Podcasts about imanta kalni

11. aprīlī VEF Kultūras pilī, Rīgā, noslēgsies dziesminieku festivāls "Austrasdienas". Kā tas var būt, ka daudzus gadus pēc leģendārās Latvijas bardu ciltsmātes aiziešanas mūžībā, Austrasbērnu skaits tikai vairojas? Ar vienu no Austrasbērniem, cesvainieti, dziesminieci, mākslas terapeiti un skolotāju Vitu Krūmiņu atcerēsimies Austru Pumpuri, un runāsim arī par to, kas nepāriet. Leģendārā Latvijas bardu ciltsmāte Austra Pumpure mūžībā aizgāja 2017. gadā, un tas ir patiešām pārsteidzoši, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos iedibinātā tradīcija, ka viņas vārda dienā pavasarī un dzimšanas dienā rudenī Liepājā sarodas Austrasbērni no visas Latvijas joprojām pastāv. Pastāv Austras biedrība, vasarā notiek jaunu balsu meklēšanas konkurss “Tīrradnis” un festivāls “Trubadūrs”, kas šogad norisināsies Cesvainē no 25. līdz 27. jūlijam. Un Austrasbērnu skaits tieši pēdējos gados ir dubultojies. Atliek vien secināt, ka Austrasbērnu kustības pamatos bijis ielikts kas ļoti pareizs un turpināties spējīgs. Kas gan tas bija? Raidījumā saruna ar cesvainieti, dziesminieci, mākslas terapeiti un skolotāju, Austrasbērnu kopš 1984. gada Vitu Krūmiņu. Rīgā viņa ir ieradusies ar ģitāru plecos, pēc garās nedēļas nogales, kurā izskanēja festivāla Austrasdienas koncerti Vitas Krūmiņas pilsētā Cesvainē, arī Barkavā un Staburagā. Tas stāsts ir jau simtreiz stāstīts, bet lai nu iet vēl vienu reizi. Kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat deviņdesmitajiem Austra Pumpure strādāja Liepājas teātrī,  kā koncertmeistare un orķestra vadītāja. Tas bija laiks, kad Liepājas teātrī tapa  izrādes ar Imanta Kalniņa mūziku „Princis un ubaga zēns”, „Trīs musketieri”.  Austra šīs dziesmas dziedāja arī ārpus teātra izrādēm, līdz no mājas muzicēšanas tās pārtapa atsevišķā Liepājas teātra repertuāra izrādē. 1975. gada septembrī līdztekus Liepājas teātra tradicionālajām viesizrādēm Rīgā Mākslas darbinieku namā ar Oļgerta Krodera ievadvārdiem notika desmit klausītāju pārpildīti Austras Pumpures solokoncerti – pat pa trim dienā. Šīs dziesmas bija pāraugušas teātra sienas, pirmā Imanta Kalniņa dziesmu programma izskanēja 400 koncertos visā Latvijā, 1979. gadā sekoja otrā programma, astoņdesmito sākumā tapa tautasdziesmu programma, bet 1984. gadā – trešās Imanta Kalniņa dziesmas. Un tas ir brīdis, kad Austrasbērniem pievienojās topošā skolotāja Vita Krūmiņa, topošā skolotāja. Šobrīd Vita Krūmiņa Cesvainē ir mūzikas terapeite, mākslas skolas pasniedzēja, un vada arī ģitāristu pulciņu Cesvaines vidusskolā. Māca Imanta Kalniņa dziesmas tālāk skolas vecuma bērniem.

16. decembrī un 8. janvārī VEF Kultūras pils Lielajā zālē pie klausītājiem atgriezīsies Rīgas Doma meiteņu kora "Tiara" un diriģentes Airas Birziņas koncertuzvedums visai ģimenei "Gribas drusku pablēņoties". Tas tapa 2005. gadā, sadarbojoties ar animācijas filmu studijas "Dauka" režisoriem Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu, lai kopīgi veidotu dziesmu programmu ar skaistākajām latviešu animācijas filmu dziesmām. 2005. gadā radītā Alberta Kivlenieka asprātīgā kustību horeogrāfija nu tikusi papildināta un iestudēta horeogrāfes Egijas Abarovičas vadībā, bet 72 kora dalībnieces dziedās un dejos melodijas no animācijas filmām "Kabata", "Zaķīšu pirtiņa", "Zelta sietiņš", "Sēd uz sliekšņa pasaciņa", "Neparastie rīdzinieki", "Desas piedzīvojumi", "Laimes lācis", "Ness un Nesija" u. c. Sarunā ar Intu Pīrāgu Aira Birziņa atgādina, kā radās šis uzvedums un kāpēc viņa atgriežoties pie tā, nemeklē jaunus eksperimentus. Runāts tiek par Rozes Stiebras un Anša Bērziņa iesaisti dziesmu izvēlē. Par tēlu un noskaņas notveršanu, dejošanas būtisko lomu, elpas noturību un improvizāciju, lai sasniegtu dziesmas raksturu. Kopīgi atceramies kora meitenes, kuras piedalījušās pirmajā koncertuzvedumā, kas ieskaņots arī albumā. Uzzinām, kāpēc Airai svarīgi turēties pie pirmā nošu eksemplāra, bet noslēgumā daži vārdi par Kormūzikas balvu, kurai pretendentus vēl var pieteikt līdz 14. decembra vakaram, un novēlējumi žūrijai un diriģentiem/dziedātājiem. Aira Birziņa: Programma ir saglabāta tieši tāda pati, jo ko gan tur vēl mainīt un grozīt, ja tā ir labi ritējusi un patikusi gan mūsu dziedošajām meitenēm, gan skatītājiem. Šo programmu ļoti pārdomāti veidoja Roze [Stiebra] ar Ansi [Bērziņu], tāpēc es uzticos un nemeklēju jaunus eksperimentus. Protams, šodien skan atšķirīgi, jo ir citas solistes, citāds instrumentārijs gan pavadošajā grupā, gan meiteņu instrumentu solistu sastāvā, jo tos mēs katrreiz variējam. Protams, tas atkarīgs no tā, ko meitenes šobrīd spēlē, cik ir pieejams flautu, saksofonu, vijoļu utml. Šī programma bija kora pirmais sānsolis no akadēmiskās mūzikas, veidojot uzvedumu 2005. gadā. Dažas no meitenēm pirmoreiz iemēģināja balsi citādā dziedāšanas manierē tieši ar šīm dziesmām, un kā ļoti spilgtu solo toreiz varu nosaukt Elīnu Osi, toreiz Šmuksti, kas dziedāja folkloras dziesmas “Visi kakti norasoja” solo. Tas bija jaunums viņai un man, ka viņai tik kolosāli izdodas spēcīga, folkloristiska skaņa, viņai bija liela jauda to dziedot. Visas programmas laikā ir ļoti dažādu stilu dziesmas, tipiskas kordziesmas ir tikai divas vai trīs. Pārējās ir dažnedažādas, kur īsti neder akadēmiskā un jo īpaši legato dziedāšana. Tur vairāk ir svarīgs vārds un instrumentāla tipa balss veidošana, kur svarīga ir ļoti precīza ritmiskā struktūra arī tad, ja melodija ir liriska un plūstoša. Imanta Kalniņa dziesmas tieši tādēļ ir diezgan grūtas.  

Godinot dzejnieci un nacionālās pretošanās kustības dalībnieci Broņislavu Martuževu 100. piemiņas gadā, mūzikas namā „Daile” 31. oktobrī izskanēs koncertuzvedums „Tu stipru mani sauc”. Programmā Broņislavas Martuževas un Imanta Kalniņa dziesmas ar Martuževas vārdiem, kā arī viņas dzeja un dienasgrāmatas fragmenti. Koncertuzveduma mākslinieciskais vadītājs ir Sigvards Kļava, režisore Māra Ķimele, māksliniece Anna Heinrihsone. Rit mēģinājums, to vada Sigvards Kļava. Uz mūzikas nama „Daile” skatuves dziedātājs Daumants Kalniņš, mūziķi Rihards Plešanovs, Andis Klučnieks un Mārcis Lipskis, kā arī Latvijas Radio kora mākslinieki, un arī viņiem katram kāds mūzikas instruments. Tāpat kā pirms desmit gadiem, kad tapa koncertuzvedums „Rakstītāja”, arī jaunākās programmas mākslinieciskais vadītājs ir diriģents Sigvards Kļava. Skanēs Broņislavas Martuževas dziesmas un mazpazīstamas Imanta Kalniņa dziesmas ar Martuževas vārdiem speciāli šim koncertuzvedumam veidotos Sigvarda Kļavas aranžējumos. Koncertuzveduma nosaukums „Tu stipru mani sauc” ir rinda no Broņislavas Martuževas dzejoļa. Koncertprogrammu mūzikas nams "Daile" velta autores simtgades piemiņai un turpina tradīciju, radīt latviešu dzejnieku un komponistu orģināliestudējumus, kas atspoguļo mūsu tautas literārās un muzikālās personības Dzejniece Broņislava Martuževa dzimusi Latgalē, vēlāk ģimene pārceļas uz Vidzemi, saglabājot un uzturot katoļu un latgaliešu dzīves tradīcijas. Martuževa iesaistījās pēckara Nacionālās Pretošanās kustībā, apcietināja un notiesāja visu dzimtu, Broņislavu ar māsu un brāli izsūtīja. No Sibīrijas viņa atgriezās 1956.gadā. Ilgu laiku Martuževai bija liegts publicēties, un viņas dzejoļi izdoti ar Evas Mārtužas vārdu. Pirmā publikācija, kas parakstīta ar pašas vārdu, ir dzejoļu kopa „No Dienasgrāmatas” žurnālā „Karogs” 1990.gadā. Pēc tam iznākušas vairākas viņas dzejoļu grāmatas. Koncertuzvedumā Broņislavas Martuževas dzeju un dienasgrāmatas fragmentus lasa aktrise Dace Everss, tos izvēlējusies režisore Māra Ķimele.

"Klasikā" uz tikšanos aicinām Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) direktoru Uldi Lipski un LSO māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Gunti Kuzmu, lai runātu par Dienvidkurzemes festivālu "Rimbenieks", kura atklāšana gaidāma jau 2. augustā!  Ar abiem kungiem sarunājamies par to, kā top festivāla programma un tās bagātīgo koncertbuķeti kopumā; par pašizpausmi, kas mūziķiem svarīga, un labajām attiecībām ar Dienvidkurzemes novadu; par savstarpējo uzticēšanos un poētiskajiem koncertu nosaukumiem; par skaņdarbiem, kuri iekrīt sirdī un jaundarbu pasūtināšanu; par sadarbību ar Rundāles pili un uzstāšanos Liepājas brīvdabas koncertestrādē "Pūt vējiņi!"; par saikni ar publiku un orķestra sastāva atjaunināšanu... Inta Pīrāga: Festivāla ietvaros izskanēs veseli 13 koncerti! Kā aptvērāt visu plašo lauku, kam festivālā jābūt, un kādi ir galvenie akcenti jeb pieturpunkti? Guntis Kuzma: Festivāla stūrakmens ir kamermūzika, un īstenībā to nav grūti aptvert, jo jau pēc kārtējā festivāla noslēguma mēs izsludinām pieteikšanos un mūziķi paši veido savus ansambļus, aicina savus domubiedrus. Daži ansambļi saspēlējušies jau gadiem – piemēram, mežragu kvartets. Daži ansambļi veidojas no jauna. Tā ka mūziķi paši izauklē programmas, saliek repertuāru un pēc tam piedāvā mums. Un mūsu uzdevums – to salikt vienā festivāla buķetē. Protams, ir ne tikai kamermūzika, bet arī simfoniskā programma. Kā allaž, festivālu iesāksim Kazdangas Kultūras namā, un šajā reizē būs Vīnes klasiķi – Mocarts un Bēthovens, kā arī Artura Maskata Concerto grosso, uz kura atskaņojumu gaidām īpašo viesi Sandi Šteinbergu un otru īpašo viesi, kurš mums jau ir ļoti labi zināms – čellistu Ēriku Kiršfeldu, kurš daudzus gadus bijis mūsu orķestra čellu grupas koncertmeistars. Otra orķestra programma, gan nelielāka – faktiski tāds milzīgs kameransamblis – būs festivāla noslēgumā: muzicēs metālpūšamo instrumentu ansamblis, kuram piebiedrosies arī sitaminstrumentālisti. Tātad īstena šī festivāla veiksmes atslēdziņa ir savstarpējā uzticēšanās. Jūs uzticaties saviem mūziķiem, ļaujiet viņiem brīvu vaļu un fantāzijas lidojumu. Uldis Lipskis: Šis būs jau ceturtais festivāls, un šajā laikā esmu pārliecinājies, cik mūziķiem ir svarīga pašizpausme – spēlēt kaut ko tieši ar saviem tuvākajiem draugiem mūzikā, spēlēt pašu radītu programmu un spēlēt bez diriģenta – piedod, Gunti! (smejas) Lai gan arī diriģents būs – turklāt veselās trijās programmās. Uldis Lipskis: Turklāt gan kā diriģents, gan kā klarnetists. Bet runājot vēl par to uzticēšanos. Uzticēšanās caurstrāvo arī mūsu attiecības ar Dienvidkurzemes novadu, jo tādu greznību kā daudzus koncertus spēlēt bez ieejas maksas varam atļauties tikai tāpēc, ka mūs atbalsta Dienvidkurzemes novads, tieši pašvaldība. Un tā ir liela uzticēšanās arī no klausītāju puses: jau iepriekšējos gados iepazinām ģimenes, kuras atbrauca uz visiem mūsu koncertiem, lai cik tas arī neticami liktos! Tā kā patiesi – "Rimbenieks" ir labā garā radies festivāls un labā garā tas turpina savu ceļu. Daudzām programmām ir ļoti poētiski nosaukumi… Guntis Kuzma: Nosaukumus lielākoties izdomājuši paši mūziķi, kas veidojuši repertuāra buķeti, un faktiski visos gadījumos tas kaut kādā veidā saistīts vai nu ar kādu konkrētajā programmā iekļauto skaņdarbu, vai ar programmas kopējo noskaņu. Manuprāt, šoreiz tas izdevies īpaši atbilstoši un trāpīgi. Saprotu, ka līdzās jūsu orķestra mūziķiem tiek piesaistīti arī draugi: būs dziedātāja, dejotāja… Guntis Kuzma: Programmā "Es redzēju sapnī", ko veidojusi mūsu flautiste Agnija Ābrama, ienāks arī deja. Ir ansambļi, kuri savā kompānijā uzaicina savus domubiedrus – piemēram, stīgu kvartets "Berči" spēlēs gan ar mūsu orķestra mākslinieci Alisi Gavari, gan ar saksofonistu Aigaru Raumani. Tā ka dombiedrība valda ne tikai orķestra iekšienē, bet arī sadarbībā ar mūziķiem ārpus orķestra. Arī programmā, kurā spēlēšu es, piedalīsies mana ilggadējā skatuves partnere Agnese Egliņa, un kopā ar Klāvu Jankevicu atskaņosim gan Bēthovena trio, gan Brāmsa trio. Atklāšanas koncertā izskanēs arī Artura Maskata Concerto grosso. Ļoti labi atceros Latvijas Nacionālajā operā izdejoto versiju – šis darbs bija viens no sava laika grāvējiem. Kā radās doma atkal pieķerties pie šīs partitūras? Guntis Kuzma: Iniciatīva nāca no abiem solistiem – Sanda Šteinberga un Ērika Kiršfelda. Sandis turklāt ir viens no mūziķiem, kuriem šis skaņdarbs ir veltīts, un sākotnēji čellists bija Reinis Birznieks. Bet iestudējums Operā, ko jūs pieminējāt – atceros, es vēl kā skolnieks gāju uz šo baletu, un, ja nemaldos, tad šis skaņdarbs bija iestudēts trijās dažādās horeogrāfijās. No tā laika man tas ļoti iekrita sirdī... Nu pagājuši gadi divdesmit, un tagad pieķeros šim darbam kā diriģents. Manuprāt, tas arī labi sasaistās ar pārējiem skaņdarbiem – Mocarta "Mazo naktsmūziku" un Bēthovena "Pastorālo" simfoniju. Concerto grosso gan ir drusku vairāk kā neobaroks, bet tomēr tā žanru sasaiste šeit atrodama. Tas milzīgais prieks, kas ir Mocarta mūzikā un arī Bēthovenā. Drusku arī gribējās tādu kontrastu programmā, jo Artura Maskata mūzikā ir tik daudz melanholijas un smeldzes, ko mēs, latvieši, gribam dzirdēt...  Vairāk – audioierakstā. *** Šonedēļ festivālā "Rimbenieks", kas ar 13 dažādiem koncertiem norisināsies līdz pat 18. augustam, gaidāmi trīs koncerti – 2. augustā Kazdangā, 3. augustā Vērgalē un 4. augustā Rucavā. 2. augustā pulksten 19 ceļojums, kā jau ierasts, sāksies Kazdangas Kultūras namā, kur plašajā zālē koncertēs Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā. Programmā iekļauta Volfganga Amadeja Mocarta "Mazā naktsmūzika", Artura Maskata Concerto grosso ar solistiem – vijolnieku Sandi Šteinbergu un čellistu Ēriku Kiršfeldu, kā arī Ludviga van Bēthovena Sestā simfonija ("Pastorālā"). Koncerta "Es redzēju sapnī" programma 3. augustā pulksten 19 Vērgales muižā dzirkstīs ar izsmalcinātu māksliniecisko dažādību un dziļu emocionalitāti. Klausītāji aicināti viesoties skaņu pasaulē, kurā Fransuā Kuperēna franču baroka mežģīnes, Kloda Debisī poētiskie un noslēpumainie impresionisma skaņu gleznojumi smalki savīsies ar Pētera Vaska klusināto mieru un apcerīgumu. Mūsdienu komponistes Līga Ančevska, Madara Kalniņa un Natālija Munda ieaicinās laikmetīgo skaņdarbu pasaulē, kurā neaizmirstamus emocionālus mirkļus sniegs Imanta Kalniņa "Dūdieviņš" un "Es redzēju sapnī" kopā ar grupas "Jauns Mēness" dziesmu "Piekūns skrien debesīs". Flautistes Agnijas Ābramas, koklētājas Līgas Griķes un pianistes Madaras Kalniņas virtuozo saspēli deju rakstā uzzīmēs Beatrise Anda Ozoliņa. 4. augustā pulksten 19 mūzikas cienītāji tiek aicināti uz krāšņu un daudzveidīgu koncertu Rucavas ev. lut. baznīcā, kur Liepājas mežragu kvartets kopā ar sitaminstrumentālisti Martu Kauliņu-Pelnēnu piedāvās klausītājiem ceļojumu caur dažādu laikmetu un stilu mūzikas virsotnēm. Skanēs gan viens no visatpazīstamākajiem klasiskās mūzikas darbiem, kas iemieso operas žanra vieglumu un izsmalcinātībU - Volfganga Amadeja Mocarta operas "Figaro kāzas" uvertīra, gan enerģijas un dramatisma pārpilnā Bizē "Karmenas" svīta. No Baha mūzikas, kas ir sinonīms baroka laikmeta izcilībai un dziļumam, majestātiskā Pirmā prelūdija no "Labi temperētā klavīra" 1. sējuma un Jesus bleibet meine Freude ievedīs klausītājus miera un harmonijas pasaulē, kurā atklāsies arī viena no skaistākajām lūgšanām mūzikā – Franča Šūberta Ave Maria. No mūsdienu komponistu skaņdarbiem Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķi atskaņos Riharda Dubras "Liepājas partitu" un Ērika Ešenvalda O salutaris hostia.

Džeza pianists Matīss Žilinskis un gaidāmā „Poēma par spēlmani” Dailes teātrī – ar mākslinieku tiekamies Kultūras rondo. Viņš radīja leģendāras izrādes un aizsāka dzejas teātra tradīciju Latvijā. Pētera Pētersona vārds ierakstīts ne tikai Dailes teātra zelta fondā, bet arī visas Latvijas kultūras kanonā. Izrādes “Spēlē, spēlmani”, “Tikai muzikants”, “Mirdzošais un tumši zilais” un citas skatītāji atceras ar dziesmām un mūziku, kas spēja izteikt to, ko vārdos tieši nedrīkstēja izsacīt, bet ko tā laika cilvēkiem vajadzēja dzirdēt. Atceroties režisora un dramaturga Pētera Pētersona simtgadi, Dailes teātrī izveidota īpaša koncertprogramma Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja Viestura Kairiša un muzikālās daļas vadītāja Jura Vaivoda salikumā ar aktieru, kora "Kamēr…" un pianista Matīsa Žilinska piedalīšanos. Sarunā Matīss Žilinskis atklāj, lai arī pirmizrāde jau 29. septembrī, mēģinājumos viņš vēl nav piedalījies, bet gatavošanās darbi rit pilnā sparā jau pāris mēnešus. Matīss ir saņēmis no Jura Vaivoda kaudzi ar notīm, skaņdarbiem, kas skanējušas Pētera Pētersona izrādēs. Tā ir Imanta Zemzara, Raimonda Paula, Imanta Kalniņa un arī Andra Dzenīša mūzika. Matīss atklāj, ka ar nepacietību gaida mēģinājumus.  

