Podcasts about eiropadomes

Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījuma uzmanības fokusā šoreiz ir Eiropa. Šodien, 1. maijā, aprit 20 gadi, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā, īstenojot mērķi, uz kuru tā tiecās daudzu gadu garumā. Tā bija viena no lielākajām savienības paplašināšanās reizēm - kopā tajā dienā pievienojās 10 valstis. Tas bija iespēju loks, kuru Latvija izmantoja, jo entuziasms Eiropai izplesties pamazām izplēnēja. Jau daudzus gadus Savienība nav nevienu uzņēmusi, lai gan pie tās durvīm mīņājas jau deviņas valstis, kas cer pievienoties šim blokam. Viens no iemesliem, kādēļ Eiropas Savienībā ir bijusi skepse par tālāku valstu uzņemšanu, ir lēmumu pieņemšanas mehānisms, kas prasa vienprātību daudzu jautājumu izlemšanā. Jo vairāk lēmēju, jo grūtāk ir nonākt pie rezultāta. Bet tas, protams, nav vienīgais iemesls. Francijas prezidents šajā nedēļā runāja par Eiropas Savienības miršanu, kas varot notikt, ja tā nespēs pielāgoties mainīgajai situācijai. Par to visu šodien gribam runāt, palūkojoties, kas ir noticis, notiek un notiks Eiropas Savienībā tuvākajos gados. Diskutē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Eiropa ir mirstīga… Pagājušajā ceturtdienā, uzstājoties ar pusotru stundu ilgu runu Sorbonnas universitātē, Francijas prezidents Emanuels Makrons pauda: „Eiropa ir mirstīga. Tā var nomirt. Tas ir atkarīgs tikai no mūsu izvēlēm. Un šīs izvēles ir jāizdara tagad.” Elizejas pils saimnieks norādīja uz galvenajiem Eiropas vājuma iemesliem, kurus spilgti atklājuši pēdējo gadu notikumi: paļaušanos uz Ķīnu kā patēriņa preču piegādātāju, aizsardzības nodrošinājuma deleģēšanu Savienotajām Valstīm un pieradumu pie lētajiem Krievijas energoresursiem. Gausums, reaģējot uz laikmeta izaicinājumiem, var izrādīties Eiropai liktenīgs – citi globālie spēki var to vājināt vai pat nostādīt nevienlīdzīgā pozīcijā. Kas tad, Makronaprāt, būtu darāms? Eiropai jāatmet lieka kautrība, aizstāvot savu iekšējo tirgu un mērķtiecīgi investējot publiskos līdzekļus stratēģiskajās attīstības nozarēs, kā to dara Savienotās Valstis un Ķīna. Šīs nozares ir mākslīgais intelekts, kvantu informātika, kosmosa izpēte, biotehnoloģijas un jaunā tipa enerģētika. Kā vēl vienu prioritāru virzienu prezidents definēja Eiropas aizsardzības iniciatīvu, par kuras nozīmīgāko iemiesojumu būtu jākļūst vienotajam pretgaisa aizsardzības vairogam. Eiropai jāturpina konsekventi īstenot „zaļo kursu”, kas ir globālā mērogā unikāla enerģētiskās pārejas programma, un jābūvē vēl vienotāks enerģētikas tirgus. „Dekarbonizēta enerģija ir [normāla] klimata, suverenitātes un nodarbinātības ķīla,” postulēja Makrons. Pirmdien Francijas līderim piebalsoja Eiropadomes prezidents Šarls Mišels intervijā žurnālistu grupai sakarā ar 2004. gada Eiropas Savienības paplašināšanās gadadienu. Viņš atzina, ka „ikviens demokrātisks projekts pēc savas dabas ir mirstīgs,” taču tūdaļ mudināja uz optimismu – Eiropai esot spēks un ieroči, lai stātos pretī izaicinājumiem. Ir nepārprotami skaidrs, ka Eiropas Savienībai šādā nolūkā nepieciešamas nopietnas reformas, no kurām visvairāk apspriestās ir lēmumu pieņemšanas mehānisma izmaiņas Eiropadomē, atmetot pavisam vai kapitāli samazinot vienbalsības principu un aizstājot to ar kvalificēto vairākumu. Tas liegtu tādiem destruktīvi tendētiem līderiem kā Ungārijas premjers Orbans vai viņa potenciālais sabiedrotais, jaunizceptais Slovākijas premjers Fico padarīt visas Eiropas intereses par savu manipulāciju un ambīciju ķīlniecēm un faktiski ignorēt savienības pamatos liktos vērtīborientierus. Eiropas uzgaidāmā telpa Vakar, 30. aprīli, no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi pienāca ziņas par jaunu eskalāciju pretstāvē starp drošības struktūrām un protestētājiem, kuri nevēlas pieļaut t.s. „Krievijas likuma”, oficiāli saukta Likuma par ārzemju ietekmes caurskatāmību pieņemšanu. To valdošā partija „Gruzijas sapnis” acīmredzot cer izmantot, lai apkarotu opozīciju noturētos pie varas rudenī gaidāmajās vēlēšanās. Eiropadomes prezidents Šarls Mišels jau nepārprotami paziņojis, ka likums nav savienojams ar Gruzijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā. Tā vien šķiet, ka Tbilisi varas partijas pelēkais kardināls, oligarhs Bidzina Ivanišvili uzkāpis uz slidenās taciņas, pa kādu savulaik laipoja Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, apgalvojot, ka ir par tuvināšanos Eiropas Savienībai, taču faktiski velkot savu valsti Krievijas ietekmes zonā. Nav lieku reizi jāatgādina, ar ko tas beidzās Janukovičam, Ukrainai, Krievijai un Eiropai – šobrīd ukraiņu nācija maksā ar asinīm un ciešanām par savu eiroorientācijas vēlmi, un negribas šaubīties, ka šī cena tiks ņemta vērā iestāšanās sarunu procesā. Iepriekšminētajā intervijā pirmdien Briselē Šarls Mišels, jautāts par savienības paplašināšanās perspektīvām, paziņoja: „2030. gadā mums jābūt tam gataviem. Kāda gan ir alternatīva? Ja doma ir to ievilkt uz nākamajām desmitgadēm, tas nozīmē, ka mēs dodam ziņu Ķīnai un Krievijai, ka šī mūsu tuvākā apkaime ir atvēlēta tām par spēļu laukumu.” Kā zināms, šobrīd Eiropas Savienības kandidātvalstu statusā bez Ukrainas un Gruzijas ir vēl arī Ukrainas mazākā kaimiņvalsts Moldova, piecas Rietumbalkānu valstis – Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija un Ziemeļmaķedonija. Oficiāli atsaukta joprojām nav arī jau gadu desmitiem senā Turcijas kandidatūra. No minētajām valstīm vistuvāk uzņemšanai šobrīd šķiet Melnkalne, kuras sakarā jau tiek minēts iespējamais iestāšanās gads – 2028. Lielākā problēma varētu būt tā, ka kopš eiro ieviešanas Melnkalne to vienpusēji lieto kā savu iekšējo maksāšanas līdzekli. Samērā pozitīvas izskatās arī Albānijas izredzes, ciktāl Francijas un Nīderlandes sākotnējā visai striktā pretestība uzņemšanai šķiet pārvarēta. Kopš Ziemeļmaķedonija 2018. gadā pieņēma savu pašreizējo nosaukumu, savu veto tās iestājai ir atsaukusi Grieķija, taču nav īstas skaidrības par Bulgārijas pozīciju, kurai arī ar Ziemeļmaķedoniju ir domstarpības vēstures un identitātes jautājumos. Bulgāru un maķedoniešu valodas ir ļoti tuvas, abām kaimiņvalstīm ir liels kopējas vēstures mantojums, kura traktējumā netrūkst iemeslu domstarpībām. Bosnija un Hercegovina oficiālo kandidātvalsts statusu ieguva pavisam nesen – 2022. gadā –, un tās potenciālo iestāšanos apgrūtina šīs valsts politiskā struktūra, kas faktiski ir diezgan vaļīga konfederācija. Serbijas potenciālā iestāšanās rada šaubas, ievērojot šīs valsts īpašās attiecības ar Krieviju un problēmas ar kaimiņvalstīm, pirmām kārtām agrāko Serbijas sastāvdaļu Kosovu. Pie tam arī pašā Serbijā atbalsts iestājai savienībā ir salīdzinoši zemākais no visām Rietumbalkānu kandidātvalstīm – nepārprotami to atbalsta mazāk nekā 50% serbu. Moldovas izredzes uzlabo tās diezgan ietekmīgais „advokāts” Eiropas Savienībā – Rumānija. Tomēr šīs izredzes saistāmas ar notikumu attīstību kaimiņvalstī Ukrainā. Kamēr nav likvidētas Krievijas ekspansionistiskās ambīcijas reģionā, Kremlis, visdrīzāk, mēģinās kavēt Moldovas iestāšanos, izmantojot gan Piedņestras valstisko veidojumu, gan lielo prokremlisko iedzīvotāju masu Moldovā, jo sevišķi separātiskajā Gagauzijas autonomijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Ierakstā uzklausām Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondentu Briselē Artjomu Konohovu. ANO aģentūras darbinieku diskrētais „vaļasprieks” Apvienoto Nāciju aģentūra palīdzībai un darbu organizācijai palestīniešu bēgļiem Tuvajos Austrumos tika nodibināta 1949. gadā ar sākotnējo mērķi sniegt atbalstu visiem bēgļiem, kuriem bija nācies pamest savas dzīvesvietas Pirmā Arābu-Izraēlas kara rezultātā. Tā ir īpatnēja struktūra Apvienoto Nāciju ietvaros, kas nav pakļauta ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un nodarbojas tikai ar vienas nacionalitātes bēgļiem un tikai ierobežotā reģionā – Jordānijā, Libānā, Sīrijā, Gazas joslā un Jordānas Rietumkrasta palestīniešu teritorijās. Tās darbība koncentrējas bēgļu nometnēs, kurās turpina dzīvot apmēram trešdaļa no minēto teritoriju palestīniešu iedzīvotājiem, aģentūrai gādājot par viņu nodarbinātības iespējām, izglītības, veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem. Atšķirībā no ANO Bēgļu komisariāta, aģentūras pilnvarās neietilpst bēgļu repatriācija, integrācija patvēruma zemes sabiedrībā vai pārvietošana uz trešajām valstīm. Struktūras ikgadējā budžeta apjoms ir apmēram miljards ASV dolāru. 2022. gadā, par ko pieejami jaunākie dati, nepilnus 340 miljonus šai budžetā nodrošināja Savienotās Valstis, vairāk nekā 200 miljonus Vācija, nepilnus 115 miljonus – Eiropas Savienības budžets, vairāk nekā 60 miljonus Zviedrija. Nozīmīgi finansētāji bija arī Norvēģija, Japāna, Francija, Saūda Arābija, Šveice, Turcija, Kanāda, Nīderlande, Lielbritānija u.c. valstis. Ar nelielu artavu apmētam 17,5 tūkstošu apjomā sarakstā atrodama arī Latvija. Lielum lielais vairums no apmēram 30 000 aģentūras nodarbināto ir palestīniešu izcelsmes. Jau agrāk parādījusies informācija, ka starp šiem darbiniekiem ir tādi, kuri ir saistīti ar teroristisko grupējumu „Hamās” vai pat ir tā rindās. Šis jautājums aktualizējās 28. janvārī, kad laikraksts „The New York Times” publiskoja informāciju no Savienoto Valstu valdībai sagatavota ziņojuma, kas liecina, ka divpadsmit bēgļu palīdzības aģentūrā nodarbināto tieši piedalījušies 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā Izraēlai. Starp apsūdzībām ir piedalīšanās kādas izraēlietes nolaupīšanā, nogalināta izraēliešu karavīra ķermeņa izvešanā uz Gazas joslu, munīcijas izdalīšanā un autotransporta koordinēšanā. Šai informācijai parādoties atklātībā, daudzas donorvalstis, t.sk. Savienotās Valstis, Vācija, Lielbritānija, Francija, Japāna u.c., paziņoja, ka aptur palīdzības aģentūras finansēšanu. Šādu lēmumu kritizējušas vairākas starptautiskas palīdzības organizācijas, Arābu Līga, Jordānijas, Ēģiptes un Turcijas valdības. Arī Izraēlas valdības pārstāvis izteicies, ka viņa valsts ir pret tūlītēju bēgļu palīdzības aģentūras darbības apturēšanu, kas draudētu ar nozīmīgu Gazas joslas civiliedzīvotāju situācijas pasliktināšanos. Ar traktoru pēc taisnīguma Pirmdien, 29. janvārī, tika paralizēta satiksme pa vairākām automaģistrālēm Parīzes tuvumā, kad tās bloķēja franču zemnieku traktori, kravas mašīnas un salmu ķīpas. Zemkopji protestē pret veselu virkni regulējumu un politisku pieeju, kurās saskata savu interešu neievērošanu. Viens aspekts ir Francijas valdības politika, mēģinot panākt pārtikas preču cenu pazemināšanu, kas, attiecīgi, mazina pārtikas ražotāju ienākumus laikā, kad izmaksas par degvielu, minerālmēsliem un transportu ir pamatīgi augušas. Papildu neapmierinātības avots ir Francijas valdības plāni pakāpeniski mazināt subsīdijas dīzeļdegvielai Eiropas „Zaļā kursa” ietvaros. Vēl viena zemnieku bēda ir grūtības konkurēt ar lētāku importa produkciju, sevišķi no Ukrainas, kuras graudiem, cukuram, gaļai un citai produkcijai atcelta ievedmuita Eiropas Savienībā. Kā norāda franču zemnieki, viņu ukraiņu kolēģiem nav jāievēro daudzas ekoloģiskās prasības, kādas ir spēkā Eiropas Savienībā. Kā paziņojis premjerministrs Gabriels Atāls, valdība esot gatava saglabāt nodokļu atlaides degvielai, atvieglot birokrātiskās procedūras, sniegt palīdzību konkrētām nozarēm. Franču lauksaimnieki nav vienīgie, kas šais dienās par sevi atgādina, izbraucot pilsētu ielās un uz šosejām ar smago tehniku. Sākušās pirmdien, vakar protesta akcijas vērsās plašumā Beļģijā, kur zemnieki bloķējuši vairākas šosejas, tai skaitā praktiski pārtraucot satiksmi ar ostas pilsētu Zēbrigi, tāpat izgāzuši kūtsmēslus un apmētājuši jēlām olām Valonijas reģiona parlamenta ēku Namīrā. Arī te protestu iemesls ir lētā importa konkurence un pārmērīgās vides likumdošanas prasības. Vācijā zemnieki jau vairākas nedēļas protestē pret valdības plāniem atcelt nodokļu atlaides dīzeļdegvielai un jaunai lauksaimniecības tehnikai, cita starpā viņi mēneša vidū pabojāja nervus berlīniešiem, ar smago tehniku bloķējot vienu no galvenajām ielām. Kopš mēneša sākuma pret valdības lauksaimniecības politiku protestē Lietuvas zemnieki. Vakar smagās tehnikas kolonas parādījās uz šosejām arī pie Romas un Milānas Itālijā, par gatavību pievienoties akcijām paziņojusi Spānijas zemnieku un liellopu audzētāju organizācija. Neskatoties uz protestu plašo ģeogrāfiju, šis jautājums tomēr nav Eiropadomes rītdienas samita darba kārtībā. Tomēr, kā raksta britu izdevums „The Guardian”, iespējams, Brisele piekāpsies lauksaimniekiem, atliekot uz vēlāku prasību četrus procentus zemes platību atvēlēt papuvēm, dzīvžogiem un citai vides daudzveidību veicinošai darbībai. Savaldīt spītnieku Rīt, 1. februārī, Eiropas Savienības valstu vadītāji pulcēsies uz ārkārtas samitu Briselē. Šī kopāsanākšana nebūtu vajadzīga, ja iepriekšējā, kas notika decembrī, Eiropas „lielais spītnieks”, Ungārijas premjers Viktors Orbans nebūtu iecirties un vienpersoniski nobremzējis ilglaicīgās palīdzības paketes piešķiršanu Ukrainai. Svētdien izdevums „Financial Times” savā publikācijā pavēstīja par kādu dokumentu, kas esot tapis Eiropadomes sekretariātā un aplūko iespējas, kā savienības centrālās institūcijas varētu dot triecienus ungāru ekonomikai, ja Budapeštas varasvīrs turpinās tiepties. Savienības valstu līderi izteiktos par pilnīgu savienības fondu piešķīrumu pārtraukšanu Ungārijai, kas neizbēgami mazinātu investoru interesi, pasliktinātu valsts kredītreitingus, liktu kristies Ungārijas forinta kursam, kam visam būtu bēdīgas sekas Ungārijas ekonomikai. Šāda kādas dalībvalsts ekonomiska taranēšana būtu līdz šim nepieredzēta savienības taktika. Publikācija oficiāli tiek traktēta kā informācijas noplūde, taču daudzi analītiķi izsaka pieņēmumu, ka šāds teksts „nopludināts” ar nolūku dot ungāru līderim visai konkrētu mājienu, ka kolēģu pacietība tuvojas beigām. Ungārijas Eiropas Savienības lietu ministrs Jānošs Boka „Financial Times” paziņojis, ka viņa valsts spiedienam nepakļaušoties, un uzsvēris, ka Ungārija esot gatava tālākām sarunām. Budapeštas galvenais ierosinājums tagad ir – sadalīt četriem gadiem paredzēto atbalsta paketi mazākos ikgadējos piešķīrumos. Vairāki citi savienības valstu vadītāji jau noraidījuši tādu iespēju, jo tas nozīmētu, ka Orbans vai kāds cits potenciāls „spītnieks” varētu ik gadus dancināt Eiropadomi šai jautājumā. Tiek piesaukta arī iespēja, ka dažas dalībvalstis esot gatavas virzīt tālāk pret Budapeštu uzsākto procedūru Eiropas Savienības Līguma 7. panta kārtībā, kas galu galā var novest pie Ungārijas balsstiesību atņemšanas Eiropadomē. Šāda iespēja gan tiek uzlūkota kā galējais līdzeklis, par kura iespējamo lietošanu padomē vēl ne tuvu neesot vienprātības. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vēlēšanu rezultāti Taivānā. Vai Ungārijai varētu atņemt balstiesības Eiropadomē? Tramps triumfē priekšvēlēšanu cīņā Aiovas štatā. Aktualitātes analizē TvNet žurnālists Arturs Bikovs, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un valodu students, Taivānas vērotājs un "Taiwanese tailes" bloga autors Aleksandrs Gross. Savaldīt Orbānu Decembra vidū Eiropadomes samitā notika divas svarīgas lietas – 26 Eiropas valstu līderi bez Ungārijas premjera Viktora Orbāna klātbūtnes vienojās sākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu. Un Ungārijas veto bloķēja Eiropas Savienības dalībvalstu līderu vienošanos par finansiāla atbalsta paketi Ukrainai 50 miljardu eiro apjomā. Kopš decembra Briselē spriests par to, kā apiet Ungārijas veto un nodrošināt Ukrainai ļoti būtisko finansējumu. Piektdien, 12.janvārī, 120 Eiropas Parlamenta deputāti pieprasīja apturēt Ungārijas balsstiesības Eiropadomē, ņemot vērā Eiropas Savienības 7.pantu. Pants nosaka, ka  Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var nolemt attiecīgai dalībvalstij uz laiku atņemt dažas tiesības, (..) tostarp šīs dalībvalsts valdības pārstāvja balsstiesības Padomē. Ja lēmumu pieņems, tā būs pirmā reize ES vēsturē, kad šis pants tiek piemērots un eiroparlamentārieši norāda, ka tas būs spēcīgs signāls visām dalībvalstīm, ka tiesiskuma un valstu sadarbības apdraudēšana netiks tolerēta. Nākamā Eiropadomes tikšanās plānota 1.februārī. Trampa triumfs Aiovas štats parasti ir pirmais, kur reizi četros gados iesākas priekšvēlēšanu cīņa, lai noteiktu, kas gada beigās sacentīsies par saimnieka krēslu Baltajā namā. Arī šoreiz nedēļa iesākās ar cīņu par nomināciju Republikāņu partijā, un tajā ļoti pārliecinošu uzvaru svinējis eksprezidents Donalds Tramps. Viņu atbalstījusi puse no visiem republikāņu vēlētājiem. Tas gan nav nekāds pārsteigums, jo Trampa uzvaru prognozēja visas socioloģiskās aptaujas. Intriga bija par to, kurš varētu ieņemt otro vietu. Un to izdevās izraut Floridas gubernatoram Ronam De Santesam, tomēr turpat līdzās ir arī bijusī ASV vēstniece ANO Nikija Heilija. Ļoti bieži pēc pirmajām vēlēšanām no tālākas cīņas izstājas visnepopulārākie kandidāti, un pirmais par to paziņoja uzņēmējs Vimeks Ramasvami, kurš palika ceturtajā vietā. Viņš teica, ka turpmāk pilnībā atbalstīs Donaldu Trampu. Kaut arī Nikija Heilija palikusi trešajā vietā, viņa pagaidām no cīņas negrasās izstāties. Heilija lielāko uzsvaru liek uz citiem aptauju rezultātiem. Pašreizējais vēlētāju noskaņojums rāda, ka Trampa un Baidena cīņā rezultātu vēl grūti prognozēt. Tur abiem kandidātiem būtu līdzīgs atbalsts. Bet ja cīņa būtu starp Heiliju un Baidenu, Heilija pārliecinoši uzvarētu ar 17 procentu lielu pārsvaru. Tādā gadījumā par Heiliju balsotu arī daudzi demokrātu vēlētāji, par spīti viņas pārliecībai, piemēram, abortu jautājumos. Taivāna turpina skatīties ASV virzienā Taivānā nedēļas nogalē notika prezidenta vēlēšanas, un tām rūpīgi sekoja līdzi visa pasaule. Pieaug bažas, ka Taivāna var kļūt par vēl vienu starptautiskās spriedzes epicentru. Kopš 1949.gadā šajā salā patvērās pilsoņkarā sakautā Ķīnas Republikas nacionālistu valdība, bet komunistu ieņemtajā kontinentālajā daļā tika proklamēta Ķīnas Tautas Republika, Taivāna un kontinentālā Ķīna tiek pārvaldītas atsevišķi. Taču Pekina uzskata Taivānu par savas teritorijas sastāvdaļu un arvien uzstājīgāk sola panākt valsts atkalapvienošanu.  Šajās vēlēšanās līdzšinējais viceprezidents Lai Cjinde no Demokrātiskās progresīvās partijas sacentās ar opozīcijā esošās Ķīnas Nacionālistu partijas kandidātu Hou Jouji, kurš solīja uzlabot attiecības ar Pekinu. Bija arī trešais kandidāts no Taivānas Tautas partijas, kas teicās atrast vidusceļu un saglabāt ciešas attiecības gan ar Vašingtonu, gan būt pielaidīgāks pret lielo Ķīnu. Ņemot vērā, ka tā ir jauna partija, vairāk nekā 26 procentu vēlētāju atbalsts ir uzskatāms par ļoti labu. Tomēr pāri par 40 procentiem vēlētāju atbalstīja līdzšinējo viceprezidentu, un tas nozīmē, ka Taivāna turpinās līdzšinējo politisko kursu, iestājoties par ciešākām attiecībām ar Savienotajām valstīm. ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens pēc rezultātu paziņošanas apsveica jauno prezidentu, šādi izpelnoties asu Ķīnas nosodījumu. Pekina nekavējās ar paziņojumu, ka tā nemainīs savu politisko apņemšanos, un patīk tas citiem vai nē, bet Taivāna būs daļa no lielās Ķīnas.  Sagatavoja Aidis Tomsons un Ieva Zeiza.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Blinkens nepagurst dzesēt Tuvos Austrumus Mūsu pagājušajā raidījumā pievērsāmies iespējamajiem Tuvo Austrumu konfliktu eskalācijas punktiem un spriedzi radošajiem spēkiem. Ka šādi scenāriji rada nopietnas bažas Vašingtonā, apliecina fakts, ka ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens šajās dienās jau ceturto reizi pēdējo trīs mēnešu laikā uzturas Tuvajos Austrumos. Šajā reģiona karsto punktu dzesēšanas tūrē ietilpst vizītes Turcijā, Jordānijā, Katarā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Saūda Arābijā un, protams, Izraēlā. Tajā pašā laikā Savienotajām Valstīm jāpanāk vairāku savu reģiona partneru atbalsts iespējamām aktīvākām militārām akcijām pret Jemenas husītu nemierniekiem, pret ko, piemēram, Katarai ir iebildumi. Kas attiecas uz amerikāņu militārajām akcijām reģionā, 4. janvārī Bagdādē ar lidrobota palīdzību tika nogalināts viens Irākas šiītu militārā grupējuma „Allāha cēlo partijas kustība” vadītājiem Muštaks Talibs al-Saīdi; organizācijas kaujinieki regulāri uzbrūk Irākā dislocētajiem Savienoto Valstu spēkiem. Vizītes laikā Ankarā dienaskārtībā cita starpā noteikti bija iespējamas Turcijas ietekmes izmantošana, bremzējot kustības Hezbollah [hezbollā] militārās aktivitātes pie Izraēlas ziemeļu robežām. Sestdien šiītu militāristi veica plašu raķešu triecienu pa Izraēlas teritoriju, tā atriebjoties par Hamas līdera Saleha al-Aururi nogalināšanu Libānas galvaspilsētā Beirutā, kas diezgan nepārprotami ir Izraēlas roku darbs. Tomēr pat ja Turcija, vai pat Irāna būtu gatavas atvēsināt Hezbollah cīņas sparu, tad, kā liecina Izraēlas valdības pārstāvju izteikumi, viņiem varētu būt padomā jau tuvākajā laikā izvērst nopietnākas militārās operācijas pret šo organizāciju Libānas dienvidos. Un, protams, valsts sekretāra Blinkena vizītes degpunktā ir karš Gazā. Nupat Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Galants ieskicējis plānu Gazas liktenim pēc karadarbības beigām. Izraēla uz nenoteiktu laiku plāno saglabāt šeit militāru kontroli, tāpat kā līdz šim kontrolēt preču plūsmu un darīt visu, lai izbeigtos nelegāla ieroču un cilvēku kustība pāri robežai ar Ēģipti. Tiek sagaidīts, ka Eiropas Savienības un reģiona turīgās arābu valstis pamatā finansēs Gazas infrastruktūras atjaunošanu. Pēc visa spriežot, Izraēla tuvākajā laikā negrasās nodot Gazas joslas administrēšanu Jordānas Rietumkrastā dislocētajai Palestīniešu pašpārvaldei, ko vēlētos ASV, bet gan grib veidot Gazas pašpārvaldi uz vietējo kopienu pārstāvniecības pamatiem. Tas faktiski nozīmētu politiski vēl vairāk atraut Gazu no palestīniešu zemēm Rietumkrastā, tādējādi vēl vairāk attālinot Palestīnas valstis izveides perspektīvu. Kanclera Šolca popularitātes antirekords Pagājušā gada decembris nesis sarūgtinošas ziņas Vācijas kancleram Olafam Šolcam un viņa vadītājai Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai. Vien nepilni 20% vācu vēlētāju, spriežot pēc ikgadējās aptaujas datiem, esot apmierināti ar kanclera veikumu, un tas ir zemākais rādītājs, kāds fiksēts kopš 1997. gada, kad tika uzsākta šī aptaujāšana. Savukārt sociāldemokrāti šobrīd vēlēšanās saņemtu 14% balsu, kas ir ceturtais rezultāts starp lielākajām Vācijas partijām. Viņiem priekšā ir gan kristīgie demokrāti ar 32%, gan galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ar 21%, tāpat arī zaļie ar 15%. Vēl sliktāk klājas vienīgi trešajai valdošās koalīcijas partijai – neoliberālajiem brīvajiem demokrātiem, kas ieguvuši 4% atbalstu, kā arī radikāli kreisajai partijai „Kriesie” ar 3%. Tā kā iekļūšanai Bundestāgā pastāv 5% balsu cenzs, abas pēdējās partijas, ja vēlēšanas notiktu šobrīd, riskētu palikt ārpus parlamenta. Droši vien, ka daļa vainas par paša un partijas zemajiem reitingiem jāuzņemas valdības vadītājam, kurš ticis kritizēts par pārlieku sausu un izvairīgu komunikācijas stilu. Uz to netieši norāda arī tas, ka viņa partijas un valdības kolēģis, aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ir populārākais šībrīža Vācijas politiķis, un otrs augstākais reitings ir ārlietu ministrei, zaļo partijas pārstāvei Annalēnai Bērbokai. Viņi abi, starp citu, ir pamanāmākie Ukrainas atbalstītāji pašreizējā Vācijas politikas virsotnē. Tomēr nenoliedzams iespaids uz valdības reitingiem ir situācijai, ar kuru šai valdībai nācies tikt galā. Tās varas periodu skāra pandēmijas noslēguma posms, kam uz pēdām sekoja Krievijas agresijas pilna mēroga agresijas karš pret Ukrainu, kas izraisīja nestabilitāti enerģētikas sfērā, inflācijas kāpumu un ekonomikas bremzēšanos. Piedevām visam Šolca kabinets nonācis spiedīgā budžeta situācijā, jo Vācijas Konstitucionālā tiesa novembrī lēma, ka īpašais fonds, kuru Šolcs vēl kā Angelas Merkeles kabineta finanšu ministrs izveidoja vides un modernizācijas jautājumu risināšanai no pandēmijas seku mazināšanai aizņemtajiem līdzekļiem, neatbilst konstitūcijas normām. Vācijas pamatlikums kopš 2009. gada visai strikti ierobežo valdības tiesības aizņemties naudu budžeta deficīta segšanai, minētais fonds bija mēģinājums šīs prasības apiet, un tā zudums nozīmē 60 miljardus eiro lielu budžeta robu. Neapmierinātību ar valdības darbu šobrīd var redzēt arī Vācijas ielās un stacijās- protestējot pret valdības lēmumu samazināt subsīdijas lauksaimniecības sektoram, šonedēļ tūkstošiem zemnieku bloķē ceļus un no šodienas sākas arī trīs dienu vilcienu vadītāju streiks, pieprasot augstākas algas un mazāk darba stundu. Kas attiecas uz valdošās koalīcijas partijām zudušo vēlētāju atbalstu, tad tiek minēts, ka tas pārceļojis gan pie opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem, gan pie „Alternatīvas Vācijai”. Strauji popularitāte augusi arī no partijas „Kreisie” aizgājušajai frakcijai, kura burtiski pirms dažām dienām pārtapa partijā „Zāras Vāgenknehtas alianse – par saprātu un taisnīgumu”. Partijas platforma apvieno kreisumu ekonomiskajā programmā ar konservatīvismu sociālkulturālā ziņā. Tās vadone Zāra Vāgenknehta ir kaismīga Kremļa režīma piekritēja un, attiecīgi, aicina pārtraukt palīdzību Ukrainai. Atkal par Eiropas armiju Ideju par t.s. „Eiropas armiju” – ciešāk koordinētiem Eiropas Savienības valstu bruņotajiem spēkiem – jau pirms vairākiem gadiem izvirzīja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tobrīd tā bija pamatā reakcija uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa mājieniem par iespējamo amerikāņu dalības mazināšanu vai pat aiziešanu no Ziemeļatlantijas alianses. Pēdējā laikā gan prezidenta Makrona izteikumi par Eiropas savienības autonomiem bruņotajiem spēkiem kļuvuši retāki un mazāk spilgti, un Čehijas prezidents Petrs Pavels pēc tikšanās ar Francijas kolēģi pagājušā gada martā pat izteicās, ka Makrons pārstatījis akcentus un par būtiskāko uzskatot NATO Eiropas daļas stiprināšanu. Pēdējās dienās savu pienesumu šim vēstījumam devis Itālijas ārlietu ministrs, partijas Forza Italia [forca italija] līderis Antonio Tajani. Ja vēlamies būt miera uzturētāji pasaulē, mums nepieciešami Eiropas bruņotie spēki. Un tas ir fundamentāls priekšnoteikums, lai mums varētu būt Eiropas starptautiskā politika. [..]  Pasaulē, kurā ir tādi spēcīgi spēlētāji kā, piemēram, ASV, Ķīna, Indija, Krievija; kur pastāv krīzes no Tuvajiem Austrumiem līdz Indijas un Klusā okeāna reģionam, Itālijas, Vācijas, Francijas vai Slovēnijas pilsoņus var aizsargāt tikai kaut kas jau pastāvošs, proti, Eiropas savienība,” bijušais Eiroparlamenta priekšsēdis Tajani sacīja intervijā, kuru svētdien publicēja laikraksts La Stampa. Tāpat viņš norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu nepieciešams savienības prezidenta postenis, kas aizstātu pašreizējos Eiropadomes un Eiropas Komisijas prezidentu amatus. Kas attiecas uz Eiropas Savienības kopīgajiem militārajiem tēriņiem, tad tādi pastāv Eiropas aizsardzības fonda veidā, kas paredzēts izpētei, tehnoloģiju attīstībai un kopīgiem ieroču iepirkumiem. Tas gan ir samērā niecīgs – ar astoņu miljardu eiro budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam. Salīdzinājumam, Francija savu bruņoto spēku modernizēšanā laikā no 2024. līdz 2030. gadam paredzējusi ieguldīt apmēram 413 miljardus. Sagatavoja Eduards Liniņš  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā uzmanību veltām diviem lielajiem kariem, kas norisinās pasaulē, un starptautiskajiem centieniem neatstāt šos dramatiskos notikumus pašplūsmā. Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, pētnieks un Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis. Izraēlas karš – taktiski panākumi, stratēģiski riski Kopš mēneša sākuma Izraēlas Aizsardzības spēki turpina militāro operāciju Gazas joslā, kas novembra beigās uz laiku tika apturēta, notiekot gūstekņu apmaiņai starp Izraēlu un teroristisko grupējumu „Hamās”. Sektora ziemeļdaļa ar Gazas pilsētu šobrīd pamatā ir izraēliešu kontrolē, lai gan vairākos tās rajonos turpinās nopietna palestīniešu kaujinieku pretestība. Par Izraēlas spēku galveno taktisko mērķi pēdējās nedēļās kļuvusi Gazas joslas otra lielākā pilsēta Hanjunisa sektora dienviddaļā. Sauszemes operācijās pavada plaši gaisa triecieni pilsētas dzīvojamajiem rajoniem. Tādējādi arvien sašaurinās civiliedzīvotājiem nosacīti drošā teritorija, un pēc Apvienoto Nāciju organizācijas aplēsēm apmēram 80% no vairāk nekā diviem miljoniem Gazas josla iedzīvotāju pametuši savas pastāvīgās dzīvesvietas un koncentrējušies relatīvi drošākajos rajonos, kur dzīves apstākļus ANO pārstāvji raksturo kā „elli zemes virsū”. Tas viss raisa arvien vairāk Izraēlai veltītas kritikas starptautiskā līmenī. Pēdējās nedēļās brīdinoši viedokļi izskan arī no Telavivas stingrākā sabiedrotā – prezidenta Baidena administrācijas puses. Tai skaitā vakar prezidents Džo Baidens publiski paziņoja, ka Izraēlas veiktā Gazas joslas bombardēšana, nerēķinoties ar civiliedzīvotāju upuriem, draudot tai laupīt starptautisko atbalstu. Dažas stundas vēlāk prezidenta teikto acīmredzami apstiprināja ANO Ģenerālās asamblejas balsojums, kas aicina uz tūlītēju uguns pārtraukšanu Gazā. Par šo rezolūciju balsoja 153 dalībvalstis, atturējās 23, pret bija tikai desmit, t.sk. pati Izraēla un Savienotās Valstis. Līdztekus šim diplomātiskajam atbalstam Vašingtona turpina sniegt Telavivai arī militāro, piegādājot militārās operācijas turpināšanai nepieciešamo munīciju. Tomēr, kā redzams, Vašingtona un Telaviva nonāk arvien lielākā starptautiskā izolācijā, un premjera Netanjahu valdībai būtu jāapsver, vai par militāri taktiskajiem ieguvumiem tā nemaksā pārāk augstu stratēģisku cenu, padarot neiespējamu nākotnes dialogu ar palestīniešiem. Ukrainas liktenis Savienoto Valstu iekšpolitikas valgos Vakar, 12. decembrī, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis trešo reizi kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ieradās vizītē Vašingtonā. Šim apmeklējumam trūka tās pacilātās gaisotnes, kāda bija raksturīga iepriekšējām reizēm. Nenotika Zelenska uzstāšanās Kongresā, sarunas ar amerikāņu likumdevējiem tika vestas aiz slēgtām durvīm, un Pārstāvju palātas priekšsēdis Maiks Džonsons pat neuzskatīja par nepieciešamu kopā ar Ukrainas līderi tikties ar presi. Pasaules medijiem nepaslīdēja garām nepamanītas izmaiņas prezidenta Baidena retorikā, kur līdz šim ierasto deklarāciju par atbalstu Ukrainai „cik ilgi tas būs nepieciešams”, nomainījusi cita – „cik ilgi varēsim”. Tas izriet no situācijas Savienoto Valstu Kongresā, kur vairāk nekā 60 miljardus lielā turpmākās palīdzības pakete iestrēgusi, Republikāņu partijas frakcijai padarot tās piešķīrumu atkarīgu no administrācijas piekāpšanās imigrācijas politikas jautājumos. Nav sekmējies prezidenta administrācijas manevrs, mēģinot apstiprināt plašu 110 miljardu izdevumu paketi, kur līdz ar palīdzību Ukrainai, Izraēlai un Taivānai iekļauts arī dāsnāks finansējums Savienoto Valstu un Meksikas robežas stiprināšanai. Republikāņi vēlas nopietnas izmaiņas politiskā patvēruma pieprasītāju reģistrēšanas kārtībā un, kaut pauž simpātijas Ukrainas prezidentam, uzskata šo politisko vienošanos par principiāli svarīgu. Savukārt ar iespējamu piekāpšanos republikāņu prasībām nāktos grūti samierināties Demokrātu partijas kreisajam spārnam. Tā nu Ukrainas liktenis izrādās sapinies amerikāņu samežģītās iekšpolitikas valgos. Strupceļš, kādā šobrīd šķiet nonākusi Savienoto Valstu politika, draud ar jau agrāk piesaukto iestrēguma situāciju frontē un ilgstošo nogurdināšanas karu, uz kādu nepārprotami cer agresorvalsts līderis Putins. Orbans turpina ieriebt Ukrainai un Eiropai Eiropadomes sanāksme, uz kuru savienības valstu vadītāji rīt, 14. decembrī, pulcēsies Briselē, solās būt viena no tām, kurās lēmumus pieņem pēc ilgām un mokošām nomoda stundām. Par to, pirmkārt, gatavs parūpēties odiozais Ungārijas līderis Viktors Orbans, kura viedoklis, kā ierasts, nesakrīt ar vairuma dalībvalstu nostāju sanāksmes būtiskākajos jautājumos: par iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Ukrainu un finansu atbalsta piešķiršanu tās finanšu sistēmas stabilizācijai. Taču Ungārijai ir iebildumi – Ukraina esot hroniski korumpēta valsts, savukārt tās atbalstīšana karā pret Krieviju nedodot vēlamos rezultātus. Atbalsta piešķiršanu Ukrainai var sarežģīt arī t.s. taupīgo valstu nostāja. Tās ir turīgās savienības valstis, pamatā no Eiropas ziemeļiem, kuras ir gatavas atbalstīt Ukrainu, tikai mazinot citas savienības kopbudžeta pozīcijas. Dalībvalstis gan var sniegt Kijivai atbalstu uz divpusēju nolīgumu pamata, taču tas būtu vēl viens trieciens Eiropas Savienības kā vienota veseluma reputācijai. Kas attiecas uz iestāšanās sarunu sākumu, tad Budapeštas valdonis divās nesenās vēstulēs Eiropadomes priekšsēdētājam Šarlam Mišelam paziņojis, ka nepiekrītot tādu uzsākšanai. Ukraina neesot gatava iestāties, tā esot pārāk liela valsts, kuras lauksaimniecības ražojumu ieplūšana kopējā tirgū destabilizēšot visa bloka ekonomiku. Savu pozīciju Orbans raksturo kā principiālu nostāju vēsturiskas izšķiršanās sakarā, ko nemainīšot kāda vienošanās par Briseles līdz šim aizturētā, desmit miljardus lielā atbalsta apjoma piešķiršanu Budapeštai. Tomēr, kā norāda daudzi, t.sk. Ungārijas opozīcijas pārstāvji, visa šī „vēsturiskā principialitāte” izrietot no Orbana vēlmes pakalpot Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba izteicies, ka pat nevēloties domāt par tām graujošajām sekām, kādas viņa valstij nestu Eiropadomes nespēja vienoties par pozitīviem lēmumiem minētajos jautājumos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Prigožina dumpis Krievijā gluži kā spoks naksnīgā ceļmalā - pēkšņi pavīdēja un tikpat piepeši arī nozuda, bet tagad ir palicis visu mutēs. Joprojām izskan visdažādākās versijas, kas vāgneriešiem lika iet uz Maskavu un tad griezties atpakaļ, bet skaidrs, ka tas ir nozīmīgs notikums visas pasaules acīs. Par rietumu pasaules reakciju uz Prigožina dumpi runāsim šodien raidījumā. Ir palikušas vien pāris nedēļas līdz NATO samitam un vāgneriešu izgājiens ielauzīsies arī tā dienas kārtībā. Galu galā Prigožins ir devies vai dosies uz Minsku un jautājums, vai un cik viņa izslavēti nežēlīgo kaujinieku pārcelsies līdzi. Un tas ir pavisam blakus mūsu robežām. Aktualitātes vērtē Latvijass Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Andis Kudors. Vāgners un popkorns Vairāki pasaules mediji jau nodēvējuši privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dumpi kā Putina režīmam bīstamāko epizodi visā tā pastāvēšanas vēsturē. Tiek norādīts, ka situācija, kad Maskavai šādā veidā pietuvojas varai nedraudzīgs pašmāju spēks, nav piedzīvota kopš Krievijas pilsoņu kara laikiem. Tikām sociālajos tīklos dumpja dienās parādījās videoklipi, kuros prezidents Zelenskis vai kāds cits Ukrainu simbolizējošs personāžs iekārtojies pie ekrāna ar popkornu un aliņu – tā sakot, vēro šovu. „Mēs rūpīgi vērojam,” „mēs sekojam,” „mēs esam informēti,” „mēs koordinējam mūsu rīcību” – šīs frāzes bija praktiski neiztrūkstošas pirmajos komentāros, kurus dumpja sakarā sniedza pasaules valstu vadītāji un citas amatpersonas. Daži, kā Lielbritānijas premjerministrs Riši Sunaks un Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans aicināja konfliktā iesaistītās puses rīkoties saprātīgi un atbildīgi. Citi, kā Eiropadomes prezidents Šarls Mišels vai Kanādas premjerministrs Džastins Trudo uzsvēra, ka notiekošais ir Krievijas iekšēja lieta. To pašu pauda oficiālās Pekinas un oficiālās Teherānas pārstāvji, pie tam apliecinot savu atbalstu Kremļa varai. Notikumiem attīstoties, vairojās komentāri, kas norādīja uz cēloņsakarību starp Krievijas agresiju pret Ukrainu un stāvokļa destabilizēšanos pašā Krievijā. Kā viena no pirmajām šo viedokli vēl sestdien, 24. jūnijā, pauda Itālijas premjerministre Džordžija Meloni, vēlāk ar līdzīgiem izteikumiem nākot klajā arī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens, Austrālijas premjerministrs Entonijs Albanīzs u.c. Austrijas kanclers Karls Nehammers pauda bažas sakarā ar Krievijas kodolarsenālu drošību, savukārt Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku norādīja, ka notiekošais apliecinot, cik pareiza ir Moldovas politika, virzoties projām no potenciālā haosa perēkļa Krievijas un Eiropas Savienības virzienā. Ar spilgtu citātu dumpja laikā izcēlās Čehijas ārlietu ministrs Jans Lipavskis, sakot: „Es tā skatos, ka manas vasaras brīvdienas Krimā tuvojas.”   Ar pastiprinātu interesi notikumus Rostovā pie Donas un Voroņežā vēroja tajās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, kurās darbojas „Vāgnera grupas” algotņi. Cerības, ka Prigožina uzņēmuma nonākšana konfliktā ar Kremli veicinās „vāgneriešu” aizvākšanos no viņu valstīm, izteikuši ļaudis no Sīrijas opozīcijas un Lībijas Nacionālās vienotības valdības, kuras konkurējošo spēku, feldmaršala Haftara valdību, atbalsts „Vāgnera grupas” algotņi. Domājams, ar nervozitāti notiekošo vēro arī Mali un Centrālāfrikas Republikas militāro huntu vadība, ciktāl šīs varas balsta tur izvietotie „vāgneriešu” kontingenti. Kad monstrs tepat aiz stūra Ātrums, ar kādu pa Krieviju pārvietojās sadumpojušos „vāgneriešu” kolonas, liek vēlreiz pārvērtēt NATO ziemeļaustrumu flanga aizsardzības spējas. Lielāku Krievijas vai Baltkrievijas spēku koncentrēšanās Baltijas un Polijas robežu tuvumā, protams, tiktu savlaicīgi pamanīta, un alianses spēki attiecīgi mobilizētos. Taču nav izslēdzama salīdzinoši pēkšņa samērā nelielu, taču labi sagatavotu un vadītu vienību parādīšanās, kas arī var būt nopietns destabilizējošs faktors. Pamatu vēl lielākām bažām rada tas, ka karakungs Prigožins ar vairākiem tūkstošiem savu rīkļurāvēju, cik noprotams, grasās vismaz uz laiku ieperināties Baltkrievijā, gluži tuvu Latvijas un Lietuvas robežām. Tāpat „Vāgnera grupas” dumpis liek nopietni apsvērt plašākus drošības jautājumus – cik liela ir nopietnu iekšēju juku iespējamība Krievijā, kas tādā gadījumā notiktu ar Krievijas kodolieroču un citu masu iznīcināšanas ieroču arsenāliem, kurp varētu virzīties potenciālās bēgļu straumes. Viss iepriekšminētais noteikti būs nākamā NATO samita uzmanības centrā, kad tā dalībnieki 11. un 12. jūlijā tiksies Viļņā. Lietuvas prezidents Gitans Nauseda gan izteicies, ka pēdējie Krievijas notikumi neliekot būtiski mainīt vispārējo alianses drošības plānu reģionam, tomēr nenākas šaubīties, ka tie kalpos par argumentu vēl intensīvākai šo spēju stiprināšanai. Kopumā Viļņas samita visvairāk diskutētais jautājums diezgan nepārprotami būs Ukrainas uzņemšanas nosacījumi – cik drīz pēc kara beigām tas varētu notikt. Vēl viena samita dienaskārtības tēma ir Turcijas joprojām bloķētā Zviedrijas uzņemšana aliansē. Tāpat aktuāls ir jautājums par nākamo alianses ģenerālsekretāru, jo Jenss Stoltenbergs paudis nodomu oktobrī šo amatu pamest. Taču nav izslēgts, ka viņam nāksies tajā uzkavēties vēl kādus mēnešus, ja dalībvalstis nespēs operatīvi izraudzīt funkciju pārņēmēju. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Zelenskis – globālās politikas zvaigzne. Ungārijas īpašā nostāja Krievijas agresijas pret Ukrainu sakarā. Grieķija saglabā politisko kursu. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Jānis Kapustāns, Nacionalās Aizsardzības akadēmijas pētnieks. Grieķija saglabā politisko kursu Grieķijas labēji centriskajai valdībai ir izdevies iegūt valsts iedzīvotāju nozīmīgas daļas uzticību, un tā arī turpmāk paliks pie varas stūres. To ļauj secināt 21.maijā notikušo vēlēšanu rezultāti, saskaņā ar kuriem līdzšinējā varas partija „Jaunā demokrātija”, viena no vecākajām grieķu partijām, ieguvusi apmēram 41% balsu un, attiecīgi, 146 no 300 Grieķijas parlamenta deputātu vietām. Partijas sniegums ir nedaudz labāks nekā iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā, taču šoreiz ar to ir par maz, lai, kā līdz šim, veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Iemesls tāds, ka starplaikā ir stājies spēkā jauns vēlēšanu likums. Agrāk vēlēšanās proporcionāli tika sadalītas 250 deputātu vietas no 300, savukārt atlikušās piecdesmit tika papildus piešķirtas vislabāko rezultātu ieguvušajai partijai. Tagad šāda kārtība ir spēkā tikai tad, ja pēc vēlēšanām koalīciju izveidot neizdodas un tiek rīkotas atkārtotas vēlēšanas. „Jaunās demokrātijas” līderis, premjerministrs Kiriaks Micotakis, jau paziņojis, ka īstenos tieši šādu scenāriju. Parlamenta sastāvs ir tāds, ka viņam šai ziņā ir visas iespējas. Galvenais konkurents, Radikāli kreiso un progresīvo koalīcija jeb SIRIZA, kas bija pie varas līdz 2019. gadam, tikusi vien pie 20% balsu un 71 deputātu mandāta. Šai bijušā premjera Alekša Cipra partijai nav iespēju izveidot vairākuma koalīciju ne kopā ar idejiski tuvo kreisi centrisko aliansi PASOK, kurai ir 41 mandāts, un pat ne piepulcinot galēji kreisos – Grieķijas Komunistisko partiju ar tās 26 mandātiem. Var piebilst, ka grieķu komunistus, kuri joprojām turas pie ortodoksālā marksisma dogmām, no mēreni kreisajiem šķir arī visai liela ideoloģiska plaisa. Piektais spēks, kas iekļuvis parlamentā, ir galēji labējā, ultranacionālistiskā partija „Grieķu risinājums”. Kā SIRIZA veiksmes atslēgu komentētāji min visnotaļ pozitīvo ekonomikas izaugsmi, kas pagājušogad sasniegusi 6%. Premjerministram Micotakim, acīmredzot, ir izdevies pārliecināt vēlētājus, ka viņš ir īstais, kurš spēs arī turpmāk uzturēt šo attīstības tempu. Zelenskis – globālās politikas zvaigzne Viens no Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska talantiem, kuram likusi izpausties viņa valsts izmisīgā cīņa pret Krievijas agresiju, ir māka veidot un uzturēt starptautiskos kontaktus. Pateicoties tiem, Ukraina saņem arvien plašāku sabiedroto palīdzību, kas palielina tās cerības uz kara mērķu sasniegšanu. Un laikam gan nav nejaušība, ka tieši šobrīd, kad kuru katru brīdi tiek sagaidīta Ukrainas spēku ofensīva, valsts vadītāja ārpolitiskā aktivitāte sasniegusi vēl nepieredzētus apjomus. Aizpagājušās nedēļas nogalē un pagājušās nedēļas sākumā viņš apmeklēja Romu, arī Vatikānu, Berlīni, Parīzi un Londonu, tiekoties, attiecīgi, ar premjerministri Meloni un prezidentu Matarellu, pāvestu Francisku, kancleru Šolcu, prezidentu Makronu un premjerministru Sunaku. Visos gadījumos galvenais temats bija atbalsts Ukrainai, kas, jo sevišķi Londonā un Berlīnē, ietvēra arī ļoti nozīmīgas ieroču piegādes. Savukārt pagājušajā piektdienā, 19.maijā, Francijas valdības sagādātā lidmašīna nogādāja Zelenski Saūda Arābijas rietumu pilsētā Džidā, kur uz kārtējo samitu bija pulcējušies Arābu valstu līgas vadītāji. Saprotams, šī ierašanās nebija iepriekš izziņota, un sevišķi netīkama tā nepārprotami bija ciešākajam Maskavas sabiedrotajam arābu pasaulē – Sīrijas diktatoram Bašaram Asadam, kurš pēc 12 gadu pārtraukuma atkal ticis pielaists līgas sanāksmē. Starp samita dalībniekiem bija dažs labs, kurš uztur draudzīgas attiecības ar Kremli, un arī pārējie ietur neitrālu nostāju, dažos gadījumos sniedzot humāno atbalstu Ukrainai, taču nepievienojoties sankcijām pret Krieviju. Gluži citāda gaisotne valdīja pasaules septiņu ietekmīgāko brīvā tirgus valstu jeb G7 samitā Japānas pilsētā Hirosimā, kur Zelenskis ieradās sestdien. Arī šajā gadījumā līdz pat nolaišanās brīdim nebija skaidrs, vai Ukrainas līderis pievienosies samita dalībniekiem. Dažas stundas pirms tas notika, Savienotās Valstis paziņoja, ka tās apmācīs ukraiņu pilotus lidošanai ar iznīcinātājiem F-16 un neiebildīs, ja sabiedrotie nodos šos modernos lidaparātus Ukrainai. Tāpat jau pirms Zelenska ierašanās G7 līderi deklarēja apņemšanos izvērst tālākas sankcijas pret Krieviju, lai kavētu tās militāro spēju pieaugumu. Kā atzīst novērotāji, pēc ierašanās Ukrainas vadītājs nepārprotami kļuva par samita zvaigzni, tomēr visa notikuma svarīgākais akcents palika nemainīgs, un tā bija Ķīnas ekspansija reģionāli un globāli. Pieņemtajos dokumentos nosodīta Pekinas tendence izmantot starptautisko tirdzniecību kā ietekmes sviru un pausts nepārprotams atbalsts Taivānas neatkarībai. Ka ierasts, samitā piedalījās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, kā arī uzaicinātie vairāku citu valstu vadītāji. Kā sevišķi nozīmīga tiek atzīmēta prezidenta Zelenska tikšanās ar Indijas premjerministru Narendru Modi. Īpašie viedokļi Pagājušajās dienās Eiropas politikas degpunktā jau atkal nonākusi Ungārijas un tās premjera Viktora Orbana īpašā nostāja Krievijas agresijas pret Ukrainu sakarā. Ungārija turpina bloķēt kārtējo militārās palīdzības izmaksu Ukrainai piecsimt miljonu apmērā no t.s. Eiropas miera mehānisma – finanšu instrumenta, kas paredzēts Eiropas Savienības partnervalstu aizsardzības spēju stiprināšanai. Tāpat Budapešta atsakās piekrist nākamās savienības sankciju paketes ieviešanai, kuras fokusā ir cīņa pret Krievijas sankciju apiešanu caur trešajām valstīm. Konkrētais iegansts, ko min ungāru puse, ir Ungārijas banka „OTP Bank”, kuru Kijiva iekļāvusi karu atbalstošo institūciju sarakstos. Kā apgalvo Budapešta, šādas apsūdzības esot nepatiesas. Pirmdien notikušajā Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksmē, kur risināti tieši šie jautājumi, kā informējuši anonīmi avoti diplomātu aprindās, esot notikusi diezgan asa viedokļu apmaiņa starp Vācijas ārlietu ministri Annalēnu Bērboku un viņas ungāru kolēģi Pēteru Sījārto. Bez jau minētā konkrētā apstākļa Ungārijas ārlietu resora vadītājs izteica arī vispārīgākus argumentus par to, ka sankcijas pret Krieviju esot bezjēdzīgas un līdz šim nav devušas nekādus rezultātus. Vakar intervijā aģentūrai „Bloomberg” šo tēmu izvērsa arī Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans. Paziņojis, ka viņa viedoklis nesakrītot ar „Eiropas meinstrīmu”, viņš postulēja, ka Ukrainai nav izredžu uzvarēt karā pret Krieviju un, attiecīgi, militārs atbalsts tai tikai turpinot asinsizliešanu; vienīgais risinājums esot sēsties pie sarunu galda ar Maskavu. Ungārijas valdības īpašā nostāja, kā zināms, ir bijis pastāvīgs drauds Eiropas Savienības vienotai rīcībai, reaģējot uz Krievijas agresiju pret Ukrainu. Tāpat Ungārija kā NATO dalībvalsts joprojām nav akceptējusi Zviedrijas uzņemšanu aliansē. Šai ziņā Budapešta pievienojusies striktākajai Zviedrijas uzņemšanas pretiniecei – Turcijai. Turcijas ieskatā Stokholma sniedz atbalstu kurdu teroristiem, savukārt Budapeštai netīkot Zviedrijas aizrādījumi par demokrātijas stāvokli Ungārijā, kas, ka zināms, ir jau ilglaicīgs spriedzes moments tās attiecības ar Eiropas Savienību. Visai izplatīts ir ieskats, ka situācija varētu mainīties pēc Turcijas prezidenta vēlēšanu otrās kārtas, lai kāds arī būtu tās iznākums. Ankarai mainot savu nostāju, Budapešta negribētu palikt vienīgais autsaiders. Pirms dažām dienām intervijā telekanālam CNN prezidents Erdogans gan vēlreiz uzsvēra, ka Zviedrija neesot labojusies un, attiecīgi, neesot pieņemama Turcijai kā NATO dalībvalsts. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni. Dīvainā sāga ar Ķīnas spiegu balonu. Aktualitātes pasaulē analizē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jēgermanis. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni 6. februārī spēcīga zemestrīce satricināja Turcijas teritoriju uz ziemeļaustrumiem no Vidusjūras un Sīrijas ziemeļrietumus. Tā tiek raksturota kā viena no spēcīgākajām zemestrīcēm pēdējās desmitgadēs un arī viena no spēcīgākajām visā Turcijas vēsturē. Konkrētais reģions līdzīgu kataklizmu nav pieredzējis pēdējos divsimt gadus. Šobrīd oficiāli reģistrēto upuru skaits jau pārsniedzis astoņus tūkstošus, un nākas bažīties, ka šis skaitlis var izrādīties vēl lielāks. Iemesls ir ne tikai zemestrīces spēks, bet arī vairāki citi faktori. Pirmkārt, grūdieni sākās agrā rīta stundā, kad iedzīvotāji pamatā atradās savos mājokļos. Otrkārt, tas, ka nopietnas zemestrīces attiecīgo reģionu sen nav piemeklējušas, acīmredzot izraisījis atslābinātu attieksmi pret potenciālajiem draudiem, un daudzas ēkas šeit celtas, neievērojot visas seismiskās drošības prasības. Treškārt, reģionā šobrīd ir samērā auksts laiks, kas samazina zem ēku drupām aprakto izdzīvošanas iespējas. Un, visbeidzot, kas attiecas uz zemestrīces skarto Sīrijas daļu, palīdzības sniegšanu nopietni apgrūtina militāri politiskā situācija. Pazemes grūdienos cietuši rajoni, kurus tikai daļēji kontrolē Damaskas režīms. Daļa no teritorijas ir faktiskā Turcijas un tās atbalstīto vienību varā, bet daļu savās rokās tur musulmaņu sunītu militārā grupa „Levantes atbrīvošanas organizācija”, kuru ASV atzinušas par teroristisku. Arī pirms zemestrīces Sīrijas pilsoņkarā cietušajam reģionam bija nepieciešama humānā palīdzība, kas valdības nekontrolētajām vietām tika piegādāta pamatā caur Turciju – tieši to Turcijas daļu, kuru tagad izpostījusi stihija. Asada režīma pārstāvji jau aicinājuši rietumvalstis atkāpties no savas sankciju politikas un uzsākt palīdzības piegādes pa Damaskas valdības kanāliem, ko ne Vašingtona, ne Londona nevēlas darīt, jo neesot pārliecības, ka šī palīdzība tiešām tikšot godīgi nogādāta tiem, kam tā nepieciešama. Tā vietā rietumvalstu valdības nolēmušas izmantot Apvienoto Nāciju un vietējās nevalstiskās struktūras. Tiek izteikti minējumi, cik satricinoša šī zemestrīce varētu būt Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana politiskajām pozīcijām, kuras viņam jāaizstāv maijā un jūnijā paredzētajās vēlēšanās. No vienas puses, šī ir iespēja sevi pozicionēt kā efektīvu krīzes menedžeri, un Erdogans to nepārprotami cenšas, uzstājoties ar apņēmības pilniem paziņojumiem. Tomēr atbildīgo dienestu sākotnējā reakcija esot bijusi krietni gausa un slikti organizēta, un daļu atbildības par to var nākties uzņemties arī valsts galvam. Pie tam viens no prezidenta politiskajiem jājamzirdziņiem ir bijušas plašās, valsts atbalstītās celtniecības programmas, kuru ietveros celta arī dažā laba no nule sabrukušajām ēkām. Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības 3. februārī Kijivā notikušajā kārtējā Eiropas Savienības un Ukrainas samitā Briseli pārstāvēja plaša un respektabla delegācija, kurā ietilpa Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žozeps Borels un vairāk nekā desmit citas augsta ranga savienības amatpersonas. Viņu ierašanās karojošās valsts galvaspilsētā apliecina ne tikai atbalstu Ukrainai, bet arī to, ka Kijiva ir relatīvi nodrošināta pret Krievijas triecieniem no gaisa. Visciešākās solidaritātes apliecinājumu netrūkst ne kopīgajā abu pušu paziņojumā, ne izteikumos preses konferencē, kurā uzstājās Šarls Mišels, Urzula fon der Leiena un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tika pausts atbalsts Kijivas miera plānam, kas prasa pilnīgu Krievijas spēku izvešanu no starptautiski atzītās Ukrainas teritorijas, t.sk Krimas un Sevastopoles, tāpat deklarēta apņemšanās veidot īpašu centru Hāgā, lai izmeklētu noziedzīgo agresiju pret Ukrainu. Noslēguma paziņojumā minēts, ka konkrētā palīdzība, kuru Kijivai apņēmusies sniegt savienība un tās atsevišķās dalībvalstis, kopumā šobrīd sasniedz apmēram 50 miljardus eiro. Tajā pašā laikā izpalikusi Ukrainā, domājams, cerētā konkrētība iestāšanās sarunu sākuma sakarā. Valsts centieni izpildīt Eiropas Komisijas norādījumus tika raksturoti kā iespaidīgi un vērā ņemami, īpaši pieminot, ka tie notiek smaga kara apstākļos, tomēr ir nepārprotami skaidrs, ka varonība un karotprasme neaizstās nepieciešamo atbilsmi savienības standartiem. Kā smagākais jautājums šai ziņā joprojām ir korupcija, kuras ēna pār Ukrainu jau atkal sabiezējusi tieši pēdējās nedēļās. Nelāgs skandāls satricinājis Ukrainas aizsardzības resoru, izpaužoties ziņām par neadekvāti augstām armijai domātās pārtikas iepirkuma cenām, kam sekoja Ukrainas Drošības dienesta ierosināta izmeklēšana par valsts līdzekļu piesavināšanos. Notikušas plašas kratīšanas, vairāki desmiti amatpersonu atstādinātas vai atkāpušās no amata. Pirms pāris dienām valdošās partijas „Tautas kalps” parlamenta frakcijas līderis Dāvids Arahamija nāca klajā ar paziņojumu, ka uz citu amatu paredzēts pārcelt aizsardzības ministru Oleksiju Rezņikovu, taču līdz šim šie apgalvojumi nav guvuši apstiprinājumu. Bīstamais balons Pagājušās nedēļas nogalē plānotā Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnas Tautas republikā tika atcelta pēc tam, kad virs Savienoto Valstu teritorijas tika konstatēts gaisa balons – iespējams, Ķīnas palaista spiegošanas ierīce. Tā ielidojusi Savienoto Valstu gaisa telpā virs Aļaskas aizpagājušās nedēļas nogalē, šķērsojusi Kanādas rietumdaļu, tad Savienoto Valstu ziemeļdaļu, t.sk. ballistisko starpkontinentālo raķešu bāzēšanās vietas Montanas štatā. Amerikāņu militāristi atteikušies no domas tūdaļ notriekt atmosfēras augšējos slāņos lidojošo zondi, baidoties, ka atlūzas varētu potenciāli apdraudēt cilvēkus uz zemes. Pats balons tiešus draudus neradīja, jo atradās krietni virs komercaviācijas lidojumu augstuma. Tāpat Pentagons esot novērtējis, ka nozīmīgas izlūkošanas informācijas iegūšanas potenciāls šim lidlīdzeklim esot ierobežots. Galu galā pagājušajā 4. februārī Savienoto Valstu gaisa spēki notrieca balonu virs Atlantijas okeāna netālu no Dienvidkarolīnas štata piekrastes. Ķīna atzinusi, ka balons patiešām palaists no tās teritorijas. Tā esot privāta pētniecības ierīce, kas pamatā vācot meteoroloģiskus datus, un virs Savienoto Valstu teritorijas nonākusi netīšām, par ko Pekina pauda nožēlu. Savukārt pēc balona notriekšanas Pekina nosodīja pārmērīgu spēka lietošanu un solīja attiecīgu rīcību līdzīgās situācijās. Šī nav pirmā reize pēdējo gadu laikā, kad Savienoto Valstu gaisa telpā ielido līdzīgas ķīniešu zondes, taču šoreiz lidlīdzeklis atradās virs amerikāņu teritorijas visilgāko laiku. Republikāņu opozīcijas pārstāvji jau kritizējuši Baidena administrāciju par pārlieku vārgu reakciju, ļaujot Ķīnas komunistu spiegošanas rīkam tik ilgi lidināties virs amerikāņu galvām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šī bijusi salīdzinoši mierīgu notikumu nedēļa, ja tā drīkst teikt. Protams, ir pieredzētas dabas kataklizmas, turpinās karš Ukrainā, bijuši arī vairāk paredzami notikumi. Mēs šoreiz vērtējam to, kam citreiz neatliek laika. Vairāk vai mazāk tas arī ir saistīts ar karu Ukrainā.  Šodien, 23. novembrī, Eiropas Parlamentā, pirmdien NATO valstu Parlamentārajā asamblejā un arvien vairāk nacionālajos parlamentos deputāti balsojot deklarē, ka Krievija ir kļuvusi par terorismu atbalstošu valsti. Kādas konsekvences šādiem balsojumiem ir vai būs?  Interesējamies arī, cik izplatīti pasaulē ir militāri grupējumi, kas nepieder valsts struktūrām, bet gan ir privāti, gandrīz kā sava armija, ar ko varētu risināt paša un citu problēmas. Protams, Krievijā runa ir par tā saucamo "Vāgnera grupējumu". Ko tāda privātā armija nozīmē? Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Uģis Lībietis. Sazināmies ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti ("Jaunā Vienotība") un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi majoru Jāni Slaidiņu. Kas ir privātās militārās kompānijas? Privāto militāro kompāniju jeb PMK vēsture ir mazliet vairāk nekā pusgadsimtu sena. Kā pirmā šāda kompānija tiek minēta „WatchGuard International”, kuru 1965. gadā Londonā nodibināja atvaļinātais britu armijas pulkvežleitnants, kādreizējais Britu speciālo uzdevumu vienības SAS komandieris Deivids Stirlings. Kompānija piedāvāja konsultācijas, personāla apmācību, atbalstu ieroču iegādē u.tml. pakalpojumus pamatā Persijas Līča reģiona valdībām. Laika gaitā līdzīgas kompānijas parādījās arī Savienotajās Valstīs, Austrālijā, Dienvidāfrikas Republikā, Izraēlā un citur. Visbiežāk kompāniju piedāvājumā bija jau minētie apmācības un konsultāciju pakalpojumi, bet arī personu un objektu apsardze, atmīnēšana u.tml. Kā viena no lielākajām PMK, starp citu, tiek minētā arī Latvijā labi zināmā apsardzes firma „G4S”. Straujš privāto militāro kompāniju uzplaukums sākās pēc Aukstā kara beigām, kad valdības krasi samazināja militāros budžetus, arī armiju skaitlisko sastāvu, un dažu uzdevumu veikšanai labprāt nolīga PMK. Kā norādījis amerikāņu politologs Pīters Vorens Singers, ja ap 1990. gadu profesionālo militārpersonu un PMK līgumdarbinieku skaitliskā proporcija bija apmēram 50:1, tad ap gadu tūkstošu miju tā bija jau 10:1. PMK darbības likumiskā reglamentācija pamatā liedz iesaistīt to darbiniekus starpvalstu karadarbībā, un šādos gadījumos viņi riskē nonākt nelegālu karadarbības dalībnieku statusā. Daudzās valstīs šādu kompāniju darbība un cilvēku vervēšana tajās ir pretlikumīga, un šādu valstu skaitā ir arī Krievijas Federācija. Tas var šķist paradoksāli, sastatot ar ziņām, kas nu jau vairākus mēnešus pienāk no Krievijas un Ukrainas. Ja līdz pagājušā gada nogalei tikai retumis medijos pavīdēja informācija par Krievijas PMK darbību dažās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, pie kam oficiālās Kremļa amatpersonas vairījās atzīt šādu kompāniju pastāvēšanu Krievijā, tad jau drīz pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ziņas par šo vienību kaujinieku darbību frontē sāka parādieties masveidā. Karš Ukrainā ir, domājams, pirmais militārais konflikts, kurā PMK kaujinieki piedalās konvencionālā karadarbībā kā regulāras frontes vienības, un tās nepārprotami ir starp kaujasspējīgākajām Krievijas okupācijas spēku sastāvā. Sevišķi pamanāma šai ziņā ir PMK „Vāgnera grupa”, kuras dibinātājs Jevgeņijs Prigožins kļuvis par vienu no spilgtākajiem personāžiem uz Krievijas šī brīža politiskās skatuves. Viņam un viņa PMK šobrīd ir ļautas vēl līdz nesenam laikam pat Krievijā neiedomājamas darbības kā ieslodzīto masveidīga vervēšana nosūtīšanai uz fronti un organizācijas noteikumus pārkāpuša kaujinieka nogalināšana, kas tiek demonstrēta tīmeklī publiskotā video. Krievija – terorismu atbalstoša valsts Šodien, 23. novembrī, Eiroparlaments savā kārtējā plenārsesijā paredzējis balsot par rezolūciju, kura atzīst Krieviju par terorismu atbalstošu valsti. Kā zināms, nacionālo parlamentu līmenī šādas rezolūcijas līdz šim pieņēmušas Baltijas valstis un Polija, par to nobalsojusi Čehijas parlamenta apakšpalāta, pirms pāris dienām līdzīgu rezolūciju pieņēma arī NATO Parlamentārā asambleja Briselē. Galvenais rezolūcijas motivējošajā daļā ir Krievijas rīcība Ukrainā, metodiski uzbrūkot civiliem objektiem, taču tajā tiek piesaukta arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” darbība dažādās pasaules valstīs. Tūdaļ jāsaka, ka, līdzīgi kā gadījumā ar NATO Parlamentārās asamblejas lēmumu, arī Eiroparlamenta balsojumam nebūs tūlītēju juridisku seku. Eiropas Savienības kopējā likumdošanā līdz šim nav izstrādāti konkrēti mehānismi iedarbībai uz valstīm, kuras tiek atzītas par terorismu atbalstošām, un savienības sankcijas pret trešajām valstīm ir Eiropadomes kompetencē. Citādi tas ir Savienotajās Valstīs un Kanādā, kur likumdevēja balsojums par terorismu atbalstošas valsts statusu nozīmē konkrētus aizliegumus palīdzības sniegšanai, militārām vajadzībām izmantojamu preču, materiālu un tehnoloģiju eksportam, kā arī attiecīgās valsts kā tādas imunitātei pret kriminālām vai civilām prasībām amerikāņu un kanādiešu tiesās. Pie tam ierobežojumi attiecas ne tikai uz konkrēto terorismu atbalstošo valsti, bet arī uz trešajām valstīm, kuras ar to sadarbojas minētajās jomās. Šādu seku dēļ Savienotās Valstis līdz šim vairījušās piepulcināt Krievijas Federāciju terorismu atbalstošo valstu sarakstam, kurā šobrīd ir Irāna, Kuba, Ziemeļkoreja un Sīrija. Tomēr, kā norāda rezolūciju rosinājusī Eiroparlamenta Konservatīvo un Reformistu frakcija, arī šāda simboliska soļa nozīme nebūtu vērtējama par zemu. Tā veicinās turpmāku sankciju ieviešanu pret agresorvalsti Krieviju, savienības vēl aktīvāku atbalstu Ukrainai un nākotnē kalpos kā vēl viens arguments Kremļa režīma darbību izmeklēšanai un vainīgo sodīšanai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Raidījuma uzmanības lokā notiekošais Eiropā, īpaši Ukrainā. Šķiet, ka valsts dienvidos ukraiņu karaspēks ir uzsācis pretuzbrukumu, mēģinot atkaro Hersonu. Tas ir vienīgais rajona centrs, kas nonācis Krievijas rokās jau neilgi pēc iebrukuma sākuma. Galvenais jautājums, vai un kā ukraiņi varētu piespiest krievu karaspēku atkāpties? Arī Zaporižjes AES kontrolē krievi un tā tiekot izmatota kā vairogs karā. Iespējamā kodolkatastrofa daudzus uztrauc. Uz spēkstaciju ir devusies starptautiskās atomenerģijas aģentūras delegācija. Līdz šim nesekmīgi ir piedāvāti dažādi risinājumi, kā izvairītas no, iespējams, milzīgas traģēdijas. Vēl pievēršam uzmanību Vācijas kanclera Olafa Šolca teiktajam, uzstājoties Kārļa universitātē Prāgā. Viņš paziņoja, ka būtu atbalstāma paplašināšanās ES, dodot iespēju pievienoties gan Rietumbalkānu valstīm, gan Ukrainai, Gruzijai un Moldovai. Taču tas būtu darāms līdz ar savienības reorganizāciju, piemēram, būtu jāatsakās no vienbalsības lēmumu pieņemšanā Eiropas Padomē. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, Nacionālo bruņoto spēku Bruņojuma kontroles dienesta priekšnieks un bijušais aizsardzības atašejs Ukrainā pulkvedis Ēriks Naglis un Eiropas Kustība Latvijā vadītājs Andris Gobiņš. Atdzīvojas fronte pie Hersonas Ziņas, kas pirmdien sāka pienākt no karadarbības zonas Ukrainas dienvidos, liecina, ka Ukrainas spēki sākuši uzbrukuma operāciju nolūkā atbrīvot no Krievijas okupācijas teritoriju Dņepras labajā krastā līdz ar Hersonas pilsētu. Ukrainas aizsardzības spēku „Dienvidi” Apvienotā preses centra pārstāve Natālija Gumeņuka paziņoja, ka uzsākts uzbrukums vairākos virzienos, t.sk. pie Hersonas. Viņa arī izteicās, ka sekmīgai kaujas operācijai nepieciešams „klusums”, ar ko jāsaprot medijiem sniedzamās informācijas strikta ierobežošana. Savukārt publikācijās Ukrainas Bruņoto spēku operatīvā grupējuma „Kahovka” sociālajos tīklos ziņots, ka ukraiņu spēki pārrāvuši pretinieka pirmo aizsardzības līniju, piespiežot atkāpties t.s. „Doneckas tautas republikas” spēku 109. pulku un to atbalstošo Krievijas desantnieku vienību. Turpat redzams video, kurā kāds aizelsies personāžs armijas ķiverē, lietojot vulgāru krievu leksiku, pauž, ka ukraiņi laiduši darbā tankus, aviāciju un artilēriju un pārrāvuši pirmo aizsardzības līniju. Medijos parādījušās ziņas arī par vairāku apdzīvoto vietu atbrīvošanu, taču oficiāla apstiprinājuma šai informācijai joprojām nav. Krievijas puse, savukārt, jau paziņojusi, ka Ukrainas spēki esot cietuši smagus zaudējumus un to uzbrukums pilnīgi izgāzies. Ukrainas spēku uzbrukums ar mērķi atbrīvot Hersonu tika gaidīts jau vairākus mēnešus. Tieši šeit Ukrainas spēki pēdējās nedēļās koncentrējuši no rietumiem saņemtās kaujas raķešu iekārtās „Himars”, dodot triecienus munīcijas noliktavām un komandpunktiem Krievijas spēku aizmugurē, kā arī tiltiem, pa kuriem pāri Dņeprai var piegādāt papildspēkus un kara materiālus Krievijas armijas grupējumam pie Hersonas. Hersona ir vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijas spēkiem izdevies sagrābt kopš kara sākuma, un tā zaudēšana, daudzuprāt, būtu ļoti smags trieciens Vladimira Putina un viņa režīma prestižam. Tāpat tas laupītu Krievijai iespēju īstenot kādas referendumam līdzīgas aktivitātes, pēc tam anektējot Ukrainas dienvidus Krievijas Federācijā pēc līdzīgas shēmas, kā Krimu 2014. gadā. ANO misija dodas uz Zaporižjes AES Pirmdien, 29. augustā, publiskotā informācija liecina, ka Kijivā ieradusies Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras misija, aģentūras ģenerāldirektora Rafaela Grossi vadībā. Misijas tālākajam ceļam jāved uz Zaporižjes atomelektrostaciju, kura jau vairākus mēnešus atrodas karadarbības zonā un rada bažas par iespējamu plaša mēroga kodolkatastrofu. Gan Ukrainas, gan Krievijas puse jau apliecinājušas, ka darīs visu iespējamo, lai misija droši varētu nokļūt un darboties atomelektrostacijā. Zaporižje ir lielākā atomelektrostacija Eiropā, kas nodrošina apmēram 20% no Ukrainas elektroenerģijas patēriņa. Tā joprojām ir pieslēgta Ukrainas elektrotīklu sistēmai un to turpina apkalpot Ukrainas personāls. Pagājušajā nedēļā spēkstacija pirmo reizi savā vēsturē tika apmēram uz diennakti atslēgta no Ukrainas elektrotīkla, pie tam tika pārtraukta strāvas padeve elektrostacijai, kas nepieciešama reaktoru dzesēšanas sistēmas darbībai. Šīs sistēmas darbības pārtraukšana draudētu ar avāriju, no kuras, kā norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, šoreiz izdevies izvairīties, stacijas personālam operatīvi iedarbinot rezerves dīzeļģeneratorus. Bažas par kodolspēkstacijas likteni pieauga pēc tam, kad sāka pienākt ziņas par regulārām artilērijas lādiņu eksplozijām tās teritorijā, kā arī līdzās esošajā Enerhodaras pilsētā. Krievija un Ukraina vaino šais apšaudēs viena otru, pie tam Ukraina norāda, ka Krievija lieto elektrostacijas teritoriju militāriem mērķiem, izvietojot tur kara tehniku un munīciju, un veic apšaudes, lai ar iespējamo kodolkatastrofu iebiedētu starptautisko sabiedrību. Tādējādi abas puses vaino viena otru kodolterorismā. Kanclers Šolcs: paplašināsimies un reformēsimies Vācijas kanclers Olafs Šolcs, viesojoties Čehijā un pirmdien uzstājoties ar apmēram stundu garu uzrunu Prāgas Kārļa universitātē, iezīmēja savu versiju Eiropas Savienības tālākajai attīstībai. Savienībai, viņa redzējumā, jāturpina paplašināšanās austrumu virzienā, uzņemot ne vien Ukrainu, bet arī Moldovu, Gruziju un Rietumbalkānu valstis – pavisam deviņus jaunus locekļus ar vairāk nekā 60 miljoniem iedzīvotāju. Taču, kā norādīja kanclers, tā būs pavisam citāda Eiropas Savienība, kuras smagumpunkts būs jūtami pavirzījies uz austrumiem. Un tas nepārprotami prasa līdzšinējo savienības struktūru un to darbības reformēšanu. Pirmām kārtām, saskaņā ar Šolca redzējumu, ir runa par jau daudz cilāto atteikšanos no konsensa principa Eiropadomes lēmumu pieņemšanā, kas attiektos ne tikai uz savienības vienoto ārpolitiku un nodokļu politiku, bet arī uz atsevišķu dalībvalstu disciplinēšanu Eiropas kopīgo vērtību jautājumā. Pēdējais aspekts, kā zināms, attiecas uz pēdējo gadu politiskajām norisēm Ungārijā un Polijā. Tāpat, nebūtu pieņemama Eiroparlamenta tālāka piebriešana, vēl vairāk palielinot deputātu vietu skaitu, kas šobrīd ir 751. Tas pats attiecas uz Eiropas Komisiju, kur, kā zināms, katru valsti pārstāv viens komisārs ar savu atbildības jomu. Tā vietā, lai izdomātu jaunu atbildības jomu katras jaunas dalībvalsts pārstāvim, drīzāk viena joma būtu jānodod divu komisāru pārziņā. Šolcs izteica atbalstu arī Francijas prezidenta Makrona agrāk paustajai idejai par Eiropas Politiskās kopienas izveidi – tā būtu konsultatīva struktūra, kurā līdz ar savienības dalībvalstīm ietilptu arī kandidātvalstis un no savienības aizgājusī Lielbritānija. Savā runā Vācijas valdības galva pievērsās arī Eiropas enerģētikas problemātikai, iezīmējot savienības potenciālu aizstāt fosilo kurināmo ar hidroenerģiju, vēja un saules enerģiju. Tāpat nozīmīgu daļu no savas runas viņš veltīja demokrātijas situācijai, uzsverot, ka nojēgums „neliberālā demokrātija”, ko dzird piesaucam mūsdienu Eiropā, ir divu nesavienojamu jēdzienu salikums. Pievēršoties savas valsts lomai Ukrainas karā, kanclers pauda gatavību uzņemties īpašu atbildību par Ukrainas bruņoto spēku artilērijas un pretgaisa aizsardzības stiprināšanu un kopumā atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kā pasaules ietekmīgākās lielvalstis un kolektīvās aizsardzības dalībnieces cenšas stāties pretī Krievijai, reaģējot uz tās uzsākto karu Ukrainā? Aktualitātes vērtē vēstures zinātņu doktors un politologs Ojārs Skudra un Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla. Spānijas galvaspilsētā Madridē sācies NATO valstu samits, kurā tiek risināti divi galvenie uzdevumi: kā iespēju robežās atbalstīt karā pret Krieviju Ukrainu un kā stiprināt pašu dalībvalstu aizsardzības spējas. Paredzams, ka samitā tiks pieņemti ļoti būtiski lēmumi, kas svarīgi arī Latvijas drošības garantēšanai. Bet nedēļu mijā notika G7 jeb septiņu pasaules ietekmīgo valstu līderu tikšanās. Lai arī tur Ukraina bija uzmanības centrā, šo valstu vadītāji centās saskaņot savu rīcību, kā ietekmēt Krievijas spējas un vēlmi karot, ieviešot jaunas sankcijas. Viņi arī paziņojuši, ka darīs visu, lai sauktu Krieviju un personiski prezidentu Vladimiru Putinu pie atbildības par izdarītajiem noziegumiem. G7 samits Vācijā Sākot ar svētdienu, 26. jūniju, trīs dienu garumā Elmavas pilī Vācijā satikās septiņu ietekmīgāko valstu vadītāji, viņiem pievienojoties arī Eiropas komisijas prezidentei Urzulai fon der Leienai un Eiropadomes prezidentam Šarlam Mišelam. Valstu septiņniekā ietilpst Savienotās valstis, Kanāda, Lielbritānija, Vācija, Francija, Itālija un Japāna. Savulaik klubiņā bija arī Krievija, taču jau pēc pirmā uzbrukuma Ukrainai 2014.gadā to no šī foruma izslēdza. Krievijas uzsāktais karš šoreiz bija visas uzmanības centrā. Lielvalstu vadītāji meklēja iespējas, kā ietekmēt Krieviju, lai liktu tai pārtraukt postošo karu Ukrainā. Pirmā ziņa, kas parādījās jau samita pašā sākumā, bija par vienošanos aizliegt iepirkt Krievijas zeltu. Zelts, kura vērtība Krievijas ekonomikai 2021.gadā bija 14,5 miljardi eiro, ir nozīmīgs valsts eksporta produkts. Pēc sankciju noteikšanas Krievijas bagātnieki ir steigušies pārvērst savus aktīvus zeltā, lai izvairītos no finanšu ierobežojumu ietekmes. Kā pavēstīja Baltais nams, 2020.gadā Krievijas daļa visā zelta eksportā bija 5%, un 90% no Krievijas zelta eksporta gāja uz G7 valstīm, galvenokārt uz Lielbritāniju. Tagad Krievijai būs jāmeklē citi pircēji, un visi atzīst, ka tas ietekmēs zelta tirgu visā pasaulē. Otra būtiska ziņa saistīta ar cenu griestu noteikšanu Krievijas naftai. Saskaņā ar šo plānu, lielvalstis apņemtos iepirkt Krievijas naftu par noteiktu summu, atsakoties maksāt vairāk. Tā kā Krievijai naftas eksports ir nozīmīgākais ieņēmumu avots, valstu vadītāji cer, ka Krievijai nāktos piekrist šiem noteikumiem, un tas samazinātu agresorvalsts spējas turpināt finansēt karu kā līdz šim. Šeit gan vēl pie konkrētiem mehānismiem tiek strādāts un gala lēmumi nav pieņemti. Šis būtu būtisks pavērsiens Eiropas lielo valstu īstenotajā politikā, jo tās ir vairāk atkarīgas no Krievijas naftas. ASV un Kanāda, kam tas ir mazāk sāpīgi, jau ir aizliegušas Krievijas naftas iegādi vispār. Starp vairākiem paziņojumiem, kas izplatīti samita laikā, vēl īpaši jāpiemin tas, kas pieņemts pēc Krievijas pirmdien īstenotā raķešu uzbrukuma tirdzniecības centram Ukrainas pilsētā Kremenčukā. Tajā tika ievainoti desmitiem cilvēku un vismaz 20 gāja bojā. "Neizvēlīgi uzbrukumi nevainīgiem civiliedzīvotājiem ir kara noziegums. Krievijas prezidents Putins un citi vainīgie tiks saukti pie atbildības," teikts paziņojuma tekstā. "Mēs nenomierināsimies, kamēr Krievija neizbeigs savu nežēlīgo un bezjēdzīgo karu ar Ukrainu." Sagatavoja Aidis Tomsons. NATO samits Madridē – Krievijas agresijas ēnā Ziemeļatlantijas līgumorganizācijas jeb NATO valstu vadītāju samits, kas sākās 28. jūnijā un noslēgsies rīt, 30. jūnijā, Spānijas galvaspilsētā Madridē, neizbēgami norit Krievijas agresijas zīmē. Kremļa spēku iebrukums Ukrainā nesis aizsardzības aliansei pārmaiņas, kādas nebija īsti domājamas pirms 24. februāra. Pirmkārt, tas ir divu tradicionāli neitrālo ziemeļvalstu – Somijas un Zviedrijas – pieteikums pievienoties NATO, kuru tās oficiāli iesniedza maijā. Otrkārt, gadu desmitiem nepieredzēts alianses militārās gatavības kāpinājums, jo sevišķi tās austrumu flangā – Baltijas valstīs un Polijā. Treškārt – jaunas vispārējas stratēģiskās koncepcijas pieņemšana, reaģējot uz jauno drošības situācijas realitāti. Jautājumā par Somijas un Zviedrijas uzņemšanu līdz pat pēdējam brīdim nebija drošas pārliecības, ciktāl ziemeļvalstu dalību draudēja bloķēt Turcija. Ankara norādīja, ka ziemeļvalstis ir pārāk atbalstošas kurdu pretestības organizācijām, kuras Turcija definē kā teroristiskas, kā arī Savienotajās Valstīs dzīvojošā turku opozicionāra, islāma sludinātāja Fetullas Gilena atbalstītājiem. Tomēr diplomātiskie pūliņi Madrides samita priekšvakarā acīmredzami vainagojušies panākumiem, vakar Somijas, Zviedrijas un Turcijas pārstāvji parakstīja attiecīgu saprašanās memorandu, un šodien abām ziemeļvalstīm jāsaņem oficiāls uzaicinājums pievienoties aliansei. Kas attiecas uz NATO militāro spēju kāpinājumu, tad jau samita priekšvakarā alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs paziņoja par plānu krasi palielināt paaugstinātas kaujas gatavības režīmā esošo alianses spēku apjomu. Ja šobrīd tie ir 40 000 militārpersonu, tad jau drīzā nākotnē tiem jābūt apmēram 300 000; tātad – vairāk nekā septiņkārtīgs palielinājums. Tāpat plānots palielināt šo spēku klātbūtni Baltijas valstīs līdz brigādes līmenim, respektīvi – trīs līdz pieciem tūkstošiem personālsastāva, kas arī ir vairākkārtējs pieaugums. Iepriekšēja NATO stratēģiskā koncepcija tika pieņemta pirms divpadsmit gadiem alianses samitā Portugāles galvaspilsētā Lisabonā. Tā definē Krieviju kā alianses partneri un postulē, ka konvencionāls militārs uzbrukums kādai no alianses dalībvalstīm ir maz ticams. Krievijas agresija pret Ukrainu, kas aizsākās 2014. gadā un šogad kulminējusi kā plaša mēroga iebrukums kaimiņvalstī, kā arī Kremļa amatpersonu un oficiozās propagandas pastāvīgi naidīgā un draudošā retorika, liek radikāli pārvērtēt šādas pieejas. Nenākas šaubīties, ka no jaunās stratēģijas, kura tiks pieņemta Madridē, būs pazuduši „mierlaiku” motīvi, un Krievija, visdrīzāk, tiks definēta kā ilglaicīgs stratēģisks drauds un pretinieks. Ja īstenosies Savienoto Valstu ievirze, tad sava daļa skarbu vērtējumu šai dokumentā tiks arī Ķīnai. Kopumā jākonstatē, ka Ziemeļatlantijas līgumorganizācija šobrīd piedzīvo nozīmīgāko spēku sasprindzinājumu kopš aukstā kara noslēguma. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vienoties par sesto sankciju paketi pret Krieviju Eiropas Savienības valstīm bija ļoti grūti. Pēc vairāku nedēļu intensīvām diskusijām Eiropadome vienojās 30. maija vakarā, panākot kompromisu. Galvenais klupšanas akmens bija Krievijas naftas produktu importa boikots. Ne mazāk sāpīga problēma ir Krievijas bloķētais Ukrainas labības eksports. Krievija pieprasa mīkstināt sankcijas, citādi Āfrikā nebūs ko ēst. Kādas ir iespējas izvest graudus no Ukrainas, arī šis ir karstu diskusiju temats Eiropā. Vēl arī par ieroču piegādēm Ukrainai. Par to daudz diskutēt, visi apzinās, cik tas ir svarīgi, lai Krievija šajā karā neuzvarētu. Vārdos daudzi sola atbalstu Ukrainai, taču kas notiek darbos. Starptautiskā prese raksta, ka vārdi un darbi ne visu valstu rīcība sakrīt. Ieroču pieejamība nosaka arī to, kas notiek šobrīd frontē. Notikumus analizē Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle un Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla. Sazināmies ar satiksmes ministru Tāli Linkaitu. Globālais bada rēgs Jau marta vidu ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar brīdinājumu, ka Krievijas iebrukums Ukrainā draud ar „bada viesuļvētru un globālās pārtikas sistēmas sabrukumu”. Līdzīgu brīdinājumu vakar, 31.maijā, tiešsaistē uzrunājot Eiropas Savienības līderus, pauda Āfrikas Savienības priekšsēdētājs, Senegālas prezidents Makijs Salls. Kā zināms, pārtikas pieejamība ir hroniska Āfrikas problēma, kuru karš Ukrainā, pēc daudzu vērtējuma, draud izvērst katastrofā. Līdz Krievijas iebrukuma sākumam Ukraina un arī Krievija bija lielākie labības piegādātāji Āfrikai, nodrošinot, piemēram, 44% procentus no kontinenta miežu patēriņa. Eksports notika caur Melnās un Azovas jūras ostām, kuras kara dēļ vairs nefunkcionē. Mariupoles un Berdjanskas ostas kritušas Krievijas rokās, Mikolajiva atrodas karadarbības zonā, savukārt Odesu un vairākas citas tās tuvumā esošas mazākas ostas bloķē Krievijas jūras spēki. Alternatīvi piegādes maršruti caur Rumānijas un Bulgārijas vai Baltijas jūras ostām ir pārāk gari un tehniski sarežģīti, lai pienācīgi aizstātu līdzšinējos. Pie tam Ukrainas pārtikas eksporta iztrūkums notiek uz ļoti nelabvēlīga globālā fona: pandēmijas sekām, vairākkārtīga minerālmēslu cenu kāpuma, ko izraisījusi Krievijas un Baltkrievijas eksporta pārtraukšana, un sliktām pagājušā gada ražām Savienotajās Valstīs, Indijā un Francijā. Pasaule drudžaini meklē risinājumu, tikmēr Krievija pagājušajā nedēļā jau paziņojusi, ka tā gatava sadarboties problēmas risināšanā, ja tiks mazinātas tai uzliktās sankcijas. Šādu iespējamību jau noraidījušas Savienotās Valstis un Lielbritānija. Tikām Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis pirmdien Londonā, tiekoties ar Lielbritānijas ārlietu ministri Lizu Trasu, nācis klajā ar iniciatīvu veidot starptautisku koalīciju labības piegāžu konvojēšanai no Ukrainas ostām. Šīs koalīcijas jūras spēki nodrošinātu transportkuģu aizsardzību pret Krievijas spēku uzbrukumiem. Lielbritānija jau paudusi principiālu piekrišanu šādai idejai. Izšķiroša loma šāda plāna īstenošanā būtu Turcijai, kura kontrolē kara kuģu iekļuvi Melnajā jūrā cauri tai piederošajiem Marmora jūras šaurumiem. Sestā sankciju kārta iedarbināta – ar nepilnu jaudu Vakar un aizvakar Eiropas Savienības dalībvalstu līderi pulcējās īpašā Eiropadomes sanāksmē Briselē. Samita dienaskārtībā bija vairāki jautājumi, no kuriem būtiskākais nepārprotami – sestās sankciju kārtas jeb paketes noteikšana agresorvalstij Krievijai. Šī sankciju kārta ietver arī naftas importa embargo, kas ļoti būtiski ietekmētu Krievijas ienākumus no ārējās tirdzniecības, ciktāl jēlnaftas eksports veido apmēram ceturto daļu no Krievijas eksporta kopapjoma. Tomēr līdz šim Eiropas Savienības rīcību šai ziņā bloķēja Ungārijas un arī Slovākijas iebildumi, ciktāl šo valstu degvielas tirgū piegādēm no Krievijas ir vitāli svarīga vieta. Čehija un Bulgārija, paužot principiālu atbalstu embargo, tomēr izteikušas vēlmi pēc pietiekami ilgiem pārejas periodiem, lai to ekonomikas sankciju rezultātā neciestu vairāk kā pašas Krievijas ekonomika. Tāpat iebildumi bijuši arī Grieķijai un Kiprai, kuru kuģniecības kompānijas iesaistītas Krievijas naftas transportēšanā. Galu galā šonedēļ Briselē tika panākts kompromiss: embargo tiek noteikts naftas produktu piegādēm ar tankkuģiem, kas veido apmēram divas trešdaļas no kopapjoma, kamēr piegādēm pa cauruļvadiem tas pagaidām tiek atliktas. Sestā sankciju kārta paredz arī atslēgt no SWIFT sistēmas vairākas bankas, t.sk. finanšu konglomerātu „Sberbank” – lielāko Krievijas banku. Tāpat tiks aizliegta vēl trīs Krievijas valsts īpašumā esošu telekanālu translēšana Eiropas Savienībā, sankcijām pakļauta virkne personu, starp kurām ir Krievijas militārpersonas, kuras atbildīgas par kara noziegumu pastrādāšanu Krievijas okupētajās teritorijās un nesaudzīgo rīcību pret civiliedzīvotājiem, ieņemot Mariupoli. Samitā tika lemts arī par turpmāku finansiālu, militāru un humānu atbalstu Ukrainai un ukraiņu bēgļiem savienības valstīs, sadarbību Krievijas pastrādāto kara noziegumu izmeklēšanā, globālajām pārtikas apgādes problēmām, Eiropas Savienības ārējās drošības un enerģētikas jautājumiem. Ieroči un miers Jau kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai militārais atbalsts varonīgajai nācijai cīņā pret lielākā kaimiņa agresiju ir pastāvīgā uzmanības degpunktā. No vienas puses, tādu vai citādu militāro palīdzību Ukrainai sniegušas vairāk nekā 30 valstis, t.sk. vairums NATO dalībvalstu. Šīm piegādēm nenoliedzami bijusi izšķiroša loma Ukrainas līdzšinējā sekmīgajā pretestībā Krievijas iebrukumam, kas likusi krievu spēkiem pamest vairākus iebrukuma sākumā okupētus Ukrainas rajonus. Tomēr, no otras puses, Ukrainas rīcībā joprojām nav ieroču, kas ļautu domāt par plaša mēroga pretuzbrukumu, atbrīvojot Krievijas sagrābtos apgabalus valsts dienvidos un austrumos. Krievijai koncentrējot spēkus, tai izdevies izvēst uzbrukumu Donbasā, draudot izspiest ukraiņu spēkus no vēl atlikušās Luhanskas apgabala daļas. Vēl pagājušonedēļ vairāki Ukrainas pārstāvji pauda neapmierinātību un pat sašutumu par smago ieroču piegāžu gausumu, izsakot aizdomas par rietumvalstu vārdu un darbu sakritību šai ziņā. Šķiet, ka pēc šiem skarbajiem izteikumiem ledus sakustējies vismaz tālšāvēju haubiču piegādēs. Tagad uzmanības centrā nonācis cits bruņojuma veids – universālās raķešu palaišanas sistēmas, kas ļautu ukraiņu spēkiem dot triecienus ienaidnieka komunikācijām tālu aiz frontes līnijas. Tomēr šo sistēmu piegāde Ukrainai kavējas, un medijos izskanējuši pieņēmumi, ka rietumu partneri baidās piegādāt Ukrainai ieroci, kas var sasniegt mērķus arī dziļi Krievijas Federācijas teritorijā. Galu galā šonedēļ prezidents Džo Baidens paziņoja, ka Savienotās Valstis piegādās Ukrainai augstas mobilitātes raķešu palaišanas sistēmas. Tiesa, ne ar tālākās darbības rādiusa raķetēm, kas var sasniegt mērķus līdz pat 300 km attālumā, bet tādām, kuru sniedzamība ir līdz 80 km. Jau tradicionāli par neproporcionāli mazu militāro atbalstu Ukrainai tiek kritizēta Vācijas valdība, kas smago ieroču jomā gatava līdz augustam piegādāt vien 30 no aktīvas lietošanas izņemtās pašgājējas zenītartilērijas iekārtas „Gepard”. Jau daudzkārt izskanējuši pieņēmumi, ka Vācija un arī Francija kavējas nopietni militāri atbalstīt Ukrainu, cerot panākt sarunu uzsākšanu ar Krieviju un uguns pārtraukšanu. Zinot Krievijas pozīciju, ir skaidrs, ka šādas sarunas draudētu ar pašreiz okupēto teritoriju palikšanu Krievijas kontrolē uz nenoteiktu laiku. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Rīgā ir noslēgusies NATO ārlietu ministru sanāksme, kas bija plānota jau sen. Tajā galveno uzmanību iecerēts pievērst jaunās bloka stratēģijas izveidei, taču daudz nācās runāt arī par aktuālo, par Krieviju un tās karaspēka koncentrēšanos pie Ukrainas robežas. Arī par Baltkrievijas izvērsto hibrīd karu. Pārrunājam, ko NATO ārlietu ministri šajā sanāksmē lēma. Uzmanību pievēršam arī Vācijas iekšpolitikai, tur darbs pie jaunās koalīcijas un valdības izveide tuvojas noslēgumam, jau pavisam drīz Angelu Merkeli kanclera amatā paredzēts, ka nomainīs Olafs Šolcs. Interesants ir fakts, ka ārlietu ministra portfelis iecerēts zaļo līderei, kas savā retorikā vismaz pirms vēlēšanām pret Krieviju bijusi skarbāka nekā citi. Ko tad varam sagaidīt no jaunās Vācijas valdības? Nedaudz runājam arī par Zviedriju. Tur nedēļas laikā par premjeri divreiz ievēlēta jaunā sociāldemokrātu līdere Magdalēna Andešsone. Viņa ir pirmā sieviete Zviedrijas premjera amatā, balsojums bija divreiz, jo procesā no koalīcijas izstājās sociāldemokrātu partneri Zaļā partija, un nu Andešsone vada partiju ar ļoti lielu mazākumu parlamentā. Aktualitātes vērtē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un žurnāla "Ir" komentētājs Aivars Ozoliņš. NATO pārvērtību noskaņās Ziemeļatlantijas aizsardzības alianses ārlietu ministru samits, kuru Latvija pirmoreiz savā vēsturē uzņēma 30. novembrī un 1. decembrī, pagāja nobriedušu pārmaiņu zīmē. Tā galvenais mērķis bija virzība uz jaunas alianses stratēģijas pieņemšanu, kurai jānotiek NATO galotņu tikšanās laikā Madridē nākamā gada jūnija beigās. Kā 29. novembrī kopīgajā preses konferencē ar Valsts prezidentu Egilu Levitu norādīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs: „Manuprāt, ir acīmredzami, ka pašreizējā Stratēģiskā koncepcija mums ir labi kalpojusi. Taču par to mēs vienojāmies tālajā 2010. gadā NATO samitā Lisabonā, un kopš tā laika pasaule ir patiešām mainījusies. Tāpēc mums ir jāatjaunojas un jāvienojas par jaunu Stratēģisko koncepciju. Jo, piemēram, pašreizējā Stratēģiskajā koncepcijā mēs saucam Krieviju par stratēģisku partneri. Tā tas bija pirms viņi ar bruņotu spēku iebruka Ukrainā un anektēja daļu Ukrainas – Krimu. Mēs ne ar vārdu nepieminam Ķīnu. Tāpat gandrīz nemaz nav pieminēti tādi draudi un izaicinājumi kā hibrīdie, kiberdraudi, kā arī klimata pārmaiņu ietekme uz drošību. Tātad ir acīmredzami, ka šobrīd mēs izstrādājam Stratēģisko koncepciju citai pasaulei nekā tā, kurā mēs vienojāmies par Stratēģisko koncepciju pirms desmit gadiem.” Līdztekus alianses stratēģijas attīstībai kā galvenie aktuālie jautājumi samitā neizbēgami izvirzījās iespējamā Krievijas agresijas pret Ukrainu eskalācija un Baltkrievijas režīma organizētā migrācijas krīze pie NATO dalībvalstu robežām. Deklarācijās samita izskaņā tika pausts atbalsts Ukrainai un arī Gruzijai, un brīdinājumi Krievijai atturēties no militārām akcijām pret Ukrainu. Vairakkārt samita gaitā tika uzsvērts, ka arī tā norise Rīgā uzlūkojama kā alianses solidaritātes žests tās ziemeļaustrumu pierobežas dalībniecēm – Polijai un Baltijas valstīm – kuras pēdējā laikā izjūt pastiprinātu apdraudējumu no Krievijas un tās faktiskā satelīta Baltkrievijas puses. „Luksofora koalīcija” Vācijā Pagājušonedēļ galīgo apstiprinājumu guva prognozes, ka nākamā Vācijas valdība iztiks bez līdzšinējā ietekmīgākā politiskā spēka – kristīgajiem demokrātiem. 23. novembrī tika publiskots paziņojums, ka sekmīgi noslēgušās sarunas starp t.s. „luksofora koalīcijas” partijām: sociāldemokrātiem, brīvajiem demokrātiem un zaļajiem. Kā tiek ziņots, sarunu process bijis pamatīgs, valdības programmu izstrādājot 22 darba grupās ar vairāk nekā 300 pārstāvju piedalīšanos. Rezultātā tapis līdzsvarots dokuments, kurā katrs no panteriem ietilpinājis ko sev būtisku. Sociāldemokrātiem ticis minimālās stundas atalgojuma likmes palielinājums apmēram par piektdaļu, zaļajiem – par astoņiem gadiem agrāka atteikšanās no ogļu izmantošanas enerģētikā, ekonomiskā liberālisma piekritējiem brīvajiem demokrātiem – sabalansēts valsts budžets. Ārlietu jomā koalīcijas programma paredz turpmāku konstruktīvu dialogu ar Krieviju, tomēr ievērojot Krievijas agresijai un draudiem pakļauto kaimiņvalstu intereses. Jaunā valdība varētu būt aktīvāka Eiropas integrācijas balstītāja, piemēram, cenšoties panākt vienbalsības principa nomaiņu pret kvalificētā vairākuma principu Eiropadomes balsojumos par bloka kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem. Budžeta jautājumos, no vienas puses, paredzama lielāka taupība, taču tā neattieksies uz pandēmijas seku pārvarēšanu un ieguldījumiem videi draudzīgāku tehnoloģiju ieviešanā. Par jaunās „luksofora koalīcijas” kancleru paredzēts kļūt līdzšinējam finanšu ministram, vācu sociāldemokrātu līderim Olafam Šolcam. Zaļo partijas līdzpriekšsēdētāja Annalēna Bērboka ieņems ārlietu ministra posteni, otrs zaļo līdzpriekšsēdētājs Roberts Habeks – jaundibināmo „superministriju”, kas pārraudzīs vienlaicīgi ekonomiku un pretdarbību klimata pārmaiņām, savukārt brīvo demokrātu līderim Kristiānam Lindneram ticis finanšu ministra portfelis. Zviedrijas jaunā valdība – vēl „pārliecinošāks” mazākums Šī gada jūnijā Zviedrijas sociāldemokrātu partijas līderis un premjerministrs kopš 2014. gada Stēfans Levēns paziņoja par savu nodomu atkāpties no partijas un, līdz ar to, arī valdības vadītāja amata. Pēc novembra sākumā notikušā partijas kongresa Levēna vietā stājās finanšu ministre, ekonomiste Magdalēna Andešsone, kura pēc parlamenta balsojuma 24. novembrī kļuva par vēsturē pirmo sievieti Zviedrijas valdības priekšgalā. Tiesa, jau dažas stundas vēlāk viņa demisionēja, ciktāl viņa valdību pameta viens no diviem koalīcijas partneriem – Zviedrijas Zaļā partija. Iemesls bija parlamenta balsojums par budžetu, kura pamatā bija labējās opozīcijas iesniegtais projekts. Zaļajiem nepieņemama bija dalība valdībā, kuras budžeta izstrādē piedalījusies arī galēji labējā Zviedru demokrātu partija. Visbeidzot aizvakar Andešsone vēlreiz tika apstiprināta kā premjerministre, šoreiz vienas partijas – sociāldemokrātu – valdības priekšgalā. Šī ir mazākuma valdība, tāpat kā visi trīs Stēfana Levēna kabineti. Saskaņā ar Zviedrijas konstitucionālo sistēmu valdības apstiprināšanai nav nepieciešams parlamenta vairākuma balsojums par, pietiek ar to, ka vairākums no 349 deputātiem nav balsoji pret. Attiecīgi Andešsones kabinets stājās amatā pēc tam, kad par to nobalsoja 100 sociāldemokrātu deputāti un viens neatkarīgais deputāts, kamēr Centra partijas, Zaļās partijas un Kreisās partijas deputāti, kopskaitā 75, atturējās. Daudzi šo Andešsones kabinetu uztver kā pagaidu valdību, ciktāl līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām nākamā gada septembrī atlicis mazāk nekā gads. Kā savas valdības prioritātes jaunā premjerministre definējusi uzlabojumus sociālās nodrošināšanas sistēmā, investīcijas videi draudzīgās tehnoloģijās un vardarbīgu noziegumu apkarošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Divdesmit septītā podkāsta "Eiropas diena" sērijā padziļināti pievēršamies diviem tematiem – Eiropas Parlamenta piešķirtajai Eiropas pilsoņu balvai un ES Padomes stūres nodošanai pretrunīgi vērtētajam Slovēnijas premjeram.

