Ja to mēs atrisinātu, vismaz pussolis ekonomikas transformācijas virzienā būtu sperts. Vai tiešām tā ir, vērtē Mārtiņš Āboliņš, Fiskālās disciplīnas padomes loceklis un bankas "Citadele" ekonomists. Tradicionāli nenoteiktības periodos investori meklē ko mierīgāku, drošāku, stabilāku, Un bieži vien tas ir zelts. Tādēļ arī tā cenas parasti iet uz augšu ekonomisko vētru un bažu laikā. Bet vai šobrīd inflācija un nedienas banku nozarē nobiedējušas investorus tiktāl, lai tie atkal vairāk skatītos uz zeltu?  

Vai zini?
Vai zini, ar ko īpašas Kalnciema luterāņu baznīcas ērģeles?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Jan 20, 2023 5:13


Stāsta vēsturnieks un ērģelnieks Dāvis Beitlers Ērģeles ierasts būvēt konkrētai telpai, ņemot vērā tās lielumu un akustiku, kas vērojams arī Latvijas baznīcās. Mazos dievnamos bieži vien skan ārkārtīgi jaukas, bet izmēros pieticīgas ērģeles, kas lepojas vien ar dažiem reģistriem, lielākoties vienu manuāli (roku klaviatūru) ar vai bez pedāļa (kāju klaviatūras); un tas nozīmē, ka daudzus ērģeļskaņdarbus šajos dievnamos izspēlēt pagrūti. Taču gadās arī izņēmumi — piemēram, nelielais un omulīgais Kalnciema jeb Kalnciema-Klīves luterāņu dievnams un tā instruments, kas iezīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Kalnciema baznīcas ērģeļu vēsture gana bagāta. Pirmās ērģeles dievnamam cēlis Rīgas meistars Augusts Martins, vēlāk tās pārdarījis Jēkabpils ērģeļbūvētājs Mārtiņš Krēsliņš. Taču Pirmā pasaules kara jukās instruments no ērģeļluktas, tā teikt, pazuda... Kaut gan Kalnciema-Klīves draudze starpkaru laikā bija mundra, jaunu ērģeļu sagāde ritēja gausi. Tomēr 1934. gada 31. oktobrī, kad svinam simbolisko Reformācijas aizsākumu, Kalnciema baznīcā iestabulējās ilgi gaidītais instruments. Pie tā — Jēkabs Mediņš no slavenās mūziķu Mediņu trijotnes, Jāzepa un Jāņa vidējais brālis, Kalnciema-Klīves draudzes faktiskais virsērģelnieks. Iespējams, tieši Mediņam, kurš muzicējis ar krāšņu vērienu un improvizācijām, jāpateicas par to, ka mazās Kalnciema baznīcas ērģelēm piemīt tik valdzinošas kvalitātes. Instruments darināts koncertiskā garā: reģistri kārtojas divos manuāļus, ir daudz palīgierīču, kas spēli padara daudzveidīgu un efektīgu, plašs izstiepies klaviatūru diapazons. Jāteic gan, ka tas viss raksturīgs postromantiskajai starpkaru Latvijas un Rietumeiropas ērģeļbūvei kopumā, pat ja nav izpaudies gluži katrā tālaika instrumentā. Kalnciema baznīcā stabuļu meža klausītājus un lietpratējus vairāk pārsteidz kas cits — ērģeles tiešām skan vareni, mazajai telpai, kad tā ir tukša vai pustukša, teju par spožu. Tembru paletē dzirdam gan sulīgas un kuplas zemās balsis, gan mirdzoši gaišus un spēcīgus augstos reģistrus. Bet instrumentu var spēlēt arī trausli un niansēti, nedaudzās balsis ir tembrāli krāsainas, raksturīgas. Uzrunāt spēj arī ērģeļu autorība. Diezgan droši zināms, ka instrumenta tēvs ir latviešu meistars Andrejs Sūnāklis Jēkabpilī. Pirmajā pasaules karā viņš bija zaudējis roku un vienas acs gaismu un — pretēji saviem laikabiedriem — vēl starpkaru laikā iespaidīgos instrumentus būvēja amatnieciski vienkārši — bez elektroiekārtu jaudas, ar kaltiņu un ēvelīti petrolejas lampas gaismā (labi, ka meistaram palīdzēja dēls). Gandrīz visas Sūnākļa ērģeles laikmetu gaitā zudušas, bojātas, pārbūvētas vai pārvietotas — tikai ne Kalnciema baznīcas instruments, kurā vai viss ir oriģināls. Turklāt visā Zemgalē, Sēliju skaitot, tik autentiski saglabātu starpkaru Latvijas laika ērģeļu — vienalga, kāda meistara celtu — gandrīz vairs nav. Tiesa, arī Kalnciema ērģeļu liktenis bijis brāzmains: padomju laikā daudzas stabules aizvestas prom un ilgus gadus skanējušas cita dievnama ērģelēs; nu visas gan atgūtas un rātni stāv savās vietās. 2020. gadā instrumentu pabeidzis restaurēt ērģeļmeistars Mikus Dzenītis, un tagad ērģeles aicina dievnamā katru mūzikas daiļuma alcēju.

Vai zini?
Vai zini, ka 10. gs. vikings Egils Skallagrimsons savu labāko zobenu bija ieguvis Kursā?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Oct 13, 2022 5:18


Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš Vai zini, ka Egila sāgas galvenais varonis 10. gadsimta vikings Egils Skallagrimsons savu labāko zobenu bija ieguvis sirojumā Kursā? Par 13. gadsimta pirmajā pusē pierakstītās/uzrakstītās Egila sāgas autoru uzskata islandiešu skaldu, vēsturnieku un politiķi Snorri Sturlusonu (1197–1241).  Egils Skallagrimsons ir reāla persona – bīstams vikings un skalds, arī fermeris ar nesavaldīgu un stūrgalvīgu raksturu.  Viņš dzimis ap 905. un miris ap 985. gadu. Egila dzīve ir pilna piedzīvojumiem, to skaitā sirojumiem un cīņām Ziemeļjūrā, Norvēģijas un Baltijas jūrās un zemēs pie tām. 926. gadā Egils kopā ar citiem vikingiem piedalās kaujā topošā Anglijas pirmā karaļa Etelstana (893–939, Anglijas karalis 927–939) karaspēka sastāvā. Kā savu labāko ieroci viņš cīņai izvēlējās zobenu, kuru bija ieguvis sirojumā Kursā. To Egils dēvējis par "Odzi" (Nadr).  Ko tad par minētā ieroča iegūšanas apstākļiem vēsta Egila sāga? 15 gadu vecumā viņš bija devies līdzi savam brālim Torolfam sirojumā uz Kursu. Tas bija pirmais Egila šāda rakstura ceļojums. "Egils ar saviem divpadsmit vīriem bija izgājis cauri mežam. Tur tiem atklājās plaši lauki un celtnes. Tuvumā bija kāda lauku sēta, un tie tai tuvojās. Pienākuši klāt, tie, neredzēdami neviena cilvēka, saklupa ēkās un pievāca visu, kas nebija piesiets. Tur bija daudz ēku, un tie tajās ilgi uzkavējās. Kad tie iznāca ārā un bija no ēkām attālinājušies, starp mežu un viņiem bija salasījies karotāju bars, kas tiem uzbruka. Viņus visus ievainoja, sagūstīja un sasietus veda uz zemnieka sētu. Tās saimnieks bija varens un bagāts zemnieks, kam bija pieaudzis dēls. Tad tie sprieda, kas būtu ar gūstekņiem darāms. Zemnieks sacīja, ka labākais būtu visus pēc kārtas nogalināt. Zemnieka dēls domāja, ka drīz būs satumsis un nevarēs pietiekami izpriecāties, gūstekņus spīdzinot, un ieteica nogaidīt rītdienu. Tad viņus sasēja un iesprostoja kādā ēkā. Meklējot tie grīdā uzgāja durvis. Tie tās atvēra. Apakšā bija dziļa bedre. Tur bija dzirdamas vīru balsis. Tad Egils jautāja, kas viņi tādi ir. Tas, kas atbildēja, teica, ka viņu sauc Oge. Egils jautāja, vai viņi no bedres grib tikt ārā. Oge teica, ka to tie labprāt gribot. Tad Egils nolaida bedrē virves, ar kurām tie paši bijuši saistīti un uzvilka augšā trīs vīrus. Oge sacīja, ka tie divi ir viņa dēli un ka viņi visi ir dāņi, kas saņemti gūstā pagājušā vasarā. “Es visu ziemu tiku labi turēts,” stāstīja Oge. "Es biju zemnieka saimniecības pārzinis, bet mani dēli bija vergi, un viņiem bija grūti. Šo pavasari mēs mēģinājām bēgt, bet mūs saķēra. Tas bija tad, kad mūs iebāza šajā bedrē." – "Jums noteikti ir zināms šīs ēkas iekārtojums," teica Egils. "Kā no šejienes visvieglāk izkļūt ārā?" Oge atbildēja, ka te ir vēl viena cita dēļu siena: "Izlauziet to, tad jūs iekļūsiet labības klētī, un no tās var tikt ārā pēc patikas." Egils tā darīja: izlauza dēļu sienu, iekļuva klētī un no tās – ārā. Bija melna nakts. Vīri mudināja iespējami ātri steigties uz mežu, bet Egils sacīja Ogem: "Tā kā tu pazīsti ēku izkārtojumu, tad tu vari mums parādīt, kur mēs varam tikt pie laupījuma." Oge atbildēja, ka mantu šajā sētā ir diezgan. “Te ir kāda liela divstāvu ēka, kurā guļ zemnieks. Tajā ieroču netrūkst." Egils pavēlēja pāris vīriem palikt ārpusē un raudzīties, lai neviens netiek ārā. Egils ieklupa telpā un pakampa ieročus, kas tur netrūka. Pēc tam tas apkāva visus, kas bija iekšā. Tad tie kārtīgi apbruņojās. Oge piegāja grīdas dēļos pie kādas lūkas un atvēra to. Viņš sacīja, ka nu būtu jākāpj apakštelpā; paņēma uguni un kāpa lejā. Tur bija zemnieka bagātību glabātuve ar vērtīgām lietām un daudz sudraba. Katrs pievāca pa nastai un nesa ārā. Egils paņēma padusē sev līdzi lielu medalus dzeramtrauku. Pēc tam tie bēga uz mežu. Kad tie tur nonāca, Egils visus apstādināja un teica: "Šis brauciens ir ļoti nejauks un vīru necienīgs. Mēs esam nozaguši zemnieka mantas, tam to nezinot. Kaut ko tādu mēs nekad nedrīkstam pieļaut. Steigsimies nu atpakaļ uz zemnieka māju un pateiksim, kas noticis." Vīri tam pretojās un sacīja, ka tie grib tikt atpakaļ pie laivām. Egils nolika medalus trauku zemē un skriešus traucās atpakaļ uz zemnieka sētu." Kuršu ieroču meistari bija teicami divasmens zobenu darinātāji. Salīdzinājumā ar Rietumeiropas darinājumiem, viņu izgatavotie asmeņi bija nedaudz vieglāki un ar šaurāku reni.  Dažiem zobeniem raksturīgs izcili veidots roktura šķērsis un poga. Sastopami zobeni, kuriem inkrustācijas tehnikā asmenī veidots dekoratīvs ornaments.  Sirošana bija izplatīts paņēmiens materiālo vērtību iegūšanā. Bīstams, bet ātrs. Šajā nolūkā tika organizēti dažāda apjoma iebrukumi kaimiņu zemēs, kā arī tālāki karagājieni. Ar sirošanu Baltijas jūrā un tās krastos līdzīgi vikingiem sekmīgi nodarbojās kurši un sāmsalieši, jo sevišķi skandināvu aktivitāšu samazināšanās 11. gadsimta otrajā pusē.

Vai zini?
Vai zini, ko varēja iemācīties no Minjonas pavārgrāmatām?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Sep 14, 2022 4:58


Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna Pavārgrāmatas stāsta ne tikai par ēdieniem - to pagatavošanu un pasniegšanu, bet arī par virtuves iekārtošanu, viesību rīkošanu, ēdienu dekorēšanu, galda klāšanu un uzvedības kultūru. Līdzās praktiskajai informācija, rodami ieteikumi, kā piešķirt dzīvei spožumu, demonstrēt pārticību un statusu.  19. un 20. gadsimta mijā, īpaši Rīgā, latvieši varēja strauji tik pie turības un gribēja to apliecināt ar attiecīgu dzīvesveidu. Par paraugu tika ņemts vācbaltiešu elites dzīvesveids, taču bija maz iespēju uzzināt par tā praktiskajiem aspektiem. Vislabāk informēti bija kalpotāji. Piemēram, Augusta Deglava romānā “Rīga” Pēterim Krauklītim krustēvs iesaka sākt ar darbu krogā, kur varētu noskatīties, kā kungi runā, uzvedas un ģērbjas un, to atdarinot, tikt dzīvē uz augšu. Cita iespēja uzzināt par augstāko slāņu sadzīvi bija mājturības grāmatas, kas burtiski sniedza izsmalcināta dzīvesveida receptes. Sievietēm, kuru dzīves līmenis pēc laulībām strauji mainījās, lieti noderēja Hermīnes Zālītes jeb Minjonas mājturības grāmata, kas divos apjomīgos sējumos iznāca 1901. un 1902. gadā. Īpaši iecienīta kļuva pavārgrāmatas daļa, kas piedzīvoja vairākus atkārtotus un papildinātus izdevumus. Lai palīdzētu lasītājām sasniegt iecerēto – veidot greznāku un izsmalcināku dzīvi - autore ne tikai rūpīgi aprakstīja smalko galdu receptes, bet arī rosināja apgūt modernu gastronomijas vārdu krājumu, ar zīmējumu palīdzību rādīja, kā jāizskatās atbilstošiem traukiem vai pienācīgi izdekorētam ēdienam. Viens no smalka dzīvesveida indikatoriem Minjonas pavārgrāmatās ir Francijas virtuves klātbūtne. Tā parādās gan ēdienu nosaukumos, kas nereti doti oriģinālvalodā, gan pagatavošanas apzīmējumos, gan klasiskās franču virtuves receptēs, sarežģītos gatavošanas un dekorēšanas paņēmienos. Minjona ir daudz ceļojusi un pavārgrāmatā dalās arī ar nepastarpinātiem iespaidiem par Eiropas kulināriju. Minjonas pavārgrāmatās redzams iespaids no agrāk izdotām vācbaltiešu pavārgrāmatām. Baltijas muižu virtuve veidojās pēc 18. un 19. gs. Rietumeiropas aristokrātu virtuves paraugiem. Tas paredzēja plašu ārzemju produktu daudzveidību, ko Minjona iesaka arī 20.gs. turīgo latviešu namos. Receptēs minēti gan vēži, austeres un kaviārs, gan apelsīni, ananasi un melones, sparģeļi un artišoki, trifeles, šokolāde un marcipāns. Autore iepazīstina lasītāju ar eksotiskajiem produktiem, tie attēloti detalizētos zīmējumos, piemēram, artišoks redzams gan vesels, gan šķērsgriezumā, sniegti dažādi pagatavošanas ieteikumi un mazāk zināmajiem produktiem, tādiem kā tītars vai tomāti, meklēti latviski nosaukumi. Atsevišķa nodaļa veltīta svešvārdu skaidrojumam, piemēram, ko nozīmē buljons, bole, konsumeja, karamels, šmorēt vai tranšēt. Jaunapgūtajām zināšanām un izaudzinātajai gaumei nebūtu lielas nozīmes, ja to nevarētu publiski demonstrēt un viens no ierastākajiem veidiem ir viesību rīkošana. Tam Minjonas pavārgrāmatās veltīta atsevišķa uzmanība, aprakstot dažādus viesību veidus - Kungu kafijas galdu vai tējas vakaru ar dejošanu. Sniegtas paraugēdienkartes arī liela mēroga viesībām, piemēram, bufetei ar 250 viesiem. Pusdienu mielastā 25 personām ieteikts pasniegt: austeres, zivju buljonu ar mazām pastētēm, Vērša filē ar trifeļu zosti, Lauka irbes ar augļu ievārījumu, šmorētas vistiņas, tītaru ar šampinjonu zosti un kastaņiem, Teļa kotletes ar zaļiem zirņiem, ceptu sudraba lasi ar sviesta zosti un augļu salātiem, Augļu krēmi, Blanc-manger, aveņu vai ananasu ledu, augļus un konfektes. Ne tikai gara un iespaidīga ēdienkarte liecina par augsta līmeņa viesībām, bet arī pasniegto ēdienu izskats. Daudz pūļu tiek veltīts, lai pārsteigtu viesus. Piemēram, fazāna cepetis tiek izrotāts ar spalvām, galvu un asti, ceptā šķiņķa ādā iegriezts sarežģīts musturs, no saldējuma izveidots gulbis ar mazuļiem. Greznas viesības pilda ne tikai izklaides funkciju, bet kalpo arī sociālā kapitāla veidošanai. Tie ir tīklošanās pasākumi, kas ļauj apstiprināt savu piederību grupai: gan sociālā nozīmē, pierādot prasmi atbilstoši uzvesties un apģērbties, gan finansiālā, jo saimnieki demonstrē, ka visu nepieciešamo var atļauties apmaksāt. 20. gadsimta sākumā Minjonas iespaidīgās pavārgrāmatas diez vai attēlo latviešu reālo dzīvi, bet piedāvā krāšņu iespēju spektru, ko var īstenot vien šaura iedzīvotāju grupa. Tiem, kam šādas iespējas nav, radītā spožākas un krāšņākas dzīves mirāža var kalpot par spēcīgu sociālās mobilitātes stimulu. 

Zināmais nezināmajā
Zaļais barometrs: Ko partiju programmas saka par vidi un kā pildīti solījumi

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Sep 12, 2022 45:11


Tik raibs kā dzeņa vēders - tādi ir bijuši pēdējie gadi visās dzīves jomās, vispirms Covid pandēmija, kas mainīja ikviena ikdienu iepriekš neparedzētā veidā, pēc tam karš kaimiņos, kas no jauna lika domāt par mūsu drošību. Tagad arī krīze enerģētikā un citas problēmas, kur šajā raižu pilnajā laikā atrodas vides jautājumi, vai tie ir piemirsti un nostumti malā, vai tomēr skaļi piesaka sevi un tos ilgi ignorēt nevārēs. Tuvojas vēlēšanas, un vides organizācijas turpina tradīciju iepazīt partiju programmas un politiķu nostājas vides aizsardzības jautājumos. Ko partiju programmas saka par vidi, vai dabas vērtības un vides aizsardzība vispār ir politiķu dienaskārtībā un kā pildīti solījumi iepriekšējā sasaukumā, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Dabas fonda politikas koordinātore, projekta "Zaļais barometrs vadītāja Baiba Baltvilka, Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis un Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. Neaugsme – utopija vai nākotnes realitāte Idejai par neaugsmi sākums meklējams pagājušā gadsimta 70. gados, kad Rietumeiropas intelektuāļi, ekonomisti un vides  aktīvisti sāka apšaubīt ekonomikas izaugsmi kā nebeidzamu procesu. Pēdējās desmitgadēs šīs idejas ir attīstījušās un briedušas un neaugsmes pārstāvju provokatīvākais atzars pauž domu, ka, turpinot līdzšinējo ekonomisko kursu, mēs ātri vien iztērēsim atlikušos mūsu planētas resursus. Vairāk par jēdzienu  neaugsme un neaugsmes koncepciju un īstenošanu dzīvē skaidro Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs. Neaugsme pagaidām ir tikai teorija, praktiski tā nekur nav ieviesta un daudzi to uzskata par utopisku ideju. Mārtiņam Danusevičam ir iespaids, ka neaugsmes atbalstītajiem pašiem nav skaidras un vienotas programmas Bet mērenība visos sabiedrības slāņos, kā vienota ideja – tā arī ir utopija. Vēl kā argumentu praktiskai neaugsmes ieviešanai Mārtiņš Danusēvičs min visu pasaules valstu sadarbības nespēju: ja neaugsme tiktu realizēta dzīvē, pietiktu ar vienu valsti, kas pārkāptu šos jaunieviestos diezgan radikālos saimniekošanas noteikumus, un sistēma sabruktu. 

Vai zini?
Vai zini, ka 1935. gadā Latvija piedalījās Pasaules izstādē Briselē?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Aug 16, 2022 3:43


Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece Lai arī kopumā valdības līmenī mākslas reprezentācijai allaž bijis atvēlēts labvēlības statuss, katrā atsevišķā gadījumā izstādes nozīmība jāpierāda no jauna - tas attiecināms ne tikai uz latviešu mākslas izstādēm Eiropas pilsētās, bet arī uz Latvijas dalību pasaules mēroga pasākumos. Pasaules izstādi Briselē 1935. gadā organizēja Beļģijas valdība. 14 valstu pārstāvniecībā aptuveni 400 mākslinieku 800 darbu ekspozīcijā Latvija piedalījās ar 21 mākslinieka 39 darbiem. Pasākuma sagatavošanai iesākumā nebija atbalsta valdībā. Neraugoties uz pirmajiem valdības noraidījumiem, Finanšu ministrija tomēr atrada iespēju atbalstīt mākslas skati; darbu sarakstus uzdeva sakārtot Burkardam Dzenim. Latviešu ekspozīcijas iekārtošanu paviljonā Briselē uzņēmās Jānis Tīdemanis, viņš veidoja arī paviljona sienas gleznojumus ar burukuģiem pie Daugavas krastiem Rīgā. Presē lasāmi Ugas Skulmes emocionālie komentāri par notikumu: "Tur bija arī modernās mākslas nodaļa, kurā pēc izstādes reglamenta uzņēma "pirmklasīgus radošā gara iezīmētus darbus" (..) Jau izstādes atklāšanas dienā beļģu lietpratēji izteicās, ka Leo Svempa "Puķu" dēļ viņiem esot jāapskauž latviešu nodaļa. (..) Latviešu moderno mākslu atzina par vienu no spožākām pasaulē." Leo Svempa "Puķes" iegādājās Briseles Karaliskais mākslas muzejs, darbs atrodams arī muzeja glezniecības kolekcijas jaunākajā katalogā. 20. gadsimta 20. gadu nogalē Latvijas mākslā iestrāvoja beļģu ietekme, kas pieņēmās spēkā 30. gados, izraisot "beļģu modi" vietējā glezniecībā. Beļģu iespaidu izplatību veicināja 1927. gada rudenī Rīgā sarīkotā Beļģijas mākslas skate, kam 1932. gadā sekoja latviešu diplomāta Jāņa Lazdiņa un Beļģijas ārzemju izstāžu ģenerālkomisāra Pola Lambota rosinātais beļģu mākslas kolekcijas dāvinājums Latvijas valstij. Beļģijas mākslas izstāde Rīgā (1927) Rietumeiropas valstu vidū Latvijai veiksmīgi īstenojās sadarbība ar Beļģiju. 1927. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā notika beļģu mākslinieku darbu izstāde. Beļģijas puse izstādes organizāciju uzticēja Ģedertam Eliasam, par to liecina sarakste starp Beļģijas starptautisko izstāžu organizētāju Polu Lambotu un Ģedertu Eliasu, precizējot izstādes finanšu jautājumus, t. sk. par darbu transportēšanu un kopējo norises gaitu.   Izstāde guva neviltotu atsaucību gan profesionāļu lokā, gan vietējā publikā. Diplomātisko attiecību rezultātā Valsts mākslas muzejs ieguva dāvinājumu, kas vērtējams plašāk par viena muzeja ieguvumu. 1932. gadā, pateicoties Latvijas ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra Beļģijā (arī Luksemburgā) Jāņa Lazdiņa sadarbībai ar Polu Lambotu un Beļģijas Augstākā valsts dekoratīvo mākslu institūta Briselē sekretāru, daudzu mākslas sadarbības notikumu ierosinātāju Sanderu Pjeronu, Valsts mākslas muzejs saņēma beļģu mākslinieku darbu kolekciju – kopumā 51 darbu.  Ekspozīciju ar Valsts prezidenta Alberta Kvieša un viņa kundzes piedalīšanos atklāja 1932. gada 15. novembrī, savukārt papildinātu beļģu mākslas otro ekspozīciju – Latvijas Valsts mākslas muzeja 15 gadu jubilejā 1935. gada 15. martā. Par abu pušu – beļģu un latviešu – ieinteresēto attieksmi liecina ne tikai intensīvā sarakste un finansiālo problēmu veiksmīgs risinājums darbu nogādāšanai Latvijā, bet arī fakts, ka kolekciju pakāpeniski līdz pat 20. gs. 40. gadu sākumam papildināja medaļu, mežģīņu, tēlniecības un grafikas darbu dāvinājums.  Ārzemju partneru labdarība apliecināja arī faktu, ka nozīmīgi notikumi, t. sk. arī starptautiskā līmenī, nav atkarīgi tikai no tieša valsts finansējuma, bet tos ietekmē aktīvas kultūras dzīves personības. Latvijas Ārlietu ministrija pārraudzīja esošo diplomātisko sadarbību. Tās Preses nodaļas vadītājs Alfreds Bīlmanis, ar kura ierosmi savulaik tika veikta plaša kultūras propaganda ārvalstīs, arī šajā starpvalstu kultūras dialogā piedāvāja savu ierosinājumu: "Lai varētu jo labāki izteikt Beļģijas māksliniekiem pateicību par viņu vērtīgo dāvinājumu, pēc manām domām, būtu visai vēlams sastādīt un nosūtīt uz Beļģiju līdzīgu latviešu mākslas kolekciju ievietošanai Briseles mākslas muzejā." Lai arī atbildes žests no Latvijas puses nesekoja, dāvinājuma saņemšana tomēr apliecināja, cik liela nozīme ir savstarpējiem sakariem, kuros īpaša nozīme bija sūtņa Jāņa Lazdiņa  ieinteresētībai, ministriju ierēdņu un izstāžu organizatoru aktīvai rīcībai, kā arī pašu mākslinieku vēlmei piedalīties kultūras apmaiņas procesos. Starp citu, Jānis Lazdiņš (Lazdiņš Mārtiņš Jānis (Žanis) Kristians, 1875-1953) bija saistīts arī ar mūzikas pasauli. Studēja Pēterburgas konservatorijā (1892-1898), papildinājās Parīzē, bija Krievijas impērijas galma orķestra pirmais vijolnieks (1902—1917). Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada novembrī bija Latvijas pagaidu valdības finansu ministra sekretārs. No 1919. gada jūlija —  Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas ierēdnis, no 1920. gada ārlietu ministra Z. A. Meierovica kabineta šefs. Jānis Lazdiņš ir piedalījies arī Latvijas konservatorijas izveidošanā, divus gadus vadījis vijoles klasi un un bija pirmais vijolnieks konservatorijas stīgu kvartetā. No 1924. gada jūlija — ģenerālkonsuls, no 1927. gada — chargé d'affaires, no 1929. gada — Latvijas sūtnis Beļģijā un Luksemburgā.  Reprezentēja Latvijas valsti un tās mākslu Beļģijā, rīkoja lekcijas un konferences, latviešu mākslas izstādes, koncertus, baleta uzvedumus u.c. Kā Beļģijas Karalistes dāvinājums Latvijas Ārzemju mākslas muzejā glabājas 20. gadsimta sākuma beļģu mākslas kolekcija.  1938. gadā atvaļinājās no diplomātiskā dienesta un apmetās uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā.  Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Senžilā (Saint-Gilles) pie Briseles. 1948. gada 23. decembrī viņam piešķīra Beļģijas pavalstniecību. Stāstu par Beļģijas mākslinieku dāvanu izstādes formātā sagatavoja LNMM un parādīja  muzejā "Rīgas birža" 2013. gadā. Savukārt ievadot Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības (ES) Padomē, 2014. gada 19. novembrī Ljēžā, Beļģijā, tika atklātas izstāde "Iespaidi un paralēles. Beļģu un latviešu glezniecība no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas. 20. gadsimta pirmā puse", kurā, pievēršot uzmanību beļģu un latviešu mākslas sakariem, bija pārstāvēti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) un Valonijas muzeju krājumi. Izstādē — Izidora Opsomera, Albēra Savērisa, Valēriusa de Sādelēra, Albēra Servāsa, Filibēra Koksa, Luija Biserē un citu ievērojamu beļģu autoru gleznas pirmoreiz bija eksponētas vēl nebijušā salikumā – kopā ar latviešu mākslinieku Jāņa Tīdemaņa, Kārļa Padega, Ģederta Eliasa, Jāņa Liepiņa, Leo Svempa, Eduarda Kalniņa, Valda Kalnrozes un citu meistaru darbiem. Variējot Rīgā parādīto beļģu un latviešu glezniecības izlasi, Ljēžā tai pievienojās arī Ljēžas Mākslas muzeja kolekcijas darbi, kurus radījuši Luijs Biserē, Izidors Opsomers, Konstānss Permēke, Valēriuss de Sādelērs, Albērs Servāss, Gistavs de Smets, Rodolfs Strēbels, Tafs Valē un citi mākslinieki.

Vai zini?
Vai zini, kāpēc Sutas gleznotais Bīlmaņa portrets PSRS laikā tika slēpts no sabiedrības?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Aug 9, 2022 3:41


Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece Romana Sutas gleznotais Alfreda Bīlmaņa portrets padomju laikā tika slēpts no sabiedrības, jo tā fonā bija uzgleznots Latvijas valsts sarkanbaltsarkanais karogs. Glezna bija ļoti sliktā stāvoklī un glabāta slēptā vietā, tāpēc bija jāveic pamatīgi restaurācijas darbi. Minēto gleznu LNMM ieguva līdz ar mantojumā iegūtajiem abu mākslinieku darbiem un personisko arhīvu. Muzeju izveidoja pēc mākslinieku meitas Tatjanas Sutas iniciatīvas, un publikai to atvēra 2008. gadā. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja filiāle Rīgā, Elizabetes ielā 57a. Alfreds Bīlmanis (1887-1948) bija ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs. Beidzis Maskavas universitātes Vēstures nodaļu, Viļņas universitātē ieguvis doktora grādu Dr.phil. Bīlmanis piedalījās 1. pasaules karā, pēc tā beigām strādāja par pasniedzēju Rovnā (toreiz Polijā). 1920. gadā atgriežoties Latvijā, sākas ražīgākais A. Bīlmaņa darbības posms – darbs Ārlietu ministrijā: sākumā strādājis kā ministrijas Preses nodaļas sekretārs, bet pēcāk – kā šīs nodaļas vadītājs līdz pat 1932. gadam. Valsts propagandas darbā – informācijas izplatīšanā ārzemēs – iesaistījās sabiedriskie darbinieki, literāti, zinātnieki, mākslinieki, politiķi, tautsaimnieki, žurnālisti un diplomāti, sākumā sūtot ziņas un nepieciešamos aprakstus informācijas birojiem, preses centriem un ārzemju pārstāvniecībām. Pēc tam šīs liecības atbalsojās Rietumeiropas valstu politiskajos viedokļos. Latviešu mākslas skaidrošanas un interpretēšanas laukā atzīmējams Romana Sutas Ārlietu ministrijai sagatavotais apcerējums "Latviešu mākslas sešdesmit gadi" (60 Jahre Lettischer Kunst). Sutas sarakste ar Latvijas Valsts mākslas muzeja direktoru Burkardu Dzeni atspoguļo darba tapšanu, arī reprodukciju izvēli izdevumam.  Ar ministrijas Preses nodaļas vadītāja, daudzu Latvijai veltītu darbu autora Alfreda Bīlmaņa atbalstu apcerējums iznāca vācu valodā, to izdeva 1923. gadā Leipcigā. Savukārt mākslas vēsturnieka Jāņa Dombrovska īsais pārskats par latviešu mākslas vēsturi tapa franču valodā, tulkojumu veica ministrijas Preses nodaļa (1924). Šie izdevumi Rietumeiropā paplašināja izpratni par latvisko identitāti un Latvijas kultūras attīstību. Kopš 1932. gada Alfreds Bīlmanis aktīvi strādāja diplomātiskajā dienestā. Viņš pārstāvēja Latviju visupirms PSRS (1932-1935). Rietumeiropā bija valdības prioritāte, savukārt dialogs ar PSRS – aktīvu kultūras dzīves organizētāju sadarbības rezultāts. 1934. gadā latviešu māksla, jau pārstāvot neatkarīgu valsti, tika parādīta Padomju Savienībā – Maskavā un Ļeņingradā. Izstādi organizēja Latvijas Kultūras tuvināšanās biedrība ar PSRS tautām, tās iniciators bija daudzu kultūras notikumu ierosinātājs bijušais Ārlietu ministrijas Preses dienesta vadītājs, Latvijas sūtnis PSRS Alfreds Bīlmanis. No 1935. gada viņš turpināja diplomātisko misiju ASV, tur uzturoties līdz pat savai nāvei 1948. gadā.

Pa ceļam ar Klasiku
Indriķis Veitners: Diksilends ir kā aizraujoša saruna draugu lokā, kā basketbols

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Jul 13, 2022 20:13


Katra mēneša vidū ceturdienas vakarā trīs izcilu džeza mūziķu grupas pulcēsies Kultūras pils "Ziemeļblāzma" parkā, lai atskaņotu savas oriģinālprogrammas nesteidzīgā vasaras vakara gaisotnē. Tā būs kolorīta Latvijas pieredzējušāko džeza izpildītājmākslinieku parāde... 14. jūlijā klausītāji varēs baudīt Rihards Lībietis Orchestra, Raimonda Macata kvinteta un diksilenda "Sapņu komanda" sniegumu. Trešdienas "Neatliekamajā sarunā" ar "Sapņu komandas" vadītāju Indriķi Veitneru runājam par diksilenda stilu, spēles un nejaušības elementiem, kā arī džezu toreiz un tagad... Anna Marta Burve: Preses relīzē minēts, ka programmā skan gan diksilenda žanra klasika, gan novatoriski un asprātīgi aranžēti pazīstami mūsdienu ārzemju un latviešu popmūzikas hiti. Ko īsti nozīmē diksilenda žanra klasika, kā tas izpaužas mūzikā un kā tas atšķiras no citiem spēles stiliem?  Diksilends tiek uzskatīts par pirmo senāko džeza stilu, ar ko džezs vispār sākās 20. gadsimta pašā sākumā. Un pašos pamatos diksilends attīstījās no pūtēju orķestra, tāpēc tur ir pūšamie instrumenti - klarnete, kornete un trombons. Galvenais princips, kas diksilendam ir svarīgs - ka tā ir kolektīvā improvizācija. Šie trīs instrumenti, cits caur citu viens otram piebalsojot, apspēlējot melodiju, kur trompete ir galvenā, bet klarnete apspēlē augšējo reģistru, trombons pievelk kontrapunktu vai pretmelodiju, veido harmoniju. Veidojas trīs skaņas pa vertikāli, akords, līdz ar to tiek radīta ļoti dzīva un dzīvespriecīga mūzika. Tā ir mūzika, kas skanēja ballītēs un ielu parādēs, galvenokārt jau ielu parādēs, un tādā veidā radās džezs, tā arī radās improvizācija. Līdz ar to diksilenda žanra klasika ir Amerikas 20. un 30. gadu populārā mūzika. Slavenākais pārstāvis ir Lūiss Ārmstrongs, kurš savulaik uzstājās ar sastāviem "Hot Five" un "Hot Seven". Vai diksilends bija sava veida afroamerikāņu atsvabināšanās no verdzības, un tādā veidā viņi šo jauno brīvību it kā svinēja caur šo brīvo improvizāciju? Kaut kādā mērā šodien tā var teikt. Bet tā realitāte bija daudz vienkāršāka - lielākā daļa no viņiem nepazina notis, līdz ar to tā patiesībā bija spēlēšana no galvas vai pēc dzirdes, un tādā gadījumā kādā brīdī to melodiju mūziķis sāk variēt. Un, tā kā pats galvenais Āfrikas mūzikas pamats ir ritms, ritmiskā pulsācija, tad tas savijās viss kopā ar Rietumeiropas mūzikas pamatprincipiem - skaņdarbu formu, piemēram, kas savukārt nāk no Rietumeiropas, un tad kopā tas tā saveidojās. Kā jūs savā "Sapņu komandā" veidojat šo procesu? Vai arī jums ir līdzīgi, ka ir pilnīga brīvība, vai tas process tomēr ir citādāks un mūsdienīgāks? Nē, nē, tieši tieši tā tas arī notiek, tas ir tas ir iemesls, kāpēc mēs to spēlējam. Jo šī mūzika ir ļoti pozitīva, un tas pats galvenais ir tiešām tas mirklis. Tev faktiski momentā ir jāreaģē uz to, ko dara citi kolēģi, un tas katrreiz notiek savādāk. Es to drīzāk salīdzinātu ar ļoti aizraujošu sarunu draugu pulkā par kādu absolūti visiem interesējošu tēmu. Vai arī savā ziņā to var salīdzināt arī ar komandas spēli, piemēram, basketbolu. Tas ir foršs basketbols, ka tu mētā to bumbu, tev jābūt visu laiku gatavam, ka kāds tev pēkšņi metīs bumbu, tev jābūt gatavam mest to pa grozu un saspēlēt ar pārējiem. Tas ir tieši tik jauki. Un tas viss ir labā ritmā, tā ir dejojama mūzika. Cilvēki dejo pie šīs mūzikas. Vai gadījumā nav grūti apstāties? Respektīvi, ja jūs visu laiku to bumbu mētājat, jums kā mūziķiem ir interesanti turpināt, bet vienā brīdī klausītāju dzirde ir jāatpūtina. Jebkura spēle kādreiz beidzas, un kaut kāda forma tomēr šeit pastāv. Protams, ka noteikumi ikr - nav jau tā, ka tas ir pilnīgi brīvs pasākums.Bet diksilenda kolektīvās muzicēšanas princips ir ļoti svarīgs džeza mūzikā vispār, un tieši tāpēc arī akadēmijā, it īpaši pašos pirmajos kursos, es pievēršu diezgan lielu uzmanību šim pasākumam, jo profesionālam mūziķim ir jāvar spēlēt pēc dzirdes. Jo arī vēlākajos stilos šis princips ir ārkārtīgi klātesošs, piemēram, frīdžezs pēc būtības ne ar ko daudz neatšķiras, tikai to, ka tas ir vēl brīvāks, atonālāks, un arī forma tiek veidota uz vietas. Šeit mums ir konkrēts skaņdarbs ar konkrētu taktu skaitu, bet princips ir tas pats. Domājot par to kolektīvo improvizāciju - mēs zinām, ka arī džeza mūzikā ir soloizgājieni. Vai diksilends līdz ar Lūisu Ārmstrongu pieļāva arī to, ka ir šie soliņi?  Jā, protams, tur jau tā lieta, ka sākumā jau tā bija vienkārši kolektīva spēlēšana, jo tanī laikā jau neviens nemaz nezināja tādu vārdu kā improvizēšana.Viņi vienkārši spēlēja pēc dzirdes. Solo spēlēšana, individuālā improvizēšana attīstījās vēlāk. Lūiss Ārmstrongs tāpēc arī tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem džeza ģēnijiem, jo, pateicoties viņa ģenialitātei kā mūziķim, viņš bija paraugs pārējiem, un patiesībā viņš to lielā mērā aizsāka un parādīja, ka var arī spēlēt solo. Ir interesanti novērot, kā tas transformējas: ka sākumā diksilends ir kā kolektīvā muzicēšana, pēc tam ienāk Lūiss Ārmstrongs ar saviem solo un beigās jūs pieminat arī frīdžezu. Cik ļoti tās tradīcijas ir savijušās! Jā, jā, tieši tā - tās visas ir klātesošas. Ļoti interesanti, ka arī klausoties ļoti modernus stilus, ja mūziķis ir patiešām profesionāls un kompetents, viņa spēlē jūs varat dzirdēt visu džeza vēsturi. Kaut kur tas parādīsies. To varētu salīdzināt ar spēju pielietot dažādus izteiksmes līdzekļus savā radošajā izpausmē. Vairāk un plašāk - ierakstā. *** DIKSILENDS "SAPŅU KOMANDA" Indriķis Veitners (klarnete un saksofons) Madars Kalniņš (taustiņinstrumenti). Normunds Piesis (trompete) Lauris Amantovs (trombons) Andris Grunte (kontrabass) Krišjānis Bremšs (sitaminstrumenti) Bruno Priekulis (bandžo) Spēlfilmas "Sapņu komanda 1935" skaņu celiņa veidošanai 2013. gadā tika izveidots raksturīgs 1930. gadu džeza ansambļa - diksilenda sastāvs, kurā tika pieaicināti vadošie Latvijas džeza mūziķi. Ieraksta procesā pavisam negaidīti jau no pirmajām skaņām izveidojās jauns, brīnišķīgi un oriģināli skanošs džeza kolektīvs, kura lielisko veikumu iespējams dzirdēt filmā.   Labi iesāktais tiek turpināts, uzstājoties ar vairākām koncertprogrammām: "Ceļojums uz uz Diksi-lendu", "Ceļojums uz Diksi-lendu – 2" (kopā ar dziedātājiem Kristīni Prauliņu, Nauri Puntuli, kā arī vokālo grupu "Neaizmirstulītes"), "Trauksmainie divdesmitie". Latvijas džeza sākumi no "Šņāci, Minna" līdz "Vecajam ratiņam" – kopā ar dziedātāju Normundu Rutuli. Koncertprogramma "Ceļojums uz uz Diksi-lendu" veltīta tradicionālā džeza stila - diksilenda stilistikai, taču radoši un inovatīvi izmantojot šī tradicionālā džeza sastāva iespējas. Programmā skan skan gan diksilenda žanra klasika, gan novatoriski un asprātīgi aranžēti pazīstami mūsdienu ārzemju un latviešu popmūzikas hiti. Savukārt "Trauksmainie divdesmitie" ir izzinoša, jautra un dinamiska koncertprogramma, kas klausītāju aizved Latvijas džeza pirmsākumos 1920. gados, kad skanēja čarlstons, cilvēki dejoja neskaitāmās ballēs, bet džezs neatturami sāka savu uzvaras gājienu. Programmā skan lielākie to gadu grāvēji autentiskā izpildījumā, kopā ar eleganto Normundu Rutuli! "Sapņu komanda" ir uzstājusies labākajos Latvijas džeza festivālos, regulāri koncertē gan publiskos, gan korporatīvos pasākumos, kā arī Rīgas un Latvijas džeza klubos. Kopā ar diksilendu dažādās programmās uzstājas dziedātāji Kristīne Prauliņa, Nauris Puntulis, Normunds Rutulis kā arī vokālā grupa "Neaizmirstulītes", radot krāsainu un dinamisku priekšnesumu. Ieskaņots arī pirmais albums - Sonny Boy. Skaņdarbi no grupas albuma iekļauti 2018. gada Latvijas džeza izlases CD starptautiskājā mūzikas izstādē WOMEX. Par mūziķiem: Grupas sastāvā apvienojušies labi pazīstami Latvijas džeza mūzikas profesionāļi ar stāžu un pieredzi daudzskaitlīgos sastāvos un visdažādākajos projektos. Diksilenda vadītājs, klarnetists un saksofonists Indriķis Veitners vienlaicīgi ir arī pasniedzējs un džeza katedras vadītājs JVLMA, kā arī nodarbojas ar Latvijas džeza vēstures pētniecību.  Pianists, komponists un aranžētājs Madars Kalniņš ir labi pazīstams Latvijas džeza mūziķis, kurš arī ir pasniedzējs JVLMA džeza katedrā un patlaban veic sava soloalbuma ierakstu. Viens no labākajiem Latvijas džeza trompetistiem Normunds Piesis kopā ar pieredzējušo džeza trombonistu Lauri Amantovu, bigbenda Mirage Jazz orchestra vadītāju, veido spēcīgu metāla pūšamo instrumentu tandēmu. Savukārt pazīstamais latviešu kontrabasists Andris Grunte, viens no labākajiem jaunās paaudzes bundziniekiem Krišjānis Bremšs un bandžo spēlētājs Bruno Priekulis kopā rada robustu, svingojošu ritma grupas sniegumu, veidojot raksturīgo un neatkārtojamo “Sapņu komandas” skanējumu.

Kultūras Rondo
Tapis pētījums par Sēlijas šaursliežu dzelzceļa vēsturi

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Jun 29, 2022 19:36


Biedrība "Sēlijas kultūras projekti" izdevusi pētījumu par Sēlijas šaursliežu dzelzceļa vēsturi. Kultūras rondo studijā par Latvijas industriālā mantojuma tālāk izzināšanu saruna ar Sēlijas kultūras projektu vadītāju Agnesi Neiju, domnīcas “Creative Museum” vadītāju Inetu Zelči-Sīmansoni un industriālā mantojuma ekspertu Tomu Altbergu. 30.jūnijā Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā notiks grāmatas “600 mm dzelzceļš Sēlijā Pirmā pasaules kara laikā - būvniecība, mērķi, ietekme'' atvēršana un uz šo pasākumu tiek aicināts ikviens interesents. Grāmata tapusi, veicot nebijuši visaptverošu Sēlijas šaursliežu dzelzceļu izpēti gan kartogrāfijas, gan dzelzceļa izbūves, gan militārās un sociāli ekonomiskās vēstures kontekstā, un tās autori ir pētnieku komanda: vēsturnieki – militārās un dzelzceļa jomas pārzinātāji, ģeogrāfs -kartogrāfijas profesionālis un dzelzceļa industriālā mantojuma eksperts. Līdz šim Latvijas šaursliežu dzelzceļiem veltītajos darbos lauku dzelzceļi aplūkoti samērā vispārīgi, koncentrējoties uz to būvniecības un ekspluatācijas sākuma posmu Pirmā pasaules kara laikā un uzreiz pēc tā. Arī 600 mm dzelzceļš Sēlijā vairāk bijis skatīts neliela apjoma darbos, bet šo dzelzceļu lietošana vispārējā pasažieru un kravu satiksmē, īpaši laikā pēc 1945.gada, līdz šim bija palikusi ārpus Rietumeiropas dzelzceļu vēstures pētnieku interešu loka. Sākotnēji, Pirmā pasaules kara laikā, 600mm dzelzceļš Sēlijā tika radīts kā Vācijas armijas militāra infrastruktūra frontes apgādes vajadzībām, kokmateriālu un citu saimniecisku labumu izvešanai no okupētajām teritorijām, bet vēlākajos gados dažādu politisko režīmu laikā izmantots kā saimnieciska infrastruktūra.  Pētnieku grupas mērķis bija ne vien izzināt šī dzelzceļa būvniecības gaitu, ekspluatācijas mērķus un ietekmi reģiona attīstībā, bet arī iegūt pēc iespējas precīzāku informāciju par dzelzceļa trašu izvietojumu dabā, izmantojot zemes virsmas aerolāzerskenēšanas jeb LiDAR (Light Detection and Ranging) datu kopumu. Monogrāfijas vajadzībām muzejos, bibliotēkās, arhīvos un pie privātkolekcionāriem tika uzmeklētas Pirmā pasaules kara laika fotogrāfijas, tāpat veikta dzelzceļa infrastruktūras fragmentu foto fiksācija dabā. Projekta zinātniskais redaktors ir Dr. hist. Ēriks Jēkabsons, redaktore un korektore - Dr. philol. Austra Celmiņa-Ķeirāne, tekstu tulkojumi angļu valodā - Māra Kokina, izdevuma dizains un makets -  Kirils Kirasirovs, projekta vadītāja - Agnese Neija.

