Podcasts about konservat

Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stradiņa slimnīcas jauno korpusu paredz uzbūvēt līdz 2027. gadam; būvnieki vēl nepiesakās. Kanādas parlamenta vēlēšanās fantastisku izrāvienu paveikusi Liberālā partija, kas ar premjeru Marku Kārniju uzvarējusi konkurējošo Konservatīvo partiju. Beļģijā otrdien notiek streiks pret valdības ierosināto pensiju reformu, kura dēļ būtiski traucēta gaisa satiksme, kā arī vilcienu un cita sabiedriskā transporta kustība.

Kanādas premjerministrs Džastins Trudo atkāpjas no amata. Ukrainas Bruņotie spēki aktivizējušies ieņemtajā Krievijas Kurskas apgabala teritorijā. Somi meklē vainīgos, kas sabojāja Somijas un Igaunijas elektrības savienojumu 2024. gada nogalē. Aktualitātēs analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Radio žurnālists Uldis Ķezberis. Džastins Trudo aiziet pats 6. janvārī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo paziņoja par savu demisiju un arī atkāpšanos no Kanādas Liberālās partijas vadītāja posteņa. Partijai nu jāizraugās jauns līderis un valdības galva, kas nav viegls uzdevums, jo, kā norāda Kanādas politikas eksperti, harizmātiskais Trudo esot padarījis liberāļus par izteikti ap līderi centrētu partiju, pie tam nav parūpējies par stabilu kandidātu sava darba turpināšanai. Lai nodrošinātu netraucētu procesa norisi, Kanādas Parlamenta darbība ir apturēta līdz 24. martam. Džastins Trudo stājās pie Liberālās partijas stūres 2013. gadā, kad partija jau astoto gadu bija opozīcijā, un sekmīgi aizvadīja to līdz uzvarai 2015. gada vēlēšanās. Kopš tām viņš nemainīgi bijis Kanādas valdības galva, tiesa, pēc 2019. gada vēlēšanām tā bija mazākuma valdība. Ap 2022. gada vidu liberāļu galvenie konkurenti – Konservatīvā partija – reitingos pirmoreiz pārspēja valdošo spēku, un kopš tā laika viņu pārsvars tikai audzis. Šobrīd, ar nepilniem 45% pret 20%, tas ir jau vairāk nekā divkāršs. Galvenais sabiedrības neapmierinātības iemesls ir pēdējos gados strauji augusī dzīves dārdzība, sevišķi pārtikas un mājokļu cenu kāpums, bez tam pailgajā varas periodā Trudo uzkrājis arī dažus reputācijas „melnumus”. Un, nepārprotami, aizejošā premjera politisko likteni ietekmējis arī Trampa faktors. Kanāda kļuvusi par vienu no jaunievēlētā Savienoto Valstu līdera ārpolitisko verbālo izlēcienu objektiem, it kā pus pa jokam deklarējot, ka tai jākļūst par ASV 51. pavalsti, un jau pilnā nopietnībā piesolot pamatīgus ievedmuitas tarifus, kas varētu draudēt Kanādai ar jaunām ekonomiskām problēmām. Premjerministra Trudo mēģinājumi stabilizēt situāciju, personīgi tiekoties ar Trampu, izraisījuši negatīvu reakciju viņa paša valdībā. Tiek spriests, ka šie kontakti bijuši viens no galvenajiem premjera domstarpību cēloņiem ar viņa vietnieci un finanšu ministri Kristiju Frīlendu, kura negaidīti demisionēja decembra vidū. Frīlenda esot uzstājusi uz stingrāku Kanādas stāju attiecībās ar vareno dienvidu kaimiņu. Tā nu Džastins Trudo, nenoliedzami viens no spilgtākajiem mūsdienu politiķiem, nolēmis pamest premjera amatu pats, pirms viņu no tā izmet nelabvēlīgā konjunktūra. Ukraina cīnās Svētdien, 5. janvārī, Ukrainas Bruņotie spēki aktivizējās ieņemtajā Krievijas Kurskas apgabala teritorijā, vairākos virzienos pārejot pretuzbrukumā. Kā ziņo avoti kā vienā, tā otrā frontes pusē, ukraiņi plaši izmantojuši radiosignālu slāpēšanu, lai paralizētu Krievijas lidrobotu darbību. Krievija jau paziņojusi, ka ukraiņu spēku virzība apturēta, uzbrucēju kaujas tehnika iznīcināta, tomēr šī Ukrainas spēku aktivizēšanās tai nepārprotami ir nepatīkams pārsteigums. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien videouzrunā paziņoja, ka Krievijas spēkiem tiek nodarīti nopietni zaudējumi un Ukraina turpina paturēt savā kontrolē buferzonu Krievijas teritorijā. Krievija gan turpina spiedienu Ukrainas austrumos. Tā paziņojusi, ka ir ieņēmusi Kurahoves un Toreckas pilētas Doņeckas apgabalā, par kurām jau vairākus mēnešus notiek intensīvas kaujas. Sevišķi svarīga esot nozīmīgā transportmezgla Kurahoves sagrābšana, kas ļaušot ātrāk izvērst uzbrukumu atlikušajai Doņeckas apgabala daļai. Tomēr, saskaņā ar Ukrainas puses ziņoto, tās spēki joprojām atrodas abās pilsētās un turpina cīņu. Tikām pirmajā jaunā gada nedēļā Krievija turpinājusi raķešu un lidrobotu triecienus Ukrainas civilajai infrastruktūrai, kuros vairāki cilvēki gājuši bojā, vairāki desmiti ievainoti. Savukārt Ukrainas Jūras spēki paziņojuši, ka to palaistiem lidrobotiem izdevies iznīcināt vai bojāt divas Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas „Pancir” un vienu zeme-gaiss raķešu sistēmu „Osa” okupētajā Ukrainas Hersonas apgabala daļā. Jūras „huligānu” medības Somu līcī 7. janvārī Somijas policija paziņoja, ka ar Zviedrijas Jūras spēku palīdzību no dzelmes Somu līcī izcelts enkurs, kas, domājams, piederējis ar Krievijas naftu pildītajam tankkuģim „Eagle S”, kuru somu krasta apsardze arestēja decembra nogalē. Ar Kuka salu pundurvalsts karogu kuģojošais peldlīdzeklis tiek turēts aizdomās par to, ka mērķtiecīgi vilcis enkuru pa grunti, saraujot Igaunijas un Somijas elektrotīklu savienojumu un četras globālā tīmekļa savienojuma līnijas. Ja tīmekļa savienojumi jau atjaunoti, tad augstsprieguma kabeļa remonts prasīs vairākus mēnešus. Bez tam aizdomas raisa arī „Eagle S” krava, kas, pēc visas spriežot, varētu būt sankcijām pakļautie Krievijas naftas produkti, respektīvi, šis kuģis acīmredzot pieder tā dēvētajai „Krievijas ēnu flotei”. Decembra vidū divpadsmit valstis – Vācija, Lielbritānija, Polija, Nīderlande, piecas Ziemeļvalstis un trīs Baltijas valstis – vienojās par pasākumu kompleksu šīs „ēnu flotes” apkarošanai. Tā kā zemūdens komunikāciju bojāšana uzskatāma par sabotāžas aktu, pret kuģa komandu un īpašnieku, kādu Apvienotajos Arābu emirātos bāzētu kompāniju, ierosināta krimināllieta; komandas locekļiem noteikts aizliegums izbraukt no Somijas. Tāpat Somijas un Igaunijas policija turpina izmeklēt ļoti līdzīgu gadījumu, kad, domājams, pa grunti vilkts Ķīnas kravas kuģa enkurs bojāja gāzesvadu starp Somiju un Igauniju un vairākus telekomunikāciju savienojumus. Kā norādījusi Somijas puse, attiecīgās Ķīnas institūcijas sadarbojoties ar izmeklēšanu. Kas attiecas uz domājamo sabotāžas pasūtītāju, proti, Kremli, tad tas izteicies, ka notikušajam ar Krieviju neesot nekāda sakara. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

“Ļoti raiba publika” – tā par Eiropas Parlamentā pārstāvētajiem labējiem un konservatīvajiem spekiem saka politologs, Konservatīvisma studiju centra direktors Andis Kudors. Vēl pirms EP vēlēšanām tika daudz runāts par labējo ietekmes pieaugumu, un daļēji tā arī noticis, taču šis politiskais spārns nav vienots.  EP ir izveidotas trīs politiskās grupas, kas pretendē uz to, ka aizstāv konservatīvās vērtības – vislabāk zināmā ir Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa, kas darbojas jau kopš 2009. gada, savukārt “Eiropas patrioti” un “Suverēno nāciju Eiropa” ir jauni veidojumi. Ar ko tie atšķiras, kādas partijas šajās grupās apvienojušās, kādi “skeleti” ir to skapjos? Cik korekti ir vispārināt, lietojot uz tam Rietumu mediju vidē plaši izplatīto apzīmējumu “far right” (latviskots kā "galēji labējie")? Kā savu iekļaušanos vienā vai otrā grupā pamato Latvijas politiķi?  Par to plašāk raidieraksta “Briseles salāti” 2. epizodē. Autors – Māris Antonevičs Raidierakstā izmantoti audio fragmenti no “Latvijas Avīzes” intervijām ar Andi Kudoru un Reini Pozņaku; Delfi.lv, Radio Free Europe/Radio Liberty, un partijas “Latvija pirmajā vietā” Youtube konta; Eiropas Parlamenta sēžu ieraksti. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.

Vārda vistiešākajā nozīmē par auss tiesu no nopietna dzīvības apdraudējuma šajā nedēļā izvairījās ASV Republikāņu partijas kandidāts cīņā par valsts prezidenta amatu Donalds Tramps. Pret viņu veikts atentāta mēģinājums. Tas noticis vien dažas dienas pirms Republikāņu nacionālā kongresa. Bet uz pirmo plenārsesiju pulcējās jaunais Eiropas Parlamenta sasaukums. Par tā trešo lielāko grupu kļuvuši jaunizveidotie "Eiropas patrioti". Tajā apvienojušies labējie spēki no 12 Eiropas Savienības valstīm, arī no Latvijas. Tie sola pārskatīt Eiropas "zaļo kursu", vērsties pret migrāciju un kopt tradicionālās vērtības. Lai arī ietekmīgu amatu jaunajai grupa parlamentā nav, ar labējo balsi Eiropā tomēr būs jārēķinās. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Eiroparlamenta jaunās tonalitātes Vakar, 16. jūlijā, Strasbūrā uz savu pirmo plenārsēdi pulcējās jaunievēlētais Eiropas Parlaments. Tā politiskā struktūra ir nedaudz citāda, nekā tika lēsts vēl pirms mēneša. Proti, ir beigusi pastāvēt 2019. gadā dibinātā politiskā grupa „Identitāte un demokrātija”, kas veidoja parlamenta galēji labējo spārnu. Vairumu tās locekļu pie sevis pārvilinājusi jaundibinātā „Eiropas patrioti”, par kuras veidošanu pagājušomēnes paziņoja Ungārijas premjers un partijas „Fidesz” līderis Viktors Orbāns, Čehijas ekspremjers un partijas Neapmierināto pilsoņu akcija jeb ANO 2021dibinātājs Andrejs Babišs un Austrijas Brīvības partijas pārstāvji Herberts Kikls un Haralds Vilimskis. „Fidesz” savulaik bija labēji centriskās Eiropas tautas partijas, Austrijas Brīvības partija – labējās Konservatīvo un reformistu, savukārt ANO 2021 – liberālās „Atjaunot Eiropu!” sastāvā. Tagad šie trīs spēki veidoja platformu, kuras stūrakmeņi ir savienības centrālo institūciju ietekmes vājināšana, t.s. „Zaļā kursa” revidēšana, migrācijas bremzēšana un tradicionālistisku vērtību kopšana. Šim kodolam izrādījās pamatīga gravitācija, un jūlija pirmajā nedēļā tam pievienojās daudzas no līdzšinējām grupas „Identitāte un demokrātija” dalīborganizācijām. Process kulminēja 8. jūlijā, kad „Eiropas patriotos” pierakstījās Francijas „Nacionālā apvienība” un Itālijas „Līga”, attiecīgi – Marinas Lepēnas un Mateo Salvini lolojumi. Līdz ar to šī grupa kļuva par trešo lielāko Eiroparlamentā, atpaliekot tikai no Eiropas Tautas partijas un Sociālistiem un demokrātiem un atbīdot ceturtajā pozīcijā savus mērenākos kolēģus – „Eiropas Konservatīvos un reformistus”. No Eiropas prominetākajiem labējiem populistiem ārpusē pagaidām šķiet palikusi „Alternatīva Vācijai”, kura kopā ar vairākām mazākām partijām veidos Eiroparlamenta mazāko grupu „Suverēno nāciju Eiropa”. Parlamenta pirmais nozīmīgais balsojums bija par parlamenta priekšsēdētāja ievēlēšanu. Ar pārliecinošu balsu vairākumu savu amatu saglabāja līdzšinēja priekšsēdētāja, Maltas Nacionālās partijas pārstāve Roberta Metsola. Tika ievēlēti arī četrpadsmit viņas vietnieki, starp kuriem nav nedz „Eiropas patriotu”, nedz „Suverēno nāciju Eiropas” pārstāvju. Vēsturisks šāviens Pagājusī nedēļa ASV politikā bijusi notikumiem piesātināta. Sestdien, 13. jūlijā, priekšvēlēšanu mītiņā Pensilvānijā notika atentāta mēģinājums pret bijušo ASV prezidentu Donaldu Trampu. Uzbrucējs atklāja uguni pret Trampu, trāpot viņam ausī, kā arī ievainojot vairākus un nogalinot vienu mītiņa dalībnieku. Burtiski daži centimetri šīs lodes lidojumā ietekmējuši vēsturi un daudzi jau steidz pavēstīt, ka šis uzbrukums nobruģējis Trampam ceļu uz Balto namu.  Uzbrucējs bija 20 gadus vecais Tomass Metjū Krukss. Slepenā dienesta aģenti uzbrucēju nošāva, tāpēc informāciju par viņa motīviem izmeklēšanas gaitā būs iespējams iegūt tikai netieši. Šobrīd zināms, ka viņš ir bijis republikāņu atbalstītājs, kas kādreiz ziedojis nelielu summu demokrātu organizācijai, un uzbrukumā izmantojis sava tēva legāli iegādāto pusautomātisko ieroci.  Uzbrukumu Trampam nosodījuši kā citu valstu līderi, tā esošais ASV prezidents Džo Baidens, sakot, ka amerikāņi strīdus risina pie balsošanas urnām, nevis ar lodēm. Pats Donalds Tramps jau pirmdien ieradās Milvoki uz Republikāņu konventu, kur oficiāli pieņēma prezidenta amata kandidāta nomināciju un nosauca savu partneri vēlēšanās uz viceprezidenta amatu – Džeimsu Deividu Vensu. Tieši Vensam iepriekš bija būtiska loma Ukrainas palīdzības likumprojekta kavēšanā ASV Kongresā, un Eiropā jau pieaugušas bažas par to, kā Tramps un Venss varētu ietekmēt atbalstu Ukrainai, ja tiks ievēlēti.  Kamēr Donalds Tramps savā kampaņā izskatās arvien spēcīgāks un, šķiet, gatavs ar paceltu dūri iet līdz pat Baltajam namam, viņa konkurents Džo Baidens turpina galvenokārt cīnīties ar spiedienu atteikties no iespējas kandidēt vēlreiz. Izdevuma „Politico” avoti ziņo, ka arī Nensija Pelosi, bijusī Pārstāvju palātas spīkere, domā, ka Baidenam no cīņas vajadzētu izstāties. Demokrātu rindās Pelosi redz kā pēdējo cerību parādīt Baidenam, ka viņam jāmācās no viņas piemēra un jādod vieta jaunākai demokrātu paaudzei.  Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza.

Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu atbalsis valstu iekšpolitikas norisēs. Aktualitātes analizē politologi Veiko Spolītis un Ojārs Skudra. Makrons spēlē va banque Eiropas Parlamenta vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nebija paziņoti, kad pagājušās svētdienas, 9. jūnija, vakarā Francijas prezidents Emanuels Makrons izsludināja pašreizējā valsts likumdevēja – Nacionālās Asamblejas – atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Tām jānotiek divās kārtās – 30. jūnijā un 7. jūlijā. Iemesls ir franču elektorāta lemtais Eiroparlamenta mandātu sadalījums, vairāk nekā 31% balsu un, attiecīgi, 30 deputātu vietas piešķirot galēji labējai Nacionālajai apvienībai, plaši pazīstamai arī kā „Lepenas partija”, savukārt prezidenta pārstāvētajai sociālliberālajai partijai „Renesanse” atvēlot vien nepilnus 15% un 13 vietas. Tikai par nepilnu procentu no prezidenta partijas atpaliek franču sociālistu alianse. Par riskantu prezidenta Makrona soli dēvē teju visi, daži to sauc arī par neprātīgu, norādot, ka šādi viņš, iespējams, paver Marinas Lepenas radikāļiem ceļu uz Francijas varas virsotni. Ja viņi svinēs pārliecinošu uzvaru šais ārkārtas vēlēšanās, prezidentam, visdrīzāk, nāksies nominēt par premjeru Lepenas gados jauno protežē Žordānu Bardelu. Ir analītiķi, kuri spriež, ka tieši tāds varētu būt Makrona mērķis – līdz 2027. gada prezidenta vēlēšanām likt radikāļiem izgāzties valdības darbā un tā mazināt Lepenas izredzes uz prezidenta krēslu. Taču Nacionālā apvienība līdz šim sevi pierādījusi kā disciplinētu spēku, un tās programmas pamatā ir sociālā, migrācijas kontroles un cita iekšpolitikas tematika, kas pamatā ir valdības darba lauks. Un tad var gadīties tā, ka 2027. gadā Eiropa tiek pie Francijas, kuru stūrē radikāli nacionālisti, eiroskeptiķi un Kremļa draugi. Vēl viens bažas raisošs jaunums šai ziņā ir labēji centriskās Republikāņu partijas līdera paziņojums par gatavību bloķēties ar Nacionālo apvienību. Tas gan izraisījis tūlītēju sašutuma vētru republikāņu partijas iekšienē, kur šāda vienošanās ar radikāļiem tiek uzlūkota kā tradicionālo republikas vērtību nodevība. Nav gan izslēgts, ka piepildās prezidenta Makrona iespējamais aprēķins ar ārkārtas vēlēšanām un savu iesaistīšanos kampaņā mobilizēt elektorātu un nacionālā līmenī revanšēties Lepēnai par Eiropas līmenī zaudēto. Un, protams, pastāv iespēja, ka jaunievēlētajā Nacionālajā Asamblejā nevienam spēkam nebūs nozīmīga pārsvara, un tad prezidentam būs jāmēģina vienoties par koalīciju vai atbalstu – ar jau piesauktajiem republikāņiem vai ar kreisi centrisko Sociālistisko partiju. Beļģija „gobelēna valdības” gals 9. jūnijā vēlētāji Beļģijā piedalījās veselās trīs vēlēšanās, ievēlot deputātus ne tikai Eiroparlamentā, bet arī Beļģijas nacionālā parlamenta apakšnamā – Pārstāvju Palātā, kā arī reģionālajos parlamentos – Flandrijas parlamentā, Valōnijas parlamentā, Briseles parlamentā. Beļģijas vācvalodīgie pavalstnieki pie tam ievēl arī savu Vacvalodīgās kopienas parlamentu, savukārt par Beļģijas Frančvalodīgās kopienas parlamenta deputātiem automātiski kļūst Valōnijas parlamenta deputāti un 19 frančvalodīgi deputāti no Briseles parlamenta. Savukārt Pārstāvju Palātas 150 deputātu korpuss arī tiek dalīts divās grupās pēc valodas piederības – nīderlandiešu valodā runājošajā flāmu un franču valodā runājošajā valoņu daļā, un lai izlemtu jautājumus, kas skar šo etnolingvistisko grupu intereses, vairākums nepieciešams ne vien parlamentā kopumā, bet arī katrā no grupām atsevišķi. Attiecīgi autonomi norit arī politiskie procesi Flandrijā un Valonijā. Galvenais svētdienas vēlēšanu iznākums ir premjerministra Aleksandra De Krō valdības demisija. Šis kabinets pēc mokoša gandrīz piecsimt dienu ilga procesa tika sadiegts 2020. gada oktobrī kā raibs gobelēns, kura musturī gan flāmu, gan valoņu liberāļi un liberālkonservatīvie, tāpat abu kopienu sociāldemokrāti, abu kopienu zaļie, kā arī flāmu kristīgie demokrāti. Vēlēšanās šīm partijām gājis kā nu kurai, taču kopējais rezultāts ir negatīvs, un lielākās frakcijas nākamajā parlamentā būs līdzšinējiem opozicionāriem. Nepiepildījās nopietnākās bažas, kas priekšvēlēšanu laikā solīja spožu uzvaru radikālajiem flāmu nacionālistiem – partijai „Flāmu interese”, kuras programma paredz Flandrijas atdalīšanos no Beļģijas valsts un ir arī izteikti eiroskeptiska. Tomēr flāmu vēlētāju vidū šos radikāļus par dažiem procentiem un deputātu vietām apsteigusi mērenākā Jaunā flāmu alianse, kuras programmā ir flāmu un valoņu daļu autonomijas nozīmīgs pieaugums, bet ne secesija. Savukārt Valonijā, kur tradicionāli populārākas ir kreisās partijas, negaidīti panākumi ir līdz šim valdības koalīcijā ietilpušajai Reformistu kustībai, kas atstūmusi no pirmās pozīcijas sociālistus. Vissmagākos zaudējumus vēlēšanās cietusi valoņu ekoloģistu partija, atvadoties no trim ceturtdaļām mandātu, savukārt lielākie ieguvēji, teju trīskāršojot savu mandātu skaitu, ir valoņu centristu partija „Pārliecinātie”. Līdzīgi nacionālajam līmenim ir arī rezultāti sacensībai par 22 Eiroparlamenta deputātu vietām. Izskan viedokļi, ka, iespējams, tradicionālā Beļģijas politikas karte ar labējiem flāmu ziemeļiem un kreisajiem valoņu dienvidiem sāk mainīties, abām daļām šobrīd sliecoties tuvāk centram. Quo vadis, Europa?   Uzlūkojot shēmas ar jauno, pagaidām vēl neoficiālo, vietu sadalījumu starp frakcijām Eiropas Parlamentā, tā vien gribas teikt: „Nav nemaz tik traki!” Lai arī pāris politiskajām grupām diezgan nozīmīgs vietu skaits gājis zudībā, savukārt dažām citām drusku audzis, vismaz to pirmais trijnieks skaitliskā svara tabulā pagaidām šķiet nemainīgs. Tiesa, to varētu mainīt līdz šim vēl grupām nepiederīgie deputāti, kad izvēlēsies savu politisko „jumtu”. Starp šiem nepiederīgajiem šobrīd ir arī „Alternatīva Vācijai”, Ungārijas valdošā partija „Fideš” un Polijas Konfederācijas partija. Smagāko kritienu piedzīvojuši zaļie, zaudējot 18 no līdzšinējām 74 vietām un noslīdot no ceturtās uz priekšpēdējo sesto pozīciju. Skaitliski vēl vairāk zaudējusi liberālā „Atjauno Eiropu” frakcija – 23 mandātus, tomēr arī pēc šī krituma tai ir cerības palikt trešajai lielākajai Eiroparlamentā. Savukārt lielākie ieguvēji, pretēji priekšvēlēšanu periodā pastāvīgi daudzinātājam, šķiet, izrādīsies nevis radikāli labējie, bet labēji centriskie spēki. Frakcijas skaitliski nedaudz augušas gan Eiropas Tautas partijai, gan Konservatīvo un reformistu grupai, gan grupai „Identitāte un Demokrātija”, bet frakciju lielums labējā flangā ir apgriezti proporcionāls to radikālismam, Tautas partijai saglabājot stabilas līderpozīcijas. Kā otrā lielākā joprojām paliek Sociālistu un demokrātu grupa. Tomēr uz šīs visumā līdzsvarotās ainas fona satraucošas ir Eiropas vēlēšanu atbalsis divās lielākajās dalībvalstīs. Francijas liberāļu sakāve un prezidenta Makrona lēmums izsludināt ārkārtas parlamenta vēlēšanas ar visām iespējamajām sekām šodienas raidījumā izpelnījies atsevišķu tematu. Visai augstos toņos vēlēšanu rezultātus piesauc arī Vācijā. Kanclera Olafa Šolca sociāldemokrāti ieguvuši mazāk kā 14% balsu, kas ir šīs partijas vājākais rezultāts nacionālā līmeņa vēlēšanās vairāk nekā simts gadu laikā. Proporcionāli vēl krietni smagāku kritumu piedzīvojis vēl viens valdošās koalīcijas partneris – Zaļā partija, kas zaudējusi deviņus no līdzšinējā divdesmit viena mandāta. Toties par uzvaru līksmo labējie radikāļi „Alternatīva Vācijai”, kas ierindojušies otrajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem. Par viņiem, ja neskaita Berlīni un dažus tai piegulošos reģionus, kā arī Tīringenes galvaspilsētu Erfurti, vienotā ierindā balso visa agrākā Austrumvācija. Uz jautājumu par iespējamu Vācijas valdības demisiju kanclers Šolcs gan atbildējis noliedzoši. Kā iekšpolitiski nozīmīgi Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti tiek piesaukti arī Ungārijā, kur premjera Orbana partija „Fideš” ieguvusi krietni mazāk, nekā cerēts, kā arī Spānijā un Dānijā, kur opozīcija bija cerējusi traktēt šos rezultātus kā referendumu par pie varas esošo, attiecīgi, Pedro Sančesa un Metes Frederiksenas kreisajām valdībām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Krustpunktā speciālizlaidums. Turpinās balsu skaitīšana Eiropas Parlamenta vēlešanās. Ir zināmi neoficiālie dati. Oficiāli  vēlēšanu rezultātus Latvijā paziņos pēc visu vēlēšanu iecirkņu slēgšanas visās ES dalībvalstīs – pusnaktī, naktī uz pirmdienu, 10. jūniju. Kāda bijusi vēlētāju izvēlē un kādi tuvākie darbi gaida jaunievēlētos deputātus, analizē žurnāla "Ir" žurnālists Pauls Raudseps un politologs Juris Rozenvalds. Sazināmies ar partiju pārstāvjiem. Uzklausām Arvilu Ašeradenu no "Jaunās Vienotības", Robertu Zīli no Nacionālās apvienības, Nilu Ušakovu no "Saskaņas", Tāli Linkaitu no Jaunās Konservatīvās partijas. Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās Latvijā līderos ir partiju apvienība "Jaunā Vienotība" (JV) un Nacionālā apvienība (NA). Par to liecina aģentūras LETA rīcībā esošā neoficiālā informācija. Piemēram, Valmieras novadā, kur abas šīs partijas tradicionāli guvušas labus panākumus, pēc gandrīz puses balsu saskaitīšanas, JV bija saņēmusi ap 30% vēlētāju atbalstu, bet NA - ap 25%, kamēr tuvākajiem konkurentiem "Latvijas attīstībai" (LA) un "Apvienotajam sarakstam" (AS) bijis ap 10% vēlētāju atbalsta. Tomēr ne visur Latvijā šo divu partiju pārsvars pār konkurentiem bijis tik ievērojams. Piemēram, Rīgas Zolitūdes un Pļavnieku iecirkņos jau tradicionāli uzvarējusi sociāldemokrātiskā partija "Saskaņa". Galvaspilsētā salīdzinoši labāk veicies arī partijai "Progresīvie". Ar vēlētāju aktivitāti Latvijas novados var iepazīties šeit.  

Krustpunktā speciālizlaidums. Turpinās balsu skaitīšana Eiropas Parlamenta vēlešanās. Ir zināmi neoficiālie dati. Oficiāli  vēlēšanu rezultātus Latvijā paziņos pēc visu vēlēšanu iecirkņu slēgšanas visās ES dalībvalstīs – pusnaktī, naktī uz pirmdienu, 10. jūniju. Kāda bijusi vēlētāju izvēlē un kādi tuvākie darbi gaida jaunievēlētos deputātus, analizē žurnāla "Ir" žurnālists Pauls Raudseps un politologs Juris Rozenvalds. Sazināmies ar partiju pārstāvjiem. Uzklausām Arvilu Ašeradenu no "Jaunās Vienotības", Robertu Zīli no Nacionālās apvienības, Nilu Ušakovu no "Saskaņas", Tāli Linkaitu no Jaunās Konservatīvās partijas. Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās Latvijā līderos ir partiju apvienība "Jaunā Vienotība" (JV) un Nacionālā apvienība (NA). Par to liecina aģentūras LETA rīcībā esošā neoficiālā informācija. Piemēram, Valmieras novadā, kur abas šīs partijas tradicionāli guvušas labus panākumus, pēc gandrīz puses balsu saskaitīšanas, JV bija saņēmusi ap 30% vēlētāju atbalstu, bet NA - ap 25%, kamēr tuvākajiem konkurentiem "Latvijas attīstībai" (LA) un "Apvienotajam sarakstam" (AS) bijis ap 10% vēlētāju atbalsta. Tomēr ne visur Latvijā šo divu partiju pārsvars pār konkurentiem bijis tik ievērojams. Piemēram, Rīgas Zolitūdes un Pļavnieku iecirkņos jau tradicionāli uzvarējusi sociāldemokrātiskā partija "Saskaņa". Galvaspilsētā salīdzinoši labāk veicies arī partijai "Progresīvie". Ar vēlētāju aktivitāti Latvijas novados var iepazīties šeit.  

Kruoslovys nūvods attīceibā pret golvyspiļsātu ir vīns nu tuoļuokūs nūvodu Latvejis Boltkrīvejis pīrūbežā. Tī apsaverami Daugovys lūki, taiseita Viestura Kairiša kina „Piļsāta pi upis”, tī svietej ogūrču svātkus i napaseņ izcalts sātmaļs iz rūbeža ar sābru vaļsti. Taipat nūvodu par pyrmū regionalū gasteišonu izalaseja vaļsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Piec pādejuos administrativi teritorialuos reformys tymā niu apvīnuotys divejis piļsātys i 24 pogosti nu bejušūs Kruoslovys, Dagdys i pa daļai ari Aglyunys nūvodu. Ite dzeivoj vaira nakai 23 tyukstūšys cylvāku ar vysā kruosainu nacionalū sastuovu. Kruoslavīši nav cīši piļsūniski aktivi, par pīmāru, 2021. gods pošvaļdeibu vieliešonuos nūbolsuoja viņ 33 % nu bolstīseigūs – tys ir tik 5800 cylvāku. Turpynojūt rubriku „Kas nūteik munā sātā?”, itūreiz ap Kruoslovys nūvoda atteisteibu i izaicynuojumim kūpumā runojam ar ituos pusis dzeivuotuojim i vītejuos varys puorstuovim. Sarunā pīsadola: Kruoslovys nūvoda dūmis prīšksādātuojs Gunārs Upenieks (Latvejis Zemnīku savīneiba), zemnīku saimisteibys „Alas” eipašnīks, Kruoslovys dūmis deputats Dmitrijs Zalbovičs (īvālāts nu partejis „Konservatīvī”), Kruoslovys šyušonys uzjāmuma „IV plus” vadeituoja Irēna Voicehoviča, Kruoslovys Varaveiksnys vydsškolys sporta školuotuojs, Latvejis paralimpiskais vīglatlets Dmitrijs Silovs, Laimis muzeja Indrā vadeituoja Ilona Kangizere i zyrgu sātys „Klajumi” saimineica Ilze Stabulniece.

