Podcasts about sestdien

Muzeju nakts tēma šogad ir „mūsu vērtību stāsti”. Kultūras rondo iepazīstinām ar muzeju piedāvājumu, izvēloties nozīmīgākās vērtības no saviem krājumiem. Stāsta Starptautiskās Muzeju padomes Latvijas Nacionālās komitejas (ICOM Latvija) valdes pārstāve, Jāņa Akuratera muzeja vadītāja Maira Valtere un LNMM Komunikācijas daļas vadītāja, Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Annija Sauka. Par to, kas notiek mūsu attālākajos reģionos – sazināmies ar Valkas un Augšdaugavas novada pārstāvjiem. Stāsta Kristīne Saulīte no Augšdaugavas kultūras un tūrisma pārvaldes un Ligita Druviņa no Valkas novadpētniecības muzeja. Sestdien, 17. maijā, vairāk nekā 245 Latvijas muzeji un citas sabiedrisko dzīvi veidojošas organizācijas aicinās apmeklētājus izbaudīt Muzeju nakti. Šis ir jau 21. gads, kad Latvijas muzeji piedalās starptautiskajā akcijā, piedāvājot gan bez maksas apmeklēt ekspozīcijas un izstādes, gan iesaistīties īpaši šim vakaram sagatavotās norisēs. Šā gada Muzeju nakts vienojošā tēma – mūsu vērtību stāsti – izvēlēta, aicinot gan valsts, pašvaldību un privātos muzejus, gan citus sabiedriskās dzīves organizatorus akcentēt savos krājumos esošās nozīmīgākās vērtības, vēstīt par tām sabiedrībai. Ar Muzeju nakts programmu iespējams iepazīties šeit.

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā... Ruku Valdis (jeb Voldemārs Ruks) savās atmiņās raksta: "Mācīties Jēkabskolā uzsāku 1921. gadā, kad kara trokšņi bija apklusuši un uzsākusies Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas valsts veidošana. Rudenī jau savlaicīgi uz skolu aizveda gultiņu, lai guļamistabas brīvā rūmē aizņemtu labāko vietu – mācības taču notika sešas dienas nedēļā un visi dzīvoja skolā. Ķīpu, kas cieti piebāzta ar rudzu salmiem, atveda tikai skolas pirmajā dienā. Tā bija matrača vietā. Cik salds un patīkams bija miegs, uz tās guļot, un vienmēr tajā palika silta, pēc auguma iespiesta bedrīte... Pirmdienās mani aizveda ar zirgu vai arī kāds no lielajiem palīdzēja aiznest nedēļai pielikto maizes kuli un sestdien mājās atnestās grāmatas. Kara laikā šī skola nedarbojās, un viens otrs no bērniem bija stipri pāraudzis. Pēdējo – ceturto – klasi apmeklēja jau pieauguši puiši un meitas, kuri zem gultas maisa slēpa tabaku un vakaros gāja ārā uzpīpot. Mācības notika divās atsevišķās telpās, kur darbojās četras klases. Zēnu guļamistaba bija nomaļus, bet meiteņu telpā bija pastāvīga kustība. Meiteņu gultiņas bija izvietotas pie pretējām sienām. Starp tām gluži kā pa lielceļu plūda skolnieku bars – gan uz ēdamtelpām, gan starpbrīžos uz pagalmu un arī uz zēnu guļamistabu. Meiteņu istabā, pašā koridora malā, bija Annas mātes gulta. Viņa bija guļamtelpu sargs, pusdienu vārītāja un apkopēja. Durvis uz zēnu guļamistabu viņa vakaros aizvēra, bet platās krāsns augša palika vaļēja. Puikām bija varonība pa krāsns augšu pārlīst no vienas telpas otrā. Ja šī pārdrošība notika, kad gaismas bija nodzēstas, pietika Annasmātei iesaukties: "Kur man tās špickas!", lai palaidnis ātri ielīstu atpakaļ savā gultā. Mīļa un tuva ritēja mācību gada dzīve mazajā skoliņā, kurā kopā bija sanākuši visi tuvējās apkārtnes lauku bērni. Tā bija kā liela, kopīga ģimene, kuru audzināja Drulles tēvs un jaunais, mūsu draiskulībām līdzi dzīvojošais skolotājs Miesnieks. Ziemās pirms gulētiešanas viņš mums atļāva ar basām kājām skriet pa sniega kupenām līdz attālajam mežiņam, bet mērenā salā arī pārsimt metrus līdz strautiņam. Pavasaros viņš mūs veda skatīties, kā šnepes velk un stāstīja medniekstāstus. Produktus kopgaldam vecāki veda noteiktās dienās. Rītos bija tēja vai cigoriņu kafija. Vakaros piena zupas un pusdienu pārpalikumi, kam katrs no savas cibiņas piekoda biezpienu, sviestu vai ievārījumu, ja tāds bija. Pirmajā skolas ziemā vairākums tēju saldināja ar saharīnu, jo cukura nepietika vai tas bija pārāk dārgs. Pusdienās visbiežāk bija zupa. Katram skolēnam bija no mājām līdzpaņemti gaļas gabaliņi. Katrs savējo pēc saraksta uzvēra uz apaļas drāts, ko Annasmāte lika vārīties kopējā katlā. Pie pusdienu galda viņa katram pēc tā paša saraksta izdalīja – katrs dabūja savējo. Sestdienās Annasmāte ļāva virtuvē uz pannas pašiem izcept neapēsto biezpienu. Tas bija nedēļu vecs, jau sapelējis, bet, klāt pieliekot rupjmaizi, taukus vai sviestu, tas cepot un maisot gardi staipījās. Lēcām uz soliņa un ar maisāmo dakšiņu stiepām to gandrīz līdz pašiem griestiem. Nekad mūžā vairs neesmu ēdis tik garšīgu cepto biezpienu kā Jēkabskolā. Mācību stundās rakstījām un rēķinājām ar gripeli katrs uz savas līstiņās ierāmētās tāfeles. Pēc atrādīšanas skolotājam uzrakstīto varēja viegli nodzēst un rakstīt atkal. Skolnieku rakstāmpapīra krājumi strauji palielinājās pēc Saeimas vēlēšanām 1922. gadā. Katram vēlētājam izsniedza apmēram simts kandidātu sarakstus. Urnā iemeta vienu, bet parējos, rūpīgi saglabātus, bērni nesa uz skolu, lai aprakstītu vai aprēķinātu kandidātu listes balto pusi. Pēc šīm sarakstu pakām rakstīšana ar grifeli strauji samazinājās. Iepazīšanās ar šīm daudzajām kandidātu listēm bija mūsu pirmā demokrātijas mācību stunda." Tā Ruku Valdis, kurš beidzamajos Jēkabskolas Ziemassvētkos uz mazās skatuvītes tēlojis Sprīdīti. Ar lāpstu rokā, kāju uzlicis uz zemā, imitētā celma, paceltā, skaļā balsī viņš teicis Lienītei: "Un tevi par sievu neņemšu, neņemšu nu!", tomēr tieši šī meitene viņam patikusi visvairāk. Skatītāju solos sēdējusi arī pirmās klases skolniece Nadīna, Ķenča prototipa Brandera mazmeita, un ar aizrautību esot skatījusies savas kaimiņsētas zēnā. Tieši no šī brīža viņa esot iemīlējusi drosmīgo laimes meklētāju Sprīdīti. Pagāja vien 12 vasaras, kad Nadīna kļuva par Voldemāra sievu un laimi nu meklēja abi kopā.

Latvijas čempione hokejā Mogo/RSU arī šajā sezonā atrodas pirmajā vietā. Sestdien pulksten 13:30 gaida regulārās sezonas noslēdzošais duelis pret Zemgali (tiešraide TV4). Vai atkal komandas spēkosies finālā? Podkāstā Ārpus kadra viesojās Mogo vārtsargs kopš kluba dibināšanas Henrijs Ančs un jaunpienācējs Gatis Sprukts. Kāds ir vietējā čempionāta hokejista dzīves ritms? Kādu uzbraucienu Mogo veltīja igauņu fani? Artūrs Šilovs un Linards Feldbergs Mogo vārtos – kā tas bija? Un abi kopā sastādīs simbolisko izlasi no pretinieku komandu hokejistiem. Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Vytautas minerālūdens

2025. gads visā pasaulē iezīmēsies kā Arvo Perta deviņdesmitās jubilejas gads. Un arī Latvijas klausītāji varēs piedalīties Arvo Perta jubilejas gada ieskaņas koncertā, baudot vispasaules slavu iemantojušā igauņu komponista mūziku – mūziku, kura personiski uzrunā visu paaudžu klausītājus ar tās pārpasaulīgumu un vienlaikus cilvēcību, ar savu mieru un reizē dramatismu. Sestdien, 8. februārī, Rīgā, Lutera (Torņkalna) baznīcā skanēs Arvo Perta "Te Deum" un Georga Fridriha Hendeļa "Dixit Dominus", ko izpildīs Latvijas Radio koris un kamerorķestris "Sinfonietta Rīga". Pie diriģenta pults – Kaspars Putniņš, ar kuru tiekamies arī uz sarunu "Klasikas" viļņos. "Ar Perta mūziku jūtu visnotaļ ciešu un ilgstošu saikni. Tas varētu būt 1986. gada ziemā, kad es Mūzikas akadēmijas basketbola komandas sastāvā biju Tallinā," stāsta diriģents. "Tā kā sākās pārmaiņu laiki Padomju savienībā, tad tieši 86./87. gada ziemā bija pirmais Arvo Perta autorkoncerts Padomju Igaunijā pēc viņa emigrēšanas uz rietumiem. Viņš pats šajā pasākumā nepiedalījās, bet Estonijas koncertzāle bija stāvgrūdām pilna, un kādā dīvainā, nesaprotamā kārtā, neskatoties uz to, ka tur bija vispārēja sajūsma, kāpnes bija pilnas ar cilvēkiem (mūsdienās to neviens nepieļautu ugunsdrošības noteikumu neievērošanas dēļ!), bet mūsu draugi mūs tur iedabūja iekšā. Es nekad tādu mūziku savā dzīvē agrāk nebiju dzirdējis, un tas bija pilnīgs kultūršoks. Turklāt vēl biju tikko atnācis no armijas, biju ilgāku laiku nodzīvojis tādā informācijas un mūzikas vakuumā. Tūlīt pēc tam sāku intensīvi meklēt iespējas šo mūziku iepazīt tuvāk un ar to nodarboties, un Sigvarda [Kļavas] organizētajā festivālā "Satikšanās mūzikā" Universitātes aulā, tas varēja būt astoņdesmito gadu beigās, iespējams, ka mēs ar Rīgas vokālo grupu toreiz ka tik nebijām pirmie, kas Arvo Perta mūziku pēc viņa emigrācijas, došanās trimdā atskaņoja Rīgā. Kamēr viņš bija Igaunijā, Perta mūzika šad un tad tika atskaņota arī pie mums. Tā ka attiecības ir senas un man personīgi ļoti, ļoti svarīgas."

Sestdien, 21. septembrī, Latvijas Universitātes Lielajā aulā savu 19. koncertsezonu uzsāks diriģenta Normunda Šnē vadītais Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga. Programmā - Roberta Šūmaņa Trešā simfonija un Andra Dzenīša "Elysium" orķestra versijas pirmatskaņojums, bet arbulgāru izcelsmes sitaminstrumentālistes Vivi Vasiļevas solo izskanēs Gregora A. Mairhofera "Recycling Concerto". Plašāk par gaidāmo - sarunā ar Normundu Šnē. Normunds Šnē: Šī sezona būs pārbaudījums ne tikai mums, bet Latvijas profesionāļiem un mūziķu kolektīviem vispār, jo Lielā ģilde ir slēgta un katrs meklē mājvietu. Mēs esam izvēlējušies Latvijas Universitātes Lielo aulu. Mēs, protams, spēlēsim arī citur, bet šī būs tā vieta, kur notiks abonentkoncerti un ar kuru publika, mūsu klausītāji, var rēķināties. Tās, šķiet, ir lielākās izmaiņas, bet mākslinieciskā gultnē mēs turpinām savu plūdumu, kas ir izveidojies iepriekšējos gados. Man varbūt pārāk nepatīk revolūcijas, bet man patīk evolūcija - mierīga un ar saprašanu veidota attīstība. Arī šī sezona turpina šo līniju. Ir pietiekami daudz jaunas mūzikas, un tas man ļoti patīk, lai gan pašreizējos finansiālos apstākļos tas nav nemaz tik vienkārši. Ir jauna mūzika, jauni darbi, interesanti solisti, ko Rīga agrāk nav dzirdējusi. Tā nu mēs dosimies uz priekšu mūsu ceļā. Kaut kas no jaunas mūzikas būs jau sezonas atklāšanas koncertā 21. septembrī. Kaut Andris Dzenītis nav mūsu rezidējošais komponists, iznācis tā, ka šajā sezonā skanēs divi viņa jaundarbi. Šis ir neliels skaņdarbus stīgu orķestrim, kas veidots no viņa stīgu kvarteta. Kā viņš pats saka, klusumam un mieram, kas nepieciešams. Es domāju, ka katram no mums tas ik pa brīdim ir nepieciešams. Pavasarī būs Andra Dzenīša jaunā simfonija, kas piedzīvos savu pirmatskaņojumu. Man patiešām prieks, ka viņš joprojām strādā un domā, rada. Atklāšanas koncertā orķestris tiksies arī ar kādu ļoti dzirkstošu mūziķi? Sitaminstrumentālisti vispār prot atstāt tādu iespaidu par sevi, jā, viņi darbojas ap visiem saviem instrumentiem. Viņu instrumentārijs šādos koncertos parasti ir plašs, bet šis koncerts laikam pārspēs visu, jo Gregora A. Mairhofera (Gregor Mayrhofer) “Recycling Concerto” ir rakstīts, pievēršot uzmanību tam, cik ļoti pasaule šobrīd slīgst pati savos gružos un atkritumos. Varbūt viena no iespējamām perspektīvām ir kaut ko no šī visa izmantot skaņu radīšanai, likt to uz skatuves, un izrādās, ka šie atkritumi var arī skanēt, pie tam ļoti muzikāli. Vivi Vasiļjeva (Vivi Vasilleva) ir bulgāru izcelsmes perkusioniste. Šis koncerts ir viņas iniciatīva un radīts kopā ar komponistu. Eiropa jau ir sajūsmā par šo darbu, un tagad ir pienācis laiks Rīgai. Varu tikai piebilst, ka loģistikas ziņā šis ir diezgan liels murgs, jo atvest visus šos atkritumus uz Rīgu ir diezgan dārgs un nebūt ne vienkāršs uzdevums, taču man šķiet, ka mērķis šoreiz tiešām ir tā vērts.  

Francijā neveicas ar valdības izveidi. Radikāļi triumfē Tīringenes landtāgā Vācijā. Protestētāji ģenerālstreikā Izraēlā prasa panākt "Hamās" gūstekņu atbrīvošanu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis. Sazināmies ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieci un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku. Ko atpūtīs Elizejas virpuļviesulis? „Makrona jaunā premjerministra meklējumu virpuļviesulis ved franču politiku neprātā” – tādu virsrakstu savai 3. septembra publikācijai likusi izdevuma „Politico” Francijas korespondente Klea Kolkuta. Nepiepildījās daudzu cerētais, ka prezidents nominēs valdības vadītāju pirmdien, un dažādas prominences līmeņa un pieredzes politiķi un ierēdņi cauri Elizejas pilij šais dienās zibējuši kā karuselī. Šo politisko šovu Francijai nodrošinājušas pēdējās Nacionālās asamblejas vēlēšanas, radot parlamentu, kurā kreiso, centrisko un labējo spēku pozīcijas ir tik līdzvērtīgas, ka neviens nav disponēts kompromisam. Tikām arvien tuvāk nāk 1. oktobris, kad likums liek valdībai iesniegt parlamentam nākamā gada budžeta projektu. Kreiso spēku bloks „Jaunā Tautas fronte”, kurai ir lielākā frakcija parlamentā, jau jūlija nogalē izvirzīja savu premjera kandidāti – līdzšinējo Parīzes Mērijas finanšu un iepirkumu direktori, 37 gadus veco Lūsiju Kastē. Prezidents Makrons līdz šim noraidījis viņas kandidatūru, norādot, ka kreiso mazākuma valdībai nav cerību uz parlamenta vairākuma uzticības balsojumu. Kā atbilde sekoja galēji kreiso – partijas „Nelokāmā Francija” – uzsāktā kampaņa prezidenta atstādināšanas procedūru. Pirmdienas rītā kā vadošais pretendents tika uzlūkots agrākais premjerministrs Bernārs Kaznovs; līdz 2022. gadam Sociālistiskās partijas biedrs, tagad – paša nesen dibinātās kustības „Konvencija” līderis. Tomēr jau pusdienlaikā tika minēts cits – līdz šim politikā mazpazīstams sociālekonomisko jautājumu eksperts, likumdevējus konsultējošas organizācijas Ekonomikas, sociālo lietu un vides padome prezidents Tjerī Bodē; bet otrdienas rītā viņu šai kvalitātē nomainīja kādreizējais ministrs, šobrīd – Odefrānsas reģiona prezidents, konservatīvās Republikāņu partijas pārstāvis Ksavjē Bertrāns. Pēdējo divu dienu laikā uz Elizejas pili tikuši aicināti ne vien parlamenta augšpalātas Senāta līderis Žerārs Laršē un Republikāņu parlamenta frakcijas līderis Lorāns Vokjē, bet arī bijušie Francijas prezidenti Nikolā Sarkozī un Fransuā Olands, kas licis kādreizējam Olanda publiskās saziņas pārstāvim Gaspāram Gantdzēram pajokot, ka sekošot Francijas Kinoakadēmijas balvas „Cēzars” ieguvēji un valobrauciena „Tour de France” uzvarētāji. Jādomā gan, ka prezidentam Makronam par šādiem jokiem smiekli nenāk, ciktāl izeja pašreizējai politiskajai krīzei, kā šķiet, joprojām nav samanāma. Radikāļi triumfē „Pirmoreiz kopš Otrā pasaules kara kādā Vācijas zemē pie varas ir galēji labējie,” – šāda konstatācija šais dienās sastopama ne viena vien pasaules medija slejās. Runa ir par svētdien, 1. septembrī, notikušo Tīringenes landtāga vēlēšanu rezultātiem, kas nesuši graujošu sagrāvi šīs Vācijas federālās zemes līdzšinējai kreisajai koalīcijai un uzvaru labēji radikālajai, antikonjunktūras partijai „Alternatīva Vācijai”. Divi no līdz šim pie varas Tīringenē bijušajiem spēkiem – brīvie demokrāti un zaļie – vispār palikuši aiz jaunā landtāga borta, Kreisā partija zaudējusi vairāk nekā pusi mandātu, savukārt sociāldemokrātiem, kuriem arī līdz šim te nav bijuši spoži rezultāti, šis esot vājākais sniegums visā pēckara federālo zemju vēlēšanu vēsturē. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, kuru šajā zemē vada viens no odiozākajiem tās pārstāvjiem Bjerns Heke, ieguvusi lielāko frakciju ar 32 no 88 mandātiem. Visai pārliecinoši Tīringenē debitējusi arī šī gada sākumā nodibinātā kreisi populistiskā partija „Zāras Vāgenknehtas savienība”, iegūstot trešo lielāko frakciju landtāgā. No tradicionālajām konjunktūras partijām vienīgi kristīgajiem demokrātiem izdevies noturēt un pat nedaudz uzlabot savas pozīcijas, taču kopējais iznākums ir tāds, ka Tīringenes landtāgā stabils vairākums tagad būs radikāļiem – „Alternatīvai Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienībai”, nemaz jau nerunājot par to, ka arī partija „Kreisie” līdz šim tikusi uzskatīta par radikālu spēku. Kas attiecas uz abiem pirmajiem – alternatīvistiem un vāgenknehtiešiem – tad, kaut vieni ir labējie, bet otri kreisie radikāļi, viņiem netrūkst kopīgā: vispārējā populistiskā ievirze, migrantu tēmas ekspluatācija un negatīva attieksme pret atbalstu Ukrainai. Līdzīga un tāpat neiepriecinoša tradicionālajām konjunktūras partijām ir politiskā ainava arī otrā federālajā zemē, kur svētdien notika landtāga vēlēšanas, proti – Saksijā. Arī te vissmagāko sakāvi piedzīvojuši „Kreisie” un zaļie, vienīgi sociāldemokrāti noturējušies savās līdzšinējās, gan ne pārāk spožajās pozīcijās. Kristīgie demokrāti zaudējuši nedaudz, kas ļāvis tiem palikt lielākajai frakcijai Saksijas landtāgā, taču otro un trešo pozīciju šeit ieņem „Alternatīva Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienība”. Kopējais balsu sadalījums ir tāds, ka līdzšinējai koalīcijai – kristīgajiem demokrātiem, sociāldemokrātiem un zaļajiem – vairs nepietiek vairākuma valdības izveidei, tādā nolūkā būtu jāpiepulcina radikālā partija „Kreisie”. Taču ja pēdējie spētu vienoties ar pārējiem radikāļiem – „Alternatīvu” un „Vāgenknehtas savienību” – arī Saksijā varētu tapt radikāļu valdība. Kanclers Olafs Šolcs reaģējis uz notikušo ar aicinājumu būvēt demokrātisko partiju ugunsmūri, lai nepielaistu „Alternatīvu Vācijai” pie varas. Tikām daudzi politikas komentētāji norāda, ka šie vēlēšanu rezultāti, kas tik neiepriecinoši pašreizējās valdošās koalīcijas partijām un samērā pozitīvi kristīgajiem demokrātiem, pastiprinās spiedienu uz Šolca valdību no lielākā opozīcijas spēka – Kristīgi demokrātiskās savienības puses. Atved viņus mājās! Sestdien, 31. augustā, Izraēlas Aizsardzības spēku karavīri kādā tunelī zem Rafahas pilsētas Gazas sektorā atrada nogalinātus sešus no „Hamās” teroristu pagājušā gada 7. oktobrī sagrābtajiem izraēliešu ķīlniekiem. Pēc visa spriežot, viņi bija nošauti dienu vai divas iepriekš, kad teritorijai tuvojušies izraēliešu spēki. Pirmdien „Hamās” pārstāvis paziņoja, ka ķīlniekus apsargājošajiem kaujiniekiem doti jauni norādījumi – nogalināt gūstekņus, ja ir risks, ka izraēliešu spēki viņus varētu atbrīvot. Sešu pagājušonedēļ noslepkavoto liktenis, acīmredzot, ir šīs jaunās taktikas sekas. Šovasar Izraēlas Aizsardzības spēkiem izdevās atbrīvot vairākus ķīlniekus, un premjerministrs Netanjahu acīmredzami bija noskaņots pārliecināt Izraēlas sabiedrību, ka ir viņa spēkos gan sagraut „Hamās” militāriem līdzekļiem, gan atbrīvot ķīlniekus. Svētdien tūkstoši protestētāju pildīja ielas Jeruzalemē, Telavivā, Haifā un citās Izraēlas pilsētās, pieprasot no valdības panākt vienošanos par joprojām gūstā esošo apmēram simt ķīlnieku atbrīvošanu. Pirmdien Izraēlu teju paralizēja vispārējais streiks, protesti turpinājušies arī nākamajās dienās. Tomēr tas viss joprojām nepārliecina premjerministru mainīt savu pieeju. To viņš apliecināja arī pirmdien, kad savā pirmajā komentārā pēc baisā atklājuma Rafahā solīja vien tālāku cīņu un atriebi „Hamās”, turpinot nogalināt tās līderus. Nav noslēpums, ka partijas „Likud” partneri valdībā – radikāli konservatīvie spēki – draud gāzt viņa kabinetu, ja Izraēla neturpinās karu „līdz galīgajai uzvarai”. Tomēr analītiķi spriež, ka sabiedrības spiediens galu galā varētu likt viņam piekāpties – arvien vairāk Izraēlā ir to, kuriem šķiet, ka premjerministrs upurē ķīlnieku dzīvības savas varaskāres dēļ. Avoti valdībā ziņo, ka premjerministram bijusi visai asa vārdu pārmaiņa ar aizsardzības ministru Joavu Galantu. Pašreiz galvenais šķērslis sarunu uzsākšanai ir „Hamās” prasība Izraēlas spēku pilnīga atvilkšana no Gazas joslas, kamēr Netanjahu uzstāj, ka izraēliešu spēkiem jāpaliek t.s. Filadelfu koridorā – zemes strēmelē gar Gazas un Ēģiptes robežu. Ministra Galanta ieskatā šāda kontrole nav militāri lietderīga, jo koridorā, kas šķērso blīvi apbūvētas teritorijas, izraēliešu karavīri ir ļoti pateicīgs mērķis uzbrukumiem. Prasību par pilnīgu Izraēlas spēku atvilkšanu no Gazas sektora uztur arī tās galvenais stratēģiskais sabiedrotais – Savienoto Valstu administrācija. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vārda vistiešākajā nozīmē par auss tiesu no nopietna dzīvības apdraudējuma šajā nedēļā izvairījās ASV Republikāņu partijas kandidāts cīņā par valsts prezidenta amatu Donalds Tramps. Pret viņu veikts atentāta mēģinājums. Tas noticis vien dažas dienas pirms Republikāņu nacionālā kongresa. Bet uz pirmo plenārsesiju pulcējās jaunais Eiropas Parlamenta sasaukums. Par tā trešo lielāko grupu kļuvuši jaunizveidotie "Eiropas patrioti". Tajā apvienojušies labējie spēki no 12 Eiropas Savienības valstīm, arī no Latvijas. Tie sola pārskatīt Eiropas "zaļo kursu", vērsties pret migrāciju un kopt tradicionālās vērtības. Lai arī ietekmīgu amatu jaunajai grupa parlamentā nav, ar labējo balsi Eiropā tomēr būs jārēķinās. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Eiroparlamenta jaunās tonalitātes Vakar, 16. jūlijā, Strasbūrā uz savu pirmo plenārsēdi pulcējās jaunievēlētais Eiropas Parlaments. Tā politiskā struktūra ir nedaudz citāda, nekā tika lēsts vēl pirms mēneša. Proti, ir beigusi pastāvēt 2019. gadā dibinātā politiskā grupa „Identitāte un demokrātija”, kas veidoja parlamenta galēji labējo spārnu. Vairumu tās locekļu pie sevis pārvilinājusi jaundibinātā „Eiropas patrioti”, par kuras veidošanu pagājušomēnes paziņoja Ungārijas premjers un partijas „Fidesz” līderis Viktors Orbāns, Čehijas ekspremjers un partijas Neapmierināto pilsoņu akcija jeb ANO 2021dibinātājs Andrejs Babišs un Austrijas Brīvības partijas pārstāvji Herberts Kikls un Haralds Vilimskis. „Fidesz” savulaik bija labēji centriskās Eiropas tautas partijas, Austrijas Brīvības partija – labējās Konservatīvo un reformistu, savukārt ANO 2021 – liberālās „Atjaunot Eiropu!” sastāvā. Tagad šie trīs spēki veidoja platformu, kuras stūrakmeņi ir savienības centrālo institūciju ietekmes vājināšana, t.s. „Zaļā kursa” revidēšana, migrācijas bremzēšana un tradicionālistisku vērtību kopšana. Šim kodolam izrādījās pamatīga gravitācija, un jūlija pirmajā nedēļā tam pievienojās daudzas no līdzšinējām grupas „Identitāte un demokrātija” dalīborganizācijām. Process kulminēja 8. jūlijā, kad „Eiropas patriotos” pierakstījās Francijas „Nacionālā apvienība” un Itālijas „Līga”, attiecīgi – Marinas Lepēnas un Mateo Salvini lolojumi. Līdz ar to šī grupa kļuva par trešo lielāko Eiroparlamentā, atpaliekot tikai no Eiropas Tautas partijas un Sociālistiem un demokrātiem un atbīdot ceturtajā pozīcijā savus mērenākos kolēģus – „Eiropas Konservatīvos un reformistus”. No Eiropas prominetākajiem labējiem populistiem ārpusē pagaidām šķiet palikusi „Alternatīva Vācijai”, kura kopā ar vairākām mazākām partijām veidos Eiroparlamenta mazāko grupu „Suverēno nāciju Eiropa”. Parlamenta pirmais nozīmīgais balsojums bija par parlamenta priekšsēdētāja ievēlēšanu. Ar pārliecinošu balsu vairākumu savu amatu saglabāja līdzšinēja priekšsēdētāja, Maltas Nacionālās partijas pārstāve Roberta Metsola. Tika ievēlēti arī četrpadsmit viņas vietnieki, starp kuriem nav nedz „Eiropas patriotu”, nedz „Suverēno nāciju Eiropas” pārstāvju. Vēsturisks šāviens Pagājusī nedēļa ASV politikā bijusi notikumiem piesātināta. Sestdien, 13. jūlijā, priekšvēlēšanu mītiņā Pensilvānijā notika atentāta mēģinājums pret bijušo ASV prezidentu Donaldu Trampu. Uzbrucējs atklāja uguni pret Trampu, trāpot viņam ausī, kā arī ievainojot vairākus un nogalinot vienu mītiņa dalībnieku. Burtiski daži centimetri šīs lodes lidojumā ietekmējuši vēsturi un daudzi jau steidz pavēstīt, ka šis uzbrukums nobruģējis Trampam ceļu uz Balto namu.  Uzbrucējs bija 20 gadus vecais Tomass Metjū Krukss. Slepenā dienesta aģenti uzbrucēju nošāva, tāpēc informāciju par viņa motīviem izmeklēšanas gaitā būs iespējams iegūt tikai netieši. Šobrīd zināms, ka viņš ir bijis republikāņu atbalstītājs, kas kādreiz ziedojis nelielu summu demokrātu organizācijai, un uzbrukumā izmantojis sava tēva legāli iegādāto pusautomātisko ieroci.  Uzbrukumu Trampam nosodījuši kā citu valstu līderi, tā esošais ASV prezidents Džo Baidens, sakot, ka amerikāņi strīdus risina pie balsošanas urnām, nevis ar lodēm. Pats Donalds Tramps jau pirmdien ieradās Milvoki uz Republikāņu konventu, kur oficiāli pieņēma prezidenta amata kandidāta nomināciju un nosauca savu partneri vēlēšanās uz viceprezidenta amatu – Džeimsu Deividu Vensu. Tieši Vensam iepriekš bija būtiska loma Ukrainas palīdzības likumprojekta kavēšanā ASV Kongresā, un Eiropā jau pieaugušas bažas par to, kā Tramps un Venss varētu ietekmēt atbalstu Ukrainai, ja tiks ievēlēti.  Kamēr Donalds Tramps savā kampaņā izskatās arvien spēcīgāks un, šķiet, gatavs ar paceltu dūri iet līdz pat Baltajam namam, viņa konkurents Džo Baidens turpina galvenokārt cīnīties ar spiedienu atteikties no iespējas kandidēt vēlreiz. Izdevuma „Politico” avoti ziņo, ka arī Nensija Pelosi, bijusī Pārstāvju palātas spīkere, domā, ka Baidenam no cīņas vajadzētu izstāties. Demokrātu rindās Pelosi redz kā pēdējo cerību parādīt Baidenam, ka viņam jāmācās no viņas piemēra un jādod vieta jaunākai demokrātu paaudzei.  Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza.

