Podcasts about tallinas

Kultūras rondo līdz 23. maijam, kad uzzināsim Purvīša balvas ieguvēju, ik nedēļu iepazīstināsim ar vienu no Purvīša balvas kandidātiem un viņa balvai nominēto darbu. Un sākam ar mākslinieci Luīzi Rukšāni. Luīze Rukšāne Purvīša balvai nominēta par personālizstādi "Locījuma vietas" (19.01.–17.02.2024.) izstāžu zālē "TUR_telpa" Tallinas ielas kvartālā Rīgā, kur kādreiz atradās sanitārā transporta autobāze. Māksliniece Luīze Rukšāne dzimusi 1995. gadā, absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu un pašlaik dzīvi dala starp Rīgu un Hamburgu, kur turpina studijas. Luīzes Rukšānes medijs ir zīmējums, un savos darbos viņa ar lielu interesi pēta cilvēku atmiņu. To viņa darīja arī izstādē "Locījuma vietas". Tagad izstāde pielāgota Latvijas Nacionālās mākslas muzejam, kur tā skatāma līdzās citu Purvīša balvas finālistu darbiem.

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis. Ielas nosaukums saistīts ar nelielo Speķa ielu pie Salu tilta, kas savieno Lastādijas un Mazo Kalna ielu. Kaut arī šī iela pirmoreiz zināma tikai no 1885. gada, kad Avotu iela jau sen bija izveidota, tā nes Speķupes attekas vārdu, kas šajā vietā atdalījās no Daugavas. Speķupe tecēja līdz Kubes kalnam tagadējās Esplanādes rajonā, kur pagriezās un ieguva Rīdziņas nosaukumu. No Rīdziņas upes savukārt radās pašas Rīgas pilsētas nosaukums. Klausītāji paši var izdomāt, kā sauktos Latvijas galvaspilsēta, ja atteka līdz pat ietekai Daugavā turpinātu nest Speķupes vārdu. Pilsētai attīstoties, Speķupe 18./19. gadsimtā pamazām aizsērēja un tika aizbērta. Izmainoties hidroloģiskajam režīmam, aizbērtās Speķupes vietā mūsdienu Avotu un Lāčplēša ielas krustojuma rajonā radās mitrājs un avotu vieta, no kuriem tika ņemts ūdens pilsētas vajadzībām. Kad 1810. gadā pirmoreiz tika pieminēta iela, kas no Lielās Smilšu (tagad Lāčplēša) ielas veda ziemeļaustrumu virzienā, tā tika nosaukta par Avotu ielu un saglabājusi šo nosaukumu nemainīgu visos vēstures posmos. Tiesa, iesākumā tās bija divas ielas – Mazā Avotu iela līdz Ģertrūdes ielai un Lielā Avotu iela – līdz Lienes ielai. Pirmatnējā ielas apbūve kopā ar citām Rīgas priekšpilsētām tika nodedzināta 1812. gadā, kad Rīgai tuvojās Napoleona karaspēks. Iespējams, 19. gadsimta vidū Avotu ielas nosaukums ieguva mazliet ironisku nokrāsu, jo vismaz no 1867. gada ielas galā, tur, kur tagad atrodas Pāvila baznīca, bija vieta, kur tika izgāzti pilsētas tualešu atkritumi. Ņemot vērā to, ka pa Avotu ielu kursēja asenizatoru zirgu rati, iela tolaik nevarēja būt pati prestižākā pilsētā. Tomēr jau divdesmit gadus pēc tam tieši šajā vietā sāka celt Pāvila baznīcu. To iesākumā projektēja Latvijas Universitātes vēsturiskās ēkas arhitekts Gustavs Hilbigs, bet pēc viņa nāves – Gustava dēls Hermanis Hilbigs. Baznīcas altārgleznu 1937. gadā radīja Jānis Roberts Tilbergs, kuram jau pēc četriem gadiem nācās gleznot Josifa Staļina portretu. Vienlaicīgi ar baznīcas celtniecību izveidoja Lauvas (mūsdienu Pērnavas) ielu, bet mazliet vēlāk – Rumpmuižas (mūsdienu Augusta Deglava) ielu un Ērgļu (mūsdienu Jāņa Asara) ielu. 1901. gadā atklāja Rīgas elektriskā tramvaja tīklu un viens no maršrutiem gāja arī pa Avotu ielu ar galapunktu Asara un Tallinas ielas krustojumā. Tā rezultātā 20. gadsimta sākumā ielas apbūve strauji attīstījās, daudzas ēkas tika uzceltas no 1908. gada līdz Pirmajam pasaules karam. Iela saglabājusi savas apbūves raksturu līdz pat mūsdienām un veido Avotu apkaimes centrālo asi.

„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī  juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti  par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.

Šoreiz pievēršamies modei un tās dizainam. Aplūkojam ilgtspējīgas modes platformu “Bourzma” (Burzma) un tās rīkotu izstādi Tallinas ielas kvartālā ar nosaukumu “Bourzma Revival” jeb “Burzmas atdzimšana”, kas norisinās no 20. novembra līdz 14. decembrim. Lai pastāstītu ko vairāk gan par šo notikumu, gan idejām un sajūtām, kas virza dizainera darbu ielu modē, pie mums viesojas apģērbu dizainers Kaspars Mārtiņkrists, kurš ir dibinājis apģērbu zīmolu “The Cappis”, kas šobrīd arī ir daļa no Burzmas zīmolu kopienas. Liela daļa Kaspara ikdienas darba saistīta ar apģērbu pārveidošanu otrreizējai izmantošanai jeb to, ko angļu valodā var apzīmēt ar vārdu upcycling ― šis darbības virziens cieši saistīts ar mūsdienu ielas modes tendencēm.

Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa studenti sevi apliecina diplomdarba izrādēs. Studijā jaunie aktieri Matīss Kučinskis un Poļina Čerņenoka, Nacionālā teātra aktrise Laura Siliņa un režisors Elmārs Seņkovs. Viņi visi meklē savu balsi teātrī. Varbūt laiks radīt jaunu Studentu teātri? Kultūras akadēmijā tagad ir Nacionālā skatuves mākslas skola, un 4. kursa studenti rāda savas diplomdarba izrādes – tajā skaitā „Kristāla bērni” vēl šovakar, 12. novembrī un „Māceklis/Moceklis” – 16. un 17. novembrī. Top vēl jaunas izrādes, un katrs rīts nāk ar neziņu un jauna atrašanu… Un, ja vajag nomirt gaisā, es to izdarīšu, saka viens no jaunajiem. 12. novembrī plkst. 19.00 Tallinas ielas kvartāla Angārā var noskatīties režisora Elmāra Seņkova izrādi “Kristāla bērni”, kurā izskan vienas paaudzes jaunu cilvēku stāsti. Izrādē piedalās vienpadsmit Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa studenti, un šī izrāde tika pirmizrādīta 2024. gada Valmieras vasaras teātra festivāla programmā.

Stāsta izdevniecības “Liels un mazs” izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Par latviešu mākslinieku starptautiskajiem panākumiem liecina gan ārzemēs izdoto latviešu bērnu grāmatu skaita pieaugums, gan līdzdalība visprestižākajās ilustrāciju izstādēs, arī profesionāļu atzinība un balvas.  Pirmoreiz mūslaiku Latvijas vēsturē kāda bilžu grāmatu autore par lielo ieguldījumu Latvijas starptautiskā prestiža kaldināšanā tika pagodināta ar Kultūras ministrijas apbalvojumu – Izcilības balvu. To 2021. gadā saņēma Anete Melece, bet gadu vēlāk arī bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs” par sava darba starptautiskajiem panākumiem un saņemto titulu labākais bērnu grāmatu izdevējs Eiropā 2022. gadā. Jaunākās paaudzes ilustratori radoši iekļāvušies aktuālajā interesē par bilžu grāmatām.  Bilžu grāmata, kuras satura – idejas, stāsta, ļoti daudzos gadījumos arī lasāmā teksta – autors ir pats mākslinieks, pasaulē svin savu uzvaras gājienu.  Turklāt bilžu grāmata nebūt nav vienmēr tikai grāmata bērniem – tā var būt arī grāmata visiem vecumiem, grāmata pieaugušajiem un vizuālā māksla “kā tāda”. Vairums latviešu bilžu grāmatu tomēr vairāk adresētas gados jaunākajiem lasītājiem.  Jau 2015.gadā ar savu bilžu grāmatu “Nenotikušais atklājums” veiksmīgi ārpus Latvijas robežām izgāja Mārtiņš Zutis. Viņa varonis, dabas pētnieks Kārlis Darviņš mēģina izsekot kāda nezināma radījuma pēdas sniegā un izdarīt atklājumu, bet pēdu skaits arvien pieaug un liek domāt par bīstamu desmitkājainu citplanētieti vai pieciem bandītiem. Pētnieks nolemj labāk bēgt, bet bilžu grāmatas lasītājam nu jau 8 dažādās valstīs pašam tiek viss patiesības noskaidrošanas prieks. Spānijā grāmata tulkota un izdota arī basku, galīsiešu un katalāņu valodās.  Šo grāmatu izdeva “Liels un mazs”, bet šobrīd dažādās valstīs izdotas jau deviņas izdevniecības  bilžu grāmatas, kā arī daļa no sērijas “Bikibuks” mazajām dzejas bilžu grāmatiņām.  Tulkojuma skaita ziņā rekordiste ir Anetes Meleces bilžu grāmata “Kiosks”. Darbs pie “Kioska” aizsākās ar animācijas filmu, kas arī guvusi plašu starptautisku atzinību.  Vēlāk māksliniece īsfilmas stāstam atrada jaunu izteiksmi citā medijā – grāmatā. Anete vēsta par Olgu, kuras kiosks ir mazs, jauks pasaules centrs sava rajona iedzīvotājiem, bet vienlaikus arī vieta, kurā Olgas dzīve ir pamatīgi iesprūdusi. Olga drosmīgi īstenoja savu sapni, dodoties pasaulē ar visu kiosku, bet Anetes grāmata turpina apceļot pasauli un ir izdota jau 23 valodās, turklāt vietām kļuvusi tik populāra, ka saniegusi jau vairāk kā 20000 eksemplāru lielu tirāžu.  Zviedri “Kiosku” atzina par gada labāko tulkoto bērnu grāmatu un piešķīra tai Pītera Pena balvu, līdzīgas atzinības Anete saņēma arī Venecuēlā un Itālijā. “Kioska” pārtapšana leļļu teātra izrādēs Latvijā un Šveicē, operas izrādē Vācijā un kustību teātra izrādē Čehijā deva Olgai vēl lielāku brīvību, lai arī viņa bija un palika turpat – savā kioskā. Nu jau trīspadsmit valodās iznākusi arī otra Anetes Meleces bilžu grāmata – ‘'Pazudušais miedziņš”.  Viņas ilustrācijas ir bijušas kā vējš burās, lai pasaulē dotos arī Jura Kronberga dzejoļu krājumi, Laura Gundara stāsti par vectēvu Vali un mazmeitu Spindzeli, un Mairas Dobeles stāsts “Nepareizas dzīves skola”, kura ilustrācijām tika Tallinas ilustrāciju triennāles balva.  Bratislavas pilī Donavas krastā vairāk nekā trīs tūkstošu mākslinieku konkurencē, kuri pārstāv gandrīz piecdesmit valstis, latvieši nesen noplūkuši divus Bratislavas ilustrāciju biennāles Zelta ābolus. Jānis Blanks to ieguva 2019. gadā – par Artura Gobas dzejoļa "Zemes vēzis" ilustrācijām Bikibuka sērijā, bet Anete Bajāre-Babčuka 2023. gadā par ilustrācijām Ineses Zanderes grāmatai “Divas Almas”. Bērnu grāmatu Meka, kurā visa pasaule ierauga nozares izcilības, ir Boloņas Starptautiskais bērnu grāmatu tirgus. Tā rīkotajā vispasaules ilustrāciju izstādē līdz šim ir izdevies iekļūt tikai divām latviešu māksliniecēm: Anetei Melecei un Elīnai Brasliņai.  Pirmā Latvijā izdotā grāmata, kas stājās uz augstā “Bologna Ragazzi Award” laureātu pjedestāla, bija mākslinieces Evijas Pintānes ilustrētā Luīzes Pastores grāmata “Laimes bērni”. Tas ir brīvs fantāzijas lidojums pār leģendārā ceļotāja Aleksandra Laimes dzīvi Venecuēlas džungļos, kuros nezināmas pasaules atklāj arī viņa bērni. Žūrija grāmatu atzina par īpaši novatorisku un piešķīra tai titulu “New Horizons” jeb “Jaunie apvāršņi”. Grafiķe un scenogrāfe Evija Pintāne ir arī ceļotāja, kas zīmē savu ceļojumu piezīmes. Tādas piedzīvotā skices atrodamas arī “Laimes bērnos” līdzās dažādu artefaktu un dabas objektu attēliem, detalizētām reālistiskām ilustrācijām un ainavu fiksējumiem. Grāmatas dizainera Arta Brieža iedvesmai bija noderējušas arī senas kartes. Šogad Boloņā “Opera Prima” jeb labākās debijas balvu guvušo Aleksandras Rundes bilžu grāmatu māksliniece pati raksturo kā rokasgrāmatu, ko darīt, ja esi kails pilsētā. Tieši tā šī grāmata saucas. Aleksandras grāmata atbilst teiktajam, ka bilžu grāmata nepavisam nav adresējama tikai maziem bērniem. Kā intervijā saka autore, “ideja vairāk ir par kauna pārvarēšanu un pašcieņas saglabāšanu. Par to, kā pārvarēt slēptās bailes un aizspriedumus, kā paskatīties uz sevi un dzīvi caur humora prizmu.”  Boloņas ikgadējā 100 skaistāko grāmatu izstādē “BRAW Amazing bookshelf” pabijušas Anetes Meleces “Pazudušais miedziņš”, Rebekas Lukošus “Nepaklausīgais vectēvs”, Elīnas Brasliņas ilustrētā Signes Viškas bilžu grāmata “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu”, kā arī dzejas krājums pusaudžiem “Netikumīgie”. Šī gada simtniekā Latviju pārstāvēja divas asprātībā un fantāzijā burtiski dzirksteļojošas grāmatas – Māra Runguļa sastādītā un Reiņa Pētersona ilustrētā skaitāmpantu izlase “En den dīno šoko loko tīno” un Svena Neilanda bilžu grāmata “Kas zoodārzā notiek naktī” – Egīla Zirņa dzejolis par zvēru trakulīgo pārģērbšanos.   Starptautiski pamanītas un tulkotas tiek arī citu Latvijas mākslinieku ilustrētas grāmatas, piemēram, grāmatas ar Lotes Vilmas Vītiņas, Līvas Ozolas un Annas Vaivares ilustrācijām.  Ja  ir vēlēšanās iepazīt bērnu grāmatu veiksmes stāstus pasaulē, var ielūkoties arī IBBY Goda sarakstos un Starptautiskās Minhenes bērnu un jaunatnes bibliotēkas veidotajos ikgadējos katalogos “White Ravens” – pilnīgi noteikti visur atradīsiet latviešu grāmatu autorus! 

„Dažreiz es kaut ko daru” – ar šādu mazliet pašironisku nosaukumu pie skatītājiem šodien un rīt dodas trīs svaigi un personiski jauno horeogrāfu un scenogrāfu kopdarbi. Trīs īsformāta solo izrādes, kuru tapšanā mākslinieki ieguldījuši daudz un dikti, nevis „dažreiz” un „kaut ko”. Katru izrādi veidojis cits dejotāja un scenogrāfa tandēms, caur savu personisko pieredzi un pārdomām veidojot viedokļu kaleidoskopu, ar kuriem iekšēji varēs diskutēt arī izrādes skatītāji. Ar laikmetīgās dejas izrāžu vakara „Dažreiz es kaut ko daru” radošo komandu tikās Māra Rozenberga. Viņi satikās studiju laikā: četri jaunie scenogrāfi jeb apvienība „4K” ir leģendārā Andra Freiberga pēdējais kurss Mākslas akadēmijā, kas savulaik piedalījās starptautiskajā scenogrāfijas kvadriennālē Prāgā un tagad pēc ilgāka pārtraukuma un savu rokrakstu meklējumiem atkal sanākuši kopā. Bet jaunie horeogrāfi jeb dejotāju apvienība „SIXTH” ir Latvijas Kultūras akadēmijas sestais horeogrāfu „izlaidums”. Izrāžu vakaru viņi veido kopā. Jauno horeogrāfu Vladimira Goršantova, Emīlijas Bergas un Ģirta Dubulta laikmetīgās dejas izrādes, kuru vizuālo ietvaru veidojuši scenogrāfi Andris Kaļiņins, Madara Mela, Ieva Stalšene un Katrīna Ieva, varēs redzēt šovakar un rīt Tallinas ielas kvartāla zālē „Angārs”.