Es nekad nenoguršu cīnīties par taisnību, žēlsirdību, mīlestību un dzīvību – saka dziedātāja Ieva Akuratere, kuras balsī lūgšana par latviešu tautu ir neatkarības atgūšanas simboliskākā dziesma. Par dzimtas saikni ar Brazīliju un Jāņa Akurātera klātbūtni valsts dibināšanā, par aktrises karjeru, "Pērkonu", savu īpašo balsi un kāpēc netika pie Konservatorijas diploma – saruna ar Ievu Akurāteri Laikmeta krustpunktā. Gadu garumā Ievas Akurāteres balss ir izdziedājusi spēku un trauslumu, prieku un sāpes, arī ticību un Latvijas likteni. Ievas dziedātā “Manai tautai” ir dēvēta par Atmodas dvēseliskāko un simboliskāko dziesmu. Tā modināja daudzus 1988.gadā, lai gan Ieva Akurātere šo Brigitas un Andra Ritmaņu radīto lūgšanu atskaņoja vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem. “Palīdzi Dievs, visai latviešu tautai” Ieva dziedāja jau 1986.gadā, toreizējā Popova rūpnīcas kultūras namā.  “Kāds cilvēks, kurš tolaik strādāja čekā, man atklāja, ka viņi kā profesionāļi pirmie saprata, ko tajā laikā nozīmēja nodziedāt "Manai tautai". Un daži no viņiem bija tā noguruši no tā laika, ka sirdī juta, ka nāk jauns vilnis, un apbrīnoja to. Varbūt daļēji arī tāpēc tas milzīgais zobens mani neķēra.” Tā vēlāk par piedzīvoto 80. gadu otrajā pusē, vēl padomju okupācijas un nedrošības laikā, ir teikusi Ieva Akurātere.  Un tas bija arī laiks, kad Ievas mamma, izcilā teātra zinātniece Līvija Akurātere, bija jau meitai sagatavojusi somu, jo izjuta bailes, ka meitu kuru katru vakaru var arī aizvest. Akurāteri jau bija pieredzējuši, kas ir Sibīrija un represijas.  18.novembrī Latvijas Radio saruna ar Ievu Akurāteri.  Mūsu saruna skan radio uzreiz pēc Valsts svētku dievkalpojuma. Ieva, tu neskaitāmas reizes esi izdziedājusi šos vārdus: “Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai. Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”. Mūsu neatkarības saknes nu ir pamatīgi sazarojušās, pat pēc padomju okupācijas cirtieniem. Tu esi ticīgs cilvēks – kādi ir tavi lūgšanas vārdi Dievam par Latviju 2023.gada 18.novembrī. Ieva Akuratere: Es lūdzu ar lielu spēku, galvenais. Ar lielu dziļu sirds mīlestību par mieru un par Latviju. Pat mazāk ar vārdiem, vairāk ar sirds spēku. Un vēl es katru reizi, kad dziedu šo dziesmu "Manai tautai", es tajā brīdī, kad pievienojas visi klausītāji, jo tas vienmēr notiek otrajā piedziedājumā, es jau aiz laimes lidoju, jo es jūtu, ka mēs visi lūdzam. Un mēs ļoti nopietni lūdzam, visi kopā lūdzam par vienu. Un tas ir liels spēks. Šodienas Latvijā, kas tevi stiprina un dot ticību, ka mūsu Latvijai būs saules mūžs? Ieva Akuratere: Man dod ticību tas, ka Latvijas tautā mājo tāda garīga domforma, kura ir kristāldzidra, tīra, ētiska, ļoti atbildīga, ļoti žēlsirdīga, ļoti tāda, kas ieklausās pasaulē. Latvija arī izskatās pēc austiņas ģeogrāfiskā līnijā. Tā mūsu tautas un patiesības, tāda iekodēta humānisma mīlestības sajūta un uzdevums, domāju, ka viņš ir pārlaicīgs šai ciltij, kas ir latvieši un ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nesam vēl no senākiem laikiem. Man ir tā sajūta tāda. (..) Lai cik mums grūti ietu, lai kā mēs ik pa brīdim viens otru kritizētu un apmaldītos un apvainotos bērnišķīgi, un tad atkal izmisumā skrietu un atjaunotu to savu uguni, tā ir tāda mūžīga lielās mīlestības, lielās cilvēcīgās palīdzības domforma un uzdevums. Tas ir tāds, kas ir mūsos iekšā un skan vienmēr, kad mēs sapulcējamies, nemaz nerunājot par Dziesmu svētku izjūtu. Visiem skudriņas skrien. Tā ir mīlestības, tā dzīvības ticība. Mēs šobrīd atkal dzīvojam ļoti nemierīgā laikā, karš Ukrainā un arī citi satricinājumi dažādās pasaules malās, cik tu droši justies Latvijā un šajā pasaulē tagad? Ieva Akuratere: Varētu atjokoties ar izteicienu, ka tā jau ir tikai dzīve. Nekas trakāks par dzīvi mūs nevar piemeklēt, un dzīves peripetijām un transformācijām. Mēs visi, lai pie kādas ticības būtu, mūsos ir cerību un pārliecība, kā tas varētu būt tā, kad mēs beigsim šo zemes dzīvi, bet nu skaidri mēs nevaram to zināt. No vienas puses, ja mēs esam ticīgi cilvēki, mēs visi jūtamies pasargāti, lai cik būtu šausmīgi, bet, no otras puses, ir tā, ka man ļoti gribētos, lai nebūtu tik daudz nelaimju, lai bērni augtu laimīgi un ar pārliecību, ka mēs tiešām sasniegsim tos apsolītos tūkstoš miera gadus, kas vispār ir sludināti.  Kad tu dzirdi dažkārt frāzes, ka cik var runāt par to Ukrainu vai par karu, un daudzi saka, ka ir noguruši, un mums taču pašiem ir savi bērni un veci cilvēki, kuriem vajag palīdzēt. Ieva Akuratere: Es domāju, ka vienkārši nogurst tie, kas nav pieraduši iesaistīties savas eksistences laika norisēs. Tā kā es esmu no tiem, kas piedalās vienmēr un man ir daudzi draugi, kas visu laiku piedalās, kas ir ieinteresēti, un mūziķi vispār ik pa laikam, sevišķi rokmuzikanti un folkmuzikanti jau ir sava laikmeta notikumu atspoguļotāji, un viņi vienmēr mēģina veidot ar savu mūziku kaut ko, un vēlēties, un palīdzēt, un ieskaidrot. Es saprotu, ka daudziem varbūt ir apnicis, bet kamēr karš ir, tikmēr mēs piedalāmies, un tas jau viss ir tik tuvu... Cik tieši tu uztver šo salīdzinājumu, ka ukraiņi šodien, arī 18. novembrī, savos ierakumos karo un aizstāv arī Latvijas brīvību? Ieva Akuratere: Es to uztveru absolūti tieši. Bišķiņ no malas varētu izskatīties, ka es esmu vairāk dziedātāja, poētiska persona, bet es jau no 1981. gada praktiski piedalījos, ko es uzskatu, īstajā politikā. Man bieži saka: Vai jūs esat strādājis politikā, kad jūs beidzot tur piedalījāties īstajā politikā? Manuprāt, tas, ka es esmu strādājusi vienā sasaukumā Rīgas domē, kad bija Pilsoniskā savienība, tas, ka es tagad pusgadu nostrādāju Saeimā ar Konservatīvajiem, pie tam, kur cilvēki nesaprata, cik šausmīgi svarīgi šitādus ekstrēmus nacionālistus ir paturēt šajos grūtajos laikos... Es uzskatu, ka tā ir maza politikas daļa, jo no 1981. gada es piedalījos īstajā lielajā politikā, kur komunisti vienkārši varēja jebkuru brīdi pārgriezt rīkli pušu vai ietupināt labākajā gadījumā tas, ko mēs saucam toreiz par "kreizenēm", trako namos nospricēt. Uz Sibīriju neveda vairs kopš 1983. gada. Tā bija politika, kur mēs reāli cīnījāmies par Latvijas brīvību.  (..) Man jau nav nemazāko ilūziju par to, kas notiek Ukrainā, es redzu tās šausmas, es redzu, ka tas ir tas pats briesmīgais komunisma pūķis vai kā viņu saukt rēgs, kurš pacels atkal galvu. 

Saeimas apstiprinātā Nacionālā valsts drošības koncepcija paredz, ka pēc nedaudz vairāk kā diviem gadiem sabiedrisko mediju saturs varēs būt tikai latviešu valodā. Par šī lēmuma pareizību domas tomēr dalās. Vai sabiedriskajiem medijiem jāturpina raidīt arī krieviski? Krustpunktā analizē komunikācijas zinātnes doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns, politologs, Konservatīvisma studiju centra direktors Andis Kudors, žurnāla "Domuzīme" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa un Rīgas Stradiņa universitātes profesore, sabiedrisko mediju tiesībsargs Anda Rožukalne. Pieņemtā Nacionālās drošības koncepcija jau vairākas dienas ir raisījusi diezgan kategoriskas diskusijas, vai vajag slēgt sabiedriskos medijus, kas uzrunā krievu valodā. Īsais ieraksts koncepcijā nenozīmē galējo lēmumu, jo vēl ir jāpieņem izmaiņas likumos, virknē normatīvo aktu. Arī premjerministrs sacījis, ka tas nav stingri pateikts, ka tā būs. Tātad politiķi un lēmumu pieņēmēji par to vēl spriedīs. Bet vai šajos diskusiju strīdos ir iespēja izsvērt, kuri no argumentiem ir ar lielāku svaru un vairāk ņemami vērā un kāds būtu pareizākais lēmums?    

Protesti Gruzijā. Cīņas par Bahmutu. Vēlēšanu rezultāti Igaunijā. Aktualitātes ārvalstīs vērtēja Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš un vēsturnieks, Londonas universitātes koledžas asociētais profesors Marts Kuldkeps (Mart Kuldkepp). Gruzija globālajās krustcelēs Kopš 7. marta Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notiek plaši protesti. Iemesls ir likums, kuru virza valdošā partijas „Gruzijas sapnis”, un kas pēc sava rakstura ir tuvs Krievijā pieņemtajai likumdošanai par t.s. ārējiem aģentiem. Likums paredz, ka medijiem un nevalstiskajām organizācijām, kuru budžetā vismaz 20% veido ārvalstu finansējums, jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Valdošās partijas pārstāvji uzstāj, ka likums atbilst vispārpieņemtajām tiesiskajām normām, un raksturo tā pretiniekus kā spiegus, kuri tiecas pakļaut Gruziju ārēju spēku ietekmei. Šis motīvs iekļaujas plašākā partijas „Gruzijas sapnis” vēstījumā, pozicionējot kā spēku, kas pašreizējā kara situācijā pasargā Gruziju no ievilkšanas konfliktā. Tikmēr likumprojekta pretinieki pauž, ka tas ir mēģinājums uzbūvēt valstī autoritāru režīmu, kas laupa Gruzijai cerības iestāties Eiropas Savienībā. Līdzīgi šo likumdošanas iniciatīvu raksturojuši arī vairāki rietumvalstu līderi, t.sk. Eiropas Savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels. Debašu laikā Gruzijas parlamentā izcēlās kautiņš starp valdošās partijas un opozīcijas pārstāvjiem. Arī protesta akcijas pie parlamenta izvērtās sadursmēs ar policiju. Kārtības sargi laida darbā asaru gāzi un ūdensmetēju, savukārt protestētāji – akmeņus un arī dažas paštaisītas degbumbas. Vairāki protestētāji aizturēti. Vakarā policijai izdevās atspiest protestētājus no parlamenta ēkas, taču paredzams, ka šodien ļaudis atkal pulcēsies. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka likumprojekts neatbilst valsts pamatlikumam un viņa bloķēs tā pieņemšanu, tomēr partijas „Gruzijas sapnis” parlamentārais vairākums ir pietiekams, lai pārbalsotu prezidentes veto. Liberāļi nostiprina pozīcijas Igaunijā Pēc 5. martā notikušajām Igaunijas parlamenta Riigikogu vēlēšanām premjerministres Kajas Kallasas pozīcijas mūsu kaimiņvalsts varas virsotnē ir kļuvušas tikai stabilākas. Līdz vēlēšanām Kallasa vadīja trīs partiju koalīcijas valdību, kurā ietilpa viņas pārstāvētā Reformu partija – Igaunijas lielākais liberālais un proeiropeiskais spēks; kā arī nacionālkonservatīvā Tēvzemes savienība un kreisi centriskā Sociāldemokrātiskā partija. Valdošajai koalīcijai bija piecdesmit sešas no simts vienas Riigikogu deputātu balss. Tagad parlamenta politisko spektru nozīmīgi ir izmainījis jaunpienācējs – partija „Igaunija 200” ar tās līderi žurnālistu Lauri Husaru priekšgalā. Šis spēks, kas sevi pozicionē kā liberālu un progresīvu, dibināts 2018. gadā, taču iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā nepārvarēja 5% barjeru. Tagad partijai „Igaunija 200” būs 14 deputātu mandāti. Līdzšinējās koalīcijas mugurkauls – Reformu partija – palielinājusi mandātu skaitu no 34 līdz 37, sociāldemokrāti zaudējuši vienu no līdzšinējām 10 vietām, bet tēvzemieši – četras no līdzšinējām 12 vietām. Vissāpīgākie šo vēlēšanu rezultāti ir kādreizējā premjera Jiri Ratasa vadītajai Centra partijai, kas šķīrusies no veseliem 10 deputātu mandātiem, tās frakcijai parlamentā sarūkot līdz 16 vietām un noslīdot no otrās uz trešo pozīciju. Uz otro pozīciju, kaut arī zaudējot divus no līdzšinējiem 19 mandātiem, pakāpusies labēji populistiskā Konservatīvā Tautas partija jeb EKRE. Domājams, Centra partijas sniegums ir rezultāts tās kādreizējiem manevriem, veidojot ideoloģiski un politiski apšaubāmu savienību ar EKRE, lai tikai nepielaistu varai nozīmīgāko konkurentu – Reformu partiju. Sava loma ir arī tam, ka Centra partija pārstāv lielu daļu Igaunijas krievvalodīgo vēlētāju un līdz pat pagājušā gada martam tai bija sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju „Vienotā Krievija”. Pašreizējie Igaunijas parlamenta vēlēšanu rezultāti ļauj premjerministrei Kallasai veidot jau pirms vēlēšanām iezīmēto koalīcijas modeli ar Reformu partijas, „Igaunija 200” un Sociāldemokrātiskās partijas piedalīšanos, kam būs ne vien stabilāks vairākums parlamentā, bet arī vienotāka idejiskās platforma. „Kara dūmaka” pār Bahmutu un Brjansku Kauja par Bahmutas pilsētu Ukrainas Donbasa reģionā risinās kopš pagājuša gada augusta sākuma. Krievijas bruņotie spēki visus šos mēnešus centušies salauzt ukraiņu sīksto pretestību un ieņemt Bahmutu, kas šīs karadarbības rezultātā pārtapusi gruvešu kaudzē. Pilsētā, kur pirms pagājušā gada februāra mitinājās vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju, tagad, kā tiek lēsts, palikuši ne vairāk kā četri tūkstoši. Taču, kā ikviena sagrauta pilsēta, arī Bahmuta tagad kļuvusi par izdevīgu aizsardzības pozīciju, kur arī nelielas un viegli bruņotas vienības var sagādāt pretiniekam nopietnas grūtības. Tāpēc Krievijas puses apgalvojumi, ka Bahmuta beidzot ir ieņemta, jāvērtē visai piesardzīgi. Pienāk gan ziņas, ka Ukrainas spēki nostiprina aizsardzības līnijas rietumos no pilsētas, kas varētu nozīmēt, ka to lielākā daļa tiešām plāno atvilkties no pilsētas. Tomēr vēl pirmdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu, ka apspriedē ar bruņoto spēku vadību lemts turpināt Bahmutas aizstāvēšanu un pilsētas aizstāvjiem tiks nosūtīti papildspēki. 5. martā ar videovēstījumu Bahmutas kaujas sakarā nācis klajā arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dibinātājs Jevgeņijs Prigožins. Viņa kompānijas algotņi, t.sk. cietumos savervētie ieslodzītie, līdz šim bijis nozīmīgs spēks kaujās par pilsētu. Prigožins kārtējo reizi sūkstījies, ka viņa vienībām nepiegādā nepieciešamo munīcijas daudzumu un nedod iespēju papildināt personālsastāvu, un izteicis pieņēmumu, ka, ja Bahmutā Krievija cietīs neveiksmi, „vāgnerieši” tiks pataisīti par galvenajiem vainīgajiem zaudētā kaujā un zaudētā karā. Tā nu Bahmutas pozīciju likteni joprojām klāj „kara dūmaka”. Tā pati „kara dūmaka”, respektīvi, drošticamas informācijas deficīts raksturīgs notikumiem Krievijas Federācijas Brjanskas apgabalā, kas robežojas ar Ukrainu un Baltkrieviju. Ir skaidrs, ka 2. martā šai teritorijā no Ukrainas puses ieradusies bruņota vienība, kas kādu laiku uzturējusies divos pierobežas ciemos, bet pēc tam ar kauju atkāpusies pāri robežai. Grupas dalībnieki, kas sevi dēvē par Krievijas Brīvprātīgo korpusa cīnītājiem, ieņemtajos ciemos ierakstījuši video, ko vēlāk publicējuši tīmeklī. Viņu pārstāvis Deniss Kapustins, kurš figurē arī ar pieņemtu uzvārdu Ņikitins, viesojoties publicista Marka Feigina videokanālā, norādīja, ka akcijas mērķis bijis demonstrēt Krievijas varas vājumu un iedrošināt Krievijas iedzīvotājus cīņai pret Kremļa režīmu. Kremlis tikmēr raksturojis notikušo kā Ukrainas diversantu grupas teroristisku iebrukumu, apgalvojot, ka, cita starpā, iebrucēji apšaudījuši civilo transportlīdzekli, nogalinot vienu pieaugušo un ievainojot desmitgadīgu zēnu. Vēlāk tika izplatītas ziņas jau par diviem nogalinātajiem. Dienu pēc notikušā ar videopaziņojumu šai sakarā nāca klajā Krievijas līderis Putins, vainojot Ukrainu teroristiskā uzbrukumā. Katrā ziņā šī ir pirmā reize, kad Krievija atzīst, ka noticis iebrukums tās teritorijā. Ukrainas puse, prezidenta padomnieka Mihailo Podoļaka personā, noraida savu līdzdalību, norādot, ka uzbrukumu veikuši „Krievijas partizāni”. Tikām starptautiskās preses publikācijās tiek norādīts, ka Deniss Kapustins/Ņikitins ir pazīstams ar saviem neonacistiskajiem uzskatiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ukrainas armija atkāpusies no Soledaras, Vācija apstiprinājusi Leopard tanku došanu Ukrainai. Latvijas ziedotāji Ukrainas armijai sūta pie mums ražotu militāro tehniku. No partijas "Konservatīvie" aizgājušie Rīgas domes deputāti ir izveidojuši "politisko bloku" "Kods Rīgai". Apstiprināšanai Saeimā virza nākamo CVK sastāvu Kristīnes Saulītes vadībā. Sākas Viļņas 700 gades svinības.

14. Saeimas vēlēšanu rezultātā valdības deklarācijas finišam tuvojas „Jaunās Vienotības”, „Apvienotā saraksta” un Nacionālās apvienības politiķi. Vēlēšanu rezultāti gandarījumu nenesa Saeimas veterāniem „Saskaņai”'. Vēlētāji sodīja arī iepriekšējā valdībā strādājušos „Konservatīvos” un „Attīstībai/Par”. Kopā ar citiem „Attīstībai/Par” kolēģiem uz dalību aktīvā politikā tālākā nākotnē skatās bijušais parlamentārietis Vjačeslavs Dombrovskis. Saeima bez „Saskaņas” frakcijas ir nepierasts skats katram, kurš seko līdz notikumiem Saeimā. Tikšanu nedaudz virs 3% varēja prognozēt no „Konservatīvo” reitingiem jau vismaz gadu. Savukārt „Attīstībai/Par” drāma par būšanu virs vai zem 5% barjeras iekļūšanai Saeimā risinājās vēl apmēram diennakti pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas. Intriga beidzās zaudētājos. Šādu iznākumu pirms vēlēšanām prognozēja retais, tai skaitā tas bijis pārsteigums arī Vjačeslavam Dombrovskim, kurš partijai „Latvijas attīstībai” pievienojās pusgadu pirms vēlēšanām. Pirms pāris gadiem viņa prognoze par partijas „Saskaņa” anti-panākumiem šajās Saeimas vēlēšanās gan izrādījusies patiesa. Toreiz viņš atstāja partijas valdi, jo nesadzirdēja ne vēlmi skaidrot korupcijas skandālus Rīgas domē Nila Ušakova laikā, ne plānu „sarkano līniju” pārvarēšanai krievvalodīgo iedzīvotāju interesēs. „”Saskaņai” turpinot savu līdzšinējo kursu, nākamās Saeimas vēlēšanas „Saskaņai” būs pēdējās. Valdes vairākums uzskata, ka nav nekādu nopietnu iemeslu neturpināt savu līdzšinējo kursu, tāpēc es neredzu iespēju turpināt strādāt „Saskaņas” valdē.” Jau drīz „Saskaņas” valde lēma Dombrovska darbošanos „Saskaņas” rindās izbeigt. Turpmāko pusotru gadu Dombrovskis turpināja kā pie frakcijām nepiederošs deputāts, līdz šopavasar pievienojās „Latvijas attīstībai” un bija otrais numurs „Attīstībai/Par” Zemgales sarakstā. Zatlera Reformu partija, „Jaunā Vienotība” Laimdotas Straujumas vadītajā valdībā, pēcāk „Saskaņa”, arī īstermiņa projekts partija „Republika” un nu – „Latvijas attīstībai” – tik daudzās partijās Latvijā pabijis retais. To Dombrovskis dabūjis dzirdēt, priekšvēlēšanu laikā apbraukājot Zemgali. „Attīstībai/Par” palikšana uzreiz aiz 5% barjeras, līdz kam pietrūka tikai 250 balsu, bijis diezgan negaidīts pliķis. Partijas „Latvijas attīstībai” un Kustība „Par!” jau paziņojušas par apvienības pauzi, bet ne pārtraukšanu. Vjačeslavs Dombrovskis turpinās darbību partijā „Latvijas attīstībai”. Nekāda aizvainojuma par vēlēšanu rezultātu neesot.

Pirms trim gadiem Latvijas Radio šajās dienās uzsāka ziedojumu vākšanu maratonā "Dod pieci!", lai palīdzētu tiem, kam ārsti palīdzēt vairs nevar. Proti, sabiedrības uzmanība tika pievērsta paliatīvās aprūpes nepieejamībai Latvijā. Tas bija tāds emocionāls maratons, cilvēki aktīvi arī ziedoja, un toreiz faktiski visi, tajā skaitā politiķi, solīja šo turēt kā prioritāti un gādāt, lai Latvijā būtu pieejama cieņpilna aiziešana no dzīves. Protams, pandēmija izjauca ne šīs kārtis vien, tomēr kaut kas ir darīts, te ir jāpiemin kaut vai pilotprojekts, kas nodrošinājis hospis sniegtos pakalpojumus mājas apstākļos. Bet pirms pāris nedēļām parādījās ziņa, ka Labklājības ministrija šim vairs naudu varētu nepiešķirt. Tas lika nopietni satraukties un jautāt, kas notiek, vai visi solījumi ir jau aizmirsti? Pēc mediju saceltās trauksmes ministrija teicās iesākto turpināt, bet ar piebildi tad, kad būs nauda. Kāda ir pašreizējā situācija paliatīvajā aprūpē, kas ir un kāpēc tik daudz kas arī nav izdarīts? Krustpunktā diskutē bijusī Saeimas sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja biedre Anda Čakša (Jaunā Vienotība), organizācijas "Hospiss.lv" valdes locekle Ilze Zosule, labklājības ministrs Gatis Eglītis (Konservatīvie) un Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka. Sazināmies ar SIA "Magnum Social&Medical care" vadītāju Kristianu Dāvi.  

Pirms trim gadiem Latvijas Radio šajās dienās uzsāka ziedojumu vākšanu maratonā "Dod pieci!", lai palīdzētu tiem, kam ārsti palīdzēt vairs nevar. Proti, sabiedrības uzmanība tika pievērsta paliatīvās aprūpes nepieejamībai Latvijā. Tas bija tāds emocionāls maratons, cilvēki aktīvi arī ziedoja, un toreiz faktiski visi, tajā skaitā politiķi, solīja šo turēt kā prioritāti un gādāt, lai Latvijā būtu pieejama cieņpilna aiziešana no dzīves. Protams, pandēmija izjauca ne šīs kārtis vien, tomēr kaut kas ir darīts, te ir jāpiemin kaut vai pilotprojekts, kas nodrošinājis hospis sniegtos pakalpojumus mājas apstākļos. Bet pirms pāris nedēļām parādījās ziņa, ka Labklājības ministrija šim vairs naudu varētu nepiešķirt. Tas lika nopietni satraukties un jautāt, kas notiek, vai visi solījumi ir jau aizmirsti? Pēc mediju saceltās trauksmes ministrija teicās iesākto turpināt, bet ar piebildi tad, kad būs nauda. Kāda ir pašreizējā situācija paliatīvajā aprūpē, kas ir un kāpēc tik daudz kas arī nav izdarīts? Krustpunktā diskutē bijusī Saeimas sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja biedre Anda Čakša (Jaunā Vienotība), organizācijas "Hospiss.lv" valdes locekle Ilze Zosule, labklājības ministrs Gatis Eglītis (Konservatīvie) un Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka. Sazināmies ar SIA "Magnum Social&Medical care" vadītāju Kristianu Dāvi.  

Virknei partiju aizvadītās Saeimas vēlēšanas ir atnesušas pamatīgu vilšanos. Viena no tām ir "Konservatīvie". Ko viņi izdarīja vai neizdarīja, ka vēlētāji no viņiem novērsās. Krustpunktā Lielā intervija ar partijas "Konservatīvie" līderi Jāni Bordānu.

Virknei partiju aizvadītās Saeimas vēlēšanas ir atnesušas pamatīgu vilšanos. Viena no tām ir "Konservatīvie". Ko viņi izdarīja vai neizdarīja, ka vēlētāji no viņiem novērsās. Krustpunktā Lielā intervija ar partijas "Konservatīvie" līderi Jāni Bordānu.

Ukraiņi turpina atkarot savas teritorijas. Lizas Trasas pirmās neveiksmes. Vai bulgāriem beidzot būs valdība? Aktualitātes pasaulē vērtē Eiropas lietu eksperts Jānis Kapustāns, Latvijas TV korespondente Lielbritānijā Ilze Kalve, Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla un Zemessardzes štāba pārstāvis, kapteinis Jānis Slaidiņš. Vai bulgāriem beidzot būs valdība? Daudzus gadus Bulgārijā pie varas bija konservatīvā partija „GERB” ar tās vadītāju Boiko Borisovu priekšgalā. Taču jau gadu pirms 2020.gada vēlēšanām valstī sākās ilgstoši un plaši protesti. Bulgāriem bija apnikusi koruptīvā sistēma, kura Borisova vadībā plauka un zēla. Atceramies, Bulgārija ilgstoši Eiropas savienībā ir bijusi viena no visnabadzīgākajām un korumpētākajām valstīm. Daudzus mēnešus ilgušajos protestos dzima vairākas politiskās partijas, kas pirms diviem gadiem kārtējās vēlēšanās ieguva plašu vēlētāju atbalstu. Bet izrādījās, ka arī protestētāju vidū valda nepārvaramas domstarpības. Tajās bija daudz populisma un grūti realizējamu ideju, un tās negribēja savstarpēji sadarboties. Nespējot vienoties par kopēju koalīciju, valstī nācās izsludināt vēl vienas ārkārtas vēlēšanas. Bet arī tās nepalīdzēja izkļūt no politiskā strupceļa. Nepilnu 20 mēnešu laikā Bulgārijā notikušas jau četras vēlēšanas. Un pamazām savu atbalstu atkal audzē bijusī varas partija „GERB”. Šajās vēlēšanās tā atguva jau 25 procentu vēlētāju atbalstu, kļūstot par reālāko spēku valdības veidošanā. „GERB” arī iepriekš ir bijusi labi pārstāvēta ievēlētajos sasaukumos, taču galvenā problēma ir tā, ka neviena no opozīcijas partijām nav piekritusi sadarboties ar „GERB” un tās vadītāju. Arī šajā reizē ir iespēja izveidot koalīciju bez „GERB”. Pats Boiko Borisovs piedāvājis kompromisu – viņš pats nepretendēs nedz uz premjera, nedz kāda ministra posteni. Borisovs 4. oktobrī aicināja pārējās partijas uz sarunām aiz slēgtām durvīm, lai meklētu kompromisus. Kā izteicies bijušais premjers, šobrīd, kad Ukrainā notiek karš, ir jāspēj rast kādu risinājumu – un valsts virzībai esot jābūt skaidrai – pret Putinu, bet ar skaidru atbalstu NATO un Eiropas Savienībai. Nav šaubu, ka valsts iedzīvotāji un arī partijas ir nogurušas no ilgstošā politiskā strupceļa, un to rāda arī vēlēšanu aktivitāte. Pēdējās vēlēšanās piedalījās vien 38 procenti iedzīvotāju. Ukraiņi turpina atkarot savas teritorijas 30. septembrī Maskavā, Sarkanajā laukumā, tika sarīkots milzīgs šovs. Ļaudis ar autobusiem bija savesti uz īpaši organizētu mītiņu, kur ar specefektu palīdzību tika radīts priekšstats par milzīgiem svētkiem Krievijā. Putins publiski tiešajā ēterā parakstīja dokumentus par četru Ukrainas apgabalu iekļaušanu Krievijas sastāvā. Bet jau nākamajā dienā viena pilsēta Doņeckā no Krievijas federācijas atkal izstājās – tas, protams, ir jāuztver ironiski – ukraiņiem izdevās atkarot stratēģiski nozīmīgo Limanu. Krievijas spēki bija nonākuši aplenkumā, un viņiem nācās bēgt. Arī nākamajās dienās seko ziņas par vairāku apdzīvoto vietu atkarošanu. Ukraiņi turpina pamazām izspiest krievus no ieņemtajām teritorijām. Bet uzmanība ir pievērsta ne tikai ziemeļaustrumiem. Arī dienvidos karaspēkam ir izdevies veiksmīgi virzīties uz priekšu, liekot krieviem atkāpties. Vakar, 4. oktobrī, Krievijas TV ziņoja par 17 apdzīvoto vietu atstāšanu. Turklāt ielaušanās notiek no divām dažādām pusēm, radot jautājumu par vēl vienu iespējamu aplenkumu. Jāpiebilst, ka informācija no frontes pienāk diezgan skopa. Ukrainas armija nesteidzas ar paziņojumiem. Primāri paniku ceļ paši krievi, rakstot trauksmainus ziņojumus sociālajos tīklos. Jau no svētdienas „Telegram” kanālos tiek pārpublicēti izmisīgi aicinājumi sūtīt papildspēkus, brīdinot, ka citādi var atkārtoties kas līdzīgs Harkivas apgabalā pieredzētajam. Bet Krievijas medijos parādās arvien nervozāki vēstījumi, meklējot atbildes uz jautājumiem, kāpēc krievi nevis uzbrūk, bet atkāpjas. Visas cerības nu tiek liktas uz daļējo mobilizāciju un tehniskajiem resursiem, kas tiekot pārsviesti no Sibīrijas tālēm. Bet kā tas ietekmēs kara gaitu, par to domas dalās. Ukraiņi pauž pārliecību, ka viņi spēs tikt galā ar visiem izaicinājumiem. Trasas pirmās neveiksmes Kad Lielbritānijā no amata atkāpās premjerministrs Boriss Džonsons, valdošajā konservatīvo partijā daudzi cerēja nākamā premjera vadībā atgūt līdzsvaru. Tomēr premjera nomaiņa partijai nav palīdzējusi. Tikai pāris nedēļas pēc stāšanās amatā, premjerministre Liza Trasa kopā ar finanšu ministru izdarījusi pirmo lielo kļūdu. Cīnoties ar ekonomiskajām grūtībām, kuras izraisījis gan karš Ukrainā, gan izstāšanās no Eiropas savienības, jaunā valdība nāca klajā ar plānu, kā stimulēt ekonomiku. Tika īstenots solījums samazināt nodokļus. Taču daudziem bija pārsteigums, ka viens no centrālajiem plāna elementiem paredzēja samazināt nodokļus tieši turīgajiem. Tiem britiem, kuri gadā pelna vairāk par 150 tūkstoš mārciņu, ienākumu nodoklis tiktu samazināts no 45 procentiem, ko viņi maksā tagad, līdz 10 procentiem, tātad četrarpus reižu. Ideja bija vienkārša – tā likās laba iespēja pievilināt Lielbritānijai investorus, kam šis varētu būt ļoti kārdinošs stimuls attīstīt biznesu tieši Britu salās. Taču tauta šo nesaprata. Turklāt esošajiem investoriem bija pamatotas bažas, ka šāda nodokļu samazināšana varētu audzēt jau tā lielo inflāciju. Tirgū radās panika, strauji kritās britu mārciņas vērtība un akciju cenas, un, lai noturētu mārciņas kursu, nācās iejaukties Lielbritānijas bankai. Kaut gan sākotnēji premjerministre centās aizstāvēt savu plānu un apgalvoja, ka ir pārliecināta par savas rīcības pareizību, viņai tomēr nācās piekāpties, jo kļuva skaidrs, ka arī parlamentā politiķi nebūs gatavi par to balsot. Pirmdien no rīta tika paziņots, ka valdība no savas ieceres atkāpjas. Notikušais ir vēl vairāk vājinājis Konservatīvo partijas pozīcijas. Pēdējās aptaujas rāda, ka partiju atbalsta labi ja virs 20 procentu vēlētāju, kamēr opozīcijā esošie leiboristi audzē savu elektorātu, un jau ap 50 procentiem aptaujāto saka, ka ir gatavi balsot par leiboristiem. Skandāls ir iedzinis pirmo nopietno ķīli Konservatīvo partijā. Turklāt šāda valdības izgāšanās pašā tās darbības sākumā liek jautāt, cik ilgi Lizai Trasai izdosies noturēties amatā. Sagatavoja Aidis Tomsons    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Latvija izvēlas: Analizējam vēlēšanu provizoriskos rezultātus. Studijā Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens un "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs. Viedokli par vēlētāju aptaujas rezultātiem izsaka Gatis Eglītis no “Konservatīvajiem”, Edvards Smiltēns no “Apvienotā saraksta”, Mārtiņš Kossovičs no “Progresīvajiem”, Arvils Ašeradens no “Jaunās Vienotības” un Aleksejs Rosļikovs no “Stabilitātes”. Parlamentā varētu būt iekļuvuši astoņi politiskie spēki. Tā liecina pie vēlēšanu iecirkņiem veiktā aptauja, ko īstenoja ziņu aģentūra LETA, Rīgas Stradiņa universitāte un sabiedriskie mediji. Saskaņā ar vēlētāju aptaujas rezultātiem visvairāk balsu varētu būt saņēmusi partija "Jaunā Vienotība", kuru atbalstījuši 22,5% aptaujāto. Tai seko "Apvienotais saraksts" ar 11,5% un Zaļo un zemnieku savienība 10,9%. Tāpat parlamentā varētu būt iekļuvusi Nacionālā apvienība ar 8,4% atbalstu, "Progresīvie" ar 8,3%, "Stabilitātei" ar 5,4%, "Latvija pirmajā vietā" – 5,3% un "Attīstībai/Par" 5,2%.  

Latvija izvēlas: Analizējam vēlēšanu provizoriskos rezultātus. Studijā Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens un "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs. Viedokli par vēlētāju aptaujas rezultātiem izsaka Gatis Eglītis no “Konservatīvajiem”, Edvards Smiltēns no “Apvienotā saraksta”, Mārtiņš Kossovičs no “Progresīvajiem”, Arvils Ašeradens no “Jaunās Vienotības” un Aleksejs Rosļikovs no “Stabilitātes”. Parlamentā varētu būt iekļuvuši astoņi politiskie spēki. Tā liecina pie vēlēšanu iecirkņiem veiktā aptauja, ko īstenoja ziņu aģentūra LETA, Rīgas Stradiņa universitāte un sabiedriskie mediji. Saskaņā ar vēlētāju aptaujas rezultātiem visvairāk balsu varētu būt saņēmusi partija "Jaunā Vienotība", kuru atbalstījuši 22,5% aptaujāto. Tai seko "Apvienotais saraksts" ar 11,5% un Zaļo un zemnieku savienība 10,9%. Tāpat parlamentā varētu būt iekļuvusi Nacionālā apvienība ar 8,4% atbalstu, "Progresīvie" ar 8,3%, "Stabilitātei" ar 5,4%, "Latvija pirmajā vietā" – 5,3% un "Attīstībai/Par" 5,2%.  

Svētdien, 25. septembrī, aizvadītas piektās priekšvēlēšanu debates, kurās diskutēsim par ārlietām, valsts aizsardzību, iekšējo drošību un likumsargāšanu. Debatēs piedalījās:

Lai mudinātu 14. Saeimas vēlēšanās izdarīt savu izvēli izsvērti un atbildīgi, papildu padziļinātai programmu un partiju piedāvājumu analīzei piedāvājam diskusijas ar politisko spēku pārstāvjiem un iztaujājam politisko partiju līderus. Studijā saraksta "Latvija pirmajā vietā" līderis Ainārs Šlesers un partijas "Konservatīvie" pārstāvis Krišjānis Feldmans.

Lai mudinātu 14. Saeimas vēlēšanās izdarīt savu izvēli izsvērti un atbildīgi, papildu padziļinātai programmu un partiju piedāvājumu analīzei piedāvājam diskusijas ar politisko spēku pārstāvjiem un iztaujājam politisko partiju līderus. Studijā saraksta "Latvija pirmajā vietā" līderis Ainārs Šlesers un partijas "Konservatīvie" pārstāvis Krišjānis Feldmans.

No 12. septembra darba dienu rītos LTV1 ēterā uzreiz pēc “Rīta Panorāmas” – spraigi deputātu kandidātu priekšvēlēšanu dueļi! Šorīt norisinājās pirmais duelis, kurā piedalījās Krišjānis Feldmans no partijas "Konservatīvie" un Artis Pabriks no "Attīstībai/Par". #IzvēliesNākotni

With Latvia set to vote on a new parliament in less than a month, Otto and Joe sat down for a marathon-length episode to discuss all 19 of the competing parties, as well as a brief introduction to how Saeima (Latvian parliament) works and is elected. If you would like to skip to a specific part of the episode, you can choose a part below: 3:24 What is Saeima (parliament)? 8:56 How the Prime Minister is chosen 14:56 - The guide to the 19 parties 17:54 - 1. Jaunā Vienotība 23:59 - 2. Latvia's Krievu Savienība 29:22 - 3. Zaļo un Zemnieku Savienība 35:10 - 4. Tautas Kalpi Latvijai 40:28 - 5. Suverena Vara 45:57 - 6. Kristīgi progresīvie partija 50:24 - 7. Saskaņa 1:00:15 - 8. Stabilitātei! 1:10:31 - 9. Tautas Vāras spēks 1:17:05 - 10. Partija "Vienoti Latvijai" 1:19:54 - 11. Nacionālā apvienība 1:28:16 - 12. Latvia pirmajā vietā 1:38:02 - 13. Konservatīvie 1:47:22 - 14. Katram un Katran 1:53:35 - 15. Progresīvie 1:58:53 - 16. Attistībai/Par! 2:04:35 - 17. Apvienība Latvijai 2:08:40 - 18. Apvienotais saraksts 2:15:21 - 19. Republika 2:20:09 - Overall analysis Here is a link to the Election Guide spreadsheet and Otto and Joe created for the episode: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1FnCznxvsmc6X-6qOXpZoEvHwwUEFEOHOd-9X6VG4M5w/edit?usp=sharing Opening and closing music: "Epic Cinematic" by Scott Holmes Music is licensed under a Attribution-NonCommercial 4.0 International License. https://freemusicarchive.org/music/Scott_Holmes/cinematic-background-music/epic-cinematic/

Jau 1.oktobrī 14.Saeimas vēlēšanas, kurās uz 100 deputātu vietām pretendē 1831 cilvēks no kopumā 19 sarakstiem. Raidījuma ietvaros organizējam priekšvēlēšanu diskusijas ar vēlēšanām iesniegto partiju sarakstu līderiem, kas kandidē no Latgales vēlēšanu apgabala. Skaidrosim politisko spēku piedāvājumus Latgales attīstībai, prioritātes un darbības virzienus nākamās Saeimas darbības laikā. Uz diskusijām sarakstu pārstāvji tiks aicināti pēc CVK izlozētajiem numuriem 14. Saeimas vēlēšanās (tiek aicināti sarakstu līderi, ja līderis nevar vai atsakās, tiek aicināts nākamais sarakstā). Otrajā priekšvēlēšanu diskusijā piedalās sekojošu partiju pārstāvji: Viktorija Pleškāne - Politiskā partija "Stabilitātei!"; Edmunds Teirumnieks - Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK"; Vilis Krištopans - LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ; Aldis Bukšs - Konservatīvie; Regīna Ločmele - sociāldemokrātiskā partijas "Saskaņa".

Mums likās svarīgi aicināt studijā izglītības un zinātnes ministrija, jo izskatās, ka skolotāju solītais streiks būs. Ministrija līdz šim nav izdevies vienoties ar arodbiedrībām par kādu abpusēju kompromisu, lai tas nenotiktu. Krustpunktā izvaicājam izglītības un zinātnes ministri Anitu Muižnieci (Konservatīvie). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "TVNET" žurnālists Artūrs Bikovs un ReTV ziņu dienesta vadītāja Dana France. Podkāstu aptauja: https://ej.uz/podkastuaptauja/

Mums likās svarīgi aicināt studijā izglītības un zinātnes ministrija, jo izskatās, ka skolotāju solītais streiks būs. Ministrija līdz šim nav izdevies vienoties ar arodbiedrībām par kādu abpusēju kompromisu, lai tas nenotiktu. Krustpunktā izvaicājam izglītības un zinātnes ministri Anitu Muižnieci (Konservatīvie). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "TVNET" žurnālists Artūrs Bikovs un ReTV ziņu dienesta vadītāja Dana France. Podkāstu aptauja: https://ej.uz/podkastuaptauja/

Aktualitātes analizē Latvijas TV korespondente Ilze Kalve, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Ņikita Andrejevs un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Liza Trasa stājas pie Lielbritānijas stūres 5. septembrī paziņotie Lielbritānijas Konservatīvo partijas biedru balsojuma rezultāti apliecināja jau iepriekš aptauju rezultātā prognozēto – Toriju partiju un Lielbritānijas valdību turpmāk vadīs līdzšinējā ārlietu ministre Mērija Elizabete Trasa, plašāk pazīstama kā Liza Trasa. Šobrīd 47 gadus vecā britu politiķe pievērsusies politikai jau studiju gados, kad darbojusies Liberāldemokrātiskās partijas Oksfordas universitātes studentu organizācijā, drīz pēc studiju pabeigšanas gan pārejot konservatīvo rindās. 2010. gadā viņa pirmoreiz tika ievēlēta Parlamentā, bet 2012. gadā pirmoreiz ieņēma amatu valdībā kā izglītības ministra vietniece bērnu un ģimenes jautājumos Deivida Kemerona kabinetā. Nepilnus divus gadus vēlāk Trasa saņēma vides, pārtikas un lauksaimniecības ministres portfeli. Pirms referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības Trasa iestājās pret „breksitu”, taču pēc referenduma iesaistījās tā īstenošanā un 2016. gada jūlijā kļuva par tieslietu ministri Terēzas Mejas pirmajā kabinetā. Sekoja Valsts kases virssekretāres, respektīvi – finanšu ministra biedres amats otrajā Mejas kabinetā, tad starptautiskās tirdzniecības ministres portfelis pirmajā un otrajā Borisa Džonsona kabinetā, bet pagājušā gada septembrī, Džonsonam veicot kabineta pārstrukturēšanu, – ārlietu ministres amats. Konservatīvo partijas līdera vēlēšanās pēc Borisa Džonsona demisijas Trasa ar 57% partijas biedru balsu pārspēja savu agrāko kolēģi, bijušo finanšu ministru Riši Sunaku. Jaunā premjerministre jau pabeigusi sava kabineta formēšanu. Valsts kases kanclera, respektīvi – finanšu ministra amatu ieņems premjerministres vienaudzis un ilglaicīgs politiskais līdzgaitnieks Kvazi Kvartengs. Premjerministres vietniece un veselības un sociālās aprūpes ministre būs līdzšinējā darba un pensiju lietu ministre un Trasas kampaņas vadītāja Terēze Anna Kofija; ārlietu ministrs – līdzšinējais izglītības ministrs Džeimss Kleverlijs, iekšlietu ministre – juriste un politiķe Suella Breivermena. Tiek atzīmēts, ka šajos amatos, kas tiek uzskatīti par nozīmīgākajiem britu valdībā, pirmo reizi vēsturē nav neviena baltā vīrieša, ciktāl Kvartengs ir Ganas imigrantu atvase, savukārt Kleverlija māte nāk no Sjerraleones. Šobrīd visai nozīmīgo aizsardzības ministra portfeli saglabājis Bens Volless. Vairums no Trasas kabineta ministriem pieder pie vienas politiķu paaudzes – dzimuši pagājušā gadsimta 60. gadu otrajā pusē vai 70. gados un Parlamentā pirmoreiz ievēlēti 2010. vai 2015. gada vēlēšanās. Ar sevišķu gandarījumu Līzas Trasas stāšanos amatā uztver Ukraina, ciktāl nenākas šaubīties, ka jaunā premjerministre turpinās Borisa Džonsona iedibināto stingra Ukrainas atbalsta kursu. Pareizticīgā baznīca ticības un varas sadurā Pasaules vēsturē netrūkst piemēru, kad dažādas kristīgās baznīcas iesaistījušās gluži laicīgās varas cīņās. Pēdējos gadsimtos, kad lielākajā daļā kristīgās pasaules notikusi baznīcas šķiršana no valsts, šādas situācijas gan kļuvušas samērā retākas. Tomēr politika, kādu pēdējās desmitgadēs arvien pamanāmāk piekopusi Krievijas pareizticīgā baznīca, liek šai ziņā atcerēties pagātnes piemērus. Runa ir, pirmām kārtām, par Krievijas pareizticīgās baznīcas vadības – Maskavas Patriarhāta – tieksmi paturēt savā varā pareizticīgās baznīcas visā bijušās Padomju Savienības teritorijā (izņemot vēsturiski neatkarīgās Gruzijas un Armēnijas pareizticīgās baznīcas). Tajā pat laikā Krievijas pareizticīgā baznīca uzkrītoši tuvinājusies Kremļa īstenotajai agresīvajai ārpolitikai, dodot savu artavu t.s. „Krievu pasaules” stiprināšanā. Gluži kā Krievijas impērijas vēlīnajā periodā pareizticība Maskavas Patriarhāta izpildījumā kļuvusi par impērisko tieksmju balstu un instrumentu līdzās monarha autoritātei un krievu valodai. Sevišķi pamanāma šī tendence kļuvusi kopš Krievijas agresijas sākuma pret Ukrainu 2014. gadā, izraisot neizbēgamu pretreakciju – kustību par Ukrainas pareizticīgās baznīcas aiziešanu no Maskavas Patriarhāta pakļautības, kļūstot par patstāvīgu jeb autokefālu baznīcu, līdzīgi pareizticīgajām baznīcām Balkānu, Centrāleiropas un Aizkaukāza valstīs. No Maskavas viedokļa autokefāliju Ukrainas pareizticīgajai baznīcai var piešķirt tikai Krievijas pareizticīgā baznīca kā tās līdzšinējā „mātes baznīca”. Taču Konstantinopoles patriarhāts, kurš tiek uzskatīts par augstāko autoritāti jeb „pirmo starp līdzīgiem” pareizticīgajā pasaulē, deklarēja, ka 17. gs. notikusī Ukrainas pareizticīgās baznīcas pakļaušana Maskavas Patriarhātam nav atbildusi kanoniskajiem principiem. Attiecīgi Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs  2018. gadā piešķīra Ukrainas pareizticīgajai baznīcai autokefālijas statusu. Par atbildi Krievijas pareizticīgās baznīcas Sinode pieņēma lēmumu par eiharistiskās saziņas pārtraukšanu ar Konstantinopoles patriarhātu, kas nozīmē ne vien jebkādas sadarbības pārtraukšanu, bet arī liegumu ikvienam Krievijas pareizticīgajam saņemt svēto vakarēdienu, tikt kristītam vai laulātam Konstantinopoles patriarhāta pakļautībā esošajās baznīcās. Kopš tā laika līdzīga attiecību pārtraukšana notikusi arī ar tām baznīcām, kuras atzinušas autokefālo Ukrainas pareizticīgo baznīcu, proti – ar Aleksandrijas patriarhātu un Grieķijas un Kipras autokefālās baznīcas. Var piebilst, ka līdzīga situācija bija 1996. gadā, kad Konstantinopoles patriarhāts atjaunoja savas autonomās baznīcas statusu Igaunijas Apustuliskajai pareizticīgajai baznīcai. Toreiz attiecības starp Konstantinopoli un Maskavu gan tika atjaunotas pēc trīs mēnešiem, taču Igaunijā kopš tā laika pastāv divas viena otru neatzīstošas pareizticīgās baznīcas. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Izglītības ministre sola vēl meklēt veidus, kā novērst pedagogu streiku, lai gan arodbiedrība jau gatavo streika pieteikumu. Kā notiekošo komentē Saeimā – par izglītības nozari atbildīgā komisija? Par to turpināsim runāt raidījumā “Šodienas jautājums” – studijā Saeimas Izglītības komisijas vadītājs Arvils Ašeradens (JV) un šobrīd bezpartejiskā šīs pašas komisijas deputāte, iepriekš – Konservatīvo izglītības ministre Ilga Šuplinska.

Šoreiz raidījumā pievēršamies aktualitātēm Āzijas valstīs. Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Tikmēr pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus. Tikmēr pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Un vēl par notiekošo arī Eiropas pusē - finiša taisnē nonākusi britu premjerministra amata kandidātu izvēle. Šī nedēļa sākās ar ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka publiskajām debatēm. Ārvalstu aktualitātes raidījumā Divas puslodes pārrunās: laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, kā arī Latvijas Universitātes asociētais profesors, doktora studiju programmas "Sociālās zinātnes" direktors Daunis Auers. Šrilanka un Mjanma – divi Dienvidāzijas politikas modeļi Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Šobrīd bijušais valsts galva uzturas Singapūrā, un Dienvidāfrikā bāzētā cilvēktiesību aizsardzība organizācija „Starptautiskais patiesības un taisnīguma projekts” iesniegusi turienes varas iestādēm oficiālu pieprasījumu viņa arestam un potenciālai tiesāšanai. Bijušo prezidentu apsūdz nopietnos kara noziegumos, kurus viņš īstenojis 2009. gadā, kad bija Šrilankas aizsardzības ministrs un armija viņa vadībā likvidēja tamilu minoritātes bruņoto pretošanos valsts ziemeļdaļā. Tikām pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. 73 gadus vecais jurists Vikramasinghe ir viens no prominentākajiem Šrilankas politiķiem ar apmēram 40 gadu ilgu pieredzi, valsts vecākā ietekmīgā politiskā spēka – Apvienotās nacionālās partijas – līderis. Tomēr opozīcija un liela daļa protestētāju uzskata viņu par Radžapakšu klanam pietuvinātu personu. Šī gada maijā, kad valstī vērsās plašumā protesti, toreizējais prezidents Radžapakša iecēla Vikramasinghi par premjerministru, savukārt nesenās protestu kulminācijas laikā protestētāji cita starpā pielaida uguni arī Vikramasinghes privātmājai. Jaunievēlētais prezidents jau paziņojis, ka nepieļaus pretlikumības, un tas rada bažas, ka protestus varētu apspiest ar militāru spēku. Protams, ļoti nozīmīga šai situācijā būs jaunieceltā prezidenta spēja mazināt Šrilankā valdošo ekonomisko krīzi, kā arī viņa gatavība izsludināt pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus, starp kuriem ir ilggadējais disidents un rakstnieks Kjavs Mins Ju un parlamenta deputāts Pjo Zeja To. Militāristi sagrāba varu Mjanmā pagājušā gada februārī, izveidojot huntas valdību un ar militāru spēku apspiežot masu protestus. Pēc cilvēktiesību aizsardzības organizācijas “Human Rights Watch” aplēsēm militāristu akcijās kopš apvērsuma nogalināti apmēram 1700 cilvēki, apmēram 13 000 arestēti. Karadarbība etnisko minoritāšu rajonos izraisījusi vairāk nekā pusmiljona cilvēku došanos bēgļu gaitās. Tomēr militāristu vara ne tuvu nav ieguvusi kontroli visā valsts teritorijā, un šobrīd tai pretojas vairāk nekā desmit dažādu bruņotu opozīcijas organizāciju. Huntas padzītā parlamenta deputātu grupa izveidojusi trimdas valdību. Līdz šim rietumvalstis bijušas diezgan atturīgas, nosakot sankcijas pret Mjanmas huntu, ciktāl tās līderi deklarējuši vēlmi noregulēt situāciju mierīga dialoga ceļā. Spriežot pēc pēdējiem Vašingtonas u.c. demokrātisko valstu paziņojamiem, pēc nesenajiem nāvessodiem šī politika varētu mainīties. Ar raķetēm apzīmogota vienošanās Pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Sarunu process nenotika tieši starp Ukrainu un agresorvalsti Krieviju, bet gan ar Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas starpniecību, tāpat arī panāktās vienošanās ir slēgtas ar šiem starpniekiem. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Vairākas Ukrainas ostas kritušas Krievijas rokās vai atrodas tiešā sauszemes karadarbības zonas tuvumā, savukārt lielāko labības eksporta centru Odesu un citas mazākas ostas tās tuvumā bloķē Krievijas jūras spēki. Ukrainas puse, savukārt, mīnējusi pieeju šīm ostām. Panāktā vienošanās nosaka kārtību, kādā turpmāk īstenojama civilo transportkuģu kustība karadarbības zonā. To koordinēs Stambulā izvietots īpašs centrs, kurā darbosies Krievijas, Ukrainas, Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas pārstāvji. Viens no šī centra uzdevumiem būs arī nodrošināt, lai ar tirdzniecības kuģiem Ukrainas ostās netiktu nogādāti ieroči u.c. kara materiāli. Plaša ostu akvatorijas atmīnēšana nenotiks, Ukrainas puse organizēs civilo kuģu kustību pa īpašiem drošiem koridoriem. Kā kompensāciju par piekrišanu nolīgumam Krievijas puse saņēmusi garantijas, ka tiks atceltas sankcijas tās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Nepagāja gan ne diena pēc Stambulas vienošanos parakstīšanas, kad Krievijas bruņoto spēku rīcība lika šaubīties par agresorvalsts gatavību patiešām pildīt nolīgto. Uz Odesas ostu tika izšautas četras „Kaļibr” tipa spārnotās raķetes, no kurām divas sasniedza mērķi, nodarot zināmus postījumus ostas infrastruktūrai. Sākotnēji Krievijas puse noliedza savu atbildību, bet vēlāk atzina, ka raķešu trieciens tiešām noticis, un apgalvoja, ka tā mērķis bijis Ukrainas jūras spēku kuģis. Ukrainas puse jau raksturojusi Krievijas raķešu triecienu kā spļāvienu sejā Stambulas līguma parakstītājiem – ANO ģenerālsekretāram Guterrešam un Turcijas prezidentam Erdoganam. Savu nosodījumu un šaubas par Krievijas gatavību pildīt vienošanos par labības eksportu jau paudis arī ģenerālsekretārs Guterrešs, kā arī Savienoto Valstu, Eiropas Savienības u. c. valstu pārstāvji. Britu premjerministra amata kandidāti finiša taisnē Šī nedēļa sākās ar britu premjerministra amata kandidātu – ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka – publiskajām debatēm. Pirmdien abi sastapās nacionālās raidsabiedrības BBC 1. telekanāla tiešraidē, savukārt 26. jūlijā notikušo tiešraidi, kuru organizēja izdevums “The Sun” un telekanāls “TalkTV”, nācās pārtraukt, jo moderatore, “TalkTV” politikas sadaļas redaktore Keita Makkenna tiešajā ēterā paģība. Kā ziņo, viņa gan ātri atguvusies un viņas pašsajūta bijusi normāla, tomēr telekanāls nolēmis tiešraidi neturpināt. Šīm debatēm jāveido viedoklis apmēram 160 tūkstošiem Konservatīvās partijas biedru, kuri augusta nogalē balsos par nākamo partijas līderi, respektīvi – premjerministru. Kas attiecas uz līdzšinējiem rezultātiem, pēc vairuma mediju un aptaujāto skatītāju viedokļa, Liza Trasa ir pārliecinošāka par savu sāncensi. Pretēji agrākajiem spriedumiem, viņa spēj savaldīgi reaģēt uz oponenta nereti uzbrūkošo un izkāpināto manieri. Asāko domstarpību centrā ir jautājums par nodokļu likumdošanu, respektīvi – valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuru pacelšanu Sunaks īstenojis, būdams finanšu ministrs. Trasa pauž viedokli, ka šāds solis ir pārāk apgrūtinošs vidusmēra britiem, kuri jau tā cieš no pārtikas cenu kāpuma. Sunaks argumentē, ka vaļība budžeta jautājumos nozīmēšot valsts finanšu saistību pieaugumu, tā pārliekot slogu uz nākotnes nodokļu maksātāju pleciem. Kas attiecas uz ārpolitikas jautājumiem, abu kandidātu pozīcijas ir diezgan tuvas, liecinot par konsekventu un pēctecīgu britu konservatīvo politiku. Tomēr Lizas Trasas pozīcija šķiet striktāk un nepārprotamāk definēta. Vienīgais aspekts, kurā aptaujātie Riši Sunaku vērtējuši nedaudz augstāk nekā viņa konkurenti, ir ārējais izskats. Debatēs gan līdz šim vēl maz skartās tādas sāpīgas tēmas kā Nacionālā veselības dienesta stāvoklis vai noziedzības līmenis valstī. Informāciju sagatavoja: Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

No amata atkāpies Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons. To prasīja viņa pārstāvētās Konservatīvās partijas deputāti. Iemesli ir saistīti arī ar karantīnas režīma pārkāpumiem Dauningstrītā,  izšķērdīgu savas oficiālās rezidences renovāciju un nepiedienīgā uzvedībā apsūdzēta kandidāta iecelšanu augstā amatā. Džonsons gan amatu pametīs tikai tad, kad tiks atrasts viņa pēctecis, kas varētu notikt septembra sākumā. Pretendentu amatam pietiek. No amata atkāpies arī Šrilankas prezidents Gotabaja Radžapaksa, bet šīs demisijas iemesli ir pavisam citi. Tie saistās ar plašajiem nemieriem, ko valstī izraisījusi smagā ekonomiskā krīze. Protestētāji bija ielauzušies prezidenta oficiālajā rezidencē un kancelejā, taču Radžapaksa paspēja aizbēgt pirms demonstrantu ierašanās. ASV nerimst diskusijas par Augstākās tiesas spriedumu, kas faktiski liedz sievietēm tiesības pašām izlemt par abortu. Jūnija nogalē Augstākā tiesa atcēla pusgadsimtu senu spriedumu, kas atzina, ka šādas tiesības sievietēm ir noteiktas konstitūcijā. Līdz ar to ASV štati ar savu likumdošanu drīkst būtiski ierobežot vai aizliegt abortus. Tiek lēsts, ka šādus ierobežojumus vai aizliegumus varētu ieviest puse no ASV štatiem, turklāt 13 no tiem šādi likumi jau ir pieņemti. Aktualitātes vērtē TV24 žurnālists Kārlis Streips un Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Džonsons aiziet Pagājusī ceturtdiena. 7. jūlijs, kļuva par pavērsiena punktu vienai no spilgtākajām personībām mūsdienu Eiropas un pasaules politikā – šai dienā Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons paziņoja par atkāpšanos no amata. Šo soli praktiski neizbēgamu padarīja divu viņa kabineta ministru – kanclera jeb finanšu ministra Riši Sunaka un veselības  sekretāra Sedžida Dževida – demisija, kam sekoja apmēram 60 zemāka ranga valdības locekļu atkāpšanās. Konkrētais situācijas detonators bija konservatīvo partijas parlamenta darba organizētāja vietnieka Krisa Pinčera nepiedienīga uzvedība, kādā privātā ballītē uzmācoties dažiem vīriešu kārtas viesiem. Lai gan līdzīgas epizodes Pinčera sakarā bijušas zināmas arī iepriekš, tas nav kavējis Džonsonu iekļaut viņu savā administrācijā. Tomēr šis atgadījums nebūtu kļuvis izšķirošs, ja ne virkne citu skandālu, kuri pēdējā laikā satricinājuši toriju partijas frakciju. Skaļākais no tiem saistīts ar ballītēm, kuras notikušas vairākos valdības birojos laikā, kad valstī bija noteikti strikti pulcēšanās ierobežojumi pandēmijas dēļ. Vienā no šādiem saviesīgiem vakariem piedalījies arī pats premjerministrs, par ko bijis spiests samaksāt policijas noteikto naudassodu. Tāpat pēdējā gada laikā seksa skandālu dēļ no amata nācies atkāpties diviem toriju partijas deputātiem, un vēlēšanās uz viņu vietām jūnija beigās konservatīvie zaudēja. Džonsona kabineta reputāciju apēnoja arī pieķeršana lobēšanas normu pārkāpšanā un nekontrolētos partijas sponsora naudas tēriņos premjera rezidences remontam. Ievērojot Borisa Džonsona nozīmīgo atbalstu Ukrainai tās karā pret agresorvalsti Krieviju, viņa demisija izraisījusi teju sajūsminātas reakcijas no Kremļa pārstāvju puses, savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paudis nožēlu. Vairāki Eiropas Savienības politiķi, t.sk. Īrijas premjerministrs Mihals Mārtins, pieminējuši Džonsonam viņa lomu „Breksita' procesā un pauduši cerības, ka viņa aiziešana nākšot par labu dialogam ar Lielbritāniju. Boriss Džonsons paliks premjera amatā līdz brīdim, kad Konservatīvā partija ievēlēs jaunu līderi. Balsojumam konservatīvo frakcijā jāsākas šodien, un tam nominēti astoņi kandidāti, starp kuriem ir demisionējušais kanclers Riši Sunaks un pašreizējais kanclers Nadims Zahavi, ārlietu ministre Liza Trasa, tirdzniecības ministre Penija Mordenta, bijušais ārlietu ministrs Džeremijs Hants. Klans zaudē varu Šrilankā Ietekmīgu ģimeņu jeb klanu loma Šrilankas politikā nav nekas jauns. Pagātnē valsts augstākos amatus ilgākā laika periodā ieņēmuši vīri no kalnrūpniekiem Senanajakēm vai Bandaranaikēm, kuri gadsimtiem ilgi bijuši eiropiešu koloniālo varu dienestā. Arī valsts dienviddaļas plantatori Radžapakšas ieņēma administratīvus un politiskus posteņus jau britu koloniālās administrācijas laikā pagājušā gadsimta pirmajā pusē, taču valsts politikas priekšplānā šis klans iznāca tikai 2005. gadā, kad par valsts prezidentu tika ievēlēts Mahinda Radžapakša. Ar prezidenta gādību viņa vairāki ģimenes locekļi drīz tika iecelti augstos valdības amatos. Tiek lēsts, ka atsevišķos laikposmos klana pārstāvji tieši vai netieši kontrolējuši apmēram 50%, pēc dažām aplēsēm – līdz pat 70% no valsts budžeta izlietojuma. Par politisko platformu ietekmīgajam klanam kalpo Šrilankas Tautas fronte, kas ietilpst apvienībā Šrilankas Tautas brīvības alianse. Lai gan šī apvienība tiek raksturota kā kreisi orientēta, pati Tautas fronte tiek dēvēta par konservatīvu. Radžapakšas sevi pozicionēja kā valsts lielākās etniskās grupas singāļu interešu aizstāvjus pretstatā tamilu u.c. minoritātēm, un šī nacionālistiskā ievirze līdz šim nodrošinājusi klanam nozīmīgu elektorāta atbalstu. 2019. gada prezidenta vēlēšanās uzvarēja Gotabaja Radžapakša, dažus mēnešus vēlāk ieceļot savu brāli Mahindu Radžapakšu par premjerministru. Klana varu vēl vairāk nostiprināja 2020. gada parlamenta vēlēšanas. Tomēr problēmas, kas uz pēdējo gadu globālo krīžu fona smagi skārušas nestabilo Šrilankas ekonomiku, izraisījušas plašu sabiedrības slāņu neapmierinātību ar varu. Nu jau vairāk nekā gadu šrilankieši izjūt akūtu pārtikas un degvielas trūkumu, kam pēdējā laikā pievienojušies arī strāvas padeves pārtraukumi. Jau kopš šī gada sākuma valstī vērsušās plašumā neapmierināto iedzīvotāju protesta akcijas, kuras vara mēģinājusi slāpēt ar policijas spēku, laižot darbā asaru gāzi un ūdensmetējus, kā arī organizējot savu atbalstītāju uzbrukumus demonstrantiem. Galu galā pēc asiņainām sadursmēm šī gada mijā no amata atkāpās premjerministrs Mahinda Radžapakša. Tomēr protesti nerimās, un nu kārta pienākusi viņa brālim prezidentam. 9. jūlijā saniknots pūlis ieņēma prezidenta rezidenci galvaspilsētā Kolombo, un drīz pēc tam prezidents paziņoja par savu gatavību atkāpties. Vairākas dienas par viņa atrašanās vietu nebija drošu ziņu, līdz šorīt kļuva zināms, ka bijušais prezidents kara lidmašīnā pametis valsti un devies uz kaimiņvalsti Maldīviju. Saskaņā ar Šrilankas likumdošanu vara valstī jāpārņem parlamenta priekšsēdētājam, kuram 30 dienu laikā jāsarīko jauna prezidenta vēlēšanas. Tomēr sabiedrības vispārējā neapmierinātība ar varu liek izteikt skeptiskas prognozes par iespējām stabilizēt politisko situāciju un bažas par valsts ieslīgšanu politiskā haosā. Abortu un ieroču problemātika ASV Pēdējās nedēļas saasinājušas uzmanību uz ilglaicīgām Savienoto Valstu iekšpolitikas problēmām, kas iezīmē nozīmīgas idejiskas šķirtnes amerikāņu sabiedrībā. Pirmkārt, jāmin Savienoto Valstu Augstākās tiesas 24. jūnija spriedums lietā Dobss pret Džeksonas Sieviešu veselības organizāciju, kas faktiski atļauj štatu likumdevējiem noteikt aizliegumus un ierobežojumus abortu veikšanai. Tas maina apmēram kopš pusgadsimta Savienotajās Valstīs iedibināto likumdošanas praksi, kas atzīst šādus aizliegumus par neatbilstošiem Savienoto Valstu Konstitūcijai. Izšķirošais notikums šai ziņā bija Augstākās tiesas 1973. gada spriedums lietā Rou pret Veidu, kā arī 1992. gada spriedums lietā Organizācija „Planned parenthood” pret Keisiju. 24. jūnija spriedums argumentēts ar apsvērumu, ka minētie agrākie spriedumi nodrošinot tiesības, kas gan izrietot no Konstitūcijas, taču neesot „dziļi iesakņotas nācijas vēsturē un tradīcijās”. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šāds spriedums atspoguļo pašreizējo tiesas idejisko ievirzi, kas mainījusies, Trampa administrācijas periodā ieceļot amatos vairākus konservatīvi noskaņotus tiesnešus. Spriedums nepārprotami ignorē lielākās daļas amerikāņu sabiedrības noskaņojumu, ciktāl, saskaņā ar aptaujām, pavalstu tiesības liegt izdarīt abortus atbalsta vien apmēram trešdaļa amerikāņu. Savukārt jau gadiem cilāto jautājumu par šaujamieroču brīvo pieejamību saasinājusi kārtējā asiņainā šaudīšanās. Šoreiz traģēdija izvērtās Hailendpārkas pilsētā Ilinoisas pavalstī, kur 21 gadu vecs vīrietis 4. jūlija Neatkarības dienas parādes laikā atklāja uguni uz svinību dalībniekiem no Smita un Vesona pusautomātiskās šautenes. Ieņēmis izdevīgu pozīciju uz stūra ēkas jumta, šāvējs nogalināja septiņus un ievainoja 25 cilvēkus, vēl vienpadsmit cilvēkiem gūstot traumas šaušanas radītajā panikā. Var piebilst, ka šis ir tikai asiņainākais no pēdējā laika publiskas šaudīšanās gadījumiem, kas Savienotajās Valstīs notiek teju ikdienas. Šomēnes vien, neskaitot Ilinoisas šāvēja upurus, publiskās vietās nošauti jau vairāk nekā 20 amerikāņi. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Pretēji gaidītajam, tikai viens no divu lielu izmeklēšanas dienestu vadītājiem šodien saņēmis deputātu akceptu darbu turpināt. Lai arī pret Finanšu izlūkošanas dienesta vadītājas Ilzes Znotiņas atkārtotu virzīšanu šim amatam publiski iebildumi no koalīcijas līdz šim nav izskanējuši, lēmumprojekts par viņas apstiprināšanu no Saeimas dienaskārtības šodien pēkšņi pazuda. Tikmēr līdzšinējo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju Jēkabu Straumi, lai arī bez Konservatīvo balsīm, bet ar opozīcijas palīdzību, deputātu šodien amatā pārapstiprināja, un viņš arī šovakar studijā.

Saeima joprojām nav izpildījusi Satversmes tiesas spriedumu par viendzimuma pāru juridisko aizsardzību un nav zināms, vai tas šīs Saeimas laikā tiks izdarīts. Tieslietu ministrijas izstrādātais Civilās savienības likums tā arī nav pieņems. Vēl vairāk – nav veiktas izmaiņas arī Darba likumā par atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas, lai gan Satversmes tiesas spriedumā ir minēts konkrēts termiņš, kurā attiecīgā panta daļa atzīstama par spēkā neesošu. Tikmēr tiesa Latvijā pirmo reizi par ģimeni atzinusi viendzimuma pāri. Ko tas nozīmē attiecībā uz viendzimuma pāru tiesībām un kā šādi jautājumi tiks kārtoti turpmāk? Un kas notiek, ja Saeima nepilda Satversmes tiesas spriedumus? Krustpunktā diskutē konstitucionālo tiesību eksperts, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, Saeimas Juridisko komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Iesalnieks (Nacionālā apvienība), Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Jānis Butāns (Konservatīvie) un tiesībzinātnieks, zvērināts advokāts Jānis Lapsa, kurš ir piedalījies arī Civilās savienības likuma izstrādē, un Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aldis Laviņš.

Saeima joprojām nav izpildījusi Satversmes tiesas spriedumu par viendzimuma pāru juridisko aizsardzību un nav zināms, vai tas šīs Saeimas laikā tiks izdarīts. Tieslietu ministrijas izstrādātais Civilās savienības likums tā arī nav pieņems. Vēl vairāk – nav veiktas izmaiņas arī Darba likumā par atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas, lai gan Satversmes tiesas spriedumā ir minēts konkrēts termiņš, kurā attiecīgā panta daļa atzīstama par spēkā neesošu. Tikmēr tiesa Latvijā pirmo reizi par ģimeni atzinusi viendzimuma pāri. Ko tas nozīmē attiecībā uz viendzimuma pāru tiesībām un kā šādi jautājumi tiks kārtoti turpmāk? Un kas notiek, ja Saeima nepilda Satversmes tiesas spriedumus? Krustpunktā diskutē konstitucionālo tiesību eksperts, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, Saeimas Juridisko komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Iesalnieks (Nacionālā apvienība), Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Jānis Butāns (Konservatīvie) un tiesībzinātnieks, zvērināts advokāts Jānis Lapsa, kurš ir piedalījies arī Civilās savienības likuma izstrādē, un Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aldis Laviņš.

9. maijs un tam sekojošie notikumi ir izraisījuši pamatīgus satricinājumus. Partijām tagad jāmeklē jauni ministri, policijā notiek iekšējā izmeklēšana par pavēļu nepildīšanu. Savukārt sociālie tīkli rāda, ka ir krietni pieaugusi spriedze sabiedrībā. Lielā mērā kā tāds zibens novedējs tagad ir kļuvis piemineklis Pārdaugavā, kas tiks nojaukts. Bet tajā pašā laikā arī nojaukšana varētu vēl raisīt lielas emocijas. Cerams, ka policija tiks ar saviem pienākumiem galā.  Bet sociālo tīklu diskusijās ir izvērsies vēl viens aspekts, vai Latvijā nav jāvēršas stingrāk pret tiem, kas atbalsta karu un agresiju. Paraksti tiek vākti par Krievu savienības likvidāciju. Ir jau ar individuālas izpausmes, proti, vai Latvijā nav jāievieš atbildība par publiski paustu atbalstu agresorvalsts Krievijas īstenotajai politikai? Krustpunktā diskutē Saeimas Juridiskās komisijas deputāte Inese Lībiņa-Egnere (Jaunā Vienotība), Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāts Edvīns Šnore (Nacionālā apvienība), Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Jānis Butāns (Konservatīvie) un Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāts Igors Pimenovs (Saskaņa).

9. maijs un tam sekojošie notikumi ir izraisījuši pamatīgus satricinājumus. Partijām tagad jāmeklē jauni ministri, policijā notiek iekšējā izmeklēšana par pavēļu nepildīšanu. Savukārt sociālie tīkli rāda, ka ir krietni pieaugusi spriedze sabiedrībā. Lielā mērā kā tāds zibens novedējs tagad ir kļuvis piemineklis Pārdaugavā, kas tiks nojaukts. Bet tajā pašā laikā arī nojaukšana varētu vēl raisīt lielas emocijas. Cerams, ka policija tiks ar saviem pienākumiem galā.  Bet sociālo tīklu diskusijās ir izvērsies vēl viens aspekts, vai Latvijā nav jāvēršas stingrāk pret tiem, kas atbalsta karu un agresiju. Paraksti tiek vākti par Krievu savienības likvidāciju. Ir jau ar individuālas izpausmes, proti, vai Latvijā nav jāievieš atbildība par publiski paustu atbalstu agresorvalsts Krievijas īstenotajai politikai? Krustpunktā diskutē Saeimas Juridiskās komisijas deputāte Inese Lībiņa-Egnere (Jaunā Vienotība), Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāts Edvīns Šnore (Nacionālā apvienība), Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Jānis Butāns (Konservatīvie) un Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāts Igors Pimenovs (Saskaņa).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Finanšu eksperti uzskata, ka liels skaits Latvijas darba ņēmēju iegulda naudu sev nepiemērotās 2. pensiju līmeņa programmās. Ko tad darām nepareizi un kāpēc uzņēmumiem būtu jāizrāda lielāka iniciatīva savu darbinieku 3.pensiju līmeņa uzkrājumu veidošanā, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk skaidro Latvijas darba devēju konfederācijas sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns, Swedbank Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītājs Pēteris Stepiņš un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras vadošā eksperte Ilze Vindele. "Pensiju otrais līmenis ir tas, kas attiecas uz jauniešiem, jo par 2.līmeņa dalībnieku var kļūt jau no 15 gadu vecuma," norāda Ilze Vindele. "Kad tuvojas jau pensijas vecums, ir jau par vēlu kaut ko darīt. Varbūt mums kaut kas jāmaina dialogā ar sabiedrību, ka tā ir pensija, bet vairāk uzkrājums pašam cilvēkam." "Izdari pareizo izvēli attiecībā uz ieguldījumu plānu un neinteresējies līdz 50 gadiem. Būtu arī vēlams arī iesniegt iesniegumu par kapitāla mantošanu," turpina Vindele. Konservatīvie plāni vairāk domāti pirms pensijas vecuma cilvēkiem, lai saglabātu uzkrājumu. Runājot par pensiju 3. līmeņa iemaksām, Pēteris Leiškalns vērtē, ka darba devējiem šajā līmenī iemaksas par darbinieku būtu jāveic profesijās, kur var būt risks, ka nevar nostrādāt līdz vispārējās pensijas vecuma sasniegšanai. "Manuprāt, 3. līmenis ir tas, ar kuru vajadzētu aizstāt visas izdienas pensiju sistēmas, nosakot, ka darba devējam ir obligāts pienākums veikt iemaksas 3. līmenī. Nevis, ka mums ir izdienas pensiju sistēma, kas īsti labi neiet kopā ar vispārējo pensiju sistēmu," uzskata Pēteris Leiškalns.  "Normālā sistēma būtu tāda, ka ir darba veids, kurā pastāv risks, ka darbinieks nevarēs tajā darbā līdz pensijas vecuma sasniegšanai nostrādāt, tajos darbos darba devējs, tostarp arī valsts, veic iemaksas 3. līmenī. Kad darbinieks ir sasniedzis vecumu, kad nevar strādāt konkrēto darbu, viņš var sākt saņemt daļēji pensiju no 3. līmeņa iemaksām. Protams, tas ir vēlamais modelis jebkurā profesijā, ja darba devējs var to atļauties."

Vācijas ārlietu ministres vizīte Maskavā nemazina spriedzi. Skandināvu reakcija uz Krievijas manevriem pasaulē. Britu parlamenta opozīcija pieprasa premjera atkāpšanos. Notikumus pasaules politikā komentē Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Vai Borisam beigta balle? Borisa Džonsona valdība šūpojas uz naža asmens – tāda ziņa pagājušajā nedēļā izplatījās pasaules medijos. Atklājies, ka 2020. gada maijā, kad Lielbritānijā bija izsludināta pirmā mājsēde un ierindas britiem bija atļauts satikties tikai ar vienu personu, kas nepieder pie viņu mājsaimniecības, premjerministra biroja dārzā Dauningstrītā notikusi ballīte, kurā piedalījušies apmēram 100 biroja darbinieki, premjeru ieskaitot. Tas kļuvis zināms procesā, kurā valsts civildienesta pilnvarotie izmeklē vairākus gadījumus, kad britu valdības ierēdņi pandēmijas ierobežojumu laikā rīkojuši saviesīgas sanākšanas, traktējot tās kā „darba pasākumus”. Tādu pašu argumentu lietoja arī premjerministrs, kad pagājušo trešdien, 12. Janvārī, skaidrojās par šo notikumu Parlamenta Apakšpalātā. Opozicionārās Leiboristu partijas līderis Keirs Stārmers pēc tam pauda, ka šādi skaidrojumi esot smieklīgi tiktāl, ka aizvainojot britu sabiedrību. Arī vairāki prominenti Konservatīvās partijas pārstāvji – Skotijas toriju līderis Duglass Ross, bijusī ministre Kerolaina Nouksa un viens no Parlamenta komiteju vadītājiem Viljams Rags – izteikušies, ka pēc notikušā Džonsonam vajadzētu demisionēt. Izmeklēšanas vadītāja Sū Greja jau nodēvēta par „ietekmīgāko personu, par kuru līdz šim nekas nav dzirdēts”. Ja viņas atklātās pretlikumīgo ballīšu detaļas būs pietiekami iespaidīgas, Borisam Džonsonam var nākties vai nu demisionēt, vai piedzīvot neuzticības izteikšanu Parlamentā. Tādā gadījumā Konservatīvo partijas īpašai komitejai būs jāizraugās nākamais partijas līderis un premjerministra kandidāts. Kā iespējamie pretendenti tiek minēti ārlietu ministre Elizabete Trasa, finanšu ministrs Rišijs Sunaks, iekšlietu ministre Pritija Patela un bijušais ārlietu ministrs Džefrijs Hants. Zviedrija un Somija uz NATO sliekšņa Pagājušajā nedēļā Zviedrijas bruņotie spēki izplatīja ziņu, ka tiek palielināts karalistes armijas kontingents Gotlandē – Zviedrijai piederošā salā Baltijas jūras viducī, kas, cita starpā, atrodas vien apmēram 300 km attālumā no Krievijai piederošā un pamatīgi militarizētā Kaļiņingradas apgabala. Tā ir reakcija uz spriedzi Baltijas jūras reģionā, kas strauji augusi, Krievijai šeit kāpinot savu militāro potenciālu un pagājušā gada nogalē uzstādot ultimatīvas prasības Ziemeļatlantijas aliansei un Savienotajām Valstīm par NATO tālāku nepaplašināšanos un militāro spēku neizvietošanu agrākajā Padomju Savienības varas sfērā. Gadījumā, ja sāktos militāra konfrontācija starp NATO un Krieviju, Gotlandes okupācija būtu vairāk nekā loģisks militāri stratēģisks solis no Krievijas puses. Krievijas agresīvā retorika par NATO nepaplašināšanos uz austrumiem skārusi arī līdz šim neitrālo valstu Somijas un Zviedrijas iespējamo pievienošanos aliansei un likusi šīm valstīm, no savas puses, atgādināt agresīvajam kaimiņam par savas suverēnās izvēles tiesībām. Tās savās Jaungada uzrunās akcentējis gan Somijas prezidents Sauli Nīnaste, gan premjerministre Sanna Marina.  Kā zināms, aukstā kara periodā abas ziemeļvalstis bija blokiem nepiederošas. Zviedrijas neitralitātei ir senas saknes, un mūsdienās šis statuss kļuvis par nacionālās identitātes elementu. Tomēr aukstā kara periodā Zviedrijas slepeni sadarbojās ar NATO, un pastāvēja pat plāni par alianses iejaukšanos, ja Padomju Savienība uzbruktu Zviedrijai. Somijas neitralitāti noteica Padomju Savienības uzspiestās līgumsaistības Otrā pasaules kara noslēgumā. Tomēr laikā pēc padomju sistēmas sabrukuma Somija un Zviedrija turpinājušas uzturēt savas aizsardzības spējas salīdzinoši labā līmenī, pie tam savstarpēji koordinējušas aizsardzības plānus, un to iestāšanās NATO varētu dot pamanāmu pienesumu alianses ziemeļaustrumu flanga stiprumam. Diplomātiskais duelis Maskavā Vācijas ārlietu ministres Annalēnas Bērbokas pirmā vizīte Maskavā tika gaidīta ar pamatīgu interesi, ciktāl tikšanās aci pret aci ar Krievijas ārlietu resora vadītāju un pasaules diplomātijas vecmeistaru Sergeju Lavrovu nav viegls uzdevums nevienam Rietumu diplomātam. Lai atceramies kaut vai Eiropas Savienības ārlietu vadītāja Žozepa Borela dārdošo izgāšanos Maskavā pagājušā gada februārī, kad Lavrovs kopīgajā preses konferencē atļāvās burtiski gānīties par Eiropas Savienības ārpolitiku, tādējādi Borela personā pazemojot visu viņa pārstāvēto valstu kopību. Tūdaļ jāsaka: jaunā Vācijas ārlietu resora vadītāja no Zaļās partijas šo eksāmenu ir izturējusi pārliecinoši, un, kā atzīmē pēc vakardienas sarunām notikušās preses konferences vērotāji, tad šoreiz apguris un sašļucis izskatījies Sergejs Lavrovs. Ar rutinētu pieskaņu viņš uzskaitīja Kremļa pārmetumus, sākot ar žēlošanos par gāzesvada Nord Stream 2 „neproduktīvo politizēšanu” un diskriminējošo attieksmi pret Krievijas valdības uzturēto telekanālu RT, kuram Vācijā nesen anulēta licence, beidzot ar apgalvojumu, ka Krievija nevienu neapdraudot, bet gan pati jūtot draudus no rietumiem. Annalēnas Bērbokas atbildes bija izturētas, taču bez mazākās cenšanās notušēt pretrunas. Tā, telekanāla RT licences sakarā viņa norādīja, ka Vācijas konstitūcija aizliedz valsts apmaksātu raidorganizāciju darbību neatkarīgi no tā, vai šī valsts būtu Vācija, vai Krievija. Savukārt Krievijas pieprasīto drošības garantiju sakarā ministre teica: „Mēs esam gatavi nopietnam dialogam par savstarpējiem līgumiem un soļiem, kas sniegs lielāku drošību ikvienam Eiropā. Drošību cilvēkiem Rīgā, drošību cilvēkiem Bukarestē, drošību cilvēkiem Berlīnē, drošību cilvēkiem Sanktpēterburgā.” Kā atzīmē novērotāji, spilgts bijis arī preses konferences noslēgums, kurā viešņa nepacentās veltīt drūmajam namatēvam nedz pateicības vārdus, nedz kādu cieņpilnas atsveicināšanās žestu. Var piebilst, ka gluži citādā atmosfērā dienu iepriekš notika Annalēnas Bērbokas vizīte Kijevā, tiekoties ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un ārlietu ministru Dmitro Kulebu. Tās laikā Vācijas ārlietu resora vadītāja apliecināja, ka eiropeiskās solidaritātes vārdā Vācija ir gatava maksāt augstu ekonomisko cenu, ieviešot jaunas sankcijas pret Krieviju, ja tā izvērstu jaunu agresiju pret Ukrainu. Šāda iespēja un attiecīgi rīcības scenāriji bija galvenais temats arī sarunās starp Vācijas kancleru Olafu Šolcu un NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Tāpat šodien paredzama Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Kijevā, kam sekos tikšanās ar Vācijas, Lielbritānijas un Francijas kolēģiem Berlīnē. Sagatavoja Eduards Liniņš.                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotajā skatuves un audiovizuālās mākslas festivālā “Patriarha rudens 2021” šobrīd  ir skatāma mākslinieku apvienības “4K” izstāde konservatīviem skatītājiem “Konservi”.  Izstāde ir iecerēta un īpaši radīta LKA skatuves un audiovizuālās mākslas festivālam “Patriarha rudens”. Tā veidota kā atbilde iepriekšējā gada festivāla ietvaros veidotajai izstādei “Īpašās vajadzības” LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, kas tika veltīta tēmai par sieviešu tiesībām teātrī. Konservatīvisms ir tieksme uz ko novecojušu, cenšanās saglabāt, atjaunot ko novecojušu; naidīgums pret jauno, progresīvo. (Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1.–8. Rīga, Zinātne, 1972.–1996) Mākslinieku apvienību "4K" veido četri mākslinieki: Madara Mela, Katrīna Ieva, Andris Kaļiņins, Ieva Stalšene, šoreiz raidījumā būs dzirdama saruna ar izstādes autoru Andri Kaļiņu un Katrīnu Ievu.

Nedēļas nogalē un arī šajās dienās pasaules mediju uzmanība ir pievērsta Vācijai, tur vēlēšanās zaudējumu piedzīvojisi ir līdzšinējās kancleres Angelas Merkeles vadītā Konservatīvo savienība. Izskatās, ka Vācijā ir gaidāmas pārmaiņas, kādas, par ko liecina līdzšinējā notikumu attīstība?  Aprit mēnesis kopš pēdējais ASV karavīri pamet Afganistānu. Savienoto Valstu bruņoto spēku vadība saka, ka pilnīga aiziešana no Afganistānas ir bijusi kļūda. Tikmēr Afganistānā "Taliban" pamazām ievieš kārtību, darbu atsāk gan vidusskolas, gan universitātes. Sievietēm gan tur pagaidām ir liegta.  Vēl interesanti skati vērojami Lielbritānijā, kur, lai uzpildītu degvielu, garās rindās sastājušās automašīnas. Tādas neparastas ainas tik attīstītai rietumu valstij. Vai tā ir tikai sagadīšanās, ka tā noticis, vai pamatā ir lielākas problēmas. Cik tas ir saistīts ar breksitu? Aktualitātes vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds, Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Sazināmies ar žurnālisti Ievu Alberti Vācijā. Vācijā sākas koalīcijas sarunas Socioloģisko aptauju mērījumi pirms vēlēšanām izrādījušies precīzi un uzticami. Līdzīgi kā rādīja prognozes, ar minimālu balsu pārsvaru vēlēšanās uzvarēja Vācijas sociāldemokrāti. Tiesa, tas negarantē automātiski kanclera amatu un pat ne vietu valdošajā koalīcijā, taču vairums politikas ekspertu prognozē, ka tieši sociāldemokrātiem būs noteicošā loma Vācijas politikā nākamajos gados. Viņi ir izrādījušies šo vēlēšanu lielākie ieguvēji. Trešajā vietā palika Zaļie, kuriem gan rezultāti ir krietni sliktāki nekā rādīja prognozes vēl pirms dažiem mēnešiem. Tomēr salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, viņu popularitāte ir krietni augusi, un reti kurš šaubās, ka zaļie būs nākamajā valdībā. Salīdzinot ar Latviju, kur iespējamās koalīcijas sarunas tiek risinātas jau vēlēšanu naktī, Vācijā tā nesteidzas. Vien trešdien pirmo reizi tikās trešās un ceturtās vietas ieguvēji, secinot, ka ir iespēja sastrādāties, un visiem ir skaidrs, ka valdības sarunas būs nedēļām un pat mēnešiem ilgas. Šajā nedēļā notiek vēlēšanu rezultātu analīze. Vissarežģītākā situācija ir konservatīvo apvienībā, kas pieredzējusi sliktāko rezultātu pēckara Vācijā. Partijā atskan aicinājumi apvienības vadītājam Lašetam atkāpties, šādi uzņemoties atbildību par ietekmes zaudēšanu. Interesanti ir vēlēšanu rezultāti, atkarībā no vēlētāju vecuma. Jo vecāka gadagājuma vēlētājs, jo lielāks atbalsts konservatīvajiem. Faktiski viņu uzticamākie balsotāji ir pensionāri. Tikmēr proporcionāli apgrieztu ainu uzrāda Zaļo partijas vēlētāji. Reti kurš pensionārs ir balsojis par viņiem, toties jaunieši lielākoties ir izvēlējušies tieši šo partiju. Tas viss liek jautāt, kas notiks vēl pēc dažiem gadiem, un kā Vācijas politika mainīsies nākamajos gados. Aprit mēnesis kopš Afganistānu haotiski pametuši sabiedroto spēki Starptautisko mediju interese par Afganistānu pamazām noplok, jo ir skaidrs, ka nekādu pārsteigumu “Taliban” valdīšana neradīs. Tiesa, ziņu par pārmaiņām netrūkst. Kādā provincē vairs nedrīkst dzīt vai apcirpt bārdu; citviet karājas publiskai apskatei izlikti sodīto līķi. Tiek atvērtas skolas un universitātes, taču tikai zēniem un vīriešiem: sievietēm pagaidām nav atļauts mācīties. Šis vārdiņš „pagaidām” tiek atkārtots bieži. Pat konstitūcija, kuru grasās atjaunot “Taliban” režīms, būšot pagaidu konstitūcija. Valstī nolemts atjaunot monarhijas ēras konstitūciju. Pirms vairāk nekā pusgadsimta karalis Muhameds Zahiršads iesāka valsts demokratizācijas procesu, dodot balsošanas tiesības arī sievietēm. “Taliban” paziņojums par šādas konstitūcijas atjaunošanu ir šķietams pārsteigums, taču tūlīt sekoja piebilde, ka konstitūcija tiks labota un pakļauta šariāta likumiem, turklāt tā būs tikai uz laiku, kamēr tiek izstrādāta labāka. Novērotāji nešaubās, ka vārdiņš „pagaidām” tiek lietots, lai novilcinātu laiku, un pasaulei nebūtu pārāk liels sašutums par to, kas patiesībā notiek. Tikmēr ASV senātā Bruņoto spēku komisija sākusi izvērtēt karaspēka izvešanu no Afganistānas. Otrdien uzklausīti gan aizsardzības ministrs Loids Ostins, gan Apvienotās štābu priekšnieku komitejas priekšnieks ģenerālis Marks Millijs. Viņi faktiski atzina, ka notikušais ir kļūda, un viņuprāt kaut kādu kontingenta daļu Afganistānā bija jāatstāj. Tas, cik strauji sabruka iepriekšējais režīms, esot bijis pārsteigums, un amerikāņi nav novērtējuši reālo situāciju. Kā sacīja ģenerālis, viņam nav ilūziju par to, vai Afganistāna nākotnē atkal var radīt draudus. "Taliban" neesot sarāvis attiecības ar "Al Qaeda", un „atjaunotais grupējums vai "Islāma valsts" ar vēlmi uzbrukt ASV ir ļoti reāla varbūtība,” teica Millijs. Britiem pietrūkst eiropiešu šoferu Garas rindas pie degvielas uzpildes stacijām un bruņotie spēki, kas palīdz nodrošināt degvielas piegādes, ir pēdējo dienu Lielbritānijas realitāte. Pie tukšajiem benzīntankiem vainīgs milzīgais tālbraucēju šoferu trūkums. Šobrīd Lielbritānijā trūkst aptuveni 100 000 šoferu un degvielas uzpildes stacijas ir tikai kārtējie uzņēmumi, kurus šī šoferu krīze ietekmē. Iepriekš dažādi produkti trūkuši ātrās ēdināšanas restorānos un lielveikalu plauktos. Kā ziņo BBC, pēc Brexit daudzi eiropieši, kuri iepriekš nodrošināja piegādes, ir atgriezušies savās dzimtenēs vai pārvākušies uz Eiropas Savienības valstīm, kur šoferiem maksā vairāk un darba apstākļi ir labāki. Lai uzlabotu situāciju, par kuras samilšanu uzņēmēji brīdināja jau iepriekš, britu valdība nolēma piešķirt terminētas vīzas vairāk nekā 10 000 šoferu, kas būs spēkā tikai līdz Ziemassvētkiem. Lai arī uzņēmēji uz vīzu programmu skatās optimistiski, ziņas no kontinenta liek domāt, ka eiropiešu tālbraucēji nesteigsies glābt Lielbritāniju no krīzes. Jāpiebilst, ka šoferu trūkums Lielbritānijā nav unikāla problēma un ar to saskaras vairums Eiropas valstu, tomēr citur izdodas iztikt bez piegāžu pārrāvumiem.

Jau esam pieraduši pie ziņām, kas pienāk no Latvijas robežas ar Baltkrieviju: robežsargi atskaitās, cik cilvēku viņi katru dienu ir "atspieduši" atpakaļ, neļaujot migrantiem iekļūt Latvijā. Baltkrievijas režīma vadītājs Aleksandrs Lukašenko tā ilgstoši cenšas izraisīt Eiropā vēl vienu migrantu krīzi, izmantojot cilvēkus kā sava veida ieroci pret Eiropu. Tādu migrācijas karu Eiropa līdz šim nav piedzīvojusi, tādēļ var teikt, ka pašlaik notiek kas nebijis. Nav tā, ka Eiropas valstis nebūtu rīkojušās līdzīgi, kā šobrīd Latvija, Lietuva vai Polija to dara, bet publiski tas nav bijis uzsvērts. Ir skaidrs, ka te saduras arī vairāki tiesību aspekti un lieta ir arī nonākusi Eiropas Cilvēktiesību tiesā. ir zināms tikai pagaidu nolēmums, kas uzliek pienākumu arī Latvijai rūpēties par migrantiem pie robežas, nelaižot tos savā teritorijā. Bet jautājums, vai Baltkrievijas rīcība un mūsu pretsoļi varētu ietekmēt ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas politiku, kā turpmāk izturēties pret migrantiem, kas nelikumīgi cenšas iekļūt Eiropas Savienībā. Kā savietot jauno realitāti ar Eiropas tiesību un migrācijas politiku, Krustpunktā diskutē Eiropas Parlamenta deputāti Roberts Zīle un Andris Ameriks, Konservatīvisma studiju centra direktors Andis Kudors un LAPAS direktore, Vidzemes augstskolas docētāja Inese Vaivare.

Jau esam pieraduši pie ziņām, kas pienāk no Latvijas robežas ar Baltkrieviju: robežsargi atskaitās, cik cilvēku viņi katru dienu ir "atspieduši" atpakaļ, neļaujot migrantiem iekļūt Latvijā. Baltkrievijas režīma vadītājs Aleksandrs Lukašenko tā ilgstoši cenšas izraisīt Eiropā vēl vienu migrantu krīzi, izmantojot cilvēkus kā sava veida ieroci pret Eiropu. Tādu migrācijas karu Eiropa līdz šim nav piedzīvojusi, tādēļ var teikt, ka pašlaik notiek kas nebijis. Nav tā, ka Eiropas valstis nebūtu rīkojušās līdzīgi, kā šobrīd Latvija, Lietuva vai Polija to dara, bet publiski tas nav bijis uzsvērts. Ir skaidrs, ka te saduras arī vairāki tiesību aspekti un lieta ir arī nonākusi Eiropas Cilvēktiesību tiesā. ir zināms tikai pagaidu nolēmums, kas uzliek pienākumu arī Latvijai rūpēties par migrantiem pie robežas, nelaižot tos savā teritorijā. Bet jautājums, vai Baltkrievijas rīcība un mūsu pretsoļi varētu ietekmēt ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas politiku, kā turpmāk izturēties pret migrantiem, kas nelikumīgi cenšas iekļūt Eiropas Savienībā. Kā savietot jauno realitāti ar Eiropas tiesību un migrācijas politiku, Krustpunktā diskutē Eiropas Parlamenta deputāti Roberts Zīle un Andris Ameriks, Konservatīvisma studiju centra direktors Andis Kudors un LAPAS direktore, Vidzemes augstskolas docētāja Inese Vaivare.

Saasinoties spriedzei saistībā ar Covid 19 pandēmiju, ielās iziet protestētāji, kas ir pret vakcināciju, izskan pārmetumi valdībai par nesarunāšanos ar sabiedrību. Kāda šajā laikā ir valdošās koalīcijas komunikācija ar sabiedrību, kā to vērtē  pie varas esošo partiju politiķi un kā to redz sabiedrisko procesu vērotāji, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: politiķi no valdību veidojošajām partijām - Raivis Dzintars no Nacionālās Apvienības, Juris Jurašs no Jaunās Konservatīvās partijas, Juris Pūce no apvienības „Attīstībai/Par” un Artis Kampars no partiju apvienības „Jaunā Vienotība”, kā arī eksperti – Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa un Vidzemes augstskolas rektors, vēsturnieks Gatis Krūmiņš.

Saasinoties spriedzei saistībā ar Covid 19 pandēmiju, ielās iziet protestētāji, kas ir pret vakcināciju, izskan pārmetumi valdībai par nesarunāšanos ar sabiedrību. Kāda šajā laikā ir valdošās koalīcijas komunikācija ar sabiedrību, kā to vērtē  pie varas esošo partiju politiķi un kā to redz sabiedrisko procesu vērotāji, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: politiķi no valdību veidojošajām partijām - Raivis Dzintars no Nacionālās Apvienības, Juris Jurašs no Jaunās Konservatīvās partijas, Juris Pūce no apvienības „Attīstībai/Par” un Artis Kampars no partiju apvienības „Jaunā Vienotība”, kā arī eksperti – Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa un Vidzemes augstskolas rektors, vēsturnieks Gatis Krūmiņš.

Politiskā situācija Vācijā pirms rudenī gaidāmām Bundestāga vēlēšanām. Igaunija gatavojas valsts prezidenta vēlēšanām, kas notiks jau 30. augustā. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Sazināmies ar Vācijas vēsturnieku Detlefu Henningu un Igaunijas žurnālistu Madi Muust. Kādas iezīmējas nākamās Vācijas valdības krāsas? Tuvojoties 26. septembra Bundestāga vēlēšanām, aptauju dati uzrāda kārtējās pārbīdes Vācijas partiju pozīcijās. Pirms pāris dienām mediji izplatīja ziņu, ka, saskaņā ar sociālo pētījumu un statistikas analīzes uzņēmuma “Forsa” datiem, vācu sociāldemokrāti pirmoreiz kopš 2006. gada nonākuši reitingu līderpozīcijā ar 23%, atstumjot otrajā vietā ar 22% kristīgos demokrātus. Un ja sociāldemokrātiem šis ir sen nepiedzīvots panākums, tad ilggadējās kancleres Angelas Merkeles partijai, gluži otrādi, vājākais rezultāts kopš partiju reitingu regulāras fiksēšanas sākuma 1984. gadā. Pagājušās desmitgades pirmajā pusē partijas reitingi stabili turējās konkurentiem nesasniedzamā apmēram 40% augstumā, piedzīvojot zināmu lejupslīdi ap 2015. gadu, tomēr tikai 2019. gada jūlijā pirmo reizi kopš 2006. gada kristīgos demokrātus panāca kāda cita partija, proti, zaļie. Tomēr Vācijas valdības sekmīgā darbība pandēmijas situācijā atkal uzlaboja Kristīgi demokrātiskās savienības reitingus par apmēram desmit procentiem, līdz jauns kritums un, atkal jau, nonākšana otrajā vietā aiz zaļajiem notika šī gada maijā. Pēc tam gan situācija atkal stabilizējās līdz kritumam jūlija nogalē, ko saista pamatā ar partijas un jo sevišķi tās kanclera amata kandidāta, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes valdības vadītāja Armīna Lašeta rīcību katastrofālo plūdu laikā. Arī zaļajiem pēdējais mēnesis nav nācis par labu, un, attiecīgi, savas pozīcijas uzlabojuši sociāldemokrāti, kuru kanclera kandidāts, pašreizējais Vācijas finanšu ministrs un vicekanclers Olafs Šolcs šķiet šobrīd pārliecinošākais no iespējamajiem aizejošās kancleres amata pārņēmējiem. Partiju reitingu svārstības pēdējos gados liek apšaubīt iespēju, ka arī pēc nākamajām vēlēšanām Vācijā pie varas paliks pašreizējā un ilglaicīgā t.s. „Lielā koalīcija” – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu savienība. Ļoti iespējams, ka līdzšinējiem varas partneriem nāksies piepulcināt kādu trešo spēku. Vai nu zaļos, veidojot t.s. koalīciju „Kenija” (pēc partiju tradicionālo krāsu atbilsmes Kenijas karogam), vai liberālos brīvos demokrātus t.s. meln-sarkan-dzeltenajā koalīcijā. Citas iespējamās kristīgo demokrātu koalīcijas ir t.s. melnzaļā – savienība ar zaļo partiju, vai t.s. Jamaika – kristīgo demokrātu, zaļo un brīvo demokrātu savienība. Kā iespējamās variācijas, atstājot kristīgos demokrātus opozīcijā, tiek minētas sarkan-sarkan-zaļā – sociāldemokrātu, zaļo un kreiso radikāļu “Die Linke” savienība – vai t.s. “Luksofora koalīcija” – sociāldemokrāti, zaļie un brīvie demokrāti. Un, protams, ar iespējamo nākotnes valdības krāsu tēmu nesaraujami saistīts jautājums par to, kurš pārņems valdības grožus no Angelas Merkeles stingrajām rokām. Kurš būs Igaunijas prezidents? 30. augustā “Riigikogu” – Igaunijas parlaments – balsos par valsts prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Pašreizējā prezidente Kersti Kaljulaida, kuras pirmais prezidentūras termiņš noslēdzas oktobrī, pretendē uz nākamo ciklu, taču viņas izredzes tiek vērtētas kā visai pieticīgas. Pirmā termiņa laikā prezidentei izveidojušās diezgan vēsas attiecības ar vairākām parlamenta partijām; ne vien ar radikāli labējo un populistisko Konservatīvo tautas partiju jeb EKRE, kuras līderu gājienus prezidente pamatoti kritizējusi, bet arī nacionālkonservatīvo Tēvzemes partiju un Centra partiju. Centristi, kuri šobrīd kopā ar Reformu partiju veido valdības koalīciju, jau nepārprotami paziņojuši, ka Kaljulaidas kandidatūru neatbalsta, un uzrunājuši citu kandidātu – Igaunijas Nacionālā muzeja direktoru Alaru Karisu. Kaljulaidas stabilākie atbalstītāji varētu būt lielākā parlamenta frakcija Reformu partija, taču arī viņu pozīcija šai ziņā nav ļoti pārliecinoša, ciktāl atbalsts esošajai prezidentei varētu iebojāt attiecības ar partneriem valdības koalīcijā. Tā nu valdības koalīcijai nav sava prezidenta amata kandidāta, un kā Kaljulaida, tā Kariss startē kā neatkarīgie kandidāti. Vienīgais kandidāts, kurš pārstāv konkrētu partiju, ir EKRE izvirzītais agrākais “Riigikogu” priekšsēdētājs Henns Pellulāss. Tāpat kā neatkarīgie kandidāti vēlēšanām pieteikušies kādreizējais ārējās tirdzniecības un informācijas tehnoloģiju ministrs Kaimars Karu, Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents Tarmo Somere [ar garo ō] un Igaunijas klavieru rūpnīcas direktors Indreks Lauls. Kā visai reāls augstā amata kandidāts tiek minēts agrākais aizsardzības ministrs, Tēvzemes partijas pārstāvis Jiri Luiks, taču viņš gatavojoties kļūt par Igaunijas vēstnieku NATO un līdz šim noraidījis iespēju kandidēt prezidenta vēlēšanās. Kandidātu pieteikšanās iespējama vēl līdz parītdienas beigām. Kā zināms, saskaņā ar Igaunijas konstitūciju, ja neviens no prezidenta amata kandidātiem pirmajā vēlēšanu kārtā neiegūst divas trešdaļas no deputātu balsīm, vēlēšanām tiek sasaukta elektoru kolēģija, kurā bez “Riigikogu” locekļiem ietilpst arī pašvaldību pārstāvji. Pēc visa spriežot, bez elektoru kolēģijas nevarēs iztikt arī šoreiz, uz šī arī tiek minēta kā ticamākā iespēja Kersti Kaljulaidai palikt Igaunijas valsts galvas amatā uz vēl vienu termiņu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Lielai tiesai Latvijas iedzīvotāju darbspējīgā vecumā ir ļoti maza interese, kas notiek ar viņu ieguldījumiem 2. pensiju līmenī. Īsti pareizi jau tas nav, tāpēc raidījumā Kā labak dzīvot skaidrojam pamatlietas, ko būtu jāzina par saviem 2. un arī 3. pensiju līmeņa uzkrājumiem. Finanšu nozares eksperts Kaspars Peisenieks vērtē, ka interesei par pensiju uzkrājumiem ir jābūt sabalansētai. Pareizi, ka institūcijas mudina interesēties un pārbaudīt savus uzkrājumus, bet tiem, kas ir aktīvi, nevajadzētu pārbaudīt reizi mēnesī, pat reizi pusgadā. "Pietiktu, ka reizi dažos gados pārliecinās, ka šobrīd ir labākais no tā, kas man pienākas, ko esmu izvēlējies, jo paši neesam aktīvi pārvaldītāji," atzīst Kaspars Peisenieks. “Swedbank” Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītājs Pēteris Stepiņš uzskata, ka nepārtraukti mainīt pensiju plānus nevajadzētu, jo vēsturiskais ienesīgums negarantē līdzvērtīgumu ienesīgumu nākotnē. "Ja es katru gadu izvēlēšos kādu plānu, kas iepriekšējā gadā ir bijis labākais pēc ienesīgumā kādā grupā, tas mainās. Jāizvēlas vispirms manam vecumam atbilstošs plāns ar saprātīgām komisijām un pārbaudīt reizi gadā ir pilnīgi pietiekami," pievienojas Pēteris Stepiņš. Pensiju plāniem ir vairākas komisijas maksa – fiksētā un mainīgā. Mainīgā maksa atkarīga no pensiju plānu rezultātiem, ja tie ir ar peļņu vai pārspēj Ministru Kabineta noteiktos rādītājus, ar ko samēro, ietur mainīgo komisiju. Vai tā ir lielāka par fiksēto, atkarīgs no pārvaldītāja. Abi raidījuma viesi norāda, ka komisijas maksas ir būtiski samazinājušās pēdējos gados. Ekspertu ieteikums: Līdz 50 gadiem, kad līdz pensionēšanās vecumam ir 15 gadi un vairāk, vajadzētu izvēlēties pēc iespējas aktīvos plānus, ļaut naudai strādāt. Pēc 50 gadu vecuma pamazām var mainīt pamazām plānus uz konservatīvākiem. Tuvojoties pensionēšanās vecumam ir svarīgākais saglabāt līdzekļus nekā papildus nopelnīt.  Runājot par 3. pensiju līmeni un uzkrājumu veidošanu, Pēteris Stepiņš atzīst, ka darbības principi ir līdzīgi, atšķirīgais - uzkrājumi 3. līmenī, kas ir brīvprātīgi, ir pieejami cilvēkiem jau no 55 gadu vecuma, bet 2. līmeņa uzkrājumi ir pieejami no pensionēšanās brīža. 2. pensiju līmenī uzkrātie līdzekļi nav pieejami visi uzreiz. Sistēma, kas ir pašlaik, neļauj izņemt visu naudu uzreiz pensionējoties, pasargā cilvēku no paša muļķības, vērtē eksperti. Cilvēki var izvēlēties, vai 2. līmenī uzkrātos līdzekļus pievienot valsts nodrošinātai pensijai ik mēnesi, tā palielinot pensijas apjomu, var izmantot mūža pensijas polisi.

Sabiedrības diskusiju epicentrā arvien nonāk temati, kuros saduras konservatīvā un liberālā doma un kā likums tās ir vienas no kaismīgākajām viedokļu sadursmēm. Vai tas būtu Satversmes tiesas spriedums par viendzimuma pāriem vai premjera parakstītu deklarācija pret seksuālo minoritāšu diskrimināciju – minoritāšu un arī nacionālie jautājumi parasti izraisa lielākās kaislības. Par šiem un citiem jautājumiem "Krustpunktā" pirmdienas intervija ar Konservatīvisma studiju centra direktoru Andi Kudoru.

Sabiedrības diskusiju epicentrā arvien nonāk temati, kuros saduras konservatīvā un liberālā doma un kā likums tās ir vienas no kaismīgākajām viedokļu sadursmēm. Vai tas būtu Satversmes tiesas spriedums par viendzimuma pāriem vai premjera parakstītu deklarācija pret seksuālo minoritāšu diskrimināciju – minoritāšu un arī nacionālie jautājumi parasti izraisa lielākās kaislības. Par šiem un citiem jautājumiem "Krustpunktā" pirmdienas intervija ar Konservatīvisma studiju centra direktoru Andi Kudoru.

Džo Baidena inaugurācija ASV. Igaunijas valdības maiņa. Aleksejs Navaļnijs atgriezies Krievijā, kur tūlīt arī tika arestēts. Aktualitātes komentēLatvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Artjoms Konohovs. Ierakstā uzklausām Tartu Universitātes pasniedzēju Vello Petais. Vašingtonas politika maina kursu 20. janvārī, kā ierasts, iespaidīgā ceremonijā Vašingtonas Kapitolija ārtelpā amata zvērestu nodeva 46. Savienoto Valstu prezidents Džozefs Baidens un viceprezidente Kamala Harisa, pirmā sieviete, kā arī pirmā afrikāņu un indiešu izcelsmes persona, kas ieņem šo otro nozīmīgāko posteni amerikāņu varas hierarhijā. Līdz ar to ir noslēdzies ilgais un nepieredzēti dramatiskais prezidenta vēlēšanu process, kurā no Baltā nama šķīrās Republikāņu partija prezidenta Donalda Trampa personā. Tramps kļuva par pirmo amatu atstājošo prezidentu vairāk nekā 150 gadu laikā, kurš nepiedalījās sava pēcnācēja inaugurācijas ceremonijā, kurā vēlēšanās zaudējušo pusi pārstāvēja iepriekšējais viceprezidents Maiks Penss. Pārstāvēja, jāteic, godam – tāpat kā nelaimīgajā jaunievēlētā prezidenta amatā apstiprināšanas dienā 6. janvārī. Jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas runas vadmotīvs, kā pēdējā laikā ierasts, bija nepieciešamā nācijas vienotība pašreizējā sarežģītajā situācijā. Savā pirmajā darbdienā Baltā nama Ovālajā kabinetā Džo Baidens gan neiepriecināja tos, kuri, iespējams, sagaidīja vairāk iecietības pret viņa priekšgājēja politisko mantojumu. Prezidents parakstīja veselu virkni izpildrīkojumu, kas nozīmīgi maina viņa priekšgājēja politisko kursu. Cita starpā, tiek atjaunota Savienoto Valstu dalība Parīzes klimata nolīgumā un pilnvērtīga darbība Pasaules Veselības organizācijā, prezidenta Obamas laikā ieviestā liberālā politika pret nelegālajiem imigrantiem no Meksikas, kas ieceļošana brīdī bijuši nepilngadīgi, atcelti prezidenta Trampa noteiktie ierobežojumi ieceļošanai no vairākām valstīm ar islāmticīgo iedzīvotāju vairākumu. Nozīmīgi pasākumi tiek ieviesti kornavīrusa pandēmijas un tās seku apkarošanā, sākot ar prasību obligāti valkāt sejas masku visās valsts iestādēs, beidzot ar moratorija pagarināšanu izglītības kredītu atmaksām un personu izlikšanai no dzīvokļiem parādu dēļ. Kā ļauj spriest jaunievēlētā prezidenta un viņa komandas dalībnieku pēdējā laika izteikumi, šis ir tikai sākums nozīmīgam Vašingtonas politikas pavērsienam. Izaicinājums Kremļa saimniekam Nepiepildot cerības, kuras, visticamāk, loloja Kremļa saimnieks Vladimirs Putins, proti, ka redzamākais viņa režīma kritiķis Aleksejs Navaļnijs Krievijā , pēc tam, kad pagājušā gada augustā knapi izdzīvoja saindēšanu ar ķīmisko ieroci Novičok un tika steidzami nogādāts reanimācijai Berlīnē, Krievijā tuvākajā laikā vairs neatgriezīs. Taču iecirtīgais opozicionārs tomēr nolēma mest izaicinājumu vadonim un pagājušo svētdien,17.janvārī, sēdās lidmašīnā uz Maskavu. J au pirms viņa izlidošanas Krievijas tiesu varas pārstāvji paziņoja, ka Navaļnijam tiek izvirzīta apsūdzība par nosacīta soda izciešanas noteikumu pārkāpumu. Proti, guļot reanimācijā un atlabstot Berlīnes klīnikā, Navaļnijs, protams, nevarēja ierasties regulārai reģistrācijai attiecīgajā Maskavas policijas iecirknī, kas viņam jāveic kā notiesātajam iepriekšējos gados organizētā tiesas procesā. Pirms ielidošana Navaļnija lidmašīna tika novirzīta uz citu lidostu, kur ielidojušais opozicionārs tika arestēts. Tiesas sēdē, kas pirmdien notika policijas iecirknī, Navaļnijam tika piespriests 30 dienu arests, kura laikā tiks izskatīta apsūdzība. Var piebilst, ka Maskavā Kremļa kritiķis nav atgriezies tukšām rokām. Pirms pāris dienām tīmeklī tika publiskots un jau desmitiem miljonu skatījumu savācis Navaļnija un viņa komandas jaunākais veikums: vairāk nekā pusstundu gara dokumentālā filma –par grandiozu un līdz bezgaumībai greznu pils kompleksu, kas uzcelts Vladimira Putina iepriecinājumam Melnās jūras piekrastes kūrortpilsētas Gelendžikas apkaimē. Līdzekļi šai būvei, kā aprāda filmas autori, nāk no Kremļa saimnieka favorītiem, kuri tos ieguvuši, pateicoties „trekniem” amatiem valsts pārvaldē un valsts uzņēmumos, kā arī dāsniem valsts pasūtījumiem. Politiskās pārmaiņas Igaunijā Par iespējamu iepriekšējās Igaunijas valdošās koalīcijas izjukšanu runāja jau teju kopš tās izveides 2019. gada pirmajā pusē. Pārāk politiski neloģiska šķita koalīcija starp premjera Jiri Ratasa Centra partiju, kura, cita starpā, ir galvenā Igaunijas krievvalodīgo iedzīvotāju interešu paudēja, nacionālistisko Tēvzemes savienību un labējiem populistiem Konservatīvo tautas partiju jeb “EKRE”. Pie tam ārpus spēles tādējādi tika atstāta vēlēšanās uzvarējusī Reformu partija, kas ir Centra partijai ideoloģiski daudz tuvāka. Galvassāpes premjeram Ratasam pastāvīgi sagādāja “EKRE” līderu tēva un dēla Marta Helmes un Mārtina Helmes radikālie un netaktiskie izteikumi, kas savu reizi bija veltīti arī ārvalstu līderiem. Pēc kārtējās nepiedienīgās izrunāšanās, šajā gadījumā par tobrīd nule ievēlēto Savienoto Valstu prezidentu Džo Baidenu, Martam Helmem nācās atstāt iekšlietu ministra amatu. Tomēr liktenīgas Jiri Ratasa valdībai izrādījās ne idejiskās vai politiskās nesaskaņas, bet gan korupcijas skandāls, kurā ierauta viņa partija. Kā atklājies, dāsnu atbalstu no valdības kredītaģentūras pērnajā vasarā saņēmis nekustamo īpašumu attīstības lielprojekts “Porto Franco”, kura īpašnieki savulaik dāsni ziedojuši Centra partijai. Izmeklēšanas gaitā Centra partijas pārstāve, finanšu ministres padomniece Kersti Krahta apsūdzēta ietekmes tirgošanā un līdzdalībā naudas atmazgāšanā; apsūdzības celtas vēl vairākām valsts amatpersonām. Tas izraisīja premjera Jiri Ratasa un viņa valdības demisiju 14. janvārī. Jau tajā pašā dienā Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida uzticēja nākamās valdības sastādīšanu Reformu partijas līderei Kajai Kallasai. Sarunas starp Reformu partiju un Centra partiju sākās teju nekavējoties, un abu šo partiju koalīcijas izveides perspektīvas tiek vērtētas visai cerīgi. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kādas pārmaiņas gaida tuvākajā laikā Rīgu? Šīs nedēļas tiesas spriedumi liek domāt, ka jaunā Rīgas dome drīz varētu uzsākt darbu. Kaut kādas izmaiņas vēl iespējamas domes sastāvā pēc balsu pārskaitīšanas, taču koalīciju tas neietekmēs – tā ir apņēmības pilna Rīgā sākt jaunu ēru. Ko tad topošā galvaspilsētas vadība sola? Krustpunktā diskutē visu četru valdošo partiju frakcijas vadītāji – Mārtiņš Kossovičs no Attīstībai/Par! un Progresīvajiem, Kārlis Šadurskis no Jaunās Vienotības, Einārs Cilinskis no Nacionālās apvienības un Latvijas Reģionu apvienības un Jānis Ozols no Jaunās Konservatīvās partijas. Pārrunāsim, kādas pārmaiņas gaida gan Rīgas ielas un satiksmi, gan drošības jomu un Rīgas zaļo vidi. Pa tālruni uzklausām opozīcijas pārstāvjus - Annu Vladovu no "Saskaņas" un Oļegu Burovu no "Gods kalpot Rīgai".

Kādas pārmaiņas gaida tuvākajā laikā Rīgu? Šīs nedēļas tiesas spriedumi liek domāt, ka jaunā Rīgas dome drīz varētu uzsākt darbu. Kaut kādas izmaiņas vēl iespējamas domes sastāvā pēc balsu pārskaitīšanas, taču koalīciju tas neietekmēs – tā ir apņēmības pilna Rīgā sākt jaunu ēru. Ko tad topošā galvaspilsētas vadība sola? Krustpunktā diskutē visu četru valdošo partiju frakcijas vadītāji – Mārtiņš Kossovičs no Attīstībai/Par! un Progresīvajiem, Kārlis Šadurskis no Jaunās Vienotības, Einārs Cilinskis no Nacionālās apvienības un Latvijas Reģionu apvienības un Jānis Ozols no Jaunās Konservatīvās partijas. Pārrunāsim, kādas pārmaiņas gaida gan Rīgas ielas un satiksmi, gan drošības jomu un Rīgas zaļo vidi. Pa tālruni uzklausām opozīcijas pārstāvjus - Annu Vladovu no "Saskaņas" un Oļegu Burovu no "Gods kalpot Rīgai".

Līdz Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām palikušas vien dažas dienas, tāpēc Krustpunktā pēdējā pirmsvēlēšanu diskusija ar domes deputātu kandidātiem. Par problēmām, kas saistās ar infrastruktūru galvaspilsētā, tāpat arī situāciju pilsētas kapitālsabiedrībās un par plāniem izglītības un vides jomā. Protams, arī par politiskās sadarbības iespējām ar citām partijām iztaujājam kandidātus no “Attīstībai/Par un Progresīvie” kopīgā saraksta, Jaunās Konservatīvās partijas un partijas “Saskaņa”. Attīstībai/Par un Progresīvie” sarakstu pārstāv Mārtiņš Staķis, Jauno konservatīvo partiju – Linda Ozola, bet “Saskaņu” - Konstantīns Čekušins.  

Līdz Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām palikušas vien dažas dienas, tāpēc Krustpunktā pēdējā pirmsvēlēšanu diskusija ar domes deputātu kandidātiem. Par problēmām, kas saistās ar infrastruktūru galvaspilsētā, tāpat arī situāciju pilsētas kapitālsabiedrībās un par plāniem izglītības un vides jomā. Protams, arī par politiskās sadarbības iespējām ar citām partijām iztaujājam kandidātus no “Attīstībai/Par un Progresīvie” kopīgā saraksta, Jaunās Konservatīvās partijas un partijas “Saskaņa”. Attīstībai/Par un Progresīvie” sarakstu pārstāv Mārtiņš Staķis, Jauno konservatīvo partiju – Linda Ozola, bet “Saskaņu” - Konstantīns Čekušins.  

Libānā notikusī traģēdija ir aizkustinājusi visu pasauli. Valstis piedāvā savu palīdzību, cilvēki ziedo, cenšoties atbalstīt grūtības nonākušos libāniešus. Libāna jau tāpat bija politiskā un ekonomiskā krīzē, bet sprādziena izraisītās sekas būs grūti pārvarēt. Arī virkne citu Tuvo Austrumu valstu ir nonākušas daudz lielākās ekonomiskās grūtībās, nekā tas bijis iepriekš. Publiski izskanējušie izteikumi liek domāt, ka pēdējā laikā pasliktinās Igaunijas un Somijas attiecības. Daudzus gadus tās bijušas ļoti labas, bet atšķirīgie pēdējo vēlēšanu rezultāti, šķiet, ir iedzinuši ķīli starp abām kaimiņvalstīm.  Notikumus pasaule komentē politogs vēstures doktors Ojārs Skudra. Sazināmies ar Kintiju Eigminu-Čemali, kura dzīvo Beirutā. Tuvie Austrumi – pandēmija u.c. satricinājumi Kā zināms, Irāna bija viena no pirmajām valstīm, kurā koronavīrusa pandēmija guva nozīmīgu izplatību. Pirmais saslimšanas gadījums tika oficiāli izziņots 19. februārī, kad par reģistrētiem gadījumiem savā teritorijā bija ziņojušas jau 29 citas valstis, un jau tobrīd tika izteiktas aizdomas, ka Irānas Islāma Republikas režīms atzinis infekcijas izplatību novēloti un noklusē tās patiesos apmērus. Tagad šīs aizdomas guvušas apstiprinājumu. Kā 3.augustā ziņoja britu raidsabiedrība BBC, anonīms avots Irānā nodevis tās rīcībā patiesos saslimstības datus, kuri iegūti Irānas Veselības ministrijā. Tie atklāj, ka pirmais nāves gadījums no Covid-19 Irānā fiksēts jau 19. janvārī, savukārt šobrīd oficiāli atzītie mirstības dati ir apmēram trīs reizes mazāki nekā reālie. Būtiski augstāks par oficiāli atzīto ir inficēšanās gadījumu skaits: vairāk nekā 450 000 faktisko pret nepilniem 300 000 atzīto jūlija beigās. Islāma republikas drošības dienesti sākotnēji kavējuši informācijas izplatību, lai tā neietekmētu februāra otrajā pusē notikušās vēlēšanas un Islāma revolūcijas 40. gadadienas svinības, tomēr rezultātā „informācijas bumba” detonēja burtiski pāris dienas pirms vēlēšanām, pamatīgi mazinot dalības rādītājus. Tagad informācijas slēpšana turpinās, jo augsti saslimstības rādītāji kaitē režīma starptautiskajai reputācijai un sabiedrības noskaņojumam pašu mājās. Arī pēc oficiālajiem rādītājiem Irāna ir pandēmijas vissmagāk skartā valsts Tuvajos Austrumos inficēto un mirušo kopskaita ziņā. Kas attiecas uz reģionu kopumā, tad dažās valstis vērojama situācijas uzlabošanās, kamēr citas piedzīvo jaunu saslimšanas rādītāju kāpumu. Saūda Arābijā, kas ir Tuvo Austrumu valsts ar lielāko inficēto skaitu uz miljonu iedzīvotāju, ikdienas saslimšanas gadījumu skaita kāpums, kas valstī bija vērojams kopš jūnija sākuma, beidzot noplacis. Par normalizācijas plāna īstenošanu, atļaujot atsākt darbu viesnīcām un kūrortiem, paziņojusi Kuveita, kur saslimšanas statistika pēdējās nedēļās arī uzlabojusies. Tikām Izraēla piedzīvo jaunu inficēšanās gadījumu skaita kāpumu, 28. jūlijā fiksējot jaunu bēdīgu rekordu ar vairāk nekā 2300 gadījumiem diennaktī. Līdzīga situācija ir Libānā, un jūlija beigās valdība Beirutā paziņoja par mobilizācijas plānu cīņai pret pandēmiju. Taču 4. augusta pievakarē Beirūtu satricināja grandiozs sprādziens, kad ostā eksplodēja vairāk nekā 2500 tonnas amonija nitrāta, kas kopš 2013. gada tika glabāts kādā noliktavā. Sprādziena spēks nolīdzināja līdz ar zemi lielāko daļu ostas un sagrāva drupās vairākus Beirutas vecpilsētas kvartālus. Šobrīd oficiāli apstiprināti 137 bojāgājušie, taču šis skaitlis, visdrīzāk, pieaugs, jo vairāki simti cilvēku joprojām ir bez vēsts pazuduši. Tas ir smags trieciens nelielajai valstij, kura jau gadu desmitiem cīnās ar politisko nestabilitāti un pēdējos gados arī ar smagu ekonomisko krīzi, kuru tikai padziļinājusi pandēmija. Visdrīzāk notikums nepaliks arī bez politiskām sekām, jo notikušajā liela daļa Libānas sabiedrības saskata valdošās elites bezatbildības sekas. Plaisa Igaunijas-Somijas attiecībās Jau jūnija sākumā parādījās informācija, ka Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida atsaukusi vēstnieku Somijā Harri Tīdo pēc paša vēstnieka lūguma. Pagājušās nedēļas nogalē pats vēstnieks Somijas sabiedriskajā televīzijai paskaidrojis, ka viņa aiziešanai no amata ir divi iemesli: vecums un nesaskaņas ar pašreizējo Igaunijas valdību. Tīdo norādījis, ka labēji populistiskās Konservatīvās tautas partijas (EKRE) paziņojumi neuzlabo abu valstu attiecības, kā nepatīkamāko gadījumu minot to, kā pagājušā gada nogalē iekšlietu ministrs un nu jau bijušais partijas vadītājs Marts Helme asi kritizēja Somijas valdību un premjerministri Sannu Marinu nodēvējis par „pārdevēju, kas kļuvusi par premjerministri”. Igaunijai un Somijai allaž bijušas tuvas attiecības, turklāt Igaunijai tās ir jo īpaši būtiskas – Somija ir otrs lielākais ārvalstu investīciju avots, kā arī lielākais eksporta tirgus. Nu jau bijušais vēstnieks norādījis, ka pašreizējā valdība ir pasliktinājusi attiecības ar Somiju. Publiski šķiet, ka  arī komunikācija starp abām valstīm pasliktinājusies – pagājušajā nedēļā Igaunijas valdība paziņoja, ka neatbalstīs tuneļa izbūvi starp abu valstu galvaspilsētām, ja to būvēs par Ķīnas un privātu investoru naudu,  tā vietā atbalstot Somijas un Igaunijas finansētu projektu. Taču, kā norāda somu kolēģi- šāds projekts neeksistē, un jau vairākus gadus starp abām valstīm nenotiek sarunas par šāda tuneļa izbūvi. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šodien raidījums Krustpunktā viss būs veltīts azartspēlēm. Diskusijā iesaistīsies politiķi. Jaunā Konservatīvā partija ir regulāri paudusi viedokli, ka morālu apsvērumu dēļ šo biznesu vajadzētu krietni ierobežot. Savukārt Attīstībai/Par nav slēpusi skepsi par iespējām to kontrolēt un rezultātu, kāds tiktu panākts. Taču aspekti ir vairāki. Daudzi tagad spēlē arī internetā, un tur nodrošināt legālo biznesu ir krietni sarežģīti. Kas varētu tālāk notikt ar šo jomu un kādai rīcībai politiķi ir gatavi? Raidījumā piedalās Jaunās Konservatīvās partijas pārstāvis, kurš Saeimā vada Juridisko komisiju, Juris Jurašs. Attīstībai/Par pārstāvēs tās vadītājs Daniels Pavļuts, viņš Saeimā darbojas Tautsaimniecības komisijā. Tautsaimniecības komisiju vada bijušais ekonomikas ministrs no KPV.lv Ralfs Nemiro, bet pašreizējo opozīciju pārstāvēs Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs no Zaļo un zemnieku savienības, ekspremjers Māris Kučinskis.

Šodien raidījums Krustpunktā viss būs veltīts azartspēlēm. Diskusijā iesaistīsies politiķi. Jaunā Konservatīvā partija ir regulāri paudusi viedokli, ka morālu apsvērumu dēļ šo biznesu vajadzētu krietni ierobežot. Savukārt Attīstībai/Par nav slēpusi skepsi par iespējām to kontrolēt un rezultātu, kāds tiktu panākts. Taču aspekti ir vairāki. Daudzi tagad spēlē arī internetā, un tur nodrošināt legālo biznesu ir krietni sarežģīti. Kas varētu tālāk notikt ar šo jomu un kādai rīcībai politiķi ir gatavi? Raidījumā piedalās Jaunās Konservatīvās partijas pārstāvis, kurš Saeimā vada Juridisko komisiju, Juris Jurašs. Attīstībai/Par pārstāvēs tās vadītājs Daniels Pavļuts, viņš Saeimā darbojas Tautsaimniecības komisijā. Tautsaimniecības komisiju vada bijušais ekonomikas ministrs no KPV.lv Ralfs Nemiro, bet pašreizējo opozīciju pārstāvēs Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs no Zaļo un zemnieku savienības, ekspremjers Māris Kučinskis.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Ojārs Skudra, no Briseles stāsta - Eduards Liniņš. Atvadas no Lielbritānijas Tas nu ir noticis. Vakar vakarā apmēram pusseptiņos pēc Briseles laika Eiropas Parlaments ar 621 balsi par, 49 balsīm pret un 13 deputātiem atturoties apstiprināja vienošanos par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Līdz ar to ir noslēdzies process, kuru iesāka 2016. gada 23. jūnijā Lielbritānijā notikušais referendums par izstāšanos, un kas ieguvis vispārzināmo apzīmējumu breksits. Līdz ar 31. janvāra pēdējo sekundi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pārstās būt Eiropas Savienības sastāvdaļa. Vakardienas debatēs pirms balsojuma daudzi runātāji pateicās saviem aizejošajiem kolēģiem, visiem britu politiķiem un britu nācijai par teju pusgadsimta laikā doto pienesumu savienības veidošanā un attīstīšanā. Daudzi citi pauda pārmetumus britu politiskās elites un arī mediju bezatbildībai, veicinot sabiedrībā antieiropeiskas tendences. Sevišķi skaudras bija daudzu Lielbritānijas pārstāvju – Liberāldemokrātiskās partijas, Skotijas Nacionālās partijas, Velsas partijas "Plaid Cymru", Ziemeļīrijas "Sinn Féin" un Ziemeļīrijas alianses partijas – uzrunas, kurās cita starpā skanēja apņemšanās atgriezties. To pašu viņiem vēlēja arī daudzi kolēģi. Protams, triumfa un zvaigžņu stunda šī bija Naidželam Farāžam un viņa „Breksita partijai”, taču līdz ar to viņu loma kā Eiropas, tā Lielbritānijas politikā ir izspēlēta. Britu deputātiem pametot Eiropas Parlamentu, tā vietu skaits samazināsies no 751 uz 705. Lielākā zaudētāja no britu aiziešanas ir liberāli centriskā alianse „Atjaunot Eiropu”, kura līdz ar britu liberāldemokrātiem zaudēs 17 vietas, bet vietā iegūs tikai sešas. Arī vairuma citu parlamenta apvienību bilance šai ziņā ir negatīva. Vienīgās grupas, kuras no šīm pārmaiņām iegūst, ir labēji centriskā Eiropas Tautas partija un nacionālistu, populistu un eiroskeptiķu grupa „Neatkarība un demokrātija”. Tomēr būtiskas izmaiņas politisko spēku samērā Eiropas Parlaments nav piedzīvojis. Protams, līdz ar vakardienas balsojumu nekas nebeidzas – priekšā ir sarunas, veidojot savienības partnerattiecības ar bijušo dalībvalsti. Un, kā savā noslēguma uzrunā uzsvēra Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sassoli, šis process nebūt nebūs viegls. Pēc balsojuma Eiroparlamenta deputāti vienojās dziesmā. Tā bija senā skotu balāde „Auld Lang Syne”, 18. gs. Roberta Bērnsa literārajā apdarē, kuru Lielbritānijā un arī citur Eiropā mēdz dziedāt, Jaungadu sagaidot. Protams, ka šis kopkoris nebija iepriekš ne plānots, ne samēģināts, un tas tikai vēlreiz apliecināja arī debatēs daudzkārt izskanējušo: Lielbritānija pamet Eiropas Savienību, bet tā ir un paliek Eiropā. Konservatori un reformisti Eiropas Konservatīvo un Reformistu politiskā grupas aizsākumi meklējami ap 2005. gadu, kad arvien nozīmīgākas pretrunas iezīmējās starp Lielbritānijas Konservatīvo partiju un tās partneriem labēji centriskajā Eiropas Tautas partijas koalīcijā. Britu konservatīvo vidē nobrieda ideja par nepieciešamību veidot savu Eiroparlamenta grupu, piesaistot līdzīgas ievirzes labējās partijas. Tajā pat laikā nobrieda krīze toreizējā grupā „Savienība par nāciju Eiropu”, kad to pameta vairākas ietekmīgas partijas. Brūkošās „Savienības par Nāciju Eiropu” dalībnieki, tai skaitā toreizējā „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, kļuva par potenciālajiem britu konservatīvo sabiedrotajiem jaunas politiskās grupas veidošanā. Lūk, kā šos notikumus atceras viens no galvenajiem Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas iniciatoriem, britu eirodeputāts Džefrijs Van Ordens: Britu konservatīvie jutās arvien neērtāk Eiropas Tautas partijas aliansē. Viens no Eiropas Tautas partijas programatiskajiem principiem ir Eiropas politiskā integrācija, kam mēs pašos pamatos nepiekrītam. Tā vēlējās arī veidot Eiropas armiju, Eiropas Federālo izmeklēšanas biroju, Eiropas tiesnešu institūtu, radīt Eiropas pārstāvja posteni Apvienotajās Nācijās. [..] Tā nu vairākus gadus mēs mūsu partijas iekšienē un arī ar citu partiju pārstāvjiem apspriedām jaunas politiskās grupas izveides iespēju. Parlamenta noteikumi paredz nosacījumu slieksni jaunas grupas izveidei: grupā jābūt vismaz 25 deputātiem, kuri pārstāv vismaz ceturtdaļu no savienības dalībvalstīm. Pirmo nosacījumu izpildīt nebija grūti, jo konservatīvo partijai Eiropas Parlamentā tolaik bija 36 deputāti, bet citu valstu piesaiste bija daudz grūtāks uzdevums. ETP, tiklīdz uzdzirdēja, ka mēs grasāmies veidot jaunu grupu, ņēmās pārliecināt attiecīgo valstu valdības, ka tas būtu negurds solis, ka tām vajadzētu distancēties no šīs ieceres u.t.t. t. Atradās gan eiroparlamentārieši, kuri gribēja mums pievienoties, bet tiklīdz viņi ar šo ideju vērsās pie savām nacionālajām valdībām, durvis aizcirtās. [..] Ledus sakustējās līdz ar Deivida Kamerona stāšanos Lielbritānijas Konservatīvās partijas priekšgalā. Viņš piekrita mūsu aiziešanai no Eiropas Tautas partijas un jaunas grupas veidošanai, ja vien viņu ievēlēs par partijas vadītāju, un, ieņēmis šo amatu, viņš pildīja savu apņemšanos. Mēs izveidojām jaunu grupu 2009. gadā. Man tajā visā bija nozīmīga loma, es pavadīju daudz laika, apbraukājot Eiropas galvaspilsētas, tiekoties ar deputātiem šeit, [..], līdz bijām piesaistījuši nepieciešamo septiņu nāciju deputātus. Tad Viljams Heigs ieradās Eiropas Parlamentā pie Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāja un paziņoja, ka briti aiziet. Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas izveidi Džefrijs Van Ordens raksturo kā britu konservatoru mēģinājumu mainīt, viņuprāt, pārāk eirointegratīvo ievirzi Eiroparlamentā un visā Eiropas Savienībā. Šīs politiskās līnijas attīstība noveda pie Lielbritānijas referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības, kas, kā zināms, pēc vakardienas balsojuma Eiroparlamentā vaiņagosies ar Lielbritānijas aiziešanu jeb Breksitu. Savukārt Konservatīvo un Reformistu grupai šis process nesa eiroskeptiska spēka reputāciju. Britu konservatīvajiem Breksita procesā zaudējot lielāko daļu eirodeputātu vietu Naidžela Farāža „Breksita partijai”, par vadošo spēku politiskajā grupā kļuva Polijas valdošā partija „Likums un Taisnīgums”. Šīs partijas pārstāve, bijusī Polijas ārlietu ministre Anna Fotiga piesaukto eiroskepticisma jautājumu komentē šādi: Es biju antikomunistiskās kustības dalībniece; mana pirmā darba vieta bija kustībā „Solidaritāte”. Taisnību sakot, es vienmēr atbalstīju Polijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, un vispār – pievienošanos Rietumu pasaulei. Tā bija „Solidaritātes” ideja izvērst šo attīstību arī uz mūsu kaimiņvalstīm austrumos. Tas būtu patiešām dīvaini, ja es sevi dēvētu par eiroskeptiķi. Bet kā persona, kas bijusi iesaistīta antikomunistiskajā kustībā un cīnījusies par manas valsts neatkarību, es esmu vienkārši piesardzīga, atsakoties no kādas savas valsts suverenitātes daļas. Es allaž izvērtēju piedāvātās izmaiņas dalības līgumos. Es teiktu, ka es vienkārši nemēdzu rīkoties sasteigti, pieņemot kādus Eiropas līmeņa pasākumus. [..] Mēs, manuprāt, esam pozitīvi domājoši. Mēs vienkārši gribam rīkoties konsekventi, profesionāli, lai pārliecinātu mūsu Eiroparlamenta kolēģus ievērot mūsu uzskatus. Tas arī nosaka mūsu atsevišķās politiskās grupas saglabāšanas nepieciešamību. Esot kādā no dominējošajām politiskajām grupām – tādā kā Tautas partija – jums nākas vienkārši saplūst, sajaukties, balstīt vairuma uzskatus, un vairuma uzskats konkrētajā gadījumā ir ātra virzība uz integrāciju. Bet es domāju, ka par šo jautājumu ir jāpareflektē. Ne visas ievirzes šai ziņā ir pareizas, un mēs jau esam pamatojuši, ka turpmāki lēmumi vairākās jomās ir atliekami un arī iepriekš pieņemtie lēmumi ir pārskatāmi. Arī Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas vēsture lielā mēra apliecina eirodeputātes Annas Fotigas sacīto. Grupa allaž centusies sevi pozicionēt kā mērenu un konstruktīvu opozīciju idejiski tuvajai labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai – ietekmīgākajam spēkam Eiroparlamentā. Cita starpā, kad pēc 2014. gada vēlēšanām grupai pievienojās nacionālpopulistiskā partija „Alternatīva Vācijai”, pēc pāris gadiem tās deputātus palūdza no grupas aiziet. Iemesls bija „Alternatīvas Vācijai” sadarbība ar vēl radikālāko Austrijas Brīvības partiju un nikni uzbrukumi kancleres Merkeles īstenotajai bēgļu politikai. Līdzīgas nostādnes, raksturojot Eiropas Konservatīvo un Reformistu pašreizējo politiku, pauž arī viens no prominentākajiem grupas deputātiem, partijas „Nacionālā Apvienība” pārstāvis Roberts Zīle.   Trampa miera plāns Otrdien ASV prezidents Donalds Tramps prezentēja savu Tuvo Austrumu miera plānu. Šim notikumam veltītā preses konference notika kopā ar Izraēlas premjeru Benjaminu Netanjahu un Tramps paziņoja, ka Izraēla ir spērusi lielu soli miera virzienā un šī esot, iespējams, pēdējā palestīniešu iespēja izveidot savu valsti. Plāna galvenās sastāvdaļas ir sekojošas: Jeruzaleme paliek kā Izraēlas galvaspilsēta, un daļa no Austrumjeruzalemes kļūst par Palestīnas galvaspilsētu; Izraēla anektēs trešdaļu okupēto palestīniešu Rietumkrasta teritoriju, kas tiks "kompensētas" ar diviem tuksneša rajoniem līdzās robežai ar Ēģipti. Palestīnas bēgļiem nebūs tiesību atgriezties dzimtajās zemēs, kas iepriekšējos konfliktos tika pievienotas Izraēlai; Palestīnai jābūt demilitarizētai valstij. Šis nav pirmais mēģinājums atrisināt Izraēlas - Palestīnas konfliktu, taču iepriekš jautājumi par palestīniešu bēgļiem, abu valstu robežām, ebreju apmetnēm Rietumkrastā un Jeruzalemes statusu tika atstāti abu valstu divpusējām sarunām. Šoreiz tiek piedāvāts risinājums arī šiem strīdīgajiem jautājumiem, un, kā norāda analītiķi, piedāvājums spēlē par labu Izraēlai, un daži analītiķi pat norādījuši, ka šis plāns ir nevis mieram, bet Netanjahu pārvēlēšanai. Lieki piebilst, ka Palestīnas puse šo plānu jau noraidījusi. Bet ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutjērrešs otrdien paziņoja, ka Apvienotās Nācijas joprojām atbalsta palestīniešu un izraēliešu konflikta risinājumu saskaņā ar ANO rezolūcijām, starptautiskajām tiesībām un divpusējiem līgumiem.

Studijā notikumus komentē LTV žurnālists Toms Pastors un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. 2020. gada starptautiskās politikas vadmotīvi Par divu tēmu klātbūtni 2020. gada starptautiskās politikas apskatos mēs varam būt gluži droši: tajos būs klātesoša Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu kampaņa un Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības jeb breksits. Pēc skaita 59. ASV prezidenta vēlēšanas notiks 3. novembrī, un ja vien Donalds Tramps nekļūs par pirmo Baltā nama saimnieku vēsturē, kuru no amata atceļ impīčmenta rezultātā, viņš kā Republikāņu partijas kandidāts pretendēs uz pārvēlēšanu otrajam prezidentūras termiņam. Savukārt Demokrātu partijas kandidātu saraksts šīm vēlēšanām ir plašākais pusgadsimta laikā, un tajā joprojām nav iezīmējies viens nepārprotams līderis. Spriežot pēc pašreizējiem aptauju datiem, nopietnākās izredzes cīņā pret Donaldu Trampu varētu būt bijušajam viceprezidentam Džo Baidenam un senatoram Bērnijam Sandersam. Tāpat aptaujas rāda, ka Demokrātu partijai kopumā valstī ir lielāks atbalsts nekā republikāņiem, kas gan, kā zināms, nebūt negarantē demokrātu kandidāta uzvaru vēlēšanās. Ir visnotaļ ticami, ka arī šī gada novembrī var atkārtoties 2016. gada situācija, kad balsu pārsvars Elektoru kolēģijā nes uzvaru Donaldam Trampam. Tikām Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons un viņa Konservatīvā partija jau nodrošinājusi sev pārliecinošu vairākumu Parlamenta apakšpalātā. Tas padara visai ticamu Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības 31. janvārī. Borisam Džonsonam tomēr izdevies atrast alternatīvu t.s. Ziemeļīrijas backstop modelim, kas varēja kļūt par šķērsli Lielbritānijas tirdzniecības līgumiem ar trešajām valstīm pēc izstāšanās no savienības. Tomēr Džonsona plāns faktiski rada muitas kontroles robežu starp Ziemeļīriju un pārējo Lielbritāniju, un atklāts paliek jautājums, vai šāds risinājums būs pieņemams Konservatīvās partijas deputātu vairākumam. Parlamenta balsojums pērnā gada 20. decembrī, pieņemot izstāšanās likumprojektu pirmajā lasījumā, gan šķiet britu premjeram cerīgs signāls.   Amerikāņu sankciju „runga” Pēdējos gados dažādas sankcijas pastāvīgi tiek piesauktas kā Savienoto Valstu administrācijas iecienīts starptautisko attiecību instruments. Domājams, daudziem atmiņā iespiedusies karikatūra no izdevuma "The Economist" vāka, kurā redzama korpulenta aviobumba ar Donalda Trampa vaibstiem un uzrakstu uz sāniem: „Tarifi. Tehnoloģiju melnie saraksti. Finansiālā izolācija. Sankcijas”. Izdevums kritizēja prezidenta Trampa pieeju, izmantojot ekonomisko ietekmi kā politiskā spiediena instrumentu, kā destruktīvu un bīstamu. Tomēr Savienoto Valstu politika šai ziņā ir pietiekami niansēta un daudzšķautņaina, un teju nevienā gadījumā nav reducējama uz tīri ekonomiskiem vai politiskās ietekmes motīviem. Tā, piemēram, ekonomiskajā pretstāvē starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu, kuras vadmotīvs, protams, ir konkurence starp diviem ietekmīgākajiem globālā tirgus spēlētājiem, nepārprotami klātesoši ir arī drošības un, kopš nesena laika, arī cilvēktiesību motīvi. Kopš dažiem mēnešiem atsevišķas ķīniešu kompānijas un amatpersonas tikušas pakļautas sankcijām sakarā ar Ķīnas valdības rīcību pret uiguru minoritāti Siņdzjanas provincē. Savukārt par pērnā gada nogalē izsludinātjām sankcijām pret kompānijām, kuras piedalās gāzesvada Nord Stream 2 izbūvē Baltijas jūrā, tiek pausts, ka tām ir arī pamatīga amerikāņu ekonomisko interešu „odere”. Eiropas enerģētiskās drošības aizsardzības likumu, kurā balstās šīs sankcijas, izstrādājis Teksasas senators Teds Krūzs, kura pārstāvētā štata ekonomikā naftas un gāzes ieguvei ir ļoti nozīmīga vieta. Un, lai arī Eiropas Savienībā Nord Stream 2 projekts arī sastop nozīmīgu opozīciju, šāda Savienoto Valstu protekcija Vecās pasaules galvaspilsētās tiek uztverta ar saprotamu aizkaitinājumu. Var piebilst, ka ASV Finanšu departamenta mājaslapā atrodami pavisam 32 dažādu sankciju programmu apraksti. Vairums attiecas uz kādu konkrētu valsti vai reģionu, savukārt starp pārējām teju pamanāmākās ir arī Latvijai kopš nesena laika aktuālās „Magņicka sankciju” programmas, respektīvi, sankcijas, kas noteiktas saskaņā ar Globālā Magņicka cilvēktiesību atbildības likuma normām. Starp citu, tiek minēts, ka šo likumu prezidents Tramps 2017. gada decembrī parakstījis tikai tāpēc, ka tam nav bijusi paredzēta prezidenta veto iespēja.   Makrons rosina reformas – Francija pretojas Kopš pērnā gada 5. decembra Francijā turpinās streiki. Iemesls ir prezidenta Emanuela Makrona rosinātās pensiju sistēmas reformas, kuras daudzi Francijā uztver kā uzbrukumu pagājušo desmitgažu sociālajiem iekarojumiem. Francijas pensiju sistēma ir ne tikai viena no dāsnākajām pasaulē, bet arī visai komplicēta – tajā ir paredzēti daudzi un dažādi speciāli pensiju plāni atsevišķu profesiju pārstāvjiem un noteiktu vecumu sasniegušajiem. Eksperti norāda, ka šī sistēma ir novecojusi un konkurētnespējīga, cita starpā minot Vācijas piemēru, kur pensiju sistēmas reformas pēdējās desmitgadēs stimulējušas ekonomikas izaugsmi. Prezidenta Makrona administrācijas mērķis ir aizstāt veco sistēmu ar universālu, punktu uzskaitē balstītu aprēķina modeli, izlīdzinot atšķirības starp privāto un publisko sektoru. Tāpat valdība sākotnēji pauda vēlmi palielināt pensionēšanās vecumu no 62 uz 64 gadiem, drīz pēc protestu sākuma gan koriģējot uzstādījumu – strādāšana līdz 64 gadu vecumam būtu brīvprātīga, stimulējot šo izvēli ar īpašām priekšrocībām. Tomēr arī modificētie Makrona administrācijas pensiju reformas plāni joprojām nepārliecina arodbiedrību līderus, kuri pauž apņemšanos turpināt cīņu. Viņu ieskatā jebkāda sistēmas maiņa var kļūt par sākumu pensijas vecuma palielināšanai un pensiju apjoma samazināšanai. Diezgan nepārprotami arodbiedrību vadoņu rīcība ir ne tikai sociāli, bet arī tīri politiski motivēta. Franču arodbiedrības pēdējā desmitgadē ir zaudējušas lielu daļu kādreizējās ietekmes un acīmredzot saskata šai situācijā iespēju apliecināt sevi kā sabiedrību mobilizējošu spēku, iedvesmojoties no „dzelteno vestu” kustības, kura pagājušogad piespieda valdību atteikties no degvielas akcīzes palielināšanas plāniem. Tomēr sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka atbalsts streikam, salīdzinot ar tā pirmajām nedēļām, ir mazinājies. Šobrīd atbalstu vai simpātijas streikotājiem pauž tikai nedaudz vairāk nekā puse aptaujāto. Arī pašu streikotāju skaits atsevišķās publiskās sfēras nozarēs samazinājies. Nacionālajā dzelzceļa sabiedrībā SNCF, kur sākotnēji streikoja vairāk nekā puse darbinieku, izraisot pamatīgu jucekli transporta sistēmā, šobrīd streiku turpina apmēram 7,7%.

Studijā notikumus komentē LU asoc.prof. Daunis Auers un maģistrants Jurģis Kalniņš, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Spēku atvilkšana Austrumukrainā 29. oktobrī Ukraina uzsākusi savu bruņoto spēku atvilkšanu no frontes līnijas ar pašpasludināto Luhanskas Tautas republiku Zolotes pilsētas apkaimē. Abpusēja spēku atvilkšana trīs frontes līnijas punktos ir priekšnoteikums no Maskavas puses, lai notiktu tikšanās tā dēvētajā „Normandijas formātā”, turpinot sarunas par situācijas noregulējumu Ukrainas austrumos. Jau vasarā atvilkšana notika Staņicas Luhanskas pilsētciematā, savukārt Petrovskes pilsētā tā vēl nav uzsākta. Atvilkšana Zolotē aizkavējās apmēram par mēnesi, jo vairākkārt tika pārkāpta vienošanās par nedēļu ilgu uguns pārtraukšanu pirms atvilkšanas sākuma. Stāvokli Ukrainas pusē sarežģī bijušo brīvprātīgo Ukrainas armijas karavīru un citu patriotisko organizāciju dalībnieku ierašanās spēku atvilkšanas zonā. Tiek izteikti pretrunīgi apgalvojumi par to, vai šie aktīvisti šobrīd ir bruņoti. 26. oktobrī, uzturoties Zolotē, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis iesaistījās asā sarunā ar vienu no šiem brīvprātīgajiem, kas vēlāk guva plašu rezonansi Ukrainas medijos un sabiedrībā. Brīvprātīgo līderis un partijas „Nacionālais korpuss” vadītājs Andrijs Biļeckis brīdinājis valdību nemēģināt risināt šo problēmu ar spēku, jo uz to tikšot atbildēts ar vēl lielāka skaita bruņotu aktīvistu iesaisti. Netiešu atbalstu brīvprātīgo aktivitātēm paudis Ukrainas iekšlietu ministrs Arsens Avakovs. Spēku atvilkšana ir aptuveni mēnesi ilgs process, kuru kontrolē Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas novērotāji. Globālie protesti Protestu uzbangojums, kuru pasaule piedzīvojusi pēdējās nedēļās, savā apjomā ir lielākais kopš šīs desmitgades sākuma, kad „Arābu pavasara” masu demonstrācijas sakrita ar Occupy kustību Rietumu finanšu centros. Pašreizējiem protestiem dažādās valstīs un reģionos ir atšķirīgi motīvi, un atšķirīga ir arī varas reakcija. Joprojām turpinās jau mēnešiem ilgie protesti Honkongā, lai gan to tiešais iemesls – personu izraidīšanas likumprojekts – 23. oktobrī tika atsaukts. Spānijas Augstākās tiesas lēmums, piespriežot reālus un ilgus cietumsodus vairākiem Katalonijas secesijas kustības līderiem, izraisīja vairākas dienas ilgus vardarbīgus protestus Barselonā un citās Katalonijas pilsētās. Čīles galvaspilsētā Santjago protestu konkrētais iegansts ir braukšanas maksas palielinājums sabiedriskajā transportā, taču tajos izpaužas neapmierinātība ar vispārējo sociālo situāciju, tai skaitā zemo izglītības kvalitāti valstī. Neapmierinātība ar valdības sociālo un ekonomisko politiku ir iemesls protestiem Haiti un Ekvadorā, pēdējā gadījumā panākot valdības piekāpšanos un atteikšanos no Starptautiskā Valūtas fonda iniciētās taupības pasākumu paketes. Vairāk politiska satura ir protestiem Tuvajos Austrumos – Irākā, Libānā un Ēģiptē. Šeit ielās izgājušie sociālekonomisko problēmu cēloņus saskata politiskajā sistēmā un, attiecīgi, prasa konstitucionālas izmaiņas vai pie varas esošo spēku nomaiņu. Kamēr Libānā vara ir salīdzinoši gatava dialogam, Irākā pret demonstrantiem raidīts bruņots spēks, kā rezultātā 21 cilvēks zaudējis dzīvību. Ēģiptes militārā diktatūra izvērsusi striktus drošības pasākumus, apslāpējot protestu kustību, pirms tā izvērsusies plašumā. Komentētāji saskata līdzīgas iezīmes visos šajos protestos: sakritību protesta formās, sociālo tīklu ietekmi un – kas visnozīmīgāk – protestētāju vecumu. Kā atzīmē izdevuma The Guardian apskatnieks Džeks Šenkers: Vairums no šobrīd protestējošajiem ir finanšu krīzes bērni – paaudze, kas pieaugusi dīvainajos un drudžainajos gados pēc ekonomiskās un politiskās konvencijas sabrukuma un pirms iezīmējusies jauna, kas varētu aizstāt bojāgājušo.   Gaidāmās vēlēšanas Lielbritānijā  Otrdien Lielbritānijas Parlaments reto reizi darīja pa prātam premjerministram Borisam Džonsonam, ar pārliecinošu balsu vairākumu apstiprinot ne vien viņa rosinātās ārkārtas vēlēšanas, bet arī to datumu – 9. decembri. Ar šīm vēlēšanām premjers cer iegūt Parlamentu, kas noteiktāk atbalstīs viņa breksita plānu, kura īstenošana atlikta līdz nākamā gada 31. janvārim. Tomēr šo gaidu piepildīšanās nepavisam nav garantēta. Pašreizējās aptaujas gan liecina, ka Konservatīvajai partijai ir solīds pārsvars pār tās galvenajiem konkurentiem leiboristiem, tomēr vai šis pārsvars saglabāsies līdz vēlēšanām un vai tas konvertēsies atbilstošā deputātu vietu skaitā, to, kā atzīmē apskatnieki, grūti prognozēt. Vēl tiek uzsvērts fakts, ka abu tradicionālo britu politikas smagsvaru, konservatīvo un leiboristu, kopējais svars politiskajā spektrā ir sarucis līdz nepieredzēti zemam līmenim – apmēram 60%. Nav īsti skaidrs, kā šajās vēlēšanās varētu izpausties „Breksita partijas” atbalstītāju piedalīšanās, ciktāl nacionālajā līmenī eiroskeptisko spēku ieguvumi līdz šim bijuši niecīgi. Savu ietekmi noteikti palielinās Liberāldemokrātiskā partija, kura konsekventi iestājas par breksita atsaukšanu, taču nav droši lēšams, cik tieši eirooptimistu balsu tā varētu atņemt saviem konkurentiem. Droši vien konservatīvo galvenais konkurents arī gaidāmajās vēlēšanās būs Leiboristu jeb Darba partija, taču šīs partijas izredzes nebūt nevairo tās aptuvenā pozīcija breksita jautājumā, kas ir un paliek nozīmīgākais šajās vēlēšanās. Tiek minēts arī, ka vēlēšanu rezultātus varētu nozīmīgi iespaidot vēlētāju tendence balsot par ticamāko uzvarētāju un pat slikts laiks, kas daudzus varētu atturēt doties pie urnām.

Studijā notikumus komentē žurnālisti Imants Frederiks Ozols un Ansis Bogustovs. Taivāna – valsts profils  Pašreiz pastāvošā Taivānas valsts jeb, oficiālā nosaukumā, Ķīnas Republika, izveidojās 1949. gadā, kad pēc zaudējuma komunistiem Ķīnas pilsoņu karā turp pārcēlās Ķīnas nacionālistu valdība ar Čanu Kaiši priekšgalā, kā arī apmēram 2 miljoni nacionālistu armijas karavīru un valdības atbalstītāju. Čana Kaiši un viņa vadītās nacionālistiskās Gomiņdana partijas režīms Ķīnā bija vienpartijas diktatūra, un šādu pašu valdīšanu tas turpināja arī Taivānā. Kara stāvoklis salā tika atcelts tikai 1987. gadā, un līdz tam īstenotās represijas skāra apmēram 140 000 cilvēku, 3000 – 4000 piespriežot nāvessodu. Represijas vērsās ne vien pret patiesiem vai domājamiem komunistu atbalstītājiem, bet arī pret vietējo taivāniešu eliti, kuru no varas atstūma no kontinenta pārcēlušies varasvīri. Pārmaiņas sākās tikai pēc Čana Kaiši nāves, kad vara pārgāja viņa dēla Čana Čingo rokās. 80 gadu otrajā pusē valstī tika iedibināta daudzpartiju sistēma, ieviests demokrātisks varas dalījums, atcelts kara stāvoklis. Pakāpeniski pieauga vietējās izcelsmes taivāniešu īpatsvars varas struktūrās, tika atzīta Taivānas lokālā identitāte, kuru agrākā vara bija centusies izskaust. Pēc Čana Čingo nāves 1988. gadā par prezidentu kļuva Taivānā dzimušais Lī Denhvejs, kurš turpināja aizsākto reformu kursu un 1996. gadā tika pārvēlēts pirmajās tiešajās Taivānas prezidenta vēlēšanās. Kopš demokrātijas iedibināšanas Taivānas politikā dominē divas koalīcijas: Gomiņdana vadītā t.s. „Zilā koalīcija” un Demokrātiskās Progresīvās partijas vadītā „Zaļā koalīcija”, kuras pārstāvis Čens Šjuibjans 2000. gadā pirmoreiz tika ievēlēts par prezidentu. „Zilie” saglabā tradicionālo politisko kursu uz Ķīnas apvienošanos, atjaunojot Ķīnas Republiku arī kontinentālajā Ķīnā, savukārt „zaļie” orientējas uz Taivānas kā suverēnas valsts nākotni. Tikām ekonomiski Taivāna jau kopš pagājušā gadsimta 70 gadiem ir viena no spēcīgākajām reģiona valstīm, līdz ar Dienvidkoreju, Honkongu un Singapūru veidojot t.s. „Āzijas tīģeru” četrotni. Tai skaitā pēdējās desmitgadēs aktivizējušies arī ekonomiskie sakari ar Ķīnas Tautas Republiku, kam gan joprojām traucē abu valstu savstarpējā neatzīšana. Ārpolitiski smagāko zaudējumu Taivāna piedzīvoja 1971. gadā. Līdz tam Taipejas valdība pārstāvēja visu Ķīnu ANO, t.sk. bija pastāvīga Drošības padomes locekle, bet tad šī vieta tika atdota komunistiskajai Ķīnai. Pekina konsekventi uzskata Taivānu par nelikumīgi atdalītu Ķīnas provinci. Lai gan militāras sadursmes kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem nav notikušas, militāra un diplomātiska spriedze abu valstu attiecībās ir pastāvīga. Šai nevienlīdzīgajā pretstāvē Taivānai ļoti svarīgs ir līdz šim konsekventais Savienoto Valstu atbalsts. Arī pašreizējais kontinentālās Ķīnas līderis Sjī Dziņpins akcentē Pekinas nostāju, deklarējot gatavību militāram konfliktam gadījumā, ja Taivāna mēģinās pasludināt neatkarību de jure. Savukārt pašreizējā Taivānas prezidente, Demokrātiskās Progresīvās partijas līdere Cai Inveņa uzsvērusi, ka Taivāna nekad nepieņems kādu apvienošanos ar kontinentālo Ķīnu pēc Honkongas vai līdzīga scenārija. Breksits turpina iestāties. 22. oktobrī britu premjers Boriss Džonsons varēja svinēt mazu uzvaru, kad Parlaments apstiprināja viņa panāktās breksita vienošanās virzību uz otro lasījumu. Tas ir rezultāts, kādu tā arī nekad neizdevās sasniegt Džonsona priekšgājējai Terēzai Mejai. Tomēr britu likumdevēji neapstiprināja premjerministra rosināto vienošanās apstiprināšanas grafiku, tā padarot ļoti mazticamu izstāšanos 31. oktobrī. Kā zināms, premjers Džonsons, pildot Parlamenta lēmumu, jau lūdzis Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu līdz nākamā gada 31. janvārim. Galīgās atbildes no Briseles gan vēl nav, taču nav domājams, ka Eiropas Savienības valdību vadītāji varētu to noraidīt, kas nozīmētu bezvienošanās breksitu 31. oktobrī. Politikas komentētāji gan lielākoties ir skeptiski par Borisa Džonsona iespējām panākt apstiprinājumu savam breksita piedāvājumam drīz un bez nozīmīgiem labojumiem. Tas savukārt nozīmē, ka Džonsona valdība mēģinās sarīkot ārkārtas vēlēšanas, kurās esošais breksita variants būs Toriju partijas priekšvēlēšanu programmas centrā. Tāpat joprojām ticams ir vēl viens referendums, kura sarīkošanai nepieciešamais laiks gan varētu prasīt izstāšanas termiņa pagarināšanu vēl par vairākiem mēnešiem. Kanādas Parlamenta vēlēšanu rezultāti 21. oktobrī Kanādas pilsoņi kārtējās vēlēšanās piešķīra mandātus 338 Parlamenta Pārstāvju palātas deputātiem. Iepriekšējās vēlēšanas 2015. gadā nesa grandiozu uzvaru Liberālajai partijai un tās līderim Džastinam Trudo, vairāk nekā pieckāršojot savu parlamenta pārstāvniecību un iegūstot 54% mandātu. Salīdzinoši šī gada vēlēšanas Kanādas liberāļiem ir zināms atkritiens, zaudējot 20 vietas Pārstāvju palātā. Liberālai partijai gan joprojām paliek lielākā frakcija, kas nozīmē palikšanu pie varas, taču parlamentārā vairākuma zaudējums padarīs grūtāku partijas programmas īstenošanu un liks meklēt sabiedrotos parlamentā. Visdrīzāk par tādiem varētu kļūt sociāldemokrātiskā Jaunā Demokrātiskā partija, kura gan arī zaudējusi daļu līdzšinējo mandātu. Ieguvēji no šīm vēlēšanām ir Kanādas Konservatīvā partija, kura kopējā balsu skaita ziņā pat nedaudz pārspējusi liberāļus, apmēram par piektdaļu palielinot savu pārstāvniecību parlamentā. Konservatīvie šķiet atguvušies pēc radikālā kritiena 2015. gadā, un abu lielāko Kanādas partiju starpā iestājies zināms ietekmes līdzsvars. Visspožākie rezultāti šajās vēlēšanās ir Kvebekas blokam – kreisas ievirzes partijai, kura iestājas par frančvalodīgās Kvebekas provinces atdalīšanos no Kanādas. Pēc smagās krīzes, kuru šī partija piedzīvoja šīs desmitgades pirmajā pusē, Kvebekas separātisti atguvuši trešās lielākās Parlamenta partijas statusu. Situācija Sīrijā Kopš 9. oktobrī Turcija uzsāka operāciju „Miera avots”, iebrūkot kurdu spēku kontrolētajā teritorijā Sīrijas ziemeļaustrumos, Turcijas armija un tās sabiedrotie Sīrijas nemiernieku spēki, tā dēvētā Sīrijas Nacionālā armija, ir okupējuši vairāk nekā 2000 kvadrātkilometru kaimiņvalsts teritorijas. Ziņas par kritušajiem un civiliedzīvotāju upuriem ir atšķirīgas, taču ir skaidrs, ka operācijas rezultātā dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 100 civiliedzīvotāji un vismaz 130 000 devušies bēgļu gaitās. Cita starpā Turcijas atbalstītie kaujinieki nogalinājuši arī Sīrijas kurdu politiķi, Sīrijas Nākotnes partijas ģenerālsekretāri Hevrinu Kalafu. 17. oktobrī, pēc Savienoto Valstu viceprezidenta Maikla Pensa un valsts sekretāra Maika Pompeo sarunām ar Turcijas prezidentu Radžipu Taijipu Erdoganu tika panākta vienošanās par 120 stundu uguns pārtraukšanu, kuras laikā kurdu spēkiem bija jāatstāj Turcijas iezīmētā apmēram 30 kilometrus platā drošības josla uz dienvidiem no robežas. Tikām jau 13. oktobrī kurdu Sīrijas demokrātiskie spēki vienojās ar Asada valdību par Sīrijas armijas atgriešanos kurdu kontrolētajos rajonos, kuriem draud Turcijas okupācija. Pirmajam uguns pārtraukšanas termiņam tuvojoties beigām, tika izsludināts nākamais – vēl uz 150 stundām. To šoreiz izsludināja Radžips Taijips Erdogans un Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēc sarunām Sočos 22. oktobrī. Šī vienošanās paredz, ka Turcija saglabā kontroli pār līdz šim okupēto Sīrijas teritoriju, savukārt kurdu vienības tiek atvilktas no šīs teritorijas un no Turcijas dienvidu robežas. Šo atvilkšanu kontrolēs Krievijas un Sīrijas valdības spēki. Tāpat Krievija un Turcija īstenos kopīgu patrulēšanu ap Turcijas noteikto drošības zonu. Turcijas rīcību, iebrūkot Sīrijā, nosodījušas visas Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis, izņemot Ungāriju; daudzas arī ieviesušas sankcijas pret Ankaru. Turciju starptautiski atbalstījušas Pakistāna, Azerbaidžāna, Kazahstāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna.  

Krustpunktā piektdienā uz studiju aicina žurnālistus, lai kopā apspriestu aizvadītās nedēļas svarīgākos notikumus. Šī nedēļa nav bijusi īpaši veiksmīga Jaunās Konservatīvās partijas biedru sāktajām iniciatīvām. Ģenerālprokurora Ērika Kalnmeijera atbrīvošanai no amata pamats nav atrasts un arī  Indriķis Muižnieks uz šo brīdi saglabājis Latvijas Universitātes rektora amatu. To visu apspriedīsim stundā pēc vieniem. Mūsu studijā: žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne, Latvijas Avīzes žurnālists Māris Antonēvičs, Sallija Benfelde no laikraksta „Brīvā Latvija”, kā arī Aidis Tomsons no Latvijas Radio raidījuma Krustpunktā.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un LU pasniedzēja Sigita Struberga. Komunistiskās Ķīnas septiņdesmitgade 1. oktobrī ar grandiozu militāro parādi un tai sekojošu pilsoņu gājienu Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā tika atzīmēta Ķīnas Tautas Republikas 70. gadadiena. Ķīnas kompartijas ģenerālsekretārs un prezidents Sjī Dzjiņpins uzrunāja klātesošos, stāvēdams turpat, kur pirms 70 gadiem režīma pamatlicējs Mao Dzeduns, kad pasludināja tautas republikas nodibināšanu. Dziņpina vārdiem par to, ka nav spēka, kurš varētu satricināt sociālistiskās Ķīnas pozīcijas planētas austrumdaļā, ir visai nopietns segums. Pēdējā desmitgadē Ķīna nepārprotami kļuvusi par pasaules otro spēcīgāko valsti kā ekonomiski, tā militāri. Parādē sociālistiskās impērijas iespējas uzskatāmi demonstrēja jaunākās paaudzes virsskaņas bezpilota lidaparāti un starpkontinentālās ballistiskās raķetes. Arī Ķīnas ekonomiskā ekspansija, mērķtiecīgi investējot un iegūstot aktīvus visās pasaules daļās, nevienam nav noslēpums. Par pašu ģenerālsekretāru un prezidentu Sjī mēdz teikt, ka varas koncentrācijas ziņā viņš jau varot mēroties ar pašu priekšsēdētāju Mao. Tomēr ārējās varenības izpausmju fonā vīd nopietnas problēmas, ar kurām šobrīd saskaras Ķīna. Pasaules medijos režīma septiņdesmitgades sakarā tiek tiražēta atziņa, ka neviena no 20. gs. vienpartijas diktatūrām nav nodzīvojusi daudz ilgāk par 70 gadiem; tai skaitā padomju boļševisms, kurš pastāvēja, ja skaita no pašas režīma iedibināšanās 1917. gada novembrī, nepilnus 74 gadus. Ķīnas sociālisms jau sen vairs nav tāds, kādu mēģināja radīt Mao un viņa laikabiedri citās pagājušā gadsimta totalitārajās sistēmās. Šodienas Ķīnā privātpersonas var iegūt bagātību, kāda padomju stila sociālismā nevienam oficiāli nebija ļauta. Padomju pieredze rāda, ka, ieguvuši ekonomiskos resursus, jaunbagātnieki tos agri vai vēlu tiecas konvertēt politiskā ietekmē. Pie tam resursi, kas ļāva Ķīnai veikt grandiozo ekonomisko izrāvienu, – lētais darbaspēks un urbanizācijas iespējas – pamazām izsīkst. Taču, sevišķi tumšu ēnu pār septiņdesmitgades svinību spozmi met teju četrus mēnešus ilgstošie protesti Honkongā, liekot apšaubīt prezidenta runā slavētā „viena valsts, divas sistēmas” principa veiksmi. Kamēr Ķīnas kontinentālajā daļā notika svinības par godu komunistiskā režīma 70 gadu jubilejai, Honkongā notika kārtējie protesti. Pirms raidījuma mēs sazvanījām Honkongā dzīvojošo "Quartz" žurnālisti Marī Hoi, lai aprunātos par protestiem un uzzinātu viņas domas par demokrātiskas Honkongas iespējām pastāvēt Ķīnā arī nākotnē. Mēs redzam ar protestiem šeit, cik grūti tas ir [saglabāt demokrātiju]. Honkongā notiek sadursme starp autoritāru Ķīnu un demokrātisku Honkongu. Tas, kā tas viss izvērtīsies arī būs atbilde uz šo jautājumu. Es esmu optimistiska un cerību pilna, bet, manuprāt, ir grūti paredzēt iznākumu. Šur un tur pavīd doma par neatkarību, bet protestētāju galvenā prasība ir saglabāt to, kas Honkongai jau ir , un ir nostiprināts konstitūcijā - neatkarīga jurisdikcija, pilsoniskā brīvība, kas nav pieejama un netiek aizsargāta kontinentālajā Ķīnā. Ar neatkarību drīzāk tiek saprasta autonomija, nevis pilnīga atdalīšanās no Ķīnas.  Starptautiskā uzmanība Honkongai ir milzīga. Daudzi protestētāji, ar kuriem esmu runājusi, redz Honkongu kā frontes līniju šai globālajai cīņai - liberālās demokrātijas un Ķīnas komunistu partijas pārstāvēto vērtību sadursmei. Ja skatās tālāk par protestu virsrakstiem, ir arī protestētāju mēģinājumi panākt Honkongas cilvēktiesību un demokrātijas likumu ASV kongresā. Starptautiskās sabiedrības un mediju uzmanība protestiem ir bezprecedenta, un daudzi protestētāji tajā jūt atbalstu un iedrošinājumu. Godīgi sakot, ikdienas dzīve joprojām ir visnotaļ normāla - cilvēki dodas uz darbu, uz skolu, bet, protams, mēs zinām, ka viss ir mainījies. Sabiedriskais transports ir mainījies uz mūžu, cilvēki autobusos ir pārmeklēti pēc protestiem, augustā vilciena stacijā tika piekauti cilvēki, neviens tur nepārbaudīja, vai tie ir protestētāji, vai nē. [..] ir mainījies tas, kā cilvēki domā, kā sarunājas viens ar otru, pat attiecības ar policiju, tas viss ir mainījies. Ja paskatās uz aptauju datiem pēdējos mēnešos, uzticība policijai ir ārkārtīgi samazinājusies kopš protestu sākuma. Var redzēt, ka policijas spēku virzienā virmo daudz dusmu par, kā daudzi uzskata, pārmērīgu spēka lietošanu. Ukrainas piekrišana „Šteinmeiera formulai” Kā kļuva zināms otrdien, Minskā notiekošo Trīspusējās kontaktgrupas sarunu dalībnieki – Krievijas, Ukrainas un EDSO pārstāvji – piekrituši t.s. „Šteinmeiera formulai” procesā, kurā separātistu kontrolētajām teritorijām Ukrainas austrumos tiek piešķirts īpašs statuss, kuru tām paredz Minskas vienošanās. „Formulas” akceptēšana bija Krievijas nosacījums, lai tiktu atjaunotas sarunas t.s. „Normandijas formātā” – ar Ukrainas, Krievijas un Francijas prezidentu un Vācijas kanclera piedalīšanos. Risinājums, kuru savulaik ierosināja toreizējais Vācijas ārlietu ministrs un tagadējais prezidents Franks Valters Šteinmeiers, paredz, ka īpašais statuss ir spēkā īslaicīgi, bet tiklīdz separātiskajās teritorijās noslēgušās vietvaras vēlēšanas, un kļūst pastāvīgs tad, ja EDSO novērotāji atzīst šīs vēlēšanas par demokrātijas standartiem un Ukrainas likumdošanai atbilstošām. Daudzi Ukrainā uzskata „Šteinmeiera formulas” akceptēšanu par nepieņemamu piekāpšanos, pat kapitulāciju Maskavai. Viņuprāt šī formula pieļauj vēlēšanas Krievijas karaspēka un bruņoto separātistu kontrolētā teritorijā, kur Ukrainas likumi praksē nedarbosies; ka Ukraina, piešķirot separātiskajam reģionam īpašo statusu, uzņemsies saistības, taču kontroli pār šīm teritorijām un savu austrumu robežu tā arī neiegūs. Kijevā un citās Ukrainas pilsētās jau sākušās protesta akcijas. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka nekādu vēlēšanu „Krievijas automātu stobru priekšā” Donbasā nebūšot. Arī daudzi eksperti uzskata, ka „Šteinmeiera formulas” akceptēšana ir tikai principiāla piekrišana konkrētam risinājumam, kas reālu nozīmi iegūs tikai tad, kad tiks iekļauts vispārējā Minskas vienošanos īstenošanas plānā. Pagaidām nav skaidrs, kad minētās vietvaru vēlēšanas separātistu kontrolētajos rajonos varētu notikt, un, ļoti iespējams, to sarīkošana atdursies pret Krievijas militārās klātbūtnes problēmu.   Džonsona jaunais breksita plāns Mēs pametam Eiropas Savienību 31. oktobrī, lai notiek, kas notikdams. Pabeigsim breksitu! Mēs to varam, mums tas jāizdara un mēs to izdarīsim, lai gan padošanās likums mums neatvieglo šo uzdevumu. Tā sacīja britu premjerministrs Boriss Džonsons, vakar uzstādamies ar noslēguma runu Konservatīvo partijas konferencē Mančestrā. Piesauktais „padošanās likums” ir Parlamenta 4. septembrī pieņemtais lēmums, kas liek premjeram lūgt Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu, ja līdz 31. oktobrim neizdotos panākt vienošanos par izstāšanās noteikumiem. Savus jaunos priekšlikumus izstāšanās nosacījumiem Džonsons vakar nosūtīja Eiropas Komisijas prezidentam Žanam Klodam Junkeram un citām Eiropas Savienības institūcijām. Plāna būtība ir: Ziemeļīrija vēl vismaz līdz 2025. gadam saglabātu vienotus preču un pakalpojumu standartus ar Īrijas Republiku, tātad arī ar Eiropas Savienību, taču līdz ar pārējo Lielbritāniju pamestu savienības muitas ūniju. Attiecīgi uz Ziemeļīrijas un Īrijas robežas netiktu kontrolēti preču kvalitātes standarti, taču preces varētu tikt muitotas. Pamatā tas notiktu elektroniski, uz robežas darbotos tikai daži muitas punkti, kas faktiski nenozīmētu robežas slēgšanu. Par šī statusa saglabāšanu reizi četros gados lemtu Ziemeļīrijas parlaments. Uzstājoties Mančestrā, Džonsons paziņoja, ka šis esot pēdējais piedāvājums Eiropas Savienībai, un alternatīva tam ir tikai bezvienošanās izstāšanās. Kā zināms, tomēr nav britu premjera spēkos īstenot izstāšanos „lai notiek, kas notikdams”. Viņam jāsaņem Briseles piekrišana saviem priekšlikumiem vai arī jāpilda Parlamenta lēmums un jālūdz izstāšanās atlikšana. Eiropas Savienības viedoklim izšķiroša, visdrīzāk, būs Īrijas Republikas nostāja.