12. augustā Alsungas pils pagalmā notiks klasiskās mūzikas brīvdabas koncerts “Suitu kods mūzikā”. Koncerta mākslinieciskā vadītāja, diriģenta Māra Sirmā aicināti tajā vienkopus pulcēsies mūziķi, kuru saknes vai dzīve un talanta attīstība ir cieši saistīta ar suitu novadu – mūziķi, dziedātāji Juris Vizbulis, Anta Jankovska un Ance Krauze, akordeoniste un dūdiniece Anta Puķīte, ģitāras virtuozs Miks Akots, vijolniece Elza Siliņa, kā arī komponists Raimonds Tiguls. Visu bagātinās Kurzemes un visas Latvijas profesionālās mūzikas lepnums – Liepājas simfoniskais orķestris un koris “Sirmā Kamērs”. Par klasiskās mūzikas brīvdabas koncerta “Suitu kods mūzikā” saturu un dalībniekiem Kultūras rondo studijā stāsta koncerta mākslinieciskais vadītājs, diriģents Māris Sirmais, dziedātāja Anta Jankovska un producente Kristīne Zvirbule. Latvijas kultūrkartē suitu novads iezīmējas ar spilgtām vēsturiskajām tradīcijām, taču ne mazāk interesanti ir parādīt, ka suitu novads izauklē un mākslinieciski rosina arī spēcīgus profesionālos mūziķus. Koncerta apmeklētājiem būs iespēja baudīt Latvijā un pasaulē pazīstamas un iemīļotas melodijas, kā arī iepazīties ar mazāk pazīstamiem Kurzemi apdziedošiem latviešu komponistu radītiem opusiem sirdij patīkamā un profesionāli augstvērtīgā izpildījumā. Koncerta mākslinieciskais vadītājs, diriģents Māris Sirmais  ap sevi pulcējis varenu komandu –  komponistu Raimondu Tigulu, Liepājas Simfonisko orķestri un solistus – suitu novadā dzimušos, augušos, profesionālos mūziķus ar īpaši viņu balss tembram veidotiem un aranžētiem darbiem – Antu Jankovsku (soprāns), Juri Vizbuli (tenors), Miku Akotu (ģitāra), Anci Krauzi (vokāls), Antu Puķīti (akordeons), Elzu Siliņu (vijole). Koncertu kuplinās arī Suitu sievas un Suitu vīri, kopa Suitu dūdenieki un īpaši koncertam izveidots koris – “Sirmā Kamērs”. “Apvienojot simfonisko orķestri un Latvijas profesionālos mūziķus, kurus saista suitu saknes, tapis spēcīgs apliecinājums Kurzemes identitātes un kultūras sejai. Kurzeme, jūra, suitu un apkārtējo novadu ļaudis – tā visa ir Latvija un veidojot koncertprogrammu ap mūsdienu latviešu profesionālajiem mūziķiem ar suitu saknēm, ir iespēja ieraudzīt suitu kultūrtelpas krāsu visas valsts kultūras audeklā. Suits nav sinonīms pagātnei, būt par suitu ir dzīvas identitātes jautājums Latvijas kultūras bagātība.” Uz koncertu “Suitu kods mūzikā” aicina producente Kristīne Zvirbule. “Suitu kods mūzikā”  skatītājus priecēs ar  fragmentiem no Dž. Verdi, pasaulē, iespējams, populārākās operas “Traviata”, Astora Pijacollas darbiem, daļām no R. Tigula oratorijas “Jūras grāmata”, fragmentiem no Riharda Dubras operas “Suitu sāga,” kā arī Ērika Ešenvalda, Imanta Kalniņa, Kārļa Lāča un Raimonda Paula skaņdarbiem.

14. jūnijā plkst. 19.00 Valkas pilsētas kultūras namā, 15. jūnijā Kultūras pils "Ziemeļblāzma" parkā, bet 1. jūlijā pulksten 20.00 Alauksta ezera estrādē notiekošajās Imantdienās dziedātājas Līgas Priedes un ģitārista Andreja Grimma izpildījumā skanēs koncertprogramma "Imanta Kalniņa "Klusās dziesmas"". Bet jau šobrīd ar Līgu un Andreju tiekamies "Klasikas" studijā. Šajos koncertos abi mūziķi piedāvās vairāk nekā 20 gadus lolotu komponista Imanta Kalniņa skaistāko dziesmu programmu. Abi mūziķi ir izauguši ar "Prinča un ubaga zēna", "Elpojiet dziļi", "Dzeguzes balss", "Sprīdīša", "Ezera sonātes" un "Lilioma" laika dziesmām, caur un ap tām tapinot savu daiļradi. Līgas balss, pārsteidzot ar skarbu tiešumu un cilvēcību, dzirdama vairākos Imanta dziesmu ierakstos, savukārt Andreja ģitāra papildinājusi "Autobuss debesīs" pirmos albumus. Vairākas tikšanās uz leģendāro Imantdienu skatuves atklājušas, ka abu mākslinieku muzikālā doma kopā spēj piešķirt sen zināmām skaņām jaunu vērtību. Dziesmu pa dziesmai dziedot un spēlējot, sakrājušās Līgai un Andrejam mīļākās, nozīmīgākās dziesmas, kuras savstarpēji veido stāstu. Un to abi mūziķi no sirds vēlas pastāstīt. Vakara programmā būs gan "Zelta haizivs songs", gan "Svētku diena", gan "Tauriņa samtainā smarža", "Piena ceļš", "Bimini", "Betas dziesmiņa", "Dūdieviņš", "Smilšu rausis", "Alvas zaldātiņi" un vēl citas dziesmas, kurām var dziedāt līdzi, un arī tādas, kas atklās ko jaunu par komponista daiļrades vēsturi, mūziku, kas spēj rasties tikai mūsu Latvijas vidē un kuras katra šūna tomēr piesātināta ar globālu pasaules elpu. Tagad tapuši arī trīs dziesmu ieraksti: "Kad vēji kalnos rāpjas", "Dūdieviņš" un "Zelta haizivs songs".  

Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš  Operas žanrs Latvijas mūzikas vēsturē ir jau ar vairāku gadsimtu senu vēsturi. Kopš 18. gadsimta pēdējās trešdaļas, kad pirmās operas mūsdienu Latvijas teritorijā bija komponētas kādreizējā Kurzemes-Zemgales hercoga galmā, līdz 2023. gada sākumam ir zināmas 132 pabeigtas operu kompozīcijas. Gan latviešu, gan citās valodās (vācu, angļu, norvēģu, japāņu, krievu u.c.). Lielākā daļa operu ir tikušas iestudētas, tomēr viena ceturtā daļa kompozīciju no šī kopskaita vēl joprojām gaida savus pirmos uzvedumus. Liela daļa Latvijā tapušo operu ir ar oriģināliem libretiem jeb teksta un sižeta izklāstiem. Daļa operu libretu ir balstīti literārajos stāstos un romānos gan latviešu, gan citās valodās. Un vēl daļa libretu ir vairāk vai mazāk pazīstamu dramatiskā teātra lugu adaptējumi operas žanrā. Kuri Latvijas dramaturgi jeb lugu rakstnieki tad līdz šim ir pievērsuši uzmanību operkomponistiem dažādos laikos? Un kuram no dramaturgiem līdz šim ir paveicies būt uzmanības degpunktā? Jāsaka, ka dramatiskā teātra uzplaukums latviešu sabiedrībā 19. – 20. gadsimtu mijā pirmoreiz pievērsa arī regulāru operkomponistu interesi libretu meklējumos. Kopš tā laika līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei mēs varam atrast un iepazīt operas, kas ir tapušas, balstoties uz Annas Brigaderes (1861–1933), Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908), Raiņa (1865–1929), Aspazijas (1865–1943) un Mārtiņa Zīverta (1903–1990) lugām. Tātad, līdz pat mūsdienām pieci dramaturgi ar savām lugām latviešu valodā ir bijuši inspirācijas avots operu libretu radīšanā. Tomēr šo piecu dramaturgu lugas pārsvarā ir no latviešu teātra vēstures zelta fonda: Brigaderes "Sprīdītis" (1903), "Zvanīgs zvārgulītis" (1908), "Princese Gundega un karalis Brusubārda" (1912), "Maija un Paija" (1921) un "Lolitas brīnumputns" (1926); Blaumaņa "Pazudušais dēls" (1893) un "Ugunī" (1904); Raiņa "Indulis un Ārija" (1911), "Uguns un nakts" (1905), "Jāzeps un viņa brāļi" (1919), "Pūt vējiņi!" (1913), "Spēlēju, dancoju" (1915), "Krauklītis" (1917), "Zelta zirgs" (1909) un "Mīla stiprāka par nāvi" (1927); Aspazijas "Vaidolote" (1893) un "Ragana" (1894); Zīverta "Minhauzena precības" (1941). Veiktais operu libretos izmantoto lugu uzskaitījums uzreiz parāda, ka līderis dažādu periodu komponistiem līdz šim ir bijis Rainis. Astoņas Raiņa lugas ir tikušas ietvertas 14 operu kompozīcijās. Tomēr – cik daudz mēs zinām šīs operas, kas balstītas uz Raiņa lugu stāstiem? Laikam pats par sevi tas nebūtu nekas pārsteidzošs, ka pazīstamais skaudrais mīlasstāsts "Pūt, vējiņi!" ir piecas reizes ticis risināts operas žanrā. Tiesa, visas piecas "Pūt, vējiņi!" operas katra savu iemeslu dēļ mūsdienās ir mazpazīstamas. Komponista Mārtiņa Jansona (1899–1972) otrā opera "Pūt, vējiņi!", komponēta 1945. gadā, pēckara padomju okupācijas politiskajā kampaņā tika atzīta par neatbilstošu tolaik agresīvi prasītā sociālistiskā reālisma politiskās doktrīnas apliecinājumam. Latvijas mūzikas vēsturē burtiski pazudušās komponistes Jūlijas Feldmanes (dzīves dati nav zināmi) apmēram tajā pašā laikā tapušās operas partitūra mūsdienās nav atrodama. Atkal kārtējās okupācijas perioda politiskās kampaņas atmosfērā ne pārāk veiksmīgs bija komponistes Felicitas Tomsones (1901–1969) 1969. gadā pabeigtās un vienu reizi iestudētās operas "Pūt, vējiņi!" liktenis. 20. gadsimta 50. gadu beigās komponista Artūra Salaka (1891–1984) pabeigtā opera (1959) okupācijas varas gaiteņos netika akceptēta iestudēšanai. Visbeidzot, Arvīda Žilinska (1905–1993) otrā opera "Pūt, vējiņi!" (1969), lai arī iestudēta 1977. gadā, tomēr nespēja gūt plašāku un ilgstošu publikas interesi. Līdzīgs maz zināmu operu liktenis ir piemeklējis Fridriha Podnieka (1878–1961) īsi pirms Pirmā pasaules kara (1914) un 1969. gadā Jāņa Ķepīša (1908–1989) komponētās  divas operas "Indulis un Ārija"; 30. gadu pirmajā pusē operdziedātāja un komponista Olīva Mētras (1891–1982) pabeigto, bet neiestudēto operu "Jāzeps un viņa brāļi" (1934); 40. gadu otrajā pusē tapušo un okupācijas režīma cenzūras diskvalificēto Laumas Reinholdes (1906–1986) operu "Krauklītis" (1947); 50. gadu beigās pabeigto neiestudēto Nilsa Grīnfelda (1907–1986) operu "Mīla stiprāka par nāvi" (1958), kurai ir arī otrā redakcija ar nosaukumu "Siguldas balāde" (1972). Interesanti, ka pavisam nesen, 2018. gadā savu operu, kuras librets veidots pēc Raiņa lugas "Zelta zirgs", pabeidza komponēt Kanādā dzīvojošais skaņradis Imants Ramiņš (1943), pagaidām joprojām gaidot sava darba iestudēšanu. Tikai trīs operām, kuru libreti ir balstīti uz Raiņa lugām, ir izdevies iegūt un saglabāt plašu atpazīstamību līdz pat šodienai. Tās ir: Jāņa Mediņa (1890–1966) uz Latvijas valsts nodibināšanas laiku pabeigtā grandiozā opersāga "Uguns un nakts" (1919), Arvīda Žilinska pirmā opera "Zelta zirgs" (1958/1965), kura ir arī bijusi izrādīšanas rekordiste vairāk nekā divdesmit gadu garumā, kā arī Imanta Kalniņa (1941) opera "Spēlēju, dancoju" (1976). Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei Raiņa lugas regulāri pievērsa komponistu uzmanību. Tomēr pēc Spēlēju, dancoju spilgtā operas veiksmes stāsta Rainis nu jau līdz pat 21. gadsimta trešajai desmitgadei ir zudis no sekojošo paaudžu komponistu redzesloka. Lai gan – mēs nekad nevaram zināt, kad Raiņa lugās ietvertie zemteksti un slepenie vēstījumu kodi atkal kļūs aktuāli un interesanti gan esošo, gan arī nākošo paaudžu operkomponistiem Latvijā, varbūt arī citur pasaulē. Un to pašu var teikt arī par citiem lugu rakstniekiem Latvijā. Līdz šim Annas Brigaderes lugas ir bijušas iedvesmas avots Jāņa Mediņa zudušajai operai "Zvanīgs zvārgulītis" (1918) un iestudētajai operai "Sprīdītis" (1925), Jāņa Kalniņa (1904–2000) operai "Lolitas brīnumputns" (1934), Ādolfa Skultes (1909–2000) operai "Princese Gundega" (1971) un Arvīda Žilinska uzvedumu joprojām gaidošajai trešajai operai "Maija un Paija" (1980). Aspazijas lugas veidojušas libretus Jāzepa Mediņa (1877–1947) operai "Vaidelote" (1926) un Aleksandra Valles (1890–1972) neiestudētajai operai "Ragana" (1927/1935). Rūdolfa Blaumaņa skarbais mīlasstāsts iedvesmoja Jāni Kalniņu operā "Ugunī" (1936), savukārt asā sociālā drāma "Pazudušais dēls" rezultējās Romualda Kalsona (1936) operā (1995). Visbeidzot, Mārtiņa Zīverta jautrā drāma "Minhauzena precības" inspirēja Jāņa Ķepīša otrās operas tapšanu (1945). Dramatiskais teātris un opera visos laikos ir bijuši aktīvu sabiedroto lomās. Tādēļ, neraugoties uz 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā Latvijas komponistu operās piedzīvoto oriģināllibretu dominanci, iespējams, kaut kad turpmāk mēs atkal varēsim sagaidīt plašāku lugu rakstnieku darbu inspirējošu pārstāvību nākotnes operās.

Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone Tā bija egle, kas atradās pie mūsu vasarnīcas Jaundubultos, jūras pusē, kur Pētersons visu 1971. gada vasaru un vēl rudens sākumā strādāja pie Aleksandra Čaka dzejas, poēmu un stāstu dramatizēšanas, lai izveidotu dzejas drāmu “Spēlē, Spēlmani!”. Jūrmalā nekad pirms tam vai pēc tam šo putnu netikām redzējuši. Vienīgais izskaidrojums bija tāds, ka pūce esot bijusi arī Čakam simboliski zīmīgs putns un dzejnieka bērēs esot sēdējusi kokā netālu no kapa. Izrāde “Spēlē Spēlmani!” kļuva par vienu no visu laiku leģendārākajām latviešu teātra izrādēm un tika spēlēta 16 sezonas. Grūti pateikt, kas tieši cilvēkus tā valdzināja šajā izrādē, jo tur bija sakausēts tik daudz – Čaka paša fenomens, atmodinātā pirmskara Rīgas gaisotne, izcils ansamblis, tēlu plastika, Imanta Skrastiņa brīnumainā pārtapšana par dzejnieku izrādes centrā un viņa suģestējošā balss, Imanta Kalniņa aranžētā un komponētā mūzika un Latviešu strēlnieku traģika un varonība, atzīšanās mīlestībā Latvijai, izrādes noslēgumā dziedot pazīstamo dziesmu ar Čaka vārsmām “Miglā asaro logs…” Kaut gan “Spēlē, Spēlmani!” ir ļoti viengabalaina, un tā ir pati slavenākā no Pētersona veidotajām izrādēm, pats režisors izrādes tapšanas laikā bija nule kā atguvies no vairākiem traģiskiem pavērsieniem savā dzīvē. 1970. gada nogalē viņam ir jāaiziet no Dailes teātra un viņš iekrīt bezcerīgumā. Roku pastiepj Rakstnieku savienība, uzaicinot viņu kļūt par drāmas konsultantu. Viņš sāk darbu, 1971. gada marta beigās dodas komandējumā uz Gruziju, bet tur pārsteidz nelāga vēsts – slimnīcā ievietots vienpadsmit gadus vecais dēls Uģis. Patiesība bija vēl ļaunāka - Uģis, mans brālis smagi cieš ugunsgrēkā un iet bojā. Pētersons iekrīt dziļā depresijā, faktiski zaudē darbaspējas un neiziet no mājas. Taču tās vasaras sākumā Pētersonu Jaundubultos apciemo Imants Ziedonis un mēģina pierunāt ķerties pie Čaka dzejas dramatizējuma. Man vēl ir saglabājusies A4 izmēra lapa, uz kuras Ziedonis savā arhitektam līdzīgajā rokrakstā ir īsi ieskicējis iecerētās izrādes būtību. Viņi vairākkārt tiekas un runā par to, līdz beidzot Pētersons vasarā ķeras pie darba, un jau rudens pusē Jaunatnes teātra vadība - direktors Gudzuks un galvenais režisors Šapiro augstsirdīgi piekrīt, ka izrādi varēs veidot viņu teātrī. Top vēstule Kultūras ministrijai, kurā Pētersons un Ziedonis ar apslēptu ironisku smīnu sola, ka atspoguļos Čaka dzejā atrodamo kritisko skatu uz pirmskara Latvijas sabiedrības izkurtušo morāli un visādi citādi atsegs Latvijas buržuāzisko pagātni, ar kuru nespēja samierināties Čaka radītais dzejnieka tēls. Liktenis šoreiz ir labvēlīgs Pētersonam un Čakam, un izrāde bauda gan kritikas, gan publikas mīlestību, un vēlāk tiek ierakstīta Latvijas Kultūras kanonā. Bet Pētersona dzīvē tā nav vienīgā liktenīgā sakritība, kas saista viņu ar Čaku. Abi bija pazīstami, Čakam vēl dzīvam esot. Pētersona dzīvesbiedre Eleonora, saukta Nora, pēckara gados strādāja Valodas un literatūras institūtā, kur tolaik strādāja arī Milda Grīnfelde. Abas satuvinās, un, tā kā Milda draudzējas ar Aleksandru Čaku, abi pāri reizēm kopā iziet vakaros pilsētā vai apsēžas kādā lokālā. Milda tobrīd ar abiem bērniem ir iemitināta dzīvoklī Brīvības un Ģertrūdes ielas stūrī, ēkas sestajā stāva, kur pirms tam atradusies Voldemāra Tones darbnīca. Tobrīd bija neiespējami paredzēt, ka no 1961. gada šis pats dzīvoklis kļūs par Pētersonu ģimenes mājvietu, un Pētersons tur izveidos savu slaveno divstāvīgo bibliotēku. Taču atgriezīsimies 1950. gadā. Ir februāris un ārā valda liels sals. Čaks ir apaukstējies, jo viņa Lāčplēša ielas dzīvoklī ir atslēgta apkure. Tāpēc viņš meklē palīdzību pie Mildas Grīnfeldes. Viņš sirgst arī ar sirds nepietiekamību, un, uzkāpis līdz sestajam stāvam, viņš pavisam zaudē spēkus. Dzejnieks tiek noguldīts lielākajā no Mildas Grīnfeldes divām istabām, pie viņa tiek izsaukts ārsts. Tā ir trešdiena. Bet divas nedēļas pēc tam, tieši trešdienā, Čaks šajā dzīvoklī tiek aizsaukts mūžībā. To man stāstīja mamma, un, kaut gan bērnībā tam nepievērsu lielu uzmanību, atceros, ka viņa teica, ka, Čakam aizejot, devusies Mildu mierināt, un viņas noguldījušas dzejnieku lielākajā telpā, Tones bijušajā darbnīcā pie atvērta balkona. Tur arī vāķējušas viņu līdz bēru dienai. Vēlāk uzaicināju ciemos Mildas meitu Ievu Postu, un viņa man parādīja, kur tieši bija atradusies dzejnieka gulta šajās pirmsnāves nedēļās. Mildas ģimene tolaik izmantoja tikai divas istabas, - trešajā vēl atradās Tones darbnīcas mēbeles un iekārta. Tā Pētersona un Čaka likteņi ir nesaraujami savijušies. Un abus vieno zināma traģikas un drāmas pieskaņa viņu dzīvēs. Bet man, pašlaik tur dzīvojot, ir sajūta, ka visi aizgājēji, kas šajā dzīvoklī šķīrušies no dzīves, mani mazliet sargā, arī Aleksandrs Čaks.      

Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone Vai zini, ka Runcis kā režisors veidojis ne tikai teātra izrādes, bet arī daudzus plaša mēroga sabiedriskus pasākumus, kas kļuvuši par nozīmīgiem pagriezienpunktiem Latvijas nesenajā vēsturē? Pētera Pētersona daudzpusīgie talanti – tulkotājs, dramaturgs, režisors – ir iemesls, kāpēc viņu nereti pieaicināja kā autoru un arī režisoru liela mēroga uzvedumiem. Viens no tādiem bija koncerts par godu Andreja Upīša 70 gadu jubilejai Operā, kuram libretu veidoja un arī iestudēja Pētersons. Mūziku šim koncertam rakstīt viņš uzaicināja Imantu Kalniņu, ar kuru kopā jau bija radījis brīnišķīgo izrādi ar Imanta Ziedoņa dzeju “Motocikls”. Abi bija kopā strādājuši arī pie Pētersona dramatizētā Dostojevska “Idiota”, kur Imanta Kalniņa mūzika atstāja neaizmirstamu nospiedumu.  Pateicoties Pētersonam, Upīša jubilejas svinībām kļuva nevis par vēl vienu ierindas pasākumu vai par nodevu laikam, bet gan palīdzēja radīt autonomu lieldarbu  - lielisko Imanta Kalniņa oratoriju ar Upīša tekstu “Rīta cēliens”, kurai Upīša dzeju un tekstus atlasīja un sakārtoja, faktiski dramatizēja, Pēteris Pētersons. Kad sākās Atmoda, Pētersona talants noderēja vairāku tālaika nozīmīgu pasākumu organizēšanā. Tā 1988. gada jūnijā notikušais Folkloras festivāls “Baltica” tautas atmiņā palicis kā notikums, kurā Dainis Stalts pirmo reizi arēnā iznesa Latvijas karogu. Un visa festivāla norise toreiz Rīgā un Ogrē bija kā svaiga ūdens malks, kas cēla un vienoja cilvēkus ap folkloru. Un šī saviļņojošā notikuma veidotājs bija Pēteris Pētersons. Pirms Tautas Frontes dibināšanas kongresa 1988. gada 7. oktobrī, notika Tautas Frontes rīkota manifestācija, pēc kuras ļaudis devās uz Mežaparku. Tur Dziesmu svētku estrādē, ko pildīja kori, notika koncerts ar Atmodas līderu un valsts amatpersonu uzrunām, kas kā notikums spilgti iespiedies ļaužu atmiņā. Un lūk, šī koncerta režisors bija Pēteris Pētersons. Viņi kopā ar toreizējo Dabas muzeja direktoru Vili Krūmiņu un muzikologu Arnoldu Klotiņu bija izveidojuši repertuāru un runātāju sarakstu, kā arī rūpējās par koncerta norisi turpat uz skatuves tādā kā vadības grupā. Kā atceramies, emocijas toreiz sita ļoti augstu vilni. Sanākušie cilvēki kāri tvēra katru runātāju vārdu, bet dziesmas dziedāja līdzi. Man tēva papīros vēl ir saglabājusies lapiņa ar koncerta norisi ar visām viņa piezīmēm. Vēl viens nozīmīgs mirklis Latvijas vēsturē, kam Pētersons pielicis savu roku, bija 1990. gada Vispārējie Dziesmu svētki, kur pirmo reizi pēc ilgiem gadiem repertuārā vairs nebija jādod nodevas dziesmām par Ļeņinu un padomju skaņdarbiem, turklāt šajos svētkos pirmo reizi plaši piedalījās trimdas kolektīvi. Pētersons bija Dziesmusvētku režisors, un atceros, cik brīnumaini toreiz ieskanējās trimdas koru iekustinātie zvaniņi.  Runcim vienmēr piemitusi laba mēroga un telpas izjūta, spožs inscenētāja talants, taču šajos lielajos pasākumos viņš nevarēja atļauties tā vienkārši izsaukt aprautas komandas, kā bija pieradis darīt teātrī, kur kolēģi bija iemācījušies saprast viņu no pusvārda. Viņa reizēm ģeniālajām idejām bija nepieciešams sazemējums. Un šo lomu lielajos masu pasākumos kā asistents pildīja toreiz jaunais Konservatorijas Kultūras darbinieku kursa absolvents, tagad Smiļģa teātra muzeja direktors, profesors Jānis Siliņš. 

Latgales vēstniecība "Gors", sagaidot savu desmit gadu jubileju, izveidojusi pasākumu ciklu "10 kā 1". Kultūras rondo izvaicājam "Gora" vadītāju Diānu Zirniņu. "Ja kādreiz man jautā, kas ir "Gora" spēks, tas ir cilvēkos, kas viņu veidoja, veido šobrīd. Māksliniekos, kas brauc pie mums, un ļoti liels spēks ir arī apmeklētājos. Kad viss saslēdzas kopā, daudz kas iet secen, un mēs kā liels kuģis varam turpināt savu ceļu. Vairākas pārdomas, kas notiek šobrīd kultūras jomā Latvijā, mums līdz ar to var iet secen," atzīst Diāna Zirniņa. "Mēs gaidām desmitgadē, bet desmitgade ir tikai pieturas punkts reģionālo koncertzāļu stāstam Latvijā." 29. aprīlī Latgales vēstniecība "Gors"aicina uz desmit gadu jubilejas pasākumu cikla "10 kā 1" notikumu - pirmatskaņojumu dziesmuspēlei latgaliski “Trasuns. Fabulas”, kas ir piecu komponistu - Platona Buravicka, Oresta Silabrieža, Ievas Paršas, Sniedzes Prauliņas un Ernesta Mediņa muzikālais jaundarbs. Dziesmuspēle ir jauns, muzikāli skatuvisks darbs latgaliešu valodā, kas tapis, iedvesmojoties no Franča Trasuna fabulām. Šis jaundarbs savā ziņā atsauc atmiņā pirms desmit gadiem koncertzāles atklāšanas koncertos pirmatskaņoto dziesmuspēli "Ķēniņmeita. Latgales pasaka". Izrādes mūzikas materiālu veido pieci komponisti - Platons Buravickis, Orests Silabriedis, Ieva Parša, Sniedze Prauliņa un Ernests Mediņš, kuri vienlaikus būs arī savu jaundarbu izpildītāji. Jaundarbu atskaņojumā piedalīsies Rēzeknes kamerorķestra mūziķi, J. Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas kora grupa, Rēzeknes Tautas teātra aktieris Aldis Leidums. Muzikāli teatrālo darbību vadīs diriģents Jānis Stafeckis un režisore Inese Mičule. Dziesmuspēles scenogrāfe Ieva Kauliņa, skatuves iekārtojumam izmantos mākslinieces Ivetas Vaivodes Latgalē tapušās fotogrāfijas. Latgales vēstniecības "Gors" jubilejas svinību pasākumu cikla "10 kā 1" kulminācija ir gaidāma 13. maijā koncertprogrammā "Saldi rūgti mūžīgais", kur uz Lielās zāles skatuves pulcēsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" un diriģents Andris Poga, kas ir koncertzāles ilggadējie draugi. 20. maijā koncertuzvedumā "Ziedonis" tikšanās ar Renāru Kauperu, Jāni Strazdiņu, Latvijas Radio kori un diriģentu Sigvardu Kļavu, lai izdziedātu Imanta Kalniņa dziesmas ar Imanta Ziedoņa dzeju, kā arī būtu Imanta Ziedoņa dzejoļos un paša autora balss ieskaņotās pārdomās. Jubilejas pasākumu cikls tiks noslēgts 27. maijā, satiekoties dabā, muzikālā līdzdarbības izrādē "Visi putni skaisti dzied".

"Kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada," par mantojumā no saviem skolotājiem gūto stāsta režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS. Starptautiskās Teātra dienas noskaņās Gunda Vaivode Reini Suhanovu izvaicā par viņa daudzveidīgajām izpausmēm šajā mākslas laukā, tostarp ieskicējot Latvijas Nacionālais teātris topošo izrādi "Baltiešu armija", kurai pirmizrāde jau 31. martā, neiztiekot bez aktuālā mākslas un politikas pretstatījuma, kas ienāk arī otrajā lielākajā tēmā, un tie ir Dziesmu svētki un to Noslēguma koncerts, kura režisors ir Suhanovs. Sarunas gaitā arī par kopīgo laivu, kurā ir gan draugi, gan nedraugi, par mainīgo pasauli un to, kā mēs visi šodien tajā jūtamies... Gunda Vaivode: Pirmdien ir Teātra diena. Vai šī diena ir arī tavi svētki? Reinis Suhanovs: Man pašam kā svinama diena tā kļuvusi beidzamajos piecos gados, kopš strādāju Nacionālajā teātrī, kur Teātra dienai ir ilgas un izkoptas tradīcijas – gan ar "Žurku", gan arī iekšienē šī diena tiek svinēta. Arī šogad svinības būs!  Teātris – tā ir saldā inde, kā teicis Juris Karlsons. Kad Tu, puisis no Kandavas, saindējies ar teātri? Vidusskolas vecumā.  Kandavā? Nē, lai gan ar kandavniekiem tas ir saistīts. Tā ir kandavnieku kopiena… Viens no kandavniekiem ir Kaspars Znotiņš, tāpat arī viņa brālis Jānis Znotiņš, ar kuru kopā savulaik dejoju. Pārāk pat nedraudzējāmies, bet te pēkšņi Rīgā uz ielas viņš man piedāvā: klausies, tu negribi strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē? Tā arī tas sākās: vidusskolas vecumā sāku strādāt teātra garderobē, un tā man bija neierobežota iespēja skatīties labu teātri... Tev ir ļoti laimējies izaugt pie lielām mākslas personībām – scenogrāfa Andra Freiberga Mākslas akadēmijā un režisora Mihaila Gruzdova Kultūras akadēmijā. Vai vari formulēt pāris būtiskas lietas, ko esi guvis tieši no viņiem? Jebkurā gadījumā tā ir mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Andra Freiberga darbu būtību un stilistiku noteica viņa mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Kāda detaļa, par kuru kāds, iespējams, teiktu – sentimentāla detaļa, radīja pievienoto vērtību viņa telpām. Atceros, izrādei "Jūlijas jaunkundze", kuru veidoja Māra Ķimele, mēģinājumi bija atvērti: spēlēja Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa un Agnese Zeltiņa – tāds brīnišķīgs trio, un Freibergs paralēli taisīja scenogrāfiju: visu ko uzlaboja, meklēja detaļas. Tāda būšana mēģinājumā un iedvesmošanās no procesa. Patiesībā tieši Freibergs mani iedvesmoja stāties arī režisoros. Viņam tā atslēga bija tāda: par scenogrāfiju domāt nevis kā par bildi, bet kā par telpu aktiera darbībai, lai režisors ar šo telpu var strādāt, vairākas stundas noturot skatītāja interesi. Un viņa telpa nekad nebija piebāzta! Manuprāt, arī tev piemīt kas ļoti līdzīgs – tava telpa ir gleznieciska. Šaubos, vai tu varētu uztaisīt, piemēram, tādu telpu, kāda ir izrādē "Garā dzīve". Varētu, varētu! (smejas) Arī man bijusi kāda blīvāka telpa. Tie paši "Grimmi". Bet, starp citu, "Garā dzīve" ar Monikas Pormales scenogrāfiju un "Naži vistās" Gata Šmita režijā ar Rūdolfa Beketa scenogrāfiju – tie bija divi pretpoli brīdī, kad ienācu teātrī. Bet vēl par pārmantošanu. No Mihaila Gruzdova tā pirmkārt ir cilvēkmīlestība. Ieraudzīt cilvēkā Visumu. Cilvēkā vai vienā epizodē ieraudzīt kosmosu. Un kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada. Mūsu apmācības programmā ļoti liels uzsvars bija uz izpildītāju, radošo personību. Pirmajos gados Gruzdovs mums tā arī teica: vienkārši strādājiet kā aktieri! Kad visiem pārējiem beidzās aktiermeistarības mēģinājumi, naktī varējām sākt strādāt pie saviem režijas darbiem. Un, ja tajā brīdī bieži vien likās – ārprāts, nu, kāpēc mums vairāk nedod to darīšanu, šobrīd saprotu – tā bija ārprātīgi vērtīga lieta. Lai abiem meistariem viegli un jautri tur, augšā! Viņi bija arī lielisks tandēms uz teātra skatuves. Vai, piemēram, tu un Elmārs Seņkovs arī esat tāds tandēms? Vai arī pagaidām vēl tev gribas strādāt kopā ar daudzām un dažādām personībām? Man bijusi tā laime strādāt ar vairākiem foršiem un jaudīgiem režisoriem, bet ar dažiem no viņiem izveidojušies ilgāki tandēmi. Viens no tiem ir Pētera Krilova audzēknis Viesturs Meikšāns – bijis vesels skaists posms Valmieras teātrī, pēc tam arī operā. Mana pirmā opera – Kristapa Pētersona darbs "Mihails un Mihails spēlē šahu" – tapusi tieši kopā ar Viesturu Meikšānu. Vēl ir Verdi Makbets – mana pagaidām vienīgā lielā opera Rīgā kā scenogrāfam, jo operām scenogrāfiju esmu veidojis pietiekami daudz, strādājot arī kopā ar Andreju Žagaru, bet pārsvarā visas izrādes bijušas ārzemēs, lai cik tas paradoksāli nebūtu. Māra Ķimele, ar kuru daudz esmu strādājis kopā, vienmēr mums novēlējusi radoši strādāt, saglabāt sevī meklētāju un cik tik vien ilgi iespējams, noturēties pretī jebkādai "kastītei" savā karjerā. Un bēgšana no "kastītes" ir tā, kas šobrīd mani vieno ar Elmāru. Ar katru izrādi cenšamies iet jaunā virzienā, lai arī cik sparīgi blakus esošie cilvēki mums nemēģinātu parādīt, kurā kastītē lietas mums padodas labāk, un ko labāk nevajag darīt. (..) Un kopā ir daudz, daudz drošāk, viens otru var pabalstīt.  Ko tu labprāt gribētu iestudēt operā?  Arī Rīgā būtu vērts veidot krāsainus iestudējumus: domāju, ka Latvijā ir pietiekami daudz spējīgu mākslinieku, kuri varētu iziet starptautiskajā apritē. Ja dziedātāji un mūziķi to veiksmīgi dara, scenogrāfijā mums ir Monika Pormale, kas ļoti aktīvi strādā operas jomā ārzemēs, tāpat arhitekts Didzis Jaunzems pasaulē, sevišķi Eiropā, strādā ļoti daudz, bet Latvijā scenogrāfijas jomā darbojas maz. Vai arī Aiks Karapetjans veido operas ārzemēs. Taču mums ir arī vietējie mākslinieki, kuri varētu aktīvi darboties. Tas būtu skaisti. Šobrīd dzīvo pirmizrādes gaidās. Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē top "Baltiešu armija". Komiska lekcija pēc Edgara Ozoliņa piezīmju motīviem. Vari pacelt simbolisku priekškaru jau šobrīd? Karikatūrists Edgars Ozoliņš daudziem zināms ar kairiem dāmu apveidiem un smieklīgu vīriešu zīmējumiem, padomju okupācijas laikā izdotajām grāmatām vai ļoti asprātīgajām "Dadža" karikatūrām. Arī viņa ģimene tika piedzīvojusi padomju varas represijas. Viņā bija pretestības gars, kuru viņš izpauda izdomātās fantāzijās par alternatīvu vēsturi: par to, ka bēgļi, kas pēc Otrā pasaules kara devās uz Rietumiem, bēgļu nometnēs iepazīstas ar miljonāru, kurš palīdz viņiem aizbraukt uz Islandi un tur nodibināt kopienu, kura piedzīvo milzīgu dzimstības lēcienu, izaug ārkārtīgi liela, dzīvo tur uz vietas un vēlāk veic vēl kādus ģeopolitiskus gājienus. Ozoliņa piezīmes nav gatavs izveidots stāsts, drīzāk tie ir zīmējumi, kurus viņš veidojis līdz pat 80. gadiem. 80. gadu beigās viņš devās mūžībā, nesagaidījis Latvijas neatkarību, bet viņa zīmējumi nozīmē gan dusmas, gan arī savas tautas mīlestību un cerības uzturēšanu sevī. Visu laiku. To ir svarīgi saprast. Tāpat kā Kaukāza krīta aplī – tā ir cerības iznešana cauri baisiem laikiem. Bija nodibināta Latvija – pirmo reizi pašiem sava valsts! Bet tikai uz divdesmit gadiem... Tomēr arī pēc tam – visus  piecdesmit gadus tā tika uzturēta caur cilvēkiem: ja cerība par to nebūtu uzturēta pagrīdē, ja nebūtu šīs brīžiem agresīvās, niknās domas… Bez tās mēs nevarētu. Šobrīd redzam, ka Krievijas propagandas priekšā savu galvu kā sabiedrība esam liekuši, un tagad viss, kas saistīts ar pieminekļu nojaukšanu, krievu kultūras "kancelēšanu" un Puškina pārvērtēšanu – tas viss mūs ļoti pārbauda. Un mēs arī sākam saprast, cik vārda brīvība ir bīstama un cik ļoti šobrīd esam spiesti to daudzējādā ziņā likvidēt. Mēs neatļaujamies tik daudz, cik atļaujas Rietumos. (..) Bet runājot par Edgara Ozoliņa fantāzijām, kas piepildītas ar seksualitātes lietu. Atbildi uz šo jautājumu tā arī neesmu atradis: kāpēc padomju sistēmai tik ļoti gribējās cenzēt seksualitāti? Nu, kas tas bija? Par to, kāpēc cenzēja Latvijas nacionālās idejas – to es vēl saprotu, bet kāpēc noliedza šādu absolūti universālu lietu?  Par daudz džeza tajā visā! Bet nu esam nonākuši pie ļoti būtiskas tēmas, kurai vēl pieskarsimies arī cita jautājuma sakarā, proti, pie izslēgšanas kultūras jeb "Cancel Culture". Imanta Kalniņa dziesma "Dzimtenei" ar Ārijas Elksnes dzeju. Ļoti glīta melodija, skaisti vārdi par dzimteni, vienīgā nelaime, ka tie rakstīti padomju laikā. Savulaik mēs to dziedājām koros un šobrīd dziesma ir svētku noslēguma koncertā. Dzirdu, ka daži koristi negrasās to dziedāt, kaut pamatojums iekļaušanai repertuārā ir pašu dziedātāju izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas – dimanti plašā vēsturiskā spektrā no Dziesmusvētku zelta fonda līdz mūsdienām. Kā tad mums ir ar to izslēgšanas kultūru un domāšanu? Laikam mana pirmā atbilde būtu koncerta nosaukums "Kopā. Augšup". Kopā ar noslēguma koncerta māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu par koncerta nosaukumu sākām domāt vēl pandēmijas laikā. Tobrīd atsevišķiem koristiem, kuri atteicās vakcinēties, neļāva piedalīties kora mēģinājumos. Tajā brīdī iezīmējās sabiedrības noslāņošanās procesa kulminācija: tu esi mans draugs, bet tu – nē; ja tu dari to un to, es ar tevi nerunāju. Jā, šobrīd ir karš, kur viss ir vai nu balts, vai melns. Diemžēl bieži kopīgajā laivā ir gan draugi, gan nedraugi. Arī mazākajā formācijā - ģimenē – bieži vien ir melnā avs. Bet veselīgā ģimenē mēs tomēr turamies kopā, neskatoties ne uz ko. Protams, tas jautājums par dziesmu nav tik vienkārši atbalstāms, un tieši tāpēc ir vērts par to sarunāties: ir jāsaglabā [izvēles] brīvība – ka ir koristi, kuri nevēlas dziedāt kādu dziesmu.  Un tas būtu pieņemami – ka viņi tur stāv un nedzied.  Atļaušos tādu provokatīvu joku: man nepatīk, ka Rainis ir uzrakstījis - "Saule mūsu māte". Kāpēc viņš nerakstīja par mākoņiem, jo mākoņus redzam daudz biežāk? Saule ir aiz mākoņiem – Latvijas kontekstā. Tātad mums visu laiku mamma ir projām, aiz mākoņiem. Bet ja mēs dzīvotu tajā sajūtā, ka mākonītis mūs silda...  Tāpēc arī mums ir tas meklētāja Dullā Daukas gars, ko gan arī vairs nedrīkstam pieminēt.  Jā, joks, kā jau teicu, ir provokatīvs. Bet kā personība drīkstu būt pret daudzām dziesmām vai par daudziem komponistiem. Man ir sava personiskā nostāja ļoti daudzos jautājumos. Bet pret šo Imanta Kalniņa dziesmu tev nav nekas pretī?  Nē. nav.  Un kā jūs tiksiet galā ar Kasparu Dimiteru un Zigmaru Liepiņu? Ir notikumi un dziesmas, kas kļūst par tautas un cilvēku emocionālo īpašumu. Piemēram, kaut kādā ziņā teātra izrādes "Daugava" mūzika vairs nepieder tikai izrādei, vairs nepieder tikai Valmieras teātrim, lai kā arī gribētos, ka visi to vienmēr atceras. Arī es esmu Valmieras teātra cilvēks, un arī man gribētos teikt – redzat, kā te pie mums Valmierā! Bet ir lietas, kas pārkāpj robežas. Tādu mums jau ir vesela plejāde! Tā Imanta Kalniņa koķetēšana ar Putina attēlu… Bet ir jau arī skaidrs, ka daudzi mūsu mākslinieki, mani pašu ieskaitot, strādājuši Krievijā! Esmu bijis nominēts "Zelta maskai".  Tāpat arī Alvis Hermanis! Nu, Alvja Hermaņa koķetēšana šajā situācijā, protams, ir smieklīga. Tas vienmēr ir apbrīnojami, kā viens cilvēks vienu dienu var teikt vienu, bet jau nākamajā rīkoties pavisam savādāk. Viendien teikt – nebrauciet uz Krieviju, bet jau pēc nedēļas pats dodas uz turieni ar pieliektu galvu.  Bet katram sava lieta. Tāpēc arī mēs visi viens otru mīlam un visi esam kopā – kā ģimenē.  Un būsim kopā arī Mežaparka estrādē – gan dziedātāju, gan klausītāju rindās. Kas tev pašam ir kulminācijas brīdis Dziesmu svētku koncertos? Un vai tev tāds jau šobrīd ir iezīmējies, domājot par šīs vasaras noslēguma koncertu? Esmu priecīgs darboties Dziesmu svētku noslēguma koncertā tā iemesla dēļ, ka pats esmu Dziesmu svētku kustības dalībnieks: visu savu dzīvi, sākot jau no bērna kājas, esmu dejojis. Svētkos esmu piedalījies gan kā bērns, gan kā pieaugušais dejotājs, gan kā scenogrāfs un veidojis arī režiju deju koncertam stadionā. Bet noslēguma koncerts ir brīdis, kad sanākam visi kopā: gan skatītāji, gan dalībnieki. Un šoreiz tiešām noslēguma koncertā būs visi, visi kopā! Bet uz kulmināciju ved cilvēku gaidas – tās būs tās pašas dziesmas, kuras ir virspusē. Šo loģiku nemēģinās lauzt neviens. Beigās būs "Saule, Pērkons, Daugava", kurai pievienojušies arī jauni darbi. Arī Raimonda Tigula "Lec, saulīte!", kas bija iestudējumam paredzēts numurs ar Rasas Bugavičūtes-Pēces tekstu: atsevišķi koristi un vēl citi cilvēki par to ir iesmējuši muzikālo atsauču dēļ, bet vienalga – tauta šo gabalu ņem, dzied un nes, un tā cilvēkiem un arī man ir kulminācija. Jebkurā gadījumā man kulminācija Dziesmusvētku estrādē ir tad, kad visi esam kopā, visi izjūtam šīs vibrācijas un saucam: "Atkārtot, atkārtot, atkārtot!" Tā nu ir tā kulminācija, un to dažreiz nevar prognozēt. Un man vislielākais prieks ir tajās reizēs, kad tiek atkārtots kāds no tiem darbiem, kas nemaz nav gaidīts! Jo tas ir novibrējis šeit un tagad – caur diriģenta rokām koristos. Ik pa brīdim esam dzirdējuši – un tieši no inteliģences cilvēkiem, kuri paši svētku rīkošanā nav iesaistīti, ka tā ir pārāk liela izšķērdība un greznība – rīkot šādus svētkus. To saka arī tavi kolēģi, mākslinieki. Ko tu viņiem šādos gadījumos atbildi? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs?  Latvijā ir tik maz notikumu, kas apvieno lielāku ļaužu pulku, kas sanācis kopā, lai radītu! Tā laikam ir mana atbilde brīžos, kad pats sev atbildu uz jautājumu, kāpēc jāpiedalās Dziesmu svētkos un jāveido deju svētki, kas ļoti daudziem atgādina no totalitārajām varām nākušas tradīcijas: daudzi tos salīdzina ar Ziemeļkoreju. Bet man tas liekas ārprātīgi  skaisti, ka cilvēki visā Latvijā nāk kopā, lai radītu! Lai nodarbotos ar mākslu, ar mūziku. Ļoti daudziem cilvēkiem sabiedrībā tas ir mērķis, uz ko tiekties. Protams, ir sistēma, kas noteikti jāpārskata: piemēram, skašu sistēma, kad zālē sēž žūrija, 10 rindas tai priekšā ir tukšas, uz skatuves dejo mazi bērniņi, kuriem pēc uzstāšanās liek atzīmes par to, kā viņi dejo. Tur ir "aizdomīgas" lietas. Bet pats princips – ka piecus gadus tu gatavojies mākslas notikumam, kuru laikā tiec piepildīts ar labu mūziku vai kustību; tiek izstrādāta arī estētiskā kvalitāte, cieņa vienam pret otru. Tur ir ļoti daudz labu pamatlietu! Plus tas ir mākslinieciski unikāls notikums, arī pati a cappella dziedāšana ir unikāla tradīcija, un tas ir vienkārši lieliski, ka mums tāda ir. Gandrīz visi Dziesmu svētki, sākot no pašiem pirmajiem, bijuši veltīti kādai valstiskai jubilejai, caram, partijai… Oļģerts Grāvītis izteicās, ja nebūtu šo veltījumu, tad, iespējams, Dziesmu svētki nebūtu pat saglabājušies. Un vai tad vispār būtu mūsu valsts, ko finalizēja dziesmotā revolūcija? Lidija Lasmane-Doroņina gan teic, ka ne jau caur dziedošo revolūciju, bet gan caur barikādēm tas ir izcīnīts, bet tomēr – vai mums būtu sava valsts, ja mēs nebūtu spējuši vienoties ar tik atšķirīgiem viedokļiem vismaz vienā šādā lielā notikumā?  Pilnīgi piekrītu! Tā ir viena no būtiskākajām lietām – ka caur dziesmu tekstiem un kultūras notikumu tu tomēr sevī ieaijā noteiktas lietas. 

