Podcasts about aukst

Diplomātija - dažkārt pelta kā nespējīga un bezzobaina, citkārt - turēta uz pjedestāla kā vienīgais cerību stariņš krīzes situācijās. Kādas ir diplomātisko kontaktu iespējas un ierobežojumi? Un kāda ir diplomātijas loma šodien un vēsturē? Kā notiek sarunas visaugstākajā līmenī un kā šo sarunu iznākums ietekmēs mūsu nākotni? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē politoloģe, Latvijas Universitātes profesore, Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes locekle Žaneta Ozoliņa un atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. "Diplomātijas ieguvums ir tajā brīdī, kad neviens nejūtas kā zaudētājs, ka katrs kaut ko no tā iegūst," atzīst Žaneta Ozoliņa. "Ja skatāmies kādus diplomātiskos panākumus vēsturiski, laikam tāds visklasiskākais piemērs ir Kubas krīze 1962. gadā, kad Aukstā kara apstākļos ļoti tuvu Padomju Savienība un ASV bija kodolkonfliktam, bet gan augstākā līmenī, gan arī diplomātiskā līmenī, kur, starp citu, ļoti aktīvi darbojās diplomāti no abām pusēm, tika panākta vienošanās un faktiski šis potenciālais kodolkonflikts tika novērsts. Tajā pašā laikā ieguvēji bija abi - gan Padomju Savienībā, gan arī faktiski Amerikas Savienotās Valstis. Tas bija saistīts ar raķešu izvākšanu no Turcijas un Kubas." "Domāju, ka diezgan liels sasniegums bija arī Parīzes klimata vienošanās 2015. gadā, un tas ir savukārt piemērs tā saucamajai multilaterālajai vai daudzpusējai diplomātijai, ka valstis kopīgi, praktiski gandrīz visas pasaules valstis, tajā brīdī akceptēja šo klimata pārmaiņu radīto ietekmi uz pasauli un vienojās strādāt pie klimata pārmaiņu dažādu pasākumu ieviešanas savās valstīs, lai mazinātu negatīvās sekas," turpina Žaneta Ozoliņa. "Bet es gribētu pieminēt vēl vienu piemēru. Faktiski, ja mēs skatāmies uz Latvijas sarunām un šo pakāpenisko iestāšanās procesu Eiropas Savienībā un NATO, es domāju, ka šeit arī ir ļoti daudz tādu labu piemēru, kur ar pārliecināšanu, arī ar sabiedroto palīdzību ir izdevies panākt labu rezultātu."  Pētniece norāda, ka notikumu attīstība no 1997. gada, kad Latvijai atteica dalību šajās organizācijās, līdz 2002. gadam, kad jau iestāšanās sarunas noslēdzās, nebūtu bijusi iespējama bez diplomātu ļoti smaga un pamatīga darba. Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka to izdarīja vienīgi diplomāti.  

Izklaide ir ienesīgāka par ziņām, un arī ziņas var būt izklaide. Kamēr reitingi ir augsti, viss taču ir kārtībā, vai ne? – Par mediju lomu un atbildību mūsdienās runāsim studijā kopā ar Nacionālā teātra iestudējuma "Nacionālais kanāls" režisoru Matīsu Kažu un viņa radošo komandu. Pēc Lī Hola lugas un Padija Čajefska 1976. gada filmas "Network" scenārija tapušais Nacionālā teātra Lielās zāles jauniestudējums "Nacionālais kanāls" Matīsa Kažas režijā pirmizrādi piedzīvoja 6. martā. "Filmas "Network" scenārijs, kas sarakstīts teju pirms piecdesmit gadiem, nevarētu būt aktuālāks šodien. Daži teksti, kas sarakstīti Aukstā kara laikā, viens pret vienu attiecināmi uz šodienas realitāti, un tas ir īpaši sāpīgi," norāda režisors. "Parādības, kuras Čajefskis 20. gadsimta 70. gadu vidū aplūko caur melna humora prizmu, mūsdienās ir kļuvušas par realitāti. Mēs skatītāju aizvedīsim nedaudz sirreālā un komiskā piedzīvojumā cauri mediju varas līkločiem, aplūkojot tās absurdās, ciniskās aizkulises un meklējot tajā visā cilvēku, ja tāds tur vispār vēl ir palicis. Jo arī "galma āksti" un "autsaideri", kā izrādās, nevar atturēties no mediju kapitālisma valdzinājuma." Režisors Matīss Kaža ir arī dramatizējuma tulkojuma autors un izrādi veido kopā ar ambiciozu radošo komandu: vizuālās dramaturģijas autors Reinis Dzudzilo, kostīmu un grima māksliniece Krista Dzudzilo, kustību māksliniece Ramona Levane, komponiste Marta Ansone, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš un video mākslinieks Toms Zeļģis. Lomās: Egons Dombrovskis (Hovards Bīls, ziņu moderators) Agnese Budovska vai Agate Marija Bukša (Diāna Kristensena, programmu daļas vadītāja), Ivars Kļavinskis (Makss Šūmahers, ziņu dienesta vadītājs), Igors Šelegovskis (Frenks Hakets, kanāla izpilddirektors), Matīss Budovskis (Harijs Hanters, ziņu dienesta asociētais producents), Marija Bērziņa vai Daiga Kažociņa (Luīza, Maksa sieva un Režisora asistente), Uldis Anže (Eds Radijs, kanāla valdes priekšsēdētājs), Elza Rūta Jordāne (Šlesindžere, Diānas asistente), Kārlis Reijers (Džeks Snoudens, reportieris), Normunds Laizāns (Nelsons Čeinijs, kanāla valdes loceklis), Emīls Ralfs Zagorskis (Džensens, CCA korporācijas priekšsēdētājs), Ivars Puga (Režisors), Madara Reijere (Studijas pārzine), Kristaps Kristers Ozols (Iesildītājs), Laura Siliņa (Penija).

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka. Kino festivālu vēsture ir aizsākusies ar kādu sarīkojumu jau 1898. gada 1. janvārī Monako. Vēlāk tam parādījās līdzinieki Turīnā, Milānā, Palermo, Hamburgā un Prāgā. Savukārt pirmā balva tika pasniegta itāļu kinofestivālā, ko organizēja Limjēru brāļi 1907. gadā. 1932. gadā ar filmu “Doktors Džekils un Misters Haids” tika atklāts Venēcijas kinofestivāls, kas bija pirmais no regulāri, ik gadu notiekošajiem plašiem starptautiskajiem festivāliem. 1939. gadā Parīzē tika izziņots, ka septembra sākumā gaidāms pirmais Kannu kinofestivāls, bet Otrā pasaules kara norises ieviesa drūmas izmaiņas arīdzan festivālu vēsturē, un pirmoreiz Kannas pulcēja kino zvaigznes no visas pasaules vien 1946. gada oktobrī. Tajā piedalījās delegācijas no 19. valstīm, tika izrādītas pēdējos sešos gados tapušas Amerikas filmas, notika dažādas pieņemšanas un svinības. Uz Kannu iedvesmas viļņa pirmajos pēckara gados tika izveidota virkne joprojām pastāvošu, ievērojamu festivālu Lokarno, Karlovivaros, Edinburgā, Briselē, un 1951. gadā arīdzan Berlīnē. Berlīnes starptautiskais kino festivāls jeb Berlināle tās dibināšanas brīdī pildīja divas funkcijas. Pirmkārt, vācu kino industrija, īpaši Berlīnē bāzētās producentu kompānijas, piedzīvoja dziļu krīzi, tādēļ festivālu redzēja kā kino tradīciju atjauninātāju un Berlīnes kā kino metropoles popularizētāju. Otrkārt, tā bija stratēģiska amerikāņu investīcija Vācijas pēckara kultūras dzīvē – festivāla organizētājiem nācās cieši sadarboties ar Berlīnē esošajām amerikāņu institūcijām, notikumam bija jākļūst par Rietumvācijas un Berlīnes atdzimšanas simbolu, par nozīmīgu Eiropas kultūras centru. 1971. gadā Berlināles programma tika papildināta ar sadaļu Forum des Jungen Films, kas mūsdienās ieguvis saīsinātu nosaukuma versiju – Forum. Tam tiek atlasīti avangarda, eksperimentālie kino darbi, esejas, ilgtermiņa novērojumi, politiskās reportāžas un vēl neatklātas kinematogrāfiskās ainavas. Tieši Forumā pagājušogad tika izrādīta un INTERFILM žūrijas balvu saņēma Dāvja Sīmaņa filma “Marijas klusums”. Sākotnējais festivāla izveides mērķis ir piepildīts ar uzviju – kopš 1951. gada Berlināle ir transformējusies no Aukstā kara instrumenta par vienu no trim Eiropas nozīmīgākajiem kino festivāliem, līdztekus Kannām un Venēcijai. Ik gadu tajā tiek izrādītas ap 200 filmu, kuras noskatās ap 500 000 skatītāju. Nemierīgā pēckara perioda un sadalītās pilsētas unikālās situācijas radītā Berlināle ir kļuvusi par starpkultūru apmaiņas vietu un platformu sociālo problēmu kritiskai kinematogrāfiskai izpētei. Līdz šai dienai Berlināle tiek uzskatīta par vispolitiskāko no visiem lielākajiem kino festivāliem. Tas nereti atspoguļojas arī žūrijas lēmumos – pagājušogad festivāla galveno balvu – Zelta lāci saņēma Francijas un Senegālas dokumentālā filma “Dahomejas republika” par kolonizācijas mantojumu.

Klajā nākusi grāmata "Turbulence kā virzītājspēks: Latvijas cilvēki un tautsaimniecība 150 gados". Tajā vēsturnieks Gatis Krūmiņš kopā ar kolēģiem šķetinājis gan valsts tautsaimniecības attīstību, gan to, kā dažādas turbulences un krīzes ietekmējušas Latvijas ekonomiku un sabiedrību, iedzīvotāju skaitu un dinamiku un galu galā ļauj palūkoties dziļāk aiz viena otra mīta, ko aizvien dzirdam skandinām. Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, demogrāfs un Vidzemes Augstskolas pētnieks Ilmārs Mežs un Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks, Vidzemes Augstskolas pētnieks Jānis Šiliņš. Zinātnes ziņās par ugunsgrēku dūmiem, baktērijām un mazliet arī par politiku no zinātnes skatpunkta. Hroniska sevis pakļaušana ilgstošiem, biežākiem meža ugunsgrēkiem var nopietni ietekmēt veselību — no plaušām līdz nierēm, aknām, smadzenēm un sirdij. Daudz ko mēs nezinām par baktērijām, bet daudz jautājumu ir arī par to, kā ugunsgrēki un to izraisītie dūmi ietekmē cilvēka organismu. Šobrīd, kad joprojām plosās milzīgi un postoši ugunsgrēki Losandželosā, ASV, jautājums par ugunsgrēku sekām tiek skatīts no vairākām pusēm, un tas tad darīts arī “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē. Lielākā daļa baktēriju zinātniskajās publikācijās ignorētas. Skaidrs, ka mikroorganismi mums ir visapkārt, un arī baktēriju sugu skaits ir iespaidīgs, bet izrādās, ka zinātniskajās publikācijās ir aprakstīta tikai neliela daļa no tām. Līdz ar to mūsu priekšstats par baktērijām kopumā balstās tikai tajā, kas vairāk ir aprakstīts. Vietnē “Nature” pieminētas tās sugas, kas visvairāk figurē zinātniskajās publikācijās. Pirmo vietu ieņem baktērija Escherichia coli, ko ikdienā mēs vienkārši saucam par zarnu nūjiņu - absolūts līderis publikāciju skaita ziņā. Kāpēc Grenlande interesē Trampu? Klimata pārmaiņas ir tikai daļa no stāsta. “Scientific American” savukārt atrodams izklāsts tam, kāpēc Grenlande tik ļoti interesē jaunievēlēto ASV prezidentu Donaldu Trampu. Atgādinām, ka pavisam nesen izskanēja paziņojums, ka Tramps vēlētos pārņemt aizvien jaunas teritorijas, padarīt tās par ASV daļu un arī vienā no sociālajiem medijiem rakstot, ka no Grenlandes “cilvēki gūs milzīgu labumu, ja un kad tā kļūs par mūsu tautas daļu”. Jāsaka - vēsturē šis nav pirmais gadījums, kad ASV interesē Grenlande, arī Aukstā kara laikā Grenlande kļuva par svarīgu stratēģisko punktu kopējā ASV aizsardzības vīzijā. No zinātnes viedokļa raugoties, var samanīt mājienus, kāpēc Tramps tagad varētu vēlēties Grenlandi. Rakstā paskaidroti divi no tiem. 

Vai vietā, kur nepastāv valstu robežas, starptautiskām attiecībām ir citāda seja? Tā gribas vaicāt, domājot par to, kā dažādas valstis sadarbojas Kosmosa izpētē. Tomēr Kosmosa izpēte izsenis ir vadīta ar politisku aprēķinu, sākot ar Aukstā kara sacensību, beidzot ar lielām starptautiskām sadarbībām mūsdienās. Kāda ir diplomātijas loma kosmosā? Kāpēc krievu kosmonauti aizvien turpina darbu Starptautiskajā kosmosa stacijā un vai šajā jomā ir citi spēles noteikumi starpvalstu attiecībās? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis un informācijas tehnoloģiju speciālists, amatierastronoms Raitis Misa. Starptautiskos līgumus ratificē daudzas valstis, bet tādu, kas reāli spēj kaut ko darīt kosmosā ir krietni mazāk. Mūsdienās valstu skaits strauji aug, kas kaut ko dara saistībā ar kosmosu.  "Kaut kādiem spēles noteikumiem ir jābūt," atzīst Gints Jegermanis. "Bet skatoties uz pēdējā laika notikumiem, pat ja tos līgumus ratificē, nedz Krievija, nedz Ķīna, varbūt arī citas valstis nemaz netaisās viņus tā nopietni ievērot. Šobrīd var teikt: ja pagājušajā gadsimtā bija cīņa par to, kā nokļūt kosmosā, kā tur nogādāt kaut ko, tagad ir sākusies jauna vēl nevar teikt, ka cīņa, bet principā ir doma par kosmosa kolonizāciju." Raitis Misa piekrīt, ka plāni jau ir sazīmēti un par Mēness kolonizāciju ir konkrēti plāni, par resursu iegūšanu. Varētu būt, ka ir kādas sacensības, bet ne tā, kā tas bija 20. gadsimta 60. gados. Ierasts ir domāt par kosmosu kā par vietu, kas īsti nepieder nevienai no valstīm. Vai nākotnē saglabāsies šis princips un tiešām, piemēram, Mēness netiks sadalīts starp Ķīnu, Ameriku vai vēl kādiem no spēlētājiem? "Ļoti grūti, protams, paredzēt nākotni. Bet šobrīd, ko mēs zinām, ir ka jau nākamgad ir plānoti amerikāņu ekspedīcija uz Dienvidpolu, uz Mēnesi, jo Dienvidpols nav tik labi pazīstams, un tur runā par to, ka tur esot ūdens vai vismaz tur ir ledus," komentē Gints Jegermanis. "Es neesmu kodolfizikas speciālists, taču, ja mēs domājam par to, kā vajadzētu risināt Zemes..., visa šī sasilšana un pārējās klimata problēmas, tad viena no jomām ir kodolenerģija. Un daudzi zinātnieki šobrīd strādā pie tā sauktās kodolsintēzes. Ja izdosies, tad tā būs ļoti lēta un iedarbīga, ļoti jaudīga enerģija, kas dos visiem labumu. Bet, lai tā attīstītos, ir vajadzīgs hēlijs trīs. Uz Zemes tā nav tik daudz, bet uz Mēness ir. Līdz ar to noteikti, ka būs cenšanās apgūt šos resursus. Bet ne tikai, jo arī mēs runājam par retajiem metāliem, un, ja mēs gribam veikt pāreju uz zaļo enerģiju, tīro enerģiju, baterijas, saules baterijas, citas lietas, ir vajadzīga retie metāli. Un tas apjoms, kas būs vajadzīgs tuvākajās desmitgadēs, ir nenormāli liels pret to, kas ir līdz šim izrakts un apstrādāts. Mēness arī varētu būt viens no resursiem." Kā juridiski sakārtot, kurš paņems un kura īpašumā nonāks resursi, kas ir uz Mēness?  "Uz šo atbildes šodien nav. Visticamāk, kas pirmais brauc, tas pirmais maļ," vērtē Gints Jegermanis. "Patlaban ir arī runas par to, ka, piemēram, ja amerikāņi, viņi ir noskatījuši kaut kādus padsmit laukumus, teiksim, 15 reiz 15 kvadrātkilometru lielumā, kur varētu nosēdināt kādu ierīci. Un kas notiek, ja Ķīna arī grib nosēdināt šo ierīci kaut kur tuvumā? Šobrīd šī ir galīgi pelēkā zona, bet skaidrs, ka tur cīkstēšanās notiks, jo visur, kur skaties, ir ASV un Ķīnas sacensība, un kosmosā tieši militārajā jomā tā ir šobrīd, es teiktu, ļoti, ļoti agresīva un izvērsta. Ja kādreiz vismaz kodolieroči kontekstā bija ASV un Krievijas, nu PSRS, bet es to sauktu par Krievijas sacensību, tad šobrīd ir trīs spēlētāji, un tā arī pasaulē pilnīgi jauna situācija, kad ir ASV plus Ķīna un Krievija vai atsevišķi Ķīna un Krievija. Un tas pats arī ir kosmosa. Ļoti daudz šobrīd tiek runāts par visādiem pretsatelītu ieročiem, ko Ķīna ir spērusi milzīgus soļus uz priekšu."

Antropologi šovasar devās ekspedīcijā Latvijas rietumu piekrastes ciematos Kolkā, Rojā, Engurē, Bērzciemā un Lapmežciemā, lai dokumentētu to, kā mainās tradīcijas un paradumi zvejnieku dzīvēs. Vai šī profesija turpinās nākamājās paaudzēs un kā mainās zvejnieka arods līdz ar politiskiem lēmumiem un ekoloģiskām krīzēm? Raidījumā Zināmais nezināmajā par ekspedīciju stāsta vides antropoloģe, Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara un Rīgas Stradiņa universitātes studente Anete Valaine. Bet vispirms cita ekspedīcija - putnu vērošana Sātiņu dīķos Saldus novada Sātiņu dīķos var vērot pamatīgu putnu pasaules raibumu. Šajā dabas liegumā gan ligzdo, gan arī migrācijas laikā uzturas liels skaits putnu sugu. Teju četrus tūkstošus hektāru lielajā teritorijā ar 30 dīķiem vērojami jūras kraukļi, gulbji, pīles, baltie gārņi, neskaitāmas mazputniņu sugas, apkārtējie meži ir ligzdošanas vieta plēsējputniem un melnajam stārķim. Aukstā, vējainā, smidzinoša lietus pārņemtā oktobra nogales dienā kopā ar  Dabas aizsardzības pārvaldes Slīteres Nacionālā parka dabas izglītības speciālistu Ritvaru Rekmani stāvu putnu vērošanas tornī un pieplakusi pie tālskata un mēģinu redzamajā ņirboņā saskatīt gan lielos „laimīgos”, gan sīkākus izmērā putnus, kuri te mitinās. Teritorijā, kur padomju laikos atradās zivsaimniecības dīķi, tika izveidots dabas liegums putnu sugu aizsardzībai un pirms 25 gadiem tas ieguva valsts nozīmes dabas lieguma statusu. Šeit ir novērotas  62 īpaši aizsargājamo putnu sugas. Daļa lidoņu ir ligzdotāji, piemēram, cekuldūkuris, tas  ir ūdensputns, kurš ar savu vaigubārdu izskatās kā no Dikensa romāniem izkāpis, vai laucis – melns ar baltu pierīti, un ir caurceļotāji – ziemeļu gulbji un jūras kraukļi. Tā kā šo dīķu apkaimē jau vairākus gadus ir aizliegtas pīļu medības, tad minētas ūdenstilpes ar bagātīgajiem zivju krājumiem ir miera osta un  paradīze daudziem putniem. Kādi spārnaiņi patlaban novembra sākumā uzturas Sātiņu dīķos, kāpēc slikts laiks ir labs putnu vērošanai, ko ēd lielākais no Latvijā ligzdojošajiem plēsīgajiem putniem – jūras ērglis, un kā var atšķirt putnu kāšus, stāsta Ritvars Rekmanis.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Andoru, jeb Andoras Firstisti. Andora ir viena no trim pasaulē vēl pastāvošajām firstistēm. Tādas vēl ir tikai Monako un Lihtenšteina. Firstiste nozīmē, ka to pārvalda prinča jeb firsta līmeņa suverēns, nevis karalis vai karaliene. Un Andoru politiski pavisam unikālu padara tas, ka tā ir vienīgā valsts pasaulē, kuru pārvalda divi pusprinči, nevis viens. Neskatoties uz simtiem gadu seno vēsturi, Andora Apvienoto Nāciju organizācijā kā pilntiesīga valsts tika uzņemta tikai 1993. gadā. Proti, gandrīz divus gadus pēc Latvijas. Un tas lielākoties bija tādēļ, ka Andora ir neitrāla valsts, kuras teritorijā karadarbība neesot notikusi apmēram 1000 gadus. Aukstā kara laikā Andoras vadītāji esot uzskatījuši, ka pievienošanās starptautiskajām organizācijām būtu pretrunā ar neitralitāti bipolārajā ASV un PSRS pretīmstāvēšanā. Andoras neitralitātes pazīmes gan arī ir ar savām īpatnībām. Pirmā – Andorai nav savas armijas. Un pienākums to aizsargāt ir vienīgajām divām kaimiņvalstīm – Francijai un Spānijai. Otra būtiskā lieta – Andoras teritorija faktiski ir izvietota Pireneju kalnu ielejās, kas tradicionāli ir apgrūtinājusi piekļuvi no ārpuses. Mūsdienās gan arī piekļuve valstij un tās septiņiem reģioniem faktiski iespējama caur diviem galvenajiem autoceļiem un ar helikopteru. Proti, lidostu valstī nav. Un Andoras galvaspilsēta Andora La Velja arī skaitās Eiropā pati augstākā galvaspilsēta. Tā izvietota vairāk nekā kilometra augstumā virs jūras līmeņa. Un tajā dzīvo gandrīz trešā daļa no valsts 85 tūkstošiem iedzīvotāju. Kas būtiski, ka andorieši paši ir mazākums savā valstī. Proti, to ir 32 procenti no visiem iedzīvotājiem, kamēr spāņu ir 34 procenti, portugāļu – 10 procenti, francūžu nepilni seši procenti un vēl gandrīz piektā daļa valsts iedzīvotāju pieder citām etniskajām grupām. Vienlaicīgi ir interesanti, ka valsts oficiālā valoda – katalāņu – ir visplašāk lietotā valoda un to pārvalda nepilna puse valsts iedzīvotāju. Andora arī ir vienīgā valsts pasaulē, kurā katalāņu valoda ir oficiālā valoda, un Andora pat laika posmā no 2004. līdz 2009. gadam piedalījās Eirovīzijā, katru reizi izpildot dziesmas tikai katalāņu valodā. Bet 40 procenti valsts iedzīvotāju runā kastīliešu valodā. Andoras ekonomika parāda visnotaļ vienkāršu bildi, ko varētu apkopot tā – tūrisms, tabaka un nodokļi. Sāksim ar to, ka valstij, kuras galvas ir divi pusprinči, ilglaicīgi ir bijis nedaudz sarežģīti ar naudas lietojumu. Proti, Andorai nav savas centrālās bankas klasiskā izpratnē, tādēļ ar divām tās svarīgākajām un vienīgajām kaimiņvalstīm Andorai bija jātirgojas, izmantojot viņu nacionālās naudas – Francijas franku un Spānijas pesetu. 2002. gadā, kad abas valstis iestājās eirozonā, eiro sāka lietot arī Andora. Un te sākas pavisam īpatnēja situācija – Andora nav ne Eiropas Savienībā, ne eirozonā, bet tā lieto eiro. Un ne tikai lieto eiro, bet tai ir tiesības arī dizainēt savas eiro monētas. Kādēļ Andorai šis ir izdevīgi, kā eirozonai šī situācija ir izdevīga un kā vispār darbojas šis monetārais princips, skaidro Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