Divas puslodes
"Politiskās paralīzes" iespējamība Francijā. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jun 22, 2022 54:40


Laikā, kad Latvijā un daudzviet citur Eiropā atzīmē vasaras saulgriežus, Eiropas Savienības līderi pulcējas uz samitu, kas īpaši nozīmīgs Ukrainai, Moldovai un arī Gruzijai. Tieši šajās dienās spriedīs par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu šīm valstīm. Paralēli šiem notikumiem šonedēļ Rīgā notika arī tā sauktais "Trīs jūru iniciatīvas" samits, kurā papildus ekonomiskās un politiskās sadarbības jautājumiem sprieda arī par Ukrainas tuvināšanu šim projektam. Tikmēr Ukrainas konflikta dēļ saasinājušās ne tikai Krievijas attiecības ar Lietuvu, kas ierobežo kravu tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu, bet arī ar Maskavas tradicionālo sabiedroto - Kazahstānu.  Turpinām runāt arī par Francijas parlamenta vēlēšanām, kuru noslēgumā viens no lielākajiem zaudētājiem ir izrādījies valsts prezidents Emanuels Makrons. Viņa vadītā partija ir zaudējusi vairākumu parlamentā un tagad ir izvēles priekšā - vai nu veidot mazākuma valdību vai mēģināt panākt koalīciju ar kādu no opozīcijas spēkiem. Neviens gan pēc šādas sadarbības īpaši nealkst. Eksperti prognozē, ka Makronu gaida arvien pieaugoši protesti arī sabiedrībā un netiek izslēgta iespēja, ka nākamā gadā varētu sarīkot ārkārtas vēlēšanās. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. „Politiskās paralīzes” iespējamība Francijā Svētdien, 19. Jūnijā, notikušo Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanu otrā kārta nesa sarūgtinošus jaunumus prezidentam Emanuelam Makronam un viņa vadītajai centriskajai partijai „Uz priekšu, Republika!”. Lai arī pēc vēlēšanām frakcija „Kopā”, kuras kodols ir valdošā partija, joprojām ir lielākā, tā ir zaudējusi gandrīz trešdaļu vietu un līdzšinējo parlamentāro vairākumu. Tā nu Makrons, kurš pirms pāris mēnešiem kļuva par pirmo Francijas prezidentu 20 gados, kurš ticis pārvēlēts uz otro termiņu, tagad ir pirmais prezidents 30 gados, kura partijai nav vairākuma parlamentā. Tomēr viņam diezgan noteikti nedraud vairāku kādreizējo Piektās republikas prezidentu liktenis vadīt valsti ar politiski pretējas ievirzes valdību, jo pārējās jaunā parlamenta frakcijas ir tik politiski pretišķīgas, ka koalīcijas izveidošana to starpā ir praktiski neiedomājama. Tādējādi Makronam ir divi rīcības varianti: vienoties par koalīciju ar kādu no līdzšinējās opozīcijas spēkiem vai sastādīt mazākuma valdību, kurai nāktos vienoties ar opozīciju nozīmīgāko lēmumu pieņemšanai. Visnotaļ pieņemams koalīcijas partneris būtu labēji centriskā Republikāņu partija, kam ar prezidenta partiju ir tuvas politiskās platformas. Pirmdien republikāņu līderis Kristiāns Žakobs gan paziņoja, ka viņa partija palikšot opozīcijā, taču pēc sarunām Elizejas pilī no republikāņu aprindām pienākuši signāli, ka partija sliecas pieņemt koalīcijas piedāvājumu. Tāpat uz sarunām Makrons aicinājis arī franču sociālistu līderi Olivjē Foru un komunistu līderi Fabjenu Ruselu. Abi pieder pie kreiso partiju bloka, kas ieguvis otru lielāko mandātu skaitu parlamentā. Bet, kas zīmīgi, uz sarunām nav aicināts kreisā bloka lielākā spēka – kreisi populistiskās partijas „Nelokāmā Francija” līderis Žans Liks Melanšons. Pavisam malā no valdības veidošanas procesa paliek lielākais šo vēlēšanu ieguvējs – labēji radikālā Nacionālā apvienība. Marinas Lepenas partija, kurai līdz šim parlamentā bija vien astoņas vietas, šo skaitu tagad palielinājusi vairāk nekā desmitkārt, līdz ar to iegūstot gluži citas iespējas ietekmēt politiskos procesus. Tagad labējiem radikāļiem ir tiesības rosināt neuzticības balsojumus valdībai un likumprojektu izvērtēšanu konstitucionālajās tiesās, viņu pārstāvji var nonākt parlamenta komisiju vadībā un, protams, daudz biežāk uzstāties debatēs. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to 20. jūnijā videouzrunā Ukrainas sabiedrībai prezidents Volodimirs Zelenskis pauda, ka šī nedēļa paliks vēsturē kā valstij izšķiroša. Galvenais motīvs šādam izteikumam bija lēmums par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, par ko šonedēļ jālemj Eiropas Savienības samitā. Viss liecina, ka lēmums varētu būt pozitīvs. Jau pagājušajā nedēļā ar ieteikumu piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un arī Moldovai nāca klajā Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā. Tāpat nepārprotamu atbalstu tam pauda trīs lielāko kontinentālās Eiropas ekonomiku vadītāji, kad pagājušajā nedēļā viesojās Kijivā. Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Itālijas premjerministrs Mario Dragi un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kā arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis ieradās Ukrainā, kā ierasts, iepriekš neizziņotā vizītē. Nenākas šaubīties, ka Rietumeiropas trijotnes sarunās ar prezidentu Zelenski tika cilāts jautājums par iespējamu kompromisu ar Kremļa režīmu. Atliek vien minēt, cik nopietns bija spiediens, nolūkā panākt Ukrainas piekāpšanos, tomēr rezultāts ir acīmredzams – Kijiva paliek stingra savās principiālajās nostādnēs par valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kam atbalstu pauda arī augstie viesi. Dienu vēlāk Kijivu apmeklēja arī britu premjerministrs Boriss Džonsons, atvedot līdzi priekšlikumu par lielāka skaita ukraiņu karavīru apmācīšanu Lielbritānijā. Diezgan nozīmīga Ukrainai ir arī piesaiste t.s. „Trīs jūru iniciatīvai” – plašai loģistikas, sakaru un tehnoloģiju attīstības projektam, kurā piedalās 12 Eiropas Savienības dalībvalstis reģionā starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru. Iniciatīvas kārtējā samitā, 20. un 21. jūnijā notika Rīgā, tika pieņemts lēmums par partnerību ar Ukrainu. Tikām nepatīkamus pārdzīvojumus pagājušās dienas nesušas Krievijas līderim Vladimiram Putinam un viņa režīmam. Vispirms jau Lietuva darīja zināmu, ka no 18. jūnija cauri tās teritorijai uz Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu pa dzelzceļu vairs nevarēs nogādāt Eiropas Savienības sankcijām pakļautas kravas – ogles, metālus, celtniecības materiālus un augsto tehnoloģiju izstrādājumus. Kaļiņingradas apgabala gubernators Antons Aļihanovs izteicies, ka šie ierobežojumi attiecoties uz apmēram pusi no apgabalā ievestajām kravām. Kremļa pārstāvji jau nākuši klajā ar sašutuma pilniem vērtējumiem un draudīgiem izteikumiem par to, ka Krievija rīkosies savu nacionālo interešu aizstāvībai un ciest nākšoties Lietuvas iedzīvotājiem. Tāpat pagājušonedēļ notika Sanktpēterburgas Starptautiskais ekonomikas forums, kurā piedalījās arī Vladimirs Putins un Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs. Abu līderu kopīgajā diskusijā prezidents Tokajevs paziņoja, ka Kazahstāna negrasās atzīt t.s. Doneckas un Luhanskas tautas republiku – faktiski Krievijas radītu un uzturētu Austrumukrainas separātistu teritoriju – valstisko suverenitāti. Tāpat Kazahstānas līderis atteicās pieņemt viņam piešķirto Krievijas valsts apbalvojumu – Aleksandra Ņevska ordeni. Pāris dienas vēlāk Krievija paziņoja, ka pagaidām tiek pārtraukts Kazahstānas naftas tranzīts caur Krieviju, savukārt Kazahstānas teritorijā aizkavēti 1700 vagoni ar Krievijas akmeņoglēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Grāmatai pa pēdām
Ievērojamais Livonijas garīdznieks Hermanis Samsons un viņa sprediķu grāmata

Grāmatai pa pēdām

Play Episode Listen Later Jun 16, 2022 31:33


Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 iepazīstinām ar Hermani Samsonu – ievērojamu Livonijas garīdznieku. Viņa sprediķu grāmata „Debesu krātuve” un Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas disertācijas ir mūsu pētniecības uzmanības centrā. Spriežam arī, kāpēc kinofilmā „Vella kalpi” Samsons kariķēts. Šodien par kādu izcilu, diemžēl nepelnīti aizmirstu personību, - ievērojamu Livonijas garīdznieku, profesoru, izcilu oratoru – Hermani Samsonu. Viņš arī daudzu grāmatu, publikāciju autors, turklāt  liela daļa no tām glabājas tepat mūsu grāmatu krātuvēs. Kopā ar zinošiem pētniekiem skaidrojam, ko Hermanis Samsons  paveicis. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra galvenā bibliogrāfe Renāte Berga iedziļinājusies posmā, kad Samsons izveido  Rīgas akadēmisko ģimnāziju un īpaši pētījusi ģimnāzijas disertācijas – pasniedzēja un studenta kopdarbus. Savukārt teoloģijas doktors, Lutera akadēmijas lektors un mācītājs Uģis Sildegs atklāj, cik talantīgs orators bijis Samsons un kādi bijuši viņa sprediķi. Ar Renāti Bergu tiekos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, uz galda Renāte sarindojusi vairākus senus grāmatu eksemplārus,  daži no tiem ir sevišķi biezi , citi – kā „Rīgas dziesmu grāmata” – izmērā mazāka, un ir arī pavisam plānas burtnīcas latīņu valodā. Kad esam apskatījušas grāmatas, kuras sarakstījis vai sastādījis Hermanis Samsons, laiks uzzināt ko vairāk par viņu pašu. Hermanis Samsons dzimis Rīgā, 1579.gadā no Holandes ieceļojušas militārpersonas ģimenē.  Tipisks ceļš šādam Rīgas jauneklim bija izglītoties bija Rīgas domskolā. Hermaņa Samsona darbība ir saistāma ar tā sauktajiem zviedru laikiem Rīgā un Zviedrijas loma viņa biogrāfijā ir nozīmīga. Nozīmīgākais amats, ar ko Samsons pazīstams un atstājis ietekmi Rīgas sociokultūras vēsturē – viņš bija pirmais Vidzemes superindendents. Turklāt šogad aprit 400 gadi, kopš  viņa iecelšanas šajā amatā. Teoloģijas doktors Uģis Sildegs palīdz labāk izprast šī amata nozīmīgumu. Humānistiskā un klasiskā izglītība, kādu bija guvis Hermanis Samsons (valodu zināšanas, loģika un retorika, disputu un vārdu cīņas prasme), palīdz viņa tālākajā darbībā, domāšanā, kas ir skaidra un viegli uztverama. Viens no svarīgākajiem Hermaņa Samsona nopelniem ir Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas izveidošana. Ielūkojamies arī Hermaņa Samsona disertācijās. Disertāciju sacerēšanas tradīcija  aizgūta no Rietumeiropas universitātēm un  tika izmantota jau Rīgas Domskolā , tā turpinājās arī Rīgas akadēmiskajā ģimnāzijā. Pateicoties formai un saturiskajam piepildījumam, tie ir aplūkojami kā savdabīgi literāri sacerējumi ar kultūrvēsturisku nozīmi. Saistībā ar Hermaņa Samsona vārdu jāpiemin arī 1970.gada Aleksandra Leimaņa filma „Vella kalpi”, kurā viens no personāžiem ir Hermanis Samsons, aktiera Kārļa Sebra atveidots, titros minēts – Pētera baznīcas virsmācītājs.

Grāmatai pa pēdām
Rīgas humānisti 16. gadsimtā. Pārlapojam Augustīna Eicēdija un Bazilija Plīnija darbus

Grāmatai pa pēdām

Play Episode Listen Later Jun 2, 2022 33:21


Raidījumā „Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500” turpinām iepazīt 16.gadsimta dzejniekus – Rīgas humānistus. Pārlaposim Augustīna Eicēdija latīniski sacerēto poēmu „Daugavas paklājs” un Bazilija Plīnija „Slavas dziesma Rīgai”. Kādu Livoniju un Rīgu dzejnieki apdzied savās poēmās un kāda ir to nozīme humānisma ideju paušanā un latīņu valodas izzināšanā. Mūsu ceļojums laikā iespējams, jo savās zināšanās gatava dalīties Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas docente Brigita Cīrule. Šoreiz piedāvājam šādu ceļojuma maršrutu: vispirms ar Brigitu Cīruli tiekamies studijā, lasām un  iepazītam Eicēdiju, pēc tam dosimies pāri Doma laukumam un apstāsimies pie Doma baznīcas senajiem mūriem, lai izjustu Plīnija slavinājumu Rīgai. Brigita Cīrule līdzi paņēmusi grāmatu ar seniem zīmogiem uz vāka. Augstīns  Eicēdijs „Daugavas paklājs”, tas ir  viņas un  studentu veikums, jo poēma tulkota latviešu valodā. Un 2014. gadā to izdevis LU Akadēmiskais apgāds gaumīgā iesējumā ar faksimilu, komentāriem, attēliem un Brigitas Cīrules priekšvārdu. Protams, gribas uzzināt vairāk par Augutīnu Eicēdiju un par slavas dziesmu ar tik poētisku nosaukumu - „Daugavas paklājs”. Otrais izdevums klajā laists 1794.gadā, Gustavam Bergmanim Rūjienā piederošajā privāttipogrāfijā – rokas spiestuvē, un šī spiestuve bijusi novietota pastorāta dārzā īpaši celtā koka ērberģī ar salmu jumtu. Brigita Cīrule atgādina par intelektuālo vidi, kas sekmēja dzejnieku humānistu rašanos –  tas ir gan  16.gs. 20. gados Martina Lutera reformācijas vilnis, kas sasniedz Livoniju; liela nozīme grāmatu izplatībai; Rīgas pirmās bibliotēkas dibināšana „Biblioteka Rigensis”. Tomēr vislielākā loma intelektuālās elites izveidē bijusi Rīgas Domskolai. Augustīns Eicēdijs, acīmredzot humānistiski izglītots un, atsaucoties uz laikmeta notikumiem un jaunajām vēsmām no Rietumeiropas, sacerēja poēmu, kas pieskaitāma pie biogrāfiskā enkomija žanra. (Antīkajā dzejā slavinājuma dziesma kādai noteiktai personai vai notikumam). Sacerēšanas laiks – 16.gadismta vidus, kas Livonijā pastāvīgo kara draudu dēļ ir nemierīgs laiks. Ar Brigitas Cīrules un viņas studentu palīdzību varam lasīt Rīgas humānista Augustīna Eicēdija poēmu „Daugavas paklājs” latviešu valodā. Lai iepazītu vēl vienu Rīgas dzejnieku Baziliju Plīniju un viņa poēmu „Slavas dziesma Rīgai” ar Brigitu Cīruli mainām sarunas vietu, esam pie Doma baznīcas un tā nav nejauši izraudzīta vieta. 1595.gadā sacerētajā poēmā dzejnieks centies attēlot arī svarīgākos vēstures notikumus un sava laika reālijas. Arī ēku arhitektoniku un iekārtojumu. Slavinājums poēmā izriet no cilvēku vajadzībām. Lai kurā vietā pilsēta būtu dibināta, pilsēta ir cilvēku veidojums pašiem sev,  un tai vietai jābūt izdevīgai. Mūsu sarunā ieskanas Doma baznīcas zvani, tūristu balsis, tālumā automašīnu troksnis, - tā ir mūsdienu Rīga, tomēr ceru, dzirdamas arī putnu balsis. Rīgas Doma katedrālei cieša saikne ar zinībām un lepnumu raisa zinību ēkas, īpašus vārdus Bazilijs Plīnijs velta Rīgas Domskolai un tās mācību spēkiem. Nav kaut cik drošu ziņu par Plīnija neilgo darbošanos medicīnā pēc atgriešanās no Vitenbergas. Iespējams, ka arī šajā jomā viņš paspēja veikt ko labu. Taču Latvijas vēsturē Bazilijs Plīnijs ir iegājis kā 16.gadsimta Livonijas dzejnieks humānists.

Kultūras Rondo
Projekts “Riga Literata”. Izvaicājam literatūrzinātnieku Ojāru Lāmu

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Mar 14, 2022 15:20


Kultūras rondo interesēsimies par projektu “Riga Literata” - par 16. un 17. gadsimta Rīgas humānistu neolatīnisko kultūrmantojumu, izvaicājot literatūrzinātnieku Ojāru Lāmu.  30. martā no 18.00 Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas simtgades svinību laikā notiks saruna par aktuālajiem latvistikas projektiem. Sarunas laikā profesors Ojārs Lāms stāstīs arī par padarīto, pašlaik darāmo un turpmāko projektā "Riga Literata". Projekta “Riga Literata: Rīgas humānistu neolatīniskais mantojums Eiropas “Respublica Literaria” ietvarā” tiek pētīts un reaktualizēts 16. un 17. gadsimta Rīgas humānistu neolatīniskais kultūrmantojums. Galvenais projekta mērķis ir maz pētīto Rīgas humānistu darbību un veikumu iekļaut plašākā Rietumeiropas agro jaunlaiku Zinību valstības (Respublica Literaria) kontekstā. Sarunai varēs sekot tiešraidē latvistikas facebook lapā.

Vai zini?
Vai zini, ka Jēkabs Duburs 1902. gadā nospēlēja pirmo moderno latviešu Hamletu?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Dec 14, 2021 4:26


Stāsta teātra zinātniece Edīte Tišheizere Vai zini, ka Jēkabs Duburs 1902. gadā nospēlēja pirmo moderno latviešu Hamletu? Tajā laikā jau bija diezgan attīstīta teātra kritika, un pirmā profesionālā  latviešu teātra kritiķe Luīze Skujeniece, rakstīdama par šo iestudējumu, pārmeta arī to, ka Duburs uzdrīkstējies Hamletu padarīt komisku. Šodien smieklīgais caur traģisko un traģiskais caur smieklīgo ir mūsu teātra ikdiena. Tobrīd šāds sajaukums bija neiedomājams, bet Jēkabs Duburs to darīja, tāpat kā viņa lielie laikabiedri Vīnē, Berlīnē un citos Rietumeiropas teātros.    

Divas puslodes
Diplomātisks pliķis Pekinai. Obligātā vakcinācija – būt vai nebūt? Vīru runas tiešsaistē

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Dec 9, 2021 53:50


Baidena - Putina videotikšanās. Vai Eiropas Savienībā varam sagaidīt obligātu vakcināciju? Pekinas Olimpisko spēļu diplomātiskais boikots. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis, Kristīne Markus Vācijā un Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis. Diplomātisks pliķis Pekinai Pirmdien, 6. decembrī, Baltais nams oficiāli paziņoja, ka uz nākamā gada februārī paredzētajām ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā neieradīsies Savienoto Valstu valdības pārstāvji. Kā diplomātiskā boikota iemesls tiek minēti cilvēktiesību pārkāpumi Ķīnas Tautas republikā, konkrētāk – genocīds pret musulmaņu minoritāti Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā. Kā uzsvērusi Baltā nama oficiālā pārstāvē Džena Psaki, šis valdības lēmumus nekādi nenozīmējot mazāku atbalstu Savienoto Valstu sportistiem, kuri piedalīsies olimpiādē. Jau iepriekš par līdzīgu diplomātisko boikotu bija paziņojusi Austrālija, kā iemeslu tāpat minot situāciju Siņdzjanā. Tāpat Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, atbildot uz jautājumu parlamentā, apstiprinājis, ka uz Pekinu nedosies britu valdības pārstāvji. 8. decembrī par savas valsts pievienošanos boikotam paziņoja arī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo. Tāpat mediji ziņo, ka līdzīgu soli apsverot arī Japāna un Nīderlande, savukārt Jaunzēlandes valdības pārstāvji nolēmuši neapmeklēt Pekinu, kā iemeslu gan minot pandēmijas situāciju. Vienīgais no ietekmīgāko pasaules valstu līderiem, kurš līdz šim apstiprinājis savu ierašanos Pekinā uz ziemas olimpiādi, ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Oficiālā Pekina, kā ierasts, noraidījusi apsūdzības cilvēktiesību pārkāpumos, un rietumvalstu diplomātisko boikotu raksturojusi kā politiskas manipulācijas, nomelnošanas kampaņu un aukstā kara domāšanas recidīvu. Otrdien, uzstājoties preses brīfingā, Ķīnas ārlietu ministrijas pārstāvis Žao Lidzjans paziņoja, ka Ķīna veikšot „apņēmīgus pretpasākumus” un Savienotās Valstis samaksāšot par savu rīcību. Obligātā vakcinācija – būt vai nebūt? Austrija ir pirmā no Rietumu pasaules valstīm, kas paziņojusi par nolūku ieviest obligātu visu iedzīvotāju vakcināciju pret Covid-19 vīrusa infekciju. Tā ir reakcija uz ceturtā pandēmijas viļņa intensitāti, kas Austrijā novembrī sasniegusi rekordaugstu līmeni, liekot ieviest stingru mājsēdi. Savukārt vakcinācijas aptveres rādītāju ziņā Austrija ar 66% pilnīgi vakcinētu iedzīvotāju atpaliek no vairuma citu Rietumeiropas valstu. Valdības plāns paredz obligātu vakcinēšanos, sākot ar nākamā gada 15. februāri, visiem iedzīvotājiem, izņemot tos, kuriem to liedz medicīniski vai reliģiski apsvērumi, un naudas sodus vairāku tūkstošu eiro apmērā par atteikšanos vakcinēties. Pēc šiem valdības paziņojumiem pagājušā mēneša nogalē Austrijā notika samērā plašas protesta demonstrācijas, dažviet protestētājiem iesaistoties sadursmēs ar policiju. Kanclers Aleksandrs Šallenbergs, kurš paziņoja par obligātās vakcinācijas plānu, 6. decembrī gan demisionēja, taču šī demisija, vismaz oficiāli, nav saistīta ar obligātās vakcinācijas jautājumu, un jaunais kanclers Karls Nehammers, pēc visa spriežot, negrasās atkāpties no šīs politikas. Par līdzīgu pieeju paziņojis arī vakar ievēlētais Vācijas kanclers Olafs Šolcs, norādot, ka tā ir vienīgā iespēja izbeigt ieilgušo ierobežojumu ciklu. Ja Vācijas Bundestāgs pieņems attiecīgu lēmumu, obligāta vakcinācija varētu tikt noteikta februārī un martā. Grieķija, kur vakcinācijas aptvere ir 63%, jau novembra beigās noteikusi obligātu vakcināciju personām, kas vecākas par 60 gadiem, nevakcinētajiem piemērojot 100 eiro ikmēneša naudas sodu. Drīz pēc tam Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, komentējot situāciju ar jaunās Covid omikron mutācijas straujo izplatību, pieļāvusi iespēju noteikt obligātu vakcināciju visas Eiropas Savienības mērogā. Šāds lēmums gan neizbēgami izraisītu paredzamu pretreakciju, kas izpaudīsies gan kā protesti, gan uz vakcīnskeptiķiem orientētu politisko spēku ietekmes pieaugums. Vīru runas tiešsaistē „To, ko mēs neizdarījām 2014. gadā, mēs esam gatavi darīt tagad,” komentējot Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena otrdienas tiešsaistes videokonferencē ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu runāto, preses pārstāvjiem pēc konferences sacīja Baidena padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans. Runa ir par sankcijām, kādas varētu tikt noteiktas pret Krieviju, ja tā īstenotu jaunu plašu militāru agresiju pret Ukrainu. Kā zināms, sankcijas, kuras toreizējā Savienoto Valstu prezidenta Baraka Obamas valdība noteica Krievijai 2014. gadā, nepiespieda Kremli atteikties no Krimas pussalas aneksijas un hibrīdiebrukuma Ukrainas austrumos. Tagad Krievija atkal koncentrē militāros spēkus Ukrainas robežu tuvumā. Saskaņā ar amerikāņu izlūkdienestu ziņām, šo spēku kopējais apjoms jau sasniedz 175 000 militārpersonu, un izveidotās loģistikas un atbalsta struktūras rada aizdomas par gatavošanos militārai ofensīvai. Prezidents Baidens vēlreiz apliecinājis Savienoto Valstu pilnīgu atbalstu Ukrainas suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai. Ja Krievija īstenotu tālāku agresiju pret Ukrainu, tai būtu jārēķinās ar nopietnām ekonomiskām sankcijām no ASV un to Eiropas sabiedroto puses. Tāpat Savienotās Valstis sniegtu vēl plašāku militāro palīdzību Ukrainai nekā līdz šim un pastiprinātu savu militāro klātbūtni ar Krieviju robežoto NATO valstu teritorijā. Alternatīva, kā norādīja padomnieks Salivans, esot diplomātiski pūliņi situācijas deeskalācijai: „Savienotās Valstis un mūsu Eiropas sabiedrotie iesaistītos plašākā diskusijā, kas aptvertu stratēģiskus jautājumus, tostarp mūsu stratēģiskās bažas Krievijas sakarā un Krievijas stratēģiskās bažas. Mums tas izdevās aukstā kara kulminācijā, un mēs toreiz izstrādājām mehānismus, kas palīdz samazināt nestabilitāti un palielināt darbības caurskatāmību.” Kā jau bija sagaidāms no prezidenta Putina izteikumiem pirms videokonferences, Krievija, no savas puses, uzskata Savienoto Valstu un NATO darbības kā savas drošības apdraudējumu. Iespējama Ukrainas iestāšanās Ziemeļatlantijas aliansē tiktu uztverta kā tiešs drauds, un Krievija vēlētos, lai tai tiktu sniegtas starptautiski tiesiskas garantijas par NATO tālāku nepaplašināšanos austrumu virzienā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

SaistviELA
ELA70 - personības, pieturpunkti, pamatvērtības: Mudīte Hoglanda Krasta

SaistviELA

Play Episode Listen Later Oct 29, 2021 49:14


Komentētājs Eduards Liniņš sarunājas ar Mudīti Hooglands Krastu no Zviedrijas, kura 2000. gadu sākumā vadīja Rietumeiropas latviešu apvienību un daudzus gadus pārstāvēja Zviedrijas Latviešu centrālo padomi Eiropas Latviešu apvienības prezidijā. Saruna tapusi ciklā "ELA70 - personības, pieturpunkti, pamatvērtības" ar skatu uz Eiropas Latviešu apvienības 70 gadu jubileju 2021.gadā. Sarunu cikla koncepcijas autors: Eduards Liniņš; vadlīnijas - Elīna Pinto. Materiāls tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild Eiropas Latviešu apvienība.