Stāsta muzikoloģe, Mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane Vācu komponists Johans Valentīns Mēders (Meder, 1649–1719) Rīgā pirmoreiz ieradās ap 1684. gadu. Viņam bija 35 gadi un pieredze, pelnot maizi vispirms kā dziedātājam vairākās Viduseiropas un Ziemeļeiropas pilsētās, vēlāk strādājot par skolotāju Rēveles (tagadējās Tallinas) ģimnāzijā, kur ar audzēkņiem uzveda pats savu operu. Rīga tolaik bija lielākā zviedru aizjūras pilsēta, tādēļ tika lolotas cerības. Tomēr ieraksts kādā Rīgas konsistorijas protokolā, veltot Mēderam varbūt pirmo reizi šo dokumentu vēsturē apzīmējumu “komponists” (“der Componist”), liecina, ka gadījumā, ja autors ietērptu mūzikā pēc Lūkas evaņģēlija rakstītu pasiju un to izdaiļotu ar daudzām garīgām dziesmām, kā vēlējusies augstdzimusī rāte, tās tomēr nedrīkstētu novirzīt no lūgšanas. [1]   Mēders sākumā pavadīja Rīgā tikai dažus gadus. Pilsētas tipogrāfs Nellers (Nöller, 1658–1712) labprāt iespieda viņa sacerējumus prominentu baltiešu kāzām. Viena no kāzu ārijām joprojām saista ar jaunrades eleganci, tekstā sirsnīgi ievijot arī dažus Hanzas pilsētās tolaik populārās lejvācu valodas vārdus. Skaņdarbs, kas atšķiras no visa minētā, ir kompozīcija "Wie murren denn die Leut'?" ("Ko gan kurn tas cilvēks?") ar rindiņu no Jeremijas Raudu dziesmām Vecajā Derībā.[2] Skaņdarbs datēts 1684. gada 3. oktobrī. Saskaņā ar autora ierakstu kompozīcija tika radīta pateicībā par Rīgas atbrīvošanu no maskaviešu aplenkuma 1656. gada rudenī; šis aplenkums saistījās ar krievu cara Alekseja Romanova mēģinājumu pa Daugavu sev izlauzt ceļu uz Baltijas jūru. Notikumus fiksējis vācu hronists Johans Georgs Šlēders (Schleder, 1597–1685) grāmatas "Theatrum Europaeum" 7. sējumā (1661). Vienā no epizodēm viņš raksta, ka uz Rīgu atnākusi kāda lauku sieva, kas stāstījusi, ka viņas pusē zemnieki briesmīgi apkauti, sacirsti, bet tie, kas mēģinājuši slēpties dubļu bedrēs, izrīdīti ārā ar suņiem. [3] Mēderam tas viss varēja šķist kā Vecās Derības stāsts, jo viņš bija mazs zēns, kad tas notika, turklāt tālu no dzimtās Tīringenes. Taču vēsture uzjundīja kādas svarīgas baroka laika cilvēkā mītošas sajūtas – atskārsmi par dzīves nīcību. Mēdera skaņdarbs rakstīts kā dialogs starp Dievu un grēcinieku, kurš ir reālo notikumu aculiecinieks. Raudu dziesmu 3. nodaļā pravietis Jeremija apraksta, ko Jeruzalemes iedzīvotāji pārcietuši pēc tam, kad babilonieši nodedzināja viņu pilsētu un sagūstīja Jūdejas iedzīvotājus. Pēc Jehovas domām, izraēliešu posta iemesls bija viņu pašu grēki. Mēdera skaņdarbā šī bībeliskā situācija ir it kā pārcelta Rīgas vēstures ainā. Grēcinieks atceras baisos laikus, kas kā “sārmi ēd viņu”, bet tiek iedrošināts paļauties uz Dieva žēlastību. T aču tā vietā, lai piebalsotu sajūsmai par Radītāja brīnumainajiem darbiem, grēcinieks atgādina par šausmām, ko nesis sev līdzi tirāns. Noslēguma "Amen" vajadzētu visu izlīdzināt, taču vai pēc piedzīvotā var izlīgt? Katrā ziņā Mēders apzināti vai neapzināti ir uzdevis šo jautājumu. Un tas ir tam laikam neparasti. Komponists otrreiz atbrauca uz Rīgu 17. gadsimta beigās un palika te līdz savai nāvei 1719. gadā, kad Rīga jau bija ierauta Lielajā Ziemeļu karā. Mēderam īsti nav bijis priekšteču Latvijā, nav bijis arī tiešu sekotāju. Sava laika Rīgas mūzikā viņš drīzāk paliek radošs vienpatis. Bet tieši viņš ir sacerējis pirmo zināmo mūzikas lieldarbu, kas pievēršas Baltijas vēsturei. Uzziņas avoti: [1] Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1377. f., 1. apr., 11. l. [2] Skaņdarba rokraksts pēc Lielā Ziemeļu kara nonāca Zviedrijā un šodien kā viens no Dībena kolekcijas autogrāfiem glabājas Upsālas Universitātes bibliotēkā (S-Uu, vok.mus.i hs. 28:9). [3] Irenico-Polemographia, sive Theatri Europæi continuati Septennium [..]. Franckfurt am Meyn, [1663], S. 970–971.

12. marta vakarā Latvijas Nacionālajā operā aizvadīta Lielās mūzikas balvas ceremonija. Pasniegtas balvas septiņās kategorijās, kā arī godināti balvu par mūža ieguldījumu laureāti – komponists Vilnis Šmīdbergs un pianists, pedagogs Arnis Zandmanis. Kultūras rondo iespaidi un komentāri pēc Lielās mūzikas balvas pasniegšanas. Ierakstos - intervijas ar laureātiem.  Studijā izvaicājam muzikoloģes Ilzi Šarkovsku-Liepiņu un Ivetu Grundi, mūzikas kritiķi Armandu Znotiņu un džeza mūzikas izdevniecības “Jersika Records” vadītāju Mareku Ameriku. Lielās mūzikas balvas 2023. gada laureāti Gada jaunais mūziķis Dziedātāja Katrīna Paula Felsberga Gada jaundarbs Jura Karlsona simfoniska vīzija "Noslēpumainais dārzs…", pirmatskaņojums 2. decembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – Liepājas Simfoniskais orķestris un diriģents Guntis Kuzma Par izcilu interpretāciju Altiste Ilze Kļava – Pētera Vaska Altkoncerts 15. aprīlī koncertzālē "Cēsīs" (kopā ar Tallinas kamerorķestri un diriģentu Juhu Kangasu) Gada ansamblis Trio "PALLADIO" – Eva Bindere, Kristīne Blaumane un Reinis Zariņš Gada kamerizrāde  Anna Veismane / Monta Kroma "Dzeltens trotuārs", Dzintaru koncertzālē – Guna Zariņa, Rihards Plešanovs, Jānis Semjonovs, Maija Zandberga (KM mērķprogramma "Kamermūzika", īstenotājs – "Latvijas Koncerti") Gada koncerts Riharda Vāgnera operas "Zigfrīds" koncertatskaņojums 29. jūlijā koncertzālē "Cēsis" – solisti, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Tarmo Peltokoski (rīkotājs – Cēsu Mākslas festivāls, koncertzāle "Cēsis") Par izcilu sniegumu gada garumā Latvijas Radio bigbends LMB 2023 žūrijā strādāja: Andris Vecumnieks – žūrijas priekšsēdētājs, diriģents, komponists JVLMA profesors; Ilze Medne – muzikoloģe, Latvijas Radio 3 "Klasika" žurnāliste; Solvita Sējāne – muzikoloģe, izdevniecības "Musica Baltica" direktore; Ilze Šarkovska-Liepiņa – muzikoloģe, mākslas doktore; Boriss Avramecs – muzikologs, JVLMA emeritētais profesors; Mareks Ameriks – džeza mūzikas izdevniecības "Jersika Records" dibinātājs un vadītājs; Armands Znotiņš – muzikologs, žurnālists, publicists.

„Lielās mūzikas balvas 2023” ceremonijas gaidās šodien noslēdzam ierakstu sēriju, izceļot mūziķus, kuri nominēti par individuālu izpildījumu: par izcilu interpretāciju vai izcilu sniegumu gada garumā. Altiste Ilze Kļava balvai nominēta par izcilu Pētera Vaska Altkoncerta interpretāciju pērn 15. aprīlī koncertzālē “Cēsis” kopā ar Tallinas kamerorķestri un diriģentu Juhu Kangasu. Ilze Kļava jau vairāk nekā 20 gadu dzīvo un strādā Norvēģijā, kur ir Bergenas Filharmoniskā orķestra altu grupas koncertmeistare. Taču viņa ir biežs viesis arī Latvijā, kur uzstājas gan kā soliste, gan klavieru kvarteta „RIX” sastāvā. Kā saka pati māksliniece, ceļš mūzikā viņai ielikts jau šūpulī: viņas mamma ir altiste Benita Strautmane, tēvs – džeza pianists Juris Kļava, vecākais brālis – diriģents Sigvards Kļava. To, ka tieši alts būs viņas mūzikas instruments, Ilze Kļava zinājusi jau kopš bērnības.

“Basketstudija 2+1” atgriežas ar jaunu akcentu – viesim jautājumus uzdod gan raidieraksta vadītājs Guntis Keisels, gan ikviens klausītājs, kurš savu vaicājumu ierakstījis LBS Instagrama kontā. Jauno sarunu ciklu sākam ar treneri, kurš Latvijas basketbolam izcīnījis pirmo trofeju 2024. gadā – U16 puišu izlases galveno treneri Ediju Šleseru. Runājām par tikko aizvadīto Baltijas jūras kausa izcīņas turnīru, bet ne tikai: vai treneri pārsteidzis pērnā U18 izlases līdera Roberta Blūma straujais pieteikums pieaugušo basketbolā; pēc kādiem kritērijiem tika izraudzīti U16 izlases kandidāti; statistikas (ne)nozīmību un mentalitātes faktoru izvērtējot jaunos talantus; kā raksturot 2008. gadā dzimušo spēlētāju komandas modeli; lomu sadali un neizsmeļamām rezervēm komandas spēles uzlabošanā; basketbola kultūršoku un īsto mērauklu spēlētāju varējumam; trim spēlēm ar trim dažādiem sižetiem; kā noturēt spēles kvalitāti uz noguruma fona; spēlētāju pieredzi ārzemēs un Latvijas pieaugušo basketbolā; labākajiem Tallinas turnīrā un citiem kandidātiem uz startu Eiropas čempionātā; vai nav par vēlu sākt trenēties 14 gadu vecumā? kā patika vadīt basketbola nometni jauniešiem Saldū 2023. gada vasarā? kas visspilgtāk palicis atmiņā no 2017. gada Pasaules Universiādes bronzas? kāds ir pats labākais/ideālais spēlētājs?   48 minūtes par Latvijas jauniešu basketbolu.

Par Latvijas dalību Tallinas kinofestivālā ”Melnās naktis” Kultūras rondo pārrunājam ar Nacionālā kino centra vadītāju Ditu Rietumu, studijas „Mistrus Media” producentu, kino režisoru Gintu Grūbi un kultūras publicistu Žulijenu Nuhumu Kulibali. Ierakstā uzklausām producenti Alisi Ģelzi. Festivāla programmai dažādos konkursos un skatēs bija atlasītas 11 Latvijas filmas, industrijas pasākumu sadaļā prezentēja piecus dažādu formātu projektus, vairāki Latvijas jaunie talanti piedalās dažādās kinoprofesiju platformās un uz Tallinu devās arī liela Latvijas kinoprofesionāļu delegācija. Tallinas kinofestivāls ”Melnās naktis” norisināsjās no 3. līdz 19. novembrim. Tas ir Ziemeļeiropā vienīgais A klases festivāls. Tallinas kinofestivāls "Melnās naktis" / "Pimedate Ööde Filmifestival" šogad notika jau 27. reizi (kopš 1997. gada), 2014. gadā tas tika akreditēts kā viens no tikai 15 A klases kinofestivāliem un izaudzis par vienu no Ziemeļeiropā lielākajiem kinoindustrijas pasākumiem ar piecām konkursa programmām un vairākiem satelītfestivāliem.

Laikmetīgās mākslas izstāžu zālē “TUR telpa” Rīgā, Tallinas ielas kvartālā, atklāta apjomīga izstāde “Nākotnes retrospekcijas”. Tajā apvienojušies 17 mākslinieki, kuriem agrāk bijušas personālizstādes “TUR telpā”. Nīderlandiešu kuratora Edvarda Shautena vadībā viņu darbos satiekas pārdomas par pagātni un nākotni, sniedzot interesantu ieskatu Latvijas laikmetīgās mākslas ainavā un dažādu paaudžu māksliniekiem svarīgās tēmās. “TUR telpa” jau trīs gadus darbojas Tallinas ielas kvartāla stūrī līdzās koncertzālei “Tu jau zini, kur”. Kādreiz šeit bija sanitārā transporta autobāze, bet šodien plašās telpas ar septiņus metrus augstiem griestiem ir mākslinieku vadīta vieta jaunām idejām un eksperimentiem mākslā. Latvijā dzīvojošais nīderlandiešu mākslinieks un kurators Shautens ir viens no “TUR telpas” radošās komandas. “Man šī telpa ļoti patīk. Tai ir raksturs! Man kā māksliniekam tas ir izaicinājums – šādā vietā kūrēt izstādes ar citu mākslinieku dalību, jo mākslai ir jāveido dialogs ar šo telpu. Tās īpašo personību nevar ignorēt. Bet tas ir jauks izaicinājums – gan man kā kuratoram, gan pašiem māksliniekiem! Šī izstāžu zāle nav klasiskais “baltais kubs”, kurā mākslinieki var vienkārši iekārt savus darbus. Un par to ir arī visa “TUR telpas” ideja – tā ir pašu mākslinieku radīta izstāžu zāle, kurā mēs palīdzam māksliniekiem ar viņu darbiem izveidot aizraujošu stāstu.” “TUR telpa” sevi redz kā plašai sabiedrībai pieejamu laikmetīgās mākslas telpu, kas nebiedē ar sarežģītiem konceptiem un akadēmiskiem tekstiem, vienlaikus arī nevienkāršojot pašu mākslu. Vasarā agrākās autobāzes vārti ir vaļā un izstāžu telpa burtiski saplūst ar Tallinas ielas kvartāla pagalmu. Bet ziemās pārsvarā nāk zinātāji, jo ir jāatrod pareizās durvis. Tāpēc 17 mākslinieku kopizstāde laikā pirms Ziemassvētkiem ar iespēju iegādāties izstādē redzamos darbus ir mēģinājums paplašināt apmeklētāju auditoriju. Kamēr kuratori strādā pie 2024.gada izstādēm, nolemts izmantot šī gada nogales pauzi un saaicinātu vienkop tos māksliniekus, kas “TUR telpas” trīs darbības gados šeit jau kādreiz izstādījušies. Aicinājumam piedalīties izstādē ar kādu darbu par tēmu “skatīties nākotnē, skatoties pagātnē” atsaucās 17 no 21 māksliniekiem, un viņu idejas ir ļoti atšķirīgas

Raidījumā Pievienotā vērtība interesējamies par valsts un pašvaldību uzņēmumiem kapitāla tirgos un Alūksnes putnu fabrikas sākotnējo publisko piedāvājumu.  Par valsts un pašvaldības uzņēmumu ienākšanu biržā runājam jau kopš raidījuma pirmsākumiem, taču viss notiek lēni. Obligācijas, jā, tās izlaiž, piemēram, „Latvenergo” un solījās vēl vairāki. Bet nacionālā aviokompānija „airBaltic” atteikusies no plānotās obligāciju emisijas un kapitāla tirgos naudu neaizņemsies. Iemesls bailes no ilgstoši augstām procentlikmem un arī ģeopolitiskajiem riskiem, kuri ietekmē tirgu.  Bet daudziem citiem valstij piederošiem uzņēmumiem straujāk doties uz publisko kapitāla tirgu kavē slavenais vārds privatizācija: kā tad tā, atkal privatizēs valstij piederošo un visiem acu priekšā, 90. gadu mežonīgais kapitālisma sākums Latvijā. Kādēļ šobrīd nevar runāt par privatizāciju, skaidro Daiga Auziņa-Melalksne, bijusī Rīgas biržas vadītāja.  Sarunājāmies Baltijas kapitāla tirgus konferences laikā un tur vesela ekspertu diskusija bija veltīts tieši valsts un pašvaldības uzņēmumu ceļam uz biržu. Tās vadītājs, zvērināts advokāts Māris Vainovskis, „Eversheds Sutherland Bitāns” vadošais partneris, savukārt atgādina, sākot kotēt biržā, valstij piederošais nezūd, bet klāt vēl nāk arī lielāka neatkarība no politiķu iegribām. Bet bažās par privatizāciju mēs Latvijā neesam unikāli, arī kaimiņos satraukumi bijuši līdzīgi. Tur šobrīd ir jau pozitīvie piemēri valsts un pašvaldības uzņēmumiem nokļūstot biržā. Igaunijā viens no pēdējiem piemēriem - energouzņēmums „Enefit Green”. Tallinas biržas vadītājs Kārels Ots stāsta - tas viss sācies ar paskaidrojumu uz vienas lapas - trīs iemesliem, kādēļ šiem uzņēmumiem jānonāk publiskajā kapitāla tirgū. Kamēr uz valsts un pašvaldības uzņēmumiem biržā gaidām, šobrīd tur sācies kāds interesants Latvijas pārtikas nozares uzņēmuma sākotnējais akciju piedāvājums. Vēl divas nedēļas investori var parakstīties uz „APF Holdings” akcijām. „APF holdingā” ietilpst olu ražotājs SIA „Alūksnes putnu ferma” un arī jaunputnu audzētājs SIA „Preiļu putni”. „APF grupas” akcijas tiek piedāvātas par 6,81 eiro gabalā un minimālais pirkums – viena akcija.  Kāpēc tagad? Jo naudu iedzīvotāju kontos un depozītos ēd inflācija un, iespējams, piedāvājums ieguldīt uzņēmumu akcijās varētu būt pievilcīgs, tā skaidro uzņēmuma dibinātājs, lielākais akcionārs un valdes priekšsēdētājs Jurijs Adamovičs, kuru aicinājām uz īsu sarunu.