Bangladešas premjerministre ir pametusi valsti un lūgusi politisko patvērumu Lielbritānijā. Visas šīs dienas nemierīgi ir bijis arī Lielbritānijā, kur sašutumu izraisīja traģēdija Sautportā, kas savukārt raisījis ļaužu dusmas pret migrantiem, jo slepkavas vecāki savulaik ieradušies no Ruandas. Bet Latvijā visvairāk apspriesta ir cietumnieku apmaiņa starp Rietumiem un Krieviju.  Vēl interesantas ziņas pienāk no Krievijas, kur Ukrainas karavīri, šķiet, ieņēmuši daļu no Kurskas apgabala. Pieminam arī ziņu no ASV, kur Demokrāti ir izvirzījuši Kamalu Harisu cīņai par prezidenta amatu un viņa izraudzījusies viceprezidenta amatam Timu Volzu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Vērtējot notikušo Lielbritānijā, sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilze Kalvi Lielbritānijā, savukārt runājot par ukraiņu triecienu Krievijas teritorijā, uzklausām ar majoru Jāni Slaidiņu. Samainītie „Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš Aukstā kara laikiem,” – tā daudzviet preses virsrakstos raksturots notikums, kas 1. augustā risinājās Ankaras lidostā, vaiņagojot vairākus mēnešus ilgušu sarunu procesu. Sausu skaitļu valodā runājot, Krievija un tās satelīts Baltkrievija uz rietumiem nosūtījušas sešpadsmit to cietumos turētas personas, pretī saņemot astoņus, kuri uzturējušies Savienoto Valstu, Vācijas, Norvēģijas, Slovēnijas un Polijas ieslodzījuma vietās. Pieminot vien zināmākos vārdus, brīvība uz Rietumiem šādi tikuši Kremļa režīma kritiķi, sabiedriskās organizācijas „Atvērtā Krievija” darbinieki Vladimirs Kara-Murza un Andrejs Pivovarovs, Kremlim opozicionārais politiķis Iļja Jašins, Krievijā par spiegošanu notiesātie Savienoto Valstu pilsoņi Pols Vilans un Evans Gerškovičs, tāpat vācietis Riko Krīgers, kuram Baltkrievijas tiesa jūnija nogalē piesprieda nāvessodu par it kā veiktām teroristiskām darbībām. Savukārt starp tiem, kuri aizceļoja pretējā virzienā, spilgtākā persona, nenoliedzami, ir Vācijā ar mūža ieslodzījumu notiesātais Vadims Krasikovs, kurš 2019. gadā Berlīnē noslepkavoja čečenu pretošanās kustības kaujinieku virsnieku Zeļimhanu Hangošvili. Spilgts gadījums ir arī Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta aģentu Duļcevu laulātais pāris, kuri ar viltotu Argentīnas pilsoņu identitāti dzīvoja Slovēnijā, taču tika atklāti un arestēti. Abu bērniem līdz nesenam laikam nebija ne jausmas, ka viņi ir krievi. Tomēr lielāks svars nekā jebkuram no piesauktajiem šajā procesā ir cilvēkam, kura vārds varēja būt, tomēr nu jau vairs nekad nenonāks kādā apmaināmo sarakstā – šī gada februārī cietumā mirušajam Aleksejam Navaļnijam. Šobrīd vairs netiek slēpts tas, kas tolaik vēl cirkulēja tikai kā versija, proti – ka sākotnēji šīs apmaiņas centrālais elements bija: Navaļnijs pret Krasikovu. Daudzi pauž pārliecību, ka Kremļa niknākā un pamanāmākā kritiķa likteni izšķīrusi tieši Rietumu ieinteresētība viņa apmaiņā. Putins neesot bijis gatavs laist brīvībā Navaļniju, kurš viņam šķitis daudz bīstamāks nekā jebkurš cits opozicionārs, tāpēc izšķīries potenciāli apmaināmo noslepkavot. Tas, ka pēc tam maiņa tomēr notikusi, apliecinot, ka Kremļa saimniekam izdevies visu izkārtot pa savam. Krasikova izdabūšana uz Krieviju, kurai droši vien sekošot apbalvojumi un pagodinājumi, esot iedvesmojošs piemērs citiem, kurus Kremlis sūtīs uz rietumiem nodarīt līdzīgus netīrus darbiņus. Ielu un klaviatūru „varoņi” 29. jūlijā nepilnus astoņpadsmit gadus vecais Aksels Muganva Rudakubana, bruņojies ar nazi, ieradās bērnu deju studijā Anglijas ziemeļrietumu pilsētā Sautportā, un uzbruka tur esošajiem. Viņš sadūra vienpadsmit bērnus un divus pieaugušos, pie tam divas meitenes, sešus un septiņus gadus vecas, mira notikuma vietā, viena, deviņus gadus veca, vēlāk slimnīcā. Seši no ievainotajiem bērniem un abi ievainotie pieaugušie tika nogādāti slimnīcā kritiskā stāvoklī. Tas, kādi bijuši uzbrucēja motīvi, vēl ir jānoskaidro, taču pagaidām nav iemesla domāt, ka tie bijuši teroristiski. Jaunieša vecāki ieradušies Lielbritānijā no Āfrikas valsts Ruandas, bet gan viņš, gan viņa vecākais brālis dzimuši Anglijā. Taču jau drīz pēc notikušā sociālajos tīklos tika aktīvi izplatītas viltus ziņas par to, ka noziegumu pastrādājušais ir patvēruma meklētājs, kā arī – ka viņš ir musulmanis, kas neatbilst patiesībai. Var piebilst, ka apmēram 94% Ruandas iedzīvotāju sevi identificē kā kristiešus. Telekanāls „Al Jazeera” citē Dohas universitātes mācībspēka Marka Ouvena Džonsa teikto, ka jau dienu pēc notikuma sociālajos tīklos līdzīga rakstura publikācijas saņēmušas divdesmit septiņus miljonus skatījumu. Šajos ierakstos dominēja motīvi „Cik ilgi mēs to pieļausim?!” 31. jūlijā notika pirmās nekārtības, kuras nākamajās dienās vērsās plašumā un aptvēra visu Angliju, kā arī Belfāstu Ziemeļīrijā. Rasistiski noskaņots pūlis uzbruka mošejām un viesnīcām, kurās izmitina patvēruma meklētājus. Divas viesnīcas Roterhemas pilsētā Anglijas ziemeļos uzbrucējiem izdevās aizdedzināt. Policiju, kura centās uzturēt kārtību, apmētāja ar ķieģeļiem, plankām un citiem smagiem priekšmetiem, dažos gadījumos arī ar degmaisījuma pudelēm. Par atbildi šiem uzbrukumiem aktivizējās arī pretējā puse – imigrantu kopienu pārstāvji un kreisie protestētāji. Tiek lēsts, ka ar šāda mēroga nekārtībām Lielbritānija saskaras pirmoreiz kopš 2011. gada, kad no Londonas policijas darbinieka lodes mira kāds melnādains jaunietis. Valdība paziņojusi par apmēram sešiem tūkstošiem papildus norīkotu policijas spēku un piecsimt sagatavotām vietām cietumos. Premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka nekārtībās iesaistītie stāšoties tiesas priekšā nedēļas laikā, savukārt iekšlietu ministre Iveta Kūpere solījusi, ka sveikā netikšot cauri arī „klaviatūras varoņi”, respektīvi – tie, kuri kūdījuši un kurinājuši naidu sociālajos tīklos. Kad vara „pazūd gaisā” 5. augusta pusdienlaikā no Bangladešas premjerministra rezidences galvaspilsētā Dakā pacēlās helikopters, kurā atradās valdības galva Hasīna Vazeda, viņas māsa un viens no viņas vadītās partijas „Avami Līga” ietekmīgākajiem deputātiem. Neilgi pirms tam premjerministre bija parakstījusi demisijas paziņojumu. Helikopters nogādāja trijotni tuvējā kara aerodromā, no kurienes armijas transportlidmašīnā viņi pameta Bangladešu, dodoties uz kaimiņvalsti Indiju. Drīz pēc tam premjera rezidenci ieņēma nemiernieku pūlis. Tā noslēdzās piecpadsmit gadus ilgušais Hasīnas Vazedas varas laiks Bangladešā, kura fināla fāzi iezīmēja asiņaini nemieri, upuru skaita ziņā nežēlīgākie kopš Bangladešas Neatkarības kara 1971. gadā. Notikušais var šķist pat paradoksāls, ievērojot, ka pēdējās desmitgadēs Bangladešas ekonomika ir viena no straujāk augošajām pasaulē un daudzu miljonu valsts iedzīvotāju dzīves līmenis ir nozīmīgi uzlabojies. Tomēr ir arī miljoniem tādu, kuriem ir iemesli neapmierinātībai. Pirmkārt,runa ir par augstskolu studentiem un absolventiem, kuru vidū bezdarbs ir lielāks nekā vidēji valstī. Tam viens no iemesliem ir valsts institūcijās pastāvošā kvotu sistēma, kas lielu daļu no štata vietām rezervē dažādām īpašām pretendentu kategorijām. Sevišķi apšaubāma ir t.s. Neatkarības kara dalībnieku kvota, kas aptver 30% štata vietu. Karš noslēdzās pirms vairāk nekā pusgadsimta, joprojām strādājošu brīvības cīnītāju tikpat kā vairs nav, taču kvota tagad tiek attiecināta uz viņu bērniem un mazbērniem. 2018. gadā kvotu pretiniekiem – Studentu Antidiskriminācijas kustībai – izdevās panākt, ka sistēma vairs neattieksies uz augstākā un vidējā līmeņa vadītāju vietām, taču šī gada jūnijā Bangladešas Augstākā tiesa lēma, ka atjaunojama vecā sistēma. Uzbangoja jauns protestu vilnis. Šajā brīdī premjerministres Hasīnas valdība rīkojās aplami, mēģinot apspiest protestus ar spēku. Pret sākumā mierīgi protestējošajiem studentiem tika raidīti ne tikai policijas spēki, bet arī valdošās „Avami līgas” studentu organizācijas kaujinieki, kuri bija bruņojušies ne vien ar dažādiem sitamajiem, bet dažos gadījumos arī ar šaujamieročiem. Arī policija arvien biežāk sāka lietot pret protestētājiem kaujas munīciju, un attiecīgi arī protestētāji kļuva arvien vardarbīgāki, pie tam studentiem sāka pievienoties arī citas iedzīvotāju grupas. Visdrīzāk situāciju varēja līdzsvarot pēc 18. jūlija, kad Augstākā tiesa lēma par radikālu darbavietu kvotu apjoma samazināšanu. Taču valdība turpināja protesta arestēt protesta kustības līderus un ierosināt pret viņiem krimināllietas. 3. augustā Studentu Antidiskriminācijas kustības vadība izziņoja visaptverošas nesadarbošanās akciju ar vienu prasību – premjeres demisiju – un aicināja ļaudis pirmdien doties uz galvaspilsētu. No dažādām valsts malām sāka pienākt ziņas, ka armijas un policijas spēki sāk apvienoties ar nemierniekiem, kas lika armijas vadībai arvien uzstājīgāk aicināt Hasīnu Vazedu atkāpties. Šorīt tika paziņots, ka Bangladešas pagaidu valdību vadīs ekonomists un baņķieris, Nobela Miera prēmijas laureāts Muhammads Junuss. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Stāsta komponiste Anna Fišere Vai zini, ka savulaik pastāvēja uzskats, ka vaļi klusē vai ir kurli, taču tā nebūt nav – caur vaļu "degunu dobumiem" plūstošās dziesmas ir pārsteidzoši skaistas un daudzveidīgas! Pateicoties ASV Kara flotes slepenajiem petījumiem Aukstā kara laikā, jūras militārais inženieris Frenks Votlingtons, kurš dienēja Peliseidas sonārajā stacijā, Sentdeividā, Bermudu salās, tika norīkots noklausīties krievu zemūdenes, izmantojot hidrofonus (ūdens mikrofonus), kas bija iegremdēti okeāna dzelmē 700 metru dziļumā. Ar piekrastes ūdeņos uzstādītu mikrofonu palīdzību inženieris bija sekojis padomju zemūdeņu manevriem, taču klausoties ienaidnieka zemūdenēs, inženierim bija gadījies ierakstīt arī citas zemūdens skaņas. Votlingtona veiktie ieraksti nonāca pie dabas aizsardzības piekritēja Skota Makveja un Prinstonas Universitātes putnu pētnieka Marka Koniši, pēc tam tika nodoti vaļu pētniekiem Rodžeram un Keitijai Peiniem, kuri rūpīgi analizēja šo sonogrammu vizualizācijas. Izmantojot Votlingtona ieraktus, Peini un Makvejs izdeva "Kuprvaļu dziesmas" – šis albums vairākas nedēļas noturējās "Billboard TOP 200" sarakstā un tika pārdots vairāk nekā 100 000 eksemplāros. Tas deva sākotnējo impulsu ne vien kustībai "Glābiet vaļus!", bet arī globālajai dabas aizstāvju kustībai. Šis iespaidīgais stāsts izklāstīts Deivida Rotenberga grāmatā "Tūkstoš jūdžu dziesma". Rotenbergs apraksta Peinu atklāsmi, ka vaļu dziesmas ir ne tikai skaistas: tām ir arī sarežģīta, izmalcināta uzbūve, un tās ar vērā ņemamu precizitāti atkārtojas ik pēc dažām minūtēm. Viņi secināja, ka vaļu dziesmām piemīt tāda pati hierarhiska, valodai līdzīga struktūra kā putnu dziesmām, tās arvien pieaugošā sarežģītības līmenī kārtojas no vārdiem līdzīgām vienībām teikumiem līdzīgās frāzēs, kas veido dziesmu vai saucienu kā vienotu veselumu. Kuprvaļi savus skaņu virknējumus vienmēr atkārto noteiktā secībā: A, B, C, D, E, izmantojot Peina apzīmējumus, bet nekad ne, piemēram, A, B, D, C, E. Vaļi, tāpat kā putni, izmanto skaņu, lai tiktu sadzirdēti, tomēr gaisam un ūdenim ir atšķirīgas īpašības – ūdenī skaņa pārvietojas līdz pat piecām reizēm ātrāk nekā gaisā, ar ātrumu 1500m sekundē. Vaļu dziesmas ilgst no septiņām līdz trīsdesmit minūtēm, turklāt ar iespaidīgu precizitāti tās teju nemanāmi pāriet cita citā, turpinoties līdz pat 23 stundām. Iespējams, ka vispārsteidzošākais vaļu dziesmās ir fakts, ka tās gadu no gada mainās! Palēnām agrākās dziesmas pārtop jaunās, un, apmēram, pēc 5 gadiem kuprvaļa repertuārs ir pilnīgi citāds. 1991. gadā no janvāra līdz aprīlim – vaļu pārošanās sezonā – jūras biologs Salvatore Čerkjo ar kolēģiem klausījās vaļu dziesmas divās vietās, kas atrodas vairāk nekā četrarpus tūkstošus kilometru attālumā – Kauai Havaju salās un Meksikai piederošajā Sokorro salā. Zinātnieki atklāja, ka divas atšķirīgas populācijas dzied to pašu dziesmu, kas sastāv no sešām tēmām. Kuprvaļi iedvesmojuši daudzus sauszemes māksliniekus un, iespējams, iedvesmos arī kādu citplanētieti... 1977. gadā NASA kosmosā palaida starpplanētu zondes "Voyager 1" un "Voyager 2", kurās atrodas divi identiski zelta diski –kopā ar 27 Zemes mūzikas paraugiem un apsveikuma vārdiem 55 valodās; tajā ieskaņotas arī kuprvaļu dziesmas. Izmantotā literatūra: Maikls Spicers. "Homo musicus. Dzīvības vēsture uz Zemes" (izdevniecība "Jānis Roze", 2023). Laikraksta "The New Yorker" 2022. gada 6. jūnija numurs

Par Gada vēsturnieku Latvijā 2023 ir kļuvusi vēstures un politikas pētniece Una Bergmane. Viņas interešu lokā ir starptautiskās attiecības un 20. gadsimta Baltijas valstu vēsture. Aizvadītajā gadā nāca klajā pirmā pētnieces grāmata, kas atklāj mazzināmus faktus par ASV, PSRS un Latvijas savstarpējām attiecībām Aukstā kara un perestroikas laikā. Šī ir pirmā reize, kad par balvas saņēmēju ir izvēlēta vēsturniece, kas savu zinātnisko karjeru ir izveidojusi ārpus Latvijas. Una Bergmane pēc studijām Latvijas Universitātē ieguva doktora grādu vēsturē Parīzes Politisko studiju institūtā (Sciences Po Paris), ir nodarbojusies ar pētījumiem Jeila Universitātē, bijusi pētniece un pasniedzēja Kornela Universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā. Šobrīd Una ir Somijas Zinātņu akadēmijas pētniece Helsinku Universitātes Aleksanteri institūtā, kas ir viens no vadošajiem Krievijas, Austrumeiropas un Eirāzijas studiju centriem. Saruna ar pētnieci par to, kā tapusi grāmata, kādi fakti tur atklāti un kādas problēmas vēstures zinātnē Latvijā viņa saredz. Pēdējā ekskursija pagaidu mājās Bet pavisam drīz - 20. aprīlī - notiks pēdējā ekskursija Latvijas vēstures ekspozīcijā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, kādu to redzam Brīvības bulvārī 32. Maija beigās ēku slēgs un muzejs sāks atgriešanos Rīgas pilī, kur jaunas ekspozīcijas tiks piedāvātas apmeklētājiem 2025. gada rudenī. Noslēdzošo ekskursiju muzejā vadīs vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunā ar viņu izzinām, kas interesentus muzejā vēl tuvākajās dienās sagaida.    Una Bergmane ir viesojusies arī raidījumā Krustpunktā.    

Loģikā un ekonomikā, politoloģijā un psiholoģijā, datorzinātnēs un bioloģijā - šajās un, iespējams, ne tikai šajās zinātņu nozarēs tiek pielietots kāds instruments - matemātiska metode ar nosaukumu “spēļu teorija”. Tie ir matemātiski modeļi, kas pēta konfliktus un sadarbību starp inteliģentiem un racionāliem lēmumu pieņēmējiem. Par spēļu teorijas pētījumiem vairāki zinātnieki ir saņēmuši Nobela prēmijas ekonomikā, un, pat ja šādas teorijas nosaukumu dzirdat pirmo reizi, nav izslēgts, kā ar tās izpausmēm dzīvē būsiet saskārušies paši vai vērojuši no malas, piemēram, kādos politiskos procesos. Kā spēļu teorija tapusi un ko tā nozīmē praksē, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro ekonomists, jaunievēlētais Latvijas Universitātes rektors, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, profesors Gundars Bērziņš un fiziķis, Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Mārcis Auziņš. Ikdienā noteikti būs dzirdēti tādi vārdu salikumi kā “psiholoģiskās spēlītes” vai arī “politiskās spēlītes”, ar to domājot kāda indivīda vai konkrēti kāda politiķa viltīgos gājienus, lai, piemēram, atbrīvotos no saviem konkurentiem un iegūtu labumu sev. Bet viss neaprobežojas tikai ar mūsu ikdienas teicieniem, jo nu jau vairākas desmitgades dažādās zinātņu nozarēs tiek aplūkota spēļu teorija. Kas interesanti - plašāka atpazīstamība spēļu teorijai ir no pagājušā gadsimta 50. gadiem, kad matemātiķi modelēja iespējamās pieejas lēmumu pieņemšanai par atomieroču pielietošanu. Tolaik, Aukstā kara apstākļos, tas bija aktuāls jautājums. Raidījuma iesākumā ieskats vēsturē par to, kā tapušas veiksmes spēles un galda spēles. Pirmie spēļu kauliņi tika gatavoti no aitas vai kazas potītēm, kas ir četrkantīgā formā, un tika atrasti pirms aptuveni 4000 gadu. Par senajām prāta un veiksmes spēlēm stāsta dzīvās vēstures kopas “Rodenpois” biedrs, kā arī kaulu un raga apstrādes un kokgriezumu drukas darbnīcas vadītājs Cēsu viduslaiku pilī Viesturs Āboltiņš. Zināms, ka Romas konsuls Gajs Jūlijs Cēzars, uzsākot pilsoņu karu Senajā Romā, lietojis frāzi no romiešu rakstnieka Menandra darba, sakot – „Kauliņi ir mesti!” Tādejādi viņš raksturojis negrozāmu svarīgu darbību izšķirošā brīdī.  Tāpat Jaunajā Derībā lasām, ka kareivji, sēžot pie krustā piesistā Kristus, dalījuši viņa drēbes, metot kauliņus, lai redzētu, kurš apģērba gabals kuram piederēs. Taču spēles ar kauliņiem cilvēces vēsturē ir vēl senākas par šiem minētajiem avotiem. Par kauliņiem un cita materiāla spēles priekšmetiem, par  galda spēlēm, kas prasa prāta asumu vai piesaista veiksmi, un kā agrāk sauca galda spēli, ko šodien zinām ar nosaukumu „Cirks”, stāsta Viesturs Āboltiņš. Viesturs Āboltiņš arī aicina padomāt par spēļu rašanās iemesliem cilvēces vēsturē. Spēles parāda cilvēka prāta spējas un stratēģiju, lai iegūtu vairāk pupas vai oļus, vai citus spēles atribūtus savā lauciņā vai bedrītē, kas nu kurā spēlē tiek izmantots, tad paļaušanās uz augstākiem spēkiem, kas vada kauliņu un liek tam nokrist konkrētā veidā, un veiklības spēles, kur kauliņa nokrišanu panāk ar savu izveicību. Skatot  senus pierādījumus atjautības spēlēm ir jāpiemin „desas” jeb „krustiņi un nullītes” – ar šādu nosaukumu mēs pazīstam šo spēli šodien, kad  vairākos ievilktos lauciņos vienam no diviem spēlētājiem pēc iespējas ātrāk ir jāizveido taisna līkne, lauciņos ievelkot vai nu krustus vai apļus. Jau  viduslaikos kas līdzīgs tika spēlēts ar nosaukumu „Dzirnavas”. Liecības par šādu spēli savulaik tika atrastas  arheoloģiskajos izrakumos viduslaiku Rīgā, kur šāda spēle tika spēlēta uz, piemēram, mucas vāka.

Stāsta mākslas zinātniece Ināra Bula Aukstā ūdensdziedniecība Eiropā savu renesansi piedzīvoja 18. gs. beigās – 19. gs. sākumā, kulmināciju sasniedzot pagājušā gadsimta sākumā. Rīgas jūrmalā no 18. gs. pamazām attīstījās dziedniecisko ūdeņu un dūņu ārstēšanas iespējas un metodes, kuras baudīt un izmēģināt brauca Kurzemes muižniecības pārstāvji. Vēlāk Jūrmalas, īpaši Ķemeru ārstniecības atpūtas labumus, atzinīgi novērtēja arī Krievijas armijas virsnieki. Vēsturniece Dace Cepurīte sekojusi ūdensdziedniecības attīstības līkločiem Cēsu pilsētā jau no pirmsākumiem, kad ārsts Johans Gabriels Eislebens 1839. gadā vienā no Cēsu gravām uzbūvēja aukstā ūdens dušas, tādējādi aizstājot t. s. "jūras peldes" tiem pacientiem, kam rocība neatļāva doties uz jūrmalu. Vēlāk kara ārsts Georgs Meiers, izmēģinot tieši aukstā ūdens ārstniecības procedūras Bavārijā un redzot pārsteidzoši labos rezultātus, veica Cēsu ūdens analīzes. Rezultāti izrādījās līdzīgi tolaik labi pazīstamajam Grēfenbergas ūdenim Vāczemē. Ārsta meita slimoja ar limfmezglu tuberkulozi, ko izdevās izārstēt, pateicoties Cēsu ūdens temperatūrai un ķīmiskajām sastāvam. Ārsts, rezultātu iedvesmots, lūdza atbalstu Cēsu pilsmuižas īpašniekam Krievijas ģenerālleitnantam, senatoram, grāfam Karlam Gustavam fon Zīversam ūdensdziedniecības iestādes izveidei. 1839. gadā izstrādāja projektu ūdensvada izveidei pie tagadējās Akmens gravas uz Alekša parku, ik pa posmam ierīkojot arī ūdens rezervuārus. Pēc gada sistēmu papildināja ar koka cauruļu ūdensvadu ūdens pievadei akai un trīs dušām.  2004. gadā vēsturiskās koka ūdens caurules fragmentāri atrada gar Maija parka dīķa malu. 1841. gada vasarā grāfs fon Zīverss savā pilī atvēra apmeklētājiem aukstā ūdens dziedniecības iestādi pēc Prīsnica metodes. Tas bija vairāku metožu kopums, kurā ietilpa diētas, kustības, svīšana un galvenais akcents – uz aukstā ūdens procedūrām. Procedūras piekopa dažādas – kopējās vannas, pusvannas, sēdvannas, kāju, galvas u. c. ķermeņa daļu vannas, dušas, apsmidzināšana, iekšķīgai lietošanai u. c. Cēsu ūdensdziedniecības iestādes pirmajos trijos pastāvēšanas gados no 248 slimniekiem 219 atveseļojās, 6 nebija rezultātu, bet 23 bija vērojama daļēja atlabšana. Šajā iestādē ārstējās cilvēki ar gastrītu, nervu drudzi, caureju, rozi, nieru iekaisumu, hronisku reimatismu u. c. Diemžēl nav saglabājies slimnieku vārdu reģistrs, līdz ar to nav iespējams noteikt, no kādām vietām slimnieki brauca. Ārstējoties Cēsu pilsmuižā, pacientam bija jāievēro daži noteikumi, ko noteica grāfs fon  Zīverss. Piemēram, pirms dušu un dzeramā ūdens akas lietošanas bija jāsaņem ārsta atļauja, kas rezultējās ar biļeti no muižas pārvaldnieka. Grāfs fon Zīverss kā saimnieks deva atļauju ārstam samazināt vai atbrīvot no maksas mazturīgos, nabadzīgos saimniekus. Rūpējās arī par karā iesaistīto rehabilitāciju, nodrošinot kara invalīdiem un viņu ģimenēm bezmaksas dzeramā ūdens akas lietošanu. Kopumā pacientiem piedāvāja tam laikam atbilstošu servisu – dzīvokli ar vannu, pārtiku un kalpotāju īpaši iekārtotā "daktera mājā" pilsētā. Saskaņā ar vēsturiskiem plāniem, noprotams, ka Cēsu ūdensdziedniecības iestāde sastāvēja no dažādiem objektiem – akas, trīs dēļu mājiņas dušām, dārza – vairākās Cēsu pilsmuižas teritorijas vietās. Tomēr neatbildēts paliek jautājums, vai grāfs fon Zīverss atļāva nodarboties ar ārstniecības procedūrām Cēsu Jaunajā pilī, un, ja tā, vai telpu izvietojums bija tam tehniski piemērots.

Rudens un ziemas periodā cilvēkiem aktualizējas jautājums, kā būt veseliem un rūdītiem pret aukstumu. “Pīci breinumi” komandas roņotājas Daiga Laizāne un Amanda Anusāne meklē atbildes un skaidro, kāpēc ziemas peldes ir labs rūdīšanās un veselas miesas uzturēšanas veids kopā ar ziemas peldes entuziasti Diānu Babjuku un fizioterapeitu Māri Klauču. Ja gribi sākt roņot, klausies raidījumu, jo tajā uzzināsi visu, ko ņemt vērā! Breinojamīs kūpā!

Stāsta džeza mūzikas menedžere, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste un dzejniece Aleksandra Line Vārdu salikumu “aizliegtā mūzika” saistībā džezu esam dzirdējuši neskaitāmas reizes un lasījuši visās vēstures grāmatās, taču tā nav līdz galam taisnība. Džezs Latvijā parādījies jau 20. gados, vairāk nekā pirms gadsimta, un līdz karam mūsu valsts ir draudzējusies ar amerikāņiem. Pēc Otrā pasaules kara pie mums bija ieceļojuši daudzi ārzemju mūziķi, un džezs piedzīvoja uzplaukumu. Tas brīdis, kad Padomju Savienībā sāka aktīvi lietot teicienu “Кто сегодня любит джаз, тот завтра родину продаст” (Kurš šodien mīl džezu, tas rīt pārdos dzimteni), sakrita ar Aukstā kara periodu. Džeza žanrs bija dzimis Amerikā, un tikai tāpēc skaitījās PSRS ideoloģiskā ienaidnieka mūzika – bet neviena likuma, ar kuru to varēja aizliegt, nebija. Taču repertuāru konstanti vēroja. “Rietumu” mūziku spēlēt atļāva, bet rūpīgi izrēķināja tās īpatsvaru procentos. Nācās mānīties – džezbendu programmās, ko apstiprināja valdošā vara, norādīja aranžētāju, nevis komponistu. Piemēram, realitātē skanēja Djūks Elingtons, tikmēr oficiāli rakstīja, ka Raiskijs. Tā altsaksofonists, pedagogs un aranžētājs Imants Meķis kādā sarunā piemin, ka pēc pirmā Latvijā džeza festivāla KIKOK konservatorijas dekāns izsauca visus studentus, kuri tajā piedalījās – tie bija pats Meķis, Ivars Vīgners, Aivars Krūmiņš, Ivars Birkāns, Raimonds Raubiško, Aivars Zītars, Zigurds Rezevskis un citi – un kaunināja: “Ja spēlēsiet šādā stilā, vajadzēs atvadīties no studenta goda, metīs ārā!” Taču kauninājumiem nesekoja izslēgšana. Esmu pavisam nesen lasījusi baltkrievu vēsturiskajā žurnālā “JAZZ-kvadrat” arī šādus Latvijas džeza žurnālista Valērija Kopmana vārdus: “Par KIKOK runājot, ienaidnieka valstī Amerikā dzimušā žanra festivāls notika tieši datumā, kurā risinājās kārtējais PSRS partijas plēnumss, tāpēc tā dalībnieki spēlēja džezu tai vietā, lai iepazītos ar plēnuma lēmumiem. Tas arī bija viens no būtiskiem iemesliem, kādēļ džezs pēc šī slavenā festivāla atgriezās pagrīdē.” Daudzi klausītāji droši vien atceras arī Aldi Ermanbriku – žurnālistu un kolekcionāru, savulaik Latvijas Radio literāro redaktoru, fabrikas “Melodija” redaktoru visās Baltijas valstīs un arī Latvijas Televīzijas un Radio raidījuma “Varavīksne” vadītāju. “Varavīksnes” skatītāji tika iepazīstināti ne tikai ar Latvijas estrādes jaunumiem, bet arī Rietumu populāro mūziku, ko oficiāli ievest Latvijā padomju laikā nedrīkstēja. “Tas, ko es darīju, bija vairāk vai mazāk pretvalstiski”, teica man intervijā Ermanbriks – viņš tolaik draudzējās ar igauņu kolēģiem, kuri slepeni viņam ierakstīja aizliegto mūziku, meloja par to, ka rietumu dziesmu saknes aug no Maskavas Centrālās televīzijas, un ik dienu saņēma draudus no čekas. “Tie jau tie laiki – mēs zinājām, ka daudz ko nedrīkstēja, bet tāpāt darījām”, viņš teica. Visa džeza aizstumšana pagrīdē bija mūsu platuma grādos ļoti skarba – taču papīros neierakstīta, un tāpēc lielie gribētāji varēja šādu cenzūru un aizliegumus uzmanīgi… apiet. Un paldies viņiem, ka par spīti situācijai to arī darījuši.  

Diemžēl izskatās, ka sākas jauns Aukstā kara laikmets. To intervijā Latvijas Televīzijai atzīst mūsu dienvidu kaimiņvalsts Lietuvas premjerministre. Ar Ingrīdu Šimonīti arī sarunājāmies Tallinā - tur viņa pirms dažām dienām tikās ar Igaunijas un Lietuvas premjerministriem.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Eritreju jeb Eritrejas Valsti. Šī valsts varētu būt svešāka. Primāri Eritreja ir zināma ar to, ka tās galvaspilsēta tiek dēvēta par "Jauno Romu" vai "Āfrikas Romu", jo pēc Itālijas iebrukuma valstī 1890. gadā Musolīni valstī uzcēla vairāk nekā 400 itāļu stila ēku, cenšoties pārveidot tās par Itālijas pilsētu. Šai 3,6 miljonu iedzīvotāju lielai valstij ir ļoti bagāta vēsture ar iebrukumiem arī no Lielbritānijas, ASV un Etiopijas puses. Sākotnēji valsts tika izveidota kā autonoms reģions Etiopijas federācijas sastāvā 1952. gadā. Tomēr 1962. gadā Etiopija anektēja Eritreju, kas izraisīja 30 gadus ilgušo partizānu karu par neatkarību. Viena no lietām, ar ko Eritreja ir zināma, ir tās lielā tanku kapsēta, kas piepildīta ar veciem militārajiem tankiem, kravas automašīnām un citiem transportlīdzekļiem. Pa takām mētājas arī sarūsējusi munīcija un vecas PSRS apzīmogotas plāksnes. Tas ir spilgts atgādinājums par vienu no Āfrikas garākajiem kariem - Eritrejas neatkarības karu. Karš sākās 1961. gadā un beidzās tikai 1991. gadā, kad valsts ieguva neatkarību no Etiopijas. Šajā karā nozīmīga loma bija sievietēm. Vairāk nekā 30% no Eritrejas brīvības cīnītājiem bija sievietes. Tas ir nozīmīgi, jo tas ir vairāk nekā jebkura cita atbrīvošanās kustība pasaulē. Eritreja ir valsts, kas atrodas Āfrikas ragā un kopš valsts neatkarības tai bijis tikai viens prezidents. Valstī pēdējās reģionālās vēlēšanas notika 2004. gadā, un prezidenta vēlēšanas nav notikušas kopš 1993. gada. Valsts tiek pārvaldīta saskaņā ar 1993. gada konstitūciju. Jauna konstitūcija tika ratificēta 1997. gadā, taču tā nekad nav tikusi īstenota. Prezidents oficiāli pilda gan valsts vadītāja, gan valdības vadītāja pienākumus. Vienīgā likumīgi atļautā partija visā valstī ir Tautas fronte par demokrātiju un taisnīgumu. Tādējādi Eritreja ir vienas partijas valsts, un tajā nenotiek vēlēšanas. Tā ir aprakstīta kā “viena no Āfrikas slepenākajām totalitārajām valstīm”. Eritrejas valdība ir smagi kritizēta par cilvēktiesību stāvokli, tostarp apsūdzībām par spīdzināšanu, patvaļīgu aizturēšanu un vārda un pulcēšanās brīvības ierobežojumiem. Neskatoties uz sliktiem cilvēktiesību un demokrātijas rādītājiem, valsts īpaši izceļas ANO Drošības padomē, bieži balsojot pret ANO cilvēktiesību rezolūcijām, atbalstot Krieviju pat šī brīža kara apstākļos. Ne velti ievadā pieminējām tanku kapsētu un PSRS plāksnes. Eritrejas atbalsts Krievijai ir saprotams abu valstu vēsturisko attiecību un pašreizējo stratēģisko interešu kontekstā. Aukstā kara laikā Padomju Savienība sniedza ievērojamu militāru un ekonomisku palīdzību – nodrošināja militāro apmācību, ieročus un munīciju, Eritrejas Tautas atbrīvošanas frontei  tās cīņā par neatkarību no Etiopijas. Padomju Savienība uzskatīja, ka Eritrejas neatkarības kustība ir līdzeklis, lai vājinātu Etiopiju, kas tajā laikā bija ASV sabiedrotā, un veicinātu padomju ietekmi Āfrikas raga reģionā. Par to, kādēļ šī brīža kara apstākļos situācija nav mainījusies un valsts vēl aizvien pieslienas Krievijai un balso ANO tā, kā grib Krievija, analizē portāla TVNET žurnālists Juris Jurāns.

Fantāzijas romāna “Zaļā dzīle” autors Toms Deimonds Barvidis ar ‘worldbuilding' jeb pasauļu būvēšanu aizrāvies jau sen, piektajā klasē izgudrojis mākslīgo valodu, un tad arī sācis fantazēt – kādas varētu būt tās būtnes, kas tajā runā. Spraiga sižeta romāna “Dzelmē” autors Mikus Ozoliņš, risinot romāna sižetu par bīstamu Daugavas dzelmē atstātu padomjlaika mantojumu, pārsteidz ar plašām inženiertehniskajām zināšanām. Romānu rakstīšana kā vaļasprieks: kādu iemeslu pēc cilvēki sāk rakstīt aizraujošu literatūru, kā viņu profesionālās zināšanas tiek izmantotas sižeta veidošanā?  Abas pieminētās ir autoru pirmās grāmatas, abas piederīgas izklaides literatūrai, un tās nav uzrakstītas nevainojami. Raidījumā interesējamies par pašu fenomenu – kas pamudina dzīvē jau situējušos cilvēku, kuram ir izglītība, ģimene, karjera, atrast laiku rakstīšanai, vērienīgu fantāzijas pasauļu radīšanai? Saruna ar Tomu Deimondu Barvidi, Miku Ozoliņu. “Zaļās dzīles” autors Toms Deimonds Barvidis, iespēju izdot savu pirmo grāmatu vinnēja konkursā. Viņš ir „Baltic International Bank” lasīšanas veicināšanas projekta „Bibliotēka” rīkotā pirmā jauno rakstnieku konkursa laureāts. Jautāju Tomam, vai viņa otrais vārds ‘Deimonds' ir fantāzijas literatūras autoram piederīgs pseidonīms. Tas nav pseidonīms, otro vārdu viņam devuši krustvecāki. Un no atbildes nojaušu, ka mana sarunbiedra dzīve nav bijusi gluži parasta, un arī viņa interesei par fantāzijas literatūru bijusi labvēlīga vide ģimenes un draugu lokā. Mērķis uzbūvēt pašpietiekamu fantāzijas pasauli romānā “Zaļā dzīle” izpildīts godam, Toms Deimonds Barvidis šobrīd strādā pie romāna turpinājuma. Tīruma ļaudis dzīvo naidīga bezdibeņa malā. Bezdibenis ir Zaļā dzīle, kurš dzīvo pēc  saviem, nekontrolētas audzelības likumiem. Savukārt Tīruma ļaudis savu dzīvi mēģina organizēt, viņiem ir rakstotāji, kuri zemē ievelk zīmes, pēc kurām tad arī viss notiek. Šobrīd pat nopietnos ziņu raidījumos, stāstot par karu Ukrainā, lai spilgti raksturotu situāciju un spēku samērus, tiek izmantoti Tolkīna “Gredzenu pavēlnieka” radītie tēli – orki, Mordora. Jāsecina, ka laikam jau Džonam Roaldam Rūenam Tolkīnam izdevies savā fantāzijas radītajā pasaulē ko ļoti precīzu pavēstīt par reālo pasauli. Un varam secināt arī, ka bieži vien stāstos par izgudrotām zemēm un tautām ir kāds morāls vēstījums. Arī “Zaļajā dzīlē” sakārtotā, cilvēku pasaule kļūst aizvien neauglīgāka, tai jāmeklē veids kā sagūstīt Zaļās dzīles audzelību. Vai šāds ir romāna vēstījums? Romāns “Zaļā dzīle” ir izaudzis no fantāzijas literatūras lasīšanas, tas seko tās labākajiem kanoniem un tradīcijām. Un vienlaikus man liekas, ka aprakstītā daba un cilvēki ir ļoti latviski. Ja “Zaļā dzīle” ir mēģinājums romānā uzbūvēt vai atklāt lasītāja acīm pasauli, kurā viss ir savstarpējā mijiedarbā. Tad Mikus Ozoliņa “Dzelmē” man gribētos raksturot kā latviešu versiju Džeimsa Bonda stāstam. Arī šajā romānā notiek pasaules glābšana, drauds ir Aukstā kara mantojums – k ādreizējo Padomju Savienības militārstruktūru atstāts bīstams objekts, kas paslēpts Daugavas dzelmē,  un nejauši aktivizēts varētu iznīcināt galvaspilsētu. Romāns vilina ar to, ka atšķirībā no Bonda filmām, šeit visas notikumu vietas ir atpazīstamas – Purvciema pagalms, Daugava vai Ķeguma HES, tas pārsteidz ar tehniskajām zināšanām. Man pašai šķiet, ka Mikus Ozoliņa rakstītais ir visai specifiskai auditorijai adresēts, taču, kad satiekamies ar grāmatas “Dzelmē” autoru Radiomājā, viņš pārsteidz, pavēstot, ka šeit viesojas jau trešo reizi. Par savu romānu stāstījis gan “Monopolā”, gan “Radio mazajā lasītavā”. “Radio mazā lasītava” Mikus Ozoliņš atklāj arī, kā viņš sācis rakstīt. Bērns bijis mazs, vakaros jāizturas klusi. Nu ko gan var sadarīt klusi? Klusi var uzrakstīt romānu, jo īpaši, ja tā sižets ilgstoši jau neliek mieru. Kad Mikus Ozoliņš saka, ka viņš nepārzina ne rakstnieku sabiedrību, ne literatūru, viņš nekoķetē.

Šī bijusi salīdzinoši mierīgu notikumu nedēļa, ja tā drīkst teikt. Protams, ir pieredzētas dabas kataklizmas, turpinās karš Ukrainā, bijuši arī vairāk paredzami notikumi. Mēs šoreiz vērtējam to, kam citreiz neatliek laika. Vairāk vai mazāk tas arī ir saistīts ar karu Ukrainā.  Šodien, 23. novembrī, Eiropas Parlamentā, pirmdien NATO valstu Parlamentārajā asamblejā un arvien vairāk nacionālajos parlamentos deputāti balsojot deklarē, ka Krievija ir kļuvusi par terorismu atbalstošu valsti. Kādas konsekvences šādiem balsojumiem ir vai būs?  Interesējamies arī, cik izplatīti pasaulē ir militāri grupējumi, kas nepieder valsts struktūrām, bet gan ir privāti, gandrīz kā sava armija, ar ko varētu risināt paša un citu problēmas. Protams, Krievijā runa ir par tā saucamo "Vāgnera grupējumu". Ko tāda privātā armija nozīmē? Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Uģis Lībietis. Sazināmies ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti ("Jaunā Vienotība") un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi majoru Jāni Slaidiņu. Kas ir privātās militārās kompānijas? Privāto militāro kompāniju jeb PMK vēsture ir mazliet vairāk nekā pusgadsimtu sena. Kā pirmā šāda kompānija tiek minēta „WatchGuard International”, kuru 1965. gadā Londonā nodibināja atvaļinātais britu armijas pulkvežleitnants, kādreizējais Britu speciālo uzdevumu vienības SAS komandieris Deivids Stirlings. Kompānija piedāvāja konsultācijas, personāla apmācību, atbalstu ieroču iegādē u.tml. pakalpojumus pamatā Persijas Līča reģiona valdībām. Laika gaitā līdzīgas kompānijas parādījās arī Savienotajās Valstīs, Austrālijā, Dienvidāfrikas Republikā, Izraēlā un citur. Visbiežāk kompāniju piedāvājumā bija jau minētie apmācības un konsultāciju pakalpojumi, bet arī personu un objektu apsardze, atmīnēšana u.tml. Kā viena no lielākajām PMK, starp citu, tiek minētā arī Latvijā labi zināmā apsardzes firma „G4S”. Straujš privāto militāro kompāniju uzplaukums sākās pēc Aukstā kara beigām, kad valdības krasi samazināja militāros budžetus, arī armiju skaitlisko sastāvu, un dažu uzdevumu veikšanai labprāt nolīga PMK. Kā norādījis amerikāņu politologs Pīters Vorens Singers, ja ap 1990. gadu profesionālo militārpersonu un PMK līgumdarbinieku skaitliskā proporcija bija apmēram 50:1, tad ap gadu tūkstošu miju tā bija jau 10:1. PMK darbības likumiskā reglamentācija pamatā liedz iesaistīt to darbiniekus starpvalstu karadarbībā, un šādos gadījumos viņi riskē nonākt nelegālu karadarbības dalībnieku statusā. Daudzās valstīs šādu kompāniju darbība un cilvēku vervēšana tajās ir pretlikumīga, un šādu valstu skaitā ir arī Krievijas Federācija. Tas var šķist paradoksāli, sastatot ar ziņām, kas nu jau vairākus mēnešus pienāk no Krievijas un Ukrainas. Ja līdz pagājušā gada nogalei tikai retumis medijos pavīdēja informācija par Krievijas PMK darbību dažās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, pie kam oficiālās Kremļa amatpersonas vairījās atzīt šādu kompāniju pastāvēšanu Krievijā, tad jau drīz pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ziņas par šo vienību kaujinieku darbību frontē sāka parādieties masveidā. Karš Ukrainā ir, domājams, pirmais militārais konflikts, kurā PMK kaujinieki piedalās konvencionālā karadarbībā kā regulāras frontes vienības, un tās nepārprotami ir starp kaujasspējīgākajām Krievijas okupācijas spēku sastāvā. Sevišķi pamanāma šai ziņā ir PMK „Vāgnera grupa”, kuras dibinātājs Jevgeņijs Prigožins kļuvis par vienu no spilgtākajiem personāžiem uz Krievijas šī brīža politiskās skatuves. Viņam un viņa PMK šobrīd ir ļautas vēl līdz nesenam laikam pat Krievijā neiedomājamas darbības kā ieslodzīto masveidīga vervēšana nosūtīšanai uz fronti un organizācijas noteikumus pārkāpuša kaujinieka nogalināšana, kas tiek demonstrēta tīmeklī publiskotā video. Krievija – terorismu atbalstoša valsts Šodien, 23. novembrī, Eiroparlaments savā kārtējā plenārsesijā paredzējis balsot par rezolūciju, kura atzīst Krieviju par terorismu atbalstošu valsti. Kā zināms, nacionālo parlamentu līmenī šādas rezolūcijas līdz šim pieņēmušas Baltijas valstis un Polija, par to nobalsojusi Čehijas parlamenta apakšpalāta, pirms pāris dienām līdzīgu rezolūciju pieņēma arī NATO Parlamentārā asambleja Briselē. Galvenais rezolūcijas motivējošajā daļā ir Krievijas rīcība Ukrainā, metodiski uzbrūkot civiliem objektiem, taču tajā tiek piesaukta arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” darbība dažādās pasaules valstīs. Tūdaļ jāsaka, ka, līdzīgi kā gadījumā ar NATO Parlamentārās asamblejas lēmumu, arī Eiroparlamenta balsojumam nebūs tūlītēju juridisku seku. Eiropas Savienības kopējā likumdošanā līdz šim nav izstrādāti konkrēti mehānismi iedarbībai uz valstīm, kuras tiek atzītas par terorismu atbalstošām, un savienības sankcijas pret trešajām valstīm ir Eiropadomes kompetencē. Citādi tas ir Savienotajās Valstīs un Kanādā, kur likumdevēja balsojums par terorismu atbalstošas valsts statusu nozīmē konkrētus aizliegumus palīdzības sniegšanai, militārām vajadzībām izmantojamu preču, materiālu un tehnoloģiju eksportam, kā arī attiecīgās valsts kā tādas imunitātei pret kriminālām vai civilām prasībām amerikāņu un kanādiešu tiesās. Pie tam ierobežojumi attiecas ne tikai uz konkrēto terorismu atbalstošo valsti, bet arī uz trešajām valstīm, kuras ar to sadarbojas minētajās jomās. Šādu seku dēļ Savienotās Valstis līdz šim vairījušās piepulcināt Krievijas Federāciju terorismu atbalstošo valstu sarakstam, kurā šobrīd ir Irāna, Kuba, Ziemeļkoreja un Sīrija. Tomēr, kā norāda rezolūciju rosinājusī Eiroparlamenta Konservatīvo un Reformistu frakcija, arī šāda simboliska soļa nozīme nebūtu vērtējama par zemu. Tā veicinās turpmāku sankciju ieviešanu pret agresorvalsti Krieviju, savienības vēl aktīvāku atbalstu Ukrainai un nākotnē kalpos kā vēl viens arguments Kremļa režīma darbību izmeklēšanai un vainīgo sodīšanai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Krievijas izvērstā kara darbība Ukrainā no jauna mudinājusi vēsturniekus stāstīt un skaidrot sabiedrībai arī Krievijas vēsturi. Tam veltīta arī konference Latvijas Kara muzeja un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes rīkotā starptautiskā konference, kurā īpaša uzmanība pievērsta tām Krievijas vēstures lappusēm, kas saistītas ar karu, Krievijas varas interesēm un ekspansiju Eiropā.  Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēstures zinātņu doktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē un vēstures doktors, Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs. Andris Šnē norāda, ka konferences pamatdoma ir pievērst sabiedrības, interesentu un pētnieku uzmanību aspektiem, kas saistīti gan ar šodien aktuālo ģeopolitisko situāciju, gan pagātnes notikumiem. Jautājumiem par to, kādas ir veidojušās attiecības starp Krieviju un kaimiņvalstīm varam izsekot jau kopš viduslaiku sākumposma līdz mūsdienām. Tās lielā mērā bijušas balstītas uz ekspansijas modeli, teritorijas paplašināšanu, ietekmes izvēršanu," norāda Andris Šnē. "Protams, tās valstis, kas ir Krievijas pierobežā, kā Baltijas valstis, kā Somija, Polija, Ukraina, tās noteikti tās visciešāk vēstures gaitā, gan viduslaikos, gan jaunajos laikos, saskārušās un izjutušas Krievijas spiedienu un intereses. Lielā mērā pētnieki, kas piedalās konferencē, pārstāv Krievijas pierobežas telpas reģionu." Pētnieks norāda, ka šobrīd daudz diskutē par Krievijas vēsturi un attiecību modeļiem. Juris Ciganovs skaidro, ka referātu caurviju tematika lielākoties saistīta ar to, ka Krievijas ārpolitika, "lai kā Krievijas valsts sauktos, vai tā ir Maskavija, Krievijas impērija vai Padomju Krievija, Padomju Savienība vai Krievijas Federācija, tā ekspansionistiskā nots šīs valsts ārpolitikā nekur nepazūd. Tā ir bijusi vienmēr". "Diemžēl 20. gadsimts un 19. gadsimts šajā jomā ir bijuši vairāk vai mazāk vienādi. Un, lai cik tas bēdīgi nebūtu, 21. gadsimts nesis tādus pašus vēstījumus, ko neviens negaidīja," atzīst Juris Ciganovs. Vēl joprojām turpinās 24.februārī uzsāktā Krievijas atklātā militārā agresija pret Ukrainas valsti un tautu. Pasaule mūsdienās piedzīvo dramatiskas pārmaiņas un jau piemirstās Aukstā kara tēmas ir atgriezušās Eiropas politikas un sabiedrības dienaskārtībā. Diemžēl karš un agresija pret kaimiņu reģioniem nekad nav pazuduši no Krievijas ārpolitikas instrumentu kopuma. Agresīvas ārpolitikas saknes un agrākie Krievijas ekspansionisma un imperiālisma gadījumi meklējami pat agrīnajos viduslaikos. Lai apspriestu plašākus kontekstus un detalizētu ieskatu dažādu Eiropas valstu un reģionu pieredzē, saskaroties ar Krievijas ekspansiju vai okupācijas varu vēstures gaitā, Latvijas Kara muzejs un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte rīko starptautisku zinātnisku konferenci “Karš, ideoloģija un vara: Krievijas ekspansija Eiropā vēstures gaitā”. Konference notiks 2022.gada 3.un 4.novembrī Rīgā, Latvijas Kara muzejā,Konferencē piedalīsies vēstures eksperti un speciālisti no Latvijas, Igaunijas, Polijas, Somijas un Ukrainas. Darba valodas – latviešu un angļu, konferences gaitā tiks nodrošināts tulkojums. Pulvertorņa vēsture Vēstures avotos Pulvertornis jeb kā senāk to sauca – Smilšu tornis pirmo reizi minēts 1330. gadā, kad rīdzinieki pēc zaudētas kaujas, piekāpjoties Livonijas ordenim , dala ietekmes zonas pilsētā un atdod Smilšu torni. Ēkas pagrabā, kur sākās ieraksts ar Latvijas kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītāju Daini Poziņu, redzamie ķieģeļi atbilst 16.- 17. gs. Laika gaitā tornis cietis vairākos militāros uzbrukumos un vairakkārt ticis pārbūvēts, tāpēc no sākotnējām konstrukcijām te vairs nav ne miņas. Vienīgi vieta palikusi, kur reiz šis tornis sargājis Smilšu vārtus, kas savukārt sargāja pieeju pilsētai pa smilšu ceļu, tagadējo Smilšu ielu. Vairāk par būves vēsturi un to, kas no šodienas informācijas ir mīti un kas patiesība, stāsta Dainis Poziņš. Torņa sienās var redzēt iemūrētas lodes, kas reizumis kļūdaini tiek uzskatītas par oriģinālām Ziemeļu kara lieciniecēm, taču tās ir iebūvētas tornī daudz vēlāk, tāpat arī informācija par tā sauktajiem ložu ķērājiem – vairākus metrus bieziem griestiem artilērijas šāviņu uztveršanai – ir maldīga. Nav arī precīzu ziņu, vai torņa pagrabā ir bijis cietums un moku kambari. Iespējams, bet pārbaudītu ziņu nav. Skatot tālāk torņa vēsturi, nonākam pie 19. Gadsimta nogales, kad diezgan bēdīgā paskatā esošo torni savā pārziņā pārņem vācbaltiešu studentu korporācija „Rubonia”. Studenti būvi atjauno un iekārto te savas konventa telpas. Tīrot torni no gružiem, studenti atklāja te lielā daudzumā baložu mēslus, kas palikuši pāri no iepriekšējiem spārnotajiem torņa iemītniekiem. Jauniešiem šis atradums tolaik nesa labu peļņu. Kopš 1919. gada Pulvertornī atrodas Kara muzejs un kopš tā laika gan ēkas saturs, gan tās veidols glabā nozīmīgu daļu mūsu vēstures. Dainis Poziņš, teic, ka 16. gadsimtā toreizējā Rīgas pilsētas teritorijā bija 25 torņi un šodien tik dažu torņu vietas ir uzminamas vai nelielas atliekas sniedz liecību par tiem, tāpēc Pulvertornis ir rets izņēmums, kas joprojām piesaista cilvēku uzmanību.

Mākslai mūsdienās ir jauni uzdevumi, lai sagatavotu mūs jaunai pasaulei, kurā rodas jauni atskaites punkti. Vēsturiski cilvēktiesību izpratne radusies no dažādiem lokāliem kontekstiem, savukārt, mūsdienās dzīvojam tehnoloģiju laikmetā - mums ir rīki un iespējas atbalstīt un vienot dažādas sabiedrības grupas un kopienas,” - tā sava projekta „Polārā varavīksne” aprakstā stāsta mākslinieks un Latvijas Mākslas akadēmijas docents Kristaps Ancāns. Ar akciju „Polārā varavīksne” māklinieks piedāvā skatītājiem vērot dubultu varavīksni no Ziemeļpola līdz Dienvidpolam 21. austrumu puslodes meridiāna garumā, sākot no Norvēģijas un beidzot ar Dienvidāfriku. Tas iespējams, izmatojot aplikāciju “Polar Rainbow”, kura bez maksas instalējama gan Android, gan Apple viedierīcēs. 1. jūnijā sadarbībā ar pasaulē lielākās publiskās mākslas plaformu pasaulē “Times Square Arts “Polārā varavīksne” tika izrādīta Ņujorkā, atzīmējot šīs pilsētas praida mēnesi, un guva plašu mediju uzmanību – to izcēla arī viena no vadošajām televīzijas kompānijām MSNBC. Tā kā projekts realizēts sadarbībā ar Polijas Starpdisciplināro mākslas fondu “Bec Zmiana”, to 1. jūlijā atklāja Varšavas Teātra skvērā. Latvijā „Polāro varavīksni” pieminētajā aplikācijā iespējams aplūkot Liepājā, visprecīzākais datu uztvērums pieejams pie pilsētas Domes ēkas. Projektu iedvesmojusi atziņa, ka abos planētas polos dabā nav sastopamas varavīksnes, tādēļ lietotne piedāvā aplūkot virtuālu dubulto varavīksni, kas savieno abus polus. Darbs simboliski veltīts kā atbalsts tām kopienām, kas piedzīvo apspiešanu, tādējādi aicinot sabiedrību uz izpratni, empātijas izrādīšanu un solidaritāti. Projekta ietvaros notiek sarunas ar dažādu valstu nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, lai pēc vēlāk iegūtās atziņas apkopotu Zināšanu arhīvā, kas stiprinātu vienlīdzības un politiskās aktivitātes centienus. Projekta kuratore ir Korīna Apostola, Tallinas Mākslas zāles kuratore, starptautiskā pētniecības projekta “Beyond Matter” (2019-2023) organizatore un šī gada Venēcijas biennāles Igaunijas paviljona kuratore. Uzklausām viņas redzējumu, kā digitālās mākslas līdzekļi var ne tikai radīt mākslas darbus, bet izmantot tos kā mediatorus sabiedrībai aktuālu problēmu risināšanā. Jāatzīst, ka digitālā māksla tomēr vēl arvien ir jaunums, tādējādi medija īpatnība var novērst no tajā ietvertā satura. “Manuprāt, visu nosaka konteksts. Es pati esmu no Rumānijas un savu izglītību vispirms ieguvu tur. Šajā periodā nekad netiku dzirdējusi terminu „digitālā māksla”, tādējādi man pat nevarēja ienākt prātā, ka kaut kas digitāls varētu būt nodēvējams par mākslu. Manā izpratnē tā bija tēlotāja māksla, glezniecība, fotogrāfija un tamlīdzīgi. Kad sāku studēt ASV, tur vārdam „māksla” piemita pavisam cita ģenealoģija un es sāku iepazīt digitālās mākslas procesus, kurus veidoja šīs nozares pionieri vēl krietni pirms 90. gadiem. Tātad, viss ir atkarīgs no izglītības un tehniskajām iespējām. Protams, Amerikas Savienotajām valstīm Aukstā kara laikā bija pavisam citas trajektorijas šajā ziņā nekā Austrumeiropai. Amerikāņu māksliniekiem bija pavisam citas tehniskās iespējas, pieeja informācijai, citi līdzekļi sava sakāmā realizēšanai,” stāsta Apostola. Mākslas lauks ir ārkārtīgi mainījies ne tikai kopš 90. gadiem, bet pat pēdējo piecu gadu laikā. Par šo citādības, normas neatbilstības tēmu un arī par pilsonisko aktivitāti, kas ar to saistīta, ir jārunā, tā ir jāpatur dienas kārtībā un tas nešaubīgi ir jādara ne tikai ar mākslas, bet arī izglītības palīdzību. Un, visbeidzot, ir būtiski, lai paplašinātos iespēja izmantot dažādus digitālos instrumentus šī darba veikšanā – norāda mākslas darba kuratore. Tā kā Korīnas Apostolas pieminētais Zināšanu arhīvs vēl ir izstrādes procesā, ar pašu „Polāro varavīksni” var iepazīties “Google” meklētājā, ailē ierakstot „Polar Rainbow”. Un, protams, doties uz Liepāju ar tādā pašā vārdā nosaukto lietotni savā viedtālrunī. "Polārā varavīksne" ir paplašinātās realitātes pieredze, kas vērš uzmanību uz LGBTQIA+ un cilvēktiesību jautājumiem visā pasaulē. Darbu veidojis latviešu mākslinieks Kristaps Ancāns, piedāvājot skatītājiem vērot dubultu varavīksni no Ziemeļpola līdz Dienvidpolam 21. austrumu puslodes meridiāna garumā, šķērsojot daudz un dažādas valstis. Projekta veidošanā mākslinieks Kristaps Ancāns sadarbojās ar "Bec Zmiana" fondu Polijā. Mākslas darbu atklāja 2022. gada 1. jūlijā Varšavas Teātra skvērā. Tas līdz 1. septembrim aplūkojams 21. austrumu puslodes meridiāna līnijā. Mākslas darbu iedvesmojusi atziņa, ka abos planētas polos dabā nav sastopamas varavīksnes, un tas piedāvā aplūkot virtuālu dubulto varavīksni, kas savieno abus polus. Darbs simboliski veltīts kā atbalsts kopienām, kas piedzīvo apspiešanu, tādējādi aicinot sabiedrību uz izpratni, empātijas izrādīšanu un solidaritāti. Viens no darba iedvesmas avotiem esot arī Trešās Atmodas akcija "Baltijas ceļš".  

Mikus Ozoliņa „Dzelmē” ir debijas romāns, kas rakstīts no vidus uz sākumu un no vidus atkal uz beigām, kas sasien visus mezglus. Tā vismaz atzīst pats autors. Mikus Ozoliņš ir inženieris, kuram patīk piedzīvojumu grāmatas, bet pirmo romānu izdevies uzrakstīt laikā, kad ģimenē piedzimis bērns. Izdomātus un īstus notikumus un personāžus autors sakrata kā šeikerī, līdz iznāk romāns „Dzelmē”', kura vāks sola gan slepeno ieroci, gan Aukstā kara mantojumu, gan ārkārtas situāciju. Tas ir romāns, kurš nodarbojas ar vīru lietām – jahtām, motoriem, pultīm, zem ūdens atstātiem noslēpumiem un tehnoloģijām, taču stratēģiski svarīgās pozīcijās ir arī sievietes. Mikus Ozoliņa debijas romānu „Dzelmē” izdevusi  „Zvaigzne ABC”.   Raidījumu atbalsta:

Vai atgriežamies pie aukstā kara pretstāves starp Rietumiem un Austrumiem? Krievija ir pieprasījusi rakstiskas garantijas, ka valstīs tās tuvumā, tai skaitā Latvijā, NATO neizvietos ieročus, kuri varētu dot triecienu Krievijai. Maskava vēlas saglabāt savu ietekmes sfēru valstīs ap sevi, cenšoties piespiest Rietumus pakļauties diktātam ar ieroču žvadzināšana pie Ukrainas robežas. Bet ne jau tikai Krievija rada bažas. Arvien lielāku spriedzi raisa Ķīnā ar savu pieaugošo ietekmi. Izskatās, ka šī valsts politiku spēj īstenot slēptāk, bet varbūt arī sekmīgāk nekā Krievija. Tā vispirms atbalstu cenšas nodrošināt ekonomiski atsevišķās valstīs, pat kontinentos, aktīvi investējot un šādā veidā padarot virkni valstu atkarīgas no savām investīcijām. Un, par Ķīnu runājot, atsevišķi uzmanība jāpievērš mūsu kaimiņiem lietuviešiem, kuri uzdrīkstējušies izaicināt lielvalstī, attīstot attiecības ar Taivānu. Tas ir sadusmojis Pekinu, un konflikts starp Lietuvu un Ķīnu ar katru nedēļu padziļinās, faktiski izvēršoties nu jau diplomātiskā un ekonomiskā kara līmenī. Aktualitātes komentē Ārpolitikas institūta Āzijas programmas vadītāja Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Ierakstā uzklausām Lietuvas Nacionālā radio un televīzijas ārzemju korespondents Lukasu Kivitu. Viļņa met izaicinājumu Pekinai Vakar, 15. decembrī, izplatījās ziņa, ka līdz šim Ķīnā akreditētie Lietuvas diplomāti pametuši Pekinu un atgriezušies dzimtenē. Kā paziņojusi Lietuvas valdība, tās pārstāvniecība Ķīnā pagaidām darbosies attālināti. Šāda notikumu attīstība sekojusi Ķīnas ārlietu resora prasībai, lai Lietuvas diplomāti nodod tam savus personas dokumentus pārreģistrācijai, kas saistīts ar pagājušā mēnesī Pekinas veikto Lietuvas diplomātiskās misijas statusa pazemināšanu no vēstniecības uz pastāvīgo pārstāvniecību. Lietuvas ārlietu resoram radušās aizdomas, ka šādā veidā tās pārstāvjiem varētu tikt atņemta diplomātiskā imunitāte, tādējādi viņu drošība un neaizskaramība Ķīnā vairs nebūtu garantēta, tāpēc pieņemts lēmums par misijas darbinieku aizbraukšanu no Ķīnas. Šis ir jaunākais etaps Viļņas un Pekinas pretstāvē, kas sākās augustā pēc tam, kad Lietuva atļāva Taivānai atvērt Viļņā savu misiju, pie tam iekļaujot tās nosaukumā apzīmējumu „Taivāna”. Kā zināms, Ķīnas Tautas republika kategoriski iebilst pret jebkādu oficiālu nekomunistiskās Ķīnas Republikas Taivānā starptautisku atzīšanu. Vairumā valstu, kur darbojas Taivānas pārstāvniecības, kurām „de facto” ir diplomātisko misiju statuss, tās tiek dēvētas par kultūras un ekonomiskajām misijām, pie tam nosaukumā lietojot nevis Taivānas, bet gan tās galvaspilsētas Taipejas vārdu. Lietuvas atļaušanās atkāpties no šīs pieejas izraisījusi paredzamu Pekinas reakciju, ne vien faktiski saraujot diplomātiskās attiecības, bet arī dzēšot Lietuvu no Ķīnas preču izcelsmes valstu reģistriem, tādējādi liedzot jebkādu importu no mūsu kaimiņvalsts. Atbalstu Lietuvai jau paudušas Amerikas Savienotās Valstis, Polija un arī vairāki Eiropas Savienības pārstāvji, norādot, ka šāda vēršanās pret vienu no dalībvalstīm uzlūkojama par vēršanos pret visu savienību. Ķīnas globālais tvēriens Ķīna pēdējo divu desmitgažu laikā triecientempā kļuvusi par vienu no ietekmīgākajiem globālajiem investoriem. Pekinas valdības kontrolētais starptautiskais resurss „Global Times” jau pagājušā gada septembrī ziņoja, ka Ķīnas tiešās ārvalstu investīcijas pārsniegušas divus ar pusi triljonus ASV dolāru, un Ķīna pirmoreiz vēsturē ieņēmusi pirmo vietu pasaulē. Pat ja totalitārās valdības medijs šai ziņā nedaudz piepušķo ainu, nepārprotami ir tas, ka Ķīnas globālās ekonomiskās ietekmes faktors ir ļoti pamanāms. Pie tam nevar nerēķināties ar Ķīnas investīciju politikas īpatnībām. Pirmkārt, šo investīciju struktūrā daudz lielāku vietu nekā citu starptautisko investīciju gadījumā ieņem valsts uzņēmumu investīcijas. Saskaņā ar neatkarīgās izpētes grupas „Rhodium Group” datiem, 2016. gadā, kad Ķīnas ārējo investīciju apjoms Eiropā sasniedza maksimumu, proti – apmēram 44 miljardus dolāru, nepilnu trešdaļu no šī apjoma veidoja valsts uzņēmumu ieguldījumi. Saprotams, ka investīcijas, kas tieši saistītas ar totalitāru varu, raisa bažas. Līdztekus Ķīnas tiešajām ārvalstu investīcijām otrs jaunās globālās lielvaras ekonomiskās ietekmes instruments ir divpusējie sadarbības projekti, kas pamatā saistīti ar dažāda veida transporta infrastruktūras attīstību. Ja tiešās investīcijas pamatā nonāk attīstītajās valstīs – ASV, Eiropas Savienībā un Lielbritānijā, arī Krievijā; tad divpusējo sadarbību Ķīna pamatā izvērš mazāk attīstītajos pasaules reģionos, sevišķi jau Dienvidaustrumāzijā un Āfrikā. Šai sakarā parasti tiek piesaukts Ķīnas valdības attīstītais „Jostas un ceļa” projekts, kas aptver ļoti plašu ģeogrāfisko zonu. Tiesa gan, šobrīd Ķīnas ekonomiskā invāzija izskatās daudz pieticīgāka nekā pirms dažiem gadiem. Tā 2020. gadā Ķīnas tiešo investīciju apjoms Eiropā nokrities apmēram četrkārt pret 2016. gada rekordiem, sasniedzot desmit gadu laikā zemāko atzīmi. Arī Ķīnas sadarbības projekti Āfrikā ne visur attīstās spīdoši, vietējām valdības un tiesu institūcijām atklājot šais projektos necaurskatāmas un grūti kontrolējamas darbības no ķīniešu partneru puses. Tiek ziņots ka pagājušā gadā apjomīgi projekti pārtraukti Kenijā un Ganā, tiek apsvērta vairāk nekā 6 miljardus vērta projekta pārtraukšana Kongo Demokrātiskajā republikā. Vai Aukstais karš 2.0? Pēdējā laikā, komentējot Krievijas un rietumvalstu attiecības arvien biežāk tiek pieminēts aukstā kara jēdziens. Kā zināms, aukstais karš 20. gs. otrajā pusē bija vairākas desmitgades ilga pastāvīga pretstāves situācija starp toreizējo Padomju Savienību un tās satelītvalstīm no vienas un Rietumu jeb Brīvās pasaules valstīm, ar ASV priekšgalā, no otras puses. Šai situācijai bija raksturīga bruņošanās sacensība, t.sk. masu iznīcināšanas ieroču jomā, pasaules sadalīšana ietekmes sfērās, abu lielvaru netieša klātbūtne lokālos konfliktos un divu atšķirīgu un diezgan izolētu ekonomisko sfēru veidošana. Padomju Savienības un visas padomju sistēmas sabrukums pagājušā gadsimta 80. gados tiek pamatoti uzlūkots kā PSRS zaudējums Aukstajā karā. Protams, tieša Aukstā kara situācijas atkārtošanās mūsdienās nav iedomājama, taču notikumi tieši pēdējās nedēļās liek to atcerēties. Vispirms jau tie ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina prasījumi garantēt NATO tālāku nepaplašināšanos austrumu virzienā, atsakoties no Ukrainai un Gruzijai savulaik dotā solījuma, ka šīs valstis nākotnē varēs pievienoties blokam. Šādu garantiju iespējamību jau noraidījušās kā Savienotās Valstis, tā NATO, paziņojot, ka bloka un kādas potenciālās dalībvalsts attiecības noteiks tikai bloka locekļu lēmumi, nevis kādas trešās valsts diktēti noteikumi. Krievijas prezidenta Putina un Savienoto Valstu prezidenta Baidena videokonferencei pagājušonedēļ sekoja vakar notikusī līdzīgā tiešsaistes saziņa starp Putinu un Ķīnas Tautas republikas līderi Sji Dzjiņpinu. Tikusi apspriesta savstarpējā sadarbība, kā arī, Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova vārdiem runājot, „Savienoto Valstu un NATO agresīvā retorika”. Kā zināms, arī rietumvalstu attiecības ar Ķīnu pēdējā laikā ir manāmi saasinājušās, biežāk izskanot kritikai par cilvēktiesību situāciju Ķīnā, sevišķi uiguru minoritātes stāvokli, kā arī militārā spēka demonstrējumiem Taivānas virzienā. Tāpat gan Maskava, gan Pekina ar sarkasmu un nepatiku reaģējusi uz prezidenta Baidena īstenoto t.s. Samita demokrātijai ideju. 9. un 10. decembrī notikušajā videokonferencē ar Savienoto Valstu prezidentu piedalījās 111 valstu vadītāji, un ne Ķīna, ne Krievija nebija starp aicinātajiem. Sagatavoja Eduards Liniņš

Rakstnieces un tulkotājas Baibas Zīles vārds lasītājiem varētu būt pazīstams, pateicoties romāniem "Dzīves simulācija" (tas gan izdots ar pseidonīmu Anna Kravicka), "Melu meistars", kā arī stāstu krājumam "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados".  Šogad iznācis autores jaunākais darbs – stāstu krājums "Piezīmes no Citurzemes'', bet Kultūras rondo noslēdzošajā "Prozas lasījumu" epizodē - fragments no stāsta "Ada Alvaresa ceļojums".

Plūdi Vācijā un Beļģijā. Izraēlas uzņēmuma „NSO Group" spiegprogrammatūra izmantota pret žurnālistiem un aktīvistiem virknē valstu. NATO meklē jaunu vadītāju. Notikumus komentē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, politologs Veiko Spolītis. Sazināmies ar žurnālisti Ievu Alberti, kura dzīvo Vācijā, netālu no plūdu skartās teritorijas. Ūdensnelaime No 12. līdz 15. jūlijam Rietumeiropa piedzīvoja ārkārtīgi spēcīgas lietusgāzes. Dažviet Vācijā vienā dienā nolija mēneša norma, un meteorologi lēš, ka nekas tāds, visdrīzāk, nav piedzīvots pat pēdējos tūkstoš gados, jo kas tāds nevarētu palikt pagātnes hronistu nepamanīts. Pat sīki strautiņi dažu stundu laikā pārvērtās mutuļojošās straumēs, kas aizrāva sev līdzi mājas un automašīnas, izskaloja ēku pamatus un ceļus, radīja plašus zemes nogruvumus. Vairākās apdzīvotās vietās, kur plūdi sākās ļoti strauji un nakts laikā, daudzi iedzīvotāji noslīka, nepaspēdami izkļūt no pirmajos stāvos ierīkotajām guļamistabām. Sevišķi smagi cietušas Vācijas Ziemeļreinas-Vestfālenes un Reinzemes-Pfalcas federālās zemes, kā arī Beļģijas austrumu rajoni. Tāpat plūdi skāruši Nīderlandes dienvidaustrumus, ar Vāciju robežojošos Francijas rajonus, Luksemburgu, Šveici, Austriju, Čehiju un vairākas citas valstis. Bojāgājušo skaita ziņā Vācijā un Beļģijā šī ir vairākas paaudzes nepieredzēta katastrofa. Vācijā šobrīd reģistrēti 170, Beļģijā – 32 upuri. Vēl vairāk nekā 240 cilvēki šobrīd skaitās bez vēsts pazuduši, lai gan tiek uzskatīts, ka lielākais vairums no viņiem nevarētu būt gājuši bojā, bet gan nav atrodami pārtraukto telefona un tīmekļa sakaru dēļ. Plūdi nodarījuši milzu postījumus visa veida komunikācijām, daļēji pārtraucot dzelzceļa un autotransporta satiksmi un elektroenerģijas padevi nelaimes skartajos reģionos. Nopietna problēma ir arī piesārņojums, ūdenī nonākot degvielai un ķimikālijām. Katastrofas galvenais cēlonis nepārprotami ir ekstremālās lietusgāzes – šogad Eiropas ziemeļus skārušo nepieredzēto karstuma viļņu rezultāts. Papildu veicinošie faktori bijuši arī ļoti intensīva zemes izmantošana lauksaimniecībai un upēm pieguļošu teritoriju apbūvēšana. Brīdinājuma un reaģēšanas sistēma, kas Vācijā izveidota pirms apmēram 20 gadiem, izrādījusies pārāk orientēta uz lielajām ūdenstecēm, atstājot novārtā mazākās, kuras lūdz šim nav radījušas īpašas briesmas. Nesagatavoti izrādījušies arī daudzi iedzīvotāji, kuri vienkārši nav zinājuši, kas darāms, saņemot plūdu draudu ziņojumus. Globālais spiegprogrammatūras skandāls “NSO Group” ir 2010. gadā dibināta Izraēlas kompānija, kura izplata tikai vienu produktu – spiegprogrammatūru Pegasus. Kompānijas dibinātāji Omri Lavijs, Šalevs Hulio un Nivs Karmi ir bijušie Izraēlas militārās izlūkošanas virsnieki, un “Pegasus” tiek raksturots kā augstākā līmeņa militārās izspiegošanas rīks. Izmantojot drošības „caurumus” “Apple” un “Android” programmatūrā, šis izstrādājums spēj nemanīts inficēt izspiegojamā mobilo telefonu, atklāt izspiegotājam tā atmiņas saturu, saraksti, ierakstīt telefona sarunas un, izmantojot telefona mikrofonu, arī sarunas apkārtējā telpā. Saprotams, ka šādas spiegprogrammatūras izmantošana ir pretlikumīga, ja vien to nav sankcionējušas tiesu iestādes, attiecīgi, tās pārdošana atļauta tikai valsts institūcijām un katru darījumu licencē Izraēlas Aizsardzības ministrija. Oficiāli tiek deklarēts, ka tiek izvērtēts attiecīgās valsts tiesiskuma līmenis, taču prakse rāda, ka “Pegasus” daudzkārt nonācis tādu valdību rīcībā, pret kurām šī kritērija sakarā var būt ļoti lielas pretenzijas. Pēdējos gados atklājušies vairāki šādi gadījumi, skaļākais no tiem – Saūda Arābijas žurnālista Džamala Kašogi slepkavība 2018. gadā, pirms kuras Saūdu izlūkdienests ar šīs spiegprogrammatūras palīdzību izsekojis viņa tuviniekus. Pagājušās nedēļas nogalē “Pegasus” tēma guva jaunu izvērsumu, kad starptautiskas cilvēktiesību organizācija “Amnesty International” un Parīzē bāzētā bezpeļņas žurnālistikas grupa “Forbidden Stories” nāca klajā ar 50 000 personu sarakstu, kuru saziņa, iespējams, tikusi pakļauta izspiegošanai ar šo programmatūru. Sarakstā ir vairāku valdību vadītāji, tai skaitā arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, Marokas karalis Mohameds VI, Pakistānas premjerministrs Imrans Hans, Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa u.c. Bez tam tur atrodami neskatāmu dažādu valstu opozīcijas politiķu, sabiedrisko aktīvistu, žurnālistu un citu pie varas esošajiem tā vai citādi neērtu ļaužu vārdi. Kas attiecas uz spiegprogrammatūras pamanāmākajiem izmantotājiem, tad tās visbiežāk tiešām ir valstis tiesiskuma „pelēkajā zonā”. Tā jau 2017. gadā parādījās informācija, ka Meksikas toreizējā prezidenta Enrikes Penjas Njeto valdība šādi izspiego žurnālistus, taču tagad atklājies, ka izspiegoti tikuši arī politiskie konkurenti – gan tagadējais prezidents Manuels Lopess Obradors, gan Penjas Njeto priekšgājējs Felipe Kalderons. Indijā izspiegots premjerministra Narendras Modi nopietnākais politiskais konkurents, bijušais partijas Indijas Nacionālais kongress līderis Rahuls Gandijs. Eiropas Savienībā aizdomas par “Pegasus” prettiesisku lietošanu krīt uz Ungārijas premjera Viktora Orbana valdību – tur tikuši izspiegoti varai netīkami žurnālisti. Ungārijas premjerministra vietniece Katalina Novāka jau nodēvējusi šo informāciju par „preses baumām”, savukārt Eiropas Liberāļu un demokrātu alianses vadītājs un Eiropas Parlamenta deputāts Gijs Verhofstats paziņojis, ka Eiroparlamentam jāuzsāk šai sakarā sava izmeklēšana. Viņš teicis: „Vairs nekādu „esam nopietni nobažījušies”… Eiropas Savienības iekšienē briest diktatūra.” NATO politiskā līdera meklējumos NATO ģenerālsekretārs ir augstākais civilais amats Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācijā, kura pārziņā ir bloka darbības diplomātiskie un politiskie aspekti. Amats izveidots 1952. gadā, un līdz šim to ieņēmuši tikai Rietumeiropas valstu pārstāvji, un – tikai vīrieši. Iespējams, ka nākamā gada septembrī, kad noslēdzas pašreizējā ģenerālsekretāra, bijušā Norvēģijas premjerministra Jensa Stoltenberga pilnvaru termiņš, aliansi šai ziņā gaida spilgtas pārmaiņas. Proti, kā iespējamās kandidātes uz ģenerālsekretāra amatu tiek minētas vairākas spilgtas politiķes no tās Eiropas daļas, kas Aukstā kara laikā atradās „dzelzs priekškara” pretējā pusē. Tās ir bijusī Horvātijas prezidente Kolinda Grabara-Kitaroviča, bijusī Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite un Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida, kuras pirmais termiņš valsts galvas amatā beidzas šī gada oktobrī. Kolinda Grabara-Kitaroviča savulaik bijusi gan Horvātijas ārlietu, gan Eiropas lietu ministre, kā arī NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos. Daļa Gribauskaite ieņēmusi Eiropas komisāra amatus, bet savas prezidentūras laikā aktīvi rīkojusies, stiprinot NATO ziemeļaustrumu spārna drošību un vienotību iepretim Krievijas ekspansionistiskajai politikai. Samērā mazāka ir Kersti Kaljulaidas starptautiskās un drošības politikas pieredze, lielākoties gūta jau esot Igaunijas valsts galvas amatā. Pie tam šobrīd Kaljulaida jau oficiāli apstiprinājusi savu kandidēšanu ievēlēšanai uz otru prezidentūras termiņu. Minētās trīs prominentās dāmas gan nav vienīgās kandidātes uz alianses politisko lietu pārrauga amatu, un šai sakarā izskanējuši arī bijušās Lielbritānijas premjerministres Terēzas Mejas, bijušās Itālijas ārlietu ministres un Eiropas Savienības Augstās pārstāves ārlietu un drošības jautājumos Federikas Mogerini, kā arī viņas tautieša, bijušā Itālijas premjerministra Enriko Letas vārdi. Kas attiecas uz Baltijas kandidātēm, tad abām kopīgs šķērslis varētu būt bažas, ka Kremlis šādu iecelšanu uzlūkotu kā klaju provokāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš

Līdz ar Latvijas valsts izveidi tapa arī drošības dienests, kura uzdevums bija rūpēties par valsts drošību īpaši tik saspringtā vēstures posmā. Latvijā tapis nebijis pētījums par valsts drošības dienesta vēsturi. Kāds šis dienests bijis Latvijā starpkaru periodā, kādi bija valsts drošības riski tolaik un kā darbojās operatīvie dienesti, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta pētījuma autori - vēsturnieki Aiga Bērziņa un Guntis Vāveris. Spiegu dzīve 20. gadsimta 40.-50.gados Mikrofoni un fotokameras, kuras bija iestrādātas rokas pulksteņos, šķiltavās, pildspalvās vai cigarešu paciņās - nebija ikdienišķākie spiegu darbarīki, ko izmantoja Padomju Savienības drošības dienestu un šeit nosūtītie rietumvalstu izlūkošanas darbinieki Aukstā kara sākumposmā pagājušā gadsimta 40. gadu beigas un 50. gados. Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Zigmārs Turčinskis atklāj, kādas bija abu pušu metodes informācijas ieguvē un izplatīšanā minētajā laikā posmā, kad Padomju Latvijā britu un amerikāņu zdevumā tika iesūti latviešu aģenti, kuri šeit nonāca čekas nagos. Vēsturnieks stāsta par kodu sistēmu, proti, kad slepenais aģents bija notverts un atmaskots un viņš čekistu uzraudzībā raidīja ziņojumus uz Rietumiem.

Dodamies uz Salvadoras Republiku, kura atrodas Centrālamerikā. Valstiņu, kura teritorijas ziņā ir apmēram trīs reizes mazāka nekā Latvija, bet iedzīvotāju skaita ziņā trīs reizes lielāka. Un kuras oriģinālais, spāņu kolonistu jeb konkistadoru piešķirtais nosaukums ir “Provincia de Nuestro Senor Jesus Cristo, el Salvador del Mundo”  jeb Mūsu Kunga Jēzus Kristus Pasaules Pestītāja province. To ar laiku saīsināja līdz El Salvador, kas vienkārši nozīmē “Pestītājs”. Salvadora ieguva neatkarību no Spānijas 1821. gadā. Tās vēsturē ir piedzīvoti daudzi nemieri un revolūcijas, bet pats nesenākais, kurš ir atstājis arī mūsdienās paliekošāko iespaidu, ir 1979.-1992. gadam notikušais pilsoņu karš, kurā dzīvības zaudēja ap 75-80 tūkstošiem cilvēku. Šobrīd valstī dzīvo apmēram seši ar pusi miljoni iedzīvotāju. Pilsoņu kara, nabadzības un nevienlīdzības dēļ vēl vairāk nekā 3 miljoni salvadoriešu dzīvo ārvalstīs. Lielākā daļa – Losandželosā. Un viņi ir kļuvuši par būtisku valsts ekonomikas, politikas un arī noziedzīgās pasaules daļu. Salvadoriešu pilsoņu kara iemesli bija pamatā politiski un, protams, ekonomiski. Bet tie nebija etniski, jo valsts ir relatīvi viendabīga etniskā un rasu sastāva ziņā – vairāk nekā 85 % ir metisi un nedaudz vairāk nekā 12 procenti ir eiropiešu izcelsmes.  Interesanti, ka Salvadorā, atšķirībā no citām Centrālamerikas valstīm praktiski nav afrikāņu izcelsmes iedzīvotāju. Tam pamatā bija likumi, kas pēc sākotnējiem afrikāņu izcelsmes vergu dumpjiem un vēlākās verdzības atcelšanas, uzturēja klaji rasistisku politiku, kas neļāva šīs rases pārstāvjiem iebraukt Salvadorā. Tādēļ arī pilsoņu kara ietvaros notika cīņa starp militāristu huntu un kreisi, sociālistiski, noskaņotajiem nemierniekiem. Valdību atbalstīja un trenēja arī ASV pārstāvji, kas bija daļa no cīņas pret komunistisko valstu izplatību Latīņamerikā Aukstā kara laikā. Ekonomiskais iemels pilsoņu karam bija gadu desmitiem un pat simtiem ilgusī ienākumu un dzīves līmeņa nevienlīdzība valstī - valdošās elites bagātība un sabiedrības vairākuma nabadzība. Arī šobrīd Salvadoras sabiedrībā ir izteikta ekonomiskā nevienlīdzība. Vēsturiski Salvadoras ekonomikā ir dominējusi kafijas audzēšana un arī indigo krāsas ražošana. Mūsdienās ekonomika ir diversificēta un ražota tiek ne tikai pārtika un dzērieni, bet arī naftas produkti, ķīmiskās vielas, mēslošanas līdzekļi, tekstilmateriāli, mēbeles un cita produkcija. Vienlaicīgi – ļoti nozīmīga daļa valsts ekonomikas, gandrīz 20 procenti no IKP ieplūst tieši kā nauda, ko sūta ārvalstīs strādājošie salvadorieši uz mājām. Pārsvarā tas ir no ASV un Salvadorā ASV dolārs tiek lietots kā valsts valūta, Pozitīvais – tas ļauj iepludināt valstī papildus līdzekļus ekonomikas attīstībai un mazināt nabadzību par apmēram pusi, sevišķi galējās nabadzības gadījumos. Negatīvais – tas turpina nevienlīdzības ceļu, jo trešā daļa mājsaimniecību, kura pārtiek no šādiem līdzekļiem, veicina pieprasījumu, tostarp pēc mājokļiem un būvniecības, kas, savukārt sadārdzina šo tirgus sektoru un nabadzīgākajiem ir vēl mazākas iespējas atļauties dzīves līmeņa uzlabošanu. Vēl vairāk – tas noved pie tā, ka daudzi izvēlas nestrādāt un pārtikt tikai no atsūtītās naudas. Rezultātā valstī iebrauc hondurasieši unnNikaragvieši, kuri strādā par valstī pieejamo atalgojumu. Kurš, starp citu, arī ir pieaudzis neproporcionāli produktivitātei tieši naudas pārvedumu dēļ. Naudas pārvedumi gan nav vienīgais, kas ieplūst no ASV. Lai cik nebūtu paradoksāli, bet tieši bandu dzīve ir importēta no ASV, nevis otrādi, kā bieži politiķi mēģina to pozicionēt. Un te runa, protams, ir par bēdīgi slaveno MS-13 bandu jeb Mara Salvatrucha, kuras biedru skaits pasaulē tiek rēķināts līdz pat 50 tūkstošiem. Kā, starp citu, nesen ziņoja arī Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, rekomendējot uzmanīties ceļojot – Salvadorā ir viens no augstākajiem vardarbīgo noziegumu rādītājiem visā Latīņamerikā. Par bandu nozīmi un valdības cīņu pret tām lūdzām detalizētāk pastāstīt arī savulaik vairākus gadus Salvadorā strādājušajam nevalstiskās organizācijas "Ground Truth Solution" pārstāvim Nikam Arčdīkonam. Bet Salvadora tomēr ir ļoti skaista vieta. Pludmales esot ļoti pieprasītas mūsdienās no sērfošanas viedokļa. Sevišķi El Tunko pludmale ar tās pasaulslavenajiem saulrietu skatiem virs Klusā okeāna.  Valsti ir iecienījuši tūristi, jo tajā ir ne tikai Centrālmerikas Pompeji – pamatiedzīvotāju ciemats, ko aprakuši vulkāna pelni vēl pirms eiropiešu ierašanās. Salvadora ir saukta arī par Vulkānu zemi, jo tajā ir ap 20 vulkāniem, no kuriem divi ir aktīvi. Slavenākais no tiem ir Svētās Annas vulkāns, kurā var arī uzkāpt. Un tas ir kalpojis arī par iedvesmu Antuāna de Sent-Ekziperī "Mazajam Princim". Precīzāk sakot – viņa salvadoriešu sieva bija iedvesma. Bet desertā ir arī kaut kas jāēd. Šoreiz piedāvājam pupusu. Tas ir tradicionāls salvadoriešu ēdiens, tortiljas paveids, kas ir taisīts kā plācenis no kukurūzas vai rīsu miltu mīklas. Un pilda to ar gandrīz jebko – sieru, cūkgaļu, ceptām pupiņām, kalmāriem, garnelēm un citiem gardumiem. Gatavo tos gan uz ielām, gan arī speciālās kafejnīcās. Tāds kā "fastfūds". Salvadoriešiem ir līdzīga tradīcija kā citās pasaules vietās – ciemiņam uz šķīvja ir jāatstāj nedaudz ēdiena, jo tas signalizē, ka saimnieks ir pagatavojis pietiekami. Proti, izlaizīt šķīvi nevajadzētu!     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Muzejs “Latvieši pasaulē” veic pētījumu par pasaules latviešu politiskajām aktivitātēm trimdas gados. Top izstāde ar nosaukumu “Nyet, nyet, Soviet!” un filma “Valiant”. Pagājušā gada Latvijas valsts dzimšanas dienā Facebook notika astoņu stundu sarunu maratons – līdzekļu vākšanas akcija filmas pabeigšanai, kurā kādreizējie trimdnieki atgādināja par notikušajām akcijām un stāstīja par savām izjūtām toreiz un tagad. Raidījuma ievadā skan fragments no topošās dokumentālās filmas “Valiant!” par Aukstā kara un “dzelzs priekškara” laika trimdas latviešu politiskajām demonstrācijām. Filmas varone patiesībā ir automašīna – “Chrysler Valiant “Slant Six” - aprakstīta ar pretpadomju saukļiem - kā “Nyet, nyet, Soviet!” un “Gorbačev, ej ellē!”. Kad Juris Bļodnieks šādā auto braukāja pa savu dzimto štatu – Ņūdžersiju ASV, un katram, kas ieinteresējās, uzdeva kādu jautājumu, skaidroja kur atrodas Latvija, un kāpēc personīgi viņam ir iebildumi pret padomju varu, tā bija kā neliela, ikdienas politiska protesta akcija. Kopš Aukstā kara beigām pagājuši vairāki gadu desmiti, automašīna, drusku uzpucēta, režisores Māras Pelēces filmēta, nesen atceļojusi uz Latviju, kļūstot par filmas veidotāja – muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” krājuma izmēros lielāko eksponātu. Pagājušā gada 18. novembrī tika rīkota arī ziedojumu akcija filmas pabeigšanai, un tas bija astoņu stundu zoom maratons, kad latvieši visā pasaulē dalījās atmiņās par dalību protesta akcijās. Patiesību sakot, daudzi no šiem stāstiem iepriekš bija izskanējuši, dokumentēti, iegūluši krājumā, jo trimdas laika politiskās aktivitātes muzejs “Latvieši pasaulē” pēta jau gandrīz desmit gadus. 2018. gadā iznāca grāmata ar nosaukumu “Nyet, nyet Soviet”, šogad bija plānota tāda paša nosaukuma izstāde. Patlaban filmas “Valiant!”pabeigšana tiek plānota 2022. gada 1. jūlijā, cerams, ka šovasar Nacionālās bibliotēkas telpas būs iespēja parādīt arī izstādi. Raidījumā Augstāk par zemi skan gan fragmenti no jau minētā astoņu stundu zoom maratona, gan saruna ar muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” izpilddirektori Ievu Vītolu un galveno kuratori Mariannu Auliciemu.

Cikla “Dīvāna kinozāle” šodienas epizodē par saviem kinoatklājumiem pastāstīs animācijas režisors Reinis Kalnaellis un dokumentālo filmu režisore Dzintra Geka; sniedzot mums ieskatu arī savos aktuālajos filmu projektos. Režisors Reinis Kalnaellis šobrīd turpina darbu pie jau četrus gadus topošās pilnmetrāžas animācijas filmas “Telmas ideālā dzimenīte”, kura tiek veidota kopā ar Luksemburgas kolēģiem. Stāsts būs par pingvīnu meiteni Telmu, kura nevar vien sagaidīt savas pingvīnu pilngadības, proti – piekto dzimšanas dienu. Runājot par pēdējā laika kino pieredzi, kā pirmo iespaidu Reinis Kalnaellis piemin Jura Podnieka veidoto dokumentālo filmu ciklu “Mēs”, kuru nesen varējām vērot Latvijas Televīzijas ēterā un dažas no sērijām vēl arvien varam skatīties vietnē Replay.lv. Kā otru ievērības cienīgu filmu Reinis piemin dokumentālo filmu ""Estonia" – atradums, kas mainīs visu". Tajā Zviedrijā dzimušais un Norvēģijā dzīvojošais žurnālists Hendriks Evertsons, pārkāpjot Zviedrijas likumus, devās pētīt jūras dzelmē gulošo kuģa vraku un veica jaunus atklājumus par šo traģisko notikumu Baltijas jūrā. Filma skatāma vietnē Go3.lv. Visbeidzot, trešā Reiņa Kalnaeļļa ieteiktā dokumentālā filma ir dāņu veidotais stāsts “Kurmis” par kādu dāņu pavāru, kurš pēc atvaļināšanās no profesijas nolemj iesaistīties savādā un ļoti riskantā afērā – iefiltrēties Ziemeļkorejas varas elitē un iegūt tās uzticību, lai pēc tam par uzzināto varētu pavēstīt pārējai pasaulei. To varēs noskatīties arī Latvijas Televīzijas ēterā 23. februārī. Režisorei Dzintrai Gekai šobrīd aktuāli ir divi kinoprojekti. Pirmais – triptiha trešā daļa, kura stāstīs par cilvēkiem, kuri dzimuši 50tajos gados. Tā būtu noslēdzošā sērija ciklā “Sibīrijas bērni”, “Trimdas bērni” un “Pēckara bērni”. Otra filma, kura tiek gatavota Latvijas Televīzijai, stāstīs par 1949. gada 25. marta masu deportācijām Latvijā un šajā datumā arī tiks demonstrēta. Runājot par savu dīvāna kinozāles pieredzi, Dzintra vispirms piemin platformā apgūto “Netflix” piedāvājumu. Kompānijas HBO veidotais seriāls “The Sleepers”, kuru ar nosaukumu “Aizsegā” var vērot platformā “Shortcut”, stāsta par 1989. gadu Čehoslovākijā, Samta revolūcijas kulminācijā. Marija un viņas vīrs Viktors pēc trimdas gadiem atgriežas mājās. Pēc piedzīvotās autoavārijas Marija pamostas no komas, taču viņas vīrs ir nozudis bez pēdām. Dzintra Geka piemin vēl kādu spēcīgu kinodarbu, kuram tapt palīdzējusi Vides Filmu studija un kurš arīdzan skatāms platformā “Shortcut”. Lietuvas, Latvijas un Francijas kopražojums “Lēciens” vēsta par gadījumu Aukstā kara laikā, kad kāds lietuviešu zvejnieks no padomju kuģa pārlēca uz amerikāņu kuģi. Pavadījis tikai dažas stundas nosacītā brīvībā, viņš nokļuva atpakaļ aiz dzelzs priekškara. Bet tieši šajā brīdī iesākas interesantākā stāsta daļa.

Aukstā laikā atliek vien uz pāris minūtēm atvērt logu, un jau šķiet, ka telpa ir labi izvēdināta. Ek, ja viss būtu tik vienkārši! Kas un kā vēl būtu jādara, lai telpā valdītu veselīgs klimats, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. VELUX Baltics ģenerāldirektors Dmitrijs Astašonoks iepazīstina ar Eiropā veiktu pētījumu - "Veselīgo māju barometrs". Mājokļu fonds noveco visā Eiropā un izmaksas veselīgas vides uzturēšanai pieaug. Eiropā viens no trīs bērniem dzīvo neveselīgā vidē mājās, Latvijā 40% bērnu ir riska grupā. Būtiski nodrošināt svaiga gaisa piekļuvi telpās, svarīgi ne tikai vēdināt, bet arī nodrošināt pieeju logam. Ja darbinieks piekļūst dienas laikā logam jeb dienasgaismai, tas uzlabo miegu, labsajūtu kopumā, bērniem arī spēju mācīties. Ieteicams vismaz 3-4 reizes dienā atvērt logu un vēdināt 10-15 minūtes, lai uzlabotu gaisa kvalitāti telpās. Īpaši būtiski tas ir šobrīd, kad daudz laika pavadām telpās, it sevišķi dzīvokļos, kad ģimene ir visu dienu kopā. Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš uzskata, ka 3-4 reizes ir tikai minimums telpu vēdināšanai jeb izdzīvošanas minimums. Bet ir jādomā arī par sakārtotu ventilācijas sistēmu. Būtu labi, ja gaiss telpās nebūtu ne pārāk mitrs, ne pārāk sauss, speciālisti iesaka rūpēties, lai gaisa mitrums telpās būtu ap 50%. Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas institūta profesors Anatolijs Borodiņecs skaidro, kā labāk rīkoties, lai nodrošinātu veselīgu klimatu telpās.  

Ir pienācis Ziemassvētku laiks. Pēc divām dienām jau Ziemassvētku vakars un tādēļ šodien jāparunā par Joulupukki jeb Santa Klausu, jeb Ziemassvētku vecīti, ko Somijā sauc par Joulupukki. Somija ir oficiālās Ziemassvētku vecīša mājas. Nedzīvo viņš gan Ziemeļpolā, bet Lapzemē, tās galvaspilsētā - Rovaniemi, kas gan atrodas tieši uz robežas, kur sākas Polārais jeb arktiskais loks. Parasti šis Ziemassvētku vecīšu ciems ir viens no populārākajiem Somijas tūristu galamērķiem, kas katru gadu uzņem vairāk nekā pusmiljonu apmeklētāju. Tur var doties arī ziemeļbriežus glaudīt turp, ja vien netīšām kādu nenotriec ar auto, kad tie slāj pa šoseju.  Un katru gadu Ziemassvētkos pasta nodaļa saņem vairāk nekā 700 000 bērnu vēstules gandrīz visām pasaules valstīm. Vēsturiski Somija bija Zviedrijas province un pēc tam tās pakļautībā esoša lielhercogiste, tās bija no 12. līdz 19. gadsimtam. Bet no 1809. gada Somija bija autonoma Krievijas lielhercogiste. Pilnīgu neatkarību tā pasludināja 1917. gada 6. decembrī. Tad piedzīvoja pilsoņu karu, kurā sociālistu revolucionāri piecus mēnešus cīnījās pret "baltajiem", kas bija visi, kuri negribēja Somijas Sociālistiskās strādnieku republikas izveidi. 1919. gadā pieņēma demokrātisko konstitūciju un oficiāli Somija nekad arī nezaudēja savu demokrātisko sistēmu. Starp citu Somijas parlamenta vēsturiskās ēkas masīvās kolonnas ir uzbūvētas, lai simbolizētu to, ka Somija neatteicās no demokrātijas, lai arī virkne citu valstu starpkaru periodā, ieskaitot trīs uz dienvidiem esošās Baltijas valstis, atteicās no demokrātijas, Somija to neizdarīja. Zviedru ietekme, acīmredzot tomēr ir nozīmīga bijusi arī šajā jautājumā. Arī Otrā pasaules kara laikā Somijas vēsture bija sarežģīta. Vispirms tā veiksmīgi aizstāvēja savu neatkarību vispirms jau Ziemas kara ietvaros. Šī kara rezultātā Somija zaudēja Karēliju, bet saglabāja neatkarību. Karēliju valsts centās atgūt sadarbojoties ar Nacistisko Vāciju un karojot pret PSRS tā saucamā Kontinuitātes kara laikā. Bet nacistiskā Vācija tika sakauta, līdz ar to arī Somijas izredzes atgūt Karēliju un valstij bija tagad jau pēc PSRS spiediena  jākaro pret Nacistisko Vāciju tā saucamajā Lapzemes karā.  Tikai 1947. gadā Somija atguva faktisku neatkarību no PSRS, noslēdzot sadarbības līgumu, kas visu Aukstā kara laiku lika neitrālajai Somijai būt politiski, militāri un arī ekonomiski saistītai ar Padomju Savienību. Šis bija tā saucamais finlandizācijas posms, kad valsts bija juridiski un pēc institūcijām demokrātiska, bet vienlaicīgi neko neteica sliktu par PSRS un pat pārāk paļāvās uz prezidenta Urho Kekonena spēju “sarunāties ar padomju vadītājiem”. Vienlaicīgi jau kopš 1960. gadiem Somija cieši sasaistīja savu tirgu un politiskās attiecības ne tikai ar Ziemeļvalstīm, bet arī Eiropas Ekonomisko Kopienu, mūsdienu Eiropas Savienību, kurā iestājās 1995. gadā. Mūsdienu Somijā dzīvo apmēram 5,6 miljoni iedzīvotāju un valsts ir ļoti industrializēta un mūsdienās jau brīva tirgus ekonomika. Somijā vēsturiski ir konkurētspējīga ražošanā, it īpaši koksnes, metālu, mašīnbūves, telekomunikāciju un elektronikas nozarēs. Somija izceļas arī ar tehnoloģiju eksportu, kā arī jaunuzņēmumu veicināšanu informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, spēļu, tīro tehnoloģiju un biotehnoloģijas nozarēs. Ko somi domā par Latviju un Baltiju šobrīd, vaicājam Somijas Ārpolitikas institūta vecākajam pētniekam doktoram Matti Pesu. Un vēl mazliet par lakricu, kas Somijā ir populārs gardums, kuru izgatavo no lakricas auga saknēm, cukura, cietes un miltiem, želatīna vai arābu gumijas jeb akāciju gumijas. Var pievienot arī citas sastāvdaļas, piemēram, anīsu. Svarīgākās pievienojamās sastāvdaļas ziemeļvalstīs – amonija hlorīds nevis nātrija hlorīds (sāls), lai iegūtu slaveno vai bēdīgi slavenās sāļās lakricas konfektes garšu.

Apzīmējums “noderīgie idioti” ("useful idiots") bija zināms un bieži izmantots Aukstā kara gados, kad ar to tika raksturoti Padomju Savienības piekritēji Rietumu valstīs. Bet, cik tas ir aktuāls mūsdienās un vai tādi ir arī Latvijā? Vēl šoreiz par internetā izplatītajiem paziņojumiem, ka Latvijā vērojamas “nacistiskas noskaņas”, kas var izpausties pacientu šķirošanā, pieaugot saslimstībai ar Covid-19. “Izveidos īpašu sistēmu – pilsoņi, latvieši, jaukteņi, Eiropas Savienības pilsoņi, tad nepilsoņi un visbeidzot Krievijas pilsoņi, kas te dzīvo. Tas ir tāpat kā galvaskausus mērīt, tāds nacistu princips,” apgalvo Vladimirs Lindermans. Šajā epizodē arī par Valsts prezidenta Egila Levita aicinājumu rūpīgāk vērtēt informāciju pirms dalīties ar to. Cik plašu atsaucība tas ieguvis un vai ar to pietiek? Sarunājas “Latvijas Avīzes” žurnālists Māris Antonevičs un žurnāla “Mājas Viesis” galvenās redaktores vietnieks Ģirts Kasparāns. Izmantota mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Baltkrievija. Pagājušā nakts tur atkal bijusi īpaši nemierīga. Pēc tam kad 23.septembrī negaidīti Aleksandrs Lukašenko slepenībā sarīkoja savu inaugurācijas ceremoniju, ļaudis sadusmoti izgāja ielās. Aizturēšanas atkal kļuvušas nežēlīgākas, omonieši sadauzījuši vairākas automašīnas. Bet  pasaules valstis cita pēc citas paziņo, ka vairs neuzskata Lukašenko par leģitīmu Baltkrievijas vadītāju. Vēl uzmanību pievēršam Ķīnas un Japānas attiecībām. Divām ietekmīgākajām Āzijas valstīm savstarpējās attiecībās vienmēr bijušas sarežģītas. Pēdējā laikā tās ir uzlabojošās, lai arī spriedze turpina pastāvēt. Kādas būs tālākās nākotnes perspektīvas? Aktualitātes pasaulē komentē politoloģe Latvijas Ārpolitijas institūta pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, sazināmies ar Baltijas drošības fonda prezidentu, Latvijas Ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Olevu Nikeru. Japāna un Ķīna. Pagātnes ēnas un nākotnes cerības Pār Ķīnas un Japānas savstarpējām attiecībām ēnu joprojām met dramatiskie pagātnes notikumi. Kopš 19. gs. beigām Japāna, tobrīd pirmā modernizētā Āzijas valsts, uzsāka ekspansiju politiski un militāri vājās Ķīnas virzienā. Šai ziņā Japāna konkurēja ar Rietumu imperiālistiskajām nācijām, taču šī konkurences cīņa pamatā notika uz Ķīnas zemes un noveda arī pie vairākiem militāriem konfliktiem abu valstu starpā. Kulmināciju Japānas agresija pret Ķīnu sasniedza Otrā Ķīnas-Japānas kara laikā, kas sākās 1937. gadā un vēlāk kļuva par Otrā pasaules kara sastāvdaļu. Japānas bruņotie spēki okupēja lielu daļu Ķīnas teritorijas, kur ieviesa skarbu režīmu un pastrādāja ne mazums kara noziegumu. Aukstā kara periodā Japāna kļuva par Savienoto Valstu nozīmīgāko partneri Tālo Austrumu reģionā, savukārt Ķīna, kur 1949. gadā pilsoņkara rezultātā pie varas nāca komunisti, sākotnēji bija staļiniskās Padomju Savienības sabiedrotā. Tomēr pēc Staļina nāves Pekinas un Maskavas attiecības sabojājās, Ķīna pakāpeniski uzsāka dialogu ar ASV un uz šī fona notika arī tuvināšanās ar Japānu. Šis process paātrinājās pēc Ķīnas ilggadējā līdera Mao Dzeduna nāves, un 1978. gadā abas valstis noslēdza Miera un draudzības līgumu, kas pavēra plašas iespējas ekonomiskajai sadarbībai. Ķīnai, kura uzsāka ekonomikas liberalizācijas un modernizācijas procesu, Japāna kļuva par moderno tehnoloģiju un kredītresursu avotu. Kopīgās ekonomiskās intereses gan nespēja pilnībā notušēt politiskās pretrunas. Pekina ļoti jūtīgi uztver abu valstu agrāko militāro konfliktu traktējumu Japānā, un, ja ķīniešu sabiedrībā uzlabojas attieksme pret Japānu, tad Japānā joprojām dominē izteikti negatīva attieksme pret kaimiņvalsti. Kā viena, tā otra puse uzmanīgi vēro kaimiņa militārā potenciāla attīstību, un ja 20. gs. te vadmotīvs bija Ķīnas bažas par Japānas remilitarizāciju, tad šobrīd vairāk iemeslu uztraukumam ir Tokijai Ķīnas militāri tehnoloģiskā potenciāla un impērisko ambīciju pieauguma sakarā. Uz šī fona pēdējās desmitgadēs spilgti iezīmējies abu valstu teritoriālais strīds par Senkaku salām – mazu neapdzīvotu saliņu grupu Austrumķīnas jūrā. Salas, uz kurām pretendē Ķīna, atrodas Japānas kontrolē, taču pēdējā nepieļauj tajās nekādu saimniecisko darbību. Šai nolūkā Tokijas valdība 2012. gadā nacionalizēja trīs no Senkaku saliņām, bet Pekinā to uztvēra kā naidīgu soli. Tomēr pēdējie gadi iezīmējuši jaunu tuvināšanos Ķīnas un Japānas starpā, kuras iemesls lielā mērā ir Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa agresīvā amerikāņu ekonomisko interešu aizstāvības politika, kas vēršas kā pret Ķīnu, tā arī pret Japānu. Otrs nozīmīgs faktors bija personiski labās attiecības starp Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu un ilggadējo Japānas premjerministru Sindzo Abi. Pēc abu līderu tikšanās pagājušajā gadā, tika runāts par „jaunu ēru” valstu attiecībās. Kā zināms, augusta beigās Abe paziņoja par savu demisiju, un 16. septembrī amatā stājās viņa pēctecis – līdzšinējais ministru kabineta sekretārs Jošihide Suga. 22.septembrī parādījās signāls par iespējamu turpinājumu abu lielo kaimiņvalstu dialogā, Tokijas valdībai paziņojot par piektdien gaidāmu telefonsarunu starp abu valstu līderiem Baltkrievija – protesti, slepenā „kronēšana” un nenotikušās Eiropas sankcijas 23.septembrī Baltkrievijas režīma mediji izplatīja ziņu par starptautiski neatzītā prezidenta Aleksandra Lukašenko inaugurācijas ceremoniju, kas, iepriekš neizziņota, notikusi Minskā, piedaloties samērā šauram režīmam pietuvināto lokam. Opozīcijas pārstāvju – Koordinācijas padomes – paziņojumā notikušais raksturots kā pašiecelšanas akts, kam trūkst Baltkrievijas sabiedrības leģitīma atbalsta. Amerikas Savienotās Valstis un Eiropas Savienība jau apliecinājušas savu nemainīgo pozīciju, neatzīstot Lukašenko par leģitīmu Baltkrievijas valsts galvu. Tomēr Eiropas Savienības lēmums par sankciju atjaunošanu pret Minskas režīma pārstāvjiem, par kuru pirmdien tika spriests savienības ārlietu ministru sanāksmē Briselē, tā arī netika pieņemts. Sankcijas pret vairākiem baltkrievu militārā kompleksa uzņēmumiem un 170 režīma pārstāvjiem bija spēkā līdz 2016. gadam, kad tika atceltas, pamatojoties uz tiesiskās situācijas uzlabošanu Baltkrievijā. Uz to atjaunošanu savienības ārlietu ministrus mudināja Baltkrievijas opozīcijas spēku līdere Svetlana Tihanovska, uzrunājot viņus pirms izšķirošās apspriedes. Sankciju atjaunošanu izgāzusi Kipra, saistot šo soli ar sankcijām pret Turciju, kura veic nelikumīgu gāzes iegulu izpēti tās kontrolētajā Vidusjūras daļā pie Ziemeļkipras. Tomēr ir pamats domāt, ka Nikozijas valdības nozīmīgs motīvs ir īpaši draudzīgas attiecības ar Kremli. Tūlītēju nožēlu par šo situāciju pauduši Lietuvas un Latvijas ārlietu ministri Lins Linkevičs un Edgars Rinkēvičs. Sagatavoja Eduards Liniņš        

Par savu debiju literatūrā Baiba Zīle sauc septiņu gadu vecumu, kad viņai vecāki, abi pazīstami žurnālisti, uzdāvināja blociņu, un piekodināja pierakstīt dzīvi. Taču savu balsi literatūrā viņa esot atradusi krietni vēlāk, jau pēc pirmā, ar pseidonīmu Anna Kravicka publicētā romāna, kad pēc pārcelšanās uz dzīvi ārzemēs, sākusi rakstīt angliski. Jaunajā stāstu krājumā “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” ir piecpadsmit gadus krāti stāsti. Rakstnieces Baibas Zīles stāstu krājums “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” iznāca janvārī, un šī gada “zaļajā ziemā” tās nosaukums skanēja tikpat absurdi kā šobrīd, jūnija negaisos. Grāmatas priekšvārdā autore skaidro, ka stāsti tapuši pēdējo piecpadsmit gadu laikā, daži – angliski, tagad pārtulkoti. Krājuma nosaukums, kas ir arī nosaukums vienam no stāstiem, tapis pirms septiņiem gadiem, tobrīd Baiba Zīle dzīvojusi Luksemburgā, un, saskaņā ar meteorologu apgalvojumiem, vismaz Eiropas vidienē, šī ziema skaitījusies ļoti auksta. Šķiet, nosaukums “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” literāri ir viltīgs paņēmiens, kā izcelt šo brīdi kā īpašu. Un arī mūsu saruna, kas tagad skan ar laika nobīdi, notiek īpašā brīdī: marta pirmajās dienās, kad ārkārtas stāvoklis vēl nav izsludināts, bet ziņas par to, vai un kad jaunais koronavīruss sasniegs Latviju ir preturunīgas un mainās. Baiba Zīle atsaucīgi ir gatava nākt uz interviju, un pie ieejas nosmejas, ka šobrīd, lai sociāli distancētos, Vecrīga ir īstā vieta, viss kā izmiris. Arī Radio mājā, šobrīd spocīgi tukša, viņā rosina atmiņas. Aizgājušā gadsimta deviņdesmito gadu pacēlumā, kad beidzot bija iespēja sākt lasīt aiz “dzelzs priekškara” noslēptos Rietumeiropas un visas pasaules filozofu pēdējā pusgadsimta laikā radītos tekstus, Baiba Zīle iestājas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, “filozofos”. Un arī šobrīd viņa apliecina, ka tā ir bijusi milzīga privilēģija viņas dzīvē, pavadīt šo laiku, lasot klasiķus. Taču kaut kādā brīdī licies, ka ar to nepietiek, gribējies iesaistīties reālajā dzīvē, un Baiba ieguvusi savu otro specialitāti - jurista izglītību. Turpmākajā sarunā viņa arī stāsta, kāds šīm izvēlēm dzīvē sakars ar Baibas Zīles kā rakstnieces ceļu. Baibai Zīlei ir arī sava mājas lapa internetā: baibazile.lv. Ir atrodamas viņas līdzšinējās grāmatas latviešu valodā, arī pašu pirmo, sarakstītu ar pseidonīmu Anna Kravicka. Un veselu virkni grāmatas angļu valodā. Literatūrkritiķe un arī Baibas Zīles stāstu krājuma “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” projekta vadītāja Bārbala Simsone autores stilu recenzijā “Kultūras Dienā” nodēvē par “netradicionālo reālismu, ko gribas saukt par maģisko”. Un tālāk arī mēģina to paskaidrot, salīdzinot Baibas Zīles rakstīto ar grāmatai izvēlētajiem Māra Bišofa zīmējumiem: “sadzīviskā, gandrīz naturālistiski sīki izzīmētā ainavā pēkšņi saplūst priekšmetu un cilvēku veidoli, izļogās perspektīva, detaļu zīmējums izirst un pārtop svešādā vīzijā, un pār lasītāju nāk apjausma, ka sižets un visi citi prozas lielumi šoreiz ir mazāk būtiski nekā teksta radītās šaubas par realitātes absolūtumu.” Marta sākumā, pandēmijas gaidās, kad notiek saruna, “slimības” pieminēšana pēkšņi gaisam studijā liek sabiezēt. Tas ir tik dīvaini, kā pēkšņi mainījušās vārdu nozīmes, jūsma par slimības izraisītajām izmaiņām realitātes uztverē var šķist pat nekorekta. Jautāju Baibai Zīlei, kādas ir viņas pašas, cilvēka, kurš pieradis ceļot, kura darbs saistīts ar Vāciju, sajūtas jaunajā pasaulē. Paldies Dacei Meierei par igauņu grupas “Puuluup” ierādīšanu, viņu mūzika skanēja šai raidījumā.

Spiegi un spiegošana ir temats, kas allaž radis vietu gan filmu scenārijos un grāmatu lappusēs, gan drošības iestāžu dienaskārtībā, un, protams, arī ikdienišķās sarunās. Drīzumā pirmizrādi piedzīvos Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālā filma  “Spiegs, kurš mans tēvs”, kas vēsta par dubultaģentu Imantu Lešinski. Savukārt izdevniecība “Latvijas mediji” nule kā izdevusi somu žurnālista Marti Bakmana grāmatu “Spiegi”, kas vēsta par latvieti Mariju Emmu Tiltiņu – dobelnieci, kas, kā izrādās, vadījusi ievērojamu spiegošanas tīklu Padomju Savienības vajadzībām. Tas vedināja mūs skaidrot, cik daudz ir izpētīts par spiegiem un spiegu lietām Latvijā. Rraidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieku Zigmāru Turčinski. "Spiegošana ir tikpat veca, kā civilizācijas rašanās. Kad rodas  valstiski veidojumi, kad sākas nopietnāka karadarbība, kad gribas zināt, ko otra puse darīs, kādi ir nolūki. Pirmās ziņas par spiegošanu Latvijā ir sastopamas līdz ar rakstīto avotu par šo reģionu rašanos. Ar Indriķa hroniku 13. gadsimtā var atrast jau konkrētus piemērus par spiegošanu," atklāj Zigmārs Turčinskis. Viņš pats vairāk ir pievērsies tēmai par spiegošanu pagājušā gadsimta 40.-50. gados, kad Latvijas valsts ir zudusi un kad šeit notiek bruņota pretošanās un patriotiski cilvēki no Rietumiem vēlētos uzņemt sakarus. Filma par dubultaģentu Imantu Lešinski Rīga, Maskava, Roma, Ņujorka – uz dažādām debess pusēm ir veduši latviešu izcelsmes dubultaģenta Imanta Lešinska ceļi. Strādājis kā žurnālists un redaktors, pēc tam savas zināšanas un prasmes pielietojis padomju varas pīlārā jeb Valsts drošības komitejā, visbeidzot no 60. gadiem sadarbojies ar ASV Centrālo izlūkošanas pārvaldi. Imanta Lešinska dzīves gājums un īpaši mūža nogale ir mīklaina ar daudziem neatbildētiem jautājumiem, bet daļu skaidro jaunā filma “Spiegs, kurš mans tēvs”. Stāsta  filmas idejas autors, producents un viens no režisoriem Gints Grūbe. Valsts drošības komiteja, saīsinājumā VDK, bija viens no Padomju Savienības varas balstiem. Šai represīvajai struktūrai, kuras mērķis bija atbrīvoties no politiskā režīma pretiniekiem, laika gaitā dažādi mainījās nosaukumi, tāpēc līdztekus VDK pastāvēja arī agrīnais apzīmējums – čeka. Šīs struktūras valgos par sabiedrotajiem kļuva gan tie, kam šis režīms simpatizēja, gan tie, kuri, iespējams, to nemaz nevēlējās vai par to nenojauta. Imants Lešinskis bija Aukstā kara dubultaģents, kura darbība ciešā veidā saistīta ar VDK, bet, neskatoties uz to, dzīves nogalē viņš publiski nāca klajā ar VDK darbību Latvijā izgaismojošiem faktiem. Ko mēs zinām par Imantu Lešinski un viņa profesionālajām gaitām? Gaidot 5. septembrī dokumentālās filmas „Spiegs, kurš mans tēvs” pirmizrādi par Imantu Lešinski un viņa meitas Ievas Lešinskas-Geiberes personisko stāstu par dzīvi spiega ģimenē, filmas idejas autors, producents un viens no režisoriem Gints Grūbe atklāj daudz vērtīgu faktu.

- Kas seko pēc #75HARD izaicinājuma un kāpēc jāiet aukstā dušā...? - Pievienojies CPP Facebook grupai --- Send in a voice message: https://anchor.fm/mairis-u0160vu012bgers/message

Studijā notikumus komentē portāla "Delfi" Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors Filips Lastovskis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uģis Lībietis. Albānija un Ziemeļmaķedonija – Eiropas Savienības kandidātvalstis? 29. maijā, ziņojot par attīstību sešās valstīs, kuras pretendē uzsākt sarunas par uzņemšanu Eiropas Savienībā, savienības kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu eirokomisārs Johanness Hāns deklarēja komisijas ieteikumu uzsākt iestāšanās sarunu procedūru ar divām Balkānu valstīm – Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Abas valstis pagātnē bijušas totalitāru komunistisku režīmu pārvaldītas. Albānija, tās ilggadējā līdera Envera Hodžas vadībā, Aukstā kara laikmetā distancējās kā no Rietumu demokrātijām, tā no padomju bloka valstīm un veidoja īpašas attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku, kļūdama par visizolētāko Eiropas valsti. Šis pagātnes mantojums noteica ilgu un sarežģītu brīvā tirgus ekonomikas un pilsoniskās sabiedrības izveides procesu, taču 2014. gadā Albānija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti un Eiropas Savienības kandidātvalsti. Tomēr Albānijas pieteikumi uzņemšanai savienībā divreiz tikuši noraidīti. Ziemeļmaķedonija ir bijusī Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās republikas savienotā republika. Tā mierīgā ceļā pameta brūkošo federāciju 1991. gadā, taču piedzīvoja nopietnu destabilizāciju 1999. gada Kosovas konflikta laikā. Toreiz valsts ievērojamajai albāņu minoritātei pievienojās vairāk nekā 300 000 albāņu bēgļu no Kosovas. Spriedze starp albāņiem un maķedoniešiem 2001. gadā noveda pie nopietna bruņota konflikta starp albāņu grupējumu Nacionālās atbrīvošanās armija un toreizējās Maķedonijas Republikas drošības spēkiem. To izdevās izbeigt ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un NATO militārās misijas iesaistīšanos. Līdz pagājušā gada jūnijam maķedoniešu centienus pievienoties NATO un Eiropas Savienībai bloķēja Grieķija, neatzīstot valsts tiesības uz Maķedonijas nosaukumu. Šis šķērslis tika likvidēts, abām valstīm vienojoties par Ziemeļmaķedonijas nosaukuma akceptēšanu. Šī vienošanās, kā arī abu kandidātvalstu progress tiesiskuma nostiprināšanā, tika piesaukti kā galvenie argumenti eirokomisāra Hāna ziņojumā. Kā Jahanness Hāns, tā Eiropas Savienības ārlietu un drošības politikas augstā pārstāve Federika Mogerini, norādījuši, ka sarunu uzsākšana ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju ir nepieciešams apliecinājums savienības uzticībai tās deklarētajiem paplašināšanās principiem. Tikām vairākas savienības dalībvalstis kavējas paust savu atbalstu sarunu uzsākšanai. Kategoriski negatīva nostāja šai ziņā ir Itālijai, taču arī Francija un Nīderlande pagaidām ir visai rezervētas.   Koalīcijas krīze Vācijā Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas vājie rezultāti Eiropas Parlamenta vēlēšanās, paliekot trešajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem un zaļajiem, kļuva par iemeslu partijas vadītājas Andreas Nālesas aiziešanai no amata 3. jūnijā. Līdz pastāvīga partijas līdera izraudzīšanai pagaidu vadību uzņēmušies trīs prominenti partijas locekļi. Šie notikumi nozīmīgi sašūpojuši arī Angelas Merkeles vadīto valdības koalīciju, ciktāl ietekmīgs Sociāldemokrātiskās partijas kreisais spārns sava politiskā spēka neveiksmēs vaino līdzdalību koalīcijā ar kristīgajiem demokrātiem. Visdrīzāk jauna partijas vadītāja izraudzīšanās procesā jautājums par turpmāku sociāldemokrātu dalību valdības koalīcijā būs izšķirošs. Ja sociāldemokrāti nolemtu aiziet no valdošās koalīcijas, tas, visdrīzāk, nozīmētu ārkārtas vēlēšanas vairāk nekā divus gadus pirms kārtējā termiņa. Tiesa, šādas vēlēšanas būtu visneizdevīgākās tieši sociāldemokrātiem, kuru reitingi šobrīd ir zemākie partijas vēsturē. Zaudējumus, visdrīzāk, ciestu arī kristīgie demokrāti, savukārt lielākie ieguvēji būtu zaļie, kā arī radikāli labējā „Alternatīva Vācijai”.   Prezidenta Trampa vizīte Apvienotajā Karalistē Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no 3. līdz 5. jūnijam apmeklēja Lielbritāniju pēc britu karaļnama ielūguma, cita starpā viesojoties pie Elizabetes II Bekingemas pilī un piedaloties 1944. gada sabiedroto desanta operācijas Normandijā 75. gadadienas svinībās Portsmutā. Īpašais notikums nepārprotami noteica vizītes atmosfēru, kurā netrūka savstarpējas draudzības un ilglaicīgās īpašās partnerības apliecinājumu. Tomēr politiskās aktualitātes neļauj sevi aizmirst. Lielbritānija ir smagi iestrēgusi Breksita procesā, kas maksājis amatu premjerministrei Terēzai Mejai, kura rīt oficiāli atkāpjas no amata. Prezidenta vizītes dienaskārtībā bija tikšanās ar vairākiem potenciālajiem Mejas amata pārņēmējiem no Konservatīvās partijas, tāpat ar „Breksita partijas” līderi Naidželu Farāžu, savukārt nozīmīgākās opozīcijas partijas – leiboristu – līdera Džeremija Korbina piedāvājums tikties tika noraidīts, papildinot šo noraidījumu ar dažām neglaimojošām frāzēm no prezidenta mutes. Kā atzīmē komentētāji, šāda prezidenta izturēšanās balansē uz robežas ar nepieņemamu iejaukšanos stratēģiskā partnera iekšējās lietās. Tramps, kurš, kā zināms, ir kaismīgs Breksita atbalstītājs, no jauna apliecināja, ka pēc izstāšanās no Eiropas Savienības Lielbritānija varēšot noslēgt, viņa vārdiem runājot, „fenomenālu” brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV. Tomēr ir vairāk nekā skaidrs, ka britu pozīcijas, slēdzot šādu vienošanos, būtu nepārprotami vājas, un var tikai minēt, ciktāl Savienotās Valstis gribētu izmantot šo vājumu savā labā.

Sarunā par vēlēšanām Eiropas Savienībā nākamgad studijā būs Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Kārlis Bukovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Raidījumā arī par ASV vēlmi izstāties no Līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju un migrantu kolonnām pie Meksikas robežas. Visas Eiropas vēlēšanas Nākamais gads būs nozīmīgu pārmaiņu periods visām Eiropas Savienības augstākajām institūcijām. Procesu ievadīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas nākamā gada maija nogalē. Šobrīd Eiropas Parlamenta 751 deputāts pārstāv apmēram pusmiljardu iedzīvotāju, no kuriem apmēram 4/5 ir balsstiesīgi vēlētāji. Taču, Lielbritānijai pametot savienību nākamā gada martā, savienības iedzīvotāju skaits samazināsies par apmēram 66 miljoniem. Šai sakarā ir nolemts samazināt Parlamenta deputātu skaitu uz 705. Lielbritānijai parlamentā bija 73 deputāti; samazinājums ir par 46 mandātiem. Atlikušie 27 mandāti tiek pārdalīti starp vairākām dalībvalstīm, mazinot līdzšinējo neatbilstību attiecīgo valstu iedzīvotāju skaitam. Absolūtos skaitļos lielākais pieaugums būs Francijai un Spānijai – pa pieciem papildu mandātiem katrai; savukārt proporcionāli līdzšinējam vietu skaitam visvairāk tiks Nīderlandei, Īrijai un arī Igaunijai, kurai tagad sešu mandātu vietā būs septiņi. Latvijas eirodeputātu skaits paliek nemainīgs – astoņi. Parlamenta pārvēlēšanai sekos turpmākais ar to nesaraujami saistītais process: jauna Eiropas Komisijas sastāva ievēlēšana. Komisijas prezidentu nominē Eiropas Savienības Padome, kurā ietilpst dalībvalstu valdību vadītāji, kā arī padomes prezidents un padomes augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jautājumos. Pēc tam prezidents, saziņā ar Eiropas Savienības Padomi, izvirza parlamenta apstiprināšanai pārējo komisijas sastāvu. Eiropas Savienības līgums nosaka, ka Komisijas prezidenta nominēšana notiek, „ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas un pienācīgi konsultējoties” ar parlamentu. Reālajā politiskajā procesā nostiprinājusies prakse, ka potenciālos komisijas prezidenta kandidātus vairums parlamenta frakciju izvirza jau priekšvēlēšanu procesā un Padome nominē lielākās frakcijas līderi. Kopš 2005. gada Komisijas prezidenti – vispirms Žuze Manuels Barozu, tagad Žans Klods Junkers – ir centriskās Eiropas Tautas partijas pārstāvji. Tā kā Komisijas prezidents var tikt pārvēlēts uz otru termiņu, Žans Klods Junkers varētu palikt savā vietā vēl uz pieciem gadiem, protams, ja Tautas partija saglabās savas pozīcijas Eiropas Parlamentā. Eiropas Komisijas prezidents ir pilnvaru ziņā ietekmīgākā figūra savienības pārvaldes struktūrās, taču pēdējā desmitgadē kā otrs nozīmīgs varas nesējs izvirzījies arī Eiropas Padomes prezidents. Abu šo posteņu attiecības un varas funkciju sadale joprojām ir attīstības procesā. Eiropas Komisija ir savienības kopējās politikas īstenotāja, taču galīgā stratēģisko lēmumu pieņemšana ir padomes ziņā. Šī gada novembrī beidzas pašreizējā padomes prezidenta Donalda Tuska otrais pilnvaru termiņš. Tāpat novembrī izšķirsies, vai uz otro termiņu savā amatā paliks savienības augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Federika Mogerini. Migrantu kolonna 12.oktobrī migrantu kolonna ar cilvēkiem no dažādām Dienvidamerikas valstīm devās ceļā uz ASV. Kolonna izveidojās Hondurasā, un kopš tās došanās ceļā tai patstāvīgi pievienojas jauni cilvēki. Precīzs cilvēku skaits kolonnā gan nav zināms, "The Guardian" raksta, ka Meksikas iekšlietu ministrija saskaitījuši ap 4500, bet ANO vairāk nekā 7000 migrantu. Viņi žurnālistiem stāsta, ka bēg no nabadzības un vardarbības savās dzimtenēs. Ceļš uz ASV robežu šiem migrantiem ir 2000km garš, turklāt, visticamāk, viņi neizvēlēsies tuvāko robežu ar Teksasu, bet gan mērķēs uz Kaliforniju, cerot uz maigākām imigrācijas tiesām. Daži migranti žurnālistiem sacījuši, ka nemaz nepieteiksies patvēruma meklētāja statusam ASV, bet gan mēģinās robežu šķērsot nelegāli. Tramps jau ir paziņojis, ka karavānas dalībniekus nelaidīs ASV. Savā Twitter kontā prezidents rakstījis, ka tiem cilvēkiem, kuri atbalsta nelegālos imigrantus, vajadzētu paskatīties uz to, kas noticis Eiropā pēdējos 5 gados. Jāpiebilst, ka migrantu kolonna kļuvusi arī par  būtisku jautājumu ASV gaidāmo vidējā termiņa vēlēšanu kontekstā. Tramps paziņo par ieceri ASV izstāties no raķešu līguma ar Krieviju Pagājušajā nedēļas nogalē ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka ASV izstāsies no Līguma par vidējā un tuvā darbībās rādiusa raķešu likvidāciju (INFT). Minētais līgums parakstīts Aukstā kara beigās - 1987. gadā, un tas  aizliedz ASV un Krievijai uzturēt, ražot un testēt no zemes palaižamas vadāmas raķetes, kuru darbības rādiuss ir 500 līdz 5500 kilometru. Atbilstoši līgumam abas puses iznīcināja gan nukleārās, gan konvencionālās raķetes, kā arī šo raķešu palaišanas iekārtas. Raķešu iznīcināšana tika pabeigta 1991. gadā, un pavisam tika iznīcinātas vairāk nekā 2500 raķetes. Tramps lēmumu pamatoja ar to, ka Krievija šo līgumu pārkāpjot jau gadiem, par ko Kremli apsūdzējuši arī iepriekšējie Baltā nama saimnieki. Tramps arī paziņoja, ka ASV atsāks izgatavot šādus ieročus, ja vien neizdosies panākt jauna līguma noslēgšanu ar Krieviju un Ķīnu. Abas minētās valstis ASV lēmumu kritizējušas. Savukārt Eiropas Komisija paziņojusi, ka šis līgums vairāk nekā 30 gadus ir kalpojis par Eiropas drošības stūrakmeni, aicinot ASV un Krieviju saglabāt konstruktīvu dialogu, lai šo līgumu saglabātu un nodrošinātu tā īstenošanu ne tikai uz papīra.  

Transatlantiskās saiknes Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu sadarbības vēsture ir tikpat sena, cik pats Eiropas integrācijas process. ASV bija visai nozīmīga loma pašā šī procesa aizsākumā, kad tās palīdzība karā izpostītajai Rietumeiropai tika mērķtiecīgi vērsta, cita starpā, uz Eiropas valstu ciešāku integrāciju kā garantiju pret postošiem konfliktiem nākotnē. Kopš 1956. gada Savienoto Valstu pastāvīgā misija darbojās pie Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Luksemburgā, kopš 1961. gada – pie Eiropas Kopienas Briselē. Tomēr līdz Aukstā kara beigām galvenās sadarbības platformas bija tās, kuras nodrošināja rietumvalstu „vienoto fronti” pretstāvē Padomju blokam: NATO, Pasaules Tirdzniecības organizācija, kā arī divpusējie sakari starp ASV un atsevišķām Rietumeiropas valstīm. Jauns laikmets Savienoto Valstu un Eiropas Savienības attiecībās iestājās līdz ar pagājušā gadsimta 90. gadiem. Līdz ar Aukstā kara beigām Eiropas Savienības integrācijas procesi bija sasnieguši stadiju, kad gluži loģiska kļuva zināma akcenta pārstatīšana transatlantiskajā dialogā no divpusējām valstu attiecībām un formātu „Savienotās Valstis – Eiropas Savienība”. Tika radīti tādi fundamentāli dokumenti kā 1990. gada Transatlantiskā deklarācija un 1995. gada Jaunā transatlantiskā dienaskārtība. Kā regulāra prakse tika iedibināta Savienoto Valstu prezidenta tikšanās ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju un Eiropas Padomes prezidējošās valsts vadītāju. Pagājušajās pāris desmitgadēs noslēgti vairāki desmiti vienošanos par sadarbību visdažādākajās jomās – tirdzniecībā, transportā, tiesvedībā, izglītībā, policijas un drošības dienestu darbā, datu aizsardzībā u.tml. Laikam gan pats ambiciozākais mērķis, kas definēts 1995. gada Transatlantiskajā dienaskārtībā, bija Jaunā transatlantiskā tirgus izveide. Tiktu radīta nebijuša apjoma brīvās tirdzniecības zona starp šobrīd diviem lielākajiem globālās tirdzniecības partneriem – ASV un Eiropas Savienību –, kuras orbītā iekļautos arī Kanāda, Meksika un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstis. Optimisti lēš, ka tas varētu palielināt Eiropas Savienības ekonomikas kopapjomu par 120 miljardiem, ASV – par 90 miljardiem, pērējās pasaules – par 100 miljardiem eiro. Tikām skeptiķi postulē, ka no šādas attīstības iegūšot nevis līgumslēdzējas valstis un to iedzīvotāji, bet gan starpnacionālās korporācijas. Darbs pie visaptverošās vienošanās – Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības – jau sākotnēji virzījās lēnāk, nekā tika plānots. 2014. gada nogalē, kad bija plānots pabeigt nolīguma sagatavošanu, kļuva skaidrs, ka process varētu prasīt vēl kādus piecus gadus. Tomēr līdz prezidenta Obamas termiņa beigām tas aktīvi turpinājās. Savukārt prezidents Tramps 2016. gada nogalē pārtrauca Savienoto Valstu dalību; viss palika, var teikt, gaisā karājamies. Tā vietā tirdznieciskās attiecības starp transatlantiskajiem partneriem ātri atsala līdz tarifu kara līmenim, kurā gan, cik var spriest pēc pēdējās Donalda Trampa un Žana Kloda Junkera tikšanās jūlijā, šobrīd iestājies pamiers. Divi katedrālē Divi labi noauguši dēlieši, mīlīgi satuvinājušies, un teksts burbulī: „Aizbrauksim uz Solsberiju! Es tev parādīšu smaili…” Ar tādiem un vēl pikantākiem jokiem sociālie tīkli reaģējuši uz divu par Sergeja un Jūlijas Skripaļu saindēšanu aizdomās turēto iznākšanu publiskās telpas starmešu gaismā. Septembra ieskaņā premjerministre Terēze Meja paziņoja, ka britu policija tur aizdomās Krievijas pilsoņus Petrovu un Boširovu, domājams, Krievijas militārā izlūkdienesta aģentus. Drīz pēc tam Krievijas prezidents Putins pavēstīja, ka šie abi esot, protams, zināmi, bet neesot nekādi aģenti. Prezidents pauda aicinājumu abiem sazināties ar medijiem. Un – patiešām – pirms nedēļas Aleksandrs Petrovs un Ruslans Baširovs parādījās Krievijas kanāla "Russia Today" ēterā, kur viņus intervēja kanāla darbiniece Margarita Simonjana. Abi esot vidēja līmeņa uzņēmēji, tirgojoties ar pārtikas piedevām, uz Lielbritāniju braukuši izklaidēties. Solsberijā, kur mitinājās un tika saindēti Skripaļi, abi ieradušie, lai aplūkotu katedrāli, izcilu angļu gotikas paraugu. Britu puse jau paziņojusi, ka netic šīm atklāsmēm, tikmēr medijos nopietni tiek apspriesta versija, ka „Solsberijas pārīša” parādīšanās atklātībā ir viņu militārās priekšniecības sods par izgāztu operāciju. Koreju līderu tikšanās Nu jau trešā Ziemeļkorejas līdera Kima Čen-una un Dienvidkorejas prezidenta Muna Džē-ina tikšanās otrdien un trešdien Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā turpina viest cerības uz pakāpenisku attiecību normalizēšanos divu sašķeltās nācijas daļu starpā. Daudziem tas vēl nesen varēja šķist neticami, ievērojot, kāda politiska un ekonomiska plaisa šķir abas Korejas. Tomēr – trešdien abi līderi nākuši klajā ar paziņojumiem par apņemšanos attīstīt dialogu, militārās spriedzes mazināšanas pasākumiem un pat kopīgu pieteikumu 2032. gada vasaras olimpisko spēļu rīkošanai. Ievērojot, ka pirmais nopietnais signāls šim attiecību pavasarim bija plaša Ziemeļkorejas dalība ziemas olimpiādē Phjončhanā šī gada februārī ar kopīgu delegāciju izgājienu atklāšanas un noslēguma parādēs un apvienotu sieviešu hokeja komandu, pēdējā iespēja šķiet gana reāla. Studijā portāla DELFI žurnālists Andris Kārkluvalks un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" skaidrosim, kas notiek ar ANO, vai tai savā 70. gadadienā pietiks gribas un spēka mainīties un kļūt par laikmetam atbilstošu starptautisku forumu. Rietumu valstīm sen apnicis, kā krievi un ķīnieši visu laiku bremzē ANO Drošības Padomes darbību ar tām piešķirtajām veto tiesībām. Tāpēc ir izskanējuši viedokļi, ja ANO nespēs reformēties, tad arī neizdzīvos. Viesis studijā: Starptautisko pētījumu centra izpilddirektore Gunda Reire. ANO 70. gadskārta Apvienoto Nāciju organizācija dibināta 1945. gada rudenī, ar mērķi vairs nekad nepieļaut tādu militāru konfliktu, kāds bija Otrais pasaules karš. Pagājuši 70 gadi kopš šīs organizācijas dibināšanas. To skāruši vismaz divi milzīgi optimisma viļņi, kad pasaule cerēja, ka ANO būs starptautiskā miera garants un arī divi skepticisma viļņi. Viens bija Aukstā kara gados, kad ANO izmantoja kā PSRS un ASV cīkstēšanās ringu, bet otrs, šķiet, ir tagad, kad sākas diskusijas, vai nav pienācis brīdis reformēt Apvienotās Nācijas. Vēsturnieks Antonijs Zunda, kura viena no specialitātēm ir ANO vēsture, uzskata, ka ieguvumu no ANO ir vairāk, nekā zaudējumu. Tā nav nekāda brīnumu nūjiņa, no kuras prasīt vairāk nekā valstis spēj sniegt. „ANO nav kaut kāda brīnumu svira, lai saglabātu mieru, novērstu karu vai risinātu konfliktus un lai risinātu pasaules mēroga smagas sociālas vai ekonomiskas problēmas. Piemēram, kā šodien tas bēgļu jautājums. ANO var izdarīt tik daudz, cik gatavas ir izdarīt valstis. Ja valstis nav gatavas risināt problēmas, tad arī ANO ir mazspējīga,” vērtē Zunda. Apgalvojumam, ka ANO ir novecojusi organizācija, kas netiek galā ar mūsdienu izaicinājumiem, nepiekrīt arī Latvijas pārstāvis ANO, vēstnieks Jānis Mažeiks. Viņaprāt, ANO pilda ļoti svarīgas funkcijas, gan kā vieta, kur valstu vadītājiem diskutēt, gan arī kur risināt drošības izaicinājumus. Vairāk stāsta Jānis Mažeiks: „Tas, ka ANO pilda ļoti svarīgas funkcijas, ir skaidrs, gan kā diskusiju forums, gan kā drošības garants caur Drošības padomi, gan kā visas aģentūras, kuras ANO pakļautībā nodarbojas ar konkrētiem jautājumiem: veselības aizsardzību, telekomunikācijām utt. Taču vienlaikus ir skaidrs, ka ANO arī ne pilnībā atbilst mūsdienu realitātēm. Šī organizācija tapa laikā, kad pasaulē bija tikai 53 valstis. Un Drošības padome, kas ilgstoši nav reformēta, skaidrs, ka nevar pārstāvēt to valstu loku, kas pasaulē ir šodien,” atzīst Mažeiks. Šobrīd vislielākās problēmas ANO efektivitātes saskatīšana rada Drošības padome un tās veto balsojumi. Laika gaitā veto biežums ir mainījies pārsvarā starp divām valstīm – PSRS un ASV un mūsdienās Krieviju. Latvijas vēstnieks ANO Jānis Mažeiks uzsver, veto ir realitāte. Lielvarām ir jāaizsargā savas intereses, taču mazo valstu sašutums, īpaši, kad notiek smagi pārkāpumi pret cilvēci, liek domāt, kā mainīt esošo spēku samēru. Vēsturnieks Antonijs Zunda piekrīt, ka mazākām valstīm ir morālie faktori prasīt lielāku ietekmi. Taču esošā ANO kārtība savā ziņā ir pasaules kārtība. To tik vienkārši izmainīt nevar. Rubrikā "Viedokļi". Ēģiptes prezidents al Sisi pirms došanās uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā apžēloja divus notiesātos "Al Jazeera" žurnālistus Mohamedu Fahmi un Baheru Mohamedu. Žurnālists Pēteris Greste, kas netika apžēlots, kopā ar vēl diviem ārzemju žurnālistiem, publiski lūdzis Ēģiptes prezidentu arī viņus apžēlot. Daļa politologu uzskata, ka apžēlojot 100 ieslodzītos, Ēģiptes prezidents Abdelfatahs al Sisi centās izvairīties no kritikas pirms došanās uz ANO ģenerālo asambleju Ņujorkā. Cilvēktiesību organizācija "Amnesty International" jau sen uzstāj, ka : al Jazeera" žurnālisti tika apcietināti, jo starp Ēģipti un Kataru – valsti, kas finansē "al Jazeera" – pastāv plašas ģeopolitiskās cīņas. Preses konferencē, sveicot savu kolēģu atbrīvošanu, arī trešais "al Jazeera" žurnālists, latviešu izcelsmes austrālietis Pēteris Greste nešaubījās, ka viņu apcietināšana bija daļa no lielāka plāna, taču viedoklim, ka tā ir cīņa starp divām valstīm - viņš nepiekrīt. „Skaidrs, ka tas viss bija ieplānots. Es nezinu, kurš pieņēma lēmumu par mūsu aresta orderu pieprasīšanu, bet man vienmēr prātā bija doma, ka tas ir skaidrs vēstījums žurnālistiem Ēģiptē. Vai Ēģiptes varas iestādes ķertos klāt citiem, ja tur nebūtu "al Jazeera" - tas ir neatbildams jautājums. Visiem zināms, ka starp Kataru un Ēģipti un starp "al Jazeera" un Ēģipti stāv politika, taču, manuprāt, tas drīzāk bija par ziņas nosūtīšanu žurnālistiem, nevis konkrēta vēršanās pret al Jazeera, “ uzskata Greste. Nesaskaņas starp Ēģipti un Kataru par al Jazeera veidotajiem ziņu materiāliem ilgst jau vairākus gadus. Gazas konflikta gaitā 2009. gadā telekanāls kritizēja Ēģiptes valdību par nevēlēšanos atvērt robežu ar Gazas joslu, bet vēlāk al Jazeera apsūdzēja arī toreizējo prezidentu Hosnī  Mubaraku Izraēlas atbalstīšanā. Drīz pēc tam Ēģiptes valsts un neatkarīgās televīzijas sāka apsūdzēt al Jazeeru mediju kara uzsākšanā.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" spriedīsim, kādi notikumi Latvijas prezidentūras laikā Eiropas Savienības Padomē bijuši visbūtiskākie. Lai atspēkotu vai apstiprinātu izskanējušos pārmetumus, ka Latvijas mediji pārāk pievērsušies nebūtiskiem organizatoriskiem sīkumiem, nevis atspoguļojuši prezidentūras pasākumu saturu, studijā diskutē Latvijas plašsaziņas līdzekļu pārstāvji: žurnāla „ir” komentētājs Pauls Raudseps, portāla „Delfi” ārzemju ziņu redaktors Filips Lastovskis un Latvijas TV prezidentūras galvenais redaktors Ansis Bogustovs. Rubrikā "Viedokļi": ASV septiņās Eiropas valstīs, tostarp Baltijas valstīs, izvietos apmēram 250 tanku, bruņumašīnu un citu smagā bruņojuma vienību. ASV aizsardzības ministrs Eštons Kārters, viesojoties Tallinā, apstiprināja Savienoto valstu plānus septiņās Eiropas valstīs, tostarp arī Baltijā izvietot apmēram 250 smagā bruņojuma vienības. Šīs vienības veidos tanki, kaujas mašīnas "Bradley" un pašgājējas haubices. Tā ir kā atbildes reakcija pieaugošajiem Krievijas draudiem reģionā – kopīgā preses konferencē ar visu triju Baltijas valstu aizsardzības ministrijas pārstāvjiem skaidroja Kārters: “Jūs jau reiz pazaudējāt savu neatkarību, taču kopā ar NATO jūs to vairs nekad nezaudēsiet. Tieši tā iemesla dēļ ASV un pārējās NATO sabiedrotās ir apņēmības pilnas aizstāvēt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritoriālo integritāti,” norādījis Kārters. Pēc ilgstošas militāro tēriņu samazināšanas un misiju veikšanas ārpus NATO robežām – sākot ar Balkāniem un Āfrikas ragu – Austrumeiropa ir kļuvusi par teju vājāko NATO posmu, uzskata Igaunijas aizsardzības ministrs Svens Miksers. Krievijas īstenotā Krimas aneksija un tās loma konfliktā Ukrainā ir izraisījusi to, ko NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs nesenā intervijā ir nosaucis par lielāko NATO spēku pastiprināšanos kopš Aukstā kara beigām. NATO valstu aizsardzības ministri sanāksmē Briselē aizvadītajā nedēļā nolēma trīskāršot alianses ātrās reaģēšanas spēku personālsastāvu, palielinot to no pašreizējiem 13 tūkstošiem līdz 40 tūkstošiem cilvēku. Junkera investīciju plāns Eiropas Parlaments ir apstiprinājis tā dēvēto Junkera investīciju plānu, ko oficiālā valodā sauc par Eiropas Stratēģisko ieguldījumu fondu. Tajā pieci miljardi eiro kapitāla nāks no Eiropas Investīciju bankas, 16 miljardi eiro būs garantiju fonds, bet astoņus miljardus eiro garantiju fondam piešķirs no Eiropas Savienības  budžeta. Kā izteikušies daži eiroparlamentārieši, fonds ir lielisks veids kā stimulēt izaugsmi ekonomiskās mazattīstības laikā. Eiropai naudas šobrīd ir pietiekami. Vienīgā bēda, tie, kuru rīcībā šī nauda atrodas, nemetas to ieguldīt. Tāpēc arī vizītes laikā Rīgā par darba vietām, izaugsmi, investīcijām un konkurenci atbildīgais Eiropas Komisijas viceprezidents Jirki Katainens uzsvēra nepieciešamību sajūgt privāto, riska un Eiropas finansējumu vienotā platformā. "Ir trīs jautājumi, kurus es vēlētos izcelt. Es vēlos iedrošināt iedibināt vietējo investīciju platformu, kas nozīmē, ka tajā būtu gan valsts, gan privāto investoru līdzekļi. Tos saliekot kopā, varētu pretendēt uz Eiropas investīciju fonda atbalstu. Šī platforma varētu neatkarīgi izvēlēties projektus un piedāvāt finansējumu mazajiem un vidējiem uzņēmējiem. Otrs vēstījums ir īpaši privātajam sektoram par to, ka Stratēģiskais investīciju fonds nozīmē riska finansēšanu. Ja ir privātie investori, tad fonds ir arī šim nolūkam. Bet trešā ziņa ir vidējiem un maziem uzņēmumiem, arī riska kapitāla fondiem. Mēs dubultosim to naudas daudzumu, ko Eiropas investīciju banka piedāvās riska kapitāla finansēšanai," norāda Jirki Katainens. Latvijas pārstāvis Eiropas Parlamentā Roberts Zīle gan ir skeptiski noskaņots par šī plāna izdevīgumu Latvijai. Kopumā plāns visticamāk sasniegs savus mērķus Eiropas mērogā, taču Latvijā vienkārši nav tādu projektu, kuri reāli varētu pretendēt uz Eiropas līmeņa investīcijām. "Vairums šo projektu „nosēdīsies” Rietumeiropā vai Centrāleiropā. Tur ir augstāks ekonomikas līmenis un augstāks iedzīvotāju blīvums. Bet plāns strādā tādā veidā, ka pirmo reizi tiek izmantots kombinētais finansējums. Privātā nauda nāk no pensiju fondiem, apdrošināšanas kompānijām un citiem investoriem. Taču skaidrs, ka viņu mērķis ir atgūt ieguldīto ar peļņu. Skaidrs, ka ar valdību, Eiropa Komisijas un Eiropas Investīciju bankas garantijām viņi varēs vairāk nopelnīt, taču tur, kur ir attīstītāka ekonomika un lielāka atdevē," vērtē Zīle. Iespējams, lielākā atdeve Latvijā varētu būt investoru interesei ieguldīt infrastruktūrā. Ceļu būve un dzelzceļa savienojumi. Taču arī par šīm jomām var atrast skeptiskus viedokļus. Tas, kas mums šķiet liels projekts, Eiropas mērogā nav nekas ievērojams. Finanšu ministrijas pārstāve Dina Buse Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena" atklāja, ka Latvijas jājamzirdziņš varētu būt inovāciju platforma. Tas nozīmē atrast atbalstu labām zinātnieku idejām, no kurām varētu attīstīt zinātnes izstrādājumu komercializāciju.