Vai zini?
Vai zini, ka viena no nozīmīgākajām cariskās Krievijas dzelzceļa stacijām bija Kārsava?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Sep 7, 2021 4:56


Vai zināt, ka dzelzceļa stacija nav tikai ēka, bet plašs infrastruktūras kopums? Kā un kāpēc to agrāk dēvēja par vakzāli? To skaidro Toms Altbergs - VAS "Latvijas dzelzceļš" industriālā mantojuma eksperts. Viņa pirmais stāsts mūs aizved uz Kārsavu, jo tur savulaik tika uzbūvēta viena no nozīmīgākajām cariskās Krievijas dzelzceļa stacijām. Kārsavu mūsdienās laikam gan nevar uzskatīt par ļoti nozīmīgu pilsētu. Šobrīd tajā dzīvo vien nepilni 2 000 iedzīvotāju. Taču runa pat šobrīd nav par Kārsavu, bet gan par Bozovu, kura noteikti ir vēl mazāk zināma apdzīvota vieta. Izrādās, ka Kārsavas dzelzceļa stacija neatrodas Kārsavā, bet gan Bozovā un kādreiz tur strādāja aptuveni pieci tūkstoši dzelzceļnieku! Vēl 19. gadsimta pirmajā pusē projektējot visai Krievijas impērijai nozīmīgo dzelzceļa līniju starp Sanktpēterburgu un Varšavu (respektīvi, sperot plašu soli Rietumeiropas virzienā), Kārsavas jeb Korsovkas vārds uz kartes un eventuālajā staciju sarakstā nemaz nebija atrodams. Tomēr 1859. gadā, izvēloties staciju izvietojumu, franču izcelsmes inženieris Piarons de Mondezīrs (starp citu, pazīstamā Francijas armijas ģenerāļa Žana de Mondezīra tēvs) kopā ar inžnieri Pirelu noteica, ka tieši tagadējā Bozovā atradīsies gan tehniski nozīmīga dzelzceļa stacija, gan lokomotīvju depo, un te tad arī tiks veikta gan lokomotīvju nomaiņa, gan vagonu apskate, gan atradīsies sliežu ceļu uzturētāju kantoris, kas vēlāk tika papildināts ar ārsta rezidenci, skolu un vēl dažām iestādēm. Vienīgi koka konstrukcijas stacijas ēka tāda necila sanāca - pat mazāka par bufeti... Un tieši bufete bija pie vainas, ka vien deviņus gadus pēc stacijas atklāšanas (1869. gadā) stacijā izcēlās ugunsgrēks. To gan izdevās lokalizēt, bet bufete nodega un stacijas ēka viena pati vairs nespēja apkalpot visus pasažierus. Tika pieņemts stratēģisks lēmums būvēt jaunu ēku, un Lugas dzelzceļa stacijai paredzēto arhitekta Nikolaja Visocka projektu piemēroja Kārsavai, to pabeidzot būvēt 1874. gadā. Speciāla komisija ar poļu-lietuviešu izcelsmes slepenpadomnieku, Lūznavas muižas īpašnieku Staņislavu Kerbedzi priekšgalā, jauno, nedaudz vairāk kā 1000 kvadrātmetru plašo, mūra stacijas ēku atzina par labi uzceltu. Par ko, starp citu, mēs varam pārliecināties arī šodien. Un ne tikai par to. Jo liela daļa (!) Kārsavas stacijas apbūves, kas 1914. gadā sastāvēja no skolas, divām konduktoru un lokomotīvju brigāžu atpūtas mājām, četrām sargu būdām, divām dubultām kazarmām, 12 dzīvojamajām ēkām, kā arī 32 šķūnīšiem, 24 pagrabiem, trim veļas mazgātavām, 19 atejām un 18 atkritumu bedrēm, joprojām ir saglabājusies! Gan tādas ēkas, kas būvētas pirms 160 gadiem, gan tādas, kas 19./20. gadsimta mijā (jaunāku tur nav). Aizbrauciet, un pārliecinieties paši. Bet esiet modri - Kārsava joprojām ir aktīva dzelzceļa stacija - valsts robežstacija.

Divas puslodes
Plūdi Eiropā. Izraēlas uzņēmuma spiegprogrammatūra. NATO meklē jaunu vadītāju

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jul 22, 2021 54:17


Plūdi Vācijā un Beļģijā. Izraēlas uzņēmuma „NSO Group" spiegprogrammatūra izmantota pret žurnālistiem un aktīvistiem virknē valstu. NATO meklē jaunu vadītāju. Notikumus komentē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, politologs Veiko Spolītis. Sazināmies ar žurnālisti Ievu Alberti, kura dzīvo Vācijā, netālu no plūdu skartās teritorijas. Ūdensnelaime No 12. līdz 15. jūlijam Rietumeiropa piedzīvoja ārkārtīgi spēcīgas lietusgāzes. Dažviet Vācijā vienā dienā nolija mēneša norma, un meteorologi lēš, ka nekas tāds, visdrīzāk, nav piedzīvots pat pēdējos tūkstoš gados, jo kas tāds nevarētu palikt pagātnes hronistu nepamanīts. Pat sīki strautiņi dažu stundu laikā pārvērtās mutuļojošās straumēs, kas aizrāva sev līdzi mājas un automašīnas, izskaloja ēku pamatus un ceļus, radīja plašus zemes nogruvumus. Vairākās apdzīvotās vietās, kur plūdi sākās ļoti strauji un nakts laikā, daudzi iedzīvotāji noslīka, nepaspēdami izkļūt no pirmajos stāvos ierīkotajām guļamistabām. Sevišķi smagi cietušas Vācijas Ziemeļreinas-Vestfālenes un Reinzemes-Pfalcas federālās zemes, kā arī Beļģijas austrumu rajoni. Tāpat plūdi skāruši Nīderlandes dienvidaustrumus, ar Vāciju robežojošos Francijas rajonus, Luksemburgu, Šveici, Austriju, Čehiju un vairākas citas valstis. Bojāgājušo skaita ziņā Vācijā un Beļģijā šī ir vairākas paaudzes nepieredzēta katastrofa. Vācijā šobrīd reģistrēti 170, Beļģijā – 32 upuri. Vēl vairāk nekā 240 cilvēki šobrīd skaitās bez vēsts pazuduši, lai gan tiek uzskatīts, ka lielākais vairums no viņiem nevarētu būt gājuši bojā, bet gan nav atrodami pārtraukto telefona un tīmekļa sakaru dēļ. Plūdi nodarījuši milzu postījumus visa veida komunikācijām, daļēji pārtraucot dzelzceļa un autotransporta satiksmi un elektroenerģijas padevi nelaimes skartajos reģionos. Nopietna problēma ir arī piesārņojums, ūdenī nonākot degvielai un ķimikālijām. Katastrofas galvenais cēlonis nepārprotami ir ekstremālās lietusgāzes – šogad Eiropas ziemeļus skārušo nepieredzēto karstuma viļņu rezultāts. Papildu veicinošie faktori bijuši arī ļoti intensīva zemes izmantošana lauksaimniecībai un upēm pieguļošu teritoriju apbūvēšana. Brīdinājuma un reaģēšanas sistēma, kas Vācijā izveidota pirms apmēram 20 gadiem, izrādījusies pārāk orientēta uz lielajām ūdenstecēm, atstājot novārtā mazākās, kuras lūdz šim nav radījušas īpašas briesmas. Nesagatavoti izrādījušies arī daudzi iedzīvotāji, kuri vienkārši nav zinājuši, kas darāms, saņemot plūdu draudu ziņojumus. Globālais spiegprogrammatūras skandāls “NSO Group” ir 2010. gadā dibināta Izraēlas kompānija, kura izplata tikai vienu produktu – spiegprogrammatūru Pegasus. Kompānijas dibinātāji Omri Lavijs, Šalevs Hulio un Nivs Karmi ir bijušie Izraēlas militārās izlūkošanas virsnieki, un “Pegasus” tiek raksturots kā augstākā līmeņa militārās izspiegošanas rīks. Izmantojot drošības „caurumus” “Apple” un “Android” programmatūrā, šis izstrādājums spēj nemanīts inficēt izspiegojamā mobilo telefonu, atklāt izspiegotājam tā atmiņas saturu, saraksti, ierakstīt telefona sarunas un, izmantojot telefona mikrofonu, arī sarunas apkārtējā telpā. Saprotams, ka šādas spiegprogrammatūras izmantošana ir pretlikumīga, ja vien to nav sankcionējušas tiesu iestādes, attiecīgi, tās pārdošana atļauta tikai valsts institūcijām un katru darījumu licencē Izraēlas Aizsardzības ministrija. Oficiāli tiek deklarēts, ka tiek izvērtēts attiecīgās valsts tiesiskuma līmenis, taču prakse rāda, ka “Pegasus” daudzkārt nonācis tādu valdību rīcībā, pret kurām šī kritērija sakarā var būt ļoti lielas pretenzijas. Pēdējos gados atklājušies vairāki šādi gadījumi, skaļākais no tiem – Saūda Arābijas žurnālista Džamala Kašogi slepkavība 2018. gadā, pirms kuras Saūdu izlūkdienests ar šīs spiegprogrammatūras palīdzību izsekojis viņa tuviniekus. Pagājušās nedēļas nogalē “Pegasus” tēma guva jaunu izvērsumu, kad starptautiskas cilvēktiesību organizācija “Amnesty International” un Parīzē bāzētā bezpeļņas žurnālistikas grupa “Forbidden Stories” nāca klajā ar 50 000 personu sarakstu, kuru saziņa, iespējams, tikusi pakļauta izspiegošanai ar šo programmatūru. Sarakstā ir vairāku valdību vadītāji, tai skaitā arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, Marokas karalis Mohameds VI, Pakistānas premjerministrs Imrans Hans, Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa u.c. Bez tam tur atrodami neskatāmu dažādu valstu opozīcijas politiķu, sabiedrisko aktīvistu, žurnālistu un citu pie varas esošajiem tā vai citādi neērtu ļaužu vārdi. Kas attiecas uz spiegprogrammatūras pamanāmākajiem izmantotājiem, tad tās visbiežāk tiešām ir valstis tiesiskuma „pelēkajā zonā”. Tā jau 2017. gadā parādījās informācija, ka Meksikas toreizējā prezidenta Enrikes Penjas Njeto valdība šādi izspiego žurnālistus, taču tagad atklājies, ka izspiegoti tikuši arī politiskie konkurenti – gan tagadējais prezidents Manuels Lopess Obradors, gan Penjas Njeto priekšgājējs Felipe Kalderons. Indijā izspiegots premjerministra Narendras Modi nopietnākais politiskais konkurents, bijušais partijas Indijas Nacionālais kongress līderis Rahuls Gandijs. Eiropas Savienībā aizdomas par “Pegasus” prettiesisku lietošanu krīt uz Ungārijas premjera Viktora Orbana valdību – tur tikuši izspiegoti varai netīkami žurnālisti. Ungārijas premjerministra vietniece Katalina Novāka jau nodēvējusi šo informāciju par „preses baumām”, savukārt Eiropas Liberāļu un demokrātu alianses vadītājs un Eiropas Parlamenta deputāts Gijs Verhofstats paziņojis, ka Eiroparlamentam jāuzsāk šai sakarā sava izmeklēšana. Viņš teicis: „Vairs nekādu „esam nopietni nobažījušies”… Eiropas Savienības iekšienē briest diktatūra.” NATO politiskā līdera meklējumos NATO ģenerālsekretārs ir augstākais civilais amats Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācijā, kura pārziņā ir bloka darbības diplomātiskie un politiskie aspekti. Amats izveidots 1952. gadā, un līdz šim to ieņēmuši tikai Rietumeiropas valstu pārstāvji, un – tikai vīrieši. Iespējams, ka nākamā gada septembrī, kad noslēdzas pašreizējā ģenerālsekretāra, bijušā Norvēģijas premjerministra Jensa Stoltenberga pilnvaru termiņš, aliansi šai ziņā gaida spilgtas pārmaiņas. Proti, kā iespējamās kandidātes uz ģenerālsekretāra amatu tiek minētas vairākas spilgtas politiķes no tās Eiropas daļas, kas Aukstā kara laikā atradās „dzelzs priekškara” pretējā pusē. Tās ir bijusī Horvātijas prezidente Kolinda Grabara-Kitaroviča, bijusī Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite un Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida, kuras pirmais termiņš valsts galvas amatā beidzas šī gada oktobrī. Kolinda Grabara-Kitaroviča savulaik bijusi gan Horvātijas ārlietu, gan Eiropas lietu ministre, kā arī NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos. Daļa Gribauskaite ieņēmusi Eiropas komisāra amatus, bet savas prezidentūras laikā aktīvi rīkojusies, stiprinot NATO ziemeļaustrumu spārna drošību un vienotību iepretim Krievijas ekspansionistiskajai politikai. Samērā mazāka ir Kersti Kaljulaidas starptautiskās un drošības politikas pieredze, lielākoties gūta jau esot Igaunijas valsts galvas amatā. Pie tam šobrīd Kaljulaida jau oficiāli apstiprinājusi savu kandidēšanu ievēlēšanai uz otru prezidentūras termiņu. Minētās trīs prominentās dāmas gan nav vienīgās kandidātes uz alianses politisko lietu pārrauga amatu, un šai sakarā izskanējuši arī bijušās Lielbritānijas premjerministres Terēzas Mejas, bijušās Itālijas ārlietu ministres un Eiropas Savienības Augstās pārstāves ārlietu un drošības jautājumos Federikas Mogerini, kā arī viņas tautieša, bijušā Itālijas premjerministra Enriko Letas vārdi. Kas attiecas uz Baltijas kandidātēm, tad abām kopīgs šķērslis varētu būt bažas, ka Kremlis šādu iecelšanu uzlūkotu kā klaju provokāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš

Krustpunktā
Vienoti principi minimālās algas aprēķināšanā ES: vai Latvijai šī kārtība būs izdevīga

Krustpunktā

Play Episode Listen Later May 25, 2021 52:40


Eiropas Savienībā jau kādu laiku spriež par nepieciešamību visās dalībvalstīs noteikt vienotus principus minimālās algas aprēķināšanā. Šāds priekšlikums šobrīd tiek skatīts Eiropas Parlamentā. Tas neparedz vienādu minimālās algas apmēru, bet gan pamata kritērijus, kas jāņem vērā, nosakot minimālās algas lielumu. Ne visas dalībvalstis atbalsta šādu pieeju, jo, piemēram, Skandināvijā ir ļoti spēcīgas arodbiedrības, ar ko notiek vienošanās par algu katrā sektorā. Savukārt likumprojekta aizstāvji norāda, ka nabadzības riskam ir pakļauti pārāk daudzi strādājošie, turklāt vienoti minimālās algas noteikšanas principi neļaus darbvietām aizplūst no bagātajām Rietumeiropas valstīm uz tām, kur ir lētāks darbaspēks. Vai Latvijai būtu izdevīga vienota kārtība minimālās algas noteikšanai, diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītāja Līga Meņģelsone un Ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis.  

Krustpunktā
Vienoti principi minimālās algas aprēķināšanā ES: vai Latvijai šī kārtība būs izdevīga

Krustpunktā

Play Episode Listen Later May 25, 2021


Eiropas Savienībā jau kādu laiku spriež par nepieciešamību visās dalībvalstīs noteikt vienotus principus minimālās algas aprēķināšanā. Šāds priekšlikums šobrīd tiek skatīts Eiropas Parlamentā. Tas neparedz vienādu minimālās algas apmēru, bet gan pamata kritērijus, kas jāņem vērā, nosakot minimālās algas lielumu. Ne visas dalībvalstis atbalsta šādu pieeju, jo, piemēram, Skandināvijā ir ļoti spēcīgas arodbiedrības, ar ko notiek vienošanās par algu katrā sektorā. Savukārt likumprojekta aizstāvji norāda, ka nabadzības riskam ir pakļauti pārāk daudzi strādājošie, turklāt vienoti minimālās algas noteikšanas principi neļaus darbvietām aizplūst no bagātajām Rietumeiropas valstīm uz tām, kur ir lētāks darbaspēks. Vai Latvijai būtu izdevīga vienota kārtība minimālās algas noteikšanai, diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītāja Līga Meņģelsone un Ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis.  

Vai zini?
Vai zināt, kura bija pirmā Eiropas mēroga latviešu operdziedone pirms vairāk kā 70 gadiem?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Mar 3, 2021 7:00


Vai zināt, kura bija pirmā Eiropas mēroga un Eiropā daudzinātā latviešu operdziedone jau pirms vairāk kā 70 gadiem? Šodien daudzi gan zinās latviešu pirmā lieluma pasaules operdziedoņu tagadējo plejādi – sākot ar Elīnu Garanču, Kristīni Opolais, Marinu Rebeku, tā turpinot un beidzot ar vīru balsīm Aleksandru Antoņenko, Egilu Siliņu. Bet vai zināt, kas bija šī Rietumeiropas lielāko operteātru zvaigzne jau pēckara gados, kad Latvijā valdīja dzelžainais Staļina režīms un noslēgtība pasaulei? Ir vērts iegaumēt šo vārdu – Paula Brīvkalne. 1948. gadā Rihards Štrauss vēlas dzirdēt un redzēt viņu Salomes lomā iestudējumā Oldenburgas operā. Pēc izrādes komponists izsakās, ka labāku Salomi savā mūžā nav ne redzējis, ne dzirdējis un atsūta Brīvkalnei pateicības veltījumu un ģīmetni ar vārdiem: "Izcilajai Salomei Paulai Brīvkalnei pateicīgā atzinībā! Jūsu Rihards Štrauss". Par Paulu Brīvkalni - muzikologs, mākslas zinātņu doktors Arnolds Klotiņš.

Kultūras Rondo
Ar Kārļa Vērdiņa lekciju tiešsaistē atsākas "Pasaules literatūras vakari"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Jan 26, 2021 9:49


Ceturtdien, 28. janvārī, plkst. 19 tiešraidē no Raiņa un Aspazijas mājas notiks Kārļa Vērdiņa lekcija “Ievads salīdzinošajā literatūrzinātnē jeb pasaules literatūra”. Lekcija turpinās 2018. gadā aizsākto sarunu ciklu “Pasaules literatūras vakari”. Par šo un citām lekcijām Kultūras Rondo jautā Kārlim Vērdiņam un Raimondam Ķirķim. "Kārļa Vērdiņa lekcijā tiks apskatīta salīdzinošās literatūrzinātnes vēsture, sākot no J. V. Gētes idejām par pasaules literatūru 19. gadsimta pirmajā pusē un beidzot ar mūsdienu teorētiķu darbiem. Līdzās Rietumeiropas un Amerikas teorētiķu devumam tiks runāts arī par idejām, kuras ir saistošas Baltijas valstu literatūrzinātnē – par mazo tautu literatūru, modernitātes duālo raksturu, modernisma dažādajām šķautnēm, kā arī literatūras cirkulēšanas ekonomiskajiem un politiskajiem aspektiem," vēstīts pasākuma pieteikumā. 

Kāpēc dizains?
Dailes teātra vēsture un dzīve mūsdienīgā pilsētvidē

Kāpēc dizains?