Dārzenis, kas ieguvis stabilu vietu Eiropas virtuvē un, protams, arī latvieša viens no mīļākajiem ēdieniem - kartupelis. Kā šis necilā paskata nakteņu dzimtas augs iekaroja eiropiešu sirdis? Vai tiesa, ka te savu roku klāt licis hercogs Jēkabs? Un kādi politiski skandāli un sociāli nemieri saistīti ar kartupeļiem Eiropas vēsturē? Kartupeļa stāstu raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj divi kartupeļu vēsturiskā konteksta pārzinātāji - vēsturniece, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniecr Mārīte Jakovļeva un vēsturnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs. Kartupelis, kas tik daudzos un dažādos veidos pašlaik kļuvis par būtisku mūsu ēdienkartes sastāvdaļu, vēsturē nogājis garu ceļu, lai vispār sasniegtu Eiropu un Latviju fiziski, bet pēc tam iekarotu arī zemnieku sirdis. Vēsture atgādina, ka zemnieki pretojušies muižnieku “eksperimentiem” ieviest šādu jaunu kultūru un ka saistībā ar kartupeļiem gan Latvijas teritorijā, gan citviet notikuši nemieri. 18. gadsimta nogalē Krievijas impēriju, kurā tajā laikā ietilpst arī Latvijas teritorija, skar rīkojumi par kartupeļu audzēšanu un lietošanu pārtikā. Zemnieki sākotnēji, protams, bija jāpierunā un viņiem jāpaskaidro, cik laba lieta ir kartupelis, lai izvairītos no bada. Mārtiņš Mintaurs norāda, ka kartupeļu audzēšanu un izplatīšanos veicināja arī tas, ka nav vajadzīgs tāds inventārs, kā labības audzēšanai. Nevajag ne arklu, ne zirgu, tāpēc tas kļūst ar pieticīgāku rocību dzīvojošu cilvēku iztikas līdzekli. "Faktiski tiek uzskatīts, ka par stabilu lauksaimniecības kultūru Latvijā kartupeļi kļūst 19. gadsimta 40. gados, savukārt 20. gadsimta sākumā pēc tā laika statistikas datiem visvairāk kartupeļus trijās Baltijas provincēs - Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā - audzē tieši Ziemeļigaunijā, tas ir mūsdienu Tallinas apkārtnē," atkāj Mārtiņš Mintaurs. "20. gadsimta sākumā, kad jau ir ap 2000 kartupeļu šķirnes zināmas, tad kartupeļus iedala trijās daļās: ir galda kartupeļi, kurus lieto pārtikā; ir fabriku kartupeļi, tas nozīmē, ka šīs šķirnes tiek izmantotas spirta ražošanai un kartupeļu miltu jeb stērķeles ražošanai; ir tā saucamie barības kartupeļi vai lopu kartupeļi." 20. gadsimta sākumā ir pieminēts arī tāds briesmīgs zvērs kā kartupeļu kukainis jeb kolorado vabole, kas bija atceļojusi uz Eiropu no Amerikas pēc tā laika datiem ap 1877. gadu. Nakteņu dzimtas augi Latvijā Ir vai nav indīgi nakteņu dzimtas augi, kas no š­īs dzimtas aug Latvij­ā un no kuriem nakteņu pārstāvjiem ieteicams uzmanīties, stāsta Latvijas Nacionā­lā dabas muzeja Botānikas nodaļas vecākā bot­āniķe Janta Meža. Pie nakteņu dzimtas pieder lakstaugi un nelieli krūmi, kuru ārējās pazīmes ir meklējamas to ziedos - tās ir pa pieci kopā saaugušas kauslapas un vainaglapas. Pasaulē ir zināms ap 2700 nakteņu sugām. Latvijā no tām ir sastopamas 12 sugas un to vidū tikai bebrukārkliņš un melnā naktene ir mūsu vietējie augi, pārējie ir tā dēvētie kultūrbēgļi jeb savulaik dārzos ieaudzētas  sugas, kas laika gaitā izplatījušies savvaļā. Šajā dzimtā ir sastopami daudz indīgi augi, un tieši tāpēc nereti gan tautā, gan plašsaziņas līdzekļos var dzirdēt apgalvojumus, ka kartupeļus, saldos piparus vai tomātus lietot pārtikā ir kaitīgi, jo šie augi pieder pie nakteņu dzimtas.  Sarunā bot­āniķi Jantu Mežu skaidrojam, kuri nakteņu dzimtas augi ir indīgi un cik lielā mērā, bet pirms tam kopā ar botāniķi mēģinām tikt skaidrībā par šīs dzimtas nosaukumu, kas latīņu valodā nāk vārda saule, bet latviski tas norāda uz dienas daļu, kad sauli pie debesīm neredzam.

Atklājot Latvijas jaunatnes basketbola izlašu vasaras turnīru seriālu “Basketstudijā 2+1” aicinājām U14 puišu izlases galveno treneri Matīsu Graudiņu, kurš ar komandu tikko atriezies no Tallinā notikušā Baltijas kausa izcīņas turnīra. Runājām par: - U14 izlašu turnīra misiju un cīņām ar gadu vecākajiem; - kā tika apzināti kandidāti un treneru gaumi; - to, ka Tallinas braucējiem nav nekāda iemesla svinēt, bet U14 izlasē netikušajiem noteikti nav jāmet plintes krūmos; - Rīgas dominanci šajā gadugājumā un Reģiona izlašu projekta svētību; - uzslavām kolēģiem sporta skolās; - mānīgo statistiku un profesionālo skautu interesi par niansēm; - laimes zemes meklējumiem un uzticēšanos treneriem; - atšķirībām starp U14 un U15 vecuma komandām; - komunikāciju ar spēlētājiem, vecākiem un treneriem labākas nākotnes vārdā; - Latvijas basketbola centru labajām iespējām. 44 minūtes par Latvijas jaunatnes basketbola aktualitātēm!

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Nedēļu kopš kvartālā Briānija savas durvis vēris SKAPIS - klubs, kultūrtelpa, popmūzikas meka -, pie mums viesojas Ieva Mits un Bruno Šestakovs - Skapja radošie direktori, vadītāji, pasākumu kuratori un, kā paši sevi dēvē - DJ apvienība ‘Brunka un Mits'. “Ideja par Skapi nedzima tāpat vien. Visa Rīga un Latvija par šādu vietu gadu gadiem ir domājusi un mēs to esam pelnījuši,“ stāsta Ieva, uzsverot, ka ar Bruno iepriekš nemaz nebija pazīstama, bet, atrodoties pareizajā vietā un pareizajā laikā, citu līdzgaitnieku nevarētu iedomāties. “Es jau 12 gadus moku savas nieres klubu un bāru lauciņā,“ ironizē Bruno, uzsverot, ka tāda vieta kā Skapis ir sen lolots sapnis. Un ne viņam vienam. “Pietiks slēpties underground vietās, pagrabos un aiz slēgtām dzelzs durvīm!“ - uzsver Ieva. Klubs SKAPIS atrodas “Piena“ vecajās telpās, Aristida Briāna ielā 9a. Tā iekštelpu dizains ir eklektisks, gaumīgs un tajā pašā laikā mājīgs un komfortabls. No ārpuses klubu nevar nepamanīt - tās neonzaļais logo spīd pa gabalu un ir atpazīstams jau no Tallinas un Miera ielas krustojuma. “Programma visas nedēļas garumā būs pilnvērtīga un patiesi iekļaujoša“, stāsta Ieva un Bruno, ieskicējot īstermiņa un ilgtermiņa programmu, akcentējot, ka ieeja uz vairumu pasākumu ir bez maksas, savukārt maksas pasākumos ieejas biļete garantēs bezmaksas dzērienu pie bāra. Protams, ir svarīgi saprast, kas tad aiz tām Skapja durvīm dzīvo. Tāpēc epizodes laikā ar Ievu un Bruno spēlējam īpašo PROPAGANDAS Jengu. Kopā jengas torni veido 48 klucīši, no kuriem uz 24-iem ir uzrakstīti jautājumi par gejiskumu, lezbiskumu un kvīriskumu kopumā. Izvelkot klucīti ar jautājumu, Ievai un Bruno uz to arī jāatbild. Iepazīstam un mīlam mūsu ikonas, jo šī ir patiesi nozīmīga telpa kopienai, kas politiskajā un sabiedriskajā arēnā ir vēl tik ļoti marginalizēta. -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz ⁠⁠www.safespace.lv/propaganda⁠⁠. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

Ir pienācis tas brīdis, kurā atskatāmies uz to, kā tad mums pašiem ir gājis Baltijas akciju tirgū ar saviem ieguldījumiem. Protams, ne tikai atskatāmies, bet arī ar eksperta palīdzību lūkojam saprast, kas gaidāms tuvākā un tālākā nākotnē un kā saprātīgāk veidot uzkrājumus un ieguldījumus. Aizvadītais gads bija visai neprognozējams un pilns dažādu neskaidrību un biržā lielākoties ar mīnusa zīmi.  Jāņa gadījumā pavisam noteikti, viņš gadu iesāka ar tuvu 500 eiro kopējā portfeļa vērtību, tad līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un sekām, ko tas izraisīja Baltijas un pasaules ekonomikā, šobrīd portfelī ir 446,38 centi jeb zaudēti 10,7 % šī gada laikā, kas vidēji atbilst arī vidējai temperatūrai akciju tirgū, pat par vienu procentiņu ir veicies labāk. Bet divu gadu griezumā joprojām izskatās ļoti labi – Jānis var lepoties teju 50% peļņu Rudīte atzīst, ka viņai, raugoties uz portfeli, 2022. gads var izgaist kā ļauns murgs, jo nekas nav mainījies - ne īsti nopelnīts, ne daudz zaudēts, vien mazliet dividendes izmaksātas. Ja gada sākumā bija 423 eiro un pāris centi, tad gadu mijā ir arī 423 eiro un pāris centi. Tiesa – ja iepriekš visas akcijas bija plusā, tad tagad daļa – mīnusā. Bet ir akcijas, kuru cena krietni augusi, piemēram, lauksaimniecības uzņēmumam „Linas agro. AAA” un vēl eiro un 75 centi kontā neieguldīti. Gada sākumā to nebija. Mūsu ieguldījumu eksperts – „INVL Asset Menegment” valdes priekšsēdētājs Andrejs Martinovs atzīst, ka pēdējā gadā Rudīte ir paveikusi to, kas reti kam bijis pa spēkam. Palikt bez zaudējumiem, turklāt neko būtisku nedarot. -- Atgādinām, ka 2020.gada novembrī, lai veicinātu gan savu, gan mūsu klausītāju izpratni par ieguldījumiem un finansēm, sākām ieguldījumu eksperimentu-sacensību. Abi, tobrīd vēl bez pieredzes akciju tirgos, ieguldījām katrs pa 300 eiro savas personīgās naudas Baltijas biržas uzņēmumos. Sākotnēji arī bija noteikts, ka Jānis iegulda Rīgas un Tallinas biržas uzņēmumos, bet Rudīte - Rīgas un Viļņas uzņēmumos. Šis noteikums gan tika atcelts 2022. gada sākumā, bet portfeļos tas vēl visai labi redzams. Parasti īsi katra raidījuma beigās pieminam - kā tad mums iet, bet reizi pusgadā veidojam lielāku atskaiti par to, kā mūsu portfeļiem sokas, ko par to domājam un lūdzam kādu pieredzējušu ieguldījumu ekspertu vērtēt, cik saprātīgi vai nē mēs rīkojamies, kādas kļūdas, cik tās tipiskas, kā arī atskatāmies uz akciju tirgus tendencēm kopumā.

"Kultūrdevas" raidieraksta 34. laidienā viesojas kinorežisore Liene Linde. Raidieraksta vadītāja Henrieta Verhoustinska Lieni vispirms iepazina kā rakstošu cilvēku, kurš publicē skaudras un personiski atklātas esejas portālā "Satori". Taču Lienei ir vairākas spēles īsfilmas, kas visas liek noprast īpašu rokrakstu. Īsfilma "Zeme ir visvientuļākā planēta" (2015) ir stāsts par pieaugušu, savam vecumam neierasti viedu bērnu. "Četri mielasti" (2012) vēsta par latviešu ģimeni, kas ik gadu kopīgi sagaida Jauno gadu. Filmā parādīti četri no šiem vakariem 12 gadu laikā no 1999. līdz 2011. gadam. Un "Septiņas neveikla seksa reizes" – filma par to, kā jauna režisore mēģina uzņemt savu pirmo filmu, kamēr tās galvenā varone piedzīvo dažādas seksuālas attiecības. Vēl ir pilnmetrāžas dokumentālā filma "Klātbūtne" (2020), kas ļoti tieši, neizskaistinot, bet arī nešausminoties, izstāsta četru sieviešu stāstus, kuras ir stāvoklī. Lienes un Henrietas tikšanās brīdī jau kādu laiku ir noslēdzies Lienes pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas "Melnais samts" filmēšanas posms un norit montāža. Noslēdzoties Tallinas starptautiskajam kinofestivālam, industrijas pasākumu sadaļas projektu konkursā "Works in Progress" šis projekts apbalvots kā labākais Baltijas filmu projekts. Filma stāsta par jaunas kinorežisores meklējumiem, mēģinot savienot radošo procesu ar sadzīvi un mentālām problēmām. Tallinas festivāla žūriju īpaši uzrunājusi redzētā filmas fragmenta humorpilnā intonācija. Pati Liene par filmas galveno varoni – savu paaudzi – saka: "Mēs strādājam vietā, kurā nespējam sevi realizēt, uzņemamies darbus, kuru termiņus mūždien nokavējam, uzturam romantiskas attiecības, kurās negūstam emocionālu piepildījumu." Raidieraksts ir ļoti atklāta saruna ar Lieni par to, kā viņa jūtas šai dzīves punktā, ko no viņas prasa kino veidošana, kāpēc viņa iesaistās sabiedriskās aktivitātēs un kāpēc Liene gan vēlas, gan baidās dzīvot Latvijā. Par podkāstu Podkāstu "Kultūrdeva" ir iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv. To veido Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija. Podkāsts iznāk divreiz mēnesī, un tajā ik pārnedēļu Henrieta Verhoustinska sarunājas ar kādu kultūras nozares entuziastu, kultūras cilvēkiem, "Kultūrdevas" skatītāju par aktuālajiem kultūras tematiem.

