Podcasts about klasikas

Raidījuma sarunas fokusā ir pakalpojumu dizains — jēdziens, kas, lai gan tiek lietots arvien biežāk, joprojām raisa jautājumus un nereti arī neizpratni. Kas ir pakalpojumu dizains? Kādēļ pakalpojumam tas varētu būt nepieciešams, un kā tas tiek īstenots? Par šiem un citiem jautājumiem diskutē pakalpojumu dizaineres Liene Kupča un Ilze Kundziņa. Papildu praktiskajai darbībai pakalpojumu dizaina nozarē, Liene un Ilze ir cieši saistītas arī ar akadēmisko vidi. Ilze ir Latvijas Mākslas akadēmijas starptautiskās maģistra studiju programmas "Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas" (SDSI) direktore un asociētā profesore, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālās doktorantūras studente. Liene savukārt ir SDSI mācību kursa "Nākotņu dizains" lektore, kā arī Oslo Arhitektūras un dizaina skolas studente programmā "Sistēmorientēts dizains".  Raidījuma producente — "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

9. aprīlī pulksten 19:30 VEF Kultūras pils Kamerzālē cikla Come prima ietvaros uzstāsies vijolniece Elīna Bukša un pianiste Aurēlija Šimkus.  Programmā skanēs Pētera Vaska, Ludviga van Bēthovena, Arvo Perta un Morisa Ravela mūzika, bet koncertu vadīs muzikologs, "Klasikas" programmu vadītājs Dāvis Eņģelis. Bet jau šobrīd ar vijolnieci Elīnu Bukšu tiekamies "Klasikas" studijā: runājam gan par abu mākslinieču satikšanos uz vienas skatuves un pavasarīgā kamermūzikas koncerta ideju, gan par turpmākajiem radošajiem plāniem.

Lielo pasaules apceļošanas ekspedīciju Lenesons noslēgs, dodoties jūrasbraucienā pāri okeānam uz Ziemeļameriku, lai izzinātu tās aizraujošākos noslēpumus un ar tiem iepazīstinātu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestram mazākos klausītājus.  Par koncertuzvedumu, kas 12. aprīlī plkst. 11.00 risināsies "Hanzas peronā", pirmdienas "Neatliekamajā sarunā" plašāk stāsta fagotists, cilvēks-orķestris un diriģents Raimonds Gulbis. Uzveduma radošā komanda: Aktieri Anastasija Rekuta-Džordževiča, Agris Krapivņickis un Artūrs Putniņš, režisore Paula Pļavniece, dramaturgs Klāvs Mellis, māksliniece Austra Sniķere, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un trombonists Kristaps Malahovskis solista lomā.  Programmā: Leonarda Bernsteina, Džordža Gēršvina un Ārona Koplenda mūzika.

"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem".  Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta.  Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas.  Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita  teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.

2025. gads visā pasaulē iezīmēsies kā Arvo Perta deviņdesmitās jubilejas gads. Un arī Latvijas klausītāji varēs piedalīties Arvo Perta jubilejas gada ieskaņas koncertā, baudot vispasaules slavu iemantojušā igauņu komponista mūziku – mūziku, kura personiski uzrunā visu paaudžu klausītājus ar tās pārpasaulīgumu un vienlaikus cilvēcību, ar savu mieru un reizē dramatismu. Sestdien, 8. februārī, Rīgā, Lutera (Torņkalna) baznīcā skanēs Arvo Perta "Te Deum" un Georga Fridriha Hendeļa "Dixit Dominus", ko izpildīs Latvijas Radio koris un kamerorķestris "Sinfonietta Rīga". Pie diriģenta pults – Kaspars Putniņš, ar kuru tiekamies arī uz sarunu "Klasikas" viļņos. "Ar Perta mūziku jūtu visnotaļ ciešu un ilgstošu saikni. Tas varētu būt 1986. gada ziemā, kad es Mūzikas akadēmijas basketbola komandas sastāvā biju Tallinā," stāsta diriģents. "Tā kā sākās pārmaiņu laiki Padomju savienībā, tad tieši 86./87. gada ziemā bija pirmais Arvo Perta autorkoncerts Padomju Igaunijā pēc viņa emigrēšanas uz rietumiem. Viņš pats šajā pasākumā nepiedalījās, bet Estonijas koncertzāle bija stāvgrūdām pilna, un kādā dīvainā, nesaprotamā kārtā, neskatoties uz to, ka tur bija vispārēja sajūsma, kāpnes bija pilnas ar cilvēkiem (mūsdienās to neviens nepieļautu ugunsdrošības noteikumu neievērošanas dēļ!), bet mūsu draugi mūs tur iedabūja iekšā. Es nekad tādu mūziku savā dzīvē agrāk nebiju dzirdējis, un tas bija pilnīgs kultūršoks. Turklāt vēl biju tikko atnācis no armijas, biju ilgāku laiku nodzīvojis tādā informācijas un mūzikas vakuumā. Tūlīt pēc tam sāku intensīvi meklēt iespējas šo mūziku iepazīt tuvāk un ar to nodarboties, un Sigvarda [Kļavas] organizētajā festivālā "Satikšanās mūzikā" Universitātes aulā, tas varēja būt astoņdesmito gadu beigās, iespējams, ka mēs ar Rīgas vokālo grupu toreiz ka tik nebijām pirmie, kas Arvo Perta mūziku pēc viņa emigrācijas, došanās trimdā atskaņoja Rīgā. Kamēr viņš bija Igaunijā, Perta mūzika šad un tad tika atskaņota arī pie mums. Tā ka attiecības ir senas un man personīgi ļoti, ļoti svarīgas."

“Tu staigā, teiksim, pa mazdārziņiem, kur cilvēki rušinās pavasarī, kad tur ir baigais haoss — saplīsušas plēves, mētājas spaiņi, zeme ir vēl iemigusi, bet tu skaties: kāda enerģija! Un rodas tēli. Dārznieks noteikti skatītos uz zariem, kā tos sagatavot pavasarim, bet mākslinieks skatās un priecājas par saplēstām siltumnīcām,” – stāsta mākslinieks Oļegs Tillbergs. Apgāds “Neputns” publicējis bilingvālu mākslas zinātnieces Santas Hiršas monogrāfiju latviešu un angļu valodā par poētisko un metaforisko instalatoru, mākslinieku Oļegu Tillbergu. Ar Santu Hiršu tiekamies "Klasikas" studijā. Jau pašā sarunas sākumā Santa Hirša uzsver, ka neesot mākslas zinātniece-biogrāfe. "Man varbūt pat vairāk interesē pats laiks un parādības, kas caur Oļega Tillberga mākslu ienāk Latvijas kultūrā, kā tās rezonē ar plašākām sociālām un politiskām norisēm. Tā nav klasiska monogrāfija. Protams, centrā ir Oļegs Tillbergs kā mākslinieks, bet es tomēr centos aptvert daudz plašāku parādību plūsmu." Latviešu mākslā Oļegs Tillbergs ienāca astoņdesmito gadu beigās, viņa stāsta. "Kopā ar savas paaudzes māksliniekiem viņi ienesa laikmetīgo mākslu Latvijā, sāka veidot instalācijas, izstādīja dažādus objektus kā mākslinieciskus objektus un rīkoja dažādas performances, piemēram, Oļegs sadarbojās ar Sarmīti Māliņu un Sergeju Davidovu, un viņi tagadējā Līvu laukumā vai stacijas tunelī rīkoja visnotaļ avangardiskas un apkārtējo publiku kaitinošas performances, kur iejaucās milicija, bet viss beidzās labi. Principā viņi bija tā laika avangards, bet kuriem nav iespējams iedomāties tālāko mākslas attīstību deviņdesmitajos un divtūkstošajos gados. Ja viņi sāka kā mākslas revolucionāri, tad deviņdesmitajos gados Oļegs bija mākslinieks, kurš piedalījās ļoti daudzās starptautiska līmeņa izstādēs, ieguva arī "Ars Fennica" balvu, kas ir Ziemeļvalstu reģiona tā laika galvenā laikmetīgās mākslas balva. Viņš tiešām guva ļoti plašu atzinību. Ir ļoti grūti salīdzināt, bet, manuprāt, pat mūsdienu globālās aprites ziņā daudz dinamiskākajā mākslas dzīvē reti kurš to ir sasniedzis."  * Oļegs Tillbergs (1956) ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta 80.–90. gadu māksliniekiem, kura instalācijas radikāli pārdefinēja telpas, laika un materialitātes iespējas mākslā un bija būtisks stimuls Latvijas laikmetīgās mākslas veidošanās procesiem. Tillberga darbības aktīvākais posms sakrita ar intensīvo ģeopolitisko pārmaiņu laiku, kad strauji saira padomju sociālistiskā iekārta un lēnām nobrieda jauna sabiedrība, savukārt mākslinieciskā brīvība tika vienādota ar valstisko suverenitāti. Emocionāli uzlādēti un eksistenciālu sajūtu piesātināti vēstījumi kartēja 20. gadsimta nogales mentālo ainavu, izmantojot dabas un tehnoloģiju, dzīvības un nāves sadursmes metaforas. Tillberga māksla veidojās caur šīm laiktelpas izmaiņām un iemiesoja pēcsociālisma apjukumu dažādo priekšmetu, vielu un procesu asamblāžās, kas būtiski paplašināja iepriekš nospraustās mākslas robežas un pauda dekoloniālisma estētikā balstītu jūtīgumu pret apkārtējo pasauli. Izstādīti nozīmīgos starptautiskos mākslas notikumos, Tillberga darbi 90. gados pildīja simboliski svarīgu misiju, apliecinot Latvijas mākslas piederību Rietumu kultūrtelpai un spēju iekļauties tās laikmetīgajā diskursā.

29. janvārī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā gaidāms Mūzikas akadēmijas emeritētā profesora, flautista Viļņa Strautiņa (1939–2018) atcerei veltīts koncerts "Turpinājums", kuru vadīs muzikoloģe Ilze Medne. Mūžībā aizgājušo Meistaru aizvien atceras gan kā izcilu flautistu, gan kā talantīgu pedagogu. Kopš 1971. gada Latvijas Mūzikas akadēmijā Vilnis Strautiņš vadīja flautas klasi, kuru absolvējuši vairāk nekā 60 studentu, daudzi no viņiem šobrīd ir Latvijas profesionālo orķestru mūziķi.  "Klasikas" studijā par notikumu runājam ar trim Viļņa Strautiņa studentēm Lieni Denisjuku-Straupi, Aneti Toču un Daci Bičkovsku par profesora mantojumu: viņa personības atspulgiem mūzikā un pedagoģijā, par viņa cilvēciskajām īpašībām, attieksmi pret mūziku un studentiem, kas liek atkal un atkal viņiem satikties atceres koncertos; par viņa darba turpinājumu nu jau vairākās paaudzēs. Uzzinām par koncerta dalībniekiem, viesiem, dažādo mūziku, kuras izvēle atspoguļo cienījamā meistara interešu daudzveidību. 

Šogad aprit 34 gadi kopš 1991. gada barikādēm. Šo notikumu atmiņu centrā vienmēr bijis cilvēks, kurš pieņēmis lēmumu piedalīties barikādēs Latvijas nākotnes vārdā. Barikāžu atceres gadadienas koncerta centrā 20. janvārī būs tā laika bērni, kuriem 1991. gadā bija pieci, seši vai desmit gadu, un kuri šobrīd pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Kam un kā radās doma veidot Barikāžu atceres koncertu kā multimediālu izrādi? To jautājām Orķestra "Rīga" diriģentam Valdim Butānam. "Šis koncerts ir ļoti personīgs, jo, veidojot programmu, esmu ielicis arī daļu no savām sajūtām un pieredzes."  "Klasikas" studijā viņš stāsta gan par skaņdarbiem, kas koncertam izvēlēti, lai liktu domāt par dziļām un nopietnām lietām, lai katrs klausītājs tos varētu piepildīt ar savu saturu un atmiņu zibžņiem. Diriģents dalās arī savās sajūtās, ko bērnībā pieredzējis no Barikāžu laika, un šīs atmiņas ir personīgas. Savukārt komponists Jēkabs Jančevskis telefonsarunā atceras laiku, kad strādājis pie Dailes teātra izrādes "Brands", un kādu iespaidu šis saturs uz viņu atstājis, atklāj arī izmaiņas, kādas gaidāmas, un pauž prieku, ka koncertā piedalīsies aktrise Ieva Segliņa. Arī Jēkabam Jančevskim vēsturiskas tēmas ir tuvas.  Barikāžu atceres koncertu no Rīgas Doma 20. janvāra vakarā plkst. 18 raidīsim arī tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā.  

Šogad aprit 34 gadi kopš 1991. gada barikādēm. Šo notikumu atmiņu centrā vienmēr bijis cilvēks, kurš pieņēmis lēmumu piedalīties barikādēs Latvijas nākotnes vārdā. Barikāžu atceres gadadienas koncerta centrā 20. janvārī būs tā laika bērni, kuriem 1991. gadā bija pieci, seši vai desmit gadu, un kuri šobrīd pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Kam un kā radās doma veidot Barikāžu atceres koncertu kā multimediālu izrādi? To jautājām Orķestra "Rīga" diriģentam Valdim Butānam. "Šis koncerts ir ļoti personīgs, jo, veidojot programmu, esmu ielicis arī daļu no savām sajūtām un pieredzes."  "Klasikas" studijā viņš stāsta gan par skaņdarbiem, kas koncertam izvēlēti, lai liktu domāt par dziļām un nopietnām lietām, lai katrs klausītājs tos varētu piepildīt ar savu saturu un atmiņu zibžņiem. Diriģents dalās arī savās sajūtās, ko bērnībā pieredzējis no Barikāžu laika, un šīs atmiņas ir personīgas. Savukārt komponists Jēkabs Jančevskis telefonsarunā atceras laiku, kad strādājis pie Dailes teātra izrādes "Brands", un kādu iespaidu šis saturs uz viņu atstājis, atklāj arī izmaiņas, kādas gaidāmas, un pauž prieku, ka koncertā piedalīsies aktrise Ieva Segliņa. Arī Jēkabam Jančevskim vēsturiskas tēmas ir tuvas.  Barikāžu atceres koncertu no Rīgas Doma 20. janvāra vakarā plkst. 18 raidīsim arī tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā.  

"Klasikā" uz sarunu aicinām vokālās grupas "Latvian Voices" dalībnieces: tās vadītāju un komponisti Lauru Jēkabsoni, kā arī Unu Stadi un Beāti Krūmiņu. Runājam gan par aizvadītajiem koncertiem Vācijā, kuru laikā grupas dalībnieces tradicionāli piedalījās arī Lūcijas dienas svinībās, gan par nepieciešamajiem izaicinājumiem, jauno albumu "SNIEGums", kas "Klasikas" ēterā pirmatskaņojumu piedzīvos 24. decembrī, gan arī par gaidāmo tikšanos ar Latvijas klausītājiem.  

"Klasikā" tiekamies ar dziedātāju Etīnu Emīliju Saulīti: runājam par Ralfa Vona-Viljamsa mūziku, kas skanēs koncertā 6. decembrī Rīgas Domā, muzicējot kopā ar ērģelnieci Līgu Īvāni un sitaminstrumentālistu Reini Tomiņu, par gaidāmajiem notikumiem, kas saistīti ar Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas absolvēšanu un sava ceļa meklējumiem vokālajā mākslā. *** 6. decembrī pulkste, 19 Rīgs Doma kbūs iespēja dzirdēt jauno un daudzsološo soprānu Etīnu Emīliju Saulīti, kura, vēl tikai būdama Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkne, šī gada jūnijā pārstāvēja Latviju 42. Hansa Gabora jauno operas solistu konkursā un iekļuva finālā. Par izcilu sniegumu Etīna saņēma trīs īpašās balvas: Dzintaru koncertzāles balvu, Džeinas Kārtijas memoriāla balvu un Nīderlandes Nacionālās operas balvu. Šajā programmā satiksies divas mūzikas pasaules – Johana Sebastiāna Baha pārlaicīgums un monumentalitāte ar 20. gadsimta britu komponista Ralfa Vona Viljamsa spilgto tēlainību, pastorālajām noskaņām un īpaši skaisto melodismu. Ralfs Vons Viljamss bija angļu nacionālais simfoniķis, kā arī kaislīgs folklorists. Viņu iedvesmoja rakstnieki un dzejnieki Šekspīrs, Viljams Bleiks un Volts Vitmens. Viljamsa mūzikas kvalitātes brīnišķīgi atklāj cikls “Piecas mistiskas dziesmas”, ko caurstrāvo apcerīgums, dialogs ar Mīlestību, Dieva slavinājums un krāšņa muzikālā valoda. Bet īpašs virtuozitātes izaicinājums vokālistiem ir Trīs vokalīzes, komponista ‘‘Gulbja dziesma''.  Soprāns Etīna Emīlija Saulīte teic: ‘‘Ar Ralfa Vona Viljamsa mūziku esmu pazīstama jau sen, un man tā ir ļoti tuva. Šī komponista daiļradei piemīt neparasta spēja uzburt spilgtas ainavas un emocijas, kas, manuprāt, Ziemassvētku gaidīšanas laikam ļoti piestāv. Viljamsa opusi šajā reizē izskanēs nestandarta pārlikumos, sabalsojoties soprāna, ērģeļu un marimbas tembriem.'' Baha mūzikas cēlsvinīgo prieku sastapsim viņa ērģeļkompozīcijās, bet Baha liriskā intimitāte izskanēs komponista skaņdarbu pārlikumos marimbai.  Džona Ebenīzera Vesta “Fantāzija par divām Ziemassvētku dziesmām” ieskandinās klasisko un tautas melodiju mijiedarbi, savukārt Viljamsa “Fantāzija par angļu tautas dziesmu ‘“Greensleeves'' būs kā klusa refleksija par ziemas laika mūžīgo burvību. Baha diženums šajā koncertā satiksies ar Viljamsa smalko liriku, veidojot mākslas pasauli, kas atvērs klausītāju sirdis mierpilnai pārdomu svētku gaidīšanai.  

Vai zini, ko uzskata par Ukrainas mūzikas modernisma tēvu? Šis vīrs ir Boriss Ļatošinskis, un viņa dzīves gadi ir 1894 un 1968. "Klasikas" raidījumu sērijā “Ukrainas pasakalja” dziedātāja un muzikoloģe Oksana Nikitjuka teica — pāreja uz modernismu sākās ar Ļatošinska mūziku. Boriss Ļatošinskis pasniedza Kijivas konservatorijā, un vairums mūsdienu ukraiņu komponistu ir Ļatošinska skolnieki. Saistībā ar šo būtisks jautājums ir par Kijivas konservatorijas nosaukumu. Patlaban šī mūzikas augstskola nes Pjotra Čaikovska vārdu, un, kaut arī bijuši mēģinājumi pierādīt, ka Čaikovskis būtu ukraiņu izcelsmes mākslinieks, mums nepārprotami zināms, ka viņš ukraiņu ideju necik augstu nevērtēja. Oksana stāstīja, ka daļa docētāju un studentu ir kategoriski pret to, ka Čaikovska vārds tiek paturēts: viņi nav pret Čaikovska mūziku, bet pret to, ka Ukrainas nacionālajai mūzikas augstskolai ir Čaikovska vārds. Diemžēl konservatorijas vadībai un daļai docētāju ir pretējs viedoklis: viņi apgalvo, ka Čaikovskis ir ukraiņu komponists, viņi uzģērbj Čaikovskim višivanku — jā, foajē ir liels Čaikovska portrets višivankā, fonā kaut kādas lauku mājas, ukraiņu ciems. Tas izskatās smieklīgi, jo Čaikovska mūzikā nav nekā būtiski ukrainiska, ja neskaita Pirmā klavierkoncerta finālu ar tautasdziesmu Выйди, выйди, labi, varbūt vēl kaut ko aiz ausīm pievilktu. Jā, Čaikovska vecvectēvam bija uzvārds Čaika, tas ir kozaku uzvārds, bet šis sencis pats atteicās no sava uzvārda un pārtapa par Čaikovski, tādējādi atsakoties no ukrainiskā. Tāpēc Čaikovska ukrainizēšana patlaban izskatās pēc politiskām konvulsijām. Bet atgriežamies pie Borisa Ļatošinska. Un, kamēr gaidām, kad viņa vārds tiks piešķirts Kijivas konservatorijai, atsauksimies uz Jevhenu Gromovu, kurš vietnē https://kyivdaily.com.ua 2020. gadā salīdzināja Ļatošinski ar kinorežisoru Aleksandru Dovženko. Paralēles? Sabiedriskais nozīmīgums, daiļrades traģiskais starojums, ietekme uz nākošo paaudžu ukraiņu mūziķiem un kinodarbiniekiem. Ļatošinskis un Dovženko ir vienaudži un līdzīgu likteņu īpašnieki, saka Gromovs. Viņiem izdevās pārraut dzelzs priekškara pastiprināto nacionālās profesionālās kultūras provinciālo noslēgtību. Viņi abi eksponējās kā ukraiņu laikmetīgās kultūras dižākie pārstāvji, kas Ukrainu iznesa starptautiskā līmenī. Uz abiem attiecās represijas, apsūdzības formālismā, buržuāziskajā nacionālismā un dekadencē. Tas notika gan no Kijivas, gan no Maskavas puses. Abiem bija ordeņi un prēmijas, abi tika sisti un pērti. Boriss Ļatošinskis darbojās teju visos žanros: rakstīja intīmas romances, instrumentālo kamermūziku, a cappella korus, komponēja piecas simfonijas, simfoniskās poēmas, svītas, uvertīras, balādes un operas. Viņš bija plaša apvāršņa cilvēks, aizrāvies ar Listu, Vāgneru, Skrjabinu (to var labi dzirdēt viņa agrīnākos darbos), aizrautīgi lasījis Heini, Šelliju, Vaildu, Māterlinku, Verlēnu, Baļmontu, soli pa solim nonācis pie Šēnberga un Berga — tā Ļatošinskis pēc būtības kļuva par Eiropas kultūras pārstāvi, un, kaut arī mūsdienu ausīm viņa modernisma asni liekas tādi kā aizlaicīgi, viņa mūzika nenoliedzami pelnījusi pulka lielāku ievērību, un to noteikti apliecinās viņa audzēkņi. Leonīds Grabovskis, Vitālijs Godzjackis, Osvalds Balakausks, Jevhens Stankovičs, Valentīns Silvestrovs un no citas saules arī Vladimirs Zagorcevs. Un pašā noslēgumā anekdots. Borisa Ļatošinska laikabiedra Viktora Kosenko atraitne Angelīna Kosenko stāsta, ka abi komponisti bijuši gan dažādu ceļu gājēji, tomēr labi kolēģi, un viņu strīdi bijuši labdabīgi. Boriss Ļatošinskis mēdzis jautāt, kad tad Kosenko sākšot rakstīt nemelodisku mūziku, uz ko Kosenko atbildējis — tad, kad jūs, Boris Nikolajevič, sāksiet rakstīt melodisku.

Rīgas projektu koris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) divos koncertos pirmatskaņos komponistes Lauras Jēkabsones "Folk pasiju", kas tapusi par godu Franča Trasuna 160. jubilejai. Rīgas projektu koris savu septīto sezonu atklās ar pasaules pirmatskaņojumu divos koncertos – Rīgā un Rēzeknē. Jēkabsones "Folk pasija" ir koncerta garuma jaundarbs, kas atspoguļo latgaliešu priestera un valstsvīra Trasuna dzīvesgājumu. Klasikas studijā tiekamies ar komponisti, grupas "Latvian Voices" dziedātāju Lauru Jēkabsoni. Mūsu sarunā par tautiskā un sakrālā sapludināšanu, par saknēm Latgalē un to, vai Franča Trasuna upuris nav bijis veltīgs, par mūziķu lielo pietāti pret radīto materiālu un pasijā ieslēptajiem citātiem. Sarunas otrajā daļā par 26. oktobrī paredzēto "Latvieša mīta" pirmatskaņojumu. Tā radīšanas gaitā Laura pētījusi latviešu tautasdziesmas, lai pēc iespējas bagātīgāk atveidotu latviešu vīrieša jūtu pasauli. * Darba "Folk pasija" libreta autore ir latgaliešu dzejniece un Saeimas deputāte Anna Rancāne, kura izmantojusi gan paša Trasuna dzeju, gan savu oriģināldzeju. Rīgas projektu korim šajā koncertā pievienosies LNSO, postfolkloras grupa "Rikši" ar solistu Ēriku Zepu, kā arī solists Jānis Strazdiņš Trasuna lomā. Trasuns (1864–1926) bija katoļu priesteris, literāts un politiķis, viens no galvenajiem pirmā Latgales kongresa rīkotājiem 1917.gadā, kā arī Latvijas Satversmes sapulces, pirmās un otrās Saeimas deputāts. Trasuna politiskajai darbībai bija liela nozīme Latgales lēmumā apvienoties ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem, lai vēlāk kopīgi dibinātu Latvijas Republiku. Viņa stāsta, ka savas politiskās darbības un baznīcas vadības kritikas dēļ Trasuns 1925.gadā tika izslēgts no katoļu baznīcas. Trasuns nomira 1926.gada aprīlī, neilgi pēc tam, kad bija padzīts no Lieldienu dievkalpojuma Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. "Trasuna dzīve ir bijusi ļoti sarežģīta, taču Latgalei un Latvijai ārkārtīgi nozīmīga," izvēli rakstīt pasiju par Trasunu pamato Laura Jēkabsone, kura pati nāk no Balvu novada. "Un Trasuna dzīves gājumu nav iespējams izstāstīt bez Latgales tautas mūzikas klātbūtnes, jo Latgalē tā ir cieši savijusies ar kristīgajām tradīcijām. Tāpēc arī šāds nosaukums – "Folk pasija", uzsver komponiste. "Folk pasijas" pirmatskaņojums notiks Rīgā 18.oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Savukārt 14.novembrī jaundarbs tiks atskaņots Rēzeknē, Latgales vēstniecībā GORS.