Play Episode Listen Later Dec 7, 2020 19:55


Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība. Šādi skan Dailes teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa moto, un šīs ir arī kvalitātes, kas caurstrāvo arhitektes Martas Staņas teātra vajadzībām projektēto ēku. Dailes teātris nupat ir atzīmējis savu simtgadi, un atskatoties uz šo notikumu, diskutējam par Dailes teātra arhitektūru — tās tapšanas vēsturi un pielāgošanu mūsdienu pilsētas vajadzībām. Darbs pie vērienīgā projekta ilga turpat divdesmit gadu garumā un 1977. gadā atklātā būve ir viens no izcilākajiem modernisma arhitekūras paraugiem Latvijā. 2019. gadā tika organizēts Dailes teātra teritorijas labiekārtojuma metu konkurss, kurā par labāko tika atzīts biroja «MADE arhitekti» darbs, kas tapa sadarbībā ar urbānisti Evelīnu Ozolu un grafikas dizaineru Edgaru Zvirgzdiņu. Šodien uz sarunu par Dailes teātri esam aicinājuši «MADE arhitekti» dibinātājus un arhtektus Miķeli Putrāmu un Lindu Krūmiņu. Strādājot pie teātra labiekārtošanas projekta, jūs esat krietni iedziļinājušies ēkas vēsturē. Kas, jūsuprāt, ir lielākās Dailes teātra būves vērtības?  Linda Krūmiņa: Tā noteikti ir formu tīrība, materiālu skaidrība, plašums, vēriens – modernisma galvenās iezīmes. Miķelis Putrāms: Modernisma ideja par caurspīdību un pārredzamību ir viena no lietām, kas ļoti labi strādā arī Dailes teātra situācijā. Teātra apmeklētāji pārredz Brīvības ielu, un viņi paši eksponējas kā tādā ekrānā. Es domāju, ka jebkuru arhitektūru var skatīt ļoti virspusēji, bet, ja gribam patiešām par to nopietni diskutēt, ir nepieciešams iedziļināties, izpētīt un saprast, kādā veidā arhitektūra ir radusies. Dailes teātris ir radies grūtībās. Bet, pa ielu ejot, to nemaz nevar redzēt. Šķiet, ka šīs līnijas, formas un ēkas ekspresija ir tīra, skaidra, vienkārša un tajā pašā laikā kaislīga ar šo savu veidolu un cilni. Mēs redzam, ka ēkā tiek atspoguļotas Dailes teātra moto vērtības. Uz laikmeta fona Marta Staņa patiesi bija celmlauzis Padomju Latvijā, veidojot šo jauno modernisma tradīciju. Diskusija par modernisma arhitektūru un tās vērtību ir aktuāla arī šodien. Kas mums Latvijā būtu jānovērtē modernisma arhitektūrā? Kā mums iemācīties mīlēt modernismu? Linda Krūmiņa: Iemīlēt modernisma arhitektūru jau nav citādi, kā iemīlēt jebkura cita laikmeta arhitektūru, tikai laika distance pagaidām ir maza. Var būt, ka tas padomju rēgs mazliet “velkas” līdzi, bet līdzīgi ir arī ar cita laika arhitektūru. Tāpat kā mēs saglabājam jūgendstila arhitektūru, mums jāsaglabā un jātur cieņā modernisms. Jūs minējāt nepieciešamību iedziļināties vēsturiskajā kontekstā. Tomēr mēs saprotam, ka ir jāpaiet laikam, lai mēs spētu vēsturisko mantojumu izvērtēt ar pietiekamu pietāti un iedziļināšanos. Kādai būtu jābūt rīcībai šajā gaidīšanas momentā? Miķelis Putrāms: Uzskatu, ka katram drīkst būt savs viedoklis par arhitektūru. Jautājums: cik daudz šis arhitektūras piedzīvojums tiek sabiedrībai skaidrots. Strādājot un mācoties Dānijā, mēs redzējām, ka pārsvarā sabiedrībai ir liela izpratne par arhitektūru un dizainu, viņi māk un grib baudīt šīs lietas un ir gatavi diskutēt par arhitektūras un dizaina jautājumiem. Latvijā šī interese varētu būt lielāka. Es domāju, ka cilvēkiem arī būtu interesantāk ieiet ēkā, sajūtot pašam to individuāli, iedziļinoties, papētot. Linda Krūmiņa: Nacionālās koncertzāles celtniecības kontekstā mēs pat no ministrijām nesagaidījām diskusiju – kaut kas it kā tiek darīts un organizēts, bet tādas īstas sarunas ar profesionāliem arhitektiem nenotiek, katrs ir savā iecietinājumā. Un, ja mēs pat tādā līmenī nesagaidām cieņpilnu diskusiju, tad ir grūti aicināt sabiedrību domāt un diskutēt par arhitektūru. Ar kādiem izaicinājumiem jūs šobrīd saskaraties, strādājot pie Dailes teātra publiskās telpas atjaunošanas un pārveides? Miķelis Putrāms: Jebkura pārveidošana vai iejaukšanās ir bīstama, jo cilvēkiem vispār ir grūti pieņemt pārmaiņas – tas ir cilvēku dabā. Dailes teātra laukums nav tikai Dailes teātra laukums, bet pilsētas vide, diezgan liela telpa pilsētas centrā. Domāju, neviens nenoliegs, ka šī zona nefunkcionē atbilstoši 21. gadsimta vajadzībām. Ir nolietojušies elementi, ir elementi, kas traucē cilvēkiem šķērsot šo zonu. Mūsu uzdevums ir turpināt Martas Staņas idejas, bet pārveidot laukumu tā, lai tas kalpotu mūsdienu pilsētvides prasībām. Linda Krūmiņa: Pilsētnieku vajadzības un teātra vajadzības ir vienlīdz svarīgas. Pētot vēsturiskos zīmējumus, mēs atradām 1969. gada plānu, kurā redzams, ka Staņa bija iecerējusi savienot Šarlotes ielu ar teātra galeriju platformām, bet piebūve un piebraucamais ceļš izjauca viņas ideju. Tāpēc šībrīža variantu nevar uzskatīt par Staņas iecerēto rezultātu. Mēs, saprotot, ko viņa savā skicē ir gribējusi panākt, varam to mēģināt realizēt – protams, ar mūsdienu paņēmieniem. Kas ir svarīgākās vērtības, ko jūs vēlaties demonstrēt šajā Martas Staņas stāsta turpinājumā? Miķelis Putrāms: Galvenā problēma, ko identificējām jau konkursa priekšlikumā, bija tas, ka laukums vizuāli ir ļoti efektīgs, bet nav funkcionāls. Mūsu galvenā doma bija nodrošināt laukumam brīvu pieejamību, tādā veidā arī ievērojami uzlabojot drošību un publiskās telpas kvalitāti šajā zonā. Kāda ir pieejamības loma pilsētvidē, pilsētas dizainā? Linda Krūmiņa: Pieejamības loma, protams, ir milzīga. Mēs, ikdienā strādājot blakus Dailes teātrim, ļoti labi redzam, kas notiek skvērā. Bet, ja runājam par pieejamību plašākā mērogā, es gribu uzsvērt, ka pilsētniekiem ir jābūt pieejamai publiskai vietai, kur vienkārši apsēsties un apēst sviestmaizes. Miķelis Putrāms: Šobrīd Rīgā ļoti daudz telpas aizņem automašīnas un ielas, ja salīdzinām ar citām Rietumeiropas pilsētām, kur aizvien vairāk teritorijas tiek atdotas cilvēkiem un apzaļumojumiem. Šajā ziņā Rīga iepaliek. Ir dažādi gan birokrātiski, gan tehniski ierobežojumi, kas neļauj šai pilsētai kļūt baudāmai un cilvēkiem patīkamai. Tāpēc Dailes teātra skvērs ir zona ar lielu potenciālu kļūt par pievilcīgu, baudāmu pilsētvidi. Un šī pieejamība ir jārealizē visos līmeņos, ar to saprotot gan maksimālu teritorijas pieejamību, gan pieejamību zaļumiem, gan tehnisku pieejamību visām cilvēku grupām, gan arī pieejamību kvalitatīviem sēžamajiem, dzeramajam ūdenim, ēnai vasarā. Runājot par iedziļināšanos, varam jums atklāt, kā pēc vēsturiskajiem rasējumiem mēs varam spriest par arhitekta ideju: piemēram, Martai Staņai, spriežot pēc rasējumiem, ir bijusi vēlme saglabāt visus iespējamos kokus, kas auga pagalmos starp nojaukšanai paredzētajām koka mājiņām, lai to zaļumiņu pilsētā saglabātu. Tāpēc mēs savā priekšlikumā arī turpinām šo ideju un veidojam jaunus stādījumus, kokus, krūmus, kas palielina pilsētas zaļo vērtību. Linda Krūmiņa: Mūsdienu cieņpilnā attieksme pret mantojumu ir ļoti veselīga. Ja šobrīd pie Dailes teātra atrastos koka kvartāls un kāds tur gribētu uzbūvēt māju, tas nebūtu iespējams. No otras puses: tas bija tāds laiks. Neskatoties uz koka apbūves nojaukšanu, mēs esam ieguvuši kādu citu kvalitāti. Miķelis Putrāms: Te mēs redzam to relatīvo situāciju – pazaudējot vienu vērtību, iegūstam citas, uz nākotni orientētas vērtības. Un varbūt kādā situācijā mums ir vērts kaut ko pazaudēt, ja tā vietā iegūstam kaut ko sabiedrībai noderīgāku. Dailes teātra gadījumā es pilnīgi noteikti varu teikt: Brīvības ielas koka apbūve man šodien nebūtu tik vērtīga kā šis publiski pieejamais skvērs un zaļums.  

Kā labāk dzīvot
Krūts vēža mēnesis: lai dzīve pēc operācijas būtu pilnvērtīga

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Oct 22, 2020 44:30


Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kur krūts rekonstrukcija pēc krūts vēža ārstēšanas un operācijas netiek finansētas no valsts budžeta. Atzīmējot Krūts veselības mēnesi, spriežam, kādas ir iespējas mainīt situāciju un ko darīt, lai dzīve pēc mastektomijas būtu pilnvērtīga. Latvijā varbūtība saslimt sievietei ar krūts vēzi ir relatīvi ļoti augsta. Veselības ministrijas galvenais speciālists onkoloģijā un ķīmijterapijā Jānis Eglītis norāda raidījumā Kā labāk dzīvot, ka pēdējo desmit gadu laikā pacientu skaits ir ap 1100 - 1200 cilvēku. Salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm, Latvijā pacientu skaits ir par trešdaļu mazāks. Bet Latvija negatīvi izceļas ar samērā augstiem mirstības rādītājiem ar šo pataloģiju.  Vienīgais, ko var darīt - ir skrīnings. Sievietēm vecumā no 50 - 69 gadiem jāatsaucas izmeklējumam. Šogad to ir izdarījušas tikai 28% sieviešu, norāda Jānis Eglītis. Šogad kavē došanos uz pārbaudēm arī Covid-19 radītā situācija. Bet, lai process būtu efektīvs, atsaucībai uz pārbaudēm jābūt vismaz 70 - 75%. Svarīgi cilvēku īpaši uzrunāt, ja neatsaucas uz vēstuli, zvanīt, atgādināt.  "Ja aktīvi aicina un atgādina, tad ir lielāka atsaucība,"  uzskata Jānis Eglītis. Lai to veiktu, būtu jāmaina situācija valstī, bet tas prasa vairāk līdzekļu un cilvēkresursus.  Par to, ka vēstules, kas aicina sievietes uz veselības pārbaudēm, ir formālas un neuzrunājošas, jau iepriekš atzinuši speciālisti raidījumā Kā labāk dzīvot. Runājot par veselības pārbaudēm, Jānis Eglītis atzīst, ka jau no 40 gadu vecuma sievietēm vajadzētu veikt krūšu sonoskopiju. Arī sievietēm, kas vecākas par 70 gadiem, būtu jāveic mamogrāfija reizi 2 - 3 gados. Jo cilvēks ir vecāks, jo iespējamība, ka vēzis būs, ir lielāka. Ja sievietes būs pietiekami aktīvas, var būtiski samazināt mirstību, jo krūts vēzis ir galvenais nāves iemesls sievietēm darbspējīgā vecumā. Turklāt saslimstībai ir tendence pieaugt. "Krūts rekonstrukcija ir viens veids, kā pacienti reabilitēt un atgriezt pilnvērtīgā dzīve. Protams, atjaunotās krūtis nav tādas, kā bija īstās, bet tas atrisina daudzus psihoemocionālus un fizioloģiskus procesus, kas notiek, ja krūts netiek atjaunota sievietei." medicīnas doktors Kalvis Pastars. Kalvis Pastars vērtē, ka krūts rekonstrukcija Latvijā bēdīgā stāvoklī. Viņš norāda, ka bija izveidota krūts rekonstrukcijas programma, ko pārtrauca 2009. gadā, sākoties krīzei, un tā arī nav atjaunota. "Sievietēm, kurām veikta mastektomija, jaunām sievietēm ir svarīga krūts rekonstrukcija," atzīst Kalvis Pastars. "Pētījumi rāda, ja valstī ir pieejama krūts rekonstrukcija, arī atsaucība uz skrīnigu ir daudz augstāka. Viens no aspektiem, kāpēc sievietes neiet uz skrīningu, ir bailes. Bailes, ka atklāsies tā diagnoze, kas tad notiks. Tāpēc mēs strādājam, lai pacientus informētu, ka krūts vēzis nav nāves spriedums, tā ir ārstējama slimība, īpaši, ja tiek diagnosticēta laicīgi un ir pieejama rehabilitācija pēc tam, gan psihoemocionālā, gan fiziskā." Jānis Eglītis vērtē, ka Latvijā gada laikā krūts rekonstrukcija pēc operācijas būtu nepieciešama 100-150 gadījumos. Tas ir aktuāli sievietēm vecumā no 30 - 60 gadiem. Pieredzē dalās pacientes Anita un Laura. Anita atzīst, ka lēmums par krūts mastektomiju bijis visgrūtākais. Pēc tam sākušās psiholoģiskas problēmas, kurām izdevies tikt pāri. Viņa atklāj, ka tādā situācijā ir svarīgi nepalikt vienai un svarīgs ir ģimenes atbalsts. Tāpat Anita atzīst, ka pašai ļoti palīdzējusi ticība Dievam un draudzes atbalsts. Laura vērtē, ka būtu daudz vieglāk tik galā ar savām un arī tuvinieku emocijām, ja uzreiz jau būtu zināms, ka pēc operācijas būs pieejams krūts implants. Viņa noteikti mudina iet pie ārstiem, vērsties pēc palīdzības nepieciešamības gadījumā. Nebaidīties, jo bailes rada apburto loku. Mēģināt sevi motivēt, lai pārvarētu bailes. Viedokli izsaka arī pacientu atbalsta biedrības "Vita" pārstāve Irina Januma.

Divas puslodes
Covid-19 pandēmija. Otrais vilnis Eiropā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Oct 22, 2020 51:45


Sazināmies ar latviešiem dažādas Eiropas valstīs: Ievu Rimdžus Itālijā, Lilitu Sukuri Portugālē, Alīnu Āboliņu Vācijā, Līvu Bogdanovu Beļģijā, Aleksi Babuškinu Ukrainā, Ilzi Bērziņu Spānijā, Asnāti Sīmani Francijā un Daci Vinkleri Zviedrija. Pašreizējās Covid-19 pandēmijas dinamika teju identiski atkārto t.s. spāņu gripas situāciju pirms simtgades. Toreizējā globālā sērga izcēlās Amerikas Savienotajās Valstīs 1918. gada martā un aprīļa sākumā sasniedza Eiropu, kur strauji izplatījās līdz jūnija beigām, tad noplaka, lai atgrieztos augusta otrajā pusē ar krietni lielāku saslimšanas un arī nāves gadījumu skaitu. Arī pašreizējās pandēmijas otrais vilnis, kas pārņēmis Eiropu kopš augusta nogales, teju visās valstīs nesis jaunus ikdienas saslimšanas gadījumu skaita rekordus. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem vairākās Rietumeiropas valstīs – Lielbritānijā, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē – dienā atklāto inficēšanās gadījumu skaits vairākas reizes pārsniedz martā un aprīlī fiksēto, savukārt daudzviet Eiropas austrumdaļā – Čehijā, Slovākijā, Polijā, Ukrainā, Bulgārijā un citur – šie rādītāji ir pat desmit un vairāk reižu lielāki. Īpašs gadījums ir Krievija, kopējā skaita ziņā ceturtā visvairāk inficētā valsts pasaulē, kur arī vasarā saslimstības rādītāji saglabājās samērā augsti, kā arī Rietumbalkānu valstis, kuras piedzīvoja papildu infekcijas vilni arī jūlijā un augusta sākumā. Pozitīva tendence ir tā, ka nāves gadījumu skaits Rietumeiropā joprojām ir daudz mazāks, salīdzinot ar dramatiskajiem skaitļiem gada pirmajā pusē. Pandēmijas otrais vilnis daudzviet licis atjaunot striktus ierobežojumus. Berlīnē pirmoreiz 70 gadu laikā noteikta komandanta stunda, liekot visiem izklaides un ēdināšanas uzņēmumiem pārtraukt darbu līdz vienpadsmitiem vakarā. Francijā augstākais drošības līmenis noteikts Parīzē, Lionā, Marseļā un vairākās citās pilsētās un teritorijās, liekot pārtraukt bāru darbību. Trīs līmeņu drošības pasākumu sistēma ieviesta Anglijā, un augstākais līmenis šobrīd noteikts Mančestrā, Liverpūlē un vairākos citos rajonos Anglijas rietumos un centrālajā daļā. Tāpat papildu drošības pasākumi ieviesti Londonā, Ņukāslā, Lesterā, kā arī Skotijas dienvidu rajonos, tostarp Glāzgovā un Edinburgā, kā arī daudzviet Velsā. Ārkārtas stāvoklis ar plašiem ierobežojumiem kopš 5. oktobra noteikts Čehijā, jauni ierobežojumi ieviesti Polijā un Slovākijā. Nenoliedzami, šiem ierobežojumiem būs tālāks negatīvs iespaids uz Eiropas Savienības ekonomiku. Kā intervijā franču izdevumam Le Monde atzinusi Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīna Lagarda, šī situācija padara nedrošākas savienības ekonomikas attīstības perspektīvas un vairo bažas, ka Eiropai varētu, viņas vārdiem runājot, „pietrūkt spara”. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Augstāk par zemi
Piecpadsmit gadus krāti stāsti sakopoti Baibas Zīles jaunākajā krājumā

Augstāk par zemi

Play Episode Listen Later Jun 14, 2020 30:05


Par savu debiju literatūrā Baiba Zīle sauc septiņu gadu vecumu, kad viņai vecāki, abi pazīstami žurnālisti, uzdāvināja blociņu, un piekodināja pierakstīt dzīvi. Taču savu balsi literatūrā viņa esot atradusi krietni vēlāk, jau pēc pirmā, ar pseidonīmu Anna Kravicka publicētā romāna, kad pēc pārcelšanās uz dzīvi ārzemēs, sākusi rakstīt angliski. Jaunajā stāstu krājumā “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” ir piecpadsmit gadus krāti stāsti. Rakstnieces Baibas Zīles stāstu krājums “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” iznāca janvārī, un šī gada “zaļajā ziemā” tās nosaukums skanēja tikpat absurdi kā šobrīd, jūnija negaisos. Grāmatas priekšvārdā autore skaidro, ka stāsti tapuši pēdējo piecpadsmit gadu laikā, daži – angliski, tagad pārtulkoti. Krājuma nosaukums, kas ir arī nosaukums vienam no stāstiem, tapis pirms septiņiem gadiem, tobrīd Baiba Zīle dzīvojusi Luksemburgā, un, saskaņā ar meteorologu apgalvojumiem, vismaz Eiropas vidienē, šī ziema skaitījusies ļoti auksta. Šķiet, nosaukums “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” literāri ir viltīgs paņēmiens, kā izcelt šo brīdi kā īpašu. Un arī mūsu saruna, kas tagad skan ar laika nobīdi, notiek īpašā brīdī: marta pirmajās dienās, kad ārkārtas stāvoklis vēl nav izsludināts, bet ziņas par to, vai un kad jaunais koronavīruss sasniegs Latviju ir preturunīgas un mainās. Baiba Zīle atsaucīgi ir gatava nākt uz interviju, un pie ieejas nosmejas, ka šobrīd, lai sociāli distancētos, Vecrīga ir īstā vieta, viss kā izmiris. Arī Radio mājā, šobrīd spocīgi tukša, viņā rosina atmiņas. Aizgājušā gadsimta deviņdesmito gadu pacēlumā, kad beidzot bija iespēja sākt lasīt aiz “dzelzs priekškara” noslēptos Rietumeiropas un visas pasaules filozofu pēdējā pusgadsimta laikā radītos tekstus, Baiba Zīle iestājas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, “filozofos”. Un arī šobrīd viņa apliecina, ka tā ir bijusi milzīga privilēģija viņas dzīvē, pavadīt šo laiku, lasot klasiķus. Taču kaut kādā brīdī licies, ka ar to nepietiek, gribējies iesaistīties reālajā dzīvē, un Baiba ieguvusi savu otro specialitāti - jurista izglītību. Turpmākajā sarunā viņa arī stāsta, kāds šīm izvēlēm dzīvē sakars ar Baibas Zīles kā rakstnieces ceļu. Baibai Zīlei ir arī sava mājas lapa internetā: baibazile.lv. Ir atrodamas viņas līdzšinējās grāmatas latviešu valodā, arī pašu pirmo, sarakstītu ar pseidonīmu Anna Kravicka. Un veselu virkni grāmatas angļu valodā. Literatūrkritiķe un arī Baibas Zīles stāstu krājuma “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” projekta vadītāja Bārbala Simsone autores stilu recenzijā “Kultūras Dienā” nodēvē par “netradicionālo reālismu, ko gribas saukt par maģisko”. Un tālāk arī mēģina to paskaidrot, salīdzinot Baibas Zīles rakstīto ar grāmatai izvēlētajiem Māra Bišofa zīmējumiem: “sadzīviskā, gandrīz naturālistiski sīki izzīmētā ainavā pēkšņi saplūst priekšmetu un cilvēku veidoli, izļogās perspektīva, detaļu zīmējums izirst un pārtop svešādā vīzijā, un pār lasītāju nāk apjausma, ka sižets un visi citi prozas lielumi šoreiz ir mazāk būtiski nekā teksta radītās šaubas par realitātes absolūtumu.” Marta sākumā, pandēmijas gaidās, kad notiek saruna, “slimības” pieminēšana pēkšņi gaisam studijā liek sabiezēt. Tas ir tik dīvaini, kā pēkšņi mainījušās vārdu nozīmes, jūsma par slimības izraisītajām izmaiņām realitātes uztverē var šķist pat nekorekta. Jautāju Baibai Zīlei, kādas ir viņas pašas, cilvēka, kurš pieradis ceļot, kura darbs saistīts ar Vāciju, sajūtas jaunajā pasaulē. Paldies Dacei Meierei par igauņu grupas “Puuluup” ierādīšanu, viņu mūzika skanēja šai raidījumā.

Zināmais nezināmajā
Šobrīd vairāk priekšrocības un atbalsts ir ar Covid-19 saistītiem pētījumiem

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later May 28, 2020 44:42


Covid-19 raisītā globālā ekonomiskā krīze radījusi nepieciešamību kā nacionālā, tā globālā līmenī rast dažādus instrumentus, lai ekonomiku sildītu. Populāra ir metafora par valdības helikopteru, no kura krītot nauda dažādu nozaru atbalstam. Par to, vai šis finansējums nonāk arī līdz zinātnei un pietiekošā apmērā, domas dalās. Taču plašākas diskusijas vismaz zinātnes jomā strādājošo vidē raisījis jautājums par to, vai un kāpēc būtu īpaši jāatbalsta ar Covid-19 saistītie pētījumi? Vai plāns par atbalstu šiem pētījumiem nenozīmē, ka citas idejas un zinātnieku plāni var tikt pašmērķīgi ielikti tādā kā Covid-19 rāmīti, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētajs un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors Jānis Kloviņš, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības pārstāvis un Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes Fizikas nodaļas vadītājs Guntars Kitenbergs, antropoloģe un Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes pētniece Agnese Cimdiņa un Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktors un valsts sekretāra vietnieks Dmitrijs Stepanovs. Zinātnes attīstība laikmeta griežos Latvijā Mūsdienās zinātnieki var pieteikties Eiropas Savienības vai citām programmām un fondiem, lai saņemtu finansējumu pētniecībai. Nereti atsevišķās jomās tieši Latvijas pētnieki kļūst par celmlaužiem inovācijām. Bet, ja palūkojamies uz agrākiem gadsimtiem, ir redzams, ka zinātnes attīstība mūsdienu Latvijas teritorijā notiek uz citu varu un impēriju fona, un tas lielā mērā noteicis, kādā valodā izdotas konkrētās zinātniskās publikācijas un kas finansējis ekspedīcijas. Kāda bijusi zinātnes attīstība laikmetu griežos Latvijas teritorijā? Apraksti par etnogrāfiju, vēsturi un dabas zinātnēm mūsdienu Latvijas teritorijā sākušies Krievijas impērijas laikos, kad lielu lomu spēlē vācbaltieši. Nelielā ceļojumā laikā vispirms dodamies kopā ar Latvijas Universitātes Muzeja krājuma glabātāju Māri Rudzīti, un viņš stāsta, ka Latvijas teritorijas pētījumus sāk skaitīt ar 1791. gadu. Jakobs Benjamins Fišers, zviedru zinātnieka Kārļa Linneja skolnieks, saraksta grāmatu ar nosaukumu „Naturgeschichte” – tā ir grāmata par dabas stāstiem, kurā ir aprakstīta visa Vidzemes daba, un Vidzeme tajā laikā skaitās no Daugavas līdz pat Tērbatai. 19. gadsimta otrajā pusē Krievijas impērija tiecas līdzināties Rietumeiropas valstīm un uzsākt modernizāciju. Līdz ar augstskolu izveidošanu zinātne tiek pacelta jaunā līmenī, īpaši, ja runa ir par tehnisko specializāciju. 1862. gadā tiek dibināta izteikti multinacionāla augstskola – Rīgas Politehnikums. Par šo stāstu turpina Latvijas Universitātes Muzeja krājuma glabātājs Rūdolfs Rubenis.