"Kultūrdevas" raidieraksta 34. laidienā viesojas kinorežisore Liene Linde. Raidieraksta vadītāja Henrieta Verhoustinska Lieni vispirms iepazina kā rakstošu cilvēku, kurš publicē skaudras un personiski atklātas esejas portālā "Satori". Taču Lienei ir vairākas spēles īsfilmas, kas visas liek noprast īpašu rokrakstu. Īsfilma "Zeme ir visvientuļākā planēta" (2015) ir stāsts par pieaugušu, savam vecumam neierasti viedu bērnu. "Četri mielasti" (2012) vēsta par latviešu ģimeni, kas ik gadu kopīgi sagaida Jauno gadu. Filmā parādīti četri no šiem vakariem 12 gadu laikā no 1999. līdz 2011. gadam. Un "Septiņas neveikla seksa reizes" – filma par to, kā jauna režisore mēģina uzņemt savu pirmo filmu, kamēr tās galvenā varone piedzīvo dažādas seksuālas attiecības. Vēl ir pilnmetrāžas dokumentālā filma "Klātbūtne" (2020), kas ļoti tieši, neizskaistinot, bet arī nešausminoties, izstāsta četru sieviešu stāstus, kuras ir stāvoklī. Lienes un Henrietas tikšanās brīdī jau kādu laiku ir noslēdzies Lienes pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas "Melnais samts" filmēšanas posms un norit montāža. Noslēdzoties Tallinas starptautiskajam kinofestivālam, industrijas pasākumu sadaļas projektu konkursā "Works in Progress" šis projekts apbalvots kā labākais Baltijas filmu projekts. Filma stāsta par jaunas kinorežisores meklējumiem, mēģinot savienot radošo procesu ar sadzīvi un mentālām problēmām. Tallinas festivāla žūriju īpaši uzrunājusi redzētā filmas fragmenta humorpilnā intonācija. Pati Liene par filmas galveno varoni – savu paaudzi – saka: "Mēs strādājam vietā, kurā nespējam sevi realizēt, uzņemamies darbus, kuru termiņus mūždien nokavējam, uzturam romantiskas attiecības, kurās negūstam emocionālu piepildījumu." Raidieraksts ir ļoti atklāta saruna ar Lieni par to, kā viņa jūtas šai dzīves punktā, ko no viņas prasa kino veidošana, kāpēc viņa iesaistās sabiedriskās aktivitātēs un kāpēc Liene gan vēlas, gan baidās dzīvot Latvijā. Par podkāstu Podkāstu "Kultūrdeva" ir iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv. To veido Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija. Podkāsts iznāk divreiz mēnesī, un tajā ik pārnedēļu Henrieta Verhoustinska sarunājas ar kādu kultūras nozares entuziastu, kultūras cilvēkiem, "Kultūrdevas" skatītāju par aktuālajiem kultūras tematiem.

Johana Sebastiāna Baha mūzikas albums. 18.gadsimta Latvijas teritorijas mūzikas pirmatskaņojumi. Un piecu Eiropas mūzikas augstskolu koncerts ar Hendeļa mūziku. Par Rīgas Vēsturiskās mūzikas un dejas festivālu un tā atklājumiem Kultūras rondo pārrunājam ar diriģentu un senās mūzikas pētnieku Māri Kupču un vijolnieci un projektu vadītāju Lauru Šarovu. No 25. novembra līdz 14. decembrim Mazajā ģildē norisināsies Rīgas Vēsturiskās mūzikas un dejas festivāls, piedāvājot 18.gadsimta Latvijas teritorijas mūzikas pirmatskaņojumus, piecu Eiropas mūzikas augstskolu koncertu ar operkomponista Hendeļa mūziku, kā arī ilgi gaidītos Johana Sebastiāna Baha mūzikas albuma atvēršanas svētkus. 25. novembrī plkst.18.00 Mazajā ģildē sadarbībā ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju notiks koncerts "Hendelis. Pasticcio". Intensīvas mēģinājumu un meistarklašu nedēļas rezultātā koncertā skanēs vairāku Georga Frīdriha Hendeļa operu ārijas un ansambļi. Uzvedumu iestudē JVLMA baroka orķestris diriģenta Māra Kupča vadībā un studenti no piecām Eiropas mūzikas akadēmijām – Lodzas, Oslo, Rīgas, Tallinas un Viļņas. 30. novembrī plkst.19.00 Mazajā ģildēnotiks koncerts "Jaunatklātie Kurzemes dārgumi". Hercoga Pētera galma kapelas koncertmeistars, komponists un vijoļvirtuozs Francis Ādams Feihtners ir 18.gadsimta Latvijas teritorijas vēsturē būtiska personība. Diriģents un senās mūzikas pētnieks Māris Kupčs no putekļiem ir izcēlis Feihtnera 1770.gadā Mītavā jeb mūsdienu Jelgavā izdotos četru simfoniju partiju komplektus, un kopā ar baroka orķestri "Collegium Musicum Riga" piedāvās klausītājiem izbaudīt jaunatklātos Kurzemes dārgumus. 14. decembrī plkst.19.00 Mazajā ģildē norisināsies Johana Sebastiāna Baha CD prezentācijas koncerts.

Piektdien, 30. septembrī, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestris (LNSO) 97. sezonas atklāšanas koncertā sezonas atklāšanā muzicēs savas galvenās viesdiriģentes Kristīnas Poskas (Igaunija) vadībā. Jaunajā sezonā par LNSO rezidējošo komponistu ir izvēlēts Krists Auznieks, un šajā koncertā skanēs viņa darbs "Crossing". Kultūras rondo par sadarbību, iecerētajiem koncertiem un palikšanu Lielajā ģildē saruna ar LNSO direktori Indru Lūkinu un rezidējošo komponistu Kristu Auznieku. Auznieka darbs "Crossing", kas ir piepildīts ar amerikāņu minimālismam raksturīgu jaudu un vienlaikus – teju pastorālām un gaišām noskaņām. Volfganga Amadeja Mocarta "Sinfonia concertante" atskaņojumā orķestrim pievienosies Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra altu grupas koncertmeistare Santa Vižine un Tallinas kamerorķestra pirmo vijoļu grupas mūziķis Roberts Traksmans. Par vakara kulmināciju kļūs Antona Bruknera Septītās simfonijas izpildījums. Šajā sezonā par LNSO māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu kļuvis talantīgais soms Tarmo Peltokoski. Pirmais koncerts orķestrim kopā ar jauno māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Tarmo Peltokoski būs 19. novembrī koncertzālē “Cēsis”. Programmā iekļauts Krista Auznieka skaņdarbs “Grace”, Žana Sibēliusa Piektā simfonija un Ralfa Vona-Viljama Piektā simfonija.  

Jau 17. reizi šogad norisināsies Mūsdienu kultūras forums “Baltā nakts 2022”, kura plašo norišu klāstu 3. septembrī ar daudzveidīgu kultūras programmu kuplinās arī Tallinas ielas kvartāls. To veidos dažādas mākslas disciplīnas, – mūzika, deja, vizuālā māksla un grafiti, kā arī izglītojošā aktivitāte – cycle plastic, kurā varēs iepazīties ar plastmasas pārstrādes procesu un gala rezultātā iegūt sev piemiņu no "Baltās nakts 2022" Tallinas ielas kvartālā. Plašāk par gaidāmo stāsta Tallinas ielas kvartāla projektu vadītāja Anda Vaičekone un obojiste Kira Maija Kirsanova. Grafiti mākslinieks Dainis Rudens ar komandu radīs lielformāta sienas gleznojumu, Projektu mājā būs apskatāma mākslinieces Anitas Karpinskas izstāde “Mēness Dievs”. Tajā būs gleznas, instalācija, video projekcijas un dzirdama mēness skaņa. Kvartāla āra teritorijā norisināsies priekšnesumu cikls “Pilnīgs Kosmoss”, kurā Nacionālās Mākslu vidusskolas audzēkņi – mūziķi un baletdejotāji – apvienos akadēmisko un popkultūru, kā arī trīs sesijās tiks rādīta dejas izrāde “Viss ir savā vietā”.      

Uztveres īpatnības, kuras ietekmē informācijas plūsmas, asociāciju un emociju neparedzamība un vēstures nemitīgā atkārtošanās. Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras 2. kursa studenti šīs tēmas risina gan izmantojot klasiskās šī mākslas paveida tehnikas, gan meklējot jaunas izteiksmes formas, daloties savā pieredzē. No individuālā skatījuma uz kopējo izpratni – tāds ir šīs izstādes ceļš. Tallinas ielas kvartāla vienu no plašā ēku kompleksa korpusiem, kurā savulaik atradās ātrās palīdzības dispečeru punkts, pozitīvā ziņā „apsēduši” Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļas 2.kursa studenti, kuri vērtējumam piedāvā savu darbu kolekciju, izstādi „Mūstvere. Jūstvere”. Darbus vienojošais elements tiks meklēts šobrīd – un būtībā, vienmēr aktuālajā jautājumā par cilvēka uztveri un tās neskaitāmajām šķautnēm. Izstāde aicinās skatītāju rast sev tuvāko veidu uzmanības pievēršanai – no sīka punktiņa līdz liela laukuma formai, kopumā 11 jauno mākslinieku radošajās vīzijās. Izstādes telpas ir ļoti daudzveidīgas, tajās ir mazi kabinetiņi, lielākas telpas un daudz stūru un pagriezienu, tādējādi, pa tām līkumojot, rodas labirinta efekts. Iesāku savu līkumojumu ar Martas Folkmanes darbu diptihu „Man atliek atkārtot” un „Negaidītais, nelūgtais”. Nozīmīga loma telpā, kuru apdzīvo Marta, ir grafikas izdrukai no Latvijas – Krievijas miera līguma, kurš tika parakstīts 1920.gada augustā starp Latviju un Padomju Krieviju. Centrējumā – zīmējums pelēkos toņos, kurš sākotnēji atgādina Bābeles torņa interpretāciju, bet, pieejot tuvāk, tas izrādās kūkai līdzīgs deserts, kuru apdzīvo raķetes, reaktīvās lidmašīnas un dzeloņdrātis. Emīlija Grinberga paplašina grafikas jēdziena robežas, dodot tām telpisku izpausmi: ģipša atlējumi ar cilvēka atslēgas kaulu un zoda līniju, kuri pašai Emīlijai šķiet visjutekliskākie ķermeņa punkti, apvilkti ar zilu samtu. Pati autore savu darbu „Ieelpa – izelpa” skaidro sekojoši. Ilze Annemarija Jankevica savu darbu „Kas lācītim vēderā” integrējusi uz vienas no sienām, pārvēršot savus zīmējumus par ko līdzīgu tapetēm. Viņas tēma: kā izskatās mūsu izjūtas un pārdzīvojumi fizioloģiskā, anatomiskā līmenī, noņemot valodas poētiskuma plīvuru un atstājot skaidru un konkrētu saziņas formu – latviešu sakāmvārdu stilistikā. Cilvēka mentālā veselība ir Patrīcijas Elizabetes Krongornas darba „rīts” centrā. Šeit izaicinājums būs tiem apmeklētājiem, kuriem netīk klaustrofobiskas sajūtas, taču sarašanas laiks ar tumšā kabinetiņa apstākļiem ir salīdzinoši īss. „Iespēja” un „Slazds” – šādi nosaukumi raksturo Agneses Apines filigrānos grafikas darbus, līdz kuriem ir jānokļūst nu jau pa pavisam konkrētu labirintu, kurš darināts no agroplēves un karkasa stiprinājumiem, liekot atcerēties zinātnieka Stīvena Hokingsa aprakstītās tārpejas, hipotētiskus tuneļus vai caurumus laiktelpā, kuri var beigties citā Visumā vai citā mūsu Visuma telpas punktā vai laikā. Lielformāta monotipiju, proti, grafikas iespiedtehniku, kurā no iespiedformas iespējams iegūt tikai vienu kvalitatīvu novilkumu, apguvusi Justīne Emīlija Brieze, savā darbā „Putekļi” uzsverot, ka dienā, kad Ukrainā sākās karš, debesis esot bijušas spilgti sarkanas. Tāds ir arī lielformāta taisnstūra klājumu tonējums. Jauno grafiķu talanti iepazīstami katram klausītājam – Tallinas kvartālā, kurā gaišzili iekrāsotā ieeja ir tieši no pašas Tallinas ielas, un tas izdarāms līdz 22.jūlijam.

16 gadus prāmis “Isabelle” kursēja maršrutā Rīga - Stokholma. Taču pandēmija, cenu lēciens degvielai un ģeopolitiskā situācija likusi uzņēmumam “Tallink” pieņemt lēmumu par maršruta slēgšanu. Prāmis Tallinas ostā kļuvis par bēgļu viesnīcu. Un tagad 2100 Ukrainas kara bēgļi “Isabelle” sauc par savām mājām.

Šodien raidījumā viesojamies Tallinas pilsētas arhīvā, kurā iepazīstam vecāko drukāto tekstu igauņu valodā – 1535. gadā Vitenbergā iespiesto luterāņu katehismu (Wanradt-Koell Catechism, 1535). Katehisma teksts ir drukāts paralēli igauņu un lejasvācu valodās – par šo populāro pieeju stāstījām jau raidījumu cikla pirmajā epizodē, kad kopā ar vēsturnieku Gustavu Strengu iezīmējām pirmā latviešu valodā drukātā teksta pēdas Lībekā. Šoreiz raidījuma padomdevēja ir Tallinas pilsētas arhīva pētniece, vēsturniece Tīna Kala (Tiina Kala), pie kuras, verot senatnīgās arhīva koka durvis, dodamies ciemos. Katehisma lejasvācu tekstu darinājis Nigulistes baznīcas mācītājs Simons Vanrads, to igauņu valodā pārtulko Tallinas Svētā Gara baznīcas mācītājs Johans Koells. Pateicoties Koella centieniem, tieši šajā baznīcā pirmoreiz tiek iesākta dievkalpošana tikai igauņu valodā. No 1536. līdz 1600. gadā tur par mācītāju kalpo Baltazars Rusovs. Gan igauņu, gan latviešu un lejasvācu valodas, kādas tās eksistēja 16. gadsimtā, Tallinas pilsētas arhīva pētniece Tīna Kala nosauc par „vernakulārajām” valodām. Tātad, tādām, kuras raksturīgas kāda novada vietējo iedzīvotāju valodām, kas atšķiras no literārās valodas. Bija noteiktas liturģijas daļas, kurās pieminētās valodas netika izmantotas, to vietā tika skandēta latīņu valoda. Un tomēr, vernakulārās valodas izmantoja baznīcas ikdienas dzīves norisēs – proti, laju (neordinētu reliģiskās kopienas locekļu) saziņā ar garīdzniekiem. Tallinas pilsētas arhīvs, kurš atrodas vecpilsētas sirds, sacīsim tā, nomalē, darbība sākās līdz ar pilsētas domes arhīva juridisko dokumentu krājuma apkopošanu 13. gadsimta pirmajā pusē. Agrākie saglabājušies rātes dokumentu saraksti ir no 17. gadsimta vidus. Arhīvu materiālu kā vēsturisku dokumentu organizēšanu, zinātnisku izpēti un pārpublicēšanu 1840. Gadā uzsāka Tallinas pilsētas domes maģistrāts un bijušais Tartu Universitātes profesors Frīdrihs Georgs fon Bunge. Pilsētas arhīvs kā publiski pieejama institūcija tika atvērta 1883, tad arī darbā tiek pieņemts pirmais pastāvīgais pilsētas arhivārs Teodors Šīmanis. 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē Tallinas pilsētas arhīvs kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Igaunijas vēstures izpētes centriem. Lielu ieguldījumu tajā devis Tallinā dzimušais dāņu izcelsmes vēsturnieks Pauls Johansens. Kopš 1933. gada arhīvā darbojās Tallinas Vēstures biedrība, un līdz 1937. gadam Pilsētas arhīvs darbojās arī kā Pilsētas muzejs. Otrā pasaules kara laikā, Padomju Savienības armijas veiktās bombardēšanas rezultātā no 1944. gada martā tika iznīcināta Arhīva ēka, kura tobrīd atradās Rītli ielā kopā ar lielu skaitu jaunāku laiku arhīvu materiālu. Arhīva vecākā daļa - Domes arhīvs - tālredzīgi tika evakuēta un bombardēšanā palika neskarta. 1944. gada vasarā un rudenī daļa Domes arhīva un citi senāki arhīva materiāli pēc vācu okupācijas varas iestāžu rīkojuma tika nosūtīti uz Vāciju. Šie ieraksti Tallinas pilsētas arhīvā atgriezās 1990. gada oktobrī. Tiktāl par Tallinas pilsētas arhīvu, un tagad – pāris skaidrojošas ievilces par to, kas ir katehisms. Katehisms jeb senākā formā katķisms tiešā pārnesumā no grieķu vārda cilmes: κατήχησις nozīmē 'mutiska apmācība'. Tas ir kristīgās ticības mācības izklāsts, pārsvarā jautājumu un atbilžu formā. Protestantu, it īpaši luterāņu katehisms ir veidots kā īsa un viegli uztverama mācību grāmata, kas iepazīstina ar galvenajiem uzskatiem konkrētās konfesijas rīcības motīvos ticības praksē. Runājot par pirmo katehismu latviešu valodā, par to stāstījām raidījuma pirmajā epizodē. Atgādinot: 1525. gadā kad Lībekas domkapitula dekāns Johanness Brands savā protokolā raksta, ka Lībekas pilsētas rāte iebraucamajā vietā “Pie zelta raga” likusi aizturēt koka mucu, pilnu ar luterāniskām grāmatām vienkāršajā livoniešu, latviešu un igauņu valodā. Protokolā minēts, ka grāmatas tikušas sadedzinātas, taču skaidru pierādījumu par to nav, tāpat nav atrasts neviens 1525. gada izdevuma eksemplārs. Senākais katehisms, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir nīderlandiešu jezuīta Pētera Kanīzija latviski tulkotais un 1585. gadā Viļņā, jezuītu kolēģijas izdotais katoļu katehisms „Kristīgā pamācīšana no tiem papriekš galvas gabaliem Kristītās mācības. Priekš tiem nemācītiem un jauniem bērniem”. Tā kā Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka, zviedru karaspēkam ieņemot Rīgu, 1621. gadā tika pārvietota uz Zviedriju, Kanīzija katehisms ietilpst Upsālas Universitātes bibliotēkas krājumā Zviedrijā, līdz ar citiem izdevumiem veidojot vienu no senākajām grāmatu kolekcijām šajā augstskolā. Savukārt 1588. gadā Nikolajs Mollīns Rīgā atvēra pirmo grāmatu spiestuvi, kurā iespieda luterāņu katehisma otro izdevumu. Atzīmējot 400. gadadienu kopš Vanrada-Koella katehisma, Igaunijas meistari 1935.gadā iespieda apzeltītu bronzas medaļu, uz kuras aversa bija attēlota sēdoša sieviete, kura lasa grāmatu, savukārt viņai kreisajā pusē stāv bērns un arīdzan lasa no tās. Iespējams, autori metaforiskā veidā vēlējās sievietes rokās ielikt tieši šī katehisma eksemplāru, no kura vienīgās liecības ir aplūkojamas Igaunijas pilsētas arhīvā. Stāstīja un iepazīstināja arhīva pētniece Tīna Kala un Nigulistes baznīcas muzeja Svētā Nikolaja baznīcā direktors, mākslas vēsturnieks Tarmo Sārets.    

