Podcasts about baltaj

Ukraina veiksmīgi īsteno operāciju "Zirnekļa tīkls". Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis konservatīvās opozīcijas kandidāts Navrockis. Latvija debitē ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieku vēsturnieku Valdi Kuzminu un politologu Kārli Daukštu. Trumpji Zelenska piedurknē Ne viens vien pasaules medijs 2. jūnijā savos virsrakstos piesauca kāršu spēles motīvus. Tehnoloģiski novatoriska un organizatoriski filigrāna Ukrainas Drošības dienesta operācija pret Krievijas stratēģiskās bumbvedēju aviācijas bāzēm dziļi agresorvalsts teritorijā tiek uztverta kā nepārprotams mājiens prezidentam Trampam, kuram tīk klāstīt, ka Ukrainai „neesot kāršu” pašreizējā spēlē, respektīvi, nav izredžu pretoties Krievijas agresijai. Ilgstoši un pamatīgi gatavotajā diversijas akcijā neko nenojauzdami kravas mašīnu šoferi nogādāja Krievijas aviācijas bāzu tuvumā konteinerus, kuros it kā atradās moduļu mājas. Kad vajadzīgās lokācijas bija sasniegtas, no konteineriem izlidoja desmitiem lidrobotu un devās uz mērķi. Pavisam triecienus saņēma četri objekti, no kuriem salīdzinoši tuvākie atrodas pie Rjazaņas un Ivanovas, attiecīgi nepilnu astoņsimt un apmēram tūkstoš kilometru attālumā no Kijivas, attālākais pie Murmanskas, apmēram divtūkstoš kilometru attālumā, bet vistālāko – Sibīrijā, Irkutskas apgabalā – no Ukrainas galvaspilsētas šķir apmēram 4300 kilometri. Uzbrukuma mērķis bija stratēģiskie bumbvedēji un radioizlūkošanas lidmašīnas, kas, cita starpā, ietilpst Krievijas kodolspēku sastāvā, bet tiek izmantotas arī raķešu triecieniem pa Ukrainas pilsētām. Sākotnēji figurēja visai atšķirīgi dati par nodarītajiem zaudējumiem, līdz vakar Ukrainas Drošības dienests paziņoja, ka pavisam esot trāpīts 41 lidaparātam un trīspadsmit no tiem padarīti nelietojami. Tas ir jūtams zaudējums, sevišķi ja ievēro, ka tādus lidaparātus kā Tu-95 un Tu-22M3 jau ceturtdaļgadsimtu vairs neražo, un izskan viedokļi, ka attiecīgo zaudējumu kompensēšanai varētu būt vajadzīgi gadi vai pat desmitgades. Tāpat šī operācija liek Krievijai domāt par savas stratēģiskās aviācijas izkliedētāku dislocēšanu, kas mazinās tās izmantošanas efektivitāti. Pasaule vēl aizgūtnēm turpināja apspriest svētdienas operāciju, kurai Ukrainas Drošības dienests devis nosaukumu „Zirnekļa tīkls”, kad agrā otrdienas rītā jaudīga zemūdens eksplozija satricināja Krievijas uzcelto tiltu pāri Kerčas šaurumam, plašāk pazīstamu kā Krimas tilts. Zemūdens eksplozija notikusi tuvu gruntij un pamatīgi bojājusi vienu no tilta balstiem. Pēc tam tilts uz laiku ticis slēgts, tad atkal atvērts, tad vēlreiz slēgts, un šobrīd nav īsti skaidrs, vai un kādā režīmā tas funkcionē. Latvija debitē ANO Drošības padomē 3. jūnijā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja ievēlēja piecas jaunas ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles ar mandāta termiņu 2026. un 2027. gadā. Viena no jaunievēlētajām loceklēm ir Latvija, pārējās – Bahreina, Kolumbija, Kongo Demokrātiskā republika un Libērija. Vēl piecas nepastāvīgās locekles, kas Drošības padomē ieņem vietas kopš šī gada sākuma ir Dānija, Grieķija, Pakistāna, Panama un Somālija. Kā vēsta statistika, pavisam balsojušas 188 dalībvalstis, pret balsojušo nav bijis, taču zināms skaits balsotāju attūrējušies. Visvairāk tādu bijis balsojumā par mūsu valsti – veseli desmit, kamēr, piemēram, Bahreinas gadījumā šādu pārliecības trūkumu paudušas vien divas delegācijas. Latvija ir arī vienīgā no ievēlētajām padomes loceklēm, kas šo prestižo pienākumu uzņemsies pirmoreiz. Drošības padomes kompetencē ietilpst jebkura drošības jautājuma izvērtēšana un attiecīgu lēmumu pieņemšana, aicinot ANO dalībvalstis vērst pret drošības apdraudētāju ekonomiskās vai diplomātiskās sankcijas, tāpat Drošības padome var lemt par militāru vai citu nepieciešamu līdzekļu lietošanu. Pagātnē ar šādu mandātu starptautiskās koalīcijas iesaistījās Korejas karā 1950. gadā, veica Kuveitas atbrīvošanu no Irākas okupācijas 1991. gadā un intervenci Lībijā 2011. gadā. Drošības padome ir tā institūcija, kas izvirza Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra kandidatūru un iesaka jaunu dalībvalstu uzņemšanu organizācijā. Kā zināms, bez desmit pārvēlamajām Drošības padomes loceklēm tajā ir arī piecas pastāvīgās locekles ar veto tiesībām – Savienotās Valstis, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna. Līdz nesenam laikam trīs Rietumu demokrātijas – ASV, Lielbritānija un Francija – tika apzīmētas kā „P3”. Tās tradicionāli ieņēma līdzīgu pozīciju visos būtiskākajos globālās politikas jautājumos. Taču kopš Baltajā namā saimnieko Donalds Tramps, šī ierastā kārtība jau vairākkārt tikusi izjaukta. Tāpēc katras uz tradicionālajām Rietumu vērtībām orientētas valsts klātbūtne Drošības padomē šobrīd iegūst papildu nozīmi. Par purna tiesu Nepilni 370 000 no apmēram 21 miljona jeb mazāk nekā divi procenti – tāds balsu apjoms izšķīra Polijas prezidenta vēlēšanu rezultātu. Pēc vēlēšanu pirmās kārtas 18. maijā sacīksti turpināja divi: valdošās labēji centriskās Pilsoniskās platformas kandidāts, Varšavas mērs Rafals Tšaskovkis un lielākās opozīcijas partijas, nacionālkonservatīvās „Likums un Taisnīgums” un tās sabiedroto atbalstītais neatkarīgais kandidāts Karols Navrockis. Negaidīti labi rezultāti pirmajā kārtā bija vēl diviem izteikti labējiem kandidātiem: Brīvības un neatkarības konfederācijas pārstāvis Slavomirs Mencens ieguva gandrīz 15% un monarhistiskās Polijas kroņa konfederācijas pārstāvis Gžegošs Brauns – vairāk nekā 6% balsu. Brauns aicināja savu elektorātu balsot par Navrocki, savukārt Mencens sarīkoja publisku pasākumu, kurā aicināja abus otrās kārtas kandidātus parakstīties zem viņa ierosinātās programmas astoņiem punktiem. Navrockis parakstīja, Tšaskovskis – nē. Vairāki centriski un kreisi kandidāti, tādi kā Šimons Holovņa no Polijas Tautas partijas vai Magdalena Bjejata no koalīcijas „Kreisie”, savukārt aicināja balsot par Tšaskovski, kaut arī kreisajiem ir pretenzijas pret Pilsoniskās platformas labējo sociālo politiku. Rezultātā ar gluži nelielu pārsvaru uzvaru svētdien, 1. jūnijā, svinēja Karols Navrockis. Vēlēšanu rezultātu kartes rāda Polijai jau ierasto ainu, kad par konservatīvo politiku balso vēsturiskās poļu zemes valsts centrā un dienvidaustrumos, savukārt par liberālāku pieeju – pēc Otrā pasaules kara pievienotās teritorijas rietumos un ziemeļos, kā arī Varšava un citas lielās pilsētas, izņemot Krakovu. Tā nu Polijā turpināsies līdzšinējā situācija, kad centriskai un proeiropeiskai valdības koalīcijai jāsadzīvo ar radikāli konservatīvu prezidentu. Navrockis tiek dēvēts par „Polijas Farāžu”, ciktāl ir kategoriski pret ciešāku Eiropas Savienības integrāciju, tai skaitā pret eiro ieviešanu Polijā, un arī skeptisks par savienības tālāku paplašināšanos, tai skaitā Ukrainas uzņemšanu. Tomēr jaunievēlētā prezidenta uzskati noteikti nav prokremliski, ciktāl Krievijas agresijas atturēšanu viņš uzskata par Polijas drošības politikas stūrakmeni, aicinot stiprināt NATO, sadarbību ar Savienotajām Valstīm un reģionālo sadarbību ar t.s. Bukarestes devītnieku – Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju un Baltijas valstīm; tāpat ar Somiju un Zviedriju. Polijas prezidenta pilnvaras nav sevišķi plašas, taču pašreizējā situācijā konservatīvam prezidentam faktiski ir likumdošanas veto iespējas. Prezidenta veto Sejms var atcelt ar 60% balsu, bet centriski liberālajiem spēkiem šāda pārsvara likumdevējā nav. Sagatavoja Eduards Liniņš.

"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu.   Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko. Tērzēšana ar sekām Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei. Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs. Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā. Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu. „Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu. Kremļa diskrētā miermīlība 25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai. Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti. Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā. Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas. Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā. Bīstamais pilsētas galva 19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem. Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu. Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm. Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru. Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Nez vai ir vērts sacīt, ka ir pagājusi atkal viena saspringta nedēļa. Liekas, ka pēdējās dienās ir gājis tik traki kā vēl nekad. Protams, atkal ir jārunā par Ukrainu. ASV, Eiropu. Aktualitātes Divās puslodēs komentē bijušais diplomāts Andris Teikmanis un sabiedrisko mediju portāla LSM žurnālists Ģirts Kasparāns. Sazināmies arī Latvijas TV žurnālisti Inu Strazdiņu. Cita Amerika Pirms apmēram deviņām stundām Vašingtonā noslēdzās prezidenta Donalda Trampa uzruna apvienotajai Savienoto Valstu Senāta un Kongresa Pārstāvju palātas sapulcei. Šīs ASV valsts galvas uzrunas, parasti teiktas reizi gadā, tiek veltītas valdošās administrācijas politisko nostādņu definēšanai un vēstījumam par darbības rezultātiem. Pēdējā sadaļa it kā šoreiz nebūtu īsti vietā, ciktāl prezidenta Trampa valdības darbības termiņš pagaidām vien nedēļās rēķināms, taču tas netraucēja Baltā nama saimniekam atkārtot jau iepriekš izskanējušo izteikumu, ka viņa administrācija ir izcilākā visā valsts vēsturē. Savukārt viņa priekšgājējs Baidens esot, protams, visvājākais no līdzšinējiem prezidentiem, atstājis valsti katastrofālā situācijā un olas – šausminošā dārdzībā. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šī uzruna Kongresa palātām ar tās teicēja spilgto pašslavināšanos un politisko konkurentu gānīšanu vairāk atgādinot priekšvēlēšanu kampaņas uzstāšanos. Pie tam teiktais visai maz skāra tematu, kas tiek piesaukts kā amerikāņu sabiedrībai pašreiz svarīgākais – dzīves dārdzības mazināšanu. Runātājs vien pauda, ka ik dienas cīnoties, lai stāvokli labotu. Pie tam pamatīga pasāža tika veltīta ievedmuitas tarifiem, kurus Savienotās Valstis nule ieviesušas vai grasās ieviest – zināmus traucējumus gan tie radīšot, toties došot milzu labumu. Tikām pēc tam, kad 3. martā stājās spēkā ASV noteiktie tarifi Meksikas, Kanādas un Ķīnas precēm, un šīs valstis paziņoja par atbildes pasākumiem, tiek runāts par tirdzniecības kara sākumu. Savu ēnu pār prezidenta uzstāšanos meta arī 28. februārā katastrofa Baltajā namā, kad sarunas ar Ukrainas prezidentu, kam bija jāvaiņagojas ar t.s. „Retzemju elementu līguma” parakstīšanu, netika tālāk par preses konferenci. Asajai vārdu pārmaiņai Ovālajā kabinetā un Ukrainas līdera izlikšanai aiz Baltā nama durvīm sekoja pirmdienas paziņojums par visas amerikāņu Ukrainai sniegtās militārās palīdzības apturēšanu. Tiesa, Trampa uzrunā šai ziņā izskanēja pielaidīgākas notis: no prezidenta Zelenska esot saņemta vēstule, kas apliecinot, ka Ukraina ir gatava miera sarunām. Tramps atzinīgi vērtējot šo vēstuli, un arī no Krievijas esot saņemti signāli par gatavību mieram. Kopumā ņemot, Vašingtonas rīcība pagājušajās dienās liek pieņemt domu, ka prezidenta Trampa un viņa komandas personā mums ir darīšana ar citādu Ameriku. Cik ļoti citādu – tas vēl paliek atbildams jautājums. Laiks Eiropai Savienoto Valstu jaunās administrācijas un Ukrainas dialogs, kam līdz šim bijuši teju vissliktākie iedomājamie rezultāti, licis drudžaini sarosīties Eiropas valstu valdībām. Pēc pagājušās piektdienas nelaimīgās preses konferences Ovālajā kabinetā nozīmīgāko Ukrainas partnervalstu pārstāvji sagaidīja prezidentu Zelenski samitā Londonā. Lēmums par šādu tikšanos tika pieņemts nedēļu pirms tam, taču Vašingtonā notikušais iekrāsoja to krietni dramatiskākos toņos. Runa nepārprotami nav tikai par Ukrainu, bet par līdzšinējām transatlantiskajām drošības saiknēm kopumā. Ja jau prezidenta Trampa administrācija tik krasi un nepārprotami maina kursu attiecībā pret Ukrainu, vai tā nevar līdzīgi rīkoties arī NATO sakarā? Kā brīdinošs signāls vērtējams fakts, ka lēmums par ieroču piegāžu pārtraukšanu Ukrainai Baltajā namā tika pieņemts bez jebkādas konsultēšanās ar Eiropas partneriem. Tikām Londonā sabraukušie vienojās strādāt pie sava miera plāna, kuru piedāvāt Savienotajām Valstīm. Nepieciešamība Eiropas valstīm vairāk ieguldīt savu aizsardzības spēju stiprināšanā no aktuālas burtiski dažu dienu laikā pārtapusi akūtā. 4. martā ar savu plānu nāca klajā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Tas paredz piešķirt dalībvalstīm plašāku fiskālo telpu investīcijām aizsardzības nozarē, piedāvāt šiem mērķiem arī 150 miljardus eiro lielus kredītresursus un aktivizēt privātā kapitāla līdzdalību. Kopējais plāna „ReArm Europe” – „Pārapbruņot Eiropu” – apjoms tiek plānots apmēram astoņsimt miljardus liels. Vācijas potenciālais kanclers Frīdrihs Mercs otrdien vēlreiz apliecinājis gatavību atbrīvot aizsardzības tēriņus no Vācijas likumdošanā iestrādāto budžeta limitu žņaugiem. Savukārt Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka vēl esošajā Parlamenta sastāvā, t.i. līdz 2029. gadam, britu aizsardzības budžetam, kas šobrīd ir 2,3% no iekšzemes kopprodukta, jāsasniedz 3%. Pirmdien Francija izvirzīja savu daļējas uguns pārtraukšanas projektu, proti, puses vienotos uz mēnesi pārtraukt karadarbību gaisā, uz ūdens un triecienus kritiskajai infrastruktūrai. Šī uguns pārtraukšana arī apliecinātu Krievijas vadoņa Putina patieso gatavību mieram. 6. martā Eiropas Savienības valstu vadītāji tiekas ārkārtas sanāksmē Briselē, lai jau atkal spriestu par atbalstu Ukrainai un savienības aizsardzības spēju stiprināšanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

21. februāra vakarā Latvijas Nacionālajā operā pirmizrāde – Riharda Štrausa opera „Salome”. Jūdejā notiekošo stāstu režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis pārcēlis uz nākotnes Izraēlu – vietu, kur ideoloģiju un reliģiju mezgls sapinies visciešāk. Uzvedumu veido muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, titullomu jauniestudējumā interpretēs viesmāksliniece Astrida Keslere. Šis būs jau piektais „Salomes” iestudējums mūsu Baltajā namā. Kā ierasts, pirms gaidāmās pirmizrādes izglītojošo pasākumu ciklā Operas Jaunajā zālē notika sarunas par Riharda Štrausa operas „Salome” jauniestudējumu, arī operas vēsturnieka Mikus Čežes lekcija, minot gan zīmīgus „Salomes” iestudējumus uz operu skatuvēm, arī kino versijas, gan sniedzot ieskatu operas tapšanas vēsturē un, protams, atskaņojot muzikālus fragmentus. Vakara vadītāja Liene Jakovļeva iztaujāja jauniestudējuma režisoru un scenogrāfu Alvi Hermani un horeogrāfi Elzu Leimani. Pārsteigums iestudējumā svarīgs, tāpēc sarunās atklāja nedaudz. Oskara Vailda franciski rakstītā drāma „Salome” (1891.) tika pārtulkota vācu valodā un paša komponista Riharda Štrausa pārveidota kļuva par operas libretu. Pirmiestudējums notika 1905. gada 9. decembrī Drēzdenes Karaliskajā opernamā un kļuva par patiesu triumfu. Latvijas Nacionālajā operā līdz šim pieredzēti četri spilgti „Salomes” iestudējumi, kuros titullomas interpretējušas tādas izcilas solistes kā Milda Brehmane-Štengele, Žermēna Heine-Vāgnere, Solveiga Raja un Ieva Kepe. Pirmizrādē Salomes lomā būs soprāns Astrida Keslere, viņa ar šo lomu debitējusi Antverpenes operā, savukārt Hērods – beļģu tenors Tomass Blondels. Mākslinieks atveidos Hērodu divos jauniestudējumos:  pirmo Flandrijas operā un baletā Antverpenē, un otru pie mums Rīgā.  Citas galvenās lomas interpretēs starptautisku atzinību guvušie latviešu dziedātāji Egils Siliņš Johanāna un Zanda Švēde Hērodijas lomā. Jauniestudējuma „Salome” radošajā komandā vēl noteikti jāmin videomāksliniece Ineta Sipunova, kostīmu māksliniece Jana Čivžele un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Vēl tikai atgādinām sižeta līniju: Noslēpumainie „Salomes” notikumi vēsta par nepiesātināmu mīlestību. Jūdejas princeses Salomes sirds iekvēl kaislē pret jaunās ticības pravieti Johanānu. Kad valdnieks Hērods lūdz Salomi viņam dejot, viņas pieprasītā samaksa ir nežēlīga -  princese vēlas pravieša galvu. Operas „Salome” jauniestudējums tiks izrādīts arī 23.februārī,  2. un 20.martā, arī Rīgas Operas festivāla programmā 6.jūnijā.

Gada pēdējā raidījumā apkopojam, ko šis gads mums ir nesis. Un arī, ko nesīs nākamais. Esam izraudzījušies mūsuprāt būtiskākos šī gada notikumus un tad kopā ar viesiem izvēlēsimies, kuram tematam veltīt vairāk uzmanības. Sarunu tematus izvēlas un notikumus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš, vēsturnieks, pasniedzējs Rinalds Gulbis un bijušais diplomāts, lektors Gints Jegermanis. Jānis Kažociņš kā nozīmīgāko notikumu min ASV prezidenta vēlēšanas, Rinalds Gulbis izceļ tematu saistībā ar pārmaiņām Gruzijā, Gints Jegermanis norāda, ka šis ir bijis vēlēšanu gads, bet pats nozīmīgākais šajā vēlēšanu gadā ir Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu. 7. martā Zviedrija kā pēdējā no Ziemeļvalstīm pievienojās NATO blokam. Vairāk nekā 70 gadus kopš alianses dibināšanas Zviedrija un tās kaimiņvalsts Somija bija atturējušās no dalības, šai ziņā balansējot starp austrumu un rietumu ģeopolitiskajām sfērām. Ko aukstā kara laikā neiespēja totalitārā komunisma bieds, to panāca Krievijas ārpolitiskais bandītisms 21. gadsimtā. Jau 2022. gada janvārī Zviedrijā un burtiski nākamajā dienā pēc Krievijas agresijas kara sākuma Somijā pievienošanos NATO atbalstošo pilsoņu skaits pārsniedza dalības pretinieku skaitu. Abu valstu politiķi nekavējās īstenot sabiedrības viedokli konkrētā rīcībā. 13. martā Eiroparlaments pieņēma t.s. Mākslīgā intelekta aktu, kas uzskatāms par pasaulē pirmo visaptverošo Mākslīgā intelekta tiesiskas regulēšanas instrumentu. Tā parādīšanās apliecina, ka mākslīgais intelekts, par kuru vēl pirms desmit gadiem sprieda vien konceptuāli, kļuvis par nozīmīgu sociālu faktoru. Akts kategorizē mākslīgo intelektu izmantojošus produktus atkarā no potenciālā kaitējuma, ko tie var radīt indivīdam. Nepieņemami augsta riska produktiem pieskaitāmi tādi, kas spēj manipulēt cilvēka uzvedību, veikt attālinātu biometrisko atpazīšanu vai ir izmantojami tā dēvētajām sociālā reitinga sistēmām, respektīvi – pastāvīgai un plašai datu apkopošanai par personu nolūkā tai piešķirt sociālās uzticamības vai lietderīguma kategoriju. No 6. līdz 9. jūnijam notika nu jau desmitās Eiroparlamenta vēlēšanas. No vienas puses, piepildījās jau iepriekš prognozētais, ka šajā sasaukumā vairāk vietu būs radikāliem un eiroskeptiskiem spēkiem, no otras – divi līdz šim ietekmīgākie politiskie bloki, Eiropas Tautas partija un sociāldemokrāti – savas pozīcijas ir saglabājuši. Taču vēlēšanu rezultātiem bija tūlītējas sekas vienā no nozīmīgākajām dalībvalstīm Francijā, kur prezidents Makrons, reaģējot uz galēji labējās Nacionālās apvienības spožajiem panākumiem un viņa paša liberālcentriskās partijas „Renesanse” faktisko izgāšanos, izsludināja jaunas nacionālā likumdevēja vēlēšanas. Rezultātā Francija ieguva parlamentu, kas sastāv no trīs apmēram vienādiem blokiem – galēji labējā, centriskā un kreisā – ar mazu konstruktīvas sadarbības potenciālu. Jaunais premjerministrs Mišels Barnjē sabija amatā vien trīs mēnešus, uzstādot vēsturisku īslaicīguma rekordu, pirms viņa valdība krita parlamenta neuzticības balsojumā, un nu jau jaunieceltais premjers Fransuā Bairū cenšas ātri sadiegt savu kabinetu, lai atgrieztos pie budžeta apstiprināšanas procedūras. Arī Vācijā radikāļi Eiroparlamenta vēlēšanās plūca laurus – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ir vēlētāju favorīts visā kādreizējā Austrumvācijā, izņemot Berlīni, Erfurti un vēl dažus apgabalus. Viņu ietekmes pieaugums nepārprotami ietekmējis kanclera Šolca vadītās koalīcijas likteni, kura pajuka, neizturot budžeta apstiprināšanas grūtības. 16. decembrī Bundestāgs izteica kancleram neuzticību, līdz ar to paverot ceļu uz ārkārtas vēlēšanām 23. februārī. 6. augustā Ukrainas bruņotie spēki īstenoja negaidītu operāciju, sagrābjot vairākus simtus kvadrātkilometru Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Tādējādi pirmoreiz kopš Krievijas agresijas kara sākuma karadarbība izvērsusies tās starptautiski atzītajā teritorijā. Tomēr, ja Ukraina cerēja šādi vājināt ienaidnieka spiedienu Donbasā, šīs cerības nešķiet īstenojušās. Krievija, joprojām maksājot ar smagiem zaudējumiem, 1. oktobrī ieņēma Vuhledaras pilsētu, smagas kaujas notiek par vairākās citām pilsētām. Ukrainas bruņotie spēki joprojām izjūt munīcijas trūkumu un tiem nepārprotami trūkst mobilizācijas resursa. Citas pēdējo mēnešu aktualitātes šai karā ir vairāku tūkstošu Ziemeļkorejas karavīru „imports” Krievijas vajadzībām, kā arī beidzot sagaidītā Savienoto Valstu administrācijas atļauja apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar ASV ražotām tālāka darbības rādiusa raķetēm 28. oktobrī Gruzijā uzbangoja jauns protestu vilnis pēc tam, kad tika paziņoti 26. oktobra parlamenta vēlēšanu rezultāti. Kā jau bija paredzams, uzvaru svinēja arī līdz šim valdījusī partija „Gruzijas sapnis”, un, kas nepārsteidz, opozīcija ir pārliecināta, ka vēlēšanas nav uzskatāmas par godīgām. Kad Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, pieprasot atkārtotas vēlēšanas, premjers Iraklijs Kobahidze paziņoja, ka Gruzija vienpusēji iesaldē sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas pielēja jaunu eļļu protestu liesmām, kas nav rimušas, kaut tiek slāpētas ar aizvien pieaugošu varas struktūru brutalitāti. Par centrālo protestu figūru kļuvusi līdzšinēja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kura atsakās atzīt vēlēšanu rezultātus un, attiecīgi, nodot pilnvaras jaunizceptajam prezidentam, agrākajam futbolistam Miheilam Kavelašvili. 5. novembrī finišēja Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu maratons. Apmēram trīs mēnešus iepriekš no sacīkšu trases nogāja līdzšinējais prezidents Džo Baidens, kad kļuva acīmredzams, ka gadu nasta tomēr ir par smagu, lai turpinātu. Viceprezidente Kamala Harisa nespēja pārliecināt gana daudz svārstīgo vēlētāju, un nākamos četrus gadus Baltajā namā atkal saimniekos Donalds Tramps. Tagad nu pasaule ar bažām tver nianses jaunievēlētā prezidenta un viņa līdzgaitnieku intervijās un soctīklu izteikās, mēģinot nolasīt norādes uz pasaules ietekmīgākās valsts politikas perspektīvām. Tai skaitā sākušās cirkulēt vairākas versijas par to, kā nākamā Vašingtonas administrācija domā īstenot tās līdera apsolījumu par Krievijas agresijas kara izbeigšanu 24 stundu laikā. 29. novembrī Sīrijas opozīcijas spēki, kuri pēdējos gados ar Turcijas atbalstu turējās Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos, uzslaka uzbrukumu otrai lielākajai Sīrijas pilsētai Alepo un pārsteidzoši viegli pāris dienu laikā to ieņēma. Apmēram nedēļu vēlāk viņu rokās jau bija Homsas pilsēta 185 kilometrus tālāk uz dienvidiem, vēl pēc trīs dienām viss bija beidzies – valdības bruņotie spēki pajukuši kā kāršu namiņš, diktators Bašārs Asads aizbēdzis uz Maskavu, Damaskā agrākās režīma valdības ministri ārēji mierīgi nodeva varu funkciju pārņēmējiem no opozīcijas Sīrijas Glābšanas valdības. Teju 53 gadus ilgušais Asadu ģimenes autoritārās varas periods Sīrijā, šķiet, ir galā. Šīs negaidītās pārmaiņas kļuva iespējamas pēc tam, kad Izraēlas Aizsardzības spēku un slepeno dienestu operācijas nozīmīgi iedragāja Libānas šiītu militārā grupējuma „Hezbollah” kaujas spējas. Domājams, tas ietekmējis arī kustības „Hamas” un Izraēlas sarunas par uguns pārtraukšanu un ķīlnieku atbrīvošanu. Burtiski pēdējās 24 stundās optimistiski izteikumi par iespējamu vienošanos izskanējuši no abām karojošajām pusēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

14. decembrī Rundāles pils Baltajā zālē viesosies ievērojamā Liepājas arhitekta Paula Maksa Berči vārdā nosauktais stīgu kvartets, kurā muzicē četri Liepājas Simfonskā orķestra mūziķi - Gunārs Mūrnieks un Diāna Reimane (vijole), Elīna Čipāne (alts) un Klāvs Jankevics (čells). Četrotne šoreiz apvienosies ar klarnetistu Egīlu Šēferu, kopā atskaņoto Volfganga Amadeja Mocarta Kvartetu klarnetei un stīgu trio KV378 un Maijas Einfeldes “Skumjajām serenādēm”. Kvarteta priekšnesumā izskanēs arī Jozefa Haidna stīgu kvartetiem op. 76 nr. 4 “Saullēkts” un Pētera Vaska Trešais stīgu kvartets, kam dots nosaukums “Ziemassvētku kvartets”. Sarunā ar Klāvu Jankevicu - stāsti par stīgu kvarteta rašanos un Rundālē atskaņoto mūziku, tās vēstījumu un izpratni, kā arī par sadarbību ar klarnetistu Egīlu Šēferu. Uzzinām par čellista attiecībām ar kamermūziku, par muzicēšanu Rundālas pils Baltajā zālē un Ziemassvētku sajūtām.

Raidījumā Piespēle saruna par latviešu valodu sporta ziņās un sporta žurnālistikā ar Rīgas Stradiņa universitātes docenti, valodnieci Diti Liepu. Šajā raidījumā arī tradicionālā Gunāra Jākobsona rubrika, kur viesos kādreizējais publikas uzmundrinātājs hokeja spēļu laikā Armands Leja. Nedēļas topā: Vīru basketbola izlase novembra logu iesāk ar uzvaru pret Beļģiju; Par Latvijas labākajiem basketbolistiem atzīst Kristapu Porziņģi un Kitiju Laksu, Porziņģis viesojas Baltajā namā pie ASV prezidenta Džo Baidena; Virslīgas pārtpēlēs vietu nākamā gada turnīrā nodrošina “Grobiņa”; Latvijas futbola izlasei pārspēles par palikšanu Nāciju C līgā būs jāaizvada pret Gibraltāru.  

Raidījuma uzmanības fokusā Ukraina, pareizāk sakot, karš Ukrainā un tas, kas notiek ap to. 19. novembrī pagāja jau 1000 dienas, kopš sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums. Aktualitātes analizē Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Dmitro Levus, politologu, sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru.   Asiņainais krievu gliemezis Uzlūkojot Krievijas sagrābtās Ukrainas teritorijas platības izmaiņu grafikus visu pagājušo tūkstoš dienu periodā, jāsecina – turpinās pozīciju kara fāze, kas iestājās 2022. gada ziemas sākumā līdz ar Krievijas karaspēka atkāpšanos no Dņepras labā krasta pie Hersonas. Kopš tā laika frontes līnija kustējusies nedaudz, pie kam laikā starp 2023. un 2024. gada februāri kvantitatīvā izteiksmē pušu kontrolēto kvadrātkilometru apjoms vispār praktiski nav mainījies. Tomēr pēc tam iezīmējusies neiepriecinoša tendence – Krievijas bruņotajiem spēkiem ar smagiem pūliņiem un zaudējumiem vietām izdevies atspiest ukraiņus. Tāda virzīšanās gliemeža gaitā, atstājot aiz sevis plātu asiņainu sliedi. Šo virzību nespēja nozīmīgi ietekmēt arī Ukrainas augustā īstenotais pēkšņais un sekmīgais iebrukums Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Kopumā šī gada laikā Krievija palielinājusi tās kontrolēto Ukrainas teritorijas daļu par apmēram diviem tūkstošiem kvadrātkilometru, pie tam apmēram ceturtā daļa no šiem ieguvumiem panākti pēdējo pāris nedēļu laikā. Tas licis dažiem medijiem izteikt apgalvojumus, ka Ukrainas bruņoto spēku fronte daudzviet brūkot. Visaktīvākais Krievijas spiediens joprojām ir Doņeckas apgabalā, kā arī Krievijas Kurskas apgabalā, no kurienes krievi mēģina izspiest tur nostiprinājušos Ukrainas spēkus. Kā zināms, šī gada jūnijā Krievijas vadonis Putins pirmoreiz izvirzīja Ukrainai konkrētas teritoriālas pretenzijas – Krievija vēlas atņemt Ukrainai pilnā apjomā Luhanskas, Doņeckas, Zaporižjes un Hersonas apgabalus. Pagaidām, arī ievērojot jaunāko attīstību, šādu mērķu sasniegšana militāriem līdzekļiem ir grūti iedomājama. Krievijas rokās gan ir teju viss Luhanskas apgabals, taču vairāk nekā trešdaļa Doņeckas apgabala joprojām ir Ukrainas kontrolē, tāpat nozīmīga daļa Zaporižjes un Hersonas apgabalu līdz ar abām apgabalu galvaspilsētām. Grūti pat aplēst, cik dzīvā spēka un tehnikas Kremlim vajadzētu sagādāt, lai ar līdzšinējo taktiku aizrāptos līdz tās vadoņa alktajam mērķim. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Trampa miera plāns Ukrainai šajā karā ir jāuzvar – tā ir sacījuši gandrīz visu Rietumvalstu vadītāji, atbalstot Ukrainu cīņā pret agresoru. Tomēr realitātē palīdzība ir bijusi nepietiekama, un daudzi analītiķi saka, ka patiesībā vairākās valstīs nemaz negrib, lai Ukraina uzvarētu. Atbalsts ir sniegts vien tik daudz, lai Ukraina nezaudētu, un tāpēc turpinās gara un nogurdinoša asinsizliešana. Tomēr izskatās, ka līdz ar ASV prezidenta vēlēšanām situācija mainīsies. Donalds Tramps ir teicis, ka viņa primārais mērķis ir apturēt karu. Un ASV ir ietekmes sviras, lai to izdarītu. Kopš vēlēšanām nerimst spekulācijas, kas būs ASV piedāvājuma pamatā. Kā ticamākais scenārijs tiek minēts ultimāts abām pusēm sēsties pie sarunu galda un vienoties par pamiera nosacījumiem, pretējā gadījumā solot vai nu jebkādas palīdzības pārtraukšanu Ukrainai, vai arī dodot tai tādu palīdzību, kādu tā līdz šim nav nekad saņēmusi. Abām pusēm būtu septiņkārt jāpārdomā pirms pateikt Donaldam Trampam nē. Šis iespējamais tālāko notikumu scenārijs Eiropā raisa ļoti pretrunīgas emocijas. Pirmkārt, tas nozīmēs, ka Ukrainai, visticamāk, var nākties piekāpties un atstāt Krievijas kontrolē daļu, ja ne visas līdz šim Krievijas iekarotās teritorijas. Tas var raisīt ļoti saspringtu iekšpolitisko situāciju Ukrainā. Otrkārt, uguns pārtraukšana ļautu atgūties un nostiprināties Krievijai. Un tas savukārt rada milzīgu drošības risku visai Eiropai nākotnē. Tādēļ daudzas Eiropas valstis turpina sacīt, ka darīs visu iespējamo, lai Ukraina uzvarētu. 17. novembra vakarā pasauli pāršalca ziņa, ka arī aizejošais, bet vēl joprojām amatā esošais ASV prezidents Džo Baidens beidzot ir devis atļauju izmantot tālas darbības raķetes, lai Ukraina var apšaudīt militāros mērķus dziļāk Krievijas teritorijā. Tomēr, kā saka daudzi analītiķi, Rietumu palīdzība līdz ar kara sākšanos ir pastāvīgi bijusi pārāk novēlota. Arī šis ASV lēmums tika gaidīts ļoti ilgi, un diez vai vairs spēs būtiski mainīt notiekošo frontē. Jau pēc diviem mēnešiem Baltajā namā sāks saimniekot Donalds Tramps, turklāt viņš savu politiku ir apņēmies uzsākt realizēt vēl pirms inaugurācijas ceremonijas. Sagatavoja Aidis Tomsons.  