Divas puslodes
Kā dažādās pasaules valstīs cilvēki pārdzīvo koronavīrusa dēļ ieviestos ierobežojumus

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Apr 9, 2020 53:15


Notikumus komentē: par Japānu -  Daiki Horiguchi - japānis, kurš runā latviski, par Itāliju - Ieva Rimdzus, par Franciju - Asnāte Sīmane, par Lielbritāniju - Londonā dzīvojoša juriste Inese Ejugbo, par ASV - Mārtiņš Roze, kurš dzīvo Ņūdzersijā, strādā Ņujorkas Mount Sinai slimnīcā IT nozarē, par Zviedriju - Dace Vinklere, kura dzīvo Stokholmā, strādā ar Zviedrijas radio simfonisko orķestri, par Baltkrieviju - Edgars Voļskis un par Krieviju - Maskavas latvietis Andris Lielais. Pasaule un pandēmija Mazāk nekā nedēļa pagājusi, kopš konstatēto ar koronavīrusu inficēto skaits pasaulē pārsniedza iezīmīgo miljona robežu, bet vakar, 8. aprīlī, tas pakāpās pāri pusotra miljona robežai. Infekcijas upuru skaits, ar vairāk nekā 6000 pagājušajā diennaktī, pārsniedzis 88 000. Rekordliels infekcijas nāves gadījumu skaits tika fiksēts Lielbritānijā, Beļģijā un Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Par straujāko diennakts inficēšanās gadījumu pieaugumu ziņo no Singapūras, lai gan proporcionāli šīs pilsētvalsts iedzīvotāju skaitam tas joprojām ir neliels. Trešo diennakti intensīvās terapijas palātā pavadījis ar koronavīrusa izraisīto smago akūto respiratoro sindromu jeb SARS sasirgušais Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons; šodien tiek ziņots par viņa veselības stāvokļa uzlabošanos. Sākot ar marta otro dekādi par galveno pandēmijas izplatības reģionu kļuva Eiropa, un no 17 pasaules valstīm, kur inficēšanās gadījumu skaits ir lielāks par 10 000, deviņas atrodas mūsu pasaules daļā. Savukārt ar marta trešo dekādi notika strauja infekcijas izplatīšanās Ziemeļamerikā, un Savienotās Valstis ar vairāk nekā 430 000 inficēto ir šobrīd pandēmijas visvairāk skartā valsts pasaulē, šajā ziņā gandrīz trīskārt apsteidzot nākamo valsti šai sarakstā – Spāniju, kur inficēto skaits pārsniedz 148 000. Nāves gadījumu skaita ziņā joprojām vislielākā šī skumjā bilance ir Itālijā ar 17 669 apstiprinātiem gadījumiem, seko Savienotās Valstis ar 14 800 un Spānija ar 14 792 gadījumiem. Var pieminēt, ka savrup pandēmijas statistikas ainā ir Vācija, kur upuru skaits, sastatot ar inficēto skaitu, ir vairākas reizes mazāks nekā citās pandēmijas skartajās Rietumeiropas valstīs. Jaunu inficēšanās gadījumu skaita stabilizēšanās un pat kritums, salīdzinot ar mēneša sākumu, Spānijā, Itālijā un Francijā liek izteikt cerības, ka Eiropas valstis, kuras pandēmija piemeklēja vispirms, tās izplatīšanās apogeju ir pārlaidušas. Savukārt Lielbritānijā, tāpat arī Savienotajās Valstīs un Krievijā, kā lēš eksperti, šis apogejs vēl tikai gaidāms – domājams, nākamnedēļ. Kas attiecas uz Austrumāziju, tad dažādās valstīs te vērojama visai atšķirīga aina. Līdzās Ķīnai, kura pirmā piedzīvoja epidēmijas uzliesmojumu, pandēmijas visvairāk skartās reģiona valstis ir Dienvidkoreja, Malaizija un Singapūra; pēdējās nedēļās inficēšanās gadījumu skaita stabils pieaugums vērojams arī Japānā, kura otrdien izsludināja ārkārtas stāvokli galvaspilsētā Tokio un vairākās citās prefektūrās. Savukārt tādas reģiona valstis kā Indonēzija un Vjetnama līdz šim bijušas infekcijas maz skartas. Teju visas Eiropas valstis reaģējušas uz pandēmijas izplatību ar pārvietošanās un pulcēšanās ierobežojumiem, kas sevišķi strikti ir Itālijā, Spānijā un Francijā, samērā maigāki Vācijā, Beniluksa valstīs, Lielbritānijā, arī Centrāleiropā un Austrumeiropā. Izņēmums šai ziņā ir Zviedrija, kas aprobežojusies vien ar vidusskolu un augstskolu slēgšanu un aizliegumu pulcēties vairāk nekā 50 cilvēkiem. Arvien noteiktāk tiek prognozēta pandēmijas izraisīta ekonomiskā krīze. Tā resurss Bloomberg vakar novērtējis recesijas iestāšanās ticamību Savienotajās Valstīs kā simtprocentīgu. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.  

Divas puslodes
"Patriarha" Viktora Orbāna pavasaris. Krievija pandēmijas ēnā. Vīruss un patiesība.

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Apr 2, 2020 53:52


Notikumus attālināti komentē RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns, profesors Andris Sprūds. Patriarha pavasaris Iespējams, kopš pagājušās pirmdienas Eiropas Savienībā – pirmo reizi tās vēsturē – ir radusies pilnvērtīga diktatūra. 30. martā Ungārijas parlaments ar pārliecinošu, valdošās partijas "Fidesz" nodrošinātu balsu vairākumu pieņēma „Pretkoronavīrusa aizsardzības likumu”, kas piešķir valdībai bezprecedenta ārkārtas pilnvaras. Parlaments faktiski ir attiecies no savas likumdevēja lomas, ļaujot premjerministram Viktoram Orbānam pieņemt lēmumus ar likuma spēku bez parlamenta apstiprinājuma. Tas attiecas arī uz šī ārkārtas stāvokļa pagarināšanu, kurai līdz šim ik 15 dienas bija nepieciešams parlamenta apstiprinājums. Tagad valdība, respektīvi, Orbāns pats var izlemt, cik ilgi viņš vadīs Ungāriju kā faktisks diktators. Ņemot vērā līdzšinējo varas praksi Ungārijā, kas jau likusi to nodēvēt par „neliberālu demokrātiju”, „elektorālu autokrātiju” vai „autoritārismu ar konkurences elementiem”, tiek paustas bažas, ka premjers un viņa vadītais politiskais spēks var izmantot ārkārtas pilnvaras, lai vērstos pret sev netīkamām nevalstiskajām organizācijām un akadēmiskajām institūcijām. Sevišķi nopietnus draudus ārkārtas pilnvaras rada opozīcijas medijiem, ciktāl likumā īpaši paredzēts nopietns cietumsods par nepatiesas vai patiesību izkropļojošas informācijas izplatīšanu, kas var traucēt cīņai pret epidēmiju. Kā zināms, opozīcijas mediju marginalizācija un informācijas monopolizācija ir teju spilgtākā Viktora Orbāna būvētās politiskās kārtības iezīme. Pats premjerministrs gan noraidījis pārmetumus par varas uzurpāciju, apgalvojot, ka ārkārtas pilnvaras viņam nepieciešamas tikai sekmīgai cīņai pret koronavīrusu. „Tagad ir laiks nācijas vienotībai, nevis partiju politiskām cīņām,” viņš izteicies, uzstājoties parlamentā. Situācijā, kad partijai "Fidesz" parlamentā tāpat ir dominējošs vairākums, šāds arguments izklausās visai apšaubāmi. Jau izskan balsis, kas aicina Eiropas Komisiju beidzot izšķirties par rosinājumu iedarbināt attiecībā pret Ungāriju Savienības līguma 7. pantu, kas draudētu tai ar balsstiesību atņemšanu Eiropadomē. Pagaidām gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nākusi klajā vien ar vispārēju brīdinājumu, ka pandēmijas apkarošanas pasākumi nedrīkst būt „pārmērīgi”. Pie tam viņa nav saukusi vārdā nedz Ungāriju, nedz tās politikas „patriarhu” Orbānu. Krievija pandēmijas ēnā Līdz marta trešajai dekādei ar koronavīrusu sasirgušo skaits Krievijas Federācijā pēc oficiāli publiskotiem datiem bija salīdzinoši neliels. 18. martā valsts slēdza robežas ārzemniekiem, taču vispārējais noskaņojums varas līmenī bija drīzāk optimistisks, tendēts uzlūkot Krieviju kā no pandēmijas sekmīgi norobežojušos teritoriju. Taču, sākot ar marta pēdējo dekādi, saslimšanas statistika rādījusi krasu pieaugumu, kas sevišķi straujš bijis pēdējās dienās. Tā 31. martā reģistrēts 501 jauns inficēšanās gadījums, 1. aprīlī – 440, kopējam inficēto skaitam tuvojoties diviem tūkstošiem astoņiem simtiem. 25. martā, uzstājoties ar uzrunu pilsoņiem, prezidents Putins izsludināja vairākus pasākumus epidēmijas ierobežošanai. Nozīmīgākais – šī nedēļa Krievijā izsludināta kā ārkārtas brīvdienas, lai mazinātu iedzīvotāju nepieciešamību pamest mājas. Tāpat Krievijas līderis paziņoja par 22. aprīlī paredzētās pilsoņu nobalsošanas par konstitūcijas labojumiem pārcelšanu uz vēlāku laiku. Konkrēto karantīnas pasākumu ieviešana ir federācijas subjektu kompetencē, un līdz vakardienai 51 no pavisam 85 federācijas subjektiem ieviests dažādas stingrības karantīnas vai pašizolācijas režīms. Daudzviet iedzīvotājiem ieviestas īpašas caurlaides iziešanai no mājas, un sociālajos tīklos jau parādījusies informācija par ļaužu stāvēšanu garās un blīvās rindās, lai pie šīm caurlaidēm tiktu. Īpašu uzmanību izpelnījies Čečenijas republikas valdības galva Ramzans Kadirovs, kurš ne tikai izteicies, ka režīma pārkāpējus vajadzētu nogalināt, bet arī nosūtījis ielās policijas specvienību kaujiniekus ar poliuretāna caurulēm nepaklausīgo iekaustīšanai. Tikām svinības par godu 75. gadadienai kopš uzvaras Lielajā Tēvijas karā, kā Krievijā pieņemts dēvēt Padomju-vācu karu no 1941. līdz 1945. gadam, joprojām nav atceltas. Sociālajos tīklos parādījušies kadri, kuros redzami vairāki tūkstoši karavīru, kas sapulcināti, kā apgalvo publikācijas autors, 9. maija uzvaras parādes mēģinājumam. Vīruss un patiesība Tas, ka koronavīrusa pandēmija būs nozīmīgs pārbaudījums arī globālajai mediju telpai informācijas drošticamības un ideoloģiskās angažētības ziņā, bija visnotaļ paredzami. Sociālos tīklus pārpludinājusi tāda saturiska draza kā homeopātisku pretvīrusa līdzekļu receptes, apokaliptiski pravietojumi un sazvērestības teorijas visdažādākajām gaumēm. Taču šajā jūklī iezīmējas arī mērķtiecīgas un tālejoši organizētas tendences, kuras īsteno pasaules nedemokrātiskie režīmi. Kopš infekcijas izplatība Ķīnā šķiet apturēta, oficiālā Pekina ar pilniem apgriezieniem iedarbinājusi savu propagandas mašinēriju nolūkā notušēt problēmas, kas sākotnēji veicināja vīrusa izplatību Hubejas provincē – informācijas noklusēšanu un nekvalificētu ierēdņu neadekvātu rīkošanos. Tagad kompartijas totalitārais režīms tiek pozicionēts kā efektīvākais cīnītājs pret pandēmiju, pretstatā Rietumeiropas un Ziemeļamerikas demokrātijām, kuru „haotiskums” un „rīcībnespēja” esot vainojama pandēmijas izplatībā. Ķīnas mediji izplatījuši pat klajus melus, piemēram, izsakot pieņēmumu, ka pandēmijas sākumpunkts patiesībā esot meklējams Itālijā vai Savienotajās Valstīs; un, protams, ignorē faktu, ka tādās demokrātiskās valstīs kā Dienvidkoreja un Singapūra sekmīgi apkarojušas infekciju, bet bez pārspīlēti drakoniskām akcijām. Līdztekus verbālām izpausmēm Pekina īsteno arī efektīgas akcijas, veidojot tām attiecīgu grandiozu publicitāti. Runa ir par humānās palīdzības sūtījumiem, kas no Ķīnas nogādāti Itālijā, Spānijā, Francijā, Serbijā un Čehijā. Faktiskais palīdzības apjoms gan ir samērā pieticīgs, sastatot ar Ķīnas iespējām, pie tam, kā ziņo mediji, daudzos gadījumos tā neesot gluži humānā palīdzība, bet gan piegādes par samaksu. Līdztekus Ķīnai savu humānās palīdzības sūtījumu kampaņu izvērsusi arī Krievija, marta nogalē nosūtot uz Itāliju transportlidmašīnu ar medicīnas piederumiem un mediķu komandu. Tomēr šis gadījums šķiet vēl apšaubāmāks. Kā izrādījies, piegādi organizējusi Krievijas Aizsardzības ministrija, liela daļa aprīkojuma ir specifiski militāriem mērķiem domāta un nav efektīvi izmantojama, savukārt daudzi no atlidojušajiem mediķiem ir augsta ranga Krievijas militārie eksperti – bioloģisko un ķīmisko ieroču speciālisti. Pastāv aizdomas, ka Krievija savu humānās palīdzības akciju mēģina izmantot ne vien propagandas, bet arī informācijas ieguves nolūkā. Tikām palīdzība, kuru Itālijai sniedz citas Eiropas Savienības valstis, joprojām paliek maz pamanīta. Aizķeršanās Eiropas Savienības savstarpējā atbalsta mehānismā infekcijas uzliesmojuma pirmajās dienās ir radījusi ļoti paliekamu iespaidu, un priekšstats par „neesošo” Eiropas solidaritāti šķiet vēl lipīgāks par pašu COVID-19. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Divas puslodes
NATO jubilejas samits, korupcija Maltā, Krievijas pēdas Berlīnes slepkavībā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Dec 5, 2019 52:04


Studijā notikumus komentē Baltijas drošības fonda prezidents, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Olevs Nikers un Latvijas televīzijas žurnāliste Paula Markusa. Telefonintervijā - politologs Kārlis Daukšts. NATO jubilejas samita proscēnijs un aizkulises NATO valstu vadītāju tikšanās, kas otrdien un trešdien notika Votfordā, Londonas pievārtē, bija jubilejas samits. Nu jau 70 gadus Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācija ir spēcīgākā militārā alianse pasaulē, kas nodrošina pirmām kārtā Eiropas demokrātiju aizsardzību pret iespējamiem ārējiem militāriem draudiem. Alianses pastāvēšanas pirmās desmitgades tā veidoja pretsvaru Padomju Savienības un tās satelītu militārajam spēkam, līdz ar to pēc totalitārās superlielvalsts un tās balstītās Varšavas līguma organizācijas sabrukuma NATO Eiropas dalībvalstu vidū iestājās zināma militāri stratēģiskā bezrūpība, kas izpaudās arī dramatiskā militāro budžetu samazināšanā. Faktiski vairums problēmu, kas apēnoja jubilejas svinību spožumu, tā vai citādi ir šo pamiera desmitgažu mantojums. Tie ir gan Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa regulārie pārmetumi Rietumeiropas partneriem, pirmkārt jau Vācijai, par nepietiekamo ieguldījumu aizsardzības budžetā, joprojām nesasniedzot vēlamo 2% robežu, gan Francijas prezidenta Emanuēla Makrona samita priekšvakarā klajā laistā metafora, salīdzinot NATO stratēģijas trūkumu ar „smadzeņu nāvi”. Ar šo problemātiku sasaucas arī Turcijas un tās līdera Radžipa Taijipa Erdogana pēdējā laika rīcība, bez saskaņošanas ar aliansi izvēršot militāro operāciju pret kurdu pašaizsardzības spēkiem Sīrijas ziemeļos un iepērkot Krievijā ražotu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Vaņagojums visam bija samita priekšvakarā no Ankaras izskanējušie draudi bloķēt NATO aizsardzības plānu attīstību Baltijas valstīm un Polijai, ja alianse neatbalstīs Turcijas akcijas pret kurdiem. Līdz ar to samits Votfordā sākās visai uzlādētā gaisotnē, un nosprakšķēja ne viena vien verbāla dzirkstele. Prezidents Tramps veltīja prezidenta Makrona izteikumiem apzīmējumu ‘nasty’, kas šajā kontekstā visdrīzāk tulkojams kā ‘bīstams’, taču angļu valodā aptver arī nozīmes ‘neķītrs’, ‘nelāgs’, ‘derdzīgs’. Prezidents Makrons vēlreiz uzstāja uz sava redzējuma pareizību un pie reizes asi kritizēja prezidenta Erdogana rīcību. Savukārt kāda televīzijas kamera notvēra Kanādas prezidentu Džastinu Trudo kuluāros ieņirdzam par Donaldu Trampu, kura izteikumi preses konferencē atstājuši viņa komandu ar, citējot, „atkārtiem žokļiem”. Tomēr samita otrā diena iezīmēja vismaz ārēju izlīdzinājumu. Piedraudētā Baltijas un Polijas aizsardzības plāna bloķēšana no Turcijas puses tā arī neīstenojās, un NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs steidzās apliecināt tālākvirzību plāna attīstībā un visu dalībvalstu nelokāmo uzticību alianses statūtu 5. pantam. Samita rezultātā apstiprinājumu augstākajā līmenī guva nozīmīgas konceptuālas nostādnes: alianse turpmāk uzlūkos kosmosu kā potenciālu karadarbības telpu, tāpat pirmo reizi Ķīna piesaukta kā iespējams stratēģisks pretinieks.   Korupcijas skandāls izraisa varas krīzi Maltā 1. decembrī Maltas premjerministrs Džozefs Muskats pauda apņemšanos atkāpties no amata un arī valdošās Darba partijas līdera posteņa 12. janvārī, kad viņa partija būs izraudzījusies citu vadītāju. Tā premjers reaģējis uz masu protestiem, kas izvērtās Maltā pagājušās nedēļas nogalē. Protestu pamatā ir 2017. gada oktobrī notikušās izmeklējošās žurnālistes Dafnes Karuanas Galicijas slepkavības izmeklēšanas, kas atklājusi bijušā premjera administrācijas vadītāja Keita Šembri domājamu saistību ar noziegumu. Karuana Galicija gadiem ilgi veltīja sevi korupcijas situācijas izpētei Maltā, un viņas publikācijās sakarā ar t.s. „Panamas dokumentiem” atklāja, ka gan Keitam Šembri, gan Maltas enerģētikas ministram Konrādam Mici, gan premjerministra sievai Mišelai Muskatai pieder ārzonas kompānijas Panamā, kas kalpojušas koruptīvi iegūtu līdzekļu apritei. Kā šo līdzekļu galvenais avots tika minēts uzņēmējs Jorgens Fenečs, kurš, cita starpā, vada kompāniju "Electrogas". Šī uzņēmuma daļas pieder Azerbaidžānas valsts gāzes ieguves uzņēmumam "SOCAR", vācu koncernam "Siemens" un maltiešu investoriem. Kompānija "Electrogas" ieguva pasūtījumu gāzes elektrostacijas būvniecībai Maltā, savukārt ar "SOCAR" tika noslēgts līgums par ekskluzīvām gāzes piegādes tiesībām Maltai. Kā atklājusi Karuanas Galicijas uzsāktā izmeklēšana, kuru starptautiska projekta ietvaros turpinājuši citu Eiropas valstu izmeklējošie žurnālisti, līgumā paredzētā cena ievērojami pārsniedz gāzes cenu brīvā tirgū, un maltiešu nodokļu maksātāji tādējādi zaudē desmitiem miljonu eiro. Jorgens Fenečs tika arestēts 19. novembrī, kad mēģināja savā jahtā pamest Maltu. Drīz pēc aresta viņš paziņoja, ka faktiskais Dafnes Karuanas Galicijas slepkavības plānotājs bijis Keits Šembri. Šembri 26. novembrī iesniedza atlūgumu un tika aizturēts, taču pēc pāris dienām atbrīvots. Daudzi maltieši saskata premjerministra Muskata atbildību valstī pastāvošajā korupcijas un necaurskatāmības situācijā. Kā kaismīgā runā svētdien notikušajā protesta mītiņā, uzrunājot premjerministru, sacīja sešpadsmitgadīgā studente Eve Borga Bonello: „Jūs mums solījāt vislabākos laikus un tā vietā sagādājāt visu laiku smagāko konstitucionālo krīzi; jūs mums solījāt „Maltu ikvienam” un palīdzējāt nogalināt mūsu valsts pilsoni; lai slēptu savas pēdas, jūs noslepkavojāt Dafni Karuanu Galiciju.”   Krievijas pēdas Berlīnes slepkavībā Vakar Vācijas valdība paziņoja par divu Krievijas vēstniecības darbinieku izraidīšanu. Tas noticis pēc tam, kad izmeklēšanu augusta nogalē Berlīnē noslepkavotā patvēruma lūdzēja Zelimhana Hangošvili lietā pārņēma Vācijas Federālā prokuratūra. Kā paziņojuši prokurori, viņiem ir pietiekami pierādījumu tam, ka slepkavību organizējis vai nu kāds no Krievijas federālajiem specdienestiem, vai arī Čečenijas līdera Ramzana Kadirova padotie. Diplomātu izraidīšanas iemesls ir Krievijas nesadarbošanās lietas izmeklēšanā. Krievija jau paziņojusi, ka spers attiecīgus atbildes soļus. Zelimhans Hangošvili bija viens no redzamākajiem čečenu komandieriem Otrajā Čečenijas karā no 2001. līdz 2005. gadam. Pēc čečenu spēku sakāves viņš uzturējās Gruzijā, kur 2015. gadā jau piedzīvoja vienu slepkavības mēģinājumu. Pēc tam viņš devās uz Vāciju, kur pieprasīja patvērumu. Lūgums tika noraidīts, un brīdī, kad Hangošvili tika noslepkavots, viņš sagaidīja drīzu izraidīšanu. Slepkava tika notverts brīdī, kad bija nogremdējis Šprē upē savu motociklu, slepkavības ieroci un parūku. Dokumentos viņš minēts kā Vadims Sokolovs, taču tā, domājams, ir viltus identitāte. Patiesībā tas varētu būt 1965. gadā Kazahstānā dzimušais Vadims Krasikovs, kurš, kā domā prokurori, vainojams arī kāda uzņēmēja noslepkavošanā Maskavā 2013. gadā. Kā intervijā kanālam Deutsche Welle  izteicies britu vēsturnieks Marks Galeoti: „Pašiem krieviem aizdomas par slepkavības organizēšanu ir īsti laikā. Daļa no krievu aprēķina ir pasniegt sevi kā tik neaprēķināmus un bīstamus, ka Rietumiem nekas cits neatliks, kā vienoties ar Maskavu.” Šis izteikums ir visai zīmīgs t.s. Normandijas formāta sarunu kontekstā, kurām ar Krievijas, Ukrainas, Vācijas un Francijas līderu piedalīšanos jāatsākas jau nākamnedēļ.

Kultūras Rondo
Divas izstādes Rīgas Biržā: Ivana Aivazovska virtuozās ainavas un "19.gadsimta marīnas"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Oct 4, 2019 18:53


Divas jaunas izstādes Mākslas muzejā Rīgas Birža - virtuozā jūras ainavu meistara Ivana Aivazovska daiļradei veltītā izstāde „Gaismas metafizika” un izstāde „19.gadsimta marīnas”. Vairāk par tām stāsta kuratore Ksenija Rudzīte un mākslas muzeja Rīgas Birža vadītāja Daiga Upeniece. "Aivazovskis piestāv mākslas muzejam Rīgas Birža, jo pati ēka ir 19.gadsimta un Aivazovska glezniecība ir 19.gadsimts un varētu teikt, ka šī sezona līdz gada beigām galvenais vārds muzejā būs jūra, jo atklājam arī otru izstādi "19. gadsimta marīnas"," atzīst Daiga Upeniece. Mākslas muzeja Rīgas Birža Boses zālē skatāmā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas izstāde “19. gadsimta marīnas” ietver dažādu Rietumeiropas skolu, t.sk. Vācijas, Holandes, Francijas, Norvēģijas un Itālijas mākslinieku gleznotās jūras ainavas. Marīna apzīmē ainavu glezniecības žanru, kur tiek attēlota jūra visdažādākajās šīs ūdens stihijas izpausmēs. Žanra pamatlicēji bija 17. gadsimta holandiešu gleznotāji, no kuriem iedvesmojās daudzas turpmākās mākslinieku paaudzes. Holandieši izstrādāja vairākus marīnu tipus, iemūžinot jūru jebkuros diennakts laikos, rādot to gan vētras sabangotu, gan rāmu, attēlojot floti, jūras kaujas un ostu skatus. Nīderlandē vecmeistaru tradīcijas turpināja arī 19. gadsimta marīnisti. Holandiešu un citu vecmeistaru ietekmē veidojusies Ivana Aivazovska daiļrade. Mācību procesa laikā viņš ainavas gan rūpīgi studējis, gan kopējis. Aivazovska darbi savukārt aplūkojami izstādē “Gaismas metafizika” muzeja Lielajā zālē. Viena glezna izstādē ir īpaša. To Aivazovskis ir dāvinājis Rīgai 1886. gadā, kad te bija liela viņa darbu izstāde. “Tā ir miglaina jūra, maza krāsu palete ir izmantota, bet tā ir brīnišķīga glezna,” atzīst Daiga Upeniece.