Pasaules čempionātā hokejā Latvijas izlase sasniegusi grupu turnīra "ekvatoru" - četras spēles aizvadītas, trīs vēl priekšā. Vakar, 15. maijā, Latvijai ļoti svarīgā spēlē bezierunu zaudējums saviem tiešajiem konkurentiem Vācijai ar 1:8. Tas ir smagākais Latvijas zaudējums kopš 2018. gada turnīra, kad ar 1:8 nācās atzīt Somijas pārākumu. Vakar aina vēl pēc 1. perioda nebija tik slikta, lai arī Vācijai bija pārsvars, viņi bija vadībā vēl tikai 2:0 un no šāda rezultāta hokejā var atspēlēties ļoti ātri. Atspēlēšanos vācieši nepieļāva, 2. periodā aiz Latvijas vārtsargu mugurām nogādājot vēl piecas ripas. Latvijas labā goda vārti pasaules čempionātu debitantam Markusam Komulam. Spēli vērtē komandas kapteinis Kaspars Daugaviņš. Viņš, kā arī galvenais treneris Harijs Vītoliņš analizē, kā palīdzēt komandai saņemties nākamajām spēlēm.

Raidījuma uzmanības lokā divi kari, kas ir pārņēmuši pasaules informatīvo telpu un kas rada tik daudz raižu. Abos spriedze pieaug un perspektīva ir neskaidra. Kas notiek Ukrainā, kas notiek Izraēlā? Protams, ir arī militāras sadursmes citviet pasaulē, bet šie ir vistuvāk un par tiem mēs īpaši arī pārdzīvojam. Raidījumā lūkojam, kāda ir pašreizējā situācija. Aktualitātes analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs un Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Ukraina lūdz palīdzību „Bez sabiedroto palīdzības Ukrainai nav iespēju uzvarēt karā pret Krieviju,” tā intervijā amerikāņu telekanālam CBS sacīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš neslēpj, ka Ukrainas aizstāvjiem frontē klājas smagi, jo trūkst bruņojuma. Lai spētu noturēt savas pozīcijas, Ukrainai ļoti nepieciešamas ir ASV pretgaisa aizsardzības sistēmas. Kā norāda Zelenskis – šobrīd visas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas ir Ukrainai, ir atvestas no Eiropas. Bet ar tām nepietiek. Zelenskis arvien uzstājīgāk lūdz neaizmirst par notiekošo Ukrainā. Vakar, 16. aprīļa, vakarā viņš mikroblogošanas vietnē „X” aicināja sabiedrotos izrādīt tādu pašu "vienotību" Ukrainas atbalstā, kādu saņēma Izraēla, kura nedēļas nogalē ar Rietumvalstu palīdzību atvairīja Irānas uzbrukumu. Viņš pieprasa Ukrainas un NATO padomes sanāksmi, lai lemtu par Ukrainas debesu aizsardzību un pretgaisa aizsardzības sistēmu un raķešu piegādēm. Zelenskis izteica pateicību Vācijas kancleram Olafam Šolcam, kurš nule kā atgriezies no Ķīnas un pēdējā laikā ir izrādījis īpašu iniciatīvu un līderību Ukrainas atbalstā. Saspringtā situācija frontē ir spiedusi Zelenski beidzot parakstīt pretrunīgi vērtēto mobilizācijas likumu, kura mērķis ir palielināt karavīru skaitu. Ar šo likumu tiek ieviestas vairākas izmaiņas pašreizējā sistēmā, paplašinot Ukrainas varasiestāžu pilnvaras izdot iesaukšanas pavēstes, izmantojot elektronisko sistēmu. Kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā karavīriem frontes līnijās nav bijis iespēju rotācijas kārtībā doties atpūtā, bet daudzi tūkstoši ukraiņu turpina izvairīties no iesaukšanas armijā. Jaunajā likumā nu ir paredzēti arī stingrāki sodi par to. Krievija tikmēr veic teju nepārtrauktus uzbrukumus Ukrainas elektroinfrastruktūrai un ir jau iznīcinājusi svarīgu Kijivas reģiona spēkstaciju, jo Ukrainai ir beigušās aizsardzības raķetes. Ukraina pēdējā laikā arvien skaļāk norāda uz problēmām, ko rada no sabiedrotajiem gaidītās militārās palīdzības, arī pretgaisa aizsardzības bruņojuma, kavēšana. Jāatgādina, ka ASV Senāts februārī pieņēma 95 miljardu dolāru vērtu finansējuma paketi, kas ietver atbalstu Ukrainai, kā arī Izraēlai un Taivānai, tomēr šis likumprojekts ir iestrēdzis Kongresa apakšnamā Pārstāvju palātā. Tās spīkers Maiks Džonsons  šonedēļ paziņoja, ka Pārstāvju palātā drīzumā notiks balsojums par šiem likumprojektiem, bet ne tā pašreizējā formā. Pārstāvju palāta "balsos par katru no šiem pasākumiem atsevišķi četras reizes". Balsojums notiks piektdienas vakarā, bet likumdevēji vēl varēs iesniegt labojumus, tas, savukārt, nozīmē, ka rezultātā process varētu atkal ievilkties. Irānas un Izraēlas sadursme Visu pagājušo nedēļu gaisā virmoja brīdinājumi, kurus sniedza ārvalstu izlūkdienesti – ka Izraēlā sagaidāms atriebības akts pēc tam, kad tā 1.aprīlī bija raidījusi raķetes uz Irānas diplomātisko pārstāvniecību Damaskā, tur iznīcinot divus irāņu ģenerāļus un kopumā nogalinot 16 cilvēkus. Irāna gandrīz nekavējoties paziņoja, ka tā neatstās notikušo bez atbildes. Tā arī notika. Sestdien no rīta kļuva skaidrs, ka eskalācija ir neizbēgama. Savu atpūtu pārtrauca ASV prezidents Džo Baidens, lai steidzami atgrieztos Vašingtonā uz konsultācijām. Sestdienas, 13. aprīļa, vakarā parādījās ziņas, ka Irāna ir palaidusi bezpilota dronus jeb šahedus, kas dodas virzienā uz Izraēlu. Bija skaidrs, ka droniem sekos arī raķetes, un izskanēja dažādi minējumi, cik liels šis uzbrukums varētu būt. Tā kā Irāna un Izraēla nav robežvalstis, tad Izraēlas rīcībā bija laiks, lai sagatavotos gaidāmajiem triecieniem. Pateicoties ātrai koordinācijai, ar amerikāņu un vēl vairāku Rietumu sabiedroto atbalstu izdevās iznīcināt gandrīz visus vairāk nekā 300 dronus un raķetes. Postījumi izrādījās itin niecīgi. Tomēr ir bažas, ka ar to viss nav beidzies. Publiski izskanējis, ka tieši amerikāņi un pārējie sabiedrotie panākuši to, ka Izraēla nekavējoties nav atbildējusi ar savu militāro potenciālu. Taču jautājums par to, kāda būs tālākā Izraēlas reakcija, šobrīd ir atvērts. Izraēla grasās veikt savu atriebes aktu, un daudzi baidās, ka notikušais var izprovocēt vēl lielāku atbildes vilni un karā var tikt ierauts arvien plašāks reģions.  

Aprīlī, Latvijas Nacionālās kultūras centra rīkoti, izskanēs trīs kokļu mūzikas koncerti “Pavasara vakarā” - 13. aprīlī kultūras centrā “Ulbrokas Pērle”, 14. aprīlī Mežaparka Lielās estrādes “Kokaru zālē” un 19. aprīlī Valmieras Kultūras centrā. Katram koncertam būs īpaši gatavota programma, bet kopīgais koncertcikla mērķis ir atskatīties uz aizvadītajiem Dziesmu un deju svētkiem un iezīmēt pirmos soļus kokļu mūzikas repertuāra plānošanā nākamajiem Svētkiem.  Sestdien kultūras centrā “Ulbrokas Pērle” muzicēs 20 koklētāju ansambļi no Aizkraukles, Ķekavas, Salaspils, Ropažu un Mārupes novada ar 130 dalībniekiem. Koncertam ar atslēgas vārdu "Brīvība" mākslinieciskā vadītāja un diriģente ir Valda Bagāta. Sarunā uzzinām, ar ko izskaidrojama lielā koklētāju aktivitāte šajā pavasarī, kāda ir programmas ideja. Valda atsaucas uz kokļu mūzikas zelta pērlēm, ieskicē mācīšanās gaitu, zemūdens akmeņus un dod padomu, kā netērēt lieki laiku. Noslēgumā - arī izskan lepnums par saviem audzēkņiem un stāsts par sadarbību ar komponistiem, kas sagādā lielu prieku.

17. februārī Lielajā ģildē festivāla "Vīnes klasika" kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga uzstāsies austriešu sitaminstrumentālists Bernhards Šimpelsbergers un britu vijolnieks Tomass Gūlds, atskaņojot Ludviga van Bēthovena Sesto simfoniju ("Pastorālā"), Jozefa Haidna 22. simfoniju ("Filozofs") un austriešu komponista Johannesa Berauera dubultkoncerts NoWhere. Londonā dzimušais Tomass Gūlds no 2005. līdz 2016. gadam kā koncertmeistars darbojās kamerorķestrī Aurora Orchestra, bet šobrīd viņš ir kamerorķestra Britten Sinfonia pirmā vijole, kā arī bieži uzstājas kopā ar ievērojamiem orķestriem visā pasaulē, toskait vairākkārt koncertējis arī Latvijā. Ar Tomasu Gūldu runājam par austriešu komponista Johannesa Berauera mūziku, indiešu klasiskās mūzikas ritmiem, par žanru robežām un to neviennozīmību un pārvērtēšanu, par džeza un klasiskās mūzikas iespaidiem Gūlda bērnībā, mazliet arī par Naidželu Kenediju, Žilu Apapu, leģendāro vijolspēles pasniedzēju Ņujorkā Dorotiju Deleju un džeza vijolnieku Stefanu Grapelli. Sarunā arī par Haidna inovatīvo muzikālo izdomu viņa 22. simfonijā "Filozofs" un citos darbos, par to, kā aiziet no Eiropas Savienības ar Haidna "Atvadu" simfoniju, arī pāris vārdi par Bēthovena Sesto "Pastorālo" simfoniju un Tomasa Gūlda muzikālajiem plāniem 2024. gadā. Neriskēšu teikt, ka Johannesa Berauera mūzika Rīgā vēl nav skanējusi, bet tas varētu būt tuvu patiesībai. Kāda no jūsu skatupunkta ir Berauera mūzika? Domāju, šī būs pirmā reize, kad Johannesa Berauera mūzika skanēs Latvijā. Viņš ir to komponistu skaitā, kas nojauc robežas starp žanriem, šos ne visai noderīgos, tradicionālos nodalījumus starp džezu un klasisko mūziku. Ir tik daudz jaunas mūzikas, kas pastāv kaut kur pa vidu šiem dalījumiem. Ir grūti kategorizēt, bet Johanness ir klasiski skolots komponists, viņš caurcaurēm izstudējis Ravela un Šēnberga orķestrāciju. Viņš izcili pārzina orķestrēšanas mākslu. Un vienlaikus viņš ir pilnībā iegremdējies džeza mūzikā. Pazīstu viņu jau daudzus gadus, domāju, tas bija pirms gadiem desmit, kad viņš mani uzaicināja piedalīties kamermūzikas koncertā Londonā. Viņš meklēja vijolnieku, un mani kāds bija ieteicis, jo arī es spēlēju gan klasisko, gan džeza mūziku, un visu, kas ir kaut kur pa vidu šiem žanriem. Tā desmit gadus esam strādājuši kopā, un tas viss mūs aizvedis pie šī koncerta, kas ir fantastisks darbs. Ceru, ka klausītājiem tas patiks. Tad varētu teikt, ka ar Johannesu esat domubiedri tajā, kā domājat par mūziku, atskaņojumu, žanriem? Domāju, jā. Mums ir visai līdzīga pieredze tādā nozīmē, cik dažādos mūzikas stilos izpaužamies, kādu mūziku klausāmies. Mana personīgā interese par džezu sakņojas bērnībā. Maniem vecākiem bija apjomīga džeza un klasiskās mūzikas ierakstu kolekcija. Mani nosauca par Tomasu, jo vecākiem ļoti patika Tomasa Tallisa darbi. Tad nu varat iedomāties – mājās skanēja daudz klasiskā mūzika, bet tāpat Mailss Deiviss, Džons Koltreins, Hērbijs Manns un Ārts Bleikijs. Bērnībā paguvu iepazīt savu vecāku lielo mūzikas kolekciju. Tad sāku spēlēt bungas. Esmu mācījies trīs klasisko instrumentu spēli: vijoli, klavieres un sitaminstrumentus. Tā nonācu pie bungu komplekta, un caur to nonācu pie džeza spēlēšanas. Un man tas bija ļoti dabisks ceļš, kā nonākt līdz džezam. Domāju, ka Johanness varētu izstāstīt līdzīgu stāstu. Klasiskās mūzikas izglītībai kopumā ir problēma, ka tā ir ļoti preskriptīva, noteiktu rīcību paģēroša. Ir populārs stāsts par vijolnieku Naidželu Kenediju, kurš savulaik studēja pie slavenās pedagoģes Dorotijas Delejas Džuljarda skolā Ņujorkā. Tas bija pirms 30, 40 gadiem. Ap to laiku Ņujorkā bija džeza vijolnieks Stefans Grapelli, un viņš uzaicināja Naidželu Kenediju, kurš tolaik bija ļoti jauns mūziķis, pievienoties uz koncertu džeza klubā. Dorotija Deleja par to nebija sajūsmā. Viņa teica: ja vēlies būt īstens klasiskais vijolnieks, tev nebūtu jāizšķiež laiks džeza klubos. Droši vien tajā ir savs patiesības grauds. Bet domāju, ka spēja muzicēt dažādos žanros un zināšanas, kas aptver visu, kas mūzikā ir labs, nāk tikai par labu, tas ir veselīgi. Es saku – labais mūzikā, bet laba mūzika ir gan klasikā, gan džezā, gan smagajā metālā, kantri mūzikā, it visur. Ir arī daudz sliktas mūzikas, kurai vajadzētu mest līkumu. Bet, ziniet, ir arī slikta klasiskā mūzika. Un laba mūzika sliktos ierakstos. Protams. Turklāt mūslaikos ir tik daudz mūzikas. Dažreiz vēlos paklausīties mūziku, un vienlaikus jūtos pārsātināts no izvēļu daudzuma, kas 2024. gadā man ir pieejams. Sestdien koncertā spēlēsim arī Bēthovena "Pastorālo simfoniju" un Haidna 22. simfoniju ar nosaukumu „Filozofs”. Ja ierakstāt, piemēram, Bēthovena "Pastorālo" Apple Music meklētājā, tur būs vismaz 70, 80 ierakstu, tā ir neaptverams klāsts. Ja runājam par labiem ierakstiem, domājams, Naidželam Kenedijam tomēr nāca par labu dažādu žanru iepazīšana. Vienā no agrākām intervijām stāstījāt par koncertu, kurā Mocarta Vijolkoncertam nospēlējāt džeza kadenci, un publika to īsti nesaprata. Bet manā pieredzē ar vijoļkoncertu repertruāru viena no virsotnēm ir Naidžela Kenedija ieskaņotais Mocarta Ceturtais vijoļkoncerts kopā ar Polijas kamerorķestri. Kad pienāk brīdis pirmās daļas kadencei, orķestris sāk spēlēt izvērstu ostinato, bet Kenedijs pie vijoles pieslēdz ģitāras pedāļus, pilnībā izmainot instrumenta skaņu. Es domāju, ka Naidžels Kenedijs ir paveicis daudz laba, nojaucot robežas starp mūzikas žanriem. Un, ja runājam par Mocarta koncertu kadencēm, noteikti jāpiesauc arī Žils Apaps. Tas patiesi ir viens no vislieliskākajiem vijoļspēles paraugiem. Tas patiesībā mani iedvesmoja pamēģināt darīt kaut ko citādāk, bet tas jau bija krietnu laiku atpakaļ. Pirms kādiem 14 gadiem, un pēc koncerta izcēlās neliels skandāls, jo toreiz spēlēju nelielā mūzikas festivālā uz Anglijas un Velsas robežas, un viņi pavisam noteikti negaidīja džeza kadenci Mocarta vijoļkoncertā, par to vēlāk rakstīja presē, tas bija neliels šoka moments. Jūs dabūjāt sliktu atsauksmi? Recenzijā viss bija ļoti slikti, bet es arī saņēmu daudz atbalsta. Tas bija polarizējoši. Pusei no klausītājiem tas patika, pusei nepatika. Bet manā ieskatā tā bija vērtīga pieredze, jo no tā izrietēja dziļāka saruna par to, cik lielā mērā kadence pieder komponistam, cik svarīgi ir kadencē ievērot to mūzikas stilu, kas ir pirms un pēc kadences, vai kadence nozīmē iespēju mūziķim lauzt vecās tradīcijas un darīt kaut ko pilnīgi individuālu? Es nezinu, tā joprojām ir aktuāla saruna. Tomēr es nekad vairs neatkārtoju eksperimentu ar džeza kadencēm Mocarta mūzikā. Atklāti sakot, tas patraucēja atskaņojumam. Un es domāju, ka atskaņotāja darbs ir vienmēr dot visgodprātīgāko versiju komponista rakstītajam materiālam. Jums nekad nevajadzētu doties prom no Mocarta vijoļkoncerta atskaņojuma ar domu, ka Tomass Gūlds bija lielisks. Tā vietā būtu jābūt pēcsajūtai – jā, tas Volfgangs Amadejs patiešām ir īpašs. Cik noprotu, arī Johanness Berauers jums un jūsu kolēģim pie sitaminstrumentiem uzrakstījis koncertdarbu. Vai arī Johanness savā darbā iekļāvis kadences? Darba pirmajā daļā ir vieta kadencei, bet tā nav sevišķi virtuoza. Tas drīzāk ir pārdomu brīdis, un lielumties sitaminstrumentālistam Bernhardam. Domāju, būtu labi viņu iepazīstināt. Viņam ir īsta austrieša vārds: Bernhards Šimpelsbergers, bet tas nav tas, ko domājat. Viņš ir ļoti moderns, fleksibls, daudzpusīgs mūziķis, kurš daudz laika paadījis Indijā, studējot indiešu ritmus. Sevišķi konakolu – prasmi vokalizēt ritma paternus. Neesmu eksperts, bet Bernhards to ir izstudējis līdz kaulam, viņš ir ļoti autentisks. Johannesa koncertā ir daudz indiešu mūzikas iespaidu. Bernhardam ir mikrofons, lai klausītāji varētu dzirdēt visas konakola nianses. Arī kadencē dzirdēsim konakolu. Vai atminaties, kā sākās jūsu interese par Jozefa Haidna mūziku? Domāju, ka pirmais Haidna skaņdarbs, ko spēlēju, bija „Pēdējie septiņi vārdi”, ko atskaņoju kvarteta sastāvā. Toreiz biju students, tas bija Lielajā piektdienā. Mūzika mani ļoti uzrunāja, sajutu stipru saikni ar Haidnu. Par simfonijām runājot, tās bieži uztver kā dzīvespriecīgu, bezrūpīgu, visai vieglu koncerta ievadu. Anglijā nebūs retums, ka spēlē Haidna simfoniju, un mēģinājumos tai netiks veltīts daudz laika, jo vispārpieņemts, ka tā ir viegla mūzika, kuru mūziķi pazīst. Ja pievēršam uzmanību „Filozofa” simfonijai, tai ir ļoti neparasta pirmā lēnā daļa, tajā ir ilgstošs ostinato, repetitīva, motoriska figūra čellos, tā ilgst ap 8 minūtēm. Tas patiesībā ir ļoti savādi. Vijoles spēlē surdinēti, tas piešķir neparastu skaņas nokrāsu. Un melodiju spēlē divi mežragi un divi angļu ragi. Haidnam tas ir ļoti neparasts veids, kā iesākt simfoniju. Domāju, ka Haidns bija ļoti inovatīvs komponists. Praktiski jebkurā simfonijā, jebkurā stīgu kvartetā atradīsim kaut ko oriģinālu, piemēram, norādi vijolēm spēlēt melodiju augstā pozīcijā uz sol stīgas, vai surdīņu pielietošanu, vai putnu treļļu imitācijas – Haidna izdoma un humora izjūta ir neizsmeļama.  Vari just, ka viņš bija ļoti laipns, augstsirdīgs cilvēks. Es mīlu viņa mūziku. Domāju, jau viņa pirmajās simfonijās izdoma un asprātīgi risinājumi ir kas tāds, ko gaidi katrā nākamajā Haidna simfonijā. Piemēram tas, cik daudzveidīgi viņš izmanto mežragu zelta gājienu no simfonijas uz simfoniju. Jā, es pilnībā piekrītu. Nāk prātā „Atvadu” simfonija, kuras beigās mūziķi noiet no skatuves. Man bija iespēja spēlēt šo darbu ļoti sāpīgā, un ļoti zīmīgā brīdī. Tas bija Briselē uzreiz pēc tam, kad nobalsojām par izstāšanos no Eiropas Savienības. Es par to nenobalsoju, bet, diemžēl, daudzi mani tautieši tā izdarīja. Mēs spēlējām šo simfoniju Daiļo mākslu pilī Briselē īsi pēc balsojuma. Mūziķi nogāja no skatuves, un tas bija, jūs varat iedomāties, cilvēkiem acīs bija asaras. Tas bija ļoti emocionāli. Lūdzu, dažus vārdus par Bēthovena Sesto šī koncerta kontekstā. Šis koncerts būs daļa no Vīnes klasikas festivāla, tāpēc vēlējāmies kaut ko no Bēthovena, viena no centrālajiem Vīnes komponistiem. "Pastorālā simfonija" lieliski sader ar Berauera darbu, kurā arīdzan ir pastorāli elementi. Un Bernhardam uz skatuves ir ļoti savādi instrumenti, kurus viņš ieguvis ceļojumos pa visu pasauli. Un tas viss ļoti labi veido koncerta kopainu un papildina dabas tematiku. Domāju, ka "Pastorālā" no visām Bēthovena simfonijām ir ļoti parocīga atskaņojumam bez diriģenta, jo tā ir ļoti kamermuzikāla, tas ir smalks darbs. Tai nepiemīt ekstravertais ārišķīgums, kas raksturīgs iepriekšējām – Piektajai, Trešajai, arī Septītajai. Tie ir daudz ekstrovertāki, spožāki darbi. Turpretim pāra skaitļu simfonijas – Otrā, Ceturtā, Sestā – ir introvertākas, klusākas, smalkākas. Un Sestā ir par dabu, virs katras daļas ir teksts, kas vēsta par notikumiem mūzikā. Vētra, strautiņš, maza upīte, ciema ļaudis svētku noskaņā un tā tālāk. Tie ir Bēthovena simfoniju četri gadalaiki. Vai vēlaties pastāstīt klausītājiem par to, kā izskatās jūsu 2024. gads uz skatuvēm? Šī ir aizņemta nedēļa, vēl pagūšu aizlidot atpakaļ uz Londonu un nospēlēt koncertu ar savu orķestri, patiesībā kaut ko līdzīgu kā šeit. Piebildīšu, ka Sinfonietta Rīga ir viens no maniem vismīļākajiem orķestriem pasaulē. Tiekamies ceturto reizi, un tas ir ļoti priviliģējoši un gandarījoši – veidot ilgstošu sadarbību ar orķestri, nevis vienreiz satikties, nospēlēt koncertu un pamāt ardievas. Atgriežoties pie jautājuma, Londonā spēlēsim Bēthovena Lielo fūgu, Bartoka Divertismentu, un izcilu Džona Tavenera darbu, čellkoncertu „Sargājošais plīvurs”. Taveners devās mūžībā pirms desmit gadiem. Tad ar Britten Sinfonia dosimies spēlēt uz Mančesteru un Dublinu. Kas vēl, šogad spēlēšu Maksa Rihtera pārkomponētos Vivaldi „Gadalaikus”, būšu visai aizņemts, lai gan tagad, kad man ir 40, cenšos aizņemtību mazināt, vēlos arī atlikt laiku tenisam un saviem kaķiem. Tomas, paldies par sarunu, lai viss izdodas!

Sestdien, 17. februārī plkst. 18:00 esam aicināti uz koncertu "La conversation galante. Flautas dzimšana". Tajā traversflautistes Kristīne Stumbure un Maija Kļaviņa, klavesīniste Gertruda Jerjomenko un dziedātājs Ansis Bētiņš atskaņos tādu 17. gadsimta komponistu mūziku kā Žaks Martins Otetērs, Žans Marija Leklērs, Marins Marē, Nikolā Bernjē u.c. Sarunā ar mūziķi Kristīni Stumburi pārlapojam traversflautas vēsturi un apspriežam tās dzīvi kā agrāk, tā šodien, apjaušam, kas traversflautu dara par daudzpusīgāku instrumentu kā blokflautu, kā arī apspriežam leģendārās Otetēru ģimenes koka pūšaminstrumentu būves vēsturi, specifiku un daudz ko citu.

Blinkens nepagurst dzesēt Tuvos Austrumus Mūsu pagājušajā raidījumā pievērsāmies iespējamajiem Tuvo Austrumu konfliktu eskalācijas punktiem un spriedzi radošajiem spēkiem. Ka šādi scenāriji rada nopietnas bažas Vašingtonā, apliecina fakts, ka ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens šajās dienās jau ceturto reizi pēdējo trīs mēnešu laikā uzturas Tuvajos Austrumos. Šajā reģiona karsto punktu dzesēšanas tūrē ietilpst vizītes Turcijā, Jordānijā, Katarā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Saūda Arābijā un, protams, Izraēlā. Tajā pašā laikā Savienotajām Valstīm jāpanāk vairāku savu reģiona partneru atbalsts iespējamām aktīvākām militārām akcijām pret Jemenas husītu nemierniekiem, pret ko, piemēram, Katarai ir iebildumi. Kas attiecas uz amerikāņu militārajām akcijām reģionā, 4. janvārī Bagdādē ar lidrobota palīdzību tika nogalināts viens Irākas šiītu militārā grupējuma „Allāha cēlo partijas kustība” vadītājiem Muštaks Talibs al-Saīdi; organizācijas kaujinieki regulāri uzbrūk Irākā dislocētajiem Savienoto Valstu spēkiem. Vizītes laikā Ankarā dienaskārtībā cita starpā noteikti bija iespējamas Turcijas ietekmes izmantošana, bremzējot kustības Hezbollah [hezbollā] militārās aktivitātes pie Izraēlas ziemeļu robežām. Sestdien šiītu militāristi veica plašu raķešu triecienu pa Izraēlas teritoriju, tā atriebjoties par Hamas līdera Saleha al-Aururi nogalināšanu Libānas galvaspilsētā Beirutā, kas diezgan nepārprotami ir Izraēlas roku darbs. Tomēr pat ja Turcija, vai pat Irāna būtu gatavas atvēsināt Hezbollah cīņas sparu, tad, kā liecina Izraēlas valdības pārstāvju izteikumi, viņiem varētu būt padomā jau tuvākajā laikā izvērst nopietnākas militārās operācijas pret šo organizāciju Libānas dienvidos. Un, protams, valsts sekretāra Blinkena vizītes degpunktā ir karš Gazā. Nupat Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Galants ieskicējis plānu Gazas liktenim pēc karadarbības beigām. Izraēla uz nenoteiktu laiku plāno saglabāt šeit militāru kontroli, tāpat kā līdz šim kontrolēt preču plūsmu un darīt visu, lai izbeigtos nelegāla ieroču un cilvēku kustība pāri robežai ar Ēģipti. Tiek sagaidīts, ka Eiropas Savienības un reģiona turīgās arābu valstis pamatā finansēs Gazas infrastruktūras atjaunošanu. Pēc visa spriežot, Izraēla tuvākajā laikā negrasās nodot Gazas joslas administrēšanu Jordānas Rietumkrastā dislocētajai Palestīniešu pašpārvaldei, ko vēlētos ASV, bet gan grib veidot Gazas pašpārvaldi uz vietējo kopienu pārstāvniecības pamatiem. Tas faktiski nozīmētu politiski vēl vairāk atraut Gazu no palestīniešu zemēm Rietumkrastā, tādējādi vēl vairāk attālinot Palestīnas valstis izveides perspektīvu. Kanclera Šolca popularitātes antirekords Pagājušā gada decembris nesis sarūgtinošas ziņas Vācijas kancleram Olafam Šolcam un viņa vadītājai Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai. Vien nepilni 20% vācu vēlētāju, spriežot pēc ikgadējās aptaujas datiem, esot apmierināti ar kanclera veikumu, un tas ir zemākais rādītājs, kāds fiksēts kopš 1997. gada, kad tika uzsākta šī aptaujāšana. Savukārt sociāldemokrāti šobrīd vēlēšanās saņemtu 14% balsu, kas ir ceturtais rezultāts starp lielākajām Vācijas partijām. Viņiem priekšā ir gan kristīgie demokrāti ar 32%, gan galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ar 21%, tāpat arī zaļie ar 15%. Vēl sliktāk klājas vienīgi trešajai valdošās koalīcijas partijai – neoliberālajiem brīvajiem demokrātiem, kas ieguvuši 4% atbalstu, kā arī radikāli kreisajai partijai „Kriesie” ar 3%. Tā kā iekļūšanai Bundestāgā pastāv 5% balsu cenzs, abas pēdējās partijas, ja vēlēšanas notiktu šobrīd, riskētu palikt ārpus parlamenta. Droši vien, ka daļa vainas par paša un partijas zemajiem reitingiem jāuzņemas valdības vadītājam, kurš ticis kritizēts par pārlieku sausu un izvairīgu komunikācijas stilu. Uz to netieši norāda arī tas, ka viņa partijas un valdības kolēģis, aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ir populārākais šībrīža Vācijas politiķis, un otrs augstākais reitings ir ārlietu ministrei, zaļo partijas pārstāvei Annalēnai Bērbokai. Viņi abi, starp citu, ir pamanāmākie Ukrainas atbalstītāji pašreizējā Vācijas politikas virsotnē. Tomēr nenoliedzams iespaids uz valdības reitingiem ir situācijai, ar kuru šai valdībai nācies tikt galā. Tās varas periodu skāra pandēmijas noslēguma posms, kam uz pēdām sekoja Krievijas agresijas pilna mēroga agresijas karš pret Ukrainu, kas izraisīja nestabilitāti enerģētikas sfērā, inflācijas kāpumu un ekonomikas bremzēšanos. Piedevām visam Šolca kabinets nonācis spiedīgā budžeta situācijā, jo Vācijas Konstitucionālā tiesa novembrī lēma, ka īpašais fonds, kuru Šolcs vēl kā Angelas Merkeles kabineta finanšu ministrs izveidoja vides un modernizācijas jautājumu risināšanai no pandēmijas seku mazināšanai aizņemtajiem līdzekļiem, neatbilst konstitūcijas normām. Vācijas pamatlikums kopš 2009. gada visai strikti ierobežo valdības tiesības aizņemties naudu budžeta deficīta segšanai, minētais fonds bija mēģinājums šīs prasības apiet, un tā zudums nozīmē 60 miljardus eiro lielu budžeta robu. Neapmierinātību ar valdības darbu šobrīd var redzēt arī Vācijas ielās un stacijās- protestējot pret valdības lēmumu samazināt subsīdijas lauksaimniecības sektoram, šonedēļ tūkstošiem zemnieku bloķē ceļus un no šodienas sākas arī trīs dienu vilcienu vadītāju streiks, pieprasot augstākas algas un mazāk darba stundu. Kas attiecas uz valdošās koalīcijas partijām zudušo vēlētāju atbalstu, tad tiek minēts, ka tas pārceļojis gan pie opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem, gan pie „Alternatīvas Vācijai”. Strauji popularitāte augusi arī no partijas „Kreisie” aizgājušajai frakcijai, kura burtiski pirms dažām dienām pārtapa partijā „Zāras Vāgenknehtas alianse – par saprātu un taisnīgumu”. Partijas platforma apvieno kreisumu ekonomiskajā programmā ar konservatīvismu sociālkulturālā ziņā. Tās vadone Zāra Vāgenknehta ir kaismīga Kremļa režīma piekritēja un, attiecīgi, aicina pārtraukt palīdzību Ukrainai. Atkal par Eiropas armiju Ideju par t.s. „Eiropas armiju” – ciešāk koordinētiem Eiropas Savienības valstu bruņotajiem spēkiem – jau pirms vairākiem gadiem izvirzīja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tobrīd tā bija pamatā reakcija uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa mājieniem par iespējamo amerikāņu dalības mazināšanu vai pat aiziešanu no Ziemeļatlantijas alianses. Pēdējā laikā gan prezidenta Makrona izteikumi par Eiropas savienības autonomiem bruņotajiem spēkiem kļuvuši retāki un mazāk spilgti, un Čehijas prezidents Petrs Pavels pēc tikšanās ar Francijas kolēģi pagājušā gada martā pat izteicās, ka Makrons pārstatījis akcentus un par būtiskāko uzskatot NATO Eiropas daļas stiprināšanu. Pēdējās dienās savu pienesumu šim vēstījumam devis Itālijas ārlietu ministrs, partijas Forza Italia [forca italija] līderis Antonio Tajani. Ja vēlamies būt miera uzturētāji pasaulē, mums nepieciešami Eiropas bruņotie spēki. Un tas ir fundamentāls priekšnoteikums, lai mums varētu būt Eiropas starptautiskā politika. [..]  Pasaulē, kurā ir tādi spēcīgi spēlētāji kā, piemēram, ASV, Ķīna, Indija, Krievija; kur pastāv krīzes no Tuvajiem Austrumiem līdz Indijas un Klusā okeāna reģionam, Itālijas, Vācijas, Francijas vai Slovēnijas pilsoņus var aizsargāt tikai kaut kas jau pastāvošs, proti, Eiropas savienība,” bijušais Eiroparlamenta priekšsēdis Tajani sacīja intervijā, kuru svētdien publicēja laikraksts La Stampa. Tāpat viņš norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu nepieciešams savienības prezidenta postenis, kas aizstātu pašreizējos Eiropadomes un Eiropas Komisijas prezidentu amatus. Kas attiecas uz Eiropas Savienības kopīgajiem militārajiem tēriņiem, tad tādi pastāv Eiropas aizsardzības fonda veidā, kas paredzēts izpētei, tehnoloģiju attīstībai un kopīgiem ieroču iepirkumiem. Tas gan ir samērā niecīgs – ar astoņu miljardu eiro budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam. Salīdzinājumam, Francija savu bruņoto spēku modernizēšanā laikā no 2024. līdz 2030. gadam paredzējusi ieguldīt apmēram 413 miljardus. Sagatavoja Eduards Liniņš  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Sadzirdēt citu stāstus rosina  izstāde  „Piena dienasgrāmatas. Demence statistikā un stāstos”. Jauno mediju māksliniece, Liepājas Universitātes docente Anna Priedola vēlas pievērst uzmanību sabiedrības novecošanai un demencei.  Izstāde pašlaik skatāma Liepājas koncertzāles „Lielais dzintars” mākslas telpā „Civita Nova”. Sestdien, 21.oktobrī, un 4.novembrī izstādi papildinās demences datu darbnīcas. Liepājas koncertzāles 1.stāva gaišajā vestibilā uzmanību piesaista objekts – milzīga piena paka, arī vecu cilvēku portreti, vēl telpā ir liels galds, uz kura papīra šķīvjos zīmēti vai rakstīti padomi, kā saglabāt veselību mūža nogalē.  Personiskā pieredze un vectēva saslimšana rosinājusi jauno mediju mākslinieci Annu Priedolu radīt izstādi, kas nedaudz citā formā bija skatāma arī Rīgā, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Anna uzskatāmi ar piena produktu palīdzību attēlojusi sausos statistikas datus, kas saistīti ar demenci. Objektā, kam piena pakas forma, var ieiet iekšā, apsēsties un klausīties pieredzes stāstus, demences pacientu līdzcilvēku – mazmeitas, dēla, vedeklas, sievas – audiodienasgrāmatass, kuras ierunājuši Liepājas teātra aktieri, arī Anna pati. Tad Anna Priedola norāda uz senioru portretiem datorgrafikā, kas veidoti ar mākslīgā intelekta rīku palīdzību un eksponēti pie vienas no izstāžu sienām. Vēl ekspozīciju papildina līmlapiņas ar frāzēm, ko tuvinieki izmanto praktiski, lai atgādinātu vai informētu, piemēram: laiks padzerties, izslēdz plīti, šeit ir tavas mājas, tu nevienam neesi parādā. Tā kā izstāde skatāma koncertzālē, nereti māksliniecei jautājot, kāpēc tik drūmi. Taču, viņasprāt, cilvēki pēc tam piedzīvo skaistu mūzikas terapiju un var veltīt laiku izaicinošāku jautājumu apcerei, kāds ir vecums. Anna Priedola atzīst, ka pašas pieredze mainījās saistībā ar tuva cilvēka saslimšanu, kad neinteresē ne pagātne, ne nākotne, uzmanība liek koncentrēties uz šī brīža novērtēšanu, un tas ir svarīgi jebkurās attiecībās. Izstāde „Piena dienasgrāmatas. Demence statistikā un stāstos” apskatāma līdz 3.novembrim Liepājā koncertzāles „Lielais dzintars” mākslas telpā.

Nedēļas nogalē noslēgsies desmitais Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Sestdien uzzināsim arī visu konkursa programmu laureātus un, protams, labāko pilnmetrāžas filmu žūrijas vērtējumā. Žūrijā šogad būs arī 32 gadus vecā režisore no Afganistānas Šarbanū Sadāta, kuras debijas filma “Vilks un aitas” pirms septiņiem gadiem tika izrādīta Rīgā un saņēma atzinību arī Kannu kinofestivālā. Varētu domāt, ka Šarbanū nāk no kinomīļu dinastijas, ja reiz tik agri spējusi nokļūt starptautiskā kino apritē. Bet viņas stāsts ir patiešām pārsteidzošs. Kā jūs kļuvāt par kinorežisori? Šarbanū Sadāta: Tas notika nejauši! Es nāku no konservatīvas un reliģiozas ģimenes. Mūsu mājās māksla nebija atļauta. Tāpēc es bērnībā neklausījos mūziku un līdz 20 gadu vecumam nebiju bijusi kinoteātrī. Es neskatījos filmas, tikai televīziju. Esmu dzimusi un līdz 11 gadu vecumam dzīvojusi afgāņu bēgļu ģimenē Irānā. Es varēju skatīties televīziju, bet tajā rādīja tikai valsts propagandu. Pēc 2001.gada 11.septembra, kad Afganistānā ienāca ASV karaspēks, mani vecāki nolēma atgriezties mājās. Vairums afgāņu, kas atgriezās no bēgļu gaitām Irānā, Pakistānā vai Eiropā, devās uz galvaspilsētu Kabulu vai citām lielajām pilsētām. Bet mani vecāki nolēma doties uz nelielu ciematu Afganistānas vidienē, nekurienes vidū, no kurienes nāca mans tēvs. Kad tur ieradāmies, man bija sajūta, ka esmu nonākusi simt gadu senā pagātnē. Tur bija septiņas, astoņas kleķa mājiņas kalna pakājē, nebija ne elektrības, ne mobilā telefona signāla. Ja gribēji kādam piezvanīt, vajadzēja pāris stundas kāpt kalnā. Jutos kā ģeogrāfiskā cietumā. Šarbanū Sadāta stāsta savas ģimenes stāstu un to, kāds bijis viņas ceļš līdz studijām augstskolā. Kino viņa iemīlējusies 2009.gadā. Cik tas tolaik Afganistānā bija pierasts, ka sieviete studē kino mākslu? Šarbanū Sadāta: Afgāņu kultūrā mākslas izglītība netiek augstu vērtēta. Protams, pēdējos divus gadus, kopš varu ir pārņēmis Taliban, filmas uzņemšana vispār ir noziegums, bet arī iepriekšējās divās desmitgadēs māksla neskaitījās prestiža. Gandrīz neviens, kurš pabeidza mākslas fakultāti, nevarēja atrast atbilstošu darbu un strādāja citās nozarēs. Gandrīz visi afgāņi grib, lai viņu bērni kļūtu par ārstiem un inženieriem, nevis par kinorežisoriem. Universitātes iestājeksāmenos mākslas fakultātei ir viszemākie punkti. Tāpēc es tur tiku iekšā, jo eksāmenā bija jautājumi no vidusskolas, kurā taču nekad nebiju mācījusies. Tā ka arī vīriešu vidū šīs neskaitās prestižas studijas, daudzi tur studē vienkārši ķeksīša pēc, lai dabūtu augstāko izglītību. Kursā starp 30 studentiem parasti bija viena vai divas sievietes. Es savā gadā biju vienīgā.

Portugāles galvaspilsētā Lisabonā tupinās Pasaules Jauniešu dienas - lielākais masu pasākums Baznīcā. Klausies katehēzes un reportāžas no Lisabonas 10:00 no rīta17:00 vai arhīvā šeit: https://rml.lv/pasaules-jauniesu-dienas-lisabona-2023/ Tiešraides no Portugāles RML ēterā:

Portugāles galvaspilsētā Lisabonā tupinās Pasaules Jauniešu dienas - lielākais masu pasākums Baznīcā. Klausies katehēzes un reportāžas no Lisabonas 10:00 no rīta17:00 vai arhīvā šeit: https://rml.lv/pasaules-jauniesu-dienas-lisabona-2023/ Tiešraides no Portugāles RML ēterā:

Šovasar jau divdesmito reizi Gaujienā notiek radošā mūzikas nometne „Vītolēni”, kas turpina izcilā komponista, profesora Jāzepa Vītola dzīves misiju – veidot muzikāli izglītotu tautu. Par nometni, jauno „Vītolēnu” paaudzi un Vītolsvētku svinīgajiem koncertiem saruna Kultūras rondo. Stāsta diriģents Matīss Pēteris Circenis, „Vītolēnu” pedagogs un Vītolsvētku mākslinieciskais vadītājs, diriģents Patriks Kārlis Stepe, „Vītolēnu” pedagogs, kora "Kamēr..." diriģents, Vītolsvētkos piedalīsies ar Cēsu kultūras centra jaukto kori „Beverīna”, un diriģents Oskars Jeske, „Vītolēnu” kora pedagogs, Cesvaines kora diriģents, vīru kora „Dziedonis” kormeistars. Gaujienas Vītolsvētku koncerti 2023.gadā būs 28. un 29. jūlijā. Piektdienas vakarā plkst. 21 Nakts koncerts – klusā un sirsnīgā noskaņā varēs ieklausīties mūzikas nometnes „Vītolēni” radošajos priekšnesumos. Sestdien plkst.14 „Vītolēnu” ansambļu un solistu koncerts.  Plkst. 18 Vītolsvētku koncerts, kurā piedalās „Vītolēnu”koris, simfoniskais orķestris un Latvijas koru dalībnieki. Anniņu muzejā – vizuālās mākslas konkursa „Jāzepa Vītola mūzika” labāko darbu izstāde.

Sestdien, 15. jūlijā, sāksies sešpadsmitais Cēsu Mākslas festivāls. Viena pēc otras tiks atklātas trīs vizuālās mākslas izstādes, bet plkst. 19.00 koncertzālē "Cēsis" dienu noslēgs Latvijas Radio kora programma „Dziesmas bez vārdiem”, kurā mūzika runās glezniecības valodā. Sigvarda Kļavas vadībā kopā ar sitaminstrumentālistu Miku Čavartu klausītājus vedīs ceļojumā glezniecisku skaņu pasaulē, ko veido unikālākais un pilnīgākais instruments – cilvēka balss. Līdzīgi kā glezniecībā, kur vērojama visdažādākās intensitātes otu triepienu un krāsu tekstūra, arī šīs programmas skaņražu mūzikas valodā sastopami visplašākā diapazona izteiksmes veidi. Skanēs komponistu Žibokles Martinaitītes, Džona Keidža, Andersa Hillborga un Santas Ratnieces mūzika. Kā nonācāt pie šādas koncertprogrammas, kurā mūzika, kā rakstīts anotācijā, runās vizuālās mākslas valodā? Bija sajūta, ka Cēsu Mākslas festivālam piestāvētu tāds skaņuraksts vai muzikāla izteiksme, kas regulāros koncertos varbūt nav tik bieži sastopama. Programmas, vismaz manā gadījumā, veidojas no vairāku sakritību kopuma. Daļai no šīs programmas mēs plānojam veikt ierakstu mūsu izdevējkompānijai Ondine, daļa skaņdarbu ir jau iegūlušies „zelta repertuārā”. Ja runā par Džonu Keidžu, šo laiku un viņa mūziku, mūsu pagājušgad izdotā plate plūca laurus tieši par mūsu izpildījumu, to, kā mēs redzam šo Džona Keidža provokāciju. Es nevis lielos, bet apmēram stāstu, kā veidojās programma. No vienas puses, tie ir dažādi autori, bet viņi visi runā ar cilvēka balsi kā brīnumainas skaņutelpas veidotāju. Tā caur un cauri būs balss veidota mūzika, kuras spēles noteikumi ir daudz tuvāki orķestrālai krāsai nekā dziesmai. Plānojam šo programmu vēl attīstīt ar dažādiem izteiksmes paņēmieniem, bet tas lai paliek mans mazais noslēpums. Noslēpums provocē uz citām sajūtām. Ja ar to sapratīsim, ka šī būs kormūzika, kurā nav valodas un vārdu, tas būs tas vēstījums, ko es vēlos pateikt.  Koncertprogramma ar diezgan gleznainu muzikālās valodas ievirzi ļoti labi saskan ar Cēsu Mākslas festivāla pirmās dienas programmā paredzēto trīs izstāžu atklāšanu, taču šajā koncertā otas un krāsas būs koristu balsis un sitaminstrumenti. Kā instrumenti papildinās kori? Vai varbūt būs tieši otrādi? Līdzīgā koncertā jau esam muzicējuši kopā ar Miku Čavartu. Tas ir brīdis, kurā šajā muzikālajā dialogā sarunājas kora balsis un muzikālās gleznas veidojošā mūzika un perkusionists, kas spēlē ar pagalam neikdienišķiem un netradicionāliem perkusiju instrumentiem. No mēģinājumiem man iesēdusies sajūta, ka tās ir viena otru papildinošas lietas un koncertprogrammu attīstošas lietas. Miks spēlēs uz ļoti interesantiem skaniskiem dēļiem ar nosaukumu klangas, otra instrumentālā palete būs ar daudziem dažādu izmēru gongiem. Perkusijas noteikti koncertprogrammā ienesīs savu jaunu etapu un nogriezni. Man patīk, ka programma ir viens stāsts un viena dramaturģiska līnija. Ceru, ka arī klausītājiem ceļš būs redzams. Par Džonu Keidžu mums nu ir skaidrs, bet cik labi Latvijas Radio koris ir pazīstams ar Žibokles Martinaitītes un Andersa Hillborga vārdiem un viņu mūziku? Hillborga opusa nosaukumu nevar izlasīt, jo tas ir dažādu burtu sakopojums. Kādu laiku tas bija viņa vienīgais kora opuss, tagad vēl daži ir nākuši klāt. Kora repertuārā tas ir viens no skaņdarbiem, ar kuru starptautiskā arēnā cenšamies rādīt, ko ar cilvēka balsi var izdarīt. Mūzika ir caurcauri minimāla un eskētiska, bet tās skaņu bilde brīžiem ir ļoti fascinējoša. Programmā nav pieminēts vēl viens uzvārds – mūsu pašu Santa Ratniece, kura arī ar mazu bezvārdu skaņu glezniņu tiks pārstāvēta. Skaņdarbu sauc „Pēcgaisma”. Tuvākajā laikā grasāmies ierakstīt Žibokles Martinaitītes albumu. Viņa mums raksta jaunu opusu, kurš solās būt gatavs augustā, lai septembrī mēs to šeit, Rīgā, varētu pirmatskaņot. Ļoti interesanta mūzika un ļoti interesanta meitene – viņa ir Ņujorkā dzīvojoša lietuviete, kas līdz šim kormūziku raksta ar sevis izdomātu valodu, patskanisko izteiksmību. Kad klausījos šo Hillborga opusu Latvijas Radio kora sniegumā, tad patiešām likās, ka tā ir mirguļojoša, gandrīz vai kosmiska mūzika. Keidžs, iespējams, visā šajā galaktikā ienāk ar solfedžējošiem un ne tikai skaņurakstiem, bet Martinaitīti dēvē par faktūras burvi, iluzionisti, kura, veidojot mūzikas telpu, to piepilda ar augstu spriedzi, klausītāju nostādot starp realitāti un pārpasaulīgiem stāvokļiem. Vai mūzika, ko šajā koncertā atskaņosiet, būs atbilstoša šim raksturojumam? Kad mūzikas pirmavots ir tava muzikālā fantāzija, nevis poēzija, vēstījums vai saturiskais ietvars, tad šī fantāzija liek spēlēties un to piepildīt ar savas valodas vai balss paņēmieniem. Atliek tikai fantazēt, ko tik visu ar cilvēka balsi nevar izdarīt. Manuprāt, tas nav tikai tāds triks, ko komponiste ir izdomājusi pamēģināt. Es jūtu, ka tas ir viņas muzikālās domāšanas veids, jo visi viņas kora opusi ir veidoti ar tādu kā instrumentālās domāšanas klājienu, kas mūsu korim, manuprāt, piestāv – katrai balsij ir atsevišķas skaņu un tembra iespējas, līdz ar to esmu pilnīgi pārliecināts, ka katram korim viņas skaņdarbi skan pilnīgi savādāk, jo tie veidojas no katra dziedātāja individuālās varēšanas, talanta un savpatības.  

Latvijas ar 2:1 uzvarēja Norvēģiju, bet ļoti labi aizvadīja tikai otro no trim trešdaļām. Toties šī uzvara vairo cerības mūsu komandai tikt ceturtdaļfinālā. Vārtus Latvijai guva mačā par labāko uzvarētāju sastāvā atzītais Rodrigo Ābols un Toms Andersons. Nākamā spēle Latvijai rīt, 19. maijā, ar Slovēniju. Sestdien jāspēlē pret Kazahstānu un otrdien pret Šveici. Grupas četras spēcīgākās komandas iekļūs ceturtdaļfinālā. Pirmajās trijās spēlēs latvieši piekāpās Kanādai (0:6) un zaudēja Slovākijai (1:2), bet pagarinājumā uzvarēja iepriekš pasaules čempionātos neuzveiktos čehus (4:3). Pasaules čempionāts risinās Rīgā un Tamperē, kur finālā 28. maijā kļūs zināmi medaļu ieguvēji.   

Sestdien, 4.martā, Latgales vēstniecībā GORS aizvadīta “Boņuks 2022” balvu pasniegšanas ceremonija un godināti 10 aizvadītā gada nozīmīgākie notikumi, aktivitātes un cilvēki latgaliskajā kultūrā. Kopumā balvai bija izvirzīti 125 pretendenti. Šogad laureātu vidū arī Latvijas Radio Latgales studijas veidotais mūsdienu latgaliešu literatūras raidieraksts “Puslopys” un pirmais televīzijas seriāls latgaliski - kriminālkomēdija “Fati”. Par mūža ieguldījumu tika godināts fotogrāfs un fotovēsturnieks Igors Pličs. Savukārt skatītāju simpātiju balvu “Žyks” saņēma izstāde “Lobs ar lobu sasatyka”. Tajā apskatāmas Ivetas Seimanovas darinātās lelles dažādos Latgales tautastērpos. Plašāk Lauras Ieviņas sagatavotajā ierakstā. Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2022” ceremoniju ar dziesmu SKAIDYS iesāka grupa bez PVN. Sava priekšnesuma beigās mūziķi atklāja asinīm notrieptus kreklus ar uzrakstu “No war” jeb “Nē karam”. Arī šogad pasākumā no daudziem dalībniekiem izskanēja atbalsts ukraiņiem cīņā par brīvību. Šogad Boņuka balvas tika pasniegta jau 15 reizi. Žūrijas komisijai vērtēšanai tika iesniegti 125 pretendentu pieteikumi. Uz balvas pasniegšanas ceremoniju tika izvirzīti 30 nominanti. Šogad pasākumā tika akcentēti arī  stereotipi par Latgali, piedāvājot tos mainīt, rebrendingot vai izcelt mazāk zināmos. Kā vieni no pirmajiem “Boņuku” saņēma mācību kursa “Latgaliešu rakstu valoda” veidotāji. Latgaliešu kultūras gada balvas šogad pasniedza aktīvi Latgales jaunieši, savā uzrunā minot par kādiem darbiem viņi paši nākotnē gribētu saņemt atzinību. Viens no jauniešiem - students no Rudzātu pagasta Dāvids Rubens: “Ir trīs priekšnosacījumi. Pirmkārt, mans darbs manai zemei, otrkārt, mans darbs maniem līdzcilvēkiem, un, treškārt, mans darbs manai nākotnei.” Boņuka balvu saņēma arī pirmais televīzijas seriāls latgaliski “Fati”. Vēl viena māla statuete “Boņuks” turpmāk atradīsies arī Rēzeknes novada Rogovkā, kur vietējie aktīvisti sastādījuši īpašu vietējā pagasta karti ar apvidvārdiem un ciemu nosaukumiem latgaliski. “Boņuks 2022” laureātu vidū šogad arī Latvijas Radio Latgales studijas veidotais raidieraksts “Puslopys”. Tajā var dzirdēt sarunas ar mūsdienu latgaliešu literātiem par rakstīšanu, valodu, ikdienu un dzīvi kā tādu. Ar latgaliešu literatūras autoriem divu gadu garumā 27 raidierakstos sarunājās mūziķis un vēsturnieks Arnis Slobožaņins un latgaliešu valodas entuziaste un zinātāja Edīte Husare, bet podkāsta “Puslopys” producente un idejas autore ir Latvijas radio Latgales studijas vadītāja Renāte Lazdiņa. Viena Boņuka balva katru gadu ir nemainīga – tā ir balva par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā, ko šogad saņēma fotomākslinieks, fotovēsturnieks un daudzu Latgalei veltītu fotogrāmatu veidotājs Igors Pličs.  Viskuplākais skaits pēc Boņuka balvas uz skatuves kāpa Latgaliešu kultūras kustības  "Volūda" pārstāvji - jauni un aktīvi cilvēki, kuri pēdējos gados, bet it sevišķi pērn, realizējuši vairākus projektus – izdevuši grāmatas, nodrošinājuši online apmācības latgaliešu valodā, turpinājuši attīstīt latgaliešu kultūras interneta mediju “Lakuga”. Lai arī nospēlēta vien pāris reižu, Boņuku ieguva arī teātra izrāde “Muols”, kas stāsta par Latgales podniecības procesiem. Tās režisors ir bijušais Rēzeknes teātra “Joriks” mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Eihe, bet galvenās lomas izrādē spēlē Liena Šmukste un šī gada Boņuka balvas pasniegšanas ceremonijas vadītājs Jānis Kronis. Kronis pauda savu attieksmi arī par notiekošo pēdējā gada laikā vairākās Latgales pašvaldībās kultūras nozarē – pašvaldību vadītāju pausto nostāju par okupācijas režīmu slavinošo pieminekļu nojaukšanu un igauņu keramiķa mākslas darbu izņemšanu no Marka Rotko mākslas centra Daugavpilī. Māksliniece Vēsma Ušpele, kas ar rokām no māla veido  Boņuka balvu – puisēnu ar suni – atzīst, ka viņu priecē tas, ka šogad balvas saņēmēju vidū bija daudz jaunu seju. Nu jau 10 gadus gada balvu Boņuks rīko Latgales vēstniecības GORS komanda. Koncertzāles pārstāve un arī žūrijas komisijas locekle Ilona Rupaine atklāj, ka vērtēšanas darbs nebija viegls. Bez jau nosauktajiem latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks 2022” saņēma arī Daugavpils teātra izrāde "Sprīdītis”, Ligijas Purinašas dzejas krājums "pierobežas", grupa "Tautumeitas" par jaunākajām dziesmām latgaliski un Valentīna Lukaševiča eseju krājums "Casnāgu maizeitis".

Labākais Eiropas kino - secinājumi pēc Kinoakadēmijas balvu sadalījuma. Spēlfilmas, kuras  šobrīd varam redzēt kinoteātros un kuras iecerēts demonstrēt drīzumā. Analizē eksperti: Rīgas Starptautiskā kino festivāla radošā direktore Sonora Broka, kritiķe un pētniece Dārta Ceriņa un "LUX" skatītāju balvas atlases pārstāve Paula Bērziņa. Sestdien, 10. decembrī, Islandes galvaspilsētā Reikjavikā notika Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšana 2022. gada labākajām filmām un kinoprofesionāļiem. Starp nominantiem bija arī latviešu režisores Signes Baumanes darbs "Mans laulību projekts", taču filma balvu neieguva. Ar vairākām balvām ceremonijā triumfēja režisora Rūbena Ēstlunda "Skumju trīsstūris". Dokumentālo filmu kategorijā balvu saņēma karā kritušā lietuviešu režisora un operatora Mantas Kvedaraviča nepabeigtā filma "Mariupole 2". Savukārt "LUX" skatītāju balvu ieguva Bosnijas filma "Quo Vadis, Aida?". Eiropas Kinoakadēmijas balva tiek pasniegta 26 kategorijās; 16 balvu saņēmēji jau ir izziņoti iepriekš, bet noslēguma ceremonijā atklāja laureātus 10 nominācijās. Biogrāfiskos motīvos balstītais un īpašā animācijas tehniku kombinācijā veidotais Signes Baumanes mūzikls bija pirmā Latvijas pilnmetrāžas animācijas filma, kas nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai. Taču piecu filmu konkurencē 4400 EFA biedru balsojumā "Mans laulību projekts" netika atzīta kā gada labākā Eiropas animācijas filma – šo titulu saņēma franču režisora Alēna Ugeto (by Alain Ughetto) darbs "Aizliegts suņiem un itāļiem" ("No Dogs Or Italians Allowed").

Rīts ar Helmutu un šoreiz par

Sestdien ar “Valmiera” FC triumfu noslēdzās Virslīgas sezona, un vien dažas stundas pēc čempionu noskaidrošanas Jurijs, Arkādijs un Geimeris “Gols, *uj, štanga” jaunākajā izlaidumā runāja par noslēdzošo Virslīgas kārtu, pārrunāja Latvijas izlases sastāvu Baltijas kausā un apskatīja Čempionu līgas astotdaļfināla pārus.

Sestdien sarīkotie uzbrukumi Krievijas jūras spēkiem okupētajā Sevastopolē lika domāt, ka ir apdraudēts Ukrainas graudu eksports. Tomēr pēdējās ziņas rāda, ka vienošanās par drošo koridoru Melnajā jūrā ir atjaunota.  Brazīlijā notikušās prezidenta vēlēšanas bija nepieredzētas spriedzes pilnas un arī rezultāti raisījuši karstas emocijas. Savukārt 1. novembrī pie vēlēšanu urnām kārtējo reizi devās Izraēlas vēlētāji. Publiskotie rezultāti ļauj spriest, ka varas varētu atgriezties Benjamins Netanjahu. Aktualitātes analizē žurnālists Andis Sedlenieks, sazināmies ar Jakobu Luftu Izraēlā un Hansu Bērziņu Brazīlijā. Krievija atkal šantažē Pagājušajās sestdienā Krievijas Melnās jūras flotes bāze Sevastopolē, okupētajā Krimā, piedzīvoja bezpilota kaujas aparātu uzbrukumu. Pie tam, kā liecina informācija, triecienā izmantoti ne vien nu jau ierastie gaisa droni, bet arī peldošie. Pārbaudītu ziņu par zaudējumiem nav, taču ir diezgan nepārprotami, ka Kremlim šis gadījums ir ļoti nepatīkams. Jau tajā pašā dienā Krievijas aizsardzības resors paziņoja, ka Krievija uz nenoteiktu laiku aptur savu dalību nolīgumā par netraucētu labības u.c. produktu eksportu no Ukrainas ostām. Krievijas līderis Putins paziņojis, ka drošie eksporta koridori tikuši izmantoti, kā viņš izteicies, „teroristiskiem uzbrukumiem”. Krievijas pagaidu atteikšanās no t.s. „labības vienošanās” varētu nozīmēt totālas Ukrainas ostu blokādes atjaunošanu, kas draudētu ar nopietnām pārtikas problēmām vairākās Āfrikas valstīs. Pirmdien un otrdien gan vairāki kuģi vēl devušies ceļā no Ukrainas ostām. Kā zināms, vienošanās jūlijā tika panākta ar Turcijas un ANO starpniecību, un abi šie līguma dalībnieki jau aicinājuši Krieviju pārdomāt tās nostāju. Turcija prezidents Radžeps Taijips Erdogans sazinājies ar Krievijas un Ukrainas līderiem un izteicis cerību, ka „labības vienošanās” varētu kļūt par aizsākumu pamiera sarunām starp agresorvalsti Krieviju un Ukrainu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kā zināms, pēc Krievijas raķešu un dronu triecieniem pa Ukrainas pilsētām deklarējis, ka ar prezidentu Putinu nekādas sarunas vairs nenotikšot principā. Vai Bibi būs atpakaļ? 1. novembrī Izraēlas pilsoņi piekto reizi četros gados devās pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu 120 parlamenta – Kneseta – deputātus. Šīs jau atkal ir ārkārtas vēlēšanas, un tātad – nākamā epizode kopš 2019. gada ilgstošajā Izraēlas iekšpolitiskajā krīzē. Problēmas centrā ir viena politiskā figūra – labēji konservatīvās partijas „Likud” līderis Benjamins Netanjahu, Izraēlā un nu jau arī ārpus tās plaši atpazīts ar pavārdu Bibi. Viņš ieņēma premjerministra krēslu no 2009. gada līdz pagājušā gada jūnijam, taču pēdējos gados viņam pastāvīgi pietrūcis dažu balsu stabilas valdības izveidošanai. Problēma ir ne vien Netanjahu politiskā platforma, kas ir izteikti nacionālistiska, noliedzoša pret ideju veidot palestīniešu valsti Jordānas rietumkrastā un Gazas sektorā, bet arī viņa reputācija. Joprojām turpinās tiesas process, kurā Netanjahu ir apsūdzēts kukuļņemšanā, dokumentu viltošanā un uzticības ļaunprātīgā izmantošanā. Tomēr nepieciešamo vairākumu Knesetā ilgstoši neizdevās savākt arī Netanjahu konkurentiem – kreisajām un liberālajām partijām. Galu galā šādu kombināciju pēc trīs mēnešus ilga procesa izdevās sadiegt no astoņām koalīcijas partijām, starp kurām bija kā izteikti labēji, tā izteikti kreisi spēki un pat viena no arābu partijām. Tādējādi koalīcijai izdevās iegūt 60 deputātu balsis, ar ko pietika, jo Izraēlas valdības apstiprināšanai pietiek ar vienkāršu vairākumu, un pret nobalsoja 59 deputāti, vienam atturoties. Turpinot kopš pāris gadiem iedibināto praksi, tika noteikta premjeru rotācija valdības termiņa vidū, kad premjerministru Naftali Benetu no labējās apvienības „Jamina” bija jānomaina viņa līdzpremjeram Jairam Lapidam no liberālās „Ješ Atid”. Tomēr politiskās pretrunas sāka iezīmēties jau pēc desmit mēnešiem, kad aprīlī par aiziešanu no koalīcijas paziņoja deputāte Idita Silmane no apvienības „Jamina”. Sekoja vēl pāris citu deputātu aiziešana, valdība nonāca mazākumā un līdzpremjeri Benets un Lapids izziņoja balsojumu par Kneseta atlaišanu. Rezultāts bija vakardienas vēlēšanas, kuru rezultāti oficiāli nav vēl pasludināti, bet aptaujas pie balsošanas iecirkņiem liecina, ka Netanjahu un viņa potenciālie sabiedrotie varētu būt ieguvuši vienas vai divu balsu pārsvaru, un, tātad, Bibi būs atpakaļ varas virsotnē. Brazīlijas vara maina politisko krāsu 30. oktobrī notikušo Brazīlijas prezidēta vēlēšanu rezultāts ir nelabvēlīgs līdzšinējam valsts galvam Žairam Bolsonaru. Viņa pārstāvētais politiskais spēks gan dēvējas par Liberālo partiju, taču faktiski ir drīzāk labēji konservatīvs, savukārt pašu Bolsonaru visbiežāk raksturo kā radikāli labējo. Ar nepilna procenta pārsvaru viņu šajās vēlēšanās sakāvis kreisās Strādnieku partijas līderis Luizs Inasiu Lula da Silva. 77 gadus vecais politiķis jau ieņēma Brazīlijas prezidenta amatu no 2003. līdz 2011. gadam. Sekmīgi pabeidzis divus prezidentūras termiņus un nodevis varas stafeti savai partijas biedrenei Dilmai Rusefai, da Silva dažus gadus vēlāk nonāca uz apsūdzēto sola prāvā par naudas atmazgāšanu un korupciju. Pēc otrās instances tiesas sprieduma viņš apmēram pusotru gadu pavadīja cietumā, līdz viņu attaisnoja Augstākā tiesa. Tagad viņš ir atpakaļ varas virsotnē, iekļaujoties tendencē, kuru politikas vērotāji jau nodēvējuši par Latīņamerikas „kreisi vilni”. Kreisas ievirzes valdības nesen nākušas pie varas arī Kolumbijā, Argentīnā un Čīlē. Mantojumā no Bolsonaru jaunievēlētais prezidents saņem pandēmijas iedragātu valsts ekonomiku, samilzušas ekoloģijas problēmas un ļoti sašķeltu sabiedrību. Pēc vēlēšanu rezultātu pasludināšanas līdzšinējā prezidenta atbalstītāji, nevēloties atzīt sava favorīta zaudējumu, visā valstī izveidoja simtiem transporta maģistrāļu nosprostojumu. Vairāk nekā diennakti Bolsonaru, kurš citkārt bijis ļoti aktīvs savās publiskajās izpausmēs, ieturēja pauzi, līdz vakar pavisam īsi uzstājās preses priekšā. Tas, no kā daudzi bija baidījušies, nenotika – Bolsonaru neatteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, lai gan arī nedeklarēja savu atzīšanu. Tomēr viņa administrācijas vadītājs ir uzsācis varas nodošanas procesu, kas ļauj cerēt, ka tas notiks bez nopietniem ekscesiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Latvija izvēlas: Turpinām analizēt vēlētāju aptaujas rezultātus, vērtējam vēlēšanu norisi reģionos. Vērtē politologs Andis Kudors, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Viedokli par vēlētāju aptaujas rezultātiem izsaka Raivis Dzintars no Nacionālās apvienības, Juris Pūce no “Attīstībai/Par!”, Viktors Valainis no Zaļo un zemnieku savienības. Sestdien, 1.oktobrī, notikušajās 14.Saeimas vēlēšanās piedalījušies vismaz 884 455  jeb 57,34% balsstiesīgo, liecina Centrālas vēlēšanu komisijas (CVK) informācija par 977 iecirkņiem no 1055 iecirkni. Šoreiz vēlētāju aktivitāte bija augstākā nekā pagājušās, 13.Saeimas vēlēšanās. CVK  dati liecina, ka vēlēšanu iecirkņos nobalsoja 788 340 jeb 51,11%% vēlētāju, bet iespēju iepriekš nodot balsi glabāšanā izmantoja 63 342 jeb 4,11% balsstiesīgo. Aktīvākie vēlētāji vēlēšanu dienā šajās vēlēšanās bijuši Kurzemē, kur nobalsoja 105 373 jeb 58,52% balsstiesīgo, bet zemākā vēlētāju aktivitāte bijusi Rīgā, kur nobalsojuši 234 009 jeb 41,4% vēlētāju. Vidzemē vēlēšanās nobalsojuši 230 879 jeb 58,26% balsstiesīgo, Zemgalē – 116 421 jeb 56,53%, bet Latgalē  - 101 658jeb 52,18%.  

Latvija izvēlas: Turpinām analizēt vēlētāju aptaujas rezultātus, vērtējam vēlēšanu norisi reģionos. Vērtē politologs Andis Kudors, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Viedokli par vēlētāju aptaujas rezultātiem izsaka Raivis Dzintars no Nacionālās apvienības, Juris Pūce no “Attīstībai/Par!”, Viktors Valainis no Zaļo un zemnieku savienības. Sestdien, 1.oktobrī, notikušajās 14.Saeimas vēlēšanās piedalījušies vismaz 884 455  jeb 57,34% balsstiesīgo, liecina Centrālas vēlēšanu komisijas (CVK) informācija par 977 iecirkņiem no 1055 iecirkni. Šoreiz vēlētāju aktivitāte bija augstākā nekā pagājušās, 13.Saeimas vēlēšanās. CVK  dati liecina, ka vēlēšanu iecirkņos nobalsoja 788 340 jeb 51,11%% vēlētāju, bet iespēju iepriekš nodot balsi glabāšanā izmantoja 63 342 jeb 4,11% balsstiesīgo. Aktīvākie vēlētāji vēlēšanu dienā šajās vēlēšanās bijuši Kurzemē, kur nobalsoja 105 373 jeb 58,52% balsstiesīgo, bet zemākā vēlētāju aktivitāte bijusi Rīgā, kur nobalsojuši 234 009 jeb 41,4% vēlētāju. Vidzemē vēlēšanās nobalsojuši 230 879 jeb 58,26% balsstiesīgo, Zemgalē – 116 421 jeb 56,53%, bet Latgalē  - 101 658jeb 52,18%.  

Par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 97. koncertsezonā gaidāmajiem notikumiem stāsta orķestra direktore Indra Lūkina. Šī sezona klausītājiem sola tikšanos vijolnieku Gidonu Krēmeru, pianistu Andreju Osokinu, ērģelnieci Ivetu Apkalnu, soprānu Karenu Vūru, diriģentiem Vasiliju Sinaiski, Žanu Klodu Kazadesī, Ģintaru Rinkeviču u. c. Sezonu LNSO atklās 30. septembrī plkst. 19 Lielajā ģildē, kad pie diriģenta pults atgriezīsies Kristīna Poska ar solistiem – igauņu vijolnieku Robertu Traksmanu un Amsterdamas Concertgebouw orķestra altu grupas koncertmeistari Santu Vižini. "Sākot orķestra 97. sezonu, mums ir gan labas, gan ne tik labas ziņas – Lielajā ģildē, šobrīd vienīgajā akadēmiskās mūzikas koncertzālē Rīgā, renovācijas darbi pagaidām tomēr nesāksies, kā tas iepriekš tika plānots. Labā ziņa ir daudz svarīgāka – LNSO sāk sezonu ar jaunu māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu; viņa vārds jums droši vien jau palicis prātā – tas ir 22 gadus jaunais somu talants Tarmo Peltokoski. Arī sliktajā ziņā var saskatīt ko labu – lai vai kā, bet Rīgas publikai būs iespēja klausīties daudzus mūsu koncertus ar izciliem māksliniekiem tepat, galvaspilsētā. Un arī reģionu klausītājiem nav pamata bēdāties – vairāki no plānotajiem koncertiem notiks tieši reģionālajās koncertzālēs. Par to, cik svarīga loma orķestra radošajā dzīvē ir galvenajam diriģentam, būtu lieki runāt. Esam patiesi laimīgi par  satikšanos ar Tarmo Peltokoski un aicinām klausītājus doties 2022./23.gada sezonas kopīgajā muzikālajā ceļojumā!" skaidro LNSO direktore Indra Lūkina. Sestdien, 8. oktobrī, LNSO ceļi vedīs uz Rēzekni, kur plkst. 18 Latgales vēstniecībā Gors koncertā "ORGANismi 2022. Iveta Apkalna, LNSO un VAK Latvija" diriģentu Gunta Kuzmas un Māra Sirmā lasījumā varēs dzirdēt Aleksandra Gilmāna, Pētera Vaska, Ārona Koplenda un Filipa Glāsa mūziku. Sestdien, 22. oktobrī, plkst. 18 koncertzālē Cēsis koncertā Gidons Krēmers un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Andra Pogas vadībā uz skatuves kopā ar LNSO kāps vijolnieks Gidons Krēmers, kura atskaņojumā skanēs Sofijas Gubaiduļinas 1980. gadā komponētais, Krēmeram veltītais koncerts vijolei un orķestrim Offertorium. Tāpat klausītāji varēs baudīt Johannesa Brāmsa Ceturto simfoniju. Īpašu programmu LNSO iecerējis arī ar savu jauno māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Tarmo Peltokoski. Pirmais koncerts, kurā diriģents uzņemsies orķestra vadību, norisināsies sestdien, 19. novembrī, koncertzālē "Cēsis". Programmā iekļauts Krista Auznieka skaņdarbs Grace, Žana Sibēliusa Piektā simfonija un Ralfa Vona-Viljamsa Piektā simfonija. Otrreiz Tarmo Peltokoski vadībā orķestris uzstāsies sestdien, 10. decembrī, Rīgas Domā. Koncertā "LNSO un Tarmo Peltokoski. Vasks un Vona-Viljamsa Jūras simfonija" mūziķiem pievienosies somu soprāns Silja Ālto un  baritons Rihards Millers. Programmā - arī Pētera Vaska Musica serena.

Sestdien, 17. septembrī, norisinās diasporas priekšvēlēšanu debates. Kas svarīgi ārvalstīs mītošajiem tautiešiem un kā partijas viņus uzrunās? Deputātu kandidāti un diasporas pārstāvji tiekas priekšvēlēšanu debatēs Bonnā, Vācijā. Debatēs piedalās: Zanda Kalniņa-Lukaševica (“Jaunā vienotība”) Daiga Mieriņa (“Zaļo un Zemnieku savienība”) Elizabete Krivcova ("Saskaņa") Rihards Kols (Nacionālā apvienība Visu Latvijai! Tēvzemei un Brīvībai/LNNK) Andris Šuvajevs (“PROGRESĪVIE”) Vita Anda Tērauda (“Attīstībai / PAR”) Ieva Jākobsone-Bellomi (“Apvienotais saraksts”)

Kultūras un tautas mākslas centrā “Ritums” darbojas 11 folkloras kopas, un viena no tām – “Grodi”, kura savu vārdu iezīmējusi līdzās “Iļģiem”, “Skandiniekiem” un vēl citiem ilggadīgi aktīviem nosaukumiem tautas mūzikas ainavā. Folkloras kopa “Grodi” dibināta 1987.gadā. Kopas dalībnieki vāc folkloras materiālus ekspedīcijās pie tautas teicējiem, kur arī apgūst tradicionālo dziedāšanas un muzicēšanas manieri. Tiek turpināta sadarbība ar etnomuzikoloģijas, arheoloģijas, antropoloģijas un pat astronomijas speciālistiem seno tradīciju izzināšanā un atjaunošanā. “Grodu” dalībnieki ir pagatavojuši XII gs. latgaļu apģērba un rotu precīzas rekonstrukcijas, rīko un piedalās tautas tradicionālo svētku svinēšanā un ar tiem saistītajos rituālos. Sestdien, 3. septembrī, LU Botāniskā dārza pasākumu telpā “Šķūnis” būs folkloras kopas “Grodi” 35 gadu jubilejas koncerts “Sudrabu smeldama”. Koncerta mēģinājuma starplaikā “Grodu” dalībniekam Oskaram Pakeram jautāju, kā viņš atradis savu ceļu līdz dalībai kopā. Oskara stāstīto papildinās viena no “Grodu” dibinājām, Aīda Rancāne. Par savu iesaisti kopā stāsta Dārta Apsīte. Par iegūtajām vērtēm folkloras ekspedīcijās un to iekļaušanu koncerta programmā stāsta Asnāte Rancāne, pēcāk pievienojoties mammai Aīdai un māsai Aurēlijai.

Sestdien, 20. augustā, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā būs jūtama pasaules elpa, jo Juglas ezera krastā pulcēsies Pasaules mūzikas festivāla "Porta" dalībnieki - sešas mūzikas grupas no septiņām dažādām valstīm. Papildus mūzikas dažādībai festivāla apmeklētājiem būs iespēja iepazīt un nobaudīt itāļu, franču, izraēļu, somu, ungāru nacionālās virtuves tradicionālās garšas. Par šīgada programmu, viesiem, mūzikas daudzveidību "Klasikā" stāsta festivāla radošās komandas pārstāve, diriģente un dziedātāja Laura Leontjeva. Laura, tavs koris „Anima” arī festivālā "Porta" ir piedalījies, un nu esi ķērusies arī pie organizatoriskajām lietām. Pilnīgi trāpīts. Mēs satikāmies 2018. gadā, kad mūs uzrunāja festivāla direktore Ilze Apsiņa, aicinot piedalīties un sadarboties ar dziedātāju Semu Lī. Mani ļoti aizrāva veids, kā „Porta” jau gadiem ievieš jaunas vēsmas, lai arī Latvijā mēs satiktu visu pasauli. „Portas” galvenais akcents parasti tiek likts nevis uz daudzveidību, bet uz personībām, māksliniekiem ar spēcīgu enerģiju. Vai to var teikt arī par šogad gaidāmo? Visnotaļ, īpaši šogad, jo pirmoreiz būs tik daudz mākslinieku vienā datumā. Tur tiešām katrs varēs atrast kaut ko savu. „Portas” klausītājiem parasti patīk jau pirms tam papētīt, kas šogad gaidāms, bet ir arī fani, kuri uzticas organizatoru gaumei un ir gatavi būt klāt, neatkarīgi no piedāvājuma. [...] Daudziem no mūziķiem pamatā ir akadēmiskā izglītība, un bieži vien vēlme paskatīties savā kultūrā dziļāk arī rada šo interesi par etnomūziku. Protams, pēc tam visas šīs pasaules satiekas un robežas tiek pārkāptas un, paldies Dievam, strauji un stipri nojauktas. Mūzika kļūst daudz interesantāka, kad mēs to nepiesaistām kādam žanram. Mūzikai ir jādzīvo, tas mani pašu ļoti saista. Starp šiem ārzemju ansambļiem, kuros dominē vīrieši, būs arī viena latviešu pārstāve – Ieva Kerēvica. Viņa festivālā piedāvās pilnīgi jaunu koncertprogrammu Centerwise, kuru viņa reklamē kā pavisam jaunu, svaigu produktu, kurā viņa kaut ko darīšot ne tā, kā parasti. Jā, tiešām prieks, ka šo vīriešu spēku papildinās sievišķais spēks un maigums, un tā ir Ieva ar savu unikālo balsi, vokālo virtuozitāti un jauno programmu. Cik saprotu, albums tika ierakstīts tieši pirms ierobežojumiem, un, man liekas, fantastiska vieta programmas pirmatskaņojumam ir tieši Brīvdabas muzejs un Pasaules mūzikas festivāls „Porta”. Arī šeit, protams, Ieva ir smēlusies iedvesmu no latviešu tautas dziesmas, bet tā sabalsosies ar Ievas plašo džeza un pasaules mūzikas pieredzi. Ņemot vērā, ka viss sākas jau pēcpusdienā, vai klausītājiem būs jāsēž savās vietiņās no 16.00 līdz pat vēlam vakaram? Vai viņi brīvā atmosfērā var pievienoties uz ansambli, kurš viņus visvairāk interesē? „Porta” vispirms ir par brīvību, un arī mūziku ļaujam baudīt brīvi. Protams, cilvēks varēs izvēlēties, vai viņš vēlas sēdēt, stāvēt vai dejot, jo, ticiet man, prom iet nemaz negribēsies. Teritorija būs atvērta jau no 15.00, būs sešu valstu virtuves, saskaņā ar mūziku, kuru dzirdēsiet. Varbūt klausoties uznāks iedvesma pašam kaut ko radīt, varbūt gribēsies mainīt lokāciju starp abām skatuvēm, apgulties zem kāda skaista ozola, skatīties debesīs un klausīties fantastisku mūziku tepat, Latvijā. Festivāla programmā lieliem, trekniem burtiem ierakstīta ukraiņu grupa „DakhaBrakha”, kuru ļoti daudzi cienītāji gaida, un laikam šo cienītāju ir tik daudz, ka Brīvdabas muzejs būs par mazu un koncerts notiks Mežaparka estrādē. Jā, 25. augustā Mežaparka estrādē būs īpašs koncerts „DakhaBrakha” un ukraiņu kultūrai un tautai. Mēs, latvieši, šo grupu tiešām esam iemīļojuši, un ne bez iemesla. Ir „grupas”, un ir „DakhaBrakha”. Šis kvartets ļauj piedzīvot ukraiņu tradicionālās mūzikas sintēzi ar mūsdienīgu pienesumu no visas pasaules – tas ir viņu unikālais stils. Šķiet, pat Mežaparka estrāde būs par mazu, lai uzņemtu visus klausītājus, tā kā laipni lūdzam negaidīt, bet pasteigties iegādāties biļetes un atbalstīt, būt kopā šajā laikā, jo mūzika vieno. Zinu, ka tev arī ar saviem kolektīviem patīk mesties jaunos piedzīvojumos, un pēdējā laikā tie ļoti saistīti ar dabu. Kas ir tas, kādēļ tev pašai patīk to darīt? Mani saista jaunais, un īpaši jaunais savienojumā ar kaut ko tik lielu kā Visums un daba, kas dod lielāko spēku esībai, lielāko iedvesmu un lielākās atbildes apmaldīšanās brīžos. Kad tas viss satiekas, tad saproti – jā, tāds es esmu. „Portai” ir tieši tas pats princips – daba iedod vēl jaunu dimensiju. Protams, daba piedāvā kaut ko vienu un koncertzāle kaut ko vēl citu – pasaules ir dažādas, un katrai pasaulei atbilstoši ir sava mūzika, sava vieta un sava atmosfēra.   

Sestdien, 30. jūlijā, Gulbenes sporta centrā viena no interesantākajām Latvijas basketbola komandām – “Gulbenes Buki” – atzīmēs savas pastāvēšanas 25. gadadienu. Jubilejas pasākuma ietvaros basketbola laukumā vēlreiz būs iespēja redzēt gan vietējos, gan viesspēlētājus, kuri dažādos laikos ir spēlējuši “Bukos”, kaldinot komandas panākumus Latvijas Basketbola līgas 1. un 2. divīzijā.  Uz jubileju “Buki” sabrauks no visas pasaules un, gatavojoties šim notikumam, “Basketstudijas 2+1” pastāvīgie vadītāji Reinis Lācis un Guntis Keisels sarunu biedrus šoreiz sameklēja viņpus Atlantijas okeānam – ASV, kur dzīvo un strādā kādreizējie “bronzas sezonu” varoņi – rezultatīvākais spēlētājs Uldis Rudzītis un komandas kapteinis Jānis Vītols. Pārrunājām gan vecos, gan jaunos laikus: - Gulbenes talantu paaudzes pirmos panākumus Latvijas Jaunatnes basketbola līgā; - treneru Alda Sproģa, Pētera Višņeviča, Maigoņa Valdmaņa, Induļa Možeika, Jāņa Zeltiņa un Agra Galvanovska devumu; - izcilā menedžera Egila Čakara darba stilu; - vecās sporta zāles – “Zilā gulbja” – neatkārtojamo šarmu; - savējiem un talciniekiem; - kā tika izcīnītas trīs Latvijas Basketbola līgas čempionāta bronzas; - kādas bija sajūtas Gulbenes zālē spēlējot viesu komandas sastāvā; - “Gulbenes mafijas” pēcbasketbola gaitas viņpus okeānam. 71 minūte par komandu ar ļoti interesantu pagātni un perspektīvu nākotni – “Gulbenes bukiem”!

Sestdien, 6. augustā Līgatnes pagasta Ratniekos Starptautiskajā mūzikas un mākslas festivālā "LABA DABA" savu tikšanos ar festivāla baudītājiem piedzīvos laikmetīgās dejas izrāde "FEMINA". Šovakar Radio NABA ēterā būs dzirdama saruna ar horeogrāfi Sabīni Neilandi un scenogrāfi Līgu Ūbeli. “FEMINA” ir izpētē balstīts stāsts par supersievietes gēna meklējumiem, par duālo un pretrunīgo sievietes tēlu sabiedrībā un kultūrā, kas būtiski ietekmējis to, kā mūsdienu sieviete uztver sevi. Radošo komandu veido idejas autore un horeogrāfe Sabīne Neilande sadarbībā ar režisoru Naubertas Jasinskas (Lietuva), dejotāju Lauru Gorodko, scenogrāfi un mākslinieci Līgu Ūbeli, mūziķi Līvu Dumpi, gaismu mākslinieku Niku Ciprusu. Izrādes producents – laikmetīgās dejas mākslinieku apvienība, biedrība – “LDM5”.  Viena no galvenajām tēmām, kam izrāde pievēršas, ir sievietes loma mākslā. Kā spēcīgs iedvesmas avots izpētes procesā bijis mākslinieču apvienības “Guerrilla Girls” plakāts “Vai sievietēm ir jābūt kailām, lai iekļūtu Met. muzejā?” (1989). Uz tā redzama kaila sievietes figūra un teksts, kas vēsta, ka mazāk kā 5% no māksliniekiem, kas izstādīti Metropolitan mākslas muzeja modernās mākslas sekcijā, ir sievietes, bet 85% izstādīto aktu ir sieviešu kailie ķermeņi. Vairāku gadsimtu laikā radītos mākslas šedevros, kas apskatāmi pasaules labākajos muzejos, sieviete galvenokārt redzama caur mākslinieka-vīrieša prizmu, kā pasīvs un kluss mākslas objekts. Šāda sievietes tēla reprezentācija nereti saglabājusies arī mūsdienu popkultūrā - kino, mūzikā un sociālajos tīklos. Izrādes radošo komandu interesē tas, kā šāds sievietes tēls, uz ko esam pieraduši skatīties kopš bērnības, ietekmējis 21.gadsimta sievieti viņas ikdienā, kā tas veidojis viņas attiecības pašai ar sevi. Dejotāja Laura Gorodko iedvesmojoties no piemēriem mākslā un savas personiskās pieredzes, aicina skatītāju doties sev līdzi transformatīvā ceļojumā cauri dažādām ādām, kas viņu ieskauj šajā vīrieša radītajā pasaulē. Tur, aiz savas samtainās miesas, viņa meklē izeju.     Mūzikas un mākslas festivāls “LABA DABA”  norisināsies no 5. līdz 7. augustam un turpina aizsākto tradīciju festivāla muzikālo programmu papildināt ar teātra un dejas izrādēm, performances mākslas notikumiem un multimediāliem priekšnesumiem, tiem atvēlot šķūni jeb Suņa skatuvi. Vairāk nekā desmit dažādi uzvedumi un iestudējumi priecēs festivāla mazos un lielos apmeklētājus divas festivāla dienas, ievedot skatītājus absurda teātra, muzikālo pasaku un cilvēciskās esības izziņas labirintos. Papildu informācija labadaba.lv KŪL| Kultūras ūnijas laiks ir eksperimentāls aktuālās mākslas un dzīves kultūras telpā skaidrojošs, ilustrējošs un dokumentējošs Radio NABA raidījums. Raidījums tiek veidots ar mērķi aplūkot un fiksēt aktuālos kultūras un laikmetīgās mākslas notikumus. Tā ir iknedēļas tikšanās vieta kultūras dzīves veidotājiem, māksliniekiem, režisoriem, studentiem, pētniekiem, lai runātu, kā rodas dažādās kultūras izpausmes formas. Raidījums Radio NABA programmā ir dzirdams trešdienās plkst. 19:00, raidījumu vada un producē Anete Enikova. Raidījums tapis ar “Valsts Kultūrkapitāla fonda” atbalstu.

No 30. jūnija līdz 2. jūlija vakaram Valmierā noritēs jau sestais "Latvian Voices a cappella festivāls" un profesionālās meistarklases. Festivāla īpašie viesi – apvienība "Estonian Voices" un jaunu pienesumu sniegs arī "a cappella" jaundarbu aranžēšanas konkurss, kas veltīts ukraiņu tautas mūzikai. Sestdien, 2.jūlijā vakarā, pulksten 19.30 Valmiermuižas alus darītavas terasē norisināsies "Latvian Voices a cappella festivāla" noslēguma koncerts, kas veltīts Ukrainas tautas mūzikai. Šogad festivāla ietvaros tika rīkots "a cappella" aranžējumu konkurss, kura galvenā tēma ir ukraiņu tautas mūzika. Aranžējumu konkursā iesūtīti jaundarbi no vairākām pasaules valstīm, to vidū ASV, Vācijas, Norvēģijas, Jaunzēlandes, Madagaskaras, un, protams, Latvijas. Konkursa labākos darbus pirmatskaņos "Latvian Voices", Maria Savenko un "Latvian Voices a cappella festivāla" koris. Festivāla noslēguma koncertā uzstāsies arī meistarklašu dalībnieki, atskaņojot tajās apgūtos skaņdarbus. Koncerta īpašie viesi - Rīgas Doma kora skolas gospeļu koris. Mākslinieciskā vadītāja ir grupas "Latvian Vocies" dziedātāja Una Stade. Bet par festivāla pamatnostādnēm stāsta tā mākslinieciskā vadītāja, komponiste Laura Jēkabsone. Īpašie festivāla viesi – igauņu vokālā grupa "Estonian Voices" – savus klausītājus gaidīs jau rīt, 1. jūlijā, koncertā Valmieras Kultūras centrā. Ar festivāla programmu plašāk iespējams iepazīties sociālajā platformā "Facebook".

“Teātris.zip” – jau desmit gadus Latvijas Televīzijas skatītajiem sniedz iespēju vērot jaunus Latvijas teātru iestudējumus. Par savu pieredzi, par teātru un iestudējumu izvēli un sarunās ar skatuves māksliniekiem  fiksēto, par īpašo izrāžu izlasi, kā arī sadarbību ar Borisa un Ināras Teterevu fondu Kultūras rondo izvaicājam projekta producenti Ilzi Šadursku un žurnālistu Ojāru Rubeni, kurš ir arī Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs. "Ir ierakstītas 173 dažādu teātru izrādes. Parādītās no jaunākām 163 izrādes, bet kopā projektā kopā 231 izrāde parādīta, arī izrādes bērniem. Diezgan daudz desmit gados," vērtē Ilze Šadurska. Interesanti, ka pat vairāk skatīts ir raidījums, ko vada Ojārs Rubenis, sarunas par izrādēm, nekā pašas izrādes. Arī visi raidījumi ir saglabāti.  Teātra.zip arhīvā var arī noskatīties vairākas agrākos gados ierakstītas izrādes. Gandrīz visas izrādes, par kurām veido sarunas, Ojārs Rubenis ir redzējis teātrī. "Ir kādas izrādes, kuras neesmu redzējis, tad es lūdzu Ilzei vai režisorei, lai man atsūta izrādes ierakstu. Nevienu "zipu" es neesmu taisījis, ja es to izrādi neesmu redzējis," atkāj Ojārs Rubenis. "Laikam  vienu reizi, kad es godīgi atzinos, teicu - šo izrādi es nebiju redzējis. Es nemāku vispār strādāt, ja neesmu izrādi redzējis. Man tas liekas neprofesionāli runāt par to... izrādi neesmu redzējis, bet dažus vārdus teikšu. Man tas liekas neprofesionāli un to es nevaru atļauties." Sestdien, 21. maijā, projektā "Teātris.zip" varēs noskatīties Jaunā Rīgas teātra iestudējumu "Dieviņš pillā". Pirms izrādes saruna ar aktrisi Gunu Zariņu.

Sestdien, 7. maijā, pirmo reizi Latvijā koncertā būs dzirdams Igaunijas kamerkoris Kolm Lindu. Kora diriģents ir jaunais, daudzpusīgais gaidāmo dziesmu svētku jaukto koru diriģents Valters Sosalu (Valter Soosalu). Igauņu mūzikas programmā būs arī igauņu mūsdienu komponista Ardo Rana Varresa (Ardo Ran Varres, 1974) jaundarbs “Lielais krāsojums", bet programmas noslēgumā - Selgas Mences un Jura Vaivoda tautasdziesmu apdares. Ar diriģentu Valteru Sosalu tikās Ieva Zeidmane Esam kamerkoris no Tartu – rit mūsu kora piektā sezona, šis ir vēl samērā jauns koris, taču esam jau kaut ko arī paveikuši, izveidojuši vairākas programmas, galvenokārt ar laikmetīgo un klasisko igauņu kormūziku, pievēršoties arī skandināvu komponistiem un tagad mūsu repertuārā ienāk arī mazliet latviešu mūzikas, tāpēc ļoti priecājos, ka drīz varēsim dziedāt saviem kaimiņiem. Kora nosaukums Kolm Lindu nozīmē „trīs putni”. Vai ar to saistīts kāds stāsts? Pats neesmu bijis klāt brīdī, kad tapa kora nosaukums, jo pievienojos korim tikai otrajā sezonā, bet nosaukums aizgūts no teksta kādai dziesmai, kas bija iekļauta pašā pirmajā kora programmā, Tas bija ļoti poētisks teksts par trijiem putniem, dziedātājiem šis dzejolis ļoti iepatikās un no tā tad arī tika aizgūts kora nosaukums. Vai ar Latvijas koriem vai kora mūziku jums jau ir bijusi kāda saikne? Jā, Mūzikas akadēmijā Tallinā ir mācījušies vairāki latviešu studenti, esmu ar vairākiem latviešiem iepazinies, kad pats biju students. Reizēm kora mūzika mani aizvedusi arī uz Rīgu, bet sadarbības ziņā mums vēl ir daudz, kur tiekties, tāpēc iespēja apciemot mūsu kaimiņzemes, man šķiet ļoti laba, ceru, ka turpmākajos gados viesosimies aizvien biežāk. Arī sestdien gaidāmā koncerta programmā ir Selgas Mences un Jura Vaivoda apdarinātas latviešu tautas dziesmas – kā korim veicas ar dziedāšanu latviešu valodā? Jums ir kāds izrunas konsultants? Ir gan, mūsu korī dzied arī pāris valodas speciālisti, tāpēc ir, kas mūs pamāca. Šis mums ir bijis kā aizraujošs piedzīvojums – atklāt latviešu valodas skaņas, kas, protams, ir ļoti atšķirīgas no mūsu dzimtās igauņu valodas. Ir sarežģīti? Ir citādi. Bet sarežģīti – tas nozīmē tikai to, ka vajag vairāk laika, lai sasniegtu labu rezultātu. Latviešu valoda no mums prasa vairāk nekā, ja dziedātu vācu vai angļu valodā, bet mēs noteikti spējam to paveikt, tikai mazliet jāpatrenējas. Kas interesē jūs pašu? Jūs diriģējat ne tikai šo kori, bet vadāt arī vīru kori un pievēršaties rokmūzikai. Vai tas jūsu dzīvē veido līdzvsvaru. Jā gan. Esmu pēc dabas ne nu gluži nepastāvīgs, bet mazliet nemierīgs, tāpēc man patīk straujš dzīves ritms ar dažādām pārmaiņām. Vienubrīd diriģēju kori, nākamajā jau esmu uz skatuves kopā ar rokgrupu, tas tiešām palīdz saglabāt līdzsvaru. Gaidāma koncerta nosaukums ir „Lielais krāsojums” un šis nosaukums aizgūts no kāda jauna darba, kas piedzīvos pirmatskaņojumu, tas būs darbs par krasām. Jā, šis ir klasisks igauņu teksts, tas ļoti krāsaini stāsta par to, kā pasaule ieguvusi krāsas. Sākotnēji krāsu nav bijis, ļaudis pēc tām tīkojuši un nekad to nav pieticis. Šis stāsts atspoguļo cilvēka dabu, par mūžīgo attīstību, par tiekšanos pēc aizvien jaunām krāsām dzīvē? Mūzikā būs arī varavīksnes? Jā, krāsu maiņas mūzikā noteikti būs saklausāmas, komponists Ardo Rans Varress tās ir prasmīgi veidojis un krāsas ir dzirdamas – zaļais tiešām, manuprāt, izklausās pēc zaļās krāsas. Komponists atklāj ļoti bagātīgu krāsu paleti. Tātad – zaļais jums šķiet zaļš. Kā ar pārējām krāsām – jūsu un komponista skatījums ir līdzīgs? Domāju, ka komponists ir uzrakstījis ļoti atbilstoši. Vienmēr ir sarežģīti šo tēmu atspoguļot ļoti burtiski – kādu krāsu piedēvēt vienai konkrētai tonalitātei, bet manuprāt, Varress ir strādājis ļoti meistarīgi, šo darbu dziedot, jūtamies laimīgi, kaut tas ir arī liels izaicinājums, jo šis nav no īsajiem skaņdarbiem. Priecājamies, ka to atskaņosim. Programmas pārējo daļu arī veidos igauņu mūzika? Lielāko daļu programmas veidos a capella klasiska igauņu mūzika, tā sauktais zelta repertuārs, jo līdz šim esam dziedājuši vairāk laikmetīgo mūziku, mūslaiku komponistu Arvo Pertu un arī somu mūziku. Man ļoti pietrūka iespējas ar kori Kolm Lindu pievērsties mūsu kormūzikas pamatiem, īstenajai klasikai. Cilvēki kaut kā domā, ka tā jau skan vienmēr, to dzied visi. Bet tam jau ir savs iemesls, kāpēc šo mūziku atskaņo, domāju, noteikti ir vērts tai pievērsties. Kā jūs raksturotu savu kori, tā skanējumu un stiprās puses? Domājot par šo kori, man visupirms nāk prātā tiekšanās pēc kvalitātes. Visi vēlas sasniegt pēc iespējas labāku rezultātu, paveikt vislabāko. Lielu daļu darba dziedātāji paveic mājās, paši apgūstot repertuāru, diriģentam tas sniedz priekšrocības, jo varam strādāt jau ar mākslinieciskiem jautājumiem, nevis tikai mācīties nošu pamatus. Kolm Lindu tiešām daudz paveic mājās, jau pirms mēģinājumiem. Un mūs vieno dziedāšanas prieks. Dziedātāji tiešām paši strādā un dzied mājās? Jā, lielākoties tā ir. Ne gluži vienmēr, reizēm man viņus, protams, nākas paskubināt, bet ja salīdzina ar citiem koriem, mūsu dziedātāji tiešām strādā patstāvīgi. Bet mūziķu jūsu korī nav? Lielākā daļa nav profesionāli dziedātāji.

Lai saglabātu pasaules valodu daudzveidību un aizsargātu apdraudētās valodas, ANO izsludinājis Pirmiedzīvotāju valodu desmitgadi (2022–2032). Kā rīcības plāns varētu nodrošināt lībiešu valodas pastāvēšanu un turpināšanos, Kultūras rondo pārrunājam ar LU Lībiešu institūta vadītāju Valtu Ernštreitu. Sestdien, 19. martā, Lībiešu tautas namā Mazirbē modinās putnus, no otras puses būs ļoti nopietna lībiešu valodas un kultūras ilgtspējas modināšana digitālajā vidē, aizsākot ANO Pirmiedzīvotāju valodu desmitgades notikumus. "Senā lībiešu tradīcija - putnu modināšana - notiek ap lieldienu laiku. Šogad sakritis, ka sākas ANO izsludinātā Pirmiedzīvotāju valodu desmitgade. Mums likās loģiski šīs divas lietas savienot kopā. Putnu modināšanas tradīcija iezīmē gada sākumu lībiešu tautas kalendārā. Šķita ļoti iederīgi ar lībiešu gada sākumu iesākt vienlaikus ANO pirmiedzīvotāju valodu desmitgadi," stāsta Valts Ernštreits.      

Sestdien, 5. martā, Latgales vēstniecībā „Gors” Rēzeknē notiks Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2021” pasniegšanas ceremonija, kurā no 30 nominantiem tiks noskaidroti 10 balvas saņēmēji par paveikto latgaliskajā kultūrā 2021. gadā. Balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņems diriģents Jānis Gruduls. Savukārt no 15. februāra līdz 1. martam balvas publikas simpātiju balsojumā atbalstīt savu favorītu aicina Latvijas sabiedrisko mediju portāls lsm.lv un latgaliešu kultūras  ziņu portāls lakuga.lv. Publikas simpātijas balsojuma balvas „Žyks” saņēmējs „Boņuka” pasniegšanas ceremonijā tiks noskaidrots jau ceturto reizi. Balsot par savu favorītu var vienu reizi dienā un balsojuma uzvarētājs saņems keramiķes Kristīnes Nicmanes darināto māla statueti, kurā atveidots Boņuka suns Žyks, kurš arī tika iepazīts caur režisora Jāņa Streiča filmu “Cilvēka bērns”. Tāpat 5.martā Latgales vēstniecībā Gors latgaliešu kultūras gada balvā tiks pasniegta balva arī par mūža ieguldījumu. Un šogad balvu „Boņuks” par mūža ieguldījumu  latgaliešu kultūras attīstībā saņems diriģents Jānis Gruduls. Jānis Gruduls ir viens no Latgales vīru koru kustības redzamākajiem pārstāvjiem. Viens no spilgtākajiem mirkļiem diriģenta karjerā ir 20 gadus vadītā vīru kora "Olūts" uzvara XXII Vispārējo latviešu dziesmu svētku koru karos, kas notika 1998.gadā.  Vīru kora „Olūts” pamati veidojušies no kora Viļānos, kas Rēzeknē izauga līdz skaitliski varenam un savā varēšanā stipram kolektīvam, kurā dziedāja gan profesionāli mūziķi, gan arī skolēni. Šobrīd Jānis Gruduls ir atgriezies un darbojas dzimtajā Stirnienes pusē, kur ir gan dzimis, gan arī mācījies.

Sestdien, 24. jūlijā, Ventspilī ar dažādiem spilgtiem notikumiem tiks svinēts “Otrs” jeb atzīmēta koncertzāles “Latvija” divu gadu jubileja. Kādi bijuši Ventspils koncertzāles "Latvija" pastāvēšanas divi gadi ar pandēmijas projektiem un kā tiks svinēts "Otrs" jeb koncertzāles divu gadu jubileja? Tiekamies ar koncertzāles māksliniecisko vadītāju Miku Magoni. “Otra” galvenais notikums būs divdaļīgs mūzikas un skatuves mākslas pieredzējums “Apollons. Mūszu direkcija”. Tā pirmais cēliens ir aicinājums sava veida portretu galerijā ārtelpā, Lielajā laukumā, lai atkal vai pirmoreiz satiktu varoņus, kuri aizvadītajos mēnešos bijuši klātesoši koncertzāles īstenotajās iniciatīvās. Ikvienam jubilejas viesim vai nejaušam garāmgājējam būs iespēja piedzīvot aktiera Gundara Āboliņa, mūziķu Magdalēnas Gekas, Ievas Salietes, Ievas Paršas, Arvīda Kazlauska un vokālās grupas “Putni” tuvplānus, atminoties viņus neierastajos, bet laikmeta diktētajos kontekstos, kad aizvadītajā ziemā un pavasarī koncertzālē “Latvija” tika iekārtotas gan rakstnieku Semjuela Beketa un Oldesa Hakslija iedvesmotas performanču telpas, gan parafrāzēti pasaules notikumi ar koncertzāles ieeju nosprostojušo konteineru “Mūžzaļš”. Otrajā cēlienā gaidāms Igora Stravinska baleta “Apollons” “iedomājums no jauna” – komponista Platona Buravicka muzikālās partitūras pārlikums ansamblim un Agates Bankavas laikmetīgās dejas estētikā veidotā horeogrāfija mākslinieka Kristiana Brektes iekārtotā telpā. Izrādē, kas notiks Lielajā zālē, muzikālo partitūru interpretēs pianists Francis Gaiļus, obojiste Renāte Lodziņa un ģitārists Matīss Čudars, bet izdejos Rūdolfs Gediņš (Apollons), Rūta Pūce (Kalliope), Ramona Levane (Polihimnija) un Edvards Kurmiņš (Terpsihora). “Mūsu kopdarbs ir jauns skats uz Stravinska vēlmēm jaunā laikā un jaunā rakursā. Gan izpildītājiem, gan zināmā mērā arī publikai tā būs kā pakļaušanās mūzikas un ķermeņu fizikalitātes attiecībām, ļaušanās mūzu varai un stabilitātes meklējumi šodienas satricinātajā telpā,” par 24. jūlijā gaidāmo notikumu stāsta horeogrāfe Agate Bankava. Vakara izskaņā uz koncertzāles brīvdabas skatuves notiks izcilā norvēģu trompetista Nila Petera Molvēra (Nils Petter Molvær) trio koncerts, bet tā ievadā muzicēs bundzinieka Ivara Arutjunjana un saksofonista Kārļa Auziņa duets.

Sestdien sākās pasaules prestižākais daudzdienu velobrauciens ''Tour de France'' ar latviešu riteņbraucēja Toma Skujiņa dalību. Sazvanīsimies un aprunāsimies ar Tomu katru nedēļu par aizvadītajiem posmiem, mērķiem un komandas sniegumu.

Ir klāt pats gaidītākais notikums visā klubu futbola pasaulē- Čempionu līgas fināls (Sestdien 22:00)! Nesen aizvadīts Eiropas līgas fināls, kurā ar interesantu pēcspēles sitienu sēriju kronēti tika "Villareal" futbolisti pārspējot Mančestras “United”. Vai otrs Mančesteras klubs spēs izcīnīt uzvaru pāri ''restartētajai'' ''Chelsea'' vienībai? Vai "Manchester City" cels virs galvas jau trešo kausu šosezon? Par šīm un vēl citām ar futbolu saistītām tēmām šodien runās Māris Verpakovskis ar Valdi Valteru.

Jau 30. aprīlī mēs uzzināsim, kuri darbi saņems Latvijas literatūras gada balvu.  Šogad ir divi mūža balvas ieguvēji – Lalita Muižniece un Gunārs Bībers. Kādā „KR” sestdienā runājām ar Lalitu Muižnieci, bet šī sestdiena būs veltīta Gunāram Bīberam. Ar īstiem filologiem Gunārs Bībers saskāries, mācoties Alūksnes vidusskolā. Taču  pirmā ietekmētāja būs bijusi vecāmamma, kura mazajam zēnam priekšā lasījusi nevis pasakas, bet savus iecienītos romānus. Sestdien raidījumu veltīsim literatūrzinātniekiem, literatūrkritiķim un profesoram  Gunāram Bīberam, uzklausot viņam tuvus un ļoti īpašus cilvēkus - Gunāra Bībera meitu Ilzi Lokmani un mazmeitu Laumu Šimi, viņas abas tāpat kā savulaik Gunārs Bībers māca studentus. Bet tagad īss sarunas fragments ar pašu mūža balvas Latvijas literatūrā ieguvēju…

Sestdien, 13. martā, aizvadīta valsts augstākā apbalvojuma mūzikā ­– Lielās mūzikas balvas – pasniegšanas ceremonija. Balvas pasniedza septiņās kategorijās, savukārt par mūža ieguldījumu šogad godināja komponistu Imantu Kalniņu un diriģentu Aleksandru Viļumani. Ar pārdomām un jautājumiem, kas uzjundās pēc Lielās mūzikas balvas pasniegšanas, Kultūras Rondo studijā uzklausām žūrijas pārstāvi Armandu Znotiņu un diriģentu un pedagogu Andri Vecumnieku. Lielās mūzikas balvas 2020 laureāti: Balvu "Gada jaunais mākslinieks" saņēma diriģents Aivis Greters. Balva "Par radošu, drosmīgu un inovatīvu māksliniecisko darbību Covid-19 krīzes apstākļos" piešķirta muzikāli performatīvajam piedzīvojumam “Kamēr… upē”. Balvu "Par izcilu interpretāciju" saņēma dziedātājs Aleksandrs Antoņenko un pianists Reinis Zariņš. "Gada koncerta" tituls piešķirts Elīnas Garančas un pianista Malkolma Martino koncertam koncertzālē "Lielais dzintars". Auditorijas simpātiju balvu saņēma pianists un komponists Raimonds Pauls. Par "Gada jaundarbu" šogad atzīts Pētera Vaska Sestais stīgu kvartets. Balvu "Par izcilu darbu ansamblī" saņēma trompetists Jānis Porietis. Ar balvu “Par izcilu sniegumu gada garumā” godināja divus mūziķus – maestro Raimondu Paulu un pianisti Agnesi Egliņu. Par mūža ieguldījumu sumināja komponistu Imantu Kalniņu un diriģentu Aleksandru Viļumani.

Vidzemes koncertzālē "Cēsis" savu rezidenci sāk trīs Balanas - vijolnieki Kristīne un Roberts un čelliste Margarita. Par rezidences gada iecerēm un atklāšanas koncerta programmu saruna ar Kristīni Balanas un koncertzāles māksliniecisko vadītāju Inesi Zagorsku. Sestdien, 6. februārī, pulksten 18 tiešsaistē no Vidzemes koncertzāles "Cēsis" izskanēs koncerts ar trīs latviešu mūziķu piedalīšanos – savu rezidenci Cēsu koncertzālē atklās vijolniece Kristīne Balanas, čelliste Margarita Balanas un vijolnieks Roberts Balanas. Kristīnes, Margaritas un Roberta mītnes vietas Eiropā šobrīd ir Londona un Berlīne. Jaunie, bet jau pasaules koncertskatuves iekarojošie mūziķi savu rezidenci Cēsīs atklās kopā ar orķestri "Sinfonietta Rīga" un britu diriģentu Benu Palmeru. Programmā iekļauti Antonio Vivaldi, Fēliksa Mendelzsona, Hansa Rota un Arvo Pērta skaņdarbi

FIBA Eiropas nodaļas sacensību menedžere Zane Jurjāne, viesojoties “Basketstudijā 2+1”, stāsta par lielākajiem izaicinājumiem, rīkojot Eiropas sieviešu čempionāta kvalifikācijas turnīra sabraukumu Rīgā. Runājām par FIBA prasību saskaņošanu ar Latvijas realitātēm, secinājām, ka basketbola “burbulis” faktiski ir drošākā vieta Rīgā, uzzinājām drošības protokola nianses, apspriedām nacionālo federāciju atsaucību, pārspriedām līdzjutēju iespējas mūsu komandu atbalstīt neklātienē, ieskatījāmies FIBA plānos 2021. gada vasaras plānos un atvadījāmies cerībā, ka novembra sabraukumu spēles notiks saskaņā ar apstiprināto grafiku:Ceturtdien, 12. novembrī, plkst.19:45 Latvija – Vācija (LTV7 tiešraide)Sestdien, 14. novembrī, plkst.19:45 Latvija – Horvātija (LTV7 tiešraide)44 minūtes par Eiropas sieviešu čempionāta kvalifikācijas turnīra sabraukumu Rīgā ar “mūsu cilvēku” FIBA Europe mītnē Minhenē! 05:55 - Riski, visu komandu ierašanās 12 cilvēki sastāvā;09:40 - Gūtās mācības no FIBA Čempionu līgas "burbuļa";17:55 - Iespēja "burbulī" līdzi ņemt sunīti;23:50 - Sazināšanās ar NBA par viņu pieredzi;28:45 - Skatītāji un skaņu pludināšana OSC zālē;32:20 - Rīcība pozitīva Covid-19 testa gadījumā;38:20 - Nākamās vasaras FIBA turnīri.

Sestdien, 7.novembrī, plkst. 12.15 Latvijā un pasaulē sesto reizi norisināsies pasaules diktāts latviešu valodā. Aptuveni 300 vārdu garo tekstu “Pasaka par vārdu tapšanu” īpaši šim nolūkam radījis dzejnieks, publicists un tulkotājs Ilmārs Šlāpins. To Rīgā – Gaismas pilī – diktēs aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa un pasākuma tiešraide arī raidījumā Kultūras rondo. Bet cikla "Skārienjūtīgā valoda" epizodē aicinām valodas lietotājus vērtēt dažādus reklāmtekstus, kurus vieno kāda nesen iezīmējusies tendence.

Imanta Ziedoņa muzeja izveidotais vairāk nekā 800 kilometru garais maršruts „Mūsdienu Barona ceļš”, kuru atklāja Tartu un klātesošs notikumam bija arī Kultūras Rondo, šodien, 16.septembrī, turpinās Kandavas pagastā. Ir ceļojuma 27. diena un Kultūras Rondo ir devies uz Zemīti, kur Ingvilda Strautmane un Santa Lauga kopā ar Ziedoņa fonda vadītāju Žaneti Grendi un fonda Kartupeļu Lauka Radio direktoru Emīlu Lukjanski mēro ceļu līdz Aizdzires muižai. "Fonds “Viegli” iet pa Barona taku un meklē "Mūsdienu baronus". No rīta visus Zemītes skolā sagaidīja bērni, kuri bija apgleznojuši kedas, šodien viņi zīmēja. Tagad mēs ejam. Barons ir gājis no Tartu līdz Dundagai un katru dienu kādi cilvēki, mūsdienu baroni, šo ceļu iet, kādu ceļa gabalu," stāsta Ingvilda Strautmane. Ceļā rit arī dažādas sarunas : Kartupeļu lauka radio Emīls Lukjanskis izprašņājis, kas ir radio un kas ir latvietis, kas varbūt pārāk grūti jautājumi uz ceļa. Zemītes tautas nama vadītāja un bibliotekāre stāsta stāstus par Zemītes spokiem, krogiem un baznīcām. "Pa ceļa viskautko redzam, gan krupjus, gan tārpiņus, gan to, ka cilvēki kartupeļus rok. Droši vien Ziedonis gribētu piestāt un parunāt, gan kartupeļu lauka malā, gan citur, gan autobusa pieturā, kur vairs autobusu neviens negaida, jo autobuss tur vairs neiet," bilst ingvilda Strautmane. Sestdien, 19.septembrī, Kultūras Rondo varēs klausīties plašāku stāstu par ceļā pieredzēto, kā arī stāstus par Zemīti, skolēnu domas un uzzināt, kas ir pils spoks.

Sestdien ar masku gājienu tiks atklāts festivāls „Tēlniecības kvadriennāle Rīga 2020”, kas Rīgas pilsētvidē ļaus baudīt 12 jaunradītus Latvijā dzīvojošu mākslinieku darbus. Festivāls tks atklāts ar masku gājienu, kas no Tallinas ielas pagalma dosies cauri Rīgas centram līdz Āgenskalna tirgum, pa ceļam atklājot vairākus mākslas darbus. Atklāšanas gājiens veidots parādes teātra formā, radošajā komandā apvienojot kvadriennāles dalībniekus,  teātra trupu "Kvadrifrons", fondu "Initium" un Rīgas cirku. Tēlniecības kvadriennāle Rīga norisināsies 13. reizi, un kopš 1972. gada tā ir bijusi platforma gan Latvijas, gan pasaules pieredzi guvušo mākslinieku radošajam darbam, gan jauno talantu atpazīstamības veicināšanai, kā arī starptautiskas mākslas kopienas stiprināšanai.  Gājiens iekļauts ikgadējā Mūsdienu kultūras foruma “Baltā nakts” programmā.

Jau piekto gadu Burtniekos deju skola „Dzirnas” un horeogrāfs Agris Daņiļevičs kopā ar laukos dzīvojošiem bērniem un jauniešiem strādā meistarklasēs un rada jaunu uzvedumu. Šajā gadā kopā ar grupu "Latvian Blues Band" tā būs izrāde „Vakara blūzs”. Deju uzvedumā piedalās ne tikai profesionāli dejotāji, bet arī reģionos dzīvojoši bērni un jaunieši. Sazināmies ar Agri Daņiļeviču. Sestdien, 8. augustā, plkst. 21.30 Burtnieku muižas parkā būs skatāms deju uzvedums "Vakara blūzs" ar Agra Daņiļeviča horeogrāfiju un grupas "Latvian Blues Band" līdzdalību.

Latvijas Nacionālā opera un balets (LNBO) sākot no 20. marta, aicina uz “Piektdienas un sestdienas vakaru Operā”. Turpmākās četras nedēļas katru piektdienas un sestdienas vakaru LMT Viedtelevīzijā un LMT Straumē varēs skatīties kādu operas vai baleta iestudējuma ierakstu, kas būs pieejams 48 stundas. Pie katras pārraides būs pieejams arī operas vēsturnieka Mikus Čežes video komentārs par gaidāmo izrādi. Piektdien, 20. martā, no plkst. 19.00 LMT Viedtelevīzijā, lietotnē LMT Straume un internetā straume.lmt.lv būs skatāma Džakomo Pučīni opera “Manona Lesko” ar pasaulslaveno lietuviešu soprānu Asmiku Grirgorjanu titullomā un Sergeju Poļakovu de Grijē lomā, Manonas brāļa lomā – Jānis Apeinis, Žeronta lomā – Krišjānis Norvelis. Sestdien, 21. martā, no plkst. 19.00 piedāvājam Žorža Bizē operu “Karmena”. Šajā iestudējumā titullomu atveido Ramona Zaharija, kas 2020./2021. gada sezonā Karmenas lomu interpretēs Metropolitēna operā.  

Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes „Putnu opera” 29.februārī tiks rādīta jau 150.reizi. Bērnu operas ir rets žanrs ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē, tāpēc jo lielāks prieks par „Putnu operas” garo skatuves mūžu. Tās pirmizrāde notika 2000.gada 22.decembrī. Pa šiem 20 gadiem opera piedzīvojusi vairākus atjauninājumus, pēdējo - 2015.gadā. Kur slēpjas operas panākumu atslēga? Māra Zālīte „Putnu operas” libretu sarakstīja 1997.gadā, izmantojot Hjū Loftinga pazīstamo grāmatu motīvus par Doktoru Dūlitlu un to varoņiem. 20 gadus pēc operas sarakstīšanas komponists Jānis Lūsēns atgādina, ka piedāvājumu rakstīt operu saņēmis no Andreja Žagara un Artura Maskata, jo, lūk, Mārai Zālītei esot brīnišķīgs librets. "Es šo libretu paņēmu un kaut kā sēdot autoservisā, gaidot rindu, vizualizēju, ne uzkomponēju, bet man bija pilnīgi skaidra bilde, kā būs," atminas Jānis Lūsēns. "Pie šādu darbu rakstīšanas es savu personību faktiski nolieku malā, es kļūstu gan  par tēlu, gan tēlu atveidotāju, reizē arī par skatītāju un režisoru. Tas komponists, tas ir kaut kur tā," turpina Lūsēns. "Viss apstākļu kopums ir tā panākumu atslēga." Komponists atklāj, ka indikators ir viņa mazmeita, kura operu redzējusi jau četras reizes un zina no galvas. Izrādes muzikālais vadītājs un diriģents Andris Veismanis sniedz savu atbildi par „Putnu operas” veiksmīgo un garo skatuves mūžu. "Šīs izrādes ilgmūžību skaidroju ar to, ka Lūsēns ir talantīgs bērnu operu komponists. Viņam būtu jāraksta vēl. Dziesminieka talants, kāds piemīt Jānim, kas pasekojis līdzi viņa daiļradei, tekstu izpratne, iedzīvināšana afektā, noskaņā ir ļoti īpaša. Arī sadarbība ar Māru Zālīti bijusi auglīga," vērtē Andris Veismanis. Pa šiem 20 gadiem opera piedzīvojusi vairākus atjauninājumus, 2009. un 2015.gadā. Mainījušies lomu izpildītāji, taču ir mākslinieki un tos varam uzskatīt par zelta pamatsastāvu, kas dzied operā kopš tās pirmsākumiem. Tāda ir arī Kristīne Zadovska, viņai papagaiļa Polinēzijas loma: "Viegli koķetējot esmu teikusi, ka tā ir viena no manām skaistākajām lomām, jo tur varu izpausties  pēc pinas programmas. Ja kādreiz kā Amnerisa vai Karmena nevarēju atļauties, tad kā Polinēzija noteikti," atzīst Kristīne Zadovska. "Savā laikā režisore Baņuta Rubeza teica: "Šeit Kristīne, tu vari darīt vienalga, ko tu vēlies, jo viss atbildīs Polinēzijas fantastiskajam un krāsainajam raksturam." Tā mēs tur mēģinām gaumīgi dauzīties." Pēc komponista Jāņa Lūsēna rīcībā esošām ziņām, no latviešu oriģināloperām vairāk spēlēta ir Arvīda Žilinska „Zelta zirgs” un Alfrēda Kalniņa „Baņuta” ar vairākiem atjauninājumiem, tad seko „Putnu opera”. Sestdien dienas izrādi diriģēs Andris Veismanis, savukārt 150.izrādē pie diriģenta pults būs Kaspars Ādamsons. Bet Kristīne Zadovska "Putnu operai" vēl mūžīgu mūžu. Ja reiz tik skaists darbs, kāpēc nespēlet!

Sestdien, 18. janvārī, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē notiks flautista, profesora Viļņa Strautiņa piemiņas koncerts: viņu 80. jubilejā atcerējāmies 28.decembrī. Godinot meistaru, koncertā tiks atskaņoti darbi, kas bijuši īpaši gan skolotājam, gan viņa audzēkņiem. Par to "Neatliekamajā sarunā" plašāk vēsta flautiste Anete Toča un kamerorķestra Sinfonia Concertante diriģents Andris Vecumnieks.

Sestdien, 9. novembrī, plkst. 12.15 vienlaikus Latvijā un visā pasaulē piekto gadu pēc kārtas norisināsies pasaules diktāts latviešu valodā. Tekstu īpaši šim nolūkam ir radījusi rakstniece Nora Ikstena, Rīgā, Gaismas pilī, to diktēs aktieris Vilis Daudziņš. Diktāts skanēs arī Latvijas Radio 1 tiešraidē. Raidījumā Kā labāk dzīvot valodniece Dite Liepa un Raimonds Grants, viens no diktāta rakstīšanas organizatoriem, stāsta, kā veiksmīgāk sagatavoties diktāta rakstīšanai. Diktāta rakstītāju skaits kļūst arvien lielāks. Ir daudz gan to, kas piedalās tiešsaistē, gan to, kas raksta klātienē kādā no 11 Latvijas pilsētām, atklāj Raimonds Grants. Vēl var arī uz dažām brīvām vietām pieteikties diktāta rakstīšanai klātienē mājaslapā raksti.org. Tie, kas būs izvēlējušies diktātu rakstīt klātienē un iesniegt labot, 30 dienu laikā saņems rezultātu – izlabotu savu darbu. Runājot par pieļautajām kļūdām, Dite Liepa norāda, ka jābūt gramatiskam pamatojumam, lai liktu komatu. Ja lasa diktātu intonatīvi krāšņi un bagāti, tas nenozīmē, ka šī intonatīvā pauze norāda arī uz komatu. Jāpārdomā, vai attiecīgajā vietā teikumā jāliek komats. Raimonds Grants min, ka iepriekšējo gadu pieredze liecina - daudzi iesāk palīgteikumu, bet nepabeidz, neieliekot komatu. Nesaredz divdabja teicienus, kas ieslēpti tekstā. Tāpat klupšanas akmens ir tiešās runas teikumi. Viņš atklāj, ka arī pašam tos ir grūti sajust. Vidējais kļūdu skaits pagājušā gadā diktātā bija 10 tiem, kas raksta tiešraidē, 11 – rakstot ar roku. Lielākais skaits kļūdu ir interpunkcijā (komati), mazāk ortogrāfijā (garumzīmes, mīkstinājuma zīmes). Diktāts būs pieejams mājaslapā jau drīz pēc tam, kad būs beigusies darbu iesniegšana. Laika gaitā parādīsies kļūdu skaidrojums. Tāpat būs pieejama arī diktāta audioversija, un ikviens paškontrolei varēs rakstīt diktātu sev vēlamā laikā. Diktātu latviešu valodā raksta arī daudzviet pasaulē gan latvieši, gan tie, kas mācās latviešu valodu. Madis Musts no Igaunijas stāsta, ka arī Igaunijā raksta līdzīgu diktātu jau 12 gadus. Tas notiek tikai elektroniski, un savā ziņā tās ir arī sacensības - kurš pirmais iesniedz pareizo variantu, ir uzvarējis. Igaunijā diktātu organizē Mātes valodas dienā, ko atzīmē martā. Igauņi labprāt piedalās diktāta rakstīšanā.

Sestdien, 9. novembrī, plkst. 12.15 vienlaikus Latvijā un visā pasaulē piekto gadu pēc kārtas norisināsies pasaules diktāts latviešu valodā. Tekstu īpaši šim nolūkam ir radījusi rakstniece Nora Ikstena, Rīgā, Gaismas pilī, to diktēs aktieris Vilis Daudziņš.  Raidījumā Kultūras Rondo gaidāmo diktātu stāsta idejas autore Olga Sukonnikova un latviešu valodas skolotāja Sarmīte Ruža. Šis diktāts atšķiras no skolas diktātiem ar to, ka atzīmes neliek. Cilvēks, paskatoties, kādas viņam ir vai nav kļūdas, pats arī sev atzīmi ieliek. Tāpēc nav jābaidās," atklāj Olga Sukonnikova. Latviešu valodas Sarmīte Ruža norāda, ka diktāts ir bijis grūts visos laikos, bet diktāts arī palīdz uzlabot latviešu valodas zināšanas. "Tas uzlabo zināšanas, tas liek rakstīt diezgan garu tekstu arī skolā. Šīs pasaules diktāts, protams, ir krietni garāks par skolā parasti rakstāmo diktātu," atzīst Sarmīte Ruža. Šogad diktāta nosaukums ir "Sēņu diktāts" un runa būs par sēnēm, sēņošana un gramatiku. Tā autore ir rakstniece Nora Ikstena. Lai rakstītu diktātu klātienē kādā no desmit Latvijas pilsētām – Ventspilī, Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Jēkabpilī, Rēzeknē, Cēsīs, Jelgavā, Bauskā, Rīgā –, turklāt galvaspilsētā varēs izvēlēties vienu no četrām iestādēm, interesentus aicina pieteikties mājaslapā. Tie, kas izvēlēsies diktātu rakstīt klātienē, to darīs ar roku, neklātienē - datorā. Kad diktāts būs iesniegts pie darba ķersies labotāji. Tas ir brīvprātīgs darbs un Sukonnikova aicina pieteikties vēl cilvēkus, kas vēlas labot diktātus. Ikviens diktāta rakstītājs saņems savu darbu, kur būs norādītās interpunkcijas un ortogrāfijas kļūdas. Labākie rakstītāji arī saņems balvas. "Tie, kas raksta uz vietas, mēneša laikā saņem atpakaļ izlabotos darbus tieši tur, tajā iestādē, kur bija rakstījuši. Tie, kuri raksta tiešsaistē, saņem katrs individuāli izlaboto darbu uz norādīto e-pasta adresi," bilst Sukonnikova. Rakstīt diktātu tiešsaistē varēs bez iepriekšējas reģistrācijas. Šogad pirmo reizi diktāta vēsturē tas tiks translēts tiešajā ēterā Latvijas Radio 1 raidījumā Kultūras Rondo – interesenti varēs pierakstīt diktātu, klausoties radio, un vēlāk salīdzināt savu veikumu ar pareizo variantu vietnē raksti.org. Piektajā jubilejas gadā diktātam ir pievienojusies Latvijas Neredzīgo bibliotēka, lai sniegtu iespēju neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem izmēģināt savas spējas diktāta rakstīšanā.

Studijā notikumus komentē Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, telefonintervijās: bijušais ārlietu ministrs Valdis Birkavs un Latvijas Radio ziņu dienesta korespondents Briselē Artjoms Konohovs. Breksits Pirmdien britu premjers Boriss Džonsons paziņoja, ka nodrošinās Lielbritānijas izstāšanos no ES līdz 31.oktobrim - ar vai bez vienošanās, par spīti tam, ka britu parlaments pieņēmis likumu, kas pieprasa premjerministram lūgt ES atlikt breksitu, ja līdz 19.oktobrim vienošanās netiek panākta. Tikmēr ES puse brīdina, ka bezvienošanās breksits ir ļoti reāls. Vakar Eiropas Parlaments atbalstīja breksit atlikšanu, ja briti to lūgtu, kā arī  rezolūcijā pauda gatavību  atgriezties pie galējā noregulējuma risinājuma attiecībā vienīgi uz Ziemeļīriju, vienlaikus uzsverot, ka nedos piekrišanu izstāšanās līgumam bez galējā noregulējuma risinājuma. Ziemeļīrija ir bijis klupšanas akmens sarunās, un ES prezidējošās valsts – Somijas premjers Anti Rinne vakar žurnālistiem sacīja, ka Džonsonam ir laiks līdz 30.septembrim, lai viņš nāktu ar rakstiskiem priekšlikumiem noregulējam, ja vien viņam tādi ir.   Uzbrukumi Saūda Arābijas naftas ražotnēm     Sestdien, 14.septembrī, starptautiskos medijus sasniedza ziņas, ka deg pasaulē lielākā naftas pārstrādes rūpnīca, kas atrodas Saūda Arābijā. Tā bija piedzīvojusi negaidītu dronu uzbrukumu. Tajā pašā laikā sprādzieni satricināja arī vienu no naftas atradnēm.      Pavisam drīz Jemenas šiītu hutiešu nemiernieki paziņoja, ka viņi uzņemas atbildību par notikušo un ka viņi ir tie, kas organizējuši postošos triecienus.  Nemiernieku preses pārstāvis paziņoja, ka uzbrukumi esot "legāla atbilde" uz Saūda Arābijas vadīto militāro kampaņu pret hutiešiem Jemenā.     Uzbrukumi tiešām bija postoši. Saūda Arābijai nācās paziņot, ka naftas ieguve ir samazināta gandrīz uz pusi. Tā kā šī ir lielākā naftas eksportētājvalsts, eksperti lēsa, ka naftas ieguve pasaules mērogā samazinājusies par 5 procentiem. Tas, protams, izraisīja atbilstošu tirgus reakciju. Naftas cena pieauga par 20 procentiem, un tikai vēlāk, kad ASV prezidents solīja vajadzības gadījumā atvērt pat valsts rezerves krājumus, cena stabilizējās.     Tajā pašā laikā ASV jau sākotnēji vainu par notikušo uzvēla Irānai. Kā zināms, Jemenā pilsoņu karā aktīvi iesaistījušās gan Saūda Arābija, gan Irāna. Tomēr Savienotās valstis apšaubīja, ka Jemenas nemiernieki spētu noorganizēt tik labi koordinētu dronu uzbrukumu.     Šo dienu laikā aizdomu mākoņi pār Irānu ir savilkušies vēl ciešāk. Saūda Arābija paziņojusi, ka atrastās dronu atliekas norāda, ka tie nāk no Irānas. Arī lidojumu trajektorija liecinot, ka droni pacēlušies nevis no Jemenas, bet gan Irānas teritorijas. Tiesa, Irāna šos pārmetumus kategoriski noraidījusi. Bet gan Saūda Arābija, gan ASV apgalvo, ka tas ir tikai laika jautājums, kad tiks pierādīts, no kurienes droni ir izlidojuši, un ka patiesībā aiz uzbrukumiem stāv Irāna.     ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo, kurš trešdien devās uz Saūda Arābiju, paziņoja, ka notikušais ir karadarbība, un Irānai par to būs jāatbild. Savienoto valstu prezidents Donalds Tramps tviterī jau paziņojis, ka devis rīkojumu Finanšu ministrijai "būtiski pastiprināt" sankcijas pret Irānu.     Lai arī par atklātu karadarbību šobrīd netiek runāts, ir skaidrs, ka spriedze reģionā tikai turpina pieaugt. Tikmēr Jemenas šiītu hutiešu nemiernieki, kuri uzstāj, ka tieši viņi sarīkojuši dronu uzbrukumus, trešdien paziņoja, ka nākamie uzbrukumi būšot Apvienotajiem Arābu emirātiem. Nemiernieki esot identificējuši vairākus objektus kā iespējamos mērķus. Arī Apvienotie Arābu emirāti piedalās Saūda Arābijas vadītajā kampaņā pret hutiešiem Jemenā. Nemiernieku pārstāvis Saria trešdien paziņoja, ka viņiem esot jauni droni, kas darbojas ar parastajiem un reaktīvajiem dzinējiem, un tie varot sasniegt mērķus dziļi gan Saūda Arābijā, gan Apvienotajos Arābu Emirātos.   Izraēlas vēlēšanas   Izraēlā turpina skaitīt balsis pēc otrdien notikušajām parlamenta vēlēšanām. Pēc tam, kad pavasarī partijas nespēja vienoties par koalīcijas izveidi, Izraēlā tika izsludinātas jaunas vēlēšanas, lai gan vienas aprīlī jau bija notikušas.     Jaunās vēlēšanas situāciju nav padarījušas skaidrāku. Līdzīgi kā pavasarī, arī šoreiz divas lielākās partijas ir saņēmušas līdzīgu vēlētāju atbalstu. Lai gan oficiālie vēlēšanu rezultāti vēl nav zināmi, gan vēlētāju aptaujas, gan arī neoficiālās ziņas no vēlēšanu iecirkņiem rāda, ka pašreizējā premjera Bnejamina Netanjaha partija "Likud" un arī viņa galvenā sāncenša Benija Ganca vadītā centriskā partija "Zilais un baltais" guvušas līdzīgus panākumus. Tas nozīmē, ka Netanjahu nebūs pietiekama atbalsta koalīcijas izveidošanai.     Premjerministrs paziņojis, ka darīs visu iespējamo, lai novērstu bīstamas valdības izveidošanos. "Ir divas iespējas. Valdība, ko vadu es, vai bīstama valdība, kas paļaujas uz arābu partijām," tā "Likud" frakcijas sēdē paziņoja Netanjahu, piebilstot, ka pēdējās izveidošanos nedrīkst pieļaut. Tikmēr Benijs Gancs ir paudis pārliecību, ka nepieciešams veidot plašāku koalīciju. Tiesa, viņš nav gatavs strādāt kopā ar Benjaminu Netanjahu.     Eksperti lēš, ka līdzšinējam premjeram izveidot valdību būs vēl grūtāk nekā pēc pavasara vēlēšanām. Politologi uzskata, ka pastāv vairāki iespējamie notikumu scenāriji. Sliktākais ir vēl vienas ārkārtas vēlēšanas, kuras gan neviens nevēlas. Cits iespējamais variants ir koalīcija ar mazajām partijām. Šeit izšķiroša loma ir bijušā aizsardzības ministra Avigdora Lībermana vadītajai partijai, kura varētu būt ieguvusi deviņas vietas parlamentā. Viņa partija neietilpst nevienā blokā, un nav skaidrs, kuru kandidātu viņš atbalstītu premjera amatā. Taču šis variants ir cieši saistīts ar ideju par plašu koalīcija, kuru veidotu arī abas lielās partijas – "Likud" kopā ar "Zilo un balto". Tomēr šim risinājumam ir gandrīz neizkustināms šķērslis - opozīcija ir gatava sadarboties ar "Likud" tikai tad, ja valdībā nepiedalās līdzšinējais premjerministrs Netanjahu. Maz ticams, ka partija būtu spējīga šādam kompromisam.      Jāpiebilst, ka trešo vietu vēlēšanās ieguvis Apvienotais arābu partiju saraksts. Arābu partijas nekad nav bijušas valdībā, taču agrāk izvēlējušās atbalstīt mazākuma valdības.     Opozīcijas līderis Gancs paziņojis, ka viņa partija nekavējoties vēlas uzsākt kontaktus ar citām partijām par plašas nacionālās vienotības valdības izveidi. Centristu līderis norādīja, ka vēlas runāt ar bijušo aizsardzības ministru Avigdoru Lībermanu un citiem iespējamiem koalīcijas partneriem. Netanjahu atbalstītājiem savukārt sacīja, ka tuvāko dienu laikā vēlas risināt sarunas par "spēcīgas, stabilas un cionistiskas valdības" izveidi. Kā norādīja premjers, viņš negrib pieļaut, ka tiek izveidota "bīstama, anticionistiska valdība".