Konservatör Şükrü Oral'la fotoğraf restorasyonu üzerine

Izskatās, ka kārtējo reizi tiks atlikts breksits. Vakar Londonā plosījās kārtējās politiskās kaislības, kurās visvairāk nācās zaudēt premjerministram Borisam Džonsonam. Parlaments viņam liedza tiesības īstenot bezvienošanās breksitu oktobra beigās, arī ārkārtas parlamenta vēlēšanu Lielbritānijā nebūs vismaz 15.oktobrī. Ukrainā liela interese īstenot gūstekņu apmaiņu starp Ukrainu un Krieviju. Gatavošanās tai ir apaugusi ar daudz baumām, tomēr cerības uz apmaiņu ir. Un šī varētu būt cerība ukraiņu režisoram Sencovam tikt brīvībā. Pretrunīgi vērtētas ziņas nāk no Afganistānas. ASV esot vienojušās ar kustību “Taliban”, ka tā savā kontrolētajā teritorijā neļaus darboties teroristiem, savukārt amerikāņi pakāpeniski izvedīs savus spēkus no Afganistānas. Daudzi raizējas, ka šāda vienošanās nesīs nevis mieru, bet jaunus satricinājumus. Notikumus pasaulē komentē Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Rinalds Gulbis. Nenotikusī gūstekņu apmaiņa starp Krieviju un Ukrainu 29. augustā uz savu pirmo sēdi sanāca jūlijā ievēlētais Ukrainas parlaments – Augstākā Rada. Kā zināms, jaunajā likumdevēju sastāvā absolūts vairākums ir prezidenta Volodimira Zelenska partijai „Tautas kalps”, un daudzi pauž bažas, ka parlaments tagad kļuvis par prezidenta un viņa administrācijas „likumu drukājamo mašīnu”. Burtiski dažu stundu laikā tika pieņemts priekšvēlēšanu laikā solītais likums par deputātu imunitātes atcelšanu, kā arī apstiprināts jaunais ministru kabineta sastāvs un iecelts jauns Ukrainas ģenerālprokurors. Tieši viņam – ģenerālprokuroram Ruslanam Rjabošapkam – piekrita izšķirošā loma ažiotāžā, kas 30. augustā izvērtās Kijevā, kad Rjabošapka savā Twitter kontā pārpublicēja nu jau bijušās deputāta palīdzes Annas Islamovas paziņojumu. Islamova vēstīja, ka notikusi gūstekņu apmaiņa starp Ukrainu un Krieviju, un lidmašīna ar Krievijā notiesāto kinorežisoru Oļegu Sencovu, pagājušā gada novembrī sagūstītajiem Ukrainas jūrniekiem un vairākiem citiem gūstekņiem jau drīz nolaidīšoties Kijevā. Vairāki simti žurnālistu steidzās uz abām Ukrainas galvaspilsētas lidostām, taču gaidītais reiss tā arī neieradās. Dienas laikā Ukrainas Drošības dienests un Prezidenta administrācija izplatīja oficiālus paziņojumus par minētās informācijas nepamatotību, pēc tam minētie ieraksti pazuda kā no Rjabošapkas, tā no Islamovas Twitter kontiem. Kā zināms, sarunas par gūstekņu apmaiņu starp Krieviju un Ukrainu tiešām notiek, taču nekādi konkrēti rezultāti pagaidām nav panākti. Ir skaidrs, ka šāda apmaiņa būtu milzīgs ieguvums prezidentam Zelenskim, taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka tā notiks tad un ar tādiem noteikumiem, kādus vēlēsies Krievijas vadonis Vladimirs Putins. Medijos tiek plaši apspriestas sociālajos tīklos izplatītas baumas, ka Krievija pieprasot apmaiņas procesa ietvaros izdot tai Vladimiru Cemahu – Austrumukrainas separātistu kaujinieku, kurš komandēja t.s. „Doņeckas tautas republikas” pretgaisa aizsardzības spēkus 2014. gada vasarā, kad virs Donbasa tika notriekta “Malaysia Airlines” pasažieru lidmašīna, nogalinot 298 cilvēkus. Cemahs, kuru šī gada jūnijā Donbasā sagūstīja Ukrainas drošības spēki, varētu būt ļoti nozīmīgs liecinieks tiesas procesā, kuru paredzēts uzsākt nākamā gada martā Hāgas Apgabaltiesā Nīderlandē. Viņš ir Ukrainas pilsonis, līdz ar to viņa izdošanai Krievijai nav juridiska pamata. Paziņojumi un realitāte Afganistānas miera procesā 1. septembrī Zalmajs Halilzads, Savienoto Valstu īpašais pārstāvis miera sarunās ar kustību “Taliban”, savā Twitter kontā publicēja optimistisku ziņu, ka viens solis šķirot sarunu procesu no vienošanās, kas (citējot) „mazinās vardarbību un pavērs durvis afgāņiem, lai tie sēstos pie viena galda un vienotos par cienīgu un noturīgu mieru un vienotu, suverēnu Afganistānu, kas neapdraud Savienotās Valstis, to sabiedrotos, nedz arī kādu citu valsti”. Sarunu priekšmets ir apmēram 14 500 amerikāņu karavīru izvešana no Afganistānas apmaiņā pret “Taliban” garantiju, ka tas neīstenos un neatbalstīs pret citām valstīm vērstu darbību no Afganistānas teritorijas. Radikālā islāma kustība Taliban sagrāba lielāko daļu Afganistānas teritorijas 1996. gadā, nodibinot šeit fundamentāli islāmisko Afganistānas emirātu. Šo periodu izbeidza Savienoto Valstu vadītās koalīcijas invāzija 2001. gadā, taču pilnīgi izspiest talibus no Afganistānas tā arī neizdevās. Vēl vairāk – pēdējos gados viņi tikai palielinājuši savu ietekmi, šobrīd stabili kontrolējot 14,5% valsts teritorijas. NATO spēku atbalstītās prezidenta Ašrafa Gàni valdības stabilā kontrolē tikām ir ne vairāk kā 57%. Dienu pirms Halilzads nāca klajā ar savu tvītu, talibi, demonstrējot spēku, uz vairākām stundām ieņēma nozīmīgo Kundūzas pilsētu valsts ziemeļos. Pašreizējo Savienoto Valstu pieeju miera sarunām jau kritizējuši deviņi kādreizējie Savienot Valstu vēstnieki Afganistānā, norādot, ka sasteigta amerikāņu spēku atvilkšana, kas diezgan neizbēgami nozīmētu arī pārējo NATO spēku aiziešanu, draud ar jaunu pilsoņkara uzliesmojumu. Sarunu procesā līdz šim nav piedalījusies Afganistānas valdība, kuru talibi uzskata par ārvalstu okupācijas spēku marionešu režīmu. Nav nekādas garantijas, ka vispār “Taliban” būs gatavs sarunām ar Kabulas valdību un nemēģinās atgūt pozīcijas bruņotā ceļā. Nav arī zināms, vai dialogam ar “Taliban” būtu gatavi visi tie spēki, kas šobrīd atbalsta prezidentu Gàni, un cik lielā mērā “Taliban” līderi kontrolē dažādas frakcijas kustības iekšienē. Katrā ziņā talibu atgriešanās Afganistānas oficiālajā varas spektrā nesola neko labu sabiedrības grupām, kuru tiesības un brīvības apdraud fundamentālais islāms, pirmām kārtām – afgāņu sievietēm. Tas viss draud no jauna iegrūst Afganistānu, kur karadarbība nerimst kopš padomju invāzijas 1979. gadā, jaunā vardarbības eskalācijā. Tas nozīmētu jaunas bēgļu plūsmas, arī lielākas iespējas šeit izvērsties dažādām islāma teroristu grupām, un, domājams, arī narkotiku ražotājiem. Mistera Džonsona trīskāršā sakāve Vēl pagājušās nedēļas beigās šur tur tīmekļa plašumos varēja atrast teju jūsmīgus komentārus par britu premjera Borisa Džonsona izlēmību un politisko veiklību, aizsūtot Parlamentu ilgstošās brīvdienās, kas, tādējādi, krietni mazina likumdevēju iespējas ietekmēt breksita procesu. Šāda „droša aizmugure” Londonā premjeram varētu būt trumpis sarunās ar Eiropas Savienību, tomēr izkaulējot sev vēlamākus izstāšanās noteikumus. Tomēr mistera Džonsona veiksme izrādījās iluzora, kad Parlaments šonedēļ sanāca savam pēdējam darba cēlienam pirms paredzētā pārtraukuma. Pirmais nepatīkamais pārsteigums nāca otrdien, kad viens no Konservatīvās partijas deputātiem Filips Lī pārgāja opozīcijas rindās, pievienojoties liberāldemokrātu frakcijai. Ar šo vienu „pārbēdzēju” ir diezgan, lai valdībai vairs nebūtu vairākuma Parlamenta Apakšpalātā. Tas gan nenozīmē automātisku valdības krišanu, tomēr faktiski tas ir tikai laika jautājums. Līdz ar to tikai loģisks bija Parlamenta otrdienas lēmums pārņemt savā kontrolē darba dienaskārtību, kuru parasti nosaka valdība. Nelīdzēja premjera draudi izslēgt no Konservatīvās partijas tos, kuri balsos par šo lēmumu – 21 t.s. dumpinieks nostājās opozīcijas pusē, šķiroties no toriju partijas biedra kartēm. Sakāvju sērija turpinājās trešdien, kad Apakšnams pieņēma likumprojektu, kas liek valdībai saņemt Parlamenta apstiprinājumu izstāšanās līgumam, ja tāds tiktu panākts, vai bezvienošanās breksitam, ja vienošanās nebūtu. Ja likumdevēju akcepts netiktu saņemts līdz 19. oktobrim, premjera pienākums būtu vērsties pie Eiropas Savienības ar lūgumu pagarināt izstāšanās termiņu līdz 2020. gada 31. janvārim. Tagad likumprojekts nonācis Lordu palātā, kura jau pēc pusnakts panākusi vienošanos, ka izskatīs to līdz piektdienas vakaram. Vakar vakarā Boriss Džonsons īstenoja vēl vienu piedraudējumu – rosināt ārkārtas vēlēšanas 15. oktobrī. Tomēr šādam lēmumam vajadzīgas divas trešdaļas deputātu balsu, kas, kā jau bija sagaidāms, netika savāktas. Vispārējā opozīcijas nostāja ir: ārkārtas vēlēšanas būs, bet ne tagad. Lai arī opozīcija visnotaļ būtu gatava šīm vēlēšanām, parlamentāriešiem trūkt pārliecības, ka misteram Džonsonam nav padomā kādas manipulācijas, lai paildzinātu priekšvēlēšanu kampaņu un tās laikā īstenotu bezvienošanās breksitu.  

Studijā notikumus pasaulē komentē LTV žurnāliste Ina Strazdiņa un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. Premjers Džonsons vēlas apturēt Parlamenta darbību Jauns pavērsiens britu politikā iezīmējās vakar no rīta, kad trīs karalienes Elizabetes II slepenpadomnieki no Konservatīvās partijas ieradās majestātes Skotijas rezidencē Balmoralas pilī ar premjerministra Džonsona lūgumu izsludināt Lielbritānijas Parlamenta darbības pārtraukšanu ne vēlāk kā 12. septembrī uz vairāk nekā mēnesi – līdz 14. oktobrī paredzētajai Karalienes runai. Šī runa, kuru britu monarhs saka abu Parlamenta palātu kopīgā sanāksmē, iesāk jaunu Parlamenta sesiju un deklarē valdības programmu likumdošanas jomā. Runas autors ir valdība – monarham šai gadījumā piekrīt tikai formāla izsludinātāja loma. Tradicionāli pirms monarha runas Parlaments uz ilgāku vai īsāku laiku pārtrauc darbu, taču par šī pārtraukuma ilgumu lemj paši likumdevēji. Šajā gadījumā premjers Džonsons, izmantodams savas likumiskās tiesības, vēlas noteikt ļoti ilgu darbības pārtraukumu. Savu lēmumu valdības vadītājs motivē ar nepieciešamību sagatavot Parlamentu jaunajam likumdošanas ciklam pēc izstāšanās no Eiropas Savienības, taču vairums ir vienisprātis, ka tas darīts, lai mazinātu likumdevēju iespējas aizkavēt Breksitu, ja līdz izstāšanās datumam – 31. oktobrim – netiktu panākta jauna vienošanās. Kā zināms, Boriss Džonsons ir apņēmības pilns 31. oktobrī pamest savienību par katru cenu – arī bez vienošanās. Lielākās opozīcijas partijas – leiboristu – līderis Džeremijs Korbins jau nodēvējis šo Džonsona rīcību par demokrātijas nolaupīšanu, bet Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena sacīja, ka šādai rīcībai nav sakara ar demokrātiju, bet gan diktatūru. Vairākas politiķu grupas uzsākušas tiesvedības procedūras nolūkā apstrīdēt Džonsona lūgumu karalienei, taču šī iespēja šķiet apšaubāma, ciktāl karaliene jau paziņojusi, ka premjera lūgums tiks izpildīts, un britu likumdošana neparedz iespēju tiesas ceļā apstrīdēt šādus monarha rīkojumus. Šajā situācijā Parlamentam ir tika viena iespēja nepakļauties valdības nolemtajam: nobalsot par neuzticību Borisa Džonsona konservatīvo kabinetam. Tad vai nu divu nedēļu laikā tiktu apstiprināta jauna valdība, vai arī notiktu ārkārtas Parlamenta vēlēšanas.   G7 samits Šī gada septiņu industriāli attīstītāko Rietumu demokrātiju līderu samits no 24. līdz 26. augustam notika Francijas Atlantijas piekrastes kūrortā Biaricā. Namatēvs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, sanākšanas priekšvakarā pauda, ka šoreiz tā varētu noslēgties bez gala komunikē. Iemesls nepārprotami bija iepriekšējā gada pieredze, kad pēc samita Kvebekā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no prezidenta lidmašīnas paziņoja, ka atsauc savu parakstu zem gala dokumenta. Beigu beigās samita deklarācija tomēr tapa – daži desmiti frāžu, kas pauž apņemšanos reorganizēt Pasaules Tirdzniecības organizāciju, aktivizēt tā dēvēto Normandijas formātu, mēģinot risināt Krievijas un Ukrainas attiecību problēmas, neļaut Irānai iegūt kodolieročus, atbalstīt politisku risinājumu meklējumus iekšējam konfliktam Lībijā un aicinājumu izvairīties no vardarbības pret Honkongas masu protestu dalībniekiem. Īpašu samita uzmanību izpelnījās šogad nepieredzēti plašie ugunsgrēki Amazones baseina lietus mežos, kuru dzēšanai operatīvi tika piešķirti 20 miljoni dolāru. No Eiropas līderu puses izskanēja nepārprotami aizrādījumi Brazīlijas valdībai par tās bezatbildīgo vides politiku, uz ko klāt nebijušais prezidents Žairs Bolsunaru atbildēja ar personīgi aizskarošiem izteikumiem sociālajos tīklos prezidenta Makrona un viņa dzīvesbiedres virzienā. Kā auksta duša pārējiem Biaricas viesiem bija nākamā gada samita rīkotāja Donalda Trampa paziņojums, ka viņš grasoties ieaicināt viesos pirms pieciem gadiem no šī demokrātiju kluba izraidīto Krievijas līderi Vladimiru Putinu ar domu pakāpeniski atgriezt viņu G7 apritē. Kopumā jāsaka, ka Biarica ir apstiprinājusi bažas, kuras jau pirms sanākšanas pauda Eiropas Savienību šeit pārstāvējušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks – G7 līderu vidū vērojams politiskās vienprātības zudums, kas traucē rast risinājumus arvien sarežģītākajām globālajām problēmām. „Laikmeta beigu izjūta” – tā Biaricas notikumu raksturo izdevuma "The Guardian" apskatnieks Džulians Bordžers, salīdzinot šībrīža Eiropas līderus ar Vecās pasaules karaļnamu galvām Pirmā pasaules kara priekšvakarā.     Itālijas valdības krīze Četrpadsmit mēnešus ilgais Itālijas premjera, partijas „Pieczvaigžņu kustība” pārstāvja Džuzepes Kontes valdības cikls noslēdzās 20. augustā, kad savu atbalstu viņa kabinetam atsauca otra koalīcijas partija – labēji radikālā „Līga”. „Līgas” līdera Mateo Salvini nolūks bija visai nepārprotams – iniciēt ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kuras viņa partija, spriežot pēc reitingiem, varētu vairot savu ietekmi. Šis aprēķins gan izrādījies aplams, jo „Pieczvaigžņu kustība” operatīvi uzsāka sarunas par jaunas koalīcijas izveidi ar kreisi centrisko Demokrātisko partiju. Redzot šo attīstību, Salvini uzsāka politiskus manevrus, solot atjaunot koalīciju, ja Konti premjera amatā nomainītu „Pieczvaigžņu kustības” priekšsēdētājs Luidži di Maijo, taču pēdējais neizrādījās šādi uzpērkams. Tad nu „Līgas” vadonim šobrīd atliek vienīgi pravietot, ka itāliešu tauta celšoties sodīt savus principus nodevušo „Pieczvaigžņu kustību” un demokrātus, kuri raujoties pie varas „pret tautas gribu”. Te gan jāpiebilst, ka „Līgas” frakcija parlamentā nav neko daudz lielāka kā Demokrātiskajai partijai. Demokrātiem, kas pārstāv klasiski sociāldemokrātisko ievirzi, ir diezgan daudz saskares punktu ar „Pieczvaigžņu kustību” vides aizsardzības jautājumos, un arī partiju sociālās programmas varētu būt salāgojamas. Vakar abas partijas vienojās par koalīcijas izveidi un šodien savu mandātu Džuzepes Kontes otrās valdības veidošanai deva arī Itālijas prezidents Serdžio Matarella. Jāpiebilst, ka jauno valdību gaida nopietns pārbaudījums, apstiprinot nākamā gada budžetu, kuru Eiropas Savienība vēlas redzēt sabalansētāku nekā līdz šim.

Darba nedēļai tuvojoties izskaņai, atskatāmies uz svarīgākajiem un interesantākajiem notikumiem. Valdībai dodoties atvaļinājumā, Jaunās Konservatīvās partijas vadītājs Jānis Bordāns prognozē arī turpmākas domstarpības koalīcijā. Savstarpēji paziņojumi ir izteikti arī saistībā ar partijas KPVLV ministru apmeklēto Krievijas mūziķa Grigorija Ļepsa uzstāšanos Jūrmalā. Par šiem un citiem notikumiem sarunā ar žurnālistu Māri Antoneviču no Latvijas Avīzes, kā arī žurnālistiem Baibu Straumani un Māri Zanderu.

Aktualitātes pasaulē: Dānijas valdības sarunas, Moldovas politiskā krīze, protesti Kazahstānā. Saspringta politiskā situācija izveidojusies Moldovā. Tur šobrīd ir de facto divas valdības un divi premjeri. Tika atlaists parlaments, pārtrauktas  prezidenta pilnvaras, pēc tam šī atlaišana anulēta. Kas īsti notiek Moldova? Citā postpadomju republikā - Kazahstānā - politiski viss šķiet mierīgi. Tur ir ievēlēts nākamais valsts prezidents, bet vēlēšanas pavadīja daudzskaitlīgas cilvēku aizturēšanas un aresti. Politologi saka, ka tuvākajā laikā valstī viss stabili, bet kas notiks ilgtermiņā, to ir grūti prognozēt. Uzmanību pievēršam Skandināvijas valstij Dānijai. Tur parlamenta vēlēšanās uzvarēja līdz šim opozīcija bijusī sociāldemokrātu partija. Šo faktu interesantu padara politiskais fons. Par to arī saruna. Notikumus vērtē Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Varas krīze Moldovā Jau tūlīt pēc februārī notikušajām Moldovas parlamenta vēlēšanām bija skaidrs, ka jaunās valdības izveide būs ļoti grūts uzdevums. No 101 parlamenta deputātu vietas 35 ir ieguvusi Maskavai draudzīgā Sociālistu partija, kuru pārstāv arī valsts prezidents Igors Dodons, 26 vietas – proeiropeiski orientētais partiju bloks ACUM [akum], savukārt 30 vietas – līdz šim pie varas bijusī Demokrātiskā partija, kuru uzskata par oligarha Vladimira Plahotņuka kabatas partiju. Vārdos gan šīs partijas politiķi, gan pats Plahotņuks deklarējuši savu orientāciju uz Eiropas Savienību, taču faktiski viņu darbībā konstatējama valsts sagrābšana, pakļaujot savai ietekmei medijus un tiesu varu, sevišķi jau Konstitucionālo tiesu, kas arī līdz šim vairākkārt bloķējusi Plahotņukam nevēlamus politiskos procesus. Vēlme tikt vaļā no oligarha milzīgās ietekmes valstī galu galā radījusi teju neiedomājamu politisko kombināciju – sociālistu un bloka ACUM koalīcijas valdību, kas tika izsludināta 8. jūnijā. Nākamajā dienā sekoja atbildes gājiens: Konstitucionālā tiesa pasludināja jauno valdību par neleģitīmu un pārtrauca prezidenta Dodona pilnvaras, nododot tās premjeram, Demokrātiskās partijas pārstāvim Pāvelam Filipam. Pēdējais nekavējoties atlaida parlamentu, izsludinot jaunas vēlēšanas septembrī. Tiesas arguments ir likuma prasība sastādīt valdību ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc vēlēšanu rezultātu apstiprināšanas. Jaunās koalīcijas partijas un prezidents Dodons šo normu interpretē kā trīs kalendāros mēnešus, savukārt Konstitucionālā tiesa – kā 90 dienas. Konstitucionālās tiesas versijā valdība bija jāsastāda līdz piektdienai, prezidents un koalīcija uzskata, ka tai bijis laiks līdz svētdienai. Tā nu valstī izveidojusies smaga varas pretstāve ar augstāko tiesu varu un de facto pie varas esošo kabinetu vienā un prezidentu un parlamenta vairākumu otrā pusē. Prezidenta vēlēšanas Kazahstānā Pēc teju 30 gadiem pie Kazahstānas valsts stūres par savu atkāpšanos no prezidenta amata šī gada martā paziņoja Nursultāns Nazarbajevs. Viņš gan joprojām paliek valdošās partijas „Nur Otan” – „Tēvijas gaisma” – priekšsēdētājs un Valsts Drošības padomes vadītājs. Par amata pārņēmēju ilglaicīgais līderis izraudzījās parlamenta augšpalātas priekšsēdētāju Kasimu Žomartu Tokajevu. Visu procesu vaiņagoja galvaspilsētas Astanas pārdēvēšana par Nursultānu. 9. jūnijā Tokajeva vieta varas virsotnē tika apstiprināta ārkārtas vēlēšanās, un vakar, 12. jūnijā, jaunais Kazahstānas prezidents nodeva zvērestu un stājās amatā. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, vēlēšanās piedalījušies vairāk nekā 77% balsstiesīgo vēlētāju, no kuriem par Tokajevu balsojuši vairāk nekā 70%. Teorētiski viņam bija veseli seši konkurenti, taču, ievērojot brīvu mediju un pilnvērtīgas politiskās opozīcijas trūkumu, īso kampaņas periodu un valdošās nomenklatūras kandidāta labā nepārprotami izmantoto varas resursu, tai skaitā ar brīvu vēlēšanu principiem nesavienojamas darbības, praktiski neviens nešaubījās par šādu iznākumu. Tas, ka Tokajeva rezultāti vēlēšanās krietni atpaliek no Nazarbajeva agrāk uzstādītajiem procentuālajiem rekordiem, visnotaļ iekļaujas varas scenārijā, – līdz diženā Nursultāna līmenim varas mantiniekam vēl jāizaug. Tomēr zināmu nervozitāti varas elitei rada masu protesti, kas vēlēšanu sakarā pārņēmuši galvaspilsētu Nursultānu, valsts lielāko pilsētu Almati un vairākus mazākus centrus. Varas struktūras pret tiem vērsušās ar ierasto skarbumu, aizturot vairākus simtus cilvēku, taču šie protesti ir signāls, ka liela daļa Kazahstānas sabiedrības gaida nozīmīgākas pārmaiņas nekā tās, ko viņiem piedāvā līderu nomaiņas scenārijs Nazarbajeva „samtainā” autoritārisma ietvaros. Vēlēšanu rezultāti Dānijā 5. jūnijā notikušās Dānijas parlamenta jeb Folketinga vēlēšanas nesa uzvaru kreisajiem spēkiem, kas pēdējā parlamenta kadencē bija opozīcijā. Sociāldemokrātu partija, iegūstot papildus gan tikai vienu deputāta vietu, nostiprinājusi lielākās parlamenta frakcijas statusu, savukārt mazākās kreisās ievirzes partijas – Sociālliberāļu partija un Sociālistiskā tautas partija – dubultojušas savu mandātu skaitu. Par nesekmīgu gan nav dēvējams arī sociāldemokrātu pastāvīgo konkurentu – labēji centrisko spēku – starts. Galvenā līdz šim valdošās koalīcijas partija, konservatīvi liberālā “Venstre” pat palielinājusi savu mandātu skaitu par piektdaļu. Savu nelielo frakciju apjomā dubultojusi Konservatīvā partija, taču trešajam koalīcijas partnerim – Liberālajai aliansei – veicies krietni sliktāk. Tomēr liktenīgs līdzšinējā premjera Larsa Lekes Rasmusena valdībai ir vēlētāju spriedums labēji populistiskajai Dānijas Tautas partijai, kas zaudējusi vairāk nekā pusi deputātu vietu Folketingā. Rasmusena kabinets bija mazākuma valdība, kas pastāvēja, pateicoties Tautas partijas atbalstam. Līdzšinējais premjers jau norādījis, ka būtu gatavs vienoties par koalīcijas veidošanu ar sociāldemokrātiem, taču pēdējo līdere Mēte Frederiksena šādu iespēju diezgan kategoriski noraidījusi. Viņa paudusi apņemšanos veidot sociāldemokrātu kabinetu ar citu kreiso partiju atbalstu parlamentā. Tas gan varētu būt diezgan sarežģīts uzdevums ne vien tādēļ, ka arī mazākajām kreisā flanga partijām arī ir savas varas ambīcijas, bet arī tādēļ, ka sociāldemokrāti savus vēlēšanu panākumus zināmā mērā kaldinājuši, aizstāvot stingru migrācijas kontroles politiku, un šai ziņā attālinoties no citām kreisā spārna partijām.

Studijā notikumus komentē portāla "Delfi" Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors Filips Lastovskis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uģis Lībietis. Albānija un Ziemeļmaķedonija – Eiropas Savienības kandidātvalstis? 29. maijā, ziņojot par attīstību sešās valstīs, kuras pretendē uzsākt sarunas par uzņemšanu Eiropas Savienībā, savienības kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu eirokomisārs Johanness Hāns deklarēja komisijas ieteikumu uzsākt iestāšanās sarunu procedūru ar divām Balkānu valstīm – Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Abas valstis pagātnē bijušas totalitāru komunistisku režīmu pārvaldītas. Albānija, tās ilggadējā līdera Envera Hodžas vadībā, Aukstā kara laikmetā distancējās kā no Rietumu demokrātijām, tā no padomju bloka valstīm un veidoja īpašas attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku, kļūdama par visizolētāko Eiropas valsti. Šis pagātnes mantojums noteica ilgu un sarežģītu brīvā tirgus ekonomikas un pilsoniskās sabiedrības izveides procesu, taču 2014. gadā Albānija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti un Eiropas Savienības kandidātvalsti. Tomēr Albānijas pieteikumi uzņemšanai savienībā divreiz tikuši noraidīti. Ziemeļmaķedonija ir bijusī Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās republikas savienotā republika. Tā mierīgā ceļā pameta brūkošo federāciju 1991. gadā, taču piedzīvoja nopietnu destabilizāciju 1999. gada Kosovas konflikta laikā. Toreiz valsts ievērojamajai albāņu minoritātei pievienojās vairāk nekā 300 000 albāņu bēgļu no Kosovas. Spriedze starp albāņiem un maķedoniešiem 2001. gadā noveda pie nopietna bruņota konflikta starp albāņu grupējumu Nacionālās atbrīvošanās armija un toreizējās Maķedonijas Republikas drošības spēkiem. To izdevās izbeigt ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un NATO militārās misijas iesaistīšanos. Līdz pagājušā gada jūnijam maķedoniešu centienus pievienoties NATO un Eiropas Savienībai bloķēja Grieķija, neatzīstot valsts tiesības uz Maķedonijas nosaukumu. Šis šķērslis tika likvidēts, abām valstīm vienojoties par Ziemeļmaķedonijas nosaukuma akceptēšanu. Šī vienošanās, kā arī abu kandidātvalstu progress tiesiskuma nostiprināšanā, tika piesaukti kā galvenie argumenti eirokomisāra Hāna ziņojumā. Kā Jahanness Hāns, tā Eiropas Savienības ārlietu un drošības politikas augstā pārstāve Federika Mogerini, norādījuši, ka sarunu uzsākšana ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju ir nepieciešams apliecinājums savienības uzticībai tās deklarētajiem paplašināšanās principiem. Tikām vairākas savienības dalībvalstis kavējas paust savu atbalstu sarunu uzsākšanai. Kategoriski negatīva nostāja šai ziņā ir Itālijai, taču arī Francija un Nīderlande pagaidām ir visai rezervētas.   Koalīcijas krīze Vācijā Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas vājie rezultāti Eiropas Parlamenta vēlēšanās, paliekot trešajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem un zaļajiem, kļuva par iemeslu partijas vadītājas Andreas Nālesas aiziešanai no amata 3. jūnijā. Līdz pastāvīga partijas līdera izraudzīšanai pagaidu vadību uzņēmušies trīs prominenti partijas locekļi. Šie notikumi nozīmīgi sašūpojuši arī Angelas Merkeles vadīto valdības koalīciju, ciktāl ietekmīgs Sociāldemokrātiskās partijas kreisais spārns sava politiskā spēka neveiksmēs vaino līdzdalību koalīcijā ar kristīgajiem demokrātiem. Visdrīzāk jauna partijas vadītāja izraudzīšanās procesā jautājums par turpmāku sociāldemokrātu dalību valdības koalīcijā būs izšķirošs. Ja sociāldemokrāti nolemtu aiziet no valdošās koalīcijas, tas, visdrīzāk, nozīmētu ārkārtas vēlēšanas vairāk nekā divus gadus pirms kārtējā termiņa. Tiesa, šādas vēlēšanas būtu visneizdevīgākās tieši sociāldemokrātiem, kuru reitingi šobrīd ir zemākie partijas vēsturē. Zaudējumus, visdrīzāk, ciestu arī kristīgie demokrāti, savukārt lielākie ieguvēji būtu zaļie, kā arī radikāli labējā „Alternatīva Vācijai”.   Prezidenta Trampa vizīte Apvienotajā Karalistē Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no 3. līdz 5. jūnijam apmeklēja Lielbritāniju pēc britu karaļnama ielūguma, cita starpā viesojoties pie Elizabetes II Bekingemas pilī un piedaloties 1944. gada sabiedroto desanta operācijas Normandijā 75. gadadienas svinībās Portsmutā. Īpašais notikums nepārprotami noteica vizītes atmosfēru, kurā netrūka savstarpējas draudzības un ilglaicīgās īpašās partnerības apliecinājumu. Tomēr politiskās aktualitātes neļauj sevi aizmirst. Lielbritānija ir smagi iestrēgusi Breksita procesā, kas maksājis amatu premjerministrei Terēzai Mejai, kura rīt oficiāli atkāpjas no amata. Prezidenta vizītes dienaskārtībā bija tikšanās ar vairākiem potenciālajiem Mejas amata pārņēmējiem no Konservatīvās partijas, tāpat ar „Breksita partijas” līderi Naidželu Farāžu, savukārt nozīmīgākās opozīcijas partijas – leiboristu – līdera Džeremija Korbina piedāvājums tikties tika noraidīts, papildinot šo noraidījumu ar dažām neglaimojošām frāzēm no prezidenta mutes. Kā atzīmē komentētāji, šāda prezidenta izturēšanās balansē uz robežas ar nepieņemamu iejaukšanos stratēģiskā partnera iekšējās lietās. Tramps, kurš, kā zināms, ir kaismīgs Breksita atbalstītājs, no jauna apliecināja, ka pēc izstāšanās no Eiropas Savienības Lielbritānija varēšot noslēgt, viņa vārdiem runājot, „fenomenālu” brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV. Tomēr ir vairāk nekā skaidrs, ka britu pozīcijas, slēdzot šādu vienošanos, būtu nepārprotami vājas, un var tikai minēt, ciktāl Savienotās Valstis gribētu izmantot šo vājumu savā labā.

Jauno konservatīvo partiju politisko procesu vērotājs Guntars Meluškāns sauc par "iekšējās lietošanas spēku", kura vadmotīvs ir bezkompromisa tiesiskums. Vai ar šādu kārti iespējams veiksmīgi startēt arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās? Rubrikas noslēgumā vēlreiz izskan aicinājums doties balsot, jo ļoti svarīgi, kuri deputāti pārstāvēs Latvijas intereses Eiropas mērogā.

Šodien Krustpunktā pēdējās politiķu tematiskās debates pirms sestdien gaidāmajām Eiropas parlamenta vēlēšanām. Šodien pievēršamies enerģētikas nozarei un izaicinājumiem, ar ko sastapsies Eiropa nākamajos gados. Sarunā gan par lielajiem projektiem, tādiem kā Nord Stream 2, gan par zaļo enerģiju un Eiropas pūlēm pilnībā pāriet uz atjaunojamiem energoresursiem. Aspektu ir daudz un dažādi. Studijā: Ivars Ījabs no Attīstībai/Par, no LSDSP Jānis Dinēvičs, Andrejs Mamikins pārstāvēs Latvijas Krievu savienību un Jaunās Konservatīvās partijas deputāta kandidāts Gatis Eglītis.

Raidījums Krustpunktā aicina aktīvi gatavoties gaidāmajām Eiropas parlamenta vēlēšanām. Otrdienās un ceturtdienās raidījuma veidotāji piedāvā klausītājiem izvaicāt visu pieteikto vēlēšanu sarakstu līderus. Nepilna pusstunda tiek piedāvāta katram no pārstāvjiem, un klausītājiem ir iespēja uzdot savus jautājumus politiķiem. Šodien studijā no Jaunās Konservatīvās partijas, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors.

Notikumus pasaulē komentē Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas asociētā profesore Agnese Haijima un laikraksta "Diena"komentētājs Andis Sedlenieks. Telefonintervijā - Daiki Horiguchi. Japānas jaunais imperators Japānas imperatoru dinastija tiek uzskatīta par pasaules senāko karaļnamu. Mīti vēsta, ka mūsdienu Japānas monarha senči sākuši valdīt arhipelāgā 7. gs. pirms Mūsu ēras, taču daudz maz droši ticamas ziņas par pirmajiem Jamato dzimtas imperatoriem atrodamas no Mūsu ēras 5. gadsimta. Tomēr vismaz kopš 13. gs. imperatoriem piekrita no zemes lietām attālinātu virspriesteru loma, laicīgo valdīšanu atstājot visvareno militāro virsvadoņu – šogunu ziņā. Tā tas turpinājās līdz pat 1868. gadam, kad rietumvalstu intervences ietekmē notika t.s. Meidži restaurācija, tika pieņemta moderna konstitūcija, kas padarīja imperatoru par reālu monarhijas galvu ar likumdošanas iniciatīvas un likumu apstiprināšanas, izpildvaras vadītāja un bruņoto spēku virspavēlnieka funkcijām. Japāna šai laikā īstenoja strauju modernizāciju un ārējo ekspansiju, kas noslēdzās ar sagrāvi Otrajā pasaules karā. Tas bija brīdis, kad senās monarhijas liktenis bija nopietni apdraudēts, jo imperators Hirohito tika uzlūkots kā japāņu imperiālisma iemiesotājs. Tomēr Japānai izdevās saglabāt savu dinastiju, vien jau atkal atbrīvojot kronēt valdnieku no praktiski visām varas funkcijām. 1947. gadā pieņemtajā konstitūcijā imperators definēts kā „valsts un vienotās tautas simbols”. Pusnaktī no 30. aprīļa uz 1. maiju pēc vietējā laika Japāna piedzīvoja varas maiņas aktu, kāds nebija noticis vairāk nekā 200 gadus: līdzšinējais imperators Akihito nodeva Krizantēmu troni, kā to tradicionāli dēvē Japānā, savam dēlam, jaunajam imperatoram Naruhito. Saskaņā ar japāņu hronoloģijas tradīciju tas nozīmē arī jaunas ēras – Reivas jeb Daiļās harmonijas laikmeta sākumu. Akihito šobrīd ir 85 gadi, un Krizantēmu troni viņš mantoja no sava tēva, jau pieminētā imperatora Hirohito, 1989. gadā. Viņš paliks Japānas vēsturē kā pirmais imperators, kura sieva nepieder pie aristokrātijas – imperatore Mitiko nāk no rūpnieku un akadēmisko darbinieku dzimtas. Tāpat Akihito daudz biežāk nekā viņa priekšgājēji parādījās sabiedrībā. Savukārt jaunais imperators Naruhito šobrīd ir 59 gadus vecs. Tāpat kā tēvs, arī viņš apņēmis sievu ne no aristokrātijas – imperatores Masako tēvs ir karjeras diplomāts un jurists. Ģimenē aug viena meita, princese Aiko, taču, tā kā Japānas karaļnama likumi liedz troņa mantošanas tiesības sievietēm, par troņmantnieku tagad kļuvis Naruhito jaunākais brālis kroņprincis Fumihito.   Igaunijas jaunā valdība Igaunijas valsts prezidente Kersti Kaljulaida jau agrāk piesaistījusi uzmanību ar iezīmīgu tērpu izvēli. Tāpēc jo sevišķi spilgts žests bija viņas ierašanās jaunās Igaunijas valdības inaugurācijas ceremonijā 29. aprīlī svīterī, kuru rotāja uzraksts igauņu valodā „Vārds ir brīvs”. Tas ir nepārprotams mājiens Jiri Ratasa kabinetam, kura sakarā tiek izteiktas bažas par tieksmēm ierobežot preses brīvību. Tās saistās ar bijušā diplomāta Marta Helmes vadīto Konservatīvo tautas partiju – spēku ar populistisku un eiroskeptisku ievirzi, kura priekšvēlēšanu retorikā dominēja antimigrācijas motīvi. Kā Marts Helme, tā viņa dēls Martins izteikušies, ka no Igaunijas sabiedriskās raidorganizācijas būtu jāatlaiž žurnālisti, kuri atļāvušies kritizēt viņu partiju. Inaugurācijas ceremonijā abi aplaimoja klātesošos ar žestu, kuru pēdējos gados saista ar balto rasisma idejām. Marta sākumā notikušajās Igaunijas parlamenta vēlēšanās pārliecinošākie panākumi bija liberālajai Reformu partijai ar Kaju Kallasu priekšgalā, taču vēlēšanu uzvarētājus no varas atstūma trīs citas partijas, izveidojot ideoloģiski savādu, acīmredzami tīrā varas loģikā balstītu koalīciju. Tajā vienojušās premjera Jiri Ratasa vadītā Centra partija, kas, starp citu, tiek uzskatīta par Igaunijas krievvalodīgo interešu aizstāvi, par nacionālkonservatīvu uzlūkotā partija „Tēvzeme” un jau pieminētā Konservatīvā tautas partija. Pēdējā sagādājusi nule kā zvērestu nodevušajai valdībai pirmo ministra demisiju dienu pēc inaugurācijas. Nesen presē izpaudās ziņas, ka jaunās valdības ārējās tirdzniecības un informācijas tehnoloģiju ministrs Marti Kūziks tiek turēts aizdomās par vardarbību ģimenē. Viņam nododot zvērestu, prezidente Kaljulaida demonstratīvi pameta sēžu zāli. Dienu vēlāk ministrs Kūziks iesniedza atkāpšanās rakstu.   Vēlēšanu rezultāti Spānijā Svētdien notikušajās Spānijas parlamenta ārkārtas vēlēšanās spožu uzvaru izcīnījusi kreisi centriskā Sociālistu partija. Pedro Sančesa vadītie sociālisti palielinājuši savas partijas frakciju teju par trešdaļu, kļūstot par ietekmīgāko spēku Ģenerālkortesos. Viņiem izdevies atņemt balsis kā radikāli kreisākajam blokam ar nosaukumu „Kopā mēs varam”, tā līdz šim valdījušajai labēji centriskajai Tautas partijai, kas šais vēlēšanās cietusi smagāko sakāvi savā vēsturē, zaudējot vairāk nekā pusi no deputātu mandātiem. Daļa šīs partijas elektorāta pārgājusi labēji populistiskās partijas Vox atbalstītāju rindās, ļaujot šim spēkam pirmo reizi iekļūt Spānijas parlamentā. Tiek lēsts, ka viens no galvenajiem sociālistu veiksmes motīviem ir Spānijas sabiedrības vēlme pēc spēcīgas barjeras pret labējo populistu varas tieksmēm. Pēc šīm vēlēšanām Spānija uz daudzu citu Eiropas valstu fona izskatās kā īsta sociāldemokrātijas citadele, tomēr vispārējais spēku samērs parlamentā liek prognozēt sarežģītu valdības veidošanas procesu.

Studijā notikumus komentē "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Alžīrija Kopš 19. gs. 1. puses Alžīrija bija Francijas kolonija, pie tam no visiem franču koloniālajiem valdījumiem tā bija visciešāk saistīta ar metropoli, un tajā dzīvoja ļoti ievērojama franču kolonistu kopiena. Alžīrijas atbrīvošanās cīņa piecdesmitajos gados noveda pie smagas politiskas krīzes pašā Francijā, kas bija iemesls radikālai konstitūcijas reformai un Francijas 4. republikas nomaiņai ar 5. republiku. Savukārt Alžīrija, 1962. gadā ieguvusi neatkarību, nonāca nacionālās atbrīvošanās cīņu vadījušās Nacionālās atbrīvošanas frontes kontrolē. Pakāpeniski arvien lielāku ietekmi valstī guva militāristi, un 1965. gadā pie varas nāca militārs režīms ar pulkvedi Huari Bumedenu priekšgalā. Bumedens īstenoja uz padomju modeli orientētu politiku: vienpartijas sistēmu, rūpniecības nacionalizāciju, lauksaimniecības kolektivizāciju un intensīvu industrializāciju. Šādi veidotā tautsaimniecība bija neefektīva un pamatā balstījās uz naftas un gāzes eksportu. Bumedena varas mantinieka Šadli Bendžedida laikā 80. gados, naftas cenām krītoties, ekonomiskā situācija Alžīrijā arvien pasliktinājās, un auga sabiedrības neapmierinātība. Padomju sistēmas sabrukums 80. gadu baigās deva grūdienu pārmaiņām arī Alžīrijā: režīms bija spiests atļaut daudzpartiju sistēmu. Taču kad demokrātisku vēlēšanu rezultātā pie varas grasījās nākt fundamentālistiskā Islāma glābšanas fronte, notikumos atkal iejaucās armija. Sekoja pilsoņu karš, kas turpinājās līdz par šī gadsimta sākumam – t.s. „melnā desmitgade”. Kara noslēguma fāzē 1999. gadā pie varas nāca prezidents Abdelazizs Butaflika. Viņam izdevās stabilizēt situāciju valstī, krasi mazināt vardarbību un īstenot nacionālas samierināšanas stratēģiju. Tas sākotnēji nodrošināja prezidentam Butaflikam plašu sabiedrības atbalstu, un, ja viņa sākotnējās ievēlēšanas leģitimitāte tika apšaubīta, tad 2004. gada vēlēšanas, kurās viņš ar pārliecinošu pārsvaru tika ievēlēts uz nākamo termiņu, tiek uzskatītas par visumā godīgām. Tomēr pēdējos gados vecišķā prezidenta autoritāte bija krietni sašķobījusies. Pēc 2013. gadā pārciestās triekas viņš tikpat kā vairs neparādījās publiskajā telpā, un reālā vara arvien pamanāmāk nonāca viņam pietuvināto rokās. Šī varas deģenerācija notika uz naftas cenu krituma izraisītas smagas finanšu krīzes fona. Kad februārī Buteflika paziņoja par nodomu kandidēt arī nākamajās prezidenta vēlēšanās, valstī sākās protesti. Tajos iesaistījās pamatā gados jauni ļaudis, koordinējot kustību sociālajos tīklos. Demonstrācijas bija lielākoties mierīgas, taču kļuva arvien masveidīgākas un aptvēra visu valsti. Galu galā pēc tam, kad ar prasību pēc Buteflikas atkāpšanās nāca klajā Alžīrijas armijas vadība, divdesmit gadus valdījušais līderis 2. aprīlī paziņoja par savu atkāpšanos. Tomēr, kā lēš komentētāji, ar to var būt par maz, lai pārtrauktu protestus. Protestu kustības dalībnieki ir apzinājušies savu spēku un arī to, ka ar senilā līdera aiziešanu vien valsts problēmām nebūs līdzēts.   Breksits Vakar naktī Lielbritānijas Parlamenta Apakšpalāta ar vienas balss pārsvaru pieņēma likumprojektu, ar kuru premjerministrei Mejai tiek uzlikts par pienākumu censties panākt izstāšanās termiņa pagarinājumu, lai izvairītos no izstāšanās bez vienošanās. Likuma spēku šis nolēmums gan iegūs tikai pēc apstiprināšanas Lordu palātā. Eiropas Savienības līderi gan jau vairākkārt norādījuši, ka par izstāšanās termiņa pagarināšanu pēc 12. aprīļa var būt runa tikai tad, ja Lielbritānija apstiprinās iepriekš Parlamentā jau trīsreiz noraidīto vienošanos vai piedāvās citu konstruktīvu scenāriju. Kā zināms, indikatīvo balsojumu tūrē pagājušajā pirmdienā britu likumdevēji jau atkal noraidīja arī četras iespējamās alternatīvas esošajam izstāšanās līgumam. Tāpat vakar Terēza Meja spēra soli, par kura nepieciešamību jau kādu laiku izsakās Eiropas politiskajās aprindās: viņa beidzot uzsāka konsultācijas ar lielākā opozīcijas spēka – Leiboristu partijas – līderi Džeremiju Korbinu par kopīgu izejas meklēšanu no politiskā strupceļa. Sarunu izšķirošais etaps paredzēts šodien, taču jau tagad ir skaidrs, ka tuvināšanās leiboristu pozīcijai breksita jautājumos nebūs pieņemama daudziem Konservatīvās partijas biedriem un arī Mejas kabineta locekļiem.   Ukrainas prezidenta vēlēšanas Pēc Ukrainas prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas līdera pozīcijās, kā jau bija prognozējams, nonācis televīzijas zvaigzne Volodimirs Zeļenskis. Viņa pagājušajā gadā reģistrētā partija „Sluha narodu” – „Tautas kalps” – saucas tāpat kā televīzijas seriāls, kurā viņš tēlo galveno lomu: „cilvēku no tautas”, kurš nonāk prezidenta postenī. Izrādās, apmēram 30% elektorāta gatavi noticēt šīs telepasaciņas piepildījumam dzīvē. Tikmēr esošais Ukrainas prezidents Petro Porošenko, kurš kļuva par prezidentu 2014. gadā un ir vadījis valsti Krievijas agresijas situācijā, ieguvis nepilnus 16% balsu. Tas ir otrais labākais rezultāts, kas nodrošinājis prezidentam iespēju sacensties ar Volodimiru Zeļenski vēlēšanu otrajā kārtā 21. aprīlī.

Izskatās, ka galvaspilsētas mēra Nila Ušakova valdīšanas laiks Rīgā ir pietuvojies beigām. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija apsver iespēju viņu atstādināt no amata, bet pats Ušakovs kopā ar savu ilggadīgo palīgu un vicemēru Andri Ameriku nolēmuši kandidēt uz Eiropas parlamentu, tādējādi pametot Rīgas domi. Protams, gala lēmums šajā lietā būs vēlētājiem, taču aktuāls ir jautājums, kas tālāk notiks Rīgas domē? Kurš varētu uzņemties mēra pienākumus, kā valdošā koalīcija grasās strādāt tālāk un ko taisās darīt opozīcija? Krustpunktā studijā diskutē Rīgas domnieki: esam aicinājuši abus jaunos Rīgas vicemērus – Oļegu Burovu no “ Gods kalpot Rīgai” un Vadimu Baraņņiku no “Saskaņas”. Savukārt opozīciju pārstāvēs “Jaunās Vienotības” frakcijas vadītājs Vilnis Ķirsis un Jaunās Konservatīvās partijas frakcijas vadītājs Jānis Ozols.

Studijā notikumus komentē žurnāliste Anna Ūdre un Gints Amoliņš no Latvijas Radio Ziņu dienesta. Telefonsarunā - LR ZD korespondents Briselē Artjoms Konohovs. Prezidenta Makrona uzsaukums eiropiešiem Vēl nekad kopš Otrā pasaules kara Eiropa nav bijusi tik svarīga. Taču nekad tā nav bijusi tādās briesmās. Tā pauž Francijas prezidents Emanuels Makrons savā programatiskajā rakstā „Eiropas atjaunotnei”, kas sākas ar uzrunu „Eiropas pilsoņi”. 4. martā šis manifests tika vienlaicīgi publicēts vairākos lielākajos Eiropas laikrakstos, kā arī Elizejas pils tīmekļa vietnē. Tur tas lasāms visās 22 oficiālajās Eiropas Savienības valodās, tai skaitā latviski. Publikācija ir ne vien starta šāviens prezidenta pārstāvētā politiskā spēka – centriski sociālliberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” – Eiroparlamenta priekšvēlēšanu kampaņai. Tas ir arī vēl viens apliecinājums pašreizēja Francijas valsts vadītāja ambīcijām būt par Eiropas Savienības idejisko līderi un attīstības stratēģi. Raksts „Eiropas atjaunotnei” turpina motīvus, kurus prezidents Makrons pastāvīgi daudzinājis kopš savas iznākšanas Francijas un Eiropas politikas priekšplānā, proti: Eiropas Savienības savā pašreizējā formā nav gatava mūsdienu pasaules izaicinājumiem, un no spējas īstenot mērķtiecīgāku, vienotāku un izlēmīgāku politiku ir atkarīga tās turpmākā pastāvēšana. Stilā, kas neizbēgami asociējas ar hrestomātisko Francijas Republikas devīzi „Brīvība, vienlīdzība, brālība”, prezidents Makrons definē trīs Eiropas atjaunotnes pīlārus: brīvība, aizsargātība un progress. Ne pārāk garajā tekstā piesaukti konkrētie politiskie risinājumi, kuriem, Makrona redzējumā, jāiemieso piesauktā triāde. Eiropas brīvību aizsargāšanas nolūkā dibināma Demokrātijas aizsardzības aģentūra, kam jācīnās pret kiberuzbrukumiem un informatīvām manipulācijām. Nepieciešami vienoti savienības robežapsardzības spēki un visai Šengenas zonai vienoti patvēruma piešķiršanas nosacījumi. Jānoslēdz drošības un aizsardzības līgums, kura ietvaros dalībvalstis uzņemsies noteiktākas saistības kopīgās aizsardzības politikas ietvaros. Vienotajai Eiropas politikai bargāk un konsekventāk jāvēršas pret uzņēmumiem, kuri neievēro ekoloģijas standartus, datu aizsardzības noteikumus vai ir negodprātīgi nodokļu nomaksā. Eiropai jāīsteno vienota sociālās aizsardzības sistēma, kas nodrošinātu līdzvērtīgu darba samaksu un minimālā atalgojuma standartu visās dalībvalstīs. Jāīsteno daudz ambiciozāka vides aizsardzības politika, šai nolūkā dibinot Eiropas Klimata banku ekoloģisko projektu finansēšanai un Eiropas pārtikas drošības dienestu. Šo un dažu citu pasākumu uzskaitījumu noslēdz ideja vēl līdz šī gada beigām organizēt Eiropas konferenci – visaptverošu dalībvalstu un savienības institūciju pārstāvju forumu. „Tas,” kā pauž prezidents Makrons, „noteiks visai Eiropas Savienībai ceļa karti, kas šīs būtiskās prioritātes vērtīs konkrētās darbībās. Mums būs nesaskaņas, bet vai gan labāka ir sastingusi Eiropa, vai tomēr Eiropa, kas attīstās, reizumis dažādos ritmos, paliekot atvērta visiem?”   Igaunijas Rīgikogu vēlēšanu rezultāti Svētdien notikušo Igaunijas parlamenta – Rīgikogu – vēlēšanu rezultāti visumā apstiprināja priekšvēlēšanu kampaņas laikā prognozēto. Neliels pārsteigums ir līdz šim opozīcijā bijušās Reformu partijas labie rezultāti, palielinot savu frakciju no 30 līdz 34 mandātiem. Savukārt lielākais līdzšinējās valdības spēks – Centra partija – startējusi vājāk nekā prognozēts, zaudējusi vienu mandātu un palikusi otrā ar 26 vietām parlamentā. Tomēr līdzšinējās valdības liktenim būtiskāks ir divu mazāko koalīcijas partiju – sociāldemokrātu un labējās apvienības „Tēvzeme” – visai bēdīgais rezultāts, kas laupījis koalīcijai vairākumu Rīgikogu. Lielākais vēlēšanu ieguvējs ir Konservatīvā Tautas partija, kura savu mandātu skaitu palielinājusi no septiņiem līdz 19. Ir gan maz ticams, ka ar šo labēji populistisko spēku kāda no partijām būs gatava sadarboties valdībā. Daudz ticamāka šķiet atgriešanās pie koalīcijas sastāva, kāds tas bija līdz 2016. gada nogalei, kad abi mazākie koalīcijas partneri – sociāldemokrāti un „tēvzemieši” – uzteica sadarbību Reformu partijai, izveidojot valdību ar līdz tam opozicionāro Centra partiju. Nevar izslēgt arī abu lielāko partiju – reformistu un centristu – iesaistīšanos koalīcijā, kas gan pēdējoreiz notika pagājušās desmitgades pirmajā pusē.

Studijā notikumus komentē LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis un bijušais Saeimas deputāts, politologs Veiko Spolītis. Igaunijas Rīgikogu vēlēšanas Teju viss laikposms kopš gadsimtu mijas Igaunijas politikā pagājis liberālās un izteikti proeiropeiskās Reformu partijas dominantē. Pirmo reizi ieguvusi vietas Rīgikogu jeb Valsts Sanāksmē 1995. gadā, šī partija kopš 1999. gada neiztrūkstoši bija valdības koalīcijā, bet kopš no 2005. līdz 2016. gadam šīs partijas pārstāvji nemainīgi ieņēma premjera posteni. Teju deviņus gadus Igaunijas valdības priekšgalā sabija tagadējais eirokomisārs vienotā digitālā tirgus jautājumos Andruss Ansips. Kā zināms, tas Igaunijai bija nozīmīgas attīstības posms ar iestāšanos Eiropas Savienībā, eiro ieviešanu un nepārprotamu izvirzīšanos līderpozīcijās Baltijā sociālekonomiskās attīstības ziņā. Valdības koalīcijās Reformu partija iesaistīja gan labējākas, gan kreisākas ievirzes partnerus. Šis veiksmes stāsts aprāvās 2016. gada novembrī, kad mazākie koalīcijas partneri – Sociāldemokrātiskā partija un konservatīvā partiju apvienība „Tēvzeme” – pievienojās opozīcijai neuzticības balsojumā Reformu partijas premjera Tāvi Reivasa valdībai. Reformu partijai tika pārmesta stagnējoša politika, kas nerada valstij attīstības perspektīvu. Par jaunās koalīcijas līderi kļuva līdz tam nozīmīgākais opozīcijas spēks – Centra partija ar premjeru Jiri Ratasu. Centra partijas politiskā ievirze tiek raksturota kā sociālliberāla un centriska ar zināmu populisma elementu; nu jau ilglaicīgi tā piesaistījusi lielāko daļu Igaunijas krievvalodīgā elektorāta. Pirms 2016. gada Centra partija pēdējoreiz valdošajā koalīcijā darbojās pirmajā Andrusa Ansipa kabinetā no 2003. līdz 2005. gadam. Pirms 3. martā paredzētajām Rīgikogu vēlēšanām abu Igaunijas politikas smagsvaru – Reformu partijas un Centra partijas – pozīcijas šķiet gana stabilas, un kā viena, tā otra partija var cerēt uz aptuveni trešdaļu vietu parlamantā. Jaunās valdības izveides sakarā nozīmīgāks ir jautājums par mazāko koalīcijas partiju rezultātiem. Krievu izcelsmes politiķa Jevgēņija Osinovska vadītajiem sociāldemokrātiem daļu balsu var atņemt gan Centra partija, gan 2018. gadā dibinātā sociālliberālā partija „Igaunija 200”. Savukārt labajā flangā „tēvzemiešus” visai pamatīgi pastūmusi malā nacionālistiskā Konservatīvā tautas partija ar bijušo diplomātu Martu Helmi priekšgalā, kas, visdrīzāk, iegūs trešo lielāko frakciju jaunajā parlamentā. Veidojot nākamo koalīciju, dialogs ar labējiem spēkiem labāk varētu vesties Reformu partijai. Visumā iespējama šķiet arī reformistu un centristu veidota valdība, lai gan Reformu partijas līdere Kaja Kallasa jau norādījusi, ka Reformu partijai nav pieņemamas atsevišķas Centra partijas nostādnes par ienākumu nodokļa progresivitāti, pilsonības paātrinātu iegūšanu un pakāpeniskāku skolu pāreju uz igauņu valodu. Igaunijas sabiedriskā medija redaktors Dario Kavegn Lielākā daļa partiju ir runājušas par lielo koalīciju, arī Centra partijā, kur cilvēki par to patiesībā ir diezgan optimistiski noskaņoti. Reformu partijas priekšsēdētāja Kaja Kallasa pirms pāris dienām sacīja, ka, viņasprāt, ir tikai trīs nopietnas pretrunas abu partiju starpā, kur varētu būt sarežģīti rast kompromisu. Pirmkārt, tie ir nodokļi. Reformu partija vēlas atgriezt 500 eiro neapliekamo minimumu visiem, tāpat viņi nevēlas redzēt izmaiņas pilsonības politikā. Savukārt, Centra partijā ir notikušas diskusijas par iespējamu naturalizācijas atvieglošanu Igaunijas nepilsoņu bērniem. Vēl Reformas partija uzstāj uz igauņu valodu kā mācību valodu jau no bērnudārza. Izņemot šos trīs jautājumus, viss ir vērtējams un diskutējams. Tā sacīja pati Kaja Kallasa. Un abas partijas spēj strādāt kopā. Pirms 17 gadiem tās abas bija valdībā, ir arī veiksmīgi piemēri pašvaldībās, piemēram, Tartu, tāpēc nav tā, ka ilglaicīga koalīcija starp abām partijām ir kas neiespējams. Arī daudzi politologi atbalsta šo lielo koalīciju. Un nesen veiktā aptaujā lielā koalīcija bija vispopulārākā vēlētāju izvēle. Jāsaka, ka vēlētāju aptauju rezultāti nav pārsteidzoši, ne pēc šiem diviem gadiem. Jo kas notika - Juri Ratos nomainīja Edgaru Savisāru, kurš principā bija Centra partijas postpadomju dons, un kopš tā laika partija ir mainījusies. Viņi ir izdarījuši savus mājasdarbus - viņi ir centušies izmest korupcijā apvainotus politiķus, tā teikt, iztīrījuši māju. Bet pats galvenais - viņi ir pierādījuši, ka valdība var funkcionēt arī bez Reformu partijas. Viņi ir pierādījuši sevi kā partiju, uz kuru var paļauties, kura var strādāt valdības līmenī. Šādā ziņā lietas ir pamatīgi mainījušās, salīdzinot ar 2015.gada vēlēšanām. [Kas ir interesanti šajās vēlēšanās], ka par spīti lielajam atbalstam populistu partijām, galēji labējo pārstāvju skaits jaunajā parlamentā īpaši nemainīsies. Populistiem ir tāda problēma, ka viņi ir relatīvi jauni spēki, bet igauņu vēlēšanu sistēma balstās uz to, ka cilvēki izvēlas konkrētus kandidātus, un ar šo kandidātu tad vēlētāji izvēlas arī sarakstu. Tas nozīmē, ka partijai, kurai slikti iet aptaujās, var iet relatīvi labāk pašās vēlēšanās, jo tām ir labi kandidāti, bet tādas partijas kā Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kurai dažbrīd bija pat 20% vēlētāju atbalsts aptaujās, varētu saņemt tikai 15 mandātus, jo viņiem vēl nav tik pazīstamu seju visos vēlēšanu apgabalos. Kopumā EKRE  ir ieguvusi lielāku atbalstu, bet ir ļoti maza iespēja, ka viņi varētu strādāt nākamajā valdībā. Moldovas parlamenta vēlēšanu rezultāti 24. februārī notikušajās Moldovas Republikas Parlamenta vēlēšanās deputāti pirmo reizi tika ievēlēti pēc jauktas sistēmas: gan no partiju sarakstiem, gan vienmandātu apgabalos. Pēc vēlēšanām trīs aptuveni līdzvērtīgas frakcijas Parlamentā veido Sociālistu partija, centriski liberālā partiju bloks ACUM un centriski kreisā Demokrātiskā partija. Pēdējā bija vadošais spēks līdzšinējā mazākuma valdībā, kurā bez demokrātu ministriem bija arī divu sīkpartiju pārstāvji, bet puse no ministriem bija bezpartejiski. Abi mazākie demokrātu koalīcijas partneri šajās vēlēšanās palikuši ārpus Parlamenta. Pirms vēlēšanām visi trīs nozīmīgākie spēki deklarēja, ka nav gatavi iesaistīties koalīcija ar kādu no pārējiem. Moldovas Sociālistiskā partija, kuru pārstāv arī valsts prezidents Igors Dodons, tiek asociēta ar Kremļa ietekmi šajā Krievijai stratēģiski nozīmīgajā valstī. Bloks ACUM, kuru veido Partijas „Cieņas un Taisnības platforma” un Rīcības un solidaritātes partija, tiek uzlūkota kā galvenais eiropeiski orientētais spēks. Visumā pozitīvu nostāju pret Moldovas eiropeisko orientāciju pauž arī Demokrātiskā partija, tomēr šī partija ne bez pamata tiek vainota valstī plaši zeļošajā korupcijā. Partijas līderis, par oligarhu dēvētais Vladimirs Plahotņuks kontrolē lielu daļu no Moldovas medijiem, kas priekšvēlēšanu kampaņā bez kautrības izmantoti konkurentu nomelnošanai. Tāpat ir pamats uzskatīt, ka vēlēšanās notikusi vērienīga balsu pirkšana, vēlētāju ietekmēšana un citas manipulācijas. Bloka ACUM kandidāti pat apgalvojuši, ka tikuši indēti pēc varas norādījumiem. Ja 45 dienu laikā jaunievēlētajam Parlamentam neizdosies izveidot valdību, Moldovu gaida atkārtotas vēlēšanas.   Donalda Trampa un Kima Čenuna tikšanās Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa tikšanos ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu, kas vakar sākās Vjetnamas galvaspilsētā Hanojā, pavada zināma skepse. Abu līderu pirmā tikšanās pagājušā gada jūnijā Singapūrā tika uzlūkota kā sasniegums pats par sevi, piedabūjot totalitārās valsts vadītāju sēsties pie sarunu galda. Tomēr, kā norāda eksperti, konkrēti Ziemeļkorejas kodolbruņošanās apturēšanā šīs tikšanās devusi visai maz. Hanojas samitā tad nu būtu jāpanāk kādi taustāmāki rezultāti, lai prezidenta Trampa pozitīvajām izjūtām par dialogu ar biedru Kimu varētu pievienoties arī pārējā pasaules sabiedrība. Pagaidām kā sasniegums tiek atzīmēta Kima Čenuna piedalīšanās preses konferencē, improvizēti atbildot uz žurnālistu jautājumiem. Līdz šim ne viņš, ne viņa dinastiskie priekšgājēji Ziemeļkorejas varas virsotnē – vectēvs Kims Irsens un tēvs Kims Čenirs –, nav atļāvušies šādas komunikācijas vaļības un piekrituši vienīgi intervijām vai atbildēm uz režīma kontrolēto valsts mediju žurnālistu vaicājumiem. Preses konferencē, jautāts par gatavību likvidēt Ziemeļkorejas kodolarsenālu, Kims izteicis frāzi, kura iztulkota kā: „Ja es to negribētu, tad nebūtu šeit ieradies.” Tas izsaucis jūsmīgu prezidenta Trampa reakciju. Telekanāla CNN tulkotājs gan vēlāk norādījis, ka Kima izteikums korejiešu valodā varot nozīmēt: „Ja es negribētu, es šeit neierastos.”