Kultūras Rondo
Vēlākie Latvijas modernisma meistari Penzas mākslas skolā

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Aug 21, 2019 20:00


Līdz 30. novembrim Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā Rīgā skatāma izstāde “Latviešu mākslinieki Penzas Mākslas skolā”. Stāsts par Penzas mākslas skolu Krievijā, kur Pirmā pasaules kara laikā mācījās vēlākie Latvijas modernisma meistari. Kāpēc šis periods ir īpaši svarīgs Latvijas kultūrvēsturē, Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar izstādes “Latviešu mākslinieki Penzas mākslas skolā” veidotājām Nataļju Jevsejevu un Elviju Pohomovu un mākslas zinātnieci Daci Lambergu. Kara apstākļu iespaidā 1915. gadā Rīgas pilsētas mākslas skolu slēdza. Tās evakuācija nebija iespējama, bet toreizējais skolas direktors Vilhelms Purvītis (1872–1945) panāca, ka daži no audzēkņiem varēja turpināt mācības Krievijas impērijas mākslas skolās. Vairāki no viņiem izvēlējās Penzas Mākslas skolu, kas tika uzskatīta par vienu no labākajām Krievijā un atradās 625 kilometru attālumā no Maskavas. "Skola kā tāda bija ļoti konservatīva un latviešiem, kas nāca zināmā mērā no Rietumeiropas, tā likās garlaicīga, izņemot viena pasniedzēja Aleksandra Šturmana stāsti par Rietumeiropas mākslu un māksliniekiem, par to, ko paši nebija pieredzējuši," stāsta Dace Lamberga. Lai gan latviešu jauniešu studijas šajā iestādē notika relatīvi īsu laiku – no 1915. līdz 1917. gadam (daži no Penzas devās prom jau 1916. gadā), Latvijas mākslas vēsturei šis periods ir īpaši svarīgs, jo tajā mācījās jauno mākslinieku paaudze – vēlākie Latvijas modernisma meistari. Par to, kā dzīvojuši latviešu mākslinieki Penzā, liecina viņu pašu zīmējumos un vēstules draugiem dokumentētais. Skola, kas norūdīja. Sutas un Beļcovas muzejā būs izstāde par latviešu māksliniekiem Penzā  

Kultūras Rondo
Grupa "Juuk" iepazīstina ar pirmo albumu "Indulgenču tirgotāji"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Jul 11, 2019 10:56


Grupas „Juuk” pirmā albuma „Indulgenču tirgotāji” atklāšanas koncerts notiks 11.jūlijā Fon Stricka villas dārzā, Rīgā. Grupā sadarbojas alternatīvās skatuves mūziķi, kurus vieno aizraušanās ar kantrī un folkmūziku, izmantojot nianses arī no blūza un alternatīvā roka skanējuma. „Ietekmējoties no ASV un Rietumeiropas folkmūzikas mantojuma, "Juuk" pirmais albums ir veltījums kultūrai, kura eksistējusi vienmēr – mūzikai, kas sākotnēji domāta nevis koncertzālēm, bet kopā spēlēšanai virtuvēs, viesistabās vai citādi sanākot kopā,” vēstī albuma pieteikums. Grupu, kurā spēlē Edgars Šubrovskis, Sniedze Prauliņa, Oskars Jansons, Dina Skreitule un Rinalds Maksimovs, varētu dēvēt par laikmetīgo vai moderno kapellu – dziedātāju balsis pavada bandžo, vijole, ģitāra, flauta un bungas. Sarunu ar mūziķiem iesākam ar nelielu iztirzājumu par grupas nosaukuma maiņu: vārdā „jūk” garo „ū” nomainījuši divi īsie. Vēl bez albuma „Indulgenču tirgotāji” atklāšanas koncerta Fon Stricka villā grupu „Juuk” būs iespējams dzirdēt 26. jūlijā Cēsīs, kultūrvietā „Mala”, 27. jūlijā – Ērmaņu muižas Etnonaktī un 3. augustā – mūzikas un mākslas festivālā „Laba daba”.

Zināmais nezināmajā
Pētījumi: Jaunieši postsociālisma valstīs ir negatīvāk noskaņoti pret imigrāciju

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Feb 6, 2019 40:07


Jauniešu un pašu iebraucēju aptaujās iegūti dati par Rietumeiropas un Austrumeiropas jauniešu attieksmi pret imigrāciju. Neskatoties uz mazo imigrāciju Latvijā un pašu latviešu piedzīvotām imigrantu gaitām pasaulē, jaunieši pret iebraucējiem ir noskaņoti negatīvi. Dati liecina, ka jaunieši postsociālisma valstīs mēdz būt negatīvāk noskaņoti pret imigrāciju un vairāk atstumt imigrantus, nekā jaunieši Rietumeiropā. Tomēr skaidras atbildes, kāpēc tas tā nav. Raidījumā Zināmais nezināmajā par pētījumu stāsta Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore, Latvijas Universitātes asociētā profesore Inta Mieriņa. "Bažas par imigrantiem lielā mērā ir saistīta ar ekonomisko spriedzi. Visvairāk negatīvās attieksmes ir cilvēkiem, kas dzīvo grūtākos ekonomiskos apstākļos, kas strādā mazāk kvalificētu darbus, dzīvot ekonomiski grūtākos reģionos," norāda Inta Mieriņa. Negatīvāka ir attieksme cilvēkiem, kas paši nav saskārušies ar migrantiem, bet vairāk paļaujas uz mediju informāciju. Ir negatīvs mediju efekts attieksmē pret imigrantiem. Tāpat valstīs, kur ir vairāk imigrantu, veco imigrantu attiekme pret jaunajiem ir negatīvāka nekā pamatnācijai. Piemēram, turki Vācijā nav apmierināti ar jauno imigrācijas vilni.  

Dzimtas saknes
Harro fon Hiršheida atstātais kultūrmantojums baltiešu grāmatniecībā

Dzimtas saknes

Play Episode Listen Later Dec 29, 2018 52:21


Viņi ir mūsu kaimiņi, radinieki, skolotāji – tā vai citādi esam raduši domāt par vācbaltiešiem, kuri meklē savas dzimtas saknes, vietas un cilvēkus Latvijā. Mēs šoreiz meklējam tikai vienas dzimtas – fon Hiršheidu – saknes un pēctečus, bet visvairāk – grāmatizdevēja Harro fon Hiršheida atstāto kultūrmantojumu baltiešu grāmatniecībā.  Raidījuma Dzimtas saknes ģeogrāfija šoreiz – Aizpute, Rīga, Lineburga. Šo raidījumu Dzimtas saknes bija ļoti sarežģīti veidot, bija sajūta, ka pavelc vienu diedziņu un tur jau ris vaļa vesels kamols. Ļoti emocionāls, vēsturiski piesātināts un ļoti sarežģīts. Šoreiz mēģinām izstāstīt stāstu par vienu vācbaltiešu dzimtu. Sākām interesēties un tas izrādījās bezgala aizraujoši. Tāpēc ir daudz emociju, daudz skaistu stāstu šajā reizē. Iesākumā jurista un politologa Egila Levita teiktais. Viņš jau daudzus gadus sadarbojas ar izdevumu “Baltische Briefe”. “Šajā kopienā svarīgā ir vispārējā publiskā kopiena, ja tā var teikt, kur visi piedalās, bet tas ir tikai vācbaltiešiem, ne vāciešiem, ne igauņiem, ne latviešiem, tās ir ilgstošas lielģimeņu kopienas. Ģimenes rīko savus kongresus. Lielģimenēs ir vairāki simti locekļu, kuri nepazīst cits citu tik labi. Tiek rīkoti kongresi, kur ir referāti par tādu un tād senci, kurš bijis no 1638. līdz 1648.gadam zviedru karaļa galmā landmaršals. Tad ir balle ar polonēzi. Tā cilvēki uztur kontaktus, tā dzimtas kopiena tiek uzturēta tādā veidā,” skaidro Egils Levits. “Tas veicina arī interesi par to, kas notiek šodien Igaunijā un Latvijā.  Bieži tiek rīkotas ekskursijas uz senču pilīm vai pilsdrupām.” “Vācbaltu izpratnē Baltija ir viena. Viņi domā par Baltijas telpu pirms 1918. gada, kad izveidojās Igaunija un Latvija,” turpina Levits. “Ģimenes ir saradojušās visā šajā telpā un būtībā tas dalījums ir tīri vēsturiski reģionāls un tā ir vācbaltu dižciltīgo kopiena, kas iedalās četrās bruņniecībās – Kurzemes, Vidzemes jeb Livonijas, Livonija vecajā izpratnē, kur ietilpst mūsdienu Vidzeme un Dienvidigaunija, Igaunijas bruņniecība, kas ir mūsdienās Ziemeļigaunija, un Sāmsalas bruņniecība.” “No latviešu viedokļa attieksme pret vācbaltiešiem ir ambivalenta un tādai tai ir jābūt. Protams, 13. gadsimtā, kad Latvijas un Igaunijas telpas tika iekarotas un kristianizētas, tas no vienas puses nozīmēja ilgstošo latviešu un igauņu noslīdēšanu zemākajās kārtās viduslaiku, renesanses un apgaismības laikmeta sabiedriski politiskajā struktūrā. Latviešiem ir arī jāapzinās, ka tas nav viennozīmīgi. No otras puses varam teikt, kā latvieši tādi, kādi esam šodien 2018. gadā, lielā mērā piederīgi Rietumu vai Eiropas kultūras telpai ir tikai tādēļ, ka toreiz tikām iekaroti un pakļauti un iekļauti kristīgajā Eiropas kultūrā. Ja tas tā nebūtu, ar lielu varbūtību mēs nonāktu Krievijas telpā. jo Krievijas kņazistes spiedās iekšā no austrumiem jau toreiz.Tas, ka piederam pie Rietumeiropas, zināmā mērā ir pateicoties šai vācbaltu virskārtai, kas atnāca 13. gadsimtā ar uguni un zobenu, un arī ar grāmatu,” analizē Levits. Decembrī Rīgā uz biedrības „Domus Rigensis” pasākumu bija ieradusies Harro fon Hiršheida radiniece Monika fon Hiršheida. Viņa iepazīstina ar dzimtas senāko vēsturi. “Tas viss pieder pie dzimtas vēstures. Fon Hiršheidu dzimta nāk no frankiem, tur bija arī vieta ar nosaukumu „Hiršheid”. Un tad 17. gadsimtā viņi cauri Zviedrijai ieceļoja Livonijā. Viens no viņiem bija Cēsu (Vendenes) birģermeistars. Hiršheidu dzimtā ir daudz ārstu un juristu,” stāsta Monika fon Hiršheida. Par atgriešanos Latvijā viņa saka, ka sākumā tā bijusi pilnīgi nogrieztu sakņu atkal meklēšana no jauna. Tas bija gan interesanti, gan ļoti emocionāli. “Un tad, gan Harro gadījumā, gan arī manā gadījumā – mēs iesaistījāmies Latvijas dzīvē. Harro ar savu grāmatizdevniecību, es - ar „Domus Rigensis”. Tā mēs nonācām mūsdienu Latvijā, iepazīstot jaunus cilvēkus. Tā kaut kas no vēstures pārtapa tagadnē,” atzīst Monika fon Hiršheida. “Harro, piemēram, vēl atcerējās mācītājmāju Aizputē, kur viņš bija uzaudzis, skolu, kurā bija mācījies. Viņš pazina vēl dažus cilvēkus. Viņš atrada arī savus latviešu radus, viņa vecvecmāmiņa, kura bija Hiršheida, bija palikusi Latvijā. Viņam nevajadzēja tik ļoti meklēt, jo viņš jau zināja un atcerējās vietas un cilvēkus. Es savukārt Latvijā pirmoreiz biju 1984. gadā kopā ar vīru un māti.” Pētot fon Hiršheidu dzimtu un tās likteni Latvijā, mūsu ceļš ved uz Aizputi – vietu, kur aizritējusi Harro un viņa brāļa Arnolda bērnība un skolas gadi, vieta, kur viņu tēvs Valters Gustavs Roberts fon Hiršheids bija Aizputes evaņģēliski luteriskās draudzes vācu mācītājs. Taču Aizputē un tās apkārtnē dzīvojuši daudz vācbaltieši. “Baltvācieši Aizputē bija tautas inteliģences daļa, tie bija tirgotāji, ārsti, juristi, tas bija pēdējai vācbaltiešu mācītājs Valters fon Hiršheids. Vācu draudze darbojās kopā ar latviešu draudzi Sv. Jāņa baznīcā, kas Liepājas ielā. Tur arī strādāja Valters fon Hiršheids līdz savai aizbraukšanai uz Vāciju,” stāsta Aizputes novadpētniecības muzeja vadītāja Jolanta Berga. Aizputē līdz Otrajam pasaules karam bijusi gan ievērojama vācbaltiešu, gan arī ebreju kopiena un savstarpējās attiecības visām trim kopienām bijušas ļoti draudzīgas. Visi dzīvoja viens otram līdzās un Otrā pasaules kara ieviestās pārmaiņas daudziem latviešiem nesa lielus pārdzīvojumus. Iepazīšanās ar vācbaltiešiem 1991.gadā , arī ar Harro fon Hiršheidu, kaut kādā ziņā ietekmēja aizputnieces Mirdzas Birznieces dzīvi. Bijusī skolotāja un folkloriste arī savā ļoti cienījamā vecumā vecumā, viņai 92 gadi, ir aizrautīga novadpētniece un viņas izveidotā biogrāfiskā vārdnīca „Ar Aizputi un novadu saistītie” palīdz labāk saprast un izsekot Hiršheidu dzimtas pārstāvju dzīvēm. “Viņi atbrauca ne tikai uz savu bērnības un jaunības zemi, bet viņi atbrauca ar nolūku, lai šai vietai kaut kā palīdzētu. Viņi piedāvāja savu palīdzību dažādās jomās. Vadīja viņus visus Harro, viņš bija noorganizējis šo grupu. Viņš teica, ka ir grāmatizdevējs un ir ar mieru izdot grāmatu par Aizputi, ja ir kāds kas to uzraksta. Un tagad viņi visi skatās uz mani kā uz tādu, kas varētu uzrakstīt. Līdz tam nevienu grāmatu nebiju tādā virzienā rakstījusi, bet neērti atteikt. Tā tapa grāmata "Ceļvedis par Aizputi",” stāsta Mirdza Birzniece. Mirdza Birzniece ne tikai stāsta par pazīšanos ar brāļiem Harro un Arnoldu Hiršheidiem, bet stāstījumu papildina ar fotogrāfijām, vēstulēm, grāmatām un avīžu rakstiem, kas apstiprina viņas sacīto. Abiem brāļiem interesējis viss, kas saistīts ar Aizputi. "Viņš bija absolūts literatūras un grāmatniecības entuziasts. Viņš dzīvoja tikai grāmatai, un nevis jebkurai grāmatai, bet tieši Baltijas un baltiešu grāmatai. Viņš pēc kara Vācija nodibināja savu izdevniecību, kur izdeva baltiešu grāmatas vācu valodā un tur bija pieslēgts klāt liels antikvariāts. Tagad izdevniecības darbu turpina viņa dēls, kurš arī ir baltiešu grāmatniecības entuziasts. Ja meklējam vēsturiskus izdevumus, jāskatās Harro fon Hiršheida katalogā," atklāj Egils Levits. "Grāmatu draugiem šī izdevniecība un antikvariāts ir neizsmeļams krājums." Tāpat arī pētniekiem. Literatūrzinātniece Māra Grudule uz sarunu bija ieradusies ar lielu mugursomu, kurā bija saliktas dažādas Harro fon Hiršheida izdotās grāmatas, tomēr tās vienoja tuvināšanās saikne starp latviešiem un vāciešiem.

Divas puslodes
Par notikumiem pasaulē: par ASV un Eiropu, Skripaļu indētājiem un Koreju līderu tikšanos

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Sep 20, 2018 51:19


Transatlantiskās saiknes Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu sadarbības vēsture ir tikpat sena, cik pats Eiropas integrācijas process. ASV bija visai nozīmīga loma pašā šī procesa aizsākumā, kad tās palīdzība karā izpostītajai Rietumeiropai tika mērķtiecīgi vērsta, cita starpā, uz Eiropas valstu ciešāku integrāciju kā garantiju pret postošiem konfliktiem nākotnē. Kopš 1956. gada Savienoto Valstu pastāvīgā misija darbojās pie Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Luksemburgā, kopš 1961. gada – pie Eiropas Kopienas Briselē. Tomēr līdz Aukstā kara beigām galvenās sadarbības platformas bija tās, kuras nodrošināja rietumvalstu „vienoto fronti” pretstāvē Padomju blokam: NATO, Pasaules Tirdzniecības organizācija, kā arī divpusējie sakari starp ASV un atsevišķām Rietumeiropas valstīm. Jauns laikmets Savienoto Valstu un Eiropas Savienības attiecībās iestājās līdz ar pagājušā gadsimta 90. gadiem. Līdz ar Aukstā kara beigām Eiropas Savienības integrācijas procesi bija sasnieguši stadiju, kad gluži loģiska kļuva zināma akcenta pārstatīšana transatlantiskajā dialogā no divpusējām valstu attiecībām un formātu „Savienotās Valstis – Eiropas Savienība”. Tika radīti tādi fundamentāli dokumenti kā 1990. gada Transatlantiskā deklarācija un 1995. gada Jaunā transatlantiskā dienaskārtība. Kā regulāra prakse tika iedibināta Savienoto Valstu prezidenta tikšanās ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju un Eiropas Padomes prezidējošās valsts vadītāju. Pagājušajās pāris desmitgadēs noslēgti vairāki desmiti vienošanos par sadarbību visdažādākajās jomās – tirdzniecībā, transportā, tiesvedībā, izglītībā, policijas un drošības dienestu darbā, datu aizsardzībā u.tml. Laikam gan pats ambiciozākais mērķis, kas definēts 1995. gada Transatlantiskajā dienaskārtībā, bija Jaunā transatlantiskā tirgus izveide. Tiktu radīta nebijuša apjoma brīvās tirdzniecības zona starp šobrīd diviem lielākajiem globālās tirdzniecības partneriem – ASV un Eiropas Savienību –, kuras orbītā iekļautos arī Kanāda, Meksika un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstis. Optimisti lēš, ka tas varētu palielināt Eiropas Savienības ekonomikas kopapjomu par 120 miljardiem, ASV – par 90 miljardiem, pērējās pasaules – par 100 miljardiem eiro. Tikām skeptiķi postulē, ka no šādas attīstības iegūšot nevis līgumslēdzējas valstis un to iedzīvotāji, bet gan starpnacionālās korporācijas. Darbs pie visaptverošās vienošanās – Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības – jau sākotnēji virzījās lēnāk, nekā tika plānots. 2014. gada nogalē, kad bija plānots pabeigt nolīguma sagatavošanu, kļuva skaidrs, ka process varētu prasīt vēl kādus piecus gadus. Tomēr līdz prezidenta Obamas termiņa beigām tas aktīvi turpinājās. Savukārt prezidents Tramps 2016. gada nogalē pārtrauca Savienoto Valstu dalību; viss palika, var teikt, gaisā karājamies. Tā vietā tirdznieciskās attiecības starp transatlantiskajiem partneriem ātri atsala līdz tarifu kara līmenim, kurā gan, cik var spriest pēc pēdējās Donalda Trampa un Žana Kloda Junkera tikšanās jūlijā, šobrīd iestājies pamiers. Divi katedrālē Divi labi noauguši dēlieši, mīlīgi satuvinājušies, un teksts burbulī: „Aizbrauksim uz Solsberiju! Es tev parādīšu smaili…” Ar tādiem un vēl pikantākiem jokiem sociālie tīkli reaģējuši uz divu par Sergeja un Jūlijas Skripaļu saindēšanu aizdomās turēto iznākšanu publiskās telpas starmešu gaismā. Septembra ieskaņā premjerministre Terēze Meja paziņoja, ka britu policija tur aizdomās Krievijas pilsoņus Petrovu un Boširovu, domājams, Krievijas militārā izlūkdienesta aģentus. Drīz pēc tam Krievijas prezidents Putins pavēstīja, ka šie abi esot, protams, zināmi, bet neesot nekādi aģenti. Prezidents pauda aicinājumu abiem sazināties ar medijiem. Un – patiešām – pirms nedēļas Aleksandrs Petrovs un Ruslans Baširovs parādījās Krievijas kanāla "Russia Today" ēterā, kur viņus intervēja kanāla darbiniece Margarita Simonjana. Abi esot vidēja līmeņa uzņēmēji, tirgojoties ar pārtikas piedevām, uz Lielbritāniju braukuši izklaidēties. Solsberijā, kur mitinājās un tika saindēti Skripaļi, abi ieradušie, lai aplūkotu katedrāli, izcilu angļu gotikas paraugu. Britu puse jau paziņojusi, ka netic šīm atklāsmēm, tikmēr medijos nopietni tiek apspriesta versija, ka „Solsberijas pārīša” parādīšanās atklātībā ir viņu militārās priekšniecības sods par izgāztu operāciju. Koreju līderu tikšanās Nu jau trešā Ziemeļkorejas līdera Kima Čen-una un Dienvidkorejas prezidenta Muna Džē-ina tikšanās otrdien un trešdien Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā turpina viest cerības uz pakāpenisku attiecību normalizēšanos divu sašķeltās nācijas daļu starpā. Daudziem tas vēl nesen varēja šķist neticami, ievērojot, kāda politiska un ekonomiska plaisa šķir abas Korejas. Tomēr – trešdien abi līderi nākuši klajā ar paziņojumiem par apņemšanos attīstīt dialogu, militārās spriedzes mazināšanas pasākumiem un pat kopīgu pieteikumu 2032. gada vasaras olimpisko spēļu rīkošanai. Ievērojot, ka pirmais nopietnais signāls šim attiecību pavasarim bija plaša Ziemeļkorejas dalība ziemas olimpiādē Phjončhanā šī gada februārī ar kopīgu delegāciju izgājienu atklāšanas un noslēguma parādēs un apvienotu sieviešu hokeja komandu, pēdējā iespēja šķiet gana reāla. Studijā portāla DELFI žurnālists Andris Kārkluvalks un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.