Ar līksmu iepazīšanās tūri Vecrīgā 9. jūlija pievakarē tiks ieskandināts IX Starptautiskais tautas deju festivāls “Sudmaliņas”. Līdz 14. jūlijam festivāla koncertos Rīgā, Kuldīgā, Siguldā un Liepājā uzstāsies tautas deju grupas no Bulgārijas, Čīles, Indijas, Indonēzijas, Igaunijas, Kipras, Krievijas, Polijas, Serbijas, Ukrainas un Latvijas. Gaidot Starptautisko tautas deju festivālu „Sudmaliņas”, tiekamies ar „Sudmaliņu” projekta vadītāju Guntu Skuju, atklāšanas koncerta māksliniecisko vadītāju Dagmāru Bārbali un koncertu režisoru Jāni Siliņu. Festivāla mērķis ir pulcēt kopā Latvijas un dažādu pasaules valstu dejotājus, kas radoši pēta, iepazīst un pārmanto tautas dejas tradīcijas. Par “Sudmaliņu” programmas centrālo tematisko asi izraudzīts skaitlis “deviņi”, kas latviešu tautai vienmēr bijis maģisks.  Otrdien, 9. jūlijā, plkst. 20 festivāla "Sudmaliņas" dalībnieki ieskandinās svētkus Rīgā – Doma laukumā un Brīvības laukumā – iepazīšanās tūrē "Labāk deviņi draugi...". Katra deju grupa uzstāsies ar nelielu priekšnesumu abās norises vietās. Trešdien, 10. jūlijā, plkst. 20 Dzegužkalna estrādē, Rīgā notiks “Sudmaliņu” atklāšanas koncerts “Aiz deviņām jūrām, aiz deviņiem kalniem”. Ceturtdien, 11. jūlijā, plkst. 17 VEF Kultūras pilī, Rīgā norisināsies konkurss “Deviņvīru spēks”. Ar diviem savas tautas horeogrāfiskajā un muzikālajā mantojumā balstītiem priekšnesumiem tajā piedalīsies tautas deju grupas no Bulgārijas, Čīles, Indonēzijas, Igaunijas, Kipras, Krievijas, Latvijas, Polijas, Serbijas un Ukrainas. Piektdiena, 12. jūlijs, sāksies ar “Sudmaliņu” tradicionālajiem labdarības koncertiem Rīgas Sociālās aprūpes centrā “Mežciems”, rezidencē “Dzintara melodija”, Rīgā un Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”, Jūrmalā. Plkst. 18 Vērmanes dārza estrādē notiks koncerts "Trejdeviņas saules lēca”, kurā ansambļi izdejos īpaši “Sudmaliņām” sagatavotās deju programmas. Sestdien, 13. jūlijā, “Sudmaliņu” spārni griezīsies vienlaikus Kuldīgā un Siguldā. Plkst. 17.30 uz Kuldīgas senā ķieģeļu velvju tilta notiks akcija “Visi dejo “Sudmaliņas””, bet plkst. 18 Kuldīgas pilsētas dārzā — koncerts “Dejot pa deviņi mēmi”. Siguldas pusē “Sudmaliņas” tiks ieskandinātas jau plkst. 12 ar koncertiem Allažos un Morē. Svētki turpināsies Siguldas pilsdrupu estrādē ar novadu dienas koncertu plkst. 18. Svētdien, 14. jūlijā, festivāla izskaņā ceļi vedīs uz Liepāju. Plkst. 18.30 dejotāji dosies Svētku gājienā pa Kūrmājas prospektu līdz laukumam blakus koncertzālei “Lielais Dzintars”, kur plkst. 19 notiks noslēguma koncerts “Noslēpties aiz deviņām atslēgām”.

Rīgā, no 4. līdz 6. jūlijam, norisināsies ikgadējais RIXC Mākslas un zinātnes festivāls, kas šogad aktualizē mūsdienās tik populāro tēmu – “zaļš”, tiecoties atklāt šīs krāsas un dzīvesveida simbola daudzās un dažādās šķautnes, viņpus ierastajiem priekšstatiem. Kultūras Rondo par festivālu stāsta Rasa un Raitis Šmiti. “Festivāla tēma ir "Zaļš/ Atmaskots" jeb atmaskots zaļais. Runa ir par krāsu, par krāsas nozīmi, gan semantisko, gan politisko, gan krāsu kā izteiksmes līdzekli mākslā, krāsu, kas ir dabā klātesoša,” skaidro Raitis Šmits. “Zaļš” šogad RIXC festivālā tiek aplūkots kā krāsa, bioloģiska parādība, materiāls medijs, semantiska konstrukcija un ideoloģija. Izstādes koncepciju par “zaļo” izstrādājis Parīzē dzīvojošais vācu biomākslas kurators un pētnieks – Jenss Hauzers (Jens Hauser). Kuratora Jensa Hauzera pētniecībā “zaļais” ir aktuāls jau vairāku gadu griezumā. Pētniecības projekta OU/ERT ietvaros, kurators sistematizē dažādās zinātnes disciplīnās gūtās atziņas, tiecoties attīstīt jaunus veidus kā runāt par ekoloģijas jautājumiem. Sadarbībā ar RIXC Festivāla kuratoriem Rasu Šmiti un Raiti Šmitu, Jensa Hauzers ir izstrādājis koncepciju par “zaļā” atmaskošanu, lai RIXC Mākslas un zinātnes festivālā šogad piedāvātu alternatīvu skatījumu uz pašlaik tik plaši izplatīto virspusējo “zaļā” izpratni un valodu. Festivāla atklāšanas programmas publiskās lekcijas notiks 4. jūlijā plkst. 15 un 17 Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) konferenču zālē. Festivāla ietvaros 5. jūlijā plkst. 18.00 Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklās starptautiska laikmetīgās mediju mākslas izstādi “Zaļš / Atmaskots” (Un/Green). Izstāde ir starptautiska, tajā piedalās 20 mākslinieki, Latviju pārstāv trīs mākslinieki. “Visos darbos tādā vai citādā veidā mākslinieki dekonstruē konceptu par zaļo, gan kā krāsu, gan citāda veida konstrukciju,” atzīst Raitis Šmits. “Šī izstāde tapa, zinot, ka ir piešķirtas telpas LNMM, tāpēc uzrunājām vieskuratoru Jensu Hauzeru, kurš jau vairāk nekā 20 gadus strādā šajā jomā. Viņš atzīst, ka šī izstāde ir nozīmīga, jo pirmo reizi materializējusies kā liela izstāde, apkopojam māksliniekus, kas pēdējos gados arvien vairāk strādā ar dažādām tehnoloģijām un medijiem, atklāj zaļo,” atklāj Rasa Šmite. Izstāde “Zaļš / Atmaskots LNMM būs atvērta līdz 22.septembrim. 5. un 6. jūlijā RIXC festivāla programmā – ikgadējā starptautiskā mākslas un zinātnes konference "Open Fields 2019: Zaļš/Atmaskots – dabiski mākslīgais intelekts”, kuras mērķis ir “atmaskot zaļo”, “ekosistemātiski” no jauna savienot “posthumānos stāvokļus”, atklāt un atšifrēt “dabiski mākslīgo intelektu”.  "Konferences pēdējos gados ir kļuvušas izteiktāk mākslas konferences," vērtē Rasa Šmite. Konferencē piedalās vairāki mākslinieki, kuru darbi nav izlikti izstādē. Sestdien, 6. jūlijā, plkst. 17 festivālu noslēgs "Sensible Garden" jauno mākslinieku no Liepājas un Karlsrūes (Vācija) skaņu mākslas performances un mākslinieciskas intervences Latvijas Mākslas akadēmijas dārzā un K2 auditorijā. 

Sestdien, 13. aprīlī, kārtējais astronomijas entuziastu pasākums “StarSpace” observatorijā Suntažos. Šoreiz uzmanības lokā jautājumi un hipotēzes par dzīvības esemību Visumā. Vai dzīvība ārpus Zemes eksistē un kāda tā varētu būt? Kas ir ekstemofīlis un kādai jābūt dzīvības formai, lai tā spētu izdzīvot Visuma dažādos un ekstrēmajos apstākļos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš un “StarSpace” redaktore, Suntažu observatorijas saimniece Anna Gintere. Vadošās teorijas par dinozauru masveida izmiršanu Kurš gan nebūs dzirdējis par slaveno plēsēju tiranozauru rex? Publikāciju skaita ziņā ar viņu nespēj mēroties pat atsevišķi Latvijā mītoši zīdītāji. Līdzās tiranozauram pirms daudziem miljoniem gadu Zeme tiešām piederēja lielajiem rāpuļiem dinozauriem un tie pārsteidz ne tikai ar ķermeņa masu un apmēriem, bet arī ar spēju pielāgoties, piemēram, kādam no dinozauriem acis bijušas apakštasīšu lielumā, lai pielāgotos polārajai naktij. Tomēr pienāca laiks, kad dinozauri nespēja pielāgoties pēkšņām pārmaiņām un milzīgie rāpuļi mūsu planētu bija spiesti pamest. Kādēļ tā, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesors Ervīns Lukševičs. Stegozaurs, diplodoks, triceratops, karaliskais tiranozaurs – šie un vēl daudzi citi ir kādreizējo mūsu zemes iemītnieku dinozauru nosaukumi. Unikālie rāpuļi, par kuriem tagad liecības rodam muzejos, bija gan divkājaini, gan četrkājaini, to vidū bija sastopami gan zālēdāji, gan plēsēji, un saskaņā ar vairākām zinātniskās fantastikas filmām cilvēks šādiem milzu plēsējiem būtu kalpojis vien kā neliela uzkoda. No šī brīža viedokļa dinozauri tiešām varētu likties kaut kas neaptverams, tomēr to eksistence uz šīs planētas nav fantastika. Dinozauri izcēlušies triasa perioda beigās, tas ir nedaudz vairāk kā pirms 200 miljoniem gadu. Tajā laikā visi mūsdienu kontinenti kopā veidojuši dižkontinentu Pangeju, kas stiepās gandrīz no viena pola līdz otram, bet pakāpeniski arī dinozauri piedzīvojuši Pangejas sadalīšanos atsevišķos kontinentos. Pēdējie neputnu dinozauri izmira pirms 66 miljoniem gadu. Tātad – aptuveni 130 miljonus gadu pār Zemi valdīja dinozauri. Ģeoloģiskajā laika skalā tie aizņem lielu daļu mezozoja ēras – triasa, juras un krīta periodus. Kādi bija priekšnosacījumi dinozauru dzīvei uz Zemes? Un kāpēc dinozauri pamet Zemes skatuvi? Kopumā zīdītāji pār Zemi valda aptuveni 66 miljonus gadu. Tomēr atgādināsim paši sev, ka cilvēks – Homo Sapiens – radies relatīvi nesen, tikai pirms 250 tūkstošiem gadu. Tāpēc brīdī, kad eksponātu formā aplūkojam kādreizējo zemes saimnieku skeletus, varam tikai cieņpilni aizdomāties, cik apbrīnojama kādreiz bijusi mūsu planēta, un mēs cilvēki pat uz pusi vēl neesam pietuvojušies tam laika sprīdim, ko dinozauri reiz sauca par savējo

Podkāsta "Ārpus Kadra" 40. epizodē Sportacentrs.com redakcijas personības Andrejs Siliņš, Ulvis Brože un Rolands Eliņš sarunājas ar bokseri Kristapu Zuti, kurš ir arī Kaspara Kambalas menedžeris. Sestdien sagaidāma Kambalas atgriešanās profesionālajā boksā pēc 11 gadu pārtraukuma. Zutis stāsta par savu cīņu, par Kambalu un skatās Kaspara pretinieka video no iepriekšējās cīņas, par piekopto sportisko režīmu, par savu cīņu promo video, Sabiles zaļumbaļļu rūdījumu, Dzintara Čīčas izredzēm un Mairi Briedi. Kambalas pretinieka pēdējās cīņas video: ej.uz/NihaicuksVsKosobuckis

Tautā saukta par Sarkano skolu, jo celta no sarkaniem ķieģeļiem, šī ēka iegājusi vēsturē kā mācību iestāde, ko dibināja toreizējais skolas pārzinis Andrejs Spekke un skolas namā ir aizritējusi viņa dēla filologa, vēsturnieka un diplomāta Arnolda Spekkes bērnība. Tagad te ir muzejs, kurā lūkojam gan Spekkes ģimenes, gan arī citu izcilu Vecumnieku cilvēku dzīves gājumu, gan arī uzzinām, kas hercoga Jēkaba laikā te ticis darināts viņa dzelzs manufaktūrā. „Mūsu cilvēki, ainava, senā skolas ēka un baznīca – tās ir dažas no Vecumnieku pagasta pērlēm,” atzīst Vecumnieku pagasta muzeja vadītāja Rita Kovala un kā pirmo rāda dievnamu, kura altāris ir nosaukts par izsmalcinātu ampīra veidojumu. Majestātiska celtne, kur solu galus rotā mūsu dievnamiem neierasti saulīšu raksti un greznas kolonas un statujas ieskauj altāri. Baznīca ir viena no senākajām Vecmuižas un Vecumnieku celtnēm, kas saglabājusies kā reāla liecība, ka mums cilvēki dievu mīl un mēs esam ticīga tauta. Arī vēsturiska ēka,” bilst Rita Kovala. Mūra dievnams pabeigts 1845. gadā. Pirms tam bijusi koka baznīca kopš 1557. gada. Tā baznīca nodegusi. Acis arī piesaista ērģeles, kas atrodas blakus altārim un to krāsotās stabules rada asociācijas ar dekorācijām no operām „Aīda” vai „Nabuko”. “Paša pirmās ērģeles tikai izpostītas Pirmajā karā. Nākamās Otrajā karā izvestas nezināmā virzienā. 1999. gadā tika uzstādītas Lielbritānijā atrastās un iegādātās un ar ar ērģelnieka Talivalža Dekšņa atbalstu restaurētās ērģeles," bilst Rita Kolava. Tālāk dodamies uz distāvu ēku, kas tautā tika saukta par sarkano skolu, jo celtniecības materiāls – ķieģeļi – bija šādā krāsā. Ēka celta no 1887. līdz 1889. gadam. Un atklāta tajā pašā gadā, kad Parīzē atklāja Eifeļa torni. Skola ēkā darbojās līdz 1994. gadam.  Arnolda Spekkes tēvs Andrejs bijis skolas pārzinis, viņš arī uzsācis skolas celtniecību, jo uzskatīja, ka pagastā nepieciešama viena kārtīga skola.  „Lielākā daļa bērnu dzīvoja visu nedēļu skolā, pārtiekot no savām maizes kulītēm, sviesta un biezā piena cibiņām. Sestdienās brauca tēvi un mātes ar lielām krūzēm, kurās bija silta putraimu putra; krūzes bija aizbāztas ar lieliem siena vīkšiem, kas bij ietīti tīrās baltas drāniņās. Vienu atmiņu brīdi atceros: Redzu mūsu kēķī sēžam kādu lauku māmiņu ar bēdīgu seju kaut ko gaidām. Prasu, kādēļ viņa neved savu dēlu mājās. Otrais skolotājs nelaižot, viņas dēliņš vēl neesot labi iemācījies to „velna eimaliņu” – vienriezvienu,” tas ir fragments no Arnolda Spekkes grāmatas „Atmiņu brīži".  Arnolds Spekke, var teikt. ir gājis tēva pēdās, viņš dibinājis Liepājas reālģimnāziju un Rīgas 1. valsts ģimnāziju. 30. gados viņš arī bijis Latvijas diplomāts Itālijā, Albānijā, Bulgārijā un Grieķijā. Sevišķs dārgums muzejā ir bijušā dārznieka Liedes dēla skiču burtnīca, kad viņš 1922. gadā mācījās toreizējā Rīgas Latviešu daiļkrāsotāju skolā. Šo zīmējumu kolekciju muzejam uzdāvināja dārznieka mazmeita. Acis var pamielot pie jaunā studenta darbiem, bet par Vecumnieku vēsturi runājot, var uzklausīt stāstu Liedes dārzniecību un pašu dārznieku. Godinot bijušos Vecumnieku skolas pedagogus, te ir daudz interesantu materiālu: fotogrāfijas, studiju darbi un liecības no bijušās Vecmnieku skolas angļu valodas skolotājas Vikmanes krājuma, kura pagājušā gadsimta 20.-30.gados mācījās Rīgas Skolotāju institūtā.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par korupcijas apkarošanu Austrumeiropā. Skaidrosim, vai, piemēram, Ukrainas ierēdniecība ir gatava veikt nepieciešamās reformas un apkarot sistēmisko korupciju, lai izpelnītos iespēju iekļauties rietumizpratnes un vērtību kopienā. Viesis studijā: Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas vadītāja, asociētā profesore Iveta Reinholde. Rubrikā "Viedokļi": Pirmo reizi Eiropas Savienības vēsturē iedarbināts Lisabonas līguma 42. pants jeb solidaritātes pants, kas paredz pārējo dalībvalstu palīdzību jebkuriem līdzekļiem, ja dalībvalsts kļūst par upuri bruņotai agresijai tās teritorijā. Taču, kā tas izskatīties un ko Francija lūgs - vēl nav zināms. Terors turpinās. Piektdien, 20. novembrī, Francijas bijušajā Āfrikas kolonijā Mali divdesmit septiņi cilvēki tika nogalināti, kad islāmistu teroristi, bruņojušies ar ieročiem un pašnāvnieku vestēm, iebruka un saņēma gūstekņus kādā starp rietumniekiem populārā viesnīcā. Sestdien, 21. novembrī, Beļģijas galvaspilsētā Briselē terora draudu līmenis tika paaugstināts līdz augstākajam līmenim un pilsēta tika slēgta. Sporta spēles un koncertus atcēla, veikalus slēdza, sabiedriskais transports nekursēja un cilvēkus mudināja palikt mājās, kamēr armijas vienības patrulēja ielās, jo uzskatīja, ka pastāv "nopietni un nenovēršami draudi", ka varētu tikt veikts Parīzes tipa terora uzbrukums. Tālab nav pārsteigums, ka pēc Parīzes „Melnās piektdienas” uzbrukumu virknes, Francija kļuvusi par pirmo Eiropas Savienības dalībvalsti bloka vēsturē, kas ir iedarbinājusi Lisabonas līguma solidaritātes pantu. Tas paredz- ja dalībvalsts kļūst par upuri bruņotai agresijai tās teritorijā, pārējām dalībvalstīm ir pienākums palīdzēt ar visiem līdzekļiem, kas ir to rīcībā. Šī panta iedarbināšana nāca kā pārsteigums. Iepriekšējās diskusijas galvenokārt koncentrējās uz NATO piektā panta iedarbināšanu, kas ir alternatīva šai Eiropas klauzulai. Tiesa, tas ir daudzkārt spēcīgāks un paredz smago resursu iedarbināšanu, taču Francijas aizsardzības ministrs Žans Īvs Ledriāns vairāk kārt uzsvēra, ka vēlas spert tikai politisku soli: “Pirmkārt, tas ir politisks lēmums. Mēs to pieņemam pirmo reizi. Es gribu, lai tas visiem būtu skaidrs. Kā tas strādās? Tas var būt gan atbalsts Francijai gaisa triecienos Sīrijā un Irākā, gan arī atbalsts Francijai citās operācijās. Gribu uzsvērt saviem kolēģiem, ka Francija nevar visu paveikt viena." Cīņa ar valsts nozagšanu Ukrainā Par korupciju jau senajos laikos paredzēja bargus sodus. Tā pastāv laikam visās sabiedrībās, tāpēc pilnīgi brīva no korupcijas nav neviena valsts. Arī visās bijušajās PSRS republikās, kas tagad ir neatkarīgas valstis, pēc neatkarības atjaunošanas ir bijis izaicinošs mērķis apkarot korupciju. Īpašus centienus pirms vairāk nekā desmit gadiem demonstrēja Baltijas valstis, tagad ļoti aktīvi ar korupcijas lietām strādā Moldovā un ar valsts nozagšanu aktīvi cīnās arī Ukrainā. Lai arī bieži vien korupcijas apkarotāju politiskie aizstāvji paši ir ar to saistīti. Informatīvā saspringuma laikā krievu valodā vēstošie mediji aktīvi atgādina par to, ka Ukrainā pati valdība ir viens no lielākajiem korupcijas perēkļiem. Skaidrs, ka pilnīgi tīrs nav neviens, šādus secinājumus pauž arī vairāki Latvijas pētnieki, kas bijuši Ukrainā, lai sniegtu savu redzējumu par korupcijas apmēriem. Bijusī „Sabiedrības par atklātību Delna” vadītāja Inese Voika salīdzina Ukrainas korupciju ar mums labāk izprotamo Latvijas līmeni. "Viens veids, kā saprast korupcijas apjomu Ukrainā, ir pēc korupcijas uztveres indeksa. Latvijai no 100 ballēm ir 55, tātad mēs esam tikuši pāri pusei, dažas problēmas atrisinājuši, savukārt Ukrainai šis vērtējums ir 26 balles, kas ir divas reizes mazāks vērtējums. Ukrainā korupcija ir attīstījusies dažādos līmeņos dažādā veidā, bet valsts attīstībai traucējošais noteikti ir tas, ko mēs saucam par valsts nozagšanu. Korupcija varas augstākajā līmenī, varas struktūru savstarpējā sadarbība, atbalsts konkrētam biznesa interesēm. Tās ir ieilgušas tradīcijas, kā ukraiņi pārvalda savu valsti," skaidro Voika. Ukrainā šobrīd tāpat risinās karš ar separātistiem, tomēr liela daļa iedzīvotāju ir vīlušies. Ne jau tāpēc, ka valsts atrodas kara stāvoklī, bet gan tāpēc, ka lielākā prasība – samazināt oligarhu ietekmi uz valsts pārvaldi, nav notikusi. Žurnālisti Ukrainā ir šokējuši ar materiāliem, kas atklāja, ka noteiktu preču grupām ir jau iepriekš noteikti izvešanas muitas tarifi. Šajā gadījumā tie būtu liekami pēdiņās, jo „tarifi” nav oficiālie valsts muitas tarifi.  Nelikumīgās nodevas piemēro negodīgu ierēdņu grupējumi. Ukraina, piemēram, ir liels valriekstu eksportētājs, bet, lai izvestu uz ārzemēm kravu šādu riekstu, vietējai pārvaldes amatpersonai jāsamaksā no 8-12 tūkstošiem eiro. Ko tad vēl runāt par darījumiem, kur iesaistīt nafta, gāze vai derīgie izrakteņi. Šobrīd ukraiņi ir gatavi braukt uz ārzemēm, mācīties, kā labāk apkarot korupciju, jautājums tikai, vai Ukrainā cilvēki ir gatavi mainīt paši savus paradumus.