22. un 23. decembrī Dzintaru koncertzālē un 7. janvārī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" ar īpašu Ziemassvētku noskaņu koncertu uzstāsies čellists Valters Pūce, pianists Dainis Tenis un Rīgas Doma zēnu koris, atskaņojot skaņdarbus no koncertprogrammām ‘‘Radīts Latvijā'' un ‘‘Bez elektrības'' ar Mārtiņa Brauna, Zigmara Liepiņa, Imanta Kalniņa, Raimonda Paula un citu komponistu dziesmām jaunos aranžējumos, kā arī gaidāmi vairāki pirmatskaņojumi. “Izvēloties dziesmas programmai “Radīts Latvijā”, kas būs svarīga koncerta sastāvdaļa, mums būtiskākais bija tas, vai dziesma spēj dzīvot arī bez vārdiem un melodija uzrunā tik pat spēcīgi. Dziesmu aranžijas mēs vēlējāmies veidot akadēmiskās mūzikas skanējumā, lai uzsvērtu to, ka šīs dziesmas jau ir kļuvušas par latviešu mūzikas klasiku un dzīvos mūžīgi. Šīs programmas noskaņa ir lieliska dāvana visiem, kuriem tuva ir mūzika, kas radīta Latvijā un pasaules populārā un klasiskā mūzika čella, klavieru un zēnu kora skanējumā,” stāsta Valters Pūce. “Muzicēšanu divatā var salīdzināt ar privātu sarunu. Tā kā mēs ar Valteru esam seni, labi draugi, mēs runājam par visdažādākajām tēmām, un šī koncertprogramma arī ir kā mūsu abu dialogs, ko papildinās Rīgas Doma zēnu koris – jautrs, skumjš, komisks un nopietns. Katrs skaņdarbs veidojas kā atsevišķa saruna, kuras pamatā ir kāda labi zināma melodija. Mēs ar Valteru saprotamies bez vārdiem un to pārvēršam jaunā muzikālā stāstā, ” par dueta sadarbību un koncertprogrammu papildina Dainis Tenis.

"Neatliekamajā sarunā" tiekamies ar diriģenti Airu Birziņu, lai šoreiz runātu par viņas vadītā VEF Kultūras pils sieviešu kora "Dzintars" 75. dzimšanas dienas koncertuzvedumu "Es atnācu uguntiņu", kas 3. decembrī risināsies VEF Kultūras pils Kamerzālē. Koncertuzveduma režisore būs Inese Mičule. Koncertuzvedumā skanēs izcilāko latviešu estrādes mākslinieču – Noras Bumbieres, Valentīnas Butānes, Ilonas Bāliņas, Margaritas Vilcānes, Mirdzas Zīveres, Ievas Akurateres, Maijas Lūsēnas, Olgas Rajeckas, Ances Krauzes un Aijas Kukules – izpildīto dziesmu aranžējumi. Tās būs komponistu Zigmara Liepiņa, Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Jura Kulakova, Jāņa Lūsēna, Valda Atāla, Elgas Īgenbergas un Gunāra Freidenfelda skaņdarbu aranžijas, ko īpaši korim, solistei un instrumentālajam ansamblim veidojis Edgars Linde. Kopā ar kori "Dzintars" uzstāsies dziedātāja Aija Vītoliņa un profesionālu mūziķu instrumentālā grupa – Rihards Plešanovs (pianists), Andis Klučnieks (flauta), Jānis Stafeckis (kontrabass) un Aivars Krastiņš (sitaminstrumenti). Pirmatskaņojumu piedzīvos arī Ilonas Rupaines jaundarbs – par mīlestību un latgaliskās dzīvesziņas kodolu. "Koncertuzveduma "Es atnācu uguntiņu" ideja un nosaukums interpretē ciešo saiti, kas veidojas starp paaudžu paaudzēs atstātā garīgā mantojuma daļu – iekodētu dziesmā –, un tagadnes cilvēka pasaules izpratni un sajūtām, pašapziņas veidošanos un plūdumu," norāda koncerta rīkotāji. "Aktiera Ginta Andžāna caurviju stāsts būs gan lirisks vēstījums par pieaugšanu – kā slavinājums skaistai, gudrai un drosmīgai sievietei, par kādu ikviena meitene, maza būdama, sapņo kļūt – gan simbolisks dialogs starp sievietes un vīrieša daudzveidīgo emociju pasauli." Koncertuzvedumā līdzās kormūzikai un prozas lasījumiem tiks integrēti video mākslinieka Gata Priednieka-Melnača radītie video – caur laikmetīgo vizualitāti kora vēstures lappuses savīsies ar pavisam jauniem un tieši šim koncertam filmētiem video fragmentiem, kas atspoguļos kora "Dzintars" šī brīža sajūtas. Svarīga vizuālās noskaņas radītāja dažādajās koncertuzveduma epizodēs būs gaismu partitūra. Sieviešu koris "Dzintars" dibināts 1947. gadā un kopš tā laika ir ne tikai viens no vadošajiem sieviešu koriem Latvijā, bet pazīstams arī visā pasaulē – pastāvēšanas laikā guvis uzvaras daudzos starptautiskos konkursos jau kopš 1968. gada, piedalījies festivālos un projektos, kompaktdisku ierakstos Eiropā, Amerikā un Japānā. Augstas mākslinieciskās virsotnes sasniegtas ilggadējo kora diriģentu Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša vadībā. Viņu darbības laikā koris "Dzintars" bijis daudzu latviešu un ārzemju komponistu jaunrades rosinātājs un skaņdarbu pirmatskaņotājs. Kopš 2000. gada kora mākslinieciskā vadītāja ir Aira Birziņa. Vairāk nekā 40 gadu garumā dziedātāju balsis skolojusi izcilā dziedātāja, Rīgas Operetes teātra soliste Aina Bajāre. Šobrīd kora vokālā pedagoģe ir Ieva Parša, kormeistare – Madara Boka. Koncertu organizē biedrība "Dzintara koris" sadarbībā ar Ziemeļrīgas kultūras apvienības VEF Kultūras pili. Jubilejas koncerta tapšanu un norisi atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds un mērķprogramma "KultūrELPA", Rīgas dome, AKKA/LAA un Pasaules Brīvo latviešu apvienība.

Rīgas Skaņu ierakstu studija sadarbībā ar Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu un Valsts kultūrkapitāla fondu ir restaurējusi un nodod klausītājiem četrus kultūrvēsturiskus ierakstus ar Jāņa Ivanova, Ģederta Ramana, Egila Straumes, Pētera Barisona skaņdarbiem, kas līdz šim ir bijuši pieejami tikai savā laikā izdotajās skaņuplatēs. Visus ierakstus no oriģinālajām magnētiskajām lentēm restaurējis Mārtiņš Krastiņš, un tie no 28. oktobra  pieejami mūzikas straumēšanas platformā Spotify. Rīgas Skaņu ierakstu studija tās esošajā veidolā darbību uzsāka 1967. gadā Reformātu baznīcas telpās. Studijas lielā ierakstu zāle joprojām uzskatāma par vienu no labskanīgākajām akustiskajām telpām Latvijā un ir īpaši piemērota koru, kameransambļu un orķestru ierakstiem. Studijā veikti vēsturiski nozīmīgi akadēmiskās mūzikas, estrādes, kino un džeza mūzikas ieraksti. Sarunā ar Mārtiņu Krastiņu uzzinām, kā notiek ierakstu restaurēšana un kā vērtējami pirms vairākām desmitgadēm ar tā laika tehniskajām iespējām tapuši ieraksti. Mārtiņš Krastiņš: "Mazliet varbūt mainījusies skaņu režisoru gaume, mūsdienu ieraksti man liekas nedaudz biklāki, pārāk kontrolēti, tajā laikā tie bija dzīvāki. Dzīvums man šķiet absolūti svarīgs jebkurā ierakstā, bet mūsdienās tas bieži vien tiek pazaudēts nemitīgā rediģēšanā, dzenoties pēc perfekcijas." Egila Straumes koncerts vijolei un kamerorķestrim, Antonio Vivaldi Koncerts vijolei, diviem orķerstriem un klavesīnam Domažorā RV 582 un Koncerts divām vijolēm, orķestrim un klavesīnam Sibemolmažorā RV 524 Uldis Viesturs Sprūdžs un Latvijas Filharmonijas kamerorķestris, diriģents Tovijs Lifšics, 1981 Pētera Barisona kantāte "Brīnumzeme" un Mārtiņa Brauna, Emīla Dārziņa, Imanta Kalniņa, Jura Karlsona, Artura Maskata, Pētera Plakida, Jāzepa Vītola kordziesmas izlasē "Apliecinājums" Latvijas Radio koris, diriģents Edgars Račevskis. 1979. – 1986. gada ieraksti. Jāņa Ivanova 19. simfonija Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Vasilijs Sinaiskis, 1981 Ģederta Ramana Concerto leggiero deviņiem džeza instrumentiem un stīgu orķestrim, Divertisments flautai, trompetei, klavierēm, sitamiem instrumentiem un stīgu orķestrim un Koncerts saksofonam un stīgu orķestrim Ivars Birkāns, Vilnis Strautiņš, Egils Straume, Vladimirs Vjardo, Vitālijs Dolgovs, Zigurds Linde, Aldis Amoliņš, Ivars Vīgners, Aivars Zītars, Zigurds Rezevskis, Vladimirs Boldirevs, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kameransamblis, diriģenti Centis Kriķis ("Divertisments", "Koncerts saksofonam un stīgu orķestrim") un Alnis Zaķis (Concerto leggiero), 1971  

Čellkoncertu “Saules dziesma” komponiste Sofija Gubaiduļina sarakstīja par godu izcilā čellista Mstislava Rostropoviča 70. dzimšanas dienai. Šajā svētdienā, 18. septembrī, to dzirdēsim festivālā „Čello Cēsis”, franču čellista Žana Gijēna Keirasa lasījumā. Šo mūziķi latviešu klausītājiem bijusi iespēja iepazīt vairākkārt – viņam uzstājoties  kopā ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" un 2019. gadā Rudens kamermūzikas festivālā. Par Vidzemes koncertzālē gaidāmo koncertu stāsta Latvijas Radio kora diriģents Kaspars Putniņš. Sofijas Gubaiduļinas darbs “Saules dziesmas” ir Asīzes Franciska dzejoļa “Saules himna” (zināms arī kā ”Māsa saule, brālis mēness”) atainojums mūzikā. (Sižetam fomā skan cits komponistes skaņdarbs, proti, sacerējums „Vivente-Non Vivente”). “Saules dziesmas” ir lūgšana, kurā svētais pateicas visiem debesu un zemes spēkiem, māsai saulei un brālim mēnesim, un tās noslēgumā šis pateicības ceļš aizved pie māsas nāves. Savukārt Vons Viljamss ir viens no pazīstamākajiem britu simfonistiem. Starp pazīstamākajiem Viljamsa darbiem ir arī poēma “Cīrulis augšupejošs” simfoniskajam orķestrim un vijolei solo. Tiek uzskatīts, ka šī darba aranžējums korim un vijolei ir tikpat brīnišķīgs kā Gubaiduļinas opuss, vien skanējums un vēstījums ir intīmāks, klusinātāks. Abus skaņdarbus svētdienas pēcpusdienā pulksten četros koncertzālē “Cēsis” atskaņos Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā. Korim piepulcēsies čella meistars Žans Gvijens Keirass no Francijas, vijolniece Paula Šūmane, Guntars Freibergs un lietuviešu kolēģis Pāvels Ginters pie sitaminstrumentiem. Krievu-tatāru izcelsmes komponiste Sofija Gubaiduļina pērn nosvinēja apaļu mūža jubileju, proti, 90 gadus. Mūziķes darbi Padomju Savienībā tika atskaņoti reti un netika ierakstīti, tādēļ komponiste sevi uzturēja, rakstot kino mūziku, tostarp partitūras animācijas filmām. 1975. gadā viņa bija viena no entuziastiem, kuri dibināja mūziķu apvienību, kas atskaņoja improvizētus skaņdarbus uz retiem Krievijas un Vidusāzijas instrumentiem. Pirmo reizi viņa devās uz Rietumiem 1985. gadā, bet pēc septiņiem gadiem pārcēlās uz dzīvi Hamburgā. Runājot par apaļām jubilejām - 2021. gadā, atzīmējot komponista Imanta Kalniņa 80. jubileju, Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā sagatavojis īpašu programmu ar Imanta Kalniņa dziesmām, kas tapušas, iedvesmojoties no Jāņa Poruka, Ojāra Vācieša, Māra Čaklā, Imanta Ziedoņa un Broņislavas Martuževas dzejas. Šo programmu būs iespējams klausīties kultūras centrā “Ulbrokas pērle” nākamās nedēļas sestdienā, 24.septembrī. Kaspars Putniņš paralēli darbam Rīgā ir Zviedrijas Radio kora galvenais diriģents. Vēlos uzzināt, kā iesākta jaunā koncertsezona. Zviedrijas Radio kora atskaņoto programmu “Baltijas gadalaiki”, kura Bērvalda zālē izskanēja pagājušā gada septembrī, ir noklausāma Latvijas Radio 3 “Klasika” arhīvā vietnē.