Jaunās mūzikas festivālu ARĒNA 2024 ar koncertu "Laika poētika" Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē 18. oktobrī ieskandinās kamerorķestris "Sinfonietta Rīga", pie diriģenta pults stājoties mākslinieciskajam vadītājam Normundam Šnē. Ar Normundu Šnē un dziedātāju Viktoriju Majori, kura atklāšanas koncertā pievienosies orķestrim čehu komponista Ondržeja Adameka opusa "Karakuri – Poupée mécanique" izpildījumā, tiekamies uz sarunu Klasikas studijā. Normunds Šnē atzīst, ka šajā koncertsezonā "Sinfoniettai Rīga" nesanākot spēlēt tik daudz laikmetīgās mūzikas, cik gribētos, un uzaicinājums no festivāla "Arēna" puses šīs alkas kompensējot. Sarunā arī par koncerta "Laika poētika" nosaukumu un akcentējam laika kā atskaites un uztveres līdzekli. Uzdodam jautājumu, vai programmai, kurā ir trīs apjomīgi darbi, impulsu devis Platona Buravicka jaundarbs "Vakuuma domēni" un lūdzam raksturot neordinārā Ondržeja Adameka un austriešu laikmetīgās mūzikas dzīvās leģendas Georga Frīdriha Hāsa rokrakstu un skaņumākslu. Viktorija Majore atzīst, ka pirms skaņdarba iestudēšanas viņa konsultējusies ar savu mammu – Leļļu teātra mākslinieci, kura sniegusi plašāku ieskatu karakuri lelles darbības principos. Dziedātāja atklāj, ka bez kustībām šo skaņdarbu nodziedāt būtu grūti. Netrūkstot arī izaicinājumu, dziedot čehu valodā un strādājot ar balsi pie līdzskaņiem.

10. oktobrī tiks atklāts jau 9. Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls “ORGANismi”, turpinot iepazīt ērģeļu kā koncertinstrumenta bagātību, dažādību un iespējas. Ar koncertprogrammu “Jazz. Spors. Bach.” festivālu sāks ārvalstu viesi no Grācas un Štutgartes, savukārt sestdien, 12. oktobrī, Latgales vēstniecībā GORS gaidāma pirmizrāde koncertuzvedumam “DOT un DOTIES”, kas būs festivāla “ORGANismi” kulminācija. Koncertuzveduma veidotāji visi ir spilgtas personības – ērģelniece Iveta Apkalna, Latvijas Nacionālā baleta soliste Jūlija Brauere, režisore Inese Mičule un scenogrāfs Reinis Dzudzilo. Klasikas studijā tiekamies ar Ivetu Apkalnu un Reini Dzudzilo. Sarunā par ērģeļu dvēseli, kas satiksies ar citu mākslas veidu dvēselēm, par sapņiem un bailēm, par dienasgrāmatas rakstīšanu un krāsām, personīgiem stāstiem, liktenīgām tikšanās reizēm un laimīgo skaitli – septiņi.    

"Willa Teātris" sadarbībā ar komponistu Kasparu Rolšteinu un kinorežisoru Jāni Putniņu no 2. oktobra uzsāk brīvdomātāju mūzikas jauno sezonu. Tās nosaukums – Tabula rasa vs. Kodachrome. Ar abiem kungiem tad arī tiekamies "Klasikas" studijā. Pasākumu sērijas centrā būs mūziķu un 8 mm kinolenšu mijiedarbība. Iedvesmojoties no arhīvos atrastiem kinoamatieru materiāliem, kuri koncerta laikā ar analogo tehniku tiks projicēti uz kinoekrāna, labākie Latvijas eksperimentālās mūzikas un kino scēnas mākslinieki ļausies spontānai ideju plūsmai. Pasākumu sērija Tabula rasa vs. Kodachrome būs brīnišķīga iespēja būt klātesošam radīšanas procesā; pēc koncertiem notiks arī sarunas ar to dalībniekiem. Pasākumu atmosfēra – neformāla. Anna Marta Burve: Tabula rasa tulkojumā no latīņu valodas nozīmē – balta lapa. Tas ir kaut kas pilnīgi, pilnīgi jauns. Kā jūs šīs sezonas ietvaros redzat šo Tabula rasa iepretim Kodachrome, kas būs tas nostalģiskais? Kaspars Rolšteins: Projektam Tabula rasa šī ir jau otrā sezona – pirmā risinājās pavasarī. Tur formula bija diezgan vienkārša: mūziķis atnāk un improvizē no nulles. Līdz ar to publika var pieredzēt skaņdarba tapšanu klātesot, tāpēc arī bija tas nosaukums. Bet jautājums – vai sākums ir balta lapa, vai tomēr beigas ir balta lapa... Un tad kaut kad vasarā ar Jāni dzērām kafiju un bija sajūta, ka Tabula rasa ir sevi pieteikusi, bet jādomā, kā attīstīties tālāk – citā mērogā vai citā perspektīvā, un ienāca prātā vienam avangardam pievienot vēl citu avangardu. Jānis Putniņš: Nezinu, vai to var nosaukt par avangardu, drīzāk par kaut ko nekontrolētu, improvizatorisku, kas kaut kādā veidā ļoti labi "sakožas" kopā ar pašu Tabula rasa uzstādījumu. Proti, tie būs atrastie materiāli, kas tiks izrādīti. Arhīvos atrastie? Jānis Putniņš: Ne gluži. Tas ir garš stāsts. Kodachrome ir firmas Kodak izveidots filmu materiāls – pirmā krāsainā filmiņa, kas bija domāta plašākai lietošanai. To īsti neizmantoja profesionāļi, toties ļoti daudz izmantoja amatieri, filmējot un veidojot tā saucamās mājas filmas. Kodachrome diemžēl vairs nav pieejams, tā filmiņas vairs nav iespējams attīstīt – process ir ļoti sarežģīts un mājās īsti nav īstenojams. Tā ka kodahroms būtībā ir vārds, kas sevī ietver nostalģisku aizgājušā laika brīnuma vērtību, un man liekas, ka tā ir ļoti interesanta kombinācija. Tieši tādā veidā, kā tas tiks pasniegts, Tabula rasa – tie ir atrastie materiāli, kuri būtībā palikuši bez vecākiem. Kaspars Rolšteins: Tur ir interesants arī tāds skatījums: šie filmu materiāli, un pārsvarā tie ir sešdesmitie, septiņdesmitie gadi, sakrīt ar laiku, kad attīstījās elektroniskie mūzikas instrumenti, no milzīgiem skapjiem pārtopot par nedaudz mazākiem skapjiem vai čemodāniņiem. Tādā ziņā var teikt, ka gan kodahroms, gan instrumenti, ko cilvēki mūsdienās spēlē, nodarbojoties ar improvizācijas mūziku, ir ļoti tuvu stāvoši laikā. Kā brāļi vai māsas. Vairāk – ierakstā.

"Klasikā" tiekamies ar kontrabasistu un diriģentu Jāni Stafecki, dzejnieci, komponisti un dziedātāju Vaidu Voveri un etnomūziķi Lieni Skrebinsku. Sarunas epicentrā ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rīkotais festivāls "LNSO vasarnīca", kas jau piekto reizi atgriežas pilsētā Latgales sirdī – Rēzeknē, lai no 23. līdz 25. augustam piepildītu Latgales vēstniecības "Gors" telpas ar brīnišķīgiem un krāsainiem muzikāliem notikumiem – prieks būs gan akadēmiskās mūzikas gardēžiem, gan tiem, kam šī būs pirmā tikšanās ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un tā draugiem mūzikā!  Ar Jāni Stafecki, Vaidu Voveri un Lieni Skrebinsku runājam par Latgalei piemītošo dažādību, kura lieliski atspoguļosies programmā "Simfo. Etno. Džezs", par vārdu rakstīšanu, braucot autobusā, par satikšanos ar kādreizējiem skolotājiem, desmitās "Vasarnīcas" programmu un to, vai LNSO mūziķiem jau izdevies iejusties Kongresu nama telpās... Kā vienmēr, festivālā "LNSO Vasarnīca" padomāts par vērienīgu simfonisko darbu mīļotājiem un jaunradītu unikālu muzikālo programmu cienītājiem; gan par jaunākām un mazāk pieredzējušām, gan vecākām un zinošākām ausīm. Šogad svinēt vasaras mūzikas dzīres LNSO aicinājis tuvus domubiedrus mūzikā. 23. augustā – Baltijas ceļa 35. gadadienā – festivālu atklās Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris kopā ar pianistu Luku Geņušu maestro Gintara Rinkēviča vadībā. Festivālā sastapsim arī citus LNSO draugus: vērienīgās Gustava Mālera Trešās simfonijas atskaņojumā diriģenta Andra Pogas vadībā piedalīsies lietuviešu mecosoprāns Justīna Gringīte un Latgales apvienotais koris Andas Lipskas un Jāņa Veļičko vadībā. Muzikālā uzvedumā jaunākajiem klausītājiem sadarbībā ar Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra Ritma grupu un iemīļoto aktieri Andri Keišu klausīsimies Riharda Zaļupes jaundarbu. Savukārt festivāla noslēguma koncertā īpašā simfo-etno-džeza programmā orķestrim diriģenta Jāņa Stafecka vadībā uz skatuves pievienosies dziedātāja Liene Skrebinska, Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas skolas Tradicionālās un Džeza un mūsdienu ritma mūzikas nodaļu audzēkņi un TRIO ELPO dalībnieki – Edgars Cīrulis, Jānis Rubiks un Rūdolfs Dankfelds. Savukārt par skaistu noskaņu un aizraujošiem stāstiem parūpēsies koncertu vadītāja, "Klasikas" kolēģe Liene Jakovļeva.

"Klasikā" uz sarunu aicinām izcilo baroka mūzikas interpreti, latviešu soprānu Guntu Smirnovu no Šveices, un mūsu tikšanās galvenais iemesls ir divi koncerti, kurus sniegs ansamblis Duo Poetico. Baroka mūzikas programma 3. augustā pulksten 20 skanēs akustiskajā koncertzālē "Īle", bet 4. augustā pulksten 17 – Ikšķiles Sv. Meinarda baznīcā. Ansambļa radošo kodolu veido divi mūziķi – Gunta Smirnova un armēņu vijolnieks Rafaels Ter-Sahakjans, kuriem šajā koncertprogrammā piebiedrosies arī ērģelniece Jekaterina Kofanova. Gunta Smirnova sadarbojas ar tādiem senās mūzikas lielmeistariem kā Renē Jakobs, Andrea Markons un Tons Kopmans. Gunta absolvējusi Bāzeles Senās mūzikas akadēmiju, vokālās prasmes pilnveidojusi arī Cīrihes Mākslu augstskolā. Dziedātāja uzstājusies Cīrihes un Bāzeles Operteātros, Amsterdamas Concertgebouw koncertzālē, Ķelnes Filharmonijā, Barselonas Liceja teātrī, kā arī ir regulāra viešņa Leipcigas Tomasa baznīcā. Šosezon Gunta dziedās arī Senās mūzikas festivālā Insbrukā, Senās mūzikas dienās Vācijas pilsētiņā Hernē un Leipcigas Baha festivālā. Rafaels Ter-Sahakjans ir daudzpusīgs mūziķis, kas vijoļspēli apguvis Lozannas un Lucernas Mūzikas akadēmijā Šveicē. Baroka vijoles prasmēs papildinājies pie Braiena Dīna. Vijolnieks regulāri uzstājas ar dažādiem Šveices orķestriem un kamermūzikas kolektīviem, piedalījies arī daudzu jaundarbu pirmatskaņojumos. Duetam koncertā pievienosies Bāzeles Sv. Pētera baznīcas galvenā ērģelniece Jekaterina Kofanova. Virtuoza mūziķe, starptautisku konkursu laureāte, kas regulāri koncertē visā Eiropā, sadarbojas ar daudziem pazīstamiem orķestriem un solistiem, kā arī ir koncertu sērijas Orgelmusik St.Peter Basel mākslinieciskā vadītāja. Akustiskajai koncertzālei "Īle" mūziķi izvēlējušies programmu, kas īpaši veltīta vācu barokam. Tajā satiekas divi ļoti nozīmīgi komponisti – Johans Sebastiāns Bahs un Georgs Frīdrihs Hendelis, kuri dzimuši vienā mēnesī, vienā gadā un pat ģeogrāfiski netālu viens no otra, taču dzīvē nekad nav satikušies. Programma pārsteigs ar to, ka itāļu operu un angļu oratoriju meistara Hendeļa mūzika šoreiz skanēs viņa dzimtajā vācu valodā. Izskanēs trīs no viņa pazīstamjām "Deviņām vācu ārijām", kas ir izsmalcinātas kamermuzikālas miniatūras ar slavenā dzejnieka Bartolda Heiniha Brokes tekstiem. Savukārt garīgās mūzikas ģēnija Baha vokālo daiļradi programmā pārstāvēs ārijas no viņa laicīgajām kantātēm ("Kāzu kantātes" BWV 202 un "Ganiņu kantātes" BWV 249a). Bet vairāku Baha skolnieku, kā arī viņa dēla Karla Filipa Emanuela Baha kompozīcijas programmas otrajā daļā ieskicēs vācu mūzikas stilistisko attīstību 18.gs.beigās. K.F.E. Baha kamerkantāte "Pavasaris" pārlikumā soprānam, vijolei un ērģelēm šajā koncertā izskanēs pirmo reizi. Sarunā ar Guntu Smirnovu – par komandas darbu un kontaktiem senajā mūzikā karjeras sākumā Šveicē un tagad, par svarīgu posmu dzīvē kā kora dziedātājai un praktisko dzīvi, kura bijusi pamācoša; par satikšanos ar Renē Jakobsu un lomu uzkrājumu; par to, kāpēc pārtrūcis diedziņš sadarbībai ar Latviju un kā tas atjaunojies; par koncertprogrammu Īlē un Ikšķilē; par Duo Poetico nosaukumu un mūziku, kas aizrauj un aizkustina pašus mūziķus, kā arī par ansambļa sastāvu un saspēli. Bet intervijas izskaņā – par kursu "Vēsturiskā dziedāšanas māksla", ko Gunta tiešsaistē pasniegs Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras studentiem, dziedāšanas ideāliem un ornamentēšanas noslēpumiem... Inga Žilinska: Mūsu iepriekšējā tikšanās notika pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem Bāzelē, kad studēji Schola Cantorum pie pieredzes bagātās dziedātājas Evelīnas Tabas. Laiks pagājis, un Latvijā par tevi neesam dzirdējuši gandrīz neko, savukārt Šveicē esi ieguvusi gan savu vietu, gan atzinību. Kā tev šie gadi aizritējuši, un kāda šobrīd ir tava ikdiena? Gunta Smirnova: Tā arī esmu palikusi Bāzelē… Pēc Schola Cantorum vēl mācījos Cīrihes Mākslu augstskolā. Tad vēl visādas privātstundas, meistarkursi, jo ar skolas beigšanu jau nekas nebeidzas – dziedātājam jau tas ceļš ir ļoti, ļoti garš, vienmēr ir, ko darīt un vienmēr kaut kas jāturpina tālāk. Taču ļoti svarīgi bijuši visi kontakti, kas gūti studiju laikā: kad sākas īstie mākslas ceļi, ir labi, ja pazīsti cilvēkus, kas arī pabeiguši skolu un kļuvuši, piemēram, par mūzikas direktoriem baznīcās. Tā ka karjeras sākumā ļoti noderēja daudzie kontakti tieši no skolas - kāds bija mani dzirdējis. Un tas, kas Schola Cantorum ir ļoti īpašs – tas, ka senās mūzikas atskaņošanā tev vajadzīgi citi cilvēki! Piemēram, lai savam eksāmenam iestudētu vienu Baha kantāti, tev nepieciešama vesela mūziķu komanda... Līdz ar to tu visu laiku sadarbojies ar kolēģiem: dziedi studiju biedru eksāmenos, dažādos koncertos, līdz ar to ļoti labi arī uzreiz redzi, ar ko tu varētu labi sastrādāties. Arī tevi dzird, un karjeras sākumā tas ir ļoti svarīgi! Tieši tā, Šveicē darbojoties, sākās lielākā dziedāšana jau pēc skolas beigšanas. Laikam tikai vienreiz dzīvē esmu bijusi uz kādu noklausīšanos, jo viss pārējais noticis tādā veidā, ka mani kāds ir dzirdējis un ieteicis. Tu darbojies kā brīvmāksliniece?  Jā, tieši tā. Vairākus gadus dziedāju arī koros. Piemēram, Zürcher Sing-Akademie – tas ir profesionāls koris, ar kuru sadarbojās arī Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Mums bija kopīgs koncerts – bija ļoti jauki satikt bijušos kolēģus un draugus Cīrihē! Kopumā man tas bija ļoti, ļoti svarīgs posms, jo varējām sastrādāties ar pasaulslaveniem diriģentiem un labiem orķestriem. Un tad jau tu arī mācies muzikāli iekļauties tajā visā. Redzi, kā viss notiek. Praktiskā dzīve ir ļoti pamācoša! Tas bija ļoti vērtīgi – līdz brīdim, kad sapratu, ka kora dziedāšana tomēr ir kas cits. Solodziedāšanai ir cita intensitāte. Šobrīd vairāk dziedu solo vai ansambļos. Lielajos koros vairs nedziedu. Kā notika tava satikšanās ar leģendāro Renē Jakobsu? Bija taču vairāki koncerti, kuros sadarbojāties. Tas bija tik interesanti... Tobrīd dziedāju Zürcher Sing-Akademie – mums bija projekts ar Haidna Stabat Mater, kura pēdējā daļā ir ārkārtīgi virtuoza pasāža. Jakobss jau pašā sākumā zināja, ka viņa ansambļa soliste, kurai ir vairāk liriska balss, nevarēs tādā tempā nodziedāt, kā viņš vēlas. Un viņš bija lūdzis, lai to iestudē koris. Tad nu mēs – pieci soprāni – mēģinājām reizē nodziedāt tās milzīgi ātrās koloratūras neiespējami ātrā tempā, bet Jakobss izlēma – lai tomēr dzied viena dziedātāja. Un tajā brīdī mūsu diriģents Florians Helgāts lūdza viņam norādīt, kura tieši dziedātāja tā būs, kura nu tagad to dziedās. Viņš norādīja uz mani – pamēģini! Pamēģināju, tā tas arī palika, un ierakstā tas mans 20 sekunžu solo arī palicis. (smejas) Tobrīd Florians man saka: klausies, Jakobsam patika – aizej viņam kaut ko nodziedi! Un tad tas drosmīgais solis – pieiet pie maestro un jautāt: vai drīkstu pie jums rīt atnākt un kaut ko nodziedāt… Jā, tas dziedātājam ir grūts brīdis – kad sevi jāparāda, par sevi jāpastāv un jānotic. Un tiešām – viņš mani uzaicināja, noklausījās, un pēc pusgada uzvedām Tēlemaņa operu.  Un to mēs dzirdējām arī "Klasikas" tiešraidē! Jā, maza, jautra lomiņa – Kefīza, lai atvieglotu traģisko operas ritējumu. Meitene, kura dzied par brīvību. Ļoti, ļoti jauka loma. Cik lomu kopumā ir tavā radošajā kontā? Manā repertuārā vairāk ir koncertpartijas – pasijās, oratorijās, kantātēs un tā tālāk. No operu lomām – vairākas Persela operas: "Karalis Artūrs", "Feju karaliene", "Didona un Enejs". Monteverdi "Orfejs". Operu gan ir mazāk, lai gan esmu dziedājusi atsevišķas operu ārijas.  Bet Rīgā tu neesi dziedājusi jau ļoti sen. Pēdējā reize bija ar Alisi Jušku, Aināru Paukšēnu un Jāni Pelši – manuprāt, 2009. gadā. Tā sanāca, ka bija pārtrūcis tas diedziņš sadarbībā ar Latviju: nodibināju ģimeni, un bija daudz sarežģītāk visu saplānot un sakārtot. Ja mazi bērni, tikt uz skatuves ir problemātiski – tad jau uz vietas ir grūti saplānot! Par braucieniem ir ļoti jādiskutē, jo jābūt kādam, kas var palikt mājās. Jo turklāt abi ar vīru esat mūziķi.  Tāpēc ļoti daudz kas ir jāsaskaņo. Vajag, lai der abām pusēm un ģimene ir laimīga. Un tagad esam satikušās, lai runātu par diviem koncertiem, kas šajā nedēļā izskanēs Latvijā. Viens no tiem notiks Īles baznīcā, otrs – Ikšķiles baznīcā. Turklāt Ikšķile ir tava dzimtā pilsēta. Kas īsti ir jūsu projekts – Duo Poetico? Latviski tulkojot – poētiskais duets. Esam divi – es un mans vīrs, vijolnieks. Parasti mums ir arī trešais dalībnieks. Jo ļoti maz ir skaņdarbu vijolei un balsij. Varbūt  vajadzētu arī kaut ko pasūtīt? Līdz ar to, ka esmu baroka dziedātāja, pārsvarā mūsu programmu centrā ir baroka mūzika, un tad nu mūsu kompānijā ir vai nu teorbists, vai ērģelnieks, vai arī klavesīnists. Varam būt ļoti mazs sastāvs – trijatā, un varam būt arī paplašināts sastāvs – ar veselu continuo grupu. Atskaņojam to, kas mums patīk. Ļoti bieži ir tā, ka programmas sākumā ir baroka mūzika, bet turpinājumā ejam tālāk uz romantiskāku un modernāku mūziku.  Kāda programma būs šoreiz? Īles baznīcā skanēs programma "Vācu baroka pērles" – tā bija koncerta rīkotāju vēlme, lai būtu vācu mūzika. Tāpēc esam izvēlējušies tiešām skaistas šīs mūzikas pērles! Piemēram, būs trīs no Hendeļa vācu ārijām. Kas neparasti: Hendeli vislabāk, protams, pazīstam kā itāļu operu vai angļu oratoriju autoru, bet tas, ka viņš ir vācu komponists – tas daudziem nav aizķēries prātā, un bieži vien ir pārsteigums. Šīs ārijas ir ar brīnišķīgi skaistiem, poētiskiem tekstiem vācu valodā – tās mēs arī piedāvāsim. Tās mums bieži ir programmas centrā. Būs arī Bahs un viņa laicīgā mūzika, kas retāk tiek atskaņota. (..) Atklāj, kurš būs vijolnieks un kurš spēlēs ērģeles? Vijolnieks Rafaels ir mans vīrs, bet ērģelniece būs mūsu mīļā Katja Kofanova, kura ir Bāzeles Pētera baznīcā galvenā ērģelniece. Ar viņu sadarbojamies jau vairāku gadu garumā. Sadarbība sākusies dievkalpojumos, bet pamazām radušās kopīgas koncertprogrammas. Viņa atbrauks arī pie mums uz Latviju, uz Īli. Pirmo reizi muzicēsim uz ērģelītēm, kuras būs uzstādītas speciāli mūsu koncertam Īles baznīcā. Ļoti, ļoti satraucoši. Bet domāju, ka būs ļoti interesanti! Pēc tava stāstītā saprotu, ka primārais programmas izvēlē ir skaista, neparasta, īpaša mūzika.  Jebkurā gadījumā – mūzika, kas mūs pašus aizrauj un aizkustina. Ļoti svarīga ir arī saspēle, kas notiek starp mums. Ļoti priecājos, ka atpakaļceļu uz Latviju tu meklē arī caur profesionālajām zināšanām: no Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītājas vietas izpildītājas Ievas Salietes saņēmu ziņu, ka nākamajā gadā mūsu Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedrā mācībspēks būs Gunta Smirnova. Tas ir brīnišķīgi, jo tava pieredze, izglītība un uzkrātās zināšanas ir tik apjomīgas, ka noteikti būs ļoti labs papildinājums mūsu Mūzikas akadēmijas senās mūzikas studentiem. Kuras būs tās sfēras, par kurām runāsi Mūzikas akadēmijā, un kas būs tavi apskatāmie lauciņi? Arī pati esmu ārkārtīgi priecīga par šo iespēju – ne tikai dziedāt, ne tikai parādīt, ko daru, bet arī dalīties tajā, ko esmu ieguvusi. (..) Ir ļoti daudz aktīvu jauniešu, kuri saka – jā, vēlos specializēties senajā mūzikā, un tas mani iepriecina… Kurss būs attālināts un norisināsies tiešsaistē, jo dzīvoju Bāzelē un nevaru atbraukt uz nodarbībām. Tā nosaukums – "Vēsturiskā dziedāšanas māksla". Tā būs mana pirmā pieredze šāda kursa pasniegšanā! Līdz šim esmu pasniegusi privātstundas un arī ar kolēģiem dalījusies – piemēram, rakstījusi ornamentus. Visas grāmatas jau apkopotas, tagad strādāju pie tā, lai visam būtu tulkojums angļu valodā, jo ļoti daudz kas ir vāciski. Tajā jūtos brīvi, bet saprotu, ka jābūt pieejamiem materiāliem angliski. (..) Pirmkārt, svarīgi saprast, kādi ir dziedāšanas ideāli. Vēsturiskajos traktātos ļoti daudz rakstīts par to, ko nozīmē laba dziedāšana un ko nozīmē skaista dziedāšana. Ļoti liela tēma vēsturiskajā dziedāšanā ir ornamenti. Uz to arī likšu akcentu, jo tas ir jātrenējas, tas ir jāmācās – pirmkārt jāievada sev ausī faili, kādi vispār ir varianti. Un tad, kad dziedi, augstākā stadija ir tad, ja vari brīvi, vispār nepiedomājot, tajā stilā ornamentēt. Man bijusi laime to iemācīties, jo man bijuši ļoti labi pasniedzēji. Kad dziedu Monteverdi mūziku, varu katru reizi to ornamentu veidot citādāku – pēc sajūtām. Saskaņā ar to, ko mūzika un afekts prasa. Tā ir brīnišķīga brīvības sajūta – kad apzinies, ka dziedi stilā, un mūzika ir dzīva.

