Podcasts about amerikas savienotaj

  • 18PODCASTS
  • 85EPISODES
  • 28mAVG DURATION
  • 1EPISODE EVERY OTHER WEEK
  • May 15, 2025LATEST

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about amerikas savienotaj

Latest podcast episodes about amerikas savienotaj

Kultūras Rondo
Kerijs Fukunaga: Ja māksla var atmaskot dezinformācijas apburto loku, tam ir vērtība

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later May 15, 2025 21:25


Visticamāk, būsiet pamanījuši, ka dažas Vecrīgas ielas aizvadītā pusgada laikā bija aizņēmis lielais kino. Vairākas epizodes savai jaunākajai filmai uzņēma arī japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga (Cary Joji Fukunaga). Tā top pēc norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē grāmatas "Asinis uz sniega" (Blood on Snow) motīviem. Kultūras rondo saruna ar režisoru pirms viņš devās prom no Latvijas. 47 gadus vecais japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga pasaulē ir zināms gan kā režisors, gan izpildproducents, gan scenārists. Viņa spilgtāko darbu sarakstā ir tādas filmas, kā aģents 007 Džeims Bonds „No Time To Die” jeb „Nav laika mirt”, TV seriāla „True Detective” pirmā sezona, kas vēl šobaltdien tiek uzskatīta par žanra šedevru, kā arī vēsturiskā drāma „Džeina Eira”. Fukunaga ir strādājis ar tādām pasaules mēroga zvaigznēm kā Daniels Kreigs, Maikls Fasbenders, Eva Grīna, Džūdija Denča, Benedikts Kamberbačs, Vudijs Harelsons, Metju Makhonahijs un vēl daudziem citiem. Aizvadītā pusgada laikā Fukunaga vairākas epizodes savai jaunākajai filmai „Asinis uz sniega”, kas tapusi pēc slavenā norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē darba "Blood on Snow" motīviem, filmēja Rīgā. Šobrīd filmēšanas darbi ir beigušies un Kerijs Fukunaga pirms došanās prom piekrita īsai sarunu. Viņš atnāca uz Latvijas Radio māju un uzreiz teica, ka šī būtu ļoti laba kino lokācija. Ir darba dienas vēls vakars un ar režisoru sarunājamies Kultūras rondo redakcijā gan par kino, gan viņa kā brīvprātīgā darbu kara plosītajā Ukrainā un arī par to, ko Amerikas kinoļaudis domā par savas valsts ārpolitiku šobrīd. Kā Rīga nokļuva jūsu redzes lokā filmas "Asinis uz sniega" vajadzībām? Kerijs Fukunaga: Mūsu lokāciju menedžerei Marijai Derkevičai jau bija iestrādes Rīgā no iepriekšējās filmas izpētes, un tā filmas diemžēl netika pabeigta. Bet viņa, zinot mūsu vajadzības, zināja teikt, ka Rīgā ir ļoti daudz līdzīgu un raksturīgu ēku, kas atgādina 70. gadu Oslo, un tieši šajā laika posmā risinās "Asinis uz sniega" darbība. Pati Oslo mūsdienās galīgi neatgādina to pilsētu, kāda tā bija septiņdesmitajos - tā ir pilsēta, kas atrodas kalnainā ielejā, turklāt daži tās rajoni ir mainījušies līdz nepazīšanai, daži pat nojaukti vispār. Toreiz, pirms 10 gadiem, teroristu uzbrukuma dēļ esot nācies nojaukt pat veselu kvartālu. Arī tā pati Stokholma, Malme vai Kopenhāgena, Reikjavīka ir mainījušās. Tāpēc Rīga bija labākā izvēle. Turklāt šeit ir vairākas lietas, kuras filmas vajadzībām varam vairāk atļauties, piemēram, darbaspēks ir lētāks nekā citur. Materiāli gan nekļūst lētāki filmas setu būvēšanai, jo daudz kas tomēr jāved un jāimportē. Tas objektīvi ceļ cenu, bet darbaspēks noteikti ir faktors, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Piemēram, mēs nupat trīs setus būvējām Londonā, un tas bija teju uz pusi dārgāk nekā Rīgā. (..) Mums pašiem šeit tā ir liela lieta - zināt, ka tepat pa Vecrīgu, iespējams, pastaigājas tādas zvaigznes kā Benedikts Kamberbačs un Eva Grīna, kura pat apmeklēja tavu izstādi Rīgā. Lai arī tu esi režisors, priekšnieks, kurš vada, bet tik un tā - kā ir tev pašam? Esi strādājis ar Danielu Kreigu Džeimsa Bonda filmā un citām zvaigznēm. Kā tas ir? Kerijs Fukunaga: Šobrīd, kad aiz muguras jau tik daudz darbu un filmu, es teiktu, ka tik ļoti neuztraucos vairāk. Bet atceros, kas taisīju savu vēsturisko filmu "Džeina Eira", kur galvenajās lomās bija tādas zvaigznes kā Maikls Fasbenders, Mia Vasikovska un Džūdija Denča, es domāju, ko gan es kā režisors varu vispār ietekmēt tik pieredzējušas aktrises kā Džūdija Denča aktierspēle? Tā kā es un viņas aģents esam labi draugi, turklāt es vispār toreiz tikai sāku tik lielus soļus spert lielajā kino, mani mierināja un teica, ka tieši Džūdija ir ļoti atvērta un ieinteresēta šajā sadarbībā. Un tā, pamazām strādājot ar šīm zvaigznēm, es pats ar katru reizi aizvien vairāk redzu viņus kā cilvēcīgas būtnes, nevis to grandiozo sasniegumu sarakstu, kas viņiem katram ir. Un otra lieta, ko minēji, ka režisors ir tas priekšnieks, te  man jāsaka, ka kino tomēr ir kolektīva māksla un režisors ir viena no sadaļām. Ir aktieri, studija īpašnieki, producenti un tā tālāk. Tā kā tam projekta pilotam ir jāspēj visi pasažieri nogādāt galapunktā. Kāda ir tā realitāte medaļas otrā pusē, kā tas ir - strādāt, piemēram, pie Džeimsa Bonda jeb aģenta 007 filmas? Kerijs Fukunaga: Katru reizi, kad strādāju pie liela projekta, vienmēr šķiet, ka es uzsūcu jaunas zināšanas, kuras noteikti varēšu izmantot nākamajā projektā. Bonda gadījumā tas lielākais izaicinājums bija laiks. Nevis tur kaut kāds atsevišķs lietu kalendārs, bet laiks kopumā. Es Bondu pārņēmu, kad tikko prom bija devies Denijs Boils. Un, kā jau šajās milzu budžeta augsta tempa filmās, daudz kas ir atkarīgs no tā datuma, kad tiek noteikta pirmizrāde un kā tiek sakārtots lokāciju kalendārs. Līdz ar to daudzas scenārija lietas tiek piekoriģētas pēdējā mirklī. Tu vari iedomāties, ka tik lielos projektos daudz ko izlemj gadiem iepriekš, un pēc tam pie tā ir jāturas. Mēs Bondu no A līdz Z pabeidzām 18 mēnešos. Ar visu to, ka jau bija sākusies COVID epidēmija, mēs to paspējām, un tas vēl ir relatīvi ātri. Mums vajadzēja ar visiem kaskadieriem, specefektu departamenta dublieriem jau darīt lietas laicīgi, pirms vispār pirmā scenārija aprises bija gatavas. Tā kā laiks Džeimsa Bonda filmā bija vislielākais izaicinājums. Kerijs Džoudži Fukunaga kā brīvprātīgais ir arī strādājis Ukrainā, kurp viņš devās 2022.gadā uzreiz pēc Krievijas uzsāktās pilna mēroga karadarbības. Viņš ne tikai gādāja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, bet arī fotografēja. Viņa fotouzņēmumus kā arī ukraiņu mākslinieces Tatjanas Malinovskas videodarbus  no šī gada marta līdz pat 2.maijam varēja apskatīt arī izstādē "Lyuta vesna – Lost Spring" (Zaudētais pavasaris) Rīgā, galerijā „Cut Art”. Rīgā nupat bija skatāma tava fotogrāfiju izstāde no Ukrainas. Izstāsti šo stāstu, kāpēc tu izlēmi kā brīvprātīgais doties uz kara plosīto Ukrainu un strādāt tur? Kerijs Fukunaga: Es ieguvu grādu politikas zinātnē un politikas vēsturē esmu mācījies ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm - Francijā, Grenobles Politikas institūtā. Mani vienmēr interesējusi vēsture, kā arī skats uz ārpusi, uz ārpasauli. Mani vienmēr vairāk interesējusi Amerikas ārpolitika nekā iekšpolitika. Turklāt savulaik ticēju, ka, taisot filmas, mēs varam mainīt un ietekmēt pasauli. Šobrīd gan tik strikti vairs nevaru teikt, redzot, kas notiek apkārt. Īpaši pēc Bonda filmas, es aizvien spēcīgāk izjūtu to, kas notiek pasaulē, to notikumu domino efektu. Jā, es taisu filmas un izklaides industrija ir ļoti būtiska. Bet es vairs sevī iekšēji nespēju ilgāk būt tikai pasīvs vērotājs. Es vēlējos darīt un palīdzēt. Un tā es sazvanīju Hosē Andrē, kurš ir radījis un vada vada "World Central Kitchen", un Ukrainā jau bija viņu palīdzības virtuves, un teicu, ka vēlos braukt uz Ukrainu pie viņiem. Viņš atbildēja, ka varu braukt, bet manu drošību garantēt gan nevarot. Es teicu, ka nebraucu filmēt, bet mans nodoms ir palīdzēt un strādāt tur tieši kara laikā. Sacīts - darīts, ierados.  Sākotnēji darbojos un palīdzēju ar koordinēšanu, tad jau darīju arī citus darbus. Divarpus mēnešu laikā pēc kara sākuma tās vietas, kur biju es, sāka stabilizēties. Sākām Kijivā, tad Irpiņa, Buča, tad devos uz Sumu apgabalu. Tad uz Harkivu, kamēr tur vēl notika aktīva karadarbība, un tur es uzturējos ilgāku laiku. Pēc tam tālāk devos uz Kramatorsku, kur bija ļoti nežēlīgas krievu ofensīvas. Briesmas draudēja visu laiku. Bet tur tajos ciematos un pilsētās bija palikuši ļoti daudz civiliedzīvotāju, un viņi nekādu ofensīvas laikā nevarēja tikt pie iztikai nepieciešamajām lietām. Tad es un citi brīvprātīgie devāmies pie šiem ļaudīm, lai redzētu, kas viņiem trūkst, ukraiņiem vienmēr būs bietes un kartupeļi. Bet bija vajadzīga maize un elementāra medicīniskā palīdzība. Mums tas bija jādara no mājas uz māju, lai pēc tam varētu ziņot uz štābu, ko, kur un kam vajag piegādāt. Tā bija unikāla pieredze, jau savā ziņā tā līdzinās problēmu risināšanai filmas laukumā, tikai šeit tev ir iespēja reāli ietekmēt cilvēku dzīves. Tu iepriekš minēji, ka tevi vairāk interesē Amerikas ārpolitika, nevis iekšpolitika. Es neko nesaprotu un nezinu par tavas valsts iekšpolitiku, bet man ir daži draugi ASV, un viņi saka, ka nav labi. Kas to vērtē šobrīd, atrazdamies šeit, Latvijā? Kerijs Fukunaga: Tas ir apkaunojoši. Šobrīd ir pats sliktākais laiks būt amerikānim. Mēs esam neglīti pasaules acīs. Es nezinu precīzus datus, bet pusei amerikāņu nav pases. Lielākā daļa runā tikai angļu valodā, nezinot vismaz vēl vienu svešvalodu. Ja tev pie ziemeļu robežas ir tikai Kanāda un dienvidos Meksika un apkārt okeāns, tad var nelikties ne zinis. Nav tā kā šeit, Eiropā, kur dažādas kultūras ir visapkārt un tev jāiekļaujas tajā mikslī. Tāpēc krievu propaganda svin uzvaru Amerikā šobrīd. Tas nu reiz ir skaidrs. Un tas notiek jau gadiem, to var redzēt komentāru sadaļā. Tāda sajūta, ka cilvēki darbojas pēc konkrēta scenārija, jo tieši tāda, kādu piedāvā propaganda. Ir bijuši pētījumi par šo un tie liecina par to, ka šeit nav iespējama nekāda saprātīga diskusija iepretīm sazvērestības teorijām un propagandai. It kā cilvēki pēkšņi būtu pamodušies jaunā patiesībā, no kuras nav atpakaļceļa.  Ko saka tev zināmie filmu ļaudis? Kerijs Fukunaga: Lielākā daļa no viņiem vienkārši nespēj noticēt tam, kas notiek acu priekšā. Lielākoties tā ir tāda apstulbuma sajūta šāda absurda priekšā. Protams, daudzi sev jautā - ko es varu darīt lietas labā? Kā redzam, ielu protesti šeit nedarbojas. Ko darīt? Es nezinu. Man nav atbildes. Vēsture rāda, ka šādi lieli pagriezieni parasti notiek ar lielu asins izliešanu. Arī mums šeit, tūkstošiem kilometru attālumā no ASV, bezmaz vai piespiedu kārtā ir jācenšas saprast Amerikas politiku. Ko un kāpēc Amerika dara? Kāpēc? Kerijs Fukunaga: Es šobrīd nevaru uzburt labāku nākotnes vīziju. Šobrīd nudien neizskatās labi. Tomēr vēsture rāda, ka Amerika var uzņemties vadību un nostāties vēstures pareizajā pusē. To pierāda kaut vai Rūzvelta politika īsi pirms Otrā pasaules kara, kad ASV izvēlējās izolacionisma politiku un nevienai no tobrīd apdraudētajām pusēm nepalīdzēja. Piemēram, viņš publiski neatsaucās uz Japānas iebrukumu Mandžūrijā, bet fonā jau sāka gatavoties karam. Es gan neliktu Rūzveltu un Trampu vienos svaru kausos. Nebūt. Vairāk par Krieviju šobrīd ASV militāri industriālais komplekss ir uztraucies par Ķīnu, un dažiem vēl šķiet, ka tā varētu būt Trampa ilgtermiņa spēle, lai nošķirtu Krieviju no Ķīnas un tie nekļūtu par vienotu spēku. Bet es neticu, ka Tramps ir tik gudrs, tā tāda muļķu parāde drīzāk. Kāda ir mākslinieku un kultūras cilvēku atbildība šajos laikos? Arī pie mums notiek diskusijas par to, ka strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka kara nav, neies krastā. Vai tev ir tāpat? Kerijs Fukunaga: Jā. Mēs jau Bondu filmējot, kas nu jau ir pirms sešiem gadiem, apspriedām Surkovu, Putina ideoloģijas autoru un polittehnologu. Tam cilvēkam ir pieredze gan televīzijā, gan rakstniecībā, un viņš prot pretnostatīt divas puses un radīt sajukumu, kurā tad var no aizkulisēm visu vērot un kontrolēt. Dezinformācija ir ļoti spēcīgs ierocis, mēs to centāmies arī iedzīvināt mūsu filmas ļaunajā tēlā. Bet tas, ko viņi Krievijā dara ar sabiedrību, ir nesalīdzināmi milzīgāks spektrs, tie ir kā nebeidzami, milzīgi viļņi, kam cilvēks vairs nav spējīgs stāties pretī un noslīkst tajos. Un es teiktu tā: ja mākslai ir iespēja pacelties virs tā visa un atmaskot to apburto loku, tam noteikti ir vērtība. Un noslēgumā - kas būs tas, ko tu sev paņēmis līdzi no Rīgā pavadītā laika? Kerijs Fukunaga: Tas saistās zināmā mērā ar to, ko redzu Ukrainā. Iemesls, kāpēc es pazīstu arī jūsu kino ļaudis, piemēram, Lauri un Raiti Ābeles, ir profesionālais latviešu skeitbordists Madars Apse. Mēs esam draugi. Reiz, redzot Madara un viņa draudzeni Viļņā, aizrunājāmies par to, kā ir satikušies mūsu vecvecāki. Viņš saka - gulagā, un ironiskā kārtā arī mani vecvecāki satikās gulagā, un tajā brīdī man ir iespēja nonākt nevis tādā akadēmiskā kārtā, bet satikt reālus cilvēkus, kuriem tā padomju okupācijas trauma atbalsojas paaudzēs un turpina ārdīties acu priekšā Ukrainā. Un es redzu, cik jūs šeit nopietni to uztverat, ka spējat novērtēt to, ka esat NATO, jo citādāk tās šausmas varētu atkārtoties arī šeit. Un jā, tas, ko es paņemu līdzi, ir absolūta cieņa pret jums par to, kā jūs paši esat nosargājuši savu brīvību un negrasāties to atkal pazaudēt.  

Kultūras Rondo
Klusais ģēnijs un novators Janis Šternbergs. Pētījums par maz izzinātu personību mākslā

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Apr 18, 2025 24:18


Grafiķis? Augstas raudzes amatnieks? Klusais ģēnijs un novators? Atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša, kad runājam par mākslinieku Jani Šternbergu. Nupat klajā nākusi Šternbergam veltīta monogrāfija „No Liepājas līdz Leksingtonai. Janis Šternbergs”. Kultūras rondo saruna ar mākslas zinātniekiem – monogrāfijas autoru Jāni Kalnaču un redaktori Kristiānu Ābeli. Mākslas vēsturnieka Jāņa Kalnača pētījums par latviešu grafiķi un mākslas pedagogu Jani Šternbergu (1900–1981) daudzpusīgi atklāj līdz šim maz izzinātas personības biogrāfiju un profesionālo darbību. Mūža pirmajā pusē akadēmiski izskolojies un izkopis savu izcilo grafiķa talantu, Šternbergs Otrā pasaules kara laikā devās trimdā un mūža nogalē Amerikas Savienotajās Valstīs nerimtīgos radošos eksperimentos nonāca pie saviem sietspiedes tehnikā radītajiem smilšu rakstiem. Grāmata ir skatījums uz piemirsto mākslinieku, kas nepazuda ASV, līdz pat mūža galam darbojoties savā profesijā, jo īpaši atraisoties mūža pēdējos piecpadsmit gados. Tas ir mēģinājums salipināt Šternberga darbības abus posmus, ko pārrāva padomju okupācija un Otrais pasaules karš. Monogrāfiju izdevis apgāds "Neputns".

Augstāk par zemi
Latvijas Sieviešu organizāciju padomes izveides simtgade. Par ko tolaik cīnījās sievietes?

Augstāk par zemi

Play Episode Listen Later Mar 9, 2025 29:58


Pieminot starptautisko Sieviešu dienu, stāsts par pirmajām Latvijas sociāli aktīvajām sievietēm. Latvijā sievietes apvienoties sabiedriskās organizācijās sāka pēc Pirmā pasaules kara, kad bija spiestas pārņemt karā zaudēto vīriešu pienākumus, un secīgi arī uzstāt uz savām tiesībām. Vēsturnieces Ineta Lipša un Aiga Bērziņa-Kite šobrīd gatavo Latvijas  Sieviešu organizāciju padomes dibināšanas simtgadei veltītu izdevumu Latvijas Nacionālajā arhīva avotu sērijā. Grāmatā būs apkopoti gan tā laika sieviešu organizāciju protokoli, gan arī tiek veidota biogrāfiska vārdnīca par tajos minētajām sievietēm.  Sieviešu dienu svinēt sāka Amerikas Savienotajās valstīs, 1909. gadā tolaik Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. Gadu vēlāk, jau Otrās internacionāles VIII kongresa ietvaros Kopenhāgenā notikušajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Latvijā starptautisko sociālistisko sieviešu dienu sāka svinēt 1924. gadā, to svinēja marta beigās, nenosakot konkrētu datumu. Šai dienā tika rīkotas sieviešu masu sapulces, kuras organizēja Latvijas Sociāldemokrātu un strādnieku partijas sieviešu centrs ar Klāru Kalniņu priekšgalā. Iedibinātā tradīcija turpinājās līdz 1935. - 40. gadam, kad pamazām visas partijas Latvijā tika aizliegtas, un secīgi – arī to rīkotie pasākumi. Mans vārds ir Anda Buševica, un es svinu Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu, jo saskatu tajā jēgu. Padomjlaikā iedibinātais 8. marts ir tā diena, kad es pieminu savas dzimtas un arī Latvijas vēstures stiprās sievietes. Un mums ir ko svinēt. Šogad aprit simtgade kopš pirmās Latvijas sieviešu konferences un Latvijas sieviešu organizāciju padomes dibināšanas. Šim notikumam veltīts Latvijas universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta gada garumā Siguldas novadā rīkotais pasākumu cikls “Rīts ar literatūrzinātnieku”. Bet gada noslēgumā Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijā plānots izdot Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolus  (1925-1940) ar zinātniskajiem komentāriem un biogrāfisku vārdnīcu. Pie šī izdevuma strādā divas Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša, kuras tad nu arī aicināju uz sarunu. Viena no sadaļām Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijas topošajā izdevumā, ir  biogrāfiskā vārdnīca par visām Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolos   minētajām sievietēm. Izdevuma autores Ineta Lipša un Aiga Bērziņa Kite paraugam atsūtījušas šķirkli par vienu no redzamākajām sievietēm politiķēm – Bertu Pīpiņu. Dzimusi 1883. gadā. Codes Spārniņos rentnieka ģimenē, mācījās Bauskā Beķera proģimnāzijā. Ģimnāzijas izglītību nepabeidza, jo vajadzēja pelnīt iztiku. Taču ar iegūto izglītbu pietika, lai viņa varētu strādāt par guvernanti, un tādā veidā aizceļoja uz Harkivu Ukrainā, vēlāk Berlīni, Vācijā, visurs izmantojot pašizglītības un izglītojošu kursu apmeklējuma iespējas. Pēc atgriešanās Latvijā laulība ar literatūras kritiķi, latviešu sociāldemokrātiskās preses redaktoru Ērmani Pīpiņu-Vizuli ievērojami uzlabo viņas sociālo statusu. Berta Pīpiņa ir trīs bērnu māte, pēc vīra nāves 1927. gadā pārņem arī viņa uzņēmējdarbību, paralēli ieņemot dažādus politiskus amatus. Bertas Pīpiņas biogrāfijā patiesi pārsteidz daudzpusība. Taču Ineta Lipša uzreiz arī norāda, ka Bertas Pīpiņas stāsts nav gluži tipisks savam laikam. Latvijas Sieviešu organizāciju padomes veidošana tika uzsākta 1925. gada vasarā, bet lēmums par šādas organizācijas izveidi tika apstiprināts Pirmajā Latvijas sieviešu konferencē, kas notika 1925. gada 26.–27.septembrī. Šogad atzīmējam šīs organizācijas dzimšanas simtgadi, lai arī oficiāla statūtu izstrāde un organizācijas reģistrēšana Rīgas apgabaltiesā ieilga līdz par 1929. gadam. Tā darbojās līdz 1940. gadam, kad autoritārā režīma apstākļos tās darbība tika izbeigta.

Vai zini?
Vai zini, kurš ir paša pirmā Latvijas valsts ģerboņa autors?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Feb 27, 2025 5:53


Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Stāsts būs par tēlnieku un Valsts mākslas muzeja direktoru Burkardu Dzeni. Ar uzlecošas saules emblēmu, ko nosacīti uzskata par pirmo valsts ģerboni, Dzenis 1918. gada nogalē uzvarēja konkursā par jaunās Latvijas Republikas nacionālo simbolu. Šis ģerbonis tika lietots līdz 1921. gada 15. jūnijam, kad Satversmes sapulce pieņēma grafiķu Riharda Zariņa un Vilhelma Krūmiņa izstrādātu valsts ģerboni – tādu, kādu mēs to zinām šodien. 20. gadsimta sākumā Burkards Dzenis (1879–1966)  kļuva par vienu no latviešu profesionālās tēlniecības modernizētājiem un akmens tēlniecības tradīciju ieviesējiem. Līdzīgi kā brālēns Teodors Zaļkalns un kolēģis Gustavs Šķilters, mākslinieks Sanktpēterburgā pabeidza Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu (1898–1905), specializējies dekoratīvajā tēlniecībā. Atjaunotā mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideāli sekmēja Dzeņa nacionālo pašapziņu. Studiju beigās piešķirtā ārzemju stipendija viņam deva iespēju franču tēlnieka Ogista Rodēna mācību darbnīcā Parīzē (1906) apgūt impresionisma principus un Maskavā (1907) papildināt pieredzi bronzas liešanā. Pēc atgriešanās no ārzemēm Dzenis Ķīšezera krastā Staņģos uzcēla sev darbnīcu un lietuvi. Līdzās radošajam darbam, Dzenis vienmēr bijis arī sabiedriski aktīvs un nav vairījies no brīžiem grūtas atbildības nastas. Jau 1910. gadā Rīgā viņš iesaistījās pirmās latviešu mākslas izstādes rīkošanā, kas pārauga Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā. Liktenīgā saskare ar mākslas darbu vākšanu sākās, darbojoties tās valdē. Pirmā pasaules kara laikā tēlnieks piedalījās gan latviešu mākslas izstāžu organizēšanā Petrogradā un Maskavā, gan leģendāro nacionālās mākslas albumu sagatavošanā, ar kuriem diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics 1918. gada augustā devās uz Rietumeiropu, cenšoties panākt Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu. 1920. gada 15. martā Dzeni apstiprināja par jaundibinātā “Izglītības ministrijas Mākslas muzeja pagaidu pārzini”. Muzejam ierādīja telpas toreiz vēl karā izpostītajā Rīgas pilī, un kopš šī brīža Rīgā darbojās divi mākslas muzeji – jau agrāk dibinātais Rīgas pilsētas mākslas muzejs gleznotāja Vilhelma Purvīša vadībā un tagad arī – Valsts mākslas muzejs. Dzenis rūpējās gan par muzeja krājuma papildināšanu turpmākos divdesmit gadus, gan iesaistījās valstiski reprezentatīvu izstāžu organizēšanā un dažādu komisiju darbā, kā arī meklēja muzejam piemērotākas, plašākas telpas. Jau 1929. gada 8. novembrī Dzenis rakstīja izglītības ministram par to oficiālu vēstuli, norādot – ja nevar uzcelt speciālu jaunu ēku, tad, piemēram, armijas arsenāls Jēkaba laukumā varētu tikt pārbūvēts muzeja vajadzībām (kopš 1988. gada LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”). Vienlaikus Burkards Dzenis vadīja arī Lietišķās tēlniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā un darbojās mākslinieku un audzēkņu biedrībā “Sadarbs”. Tēlniecībā viņu interesēja portreta žanrs. Memoriālajā tēlniecībā radīti Emīla Dārziņa, Rūdolfa Blaumaņa, Rūdolfa Pērles, Viļa Olava un citi kapu pieminekļi. Pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas atrodas viņa veidotais gleznotāja Jaņa Rozentāla piemineklis. Nacionālā romantisma garā stilizētās Dzeņa etnogrāfiskās saktas savulaik valkājušas dzejniece Aspazija, operdziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga, aktrises Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika un Marija Leiko. Vēl joprojām šodien Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ekspozīcijās un ātrijā lietošanā ir Dzeņa savulaik Valsts mākslas muzeja apmeklētājiem dizainētie ozolkoka soli. 1944. gadā mākslinieks ar ģimeni emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Otrā pasaules kara beigās Valsts mākslas muzejā atstāto tēva privātkolekciju, godinot viņa piemiņu, jaunākais dēls Atis Dzenis 1993. gadā uzdāvināja tagadējam Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Paldies manai muzeja kolēģei un kopā veidotās izstādes “Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam 100” līdzkuratorei Dr. art. Aijai Brasliņai par palīdzību šī materiāla tapšanā!

Krustpunktā
Krustpunktā: Legālā un nelegālā migrācija Latvijā

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Feb 26, 2025


Vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kas un kā piešķir uzturēšanās atļaujas, un kas notiek, ja tās nepagarina? Par legālo un nelegālo migrāciju Latvijā runājam raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieks ģenerālis Ivars Ruskulis, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna (janā Vienotība) un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sekretārs Ingmārs Līdaka (Apvienotais saraksts). Migrācijas jautājumi neapšaubāmi šobrīd ir Rietumu politikas uzmanības fokusā, un tie nosaka politisko dienaskārtību Eiropā. Austrija, Itālija, Nīderlande, tikko Vācija. Ievēlētas tiek tās partijas, kas sola stingrāk vērsties pret migrācijas politiku un īpaši strikti rīkoties ar tiem, kas valstī uzturas nelegāli. Mēs arī daudz dzirdam par tūkstošiem izraidīto Amerikas Savienotajās Valstīs, bet arī mūsu kontinentā deportācijas procesi kļūst par biežāku realitāti. Latvijā mūsu nabadzības dēļ migrācija nav bijusi galvenā problēma. Bet arī mēs Latvijas Radio saņemam arvien vairāk jautājumu par to, kāda ir situācija šeit, vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kā piešķirtās uzturēšanās atļaujas, kas notiek, ja tās nepagarina? Dīvaini pārtikas piegādātāji, pazuduši studenti, kas ieradušies mācīties... To jautājumu rodas arvien vairāk. Kāda tad ir patiesā aina, ja mēs runājam par migrantiem un par mūsu politiku? 

Krustpunktā
Krustpunktā: Legālā un nelegālā migrācija Latvijā

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Feb 26, 2025 53:40


Vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kas un kā piešķir uzturēšanās atļaujas, un kas notiek, ja tās nepagarina? Par legālo un nelegālo migrāciju Latvijā runājam raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieks ģenerālis Ivars Ruskulis, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna (janā Vienotība) un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sekretārs Ingmārs Līdaka (Apvienotais saraksts). Migrācijas jautājumi neapšaubāmi šobrīd ir Rietumu politikas uzmanības fokusā, un tie nosaka politisko dienaskārtību Eiropā. Austrija, Itālija, Nīderlande, tikko Vācija. Ievēlētas tiek tās partijas, kas sola stingrāk vērsties pret migrācijas politiku un īpaši strikti rīkoties ar tiem, kas valstī uzturas nelegāli. Mēs arī daudz dzirdam par tūkstošiem izraidīto Amerikas Savienotajās Valstīs, bet arī mūsu kontinentā deportācijas procesi kļūst par biežāku realitāti. Latvijā mūsu nabadzības dēļ migrācija nav bijusi galvenā problēma. Bet arī mēs Latvijas Radio saņemam arvien vairāk jautājumu par to, kāda ir situācija šeit, vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kā piešķirtās uzturēšanās atļaujas, kas notiek, ja tās nepagarina? Dīvaini pārtikas piegādātāji, pazuduši studenti, kas ieradušies mācīties... To jautājumu rodas arvien vairāk. Kāda tad ir patiesā aina, ja mēs runājam par migrantiem un par mūsu politiku? 

Divas puslodes
Trampa vēlmes: gribu Grenlandi, Panamas kanālu un ievedmuitas tarifus

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Feb 5, 2025 54:08


ASV prezidents Donalds Tramps ir tik aktīvi strādājis un runājis, ka šoreiz raidījums Divas puslodes ir par Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ne tikai par tām, jo Tramps mēģina ietekmēt visu pasauli. Pirmkārt, viņš to dara, izmantojot kā ieroci muitas tarifus. Sācis ar Kanādu, ar Meksiku un ar Ķīnu. Tiesa, pirmajām divām valstīm lēmuma īstenošana ir par mēnesi atlikta. Nākamais viņa šantāžas upuris varētu būt Eiropas Savienība. Eiropas virzienā raugoties, Tramps grib mainīt ne tikai tirdzniecības bilanci, bet arī atņemt Dānijai lielāko salu pasaulē Grenlandi. Viņš esot apņēmies panākt, ka Grenlande būs ASV īpašumā. Tāpat Trampu interesē atgūt kontroli pār Panamas kanālu.  Norises pasaulē analizē Jānis Kapustāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, un Sigita Struberga, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre. Grenlandi gribu! Vikingu kuģotāji, kuri 10. gadsimta nogalē piestāja pie Grenlandes krastiem, lika pamatus šīs pasaulē lielākās salas tūkstoš gadus ilgajām saiknēm ar Skandināviju. 1775. gadā toreizējā Dānijas-Norvēģijas apvienotā karaliste pasludināja Grenlandi par savu koloniālo valdījumu, un pēc tam, kad Norvēģija 1814. gadā apvienojās ar Zviedriju, sala palika Dānijas kroņa zeme. Liela daļa tās teritorijas gan ilgi bija neizpētīta un nekartēta, tāpēc pilnvērtīgu suverenitāti pār Grenlandi Dānija nodibināja tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem iesākās Grenlandes autonomizācijas process, kura pēdējais etaps noslēdzās ar 2009. gada Pašpārvaldes aktu. Grenlande ieguva plašu autonomiju, atstājot kādreizējās metropoles ziņā tikai ārējās drošības, monetārās politikas un daļu no ārlietu jautājumiem. Kopš tā laika spēkā pieņēmusies kustība par pilnīgu Grenlandes neatkarību, aptaujas liecina, ka par to ir vairāk nekā puse no salas iedzīvotājiem, un līdz nesenam laikam šo ideju atbalstīja arī pašreizējā autonomijas valdība ar premjeru Mūti Bouropu Egedi priekšgalā. Vēl šī gada sākumā tika plānots, ka neatkarības referendums varētu notikt vienlaicīgi ar Grenlandes parlamenta vēlēšanām aprīļa sākumā, taču ideja šķiet nolikta malā kopš brīža, kad savu agresīvo Grenlandes iegūšanas kampaņu uzsāka Donalds Tramps. Viņš šai ziņā nav nekāds pirmatklājējs – ideja atpirkt salu no Dānijas aktualizēta vairakkārt. Atbilde no Kopenhāgenas, kā arī šajā reizē, allaž ir bijusi, ka Grenlande netiek pārdota. Tomēr nekad agrāk no Vašingtonas nav izskanējusi tik agresīva retorika, kāda tā ir patlaban, konkrēti draudot Dānijai ar milzīgiem ievedmuitas tarifiem un neizslēdzot pat militāra spēka lietošanu. Var atgādināt, ka Savienoto Valstu militārā klātbūtne Grenlandē pastāv jau šobrīd un balstās 1951. gada nolīgumā, saskaņā ar kuru Dānija piekrīt ASV bāzu izvietošanai, pretī saņemot garantijas aizsargāt salu pret jebkādu ārēju iebrukumu. Atbildot uz prezidenta Trampa izteikumiem, Kopenhāgena paudusi gatavību visa veida sadarbībai drošības jomā un paziņojusi par nozīmīgu finansējuma palielināšanu Arktiskā reģiona aizsardzībai. Savukārt Grenlandes parlaments steidzamības kārtā pieņēmis likumu par ārvalstu vai nenosakāmas izcelsmes finansējuma aizliegumu politiskajām organizācijām. Tēvocis Sems kā deva, tā ņems (kanālu)! Savā pirmajā ārvalstu tūrē jaunais Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio devās uz vairākām Centrālamerikas valstīm. Tūres degpunktā, protams, bija vizīte Panamā, kurai jaunievēlētais prezidents Tramps izvirzījis teju viennozīmīgas teritoriālas pretenzijas. Runa ir par kādreizējo Panamas kanāla zonu, kuru līdz 1999. gadam kontrolēja Savienotās Valstis. Amerika uzņēmās Atlantijas un Kluso okeānu savienojošā kanāla būvi pagājušā gadsimta sākumā, kad vairākas desmitgades iepriekš šo projektu pusceļā bija pametusi Francija. Tā kā finansējums, tehnoloģijas, organizācija un daļa darbaspēka nāca no Savienotajām Valstīm, šķita diezgan loģiski, ka pēc kanāla izbūves tam pieguļošās teritorijas nonāca Vašingtonas beztermiņa nomā. Var piebilst, ka pati Panamas valsts tapšana 1903. gadā ir saistīta ar kanāla projektu. Līdz tam Panama bija Kolumbijas Republikas sastāvdaļa, kas kļuva neatkarīga pēc tam, kad Savienotās Valstis ar militāras iejaukšanās draudiem piespieda Kolumbiju atzīt Panamas neatkarību. Taču 20. gs. otrajā pusē mazā Centrālamerikas valsts un tās sabiedrība vairs nebija gatava samierināties ar amerikāņu „servitūtu”, kas sašķēla Panamas teritoriju divās daļās. Pēc vairākiem asiņainiem protestiem kanāla zonā Amerika piekrita sarunām, un 1979. gadā tika parakstīta vienošanās par teritorijas pakāpenisku nodošanu pilnīgā Panamas suverenitātē. Tagad prezidents Tramps nepaguris klāsta, ka tā esot bijusi kļūda, ka Panama pārkāpjot vienošanos un vispār esot atdevusi kanālu ķīniešiem. Savienotās Valstis kā iedevušas, tā paņemšot kanālu atpakaļ. Tādējādi nenākas šaubīties par Marka Rubio un Panamas prezidenta Hozē Raula Mulino sarunu saturu. Panamas valsts galva apsolīja apzināt iespējamo Ķīnas interešu klātbūtni kanāla uzņēmumos un iespējas pārtraukt priekšlaicīgi līgumus ar Honkongā reģistrēto kompāniju, kas pārvalda ostas abos ūdensceļa galos, lai gan šo ostu darbība nav tieši saistīta ar paša kanāla funkcionēšanu. Tomēr viņš vēlreiz uzsvēris, ka Panamas kanāls ir un paliks viņa valsts suverena teritorija. Mēs sitīsim ar tarifiem, arvien, arvien! 1.februārī prezidenta Trampa piesolītā partneru slānīšana ar tarifu milnu šķita pieņemam konkrētākas aprises – Baltā nama saimnieks paziņoja, ka otrdien stāšoties spēkā 25% ievedmuitas tarifi Meksikas un Kanādas precēm, kā arī 10% importam no Ķīnas. Ekonomisti steidzās atgādināt par iespējamām nopietnām problēmām, ko šāds solis radīs pašu Savienoto Valstu ekonomikai. Taču jau pirmdien, 3. februārī, grandiozie plāni izrādījās atlikti vismaz uz mēnesi. Vispirms tika paziņots, ka Meksikas prezidente Klaudija Šēnbauma piekritusi nosūtīt 10 000 karavīru uz valsts ziemeļu robežu nelegālās migrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanai. Dienas otrajā pusē tādu pašu atlikšanu saņēma arī Kanāda pēc tam, kad premjerministrs Trudo bija aprunājies ar Trampu pa telefonu. Arī šajā gadījumā izšķirošais esot robežkontroles arguments, lai gan fentanila daudzums, kas Savienotajās Valstīs nonāk caur ziemeļu robežu, ir salīdzinoši niecīgs. Var piebilst, ka gan Kanāda, gan Meksika jau bija paziņojušas, ka amerikāņu tarifu ieviešanas gadījumā tās spers adekvātus atbildes soļus. Finanšu tirgi, kas pirmdienas rītu sagaidīja ar manāmu kritumu, pēc paziņojumiem par tarifu atlikšanu atgriezās normālā kondīcijā. Tikām Ķīna paziņojusi, ka tā savu 10% tarifu apstrīdēšot Pasaules Tirdzniecības organizācijā un noteikusi atsevišķiem Savienoto Valstu produktiem ievedmuitas tarifus līdz 15% apjomā. Tiek atzīmēts, ka starp šiem produktiem nav nozīmīgāko no ASV importējamo preču kategoriju. Dienaskārtībā ir arī jautājums par iespējamajiem tarifiem Eiropas Savienībai. Motīvu šai ziņā netrūkst, sākot ar Savienoto Valstu bilances deficītu tirdzniecībā ar apvienoto Eiropu, beidzot ar vēlmi tikt pie Grenlandes. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Pa ceļam ar Klasiku
Dziedātāja Kristīne Prauliņa: Laiks ir vislielākā vērtība, kas mums ir

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Dec 27, 2024 20:15


29. decembrī Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē izskanēs Rīgas Gospelkora un tā vadītājas Kristīnes Prauliņas koncerts, kurā piedalīsies arī pianists Toms Mikāls, ģitārists Jānis Kalniņš, basģitārists Valters Sprūdžs un sitaminstrumentālists Miķelis Vīte. Kristīne Prauliņa: "Es ļoti vēlējos, lai šajā programmā ir tā Ziemassvētku noskaņa, kas cilvēkam jau ir pazīstama, kāds luterāņu korālis, ietērpts jaunā gospela tērpā. Protams, gospelmūzikas Ziemassvēku klasika, kas varbūt visiem nav tik zināma, bet stāsta Ziemassvētku stāstu un tajā ir Ziemassvētku sajūta. Manuprāt, gospelmūzika ļoti iederas Ziemassvētkos, jo gospel tulkojumā no angļu valodas ir “labā vēsts” - Ziemassvētkos mēs svinam Jēzus dzimšanu, nākšanu šai pasaulē, un tas būtībā ir tas, ko mēs svinam jebkurā gospeļmūzikas koncertā, tas tur vienmēr ir.  Būs dziesmas, kas gan rada svētku noskaņu, gan ļauj apdomāt dažādus ar ticību saistītus jautājumus, liek mums vērst skatu uz iekšpusi un arī uz Dievu celt acis, lūgšanas vai kādas pārdomas. Savā kodolā par to ir jebkurš gospelkoncerts, un to mēs, protams, saglabājam arī Ziemassvētkos. Skanēs arī Jūsu aranžētas melodijas? Tādas laikam ir trīs. Ir mana dziesma, kurai esmu radījusi aranžējumu korim, ir luterāņu korālis, ko saucu par savu mīļāko Ziemassvētku dziesmu, kā arī “Vēsā ziemas naktī”, kurai esmu izveidojusi salikumu tieši gospeļkorim. Un ir man ļoti mīļš mākslinieks PJ Morton, kas ir gospela un soulmūzikas mūslaiku zvaigzne. Viņam Ziemassvētku albumā ir brīnišķīga dziesma “Do You Believe”. Ļoti vēlējos to nospēlēt, un mēs ar kori esam radījuši aranžējumu šai dziesmai, tā kā ir nedaudz iezīmēta arī jaunrade. Veidot aranžējumus šim sastāvam savā ziņā droši vien ir nepieciešamība, bet vai Jūs šo procesu arī izbaudāt? Absolūti. Pēdējos gados, kopš man ir meitiņa, un viss pirmais laiks ar [viņu] - tie, kam ir bērni, tie zina (smejas). Jauna pasaule, viss mainās, laiks kļūst pilnīgi citādāks. Grūti pat to izskaidrot. Laiks ir vislielākā vērtība, kas mums ir. Man būtībā jau kopš grūtniecības sirdī visu laiku ir tāda degsme, gribas radīt, gribas šos aranžējumus, rakstīt dziesmas, tas manī iekšā pilnīgi burbuļo. Un laiks ir tik limitēts… Es ļoti labprāt to darītu daudz vairāk un augtu tajā. Es apzinos, ka esmu absolūti zaļš gurķītis šajā jomā, bet noteikti gribu mācīties un augt, un esmu ļoti pateicīga, ka man ir tā iespēja to darīt ar šādu kori, kura potenciāls ir, manuprāt, vēl neapzināts. Potenciāls ir ļoti liels. Nevis tāpēc, ka mēs visi būtu augstas klases profesionāļi, bet tāpēc, ka cilvēkiem deg acis un sirdis par šo mūziku, un tas ir vēl daudz svarīgāk par kādām tehniskajām spējām. Tehniskās spējas vienmēr var piedzīt, es tā uzskatu, bet mīlestība pret to, ko tu dari - vai nu tev ir tā degsme, vai nav. Šim korim ir, līdz ar to man ir liels prieks un gandarījums par jebko, ko jaunu varu iedot šim sastāvam, un dzirdēt to - tas elpo un dzīvo, tas ir brīnišķīgi." Rīgas Gospelkoris izveidots 2003. gadā un koncertējis gan daudzviet Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī piedalījies dažādos pašmāju un ārzemju projektos kopā ar populāriem izpildītājiem.     

Krustpunktā
Krustpunktā Lielā intervija: ārlietu eksperts Andris Teikmanis

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Nov 11, 2024


Krustpunktā Lielā intervija ar bijušo diplomātu, ārlietu ekspertu Andri Teikmani. Pagājušajā nedēļā Krustpunktā bieži tika lietots vārds interesanti. Primāri saistībā ar ASV vēlēšanu rezultātiem. Pasauli gaida interesanti notikumi. Vai tas ir īstais vārds? Neesmu pārliecināts. Redzam, ka ir arī nenoteiktība, citi lieto aviācijas terminu turbulence. Runa jau nav tikai par Ameriku vien. Pārmaiņas skars, izskatās, karu Ukrainā, iedrošinājumu ir saņēmusi Izraēla. Bet mēs redzam, ka Vācija ir nonākusi politiskā krīzē, pastāv liela iespējamība, ka būs ārkārtas vēlēšanas. Raidījuma viesis ir bijis gan politiķis, gan diplomāts, gan vadījis Valsts prezidenta kanceleju, pārstāvējis Latviju Maskavā, Berlīnē, Amerikas Savienotajās Valstīs.  

Krustpunktā
Krustpunktā Lielā intervija: ārlietu eksperts Andris Teikmanis

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Nov 11, 2024 53:40


Krustpunktā Lielā intervija ar bijušo diplomātu, ārlietu ekspertu Andri Teikmani. Pagājušajā nedēļā Krustpunktā bieži tika lietots vārds interesanti. Primāri saistībā ar ASV vēlēšanu rezultātiem. Pasauli gaida interesanti notikumi. Vai tas ir īstais vārds? Neesmu pārliecināts. Redzam, ka ir arī nenoteiktība, citi lieto aviācijas terminu turbulence. Runa jau nav tikai par Ameriku vien. Pārmaiņas skars, izskatās, karu Ukrainā, iedrošinājumu ir saņēmusi Izraēla. Bet mēs redzam, ka Vācija ir nonākusi politiskā krīzē, pastāv liela iespējamība, ka būs ārkārtas vēlēšanas. Raidījuma viesis ir bijis gan politiķis, gan diplomāts, gan vadījis Valsts prezidenta kanceleju, pārstāvējis Latviju Maskavā, Berlīnē, Amerikas Savienotajās Valstīs.  