4., 5. un 6. augustā Mežparka Lielajā estrādē notiks koncertuzvedums "Dziesma dejo. Deja skan", tāpēc "Klasika" uz sarunu aicinājusi idejas autoru, producentu Edžu Arumu, un arī divus mākslinieciskos vadītājus - diriģentu Mārtiņu Klišānu un horeogrāfu Agri Daņiļeviču.  *** Koncertuzvedumā vēl nebijušā formā savienosies divas tradīcijas - dziesma un deja, tajā kopā pulcēsies vairāk nekā 6000 dalībnieku no Latvijas un ārvalstīm. Dalībnieki demonstrēs gan labi pazīstamu repertuāru, gan speciāli šim notikumam veidotu jaunradi, kurai muzikālās daļas autors ir vairākkārtējs Grammy balvas nominants Uģis Prauliņš un horeogrāfs Agris Daņiļevičs.  Koncertuzveduma nosaukums "Dziesma dejo. Deja skan" ir arī formas apzīmējums, jo dejotāji dejos un dziedās un arī koristi dejos un dziedās. Repertuārā iekļauti labi zināmi koru un deju pasaules numuri, kā arī jaunrade, tādēļ komponists un muzikālās daļas vadītājs Uģis Prauliņš ir izveidojis vienotu skaņas dizainu visam koncertuzvedumam. Mežaparka Lielajā estrādē to izpildīs 14 mūziķu sastāvs, 53 kori un 105 deju kolektīvi no visas Latvijas, kā arī 10 ārzemju koru un deju kolektīvi. Tas paredz, ka arī koris pārvietosies vienā laukumā ar dejotājiem. Skatītāji šoreiz sēdēs atjaunotās Mežaparka Lielās estrādes korim paredzētās vietās un dalībnieki dejos laukumā, kur parasti atrodas skatītāju soli. Lai skatītājiem nodotu emocionālo vēstījumu, viss uzvedums būs dzīvajā izpildījumā. Režisoriskā vadlīnija ir šūpoles, kas šūpo latvieti strap pagātni un tagadni, zemi un debesīm, pļavām un mežu galotnēm, šo un to sauli, ziemu un vasaru, bērnību un vecumdienām, starp Latviju un svešumu - starp deju un dziesmu. Par latvieti, kas dzied un dejo - godos, skumjās, darot darbu, iemīlējies un ejot dabā. Koncertuzvedumā tiks izmantotas Ulda Žagatas, Aijas Baumanes, Ulda Šteina horeogrāfijas, skanēs Raimonda Paula, Mārtiņa Brauna, Emiļa Melngaiļa, Imanta Kalniņa, Jāzepa Vītola un vēl citu skaņražu darbi. Inta Pīrāga: No skatītāju viedokļa ir tā - ja dodamies uz Mežaparku un dzirdam, ka tur piedalīsies kori un dejotāji,visiem jau gatavs priekšstats, kā tur būs. Bet jūs esat parūpējušies par to, lai tur būtu pilnīgi kaut kas cits. Edžu, jūs esat šīs idejas autors: kas īsti sagaida skatītājus?  Edžus Arums: Skatītājus sagaida nepieredzēta lieta, kas ir ļoti ilgi gaidīta - ka dejotāji un dziedātāji kopā veido vienu priekšnesumu, vienu mākslu. Pie tam ļoti labu mākslu. Kustēsies arī dziedātāji - , mēs to skaļi saucam par dejošanu, bet tā ir tāda forša dejošana, vairāk kustību. Savukārt dejotāji arī dziedās, tikai viņiem būs jāskatās apkārt, lai tuvumā nav kāds koris ar mikrofoniem - tad dejotājiem būs jādzied klusāk. Agris Daņilevičs: Visa tapšanai nebija īpaši daudz laika, jo mēs, dejotāji, un arī koristi reāli varējām sanākt kopā tikai no 1. aprīļa - sākt mēģināt un saprast posta apmērus, bet tas viss ir vainagojies ar jau izdarīto darbu, ar skaidru un taustāmu vīziju. Un par to, ka šis pasākums notiks, tas būs kvalitatīvs un labs, vairs nav pilnīgi nekādu šaubu. Nupat biju pie gaismošanas lietām - ar "NA" puišiem sagaismosim riktīgi labi tieši tās intermēdijas, kurām mūziku rakstījis Uģis Prauliņš un kur dzirnieši izpaudīsies ar kaut ko patiešām jaunu, neredzētu arī mums. Protams, tas ir izaicinājums! Protams, pie tradicionālā repertuāra, kur ir skaisti tautas tērpi, būs baltās gaismās, lai redz tautastērpu rakstus un krāsas - tur mēs ar gaismām nejauksimies iekšā, bet intermēdijas būs tāds bišķi kosmisks pasākums. Dalībnieki - dejotāji un dziedātāji - atradīsies tur, kur parasti sēž skatītāji, savukārt skatītāji būs augšā, uz koru podestiem. Vai apzināti izvēlēts, ka tas viss notiks vēlu vakarā? Edžus Arums: Jā, apzināti, jo gaismu spēle ir vajadzīga. Gaismai ir ārkārtīgi liela nozīme režijā, idejas nodošanā tālāk, un neviens tos melnos prožektorus vēl nav izdomājis, lai gaismā varētu uztaisīt tumsu, tāpēc sagaidām vakara stundas un esam priecīgi. Dziedātājs, dejotājs, gaisma un mūzika - šīs četras dimensijas iet kopā. Mārtiņ, lai taptu šāds koncerts, nepieciešamas ļoti daudzas mēģinājumu stundas. Līdz ar to, ka šis ir tāds ārpuskārtas pasākums, Mārkā jūs trenējāt dziesmas? Jo tur jau mazliet sakarā ar Uģa Prauliņa intermēdijām kaut kas arī tajā ierastajā kārtībā pamainās. Mārtiņš Klišāns: Jā, laika ir bijis maz. Mūs ietekmējuši visādi apstākļi - ilgi gaidījām, un tikai šopavasar ar pilnu sparu varējām mesties cīņā, jo tomēr tas viss ir paralēli mūsu gatavošanās procesam lielajiem svētkiem, kas notiks nākamgad. Neskatoties uz to, šis ir brīvprātīgs pasākums un no koristu puses bija ļoti liela atsaucība un vēlme piedalīties, jo visi ir vienkārši nocietušies kaut ko darīt! Kas attiecas uz kora uzdevumiem, tie ir ļoti nopietni, jo tas ir pilnīgi kaut kas cits - te nav nekā no Dziesmu svētku repertuāra, izņemot dažas mūsu zelta fonda dziesmas, bet principā - bija vesels liels saraksts, kas bija jāapgūst. Dejotājiem solis ir ļoti raits, un dažās dziesmās tempi ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti žilbinoši... Jo tās asociācijas ar tautas deju man ir tādas jau izsenis un īstenībā ir gribējies lauzt šo audiobaudījumu - nevis kvalitāti, bet veidu, kā dejas notiek, un ir ļoti labi apzināties, ka šoreiz dejas notiks dzīvās mūzikas izpildījumā. Nebūs neviena ieraksta, un vairāk nekā tūkstoš dziedātāju lielajam korim būs liels uzdevums tikt galā tieši ar šīm žilbinoši ātrajām dejām. Bet, kas attiecas uz Uģa Prauliņa jaundarbiem, tur vairāk būs iesaistīts jauniešu koris "Balsis" ar Intu Teterovski. Tā būs kopēja sadarbība. Viņi būs tie, kas iznesīs intermēdijas. Drusku būs arī jāpakustas. Visu nestāstīšu, bet būs interesanti. Agris ir pieradis strādāt ar saviem dejotājiem, bet tagad droši vien horeogrāfiskā partitūra lielā mērā tiek projicēta arī uz daudzajiem koristiem, vai ne? Agris Daņiļevičs: Jā, koris ir dinamisks, koris nestāv vienā vietā - tas pārvietojas: reizēm koris ir kopā, reizēm tas ir kopā ar dejotājiem, reizēm atsevišķi, reizēm koris ir tuvplānā skatītājiem, tad tas ir druscītiņ tālāk, tā kā kora apskaņošana nebūs vienkārša. Arī dzirniešiem tas bija milzīgs izaicinājums, jo divarpus stadionu mērogs - tas nav vienkārši. Beidzot redzu sava ilggadējā darba augļus, jo vienmēr deju zālē, stadionos vai kādos citos laukumos vienmēr saviem dejotājiem esmu prasījis redzēt laukumu, redzēt savu vietu tur un redzēt, ko dara pārējie un kur atrodies tu pats. Tad nu šī ir tā reize, kur tas ārkārtīgi noder. Tā ir milzīga pieredze arī pašiem dejotājiem. Maziem, lieliem, visiem. Mārtiņ, ja koris kustēsies, vai dziedāšanas kvalitāti tas nebojās? Mārtiņš Klišāns: Ņemam vērā visus apstākļus un vajadzības, tāpēc būs balanss: ne vienmēr un visur tieši dziedot kustēsimies, jo mums ir iespēja dziedāt starp dejām, un ir dejas, kurās mums nav jādzied. Ir arī dažas integrētas lietas atsevišķās dejās, ko atkal neatklāšu. Bet principā esam gatavi. Protams, apskaņošanas ziņā tas ir liels izaicinājums, jo laukums ir ļoti liels, izkārtošanās perimetrs mums ir diezgan plašs, taču mūsdienu tehnoloģijas un apskaņošanas sistēmas ir tik tālu attīstījušās, ka ļauj mums diezgan brīvi rīkoties ar pārvietošanās iespējām un scenogrāfiem. Domāju, ka būs labi. Agri, raidījumā "Kultūras rondo" jūs atzināties, ka starp dejotājiem arī ir daudz labu dziedātāju un viņi nepakautrēsies arī padziedāt. Agris Daņiļevičs: Jā, es to sen jau esmu pamanījis, ka dejotāji tiešām ļoti grib dziedāt un lielai daļai dejotāju tas arī padodas. "Dzirnās" izmantojām mūsu ļoti labo dejotāju un arī Mārtiņa audzēkni Aleksandru Špicbergu, kura nupat pabeidza Kordiriģēšanas nodaļu, un dejotāji, iespējams, ir Aleksandras pirmais koris, jo tiešām viņa ar mums strādāja, mēs skaisti iemācījāmies dziesmas "Gaismas pils", "Saule. Pērkons. Daugava", "Piena ceļš", "Jāņuvakars". Visas dziesmas esam iemācījušies! Nezinu, vai visiem dejotājiem būs bijusi iespēja paaicināt palīgā kādu diriģentu, bet varbūt viņi tiešām tā arī darījuši, jo mēs mēģinājām rādīt piemēru, kā to vajadzētu. Piedalīšanās šajā pasākumā ir brīvprātīga, bet dalībnieku skaits, kas atsaucies, ir milzīgs. Vai tiesa, ka tie varētu būt pieci seši tūkstoši? Edžus Arums: Sākotnēji bijām cerējuši uz lielāku skaitu, bet kovidķibele iegrieza amatiermākslas kolektīviem visā republikā - jūtam, ka kritums ir par trīsdesmit, četrdesmit procentiem, un tieši ar to saskaramies arī mēs. Taču viss notiek tā, kā tam jānotiek - seši tūkstoši ir tieši tas daudzums, ar kuru mēs ļoti labi operējam uz laukuma, kurus mēs varam brīvi apzināt. Dalībnieku nav ne par daudz, ne par maz, un varam realizēt savas mākslinieciskās idejas tieši tā, kā mēs to bijām iedomājušies sākumā. Tā ka Kāds šeit stāv klāt un visu koriģē - no apjoma viedokļa viss ir pareizi un labi. Šķiet neticami, ka uz laukuma pietiek vietas sešiem tūkstošiem dalībnieku... Mārtiņš Klišāns: Pirms gada mēs pavadījām vienu skaistu nakti Mežaparka estrādē, mūsu jaunajā Sidraba birzī. Atradāmies vieni paši augšā, skatītāju tribīnēs, tādās Dieva ložās, kā mēs smējāmies, un tā aina, kas paveras no turienes klātienē, ir neticama, tā ir ļoti iespaidīga. Laukums ir milzīgs... Ja skatītāju zonā nav solu, faktiski to pat grūti iztēloties - tur jābūt klāt, lai saprastu, ka mūsu sākotnējās idejas un ieceres scenogrāfijas ziņā bija pat jāmaina. Jo tas lauks ne tikai vizuāli, bet arī emocionāli ir neaptverams. Tā ka vietas pietiks visiem - gan cilvēkiem, gan idejām, gan emocijām, gan visai kopābūšanai. Vairāk un plašāk - ierakstā. *** Koncertuzveduma radošā komanda: Edžus Arums - idejas autors, producents Uģis Prauliņš - komponists, muzikālās daļas vadītājs Mārtiņš Klišāns - mākslinieciskais vadītājs, virsdiriģents Agris Daņiļevičs - mākslinieciskais vadītājs, horeogrāfs, virsvadītājs Ilze Jakubovska - režisore Aigars Ozoliņš - scenogrāfs Oskars Pauliņš - gaismu režisors Ints Teterovskis - virsdiriģents ar iniciatīvu Taiga Ludborža - virsvadītāja Ilze Mažāne - virsvadītāja Indra Ozoliņa - virsvadītāja Ilmārs Dreļs - virsvadītājs Diāna Gavare - virsvadītāja Baiba Ķestere - virsvadītāja Kaspars Brauns - virsvadītājs, mākslinieciskā vadītāja asistents.  

Ar grandiozu koncertu, kurā dalību apstiprinājuši teju simt čellistu no visas Latvijas, Mežaparka Lielajā estrādē uz īpaši šim notikumam veidotas skatuves 16. jūlijā izskanēs  trio “Melo-M” un čellistu megaorķestra koncerts. Tie būs gan bērni un jaunieši, kas šobrīd apgūst čella spēli, gan studenti, absolventi un profesionāli mūziķi, kā arī perkusionisti Miķelis Vīte un Mārtiņš Miļevskis, kuru sniegumā izskanēs latviešu komponistu - Mārtiņa Brauna, Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa -, kā arī populāru rokmelodiju pārlikumi čellu orķestrim. “Melo-M Mega orķestris” ir vērienīgs un savdabīgs projekts, kas pēc “Melo-M” mūziķa Kārļa Auzāna iniciatīvas aizsākās 2015. gadā, vienkopus sapulcējot vairāk nekā 50 dažādu paaudžu Latvijas čellistus. Plašāk - sarunā ar čellistu, komponistu, aranžētāju un trio "Melo-M" mūziķi Kārli Auzānu. Inga Žilinska: Kā klājas grupai "Melo-M", kuru jūs esat dibinājis, vadāt un esat tās sirds un dvēsele? Kārlis Auzāns: Klājas ļoti aktīvi, ļoti labi. Šī vasara mums ir ļoti karsta, pilna ar daudziem notikumiem, un, protams, vislielākais notikums šovasar ir koncerts sestdien Mežaparka Lielajā estrādē. Jāteic, šis koncerts nebūs vienkārši parasts koncerts - tas būs notikums, kādu Latvijā, šķiet, neesam piedzīvojuši kopš 2015. gada, kad pirmoreiz aicinājāt tik daudz čellistu uz vienas skatuves? Kopumā šī būs ceturtā reize, kad mēs tiekamies ar "Melo-M" megaorķestri. Šis būs vislielākais sastāvs, kas līdz šim ir bijis - prognozējam, ka būs 90 čellisti.  Kā tas vizuāli izskatās? Čellisti izkārtojas kā orķestris uz skatuves? Mūsu gadījumā čellisti vairāk izkārtojas kā koris - uz tādiem podestiem, lai mūs visus var redzēt. Tas ir svarīgi, lai sejas redz, lai nav tā, ka ir viens līmenis, bet tiešām tā čellu siena būtu jūtama klausītājam pēc iespējas labāk. Apmēram pirms mēneša Latvijā viesojās flautu ansamblis no Šveices, kurā bija aptuveni 20 flautistu, un rīkotāji sacīja, ka šis skanējums pielīdzināms ērģelēm. Kā skan deviņdesmit čellu koris? Es teiktu - kaut kas pa vidu simfoniskajam orķestrim un korim.  Kā jūs vispār nonācāt pie šādas idejas, ka jums kā čellu trio vajadzētu muzicēt kopā ar milzīgu čellistu orķestri? Esam muzicējuši ar simfoniskajiem orķestriem dažādos koncertos, un kaut kā man ienāca prātā tāda ideja, ka simfoniskais orķestris man vairs nav tik interesants, un ka mums taču Latvijā ir tik daudz ļoti labu čellistu - mums ir laba čella skola, un kāpēc neuztaisīt orķestri no čelliem, kur čelli var tiešām izveidot šo te pilnskanību. Tas man likās kaut kas unikāls un kaut kas neparasts. Man ļoti patīk neparastas, neordināras lietas, lai tā nav ikdiena, lai tas ir kaut kāds notikums mums visiem.  Cik plašu diapazonu šāds orķestris spēj aptvert? Jo čella skaņojums ir tāds, kāds tas ir. Vai jūs pārskaņojat daļu instrumentu? Kā sasniedzat augšējo reģistru?  Čells ir kā cilvēka balss: tas skan tikpat pilnskanīgi kā koris - vīru koris, sieviešu koris un jauktais koris. Čellam ir tieši tāds pats diapazons un pat mazliet plašāks, un līdz ar to, ja mēs skatāmies uz šādu čellistu orķestri, tad mēs varam to asociēt ar cilvēku balsu apvienojumu. Jo gan vīriešu, gan sieviešu, gan bērnu balsis tur skan. Tur viss ir apvienots.  Kā jūs veicāt atlasi? Ir zināms, ka jūs darbojaties arī Davidova čellistu konkursā kā organizators. Vai atlases veikšana ir saistīta ar mūzikas skolu un pedagogu iesaisti? Jā, vislielāko devumu, protams, dod mūzikas skolu, mūzikas vidusskolu un augstskolu skolotāji. Viņi ir tie, kas no čellistiem uztaisa mazās šūniņas, kas tiek apvienotas lielajā orķestrī. Pedagogi arī izvērtē, vai skolnieks ir pietiekami gatavs nospēlēt šo repertuāru, kas mums būs. Un tad mēs viņus pa šūnām savācam kopā. Kādu Latvijas novadu reģionu mēs aptversim? Visu Latviju - sākot no Daugavpils, beidzot ar Liepāju, līdz ar to sabrauks čellisti no visas Latvijas. Tas būs tāds ļoti foršs pasākums. Latvijā, es domāju, kopumā varbūt ir kādi 140 spēlējoši čellisti, un 90 no viņiem ir pieteikušies pie mums. Un jūs atbalstāt visus, kurus skolotāji piedāvā? Jā, mēs viennozīmīgi atbalstām arī jaunos censoņus, pavisam maziņus čellistus, kas varbūt nesen, kādus pāris gadus ir sākuši mācīties. Orientējoši - sākot ar piekto klasi, jo viņiem jau tas ir ļoti svarīgi - uzkāpt uz lielās skatuves, lai vispār aptvertu, ko viņš dara mūzikas skolā. Kas tas ir tāds, kāds ir galamērķis, kur var kādreiz varbūt nokļūt. Man liekas, tā ir liela, liela motivācija pašiem izpildītājiem apgūt savu instrumentu un mīlēt savu instrumentu, mīlēt mūziku kā tādu. Tas arī mums ir ļoti svarīgi. Ne tikai akadēmiskā mūzika skanēs šajā koncertā. Arī neakadēmiski darbi, kas nozīmē, ka arī jaunajiem čellistiem ir iespēja redzēt, kā uz šī instrumenta var spēlēt jebko. Tieši tā! Mums būs gan latviešu komponistu skaņdarbi - kā Imants Kalniņš, Jānis Lūsēns, Mārtiņš Brauns, būs vairāki mani skaņdarbi, divi no tiem - kā pirmatskaņojumi. Būs rokmūzikas hiti no grupām "Pink Floyd", "The Beatles", "Coldplay". Ļoti krāšņa programma! Man vispār patīk, lai ir interesanti, lai visu laiku kaut kas notiek - lai nevienu brīdi neviens neiemieg un neiekļūst kaut kādā komfortā, lai visu laiku ir tāda mazliet "uzvilkta" sajūta. Pārsteiguma moments ir ļoti svarīgs un arī doma, ko mēs gribam pateikt ar šiem skaņdarbiem un šo repertuāru. Manu skaņdarbu nosaukums ir "Kopā mēs varam", un tiešām - tas ir jautājums par to, ka mēs tiešām to varam izdarīt kopā. Mums ir viens ļoti jauks pārsteigums plānots: Latvijā dzīvo meitene, vārdā Darja Leleko, un viņa ir atbēgusi uz Rīgu no Ukrainas. Viņa spēlē tādu instrumentu kā bandūra, kas pēc formas ir ļoti līdzīgs čellam, un esam sapratuši, ka kopā ar viņu varam nospēlēt šos divus skaņdarbus. Tas ir tāds ļoti svarīgs moments - atzīmēt to, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir, un tā jāuztver reāli, un cilvēkiem vienam otru jājūt. Jābūt ar atvērtām sirdīm pret visu labo. Nav noslēpums, ka šī mēneša izskaņā jūs kopā ar šo ukraiņu čellisti veidosit vēl pāris koncertu.  Jā, gan ar čellisti, gan bandūristi, gan klarnetistu, gan dziedātāju, gan ģitāristu. Mums ir ļoti jauks projekts Rīgas vasaras ietvaros - pie Brīvības pieminekļa mēs piecas reizes veidosim pārsteiguma koncertus kopā ar ukraiņu mūziķiem. Šī ir burvīga lieta, ka varam spēlēt gan ukraiņu dziesmas, gan rokdziesmas, gan zināmas latviešu dziesmas. Mums pašiem tas ir ļoti svarīgi un interesanti. 14. augustā pirmoreiz būsim arī koncertzālē "Pūt, vējiņi!" Tas būs tīrs mūsu čellu trio "MELO-M" koncerts kopā ar mūsu bundzinieku Miķeli Vīti, un tā būs ļoti tematiska programma - "Melodijas Liepājai". Spēlēsim ļoti daudz melodiju, kas saistītas tieši ar šo pilsētu: gan no teātra izrādēm, kurām esmu rakstījis mūziku, gan arī Imantu Kalniņu, "Līvus". Bet, protams, tagad vissvarīgākais ir Mežaparka koncerts Lielajā estrādē. Kurš ir veidojis aranžijas?  Jau vēsturiski tās esmu veidojis es pats. Tas tā kaut kā iegājies. Dažos skaņdarbos esam sadarbojušies ar Emīlu Zilbertu - bet tie ir sen tapuši. Bet jaunajiem aranžijas esmu veidojis es pats - tā jau man ierasta lieta. 

Liepājas Universitātes profesore, diriģente Ilze Valce - par 26. maijā Liepājā svinēto Imanta Kalniņa dzimšanas dienu ar "Mīlas dziesmām", par došanos 27. maija vakarā uz koncertdārza "Put, vējiņi" atklāšanu, lai uzzinātu, kāda ir estrādes akustika pēc restaurēšanas darbiem; par saviem pienākumiem Talsos, kur 28. maijā notiek viens no pirmajiem Dziesmu un Deju svētku ieskaņas koncertiem, un par 29. maijā koncertzālē "Lielais dzintars" gaidāmo koncertu Dona nobis pacem, kurā viesosies komponists Gedimins Gelgots ar savu "Jauno ideju kamerorķestri NIKO" un Viļņas Universitātes kori Pro Musica.

No 17. līdz 20. maijam Hanoverē, Vācijā notika lielākais Eiropas klasiskās mūzikas industrijas forums "Classical:Next". Par tajā gūtajiem iespaidiem "Klasikai" stāsta mūzikas menedžere, žurnāliste, dzejniece Aleksandra Line un producente, kordiriģente, dziedātāja Antra Dreģe. Ik gadu šis forums pulcē vairāk nekā tūkstoti mākslinieku, menedžeru, orķestru, ierakstu producēšanas kompāniju, izglītotāju, mediju pārstāvju un nozares profesionāļu no vairāk kā 45 pasaules valstīm. Kopš foruma atklāšanas 2012. gadā Latvijas Mūzikas informācijas centrs ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu nodrošina Latvijas pārstāvniecību šajā pasākumā, tādēļ arī šogad valsts delegācija bija devusies uz Hanoveri, lai darbotos pie sarkanbaltsarkana stenda ar uzrakstu Sound of Latvia ("Latvijas skaņa"). Classical:Next mērķis ir veidot vienotu platformu pasaules mūzikas industrijas mākslinieciskajām un menedžmenta struktūrām, lai palīdzētu tām sadarboties efektīvāk un radošāk, veicinot pozitīvu rezonansi arī sabiedrībā kopumā. Foruma ietvaros notiek izstāde, interaktīvā konference, projektu prezentācijas, dzīvās mūzikas koncerti, inovācijas balva un kontaktu apmaiņa. Īpaši vērtīgas šajā forumā ir konferences un paneļdiskusijas, kurās savā pieredzē dalās jomas vadošie speciālisti. To fokusā galvenie jautājumi ir kā padarīt klasisko mūziku pieejamāku jaunākajām paaudzēm, kā paaugstināt sociālo mediju lietošanas efektivitāti un kā veicināt komercpartneru sadarbību. Latvijas Mūzikas informācijas centra deleģējumā uz Hanoveri šogad bija devusies mūzikas menedžere, žurnāliste, dzejniece Aleksandra Line un producente, kordiriģente, dziedātāja Antra Dreģe. Uz vietas viņām pievienojās arī VEF Kultūras pils, Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars", Valsts akadēmiskā kora "Latvija", Vidzemes koncertzāles "Cēsis" pārstāvji. Vairākus gadus pēc kārtas Latvijas mūzika tiek pārstāvēta arī lielākajā Eiropas džeza mūzikas gadatirgū jazzahead! un pasaules mūzikas forumā WOMEX, un šis ir pirmais gads, kad pēc ilgstošiem pandēmijas izraisītajiem ierobežojumiem klātienē notiek visi trīs pasaules līmeņa mūzikas pasākumi. Aprīļa beigās aizvadītais Jazzahead! uzskatāmi demonstrēja, ka cilvēki ir izsalkuši gan pēc dzīvās mūzikas, gan pēc klātienes komunikācijas – ārpus kontaktu dibināšanas un sadarbības veidošanas netruka arī vienkāršo sadzīves sarunu par mūzikas nozares ikdienu un kopīgo iedvesmas meklējumu. Latvijas Mūzikas centrs izveidojis arī skaņdarbu sarakstu, kas veidots par godu šim notikumam. Tajā apkopoti pēdēja laika spilgtākie latviešu klasiskās un laikmetīgās mūzikas ieraksti, tai skaitā Pētera Plakida "Mūžība", Jāņa Ivanova 15. simfonija, Mārtiņa Viļuma un Latvijas Radio kora Lux Aeterna, Liepājas simfoniskā orķestra Imanta Kalniņa 7. simfonijas ieskaņojums, Krista Auznieka un Sinfonietta Rīga kopdarbs un citi.   