Arvien vairāk migrantu šķērso Lietuvas robežu no Baltkrievijas. Etiopijā noslēgts pamiers. ES brīdina, ka tas var beigties ar cilvēka izraisītu badu. Donalds Tusks atgriežas Polijas politikā. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds. “Ķēniņa” atgriešanās „Šodien Polijā valda ļaunums, un mēs esam gatavi iziet pret to cīņā!” tā savā uzrunā Polijas partijas „Pilsoniskā platforma” kopsapulces dalībniekiem sestdien deklarēja viens no šīs partijas kādreizējiem dibinātājiem, bijušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Pasākums notika sakarā ar viņa atgriešanos šīs lielākās Polijas opozīcijas partijas vadītāja amatā, pametot līdz šim ieņemto pārnacionālās Eiropas Tautas partijas priekšsēdētāja posteni. Ļaunums, pret kuru Tusks tagad ved cīņā savu politisko spēku, protams, ir Polijā valdošā ultrakonservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”. Tā nāca pie varas 2015. gadā – gadu pēc tam, kad Tusks, līdz tam vadījis „Pilsoniskās platformas” un mēreni labējās Polijas Zemnieku partijas koalīcijas valdību, bija devies pildīt augsto amatu Briselē. Kopš tā laika „Likums un Taisnīgums” turas varas pozīcijās, tai skaitā pakļaujot politiskās konjunktūras ietekmei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šī politika radījusi spriedzi Varšavas attiecībās ar Briseli, un, kā minētajā pasākumā izteicās Tusks, Polija nekad vairāku desmitgažu laikā neesot bijusi tik izolēta kā šobrīd. Viņa un daudzu „Pilsoniskās platformas” pārstāvju ieskatā uz spēles ir likta Polijas turpmākā dalība Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, cīņa pret Jaroslava Kačinska vadītajiem konservatīvajiem būs sīva, un arī Tuska atgriešanās pie „Pilsoniskās platformas” stūres var šai ziņā dot savas negatīvās blaknes. Esošo varas konjunktūru apkalpojošie mediji viņu allaž iztēlojuši kā teju lielāko ļaundari – pret vienkāršo cilvēku rūpēm vienaldzīgu Briseles ierēdni un Vācijas kancleres Merkeles pakalpiņu. Tieši šī propaganda, kā raidorganizācijai “Deutsche Welle” paudusi poļu politoloģe Anna Materska-Sosnovska, ir iemesls tam, ka aptaujās apmēram 60% respondentu Donalda Tuska atgriešanos pašmāju politikā vērtē negatīvi. Tomēr Tusks, nenoliedzami, joprojām ir poļu politikas smagsvars, un izskanējuši pat pieļāvumi, ka „Likums un Taisnīgums” varētu mēģināt sarīkot ārkārtas vēlēšanas, nesagaidot regulāro termiņu 2023. gada novembrī. Migranti – Lukašenko atriebes ierocis Ka savā tvītā aizvakar pauda Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte, nelegālo migrantu skaits, kas kopš jūnija sākuma no Baltkrievijas iekļuvuši Lietuvā, sasniedzis 1044 cilvēkus. Salīdzinājumam, visā 2020. gadā šādu robežpārkāpēju skaits bija 81. Migrantu lielākais vairums nāk no Tuvajiem Austrumiem – Irākas, Irānas un Sīrijas – un runā kurdu valodā, salīdzinoši mazāka daļa ir no Afganistānas, Kamerūnas u.c. valstīm. Apmēram ceturtdaļa no migrantiem ir bērni. Daudziem robežpārkāpējiem nav nekādu dokumentu, vai arī tie ir bojāti, kas liedz droši noskaidrot viņu identitāti. Lietuvā iekļuvušie mēģina iegūt patvēruma tiesības, taču līdz šim neviens nav atzīts par atbilstošu patvēruma statusam. Ir diezgan nepārprotami, ka šai ļaužu plūsmā īstenojas Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Lukašenko draudi pārtraukt sadarbību ar kaimiņos esošajām Eiropas Savienības valstīm nelegālās migrācijas ierobežošanā. Kā kanālam Euronews norādījusi Lietuvas iekšlietu ministra padomniece Lina Laurinaitīte-Grigiene, robežpārkāpēju viļņi sakrītot ar aviokompānijas Belavia reisiem no Bagdādes uz Minsku. Arī tas, ka baltkrievu robežsargi kļuvuši nedzirdīgi pret lietuviešu kolēģu aicinājumiem koordinēt darbību šīs cilvēku plūsmas ierobežošanai, liecina, ka viss notiek ar Baltkrievijas varas ziņu. Minskas iekšlietu struktūru pārstāvji to, protams, noliedz. Lietuvā jau izveidotas divas telšu nometnes valstī iekļuvušo izmitināšanai, un pēc pagājušās piektdienas, kad valstī diennakts laikā nelegāli iekļuva 150 cilvēki, izsludināts ārkārtas stāvoklis. Uz robežu nosūtīti armijas spēki, tāpat robežas apsargāšanā iesaistījušās drošības struktūras un Lietuvas Strēlnieku apvienība jeb zemessardze. Kā paziņojusi premjerministre Šimonīte, uz robežas tiks būvēti papildu nožogojumi, uzlabots robežas tehniskais aprīkojums. Gatavību sniegt atbalstu Lietuvai apliecinājusi gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, kura apmeklēja Viļņu pagājušajā piektdienā, gan Eiropadomes prezidents Šarls Mišels, kurš viesojās Lietuvā 6. jūlijā atzīmējamās Valsts dienas sakarā un, cita starpā, apmeklēja arī robežu ar Baltkrieviju. Papildspēku nosūtīšanu uz Lietuvu uzsākusi Eiropas Savienības robežapsardzības aģentūra “Frontex”, un ir paredzēts, ka tie tiks nosūtīti arī uz Poliju un Latviju. Tikām Baltkrievijas režīma represīvā mašinērija sākusi izrēķināšanos ar tās varā esošajiem pašpasludinātā prezidenta pretiniekiem: vienam no Lukašenko konkurentiem pērnā gada vēlēšanās finansistam Viktoram Babariko aizvakar piespriesti 14 gadi ieslodzījumā par it kā pierādītu kukuļņemšanu un naudas atmazgāšanu. Pilsoņkarš Etiopijā turpinās Pilsoņkara situācija Etiopijā sāka briest 2019. gadā, kad premjerministrs Abijs Ahmeds uzsāka radikālu politisku reformu. Līdz tam vara valstī nemainīgi kopš 1991. gada bija piederējusi partiju apvienībai Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskā fronte, kurā ietilpa četras etniski reģionālas partijas. No šo partiju līderiem tika izraudzīts frontes priekšsēdētājs, kurš saskaņā ar vēsturiski nostiprinājušos principu ieņēma premjerministra posteni. Var piebilst, ka četras frontē dominējošās partijas neaptvēra visu Etiopijas teritoriju, un bija vēl seši ar fronti dažādās attiecībās saistīti spēki, kuru vara aprobežojās ar mazākiem reģioniem. Premjerministrs Abijs Ahmeds, oromo etnosu pārstāvošās Oromo Demokrātiskās frontes līderis, mēģināja daļēji demontēt šo modeli, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Tajā gan arī saglabāta reģionāli etniskajā iedalījumā balstīta struktūra, tomēr šī attīstība nebija pa prātam līdz tam ietekmīgākajam Tautas revolucionāri demokrātiskā frontes spēkam – Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei, kas pārstāv valsts ziemeļos esošo Tigrajas reģionu. Frontes līderi pārcēlās uz savu reģionu, kur sāka rīkoties nesaskaņoti ar centrālo valdību, cita starpā pagājušā gada septembrī sarīkojot vēlēšanas, kuras centrālā vara neatzīst. Novembrī Ahmeda valdība mēģināja pakļaut dumpīgo provinci ar militāru spēku, taču cieta neveiksmi: uz reģionālo vienību bāzes izveidojās Tigrajas Aizsardzības spēki, kuri kalnainajā reģionā īstenoja sekmīgu pilsoņu karu. Valdības spēku morālā gatavība izrādījās zema, sākās plaša dezertēšana un pāriešana Tigrajas spēku pusē. Tigrajiešu sekmīgā cīņa vaiņagojās 28. jūnijā, kad valdības spēki bija spiesti atstāt provinces galvaspilsētu Mekelli. Tūlīt pēc tam premjers Ahmeds izsludināja tūlītēju vienpusēju uguns pārtraukšanu, un, kā lēš komentētāji, tas varētu nebūt vis labas gribas žests, bet vienīgā iespēja, jo valdības spēki pēdējās nedēļās cietuši stratēģisku sakāvi. Līdz šim karadarbībai bijusi raksturīga pilsoņkariem nereti piemītošā nesaudzība pret pretiniekiem un bieža vardarbība pret civiliedzīvotājiem. Karadarbība izraisījusi reģionā humānu krīzi, kad apmēram 4,5 miljoni cilvēku izjūt pārtikas, medikamentu un dzeramā ūdens trūkumu, bet apmēram miljons vispār nav sasniedzams jebkādai palīdzībai. Pie tam pastāv bažas, ka Etiopijas centrālās valdības centieni bloķēt jebkādu palīdzību Tigrajai pēc pēdējām militārajām neveiksmēm tikai pieaugs. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Brexit gaita jeb Eiropas Savienības un Lielbritānijas sarunu virzība. Eiropas Savienības (ES) budžeta pieņemšanas šķēršļi. Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) sankcijas pret Baltkrievijas amatpersonām, arī pret Aleksandru Lukašenko. Aktualitātes pasaule komentē Latvijas Universitātes un Rīgas juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle un sporta žurnālists Jānis Matulis. Pāris triljonus vērtā piekāpšanās Taisnība izrādījusies tiem, kas prognozēja, ka Eiropadome radīs kompromisu jautājumā par savienības daudzgadu budžetu, kura pieņemšanu draudēja bloķēt Polijas un Ungārijas valdību veto. Varšavas un Budapeštas iebildumu pamatā bija fondu piešķiršanas mehānismā iestrādātais likuma varas standartu princips, ciktāl pret abām šīm dalībvalstīm ierosinātas pārbaudes procedūras, kuras, cita starpā, ietver arī draudus tiesu varas neatkarībai šais dalībvalstīs. 9.decembrī izpaudās ziņas, ka panākts kompromiss, Polija un Ungārija gatavas atsaukt savu veto, un attiecīgajam Eiropadomes balsojumam jānotiek šodien. Par šo progresu esot jāpateicas pirmām kārtām savienības prezidējošās valsts Vācijas diplomātiskajiem pūliņiem. Dalībvalstu vadītāji vēlreiz deklarēs jau vasarā akceptēto principu, ka jebkāda fondu samazināšana attiecināma uz tādu likuma varas trūkumu, kas apdraud Eiropas Savienības finansiālās intereses, respektīvi – efektīvu līdzekļu izlietojuma kontroli. Bez tam piešķīrumu samazināšanas mehānisms var tikt iedarbināts ne ātrāk, pirms par tā likumību nav lēmusi Eiropas Savienības Tiesa, un šis izskatīšanas process varētu prasīt gadu un par vairāk. Līdz ar to ir pavērts ceļš Eiropas Savienības daudzgadu budžeta piešķīrumiem, kuru kopapjoms pārsniedz divus triljonus eiro, ietverot arī 750 miljardus lielo atbalsta paketi pandēmijas traumētās Eiropas ekonomikas stimulēšanai. Saskaņā ar mediju kompānijas “Bloomberg” aprēķiniem, Polijai un Ungārijai tuvākajos gados pienāktos apmēram 180 miljardi eiro. Vienošanās tālu, Breksits – deguna galā Kā jau tika prognozēts, arī vakar notikušās tiešās sarunas starp Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Lielbritānijas premjerministru Borisu Džonsonu ne par mata tiesu nav tuvinājušas vienošanos par savienības un tās bijušās dalībvalsts turpmākajām ekonomiskajām attiecībām. Puses jau atkal bijušas spiestas atzīt, ka to pozīcijas ir visai tālās, kamēr kritiskais datums – 1. janvāris – nenovēršami tuvojas. Problemātiskās tēmas joprojām tās pašas: zvejas tiesības britu teritoriālajos ūdeņos, valdības atbalsta standarti privātām kompānijām un vienošanās kontroles un domstarpību noregulēšanas mehānismi. Arvien ticamāka kļūst bezvienošanās Breksita iespēja, kas sevišķi sāpīga būtu Lielbritānijai. Apmēram 43% no tās eksporta šobrīd dodas uz Eiropas Savienību, un, pārejot uz tirdzniecību vispārējo Pasaules Tirdzniecības organizācijas standartu ietvaros, britu pārtikas produkti tiktu aplikti ar, vidēji, 22%, savukārt, automašīnas, ar 10% ievedmuitu. Pie tam, saprotams, papildu laiku un izdevumus prasītu muitošanas procedūras, un, visdrīzāk, atsevišķas rūpnīcas būtu spiestas pārtraukt darbu, savukārt šur tur veikalu plauktos parādītos nepatīkams tukšums. Tiek lēsts, ka Breksits bez vienošanās varētu laupīt Lielbritānijai apmēram 300 000 darbavietu un 2% no iekšzemes kopprodukta. Un tas viss situācijā, kad pandēmijas ietekmes dēļ valsts jau tā piedzīvo, saskaņā ar Anglijas Bankas vērtējumu, smagāko ekonomikas lejupslīdi 300 gadu laikā. Visai nepatīkams bezvienošanās Breksita scenārijs, protams, būtu arī Eiropas Savienībai, kuras ekonomikai arī šogad tiek prognozēts rekordliels kritums. Tomēr abas puses joprojām uzlūko viena otru kā to, kurai pienāktos piekāpties. Sporta sankcijas Lukašenko klanam 8. decembrī Starptautiskā Olimpiskā komiteja tās priekšsēdētāja Tomasa Baha personā nāca klajā ar paziņojumu par sankcijām pret Baltkrievijas Nacionālās olimpiskās komitejas funkcionāriem, t.sk. komitejas priekšsēdētāju, Baltkrievijas neatzīto prezidentu Aleksandru Lukašenko un viņa dēlu – komitejas pirmo vicepriekšsēdētāju un faktisko vadītāju Viktoru Lukašenko. Tēvam un dēlam turpmāk būs liegta dalība visos Starptautiskās Olimpiskās komitejas rīkotajos pasākumos, t.sk. olimpiskajās spēlēs. Tāpat komiteja aptur visas atbalsta izmaksas Baltkrievijai, savukārt finansējumu atsevišķiem sportistiem turpmāk maksās tieši, nevis ar nacionālās komitejas starpniecību. Tas ir rezultāts represijām pret tiem baltkrievu sportistiem, kuri atļāvušies paust savu atbalstu opozīcijai kopš maija ilgstošajos politiskajos protestos. Sportistiem, kurus vara viņu nostājas dēļ izslēgusi no nacionālās olimpiskās izlases, starptautiskā komiteja atļāvusi individuāli piedalīties kvalifikācijā nākamā gada vasarā paredzētajās Tokijas Olimpiskajās spēlēs. Tas ir viens no opozīcijas, konkrētāk – organizācijas „Sporta solidaritātes fonds”, starptautiskajiem panākumiem pretstāvē Lukašenko režīmam. To, ka šis ir sāpīgs dūriens Baltkrievijas autoritārajam valdītājam, apliecina viņa emocionālā reakcija, publiski nodēvējot Starptautiskās olimpiskās komitejas vadību par bandu. Vēl nepatīkamāka neatzītajam prezidentam varētu būt nākamgad Minskā un Rīgā plānotā pasaules hokeja čempionāta izjukšana. Hokejs ir Lukašenko īpaši mīļš sporta veids, un viņš pats mēdz reizumis demonstrēt fizisko formu uz slidām un ar nūju rokās. Kopīgi ar Latviju organizēts hokeja čempionāts būtu varens pienesums Baltkrievijas režīma starptautiskajam prestižam, taču pašreizējos apstākļos būtu politisks nonsenss no Latvijas kā demokrātiskas valsts viedokļa. Starptautiskā hokeja federācija, kas pazīstama ar savu apolitiskumu, joprojām nav oficiāli mainījusi savu nostāju par nākamā gada čempionāta norises vietu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Baltkrievijā trešo nedēļu turpinās protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Cilvēki iziet ielās katru dienu, bet atsākas atkal aizturēšanas. Tā vien šķiet, ka Baltkrievijas varas iestādes cenšas uztaustīt, kur ir tā stingrības robeža, lai cilvēkus iebaidītu, bet nepārcenstos un neizsauktu vēl lielāku pretreakciju. Krievijā gan ierastās shēmas pagaidām darbojas. Tur saindēts kārtējais Kremļa pretinieks, bet Kremlis kā parasti neko nezina un nekam netic. Aleksejs Navaļnijs atrodas komā Berlīnē un vācu mediķi cenšas noskaidrot, ar ko tieši viņš saindēts. Atgriežamies arī pie sarunām par "Brexit". Tajās nav vērojamas pārmaiņas, arvien nav vajadzīgo rezultātu. Jau atkal  tuvojas gala termiņš un jautājums, vai kāda no pusēm beigās būs gatava piekāpties, ir aktuāls. Notikumus pasaulē analizē Rīgas Stradiņa universitātes docents, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers, ierakstā uzklausām žurnālistu, Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku Franaku Viačorku. “Brexit” sarunas, kā ierasts, bez progresa Kādas īsti izskatīsies Lielbritānijas un ES attiecības nākamgad joprojām ir atklāts jautājums. 20.augustā noslēdzās sarunu septītais raunds, un kā jau ierasts pēc šīm sarunām – abas puses apmainījās ar pārmetumiem par sarunu kavēšanu. Tā kā neviena no pusēm neizskatās gatava piekāpties, tad nu pēc sarunām dzirdējām pārmetumu labāko hitu izlasi – britu sarkanās līnijas padara vienošanos neiespējamu, ES nevēlas atzīt Lielbritānijas ekonomisko un politisko neatkarību, kā arī - “Brexit” nozīmē “Brexit”, lai arī ko tas nozīmētu. Tikmēr laiks rit uz priekšu un 15.oktobrī gaidāmais Eiropadomes samits, kas ir pēdējais termiņš, lai vienošanos apstiprinātu, strauji tuvojas. Nākamā sarunu kārta sāksies 7.septembrī un vismaz britu pusē ir cerības, ka vienošanos varētu panākt jau tad. Tikmēr Briselē joprojām uzskata, ka tai rokās ir labākas kārtis un bezvienošanās “Brexit” smagāk skars tieši britu ekonomiku, tāpēc agri vai vēlu Londona būs spiesta piekāpties. Taču, ja līdz oktobra samitam nekāda vienošanās netiks panākta, no 2021.gada tirdzniecība notiks pēc abpusēji neizdevīgajiem Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem. Baltkrievijā turpinās protesti Jau trešo nedēļu Baltkrievijā turpinās protesti. Lai arī valsts mediji ziņoja, ka protesti sāk norimt, 23.augustā Minskas ielās izgāja aptuveni 150 000 cilvēki un atbalsta akcijas notika arī vairākās citās valstīs. Savukārt Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko brīvdienās Minskā pastaigājās ar automātisko ieroci rokās un brīdināja cilvēkus, ka šonedēļ protesta dalībniekus varētu gaidīt jaunas represijas. Pēdējās dienās no Baltkrievijas pienāk ziņas, ka daudzi streikojošie valsts iestāžu un uzņēmumu darbinieki tiek atlaisti no darba. Piedraudēts atlaist arī pedagogus, kas atbalsta opozīciju un tā kā, piemēram, streikojošos valsts mediju žurnālistus aizstāj propagandas kanāla “Russia Today” darbinieki, pedagogu atbalsta demonstrācijā pie izglītības ministrijas bija redzami plakāti ar jautājumu “Vai arī skolotājus ievedīsiet no Krievijas?”. Lai vājinātu Nacionālo koordinācijas padomi, viens pēc otra tās pārstāvji tiek izsaukti uz nopratināšanu, diviem padomes locekļiem piespriests 10 dienu arests par nelikumīgu demonstrāciju rīkošanu, bet pašu koordinācijas padomi Baltkrievijas Augstākā tiesa nosauca par nelikumīgu un noraidīja arī Svetlanas Tihanovskas prasību neatzīt Lukašenko uzvaru vēlēšanās. Baltkrievijā OMON atkal izklīdina protestus un aiztur demonstrantus, novēroti arī traucējumi interneta darbībā, kā arī bloķēta piekļuve vairāk nekā 70 neatkarīgajām ziņu tīmekļa lapām. Tikmēr baltkrievi stāv rindās, lai samainītu rubļus pret ārvalstu valūtu, kas likusi Baltkrievijas rubļa vērtībai nokrist līdz vēsturiski zemākajam līmenim. Pirms raidījuma sazvanījām Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku, žurnālistu Franaku Viačorku. Viņš sacīja, ka šīs nedēļas protestos jūtams nogurums un redzams, ka Lukašenko ir spējis pārgrupēt savus spēkus. Vaicājām viņam arī par ārvalstu lomu šajos protestos. Es domāju, ka šoreiz Rietumu loma ir ļoti ierobežota. Šī reakcija ar sankcijām nav tik politiski nozīmīga, kā tas ir bijis iepriekš, jo Lukašenko šobrīd klausās tikai Putinu un viņu pārāk neinteresē šīs sankcijas. Bet tas, kam tiešām ir nozīme, ir solidaritātes kustības - visas cilvēku ķēdes, protesti Lietuvā, Latvijā, Eiropas valstīs, tās visas bija ļoti iespaidīgas. Diemžēl, jo ilgāk protesti Baltkrievijā turpinās, jo vairāk prokrievisks Lukašenko kļūst. Tas nozīmē, ka viņu neinteresē Baltkrievijas nākotne, ekonomika, sadarbība ar Rietumiem, viņu tiešām interesē saglabāt status quo un palikt prezidenta krēslā par katru cenu. [..] [Putins Lukašenko noteikti palīdz], pirmkārt, jau ar informatīvo palīdzību, ar mediju palīdzību, bet es domāju, ka krievu padomdevēji un stratēģi jau sen strādā ar Lukašenko. Manuprāt, Putins Lukašenko palīdzēs arī ekonomiski pārdzīvot finansiālo krīzi, kura nenovēršami tuvojas. Krievijai jau šeit ir militārās bāzes, ir vienota gaisa telpa ar Baltkrieviju. Es domāju, ka Putins apsolīja Lukašenko piesegt viņu, ka ja nu kas, Putins būs Lukašenko pusē un mēs varam tikai minēt, kāda veida palīdzību Putins ir apsolījis. Bet es domāju, ka Lukašenko jūtas ļoti ērti pirmām kārtām jau šo Putina garantiju dēļ. [..] Manuprāt, baltkrievi jau tagad piedzīvo lielākas represijas nekā padomju laikos, īpaši, ja runājam par pēckara gadiem. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tagad baltkrievus nevar izsūtīt uz Sibīriju vai Kazahstānu. Bet, ja runājam par attieksmi, par ierobežojumiem, disidentu kustībai 80. gados bija vairāk iespēju, nekā Baltkrievijas opozīcijai un protestētājiem ir šobrīd. Opozīcijai nav biroja, nav likumīgas pieejas medijiem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļi tiek aizturēti… Tas, ko es esmu mācījies no vēstures, ir, ka cilvēki spēj pielāgoties visam. Pat visļaunākajos laikos, kara laikos, cilvēki pielāgojās. Tas pats var notikt Baltkrievijā. Jā, šobrīd cilvēki ir dusmīgi, neapmierināti, bet paies kāds laiks bez protestiem, bez represijām un viņi pielāgosies. Represijas tiks mērķētas pret visiem, kas publiski ir bijuši iesaistīti protestos, primāri tās tiks mērķētas pret žurnālistiem, blogeriem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļiem, protestētājiem, kuri ir redzami fotogrāfijās. Mēs varam gaidīt pāris tūkstošus krimināllietu. Starptautiskajiem medijiem palūgs aizbraukt no Baltkrievijas. Priekšā ir gara ziema, tā ir taisnība. Bet es piekrītu, ka vairs nav atpakaļceļa. Šī revolūcija ir aizgājusi tik tālu, ka atgriezties nav iespējams. Kapitulācija mūs novestu nevis pie vecā normālā, bet pie militāra totalitārisma. Mums ir jādara viss, lai nepieļautu Lukašenko uzvaru. Pacienta stāvoklis: Navaļniju uztur mākslīgā komā Tā jau kļuvusi gandrīz vai par ierastu situāciju – tiek veikts atentāts pret kādu no Kremļa valdošā režīma pretiniekiem, bet Kremlī tikai rausta plecus un noliedz jebkādu saistību ar notiekošajām slepkavībām. Šoreiz par upuri kritis redzamākais prezidenta Vladimira Putina kritiķis Aleksejs Navaļnijs. 20.augustā no rīta viņš lidoja no Sibīrijas pilsētas Tomskas uz Maskavu, kad viņam palika slikti, un viņš bezsamaņā ar saindēšanās pazīmēm tika nogādāts slimnīcā Omskā. Tur ārsti nespēja noteikt diagnozi, taču apgalvoja, ka nekādas indes pēdas nav atrastas. Tajā pašā laikā slimnīca nedeva atļauju Navaļniju pārvest uz citu slimnīcu, apgalvojot, ka viņa veselības stāvoklis neļauj slimnieku transportēt. Tomēr pateicoties milzīgam pašmāju un starptautiskam spiedienam, slimnīcas vadībai nācās ļaut ierasties Vācijas mediķiem un visbeidzot opozicionāru pārvest uz Berlīnes klīniku. Tur ātri vien tika secināts, ka Navaļnija organismā ir indīgu vielu atliekas. Pats Navaļnijs tagad tiek uzturēts mākslīgajā komā, un, diemžēl, nav skaidrs, kādas sekas inde atstās uz viņa veselību ilgtermiņā. Navaļnija domubiedri nešaubās, ka notikusi saindēšana, aiz kuras stāv Kremlis. Bet Maskava kategoriski noliedz jebkādu saistību un pat apšauba, ka notikusi ļaunprātīga indēšana, atsakoties veikt izmeklēšanu. Navaļnijs sagādājis neērtības Kremlim ilgāk nekā desmit gadus, atmaskojot korupciju starp visaugstākā ranga amatpersonām un tādējādi veicinot protestus. Pats Navaļnijs iepriekš bija izteicies, ka viņa nāve nepalīdzētu Putinam, jo padarītu opozicionāru par varoni. Visā šajā drāmā vismuļķīgākajā situācijā nostādīti Krievijas ārsti. Vai nu iesaistītie mediķi izrādījušies galīgi neprašas, vai arī viņi atklāti pildījuši politisko pasūtījumu, ļaujot upurēt cilvēka dzīvību politisku iemeslu dēļ. Daudzas pasaules valstis paudušas bažas par notikušo, aicinot veikt rūpīgu un bezkaislīgu izmeklēšanu, taču tajā pašā laikā visi apzinās, ka tāda, visticamāk, nenotiks.  