37. Starptautiskajā Ērģeļmūzikas festivālā "Rīgas doms", kas norisināsies no 7. jūlija līdz 9. augustam, izskanēs kopumā 15 koncertu. Festivālā atklāšanā svētdien, 7. jūlijā, uzstāsies latviešu ērģelniece Lauma Akmene, kura lielu daļu laika dzīvo un muzicē ASV. Tā kā viņa šobrīd pievērsusies studijām Rīgas Tehniskajā universitātē, aicinājām ērģelnieci uz tikšanos "Klasikas" studijā. Sarunā par koncertprogrammu veidošanu un mūziku, ko radījušas komponistes sievietes. Par kāpšanu kalnos un to, ko Laumas ērģeļu spēlei dod arhitektūras studijas un svarcelšanas treniņi. Arī par pasaules labākajām ērģelēm un iespaidīgākajām dabas ainavām. "Man patīk spēlēt Amerikas katedrālēs, jo tās ir lielākas (kā jau viss tur ir lielāks)," smaidot stāsta Lauma Akmene. "Bet arī Rīgas Domā ir brīnišķīgas, pasaulē zināmas ērģeles, ko man ļoti patīk spēlēt." Koncertu programmās Lauma Akmene līdzās publikai zināmiem komponistiem cenšas iekļaut arī mazāk pazīstamu komponistu darbus. "Savulaik man nāca atklāsme, ka visu mūžu, visā savas karjeras laikā esmu spēlējusi tikai baltu komponistu vīriešu mūziku. Un domāju – kā tas tā var būt? Jo tas nav nekādā veidā loģiski. Sāku meklēt citu mūziku un sapratu, ka nav nemaz tik viegli tādu atrast. Šādas mūzikas izdevēju ir diezgan maz un viņi ir mazi, bet sāku šādu mūziku iepirkt. Tā man bija pilnīgi jauna pasaule, kurā esmu vēl aizvien." Arī Laumai, kā daudziem ērģelniekiem, mēģinājumu laiki nereti ir vēlās vakara stundās, kad baznīcās visas norises ir beigušās. "Jā, man patīk spēlēt naktī, jo apkārt ir klusāks un šķiet, ka var vairāk dzirdēt skaņu. Naktī var likties, ka ērģeles skan skaļāk. Tīri darba ziņā gan vairāk man tīk rīta stundas, kad varu būt produktīvāka. Produktivitāte vairāk būs rīta stundās, bet iespējas – naktī."

Soprāns Ilze Grēvele-Skaraine, baritons Rihards Millers un pianiste Ērika Millere izveidojuši romantisku kamermūzikas programmu "Romantisma serenādes", kas 29. jūnijā pulksten 19 izskanēs Latgales vēstniecības "Gors" Mazajā zālē, bet pēcāk arī Durbē un Jēkabpilī. Bet jau šobrīd ar visiem trim māksliniekiem tiekamies "Klasikas" studijā.  Koncertprogrammas pamatā ir Franča Šūberta, Roberta Šūmaņa un Riharda Štrausa daiļrade, kura spilgti parāda vācu romantisma mūzikas attīstību no šī stila sākumiem Šūberta daiļradē līdz tā noslēguma posmam Riharda Štrausa opusos. Šī koncertprogramma būs kā ceļojums caur vācu romantisma laika Lied žanram. Programmā klausītājiem būs iespēja dzirdēt tādas dziesmas kā Franča Šūberta balādi Der Zwerg ar Heinriha Heines dzeju, Riharda Štrausa dziesmu ciklu soprāna balsij Mädchenblumen, kā arī citas pazīstamas un ne tik pazīstamas Lied žanra melodijas. Šī koncertprogramma klausītājiem būs vienreizēja iespēja iepazīties ar vācu romantisma mūziku, kā arī ieskatīties tā laika cilvēku dvēseles pārdzīvojumos. Koncerta klausītājus ar programmu un dziesmu saturu iepazīstinās Orests Silabriedis. Sarunā ar Ilzi Grēveli-Skaraini, Rihardu Milleru un Ēriku Milleri uzzinām vairāk par gaidāmo koncertprogrammu: cita starpā arī to, ka Edvarda Grīga, Riharda Štrausa un Franča Šūberta mūzikā atklāsies mīlestības dažādais raksturs – no pikantas koķetēšanas līdz lielam dramatismam...

Ceturtdien, 23. maijā, VEF Kultūras pils kamerzālē norisināsies koncerts "Vienoti dažādībā / United in Diversity". Starptautiski atzītā beļģu senās mūzikas ansambļa ZefiroTorna mākslinieciskais vadītājs, virtuozais flautas spēles meistars Jurgens Debrīns un mandolīnists Alons Sariēls sadarbībā ar latviešu mūziķēm - dziedātājām Aiju Veismani, Aneti Viļumu un koklētāju Andu Eglīti piedāvā koncertprogrammu, kurā satiekas Eiropas senās mūzikas un Latvijas muzikālās tradīcijas. "Klasikas" studijā tikāmies ar Aiju Veismani un Jurgenu Debrīnu, lai runātu par to, ko tieši termins "dažādība" nozīmē šīs programmas kontekstā, par to, kā kokle saspēlējas ar lautu (Jurgens kokli uzskata par retorisku instrumentu) un par to, kā mūzika "migrēja" pa visu pasauli jau agrākos laikos.  

8. aprīlī atzīmējām latviešu dzejnieces, folkloras teicējas un dziesmu autores  Broņislavas Martuževas 100. jubileju. Tā kā viņa ir vesela laikmeta leģenda, kuras dzeja nav atdalāma no viņas personības, "Klasikas" sižetu ciklā "Vai zini?" piedāvājam četrus stāstus, ko sagatavojusi dzejnieces biogrāfe, piemiņas glabātāja un Broņislavas Martuževas fonda "Rakstītāja" valdes priekšsēdētāja Anna Egliena. Broņislava Martuževa piedzima 1924. gada 8. aprīlī Abrenes apriņķa Domopoles (vēlāk Bērzpils) pagasta Slavītu ciemā. Tā bija Zaļā ceturtdiena, agrā rītā māte slauca kūtī gotiņu un… līdz istabai nepaspēja. Kad Broņislavai bija trīs gadi, tēvs Vidzemē, Lubānas pusē, nopirka 27 hektāru zemes – izzāģētu mežu un celmainā līdumā sāka veidot savu jauno dzīvi. Broņislavas mammai Helēnai piedzima deviņi bērni: četri no viņiem mira mazi, bet neviens no pārējiem pieciem ģimeni neizveidoja un dzimta tālāk neturpinās. Tēvs 1935. gadā saslima ar diloni, divus gadus smagi slimoja un aizgāja mūžībā 1937. gadā. Saimniekošana jaunajā mājvietā bija grūtību pilna. Kad Broņislavai bija jau 11 gadu, viņa skolā vēl negāja – tieši šo trūcīgo apstākļu dēļ. Pagasts sāka interesēties, kāpēc tas bērns neiet skolā, un 1935. gadā nācās meiteni palaist uz skolu. Cepurītes četrklasīgā pamatskola bija septiņus kilometrus no mājām, tāpēc ziemās pa nedēļu bija jādzīvo internātā. Skolas dvēsele bija skolotājs Pēteris Šmits – Dzejniece viņu vienmēr pieminēja ar lielu godbijību. Ieraksts Broņislavas dienasgrāmatā 1958. gada 21. jūlijā: "Cik skaists sapnis! Briesmīgs un jauks. Bēgu no vajātājiem. Man palīdz slēpties un rāda ceļu Cepurīšu skolas Hebsis. (..) Kas tikai sapnī neparādās! Pat Hebsītis. Herberts Lauva. Tūkstoš deviņi simti trīsdesmit piektais gads. Gludi sasukāta galviņa, balta vīlīte gar skolnieku formas uzvalciņa apkakli, asas bikšu vīles, nevainojami sagatavotas stundas – mūžīgi mūžos! Un kodīga, mēdīga mēle tā vien trinās ap jocīgo latgaliešu skuķi mellenēs krāsotā, bez šika un elegances piegrieztā, mammas šūtā pusnātna kleitiņā, skuķi, kas runāja ar latgaliešu izloksnes intonācijām un skolotāju uzrunāja "skolotāja kungs", kā grāmatās bija lasīts. Kā gan lai nesmietos?! Tagad es viņu saprotu. Bet toreiz nīdu. Par viņa sekmēm matemātikā, kuru es nemīlēju, un par viņa pārtikušo nesmalkjūtību. Šis puika sabojāja man pusdzīves. Ko es varēju pret viņa dūrieniem? Tikai norobežoties no visiem, izvairīties no rotaļām un sarunām un mācīties kā zvērs. Tā es arī darīju. Manu izloksni klase dabūja dzirdēt tikai stundās, kad par to nedrīkstēja smieties. Un drīzi jau arī smiekli aizmirsās, pat Hebsim. Tie pārvērtās godbijībā. Pat it kā izbailēs. Es biju fenomens. Manā klasē man bija par šauru. Dzinos pakaļ otrajai, "situ pušu" pat Hebsi, man uzlika pienākumus, ar kuriem nevarēja tikt galā pat trešās klases audzēkņi. Un es visu veicu, nejuzdamās vis nelaimīga par skolotāju augstajām prasībām. Ja es, tāpat kā 4. klases meitenes, netiku galā ar (..) galvas rēķiniem, tad (..) man lika konsultēties pie Andreja Zeltkalna, skolas labākā rēķinātāja. Andris nekad par mani nesmējās, bet no sirds centās uzvilkt mani savā – vecāko klašu puiša – līmenī. Un pavasara pusē mēs jau rakāmies pa aritmētikas pārgudrībām trijatā – Hebsis bija trešais. Un nākamajā gadā, kad nomira mūsu tētis un [brālis] Cipris bija atbraucis uz skolu mums pakaļ, lai vestu mājās uz bērēm, Hebsītis bija pirmais, kas tūliņ sāka šņaukāties mūžīgi baltajā mutautiņā, un visi citi bērni viņam pakaļ. Bet vēlākajos gados Lubānā, kad es, [skolotāju] Strades un Baltiņas labā roka, jau gatavoju referātus skolnieku un pieaugušo sanāksmēm un laboju savu biedru klasesdarbus, Hebsis tāpat taisījās gar manu solu, saukāja mani par "Brastiņ Ernestu" un bez kavēšanās teica priekšā aizmetušos ģeometrijas formulu. Bet manī vairs nebija ne pazemības, ne pateicības. Ne silts, ne auksts. Hebsītis tagad esot inženieris VEFā, Rīgā. (..) Bet trīsdesmit sestā gada pavasarī mēs ap skolas malkas šķūņiem ganījām skolotājas vistas, grauzām rabarberus. Un šonakt viņš man parādījās tieši tāds, kā toreiz."

Festivāla "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" noslēdzošajā koncertvirtenē Lielajā ģildē uzstāsies arī 2019. gadā izveidotais Trio Fabel, kurā sadarbojas klarnetiste un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra māksliniece Anna Gāgane, Briseles filharmoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistars Kristaps Bergs un Vācijā dzīvojošā pianiste Linda Leine. Mūziķus jau kopš mācību laika Emīla Dārziņa mūzikas skolā vieno cieša draudzība. Būtiska loma trio repertuārā atvēlēta latviešu mūzikai, jo īpaši jaundarbiem. Šajā programmā pirmoreiz izskanēs Žanetes Spirkas darbs “Dubultlīnijas” un Andra Dzenīša “Geography of Rain”, kā arī Oskara Herliņa, Krista Auznieka un Georga Pelēča opusi. "Klasikas" studijā viesojās Anna Gāgane un Kristaps Bergs, kurus Inta Pīrāga aicināja atcerēties šī jaundarbu projekta aizsākumu jau 2020. gadā, kad pieciem latviešu komponistiem tika pasūtīti trio sastāvam veltīti opusi, noskaidroja, kāds uzdevums autoriem tika dots, vai trio mūziķi jutuši radniecību ar autoru, kas palīdzēja to iegūt. Anna un Kristaps arī raksturo katru no pieciem skaņdarbiem un attiecības ar to autoriem. Kristaps Bergs: Ideja bija paskatīties uz to, kas tagad notiek, bet no dažādiem skatupunktiem. Salīdzinot Georga Pelēča skaņdarbu, ko viņš mums veltījis, un Žanetes Spirkas opusu – konkrēta tēma pat netika dota, vienkārši „kas mēs esam, kā mēs par šo jūtamies”. Skatījumi ir dažādi, un nekas nav ne pareizi, ne nepareizi. Ļoti interesanti ir tieši tas, kā katrs cilvēks to izjūt un ko tas katram nozīmē. Man liekas, arī mēs, pie šī repertuāra strādājot, vairāk sevi atklājām, tāpēc ļoti priecājamies. Anna Gāgane: Mēs centāmies komponistiem dot brīvību. Mēs devām tēmas, par kurām vēlamies runāt, un ļoti interesanti, ka katrs to ir traktējis citādāk. Arī skaņdarba apjoma vai garuma ziņā komponistiem bija brīvība, un man liels prieks, ka šie komponisti pamatā izvēlējušies kamermūzikai samērā apjomīgus darbus, tie nav maziņi skaņdarbiņi. Katrā ziņā, viņiem bijis daudz, ko teikt, un bijušas daudzas pārdomas. Jūsu trio ir apbrīnojams. Vienā koncertā salikt piecus jaundarbus vienu pēc otra – tas ir kā maratons, tas vairs nav sprints. Vai bija svarīgi parādīt, kāds viss jūsu iecerētais un izlolotais cikls beigu beigās ir sanācis? Kristaps Bergs: Tas bija mērķis. Tas varbūt nebija pašmērķis, bet ideja noteikti bija, ka gribam tos atskaņot vienkopus, ne gluži kā ciklu, bet lai viņi padzīvo kopā. Tad viņi arī mainīsies, katrs skaņdarbs varbūt aizies savu ceļu. Tas mums ir svarīgi. Anna Gāgane: Es domāju, tad varēs dzirdēt, kā katrs komponists redz šo tēmu par identitātes meklējumu. Šī tēma bija jo īpaši svarīga Covid-19 laikā, bet tā ir būtiska vienmēr. Redzēsim, kā tas izklausīsies, kā katrs no šiem skaņdarbiem to pastāstīs. Šis uzdevums tiks paveikts, bet, lai jūs atkal satiktos šeit, Latvijā, ir atkal jāliek kādi citi uzdevumi. Kas vēl ir padomā, pie kā trio kopīgi ķersies klāt? Anna Gāgane: Mums tuvojas piecu gadu jubileja, tāpēc jādomā, kā sagādāt dāvanas sev un klausītājiem. Kristaps Bergs: Mēs esam maziņi, bet mēs esam forši!  

Sestdienas rītā "Klasikā" kopā ar režisoru un aktieri Kārli Krūmiņu un telefoniski iesaistoties arī komponistam Jēkabam Jančevskim, noskaņojamies gaidāmajām Rīgas Doma kora skolas trīsdesmitās jubilejas svinībām. Uzzinām, kā top vērienīgais koncerts ar četrsimt dziedātāju piedalīšanos un ko šodien aktuālu var iemācīties Rīgas Doma kora skolā...  Signe Lagdziņa: Ar smaidu satiekamies un sadzirdamies, lai uzzinātu, kas tad sagaidāms 30. aprīlī Dailes teātrī. Un jau teikšu priekšā: tā būs Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubileja, un šajā brīdī studijā ir lielo svinību režisors Kārlis Krūmiņš un esam arī sazvanījušies ar komponistu Jēkabu Jančevski. Jēkab, Rīgas Doma kora skola ir arī tava skola, kur tu esi audzis, dzīvojis un turpini dzīvot. Vai vari trijos vārdos raksturot, kas ir Rīgas Doma kora skola? Jēkabs Jančevskis: Trijos vārdos būs grūti noraksturot, bet varu runāt no savas perspektīvas. Manā gadījumā tā ir vieta, kur es kaut kā loģiski un organiski esmu atgriezties. Tā ir vieta, kas pievelk. Absolvējot šo skolu, man nebija aizdomu, ka es tik ātri varētu atgriezties šeit kā pedagogs. Bet nu, paldies Dievam, viss ir kaut kā saslēdzies, ka šobrīd man ir vesels pulks ar audzēkņiem, un tas man tiešām ir sirdsdarbs. Ja tādos īsos lozungos – Rīgas Doma kora skola ir vieta, kur atgriezties.   Es gandrīz varētu pievienoties Jēkabam. Es gan neesmu tur atgriezies, es tur esmu pievienojies. Šorīt lūkoju izskaitīt – šis laikam ir desmitais gads, kopš s tur strādāju kā pasniedzējs. Arī man tas ir sirdsdarbs, jo kaut kā kaut kā tā mijiedarbība – mācot un mācoties no skolēniem, audzēkņiem – tas kaut kā iedvesmo. Protams, tas, ka tu vari dot, bet tik pat daudz vari saņemt pretī un mācīties pats. Ir patīkami tur doties un strādāt. Kad ieraudzīju, ka Rīgas Doma kora svin jubileju, man šķita – kā, atkal? ! Jo man ir sajūta, ka Rīgas Doma kora skola svin bieži un māk to darīt jaudīgi. Jēkab, kā ir patiesībā? Jēkabs Jančevskis: Jā, jā, cenšamies sanākt ik pēc pieciem gadiem nu tā pavisam jaudīgi nosvinēt. Bet tas vienkārši varētu nozīmēt, ka diemžēl tā ideja par to, ka laiks skrien ātrāk – tā  laikam mūs visus kaut kā vieno. Man tiešām likās, ka tas bija tikko, kad mēs jau svinējām Ķīpsalā pusapaļo jubileju, bet nu redz – tas viss bijis jau pirms pieciem gadiem, un nu jau būs klāt apaļā jubileja. Jēkab, tev šajā gadījumā ir liels uzdevums: ne velti esam sazvanījušies tieši ar tevi, un man šķiet, ka visa pirmā daļa "ietīta" tavā nošpapīrā, esi daudz strādājis un turpini to darīt. Pastāsti, kāds bijis tavs uzdevums, lai veidotu šo koncertu?  Mazliet precizēšu. Pirmā daļa gandrīz simtprocentīgi ir manā veikumā, tomēr ir pāris numuru, kas ir autentiski – tādi, kādi ir. Bet varētu teikt, ka pirmā daļa varētu būt manā zīmē. Tas gluži vienkārši bija mūsu sadarbības rezultāts gan ar šī koncerta darba grupu, gan jo īpaši ar māksliniecisko vadītāju Jurģi Cābuli, un tie ir tādi skolai pietuvināti muzikāli numuri. Neteiktu, ka tur ir kāds, kas nebūtu kontekstā ar šīs skolas vēsturi vai kaut kā tamlīdzīgi, jo gribējās jau, protams, izstāstīt to stāstu tā, lai katrs var kaut kādu savu gabaliņu no tās skolas vēstures paņemt un pēc koncerta gremdēties atmiņās. Līdz ar to tie ir tādi numuri, kas ir šai skolai ļoti būtiski un nozīmīgi. Mēģināju tos pārlikt brīnišķīgu mūziķu sastāvam, tostarp arī veidoju dažādas elektroniskas intermēdijas, lai viss tā plūstoši iet kopā. Tā kā nu aptuveni tāds mans darbiņš izskatās. Nu jā, bet tev ir bijis, ka jāapdarina vai jāaranžē gan tautas dziesma, gan citu autoru skaņdarbi. Arī "O Sole Mio" tev bija jārada mūzika pirmo līdz ceturto klašu meiteņu koriem, gan Daumantam Kalniņam, Mārtiņam Zvīgulim un Jānim Ķirsim - trim tenoriem. Tas uzdevums tev ir gana plašs. Arī tāda vesela skola. Jā, uzdevums patiešām ir gana plašs. Man tiešām no sirds patīk aranžēšanas darbs, jo tas mani no vienas puses kaut kā ļoti atbrīvo un tai pašā laikā uzliek arī kaut kādus pienākumus, man ļoti patīk šis virziens. Arī komponista pieredzei kādreiz aranžijas darbs atver kaut kādu jaunu redzējumu, bet bija arī tādi numuri, kur atļāvos būt mazliet brīvāks. Manuprāt, vairāk tas bija tautasdziesmu virzienā, bet bija tādi numuri, kurus es vienkārši centos faktiski pārlikt esošajiem sastāviem - tik precīzi, cik vien iespējams, tomēr saglabāt to autentisko. skanējumu. Jo nu sākt pārāk eksperimentēt ar "O sole mio" skolas koncertam... Lai ir kaut kas tāds, kas būtu ļoti labi atpazīstams, un kaut kas tāds, ku varbūt būs arī mana klātbūtne jūtama vairāk.  Kārli, kā jau Jēkabs minēja, programma ir apjomīga, un otrajā daļā ieskanēsies arī Jēkaba Jančevska skaņdarbs, būs arī Ērika Ešenvalda, Karla Orfa, Uģa Prauliņa, Jāņa Ķirša, Raimonda Paula un Gunāra Kalniņa mūzika. Pirmajā daļā vēl ir daudz kas no nepieminētā. Kārli, uzdevums jums, kā to visu salikt kopā, apvienot? Jā, tas mūžīgais pasākumu režijas izaicinājums – kā to visu salikt kopā, ko ar to visu iesākt? Bet šajā gadījumā uzdevums man likās salīdzinoši vienkāršs, jo stāsts par skolu, par skolotājiem un audzēkņiem… Man kaut kā liekas, mūsu realitātē tas ir svarīgs. Tas visu laiku ir svarīgs! Bet ik pa brīdim ir forši to atgādināt, un šis koncerts man arī dod tādu iespēju par to kaut kādā ziņā runāt, proti, par skolas nepieciešamību, par to skaistumu, kas ir pedagoga darbā. To dažreiz ikdienas rutīnā piemirstam, ka mūsu bērns skolā pavada deviņus, divpadsmit, trīspadsmit gdus un pēc tam vēl augstskolā! Un skolotājs pie mums sociāli nekotējās pārmērīgi augstu, un man mazliet par to ir skumji, bet nu - kaut kas jādara lietas labā. Tāpēc arī šajā koncertā vēlējos vārdu dot pedagogiem. Protams, daļa no Rīgas Doma kora skolas pedagogiem paši ir aktīvi mūziķi, diriģenti, koncertmākslinieki, bet šajā koncertā gribējās viņus ieraudzīt tieši skolotāju ādā un paklausīties arī dažas domas par šo darbu un kaut kā mazliet atgādināt par šīs saites nepieciešamību. Lai saite starp audzēkni un pedagogu izveidotos, tur divas lietas nepieciešamas: jāmīl bērni un jāciena pedagogi. Vai pareizi saprotu, ka otrajā daļā uz skatuves būs 400 dziedātāju plašs koris? Jā! Tā arī abas koncerta daļas iezīmējas: ka viena daļa ir tēmēta vairāk par pedagogiem un pedagogiem, bet otrajā daļā redzam pedagogu sasniegtos augļus vai rezultātus audzēkņu sniegumā. Redzam kopkori, kas ir Rīgas Doma kora skolas audzēkņi: lielais skaits nedaudz radīs Dziesmu svētku sajūtu. Būšu tikai priecīgs, ja šāda asociācija kādam izveidosies. Pirmajā daļā melodisko plūdumu ar Aspazijas dzejas lasījumiem papildinās aktrise Guna Zariņa. Klausītājus priecēs arī Gundegas Šmites, Ilonas Breģes, Jura Karlsona un Krista Auznieka mūzika. Šajā skolā jābūt spējīgiem uz daudz ko: slodze. protams, liela un kas vēl būtiski – "Klasikas" klausītāji  jau šīs skolas kontekstā zinās, ka tā nav tradicionāla skola. Daudzi to nojauš,  bet varbūt tāda plašāka sabiedrības daļa kaut kā uzreiz neiedomājas. Nu, kā: ir skola, ir trīs klases un tad deviņas. Rīgas Doma kora skolā ir cits modelis, un tas, protams, daudz ko maina – kaut vai tas, ka vidusskolā jāmācās četri gadi, nevis trīs, un slodze ir lielāka, un tas maina arī to, kādas veidojas attiecības starp pedagogiem un audzēkņiem, jo ir dažas nodarbības, kur pedagogs un audzēknis ir daudz tuvāks. Ir taču atšķirība, ja ir viņš pedagogs 30 bērniem, un ir modelis, ka dažās individuālajās nodarbībās esi viens pret viens. Un tas ir pilnīgi kaut kas cits. Tas ir modelis, uz kuru gribētos tiekties. Man liekas, tā vajadzētu būt, ka katram skolēnam ir iespēja būt sadzirdētam, ka viņam ir iespēja dabūt uzmanību, jo tad mēs varam cerēt uz to, ka viņš iejutīsies mūsu sabiedrībā, ne tikai klasē un ne tikai skolā. Man liekas, ka tā ir lieta, uz ko mums kā sabiedrībai vajadzētu iet. Mums vēl daudz jāstrādā tajā virzienā. Pirmie soļi būtu saprast, ka tas ir ieguldījums, kas mums jāveic. Mēs ļoti racionāli saprotam, ka pensiju fondos jāiegulda, ka 1. martā VIDAM arī jāpaprasa viss kaut kas atpakaļ, to mēs visi saprotam, bet runa ir par sabiedriskām, kopīgām interesēm. Esam mazliet kūtrāki vai līdz galam vēl tajā ilgtspējībā nedomājam vai nevirzāmies. Tas bija mans dzinulis, kāpēc ķēros pie šī koncerta, jo man likās – šīs skolas modelis ir skola ļoti konkrētiem mērķiem. Piemēram, mijiedarbība un savstarpējā pedagogu skaita attiecība. (..) Pedagogi lielā mērā ir saistīti gan ar viņu ikdienas rutīnu. Lielās klases – ne visi ar to var tikt galā. Un nepazaudēt tajā ideālista redzējumu. Jo man tomēr liekas, ka pedagogam jābūt ideālistam, un tajā mirklī, kad viņš vairs nav ideālists, viņš arī vairs nav pedagogs. Tā ka līdz ar ideālistu nomirst arī profesijas būtība un to pazaudēt ir visai viegli. Vairāk - audioierakstā

Vokālā grupa "Putni", kas latviešu izpildītājmūzikas vēsturē iegājusi ar oriģinālu, pārdomātu repertuāru un efektīgām, tehniski augstvērtīgām performancēm, šosezon turpina svinēt 30 gadu jubileju un aicina uz koncertu "Hildegarde. Spēka dziesmas", kas šoreiz tapusi kopā ar leģendārās grupas "Iļģi" solisti un tautas muzikālo tradīciju zinātāju Ilgu Reiznieci. Jaunā programma jau atskaņota 9. martā Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā, bet vēl viens atskaņojums vēl priekšā: tas notiks otrdien, 16. aprīlī, plkst.19.00 Liepājas Lutera baznīcā. Koncertā piedalīsies arī ērģelniece Kristīne Adamaite.  Bet jau šobrīd "Klasikas" studijā tiekamies ar vokālās grupas "Putni" vadītāju Antru Dreģi un Ilgu Reiznieci.  Sarunas ievadā Antra Dreģe atgādina par Bingenes Hildegardes daudzslāņainās personības spēku, kas ir iemesls vokālās grupas "Putni" daudzu gadu ciešai saiknei ar šo leģendāro viduslaiku autori. Tikām Ilga Reizniece vedina atcerēties latviešu folkloras senumu un min piemērus, kas uz to norāda. Tiek runāts par garīgo spēku un dziedniecības ietekmi, kas piemīt gan Hildegardes dziedājumiem, gan latviešu tautas dziesmām, par dažādajām vokālajām manierēm un burdonu kā satikšanās centrālo platformu; par dziesmu atlasi un komponistes Madaras Pētersones un ērģelnieces Kristīnes Adamaites iesaisti šīs programmas veidošanā. Noslēgumā - vēlreiz par veiksmīgo Hammond ērģeļu atdzīvināšanas projektu Liepājā un atziņa, kas Antrai un Ilgai šodien sniedz vislielāko spēka malku.  