Stāsta flautists, pedagogs un mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns Gleznotāji un tēlnieki, kuri strādā portreta žanrā, nereti izvēlas parādīt tieši savus laikabiedrus – mūziķus. Mākslas un mūzikas vēsturē šādu gadījumu ir daudz, un – lai arī ne vienmēr – bieži abu mūzu kalpus ir saistījušas draudzības saites. Taču mākslinieciskais rezultāts – portrets – dažkārt ir izraisījis ne tās pozitīvākās mūziķu emocijas. Vai zini, ka arī latviešu mākslas portreta žanrā ir bijušas tādas reizes, kad mūziķis ir palicis aizvainots vai arī pieklājīgi noklusējis nepatiku, ieraugot savu atveidojumu gleznā vai skulptūrā? Šoreiz vēlos pastāstīt par dažiem šādiem gadījumiem. 1949. gadā tēlniece Marta Lange veidoja komponista Emiļa Melngaiļa portretu bronzā. Un, lai arī portrets guva atzinību profesionāļu aprindās, pats komponists, par kura sarežģīto raksturu mūzikas vēstures stundās parasti stāsta tik pat daudz, kā par viņa slavenāko koradziesmu “Jāņu vakars”, palicis ļoti neapmierināts, jo “esot sanācis pārāk vecišķs”. Māksliniece, kura tobrīd bija sava radošā ceļa sākumā, darbā ar jau cienījamu vecumu sasniegušo komponistu jutās pārgurusi. Turklāt Melngailim ļoti nepatika pozēt. To, ka šīs sadarbības aizkulises tolaik bija plašāk zināmas, liecina arī komponista Alfrēda Kalniņa ieraksts savā dienasgrāmatā: “Untumains iznācis Malngailis Langes veidojumā. Nabadzītei bija jāstrādā tikai pēc foto, jo Melngailis nebija piedabūjams pie pozēšanas”. Savukārt pašam Alfrēdam Kalniņam ar savu portretu autoru bija paveicies – viņu un tēlnieku Teodoru Zaļkalnu vienoja cieša draudzība, un tēlnieks savu draugu portretējis vairākkārtīgi. Citi gadījumi saistīti ar pazīstamiem mūsu laika komponistiem. Gleznotājs Uldis Zemzaris, kurš zināms arī kā rakstnieks, savās atmiņu grāmatās minējis par mūziķiem, kurus portretējis. Nesaprašanās bijusi ar izcilo simfoniķi Jāni Ivanovu. Gleznotājs pēc kāda Ivanova koncerta uzzīmēja draudzīgu šaržu, un tas mūziķi bija ļoti aizvainojis. Tāpēc vēlāk, uzaicināts pozēt portretam, viņš esot atcirtis: “Jūs mani necienāt, tādēļ tur nekas nevar sanākt”. Portrets tomēr tapa, bet bez modeļa klātbūtnes, un gleznotājs atzina, ka tas nav no viņa labākajiem darbiem. No visvairāk portretētajiem komponistiem jāmin Raimonds Pauls un Imants Kalniņš. Gleznotājs Ņikitins pēc Raimonda Paula portreta pabeigšanas 1977. gadā varēja tikai skumji konstatēt, ka “portretā no naturālisma bijis jābēg, cik iespējams” – komponists esot pozējis tikai vienu reizi un tad pazudis, tāpēc māksliniekam bija jāliek lietā sava iztēle, lai paveiktu iesākto. Un jāatzīst, ka rezultāts sanācis pārliecinošs – fiziskā līdzība neapšaubāmi bija panākta un Paula tēls sanāca nedaudz ieturēts un nīgrs. Maestro intervijā 2018. gadā vaļsirdīgi atzinās: “Pozēt – es to nevar' ciest!” Jāteic, ka visi viņa daudzie portretējumi lielākoties tapuši, komponistam klāt neesot. Vislabāk Maestro izteicās par tēlnieka Alberta Terpilovska veikumu: “Mēs bijām draugi, kopā makšķerējām, un viņš varēja strādāt bez manas klātbūtnes.” Par tēlnieka Arvīda Voitkāna 1984. gadā radīto Imanta Kalniņa portretu bronzā komponists pateica pavisam kodolīgi: “Es šeit neredzu ne mazāko līdzību ar Imantu Kalniņu. Tā rodas mākslas profanācija.” Viņa viedoklis bija pilnīgi pretējs kritiķu sacītajam, ka tā ir “izcila gleznieciska skulptūra”. Tēlnieks strādājis pie portreta, komponistam par to nezinot, tāpēc nav brīnums, ka, uzmetot skatu mākslas darba reprodukcijai, kas tapusi jau gandrīz pirms 40 gadiem, kādreizējam hipiju elkam ImKam atlika vien pateikt: “Es tā nekad nesēdētu!” Lai kādi būtu šie gadījumi, un nereti tie ir smaidu izraisoši – jau minētā nevēlēšanās pozēt vai lūgums atļaut smēķēt šīs nodarbes laikā, kā tas noticis Aldim Kļaviņam gleznojot savu draugu Imantu Kalniņu, par kura veikumu komponists bija ļoti apmierināts, – konstatējams, ka tieši portreta žanrs mēdz izsaukt visplašākās diskusijas un emocijas. Ja māksliniekam tas ir izaicinājums un izmisīgas pūles atrast īsto krāsu un formu, radīt noskaņu, lai parādītu kādu no saviem laikabiedriem, tad portretējamajam tā ir unikāla iespēja uzzināt par sevi ko jaunu.

Stāsta flautists un mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns Kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem latvieši gan koncertos, gan svētku reizēs bieži dzied folkmūzikas dziesmas “Vienprātība” un “Balāde par Kristapu”. Par to autoru daudzi uzskata komponistu Imantu Kalniņu, bet īstenībā gan dziesmu teksta, gan mūzikas autors ir komponista brālis, dzejnieks un rakstnieks Viktors Kalniņš jeb Viks. Abas melodijas bija dziesminieces Austras Pumpures repertuārā, un vēl joprojām tās turpina dziedāt austrasbērni un visi tie, kurus, citējot Viku, mēdz saukt par savējiem Fakts, ka Viks ir komponējis arī mūziku, savējo lokā ir zināms, taču koncertos klausītāji nereti lūdz nodziedāt to slavenāko komponista dziesmu – par tiem, kas “sēž pustumsā un ogles kvēl pavardā'', tātad – “Vienprātību”. Pumpure savos koncertos mīlēja šo dziesmu pieteikt kā “populārāko Kalniņa dziesmu, kas nav Kalniņa dziesma”. Pats dzejnieks, atceroties laiku, kad dziesma tapa, nodēvēja to par “iesācējlaiku pantu sacerēšanas dziesmām”. Komponists Imants Kalniņš, savulaik noklausoties brāļa veikumu, sacīja, ka dziesmiņā saklausa senfranču intonācijas. Un, lai arī pēc Vika domām, dziesmas teksts ir pat smieklīgs, publika parasti šo dziesmu uztver ar lielu nopietnību. Rindas par kopā būšana un to īpašo sajūtu, ka nav “nevienam durvis jāatver”, koncertos un kopā muzicēšanas reizēs parasti iegūst pat himnisku raksturu. Savukārt, sacerot “Balādi par Kristapu”, mūzika esot atnākusi reizē ar tekstu. Atlicis tikai to iedungot kasetē, jo notis dzejnieks taču neprot. Īpašs notikums Vikam bija iespēja šo dziesmu atskaņot dzejas dienu pasākumā konservatorijā. Sīkāk par to viņš raksta savā grāmatā “Kabatas formāta paradīzēs”. Jau gadu desmitiem abas dziesmas koncertos turpina skanēt un daudzu cilvēku dzīvē kļuvušas par savējām. Un, iespējams, nemaz nav tik svarīgi, vai kādam joprojām tās ir populāras Imanta Kalniņa dziesmas vai Vika, toties tagad zinām, ka arī dzejnieki mēdz komponēt, turklāt pat veiksmīgi. Grāmatā “Dziesma, ar ko tu sāksies?”, kurā apkopoti melodijās izmantotie Vika teksti, dzejnieks raksta, ka viņa dziesmu tekstu autora karjera beigusies jau tālajos astoņdesmitajos, kur nu vēl mūzikas sacerēšana! Tomēr pavisam nesen sociālajos tīklos komponista dzīvesbiedre Agra Kalniņa ievietoja fotogrāfiju ar abiem brāļiem, pievienojot komentāru: “Imants pieraksta Vika tikko sacerētu dziesmu”. Tā radās jau trešā Vika kompozīcija “Mazā brālīša ziņa”, kurā dzejnieks jautā: “Kas ir labāks? Mamma, paps? Abi labi!” Bet tā jau ir cita dziesma un cits stāsts.

Par Imanta Kalniņa operas “Matīss, kausu bajārs” pirmatskaņojumu, kas tapis pēc Aleksandra Čaka poēmas motīviem Kultūras rondo saruna ar koncertuzveduma muzikālo vadītāju un diriģentu Aināru Rubiķi. Svinot meistaru apaļās jubilejas, 5. decembrī pulksten 19.00 Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" notiks Imanta Kalniņa operas "Matīss, kausu bajārs" pēc Aleksandra Čaka poēmas motīviem pirmatskaņojums koncertizrādes formātā, informēja rīkotāji. Aleksandrs Čaks poēmu sarakstījis 1943. gadā, taču tā publicēta krietnu laiku pēc autora nāves no nepublicētiem manuskriptiem 1972. gadā. Rakstnieks filozofiskā, vēsturiskā un psiholoģiskā savijumā apcerējis personības garīgo tapšanu, rūdīšanos un ceļu uz harmoniju sarežģītā laikā. Savukārt Imants Kalniņš operu sācis rakstīt Čaka simtgadē. Līdz šim nošu partitūra glabāta komponista bibliotēkā un nu – pēc 20 gadiem – tā piedzīvos pirmizrādi. Kā norādīja organizatori, tapis monumentāls opuss trijos cēlienos un sešās ainās par Rīgu, rīdziniekiem, godu un mīlestību – "par joprojām aktuālām tēmām – ceļu uz harmoniju un garīgu brīvību". Koncertizrādi veido mūzikas un drāmas telpas "OratoriO" izveidotāji – režisore Rēzija Kalniņa, diriģents un muzikālais vadītājs Ainārs Rubiķis sadarbībā ar dramaturģi Daci Micāni Zālīti, scenogrāfi Sandru Strēli, gaismu mākslinieku Aināru Pastaru, kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu un horeogrāfi Ingu Krasovsku. Operas iestudējumā piedalās gan orķestra "Sinfonietta Rīga" mūziķi un Rīgas kamerkoris "Ave Sol", gan arī operas solisti – Armands Siliņš, Krišjānis Norvelis, Viktorija Pakalniece, Artjoms Safronovs, Juris Jope, Edgars Ošleja un Rihards Millers.

Aleksandra Čaka jubilejas mēnesī izstādē “No Aleksandra līdz Čakam” par dzejnieku un viņam veltītajiem notikumiem pārrunājam ar Aleksandra Čaka biedrības dibinātāju Andru Konsti, dzejnieka memoriālā muzeja vadītāju Antru Medni, tiekamies arī ar izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” direktora vietnieci Agitu Ikaunieci-Rimšēviču un mākslinieku Kristianu Brekti. Aleksandra Čaka jubilejas mēnesī Rīgas mākslas telpā skatāma izstāde „No Aleksandra līdz Čakam”. Izejot cauri Čaka „adresēm”, var redzēt priekšmetus, portretus, klausīties dzeju. Izstādes iekārtotājs, scenogrāfs ir Kristians Brekte, kurš izstādi veidojis tīrās krāsās un līnijās, nepārblīvējot ar priekšmetiem un tekstiem. Izstāde literārās koncepcijas autore ir Čaka muzeja direktore Antra Medne. Par to, kā lietas joprojām atgriežas muzejā, runājām ar Čaka biedrības vadītāju Andru Konsti, Čaka muzeja direktori Antru Medni, arī par to, kā laiku gaitā ir saglabājies Čaka dzīvoklis Lāčplēša ielā, kur tagad ir Čaka muzejs. Ir leģendas par kādu izrādi, kura ierakstīta Kultūras kanonā, net nav ierakstīta tā, lai mēs to varētu noskatīties. Tā ir Čaka "Spēlē, spēlmani!" Jaunatnes teātrī. Tur vienā radošā elpā saslēdzās Čaka dzeja, Imanta Ziedoņa doma un Pētera Pētersona režija, Ilmāra Blumberga scenogrāfija un Imanta Kalniņa mūzika. Tur savu mūža lomu nospēlēja aktieris Imants Skrastiņš - Dzejnieks. Pirmizrāde bija 1972. gadā, izrāde tika spēlēta 16 sezonas, un cilvēki skatījās daudzas reizes, līdz daži zināja no galvas.  Izrādās, tomēr ir kāds šīs izrādes amatieru audioieraksts, no kura nelielus fragmentus dzirdēt arī raidījumā Kultūras rondo, kad Čaka 120. dzimšanas dienu gaidot, runājam par lietām, kuras atgriežas, par garšām un smaržām, un Čaka piecām acīm. Izstādes nosaukumā “No Aleksandra līdz Čakam” ietverta visa ekspozīcijas ideja – tas ir dzīves ceļš no cilvēka dzimšanas, kad viņam dots vārds Aleksandrs, līdz viņš nonāk līdz vārdam “Čaks”. Ekspozīcijas ievadu rotā K. Brektes speciāli šai izstādei jaunradīts A. Čaka portrets ar piecām acīm, kas simbolizē dzejnieka īpašo talantu un daudzveidīgo redzējumu par lietām, notikumiem, sadzīviskām detaļām, to sasaistot ar piecām stihijām – zemi, ūdeni, uguni, gaisu un garu. Izstādes iekārtojums veidots kā A. Čaka nozīmīgas dzīves pieturvietas – adreses, atspoguļojot dzejnieka svarīgākos notikumus gan radošajā daiļradē, gan sadzīvē, domās un personīgajos pārdzīvojumos. Kopumā tie ir astoņi pieturas punkti. Šos stāstus veido fotogrāfijas, A. Čaka rokraksti un dažādi viņiem piederējuši priekšmeti, turklāt katru no šiem posmiem papildina tam atbilstoša dziesma. Scenogrāfs un mākslinieks Kristians Brekte veidojis ekspozīcijas iekārtojumu dzīvīgu un daudzveidīgu, gluži tādu, kāds savā daiļradē un personībā ir bijis pats A. Čaks, pievēršot lielu uzmanību viņa vizuālajam tēlam. Izstādē iespēja iepazīt ne tikai dzejnieka dzīvi, bet arī svarīgākās personības viņa dzīvē – tēvu Jāni Čadaraini, māti Emīliju Lizeti Čadaraini, sievu Annu Elizabeti Ēriku Bērziņu un citus. Izstāde „No Aleksandra līdz Čakam” Rīgas Mākslas telpā būs skatāma līdz 21. novembrim, bet līdz tam gaidāmi daudzi notikumi, to vidū arī Aleksandra Čaka balvas pasniegšanas ceremonija 27. oktobrī, Čaka 120. dzimšanas dienā.

Vienam no latviešu mīlētākajiem skaņražiem - Imantam Kalniņam - nule apritējuši 80 gadi. Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā komponista jubilejā veicis koncertierakstu ar Imanta Kalniņa mūzikas stāstiem, izdziedātiem cauri dzejniekiem. Par šo skaisto projektu tad arī ar Sigvardu Kļavu runājam otrdienas "Neatliekamajā sarunā". Koncertierakstā, kas 10. jūlijā pulksten 22:00 tiks translēts TV kanālā ReTV un retv.lv, skanēs dziesmas, kas tapušas ar Jāņa Poruka, Ojāra Vācieša, Māra Čaklā un Broņislavas Martuževas dzeju. Dzejnieki  atšķirīgos Kalniņa daiļrades posmos  kalpojuši par māksliniecisku impulsu, iekšēju pasūtījumu, lai taptu paša komponista mūzika. Tiekšanās pēc skaistuma, mīlestība, dumpinieciskums, filozofiska vertikāle, poētiskas ilgas sasaista dzejas pasauli ar kalniņisko garu. Koncertā būs dzirdami paša Imanta Kalniņa ierunātie teksti par šiem dzejniekiem. "Domāju, ka dziesma ir vispilnīgākais mūzikas veidols. Mūzika pašos pamatos ir radīta dziedāšanai," - tā Imants Kalniņš teicis grāmatā "Jauno mūzika". Dzirdēsim tādus skaņdarbus kā Kalniņa kora dziesmas no cikla "Desmit dziesmas ar Jāņa Poruka vārdiem", roka balādi "Septiņas skumjas zvaigznes", no kuras melodijas vēlāk izauga Ceturtā simfonija, "Es atnācu klusēdams", "Kur zvaigzne tā", "Marija, Aglonas māte" un citus. *** Inta Pīrāga: Savā kopīgajā ceļā ar Latvijas Radio kori tu vairākkārt esi piestājis un pasmēlies no akas, ko pildījis Imants Kalniņš. Viens no jūsu pirmajiem kopīgajiem projektiem jau tālajos deviņdesmitajos gados bija cikls ar Jāņa Poruka tekstu. Pie jaunākajiem veikumiem noteikti daudzi atceras jūsu brīnišķīgos iestudējumus "Imants un Ziedonis", "Dzejnieks un Nāra" un, protams, arī koncertuzvedumu ar Broņislavas Martuževas vārdiem. Saki, vai joprojām ir kas tāds, par ko tu, atverot Kalniņa notis, esi spējīgs brīnīties? Sigvards Kļava: Tas, par ko es nebeidzu brīnīties, ir tā brīnišķā lieta, ka Imanta Kalniņa mūzika nepadodas racionālam izskaidrojumam. Nevaru pateikt, kas tajā ir tāds, ka tā stāv pāri kaut kādām prognozētām veiksmēm vai neveiksmēm. Kāpēc ir skaņdarbi, kas dzīvo cilvēku atmiņās ārpus noteikta notikuma? Es te varētu saukt daudzas jo daudzas dziesmas, kuras dzīvo savu dzīvi, arī pašam Imantam Kalniņam nespējot izskaidrot, kāpēc tas tā ir. Kaut gan Imants pats skaidri un gaiši pasaka - ja kādas dziesmas nedzīvo cilvēku atmiņās, tad tā viņām arī vajag. Ka tās pelnījušas to, ka nav spējušas uzrunāt. Līdz ar to atbilde par to brīnīšanos - ka mūzika ir caur un cauri smēlusies no kāda ļoti jaudīga pirmavota; pārsvarā tā ir izcila dzeja. Varbūt atbilde ir tāda, ka mēs barojamies no viena pirmavota - dzejas, kas Imantam Kalniņam ir ārkārtīgi būtiska. Viņš arī nekautrējas to skaitīt no galvas un nekautrējas par to runāt, bet - vai tas ir izskaidrojums tam, par ko ir jābrīnās? To es nezinu. Bet par ko noteikti ir jābrīnās - ka iekšējā sajūta ļoti dažādos laikos prasa atgriezties pie šīs mūzikas, un cik ļoti jauki, ka šis lielais karastāvoklis jeb pārmaiņu stāvoklis atnāca ar Imanta dzimšanas dienas brīdi, kad mēs varējām visu lielo maiņu un pārmaiņu jūklī atgriezties un mēģināt apsveikt Imantu dzimšanas dienā. Un uz viņa mūziku, uz viņa personību paskatīties no dažādiem rakursiem. Tu jau gandrīz atbildēji uz manu nākošo jautājumu, vai gadu gaitā tu esi kļuvis pragmatiskāks attiecībā uz Imantu Kalniņu, bet tu jau atbildēji - ka tomēr absolūti nē, ka tas emocionālais joprojām ir labā līdzsvarā. Noteikti! [Labprāt] iestudētu jeb pāriestudētu man ļoti labi zināmus Kalniņa opusus, jo vairāk redzu sevī brīvības, vairāk iedvesmas. Man Imanta mūzika pašlaik piešķir vairāk spēka lidināties. Nenovecot, kas ir ļoti svarīgi. Tā laikam ir atbilde par to brīnīšanos. Varbūt fiziski mēs pārvēršamies - ar citiem vaibstiem, citu matu krāsu, tomēr tas gars... Toreiz tas bija hipijiskais gars, šodien - brīvības gars, nenofrizētās attiecības un varbūt speciāli pret noteikto likumu konstruētās muzikālas lietas - tās caur un cauri ir interesantas. Bet man nav racionāla izskaidrojuma, kāpēc ir milzīga vilkme pret šo mūziku, pret šo personību. Kā līdzās visiem meinstrīmiem ir lietas, kas ik pa laikam vienkārši ir ļoti vajadzīgas. Vairāk un plašāk - ierakstā.  