Raidījumā Divas puslodes diskutējam par grūti nākušajiem lēmumiem par Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžetu un naudu Eiropas ekonomikas atveseļošanai pēc Covid 19 izraisītās krīzes. Eiropas Savienības līderi cīnījās gandrīz 90 stundas, kamēr spēja vienoties par budžetu nākamajiem septiņiem gadiem un ekonomikas atlabšanas programmu, kopā aptuveni 1,8 triljonu eiro apmērā. Tikmēr Baltkrievijā tuvojas prezidenta vēlēšanas. Pašreizējais prezidents Aleksandrs Lukašenko 9.augusta vēlēšanās kandidēs uz sesto termiņu. Tā kā Lukašenko konkurenti ir arestēti vai nav pielaisti vēlēšanām, opozīcija apvienojusi spēkus un prezidenta amatam virza Svetlanu Tihanovsku – Baltkrievijā apcietinātā blogera Sergeja Tihanovska sievu. Viņas atbalstam Minskā svētdien,19.jūlijā, sapulcējās vairāki tūkstoši cilvēku. Raidījumā pievēršamies arī prezidenta vēlēšanām ASV, līdz kurām palikuši trīsarpus mēneši. Cīņa starp pašreizējo prezidentu Donaldu Trampu un viņa konkurentu demokrātu kandidātu Džo Baidenu kļūst arvien sīvāka. Bijušā ASV viceprezidenta pozīcijas kļuvušas spēcīgākas. Notikumus pasaulē kopā ar raidījuma vadītājiem studijā komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns. Runājot par ES budžetu, sazināmies ar biedrības „Eiropas Kustība Latvijā" prezidentu Andri Gobiņu un Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri. Analizējot notikumus Baltkrievijā, sazināmies ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, RSU doktoranti Beāti Livdansku. „Čību revolūcija” Baltkrievijā Kārtējām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā jānotiek 9. augustā, un, saskaņā ar režīma plānu, tām jābūt vien kārtējam Vladimira Lukašenko varas leģitimācijas rituālam. Kopš uzvaras 1994. gadā, kad, pēc starptautisko cilvēktiesību organizāciju atzinuma, Baltkrievijā notika pēdējās brīvās vēlēšanas, Lukašenko nemainīgi ir varas virsotnē un šobrīd pretendē uz sesto piecgadu termiņu. Tomēr priekšvēlēšanu process nesis ilggadējajam vadonim vairākus nepatīkamus pārsteigumus, kas likuši runāt par iespējamu viņa varas beigu sākumu. Pirmkārt, te jāmin baņķieris, “Belgazprombank” valdes priekšsēdētājs kopš 2000. gada Viktors Babariko. Finansists un mecenāts paziņoja par savu kandidēšanu maija vidū, mēneša laikā savācot apmēram pusmiljonu atbalstītāju parakstu, kas ir absolūts opozīcijas kandidāta rekords Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu vēsturē. 11. jūnijā Baltkrievijas Valsts kontrole sāka izmeklēšanu pret “Belgazprombank” vadību, par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un kukuļdošanu, tas viss – lielos apmēros. 18. jūnijā tika arestēts pats Babariko un viņa dēls un priekšvēlēšanu štāba vadītājs Eduards. Arestēti pavisam 20 bankas esošie un bijušie darbinieki, un ar izmeklēšanu nodarbojas Valsts drošības komiteja. Kā galvenā krimināllietas epizode tiek minēta vairāk nekā 430 miljonu dolāru aizpludināšana no “Belgazprombank” uz kādu no Latvijas bankām. Babariko arests izraisīja plašas demonstrācijas Minskā un citur. Otrs esošā prezidenta konkurents, kuru arī vara neitralizējusi ar kriminālvajāšanas līdzekļiem, ir populārais blogeris no Gomeļas Sergejs Tihanovskis. Viņš atrodas ieslodzījumā kopš 29. maija, kad tika aizturēts piketa laikā, un 1. jūlijā viņam tika piespriests 15 diennakšu arests par nepakļaušanos milicijas darbiniekiem. Pret Tihanovski ierosinātas vairākas krimināllietas, un jūnijā notikušajā kratīšanā viņa mātes vasarnīcā it kā atrasti 900 000 dolāru. Tieši Tihanovskis radījis opozīcijas kampaņas tēlu, kas nepatīkami aizskar prezidentu Lukašenko – ūsaino tarakānu, ar kuru beidzot jātiek galā, noklapējot ar čību. Pašreizējie protesti Baltkrievijā jau nodēvēti par „Čību revolūciju”. Kad kļuva skaidrs, ka arestētajam Tihanovskim nebūs iespējas balotēties, savu kandidatūru vēlēšanās pieteica viņa sieva Svetlana Tihanovska. Vēl vienu spēcīgu opozīcijas kandidātu, bijušo diplomātu Valēriju Cepkalo, vara „atsijāja” ar ierasti banālo paņēmienu – atzīstot par nederīgiem daļu no viņa savāktajiem parakstiem. Pēdējais pavērsiens šai sāgā ir paziņojums par vadošo opozīcijas kandidātu spēku apvienošanu Svetlanas Tihanovskas atbalstam. Par ikonisku jau kļuvusi fotogrāfija ar trīs dāmām, kuras uzdrīkstējušās stāties pretī Baltkrievijas diktatoram: prezidenta kandidāti Svetlanu Tihanovsku, Valērija Cepkalo sievu Veroniku un Viktora Babariko priekšvēlēšanu štāba pārstāvi Mariju Koļesņikovu. ES līderi panāk vienošanos par ekonomikas atveseļošanās plānu Pēc teju 90 stundu ilgā ES līderu samita agrā otrdienas rītā Eiropadomes prezidents Šarls Mišels tvitterī paziņoja, ka ir panākta vairāk nekā 1,80 triljonus eiro vērta vienošanās. Pēc ilgām un smagām sarunām visu 27 valstu līderi atrada kompromisu, lai vienotos par ES atjaunošanas fonda izveidi un nākamo daudzgadu budžetu, iekļaujot arī strīdīgo jautājumu par likuma varas ievērošanas saistīšanu ar ES fondu līdzekļu izmaksāšanu. Šim punktam, protams, skaļi iebilda Polija un Ungārija, kuras uzskata, ka tā ir vēršanās pret abām valstīm, taču samita beigās abas puses pasludināja uzvaru. Šī vienošanās ir vēsturiska arī ar to, ka pirmo reizi ES valstis kopā plāno aizņemties tik lielu summu – 750 miljardus eiro, turklāt liela daļa fonda – vairāk nekā 312 miljardi – pie valstīm nonāks grantu, nevis aizdevumu veidā. Lai arī līderu vienošanās ir ļoti būtisks solis uz priekšu, arī priekšā vēl ir sarežģītas sarunas, īpaši par daudzgadu budžetu. No līdzšinējā sarunu procesa atstumti ir jutušies Eiropas Parlamenta deputāti, kuriem jādod gala vārds gan par to, kā naudu ieguldīsim, lai atgūtos no krīzes,gan par daudzgadu budžetu. Daudzi deputāti iebilst pret esošo fondu samazināšanu, vēlas skaidrākus noteikumus likuma varas ievērošanas un ES fondu izmaksas jautājumā, kā arī vēlas redzēt lielākus pašas savienības ieņēmumus, piemēram, digitālā nodokļa ieviešanu, kas attiecīgi varētu arī palīdzēt atmaksāt naudu, ko visi kopā plānojam aizņemties. Tramps pret Baidenu – maz iepriecinoša esošajam prezidentam Kā rāda jaunākie mediju veikto aptauju dati, esošais Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps arvien pamanāmāk atpaliek no sava sāncenša, Demokrātu partijas kandidāta Džo Baidena. Vidēji kopš marta Baidena pārsvars pieaudzis par 3 procentpunktiem, respektīvi, no 6 līdz 9%, taču atsevišķas aptaujas rāda pat 11% atbalsta deficītu esošajam prezidentam. Kā savā analītiskajā rakstā norāda raidsabiedrības NBC komentētājs Deivids Vasermans, Baidena pārsvars nozīmīgi audzis pirmām kārtām izglītotu baltādaino profesionāļu – tradicionālo Amerikas savrupmāju priekšpilsētu iedzīvotāju – vidē. Šī tendence pamanīta arī Trampa priekšvēlēšanu štābā, un kā prezidenta izteikumos, tā aģitācijas materiālos iezīmējies motīvs „Demokrāti sagraus jūsu priekšpilsētu”. Kādā klipā tēlota kundze gados, kuras mājās iebrūk laupītājs, taču policija uz kundzes zvaniem neatbild, jo, lūk, sliktie demokrāti ir apcirpuši likumsargu budžetu. Tomēr analītiķis pauž šaubas, vai šāda brutāla propaganda būs uzrunājoša samērā intelektuālajam un tolerantajam priekšpilsētu iedzīvotājam. Tāpat Tramps zaudējis savu pārsvaru gados vecāko vēlētāju vidū, kas nodrošināja daļu no viņa panākumiem iepriekšējās vēlēšanās. Kā samērā pārsteidzošs fakts tiek atzīmēts esošā prezidenta popularitātes pieaugums melnādaino un Latīņamerikas izcelsmes vēlētāju vidū, taču tas ir tikai relatīvs pieaugums, un abās grupās Demokrātu kandidātam joprojām ir būtisks pārsvars. Donalda Trampa „stiprā pils” joprojām ir baltādainie bez augstākās izglītības, pamatā – darba ņēmēji un mazie uzņēmēji, taču šīs grupas proporcionālā daļa vēlētāju kopskaitā rūk demogrāfisko un sociālo procesu rezultātā, un starpība ar iepriekšējām vēlēšanām šai ziņā varētu būt 7%. Intervijā, kuru Donalds Tramps svētdien sniedza telekanāla “Fox News” žurnālistam Kristiānam Volesam, viena no spilgtākajām epizodēm bija viņa apgalvojums, ka viņš pārspētu Džo Baidenu spriestspējas testā. Tas no jauna saasinājis debates par abu kandidātu vecuma ietekmi uz viņu spējām vadīt un pieņemt lēmumus. Kā zināms, Donalds Tramps šobrīd ir 74, savukārt Džo Baidens – 77 gadus vecs. Kā savā sižetā atzīmējis telekanāls CNN, kā vienā, tā otrā gadījumā nākamajās prezidenta vēlēšanās gaidāms rekords: Džo Baidens kļūtu par vecāko ievēlēto, savukārt Donalds Tramps – par vecāko uz otro termiņu pārvēlēto prezidentu Savienoto Valstu vēsturē. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē LU pasniedzēja Sigita Struberga un LU asoc.prof. Daunis Auers. Boltona bīstamie memuāri Jurists un diplomāts Džons Boltons kļuva par prezidenta Trampa padomnieku nacionālās drošības jautājumos 2018. gada aprīlī, nomainot šajā amatā Trampa atlaisto ģenerāli Herbertu Makmāsteru. Savukārt pats Boltons atstāja amatu 2019. gada septembrī, pie kam prezidents savā tviterkontā izteicās, ka esot paziņojis padomniekam, ka „viņa pakalpojumi vairs nav nepieciešami”, savukārt Boltons apgalvoja, ka iesniedzis atlūgumu pats. Bijušo padomnieku bija paredzēts uzklausīt Trampa impīčmenta procesā, taču ierasties uz izvaicāšanu Kongresa apakšpalātā viņš atteicās, savukārt viņa izsaukšanu uz Senātu bloķēja republikāņu deputāti. Viss iepriekšminētais radīja īpašu interesi par Džona Boltona grāmatu „Telpa, kurā tas notika”, kas veltīta Baltajā namā pavadītajam laikam, un ažiotāžu vēl vairāk uzkurināja prezidenta administrācijas nesekmīgais mēģinājums tiesas ceļā nepieļaut grāmatas klajā laišanu. Tagad, kad darbs ieraudzījis dienasgaismu, prese un analītiķi kāri tver tajā rodamās atklāsmes par Donalda Trampa priekšstatiem, ieskatiem un zināšanām. Visumā jau darbs tikai nostiprina pašreizējā Savienoto Valstu vadītāja kā pavirša, uzskatos nestabila un galēji subjektīva indivīda tēlu, kurš gatavs pakļaut superlielvalsts ārpolitisko kursu savām privātajām interesēm un simpātijām. Autors no jauna apstiprina prezidenta īpašo patiku pret autoritāriem līderiem un vaļībām, kādas prezidents atļāvies individuālās sarunās, piemēram, ar Ķīnas līderi Sjī Dzjiņpinu, nodēvējot uiguru ieslodzīšanu internēto personu nometnēs par pareizu soli un apgalvojis, ka Savienoto Valstu Konstitūciju varētu arī pamainīt, lai ļautu Trampam ieņemt prezidenta amatu vairāk nekā divus termiņus. Runājot par Trampa attiecībām ar Krievijas prezidentu, intervijā telesabiedrībai ABC pagājušo svētdien Boltons sacīja: „Es domāju, Putins domā, ka viņš spēlē Trampu kā stabuli.” Teju šokējošas ir grāmatā atklātās detaļas par prezidenta izteikumiem 2018. gada NATO samita laikā, proti – Tramps esot bijis apņēmības pilns pārtraukt Savienoto Valstu darbību Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā.   ES un Ķīna – sarežģītas, bet neizbēgami nepieciešamas attiecības Eiropas Savienības un Ķīnas attiecību jautājumi uzmanības centrā nonākuši pēc videokonferences, kurā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Šarls Mišels tikās ar Ķīnas Tautas republikas prezidentu Sjī Diņpinu un valdības vadītāju Li Kecjanu. Kā pēc tikšanās preses pārstāvjiem norādīja Eiropas pārstāvji, Ķīnas līderiem nācies uzklausīt visai skarbus vārdus par viņu lielvalsts pēdējā laika darbību starptautiskajā arēnā, t.sk. pret Eiropu vērstajām aktivitātēm. Fon der Leiena informēja, ka Ķīnas pusei uzrādīti konkrēti „skaitļi un fakti” par kiberuzbrukumiem slimnīcu datorsistēmām un mērķtiecīgu dezinformācijas izplatīšanu koronavīrusa pandēmijas sakarā. Otrs attiecības pasliktinošais faktors ir Pekinas valdības pēdējā laika rīcība Honkongā, mēģinot uzspiest tai jaunu drošības likumu, kas būtiski palielinās Ķīnas iestāžu rīcības brīvību autonomijā. Šāds Pekinas solis ir pretrunā ar saistībām, kuras tā uzņēmās Honkongas tiesiskās un politiskās autonomijas ievērošanā, kad šī bijusī britu kolonija 1997. gadā tika inkorporēta Ķīnas Tautas Republikas sastāvā. Visi šie motīvi tikai vēlreiz apliecina, ka pandēmijas situācija nozīmīgi izgaismojusi Ķīnas centienus dažādiem līdzekļiem palielināt savu ietekmi pasaulē, tai skaitā Eiropas Savienībai tuvos reģionos un pat pašas savienības iekšienē.      Putins, parāde, pandēmija Nesen radīts krievu valodas jaunvārds "pobedobesije" arvien biežāk pamanāms sociālajos tīklos un arī krievvalodīgajos medijos aiz mūsu austrumu kaimiņvalsts robežām. Latviski to varētu tulkot kā „uzvaras trakums” jeb „uzvaras apsēstība”, un tā pamatā ir tā milzu nozīme, kādu Putina režīms piešķīris Padomju Savienības uzvarai pār nacistisko Vāciju mūsdienu Krievijas nacionālās identitātes veidošanā. Šī uzvara tiek pozicionēta kā nācijas dižākais sasniegums visjaunāko laiku vēsturē, ignorējot staļiniskās politikas lomu kara izraisīšanā un līdzvainu grandiozajos Sarkanās armijas un padomju civiliedzīvotāju upuros, notušējot citu Padomju Savienības tautu un Rietumu sabiedroto nozīmi šīs uzvaras izcīnīšanā, attaisnojot padomju agresīvo ārpolitiku kā kara sākumposmā, tā noslēguma periodā. Ciktāl kopš Otrā pasaules kara noslēguma Eiropā šogad paiet 75. gadi, uzvaras parādei Maskavā bija jākļūst par šo urāpatriotisma motīvu apogeju, kurai nepārprotami ieplānota būtiska vieta arī prezidenta Putina izvērstajā kampaņā par grozījumiem Krievijas Federācijas Konstitūcijā, kas viņam ļautu ieņemt augstāko amatu valstī vēl divus termiņus. Taču koronavīrusa pandēmija lika mainīt plānus, atceļot pasākumus tradicionālajā datumā – 9. maijā. Kādu laiku cirkulēja informācija par parādes pārcelšanu uz Otrā pasaules kara beigu datumu 2. septembrī, taču tad tika paziņots, ka tā notiks 24. jūnijā – dienā, kad uzvaras parāde Maskavas Sarkanajā laukumā tika sarīkota 1945. gadā. Tā gan notika bez publikas klātbūtnes, taču, kā atzīmē novērotāji, tribīnē prezidents Putins stāvēja plecu pie pleca ar deviņdesmitgadīgajiem kara veterāniem, no kuriem tikai retajam esot bijusi sejas maska. Tāpat policija nav kavējusi ļaužu drūzmēšanos ielās, lai pavērotu un nofotografētu bruņutehniku, kas pārvietojās Sarkanā laukuma virzienā. Pie tam Maskavā šobrīd atcelti praktiski visi aktivitāšu aizliegumi, saglabājot vien sejas aizsegu valkāšanas un sociālās distancēšanās prasību. Tikām inficēšanās rādītāji Krievijā un arī tās galvaspilsētā, kaut noplakuši, salīdzinot ar situāciju dažas nedēļas iepriekš, joprojām saglabājas visai augsti. Savukārt no Dagestānas autonomās republikas Krievijas dienvidos pirms dažām dienām pienākušas ziņas par spēju pandēmijas uzliesmojumu. Uz šī fona visai problemātiska izskatās šodien iesākusies nedēļu ilgā nobalsošana par minētajiem konstitūcijas grozījumiem. Raidsabiedrība BBC citē infektoloģi Viktoriju Adoņjevu no Orlas pilsētas, kas atrodas 325 km uz dienvidaustrumiem no Maskavas, sakām intervijā vietējai avīzei: „Kas grib balsot, lai balso. Bet brīvu gultu slimnīcās mums vairs nav.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Būtiski atkal pieaugusi, spriedze starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju. Ziemeļnieki uzspridzinājuši Sakaru biroju, kas atradās neitrālajā robežas zonā, un piedraudējuši atgriezt pie robežas bruņotos spēks. Kāpēc tā noticis un ko tas nozīmē, ka tālāk?  ASV prezidents Donalds Tramps līdz šim mēģinājis būt Ziemeļkorejai draugs, savukārt ar Rietumeiropu viņi attiecības tikai pasliktinās. Tagad viņš paziņojis, ka izvedīs gandrīz 10000 karavīru no ASV karabāzēm Vācijā. Amerika negribot sildīt Vācijas ekonomiku, kas attiecībās ar viņiem esot negodīga.  Runājam arī par Lielbritānijas un Eiropas Savienības attiecībām. Visas līdzšinējās sarunas par tālāko sadarbību beigušās bez rezultātiem, atkal iezogas bažas par tā saucamo cieto " Brexit", ja tālākai sadarbības līgums līdz gada beigām starp abām pusēm netiks noslēgts. Aktualitātes pasaulē kopā ar raidījuma vadītāju komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Analizējot jautājumus par ASV militāro klātbūtni Vācijā un pieaugošo spriedzi Korejas pussalā, viņiem pievienokas arī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš, bet vērtējot "Brexit" sarunas -  Briseles Brīvās universitātes doktorante Diāna Potjomkina.   Spriedze Korejas pussalā Mediju virsrakstos atkal nonākusi Korejas pussala. Spriedze būtiski pieaugusi starp abām Korejām, un izskatās, ka visi iepriekšējie sasniegumi abu valstu attiecībās ir pilnībā nopostīti. Formāli šo situāciju izprovocējuši Dienvidkorejas aktīvisti, kas regulāri pie Ziemeļkorejas robežas laiž gaisā balonus, lai ziemeļu pusē nogādātu skrejlapas, kurās ir pret Ziemeļkorejas režīmu vērsti raksti un saukļi. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka aktīvisti to ir darījuši daudzus gadus. Tādēļ jautājums, kādēļ tieši tagad tas izraisījis tik asu reakciju. Pēdējo nedēļu laikā Phenjana bija uzstājīgi pieprasījusi Dienvikorejas valdībai rīkoties, lai nepieļautu skrejlapu izplatīšanu. 9.jūnijā tā nobloķēja visas sakaru līnijas ar Dienvidkoreju, piedraudēja slēgt sakaru birojus līdzās robežai, kā arī atcelt militāro vienošanos ar Dienvidkoreju. Šajā otrdienā pie robežas atskanēja sprādziens. Gandrīz uzreiz bija skaidrs, ka uzspridzināta abu valstu sakaru biroja ēka. Šī ēka jau ilgāku laiku stāvēja tukša un tajā nekas nenotika. Vēl nedēļas nogalē Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna ietekmīgā māsa Kima Jočuna bija teikusi: "Nebūs pagājis ilgs laiks, kad tiks pieredzēts, ka traģiskā izskata bezjēdzīgais ziemeļu un dienvidu sakaru birojs pilnībā sagrūst."Līdera māsa arī draudējusi ar Ziemeļkorejas atriebību un norādījusi, ka Ziemeļkorejai "pavisam noteikti vajadzētu saraut saites" ar Dienvidkoreju. Spriedze pieaugusi arī militārā ziņā. Ziemeļkoreja paziņojusi, ka grasās atsākt militārās mācības uz robežas un nosūtīt karavīrus uz vietām, kas iepriekš bija kopīgi industriālie un tūrisma objekti. Valsts sūtīšot armiju uz Kesonas kopīgo industriālo zonu un Kumganas kalnu kūrortu, - tā atsaucoties uz armijas vadību, vēstījuši Ziemeļkorejas mediji. Plānots atjaunot arī sardzes posteņus militārajā buferzonā starp abām valstīm. Jāpiebilst, ka Phenjana jau pārtrauca lielu daļu kontaktu ar Seulu pēc tam, kad pagājušā gada februārī cieta neveiksmi Hanojā notikušais ASV prezidenta Donalda Trampa un Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna sammits par Phenjanas kodolprogrammu. “Brexit” - sarunas, kas nekad nebeidzas Pēc tam, kad Lielbritānija 31.janvārī pameta Eiropas Savienību (ES), sākās sarunas par to, kādas tad abu pušu attiecības izskatīsies pēc pārejas perioda beigām, proti, jau nākamgad. Līdz šim ir notikušas četras sarunu kārtas, bet – bez taustāmiem rezultātiem. ES ir vairākkārt aicinājusi Lielbritāniju izskatīt iespēju pagarināt pārejas periodu, taču Londona šādu iespēju noraidījusi. Pirmdien videokonferences formātā Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons ar Eiropadomes priekšsēdētāju Šarlu Mišelu, Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Eiropas Parlamenta prezidentu Dāvidu Sasoli vienojās, ka tuvāko mēnešu laikā sarunas būs intensīvākas un britu premjers Džonsons izteicās, ka neredz iemeslu, lai nepanāktu vienošanos jau nākamajā mēnesī. Cerības abām pusēm ir arī uz Vāciju un tās kancleri Angelu Merkeli, kas 1. jūlijā pārņem ES prezidentūras stafeti. Cerības tiek liktas gan uz Berlīnes vēlmi izvairīties no bez vienošanās scenārija, gan Merkeles pragmatisko pieeju tirdzniecības sarunām. Lai arī Londonai sarunas ar tās galveno tirdzniecības partneri notiek grūti un lēni, tā ir paziņojusi, ka sāk sarunas ar Austrāliju un Jaunzēlandi par brīvās tirdzniecības līgumu noslēgšanu. Mazāk ASV militārās klātbūtnes Eiropā Jau pāris nedēļas klīda runas, ka ASV vēlas par trešdaļu samazināt savu militāro klātbūtni Vācijā. Pirmdien šīs runas apstiprinājās, kad ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka amerikāņu karavīru dislocēšana Vācijā ASV izmaksā ļoti dārgi un tāpēc tā plāno samazināt militāro klātbūtni Vācijā. Paziņojot par pieņemto lēmumu, prezidents ne tikai kritizēja savus sabiedrotos Berlīnē par nepietiekamiem ieguldījumiem aizsardzībā un miljardiem dolāru lielām parādsaistībām NATO, bet arī par netaisnīgu attieksmi pret ASV tirdzniecības jautājumos. Savukārt, Vācijas aizsardzības ministre Annegrēta Krampa Karenbauere otrdien sacīja, ka “NATO nav tirdzniecības organizācija un drošība nav prece”. Vācijā atrodas vislielākais Eiropā dislocēto ASV karavīru skaits - 34 500 un Tramps plāno to samazināt līdz 25 000. Pagaidām gan nav pieņemts lēmums par to, kad un kā tas tiks darīts, taču vakar NATO valstu aizsardzības ministru sanāksmē ASV aizsardzības ministrs Marks Espers solīja par šo procesu konsultēties ar sabiedrotajiem. Jāpiebilst, ka pagājušajā nedēļā Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis Polijas radio izteica cerību, ka gadījumā, ja ASV īstenos plānus par savu karavīru izvešanu no Vācijas, daļa no viņiem tiks pārvietoti uz Poliju, vēlāk gan viņš laboja, ka vēlas lielāku ASV spēku klātbūtni savā valstī, taču ne uz Vācijas rēķina. Polijā šobrīd atrodas 4500 ASV karavīru un notiek sarunas par apjomīgu ASV militārās klātbūtnes palielināšanu.