Šī ir bijusi ļoti saspringta nedēļa. Tiesa, esam vairāk domājuši par to, kas notiek ārpus Latvijas, jo fokuss bija vērsts ASV virzienā. Donalda Trampa tāda triumfāla atgriešanās Baltajā namā ir vēsturisks notikums. Protams, ir par ko runāt arī pašu mājās. Apvienotā Sabiedriskā medija valdes izraudzīšana nav palikusi bez skandāliem. Strīdīga ir ziņa, ka Ekonomikas ministrija varētu noteikt vairākām preču grupām uzcenojuma griestus, kas veikaliem būs obligāti. Krustpunktā nedēļas aktualitāšu apskats. Analizē 360TV ziņas žurnāliste Lauma Niedrīte, sabiedrisko mediju portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.  

Šī ir bijusi ļoti saspringta nedēļa. Tiesa, esam vairāk domājuši par to, kas notiek ārpus Latvijas, jo fokuss bija vērsts ASV virzienā. Donalda Trampa tāda triumfāla atgriešanās Baltajā namā ir vēsturisks notikums. Protams, ir par ko runāt arī pašu mājās. Apvienotā Sabiedriskā medija valdes izraudzīšana nav palikusi bez skandāliem. Strīdīga ir ziņa, ka Ekonomikas ministrija varētu noteikt vairākām preču grupām uzcenojuma griestus, kas veikaliem būs obligāti. Krustpunktā nedēļas aktualitāšu apskats. Analizē 360TV ziņas žurnāliste Lauma Niedrīte, sabiedrisko mediju portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.  

Pēc ASV prezidenta kandidātu pirmajām debatēm arī Džo Baidena atbalstītājiem nācās atzīt, ka uzvarējis ir Donalds Tramps. Ir izskanējuši pat pamudinājumi, ka demokrātiem ir jāmaina savs kandidāts, bet Baidens negrasās izstāties no cīņas. Lielbritānijā parlamenta vēlēšanās, kas notiks ceturtdien, uzvaru sola leiboristiem, par to liecina arī socioloģiskās aptaujas. Tas nozīmēt 14 gadus ilgušās konservatīvo valdīšanas beigas. Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Francijā pēc sagrāves Eiroparlamenta vēlēšanās izsludināja prezidents Emanuels Makrons. Droši vien nav pārsteigums, ka vēlēšanu pirmajā kārtā, tāpat kā Eiroparlamenta balsojumā, uzvarējuši galēji labējie. Vēlēšanu aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Rīgas Stradiņa universitātes doktorants Romāns Gagunovs. Senioru golfs „Ir apbēdinoši redzēt, ka gadiem krāta politiskā pieredze tiek izniekota diskusijā par to, kurš labāk spēlē golfu,” tā pēc pagājušajā ceturtdienā notikušajām pirmajām Savienoto Valstu prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas debatēm izteicies kāds koledžas pasniedzējs no Indiānas pavalsts, kuru citē britu izdevums „The Guardian”. Runa ir par epizodi debašu noslēguma daļā, kad abi kandidāti apmainījās replikām par golfa spēles prasmi sava fiziskā stāvokļa tēmas kontekstā. Tūdaļ pēc debatēm prezidenta Baidena kondīcija izvirzījās kā galvenais apspriežamais motīvs. Gurdena balss, nedrošas kustības, vairākkārtēja pārteikšanās, sapīšanās frāzēs un ieilgušas pauzes – tas viss licis daudziem vaicāt: vai amerikāņu politikas veterāns Baidens vairs būs spējīgs vadīt valsti, pat ja tiks ievēlēts? Uzvirmoja runas, ka Demokrātu partija steidzami domājot par jaunu prezidenta kandidātu. Kā ticamākais variants tika piesaukta viceprezidenta amata kandidāte Kamala Harisa, kuras iespējas vēlēšanās uzvarēt eksprezidentu Trampu partijas elektorāts, spriežot pēc aptaujām, vērtē augstāk nekā Baidena izredzes. Līdzās manāmi sagurušajam Baidenam eksprezidents Tramps izskatījās enerģisks un pašpārliecināts, kas gan nav liedzis daudziem saskatīt viņa jau ierastās negācijas. Daži izdevumi to formulē nepārprotami – „Tramps nepārtraukti melo”; citi lieto saudzīgākus formulējumus, kā – „eksprezidenta apgalvojumi neiztur faktu pārbaudi”. Nav palicis nepamanīts, ka eksprezidents atļāvās netieši draudēt savam oponentam ar tiesas vajāšanu, kuru viņš varētu organizēt, ja atkal nonāktu Baltajā namā. Tūdaļ pēc debatēm uzkultās emociju putas gan ir sākušas noplakt, un pagaidām nav nopietnu mājienu par to, ka prezidents Baidens varētu izstāties no sacīkstes par prezidenta amatu. Vairums aptauju gan nosauc eksprezidentu Trampu kā debašu favorītu, taču ir arī tādas, kuras priekšroku dod Baidenam, un daudzos gadījumos aptauju rādītāji pēc šīm debatēm daudz neatšķiras no agrākajiem, tātad ceturtdienas vakars Atlantā nav nesis esošajam prezidentam kādu graujošu sakāvi. Viss liecina par to, ka amerikāņu elektorāts ir kapitāli sašķelts un kā demokrātu, tā republikāņu vēlētāji ir teju dzelžaini uzticami savai partejiskajai izvēlei. Par Donalda Trampa uzvaru gan jāuzskata Savienoto Valstu Augstākās tiesas pirmdienas lēmums, kas piešķir eksprezidentam imunitāti pret kriminālvajāšanu par darbībām, kuras uzskatāmas par oficiālām, respektīvi, veiktām prezidenta varas funkciju ietvaros. Tagad zemākās instances tiesa vērtēs, ko Tramps darījis kā prezidents, ko – kā privātpersona. Izvērtēšana, visdrīzāk, prasīs mēnešus, līdz ar to kļūst stipri apšaubāmi, ka Trampu varētu diskvalificēt kriminālapsūdzību dēļ. Uzvaras nebūs Nr. 1 – britu konservatīvie Aizpagājušajā gadā Apvienotā Karaliste atjaunoja vēsturisko Parlamenta darbības regulējumu, kas tika izmainīts 2011. gadā. Proti, tagad, kā agrākajos laikos, lai atlaistu Parlamentu un izsludinātu jaunas vēlēšanas, premjerministram nav vajadzīga likumdevēju piekrišana. Formāli šo aktu gan veic karalis, taču lēmums piekrīt valdības vadītājam. Tā nu 22. maijā premjerministrs Riši Sunaks paziņoja par Parlamenta atlaišanu un jaunām vēlēšanām 4. jūlijā. Daudziem tas bija pārsteigums, ciktāl, saskaņā ar likumu, ar vēlēšanām varēja pagaidīt vēl līdz nākamā gada janvāra nogalei. Iespējams, lēmums tika pieņemts, bažījoties, ka konservatīvo atrašanās pie varas tikai arvien vairāk deldē viņu elektorāta atbalstu. Un jautājums, kas toriju sakarā tiek uzdots, ir: vai rīt viņus gaida tikai smaga sakāve, šķiroties no kādas puses pašreizējo deputātu mandātu, vai arī īsts slaktiņš, pēc kura no viņu frakcijas Apakšpalātā varētu palikt pāri vien kāda sestā daļa. Skaidrs ir viens: četrpadsmit gadus ilgušais konservatīvo varas periods Apvienotajā Karalistē noslēdzas, tagad varas groži kādu laiku būs leiboristu rokās. Toriju smagākās problēmas sākās līdz ar pandēmijas laikā uzliesmojušo skandālu, kad atklājās, ka premjera Borisa Džonsona biroja darbinieki pārkāpuši pašu valdības noteiktos pulcēšanās ierobežojumus. Nelīdzēja Džonsona spilgtā darbošanās Ukrainas labā pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma – 2022. gada septembrī viņš demisionēja, un pāris mēnešus vēlāk arī viņa pēctece amatā Liza Trasa. Uz ekonomikas stagnācijas, palielu sociālo problēmu un inflācijas fona stāvokli labot nav izdevies arī Riši Sunakam. Ja šobrīd torijiem Apakšpalātā ir 344 no 650 vietām, savukārt viņu pastāvīgajiem konkurentiem leiboristiem – 205 vietas, tad pēc vēlēšanām šī aina, visdrīzāk, būs apvērsta. Leiboristi, kurus viņu pašreizējais līderis Kiers Stārmers pavērsis mērenākā virzienā pēc sava priekšgājēja Džeremija Korbina diezgan radikālā kreisuma, popularitātē apsteidz konservatīvos apmēram divkārt. Savas pozīcijas un nepilnu pussimtu deputātu vietu visdrīzāk saglabās trešā lielākā frakcija – Skotu nacionālā partija, kā arī ceturtā lielākā – liberāldemokrāti, kuriem pašreiz ir 15 vietas. Taču iespējams, ka uz toriju rēķina ir iespējas iedzīvoties arī kādam britu politikā netradicionālam spēkam – partijai „Reformēt Apvienoto Karalisti”. Tā ir tā pati savulaik zināmā Breksita partija, kura vēlāk mainīja nosaukumu un pārslēdza savu galveno uzmanību uz migrācijas un sociālo politiku, un tagad tiek raksturota kā nacionāli populistisks spēks. Kopš 3. jūnija partijas priekšgalā ir atgriezies kādreizējais līderis Naidžels Farāžs. Jau gadu mijā partijas reitingi apsteidza liberāldemokrātus, bet pagājušomēnes nepatīkami pietuvojās konservatīvajiem. Uzvaras nebūs Nr. 2 – franču centristi Francijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – vēlēšanu pirmā kārta notika svētdien, 30. jūnijā. 577 deputātu mandāti tiek sadalīti pēc mažoritārās sistēmas, kur pirmajā kārtā vietas iegūst tie, kas tikuši pie absolūtā vairākuma. Pārējos apgabalos vēlēšanās piedalās visi kandidāti, kas saņēmuši vairāk par 12,5% balsu. Pēc svētdienas balsojuma izšķirts vien 76 mandātu liktenis; tūlīt pēc vēlēšanām 306 apgabalos bija trīs pretendenti, piecos apgabalos – četri. Kā jau tika prognozēts, labāko rezultātu ar apmēram trešdaļu balsu un 38 deputātu vietas ieguvusi nacionālistiskā, labēji populistiskā Nacionālā apvienība ar tās līderi Marinu Lepenu un viņas jauno protežē, premjera kandidātu Žordānu Bardellu priekšgalā. Šis spēks vairs nav tik radikāls kā kādreiz, bet tā programmas pamanāmākie elementi ir nelegālās migrācijas apkarošana, vidusmēra francūzim tīkama nodokļu politika un vispārēja pozicionēšanās par vairāk kārtības ielās, mācību iestādēs u. tml. No šiem galēji labējiem rezultātos daudz neatpaliek arī kreiso partiju bloks Jaunā Tautas fronte, kurā pamanāmākie spēki ir antikapitālistiskā „Nelokāmā Francija”, Sociālistiskā partija, partija „Ekoloģisti”, Komunistiskā partija un vēl vairākas citas sīkākas grupas. Kreisie jau ieguvuši 32 mandātus. Uz šī fona graujoši izskatās prezidenta Makrona partijas „Renesanse” un tās partneru veidotā bloka „Kopā par Republiku” iegūtās divas vietas. Protams, viss izšķirsies otrajā kārtā 7. jūlijā. Pirmdien un otrdien risinājās kandidātu atteikšanās process, kura rezultātā tagad palikuši 95 apgabali ar trīs pretendentiem un viens ar četriem. Jaunā Tautas fronte saviem kandidātiem deva skaidru rīkojumu atkāpties visur, kur viņi ir trešajā pozīcijā. Centristu bloks nav tik organizēts, galīgais lēmums tiek atstāts pašu kandidātu ziņā, tomēr arī viņi daudzviet atsakās par labu kreisajiem. Kā kreisajiem, tā centristiem ir ļoti svarīgi, lai absolūto vairākumu parlamentā neiegūtu Nacionālā apvienība. Pašreizējās prognozes liecina, ka Lepenas partijai līdz alktajam vairākumam varētu mazliet pietrūkt. Tad viņiem nāktos mēģināt vienoties ar Republikāņu partiju – labēji konservatīvajiem, kuri var cerēt uz kādu pussimtu balsu, un lasīt pa vienam atbalstu dažādu neatkarīgo labējo rindās. Ja Nacionālajai apvienībai tas izdotos, tad Francija tiktu pie radikāli labējas valdības – kā tiek uzsvērts, pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara, kad sadarbībā ar nacistu okupantiem pastāvēja t.s. Višī režīms. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Cik vienota Eiropa savā attieksmē būs pret Ukrainu un Krieviju. Un kā ir ar Ķīnu. Un kāda būs attieksme pret Amerikas Savienotajām valstīm pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Ar kādiem ārpolitikas izaicinājumiem nāksies saskarties Eiropas Parlamenta jaunajam sasaukumam? Krustpunktā analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns, TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes locekle, profesore Žanete Ozoliņa. Kas būs Eiropas Savienības ārējās politikas fokusā nākamajos gados? Kādi izaicinājumi mūs gaida, runājot par spriedzi pasaulē. Protams, nav šaubu, ka Latvijā uzmanība pirmkārt ir vērsta Ukrainas un Krievijas virzienā. Vai arī Baltkrievija jāpiemin. Bet tas ir saprotams, jo tas, kas tur notiek, mūs skar vissāpīgāk. Bet droši varam prognozēt arī citus izaicinājumus. Pirmkārt, attiecības ar Ķīnu, jo šis valstspolitika daudzos rada arvien lielākas bažas. Tad prezidenta vēlēšanas Savienotajās Valstīs, perspektīva par Trampa atgriešanos Baltajā namā daudzus satrauc. Tālāk jau arī jautājumi par Eiropas Savienības paplašināšanos, notiekošo Kaukāzā mums ir arī daudz nezināmā.

Cik vienota Eiropa savā attieksmē būs pret Ukrainu un Krieviju. Un kā ir ar Ķīnu. Un kāda būs attieksme pret Amerikas Savienotajām valstīm pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Ar kādiem ārpolitikas izaicinājumiem nāksies saskarties Eiropas Parlamenta jaunajam sasaukumam? Krustpunktā analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns, TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes locekle, profesore Žanete Ozoliņa. Kas būs Eiropas Savienības ārējās politikas fokusā nākamajos gados? Kādi izaicinājumi mūs gaida, runājot par spriedzi pasaulē. Protams, nav šaubu, ka Latvijā uzmanība pirmkārt ir vērsta Ukrainas un Krievijas virzienā. Vai arī Baltkrievija jāpiemin. Bet tas ir saprotams, jo tas, kas tur notiek, mūs skar vissāpīgāk. Bet droši varam prognozēt arī citus izaicinājumus. Pirmkārt, attiecības ar Ķīnu, jo šis valstspolitika daudzos rada arvien lielākas bažas. Tad prezidenta vēlēšanas Savienotajās Valstīs, perspektīva par Trampa atgriešanos Baltajā namā daudzus satrauc. Tālāk jau arī jautājumi par Eiropas Savienības paplašināšanos, notiekošo Kaukāzā mums ir arī daudz nezināmā.

"Atsperē" šoreiz tikšanās ar šī pavasara jubilāru, reiz ļoti un pa īstam, arī tagad reizumis "Klasikas" kolēģi, komponistu, pētnieku, mūzikas žurnālistu un kultūras dzīves procesu virzītāju Edgaru Raginski, kuram 31. martā apritēja apaļi četrdesmit. Liene Jakovļeva: Kas ir četrdesmit tavā skatījumā: robežšķirtne, kuru mēdzam saukt par slaveno četrdesmitgadnieku krīzi, zīmīgs nogrieznis, vai arī – vienkārši viss turpinās? Edgars Raginskis: Veselīgi paskatīties uz aizvadīto dzīves periodu ir arī citos laikos, bet četrdesmit gadu slieksnis ir tāds interesants posms. Man, piemēram, šobrīd ir tā: Mūzikas akadēmijā, kur mācu studentus cenzūras kursā un arī mūzikas žurnālistikas modulī, reāli secinu, ka pēc gadu skaita jaunieši ir tādi paši, kāds es biju pirms divdesmit gadiem, bet kā personības viņi radikāli atšķiras. Tas ir veselīgi – uztaisīt tā saucamo realitātes pārbaudi, bet no otras puses, tāpat kā visi, kuriem vairs nav divdesmit, arī es arvien labāk saprotu to, ka ķermenis neapturami noveco, bet gars un smadzenes vismaz pagaidām saglabā zināmu jauneklīgumu. (..) Nav tā, ka četrdesmitā jubileja man nozīmētu kaut ko diženu: to nosvinēju jau februārī, kad Mazajā ģildē man bija koncerts. Bet vispār šis posms no trīsdesmit astoņiem līdz četrdesmit un droši vien vēl kādu laiku man būs tāds kā vērtību izsvēršanas laiks, jo nevaru teikt, ka beidzamos divdesmit gadus būtu vienlīdz intensīvi darbojies kompozīcijā vai klavierspēlē. Laba tiesa manas dzīves aizritējusi "Klasikā" un esmu ļoti pateicīgs par to – tas palīdzējis man veidoties kā personībai, ļoti daudz ko uzzināt un iegūt virkni kompetenču, bet tagad, dzīvojot Smiltenes novadā, darbojoties turienes kultūras dzīvē un sastrādājoties ar tās brīnišķīgajiem cilvēkiem, es kaut kā vairāk un intensīvāk atgriežos pie komponēšanas. Kad mācījos pie Pētera Plakida bakalaura studiju laikā Mūzikas akadēmijā un marta sākumā sveicu viņu dzimšanas dienā, viņš mēdza ironizēt: ko tu mani te tagad sveic, nejūtu nekādus savus nopelnus – apsveic  mani ar kādu pirmatskaņojumu vai koncertu! Jā, tagad es to saprotu. Tad nu nākamreiz mani, ja kāds vēlēsies, varēs sveikt 18. maijā Kuldīgā, kur uzstāšos Dāvida Kļaviņa uzņēmuma kamerzālē.  Tā būs tā pati programma, kas Mazajā ģildē? Nē, nekādā ziņā! Jo improvizācija iekļauj to, ka tu katru reizi dari kaut ko citādāk. Turklāt tu pielāgojies – pat neapzināti – konkrētās vietas atmosfērai un arī katram instrumentam. Tur būs Dāvida Kļaviņa instruments, ko man gadījies spēlēt tikai pāris reižu, tā ka interesanti, kā tur klāsies. Ik pa laikam tu mūs mēdz pārsteigt. Piemēram, dodoties uz Honkongu. Arī sākot darboties tevis jau pieminētajā Smiltenes novadā un kļūstot gan par Kultūras centra vadītāju, un nu jau kādu laiku vadot visa novada kultūras dzīvi. Vai tev pašam tie bijuši tādi kā lēcieni aukstā ūdenī? Es pat nedomāju, ka aukstā ūdenī. Vienkārši tad, kad uzkrāta zināma dzīves pieredze, ar lielāku drošības izjūtu un interesi dari tās lietas, kas tevi [aizrauj]. Ir vēl viena tēma, kas noteikti jāpiemin: gan mūziķiem, gan radošiem cilvēkiem kopumā, gan īstenībā katram cilvēkam ir svarīga savas iekšējās mentālās higiēnas un mentālās veselības uzturēšana noteiktā līmenī. Pirms nu jau vairāk nekā pieciem gadiem sāku iet psihoterapijā, kas man ārkārtīgi palīdzējusi: esmu savai terapeitei ļoti pateicīgs par to, ka viņa rosinājusi dažādus domu procesus, kas manī noritējuši ilgstošā laika periodā un palīdzējuši sevi stabilizēt. (..) Honkonga bija saistīta ar to, ka biju mazliet noguris no pārāk monotonā darba režīma Latvijā. (..) Latvija savā ziņā ir province: kaut arī mums ir ārkārtīgi daudz skaistu kultūras notikumu, būsim reālisti – pārāk daudziem cilvēkiem viss par tevi ir skaidrs un visiem par tevi izveidojies priekšstatu kopums un viedoklis. Tas ir saprotami, bet arī nogurdinoši. Tāpēc domāju – došos projām uz citu pasaules malu. Ironiski, ka tajā laikā iepazinos ar savu – tagad nu jau bijušo – sievu, sākās kovids, studentu nemieri un demokrātijas kustība. Ironiski tādā ziņā, ka biju domājis pilnībā pārtraukt saikni ar Latviju, tomēr tas neizdevās, un es, protams, esmu šim cilvēkam un arī citiem, kuri ar mani izvēlējušies tā vai citādi veidot draudzības saites, pateicīgs par to, ka es daudz ko esmu iemācījies. Ja nebūtu bijis kovida, ej nu sazini, varbūt Honkongā es būtu palicis ilgāk. Pašlaik Honkongā situācija ir stipri bēdīgāka nekā tad, kad 2018. gadā tur ierados. Savukārt 2018. gadā bija bēdīgāk nekā 2014. gadā, kad notika lietussargu revolūcija, jo Ķīnas Komunistiskā partija ir nepielūdzama. (..) Tu atgriezies Latvijā, un šobrīd esi piederīgs Smiltenei. Tomēr esi radījis tāda diezgan "spundīga" tēla iespaidu: piemēram, tu droši raksti sociālajos medijos  to, ko tu domā. Sociālie tīkli savulaik man bija liels izaicinājums. (..) Tie, kas tos izgudroja, neiedeva mums prasmes ar tiem rīkoties – paši mācījāmies un mācoties ļoti daudz ko izdarījām šķērsām, apdedzinājāmies un, kas diemžēl nav pilnībā pagaisis vēl joprojām – sociālajos tīklos cilvēks vēl arvien ir ārkārtīgi agresīvs, toksisks, ja viņam ir vēlme kaut ko kādam diži pierādīt. Tagad esmu kļuvis rāmāks. Ja man kaut kas nepatīk kolēģu darbā, es to mēdzu pateikt, bet paturot prātā, ka profesionālo no privātā ir vēlams nodalīt un nav nepieciešams cilvēku aizskart. Bet savā mūzikā esi romantiķis... Droši vien. Teiksim tā: viena no manas mūzikas [un arī būtības] šķautnēm ir trauslāka, nekā pašaizsardzības nolūkos izvēlos to rādīt citiem. Skaista un romantiska noskaņa valda vairākās tavās dziesmās. Man liekas, arī dzeja, ko tajās izmanto, tev ir ļoti svarīga. Gribētos cerēt, ka katrs komponists, kurš izvēlas publiski demonstrēt savu mūziku, arī padomā par vārdiem un to nozīmi. Turklāt dzejai ne vienmēr jābūt komplicētai. Domāju, ka citiem ir atšķirīga pieeja. Man pat ir labi, ja virsmas līmenī dzejolis ir šķietami klārs un vienkāršs. Tā varētu teikt par Jāņa Baltvilka dzeju. Bet tie, kas pazīst Jāņa Baltvilka dzeju, zina, cik tā ir asprātīga un daudzslāņaina, ja virsmas līmenim tiekam garām. Tādēļ bieži vien ir tā, ka uzrakstu kādu dziesmu bērniem, bet beigās izrādās, ka šai auditorijai tā īsti neder – bērniem vajag kaut ko atsperīgu, kustīgu un uzmanību piesaistošu, bet es esmu uzrakstījis kaut ko lirisku un mazliet citai auditorijai paredzētu. (..) Līdzās Jāņa Baltvilka vārdam ir arī Austra Skujiņa, Ojārs Vācietis – stabila vērtība, Māris Melgalvs ir bijis, un pēdējā laikā esmu piefiksējis, ka viegli un nepiespiesti man top mūzika ar Knuta Skujenieka dzeju. Diemžēl dzīvē tā arī neiepazinos ar šo personību. Tā Knuta Skujenieka dvēseliski tiešā, dažreiz sāpīgi atkailinātā, bet liriski romantiskā, sirsnīgā pasaules izjūta... Te nu es apstiprinu tavus iepriekš teiktos vārdus par to romantiķi, bet es noteikti negribu to ne idealizēt, ne arī kaut kādā veidā sentimentalizēt. Vienkārši tāda tā mana personības konfigurācija ir, un esmu droši vien trauslāks, nekā labai tiesai "Klasikas" klausītāju un kolēģu esmu to demonstrējis. Bet no otras puses – tajā mirklī, kad cilvēks pamazām iegūst mazliet lielāku rūdījumu un dzīves pieredzes bagāžu, viņš var atļauties būt atklātāks pret apkārtējo pasauli: jo – kaut arī zini, ka ir diezgan liels procentuālais potenciāls, ka otrs cilvēks tevi var sāpināt vai nodarīt tev pāri, tu arī saproti, ka tā ir dzīves sastāvdaļa. Un galvenā atziņa no tā visa ir tāda, ka tiecies iespēju robežās nenodarīt pāri citiem. Tas sanāk ar mainīgām sekmēm, bet iespēju robežās tomēr cenšamies. Cik atklāts tu vari būt tad, kad raksti teātra mūziku? Jo tā tomēr ir tikai viena no sadaļām un šķautnēm šajā sarežģītajā mākslā, tomēr tu tur esi klātesošs un esi bijis arī nominēts balvai – pavisam nesen.  (..) Mana pieeja, teātra mūziku rakstot – lai tā integrējas kopējā mākslas izteiksmes līdzekļu paletē tā, ka nedominē un neprevalē.  Režisora pieeja savukārt droši vien ir izvēlēties savus domubiedrus. Te es domāju Valteru Sīli irmām kārtām.  Es tā gribētu cerēt. Arī Ingai Tropai sirsnīgi sveicieni, vēl varu minēt arī Paulu Pļavnieci, Kristu Burāni. Atvainojos tiem, kurus nepieminu. Bet – jā: cilvēki, ar kuriem sadarbojos teātra jomā, pirmkārt ļauj man pastarpinātā veidā realizēt amatierteātra aktiera ambīcijas, nevis mani laižot uz skatuves, bet ļaujot citādāk izpausties teātra mūzikas radīšanā. Un tas īstenībā bija veids, kā es atgriezos mūzikā. Iepazinies ar Valteru Sīli, atkal sāku atgriezties mūzikas komponēšanā. (..)  Kas tev vēl jāizdara, lai tava disertācija par cenzūru iegūtu kādus apveidus? Process diezgan tiešs un vismaz simboliski vienkāršs. Pirmkārt, jānoformē darbs korektā formā, lai varu to iesniegt savā augstskolā Honkongā. Iesniegšu to digitālā veidā, bet, ja vajadzēs fizisko kopiju, sarunāšu, lai kāds to izprintē. Kad būšu aizsūtījis manuskriptu, recenzenti to aplūkos, norādīs uz pamanītajām kļūdām un atsūtīs darbu man atpakaļ, lai tās izlaboju. Vai pēkšņi sacīs – viss ir pilnīgā tūtē un slikti... (smejas) It kā nevajadzētu būt tik dramatiskam scenārijam. Kad veikšu attiecīgos labojumus un tos pieņems, sekos aizstāvēšana.  Kur tā notiks?  Te ir tā interesanti. No vienas puses, labprāt aizbrauktu vēlreiz uz Honkongu, pat ja tas varētu radīt zināmas skumjas saistībā ar to, ka notikušas pārmaiņas sociālajā, politiskajā un lingvistiskajā telpā. No otras puses, tas ir rūpīgi jāpavērtē, jo disertāciju rakstu par sensitīvu tēmu – mūzikas cenzūru Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Cenšos panorāmiski pārskatīt mūzikas žanrus, tostarp popmūziku, nepretendējot uz superpadziļinātu katra žanra analīzi, bet vismaz izprotot tendences un saprotot interesi, ko cenzūra izrādīja par vienu vai citu žanru, izprotot cenzūras darbības mehānismus un, kas manā gadījumā interesanti man pašam – arī cenzūras apiešanas stratēģijas, ko praktizēja komponisti un komponistes, dzīvojot vienkārši vājprātīgos, pat šizofrēniskos apstākļos, kad nevarēja saprast, kurā brīdī kas ir atļauts un kas ir aizliegts. Daudzi tomēr pamanījās radīt brīnišķīgu mūziku, bet vienlaikus tika neizbēgami psiholoģiski ietekmēti, daļa no viņiem pat deformēti, un daļai šī visa interakcija ar cenzūras aparātu beidzās pat traģiski. Vispār mana motivācija, disertāciju rakstot, ir atdot balsi vai dot vārdu tiem, kurus savulaik pabīdīja malā un kuru tēmas noklusēja. Piemēram, balstoties pētniecībā, ko Aija Kupjanska ir brīnišķīgi darījusi savā maģistra darbā, papētīju Felicitas Tomsones operas "Pūt, vējiņi!" gadījumu. No vienas puses – tā ir liela veiksme, jo tā ir pirmā latviešu komponistes sievietes opera, kas uzvesta mūsu Baltajā namā. No otras puses, pateicoties tā brīža mūzikas kritikai… Tur ir arī skanīgi vārdi – piemēram, Oļģerts Grāvītis, kurš gan mūža beigās nožēloja savu [rīcību]. Vārdu sakot, nesaudzīgi uzbrūkošās un nepamatoti kritiskās attieksmes dēļ komponiste savā mūžā pēc tam vairs neko nozīmīgu neuzrakstīja. Kad studentiem jautāju, vai viņi zina tādu Felicitu Tomsoni, viņi, tāpat kā es pirms neilga laika, neko par viņu nezina. Tas ir viens piemērs.  Bet ir jau arī cilvēki, kuri aizvien ir starp mums, bet mēs par viņiem nerunājam. Tas ir vēl jo sensitīvāk. Jo atkal: neesmu nekāds soģis, bet mūsdienās ir ļoti populāri no pašreizējo vērtību sistēmas skatpunkta kritizēt un vērtēt pagātnes cilvēku darbus: vai, kā viņi nemācēja, es gan mācētu! Jā, es sev uzdodu regulāri šo jautājumu – interesanti, kā es būtu dzīvojis padomju laikā? Vai arī būtu kādu stučījis? Vai arī kādam, latviski sakot, būtu savārījis mēslus? Vai būtu atradis sevī iekšējo spēku vismaz iekšēji saglabāt spīvu pretošanos, vai – kā Marģera Zariņa gadījumā – rotaļīgi ironisku attieksmi? Ej nu sazini!  Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēliju (20:19-31)

6. aprīlī Rundāles pils Baltajā zālē ar baroka mūzikas programmu uzstāsies Liepājas Simfoniskā orķestra koncertmeistares Līgas Baltābolas vadītais stīgu instrumentu ansamblis un klavesīniste Gertruda Jerjomenko. Žana Marijas Leklēra, Georga Frīdriha Hendeļa un Antonio Vivaldi darbus kopā ar Līgu atskaņos vijolnieki Zane un Jānis Baltāboli, Baiba Lasmane, altiste Annija Elizabete Meija un čelliste Dina Puķīte. Par senajām kamermuzic­ēšanas tradīcijām Liepājas Simfoniskajā orķestrī, par liepājniekiem īpašo Rundāles pili, mīlestību pret baroka mūziku un par programmā iekļautajām kompozīcijām Līgu Baltābolu izvaicā Dina Dūdiņa-Kurmiņa. Līga Baltābola: Mēs varam būt ļoti laimīgi, jo orķestris ļoti palīdz un visādā veidā atbalsta mūziķu iesaistīšanos kamermūzikas programmās. Jau tad, kad atnācu uz orķestri 2009. gadā, bija iespēja pieteikties dažādiem projektiem un iesniegt konkursiem savas programmas. Toreiz vairāk muzicējām Liepājas stīgu kvarteta sastāvā, un galvenā vieta, kur notika šie koncerti, bija Balvu muiža, bet nu jau desmit gadus orķestrim ir sadarbība ar Rundāles pili, līdz ar to arī tur ir iespējami koncerti. Šī sadarbība ir rezultējusies gandrīz 60 koncertos - ja nemaldos, šīs sestdienas koncerts būs 58., turklāt būs klāt arī Lancmaņa kungs. Mēs esam ļoti pateicīgi, ka šī brīnišķīgā vieta ir bijusi pieejama un esam varējuši spēlēt visdažādāko dažādu gadsimtu mūziku, tādēļ tā nebūs pēdējā reize, kad tur viesojamies. 3. augustā paredzēts spēlēt Artura Maskata dubultkoncertu, kurā solisti būs Sandis Šteinbergs un Ēriks Kiršfelds. Jau trīs gadus notiek arī Dienvidkurzemes mūzikas festivāls “Rimbenieks”. Tas ar katru gadu plešas plašumā, aptverot arvien vairāk koncertvietu un mūzikas stilu. Izmantoju izdevību un, aptaujājot tuvākos mūziķus, kas gribēja ar mani kopā muzicēt baroka programmā, to arī veidoju, jo baroka mūzika man ir ļoti, ļoti tuva sirdij un dvēselei, un, tā kā simfoniskajā orķestrī iespējas to spēlēt ir salīdzinoši reti, es izmantoju izdevību un pulcināju nelielu mūziķu kopu- mēs esam četras vijoles, alts, čells un klavesīns. Mums par lielu prieku ar mums piekrita muzicēt klavesīniste Gertruda Jerjomenko, un tā mēs sākām to darīt. Pagājušgad šī programma festivālā “Rimbenieks” skanēja Bārtā.