Divas puslodes
Notikumi pasaulē. Vēlēšanas Zviedrijā. Aktualitātes Katalonijā un Sīrijā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Sep 6, 2018 51:46


Gaidāmās Zviedrijas parlamenta vēlēšanas. Pusgadsimtu pēc Otrā pasaules kara Zviedrija šķita nesatricināma sociālās labklājības citadele. Valsts īstenoja savu tradicionālo neitralitāti, nepievienojoties NATO, distancējās arī no Rietumeiropas integrācijas procesiem un turpināja būvēt labklājības sabiedrību, kuras pamati bija likti jau pirmskara periodā. Pie valsts stūres piecdesmit gadus nemainīgi bija Zviedrijas Sociāldemokrātiskā partija, un tās līderis Tāge Erlanders palika premjerministra amatā veselus 23 gadus. Tikai paretam „sociāldemokrātu paradīzes” mieru iztraucēja kādas radikāli kreiso sarīkotas nekārtības vai Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos nekaunīgi iepeldējusi padomju zemūdene. Pirmie simptomi, kas liecināja par šī „zelta laikmeta” beigām, parādījās 1976. gadā, kad uz ekonomiskās izaugsmes apsīkuma fona pie varas nāca liberāli konservatīvā koalīcija, kura kopš tā laika kļuva par sociāldemokrātu galveno sāncensi Zviedrijas politiskajā arēnā. Kā nozīmīgākais spēks šai spārnā izvirzījās Mērenā jeb Moderātu partija. Pirmais labējo uznāciens gan izrādījās nepārliecinošs, mēģinājumi īstenot liberālāku ekonomisko politiku atdūrās pret vareno zviedru arodbiedrību pretestību, un 1982. gada vēlēšanas atgrieza pie varas sociāldemokrātus ar Ulofu Palmi priekšgalā. 1986. gadā Ulofs Palme tika nodurts Stokholmas centrā, un šī tā arī neatklātā slepkavība tiek piesaukta kā smagākā trauma pēckara Zviedrijas sabiedrībai. Tad nāca 1990. gads ar ekonomikas pārkaršanas izraisītu krīzi – strauji augošu bezdarbu, patēriņa cenu kāpumu un zviedru kronas kursa lejupslīdi. Labējo koalīcijas valdība ar Karlu Biltu priekšgalā iecerēto reformu vietā savus pūliņus pamatā veltīja izmisīgiem un dārgiem finanšu sektora glābšanas pasākumiem. Krīze mainīja zviedru ierasti skeptisko nostāju pret Eiropas Savienību, un Zviedrija pievienojās savienībai 1995. gadā, kad pie varas jau atkal bija sociāldemokrāti ar Jeranu Pēšonu priekšgalā. Jaunajā gadsimtā Zviedrijas valsts vadībā viens otru vēl pa reizei nomainījuši labēji un kreisi ievirzīti kabineti, pie tam kopš 2010. gada tās bijušas mazākuma valdības, kuru pastāvēšanai ir labvēlīga Zviedrijas politiskā sistēma. Pēc 2014. gada vēlēšanām ap Mēreno partiju centrētās „Alianses Zviedrijai” valdība, Frēdrika Reifelta kabinets, nodeva varas stafeti sociāldemokrāta Stēfana Levēna mazākuma kabinetam. Sociāldemokrātiem – pirmo reizi pēckara vēsturē – nācās dalīt varu ar koalīcijas partneri, Zaļo partiju. Tikmēr uz Zviedrijas politikas skatuves uznācis jauns agresīvs spēks – partija „Zviedru demokrāti”, kuras saknes meklējamas pagājušā gadsimta Zviedrijas fašistu kustībā. Ar antiimigrācijas un nacionālisma retoriku un pamatīgu populisma devu šī partija arvien kāpinājusi savu ietekmi. Riksdāgā „demokrāti” gan līdz šim bijuši striktā izolācijā, taču tradicionālo zviedru partiju arvien rūkošā ietekme pēdējā desmitgadē liek jautāt – vai tā tas paliks arī pēc 9. septembra vēlēsanām? Priekšvēlēšanu aptauju dati sola „Zviedru demokrātiem” jaunu ietekmes lēcienu; tāpat savu vietu skaitu Riksdāgā varētu kāpināt Kreisā partija – bijušo zviedru komunistu mantiniece. Lielāka autonomija Katalonijai? Spānijas premjerministrs Pedro Sančess pirmdien ierosinājis sarīkot Katalonijā referendumu par lielāku reģiona autonomiju, bet noraidījis iespēju sarīkot tautas nobalsošanu par Katalonijas neatkarību. Sančess pēc stāšanās prezidenta amatā jūnijā ir centies mazināt spriedzi, ko radījuši Katalonijas neatkarības centieni. Kad šāds referendums varētu notikt, Sančess pagaidām neatklāj. Katalonijai tika piešķirta autonomija ar Spānijas 1978.gada konstitūciju, kas tika pieņemta trīs gadus pēc ilggadējā diktatora Fransisko Franko nāves. Savukārt, 2006. gadā Katalonijas autonomija tika paplašināta. Katalonijas autonomijas statūtus apstiprināja gan Spānijas, gan Katalonijas parlaments, tomēr  2010. gadā Spānijas Konstitucionālā tiesa noraidīja vairākus statūtu punktus, kas kļuva par pagrieziena punktu reģiona centienos pēc neatkarības. Vai pēdējā cīņa Sīrijā? Sīrijas Ziemeļrietumos esošā Idlibas province ir pēdējais nemiernieku kontrolētais apgabals Sīrijā. Šobrīd tajā dzīvo ap 3 miljoniem iedzīvotāju, no kuriem aptuveni trešdaļa ir nemiernieki un viņu ģimenes, kas tikuši evakuēti no dažādām Sīrijas daļām, pateicoties virknei ar Sīrijas valdību noslēgtu vienošanos. Šobrīd pieaug bažas, ka Sīrijas prezidentam Bašaram al Asadam lojālie spēki sāks pilna mēroga uzbrukumu pēdējam lielākajam nemiernieku anklāvam Idlibā. Pēdējās dienās aktīvisti ziņo par Krievijas veiktiem uzlidojumiem, kuros miruši arī vairāki civiliedzīvotāji. Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Ribakovs norādījis, ka Idlibas liktenis būs skaidrs pēc piektdien gaidāmā Teherānas samita, kur tiksies Sīrijas, Krievijas un Irānas līderi. Tikmēr ANO un citas organizācijas brīdina, ka uzbrukums būs katastrofa un asinspirts, jo Idlibas provinces iedzīvotājiem nav kur mukt- robeža ar Turciju ir slēgta un cita bēgšanas ceļa nav. ASV sola, ka tā ātri un pienācīgi reaģēs, ja Sīrijas valdība veiks uzbukumu, savukārt, eksperti norāda, ka Bašars al Asads neapstāsies nekādu šķēršļu, tai skaitā civiliedzīvotāju upuru, priekšā, lai atgūtu kontroli pār visu valsts teritoriju.

Divas puslodes
Vai ASV ierobežos ieroču lietošanu un kāpēc izstājas no ANO Cilvēktiesību padomes?

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jun 21, 2018 52:21


Vai Amerikas Savienotās valstis reiz ierobežos ieroču lietošanu un kādēļ tas nav noticis līdz šim? Tas būs galvenais raidījuma Divas puslodes temats. Arvien no ASV pienāk ziņas par apšaudēm skolās, masu pasākumos, arī traģiskiem notikumiem ģimenēs, kad ierocis nonācis bērna rokās. Un tomēr aicinājumi ierobežot ieroču pieejamību nav raduši pietiekami daudz dzirdīgu ausu. ASV nākušas klajā ar pavisam citu lēmumu – tās izstājušās no Apvienoto Nāciju organizācijas Cilvēktiesību padomes, uzskatot, ka šī organizācija ir zaudējusi autoritāti un nepilda savus uzdevumus. ASV amatpersonas norāda, ka padome ir pārāk ilgi bijusi neobjektīva un aizsargājusi pārkāpējus. Arī par to saruna raidījumā. Vēl runājam par prezidenta vēlēšanām Turcijā. Tās notiks 24. jūnijā un pirmo reizi vienā dienā tiks vēlēts prezidents un parlaments. Tās būs ārkārtas prezidenta vēlēšanas un paātrinās pāreju uz jauno prezidentālo sistēmu Turcijā, kas vēl vairāk nostiprinās prezidenta varu. Studijā būs Vidzemes Augstskolas lektors Jānis Kapustāns un žurnālists Juris Kaža. Pa tālruni sazināmies ar žurnālistiem Kārli Streipu un Paulu Justoviču. Vai Amerikas Savienotās valstis reiz ierobežos ieroču lietošanu „Tā kā brīvas valsts drošībai nepieciešama labi organizēta milicija, cilvēku tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas,” pauž Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas 2. labojums, kas pieņemts 1791. gadā. Tajā nepārprotami izpaužas valsts tapšanas vēsture, apbruņotiem pilsoņiem aizstāvot savas tiesības un izcīnot brīvību karā pret koloniālo metropoli, un arī vēl senāka Lielbritānijas un Rietumeiropas tradīcija, kas tiesības nēsāt ieroci saistīja ar brīva vīra statusu. Lai arī citētais juridiskais formulējums piesauc ieroča glabāšanas un nēsāšanas tiesības tieši milicijas dienesta kontekstā, Savienoto Valstu tiesiskajā praksē tas ticis uztverts kā pamatojums ikviena rīcībspējīga pilsoņa attiecīgām tiesībām. Tas padarījis amerikāņus par bruņotāko nāciju starp Rietumu demokrātijām, kur uz katriem 100 iedzīvotājiem ir teju 90 šaujamieroči un apmēram 40% cilvēku mājās ir šaujamais. Diskusija par to, cik pareiza ir ieroču iegādāšanās, glabāšanas un – kas vissvarīgākais – nēsāšanas brīvība, amerikāņu sabiedrībā ir teju tikpat sena kā pats Konstitūcijas 2. labojums. Jau sākot ar 19. gadsimta pirmajām desmitgadēm vispirms štatu, vēlāk arī federālā līmenī ieviesti attiecīgi juridiski ierobežojumi. Kas zīmīgi, nozīmīgākie soļi šai ziņā sperti laikos, kad tāda vai citāda šaudīšanās kļuvusi sevišķi uzkrītoša. 1989. gadā, pēc recidīvista iebrukuma pamatskolā Kalifornijas štata Klīvlendas pilsētā, kurā pieci bērni tika nogalināti un 32 ievainoti, tika aizliegta pusautomātisko šaujamieroču pārdošana privātpersonām (analoģisks aizliegums automātiskajiem ieročiem bija spēkā jau kopš 1986. gada). Tomēr ieroču glabāšanas un nēsāšanas brīvības lobijs joprojām ir stiprs savās pozīcijās, un 2004. gadā panāca minētā pusautomātisko ieroču aizlieguma izbeigšanu. Arī sabiedriskā doma drīzāk sliecas atbalstīt pilsoņu tiesības būt bruņotiem un, attiecīgi, sevi aizstāvēt, nekā striktākus ierobežojumus vispārējās drošības interesēs. ASV izstājas no ANO Cilvēktiesību padomes Par Savienoto Valstu izstāšanos no Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību padomes 19. jūnijā paziņoja ASV vēstniece ANO Nikija Heilija, motivējot šo soli ar padomes faktiskās darbības principiālu neatbilstību deklarētajiem mērķiem. Viņa raksturoja šo institūciju kā liekulīgu un pašmērķīgu „politisko aizspriedumu izgāztuvi”, kura „faktiski Ņirgājas par cilvēktiesībām”. No vienas puses šis šķiet kārtējais prezidenta Trampa robustās diplomātijas žests – nākamais virknē pēc izstāšanās no Parīzes Klimata vienošanās, kodolvienošanās ar Irānu, tirdzniecības nolīgumiem. No otras puses nav arī noliedzamas Savienoto Valstu padomei pārmestās vainas – bēdīga cilvēktiesību situācija tādās šīs padomes dalībvalstīs kā Ķīnas Tautas Republika, Kuba un Venecuēla, arī neobjektīvā attieksme pret Izraēlu. Vēlēšanas Turcijā Nākamsvētdien, 24. jūnijā, vēlētāji Turcijā dosies uz iecirkņiem, lai balsotu gan par valsts prezidentu, gan par 600 Lielās Nacionālās sapulces deputātiem. Šīs ir ārkārtas, var pat teikt – negaidītas vēlēšanas. Par to sarīkošanu prezidents Erdogans paziņoja tikai 18. aprīlī, lai gan līdz tam kā viņš, tā viņa vadītais politiskais spēks Taisnības un attīstības partija bija pauduši, ka vēlēšanas notiks 2019. gada novembrī. Šīs ir arī pirmās vēlēšanas pēc politiskajiem satricinājumiem un pārmaiņām – 2016. gada apvērsuma mēģinājuma un 2017. gada aprīļa konstitucionālā referenduma, kas Turciju no parlamentāras republikas pārvērš prezidentālā. Pie tam varas koncentrācija prezidenta rokās jaunajā modelī ir tik liela, ka jau liek apšaubīt Turcijas piederību pilnvērtīgu demokrātiju lokam. Attiecīgi, 24. jūnija vēlēšanas tiek uzlūkotas ar bažām un skepsi par to norises godīgumu un ietekmi uz tālāko valsts attīstību.

Septiņas dienas Eiropā
Raidījuma fokusā Ziemeļvalstis: sadarbība ikdienā un drošības jautājumos

Septiņas dienas Eiropā

Play Episode Listen Later Mar 21, 2016 33:54


Skan jau simtais raidījums Septiņas dienas Eiropā. Šoreiz raidījuma fokusā Ziemeļvalstis. Skaidrosim, kāpēc pasaule cenšas atdarināt to sabiedrības modeļus un panākt līdzīgu iedzīvotāju apmierinātības līmeni. Vēl raidījumā saruna par Ziemeļu un Baltijas valstu astotnieku, kuru šogad vada Latvija. 2016. gada 1. janvārī Latvija pārņēmusi prezidentūru Baltijas valstu trīspusējās struktūrās Baltijas Asamblejā, Baltijas Padomē un Baltijas Ministru padomē, kā arī koordinējošās valsts pienākumus Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbības formātā "Nordic-Baltic Eight" (NB-8). Runājam arī par drošības prioritātēm mūsu reģionā, par nesen izvirzīto Somijas - Zviedrijas aizsardzības ūnijas ideju un abu valstu neiekļaušanos, bet mērķtiecīgu tuvināšanos NATO. Raidījuma viesis: Ārlietu ministrijas politiskais direktors Eduards Stiprais. ​ Rubrika "Komentārs": Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs komentē šogad plānoto Mātes Terēzes iecelšanu svēto kārtā.  "The Economist”: Ziemeļvalstis - "nākamā supermodele” Ziemeļvalstis, kuras sastāv no Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas, Dānijas un Islandes, jau vairākus gadus tiek daudzinātas par paraugu citām pasaules valstīm. Laikraksts “The Economist” mūsu ziemeļu kaimiņus nosaukuši par “nākamo supermodeli” un saviem lasītājiem iesaka, gadījumā, ja nākamajā dzīvē viņiem lemts būt vidējiem talantiem apveltītiem un ar tik pat vidējiem ienākumiem, atdzimt kādā no Ziemeļvalstīm. Tās ir mazas, bet ļoti spēcīgas un ļoti laimīgas valstis. Pagājušajā nedēļā iznāca kārtējais laimes Apvienoto Nāciju organizācijas sastādītais tops un Ziemeļvalstis, kā ierasts, atrodas topa pirmajā desmitniekā; to varētu pat uzskatīt par daļu no Ziemeļvalstu publiskā tēlā. Par laimīgāko valsti kārtējo reizi atzīta Dānija. Ludvigs Lindstroms, Globālās laimes organizācijas prezidents, kurš ir dzimis Zviedrijā,  intervijā CNN kā vienu no spēcīgākajiem ziemeļnieku laimes noslēpumiem minēja demokrātiju. “The Guardian” rakstā par Ziemeļu laimi atklāj šīs laimes ēnas puses, kas savukārt pasaules laimes reitingā neparādās - dāņi ir otrie lielākie antidepresantu patērētāji pasaulē, turklāt ar milzīgiem personiskajiem parādiem. Somijā uz Rietumeiropas fona ir ļoti augsta slepkavību statistika, un alkohols ir galvenais nāves cēlonis somu vīriešiem. Bet Zviedrijā ir augsts jauniešu bezdarba līmenis – 18,8%. Savukārt kā pozitīvo var atzīmēt to, ka no piecām Ziemeļvalstīm tikai vienā – Islandē, studentiem par mācībām jāmaksā. Liels nopelns ziemeļnieku laimei ir sociālā un finansiālā stabilitāte, veselības aprūpe, drošības spilveni pabalstu izteiksmē un bezmaksas izglītība gandrīz visās Ziemeļvalstīs. Protams, lai to visu nodrošinātu valstīm ir jābūt ar lieliem ienākumiem un to nodrošina viens no augstākajiem nodokļu slogiem pasaulē. Katrā no valstīm tie, protams, atšķiras, un piemērotais iedzīvotāju ienākumu nodoklis ir progresīvs un, piemēram, Somijā var pārsniegt pat 60%. Tā pat piemērojamas arī dažādas nodokļu atlaides un pabalsti cilvēkiem ar mazākiem ieņēmumiem.  

Septiņas dienas Eiropā
Ārlietu prioritātes Latvijā un pasaulē. Davosā izvirzītās globālās prioritātes

Septiņas dienas Eiropā

Play Episode Listen Later Jan 25, 2016 36:46


Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Latvijas un Eiropas Savienības šī gada ārlietu prioritātēm, kā arī stāstīsim par daudzu valstu vadītāju, politiķu, uzņēmēju un slavenību izvirzītajām un Pasaules Ekonomikas Forumā Davosā apspriestajām 2016. gada globālajām prioritātēm. Viesis studijā: Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Rubrika "Komentārs". Čehijas prezidents Milošs Zemans tikko atzinis, ka "pieredze Rietumeiropas valstīs, kurās ir geto un izolētas apkaimes, liecina, ka musulmaņu kopienas integrācija ir praktiski neiespējama". Publicists Otto Ozols komentē - Vai būs iespējams (un vai vispār vēlamies) Latvijā integrēt pavisam citas kultūras pārstāvjus?  

Septiņas dienas Eiropā
Eiropas Savienības un Krievijas savstarpējo sankciju nākotne

Septiņas dienas Eiropā

Play Episode Listen Later Nov 17, 2014 35:24


Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par to, kāda būs Eiropas Savienības un Krievijas savstarpējo sankciju nākotne. Ko sankcijas un to sekas nozīmējušas mums līdz šim un kā tās varētu ietekmēt Latvijas ekonomiku 2015. gadā? Viesi studijā: Ārlietu ministrijas Divpusējo attiecību direkcijas vadītājs Einars Semanis un Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors Oļegs Barānovs. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Pekinā noslēgusies Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības organizācijas līderu tikšanās, informējam arī par ES tiesas lēmumu attiecībā uz sociālo pabalstu shēmu Vācijā un ES pilsoņiem. ES valstīm nav vienotas attieksmes par sankcijām pret Krieviju Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju, kas ieviestas, reaģējot uz Maskavas agresiju pret Ukrainu, netiks atceltas – novembra sākumā Briselē notikušajās sarunās bija vienojušies dalībvalstu vēstnieki. Lai arī oktobra beigās kādā Krievijas laikrakstā, analizējot situāciju, tika pieļauta iespēja par sankciju daļēju atcelšanu jau 2015. gadā. Sankciju ietekmi gan pret Krievijas, gan citu iesaistīto valstu ekonomiku turpina pārskatīt un iztirzāt mediji. Izdevums „The Wall Street Journal”, atsaucoties uz Eiropas Komisijas veiktu analīzi, rakstīja, ka Eiropas Savienības pret Maskavu noteiktās sankcijas palēninās Krievijas ekonomisko izaugsmi par 0,6 procentiem 2014. gadā un 1,1 procentu 2015. gadā. Savukārt Krievijas laikraksts „Komersant” oktobra beigās, analizējot tā brīža sankcijas pret Krieviju, kas vienbalsīgi tika pieņemtas ES dalībvalstu pastāvīgo pārstāvju komitejas sēdē 12. septembrī un noteiktas līdz 2015. gada 15. martam, norādīja, lai sankcijas paliktu spēkā arī pēc 15. marta, nepieciešams jauns komitejas lēmums – visu ES dalībvalstu piekrišana. Un te „Komersant” akcentēja, ka vienotu lēmumu panākt  būšot gandrīz neiespējami, ja vien Ukrainā neatjaunosies karadarbība. Tostarp Krievijas laikraksts norādīja, ka atsevišķas ES dalībvalstis (arī pašlaik prezidējošā Itālija), ir izteikušas piesardzīgus aicinājumus mīkstināt pret Krieviju noteiktās sankcijas. Kā argumentus nosaucot vairāk vai mazāk stabilo situāciju Ukrainā un sankciju radītos būtiskos zaudējumus to ekonomikām. Austrija, Bulgārija, Grieķija, Itālija, Kipra, Luksemburga, Slovākija, Somija un Ungārija varētu būt valstis, kas, iespējams, neatbalstīs pilna apjoma sankciju saglabāšanu, uzskata „Komersant”. Bet to, ka Eiropas Savienība neplāno plašas jaunas ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, pagājušā nedēļā Berlīnē paziņoja Vācijas kanclere Angela Merkele. Tomēr viņa atzina, ka var tikt paplašināts starptautiskajām sankcijām pakļauto indivīdu loks: Par situāciju un procesiem attiecībā uz Krievijai noteiktajām sankcijām sanāksmē Briselē gatavi apspriesties ES ārlietu ministri, tā pagājušā otrdienā norādīja Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogernīni. Savu pozīciju augstā pārstāve pauda jau pirms pāris nedēļām preses konferencē. „Galvenajam diskusiju tematam vajadzētu būt par to, kas ir Ukrainā. Kas ir tas, kas palīdzētu mums rast konflikta risinājumu? Sankcijas var būt instruments, tās var būt efektīvs instruments, bet var būt arī mazāk efektīvs instruments. Atkarībā no piemērota laika izvēlēšanās un no vienotības ap šiem pasākumiem. Bet tam jāpaliek, kā politiska spiediena formai, instrumenta formai, nevis pašmērķim. Pašmērķim ir jābūt krīzes risinājuma meklējumam,” komentēja Mogernīni. Par Somijas pozīciju jau paziņojis Somijas premjerministrs Aleksandrs Stubs, norādot, ka Eiropas Savienībai ir noteikti jāpārskata iespēja pastiprināt sankcijas pret Krieviju, jo tas ir pats efektīvākais iedarbības veids pret šo valsti – tā kādā rīta programmā Somijas TV pagājušonedēļ sacījis Stubs. Premjerministrs raidījumā teicis , ka „nauda ir labākais vidutājs miera noslēgšanā”. „Tā ir vienīgā metode - mīksta, bet vienlaikus arī stingra, kas mums ir jāizmanto. [..]. Mums jāatceras, ka šobrīd Krievijas ekonomika grimst, rublis pavājinās, naftas cenas krītas un starptautiskie investori pamet Krieviju. Pēdējās dienās situācija Ukrainā atkal ir saasinājusies – atsākušās sīvas kaujas. Drošības situācija Somijā radikāli nav mainījusies, bet situācija uz Ukrainas robežas noteikti ir satraucoša,” savu nostāju skaidroja Stubs. Tikmēr, kā raksta aģentūra „Reuters”, Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons norādījis, ka arī Lielbritānija ir gatava sankcijas pret Krieviju pastiprināt, taču nevēlas jaunu auksto karu. To, ka pasaule atrodas uz jauna aukstā kara sliekšņa, šajās dienās minējis bijušais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. Savukārt ASV Baltais nams novembra sākumā izplatīja paziņojumu, ja Maskava turpmāk ignorēs vienošanās, ko tā apņēmās pildīt Minskā, un turpinās destabilizēt situāciju Austrumukrainā – „cena par šīm darbībām Krievijai tikai pieaugs”. Ekonomisko sankciju rezultātā Krievijas kopējie zaudējumi var sasniegt pat simtus miljardus dolāru. Bet Eiropas zaudējumi precīzi aprēķināti nav. Analītiķi lēš, ka arī tie, lai arī sadalīti uz vairākām valstīm, nebūs mazāki par Krievijas zaudējumiem. Lauku putnu kļūst mazāk Ekseteras universitāte Lielbritānijā nākusi klajā ar apjomīgu un satraucošu pētījumu par lauku putnu populācijas samazināšanos Eiropā pēdējos trīsdesmit gados. Šo tendenci komentē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes vadošais pētnieks Ainārs Auniņš. "Fakts, ka lauku putnu populācija samazinās, nav nekas jauns. Šī populāciju samazināšanās ir konstatēta galvenokārt Rietumeiropā. Galvenais populāciju kritums ir sākot no 70. gadu vidus, turpinoties līdz pat 90. gadiem. Šajā laikā tiešām ir nozīmīgas lauku putnu populācijas pazaudētas. Tas lielā mērā saistīts ar Eiropas Savienības – tolaik vēl ES priekšteces Eiropas ekonomiskās kopienas – īstenoto kopējo lauku politiku, kur akcents bija uz ražošanas intensifikāciju, kā rezultātā lauku vide ļoti daudzām putnu sugām kļuva neapdzīvojama. Rietumeiropas lauki piedzīvoja tādu kā ekoloģisko katastrofu, izzuda pat pašas parastākās sugas, tai skaitā, lauku cīrulis, ber kura mēs savu lauku ainavu Latvijā nevaram iedomāties. Populāciju kritums ir noticis galvenokārt Rietumeiropā. Austrumeiropa gāja mazliet atšķirīgu ceļu. Lai arī Austrumeiropā šajā laika periodā pakāpeniski notika ražošanas intensifikācija, tā nebija tik strauja kā Rietumeiropā. Intensifikācijas līmenis ievērojami atpalika, līdz ar to lauku putnu populācijas tik daudz necieta. Jāpatur prātā gan ir tas, ka no Austrumeiropas ir ļoti maz šādu standartizēti ievāktu datu, kādi ir par Rietumeiropu. Līdz ar to šis laika periods nav īsti labi atspoguļots. Vairāk ir tādas kā netiešas liecības par sugu sastopamību. Kas attiecas uz Latviju, tad mums tendence saistībā lauku putnu sugu samazināšanos ir bijusi nedaudz citāda. Mums ievērojamas pārmaiņas bija saistītas ar neatkarības atgūšanu, ar ekonomiskās sistēmas maiņu, kad lauksaimnieciskā ražošana piedzīvoja panīkumu. Šajā laikā ļoti daudzas lauksaimniecības zemes tika pamestas. Tam bija divējāds efekts. Bija sugas, kas no tā ieguva, bija daļa sugu, kas no tā cieta. Kopumā bioloģiskā daudzveidība šajā laikā nedaudz palielinājās. Tanī pat laikā bija ļoti lieli riski, turpinoties šādai aizaugšanai, arī tādām sugām, kas sākotnēji no tā ieguva. Aizaugot ar krūmiem šīs zemes kļūst nepiemērotas un samazinās arī tās, kuras kopš 90. gadu vidus pamazām lauksaimnieciskā ražošana sāka atkal palielināties. Daudzām putnu sugām kopumā Latvijā klājas labi, izņemot zālāju sugas, kuras cietušas ievērojamu kritumus. Mums, diemžēl, standartizēti ievākti dati ir tikai kopš 1995. gada, tādēļ precīzāk var runāt par šo laika periodu."