Tallinas luterāņu mācītāja Baltazara Rusova 1577.gadā sarakstītā hronika „Livonijas provinces vēsture” pie lasītājiem nonāk viduslejasvācu izloksnē un ir ievērojama ar to, ka tā bija pēdējais ievērojamais sacerējums šajā izloksnē. Mārtiņa Lutera veiktais Bībeles tulkojums un protestantisma izplatīšanās novados, kuros līdz tam dominēja viduslejasvācu izloksne (Ziemeļvācijā un Baltijas vācu provincēs), veicināja augšvācu dialekta izplatīšanos. Rusova hronika bija arī pirmā iespiestā plašākā Livonijas vēsture. Tā ir arī pirmais plašākais darbs pēc Indriķa un Atskaņu hronikas, kas vēsta par Baltijas zemju pirmiedzīvotājiem un viens no pirmajiem darbiem, kurā attēlota zemnieku smagā dzīve Livonijā. Pētnieku vidū vēl arvien nav vienprātības par Rusova pieskaitīšanu igauņu etnosam – jo, kā to norāda vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, tolaik cilvēku identitāti noteica teritoriālā, nevis etniskā piederība. Atceroties iepriekšējo raidījumu, kurā apskatījām Rīgas breviāriju un tā ievadā iekļauto pieminējumu par Livonijas ordeņa kauju pret Krieviju pie Smoļinas ezera – arī šo notikumu savā hronikā pieminējis Rusovs. Pirmais hronikas izdevums iznāca 1578.gadā Rostokā - tas aptvēra laikposmu no Livonijas dibināšanas līdz 1577.gadam. Pusgada laikā sekoja atkārtots metiens. 1584.gadā Bartā, proti, Pomerānijā, iznāca jauns papildināts hronikas izdevums, kas aptvēra Livonijas vēsturi līdz 1583.gadam. Hronika sarakstīta viduslejasvācu izloksnē un ievērojama arī ar to, ka tā bija pēdējais ievērojamais sacerējums šajā izloksnē. Šeit jānorāda uz valodas izmantojuma tendenču maiņu: Mārtiņa Lutera veiktais Bībeles tulkojums un protestantisma izplatīšanās novados, kuros līdz tam dominēja viduslejasvācu izloksne augšvācu dialekta izplatīšanos. Hronika bija arī pirmā iespiestā plašākā Livonijas vēsture pēc Indriķa un Atskaņu hronikas, kas vēsta par Baltijas zemju pirmiedzīvotājiem un viens no pirmajiem darbiem, kurā attēlota zemnieku smagā dzīve Livonijā. Vēl viena būtiska iezīme: Baltazars Rusovs  sniedz pilnīgi jaunas ziņas par zemnieku paražām, dzīrēm un tiesu iekārtu.

- Nedēļas jaunumu sarkasma maratonā piedalās Aldis, Andris, Mairis, tamborētās maskas un cūkgaļas nākotnes depozīts Šveices bankā.- Baltijā - Erika Dženingsa no Viļņas par savu uznācienu Lietuvas Eirovīzijas dziesmu atlasē, bet Svens no Tallinas par to, kā nav pamanījis BOLT darījumu un elektrības rēķinu.- Oskars Priede par Normundu Rutuli DIENA PĒC segmentā.- Un kopā ar Lauru Grēviņu prognozējam uzvarētājus Zelta Mikrofonā.Support the show (http://www.patreon.com/dienapec)

Bērnu grāmatu ieteicējs. 214.epizode. Burtu Burvja īrnieki lasa igauņu rakstnieka Mikas Kerenena grāmatu "Armando", stāstu par kādu atšķirīgu pirmklasnieku Tallinas skolā. Armando mamma ir igauniete, bet tētis - argentīnietis, un vairāk par visu pasaulē Armando vēlas spēlēt futbolu.

Kremlis vēsturi izmanto kā hibrīdkara ieroci, lai radītu nesaskaņas – par to pārliecināta Eiropas Parlamenta (EP) deputāte no Lietuvas Rasa Juknevičiene, kura savulaik bijusi Lietuvas Aizsardzības ministre. “Un viņi šim procesam pielej eļļu. Īpaši valstīs, kur viņiem ir laba augsne to darīt,” viņa piebilst, runājot par 9.maija svinēšanu. Lietuvā šāda augsne nav un tur 9.maijs arvien populārāks kļūst kā Eiropas diena. Savukārt Igaunijā absolūti pareizs savulaik bijis lēmums par tā dēvētā “bronzas Aļoša” pieminekļa aizvākšanu no pilsētas centra uz militāro kapsētu Tallinas nomalē. To sarunā ar LTV korespondenti Briselē atzīst bijušais Igaunijas Aizsardzības spēku komandieris, ģenerālis un tagad EP deputāts Riho Terras. “Kapsētā politikas nav, vien klusa piemiņa,” viņš norāda.

Telefona zvans ar anonīmu izpildītāju – tā izrādes „Piederības vingrinājumi” radošā komanda īsi raksturo jaunāko darbu “Dirty Deal Teatro”. Un skaidro, kā kopīgas atmiņu ainas radīšana var cilvēkus tuvināt laikā, kad kopā būšana kļuvusi sarežģīta? Cita šī darba versija pagājušā pavasarī jau izmēģināta Igaunijā, tagad 6. un 7.novembrī arī Latvijā skatītājiem būs iespēja piedalīties izrādē – telefona zvanā. Interesējamies par izrādes ideju un praktiskiem soļiem, kas apmeklētājam jāzina, lai to apmeklētu. Izrādes „Piederības vingrinājumi” idejas autori un īstenotāji ir Jānis Balodis, Katrīna Dūka, Barbara Lehtna un Kristīna Hudenko. Martā notikusi pirmizrāde Tallinas versijai, bet taujāti par ieceres rašanos, Katrīna brīdina, ka stāsts ir garš un ieskicē, kāds bijis aizsākums. Latvijā izrādi – telefonzvanu veidos 20 līdzautori un dalībnieki, turklāt izrāde būs pieejama latviešu, kā arī krievu un angļu valodā. Izrādes saturu veido patiesi cilvēkstāsti un tos var iedalīt četrās grupās, visi stāsti saistīti ar piederību, turpina Katrīna un papildina Jānis. Barbara izvēlējusies cilvēkus, kuri runās angļu valodā, un tie ir atšķirīgi. Divi cilvēki, kuru vecāki kara laikā devušies bēgļu gaitās, ir dzimuši Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā, taču viņi ir atgriezušies. Viņi runā latviski, taču otra valoda ir angļu. Barbarai bijis svarīgi atrast stāstus, kas saistīti ar ģimeni, un tas noteikti ir šajos stāstos. Pēc kā cilvēki ilgojas dažādos vecumos. Tad ir viens jauns cilvēks, kurš runā par dzimumu un ar ko viņam jāsaskaras. Ir cilvēki, kuri izraisa nepatiku, vismaz pirmajā mirklī, jo šos cilvēkus grūti saprast. Tas bijis viņu visu kopīgs mērķis, uzsver Barbara, parādīt, ka nav tikai labu un tikai sliktu cilvēku, tāpat kā mēs visi. Par atrastajiem izrādes varoņiem, Barbara saka, ka tā ir interesanta piecu cilvēku grupa, un šie pieci stāsti ir labs komplekts. Vēl svarīgi noskaidrot, kas jāzina klausīšanās izrādes apmeklētājam. Jānis Balodis, kā pirmo min – laicīgi iegādāties biļeti un paskaidro, ka tas svarīgi, lai cilvēks reāli saņemtu izrādes fotpgrāfiju paciņu pakomātā. Tāpat vēlams izrādes dienā būt vienam telpā ar labi uzlādētu telefonu un īsi pirms izrādes atvērt atsūtīto paciņu, kur ir pieejama nepieciešamā informācija. Izrādi noteikti var nosaukt par klausīšanās vingrinājumu, jo apmeklētājam ar savām replikām vai pārdomām iesaistīties nevajadzēs. Izrādes veidotāji Katrīna, Jānis, Barbara un Kristīna par sevi atklāj, ka viņus visus četrus vieno interese par teātri, par tādu teātri, kas neseko tradicionālām formām , kā arī interesē darbs ar cilvēkiem, kas nav aktieri. Patiesus stāstus izrādē – telefona zvanā „Piederības vingrinājumi” varēs piedzīvot 6. un 7.novembrī.

200 mūziķu apvienības četru dienu ietvarā, dažādi mūzikas žanriem tikai koncertprogrammas, arī industrijas konference, - tie ir Tallinas mūzikas nedēļas raksturlielumi. Festivāls notika no 29. septembra līdz 3. oktobrim. Konferencē nozares vadošie speciālisti vērtēja, kā mūzikas izdevējiem, producentiem un atskaņotājiem turpināt savu darbu šī brīža apstākļos, kad koncerti notiek, bet vienmēr jārēķinās, ka vai nu festivāls vai kāda individuāla iniciatīva tiek apturēta Covid-19 pandēmijas dēļ. Bet koncertos skanēja visdažādāko žanru mūzika. Toms atklāj, ka viņš festivāla norisēm seko kopš 2013. gada un viņu gandarī šī notikuma attīstība un pārmaiņas un kā Igaunijas kultūras darbinieki cīnās, lai Baltijas valstu mūzika nonāktu pasaules apritē.

Latvijas Grāmatizdevēju asociācija un 20 Latvijas grāmatu izdevēji 21. augustā aicina visa vecuma grāmatu draugus uz radošo Tallinas ielas kvartālu Rīgā, kur tiks prezentētas jaunākās grāmatas. Plašāk - sarunā ar Latvijas grāmatu izdevēju asociācijas izpilddirektori Mariku Celmu.

Bijušajā Sabiles sinagogā šobrīd mājo Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrs, kurā līdz 15. augustam katru dienu apskatāma Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) studentu un pasniedzēju darbu izstāde „IEDZIĻINOS SEVĪ — tevī, viņā, jūsos, mūsos, visos…”. Ekspozīcijā iekļauti glezniecības, tēlniecības, grafikas un vizuālās komunikācijas apakšnozaru studentu un viņu pasniedzēju jaunākie darbi. Latvijas Mākslas akadēmijas sadarbība ar topošo Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centru aizsākās 2018. gadā, kad LMA aulā tika parakstīta vienošanās par projekta "Jēkaba ceļa kultūras mantojuma un mākslas jaunrades magnēti" īstenošanu. Projekta ietvaros Kurzemes kartē tika atjaunotas un jaunradītas kultūrvietas Pedvālē, Sabilē, Kuldīgā un Alsungā, uzturot tādas kultūrtelpas veidošanos, kas, cienot kultūras mantojumu un tradīciju saglabāšanu nākamajām paaudzēm, virzītos uz radošas, izglītotas un ekonomiski aktīvas vides iedzīvināšanu. Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrs kā viens no atjaunotiem un ievērības cienīgiem kultūrvēsturiskiem pieminekļiem iekļauts Latvijas Republikas Kultūras ministrijas komunikācijas kampaņā "Atrastā Latvija". Par centra izveidi stāsta tā vadītāja Ginta Petra. Izstādes tematiskais kodols ir pandēmijas atstātās sekas uz jebkura cilvēka, ne tikai mākslinieka emocionālo pasauli. Tiek risināti komunikācijas, sapratnes un iekšējās kontemplācijas jautājumi, kuri praktiskā izteiksmē uzlūkojami ļoti dažādos medijos: sākot ar grafiku, turpinot ar figurālo tēlniecību un pat telekomunikāciju sistēmām. Mājsēdes noskaņas varētu būt slidena taciņa uz nokļūšanu pie patētiskām un izmisuma piepildītām intonācijām, taču, laimīgā kārtā, šis risks ir apiets. Iespējams, savu ieguldījumu tajā sniedz arī sinagogas ēka ar savu klusumu un rāmumu. Par ekspozīcijas izveidi stāsta tās kuratore Inese Rozentāla. Iespaidos par izstādi dalās Ksenija un Kristaps no Tallinas.

Apgādā "Pētergailis" klajā nākusi populārā igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka (Andrus Kivirähk) grāmata "Kocenieki un tāsenieces". Andruss Kivirehks ir viens no latviski visvairāk tulkotajiem igauņu rakstniekiem. Mēs arī Latvijā pazīstam ļoti dažādu igauni Andrusu Kivirehku – gan ar Loti, gan „Kaku un pavasari”, gan „Zilo, ragaino dzīvnieku”. Tagad pavisam cits skats - „Kocinieki un tāsenieces”. Par ironiju, absurdismu un fantāziju viņa grāmatā "Kocenieki un tāsenieces" Kultūras rondo pārrunājam ar tulkotāju Guntaru Godiņu. "Kocenieki un tāsenieces" ir savdabīgs fantastikas, absurdisma, politiskās satīras un nesenās vēstures apvienojums. Šo darbu Kivirehks rakstījis, balstoties uz igauņu folklorista Frīdriha Reinholda Kreicvalda tautas pasakas "Kocenieks un tāseniece" motīviem. Guntars Godiņš atklāj, ka šo Andrusa Kivirehka darbu ieraudzījis kāda Tallinas grāmatnīcā, kad tā tikko bija iznākusi igauņu valodā. "Šī varētu teikt ir tautas pasaka un tā tiek veidota ar Andrusa Kivirehka acīm, pildspalvu, domām, fantāziju. Šeit tiek izmantots tāds princips kā absurdisms, ironija, kas varbūt latviešu literatūrā tik bieži nav sastopams," atzīst Guntars Godiņš. Absurdisms un fantāzijas ir katrā Andrusa Kivirehka grāmatā. "Mani interesēja, kā Andruss Kivirehks prot improvizēt. Tēma "Kocenieks un tāseniece", kas ir reāla īsa pasaciņa, kuru ievadā esmu arī pārtulkojis, lai redzam, kā viens rakstnieks no pasakas izveido savu pasaku," stāsta Guntars Godiņš. Pasakā  ir skops saimnieks, kuram šķiet, ka kalpi pārāk daudz ēd, tāpēc viņš līgst ar velnu, lai uztaisa kalpu un kalponi, kas neprasīs ēst. Kalps ir no koka, tāpēc kocenieks, kalpone - no bērza tāss, tāpēc ir tāseniece. "Kivirehkam galvenā sižeta līnija ir tāda: galvenais ir jauns cilvēks, kas nonāk Igaunijas Tautas frontes štābā un satiekas ar savu skolotāju. Viņi gatavo Baltijas ceļu. Vienā vietā Igaunijas mežos trūkst 30 cilvēku. Kivirehks izmanto pasaku, ka no kokiem var taisīt puišus un igaunietes tiek taisītas no pirts slotām. Bet šie monstri dzīvo tālāk un jaunais vīrs sāk viņus ķert," sižetā ļauj ielūkties Guntars Godiņš. Sarunā Guntars Godiņš arī atklāj, ka tagad jau gadu nav bijis Igaunijā un gaida mirkli, kad atkal varēs doties un pasēdēt kāda lielajā Tallinas grāmatu veikalā un ieraudzīt kādu interesantu grāmatu.     