Mākslas vingrošana
Kā būt laimīgai un justies kā paradīzē. Saruna ar gleznotāju Ilzi Avotiņu

Mākslas vingrošana

Play Episode Listen Later Nov 9, 2024 29:59


Gleznotāja Ilze Avotiņa sarunā ar raidījuma vadītāju Kasparu Zariņu atceras savus pirmos soļus mākslas pasaulē, ko agrā bērnībā iespaidojuši Margaritas Stārastes zīmējumi, runā par skaistuma izpratni, kas veidojusies ģimenē, slēpjas proporcijās un krāsu izpratnē.  Tikpat krāsainas un dzīvespriecīgas kā viņas gleznas ir arī atmiņu epizodes par vecmāmiņām- rokdarbniecēm un profesoru Induli Zariņu; par skabargaino ceļu uz Latvijas Mākslas akadēmiju un aizraušanos ar dažādām krāsām – temperas, akrila un luminiscējošajām, kā arī divu veidu otām – kaligrāfisko un vēdekļotu, kuras palīdz izteikt savu domu. Kad forma kļūst par saturu un kā nepazaudēt radīšanas prieku? Kas viņu dara laimīgu, un kāpēc Ilze Avotiņa mīl izstādes rīkot kopā ar meitām? Arī par jaunas pasaules atrašanu un klavierstundām klausieties šajā raidījumā!  Vizītkarte Ilze Avotiņa (1952) dzimusi gleznotāja Harija Kārkliņa ģimenē. 1970. gadā absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un 1979. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1978. gada. Mākslinieku Savienības biedre kopš 1980. gada. Sarīkojusi vairākas personālizstādes, piedalījusies grupu izstādēs Rīgā, Viļņā, Maskavā, kā arī Itālijā, Spānijā, Kubā, Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Francijā. Ilzes Avotiņas darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā un ārpus tās, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības un citās kolekcijās.      

Vai zini?
Vai zini, ko Ziedoņa muzejā dara krokodili?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Oct 30, 2024 4:30


Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite Dzejnieka Imanta Ziedoņa un aktrises Ausmas Kantānes vasaras mājā "Dzirnakmeņi" nav viegli atrast priekšmetu, kas būtu rūpnieciski ražots vai veidots no nedabīga materiāla. Aiz kāpnēm uz āķa karājas divi plastmasas paklāju dauzāmie, kas teju vai "lec ārā" uz citu lietu fona – droši vien izmantoti daudzo "Dzirnakmeņos" atrodamo tekstilizstrādājumu kopšanai. Un, ja labi ieskatās, plauktos starp grāmatām un daiļamata meistaru keramikas darbiem var ieraudzīt plastikāta krokodilu figūras – veselas trīs! Nē, tie nav izkāpuši no visiem labi zināmās Imanta Ziedoņa pasakas par Kroko un Dilu. Šo krokodilu stāsts ir pavisam cits. Tas saistīts ar Imanta Ziedoņa laikabiedru režisoru Ivaru Selecki, kurš nupat nosvinēja 90 gadu jubileju. Seleckis, pēc viņa paša teiktā, bērnībā nemaz neesot interesējies par kino, toties daudz lasījis grāmatas. Pats bija nolēmis kļūt par vēsturnieku, tomēr, draugu un ģimenes atrunāts, iestājies pārtikas rūpniecības fakultātē. Tur studiju darbu ietvaros esot sācis nodarboties ar fotografēšanu, tas iepaticies, un tā šī ķēdīte pamazām novedusi līdz kino. Mūsdienās Ivars Seleckis ir viens no latviešu dokumentālā kino skolas pīlāriem – kā operators vai režisors piedalījies teju visās slavenākajās Rīgas kinostudijas dokumentālajās filmās. 1994. gada rudenī Ivaram Seleckim piezvanījis Imants Ziedonis un uzdevis jautājumu – vai nezinot kādu skulptoru, kurš varētu izkalt krokodila figūru. To Ziedonis vēlējies iznest cauri Latvijai, tādējādi godinot citu slavenu latviešu vīru – Dundagā dzimušo Arvīdu Blūmentālu, kuru Latvijā un pasaulē pazīst arī kā krokodilu Dandiju. Arvīds Blūmentāls, kurš nu jau ir aizgājis aizsaulē, piedzima 1925. gada 3. martā Dundagas pagasta Būdenu mājās, pēc skolas beigšanas iestājās armijā, aizgāja karā un ar latviešu leģionu nonāca Berlīnē. Pēc kara, zaudējis cerību atgriezties dzimtenē, pārcēlās uz Austrāliju, kur kļuva slavens kā bezbailīgs krokodilu mednieks. Tā Seleckim un Ziedonim dzima ideja par filmu "Gājiens ar krokodilu", kura 1995. gadā arī tika uzņemta. Imants Ziedonis ir šīs filmas scenārija autors, bet Ivars Seleckis – režisors. Kaut arī, pēc paša Ivara Selecka teiktā, scenārijus tai laikā rakstīja, lai izmestu ārā, jebšu, tie bija nepieciešami tikai tādēļ, lai iesniegtu apstiprināšanai, Imanta Ziedoņa gadījumā tā tas gluži nebija. Viņa spēja saskatīt detaļās to, ko iespējams izvērst, bagātā fantāzija un prasme veidot interesantas un īpatnējas asociācijas noteikti bija liels ieguldījums šīs neparastās filmas veidošanas procesā. Un tas tiešām bija neparasts – mākslinieka Oļega Skaraiņa veidotais, divas tonnas smagais betona krokodils tika zirgu pajūgā vests cauri vairākām Latvijas pilsētām, vietām bloķējot satiksmi un radot arī citas neērtības. Vēl viens nozīmīgs cilvēks šīs filmas tapšanā bija toreizējais Latvijas goda konsuls Amerikas Savienotajās Valstīs – Norberts Klaucēns. Imanta Ziedoņa uzrunāts, viņš piešķīra filmas uzņemšanai nepieciešamos 100 000 dolāru. Viņš esot teicis – man tā nauda neko nenozīmē, galvenais, radīt kaut ko nozīmīgu. Norberts Klaucēns ir ļoti cienījis Imantu Ziedoni. Viņš piedalījies arī filmas atklāšanas pasākumā, kur visiem filmēšanas grupas dalībniekiem ir uzdāvinājis plastmasas krokodilu  – vestas no ASV, jo tajā laikā Latvijā neko tādu nevarēja nopirkt. Kāpēc "Dzirnakmeņos" nonāca trīs no šiem krokodiliem – par to varam tikai minēt. Tāpat arī varam tikai minēt to, kāds būtu Arvīda Blūmentāla liktenis, ja viņš būtu palicis Dundagā un nebūtu kļuvis par Austrālijas krokodilu mednieku. Seleckis domā, ka tik neparasts cilvēks tāpat noteikti būtu paveicis kaut ko lielu un paliekošu. Tomēr vēsture ir iegrozījusies tā, ka šodien mēs pazīstam Krokodilu Dandiju, kuram par piemiņu kalpo 1995. gada 22. septembrī Dundagā uzstādītais krokodila piemineklis, un arī trīs krokodili Ziedoņa muzejā Murjāņos.

Krustpunktā
Krustpunktā: Gruzijā notiekošo vērtē tur dzīvojoša latviete Dace Džavašvili

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Oct 28, 2024


Krustpunktā Lielā intervija: Gruzijā dzīvojoša latviete Dace Džavašvili. Šajās dienās vairākās pasaules valstīs notiek parlamenta un valsts vadītāju vēlēšanas, kuras šīm valstīm varbūt liktenīgi izšķirošas. Moldovai tā bija balsošana par Eiropas Savienību, tūlīt arī par prezidentu, Amerikas Savienotajās Valstīs izvēle var ietekmēt ne tikai amerikāņus vien. Arī Gruzijai 26. oktobrī bija jāizlemj, vai tā vēlas tuvināties Krievijai vai kļūt par daļu no demokrātiskās Eiropas saimes. Un gruzīni ir izvēlējušies Krieviju. Tā liek domāt oficiāli izsludinātie vēlēšanu rezultāti.  Vai tā ir? Gruzijas prezidente, kā dzirdam, runā par valsts nozagšanu, ir aicinājusi iziet šovakar, 28. oktobrī protestos. Pret ko protestēt un ko ar šādiem protestiem vispār var panākt? Kas notiek šobrīd Gruzijā un kā tas viss izskatās, dzīvojot tur? 

vai kas pret vili dace eiropas krieviju eiropas savien valst krievijai amerikas savienotaj krustpunkt gruzij gruzijas notieko
Krustpunktā
Krustpunktā: Gruzijā notiekošo vērtē tur dzīvojoša latviete Dace Džavašvili

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Oct 28, 2024 53:47


Krustpunktā Lielā intervija: Gruzijā dzīvojoša latviete Dace Džavašvili. Šajās dienās vairākās pasaules valstīs notiek parlamenta un valsts vadītāju vēlēšanas, kuras šīm valstīm varbūt liktenīgi izšķirošas. Moldovai tā bija balsošana par Eiropas Savienību, tūlīt arī par prezidentu, Amerikas Savienotajās Valstīs izvēle var ietekmēt ne tikai amerikāņus vien. Arī Gruzijai 26. oktobrī bija jāizlemj, vai tā vēlas tuvināties Krievijai vai kļūt par daļu no demokrātiskās Eiropas saimes. Un gruzīni ir izvēlējušies Krieviju. Tā liek domāt oficiāli izsludinātie vēlēšanu rezultāti.  Vai tā ir? Gruzijas prezidente, kā dzirdam, runā par valsts nozagšanu, ir aicinājusi iziet šovakar, 28. oktobrī protestos. Pret ko protestēt un ko ar šādiem protestiem vispār var panākt? Kas notiek šobrīd Gruzijā un kā tas viss izskatās, dzīvojot tur? 

kas pret vili dace eiropas krieviju eiropas savien valst krievijai amerikas savienotaj krustpunkt gruzij gruzijas notieko
Vai zini?
Vai zini, kā veidojās Rotko muzeja krājums?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Oct 17, 2024 5:40


Stāsta Rotko muzeja Daugavpilī vadītājs Māris Čačka. Latvijā par Rotko sākām plaši runāt tikai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pēc amerikāņu pētnieka, Rotko biogrāfijas autora Džeimsa Breslina vizītes Daugavpilī. Tajā pašā laikā pasaule Rotko pazina jau daudzas desmitgades, lai arī nesaistīja viņa vārdu ar Latviju. Breslina vizīte un interese par Rotko dzimto pilsētu pamudināja mūs uzmeklēt Rotko ģimeni, lai īstenotos mākslinieka  simboliskā atgriešanās mājās, Daugavpilī. Mana ilggadējā kolēģe, Rotko muzeja izstāžu kuratore Farida Zaletilo, kas turpina strādāt ar Rotko tēmu arī šodien, uzmeklēja Rotko ģimeni un nodibināja pirmos kontaktus. Tā rezultātā jau 2003. gadā Rīgā un Daugavpilī plaši svinējām mākslinieka simtgadi. Tas bija laiks, kad dzima pirmā doma par Rotko mākslas darbu klātbūtni viņa bērnības pilsētā. Ideja tika apspriesta  īpašā nodomu protokolā starp pašvaldību un Rotko ģimeni, apliecinot gatavību veidot jaunu kultūrvietu mākslinieka piemiņai, kur būtu aplūkojami arī Rotko oriģināldarbi. No Rotko simtgades līdz jaunās kultūrvietas atvēršanai pagāja desmit gadi. Pēc gadsimtu ilgas prombūtnes Marks Rotko caur saviem darbiem atgriezās Latvijā uz palikšanu. Jaunā kultūrvieta jeb Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs (šobrīd – Rotko muzejs) tika atklāts 2013. gada 24. aprīlī mākslinieka 110. jubilejas gadā. Kāpēc es runāju par atgriešanos pēc 100, nevis 110 gadiem? Vai zināji, ka 10 gadu vecumā mazais zēns kopā ar ģimeni no pilsētas emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm? Tas notika tālajā 1913. gadā. Lai piesaistītu finansējumu topošās kultūrvietas ēkas renovācijai un, to atklājot, piedāvātu skatītājam augsta līmeņa māksliniecisko saturu, pašvaldība iniciēja jaunu formu pirmo mākslas darbu iegūšanai topošā muzeja krājumam. Par šādu formu kļuva Marka Rotko vārdu nesošs starptautiska tvēruma glezniecības plenērs, pašvaldības rīkots un atbalstīts kopš 2005. gada septembra. 2013. gadā tas tiek pārdēvēts par glezniecības simpoziju un sekmīgi notiek vēl šobaltdien, ik gadu pulcējot vismaz 10 māksliniekus no visas pasaules. Tverot iedvesmu Rotko dzimtajā Daugavpilī un viņa oriģināldarbu pieredzējumā, šodienas mākslinieki simpozijā rada paši savas abstraktās glezniecības kompozīcijas. Tas krājuma veidošanai bija tikai sākums. 2013. gadā no Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja tika pārņemts vairāk nekā 200 Rotko plenēra kolekcijas darbu. Šobrīd, Rotko muzejam pārkāpjot 11 darbības gadu slieksni, tā krājumā ir vairāk nekā 3000 mākslas darbu, kurus radījuši vairāk nekā 50 pasaules valstu mākslinieki visdažādākajos mākslas medijos. Skaitliski liekākās ir glezniecības un keramikas kolekcijas, kā rezultātā, kaut arī proporcija starp Latvijas un ārvalstu mākslinieku darbiem ir līdzīga, Rotko muzeja krājums ir šobrīd lielākais mūsdienu aizrobežu mākslas vākums Latvijā. Pēc Rotko muzeja akreditācijas pagājušajā gadā varam lepoties, ka krājums nu ir Valsts aizsardzībā. Bet vai zini, kas vēl vairo Rotko muzeja krājuma nozīmi un vērtību? Kopš 2023. gada vasaras muzeja krājumā ir divi Marka Rotko agrīnie zīmējumi, paša mākslinieka rokas radīti viņa radošās karjeras sākumā. Šos darbus Rotko ģimene uzdāvināja muzeja krājumam kultūrvietas 10 gadu jubilejas svinībās. Tādejādi Rotko muzejs patlaban ir vienīgais muzejs Austrumeiropas un Ziemeļreiropas reģionā, kura krājumā ir Rotko oriģināldarbi. Tas attaisno muzeja nosaukumā ietverto Rotko vārdu un pilntiesīgi apliecina Rotko piederību Daugavpilij un šim ģeogrāfiskajam reģionam. Minētie Rotko oriģināli līdzās ģimenes deponētajiem darbiem ir aplūkojami Rotko zālē līdz 2026. gada aprīlim. Rotko muzeja krājums nemitīgi turpina pieaugt. Ik gadu krājumā nonāk muzeja rīkoto starptautisko simpoziju dalībnieku darbi, kā arī darbi, ko mākslinieki atstāj muzejam, noslēdzot savas izstādes. Noteiktu skaitu darbu muzejs ik gadus iepērk, bet atsevišķi darbi tiek saņemti arī ar izstāžu programmu nesaistītu dāvinājumu formā.

Krustpunktā
Krustpunktā izvaicājam ekonomikas ministru Viktoru Valaini

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Sep 26, 2024


Ministra vizīte Amerikas Savienotajās Valstīs, sarunas ar "Telia" par "Tet" un LMT nākotni. Krustpunktā izvaicājam ekonomikas ministru Viktoru Valaini. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs un portāla "Latvijas Vēstnesis" žurnāliste Inese Helmane.  

Krustpunktā
Krustpunktā izvaicājam ekonomikas ministru Viktoru Valaini

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Sep 26, 2024 53:38


Ministra vizīte Amerikas Savienotajās Valstīs, sarunas ar "Telia" par "Tet" un LMT nākotni. Krustpunktā izvaicājam ekonomikas ministru Viktoru Valaini. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs un portāla "Latvijas Vēstnesis" žurnāliste Inese Helmane.  

Zināmais nezināmajā
Kas ir patiesība fizikā un kā to meklē? Mārča Auziņa grāmata "Flirts ar patiesību"

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Aug 21, 2024 53:06


Kā fizikā meklē patiesību un kas raksturo fiziķa domāšanu? Saruna ar Latvijas Universitātes profesoru Mārci Auziņu par viņa grāmatu "Flirts ar patiesību", kas tapusi lekciju cikla "Flirts ar citādo" ietvaros. Ieskats arī pasaulē pazīstamo Latvijas fiziķu biogrāfijās. * Pirms pāris gadiem jau runājām par grāmatu, kas tika laista klajā 2020. gada nogalē. Izdevumu ar nosaukumu „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē.” Tie ir stāsti par 25 Latvijā dzimušiem un ārpus dzimtenes strādājošiem zinātniekiem, kuri devuši ieguldījumu zinātnē un izgudrojumos visas pasaules mērogā. Un, ja reiz šodien runa ir par fiziku, atcerēsimies tos izcilos fiziķus, kuru vārdi ierakstīti globāla mēroga izgudrojumos: “Mans pētījums jauno aparātu attīstībā nav saistīts ar to, kā labāk un ātrāk iznīcināt cilvēku, bet gan ar to, kā aizsargāt civiliedzīvotājus, karavīrus, zemi un rūpniecību kā kara, tā arī miera laikos,” – tā fiziķis Konstantīns Počs savulaik komentēja savu dalību joprojām tik nozīmīgās NATO agrīnās brīdinājuma un kontroles sistēmas jeb AWACS (Airborne Warning and Control System) izstrādē. Citējam rindas no minētās grāmatas, ko rakstījusi tās teksta autore – žurnāliste Ilze Grīnuma. „Konstantīns Počs kā analītiķis bija iesaistīts šīs AWACS  sistēmas pirmās lidmašīnas projektēšanā un konstruēšanā. Uz kravas lidmašīnas “Boeing 707-320” bāzes būvētais lidaparāts ar milzīgo radaru gaisā pacēlās 1972. gadā, un drīz pēc tam lidmašīnai tika dots arī oficiāls nosaukums –  „Sentry”. Gaisa spēki izvēlējās nosaukumu “Sentry”, kas nozīmē – brīdinātājs jeb sargs. “Sentry” nav nekas cits kā lidošanai pielāgots radars,” tik vienkārši un saprotami šo iespaidīgo tehnoloģisko sasniegumu raksturoja Konstantīns Počs. Vairākus savus pētījumus, kā arī pārskatus par meteoroloģisko raķešu izmēģinājumiem Počs publicēja Savienoto Valstu Gaisa spēku Kosmosa izpētes biroja  zinātniskajos krājumos. 1970. gadā viņš patentēja vienu no saviem izgudrojumiem – mikroviļņu antenas sānstara un staru kūļa reducēšanas aparātu.  Par savu darbu K. Počs vairākkārt saņēma ASV valdības un ASV Gaisa spēku atzinību.” (I. Grīnuma „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē”) Latgalietis ar ļoti labu humoru izjūtu un, kā Poču raksturoja viņa novadnieks un bijušais klasesbiedrs, rakstnieks Jānis Klīdzējs, „zinātnieks ar dzejnieka dvēseli.” Īsumā par Konstantīna Poča biogrāfiju: dzimis Maltas pagastā 1912. gadā. Latvijas brīvvalsts laikā strādājis par pedagogu, kara gados iesaukts armijā, kara beigās emigrē uz Vāciju, kur netālu no Hamelinas pilsētas Vācijas rietumos, noorganizē vietējiem latviešu bēgļu bērniem organizēja ģimnāziju, vienlaikus strādājot par tās direktoru. Seko darbs Anglijā, veicot uzkopšanas darbus, par ko zinātnieks atminas: „Es nolēmu, ka angļiem podus vairs nemazgāšu. Tik daudz es mācēju angļu valodā, un to es šiem pateicu. Par to mani ar visām paunām izsvieda no hosteļa.” Vēlāk Počam rodas iespēja emigrēt  sākotnēji uz Kanādu un tad uz ASV, kur seko studijas atmosfēras fizikas un meteoroloģijas jomā un  vēlāk darbs ASV Gaisa spēku un Pasaules telpas pētniecības laboratorijā Bostonā. Nākamais  latvietis – fizikas korifejs – ir Juris Upatnieks. Citējot Ilzes Grīnumas rakstīto par viņu, „viens no hologrāfijas pamatlicējiem Juris Upatnieks ir zinātnieks, kurš no latviešiem bijis vistuvāk Nobela prēmijas saņemšanai fizikas nozarē. Viņa nozīmīgākie atklājumi tapa Mičiganā kopā ar fiziķi Emetu Normenu Līsu. Lai apskatītu 1963. gadā abu pētnieku radīto vēsturē pirmo trīsdimensionālo hologrammu, viņu kolēģi stāvēja garā rindā. Tā bija sensācija, kurai sākotnēji retais spēja noticēt. Hologrammas demonstrācijas laikā pat pieredzējušākie zinātnieki ar aizdomām lūkojās apkārt, meklēdami kādu J. Upatnieka un E. Līsa triku. Priekšmeta trīsdimensionālais attēls taču nevarēja tā vienkārši karāties gaisā! Pats Upatnieks par darbu pie telpiskā attēla raksturo šādi: “Šis izgudrojums pārvērta teorētisku principu par ikdienā lietojamu metodi. Tam bija vislielākā nozīme pētniecības darbā. Pēc mūsu rezultātu publicēšanas, hologrāfiju sāka pētīt un pielietot visā pasaulē.” 1976. gadā Amerikas Savienoto Valstu Izgudrojumu un inovāciju veicināšanas apvienība pasludināja Juri Upatnieku par ASV Gada izgudrotāju. Juris Upatnieks kā bērns kopā ar vecākiem Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās un nonāca ASV. Tur studēja inženierzinātnes un 1961. gadā kopā ar kolēģi Emetu Lītsu uzsāka darbu pie šī telpiskā attēla veidošanas.” 2020. gadā Rīgas Tehniskās universitātes Zinātniskajā bibliotēkā tika  saņemts vērtīgs dāvinājums – Jura Upatnieka zinātniskie pieraksti un publikācijas. Pagājušā gadsimta vidū Līss un Upatnieks nebija pirmie un vienīgie, kas mēģināja uzkonstruēt šādu telpisku attēlu. Jāmin arī Lielbritānijas zinātnieks Deniss Gabors, kurš bija celmlauzis hologrāfiskā attēla izgatavošanā, un arī Padomju Savienībā dzīvojošais Jurijs Deņisjuks, kurš 1962. gadā strādāja pie hologrāfiskā attēla izveides. Visi šie zinātnieki bija pretendenti uz Nobela prēmiju. Un kā trešais šai fizikas spīdekļu saimei ir jāpieskaita Benjamiņš Joffe – ebreju izcelsmes  inženieris un izgudrotājs, dzimis Rīgā 1931. gadā, strādājis Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā  par inženieri konstruktoru, pēc tam Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā. Atkal citējot Ilzes Grīnumas rakstīto, „1980. gadā izcilais zinātnieks emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņš bažījās, ka savā zemē gan pats un viņa sieva Frīda, gan viņa bērni dzīvos kā “izsvītrotie”. Iemesli tam meklējami 1941. gadā, kad Joffes ģimeni skāra padomju varas represīvo struktūru vajāšanas. Zinātnieka tēvu nepamatoti tiesāja kā “dzimtenes ienaidnieku” un ģimeni deportēja uz Sibīriju. Vēlāk čekas aģenti pastāvīgi kontrolēja Benjamiņa Joffes gaitas, un viņš pieņēma lēmumu pie pirmās iespējas emigrēt uz ārzemēm. Tobrīd viņš nevarēja iedomāties, ka šis smagais solis pavērs iespēju kļūt par pasaules mēroga zinātnieku. ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa pārvaldes (NASA) Reaktīvās kustības laboratorijā Joffe tur sāka strādāt vēsturiskā brīdī, kad laboratorijas zinātnieki gatavoja lidojumam uz Saturnu orbitālo aparātu “Cassini”.” 2000. gadā, saņemot Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grādu fiziku, Benjamiņš Joffe sacīja: “Par savām zināšanām un visu, ko esmu sasniedzis, man jāpateicas Latvijai un tās Zinātņu akadēmijai.”

Divas puslodes
Pieaug ASV viceprezidentes Kamalas Harisas reitingi. Turpinās Ukrainas operācija Kurskā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Aug 14, 2024 54:06


Ukrainas karavīru ieiešana Krievijas teritorijā ir radījusi apjukumu Krievijā un raisījusi jaunas cerības pašā Ukrainā. Arī Ukrainas sabiedrotie ar interesi seko līdzi notikumu attīstībai. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs apgriezienus uzņem gaidāmo prezidenta vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņa, demokrātu kandidāta maiņa ir devusi jaunu impulsu politiskajai cīņai. Aktualitātes pasaulē analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukraina turpina Šobrīd nav īsti skaidrs, cik plaša Krievijas Federācijas teritorija kopš pagājušās otrdienas nonākusi Ukrainas bruņoto spēku kontrolē. Pirmdien, 12. augustā, publiskotā videoierakstā no Ukrainas valdības sēdes armijas virspavēlnieks ģenerālis Oleksandrs Sirskis paziņoja, ka Ukrainas spēki šobrīd kontrolējot apmēram tūkstoš kvadrātkilometru Krievijas teritorijas. Vakar prezidenta Volodimira Zelenska kontā X platformā bija teikts, ka Ukraina kontrolē jau 74 apdzīvotas vietas Krievijas teritorijā. Savukārt Kurskas apgabala gubernatora pienākumu izpildītājs Aleksejs Smirnovs atzinis, ka ieņemta pierobežas teritorija 40 kilometru platumā un 12 kilometru dziļumā, kas tad, attiecīgi, veido nepilnus 500 kvadrātkilometrus. Tiek minēts, ka līdz pat divsimt tūkstošiem Krievijas Kurskas un Belgorodas apgabali iedzīvotāju pametuši savas dzīvesvietas vai evakuēti. Katrā ziņā līdz šim nozīmīgākais Ukrainas teritoriālais ieguvums ir Sudžas pilsētiņa ar tur esošo gāzes plūsmas mērījumu staciju, caur kuru Krievijas dabasgāze joprojām tiek piegādāta Eiropai. Tiek ziņots, ka gāzes plūsmu nav apturējusi arī pašreizējā karadarbība, tomēr jāšaubās, vai tā turpināsies, ja par Sudžu sāksies tādas cīņas, kādas līdz šim piedzīvojušas pilsētas Ukrainas austrumos. Bet, protams, nozīmīgāki par teritoriālajiem ir Kijivas morālie ieguvumi. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vairākus simtus kvadrātkilometru liela Krievijas teritorija atrodas svešas valsts karaspēka rokās. Protams, no Kremļa atskan apņēmīga retorika, ka ukraiņu iebrukums teju teju tikšot apturēts, taču pagaidām nav informācijas, ka tas būtu izdevies. Tiek ziņots, ka Krievija pret ukraiņu spēkiem vērsusi raķešu, lidrobotu un aviācijas triecienus, taču par nozīmīgāku sauszemes spēku pretuzbrukumu ziņots netiek. Jādomā, ka šādam uzbrukumam Krievijai nāktos pārdislocēt uz Kurskas virzienu kādas kaujas spējīgākas daļas no frontes Ukrainā. Pagaidām gan Kurskas operācijas ietekme uz karadarbību citur frontē nav jūtama, Krievijai turpinot uzbrukt vairākos sektoros, bet pie Pokrovskas pat kāpinot uzbrukuma intensitāti. Kas attiecas uz reakciju ārpus Ukrainas, viskonkrētākā tā šoreiz bijusi Vācijā. Uz Krievijas pārmetošo retoriku par Ukrainas rietumu partneru atbildību Vācijas ārlietu resors atbildējis, ka Ukrainai ir tiesības izmantot tai piegādātos vācu ieročus, kur vien tā uzskata par vajadzīgu, un ka Ukrainas aizsardzības karam pret agresoru nav jāaprobežojas tikai ar valsts teritoriju. Identisku viedokli paudis arī Bundestāga Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Markus Fābers. Harisas kampaņas augšupejošā līkne Kā rāda aptauju rezultāti, viceprezidentes Kamalas Harisas reitingi ir pamanāmi labāki, nekā tie bija prezidentam Baidenam, kad viņš pagajušomēnes nolēma izstāties no cīņas par nākamo prezidentūras termiņu. Kā liecina vairākās pavalstīs veiktās aptaujas, salīdzinājums ir par labu viceprezidentei visās elektorāta grupās, bet jo sevišķi Latīņamerikas izcelsmes, melnādaino un par 45 gadiem jaunāko vēlētāju vidū. Nacionālā līmenī Baidens, izbeidzot kampaņu, atpalika no Trampa par trīs procentpunktiem, toties Harisa tagad ir par diviem procentpunktiem priekšā konkurentam. Taču, kā zināms, nacionālā līmeņa rādītāji ir otršķirīgi, prognozējot vēlēšanu iznākumu. Daudz nozīmīgāk uzmanības fokusā ir t.s. svārstīgās pavalstis, kurās nevienam no kandidātiem nav izteikta pārsvara, un kuras, tātad, visdrīzāk arī izšķirs vēlēšanu likteni. Šajā reizē par tādām uzskata septiņas – Arizonu, Džordžiji, Mičiganu, Nevadu, Ziemeļkarolīnu, Pensilvāniju un Viskonsīnu. Visur demokrātu kandidāta pozīcijas uzlabojušās vismaz par pāris procentpunktiem, un ja Baidena uzvaru kā iespējamu eksperti prognozēja vien trijās no septiņām, tad Harisai esot izredzes visās. Tiesa gan, pašreiz piecās no svārstīgajām pavalstīm labāki reitingi joprojām ir Trampam. Tātad demokrāti nekādā ziņā nedrīkst atslābt un iedomāties, ka uzvara viņiem jau rokā. Tiesa gan, pēc visa spriežot, Donalds Tramps īsti nespēj pārorientēties jaunajai kampaņas situācijai, kur viņa pretspēlētājs vairs nav gadu nastas acīmredzami saliektais Baidens, bet gan enerģiskā Harisa un viņas viceprezidenta amata kandidāts, Minesotas pavalsts gubernators Tims Volzs, kuru daudzi dēvē par perfektu izvēli. Droši vien republikāņu kandidāta priekšvēlēšanu štābā šobrīd drudžaini meklē motīvus, ar kuriem taranēt demokrātu kandidātes reputāciju, bet, kamēr meklē, Tramps izlīdzas ar ierasto apsaukāšanos un no gaisa grābtiem apgalvojumiem, piemēram, ka Harisa izplatot viltotus fotoattēlus, uzpūšot viņas kampaņas pasākumu dalībnieku skaitu. Savu artavu Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā nupat devis arī par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks, kurš nu kļuvis par republikāņu kandidāta kaismīgu atbalstītāju. Pirmdien abi sarunājās Maska īpašumā esošajā platformā X. Notikums tika pieteikts kā intervija, taču, kā to raksturo, piemēram, raidsabiedrība BBC, patiesībā bija čomiska, abpusējiem komplimentiem piebārstīta aprunāšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krustpunktā
Krustpunktā: Kādi ārpolitikas izaicinājumi gaida Eiropas Parlamenta jauno sasaukumu?

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Jun 6, 2024


Cik vienota Eiropa savā attieksmē būs pret Ukrainu un Krieviju. Un kā ir ar Ķīnu. Un kāda būs attieksme pret Amerikas Savienotajām valstīm pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Ar kādiem ārpolitikas izaicinājumiem nāksies saskarties Eiropas Parlamenta jaunajam sasaukumam? Krustpunktā analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns, TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes locekle, profesore Žanete Ozoliņa. Kas būs Eiropas Savienības ārējās politikas fokusā nākamajos gados? Kādi izaicinājumi mūs gaida, runājot par spriedzi pasaulē. Protams, nav šaubu, ka Latvijā uzmanība pirmkārt ir vērsta Ukrainas un Krievijas virzienā. Vai arī Baltkrievija jāpiemin. Bet tas ir saprotams, jo tas, kas tur notiek, mūs skar vissāpīgāk. Bet droši varam prognozēt arī citus izaicinājumus. Pirmkārt, attiecības ar Ķīnu, jo šis valstspolitika daudzos rada arvien lielākas bažas. Tad prezidenta vēlēšanas Savienotajās Valstīs, perspektīva par Trampa atgriešanos Baltajā namā daudzus satrauc. Tālāk jau arī jautājumi par Eiropas Savienības paplašināšanos, notiekošo Kaukāzā mums ir arī daudz nezināmā.

Krustpunktā
Krustpunktā: Kādi ārpolitikas izaicinājumi gaida Eiropas Parlamenta jauno sasaukumu?

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Jun 6, 2024 53:37


Cik vienota Eiropa savā attieksmē būs pret Ukrainu un Krieviju. Un kā ir ar Ķīnu. Un kāda būs attieksme pret Amerikas Savienotajām valstīm pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Ar kādiem ārpolitikas izaicinājumiem nāksies saskarties Eiropas Parlamenta jaunajam sasaukumam? Krustpunktā analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns, TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes locekle, profesore Žanete Ozoliņa. Kas būs Eiropas Savienības ārējās politikas fokusā nākamajos gados? Kādi izaicinājumi mūs gaida, runājot par spriedzi pasaulē. Protams, nav šaubu, ka Latvijā uzmanība pirmkārt ir vērsta Ukrainas un Krievijas virzienā. Vai arī Baltkrievija jāpiemin. Bet tas ir saprotams, jo tas, kas tur notiek, mūs skar vissāpīgāk. Bet droši varam prognozēt arī citus izaicinājumus. Pirmkārt, attiecības ar Ķīnu, jo šis valstspolitika daudzos rada arvien lielākas bažas. Tad prezidenta vēlēšanas Savienotajās Valstīs, perspektīva par Trampa atgriešanos Baltajā namā daudzus satrauc. Tālāk jau arī jautājumi par Eiropas Savienības paplašināšanos, notiekošo Kaukāzā mums ir arī daudz nezināmā.

Zināmais nezināmajā
Aisbergi - peldošie milži arvien apdraud kuģus okeānā

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later May 15, 2024 43:05


Vientuļi dreifējoši ledus "kluči", kas peld pa okeānu kā snaudošas briesmas - tādus vairums iztēlojas aisbergus pēc "Titānika" katastrofas. Taču aisbergu skaits pasaules okeānos šodien ir krietni lielāks nekā laikā, kad Atlantijas okeānu šķērsoja milzīgais tvaikonis. Šie peldošie milži ir kā simbols klimata pārmaiņām un planētas kūstošajam "ledusskapim". Kas īsti ir aisbergi un ko par tiem zinām? Par saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kristapu Lamsteru. 1912. gada 14. aprīļa vakars bija liktenīgs kuģim “Titāniks”, kas pāri Atlantijas okeānam bija devies savā pirmajā braucienā no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku Amerikas Savienotajās Valstīs. Plkst. 23.40 pēc kuģa laika “Titāniks” saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un 40 minūtēm. Bojā gāja 1500 cilvēku, un tieši šie lielie cilvēku zaudējumi, neskatoties uz pieredzējušo kuģa apkalpi un moderno aprīkojumu, bija faktors, kas kuģa nogrimšanas brīdī sabiedrību šokēja. Stāsts par aisbergu nepieder tikai vēsturei, arī mūsdienās pasaules okeānos dreifē aisbergi, un, lai gan tehnoloģijas šobrīd ir krietni jaudīgākas nekā 1912. gadā, ledus kalni joprojām kuģiem rada draudus. "Mūsdienās aisbergi, protams, galvenokārt veidojas Arktikas un Antarktikas reģionos, un attiecīgi tas būtu, pirmkārt, Dienvidu okeāns, Ziemeļu Ledus okeāns. Bet bieži vien arī šeit aisbergi nokļūst Atlantijas okeānā - gan Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, gan arī dienvidu. daļā. Tomēr var būt arī tā, ka atsevišķi aisbergi var mērot daudz lielāku ceļu, nokļūt arī, piemēram, Klusajā okeānā. Un tad ir vēsturiskas pazīmes, ka aisbergs Dienvidu okeānā, var teikt, apceļo visu pasauli," skaidro Kristaps Lamsters. Baltijas jūrā mūsdienās aisbergu nevarētu sastapt. "Aisbergiem ir ļoti atšķirīgi izmēri - metrs un varbūt pat mazāki, tiešām paši mazākie ledus gabaliņi. Bet lielākie aisbergi var sasniegt izmērus, kas ir 200 kilometru vai pat ir vēsturiski pieraksti, ka ir bijis pat aisbergs, kurš ir 335 kilometrus garš. Arī šo aisbergu biezums var sasniegt vairākus simtus metru līdz pat 300, varbūt pat 400 metriem. Bet, protams, ka jāatceras, ņemot vērā, ka aisbergu ledum atšķiras blīvums no ūdens, tas ir aptuveni par 10% mazāks aisbergam, tādēļ virs ūdens atrodas aptuveni tikai viena devītā daļa. Ja virs ūdens ir tikai 30 metri, tad dziļāk var būt vairāki simti kopumā," par aisbergiem stāsta Kristaps Lamsters. Runājot par definīciju, jebkurš ledus gabals, kurš ir atšķēlies no ledāja, ir aisbergs. Bet nevajadzētu jaukt ar tā saucamo jūras ledu, kas veidojas gan Ziemeļu Ledus okeānā, gan Dienvidu ledus okeānā no okeāna ūdens, tam sasalstot.  Ja aisbergi ir veidojušies no ledāju ledus, to vecums var būt visai iespaidīgs. "Mūsdienās aisbergu ir mazāk, protams, kā pēdējā leduslaikmetā. Bet par klimata pārmaiņu ietekmi ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Jo, pirmkārt, aisbergu veidošanās kā tāda - tas ir dabisks process. Kad uzkrājas sniegs, ledus vairogs kļūst arvien biezāks, tas var virzīties uz priekšu jau ar lielāku ātrumu, ieslīdēt okeānā, un tad sāk veidoties šelfa ledāji. Kad ledājs ir ieslīdējis pietiekami tālu okeānā, tas saskaras ar zināmām nestabilitātēm, kas ir saistītas ar okeāna gultnes reljefu un, protams, arī ar klimatu, ar okeānu siltajām straumēm. Tad aisbergi sāk veidoties," norāda Kristaps Lamsters. Klimats var būt tikai viens no faktoriem, kas ietekmē aisbergu veidošanos. "Joprojām var kuģi sadurties ar aisbergiem. Es domāju, ka šis te varētu arī pieaugt, īpaši jau runājot par Dienvidu okeānu. Ņemot vērā, ka kuģi paliek arvien lielāki un garas rindas veidojās, piemēram, Panamas šaurumā, viņi vairāk izvēlas tuvāk Dienvidu okeānam pārvietoties, kur ir vairāk aisbergi sastopami. Tādi starpgadījumi ir reģistrēti. Bija kuģis "Explorer", kurš sadūrās ar aisbergu, nogrima. Visi tika izglābti, jo blakus bija, par laimi, ledlauzis. Bet joprojām tas notiks arvien vairāk Dienvidu okeānā, jo tur šie aisbergi netiek tik labi uzraudzīti kā Ziemeļu puslodē," atzīst Kristaps Lamsters. Aisbergu ir daudz, un kuģiem bīstamību sagādā jau vairāk mazāki, ne tie paši lielākie aisbergi. Runājot par labumiem, pirmkārt, aisbergs ir saldūdens resurss. "Ir bijuši arābu šeihi, kas mēģina aisbergu ar kuģiem atvilkt uz savu valsti. Bet, protams, ka aisbergs, kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji sāk izkust. Kamēr viņš atrodas Dienvidu okeānā, tikmēr zemūdens daļā aisbergā temperatūra ledum būs ļoti maza, teiksim, mīnus 20 grādi bieži vien. Bet kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji degradējas. Līdz ar to īsti nebūs tāds risinājums," atzīst Kristaps Lamsters. "Vēl viens labums - aisbergs satur putekļu daļiņas, kas laika gaitā no atmosfēras ir izsēdušās uz ledāja. Šīs putekļu daļiņas un pavisam nedaudz droši vien arī organiskās daļiņas, tur ir arī ogleklis, tā ir faktiski barības bāze fitoplanktonam. Līdz ar to mūsdienās mēģina zinātnieki vairāk pētīt, kas notiek pie paša aisberga, kā tas ietekmē šo ekosistēmu un fitoplanktona augšanu." Sēravoti - traucēklis vai dabas vērtība? Konkrēti nosacījumi izveidē ir nepieciešami arī sēravotam. Tātad sēravotam ir vajadzīgi trīs komponenti - ģipša nogulas, organiskā viela no purviem un baktērijas, kas veido sērūdeņradi. Kur Latvijā rodami sēravoti, kāpēc tiem ir specifisks aromāts un kā sēravoti mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, par to saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas pētnieku Jāni Bikši. Sēram savienojoties ar ūdeņradi, rodas gāze ar visai specifisku aromātu. Zināmākais  sērūdeņraža veids rodas vulkānu darbības rezultātā, taču ir arī citi viedi, kā dabā rodas sērūdeņraži. Latvijā populārākās sēravotu vietas ir Ķemeri un Baldone, kur par šo avotu esamību liecina īpašais smārds. Interesanti, ka mazākas koncentrācijas sērūdeņi parasti smako daudz spēcīgāk nekā tie, kam ir augsts sēra saturs ūdenī, un tas ir skaidrojams ar to, ka šī sēra gāze mazākā koncentrācijā izdalās daudz ātrāk. Latvijas teritorijā esošajos sērūdeņos ir mērena koncentrācija - tā raidījumā Zināmais nezināmajā pirms desmit gadiem sižetā par sēravotiem Latvijā un pasaulē  stāstīja  ģeoloģijas doktors, hidroģeologs Jānis Prols.

Diplomātiskās pusdienas
Filipīnas: 7600 salu arhipelāgs, kur atrastas divas lielākās pērles pasaulē

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later May 7, 2024 17:29


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Filipīnu Republiku. Domājams, daudzi būs dzirdējuši par šo valsti. Zināmākā persona varētu būt valsts bijušais prezidents Rodrigo Duterte. Citi varbūt pazīst Meniju Pakjao, desmitkārtēju pasaules čempionu boksā. Turklāt viņš ir vienīgais vēsturē, kas uzvaras ir izcīnījis astoānās dažādās svara kategorijās. Pakjau šobrīd ir arī politiķis un pat kandidēja 2022. gada valsts prezidenta vēlēšanās. Bet runā, ka laikā, kad viņš cīnās ringā, Filipīnu galvaspilsētas Manilas ielās noziedzības līmenis esot nokrities līdz nullei, jo visi, tostarp bandīti, ir skatījušies Pakjau cīņas. Filipīnas atrodas Klusā okeāna rietumos. Ne visai tālu no Taivānas krastiem, kas to padara par Dienvidaustrumāzijas reģiona valsti. Filipīnas ir arhipelāgs, kurš sastāv no apmēram 7600 salām, no kurām vismaz 5000 nav apdzīvotas vai pat izpētītas. Vēl vairāk – daudzām no tām nav pat nosaukumu kartēs. Vēl kāds fakts – divas pašas lielākās pērles pasaulē ir atrastas pie Filipīnu krastiem. Laotzi pērle sver 6,4 kilogramus un ir 24 centimetrus diametrā. Tikmēr pati lielākā pērle – Puerto Princessas pērle ir 67 centimetrus gara un 30 centimetrus plata un sver 34 kilogramus. Tās vērtība tiek lēsta ap 90 miljoniem eiro. Vēl viens rekords, kas saistās ar Filipīnām, ir zemūdens upe. Puerta Princessas pazemes upes nacionālajā parkā atrodama pasaulē lielākā pazemes upe. Svētā Paula ala ir 24 kilometrus gara un tajā 8,2 kilometru garumā tek arī Kabajuangas upe. Vismaz tās pazemes daļa. Ziņatnieki uzskata, ka pirmo cilvēku ierašanās mūsdienu Filipīnām piederošajās salās notikusi pirms apmēram 30 tūkstošiem gadu. Eiropiešu pirmā ierašanās gan notika pirms pieciem gadsimtiem, kad 1521. gadā tur ieradās Fernāns Magelāns. Izcilais portugāļu jūrasbraucējs spāņu ekspedīcijas ietvaros tiek uzskatīts par pirmo cilvēku, kurš apkuģoja apkārt zemeslodei. Tas gan nav faktoloģiski pareizi, jo pašu Magelānu tieši Filipīnās nogalināja vietējie iedzīvotāji. Attiecīgi pirmais cilvēks, kas šo ceļojumu faktiski veica, jo turpināja vadīt ekspedīciju pēc Magelāna nāves, bija spānis Huans Sebastians Elkano. Viņš izejas punktā Sanlukārā pēc trīs gadu ceļojuma atgriezās 1522. gadā. No 270 cilvēkiem, kuri uzsāka ekspedīciju, kopā ar Elkano atgriezās tikai 18. Cīņa pret Magelāna ekspedīciju ir kļuvusi par nacionālo simbolu. Vadonis Lapulapu Kaujas pie Maktanas sakaujot spāņus, aizkavēja to veikto kolonizāciju tikai par apmēram četrām desmitgadēm, bet viņa paveiktā nozīmīgumu tur cieņā vēl šodien. Spāņu kundzība Filipīnās tāpat turpinājās vairāk nekā trīs gadsimtus līdz Spāņu-Amerikāņu kara rezultātā 1898. gadā Filipīnas nonāca ASV pārvaldē. Filipīnu pamatiedzīvotāju ciltis bija aktīvi dumpojušās pret spāņu kolonistiem, padarot Filipīnas par sava veida ekonomiski neizdevīgu koloniju Spānijai. Un filipīnieši šo turpināja arī cīnoties pret amerikāņu klātbūtni. 1935. gadā ASV Filipīnām iedeva autonomijas statusu un Otrā Pasaules kara laikā kopā ar filipīniešiem cīnījās pret japāņu okupāciju. 1946. gada 4. jūlijā ASV piešķīra Filipīnu Republikai neatkarību. Un ar to sākās valsts modernā politiskā vēsture, kuras galvenā iezīme ir pastāvīgie dumpji, protesti, apvērsumi un vardarbība. Līdz pat 1986. gadam valsti pārvaldīja Ferdinands Markoss. Vairāk nekā 20 gadus ilgušais diktatora periods vienmēr asociēsies ar būtiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp opozicionāru spīdzināšanu un nogalināšanu. Pie varas Markoss turējās ar krāpniecību vēlēšanās, referendumos, mediju aizliegšanu, komandantstundu noteikšanu vairāku gadu garumā. Markos un viņa sieva kļuva arī bēdīgi slaveni ar to, ka pamanījās apzagt valsti, kā neviens cits valsts vadītājs 20. gadsimtā. Markosa īpašumi ir atrodami daudzviet pasaulē, tostarp arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Un ar savu alkatību viņš pat ir ierindots Ginesa rekordu grāmatā, kā autors desmitgadēm ilgušām zādzībām no valsts. Markosam ir deviņi bērni, no kuriem vienīgais dēls – Bonbongs Markoss 2022. gadā ievēlēts par Filipību prezidentu. Pēc kleptokrāta Markosa aizvākšanas no politikas un tam viņa nāves, Filipīnās ir notikušas vairākkārtīgas vēlēšanas. Vairākas no tām ir apstrīdētas, tostarp vardarbīgu protestu ceļā. Līdz 2016. gada jūnijā par valsts prezidentu tika ievēlēts pretrunīgi vērtētais Rodrigo Duterte. Viņš valsti vadīja līdz 2022. gada vēlēšanām, kad par prezidentu kļuva Bonbongs Markoss un par viceprezidenti, Dutertes meita Sāra Duterte. Šis duo arī šobrīd vada Filipīnas. Rodrigo Duterte vadīja Filipīnas ar nacionālistisku ārpolitiku un populistisku iekšpolitiku. Viņa zināmākā politika bija “Karš pret narkotikām”, kas rezultējies apmēram 20 tūkstošu cilvēku nogalināšanā bez tiesas un papildus izmeklēšanas. Par šo un Dutertes prezidentūru kopumā stāsta Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece un Mātrihtas Universaitātes maģistrante Sāra Elizabete Vīnberga.  