Studijā notikumus komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns, Latvijas universitātes asociētais profesors Daunis Auers un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. Vai recesija? Vērtības kritums par 9,5%, kuru Savienoto Valstu akciju tirgus piedzīvoja 12. martā, ir straujākais, kāds piedzīvots kopš t.s. Melnās pirmdienas 1987. gadā. Vēsturē ir bijuši vien daži gadījumi, kad šāda vērtspapīru cenu lejupslīde nav bijusi ekonomiskās recesijas priekšvēstnesis. Tāpēc ekspertu izteiktās prognozes pēdējo nedēļu laikā kļuvušas arvien pesimistiskākas, un nu jau vairākas dienas diskusija vairs nenotiek par to, vai pandēmija ir izraisījusi globālu recesiju, bet gan – cik ilga tā varētu būt un cik strauji varētu notikt pēckrīzes atlabšana. Kompānijas "Bloomberg" ekonomikas modelēšanas resurss, kas matemātiski sastata objektīvus situācijas rādītājus, uzrāda 52% recesijas varbūtību, kas ir augstākais rādītājs kopš 2009. gada. Vīrusa uzbrukums nācis īsti nelaikā, kad pasaules ekonomiku negatīvi iespaidojusi Savienoto Valstu un Ķīnas pretstāve un, pavisam nesen, Krievijas iniciētais naftas cenu karš. Globālajiem saslimstības rādītājiem turpinot augt un arvien jaunām valstīm un teritorijām ierobežojot iedzīvotāju pārvietošanos un biznesa aktivitātes, tiek runāts par recesiju Eirozonā, Japānā, Savienotajās Valstīs, Krievijā, Brazīlijā un citur; arī par zemākajiem Ķīnas ekonomikas izaugsmes rādītājiem kopš 1980. gada. Taču, tā kā pandēmijas turpmākā gaita joprojām nav prognozējama, arī ekonomiskās prognozes visai būtiski atšķiras. Vispārizplatīts ir ieskats, ka izšķiroša loma negatīvā efekta mazināšanā būs ekonomiski attīstīto valstu valdību rīcībai, sniedzot atbalstu ne vien finanšu sistēmām, bet arī atsevišķiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Pēdējo dienu nozīmīgākā aktualitāte šai ziņā ir vairāk nekā divus triljonus dolāru vērtā Savienoto Valstu ekonomikas stimulēšanas pakete, kura vakar, pēc apstiprināšanas Kongresa apakšpalātā, nonāca Senātā. Šīs paketes pieteikšana pirms pāris dienām lika akciju tirgiem piedzīvot kāpumu, kas gan izrādījās īslaicīgs, un, pēc visa spriežot, investoru pārliecinātība par ekonomikas perspektīvām joprojām paliek zema. Tiek izteiktas arī dažādas prognozes par to, kāds varētu būt valdību īstenotās bezprecedenta finansiālās intervences iespaids uz ekonomiku ilgākā perspektīvā.   Tramps un vīruss Viens no procesiem, kuru neizbēgami ietekmēs koronavīrusa pandēmijas straujā izplatīšanās Savienotajās Valstīs, ir šī gada prezidenta vēlēšanu process. Tiek pārceltas priekšvēlēšanas, atcelti kampaņu mītiņi, aizliegumi ierobežo tiešās aģitācijas iespējas. Gan prezidenta Trampa kampaņas organizētāji, gan viņu kolēģi abu demokrātu kandidātu – Džo Baidena un Bērija Sandersa – štābos pārorientē savas aktivitātes uz virtuālo vidi. Visnopietnākais izaicinājums esošajam prezidentam nepārprotami ir draudi, kurus pandēmija rada ekonomikai. Kā nekā līdzšinējā izaugsme un rekordzemie bezdarba rādītāji Savienotajās Valstīs ir galvenais Donalda Trampa „trumpis” viņa priekšvēlēšanu aģitācijā. Paša prezidenta izturēšanās šai situācijā var šķist teju paradoksāla, teju vai ignorējot pandēmijas riskus. Pagājušonedēļ, inficēto skaitam Savienotajās Valstīs strauji pieaugot, prezidents sevi pozicionēja kā spēcīgo līderi, kurš vadīs nāciju cīņā pret sērgu. Taču vakar, 25. martā, viņš nāca klajā ar uzstādījumu, ka Savienoto Valstu ekonomikai jāatgriežas agrākajās sliedēs jau līdz Lieldienām, un līdz ar to mudināja atcelt štatu administrāciju un pašvaldību ieviestos ierobežojumus. Brīdī, kad Savienotās Valstis kļuvušas par nāciju ar trešo lielāko inficēto skaitu pēc Ķīnas un Itālijas, šādi izteikumi ir vismaz apšaubāmi. Ņujorkas štata gubernators Endrjū Kōmō, kura pārvaldītā pavalsts ir kļuvusi par infekcijas izplatības epicentru ASV, raksturojis to kā ekonomisko ieguvumu pirkšanu par cilvēku dzīvības cenu. Savukārt spilgts Donalda Trampa līdzinieks Brazīlijas prezidents Žairs Bolsonaru rīkojies ļoti līdzīgi, aicinot savu nāciju turpināt ierasto dzīves kārtību un uzbrūkot Brazīlijas pavalstu un municipalitāšu vadītājiem, kuri ieviesuši ierobežojumus savās teritorijās. Var piebilst, ka jau pāris nedēļas pastāv aizdomas, ka arī pats Bolsonaru ir inficēts, taču iecirtīgi neievēro piesardzības pasākumus. Katrā ziņā var teikt, ka Donalds Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā izvēlējies spēli "va banque", kurā viņa bīstamākais pretinieks nu šķiet nevis viens no Demokrātiskās partijas kandidātiem, bet gan COVID-19.   Eiropas Savienība dod iespēju Albānijai un Ziemeļmaķedonijai 24. martā Eiropas Komisijas kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivers Varheji nāca klajā ar paziņojumu par Eiropas Savienības pārstāvju videokonferencē panākto vienošanos uzsākt iestāšanās sarunas ar Rietumbalkānu valstīm Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Šodien lēmumam jāgūst galējais apstiprinājums Eiropadomes videokonferencē, ciktāl plānotais Eiropas Savienības Padomes samits koronavīrusa pandēmijas dēļ ir atcelts. Paredzēts, ka līdz jūnijam Eiropas Komisija izstrādās sarunu ietvaru abām kandidātvalstīm. Pagājušā gada oktobrī sarunu uzsākšanu nobremzēja Francijas prezidenta Emanuela Makrona noteikti negatīvā nostāja, kuru viņš mainīja apmēram pirms mēneša. Diezgan izšķirošs abu kandidātvalstu panākumam bija arī komisāra Varheji personiskais entuziasms, kā arī šobrīd Eiropas Savienības Padomē prezidējošās valsts Horvātijas pozīcija. Sarunu uzsākšanu ar ģeogrāfiski un vēsturiski tuvajām Rietumbalkānu valstīm jaunākā bloka dalībvalsts Horvātija deklarēja kā savu prioritāti pusgadu ilgajam prezidentūras posmam. „Tas rāda, ka Eiropas Savienība spēj rīkoties un pieņemt nozīmīgus lēmumus arī šajos krīzes laikos,” mediju tīklam EURACTIV izteicies avots Horvātijas prezidentūras vadībā. Protams, sarunu sākšana vēl nebūt negarantē iestāšanos, un šobrīd grūti prognozēt, kad savienības dalībvalstu skaits varētu pieaugt līdz 29, tomēr šis ir nozīmīgs signāls laikā, kad arvien biežāk izskan viedokļi, kas apšauba vienotās Eiropas nākotni.

Telefonintervijās notikumus komentē Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. ­Pandēmija un nacionālās valdības Otrdien izdevums "The Economist" pasaules valdību centienus palēnināt koronavīrusa pandēmijas izplatīšanos iesāka ar šādu psiholoģiski iekrāsotu pasāžu, citēju: No piecām domājamajām bēdu pārdzīvošanas stadijām cilvēces reakcija uz COVID-19 pandēmiju šķita iestrēgusi pirmajās trijās, proti: noliegums („ar mums tas nenotiks”), dusmas („pie tā vainīgas citas valstis, ne mūsu valdība”) un kaulēšanās („ja mēs drusku mainīsim savus paradumus, mums tas ies secen”). Pirmdiena, 16. marts, domājams, ir diena, kad izkūpēja pēdējās cerības uz šīm pielāgošanās stratēģijām. Lielākā daļa pasaules pārgāja nākamajā stadijā – depresijā; drūmajā atskārtā, ka miljardu dzīve tiks pamatīgi sagandēta uz nedēļām, varbūt mēnešiem; ka, pirms tas viss būs galā, daudzi mirs, un ka iespaids uz ekonomiku būs graujošs. Pieminētajā datumā vairums pasaules valstu jau bija izsludinājušas nozīmīgus ieceļošanas aizliegumus; daudzas bija slēgušas savas robežas visiem ārvalstniekiem. Ja vēl 13. martā prezidenta Donalda Trampa izsludināto iebraukšanas aizliegumu personām no Šengenas zonas Eiropā uztvēra ar manāmu nīgrumu, tad jau dažas dienas vēlāk līdzīgi rīkojās vairums Eiropas Savienības valdību, uz laiku atceļot teju pamanāmāko vienotās Eiropas iedzīvotāju priekšrocību – brīvu pārvietošanos pāri nacionālajām robežām. Tika gan daudzkārt uzsvērts, ka tiks nodrošināta preču piegāde, taču praksē arī tā izrādījās kavēta. Mediji ziņoja, piemēram, par 25 kilometrus garu kravas mašīnu rindu pie Vācijas austrumu robežas, kur poļu robežkontroles iestādes pārbaudīja katra iebraukt gribošā šofera veselības stāvokli. Rietumeiropā lielākoties ieviesti arī dramatiski pārvietošanās ierobežojumi iedzīvotājiem. Sekojot Itālijas piemēram, Spānija ieviesa ārkārtas stāvokli 15. martā, aizliedzot iedzīvotājiem pamest mājas citādi, kā vien darba, pārtikas un zāļu iegādes un saslimušo apkopšanas nolūkā. Attiecīgi tika slēgts viss, kas nenodrošina šīs izdzīvošanas pamatvajadzības. Pāris dienas vēlāk līdzīgi ierobežojumi tika ieviesti Francijā, prezidentam Makronam televīzijas uzrunā paziņojot, ka valsts ir „kara situācijā cīņā pret vīrusu”; nepilnu diennakti pēc tam arī Vācijā, kur kanclerei Merkelei šāds solis bija jāsaskaņo ar visu 16 federālo zemju valdībām. Samērā gausāk līdz šim reaģējusi Lielbritānija, taču domājams, ka, Parlamentam pieņemot attiecīgu likumu, vismaz Londonā šajās brīvdienās tiks ieviesti kontinentālajai Eiropai līdzīgi tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumu darbības ierobežojumi. Ir skaidrs, ka tas viss būs smags trieciens valstu ekonomikai, tāpēc praktiski visas minētās valdības jau paziņojušas par miljardos mērāmiem atbalsta pasākumiem uzņēmumiem, gan nodokļu atlaižu, gan kredītgarantiju un tiešas finansiālas palīdzības veidā. Francija un Spānija solījušas arī apjomīgas sociālo pabalstu paketes strādājošajiem. Līdzīgus pasākumus gatavojas īstenot arī Savienotās Valstis un Kanāda.   Pandēmija un Eiropas Savienības institūcijas Aizvadītā nedēļa nepārprotami vēlreiz apliecinājusi, ka Eiropas Savienība vēl ne tuvu nav vienota administratīvi politiska telpa, kur Briselei – ar to saprotot Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju – būtu ar nacionālas valsts likumdevēju un izpildvaru salīdzināmas funkcijas. Atsevišķām savienības valstīm slēdzot robežas un ieviešot iekšējus ierobežojumus, Komisija varēja nākt klajā vien ar ieteikumiem un aicinājumiem. Kritisks savā spilgtumā bija mudinājums atbalstīt Itāliju ar aizsarglīdzekļu piegādēm, kas izskanēja tajā pat laikā, kad vairākas savienības valstis noteica šāda aprīkojuma eksporta aizliegumus. Vienīgā savienības institūcija, kam šādos jautājumos ir izšķiroša lēmēja vara, ir Eiropadome – savienības valstu valdību vadītāju samits. Otrdien padomes sēde notika videokonferences formātā, un pēc tās noslēguma Eiropadomes prezidents Žans Mišels, Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sasoli nāca klajā ar optimistiskiem un politisko vienotību apliecinošiem paziņojumiem. „Dalībvalstis cenšas labot savu savtīgumu un koordinācijas trūkumu,” paziņoja Dāvids Sasoli. Šo deklarāciju pamatā ir pāris konkrētu lēmumu. Eiropadome pieņēma Eiropas Komisijas dienu agrāk izvirzīto priekšlikumu uz mēnesi slēgt ieceļošanai Šengenas zonas ārējās robežas, kam vajadzētu motivēt atsevišķās dalībvalstis ātrāk atcelt pēdējās dienās īstenoto iekšējo robežu slēgšanu. Tāpat tiks izveidoti ātrgaitas koridori kravas transportam, kas nodrošina preču un medikamentu plūsmu; dalībvalstis apņēmušās gādāt par iedzīvotāju atgriešanos viņu mītnes zemēs. Tiek pausta apņemšanās koordinēt pūliņus, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu medikamentu un aprīkojuma pieejamību, kā arī ātrāku vakcīnas radīšanu. Videokonferencē tika spriests arī par pretdarbību gaidāmajām pandēmijas sociālekonomiskajām sekām. Šai ziņā arī Eiropas Komisijai ir zināmas iespējas kā savienības kopējā budžeta apsaimniekotājai, un jau lemts par 37 miljardu eiro lielu t.s. „Korona investīciju iniciatīvu” – atbalstu veselības aprūpes sistēmām, maziem un vidējiem uzņēmumiem un darba tirgum; vēl 28 miljardi šīm vajadzībām atvēlēti no Eiropas struktūrfondiem. Savu ārkārtas ekonomikas glābšanas paketi vakar pieteica Eiropas Centrālā banka tās prezidentes Kristīnas Lagardas personā. Tie ir 750 miljardi eiro, kas paredzēti valdību un uzņēmumu parādsaistību pārņemšanai. Uz šo ziņu ar kāpumu jau reaģējuši Āzijas akciju tirgi.   Valdības iespējamība Izraēlā Svētdien Izraēlas prezidents Reuvens Rivlins uzticēja valdības veidošanu līdz šim lielākās opozīcijas partijas "Zilais un baltais" līderim Benijam Gancam. Tas kļuva iespējams pēc tam, kad parlaments – Knesets – ar minimālo nepieciešamo vairākumu atbalstīja Gancu savā ieteikuma balsojumā. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka 61 deputāts, kas balsoja par, atbalstīs arī Ganca valdību, kas, visdrīzāk, tiktu veidota kā plaša kreiso un centrisko spēku spektra balstīts mazākuma kabinets. Sīkāk par politisko situāciju Izraēlā stāsta Izraēlas raidorganizācijas „9. kanāls” Ziņu dienesta galvenais redaktors Dmitrijs Dubovs:   Var teikt, ka arī trešo vēlēšanu rezultātā valsts joprojām atrodas tai pašā politiskajā krīzē, kurā tā atradusies visu pēdējo gadu. Es šo krīzi neuzskatu par sistēmisku. Sistēma darbojas, tā pierāda savu efektivitāti, un tas fakts, ka mums nav valdības, nav sistēmas kļūmes rezultāts, bet gan, drīzāk, personālu faktoru rezultāts. Es varu iedomāties, ka tādā situācijā jūsu valstī vai, teiksim, Rietumeiropā vai Ziemeļeiropā, ja premjerministrs, valdošās partijas līderis būtu krīzes iemesls, viņš droši vien pieceltos un aizietu. Jo ja šodien Netanjahu pateiktu: „Es atkāpjos no amata,” ticiet man, koalīcija tiktu izveidota vienas dienas laikā. Krīzes pamatā ir tas, ka opozīcijas partija „Zilais un Baltais” jeb Kahol Lavan nekādos apstākļos nav gatava sēdēt vienā valdībā ar Netanjahu, tāpēc, ka viņš ir apsūdzēts korupcijā, un burtiski šonedēļ oficiāli sākas tiesas process. To pašu saka partija „Izraēla – mūsu mājas” un tās līderis Avigdors Libermans. Taču te ir, laikam gan, arī dziļākas tendences. Lieta tāda, ka, manuprāt, mūsu valstī, mūsu parlamentārajā sistēmā ir pārāk augsta elektorālā barjera – tās ir četras deputātu vietas no 120. Bet tas mums laupa zināmu volatilitāti, zināmas manevra iespējas. Attiecīgi ir stingri noformējušies bloki, un nav tā zināmā X-faktora, kas varētu nosvērt svaru kausu par labu vienai no pusēm. Nu un laikam nedrīkst arī ignorēt noteiktas demogrāfiskas tendences kā arābu izcelsmes izraēliešu, tā ortodoksālo ebreju vidē. Starp citu, tieši elektorālās barjeras paaugstināšanas rezultātā arābu izcelsmes izraēlieši pārvarēja savas iekšējās domstarpības, apvienojās vienā kopējā sarakstā, kas ik vēlēšanās iegūst arvien vairāk mandātu. Šobrīd šai apvienībai ir jau 15 mandātu, un problēma ir tā, ka šie 15 mandāti paliek aiz iekavām politiskajā spēlē. Teorētiski viņi var atbalstīt bloka Kahol Lavan mazākuma valdību, bet viņi nebūs šīs valdības daļa, nebūs valdības koalīcijā. Un arī tas būtu, kā saka, līdz pirmajam šķaudienam. Atkal sāks lidot raķetes uz Sderotas pusi, Izraēlas armija par atbildi bombardēs Gazas sektoru, un arābu partijas šādu valdību vairs neatbalstīs. Tāpat ortodoksālās partijas, kuras, cik tas ir manā 30 gadus ilgajā pieredzē Izraēlā, arī pastāvīgi palielina savu ietekmi, tās, attiecīgi, praktiski vienmēr atrodas barikāžu vienā pusē – labējā nometnē. Arī tas laupa sistēmai kopumā manevra iespējas.   Neviens no mums šobrīd nevar kaut aptuveni stādīties priekšā, kā notikumi attīstīsies tālāk. Mēs vairāk vai mazāk esam droši par to, ka Netanjahu labprātīgi neaizies. Viņš līdz pēdējam aizstāvēs savas tiesības palikt premjera amatā, ciktāl saskaņā ar Izraēlas likumiem viņam ir tiesība palikt amatā līdz pat sprieduma pasludināšanai. Pie tam viņam nav pietiekami balsu, neskatoties uz to, ka viņš cenšas pierunāt opozīcijas pārstāvjus tomēr kopīgi veidot nacionālās vienības valdību. Teorētiski ir iespējama šķelšanās opozīcijas nometnē, kādam no turienes politiķiem pārejot pie Netanjahu. Bet tā kā līdz šim tas divreiz jau nav noticis, mēs visi šeit būtu visai pārsteigti, ja tas notiktu šajā reizē. Savukārt opozīcijai, lai izveidotu koalīciju, vajadzīgs jau pieminēto arābu partiju atbalsts. Bet to ļoti negatīvi uztver Izraēlas sabiedrība. Pat starp Kahol Lavan deputātiem ir vismaz divi, kas ir pret šo soli, arī citās šī flanga partijās. Piemēram, Darba bloka partijas Gešer līdere Orlija Levi šai sakarā draud pamest bloku. Tādā ziņā perspektīvas izveidot kreisu, kreisi centrisku koalīciju ir vēl miglainākas. Es domāju, ja nenotiks nekas kardināls, ekstraordinārs, respektīvi – tie vai citi politiķi neizlems vienkārši atteikties no saviem priekšvēlēšanu solījumiem, mūs jau šī gada septembrī gaida ceturtās vēlēšanas.  

Notikumus pasaulē studijā komentē "TvNet" žurnālists Jānis Vingris un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijās: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Pandēmija Vakar ANO Pasaules Veselības organizācijas ģenerāldirektors Tedross Adhanoms nāca klajā ar paziņojumu, ka koronavīrusa COVID-19 izplatība uzskatāma par pandēmiju. Saskaņā ar organizācijas 11. marta datiem saslimušo skaits pasaulē pārsniedz 118 000, slimība reģistrēta vismaz 113 valstīs un teritorijās. Joprojām lielākais ir saslimušo skaits pandēmijas izcelsmes valstī Ķīnā, taču uz nepilnu 81 000 saslimušo tur vakar reģistrēts tikai 31 jauns inficēšanās gadījums, kas ļauj spriest, ka Ķīnā vīrusa izplatību praktiski izdevies apturēt. Daudz satraucošāka ir situācija Eiropā, kura kopš marta sākuma kļuvusi par pandēmijas vissmagāk skarto pasaules reģionu ārpus Ķīnas. Itālijā saslimušo skaits diennakts laikā pieaudzis vairāk nekā par piektdaļu, pārsniedzot 12 000. Vēl drūmāka ir letalitātes statistika, vīrusa upuru skaitam valstī pāris dienās teju dubultojoties un sasniedzot 827 gadījumus. Saslimušo kopskaits pārējās Eiropas valstis šobrīd tuvojas astoņiem tūkstošiem, slimībai pēdējās dienās visstraujāk izplatoties Spānijā, Francijā, Vācijā, Šveicē un Skandināvijas valstīs. Itālija reaģējusi uz infekcijas izplatību, 9. martā ieviešot visā valstī stingru karantīnu, slēdzot mācību iestādes, aizliedzot visus publiskos pasākumus un pavēlot pārtraukt daudzu veikalu un pakalpojumu uzņēmumu darbu. Šie tiek raksturoti kā bezprecedenta drošības pasākumi modernās demokrātijas vēsturē. Arī vairākās citās Eiropas valstīs noteikti ierobežojumi publiskiem pasākumiem un uz laiku slēgtas visas vai atsevišķas mācību iestādes. Konkrētie lēmumi, reaģējot uz pandēmiju, paliek nacionālo valdību ziņā, Eiropas Savienības institūcijām uzņemoties informācijas aprites un koordinēšanas funkcijas. Cita starpā, vakar prezidents Donalds Tramps izsludināja 30 dienu ieceļošanas aizliegumu Savienotajās Valstīs no kontinentālās Eiropas. Uz Pasaules Veselības organizācijas paziņojumu par pandēmiju tūdaļ reaģēja pasaules finanšu tirgi, strauji krītoties praktiski visu biržu indeksiem. Koronavīrusa izplatība ārpus Ķīnas nozīmē nopietnus draudus visas pasaules ekonomikai, pirmkārt iespaidojot aviopārvadājumu, tūrisma un izklaides industriju, bet arī enerģētiku, autobūvi un, neizbēgamā pieprasījuma krituma dēļ, vairumu citu nozaru.   Putins turpina neaiziet Krievijas prezidenta Vladimira Putina centieni palikt varas virsotnē arī pēc 2024. gada, kad saskaņā ar pašreiz spēkā esošo konstitucionālo kārtību noslēdzas viņam atvēlētais prezidentūras termiņš, ir aktuāla tēma jau labu laiku, bet jo sevišķi kopš 15. janvāra, kad viņš nāca klajā ar ierosinājumiem mainīt Krievijas Federācijas Konstitūciju. Tautas nobalsošana par šīm konstitūcijas izmaiņām paredzēta 22. aprīlī. Pagājušajos mēnešos daudz spriedelēts par to, kādu titulu un funkciju Krievijas ilglaicīgais līderis izvēlēsies, cik lielu varas daļu centīsies paturēt savās rokās. Taču 10. marts šai ziņā nāca ar jaunu pavērsienu, kas bija šokējoši negaidīts lielum lielajam vairākumam. Viss sākās ar padomju kosmosa veterānes, tagad Krievijas Valsts Domes deputātes Valentīnas Tereškovas ierosinājumu papildināt konstitūcijas labojumus tādējādi, ka līdzšinējie Putina prezidentūras termiņi netiktu ņemti vērā, nosakot ierobežojumu viņa kandidēšanai 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Jau visai drīz parlamentā ieradās arī pats prezidents ar nepārprotami iepriekš sagatavotu runas tekstu, kurā pauda piekrišanu šādam variantam, ja vien Dome tādu pieņemtu un pret to neiebilstu Krievijas Konstitucionālā tiesa. Sekoja attiecīgs Domes lēmums, un maz ir to, kuri šaubās, ka arī Konstitucionālā tiesa nebūs pret. Tad nu Putinam, ja vien viņš pats to vēlēsies, būs iespēja „palikt un neaiziet” līdz pat 2036. gadam. Krievijas līderis tad ilglaicīguma ziņā būtu pārspējis tādus 20. gadsimta totalitāros diktatorus kā Spānijas kaudiljo Fransisko Franko, komunistiskās Ķīnas valdnieks Mao Dzeduns vai padomju diktators Josifs Staļins. Visi iepriekšminētie, kā zināms, valdīšanu pameta tikai, tā sacīt, „ar kājām pa priekšu”, un nu jau ticama sāk šķist versija, ka arī pašreizējā Kremļa saimnieka varas hronoloģiskās robežas varētu noteikt viņa fiziskā eksistence. Protams, tikai tajā gadījumā, ja arī turpmāk varas nomenklatūrai izdosies tādiem vai citādiem līdzekļiem saglabāt dominējošo noskaņojumu Krievijas sabiedrībā, kuras lielākajai daļai Putins šobrīd ir stabilitātes un nacionālās pašapziņas etelontēls.   Sīrija, Turcija un Eiropa Šonedēļ paiet deviņi gadi kopš Sīrijas pilsoņkara sākuma, kuru iezīmēja sacelšanās pret Bašara Asada režīmu Damaskā un Alepo 2011. gada 15. martā. Karš, kurš jau visai drīz kļuva par nežēlīgu „visu cīņu pret visiem”, padarīja par bēgļiem vairāk nekā 12 miljonus sīriešu – apmēram pusi valsts iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā 5 miljoni pametuši valsti. Asada režīmam, kuru šai karā atbalsta Krievija un Irāna, izdevies noturēties un pēdējos pāris gados atgūt kontroli lielā daļā valsts teritorijas. Viens no pēdējiem opozīcijas bastioniem ir Idlibas province valsts ziemeļrietumos, kur patvērumu guvuši arī vairāki miljoni bēgļu no citām valsts daļām. Šeit situācija saasinājās pagājušā gada nogalē, kad Asada valdības spēki uzsāka ofensīvu, nolūkā atgūt arī šo valsts daļu. Karadarbībā dzīvību zaudēja arī vairāki desmiti turku karavīru, kas izraisīja tūlītēju Turcijas armijas prettriecienu. Karadarbība draudēja ar tiešu militāru konfrontāciju starp Turciju un Asada režīma galveno sabiedroto Krieviju, taču galu galā pirms nedēļas Maskavā prezidentu Putina un Erdoana sarunās tika panākts vienošanās par pamieru Idlibā, kas visumā tikusi ievērota. Vēl viens šī saasinājuma rezultāts bija apmēram miljona bēgļu došanās no Idlibas uz Turcijas robežu, un jau dažas stundas pēc turku karavīru bojāejas Sīrijā prezidents Erdoans īstenoja savus jau pasen paustos draudus un atvēra valsts rietumu robežas bēgļiem, kuri no Turcijas vēlētos nonākt Eiropas Savienībā. Pēc šī paziņojuma vairāki desmiti tūkstošu bēgļu devās uz Turcijas un Grieķijas robežu, kur Grieķijas policija un robežapsardzības spēki viņus sagaidīja ar asaru gāzi; grieķu krasta apsardze centās kavēt bēgļu mēģinājumus laivās sasniegt Grieķijas salas Egejas jūrā. Līdz ar to Turcija pārtraukusi pildīt 2016. gada vienošanos ar Eiropas Savienību, saskaņā ar kuru Turcija pārtrauks bēgļu kustību uz Eiropu apmaiņā pret sešus miljardus lielu finansiālo palīdzību, kā arī pretimnākšanu sarunās par vīzu režīma atvieglošanu un muitas savienības noslēgšanu. Kā norādījis prezidents Erdoans, Brisele neesot pildījusi savu vienošanās daļu, tai skaitā nav saņemta visa apsolītā atbalsta summa. Pirmdien Turcijas prezidents apmeklēja Briseli, kur tikās gan ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu, gan ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Eiropadomes prezidentu Žanu Mišelu. Abas puses raksturoja tikšanos kā konstruktīvu, taču pagaidām nekas netiek minēts par konkrētiem atjaunotas vienošanās aspektiem.  

Studijā notikumus komentē žurnāliste Ina Strazdiņa un politologs Ojārs Skudra. Eiropas Padomes īpašā apspriede Dārgie kolēģi, [..] ir pienācis laiks panākt vienošanos mūsu līmenī par Daudzgadu finanšu ietvaru. Katra novilcināšana radīs nopietnas praktiskas un politiskas problēmas un apdraudēs esošo programmu un politiku turpināšanu, kā arī jaunu ieviešanu. Es visnotaļ apzinos, ka šīs sarunas ir vienas no sarežģītākajām, kādas mūs sagaida. Bet es esmu arī pārliecināts, ka ar veselo saprātu un apņēmību mēs varam panākt vienošanos, kura nāks par labu visiem eiropiešiem. Tā raksta Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, aicinādams Eiropas Savienības valdību vadītājus – uz šodienas īpašo sanāksmi par Eiropas daudzgadu budžetu. Tagad, kad Lielbritānija galu galā ir sekmīgi izstājusies, beidzot ir skaidrība par potenciālajām budžeta aprisēm. Eiroparlamenta deputāti daudzgadu budžeta jautājumus cita starpā apsprieda pēdējā plenārsesijā pagājušajā nedēļā. Uzstājoties šajās debatēs, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteica zīmīgu mudinājumu valstu pārstāvjiem izrādīt ne tikai degsmi, aizstāvot tradicionālās budžeta prioritātes, bet arī entuziasmu, atbalstot jaunās. Viņas individuāla apņemšanās esot piekrist tikai tādam daudzgadu budžetam, kurā vismaz ceturtā daļa būs atvēlēti klimata pārmaiņu problēmu risināšanai, tai skaitā pietiekamam finansējumam pārejai uz videi draudzīgām tehnoloģijām. Tikām izdevuma "The Economist" feļetonists ar pseidonīmu Charlemagne jeb Kārlis Lielais savā rakstā „Padarīsim Eiropu atkal vienmuļu!” raksta: Ja pagājušajā desmitgadē jūs jautājāt eirokrātam: „Kas nodarbina jūsu prātu?”, tad atbilde parasti bija dramatiska. Desmitgades sākumā eiro zvārojās uz sabrukuma robežas. Desmitgades vidū Grieķija teju tika izmesta no savienības, tad teju 3 miljoni patvēruma meklētāju ieradās no Sīrijas un citiem karstajiem punktiem. Drīz pēc tam Lielbritānija, tobrīd otra lielākā savienības ekonomika, nobalsoja par izstāšanos, kaut tai nebija nekāda nopietna plāna, kā. Īsāk sakot, dzīve Briselē bija aizraujoša. Vairākus gadus amatvīri uztvēra šo pilsētu kā vizīti pie proktologa: nepieciešamu, bet netīkamu. Šie laiki ir pagātnē. Brisele atkal ir nomierinoši vienmuļa. Pajautājiet garāmejošam eirokrātam, kas jauns, un atbilde būs prozaiska: diņģējamies par savienības budžetu. Minhene 2020. Bažu māktie Rietumi Minhenes Drošības konference Bavārijas galvaspilsētā notiek ik februāri kopš 1963. gada. Konferences ideja ir mazināt kara draudus un sekmēt kolektīvo drošību, radot dialoga platformu atbildīgajiem politisko un militāro lēmumu pieņēmējiem, diplomātiem, drošības un militārajiem ekspertiem. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām Minhenes Drošības konferencē aicinātie bija pamatā NATO un Eiropas Savienības pārstāvji, taču pēc 1999. gada tiem pievienojās arī dialoga partneri no Centrālās un Austrumeiropas, Indijas, Ķīnas, Japānas un Irānas; un mūsdienās Minhenes konference reizēm tiek dēvēta par „diplomātu Davosu”. Katru gadu pirms konferences tiek publicēts Minhenes drošības ziņojums, un šī gada ziņojumam dots apakšvirsraksts „Westlessness”. Šis pēc vācu salikteņu parauga darinātais un grūti tulkojamais jaunvārds asociējas pirmām kārtām ar angļu restlessness – "nemierīgums". Tas tiek skaidrots kā metafora pašreizējām bažām par tradicionālo Rietumu vērtību un rietumnieciskās identitātes apšaubīšanu un pat noliegšanu, par vienotas Rietumu pasaules izjūtas un mērķorientācijas trūkumu. Kā atzīst novērotāji, arī Minhenē uzkrītoši pamanāma bija redzējuma plaisa starp Eiropas Savienības un Savienoto Valstu pārstāvjiem. Kamēr Amerikas ārlietu ministrs Maiks Pompeo un aizsardzības ministrs Mārks Espers aicināja eiropiešus vienoties kopējā pretstāvē Ķīnai kā galvenajam globālajam draudam un Huawei kā tā konkrētajai izpausmei, eiropieši pārmeta amerikāņiem atkratīšanos no globālā drošības garanta atbildības. Tā Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss norādīja, ka amerikāņu aiziešana no Tuvajiem Austrumiem radījusi ģeostratēģisku vakuumu, kuru steidz aizpildīt Krievija, Irāna un Turcija. Par karu un mietu Tuvajos Austrumos tagad vairs nelemjot Ženēvā vai ANO mītnē Ņujorkā, bet gan Sočos un Astanā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona aicinājumi vienoties Eiropas suverenitātes stiprināšanai joprojām nerod gaidīto atbalsi, sevišķi jau Vācijā. Bet Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis konferencē uztraucās, ka pasaule aizmirst par karu Ukrainā, kas jau ilgst ilgāk nekā 2.pasaules karš. Vīruss un nauda Saskaņā ar vakar publicētajiem Pasaules Veselības organizācijas datiem, līdz šim Ķīnā reģistrēti vairāk nekā 74 000 saslimšanas gadījumi ar koronavīrusu. Līdz šim miruši 2006 pacienti, 136 no tiem - pagājušajā diennaktī. Ārpus Ķīnas līdz šim zināmi 926 saslimušie, no kuriem miruši 3. Taču nesalīdzināmi vairāk ir to, kurus tā vai citādi ietekmējuši Ķīnas varas iestāžu ieviestie karantīnas pasākumi. Sākot no sabiedriskā transporta apturēšanas un pārbaudēm, beidzot ar faktisku mājas arestu lielākajai daļai veselu lielpilsētu un rajonu iedzīvotājiem. Tiek lēsts ka pilnvērtīga pārvietošanās un normāla dzīve šobrīd Ķīnā ir liegta apmēram pusmiljardam cilvēku. Tas nozīmē slēgtas rūpnīcas, veikalus un citus uzņēmumus un preču piegādes pārtraukšanu un kavēšanos. Ekspertu prognozes par to, kāda varētu būt koronavīrusa epidēmijas makroekonomiskā ietekme, joprojām svārstās milzīgā amplitūdā. Vieni paredz, ka Ķīnas nacionālā kopprodukta pieaugums agrāk prognozēto 6% vietā šogad būs 5,5%, citi min 4%, vēl citi dramatiski prognozē pilnīgu stagnāciju pirmajā ceturksnī un, attiecīgi, ne vairāk kā 3,5% pieaugumu šogad. Nozīmīgu kritumu piedzīvo Ķīnas akciju tirgi, un paredzama plaša valdības intervence akciju cenu stabilizācijai. Februāra sākumā Ķīnas juaņa noslīdēja zem psiholoģiski kritiskā rādītāja - septiņas juaņas par ASV dolāru un arī šobrīd balansē uz šīs robežas. Vīrusa epidēmijas ekonomiskās sekas neizbēgami izjūt arī visa pārējā pasaule, kas ir nesaraujami saistīta ar mūsu planētas „ražošanas cehu”. Par šīgada peļņas kritumu aizkavētu detaļu piegāžu dēļ jau paziņojusi kompānija Apple; līdzīgas problēmas ir autoražotājiem Nissan un Hyundai. Ķīnas farmaceitiskās produkcijas eksporta pārtraukumi varētu ietekmēt pat Savienoto Valstu ekonomiku. Daudz nozīmīgāk nekā agrāk pasauli ietekmēs arī ķīniešu pirktspējas kritums, ciktāl šī nācija no mazapmaksātiem konveijera apkalpotājiem jau kļuvusi par nozīmīgu importētu produktu un pakalpojumu patērētājiem. Drūmas prognozes par šo gadu izsaka japāņu un vācu autoražotāji. Tiek lēsts, ka globālā aviopārvadājumu industrija cietīs 4 – 5 miljardus lielus zaudējumus; vairāk nekā miljardu lieli zaudējumi sagaidāmi tūrisma industrijai Japānā, apmēram tikpat lieli – Taizemē. Vissmagāk no epidēmija izraisītajām ekonomiskajām sekām var ciest Japāna, kuras ekonomika jau kopš pagājušā gada pēdējā ceturkšņa atrodas recesijā.

Notikumus pasaulē komentē Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Jānis Kapustāns - Vidzemes augstskolas lektors. Telefonintervijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Polijas vēlēšanu rezultāti Kā jau varēja sagaidīt, vērojot priekšvēlēšanu aptauju rezultātus, svētdien notikušās Polijas parlamenta vēlēšanas apliecināja pie varas esošās labēji populistiskās partijas „Likums un Taisnīgums” – dominējošo lomu politiskajā ainavā. Partijas rezultāts parlamamenta apakšpalātas Sejma vēlēšanās – nepilni 44% – ir izcilākais, kādu jebkurš poļu politiskais spēks guvis kopš demokrātijas atjaunošanas 1989. gadā. Tomēr šī ir relatīva uzvara, un „Likuma un Taisnīguma” vara vairs nebūs tik monolīta kā pēc iepriekšējās vēlēšanu uzvaras 2015. gadā. Izmaiņas Sejma partiju struktūrā nosaka to, ka kopējais „Likuma un Taisnīguma” deputātu skaits parlamenta apakšpalātā būs pat nedaudz mazāks nekā iepriekš. Tiesa, vēl vairāk vietu Sejmā zaudējis valdošās partijas galvenais konkurents – liberāli centriskā „Pilsoniskā apvienība”. Galvenie ieguvēji no vietu pārdales ir jaunie politiskie veidojumi: apvienība „Kreisie” un galēji labējā „Konfederācija Brīvība un Neatkarība”. Vēl smagāks ir „Likuma un Taisnīguma” zaudējums parlamanta augšpalātā – Senātā, kura deputāti tiek ievēlēti no vienmandāta apgabaliem. „Pilsoniskā apvienība” nozīmīgi vairojusi savu senatoru skaitu, un kopumā „Likums un Taisnīgums”, lai gan joprojām ir lielākā frakcija, taču augšpalātā palicis mazākumā. Tas nozīmē, ka vairs neies cauri drastiskā likumu pieņemšana, kādu valdošā partija īstenoja pēc uzvaras 2015. gadā, pakļaujot savai kontrolei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šie vēlēšanu rezultāti pārvilkuši svītru valdošās partijas līdera Jaroslava Kačiņska pirms vēlēšanām paustajām cerībām iegūt parlamentā divu trešdaļu konstitucionālo vairākumu. Velkot paralēles ar Ungārijā valdošās partijas "Fidesz" lielāko politisko zaudējumu pēdēko desmit gadu laikā – opozīcijas kandidāta uzvaru Budapeštas mēra vēlēšanās – vairāki komentētāji jau min, ka Centrāleiropas labēji populistiskie spēki sāk zaudēt līdzšinējo jaudu.   Protesti Katalonijā Pirmdien uzliesmojušos protestus Katalonijā izraisīja Spānijas Augstākās tiesas lēmums, atzīstot deviņus Katalonijas secesijas kustības līderus par vainīgiem musināšanā uz dumpi un piespriežot viņiem no deviņiem līdz trīspadsmit gadiem cietumā. Vēl trīs katalāņu līderi atzīti par vainīgiem nepakļāvībā likumīgām varas iestāžu prasībām, piespriežot viņiem naudas sodus. Visi notiesātie neatzīst apsūdzības, uzskatot sevi par politieslodzītajiem. Jau drīz pēc sprieduma pasludināšanas Barselonas ielās sāka pulcēties protestētāji, un, viņu skaitam pieaugot, tika apturēta satiksme vairākās Katalonijas galvaspilsētas centālajās ielās. Tāpat protestētāji bloķēja Barselonas starptautisko lidostu, izraisot vairāk nekā 100 avioreisu atcelšanu. Sākās sadursmes ar policiju, kas pēc tumsas iestāšanās kļuva arvien vardarbīgākas, protestētājiem ceļot degošas barikādes. Demonstrācijas un sadursmes ar policiju turpinājušās visas pagājušās dienas ne tikai Barselonā, bet arī citur Katalonijā – Sabadelā, Taragonā, Ļeidā. Vismaz 25 cilvēki arestēti, 74 sniegta medicīniskā palīdzība. Katalonijas prezidents Kims Torra un citi autonomijas valdības pārstāvji aicinājuši protestētājus atturēties no nekārtībām un vardarbības, uzsverot, ka tās var būt par iemeslu Spānijas valdības tiešās pārvaldes ieviešanai Katalonijā. Ar līdzīgiem aicinājumiem nākusi klajā arī Spānijas kreisā valdība, premjerministram Pedro Sančesam solot Katalonijā īstenot „mierīgas pilsoniskas līdzāspastāvēšanas” politiku.   Eiropadomes samits „Mums ir lieliska jauna vienošanās,” - pirms pāris stundām tvītoja britu premjers Boriss Džonsons. Arī EK prezidents Žans Klods Junkers twitterī paziņojis, ka ir panākta jauna -godīga un balansēta- vienošanās. Tas nozīmē, ka saspringtās un sarežģītās sarunu nedēļas pirms kārtējā Eiropadomes samita Briselē, kas sākas šodien, ir vainagojušās ar panākumiem. Tiesa, izstāšanās līgums vēl jāapstiprina Eiropadomē, Eiropas Parlamentā, protams, arī Lielbritānijas parlamentā. Tur sasaukta sēde jau sestdien, tomēr tas būs jauns izaicinājums Džonsonam, kuram nav vairākuma parlamentā. Turklāt, konservatīvo sabiedrotie - Ziemeļīrijas Demokrātiskā unionistu partija - šorīt paziņoja, ka šo izstāšanās līgumu atbalstīt nevar. Arī leiboristu līderis Džeremijs Korbins paziņojis, ka šo vienošanos nevar atbalstīt, jo tā izklausoties pat sliktāka par Terēzas Mejas panākto.   Turcijas armijas iebrukums Sīrijas Kurdistānā  „Tas paliks vēsturē kā apkaunojums, kā kauna traips amerikāņu reputācijā uz desmitgadēm,” laikraksts The Washington Post citē anonīmu Savienoto Valstu Armijas virsnieku, kurš pēdējos gados dienējis Sīrijā izvietotajos amerikāņu spēkos. 9. oktobrī Turcija uzsāka plašu iebrukumu Sīrijas ziemeļaustrumu rajonos, kurus pēdējos septiņus gadus kontrolē Sīrijas Demokrātiskie spēki – kurdu militārais grupējums, kuru Turcija uzskata par teroristisku organizāciju. Tas notika pēc tam, kad Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps paziņoja par reģionā izvietoto amerikāņu spēku atvilkšanu. Kurdu spēki līdz šim bija amerikāņu uzticamākie sabiedrotie cīņā pret radikālo islāmistu grupējumu „Islāma valsts”, un šai militārajai sadarbībai lielā mērā jāpateicas par radikāļu grupējuma sakāvi Sīrijas austrumos. Pašreizējo amerikāņu rīcību kurdi atklāti dēvē par nodevību, un šim viedoklim piekrīt arī daudzi Vašingtonā – ne tikai prezidenta Trampa politiskie pretinieki, bet arī armijas un specdienestu profesionāļi. Pie tam šķiet, ka Turcija met nepārprotamu izaicinājumu savam stratēģiskajam partnerim. Turku spēku sastāvā operējošās Sīrijas kaujinieku vienības bloķējušas galveno transporta maģistrāli, kas savieno Sīrijas ziemeļaustrumos dislocētos amerikāņu spēkus ar to bāzēm Irākā. Vismaz vienā gadījumā turku artilērija apšaudījusi amerikāņu vienību dislokācijas rajonu, un amerikāņu militārpersonas uzskata, ka tā nav bijusi nejaušība, bet gan mājiens, ka viņiem labāk aizvākties un nemaisīties pa kājām. Tāpat šķiet, ka Turcija varētu neievērot sākotnēji deklarēto operācijas mērķi – izveidot 30 kilometrus platu drošības joslu gar savu robežu – un virzīties dziļāk Sīrijas teritorijā, cenšoties galīgi sagraut Sīrijas Demokrātiskos spēkus. Kurdi jau nodēvējuši Turcijas rīcību par genocīdu. Turku uzbrukuma dēļ savas dzīvesvietas jau pametuši apmēram 130 000 civiliedzīvotāju. Sociālajos tīklos parādījies Turcijas atbalstīto kaujinieku uzņemts video, kurā viņi nogalina kādu sagūstītu kurdu. Sāk apstiprināties bažas, ka no kurdu ieslodzījuma vietām varētu izbēgt bijušie „Islāma valsts” kaujinieki un atbalstītāji; tiek ziņots, ka nepilni astoņi simti ar šo radikālo organizāciju saistītu personu jau izmukuši no kādas apsargātas nometnes. Tikām kurdu līderi jau panākuši vienošanos ar Sīrijas valdības spēkiem par kurdu līdz šim kontrolēto teritoriju nodošanu Asada režīma rokās. Vašingtona jau paudusi nosodījumu Turcijas rīcībai Sīrijā. Prezidents Tramps devis rīkojumu ieviest sankcijas pret Turciju, paaugstinot tarifus turku tērauda importam, pārtraucot sarunas par 100 miljardus vērto tirdzniecības līgumu un pakļaujot sankcijām vairākas Turcijas amatpersonas. Tāpat pārtrauktas vairāku ieroču veidu piegādes Turcijai, un līdzīgus ierobežojumus ieviesušas arī vairākas citas NATO valstis. Šīs sankcijas gan tiek dēvētas par pārlieku maigām un maziedarbīgām.

Studijā notikumus pasaulē komentē LTV žurnāliste Ina Strazdiņa un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. Premjers Džonsons vēlas apturēt Parlamenta darbību Jauns pavērsiens britu politikā iezīmējās vakar no rīta, kad trīs karalienes Elizabetes II slepenpadomnieki no Konservatīvās partijas ieradās majestātes Skotijas rezidencē Balmoralas pilī ar premjerministra Džonsona lūgumu izsludināt Lielbritānijas Parlamenta darbības pārtraukšanu ne vēlāk kā 12. septembrī uz vairāk nekā mēnesi – līdz 14. oktobrī paredzētajai Karalienes runai. Šī runa, kuru britu monarhs saka abu Parlamenta palātu kopīgā sanāksmē, iesāk jaunu Parlamenta sesiju un deklarē valdības programmu likumdošanas jomā. Runas autors ir valdība – monarham šai gadījumā piekrīt tikai formāla izsludinātāja loma. Tradicionāli pirms monarha runas Parlaments uz ilgāku vai īsāku laiku pārtrauc darbu, taču par šī pārtraukuma ilgumu lemj paši likumdevēji. Šajā gadījumā premjers Džonsons, izmantodams savas likumiskās tiesības, vēlas noteikt ļoti ilgu darbības pārtraukumu. Savu lēmumu valdības vadītājs motivē ar nepieciešamību sagatavot Parlamentu jaunajam likumdošanas ciklam pēc izstāšanās no Eiropas Savienības, taču vairums ir vienisprātis, ka tas darīts, lai mazinātu likumdevēju iespējas aizkavēt Breksitu, ja līdz izstāšanās datumam – 31. oktobrim – netiktu panākta jauna vienošanās. Kā zināms, Boriss Džonsons ir apņēmības pilns 31. oktobrī pamest savienību par katru cenu – arī bez vienošanās. Lielākās opozīcijas partijas – leiboristu – līderis Džeremijs Korbins jau nodēvējis šo Džonsona rīcību par demokrātijas nolaupīšanu, bet Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena sacīja, ka šādai rīcībai nav sakara ar demokrātiju, bet gan diktatūru. Vairākas politiķu grupas uzsākušas tiesvedības procedūras nolūkā apstrīdēt Džonsona lūgumu karalienei, taču šī iespēja šķiet apšaubāma, ciktāl karaliene jau paziņojusi, ka premjera lūgums tiks izpildīts, un britu likumdošana neparedz iespēju tiesas ceļā apstrīdēt šādus monarha rīkojumus. Šajā situācijā Parlamentam ir tika viena iespēja nepakļauties valdības nolemtajam: nobalsot par neuzticību Borisa Džonsona konservatīvo kabinetam. Tad vai nu divu nedēļu laikā tiktu apstiprināta jauna valdība, vai arī notiktu ārkārtas Parlamenta vēlēšanas.   G7 samits Šī gada septiņu industriāli attīstītāko Rietumu demokrātiju līderu samits no 24. līdz 26. augustam notika Francijas Atlantijas piekrastes kūrortā Biaricā. Namatēvs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, sanākšanas priekšvakarā pauda, ka šoreiz tā varētu noslēgties bez gala komunikē. Iemesls nepārprotami bija iepriekšējā gada pieredze, kad pēc samita Kvebekā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no prezidenta lidmašīnas paziņoja, ka atsauc savu parakstu zem gala dokumenta. Beigu beigās samita deklarācija tomēr tapa – daži desmiti frāžu, kas pauž apņemšanos reorganizēt Pasaules Tirdzniecības organizāciju, aktivizēt tā dēvēto Normandijas formātu, mēģinot risināt Krievijas un Ukrainas attiecību problēmas, neļaut Irānai iegūt kodolieročus, atbalstīt politisku risinājumu meklējumus iekšējam konfliktam Lībijā un aicinājumu izvairīties no vardarbības pret Honkongas masu protestu dalībniekiem. Īpašu samita uzmanību izpelnījās šogad nepieredzēti plašie ugunsgrēki Amazones baseina lietus mežos, kuru dzēšanai operatīvi tika piešķirti 20 miljoni dolāru. No Eiropas līderu puses izskanēja nepārprotami aizrādījumi Brazīlijas valdībai par tās bezatbildīgo vides politiku, uz ko klāt nebijušais prezidents Žairs Bolsunaru atbildēja ar personīgi aizskarošiem izteikumiem sociālajos tīklos prezidenta Makrona un viņa dzīvesbiedres virzienā. Kā auksta duša pārējiem Biaricas viesiem bija nākamā gada samita rīkotāja Donalda Trampa paziņojums, ka viņš grasoties ieaicināt viesos pirms pieciem gadiem no šī demokrātiju kluba izraidīto Krievijas līderi Vladimiru Putinu ar domu pakāpeniski atgriezt viņu G7 apritē. Kopumā jāsaka, ka Biarica ir apstiprinājusi bažas, kuras jau pirms sanākšanas pauda Eiropas Savienību šeit pārstāvējušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks – G7 līderu vidū vērojams politiskās vienprātības zudums, kas traucē rast risinājumus arvien sarežģītākajām globālajām problēmām. „Laikmeta beigu izjūta” – tā Biaricas notikumu raksturo izdevuma "The Guardian" apskatnieks Džulians Bordžers, salīdzinot šībrīža Eiropas līderus ar Vecās pasaules karaļnamu galvām Pirmā pasaules kara priekšvakarā.     Itālijas valdības krīze Četrpadsmit mēnešus ilgais Itālijas premjera, partijas „Pieczvaigžņu kustība” pārstāvja Džuzepes Kontes valdības cikls noslēdzās 20. augustā, kad savu atbalstu viņa kabinetam atsauca otra koalīcijas partija – labēji radikālā „Līga”. „Līgas” līdera Mateo Salvini nolūks bija visai nepārprotams – iniciēt ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kuras viņa partija, spriežot pēc reitingiem, varētu vairot savu ietekmi. Šis aprēķins gan izrādījies aplams, jo „Pieczvaigžņu kustība” operatīvi uzsāka sarunas par jaunas koalīcijas izveidi ar kreisi centrisko Demokrātisko partiju. Redzot šo attīstību, Salvini uzsāka politiskus manevrus, solot atjaunot koalīciju, ja Konti premjera amatā nomainītu „Pieczvaigžņu kustības” priekšsēdētājs Luidži di Maijo, taču pēdējais neizrādījās šādi uzpērkams. Tad nu „Līgas” vadonim šobrīd atliek vienīgi pravietot, ka itāliešu tauta celšoties sodīt savus principus nodevušo „Pieczvaigžņu kustību” un demokrātus, kuri raujoties pie varas „pret tautas gribu”. Te gan jāpiebilst, ka „Līgas” frakcija parlamentā nav neko daudz lielāka kā Demokrātiskajai partijai. Demokrātiem, kas pārstāv klasiski sociāldemokrātisko ievirzi, ir diezgan daudz saskares punktu ar „Pieczvaigžņu kustību” vides aizsardzības jautājumos, un arī partiju sociālās programmas varētu būt salāgojamas. Vakar abas partijas vienojās par koalīcijas izveidi un šodien savu mandātu Džuzepes Kontes otrās valdības veidošanai deva arī Itālijas prezidents Serdžio Matarella. Jāpiebilst, ka jauno valdību gaida nopietns pārbaudījums, apstiprinot nākamā gada budžetu, kuru Eiropas Savienība vēlas redzēt sabalansētāku nekā līdz šim.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova un Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Ukrainas ārkārtas vēlēšanu rezultāti 21. jūlijā notikušās Ukrainas parlamenta – Augstākās Radas – ārkārtas vēlēšanas paliks šīs valsts vēsturē gan ar rekordzemu vēlētāju aktivitāti, sasniedzot vien nepilnus 50%, gan ar to, ka pirmo reizi kāds politiskais spēks ieguvis parlamentā absolūtu balsu vairākumu, kas tam dod iespēju izveidot vienpartijas valdību. Nesen ievēlētā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska izveidotā partija „Tautas kalps”, kuras nosaukums vēl pirms pusotra gada lielum lielajam vairākumam vēlētāju asociējās vienīgi ar populāru seriālu, kuru rādīja oligarham Ihoram Kolomoiskim piederošajā telekanālā „1+1”, ieguvusi vairāk nekā 43% balsu partiju sarakstu konkurencē. Vēlēšanu rezultāti vienmandātu apgabalos, kur tiek ievēlēta puse no 450 Augstākās Radas deputātiem, vēl tiek precizēti, taču jau tagad ir skaidrs, ka „Tautas kalpa” pārstāvju sniegums arī tajos ir pārsteidzoši labs. Tiek spekulēts pat par iespēju, ka partija iegūs parlamentā konstitucionālo vairākumu, kas tai ļaus bez citu spēku atbalsta veikt likumdošanas izmaiņas. Šis „Tautas kalpa” triumfs ir turpinājums partijas līdera prezidenta vēlēšanu kampaņai, un tā rezultātā tikuši marginalizēti visi līdz šim Ukrainas politiskajā spektrā dominējošie spēki. Kāds ir šo visaptverošo pārmaiņu iemesls? Ieklausīsimies Ukrainas politisko procesu vērotāju viedokļos. Vispirms – bijušais kara fotogrāfs un arī Latvijā pazīstams rakstnieks Sergejs Loiko: Viņiem solīja izbeigt karu. Karš iesaldētā veidā turpinās. Ko iesākt ar okupētajām teritorijām – neviens nezina. Porošenko piedāvāja ļaudīm tomosa – Ukrainas pareizticīgās baznīcas pašnoteikšanās – ideju. Bet kas gan ir baznīca mūsdienu pareizticīgajā pasaulē? Tā ir vectētiņu un vecmāmiņu pasaule, kas aiziet pagātnē. Nevienu šai valstī baznīcas neatkarības ideja neiedvesmoja. Jā, Porošenko panāca bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību. Bet kas gan iz bezvīzu režīms trūkumā nonākušiem ļaudīm? Nekādu īpašu kara varoņdarbu nebija, ja neskaita Doņeckas lidostas aizstāvēšanu. Tā gan arī beidzās ar sakāvi, taču apvienoja nāciju un deva signālu Kremlim, ka, ja tas turpinās virzīties dziļāk Ukrainas teritorijā, tad tālāk katrā kilometrā to gaidīs zaudējumi, kurus tas nevar atļauties. Militārā ziņā Ukrainas armiju var attīstīt, cik tīk, to var padarīt par labāko armiju Eiropā, taču tikai ar jauna Krievijas uzbrukuma perspektīvu. Ukrainas armija nekad nespēs uzvarēt Krieviju un militārā ceļā atgūt savas austrumu teritorijas, vēl jo vairāk Krimu. Un Porošenko militārie sasniegumi uz joprojām ritošā ierakumu kara fona, kas turpina laupīt cilvēku dzīvības, arī neiedvesmo iedzīvotājus. Porošenko un viņa cilvēki kādā brīdī zaudēja izjūtu par patiesībā notiekošo. Līdz pat pēdējam brīdim viņi turpināja uzskatīt, ka karš ir galvenais, kas Ukrainā notiek. Ka viņi aizstāv Ukrainu pret Krieviju. Taču karš šodien ukraiņiem ir galvenais tikai tajā ziņā, ka viņi vēlas kādu, kurš šo karu izbeigs. Tā arī bija viena no galvenajām pagājušajās vēlēšanās izspēlētajām kārtīm. Zeļenskis apsolīja, ka viņš izbeigs karu. Plašākā politisko procesu kontekstā notikušo redz politiskais analītiķis Volodimirs Fesenko: Zeļenska fenomens kļuva iespējams ne tikai pateicoties Porošenko. Jā, vilšanās Porošenko un politiķos, kuri nāca pie varas 2014. gadā, ir. Tai bija sava loma Zeļenska uzvarā. Taču galvenais iemesls – absolūtais vēlētāju vairākums, kuri balsoja par Zeļenski, bija vīlušies ne tikai Porošenko, bet arī tajos, kuri bija pie varas Janukoviča laikā. Pirmoreiz mūsu politiskajā vēsturē vilšanās ir skārusi abas politiskās nometnes – nosacīti sakot, gan to, kas balstās uz krievvalodīgajiem reģioniem, gan to, kas balstās uz ukraiņvalodīgajiem reģioniem. Kā lika vilties Porošenko? Galvenais iemesls ir ar sociālajām problēmām saistītā vilšanās. Pēc sociologu datiem, tā saistīta ar tarifiem, taču, ja runājam plašāk, ļaudis ir kļuvuši trūcīgāki. Tas ir noticis objektīvu iemeslu dēļ – pirmkārt konfliktsituācijas ar Krieviju un kara rezultātā. Grivna zaudēja vērtību, samazinājās reālās algas un pensijas, bet uz šī fona strauji pieauga gāzes cena un komunālo pakalpojumu tarifi. Tas kļuva par šoka triecienu gan vairuma vēlētāju maciņiem, gan viņu emocijām. Bija arī citi iemesli – sevišķi Maidana piekritējiem. Porošenko neattaisnoja viņu cerības. Viņš taču solīja dzīvot pa jaunam, bet – kas izrādījās? Fasādi pamainīja, nedaudz modernizēja, bet viss cits palika iepriekšējais. Viņš lietoja vecās prakses, ielaidās dažādos nepieņemamos kompromisos, amatos palika daudzi vecie tiesneši, daudzi ierēdņi, neskatoties uz lustrāciju. Un vēl viens konkrēts iemesls – Porošenko taču ir liela mēroga uzņēmējs, viens no oligarhiem. Tas, ka viņš nešķīrās no paša biznesa, kļuva par vēl vienu aizkaitinājuma iemeslu. Mēs – plašas vēlētāju masas – kļuvām nabadzīgāki, bet viņš joprojām ir bagāts! Visi ukraiņu politisko procesu vērtētāji ir vienisprātis, ka pret Porošenko tikusi vērsta masīva negāciju uzkurināšanas kampaņa gan Krievijas, gan citiem oligarhiem piederošajos Ukrainas medijos. Tomēr jāsecina, ka Zelenska un viņa partijas uzvaras gājienā izpaužas Ukrainas sabiedrības akūtā vēlme pēc pārmaiņām. Var pat teikt, ka pēdējo mēnešu notikumi – tas ir Maidans vēlēšanu iecirkņos. Tomēr šo pārmaiņu sekas Ukrainai var būt pat ļoti bīstamas. Kā vēlamo reformu procesu, sociālos uzlabojumus, galu galā elementāru valsts struktūras ikdienas funkcionēšanu spēs vadīt spēks, kurā ir milzums politikas jaunpienācēju bez pieredzes? Vai šī procesa vadība nenonāks dažu „pelēko kardinālu”, pirmām kārtām jau eksprezidenta Porošenko pretinieka Ihora Kolomoiska rokās? Vai tas neizraisīs jaunu sabiedrības sašutuma vilni, kas nesīs Ukrainai jaunus satricinājumus? Un – galvenais – kā to savā labā izmantos Kremlis? Ka izmantos – arī par to ir vienisprātis visi, kas kaut ko saprot no pašreizējās situācijas Ukrainā.   Boriss Džonsons - jaunais Lielbritānijas premjers Vakar Lielbritānijas premjera krēslā vietu ieņēma Boriss Džonsons. Savā pirmajā uzrunā Džonsons solīja Lielbritānijas izstāšanos no ES 31. oktobrī, turklāt ar jaunu vienošanos. Viņš uzsvēra, ka ir pārliecināts - 99 dienu laikā to ir iespējams panākt. Ja tas neizdosies, Lielbritānija ES pametīs bez vienošanās.  ES breksita sarunvedējs Mišels Barnjē gan BBC norādījis, ka ekspremjeres Terēzas Mejas panāktā vienošanās ir vienīgais veids, kā Lielbritānijai sakārtotā veidā izstāties no bloka. Savu breksita stratēģiju Džonsons šodien prezentēs britu parlamentam, to gaida arī Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Tāpat Džonsons savā uzrunā solīja atrisināt problēmas veselības aprūpes, izglītibas, sociālās aizsardzības un citās nozarēs. Ministru kabinetu pametuši vai arī atlaisti vairāk nekā puse ministru. Viņu vietā Džonsons virzījis breksita atbalstītājus. Jaunais britu premjers jau izpelnījies kritiku, jo par savu padomnieki izvēlējies breksita kampaņas vadītāju Dominiku Kamingsu. Lai gan breksits ir Džonsona galvenais darbs, ar kuru viņš cer ieiet vēsturē, tomēr viens no pirmajiem darbiem uz jaunā premjera galda ir Irānā aizturētais britu tankkuģis. Jāpiebilst, ka Džonsonu apsveicis arī Irānas ārlietu ministrs Mohammads Džavads Zarifs, sakot, ka Irāna nevēlas konfrontāciju. Bet mums ir 1500 jūdzes Persijas līča piekrastes. Tie ir mūsu ūdeņi, un mēs tos aizsargāsim, tvītoja Zarifs.  

Jaunais EP sasaukums un ES līderi, G-20 - finanšu ministru un Centrālo banku vadītāju grupas tikšanās Japānā, Osakā, Grieķijas vēlēšanas svētdien. Notikumus studijā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespontente Ella Semjonova. Grieķijas vēlēšanas 7. jūlijā Grieķijas pilsoņi dosies pie vēlēšanu urnām, lai ārkārtas vēlēšanās ievēlētu 300 vienpalātas parlamenta deputātus. Precīzāk – tiešās un proporcionālās vēlēšanās tiks ievēlēti 250 deputāti, savukārt atlikušās 50 mandātus saņems papildus visvairāk vietu ieguvušais politiskais spēks. Iepriekšējā vēlēšanu reizē 2015. gada septembrī šis uzvarētājs bija Radikāli kreisā koalīcija jeb „Siriza”, tomēr arī ar papildus iegūtajiem 50 mandātiem tai pietrūka divu vietu līdz absolūtajam vairākumam. Tā nu, lai izveidotu valdību premjera Alekša Cipra valdību, radikāli kreisajiem nācās veidot koalīciju ar nacionālradikāli populistisko partiju „Neatkarīgie grieķi”, maksājot par to ar vairāku ministru vietnieku portfeļiem. Kaut arī tobrīd – Grieķijai finansiāli joprojām smagā situācijā – „Siriza” baudīja pietiekamu vēlētāju atbalstu, jau drīz pēc vēlēšanām atbalsts tai sāka kristies, un kopš 2016. gada sākuma visās vēlētāju aptaujās to konsekventi un nozīmīgi apsteidz tradicionālais konkurents – liberāli konservatīvā partija „Jaunā demokrātija”, kuras priekšgalā tobrīd nostājās jauns un enerģisks līderis – bijušais baņķieris Kirjaks Micotakis. Tagad viņš pārliecinoši vada šo spēku pretim svētdienas vēlēšanām, solot grieķiem ekonomikas atdzīvināšanu ar reformām un investīcijām labvēlīgāku politiku, noziedzības apkarošanu, pielaidīgāku budžeta noteikumu panākšanu no Eiropas Komisijas starptautiskajām aizdevējorganizācijām. Tiek lēsts, ka „Jaunā demokrātija” pat varētu kļūt par pirmo spēku apmēram desmit gadu laikā, kas iegūst absolūto vairākumu parlamentā.   G20 samits Osakā G20 jeb „Divdesmitnieka grupa” dibināta 1999. gadā ar sākotnējo mērķi veicināt pasaules finanšu stabilitāti, un sākotnēji darbojās kā valstu finanšu ministru un centrālo banku prezidentu forums. Grupu veido 19 ekonomiski ietekmīgākās pasaules valstis un Eiropas Savienība, kuru organizācijā pārstāv Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas vadītāji. Jaunu attīstību organizācijai deva globālā finanšu krīze, kas aktualizēja vairāku ekonomiski nozīmīgu valstu ciešāku iekļaušanu globālajā dialogā. Dalībvalstu pārstāvniecības statuss tika paaugstināts līdz valdības vadītāju līmenim, kopš 2008. gada notiek ikgadējie G20 samiti. Šobrīd G20 valstis aptver apmēram 90% no pasaules kopprodukta un apmēram 2/3 planētas iedzīvotāju skaita. Šī gada G20 samits risinājās 28. un 29. jūnijā Japānas pilsētā Osakā. Tā noslēguma deklarācija postulē dalībvalstu uzticību, citējot, „brīvas, godīgas, nediskriminējošas, caurskatāmas, prognozējamas un stabilas tirdzniecības un investīciju vides” principiem. Tāpat tiek deklarēta gatavība risināt klimata pārmaiņu, piesārņojuma un citas vides kvalitātes problēmas. Tomēr pozitīvo deklarāciju fonā nepatīkami vīd konkrētās pretrunas, kuru galvenais avots šībrīža globālajā ekonomikā ir pašreizējās Savienoto Valstu administrācijas īstenotā protekcionisma politika un savrupā pieeja ekoloģijas jautājumiem. Galvenā samita tēma nenoliedzami bija ekonomisko attiecību saspīlējums starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu – planētas pirmās un otrās lielāko ekonomiku. Relatīvi labā ziņa samita noslēgumā bija tā, ka pašreizējā tarifu karā pagaidām nav gaidāma jauna eskalācija – sarunas turpinās, ASV negrasās ieviest jaunus tarifus. Pateicoties Eiropas līderu, sevišķi Francijas prezidenta Emanuela Makrona uzstājībai, gala dokumentā paturēta atsauce uz Parīzes klimata vienošanos, gan pievienojot atrunu par Savienoto Valstu īpašo pieeju globālo vides problēmu risināšanai. Daudzu novērotāju uzmanība bija pievērsta Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, kura kontaktus ar pasaules līderiem neglābjami apzīmogo Krievijas agresīvā un avantūristiskā ārpolitika. Ja britu premjere Terēza Meja abu tikšanās laikā bija īsts saltuma iemiesojums, jau atkal atgādinot Krievijas līderim Skripaļu indēšanas skandālu, tad gluži citādi uzvedās Donalds Tramps, pārvērzdams jokā kādas žurnālistes piesaukto Krievijas iespējamo iejaukšanos Savienoto Valstu vēlēšanu procesā.   Eiroparlamenta sesija Otrdien uz savu pirmo plenārsesiju Strasbūrā pulcējās jaunievēlētais Eiropas Parlaments. Pirmais deputātu uzdevums bija izraudzīties jauno parlamenta priekšsēdētāju. Pilnvaru termiņš ir divi ar pusi gadi, respektīvi – puse no parlamenta pilnvaru laika. Jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem nostiprinājusies saspēle starp divām lielākajām Eiroparlamenta frakcijām – Tautas partiju un sociāldemokrātiem – nosaka, ka pirmajā ciklā šo amatu ieņem vienas lielākās frakcijas pārstāvis, otrajā – otras. Šāda kārtība, protams, nav pa prātam mazāko frakciju pārstāvjiem, kuru kandidāti priekšvēlēšanu debatēs tai veltīja kritiku. Tomēr tā kā abām minētajām frakcijām kopā Eiroparlamentā joprojām ir vairākums, shēma darbojās arī šoreiz, un parlamenta vadības stafeti no tautpartijieša, partijas Forza Italia pārstāvja Antonio Tajani pārņēma cits itālietis – sociāldemokrāts, Demokrātiskās partijas biedrs Dāvids Sassoli. Savulaik viens no prominentākajiem Itālijas televīzijas žurnālistiem - Sassoli pirms desmit gadiem uzsāka politiķa karjeru, tiekot ievēlēts Eiropas Parlamentā. Jāteic gan, tas notika tika ar otro piegājienu un visai nenozīmīgu pārsvaru – 345 no 667 balsīm. Taču galvenā intriga Eiropas Savienības politiku gaida pēc divām nedēļām, kad nākamajā sesijā parlamentam paredzēts balsot par Eiropas Komisijas prezidentu un Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārlietu un drošības jautājumos. Paralēli parlamenta plenārsesijai Strasbūrā, Briselē notika Eiropas Padomes samits ar mērķi izvirzīt kandidātus uz augstākajiem savienības amatiem. Rezultāts daudziem ir pārsteidzošs – Komisijas prezidenta amatam izvirzīta pašreizējā Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leijena, ārlietu un drošības virsvadītāja postenim – Spānijas ārlietu ministrs Žozeps Borejs. Līdz ar to savienības valstu līderi ignorējuši jau iedibināto vadošo kandidātu jeb Spitzenkandidaten izvirzīšanas procesu, kas paredz Komisijas prezidenta amatā ievēlēt tikai kādu no parlamenta frakciju iepriekš apstiprinātajiem pretendentiem. Tad nu lielais jautājums ir – vai parlaments piekāpsies. Līdz ar piesauktajiem diviem - Eiropadomes samits apstiprināja kandidātus vēl divu nozīmīgāko savienības institūciju vadībai: par Eiropas Centrālās bankas prezidenti paredzēts kļūt pašreizējai Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektorei Kristīnei Lagardai, savukārt par Eiropadomes prezidentu, kura ievēlēšanai nav vajadzīgs Eiroparlamenta akcepts, kļuvis līdzšinējais Beļģijas premjerministrs Šarls Mišels.    

Par notikumiem pasaulē: vēlēšanām Izraēlā, Eiropas Savienības un Ķīnas samitu un breksitu. Studijā notikumus komentē žurnāla "IR" komentētājs Pauls Raudseps. Izraēlas parlamenta – Kneseta – vēlēšanas 9. aprīlī notikušajās 21. Kneseta vēlēšanās Izraēlas pilsoņi piešķīra mandātus 120 likumdevējiem. Vēlēšanas notika priekšlaikus pēc tam, kad pagājušā gada nogalē iekšēju nesaskaņu dēļ izjuka ilggadējā premjerministra Benjamina Netanjahu vadītā labējās koalīcijas valdība. Gluži matemātiski lielākie panākumi vēlēšanās ir centriskajam blokam „Kahol Lavan” – tulkojumā „Zili baltais”, vietu skaita ziņā panākot premjerministra partiju „Likud”. Tomēr kopējais labējā spārna partiju pārsvars šķiet pietiekams, lai nodrošinātu harizmātiskajam premjerministram Netahjahu palikšanu varas virsotnē. Savukārt smagāko zaudējumu vēlēšanās piedzīvojusi Darba partija, kas savulaik – Izraēlas valsts pastāvēšanas pirmajās trīs desmitgadēs – bija nemainīgs valdošais spēks. Eduarda Liniņa saruna ar Dmitriju Dubovu, Izraēlas raidorganizācijas „9. kanāls” (Девятый канал) Ziņu dienesta galveno redaktoru. Ed.L.: Vai mēs varam teikt, ka tas ir sabiedrības uzticības mandāts esošajam premjeram un viņa partijai, un kas ir tā politika, par kuru sabiedrība ir balsojusi? DD: Tas, ziniet, ir ļoti sarežģīts jautājums. No vienas puses, protams, kad mēs apspriežam vēlēšanu rezultātus, mēs apspriežam pilsoņu gribas izpaudumu. No šī viedokļa 35 mandāti, kurus pēc šībrīža datiem saņem partija „Likud”, protams, liecina par to, ka tas ir noteiktas sabiedrības daļas atbalsts. Iepriekšejās vēlēšanās „Likud” saņēma par pieciem madātiem mazāk. No otras puses, mums jāparaugās uz tiem 35 mandātiem, kurus saņēmis partiju bloks „Kahol Lavan”, un jāsaprot, ka te ir runa drīzāk nevis par sabiedrības uzticības mandātu, bet gan par, es nebaidīšos teikt, zināmas sabiedrības sašķeltības faktu. Sabiedrība šodien ir sadalīta – kā bija sadalīta arī iepriekš – divās lielās nometnēs: tie ir, nosacīti, labējie un, nosacīti, centriskie un kreisie. Vienkārši šodien šī sašķeltība ir dziļāk izjūtama uz tā fona, ko veido pēdējo gadu opozīcijas nesekmīgie mēģinājumi izmainīt situāciju. Nu jau desmit gadus Netanjahu ir premjerministra postenī, un visus šos gadus nevienam Izraēlas politiskajam spēkam tā arī nav izdevies viņam šo amatu atņemt. Viņam ir ļoti stingrs atbalstītāju kodols, šeit, Izraēlā, to ir pieņemts dēvēt angliskajā terminā the base. Tie ir viņa atbalstītāji, kuri par viņu basos, neatkarīgi no tā, vai pret viņu tiek ierosinātas krimināllietas, kādi viņam ir īpašumi, vai viņu nopratina, vai nenopratina. Kā zināms, jūlijā ir noliktas divas tiesas izskatīšanas pret viņu ierosinātām krimināllietām. Bet viņa partijas piekritējus visi šie jautājumi vienkārši neuztrauc, un viņi turpina balsot par partiju „Likud”, pie tam vienotā ierindā. Tajā pat laikā kreisajā flangā tāda konsekventa opozīcija nav vērojama. Ik pa dažiem gadiem rodas kāds jauns spēks, kas pretendē uz to, lai kļūtu par alternatīvu un padzītu „Likud” no varas. Un šiem spēkiem tas neizdodas, kas, diemžēl, tikai diskreditē pašu parlamentārās opozīcijas ideju. Arī tagad es varu piesaukt šo partiju bloku „Kahol Lavan”. Šī bloka nākotne ir vairāk nekā miglaina, ciktāl viņu dienaskārtībā būtībā bija tikai viens jautājums – dabūt prom no varas premjerministru; un tas viņiem neizdevās. Ja šīs vēlēšanas arī ir mūsu pilsoņu gribas izpaudums, tad es teiktu, ka jārunā drīzāk nevis par uzticības mandātu, bet gan par sabiedrības sašķeltību. Ed.L.: Ja pieņemam, ka koalīcijas sastāvs paliks līdzšinējais, tajā savas pozīcijas nedaudz ir nostiprinājušas t.s. reliģiskās – respektīvi tradicionālistiskās, labējās partijas. Vai ir sagaidāmas kādas izmaiņas valdības politiskajā ievirzē? DD: Tas patiešām ir ļoti svarīgs jautājums. Jums ir pilnīga taisnība. Koalīcijā vairāk mandātu nekā līdz šim ir ieguvušas divas ultrareliģiskās partijas – ebreju aškenazu partiju bloks „Yahadut HaTorah” un ebreju sefardu partija „Shas”. Katrai no tām ir pa astoņiem mandātiem, un tas, protams, ir elektorāls spēks, kas ļaus tām tirgoties ar premjerministru un izvirzīt striktas prasības, sevišķi kas attiecas uz sestdienas svētīšanas ievērošanu, esošās situācijas saglabāšanu Izraēlā. Tas viss notiek uz arvien pieaugošu sabiedrības sekularizētās daļas savu tiesību pieprasīšanas fona. Piemēram, ne tik sen tika pieņemts likums, kas aizliedz maziem veikaliņiem un bodītēm tirgoties sestdienās. Nav jau tā, ka ļoti daudzi šos pakalpojumus izmantotu, bet pats fakts, ka notiek šāda sekularizētās sabiedrības daļas tiesību sašaurināšana, šeit tiek uztverts ļoti sāpīgi. Šai ziņā fakts, ka jaunajā koalīcijā ultraortodoksālajām partijām būs lielāks deputātu skaits, liek mums secināt, ka viņi izvirzīs Netanjahu vēl striktākas prasības, un jau tāpēc vien kreisā, sekularizētā nometne saprot, ka tā ir cietusi diezgan jūtamu sakāvi. Ed.L.: Un kā ir ar ārpolitiku? DD: Ārpolitika nemainīsies. Ārpolitika Izraēlā ir tikai un vienīgi premjerministra prerogatīva. Šai ziņā aizsardzības un ārlietu ministri pilda drīzāk tehniskas funkcijas, lai gan viņiem, protams, ir zināma patstāvība. Premjerministrs ir pirmais un pēdējais, kurš nosaka valsts ārpolitisko vektoru. Kas attiecas uz Netanjahu, tad viņam ļoti patīk sevi pozicionēt kā spēcīgu līderi, kurš vienlaicīgi tiekas gan ar Putinu, gan Trampu, aizstāv savas intereses, teiksim, panāk Irānas kodolvienošanās atcelšanu. Ārpolitika ir viņa trumpis. Viņš ir lieliski izglītots, izcili runā angliski, un pasaulē viņu arī uztver kā autoritatīvu līderi. Man ne reizi vien ir nācies vērot reakciju kaut vai ANO Ģenerālās asamblejas sēžu zālē, tur klātesot, burtiski sajust gaisotnes maiņu. Viņam piemīt pamanāma personiskā harizma. Partijas „Likud” ārpolitiskais vektors ir nemainīgs jau daudzus gadus, un tā kā Netanjahu paliks premjera postenī, var secināt, ka Izraēlas ārpolitika paliks tāda pati kā bijusi. Ja mēs to raksturojam, tad mums jākoncentrējas uz mūsu reģiona problēmām, un vispirmām kārtām tā ir Irānas klātbūtne Sīrijā. Tādā sakarā Netanjahu šobrīd uz Maskavu lido biežāk nekā uz jebkuru citu galvaspilsētu, jo viņam nākas salāgot mūsu armijas darbību ar Sīrijā esošajiem Krievijas spēkiem. Tās, ziniet, ir nepieciešamības diktētas vizītes. Netenjahu galvenā un vissvarīgākā problēma ir Irānas ietekme, Irānas kodolprogramma, šīs ietekmes pieaugums un izplatīšanās visā reģionā, tai skaitā Sīrijā, mūsu valsts ziemeļu robežu tiešā tuvumā.   Eiropas Savienības un Ķīnas samits Eiropas Savienības un Ķīnas Tautas Republikas samits, kas 9. aprīlī notika Briselē, ir jau 21. šāda galotņu tikšanās. Savienības delegāciju samitā vadīja Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers un Eiropadomes prezidents Donalds Tusks, Ķīnas delegāciju – tautas republikas premjers Li Kecjans. Ķīna ir Eiropas otrs lielākais eksporta tirgus ar 198 miljardu eiro ikgadējo apgrozījumu un lielākais importa avots ar 375 miljardiem ikgadējā apgrozījuma. Acīmredzami nesabalansētas tirdzniecības saldo ir viena no pamanāmākajām problēmām šajā partnerībā. Sarunu priekšvakarā analītiķi atzīmēja izmaiņas Eiropas Savienības retorikā – tajā parādījušās saltākas notis, biežāk dēvējot Ķīnu par sistēmisku sāncensi globālajos ekonomiskajos procesos. Tikšanās priekšvakarā izskanēja pat pieņēmumi, ka šis samits varētu noslēgties bez kopīgas deklarācijas pieņemšanas, taču šie pieņēmumi nepiepildījās. Samita noslēguma dokumentā abas puses no jauna apliecinājušas savu visaptverošo stratēģisko partnerību, apņemoties kopīgi darboties „mieram, labklājībai un ilgtspējīgai attīstībai”, saglabājot uzticību daudzpusīgi efektīvu attiecību un starptautisko normu regulētas tirdzniecības principiem. Kā samita noslēgumā paziņoja Donalds Tusks: Sarunas bija sarežģītas, bet iznākumā auglīgas. Mums izdevās vienoties par kopīgu noslēguma deklarāciju, kas nosaka mūsu partnerības virzību, balstoties savstarpīgumā. Tie bija mūsu kopīgi pūliņi, un šis ir mūsu kopīgs panākums. Eduards Liniņš to pārrunā ar Alesju Mariju Mosku no Itālijas, kura pārstāv Demokrātisko partiju/ Eiropas Demokrātu un sociālistu progresīvo aliansi  Ed. L: Kādas ir mūsu gaidas šajā dialoga procesā ar Ķīnu?  A.M.M.: Mums ir nozīmīgas gaidas tai ziņā, ka ir visu interesēs kopīgi veidot jaunu pasaules kārtību. Mēs sastopamies ar globāliem izaicinājumiem, un neviens nevar rīkoties, neesot vienots ar pārējiem. Viens no lielākajiem un konkrētākajiem izaicinājumiem ir klimata izmaiņas, un šai ziņā mums ar Ķīnu jau ir konstruktīvs dialogs. Sākot no tādiem soļiem kā šis, es domāju, mēs varam attīstīt šo dialogu, kas mūs var savest kopā pie viena galda un ļaut atrast konstruktīvākos risinājums nākotnes problēmām.  Ed.L.: Kāds iespaids uz šo dialogu ir Savienoto Valstu un to prezidenta pašreizējai pieejai?  A.M.M.: Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzpusēji efektīvas attiecības dažos pēdējos gados ir izrādījušās apdraudētas. Godīgi sakot, pašreizējais ASV prezidents paātrināja procesu, kas jau attīstījās daudzus gadus. Tas tikai deva papildu spiedienu sistēmā, kas jau tā nedarbojās pienācīgi. Bet tāda nu tā situācija ir, un tādēļ, es domāju, tie jaunie kanāli, kurus mēs iedibinām ar citiem partneriem, visi ir ļoti svarīgi, jo šādi visiem ir jāreaģē, lai nezaudētu visu, kas pagātnē sasniegts, bet lai pamatīgi un dziļi reformētu sistēmu pozitīvā virzienā un rastu labākos risinājumus mūsu pilsoņiem. Ed.L.: Tad mēs varam uzskatīt, ka Ķīna savā ziņā ir mūsu potenciāls sabiedrotais, pretdarbojoties „trampisma” politikai? A.M.M.: Es neuzlūkoju Savienotās Valstis kā ienaidnieku. Gluži otrādi – ASV joprojām ir mūsu primārs sabiedrotais, Eiropas Savienībai joprojām ir īpaši ciešas attiecības ar Savienotajām Valstīm, jo mums ir kopīga vērtību sistēma. Neviens prezidents dažos mēnešos nevar atcelt to, ko mēs kopīgi esam veidojuši desmitgadēm ilgi. Mūsu attiecības ar Savienotajām Valstīm ir un būs ciešas. Protams, mums dažā ziņā nav pieņemama esošā prezidenta pieeja, taču prezidenti nāk un iet, taču attiecības ar valstīm, ar kurām mums ir kopīgas vērtības, turpināsies daudz ilgāk nekā viena prezidenta pilnvaru termiņš. Ed.L.: Ievērojot šo visu – vai kaut kad nākotnē ar Ķīnu ir iespējama kāda līdzīga vienošanās tai, kas ir noslēgta ar Kanādu vai Japānu?  A.M.M.: Ir pāragri spriest, ka mums ar Ķīnu varētu izdoties kas līdzīgs tam, kas pastāv ar Kanādu vai Japānu. Ar Ķīnu mums tagad jāīsteno pakāpeniskas attīstības pieeja. Šobrīd mums ir svarīgi noslēgt investīciju līgumu, par ko mēs pašreiz vedam ilgstošas sarunas. Ja šajā ziņā būs progress, tad nākotnē mēs varam apsvērt arī kaut ko citu un ambiciozāku, bet pagaidām ir svarīgi apliecināt gribu panākt progresu tajā, kas jau ir aktuāls.   Eduards Liniņš sarunājas arī ar Helmūtu Šolcu no Vācijas, kas pārstāv Kreiso partiju (Die Linke) / Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu zaļo kreiso spēku konfederatīvā grupa. Ed.L.: Ko abas puses sagaida no šī dialoga procesa? H.Š.: Ķīna ir stratēģisks partneris, konkurents un, noteiktā ziņā, arī stratēģisks sāncensis. Ķīna ar savu ekonomisko attīstību šodien, protams, ir pilnvērtīgs globāls spēlētājs starptautiskajā politikā un ekonomikā. Es domāju, tādai arī jābūt pamatpieejai no Eiropas Savienības puses: ķīnieši ir jāuzlūko kā eiropiešu ļoti nozīmīgi partneri globālajā spēku izkārtojumā, kas ietekmē politisko, ekonomisko, sociālo un ekoloģisko attīstību. Šāds partneris ir svarīgs Eiropas Savienībai, attīstot pašas Eiropas spēju ietekmēt globālo politiku un arī ekonomiku. Novērtējot šīs partnerības priekšnoteikumus, ķīnieši ir noteiktā ziņā pārāki savas ekonomikas iespējās, jo Ķīna darbojas kā kompakta vienība, kamēr Eiropai joprojām pietrūkst vienotas ekonomiskās politikas, vienotas ekonomiskās stratēģijas pieejas. Tas iespaido tehnoloģisko iespēju izvēršanu, visaptverošākas organizatoriskās pieejas izveidi, kas sniegtos tālāk par atsevišķo 28 dalībvalstu ekonomisko politiku, kavējot šādas stratēģijas attīstību. No otras puses, es teiktu, abiem partneriem ir ļoti svarīgi izdiskutēt, kāda sistēmiska sāncensība kavē viņu sadarbību. Es personīgi domāju, ka stratēģija, ka Ķīnu uzlūko kā sāncensi, kas attīsta konfrontācijas kursu, nenesīs Eiropas Savienībai sevišķus panākumus un ieguvumus. Ed.L.: Cik lielā mērā Eiropas Savienību uztrauc Ķīnas arvien lielākā ietekme Āfrikā? H.Š: Es teiktu, tā ir daļa no sistēmas. Protams, zināmā momentā attīstības valstīm jāraugās perspektīvā, kā tirgus ekonomika var kalpot ļaužu interesēm. Tas nozīmē milzīgu spriedzi globālo resursu jautājumā. Ķīna nekad nav īstenojusi tādu politiku, kur politiskie, sociālie un ekoloģiskie mērķi būtu priekšnoteikums investīcijām, kur tie ietekmētu sadarbību. Tikmēr mums Eiropas Savienībā ir ļoti svarīgi iekļaut šos jautājumus ekonomiskās un politiskās sadarbības shēmās. Un tas ir jautājums, kas mums ar ķīniešiem ir jādiskutē Pasaules Tirdzniecības organizācijā un Apvienoto Nāciju sistēmā. Mums ir jāprasa, lai ķīnieši ievēro, ka Āfrikā viņi nedrīkst sekot tīri ekonomiskām interesēm, bet ka viņiem ilgtspējīgā veidā jāiegulda ļoti dažādo un, es teiktu, problemātiskā līmenī esošo Āfrikas valstu ekonomikā, veicinot šo ekonomiku vispārējo attīstību. Breksit turpinās Arī nākamsestdien briti joprojām modīsies kā Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoņi. Tāds rezultāts ir Eiropas Padomes sanāksmei Briselē, kas noslēdzās pagājušajā naktī, piešķirot Lielbritānijai vēl pusgadu sava ceļa meklējumiem prom no apvienotās Eiropas. Britu premjerministre Terēza Meja bija apņēmības pilna īstenot izstāšanos līdz 30. jūnijam, kamēr Eiropadomes prezidents Donalds Tusks aizstāvēja ideju par vismaz gadu ilgu pagarinājumu, zemtekstā diezgan nepārprotami paužot cerību uz Breksita nenotikšanu. Viņa galvenais oponents bija Francijas prezidents Emanuels Makrons, kura Eiropas Savienības reformu iecerēm pusizstāšanās stāvoklī esošā dalībvalsts ir pavisam nevēlams kavēklis. Tad nu Lielbritānijai ir dots laiks līdz 31. oktobrim, ar noteikumu, ka 23. maijā tajā notiek Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un ka tā pirms izstāšanās nemēģinās aizkavēt kādus nozīmīgus savienības lēmumpieņemšanas procesus. Un tad nu 31. oktobrī, ar vienošanos vai bez, bet – ārā! Nez – kāds tam tā īsti tic?        

Studijā notikumus komentē:Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībetis. Telefonintervijās: juriste, kas dzīvo Londonā - Inese Ejugbo un Eiropadomes deputāts Roberts Zīle. Breksits Ļoti iespējams, aizvadītās divas dienas bija spriegākās britu premjerministres Terēzas Mejas karjerā. Aizvakar vakarā Parlaments ar nomācošu vairākumu – 432 pret 202 balsīm – noraidīja vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības, kuru ar tādām pūlēm bija panākusi premjere un viņas kabinets. Šis tiek dēvēts par smagāko fiasko, ko kāda britu valdība cietusi teju simt gadu laikā, ievērojot, ka izstāšanās process ir faktiski ir Mejas kabineta pastāvēšanas iemesls un mērķis. Kā likumsakarīgs turpinājums 15. janvāra balsojumam bija vakar notikušais uzticības balsojums Mejas valdībai, kuru tā izturēja ar 325 pret 306 balsīm. Tagad kabinetam līdz pirmdienai jāsagatavo un jāceļ priekšā Parlamentam turpmākais rīcības plāns. Kāds gan tas varētu būt? Terēza Meja paziņojusi, ka turpmākajās dienās intensīvi konsultēsies ar pārējām Parlamenta partijām. Visticamāk, sekos kārtējais sarunu cikls ar Eiropas Savienības līderiem, mēģinot izkaulēt kādus vienošanās labojumus. Šādu „kosmētiski uzlabotu” vienošanos tad vēlreiz varētu piedāvāt britu tautas priekšstāvjiem, cerot, ka ar otro reizi izdosies. Ja nē, tad praktiski neizbēgama ir vai nu izstāšanās bez vienošanās 29. martā, vai arī izstāšanās perioda pagarināšana. Pēdējais variants tad ļautu īstenot kādu no jau daudzkārt piesauktajiem vai līdz šim tikai hipotētiski minētajiem scenārijiem. Tas varētu būt atkārtots referendums, ārkārtas vēlēšanas, kurās konservatīvo partijas programmas pamatā būtu esošās vienošanās īstenošana, valdības demisija vai vēlreizējs uzticības balsojums, varbūt pat nacionālās vienības valdības izveide vai Breksita procesa nodošana kādas Parlamenta struktūras ziņā. Tikām presē viss notiekošais  jau tiek atklāti dēvēts par ‘Brexit bedlam’ – „Breksita trakomāju”. Eiropas Savienības institūciju un vairāku nozīmīgu dalībvalstu līderu izteikumos arvien skaidrāk saklausāmas nīgras notis. Francijas prezidents Emanuels Makrons, uzstādamies pilsētu mēru kopsapulcē Normandijā, raksturoja 2016. gada referendumu par Lielbritānijas izstāšanos kā manipulācijās un viltus ziņās balstītu. Viņš teica: „Cilvēkiem ir samelots, un viņi ir izvēlējušies neiespējamo. Vēlu veiksmi tautas priekšstāvjiem, kuriem jāīsteno tas, kas nevar būt, un jāieskaidro tas ļaudīm!” Gdaņskas slepkavība 13. janvārī Polijas ostas pilsētā Gdaņskā notika organizācijas „Lielais Ziemsvētku labdarības orķestris” ikgadējais finālpasākums. Uz skatuves līdz ar citiem bija arī ilggadējais Gdaņskas mērs, partijas „Pilsoniskā platforma” politiķis Pavels Bogdans Adamovičs. Svētku salūta laikā pie mēra Adamoviča pienācis kāds vīrietis un trīs reizes iedūris viņam ar nazi vēderā un sirds rajonā. Pēc tam uzbrucējs paķēris mikrofonu un paziņojis, ka esot ticis nepamatoti notiesāts un ka cietumā viņu spīdzinājuši ļaudis no mēra Adamoviča pārstāvētās „Pilsoniskās platformas”. Nākamajā dienā Pavels Bogdans Adamovičs slimnīcā mira. Uzbrucējs, kura pilns vārds netiek minēts, izrādījies 27 gadus vecs vairākkārt krimināli sodīts Gdaņskas iedzīvotājs, kurš nesen atbrīvots pēc piecus ar pusi gadus ilga cietumsoda. Cietumā viņam diagnosticēta paranoiskā šizofrēnija, veikta terapija, taču pēc atbrīvošanas viņš ārstēšanos pārtraucis. Pavels Bogdans Adamovičs bija viens no prominentākajiem Polijas politiķiem. Viņš dzimis 1965. gadā Gdaņskā, kurp viņa vecāki pārcēlušies no Viļņas. Jau ģimnāzijas gados Pavels kopā ar vecāko brāli Pjotru iesaistījās tobrīd nelegālās arodorganizācijas „Solidaritāte” darbībā. Pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē, kad Polijā valdošais totalitārais režīms ieviesa karastāvokli un izvērsa represijas pret demokrātisko opozīciju, Pavels Adamovičs bija starp pirmajiem disidentisko studentu grupu dibinātājiem. Pēc studiju beigšanas viņš kļuva par tiesību un valsts institūciju vēstures pētnieku, taču aktīvā darbošanās kustībā „Solidaritāte” loģiski noveda jauno zinātnieku pie politiskās darbības. 1990. gadā Pavels Bogdans Adamovičs tika ievēlēts Gdaņskas Pilsētas padomē, bet 1998. gadā uzvarēja pilsētas galvas vēlēšanās un nemainīgi ieņēma šo amatu līdz pat savai traģiskajai bojāejai. Viņš saņēmis vairākus augstus Polijas un ārvalstu apbalvojumus, tai skaitā Svētā Krēsla Goda medaļu, Polijas Nopelnu krustu, Francijas Goda Leģiona ordeni un Igaunijas Māras Zemes ordeni. Nožēlu par notikušo un līdzjūtību tuviniekiem pauduši gan Polijas valsts vadītāji, gan vairāki Eiropas Savienības līderi. Organizācijas „Lielais Ziemsvētku labdarības orķestris” dibinātājs un līdzšinējais vadītājs Ježijs Ovsjaks atkāpies no amata. Gdaņskā un citās Polijas pilsētās tūkstošiem cilvēku pirmdien pulcējās piemiņas mītiņos. Pavela Bogdana Adamoviča bēru datums Polijā būs oficiāla sēru diena.

Kopš gada sākuma Eiropas Savienības padomes prezidējošā valsts ir Rumānija. Tomēr jau pirms prezidentūras sākuma šaubas par Rumānijas spēju uzņemties šos pienākumus izteikušas gan Rumānijas, gan Eiropas Savienības amatpersonas. Kāpēc – par to diskutējam raidījumā Divas puslodes. Sarunā arī par Turciju, kur pērnā gada nogalē prokuratūra izdevusi orderus kārtējo simt militārpersonu aizturēšanai. Diskutējam arī par ASV iekšpolitiku – ASV prezidents Donalds Tramps teicis uzrunu Ovālajā kabinetā un arī tur aizstāvējis ideju par mūra celšanu uz robežas ar Meksiku. Mūsu studijā notikumus komentē: politologs Kārlis Daukšts un žurnālists Imants Frederiks Ozols. Rumānijas prezidentūra   Valsts prezidentūra Eiropadomē ir pusgadu ilgs periods, kurā attiecīgās dalībvalsts pārstāvji vada padomes darbu, koordinē tās darbību ar Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju, nodrošina Eiropadomes lomu savienības likumdošanas un ārējo sakaru procesos. Kopš šī gada sākuma Eiropadomes prezidentūru uzņēmusies Rumānija, kurai tā ir pirmā reize. Kā savas prioritātes tā definējusi Eiropas konverģenci, drošību, Eiropas globālās lomas stiprināšanu un vienoto Eiropas vērtību apliecināšanu. Maijā rīkojamo Eiropadomes samitu Rumānijas pilsētā Sibiu paredzēts veltīt debatēm par Eiropas nākotni. Diemžēl pēdējos mēnešos pirms gaidāmās prezidentūras izskanējuši viedokļi, ka valsts nav idejiski gatava prezidentūras misijai. To paudis ne vien Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, bet arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis. Runa ir pirmām kārtām par ieilgušo tiesiski politisko krīzi valstī. Kopš 2016. gada Rumānijā pie varas esošā Sociāldemokrātiskā partija cenšas ar izmaiņām likumdošanā, vadošu korupcijas apkarošanas un tieslietu institūciju amatpersonu nomaiņu panākt vairāku savu biedru izvairīšanos no notiesāšanas vai atbrīvošanu no soda. Tas izraisījis regulāru kritiku no Eiropas Savienības institūciju puses un plašus sabiedrības protestus, kuru pēdējais uzbangojums notika pagājušā gada augustā. Nozīmīgāka figūra šai procesā ir valdošās partijas līderis un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājs Liviu Dragnja. Pagājušā gada jūnijā notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 3 ar pusi gadiem, taču spriedumu pārsūdzējis, viņš turpina būt ietekmīgākais politiķis valstī un, pēc visa spriežot, lielā mērā diktē savu gribu premjeres Vjorikas Denčilē valdībai.   Rumāņu žurnāliste, kas strādā Briselē Marija Udresku: Slavenās debates par gatavību Eiropas Savienības prezidentūrai nav pārāk skaidras. Vai mēs gaidījām, ka Rumānija nāks un reformēs Eiropu, atjaunos amerikāņu sapni un dalīsies ar lieliskām idejām? Es tā nedomāju. No vienas puses - Eiropa ir pārmaiņu posmā, un pat, ja Rumānijai būtu, nezinu, Francijas vai Vācijas vēlmes un ambīcijas, nez vai tās lielās idejas nāktu tagad - tieši pirms Eiropas vēlēšanām. Viss, ko Rumānija var darīt, ir centies risināt esošās problēmas, piemēram , migrāciju. Vēlu veiksmi ! Bet problēma ar Rumāniju ir politiskā līmenī. Neaizmirsīsim, ka rumāņu politiķiem nav lielu Eiropas līmeņu ambīciju. Viņus interesē pastiept likumus, lai viņus neieliktu cietumos. Kā jau jūs noprotat- iet vai neiet cietumā ir visnotaļ spēcīga personīgā motivācija. Viņus neinteresē, vai Rumāniju kritizē Briselē. Galu galā, ES prezidentūra beigsies, viņu kriminālās problēmas gan ne. Viņi tuvojas Orbāna klubam - viņi izplata eiroskeptistu, populistisku retoriku, ne jau ideoloģisku motīvu vadīti, bet vienkārši, lai attaisnotu savas darbības. Jā, mēs būsim bezprecedenta situācijā, kur prezidējošā valsts atklāti cīnīsies ar Eiropas Komisiju un tiks ārkārtīgi kritizēta Eiropā. Ja jūs man vaicājat, kāds varētu būt risinājums Rumānijas situācijai, es teiktu, ka tā ir jaundzimusī pilsoniskā sabiedrība. Es negaidu, ka notiks tūlītējas pārmaiņas Rumānijas valdībā, bet šī pilsoniskā sabiedrība ir dzimusi kā reakcija uz valdības pārkāpumiem. Runājot par politisko drāmu, ko mēs esam vērojuši Rumānijā, (..) ir šī ļoti pro eiropeiskā sabiedrība, kas saskaras ar šo politisko šķiru, kuru Rumānijas starptautiskais imidžs interesē mazāk nekā jebkad kopš 1989. gada revolūcijas. Jā, Rumānijas valdība izmanto eiropeisku retoriku, taču tie ir tikai vārdi. Rumānija ir vis eiro-entuziastiskā  valsts ES, un pēdējo divu gadu laikā mēs esam redzējuši, ka cilvēki iziet ielās lielākajās demonstrācijās kopš neatkarības atgūšanas un viņiem ir izdevies mainīt valdības lēmumus, turklāt viņiem tas ir izdevies biežāk, nekā ES to varētu. Tā kā tuvāko pusgadu Rumānija būs starmešu gaismā, iespējams, ka protestētāju centieni būs vēl lielāki, varbūt mēs redzēsim vēl lielākus protestus, ja valdība pārkāps robežu. Un to tā noteikti izdarīs! Šobrīd procesā ir amnestijas raksts koruptīvam politiķim. Pilsoniskā sabiedrība skatās uz ES un tā izdarīs spiedienu uz valdību, lai Rumānija turpinātu pro eiropeisku kursu un darbotos eiropeiskā garā. Turcijas cīņa ar militāristiem Turcijā notikuši kārtējie militārpersonu aizturēšanas. Lielākā daļa no 100  aizturētajiem aktīvajā dienestā esošajiem tiek turēti aizdomās par periodiskiem sakariem ar trimdā dzīvojošo islāmistu sludinātāju Fetullu Gilenu, kuru Ankara apsūdz par 2016. gada neveiksmīgā puča organizēšanu, - tā pirmdien vēstīja Turcijas mediji. Kopš neveiksmīgā puča vairāk nekā 77 000 cilvēku par šķietamo dalību apvērsuma mēģinājumā noteikts pirmstiesas apcietinājums. 150 000 ierēdņu un militārpersonu atlaisti vai arī uz laiku atstādināti no amatu pienākumu pildīšanas. Vakar Erdogans paziņoja, ka cīņa ar Gilena sekotājiem Turcijā un ārpus tās robežām ir gandrīz galā. Tramps un mūris Savienoto Valstu prezidentam Donaldam Trampam ir iespēja uzstādīt jaunu rekordu: ja viņa iniciētā valsts iestāžu finansējuma apturēšana turpināsies vēl divas dienas, tā kļūs par ilgāko vēsturē. Līdzšinējais rekords pieder Bila Klintona un Kongresa pretstāvei budžeta jautājumos 1995. un 1996. gada mijā, kas ilga 21 dienu. Kā zināms, pašreizējās krīzes iemesls ir Kongresa nevēlēšanās piešķirt finansējumu prezidenta iecerei – tā dēvētajam „mūrim” uz robežas ar Meksiku. 8. janvāri prezidents šajā sakarā uzrunāja savus līdzpilsoņus no Baltā nama Ovālā kabineta. „Mūra” idejas aizstāvībai viņš vispirms ķērās pie statistikas, raksturojot nelegālās imigrācijas saistību ar narkotiku tirdzniecību, cilvēku kontrabandu un citām likstām, pēc tam pārejot pie spilgtiem piemēriem: nelegālo imigrantu pastrādātu īpaši nežēlīgu slepkavību un izvarošanu virknes. Var piebilst, ka arī Ovālā kabineta uzrunu ziņā Donalds Tramps var „pārsist” līdzšinējos rekordus. Ar šādām uzrunām ASV prezidenti uzstājas tikai īpašos gadījumos. Franklins Delano Rūzvelts – vienīgais prezidents, kurš ievēlēts amatā trīsreiz, vadīja valsti 12 gadus, t.sk. Lielās depresijas un Otrā pasaules kara laikā, – no Ovālā kabineta uzrunājis tautu 37 reizes. Donalda Trampa priekšgājēja Baraka Obamas kontā ir 20 šādas uzrunas, Džordža Buša jaunākā kontā – 29. Līdzšinējais rekords pieder Ričardam Niksonam – 43 reizes. Donaldam Trampam, kas sabijis amatā vien nepilnus divus gadus, šī bija jau 17. reize.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā sekojam līdzi klimata konferencē COP22 panāktajam un skaidrojam, kādi riskus cīņai ar globālo sasilšanu var gaidīt no Donalda Trampa - cilvēka, kurš netic klimata pārmaiņām. Saruna studijā šoreiz veltīta lauksaimniecībai. Eiropas Komisija saņēmusi Lauksaimniecības tirgus darba grupas ziņojumu un valstu ministri sprieduši par lauksaimnieku pozīciju uzlabošanu pārtikas ķēdē un par Eiropas Savienības lauksaimniecības interešu aizstāvību starptautiskajās tirdzniecības sarunās. Kādi ir galvenie kopējās lauksaimniecības politikas izaicinājumi Eiropai un Latvijai nākamajam periodam? Studijā Zemkopības ministrijas Valsts sekretāra vietniece Rigonda Krieviņa, Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktors Zigmārs Ķikāns, kā arī Latvijas Cūku audzētāju asociācijas pārstāve Dzintra Lejniece. Vēl raidījumā: par Polijas pelēko kardinālu dēvētais Jaroslavs Kačinskis vēlas Eiropadomes prezidentu Donaldu Tusku saukt pie kriminālatbildības par to, ka Tusks, esot Polijas premjers, it kā būtu ļāvis Krievijas izmeklētājiem noklusēt Smoļenskas aviokatastrofas izmeklēšanas rezultātus. Kā arī Kārļa Daukšta komentārs par Angelas Merkeles iespējamo kandidatūru uz ceturto termiņu kancleres amatā.  

Šonedēļ raidījums Septiņas dienas Eiropā pievēršamies Brexit un iekšējām cīņām, kas noris gan starp Lielbritānijas pavalstīm, gan valdības, gan Eiropas līmenī. Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit? Studijā saruna par Vācijas kancleres Angelas Merkeles, Krievijas prezidenta Vladimira Putina, Ukrainas vaditāja Petro Porošenko un Francijas vadītāja Fransuā Olānda tikšanos Berlīnē, kurā sešas stundas centās risināt ieilgušo Ukrainas konfliktu. Jau pirms sanākšanas visi teica, ka pārāk daudz no sarunām gaidīt nevajadzētu. Iznākums - Minskas vienošanās ieviešanas "ceļa karte". Viesi studijā: žurnālists - Krievijas un Ukrainas norišu pārzinātāju Aleksejs Grigorjevs un Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektors Jānis Kapustāns. Vēl raidījumā Drošības policija skaidro, ko varam mācīties no ārvalstu dienestu pieredzes saistībā ar terorisma novēršanu; pievēršamies arī haotiskajam Eiropadomes samitam un vērtējam Valonijas pavalsts iestāšanos pret Visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kanādu, jeb CETA līgumu.   Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit? Pagājuši tieši četri mēneši, kopš briti nolēma, ka vēlas redzēt savu valsti pametam Eiropas Savienību. Oficiāls izstāšanās process vēl nav sācies, britu premjerministre Terēza Meja solījusi to uzsākt ne vēlāk kā nākamā gada martā, bet jau šobrīd tiek spriests gan par to, kādas būs britu pozīcijas sarunās, gan arī par to, kādā valodā sarunas notiks. Šis mēnesis ir bijis visnotaļ interesants „Brexit” jautājumā. Mēneša sākumā notika britu konservatīvās partijas konference, kurā Mejas teikto daudzi iztulkoja, kā signālu “smagam „Brexit””. „Mēs nepametam ES šodien, lai atkal atteiktos no imigrācijas kontroles, un mēs neizstājamies tikai, lai atkal atgrieztos Eiropas Savienības tiesas jurisdikcijā. Tā pat kā vienmēr starptautiskās sarunās, tā būs vienošanās, tas prasīs dot un ņemt. (...) Bet esat pārliecināti - šis būs darījums, kas der Lielbritānijai,” sacīja Meja. Lai gan klātesošie un noteikti arī gana liela britu sabiedrības daļa to uztvēra kā pozitīvu lietu, tomēr ir kvartets, kas par Mejas paziņojumu nepriecājas – tā Ziemeļīrija, Velsa, Skotija un britu mārciņa.

Pagājušās nedēļas beigās visi 28 Eiropas valstu vadītāji tikās Eiropadomes samitā. Tā dienas kārtībā bija vairāki sarežģīti jautājumi: Apvienotās Karalistes referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības un dalībvalstu vadītāju mēģinājumi atrast kopīgu risinājumu britu izvirzītajām problēmām. Protams, neizpalika diskusijas arī par bēgļu krīzi. Pēc divu dienu ilgām sarunām Lielbritānija un pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis panākušas vienošanos par reformām Lielbritānijas turpmākajās attiecībās ar ES. Vienošanās arī paredz ļaut Lielbritānijai ierobežot piekļuvi strādājošo pabalstiem migrantiem no citām ES valstīm pirmo četrus gadus. ES tiesību eksperti gan uzskata, ka šādu lēmumu vērtēs kā pretlikumīgu, kad Eiropas Kopienu tiesa lems par tā atbilstību. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā studijā viesojas Ministru prezidenta padomniece Eiropas Savienības jautājumos, vēstniece Lelde Līce-Līcīte un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, lai iepazīstinātu ar samitā pieņemtajiem lēmumiem. Ja Lielbritānija balsos par izstāšanos no ES, tad sadarbība ar savienību būs iespējama var būt iespējama pēc Šveices vai Norvēģijas modeļa, paredz Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Rubrika „Komentārs”. Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Butulis komentē Bosnijas un Hercegovinas izteikto vēlmi pievienoties ES.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Eiropas Savienības, Turcijas un Krievijas attiecībām. Analizēsim vienošanās starp Eiropas Savienību un Turciju aspektus un vai 40 gadus ieilgušais Kipras jautājums beidzot būs atrisināts, kā arī vērtējam to, vai Turcija drīzumā stāsies Eiropas Savienības valstu rindās. Viesis studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns. Rubrikā "Viedokļi": Pēc panākumiem Francijas pašvaldību vēlēšanu pirmajā kārtā Marīnas Lepēnas labēji radikālā "Nacionālā fronte" sevi jau dēvē par Francijas lielāko politisko spēku. Taču maz ticams, ka viņa uzvarēs arī 2017. gada prezidenta vēlēšanās. Jau ir teju skaidrs, ka viņa kandidēs, taču iedzīvotājus joprojām uztrauc viņas radikālisms. Sabiedriskās domas aptaujas šobrīd " Nacionālās frontes" kandidātei dod vien aptuveni 30 procentu atbalstu prezidenta vēlēšanās. Tiesa, atbalsts partijai arvien aug un nav skaidrs, kur tam ir gala robeža. Kopš pagājušām reģionālajām vēlēšanām 2010. gadā un prezidenta izvēlēšanas 2012. gadā - atbalsts partijai ir teju trīskāršojies. Taču šodienas Francija ir daudzkārt citāda nekā togad, kad divas vadošās partijas – sociālisti un centriski labējie – bija vienoti cīņā pret Nacionālo Fronti.   ES un Turcijas attiecības: “bēgļu nauda” “Eiropas Savienība un Turcija šādi nav runājušas vismaz 11 gadu,” Briseles žurnālistiem novembra beigās atzina Turcijas premjerministrs Ahmets Davutoglu. Ar Davutoglu kopīgajā preses konferencē Eiropadomes prezidents Donalds Tusks sacīja, ka Eiropas Savienība (ES) un Turcija vienojušās par plānu imigrācijas krīzes risināšanai, un arī par trīs miljardu eiro palīdzības paketi Sīrijas bēgļiem Turcijā. “Mūsu vienošanās paredz skaidru plānu drīzai kārtības atjaunošanai uz mūsu kopīgās robežas. Mēs arī palielināsim mūsu palīdzību Sīrijas bēgļiem Turcijā ar jaunas trīs miljardu eiro bēgļu programmas palīdzību. [..] ES piekritusi atvērt jaunu nodaļu iestigušajās Turcijas sarunās par pievienošanos blokam apmaiņā pret Turcijas sadarbību nelegālo imigrantu plūsmas samazināšanas labā.[..] Vīzu nosacījumi Turcijas pilsoņiem, kas apmeklē ES Šengenas zonu, tiks padarīti vieglāki, sākot ar 2016. gada oktobri,” bilst Tusks. Tāpat Tusks uzsvēra, ka Brisele “vismaz reizi mēnesī rūpīgi uzraudzīs” to, kādu progresu Turcija ir panākusi. Vienošanās tika nodēvēta par vēsturisku, tomēr par sarunu iznākumu izskanēja arī visai kritiski viedokļi, piemēram, tika piesaukta vienošanās fonā esošā dubultmorāle, jo Turcija pēc savas stabules liek dancot ES, kas tagad ir teju bezizejas situācijā. Kopumā šis ir viens no mazajiem, tomēr – soļiem pretim Turcijas iestāšanās ES. To priecīgi atzina Davutoglu: “Mēs vienojāmies, ka turpmāk divas reizes gadā mums būs šādas tikšanās un būs augsta līmeņa sarunas par ekonomisko, enerģētisko un politisko sadarbību, lai padziļinātu mūsu attiecības. Tādā veidā mēs gan veicināsim abpusējo dialogu, gan aktivizēsim Turcijas iestāšanās procesu”.

Raidījumā 7 dienas Eiropā spriedīsim par Eiropas Savienības cīņu ar Krievijas propagandu, veidojot jaunus informācijas un ziņu kanālus krievu valodā. Par kādiem plāniem un iecerēm šobrīd spriež politiķi un mediju speciālisti un vai šādiem kanāliem vispār ir jēga? Viesi studijā: kultūras ministres padomnieks un mediju politikas izstrādes ekspertu darba grupas vadītājs Mārtiņš Kaprāns un un LTV7 raidījuma "Punkts uz i" vadītājs, žurnālists Oļegs Ignatjevs. Sazvanīsimies arī ar Eiropas Parlamenta deputātu Andreju Mamikinu. Rubrikā „Viedokļi”. Neskatoties uz atkārtotajiem diplomātiskajiem centieniem un divus mēnešus ilgušo pamieru – Ukrainas austrumos no jauna ir atsākusies karadarbība. Vietējie iedzīvotāji sociālajos tīklos vēsta, ka karš turpinās, un kaujas ir tikpat aktīvas kā janvārī. Ukrainas Aizsardzības ministrija ziņo, ka Ukrainā joprojām atrodas Krievijas regulārās armijas karavīri un kopā ar prokrieviskajiem kaujiniekiem viņi turpina apšaudīt ukraiņu spēku pozīcijas ar smagajiem ieročiem, ko saskaņā ar Minskā noslēgto pamiera vienošanos bija jāatvelk no abu konfliktējošo pušu sadursmes līnijas jau pirms vairākām nedēļām. Šis bija arī viens no tematiem Krievijas, Ukrainas, Francijas un Vācijas ārlietu ministru sanāksmē Berlīnē, kur diplomāti tikās, lai vienotos par nākamajiem pamiera punktiem. Ministri nosodīja kara darbības atsākšanos un vienojās paplašināt ieroču atvilkšanu arī uz citām kategorijām. Cīņa par informāciju, cīņa par auditoriju Līdz ar karu Ukrainā, plašu uzmanību pievēršam jautājumiem par propagandu. Lai arī ikdienas gaitā šīs divas lietas šķiet iet roku rokā, patiesībā, informatīvais karš sākās jau vairākus gadus pirms kara Ukrainā. Cīņa par informāciju sākās jau vairākus gadus pirms karadarbības Ukrainā. Vladimirs Putins ir paveicis milzīgu darbu. Sākotnēji valsts paspārnē nokļuva lielākie mediju kanāli, kurus jau no 2011. gada sāka arī slēgt. Tajā pašā laikā oficiālā Kremļa vara ir plaši izmantojusi dažādu pasaules līmeņa sabiedrisko attiecību firmu pakalpojumus. „EUObserver” norāda, ka labs indikators pārmaiņām ir krievu diplomātu skaits Briseles vēstniecībā. No pārdesmit īgņām, kas bija vēstniecības darbinieki pirms dažiem gadiem, tagad tajā jau strādā vairāk nekā 100 cilvēku - visi ir aktīvi un labi izglītoti komunikatori. Cīņa par informācija notiek arī Baltijas valstīs. Igaunijā un Latvijā dzīvo visvairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, kuri ir pakļauti riskam dzīvot pilnīgi paralēlā informācijas pasaulē. Eiropas valstis pēkšņi saprata, ka būtu jārada labāks variants par līdz šim Eiropā pieejamajiem kanāliem, kādi ir tikai uz ziņām balstītais „Euronews” vai arī Krievijas plaši atbalstītais „Russia Today”. Žurnāliste Inga Spriņģe Latvijas Televīzijas raidījumā "Skats no malas" atzina, ka ir bijusi interese finansēt jauna satura veidošanu Baltijā. „Pēdējā pusgada laikā es esmu piedalījusies vairākās darba grupās vai ar dažādiem ārvalstu ekspertiem runājusi, kurus visus interesē, kā tagad cīnīties ar Krievijas informatīvo karu jeb propagandu. Mērķis, ko visi grib, viņi varētu dot naudu Baltijas valstīm, mūsu televīzijas kanāliem, lai veidotu saturu, kas būtu pretējs Krievijas saturam. Skandināvijas valstis ir vienas no tām, kas daudz domājušas un rīkojušas dažādas diskusijas Rīgā un Viļņā. Bet šobrīd šis projekts ir iesaldēts,” norāda Sprinģe. Taču, kā jau ar daudzām lietām Eiropā, arī par vienota kanāla izveidošanu vienoties nemaz nav tik viegli. Viens no visskaļākajiem šīs idejas aizstāvjiem ir Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. „Saskaņā ar Eiropadomes lēmumu, līdz jūnijam augstajai pārstāvei ārlietās, Eiropas Komisijai un mums kā prezidējošai valstij ir jāsagatavo priekšlikumi par visu pasākumu kopumu, kādā veidā cīnīties pret Krievijas propagandu. Šīs diskusijas laikā notiek arī saruna par vienota kanāla izveidi. Taču no tām diskusijām, kas man ir bijušas, gan ārlietu padomē, gan divpusēji tiekoties ar ES kolēģiem, attieksme ir ļoti dažāda, no atbalstošas līdz noliedzošai,” atzīst Rinkēvičs. Politiķu sacītajam ļoti labi piestāv vārds „propaganda”. Jo skaļāk šo vārdu kāds izsaka, jo kareivīgāk tas ir noskaņots pret Krievijas informatīvo kampaņu. Žurnālistu vidū gan runas par propagandas kanāla veidošanu nav lielā cieņā. Kvalitatīvs žurnālists nekad nevēlēsies būt par ieroci informatīvā karā. „Radio Brīvā Eiropa” galvenais redaktors Nenads Pejičs ir norādījis, ka „Radio Brīvā Eiropa” ar savu informatīvo projektu nevēlas propagandēt. Tieši jautājumā par vienotā kanāla mērķi sākas lielākās problēmas. Latvijas lēmums radīt atsevišķu kanālu krievvalodīgajiem saskaras ar tiem pašiem pārmetumiem. LTV raidījumā "Skats no malas", portāla Delfi galvenais redaktors Ingus Bērziņš norādīja, ka neredz jēgu censties pakļaut krievvalodīgo auditoriju. „Ja sākumā variants ir matemātiski vai tehnokrātiski izrēķināts, ka cilvēkiem, kas skatās televīziju krieviski Baltijā, patīk skatīties Maskavas kanālus, jo tur rāda televīzijas šovus, humora balagānus un tamlīdzīgi, tad tagad sametīsimies Eiropa un uztaisīsim vienu tādu kanālu, kurā liksim tādu pašu saturu, lai viņi sāktu skatīties šo. Un tad, kad sāksies ziņas, viņi redzēs nevis Kremļa ziņas, bet tādas, kādas mums vajag, tad ir naivi domāt, ka izdosies nosvārstīt auditorijas migrāciju,” vērtē Bērziņš. Šobrīd virzība mediju platformas meklējumos ir nonākusi nacionālo valstu rokās. Kamēr Eiropa diskutē, valstis pašas meklē ceļus, kā piesaistīt krievu valodā runājošos mediju  patērētājus. Latvijai vai Igaunijai tas jau sen bija jādara, Krievijas politologs un žurnālists Andrejs Piontkovskis norāda, ka Latvijā ir milzīga problēma ar informācijas uztveri. „Jums Latvijā ir grūti. Jums ir vesela politiska partija, kuru patiesībā sponsorē Kremlis. Tāpat Jums ir tādi paši masu mediji,” norāda Piontkovskis. Ko vajadzētu darīt? Pateikt skaļi un saprotami, mums vajag krievvalodīgo auditoriju un tūlīt pat? Žurnāliste Inga Spriņģe uzskata, ka tā nav pareizā pieeja. Visu izšķir kvalitatīvs saturs. Auditorija ir jāciena un cieņu rada attieksme saturā. Būtu liela kļūda gatavot raidījumus tikai krievvalodīgai auditorijai. „Būtu jāveido labs, kvalitatīvas žurnālistikas saturs, kurš ir tikpat labi interesants latviešiem vai poļiem, vai arī krievvalodīgajiem, kas dzīvo šeit, šajā valstī. Runa ir par kvalitāti, nevis speciālu programmu krievvalodīgo auditorijai,” uzsver Spriņge. Tāpat Spriņģe ir izteikusi ļoti interesantu atziņu par iespējamo satura iepirkumu dažādu mediju vajadzībām. Iespējams, ka pareizi būtu dot patvērumu tiem Krievijas pazīstamajiem žurnālistiem, kuri Putina režīma dēļ mūk no Krievijas. Baltijā un citviet Eiropā šādus žurnālistus pazīst. Tātad viņu piesaistīšana ir kas līdzīgs zvaigžņu atvešanai uz vietējo mediju tirgu. Latvijas prezidentūra beigsies jūnijā. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paredz, ka līdz prezidentūras beigām jau būs izveidots plāns, ko darīt stratēģiskajā komunikācijā. Eiropas līmenī politiķi ir apņēmušies atrast risinājumu krievvalodīgo auditorijas neatgrūšanai. Ja Kremlis mērķtiecīgi savos medijos iepludina simtiem miljonu eiro, Eiropai jābūt pietiekami viltīgai, lai izskaidrotu atšķirību starp argumentētu un viedokļu dažādībā balstītu saturu un klajiem meliem un propagandu. Saturu un ziņas jau var pasniegt katrs pēc saviem ieskatiem. Taču galvenais, jāņem vērā cilvēku ieradumu spēks, tāpat kā jāņem vērā, ka klausītājam nevar vienkārši iedot diametrāli pretēju informāciju. Var piekrist Ingum Bērziņam, Eiropā dzīvojošie un krievu valodā runājošie cilvēki tāpat ir pieraduši pie Eiropas dzīves stila. Diez vai viņi vēlētos atgriezties dziļā Krievzemē.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par  Eiropas Savienības jaunajām drošības prioritātēm. Vai dažādas valstis atšķirīgi skatās uz kontinenta drošību nākotnē un ko Latvija cer un var panākt līdz noteicošai Eiropadomes drošības un aizsardzības diskusijai jūnijā. Viesis studijā: Latvijas Universitātes docents un Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Rostoks atzīst, ka, runājot par Eiropas drošību, šobrīd svarīgāki ir praktiski pasākumi, ne stratēģijas izstrāde, lai arī iepriekšējā ir novecojusi, jo tikai pieņemta laikā, kad galvenais drauds drošībai bija terorisms. "Šajā brīdī tas, kas prasās Eiropā, ir skaidra izpratne par tiem diviem pašreizējiem lielajiem izaicinājumiem, kas ir Krievija un Tuvie Austrumi/ Ziemeļāfrika, un būtu vēlams, lai Eiropas valstis būtu gana vienotas, lai tās spētu realizēt pretpasākumus, kas ir vērsti, ja ne uz šo draudu neitralizēšanu, tad vismaz uz to, lai ES valstis spētu apturēt šo draudus – noturēt izstieptas rokas attālumā," vērtē Rostoks. Rubrikā „Viedokļi”: Krievija turpina censties sašķelt ES vienotību, šoreiz ar Ungārijas un Orbana labvēlību. Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns ir pirmais ES politiķis, kas sagaidījis Putinu vizītē savā valstī kopš pagājuša gada jūnija. Savukārt Krievijas prezidents Vladimirs Putins Budapeštā teica runu, ko daudzi uzskata par cinisku ņirgāšanos par pamieru un karu Ukrainā. Eiropas Savienības aizsardzības izaicinājumi Jauni drošības izaicinājumi Eiropai un Transatlantiskajai savienībai, hibrīdkarš Ukrainā, kas varbūt pat līdz galam nav izprotams un sarežģītais jautājums, kā būt tālāk? Vai Krievijas ārpolitiskā apetīte nozīmē, ka tiešām varētu būt mēģinājumi „raustīt” ES un NATO valstu aizsardzības līnijas, vai arī tomēr Ukraina ir viena milzīga ģeopolitiska spēle, kuras galvenais uzdevums ir izslēgt šo valsti no iespējamas dalības ES un NATO? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem atbildes jāmeklē ES politiķiem un NATO pārstāvjiem. Skaidrs, ka drošības situācija Eiropā ir mainījusies un par to runā ne tikai Eiropas vai NATO amatpersonas, bet nu jau arī Latvijas valstsvīri. Pagājušajā nedēļā jaunajai Eiropas drošības stratēģijai, varbūt pat arhitektūrai, tika veltīta neformālā ES aizsardzības ministru sanāksme. „Tikšanās ar aizsardzības ministriem šobrīd ir ļoti svarīga, jo ir pienācis tas brīdis, kad mūsu drošība ir apdraudēta ne tikai dienvidos, bet arī austrumu pierobežā. Tāpēc Eiropas Savienībai, savas drošības dēļ, šobrīd ir ļoti svarīgi sanākt kopā un saliedēties. Mēs nerunājam tikai par militāru sadarbību. Tas, kas attiecas uz Minskas vienošanās ievērošanu, tur Eiropas Savienība jau ir piedāvājusi palīdzību un sniedz savu atbalstu. Šobrīd mums ir jādiskutē un jāpieņem lēmumi par kopēju rīcību aizsardzības ministru līmenī, un, šajā gadījumā, es vēlētos pateikties Latvijai, kas šo jautājumu ir izvirzījusi par vienu no prioritātēm prezidentūras ietvaros. Turklāt šobrīd ir ļoti svarīgi šajā diskusijā iesaistīt arī pārējos Eiropas kolēģus,” uzrunājot klātesošos Rīgā, uzsvēra Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni Vēsturiski Eiropas Savienība jau ir tapusi kā apvienība Eiropas drošībai. Vienīgi laika gaitā ir mainījušies draudu veidi un avoti. Politoloģe Žaneta Ozoliņa kuluāru sarunas par iespējamām Eiropas Savienības drošības institūcijām uzskata par nereāliem sapņiem. Eiropa ir pārāk dažāda, lai šā brīža draudu priekšā spētu vienoties par vienota aizsardzības ministra posteni. „ Lai arī cik liels būtu ārējais spiediens un lai cik lieli būtu ārējie draudi, tomēr tradicionāli aizsardzības funkcijas uz saviem pleciem ir uzņēmusies alianse. Tā kā lielākā daļa ES dalībvalstu ir arī NATO valstis, tad šāds tīri eiropeisks veidojums varētu runāt pret to, ko dara alianse,” vērtē Ozoliņa. Žaneta Ozoliņa arī vērš uzmanību uz to, ka Eiropas valstu stratēģija drošības politikā arī ir dažāda. Piemēram Īrija ir izvēlējusies īpaši starptautiskajā politikā nejaukties, kamēr Zviedrija atkal ir aktīva starptautisko notikumu ietekmētāja, bet aizsardzībā izvēlas paļauties uz savu neitralitātes politiku. Otra pieminētā lieta ir ES sadarbība ar NATO. Rīgas apmeklējuma laikā NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs teica, ka alianse stāv kopā ar Eiropas partneriem, turpinot pildīt drošības garanta funkcijas. „Pats fakts, ka NATO ģenerālsekretārs tiekas ar Eiropas Savienības aizsardzības ministriem, parāda cik ļoti svarīga šobrīd ir sadarbība starp NATO un Eiropas Savienību. Mūsu galvenais mērķis šobrīd ir panākt uguns pārtraukšanu Ukrainā un darīt visu, lai Minskas sanāksmes vienošanās tiktu izpildīta,” norādīja Stoltenbergs. Kā arī piebilda: „Vēl, protams, svarīgi ir runāt par drošības pasākumiem, kas iedrošina Baltijas valstu un Baltijas reģiona iedzīvotājus, ka NATO arī nākotnē spēs garantēt mieru.” To, ka šobrīd draudu novēršanai nav īstas stratēģijas, LTV „Rīta Panorāmai” atzina aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Viņš uzsver, ka hibrīdkarš ir pavisam jauns izaicinājums, kam vēl jāatrod pareizā reakcija. Tikmēr NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs uzsver, ka jāturpina ir iesāktais darbs, kura rezultāts ir ātrāka un precīzāka pareizo spēku izvietošana jebkurā tiem paredzētajā vietā. Lai novērstu draudus tāpat galvenais ir spēja adekvāti reaģēt. Hibrīdkara jēdziens ir kas jauns un pietiekami nesaprotams. Arī politoloģe Žaneta Ozoliņa nešaubās, ka kopēju stratēģiju vēlētos redzēt pēc iespējas vairāk ES valstu valdību pārstāvji. Tomēr svarīgi ir saprast, kādu ceļu tālāk izvēlēsies Eiropa. Draudus jau var arī novērst ārpus savas teritorijas, investējot dažādos veidos, lai draudi Eiropā neienāktu. Viens no redzamākajiem jaunās sistēmas piesaucējiem ir Somijas prezidents Sauli Nīniste. Viņa valsts nav NATO un tuvākajā laikā, visticamāk, arī nebūs. Somi nevēlas kļūt par kara frontes līniju. Latvija savukārt kopā ar pārējām Baltijas valstīm ir frontes līnija. Un skaidrs, ka mūsu stratēģija ir pilnveidot savas aizsardzības spējas divu organizāciju ietvaros. Esam uzņēmušies saistības NATO, kā arī ES. Pirmā organizācija  prasa noteiktas militāras spējas, kamēr otra paredz prasmīgu diplomātiju. Šobrīd mums ir iespēja aktīvi strādāt tieši otrajā jomā.   Putina vizīte Budapeštā Kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins pērn Kremlī uzņēma Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu, iecere par Krievijas prezidenta ierašanos atbildes vizītē Eiropā – likās atbilstoša, taču aizvadītajā nedēļā, kad Putins tiešām Budapeštā ieradās, viņa vizīte atgādināja ne tik daudz diplomātisku soli, kā tā demonstrēja Krievijas līdera centienus sašķelt Eiropas vienotību. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="65593" layoutid="0" layout="" static=""} Kā izdevumam "The New York Times" skaidroja Budapeštas Politiskā institūta direktors Pēters Kreko  - tā nebija nejaušība, ka Ungārija centās šo vizīti plaši neatspoguļot. Ungārija centās nesaasināt attiecības ar Rietumiem, jo Eiropas Savienība ir mudinājusi distancēties no Krievijas līdera. Kad Putins oktobrī apmeklēja Serbiju, viņš tika uzņemts kā goda viesis, valsts līderi viņam par godu bija sarīkojuši militāro parādi ar gaisa akrobātikas elementiem un Putinam tika pasniegts Serbijas augstākais apbalvojums. Taču Budapeštā Putins ieradās ar pāris enerģētikas jomas amatpersonām un tika turēts nostatus no sabiedrības redzes loka. Vienīgais plašākais notikums bija preses konference, kurā Putins tāpat iemanījās izpelnīties nosodījumu. Runājot par aplenktajiem Ukrainas karavīriem Debaļcevas pilsētā Kremļa saimnieks sacīja, ka Kijevai ir jāpieņem ka tā ir zaudētāja: „Skaidrs, ka zaudēt vienmēr ir slikti. Zaudētājiem tā vienmēr ir bēda, īpaši, ja zaudē tiem, kas vēl vakar bija traktoristi, taču šī ir īstā dzīve, tā turpināsies; nedomāju ka mums vajadzētu uz to pārāk koncentrēties”. Krievija esot PIEPRASĪJUSI Ungārijai sarīkot šo vizīti,  izdevumam "The New York Times" skaidroja bijušais Ungārijas valdības padomnieks ārlietu jautājumos Zoltāns Biro. Orbānam par to bijis kauns, taču viņš neesot varējis atteikties. Enerģētikas sektorā Ungārija ir ļoti atkarīga no Krievijas gāzes. Tā veido 60 procentus no kopējām gāzes piegādēm. Eksperti gan norāda, ka Putinam šī vizīte bija daudzkārt svarīgāka nekā Ungārijai. Viņš vēlējās Rietumiem parādīt, ka Krievija nav izolēta un tai Eiropas Savienībā joprojām ir sabiedrotie. Lai gan Orbāns atbalstīja Eiropas sankcijas pret Krieviju, viņš vienlaikus apšaubīja to efektivitāti, paziņojot, ka savienība, sperot šādu soli, ir iešāvusi pati sev kājā: “Esmu pārliecināts, ka sadarbība un labas attiecības ar Krieviju nav tikai Ungārijas, bet arī visas Eiropas interesēs. .. Izslēgt Krieviju no Eiropas nav racionāli. Reģiona drošība nevar tikt veidota pret Krieviju, tikai sadarbojoties ar Krieviju, tādēļ mums ir jārunā, jārunā un jārunā”. Ungārija zina, kādas ir soda sankcijas sliktām attiecībām ar Krieviju. 2009. gadā valsts bija spiesta samazināt dabas gāzes piegādes saviem klientiem, jo Krievija apturēja gāzes plūsmu caur Ukrainu.  

„Septiņas dienas Eiropā” gada ieskaņas raidījums. Par godu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības padomē veiksmīgai uzsākšanai informatīva saruna par jaunāko, svaigāko un visu iecerēto no janvāra līdz jūlijam. Viesis studijā: Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Andris Pildegovičs. Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē pirmas darba dienas Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē ir sākusies. Seši mēneši, kuru laikā būs daudz darāmā, organizējot ļoti daudz dažādu pasākumu, augsta līmeņa tikšanos un arī cenšoties rast sadarbību starp dažādām institūcijām. Kā atzīst Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāta direktore Kristīne Pommere, tad visi sagatavošanās darbi ir notikuši atbilstoši iecerētajam. "Lieli resursi ir veltīti Nacionālās bibliotēkas iekārtošanai, kā galvenajai pasākumu norises vietai. Mēs esam atraduši veidu kā bibliotēkai funkcionēt kā lasītāju apmeklētai zonai un prezidentūras zonai. Bibliotēkā prezidentūras telpās ir ierīkotas 8 sanāksmju zāles, kurās vienlaicīgi var notikt pasākumi. Līdz ar to no praktiskā aspekta, mēs esam gatavi uzņemt viesus," skaidro Pommere. Šonedēļ jau sākas vairāki pasākumi, kuru laikā jauniešiem ir iespēja piedalīties simulācijas spēlē par neformālo ministru tikšanos, tāpat tiks izdota Latvijas prezidentūras pastmarka, izveidota īpaša video sērija par Raini un Aspaziju, kuriem šis ir jubilejas gads. Vēl sagaidāma Eiropas Komisijas kolēģijas vizīte, kuras ietvaros komisāri iepazīsies gan ar Saeimas deputātiem, zinātniekiem un akadēmiķiem, dažādām domnīcām. Bet pirmās nedēļas noslēguma sagaidāma konference un Eiropas gada atklāšana, kā arī Eiropadomes prezidenta Donalda Tuska vizīte. Žana Kloda Junkera investīciju plāns Viena no Latvijas prioritātēm Eiropas Savienības (ES) prezidentūras laikā būs Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera 300 miljardu investīciju plāna ieviešana. Tā tiek uzskatīta par Eiropas vēsturē līdz šim vērienīgāko ieceri, kurā ES budžetu plānots izmantot kā sākuma finansējumu papildus investīciju piesaistei. Plānots, ka fonds, kas administrēs projektus, sāks darbus nākamā gada vidū, tādēļ Latvijas prezidentūras laikā būs jāpieņem lielākā daļa noteikumu plāna ieviešanai. Junkera iecere paredz Eiropas Stratēģisko investīciju fondā sākotnēji ieguldīt 21 miljardu eiro pašas Savienības līdzekļu. Emitējot obligācijas šo summu plānots palielināt līdz 60 miljardiem. Tam vajadzētu piesaistīt 15 reizes lielāku privātā finansējuma apjomu, kā rezultātā kopumā Eiropas ekonomikā tiktu ieguldīti 315 miljardi eiro. Intervijā „Euranet Plus” radio staciju tīklam par Junkera labo roku dēvētais Eiropas Komisijas pirmais priekšsēdētāja vietnieks Frans Timmermans skaidroja, ka plāna galvenais mērķis ir stagnējošās Eiropas ekonomikas atdzīvināšana. No ierastajiem grantiem un subsīdijām uzsvars tiks pabīdīts uz privātā sektora iesaisti. “Viss ir atkarīgs no projektu kvalitātes. Esmu pilnībā pārliecināts, ka ar Eiropas investīciju bankas palīdzību mēs varēsim identificēt kvalitatīvus projektus, kas ir nepieciešami Eiropas ekonomikai, lai radītu vienotu digitālo tirgu un radītu jaunas darbavietas. Uzskatu, ka izmantot daļu kapitāla kā sākuma instrumentu ir pareizais veids kā rīkoties. Nevis vienkārši raudzīties uz pieprasījumu un to ekonomikas daļu, kas atbild tikai par infrastruktūru. Ir jāskatās uz to, ko vēlas tirgus,” komentē Timmermans. Komisija uzskata, ka, pateicoties investīcijām platjoslas interneta tīklos, enerģētikas sektorā, transporta infrastruktūrā, izglītībā un pētniecībā projekts radīs papildus 1,3 miljonus darbavietas. Biznesa izdevums “The Wall Street Journal” uzsver, ka akcenta pārbīde uz privātā sektora iesaisti varētu izrādīties vienīgā iespēja ES ekonomikas atdzīvināšanai laikā, kad nacionālās valdības joprojām savelk jostu, bet Eiropas Centrālajai bankai ar jaunu monetāro stimulu ieviešanu nesokas tik raiti kā bija plānots. Atzinīgus, bet piesardzīgus vārdus iecerei ir veltījušas arī Eiropas Parlamentā lielākās politiskās grupas, bet galēji labējie, zaļie un kreiso spārnu deputāti uzsver, ka plāns piesaistīt 15 reizes lielāku privāto finansējumu ir fantāzijas. Komisija un Eiropas Investīciju bankas darba grupa jau ir iesniegusi pirmo iespējamo investīciju projektu sarakstu. Uz šo brīdi Latvijai ir atvēlēti 58 projekti, sākot ar piecu jaunu cietumu būvniecību, kuģu iepirkšanu un Salaspils kodolreaktora teritorijas atjaunošanu.