Fotogrāfam Jānim Deinatam pagrieziena punkts profesionālajā ceļā parādījās 2013.gadā, kad viņš saprata, ka nekad nesaņems tādu pasūtījumu, kādu patiešām no visas sirds vēlētos veikt pats. Tādējādi par pasūtītāju bija jākļūst pašam priekš sevis, un, kā uzsver fotogrāfs – "tieši tu pats pret sevi esi visprasīgākais, nevis kāds cits". Fon Stricka villā šobrīd skatāms Jāņa Deinata 60 gadu jubilejas noformējums "Blaknes". Kad ierodos Fon Stricka villā, tajā valda ilgi nepieredzēta rosība. Uz terases tiek plānoti nākamie kultūras un izklaides pasākumi, zālē mēģina ģitārists Matīss Čudars ar saviem biedriem, atskaņojot Imanta Kalniņa dziesmas, kāds grāvējas pa dzērienu noliktavu un visam pa vidu –  vai arī, tieši otrādi, virsvadībā – Jāņa Deinata fotogrāfijas, izkārtotas viņa 60 gadu dzimšanas dienas noformējumā. Šī nav izstāde klasiskā izpratnē. Drīzāk tā ir spēle ar telpu un vērotāja iekšējām sajūtām. Mierīgā, nosvērtā villas atmosfēra tiek padrebināta, par laimi, tikai ideju līmenī. To Jānis paveic ar savu asredzīgo pieeju apkārt notiekošajam, parādot dzīvi ļoti plaša spektra toņos, neizlaižot arī pa kādam uz sētas uzšņāptam lamuvārdam. Sākot aplūkojot fotogrāfiju izkārtojumu, mums uz brīdi svilpodams pievienojas aktieris un režisors Mārtiņš Vilsons, bet stāstījumu sāk jubilārs. Pēc vēsajām Fon Stricka villas telpām, izejot uz terases nedaudz pasildīties saulītē, atgriežamies pie tēmas par fotogrāfijas patieso realizāciju tikai tad, kad tā ir izdrukāta autora iecerētajā izmērā. Vai jāsecina, ka digitālās pasaules vizuālais novienādojums, kurā miljardiem attēlu savietojas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmos formāta izmēros, ir mums palīdzējis “aizmirst” fotogrāfiju kā Notikumu? 

Jāņa Šipkēvica projekts “Nepāriet” 31. maijā izdevis oriģinālmūzikas plati “Lūk”. Albuma dziesmas sacerējuši astoņi projekta mūziķi. Viesojoties LTV raidījumā "Kultūrdeva", "Nepāriet" dalībnieki Evija Vēbere un Miķelis Putniņš atzina, ka viņi ar misticismu nenodarbojas, bet maģiska ir pati mūzika un ikviens no grupas dalībniekiem to uzskata par neticamu parādību.

Sezonas noslēdzošo raidījumu vada Kaspars Zariņš - mākslinieks un pedagogs ar 30 gadu stāžu, kurš kopā ar viesiem Lauru Veļu un Miķeli Fišeru runā par mākslinieka radošo kodu. Kā rodas idejas? Kas nepieciešams darbam? Vai mūsdienās mākslai ir jēga un ko tā dod sabiedrībai? Arī par mākslas attīstību un dievišķo pieskārienu raidījumā. Laura Veļa (1983) strādā ar plašu materiālu klāstu - visbiežākais izteiksmes veids ir glezniecība, ir veidojusi arī instalācijas, video mākslu, animācijas un performances. 2017. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības apakšnozari un ieguvusi Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiju maģistrantūras studijām. Kopš 2014. gada piedalījusies vairākās kopizstādēs Latvijā, Lietuvā un Vācijā, sarīkojusi 3 personālizstādes. Ieguvusi  Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balvu glezniecībā 2020 Miķelis Fišers (1970) ir viena no šodienas Latvijas aktuālās mākslas ainas spilgtākajām un neordinārākajām personībām. Darbības jomas: glezniecība, instalācijas, vides objekti, video, scenogrāfija. Sarīkojis vairāk nekā 20 personālizstādes ( kopš 1994. gada), darbi publiskajās kolekcijās Latvijā un Somijā. “Purvīša balvas 2015” laureāts, pārstāvējis Latviju 57. Venēcijas mākslas biennālē ar ekspozīciju “Kas slikts var notikt?” (2017). 2019. gada septembrī veidojis scenogrāfiju Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” jauniestudējumam.

Dzejnieks Marts Pujāts īpaši apvienībai “Nepāriet”, kurā muzicē Jānis Šipkēvics un domubiedri, uzrakstījis jaunu dzejoļu ciklu un sadarbībā radīts pirmais oriģinālmūzikas albums “Lūk”, kas 31. maijā dažādās mūzikas straumēšanas platformās nonāks klausītāju rīcībā. Apvienība “Nepāriet” tika izveidota 2017. gadā, Jānim Šipkēvicam sapulcējot domubiedrus, lai kopīgi atskaņotu Imanta Kalniņa mūziku jaunās interpretācijās. Pēc veiksmīgas sadarbības, mūziķi nolēma turpināt kopīgu radošo darbu, veidojot pirmo oriģinālmūzikas albumu. Tādēļ tika uzrunāts dzejnieks Marts Pujāts ar aicinājumu izveidot īpaši šim kolektīvam paredzētu dzejoļu ciklu. Pirmdien tas ar nosaukumu “Lūk” nonāks klausītāju rīcībā dažādas mūzikas straumēšanas platformās (Spotify, Apple Music, Deezer un Tidal). Tāpat pirmdien vietnē YouTube notiks pirmizrāde grupas dalībnieka Miķeļa Putniņa režisētajam klipam “Ness”, kurā savas un Anša Bērziņa animācijas filmas “Ness un Nesija” ainas ļāva izmantot Roze Stiebra. Muzikālais projekts “Nepāriet” apvieno Alisi Josti, Eviju Vēberi, Jāni Šipkēvicu, Kārli Jostu, Loreti Medni, Matīsu Čudaru, Miķeli Putniņu un Rinaldu Maksimovu. Albuma “Lūk” ieraksts tapa 2020. gada septembrī, Rīgā, skaņu inženiera Gata Zaķa virsvadībā, viņš arī veidojis pēcapstrādi, savukārt albuma noformējumu darinājusi Marta māsa Lāsma, kura kopā ar brāli saņēma šīgada Latvijas Literatūras gada balvu par Labāko darbu bērniem, dzejoļu krājumu “Ej nu ej”. Taču nu pie mūzikas un dzejas simbiozes projekta “Nepāriet” jaunākajā veikumā. Mani sarunu biedri: Jānis Šipkēvics, Evija Vēbere, Lorete Medne un dzejoļu cikla autors Marts Pujāts.

Galvenokārt melodiskas un liriskas, arī neseno svētku emocionālākās dziesmas izvēlas amatieru koru dalībnieki – tāds secinājums pēc janvārī veiktās Latvijas Nacionālā kultūras centra un Dziesmu svētku biedrības rīkotās aptaujas. Tajā amatieru koru dalībnieki tika aicināti nosaukt dziesmas, kuras vēlētos izpildīt 2023.gada Dziesmu svētku noslēguma koncertā. Šāda aptauja notiek pirmo reizi. Starp trim aptaujā visbiežāk minētajām kora dziesmām ir gan Raimonda Paula un Jāņa Petera „Manai dzimtenei”, gan Jāzepa Vītola un Ausekļa „Gaismas pils”, gan Mārtiņa Brauna dziesma ar Raiņa vārdiem „Saule, Pērkons, Daugava”. Šīs dziesmas minētas katrā otrajā anketā. Un kā atzīst Latvijas Nacionālā kultūras centra Koru un vokālo ansambļu eksperts Lauris Goss, pirmais desmitnieks nav pārsteidzis. Tāpat ar lielu amatieru koru atbalstu „otrajā desmitniekā” ierindojušās tādas dziesmas kā Ērika Ešenvalda „Krustiem zvaigznes debesīs”, Jāņa Lūsēna „Karoga dziesma”, arī Imanta Kalniņa mūzika Riharda Dubras aranžējumā „Virs galvas mūžīgs piena ceļš” un Pētera Barisona „Dziesmai šodien liela diena”. Janvāra vidū, aicinot koru dziedātājus piedalīties aptaujā, Lauris Goss prognozēja, ka tie varētu būt trīs līdz pieci tūkstoši koru dalībnieku. Tik daudz tomēr nebija. Aptaujā, kurā piedalījās 2145 amatieru koru dalībnieki - diriģenti, kormeistari, vokālie pedagogi un dziedātāji - ieteikuši 886 kora dziesmas. XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku noslēguma koncertu repertuāru pamatā arī veidos Top 20 dziesmas, ko izraudzījušies koru dalībnieki, atklāj Lauris Goss. Repertuārs būs zināms rudenī, lai kori var sākt gatavoties.  

Dziedātāja un pianiste Katrīna Gupalo laidusi klajā Imanta Kalniņa mūzikas albumu “7 skumjas zvaigznes”. Tajā iekļautas 15 dziesmas, tai skaitā trīs no tām ir angļu valodā ar Ojāra Ērika Kalniņa vārdiem. Līdz ar albumu publicēts arī Amerikā filmēts mūzikas video dziesmai “Take It or Leave It”. Ar jauno albumu iepazīstina Katrīna Gupalo. Pirmā sastapšanās kā dziedātājai ar Imanta KAlniņa mūziku Katrīnai Gupalo bijusi pirms gada, kad dziedājusi "Apvij rokas" Rīgas Ziemassvētku koncertā "Tā bija pirmā reize, kad dziedāju Imanta Kalniņa dziesmu lielākai auditorija. Sajutu, ka cilvēkiem patīk, iedvesmo. Tā pa vienai dziesmai nāca klāt. Galu galā man parādījās diezgan liels Imanta Kalniņa dziesmu repertuārs, kuru arī vasarā spēlēju klausītājiem," raidījumā Kultūras Rondo stāsta Katrīna Gupalo. "Tagad visas dziesmas ir atradušas savas aranžijas un skanējumu, man likās ļoti dabiski to visu notvert un ierakstīt albumā," turpina mūziķe. "Imanta Kalniņa mūzika ir sarežģīta, bet neiedomājami skaista. Tāpēc gribējās meklēt risinājumus arī vietām, kur nebija skaidrs uzreiz, kā to izdarīt," bilst Katrīna Gupalo. Viena šādām dziesmāmbijusi "Apliecinājums", kurai meklējusi risinājumu un veidu, kā pārlikt to vienai balsij. Albums pieejams straumēšanas vietnēs, arī youtube, kā arī tas pieejams CD formātā.

Ciklā „Dailes teātra gadsimts” ielūkosimies divās Dailes studijās – 4.studija audzināta režisora Pētera Pētersona vadībā, savukārt 5.studiju Dailes teātrim izskolo Arnolds Liniņš un Aina Matīsa. Ielūkojoties Dailes teātra 100 gadus garajā vēsturē, šodien atskatīsimies uz pagājušā gadsimta 60. un 70. gadiem, kādu to laiku un skatuves mākslu izsapņo studiju audzēkņi. Laiku, kas vēl tiek vadīts Lāčplēša ielas 25. namā. Dailes teātra 4.studija mācības sāk 1966.gadā, to vada Pēteris Pētersons un studijas oficiālais nosaukums – Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatorijas Teātra fakultātes neklātienes nodaļa, kurā mācās studenti Didzis Cauka, Edvīns Dambergs, Marīna Janauss, Nauris Klētnieks, Inese Kovaļova, Pēteris Liepiņš, Lilita Ozoliņa, Kaspars Pūce, Aivars Siliņš un Haralds Ulmanis. Dailes teātra arhivāre, redaktore Līvija Dūmiņa rāda nelielu bukletu, kurā arī visi 4.studijas pedagogu vārdi, savukārt katram studijas absolventam veltīts viens atvērums ar fotogrāfiju un saraksts ar jau Dailes teātrī nospēlētām lomām, kaut arī nelielām. Jau studiju laikā topošie aktieri piedalās Dailes teātra izrādēs, arī leģendārajā Pētera Pētersona 1967.gada iestudējumā „Motocikls”, kurā Imanta Ziedoņa dzeja un Imanta Kalniņa mūzika savijās poētiskā un simboliski vizuālā stāstā. Studijas audzēkņi pēc daudziem gadiem atkal satikās šī iestudējuma radioversijā, veltot to režisoram Pēterim Pētersonam 70. jubilejā. Pēteris Pētersons ir Dailes teātra galvenais režisors tikai nedaudz vairāk kā sešas sezonas, līdz 1970.gada decembrim, un, kad 4.studija (1971.gadā) beidz mācības, viņš vairs nevada Dailes teātri. Vēlāk Arnolds Liniņš kopā ar Ainu Matīsu būs vairāku Dailes studiju audzinātāji, 4.studijai Liniņš ir viens no pedagogiem. Pašlaik Dailes teātrī no 4. studijas absolventiem strādā divi aktieri Pēteris Liepiņš un Lilita Ozoliņa. Dailes teātra 5. studija tiek gatavota tūdaļ pēc 4.studijas, darbs tiek uzsākts 1971.gadā, un tā jau ir Arnolda Liniņa vadīta studija. Par 5.studiju stāsta aktrise Akvelīna Līvmane. Dailes teātrī pašlaik no 5.studijas studijas absolventēm darbojas Akvelīna Līvmane un Mirdza Martinsone.

Godinot dzejnieku Māri Čaklo (1940-2003) 80 gadu jubilejā, rokgrupa “Pērkons” šoruden vairākās Latvijas koncertzālēs skatītājiem piedāvās koncertprogrammu “Cilvēk, Tu esi!” ar divu rokmūzikas lieldarbu atjaunojumiem. Koncertos skanēs Imanta Kalniņa, Jura Kulakova un Jura Sējāna 1984.gada rokoratorija “Kā jūra, kā zeme, "Mūsu galvenais motīvs, kāpēc vēlējāmies atjaunot šo skaņdarbu un Jura Kulakova rokoperu "Čigāns sapnī", ir Māris Čaklais. Dzejnieks, ar kura dzeju ir vairākas paaudzes uzaugušas Latvijā, viņš neatkārtojams un mums ļoti tuvs," raidījumā Kultūras Rondo par rokoratorijas “Kā jūra, kā zeme, kā debess” (1984.) atdzimšanu stāsta viens no komponistiem, mūziķis Juris Sējāns. To, ka vēlas šos skaņdarbus atjaunot un atskaņot, godinot Māri Čaklo, mūziķi nolēmuši jau pagājušā gada rudenī. Rokoratorijas “Kā jūra, kā zeme, kā debess” vēsture saistīta ar grupas “Pērkons” aizliegšanu un atgriešanos uz skatuves. "Tas notika 1983. gadā, "Pērkons" tikai aizliegts, nedrīkstējām vairs kāpt uz skatuves, bet jaunieši to izturēt nevarēja. Domājām, kādi varianti, kā lai tiek atpakaļ uz skatuves. Ienāca prātā, kā jāiet pie mūsu drauga, mūsu guru gan toreiz, gan šodien, Imanta Kalniņa pēc padoma, jo viņa arī dzīvē bijis periods, kad viņa grupa "2XBBM" tikai aizliegta pēc Ogres koncerta. Viņš saprata, kā mēs jūtamies, un, protams, gribēja palīdzēt," atminas Juris Sējāns. Mūziķi bija cerējuši, ka Imants Kalniņš iedos jaunu skaņdarbu, varēs spēlēt skatē vai kādā festivālā un "mēģināsim kārpīties atpakaļ uz skatuves".  "Viņš piegāja pie grāmatplaukta, izvilka Māra Čaklā dzejoļu krājumu un teica, te ir viena kolosāla poēma, poēma balsīm, kolosāls teksts, komponējam kopā. Tas bija pamudinājums un liels uzdevums, jo teksts ir ļoti iespaidīgs," atzīst Juris Sējāns. Visi trīs - Imants Kalniņš, Juris Kulakovs un Juris Sējāns - sadalījuši dzejoļus un katrs komponējis. Pēc tam satikušies un salikuši kopā. Rokoratorijas “Kā jūra, kā zeme, kā debess” pamatā ir Māra Čaklā 1981.gadā sarakstītā “poēma balsīs” ar tādu pašu nosaukumu, kas iekļauta 1982.gadā izdotajā dzejoļu krājumā “Kurzemes klade”. Oratorija tapa, kad tolaik aizliegtais “Pērkons” vērsās pie komponista Imanta Kalniņa ar aicinājumu radoši sadarboties, un tās mūzikas autori ir Kalniņš, Kulakovs un “Pērkona” basģitārists Juris Sējāns. Ar šo rokoratoriju “Pērkons” 1984. gadā atgriezās uz skatuves, gūstot milzīgus panākumus pašdarbnieku republikāniskajā skatē Liepājā, kā arī pēc tam dodoties tūrē pa Latviju ar koncertprogrammu, ko veidoja šī oratorija un Imanta Kalniņa rokopera “Ei, jūs tur!”. Pēc tam tika nolemts skaņdarbu ierakstīt. Tam speciāli tika uzbūvēta studija Imanta Kalniņa dzīvoklī. Ieraksts tika iemūžināts magnetofona lentēs.  1994.gadā rokoratorija tika izdota audiokasetē, 2007.gadā apgāds “Antava” izdeva CD.  Drīzumā klājā nāks rokoratorijas “Kā jūra, kā zeme, kā debess” ieraksts skaņuplatē. Vinila plates izdevumam ierakstu restaurēja Mārtiņš Krastiņš.   "Jāpaiet bija 40 gadiem, kad sapnis par plati ir piepildījies. Lielu darbu ielika Mārtiņš Krastiņš," atzīst Juris Sējāns. Otrs koncertam izraudzītais darbs - Jura Kulakova rokopera “Čigāns sapnī” - tika iestudēta 2002.gadā Daugavpils teātrī Harija Petrocka režijā. Poēmu mistēriju “Čigāns sapnī” Māris Čaklais rakstīja vairāku gadu garumā, un tā ir viens no pēdējiem dzejnieka darbiem. Koncertprogrammas īpašie viesi būs grupas “Instrumenti” dalībnieks Reinis Sējāns, Latvijas Nacionālā teātra aktieris Egils Melbārdis, mūziķe, avangarda māksliniece Elizabete Balčus un mūziķe Maija Sējāne. Koncerti paredzēti 17.oktobrī Rīgā, VEF Kultūras pilī, 1.novembrī – Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”, 15.novembrī – Vidzemes koncertzālē “Cēsis” un 21.novembrī – Ventspils Teātra namā “Jūras vārti”. Detalizētā par koncertprogrammu "Cilvēk, Tu esi!" var lasīt internetā.