"Atsperē" šoreiz tikšanās ar šī pavasara jubilāru, reiz ļoti un pa īstam, arī tagad reizumis "Klasikas" kolēģi, komponistu, pētnieku, mūzikas žurnālistu un kultūras dzīves procesu virzītāju Edgaru Raginski, kuram 31. martā apritēja apaļi četrdesmit. Liene Jakovļeva: Kas ir četrdesmit tavā skatījumā: robežšķirtne, kuru mēdzam saukt par slaveno četrdesmitgadnieku krīzi, zīmīgs nogrieznis, vai arī – vienkārši viss turpinās? Edgars Raginskis: Veselīgi paskatīties uz aizvadīto dzīves periodu ir arī citos laikos, bet četrdesmit gadu slieksnis ir tāds interesants posms. Man, piemēram, šobrīd ir tā: Mūzikas akadēmijā, kur mācu studentus cenzūras kursā un arī mūzikas žurnālistikas modulī, reāli secinu, ka pēc gadu skaita jaunieši ir tādi paši, kāds es biju pirms divdesmit gadiem, bet kā personības viņi radikāli atšķiras. Tas ir veselīgi – uztaisīt tā saucamo realitātes pārbaudi, bet no otras puses, tāpat kā visi, kuriem vairs nav divdesmit, arī es arvien labāk saprotu to, ka ķermenis neapturami noveco, bet gars un smadzenes vismaz pagaidām saglabā zināmu jauneklīgumu. (..) Nav tā, ka četrdesmitā jubileja man nozīmētu kaut ko diženu: to nosvinēju jau februārī, kad Mazajā ģildē man bija koncerts. Bet vispār šis posms no trīsdesmit astoņiem līdz četrdesmit un droši vien vēl kādu laiku man būs tāds kā vērtību izsvēršanas laiks, jo nevaru teikt, ka beidzamos divdesmit gadus būtu vienlīdz intensīvi darbojies kompozīcijā vai klavierspēlē. Laba tiesa manas dzīves aizritējusi "Klasikā" un esmu ļoti pateicīgs par to – tas palīdzējis man veidoties kā personībai, ļoti daudz ko uzzināt un iegūt virkni kompetenču, bet tagad, dzīvojot Smiltenes novadā, darbojoties turienes kultūras dzīvē un sastrādājoties ar tās brīnišķīgajiem cilvēkiem, es kaut kā vairāk un intensīvāk atgriežos pie komponēšanas. Kad mācījos pie Pētera Plakida bakalaura studiju laikā Mūzikas akadēmijā un marta sākumā sveicu viņu dzimšanas dienā, viņš mēdza ironizēt: ko tu mani te tagad sveic, nejūtu nekādus savus nopelnus – apsveic  mani ar kādu pirmatskaņojumu vai koncertu! Jā, tagad es to saprotu. Tad nu nākamreiz mani, ja kāds vēlēsies, varēs sveikt 18. maijā Kuldīgā, kur uzstāšos Dāvida Kļaviņa uzņēmuma kamerzālē.  Tā būs tā pati programma, kas Mazajā ģildē? Nē, nekādā ziņā! Jo improvizācija iekļauj to, ka tu katru reizi dari kaut ko citādāk. Turklāt tu pielāgojies – pat neapzināti – konkrētās vietas atmosfērai un arī katram instrumentam. Tur būs Dāvida Kļaviņa instruments, ko man gadījies spēlēt tikai pāris reižu, tā ka interesanti, kā tur klāsies. Ik pa laikam tu mūs mēdz pārsteigt. Piemēram, dodoties uz Honkongu. Arī sākot darboties tevis jau pieminētajā Smiltenes novadā un kļūstot gan par Kultūras centra vadītāju, un nu jau kādu laiku vadot visa novada kultūras dzīvi. Vai tev pašam tie bijuši tādi kā lēcieni aukstā ūdenī? Es pat nedomāju, ka aukstā ūdenī. Vienkārši tad, kad uzkrāta zināma dzīves pieredze, ar lielāku drošības izjūtu un interesi dari tās lietas, kas tevi [aizrauj]. Ir vēl viena tēma, kas noteikti jāpiemin: gan mūziķiem, gan radošiem cilvēkiem kopumā, gan īstenībā katram cilvēkam ir svarīga savas iekšējās mentālās higiēnas un mentālās veselības uzturēšana noteiktā līmenī. Pirms nu jau vairāk nekā pieciem gadiem sāku iet psihoterapijā, kas man ārkārtīgi palīdzējusi: esmu savai terapeitei ļoti pateicīgs par to, ka viņa rosinājusi dažādus domu procesus, kas manī noritējuši ilgstošā laika periodā un palīdzējuši sevi stabilizēt. (..) Honkonga bija saistīta ar to, ka biju mazliet noguris no pārāk monotonā darba režīma Latvijā. (..) Latvija savā ziņā ir province: kaut arī mums ir ārkārtīgi daudz skaistu kultūras notikumu, būsim reālisti – pārāk daudziem cilvēkiem viss par tevi ir skaidrs un visiem par tevi izveidojies priekšstatu kopums un viedoklis. Tas ir saprotami, bet arī nogurdinoši. Tāpēc domāju – došos projām uz citu pasaules malu. Ironiski, ka tajā laikā iepazinos ar savu – tagad nu jau bijušo – sievu, sākās kovids, studentu nemieri un demokrātijas kustība. Ironiski tādā ziņā, ka biju domājis pilnībā pārtraukt saikni ar Latviju, tomēr tas neizdevās, un es, protams, esmu šim cilvēkam un arī citiem, kuri ar mani izvēlējušies tā vai citādi veidot draudzības saites, pateicīgs par to, ka es daudz ko esmu iemācījies. Ja nebūtu bijis kovida, ej nu sazini, varbūt Honkongā es būtu palicis ilgāk. Pašlaik Honkongā situācija ir stipri bēdīgāka nekā tad, kad 2018. gadā tur ierados. Savukārt 2018. gadā bija bēdīgāk nekā 2014. gadā, kad notika lietussargu revolūcija, jo Ķīnas Komunistiskā partija ir nepielūdzama. (..) Tu atgriezies Latvijā, un šobrīd esi piederīgs Smiltenei. Tomēr esi radījis tāda diezgan "spundīga" tēla iespaidu: piemēram, tu droši raksti sociālajos medijos  to, ko tu domā. Sociālie tīkli savulaik man bija liels izaicinājums. (..) Tie, kas tos izgudroja, neiedeva mums prasmes ar tiem rīkoties – paši mācījāmies un mācoties ļoti daudz ko izdarījām šķērsām, apdedzinājāmies un, kas diemžēl nav pilnībā pagaisis vēl joprojām – sociālajos tīklos cilvēks vēl arvien ir ārkārtīgi agresīvs, toksisks, ja viņam ir vēlme kaut ko kādam diži pierādīt. Tagad esmu kļuvis rāmāks. Ja man kaut kas nepatīk kolēģu darbā, es to mēdzu pateikt, bet paturot prātā, ka profesionālo no privātā ir vēlams nodalīt un nav nepieciešams cilvēku aizskart. Bet savā mūzikā esi romantiķis... Droši vien. Teiksim tā: viena no manas mūzikas [un arī būtības] šķautnēm ir trauslāka, nekā pašaizsardzības nolūkos izvēlos to rādīt citiem. Skaista un romantiska noskaņa valda vairākās tavās dziesmās. Man liekas, arī dzeja, ko tajās izmanto, tev ir ļoti svarīga. Gribētos cerēt, ka katrs komponists, kurš izvēlas publiski demonstrēt savu mūziku, arī padomā par vārdiem un to nozīmi. Turklāt dzejai ne vienmēr jābūt komplicētai. Domāju, ka citiem ir atšķirīga pieeja. Man pat ir labi, ja virsmas līmenī dzejolis ir šķietami klārs un vienkāršs. Tā varētu teikt par Jāņa Baltvilka dzeju. Bet tie, kas pazīst Jāņa Baltvilka dzeju, zina, cik tā ir asprātīga un daudzslāņaina, ja virsmas līmenim tiekam garām. Tādēļ bieži vien ir tā, ka uzrakstu kādu dziesmu bērniem, bet beigās izrādās, ka šai auditorijai tā īsti neder – bērniem vajag kaut ko atsperīgu, kustīgu un uzmanību piesaistošu, bet es esmu uzrakstījis kaut ko lirisku un mazliet citai auditorijai paredzētu. (..) Līdzās Jāņa Baltvilka vārdam ir arī Austra Skujiņa, Ojārs Vācietis – stabila vērtība, Māris Melgalvs ir bijis, un pēdējā laikā esmu piefiksējis, ka viegli un nepiespiesti man top mūzika ar Knuta Skujenieka dzeju. Diemžēl dzīvē tā arī neiepazinos ar šo personību. Tā Knuta Skujenieka dvēseliski tiešā, dažreiz sāpīgi atkailinātā, bet liriski romantiskā, sirsnīgā pasaules izjūta... Te nu es apstiprinu tavus iepriekš teiktos vārdus par to romantiķi, bet es noteikti negribu to ne idealizēt, ne arī kaut kādā veidā sentimentalizēt. Vienkārši tāda tā mana personības konfigurācija ir, un esmu droši vien trauslāks, nekā labai tiesai "Klasikas" klausītāju un kolēģu esmu to demonstrējis. Bet no otras puses – tajā mirklī, kad cilvēks pamazām iegūst mazliet lielāku rūdījumu un dzīves pieredzes bagāžu, viņš var atļauties būt atklātāks pret apkārtējo pasauli: jo – kaut arī zini, ka ir diezgan liels procentuālais potenciāls, ka otrs cilvēks tevi var sāpināt vai nodarīt tev pāri, tu arī saproti, ka tā ir dzīves sastāvdaļa. Un galvenā atziņa no tā visa ir tāda, ka tiecies iespēju robežās nenodarīt pāri citiem. Tas sanāk ar mainīgām sekmēm, bet iespēju robežās tomēr cenšamies. Cik atklāts tu vari būt tad, kad raksti teātra mūziku? Jo tā tomēr ir tikai viena no sadaļām un šķautnēm šajā sarežģītajā mākslā, tomēr tu tur esi klātesošs un esi bijis arī nominēts balvai – pavisam nesen.  (..) Mana pieeja, teātra mūziku rakstot – lai tā integrējas kopējā mākslas izteiksmes līdzekļu paletē tā, ka nedominē un neprevalē.  Režisora pieeja savukārt droši vien ir izvēlēties savus domubiedrus. Te es domāju Valteru Sīli irmām kārtām.  Es tā gribētu cerēt. Arī Ingai Tropai sirsnīgi sveicieni, vēl varu minēt arī Paulu Pļavnieci, Kristu Burāni. Atvainojos tiem, kurus nepieminu. Bet – jā: cilvēki, ar kuriem sadarbojos teātra jomā, pirmkārt ļauj man pastarpinātā veidā realizēt amatierteātra aktiera ambīcijas, nevis mani laižot uz skatuves, bet ļaujot citādāk izpausties teātra mūzikas radīšanā. Un tas īstenībā bija veids, kā es atgriezos mūzikā. Iepazinies ar Valteru Sīli, atkal sāku atgriezties mūzikas komponēšanā. (..)  Kas tev vēl jāizdara, lai tava disertācija par cenzūru iegūtu kādus apveidus? Process diezgan tiešs un vismaz simboliski vienkāršs. Pirmkārt, jānoformē darbs korektā formā, lai varu to iesniegt savā augstskolā Honkongā. Iesniegšu to digitālā veidā, bet, ja vajadzēs fizisko kopiju, sarunāšu, lai kāds to izprintē. Kad būšu aizsūtījis manuskriptu, recenzenti to aplūkos, norādīs uz pamanītajām kļūdām un atsūtīs darbu man atpakaļ, lai tās izlaboju. Vai pēkšņi sacīs – viss ir pilnīgā tūtē un slikti... (smejas) It kā nevajadzētu būt tik dramatiskam scenārijam. Kad veikšu attiecīgos labojumus un tos pieņems, sekos aizstāvēšana.  Kur tā notiks?  Te ir tā interesanti. No vienas puses, labprāt aizbrauktu vēlreiz uz Honkongu, pat ja tas varētu radīt zināmas skumjas saistībā ar to, ka notikušas pārmaiņas sociālajā, politiskajā un lingvistiskajā telpā. No otras puses, tas ir rūpīgi jāpavērtē, jo disertāciju rakstu par sensitīvu tēmu – mūzikas cenzūru Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Cenšos panorāmiski pārskatīt mūzikas žanrus, tostarp popmūziku, nepretendējot uz superpadziļinātu katra žanra analīzi, bet vismaz izprotot tendences un saprotot interesi, ko cenzūra izrādīja par vienu vai citu žanru, izprotot cenzūras darbības mehānismus un, kas manā gadījumā interesanti man pašam – arī cenzūras apiešanas stratēģijas, ko praktizēja komponisti un komponistes, dzīvojot vienkārši vājprātīgos, pat šizofrēniskos apstākļos, kad nevarēja saprast, kurā brīdī kas ir atļauts un kas ir aizliegts. Daudzi tomēr pamanījās radīt brīnišķīgu mūziku, bet vienlaikus tika neizbēgami psiholoģiski ietekmēti, daļa no viņiem pat deformēti, un daļai šī visa interakcija ar cenzūras aparātu beidzās pat traģiski. Vispār mana motivācija, disertāciju rakstot, ir atdot balsi vai dot vārdu tiem, kurus savulaik pabīdīja malā un kuru tēmas noklusēja. Piemēram, balstoties pētniecībā, ko Aija Kupjanska ir brīnišķīgi darījusi savā maģistra darbā, papētīju Felicitas Tomsones operas "Pūt, vējiņi!" gadījumu. No vienas puses – tā ir liela veiksme, jo tā ir pirmā latviešu komponistes sievietes opera, kas uzvesta mūsu Baltajā namā. No otras puses, pateicoties tā brīža mūzikas kritikai… Tur ir arī skanīgi vārdi – piemēram, Oļģerts Grāvītis, kurš gan mūža beigās nožēloja savu [rīcību]. Vārdu sakot, nesaudzīgi uzbrūkošās un nepamatoti kritiskās attieksmes dēļ komponiste savā mūžā pēc tam vairs neko nozīmīgu neuzrakstīja. Kad studentiem jautāju, vai viņi zina tādu Felicitu Tomsoni, viņi, tāpat kā es pirms neilga laika, neko par viņu nezina. Tas ir viens piemērs.  Bet ir jau arī cilvēki, kuri aizvien ir starp mums, bet mēs par viņiem nerunājam. Tas ir vēl jo sensitīvāk. Jo atkal: neesmu nekāds soģis, bet mūsdienās ir ļoti populāri no pašreizējo vērtību sistēmas skatpunkta kritizēt un vērtēt pagātnes cilvēku darbus: vai, kā viņi nemācēja, es gan mācētu! Jā, es sev uzdodu regulāri šo jautājumu – interesanti, kā es būtu dzīvojis padomju laikā? Vai arī būtu kādu stučījis? Vai arī kādam, latviski sakot, būtu savārījis mēslus? Vai būtu atradis sevī iekšējo spēku vismaz iekšēji saglabāt spīvu pretošanos, vai – kā Marģera Zariņa gadījumā – rotaļīgi ironisku attieksmi? Ej nu sazini!  Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

2. aprīlī pulksten 18 Ventspils Pārventas bibliotēkā un 3. aprīlī pulksten 18.00 Jūrmalas Mūzikas vidusskolas Dubultu koncertzālē izskanēs enerģiska, spoža un aizraujoša kamermūzikas programma "Amerikas skices". Par to parūpējies kameransamblis HAI, kurā apvienojušies izcili kamermūziķi — flautiste, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) profesore Ilona Meija, pianiste, JVLMA kameransambļu un klavierpavadījuma katedras asociētā profesore Herta Hansena un saksofonists, JVLMA, Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Mākslas akadēmijas apvienotās profesionālās doktorantūras students Aigars Raumanis. Visi trīs mūziķi ieguvuši augstāko Latvijas valsts apbalvojumu mūzikā — Lielo mūzikas balvu. Un ar visiem trim māksliniekiem tiekamies "Klasikas" studijā. Trio HAI īpaši šiem koncertiem piemeklējis daudzveidīgu amerikāņu komponistu mūziku. Lovela Lībermana (Lowell Lieberman) 2022. gadā radītais Trio flautai, saksofonam un klavierēm Latvijā vēl nav skanējis, tajā klausītājiem atklāsies komponista ritma izjūtas smalkums un harmoniskās valodas bagātība. Amerikāņu saksofonists Rasels Pītersons (Russell Peterson) — komponists, kurš savos darbos sakausē Eiropas klasiskās un populārās mūzikas elementus, tādējādi veidojot neatkārtojamu un neaizmirstamu skanējumu — arī radījis brīnišķīgu mūziku šādam sastāvam. Jaunā versijā izskanēs Erika Eveizena (Eric Ewazen) "Balāde, Pastorāle un Deja".  Sarunā ar mūziķiem visupirms atgādinām trio aizsākumu 2022. gadā un arī to, kā radies nosaukums HAI. Meklējam atbildes uz jautājumu, kāpēc šajā programmā skats vērsts uz Ameriku, un vai visiem trim autoriem ir kāds vienojošs elements. Runājam par ietekmēm mūzikā, stilu, zibšņu un nošu karuseli, trio HAI firmas zīmi, jūsmu un draudzību. Bet noslēgumā pieskaramies JVLMA Zinātniskās un radošās darbības projektu konkursam, kas mūziķiem ļauj iziet ārpus akadēmijas sienām. Trio HAI koncerti īstenoti Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akdēmijas Zinātniskās un radošās darbības projektu konkursa ietvaros. "Amerikas skices" — aizraujošs ceļojums pa optimisma caurstrāvoto un virtuozo amerikāņu mūziku kopā ar flautisti Ilonu Meiju, saksofonistu Aigaru Raumanu un pianisti Hertu Hansenu.  

Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā 21. marta koncertā "Lielā dzintara" Jurgelaiša zālē klaviermūzikas cienītāji varēs piedzīvot izsmalcinātu ceļojumu laikā un klausīties Friderika Šopēna, Sergeja Prokofjeva, Jozefa Haidna un Filipa Glāsa mūziku, ko atskaņos pianiste Aurēlija Šimkus. Ar Aurēliju Šimkus tiekamies Klasikas studijā, pārrunājot koncertus Vācijā un turpmākos viņas radošos plānus, par atkalatgriešanos Liepājā un netipisko programmas izvēli, par studijām Itālijā un Latvijā, kā arī par gaidām, kādas rodas pirms jaunu skaņdarbu apgūšanas. "Man pašai tā brīnišķīgā un maģiskā sajūtas rodas tad, kad pašā centrā ir mūzika, kad mūzika uzplaukst pati par sevi, ka mēs visi tajā piedalāmies, un tas var notikt tikai konkrētajā brīdī," viņa saka.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) festivāla "deciBels" koncertā "Alphabetum" 20. martā akadēmijas Lielajā zālē uzmanības centrā būs 14 kora diriģēšanas un 14 kompozīcijas studentu sadarbības rezultāts – 14 jaundarbu atskaņojums, kurus izdziedās JVLMA jauktais koris. Klasikas studijā izvaicājam komponistu Kristu Auznieku, JVLMA asociēto profesoru. „Pirmkārt, gribu norādīt, ka Latvijas Mūzikas akadēmijas Kompozīcijas nodaļa ir ārkārtīgi konkurētspējīga. Mūsu studenti ir tikuši gan Sibēliusa Akadēmijā, gan Hāgas Karaliskajā konservatorijā, Amsterdamas Konservatorijā un citās vietās savu nopelnu dēļ. Tur lomu spēlē gan laiks, gan vieta ar to, ka mūsu nodaļa ir ārkārtīgi daudzveidīga – mums ir septiņi pasniedzēji, katrs ar savu diezgan unikālu rokrakstu, kas nāk no dažādām pasaules vietām un mums ir ļoti liela paaudžu atšķirība. Man šķiet, no jaunākā līdz vecākajam varētu būt 40 gadu starpība – tā ir ļoti laba pazīme.” Krists Auznieks norāda, ka šī dažādība un daudzveidība bagātina katru vietu, katru akadēmijas nodaļu un katru kompozīcijas studentu: "Tavai balsij ir nevis jāizvēlas starp melno un balto, bet drīzāk jāatrod sava vieta daudz lielākā universā, kas kompozīcijas nodaļas vidi padara ļoti stimulējošu." Tas pats esot sakāms arī attiecībā uz kormūziku. "Var redzēt, ka studenti ir iedvesmojušies no ļoti dažādiem komponistiem, nāk no dažādām pieredzēm. Tā ir tendence visā pasaulē, un arī pie mums ir redzami komponisti, kas ir gandrīz ne no klasiskās mūzikas vides, bet no tā, ko angliski sauc par "singer songwriter" – dziesmu rakstītāju tradīcijas, kas faktiski ir tuvāka mutvārdu tradīcijai. Ja sākumā tam gribas mazliet pretoties – jā, bet nu kā tad ar pieredzi kontrapunkta studijās vai kaut ko tamlīdzīgu?! (pasmaida) Tad ir jāpadomā, piemēram, par viduslaiku trubadūriem vai kādu no šī spektra dziesminiekiem, lai saprastu, ka patiesībā vēsture cikliski ir atgriezusies atkal mājās. Dziesminieki ir eksistējuši vienmēr, un man ir liels prieks, ka šī brīža dziesminieki un dziesmotāji ir atraduši vietu šādā nodaļā un jūtas ērti, ka viņi vēlas būt daļa no kompozīcijas nodaļas, nejūtas izslēgti tikai tamdēļ, ka varbūt viņu muzikālā vīzija vai estētiskie ideāli atšķiras no Eiropas 20. gadsimta avangarda. Ir liels prieks par šo dažādību, un to mēs redzēsim arī kormūzikas koncerta vakarā." Krists Auznieks novērojis, ka šajā dialogā parādās arī ļoti liela mīlestība pret tradīciju. „Bet šo tradīciju nevis idealizē, glorificē vai mākslīgi uztur, bet pagātnes materiāli ir kaut kas tāds, no kā iedvesmoties, smelties, sajust pamatni un spēkus, kur varam uzkāpt un turēties, bet vienlaikus nebaidīties iet tālāk, iet pāri, pārvarēt, pārtransformēt par to, kas mēs paši katrs esam un kā mūsu laiks vai mūsu vieta šajā laikā un telpā to pieprasa. Redzu, ka šie jaunie cilvēki to tiešām labi, pilnvērtīgi, unikāli un ar lielu gribasspēku dara, un viņi ir arī ļoti spējīgi to izdarīt."

Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla atklāšanā 9. martā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Gunta Kuzmas vadībā uz koncertzāles ”Lielais dzintars” skatuves kāps kanādiešu pianists Luī Lortī, kurš vairāk nekā trīs gadu desmitus veidojis savu karjeru kā viens no daudzpusīgākajiem pianistiem pasaulē. Un jau otro gadu pastāv tradīcija, ka uz skatuves kāpj arī Valda Vikmaņa Latvijas Jauno atskaņotājmākslinieku konkursa laureāti: Lueta Žagare (vijole), Reinis Rudzītis (čells), Dāvis Matīss Leišavnieks (bastrombons), Sonja Misiņa (marimba) un Elza Siliņa (vijole), ar kuru tiekamies Klasikas studijā. Patiesībā nav brīnums, ka mūzika jaunajai vijolniecei ir kļuvusi par sirdslietu un aicinājumu, jo Elzas Siliņas mamma ir dziedātāja Ance Krauze. "Mamma man bijusi viens no lielākajiem atbalstītājiem. Kad uzsāku savas gaitas vijolspēlē, viņa līdz pat piektajai klasei katru dienu ar mani trenējās vijoli. Katrā manā stundā viņa sēdēja, pierakstīja visu to, ko skolotāja man bija teikusi, un pēc tam mājās to atkārtoja. Jā, viņa man ir tāda bezmaz otrā skolotāja. Teorētiski viņa zina, kā spēlēt vijoli (smejas). Milzīgs atbalsts no mammas, viņa man ir zelts. Es tiešām novērtēju visu, ko viņa man ir devusi," viņa stāsta. Kā savulaik notika izvēle par labu tieši vijoles spēlei? "Patiesībā mamma gribēja, lai es dziedu, bet man bija problēmas ar balss saitēm – visu laiku aizsmaku, tāpēc dziedāt nevarēju. Un tad izdzirdējām, ka mūzikas skolā ir ļoti laba vijoles skolotāja Elizabete Beāte Goļikova. Pie viņas bērni jau spēlēja nopietnu repertuāru, un tā izlēmām, ka es varētu spēlēt vijoli. Tā tas aizsākās, pavisam vienkārši." Jautāta, vai vienmēr viss gājis gludi ar vijolspēles mācīšanos, vai nav bijis pretesības vai materiāla pārvarēšanas, jo sākumā vijoles skaņas reizēm nav diezko patīkamas, Elza Siliņa atbild noliedzoši. "Jāpiemin, ka skolotāja Goļikova nemaz nepieļāva, ka no vijoles izskan kādas nepatīkamas skaņas. Viņa nogaidīja līdz brīdim, kad ir skaists tonis, un tikai tad laida tālāk par konkrēto takti, kura neskan tik labi. Tur bija ļoti, ļoti strikta sistēma." Kādas ir Elzas attiecības ar Žana Sibēliusa Vijolkoncertu, tā pirmo daļu, kas skanēs 9. marta koncertā? "Tā patiesībā bija mana izvēle. Tas ir viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem, kas ir uzrakstīts vijolei. Īpašs tas ir ar to, ka, pirmkārt, Sibēliuss visas savas kompozīcijas ir komponējis dabā, un arī man daba ir ārkārtīgi saistoša. Visa iedvesma mūzikas pasaulē nāk no dabas. Kā arī tur ir gan šie dabas aspekti, gan arī viņa dzīves psiholoģiskie piedzīvojumi un pārdzīvojumi – tas viss ir šajā koncertā. Arī tad, kad pieteicos šim konkursam, es domāju, ja man būs iespēja spēlēt to kopā ar simfonisko orķestri, es to tā novērtēšu! Tomēr, manuprāt, tā sajūta ir fantastiska, ka ir iespēja spēlēt vienu no mīļākajām kompozīcijām, pie tam vēl ar oriģinālo sastāvu, kas ir solistam ar simfonisko orķestri."

Trīs izcili, starptautiski atzīti mūziķi – pianiste Agnese Egliņa, vijoļspēles virtuozs Daniils Bulajevs un  čelliste Guna Šnē – nesen izveidojuši jaunu apvienību "Come prima", kas 6. martā VEF Kultūras pils kamerzālē piedāvās koncertu, kurā skanēs Johannesa Brāmsa Pirmais klaviertrio, Fazila Saja opuss "Space Jump" par saviļņojošo un pārcilvēcisko Baumgartnera lēcienu no stratosfēras līdz zemei un Paula Šēnfelda Kafejnīcas mūziku ar čigānu un hasīdu melodijām, kas vedīs ceļojumā no Amerikas līdz Vīnei. Klasikas studijā tiekamies ar divām no jaunā trio dalībniecēm – Gunu Šnē un Agnesi Egliņu. "Jebkuru koncertprogrammu veidojot, svarīgs faktors noteikti ir personība – iepazītais draugs, iepazītais kolēģis, domubiedrs. Guna man jau ir kā skatuves māsa, un arī ar Daniilu, jāsaka, ka ne gluži sieva (smejas kopā ar Gunu Šnē un Intu Pīrāgu), bet šī draudzība ar viņu daudzu gadu garumā man ir ļoti tuva. Tiešām izbaudu katru satikšanos – gan uz skatuves, gan aizskatuvē, jo Daniils ir izcils mūziķis, virtuozs, fantastiski intuitīvs draugs uz skatuves – domubiedrs, kurš vienmēr visu mūziku un visu savu personību veltīs tieši mūzikai, un mūzika būs tā augstākā vērtība jebkurā programmā. Tad arī veidojas koncertprogramma un veidojas sastāvs – Daniils, Guna un es. Tā ir tāda draugu-domubiedru biedrība."  Agneses Egliņas domai piekrīt arī Guna Šnē.  "Manuprāt, brīnišķīgākais kamermūzikas sadarbībā ir tad, ja tu kā mūziķis savu kolēģu dēļ gribi darīt vairāk, gribi pārkāpt pāri savām robežām un paņem no kolēģiem, cik vien daudz vari, jo viņi tevi ļoti iedvesmo. Tu esi gatavs ļoti piepūlēties un ieguldīt maksimālu atdevi. Tas ir ārkārtīgi vērtīgi – šī atvērtība, vēlēšanās gan dot, gan atbildēt, gan ieklausīties, gan reaģēt, gan visādos veidos uz skatuves būt atvērtiem, būt kopā un runāt citās dimensijās." 

Piektdien, 1. martā, mūzikas namā "Daile" notiks koncerts "Metamorfozes laikmetam, "Gaudeamus" vīru dziesmas ar "Jakob Noiman festival band"". Koncerta programmā apvienota abu ansambļu repertuāru klasika, to svaigas kombinācijas un jaundarbi, kas iecerēti kā prieka un lepnuma sajūtas veicinātāji par krāšņo vīru kora klasikas repertuāru un tā negaidīti iespējamo mainību. Programmā skanēs Jēkaba Nīmaņa oriģināldarbi, kā arī klasiķu darbu aranžijas, kurām īpašu nokrāsu piešķirs “Jakob Noiman Festival Band” noslīpētais stils. Par koncerta programmu un šo sadarbību Klasikas studijā iztaujājam diriģentu Ivaru Cinkusu. Ar ko saistītas šīs pārvērtības – ar kori vai mūziku? Un kurš bija šo pārvērtību motors? Varbūt Ivars pats arī stāsies koristu rindās un cik liels būs dziedošo vīru pulks? Ivars Cinkuss stāsta arī par kora koncertiem Austrijā – Vīnē un Zalcburgā, kur kopā ar ērģelnieci Ilzi Dūmiņu tika atskaņots Jāņa Lūsēna "Magnificat". Bet sarunas noslēgumā neliels ieskats kora 65. jubilejas gada norisēs. 

4. Starptautiskais dokumentālā kino festivāls "Artdocfest/Riga", kas norisināsies no 1. līdz 8. martam, Krievijas iebrukuma otrajā gadadienā izsaka savu atbalstu Ukrainai, pieminot un godinot tās upurus un nešaubīgi ticot kopīgiem spēkiem gūtai uzvarai. Sadarbībā ar biedrību "Tavi draugi" pirms un pēc festivāla filmu seansiem būs iespēja ziedot Ukrainas armijai un civiliedzīvotājiem. Klasikas studijā ar festivāla producenti Vaivu Bauzi izrunājam festivāla ceļošanu no Maskavas uz Latviju, par to, cik dažāds spēj būt dokumentālais kino, kā arī tēmas, par kurām būs runa šā gada festivāla filmu izlasē. “Artdocfest/Riga” filmu seansi notiks tradicionālajās festivāla mājvietās – kinoteātrī “Splendid Palace”, kā arī mākslas centrā “Zuzeum”.  Bet 7. martā tiks paziņoti laureāti abām konkursa programmām: “Baltic Focus” un “Artdocfest Open”.  

No 9. līdz 11. februārim ar papildu pasākumiem 8. un 12. februārī dažādās Rīgas lokācijās būs apmeklējams notikums "Baltijas dejas platforma 2024". Lai par deju, tās dzīvi Latvijā un priekšstatos uzzinātu vairāk, "Klasikas" studijā aicinām Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāju Intu Balodi. Sarunas laikā aktualizējam dejas dzīves grūtības Latvijā, definējam jēdzienu "deja" mūsdienu kontekstā, kā arī apspriežam tradīcijas mijiedarbi ar visu jauno, faktu, ka ķermenis jūt pirms prāta, kā arī to, kā pastāvēt citādā laika izjūtā. *** Baltijas Dejas platforma* ir nozīmīgs, starptautisks, trīs Baltijas valstu kopīgi kūrēts notikums, kas iepazīstina ar jaunākajām Baltijas reģiona laikmetīgās dejas izrādēm un māksliniekiem. Baltijas Dejas platforma pamīšus notiek Igaunijā, Lietuvā un šogad pirmoreiz arī Latvijā. Paredzēts, ka šoreiz no šī gada 9. līdz 11. februārim platforma Rīgā pulcēs vairāk nekā 100 viesus – dejas profesionāļus (kuratorus, producentus, kritiķus) ne tikai no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, bet arī 23 citām pasaules valstīm. Platformas norisē kopumā iesaistīti teju 100 Baltijas skatuves mākslinieku. Lai gan lielākā daļa Baltijas Dejas platformas oficiālās programmas pasākumu ir pieejami tikai reģistrētiem viesiem un jau ir pilnībā rezervēti, vairākas izrādes, kas notiks H2O 6 kvartālā, ir iespēja redzēt arī plašākai sabiedrībai – 9. februārī pl. 17.00 lietuviešu mākslinieku Dovida Strimaiša (Dovydas Strimaitis) laikmetīgās dejas izrādi A Duet, 10. februārī pl. 19.00 Lukasa Karveļa (Lukas Karvelis) izrādi Yet Another Day in Paradise un 11. februārī pl. 18.00 Gretes Šmitaites (Grėtė Šmitaitė) izrādi Cracks un pl. 19.00, kā arī igauņu mākslinieču Hannas Kritenas Tangso (Hanna Kritten Tangsoo) un Sigridas Savi (Sigrid Savi) laikmetīgās dejas izrādi Cowbody. Oh Wow, It's You!. Šīs un citas Baltijas Dejas platformas programmā iekļautās laikmetīgās dejas izrādes un mākslinieku prezentācijas no 77 Baltijas valstīs dzīvojošo mākslinieku iesniegtajiem pieteikumiem atlasīja starptautiska žūrija – Jūlija Asperska (Julia Asperska, Polija), Pedru Barreiru (Pedro Barreiro, Portugāle), Johanna Ikola (Johanna Ikola, Somija), Bušs Hārtshorns (Bush Hartshorn, Lielbritānija) un Gergejs Tallo (Gergely Talló, Ungārija). Kopumā žūrija izcēla Baltijas laikmetīgās dejas ainas daudzveidību, norādot, ka iesniegtie darbi ir gan konceptuāli, gan tehniski spēcīgi un vienlaikus atspoguļo dejas nozīmīgumu, kas, veidojot dialogu par sabiedrībā aktuālām tēmām, pārsniedz skatuves robežas. Papildus oficiālajai Baltijas Dejas platformas programmai 8. un 12.februārī Rīgā būs skatāmas arī citas Latvijas dejotāju un horeogrāfu izrādes. Ar pilnu Baltijas Dejas platformas programmu var iepazīties tīmekļa vietnē https://balticdance.org  * Baltijas Dejas platforma ir laikmetīgās dejas skate trīs dienu garumā, kuru rīko trīs organizācijas: Igaunijas Neatkarīgā dejas skatuve Sõltumatu Tantsu Lava (STL), Latvijas Dejas informācijas centrs un Lietuvas Dejas informācijas centrs. Platformas galvenie mērķi ir Baltijas laikmetīgās dejas popularizēšana, vietējo un starptautisko sakaru veicināšana, kā arī jaunu iespēju radīšana māksliniekiem un dejas profesionāļiem reģionā. Baltijas Dejas platformas rīkošanu atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Baltijas Kultūras fonds, Valsts kultūrkapitāla fonds, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmas "Kultūra" (Nordic Culture Point).

11. janvārī – JVLMA 104. dzimšanas dienā – plkst. 18.00 Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē jau 19. gadu tiks pasniegta JVLMA un LMT Gada balva par izciliem sasniegumiem mūzikā un pedagoģiskajā darbā. Šajā tik svarīgajā un skaistajā dienā, Akadēmijas nozīmīgāko apbalvojumu – Gada balvu jaunajam mūziķim – par izciliem sasniegumiem mūzikā un radošu aktivitāti 2023. gadā saņems divi lieliski jaunie mākslinieki – Klavierspēles 3.semestra students Daniils Mickevičs un Kora diriģēšanas specializācijas 7. semestra students Artūrs Švarcbahs, ar kuriem jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā. Sarunā – gan par skaistās ziņas saņemšanu e-pastā un aizvadītā gada daudzskaitlīgajiem muzikālajiem notikumiem Latvijā un ārvalstīs, gan par gaidāmo svētku koncertu, kurā abi mākslinieki pirmo reizi muzicēs kopā. Abi mākslinieki atklāj, ka nominācija bijusi pārsteigums. Pirms tam neko par to, kuri studenti balvai tiek apsvērti, viņi nav zinājuši.  "Par balvu uzzināju vienā vakarā, saņemot no mūsu akadēmijas rektora skaistu vēstuli e-pastā par to, ka jūs esat saņēmis balvu un gaidīšu jūs 11. janvārī. Jā, tas bija tiešām pārsteigums. Nākamajā dienā to jau publicēja sociālajos tīklos, un viss notika ātri, bet pilnīgi negaidīti," sajūtās dalās Daniils Mickevičs. Mākslinieki sāsta, ka balvas pasniegšanas koncertā vienosies arī kopīgā skaņdarbā: Daniils būs pie klavierēm, bet Artūrs Švarcbahs uzstāsies kā diriģents, izpildot Pētera Vaska opusu "The Fruit of Silence" ("Klusuma auglis"). Svinīgajā svētku koncertā dzirdēsim gan pašus Gada balvas laureātus, gan arī virkni solistus: Ievu Salieti, Artūru Noviku, Brigitu Čirkši, Valteru Gleški, Emīlu Giluču, Agati Grīnhofu, Kati Kokamegi, Tomu Kursīti, Markusu Rūtentālu, JVLMA brass ansambli, JVLMA jaukto kori un simfonisko orķestri diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā. Savukārt ar JVLMA un LMT Gada balvu mācībspēkam 2023 tiks godināts komponists, studentu vidū cienītais un iemīļotais docents Jānis Petraškevičs.  Artūrs Švarcbahs kordiriģēšanu apvieno ar solo dziedāšanu Artūrs Švarcbahs kora diriģēšanas mākslu apgūst pie profesora Andra Veismaņa, bet tāpat viņš uz vairākām pasaules skatuvēm kāpis arī kā kordziedātājs un solo izpildītājs. Savu studiju laikā vienu gadu viņš ir pavadījis, dziedot Zviedrijas Radio korī.  "Viens no tādiem maniem augstākajiem brīžiem, kurā arī es pats esmu sajutis to augstāko pacilātības sajūtu, bija iespēja uzstāties kā solistam ar Latvijas Radio kori. Tā bija koncerttūre Japānā, un man bija iespēja dziedāt basa solo partiju Mocarta "Rekviēmā" ar orķestri. Pēdējo gadu laikā es tiešām daudz esmu uzstājies ārzemēs kā dziedātājs. Tā nu ir sanācis, ka es gan dziedu, gan diriģēju, un tiešām izbaudu gan vienu, gan otru," stāsta Artūrs Švarcbahs. Mākslinieka karjeras gājumā nevar nepieminēt arī divus starptautiskus konkursus, kuros viņš startējis jau kā kordiriģents. Gan pagājušā gada martā Slovēnijā, gan 2022. gada decembrī Polijā notikušajos kordiriģentu konkursos Švarcbahs ieguvis godalgotas vietas un vairākas specbalvas.  Protams, jaunais mākslinieks apzinās, ka apvienot gan kordiriģēšanu, gan solista karjeru varētu būt izaicinoši, taču šobrīd vēl nespēj izšķirties par labu vienam vai otram: "Es daudz laiku veltu, lai mācītos gan vienu, gan otru. Šobrīd man ir ieplānots, ka es vēl diezgan daudz gan kā dziedātājs, gan kā diriģents uzstāšos nākotnē un apvienošu to. Es tiešām mīlu gan vienu, gan otru." Daniils Mickevičs iedvesmu gūst starptautiskā pieredzē Arī pianistiem ir dažādi izvēles ceļi, pa kuriem iet un attīstīties savā muzikālajā karjerā. Daniils Mickevičs vērtē, ka izaicinošākais no tiem ir kļūt par solistu.  "Protams, eksistē līdzās šim arī fantastiska kamermūzika, spēlēšana kā pavadītājam ar vokālistiem, ar dažādiem instrumentālistiem, spēlēšana arī orķestrī. Tas viss ir ļoti interesanti, un man šķiet, kamēr vien ir iespējams to visu vairāk vai mazāk apvienot, ir jāpamēģina viss, ir jāsaprot, kas sanāk labāk, kas sliktāk, ir jāizsver savas stiprās un vājās puses un jāiet pa to ceļu, kas tiešām šķiet tas piemērotākais," pauž talantīgais mūziķis. Jaunais pianists šogad kā solists ar savu programmu devies tūrē pa Vāciju, ar savu pirmo lielo solo koncertu debitējis arī "Mazajā ģildē". Pēc tam strauji sekoja arī uzvara Jāzepa Vītola starptautiskajā pianistu konkursā. "Pēc konkursa nāca tāds melnā darba periods, mācoties jaunu programmu un gatavojoties braucienam uz Vāciju, kas noslēdzās tikai vakardien. Tā bija balva pēc uzvaras Vītola konkursā – iespēja aizbraukt uz vienu nedēļu uz meistarklasēm pie pianista Gintara Januševiča, kas ir izcils pianists un arī pedagogs," stāsta Daniils Mickevičs. Šī pieredze viņam devusi daudz. Vācijā Mickevičam bijusi iespēja apmeklēt ne tikai trīs meistarklases un piecus koncertus, bet arī kopā ar skaņu režisoru veikt ierakstu studijā.  "Tagad ar vēl lielāku iedvesmu esmu gatavs turpmākajiem koncertiem, tostarp šajā ceturtdienā," atzīst Daniils.  Turpmākie pianista plāni vēl tikai top, bet viņš atklāj, ka, iespējams, jau šajā pavasarī vai vasaras sākumā dzirdēsim vairāk par viņa nākamo solo projektu un projektu ar kameransambli.

Stāsta muzikologs Jānis Torgāns Nu, un kas? Kas mums daļas par viņu metropolitēna esamību vai neesamību? Izrādās, ka daļa ir gan, it īpaši jau "Klasikas" publikai, kura radināta un radusi pie Ņujorkas Metropolitēna operas – viena no lielajiem, vadošajiem, nozīmīgākajiem opermākslas centriem pasaulē. Pazemes dzelzceļš Ņujorkā ir gan – viens no vecākajiem, senākajiem pasaulē. Taču tas saucas New York City Subway, – nu, burtiskojot tas iznāktu kā apakšzemes ceļš, apakšceļš, zemceļš. Savukārt slavenā opernama New York Metropolitan Opera –  nosaukums [metro`politen] atvasināts no sena grieķu pirmvārda, salikteņa, kas pirms mūsu ēras veidots no mētēr – māte un polis – pilsēta. Jāpiebilst, ka šis polis ir pamatā arī latviešu valodas vārdam "polisa", kas apzīmē galvenokārt senās pilsētvalstis, kuru mūsdienu analogs būtu, piemēram, Monako, Vatikāns vai Singapūra. Un, jā, arī vārds polise – dokuments / apliecība un policija, kas uz mūsdienām nāk pastarpināti no viduslaiku latīņvalodas politia – ar nozīmi "valsts iekārta". Un vēl tālāki atvasinājumi – kā politika ar veselu nozīmju vēdekli… Nemaldīsimies tālāk valodu pazemes gaņģos un atgriezīsimies pie Ņujorkas Metropoles operas. Nu, tātad, "metropole" mūsdienās parasti saprotama kā lielpilsēta, galvenā, vadošā, centrālā – ne tieši galvaspilsēta, ar valstisku statusu, nē. Tādēļ mūsu mīļā opera Ņujorkā ir vienkārši pirmā, lielākā, vadošā un virzošā opera – faktiski visā reģionā vai pat kontinentā. Interesanti, ka otra lielākā Ņujorkas opera saucas Ņujorkas Pilsētas opera (New York City opera), jo bija vajadzīgs abu Ņujorkas galveno opernamu nosaukumu nošķīrums (2013. gadā Pilsētas opera bankrotēja, taču 2016. gadā tika atpakaļ uz kājām). Un – arī Ņujorkas grandiozais tēlotājmākslas muzejs ir Metropolitan Museum of Art, un tieši tāpat latviskojams kā Metropoles, nevis komiskais Metropolitēna muzejs. Arī, atsevišķi ņemot, salikteņa "metropole" pirmā daļa mētēr – māte – laiku gaitā piedzīvojusi lielas pārmaiņas. Nu, piemēram, vārds metrdotels. Tagad gan to vienkāršojam un pat pazeminām, saucot par zāles pārzini. Svešvārdu vārdnīca sniedz drusku smalkāku skaidrojumu – galvenais oficiants restorānā, viesnīcā. Bet franču pirmvārds nozīmē mājas, mājokļa, dzīvesvietas īpašnieks, saimnieks. Un pēc būtības tas tiešām ir gan īpašnieks, gan saimnieks, gan pārzinis (apsaimniekotājs, kārtības uzturētājs). Mātes vārds te jau pavisam izkliedējies. Taču – kā savulaik jauki paskaidroja Mihails Bahtins – žanrs dzīvo tagadnē, taču vienmēr atceras savu pagātni. Izcelsmi, cilmi, biogrāfiju. Tas attiecas ne tikai uz žanru, bet arī uz vārdu. Un arī mums, meklējot kāda apzīmējuma, nosaukuma, titula nozīmi, vislabāk vērsties pie tā izcelsmes. Tad viegli nošķirsim metropolitēnu no metropoles.

28. novembrī plkst. 19.00 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Lielajā zālē izskanēs JVLMA Kora diriģēšanas katedras kora mūzikas koncerts "Vītols un mēs".  Tā pirmajā daļā skanēs komponista, JVLMA dibinātāja Jāzepa Vītola a cappella kora dziesmas, savukārt otrajā daļā izskanēs skaņdarbi korim, kuru autori ir Raimonds Pauls, Maija Einfelde, Mārtiņš Brauns, Arturs Maskats, Ilona Rupaine, Ēriks Ešenvalds, Jānis Ķirsis un Jēkabs Jančevskis.  Koncertu vadīs muzikoloģe un mūsu "Klasikas" kolēģe Ilze Medne.  Visus skaņdarbus atskaņos JVLMA jauktais koris (mākslinieciskais vadītājs – Valdis Tomsons), solisti būs Ieva Zvejniece (soprāns), Paula Pērkone (alts), Kristaps Solovjovs (tenors), Aleksandra Špicberga (alts), Artūrs Švarcbahs (bass), piedalīsies arī sitaminstrumentālisti Reinis Tomiņš, Arnis Stepiņš un Jēkabs Bernāts. Pie diriģenta pults stāsies Andris Veismanis, Valdis Tomsons, Māris Sirmais, Kaspars Ādamsons, Romāns Vanags, Aira Birziņa, Mārtiņš Klišāns, kā arī Jānis Baltiņš, ar kuru plašākā sarunā tiekamies "Klasikas" studijā, lai runātu par labi zināmo un arī pārsteidzošo Vītola kormūzikā, par šī brīža situāciju kora diriģēšanas katedrā un to, cik svarīgi līdzās profesionālo iemaņu attīstībai studentus izveidot par iedvesmot spējīgām personībām. "Vadīt kori – tas nav darbs, tas ir dzīvesveids," sarunas gaitā uzsver Jānis Baltiņš.    

Ne tikai sportā ir fani, arī mākslā, uzsver opermūzikas cienītāji, kas šoruden devās uz Berlīni. Berlīnes Valsts opera „Unter den Linden” sezonu atklāja ar Džuzepes Verdi operas „Aīda” jauniestudējumu Kaliksto Bjeito režijā, muzikālais vadītājs Nikola Luizoti, galvenajās sieviešu lomās Marina Rebeka un Elīna Garanča. Divas pasaulē slavu guvušās Latvijas operzvaigznes  bija galvenais iemesls, kādēļ „Aīdas” skatītāju vidū bija tik daudzi no Latvijas. Berlīnes Valsts operā „Unter den Linden” 3.oktobrī  notika Džuzepes Verdi operas „Aīda” pirmizrāde, pēc tam sekoja vēl vairākas izrādes,  kurās Aīdas lomā  soprāns Marina Rebeka, bet Amnerisa – mecosoprāns Elīna Garanča. Iestudējuma režisors katalāņu teātra mākslinieks, kuram provokatora slava, Kaliksto Bjeito šajā reizē sadarbojies ar itāļu diriģentu Nikolu Luizoti. Pirmās recenzijas un iespaidi pēc Berlīnes iestudējuma izskanējuši arī Latvijā gan Jegora Jerehomoviča recenzija laikrakstā „Diena”, gan Latvijas radio 3, kur  Klasikas vadītāja Gunda Vaivode raidījumā  „Pārmijas”  dalījās ar iespaidiem pēc pirmizrādes. Man interesanti uzklausīt to Latvijas skatītāju viedokļus, kuri devās uz Berlīni, lai piedzīvotu unikālu gadījumu, kad uz citas valsts opernama skatuves uzstājas divas pasaulslavenas solistes no Latvijas. Uzrunāju ar skatuvi, orķestri vai operu saistītus cilvēkus, kuri redzējuši „Aīdas” iestudējumu. Viedokli izsaka diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas  Mūzikas Akadēmijas emeritētais profesors Imants Resnis, orķestra „Rīga” direktora pienākumu izpildītāja Selga Laizāne, fonda „Nāc līdzās” vadītāja Sarma Freiberga.