Diplomātiskās pusdienas
Palau: valsts, kuras galvaspilsētā nedzīvo neviens cilvēks, bet atrodas cietums

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Apr 2, 2024 14:12


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Palau Republiku. Tā atrodama Okeānijā, konkrēti Mikronēzijā. Šī Klusajā okeānā atrodamā valsts sastāv no apmēram 340 salām un saliņām. Un Palau šobrīd dzīvo nepilni 22 tūkstoši cilvēku. Respektīvi tikpat daudz cilvēku, cik Zolitūdē. Vienā pašā Purvciemā ir trīs reizes vairāk iedzīvotāju nekā visā Palau valstī. Un vienlaicīgi Palau nav mazākā valsts pasaulē. Tā pat nav mazāko valstu desmitniekā. Toties tās galvaspilsēta Ngerulmude gan ir rekordiste ar to, ka ir vismazāk apdzīvotā galvaspilsēta pasaulē. Tajā pat netiek uzskaitīti cilvēki, jo pirms dažiem gadiem, kad to izdarīja, sanāca apaļa nulle iedzīvotāju. Interesanti, ka tulkojumā no palau valodas Ngerulmude nozīmē “vieta, kur dzīvo fermentētas enģeļzivis”. Palau, starp citu, uzstāda vēl vienu politisko rekordu. Tā skaitās pasaulē visvairāk pārvaldītā vieta. Proti, valsts atrodas uz neliela arhipelāga, bet tā ir iedalīta sešpadsmit administratīvajos reģionos un katrai no šīm pašvaldībām ir savs parlaments un arī cilšu vecāko padomes. Ja pieskaita valsts līmeņa institūcijas tad skaitlis ar valsts amatpersonām krasi pieaug uz kopējo iedzīvotāju skaitu. Palau parlaments – Nacionālais Kongress sastāv no divām palātām, kurā ir pārstāvēti bezpartejiski deputāti. Senātā ir 13 cilvēki un Delegātu palātā ir 16. Bet Palau galvaspilsētas vidū ir atrodams cietums. Ne tikai tas ir vienīgais cietums valstī. Tas pats par sevi ir tūristu apskates objekts. Koror cietuma ieslodzītie cietuma veikaliņā tirgo pašu darinātus koka suvenīrus. Pirms dažiem gadiem cietumā par dažādiem noziegumiem sēdējā 79 cilvēki, no kuriem trīs bija sievietes. Tropiskajā Palau pamatiedzīvotāji ienāca vairāk nekā pirms divarpus tūkstošiem gadu no relatīvi netālu esošās Indonēzijas. Pirmatnējie Palau iedzīvotāji esot izveidojuši visnotaļ sarežģītas pārvaldības sistēmas, kā arī attīstījuši zvejniecības un lauksaimniecības prasmes. Pirmais eiropietis, kurš nonāca Palau, bija angļu kapteinis Henrijs Vilsons, kura kuģis cieta katastrofu 1783. gadā un viņš tika izmests uz salas vētras laikā. 19. gadsimta beigās salas kolonizēja spāņi, kuri pēc tam tās pārdeva vāciešiem. Palau kļuva par daļu no Vācijas Jaunās Gvinejas un vācieši aktīvi ekspluatēja vietējos iedzīvotājus un resursus gan fosfātu ieguvei, gan kokosriekstu plantācijās. Sākoties Pirmajam pasaules karam, salas vāciešiem atņēma japāņi, kas tās paturēja līdz pat 1944. gadam, kad tās atkaroja amerikāņi. Amerikāņi bieži sev arī pārmet, ka Palau salās mira disproporcionāli daudz karavīru, ja rēķina uz to, cik Palau ir relatīvi stratēģiski nenozīmīgas. No 1947. gada Palau ar ANO mandātu pārvaldīja ASV. Valsts ieguva neatkarību no Amerikas Savienotajām Valstīm tikai 1994. gadā, kad parakstīja vienošanos ar Vašingtonu par finansiālās un tehniskās palīdzības saņemšanu apmaiņā pret ASV militāro bāzu atrašanos Palau teritorijā. Tajā pašā gadā Palau arī tika uzņemta ANO. Palau ir viena no tām nedaudzajām pasaules valstīm, kurai nav pašai savas armijas. Toties 2022. gadā tā piekrita izvietot savā teritorijā papildus vēl 100 miljonus eiro vērtu, modernu gaisa aizsardzības radaru sistēmu, kas spēj redzēt tālāk par horizontu. Pašai Palau ir tikai apmēram 30 cilvēku neliels krasta apsardzības dienests. Atgriežoties atpakaļ pie pirmatnējiem cilvēkiem, kuri dzīvoja Palau, ir vērts pieminēt, ka sarežģītās pārvaldības sistēmas centrā bija sievietes. Proti, Palau faktiski pastāvēja matriarhāts. Vēl mūsdienās Palau sabiedrības un politiskās dzīves centrā ir matrilineāra sistēma. Sievietes ir lēmumu pieņēmējas sabiedrībā un mātes līnija prevalē mantojuma, laulību, bēru un citās civiltiesiskajās attiecībās. Talibanam Afganistānā Palau noteikti šķiet kā elle zemes virs;u. Turklāt lielākā daļa Palau iedzīvotāju ir kristieši. Vietējās izcelsmes Modek-n-gei reliģijai pieder vien pieci procenti iedzīvotāju. Palau klasificējās kā valsts ar augstu ienākumu līmeni un tā skaitās augsti attīstīta valsts. Neskatoties uz to, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir apmēram 2,5 reizes lielāks nekā Palau. Cilvēku procentuālais skaits, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa līmeņa, abās valstīs ir ļoti līdzīgs – apmēram ceturtā daļa cilvēku. Šo sociālekonomisko rādītāju esam bieži pieminējuši raidījumos, bet, veidojot stāstu par Palau, sapratām, ka nekad neesam šo detalizētāk izskaidrojuši. Tāpēc palūdzām to skaidrot Vitautam Kuokštim, Viļņas Universitātes asociētajam profesoram.

Krustpunktā
Krustpunktā: Eiropas drošība bez ASV aizmugures - cik reāls šāds scenārijs

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Feb 14, 2024


Arvien skaļāk no politiķiem Eiropā dzirdam, ka Eiropai ir jārēķinās, ka tā ir viena un Krievijai pretī jāstājas bez ASV, neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem novembrī. Kas ir mūsu mājasdarbi, lai nodrošinātu Eiropas aizsardzību bez ASV aizmugures, cik būtiski ir gatavoties šādiem scenārijiem, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis, Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un drošības eksperts Jānis Kažociņš. Tās joprojām ir spekulācijas, bet pasaules mediji ziņo, ka Eiropas varas gaiteņos arvien aktīvāk izvēršoties diskusijas, kā Eiropai gatavoties iespējamai politikas maiņai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā zināms, ASV šoruden būs prezidenta vēlēšanas un diezgan ticami izskatās, ka republikāņu kandidāts atkal būs Donalds Tramps. Ņemot vērā prezidenta Džp Baidena zemo popularitāti, viņam varētu būt arī savas izredzes vēlēšanās uzvarēt. Daudzi Eiropā atminas, cik saspīlētas attiecības starp Eiropu un ASV izvērsās viņa iepriekšējās prezidentūras laikā. Viņš arī, kā zināms, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā joprojām ir atzinīgi izteicies par Vladimiru Putinu. Pagājušā nedēļā viņa sacītais, ka viņš iedrošina Krieviju uzbrukt tiem, kas neinvestē pietiekoši savā aizsardzībā un ASV nenāks palīgā arī NATO valstīm, protams, izraisīja lielu viļņošanos. Vispār viņa skepse pret NATO par palīdzības sniegšanu Ukrainai – solījumi 24 stundu laikā panākt, ka karš starp Krieviju un Ukrainu tiek pārtraukts. Vai un kā ir jāgatavojas iespējamām pārmaiņām Savienoto Valstu politikā? Ar ko vajadzētu rēķināties?

Krustpunktā
Krustpunktā: Eiropas drošība bez ASV aizmugures - cik reāls šāds scenārijs

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Feb 14, 2024 53:40


Arvien skaļāk no politiķiem Eiropā dzirdam, ka Eiropai ir jārēķinās, ka tā ir viena un Krievijai pretī jāstājas bez ASV, neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem novembrī. Kas ir mūsu mājasdarbi, lai nodrošinātu Eiropas aizsardzību bez ASV aizmugures, cik būtiski ir gatavoties šādiem scenārijiem, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis, Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un drošības eksperts Jānis Kažociņš. Tās joprojām ir spekulācijas, bet pasaules mediji ziņo, ka Eiropas varas gaiteņos arvien aktīvāk izvēršoties diskusijas, kā Eiropai gatavoties iespējamai politikas maiņai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā zināms, ASV šoruden būs prezidenta vēlēšanas un diezgan ticami izskatās, ka republikāņu kandidāts atkal būs Donalds Tramps. Ņemot vērā prezidenta Džp Baidena zemo popularitāti, viņam varētu būt arī savas izredzes vēlēšanās uzvarēt. Daudzi Eiropā atminas, cik saspīlētas attiecības starp Eiropu un ASV izvērsās viņa iepriekšējās prezidentūras laikā. Viņš arī, kā zināms, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā joprojām ir atzinīgi izteicies par Vladimiru Putinu. Pagājušā nedēļā viņa sacītais, ka viņš iedrošina Krieviju uzbrukt tiem, kas neinvestē pietiekoši savā aizsardzībā un ASV nenāks palīgā arī NATO valstīm, protams, izraisīja lielu viļņošanos. Vispār viņa skepse pret NATO par palīdzības sniegšanu Ukrainai – solījumi 24 stundu laikā panākt, ka karš starp Krieviju un Ukrainu tiek pārtraukts. Vai un kā ir jāgatavojas iespējamām pārmaiņām Savienoto Valstu politikā? Ar ko vajadzētu rēķināties?

Krustpunktā
Krustpunktā Lielā intervija ar Latvijas Universitātes profesoru Dauni Aueru

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Feb 12, 2024


Sarakstu iesniegšanu Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir noslēgusies, un priekšvēlēšanu laiks var sākties pa īstam. Bet ar kādiem uzdevumiem pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā saskarsies jaunais sasaukums un arī deputāti, kas būs ievēlēti no Latvijas? Priekšvēlēšanu laiks ir arī Amerikas Savienotajās Valstīs, bet tas diemžēl negatīvi ietekmē ASV palīdzību Ukrainai, kur Krievijas izraisītais karš ir ieildzis. Par to saruna Krustpunktā Lielajā intervijā ar politologu, Latvijas Universitātes profesoru Dauni Aueru.  

Krustpunktā
Krustpunktā Lielā intervija ar Latvijas Universitātes profesoru Dauni Aueru

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Feb 12, 2024 53:46


Sarakstu iesniegšanu Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir noslēgusies, un priekšvēlēšanu laiks var sākties pa īstam. Bet ar kādiem uzdevumiem pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā saskarsies jaunais sasaukums un arī deputāti, kas būs ievēlēti no Latvijas? Priekšvēlēšanu laiks ir arī Amerikas Savienotajās Valstīs, bet tas diemžēl negatīvi ietekmē ASV palīdzību Ukrainai, kur Krievijas izraisītais karš ir ieildzis. Par to saruna Krustpunktā Lielajā intervijā ar politologu, Latvijas Universitātes profesoru Dauni Aueru.  

Diplomātiskās pusdienas
Māršala salas: Klusā okeāna valsts, kuru maz apmeklē tūristi

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Dec 12, 2023 15:32


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šoreiz aplūkosim kādu teritoriāli mazu, bet vienlaikus lielu Klusā okeāna salu valsti, par kuras vismaz vienu daļu būs dzirdējis gandrīz katrs. Dodamies uz Māršala salām, kas, uz kartes skatoties, atrodas kaut kur pa vidu starp Havaju salām un Austrāliju. Šis ģeogrāfiskais novietojums ir patiesi interesants. Havaju salām ar kontinentālo ASV ir divu vai trīs stundu laika starpība, bet ar Māršala salām tās būs jau 22 stundas. Protams, izskaidrojums ir tajā, ka būs nepieciešams šķērsot datuma maiņas līniju. Lai arī par daļu Māršala salām būs dzirdējis vai ikkatrs, nebūs pārsteidzoši, ja būs ļoti maz mūsu valsts iedzīvotāju, kas tur varētu būt bijuši. Viens no iemesliem ir tāds, ka šī valsts ir viena no vismazāk apmeklētākajām valstīm pasaulē. Salas ik gadu apmeklē vien aptuveni seši tūkstoši cilvēku. Bet katrā gadījumā, ja jums ir laimējies apmeklēt kādu no gleznainajām Māršala salām vai atoliem, būsim priecīgi, ja padalīsities ar saviem iespaidiem arī ar mums. Kā jau daudzām Okeānijas valstīm, arī Māršala salu vēsture ir bijusi ļoti sarežģīta. Tiek uzskatīts, ka pirmie polinēziešu izcelsmes iedzīvotāji  Māršala salās ieradās ap mūsu ēras sākumu. Lai arī spāņu jūrasbraucēji Māršala salās ieradās ap 16. gadsimtu, lielas intereses par šo reģionu viņiem nebija trūcīgo resursu dēļ. Turpmākos reģiona pētījumus veica britu kapteiņi Džons Māršals un Tomass Gilberts jau 18. gadsimta beigās, no kurienes arī radies salu nosaukums. 19. gadsimta vidū salās savu darbību sāka izvērst amerikāņu un Havaju salu protestantu misionāri, bet vēlāk pēc vienošanās ar Lielbritāniju, protektorātu pār salām nodibināja Vācija. 1914. gadā salas jau sagrāba Japāna un pārvaldīja tās ar Nāciju līgas mandātu. Otrajā pasaules karā Māršala salas nonāca Amerikas Savienoto Valstu pakļautībā un tās kļuva par Apvienoto Nāciju Klusā okeāna salu trasta teritorijām, kas atradās ASV jurisdikcijā. Bet ko īsti nozīmē iepriekš teiktais: Maza, bet tomēr liela valsts? Māršala salas veido 29 koraļļu atoli un piecas salas, kaut gan patiesībā varam runāt par aptuveni 1200 dažāda izmēra salām un saliņām. Tas izklausās ļoti daudz, taču patiesībā Māršala salas ir pasaulē septītā mazākā valsts, jo tās sauszemes teritorija aizņem vien 181 kvadrātkilometru. Vienlaikus, tā ir valsts ar proporcionāli lielāko ūdens teritoriju pasaulē. Proti, gandrīz 97,9% valsts teritorijas ir ūdens. Atrākie matemātiķi var izrēķināt, ka kopējā Māršala salu platība ir nieka 1,9 miljoni kvadrātkilometru! Un šo teritoriju – lielu vai mazu, tas jāizlemj katram pašam – apdzīvo aptuveni 42 tūkstoši cilvēku. Taču tas ir tikai pagaidām, jo klimata aizstāvji norāda, ka jau ap 2030. gadu Māršala salas var kļūt neapdzīvojamas.  Tas tāpēc, ka salu augstākais punkts ir aptuveni 10 metri virs jūras līmeņa, bet šo salu tuvumā jau gandrīz 30 gadus ūdens līmenis ceļas par aptuveni 7 milimetriem gadā, un tas ir aptuveni divreiz vairāk, nekā vidēji citur pasaulē.   Situāciju sarežģī arī biežie paisuma radītie plūdi, kas no vienas puses gan applūdina teritoriju un iznīcina stādījumus, gan arī pēc tam veicina sausuma periodus un piesārņo dzeramo ūdeni. Taču ja runājam par piesārņojumu, ir vēl kāds cilvēka radīts piesārņojums, kas ir atstājis neizdzēšamu ietekmi uz Māršala salām. Un te nonākam pie Amerikas Savienotajām Valstīm. Noteikti būsiet dzirdējuši par tādu Bikini atolu, kas arī atrodas Māršala salās un laika posmā no 1946. līdz 1958. gadam ASV izmantoja gan šo, gan citus salām piederošos atolus, lai veiktu kodolizmēģinājumus. Vietējie iedzīvotāji tika aicināti pamest savas dzīvesvietas, jo šie izmēģinājumi “esot visas cilvēces labā un palīdzēšot izvairīties no kariem nākotnē”. Kopumā šajā reģionā tika sarīkoti 67 sprādzieni, kuri jaudas ziņā ir pielīdzināmi aptuveni septiņiem tūkstošiem Hirosimā uzspridzināto atombumbu. Par kodolizmēģinājumiem vairāk jautājumām Indrekam Kanikam (Indrek Kannik), Starptautiskā aizsardzības un drošības centra (ICDS) direktoram.

Divas puslodes
Karš Izraēlā. ASV Kongresa spīkera izvēle. Militārie manevri Armēnijas pierobežā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Oct 25, 2023 53:59


Visi satraukti gaida tālāko notikumu attīstību Izraēlā. Jau vairāk nekā divas nedēļas tiek gatavota Izraēlas armijas ieiešana Gazas sektorā, apzinoties, ka šis būs ļoti asiņains un smags karš . Bažas arī raisa militārās mācības, ko pie Armēnijas robežām ir uzsākusi Azerbaidžāna kopā Turciju. Kalnu Karabahu armēņi ir zaudējuši, bet pastāv nopietnas bažas, ka Azerbaidžānai ar to var nebūt gana. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs mediji jau ar ironiju ziņo par notiekošo Republikāņu partijā. Tā nespēj vienoties par to, kam deleģēt kongresa spīkera amatu, paši izvirza un paši pēc tam neatbalsta. Partiju balsojumam, nominējusi kārtējo kandidātu. Tikmēr kongresa darbs faktiski ir paralizēts. Aktualitātes analizē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Kārlis Daukšts. Baku impēriskā apetīte Pirmdien, 23.oktobrī, Irānas galvaspilsētā Teherāna tikās Armēnijas, Azerbaidžānas, Irānas, Krievijas un Turcijas ārlietu ministri. Aicināta piedalīties bija arī Gruzija, taču atteicās, norādot, ka trīs Aizkaukāza nācijām savu attiecību problēmas būtu jārisina bez lielo kaimiņvalstu tiešas līdzdalības. Protams, ka tikšanās centrālā tēma bija Armēnijas un Azerbaidžānas savstarpējās attiecības, kuras joprojām ir sprādzienbīstamas pēc tam, kad Azerbaidžāna septembra nogalē atguva kontroli pār Kalnu Karabahas reģionu, likvidējot tur vairāk nekā trīsdesmit gadus pastāvējušo, faktiski neatkarīgo armēņu valstisko veidojumu – Arcahas republiku. Tas izraisīja praktiski visu reģionā dzīvojošo armēņu – vairāk nekā simts tūkstošu – bēgšanu uz Armēniju. Daudzi starptautiskie eksperti novērtē notikušo kā etnisko tīrīšanu. Teherānā Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs paziņojis, ka galvenās problēmas Kalnu Karabahas sakarā esot atrisinātas. Tomēr, pat ja tā būtu, šis jautājums neizsmeļ visu attiecību problemātiku Baku un Erevānas starpā. Abu valstu robežu tuvumā ir vairāki eksklāvi, kuri atrodas pretējās puses kontrolē. Vēl daudz nozīmīgāks iemesls potenciālajam konfliktam ir Azerbaidžānas Nahičevanas rajons, kuru no valsts pamatteritorijas šķir apmēram 40 kilometrus plata Armēnijas teritorijas josla. Azerbaidžāna pieprasa šeit izveidot Armēnijas nekontrolētu transporta koridoru, kas tad izveidotu tiešu transporta artēriju arī ar Turciju, kura robežojas ar Nahičevanu. Arī Krievija šķiet ieinteresēta šādā koridorā, kas varētu būt viens no kanāliem sankciju apiešanai. Taču ar to Azerbaidžānas ekspansionistiskie motīvi neaprobežojas. Pēdējos gados, tai skaitā no režīma līdera Ilhama Alijeva mutes, izskan pastāvīgi apgalvojumi, ka pati Armēnijas teritorija vēsturiski esot azerbaidžāņu zeme. Pamatojoties uz faktu, ka līdz 18. gs. beigām armēņi pašreizējā Armēnijas teritorijā patiešām bija minoritāte, tiek izvērsta koncepcija par Armēniju kā t.s. „Rietumazerbaidžānu” – potenciālu Baku ekspansijas objektu. Uz šī fona papildu nervozitāti rada šobrīd notiekošās militārās mācības ar Azerbaidžānas un Turcijas spēku piedalīšanos, kas aptver Nahičevanu, Kalnu Karabahu un vairākus citus rajonus Armēnijas robežas tuvumā. Sauszemes operāciju Gazā (ne)gaidot Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, vakar, 24.oktobrī, tiekoties ar aizsardzības spēku personālu vienā no apakšvienībām, paziņoja, ka jau labu laiku sagaidītā plašā sauszemes operācija tuvojas un noteikti notiks. To pašu citas vienības apmeklējuma laikā pauda arī Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Gallants, sakot, ka karš vēl ir tikai pašā sākumā un „Hamās” nāksies iznīcināt sauszemes kaujās. Tomēr pagaidām nav pazīmju, kas liecinātu, kad varētu sākties šī nākamā kara fāze. Izraēla turpina vērst pret Gazas sektoru intensīvus aviācijas un raķešu triecienus, pēdējās dienās publiskotas arī ziņas par īpašo uzdevumu vienību reidiem. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju sniegtajiem datiem nogalināto skaits Gazas joslā šobrīd jau pārsniedzis piecus tūkstošus, no kuriem, kā lēš, tikai neliela daļa ir teroristiskās organizācijas „Hamās” kaujinieki. Šādi civiliedzīvotāju upuri daudzu acīs ir nepieņemami, un pret Izraēlu tiek vērsts starptautisks spiediens. Francijas prezidents Emanuels Makrons, vakar ieradies Izraēlā, izteicās, ka palestīniešu dzīvības ir tikpat vērtas kā franču vai izraēliešu dzīvības un Gazas iedzīvotāju ciešanas nav attaisnojamas. Tiesa, viņš nekavējās bilst, ka nav attaisnojuma arī „Hamās” teroristu pastrādātajām zvērībām. Var diezgan droši paredzēt, ka, izvēršoties plašai sauszemes spēku operācijai, šo upuru skaits strauji pieaugs. Protams, kaujas pilsētvidē nesīs lielus upurus arī Izraēlas Aizsardzības spēkiem, kā arī būs papildu risks uz Gazu aizvesto izraēliešu ķīlnieku dzīvībām. Savienotās Valstis nule nosūtījušas uz Izraēlu ģenerālleitnantu Džeimsu Glinnu, kuram ir nozīmīga ielu kauju pieredze, gūta amerikāņu spēku operācijās Irākā, mudinājušas Izraēlu atteikties no plašas sauszemes kampaņas, turpinot līdzšinējo gaisa triecienu un specvienību operāciju taktiku. Tikām arvien padziļinās humānā krīze Gazas joslā. Kritisks ir degvielas deficīts, kas draud izraisīt ūdensapgādes un slimnīcu darbības pārtraukumu. Attiecīgi civiliedzīvotāji var iet bojā ne tikai tiešās karadarbības, bet arī tīra ūdens un medicīnas palīdzības nepieejamības dēļ. Par spīti agrāk izskanējušajiem pieļāvumiem, vakar Izraēlas Aizsardzības spēku pārstāvis admirālis Daniels Hagari paziņoja, ka Izraēla nepieļaus degvielas ievešanu Gazas joslā, jo „Hamās” to piesavinoties un izmantojot militāriem mērķiem. Bija paredzēts, ka vakar Gazas joslā no Ēģiptes ieradīsies 20 kravas mašīnas ar humāno palīdzību, taču līdz šim nenoskaidrotu iemeslu dēļ robežu šķērsojušas vien astoņas. Pirmdien tika apstiprināta ziņa, ka „Hamās” teroristi ar Sarkanā Krusta starpniecību atbrīvojuši divas cienījamos gados esošas izraēliešu ķīlnieces. Vēl divas ķīlnieces – māte un meita, Savienoto Valstu pilsones – tika atbrīvotas pagājušonedēļ. Tas rada kaut pieticīgu, tomēr cerību uz pārējo vairāk nekā divsimt ķīlnieku atbrīvošanu. Kongresa spīkera ilgais „kāstings” Kā zināms, 3. oktobrī Savienoto Valstu kongresmeņi pirmoreiz valsts vēsturē ar balsojumu atbrīvoja no amata līdzšinējo Kongresa Pārstāvju palātas spīkeri, republikāni Kevinu Makārtiju. Saskaņā ar nerakstītu likumu šādā situācijā Kongresa apakšnams pārtrauc visus citus likumdošanas procesus līdz brīdim, kad tiek ievēlēts jauns vadītājs. Kandidātus izvirza katras partijas frakcija, taču izšķirošā, protams, ir vairākuma frakcijas – šajā gadījumā republikāņu – izvēle. Un republikāņiem, kuru frakcijas daļa vienojās ar mazākumā esošajiem demokrātiem Makārtija atlaišanai, ar jauna nominanta izraudzīšanu līdz šim gājis kā pa celmiem. 11. oktobrī ar nelielu pārsvaru frakcija vienojās izvirzīt kongresmeni no Luiziānas Stīvu Skelīsu, taču drīz pēc frakcijas balsojuma vairāki republikāņu deputāti paziņoja, ka tomēr par viņu nebalsos, un balsojums Kongresā tika atlikts. 13. oktobrī tika izvirzīts nākamais pretendents – Skalīsa konkurents iepriekšējā kārtā, Ohaio pārstāvis Džims Džordans. Tomēr nākamajās dienās atbalsts frakcijā viņam sāka sarukt, līdz 20. oktobrī Kongresa republikāņi atmeta arī šo kandidatūru. Var pieminēt, ka nozīmīgākais jautājums izvirzīšanai bija kandidāta attieksme pret atbalstu Ukrainai un Izraēlai. Pirmdien republikāņu frakcija pulcējās aiz slēgtām durvīm trešajai nominācijas tūrei, kurā tika balstot par septiņiem kandidātiem, pēc katras kārtas atmetot vismazāk balsu saņēmušo. Par uzvarētāju šai sacīkstēs kļuva kongresmenis no Minesotas Tomass Erls Emmers. Taču te procesā iesaistījās pats Donalds Tramps, paziņodams, ka viņam Emmers šķietot pārāk kreiss, un nominants atsauca savu kandidatūru. Tad nu vakar, 24. oktobrī, iepriekšējais balsošanas mehānisms tika iedarbināts vēlreiz, šoreiz ar pieciem kandidātiem, no kuriem viens atsauca kandidatūru, trīs tika izbalsoti, bet par favorītu kļuva 51 gadu vecais Luiziānas pārstāvis, bijušais radiožurnālists Maiks Džonsons. Paredzēts, ka balsojums par viņa kandidatūru Kongresa Pārstāvju palātā notiks šodien. Ja vien kaut kas atkal neatgadīsies. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kultūras Rondo
Arhitekti no Latvijas veido sagrautās Mariupoles atjaunošanas vīzijas

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Sep 26, 2023 17:10


143 dalībnieki no 14 valstīm ir pabeiguši darbu pie cietušās Ukrainas pilsētas – Mariupoles – atjaunošanas vīzijas izstrādes. Idejas autori ir arhitekti no Latvijas – Sergejs Ņikiforovs, Egīls Markus un Sidhards Jānis Libers, kuri atzīst, ka Arhitektūras skolu plenērs ir lielisks resurss jaunu ideju radīšanai, lai tādējādi piedāvātu jaunus risinājumus karā nopostīto pilsētu atjaunošanā. Kultūras rondo tiekamies ar Sergeju Ņikiforovu un Egīlu Markus. No 11. līdz 15. septembrim norisinājās Latvijas Arhitektūras skolu plenērs, kas šoreiz koncentrējas uz Ukrainas ostas pilsētu Mariupoli, kurā vairākus mēnešus ilgušā aplenkuma rezultātā nopostīta gandrīz puse no apbūves. Noslēdzoties saspringtajam nedēļu ilgajam darbam ir izdevies iegūt vērtīgas idejas Mariupoles vēsturiskā centra atjaunošanai un iezīmēt kopējo vektoru pilsētas atdzimšanai, uzsverot ka tai ir nākotne, kurā ir vieta arī pagātnei. Ieņemtajā Mariupolē Krievijas karaspēks ir uzsācis vērienīgu Ukrainas “izdzēšanas” kampaņu, ik dienu nojaucot pa kādai no pašu drupās pārvērstajām pilsētas celtnēm, tostarp arī plaši pazīstamo Mariupoles Drāmas teātri. Aizvākto gruvešu vietā okupanti sākuši būvēt jaunu pilsētu, šādā veidā, visticamāk, mēģinot pēc iespējas drīzāk atbrīvoties no pierādījumiem, kas varētu apliecināt agresorvalsts pastrādātos kara noziegumus. Ņemot vērā vēl aizvien notiekošo karadarbību un ievērtējot daudzo studentu interesi par notiekošo, 18. Latvijas Arhitektūras skolu plenērs norisinājās attālināti, izmantojot  tehnoloģiskos rīkus un platformas. desmit darba grupās apvienotie studenti no trīs kontinentiem strādāja dažādās laika joslās, līdz ar to bija iespējams “izstiept” radošajam procesam tik ļoti nepieciešamo laiku un, par spīti lielajam darba apjomam, iekļauties plenēram atvēlētajos termiņos ar kvalitatīvām idejām izpostītās pilsētvides atjaujnošanai. Radošo procesu veicināja domu apmaiņas un radošas diskusijas, kurās plenēra norises gaitā iesaistījās arī eksperti no Latvijas, Honkongas, Amerikas Savienotajām valstīm un Indijas.

Kultūras Rondo
Māksliniecei Vijai Celmiņai pasniegta īpaša balva, ko dēvē par "Nobela prēmiju" mākslā

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Sep 14, 2023 4:07


Latviešu māksliniecei Vijai Celmiņai pasniegta īpaša balva, ko dēvē arī par „Nobela prēmiju mākslā”. Japānas mākslas asociācijas balva tiek piešķirta piecos žanros – glezniecībā, tēlniecībā, arhitektūrā, mūzikā un teātrī. "Mūsu, mēs sakām mūsu Vija Celmiņa saņēma šo balvu, kas tiešām ir augsta līmeņa starptautisks novērtējums mākslas pasaulē," atzīst mākslas zinātniece Elita Ansone. Viņa norāda, ka balva izstrādāta globālā sadarbībā, sadarbojoties Japānas mākslas asociācijai ar apvieno Karalisti, Itāliju, Franciju, Japānu un Amerikas Savienotajām valstīm. Tā ir visaugstākajā līmenī organizēta un izvērtēta balva. "Tā ir arī pasaules prakse, ka mākslinieki, kas visu mūžu ir strādājuši un tiešām kļuvuši par pasaules līmeņa personībām, kas ietekmējuši veselas paaudzes, mākslas apgabalus, tiek novērtēti ar ļoti prestižām balvām, un šī noteikti ir viena no tādām," norāda Elita Ansone. Jāpanas Mākslas asociācijas balva "Praemium Imperiale" tika nodibināta 1988. gadā un pirmo reizi tika pasniegta 1989. gadā.  Mākslinieki tiek apbalvoti par izciliem sasniegumiem, par savu starptautisko ietekmi uz mākslu un par lomu kultūras un sabiedrības bagātināšanā. Katrs laureāts saņem 15 miljonu jenu (aptuveni 95 300 eiro). Šogad apbalvošanas ceremonija notiks 18. oktobrī Tokijā. Medaļas laureātiem pasniegs princis Hitači, kurš ir Japānas Mākslas asociācijas goda patrons.  Balva "Praemium Imperiale" tiek piešķirta piecās kategorijās. Glezniecības kategorijā šogad apbalvota Vija Celmiņa (ASV), tēlniecības kategorijā – Ūlafurs Eliasons (Islande, Dānija), arhitektūras kategorijā – Djebedo Fransiss Kerē (Burkinafaso, Vācija), mūzikas kategorijā – Vintons Marsaliss (ASV), teātra un kino kategorijā – Roberts Vilsons (ASV).  2016. gadā balvu "Praemium Imperiale" ieguva vijolnieks Gidons Krēmers.

jap meda asv hita latvie katrs franciju vijai celmi amerikas savienotaj
Zināmais nezināmajā
Radio sakari: kā notiek saziņa ar radio sakaru palīdzību

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Aug 3, 2023 50:22


Raidījuma stāsts pārnestā nozīmē ir īsts zirnekļa tīkls, jo šajā tīklā gan vēstures, gan mūsdienu skatījumā lūkojamies uz daudziem sakaru un saziņas veidiem. Radiosakaru pārraudzība patiešām ir iespaidīgs tīkls. No radioaparāta, kas sniedz ziņas par notiekošo arī kara apstākļos, līdz viedtālrunim, kurā klausāmies radio, izmantojam internetu un, protams, ar kura palīdzību varam arī sazvanīties. No Morzes koda līdz sarežģītākiem mūsdienu risinājumiem komunikācijai jūras sakaros un no radioamatieriem līdz profesionālai radioastronomijai. Sakaru veidi ir visdažādākie un ļoti iespējams, ka mēs tos izmantojam arī tad, ja neapzināmies. Esot ārpus pieejama mobilo sakaru vai interneta tīkla, ar ārpasauli var sazināties ar radio sakariem. To ne reizi esam redzējuši Holivudas filmās, bet vēsturē piedzīvojuši mežabrāļu stāstos padomju okupācijas laikā. Cik un kādi mēdz būt radiosakari, kādu attīstības ceļu tie nogājuši laika gaitā un kā vispār iespējams ikdienā uzraudzīt un salāgot, lai dažādas iekārtas darbotos un cita citai netraucētu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro VAS “Elektroniskie sakari” Radiofrekvenču plānošanas departamenta direktors Rinalds Ritmanis. Sarunā Rinalds Ritmanis min, ka sliktas, nolietojušās iekārtas var radīt radio sakaru darbības traucējumus, bet jūlija sākumā varēja lasīt, ka Saules uzliesmojums Amerikas Savienotajās Valstīs ir izraisījis traucējumus radiosakaros. Eiropa gan no tā bija pasargāta. Tiešām šādi saules "izgājieni" var radīt problēmas? "Jā, mēs esam ļoti atkarīgi no dabas. Pašā Visumā mēs esam tāda niecība un kā daba rīkojas ar mums, tā mums brīžam ir jāpielāgojas viņai. Arī radiosakarus šie Saules uzliesmojumu gan uzlabo, gan pasliktina. Ir ļoti liels pluss mūsu pašu Zeme, kas radījusi magnētisko lauku un ar kuru aizsargā mūs no šiem Saules uzliesmojumiem. Ja nebūtu magnētiskā lauka, arī dzīvība būtu zem jautājuma zīmes," skaidro Rinalds Ritmanis. "Saules uzliesmojumi, protams, neietekmē visus radiosakaru veidus, tie arī vairāk ir zemākās frekvencēs. Bet vasarā, kad ļoti karsts, Saule ir uzkarsējusi jonosfēru, brīžam mēs Radio 1 (Latvijas Radio 1) vietā varam klausīties Itālijas radio, kaut gan esam tepat pie Rīgas kaut kur. Tādi ūnikumi notiek, un šie ir arī tie traucējumi, ka radiosakari jau notiek, tikai tie nenotiek tur, kur mēs to gribam. Mēs gribam, lai būtu 50 kilometru rādiusā ap Rīgu, tad dažu kilometru rādiusā ir dzirdams labi un tad ir spēcīgs radiosignāls kādām dienvidu zemēm. Varam klausīties Pavaroti āriju." Savukārt par armijas saziņu ar rācijām, izmantojot radio sakarus, Rinalds Ritmanis atbild: "Viņiem ir savas "maizes šķēlītes". Tā ir visā pasaulē pieņemts, jo tai brīdī, kad ir nepieciešamība izmantot šos sakarus, viņiem jābūt netraucētiem un pilnvērtīgi izmantojamiem. Tāpēc viņiem iedalītas savas [frekvences]." "Viņi, tāpat kā visi cilvēki, arī lieto mobilos sakarus - rācijas, modernākas rācijas, kas ir kā mobilie telefoni. Protams, liela daļa šo iekārtu ir tādas robustas, jo kaujas apstākļos vajag, lai ir izturīgs viss. Bet tehnoloģijas, kā redzam Ukrainas - Krievijas konfliktā, ir arī ļoti smalkas. Šie paši droni, to tālvadība, kur pāris desmitus kilometru attālumā ar visiem kara pretdarbības traucējumiem drons nogādā sprāgstviela tur, kur vajag un precīzi nogādā," turpina Rinalds Ritmanis. "Šīs pašas pozicionēšanas sistēmas. Mums ir "Waze", kā aizbraukt uz kaut kurieni, kas izmanto satelītus, radioviļņus, kas rēķina laiku un mēra attālumu. Tāpat militāristiem raķetes lādiņi arī ar tādām bāzēm iekšā, kur pasaka, kā aizlidot uz turieni, pat mainot ceļu, aplidojot šķēršļus. Ļoti bieži tas ir ar radio viļņiem. Radari, lokācija. Arī glābšanā, ja nepieciešams kādu karavīru atrast, sakariem ir viena no lielākajām lomām. Tā kā viss ir mobili, caur radioviļņiem šo informāciju nogādā štābā, pieņem lēmumus, dod atpakaļ, ko darīt. Un tas ir arī viens no uzvaras stūrakmeņiem." Saziņas kodi kara apstākļos Ugunskura dūmi, gaismas signāli, karogu signāli, ziņu nodošana ar baložiem, ziņneši un daudz dažādi kodi – šādi sakari kopš sendienām ir izmantoti militārajās sadursmēs, kad jādod vēsts savējo karaspēkam. Jau Livonijas Indriķa  hronikā rakstīts, kā 1208. gadā kaujā pie Aizkraukles rīdzinieki  „Paceltiem karogiem metās ienaidniekiem virsū un nogalināja tos pa labi un pa kreisi.” Un kā var lasīt  vēsturnieka Ēvalda Mugurēviča hronikas komentāros, tad  ”Viduslaikos karogi bija karaspēka un atsevišķu vienību kopības, pazīšanās un pulcēšanās zīmes. Sastopoties ar pretinieku, cīņas pieteikšanas signāls bija karoga pacelšana.” Slepenraksti jeb zīmēs iešifrēti kodi tika izmantoti jau antīkajā pasaulē. Laika gaitā, attīstoties kara mākai, attīstījās arī sakaru līdzekļi. Ieskatu karalaiku sakaru vēsturē sniedz Latvijas Kara muzeja speciālists, vēsturnieks Juris Ciganovs, kurš stāsta gan par Otrā pasaules karā izmantoto vācu armijas šifrējamo mašīnu „Enigma”, gan amerikāņu armijas pielietotajiem indiāņu  zīmju rakstiem.    

Pa ceļam ar Klasiku
Jānis Liepiņš: Latvija man ir sirdsvieta un to nekas nemainīs

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Jul 14, 2023 24:20


16. jūlijā Dzintaru koncertzālē un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" izskanēs Jūrmalas festivāla atklāšanas koncerts, kurā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris muzicēs diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Viņš kopš 2019. gada septembra ir Manheimas Nacionālā teātra galvenais kapelmeistars, bet ar prieku allaž atsaucas aicinājumiem koncertēt Latvijā. Jūrmalas festvāla atklāšanas koncerta programmā - mūzika no Francijas un Amerikas Savienotajām Valstīm: Kamila Sensānsa Trešā simfonija (‘‘Ērģeļu'') un ‘‘Nāves deja'', kā arī Leonarda Bernsteina uvertīra operetei ‘‘Kandids'' un Džordža Gēršvina Klavierkoncerts ar Vestarda Šimkus solo. Plašāk sarunā - par koncertiem brīvdabā un tiem piemērotu repertuāru, patiku pret franču mūziku un jaunatklāto Džordža Gēršvina klavierkoncertu, piederības sajūtu Manheimas Nacionālajā teātrī, neparastu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" versiju vienam vakaram, sezonas noslēgumu un māju izjūtu. Jānis Liepiņš: Man tiešām liels prieks atkal būt Latvijā, noķert Dziesmusvētku sajūtas un just līdzi korim „Kamēr”. Tas bija fenomenāls notikums – viņi jau septīto reizi pēc kārtas ieguva Lielo balvu. Liels prieks un lepnums. Runājot par Jūrmalas festivāla atklāšanas koncertu, man nav tik bieži nācies diriģēt Dzintaru koncertzālē. Ir bijuši daži koncerti, bet pasenāk. Protams, tur galvenais ir pārbaudīt skaņu un rēķināties ar brīvdabas faktoru – uzpūš vējš un notis aizlido (smiekli). Visādi brīnumi var notikt. Bet ir arī sava maģija tajā, ka dzirdi jūru, vēju, kādu putnu ieķērcamies. Tajā ir savs skaistums. Ņemot vērā vietu un to, kas šis ir par koncertu, programma ir ļoti būtiska. Manuprāt, šī programma ir ļoti skaista un piemērota notikumam un arī Dzintaru koncertzālei – kaut kas skanīgs, kaut kas svinīgs, arī kas drusku „vieglāks”. Otrajā daļā būs Džordžs Gēršvins - kaut kas starp akadēmisko un džeza mūziku. Būs skaista un kompakta programma. Jāsaka, ka ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri tikāmies pavisam nesen – Dziesmusvētku vokāli simfoniskās mūzikas koncertā „Šūpulis”, kurā man bija uzticēts diriģēt tēva [Zigmara Liepiņa] vokāli simfonisko darbu „Dziedot dzimu, dziedot augu”. Tas, protams, gan bija tikai desmit minūtes garš skaņdarbs, tagad tā būs ir pilna programma. Man ļoti patīk šis process ar mūziķiem, orķestris ir ļoti augstas kvalitātes un aktīvs jau no pirmā mēģinājuma – viņi saprata šo mūziku, kaut gan to nav iepriekš spēlējuši. Programmā ir tādas lietas, kas it kā ir populāras, taču nez kāda iemesla dēļ orķestra repertuārā nav bijušas. Piemēram, Kamila Sensānsa Trešā simfonija pasaulē jau ir viena no standartrepertuāra sastāvdaļām, bet varbūt pie vainas tas, ka Rīgā nav tādas koncertzāles, kurā orķestrim likt klāt ērģeles. Šīs simfonijas fināls ir tik spēcīgs, jaudīgs un plašs, ka Lielā ģilde varbūt būtu par mazu. Man prieks, ka orķestris uzreiz uzķēra šīs mūzikas stīgu un sajūtu, viņiem tas izdevies brīnišķīgi. Otrajā daļā Gēršvina Klavierkoncertā pievienosies Vestards Šimkus – vakaru noslēgsim uz džezīgākas nots. Šajā skaņdarbā, manuprāt, ir lieliski notverta Amerikas 20. gs. sākuma sajūta – viss skaisti, brīnišķīga dzīve. Klausoties šo mūziku, var tiešām sajust tādu amerikāniskumu, kurš mūsdienu pasaulē vairs nav tāds, kādu esam redzējuši vecajās filmās. Amerikas zelta laiki, ja tā var teikt. Mūzika ir brīnišķīgi spoža, virtuoza un izklaidējoša, tajā ir arī skaistas melodiskās līnijas. Manuprāt, lielisks skaņdarbs. Salīdzinājumam atkal varētu likt pretī Sensānsu, jo viņš arī bija izcils pianists. Arī tas parādās viņa simfonijā. Simfonijām netipiski ir tas, ka izmantotas ērģeles un arī klavieres. Nepieciešami pat divi pianisti, jo brīžiem jāspēlē četrrocīgi. Komponists meklē dažādus inovatīvus risinājumus, lai attīstītu simfonisko žanru vēl tālāk. Daudzi varbūt nepārņēma viņa aizsāktās idejas, bet tā ir skaista krāsa, ka, klausoties simfoniju, tajā ienāk ērģeles. Tie ir maģiski, debešķīgi mirkļi. Arī instrumentācija ir absolūti izcila – vienkārši brīnišķīgi uzrakstīts orķestrim. Lai gan simfonijai ir divas daļas, var saskatīt zināmu četrdaļības struktūru. Ērģeles pusi simfonijas nemaz nespēlē, līdz ar to tās tiešām ir kā orķestra sastāvdaļa, nevis solo instruments. Bet, protams, tām ir ļoti nozīmīga loma.  Ļoti mazskaitlīgi Radio fonotēkā pārstāvēta Sensānsa „Nāves deja” – ir dažādi pārlikumi, bet orķestra versijā ierakstu nav, lai gan tā ir lieliska mūzika, efektīgs skaņdarbs, kurā spilgtas solo epizodes. Lielākā nozīme šajā gadījumā ir pirmajai vijolei, kas mums būs koncertmeistars Georgs Sarkisjans. Viņam ir šie velnišķīgie tritonu intervāli, kas iezīmē sākumu, kad skeleti nāk no kapiem ārā. Ļoti ilustratīvs darbs. Tas gan ir kompakts – 6 vai 7 minūtes garš, bet tur viss parādās – kā šī deja izaug no pusnakts zvaniem un skeletu lēkāšanas pa kapakmeņiem. Ksilofons, kas arī savā ziņā bija Sensānsa inovācija, jo tajā laikā to īsti orķestrī neizmantoja, ļauj vizuāli iztēloties skeletu grabēšanu. Beigās viss tiek pārtraukts – iekliedzas gailis vai, šajā gadījumā, oboja, un ir skaidrs, ka tuvojas rīts un skeleti aizmūk atpakaļ kapos. Tiešām ilustratīvs, melodisks skaņdarbs, iegriežas tādā kā virpulī. Tiešām nezinu, kāpēc tas nav bijis repertuārā. Varbūt nav rasts pie franču mūzikas. Latvijā kaut kā vairāk esam pieraduši pie Bēthovena vai Čaikovska – vācu, krievu mūzikas. Franču mūziku, šķiet, spēlē salīdzinoši reti. Man gan aprīlī bija koncerts ar Sinfonietta Rīga  - atskaņojām Ravela skaņdarbu „Kuperēna piemiņai”. Arī it kā standarta repertuārs, bet pēdējoreiz spēlēts pirms 20 gadiem. Manuprāt, franču mūzikai varam pievērsties vairāk un piešķirt tai lielāku nozīmi, jo tajā ir absolūti izcilas pērles, kuras ir vērts dzirdēt un spēlēt. Vēl neesam pieminējuši ceturto skaņdarbu šajā programmā, kas nu gan ir kas tāds, ko laikam spēlē visi. To spēlē visi – tā ir Leonarda Bernsteina „Kandida” uvertīra, ar ko iesāksim koncerta otru daļu – tieši pirms Gēršvina. Pirmajā daļā ir franču bloks – divi Sensānsa skaņdarbi, un otrajā daļā – Gēršvins un Bernsteins. Man ir bijis ļoti svarīgi skatīties, kā Bernsteins pats šo uvertīru diriģē, un ieraksti ir brīnišķīgi. Viņš ir fenomenāls gan kā mūziķis, gan kā komponists, gan kā diriģents. Un tik izcili uzrakstīts arī instrumentācijas ziņā, un tajā, cik mūzika spēj saglabāt vieglumu rakstura ziņā. Viņš ir radījis operetes sajūtu – nevis tādā Vīnes variantā, kā mēs to parasti zinām, bet tieši šo amerikānisko opereti, kas nav gluži mūzikls, bet kaut kas pa vidu. Efektīgs darbs, kurā orķestrim ir iespēja sevi parādīt virtuozi. Manuprāt, brīnišķīgs otrās daļas sākums.

Augstāk par zemi
Latviešu trakā teātra mīlestība savijas Sanfrancisko Jaunā teātra aktrišu dzīvesstastiem

Augstāk par zemi

Play Episode Listen Later Jul 2, 2023 30:02


Dziesmu svētku laikā Latvijā viesojās Sanfrancisko Jaunais teātris, Siguldā un Līgatnē izrādot arī divas jaunākās izrādes – „Anšlavs un Veronika” un „Ķēves dēls Kurbads”. Raidījumā stāsts par latviešu trako teātra mīlestību, kas savijusies ar Sanfrancisko teātra aktrišu dzīvesstāstiem un pārdomām par pasauli. Šajās dienās, kad Dziesmu svētku notikuma gaidās Latvijā ierodas latvieši no visas pasaules, paralēli Rīgā notika diasporas teātru festivāls “Dāvana Latvijai”, kā arī divas savas izrādes – “Ķēves dēls Kurbads,” un “Anšlavs un Veronika” – Siguldā un Līgatnē izrādīja Sanfrancisko Jaunais teātris no Amerikas Savienotajās valstīm. Pārsteidzoši, cik aktīva ir amatierteātra kustība latviešu diasporās. Kā izskaidrot to trako latviešu teātra mīlestību? Raidījumā Augstāk par zemi sarunājas Sanfrancisko Jaunā teātra režisore Māra Luisa, latviešu aktrise ar spānietes temperamentu Astrīda Lācītis, māksliniece, Sanfrancisko Jaunā teātra izrāžu tērpu un scenogrāfijas veidotāja Linda Treija un par teātra popularizēšanu atbildīgā Aija Mollere. Šķiet, ka šis stāsts būs ne tik daudz par teātri, cik par cilvēkiem un likteņiem, kas kopīgi spēlējot teātri, sarunājoties latviski, domājot par sev būtiskām tēmām, savijušies kopā. 27. Vispārējie latviešu Dziesmu un 17. Deju svētki ir visas amatiermākslas kustības kopējie svētki. Ne velti to programmā ir arī tautas mākslas izstādes, arī Latvijas amatierteātru parāde. Sanfrancisko Jaunā teātra aktieri saka, ka ies noteikti skatīties kolēģu izrādes, kas notiks Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī. Tas ir skaists žests, ka arī diasporas teātri ir atraduši veidu kā piedalīties šajos svētkos Latvijā, lai arī ārpus kopējās programmas. Pasaulē notiek arī vairāki diasporas amatierteātru festivāli, un jau šī gada oktobrī festivāls "Laipa", kas ik gadu notiek citā valstī, notiks Amerikas Savienotajās valstīs.

Diplomātiskās pusdienas
Turcija: interesanta, nozīmīga un arī ļoti sarežģīta valsts

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Jun 6, 2023 15:49


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkojam kādu ļoti interesantu, nozīmīgu un arī ļoti sarežģītu valsti – dodamies uz Turciju. Turcija ir valsts, par kuru būtu iespējams stāstīt ne vienu raidījumu vien. Tā ir valsts, kas atrodas gan Āzijā, gan Eiropā. Tā ir valsts, kas ir mūsu partnere Ziemeļatlantijas aliansē un jau gadu desmitiem vēlas kļūt arī par Eiropas Savienības dalībvalsti. Taču vienlaikus tā ir arī valsts, kas ir pazīstama ar vēlmi uzturēt labas attiecības, piemēram, arī ar Krieviju. Un šis jautājums ir bijis ļoti pretrunīgs arī pašreizējā Ukrainas kara kontekstā. Ja Turciju tā pa īstam uzskatītu par Eiropas valsti, tad ar vairāk nekā 85 miljoniem iedzīvotāju tā būtu iedzīvotāju skaita ziņā lielākā valsts Eiropā, nedaudz apsteidzot Vāciju, kurā gan arī ir aptuveni 4 procenti turku. Arī ģeogrāfiski Turcija ir iespaidīga un ar vairāk nekā 783 tūkstošus kvadrātkilometru lielu teritoriju tā ir pat lielāka par Ukrainu, kuru mēs, protams, uzskatām par pilnvērtīgu Eiropas valsti. Lai arī Turciju mēs varētu uzskatīt par eiropiešiem tuvāko Austrumu valsti, līdz galam laikam tomēr par savējiem mēs turkus neuzskatām. Iespējams tāpēc, ka Turcija ir musulmaņu valsts. Un šeit jāuzsver nianse, kas dažiem varbūt var likties maldinoša – musulmaņu valsts nebūt nenozīmē, ka tā ir arābu valsts. Turcijā aptuveni 70 – 75 procenti iedzīvotāju ir turki, aptuveni 19 procenti ir kurdi, bet pārējās etniskās minoritātes, tostarp arābi, veido vien aptuveni 10 procentus no sabiedrības. Kā visās pasaules valstīs un tautās – to vēsture ir būtisks to mūsdienu politikas veidojošais elements. Valstu pieredze, uzvaras un zaudējumi, kolonizācijas un okupācijas veido to izpratni par sevi, savām iespējām un savām tiesībām. Individuālās cilvēku īpašības un bažas visbiežāk ir raksturīgas arī veselām sabiedrībām un valstīm. Un Turcija, protams, nav izņēmums. Turcijas mūsdienu politiku nosaka ne tikai unikālā ģeopolitiskā situācija, atrodoties pasauļu krustcelēs, bet arī valsts iespaidīgā vēsture. Turcijas tagadējā teritorija tiek uzskatīta par vienu no visilgāk apdzīvotajām vietām uz planētas. Turcijas teritorijā ir valdījuši ne tikai anatolieši, asīrieši, romieši, protams, kā arī Maķedonijas Aleksandrs, persieši, mongoļi un daudzi citi, bet arī pašu seldžuku turku ekspansija un apvienība ar persiešiem divsimt gadu garumā otrā gadu tūkstoša pašā sākumā ir uzskatāmi par pamatiem mūsdienu Turcijai. Īstie pamati gan meklējami Osmaņu impērijas izveidošanā pēc mongoļu padzīšana 13. gadsimta beigās. Šī impērija pastāvēja līdz pat Pirmajam pasaules karam un ir atstājusi milzīgu iespaidu ne tikai reģiona valstīs, tostarp Balkānos, bet arī pasaules politikā kopumā. Osmaņu impērijas izbeigšanās gan bija modernās Turcijas aizsākums. 1923. Gadā tika dibināta Turcijas Republika. Tās vadītājs bija viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta politiķiem – Mustafa Kemals Ataturks jeb “Visu Turku Tēvs”. Politiķis, kurš savu piecpadsmit valdīšanas gadu laikā modernizēja Turciju, atteicās no islāma dogmatisma un ieviesa sekulāru jeb laicīgo valsts pārvaldi, deva turku sievietēm vienlīdzīgas pilsoniskās tiesības, tostarp tiesības vēlēt. Ataturks nomira no alkoholisma izraisītajām komplikācijām 1938. gadā, bet tas neizbeidza Turcijas attīstību un ietekmi pasaulē. Reformas turpinājās, Turciju tika pasludināta par neitrālu Otrā pasaules kara laikā, līdz trīs mēnešus pirms kara beigām Turcija pievienojās Sabiedrotajiem. KB: Konflikts ar Padomju Savienību par kontroli pār Bosfora un Dardaneļu šaurumiem rezultējās tajā, ka Turcija tuvinājās Amerikas Savienotajām Valstīm un 1952. gadā pievienojās NATO. 1959. Gadā Turcija jau pieteicās par asociēto locekli Eiropas Ekonomiskajai Kopienai, ko mūsdienās pazīstam kā Eiropas Savienību. Valsts iespaidīgā vēsture, protams, ir atstājusi iespaidu uz to, ka Turcija redz sevi pasaules politikā. Un jāsaka, ka arī pēdējo 20 gadu laikā Turcija kārtējo reizi ir piedzīvojusi visai dramatiskas pārmaiņas, no Rietumu alianšu balsta kļūstot par valsti, kurā dominē viena cilvēka vara. Jau vairāk nekā 20 gadus par dominējošo cilvēku Turcijas politikā var saukt pašreizējo prezidentu Rečepu Taijipu Erdoganu, kurš uzvarēja prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un turpinās pildīt valsts vadītāja pilnvaras jau trešo pilnvaru termiņu. Neapmierinātība Turcijas sabiedrībā ar Erdogana valdīšanu gadu gaitā ir pieaugusi un neseno prezidenta vēlēšanu iznākums faktiski ir spilgts šī apgalvojuma atspoguļojums, jo prezidents vēlēšanās uzvarēja tikai otrajā kārtā, opozīcijas vienotajam kandidātam Kemalam Kiličdaroglu iegūstot gandrīz 48% balsu. Šis rezultāts norāda, cik sašķelta pašlaik ir Turcijas sabiedrība – gan iekšpolitiskajos jautājumos, gan ekonomiskajos, gan ārpolitiskajos jautājumos, tostarp par attiecībām ar Rietumiem. Šī viedokļu dažādība likās īpaši interesanta, jo, kā jau esam novērojuši arī daudzās tepat mums pavisam tuvu esošās valstīs, un arī dažās Eiropas Savienības valstīs, autoritāram stingrās dūres valdīšanas stilam ir ļoti daudz atbalstītāju gan pašmājās, gan citās valstīs. Tāpēc vēlējāmies noskaidrot, cik liela loma Turcijas iedzīvotāju pašapziņā ir pagātnes lielvaru mantojumam un kā to ir ietekmējis arī pašreizējais Redžepa Taijipa Erdogana valdīšanas laiks? Un pāri visam lielais jautājums – vai turki jūtas piederīgi Eiropai un ir eiropeiski, vai arī tā ir tāda pagātnes domāšana? Šos jautājumus skaidro Amsterdamas universitātes Sociālo zinātņu institūta doktorante Elizabete Auniņa, kura ir gan dzīvojusi Turcijā, gan pētījusi šo valsti.

Vai zini?
Vai zini, kas mūzikā bija Rīgas tango karaļa Oskara Stroka brāļi un māsu dēli?

Vai zini?

Play Episode Listen Later May 22, 2023 5:58


Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš Šķiet, visi, kurus interesē populārās mūzikas kultūra, pazīst Rīgas tango karali Oskaru Stroku (1893–1975), kuram 2023. gadā tiek atzīmēta 130. jubilejas gadskārta. Tomēr laikam ne pārāk daudzi mūsdienās zina, ka tango karalis nācis no ļoti muzikālas kādreizējās Dvinskas (mūsdienās Daugavpils) ebreju ģimenes, kurā arī citi tās pārstāvji 20. gadsimtā jo redzami bija sevi pieteikuši pasaulē. Būdams pats jaunākais, pastarītis četru brāļu un četru māsu vidū, Oskars Stroks jau agrā jaunībā izvēlējās ceļu populārās mūzikas jomā. Citādāk bija ar pašu vecāko brāli Avseju Stroku (1875–1956). Viņš vēl pirms Pirmā pasaules kara bija no dzimtās Dvinskas devies uz Sanktpēterburgu, uz kurieni 20. gadsimta pirmajā desmitgadē bija pārcēlusies visa plašā Stroku ģimenē. Pēc tam Avsejs devās tālāk, uz Krievijas cariskās impērijas Tālajiem Austrumiem. Laimes meklējumos Avsejs Stroks beigās nokļuva Japānā, kurā gan laikā starp diviem pasaules kariem, gan arī pēc Otrā kara izvērsa aktīvu, sabiedrībā ļoti redzamu impresārija jeb mūzikas menedžera darbību. Tālo Austrumu zemēs 20. gadsimta pirmajā pusē sabiedrībā ļoti populāra bija interese par Eiropas klasisko mūziku un mūziķiem. Avsejs Stroks palīdzēja šo interesi izkopt, organizējot daudzu pasaulē slavenu operdziedātāju, pianistu, vijolnieku un citu mūziķu vieskoncertus Āzijā. Viņa interese klasiskās mūzikas popularizēšanā gan bija arī strīda iemesls ar jaunāko brāli Oskaru. Kad abi 1935. gadā satikās Japānā, uz kurieni ilgā Āzijas koncertturnejā bija devies Rīgas tango karalis, tad Avsejs mudināja Oskaru pamest šlāgeru komponēšanu un pievērsties klasiskās mūzikas izpildīšanai. Oskars nevēlējās to darīt un kādu brīdi abu starpā iestājās atsalums. Tomēr vēlāk strīds tika aizmirsts un brāļi atkal regulāri sarakstījās. Avsejam Strokam neizdevās pierunāt Rīgas tango karali uzsākt klasiska koncertpianista darbību. Tomēr līdz pat mūsdienām Japānā var atrast liecības par Avseja vērienīgo klasiskās mūzikas menedžera darbību. Viņa izvadīšana pēdējā gaitā Tokijā un vienā no tās piepilsētām 1956. gadā izvērtās plašā publiskā atvadu manifestācijā, par ko šodien liecina saglabājušies fotoattēli un publikācijas presē. Avsejs Stroks ir neizdzēšami ierakstījies Japānas un citu Āzijas valstu mūzikas kultūras vēsturē. Oskara otrais vecākais brālis Moiše jeb Marks Stroks (1885–1960) jau studiju laikā tomēr izvēlējās sevi veltīt nevis mūzikai, bet medicīnai un kļuva par ārstu. Pēc Pirmā pasaules kara līdz pat mūža beigām Marks Stroks nodzīvoja Lielbritānijā, Liverpūlē. Savukārt trešais dēls Stroku ģimenē, Leiba Stroks (1888 vai 1890 – 1957), agrāk par Oskaru piepildīja vecāku, īpaši kuplās ģimenes tēva Dāvida Stroka sapņus un cerības redzēt savus dēlus gūstam panākumus profesionāla mūziķa specialitātē. Cerības stiprināja, piemēram, 20. gadsimta sākumā Eiropā pazīstamais Bohēmijas stīgu kvartets. Pēc sava vieskoncerta Dvinskā 1900. gada rudenī, noklausoties jauniņā Leibas Stroka sniegumu, kvarteta mūziķi uzreiz uzrakstīja rekomendācijas vēstuli viņa tālākajām studijām. Leiba Stroks vienīgais no četriem brāļiem Strokiem 1909. gadā absolvēja studijas Sanktpēterburgas konservatorijā kā vijolnieks (kā zināms, Oskaram Strokam dažādu apstākļu dēļ pabeigt pianista studijas neizdevās). Pirmā pasaules kara izskaņā Leiba Stroks aizceļoja uz Rietumeiropu, Franciju, kur papildinājās pie leģendārā beļģu vijolnieka Eižena Izaī, tad pārcēlās uz Apvienoto Karalisti, kur spoži debitēja slavenajā Alberta koncertzālē. Vēlāk, divdesmito gadu sākumā viņš devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tur, turpinot virtuoza vijolspēlētāja karjeru, Leiba mainīja savu vārdu un uzvārdu, turpmāk publikas priekšā muzicējot kā Leo Strokofs (Leo Strokoff). Diemžēl 20. gadsimta trīsdesmitajos gados Leo Strokofa vijolnieka karjera, pēkšņi sasirgstot ar atmiņas traucējumiem, aprāvās. Mūsdienās ir saglabājušies atsevišķi skaņieraksti, kuri pazīstamās ASV kompānijas Columbia 20. gadsimta divdesmitajos gados izdotajās šellaka skaņuplatēs ļauj dzirdēt Leo Strokofa izkopto vijolspēles virtuozitāti. Mūžībā Leo Strokofs pilnīgā aizmirstībā aizgāja Ņujorkā 1957. gadā. Diemžēl dzelzs priekškars, kas padomju okupācijā Latviju atdalīja no pārējās pasaules, tobrīd bija licis zaudēt sakarus starp brāļiem Oskaru un Leibu jeb Leo Strokiem. Interesanti, ka arī divi Oskara Stroka māsu dēli ir atstājuši pēdas klasiskās mūzikas izpildītājmākslā. No četrām Stroka māsām – Bertas, Lizas, Marijas un Rozīnas – pirmais savu ceļu mūzikā iesāka Bertas dēls Aleksandrs Dubjanskis (1901–1920). Jau pusaudža vecumā, mācoties Sanktpēterburgas konservatorijā, viņš mūzikas kritikā tika nodēvēts par īstu brīnumbērnu, kuram īpaši padevās vēlīnā romantiķa un filozofiskā mistiķa Aleksandra Skrjabina metroritmiski un dinamiski sarežģītās, kaprīzās klaviermūzikas audumu lasījumi. Pēc konservatorijas absolvēšanas un Pirmā pasaules kara Aleksandrs Dubjanskis pārcēlās uz Ukrainu, Kijevu. Tur uzlēcošās pianisma zvaigznes mūžs spēji aprāvās liktenīgas, neatbildētas mīlestības dēļ. Dramatiskā kaislību uzbangojumā Aleksandrs izdarīja pašnāvību nošaujoties. Palika vien atmiņas par neordināro muzikālo talantu, kas bija nācis no Stroku dzimtas. Vēl vienas Oskara Stroka māsas, Lizas Antopoļskas dēls Jevgeņijs arī agrā bērnībā bija apliecinājis savu muzikālo apdāvinātību. Mīlošā māte izdarīja visu iespējamo, lai Jevgeņijs Antopoļskis (1894 vai 1895 – 1968) no Sanktpēterburgas dotos apgūt vijolspēli uz Vāciju un Franciju, vēlāk papildinātos pie slavenā pedagoga Žaka Tibo. Tomēr jaunā talanta karjeras sākumposms sakrita ar totalitārās Padomju Savienības izveidošanos pēc Pirmā pasaules kara. Gan Liza, gan Jevgeņijs Antopoļski cieta no pirmā staļinisko represiju viļņa, 20. gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē tiekot izsūtītiem uz Kazahstānu. Tomēr tur talantīgais vijolnieks ātri tika novērtēts, kļūstot par Almati Filharmonijas stīgu kvarteta līdzizveidotāju un pirmo vijoli, kā arī darbojās kā pedagogs konservatorijā. Pēc Otrā pasaules kara Jevgeņijs Antopoļskis pārcēlās uz Rīgu. Nav gan saglabājušās ziņas par to, kādas tolaik bija attiecības starp vijolnieku un viņa tēvoci, Rīgas tango karali Oskaru Stroku. Diemžēl totalitārās varas attieksmes un veidoto apstākļu ietekmē Jevgeņija Antopoļska spilgtais vijolnieka talants noslāpa, pavisam klusi aizejot mūžībā Rīgā 1968. gadā. Šodien, raugoties uz Oskara Stroka leģendāro personību, der arī atcerēties, ka viņš nāca no ģimenes, kurā muzikālā talanta gēns bija svētījis vairākus tās pārstāvjus. Vienlaikus Oskara Stroka dzimtas pārstāvju dažādie likteņi ir spilgta ilustrācija tam, kā dramatiskie 20. gadsimta vēstures notikumi mainīja un dažādi ietekmēja radošu personību dzīves.

Vai zini?
Vai zini, kad un kā Rīgu iekaroja tango?

Vai zini?

Play Episode Listen Later May 8, 2023 6:04


Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš 2023. gada 6. janvārī apritēja 130. gadskārta, kopš nācis pasaulē Oskars Stroks. Pianists un populārās mūzikas komponists, kas mūsdienās sabiedrībā tiek godāts par Rīgas tango karali. Stroks zināms kā hronoloģiski pirmais komponists Latvijā, kura 1927. gadā komponētais tango "Nakts Marseļā" simboliski uzsāka žanra pārstāvības jaunradi pie mums. Tomēr intriģējošs ir jautājums – kad un kādos apstākļos ugunīgā Amerikas dienvidzemju deja un tās vokālais jeb dziesmas variants atnāca uz Rīgu? Izveidojies Dienvidamerikas valstīs Argentīnā un Urugvajā 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs, tango šī žanra dažādos paveidos, pateicoties nošu un agrīno skaņuplašu izplatībai, jau 20. gadsimta pašā sākumā kļuva pazīstams Eiropā: sākumā tās dienvidu un Rietumu valstīs – Spānijā, Itālijā, Francijā, Apvienotajā Karalistē. Turklāt ātri vien tango iekaroja ne tikai visu sabiedrības slāņu sirdis, bet arī izvērtās parādībā, kas apmēram piecus gadus pirms Pirmā pasaules kara vairākās Eiropas valstīs tika nodēvēta par tangomāniju. Tango bija populārs kā dziesma un kā deja, arī kā sugas vārds, kas apzīmēja sabiedrības aizraušanos ar šo deju visdažādākajās nozīmēs – sākot ar īpašām pieņemšanām tango stilā un beidzot ar dažādām interjera lietām, kuras ietvēra eksotisko un tik iecienīto tango nosaukumu. Tango popularitātes bums tolaik bija tiks liels, ka vairākas kristīgās baznīcas konfesijas, kā arī citu ticību reliģiskās organizācijas gan Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs publiski aicināja atturēties no tango. Daži kaismīgākie reliģijas pārstāvji pat nekavējās teju nolādēt tango kā sabiedrības prātu pārlieku neceļos pavedinošu izklaides parādību. Simbolisks šajā ziņā bija Romas pāvesta Pija Devītā apustuliskajā vēstulē jeb bullā 1914. gadā paustais aizraušanās ar  tango nosodījums. Un kā bija toreiz mūsdienu Latvijas teritorijā, Rīgā? Vai tajā atbalsojās pirms Pirmā pasaules kara Eiropā uzplaukusī tangomānija? To, ka arī Rīga jau tad bija gana iepazinusi pavedinoši savaldzinošo tango dejas un arī dziesmas burvību, mums ļauj secināt saglabājušās liecības tālaika pilsētas presē, gan vācu, gan latviešu valodā iznākošajos izdevumos. Piemēram, 1909. gadā Rīgas vācu laikrakstā Rigasche Zeitung publicēts kāds dzejolis "Goda lieta" (Ein Ehrenhandel) ar norādi, ka tas atdzejots no spāņu valodas. Stāstiņš par neatbildētu mīlestību, kurā parādās arī norāde uz tango – kāds jauneklis "dziedāja dziesmu un dejoja tango kā dievs" savai iemīļotajai. Šķiet, ka ap to laiku rīdzinieki jau bija iepazinuši nošu izdevumos un skaņuplatēs skanošo tango burvību. To izteiksmīgi apstiprina Rigasche Zeitung vienā no 1911. gada numuriem publicētais: "Jaunā deja visus padara trakus. [..] Jaunā deja nāk no Dienvidamerikas, un habanēras melodiskā kustība to pavada. Tas ir Tango Argentin – dzīva un enerģiska deja. Tā sastāv no dažādām kustībām, kurām iespējami dažādi varianti." To, ka tango bija pievērsis arī tālaika latviešu sabiedrības uzmanību, apliecina šāda laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" 1913. gadā publicēta ziņa: "Tango. K. Matsona dejas skolas baletklase sestdien demonstrēja plašākas publikas priekšā moderno novitāti – Tango. Šīs dejas dzimtene ir dienvidu vidusamerika. No turienes tā pārvesta uz Parīzes modernajiem saloniem un tapusi par modes lietu. Un nu tā nokļuvusi pie mums, lai starp citām salona dejām izceltos ar savu ritmu un plastiskajām kustībām." Saglabājušās liecības presē vairāk norāda uz tango kā dejas popularitāti. Lai gan agrīnās skaņuplates un to atskaņošanas ierīces tolaik rīdziniekiem bija labi pazīstamas lietas un noteikti jau kaut kur bija dzirdamas arī smeldzīgās tango dziesmas. Tiesa, arī tolaik par Rīgu skārušo tangomāniju presē tika publicēti arī kritiski viedokļi. Laikrakstos latviešu valodā tika paustas šaubas, vai aizraušanās ar svešzemju eksotikas saldo augli pārlieku nenovērsīs uzmanību no latviešiem un kultūrai būtiskā, arī sava nacionālā tautastērpa, dziesmas un dejas. Kāds tālaika notikumu apskatnieks ar pseidonīmu Silabrencis "Dzimtenes Vēstnesī" 1913. gadā publicēja šādas rindas: "Kā mīļš viesis Rīgas salonos parādījies tango. Nav jau nu daudz to salonu mūsu Rīgā, bet katrā klaudz tango takts. Un labdarības izrīkojumos salona tango ir īsta nagla. Tikai tie dejas skolotāji nomokās ar pilsoņu dīdīšanu. Bet šīs pūles arī atalgojas. Dažam skolotājam nav vairs tautskolotāja plānās maizes šķēles. (..) Vispārīgi sakot, tā ir priecīga parādība, ka rīdzinieki daudz dejo tango, sēd restorānos, daži vingro, visi iet kino svētnīcā, bet teātrus, gleznu izstādes un koncertus ignorē. Mākslinieki var būt priecīgi, ka četras sienas viņus klausās. Tas parāda rīdzinieku mākslas mīlestību. Tādi mākslinieki, kuri vienreiz Rīgā būs krituši cauri, otrreiz vairs te nerādīsies, un mēs varēsim mierīgi nodoties savam tango, kino un restorānam." Tātad pirms Pirmā pasaules kara Rīgā tango bija kļuvis populārs, tango patika un tango arī kritizēja. Un gluži tāpat kā toreiz Parīzē, Londonā, Romā un Berlīnē, arī pie mums tango bija kļuvis par sugas vārdu, lietojamu dažādiem mērķiem. Piemēram, to savu literārās jaunrades meklējumos bija izvēlējies kāds Juris Lapsiņš, kurš jau kara laikā, 1915. gadā Rīgā klajā laida savu "Tango romānu". Romāns bija par kāda pulksteņmeistara Rūda pikantajiem erotiskajiem mīlas piedzīvojumiem un to atklātiem aprakstiem. Tomēr kara laiks bija bargs. 1916. gada decembrī "Dzimtenes Vēstnesis" publicēja šādu ziņu: ""Tango romāns". Ar šādu virsrakstu Ļaudonas pagasta 40 gadus vecais Juris Lapsiņš sarakstījis kādu grāmatu, kurā nozaimojis ticības svētumus un aprakstījis netiklības, šo sacerējumu viņš izplatījis Rīgā. Par to Rīgas apgabaltiesa tiesāja viņu 28. novembrī, pie slēgtām durvīm. Viņš uzdevies tiesā par rakstnieku un dzejnieku, bet kā tad viņš nekur nav pazīstams? Spriedumu pasludināja pie atvērtām durvīm, pēc kura viņš notiesāts uz izsūtīšanu nometināšanai, atņemot viņam tiesības un priekšrocības." Kāds bija Jura Lapsiņa liktenis pēc soda izciešanas un Pirmā pasaules kara beigām – par to mūsdienās nav saglabājušās ziņas. Tomēr arī šis fakts apliecina – tango Rīgā tika iepazīts vairākus gadus pirms Pirmā pasaules kara. Pēc tā, jau nodibinoties Latvijas valstij, tango dabiski turpināja triumfēt Rīgas deju zālēs, restorānos, salonos un citās izklaides vietās. Trūka vēl tikai viena – mūsu pašu tango mūzikas autoru. Un 20. gadsimta divdesmito gadu nogalē arī šo robu beidzot aizpildīja Oskars Stroks (1893–1975), kurš aizsāka tango oriģinālmūzikas radīšanas tradīciju Latvijā, kas turpinās līdz pat šodienai.  

Vai zini?
Vai zini, ka savās pirmajās sacīkstēs soļotājs Jānis Daliņš nokļuva pavisam nejauši?

Vai zini?

Play Episode Listen Later May 2, 2023 5:02


Stāsta Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa Nākošais olimpiskais čempions Jānis Daliņš piedzima Valmieras apriņķa mežsarga Jāņa (1865-1944) un Kristīnes, dzimušas Dālberg, ģimenē. Pēc Valmieras vidusskolas absolvēšanas (1924) viņš strādā tēva mājās, palīdzot saimniecības darbos, bet vienlaikus viņā dzimst interese par šeit vēl maz zināmo sporta veidu – soļošanu. Kā paraugs viņam ir vietējais sportists, soļotājs Alfrēds Dūrens. Jānim Daliņam rodas vēlme viņu pārspēt un viņš sāk aktīvi trenēties. Jauno sportistu atbalsta arī vingrošanas skolotājs Alfrēds Lukstiņš, un 1926. gadā Jānis Daliņš iestājas Valmieras sporta biedrībā. Jāņa pirmais starts soļošanā notika 1927. gada 27. maijā Valmierā, Limbažu ielas sporta dārzā, kur apļa garums bija 233 metri. Toreiz noteikumi paredzēja: lai varētu notikt oficiālā apbalvošana, sacensībās jāpiedalās vismaz četriem sportistiem. Bija tikai trīs un vajadzēja sameklēt ceturto. Par šo ceturto tad nu kļuva publikai līdz šim nezināmais jaunais sportists Jānis Daliņš. Sāncenši – jau trenējušies sportisti, tostarp arī Latvijas rekordists valmierietis Alfrēds Dūrens. Bet visiem un sev par pārsteigumu par sacensību uzvarētāju kļuva tieši 23 gadus vecais Jānis Daliņš. Starptautiskajā arēnā Jānis Daliņš debitē 1929. gadā, izcīnīdams 2. vietu populārajā 25 km soļojumā "Šķērsām Berlīnei". 1930. gadā, piedaloties šajās sacensībās otro reizi, atkal uzvar! Rīgā pirmajās starptautiskajās sacensībās 1930. gada 30. maijā Jānis Daliņš sīvā cīņā izcīna otro vietu, par ko viņu sveic milzīgs līdzjutēju pūlis. 1932. gada 16. jūnijā Rīgas hipodromā viņš sasniedz jau divus jaunus pasaules rekordus, 25 jūdzes (40,232 km) nosoļojot 3.32:26, kā arī labojot pasaules rekordu 40 km (3.31:08). Šajās sacensībās viņš pieveic savus slavenos sāncenšus, Eiropā labi zināmos soļotājus Albertu Plambu, Paulu Zīvertu un šveicieti Artūru Švābu. Jāņa Daliņa sasniegtie rezultāti 40 km un 25 jūdzēs bija Latvijas vieglatlētu pirmie oficiālie IAAF apstiprinātie pasaules rekordi. Par godu Jāņa Daliņa uzvarai un sasniegtiem rekordiem skatītāji cēlušies kājās un skaļi dziedājuši Latvijas valsts himnu. Valmiera kļuva par Ziemeļvidzemes sporta dzīves centru. Par Jāņa Daliņa pelnīti iegūto slavu un atpazīstamību liecināja arī Eduarda Tūbeļa sarakstītā grāmata "Kā Jānis Daliņš kļuva pasaules slavens soļotājs" (autora izdevums, Rīga, 1931), kuras tirāžu izpirka abās Valmieras grāmatnīcās dažu dienu laikā. 1932. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs, Losandželosā, norisinājās X Olimpiskās spēles. Jāņa Daliņa olimpiādē izcīnītā sudraba medaļa 50 km soļojumā bija pirmā olimpiskā medaļa Latvijas sporta vēsturē. Par izciliem panākumiem sportā mūsu novadnieku apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1933. gada 1. jūnijā Rīgā Jānis Daliņš vienā soļojumā sasniedza četrus oficiālus pasaules rekordus: 20 km – 1.34:26; 15 jūdzēs – 1.56:09,8, divās stundās – 24,843 km, 25 km – 2.00:45,9. 1934. gadā Turīnā Daliņš kļuva par Eiropas čempionu. 1933. gada 20. maijā Rīgā Daliņš uzvarēja angļu soļotājus Grīnu un Popu, sasniedzot jaunu Latvijas rekordu 10 un 20 kilometros, bet 1. jūnijā turpat Rāgā vienā soļojumā kļuva četru pasaules rekordu īpašnieks: 20 km 1:34:26,6, 15 jūdzēs – 1:56:09,8, 2 stundu soļojumā – 24.843,0 metri un 25 km-2:00:45,9, tā pārspējot sīvākā konkurenta itālieša Valentes trīs rekordus, kurus tas bija sasniedzis 1930. un 1931. gadā un 15 jūdzēs angļa Haralda Rosa pasaules rekordu, kurš bija palicis nepārspēts kopš 1911. gada. Kā goda un cieņas apliecinājumu kārtējam Daliņa izcilajam startam uz starptautiskajām soļošanas sacensībām ieradās Latvijas valsts prezidents Alberts Kviesis, ministri, ģenerāļi un vairāk kā 6000 skatītāju. Interesants un maz zināms fakts, ka 20 km soļojumā dalībnieku soļu garumu mērīja un pētīja Rīgas psihotehniskās laboratorijas darbinieki, secinot, ka garākais solis bijis Bubenko – 114 cm, Daliņam – 111 cm, Popam – 108 cm, Grīnam – 100 cm. Par uzvaru sacensībās Daliņš saņēma populārā konfekšu fabrikanta V. Ķuzes dāvāto balvu. Sekoja arī cēls žests no Latvijas mežu departamenta, atsakoties no līdz šim Jāņa Daliņa tēva pārziņā esošajām Jaunzemu mājām. Tajā pašā gadā Daliņa tēvs atpirka rentētos Jaunzemus ar 48,4 hektāriem zemes platības, pārsaucot tās dzimtas vārdā – Daliņi. Bet ko sportists darīja brīžos, kad nebija treniņu, piemēram, ziemā? Jānis Daliņš ziemā labprāt slēpoja dažāda garuma distances, piedaloties vietējās amatieru slēpošanas sacensībās, kuras tolaik tika rīkotas viņpus Gaujas – iepretim Daliņiem, netālu kādreizējām Vecbaiļu mājām. Valmierieši ātri vien šo vietu sāka saukt par mazo Norvēģiju.  1940. gada 15. maijā Jānim Daliņam piešķīra "Tēvzemes balvu", kuru iepriekšējos gados bija saņēmuši arī izcilie kaugurieši, lauksaimnieks un sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953) un viņa brālis valodnieks, profesors Jānis Endzelīns (1873-1961). Jānis Daliņš piedalījās arī Berlīnes olimpiskajās spēlēs, diemžēl viņam neveicās. Pēc Berlīnes olimpiādes Daliņa panākumi vairs nebija tik spoži, arī pats sportists lielāko vērību pievērsa savai saimniecībai un ģimenei. Jānis Daliņš gatavojās startēt arī 1940. gada Olimpiskajās spēlēs, kas bija paredzētas Helsinkos, tomēr karš šos plānus izjauca. Daliņš gan turpināja startēt Latvijā un savu pēdējo Latvijas čempiona titulu izcīnīja 1942. gadā. 1944. gada septembrī, tuvojoties Padomju armijai, Daliņu ģimene izbrauca uz Vāciju. Savās pēdējās sacensībās Jānis Daliņš startēja jau pēc kara, esot emigrācijā Vācijā. 1947. gadā viņš uzvarēja stadiona 4000 m soļojumā Nirnbergā. Dzīvojot svešumā, Daliņš vada "Baltijas Universitātes" sporta dzīves nodaļu, kā arī piedalās basketbola komandas cīņās. 1949. gadā Daliņu ģimene aizceļo uz Austrāliju. No 1959. līdz 1964. gadam Jānis Daliņš vada Melburnas latviešu sporta klubu. Trimdas gados Daliņš allaž esot pieminējis Latviju: "Galveno cīņu savā mūžā es tomēr esmu zaudējis. Tā bija vissvētākā cīņa – par Latviju."

Vai zini?
Vai zini, kur atrodas vienīgais Vecpuišu parks Latvijā?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Apr 24, 2023 4:08


Stāsta Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa Vai zini, kur atrodas vienīgais Vecpuišu parks Latvijā, un kā tas ticis pie sava nosaukuma? Johans Georgs Apinis, kura vārdā Valmierā nosaukta arī iela, dzimis 1859. gada 4. jūnijā Rencēnu pagasta Ambas pusmuižā, Burtnieku draudzē. Mācījies Valmieras apriņķa skolā un Bērzaines pie Cēsīm (Birkenruh) ģimnāzijā. No 1879.g. līdz 1884.g. studējis Tērbatas (mūsdienās Tartu) universitātē medicīnu. Pēc zināšanu papildināšanas ārzemēs 1886.gadā atgriezies Valmierā, kur strādā par apriņķa un vēlāk par ārstu savā privātpraksē. No 1892. gada Georgs Apinis bija pilsētas domnieks, bet no 1906. gada līdz 1910. gadam - Valmieras pilsētas galva, turklāt pirmais latviešu tautības galva, kurš ievēlēts šādā amatā. Visus personiskos finanšu līdzekļus un savu enerģiju viņš ziedo Valmieras pilsētas slimnīcas (uzcelta 1914. gadā), meiteņu ģimnāzijas (uzcelta 1908. gadā) un citu ēku celtniecībai un uzturēšanai. 1907. gadā pēc viņa ierosinājuma Valmierā tiek nodibināta Latviešu skolu biedrība. Bet lielāko sabiedrības atzinību ieguva ar iniciatīvu, kuru realizēja kopā vēl ar septiņiem domubiedriem - par jauna un moderna publiskā parka izveidi Valmierā! Šķiet, mūsdienās nebūs neviena valmierieša, kurš kaut reizi dzīvē nebūtu pabijis tajā. Parka nosaukums laika gaitā mainījies: tas bijis Pilsētas parks, Vecpuišu parks, Komjauniešu parks, Vidusparks un no 1989. gada vasaras – atkal tik pierastais un labskanīgais Vecpuišu parks! "Valmieras Latviešu skolu biedrībai 1909. gadā, apritot 50 gadu šūpuļsvētkiem, Dr. med. G. Apinis dāvina namu ar skaistu dārzu apmēram 3500 zelta rubļu vērtībā, īpaši bērnu dārza ierīkošanai, ar to pierādīdams, ka viņam arī vismazākais pilsētas iedzīvotājs stāv tuvu," lasāms tā laika presē. Georgs Apinis bez tiešajiem darba pienākumiem darbojās arī Valmieras Latviešu biedrībā, Valmieras sporta biedrībā, pretalkohola biedrībā un citās organizācijās. Kā atzinība par izcilu darbu pilsētas galvas statusā un novērtējot viņa nopelnus Valmieras labā jaunā Latvijas valdība viņam piedāvāja kļūt par sūtni Amerikas Savienotajās Valstīs. Taču šim nodomam nebija lemts piepildīties, jo 1920. gada 19. maijā Rīgā viņš pēkšņi mira ar sirdstrieku. Klātesot vairākiem simtiem valmieriešu, viņu svinīgi apglabāja Valmieras pilsētas (Centra) kapos. Lai gan G. Apinis mūžu nodzīvoja neprecējies, viņš palīdzēja izaudzināt māsas dēlu Georgu Dinstmani, kurš 1940. gadā, godinot audžutēva piemiņu, pieņēma viņa uzvārdu, kļūstot par Georgu Apini.

Augstāk par zemi
"Kuzņecova porcelāns" - Martas Šustes pētījums Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām

Augstāk par zemi

Play Episode Listen Later Feb 5, 2023 29:59


Iznācis Martas Šustes pētījums “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” par trīspadsmit Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām Krievijas impērijā, no kurām viena darbojās arī Rīgā. Februāra sākumā "Zuzeum" gaidāma arī plaša Kuzņecovu porcelāna izstāde. Šobrīd interneta vietnēs, kurās tiek tirgotas senas mantas,  esmu pamanījusi lielu interesi par porcelānu, jo īpaši tādu, kas saistās ar atmiņām. Kuzņecova, Jessena, arī daudz nesenākie Rīgas porcelāna fabrikas ražojumi tiek pārdoti par, kā man šķiet, nesamērīgām naudām. Taču tīri cilvēcīgi rodu tam izskaidrojumu. Porcelāna šķīvis ar zaķīti var atsaukt atmiņā bērnības cīņas ar mannā putru, servīze – viesošanos pie vecmāmiņas. Porcelāns ir trausls, tas skaisti noveco, un satraucoša ir arī apziņa, ka sasisti šie trauki tieši tādi paši kā agrāk vairs nebūs atgūstami. Arī  šai Andra Keiša, Jēkaba Nīmaņa 2009. gadā iedziedātajā dziesmā pieminētajam Kuzņecova porcelānam ir sava noskaņa – tas saistās ar mājīgumu, ko īpaši saglabātu. Marta Šuste pētījumu grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” sāk tieši ar šādu atskārtu. No vienas puses – Kuzņecova porcelāns patiešām ir Latvijas porcelāns, tādā nozīmē, ka viņi bija  pirmie, kas Latvijas teritorijā sāka ražot porcelānu: Kuzņecovu fabrika Rīgas pievārtē, toreizējā Dreilingbušā, tika nodibināta 1841. gadā un darbojās līdz pat Otrajam pasaules karam. Taču ir arī apsvērumi, kas šo priekšstatu par Kuzņecovu porcelānu kā specifiski Latvijas sagrauj. Kuzņecovu fabrika Rīgā bija tikai viena no 13 Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām Krievijas impērijā. Grāmatā  “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” Marta Šuste aprakstījusi visas Kuzņecovu fabrikas filiāles, un arī Zuzānu kolekcijā ir priekšmeti no visām fabrikām. Mūsu saruna notiek Zuzānu kolekcijas krātuvē, tomēr pirms doties pie stikla vitrīnām, lūdzu Martu Šusti izstāstīt – kā var aizrauties ar porcelānu? Marta Šuste teica, ka porcelāns tie ir stāsti. Grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zūzānu kolekcija” ir gan stāsti par uz traukiem izvēlētajiem zīmējumiem, kas reaģēja uz sabiedrībā aktuālo. Ir stāsti par trauku pielietojumu, to dāvināšanas tradīcijām. Mani, piemēram, aizrāva stāsts par Kuzņecovu Volhovas fabrikā ražotajām vārda jeb eņģeļa dienas īpašajām tasēm Krievijā. Šis ir stāsts arī par Kuzņecovu dzimtu, par dzīvi vēstures juku laikos, kas aizsākās jau I Pasaules kara laikā, taču sevišķi sāpīgs trieciens bija 1917. gada revolūcija Krievijā. Padomju vara atņēma Kuzņecoviem visus īpašumu, izņemot Rīgas fabriku, kas pēc Latvijas valsts nodibināšanas tagad atradās ārpus Krievijas jurisdikcijas. Kas notika nacionalizētajās Kuzņecovu rūpnīcās? Arī šo stāstu var izstāstīt caur Zuzānu kolekcijas priekšmetiem. Starpkaru periodā Kuzņecova porcelāns piedalījās prestižās izstādēs – 1935. gadā Pasaules izstādē Briselē, 1937. gada Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē Parīzē, kur medaļas saņēma nupat uzskaitītie mākslinieki. Taču Romāna Sutas rīkotajiem porcelāna apgleznošanas kursiem, kuros piedalījās arī liels skaits mākslinieču sieviešu, bija vēl kādas tālejošas sekas. Lietišķā māksla bija joma, kurā sievietēm bija lielākas iespējas sekmīgi izpausties kā māksliniecēm, pat ja viņu vārdi netika mākslas vēsturē ierakstīti zelta burtiem. Šos vārdus un dzīvesstāstus atgādināt 2020. gada rudenī bija uzņēmušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notikušās izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie arhīvi: mākslinieču stāsti” veidotāji. Viens no ārkārtīgi interesantiem stāstiem bija par Kuzņecova un Jessena, vēlāk – Rīgas Porcelāna fabrikas mākslinieci Olgu Neimani Kataņevu, kura cita starpā bija aktīva Rēriha biedrības dalībniece, kara laikā glābusi ebrejus, pabijusi gan Salaspils nometnē, gan Vorkutā. Olgas Neimanes Kataņevas dzīvesstāsts ieskicē arī, ka starpkaru periodā izskoloto porcelāna apgleznotāju prasmes un zināšanas atrada turpinājumu, strādājot arī citās fabrikās.  Savā pētījumā Marta Šuste pēc 1940. gada pavelk it kā svītru zem Kuzņecovu porcelāna vēstures, viņa raksta arī, ka Kuzņecovu porcelāna masas pareizās proporcijas bija Matveja Kuzņecova noslēpums, kas zuda līdz ar Kuzņecovu ģimenes klātbūtni šai uzņēmumā. 1941. gada 14. jūnijs, sāpju diena daudziem latviešiem, šai dienā uz Sibīriju tika deportēti arī deviņi Kuzņecovu ģimenes locekļi, arī fabrikas līdzīpašnieks Mārtiņš Kalniņš ar ģimeni.  Vēl divi Centrālcietumā tika nošauti gadu iepriekš, vāciešiem tuvojoties Rīgai. Matveja Kuzņecova mazdēls Matvejs arī pēc fabrikas nacionalizācijas turpināja tajā strādāt, līdz padomju varai ievajadzējās grēkāzi – kāds it kā esot rādījis no fabrikas zīmes vācu aviācijai. Dzīvi palikušie vai represijas pārcietušie ģimenes locekļi atgriezās tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos, šobrīd dzīvo gan Rīgā, gan Krievijā, gan Amerikas Savienotajās valstīs un Austrālijā. Uzturot sakarus ar Rīgas Porcelāna muzeju, turpina godāt un kopt savas dzimtas vēsturi. Skarbie un traģiskie stāsti ir tik asā kontrastā ar to, kas Kuzņecova porcelāns mums ir šodien. Arī ar tapušā pētījuma “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” kvalitatīvās fotogrāfijās uzburto grezna vai kičīga porcelāna pasauli. Februāra sākumā gaidāma plaša Kuzņecova porcelāna izstāde mākslas centrā „Zuzeum”,  un paši centra darbinieki gaidāmo izstādi sauc par Kuzņecovu projekta trešo kārtu. Otrā kārta tad nu būtu nesen iznākusī grāmata. Bet aizsākums bija izstāde Durbes pilī. Mākslas centrā „Zuzeum” gaidāmajā izstādē būs tikai Zuzānu kolekcijas priekšmeti, taču daļa tiks pārstāvēta attēlu veidā, līdzīgi kā tas ir grāmatā. Sarunas noslēgumā uzdevu Martai Šustei šo jautājumu – kāpēc Kuzņecova porcelāna izpētē notiek koncentrēšanās tieši uz Zuzānu kolekciju? Jo izcili paraugi ir arī citos muzejos – kā grāmatā aprakstītā, piemēram, 1936. gadā Kuzņecova fabrikā pasūtītā 240 priekšmetu servīze, ko Rīgas pilsētas dome pasniedza kā dāvinājumu Latvijas armijas ģenerālim Jānim Balodim. Servīzes lielākā daļa glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Rīgā ir arī Porcelāna muzejs. Marta Šuste palīdz šo sarakstu turpināt – arī Jūgendstila muzejs savācis izcilu Kuzņecova porcelāna kolekciju. Taču visos minētajos muzejos tie lielākoties esot dāvinājumi, reizēm arī vērtīgi un interesanti, taču ne mērķtiecīgi vākti priekšmeti. Ja patiešām vēlamies izzināt visu Kuzņecovu porcelāna fabrikas filiāļu vēsturi, Zuzānu kolekcija  ir šāds mērķtiecīgi veidots krājums. Tagad iepazīstams grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija”, kā izstādē “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi”, kas mākslas centrā „Zuzeum” būs apskatāma no 10. februāra līdz pat augusta sākumam.

Dienas ziņas
Otrdiena, 3. janvāris pl. 16:00

Dienas ziņas

Play Episode Listen Later Jan 3, 2023 40:08


Nesaņemot papildu finansējumu, VSIA "Latvijas Televīzija" (LTV) un VSIA "Latvijas Radio" šogad var būtiski samazināties oriģinālā satura apjoms un kapitālieguldījumi, norādījusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP). Ādažos, ceļoties ūdens līmenim Gaujas upē, applūdusi privātmāju teritorija, tāpēc sākta iedzīvotāju evakuācija. Klimata un enerģētikas ministrijā aizvadīta pirmā darba diena. Lai arī darbs tajā pārņemtajos departamentos turpinājās, kā ierasts, pirms lēmuma par ministrijas izveidi. Tas pirmais neatliekamais darbs ir elektroenerģijas sadales un pārdales tarifu plānotā palielinājuma bremzēšana. Ieskicēti arī ilgtermiņa mērķi, par kuru izpildi cerīgas un vienlaikus arī bažīgas ir vides organizācijas. Amerikas Savienotajās valstīs šodien pirmo reizi pēc novembrī notikušajām vidustermiņa vēlēšanām sapulcēsies jaunais ASV Kongresa sastāvs. Republikāņi pārņems kontroli pār Kongresa Pārstāvju palātu, bet Kongresa augšpalātā Senātā nelielu vairākumu saglabās demokrāti.

Avīžnieku tauta
Latviešu trimdas prese - laikraksti un žurnāli 20. gadsimta otrajā pusē Rietumos

Avīžnieku tauta

Play Episode Listen Later Nov 17, 2022 29:21


Raidījuma Avīžnieku tauta sarunas temats ir latviešu trimdas prese, laikraksti un žurnāli, kas 20. gadsimta otrajā pusē iznāca Rietumvācijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Amerikas Savienotajās valstīs, Austrālijā un Kanādā, nodrošinot aktuālo informāciju turienes latviešu kopienām. Par latviešu trimdas presi stāsta grāmatzinātnieks Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Viesturs Zanders.

LTV Ziņu dienests
"Šodienas jautājums": Krievijas un Ukrainas iespējamās sarunas – kādi scenāriji?

LTV Ziņu dienests

Play Episode Listen Later Nov 8, 2022 20:08


Amerikas Savienotajās Valstīs iedzīvotāji izdara izvēli vidustermiņa vēlēšanās, kas daudzkārt pieminētas arī kontekstā ar ASV atbalstu Ukrainai. Tiesa, par spīti tostarp ukraiņiem nelabvēlīgai priekšvēlēšanu retorikai, maz ticams, ka pie jebkāda iznākuma aizokeāna ieroču piegādes tuvākajā laikā varētu apsīkt. Un pārliecība par nelokāmu atbalstu arī turpmāk ir ļoti svarīga šajā laikā, kad ziemas priekšvakarā Ukraina cīnās ne tikai ar okupantu armiju, bet arī Krievijas raķešu izraisītajiem elektrības, ūdenspadeves un siltumapgādes pārrāvumiem. Vai miljoniem Kijivas iedzīvotāju tiešām draud pagaidu evakuācija? Par to šovakar raidījumā "Šodienas jautājums" runājām ar Latvijas vēstnieku Ukrainā Ilgvaru Kļavu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru Kārli Bukovski.

Kultūras Rondo
Helvija Savicka un Jūlijas Obleitneres kopdarbs aplūkojams galerijā "Māksla XO"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Oct 12, 2022 12:43


Galerijā „Māksla XO” skatāma latviešu mākslinieka un arhitekta Helvija Savicka un austriešu mākslinieces un arhitektes Jūlijas Obleitneres kopdarbs, ekspozīcija ar zinātniskas izpētes piedevu – „Laikapstākļu modifikācijas institūts”. Pētījuma objekts: Losandželosas ūdensapgādes sistēma, kas ir viena no produktīvākajām, taču no vides aktīvistu puses vispretrunīgāk vērtētā pasaulē. Izstādes autori šobrīd gatavojas jaunam studiju ciklam Insbrukas universitātes Eksperimentālās arhitektūras institūtā – jau speciālistu līmenī. „Laikapstākļu modifikācijas institūts” ir Helvija Savicka un Jūlijas Obleitneres kopdarbs. Arhitekti un mākslinieki darbojas starp jaunajiem medijiem, performatīviem darbiem un arhitektūru. Savā darbā viņus interesē liela mēroga teritorijas, cilvēces ģeopolitiskās pēdas, mūsdienu politiskās, ekoloģiskās un pilsētvides problēmas. Helvijs Savickis absolvējis Vīnes Mākslas akadēmiju, Arhitektūras un Mākslas studijās ieguvis un maģistra grādu. Projektējis Latvijas paviljonu 13. starptautiskajā Venēcijas arhitektūras biennālē 2012. gadā. Šobrīd strādā par lektoru Innsbrukas Universitātes Eksperimentālās arhitektūras institūtā. Arī Jūlija Obleitnere Vīnes Mākslas akadēmijā ieguvusi maģistra grādu, un arī ir lektore iepriekš pieminētajā institūtā. Jūlija ir piedalījusies 11 starptautiskās mākslas un arhitektūras izstādēs, tai skaitā Seulas arhitektūras un urbānisma Biennālē 2019. gadā, kā arī vairākos Vīnes dizaina nedēļas projektos. Abu autoru veidotajā izstādē „Laikapstākļu modifikācijas institūts”, ar kuru iespējams iepazīties galerijā „Māksla XO”, izmantojot gan fotogrāfijas, gan video sniegtās iespējas, tiek pētītas laikapstākļu izmaiņas Kalifornijas ūdensapgādes tīkla un arhitektūras infrastruktūrās, tostarp Losandželosas akvaduktā, ūdens rezervuāros, izžuvušajā Ouvena ezerā un mākoņu sēšanas stacijās. Metropolēm izplešoties, ūdens apgādes infrastruktūra nebija pietiekama. Lai nodrošinātu vairāk ūdens pilsētām, notika pievēršanās jaunām tehnoloģijām, proti, mākoņu sēšanai. To 1946. gadā izstrādāja Amerikas Savienotajās Valstīs, un šodien ūdens kondensāta ģenerācijas princips tiek izmantots visā pasaulē – „klusi” ietekmējot laikapstākļus un vidi, un neatgriezeniski ekoloģiju. Helvijs un Jūlija nupat pabeiguši pusotra mēneša filmēšanas darbu Teksasā. Šoreiz izpētes lauks ir cilvēku dzīve Čivauvas tuksnesī pārvietojamajās mājās, kuras reizēm tiek vestas uz izvēlēto dzīvesvietu vairāku simtu kilometru attālumā. Jādomā, ka arī ar šī izpētes projekta rezultātiem varēsim iepazīties mēs, bet tikām – galerijā „Māksla XO” vizuāls un audiāls stāsts par to, kā cilvēks vēlas pārmainīt to, kas sākotnēji liekas neizmaināms.

Divas puslodes
Vai Krievija gatavojas "īstam" karam? Armēnijas un Azerbaidžānas konflikta eskalācija

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Sep 21, 2022 54:05


20. septembrī visos okupētajos Ukrainas reģionos tika izsludināti tā saucamie referendumi par pievienošanos Krievijas Federācijai. Bet Krievijas Valsts dome pieņēma likumu, kas paredz krietni stingrākus sodus par dezertēšanu, izvairīšanos no karadienesta un padošanos gūstā, pie tam, ieliekot likuma pantos arī tādus jēdzienus kā mobilizācija un karš. Tad sekoja aizkavējusies Putina uzruna tautai, pasludinot valstī daļēju mobilizāciju. Tas licis daudzu valstu vadītājiem asi komentēt notiekošo. Būtiski ir tas, kā starptautiskā sabiedrība tālāk reaģēs.  Vēl pievēršam uzmanību arī tām valstīm, kas demonstrējušas varbūt neitralitāti Krievijas agresijas sakarā. Nedēļas nogalē Šanhajas sadarbības organizācijas samits labi parādīja, ka Krievijas ietekme mazinās arī šajās valstīs. Krievijas vājumu, šķiet, visvairāk izjutusi Armēnija, kas nav saņēmusi cerēto atbalstu, saasinoties tās konfliktā ar Azerbaidžānu. Kārtējās sadursmes starp abu valstu bruņotajiem spēkiem dzīvību zaudējuši vairāk nekā 200 karavīru, un Armēnijā jūtama vilšanās līdzšinējos sadarbības partneros. Protesta akcijās Erevānā šajās dienās arvien biežāk redz plīvojam Savienoto Valstu karogu. Turklāt tur viesojās arī Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi. Aktualitātes analizē politologs Kārlis Daukšts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Vai Krievija gatavojas „īstam” karam? 20. septembrī medijos parādījās ziņa, ka pašpasludināto Donbasa valstisko veidojumu vadība, kā arī Krievijas okupācijas vara Ukrainas Hersonas un Zaporižjes apgabalu okupētajā daļā izsludinājusi referendumus par šo teritoriju pievienošanos Krievijas Federācijai. T.s. „referendumiem” jānotiek no 23. līdz 27. septembrim. Pilnīgi neleģitīms no starptautisko tiesību un procesa organizēšanas viedokļa, šis solis liek domāt par iespējamu nopietnu Krievijas agresijas eskalāciju. Nenākas īpaši šaubīties, ka neatkarīgi no tā, cik cilvēku reāli piedalīsies un kā viņi balsos, pseidoreferendumu rezultāts būs labvēlīgs iekļaušanai Krievijas sastāvā. Tādējādi tālākie Ukrainas bruņoto spēku centieni atbrīvot savu valsti no Krievijas puses var tikt traktēti kā iebrukums tās pamatteritorijā, kas tad būtu iemesls pieteikt Ukrainai karu, varbūt pat laist darbā kodolieročus. Jau kādu laiku izskanējušie pieņēmumi par iespējamo mobilizāciju Krievijā guva atbildi šorīt, kad ar vēstījumu pie Krievijas sabiedrības vērsās Vladimirs Putins. Pārmetot rietumvalstīm vēlmi sagraut Krieviju, atņemt tai suverenitāti un to izlaupīt, Kremļa saimnieks pauda apņēmību aizstāvēt dzimteni, kā viņš izteicās, „visiem līdzekļiem” un pasludināja pat daļēju mobilizāciju, kas skaršot armijas rezervistus ar atbilstošu pieredzi un iemaņām. Var piebilst, ka nule Krievijas Valsts domes apakšpalāta nobalsojusi par izmaiņām kriminālkodeksā, kas paredz ieviest pamatīgus cietumsodus par marodierismu un labprātīgu padošanos gūstā, kā arī smagākus sodus par kodeksā jau paredzētajiem nodarījumiem – pavēļu nepildīšanu un dezertēšanu. Kā vainu pastiprinošus apstākļus paredzēts noteikt attiecīgo pārkāpumu izdarīšanu kara stāvokļa vai mobilizācijas laikā. Pret okupētājvalsts iecerētājiem pseidoreferendumiem jau izteikušies starptautiskās sabiedrības pārstāvji, t.sk. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Vācijas kanclers Olafs Šolcs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Baltā nama vārdā – prezidenta drošības padomnieks Džeiks Salivans. Viņi visi norādījuši, ka pseidoreferendumos balstītai Ukrainas teritoriju aneksijai nav nekādu cerību uz starptautisku atzīšanu. Tāpat Krievijas imperiālistiskā un agresīvā politika tiek plaši kritizēta vakar uzsāktajās ANO Ģenerālās asamblejas debatēs Ņujorkā. ŠSO Samarkandas samits – Putina irstošā godība Šanhajas Sadarbības organizācijas (ŠSO) pirmsākumi meklējami 1996. gadā, kad piecas valstis – Ķīna, Krievija, Kazahstāna, Kirgizstāna un Tadžikistāna – noslēdza vienošanos par sadarbību, izveidojot t.s. „Šanhajas piecinieku”. 2001. gadā nolīgumam pievienojās Uzbekistāna, un tika izveidota Šanhajas Sadarbības organizācija tās tagadējā formā. 2017. gadā organizācijā tika uzņemtas Indija un Pakistāna, līdz ar to organizācijas dalībvalstis aptver vairāk nekā pusi no Āzijas valstu teritorijas un iedzīvotāju skaita. Novērotāju statusā organizācijā piedalās arī Irāna, Mongolija, Afganistāna un Baltkrievija, savukārt dialoga partneru statusā Turcija, Šrilanka, Ēģipte, Saūda Arābija, Turcija, Azerbaidžāna un vēl vairākas Āzijas valstis. Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras 2005. gadā arī pieteicās novērotāja statusam, tika atteikts. Tas daudziem liek Šanhajas Sadarbības organizācijā saskatīt pretsvaru NATO un Eiropas Savienībai, potenciālo centru „pasaulei bez Rietumiem”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka organizācijas uzmanības centrā allaž bijuši savstarpējās drošības stiprināšanas un militārās sadarbības jautājumi un vairums organizācijas dalībvalstu ir nedemokrātiski režīmi, kas rietumvalstu īstenoto atbalstu demokrātijai uzlūko kā iejaukšanos to iekšējās lietās un draudu savai drošībai. Tomēr novērotāji atzīst, ka organizācijas dalībniekiem ir ļoti atšķirīgas nacionālās intereses un arī starptautiskā pozicionēšanās. Šanhajas Sadarbības organizācijas ikgadējais samits, kas 15. un 16. septembrī norisinājās Uzbekistānas pilsētā Samarkandā, daudziem šķiet iezīmīgs ar mājieniem par Krievijas un tās līdera Vladimira Putina rūkošo varenību. Agresorvalsts vadoņa tikšanās ar citiem Āzijas varenajiem, kā zināms, notika uz Ukrainā piedzīvoto militāro neveiksmju fona. Pasaules medijus un sociālos tīklus apceļo kadri, kuros Putins, kas ir slavens ar savu manieri ierasties ar novēlošanos, tagad redzams, mīņājoties kameru priekšā un gaidot, kad viņam pievienosies Turcijas prezidents Erdogans, Indijas premjerministrs Modi, Azerbaidžānas prezidents Alijevs un Kirgizstānas prezidents Džaparovs. Kā raksta britu izdevums „The Daily Telegraph”, Putins zaudējis savu ierasto pārākuma auru. Acīmredzot divpusējās sarunās Kremļa saimniekam nācies uzklausīt ne vienu vien netīkamu izteikumu par neveiksmīgo militāro avantūru Ukrainā, un šis un tas no tā izlauzās arī publiskajā telpā. Pēc sarunām ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu pats Putins presei atzina, ka Ķīnai esot „jautājumi un rūpes” Ukrainas sakarā. Indijas premjerministrs Narendra Modi bija daudz tiešāks, uzsverot, ka jau agrāk telefonsarunās esot aicinājis Kremļa saimnieku apzināties, ka „šis nav karu laikmets”. Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts – gruzdēšana draud ar uzliesmojumu 13. septembra rīts atnesa ziņas par jaunu uzliesmojumu gruzdošajā konfliktā starp Armēniju un Azerbaidžānu. Uz abu Aizkaukāza valstu robežās sākās plašas militāras sadursmes, un artilērijas triecieni tika vērsti ne vien pret abu armiju pozīcijām, bet arī pret civilajiem objektiem, sevišķi no Azerbaidžānas puses pa Armēnijas teritoriju. Kā nereti šādos gadījumos, puses vaino viena otru sadursmju uzsākšanā. Otrajā konflikta dienā Armēnija vērsās ar militārās palīdzības lūgumu pie Krievijas, kurai šāds atbalsts būtu jāsniedz gan savstarpējo vienošanos, gan Kolektīvās drošības nolīguma ietvaros, taču Krievija uz Armēniju līdz šim nosūtījusi tikai novērotāju delegāciju. Galu galā 15. septembrī tika noslēgta vienošanās par pamieru, kas esot panākta, kā izteicās Armēnijas pārstāvis, ar starptautiskās sabiedrības iesaisti. Tiek ziņots, ka nepilnas trīs dienas ilgušo sadursmju rezultātā dzīvību zaudējuši 153 armēņu un 77 azerbaidžāņu karavīri, apmēram 7600 armēņu bijuši spiesti pamest savus mājokļus. Daudzos armēņos šī situācija izraisījusi sarūgtinājumu un vilšanos Krievijā, kuru līdz šim uzskatīta par Armēnijas drošāko sabiedroto tās pretstāvē Azerbaidžānai, kuru, savukārt, atbalsta Turcija. Demonstranti Erevānas ielās pieprasījuši premjerministra Nikola Pašinjana demisiju, tomēr šīs demonstrācijas bijušas samērā mazskaitlīgas un mierīgas. Kā norāda komentētāji, vairums armēņu apzinās, ka valsts vadītājs personiski nav vainojams pie šīs situācijas un viņa iespējas ko vērst par labu ir visai ierobežotas. Tikmēr to, ka Armēnija nav pamesta viena šai konfliktā, apliecināja Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas spīkere Nensija Pelosi, sestdien, 17. septembrī, ierazdamās Armēnijā vairāku dienu vizītē. Viņa ir augstākā līmeņa amerikāņu amatpersona, kas oficiālā vizītē apmeklējusi Armēniju. Uzstājoties Erevānā, Pelosi pēdējā konflikta eskalācijā vainoja Azerbaidžānu un nosodīja tās rīcību, ko oficiālā Baku nodēvējusi par „netaisnu” un „dziļu nožēlu raisošu” nostāju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Kultūras Rondo
Paplašinātās realitātes mākslas darbā "Polārā varavīksne" savieno abus polus

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Aug 30, 2022 11:34


Mākslai mūsdienās ir jauni uzdevumi, lai sagatavotu mūs jaunai pasaulei, kurā rodas jauni atskaites punkti. Vēsturiski cilvēktiesību izpratne radusies no dažādiem lokāliem kontekstiem, savukārt, mūsdienās dzīvojam tehnoloģiju laikmetā - mums ir rīki un iespējas atbalstīt un vienot dažādas sabiedrības grupas un kopienas,” - tā sava projekta „Polārā varavīksne” aprakstā stāsta mākslinieks un Latvijas Mākslas akadēmijas docents Kristaps Ancāns. Ar akciju „Polārā varavīksne” māklinieks piedāvā skatītājiem vērot dubultu varavīksni no Ziemeļpola līdz Dienvidpolam 21. austrumu puslodes meridiāna garumā, sākot no Norvēģijas un beidzot ar Dienvidāfriku. Tas iespējams, izmatojot aplikāciju “Polar Rainbow”, kura bez maksas instalējama gan Android, gan Apple viedierīcēs. 1. jūnijā sadarbībā ar pasaulē lielākās publiskās mākslas plaformu pasaulē “Times Square Arts “Polārā varavīksne” tika izrādīta Ņujorkā, atzīmējot šīs pilsētas praida mēnesi, un guva plašu mediju uzmanību – to izcēla arī viena no vadošajām televīzijas kompānijām MSNBC. Tā kā projekts realizēts sadarbībā ar Polijas Starpdisciplināro mākslas fondu “Bec Zmiana”, to 1. jūlijā atklāja Varšavas Teātra skvērā. Latvijā „Polāro varavīksni” pieminētajā aplikācijā iespējams aplūkot Liepājā, visprecīzākais datu uztvērums pieejams pie pilsētas Domes ēkas. Projektu iedvesmojusi atziņa, ka abos planētas polos dabā nav sastopamas varavīksnes, tādēļ lietotne piedāvā aplūkot virtuālu dubulto varavīksni, kas savieno abus polus. Darbs simboliski veltīts kā atbalsts tām kopienām, kas piedzīvo apspiešanu, tādējādi aicinot sabiedrību uz izpratni, empātijas izrādīšanu un solidaritāti. Projekta ietvaros notiek sarunas ar dažādu valstu nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, lai pēc vēlāk iegūtās atziņas apkopotu Zināšanu arhīvā, kas stiprinātu vienlīdzības un politiskās aktivitātes centienus. Projekta kuratore ir Korīna Apostola, Tallinas Mākslas zāles kuratore, starptautiskā pētniecības projekta “Beyond Matter” (2019-2023) organizatore un šī gada Venēcijas biennāles Igaunijas paviljona kuratore. Uzklausām viņas redzējumu, kā digitālās mākslas līdzekļi var ne tikai radīt mākslas darbus, bet izmantot tos kā mediatorus sabiedrībai aktuālu problēmu risināšanā. Jāatzīst, ka digitālā māksla tomēr vēl arvien ir jaunums, tādējādi medija īpatnība var novērst no tajā ietvertā satura. “Manuprāt, visu nosaka konteksts. Es pati esmu no Rumānijas un savu izglītību vispirms ieguvu tur. Šajā periodā nekad netiku dzirdējusi terminu „digitālā māksla”, tādējādi man pat nevarēja ienākt prātā, ka kaut kas digitāls varētu būt nodēvējams par mākslu. Manā izpratnē tā bija tēlotāja māksla, glezniecība, fotogrāfija un tamlīdzīgi. Kad sāku studēt ASV, tur vārdam „māksla” piemita pavisam cita ģenealoģija un es sāku iepazīt digitālās mākslas procesus, kurus veidoja šīs nozares pionieri vēl krietni pirms 90. gadiem. Tātad, viss ir atkarīgs no izglītības un tehniskajām iespējām. Protams, Amerikas Savienotajām valstīm Aukstā kara laikā bija pavisam citas trajektorijas šajā ziņā nekā Austrumeiropai. Amerikāņu māksliniekiem bija pavisam citas tehniskās iespējas, pieeja informācijai, citi līdzekļi sava sakāmā realizēšanai,” stāsta Apostola. Mākslas lauks ir ārkārtīgi mainījies ne tikai kopš 90. gadiem, bet pat pēdējo piecu gadu laikā. Par šo citādības, normas neatbilstības tēmu un arī par pilsonisko aktivitāti, kas ar to saistīta, ir jārunā, tā ir jāpatur dienas kārtībā un tas nešaubīgi ir jādara ne tikai ar mākslas, bet arī izglītības palīdzību. Un, visbeidzot, ir būtiski, lai paplašinātos iespēja izmantot dažādus digitālos instrumentus šī darba veikšanā – norāda mākslas darba kuratore. Tā kā Korīnas Apostolas pieminētais Zināšanu arhīvs vēl ir izstrādes procesā, ar pašu „Polāro varavīksni” var iepazīties “Google” meklētājā, ailē ierakstot „Polar Rainbow”. Un, protams, doties uz Liepāju ar tādā pašā vārdā nosaukto lietotni savā viedtālrunī. "Polārā varavīksne" ir paplašinātās realitātes pieredze, kas vērš uzmanību uz LGBTQIA+ un cilvēktiesību jautājumiem visā pasaulē. Darbu veidojis latviešu mākslinieks Kristaps Ancāns, piedāvājot skatītājiem vērot dubultu varavīksni no Ziemeļpola līdz Dienvidpolam 21. austrumu puslodes meridiāna garumā, šķērsojot daudz un dažādas valstis. Projekta veidošanā mākslinieks Kristaps Ancāns sadarbojās ar "Bec Zmiana" fondu Polijā. Mākslas darbu atklāja 2022. gada 1. jūlijā Varšavas Teātra skvērā. Tas līdz 1. septembrim aplūkojams 21. austrumu puslodes meridiāna līnijā. Mākslas darbu iedvesmojusi atziņa, ka abos planētas polos dabā nav sastopamas varavīksnes, un tas piedāvā aplūkot virtuālu dubulto varavīksni, kas savieno abus polus. Darbs simboliski veltīts kā atbalsts kopienām, kas piedzīvo apspiešanu, tādējādi aicinot sabiedrību uz izpratni, empātijas izrādīšanu un solidaritāti. Viens no darba iedvesmas avotiem esot arī Trešās Atmodas akcija "Baltijas ceļš".  

Pa ceļam ar Klasiku
Andris Veismanis: Ļoti labi atceros Padomju armijas ārprātu – pats esmu knapi izdzīvojis

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Apr 14, 2022 16:34


"Ļoti pārdzīvoju par to, kas notiek Ukrainā. Pats esmu dienējis Padomju armijā – biju tankistos, labi zinu veco tehniku – to T72, ar ko viņi tagad brūk iekšā Ukrainā… Pats esmu knapi izdzīvojis. Vēl aizvien tas viss atmiņās ir dzīvs – ļoti labi atceros Padomju armijas ārprātu, labi redzēju un dzirdēju attieksmi pret nacionalitātēm," atceras diriģents Andris Veismanis, kurš Rīgas kamerkora "Ave Sol" Klusās Sestdienas koncertam Rīgas Domā centrā licis Lūcijas Garūtas kantāti "Dievs, Tava zeme deg". "Jutu vajadzību šo koncertu sasaistīt ar mūsu likteņiem un agresiju, kas joprojām ir esoša mūsu valstī," uzsver Veismanis. Klusās Sestdienas koncerts Rīgas Domā sāksies pulksten 18.00 un tajā kopā ar kamerkori "Ave Sol" piedalīsies arī ērģelnieks Aigars Reinis, kā arī dziedātāji Rihards Millers un Mārtiņš Zvīgulis. Andris Veismanis: Sākumā šis koncerts bija paredzēts kā Lieldienu koncerts, kurā būtu pavisam cita programma. Bet visu mainīja karš Ukrainā un likās vajadzība šo koncertu sasaistīt ar mūsu likteņiem un agresiju, kas joprojām ir esoša mūsu valstī – kas ir neatkarīga, bet kurai nav bijis lustrācijas: visi čekisti ir pārņēmuši finanses, nodibinājuši rūpnīcas, un īstenībā situācija joprojām ir diezgan traģiska. Mēs tikai par to maz runājam un maz tas tiek parādīts, bet arī mūsu ekonomiskā neizdošanās, mūsu bailes par rītdienu ir saistītas ar šo seno problēmu – šo vissliktāko ienaidnieku, kāds kaimiņos vispār var būt – Padomju Krieviju. Kantāti "Dievs, Tava zeme deg" Lūcija Garūta uzrakstīja ļoti sarežģītā laikā. 1943. gadā viņa šo darbu sāka, bet pabeidza 1944. gadā – pirmatskaņojums notika 15.martā pulksten 17.00 Vecajā Ģertrūdē. Garām gāja karapulks, vācu tanki. Bija gaidāmas lielas kaujas ar krieviem. Protams, ka vācu tanki bija tieši tādi paši kā Padomju Savienības tanki – okupācijas režīma tanki, un cilvēki ļoti baidījās par savām dzīvībām. Daudzi lūdza Dievu. Andreja Eglīša brīnišķīgā dzeja tapa, uztraucoties par latviešu tautu – [savās atmiņās] viņš rakstīja, ka tad, kad tika atskaņots šis darbs, viņš visdziļāk izjuta līdzpārdzīvojumu. Par brīnumu, šis ieraksts ir saglabājies! Lai gan pēc padomju varas atnākšanas par tādu darbu bija vienkārši jāaizmirst… Tas nav ticis minēts Lūcijas Garūtas darbu sarakstā, neskatoties uz to, ka tas tika atskaņots Vecajā Ģertrūdes baznīcā, bet pēc tam – arī Liepājas jau sagrautajā Annas baznīcā, pēc tam arī Ventspilī, Zlēkās, visapkārt Kurzemes katlam. Kantāte tika atskaņota līdz pēdējam brīdim, kamēr Latvija vairs nebija brīva. Par pirmo atskaņojumu bija atsauces, ka cilvēki ļoti pārdzīvoja, ļoti daudzi raudāja – ne tikai publika, bet arī atskaņotājmākslinieki. To var dzirdēt ierakstā… Tas ir ļoti uztraucoši. Var dzirdēt, ka garām iet tanki... Pirmo reizi ar šo darbu saskāros Amerikas Savienotajās Valstīs 1987. gadā, kurp bijām aizbraukuši kopā ar kori "Ave Sol". Latvijā nebija pieejamas ne notis, ne ieraksts. Lūcijas Garūtas mājās gan bija lente, bet uz Ameriku tika izvesta kopija un uztaisīta skaņuplate. Mums tā tika rādīta. Bijušās Reitera kora dziedātājas tad arī man stāstīja, ka tie nav krievu tanki, bet gan vācu tanki. Īstenībā – kāda atšķirība. Visi bija briesmīgi tautas malēji. (..) Tika iznīcināta vesela paaudze ļoti spējīgu, gudru cilvēku – aizbrauca tie labākie. Savulaik jau arī Leonīds Vīgners savus konkurentus mudināja, lai viņi brauc prom, un viņi arī aizbrauca – ļoti liela daļa. Ieskaitot Jāni Kalniņu, brīnišķīgo komponistu, kas diemžēl šeit neuzplauka līdz galam – dzīvoja  pēc tam Kanādā. Aizbrauca ļoti liela daļa komponistu, ieskaitot mūsu metru Jāzepu Vītolu. Edgars Raginskis: Vai vēl kas interesants par pirmatskaņojumu tev zināms? Tātad tas tika pirmatskaņots Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā, dziedāja Ādolfs Kaktiņš un Mariss Vētra, un interesanti: bija paredzēts, ka pie ērģelēm būs kolosālais ērģelnieks un komponists Alfrēds Kalniņš, kas bija ļoti slavens ar savām improvizācijām no brīnišķīgo ērģeļspēli gan Liepājā, gan Rīgā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs. Bet viņš saslima… Un sanāca tā, ka Lūcijai Garūtai pašai bija jāspēlē. Bet, tā kā viņa bija neliela auguma un nevarēja aizsniegt pedāļus, tad pati spēlēja visas augšas, kamēr otrs ērģelnieks ar kājām spēlēja basa klaviatūru. Tā nu viņi muzicēja divatā – Garūta sēdēja kolēģim klēpī. Tas īstenībā atsevišķs stāsts. Un es gribēju šo darbu ielikt... Vienkārši likās, ka tā vajag. Ļoti pārdzīvoju par to, kas notiek Ukrainā. Pats esmu dienējis padomju armijā – biju tankistos, un ļoti labi zinu veco tehniku – to T72, ar ko viņi tagad brūk iekšā Ukrainā… Zinu visas tās problēmas, pats esmu knapi izdzīvojis dēļ tā, ka krievu tehnika bija ļoti nesakārtota: nebija labas ventilācijas sistēmas, un tās pulvera gāzes palika iekšā tankā. Abi ar kolēģi strēlnieku, kas sēdēja blakus, tās saelpojāmies, un knapi izdzīvojām. Zinu, cik tā tehnika ir slikta un cik tā ir nesakārtota. No 20 tankiem, ar kuriem vajadzēja doties mācībās, seši negāja.  Tāpēc tevi pārāk nepārsteidz tas, kādas ziņas saņemam no Ukrainas teritorijas par to, kā kļūdās krievu militārā tehnika.  Runāju par tehniku, ar ko toreiz biju saistīts dienestā. Bija arī tāda bīstama situācija, ka man draudēja braukšana uz Afganistānu, bet tas kaut kā pagāja garām. Bet vēl aizvien tas viss [atmiņās] ir dzīvs – ļoti labi atceros to Padomju armijas ārprātu, kurā dienēju, labi redzēju un dzirdēju attieksmi pret nacionalitātēm. Tāpēc šo darbu iekļaušana koncertā man likās tik svarīga: centrālais darbs ir "Dievs, Tava zeme deg", bet tam apkārt programmu esmu būvējis tā, lai tā būtu saistīta ar tiem latviešu komponistiem, kas devās trimdā. Ir Helmera Pavasara veltījums Teodora Reitera korim. Un šis veltījums tiks atskaņots blakus ukraiņu komponista Tarasa Kravcova "Postlūdijai" no cikla "Akvareļi". Kravcovs dzīvojis Harkivā. Viens mans students vēl decembrī bija šajā pilsētā uz starptautisko kordiriģentu konkursu, kurā ieguva 3. vietu – tieši viņš atveda šo mūziku no pilsētas, kas vēl bija dzīva, vēl bija nesabombardēta. Skaista pilsēta, ļoti labi bija iekārtota. Viņš pabija vietā, kuras vairs nav, ieskaitot Mūzikas akadēmiju. Tas ir drausmīgi... Vai šī mūzika ir ukraiņu valodā?  Jā, tā ir ukraiņu valodā.  Kā korim klājas ar ukraiņu valodas fonētiku? Ir neliela atšķirība starp krievisko izrunu. Bet mums ir konsultanti, kas palīdz ar izrunu. (..) Ukraiņiem ir ļoti daudz skaistas mūzikas. Savulaik ar Mediņskolas kori bijām Dragovičos, Ļvivas apkārtnē. Tās balsis, kas ir ukraiņu meitenēm… Tās ir fantastiskas! Ja kāda spēj izlauzties cauri producentu džungļiem un nonākt Eiropā – viņas ir brīnišķīgas operdziedātājas. Ļoti skaistas balsis. Joprojām atmiņā tas ir. Vai vēl kas koncerta ietvaram paredzēts?  Jā. Zinot visu to, kas saistās ar šo laiku, mums ir Arvo Perta "Nunc dimittis". Pirms trim gadiem biju viņa mūzikas centrā – brīnišķīgs skats, tiešām kaut kas īpašs. Savulaik Perts tika izslēgts no Komponistu savienības tikai tāpēc, ka bija ticīgs. Viņš bija uzrakstījis darbu "Credo" jeb "Es ticu". Un ar to arī viņam bija parakstīts nāves spriedums kā komponistam – viņš tika izslēgts no Komponistu savienības, viņam nebija darba, un beigās viņam vēl pateica, ka viņam jāvācas projām no Igaunijas. Divu dienu laikā viņš sakravāja čemodānu un aizbrauca uz Vīni, kur viņam sākās lielā karjera. Tāpēc jūtu vajadzību arī viņa mūziku atskaņot šajā koncertā. Mani viņš uzrunā, vienmēr ir uzrunājis. Un arī Pēteris Vasks, par kuru vienmēr varu teikt – viņš ir mūsu zemes patriots. Un arī cietis savas biogrāfijas dēļ. Jā, Vasks nebija komunistu partijā un nerakstīja visas tās muļķības, tāpēc viņam bija jādzīvo tā, kā bija jādzīvo. Un viņš to darīja. Ļoti bieži viņu satiku vilcienā – Zvejniekciema bērnu mūzikas skolā Pēteris pasniedza kompozīciju. Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

Diplomātiskās pusdienas
Panama: transkontinentāla valsts, kas vēlas kļūt par pasaules finanšu viduspunktu

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Mar 29, 2022 17:14


Kādu laiku neesam bijuši Latīņamerikā. Tāpēc šoreiz dodamies uz vienu no pasaules transkontinentālajām valstīm. Dodamies uz valsti, kur ir vienīgā vieta uz planētas, kur saullēktu var redzēt Klusajā okeānā un saulrietu Atlantijas okeānā. Respektīvi, otrādi, nekā šķiet tradicionāli. Un izdarīt to var Baru vulkāna virsotnē. Dodamies uz valsti ar savdabīgu nosaukumu – Panama jeb oficiāli Panamas Republika. Savdabīgu, jo Panama daudziem var asociēties ar panamas cepuri, kas ir tradicionāla Ekvadoras izcelsmes salmu cepure ar malām. Mīts, ka tā ir no Panamas, iespējams, ir saistīts ar faktu, ka tas bija ļoti populāras starp amerikāņiem, kuri zelta drudža laikā šķērsoja zemesšaurumu, lai sasniegtu Kaliforniju. Tā ASV prezidents Teodors Rūzvelts tika nofotografēts ar tādu, kad viņš 1904. gadā apmeklēja Panamas kanāla būvlaukumu. Šobrīd valstī ir nepilni četri miljoni iedzīvotāju, kas ir vairākums spāniski runājoši kristieši. Pēc rasu piederības – divas trešdaļas ir metisi un nedaudz vairāk par 12 % ir Amerikas pamatiedzīvotāji. Starp citu, Panamas pirmie iedzīvotāji datēti apmēram pirms 4 tūkstošus  gadu. Stāstot par Panamu un tās pastāvēšanu, gribētos sākt primāri par Amerikas Savienoto Valstu un Panamas Republikas attiecībām, jo tieši tās raksturo Panamu visvairāk. 1903. gada novembrī Panama, ko atbalstīja Amerikas Savienotās Valstis, pasludināja savu neatkarību no Kolumbijas un noslēdza Heja – Bunavas-Varillas līgumu ar ASV. Līgums piešķīra Amerikas Savienotajām Valstīm brīvas tiesības uz zonu, kas bija aptuveni 16 km plata un 80 km gara. Šajā zonā ASV uzbūvēja kanālu, kas kļuva zināms par Panamas kanālu un bija 83 kilometrus garš. Darbs pie kanāla tika pabeigts 1914. gadā. Īpatnība bija tā, līgumu faktiski noslēdza Filips Bunavs-Varilla (Bunau-Varilla), franču inženieris un lobists, Panamas prezidenta vietā. Iemesls – līgums tika ātri izstrādāts un parakstīts naktī pirms Panamas delegācijas ierašanās Vašingtonā. Un Panamas vadība tika nostādīta fakta priekšā. Interesants fakts par kanāla būvniecību. Laikā, kad ASV senatori vēl nebija izlēmuši, kur būvēt kanālu — Panamā vai Nikaragvā, Filips Bunavs-Varilla, kurš lobēja Panamas kanālu, katram senatoram nosūtīja Nikaragvas pastmarku, kurā bija attēlots viens no daudzajiem Nikaragvas vulkāniem. Tas bija efektīvs triks, kā likt domāt, ka Panamā nav vulkānu un tāpēc tā ir drošāka vieta. Rezultātā ASV senatori piekrita, ka Panama ir labāks risinājums. Viss Panamas kanāls, apgabals, kas atbalsta kanālu, un atlikušās ASV militārās bāzes tika nodotas Panamai 1999. gada beigās. Valstī līdz 2016. gadam tika īstenots vērienīgs paplašināšanas projekts, lai vairāk nekā divas reizes palielinātu kanāla jaudu, nodrošinot vairāk kanāla tranzītu un lielākus kuģus. Tas izmaksāja apmēram 5 miljardus eiro. Šis kanāls tiek reizēm saukts arī par vienu no modernajiem pasaules brīnumiem tā sarežģītības dēļ. Un nedaudz vairāk nekā simts gadu laikā caur kanālu varētu būt izbraucis jau gandrīz miljons kuģu.  ASV un Ķīna ir galvenie kanāla lietotāji. ASV un Panamas draudzība nav saistīta tikai ar kanāla izbūvi. 1904. gadā līdz ar neatkarības iegūšanu Panama pieņēma ASV dolāru kā savu nacionālo valūtu. 1906. gadā Panama bija otra valsts pasaulē pēc ASV, kur varēja iegādāties Coca-colu. Un visbeidzot, 1936. gadā ASV piederošajā Panamas kanāla zonā piedzima slavenais un Latvijai vēsturiski tik nozīmīgais ASV senators Džons Makkeins. Viens no vēsturiski savdabīgākajiem Panamas un ASV attiecību posmiem bija 1989. gads, kad ASV iebruka Panamā, ziņojot, ka operācija ir nepieciešama, lai aizsargātu ASV pilsoņu dzīvības Panamā, aizstāvētu demokrātiju un cilvēktiesības, cīnītos pret narkotiku kontrabandu un nodrošinātu Panamas kanāla neitralitāti. Neskatoties uz lielo upuru skaitu – 4000 iedzīvotāju un vairāki simti karavīru abās pusēs, lielākā daļa Panamas iedzīvotāju atbalstīja iejaukšanos. Un tas tādēļ, ka valstī no 1983. gada līdz 1989. gadam pastāvēja Manuela Noriegas militāra diktatūra, kur valsts un viņa personīgo ienākumu pamatā bija no narkotikām un naudas atmazgāšanas gūtie līdzekļi. Turklāt Noriega savas valdīšanas laikā nogalināja un spīdzināja vairāk nekā simts Panamas iedzīvotāju un piespieda vēl vismaz simts disidentus doties trimdā. Noriegu ilgu laiku atbalstīja arī ASV. Jo kopš 1950. gadiem viņš bija kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem CIP informatoriem. Bet runājot par Panamu, daudziem noteikti nāk arī prātā Panamas dokumenti jeb “Panamas papīri”, kas ir 11,5 miljonu slepenu dokumentu kopums, kas tika nopludināti no Panamas juridiskās firmas „Mossack Fonseca” datu centra. Tādēļ ir laiks parunāt arī par ekonomiku. Lielu daļu Panamas ienākumu un IKP veido ieņēmumi no nodevām par kanāla lietošanu un tūrisms. Bet finanšu pakalpojumu sniegšana un ārzonas jeb „ofšoru” teritorijas statuss valstij ir ilgu laiku ienesis būtiskus līdzekļus. Kas ir „ofšori” un kādēļ tādas valstis kā Panama izvēlas šādu darbības modeli, stāsta Ilze Znotiņa, Latvijas Republikas Finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece. Kopumā par Panamas ekonomiku runājot, valsts ir paplašinājusi piekļuvi izglītībai un tīram ūdenim, taču sanitārie apstākļi un elektrības pieejamība joprojām ir slikti. Turklāt etniskie pamatiedzīvotāji veido arvien lielāku Panamas nabadzīgo un galēji nabadzīgo iedzīvotāju daļu. Kopumā Panama ir piemērs tam, kā valsts izmanto savu vietu kā planētas ekonomiskais centrs. Ja ar to, ka loģistikas viduspunkts, kas savieno Atlantijas un Kluso okeānu nepietiek, valsts sliecas meklēt alternatīvas un kļūt par pasaules finanšu viduspunktu. Pat, ja faktiski atbalsta neētiskas un nelegālas darbības tā rezultātā. Sausais atlikums gan ciniski raugoties – valstiskums un neatkarība, kā arī vidēji augsts ekonomikas attīstības līmenis.

Avīžnieku tauta
Avīžnieku tauta: 1822. gadā sāk iznākt "Latviešu Avīzes"

Avīžnieku tauta

Play Episode Listen Later Jan 20, 2022 29:52


Mēs esam nevien dziedātāju, bet arī avīžnieku tauta. Sākam jaunu raidījumu ciklu, kurā gada garumā aplūkosim Latvijas avīžniecības vēsturi. 2022. gadā aprit 200. gadskārta, kopš sāka iznākt pirmais preses izdevums latviešu valodā – 1822. gada 5. janvārī Jelgavā nāca klajā pirmais „Latviešu Avīžu” numurs. Par pirmajiem periodiskajiem izdevumiem latviešu valodā stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Kāda bija situācija laikā, kad sāka iznākt iknedēļas latviešiem domātā avīze, ko drukāja latviešu valodā līdz tam? "Latviešu nācijas prese sākās vācu valodā, un tas jau ir  tālais 1680. gads, kad Rīgā sāka iznākt pirmais laikraksts mūsu teritorijā "Rigishe Ordinari Postzeitung", kas sākotnēji iznāk divas reizes nedēļā. 1681. gadā  tas kļūst par "Rigishe Novellen" un iznāk līdz 1710. gadam,” vēsturē ielūkojas Vita Zelče.   Tad avīžu iznākšanu ietekme lielie politiskie notikumi - Ziemeļu karš un Krievijas armija  ieņēma Rīgu, plosās mēris, ir daudzas citas milzīgas nelaimes un avīžniecību mūsu teritorijā beidzās gandrīz uz pusgadsimtu. "Tā sāk atdzīvoties 18. gadsimta vidū, nedaudz vairāk otrajā pusē ar izdevumu, kas vairāk ir sludinājumu avīzē nekā satura avīze, un arī paralēli Jelgavā top vairāki izdevumi, bet kopumā līdz vārdam latviešu valodā, līdz tādam vārdam, ko patiešām lasītu latviešu auditorija, vēl ir ejams ceļš vairāku gadu desmitu garumā," atzīst Vita Zelče. "Vēl, domājot par to, kas latviešu valodā ir rakstīts pirms "Latviešu Avīzēm", jāatceras tautas apgaismības kustība, kas sākas jau ar Veco Stenderu 1766. gadā. Viņa stāstu krājums ir pirmā laicīga satura grāmata latviski, kas arī adresēta latviešiem. Tūliņ pat pēc tam 1769. gadā iznāk "Latviešu Ārstes". Par izdevuma žanru tiek diskutēts, bet to uzskata par pirmo latviešu žurnālu," norāda Pauls Daija. "Tāpat vēlāk vesela rinda ar grāmatām par dažādām tēmām par lauksaimniecību, medicīnu, zinātņu popularizēšanu, faktiski tēmām, kuras mēs lasām arī "Latviešu Avīzēs"." Latviešu prese sākās ar medicīnisku izdevuma "Latviešu Ārste", kura izdevējs ir ārsts Arnis Pēteris Vilde. "Vairāk šis izdevums bija adresēts pašiem rakstītājiem kā eksperiments latviešu valodā, bet visnotaļ tas parāda to, ka latviešu valoda ir domāta rakstu valodai un arī zināmā mērā zinātniskās apgaismības domas izteikšanai. Tas ir labs notikums, kuru mēs kārtīgi nenosvinējām, kad bija apaļā jubileja," uzskata Vita Zelče. "Latviešu Avīžu" izdevēji ievadrakstā piesauc Veco Stenderu kā savu iedvesmas avotu un cilvēki, kuru idejas viņi turpina, kā viņi to paši saka "savā mīlestībā pret latviešu tautu un latviešu valodu".  "Šīs vācbaltiskās literātu aprindu vai intelektuāļu aprindu būtisks devums ir ļoti spēcīga apgaismības kustība. Bija atsevišķi cilvēki, atsevišķas izcilas personības, kuras bija gatavs iet pretī laikam un radīt tobrīd nenormāli svarīgu, jāsaka izcilu inovāciju. Proti, piedāvāt zemāko kārtu cilvēkiem tobrīd modernāko masu mediju - laikrakstu," norāda Vita Zelče.  Cik modernas no sava laika viedokļa izskatās "Latviešu Avīzes", salīdzinot ar citu valstu preses izdevumiem?  "Lai sāktu salīdzināšana, būtu jāpaskatās uz citiem skaitļiem, proti, uz lasītprasmi," norāda Vita Zelče. "Tikko ir notikusi grandiozākā sociālā reforma, iespējams, visā mūsu teritorijas pastāvēšanas laikā, proti, dzimtbūšanas atcelšana, kuras rezultātā aptuveni 90% cilvēku maina savu juridisko statusu, viņi kļuvuši no atkarīgām cilvēciskām būtnēm par pilnīgi brīvām cilvēciskām būtnēm. Šajā kontekstā arī sākās mūsu teritorijā citi procesi, kas arī nozīmē pakāpenisku lasītprasmes iegūšanu. Lasītprasme tobrīd ir kaut kas līdzīgs mūsdienu datorprasmēm, tātad pirmais instruments, lai cilvēks varētu ieslēgties savā laikmetā." Salīdzinot, Vita Zelče norāda, ka 19. gadsimta 30. gados Amerikas Savienotajās Valstīs sāka veidoties modernās pilsētas un tur sākās tā saucamais peniju preses laikmets, kad arī mediju tirgū izmeta zemākajiem slāņiem domātus vārdus izdevumus, lai šie cilvēki varētu integrēties tobrīd jaunajā, topošajā moderno pilsētu modernās industrializācijas kultūrā.  "Mūsu gadījums ir savādāks, bet nu kaut kādas zināmas līdzības varam ieraudzīt. Tātad mediji pavēršas pret mazo cilvēku - pašu niecīgāko sociālo būtni," vērtē Vita Zelče. Vai šis mazais cilvēks vai, kā apzīmē paši "Latviešu Avīžu" izdevēji "arāju kārtas cilvēks", tālaika latvietis, ir gatavs patērēt piedāvāto izdevumu?  " Viņam nevajadzēja tās avīzes. Labi, ja pagastā bija viens drukātā vārda fanāts, bet bija arī pagasti bez tādiem. Tāpēc arī šī inovācija nāk vairāk no augšas, un tāpēc arī vajadzīgi vairāki gadu desmiti, kamēr zemnieku pieradina pie avīžu lasīšanas, kamēr mainās laikmeta ietvari," atzīst Vita Zelče. "Pirmajos gados arī paši izdevēji savā laikrakstā atzīst, ka viņiem ir jāpārlauž priekšstats, ka avīzes ir kungu pasākums. Kungi ir tie, kuri lasa avīzi, bet mēs godīgi ārāji, ko mēs ar tādām kungu gudrībām savā dzīvē darīsim." Ko tad lasīja tajā laikā?  "Vai nu Bībeli vai Jauno Derību, Dziesmu grāmatu, katehismu un kalendāru. Tā ir standarta zemnieku bibliotēka 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā," atzīst Pauls Daija. "Grāmatas un tas pats sakāms arī par periodiskajiem izdevumiem, nevis atsaucās uz lasītāju pieprasījumu, bet drīzāk gan radīja lasītājus, tas nozīmē, bija vērstas nākotnē," paplidina Pauls Daija.  Lasītprasme bija Vidzemē augstāka 18. gadsimta beigās, Kurzemē zemāka. "Protams, lasītprasme nav tas pats, kas lasīšanas motivācija un ļoti svarīgs apgaismības pienesums bija pārliecināt latviešus par to, ka ir nepieciešams lasīt un ka lasīšana ir kaut kas vairāk nekā tikai reliģiska pieredze," skaidro Pauls Daija. "Ļoti bieži šajā laikmetā lasīšanu identificēja ar reliģisku rituālu, bieži vien arī ar ceremoniālu. Par tādu lasīšanas revolūciju latviešu kultūrā mēs varam runāt 19. gadsimta vidū. Tas ir gan laiks, kad "Latviešu Avīzes" iegūst strauju popularitāti, gan arī Anša Leitāne tulkotās "Grāfa lielmātes Genovevas" fenomens." Vita Zelče norāda, ka laikrakstu lasīšana ar laiku top kaut kā līdzīga regulārai rīta lūgšanai. Kā sākās dienas: sanākam, izlasām, izlase pie galda sēdošais vecākais vai galvenais vīrietis un pārējie šo vēstījumu noklausās. Un protams, ka ir jāpaiet laikam, lai laikraksts nonāktu līdz katrai mājai. "19. gadsimta pirmajā pusē ļoti spēcīga ir tieši pārstāstīšanas kultūra. Arī paši laikraksta izdevēji motivē cilvēkus abonēt kopā vairākām mājām. Tātad viena māja izlasa, dot tālāk," turpina Vita Zelče.  "Vienā mājā izlasa viens cilvēks, mēs varam balstīties zināšanās par tā laika mājsaimniecībām, kur dzīvo aptuveni 10 - 15 cilvēki kopā. Garie ziemas vakari, rudeņu vakari, vakarēšanas kultūra. Tad, protams, šī izlasītā informācija, svaigā informāciju, informācija no malas tiek pārstāstīta, tātad principā "Latviešu Avīzes" iedeva materiālu veselas nedēļas sarunām tai vai citai mājsaimniecībai, līdz tā tiek pie nākamā numura."

Globālais latvietis. 21. gadsimts
Ziedošanas kultūra diasporā un Latvijā

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Play Episode Listen Later Dec 20, 2021 43:11


Raidījuma Globālais latvietis. 21.gadsimts temats cieši sasaistās ar Ziemassvētku laiku, kad sirdis atveram plašāk un esam gatavi krietni vairāk dalīties un otram dot, nekā citos svētkos. Kāda ir ziedojumu kultūra diasporā, jo faktiski latviešu kopienu un organizāciju dzīvi ārpus Latvijas uztur brīvprātīgais darbs un pašu ziedotie līdzekļi. Kāpēc tautieši to dara, lūkojam izzināt sarunā, kas ir par ziedošanas kultūru. Skatoties pāri okeānam, izpratīsim labdarības un ziedošanas tradīcijas Amerikas Savienotajās valstīs un saliksim to kopā ar Eiropas pieredzi, vērtējot, kā domājam par ziedošanu mēs Latvijā. Raidījuma viešņas: labdarības organizācijas „Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta un Daniela Utāne, kura Lielbritānijā vada organizāciju „Giving For Latvia”. Ierakstā uzklausām Kaiju Petrovsku, viņa ir Amerikas latviešu apvienības labdarības nozares vadītāja, biedrības "Eņģeļa sirds" pārstāvi Amerikā Gintu Osi un trīs cilvēkus, kuri paši ir aktīvi ziedotāji un kuriem labdarība ir ikdiena un viņi arī ir tie, kuri zina, kāpēc ziedošanas tradīcija diasporā ir tik stipra. Stāsta Lauma Zušēvica, Latvijas evaņģeliski lutirskās baznīcas pasaulē arhibīskape, Laumas vīrs, arhitektu Ivars un Sandra Kronīte- Sīpola, Garezera vasaras vidusskolas direktore.        

Atspere
Matīss var braukt arī 1. tramvajā. Saruna ar dramaturģi Daci Micāni-Zālīti

Atspere

Play Episode Listen Later Nov 27, 2021 5:24


"Atsperes" viešņa šoreiz režisore un dzejniece Dace Micāne-Zālīte. Iestudējot Imanta Kalniņa operu "Matīss, kausu bajārs", režisore Rēzija Kalniņa un diriģents Ainārs Rubiķis izvēlējušies Daci par iestudējuma dramaturģi.  Opera tika uzrakstīta par godu Čaka simtgadei 2001. gadā, taču līdz pirmiestudējumam nācās gaidīt divdesmit gadus.  "Uzreiz gribu teikt, ka kopā ar režisori Rēziju Kalniņu un citiem "OratoriO" cilvēkiem šajā teātra templī varam radīt, veidot un pielikt savu redzējumu brīnišķīgās operas stāstam. Mūsu pienesums noteikti ir Prologs, kura Valda Rūmnieka un Andreja Miglas savulaik veidotajā operas libretā nav," uzsver Dace. Viņasprāt, šis uzstādījums, ka lelles vecā Leļļinieka leļļu kastē skumst vienas pašas, nevajadzīgas, nekustīgas, putekļainas un nevar pildīt savu misiju – spēlēt teātri, ir ļoti būtisks. "Leļļinieks, kurā saskatām pašu Aleksandru Čaku, nesot upuri un atdodot savu dzīvību, dod dzīvi šīm lellēm – stāstam par Matīsu, kausu bajāru. Mūsu sagatavotais Prologs ir tāda kā atdzimšana, jo Prologā mēs redzam pirmās latviešu profesionālās kostīmu mākslinieces Margas Spertāles darinātās lelles. Jā, tās pašas šamota lelles ar mazajām mežģīņu krociņām tērpos, ko mums laipni patapina Dekoratīvās mākslas muzejs. Pie mums nāk divi teātra grandi un veido dialogu – Leļļinieks ir Jānis Paukštello, Melnais kungs – Juris Strenga, un ir lielais Sākums pirms priekškara vēršanās. Šis lielais brīdis, kad mēs parādām, ka aktieris, mākslinieks, dzīvo tikai tad, ja viņš jūt, ka ir vajadzīgs kādam – ka viņam ir klausītājs, ka viņam ir skatītājs." Daces Micānes-Zālītes rīcībā ir ļoti interesanta grāmata, kas izdota Amerikas Savienotajās Valstīs – "Aleksandrs Čaks. Mana mīlestība". Tajā ir priekšvārds no Anšlava Eglīša, kurš dalās savās atmiņās par to, kā izskatījās Čaks brīdī, kad rakstījis šo darbu. "Tas ir Otrā pasaules kara laiks – vācu laiks, kad Aleksandram Čakam aizliegts publicēties. Tobrīd Dailes teātra režisors Eduards Smiļģis aicina viņu, jautādams, vai negribot uzrakstīt kaut ko teātrim pantos. Un Čaks atsaucas – viņš sāk Poēmas radīšanu. Paralēli viņš rada arī "Spēlē, spēlmani", bet Anšlavs Eglītis raksta tā: "Atceros šos ar nelielām lapām aprakstītos manuskriptus – katru laba ķieģeļa biezumā. Čaks nēsāja tos līdzi, sadalījis pa vairākām kabatām, un varēja lasīt. Varbūt, ka visu desmittūkstoš rindu kopgarumā tie bija smagi, grūti lasāmi, bet tajos mita nešpetns spēks. Tās bija vienreizīgas poēmas – nekā līdzīga rēgainībā neatceros lasījis visā pasaules literatūrā." Lūk, un jāteic, ka mūsu komanda, mūsu brīnišķīgie solisti un Matīsa lomas attēlotājs Juris Jope – mēs ceļam šo īpašo pasauli. Jā, pasaules krogs, bet tai pašā laikā visas cilvēces gan lielākie spēka punkti, gan lielākie vājuma punkti dzīvos šajā operas inscenējumā, kurā iekļaujas arī Sandras Strēles scenogrāfija – tā ir ar rokām darināta, ar rokām apgleznota. Bet mēs neradām tik daudz senu leģendas stāstu – tā tomēr ir šodiena. Kā es saku, Matīss var braukt arī 1. tramvajā."     

Kultūras Rondo
Klausīšanās vingrinājums jeb "Dirty Deal Teatro" jaunā izrāde "Piederības vingrinājumi"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Oct 27, 2021 10:25


Telefona zvans ar anonīmu izpildītāju – tā izrādes „Piederības vingrinājumi” radošā komanda īsi raksturo jaunāko darbu “Dirty Deal Teatro”. Un skaidro, kā kopīgas atmiņu ainas radīšana var cilvēkus tuvināt laikā, kad kopā būšana kļuvusi sarežģīta? Cita šī darba versija pagājušā pavasarī jau izmēģināta Igaunijā, tagad 6. un 7.novembrī arī Latvijā skatītājiem būs iespēja piedalīties izrādē – telefona zvanā. Interesējamies par izrādes ideju un praktiskiem soļiem, kas apmeklētājam jāzina, lai to apmeklētu. Izrādes „Piederības vingrinājumi” idejas autori un īstenotāji ir Jānis Balodis, Katrīna Dūka, Barbara Lehtna un Kristīna Hudenko. Martā notikusi pirmizrāde Tallinas versijai, bet taujāti par ieceres rašanos, Katrīna brīdina, ka stāsts ir garš un ieskicē, kāds bijis aizsākums. Latvijā izrādi – telefonzvanu veidos 20 līdzautori un dalībnieki, turklāt izrāde būs pieejama latviešu, kā arī krievu un angļu valodā. Izrādes saturu veido patiesi cilvēkstāsti un tos var iedalīt četrās grupās, visi stāsti saistīti ar piederību, turpina Katrīna un papildina Jānis. Barbara izvēlējusies cilvēkus, kuri runās angļu valodā, un tie ir atšķirīgi. Divi cilvēki, kuru vecāki kara laikā devušies bēgļu gaitās, ir dzimuši Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā, taču viņi ir atgriezušies. Viņi runā latviski, taču otra valoda ir angļu. Barbarai bijis svarīgi atrast stāstus, kas saistīti ar ģimeni, un tas noteikti ir šajos stāstos. Pēc kā cilvēki ilgojas dažādos vecumos. Tad ir viens jauns cilvēks, kurš runā par dzimumu un ar ko viņam jāsaskaras. Ir cilvēki, kuri izraisa nepatiku, vismaz pirmajā mirklī, jo šos cilvēkus grūti saprast. Tas bijis viņu visu kopīgs mērķis, uzsver Barbara, parādīt, ka nav tikai labu un tikai sliktu cilvēku, tāpat kā mēs visi. Par atrastajiem izrādes varoņiem, Barbara saka, ka tā ir interesanta piecu cilvēku grupa, un šie pieci stāsti ir labs komplekts. Vēl svarīgi noskaidrot, kas jāzina klausīšanās izrādes apmeklētājam. Jānis Balodis, kā pirmo min – laicīgi iegādāties biļeti un paskaidro, ka tas svarīgi, lai cilvēks reāli saņemtu izrādes fotpgrāfiju paciņu pakomātā. Tāpat vēlams izrādes dienā būt vienam telpā ar labi uzlādētu telefonu un īsi pirms izrādes atvērt atsūtīto paciņu, kur ir pieejama nepieciešamā informācija. Izrādi noteikti var nosaukt par klausīšanās vingrinājumu, jo apmeklētājam ar savām replikām vai pārdomām iesaistīties nevajadzēs. Izrādes veidotāji Katrīna, Jānis, Barbara un Kristīna par sevi atklāj, ka viņus visus četrus vieno interese par teātri, par tādu teātri, kas neseko tradicionālām formām , kā arī interesē darbs ar cilvēkiem, kas nav aktieri. Patiesus stāstus izrādē – telefona zvanā „Piederības vingrinājumi” varēs piedzīvot 6. un 7.novembrī.

Zināmais nezināmajā
Freizera sindroms - retā anomālija aprakstīta jau kādā poēmā 16. gadsimtā

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Oct 7, 2021 46:24


Dažkārt atklājumi vēsturē notiek ilgu gadu garumā, citkārt tos uziet pavisam nejauši. Tā tas noticis arī Latvijā, pētot Latvijas teritorijā uzietu poēmu, kurā pirmo reizi aprakstīts Freizera sindroms jeb reta anomālija. Medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete atklājusi, ka iedzimtā anomālija Freizera sindroms novērots jau krietni agrāk nekā 19. gadsimta otrajā pusē. Pirmais to aprakstījis 16. gadsimtā Rīgā dzīvojošais humānists un dzejnieks Daniels Hermanis (1543 - 1601). Ko šādi atklājumi stāsta par medicīnas izpratni un lomu tā laika sabiedrībā un kāds detektīva darbs jāveic pētniekiem, lai izprastu sen rakstītā būtību, skaidro medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete un latīniste un seno iespieddarbu pētniece Laura Kreigere-Liepiņa. Anatomijas saistība ar mākslu: izstāde “Anatomija un ārpus tās” Pavisam nesen apmeklētājiem durvis vēra Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs. Šobrīd visos muzeja stāvos līdzās pastāvīgajai ekspozīcijai interesentiem iespējams skatīt izstādi – septiņus neparastus anatomijas un mākslas sadarbības rezultātā tapušus darbus, kas katrs savā unikālajā veidā sasaucas ar izstādes nosaukumu “Anatomija un ārpus tās”. Mākslinieki no Beļģijas, Apvienotās Karalistes, Amerikas Savienotajām Valstīm un Austrālijas pandēmijas apstākļos pārvarējuši ne tikai fiziskās robežas, bet darbos pētījuši arī cilvēka ķermeņa robežas un iespējas tās pārkāpt. Un, pārvarot laika zonu robežas atbilstoši šim brīdim, ar trim māksliniekiem tiekos attālinātā sarunā, lai iepazītos ar izstādes ideju un mākslinieku individuālo pieskārienu. Par idejas aizsākumiem stāsta izstādes kuratore un medicīnas māksliniece Paskāla Poljē. Viens no izstādes darbiem Rīgā ir gluži kā no anatomijas grāmatas izņemta cilvēka roka, kurā labi redzami nervi un asinsvadi, un roka veic graciozas kustības, pirkstus gan saliecot, gan atliecot. Tas ir Nīnas Sellārsas darbs “Aptveršana” - digitāla animācija preparētas rokas vaska modelim. Nīna ir māksliniece no Austrālijas, kuratore Harija Brūksa Allena Anatomijas un patoloģijas muzejā Melburnas Universitātē, un kā viņa pati norāda sarunā, viss viņas mākslā ir balstīts anatomijā. Nīnas Sellārsas darbs lieliski iekļaujas starp muzeja eksponātiem, un māksliniece atklāj, ka viņai top vēl citas drosmīgas idejas, kā animēt ne tikai vaska modeli, bet arī īstu paraugu no bioloģiska materiāla. Īsta cilvēka roka, kurā atstātas tikai saites un kauli un kas robotizētā veidā radīs žestus gluži kā izstādē redzamā roka. Tāds būs mākslinieces nākamais veikums, un tas kalpos kā mācību materiāls. Un nu mūsu sarunā iesaistās Braiens Grīns - tēlnieks un dzejnieks, kurš savā darbā izstādē izmantojis pavisam citu pieeju. Iedvesmu un interesi par zinātni un fizikas likumiem mākslinieks guvis, noklausoties kādu stāstu radio par fiziķu ikdienu. Proti, uzzinot, ka kāds no fiziķiem nācis klajā ar jaunām tēzēm, citi fiziķi nevis lasa šīs tēzes, bet uzmeklē to autoru sēžam kādā kafejnīcā, gluži tāpat kā mākslinieki to darīja 19. gadsimtā, un tad apspriež šīs tēzes dažkārt pat triju vai četru mēnešu garumā. Šāda veida pieeja ļoti ieinteresējusi arī Braienu Grīnu, liekot sarežģītas domas ievīt dzejā. Savukārt mākslinieces Paskālas Poljē darbs ir ārpus stikla vitrīnas uz paaugstinājuma novietots skenēts, 3D printēts sena zemgaļa galvaskauss. Oriģināls atrodams turpat blakus muzeja kolekcijā, un tas ir vissenākais muzeja eksemplārs. Pieejiet šim skenētajam galvakausam tuvāk, ieskatieties tā orbītās un varbūt kādā brīdī sev par pārsteigumu atklāsiet, ka šis galvaskauss patiesībā vēro jūs, atspulgu paužot kādā tuvumā esošā ekrānā. Par darba ideju turpina Paskāla Poljē. Mākslas un anatomijas krustpunkti nav nekas jauns, tie meklējami jau krietni senākos gadsimtos, daudz piemēru varam atrast Renesanses laikā un jau pieminētā Andreasa Vezālija darbos. Kā norāda Izglītības projektu vadītājs Anatomijas muzejā Kaspars Zaltāns, mūsdienās mēs vienkārši turpinām šo komunikācijas veidu. Anatomijas muzejs mākslu kā mediatoru izmanto arī savā ikdienas darbā, un izstāde “Anatomija un ārpus tās” ir vēl viens paņēmiens, kā to darīt, turklāt atšķirīgos veidos. Izstādes veidotāji uzskata, ka labai mākslai vajadzētu pārkāpt robežas. Bet kā mūsdienu anatomiju un mākslu transformēs tehnoloģijas? Tas ir jautājums, ko var risināt ikviens apmeklētājs, skatot izstādi “Anatomija un ārpus tās” līdz nākamā gada janvāra beigām.

Vai zini?
Vai zini, kāpēc putniem stikls ir tik nāvējošs?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Sep 17, 2021 2:33


Stāsta ornitologs Edmunds Račinskis Pieņemas spēkā putnu rudens pārlidojumi. Uz sauszemes un ūdeņiem nav vietu, ko tajā vai citā diennakts laikā nešķērsotu putnu ceļi. Tie ved arī gar cilvēku mītnēm – kā nomaļām viensētām, tā cauri valstu galvaspilsētām. Te nu daudzi no spārnotajiem ceļotājiem diemžēl arī paliek. Pēkšņi un pavisam. It kā nejaušās sadursmēs pret māju logiem. Pret ēku stikla fasādēm. Vai nu nositas uzreiz, vai apdulluši guļ zemē, kamēr tos savāc kaķi vai – retākos gadījumos – gādīgi cilvēki. Taču pat izdzīvojušam un vēlāk atžirgušam putnam tāda galvas trauma var izrādīties liktenīga. Tas notiek tik bieži, ka reti kurš no mums nav saskāries ar kādu līdzīgu gadījumu. Tik bieži, ka problēmas kopējos apmērus ir grūti aptvert pat zinātniekiem. Amerikas Savienotajās Valstīs pētnieki ir novērtējuši, ka tur ik gadu sadursmēs ar ēkām bojā aiziet līdz vienam miljardam putnu. Tātad - līdz trīs reizēm pārsniedzot ASV iedzīvotāju kopējo skaitu. Putnu sadursmes ar stiklu ierindo starp pašiem izplatītākajiem bojāejas iemesliem, ko izraisījuši mākslīgi, cilvēka radīti apstākļi. Līdzās, piemēram, neskaitāmiem miljoniem nabaga putnu, ko nogalina brīvsolī palaisti mājas kaķi. Kāpēc stikls ir tik nāvējošs? Sliktākie ir gadījumi, kad logi kā spogulis atstaro āra ainavu – dārzu, apstādījumus un debesis. Tad putni šo robežu vispār nesaskata un spoguļattēlu uztver kā lidojuma telpas turpinājumu. Līdzīgi var būt ar neaizsegtiem logiem telpu apjomos, kam cauri stikliem pretējā pusē redzams āra vides turpinājums. Tādi logi putnus nāvējoši maldina. Labā ziņa ir tā, ka šos nelāgos riskus var mazināt. Izvēloties jaunus logus, var atteikties no izteikti atspoguļojošiem pārklājumiem. Esošajiem logiem biežāk var aizvilkt aizkarus vai aizvērt žalūzijas. Retāk izmantotām būvēm izcils risinājums ir slēģi logu ārpusē. Arvien biežāku pielietojumu gūst logu uzlīmes ar putnu siluetiem vai cilvēka acij caurspīdīgas ultravioleto gaismu atstarojošas uzlīmes. Vai UV marķieri. Putni redz arī UV spektrā un saskata pat tādus dekorus, kas mums šķiet nemanāmi. Kopumā te var izpausties patiesi radoši. Galvenais ir apzināties riska vietas, īpaši tur, kur jau agrāk manītas putnu sadursmes ar logiem. Paskatīties putna acīm no ārpuses un padomāt, kā šo telpas ilūziju pārveidot sev un lidoņiem pieņemamā veidā. Esmu to mēģinājis mājās pats, un šķiet, ka tas darbojas tīri labi.

Diplomātiskās pusdienas
Meksika: tūristu iecienīta valsts un tās komplicētais attiecību stāsts ar kaimiņiem - ASV

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Sep 7, 2021 16:16


Diplomātisko pusdienu jaunās sezonas otrajā un sešdesmit otrajā kopskaitā raidījumā pusdienu plānā ir Meksikas Savienotās Valstis. “Ēdīsim” to no visām pusēm – gan nopietni, gan nenopietni, gan skaidrojoši, gan domas veicinoši. Jāsāk ar to, ka Centrālā Meksika ir viens no pasaules “civilizācijas šūpuļiem”. Tie kopumā ir seši un iekļauj Seno Ēģipti, Seno Ķīnu, Seno Indiju, Mezopotāmiju – visas Vecajā pasaulē, kā arī Norte Čiko mūsdienu Panamas teritorijā un, protams, Olmeku civilizāciju Meksikā. Meksikas vēstures liecības ir atrodamas vismaz par nesenākajiem 10 tūkstošiem gadu. Protams, zināmākais periods ir Acteku civilizācijas valdīšana un tās sabrukums pēc Kolumba atklājumiem, un spāņu konkistadoru veiktās karadarbības. Meksikas teritoriju spāņi kolonizēja 1521. gadā. Mūsdienu Meksika izveidojās pēc neatkarības kara pret Spāniju. kurš beidzās precīzi trīs gadsimtus vēlāk – 1821. gadā. Valsts ir federācija, kura sastāv no 31 pavalsts un galvaspilsētas Federālā Apgabala, kas atrodas Mehiko. Un šobrīd tā ir starp desmit pasaulē apdzīvotākajām valstīm pasaulē ar vairāk nekā 130 miljoniem iedzīvotāju. Visticamāk, par Meksiku dažādu iemeslu dēļ ir dzirdējis gandrīz ikviens Latvijas iedzīvotājs. Visbiežākais iemels droši vien ir viņu kaimiņu – amerikāņu veidotās filmas, kurās vismaz pēdējās desmitgades Meksiku tiecas atainot kā narkokarteļu, korupcijas un noziedzības dominētu valsti, kurā viss ir dzeltenīgi oranžā nokrāsā. Meksikā dominējošā valoda, protams, ir spāņu un tajā runā gandrīz visi iedzīvotāji. Vienlaicīgi apmēram 7 % iedzīvotāju runā iedzimto valodās, tostarp arī maiju valodā. Gandrīz divas trešdaļas Meksikas iedzīvotāju ir metisi, un vēl gandrīz trešdaļa ir amerindiāņi jeb, kā mēs tos pazīstam Latvijā – sarkanādainie. Cilvēkus pēc etniskās piederības gan Meksikā neuzskaita un nedala. Etniskā un valodu daudzveidība Meksikā ir tikpat plaša, cik izteikta ir floras un faunas daudzveidība Meksikā. Valstī ir uzskaitītas gandrīz 70 dažādas iedzimto valodas. Un vienlaikus Meksika tiek ierindota kā 5. pasaules valsts ar vislielāko bioloģisko daudzveidību. Valsts ir arī septītā pasaulē pēc UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā esošiem objektiem. Kultūras un bioloģiskā daudzveidība arī pamatīgi ir sekmē Meksikas tūrisma nozari. Meksika ir starp desmit pasaulē visapmeklētākajām valstīm, vairāk nekā 30 miljoni cilvēku katru gadu brauc uz Meksiku. Tas šķiet neparasti, ja padomā, kādu iespaidu par Meksiku ir radījusi Holivuda un ziņu raidījumi ar stāstiem par regulāriem narkokarteļu kariem. Narkokarteļu kari, protams, nav joka lieta. Kopš 2006. gada sāktie ASV un Meksikas Federālās valdības centieni mazināt organizētās noziedzības ietekmi un veikto vardarbību nav nesusi pozitīvus rezultātus. Vardarbība ir tikai pieaugusi, galvenokārt karteļu biedru vidū. Kaujās bojā gājuši arī 5000 Meksikas likumsargājošo organizāciju dalībnieki. Skaidrs, ka dalība organizētajā noziedzībā visbiežāk izriet no nabadzības un iespēju trūkuma. Masveida dalība noziedzīgajās organizācijās, ko novērojam Meksikā, jau ir pandēmijas raksturs. Un narkotiku ražošanā un eksportā uz ASV tās dienvidu kaimiņvalsts ir nepārspēta rekordiste mūsdienās. Meksikas ekonomikā vieno no izteiktākajām problēmām ir ienākumu nevienlīdzība. Bet tuvu līdzīgā apmērā tā ir arī Latvijas problēma. Vēl viens stāsts ir par Meksikas un ASV attiecībām. Meksikas Savienoto valstu politiskā un administratīvā līdzība ar ASV nebeidzas tikai ar federālo štatu sistēmu un atsevišķi izveidotu teritoriju galvaspilsētai. Līdzības un ļoti ciešas saiknes ir arī ekonomikā. ASV ir Meksikas lielākais tirdzniecības partneris. Trīs ceturtdaļas Meksikas eksporta iet uz ASV un vairāk nekā puse no importa valstī nāk no ASV. Stāsts, no kura, protams, nevaram izvairīties šo divu valstu attiecību izklāstā varētu būt Meksikas-ASV karš 19. gadsimta vidū. Bet mūsdienās visbiežāk apspriestais abu valstu jautājums ir migrācija. Emigrācijas straujāks pieaugums sākās 20. gadsimta vidū un šobrīd tiek rēķināts, ka ASV ir 12 miljoni Meksikas izcelsmes imigrantu. Tā ir ceturtā daļa no visiem. Te gan nevar nepieminēt to, ka arī ASV pilsoņi visnotaļ naski ir pārcēlušies uz dzīvi uz Meksiku, tostarp tās skaistajām pludmalēm. Meksikā dzīvo arī pasaulē lielākā amerikāņu diaspora. Trīs ceturtdaļas no imigrantiem Meksikā ir nākuši no ASV. Un tie nav tikai meksikāņi, kuri atgriežas ar ASV iegūtu pilsonību. Vēl jāpiemin, ka Meksika ir tranzīta teritorija migrantiem, kuri dodas uz ASV no citām pasaules valstīm, sevišķi pārējās Latīņamerikas. Šo jautājumu komentē Meksikas pilsonis Rīgas Stradiņa universitātes Starptautiskās pārvaldības un diplomātijas programmas students Huans Pablo Gonzaless. Meksikas Savienoto valstu attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm ir komplicētas, gan politiski, gan ekonomiski, gan cilvēku attiecību ziņā. Ko var sagaidīt no valstīm, kurām ir vairāk nekā 3000 kilometru gara kopīga robeža. Bet Meksikas kā valsts nozīmīgumu un ietekmi pasaules politikā un ekonomikā nevar novērtēt par zemu. Ne velti Meksika ir viena no G20 valstīm – pasaules ietekmīgāko ekonomiku kopienas.

Vai zini?
Vai zini, kā latviešu vijolnieka Lapensona dēlam PSRS laikā izdevās pārcelties uz Kanādu?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Sep 6, 2021 7:07


Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Latvijā maz kurš vairs atceras vijolnieku Georgu Lapensonu, bet arī viņš ir viens no tiem, kurš profesionālo izglītību savulaik ieguvis Latvijas konservatorijā un ar savu spožo spēli palīdzējis daudzināt Latvijas vārdu plašajā pasaulē. Georgs Lapensons pieder pie tās vijolnieku paaudzes, kas pirms Otrā pasaules kara Latvijā baudījis Arvīda Norīša stingro un prasīgo skolu. Norītis Lapensonu minējis kā vienu no spējīgākajiem saviem skolniekiem, kam, kā viņš teicis, jau zēna gados bija milzīgs tonis un it akrobātiska spēles prasme. Studiju laikā Lapensons darbojies Frontes teātra un Latvijas Nacionālās operas orķestrī, kādu brīdi bijis Radiofona orķestra (tagadējā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra) koncertmeistars. No turienes viņš angažēts uz Berlīnes UFA filmu orķestri. Kara laikā jaunais vijolnieks atgriezies Latvijā, bet, tuvojoties krievu armijai, 1944. gada septembrī devies bēgļu gaitās un nonācis vispirms Anglijā, kur atsācis koncertdarbību. Viņš spēlējis gan Skotu stīgu orķestrī, gan Londonas Koventgardena operas orķestrī, gan arī Londonas filharmoniskajā orķestrī ar slaveno Tomasu Bīčemu pie diriģenta pults. Viņa trauksmainais un dēkainais raksturs tomēr nav ļāvis samierināties ar sasniegto. Jaunu karjeras iespēju meklējumos Lapensons 1949. gadā pārcēlies uz Kanādu, kur kļuvis par CBC simfoniskā orķestra koncertmeistaru un tur sabijis sev neticami ilgi – 11 gadus (1949-60). Šajā laikā viņš daudz uzstājies kā solists un kamermūziķis koncertos, televīzijas un radioraidījumos, ieskaņojis 18 skaņu plates. Liels bijis Lapensona ieguldījums latviešu mūzikas popularizēšanā. Tā skanējusi ne tikai viņa spēlētajos koncertos, bet tai veltīts arī mūzikas albums Music from Latvia ar J. Vītola, Jāzepa un Jēkaba Mediņu, Helmera Pavasara un paša vijolnieka sacerētu mūziku. Pēc aizceļošanas no Latvijas sākumā G. Lapensons bieži piedalījies arī trimdas latviešu sabiedrības sarīkojumos un koncertos, bet, gadiem ejot, savas vētrainās darbības un neatkarīgā rakstura dēļ no tās atsvešinājies. Bez visa minētā Lapensons bijis arī Golvina Meiera (Golwyn Mayer) orķestra mūziķis Holivudā, kas uzskatāms par lielisku panākumu, ja ņem vērā ārkārtīgi lielo konkurenci, kas valda filmu pasaulē. Vēlāk viņš kļuvis par Maijami simfoniskā orķestra un Metropoles operas (Metropolitan Opera National Company) orķestra koncertmeistaru. Georgam Lapensonam pavisam ir pieci bērni. Viņš ļoti vēlējās, lai vecākais dēls Egils Olivers, kurš bija palicis pie šķirtās sievas Latvijā, pārceltos uz dzīvi pie viņa uz Kanādu, taču ilgu laiku tas nebija iespējams. Tad pienāca 1959. gads, aukstā kara laiks. Visas pasaules skati bija vērsti uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kas gatavojās pirmajai Padomju Savienības līdera vizītei, kas vēl jo iezīmīgāka bija tāpēc, ka Ņikita Hruščovs Amerikā ieradās kopā ar sievu Ņinu un diviem saviem jau pilngadīgajiem bērniem. Savā veidā šai vizītei gatavojās arī Georgs Lapensons. Viņš jau agrāk bija privāti nedaudz mācījies glezniecību un brīvajā laikā gleznoja eļļas portretus un ainavas. Nu viņš pēc TV raidījumos redzētā attēla uzgleznoja Ņikitas Hruščova portretu, panāca audienci pie Ņinas Hruščovas Vašingtonā un galanti nodeva viņai šo savu svaigi tapušo mākslas darbu kopā ar lūguma vēstuli. Pie tam Lapensons brīvi runāja krieviski, jo viņam bērnībā bijusi krievu tautības aukle, un apelēja pie Ņinas Hruščovas mātes jūtām. Tas viss šo krievu sievieti aizkustināja līdz sirds dziļumiem un neizpalika arī rezultāts. Ne bez sarežģījumiem, tomēr atļauja drīz vien arī tiek dota un zēns var izceļot no Padomju Latvijas pie tēva, kurš viņu nav redzējis15 gadus.

Pa ceļam ar Klasiku
Diriģents Māris Sirmais: Garīgās mūzikas festivāls šogad ir izaicinājumiem pilns

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Aug 16, 2021 27:53


"Klasikā" tiekamies ar Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla un Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" māksliniecisko vadītāju Māri Sirmo. Šogad festivāla vadmotīvs ir miers, tādēļ atklāšanas koncertā 19. augustā Rīgas Sv. Pētera baznīcā klausītāji tiks iepazīstināti ar poļu minimālista un laikmetīgās mūzikas komponista Vojceha Kilara mesu Missa pro pace ("Mesa par mieru"). Tā pirmatskaņota 2001. gadā kā pasūtījuma darbs, kas veltīts Varšavas Nacionālās Filharmonijas orķestra simtgades jubilejai. “Mesa par mieru” atskaņojumā piedalīsies Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", Liepājas Simfoniskais orķestris, solisti Viktorija Pakalniece (soprāns), Sniedze Kaņepe (mecosoprāns), Rafals Bartminskis (tenors, Polija) un Rihards Mačanovskis (bass). Pie diriģenta pults stāsies festivāla mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Sadarbībā ar Dienvidkurzemes festivālu "Rimbenieks" šo programmu atkārtoti varēs dzirdēt arī Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē 20. augustā plkst. 20.00. 19. augustā izskanēs koncerts "Hanzas laikmeta mūzika no Francijas". Koncerts vienlaikus būs izstādes HANSEartWORKS atklāšana. Tas iecerēts atbilstoši izstādes uzstādījumam - meklēt pagātnes Hanzas vērtību iemiesošanos nākotnē un tiek veidots kā senās mūzikas un elektroniskās mūzikas sintēzes un saspēles kopprojekts. Koncertā piedalīsies Gertruda Jerjomenko (klavesīns), Ansis Bētiņš (tenors), Žanna Marija Leljevra (soprāns, Francija), Agnese Kanniņa (vijole) un DJ Monsta. 26. augustā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā ar solokoncertu klausītājus priecēs viens no izcilākajiem Igaunijas mūzikas ansambļiem pasaulē - Igaunijas Filharmonijas kamerkoris. Koncertā skanēs pasaulē atzītākā igauņu komponista Arvo Perta An den Wassern zu Babel ("Pie Bābeles ūdeņiem"), viens no viņa pazīstamākajiem darbiem Deer's Cry ("Brieža brēciens") un Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos skaņdarbs jauktajam korim a cappella O Holy Father Nicholas ("Ak, svētais tēvs Nikolaj"). Koncerta izskaņā dzirdēsim franču komponista Morisa Duruflē rekviēmu. Pie dirģenta pults: kora dibinātājs un goda diriģents Tenu Kaljuste. Jau trešo gadu pēc kārtas, atbalstot Latvijas jaunos talantus un veicinot viņu izaugsmi, festivāla organizatori uz sadarbību aicinās Rīgas Doma kora skolas gospeļkori diriģentes Unas Stades vadībā. Šogad koris veidos muzikālu uzvedumu, kas izskanēs Rīgas Sv. Pētera baznīcā 28. augustā plkst. 19.00. Turpinot tradīciju festivāla ietvaros pasūtināt un atskaņot latviešu komponistu jaundarbus, Rīgas Sv. Pētera baznīcā 2. septembrī skanēs Annas Ķirses jaundarba Carmen Sibyllae ("Kūmu Sibilla") pirmatskaņojums, kas komponēts, iedvesmojoties no romiešu dzejnieka Vergilija "Bukolikas" ceturtās eklogas. Koncertā skanēs arī darbi, kas rakstīt korim a cappella – Irīnas Mihailovskas "Triptihs" un Raimonda Tigula "Es Tevi lūdzu, Dievs" ar Jura Rubeņa vārdiem. Godinot komponista Pētera Butāna piemiņu un pildot viņa lūgumu, Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" un Sinfonietta Rīga diriģenta Māra Sirmā vadībā atskaņos opusu jauktajam korim un orķestrim Gloria. Noslēguma koncerts ir veltījums 11. septembra traģiskajiem notikumiem Amerikas Savienotajās Valstīs, kas notika pirms divdesmit gadiem. Koncertā skanēs Džona Adamsa darbs On The Transmigration of Souls ("Dvēseļu pārceļošana"), kas tika pirmatskaņots gadu pēc terorakta Ņujorkā un ir veltīts aizgājušo piemiņai, kā arī viņa vērienīgais opuss Harmonium. Koncertā kopā ar Valsts Akadēmisko kori "Latvija" piedalīsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, pie diriģenta pults - Māris Sirmais. Festivāla noslēguma koncerts izskanēs Rīgas Domā plkst.19.00. Anna Veismane: Ir augusts, un klausītāji jau ielāgojuši, ka šajā laikā koris "Latvija" aicina uz garīgu piedzīvojumu, garīgu pārdzīvojumu. Šogad festivālā ir gan latviešu mūziķi, gan ārzemju viesi. Vai vari ieskicēt, kāds šogad izskatās šis festivāls? Māris Sirmais: Mēs visi ļoti gribam cerēt, ka šis būs pandēmijas laika pēdējais Garīgās mūzikas festivāls, jo kopumā visa programma, tāpat kā viss process, kādu šajā pasaulē izdzīvo katrs cilvēks, ir ietekmēts un iespaidots no visdažādākajiem aspektiem. No vienas puses esmu priecīgs, ka pagājušogad festivāls bija salīdzinoši mierīgs, bet ļoti stabils – ar visu pandēmijas fonu. Šogad ir līdzīgi. Mēs joprojām nezinām, kā sagaidīsim augusta otro pusi un septembri. Bet festivāla ritējums šobrīd ir diezgan intensīvs, daudziem koncertiem un izaicinājumiem pilns. Vienmēr esam centušies saglabāt pamattradīcijas, kas festivālam bijušas raksturīgas jau no tā dibināšanas laika. Allaž esam ievērojuši savus uzstādītos noteikumus – ka festivālā mums noteikti ir viens darbs, kur dodam iespēju izpausties latviešu komponistiem. Mums pat bijušas dažas nobīdes – jau pērn bija viesi, komponisti ārpus Latvijas. Aizpagājušajā gadā tas bija Vītauts Miškinis. Šoreiz, 2. septembra koncertā, būs četri autori, turklāt koncerts notiks kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga. “Mūsu sadarbība festivālā nav nemaz bijusi tik bieža, taču tā bija ļoti kvēla vēlme mums visiem – festivāla laikā rast iespēju sastrādāties ar šo brīnišķīgo kamerorķestri. Izskanēs divu komponistu lieldarbi, kurus atskaņosim kopā ar Sinfonietta Rīga. Pirmkārt, tas būs lieldarbs, kuru ļoti rūpīgi un pamatīgi izstrādājusi jaunā, talantīgā komponiste Anna Ķirse - "Sibillas dziesma". Un ļoti neparasts gadījums ir ar Pēteri Butānu, kurš jau devies mūžībā. Pēc viņa aiziešanas viņa dzīvesbiedre atnesa mums darbu, ko savā laikā Pēteris Butāns viņš bija viņai iedevis kā vienu daļu no kāda lielāka opusa. Nevienam nav skaidrs, kas ir šis opuss, un viņš nav atstājis arī nekādus materiālus. Šīs daļas nosaukums ir Gloria, un mēs to uztveram kā patstāvīgu skaņdarbu. Kad šīs notis saņēmu no kora “Latvija” direktora Māra Ošleja, kuram šo partitūru bija nodevusi Pētera Butāna dzīvesbiedre, man likās – šis varētu būt viens no Pētera beidzamajiem darbiem. Bet izrādās, ka šādi viņš rakstījis pirms tā Pētera Butāna, kādu mēs viņu pazīstam! Tas bijis kāds viņa jaunības dienu darbs. Un šo vienu daļu Pēteris pats atradis un iedevis sievai, lai viņa nodotu korim "Latvija". Tā ka šis ir ļoti interesants stāsts. Ļoti neparasts. Man pašam bija ļoti liels pārsteigums, atverot šo partitūru un pirmo reizi korim sākot dziedāt – cik neparasta ir Pētera Butāna vēlme tajā konkrētajā laikā rakstīt tieši šādi! Un tad vēl ir divi autori, kas mums pašiem jau ir ļoti iecienīti un iemīļoti – tā ir mūsu pašu Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāja Irīna Mihailovska, kura nu jau arī guvusi starptautiskus panākumus kā komponiste – šoreiz skanēs viņas "Triptihs". Un tad vēl Raimonda Tigula un Jura Rubeņa darbs "Es tevi lūdzu, Dievs". Tāds ir mūsu jaundarbu koncerts. Ja runājam par klasiskām vērtībām, pie kurām esam centušies pieturēties, šajā gadījumā mums ir viesi – Igaunijas Filharmonijas kamerkoris. Pie kamerkora galvenā mākslinieciskā vadītāja amata atgriezies izcilais igauņu diriģents Tenu Kaljuste, kas man tiešām bija jaunums, jo pēdējā laikā ar viņu nebijām sazinājušies. Tas tāds interesants aplis – ka Tenu atkal atgriezies pie sava kamerkora. Viņu sniegumā skanēs Duruflē Rekviēms, kas tiks atskaņots kopā ar ērģelēm. Mums savukārt būs esela programma ar Arvo Perta mūziku. Bet, kas attiecas uz festivāla atklāšanu un koncertu, kas izskanēs arī Liepājā... Interesanti, ka mums pirmais koncerts būs tieši Rīgā. Jo parasti mums tā secība vienmēr bijusi pretēja. Šoreiz festivāls sāksies 19. augustā Svētā Pētera baznīcā un 20. augustā šis koncerts skanēs Svētā Jāzepa katedrālē Liepājā, kur esam izveidojuši programmu, kas principā veltīta poļu minimālistam Kilaram... Plašāk - ierakstā.

Kultūras Rondo
Apjomīga mākslinieka Borisa Lurjes ekspozīcija iepazīstama Žaņa Lipkes memoriālā

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Jul 22, 2021 18:56


"...ebrejs, krievs, audzis Latvijā, revolucionārs amerikāņu mākslinieks, attālināts Izraēlas patriots – cionists, ar asiņojošu sirdi, jo manas mājas ir tālajā Rumbulā..." Šādi par sevi vēstī mākslinieks Boriss Lurje, kura spilgto izteiksmību glezniecībā un objektu apdarē esam varējuši novērtēt pirms diviem gadiem – gan mākslas muzejā "Rīgas Birža", gan Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Šobrīd apjomīga Borisa Lurjes ekspozīcija izstādē “Boriss Lurje. Rīgā” ir iepazīstama Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā. Saturisko pamatu izstādei Žaņa Lipkes memoriālā veido Jūlijas Kisinas (Julia Kissina) sastādītā Lurjes atmiņu grāmata "Boris Lurie In Riga. A Memoir", kas drīzumā iznāks arī latviešu valodā Ievas Lešinskas tulkojumā. Autobiogrāfiskais teksts izstādē skaidro mākslu. Īpaši Lurjes agrīnos darbus no t.s. “Personīgo zīmējumu” (Private drawings) cikla, kas tapuši uzreiz pēc kara un ilustrē tajā piedzīvoto. Savietojot Borisa Lurjse memuārus ar mākslas darbiem, atklājas to nepastarpinātā nozīme. Ekspozīcija “Boriss Lurje Rīgā” ir ļoti plašs un padziļināts skatījums gan uz paša gleznotāja privāto pieredzi un traģēdiju Otrā pasaules kara laikā Rīgā – viņa māte, viena no māsām un jaunības mīlestība tiek nošautas Rumbulas mežā. Lurje pirmoreiz atgriežas Latvijā 1975. gadā un veic savu individuālo Sāpju ceļu, apsekojot nacisma režīma upuru piemiņas vietas. Saistoša ir mākslinieka radošā ģeneaoloģija, sākot ar grafikas darbiem un glezniecību, kuros atainota uz ceļiem nospiestās ebreju kopienas ikdiena un arī metaforiski, nosacīti tēlojumi. Nākamais lielais posms Borisa Lurjes stilistikā ir viņa posms Amerikas Savienotajās valstīs, kur viņš strādā ar pašattīstītu “NO art” idejisko virzienu, kurā tiek noliegti estētiski piepacelti, uz peļņu orientēti mākslas ražojumi. Lurjes rokrastā būtisku lomu ieņem asamblāžas, kolāžas un emigrantam piederīgu objektu metamorfozes. Izstādes kurators Raivis Sīmansons uzsver ļoti būtisku tematisko kodolu, kurš balsta gan mākslas paraugu, grāmatu un dokumentu sakārtojumu un izvēli to eksponēšanai. Tā ir Rīgas karte, kurā Boriss Lurje ir veicis atzīmes, balstoties savu atmiņu emocionālajā dažādībā. Nacistu drošības dienesta darba nometne “Lenta” bija tekstilfabrika Pārdaugavā, iepretim Vecrīgā, tajā pār 500 ieslodzītajiem, Lurjes vārdiem, “valdīja Dievs, unteršurmfīrers Šervics”. Interesanti, ka gan viņš, gan arī viņa adjutants, nometnes direktors grāfs Borisovs bija ebreji. Šervica nozīmi Lurje seniora un juniora dzīvēs skaidro Raivis Sīmansons. Ar mākslnieka atmiņām par pavadīto, dramatisko kara laiku Rīgā, kuras sastādījusi krievu māksliniece un rakstniece Jūlija Kisina, ar Borisa Lurjes mākslas fonda palīdzību drīzumā būs iespējams iepazīties arī latviešu lasītajiem. Borisa Lurjes nonākšana sabiedroto pusē notikusi, pateicoties laimīgai nejaušībai. Taču visu atlikušo mūžu – mākslinieks no dzīves šķīrās 2008. gadā – viņu vajāja ne tikai kara vispārcilvēciskā trauma, bet it īpaši un skaudri, holokausta atstātā stigma un vēl arvien grūti aptveramais pazemojums un vardarbība gan pret ebrejiem, gan jelkuru, kurš nacisma dūrei šķita sadragājams kā kaitinoša muša. Pēc ierašanās ASV Lurje ļoti centās kļūt par “normālu amerikāni”, atsvabinoties no sava “ebrejiskuma”, taču viņam tas nekādi neizdevās. Atrodoties mākslas ekspozīcijas, sacīsim, dramatiskākajā un ekpresīvākiem darbiem piepildītajā telpā, stāsta Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.

Kultūras Rondo
Purvīša balvas 2021 kandidāti. Ingūna Skuja un Melisa Breidena

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Jun 9, 2021 10:11


Mākslas duets Skuja Braden – latviete Ingūna Skuja un amerikāniete Melisa Breidena – kopīgus tēlniecības un glezniecības darbus porcelānā rada vairāk nekā divdesmit gadu. Pērn ar tiem izstādē “Samsara” skatītājus iepazīstināja Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs – daļu no objektiem arī attālinātā formātā. Mākslas darbus 3D attēlos vēl arvien var aplūkot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja mājaslapā. Bet ja vien ir iespēja, protams, aicinām Skuja Braden veikumu novērtēt klātienē pašā muzeja ēkā, “Purvīša balvai 2021” nominēto mākslinieku kopizstādē. Izstāde “Samsara” tapusi, atzīmējot Ingūnas Skujas un Melisas Breidenas mākslinieču sadarbības 21 gadu kopš pirmās kopizstādes Rīgā 1999. gadā. Duets aktīvi darbojas gan Latvijā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs, izstādoties keramikas mākslas centros Eiropas valstīs, Āzijā un Austrālijā. Skuja Braden darbi atrodas vairāk nekā trīsdesmit kolekcijās Latvijā un visā pasaulē – muzeju krājumos, institūciju un organizāciju kolekcijās. Būdamas feministes, un politiski aktīvas LGBT aizstāves, Ingūna un Melisa asredzīgi piefiksē apkārt notiekošo – cilvēkus un notikumus kultūrā, politiskās pārbīdes un veidu, kā tās atsaucas uz sabiedrību un cilvēku pašu. Runājot par “Samsāru”, kas ir Purvīša balvai nominētās, grandiozās izstādes nosaukums, tas ir uzteveres fenomens, kura izcelsme ir Indijas un ir izplatīta rindā Austrumu reliģiju. Tās pamatbūtība rodas no mānīgas prāta uztveres, kas rada nepilnīgu priekšstatu par sevi un vada mūs cauri nebeidzamiem esības cikliem iluzorajā samsāras pasaulē. Vienlaicīgi samsāra ir izstādes telpu un uztveres horeogrāfiju organizējošs princips – prizma, caur kuru redzēt un uztvert tandēma materiālā īstenoto. Mākslinieču duets Skuja Braden nākamgad Andras Silapēteres un Solvitas Kreses kūrējumā pārstāvēs Latviju 59. Venēcijas biennāles mākslas izstādē ar ekspozīciju “Selling Water by The River” – “Tirgot ūdeni upes malā”.

Diplomātiskās pusdienas
Puertoriko: ASV štats tas nav, bet nav arī neatkarīga valsts

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Jun 8, 2021 15:24


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas runājam par Puertoriko. Tā ir ASV nepievienota teritorija. proti, štats tas nav, bet arī neatkarīga valsts Puertoriko Sadraudzība nav. Ģeogrāfiski tā atrodas Karību jūrā apmēram 1000 jūdzes jeb 1600 kilometrus no kontinentālās ASV. Un Puertoriko jeb Bagātā Osta tiek uzskatīta par pasaulē pašu pirmo kolonizēto teritoriju. Tas notika 1493. gadā, kad sava otrā Amerikas ceļojuma ietvaros Kristofors Kolumbs šeit ieradās. Viņam gan tur pagalam neesot paticis, un pabijis vien viņš tur divas dienas. Turklāt Puertoriko bija arī bēdīgi slavenās un ultranežēlīgās spāņu inkvizīcijas galvenā mītnes vieta Jaunajā Pasaulē. Tas atgādinājumam par to, ka Katoļu baznīcas politiskās metodes savulaik neatpalika no Staļina un citu tirānu pielietotajām. Puertoriko sala ir apdzīvota jau gadsimtiem. Pirms spāņu ierašanās un pastāvīgas apmešanās kopš 1508. gada tur dzīvoja Amerikas aborigēnu jeb pamatiedzīvotāju taīno tauta.Četru gadsimtu laikā viņi tika pamatā iznīcināti un paralēli tika ievesti vergi no Āfrikas. Mūsdienās 3,1 miljonu lielo iedzīvotāju kopumu pamatā sastāda eiropiešu rases pārstāvji, kamēr ap 15 % ir Āfrikas izcelsmes un ap 8 % ir dažādu pamatiedzīvotāju grupu pārstāvji. Gandrīz visi gan viņi tiek klasificēti kā latino. Politiski kopš 1898. gada Puertoriko ir piederīga Amerikas Savienotajām Valstīm, Puertoriko iedzīvotāji ir ASV pilsoņi kopš 1917. gada. ASV prezidenta vēlēšanās gan viņi nedrīkst balsot, kamēr nav pārcēlušies uz pastāvīgu dzīvi uz kādu no šā brīža 50 ASV štatiem. Puertoriko lieto ASV dolāru kā savu naudu, bet mēdz to saukt spāņu vārdā par “peso”. Valsts arī atsevišķi no ASV piedalās olimpiskajās spēlēs un citos starptautiskos pasākumos. Viens no veiksmīgākajiem starptautiskajiem pasākumiem ir "Miss Universe", kurā Puertoriko pārstāves ir uzvarējušas piecas reizes. Lai padarītu Puertoriko politiskā statusa situāciju vēl sarežģītāku, kopš 2006. gada Puertoriko iedzīvotājiem un to bērniem ir arī Puertoriko pilsonība. Vienlaicīgi šī gadsimta laikā iezīmējas divas tendences. Viens - Puertoriko arhipelāga iedzīvotāji arvien vairāk aptaujās un referendumos sāk slieties par labu pilnvērtīgai dalībai ASV  kā jaunam štatam. Gluži kā Vašingtonas pilsēta jeb Kolumbijas apgabals šobrīd cenšas kļūt par pirmo pilsētvalsti ASV vēsturē. Otra parādība – daudzi tiecas emigrēt uz kontinentālo ASV. Daudzus izšķirties par labu emigrācijai pamudināja arī 2017. gadā notikusī piektās kategorijas viesuļvētra “Marija”. Tā bija vēsturiski spēcīgākā viesuļvētra, kas skārusi salas un burtiski noslaucīja Puertoriko mājas, elektrības stabus un citu infrastruktūru ar vēja ātrumu vietām 280 km/h. Postījumi radīja aptuveni 75 miljardu eiro lielus zaudējumus un bojā gāja gandrīz 3 tūkstoši cilvēku. Ar atjaunošanu pēc šīs viesuļvētras viegli neveicas arī vēl šobrīd. Kā šobrīd klājas Poertoriki, atklāj poertorikāņu izcelsmes ugunsdzēsējs no Ņujorkas Kīts Rodrigezs. Ekonomiskie argumenti arī kļūst arvien izteiktāki Puertoriko prasībās pēc pilnvērtīgas dalības ASV politiskajā sistēmā. Teritorijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, ja skatās pēc Pasaules Bankas datiem, 2019. gadā bija nedaudz augstāks par Latvijas un turējās ap 30 tūkstošu eiro līmenī, salīdzinot ar Latvijas 28 tūkstošiem eiro. Bet šis rādītājs Puertoriko ir par trešdaļu mazāks nekā kontinentālajā ASV. Un šī ekonomiskā situācija ir skaidrojama ar to, ka gadu desmitiem ASV kompānijas izmantoja Puertoriko labvēlīgāko nodokļu režīmu līdz tas tika apturēts. Vēl bez viesuļvētrām izaicinājumus rada arī naftas cenu celšanās, jo Puertoriko elektrību ražo no degvielas. Un, protams, jau minētā iedzīvotāju pārcelšanās uz AS V ekonomikai labumu nesniedz. Puertoriko tiek definēta kā augstu ienākumu valsts, un valstī ir jāmaksā ASV noteiktā minimālā alga. Tas arī nereti tiek norādīts kā viens no attīstību bremzējošajiem faktoriem. Bet Puertoriko aktīvi arī ir piesaistījusi tūristu plūsmas un salas ik gadu apmeklēja vairāk tūristu nekā tur ir iedzīvotāju.Ražošanas rādītāji tradicionāli ir augsti, un preču eksports veido vairāk kā pusi teritorijas ieņēmumu. Vienlaikus – teritorija ir ļoti atkarīga no ASV un uzskata, ka suverenitātes apstākļos, tā nespētu būt tik ekonomiski sekmīga. Labs piemērs tam ir fakts, ka Puertoriko pašai nav jāuztur savs karaspēks. Valstī atrodas ASV karaspēks. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Diplomātiskās pusdienas
Irāka: viena no desmit pasaules nestabilākajām valstīm

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later May 25, 2021 18:02


Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Irāku. Rietumāzijā atrodamā Irākas Republika ir kaimiņvalsts mūsu pašā pirmajā raidījumā aplūkotajai Irānai. Starp citu vārds Irāka tiek lietots kopš 6. gadsimta un nozīmē “iesakņojusies, labi apūdeņota un auglīga”. Kas precīzi raksturo vietu, kur tā pamatā atrodas – Tigras un Eifratas upju ielejā. Mūsdienās gan Irāka vairāk pazīstama ar dažādiem kariem, kas šo valsti skāruši un kuriem ir sekojis visai ilgs nestabilitātes posms. Un par šīs 20 gadu ilgušās nestabilitātes sekām tad arī parunājam raidījumā. No civilizāciju viedokļa raugoties, Irākas teritorijas vēsture ir ļoti sena. Kultūru daudzveidība ir tikai loģiska gadsimtiem ilgušu mijiedarbību sekas. Mūsdienu Irākas teritorijā no apmēram 3000. līdz 500. gadam pirms mūsu ēras… atradās Mezopotāmija, kas ir viens no civilizācijas šūpuļiem. Pirms vairāk nekā 50 tūkstošiem gadu teritorijā dzīvoja neandertālieši. Modernāki aizsākumi šim šūpulim gan meklējami jau ap 10 tūkstošo gadu pirms mūsu ēras. Un šis ir reģions, kurā pateicoties arī šumeru, akādiešu, kā arī asīriešu un babiloniešu kultūrām ir ne tikai radušās mūsdienu lauksaimniecības un irigācijas sistēmu pamati, bet arī astronomija, matemātika, rakstiskā vēsture, kā arī izgudrots ritenis un pirmā mūsdienīgā rakstība. Bet šis pasaules cilvēces vēstures elements ir vēl būtiskāks nekā konteksts, ņemot vērā pašpasludinātās Islāma valsts jeb Daīš utopiskajiem un barbariskajiem plāniem iznīcināt visu neislāmisko. Un neislāmiskā ir ļoti daudz Irākā, jo mūsdienu valsts teritorija ir bijusi vairāk nekā vismaz desmit dažādu impēriju un valstisku veidojumu sastāvā. Pats nesenākais pēc Otomaņu impērijas sadalīšanas bija atrašanās Britu Mezopotāmijas mandāta sastāvā līdz neatkarības iegūšanai 1932. gadā.  Sākumā valsts bija karaliste, tad republika un visbeidzot no 1968. līdz 2003. gadam – Irākas Sociālistiskās atdzimšanas partijas (Baas) vadīta diktatūra. Kopš 1979. gada vadītājs bija jau bēdīgi slavenais Sadams Huseins. Vēsturi kopš 2003. gada 20. marta mēs zinām un daudzi to esam novērojuši gandrīz vai tiešraidē ik dienu. ASV, Lielbritānijas, Austrālijas un Polijas vadītās starptautiskās koalīcijas iebrukums Irākā, Sadama Huseina gāšana un vēlāka atrašana, slēpjoties pazemes bunkurā un sašutumu izsaukusī pakāršana pēc notiesāšanas par noziegumiem pret cilvēci, masu iznīcināšanas ieroču esamības vai precīzāk sakot neesamības sāga, vairāk nekā 40 tūkstošu kritušo karavīru un civiliedzīvotāju, pamatā irākiešu pusē, Abugraibas cietuma zvērības un citi stāsti, domāju, ka ir dzirdēti pietiekami. Ārvalstu karaspēka izvešana no Irākas, protams, ir kļuvusi par atsevišķu sāgu. ASV karaspēka klātbūtne vienā vai citā formātā vai ieganstā ir bijusi praktiski nepārtraukta. 2014. gada Irākas pilsoņu karš nestabilitāti valstī tikai pastiprināja, Daīš aktivizēšanās un lielas daļas Irākas teritorijas ieņemšana, kā arī dažādu teroristu grupu aktivitāte ikdienā ir kļuva par iemesliem pastāvīgas klātbūtnes nepieciešamībai, ko cenšas regulēt ar dažādiem starptautiskiem juridiskiem un politiskiem formātiem. Iekšējā nestabilitāte pat pēc Daīš sakaušanas un bailes par šo politisko ekstrēmistu atgriešanos tāpat ir klātesošas. Daīš lielākais drauds jau nebija ekstrēmās politiskās pozīcijas, brutalitāte vai pat spējas vervēt sekotājus pa visu pasauli un veikt teroristiskus uzbrukumus, tostarp Eiropas pilsētās. Daīš lielākais drauds bija tā spēja potenciāli nostiprināties kā valstij, piedāvājot politisko, ekonomisko un sociālo sistēmu tās pakļautajās teritorijās. Irākas un arī Sīrijas iedzīvotājiem, kas bija dzīvojuši nepārtrauktos karos un nabadzībā, šis Daīš solītais pat nebija pilnībā nepieņemams. Un tagad cilvēku savstarpējo attiecību atgriešana normalitātē valsts ietvaros ir lielākais izaicinājums nepilnus 40 miljonus iedzīvotāju lielajā valstī. Kopš 2005. gada, atbilstoši konstitūcijai Irāka ir federatīva parlamentāra republika. Tādējādi tiek mēģināts vadīt un regulēt attiecības starp daudzām etniskajām un reliģiskajām grupām valstī. Apmēram trīs ceturtdaļas valsts iedzīvotāju ir arābi, kamēr apmēram 15-20 procenti ir kurdi, kas dzīvo pamatā valsts ziemeļos. Arābu vidū lielākais islāma novirziens ir šiīti (apmēram divas trešdaļas), kamēr sunnītiem pieder vēl trešdaļa. Valstī atrodamas arī dažādas etniskās un reliģiskās minoritātes, ieskaitot turkmēņus, jazīdus, beduīnus un citus. Irāņiem etniski tuvā kurdu grupa, kas tradicionāli bez savas valsts ir dzīvojuši ne tikai Irākā, bet arī Irānā, Sīrijā un Turcijā, ir federālās Irākas viens no lielākajiem izaicinājumiem, ja raugās no starpetniskajām attiecībām. Kurdu Irākā šobrīd ir nedaudz vairāk par pieciem miljoniem, un Kurdistānas reģionālā valdība vēl 2017. gada septembrī sarīkoja neatkarības referendumu, kurā vairāk nekā 90 procenti balsotāju pateica – jā, Kurdistāna neatkarībai no Irākas. Tas gan rezultējās Irākas-Kurdistānas karā, kura rezultātā centrālā valdība atņēma kurdiem teritorijas, tostarp arī daļu no naftas atradnēm. Šobrīd sadarbība tiek turpināta politiskā līmenī, bet kurdu valoda vēl joprojām ir otrā oficiālā valsts valoda pēc arābu. Situācija nav vienkārša un Irāka tiek atzīta par vienu no desmit pasaules nestabilākajām valstīm un nenoturīgākajiem politiskajiem reģioniem pasaulē. Par Daīš atstāto politisko mantojumu etniskajās attiecībās un etnisko grupu samierināšanas iespējamību vaicājām doktoram Danielam Serveram no Džona Hopkinsa universitātes Padziļināto starptautisko studiju institūta un Tuvo Austrumu institūta Amerikas Savienotajās Valstīs.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kultūras Rondo
Valoda, literārais mantojums un atgriešanās Latvijā. Saruna ar Lalitu Muižnieci

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Apr 10, 2021 48:18


Rakstniece un valodniece Lalita Muižniece. Kultūras Rondo ar viņu tiekas Mežaparkā un saruna raisās par trimdas dzīvi Kalamazū, par valodu, ar kuras izzināšanu saistīta gan pedagoģisko, gan akadēmiskā dzīve, par literāro mantojumu, kas saglabāts un, protams, atgriešanos Latvijā. Marta izskaņā ekspertu komisija nosauca Latvijas Literatūras gada balvas nominācijas piecās kategorijās un arī paziņoja, ka Mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā piešķirta diviem laureātiem - literatūrzinātniekam Gunāram Bīberam un valodniecei un rakstniecei Lalitai Muižniecei. Šo Kultūras rondo veltām vienam no viņiem - Lalitai Muižniecei, kurai balva piešķirta par ieguldījumu latvietības stiprināšanā, latviešu literatūras, folkloras un valodas popularizēšanā. Raidījumā skan saruna ar Lalitu viņas mājās Rīgā, kurās viņa atgriezusies pēc daudzu desmitu gadu prombūtnes trimdā. Mājās, no kuras viņas tēvu, žurnālistu un rakstnieku Jūliju Lāci izsūtīja bojāejai Astrahaņas cietumā, un mājās, no kuras viņas māte Rūta Skujiņa ar divām meitām devās bēgļu gaitās vispirms uz Vāciju un pēc tam uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Skan arī fragmenti no pagājušajā gadā iznākušās Lalitas Muižnieces grāmatas “Pēdas. Melita Rīgā.” Lasa aktieris Gundars Āboliņš.

Augstāk par zemi
Citāds skats uz dainās atrastajām vērtībām. Stāsta pētnieks Paulis Birznieks

Augstāk par zemi

Play Episode Listen Later Apr 4, 2021 30:02


Grāmatā iznākusi ASV dzīvojoša filoloģijas doktora Paula Birznieka "Citāda dainu dotā zelta filozofija”. Citāda, jo rakstīta dzejas valodā, latviešu tautas dziesmās uzsverot radošo, mūsdienām noderīgo aspektu, pārāk neuztraucoties par pētniecības tradīcijām un priekšrakstiem. Paula Birznieka stāsts par dainās atrastajām vērtībām nav atraujams no viņa personības, vēstures griežos nodzīvotas dzīves. Dzejolis, kas Eduarda Liniņa lasījumā skan raidījuma ievadā, pieder Paula Birznieka dzīvesstāstam un dzejnieka spalvai. Savukārt “Pūt, vējiņos” , Suitu sievu un Radio kora izdziedātos, ir Otrā oasaules kara saceltās vētras spēks, kas latviešus padarīja par bēgļiem un aizpūta pāri jūrai uz dīpīšu nometnēm Vācijā, tālāk uz Amerikas Savienotajām valstīm. Paulis Birznieks, Amerikā mītošs filoloģijas doktors, sava mūža 89 gadus sakārtojis trīs grāmatās: divos vēl nepublicētos manuskriptos – viens – paša rakstīto dzejoļu izlase “Domu dzērvenes”, no kuras pa dzejolim dzirdēsiet arī šai raidījumā, otrs – Paula Birznieka prāt, izcilāko un paša atdzejoto angļu valodīgo dzejnieku izlase. Trešā no grāmatām nupat ir iznākusi - apgādā Madris, un tā ir "Citāda dainu dotā zelta filozofija”. Citāda, jo rakstīta dzejas pantmērā, latviešu tautas dziesmās uzsverot radošo, mūsdienām noderīgo, pārāk neuztraucoties par zinātniskās pētniecības tradīcijām un priekšrakstiem. Lai labāk izprastu visai diskutablo, neparasto "Citādu dainu doto zelta filozofiju ”, ir gluži nepieciešams iepazīt arī grāmatas autoru. Grāmatas citādība kļūst saprotamāka, ja pieņemam to radošo spriedzi, kas Pauli Birznieku – gluži kā “Pūt, vējiņu!” motīvs – uz priekšu virzījis visu viņa mūžu. Šī ir grāmata, kurā varbūt ne tik daudz jākoncentrējas uz gala secinājumu apspriešanu, cik jānovērtē domāšanas procesa poētiskums, vēlme izkustināt vispārzināmo. Un šādā nozīmē saruna ar Pauli Birznieku par dainās no jauna aktualizētajām tēmām, vienlaikus ir saruna par garas, garīgi piesātināti nodzīvotas dzīves pieredzi.

Krustpunktā
Latvijā ziņas saistās ar cīņu pret Covid-19, pasaulē pieaug spriedze starp Krieviju un ASV

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Mar 19, 2021 53:10


Apturētā vakcinācija ar "AstraZeneca" vakcīnu, Vakcinācijas biroja reorganizācija - daudz ziņu šonedēļ saistīts ar cīņu pret Covid-19, bet pārrunājam ne tikai to, runājam arī par pasaulē pieaugušo spriedzi starp Krieviju un Amerikas Savienotajām Valstīm. Aktualitātes Krustpunktā vērtē laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs, žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš, žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne.  

Krustpunktā
Latvijā ziņas saistās ar cīņu pret Covid-19, pasaulē pieaug spriedze starp Krieviju un ASV

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Mar 19, 2021


Apturētā vakcinācija ar "AstraZeneca" vakcīnu, Vakcinācijas biroja reorganizācija - daudz ziņu šonedēļ saistīts ar cīņu pret Covid-19, bet pārrunājam ne tikai to, runājam arī par pasaulē pieaugušo spriedzi starp Krieviju un Amerikas Savienotajām Valstīm. Aktualitātes Krustpunktā vērtē laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs, žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš, žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne.  

Kultūras Rondo
Dīvāna kinozāle: Filmas iesaka Gints Grūbe un Ilze Burkovska-Jakobsena

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Jan 29, 2021 10:35


Iesākam jaunu ciklu „Dīvāna kinozāle”, kurā piektdienās iztaujāsim gan kino, gan citu nozaru profesionāļus par viņu atradumiem digitālajās filmu straumēšanas platformās. Kā pirmos savā nesenajā kinoskatītāja pieredzē aicinājām dalīties producentu Gintu Grūbi un režisori Ilzi Burkovsku-Jakobsenu. Producentam Gintam Grūbem šis ir aktīvs darba periods: nupat noslēgusies filmēšana septiņu sēriju televīzijas seriālam “Emīlija. Latvijas preses karaliene” un rit jaunās Viestura Kairiša filmas “Janvāris” uzņemšanas sestā diena. Pirms jautāt par konkrētiem pēdējā laikā redzētiem kinodarbiem, kurus viņš rekomendētu noskatīties arī “Kultūras Rondo” klausītājiem, vispirms īsi pārspriežam jaunās audiovizuālās kultūras principus, kurus lielā mērā šobrīd noformē tīmekļa straumēšanas platformas. Kā pirmo ieteikumu Gints min dāņu režisora Tomasa Vintenberga filmu “Vēl pa mēriņam”, kura tika godalgota Eiropas kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā ar Labākās filmas, scenārija, režisora un aktiera balvu. Titullomā mūsu skatītājiem jau diezgan labi pazīstamais, robusti emocionālais aktieris Madss Mikelsens. Filmu iespējams noskatīties vietnē "kinobize.lv" un "Amazon Prime"  straumēšanas vietnē. Traģikomiskā filma stāsta par četru draugu mēģinājumiem panākt spilgtākas un pilnasinīgākas dzīves pieredzi ar neliela reibuma palīdzību. Otrs ieteikums:Martina Skorsēzes dokumentālais seriāls “Iztēlojies, ka tā ir pilsēta”, kas seko Manhetenes intelektuāles, publicistes un sabiedrības izklaidētājas Frenas Lebovicas uzskatiem un atmiņām gan par Ņujorku kā specifisku kulūrtelpu, gan par dažādiem sarežģījumiem, ar kuriem jāsastopas domājošam un meklējošam cilvēkam, kurš paša pieredzi salāgo ar savu priekšteču vai paraugu paveikto. Trešais ieteikums Deivida Finčera filma "Manks". Titullomā izcils ir aktieris Gerijs Oldmens, tāpat jāpiemin skrupulozā filmēšanas tehnikas pieeja, kurā saskatāmas precīzas atsauces uz operatora Grega Tolanda savulaik revolucionāro rakursa maiņas metodi, kuras visuzskatāmākais piemērs ir tieši Orsona Velsa drāma “Pilsonis Keins”, kuras scenārija autors bija šīs, Ginta Grūbes ieteiktās Netflix filmas galvenais varonis Hermans Mankevics. Režisore Ilze Burkovska-Jakobsena šobrīd seko līdzi savas pēdējās, dokumentālās animācijas filmas “Mans mīļākais karš” starptautiskajām gaitām. Paredzēti seansi gan Spānijā, gan Francijā – atkarībā no tā, kā virzīsies pandēmijas līkne, savukārt Amerikas Savienotajās valstīs filma ir promotēta un var tikt skatāma vietnē Vimeo.com. Runājot par kino kā personīgu izklaidi, Ilze piemin, ka šobrīd izmanto platformu MUBI.com, jo tajā var skatīties kino, kuru ne vienmēr piekrīt baudīt viņas bērni. Kopīgie vakari vairāk tiek aizvadīdi, sekojot "Netflix" piedāvājumam, bet īpašāku kino pārdzīvojumu Ilze gūst no jau pieminētā digitālā videoarhīva MUBI. Ja vēlaties iepazīties ar leģendārā lietuviešu izcelsmes amerikāņu režisora Jona Meka darbiem, to iespējams izdarīt ne tikai kino platformā MUBI, bet arī Lietuvas Jona Meka centra mājaslapā "mekas.lt".

Kultūras Rondo
Kuraž Krišs (Kārlis Zvejnieks) savos darbos uzcēlis pieminekli ventiņu valodai

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Jan 28, 2021 21:02


Šogad dzejniekam Kuraž Krišam (Kārlim Zvejniekam) ir simts. Ventspils bibliotēka viņa simtgadē piedāvā klausīties viņa balss ierakstus. 1996. gadā viņš bija Latvijā. Saruna par kurzemnieku Kuraž Krišu ar Herberta Durbes memoriālā muzeja “Senču putekļi” vadītāju Inesi Aidi un Ventspils bibliotēkas bibliogrāfijas un informācijas nodaļas vadītāju Kārli Lithenu. Godinot izcilā ventiņu izloksnes vārda meistara Kuraž Kriša piemiņu un literāro devumu, Ventspils bibliotēkas Novadpētniecības sektors rakstnieka 100 gadu jubilejā ceļ gaismā vienu no saviem dārgumiem – fragmentu no audio ieraksta, kurā Kuraž Krišs lasa “Balād pa Kriš Krēvel” un dalās savās skolas laika atmiņās par ventiņu izloksni. Kārlis Zvejnieks (1921. – 2015.), kurš rakstījis ar pseidonīmu Kuraž Kriš ventiņu mēlē un arī ar pseidonīmu Kārlis Kurbads bijis rakstnieks, dzejnieks un ārsts. Viņš savos darbos uzcēlis pieminekli savai ventiņu pusei un valodai. Audzis un skolā gājis Ventspilī, bet sava mūža lielāko daļu nodzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs. Kad 1996. gadā Kārlis Zvejnieks viesojās Ventspilī, viņš bibliotēkai uzdāvināja audiokaseti, kurā runā savus darbus un arī dzied dziesmas, kuras viņš dzirdējis no vecāsmammas.     1996.gadā, viesojoties Ventspilī, Kārlis Zvejnieks Ventspils bibliotēkai dāvināja audio kaseti “Lustīg dzīv’šen”, kurā autors ierunājis darbus no savas grāmatas “Ventiņ pus” un iedziedājis ventiņu ziņģes un dziesmas. Piedāvājam ikvienam noklausīties fragmentu no grāmatas ar spilgtajām un asprātīgajām Birzgaļ Reiņa ilustrācijām! 

Kultūras Rondo
Dzīvā folklora: darbavietās kā tautas garamantu izpētes lauks

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Jan 25, 2021 16:23


Pagājušā gadsimta 50.tajos gados gan Amerikas Savienotajās valstīs, gan Padomju Savienībā veidojas pastiprināta pētnieku interese par mūsdienu folkloru un par vienu no folkloras vākšanas vietām kļūst darbavietas. Amerikas pētnieki vāca kovboju un tautas daiļamata meistaru folkloru, Padomju Savienība – lielo, industriālo ražotņu kolektīvu savstarpējās komunikācijas un tradīciju piemērus. Par darbavietu kā tautas garamantu izpētes lauku – ciklā “Dzīvā folklora”.

Divas puslodes
ASV sākas varas nodošanas process. Miera process Tuvajos Austrumos. Protesti Bulgārijā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Nov 26, 2020 51:21


Amerikas Savienotajās valstīs beidzot sākas varas funkciju nodošana nākamajām prezidentam Džo Baidenam, lai arī Tramps joprojām vēlēšanu rezultātus neatzīst. Savukārt Baidens jau iepazīstina ar savu jauno komandu. Kas mainīsies ASV politikā līdz ar prezidenta maiņu. Šis jautājums ir aktuāls arī Tuvo Austrumu miera sarunu kontekstā. Trampa bijusi nozīmīga loma Tuvajos Austrumos un ar viņa ļoti ciešo atbalstu Izraēlai bija jārēķinās arī Arābu valstīm. Ko varam sagaidīt turpmāk, kad ārpolitikas kursi noteiks Džo Baidens?  Bulgārijā visu vasaru un rudeni notika protesti pret valdību, pieprasot premjera atkāpšanos. Viņam ir izdevies saglabāt varu, cenšoties politiski izdzīvot, viņš sācis aktīvi izspēlēt nacionālo kārti, tajā, šķiet, lielākie zaudētāji ir ziemeļmaķedonieši. Kāpēc tā? Notikumus pasaule komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un TVNET žurnālists, politologs, Rīgas Stradiņa universitā tēs doktorants Toms Rātfelders. ASV sākas varas nodošanas process 23. novembrī ASV Vispārējo dienestu pārvaldes vadītāja Emīlija Mērfija paziņoja par atļauju uzsākt funkciju nodošanas procesu jaunievēlētā prezidenta Džo Baidena administrācijai. Saskaņā ar Savienoto Valstu politisko sistēmu varas pārejas process no aizejošā prezidenta viņa varas mantiniekam tiek uzsākts vēl pirms oficiālās vēlēšanu rezultātu apstiprināšanas, un lēmums par šī procesa uzsākšanu piekrīt Vispārējo dienestu pārvaldes vadītājam, kurš administrē pārejas procesam nepieciešamo finansējumu un pakalpojumus. Kā paskaidrojusi Mērfijas kundze, viņas lēmuma pamatā ir vairāku republikāņu likumdevēju, kā arī ietekmīgu uzņēmējdarbības un ārlietu sfēras pārstāvju aizrādījumi, ka varas nodošanas procesa novilcināšana var būt drauds nacionālajai drošībai un valdības spējai pretdarboties koronavīrusa pandēmijai. Tāpat šis lēmums seko Pensilvānijas štata Augstākās tiesas lēmumam noraidīt prezidenta Trampa kampaņas pārstāvju prasību par 8000 balsu anulēšanu un Mičiganas štata Vēlēšanu rezultātu pārbaudes padomes balsojumam, kas apstiprina Džo Baidena uzvaru. Par savu piekrišanu pārvaldes vadītājas Mērfijas lēmumam pirmdienas vakarā paziņoja arī prezidents Donalds Tramps, gan turpinot apstrīdēt vēlēšanu rezultātus. Tikām sācis iezīmēties iespējamais prezidenta Baidena administrācijas sastāvs. Starp jau nosauktajiem kandidātiem ir liels sieviešu īpatsvars, un, iespējams, nākamgad Savienotajām Valstīm pirmoreiz to vēsturē būs Valsts kases sekretāre, resp. finanšu ministre, aizsardzības sekretāre un Nacionālās izlūkošanas direktore. Daudzi no piesauktajiem kandidātiem savulaik ieņēmuši amatus prezidenta Baraka Obamas administrācijā. Svarīgo valsts sekretāra amatu ieņems Entonijs Blinkens, kurš ir ilggadējs Baidena līdzgaitnieks un Baraka Obamas administrācijā ieņēmis valsts sekretāra vietnieka amatu. Kā viens no pretendentiem uz darba sekretāra amatu tiek minēts Džo Baidena sāncensis demokrātu priekšvēlēšanu kampaņā Bērnijs Sanderss, kā potenciālais prezidenta īpašais pārstāvis klimata jautājumos – bijušais valsts sekretārs Džons Kerijs. Tuvo Austrumu mīklas 23. novembrī Izraēlas medijos parādījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu premjerministrs Benjamins Netanjahu izlūkdienesta “Mossad” šefa Josi Koena pavadībā devies uz Saūda Arābijas pilsētu Neomu, kur slepeni ticies ar Saūdu kroņprinci Mohammedu bin Selmānu un Savienoto Valstu valsts sekretāru Maiku Pompeo, kurš atrodas Neomā oficiālā vizītē. Ja tas ir tiesa, tad šī ir vēsturē pirmā Izraēlas un Saūda Arābijas augstākā līmeņa vadītāju sastapšanās. Pagātnē Saūdu monarhija divreiz – 1948. un 1973. gadā – piedalījusies arābu valstu karadarbībā pret Izraēlu, starp abām valstīm joprojām nav diplomātisko attiecību, taču jau kopš 80. gadu vidus vērojama zināma tuvināšanās un aizkulišu kontakti abu valstu starpā. Arī šajā gadījumā gan premjers Netanjahu, gan valsts sekretārs Pompeo izvairījušies komentēt ziņas par minēto slepeno tikšanos, savukārt Saūda Arābijas ārlietu ministrs princis Feisals bin Farhāns savā Twitter kontā noliedzis, ka tāda būtu notikusi. Vairums novērotāju gan neapšauba tikšanās faktu, norādot, ka tas ir vēl viens apliecinājums Izraēlas un vairāku arābu valstu tuvināšanās procesam, veidojot pretsvaru Irānas un, pēdējā laikā, arī Turcijas ietekmei Tuvajos Austrumos. Šo procesu ļoti jūtami veicinājušas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa administrācijas aktivitātes, un tieši Trampa prezidentūras laikā Izraēla noslēgusi vēsturiskas vienošanās ar Bahreinu, Apvienotajiem Arābu Emirātiem un Sudānu. Tiek lēsts, ka vienošanās ar Saūda Arābiju gan būs krietni grūtāks uzdevums, jo Saūdu monarhija tradicionāli ir bijusi viens no Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas atbalstītājiem, un šo līniju joprojām aizstāv liela daļa Rijādas valdošo aprindu, t.sk. karalis Selmāns Āl Saūds. Bulgārija – protesti un ārpolitiskie manevri Jau kopš 9. jūlija Bulgārijā nenorimst masu protesti, kas lielākoties notiek galvaspilsētā Sofijā, taču periodiski arī citur Bulgārijā un arī tajās Eiropas Savienības valstīs, kur mīt bulgāru diaspora. Protestētāju mērķis ir panākt premjerministra Boiko Borisova un viņa kabineta, kā arī ģenerālprokurora Ivana Geševa demisiju. P ārmetumi Borisovam un ar viņu saistītajām politiskajām aprindām korupcijā un valsts nozagšanā ne reizi vien izskanējuši ne vien Bulgārijā, bet arī ārpus tās robežām, kur Bulgāriju arvien biežāk dēvē par „mafijas valsti”. Tomēr prominentajam politiķim Borisovam un viņa labēji centriskajai partijai „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” joprojām ir nozīmīgs atbalsts kā Bulgārijas sabiedrībā, tā Eiroparlamenta Tautas partijas frakcijā. Borisovs ir premjera postenī kopš 2009. gada, divas reizes demisionējis, taču divas reizes guvis nozīmīgākos panākumus šīm demisijām sekojušajās ārkārtas parlamenta vēlēšanās. Pašreizējo valdību, kas pastāv kopš 2017. gada maija, „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” veido koalīcijā ar nacionālistisko vēlēšanu apvienību „Apvienotie patrioti”. Nozīmīgākais politiskais zaudējums Borisova partijai bija lielākā opozīcijas spēka – Bulgārijas Sociālistiskās partijas – atbalstītā kandidāta Rumena Radeva uzvara prezidenta vēlēšanās 2016. gadā. Prezidents Radevs kļuvis par pašreizējo protestu nozīmīgāko politisko atbalstītāju un ir krasā opozīcijā premjerministram. Iespējams, ka ar Bulgārijas varas mēģinājumu novērst uzmanību no iekšpolitiskās spriedzes un izpatikt koalīcijas nacionālistiskajiem atbalstītājiem izskaidrojams Bulgārijas veto sarunām par Ziemeļmaķedonijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Oficiāli Bulgārijas nostāja tiek definēta kā neapmierinātība ar esošo sarunu ietvaru, kas nenodrošinot Bulgārijai pietiekamas tiesiskās garantijas. Taču neoficiāli ir zināms, ka Sofija vēlas, lai Skopje atsakās no apzīmējuma „maķedoniešu valoda”, atzīstot, ka ziemeļmaķedonieši runā bulgāru valodas dialektā, ka ziemeļmaķedoniešu nācijai ir bulgāru izcelsme un, attiecīgi, nav pamata runāt par kādu maķedoniešu minoritāti Bulgārijā.

Augstāk par zemi
Intriģējošā Folkloras krātuves kolekcija - buramvārdi. Tagad to var iepazīt grāmatā

Augstāk par zemi

Play Episode Listen Later Nov 8, 2020 30:27


Latviešu folkloras krātuvē ir kāda īpaša – 150. – kolekcija. Īpaša gan tāpēc, ka, ja parasti kolekcija Folkloras krātuvē ir viens vākums – vai nu šo folkloras materiālu savākusi kāda skola, vai kāds Folkloras krātuves līdzstrādnieks. 150. kolekcijā ir materiāli no visas Latvijas, un tie ir vākti dažādos laikos, gan tūlīt pēc Latviešu Folkloras krātuves dibināšanas, pagājušā gadsimta 20.gados, gan arī atjaunotajā Latvijas valstī – 90.gadu tautiskās atmodas pacēlumā. Taču laikam jau pirmām kārtām Latviešu folkloras krātuves 150. kolekcija ir īpaša tēmas, kas to vieno, dēļ. Šai kolekcijā savākti buramvārdu pieraksti no visas Latvijas, te rodamas arī atsevišķas buramvārdu formulas, tautas medicīnas receptes, kā arī to lietojuma apraksti un pamācības. Kuru gan neinteresē buramvārdi? Tagad šai kolekcijā iespējams ieskatīties arī ar nesen iznākušas grāmatas palīdzību – un tā ir Latvijas universitātes Literatūras, folklora un mākslas institūta paspārnē mītošās Latviešu folkloras krātuves pētnieka Aigara Lielbārža pētījums "150. kolekcija. Buramvārdi". Grāmata iznākusi sērijā, kas iepazīstina ar Latviešu folkloras krātuves atsevišķām kolekcijām. Un te nu jāpaskaidro, ka Latviešu folkloras krātuve savus materiālus pamatā popularizē divos veidos – tā ir internetā pieejamā digitālā platforma Garamantas.lv, un arī tur atrodama laba daļa – jau digitalizētie – 150. kolekcijas materiāli. Otrs veids ir drukātais vārds, tostarp izdevumu sērija ar nosaukumu “Latviešu folkloras krātuve”. Aigara Lielbārža pētījums ir jau ceturtā grāmata šai sērijā. Un grāmatas formāts, sniedz arī folkloras pētniekam lielākas komentāra iespējas, grāmata ir arī iespēja pilnīgāk parādīt – tīri vizuāli – kā šie buramvārdu pieraksti izskatās, un vēl – grāmata paralēli publicēta latviešu un angļu valodā, kas padara mūsu folkloras materiālus pieejamus pētniekiem visā pasaulē. Aigara Lielbārža pētījums sākas nevis ar rozes, vīveļu vai sāpju vārdiem, bet gan ar stāstu par pašiem buramvārdu vācējiem. “Debesu grāmatas” - tām veltīta atsevišķa nodaļa Aigara Liebārža pētījumā “150. kolekcija. Buramvārdi". Lielākoties tie ir iepriekšdotu tekstu, reizēm šķietami nesakarīgu vārdu virknējumu noraksti, kam tika piedēvēta pašpietiekami sargājoša funkcija. Grāmatā ir arī šo pierakstu fotogrāfijas, un es lūdzu pētniekam, kurš šos materiālus ir turējis savās rokās, mazliet komentēt, raksturot – kādas tad ir šīs buramvārdu burtnīcas, kas tiek glabātas Latviešu folkloras krātuves 150. kolekcijā. “Debesu grāmatu” izcelsme, pētījumā ir atsauce uz grāmatniecības vēsturnieku Jāni Misiņu, radušās 6. gadsimtā un saistāma ar kristietības izplatību. Par senāko Debesu grāmatu uzskatāma Svētdienas grāmata, kuras mērķis bijis mudināt svinēt svētdienu. Lai gan jau 8. gadu simtenī kristīgā baznīca pati šādu tekstu pavairošanu un apvīšanu ar maģiskām spējā ir nosodījusi. Viens no faktiem, kas pārsteidz šajā pētījumā “150. kolekcija. Buramvārdi", ka vēl 20. gadsimta sākumā vārdošanas tradīcija bijusi ļoti dzīva, ikdienas dzīves sastāvdaļa. Vai šī tradīcija ir dzīva arī mūsdienās? Aigars Lielbārdis norāda uz dzīvesveida maiņu, no zemnieciskā uz pilsētniecisko, secīgi – mainījušās cilvēku vajadzības, un laba daļa zemniekam nepieciešamo buramvārdu vairs vienkārši nenoder. Taču arī mūsdienu profesiju klasifikatorā ir iekļautas ar dziedināšanu saistītas nodarbes, kas liek domāt, ka tradīcija mainās, bet pati vajadzība, pasaules skatījums, kurā iederas arī vārdošana, ir nepārejošs. Pētījums “150. kolekcija. Buramvārdi", kas tapis Izglītības un zinātnes ministrijas apakšprogrammā “Krišjāņa Barona Dainu skapis”, un Eiropas Reģionālās attīstības fonda pēcdoktorantūras projektā “Latviešu buramvārdu digitālais katalogs”, paralēli lasāms latviski un angliski. Tulkotāja ir Inta Gāle Karpentere, folkloras pētniece no Indiānas universitātes Blūmingtonā, Amerikas Savienotajās valstīm. Grāmatas iznākšana Latviešu Folkloras krātuves 150. kolekcijai tagad nodrošinās plašāku pieejamību pētniekiem visā pasaulē.

Diplomātiskās pusdienas
ASV: Valsts divpartiju sistēma, vēlēšanu sistēma un federālās sistēmas darbība

Diplomātiskās pusdienas

Play Episode Listen Later Nov 3, 2020 16:07


Amerikas Savienotajās Valstīs tieši šodien, 3.novembrī, notiek ASV prezidenta vēlēšanas. Šī ir izšķirošā vēlēšanu diena. Un tieši rīt no rīta pēc Latvijas laika mēs jau zināsim, kāda apmēram varētu būt pasaule tuvākos četrus gadus. Domājams, ka nav arī neviena pieauguša cilvēka pasaulē, kurš nezinātu kaut ko par Amerikas Savienotajām Valstīm. Arī veidojot šo raidījumu bija izaicinoši atrast faktus, kurus klausītāji varētu par ASV nezināt. Holivuda, mūzikas industrija, ASV politiķi un ziņas no ASV ir darījuši daudz, lai ikviens zinātu par šo valsti. Šoreiz vēlamies runāt par vairākām lietām – par ASV divpartiju sistēmas īpatnībām, par vēlēšanu sistēmu un to, kā federālā sistēma vispār darbojas. Federālajā sistēmā ASV ir 50 štati un viens federālais rajons (Vašingtona), kuru grib padarīt par štatu un diskusijas par to ir atkal aktualizējušās. Tāpat ir piecas pašpārvaldes teritorijas (Amerikāņu Samoa, Guama, Ziemeļu Marianas salas, Puerto Riko ASV Virdžīnu salas), kā arī virkne mazāku neapdzīvotu saliņu.  ASV kā federālas valsts gadījumā situācija ir līdzīga tam, kā darbojas Eiropas Savienība. ASV ir federālā valdība ar valsts prezidentu vada valdību, kā arī Senātu kā augšpalātu un Pārstāvju palātu kā apakšpalātu, kas ir likumdevēji, pieņem likumus kopīgi lemjot. ES gadījumā tā būtu ES Padome un Eiropas Parlaments. Katram štatam ir savs gubernators, kā arī sava augšpalāta un apakšpalāta, kas pieņem štata līmeņa likumus. Līdzīgi kā mūsu novadu sistēma, bet tikai ar daudz lielāku brīvību un tiesībām. Visbeidzot ir arī pavalstis, kas ir mūsu pagastu analogs. Šīs sistēmas dēļ var veidoties situācija, ka ejot pie sarkanās gaismas pāri ielai, vienlaicīgi var pārkāpt gan federālo, gan štata, gan vēl arī novada likumu un sodu var saņemt trīsreiz. Turklāt sodus skaita kopā – par katru nodarījumu, pārkāpumu sasummē un rezultātā arī rodas gadu simtiem lielie cietumsodi.   Bet par finansēm runājot – ASV ir pasaulē lielākā ekonomika, lai arī tikai apmēram 19. bagātākā valsts pasaulē. Un IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritāte ir apmēram divas reizes lielāka nekā Latvijā. ASV ir 17,6 triljonus eiro liela ekonomika un apmēram 3,5% no tā ASV tērē militārajā jomā, kas to padara par lielāko militārā budžeta tērētāju pasaulē.  Bet atgriežotie pie tā, kā tiek izvēlēts cilvēks, kurš ir ASV bruņoto spēku virspavēlnieks un galvenais lēmējs gan par ekonomiku, gan budžetu, gan arī militārajiem tēriņiem, jāsaprot, kā patiesībā darbojas ASV vēlēšanu sistēma un šī slavenā vai bēdīgi slavenā Vēlēšanu kolēģijas sistēma. Tas ir Latvijai ļoti svešs veidojums, kura īpatnības lūdzām skaidrot arī ASV Hamlinas Universitātes profesoram Deividam Šulcam. 

Divas puslodes
Covid-19 pandēmija. Otrais vilnis Eiropā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Oct 22, 2020 51:45


Sazināmies ar latviešiem dažādas Eiropas valstīs: Ievu Rimdžus Itālijā, Lilitu Sukuri Portugālē, Alīnu Āboliņu Vācijā, Līvu Bogdanovu Beļģijā, Aleksi Babuškinu Ukrainā, Ilzi Bērziņu Spānijā, Asnāti Sīmani Francijā un Daci Vinkleri Zviedrija. Pašreizējās Covid-19 pandēmijas dinamika teju identiski atkārto t.s. spāņu gripas situāciju pirms simtgades. Toreizējā globālā sērga izcēlās Amerikas Savienotajās Valstīs 1918. gada martā un aprīļa sākumā sasniedza Eiropu, kur strauji izplatījās līdz jūnija beigām, tad noplaka, lai atgrieztos augusta otrajā pusē ar krietni lielāku saslimšanas un arī nāves gadījumu skaitu. Arī pašreizējās pandēmijas otrais vilnis, kas pārņēmis Eiropu kopš augusta nogales, teju visās valstīs nesis jaunus ikdienas saslimšanas gadījumu skaita rekordus. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem vairākās Rietumeiropas valstīs – Lielbritānijā, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē – dienā atklāto inficēšanās gadījumu skaits vairākas reizes pārsniedz martā un aprīlī fiksēto, savukārt daudzviet Eiropas austrumdaļā – Čehijā, Slovākijā, Polijā, Ukrainā, Bulgārijā un citur – šie rādītāji ir pat desmit un vairāk reižu lielāki. Īpašs gadījums ir Krievija, kopējā skaita ziņā ceturtā visvairāk inficētā valsts pasaulē, kur arī vasarā saslimstības rādītāji saglabājās samērā augsti, kā arī Rietumbalkānu valstis, kuras piedzīvoja papildu infekcijas vilni arī jūlijā un augusta sākumā. Pozitīva tendence ir tā, ka nāves gadījumu skaits Rietumeiropā joprojām ir daudz mazāks, salīdzinot ar dramatiskajiem skaitļiem gada pirmajā pusē. Pandēmijas otrais vilnis daudzviet licis atjaunot striktus ierobežojumus. Berlīnē pirmoreiz 70 gadu laikā noteikta komandanta stunda, liekot visiem izklaides un ēdināšanas uzņēmumiem pārtraukt darbu līdz vienpadsmitiem vakarā. Francijā augstākais drošības līmenis noteikts Parīzē, Lionā, Marseļā un vairākās citās pilsētās un teritorijās, liekot pārtraukt bāru darbību. Trīs līmeņu drošības pasākumu sistēma ieviesta Anglijā, un augstākais līmenis šobrīd noteikts Mančestrā, Liverpūlē un vairākos citos rajonos Anglijas rietumos un centrālajā daļā. Tāpat papildu drošības pasākumi ieviesti Londonā, Ņukāslā, Lesterā, kā arī Skotijas dienvidu rajonos, tostarp Glāzgovā un Edinburgā, kā arī daudzviet Velsā. Ārkārtas stāvoklis ar plašiem ierobežojumiem kopš 5. oktobra noteikts Čehijā, jauni ierobežojumi ieviesti Polijā un Slovākijā. Nenoliedzami, šiem ierobežojumiem būs tālāks negatīvs iespaids uz Eiropas Savienības ekonomiku. Kā intervijā franču izdevumam Le Monde atzinusi Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīna Lagarda, šī situācija padara nedrošākas savienības ekonomikas attīstības perspektīvas un vairo bažas, ka Eiropai varētu, viņas vārdiem runājot, „pietrūkt spara”. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kultūras Rondo
Kārļa Berga un Matīsa Kažas filmu izrādes Rīgas Starptautiskajā kino festivālā

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Oct 22, 2020 8:29


Režisora Matīsa Kažas jaunākais darbs “Kad tu uz mani skaties” stāsta par kādas dokumentālās filmas uzņemšanu, kuras galvenie varoņi ir jauns aktieris un stalkers, kas naktīs viņu novēro pa dzīvokļa logu. Uzņemšanas laikā stalkers, kā par spīti, tā arī neparādās, bet filmai kaut kā tomēr jātop. Šajā stāstā darbojas virkne Latvijas kinoprofesionāļu: producents Roberts Vinovskis, režisori Una Celma, Andris Gauja, Rūdolfs Mings, Roberts Kuļenko un Jānis Ābele. Matīss Kaža atklāj, kā izdevās sapulcēt tik raibu un prominentu kino vides personību loku savai filmai? Amerikas Savienotajās valstīs dzīvojošā latviešu režisora Kārļa Berga dokumentālā filma “Uz sliekšņa” vēstī par vērienīgāko apputeksnēšanas projektu pasaulē, proti – uz Kaliforniju ik gadu tiek importētas aptuveni ⅔ no ASV bitēm, lai apputeksnētu mandeļu dārzus. Tā kā bišu skaits bīstami mazinās, kādam bišu tirdzniecības aģentam šī izrādās viņa darbības pēdējā sezona. Par to, kā šī tēma viņu uzrunājusi, stāsta režisors Kārlis Bergs.

Kultūras Rondo
Rīgas Starptautiskā kinofestivāla pilnmetrāžas filmu konkursa piedāvājums

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Oct 20, 2020 9:21


Sesto gadu Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā norisinās arī pilnmetrāžas filmu konkurss. Tajā tiek iekļautas filmas, kuras ir tapušas valstīs ap Baltijas jūru – šogad to areāls aptver gan Ziemeļvalstis, gan Krieviju un Vāciju. Konkursa programma startē 21.oktobrī. Pārskatot astoņu filmu piedāvājumu, kurš iekļauts pilnmetrāžas filmu konkursā, iespaids rodas visai dramatisks. Dokumentāls stāsts par narkomānu ģimeni Amerikas Savienotajās valstīs, slepkavība uz Krievijas zvejas treilera, noklusēti pagātnes notikumi Otrā pasaules kara laikā un kolektīvās uztveres sekas pēc teroristu iebrukuma Maskavas Dubrovkas teātrī mūzikla “Nord-Ost” izrādes laikā. Tostarp arī nacionālā pirmizrāde Jevgeņija Pašēeviča jaunākajam darbam “Ko zina klusā Gerda” šo ceturtdien, 22.oktobrī. Festivāla radošās direktores un šīs programmas kuratores Sonoras Brokas atziņas un ieskats daļā no filmām. Pilnmetrāžas filmu konkursa starptautiskā žūrija, kurā Latviju pārstāv režisore Laila Pakalniņa, savu izvēli jau ir veikusi. Sonora Broka atklāj, ka visus žūrijas lēmumus šogad apkopos vienā video. Šāds kopējs video sasniegs medijus 26.oktobrī. Par savām izvēlēm stāsta arī Ilmārs Šlāpins. Radikālā rumāņu jaunā viļņa drāma “Malmkrogs” skatāma trešdien, savukārt kino lūgsna režisoram Andrejam Tarkovskim – sestdien, kinoteātrī “Splendid Palace”.

Zināmais nezināmajā
Arī Latvijā reizēm esam gana aizspriedumaini. Saruna par rasismu

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jun 16, 2020 43:36


Gadījums, kad policists ASV nogalināja melnādaino Džordžu Floidu, raisījis plašus nemierus un diskusijas par rasismu visā pasaulē. Lai gan pastāv arī viedoklis, ka rasisms īsti nav Latvijas problēma, diskusijas vismaz publiskajā telpā liecina, ka par to noteikti ir vismaz jārunā. Turklāt, Latvijas vēsturiskā pieredze liecina un arī virkne datu liecina par to, ka varam būt gana aizspriedumaini. Par to, vai un kā Latvijā iespējams rasisms, diskutē Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošie pētnieki Didzis Bērziņš un Kaspars Zellis, kuri plaši pētījuši holokaustu un antisemītisma izpausmes. Didzis Bērziņš sociālajos tīklos ziņojis, ka dzīvojam otrajā antisemītiskajā reģionā pasaulē. Pētnieks min, ka tas ir bijis nedaudz provokatīvs izteikums, taču ir aptauja, kurā pasaule sadalīta septiņos reģionos, kur esam iedalīti Austrumeiropā, un šis reģions aptaujā ir otrs antisemītiskākais reģions uzreiz aiz Tuvajiem Austrumiem. "Skatoties pasaules griezumā, mums antisemītisma indeks šajā aptaujā ir nedaudz virs vidējā pasaulē, bet, ja noņemam nost Tuvos Austrumus, esam ar lielāku atrāvienu virs vidējā," skaidro Didzis Bērziņš. Aptaujā ir 11 izteikumi, kurus tās veidotāji atzinuši par antisemītiskiem. Piemēram, ebrejiem ir pārāk liela ietekme uz pasaules ekonomiku; ebrejiem ir pārāk liela vara medijos. Ja cilvēks atbild uz sešiem apgalvojumiem apstiprinoši, viņu uzskata par antisemītisku uzskatu paudēju. Citās aptaujās Latvijas sabiedrība izskatās labāk, bet tajās arī jautājumi ir citādi, piemēram, vai Latvijā pastāv anitsemītisms, vai esat sastapušies ar antisemītiskiem izteikumiem. "Ja mums jautā, vai Latvijā pastāv anisemītisms, mēs sakām nē, tāpēc ka to neatpazīstam, nevis tas nepastāv. Savukārt, kad mums jautā jautājumus no sērijas, vai ebreji ir slikti, tad tā aina diemžēl ir nedaudz bēdīgāka," atzīst Didzis Bērziņš. Kaspars Zellis atzīst, ka Latvijā antisemītisms pastāv gandrīz zemapziņas līmenī. Bieži paši neizprotam daudzus jautājumus un skatāmies uz problēmām caur antisemītisko prizmu paši varbūt pat neapzinoties, ka tas ir antisemītisks "Bieži, kad runā par šo problēmu publiski, cilvēki to uztver ļoti personiski, ka tieši viņiem pārmet antisemītismu. Ja pārmetumi ir pilnībā nepamatoti, kāpēc nepieciešama tāda sakāpināta reakcija," vērtē Kaspars Zellis. Pūļa uzvedības fenomens Cīņa pret rasismu un iestāšanās par cilvēktiesībām daudzviet pasaulē šobrīd ieguvusi citu seju - ir vērojams vandalisms, grautiņi, pieminekļu demolēšana. No vienas puses, tas vairs neizskatās kā cīņa par tiesībām, bet, no otras puses, tas parāda iesīkstējušas problēmas sabiedrībā, kas izpaužas destruktīvā veidā. Tieši tas lielā mērā paskaidro pūļa uzvedības fenomenu, taču neapšaubāmi tas ir novērots jau krietni agrāk un ne tikai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kādos gadījumos šis fenomens veidojas un vai tas vienmēr ir destruktīvs, skaidro Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas profesore, socioloģijas doktore Aija Zobena. Sekošana pūlim, ar prātu nemaz racionāli neizsverot, ko un kāpēc daru, - šādi varētu raksturot tādu fenomenu kā pūļa uzvedība. Pašreizējos apstākļos, kad pasaulē pretrasisma protesti bieži pārauguši grautiņos, arī pūļa uzvedības pētnieki vairāk sākuši skaidrot, kāpēc cīņa par reālu problēmu pāraug nekontrolētā vandalismā. Pūļa uzvedība nav jauna 21. gadsimta parādība, jo to jau 19. gadsimtā savā darbā skaidrojis franču zinātnieks Gustavs Lebons pēc paša piedzīvotā Parīzes komūnā franču-prūšu karā un lielajiem postījumiem pilīs, bibliotēkās un citviet. No mūsdienu socioloģijas perspektīvas raugoties, pūļa uzvedība tiek interpretēta tajā brīdī, kad mūsu izturēšanos regulējošās normas vairs nedarbojas. Vai nu mēs no tām mākslīgi un labprātīgi esam atteikušies, piemēram, dodoties uz rokkoncertu vai sporta spēli, vai arī pūļa efekts veidojas stihiski. Vēl pūļa efekts tiek izmantots, gan uzkurinot sporta spēļu un koncertu skatītājus, gan tad, ja cilvēki ir ar kaut ko neapmierināti un sabiedrībā ir gadiem nerisinātas problēmas. Tas attiecināms uz protestiem ASV, kur rasu attiecības ir sens un sāpīgs jautājums. Uzplēšot strutojošu augoni, iespējams izsaukt tādus spēkus, kas nav kontrolējami un ir bez racionālas rīcības, piemēram, daudzviet notikusī pieminekļu demolēšana. Protesti ASV nav jaunums, plaši nemieri notika savulaik arī pēc Martina Lutera Kinga slepkavības un citiem gadījumiem. Vēl var pieminēt citu ASV fenomenu – linča tiesa, kas paredz spriest tiesu tūlīt un tagad. Arī te ir nozīme pūļa efektam, jo, rīkojoties individuāli un izvērtējot rīcību racionāli, piekaušana vai nomētāšana ar akmeņiem nemaz nenotiktu. Sabiedrībā pastāvošo nevienlīdzību var atrisināt paaudžu, nevis vienas dienas laikā, un ir jābūt gribai. Bet kādas vēsmas pūļa uzvedības sakarā bijušas novērotas Latvijā? 1985. gada 6. jūlijs, pēc grupas „Pērkons” koncerta Ogres estrādē grupas fani izdemolēja vilciena vagonus, un grupas darbība uz laiku tika aizliegta. Vagonu demolēšana kā protests pret padomju iekārtu? Varbūt par skaļu teikts, bet visticamāk, ka mūzikai un pūlim nozīme bija gan. Bet viens no jaunāko laiku notikumiem neapšaubāmi ir 13. janvāra Vecrīgas nemieri 2009. gadā, saukti arī par Bruģa revolūciju, kas parādīja sabiedrības neapmierinātību ar ekonomisko situāciju Latvijā. Tomēr Aija Zobena norāda, ka kopumā latvieši ir grūti izprovocējami, un te zināmu lomu varētu spēlēt arī ziemeļnieciskā kultūra.

Krustpunktā
Krustpunktā – ārsts Uģis Gruntmanis

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Apr 27, 2020 52:39


Pirmdien Krustpunktā tradicionāli skan lielā intervija, un šoreiz uz sarunu esam aicinājuši ārstu, kurš vairāk nekā divdesmit gadus strādāja Amerikas Savienotajās valstīs un bija profesors Teksasas Universitātē. Viņš arī mēģināja ielauzties Latvijas medicīnas sistēmā un ir veltījis tai gana daudz kritikas. Krustpunktā pirmdienas viesis – ārsts Uģis Gruntmanis.

latvijas amerikas savienotaj krustpunkt
Kultūras Rondo
Mākslinieks Ēriks Caune izstādē “Caption this” iepazīstina ar memēm

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Feb 25, 2020 6:50


"Memes man pēdējā laikā bija ļoti aktuālas, par izstādes saturu galvu ilgi nevajadzēja lauzīt, kolekcija ar memēm bija, vajadzēja tikai izdomāt, kā tās parādīt plašākai sabiedrībai. Izstāde radās pilnīgi organiski," ar savu izstādi “Caption this” iepazīstina mākslinieks Ēriks Caune. Meme jeb mīms ir ideja vai joks, kas interneta vidē izplatās no viena lietotāja pie nākamā - sākot no attēla līdz video vai e-pastam. Visizplatītākās memes ir attēli ar cilvēkiem vai dzīvniekiem, kuriem pievienots asprātīgs uzraksts. Mākslinieks Ēriks Caune savas izdomātās memes realizējis gleznu, tušas zīmējumu un dažādu grafiku tehnikās. Memju kultūras pirmsākumi saistāmi jau ar 1940. gadu, kad Amerikas Savienotajās valstīs izplatījās noteiktas formas un satura grafiti ar nosaukumu „Kilroy was here”, jeb „Šeit bija Kilrojs”. Šeit iespējams vilkt paralēles ar savulaik populāro satīras varoni Kindzuli, kurš, līdzīgi kā Kilrojs, bija lietišķā apģērbā, bet ar garu degunu un platmali un negaidīti ieradās tieši tādās situācijās, kurās viedoklis no malas bija vismazāk nepieciešams. Gan memju cienītājiem, gan jebkuram apmeklētājam ar memju fenomenu šobrīd iespējams iepazīties galerijā „Look” Ģertrūdes ielā Ērika Caunes gleznu izstādē “Caption this”. Paša vārda „meme” cilme ir radusies, pateicoties biologam un vienam no pašiem populārākajiem mūslaiku ateistiem, Ričardam Dokinsam. Viņš šo vārdu izmantoja savā grāmatā „Savtīgais gēns”, spriežot par to, kā idejas var tikt replicētas, mutētas un tādējādi – nemitīgi pārveidotas. Tāpat tas notiek ar pašām memēm. Mākslinieka ironiskā pieeja – sajaukt mūsdienīgu izteiksmi ar klasisku tēlotājas mākslas formu, sasaucas ar Frančeskas Kirkes radošo pieeju. "Man vienmēr vienmēr ir ļoti patikuši tradicionālie mediji, kas ir eļļas glezniecība, tušas zīmējums, izstādē man arī ir viens oforts. Es izdomāju ieturēt to tradicionālo mediju tehnikas, apvienojot ar mūsdienīgu saturu, kas ir memes, kas pat pirms gadiem desmit vēl nav bijušas. Apvienoju divas pasaules, kas man ļoti patīk," atklāj Caune. Ēriks Caune ir absolvējis Jaņa Rozentāla mākslas skolu un Latvijas Mākslas Akadēmiju Vizuālās Komunikācijas apakšnozarē. Piedalījies grupu izstādēs un uzvarējis vairākos mākslas konkursos gan Latvijā, gan ārpus tās. Piedāvājums novērtēt Ērika Caunes piedāvātās memes galerijā „Look” Ģertrūdes ielā ir spēkā līdz 14. martam.  

Kultūras Rondo
"Dullā Daukas piezīmes". Režisora Viļa Lapenieka atmiņas

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Feb 4, 2020 12:36


Autobiogrāfiskajā romānā "Dullā Daukas piezīmes", kuru laidis klajā apgāds "Madris", teātra un kino aktieris un režisors Vilis Lapenieks vēstī par Latvijas 20.gadsimta vēstures sarežģītajiem līkločiem. Autors atklāj daudzus patiesus notikumus un faktus un dalās ar plašākai auditorijai, iespējams, līdz šim nezināmām liecībām. Grāmatu caurvijošais pavediens ir kino – galvenokārt latviešu – un tā gaitas no pašiem pirmsākumiem, sava loma autora atmiņās arī trimdas perioda kino nozares norisēm. Uz sarunu par Viļa Lapenieka personību un dažādiem viņa darbības periodiem aicinājām kinozinātnieci Ingu Pērkoni. Vilis Jānis Lapenieks dzimis 1908. gadā Liezērē, mūžībā devies 1983. gadā Dienvidkalifornijā. Skolojies Liezēres pamatskolā. Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā, Zeltmata un Ernesta Feldmaņa vadītajos dramatiskajos kursos. Bijis Ziemeļblāzmas, Ziemeļlatvijas un Latvijas Nacionālā teātra aktieris. Pēc iecelšanas Sabiedrisko lietu ministrijas Filmu nozares režisora amatā top lielākais un pazīstamākais darbs - filma "Zvejnieka dēls", kura tiek uzņemta 1939. gadā pēc rakstnieka Viļa Lāča romāna motīviem.  1944. gada oktobrī Lapenieks dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, strādā Britu militārās pārvaldes dienestā. Blombergā izveido latviešu mākslas centru un turpina darboties kā filmu režisors.  1952. gadā izceļo uz Amerikas Savienotajām Valstīm, gadu nostrādā Bahamu salās, bet kopš 1953. gada dzīvoja Dienvidkalifornijā, izveidoja savu fotouzņēmumu Holivudā, piedalījās amerikāņu filmās kā aktieris un režisora palīgs, aktīvi iesaistījās latviešu kultūras dzīvē. 

Nāburgu būšana
Havjers Garsija

Nāburgu būšana

Play Episode Listen Later Oct 25, 2019 35:02


Meksikas savienotās valstis jeb vienkarši Meksika - valsts, kuras vārds pēdējos gados mediju virsrakstos tiek locīts pateicoties savai vairāk kā 3000 kilometru garajai robežai ar Amerikas Savienotajām valstīm un šī brīža ASV prezidenta vēlmi uzbūvēt sienu visas robežas garumā. Ja kādu dienu Donalda Trampa solījumi kļūs par īstenību, iespējams miljoniem tūristu dosies sienu aplūkot, bet pagaidām tūristus vairāk interesē īstas lietas, piemēram, viens no jaunajiem septiņiem pasaules brīnumiem - bijusī Maiju impērijas galvaspilsēta Čičenica un tajā esošo piramīda El Castillo. To ik gadu apmeklē vairāk nekā divi miljoni tūristu. Runājot par piramīdām, Meksika var lepoties arī ar pasaulē lielāko piramīdu - Čolulas piramīdu, tā slejas 66 metru augstumā. Vēl viens pārsteidzošs fakts ir saistīs ar miestiņu - izrādās, Meksika ir lielākā alus eksportētājvalsts pasaulē, 2018. gadā no visa pasaules eksportētā alus, 28,5 procenti bija tieši no Meksikas. Pārsteigumi ar to nebeidzas - domājot par Meksikas virtuvi, pirmies vārdi kas nāk prātā ir burito, čimičangas un tako, bet nekļūdisies tas, kurš sarakstam pievienos arī Cēzara salātus. Par salātu receptes autoru tiek uzskatīts itāļu imigrants Cēzars Kardinī, kurš 1924. gadā, strādājot Meksikā, radījis recepti pasaules slavu iemantojušuajiem salātiem. Pasaulē dzīvo vairāk nekā 120 miljoni meksikāņu, bet Latvijā viņi ir 31. Viens no viņiem - Havjers Garsija. Rīgā viņš ieradās 1992. gada un sākumā apmetās uz dzīvi Ķeipenē, kur pavadīja piecus gadus. Gluži kā Meksika arī viņš ir pārsteigumu pilns, Ja šodien Havjers Garsija ir Latvijā labi pazīstams šefpavārs, kurš iepazīstinājis mūs ar TEXMEX virtuvi - pirmos piecus gadus Latvijā viņš nodarbojās ar keramiku. Bet Latvijas vēsturē Havjers ieie kā pirmais meksikānis, kurš ie­gu­vis Lat­vi­jas pilsonību. Mūsu šodienas Nāburgu būšanas viesis, savējais, Havjers Garsija.

Krustpunktā
Krustpunktā - Latvijas vēstnieks ASV Andris Teikmanis

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Dec 17, 2018 52:22


Krustpunktā uz lielo interviju esam aicinājuši cilvēku, kurš ir daudz pieredzējis gan pašmāju politikā, gan starptautiskajos notikumos. Savulaik vadījis Rīgas Domi, bijis vairākus gadus valsts sekretārs, strādājis gan Krievijā, Vācijā, tagad viņš ir Latvijas vēstnieks Amerikas Savienotajās valstīs. Andris Teikmanis - Krustpunktā viesis.

domi andris latvijas krievij amerikas savienotaj krustpunkt
Patriotu podkāsts
Latvijas Radio koris atgriezies no tūres apkārt zemeslodei un atklās festivālu 2ANNAS

Patriotu podkāsts

Play Episode Listen Later Nov 26, 2018 14:24


Tikko no Latvijas simtgadei veltītas koncertturnejas Austrālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā atgriezies Latvijas Radio koris! Kopā ar savu galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju Sigvardu Kļavu tas vairākās koncertprogrammās prezentēja izcilus Eiropas kormūzikas piemērus, tostarp būtisku akcentu liekot uz mūsdienu latviešu komponistu īpaši rakstītiem meistardarbiem. Linkolna centra rīkotajā koncertā Ņujorkā notika Jura Karlsona Latvijas Radio korim veltītā opusa OREMUS pasaules pirmatskaņojums. Par to, kā korim klājies atbildīgajos koncertos, kāda bijusi publikas atsaucība, kādas atziņas gūtas un kādi ir tuvākās nākotnes plāni, intervijā Intai Pīrāgai stāsta Latvijas Radio kora direktore Dace Bula. Žils Verns raksta par 80 dienām apkārt zemeslodei. Bet Latvijas Radio korim, izrādās, tik daudz laika nemaz nevajag: triju nedēļu laikā tas pabijis gan Austrālijā, gan Amerikā un Kanādā. Liela daļa koncertu bijuši saistīti ar mūsu valsts nozīmīgo jubileju. Dace Bula atklāj, ka darbs pie tik nozīmīgās turnejas rīkošanas aizsācies jau pirms pusotra gada. "Rezultāts ir absolūti brīnišķīgs, un ieguldītais darbs atmaksājies pārpārēm. Kopumā turnejā pavadījām trīs nedēļas - jau nākamajā dienā pēc "Zemgales gredzena"pēdējā uzveduma devāmies uz Austrāliju ar izrādi "Kara daba", kam sekoja koncerti Amerikā un Kanādā. Kā zināms, projekts "Kara daba" tapa sadarbībā ar Hotel Pro Forma 2011. gadā, un kopš tā laika apceļojusi visu pasauli, bet Adelaide bija tālākais punkts," stāsta Dace Bula. Opera izrādīta festivāla ietvaros, kas ir viens no vadošajiem visā Austrālijā. "Publika bija ļoti, ļoti ieinteresēta, uzmanīga, atsauksmes - vislabākās. Burtiski pirms pāris dienām saņēmām atzinības rakstu no Dienvidaustrālijas premjerministra, kurš atzīst, ka mūsu izrāde ir jauna lappuse festivāla attīstībā un tiekam gaidīti atkal." Savukārt Amerikā izskanējuši trīs kora solokoncerti trijās atšķirīgās vietās. "Turnejas koncertprogrammas tapa ciešā sadarbībā ar katras koncertprogrammas veidotājiem - pildījām viņu pasūtījumu. Programmas tika veidotas kopīgi, diskutējot par labāko, jo viņi labi pazīst savu auditoriju un zina, ko tā sagaida. Tur ir savs pastāvīgais klausītājs. Līdz ar to tas bija kopdarbs, lai varētu parādīt kora stiprās puses un arī to, kas svarīgs klausītājam." Sarunas gaitā kora direktore atzīmē: "Grbējām, lai Amerikā skan latviešu mūsdienu komponistu mūzika - būtu bijis arī grēks neizmantot situāciju un nepasūtīt ko jaunu. Pirms diviem gadiem pasūtījām jaundarbu Jurim Karlsonam, un šī darba pirmatskaņojums notika Nujorkā, 13. novembrī. Spriežot pēc publikas reakcijas, klausītājiem šis darbs ārkārīgi patika. Šim opusam noteikti būs garš mūžs. Latvijā tas tiks pirmatskaņots 11. decembrī Rīgas Domā." Vēl īpaši brīnišķīgi izskanējis Santas Ratnieces darbs Chu Dal, kas pēc Sigvarda Kļavas ierosinājuma tapis pirms desmit gadiem. "Latvijas Radio korim īstā vieta ir baznīcas - no četrām koncertvietām trīs patiešām bija baznīcas ar lielu muzikālu priekšnesumu vēsturi, ieskaitot Sv. Marijas baznīcu Ņujorkā," atklāj Bula. Kopumā koncerti izskanēja White Light Festival Ņujorkā, Sv. Jaunavas Marijas baznīcā, Daremā, Djūka Universitātes kapellā, Vašingtonas Kongresa bibliotēkā un festivālā Sound Streams Toronto, Kanādas apvienotajā baznīcā. Interesanti, ka ASV koris atgriezīsies jau pavisam drīz: februārī četros koncertos Kenedija centrā Vašingtonā skanēs kora opera NeoArctic. Bet jau 27. novembrī Latvijas Radio koris piedalīsies filmu festivāla 2ANNAS atklāšanā, nodrošinot skaņu celiņu 1930. gada vēsturiskajai mēmajai filmai "Lāčplēsis". "Manuprāt, tas būs ļoti interesanti - skatīties vēsturisko filmu un klausīties mūsdienu mūziku," - tā Dace Bula.  

Zināmais nezināmajā
Silīcija ieleja - vieta, kur top pasaules līmeņa tehnoloģiju sasniegumi

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Oct 30, 2018 42:24


Viss tavu sapņu piepildījums ir vienas sarunas attālumā – tā varētu pieteikt vietu ASV Kalifornijā Sanfrancisko līcī. Silīcija ieleja ir viena no neparastākajām vietām Amerikas Savienotajās Valstīs - vieta, kurā tapuši un top neskaitāmi pasaules līmeņa tehnoloģiju sasniegumi un kura šodien nav iedomājama bez tādiem biznesa pasaules vārdiem kā Apple, Google, Facebook, Paypal un citiem. Arī šodien tas ir vadošais tehnoloģiju un inovāciju centrs ASV, nodrošinot ar darbu simtiem tūkstošus cilvēku pasaulē un radot produktus, kurus patērē miljoni Kāda ir Silīcija ielejas vēsture, ar ko neparasta šī kopiena un kādi atklājumi nākuši no tās leģendārajām garāžām, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta tehnoloģiju portāla Kursors.lv vadītājs, IT speciālists un tehnoloģiju eksperts, sabiedrisko attiecību vadītājs programmatūras testēšanas uzņēmumā "TestDevLab" Kristaps Skutelis, kurš nesen atgriezies no Sanfrancisko, kur piedalījās komunikāciju tehnoloģiju konferencē “Signal”.

Patriotu podkāsts
1918. gads. Tautas padomes dibināšana - vienprātības nebija

Patriotu podkāsts

Play Episode Listen Later Nov 15, 2016 43:30


Šodien raidījumā Zināmais nezināmajā ielūkojamies vēsturē - precīzāk, vēršam skatu uz 1918. gadu - ja citās valstīs tas vairāk atmiņā palicis kā laiks, kad beidzās Pirmais pasaules karš, Latvijas vēsturē, protams, tas bija lielais pagrieziena punkts, kad tiek dibināta Tautas padome un proklamēta Latvijas valsts. Latvijas kā neatkarīgas valsts pirmie mēneši nebija iedomājami bez divām institūcijām – Tautas padomes un Pagaidu valdības. Tautas Padome pastāvēja pusotru gadu un tās darbība nebija vienkārša - tolaik valdīja gan politiskā nevienprātība, gan arī apkārt notiekošie nemierīgie procesi, protams, ietekmēja Tautas padomes darbību.  Kādi notikumi un diskusijas virmoja tolaik partiju starpā Tautas padomē, un kāda tad bija Latvijas valsts savos pirmajos mēnešos, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks Baltijas Starptautiskās akadēmijas lektors Edgars Engīzers. Dienu pirms Latvijas valsts proklamēšanas, 1918. gada 17. novembrī, Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās Suvorova (tagad K. Barona) ielā 3 uz kopīgu sanāksmi sanāca deviņu nacionālo organizāciju pārstāvji. Šajā apspriedē dibināja Latvijas Tautas padomi – Latvijas Republikas pirmo likumdevēju. Dibināšanas sēdē vienbalsīgi pieņēma padomes politisko platformu un ievēlēja amatpersonas. Pēc Zemnieku savienības rosinājuma par Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja Jelgavas advokātu, pazīstamo latviešu sabiedrisko un politisko darbinieku Jāni Čaksti. Par LTP priekšsēdētāja biedriem ievēlēja juristu Gustavu Zemgalu no Radikāldemokrātiskās partijas un publicistu Marģeru Skujenieku no sociāldemokrātiem. Šajā pašā reizē arī izraudzījās nākamās valdības Ministru prezidentu.    Ikdiena Latvijā tūlīt pēc Pirmā pasaules kara Lai arī 1918. gada 11. novembrī beidzās Pirmais pasaules karš un 18. novembrī Rīgā proklamēja Latvijas Republiku, tomēr jaunajai valstij attīstīties kavēja gan kara sekas, gan pēc Latvijas proklamēšanas sekojošās divus gadus ilgās atbrīvošanas cīņas iesākumā ar vācu okupācijas karaspēku un vēlāk ar Krievijas Sarkano armiju. Aktīvā karadarbība Pirmā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā bija nodarījusi milzīgus zaudējumus latviešu tautai un līdz tam nepieredzētu postu zemei. Kara rezultātā iedzīvotāju skaits bija samazinājies teju uz pusi. Kāda bija dzīve Latvijā tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, ko tolaik varēja nopirkt veikalos, kā tika apmācīti bērni un kāda bija situācija slimnīcās, stāsta Latvijas Kara muzeja starpkaru  vēstures nodaļas vadītāja  Barba Ekmane.   20. sākumā Eiropā plosās Spāņu gripa 1918. gadā, kamēr mēs tuvojāmies Latvijas dibināšanas brīdim un kopā ar pārējo Eiropu gaidījām Pirmā pasaules kara beigas, visā pasaulē plosījās nežēlīga gripa, kas uzņēma pandēmijas apmērus. Spāņu gripas dēļ dzīvību zaudēja gandrīz pieci procenti pasaules iedzīvotāju un ar to laikā no 1918. līdz 1920. gadam slimoja katrs trešais pasaules iedzīvotājs. Šo gripu dēvēja par Spāņu gripu un tā bija neparasta daudzējādā ziņā. Vispirms jau, ar gripu ierasti slimo bērni, veci un novārguši cilvēki, taču šī gripa masveidā skāra jaunus un spēcīgus cilvēkus. Mūsdienu pētījumi, kuros sīkāk analizēti sasaluši gripas paraugi, apliecinājuši, ka jaunu un spēcīgu cilvēku imūnā sistēmā gripas vīrusa ietekmē darbojusies pārāk aktīvi, tādejādi radot tā saucamo citokīnu vētru - tas nozīmē, ka imūnsistēmas reakcija kļūst nekontrolēta un pārlieku daudzas imūnšūnas koncentrējas vienā reģionā. Neviens nav īsti drošs, kā Spāņu gripa izplatījās - daļa pētnieku apgalvo, ka tā sākusies Ķīnā, citi - Amerikas Savienotajās Valstīs, taču pirmie upuri bija karavīri. Spāņu gripas simptomi parādījās strauji un strauji arī progresēja. Vispirms pacienti sāka just vājumu, drudzi, spēcīgi klepot un ar klepu aplipināja apkārtējos. Vēlāk klepus pārauga smakšanā, līdz nereti iestājās nāve.  Spāņu gripa tiek uzskatīta par lielāku pandēmiju modernajos laikos, pārslogojot slimnīcas, kurās jau tobrīd trūka medicīnas personāla, kas vairāk bija piesaistīts darboties kara zonās. Taču interesants ir arī stāsts par to, kā radies nosaukums - spāņu gripa. Kara laikā valstis, kuras skāra šī gripa, faktu par to ilgstoši noklusēja un vienīgā valsts, kas par to ziņoja, bija neitrālā Spānija. Kļūdaini tika uzskatīts, ka Spānijā sirgstošo ir visvairāk - atšķirībā no citām valstīm, Spānijas laikraksti netika cenzēti, ziņojot par saslimšanas gadījumiem jau agrīnajā epidēmijas stadijā.

Septiņas dienas Eiropā
Britu „gadsimta” vēlēšanu rezultāti

Septiņas dienas Eiropā

Play Episode Listen Later May 11, 2015 40:42


Lielbritānijas konservatīvo Toriju partijas līderis Deivids Kamerons solījis, ja vēlēšanās uzvarēs viņa vadītā partija, jau 2017. gadā notiks referendums par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Cik reāla ir šāda izstāšanās un vai britu tauta bija gatava atbalstīt šādus solījumus vai draudus? Lai apspriestu britu „gadsimta” vēlēšanu iznākumu, koalīcijas veidošanās procesu un referenduma draudus, uz sarunu esam aicinājuši „Sabiedrība par atklātību – Delna” padomes locekli, Vēlēšanu reformu biedrības dibinātāju, bijušo deputātu un tirgus pētnieku Valdi Liepiņu. Lielbritānijai jāiet savs ceļš, jo tā spēj attīstīties, kamēr pārējā Eiropa atrodas stagnācijā, Lielbritānijā jāierobežo viesstrādnieku pieplūdums, kam pretojas Eiropa, tāpat britiem pašiem jālemj sava nākotne, tātad biežāk jāpiedalās referendumos. Šādā veidā var turpināt ilgi, jo Lielbritānijas parlamenta vēlēšanu priekšvakarā vienojošais viedoklis laikam bija tikai viens – vēlēšanas būs viena milzīga brēka. Konservatīvie uzvaras gadījumā sola referendumu, finansisti atkal satraucas, ka populisms par aiziešanu no Eiropas Savienības var izraisīt lielu kritumu, bet radikāļi skandē, katram savu pašnoteikšanos. Visam pa vidu ekonomistu brīdinājums, lai kurš svinētu uzvaru, visiem būs jādomā par izdevumu samazināšanu, kas nav populāri. Rubrikā Viedokļi par Eiropas nevienprātību e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu nodrošināšanā. Lai gan Eiropas Savienība sevi dēvē par vienotu valstu kopumu, kad runa ir par digitālo tirgu, e-tirdzniecību un tiešsaistes pakalpojumiem - līdz vienotībai Eiropai ir tālu. Tāpat kā daudzi citi eiropieši – Pēteris Krūmiņš no Ieriķiem -  nevar savās mājās oficiāli skatīties jaunākās interneta vietnes „Netflix” veidotās “House of Cards” sērijas, taču nelegāli lejupielādēt seriālu viņš nevēlas. Šāda situācija ir izveidojusies, jo visu 28 Eiropas Savienības valstu interneta pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums bloķēt lapas, par kuru pārraidi katrai valstij nav noslēgts savs licenču līgums. Tādēļ atverot Netfix vai „BBC iPlayer” vēlamā satura vietā mēs tiekam tikai pie skumja paziņojuma „Sorry, it is not available in your country yet” (atvainojiet, tas nav pieejams jūsu valstī). Lai mainītu esošo situāciju aizvadītajā nedēļā Eiropas Komisija iepazīstināja ar detalizētu plānu, kas paredz izveidot tā dēvēto digitālo vienoto tirgu pakalpojumiem un produktiem visā Eiropas Savienībā. Ieceres mērķis ir sniegt eiropiešiem vienkāršotu un neierobežotu pieeju filmām, interneta iepirkšanās pakalpojumiem, telefona sakariem un mākoņošanai neatkarīgi no tā, kurā valstī viņi atrodas. Tiesa, iecere nav tikai par papildus ērtībām klientiem. Politiķi vēlas, lai Eiropas Savienība kļūtu par pilntiesīgu konkurentu Amerikas Savienotajām valstīm. Eiropa jau gadiem vēlas savu Google vai Facebook, taču amerikāņu gigantiem līdzīgu eiropiešu konkurentu izaugsmi bieži vien ierobežo nacionālā likumdošana, savukārt amerikāņu seriāli un radītās interneta platformas iemanto tūlītēju popularitāti teju visos Eiropas digitālajos tirgos.