Krievijas Covid diplomātija: Arvien vairāk valstis Eiropā domā par Sputnik V vakcīnu iegādāšanos. Vai Krievija un Ķīna vakcīnas pret Covid-19 izmanto savas ietekmes palielināšanai? Kāpēc kaimiņos - Igaunijā - tik dramatiski pieaugusi saslimstība ar Covid - 19? Megana Mārkla britu karaļnamam pārmet rasismu. Aktualitātes komentē politologs, Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts un žurnālists Madis Muust no Igaunijas. Igaunija atgriežas pie striktiem ierobežojumiem No 11.marta Igaunijā ieviesti vēl striktāki ierobežojumi nekā pagājušajās pāris nedēļās noteiktie, un tie mūsu kaimiņvalstī būs spēkā vismaz mēnesi. Tā Igaunijas valdībai nākas reaģēt uz straujo koronavīrusa infekcijas gadījumu pieaugumu kopš februāra nogales. 24. februārī diennaktī fiksēto inficēšanās gadījumu skaits pirmoreiz pārsniedza tūkstoti un kopš tā laika turpināja pieaugt, 6. martā sasniedzot līdz šim augstāko līmeni – 1540 gadījumus diennaktī. Pagājušās nedēļas beigās veselības aprūpes eksperti ziņoja, ka situācija Igaunijas slimnīcās, sevišķi Tallinā un valsts ziemeļdaļā, tuvojoties kritiskai gultasvietu trūkuma robežai. Nacionālā raidorganizācija vakar publiskojusi Igaunijas Veselības padomes vadītāja Illara Lanno sacīto, ka, saglabājoties šādam saslimstības tempam, tikai dažas dienas šķir Igaunijas veselības sistēmu no augstākā līmeņa ārkārtas situācijas izsludināšanas. Tas notiktu pirmoreiz valsts vēsturē, un nozīmētu visu plānveida operāciju atcelšanu, sniedzot tikai neatliekamo palīdzību. Viens no pašreizējās krīzes iemesliem varētu būt Igauniju sasniegušā lipīgākā t.s. britu koronavīrusa paveida izplatība, tomēr daļa atbildības jāuzņemas arī Kajas Kallasas valdībai, kura janvārī, pēc nākšanas pie varas, diezgan būtiski atlaida ierobežojumu grožus. Tas bija zināmas politiskas inerces rezultāts, jo, līdz tam esot opozīcijā, Kallasas vadītā Reformu partija kritizēja iepriekšējo valdību par pārāk striktiem ierobežojumu žņaugiem. Kas attiecas uz pašreizējiem ierobežojumiem, tad praktiski visi politiskie spēki atzīst tos par situācijai atbilstošiem, un kritika lielākoties izskan par to, ka tie ieviesti novēloti. Vairāki Centra partijas politiķi, tai skaitā bijušais premjerministrs Jiri Ratass un Tallinas mērs Mihails Kolvarts izteikušies, ka, iespējams, valstī vajadzētu izsludināt ārkārtas situāciju, kā tas notika pagājušā gada pavasarī. Tomēr premjerministre Kallasa norādījusi, ka pagaidām tas neesot nepieciešams, jo kopš pavasara pieņemtie likumdošanas grozījumi ļauj noteikt ierobežojumus bez ārkārtas situācijas izsludināšanas. Gatavību sniegt palīdzību Igaunijai jau paudušas Latvija un Lietuva. Krievijas „vakcīnu diplomātija” Kad pērnvasar Krievija paziņoja, ka tai kā pirmajai valstij pasaulē izdevies izstrādāt vakcīnu pret koronavīrusa Covid-19 infekciju, šis paziņojums tika uztverts visai skeptiski. Taču tagad, kad Rietumu farmācijas kompānijas acīmredzami netiek galā ar pieprasījumu pēc vakcīnu devām, interese par krievu „Sputņik V” aug augumā, un ne tikai attīstības valstu vidū. Ungārija bija pirmā Eiropas Savienības valsts, kura jau janvārī reģistrēja Krievijas izstrādājumu izmantošanai savā teritorijā. 1. martā 200 000 dozu tika piegādāti Slovākijai, savukārt Čehijas prezidents Milošs Zemans paziņojis, ka personiski vērsies pie Vladimira Putina ar lūgumu pēc „Sputņika” piegādes viņa valstij, kurā šobrīd ir vieni no augstākajiem saslimstības rādītājiem Eiropā. Tāpat šo Krievijas vakcīnu jau masveidā izmanto Argentīnā, Baltkrievijā, Serbijā, Apvienotajos Arābu emirātos; miljonus dozu pasūtījušas vairums Āzijas un Latīņamerikas valstu. Noslēgti līgumi par vakcīnas licencētu ražošanu Brazīlijā, Dienvidkorejā un Indijā. Kā uzsver eksperti, tie ir panākumi, uz kādiem Krievijas vakcīnas izstrādātāji sākotnēji pat neesot varējuši cerēt. Un, nepārprotami, ieguvumi ir ne tikai komerciāli, bet arī politiski. „Sputņik V” ir lielisks maigās varas instruments, un apritē jau parādījies termins „vakcīnu diplomātija”. Pirmkārt, Krievija sevi šādi apliecina kā pietiekami attīstīta valsts ar joprojām spēcīgu zinātnes potenciālu. Otrkārt, lētā „Sputņika” piegādāšana trūcīgajām valstīm, kuras Rietumu farmācijas lielražotāji atstājuši pabērna lomā, ļauj šodienas Krievijai iejusties drauga un labdara lomā, kāda savulaik t.s. Trešās pasaules valstīs piederēja Padomju Savienībai. Tas nozīmē daudz nopietnāku pieteikumu uz Krievijas ietekmes sfēras izplešanu Āfrikā, Latīņamerikā, Balkānos un citur. Skeptiķi gan pauž, ka Krievijas spēja saražot vakcīnas pietiekamā daudzumā, lai apmierinātu pašreizējo pieprasījumu, ir apšaubāma, un Kremļa saimnieki varot atļauties pašreizējo dāsnumu lielā mērā tāpēc, ka pašu valstī izplatīti aizspriedumi pret vakcinēšanos un, attiecīgi, samērā mazs pieprasījums. Drāma Britu karaļnamā Gandrīz pusotru stundu garā intervija, kuru amerikāņu telesabiedrības CBS sarunu šova vadītājai Oprai Vinfrijai pagājušās nedēļas nogalē sniedza Saseksas hercogpāris – princis Harijs un Megana Mārkla –, bija pirmā, kopš laulātie draugi atteicās no Britu karaļnama locekļu funkcijām un pameta Lielbritāniju. Saprotams, ka intervijas saturs grozījās ap šī lēmuma iemesliem un motīviem. Tas, ka hercogiene Megana, kura nav aristokrātiskas izcelsmes, tā arī nespēja iedzīvoties karaliskajā ģimenē, bija visumā zināms jau iepriekš, taču saruna ar Opru Vinfriju atklāja vairākas spilgtas detaļas. Visaktīvāk tiek apspriesta epizode, kurā Megana piemin, ka pirms viņas pirmdzimtā – dēla Ārčija – nākšanas pasaulē karaliskajā ģimenē cirkulējušas runas par to, vai jaundzimušais nebūšot pārāk tumšādains, lai būtu karaļnama cienīgs. Ievērojot baltā rasisma tēmas saasināto uztveri šībrīža pasaulē, šāda atklāsme ir, nepārspīlējot, ļoti skaudra. Hercogpāris gan steidzās apliecināt, ka šie rasistiskie mēļotāji neesot nedz karaliene Elizabete, nedz viņas vīrs, Edinburgas hercogs Filips. Tomēr nelabvēlīgā attieksme, kuru hercogiene izjutusi pret sevi un savu gaidāmo bērnu no galma aparāta puses, viņu novedusi izmisumā un pat likusi domāt par pašnāvību. Karaliskā ģimene viņai atklājusies kā salta institūcija, kurā viņa jutusies kā slazdā notverta, un pakāpeniski šai izjūtai pievienojies arī princis Harijs. Visai nozīmīga loma spriedzes kāpināšanā bijusi arī britu presei, kurai hercogiene Megana jau sākotnēji kļuvusi par nemīlamu personu. Taisnības labad jāsaka, ka dažas no britu laikrakstu publikācijām, kuras pēc CBS intervijas no jauna aktualizētas, patiešām rada mērķtiecīgi veidotas negācijas iespaidu. Pēdējais spilgtais akords hercogpāra un mediju attiecību sāgā ir britu telekanāla ITV rīta raidījuma „Labrīt, Lielbritānija” vadītāja Pīrsa Morgana demaršs. Pēc CBS intervijas pārraidīšanas Lielbritānijā Morgans, kuram savulaik īslaicīgi bijušas tuvas attiecības ar Meganu Mārklu, veltījis viņai neglaimojošus izteikumus, t.sk. paziņojot, ka neticot ne vārdam no viņas teiktā par pašnāvības domām. Nākamajā dienā viņu tiešajā ēterā par šo tematu asi kritizēja otrs raidījuma vadītājs Alekss Beresfords, pēc kam Morgans raidījuma vidū pameta studiju, un vēl dienu vēlāk tika paziņots, ka viņš pārtrauc darbu programmā „Labrīt, Lielbritānija”.  

"Priecājos par katru lietu, kas notiek, tas atgādina par to, kas esi un kas ir patiesā  būtība un vēlme darboties," sarunā Kultūras Rondo atzīst mūziķe Laima Jansone. Viens no spilgtākajiem notikumiem, uz kuru aicina mūziķe, ir piemiņas koncerts 25. martā Mazajā ģildē. Laima Jansone kopā muzicēs kopā ar dziesminieci Antu Eņģeli. To varēs skatīties tiešsaiste. "Ir liela nostaļģija un pat skumjas pēc lidostas, viss ekipējums ir gatavībā  kaut kur doties un spēlēt un būt atvērtībā. Tās ir lielas pārmaiņas un kaut kas, kas patiešām pietrūkst," neslēpj Laima Jansone. Bet šajā laikā mūziķei ir arī pieredze kino mūzikas veidošanā Lietuvā topošai fantāzijas filmai. Tāpat Laima Jansone sadarbojusies ar tautas deju ansambli "Vektors" un horeogrāfi Dagniju Bārbali. Mūziķe atzīst, ka šobrīd ko plānot ir grūti. Duets "Zeme", kurā viņa muzicē, ir uzaicināts uz Tallinas mūzikas nedēļu, bet pasākums no maija beigām ir pārcelts uz jūniju. Vai tas notiks, nav zināms, un tā ir ar lielāko daļu ieceru. "Sev es atradu lielāku mērķi, varbūt ne šajā rudenī, varbūt nākamajā es vēlētos studēt doktorantūrā Somija Sibeliusa akadēmijā, līdz ar to visas prasmes, ko apgūstu, vai instrumenti, kuros investēju, pat tad, ja nebūs koncerti, ja nebūs iespēja muzicēt lielākām ļaužu grupām par 50 cilvēkiem vienā telpā, es zinu visas lietas, ko šobrīd daru, noderēs tālākam mērķim," vērtē Laima Jansone.  

Šonedēļ Latvijas Jaunās mūzikas dienas strāvos pa vadiem un koncertus varēsim klausīties arī dodoties pastaigās. Par koncertprogrammu, kas skanēs arī no Tallinas un Viļņas koncertzālēm, pārrunājam ar Latvijas Komponistu savienības valdes priekšsēdētāju, komponistu Rolandu Kronlaku un komponistu Jēkabu Nīmani. Festivāls “Jaunās mūzikas dienas” notiks no 1. līdz 6. martam tiešsaistes koncertos. Festivāla ietvaros izskanēs trīspadsmit latviešu komponistu skaņdarbu pirmatskaņojumi. Festivāla atklāšanas koncerts būs pieejams bez maksas Latvijas Radio 3 "Klasika" mājaslapā. "Ideja par kājkoncertiem ir vēlme paskatīties uz to, ka varam šos tiešraides koncertus baudīt ne tikai pie datora ekrāniem mājās, bet, ja esam nodrošināti ar internetu, varam klausīties un skatīties citās vietās, nav jābūt piesaistītiem pie mājām. Lielā mērā apzināmies, ka cilvēkiem ir apnicis būt mājās un sēdēt pie ekrāniem. Piedāvājam citādi paskatīties uz šo problēmu," skaidro Rolands Kronlaks. Kurā vietā kuru koncertu būtu ieteicams skatīties un klausīties, piedāvā paši komponisti. Komponist Jēkabs Nīmanis piedāvā doties uz skolu sporta laukumiem, tā ir teritorija, kas iedveš sajūtu par to, ka tā ir vieta, kurā konkrētā brīdī kaut kas rodas. Savā ziņā sporta un kultūras saskarsmes punktus. Vieta, kur klausīties laikmetīgo mūziku. Par atklāšanas koncerta centrālo darbu ir izvēlēts minimālisma pamatlicēja, amerikāņu komponista Stīva Reiha (Steve Reich) skaņdarbs “Piano Phase”. Stīva Reiha opuss ir viens no spilgtākajiem, tā sauktās, fāžu nobīdes tehnikas reprezentētājiem mūzikā, divi instrumenti (klavieres vai marimbas) unisonā spēlē vienu repetitīvu figūru, pakāpeniski vienam no mūziķiem palēninoties un veidojot dažāda attāluma kanonus ar otru instrumentu, līdz tie atkal no jauna “satiekas” unisonā. Savās jaunajās kompozīcijās uz šo skaņdarbu atsauksies latviešu komponisti – Jēkabs Nīmanis un Georgs Pelēcis komponējuši skaņdarbus divām klavierēm, Asija Ahmetžanova diviem sitaminstrumentiem, bet Džeikins Pusons apvienojis visus četrus mūziķus kopējā ansamblī. Festivāla kodolu veido vairākas koncertprogrammas, kuru centrā ir kāds 20. gadsimta maģistrālais darbs, šedevrs, kas mainījis mūzikas attīstības ceļus – Stīva Reiha "Piano Phase", Ģērģa Ligeti Otrais stīgu kvartets un Žerāra Grizē "Vortex Temporum". Šie izcilie meistardarbi ir bijuši iedvesmas avoti latviešu komponistu jaundarbiem, kuri kontekstualizē, atsaucas, meditē par šo darbu poētiskajiem un tehnoloģiskajiem aspektiem.

5. septembrī Rīgā sāksies 13. Tēlniecības kvadriennāle, kura kopš 1972. gada ir bijusi platforma gan Latvijas, gan ārvalstu mākslinieku izpausmēm un jauno talantu atpazīstamībai. Šogad, ņemot vērā Covid-19 sagādātās grūtības un izaicinājumus, festivāla organizatori īpašu uzmanību vēlas pievērst tieši vietējiem māksliniekiem, kā vadošo devīzi izvēloties vārdu salikumu “Demokrātijas brīnumi”. Ar trim no kopumā 16 kvadriennāles autoriem viņu darbnīcās tikās Kultūras Rondo. Tēlnieks Miķelis Mūrnieks ir iedvesmojies no 1988. gada projekta par Rīgas metro, proti, stacijas “Aurora”, kura šajā līnijā bija paredzēta kā viena no stacijām maršrutā “Zasulauks – rūpnīca VEF”. Miķelis kopā ar asistentu savā darbnīcā Bišumuižā gatavo šīs metro stacijas repliku attiecībā 1:1, kā piemēru ņemot pieejamos arhitektoniskos un dizaina plānojumus. Ieeja uz neesošo metro staciju no sestdienas atradīsies starp Āgenskalna tirgu un Eduarda Smiļģa muzeju. Demokrātijas kontekstā Miķeli šī tēma piesaistījusi tāpēc, ka savulaik pret metro būvniecību tika organizēti plaši pilsētas iedzīvotāju protesti. Donāts Mockus ir lietuviešu tēlnieks, kurš izglītojies Viļņas Mākslas akadēmijas Kauņas filiālē, bet jau septiņus gadus dzīvo un strādā Rīgā. Viesojos Donāta darbnīcā, kurā, kā viņš pats smejas, “sācis snigt sniegs” – šeit tiek griezts un līmēts monumentāls putuplasta cilvēks, kurš kaut kādā ziņā atgādina simtkāji, tikai kāju vietā tam ir rokas. Darba nosaukums - “Homo Democraticus”. Darba atrašanās vieta būs uz kādreizējā dzelzceļa tilta postamenta balsta Daugavā, kurš atrodas blakus šībrīža dzelzceļa tiltam. Jaunā māksliniece Ance Vilnīte vēl tikai iesāk savas gaitas Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā, bet viņas apņēmība ir pārāka par pirmzmiemnieces pieticību. Kā to redzu Ances darbnīcā Tallinas kvartālā, arī viņa izvēlējusies strādāt ar putuplasta tehniku, un atveidojums ir ne mazāk komplicēts kā Donāta “Demokrātiskais cilvēks”. Ances Vilnītes komentārs par varasvīru kompleksiem būs redzams turpat, kur tas tapis – Tallinas ielas radošajā kvartālā. Savukārt pārējo objektu atrašanās vietas varēs atrast gan sociālajā tīklā Facebook, ierakstot meklētājā festivāla sauki “Demokrātijas brīnumi”, kā arī, izmantojot saiti ej.uz/mākslaārā. Festivāla atklāšana sestdien tiks atzīmēta ar masku gājienu sadarbībā ar teātra apvienību “Kvadrifrons”. Gājiens sāksies pulksten 19 no Tallinas ielas pagalma, pēc tam maršruts vedīs cauri Rīgas centram līdz Āgenskalna tirgum, pa ceļam atklājot vairākus kvadriennāles mākslas darbus.

Ievērojot visus nepieciešamos piesardzības pasākumus, šā gada 5. septembrī Rīgā jau 15. reizi norisināsies mūsdienu kultūras forums "Baltā nakts". Saruna par mūsdienu kultūras forumu „Baltā nakts” ar projekta koordinatori Annu Dārziņu. “"Baltās nakts" programmā ir vairāk nekā 30 projektu, un saturiski laikmetīgās mākslas programma būs tikpat kvalitatīva un bagātīga kā citos gados,” sola organizatori. Anna Dārziņa norāda, ka oficiālais pasākuma norises laiks ir no pulksten 18 līdz 2 naktī. "Uzsvars ir uz objektiem pilsētvidē, lai apmeklētājiem nebūtu jādrūzmējas noteiktos laikos un vietās. Objektus var aplūkot visa vakara garumā, dažus objektus varēs apskatīt arī nākamajā dienā," stāsta Anna Dārziņa. "Vairāk nekā puse ir objekti pilsētvidē, ko piedāvā gan vietējie mākslinieki tēlniecības kvadriennāles ietvaros, gan iecienītie starptautiskie mākslinieki." Ir arī atsevišķi mūzikas notikumi iekštelpās, kuriem jāpiesakās iepriekš. Uz pārējiem notikumiem var doties brīvi, bet, iespējams, būs jāuzgaida rindā, kamēr viena grupa aplūko darbus noteikto ierobežojumu dēļ. "Baltā nakts 2020" piedāvās gan gadu gaitā iecienītus vietējos un starptautiskos projektus, gan jaunu pašmāju mākslinieku programmu. Apmeklētājus pārsteigs jau iepriekšējos gados iepazītā britu mākslinieka Lūka Džerama (Luke Jerram) gaismas instalācijas, kurpretim nacionāla mēroga kultūru pārstāvēs gan tradīcijā nostiprinājušies projekti ("Skaņu mežs", "Urban Poetry", "Videogrāfija"), gan jauni notikumi. Arī šogad lielākā daļa apskates objektu koncentrēsies pilsētas centrālajā daļā un Tallinas ielas kvartālā, tomēr kopumā objekti būs pieejami arī vairāku citu Rīgas apkaimju iedzīvotājiem, tostarp Āgenskalnā, Imantā, Ķīpsalā, Sarkandaugavā, Vecrīgā, VEF apkārtnē un citviet. Programmas apjoma ziņā lielākais šī gada projekts būs "Tēlniecības kvadriennāle Rīga 2020". Mākslas objekti būs viegli pieejami apmeklētājiem, jo tie organiski iekļausies Rīgas pilsētvidē. "Baltās nakts" programma pieejama internetā.

Aizvadītajā nedēļas nogalē Tallinā norisinājās mūzikas festivāls un konference „Tallinas mūzikas nedēļa” – tāpat kā daudzi kultūras notikumi, arī šajā savas korekcijas veikuši ar Covid-19 izplatības ierobežošanu saistītie drošības pasākumi. Un tomēr, notikuši 25 koncerti, iepazīstinot apmeklētājus ar pāri pār simts muzikālajām apvienībām un solo māksliniekiem. Latvijas mūziķi Tallinas mūzikas nedēļā par klausītāju trūkumu nevarēja sūdzēties, kaut arī iepriekšējos festivāla gados publikas apjoms ir bijis lielāks. Smagās mūzikas cienītājus Telliskivi radošā kvartāla koncertvietā “Sveta Bar” priecēja grupa “TESA”, kura šo piektdien aicina klausītājus uz sava jaunā albuma “Control” prezentācijas koncertu Āgenskalnā, kādreizējā Latvijas Televīzijas redakciju ēkā. Ar grupas mūziķiem Kārli Toni un Jāni un Dāvi Burmeisteriem pārrunājam, kāds ir līdzšinējais klausītāju un kritiķu novērtējums, jo albuma atklāšanas koncerts bija paredzēts jau martā. Mūzikas novirziens šūgeizs – drīmpops nozīmē sapņainu, meditatīvu skanējumu, kurā būtiska loma ir tā dēvētajai skaņas sienai, proti, konstantam melodiskam pamatam, kuru papildina vokāls vai ritma ilustrācijas. Šajā žanrā spēlē grupa “Tribes of The City”, kura pērn triumfēja mūzikas ierakstu balvā “Austras balva”. Tallinā grupa spēlēja kompozīcijas gan no pēdējā albuma “Rust and Gold”, kā arī no agrākiem ierakstiem. Neskatoties uz Covid-19 sagādātajiem apgrūtinājumiem, norit darbs arī pie jauna albuma, un par to plašāk stāsta mūziķis Sergejs Jaramišjans. Tallinas mūzikas nedēļas vadītāja kopš tā pirmsākumiem 2009. gadā ir Helēna Sildna. Viņai jautāju, kādi resursi bija radošās komandas rīcībā, lai tiktu galā ar neparedzētu uzdevumu – rīkot divus dažādus festivālus – vienu pirms Covid-19 krīzes un otru, jau rēķinoties ar jaunajiem apstākļiem. "Ir dažādu veidu resursi, kuri mums palīdzēja – visvairāk, protams, mūsu komandas cilvēki viņu enerģija un pašaizliedzīgi veltītās darba stundas. Jo, kā jau jūs minējāt, šogad mums tiešām bija jāorganizē divi festivāli viena vietā, pie tam, tas jādara pandēmijas apstākļu drošības noteikumu ietvarā. Izmaiņas notika nemitīgi – te kāda no festivāla dalībvalstīm tika iekļauta karantīnas zonā, te kāda cita nelaime. Katrā ziņā, mēs noteikti nebūtu tikuši galā bez mūsu sponsoru un sadarbības partneru palīdzības,"a tzīst Helēna Silda.  "Šogad pirmo reizi izmēģinājām jaunu modeli – piedāvājām cilvēkiem iegādāties dārgākas biļetes, kā sava veida papildus ziedojumu jau tā diezgan augstajai biļetes cenai, kas ir vidēji 75 eiro. Atsaucība bija liela, un tas mūs nodrošināja ne tikai ar finanšu resursiem, bet stiprināja radoši, dodot lielu iedvesmas devu – tāpēc, ka ir ļoti svarīgi apzināties, ka sava mērķa sasniegšanā neesi viens un vari uzticēties gan uz saviem sadarbības partneriem, kuri ir ar mums kopā jau vairākus festivālus, gan arī uz pašiem apmeklētājiem, kuri izvēlējās atbalstīt mūs šajos, nepavisam ne vieglajos un vienkāršajos laikos," turpina Helēna Silda. Tallinas mūzikas nedēļa vēl bez koncertiem savā programmā iekļauj arī konferenču un industrijas tirgus programmu. Vienā no paneļdiskusijām piedalījās arī Igaunijas Republikas prezidente Kersti Kaljuaida. Turpinājumā fragments no diskusijas, kurā jautājumu prezidentei uzdod Tallinas mūzikas nedēļas vadītāja Helēna Sildna.

Tallinā notiek starptautiskais mūzikas festivāls un industrijas tirgus "Tallinas mūzikas nedēļa". Šis ir jau 12 festivāla laidiens un līdz šim tas kalpojis par platformu tālākas sadarbības dibināšanai arī virknei latviešu mūziķu. Parasti festivāls notiek martā, taču Covid-19 uzliesmojuma dēļ tika ieviestas korekcijas. Tagad tas pulcē daudz mazāku mūziķu un delegātu skaitu, nekā organizatori sākotnēji bija iecerējuši. Covid-19 ietekmējis ne tikai festivāla apjomu, bet arī saturu, jo bez koncertiem, kas notiek 11 dažādas Tallinas vietās, svarīga festivāla sastāvdaļa ir profesionāļu konference, kuras tēma šogad ir neskaidrā nākotne un dažādi formāti, kā mūziku nogādāt pie klausītājiem, kā atrast jaunus veidus festivālu norisei, gan izmantojot digitālās iespējas, gan sadalot norises mazākās vienībās. Latviju festivālā pārstāv septiņas apvienības. Festivāla pirmajā dienā jau izstājās indie apvienība "Carnival Youth"  un smagā metāla grupas "Tesa" un "Eschatos", kā arī elektroniskās mūzikas mākslinieks Minta.

56. Starptautiskajā Lietuvas literatūras festivālā “Dzejas pavasaris” piedalās mūsu kolēģis Toms Treibergs, gan kā dzejnieks, gan arī paspēj ierakstīt kādu sarunu Kultūras Rondo, atzīstot, ka šogad festivāls ir starptautisks galvenokārt ar interneta starpniecību. Koronavīrusa Covid-19 radīto apstākļu dēļ uz jau pagājušajā nedēļā atklāto festivālu neieradās viesi no Īrijas, Ungārijas, Turcijas, Čehijas, Baltkrievijas un Kolumbijas. "Ir ļoti labi apzināties, ka mūsu rīcībā ir tādas tehnoloģijas, kuras spēj nodrošināt atsevišķu mūsu festivāla viesu dalību ar interneta starpniecību, un daži no pasākumiem festivāla programmā ir veidoti tikai kā tiešsaistes pasākumi, kas mūsu festivāla vēsturē notiek pirmo reizi. Pandēmijas periods mūs ir piespiedis izmainīt festivāla darbības principus, pievēršoties tehnoloģiju dotajām iespējām," atzīst Lietuvas Rakstnieku savienības Starptautisko programmu koordinatore Marija Mažule. Festivāla programmā, kura noslēgsies šo svētdien, 9.augustā, ir iekļauti 135 dzejai veltīti pasākumi, tostarp arī konference “Dzejnieki un barikādes”, kurā tika spriests par jauniem izaicinājumiem, ar kuriem literātiem jāsaskaras globālo pārmaiņu apstākļos. Festivālā notika arī Baltijas valstu Rakstnieku savienību trīspusējās tikšanās, kurās viena no tēmām bija finansējuma apguves modeļi, kuri pielietojami saistībā ar Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbu tulkojumiem visās Baltijas valodās. "Situācijā ar mūsu kaimiņvalstu literatūras tulkojumiem ir vērojami baltie plankumi. Vairāk tulkojumu ir starp Latvijas un Lietuvas pusēm, vai arī starp Latvijas un Igaunijas pusēm, taču daudz mazāk to ir starp Lietuvu un Igauniju. Tieši šo pēdējo atzaru mēs vēlamies attīstīt visvairāk, izglītojot abas puses, atklājot tām kaut ko jaunu un saistošu par otras valsts pieredzi un ikdienu. Protams, to pašu vēlamies turpināt arī saistībā ar Latvijas literatūru," analizē Marija Mažule. Savu darbības plānu Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbu tulkojumu projektā skaidro Igaunijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Tīts Aleksejevs. “Manuprāt, šis nodomu protokols, kuru parakstīja mūsu valstu kultūras ministri, ir ļoti iedrošinoša iniciatīva, kura ļauj mums skatīties pavisam tuvā nākotnē ar zināmām cerībām, ka varēsim tuvāk iepazīt mūsu kaimiņu literatūru. Jo, ja jūs ieietu kādā Tallinas grāmatnīcā, tulkotās literatūras plauktā jūs atrastu, teiksim, 15 somu autoru darbus, 10 dāņu vai zviedru, un kādus 2 latviešu autoru darbus un varbūt vienu lietuviešu. Jāpiebilst, ka tai ir jābūt patiešām labai grāmatnīcai, jo citur jums tā var nepaveikties. Tāpēc ir būtiski, ka mēs kā Rakstnieku savienība ar šo parakstīto memorandu ieinteresējam izdevējus un tulkotājus šajā kopīgajā iecerē," uzskata Tīts Aleksejevs. Kādi ir Latvijas Rakstnieku savienības tālākie soļi piešķirtā finansējuma apguvē, stāsta tās priekšsēdētājs Arno Jundze.  "Vienmēr var parakstīt memorandu, bet tas ir dokuments, ar kuru var bruģēt ceļu uz elli un nedarīt neko. Tas īstais saturs ir jāieliek tagad, un pirmais darbs visām rakstnieku savienībām visās trijās valstīs būtu tas, ka jārunā ar savas valsts kultūras ministrijām, kā to praktiski realizēt," norāda Arno Jundze. Jundze min, ka svarīgi, lai memorandam būtu praktiskais segums un nedarbotos patīk - nepatīk princips, kā arī darbu tulkošanai, atdzejošanai un izdošanai būtu paredzēti saprātīgi termiņi.  

Kad kustības “Free Riga” rīcībā nonāk kāda tukša ēka, tā kļūst par  telpu jaunām sabiedriskām, kultūras un mākslas iniciatīvām un eksperimentiem, palīdzot jaunām idejām iegūt telpas par simbolisku samaksu, bet īpašniekiem - atbalstu neizmantoto ēku uzturēšanā un iedzīvināšanā. Šovasar “Free Riga”meklē rezidentus neparastai ēkai Vecrīgā, turpina piedāvāt laikmetīgu kultūrpieredzi Tallinas ielas kvartālā un atklāj jaunas iespējas, ko piedāvā Lastādija.  Par visu aktuālo sarunājās ar jaunās kultūrvietas "Alksnājs" pārstāvjiem Matīsu Rihardu Vilcānu un Elvīru Avotu. Raidījumu vada: Māra Uzuliņa

No 1. jūlija trešdienās daļa no Tallinas ielas kvartāla pārtaps par mūsdienu mākslas, mūzikas, dejas un dzejas kultūrvietu. Jaunā pasākumu cikla nosaukums ir "Laikmetīgās trešdienas", un tā ietvaros uzstāsies tādi pazīstami mūziķi kā Deniss Paškevičs, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga stīgu kvartets, klavieru kvartets Quadra, klavesīniste Ieva Saliete un arī citi mūziķi; tāpat varēs skatīties laikmetīgās dejas horeogrāfu Agneses Bordjukovas, Kristīne Brīniņas, Sintijas Siliņas izrādes, izstādes veidos scenogrāfs Artūrs Arnis un mākslinieces Liene Pavlovska, Liene Mackus, street art un spoken word dzejas un mūzikas improvizācijās piedalīsies dzejnieki Jānis Rokpelnis ar grupu SIGMA, tekstgrupa "Orbīta", Raimonds Ķirķis. Par šo interesanto projektu "Klasikai" plašāk stāsta idejas autors, Tallinas ielas kvartāla kurators Kaspars Lielgalvis un pirmā koncerta dalībnieks Deniss Paškevičs. Dāvis Eņģelis: Šobrīd pamazām atsākas kultūras pasākumi. Vai jums, māksliniekiem un ideju ģenerētājiem, šķiet, ka mēs lēnām atgriežamies vecajās sliedēs, vai arī kā radošiem cilvēkiem jums nepieciešams jauns izdzīvošanas komplekts? Vai ir iespējams kaut kā diagnosticēt, kas vispār notiek un notiks ar kultūras pasākumiem? Kaspars Lielgalvis: Kolīdz ir mazāk saslimšanas gadījumu, liekas, ka viss pārgājis un iegājis atpakaļ vecajās sliedēs. Protams, ir ierobežojumi, kurus mēs centīgi ievērojam. Liels prieks, ka atkal beidzot varam rīkot pasākumus, un ceram, ka Latviju nepārsteigs otrais vilnis... Izmainījies, protams, ir tas, ka apmeklētāju skaits ir ierobežots – tas mūs iedrošinājis uzlikt ieejas maksu, jo jāsavāc noteikts skaits līdzekļu, lai šādi koncerti vispār varētu norisināties. Tiesa, kad plānojām šīs trešdienas, bija marts un aprīlis – situācija tobrīd likās daudz izaicinošāka nekā pašlaik: Tallinas kvartālā ir gana daudz apmeklētāju, cilvēkiem nav zudusi interese socializēties, tieši otrādi – tā kļuvusi vēl aktīvāka. Nevar jau zināt, cik daudz laika mums ir līdz nākamajam vīrusa vilnim, tāpēc aicinu izmantot iespēju... Prieks, ka varam organizēt koncertus māksliniekiem, atbalstot kultūras procesu turpinājumu un attīstību. Denis, un kādas ir tavas domas un sajūtas? Deniss Paškevičs: Pirmkārt, izsaku pateicību un apbrīnu par Tallinas ielas kvartāla dzīvotspēju un vīziju, ko Kaspars savā dzīvē nekad nav nodevis. Zinu pēc pieredzes: katrreiz, kad Kaspars pieķeras kādam projektam ar sapni, šis sapnis īstenojas. To redzēju jau pirmajā dienā, kad vispār par kvartālu tika runāts. Ja runājam par radošo turpinājumu, virzienā, kādā dzīvoju mūzikā, ir normāli ieturēt pauzes no skatītāja – būt radošajā darbnīcā, ģenerēt mūziku, projektus, idejas, plānot, mēģināt, testēt skaņas. Tas ir normāls process. Šobrīd esmu ļoti priecīgs uzstāties dzīvajai auditorijai, dodot tai mūziku, kas radusies. Par nākotni nezinu, jo dzīvoju šodien, un varu tikai cerēt un ticēt, ka viss būs labi – mums atkal būs liela auditorija, ka esam uz pareizā viļņa un ka mākslai tomēr piederēs īstais, pēdējais vārds – dzīvē, mūsu valstī, domāšanas veidā un kultūras griezumā. Vairāk lasiet LSM!

Andrejs Siliņš sarunājas ar Latvijas basketbola valstsvienības aizsargu Aigaru Šķēli, kurš sezonu pavadīja Tallinas "Kalev/Cramo" komandā. Pērnsezon Aigars spēlēja Francijā, kur sākotnēji bija līderis, bet sezonas otrajā pusē vairs nebija vajadzīgs. Aigars atzīst, ka ar Latvijas izlasi zaudētais mačs Bulgārijā ir smagākā spēle, kādā viņš piedalījies.

Izrādēm, kuras iespējams apmeklēt tiešsaitē, 7.maijā pievienosies režisora Dmitrija Petrenko pirms nepilna gada iestudētā psiholoģiskā krimināldrāma „Tēbu zeme”. Dienvidamerikāņa Serdžio Blanko lugu iestudēšanai rosinājis aktieris Gints Andžāns, iestudējumā piedalās arī Liepājas Universitātes Aktiermākslas students Kārlis Rūdolfs Ērglis. Iestudējuma pirmās izrādes tika spēlētas Tallinas ielas kvartālā, koncertzālē „Tu jau zini kur”. Piedāvājam ierakstu, kas tapis 2019.oktobrī īsu brīdi pirms pirmizrādes:

1200 kilometri jeb pusotrs miljons soļu, 500 dabas, vēstures un kultūras pieminekļi, 35 metrus augstas klintis un palieņu pļavas. To un daudz ko citu piedāvā Jūrtaka, ko varot veikt 60 dienās. Kas ir Jūrtaka un kāds tai sakars ar Portugāli, raidījumā Kā labāk dzīvot iepazīstina asociācijas “Lauku ceļotājs” prezidente Asnate Ziemele, Jūrtakas gājēji Edgars Haritonovs un Baiba Kalniņa, veikuši jau 2/3 no Jūrtakas, kā arī brīvdienu mājas “Lēveri” saimniece Līga Badūne, kura arī pati ir Jūrtakas gājēja. Sazināmies arī ar aktīvu tūristu, Vidzemes augstskolas docentu, tūrisma un vides ekspertu Juri Smaļinski, kurš ir veicis visu Jūrtakas maršrutu. Jūrtaka ir garās distances pārgājienu maršruta E9 daļa gar Baltijas jūras piekrasti, kas sākās pie Lietuvas-Latvijas robežas Nidas ciemā Latvijā un finišē pie Tallinas ostas Igaunijā, maršruts ir veicams abos virzienos un Tallina var būt arī starta punkts. Taka ir sadalīta pa dienām un grūtības pakāpēm, kas ļauj ik vienam izvēlēties sev piemērotāko distanci.  Maršruta gaita: Nida – Liepāja – Ventspils – Kolkasrags – Jūrmala – Rīga – Saulkrasti – Ainaži – Ikla – Pērnava – Virtsu – Lihula – Hāpsala – Paldiski – Tallina. Asociācija “Lauku ceļotājs” 14.septembrī doties apmēram 14 km garā sezonas noslēguma pārgājienā no Lepeninas Igaunijā līdz Ainažiem. Plašāka informācija par piekrastes gājēju ceļu Jūrtaka internetā.

Jau šo sestdien, 7. Septembrī, Rīgā notiks ikgadējais mūsdienu kultūras forums “Baltā nakts”. Programmā ir iekļauti vairāk nekā 50 pasākumi, kas pārstāvēs plašu laikmetīgās kultūras piedāvājumu – mūziku, kino, video, dzeju, performances u.c. Mākslas projekti un koncerti koncentrēsies Rīgas centrā, Vecrīgā, Miera ielas apkaimē, Tallinas kvartālā, Pārdaugavā, Pļavniekos un Ziepniekkalnā. Lai pastāstītu par visiem 50 pasākumiem, droši vien vajadzētu ne tikai vienu, bet pat divus Kultūras Rondo raidījumus, tāpēc Toms Treibergs no plašās programmas ir izvēlējies savu izlasi. Ar visu  mūsdienu kultūras foruma “Baltā nakts” programmu varat iepazīties tīmekļa vietnē Baltanakts.lv.

7.februārī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Latvijas Jauno zinātnieku apvienība aicina pievienoties Jauno zinātnieku sanākšanai par tēmu „Vai un kā mainās cilvēka rīcība tiešsaistē un reālajā saziņā?”. Literatūrzinātne, filoloģija, pat algebras principi un arī digitālā komunikācija, tieši tik starpdisciplinārs skatījums uz mūsu komunikāciju interneta vidē ir Latvijas Universitātes pēcdoktorantūras pētniecei filoloģijas doktorei Marijai Semjonovai. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam, kāda ir latviešu uzvedība digitālajā vidē, ka veidojam pavisam jaunu sava dzīvesstāsta līniju, būdami tiešsaistē un kā un kāpēc to vispār vajag pētīt Pasākumā tiks aktualizēti šādi jautājumi: Kā virtuālās telpas spēj mainīt teksta uztveri dažādajos līmeņos? Ko nozīmē veikt tekstu analīzi ar virtuāliem rīkiem un kādus potenciāli inovatīvus vektorus mūsdienu augstākās izglītības procesā tie var sniegt? Ko nozīmē būt studentam virtualizētajā pasaulē? Šoreiz savā pētniecības pieredzē dalīsies Marija Semjonova. Marija ir ieguvusi filoloģijas doktora grādu salīdzināmajā literatūrzinātnē (2015) Latvijas Universitātē (LU), rakstot pētījumu par autobiogrāfiskuma izpausmēm un žanriskajām pazīmēm Latvijas un Somijas sieviešu prozā. Pētījums ir ieguvis Latvijas Zinātņu akadēmijas Jauno zinātnieku balvu 2017. gadā par labāko 2015. gadā aizstāvēto disertāciju; vienlaikus tika publicēta Marijas sarakstītā monogrāfija par disertācijas tēmu. Marijai ir vairāk nekā 10 gadu pētnieciskā pieredze Latvijā, Somijā (studijas un pētniecība Tamperes Universitātē, Austrumsomijas Universitātē (Joensū), Helsinku Universitātē) un Igaunijā (studijas un pētniecība Tallinas un Tartu universitātēs), kā arī viņa ir vairāku starptautisku konferenču dalībniece un rakstu autore. Pašlaik Marija veic pēcdoktorantūras pētījumu LU Humanitāro zinātņu fakultātē Dzimtes studiju centrā, kur meklē risinājumus augstākās izglītības sektora modernizācijai.

Esmu atpakaļ! Jaunajā epizodē stāstu par veipošanu, meikapu, pastas kursiem, Kendamu aizliegumu skolās, pāris bombīšanas stāsti un slikti atbildu uz jautājumiem. Šo epizodi sponsorēja KE KE Kendama. Plašāka informācija pieejama mājaslapā: www.kekekendama.com Ieteiktu arī apmeklēt oficiālo veikalu Tallinas ielā 57b, Rīgā.

Esmu atpakaļ! Jaunajā epizodē stāstu par veipošanu, meikapu, pastas kursiem, Kendamu aizliegumu skolās, pāris bombīšanas stāsti un slikti atbildu uz jautājumiem. Šo epizodi sponsorēja KE KE Kendama. Plašāka informācija pieejama mājaslapā: www.kekekendama.com Ieteiktu arī apmeklēt oficiālo veikalu Tallinas ielā 57b, Rīgā.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par projektu „Rail Baltica”. Precīzāk - par to, kāpēc projekts tik ilgi un grūti nācis, kāpēc Eiropas Savienībai un Latvijai tas ir būtisks un kas papildus sliežu ceļa platumam mainīsies. Viesi studijā: Satiksmes ministrijas „Rail Baltica” Eiropas sliežu platuma izpētes projekta koordinators Kaspars Vingris un Baltijas jūras telpiskās plānošanas iniciatīvas VASAB sekretariāta vadītājs Tālis Linkaits. Atskatā par aizgājušo nedēļu: NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs viesojās Rīgā, Spānijas parlaments atbalstīja Palestīnas valsts izveidošanu. Ar vilcienu no Tallinas līdz Parīzei, nepiestājot Salacgrīvā Ideja, ka no Baltijas varētu ar vilcienu aizbraukt līdz Berlīnei vai Parīzei, ir salda un melanholiska atmiņa no pirmskara laikiem. Vilciena skaņas var maigi ieaijāt, ceļā no Ziemeļeiropas līdz pat pašai Venēcijai. „Rail Baltica” ir projekts, kas šo nostaļģiju plāno atgriezt ikdienā. Lielas investīcijas, paredzams straujš nodarbinātības pieaugums un augstāka iedzīvotāju mobilitāte, tas viss it kā atbilst Eiropas vērtībām un mērķiem. Arī bijušais Eiropas Savienības komisārs transporta jautājumos Sīms Kalass vēl iepriekšējās komisijas laikā apstiprināja, „Rail Baltica” ir integrācijas projekts ar tālejošiem mērķiem. „”Rail Baltica” projekts ir svarīgākā daļa no plašākas attīstības vīzijas visam reģionam, kas ietver arī sadarbību austrumu virzienā aiz Eiropas Savienības robežām. Bet te arī svarīgi uzsvērt, projekts paredz lielākoties dalībvalstu iesaistīšanos, ne Eiropas institūciju. Igaunija, Latvija, Lietuva un Somija ar Poliju, kuras arī ir ieinteresētas, tā ir daļa pat no Baltijas un Adrijas jūras koridora. Ja kāda no iesaistītajām valstīm nolemj nesadarboties, tad projekts apstājas,” norādījis Sīms Kalass. Šobrīd Eiropas mērogā komisāru portfeļi jau ir mainījušies un par šo nozari atbildību uzņēmusies slovēniete Violeta Bulca. Viņai vēl priekšā straujš iepazīšanās process ar lietu kārtību transporta jomā, taču viena no lietām, kas paliks nemainīga, attieksies uz finansējuma sadalīšanu. Ja dalībvalstis minstināsies pārāk ilgi, naudu projektam atņems. „Es centīšos pieturēties pie koncepcijas, kas jau ir zināma un to mēdz saukt par „izlieto vai pazaudē”. Uzskatu, ka šī ir svarīga nostāja, un paskaidrošu kāpēc. Es biju Slovēnijas ministre un arī viceprezidente un saskāros ar Eiropas Savienības fondu izlietošanu dalībvalstu līmenī. Dažādu iemeslu dēļ, ļoti lieli un svarīgi projekti netika realizēti nepareizas vadības dēļ. Kā mēs varam cerēt uz labāku Eiropu, ja vitāli svarīgi projekti buksē? Tāpēc  uzskatu, stratēģija „izlieto vai pazaudē” naudu ir laba, tā stimulē censties vairāk,” bilst Violeta Bulca. „Rail Baltica” projekta realizācijai jau ir nodibināts visu Baltijas valstu kopuzņēmums a/s „RB Rail”. Tas strādās gan pie mārketinga, gan arī pie tehniskajām projekta lietām, piemēram, projektēšanas un būvniecības. Uzņēmumā vienlīdz lielā apmērā ir pārstāvēti visu Baltijas valstu pārstāvji, lai projektu arī realizētu visiem pieņemamā veidā. „Skaidrs, ka lielākais ieguvums ir pilsoņu mobilitāte, kravu pārvadājumi, nākotnē, ļoti utopiska ideja gan, tomēr, savienot Baltiju ar Minsku un Kijevu, tātad piesaistīt Melnās jūras kravas. Protams, attīstīts dzelzceļš ir arī valsts nacionālās drošības jautājums. Ja šos faktorus saskaitīt, skaidrs, ka projekts ir izdevīgs. Papildus, ātrs dzelzceļš ir konkurents aviācijai un šobrīd investori atzīst, ka Lietuvai šajā jomā ir neatbilstoši sasniegumi, par ieguvumiem plašāk stāsta Lietuvas satiksmes ministrs Rimantas Sinkēvičus: Bet Latvijas pašvaldības ir sākušas interesēties par projekta otro kārtu, kurā sāksies jaunās dzelzceļa līnijas ietekmes uz vidi vērtējums. Satraukumu paudušas Mārupe un Babīte, bet reģionālo pārvadājumu atzari ļoti svarīgi ir visām pašvaldībām, caur kurām „Rail Baltica” virzīsies. Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs uzskata, ka šobrīd pašvaldībām ir iespēja paust savas vēlmes. „Pirmais posms jeb mugurkauls ir uzzīmēts. Protams, mūs interesē, pie iespējas, ja tie būs reģionālie pārvadājumi, lai šī satiksme būtu ļoti ērta ar nokļūšanu Rīgas centrā. Šobrīd ir darba grupa, kas ar pašvaldībām strādā. Tie ir konsultanti un ministriju pārstāvji, kas ar mums runā, šobrīd ir tas laiks, kad pašvaldības tiek uzklausītas. (..) Šobrīd tiek veikta tehniskā un ekonomiskā izpēte pašai līnijai kā tādai, bet mūs interesē, kas varētu notikt nākotnē ap šo līniju apkārt,” skaidro Dagnis Straubergs Šobrīd „Rail Baltica” projekts pamazām nonāk tajā fāzē, kad lemšana jau ir pašu rokās. Ja Eiropas Komisija jauki to nosauca par pašu dalībvalstu projektu, tad tieši pašvaldības būtu tās, kurām „Rail Baltica” nestu vislielāko labumu. Taču ne vienmēr alternatīva dzelzceļa līnija nāk par labu tādām pašvaldībām, kā Salacgrīva. Ja „Rail Baltica” reģionālais atzars neieies novada centrā, tad par pilsētu pamazām sāks aizmirst. Igaunijas Institūta pētnieks Erki Terks uzskata, ka agrāk vai vēlāk autotransports tāpat samazināsies. Pieaugošās vides prasības un izmaksas liks pāriet uz ekonomiskākiem un videi draudzīgākiem transporta veidiem. Un šajā gadījumā, tas ir dzelzceļš. Pie lielāka pasažieru skaita taisnai dzelzceļa līnijai, samazināsies autobraucēju skaits, kas ietekmēs uz „Via Baltica” autoceļa strādājošos uzņēmējus. Samazināsies ieņēmumi degvielas uzpildes stacijām, veikaliem un kafejnīcām. Arī vēlēšanās iegriezties tādā vietā kā Salacgrīva būs mazāka. To darīs tūristi, kuri apzināti būs pētījuši iespējas ceļot uz unikālām vietām. Diemžēl, bet tādu ceļotāju ir mazāk nekā gribētos. Šokolāde kļūs dārgākā Šveices vadošais šokolādes pārstrādes uzņēmums „Barry Callebaut Group” paudis bažas par to, ka tuvāko sešu gadu laikā Ebolas vīrusa uzliesmojuma dēļ pircēji pasaulē būtiski izjutīs šokolādes deficītu. Šo ziņu komentēt aicinājām a/s „Laima” valdes priekšsēdētāju  Rolandu Gulbi. „Esmu jau vairākkārtīgi teicis, ka kakao pupiņu cenu kāpums bija krietni pirms par Ebolas vīrusu kāds bija dzirdējis. Un arī tagad mēs redzam, ka tas pārāk neizplatās un tiek diezgan veiksmīgi ierobežots. Treškārt vīruss nav tajās valstīs, no kurām kakao pupiņas tiek pirktas. Bet taisnība gan ir šim „Barry Callebaut”, ka cena kakao pupiņām un attiecīgi šokolādei un tiem produktiem, kuros būs ievērojams šokolādes īpatsvars, tuvākajos gados augs. Esmu jau arī teicis, kāpēc tas, mūsuprāt, būs: galvenais iemels ir, ka dažu galveno kakao pupiņu ražotājvalstu valdības vai karaļi, galvenās ir Gana un Kotdivuāra jeb Ziloņkaula krasta republika, ķērušās pie, kā paši to sauc, tirgus sakārtošanas. Motivācija un argumenti ir tādi, ka tiem cilvēkiem, kas audzē un nes no džungļiem šo produktu, vairāk naudas paliktu. Attiecīgi tiek veidota normatīvo aktu un dažādu barjeru sistēma, kā rezultātā pieaug izejošo produktu cena. Otrkārt, pieprasījums un piedāvājums Āzijā. Mēs zinām, ka Ķīnā lieto pienu, gaļu utt., labklājība aug, un pieprasījums pēc šokolādes produktiem arī ir krietni audzis. Tā ir vilkme uz turieni, kas ceļ šo kakao pupiņu cenu. Pēdējās pāris ražas (ir divas ražas gadā) bija zem vidējā, tāpēc arī piedāvājums bija mazāks nekā tradicionāli. Šo apstākļu ietekmē cena gada laikā ir augusi par 40 procentiem, un prognozes ir, ka cena varētu trīskāršoties līdz 2020. gadam.”