Vēlēšanu rezultāti Taivānā. Vai Ungārijai varētu atņemt balstiesības Eiropadomē? Tramps triumfē priekšvēlēšanu cīņā Aiovas štatā. Aktualitātes analizē TvNet žurnālists Arturs Bikovs, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un valodu students, Taivānas vērotājs un "Taiwanese tailes" bloga autors Aleksandrs Gross. Savaldīt Orbānu Decembra vidū Eiropadomes samitā notika divas svarīgas lietas – 26 Eiropas valstu līderi bez Ungārijas premjera Viktora Orbāna klātbūtnes vienojās sākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu. Un Ungārijas veto bloķēja Eiropas Savienības dalībvalstu līderu vienošanos par finansiāla atbalsta paketi Ukrainai 50 miljardu eiro apjomā. Kopš decembra Briselē spriests par to, kā apiet Ungārijas veto un nodrošināt Ukrainai ļoti būtisko finansējumu. Piektdien, 12.janvārī, 120 Eiropas Parlamenta deputāti pieprasīja apturēt Ungārijas balsstiesības Eiropadomē, ņemot vērā Eiropas Savienības 7.pantu. Pants nosaka, ka  Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var nolemt attiecīgai dalībvalstij uz laiku atņemt dažas tiesības, (..) tostarp šīs dalībvalsts valdības pārstāvja balsstiesības Padomē. Ja lēmumu pieņems, tā būs pirmā reize ES vēsturē, kad šis pants tiek piemērots un eiroparlamentārieši norāda, ka tas būs spēcīgs signāls visām dalībvalstīm, ka tiesiskuma un valstu sadarbības apdraudēšana netiks tolerēta. Nākamā Eiropadomes tikšanās plānota 1.februārī. Trampa triumfs Aiovas štats parasti ir pirmais, kur reizi četros gados iesākas priekšvēlēšanu cīņa, lai noteiktu, kas gada beigās sacentīsies par saimnieka krēslu Baltajā namā. Arī šoreiz nedēļa iesākās ar cīņu par nomināciju Republikāņu partijā, un tajā ļoti pārliecinošu uzvaru svinējis eksprezidents Donalds Tramps. Viņu atbalstījusi puse no visiem republikāņu vēlētājiem. Tas gan nav nekāds pārsteigums, jo Trampa uzvaru prognozēja visas socioloģiskās aptaujas. Intriga bija par to, kurš varētu ieņemt otro vietu. Un to izdevās izraut Floridas gubernatoram Ronam De Santesam, tomēr turpat līdzās ir arī bijusī ASV vēstniece ANO Nikija Heilija. Ļoti bieži pēc pirmajām vēlēšanām no tālākas cīņas izstājas visnepopulārākie kandidāti, un pirmais par to paziņoja uzņēmējs Vimeks Ramasvami, kurš palika ceturtajā vietā. Viņš teica, ka turpmāk pilnībā atbalstīs Donaldu Trampu. Kaut arī Nikija Heilija palikusi trešajā vietā, viņa pagaidām no cīņas negrasās izstāties. Heilija lielāko uzsvaru liek uz citiem aptauju rezultātiem. Pašreizējais vēlētāju noskaņojums rāda, ka Trampa un Baidena cīņā rezultātu vēl grūti prognozēt. Tur abiem kandidātiem būtu līdzīgs atbalsts. Bet ja cīņa būtu starp Heiliju un Baidenu, Heilija pārliecinoši uzvarētu ar 17 procentu lielu pārsvaru. Tādā gadījumā par Heiliju balsotu arī daudzi demokrātu vēlētāji, par spīti viņas pārliecībai, piemēram, abortu jautājumos. Taivāna turpina skatīties ASV virzienā Taivānā nedēļas nogalē notika prezidenta vēlēšanas, un tām rūpīgi sekoja līdzi visa pasaule. Pieaug bažas, ka Taivāna var kļūt par vēl vienu starptautiskās spriedzes epicentru. Kopš 1949.gadā šajā salā patvērās pilsoņkarā sakautā Ķīnas Republikas nacionālistu valdība, bet komunistu ieņemtajā kontinentālajā daļā tika proklamēta Ķīnas Tautas Republika, Taivāna un kontinentālā Ķīna tiek pārvaldītas atsevišķi. Taču Pekina uzskata Taivānu par savas teritorijas sastāvdaļu un arvien uzstājīgāk sola panākt valsts atkalapvienošanu.  Šajās vēlēšanās līdzšinējais viceprezidents Lai Cjinde no Demokrātiskās progresīvās partijas sacentās ar opozīcijā esošās Ķīnas Nacionālistu partijas kandidātu Hou Jouji, kurš solīja uzlabot attiecības ar Pekinu. Bija arī trešais kandidāts no Taivānas Tautas partijas, kas teicās atrast vidusceļu un saglabāt ciešas attiecības gan ar Vašingtonu, gan būt pielaidīgāks pret lielo Ķīnu. Ņemot vērā, ka tā ir jauna partija, vairāk nekā 26 procentu vēlētāju atbalsts ir uzskatāms par ļoti labu. Tomēr pāri par 40 procentiem vēlētāju atbalstīja līdzšinējo viceprezidentu, un tas nozīmē, ka Taivāna turpinās līdzšinējo politisko kursu, iestājoties par ciešākām attiecībām ar Savienotajām valstīm. ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens pēc rezultātu paziņošanas apsveica jauno prezidentu, šādi izpelnoties asu Ķīnas nosodījumu. Pekina nekavējās ar paziņojumu, ka tā nemainīs savu politisko apņemšanos, un patīk tas citiem vai nē, bet Taivāna būs daļa no lielās Ķīnas.  Sagatavoja Aidis Tomsons un Ieva Zeiza.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šis ir maestro Marisa  Jansona 80. jubilejas gads. Pieminot izcilo diriģentu, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā sarīkota izstāde „Virsotnes. Marisam Jansonam – 80”, tajā skatāmas norvēģu mākslinieka Hokona Gullvoga gleznas un skices: Marisa Jansona portretu sērija, arī norvēģu literatūras klasiķi un viņu darbu ilustrācijas. Izstādes veidotāji Gunda Vaivode un Jānis Dripe izcēluši Marisa Jansona Oslo periodu. Savukārt Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris šovakar, 7. decembrī, Lielajā ģildē godinās Marisu Jansonu ar īpašu viņam veltītu koncertu, un arī ģildes Baltajā zālē būs skatāma virkne Marisa Jansona portretu, ko gleznojis Hokons Gullvogs. Kopā ar izstādes veidotājiem - Latvijas Nacionālās bibliotēkas padomnieku arhitektūras un kultūrpolitikas jautājumos Jāni Dripi un Latvijas Radio 3 "Klasika" vadītāju Gundu Vaivodi - izejam izstādes ceļu, kurā eksponēti norvēģu mākslinieka Hokona Gullvoga [Hakon Gullvag] gleznotie Marisa Jansona portreti, arī norvēģu literatūras klasiķu un viņu darbu iedvesmotas ilustrācijas -  tā nonākam mazākajā telpā, tās iekārtojums vedina sarunu par virsotnēm. Arī izstādes nosaukums ir „Virsotnes”. Mariss Jansons Norvēģijā kopā ar Oslo filharmonisko orķestri pavadīja turpat 23 gadus, bet sākums bija 1979.gadā. Oslo periodā pazīstamais norvēģu mākslinieks Hokons Gullvogs radīja Marisa Jansona portretu sēriju. Izstādes iekārtošanas brīdī sastopu mākslinieku, te redzami arī divi video darbi, vienā redzama Gullvoga darbnīca, arī plaša izstāde Ķīnā 2016.gadā. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris šovakar godinās Marisu Jansonu ar īpašu viņam veltītu koncertu, šajā notikumā kā orķestra vieskoncertmeistare aicināta Elīze Botnesa no Oslo. Latvijas Nacionālās bibliotēkas audiovizuālā centra lasītavā ir ap 250 ierakstu, disku, vinila plašu, DVD kolekcijas, kas saistītas ar Marisu Jansona vārdu, bibliotēkā ir Maijas Amoliņas grāmata „Es zinu, es nekad nebūšu iedomīgs. Mariss Jansons”. Un top Gundas Vaivodes grāmata par izcilo diriģentu. Mariss Jansons dzimis 1943.gada 14.janvārī Rīgā un šis gads pagājis viņa 80. dzimšanas dienas piemiņas zīmē, ko noslēgs gan izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, gan koncerts Lielajā ģildē. Starp citu ģildes Baltajā zālē būs skatāmi arī Marisa Jansona portreti.

„Iespēja, ka Tramps uzvarēs cīņā par vēl vienu termiņu, ir ļoti reāla,” – tā publikācijā apgalvo raidsabiedrības CNN analītiķis Harijs Entens, atsaucoties uz aptauju rezultātiem. Tomēr par kandidāta reālām izredzēm nonākt Baltajā namā vairums politikas ekspertu joprojām ir visai skeptiski. Tikmēr Ukrainas armijas uzbrukuma operācijām joprojām ir tikai ierobežoti panākumi, smagi laužoties cauri krievu okupantu izveidotajiem mīnu laukiem un tikai dažviet iespiežoties pirmajā aizsardzības līnijā. Bet nedēļas nogalē vairāk nekā 40 valstu pārstāvji pulcējās samitā Saūda Arābijas pilsētā Džidā uz sarunām, kuru mērķis ir veidot Ukrainas miera procesu, iesaistot tajā arī t. s. globālo dienvidu valstis. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un ārpolitikas eksperts Ojārs Skudra. Ovālais kabinets vai cietuma kamera? „Iespēja, ka Tramps uzvarēs cīņā par vēl vienu termiņu, ir ļoti reāla,” – tā savas 30. jūlija publikācijas virsrakstā apgalvo raidsabiedrības CNN analītiķis Harijs Entens. Apgalvojuma pamatā ir aptauju rezultāti, kuri rāda, ka eksprezidenta reitingi šobrīd ir labāki nekā jebkad pēc 2020. gada vēlēšanām un vieni no labākajiem visā viņa politiskās karjeras vēsturē. Pašreiz Trampu atbalsta vairāk nekā puse no Republikāniskās partijas vēlētājiem, un šis atbalsts ir lielāks nekā visiem citiem potenciālajiem republikāņu kandidātiem kopā. Viņa spēcīgākā konkurenta, Floridas gubernatora Rona Desantisa reitings tikmēr rāda lejupslīdošu tendenci. Šī situācija gan var nešķist īpaši pārsteidzoša, zinot, ka nu jau apmēram deviņus gadus Tramps ir nemainīgi populārākais republikāņu politiķis. Tas, kas daudziem var šķist teju šokējoši, ir, ka šobrīd viņš reitingu ziņā ir praktiski panācis pašreizējo prezidentu Džo Baidenu. Kā zināms, kopš šī gada aprīļa Donalds Tramps ir pirmais prezidents vai eksprezidents Savienoto Valstu vēsturē, kuram uzrādīta krimināla apsūdzība. Un ne viena, bet veselas trīs! Lietā par grāmatvedības noteikumu pārkāpšanu, kas saistīta ar maksāšanu par mutes turēšanu pornoaktrisei Stormijai Denielsai, tiesa sāks skatīt lietu nākamā gada 24. martā. Tiesas procesa sākums lietā par slepenu dokumentu nelikumīgu piesavināšanos paredzēts nākamā gada maijā. Visbeidzot pirms dažām dienām eksprezidentam tika celtas apsūdzības potenciāli visnopietnākajā lietā – par viņa lomu 2021. gada 6. janvāra Vašingtonas nemieros. Donaldu Trampu apsūdz sazvērestībā nolūkā  pārkāpt pilsoņu tiesības, sazvērestībā nolūkā krāpt valdību, ļaunprātīgā oficiāla procesa kavēšanā un sazvērestībā nolūkā īstenot šādu kavēšanu. Savienoto Valstu likumi neliedz kriminālnoziegumos apsūdzētai personai kandidēt uz valsts galvas amatu, un neliedz to arī notiesātai personai. Juristiem neesot gan gluži skaidrs, vai Donalds Tramps teorētiski varētu kļūt arī vadīt valsti no cietuma kameras, taču ir skaidrs, ka, tiekot ievēlētam, viņam būtu daudz lielākas izredzes izvairīties kā no tiesāšanas, tā notiesāšanas. Atgriežoties pie prezidenta kandidātu reitingiem, tad aptauju rekordi pārspēti vēl vienā ziņā: vairāk nekā piektā daļa vēlētāju neuzskata par pieņemamu ne vienas, ne otras lielās partijas kandidātu. Līdz šim šis rādītājs nav bijis augstāks par 5%, izņemot 2016. gada vēlēšanas, kurās, kā zināms, Donalds Tramps pārspēja Hilariju Klintoni. Šāds vēlētāju noskaņojums palielina neatkarīgo kandidātu proporcionālo ietekmi, lai gan par šāda kandidāta reālām izredzēm nonākt Baltajā namā vairums politikas ekspertu joprojām ir visai skeptiski. Ukraina dur sāpīgi Ukrainas armijas uzbrukuma operācijām joprojām ir tikai ierobežoti panākumi, smagi laužoties cauri krievu okupantu izveidotajiem mīnu laukiem un tikai dažviet iespiežoties pirmajā aizsardzības līnijā. Kā stāsta, Krievijas vadonis Putins, nesen pārdzīvojis pamatīgu izbīli „Vāgnera grupas” privātmilitāristu dumpja laikā, tagad esot teju vai eiforijā par to, cik sekmīgi izdevies ierakties viņa armijai. Ar šo noskaņojumu izskaidrojama daudz bravūrīgākā poza, kuras nozīmīgākā izpausme ir sadarbības pārtraukšana t.s. Labības vienošanās ietvaros. Tomēr pēdējās nedēļās Ukraina īstenojusi vairākus uzbrukumus, kuri apliecina, ka Kijiva spēj trāpīt agresorvalstij visai jutīgos punktos. Vispirms te jāmin triecieni, kurus Ukraina 6. augustā vērsa pret Čonharas un Heničeskas tiltiem, kuri savieno Krimas pussalu ar Krievijas okupēto Ukrainas dienviddaļu. Spriežot pēc publicētajiem attēliem, tilti vismaz uz laiku padarīti autotransportam neizmantojami. Tā kā t.s. Krimas tilts, kas savieno okupēto pussalu ar Krievijas teritoriju pāri Kerčas šaurumam, tika atkārtoti bojāts jau pagājušā mēneša vidū, satiksme ar Krimu okupantiem kļūst arvien apgrūtinātāka. Otrs Ukrainas bruņoto spēku mērķis pēdējā laikā ir Krievijas kuģi, kuriem uzbrūk, izmantojot bezpilota peldlīdzekļus jeb ūdens dronus. 4. augustā šādā uzbrukumā tika nopietni bojāts Krievijas Melnās jūras flotes desanta kuģis „Oļeņigorskas kalnracis”, savukārt nākamajā dienā – Krievijas tankkuģis. Tomēr visefektīgākais, kaut arī no tīri militārā viedokļa visnenozīmīgākais, bija atkārtots dronu trieciens vienai no augstceltnēm Maskavas Starptautiskajā biznesa centrā, sauktā arī par Moscow-City. Tas ir šajā gadsimtā uzbūvēts debesskrāpju puduris, kura ēkas ir starp augstākajām Eiropā. Pēc visa spriežot, uzbrukumā neviens nav nopietni cietis, taču psiholoģiskais efekts, Maskavas elitārajai publikai sajūtot tiešu apdraudējumu Kremļa izraisītā rezultātā, ir pamatīgs. Krievija paliek aiz durvīm Nedēļas nogalē vairāk nekā 40 valstu pārstāvji pulcējās uz samitu Saūda Arābijas pilsētā Džidā uz sarunām, kuru mērķis ir veidot Ukrainas miera procesu, iesaistot tajā arī t.s. Globālo dienvidu valstis. Ideju par šādu procesu Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis izteica pagājušā gada nogalē, un par pirmo soli tās īstenošanā kļuva plaši nereklamētā tikšanās jūnijā Kopenhāgenā ar 15 valstu pārstāvju piedalīšanos. Džidas konference, tādējādi, vērtējama kā nozīmīga attīstība kaut vai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi. Nozīmīgs sasniegums ir Ķīnas iesaistīšanās, un par Pekinas īpašā vēstnieka Eirāzijas jautājumos Li Huja klātbūtni pirmām kārtām jāpateicas Saūdu karaļvalsts diplomātijai. Būdama tradicionāla Savienoto Valstu sabiedrotā, Saūda Arābija pēdējā laikā nozīmīgi tuvinājusies Ķīnai, kura, savukārt, palīdzējusi uzlabot Rijādas pagātnē pat atklāti naidīgās attiecības ar Teherānu. ASV delegāciju vadīja prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš pēc sarunām slavēja Ķīnas konstruktīvo pozīciju. Kas zīmīgi, aiz samita durvīm atstāta agresorvalsts Krievija, un Maskava jau nodēvējusi visu procesu par nelaimei lemtu. Arī tādas procesa dalībnieces kā Brazīlija un Meksika paudušas, ka neuzskata par adekvātu procesu, kurā nepiedalās „visas puses”. Tomēr Krievijas piedalīšanās, vismaz šobrīd, droši vien nozīmētu procesa izgāšanu. Viens no nozīmīgākajiem Ukrainas panākumiem Džidā ir visu dalībvalstu vienošanās par Ukrainas teritoriālās nedalāmības principu tās starptautiski atzītajās robežās, un to, kā zināms, Krievija kategoriski noraida. Tāpat šobrīd nav praktiski nekādu cerību, ka Kremli varētu piedabūt vispār runāt par prezidenta Zelenska 10 punktu miera plānu, kas ietver, cita starpā, arī starptautiska tribunāla izveidi kara noziedznieku sodīšanai un uz Krieviju pretlikumīgi izvesto Ukrainas bērnu atgriešanos dzimtenē. Kā vēsta Ukrainas diplomāti, Džidā „Zelenska desmit punkti” bija vienīgais apspriežamais miera priekšlikums. Viedokļu nesakritību tā sakarā gan procesa dalībvalstīm ir ļoti daudz. Sagatavoja Eduards Liniņš Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Par Liepājas Simfoniskā orķestra dalību festivālos “Liepājas skaņas Rundāles pilī” un Dienvidkurzemes festivālā “Rimbenieks” Kultūras rondo izvaicājam orķestra diriģentu Gunti Kuzmu un orķestra čellu grupas koncertmeistaru Klāvu Jankevicu. No 4. - 20. augustam ar 10 dažādiem koncertiem Dienvidkurzemi apceļos Liepājas Simfoniskā orķestra un Dienvidkurzemes novada pašvaldības kopīgi rīkotais mūzikas festivāls “Rimbenieks”, kas šogad notiek jau trešo reizi. Ieeja visos festivāla koncertos ir bezmaksas! Galvenais satura balsts festivālā būs kamermūzika, ko izpildīs Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķu veidoti ansambļi, pieaicinot arī citus solistus. Savukārt 5. augustā Liepājas Simfoniskais orķestris aicina mūzikas mīļotājus uz ikgadējo muzikālo piedzīvojumu “Liepājas skaņas Rundāles pilī”. Šogad festivāla programmā iekļauti trīs pasākumi, kuros tematiski tiks savienota kultūras un mākslas vēsture no antīkās pasaules līdz pat mūsdienām. Festivāla ievadā (pulksten 16) gaidāma koncertsaruna par pārmantoto un pazaudēto no antīkās pasaules, klasicisma laika un mūsdienām; turpinājumā (pulksten 19) Rundāles pils Baltajā zālē koncertēs Liepājas Simfoniskais orķestris, savukārt festivāls noslēgsies (pulksten 22) ar maģisku nakts koncertu Johana Sebastiāna Baha un Bendžamina Britena mūzikā.

Baidens kandidēs uz otru termiņu ASV prezidenta amatā. Noslēdzies Krievijas prezidēšanas mēnesis ANO Drošības padomē. Uzbekistānā aizvadīts konstitucionālais referendums. Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un politologs Kārlis Daukšts. Baidens iziet uz „skrejceļa” Pirms nedēļas Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena komanda publiskoja videovēstījumu, kas piesaka pašreizējā valsts galvas pretendēšanu uz otro termiņu Baltajā namā. Prezidenta vēlēšanām jānotiek nākamā gada 5. novembrī, un šis Baidena pieteikums vairo iespējamību, ka arī tās, tāpat kā iepriekšējās, izvērtīsies par dueli starp viņu un eksprezidentu Donaldu Trampu. Pēdējais savu nolūku kandidēt darīja zināmu jau pagājušā gada novembrī un uz pagājušās nedēļas jaunumiem reaģēja sev ierastajā stilā – pirms piecām dienām, uzrunājot savus atbalstītājus Ņūhempšīras štatā, viņš tēloja gaidāmās vēlēšanas kā labā un ļaunā cīņu, sakot, ka tā būšot izvēlē starp „spēku un vājumu, veiksmi un neveiksmi, drošību un anarhiju, mieru un konfliktu, labklājību un katastrofu”. Taisnību sakot, šī retorika vērtējama kā diezgan adekvāta atbilde uz demokrātu līdera videoklipa patosu, jo arī tajā ļoti daudz vietas atvēlēts kaitējumam, kuru eksprezidents nodarījis amerikāņu demokrātijai, un briesmām, kādas viņš tai joprojām rada. Kā trāpīgi norāda raidsabiedrības BBC komentētāja Entonijs Zērčers, Baidena „klišejiskā frāze „pabeigsim šo darbu”, kuru daudzi sagaidīja kā viņa kampaņas vadmotīvu, parādās tikai pašās klipa beigās. Vēstījums, turpretī, šķiet esam: „piebeigsim Donaldu Trampu un republikāņus”. Attiecīgi, šis kampaņas sākums vēlreiz apliecina, ka nākamais amerikāņu politikas gads, visticamāk, būs antagonisma un agresijas pilns. Augstākajā politiskajā līmenī Demokrātu partijas atbalsts esošajam prezidentam ir garantēts. Savienoto Valstu vēsturē ir tikai viens gadījums 19. gs. vidū, kad partija pēc pirmā termiņa nenominēja esošo prezidentu atkārtotajām vēlēšanām. Principiālu atbalstu Džo Baidenam jau paudis arī viņa galvenais sāncensis 2020. gada priekšvēlēšanās senators Bērnijs Sanderss. Cita aina gan paveras vēlētāju aptaujās. Apmēram 70% amerikāņu, t.sk. apmēram puse demokrātu elektorāta, uzskata, ka prezidentam nevajadzētu kandidēt atkārtoti. Kā galvenā problēma tiek minēts viņa cienījamais vecums. Jau šobrīd Džo Baidens savos 80 gados ir visu laiku vecākais Baltā nama saimnieks; otrā termiņa noslēgumā viņam būtu jau 86. Tiesa, arī Donalds Tramps savos septiņdesmit sešos daudz neatpaliek. Un, atšķirībā no Baidena, republikāņu rindās viņam ir daudz zaļoksnējāka alternatīva – spēka gados esošais Floridas gubernators Rons DeSantis, kurš ir nedaudz mērenāks par Trampu savās populistiskajās izpausmēs, bet pārstāv ļoti līdzīgu politisko ievirzi. Pliķis priekšsēdim Apvienoto Nāciju Drošības padomes prezidējošās valstis mainās ik pēc mēneša, attiecīgi katrai no piecpadsmit padomes loceklēm šis gods piekrīt apmēram reizi pusotrā gadā. Līdz ar aprīļa beigām noslēdzās Krievijas Federācijas prezidēšanas mēnesis. Zīmīgi, ka iepriekšējo reizi Kremļa pārstāvis augsto tribīni ieņēma tieši pagājušā gada februārī, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Saprotams, ka Kijivas pārstāvji ļoti asi kritizēja šo situāciju, kad institūcijā, kas domāta, lai novērstu konfliktus un agresiju pasaulē, prezidē ciniska agresorvalsts. Diemžēl, nekāds mehānisms, kas to varētu novērst, nav paredzēts. Krievijas pilnvarotais pārstāvis ANO Vasīlijs Ņebenzja, sagaidot prezidentūru, solīja debates, kurās tikšot pieteikta „jauna pasaules kārtība”, kurā vairs nedominēšot Savienotās Valstis. Savukārt kāds anonīms amerikāņu diplomāts Kremļa taktiku prezidēšanas mēnesī raksturoja modernajā slengā kā mēģināšanu trollēt rietumvalstis. Lielākoties tā ir ar Krievijas agresiju saistītu tēmu cilāšana, skaļi paužot savu, realitātei apgriezti proporcionālo vēstījumu. Rietumiem šai gadījumā bija jau gatava prettaktika, proti – uz sēdēm, kurās bija gaidāma spilgtākā maskaviešu iznešanās, devās nevis Savienoto Valstu vēstniece Apvienotajās Nācijās Linda Tomasa-Grīnfīlda, bet gan kāds viņas zemāka ranga kolēģis, kurš pie tam pameta zāli, kad Kremļa demagoģijas kulminācijas brīžos. Līdzīgi rīkojās arī vēl vienas Drošības padomes pastāvīgās dalībvalsts – Lielbritānijas pārstāvji. Tā notika, cita starpā, reizē, kad sanāksmi tiešsaistē uzrunāja bēdīgi slavenā Krievijas bērnu tiesību funkcionāre, Starptautiskās krimināltiesas aizdomās turētā Marija Ļvova-Belova. Krievijas pārstāvjiem, tai skaitā vairākas sēdes vadījušajam ārlietu ministram Lavrovam pagājušomēnes nācās uzklausīt visai daudz netīkama, taču sāpīgāko pliķi mēneša nogalē Krievija saņēma ANO Ģenerālajā asamblejā. Tika balsots par rezolūciju Apvienoto Nāciju un Eiropas Padomes sadarbības sakarā, kuras tekstā Krievijas rīcība attiecībā pret Ukrainu un arī Gruziju raksturota kā agresija. Kremlim netīkamākais ir tas, ka par rezolūciju balsoja arī tā it kā sabiedrotā – Ķīnas Tautas republika.   Vai salna Uzbekistānas pavasarī? 30. aprīlī Uzbekistānas pilsoņi balsoja konstitucionālajā referendumā, kas paredz nozīmīgas izmaiņas valsts pamatlikumā. Pēc oficiālās statistikas referendumā piedalījušies nepilni 85% balsstiesīgo un vairāk nekā 90% nobalsojuši par. Daudzas no tādējādi apstiprinātajām izmaiņām šķiet tiešām progresīvas, salīdzinot ar iepriekšējo modeli, kas stājās spēkā 1992. gadā. Tas bija laiks, kad valsts priekšgalā nostājās agrākais Uzbekijas PSR kompartijas vadītājs Isloms Karimovs. Viņš uzbūvēja vienu no Centrālāzijas autoritārajiem režīmiem, kuru vadīja līdz pat savai nāvei 2016. gadā. Viņa funkciju pārņēmēju, pašreizējo Uzbekistānas prezidentu Šavkatu Mirzijojevu, daudzi uzlūko kā reformētāju un demokratizētāju, salīdzinot viņu ar tādiem totalitāro sistēmu liberalizētājiem kā Dens Sjaopins Ķīnā vai Mihails Gorbačovs Padomju Savienībā. Viņa varas periodu reizumis dēvē par „Uzbekistānas atkusni” vai „pavasari”. Referendumā pārveidotā pamatlikuma burts šķiet to apliecinām. Sākot jau ar 1. pantu, kurā Uzbekistāna tagad definēta ne vien kā suverēna un demokrātiska, bet arī kā tiesiska, sociāla un sekulāra valsts. Jaunā redakcija aizliedz nāvessodu, pilsoņa izraidīšanu un nežēlīgu sodīšanu, paredz valsts garantijas trūcīgo nodrošināšanai ar mājokli, bezmaksas izglītībai un veselības aprūpes minimumam. Tomēr konstitucionālajam referendumam ir arī sava ēnas puse. Vara gādāja, lai nebūtu nekādas nopietnas pretkampaņas. Uzbekistānā tas ir vienkārši, jo, lai gan valstī ir piecas formāli neatkarīgas politiskās partijas, tās visas stingri atbalstīja iniciatīvu, tāpat kā pastāvīgi atbalsta prezidenta politiku. Vairāk nācās papūlēties ar žurnālistiem un blogeriem, dažus izsaucot uz nopratināšanām, bet prominento opozicionāro blogeri Mominovu apcietinot un izvirzot viņam acīmredzami safabricētas apsūdzības. Varu acīmredzami baida iespējamie protesti pēc tam, kad pagājušā gada jūlijā nemieri izcēlās autonomajā Karakalpakstānas republikā. Iemesls bija mēģinājums jaunajā konstitūcijas redakcijā likvidēt klauzulu par Karakalpakstānas tiesībām izstāties no Uzbekistānas sastāva. Brutālās nemieru apspiešanas laikā gāja bojā vismaz 21 cilvēks, vairāki simti tika arestēti, apmēram 60 no viņiem piespriesti dažāda ilguma cietumsodi. Tomēr strīdīgo punktu prezidents Mirzijojevs galu galā atsauca. Taču daudzi svētdien notikušajā referendumā saskata viņa mēģinājumu konsolidēt savu varu. Saskaņā ar veco pamatlikuma variantu Mirzijojevam 2026. gadā būtu jāatstāj valsts galvas amats. Taču, kā jau lēmusi Uzbekistānas Konstitucionālā tiesa, līdz ar jaunās redakcijas spēkā stāšanos, prezidents var pretendēt vismaz vēl uz vienu termiņu, pie kam termiņš pagarināts no pieciem uz septiņiem gadiem. Tā kā tiek lēsts, ka, ļoti iespējams, esošais valsts galva varētu organizēt sev arī ceturto termiņu, tā paliekot amatā līdz 2040. gadam. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Mācītāja Egona Muduļa sprediķis par Jāņa evaņģēliju (20:19-31)

ANO Klimata samits Ēģiptē. Jaunās Itālijas valdības politika. ASV vēlēšanu rezultāti. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps, “SkeptiCafe” dibinātājs, politisko zinātņu doktors Mārtiņš Hiršs. Sazināmies ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu. Politiķi sarunājas, planēta silst 6. novembrī Ēģiptes kūrortpilsētā Šarm el Šeihā pulcējās gadskārtējās ANO Klimata pārmaiņu konferences dalībnieki. Kopumā pasākums ilgs līdz 18. novembrim, taču tā starptautiski pamanāmākā daļa bija valstu vadītāju samits konferences pirmajās divās dienās. Konferences priekšvakarā publiskotajā ANO ziņojumā līdz šim paveiktais strauju klimata pārmaiņu novēršanai raksturots kā nepietiekams un secināts, ka cilvēce joprojām virzās pretim klimatiskai katastrofai. Ka darīts nav pietiekami, uzskatāmi redzams arī finanšu aplēsēs. Jau 2009. gadā pasaules attīstītās valstis apņēmās sniegt atbalstu attīstības valstīm, lai tās mazinātu kaitīgo izmešu apjomus un labāk pielāgotos klimata pārmaiņām. 2020. gadā šīs palīdzības apjomam bija jāsasniedz 100 miljardus dolāru gadā, taču tas nav sasniegts joprojām un varētu tikt sasniegts tikai nākamgad. Tikmēr no attīstības valstu vidus arvien dzirdamāk izskan balsis, ka tām nepieciešams atbalsts arī klimata pārmaiņu radīto seku novēršanai vai mīkstināšanai. Tā mazās salu nācijas norāda, ka plūdi un viesuļvētras nopietni apdraud to sabiedrību līdzšinējo eksistenci. Savukārt Ēģipte un vairākas citas Āfrikas valstis rosina noteikt dabasgāzi kā pārejas energoresursu, kura izmantošana būtu pieļaujama ilgāk nekā citiem fosilajiem kurināmajiem. Tai pat laikā savi pārmetumi no attīstīto valstu puses tiek veltīti arī attīstības valstīm. Pie pēdējās valstu kategorijas pieder arī Ķīna, kura pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi par lielāko oglekli saturošo izmešu ražotāju, nu jau šai ziņā divas ar pusi reizes apsteidzot otru lielāko atmosfēras karbonizētāju – Savienotās Valstis. Zīmīgi, ka starp samita dalībniekiem nebija nedz Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina, nedz premjerministra Li Kecjana. Samitam noslēdzoties un valstu galvām dodoties mājup, pie darba ķērušies diplomāti un eksperti, risinot konkrētos jautājumus. Ir visai nepārprotami, ka sarunu vadmotīvs būs: cik naudas turīgā attīstībā pasaule būs gatava izsniegt pārējai planētai. Var diezgan droši lēst, ka tās nebūs vieglas sarunas. Nelegālā migrācija Vidusjūrā Kamēr nelegālās migrācijas krīze, kuru pie Eiropas Savienības austrumu robežām sarīkoja Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko, šķiet, beigusies, jaunu nelegālās migrācijas kāpumu šogad piedzīvojusi Itālija. Šogad tur ieradušies jau apmēram 85 000 nelegālo migrantu, pamatā – no Ziemeļāfrikas, šķērsojot Vidusjūru. Jūrā viņi dodas visbiežāk no Lībijas, kur, saskaņā ar ANO Bēgļu aģentūras datiem, šī gada sākumā uzturējās vairāk nekā 40 000 bēgļu un migrantu. Gandrīz 42% nāk no Sudānas, vairāk nekā 34% no Sīrijas, vairāk nekā 10% no Eritrejas, pārējie no Palestīnas, Somālijas, Etiopijas un citām Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm. Jau vairākus gadus Eiropas Savienība sadarbojas ar Lībijas varas iestādēm nolūkā mazināt nelegālo migrantu plūsmu, un daļēji tas arī ir izdevies. Tomēr valstī, kur gandrīz desmit gadus ilga pilsoņu karš, joprojām ir plašas iespējas darboties noziedzīgām grupām, kuras pelna ar cilvēku tirdzniecību un nelegālo tranzītu. Eiropu migranti cenšas sasniegt ļoti bieži pārlādētās un tāliem kuģojumiem neatbilstošās laivās, un tiek lēsts, ka šogad šādos kuģojumos gājuši bojā vairāk nekā 120 cilvēku, savukārt pagājušogad šis skaitlis pārsniedzis pusotru tūkstoti. Ar dzīvību riskēt gatavo kuģotāju glābšanu uzņēmušās vairākas nevalstiskās organizācijas, kuru kuģi viņus uzmeklē un nogādā Itālijas ostās. Pret šādu praksi krasi iebildušas divas no trim partijām, kuras kopš oktobra nogales ir pie varas Itālijā, un nenākas brīnīties, ka viens no pirmajiem premjerministres Džordžas Meloni valdības soļiem bija aizliegums šiem kuģiem nogādāt jūrā atrastos migrantus Itālijas ostās. Kā paziņoja iekšlietu ministrs Mateo Pjantedozi, atbildību par šiem migrantiem jāuzņemas valstīm, ar kuru karogu kuģo attiecīgie glābēju kuģi. Svētdien. 6. novembrī, gan tika paziņots, ka izkāpt krastā atļaus bērniem un citiem pasažieriem, kurus varētu traumēt uzturēšanās uz kuģiem. Šādu pieeju kā starptautiskajām normām neatbilstošu kritizēja ANO Bēgļu aģentūra un vairāku valstu valdības, savukārt nevalstiskās glābēju organizācijas plānoja vērsties pret Itālijas valstību tiesā. Galu galā 8. novembrī pienāca ziņas, ka vairākiem simtiem migrantu no glābēju kuģiem atļauts pamest kuģus un lūgt bēgļa statusa piešķiršanu Itālijā. „Zilie” pret „sarkanajiem” – vidustermiņā vēlēšanas ASV Vakar Amerikas Savienoto Valstu vēlētāji devās pie urnām, lai uz nākamo termiņu ievēlētu amatos visus 435 Pārstāvju palātas kongresmeņus, tāpat 35 no 100 senatoriem, 39 štatu gubernatorus un vēl citus vēlētos amatvīrus. Sauktas par vidustermiņa vēlēšanām, jo notiek prezidenta pilnvaru termiņa vidū, tās visai bieži mēdz mainīt spēku samēru amerikāņu politikas virsotnē. Ļoti bieži ir noticis tā, ka partijai, kuras līderis saimnieko Baltajā namā, vidustermiņa vēlēšanas ir neveiksmīgas, un laika gaitā pat radies apzīmējums „vidustermiņa vēlēšanu lāsts”. No šī „lāsta” bija visnotaļ pamats bīties Demokrātu partijai un prezidentam Baidenam, ciktāl Kongresa Pārstāvju palātā demokrātiem līdz šim bija vien piecu balsu pārsvars, savukārt Senātā vietu skaits bija sadalīts līdzīgi, un demokrātu pārsvaru nodrošināja tikai priekšsēdātājas – viceprezidentes Harisas balss, kas paritātes gadījumā bija izšķiroša. Kas attiecas uz vēlētāju noskaņojumu, tad Baidena administrācija nav spējusi iepriecināt elektorātu ar strauju atlabšanu pēc pandēmijas krīzes. Pasaules politiskā situācija dzen uz augšu procentu likmes un degvielas cenas, un dzīves dārdzība Amerikā ir sasniegusi augstāko līmeni pēdējās četrās desmitgadēs. Prezidentam nav izdevies kaut cik nozīmīgi mazināt arī politiskās sašķeltības plaisu, un miljoniem amerikāņu joprojām tic eksprezidenta Trampa pekstiņiem par nozagtajām vēlēšanām. Diezgan daudzi no republikāņu politiķiem, kuri šai ziņā Trampam piebalsojuši, tagad pretendē uz vietām likumdevēju rindās. Tiek pieļauts, ka Trampam līdzīgu taktiku, apšaubot vēlēšanu rezultātus, varētu izmantot arī daži šajās vēlēšanās zaudējušie republikāņu kandidāti. Parlamenta nonākšana republikāņu rokās nesola prezidenta Baidena administrācijai neko labu. Līdzšinējais republikāņu frakcijas vadītājs Kevins Makārtijs jau piesolījis, ka republikāņi metīšoties izmeklēt valdības darbību, t.sk., piemēram, Savienoto Valstu spēku aiziešanu no Afganistānas. Tāpat var sagaidīt sīkstu stīvēšanos ap jebkuru prezidenta likumdošanas iniciatīvu, budžeta jautājumiem un amatpersonu iecelšanu. Katrā ziņā republikāņu vairākums centīsies izspiest maksimālo efektu no savām iegūtajām pozīcijām, lai sagādātu sakāvi Baidenam 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Agrāko prezidentu pieredze gan rāda, ka partijas neveiksme vidustermiņa vēlēšanās nebūt nenozīmē valsts galvas sakāvi pirmā termiņa beigās. Kā Bils Klinotns, tā Baraks Obama pēc šādiem paklupieniem ir spējuši uzvarēt vēlēšanās uz otro termiņu, tiesa, abi tolaik bija  gados jaunāki nekā pašreizējais prezidents. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Aicinot klausīties dzeju no Latvijas Radio ēkas balkona un piedalīties izklaidējošā provokatīvā spēlē par demokrātiju, Latvijas Radio šogad piedalīsies mūsdienu kultūras forumā „Baltā nakts”, kas notiks jau šajā sestdienā, 3. septembrī. Par Latvijas Radio otro dzejas festivālu un mūsdienu kultūras foruma „Baltā nakts” norisēm Latvijas Radio stāsta Toms Treibergs, Svens Kuzmins un Justīne Savitska Latvijas Radio „Baltās nakts” programmu iesāks ar Dzejas festivālu, kas notiks jau otro gadu pēc kārtas. Dzejas festivāls, turpinot pagājušā gada tradīciju, dzejnieka Toma Treiberga un rakstnieka  Svena Kuzmina vadībā būs klausāms divās daļās. Atklāšanas programmu “Gaismēna”, kas apkopos tradicionālos dzejas skanējumus no Latvijas Radio ēkas balkona, 3. septembrī plkst. 19.00 klātienē vērot aicināts ikviens interesents. Toms un Svens autoriem piedāvās dzejas saspēli “Gaismēna”, rodot caurviju starp tumsas un gaismas plūsmām tiešā un pārnestā nozīmē. Šim aicinājumam atsaukušies Ivars Šteinbergs, Madara Gruntmane, Artis Ostups, Lote Vilma Vītiņa, Raibīs, Aivars Eipurs un Anna Belkovska. Savas pārdomas mūzikā pāri Doma laukumam raidīs mūziķi Keitija Bārbale un Edvards Broders. Programma Latvijas Radio 1 ēterā skanēs sestdien, 10. septembrī, plkst. 17.05.     Otrā Dzejas festivāla daļa „Dzeja Rokpeļņa pusē” Latvijas Radio 1 ēterā izskanēs svētdien, 11. septembrī, plkst. 17.05. Tā būs dzejnieka Jāņa Rokpeļņa satikšanās Cēsīs ar klausītājiem un dzejniecēm Dainu Sirmo, Elīnu Bākuli-Veiru, Mariju Luīzi Meļķi, kā arī Cēsu kultūras biedrības “Harmonija” autori Laumu Daugišu. Mūzikas un dzejas mūžseno savienību apliecinās mūziķis Klāvs Kalnačs. Arī šo pasākumu ir iespējams apmeklēt klātienē – piektdien, 2. septembrī, plkst. 18.00 Cēsīs, Mākslas telpā „Mala”.

Mūsdienu kultūras forums  „Baltā nakts”  aicina uz laikmetīgās mākslas aktivitātēm ne tikai pilsētas centrā, bet arī daudzviet Rīgas apkaimēs – Pārdaugavā, Pļavniekos, Čiekurkalnā un vēl citviet. Arī Sarkandaugavā, bijušās rūpnīcas „Provodņiks” telpās, būs apskatāmas jauno mākslinieku video instalācijas un izstādes. Vispirms ar rūpnīcas vēsturi  iepazīstina „Provodņik” pārvaldnieks Mārtiņš Šimis, tad kopā ar radošā kvartāla „Provodņik” radošo direktori Lauru Upenieci dodamies pa plašajām rūpnīcas telpām. Baibai Ābelītei šeit ir darbnīca un pa ceļam uz nākamo izstāžu zāli, uzzinu, cik daudziem māksliniekiem un radošiem  cilvēkiem šeit ir darbnīcas un studijas. Dodoties apskatīt vietu, kur būs skatāmi video un audiovizuāli darbi, uzzinu, ka rūpnīcas telpas iecienījušas filmēšanas grupas, jo telpu dekorācija te ir izteiksmīga. Lai izjustu telpas izmēru, Laura Upeniece stāsta, ka daži nomnieki no viena gala līdz otram pārvietojas ar velosipēdu, un tad jau esam pienākušas pie gleznotāju dueta veidota audiovizuāla darba. „Vēja un stiebra viļņošanās” atkal būs skatāma Baltās nakts laikā, tāpat kā Jaņa Rozentāla Mākslas skolas kvalifikācijas darbu izstāde: Kad esmu apskatījusi rūpnīcas plašās telpas, Laura aizved uz ne pārāk  lielu, toties mājīgu telpu un iepazīstina ar mūziķi Ēriku Miezi. Kopā ar Ēriku radošo „Provodņika” gaisotni piedzīvos sitaminstrumentālisti Uģis Upenieks, Miķelis Dzenuška un skaņu režisors Bruno Brauns. Uzzinu arī par  paša Ērika tuvākajiem muzicēšanas plāniem 11.septembrī  kultūras pilī „Ziemeļblāzma”, kur jaunais mūziķis  uzstāsies trio sastāvā. Tiekot domāts  arī par muzicēšanu radošajā kvartāla „Provodņiks”.  Radošo kvartālu „Provodņiks” vērts paturēt prātā ne tikai „Baltās nakts” sakarā, savukārt par citām „Baltās nakts” norises vietām un laikmetīgās mākslas notikumiem visplašāko informāciju atradīsit foruma mājas lapā.

Šajās dienās paiet gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības “Taliban” kontrolē. Amerikas Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē. Savukārt 12. augustā notikušais uzbrukums rakstniekam Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Ārvalstu aktualitātes pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieci Sintiju Broku un LĀI asociēto pētnieku Gintu Jegermani. FIB interese par eksprezidentu Trampu Pagājušās nedēļas sākumā mediji izplatīja ziņu, ka Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē Palmbīčā, Floridā. Kratīšanā izņemti 11 slepenu dokumentu komplekti, no kuriem daži marķēti kā „sensitīva iedalījuma informācija” – marķējums, kas norāda, ka šādas informācijas publiskošana nodarītu nopietnu kaitējumu valsts interesēm. Izņemtie dokumenti ir tapuši laikā, kad Donalds Tramps bija Savienoto Valstu prezidents, un, saskaņā ar likumu, tie bija vai nu jāiznīcina, vai jānodod Nacionālā arhīva glabāšanā. Dienu vēlāk Savienoto Valstu Tieslietu departaments publiskoja kratīšanas ordera saturu, kas atklāj, ka pret eksprezidentu uzsāktā izmeklēšana saistīta ar iespējamu nelikumīgu federālās iestādes dokumentu pārvietošanu vai iznīcināšanu, federālās izmeklēšanas materiālu falsifikāciju vai iznīcināšanu un ar Savienoto Valstu aizsardzību saistītas informācijas vākšanu, nodošanu vai nozaudēšanu, pārkāpjot t.s. Spiegošanas aktu. Tomēr Tieslietu departaments atteicies publiskot dokumentu, kuru izmeklētāji iesnieguši tiesnesim kratīšanas ordera saņemšanai, jo šādas informācijas publiskošana nopietni kaitētu izmeklēšanas procesam. Pats Donalds Tramps jau apgalvojis, ka šī izmeklēšana esot radikālo demokrātu un viņa potenciālo politisko oponentu inspirēts uzbrukums. Šobrīd tieslietu ekspertu domas dalās par to, vai potenciālās apsūdzības varētu liegt Trampam balotēties 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Kā izriet no raksta, kurā žurnālistikas kompānija Politico atspoguļojusi situāciju Baltajā namā, kad to 2021. gada sākumā pameta Trampa administrācija, šai procesā valdījis tāds haoss, bezatbildība un noteikumu ignorēšana, ka minētie dokumenti eksprezidenta privātmājā varējuši nonākt bez īpaša nolūka. Afganistāna – gads ar talibiem Apritējis gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības Taliban kontrolē. Tika pasludināta Afganistānas Islāma emirāta izveide, ar islāma teologu Haibatullu Ahunzada kā valsts galvu un mullu Hasanu Ahundu kā valdības vadītāju. Šī, kā zināms, ir jau otrā reize, kad talibi sagrābj varu Afganistānā. Pirmajā savas valdīšanas posmā viņi šeit izveidoja radikālu islāmisku režīmu, pakļaujot afgāņu dzīvi striktām normām un aizliegumiem, sevišķi krasi ierobežojot sieviešu tiesības. Šajā reizē kustības līderi solīja sievietēm atstāt vairāk brīvības, neieviest profesiju un izglītības aizliegumu, tomēr gads, kuru Afganistāna pavadījusi viņu varā, šos solījumus īsti neapstiprina. Sievietēm ir ieviestas striktas apģērba normas un prasība publiskās vietās atrasties tikai vīriešu dzimuma radinieka pavadībā. Pamatskolas izglītība meitenēm gan ir nodrošināta, taču vidējā izglītība nē, varas pārstāvjiem to skaidrojot ar organizatoriskām grūtībām. Ir zināms, ka daudzas sievietes, kuras atļāvušās publiski protestēt pret ierobežotajām izglītības iespējām, pakļautas vajāšanām un spīdzināšanai. Arī sieviešu dalība darba tirgū šī gada laikā sarukusi no 22% līdz 15%. Rietumvalstīm krasi samazinot palīdzību Afganistānai un iesaldējot tās ārvalstu valūtas rezerves, valsts ekonomika piedzīvojusi strauju kritumu par 30 – 40%. Iedzīvotāju situāciju vēl vairāk pasliktina globālais pārtikas un energoresursu cenu kāpums. Starptautiski Afganistāna joprojām paliek izolēta, un neviena pasaules valsts joprojām nav oficiāli atzinusi jaunizveidoto „emirātu”. Maz cerību, ka tuvākajā laikā šai ziņā kas varētu būtiski mainīties. Jūlijā amerikāņu drona triecienā Kabulā tika nogalināts viens no kustības Al-Qaeda līderiem Aimans al-Zavahiri, un Savienotās Valstis norādījušas, ka viņa atrašanās Afganistānas galvaspilsētā ir pretrunā ar vienošanos starp talibiem un Savienotajām Valstīm, pēc kuras noslēgšanas notika rietumvalstu karaspēka izvešana no Afganistānas. Toties diplomātiskos sakarus ar talibu režīmu ir iedibinājušās vairākas islāma valstis, arī Ķīna un Krievija. Lai gan talibu pārvaldītā Afganistāna ir problemātisks partneris jebkurai valstij, tomēr Maskava, Pekina un arī Teherāna, iespējams, mēģinās izspēlēt „talibu kārti” savā pretstāvē ar Savienotajām Valstīm. Vai Allāhs joprojām grib rakstnieka nāvi? 12. augusta priekšpusdienā Indijā dzimušais britu prozaiķis Salmans Rušdi grasījās uzstāties ar publisku lekciju Čatokvas institūtā, Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Neilgi pirms uzstāšanās sākuma uz skatuves uzskrēja 24 gadus vecais libāniešu izcelsmes amerikānis Hadi Matars un uzbruka rakstniekam ar nazi, desmit reizes sadurot viņu kaklā un vēderā. Uzbrucējs uz vietas tika aizturēts, Salmanam Rušdi izdevās operatīvi sniegt pirmo palīdzību un nogādāt viņu slimnīcā, un pēc pēdējām ziņām viņa stāvoklis ir sācis uzlaboties, lai gan atlabšanas process, pēc ārstu teiktā, nebūšot ātrs un viegls. Kas attiecas uz uzbrukuma motīviem, tie pagaidām nav nepārprotami zināmi, tomēr nākas pieņemt, ka Hadi Mataru slepkavības mēģinājumam iedvesmojis Irānas Islāma republikas kādreizējā garīgā līdera Homeini savulaik paustais aicinājums izrēķināties ar Salmanu Rušdi. Iemesls ir 1988. gadā publicētais romāns „Sātaniskās vārsmas”, kura sižetā var saskatīt islāma nozīmīgākā pravieša Muhameda zaimošanu. Romāna publicēšanai sekoja ajatollas Homeini izdota fetva – īpašs islāma garīgās autoritātes edikts, kas šajā gadījumā uzliek par pienākumu nogalināt romāna autoru un ikvienu, kurš būtu kā saistīts ar šī teksta izplatīšanu. Ar islāma republikas valdību saistīts fonds izsludināja trīs miljonu dolāru godalgu par Rušdi noslepkavošanu. Nākamo desmitgadi pēc fetvas izdošanas rakstnieks dzīvoja policijas apsardzībā un praktiski neparādījās publiski, tikmēr vairāki ar „Sātanisko vārsmu” izdošanu saistīti cilvēki piedzīvoja uzbrukumus; 1991. gadā romāna tulkotājs japāņu valodā Hitoši Igaraši tika nodurts. Turpmākajās desmitgadēs Irānas valdība gan vairakkārt dinstancējusies no aicinājumiem izrēķināties ar Salmanu Rušdi, tomēr vēl 2017. gadā pašreizējais Irānas garīgais līderis Ali Hamenei apliecināja, ka viņa priekšgājēja izdotā fetva joprojām ir spēkā. Zīmīgi, ka rakstnieku sadūrušā Hadi Matara ģimene savulaik ieradās Amerikā no Libānas rajona, kura iedzīvotāji savā vairumā atbalsta ar Irānu saistīto šiītu militāro grupējumu Hezbollah [hezbollā]; viņa tēvs pirms vairākiem gadiem atgriezās dzimtenē, kur pie viņa viesojies arī Hadi. Uzbrukums Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Sagatavoja: Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Mācītāja Ivo Sildega sprediķis par Jāņa evaņģēliju (20:19-29)

"Klasikā" tiekamies ar Latvijas Nacionālā baleta māksliniecisko vadītāju AIVARU LEIMANI, jo 14. aprīlī Latvijas Nacionālajā operā un baletā pirmizrādi piedzīvos balets "Ņižinskis", ko radījis viens no šī brīža pasaules horeogrāfu piecinieka – Marko Geke (Marco Goecke). Taču mūsu saruna raisās ne tikai par iestudējumu un pašu Ņižinski, bet arī par ukraiņu meitenēm Baltajā namā, baleta māksliniekiem pasaulē un arī to, ko mūsu baletam nozīmējusi pandēmija. "It kā jau mēs šos divus gadus, kad bija lokdauns, trenējāmies "zoom" platformā mājās, trenējamies katru dienu teātrī, kaut arī nebija izrāžu. Bet tagad, kad atsākusies slodze, sācies birums ar traumām, tostarp arī ar ļoti smagām - muskuļu plīsumiem, muguras traumām. Acīmredzot ar vienu treniņstundu nepietiek, mūsu ķermenis tomēr ir radināts pie tā, lai izrādes un slodze būtu regulāra," neslēpj mūsu baleta vadītājs.  (sarunas fragments) Gunda Vaivode: Vaclavs Ņižinskis ir leģendāra personība baleta vēsturē. Bet kas mums noteikti būtu par viņu jāzina, pirms skatāmies tieši šo dejas stāstu? Aivars Leimanis: Šoreiz ir tas gadījums, kad es tiešām ieteiktu drusku sagatavoties izrādei – palasīt gan viņa biogrāfiju, gan drusku vairāk uzzināt par viņa lomām, jo šajā iestudējumā sīkās niansēs attēlota gan viņa dzīve, gan lomas, gan attiecības ar to pašu Djagiļevu, māti, sievu, draugiem. Geke iegājis pat tādos sīkumos, ka neveikli paceltā kāja simbolizē Annu Pavlovu, dejojot Arabesku, ko viņa vecumā vairs nevarēja "pacelt". (smejas)  Tātad jāzina arī tādas nianses, ko atpazīst tikai īstie baletnieki… Tas pats "Rozes gars" – dabiski, ka kustības absolūti nav tādas, kādas bija Fokinam "Rozes garā", bet to var atpazīt pēc sarkanajām ziedlapiņām, pēc krēsla uz skatuves, pēc meitenes krēslā. Bet Ņižinskis pats kā dejotājs – kāds viņš bija savā laikā? Leģenda stāsta, ka viņš lēcis trīs metru tālumā. Varbūt pēc piecdesmit gadiem runās, ka viņš lēcis četrus metrus. (smejas) Bet viņš bija tas, kurš pacēla vīrieša deju, jo vīrietis pirms tam baletā bija kā stute balerīnai, kas viņu pieturēja. Bet ar Ņižinski sākās tieši vīrieša deja, un 20. gadsimts ir tieši vīriešu dejas gadsimts, kad attīstījās vīriešu dejas tehnika. Un Ņižinskis tam ir sākums. Šis balets pirmizrādi piedzīvoja Štutgartē pirms sešiem gadiem. Vai tā horeogrāfu Marko Geku šobrīd varam uzskatīt par vienu no pašiem spēcīgākajiem horeogrāfiem pasaulē? Neapšaubāmi, viņš ir labāko pieciniekā. Pēc Štutgartes šis balets iestudēts gan Cīrihē, gan Hanoverā, gan vēl šur tur un saņēmis neskaitāmus apbalvojumus. Ja man prasa, kam ir līdzīgs Marko Gekas rokraksts, es teiktu, ka nevienam – tas piemīt tikai viņam: šīs nenormāli ātrās kustības, turklāt tās nav pašmērķis. Teiksim, roka kustas tik ātri, ka uz skatuves vizuāli paliek pat ēna aiz tās. Dejotājiem tas bija milzīgs izaicinājums, jo sevi pilnībā jāpārvērš par automātu, par robotu, lai paspētu vienā sekundē veikt piecas kustības. Un visam tam pamatā ir ļoti dziļa doma un stāsts. Mums šajā brīdī ir divi premjeri, kuri iestudējuši titullomu – Kristaps Jaunžeikars un Aidens Viljams Konefrijs. Vai viņi ir atšķirīgi? Jā, abi ir ļoti atšķirīgi, bet abi divi – ļoti plastiski, emocionāli. Viņi abi divi tiešām ir mākslinieki ar lielo burtu. Un šī loma ir izaicinājums jebkuram! Reti kurš arī to var. Jo faktiski Ņižinskis pusotras stundas laikā no skatuves noiet ļoti maz. Viņa dejas materiāls ir vienkārši milzīgs. Pirmoreiz skatoties šo izrādi, domāju, kā vispār viens cilvēks to var iemācīties, kā to var atcerēties…  Tieši par to arī preses konferencē stāstīja viens no titulvaroņiem – Aidans Viljams Konefrijs. Amerikānis, kurš četrus vai piecus gadus dzīvo Latvijā. Un beidzamajos gados iemācījies latviešu valodu. Dažs labs visu mūžu te dzīvo un nevar iemācīties... Ņižinska biogrāfija ir kaislību plosīta, tur parādās visas viņa dzīves fāzes – gan  jaunība un mīlestība, gan pēdējais posms. Kur īsti viņš savu dzīvi beidza? Diemžēl psihiatriskajā klīnikā.  Ar māksliniekiem tā dažkārt diemžēl gadās... Bez titulvaroņa baletā būtiska loma ir Djagiļevam – impresārijam Sergejam Djagiļevam, kurš rakstījis, ka “viņam piemīt zināma dvēseles bezkaunība un pieradums spļaut acīs, tas ne vienmēr ir viegli, bet gandrīz visos gadījumos lietderīgi”. Kā par savu varoni izteicās arī viņa atveidotājs Antons Freimans – nav labs cilvēks bijis tas Djagiļevs… Kā īsti ir ar impresārijiem? Tu arī esi impresārijs. Reizēm viņam droši vien jābūt ne pārāk labam cilvēkam, un tomēr... Uzskatu, ka pirmām kārtām jāsagādā maksimāli labi apstākļi māksliniekiem, tad arī kvalitāte uz skatuves būs attiecīgā līmenī. Un runājot par pārējiem mūsu solistiem, kuri atveido lomas baletā? Te ir ļoti daudz it kā nelielu lomu, bet tās ir ārkārtīgi nozīmīgas. Šeit faktiski katram izrādes dalībniekam ir savs solo un sava lomiņa, te tiešām katram ir ko teikt.  Baleta muzikālo partitūru veido tikai divi komponisti: Šopēns ar abiem klavierkoncertiem un Debisī ar "Fauna diendusu". Debisī vēl var saprast, jo Ņižinskis pats savulaik tai veidojis horeogrāfiju, bet Šopēna mūzika gluži nav tā dejiskākā! Geka, studējot horeogrāfiju, reizēm iet pat pret mūziku. Ja mūzika ir ļoti lēna, viņam, gluži otrādi, kustības ir ārkārtīgi ātras, un otrādi. Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma sabiedrisko mediju portālā lsm.lv!

Aktulalitātes komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Nedēļas nogalē pasaules medijus aplidoja ziņa par vēl vienu valsts apvērsumu, kas noticis Gvinejā. Pēdējā laikā šad tad dzirdam par gadījumiem, kad valsts vadītāji no amata tiek atstādināti piespiedu ceļā. Par Gvineju nekad neesam runājuši, daudzi pat nezinām, kur tā atrodas. Tādēļ veltīsim kādas minūtes šai Āfrikas valstij. Politiskās spriedzes saglabājas Brazīlijā, kur nākamgad gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Esošais prezidents Bolsonaru otrdien izveda savus atbalstītājus ielās, lai ļaudis varētu paust viņam atbalstu. Sapulcējās desmitiem tūkstoši, citviet arī pāri par simttūkstoš cilvēku, kādi vairākkārt mēģināja ielauzties Augstākās tiesas ēkā. Notikušais medijos tika salīdzināts ar neseno grautiņu ASV Kapitolijā.  Mazliet uzkavēsimies tepat Eiropā. Mums arī šeit ir savas politiskās kaislības. Eiropas Parlamentā vērojams aizkulišu spēles par ietekmi, savu plānu ir gan pašreizējam parlamenta vadītājam, gan lielākās konservatīvo grupas līderim. Palūkosimies, kā politiku spēlē deputāti Briselē. Bolsonaru ielās pulcina atbalstītājus Tūkstošiem Žaira Bolsonaru atbalstītāju 7. septembrī pulcējās vairākās Brazīlijas pilsētās, lai paustu savu atbalstu valsts prezidentam Brazīlijas neatkarības dienā. Protesti, uz kuriem savus atbalstītājus aicināja pats prezidents, bija kulminācija virknei notikumu – Bolsonaru zemajiem reitingiem, kas sola sarežģītu cīņu par otro termiņu prezidenta krēslā nākamgad gaidāmajās vēlēšanās, aicinājumiem un mēģinājumiem uzsākt prezidenta impīčmenta procesu, kā arī Bolsonaru nesaskaņām ar Kongresu un Augstāko tiesu. Kongresu prezidents apsūdz viņa reformu kavēšanā, savukārt, Augstākā tiesa izpelnījusies kritiku, jo atļāvusi uzsākt vairākas izmeklēšanas pret prezidentu. Tomēr tieši zemie reitingi, kas nesen parādīja, ka 61% sabiedrības viņa darbu vērtē kā sliktu vai ļoti sliktu, bija tie, kas likuši prezidentam parādīt, cik plašas tautas masas viņu joprojām atbalsta. Tiek lēsts, ka Sanpaulu pulcējās aptuveni 140 000 cilvēku, bet valsts galvaspilsētā Braziljā vēl vairāki desmiti tūkstošu. Saviem atbalstītājiem prezidents paziņoja, ka tikai Dievs var viņu atlaist. Politikas vērotāji var saskatīt daudz paralēles ar Donalda Trampa pēdējiem mēnešiem Baltajā namā un Brazīlijas likumsargi bija gatavi līdzīgam scenārijam pie Augstākās tiesas nama kā 6.janvārī redzējām ASV Kapitolijā, tomēr, lai arī protestētāji draudēja ielauzties Brazīlijas Augstākās tiesas ēkā, to neizdevās izdarīt pietiekami lielam cilvēku skaitam. Vēl viena paralēle ar prezidentu Trampu ir Bolsonaru izteiktās aizdomas par iespēju nākamgad viltot vēlēšanu rezultātus Brazīlijā, ko prezidenta oponenti nosaukuši par dezinformāciju, bet analītiķi par arvien vājāka politiķa centieniem palikt pie varas. Dāvids Sasoli klusi cīnās par otro termiņu Eiroparlamenta prezidenta krēslā Pēc 2019.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām daudzi no Eiropas augstākajiem amatiem izvirzītajiem cilvēkiem bija zināms pārsteigums un tāds bija arī Eiroparlamenta prezidents, sociāldemokrāts Dāvids Sasoli. Kā zināms, Eiropas Parlamentu ievēl uz piecu gadu termiņu, savukārt, prezidenta amats jau vairākus gadu desmitus tiek sadalīts starp sociāldemokrātiem un konservatīvo Eiropas Tautas partiju. Prezidentu Eiroparlaments parasti ievēl uz divarpus gadiem un parlamenta termiņa vidū plāns bija šo amatu nodot konservatīvajiem. Taču šonedēļ “Politico” ziņoja, ka Sasolī nav gatavs aiziet bez cīņas un uzsācis klusu kampaņu par otro termiņu prezidenta krēslā. Tajā pašā laikā Manfrēds Vēbers, kura vārds iepriekš izskanējis kā Sasolī iespējamais pēcnācējs, arī uzsācis savu kampaņu, taču nevis par prestižo Eiroparlamenta prezidenta krēslu, bet gan Eiropas Tautas partijas prezidenta amatu, kuru šobrīd ieņem polis Donalds Tusks. Lai arī šis amats ir mazāk prestižs, tam ir lielāka reālā vara, ciktāl partija apvieno virkni Eiropas valstu nozīmīgu partiju, daudzas no kurām veido Eiropas valstu valdības. Tiesa, Vēbera izstāšanās no kampaņas šoreiz var palīdzēt Eiropas Tautas partijai iegūt Eiroparlamenta prezidenta amatu, jo maz ir tādu, kas priecātos, ja vēl viens no Eiropas top darbiem nonāktu vēl viena vācieša rokās. Šobrīd starp vadošajiem kandidātiem tiek minēta Roberta Metsola no Maltas un Estere de Lange no Nīderlandes Apvērsums Gvinejā Gvineja atrodas Āfrikas Ziemeļu daļā, Rietumu krastā. Nabadzīga valsts, kuru pēc platības varētu salīdzināt ar Lielbritāniju. Kā jau daudzās Āfrikas valstīs, politiskā situācija tur nav stabila. Prezidents Alfs Kondē bijis pie varas kopš 2010.gada, tātad nedaudz vairāk kā 10 gadus, un toreiz viņš tika ievēlēts vispārējās vēlēšanās kā opozīcijas līderis. Kaut arī ekonomiskā situācija valstī viņa valdīšanas laikā uzlabojās, Kondē regulāri tika vainots savu opozicionāru vajāšanā un cilvēktiesību pārkāpumos. Pirms pagājušajā gadā beidzās viņa prezidentūras otrais termiņš, viņš panāca konstitucionālas izmaiņas, kas ļāva Kondē kandidēt arī turpmāk. Tiesa, pēdējās vēlēšanas pavadīja protesta akcijas, un tā vien šķiet, ka neapmierinātība ar prezidentu tikai augusi. Negaidīti svētdien armijas pārstāvji prezidentu aizturēja, paziņojot, ka aptur konstitūcijas darbību un izsludina komandantstundu. Galvaspilsētas Konakri Kalumas rajonā, kur atrodas valdības kvartāls, bija dzirdamas apšaudes. Vēlāk uzrunā televīzijā Gvinejas armijas īpašo uzdevumu spēku komandieris pulkvežleitnants Mamadijs Dumbuja, kurš, acīmredzot, vadīja apvēsumu, sacīja, ka tas noticis sliktās pārvaldības dēļ, ko īstenojusi valdība. Gan ASV, gan Eiropas Savienība, arī ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs nosodījuši puču un pieprasījuši nekavējoties atbrīvot prezidentu. Dumbuja ir apsolījis izveidot nacionālās vienotības pārejas valdību, solot valsts pārvaldē jaunu ēru un ekonomisku uzplaukumu, tomēr nav zināms, kad un kas tālāk varētu notikt. Lielākās opozīcijas partijas līderis Djallo paudis gatavību iesaistīties pārejas valdības veidošanā. Jāpiebilst, ka svētdien galvaspilsētas ielās netrūka līksmotāju, kas pauda prieku par apvērsumu un prezidenta aizturēšanu. Gvinejā notikušais pučs ir jau trešais pusgada laikā Centrālajā un Rietumāfrikā. Tas rada bažas, ka reģions, kurā kopš 90.gadiem, kad sāka veidoties demokrātiski izvēlētas valstu valdības, varētu atkal ieslīgt militārā pārvaldē.

Pievēršamies politiskajiem procesiem Polijā, tur sabiedrība kļuvusi ļoti polarizēta. Tas iespaido ne tika pašus poļus, bet arī pārējo pasauli. par izaicinošo politiku Eiropas Savienībā ir runāts jau daudzkārt, tagad pieaug saspīlējums arī ar  Izraēlu un arī ASV. Igaunijā ievēlēts jauns valsts prezidents, ko gaidīt no nākamā valsts vadītāja un kāda nākotne gaida līdzšinējo prezidenti? Visas pasaules uzmanība visvairāk ir pievērsta Afganistānai, kuru starptautiskie spēki ir pametuši. Lielais jautājums ir, kas sagaida šo valsti un tās iedzīvotājus? Aktualitātes pasaulē Latvijas Universitātes un Rīgas juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Sazināmies ar Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu, infrastruktūras, loģistikas un uzņēmumu vadības ekspertu, savulaik - Igaunijas valsts lietu ministru Raivo Vari un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docentu Edmundu Broku. Afganistāna bez amerikāņiem Otrdien pēdējās ASV bruņotās vienības lidmašīnās pameta Kabulas starptautisko lidostu, līdz ar to izpildot savulaik ar kustību “Taliban” noslēgto vienošanos. Tiesa, laikā, kad vienošanās tika slēgta, neviens nevarēja iedomāties, ka Afganistānas Islāma republikas vara, amerikāņiem aizejot, sabruks burtiski pāris dienu laikā, un amerikāņi pametīs praktiski visu valsti talibu rokās. Neviens nebija plānojis, ka rietumvalstu diplomātiem un citiem pilsoņiem nāksies evakuēties tādā steigā, un, attiecīgi, izrādīsies neiespējami izpildīt apņemšanos izvest no valsts tos afgāņus, kuriem varētu draudēt izrēķināšanās, jo viņi sadarbojušies ar NATO spēkiem. Tomēr ASV prezidents Džo Baidens, aizvakar Baltajā namā uzrunājot preses pārstāvjus, aizstāvēja lēmumu izvest savienoto valstu spēkus nolīgtajā termiņā, norādot, ka citāda rīcība draudētu ar strauju konflikta eskalāciju un vēl vairāk samazinātu daudzu afgāņu cerības tikt projām no islāma radikāļu rokās nonākušās valsts. Pāris nedēļas ilgajā evakuācijas operācijā no Kabulas lidostas izvesti apmēram 125 000 cilvēku, taču ir nepārprotami, ka daudzi afgāņi, kuriem būtu tiesības uz patvērumu rietumos, nav varējuši līdz 31. augustam nonākt līdz lidostai un evakuēties. Ir fiksēti gadījumi, kad talibu patruļas šādus cilvēkus nav laidušas uz lidostu. Kritika pret prezidenta Baidena administrāciju sevišķi saasinājusies pēc tam, kad 26. augustā pie ieejas Kabulas lidostā eksplodēja divi spridzekļi, nogalinot 13 amerikāņu militārpersonas un vismaz 60 afgāņu civiliedzīvotājus, un vēl vairākus desmitus ievainojot. Sprādzienu vaininieks ir teroristiska organizācija, kas dēvējas par Hirasānas islāma valsti un ir bēdīgi slavenās t.s. Islāma valsts Irākā un Levantē atzars. Kas attiecas uz pašreizējiem Afganistānas saimniekiem talibiem, tad joprojām nav pārliecības par viņu vēlmi ievērot līdz šim deklarētos solījumus par cilvēktiesību, sevišķi sieviešu tiesību respektēšanu, un arī spēju šai ziņā kontrolēt visas savas vienības un to locekļus. Zīmīgs ir jaunās varas publiskotais ieteikums sievietēm labāk pagaidām palikt mājās, ciktāl visi ielās patrulējošie kaujinieki neesot pietiekami apmācīti, lai nenodarītu viņām pāri. Tāpat nav nekādas pārliecības par talibu iespējām vadīt valsts ekonomiskos un sociālos procesus. Kā aizvakar publiskotajā paziņojumā norāda ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs, apmēram pusei Afganistānas iedzīvotāju, resp. 18 miljoniem, izdzīvošanai nepieciešama humānā palīdzība. Pēc visa spriežot, šī situācija tuvākajā laikā tikai pasliktināsies. Igaunijas jaunais valsts galva 31. augustā Igaunijas parlaments ar 72 deputātu balsīm, kas nedaudz pārsniedz nepieciešamo 68 balsu minimumu, ievēlēja Igaunijas prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Par jauno valsts galvu kļuvis Alars Kariss, ilggadējs zinātnes un akadēmiskās pedagoģijas sfēras darbinieks, kurš savas karjeras laikā ieņēmis arī vairākus nozīmīgus vadošus amatus. Karisa pamatspecialitāte ir mikrobioloģija, kuru viņš studējis toreizējā Igaunijas Lauksaimniecības universitātē, tagad Igaunijas Dabaszinātņu universitātē, 1999. gadā kļuvis par šīs augstskolas profesoru, bet no 2003. līdz 2007. gadam bijis tās rektors. No 2007. līdz 2012. gadam bijis Tartu universitātes rektors, pēc tam līdz 2018. gadam ieņēmis galvenā valsts kontroliera amatu, bet kopš 2018. gada vadījis jaunizveidoto Igaunijas Nacionālo muzeju. Paralēli administratīvajiem amatiem Alars Kariss turpinājis pasniedzēja darbu savā specialitātē. Kā zināms, prezidente Kersti Kaljulaida, kura tika šai amatā ievēlēta ilgā vēlēšanu procesā ar elektoru kolēģijas sasaukšanu 2016. gadā, neieguva pietiekamu politisko spēku atbalstu, lai tiktu nominēta ievēlēšanai uz otro prezidentūras termiņu. Polija starptautiskās spriedzes samezglojumos Polijas iekšpolitiskās tendences jau vairākus gadus ir iemesls pastāvīgai spriedzei Varšavas attiecībās ar Eiropas Savienības institūcijām. Pēdējos mēnešos spriedzes degpunktā ir Polijas Konstitucionālajā tribunālā skatītais jautājums par Polijas Konstitūcijas prioritāti attiecībā pret Eiropas Savienības nolīgumiem. Šādi Polijā valdošā partija „Likums un Taisnīgums” tiecas juridiski neitralizēt Briseles pretenzijas pret valstī pēdējos gados notikušajām tieslietu sistēmas reformām, kuras neatbilst savienībā vispārpieņemtajiem priekšstatiem par tiesu varas neatkarību. Ja Polija pieņemtu lēmumu neatzīt Eiropas Savienības normu prioritāti, tas nostādītu savienību radikālas izvēles priekšā. Vienā gadījumā Briselei būtu jāakceptē katras dalībvalsts tiesības piemērot savienības kopējās normas pēc saviem ieskatiem. Kā izteikusies Eiropas Savienības komisāre vērtību un caurskatāmības jautājumos Vera Jaurova, tas „novestu pie Eiropas, kur dažādas valstis piemērotu kopējos likumus atšķirīgi, kā izvēloties no ēdienkartes. Eiropas likumiem jābūt vienam arbitram, un šis arbitrs ir Eiropas Savienības Tiesa.” Lietas skatīšana, kas Konstitucionālajā tribunālā bija paredzēta otrdien, atlikta pēc Polijas Cilvēktiesību ombudsmeņa pieprasījuma atsaukt vienu no tiesnešiem, kurš tieši piedalījies Briseles apstrīdēto reformu izstrādē. Tikām vēl divi citi Polijā pieņemti likumi sarežģījuši tās attiecības ar Savienotajām Valstīm un Izraēlu. 11. augustā Seima pieņemtais mediju likums liedz īpašuma tiesības Polijas medijos kompānijām, kas nav reģistrētas Eiropas Ekonomiskajā zonā. Tas nozīmētu ka Savienoto Valstu mediju koncernam “Discovery” var nākties pārdot kontrolpaketi lielākajā Polijas privātajā telekompānijā TVN, kuras kanāls TVN24 nereti kritizē pie varas esošo politisko konjunktūru. Vašingtona jau kritizējusi šo lēmumu, norādot, ka tas var negatīvi ietekmēt ārvalstu investīcijas Polijā. Vēl viens pagājušajā mēnesī pieņemts likums sarežģījis Polijas un Izraēlas attiecības. Šis likumdošanas akts nosaka, ka vairs nav tiesas ceļā apstrīdama īpašumu atsavināšana, kas notikusi agrāk kā pirms 30 gadiem, respektīvi, komunistiskā totalitārisma periodā. Polijā nav ticis pieņemts visaptverošs denacionalizācijas likums, un katrā atsevišķā gadījumā par lietu lemj tiesa. Tas attiecas arī uz holokaustā bojāgājušo ebreju ģimeņu īpašumu, kuru pievāca toreizējās Polijas Tautas republikas vara. Izraēlas ārlietu ministrs Jairs Lapids nosaucis šo likumu par amorālu un antisemītisku. Izraēla nekavējoties atsaukusi no Varšavas savu vēstnieku, kura amata termiņš drīz tuvojas beigām, un nav iecēlusi viņa vietā citu. Tāpat Polijas vēstniekam, kurš pašreiz atrodas dzimtenē atvaļinājumā, no Izraēlas puses ieteikts pagaidām neatgriezties savā misijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvijā dzimušā vācbaltu mākslinieka Johana Valtera izstāde "Starp Latviju un Vāciju" aplūkojama tradīcijām bagātajā Austrumprūsijas muzejā Lineburgā, Vācijā. Par izstādi stāsta mākslas zinātniece Kristiāna Ābele. Ekspozīciju veido vairāk nekā piecdesmit Johana Valtera mākslas darbi, lielākoties no privātām kolekcijām, no kuriem lielākā daļa Latvijā vēl nav bijusi izrādīta. Izstāde būs apskatāma līdz 24. oktobrim. Kristiāna Ābele atzīst, ka ir gandarīta, ka kolekciju īpašnieki ir gatavi sadarboties, lai darbus parādītu plašākai publika. Pētniece atklāj, ka pati iztēlojas šo kolekciju, kas šobrīd aplūkojama Vācijā, kādreiz izstādītu Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja Baltajā zālē.

“Skroderdienas Silmačos” pirmsākuma meklējumos Kultūras rondo “Brakos” kopā ar  R. Blaumaņa memoriālā muzeja vadītāju Zintu Saulīti sajuta arī vasaras Saulgriežu ritu. Raidījumā ieskanās arī Latvijas Radio arhīva bagātības. “Skroderdienas Silmačos” ir luga, kura pirms gandrīz 120 gadiem, kad to sarakstīja un pirmoreiz iestudēja, tika nospēlēta vien 3-4 reizes – tā saņēma visskarbāko kritiku no Jāņa Asara, kurš prognozēja, ka uz skatuves tā nekad vairs neatgriezīsies. Bet atgriezās un – uz palikšanu. “Baltajām rozēm ir pumpuri. Jasmīni arī sāks ziedēt. Sarkanās rozes vēl nedaudz kavējas,” tā Rūdolfs Blaumanis piezīmējis 1898. gada 15. jūnijā. Divpadsmit gadus vēlāk rakstniece Anna Brigadere viesojusies "Braku" mājās un atmiņās rakstījusi: “Kalnā, kur vējiem vaļa, stāv "Braki". Ēkas sensenas, jumti zemi. Pagalms liels, un pašā viņa vidū – milzīgs baltrožu krūms. Visapkārt viņam sētiņa un soli. (..) Visām rozēm gan te patīk ziedēt tai "Braku" kalnā. Durvju priekšā ir atkal cits rožu krūms. Augsts, piramīdveidīgs, kupliem, liesmaini sārtiem pumpuriem, kā altāra svecēm nospraudīts.” Pašlaik droši vien baltrozītes jau noziedējušas, taču tajā jūnija dienā, kad „Kultūras rondo” viesojas Rūdolfa Blaumaņa „Brakos”, tad Ērgļu pļavas tvanīgi ziedēja, baltrožu krūms smaržoja, putni čivina un bites dūc, bet „Braku” muzeja vadītāja Zinta Saulīte sagaida un ved uz Saimes istabu. Kur gan vēl labāk piedzīvot Pirmsjāņu sajūtu, ja ne Blaumaņa „Brakos”, kur prātā tā vien skan „Skroderdienu Silmačos” dialogi un dziesmas? Un kaut arī „Skroderdienu” izrādēs šogad jāuzmeklē e-vidē, televīzijā vai radio, tad gana daudz arī par tām uzrakstīts, piemēram, portālā „kroders.lv”. Un jāpiekrīt vien ir, ka „Skroderdienas” nav tikai visvairāk spēlētā latviešu luga, bet arī rituāls un piederības sajūta. „Skroderdienām” šogad trejkārša jubileja, bet par to Zinta Saulīte stāstīs jau tajā istabā, kur Blaumanis iedomāja šujmašīnas nest un gultiņas bīdīt. Pa ceļam – iepazīšanās ar pašu „Braku” muzeja saimnieci Zintu Saulīti. Šogad Ogres teātris skatītājus aicina uz “Skroderdienu Silmačos” brīvdabas izrādēm Balvos un Meņģelē. Latvijas Nacionālais teātris aicina svinēt Jāņus, skatoties “Skroderdienas Silmačos” ierakstu, kas tapis Druvienā 2016. gadā. Bet Radioteātris aicina klausīties Liepājas teātra „Skroderdienas”. Esam runājuši ar Nacionālā teātra aktieriem, kuriem īstā ienākšana teātrī ir caur „skroderdienu” līgotājiem, ar režisoru Edmundu Freibergu, kurš divreiz iestudējis „Skroderdienas” un ar Niku Matvejevu, kurš Indras Rogas „Skroderdienām” aranžēja leģendāro Būmaņa mūziku, un ar režisoru Edmundu Freibergu, kurš divreiz iestudējis “Skroderdienas”. „Kultūras rondo” arhīva ierakstos dzirdējāt aktierus Maigu Grīnbergu, Helgu Dancbergu, Ausmu Ziemeli, Daci Bonāti, Daigu Gaismiņu, Mārtiņu Eglienu unĢirtu Luizniku, režisoru Edmundu Freibergu un mūziķi Niku Matvejevu. Šobrīd grūti iedomāties, kā „Skroderdienas” atgriezīsies Nacionālajā teātrī. Varbūt pēc gada? Un mēs atkal piedalīsimies tajā rituālā, lai pārbaudītu, ka krāsns tiešām atkal sprāgs, Tomuļmāte uztaisīs ūdeni, būs „laime pirtiņā” un Dūdars palīdzēs Antonijai pateikt, ka te ir notikusi alošanās. Un tie prototipi jau ar Blaumanim tepat Ērgļos noskatīti. Stāsta Zinta Saulīte. Vēl gribas palikt „Brakos” uz Jāņiem. Un noteikti tur atgriezties. Rūdolfa Blaumaņa muzejs gaida arī šīs vasaras ceļotājus, viss izpļauts un sakārtots, kā jau mūslaikos pieņemts, un vēl pirms saku paldies par viesmīlību muzeja vadītājai Zintai Saulītei- vēl domāsim arī par Annu Kuzinu un visiem tiem cilvēkiem, kuriem sirdslieta bijusi un ir cilvēkiem stāstīs par Blaumani.

ASV attiecības ar citām valstīm. Prezidenta Džo Baidena vizīte Eiropā ir raisījusi lielu interesi. Donalda Trampa prezidentūras laikā attiecības starp ASV un pārējo pasauli veidojās dīvainas, tās drīzāk bija aktīvas ar dažām nedemokrātiskām valstīm, tādām kā Ziemeļkoreja. Bet ar Rietueiropu tās tikai pasliktinājās. Kas mainījies līdz ar Baidena nākšanu pie varas, kuros aspektos noticis restarts, kuros - nē. Ko demostrējusi Baidena vizīte Eiropā? Atsevišķi uzmanību veltām Krievijai. Baidena un Putina tikšanās raisīja lielu interesi un daudziem arī lielas bažas. Vispirms Baidens nosauca Putinu par slepkavu, bet pēc tam uzaicināja satikties. Vai bažām bijis pamats, ko pēc sarunām var secināt? Aktualitātes komentē žurnāla "IR" galvenā redaktora pienākumu izpildītājs Pauls Raudseps, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. ASV ir atpakaļ Pagājušajā nedēļā ASV prezidents Džo Baidens sāka savu pirmo ārvalstu vizīti un devās Eiropas tūrē, lai klātienē piedalītos virknē samitu. Vispirms G7 tikšanās laikā, meklējot risinājumu globālām problēmām. Tad NATO un ES – ASV samitā, stiprinot daudz cietušās transatlantiskās attiecības.  Kā būtisks solis NATO samita laikā jāizceļ līderu paziņojums, ka Ķīna rada aliansei drošības riskus. Šī ir pirmā reize, kad NATO izceļ Pekinu kā iespējamu apdraudējumu gan aliansei, gan arī uz noteikumiem balstītajai starptautiskajai kārtībai. Jāpiebilst, ka pirms samita zināms satraukums nāca no valstīm tiešā Krievijas tuvumā, ka Ķīna paņems visu uzmanību un NATO atstās Krieviju otrajā plānā, taču Kremlis arī pēc šī samita ir un paliek kā galvenais alianses drošības apdraudējums. Tomēr NATO valstu līderi redz un saprot to, ka šodienas izaicinājumi ir daudz plašāki par Kremļa radītajiem un redz pieaugošus draudus no visiem stratēģiskajiem virzieniem. 15. jūnija ES – ASV samitu „Politico” apskatnieks Deivids Herzernhorns aprakstīja kā “Mīlas festivālu, kurā vienīgais jautājums bija tas, kurš ir laimīgāks – Baidens vai eiropieši –, ka Donalds Tramps vairs nav ASV prezidents”. Iespējams, būtiskākais, kas dzirdēts šajā samitā – ASV vajag Eiropu un Eiropai vajag ASV. Baidenam ir būtiski iegūt Eiropu kā sabiedroto pret Ķīnu, bet Eiropai to noturēt kā sabiedroto pret Krieviju, tāpēc svarīgi, ka tiek nogludināti tie attiecību negludumi, kas īpaši aktualizējušies iepriekšējā prezidenta laikā. Donalda Trampa uzsāktais tirdzniecības karš ar ES nav beidzies un Baidens nav atcēlis tos ievedmuitas tarifus, ko saviem sabiedrotajiem uzlika Tramps. Kad svētdien preses konferencē Baidenam vaicāja, vai var sagaidīt, ka ASV atcels šos tarifus, viņš atbildēja- “Esmu amatā 120 dienas. [..] Man vajag laiku.” Viņi satikās Ženēvā Tas bija tikai pirms dažiem mēnešiem, kad Baidens intervijā uz jautājumu, vai uzskata Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu par slepkavu, atbildēja ar „JĀ”. Protams, tas izraisīja milzīgu viļņošanos. Itin drīz Krievija demonstrēja, ka arī viņiem ir iespējams radīt satraukumu Baltajā namā. Karaspēka koncentrēšana pie Ukrainas robežas piespieda Baidenu zvanīt Putinam, un tad arī tika izteikts uzaicinājums abiem satikties. Daudzi šo tikšanos gaidīja ar neslēptām bažām. Vieni pauda skepsi par ASV prezidenta nekonsekvenci, nosaucot kādu par slepkavu un tad aicinot uz sarunām. Citi savukārt atbalstīja Baltā nama rīcību, sakot, ka dialogs vienmēr ir labāks par monologu. Tikšanās Ženēvā  16. jūnijā ilga vairākas stundas. Kā jau gaidīts, tika runāts gan par kiberuzbrukumiem, gan par Ukrainu un tās teritoriālo vienotību, gan citiem sasāpējušiem jautājumiem. Saruna neesot bijusi naidīga – tā pēc tikšanās teica Vladimirs Putins. Abi esot runājuši vienā valodā, taču tas nenozīmējot, ka abiem jāieskatās viens otram acīs un jāzvēr mūžīga mīlestība. Baidens savukārt rezumēja, ka domstarpības daudzos jautājumos ir un paliek, taču abas puses paudušas vēlmi saprasties un meklēt iespēju tuvināt viedokļus. Jauns aukstais karš neesot ne Krievijas, ne ASV interesēs- tā teica Baidens. Kāds būs rezultāts šādām sarunām? – par to varēs spriest tikai tad, kad būs pagājis kāds laiks. Viens no tūlītējiem taustāmiem rezultātiem ir vienošanās atgriezt diplomātus, kas tika iepriekš izraidīti no abām valstīm. Krievijas vēstnieks Anatolijs Antonovs Vašingtonā atgriezīšoties līdz jūlijam. Tāpat abi prezidenti apņēmušies „aizvadīt diskusijas" par kiberdrošību. Pēc tikšanās tika izplatīts kopīgs paziņojums presei, kur norādīts, ka abas valstis spēj gūt panākumus kopīgu mērķu sasniegšanā pat šādos spriedzes apstākļos, un to viņu tikšanās esot pierādījusi. Tomēr interesants ir fakts, ka kopīgu preses konferenci abi prezidenti nesarīkoja. Viņi izvēlējās ar presi runāt atsevišķi. Vispirms preses konference bija Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, pēc tam ASV līderim Džo Baidenam.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par apustuļa Jāņa pirmo vēstuli (5:4-12)

Attīstoties tehnoloģijām, mainās arī darba vide, un otrādi, mainoties darba videi, tam piemērojas arī tehnoloģijas. Taču šodien, kad liela daļa darbu tiek organizēti attālināti, bet birojos uz vietas jāievēro īpaši piesardzības pasākumi, šīs pārmaiņas varētu būt aktuālākas nekā jebkad agrāk. Kā Covid-19 pandēmija ir likusi mainīties darba videi un kādi izaicinājumi mūs sagaida nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes dekāns Agris Ņikitenko. Ivars Vanadziņš atzīst, ka jebkurš darba devējs domā, kas būs pēc tam. Ap 60 - 80% cilvēku, kas var attālināti strādāt, viņi vēlētos atgriezties tādā hibrīdrežīmā - pamatā pa mājām un reizēm uz darbu. Tā varētu būt stabilākā tendence, ka mēs lielā mērā paliekam mājās, tie, kas var. Tomēr ne visi var attālināti strādāt. Globālās tendences rāda, ka attālināti strādā kādi 40 %. "Ir darbi, ko nevar darīt attālināti. Tā lielākā izmaiņa darba tirgū, uz ko neviens pagaidām nespēj atbildēt, kam būs dramatiskas sekas, ka tos 40 %, faktiski apkalpo viena ceturtā daļa citu - tie, kas nodrošina transportu, kurš tagad vairs nav vajadzīgs, tie, kas nodrošina kaut kādas vietējās kafejnīciņas pilsētu centros, kurus tagad vairs nav vajadzīgas, un tamlīdzīgas lietas. Tie paši skolu apkopēji,"  vērtē Ivars Vanadziņš. "Tā ir globālā problēma, ko darīt ar tiem cilvēkiem, jo viņu dzīves un viņi jau līdz šim pamatā gadījumu ir bijuši mazāk atalgoti, grūtākiem darba apstākļiem. Tur būs liela sociālekonomiska globāla problēma. "Baltajām apkaklītēm", tiem faktiski paliks labāk, ja viņi sakārtos savus mājas birojus un apgūs mākslīgo intelektu un visas virtuālās iespējas, viņiem viss būs kārtībā, viņi būs ieguvēji. Bet viena liela daļa cilvēku, mēs par viņiem ļoti nepelnīti aizmirstam." Agris Ņikitenko piekrīt, ka to, kas var strādāt attālināti, ir mazāk, to, kas nevar attālināti savu darbu padarīt, viņu ir skaitliski ir ļoti daudz. "Lai arī valsts kopumā, ja skatāmies statistiski, mēs it kā naudu iegūstam varbūt vēl vairāk nekā līdz šim, nopelniem visi kopā, bet ir liela daļa cilvēku, tie paši viesnīcu, viesu māju īpašnieki un darbinieki, tās ir veselas industrijas, kas šobrīd ir apstājušās faktiski," atzīst Agris Ņikitenko. Universāls risinājums tam ir pārkvalifikācija, bet tam ir sekas "Šis konkrētais cilvēks aiziet prom no vienas jomas, viņš aiziet citā jomā. Viena joma vinnē, otra - zaudē savu darbinieku. Tas nozīmē, ka joma, kas zaudē darbinieku, nespēs atgriezties darba ritmā, ka iepriekš. Latvija atkal šeit kopumā ir ir salīdzinoši labākā stāvoklī nekā tādas ierastas tūrisma zemes kā Spānija vai Grieķija, kur šī proporcija ir ievērojami savādāka nekā tas Ziemeļvalstīs un Latvijā tajā skaitā," bilst Agris Ņikitenko. Vanadziņš norāda, ka vēl vienas principiālas izmaiņas skars darba laiku, jo nevar mehāniski pārlikt parasto darba laika regulējumu uz mājas biroju. Pasaules tendences rāda, ka izmaiņas visvairāk ietekmēs vidējo menedžmenta līmeni uzņēmumos.  "Mēs līdz šim meklējām uz vidēja līmeņa vadītāja vietu tehniski gudru cilvēku, kurš par to kaut ko jēdz. Pašlaik tas vairs nav īsti aktuāli, jo būtībā jau nav tā pieskatīšana vajadzīga, bet ir vajadzīgs faktiski prasa sociāli empātisks menedžeris, kas saprot psiholoģiju. Tās tehniskās prasmes aiziet otrajā plānā, jo tās var labāk kontrolēt mašīna vai mākslīgais intelekts labāk nekā cilvēks. Vairāk paliek tā puse empātiski saprast, kā tam otram tur iet un kas viņam ir jāpalīdz ne tikai ar programmatūru, bet arī ar galvu. Tās būs lielas izmaiņas un domāju, ka Latviju viņas skarts tikpat daudz kā jebkuru citu valsti," uzskata Ivars Vanadziņš. Aicina pieteikt liecības UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajam reģistram Gluži kā olimpiskajās spēlēs reizi četros gados tiek izsludināta pieteikšanās UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajam reģistram. Šis brīdis ir pienācis šogad, tāpēc pārskatīt Latvijai nozīmīgākās dokumentālā mantojuma liecības tiek aicināti gan muzeji, gan bibliotēkas, gan arhīvi, gan juridiskās un privātās personas. Kas ir programma "Pasaules atmiņa" un kas līdz šim nonācis Latvijas nacionālajā reģistrā, stāsta UNESCO Latvijas nacionālās komisijas Komunikāciju un informācijas sektora vadītāja Beāte Lielmane. Programma “Pasaules mantojums” attiecas uz vietām, kuras nevar piederēt mums katram un ir kaut kas netverams. Savukārt programmas “Pasaules atmiņa” liecības ir kaut kas tverams, jo dokumenti ir fiziski saglabājušies, bet pats svarīgākais - tie nes būtisku vēstījumu. Par programmas “Pasaules atmiņa” dažādajiem līmeņiem turpina Beāte Lielmane. “Pasaules atmiņas” Latvijas nacionālajā reģistrā līdz šim iekļauto astoņu nomināciju dokumentārajām liecībām ir kāds glabātājs, piemēram, arhīvs vai muzejs. Arī šīs institūcijas ir digitalizējušas savas kolekcijas, kā rezultātā tās sabiedrībai ir pilnīgi vai daļēji pieejamas elektroniskā formātā. Reizi četros gados, kad tiek izvērtēti Latvijas nacionālā reģistra pieteikumi, saraksts vienā reizē var tikt papildināts gan ar vienu, gan vairākām nominācijām. Daudz materiālu gan par Baltijas ceļu, gan barikādēm, kam nesen aizvadījām trīsdesmito gadadienu, glabājas cilvēku privātos arhīvos. Pat ja tajā brīdī likās, ka mēs to visi zinām un piedzīvojam, tad ar laiku liecību skaits var mazināties. Tāpēc UNESCO aicinājums ir vienlaikus iespēja pārskatīt savus fotogrāfiju, videoierakstu un citu dokumentu krājumus. Tāpat arī Latviešu folkloras krātuves un interneta žurnāla “Punctum” iniciatīva “Pandēmijas dienasgrāmatas” ir piemērs tam, ka dokumentāri fiksējam izjūtas un notikumus, lai nākamās paaudzes var gūt autentisku pieredzi, iepazīstoties ar vēstures avotiem, un uzzināt, kā savulaik 2020. gadā pasauli pāršalca jauns vīruss. Bet pieteikumu dokumentāro liecību iekļaušanai Latvijas nacionālajā reģistrā līdz 30. aprīlim var sūtīt uz e-pasta adresi office@unesco.lv vai arī pa pastu, kontaktus meklējot mājas lapā unesco.lv.

Vairs tikai piecas dienas mūs šķir no 3. novembra, kad nepilniem 240000 balsstiesīgo amerikāņu būs iespēja izlemt, kurš nākamos četrus gadus vadīs ietekmīgāko pasaules demokrātiju - Tramps vai Baidens. 25. oktobrī izbeidzās termiņš ultimātam, kuru Baltkrievijas autoritārajam līderim Aleksandram Lukašenko bija izvirzījusi opozīcija tās līderes Svetlanas Tihanovskas personā. Lietuvas Seima vēlēšanas notika 11. un 25. oktobrī, ievēlot 71 deputātu vienmandāta apgabalos un 70 deputātus proporcionālā balsojumā par partiju sarakstiem. Vēlēšanas nesušas nozīmīgu uzvaru līdz šim opozīcijā bijušajai labēji centriskajai partijai Tēvzemes savienība Lietuvas kristīgie demokrāti Aktualitātes pasaulē analizē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Aleksandra Palkova. Amerika izšķiras. Tramps vai Baidens? Vairs tikai piecas dienas mūs šķir no 3. novembra, kad nepilniem 240000 balsstiesīgo amerikāņu būs iespēja izlemt, kurš nākamos četrus gadus vadīs ietekmīgāko pasaules demokrātiju. Var gan lēst, ka faktiskais balsotāju skaits nākamotrdien būs krietni mazāks, ciktāl pēdējās desmitgadēs prezidenta vēlēšanās aktivitāte svārstījusies starp 50 un 57 procentiem. Vēlētāju aptaujas visā priekšvēlēšanu kampaņas periodā solījušas uzvaru demokrātu kandidātam Džo Baidenam, taču, kā teju neiztrūkstoši norāda visi, kas šos datus komentē, tas nebūt nenozīmējot garantētu uzvaru. Arī 2016. gada vēlēšanu priekšvakarā labāki rezultāti bija Hilarijai Klintonei, taču Baltajā namā galu galā nonāca Donalds Tramps. Patiesības labad gan jāsaka, ka aptauju rādītāji nebija tālu no vēlēšanu rezultātiem, – Klintone patiešām ieguva vēlētāju balsu vairākumu, taču zaudēja vēlēšanas īpatnējās sistēmas dēļ. Tiek uzsvērts, ka Baidena pārsvars pār Trampu aptaujās ir lielāks nekā savulaik Klintonei – demokrātu kandidāts, saskaņā ar aptaujām, šobrīd ir priekšā esošajam prezidentam par apmēram 8%, proti – ar 51 pret 43. Tomēr, kā zināms, rezultātu noteiks štatu elektoru balsu komplekts, un šai ziņā uzmanība pirmām kārtām pievērsta t.s. “battleground states” – „strīdus štatiem”. Vairums štatu visai nemainīgi balso vai nu par republikāņiem, vai demokrātiem, un ir tikai daži, kuros vēlētāju simpātijas no vēlēšanām uz vēlēšanām mēdz mainīties. Dažādi avoti gan piedāvā nedaudz atšķirīgu „strīdus štatu” sarakstu, taču ir vienisprātis, ka vairumā no tiem aptaujās labāks rezultāts ir Džo Baidenam. Ir ticami, ka viņš varētu uzvarēt tādos elektoru balsīm salīdzinoši bagātos štatos kā Pensilvānija un Mičigana, un arī Floridā – vienā no lielākajiem štatiem, kas 2016. gadā ar minimālu pārsvaru nobalsoja par Trampu. Kopš 1960. gada, kad pirmoreiz notika prezidenta kandidātu teledebates, šim priekšvēlēšanu šovam ir būtiska nozīmē priekšvēlēšanu cīņā. Debašu pirmo raudu 29. septembrī Donalds Tramps pārvērta balagānā, pastāvīgi pārtraukdams savu oponentu ar, lielākoties, personiski mērķētiem izsaucieniem un iebilzdams moderatoram. Tas lika otrā rauda organizētājiem 22. oktobrī apgādāt moderatori Sjūzenu Peidžu ar mikrofona atslēgšanas pogu. Taču arī pats Donalds Tramps, kura novērtējums aptaujās pēc pirmajām debatēm bija nepārprotami vājāks kā Baidenam, šoreiz bija daudz izturētāks un konstruktīvāks. Diskusija koncentrējās uz nozīmīgākajiem politiskās dienaskārtības jautājumiem: rasismu, imigrāciju, klimata pārmaiņām un, protams, koronavīrusa pandēmiju un Trampa un viņa administrācijas rīcību šai situācijā. Baltkrievija nenorimst 25. oktobrī izbeidzās termiņš ultimātam, kuru Baltkrievijas autoritārajam līderim Aleksandram Lukašenko bija izvirzījusi opozīcija tās līderes Svetlanas Tihanovskas personā. Neviena no opozīcijas prasībām – paziņojums par Lukašenko atkāpšanos, politieslodzīto atbrīvošana, spēka struktūru vardarbības pārtraukšana – nav izpildīti. Protesti, kas 25. oktobrī notika Minskā un citur Baltkrievijā, tiek vērtēti kā plašākie kopš neleģitīmajām prezidenta vēlēšanām augustā. Lēš, ka Minskas ielās pagājušajā svētdienā izgājuši ne mazāk kā 100000 cilvēku. Kā jau ierasts, policijas un armijas spēki daudzviet nosprostojuši ielas un uzbrukuši salīdzinoši mazākām protestētāju grupām, apmētājot ar apdullināšanas granātām, piekaujot un aizturot. Iekšlietu ministrija paziņojusi, ka šai dienā Baltkrievijā aizturēti pavisam 523 cilvēki, no kuriem 352 paturēti apcietinājumā. Nākamajā dienā, 26. oktobrī, sākās opozīcijas izsludinātais vispārnacionālais streiks. Tā ģeogrāfijā tiek minēti lielie valsts uzņēmumi, tādi kā “Grodno Azot”, Minskas Riteņvilcēju rūpnīca, Minskas autorūpnīca, ledusskapju ražotājs Atlant u.c., tomēr streikojošo tajos ir daži desmiti, vietumis – vairāk par simtu. Diezgan masveidīgi streikos iesaistījušies augstskolu studenti, rīkojot protesta akcijas mācību iestādēs un izejot ielās. Atbalsta akcijas izvērsuši arī privātuzņēmumi, slēdzoties inventarizācijai, remontiem u.tml. Uzņēmu vadība draud streikojošajiem ar atlīdzības samazināšanu un atlaišanu; daži aktīvisti jau atbrīvoti no darba. Tāpat sākusies studentu atskaitīšana no augstskolām vai caurlaižu anulēšana, liedzot iekļuvi mācību iestādēs. Vakar viens no opozīcijas līderiem, bijušais ministrs un vēstnieks Pāvels Latuško, kurš šobrīd uzturas Polijā, nāca klajā ar paziņojumu par jaunas organizatoriskās struktūras – Tautas antikrīzes pārvaldes – nodibināšanu. Kā paudis Latuško, šī struktūra gatava nākt talkā Svetlanas Tihanovskas štābam un opozīcijas Koordinācijas padomei ar jaunu plānu krīzes strupceļa pārvarēšanai. Opozīcijas uzvara Lietuvas vēlēšanās Lietuvas Seima vēlēšanas notika 11. un 25. oktobrī, ievēlot 71 deputātu vienmandāta apgabalos un 70 deputātus proporcionālā balsojumā par partiju sarakstiem. Vēlēšanas nesušas nozīmīgu uzvaru līdz šim opozīcijā bijušajai labēji centriskajai partijai Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti. Partija palielinājusi savu mandātu skaitu par apmēram 40%, iegūstot Seimā 50 vietas, kas ir tās nozīmīgākais panākums kopš 1996. gada. Un apmēram tikpat zaudējusi līdz šim valdošās koalīcijas lielākā partija Lietuvas zemnieku un zaļo savienība, kurai jaunajā Seimā būs tikai 32 mandāti. Tāpat daļu mandātu zaudējušas arī divas partijas, kuras ilgāku vai īsāku laiku atradās koalīcijā ar lietuviešu zaļzemniekiem, balstot premjerministra Sauļus Skverneļa valdību. Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija zaudējusi 4 vietas no 17, un šis ir tās vēsturiski vājākais sniegums vēlēšanās, savukārt partija Lietuvas poļu vēlēšanu akcija zaudējusi 5 no 8 mandātiem. Šis ir vēlētāju nepārprotams vērtējums agrāko varas partiju darbībai, kam bija raksturīga šķelšanās mazāko koalīcijas partneru rindās un domstarpības par konkrētiem valsts pārvaldes un saimnieciskās darbības jautājumiem. Jau tūlīt pēc vēlēšanām tika publicēta deklarācija par jaunas koalīcijas valdības veidošanu, kurā līdz ar Tēvzemes savienību gatavas iesaistīties liberālās ievirzes partijas Liberālā kustība un Brīvības partija. Kā domājamā nākamā premjerministre nosaukta ekonomiste, kādreizējā finanšu ministre Ingrīda Šimonīte. Vakar ar savu redzējumu par jaunveidojamās valdības kvalitātēm nāca klajā Lietuvas prezidents Gitans Nausēda. „Valdībai jābūt ilgtspējīgai, ar stingru politisku atbalstu un spējīgai īstenot reālas, nevis papīra reformas. [..] Sabiedrības, nevis šauru interešu grupu aizstāvība, apņēmība tiekties pēc pārmaiņām izšķirošajās jomās, patiesas rūpes par cilvēkiem, kompetence, atbildīgums un godīgums [..],” teica prezidents. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ar Covid-19 saslimušais ASV prezidents ir sakarsējis daudz emociju. Ar ārstu palīdzību viņam izdevies pagaidām ātri atlabt, bet tas viņu iedrošinājis vēl aktīvāk paust savu skepsi par to, cik bīstams ir vīruss. Tāpat Tramps aktīvi grib iesaistīties priekšvēlēšanu kampaņā, kaut arī pats un liela daļa viņa komandas ir inficēti.  Vēl runājam par Kirgizstānu. Aizvadītās nedēļas nogalē tur notika parlamenta vēlēšanas. Līdzīgi kā Baltkrievijā, arī tur parādījās aizdomas par plašiem rezultātu viltojumiem, bet te varai nebija tādu resursu, lai apspiestu nākamajā dienā izcēlušos nemierus. Faktiski vienas nakts laikā notika revolūcija. Notikumus pasaulē komentē Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Sazināmies ar laikraksta "Diena" komentētāju Andi Sedlenieku. Cīņa par Balto namu un ar Covid-19 uzliesmojumu Baltajā namā Covid-19 ir Donalda Trampa prezidentūru definējošs brīdis, par to pārliecināti vairums politikas vērotāju. Un kopš pagājušās piektdienas, 2.oktobra, Covid-19 ir burtiski pārņēmis Balto namu – pāris dienas pēc pirmajām ASV prezidenta kandidātu debatēm pašreizējais prezidents Donalds Tramps tviterī paziņoja, ka viņam un viņa sievai Melānijai ir atklāts Covid-19. Tās pašas dienas vakarā prezidents publicēja video, paziņojot, ka jūtas labi un ka tiks nogādāts Valtera Rīda slimnīcā. Slimnīcā prezidents pavadīja trīs dienas un izraisīja vairākas sašutuma vētras: svētdien prezidents devās pie saviem atbalstītājiem, kas bija pulcējušies pie slimnīcas. Lai gan prezidents atradās automašīnā un no tās neizkāpa, viņš saņēma virkni pārmetumu par citu cilvēku, proti, savas apsardzes, veselības apdraudēšanu, jo prezidents seju bija aizsedzis ar vien auduma masku. Vēl lielāku sašutumu izraisīja viņa izrakstīšana no slimnīcas, ko pavadīja prezidenta tvīti ar vārdiem “nebaidieties no Covid. Neļaujiet tam noteikt jūsu dzīvi” un atgriešanās Baltajā namā mediju priekšā novelkot masku un ieejot telpās bez tās, lai gan Tramps vēl nav saņēmis negatīvu Covid-19 testu. Kopumā Trampa tuvāko lokā konstatēti vismaz 34 ar Covid-19 saslimušie un pēc pozitīviem testiem vai kontakta ar saslimušajiem karantīnā nu sēž gan Trampa sabiedrisko attiecību padomnieki, gan arī Pentagona augstākās militārpersonas, gan citi prezidentam pietuvināti cilvēki. Atgriežoties Baltajā namā, Tramps ātri ķērās pie darba un pāris dienu laikā paziņoja, ka pārtrauc sarunas ar demokrātiem par jaunu ekonomikas stimulu paketi līdz prezidenta vēlēšanām 3.novembrī un aicinot republikāņus koncentrēties uz viņa virzītās Eimijas Baretas apstiprināšanu ASV Augstākās tiesas tiesneses amatā. Paralēli, prezidents tviterī paziņoja, ka Pārstāvju palātai un Senātam būtu nekavējoties jāapstiprina 25 miljardu vērts atbalsts aviokompāniju un 135 miljardu vērts atbalsts mazo biznesu algu atbalstam. Tāpat Tramps paziņoja, ka visiem Afganistānā dienējošajiem, būtu jāatgriežas ASV līdz Ziemassvētkiem. Protams, nevar nepieminēt arī pagājušajā naktī notikušās viceprezidentu debates, kurās tikās viceprezidents Maiks Penss un senatore Kamala Harisa. Salīdzinot ar iepriekšējās nedēļas prezidenta kandidātu debatēm, šīs bija teju vai garlaicīgas. Abi oponenti, protams, apmainījās ar asiem pārmetumiem, taču kopumā debates bija mierīgākas un cieņpilnākas nekā pirms nedēļas, fokusējoties uz jautājumiem par nodokļu politiku, klimata pārmaiņām, abortu tiesībām un, protams, par cīņu ar Covid-19. Nemieri Kirgiztānā Šī ir jau trešā reize 15 gadu laikā, kad vēlēšanas Kirgizstānā beidzas ar nemieriem. Un arī ar varas maiņu. Šajā Vidusāzijas valstī, kurai visapkārt kaimiņos ir autoritāri režīmi, ir, lai arī nestabila, bet vismaz šķietama demokrātija. Svētdien notikušajās parlamenta vēlēšanās startēja 16 partijas, no kurām nākamajā sasaukumā, saskaņā ar provizoriskajiem rezultātiem, būtu iekļuvuši četri saraksti. Trīs no tiem pauduši atbalstu pašreizējam prezidentam. Taču jau tūdaļ pēc rezultātu paziņošanas cilvēki izgāja galvaspilsētas Biškekas ielās. Plašsaziņas līdzekļos var lasīt žurnālistu teikto, ka tik plaša vēlēšanu rezultātu viltošana Kirgizstānā vēl nav pieredzēta: balsis esot pirktas atklāti un nekaunīgi, bet ierēdņiem skaidri norādīts, par ko balsot. Kaut arī milicija centās protestus apturēt, pārspēks beigās izrādījās cilvēku pusē. Viņi ieņēma parlamenta un arī valsts drošības dienesta ēku. No ieslodzījuma izlaida apcietināto eksprezidentu Atambajevu un faktiski piespieda premjeru atkāpties, bet vēlēšanu komisiju vēlēšanu rezultātus anulēt. Līdz ar to var teikt, ka vienas dienas laikā valstī notikusi revolūcija. Tomēr situācija nav tik vienkārša. Ne visi ir vienisprātis par tālāko rīcību. Savi atbalstītāji ir arī pagaidām vēl pie varas esošajam prezidentam Sooronbajam Džeenbekovam. Nākamajās naktīs izcēlās grautiņi un sadursmes starp protestētājiem un tiem brīvprātīgajiem, kas sadarbojas ar miliciju, lai novērstu ēku un veikalu demolēšanu. Arī politiski nav konsensusa. Ņemot vērā ļaužu noskaņojumu, daļa pašreizējo deputātu piekrita nominēt premjerministra amatam opozīcijas politiķi Sadiru Džaparovu, kurš neilgi pirms tam tika atbrīvots no ieslodzījuma. Tā kā parlaments bija ieņemts, deputāti sapulcējās viesnīcā. Taču neapmierināto pūlis ielauzās viesnīcā, un Džaparovam nācās bēgt pa sētas durvīm. Pats Džaparovs uzrunā televīzijā otrdienas vakarā sacīja, ka ierosinās konstitucionālo reformu un prezidenta un parlamenta vēlēšanu sarīkošanu divu līdz trīs mēnešu laikā. Tomēr viņš atzina, ka vēl nav saņēmis atbalstu no koordinācijas padomes, ko izveidojušas vairākas lielākās opozīcijas partijas, un lika noprast, ka starp sabiedrotajiem pastāv domstarpības. Vietējie žurnālisti skaidro, ka opozīciju var sadalīt divās lielās daļās. Vieni pārstāv tos, kuri grib atgūt savulaik zaudēto varu pēc iepriekšējām vēlēšanām, savukārt otri vēlas pilnīgu varas maiņu, lai politikā būtu jaunas sejas un vecie politiķi vairs neatgrieztos.

Polija turpina esošo kursu. Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis pašreizējais valsts vadītājs Andžejs Duda, kurš tikai par diviem procentiem apsteidzis Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Uzvara paliek uzvara, bet kā pārvaldīt tik sašķeltu valsti, kāda šobrīd ir Polija un kurš varētu būt patiesais vēlēšanu uzvarētājs. Serbija un Kosova atsāk dialogu. Pēc vairāku gadu pārtraukuma Briselē ir atsākušās Serbijas un Kosovas līderu tiešās sarunas. Kosova ir atteikusies no tirdzniecības ierobežojumiem, paverot ceļu diskusijām par abu pušu turpmākajām attiecībām. Vai varam gaidīt, ka Serbija jelkad atzīs Kosovas vienpusēji pasludināto neatkarību un vai tas veicinās gan pašas Serbijas, gan Kosovas iespējamo tuvināšanos Eiropas Savienībai? Pieaug militārā spriedze Kalnu Karabahas reģionā. Kopš jūlija sākuma pavisam nemierīga situācija ir izveidojusies uz Armēnijas un Azarbaidžānas robežas. Tur bruņotās sadursmēs bojā gājuši no vairākiem desmitiem līdz, iespējams, vairākiem simtiem militārpersonu, atkarība, no kuras valsts pozīcijas skatās. Kas šoreiz bijis par pamatu gadu desmitiem ilgā konflikta uzliesmojumam un cik nopietni jāuztver protestētāju saukļi iesaistīties atklātā karā. Bet varbūt šī ir ārēja provokācija? Notikumus pasaulē analizē Vidzemes augstskolas lektors, politoligs Jānis Kapustāns un vēsturnieks un politologs Kārlis Daukšts. Serbija un Kosova atsāk dialogu Šodien Briselē paredzēta klātienes tikšanās starp Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas premjerministru Avdullu Hoti. Līdz ar to ir atsācies dialogs, kas 2018. gadā pārtrūka pušu nesamierināmo pozīciju dēļ. Kā zināms, pamatā albāņu apdzīvotā Kosova ieguva de facto neatkarību 1999. gadā pēc tam, kad NATO bombardēšanas kampaņa bija piespiedusi Serbiju atvilkt savus spēkus no autonomās provinces. Serbija joprojām kategoriski atsakās atzīt Kosovas neatkarību un bloķē tās mēģinājumus pievienoties starptautiskām organizācijām, savukārt Kosova nepiekrīt iespējamai oficiālai robežu maiņai, atsakoties no Serbijas kontrolētajiem un serbu apdzīvotajiem apgabaliem. Nepārprotamu grūdienu sarunu procesa atsākšanai deva Savienoto Valstu administrācijas, konkrētāk – prezidenta Donalda Trampa īpašais sūtnis Serbijas un Kosovas miera sarunām un Nacionālās izlūkošanas direktors Ričards Grenels. Viņa un Trampa administrācijas darbību šai ziņā daudzi gan kritizē, norādot, ka amerikāņi izdarījuši spiedienu uz Kosovu, lai piespiestu to atsākt dialogu, kā arī atstūmuši no tā Eiropas Savienības pārstāvjus, kuriem ir Apvienoto Nāciju mandāts vidutājībai sarunās. Tāpat tiek norādīts, ka Trampa administrācija mēģinājusi maksimāli izmantot subjektīvo momentu, satuvinot abu pušu līderus – Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas prezidentu Hašimu Tači. Abiem līderiem tiek pārmestas autoritāras tendences, pie kam Tači, iesaistoties sarunās par iespējamu izlīgumu ar Serbiju, ir pārkāpis savas konstitucionālās pilnvaras. Martā uz to norādīja Kosovas toreizējais premjerministrs Albins Kurti, drīz pēc tam zaudējot amatu parlamenta neuzticības balsojumā. Amerikāņu aktivitātes izraisīja Serbijas galvenās sabiedrotās Krievijas nervozu reakciju, ārlietu ministram Sergejam Lavrovam noradot, ka bez Kremļa akcepta nekādas vienošanās par Kosovu nebūs. Sūtņa Grenela virzītais process teju vaiņagojās ar Vučiča un Tači tikšanos Baltajā namā jūnija nogalē, taču dažas dienas pirms tam Speciālā starptautiskā prokuratūra noziegumu izmeklēšanai Kosovā nāca klajā ar paziņojumu, ka ir sastādīts apsūdzības raksts par kara noziegumiem vairākiem augsta ranga Kosovas politiķiem, tai skaitā Tači. Plānotā tikšanās nenotika, taču process neapsīka un šobrīd ir atgriezies konvencionālajā ietvarā ar Eiropas Savienību kā vidutāju. Armēnija un Azerbaidžāna – gruzdošā konflikta uzliesmojums Saknes konfliktsituācijai Aizkaukāzā starp kaimiņvalstīm Armēniju un Azerbaidžānu meklējamas pirms simts gadiem, kad abas nācijas, tobrīd mēģinādamas iedibināt savu nacionālo valstiskumu, vilka robežas etniski neviendabīgajā teritorijā. Lielā mērā kaimiņtautu nesaskaņas bija iemesls tam, ka reģions tolaik nonāca Padomju Krievijas kontrolē. Procesā, kurā nozīmīga loma bija toreizējam Padomju Savienības tautas komisāram nacionalitāšu jautājumos Josifam Staļinam, armēņu kompakti apdzīvotais Arcahas reģions nonāca Azerbaidžānas sastāvā kā Kalnu Karabahas autonomā republika. Sabrūkot Padomju Savienībai, atsākās Arcahas armēņu mēģinājumi apvienoties ar Armēniju, kas noveda pie konflikta eskalācijas līdz pilnvērtīgai karadarbībai laikā no 1992. līdz 1994. gadam. Armēnijas bruņotie spēki un Arcahas brīvprātīgo vienības ieņēma ne vien bijušo autonomiju, bet arī apmēram 9% Azerbaidžānas teritorijas ārpus tās. Ar Krievijas starpniecību tika panākts pamiers un sāktas sarunas, kas turpinās joprojām, periodiski notiekot pamiera pārkāpumiem. De jure Armēnijas kontrolētā teritorija joprojām uzskatāma par piederīgu Azerbaidžānai. Līdz šim nopietnākā iesaldētā konflikta eskalācija bija 2016. gada aprīlī, kad četru dienu laikā abās pusēs gāja bojā apmēram pa simtam karavīru. Kopš pagājušās svētdienas pienāk ziņas par jaunu konflikta uzliesmojumu, šoreiz ārpus tiešās Kalnu Karabahas konflikta zonas – pie abu valstu robežās uz ziemeļiem no tās. Puses apsūdz viena otru civilo objektu artilērijas apšaudēs, kam sekojusi karadarbības aktivizēšanās, izmantojot tankus, raķešu ieročus un dronus. Abās pusēs ir kritušie, tai skaitā Azerbaidžānas armijas ģenerālis Polads Hašimovs un vairāki citi azerbaidžāņu un armēņu virsnieki. Polija turpina esošo kursu Aizvadītajā svētdienā notikušās prezidenta vēlēšanas Polijā nesa uzvaru esošajam valsts galvam Andžejam Dudam, kurš ar 51% vēlētāju balsu pārspēja savu sāncensi – Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Līdz ar to izplēnējušas Polijas liberālās opozīcijas cerības mainīt līdzšinējo pie varas esošās partijas „Likums un taisnīgums” kursu, kura ietvaros, cita starpā, izpildvaras kontrolei tiek pakļauta tiesu vara. Kā zināms, šī virzība jau izpelnījusies asu kritiku no starptautisko cilvēktiesību organizāciju un Eiroparlamenta puses; Eiropas Komisijai uzsākot izmeklēšanas procedūru par likuma varas apdraudējumu Polijā. Ar minimālu vairākumu, kas pagājušā gada vēlēšanās tika iegūts Seimā, un sev lojālo prezidentu Dudu partijas „Likums un taisnīgums” rokās paliek nepieciešamie instrumenti savas politikas tālākajai īstenošanai. Priekšvēlēšanu kampaņa, kurā esošais prezidents nekautrējās izmantot varas kontrolei jau pakļautos sabiedriskos medijus kā propagandas rīku, nozīmīgs akcents tika likts uz tradicionālo vērtību sargāšanu, pozicionējot savu pretinieku kā šo vērtību grāvēju un „samaitājošu” ietekmju izplatītāju. Balsojums atklāj idejisko plaisu, kas šķeļ Polijas sabiedrību divās teju vienādās daļās. Andžeja Dudas un „Likums un taisnīgums” elektorāta bāzi pamatā veido gados vecāki poļi, reģionāli – valsts centrālie un dienvidaustrumu rajoni. Sevišķi spilgti iezīmējas atšķirība starp laukiem un pilsētu: ja iepriekšējās vēlēšanās 2015. gadā tādās samērā lielās pilsētās valsts austrumdaļā kā Bjalistoka un Ļubļina vairākums balsoja par Dudu, tad šoreiz tur uzvaru guvis Tšaskovskis, taču apkārtējos lauku rajonos un mazpilsētās atbalsts esošajam prezidentam tikai pieaudzis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Notikumus pasaulē komentē LU pasniedzēja Sigita Struberga un LU asoc.prof. Daunis Auers. Boltona bīstamie memuāri Jurists un diplomāts Džons Boltons kļuva par prezidenta Trampa padomnieku nacionālās drošības jautājumos 2018. gada aprīlī, nomainot šajā amatā Trampa atlaisto ģenerāli Herbertu Makmāsteru. Savukārt pats Boltons atstāja amatu 2019. gada septembrī, pie kam prezidents savā tviterkontā izteicās, ka esot paziņojis padomniekam, ka „viņa pakalpojumi vairs nav nepieciešami”, savukārt Boltons apgalvoja, ka iesniedzis atlūgumu pats. Bijušo padomnieku bija paredzēts uzklausīt Trampa impīčmenta procesā, taču ierasties uz izvaicāšanu Kongresa apakšpalātā viņš atteicās, savukārt viņa izsaukšanu uz Senātu bloķēja republikāņu deputāti. Viss iepriekšminētais radīja īpašu interesi par Džona Boltona grāmatu „Telpa, kurā tas notika”, kas veltīta Baltajā namā pavadītajam laikam, un ažiotāžu vēl vairāk uzkurināja prezidenta administrācijas nesekmīgais mēģinājums tiesas ceļā nepieļaut grāmatas klajā laišanu. Tagad, kad darbs ieraudzījis dienasgaismu, prese un analītiķi kāri tver tajā rodamās atklāsmes par Donalda Trampa priekšstatiem, ieskatiem un zināšanām. Visumā jau darbs tikai nostiprina pašreizējā Savienoto Valstu vadītāja kā pavirša, uzskatos nestabila un galēji subjektīva indivīda tēlu, kurš gatavs pakļaut superlielvalsts ārpolitisko kursu savām privātajām interesēm un simpātijām. Autors no jauna apstiprina prezidenta īpašo patiku pret autoritāriem līderiem un vaļībām, kādas prezidents atļāvies individuālās sarunās, piemēram, ar Ķīnas līderi Sjī Dzjiņpinu, nodēvējot uiguru ieslodzīšanu internēto personu nometnēs par pareizu soli un apgalvojis, ka Savienoto Valstu Konstitūciju varētu arī pamainīt, lai ļautu Trampam ieņemt prezidenta amatu vairāk nekā divus termiņus. Runājot par Trampa attiecībām ar Krievijas prezidentu, intervijā telesabiedrībai ABC pagājušo svētdien Boltons sacīja: „Es domāju, Putins domā, ka viņš spēlē Trampu kā stabuli.” Teju šokējošas ir grāmatā atklātās detaļas par prezidenta izteikumiem 2018. gada NATO samita laikā, proti – Tramps esot bijis apņēmības pilns pārtraukt Savienoto Valstu darbību Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā.   ES un Ķīna – sarežģītas, bet neizbēgami nepieciešamas attiecības Eiropas Savienības un Ķīnas attiecību jautājumi uzmanības centrā nonākuši pēc videokonferences, kurā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Šarls Mišels tikās ar Ķīnas Tautas republikas prezidentu Sjī Diņpinu un valdības vadītāju Li Kecjanu. Kā pēc tikšanās preses pārstāvjiem norādīja Eiropas pārstāvji, Ķīnas līderiem nācies uzklausīt visai skarbus vārdus par viņu lielvalsts pēdējā laika darbību starptautiskajā arēnā, t.sk. pret Eiropu vērstajām aktivitātēm. Fon der Leiena informēja, ka Ķīnas pusei uzrādīti konkrēti „skaitļi un fakti” par kiberuzbrukumiem slimnīcu datorsistēmām un mērķtiecīgu dezinformācijas izplatīšanu koronavīrusa pandēmijas sakarā. Otrs attiecības pasliktinošais faktors ir Pekinas valdības pēdējā laika rīcība Honkongā, mēģinot uzspiest tai jaunu drošības likumu, kas būtiski palielinās Ķīnas iestāžu rīcības brīvību autonomijā. Šāds Pekinas solis ir pretrunā ar saistībām, kuras tā uzņēmās Honkongas tiesiskās un politiskās autonomijas ievērošanā, kad šī bijusī britu kolonija 1997. gadā tika inkorporēta Ķīnas Tautas Republikas sastāvā. Visi šie motīvi tikai vēlreiz apliecina, ka pandēmijas situācija nozīmīgi izgaismojusi Ķīnas centienus dažādiem līdzekļiem palielināt savu ietekmi pasaulē, tai skaitā Eiropas Savienībai tuvos reģionos un pat pašas savienības iekšienē.      Putins, parāde, pandēmija Nesen radīts krievu valodas jaunvārds "pobedobesije" arvien biežāk pamanāms sociālajos tīklos un arī krievvalodīgajos medijos aiz mūsu austrumu kaimiņvalsts robežām. Latviski to varētu tulkot kā „uzvaras trakums” jeb „uzvaras apsēstība”, un tā pamatā ir tā milzu nozīme, kādu Putina režīms piešķīris Padomju Savienības uzvarai pār nacistisko Vāciju mūsdienu Krievijas nacionālās identitātes veidošanā. Šī uzvara tiek pozicionēta kā nācijas dižākais sasniegums visjaunāko laiku vēsturē, ignorējot staļiniskās politikas lomu kara izraisīšanā un līdzvainu grandiozajos Sarkanās armijas un padomju civiliedzīvotāju upuros, notušējot citu Padomju Savienības tautu un Rietumu sabiedroto nozīmi šīs uzvaras izcīnīšanā, attaisnojot padomju agresīvo ārpolitiku kā kara sākumposmā, tā noslēguma periodā. Ciktāl kopš Otrā pasaules kara noslēguma Eiropā šogad paiet 75. gadi, uzvaras parādei Maskavā bija jākļūst par šo urāpatriotisma motīvu apogeju, kurai nepārprotami ieplānota būtiska vieta arī prezidenta Putina izvērstajā kampaņā par grozījumiem Krievijas Federācijas Konstitūcijā, kas viņam ļautu ieņemt augstāko amatu valstī vēl divus termiņus. Taču koronavīrusa pandēmija lika mainīt plānus, atceļot pasākumus tradicionālajā datumā – 9. maijā. Kādu laiku cirkulēja informācija par parādes pārcelšanu uz Otrā pasaules kara beigu datumu 2. septembrī, taču tad tika paziņots, ka tā notiks 24. jūnijā – dienā, kad uzvaras parāde Maskavas Sarkanajā laukumā tika sarīkota 1945. gadā. Tā gan notika bez publikas klātbūtnes, taču, kā atzīmē novērotāji, tribīnē prezidents Putins stāvēja plecu pie pleca ar deviņdesmitgadīgajiem kara veterāniem, no kuriem tikai retajam esot bijusi sejas maska. Tāpat policija nav kavējusi ļaužu drūzmēšanos ielās, lai pavērotu un nofotografētu bruņutehniku, kas pārvietojās Sarkanā laukuma virzienā. Pie tam Maskavā šobrīd atcelti praktiski visi aktivitāšu aizliegumi, saglabājot vien sejas aizsegu valkāšanas un sociālās distancēšanās prasību. Tikām inficēšanās rādītāji Krievijā un arī tās galvaspilsētā, kaut noplakuši, salīdzinot ar situāciju dažas nedēļas iepriekš, joprojām saglabājas visai augsti. Savukārt no Dagestānas autonomās republikas Krievijas dienvidos pirms dažām dienām pienākušas ziņas par spēju pandēmijas uzliesmojumu. Uz šī fona visai problemātiska izskatās šodien iesākusies nedēļu ilgā nobalsošana par minētajiem konstitūcijas grozījumiem. Raidsabiedrība BBC citē infektoloģi Viktoriju Adoņjevu no Orlas pilsētas, kas atrodas 325 km uz dienvidaustrumiem no Maskavas, sakām intervijā vietējai avīzei: „Kas grib balsot, lai balso. Bet brīvu gultu slimnīcās mums vairs nav.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēlija 20:19-29

Eiropas Savienības mājā Aspazijas bulvārī kopš 2.septembra iespējams iepazīt mākslinieka Vitolda Kucina variāciju par Lamanša šauruma ģeogrāfisko izveidošanos. Izstādē “Lamanša kods” piedāvātas glezniecības refleksijas par aizvēsturisko periodu, kad Lielbritānija atdalījās no pārējās Eiropas – tajās risinātas arī domu paralēles ar notiekošo Eiropā mūsdienās. Abu mums šobrīd pazīstamo valstu teritorijas bija savienotas ar dabīgu krīta dambi, kurš izveidojās pirms 100 miljoniem gadu, kad šo teritoriju klāja tropiskā jūra. Ūdens bija pilns ar mikroskopiskām radībām, kuru skeleti, noklājot gultni kārtu pa kārtai, veidoja krīta slāni. Baltajā krīta masā okeāna ķīmiskā sastāva izmaiņu rezultātā retumis izveidojās daudzas tumšas krama līnijas visā dambja garumā. Šīs līnijas izveidoja unikālu zīmējumu, kuru var pielīdzināt svītru kodam. “Šīs izstādes ideja nav mana, tā ir manai sievai Dzidrai, jo viņa pamanīja šo un teica: "Klau, Vitold, te Lamanša kods, varētu izstāde sanākt!". Ideja viņai un padomāju, ka jāsāk strādāt," atklāj mākslinieks Vitolds Kucins. "Bija visādi skiču varianti, kamēr radās skaidrs koncepts." Mākslinieks skaidro, ka piecos lielajos darbos ir parādīts process, kādu viņš iztēlojies, kad sākuši gāzties Ziemeļledus ezera ūdeņi. “Mazajos darbos ir process, tur es varēju atraisīties, iespēja dabūt lielo faktūru. Tajā procesā it kā man atvērās slūžas. Tie ir kā tuvplāni lielajai ainai. Tas ir tāds koncepts,” norāda Kucins. “Darbojos kā senie ēģiptieši savos sienu gleznojumos. Viņi to, ko vēlējās, parādīja, kā labāk izskatās. Man klintis, abi krasti ir parādīti kā koncepts pieprasa,” turpina mākslinieks. Ieskatīties mākslinieka Vitolda Kucina piedāvātajā "Lamanša kodā" Eiropas Savienības mājā būs iespējams līdz pat 30. septembrim.

Neretas „Riekstiņus” Jānis Jaunsudrabiņš apraksta „Baltajā grāmatā” kā Mūsmājas. Tagad te ir Jaunsudrabiņa muzejs un to vada apbrīnojami enerģiskā Ilze Līduma. Saimnieku lielajā klētī ar suņu būdu priekšā viesojās Radio mazā lasītava, kura šovasar ceļo. Kopā ar Gundaru Āboliņu bija arī rakstnieks Osvalds Zebris, un šajā vakarā, neretniekiem, kaimiņiem un draugiem un dziesminiekam Arnim Čakstiņam klātesot, skanēja gan fragmenti no Jaunsudrabiņa darbiem „Jaunsaimnieks un velns”, „Ar makšķeri”, gan no Osvalda Zebra jaunā romāna „Māra”. „Radio mazā lasītava ceļo” Neretā skanēs Latvijas Radio 1 svētdien, 25. augustā, pulksten 11.35, bet jau 23. augustā plkst. 18 Jāņa Akuratera muzejs aicina uz pasākumu “Jānis Jaunsudrabiņš – gleznotājs un rakstnieks jeb “abas mākslas man vienādi mīļas”.

Šodien Krustpunktā izbraukuma raidījums – mēs dodamies uz Latgali. Studijā būs iekārtota Līvānu Baltajā mājā, bet diskusijas temats ir saistīts ar maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. 2014.gada vēlēšanu rezultāti rāda, ka Līvānu novadā no vairāk nekā 10 tūkstošiem balsstiesīgo vēlēšanās piedalījās divarpus tūkstoši, gandrīz ceturtā daļa. Vēlētāju aktivitāte bija mazāka, nekā vidēji valstī, kad nobalsoja 30 procenti balsstiesīgo, kas arī nav daudz. Kāpēc par Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir tik maza interese, ko līvānieši gaida no Briseles un Latvijas pārstāvjiem Eiropas Parlamentā, par to runājam ar diskusijas dalībniekiem un klausītājiem zālē. Raidījuma viesi: uzņēmējs un mecenāts, uzņēmuma "Light Guide Optics International" vadītājs Daumants Pfafrods, Līvānu novada domes Plānošanas un attīstības daļas vadītāja Baiba Vucenlazdāne, Līvānu novada domes deputāte Ināra Kalvāne, biedrības „Baltā māja” direktore Inguna Badune un Līvānu uzņēmējdarbības atbalsta centra vadītāja Inese Stahovska.

Atskatāmies uz šī gada būtiskajiem ārpolitikas notikumiem. Esam izveidojuši savu 2018.gada ārpolitisko procesu top 4 un šiem notikumiem arī pievēršamies. Vērtē Latvijas Radio žurnāliste Ina Strazdiņa un Latvijas Universitātes asociētais profesors Toms Rostoks. Dažiem notikumiem ir senāka vēsture un vēl nav zināms, kā tie beigsies. Viens no tiem ir „Brexi”. Tur izšķirošie notikumi vēl tikai risināsies, bet jau šobrīd tas ir radījis visā Eiropā nopietnu ietekmi. Tāpat šogad daudz esam izjutīšu ASV prezidenta Donalda Trampa ietekmi, jo sevišķi saukli “America  first” (Amerika vispirms). Ko tas nozīmē un kādas tam ir sekas no drošības globālās ekonomikas perspektīvas. Vācijā šis gads savukārt ir iezīmējis kancleres Angelas Merkeles ēras beigas. Viņa ir atstājusi savas partijas vadītājās amatu un paziņojusi, ka drīzumā pametīs politiku vispār. Kā tas mainīs Eiropas kopējo poitiku? Un vel pievērsīsimies protestu kustībai Eiropā. Francija liela ietekme bijusi „dzelteno vestu” kustībai, Slovākijā demonstrācijas lika mainīt valdību, Rumānijā un Ungārijā protestētājiem ar valdības maiņu līdz šim nav veicies. Kādus secinājumus varam izdarīt, lūkojoties uz masveida protestiem Eiropas Savienības valstīs?  „Brexit” Šī gada ārpolitikas notikumu apskats nevar iztikt bez „Brexit”. Līdz brīdim, kad šķirsies Lielbritānija un ES ir palikušas mazāk nekā 100 dienas, taču īstas skaidrības par to, kā tas notiks- ar vai bez vienošanos- joprojām nav. Novembrī šķita, ka ir atrasts kompromiss, par kuru neviena puse nav priecīga, taču britu premjere Terēze Meja sacīja, ka šis ir labākais iespējamais variants, un ES norādīja, ka šis ir vienīgais iespējamais variants. Bet šobrīd "Brexit" vienošanās  ir iestrēgusi, jo balsojums par to britu parlamentā ir pārcelts. Tikai pēc balsojuma Lielbritānijas parlamentā var sākties "Brexit" līguma ratifikācija pārējās ES dalībvalstīs. Taču Lielbritānijā par "Brexit" vienošanos joprojām ir ļoti liela šķelšanās – Mejai nav spēcīga atbalsta ne savā partijā, ne starp koalīcijas partneriem un ,pēc iepazīšanās ar izstāšanās līgumu, novembrī viņas valdību pameta četri ministri. Šobrīd paredzēts, ka janvārī britu parlamentā atsāksies Brexit debates un mēneša vidū gaidāms arī balsojums, tikmēr Eiropas Savienība (ES) pirms Ziemassvētkiem apstiprinājusi rezerves plānu gadījumam, ja Lielbritānija pametīs Eiropas Savienību bez vienošanās panākšanas par turpmākajām attiecībām ar 27 valstu bloku. Trampa “America  first” darbībā ASV prezidents Donalds Tramps, cīnoties par krēslu Baltajā namā, solīja saviem vēlētājiem, ka viņš Ameriku liks pirmajā vietā. Šogad to labi izjuta gan ASV sabiedrotie NATO, gan tirdzniecības partneri. NATO dalībvalstis no ASV prezidenta bieži dzird pārmetumus par to, ka reti kura no valstīm reāli pilda apņemšanos aizsardzībā ieguldīt 2% no IKP. Jūlijā, NATO samita priekšvakarā,  vairāku valstu līderi saņēma Trampa vēstules, kurās diplomātiski stingrā tonī pieprasīts palielināt drošībai un aizsardzībai paredzēto finansējumu. Pretējā gadījumā jārēķinās ar ASV globālās militārās klātbūtnes mazināšanos. Savus draudus Tramps jau piepildījis – pirms Ziemassvētkiem vairāki ārzemju mediji ziņoja, ka ASV plāno izvest visus savus karavīrus no Sīrijas un pusi no Afganistānas izvietoto karavīru. Tāpat ASV šogad izstājusies no Irānas kodollīguma, kas paredz samazināt sankcijas pret Irānu, ja tā apturēs savas kodolprogrammas attīstību. Novembra sākumā ASV atkal stājās spēkā visas tās sankcijas pret Irānu, kas darbojās līdz 2015.gadam, kad tika parakstīts kodollīgums. Jāpiebilst, ka tas neattiecas tikai uz Irānu, jo ASV sola sankcijas arī pret tām valstīm, kuras nepārtrauks importēt Irānas naftu, un ārvalstu uzņēmumiem, kas slēdz darījumus ar ASV  melnajā sarakstā iekļautajiem Irānas subjektiem, tostarp Irānas centrālo banku, privātajām finanšu institūcijām. Savukārt tirdzniecības partneri šogad baudīja paaugstinātus ievadmuitas tarifus. Donalds Tramps bieži sacījis, ka iepriekšējo administrāciju noslēgtie tirdzniecības līgumi ir neizdevīgi ASV un šogad viņš centies to labot. Paaugstinātus tarifus izjuta ES, Kanāda, Ķīna un citas valstis. Lai arī lielākā daļa valstu spējušas panākt kaut kādu vienošanos ar ASV, nav skaidrs kādus tarifus nākamgad varētu  ieviest Donalda Trampa administrācija vai no kuras pasaules organizācijas vai līguma draudēt izstāties. Merkeles ēras beigas Kad Balto namu pameta Baraks Obama, daudzi par brīvās pasaules līderi nosauca Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Viņa ir pirmā sieviete, kas Vācijā ieņēmusi kancleres amatu un 13 gadu laikā, kopš stāšanās amatā, bieži titulēta par ietekmīgāko sievieti pasaulē. Merkele dzimusi 1954. gada, viņas pirmā profesija ir ķīmiķe, bet politikā Merkele iesaistījās 1989. gadā. Gadu pēc Vācijas apvienošanas - 1991. gadā - viņa kļuva par sieviešu un jaunatnes lietu ministri kanclera Helmuta Kola vadītajā valdībā. 1994. gadā viņa ieņēma vides ministres krēslu, bet 1998.gadā šo amatu pameta. Pēc Kristīgo demokrātu sakāves vēlēšanās viņa kļuva par partijas ģenerālsekretāri un 2000. gadā tika ievēlēta par partijas vadītāju, bet 2005. gadā kļuva par Vācijas kancleri un šo amatu saglabājusi līdz šim brīdim. Rezervēta, ar stingru mugurkaulu, ES de facto līdere – tā bieži tiek aprakstīta Merkele. Viņas pieņemtie lēmumi tikuši gan slavēti, gan pelti, bet viņas un Vācijas kristīgo demokrātu popularitāti visvairāk grāvis Merkeles lēmums 2015.gadā atvērt robežas bēgļiem no Sīrijas. Gada laikā Vācijā ieradās vairāk nekā miljons migrantu un tas izsauca neapmierinātību daudzos vāciešos un atbalsojās arī lielā daļā Eiropas. Oktobra beigās Angela Merkele paziņoja, ka 2021.gadā vairs nekandidēs uz kanclera amatu un decembrī atkāpās no Kristīgi demokrātiskās savienības vadītājas amata. Partijas vadītājas vietā decembra sākumā tika ievēlēta Annegrēta Krampa-Karenbauere, kuru daudzi uzskata par Merkeles mantinieci, kas varētu turpināt viņas uzņemto politisko kursu. Protestu vilnis Eiropā Pret korumpētiem un nespējīgiem politiķiem un degvielas cenu celšanu- daudzviet Eiropā šogad notikuši iespaidīgi protesti. Cilvēkus ielās veduši dažādi motīvi – Slovākijā protestus izsauca pētnieciskā žurnālista Jāna Kucjaka un viņa līgavas slepkavība šī gada februārī.   Kucjaks pētījis lietu, kurā itāļu mafija tiek turēta aizdomās ar Eiropas Savienības fondu ļaunprātīgu izmantošanu Slovākijā. Pēc Kucjeka slepkavības Slovākija piedzīvoja lielākos protestus kopš neatkarības atgūšanas, kas līdz ar opozīcijas spiedienu, lika atkāpties no amata premjeram Robertam Fico. Oktobrī slovāku prokuratūra izvirzīja apsūdzības četriem cilvēkiem par slepkavības organizēšanu un pasūtīšanu. Par žurnālista slepkavību samaksāti 50 000 eiro. Arī Rumānijā šogad notikuši vairāki iespaidīgi protesti – simtiem tūkstoši cilvēku izgāja ielās, kad rumāņu valdība pieņēma lēmumu dekriminalizēt vairākus korupcijas noziegumus un kad Rumānijas prezidents Klauss Johanniss jūlija sākumā atcēla no amata pretkorupcijas prokurori Lauru Keveši. Notikumi Rumānijā un Slovākijā pievērsuši arī Eiropas Parlamenta uzmanību.  Judita Sargentini, kas gatavoja ziņojumu par tiesiskumu Ungārijā, septembrī sacīja, ka Rumānija ir nākamā valsts, kas var gaidīt EP deputātus, un sarakstā ir arī Slovākija un Malta, kur notikušas žurnālistu slepkavības. Pēdējie protesti, kas pievērsuši pasaules uzmanību ir dzelteno vestu protesti Francijā. Kas sākās kā protesti pret nodokļa celšanu degvielai, pārauga protestos pret Francijas prezidenta Emanuela Makrona politiku. Daudzi protestos prezidentu Makronu vainoja, ka viņš nesaprot mazāk turīgo cilvēku bažas un ka ir bagāto prezidents. Makrons ir piekāpies protestantiem un ne tikai atcēlis plānoto nodokļu pieaugumu degvielai, bet pacēlis minimālo algu, atcēlis nodokļus prēmijām un virsstundu samaksai, kā arī atcēlis šogad pieņemto nodokļu paaugstinājumu pensionāriem, kuri saņem pensiju, kas mazāka par 2000 eiro. Par spīti visam iepriekš minētajam, Makrona piekāpšanās aizvien neapmierina nedz protestētājus, nedz politiskos aktīvistus. Kreisie radikāļi un arī sociālistu partija sola jaunas demonstrācijas un uzsver, ka prezidents atkal spēris soļus, par kuriem būs jāmaksā nevis bagātajiem, bet gan vienkāršiem cilvēkiem. 

1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. teātrī līdz pulksten vieniem notiek mēģinājums un tad lielā steigā dažu stundu laikā tiek izdekorēta skatuve, no kuras pasludina Latvijas Republiku. Par tagadējā Nacionālā teātra ēkas būvēšanu un namu laika gaitā stāsta teātra zinātniece Rita Melnace. Esam pašā greznākajā telpā – Baltajā zālē, kur, skatot ēkas interjeru, vislabāk var saredzēt barokālos elementus. Celtnes arhitektūra ar savām atlantu figūrām ārpusē, sengrieķu traģiskajām un komiskajām maskām un greznajiem rotājumiem tiek raksturota kā pseido barokāla. Rita Melnace stāstu sāk ar šī nama pirmsākumiem. Teātris uz pāļiem, gluži kā Venēcijā "Mums ir jāatgriežas 19. gadsimteņa beigu posmā, tad, kad sāka attīstīties jaunā, kapitālistiskā, ja var teikt, pilsēta. Rīgas rāte bija ļoti ambicioza, Rīgai bija viens skaists, reprezentatīvs teātris, tas tā saucamais Vācu teātris, tagadējā Opera pie kanālmalas, kas bija paspējusi izdegt un jau atjaunota, kad Rīgas rāte 1897.gadā pieņēma lēmumu, ka viņiem vajadzīgs otrs reprezentatīvs, skaists pilsētas teātris. Tad nu viņi meklē vietu, ko atrod starp kanālmalu un Daugavmalu, te bija liels, putekļains laukums, kur bija notikusi Baltijas etnogrāfiskā izstāde gadu iepriekš. Un šo vietu atrada par labu esam, jo te uz visām pusēm attīstījās tā pilsēta, tepat Vecrīga tuvumā," stāsta Rita Melnace. „Viņi izsludina konkursu. Uz konkursu piesakās stipri daudzi arhitekti, lielākoties no Krievijas, pilnīgi saprotams, jo mēs jau bijām tikai cariskās Krievijas sastāvā Baltijas guberņa. Un arī uzvarētājs Augusts Renbergs, latviešu izcelsmes arhitekts, tajā laikā dzīvo Sanktpēterburgā. Viņš atsūtīja savu konkursa darbu pieteikumu un uzvarēja. Līdz ar to viņš bija spiests pārcelties uz Rīgu atpakaļ, jo viņam kā uzvarētājam vajadzēja uzraudzīt celtniecības darbus,” turpina Melnace. Teātri sāka celt 1899.gadā. Melnace arī stāsta, ka vietā, kas izvēlēta teātra celtniecībai izraka būvbedri un atklājās, ka ēkas pamatos ir plūstošās smiltis un uz plūstošām smiltīm neko jēdzīgu, protams, uzcelt nevar. Kādreiz šajā vietā bijušu tā dēvētie Jēkaba vārti, kas veda uz pilsētas ganībām no Vecrīgas. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. Teātri uzcēla divu gadu laikā. „Teātris tāds, kā jūs visi viņu pazīstat 1901.gadā tika uzcelts un apliecinājums tam ir virs skatuves portāla pilsētas ģerbonis un gada skaitlis 1901,” norāda Melnace. Bet pēc tā laika normatīviem vajadzēja ēkai nostāvēties, lai atklātu celtniecības kļūdas, un vajadzēja iekārtot teātri, tad to atklāja tikai 1902. gadā. „Teātris savam laikam bija ārkārtīgi moderns. Šajā teātrī nekad nav bijusi krāsns apkure. Teātris jau no pirmās dienas izmantoja karstā ūdens padeves radiatorus. Šajā teātrī nekad nav bijis ne sveču, ne gāzes, ne petrolejas vai kāds cits apgaismojums, šajā teātrī no pirmās dienas bija elektriskais apgaismojums,” atklāj Melnace. Ir pat saglabājušies avīžraksti, ka teātris viss ir mirdzējis un laistījies ugunīs. Tur ir uzskaitīts, cik elektrisko lampiņu ir bijis zālē, cik uz skatuves, cik prožektoros. Ir speciāls uzskaitījums. Nacionālā teātra mājaslapā var lasīt, ka ēkā bija četri kroņlukturi, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismotas skatuves daļa. Tur bija teju 3000 baltas, ap divi simti sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem. Priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā „R.H.Mantels”, un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai 21. gadsimta sākumā. Krievu trupa, Latvju opera un telpas sarīkojumiem Jauno teātra ēku atklāja 1902.gada 14.septembrī ar Ostrovska pasaku lugu „Sniegbaltīte”. „Kāpēc tāds autors izvēlēts, tāpēc, ka atkal, kam vairāk naudas, tas šo teātri var noīrēt,” skaidro Melnace. Rīgas Latviešu biedrības teātris atrodas pie Vērmanes parka, tur spēlēja latviešu aktieri, latviešu aktieri ļoti daudz spēlēju provinces nelielos teātros Latvijas nomalēs.”Latviešu aktieriem nebija tik daudz naudas, un šo teātri no noīrēja ļoti ievērojamas antreprenieris Konstantīns Ņezlobins, un līdz Pirmajam pasaules karam šajā teātrī strādāja ļoti labi krievu aktieri.” Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši tuvojās Rīga, trupa evakuējās uz Krieviju. Teātra telpas kara laikā izīrēja dažādiem teātru kolektīviem un sarīkojumiem. Viena no tām bija Tautas padome, kas meklēja telpas neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanai. Bija izvēlētas divas ēkas, viena no tām bija Rīgas pils, bet tur nebija pietiekami daudz vietas, tāpēc priekšroka tika dota toreizējam Rīgas pilsētas Otrajam teātrim. „Šajā laikā šo teātri īrēja arī Latvju opera, tā, no kuras vēlāk izveidojās Nacionālā opera. Tanī dienā, 18.novembrī, līdz pulksten vieniem uz skatuves mēģina Latvju opera un teātris ir teātris, ja viņiem ir nolikts līdz pulksten vieniem, viņi ātrāk nebeigs mēģinājumu. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, kas pulksten četros notiks šajā teātrī,” par notikumiem pirms simts gadiem 18.novembrī stāsta Melnace. Kad mēģinājums beidzas, skatuve ātri tiek posta nākamajām pasākumam – jāiekārto atbilstoši svarīgajam politiskajam aktam. Nevar jau kaut kādā Alpu ainava, vai kaut kāds mežs būt uz skatuves. „Mēs visi zinām pēc Rīdzenieka slavenās fotogrāfijas, kāda izskatījās, cik skaisti izskatījās Nacionālā teātra skatuve tajos trakajos frontes nabagu apstākļos ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, ar lauru kokiem. Ir saglabājušās atmiņas, ka pusčetros sāka laist publiku uz ielūgumiem skatītāju zālē, bet vēl uz skatuves noformējums nebija pabeigts, vēl skrēja skatuves strādnieki lauru kokiem, vēl kaut ko centās piestiprināt, centās sakārtot visu, lai pulksten četros vērtos priekškars un uz skatuves nāktu Tautas padome, un paziņotu visai Latvijai, visai pasaulei, ka Latvija būs neatkarīga valsts,” bilst Melnace. Strādnieku teātris un tikai tad Nacionālais teātris Pusotru mēnesi vēlāk teātri atdeva latviešu aktieriem. Kad 1919. gada sākumā Rīgā ienāca sarkanie strēlnieki un uz pieciem mēnešiem nostiprinājās Pētera Stučkas valdība, Mākslas lietu departamenta direktors bija rakstnieks Andrejs Upīts, ļoti kreisi orientēts cilvēks, viņš parakstīja dekrētu par teātra atdošanu latviešu aktieriem. 23.februārī vērās teātra priekškars, toreiz gan teātris saucās Pirmais strādnieku teātris. Izrādīja Leona Paegles lugu „Augšāmcelšanās”. Interesants ir fakts, ka interese par jauno teātri bijusi tik liela, ka pirmizrāde organizēta tagadējā Operas teātra ēkā, kur ir vairāk vietas. Jau pēc Brīvības cīņām – 1919.gada 30.novembrī – uz skatuves kāpa tā pati trupa, bet jau lai izrādītu kā Nacionālā teātra aktieri Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī”. „Mēs parasti savā teātrī smejamies, ka mums dzimšanas diena ir 23.februārī, bet vārda došana mums ir 30.novembrī, jo vērās priekškars teātrim ar nosaukumu „Nacionālais teātris”,” atzīst Melnace. Šo nosaukumu bija noskatījis rakstnieks Jānis Akuraters, atrodoties trimdā pēc 1905.gada revolūcijas toreizējā Kristiānijā [Oslo], kur bija nodibinājies Norvēģijas Nacionālais teātris. Viņam ļoti patīk šī ideja – teātris kā visa nacionālā kopējs un tālāk attīstītājs. Laika gaitā teātris ne reizi vien ir mainījis savu nosaukumu, bijis gan drāmas, gan dramatiskais, gan akadēmiskais drāmas teātris līdz 1988.gadā tas atkal atgūst savu vēsturisko nosaukumu Nacionālais teātris.

1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. teātrī līdz pulksten vieniem notiek mēģinājums un tad lielā steigā dažu stundu laikā tiek izdekorēta skatuve, no kuras pasludina Latvijas Republiku. Par tagadējā Nacionālā teātra ēkas būvēšanu un namu laika gaitā stāsta teātra zinātniece Rita Melnace. Esam pašā greznākajā telpā – Baltajā zālē, kur, skatot ēkas interjeru, vislabāk var saredzēt barokālos elementus. Celtnes arhitektūra ar savām atlantu figūrām ārpusē, sengrieķu traģiskajām un komiskajām maskām un greznajiem rotājumiem tiek raksturota kā pseido barokāla. Rita Melnace stāstu sāk ar šī nama pirmsākumiem. Teātris uz pāļiem, gluži kā Venēcijā "Mums ir jāatgriežas 19. gadsimteņa beigu posmā, tad, kad sāka attīstīties jaunā, kapitālistiskā, ja var teikt, pilsēta. Rīgas rāte bija ļoti ambicioza, Rīgai bija viens skaists, reprezentatīvs teātris, tas tā saucamais Vācu teātris, tagadējā Opera pie kanālmalas, kas bija paspējusi izdegt un jau atjaunota, kad Rīgas rāte 1897.gadā pieņēma lēmumu, ka viņiem vajadzīgs otrs reprezentatīvs, skaists pilsētas teātris. Tad nu viņi meklē vietu, ko atrod starp kanālmalu un Daugavmalu, te bija liels, putekļains laukums, kur bija notikusi Baltijas etnogrāfiskā izstāde gadu iepriekš. Un šo vietu atrada par labu esam, jo te uz visām pusēm attīstījās tā pilsēta, tepat Vecrīga tuvumā," stāsta Rita Melnace. „Viņi izsludina konkursu. Uz konkursu piesakās stipri daudzi arhitekti, lielākoties no Krievijas, pilnīgi saprotams, jo mēs jau bijām tikai cariskās Krievijas sastāvā Baltijas guberņa. Un arī uzvarētājs Augusts Renbergs, latviešu izcelsmes arhitekts, tajā laikā dzīvo Sanktpēterburgā. Viņš atsūtīja savu konkursa darbu pieteikumu un uzvarēja. Līdz ar to viņš bija spiests pārcelties uz Rīgu atpakaļ, jo viņam kā uzvarētājam vajadzēja uzraudzīt celtniecības darbus,” turpina Melnace. Teātri sāka celt 1899.gadā. Melnace arī stāsta, ka vietā, kas izvēlēta teātra celtniecībai izraka būvbedri un atklājās, ka ēkas pamatos ir plūstošās smiltis un uz plūstošām smiltīm neko jēdzīgu, protams, uzcelt nevar. Kādreiz šajā vietā bijušu tā dēvētie Jēkaba vārti, kas veda uz pilsētas ganībām no Vecrīgas. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. Teātri uzcēla divu gadu laikā. „Teātris tāds, kā jūs visi viņu pazīstat 1901.gadā tika uzcelts un apliecinājums tam ir virs skatuves portāla pilsētas ģerbonis un gada skaitlis 1901,” norāda Melnace. Bet pēc tā laika normatīviem vajadzēja ēkai nostāvēties, lai atklātu celtniecības kļūdas, un vajadzēja iekārtot teātri, tad to atklāja tikai 1902. gadā. „Teātris savam laikam bija ārkārtīgi moderns. Šajā teātrī nekad nav bijusi krāsns apkure. Teātris jau no pirmās dienas izmantoja karstā ūdens padeves radiatorus. Šajā teātrī nekad nav bijis ne sveču, ne gāzes, ne petrolejas vai kāds cits apgaismojums, šajā teātrī no pirmās dienas bija elektriskais apgaismojums,” atklāj Melnace. Ir pat saglabājušies avīžraksti, ka teātris viss ir mirdzējis un laistījies ugunīs. Tur ir uzskaitīts, cik elektrisko lampiņu ir bijis zālē, cik uz skatuves, cik prožektoros. Ir speciāls uzskaitījums. Nacionālā teātra mājaslapā var lasīt, ka ēkā bija četri kroņlukturi, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismotas skatuves daļa. Tur bija teju 3000 baltas, ap divi simti sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem. Priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā „R.H.Mantels”, un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai 21. gadsimta sākumā. Krievu trupa, Latvju opera un telpas sarīkojumiem Jauno teātra ēku atklāja 1902.gada 14.septembrī ar Ostrovska pasaku lugu „Sniegbaltīte”. „Kāpēc tāds autors izvēlēts, tāpēc, ka atkal, kam vairāk naudas, tas šo teātri var noīrēt,” skaidro Melnace. Rīgas Latviešu biedrības teātris atrodas pie Vērmanes parka, tur spēlēja latviešu aktieri, latviešu aktieri ļoti daudz spēlēju provinces nelielos teātros Latvijas nomalēs.”Latviešu aktieriem nebija tik daudz naudas, un šo teātri no noīrēja ļoti ievērojamas antreprenieris Konstantīns Ņezlobins, un līdz Pirmajam pasaules karam šajā teātrī strādāja ļoti labi krievu aktieri.” Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši tuvojās Rīga, trupa evakuējās uz Krieviju. Teātra telpas kara laikā izīrēja dažādiem teātru kolektīviem un sarīkojumiem. Viena no tām bija Tautas padome, kas meklēja telpas neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanai. Bija izvēlētas divas ēkas, viena no tām bija Rīgas pils, bet tur nebija pietiekami daudz vietas, tāpēc priekšroka tika dota toreizējam Rīgas pilsētas Otrajam teātrim. „Šajā laikā šo teātri īrēja arī Latvju opera, tā, no kuras vēlāk izveidojās Nacionālā opera. Tanī dienā, 18.novembrī, līdz pulksten vieniem uz skatuves mēģina Latvju opera un teātris ir teātris, ja viņiem ir nolikts līdz pulksten vieniem, viņi ātrāk nebeigs mēģinājumu. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, kas pulksten četros notiks šajā teātrī,” par notikumiem pirms simts gadiem 18.novembrī stāsta Melnace. Kad mēģinājums beidzas, skatuve ātri tiek posta nākamajām pasākumam – jāiekārto atbilstoši svarīgajam politiskajam aktam. Nevar jau kaut kādā Alpu ainava, vai kaut kāds mežs būt uz skatuves. „Mēs visi zinām pēc Rīdzenieka slavenās fotogrāfijas, kāda izskatījās, cik skaisti izskatījās Nacionālā teātra skatuve tajos trakajos frontes nabagu apstākļos ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, ar lauru kokiem. Ir saglabājušās atmiņas, ka pusčetros sāka laist publiku uz ielūgumiem skatītāju zālē, bet vēl uz skatuves noformējums nebija pabeigts, vēl skrēja skatuves strādnieki lauru kokiem, vēl kaut ko centās piestiprināt, centās sakārtot visu, lai pulksten četros vērtos priekškars un uz skatuves nāktu Tautas padome, un paziņotu visai Latvijai, visai pasaulei, ka Latvija būs neatkarīga valsts,” bilst Melnace. Strādnieku teātris un tikai tad Nacionālais teātris Pusotru mēnesi vēlāk teātri atdeva latviešu aktieriem. Kad 1919. gada sākumā Rīgā ienāca sarkanie strēlnieki un uz pieciem mēnešiem nostiprinājās Pētera Stučkas valdība, Mākslas lietu departamenta direktors bija rakstnieks Andrejs Upīts, ļoti kreisi orientēts cilvēks, viņš parakstīja dekrētu par teātra atdošanu latviešu aktieriem. 23.februārī vērās teātra priekškars, toreiz gan teātris saucās Pirmais strādnieku teātris. Izrādīja Leona Paegles lugu „Augšāmcelšanās”. Interesants ir fakts, ka interese par jauno teātri bijusi tik liela, ka pirmizrāde organizēta tagadējā Operas teātra ēkā, kur ir vairāk vietas. Jau pēc Brīvības cīņām – 1919.gada 30.novembrī – uz skatuves kāpa tā pati trupa, bet jau lai izrādītu kā Nacionālā teātra aktieri Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī”. „Mēs parasti savā teātrī smejamies, ka mums dzimšanas diena ir 23.februārī, bet vārda došana mums ir 30.novembrī, jo vērās priekškars teātrim ar nosaukumu „Nacionālais teātris”,” atzīst Melnace. Šo nosaukumu bija noskatījis rakstnieks Jānis Akuraters, atrodoties trimdā pēc 1905.gada revolūcijas toreizējā Kristiānijā [Oslo], kur bija nodibinājies Norvēģijas Nacionālais teātris. Viņam ļoti patīk šī ideja – teātris kā visa nacionālā kopējs un tālāk attīstītājs. Laika gaitā teātris ne reizi vien ir mainījis savu nosaukumu, bijis gan drāmas, gan dramatiskais, gan akadēmiskais drāmas teātris līdz 1988.gadā tas atkal atgūst savu vēsturisko nosaukumu Nacionālais teātris.

Studijā notikumus komentē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps un Elizabete Vizgunova Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova. Telefonintervijās: Merilendas Universitātes Žurnālistikas koledžas doktorants Kārlis Dagilis un EP deputāte Inese Vaidere. ASV vēlēšanas Pēdējos mēnešos ASV svarīgākais jautājums bija vidustermiņa vēlēšanu rezultāts. Šajās vēlēšanās tika vēlēti gan daļa senāta locekļu, gan visi pārstāvju palātas locekļi. Tā pat atsevišķos štatos notika vietēja mēroga vēlēšanas, taču galvenā uzmanība, protams,  pievērsta abām Kongresa palātām. Vēlēšanas risinājās otrdien, un to rezultāts īpaši nepārsteidza - demokrāti, pēc 8 gadu pārtraukuma, atguva vairākumu pārstāvju palātā, bet republikāņi ieguva vēl lielāku pārsvaru senātā, ko arī iepriekš paredzēja analītiķi. Demokrātu uzvara pārstāvju palātā nodrošina arī iespēju bloķēt prezidenta Trampa rosināto likumdošanu. Tāpat viņi ieguvuši likumīgas tiesības pārraudzīt prezidenta aktivitātes un varēs pārbaudīt Trampa personīgos ienākumus un aizdomas par korupciju prezidenta administrācijas augsto ierēdņu rindās, kā arī izskatīt apgalvojumus par Kremļa iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās 2016. gadā. Tas, kas šajās vēlēšanās pārsteidza, ir vēlētāju aktivitāte - lai arī precīzu datu tuvākajās dienās vēl nebūs, NYT lēš, ka šajās vēlēšanās piedalījušies aptuveni 114 miljoni vēlētāju, kas ir krietni vairāk nekā pirms četriem gadiem, kad uz vēlēšanu iecirkņiem devās vien 83 miljoni amerikāņu. Daudzi mediji un analītiķi to saista ar Trampa efektu. Jāpiebilst, ka ārvalstu mediji kā galvenos notikumus šajās vēlēšanās nosauca - rekordlielo sieviešu pārstāvniecību kongresā, kā arī to, ka daudzi iepriekš republikāņu piepilsētu vēlētāji šoreiz bija gatavi atdot savas balsis par demokrātiem. Iepriekšminētais nozīmē, ka republikāņiem būs pamatīgi jāstrādā, lai pēc 2020. gada prezidenta vēlēšanām Baltajā namā paliktu Tramps. Savukārt, pats Donalds Tramps vēlēšanas nosauca par milzīgu panākumu republikāņiem. Tiesa, vakar savā preses konferencē viņš publiski ņirgājās par tiem republikāņu kandidātiem, kas vēlēšanās zaudēja. Bet aptuveni stundu pēc preses konferences, savu atlūgumu, pēc prezidenta lūguma, iesniedzis ASV ģenerālprokurors Džefs Sešons. Prezidents Tramps regulāri izteicis pārmetumus nu jau bijušajam ģenerālprokuroram par īpašo komisiju, kas izmeklē Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās. NYT ziņo, ka Tramps jau mēnešiem vēlējies atlaist Sešonu, taču viņa administrācija uzskatīja, ka tas varētu negatīvi ietekmēt republikāņu izredzes vēlēšanās, tāpēc nav liels pārsteigums, ka tagad - kad vēlēšanas jau ir aiz muguras - Sešons pamet savu amatu. Amerikāņu politologs Īans Brēmers savā twitter kontā to komentēja, rakstot, ka nespēj noticēt, ka Tramps gaidījis tik ilgi pēc vēlēšanām, lai Sešonu atlaistu. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Vakar un šodien kongresā pulcējās Eiropas Tautas partija. Šī partija ir dibināta 1976. gadā, tajā apvienotas tādas partijas kā Vācijas Kristīgo demokrātu apvienība, Latvijas "Vienotība" un daudzas citas Eiropas valstu partijas. Jau teju 20 gadus Eiropas Tautas partija ir lielākā partija Eiropas Parlamentā, un gan Eiropas Komisijas , gan Eiropas Savienības Padomes , gan arī Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs ir tieši Eiropas Tautas partijas pārstāvji. Eiropas Tautas partija ir arī pirmā no lielajām Eiropas partiju grupām, kas nosauc savu spitzenkandidaten nākamgad gaidāmajām Eiropas Komisijas prezidenta vēlēšanām. Par spitzenkandidaten iesaukta procedūra, kad katra no Eiropas Parlamentā pārstāvētajām partiju grupām izvirza savu galveno kandidātu Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatam. Šī būs otrā reize, kad šādā veidā tiek izvēlēts Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, iepriekš to vēlēja Eiropas Savienības Padome. "Brexit" progress Rīt paredzēta ES un Lielbritānijas pārstāvju tikšanās, kurā, iespējams,  varētu tikt panākta Brexit vienošanās, ziņo portāls "Politico". Lielbritānijas valdībai ir pieteikts, ka jebkurā brīdī var tikt sasaukta valdības sēde, lai apstiprinātu "Brexit" vienošanos. Tas gan nenozīmē, ka Londona un Brisele ir panākušas kompromisu vissarežģītākajos jautājumos. Joprojām atklāts jautājums ir par Īrijas un Ziemeļīrijas robežu pēc "Brexit", kā arī par ES un Lielbritānijas tirdzniecības attiecībām. Svētdien britu laikraksts “Sunday Times” ziņoja, ka  Terēza Meja panākusi vienošanos ar Eiropas Savienību, kas ļautu britiem uz laiku palikt muitas savienībā, saglabājot atvērto Īrijas un Ziemeļīrijas robežu, bet otrdien ES galvenais "Brexit" sarunvedējs Mišels Barnjē to noliedza, norādot, ka vēl ir jāstrādā. Tikmēr citi ES diplomāti medijiem sacījuši, ka piektdien arī tiks skaidrots, cik daudz laika vajadzēs dalībvalstīm, lai apstiprinātu savos parlamentos izstāšanās līgumu, kas norāda uz to, ka vienošanās tik tiešām varētu tikt panākta. Tikmēr vairākas pēdējās dienās publicētas aptaujas liecina, ka gan Lielbritānijā, gan citviet Eiropā pieaudzis atbalsts dalībai ES. Eiropas Parlamenta "Brexit" koordinators Gajs Ferhofstadts portālam "Politco" to komentējis, sakot, ka izskatās, ka Lielbritānijā un citur Eiropā ir maza apetīte pēc tā sauktā cietā "Brexit" vai "Brexit" bez vienošanās, un viņš ir izteicis cerību, ka sarunu rezultāts to arī atspoguļos.

Ja pagājušā gadsimta pašā sākumā kāds rīdzinieks būtu izceļojis no Rīgas un pēc 12 gadiem atgriezies, viņš diez vai pazītu šo pilsētu, kas no miegainas un provinciālas pilsētiņas bija pārvērtusies par Eiropas nozīmēs kultūras pilsētu. Tas nav pārspīlēts, jo nepilnu 12 gadu laikā, kopš Rīgas mērs bija britu izcelsmes rīdzinieks Džordžs Armitsteds, pilsēta pārtapa līdz nepazīšanai. Bija tapusi pirmā elektriskā tramvaja līnija, vairs nevelk zirgi šo transportu, bet mums ir moderns satiksmes līdzeklis, ierīkota moderna centralizēta ūdens apgādes sistēma un pilsētniekiem vairs nav pie pumpjiem jāiet grabināt spaiņus; ielas grezno jūgendstila nami, uzcelts mākslas muzejs, Pilsētas teātris, atvērtas 16 jaunas skolas, iekārtoti parki un atvērts Zooloģiskais dārzs ar 88 dzīvniekiem, izbūvēta preču stacija un osta, atvērtas tautas bibliotēkas un tējnīcas, veicināta rūpniecības un tirdzniecības attīstība. Tā ir tikai daļa no paveiktā, ko 11 gados sešos minēšos un 10 dienās spējis izdarīt izcilais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds, kuram 27. oktobrī apritēja 170. dzimšanas dienas gadskārta. Par šo izcilo personību, viņa veikumu un ģimeni stāsts raidījumā Dzimtas saknes. Rīgas pilsētas galvas Džordža Armitsteda (1847-1912) dzimta un tās ieguldījums Rīgas attīstībā - arhitektūras un mākslas, un industriālā mantojuma jomā. Tikšanās ar Rīgas mēra mazmazdēlu Rodniju Redklifu Jaunmoku pilī - bijušajā ģimenes vasaras rezidencē un medību pilī; ieskats “Armitstedu ģimenes relikviju kolekcijā”, kura apskatāmas Rīgas Jūgendstila centrā. Armitstedi ierodas Rīgā Sazarotās un kuplās Armitstedu dzimtas vēsture saistībā ar Rīgu iesākusies 1812. gadā, kad cienījama Īzingvoldas vikāra Džona Viljama Armisteda dēls 27 gadu vecumā, saņēmis savu mantojuma daļu pēc vecāku aiziešanas mūžībā, no Anglijas ar kuģi ieradās Rīgā. Droši vien viņš bija labi iepazinies ar politisko situāciju, jo tas bija laiks, kad risinājās Napoleona karš ar Krieviju. Iespējams, viņš arī zināja, ka Rīgas rāti kopš 1810. gada vada skots Augusts Vilhelms Barklajs de Tolli un ka Rīgā sekmīgi darbojas skotu un angļu tirdzniecības firmas. Viena no tām – „Mitchel and Co” – arī pieņēma jauno atbraucēju darbā. Grūti pateikt, kas pamudināja toreiz Džordžu no Izingvoldas doties uz Baltiju, kur viņam nebija ne radinieku, ne paziņu, bet vēra ņemams ir fakts, ka drīz vien viņš kļuva par firmas "Mitchel and Co" līdzīpašnieku un vēlāk to pārņēma pilnībā. Turīgs būdams, jauneklis drīz tika uzņemts Rīgas Melngalvju biedrībā, taču jau 1817. gadā viņam to nācās pamest, jo Džordžs ieskatījās vienā no bagātākajām Rīgas līgavām – vācbaltu dzimtas mantiniecē Emmā fon Jakobi un Emmas vecāki deva svētību šīm laulībām. Ģimene iegādājās sev namu Mārstaļu ielā 19, kas turpmākos 100 gadus būs saistīts ar Armitstedu dzimtu un kurā 1847. gada 27. oktobrī pasaulē nāks slavenais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds. Skološanās pie Vāgnera un Džeimsa novēlējums Rīgas mērs – tā jau ir trešā Armitstedu paaudze Latvijā, bet Džordžs, kurš ieradās šeit pats pirmais un apprecēja Emmu, kļuva par astoņu bērnu tēvu. Divi gan agri aizgāja mūžībā, bet seši ieguva labu izglītību un spējas attīstīt savus talantus – viņu vidū Džons Viljamss, Džordžs, Džeimss, Marija Anna, Alfrēds un Sesila Evelīna. Dēli studēja gan Rīgā, gan ārzemēs, bet meitas izglītību ieguva mājskolotāju uzraudzībā un kā tas bija pieņemts, notika arī privātstundas mūzikā, kuras meitenēm pasniedza Rīgas pilsētas teātra galvenais diriģents, vēlāk slavenais komponists Rihards Vāgners. Viņa muzicēšanu bija iemīļojušas ne vien Armitstedu meitas, bet arī suns, ņūfaundlendietis Robērs, kurš bieži pavadīja komponistu līdz mājām, bet kad Vāgners, bēgdams no kreditoriem pameta Rīgu, tad Robērs viņu pavadījis arī tālākā ceļā – tiesa – bez saimnieku atļaujas. Nav zināms, kā privātskolotāja pēkšņo pazušanu uztvērušas Armitsteda meitas, bet zināms, ka vecākā meita Mērija Anna vēlāk kļuva par flotes kapteiņa Oto Valdemāra fon Budberga sievu, kā prezidente aktīvi darbojās Rīgas sieviešu apvienībā un tās uzdevumā pārraudzīja Maskavas priekšpilsētas bērnu patversmes darbu. Jaunākais dēls Alfrēds savulaik bija Rīgas biržas komitejas loceklis un Rīgas komercbankas padomes priekšsēdētājs un apprecēja ģenerālkonsula Vērmaņa meitu Mariju. Savukārt viņa brālis Džeimss tā arī palika līdz mūža galam vecpuišos, bija Rīgas biržas komitejas priekšsēdētājs, cilvēks ar dāsnu sirdi, mecenāts, kurš plaši iesaistījās labdarībā, ziedojot ievērojamus līdzekļus anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcas celtniecībai, uzdāvinot Rīgas pilsētas gleznu galerijai savu gleznu kolekciju, kā arī novēlot Rīgas pilsētai 500 000 rubļu, par ko 19. gadsimta pašās beigās - 1899. gadā – tika uzcelta un uzturēta pirmā bērnu klīniskā slimnīca Latvijas teritorijā, kas bija viena no labākajām bērnu ārstniecības iestādēm toreizējā Krievijas impērijā. Kā zinām, tā joprojām darbojas un ir nosaukta Džeimsa Armitsteda vārdā. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146892" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džeimss Armitsteds Džeimsa testamentā rakstīts: “Tam, ko Rīga, kur es lielākoties dzīvoju un kur kaldināju savu kapitālu, iegūs no mana testamenta, jābūt izmantotam vienīgi iestāžu dibināšanai vai uzturēšanai, kas kalpotu nabadzīgajiem Rīgas iedzīvotājiem, labdarībai dažādu tautu un ticības cilvēkiem.” Lūk, kāds godaprāts vadīja šī mecenāta nodomus, kurš šajā pasaulē pavadīja vien 53 gadus, bet paveica tik daudz. Tēvs Džons Viljams Armitsteds un viņa brālis Džordžs Džordžs nolēma no Rīgas aizbraukt jau 19 gadu vecumā un vēlāk kļuva par ievērojamu Britu parlamenta deputātu, savukārt Džons Viljams bija slavenā mēra Džordža Armitsteda tēvs. Kādu laiku arī Džons Viljams darbojās Rīgas biržas komitejā, bet vēlāk kopā ar brāli Džeimsu nodibināja firmu “Armitstead Brothers”. Brāļiem piederēja arī kokzāģētava, papīrfabrika un Dinaburgas - Vitebskas dzelzceļa līnija. 1848. gadā Rīgā plosījās holēras epidēmija, kas izdzēsa daudzu rīdzinieku dzīvības, arī abi vecāki – Džordžs un Emma – aizgāja mūžībā, paliekot neīstenotam sapnim par Anglikāņu baznīcas uzcelšanu. Tomēr dēli šo sapni piepildīja, un jau 1856. gadā šis dievnams vēra durvis. Rīgā tolaik dzīvo kāda neaprakstāmi skaista un arī turīga jaunava no bagātas baltvācu dzimtas. Džons Viljams bija veiksminieks kaut tādēļ vien, ka apprecēja vienu no tā laika skaistākajām jaunkundzēm - pazīstamā manufaktūru īpašnieka Nikolaja Pihlava meitu Karolīni Elizabeti, kuras skaistums nav atstājis vienaldzīgu nevienu. Apburošo sievišķību Karolīne izdevās saglabāt līdz pat sirmam vecumam. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146893" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džordža Armitsteda māte Karolīne Elizabete jaunībā Ģimene apmetās uz dzīvi Mārstaļu ielas nama 2. stāvā un drīz vien tajā ieskanējās arī bērnu balsis - četras atvases ienāca Armitstedu ģimenē – Džordžs, Lūcija, Anna, Fanija un Edgars. Par Džordža Armitsteda kandidatūru balso 67 deputāti Šī jau ir Armitstedu trešā paaudze, kuras likteņi ir bijuši jo dažādi. Ģimenes vecākā atvase - Džordžs Armitsteds dzimis 1847.gada 27. oktobrī un 1901. gadā kļuva par Rīgas pilsētas galvu. Pārlūkojot Armitsteda dzīves gājumu, kļūst skaidrs, kāpēc viņš bija tik izcils mērs. Pirmkārt, viņš ir labi izglītots. 1868. gadā ar izcilību beidz Rīgas politehnikumu un saņem inženiera diplomu. Izglītošanos turpina Cīrihes un Oksfordas universitātēs. Viņam ir liela vadītāja pieredze. Armitsteds dibināja un vadīja Volguntes ķieģeļu cepli (1882–1885), bija Rīgas kaulmiltu fabrikas īpašnieks un direktors (1880–1906), Baltijas celulozes fabrikas līdzīpašnieks un prezidents. Kopš 1892. gada Dinaburgas–Vitebskas dzelzceļa direktors. Rīgas dome 1901. gada maijā Armitstedu ievēlēja par Rīgas mēru. Toreiz balsošana notika ar baltām un melnām bumbiņām un par Armitsteda kandidatūru bija 67 deputāti, bet pret tikai trīs. Pēc ievēlēšanas Džordžs sacīja zīmīgus vārdus: “Kungi, pateicos par atbalstu! Darīšu visu, ko spēju, un pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs.” Un to Džordžs Armitsteds pierādīja ar darbiem. Vanda Zariņa: Galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst Stāstot par Džordžu Armitstedu, vēsturniece Vanda Zariņa iepazīstina ar kādu zīmējumu, kurā Rīgas mēram paklanās strūklakas un pieminekļi. Tas tapis 1904. gadā pēc tam, kad Rīga ieguva centralizētu ūdens apgādi. “Tas bija viens no labākās kvalitātes ūdeņiem visā Eiropā,” tā Vanda Zariņa. Lai arī Armitsteds runājis piecās valodās, nav ziņu, ka runājis latviski, tajā pašā laikā tieši viņš uzaicināja latviešus darboties Rīgas domē, jo redzēja, ka latviešiem ir nākotne, jo latviešu vidū daudz uzņēmīgu cilvēku. Vanda Zariņa ir pamatīgi ir izpētījusi Armitstedu dzimtas vēsturi un arī uzmeklējusi šīs dzimtas atvases ārvalstīs. Pateicoties viņai Latvijā pie lasītājiem ir nomākusi Londonā dzīvojošās un jau 1993. gadā mūžībā aizgājušās Armitsteda mazmeitas Modas Redklifas atmiņas “Baltijas stāsti”, kurā viņa raksta arī par bērnību Rīgā. Džordžs Armitsteds ģimenē pret bērniem bija prasīgs un stingrs tēvs. “Viņš teicis: bērni jāredz, ne jādzird,” atklāj Vanda Zariņa. Līdz brīdim, kad Džordžu Armitstedu ievēlēja par pilsētas galvu, viņš bija veiksmīgs uzņēmējs, taču darbs mēra amatā prasīja daudz laika un uzņēmumus pārņēma viņa dēls Džons Sesils, kas nebija tik veiksmīgs uzņēmējs. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146891" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džordža Armitsteda meita Edīte un mazmeita Moda “1919. gadā, kad varu pārņēma Stučkas valdība, sākās represijas, Džonu Sesilu arestēja un nogalināja. Pietika ar to, ka viņš bija bijušā pilstētas galvas dēls. Viņš nepiedalījās politikā, tikai nodarbojās ar savu biznesu. Armitsteda kundze tajā laikā kopā ar vedeklu slēpās kādā klīnikā. Līdz 1939. gadam Džordža Armitsteda atraitne Sesila dzīvoja Rīgā, tad viņa devās uz Vāciju, kur 1940. gadā mira,” skaidro Vanda Zariņa. “Šo mēru daudzi rīdzinieki zina, tā ir galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst,” uzskata Vanda Zariņa. Kīts Šenons: Viņam bija patiesa sirds – līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām “Mani dziļi iespaidoja tas, ko Armitsteds šeit paveica,” atzīst Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes vēstnieks Kīts Šenons. “Pirmkārt jau, kā viņa laikā mainījās pilsētas vizuālais tēls, kā radās brīnišķīgās jūgendstila ēkas un skaistie parki. Jo vairāk lasām, ko Armitsteds paveicis šeit, gan kā biznesmenis, gan kā mērs, jo vairāk atklājas, ka viņš bija tiešām izcila personība, kas prata pielietot savas tehniskās un biznesa zināšanas, lai veicinātu tirdzniecību pilsētā, bet arī uzlabotu tās infrastruktūru –sanitārie apstākļi, slimnīcas, izglītības iestādes, parki, arī Mežaparks. Viņš bija tiešām cilvēks, kurš lūkojās nākotnē, domājot par pilsētas attīstību, kā arī cilvēku savstarpējo sadarbību, un viņam bija patiesa sirds - līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146514" layoutid="0" layout="" static=""} Armitsteda mazmazdēls Rodnijs Redklifs, uzlūkojot savas dzimtas saknes ir secinājis, ka viņa priekštečiem vienmēr ir bijusi svarīga kalpošana, palīdzēšana citiem cilvēkiem. Viens no Armitstediem Jorkšīrā kalpoja kā mācītājs, bet lai arī pārējie – tai skaitā viņa dēls, kurš pirmais ieradās Rīgā – nebija garīdznieki, tomēr kalpošana un palīdzēšana cilvēkiem vienmēr bijusi dzimtas svarīga iezīme. “Domāju, ka daudzi arī šodien no šīs dzimtas var smelties iedvesmu Jā, viņi bija biznesmeņi, tirgotāji, bet viņiem visiem bija apziņa, ka jākalpo sabiedrībai,” vērtē Kīts Šenons. “Mērs Džordžs Armitsteds to darīja Rīgā, bet viņa tēvocis lords Džordžs Armitsteds, kurš bija dzimis Rīgā, devās uz Lielbritāniju, uz Skotiju, kas ir arī mana dzimtā vieta, un šis Džordžs kļuva par labi pazīstamu politiķi britu sabiedrībā.” Rīga, Rindzele, Jaunmokas Džordža Aritsteda un viņa ģimenes dzīve ir bijusi saistīta ar vairākām vēsturiskam vietām Latvijā, protams, ar Mārstaļu ielu 19, bet arī ar lauku īpašumiem. Viens no tiem – Rindzeles muiža, kur ģimene uzturējās vasarā. Moda Redklifa grāmatā “ Baltijas stāsti” raksta: “Tā bija skaista muiža starp diviem ezeriem, kas pilni ūdensrozēm, un īpaša gaisotne te sāka valdīt ap Jāņiem, kad tika saiņotas un sadalītas dāvanas kalpotājiem, tika aicināti muzikanti no Rīgas, lielajā šķūnī klāja galdus un muižas ļaudis ar lieliem vainagiem un meijām ieradās apsveikt saimniekus. Dega Jāņugunis un ļaudis dziedāja un dejoja līdz rītam.” Vēl mērs 1905. gadā iegādājas namu Pārdaugavā, Brīvzemnieka ielā 7. Tā ir tāda kā brīvdienu māja, no Pārdaugavas uz darbu domē pirmdienu rītos mērs brauc ar tramvaju. Savukārt 1901. gadā pēc Vilhelma Bokslafa projekta tiek uzcelta Jaunmoku pils, kuras saimniecību mērs vada pats. Tā tiek dēvēta par Armitsteda medību pili. Un šī joprojām joprojām ir vienīgā vieta pasaulē, kur vispilnīgāk tiek saglabāta slavenā mēra piemiņa. Plašāks stāsts par Jaunmoku pili raidījumā Latvijas pērles. Dzimta pulcējas Jaunmokās Uz Džordža Aritsteda jubilejas svinībām bija ieradušies arī leģendārā mēra pēcteči. Džordžam un viņa sievai Sesilai, kas nākusi no baltvāciešu dzimtas, bija trīs bērni – Lūcija, Džons Sesils un Edīte. Latvija traģisku likteni piedzīvojušā Džona Sesila bērni Džordžs Ivars un meita Gerda kopā ar sievu izbrauca uz Vāciju, un viņa pēcteči joprojām dzīvo Vācijā – meitai Gerda ir divi bērni – Georgs un Irēna. Bet no Kanādas uz svētkiem ieradās Lūcijas mazmeita Hildegarde ar ģimeni no Kanādas, kā arī arī jaunākās meitas Edītes mazdēls – Modas Redklifas dēls Rodnijs Redklifs kopā ar sievu Džūdiju. Dzimtas saknes visu viņus satika Jaunmokās, slavena mēra darba kabinetā, kas joprojām rada iespaidu, it kā Džordžs tikai uz brīdi būtu kaut kur aizceļojis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146950" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Karolīne, Feldta (no kreisās), Betīna Franckī, Ūve un Hildegarde Feldti, Rodnijs un Džūdija Redklifi Rodnijs Redklifs ir Džordža Armitsteda mazmazdēls , kurš attiecības ar savu senču zemi uztur pastāvīgi. Savukārt Hildegarde Feldta kopā ar vīru Ūvi šeit nav bijusi 20 gadus, bet meitas Betīna un Karolīne Latvijā ir pirmo reizi. Te jāpiemin, ka Džordža vecākā meita Lūcija apprecējās ar Hermanu fon Betiheru, viņiem bija četri bērni, no kuriem jaunākā meita Ērika apprecējās ar arhitektu Maksi fon Briskornu un šajā laulībā arī piedzima Hildegarde, kā arī vēl divi bērni – Guntars un Benigna. “Mana mamma nodzīvoja gandrīz līdz 103 gadu vecumam un, protams, viņa daudz stāstīja par savu vectēvu,kurš bija stingrs angļu vīrs ar principiem, ka bērni ir jāredz, nevis jādzird un viņai tas sagādāja zināmas ciešamas, jo mana mamma bija ļoti dzīvelīgs bērns,” stāsta Hildegarde Feldta. “Un viņa arī ar lielu prieku atcerējās skaistos Ziemassvētkus ar saviem vecākiem Spirgus muižā netālu no Tukuma, kur viņi dzīvoja. Tur vienmēr bija liela egle rotāta ar simtiem svecīšu, un visiem kalpotājiem vienmēr zem egles bija saliktas dāvanas. Tad tika atvērtas lielās istabas durvis un katrs varēja saņemt viņam sagatavoto. Tādas brīnišķīgas bērnības atmiņas.” “Mūsu ģimene pirms kara pārcēlās un nelielu ciematu Rietumvācijā un tie bija ļoti grūti laiki pēc aizbraukšanas no Baltijas. Mēs sākām dzīvi pavisam mazā garāžā, ko mans tēvs, arhitekts būdams, centās piemērot dzīvošanai,” stāstījumi turpina Hildegarde Feldta. “Un kad mēs atgriezāmies no skolas, mēs nevarējām iet mājās iekšā, bet mums bija katram jāpaņem ķieģeli, kas tika izgatavots no māla, un jānes apdedzināt. Un tā katru dienu – ķieģelis pēc ķieģeļa, lai varētu uzcelt mājas sienas. Tas bija neliels ciemats starp Braunšveigu un Hanoveri. Manai māsai tad bija četri, es četrus gadus vecāka par viņu un mūsu brālim bija seši gadi.” Māju sajūta, iepazīta caur stāstiem Betina Franckī, dzimusi Feldta, un Karolīne Feldta Latvijā viesojas pirmo reizi un atzīst, ka ir daudz iespaidu. “Kad ar lidmašīnu ieradāmies Rīgā un es ieraudzīju Rīgu, es tiešām sajutos tā, it kā būtu ieradusies mājās – tik daudz stāstu biju dzirdējusi no savas vecāsmammas. Gleznas, ko redzam šeit, Jaunmokās, ir mums pazīstamas un tuvas, arī mēbeles mums atgādina šos stāstus,” atzīst Betina Franckī. Viņai piekrīt arī Karolīne Feldta, bilstot, ka Latvijā piedzīvo māju sajūta, pateicoties vecāsmammas un mammas stāstiem. “Mēs izaugām Vācijā un piedzimām Vācijā, bet mēs pavadījām daudz laika ar saviem vecvecākiem un burtiski uzsūcām no bērnības tos stāstus, tās tradīcijas, kas ir nākušas no seniem laikiem. Tie ir stāsti, ko vecāmamma un mamma statījusi – par to, kā vecāmamma ir dzīvojusi Spirgus muižā, kas ir bijusi tik jauka,tur bija dzīvnieki, daba – un arī šeit, šajā pilī, mēs sastopam mūsu vēsturi,” Betina Franckī. “Protams, jūs varat sacīt, ka mēs esam ne īsti briti ne īsti vācieši – jo tik tiešām no vienas puses mūsu dzimtā ir baltvācieši, no otras – briti. Es varu justies vairāk kā brits, jo esmu dzimis Lielbritānijā. Bet, kas ir interesanti, ka attiecībā uz tradīcijām, neatkarīgi, vai tā bija Vācija, kā Hildegardei, vai Londona manā gadījumā, mūsu mājās bija tās pašas tradīcijas,” sarunā iesaistās Rodnijs Redklifs. “Jā, praktiski tās bija tās pašas tradīcijas – arī, kas attiecas uz svētku svinēšanu – mana mamma cepa pīrādziņus un lielu kliņģeri, kas rotāts ar augļiem un rozīnēm iekšā. Tāds vienmēr tika cepts dzimšanas dienā,” atminas Hildegarde Feldta. “Hildegardei nesen palika 80 gadu, un viņa ir vienīgā no mazmazbērniem, kas ir dzimusi Rīgā. Bet vai jūs zināt, kas notika vakar? Mēs tikām vesti uz kādu vietu, kur paēst Rīgā pusdienas, vieta tika izvēlēta nejauši, tā ir kafejnīca “Buberts” , un iedomājieties tikai- izrādījās, ka tā atrodas māja, kur Hildegarde ir dzimusi. Tas bija šoks,” piedzīvoto stāsta Rodnijs Redklifs. Bet ja jau par ēšanu un kūkām, izrādās Armitstedu mājā iecienīta bijusi Aleksandra kūka. “Mana mamma to gatavoja, kad vien bija iespēja. Pēc kara gan daudz iespēju nebija, bet kad tika dabūti milti un džems, tad tie bija īsti svētki – katrs dabūja tikai pa vienam gabaliņam, bet visi bija laimīgi. Es gan pati to nekad neesmu gatavojusi. Vajadzēs pamēģināt,” tā Hildegarde Feldta. Aleksandra kūka bija izcepta arī Jaunmoku pilī par godu Džordža Armitsteda 170. dzimšanas dienai. Pirms ķertie pie kūkas, pils Baltajā zālē vēl notika grāmatas “Džordžs Armitsteds – Rīgas Goda pilsonis” atvēršanas svētki, bet augšējā stāvā atklāja arī Hildegardes Feldtas gleznu izstāde. Katram darbam, ko māksliniece radījusi, ir savs stāsts, saistīts ar Kanādu, Vāciju vai arī Latviju.

Liene Gātere: "Give a fuck." === Liene Latvijas Universitātē ir ieguvusi bakalaura un maģistra politikas zinātnē. No 2012. līdz 2016. gadam Liene darbojās resursu centrā sievietēm - Marta, kur, cita starpā, vadīja projektus vardarbības, cilvēktirdzniecības un seksisma novēršanā, kā arī lobēja par labu sieviešu tiesību veicināšanai. Tagad Liene ir direktora vietniece Sabiedrībā par atklātību - Delna (Transparency international Latvijas nodaļa). Delna ir sabiedriskā labuma biedrība, kuras darbības mērķis ir veicināt demokrātiskas sabiedrības veidošanos, sekmējot informācijas atklātību un korupcijas novēršanu. 00:00 - Ievads par Lieni. 01:44 - Lienes dzīve no pirmās līdz divpadsmitajai klasei un ceļš uz darbu sabiedrības labā. 07:13 - Ko Liene saprot ar vārdu "feminisms" un, ko sieviešu tiesību aizstāvji vēlās panākt. 12:53 - Lienes analīze par šķietami augsto sieviešu nodarbinātības līmeni Latvijā. 14:47 - Alkatības arguments par labu etniskajai dažādībai un dzimumu līdztiesībai biznesā. 16:57 - Vai iestāšanās par sieviešu tiesībām ir cīņa par līdztiesību sieviešu starpā? 19:36 - Kā vidusmēra latvietis var iestāties pret seksismu. 21:18 - Stratēģija, ko sievietes Baltajā namā izmantoja, lai tiktu ņemtas vērā. 22:16 - Rubrika "Džeku jautājumi feministei". 22:49 - Jautājums Nr.1: Vai atsevišķu sieviešu patika pret catcalling izsaucieniem noved pie negatīvām sekām citām sievietēm? 25:53 - Jautājums Nr.2: Vai cacas, kuras "rok zeltu" rada negatīvas sekas citām sievietēm? 26:55 - Jautājums Nr.3: Vai hookup kultūra objektificē sievietes? 28:36 - Jautājums Nr.4: Vai vīrieši kas lieto Tinder ir seksisti? 29:14 - Lienes iespaids par apzīmējumu social justice warrior. 30:57 - Kādus personības tipus (un cilvēkus) piesaista darbs NVO. 33:24 - Kā no slacktivist kļūt par activist? 38:34 - Kas cieš no korupcijas? 31:28 - Par Saeimas deputātu kvotu lietojumu un Lienes debati ar deputātu Veiko Spolīti par šīm kvotām. Debate pieejama arī Ir.lv/debates. 44:42 - Cik liela ir korupcija Latvijā salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. 48:35 - Kāda ir korupcijas apkarotāju ikdiena. 51:27 - Kā Delna uzzina par notikumiem, kuriem ir vērts pievērst uzmanību. 52:19 - Vai šahs, viens no Lienes hobijiem, ir loģikas vai radošuma spēle? 55:50 - Kad uzticēties intuīcijai un kādas mācības no šaha Liene ir pārnesusi uz dzīvi ārpus šaha. 58:35 - Kā novērošanas spējas, ko Liene apguva kinoskolā noder ikdienā. 01:02:20 - Vai Lienei ir kāds uzskats par ko citi viņai nepiekrīt. 01:04:24 - Kāda veida padomi, pēc Lienes domām, ir labākie. 01:05:21 - Kāds nesens pirkums līdz 100,- EUR ir pozitīvi ietekmējis Lienes dzīvi. 01:06:30 - Ja Liene varētu jebkur pasaulē novietot baneri ar uzrakstu - kur viņa to liktu un kas uz tā būtu rakstīts. 01:07:20 - Lienes aicinājums publikai un kā Lieni, un viņai tuvos projektus, atrast internetā. Liene Facebook: https://www.facebook.com/liene.gatere Liene Twitterī: @snowwhirlpool Lienes E-pasts: liene.gatere@delna.lv Delna Facebook: https://www.facebook.com/BiedribaDelna Delna Twitterī: @DELNA_LV Delna Youtube: BiedribaDelna