Piektdien, 10. jūlijā, pl.19.00 Rīgas Domā izcilu interpretu izpildījumā izskanēs ģeniālā Johana Sebastiana Baha mūzika – baroka čelliste Ilze Grudule, ērģelniece Vita Kalnciema un soprāns Viktorija Pakalniece, ar kuru jau šobrīd tiekamies "Neatliekamajā sarunā". "Baha mākslas fenomenu, liekas, nav iespējams ietērpt ne īsos, ne garos vārdos. Šī ģēnija mūzika, pārdzīvojusi trīs gadsimtus, aizvien turpina atklāt savu nemainīgo virsvērtību miljoniem klausītāju visā pasaulē. Zinām, ka Bahs bija dievbijīgs, pazemīgs un strādīgs.Tik vienkārši! Katra darba sākumā rakstot Jesu, juva! ("Jēzu, palīdzi!") un darba nobeigumā – Soli Deo gloria! ("Vienīgi Dievam slava!"), viņš atstājis mums mantojumā ne vien ģeniālu mūziku, bet arī stipru ticību Dievam. Iespējams,tieši tādēļ Baha mūziku varam uzskatīt kā pārlaicīgu – tādu, kas spēj stāvētpāri laikmetu vai iekārtu mainīgajām sīkvērtībām. Raugoties pasaulē ar Dieva acīm, Bahs ir kļuvis par varbūt visu laiku ievērojamāko teologu mūzikā," atzīmē Vita Kalnciema. Programmā ietverts gan visslavenākais Baha skaņdarbs – Tokāta un fūga reminorā, gan arī apjomīgā Pasakalja ērģelēm solo, soprāna ārijas no kantātēm, kā arī čella solo skaņdarbi no svītām un sonātēm. Ģeniāla mūzika, izcila akustika un ērģeles -  brīnišķīgās interpretes atklās jums Baha mūzikas burvību! *** Ieva Zeidmane: Latvijas Mūzikas akadēmiju pabeidzāt pirms gada, esat jau paspējusi arī uz Latvijas Nacionālās operas skatuves dziedāt. Kāds jums kopumā ir bijis šis gads? Vai  ir tāds kārtīgs ieskrējiens mūzikas dzīvē? Viktorija Pakalniece: Jums pilnīga taisnība! Tas tiešām bija ieskrējiens, kas sākās pagājušā gada rudenī. Patiesībā ieskrējiens sākās ar Jāzepa Vītola kordiriģēšanas konkursu, kurā tiku dziedāt kopā ar Mihailu Čuļpajevu, un interesantā kārtā tieši konkursants, pie kura mēs dziedājām, arī uzvarēja. Tam sekoja debija uz Operas skatuves, pēc tam dziedāju arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simtgades koncertā Lielajā ģildē. Viss bija tā ieskrējies līdz vienam "skaistam" brīdim... Šis koncerts bija ieplānots divas dienas pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas Latvijā. Tieši šādā pašā sastāvā, tikai ar citu programmu. Jā, ieskrējos diezgan pamatīgi un nekas - skrējiens turpināsies! Tas nozīmē, ka šos mēnešus izmantojāt, lai veidotu jauno programmu? Daļēji jā, bet ir arī daudzi citi projekti, kuriem esmu pievērsusies, un šobrīd tas ir saistībā ar dažādiem ierakstiem un dažādiem ārzemju pasūtījumiem, jo Latvijā kultūras nozare šobrīd drusciņ stagnē. Programma, ko piektdien atskaņosim, bija paredzēta nedaudz citā sastāvā un nedaudz vēlāk. Bija plāns to atskaņot augustā, bet dzīve ievieš savas korekcijas un mēs pielāgojamies. Jūs vienkārši gribētu atgriezties pie klausītājiem pēc iespējas ātrāk... Par to vispār nevar būt ne runas! Katra mākslinieka dziļākā vēlme ir būt uz skatuves, un, kā teica mans sens draugs, nu jau aizsaulē esošais Uģis Brikmanis - "es nevaru nedarīt". Un tas ir tas, kas mani vienmēr pavada dziedot, un protams, ka es uz to ļoti tiecos, tāpat kā vairums citu dziedātāju. Siguldas Opermūzikas svētki, Operas lielā skatuve, Rīgas Doma akustika - ir kāda atšķirība, kur dziedāt, vai arī katrai vietai ir savi plusi un savi mīnusi? Protams, ka ir atšķirība. Ja mēs runājam par Siguldu, tad tā vienmēr ir atvērta vide, un jāsaka godīgi, ka tad, kad man bija tā iespēja pirmo reizi nokļūt uz Gala koncerta lielās skatuves, man bija ārkārtīgi liels telpisks pārsteigums par to, cik ārkārtīgi plaša ir tā vide, jo pēkšņi tev vairs nav sienu, tev nav robežu. Protams, ka balss tiek apskaņota un laista cauri mikrofoniem un apskaņošanas aparatūrām, tā sajūta, tur esot, ir tāda, ka tu dziedi un skaņa lido līdz pat Rīgai. Domam savukārt ir ārkārtīgi interesanta akustika, jo es vienmēr esmu nedaudz baidījusies no dziedāšanas Domā, jo vienmēr bijusi tā sajūta, ka tas ir jāpiedzied. Lai gan mana skolotāja Aira Rūrāne vienmēr ir teikusi, lai dziedu tikai uz tuvāko kolonnu, ka nevajag visu piedziedāt, un viņai ir taisnība, jo balss lido pati no sevis, tieši pateicoties lielajām velvēm un milzīgajai telpai, kurai, atšķirībā no Siguldas, ir robežas. Bet jebkurā gadījumā - balss vienkārši plūst, un tas nozīmē, ka tu vari atkal būt pats ar sevi, pats pie sevis, tev nekas nav jāspiež, nav jāgrib balsi dabūt līdz galam. Savukārt Operas skatuve - tas bija kaut kas unikāls... Esmu dzirdējusi dažādus māksliniekus izsakāmies par operas akustiku, arī pati esmu diezgan daudz bijusi skatītāju pusē, ne tik daudz uz skatuves, bet šī izrāde bija viens ļoti liels brīnums manā dzīvē, jo, esot uz skatuves, pazaudēju vispār jebkādu laika izjūtu. Viss, kas man tajā brīdī eksistēja, bija loma, diriģents un mūzika, kas apkārt. Brīdī, kad viss beidzās, man likās - kā, nupat taču sākās, nu, nevar jau būt beigas! Līdz ar to man ir ļoti grūti spriest un pateikt, kāda ir akustika, kādi ir plusi vai mīnusi, jo es izbaudu katru reizi, kad esmu uz jebkuras no šīm skatuvēm. Uz Operas skatuves jūs dziedājāt Leldes lomu Imanta Kalniņa operā "Spēlēju, dancoju". Bet vai Rīgas Domā ir kādas nianses, kas soprāna balss īpašniecei ir jātur prātā, tur dziedot? Nav atšķirības un nozīmes, kādā akustikā tieši tu dziedi, ja vien tu saglabā sevi pašu. Tas ir tas, kas man ir mācīts, un pie kā arī cenšos pieturēties, jo balss ir jāveido tāda, kāda tā ir - pēc iespējas dabiskāka, nevis paļaujoties uz to, kāda būs akustika, bet uz to, kāds tu tajā brīdī esi. Un mans šībrīža mērķis, pie kā strādāju - lai balss būtu viegla. Lai nebūtu spiesta, lai nebūtu uzstrādāta, jo tikai caur vieglumu mēs varam nodot tās patiesās emocijas, lai arī kāda veida šī mūzika nebūtu - vai tas ir Bahs, vai tā ir Lelde Imanta Kalniņa operā, vai jebkas cits mūsdienīgs. Jā, mans šībrīža uzstādījums ir vieglums, arī spilgtums, un Doma baznīca ļoti paģēr to, lai balss skanētu pāri milzīgajām senajām romantisma laikmeta ērģelēm, jo šis instruments ir ārkārtīgi skaists... Atsaucoties uz manu skolotāju Vitu Kalnciemu, kura piedalīsies koncertā un uz saviem pleciem to arī iznesīs, šīs ērģeles ir romantisma laikmeta ērģeles, un uz tām Bahu spēlēt ir diezgan liels izaicinājums. Un tieši tāpēc, manuprāt, balsij ir jābūt spilgtai, skaidrai un ļoti precīzai. Ļoti precīzi jāmāk nodot emocijas. Vairāk un plašāk - ierakstā.  

Atcels vai pārcelts, ir vārdi, kurus šobrīd visbiežāk var izlasīt koncertzāļu mājaslapās. Kā līdz gada beigām plāno darboties koncertzāles Latvijā? Kādus risinājumus to tālākai izmantošanai redz koncertzāļu vadītāji un kāda ir Vācijas pieredze koncertzāļu apsaimniekošanā, interesējamies Kultūras Rondo.  "Valstī noteiktie ierobežojumi ir saistoši arī koncertzālēm, bet ir arī pasākumi, kur atceļas arī tādēļ, ka nav nopirktas biļetes, lai būtu rentabli rīkot," sarunā norāda  SIA “Dzintaru koncertzāle” direktors un VSIA “Latvijas koncerti” direktors Guntaru Ķirsis. "Šobrīd aizliegums ir spējā līdz 9.jūnijam, kad ir iezīmētas ārkārtas situācijas beigas, kaut kādā mērā kustība ir notikusi un  noteikti sanitārie protokoli, kādu ievējot, kaut ko var sākt darīt," turpina Ķirsis. Viņš min, ka "Dzintaru koncertzāle" plāno darbu pēc 9.jūnija, kad paredzētas ārkārtas situācijas beigas, bet koncerti tādā izpratnē, kā visi ir pieraduši redzēt "Dzintaru koncertzāles" koncertus, visticamāk tie nenotiks.  "Mums būtu noderīga tālejoša informācija par to, cik ilgi būs ierobežojumi spēkā, lai varētu formāli rīkoties," norāda Ķirsis. Lai arī Liepājas koncertzāle "Lielais dzintars" 26.maijā aicina uz tiešraides koncertu "Imanta Kalniņa dzimšanas diena", koncertzāles valdes priekšsēdētājs Timurs Tomsons atzīst, ka ir jāmana visa darbības stratēģija visticamāk līdz gada beigām. "Šobrīd pārceļam koncertus, gaidām valdības lēmumus, kas notiks vasarā. Koncerti, kas bijā paredzēti līdz 9.jūnijam, lielākoties ir pārcelti. Mainām vasaras programmu un adaptējamies digitālajai videi," skaidro Tomsons. Raksturojot situāciju Vācijā, ērģelniece Iveta Apkalna uzteic, ka radoši cilvēki atradīs izeju jebkurā situācijā. Liek prātus kopā un strādā visi, kas ir uz skatuves un aizskatuvē. Tā notiek arī Vācijā un visā Eiropā. "Vācijā, kur ir tik daudz profesionālo orķestru, kas uztur savu aktivitāti specifiski. Orķestra mūziķi piedāvā interneta mājaslapās plašu izglītojošo programmu, gan hrestomātiskus ierakstus, piemēram, apvienojot viena komponista darbus vienā ierakstā. To raida tiešraidē internetā, gan varbūt arī izdos diskā. Dokumentē šo laiku šādā veidā," stāsta Apkalna. "Galvenais, neviens koncertu vadītājs, mūziķis nevēlas nolaist kvalitātes latiņu. Tomēr digitālā vide, lai kāda būtu skaņas un bildes kvalitāte, neļauj aiznest līdz klausītājiem tā, ka vēlētos," vērtē Apkalna. Mūziķe ir gandarīta, ka palēnām notiek atgriešanās pie klausītājiem, arī viņa pati drīz dosies uz Hamburgu, Frankfurti, arī Drēzdeni, kur šobrīd, kad jau ir atļauts kvartetam un arī nedaudz lielākam sastāvam sanākt kopā, tiks internetā tiešraidīti koncerti.

Turpinām stāstīt par režisora Arnolda Burova filmām, tuvojoties viņa 105. gadadienai. Kārļa Skalbes “Pasaka par vērdiņu” un pirtnieku Ansi, kurš no dziļas trūcības nonāk pie neticamas bagātības, rosinājusi pārdomas ne tikai skolniekiem viņu domrakstu tapināšanā, bet arī tiem, kuri skolas solu sen jau kā atstājuši, nonākot Dzīves Skolas bieži vien neparedzamajos gaiteņos. Kārļa Skalbes “Pasaka par vērdiņu” aicina lasītāju – un, Arnolda Burova 1969. gada animācijas filmā – skatītāju aizdomāties par bīstamo brīdi, kurā piepildās vēlēšanās. Pirtnieka Anša bezgalīgais vērdiņš, kurš pats sevi pavairo trūcīgā jaunekļa vamža kabatā un kuru Ansim iedāvā Baltais Tētiņš, rada dramaturģisku šķērspozīciju, nojauc veco dzīvi, iedibinot jaunu. Turība pāraug bagātībā, bagātība – apmātībā. Kas gan labs tai varētu sekot? Vienīgi, metaforā balstīts brīdinājums katram no mums, ieausts Gunāra Cilīša mākslinieka redzējumā, Imanta Kalniņa mūzikā, Harija Misiņa kodolīgajā lasījumā un Arnolda Burova režijā. 2011. gadā uz Dailes teātra skatuves “Pasaka par vērdiņu” tika iedzīvināta Evitas Sniedzes dramatizējumā un Paula Timrota inscenējumā. Režisoram jautājam, kas viņu tolaik uzrunāja Skalbes pasakā un vai viņa izvēlē sava loma bija arī Arnolda Burova filmai? 2011. gadā restaurēto filmas “Pasaka par vērdiņu” versiju varat noskatīties Nacionālā kino centra vietnē Filmas.lv.

Šodien, 7. janvārī, preses konferencē paziņoti "Lielās mūzikas balvas 2019" nominanti septiņās kategorijās. Par mūža ieguldījumu godinās komponistus Maiju Einfeldi un Paulu Dambi. "Lielās mūzikas balvas 2019" pasniegšanas ceremonija notiks 25. februārī pulksten 19.00 Latvijas Nacionālajā operā. Tiešraidē ceremoniju piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika" un sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, bet vēlāk to varēs vērot arī Latvijas Televīzijā. "Neatliekamajā sarunā" - Marutas Rubezes reportāža no preses konferences! Gada uzvedums Fransisa Pulenka opera “Karmelīšu dialogi” Latvijas Nacionālajā operā, diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisors Vensāns Busārs (rīkotājs – Latvijas Nacionālā opera un balets (LNOB)) Leonarda Bernsteina mūzikls “Vestsaidas stāsts” Cēsu pils parka estrādē, diriģents Andris Poga, režisors Viesturs Kairišs (rīkotājs – Cēsu Mākslas festivāls) Imanta Kalniņa opera “Spēlēju, dancoju” Latvijas Nacionālajā operā, diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisore Laura Groza-Ķibere (rīkotājs – LNOB) Gada jaunais mākslinieks Pianists Edgars Cīrulis Dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine Saksofonists Aigars Raumanis Gada koncerts Koncerts “Dialogs ar Mocartu” 18. janvārī Lielajā ģildē – soliste Irina Zaharenkova, Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” un diriģents Olari Eltss (rīkotājs – “Latvijas Koncerti”) Ērģelnieces Ivetas Apkalnas solokoncerts 27. jūlijā Ventspils koncertzālē “Latvija” (rīkotājs – “Kurzemes filharmonija”) Klavieru kvarteta “Quadra” koncerts “Ķeniņš un Quadra” 30. oktobrī Rīgas Reformātu baznīcā (rīkotājs – Jaunās mūzikas festivāls “Arēna”) Balva par izcilu interpretāciju Dziedātājs Raimonds Bramanis – Tota loma Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā Diriģents Ainārs Rubiķis – Artura Onegēra Trešās simfonijas (“Liturģiskās”) atskaņojums 15. martā Lielajā ģildē (kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri) Pianists Vestards Šimkus un diriģents Atvars Lakstīgala – Sergeja Rahmaņinova Trešā klavierkoncerta atskaņojums 4. oktobrī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” (kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri) Balva par izcilu sniegumu gada garumā Čelliste Gunta Ābele Dziedātājs Rinalds Kandalincevs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Balva par izcilu darbu ansamblī Čellists Ivars Bezprozvanovs Ērģelnieks Aigars Reinis Pianists Mārtiņš Zilberts Gada jaundarbs Andris Dzenītis – “Leaves leaving Leipzig” vijolei un stīginstrumentu orķestrim, pirmatskaņojums 7. septembrī Dzintaru koncertzālē – Gidons Krēmers, “Kremerata Baltica” un diriģents Fuads Ibrahimovs Santa Ratniece – “Pļavas”, pirmatskaņojums 18. novembrī VEF Kultūras pilī - orķestris “Rīga” un diriģents Valdis Butāns Gundega Šmite – “Rītausmas dieve Ēosa”, pirmatskaņojums 20. septembrī Lielajā ģildē – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Andris Poga LMB 2019 nominantus paziņoja klātesošie žūrijas locekļi: žūrijas priekšsēdētājs, diriģents, komponists, JVLMA asociētais profesors Andris Vecumnieks; diriģents, mūzikas pedagogs Jānis Erenštreits; muzikoloģe Ināra Jakubone; muzikoloģe, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Muzikoloģijas katedras vadītāja Ieva Rozenbaha; muzikoloģe, Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle; muzikoloģe, izdevniecības “Musica Baltica” direktore – Solvita Sējāne; muzikologs, žurnālists, publicists Armands Znotiņš.

Valsts akadēmiskais koris „Latvija” aktīvi šovasar piedalījies dažādos festivālos, bijis arī koncertu braucienā Kanādā. Par Garīgās mūzikas festivālu un Morisa Diruflē "Rekviēmu" noslēguma koncertā, kā arī iespaidiem pēc koncertiem Kanādā un Vācijā Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar kora „Latvija” māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Māri Sirmo un kora direktoru Māri Ošleju. Valsts akadēmiskajam korim “Latvija” šī vasara ir aizritējusi bez atvaļinājuma, jo koris ir pieprasīts gan Latvijā, gan ārzemēs. Bet atskaites punkts jau 22 gadu kora dzīvē ir Garīgās mūzikas festivāls, kas tradicionāli notiek augustā. To, ka koris ir pieprasīts, apliecina kaut vai fakts, ka Valsts akadēmiskā kora (VAK) "Latvija" pašu organizētā Garīgās mūzikas festivāla laikā, tas bija devies koncertēt Vācija, Jaunbrandenburgā. Un tūlīt pēc festivāla noslēguma koncerta VAK "Latvija" atkal dosies uz Vāciju, lai trīs nedēļas būtu Rūras triennāles mākslinieki. Neaizmirstami ir arī šīs vasaras koncertiespaidi Kanādā un kora līdzdalība XV dziesmu un deju svētkos Kanādā, kas noritēja no 4. līdz 7. jūlijam Toronto. Uz Kanādu koris devās pirmo reizi. VAK "Latvija" mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais bilst, ka viņam Toronto posms bijis daudz piesātinātāks nekā korim, jo viņš debitējis arī, muzicējot kopā ar Toronto simfonisko orķestri. "Viens, kas palicis atmiņā, un arī daudziem, ja runājam par Toronto dziesmu svētkiem, tādi dziesmu svētki nav bijuši un nebūs, kas notiek pilnīgā tumsā. Tieši, kad diriģēju Raimonda Tigula "Lec saulīte" piedziedājuma laikā – tinkš, izslēdzās visas gaismas. Visi tūkstoši skatītāju un tūkstošgalvīgais koris paliek pilnīgā tumsā, bet mēs neapstājāmies. Tā bija mūsu uzvara, ka arī orķestris turpināja spēlēt, kaut elektriskās klavieres atslēdzās. Labi, ka man bija balts krekls mugurā, varēja rokas redzēja," atminas Māris Sirmais. Pirmie divi 22.Garīgās mūzikas festivāla koncerti jau izskanējuši. Nākamais būs jau rīt, 20.augustā, Rīgas Domā, kurā skanēs franču mūzikas programma, kuru diriģēs viesis no Francijas Loiks Pjērs.Festivāla noslēguma koncertos 23.augustā Liepājā un 24.augustā Rīgas Domā VAK "Latvija" atskaņos franču komponista Morisa Diruflē "Rekviēmu" un Imanta Kalniņa 6.simfoniju. Tikko būs izskanējis Garīgās mūzikas festivāls, koris dosies uz Vāciju, lai piedalītos Rūras triennālē un atskaņotu G.Ligeti "Rekviēmu". Gatavošanās šim notikumam notiek jau visu gadu, jo uz Rūru koris dosies paplašinātā sastāvā, kopā 70 dziedātāju.  

Aizvadītajā sestdienā Cēsu pils parka estrādē norisinājās gadskārtējās Imantdienas – komponista Imanta Kalniņa dziesmu lielkoncerts, kurā šogad īpaši tika godināts mūziķa brālis, dzejnieks un rakstnieks Viks. Grupas „Turaidas Roze”, „Raxtu Raxti” un „Autobuss debesīs” veica ceļojumu pa dažādiem Imanta Kalniņa mūzikas posmiem, kurus vieno pamatmotīvs – būt cilvēkam par „visiem simts”, bet neaizmirst sapņot un mīlēt. Sestdienas vakars Cēsu pils parka estrādē šķita kā augstāko spēku dāvāts, bet neizpalika arī lietusgāzes, kuru biežums Imantdienās jau izpelnījies teicienu „līst kā pa Imantdienām”. Un, pat, ja bažīgākie klausītāji savāca vienkop savu lietusmēteļu stūrus un skriešus devās uz izeju, arī bez tā bija skaidrs, ka Imanta Kalniņa mūzika dažādu paaudžu mūziķu atskaņojumā ir sapulcējusi vairākus tūkstošus, komponista vārdiem, Mūzikas Ķēniņienes bruņinieku.

Pašā Latvijas piereobežā, dažus kilometrus pirms Krāslavas iepretim Krāslavas stacijai savā mājā, kas tajā pašā laikā ir arī darbnīca šoreiz satiekam tautas muzikantu un mūzikas instrumentu un skaņu rīku meistaru, kolekcionāru  Aleksandru Maijeru. Tieši šeit pirms nu jau vairāk kā gada tapa arī īpašais un izmēros iespaidīgais simtgades koncertuzveduma "Latgales gredzens" lamellafons. Lamellafons ir īpaši radīts, unikāls  mūzikas instruments, kas sastāv no 38 māla podiem ar 38 plāksnēm jeb rezonatoriem, kas rada telpu, kurā skanēt 38 skaņām. Jaunradītais mūzikas instruments tapis cieši sadarbojoties ar diriģentu un Latvijas Radio kora māksliniecisko vadītāju Sigvardu Kļavu. Pirms vairākiem gadiem iepazīstoties ar citu Aleksandra radīto instrumentu, kas veidots no Actimel jogurta dzērienu trauciņiem, iekļaujot to arī vairākos Latvijas Radio kora projektos, atskaņojot Ērika Ešenvalda, Imanta Kalniņa skaņdarbus, radusies ideja arī par ko lielāku - lamellafonu, urš šobrīd apskatāms Latgales vēstniecībā GORS Rēzeknē. Tomēr Aleksandra vienkāršajā un nelielajā mājoklī - darbnīcā ir iespēja redzēt arī citus meistara un viņa sievas Ingas darinātos mūzikas insrumentus un skaņu rīkus - stabulītes, lietus koki, svilpaunieki, vargāni, grabuļi, dūcēji, dažādi sitamie instrumenti un arī šis tas iepriekš neredzēts. Aleksandram patīk eksperimentēt un instrumenti te top gan no visdažādākajiem dabas materiāliem, gan saimniecības lietām un pat kanalizācijas caurulēm.