28. oktobrī plkst. 19.00 Mazmežotnes muižā dziedātāja Aleksandra Špicberga un džeza ērģelnieks un pianists Atis Andersons aicina uz romantisku koncertu "Ja jūs mīlat mani" (If ye love Me). Tas būs kājūtu un domu ceļojums laikā, kur kopā savīsies senais un mūsdienīgais, pieredze un sapņi, klasika un džezs. Bet jau šobrīd ar abiem māksliniekiem tiekamies "Klasikas" studijā un runājam gan par to, cik būtiski, veidojot programmas, saglabāt garīgo vertikālo līniju, gan arī to, ko džeza mūziķim dod iedziļināšanās baroka lielmeistaru skaņurakstos. Arī par divām dažādām Hamonda ērģeļu spēles tehnikām un prieka rašanu ikdienā. Inga Saksone: Šķiet, ka tur, kur programmas kārto Aleksandra, vienmēr jārēķinās ar ekskursiem dažādos gadsimtos – gan tālākos, gan tuvākos, un arī šī jaunā programma vedina mūs ielūkoties gan baroka laikmetā, gan arī laikmetīgākā mūzikā. "Ja jūs mīlat mani, turiet manas pavēles, un es lūgšu Tēvu, un viņš dos citu aizstāvi…" Vai citā tulkojumā: "Ja jūs mīlat mani, izpildiet manus baušļus, un es lūgšu Tēvu, un viņš dos jums citu iepriecinātāju, lai tas paliktu pie jums mūžīgi." Tāds ir jūsu koncerta moto. Kāda būs programmas ievirze? Aleksandra Špicberga: Vienmēr, kad veidojam programmas, vēlamies saglabāt garīgo vertikālo līniju, kas neļauj mums noiet no pareizā ceļa un aiziet kaut kur pa labi, pa kreisi. Katrā repertuārā cenšamies saglabāt sasaisti ar garīgo ceļu. Tas ir galvenais – ka nemeklējam tikai dziesmas un mūziku, kas mums vienkārši patīk: katrai dziesmai ir vēstījums, jēga, nozīme. Un šis citāts mums uzreiz iekrita ausīs. Tas ir Tomasa Tallisa skaņdarbs "If ye love My", un ar to arī mēs iesāksim programmu. Oriģinālvariantā tas ir kora a cappella korālis, bet mēs to krāsojam ar ērģelēm, paši liekam salikumus un jaunas krāsas, kā šo a cappella kora skaņdarbu parādīt citās skaņās. Pieteikums vedina domāt, ka koncertā varētu skanēt tikai sakrālā mūzika, taču gluži tā tas nebūs, vai ne? Aleksandra Špicberga: Jā, tā tas nebūs. Programma ir divās daļās: pirmajā vairāk skanēs baroka mūzika, bet otrajā daļā – 20. gadsimta kinofilmu un mūziklu pērles, taču arī šajās dziesmās ir cīņas, ir teksti par to, ka mēs ejam taisnu ceļu, ka mēs nesamierināmies tikai ar kaut ko mazu vai kaut ko uzspiestu, ka mēs tomēr vedam sevi, klausāmies citos, lūdzam un virzāmies uz priekšu. Katrā dziesmā ir maziņš stāsts. Būs gan Leonarda Bernsteina skaņdarbi, gan Maikla Legrāna un arī Džordža Gēršvina dziesma. Tā ka būs arī romantiskas emocijas, jo mīlestība taču ir galvenais, kas mūsos mājo un ar ko mēs dzīvojam. Un laikam, Ati, tas arī atbilst Hamonda ērģelēm, ka no vienas puses tās var būt baznīcas instruments, bet no otras puses ir ļoti iederīgas ne tikai džezā, bet pat kino mūzikā! Atis Andersons: Absolūti! Un īstenībā tas arī ir tas interesantais – ka no baznīcas varam aiziet viscaur citiem gadsimtiem. Man tas ir pats interesantākais – paplašināt savu redzējumu: pārsvarā spēlēju džeza mūziku, un šī programma mani mudina spert pirmos soļus klasiskās mūzikas virzienā, un tieši izmantojot Hamonda ērģeles! Tas ir tik interesanti – kā to visu tembrāli iekrāsot un spēlēt to, kur viss ir izrakstīts, atrast tajā visu šo skaistumu. Interesanti! Programmā mums ir arī Bahs, kurš mani izsenis uzrunājis: man šķiet aizraujoši pētīt viņa harmonijas, to, kā viņš ved basu, kā izmanto sekvences. Esmu visā tajā iekšā, un man kā īstam harmonijas entuziastam tas ir aizraujoši – meklēt vēl papildus informāciju. Bahs ļoti daudz māca. Vai meklējat arī atšķirīgus spēles paņēmienus? Hamonda ērģeles ir pietiekami elastīgas, lai varētu atskaņot gan baroku, gan džezu. Atis Andersons: Tieši tā, tur jau tā lieta! Turklāt arī pašam spēlētājam jācenšas būt elastīgam, un īstenībā pret to es arī atdūros... Tieši pēdējā laikā esmu sapratis, ka reāli ir divas dažādas spēles tehnikas, kā spēlējam Hamonda ērģeles. Pirmkārt, pēc Džimija Smita 50. gadu stilistikas ir ne tikai raksturīgais tembrs, bet tas, kā izmantojamu kāju basu, jo ritmiskajā mūzikā Hamonda ērģelēm jāpilda nedaudz savādāka funkcija – mēs vienmēr esam basisti. Un tad visa kreisā ķermeņa puse principā ir bass. Bet šeit kaut kādā veidā manas iestrādnes koordinācijā ir jālauž – jo var spēlēt arī akordus un atsevišķi vēl ir pedālis. Tur ir diezgan daudz darba. Esmu aizrāvies… Vairāk – audioierakstā.  

Stāsta džeza mūzikas menedžere, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste un dzejniece Aleksandra Line Vai zini, ka 30. aprīlī džezu svin visa pasaule, arī Starptautiskā kosmiskā stacija un Antarktika? Līdz 2011. gadam aprīlis visā pasaulē skaitījās Džeza atzinības mēnesis, līdz 2011. gadā UNESCO iezīmēja tieši 30. aprīli kā Starptautisko Džeza dienu. Svinībām pievienojas universitātes un bibliotēkas, džeza klubi un koncertzāles, kopienu centri un skolas, rīkojot koncertus un džema sesijas, seminārus un lekcijas, meistarklases un foto izstādes, kino vakarus un priekšnesumus. Jau 2012. gadā džezu svinēja vairāk nekā viens miljards cilvēku, un pāris gadus vēlāk, 2014. gadā, aprīļa beigās šis žanrs skanējis visos septiņos pasaules kontinentos. Starptautiskās Džeza dienas svinēšanas mērķis ir uzsvērt džeza žanru un tā diplomātisko lomu visas zemeslodes iedzīvotāju apvienošanā. Un jau pirms desmit gadiem ar spēcīgu ziņojumu visiem zemeslodes iedzīvotājiem 30. aprīlī videoziņojumā vērsās astronauti no Starptautiskās kosmiskās stacijas, kas tobrīd atradās vairāk nekā trīssimt kilometru virs mūsu planētas. Tikmēr tajā pašā gadā džeza mūziku atskaņoja arī Antarktikas McMurdo un Palmēras polārstacijas – kaut kur starp polārajām tehnoloģijām un pasaulslaveniem pētniekiem. Arī mēs reiz bijām dibinājuši apvienību Wise Music Society, kuras mērķis bija palīdzēt auditorijai atrast jaunu mūziku, bet mūziķiem iekarot jaunu mērķauditoriju, veidojot ilgtermiņa sniegumu Latvijas džeza mūzikas nozarē. 2014. gadā bijām izdomājuši, ka sen jau ir laiks, Latvijā ir gana daudz džeza žanra profesionāļi un entuziasti, žanrs ir daudzkrāsains un daži no tā pārstāvjiem jau ir eksportvērti, tāpēc pieteicāmies kā pasākuma dalībnieki un sarīkojām septiņpadsmit koncertus jau pirmajā gadā, dažus gadus vēlāk iegūstot arī UNESCO Latvijas nacionālās komitejas patronāžu. Desmit gadus Latvijas koncertvietas, mūziķus un nozares pārstāvjus esam radinājuši pie tā, ka 30. aprīlis ir džeza svētki. Tagad Starptautisko Džeza dienu ik gadu svin tepat Radiomājā – "Klasikas" viļņos, arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, citās izglītības iestādēs, mūzikas klubos un bāros. Starp citu, katru gadu Starptautiskās Džeza dienas svinībām tiek izvēlēta viena galvaspilsēta. Līdz šim tā jau bijusi Stambula Turcijā, Osaka Japānā, Parīze Francijā, Vašingtona Amerikā, Havana Kubā, Sanktpēterburga Krievijā un citas. Reiz, sajūtoties spēcīgi un vareni, izdomājām pajautāt, ko tas izmaksātu tādai mazajai Latvijai, ja mēs reiz gribētu kļūt par pasaules džeza galvaspilsētu kaut uz vienu dienu. Izrādās, ka tas mums nozīmētu uzbūvēt pienācīgi lielu un labi apskaņotu koncertvietu un infrastruktūru, uzņemt – ar visu izmitināšanu un honorāriem – galvenā koncerta All-Star Global Concert pasaulslavenos džeza mūziķus, kā arī finansēt menedžmenta komandas darbu. Pirms vairākiem gadiem aptaujāšanas laikā šim visam nepieciešamais cipars bija ap trim miljoniem – kas to lai zina, varbūt kādreiz mums arī sanāks? Ņemot vērā to, ka UNESCO Starptautiskās Džeza dienas mākslinieciskais vadītājs ir Herbijs Henkoks, gribētos jau, lai mums sanāk, kamēr viņš vēl dzīvs. Tā kā mans telefona numurs ir visus gadus bijis norādīts Starptautiskās Džeza dienas Latvijā kontaktu sadaļā, vienreiz man piezvanīja kāds no – neatceros, Čehijas vai Francijas – un jautāja, vai viņš esot sazvanījis Herbiju Henkoku. Sasmējos un atbildēju, ka parunāt ar viņu reiz man gribētos arī pašai...

18. oktobrī pulksten 19 Ventspils koncertzālē "Latvija" skanēs koncerts "Atgriešanās Ventspilī", kurā muzicēs Ventspils Kamerorķestris, jauktais koris "Ventspils", diriģents būs Aigars Meri, bet koncertu vadīs mūsu "Klasikas" kolēģe Liene Jakovļeva.  Programmā iekļauts Riharda Dubras Koncerts marimbai un stīgu orķestrim "Mūžīgās ilgošanās gaisma", Valta Pūces "Psalmu burtnīca", Pētera Plakida Pasticcio à la Rossini un Marģera Zariņa Divertimento ērģelēm un timpāniem. Ar koncerta diriģentu Aigaru Meri "Klasikā" tiekamies jau šobrīd, un mūsu sarunā par to, uz ko vairāk attiecas cikla "Atgriešanās Ventspilī" nosaukums, no kā izaugusi tā ideja, arī par šī koncerta dalībniekiem un izvēlētajiem skaņdarbiem, par sinerģiju ar solistiem, bet noslēgumā - par Aigara Meri oktobri, kas paiet darba dunā, jo piektdien jaunā koncertsezona tika atklāta arī viņa vadītajam Jelgavas kamerorķestrim.

Stāsta džeza mūzikas menedžere, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste un dzejniece Aleksandra Line Vai zini, ka savulaik Valsts elektrotehniskā fabrika VEF, kura, kā mēdz teikt, ražoja visu — sākot no adatas līdz pat lidmašīnai, bija iegādājusies oficiālo licenci no amerikāņu inženiera Lorensa Hamonda un tepat Rīgā sāka ražot elektriskās Hammond jeb Hamonda ērģeles? Daudzi joprojām nespēj tam noticēt, bet VEF vēstures muzejā ir saglabājušies pierādījumi tam, ka pašmāju Hamondu izgatavošanai tika izmantota Latvijas mežos iegūtā koksne un arī unikāls slavenā mākslinieka Ādolfa Irbītes dizains.  Lorenss Hamonds bija amerikāņu inženieris un uzņēmējs. Viņš nebija mūziķis, tomēr viņam patika eksperimentēt ar dažādām skaņas ģenerēšanas metodēm, kā rezultātā tika radītas sensacionālās elektriskās ērģeles, ko patentēja 1934. gadā. Viens no pirmajiem viņa izgudrojumu novērtēja amerikaņu uzņēmējs, konveijera ražošanas "tēvs" Henrijs Fords un komponists Džordžs Gēršvins. Jau pēc trim gadiem par Hamonda ērģelēm uzzināja arī Latvijā — 1937. gadā šādas elektriskās ērģeles sāka ražot Valsts Elektrotehniskā fabrika, un drīz vien tās valstī kļuva ļoti pieprasītas. Līdzīgi kā Amerikā, arī Latvijā sākotnēji risinājās strīdi par to, vai ar elektrību radītās skaņas pilnvērtīgi aizstāj stabuļu ērģeļu skanējumu. Tomēr instruments bija pieprasīts ne vien skaņas kvalitātes dēļ, bet arī tāpēc, ka bija daudz lētāks nekā stabuļu ērģeles — un VEF muzejā tika atrastas liecības par vismaz desmit Latvijā saražotajiem instrumentiem. Divi no tiem — Rakstniecības un mūzikas muzeja un Dailes teātra eksemplāri — ir bēdīgā stāvoklī. Dailes teātra ērģeles, reiz atrastas metājamies teātra noliktavā, nokrāsotas tumši sarkanā krāsā kādas izrādes vajadzībām. "Klasikas" direktore, muzikoloģe Gunda Vaivode zina stāstīt, ka instrumenta pārkrāsošana bijusi scenogrāfa ideja: "Tā nebija veiksmīga... Tāpēc šis instruments vairs nav muzejiska vērtība, bet tas nekādā ziņā nav lēts rekvizīts, jo ir spēlējams, un tas reizumis tiek arī izmantots. Latvijas Radio rīcībā ir pat tā ieraksts! Pārkrāsošana neietekmē skaņu. Instruments joprojām ir mūsu redzeslokā un tiek domāts par tā vizuālā veidola atjaunošanu." Bet ir arī vēl viens, vislabāk saglabājies Hamonds — to 1937. gadā Liepājas Lutera baznīcai uzdāvinājis Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis, ziedojot 10 000 latu ērģeļu iegādei. Daudzus gadus arī tas nebija lietošanas kārtībā, tāpēc, lai atjaunotu un saglabātu mūsu valsts kultūrvēsturisko mantojumu, kultūras projektu vadītāja Antra Dreģe pagājušogad sāka ziedojumu kampaņu, piesaistīja līdzekļus un speciālistus no Latvijas un Nīderlandes, un visu šo darbību rezultātā Latvijas Hamonds šovasar sācis skanēt! Kā to atzīst pieredzējušais ērģeļu restaurators Ganderts de Bo, Rīgā ražotās ērģeles ir vecākas par citiem instrumentiem, uz kuriem parasti muzicē pasaulē, tādēļ tām ir īpaša vērtība. Nākotnē vēl jāparūpējas par instrumenta koka daļu restaurāciju, jāturpina atjaunot skaņu mehānismi, jāmaina ērģeļu motors, nepieciešams risināt arī ērģeļu telpas siltuma jautājumu ziemas periodā. Bet jau šovasar tika aizvadīta pirmā koncertsezona un uzsāktas sarunas ar izglītības iestādēm, lai uz šī vēsturiskā instrumenta varētu trenēties studenti.   

"Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu... Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?!" – runājot par Rīgas akustisko koncertzāli,  intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei emocijas neslēpj Valdis Zatlers – Valsts prezidents no 2007. līdz 2011. gadam, izcils ķirurgs un savulaik – arī azartisks basketbolists un bundzinieks. Viņš ir arī cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem" – kamēr siltumnīcās briest vīnogas un tomāti, fantastiskajā dārzā acis priecē hortenzijas, rozes un peonijas. "Ja mūzikā Bahs ir tas, kurš mani harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju, šeit tā ir daba, kurā viss ir tā, kā tam jābūt. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos," domīgi teic Zatlera kungs, kurš, nesen īstenojis sapni par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, nu ķēries pie Laikmetīgās mākslas muzeja idejas iedzīvināšanas. Gunda Vaivode: Ne tikai kolēģi radio, bet žurnālisti visdažādākajos medijos arvien vaicā pēc tava viedokļa visdažādākajos – svarīgos un arī mazāk svarīgos, ikdienišķos jautājumos. Tā ir redzamā daļa un dzirdamā daļa. Bet kāda ir prezidenta ikdienas dzīve pēc prezidentūras: kādi pienākumi paliek, kas nāk no jauna? Valdis Zatlers: Dzīve turpinās un jāatrod tāds dzīvesveids, kurā jūties labi un kurā no tevis būtu kāds labums arī citiem. Kā parasti jokoju – man ir kaut kas jādara, jo man par to prezidenta pensiju maksā! Man ir atbildības sajūta par to, ko varu sniegt citiem cilvēkiem. Jo prezidenta laiks ir ļoti interesants: cilvēks [šajā amatā] uzzina ļoti daudz – arī to, ko nav iespējams uzzināt ne no grāmatām, ne no interneta, ne no žurnāliem, un bijušo prezidentu, tostarp arī mans pienākums ir ar to dalīties. Zinu, ka tu joprojām brauc arī uz dažādām konferencēm un saietiem: tā arī ir daļa no dzīves? Tā ir daļa no dzīves, jo, pirmkārt, tas bieži vien ir prāta treniņš – ir kāda tēma, kas varbūt tev nav tik tuva.Pieņemsim, Ķīnā savulaik man bija jārunā par pilsētbūvniecību. Nu, ko es zinu par pilsētbūvniecību? Neko! Piezvanu saviem draugiem arhitektiem un saku – man kā prezidentam vajadzīgs īss brīfings, pastāstiet man, lūdzu, kāda ir lietas būtība. Kļūsti izglītotāks, un tad arī savu domu pasaki. Bet svarīgi ir pateikt savu domu. Jo tādus, kas "atskaņo" to, kas jau kaut kur ir pateikts, lielā vērtē netur. (..) "Iekustināt cilvēkus ir samērā grūti" Darīt labu valstij, darīt labu cilvēkiem. Brīvības pieminekļa izgaismošana lielā mērā kļuvusi iespējama, pateicoties tev un tavai neatlaidībai. Vairākus gadus tu biji Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonda vadītājs. Bet kas ir nepieciešams, lai iekustinātu arī pārējos? Jo ziedojumu mērķu šobrīd ir tik ļoti daudz. Pacietība, neatlaidība un ļoti skaidra ideja. Jo iekustināt cilvēkus ir samērā grūti – nav tā, ka mēs uzreiz tev sekojam, jo tava ideja ir laba. Parasti tā pirmā atbilde ir – mums tas nav vajadzīgs, "priekš kam" tev tas vajadzīgs, un kāpēc vispār mums tas vajadzīgs – mēs  taču bez tā varam iztikt. Un tad pienāk tā diena, kad visi saka – jā, tas ir vajadzīgs! Tātad tev ir jādarbojas neatlaidīgi, pacietīgi un pat pašvaldības vai valsts iestādes – tad, kad politiķi redz, ka cilvēki darbojas un viņiem kaut kas sanāk, tad arī viņi uzreiz piedalās. Bet, ja tu prasi konkrēti par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, tad teikšu tā: tas, kas notika trīs gadu laikā, īstenībā ir brīnums. Jo pēc tam ar daudziem citiem projektiem gājis ļoti grūti. Bet – ideja! Toties tagad ir tik skaisti, vakarā garāmejot. Man prieks! Un visi uztver, ka tā tas vienmēr ir bijis. Jo pie labajiem darbiem jau mēs ātri pierodam.  Toreiz tu teici: "Kad atskārtu, ka piemineklis ir tumsā, nolēmu rīkoties!" Tagad tumsas zonā ir ļoti daudz kas, un tu atkal esi nolēmis pieķerties vienai konkrētai – Laikmetīgās  mākslas muzeja īstenošanai.  Redzi, jākoncentrējas uz kaut ko kaut ļoti konkrētu, uz vienu lietu, un par to ir jāstāsta. Varu pateikt, kāpēc mani interesē tieši Laikmetīgās mākslas muzejs. Mūzikā notiek daudzi skaisti pasaules pirmatskaņojumi, un mums vismaz ir koncertu vietas, ja ne koncertzāles, kurās mēs tos varam dzirdēt. Bet vizuālajā mākslā praktiski nav tādas vietas, par kuru varam teikt – pasaules pirmizstādījums kaut kam, kas radies šodien Latvijā, un te nu mēs to varam redzēt. Un vēl mani aizrāva ideja, ka nedrīkstam palikt vecos muzeja stereotipos – sak, tur ir mākslas darbi, mēs pārdodam biļetes, izīrējam telpas kafejnīcai. Tas ir diezgan vecmodīgi, tas neatbilst mūsdienu laikam. Muzejs ir vieta, kurp vedam savus bērnus, uz kuru iet jauni cilvēki, kuri tur var izpausties, kuri iemācās nebaidīties no tā, ka viņi ir radoši, ka viņi var kaut ko ieraudzīt savādāk vai parādīt savādāk. Muzejs ir templis, kurā mutuļo šodienas radošā doma. Ja mēs to tā uztveram, tad tas ir nenormāli vajadzīgs. "Nenormāli" saku tāpēc, ka normālos apstākļos tam jau sen bija jābūt. Divi starptautiski projekti ir bijuši: pirmais, kam bija jābūt Andrejsalā – pasaulslavenā nīderlandiešu arhitekta Rema Kolhāza projekts. Otrs – sera Deivida Adžeja projektētā ēka Skanstes rajonā, Hanzas ielā… Jā, un atkal mums ir pasaulslavens arhitekts, kurš iedziļinājies tieši Latvijas vidē un konkrētā vietā pēc labākās sirdsapziņas radījis arhitektonisku projektu, un mēs atduramies pret to, ka nepieņemam šo lēmumu... Nepieņemam arī dāvinājumu. Otro, kam bija jābūt gatavam 2021. gada 18. novembrī, ABLV banka vēlējās atdāvināt valstij, bet valsts nepieņēma, jo "projekts nav kristāldzidrs", kā teica kultūras ministrs Nauris Puntulis. Savukārt kolekcija ir bankas īpašums, kas brīdī, kad tiks atklāts Laikmetīgās mākslas muzejs, būtu jāatdāvina valstij. Muzeja nav. Projekts ir pat ļoti kristāldzidrs, bet dāvinātāji varbūt nav tik kristāldzidri mūsu izpratnē šodien. Bet fakts ir tāds, ka cilvēkiem šķiet, ka muzejus rada paši mākslinieki, tāpat kā koncertzāles rada mūziķi. Īstenībā tas tā nav. (..) Lēmumus pieņem politiķi. Visi lielie, skaistie projekti, no kuriem pasaulē visspilgtākais piemērs ir Sidnejas opera – lēmumus par šiem projektiem pieņēmuši drosmīgi politiķi, kas Sidnejas gadījumā saprata, kāda ir šīs operas nozīme Austrālijā. Tāpēc jāsaprot, kāda būtu Laikmetīgās mākslas muzeja nozīme Latvijai un tās nākotnei. Ja esam ļoti daudz sasnieguši ar savu Dziesmu svētku kultūru, mūzikas skolām un mākslas skolām, tad šī soļa iztrūkst. Bet mūsu politiķi jau arī – kamēr vieni nolemj, atnāk nākamie un nobīda malā. Politiķiem vajag ieklausīties cilvēkos – ko cilvēki vēlas. Ja paskatāmies uz lietām pavisam vienkārši: saliek krāsainus zaķīšus Rīgas parkos, un cilvēki ved bērnus, skatās un priecājas. Cilvēkiem vajag kādu estētisku notikumu! Jā, bieži vien tas ir arī kaut kas neestētisks, bet tam nav nozīmes – galvenais ir notikums un brīvība. Nesen biju diskusijā, kur viena kundze teica: strādājam pie tā, lai būtu juridiski definēta brīvība. Tajā brīdī gandrīz palēcos, jo domāju – kas tas tāds? Mēs varam juridiski definēt tiesības, bet brīvību – māksliniecisko, radošo brīvību jūs nevarat definēt! Jo tā ir sajūta, kas ir katrā cilvēkā, katrā māksliniekā. Viņam pašam jājūtas brīvi. Bet kā viņš var justies brīvi, ja redz apkārtējo vidi? Lai rastos viens ģēnijs, lai būtu vēl viena Vija Celmiņš, mums jābūt vismaz tūkstotim cilvēku, kas mēģina radīt jaunu mākslu. Bet tā ir arī izglītības lieta: Laikmetīgās mākslas muzejs kalpotu arī kā izglītības līdzeklis. Jo izpratne par laikmetīgo mākslu cilvēku vidū šobrīd ir ļoti šaura. Bieži vien arī nievājoši slikta, jo ar to nereti asociē vien nesaprotamas instalācijas vai abstrakcionismu, kas, iespējams, ir aizsegs ideju trūkumam. Tieši izglītība un regulārs mākslas patēriņš varētu šo situāciju glābt. Muzejs tam lieti noderētu. Visa laikmetīgā māksla jau nav tā vērta, lai to saprastu un par to priecātos. Tas arī ir fakts. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri saka – es to īsti neizprotu, bet saprotu, ka muzejs ir vajadzīgs. Tātad ir cilvēki, kuri domā sabiedriskās kategorijās. Katrā pilsētā, kur ir modernās mākslas muzejs, es to apmeklēju – vienkārši mani interesē, kā tas tur notiek. Un vienmēr tajos kaut ko atrodu – kaut ko, kas varbūt būs paliekošs. Jo jābūt arī reālistiem: skaistajā impresionisma glezniecībā, par ko mēs jūsmojam, bija arī daudz vāju mākslinieku, bet tie kaut kur pazuda – palika tikai tie, kas tiešām bija ļoti vērtīgi un pārlaicīgi.  Kā visās lietās!  Jā, bet mēs dzīvojam šodienai, un mums jāsaprot, ka visu laiku nevarēsim rādīt Alberta ielas jūgendstilu, sakot, cik mēs esam izglītoti, kulturāli cilvēki, cik skaista ir mūsu pilsēta un valsts, kurā ir patīkami atrasties. Mums ir kaut kas jārada arī šodien. "Visu laiku kaut ko pielāgot, pārveidot – tā ir patērētāja domāšana" Tu pieminēji Sidnejas operu, kas, protams, ir arhitektūras ikona. Šobrīd tiek runāts par "New Bauhaus" principu – izmantot jau esošās celtnes jaunai funkcionalitātei. Mans principiālais uzstādījums – kāpēc mums vajag kaut ko pielāgot?! Mums vajag kaut ko jaunu, kas raksturīgs tieši šim gadsimtam, konkrētajai desmitgadei. Jo tad, ja radīsim kaut ko jaunu, šī mūsu laika iezīme paliks simtiem gadu – ja mēs to izdarīsim veiksmīgi, protams. Bet kaut ko visu laiku pielāgot, pārveidot – tā ir tāda patērētāja domāšana, tā nav vīzijas domāšana. Es vienmēr saku, ka mūsu Rīgai vajadzīgs mērs, kas ir rīdzinieks un kurš mīl Rīgu, nevis vienkārši vietas izpildītājs, kurš aizpilda šo vietu.  To varam teikt par daudzām amatpersonām. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri deg par konkrētajām lietām un kas saprot, ka tieši vide pilsētā ir tā, kas pievelk (vai nepievelk) cilvēkus, kur vietējie jūtas īpaši labi, kuru viesi nāk un apbrīno. Mums jāspēj atkārtot tās Rīgas veiksme, kas bija pirms Pirmā pasaules kara, tātad 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums. Ja nezinām, ko un kā darīt, paskatāmies, ko darīja Armitsteds (Džordžs Armitsteds (1847-1912) – inženieris, rūpnieks, Rīgas pilsētas galva laikā no 1901. līdz 1912. gadam – red.) un kā viņš to darīja. Esam saņēmuši viņa mantojumu. Bet ko mēs atstāsim mantojumā? Ko par mums padomās mūsu bērni? Tā ir ļoti svarīga lieta, jo pilsētvide un kultūrvide ir galvenās, nevis, piedodiet, labs restorāns. Esam diezgan loģiski nonākuši līdz vēl vienai trūkstošai vietai Rīgas kartē – pie koncertzāles. Šobrīd pēdējā nodaļa šajā milzīgi garajā eposā ir Rīgas filharmonija Kongresu namā. Kāds ir tavs viedoklis par šo izvēli? Mums jau bija ideja par bijušās LPSR Komunistiskās partijas Centrālkomitejas mājas pārbūvēšanu. Tagad atkal grasāmies kaut ko pārbūvēt. Bet tā nebūs jaunā arhitektūra! Pat ja sasniegsim akustiskās prasības, tā nekad nebūs jaunā arhitektūra. Nekad nevarēsim pateikt, ka mēs, 21. gadsimta rīdzinieki, esam to uzbūvējuši. Tāpēc man vienmēr kļūst skumji, kad atceros, kā pazuda ideja par unikālo celtni uz AB dambja. Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu. Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Arhitektūru nevajag novērtēt par zemu. Jo tā pati Sidnejas opera – īstenībā man bija pārsteigums, ka tur apmēram ir tikai divas trīs operizrādes mēnesī. Austrālijā ir 20 miljoni iedzīvotāju, tā ir ļoti plaša teritorija, piesaistīt lielas zvaigznes no visas pasaules arī ir tā, kā ir, un viņi faktiski eksponē šo namu kā arhitektūras brīnumu. Arhitektūru kā mākslu. Jo pati celtne ir kaut kas. Un visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?!  "Nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība" Ir vēl viens jautājums, kuru gribu tev pavaicāt – par krievu kultūru. Nav šaubu, ka tā ir būtiska pasaules kultūras – īpaši jau mūzikas – daļa, ar kuru lielā mērā saaudzis arī mūsu reģions. Cik tālu vai dziļi vajadzētu ietiekties atteikšanās kultūrai? Vai to attiecinām uz padomju laiku, atsevišķiem politiski iekrāsotiem darbiem, un kā ar mūziķiem un viņu attieksmes paušanu vai nepaušanu? Pirmkārt, tajā brīdī, kad kādā vietā sāk dedzināt grāmatas, iznīcināt pārtiku vai rediģēt kultūru, dalot to "labajā" un "sliktajā", it sevišķi gadījumā, ja tā ir pagājušo gadsimtu kultūra – tas nav labs rādītājs par to, kas notiek cilvēku galvās. Jo kultūra tomēr ir universāla. Protams, tā vienmēr tiek izmantota arī politiskiem mērķiem – kaut kas tiek izcelts, jo arī paši mākslinieki, kas radījuši šo kultūru, nereti bijušas ļoti pretrunīgas personības. Es varbūt šobrīd piebremzētu ar tās popularizēšanu, bet teikt, ka mēs nespēlēsim Čaikovski – tas vienkārši ir muļķīgi. Tas nav kulturāli. Tas, ka Krievijā rodas pseidokultūra, un arī Padomju Savienībā bija pseidokultūra – no tās gan vajag norobežoties pilnīgi un galīgi. Jo šī kultūra radīja to monstru, kas šobrīd ir agresīvā, militarizētā Krievija. Bet izslēgt komponistus un rakstniekus, kuri 19. gadsimtā rakstīja pasaules humānismā un arī cilvēka psihes izpratnē balstītus darbus – tas ir muļķīgi. Tas būtu apmēram tā, ja mēs sāktu atteikties no Korāna vai no Bībeles, sakot, ka šī nu gan ir slikta grāmata. Tā nedrīkst. Tā ir vēsturiskajā kultūrā balstīta pieredze, tie ir kultūrslāņi, kas klājušies. Mēs varam uzlikt "stop" darbiem, kas radušies, sākot no 1917. gada un Lielās oktobra revolūcijas, no kura sākās visas šausmas un vēl joprojām turpinās. Un ja vēl paskatāmies, cik daudzi no krievu komponistiem dzīvojuši Amerikā, nevis Krievijā... Nevajag dedzināt grāmatas, nevajag mest ārā pārtiku un nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība! Situācijas jau ir ļoti dažādas: arī šobrīd pasaulē uz vienas skatuves uzstājas gan krievu mākslinieki, gan ukraiņi. Tas viss ir emocionāls jautājums, kas atkarīgs no tā, cik katrs konkrētais cilvēks ir saistīts ar karu. Tas, ka karš ir vājprāts, un šo vājprātu uzsāka Krievija un tā ir jāaptur nevis uz īsu brīdi, bet uz visiem laikiem, par to neviens nešaubās. Bet ir daudzas citas lietas, ar kurām mēs varam daudz efektīvāk iedarboties, nevis teikt – nespēlēsim Čaikovski. "Valsts apbalvojumus dodam par maz" Ir lietas, kuras cilvēkiem ir svarīgas, un viena no tādām lietām ir pateicība. Triju Zvaigžņu ordenis: tu pats esi tā ieguvējs, un esi darbojies arī Ordeņu kapitulā. Arī pati esmu Ordeņu kapitulā un būšu arī tā jaunajā sasaukumā, tāpēc man dažreiz bijis ļoti skumīgi, ja saka, ka ordeņus dala pa labi un pa kreisi. Parasti gan to saka tie, kuri ordeni nav saņēmuši. Bet mēs taču ļoti labi zinām, cik ļoti laimīgi ir tie cilvēki – un viņu nav nemaz tik daudz –, kuri šo ordeni saņem. Jo tā ir valsts pateicība par labu darbu. Visi cilvēki alkst atzinības. Jā, visi cilvēki, kuri godprātīgi strādā, zina, ka viņi labi strādā, bet, ja kāds no malas pasaka – jūs labi strādājat, paldies jums par to! – viņi jūtas emocionāli un arī valstiski piepildīti. Runājot par skaitu – tam nav nozīmes. Šie cilvēki ir jāierauga! Joprojām uzskatu, ka valsts apbalvojumus dodam par maz. (..) Un tas bēdīgākais – cilvēki varētu daudz vairāk pamanīt tos, kuri ir pelnījuši! Jo ordenim taču kādu izvirza apkārtējie cilvēki. Es arī tagad nonāku tādās situācijās... Piemēram, cilvēks vienā darbavietā strādā četrdesmit gadu. Šis cilvēks ir novērtējams! Viņš ir bijis uzticīgs, viņš ir godprātīgi strādājis. Viņš ir redzējis savu vietu mūsu valstī, mūsu dzīvē. Viņš ir pelnījis valsts apbalvojumu. Šādus cilvēkus vajadzētu vairāk pamanīt. Jo priekšnieks priekšnieku dzen, priekšnieks priekšnieku izvirza, bet daudz svarīgāki ir cilvēki, kurus ikdienā nepamanām. Atceros, kad apbalvojām vienu sētnieku – un tieši par darbu visa mūža garumā, ja nemaldos, tie bija piecdesmit gadi –, visi uzreiz: bet mums vēl ir daudz labu sētnieku!" Nu, lūdzu – atrodiet viņus, parādiet! Mums jāpaskatās sev apkārt, lai uzticētos viens otram, lai redzētu, cik esam spēcīga tauta. Bet bieži vien mēs nokavējam. Jo visiem liekas, ka ordenis – tas ir tad, kad tu aizej pensijā. Tad tev iedod ordeni. Nē! Ordeni esi pelnījis arī tad, ja esi izdarījis kaut ko ļoti lielu, būtisku... Šobrīd būs jautājums par hokejistiem, kuri izcīnīja trešo vietu pasaulē: nevajag gaidīt, kamēr viņi aizies pensijā! Bet uzreiz parādās kādi citādi piegājieni – jā, bet ir daudzi cilvēki, kas ar to strādāja, un beigu beigās varbūt būs 20 spēlētāju un 40 funkcionāri… Jāsaprot taču, kas ir galvenais šajā panākumā, un tie ir spēlētāji un treneri. Pēdējos trīs vakarus esam pavadījuši dažādos teātros – gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan Nacionālajā,  gan Dailē, apmeklējot sezonas pirmizrādes. Kāds ir tavs viedoklis par redzēto? Ir ļoti interesanti, ko katrs teātris ir izdomājis – kāda būs tā izrāde, ko viņi vēlas parādīt skatītājiem, lai sezonas laikā cilvēki nāktu uz izrādēm. Bija ļoti dažādi, un tas arī bija tas labākais – ka bija ļoti dažādas izrādes par ļoti dažādām tēmām. Tāpēc novēlētu visiem teātriem tā turpināt un nebaidīties no tā, ka jūs kādreiz kritizē – par to kritiķiem algu maksā. Bet fakts ir tāds, ka tā ir daļa no mūsu kultūras, no mūsu dzīves. Gribu, lai mūsu dzīve būtu arvien labāka, gaišāka. Un lai mūzikā pēc iespējas vairāk būtu mistērijas. "Prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos"  Tu esi cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem". Tev ir vairākas siltumnīcas, kurās aug vīnogas un tomāti, un tev ir fantastisks hortenziju, rožu un peoniju dārzs. Kas ir tas, kāpēc tu to dari? Atslēgvārds ir harmonija. Piemēram, Bahs mūzikā ir tas, kas mani kaut kādā veidā harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju! Šeit tā ir daba – iespēja vērot, spēja nedaudz ietekmēt, kaut arī spēja ietekmēt dabu – tā īstenībā ir ilūzija. Tas nekad nebūs iespējams, jo daba vienmēr ietekmēs mūs. Austrālijas aborigēnu dzīves princips – nevis  zeme pieder mums, bet mēs piederam zemei. Šovasar, piemēram, pievedu mazbērnu pie rozes un saku – paskaties, vai tā smaržo vai nesmaržo? Un viņš saka – jā, smaržo pēc ziepēm! (smejas) Un tad es saku – tās ziepes smaržu ir ieguvušas no šīs rozes. Urbanizācija un dzīvošana pilsētvidē nu jau vairākās paaudzēs ir bīstama, jo rada to, ka prāts ņem virsroku pār saprātu. Latviešiem ir tā privilēģija, ka dabas gēni ir gandrīz visās ģimenēs, un mūsu saprātam būtu jāņem virsroka pār prātu, jo ar prātu var izdarīt TĀDAS muļķības un TĀDU ļaunumu gan sabiedrībai, gan nākotnei, gan mūsu bērniem, gan planētai kopā! Dabā viss ir tā, kā tam jābūt – loģiski. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos.  Septembris ir dzejas mēnesis. Tev ir kāds dzejolis kabatā? Man ir trīs mantras, no kurām divas gan nav dzeja. Tā ir Tēvreize, kas nav dzejolis, bet kurā ir ļoti piesātināts teksts. Otra mantra ir [Džona] Kenedija runa viņa inaugurācijai, kas ir ļoti gudrs teksts – vienmēr pie tā atgriežos. Bet viens teksts, ko man iedzina skolā un kas gan ir dzeja, ir Šekspīrs: "Būt vai nebūt – tāds ir jautājums. Kas prāta cienīgāk – vai paciest tūkstoš bultu, ko sūta ļaunais liktenis, vai pacelt ieročus pret posta jūru, un, pretim stāvot, izbeigt to?" Tas ir mans brīvais tulkojums, jo īsti nepatīk tas īstais tulkojums – man liekas, ka nav īsti šekspīriski precīzi. Tas arī ir viens ļoti pielādēts teksts, ko esam primitivizējuši līdz "Būt vai nebūt". Daudz svarīgāks ir nākošais jautājums: "Kas prāta cienīgāk…" Saruna drīzumā būs lasāma arī portālā lsm.lv. 

29. jūnijā Dzintaru koncertzālē risināsies jau otrais Starptautiskais jauno operdziedātāju Galā koncerts International Opera Stars. Pie simfoniskā orķestra diriģenta pults stāsies Mārtiņš Ozoliņš, ar kuru plašākā sarunā tiekamies "Klasikas" studijā. Pirmais koncerts Latvijā notika 2017. gada augustā Latvijas Nacionālajā operā - tajā piedalījās desmit solisti. Šoreiz uz Dzintaru koncertzāles skatuves kāps septiņi jaunie solisti, kuri ir Lihtenšteinas labdarības fonda SIAA foundation stipendiāti: Romanas Kudriašovas (baritons, Lietuva), Inma Hidalgo (soprāns, Spānija), David Jagodic (tenors, Slovēnija), Cassandra Wyss (soprāns, Lihtenšteina), Sreten Manojlovic (basbaritons, Serbija), Valerio Borgioni (tenors, Itālija) un Eglė Wyss (Sidlauskaite) (mecosoprāns, Lietuva). Viņi priecēs klausītājus ar populāru opermūziku - lappusēm no V. А. Mocarta, V. Bellīni, Dž. Rosīni, Ž. Bizē, G. Doniceti un Dž. Pučīni operām, kā arī J. Štrausa operetēm. Labdarības fonda nosaukums Sic itur ad astra (SIAA) foundation ("Tā mēs ejam uz zvaigznēm") perfekti atbilst tā misijai – virzīt un popularizēt jaunos operdziedātājus, nodrošinot visa veida atbalstu profesionālajā muzikālajā attīstībā. Jaunajiem operdziedātājiem, kuri ir pārliecinoši un apņēmīgi noskaņoti virzīties pa operas karjeras kāpnēm, labdarības fonds SIAA foundation palīdz organizēt koncertus ar pasaulslavenu diriģentu un simfonisko orķestru piedalīšanos populārākajās koncertzālēs visā pasaulē. Tā, piemēram, stipendiātu koncerti un uzstāšanās notikušas Milānas Lielajā Verdi zālē (2022), Waidhofen an der Thaya Stadtsaal Austrijā (2021) un Malagas Teatro Cervantes (2022). 2022. gadā, Korejā, Seongnamas mākslas centrā notika stipendiātu galā koncerts diriģenta Daniela Agimana vadībā. Daudzi labdarības fonda stipendiāti arī šodien turpina priecēt skatītājus, uzstājoties uz pasaules vadošajām operas skatuvēm. Piemēram, mecosoprāns Egle Wyss pagājušajā gadā izpildīja Venus lomu Riharda Vāgnera operā "Tanheizers" Tokijas Jaunajā Nacionālajā teātrī. Jaunie mākslinieki ir interesanti, daudzsološi un vienlaikus arī lieliski profesionāļi, kuri sniedz koncertus slavenākajos operteātros visā pasaulē. Koncerta dalībnieku vidū ir tādu pazīstamu konkursu kā Plasido Domingo Operalia un BBC Kārdifas dziedoņu konkursa laureāti. Galā koncerta mākslinieki pārstāv dažādus Eiropas operteātrus.

"Klasikas" studijā viesojas flautiste Liene Denisjuka-Straupe, jo jau 21. jūnijā pulksten 18:00 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas LMT zālē gaidāms kamermūzikas koncerts "Process", kurā līdz ar pašu Lieni uzstāsies arī vijolniece Liene Neija-Kalniņa, čellists Ēriks Kiršfelds un pianiste Kristīne Paula, bet teicēja lomā iejutīsies Varis Klausītājs. Programmā skanēs Jura Ābola, Edmunda Goldšteina, Jura Karlsona, Indras Rišes un Andreja Selicka mūzika. * Koncerts izskanēs kopīgās profesionālās doktora studiju programmas mākslās "Mākslas"  apakšprogrammas  "Mūzika un skatuves māksla" 4. semestra doktorantes Lienes Denisjukas-Straupes mākslinieciskā projekta ietvaros.

Lūk, arī "Klasikas" tradicionālā Vasaras saulgriežu izloze, kurā lasāmas un apmeklējamas balvas piedāvā apgāds "Neputns", Liepājas Simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālā opera, "Latvijas Koncerti", Dzintaru koncerztāle, izdevniecība "Dienas grāmata" un, protams, arī Latvijas Radio...  

14. jūnijā plkst. 19.00 Valkas pilsētas kultūras namā, 15. jūnijā Kultūras pils "Ziemeļblāzma" parkā, bet 1. jūlijā pulksten 20.00 Alauksta ezera estrādē notiekošajās Imantdienās dziedātājas Līgas Priedes un ģitārista Andreja Grimma izpildījumā skanēs koncertprogramma "Imanta Kalniņa "Klusās dziesmas"". Bet jau šobrīd ar Līgu un Andreju tiekamies "Klasikas" studijā. Šajos koncertos abi mūziķi piedāvās vairāk nekā 20 gadus lolotu komponista Imanta Kalniņa skaistāko dziesmu programmu. Abi mūziķi ir izauguši ar "Prinča un ubaga zēna", "Elpojiet dziļi", "Dzeguzes balss", "Sprīdīša", "Ezera sonātes" un "Lilioma" laika dziesmām, caur un ap tām tapinot savu daiļradi. Līgas balss, pārsteidzot ar skarbu tiešumu un cilvēcību, dzirdama vairākos Imanta dziesmu ierakstos, savukārt Andreja ģitāra papildinājusi "Autobuss debesīs" pirmos albumus. Vairākas tikšanās uz leģendāro Imantdienu skatuves atklājušas, ka abu mākslinieku muzikālā doma kopā spēj piešķirt sen zināmām skaņām jaunu vērtību. Dziesmu pa dziesmai dziedot un spēlējot, sakrājušās Līgai un Andrejam mīļākās, nozīmīgākās dziesmas, kuras savstarpēji veido stāstu. Un to abi mūziķi no sirds vēlas pastāstīt. Vakara programmā būs gan "Zelta haizivs songs", gan "Svētku diena", gan "Tauriņa samtainā smarža", "Piena ceļš", "Bimini", "Betas dziesmiņa", "Dūdieviņš", "Smilšu rausis", "Alvas zaldātiņi" un vēl citas dziesmas, kurām var dziedāt līdzi, un arī tādas, kas atklās ko jaunu par komponista daiļrades vēsturi, mūziku, kas spēj rasties tikai mūsu Latvijas vidē un kuras katra šūna tomēr piesātināta ar globālu pasaules elpu. Tagad tapuši arī trīs dziesmu ieraksti: "Kad vēji kalnos rāpjas", "Dūdieviņš" un "Zelta haizivs songs".  

Žaņa Lipkes memoriālā 14. jūnijā pulksten 18.30 sastapsies arfiste Matilde Bernāra un kustību mākslinieks Ilmārs Šterns, ar kuru plašākā sarunā tiekamies "Klasikas" studijā. Kopīgi veidotajā projektā "Divi cilvēki un arfa" eksperimentālā mūzika robežojas ar performances mākslu. Paplašinot tradicionālo priekšstatu par mūzikas instrumenta spēlēšanu, abi mākslinieki šajā darbā cenšas izzināt cilvēka radīto un pārcilvēcisko skaņu diapazonu, kā arī ķermeņa dažādo skaņrades iespēju un žestu daudzveidību. Vai mēs protam mūzikas radītās sajūtas nošķirt no tā, ko esam paredzējuši vai ceram sadzirdēt? Cik daudz mēs spējam saklausīt (ne tikai) cilvēka radīto skaņu mijiedarbībā?  

Šorīt "Atsperes" uzmanības centrā ir saksofons un saksofonmūzika, jo "Klasikas" ciemiņš ir saksofonists un komponists Aigars Raumanis. Raidījumā - sarunas, mūzika un iešūpošanās vasarīgai sestdienai... Liene Jakovļeva: Aigar, tu sevi sauc par komponistu, vai arī tā kautrīgi – par  mūzikas radītāju? Jo kompozīciju tavā krājumā ir daudz. Aigars Raumanis: Skaļi par komponistu sevi nesaucu, jo tur tomēr vajadzīga arī nopietna izglītība. Bet mūziku rakstu bieži un savā mājaslapā gan esmu ielicis, ka esmu saksofonists un komponists. Tā ka varētu arī teikt, ka sevi tomēr saucu par komponistu. Tuvākajā laikā pieliksi skaistu punktu studijām Mūzikas akadēmijā, lai gan to tu esi jau izdarījis, nospēlējot koncertu... Jā, koncerteksāmens ir izskanējis, novērtēts ar izcilu atzīmi.  Un kā eksāmena žūrija novērtēja tavu pētījumu "Saksofonmūzika Latvijā: komponistu un atskaņotājmākslinieku sadarbība skaņdarbu tapšanas procesā". Arī izcili? Jā! Aizstāvēšanā visa komisija bija tiešām sajūsmā un arī rosināja attīstīt šo pētījumu tālāk, varbūt doties doktorantūras virzienā. Droši vien veiksmes iemesls ir tas, ka man pašam tas ļoti interesē – nebija tā, ka darbs tapa pēdējā nedēļā un es to "izspiedu" no nekurienes. Visus skaņdarbus saksofonam esmu vācis visu studiju laiku, sākot jau no mūzikas vidusskolas, un tas viss rezultējās skaistā katalogā, kurā apkopota visa mūzika. Protams, ir arī pētnieciskā sadaļa, ne tikai sistemātiskā, un tur pa pāriem saliku latviešu saksofonistus un komponistus, un skatījos, kā viņu sadarbība ir realizējusies skaņdarbos. Arī tavu pētījumu var apskatīt tavā mājaslapā. Uzmetu aci skaitļiem, un visvairāk ir tieši ansambļi ar saksofoniem. Saksofonu kvartetam – 38 skaņdarbi. Droši vien mums jāpiemin Artis Sīmanis un pateicība viņam, ka šis skaitlis ir tik liels. Jā, lielākā daļa darbu rakstīta tieši Rīgas saksofonu kvartetam un vēl diviem kvartetiem. Diezgan daudz kas rakstīts saksofonu kvartetam, kurā spēlēju es pats – tas ir "Atomos". Vienu laiku ar jaundarbiem darbojās arī saksofonu kvartets N[EX]T, arī tam bija pieci, seši jaundarbi. Vajadzība pēc mūzikas vienmēr bijusi aktuāla, tāpec komponisti uzrunāti. Ir arī darbi saksofonu kvartetam plus vēl dažādiem instrumentiem: 25 darbi ir vērā ņemams skaitlis, zinot, ka saksofona vēsture Latvijā nav pārāk gara.  Jā, noteikti, un par tiem saksofonu kvartetiem un kādu draugu – ir tā, ka vienmēr gribas ar kādu sadarboties. Piesaistīt gan dziedātājus, gan sitaminstrumentālistus, akordeonistus. Un vēl pozitīvā ziņa ir tāda, ka nav tā, ka visu esmu apkopojis un vairs nekas netop. Katru mēnesi ir gandrīz kāds jauns jaundarbs! Līdz ar to man vajadzētu aktīvāk strādāt un papildināt sarakstu, lai cilvēki redz. Tas, ka šo sarakstu veidoju angliski, ir ar domu, ka šī mūzika varētu skanēt arī ārzemēs, jo liela daļa no šīs mūzikas ir tiešām laba – nav tā, ka vienreiz nospēlē un aizmirst. Tavs kvartets tagad ir "Atomos", bet tavējais ir arī Rīgas saksofonu kvartets. Daudziem bija pārsteigums, kad Artis Sīmanis pirms gada paziņoja, ka viņš liek punktu darbībai šajā ansamblī. Vai tu kādā brīdī juti, ka tu varētu būt viņa pēctecis? Man nebija ne mazākās nojausmas, ka viņi varētu aicināt mani! Jo man tiešām bija sajūta, ka viņi vēl varētu kopā spēlēt. Bet es tiešām ļoti cienu Arti Sīmani par to, ka viņš negaida, ka viņu izstums no kvarteta tādēļ, ka viņš vairs nevar paspēlēt, bet brīdī, kad kvartets nosvinēja jubileju – turklāt labi un ļoti kvalitatīvi nosvinēja – viņš aizgāja ar augsti paceltu galvu...  Aiziet īstajā laikā ir liela māksla, bet Artis jau nekur nav aizgājis, tāpat turpina spēlēt! Bet tavs otrs saksofonu kvartets ir "Atomos". Jūs neradāt viens otram konkurenci Latvijas ne pārāk lielajā mūzikas pasaulē? Manuprāt, nē, jo nav jau tādas nepieciešamības pēc saksofonu kvartetiem, ja mēs tā pilnīgi godīgi runājam. Jo saksofons nav vijole, kuru mums vajag katrā orķestrī. Un nav arī repertuāra, kas būtu obligāti jāspēlē. Līdz ar to katrs kvartets rada savus projektus, tiem ir auditorija, ir festivāli, notikumi, un tas tikai papildina Latvijas mūzikas dzīvi. Ar "Atomos" tev priekšā pamatīgs darbs... Jā, jāatrod laiks, lai ierakstītu mūsu pirmo albumu ar stundu mūzikas. To mums atbalsta Latvijas Komponistu savienība, izdosim nacionālajā skaņu ierakstu kompānijā "Skani". Tur būs latviešu mūzika – būs gan Madara Pētersone, gan Platons Buravickis, gan Oskars Herliņš – skaņdarbi, kas rakstīti tieši mums. Saksofons laikam gan ir tas instruments, kuram, izņemot orķestri "Rīga", pastāvīga vieta orķestru štata sarakstos īsti "nedraud". Bet tas, manuprāt, visu padara tikai interesantāku – ka priekšplānā ir mūzika, nevis instruments. Ka būtiskāki ir interesanti projekti un tas, kādi skaņdarbi tiek spēlēti, nevis tas, ka spēlējam tieši saksofonu. Tas rada kaut kādu kustību un neapnīk. Ar kādiem skaņdarbiem tu sāki darboties kompozīcijas jomā?  Ja ieskatāmies pavisam tālā pagātnē, kompozīciju sāku mācīties otrajā klasē Salaspils mūzikas skolā. Tur bija tāda iespēja, lai gan kompozīcijas priekšmets mūzikas skolās ir reta parādība. Mācījos pie tagad jau zināmas komponistes Agnetas Volkovas: viņa man mācīja gan klasisko improvizāciju, gan arī kompozīciju, un pats, pats pirmais mans skaņdarbs bija klavierēm. Bet pirmais, kas publiski izskanējis, ir kokļu mūzika – tā mani ievilka.  Bet saksofonam tu raksti tad, kad jūti, ka nevari nerakstīt, vai arī tad, kad jūti, ka trūkst jaunu darbu? Es diezgan reti rakstu saksofonam – ja nu tomēr, tad pārsvarā sev un saviem sastāviem. Arī šobrīd tieši sāku noapaļot skaņdarbu "Metamorfoze" saksofonu kvartetam "Atomos". Drīz vajadzētu būt pirmatskaņojumam. Finansiāli tā tapšanu atbalsta "AKKA / LAA", kas rosina rakstīt jaunu mūziku. Vai šobrīd vēl aizvien ir tā, ka kādam jāpierāda, ka saksofonam ir vieta akadēmiskajā mūzikā? Noteikti daudziem, virspusēji raugoties, saksofons vairāk asociējas ar džezu. Nezinu, vai jāpierāda, bet noteikti jāparāda. Jāatgādina. Daudzas lietas man šķiet pašsaprotamas – piemēram, saksofons un ērģeles: tā man liekas tik parasta un tradicionāla kombinācija! Bet tad, kad ar ērģelnieku Aigaru Reini aizbraucam kaut kur nospēlēt koncertu, cilvēki ir vienkārši sajūsmā un saka, ka pirmoreiz ko tādu dzirdot un nekad nav varējuši to iedomāties. Un tad es saprotu, ka droši vien tas vienkārši ir vairāk jārāda, nevis jāpierāda. Vairāk klausieties audioierakstā!

"Beidzamos piecpadsmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti! Pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts un jocīgs, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz mūžā redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku mājām] aizbraucām divreiz mēnesī. Aizbrauc pirmoreiz, tad ābeles ir pumpuros. Tad jau zied. Tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā skatījos, kā briest pumpuri, kā tie sprāgst vaļā, kā smaržo. Tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu," saka Jaunā Rīgas teātra aktieris un nu jau arī zīmējumu grāmatas autors VILIS DAUDZIŅŠ. Sestdienas rītā "Klasikas" studijā viņu aicinājusi Gunda Vaivode, lai runātu ne tikai par Viļa grāmatu "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", ko klajā laidis apgāds "Neputns", bet arī par Dziesmu un deju svētku tradīcijas šodienu, teātri un vienkārši dzīvi mums apkārt... Gunda Vaivode: Aprīļa beigās apgādā "Neputns" iznāca tava zīmējumu grāmata "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", un tā ir īpaša ar to, ka mēs iepazīstam vēl vienu citu tavu talantu, jo zīmējumi ir tapuši skārienjūtīga viedtālruņa ekrānā. Vai tu zini vispār kādu analogu izdevumu? Vilis Daudziņš: Nē, nezinu gan. Domāju, ka noteikti ir zīmēts telefonā un planšetē, bet tad tas arī ir tālāk piedāvāts pasaulei tieši tādā pašā elektroniskā veidā. Vai kāds pēc tam šos zīmējumus ir pārvērtis vecajā analogajā sistēmā, proti, grāmatā, to es nezinu. Tad tu savā ziņā esi tāds inovators! Man patīk domāt par to, ka esmu pionieris. (smejas) Vai atceries savu jelkad uzzīmēto pirmo zīmējumu no pašas bērnības? Domāju, ka tas bija kuģis. Vai laiva ar kaut kādu personāžu iekšā, kas droši vien bija domāts kapteinis. Kā jau puika! Jā, jā, man patika viļņi! Un tad iedomājies to viļņaino līniju un tad tāds kuģītis uzzīmēts. Vai laiviņa. Kaut kā man liekas, ka tas varētu būt mans pirmais zīmējums. Kur pagāja tava bērnība? Rīgā. Mans tēvs ir zvejnieks, un, kas zina, varbūt arī no bērnības ir kaut kādi iespaidi šajā sakarā. Katrā ziņā ļoti labi atceros vienu laivu Jūrmalā. Mūs abus ar brāli vecāmamma veda uz Rīgas Jūrmalu, tur mēs sauļojāmies un spēlējāmies, un tad tur bija tāda laiva, kurā varēja fotografēties. Tāds ērms – atceries, Gunda? Tāds vraks, kurā varēja nofotografēties. (smejas) Un nezin kāpēc man tā laiva ir spilgtā atmiņā. Ir tāda bilde – abi ar brāli stāvam pie tās laivas. Gluži jau tik nevainīgi tas viss nav, jo tu tomēr esi skolots cilvēks arī vizuālajā mākslā. Esmu laimīgs par savu brīnišķīgo skolu – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, kuru savulaik beigusi arī mana mamma un arī mans brālis. Tāpēc tad, kad man pienāca brīdis pēc 8. klases kaut kur doties, es nepaliku vidusskolā, bet gāju uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas metālapstrādes nodaļu. Brālis bija beidzis tēlniekus, es gāju uz "metālistiem", un tagad manās pēdās ir devies Matīss Daudziņš, mans jaunākais dēls. Un šobrīd jau beidz akadēmiju: drīz viņam vajadzēs aizstāvēt savu diplomdarbu. Tad jau jūs tagad esat mākslinieki nu jau trijās paaudzēs! Jā, mēs esam tādi cilvēki, kuri laikam jūt, ka spēja kaut ko izdarīt ar rokām ir ārkārtīgi svarīga, un tā ir jāturpina, cik vien ilgi var. Te es, protams, nerunāju par savu vilkšanu ar pirkstu pa ekrānu. (smejas) Te es runāju par nopietnākām lietām kā, piemēram, urbšanu, celšanu, krāsošanu un tādām lietām. Mamma daudz ko prata izdarīt arī grūtajos padomju laikos, kad daudz kā nebija un vajadzēja improvizēt, no nekā radot kaut ko. Tāpat arī brālis, es un tagad nu jau redzu, ko visu prot Matīss... Cik patīkami redzēt, ka to, ko Matīss tehnoloģiski dara, es nevarētu izdarīt! Saprotu, ka metālapstrādes jomā, rotu dizainā un arī domāšanā viņš ticis krietni tālāk par mani. Un tā ir ļoti laba sajūta. Bet uz tavas mammas izzīmētajiem zirdziņiem droši vien ir puse Latvijas šūpojusies... Jā, jā, tā runā! Mamma man stāstīja, kā viņa zīmējusi visiem tik labi pazīstamo rakstu uz finiera šūpuļzirdziņa, uz kura daudzi ir šūpojušies. Kāda profila māksliniece ir tava mamma? Mamma mācījās tekstila apstrādi – tā bija auduma apdruka. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā pēc kara viņa tika beigusi modelētājus. Impulss tavai grāmatiņai nāca no filmas "Zeme, kas dzied". Vai arī tad, ja filmas nebūtu, tu būtu kādā veidā izpaudies? Varbūt, bet man nebūtu ienācis prātā šāds "seriāls" vai tik grandioza tēma, jo arī pirms tam jau šo un to biju uzzīmējis vienkārši prieka pēc un kādam aizsūtījis kā apsveikumu, piemēram, dzimšanas dienā. Bet te pēkšņi aiz gara laika… Manam varonim – Rīgas Latviešu biedrības pirmajam vadītājam Bernhardam Dīriķim – filmas grima māksliniece Beata [Aija Beata Rjabovska –red.] bija radījusi ārkārtīgi komplicētu un neaprakstāmi skaistu grimu, kura uzlikšana paņēma lielu laiku, apmēram pusotru stundu. Nolēmu uzzīmēt, kā tas izskatās, kad man liek galvā parūku. Tad paskatījos pa labi, paskatījos pa kreisi, un ieraudzīju savus kolēģus Aināru Ančevski un Andri Buli, kuri ir tādi pusaizmiguši un kuriem arī līmē bārdas, un uzzīmēju viņus. Un tad es sapratu, ka man jātaisa sava versija par Dziesmu svētkiem! Tas, kā es tos iedomājos. Sāku zīmēt. Droši vien tas ir kaut kas līdzīgs tam, kā režisori zīmē kadru plānu. Tādi ir tie mani zīmējumi. Tu pats esi teicis, ka tās ir tavas fantāzijas, bet šajā grāmatiņā ir arī pavisam reāli tēli. Tur ir minēts – vismaz tekstā – tas, ka pirmie Dziesmu svētki notika Ķeizardārzā, tagadējā Dziesmu svētku parkā. Tur ir Cimze, tur ir Zīle, tur ir viņa suns Dora. Jā, tur ir viņa suns. Bet man nav ne jausmas, vai tam vārdā bija Dora un vai viņam maz bija suns... (smejas) Un vai Bētiņš, piemēram, baidījās no suņiem vai nebaidījās. (smejas) Tā visa ir mana mistifikācija. Man ļoti patīk salikt kopā īstos faktus un īstos uzvārdus kopā ar manis paša izdomātajiem uzvārdiem. Jo man šķiet ļoti svarīgi nosaukt vārdos tos dziedātājus, kas visu šo tradīciju ir atnesuši līdz mūsdienām. Bet mēs viņu vārdus jau tā pa īstam nezinām. Nezinām. Un arī tagad: Dziesmu svētku estrādē stāv divdesmit tūkstoši dziedātāju – cik laika vajadzētu, lai slīdošajā ekrānā izlasītu visus viņu vārdus? Tas ir neiespējami, bet tai pašā laikā tas ir mans veids, kā es gribu paraudzīties uz Dziesmu svētkiem no ļoti, ļoti tuva, detalizēta attāluma. No tāda miesiska attāluma. Humors te, protams, ir klātesošs, un tas viss ir jātver tieši caur šādu prizmu. Fascinē veids, kā esi uzzīmējis, kā tiek veidots "V" burts dziesmā "Nu ar Dievu, Vidzemīte". Kā to līdzskani sauca? Labiodentālais līdzskanis. (..) Tur jāpateicas manai sievai Zanei [aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa – red.], jo viņa kaut kad pandēmijas sākumā bija uztaisījusi mazu, jauku profesionāļa ieteikumu, kā ierobežot siekalu daudzumu, kas izsprāgst no tavas mutes, lai samazinātu saslimstību. Viņai ir burvīgs maziņš video gabaliņš, un tur tika lietots šis vārds – labiodentālais līdzskanis, kas man likās ļoti jauks. Tev ir brīnišķīga epizode par Ķīvīšu Andreju, kurš visus svētkus pavadījis cietumā, jo bijis kunga prātā. Un vēl mani ļoti aizkustināja, ka koru karošana vienmēr nesusi līdzi emocijas: vai tie mūsu laiki, vai paši senākie, asaras un pārdomas allaž bijušas klātesošas. (..) Kas, tavuprāt, mainījies Dziesmu svētku tradīcijā, ja neskaitām, ka zirdziņu pajūgu vietā nu ir tramvajs, autobusi un kādam arī lidmašīna... Saglabājusies ir vajadzība dziedāt, vajadzība sanākt kopā – tā ir turpinājusies un palikusi. Tam nākusi klāt vēl tāda masveidība, sacenšanās – ka katru gadu vajadzētu aizvien vairāk. Tagad, protams, man ir mazliet bail, jo nu beidzot mums ir milzīga estrāde – izstaigāju to no visām pusēm, un man liekas, ka tas tiešām ir arhitektūras brīnums un, manuprāt, arī ļoti ērts. Bet laiki ir mainījušies: tik daudz cilvēku aizbraukuši projām no Latvijas, tik maz vīru grib dziedāt un ko nu es te daudz runāšu – es jau pats arī nedziedu. Mans vienīgais veids, kā varu piedalīties Dziesmu svētkos, ir šī grāmatiņa, bet ar grāmatiņām vien jau nav līdzēts: ir vajadzīgas arī tās stiprās, lielās balsis! Kāda tā nākotne mums būs? Nezinu. Es vienkārši ļoti, ļoti ceru, ka cilvēki ieraudzīs šīs tradīcijas milzu vērtību – ka tā patiešām ir mūsu identitātes daļa, ko ir vērts turpināt, saglabāt un sargāt. Hm, kā lai to paskaidro… Varbūt kaut kāda kļūda ir tajā, ka tas vienmēr tiek pasniegts ar tādu neaprakstāmu patosu, pārsvinīgumu, pārcildenumu. Bet mēs taču zinām, ka svētkiem ir arī šī otra burvīgā puse: kā toreiz brauca pajūgos, tā tagad brauc autobusos, un tad tā gulēšana tur – sazin kur – skolu sporta zālēs; ņemšanās ap to visu, sajūsma, negulētās naktis un gājiens, pazudušās mantas un tad galu galā nonākšana galamērķī un milzīgais saviļņojums, kas cilvēkiem ir gan skatoties svētkus, gan dziedot – tieši tā, kā Ziedonis to saka: "Viņi atrodas tādā milzīgā enerģijas ķīselī." Tā enerģijas bumba arī ir tā, kas dod spēku, un nenogurst ne skatītāji, ne dziedātāji. Tieši tāpat bija ar mani. Kad skatījos simtgades svētkus, abi ar Zani sēdējām, skatījāmies, un nekas nelikās par garu. Man tas viss ļoti, ļoti patika. Mēs varam būt līdzdalīgi. Mums nav visiem jādzied koros, mēs arī visi nevaram tur būt. Mēs vienkārši katrs darām savu darbu. Savulaik Rolandam Kalniņam vienā no intervijām prasīju, kāpēc viņš iet uz Dziesmu svētkiem. Un viņš atbildēja: "Bet es nevaru neiet, man tur ir jābūt!" Man liekas, ka tā ir arī tāda savstarpējas tolerances veidošana, jo tur satiekas ļoti daudzi un dažādi cilvēki. Tu esi ar ļoti spēcīgu dramaturga talantu un pats esi daudz strādājis pie Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija izrādēm. Jaunākā un arī viena no iespaidīgākajām ir "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis". Ko tu iemācījies pats, pētot šos abus vīrus, un ko tu no šī dueļa esi iemācījies? Droši vien to, ka uzvar inteliģence. Neraugoties uz to, kādu uzskatu pārstāvis tu esi, diskutēt ir jāmāk. Diskusiju kultūra Latvijā ir liela problēma. Spēja diskutēt gan tiešā veidā, gan – vēl jo vairāk – soctīklos. Vai dieniņ, tā mums ir kaut kāda liela, liela nelaime! Ar kategoriskiem viedokļiem, kuri ir otru iznīcinoši. Diskutēt ir jāmācās. Un to var iemācīties vienīgi tad, ja daudz zini un esi empātisks. Ja tu spēj pieslēgties otra domai, otra motīviem, idejai, kāpēc otrs tā domā un kas viņam ir dārgs, jo tev taču arī ir kādas dārgas lietas... Un kā nu tad jūs varat vienoties. Bet ir arī svarīgi nepazaudēt savu viedokli. Arī radio mēs nereti saskaramies ar pārmetumiem, kāpēc atskaņojam to un to, kāpēc skan krievu mūzika, kāpēc padomju laiki. Un tad ir svarīgi nepārspīlēt ar pašcenzūru. Savu domu un viedokli nepalikt zem masīvā ārpuses spiediena. Izeja ir spēja argumentēt. Kāpēc man ir svarīgi, ka te skan, lūk, šīs dziesmas, vai arī - gluži otrādi - kāpēc es tās negribu spēlēt, un kāpēc tās neskanēs. Ir svarīgi spēt argumentēt. Nevis "gribu-negribu". Nevis "tagad tādi laiki". Man liekas, ir mazliet vairāk jāvelta spēki tam, lai tu spētu pastāvēt par savu viedokli un to argumentēt. Jo mēs dzīvojam demokrātijā. Neviens demokrātiju nav atcēlis! Kā jums teātrī ir ar demokrātiju? (smejas) Redz, varbūt teātrī ir mazliet citādāk. Teātrī ir līdzīgi kā uz kuģa, kur ir kapteinis, un nekādi demokrātiski lēmumi – braucam pa labi vai pa kreisi – uz kuģa nevar būt. Tad tas kuģis stāvēs uz vietas. Mākslinieciskajam vadītājam noteikti ir noteicošā loma un vārds par to, kurp mēs virzāmies un kā. Bet kā cilvēki jūs taču drīkstat paust savas pārdomas? Nu, protams! Tā ir tā otra brīnišķīgā puse, uz ko mēs tiekam aicināti un ko vienmēr Alvis mūsos ir provocējis – pašradīšanu. Būt pašiem dramaturgiem. Pašiem meklēt un radīt materiālu. Pašiem likt uz skatuves to, kas pašus interesē. Tā ir drosme - ņemt tēmu no dzīves un pārvērst mākslas faktā. Absolūti demokrātiski. Tas, ko tu vēlies, to tu arī dari. Esat viena no visu laiku spēcīgākajām latviešu teātra trupām. Tu un tavi vienaudži. Alvis kādā intervijā izteicies, ka "Garā dzīve" ir viena no visu laiku labākajām izrādēm, un tā tiešām bija. Tik ilgi spēlēta, turklāt pat vairāk nekā 40 valstīs! Es, starp citu, to redzēju Edinburgā, jo Rīgā nevarēja dabūt biļetes. Vai tev pašam arī ir kāda visu laiku labākā izrāde? "Kaspars Hauzers". Lai cik dīvaini arī nebūtu un ļoti labi par to parunāt tieši "Klasikā", jo tur es spēlēju klavieres, ko īstenībā neprotu. Jēkabs Nīmanis katram no mums bija izdalījis mazu partiju, es vienkārši uzzīmēju visu klaviatūru un tad piezīmēju taustiņu secību: viens, divi, viens, divi, divi, viens. Tā nu pirmo reizi sajutu, kā tas ir – būt orķestrī. Cik šausmīgi tas ir, ja tu kaut ko sajauc, un cik brīnišķīgi, ja nesajauc. Ja tu skani kopā ar citiem.  Jo "Kasparā Hauzerā" mēs bijām ar aizklātām sejām, anonīmi. Mēs bijām leļļu vadītāji un vadījām šos mazos cilvēciņus uz skatuves, vai arī sēdējām pie klavierēm un spēlējām: Debisī "Pēdas sniegā" Jēkaba Nīmaņa pārlikumā. Centrā bija Māris Liniņš, kurš no mums jau sen aizgājis - brīnišķīgs, apbrīnojams, noslēpumains aktieris. Tā vispār bija ļoti noslēpumaina izrāde. Un droši vien, ka neviens cits, izņemot Māri, to nevarētu nospēlēt. Laikam tā man šķiet skaistākā izrāde, kas bijusi Jaunajā Rīgas teātrī. Tagad teātrī ir ienācis jauns kurss un jauna cilvēku kopa. Vai viņi kļūs par tādu "ūdeņraža bumbu", kādi bijāt jūs?  Kas tad to var zināt... Bet lēnām par tādu kļūst. Es pats biju klāt pie "ūdeņraža" ražošanas. Esmu viens no viņu diplomdarbu autoriem. Tie bija "Jaunie latviešu stāsti", kur pirmo reizi biju režisora lomā, faktiski drīzāk – skolotāja lomā, un aicināju viņus meklēt dzīvē sev prototipus un tad mēģināt šos cilvēkus nospēlēt uz skatuves. Tieši tāds pats uzdevums bija toreiz mums. Un ir ļoti interesanti skatīties, ko viņi atrod, kā viņi spēlē un kā ir mainījies laiks. Ir cita tēma, cita skaņa tam, kas skan uz skatuves – ne tikai tāpēc, ka spēlē viņi, bet arī tāpēc, ka prototipi ir jaunāki. Ļoti daudzi no prototipiem bija viņu pašu vecumā. Tā ir pilnīgi cita paaudze, kas nav pieredzējusi Padomju Savienību, kas varbūt krievu valodu nemaz nemāk, kas ir pasaules pilsoņi, kas patiešām citādāk skatās uz dzīvi un uz to, ko viņi darīs šeit vai kur citur pēc daudziem gadiem. Bet tu jautāji, vai viņi kļūs par tādiem pašiem kā mēs toreiz. Katrs laiks ir cits, arī šis laiks ir cits. Mēs esam vecāki, Alvis ir vecāks, viņi ir citi...  Vai viņi neizšķīdīs? Domāju, ka nē. Mums, "vecajiem", ar tiem jaunajiem ir ļoti interesanti, un es ceru, ka viņiem ar mums arī. Tie ir pilnīgi jauni noteikumi, lomas, kurās mēs neesam bijuši – attiecības ar jaunajiem kolēģiem. Šobrīd strādājam pie vairākām izrādēm, kuras mēs paši kādreiz jau esam spēlējuši, un ir ļoti, ļoti interesanti! Piemēram, "Arkādija". Viena no mūsu pirmajām izrādēm, kas kļuva par vienu no pirmajām izrādēm, uz kuru grūti bija nopirkt biļetes. Un tagad mēs atkal to spēlējam. Man ir tā loma, ko toreiz spēlēja Alvis Hermanis, un ir ļoti interesanti skatīties uz jauno kolēģi Ritvaru Loginu, kurš savukārt spēlē manu toreizējo varoni, matemātiķi.  Atkal būs piecas stundas? Kas to lai zina. Caurlaide vēl nav bijusi, neesam visu salikuši vienā gabalā, tā ka redzēsim. Bet ar to es gribu teikt, ka mēs atkal atkārtojam to modeli, kas bija toreiz. Pilnībā to atkārtot nav iespējams, mēs arī nedzenamies pēc kopijas. Mēs gūstam baudu, redzot, kā laiks mūs ir mainījis, redzot, kuras vērtības un idejas ir palikušas nemainīgas, un arī no tā, kas skan citādāk. Ļoti interesanti to vērot. Atceros, kā Imants Ziedonis stāstīja par "Arkādiju" - ka viņš neesot varējis nosēdēt... Noskatījies pirmo cēlienu, tad aizgājis stundu pastaigāties pa pilsētu un atgriezies uz beigām... Viņš arī teicis, ka viņam pavasaris galīgi nepatīk, jo tur visi "murcas, ņemas un spraužas", un neko nevar izdarīt. Bet tev pavasaris... ... ļoti patīk! Kādus pēdējos piecpasmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti. Un, starp citu, pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts, jocīgs un izsita visus no ierastā ritma, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku māju] var aizbraukt mēnesī divreiz. Aizbrauc, tad ābeles ir pumpuros, tad jau zied, tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā es skatījos, kā tas viss briest, kā tas notiek, kā sprāgst vaļā, kā smaržo. Nu jā, tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu.