Podcasts about starptautiskaj

Tikko 78. Kannu kinofestivālā pasaules pirmizrādi piedzīvojusi islandieša Hlīnura Palmasona šķiršanās pasaka “Mīlestība, kas paliek”. Lai gan tā tiek salīdzināta ar 21. gadsimta “Laulības dzīves ainām”, Latvijas skatītājiem zināmā režisora jaunākais darbs ir temperatūrā siltāks un dabai pietuvinātāks par Bergmana veikumu. Skatītājiem būs iespēja redzēt kinodarbu uz ekrāniem rudenī, bet līdz tam – Dārtas Ceriņas intervija ar islandiešu režisoru un vizuālo mākslinieku Hlīnuru Palmasonu (Hlynur Palmason). Vietējiem skatītājiem zināmā islandiešu režisora un vizuālā mākslinieka Hlīnura Palmasona filmas, visticamāk, iespiedušās atmiņās kā dabas gleznojumi. Kā “Balta, balta diena” (White, White Day, 2019), kuru autors piesaucis kā “detektīvstāstu par sērošanu”, tā arī monumentālajā "Dievzemē" / Godland (2022), kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ieguva labākās pilnmetrāžas godalgu, satiekas cilvēks un daba. Filmās satiekas arī Palmasona domubiedri – ciešā filmēšanas komanda, aktieri, kuri klejo no vienas filmas uz nākamo, un arī pēdējos divos kinodarbus uz ekrāna redzamas viņa atvases. Viņš tiešā nozīmē veido ģimenes kino – to apliecina viņa jaunākais kinodarbs “Mīlestība, kas paliek” (The Love That Remains, 2025). Filma tikko kā piedzīvojusi pasaules pirmizrādi 78. Kannu kinofestivālā. Ar to Palmasona paletē ienācis negaidīts, glāsmaina humora vējelis – tas padarīja filmas seansu par vienu no Kannu emocionāli spēcīgākajiem notikumiem. Festivālu un skatītāju lokos pazīstamā režisora darbs “Mīlestība, kas paliek” ir gadalaiku griežos iesēdināts stāsts par četrdesmitgadniekiem Annu (Sāga Gardarsdottira) un Magnusu (Sverrirs Gudnasons), kuri šķiras ar mīlestību. Vismaz cenšas to nosargāt, tāpat kā savus trīs bērnus – lomās paša Palmasona bērni Ida, Porgils un Grimurs – un arī sunīte Panda, kura nesen kā saņēmusi  "Palmas suņa" balvu. Lauleņiem uzsākot šķirtu dzīvi, abus šķir ūdens – Anna paliek uz sauszemes, atgriežoties pie vizuālās mākslas un turpinot rūpēs par trim bērniem, bet Magnuss pavada laiku zvejas izbraucienos uz kuģa un mēģinot saprast, kas viņu starpā ir noticis. Abi pievelkas, atgrūžas, ogo un ļaujas kaisles atplūdiem – tik cilvēcīgi un nepiespiesti, Palmasonam eleganti pludinot un brucinot dokumentārā un aktierkino krastus. Kad tiekos ar Palmasonu saules pielietajās Kannās, viņā mājo miers. Iepriekšējā vakarā silti uzņemtā “Mīlestība, kas paliek”, kas rudenī būs skatāma Latvijā, jau drīz vien pieteikta kā viens no gada ekrāna notikumiem. Filma uzņemta Palmasona dzimtajā pusē – nelielā fjorda ciematā valsts dievidu daļā – un tapusi uz 35mm filmlentes. Tajā iezogas Islandes dievidaustrumu dabas faktūras, kuras redzētas “Dievzemē” – viļņu bangas, dzīvās radības, floras bagātības un nenogurdināmais vējš – arī tie pārtop par filmas “ģimenes locekļiem”. “Dievzeme” ienākusi arī citā veidā, proti, Palmasons daļu jaunākās filmas ainu uzņēmis uz iepriekšējā darba filmas lentes pārpalikumiem. Režisors cikliski licis materiālu pie materiāla, mēģinājis ainas kopā ar bērniem un veidojis 21. gadsimta “Laulības dzīves ainas”. Allaž atvērts un ziemeļnieku manierē piezemēts, viņš dalās filmas tapšanas stāstā un tajā, kāpēc politika allaž iekrāso mūsu pasauli, ja mēs par to nemaz nedomājam. Lai gan filma šķetina laulāta pāra attiecības šķiršanās laikā Islandes dabas ainavās, mijoties gadalaikiem, tajā ir daudz sirreālu elementu. Kā jūs nonācāt līdz tik maģiskai intonācijai? Hlīnurs Palmasons: Pirmo filmas ainu, kurā mājas jumts tiek pacelts augšup, mēs nofilmējām 2017. gadā. Filma ir tapšanā ļoti ilgu laiku – tiesa, vien tās fragmentārā [atsevišķu ainu] nozīmē. Maģiskais reālisms, kā to citi dēvē, filmā ienāca, jo es centos būt rotaļīgs un ļaut filmai darīt to, ko tā pati vēlas. Reizēm tas nozīmē to, ka tu vari būt muļķīgs, vai atļauties darīt pirmo, kas iešaujas prātā. Vēlējos tā darīt un skatīties, kas notiks tālāk. Gluži kā Alans Ginsbergs reiz sacījis, ka pirmā doma ir pati labākā doma. Man liekas, ka viņš vienmēr pārrakstīja savus darbus – arī es pārrakstīju šīs filmas idejas. Filmēt un attīstīt filmu tik ilgi deva iespēju man reaģēt uz tapušo materiālu – es nofilmēju epizodes un tad tās attīstīju Zviedrijā. Saņemot atpakaļ filmas materiālu, es noskatījos un reaģēju, turpinot rakstīt. Tā ir reaktīva filma. Ja kaut kas ir redzams un noticis filmā, tā visbiežāk ir mana reakcija uz iepriekš tapušo materiālu. Tā pavisam noteikti ir atšķirīga filma no mana iepriekšējā darba. “Mīlestība, kas paliek” ir patiesi mājas kino. Burtiski. Tajā ir daudz elementu no jūsu iepriekšējām filmām: redzami jūsu trīs bērni un aktieri, ar kuriem esat iepriekš strādājis, piemēram, Ingvars Sigurdsons. Tāpat arī ainas, kas tapušas pirms daudziem gadiem. Esat teicis, ka šī filma ir par “atrašanu un plānošanu” – vai varat dalīties tajā? Hlīnurs Palmasons: Jā, man bija sajūta, ka laiks iet strauji uz priekšu. Kad es atgriezos atpakaļ darba procesā, man šķita, ka tik daudz kas notiek apkārt un laiks iet uz priekšu, kuru nav iespējams notvert. Tu redzi, kā bērni aug – tu pat vari  to ieraudzīt –, un es nodomāju: sasodīts, man to vajag nofiksēt vai ar to strādāt, iekams viņi ir prom no ligzdas. Mēs nopirkām 35mm kameru, un tā allaž bija manā mašīnā. Ja es redzēju kaut ko, ar ko spēju savienoties, to filmēju. Piemēram, daudzas ainas no “Mīlestība, kas paliek” ir tapušas uz “Dievzemes” filmas lentes pārpalikumiem – es tos ievietoju kamerā un filmēju debesis vai ko citu. Šo materiālu izmantoju, lai attīstītu scenāriju, un līdz ar to varētu teikt, ka tai ir “mājas kino” sajūta. Tā tieši ir jūtama.

Kā sadzīvot ar pagātnes traumām? Karš, genocīds, kad viena ļaužu grupa nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāma laikmetīgās dzejas personālizstāde “Pārejošā iznīcība”, kuras autors emets ezells atgriežas pie dzimtas saknēm. Viņa dzimtai piederīgos 1915. gadā cara valdība no Sabiles deportēja uz Krievijas vidieni, uzskatot ebrejus par politiski neuzticamiem. Raidījumā Augstāk par zemi stāsts par šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmo laikmetīgās dzejas personālizstādi “Pārejošā iznīcība”. Izstādes autors emets ezells jau apzinīgā vecumā uzzinājis līdz tam noklusētās savas dzimtas vēstures lappuses. Viņa senči pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Sabilē, līdz 1915. gadā cara valdība šo ģimeni masu deportācijās pārveda uz Krievijas vidieni. Deportācijas, karš, genocīds - kad viena ļaužu grupa, nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Kā vārdā vara toreiz pārvietoja cilvēkus, izpostot viņu dzīves vidi, iznīcinot valodu, tradīcijas? Kāda izskatās Sabile? Un ko iesākt ar nesadziedināmām pagātnes traumām? Jau trešo gadu emets ezells vasarās brauc uz Latviju, apmetas Pedvāles mākslas parka Starptautiskajā mākslinieku rezidencē, kur veic kultūras pētījumus un kā mākslinieks strādā ar šīm tirdošajām tēmām. Šovasar viņš ar izzināto un piedzīvoto gatavs dalīties Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmajā izstādē.  

Svētdien, 13. aprīlī, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē uz kamermūzikas vakaru "Skandināvijas skaņas" aicina divi jauni Latvijas mūziķi - vijolnieks Ankits Tripathi un pianiste Ērika Jākobsone, piedāvājot soma Žana Sibēliusa un norvēģu Edvarda Grīga un Bjārnes Brūstada skaņdarbus.  ​Ankits studē Lielbritānijā Karaliskajā Mūzikas koledžā pie Sašas Roždestvenska, bet Ērika meistarību apgūst Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesoriem Sergeja Osokina un Hertas Hansenas, kā arī Folkwang Mākslas Universitātē Vācijā pie Jevgēnija Sinaiska. Ar abiem mūziķiem tikās Ieva Zeidmane, izvaicājot par gaidāmā koncerta programmu, satikšanos mūzikā, studijām un šī brīža aktualitātēm. Ērika Jākobsone: Pašlaik ļoti daudz nodarbojos ar kamermūziku, visvairāk sadarbojos ar vijolniekiem. Man šobrīd Vācijā ir iedoti četri vijolnieki un divi kameransambļi. Iesāku jaunu posmu savā dzīvē. Pirms daudz ļoti daudz spēlēts solo, piedalījos J. Vītola Starptautiskajā pianistu konkursā, arī meistarklasēs, kur iepazinos ar daudziem mūziķiem no Vācijas un Nīderlandes. Ankits Tripathi: Daudz spēlēju koledžā, koncertos, arī kamermūziku ar draugiem - trio, kvartetus. Man ir arī oktets, ar kuru plānojam spēlēt Mendelszona oktetu. Kā jūs abi satikāties? ĒJ: Mūs sapazīstināja pedagoģe. Mēs viens par otru bijām tikai dzirdējuši, bet pazīstami nebijām. Viņa piedāvāja saspēlēties kopā, un mēs piekritām. Vakar pirmo reizi satikāmies mēģinājumā un mums veidojas ļoti laba sadarbība. Tā ir lielajā mūzikas dzīvē - jums ir viena tikšanās un jāspēj uzreiz būt ļoti, ļoti uzmanīgiem vienam pret otru. AT: Un jāklausās. Kamermūzikā vienam otru jāklausās, neatkarīgi no mūziķu skaita. Kas ir laba kameransambļa pamatā? Kādas kvalitātes gaidāt no saviem saspēles partneriem? ĒJ: Svarīga ir kopējā elpošana, kā mēs kopā diriģējam, kā mēs kopā dziedam, kā muzicējam. Un idejas. Ja sakrīt idejas, tas ir ļoti forši, un mums ar Ankitu ļoti daudz kas sakrīt. Mēs ļoti daudz ko jūtam līdzīgi. AT: Jā, piekrītu Ērikai. Klausīšanās ir vissvarīgākā pazīme kamermūzikā. ĒJ: Un man ļoti patīk sadarboties ar citiem mūziķiem. Ar vijolniekiem kaut kā dzīve ļoti bieži saved kopā (smejas).  

Šodien, 27. martā, Starptautiskajā teātra dienā, Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā vairāki notikumi: Smiļģa kabinetā risināsies sarunas ar Latvijas Nacionālā teātra aktieriem Lauru un Uldi Siliņiem, kā arī  tiks atklātas divas izstādes. Muzejā un dārzā būs apskatāma  izstāde „Latviešu teātra personības un izrādes Eiženijas Annas Freimanes fotogrāfijās”, kā arī „Skatuves mākslinieku šarži”.

Pieminot starptautisko Sieviešu dienu, stāsts par pirmajām Latvijas sociāli aktīvajām sievietēm. Latvijā sievietes apvienoties sabiedriskās organizācijās sāka pēc Pirmā pasaules kara, kad bija spiestas pārņemt karā zaudēto vīriešu pienākumus, un secīgi arī uzstāt uz savām tiesībām. Vēsturnieces Ineta Lipša un Aiga Bērziņa-Kite šobrīd gatavo Latvijas  Sieviešu organizāciju padomes dibināšanas simtgadei veltītu izdevumu Latvijas Nacionālajā arhīva avotu sērijā. Grāmatā būs apkopoti gan tā laika sieviešu organizāciju protokoli, gan arī tiek veidota biogrāfiska vārdnīca par tajos minētajām sievietēm.  Sieviešu dienu svinēt sāka Amerikas Savienotajās valstīs, 1909. gadā tolaik Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. Gadu vēlāk, jau Otrās internacionāles VIII kongresa ietvaros Kopenhāgenā notikušajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Latvijā starptautisko sociālistisko sieviešu dienu sāka svinēt 1924. gadā, to svinēja marta beigās, nenosakot konkrētu datumu. Šai dienā tika rīkotas sieviešu masu sapulces, kuras organizēja Latvijas Sociāldemokrātu un strādnieku partijas sieviešu centrs ar Klāru Kalniņu priekšgalā. Iedibinātā tradīcija turpinājās līdz 1935. - 40. gadam, kad pamazām visas partijas Latvijā tika aizliegtas, un secīgi – arī to rīkotie pasākumi. Mans vārds ir Anda Buševica, un es svinu Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu, jo saskatu tajā jēgu. Padomjlaikā iedibinātais 8. marts ir tā diena, kad es pieminu savas dzimtas un arī Latvijas vēstures stiprās sievietes. Un mums ir ko svinēt. Šogad aprit simtgade kopš pirmās Latvijas sieviešu konferences un Latvijas sieviešu organizāciju padomes dibināšanas. Šim notikumam veltīts Latvijas universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta gada garumā Siguldas novadā rīkotais pasākumu cikls “Rīts ar literatūrzinātnieku”. Bet gada noslēgumā Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijā plānots izdot Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolus  (1925-1940) ar zinātniskajiem komentāriem un biogrāfisku vārdnīcu. Pie šī izdevuma strādā divas Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša, kuras tad nu arī aicināju uz sarunu. Viena no sadaļām Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijas topošajā izdevumā, ir  biogrāfiskā vārdnīca par visām Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolos   minētajām sievietēm. Izdevuma autores Ineta Lipša un Aiga Bērziņa Kite paraugam atsūtījušas šķirkli par vienu no redzamākajām sievietēm politiķēm – Bertu Pīpiņu. Dzimusi 1883. gadā. Codes Spārniņos rentnieka ģimenē, mācījās Bauskā Beķera proģimnāzijā. Ģimnāzijas izglītību nepabeidza, jo vajadzēja pelnīt iztiku. Taču ar iegūto izglītbu pietika, lai viņa varētu strādāt par guvernanti, un tādā veidā aizceļoja uz Harkivu Ukrainā, vēlāk Berlīni, Vācijā, visurs izmantojot pašizglītības un izglītojošu kursu apmeklējuma iespējas. Pēc atgriešanās Latvijā laulība ar literatūras kritiķi, latviešu sociāldemokrātiskās preses redaktoru Ērmani Pīpiņu-Vizuli ievērojami uzlabo viņas sociālo statusu. Berta Pīpiņa ir trīs bērnu māte, pēc vīra nāves 1927. gadā pārņem arī viņa uzņēmējdarbību, paralēli ieņemot dažādus politiskus amatus. Bertas Pīpiņas biogrāfijā patiesi pārsteidz daudzpusība. Taču Ineta Lipša uzreiz arī norāda, ka Bertas Pīpiņas stāsts nav gluži tipisks savam laikam. Latvijas Sieviešu organizāciju padomes veidošana tika uzsākta 1925. gada vasarā, bet lēmums par šādas organizācijas izveidi tika apstiprināts Pirmajā Latvijas sieviešu konferencē, kas notika 1925. gada 26.–27.septembrī. Šogad atzīmējam šīs organizācijas dzimšanas simtgadi, lai arī oficiāla statūtu izstrāde un organizācijas reģistrēšana Rīgas apgabaltiesā ieilga līdz par 1929. gadam. Tā darbojās līdz 1940. gadam, kad autoritārā režīma apstākļos tās darbība tika izbeigta.

Lāči Berlīnē sadalīti. 75.starptautiskā Berlīnes kinofestivāla galveno balvu – "Zelta lāci" – saņēmis norvēģu režisors Dāgs Juhans Heugerūds par filmu "Sapņi (sekss, mīlestība)" ("Dreams (Sex, Love"). Tas ir stāsts par pirmo mīlestību, seksualitāti un literatūru. Kultūras rondo runājam par Latvijas profesionāļu darbu Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā un spilgtākajiem kinodarbiem šī gada filmu programmā. Diskutē kinokritiķe Dārta Ceriņa un producents Gints Grūbe, attālināti kinokiritiķe Elīna Reitere. Latvija Berlīnē izpelnījās uzmanību ar filmu restauratoru darbu un ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu. Raidījumā noslēgumā Dārtas Ceriņas intervija ar aktieri Larsu Eidingeru Viena no 75. Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla filmām, kas izpelnījās īpašu uzmanību, bija festivāla atklāšanas filma “Gaisma” (The Light, 2025). To režisējis 90. gados un agrīnajos divtūkstošajos par vācu kino reanimatoru dēvētais Toms Tikvers. Satīriskajā ģimenes dramēdijā “Gaisma” sastopam Berlīnē dzīvojošu vidusšķiras ģimeni, kurā “katrs gatavo vakariņās savu mazo zupu un no nakts līdz rītam viens otram nepievērš uzmanību”. Reklāmists Tims (Lars Eidingers), Āfrikas mākslas organizācijas menedžere Milena (Nikoleta Krebica), bērni Frīda un Jons ir viens par otru atšķirīgāki, un, sastopoties ar sīriešu sievieti, viņu dzīves izmainās. Filmas žanriskie un tematiskie vaibsti mainās vairākas reizes – sociāla drāma, ielu mūzikls, satīra par apjukušajiem un paēdušajiem eiropiešiem, misticisma nobarota alegorija par vāciešu un bēgļu atiecībām –, padarot filmu par neticami blīvu analīzi un komentāru par mūslaiku vāciešu ģimeni un tās ideju. Šajā raibajā kolāžā nemainīgi spilgts un savā ekrāna organikā atraisīts ir vācu aktieris Larss Eidingers, kurš Berlinālē tapušajā sarunā piesaka, ka viņa tēls Tims ir zināms alter ego režisoram Tikveram. Eidingers ir viens no hameleoniskākajiem šobrīd Eiropā strādājošiem aktieriem, kurš ir Berlīnes "Schaubühne" teātra trupā kopš 1999. gada. Par Eidingeru sacīts, ka viņš ir izcilākais Šekspīra interprets uz skatuves, par kuru retais ārpus Vācijas ir dzirdējis. Sarunā viņš dalās ne tikai par filmas “Gaisma” nozīmi nokaitētajā politiskajā klimatā, improvizāciju kā spēju uzņemties atbildību par savām kļūdām un to, kāpēc nepieciešams pārskatīt attiecības ar laikmetu, kad pēdējā mēneša laikā pasaule apliecina haosa kārtību.

Tāpat kā Latvijas kino, arī kaimiņiem lietuviešiem šis ir bijis panākumiem bagāts gads. Īpašu uzmanību Lietuvas kino izpelnījās šovasar Lokarno kinofestivālā Šveicē, kur galvenās balvas saņēma divas lietuviešu filmas. Rudenī Kultūras rondo jau tikāmies ar filmas „Sausi slīkstot” režisoru Laurīnu Bareišu, bet tagad piedāvājam iepazīt vēl vienu ļoti interesantu lietuviešu kino jaunās paaudzes vārdu - režisori Sauli Bļuvaiti (Saulė Bliuvaitė). Viņas filma „Toxic” jeb „Izlecējas” bija nominēta arī šā gada Eiropas Kinoakadēmijas balvai kā labākā debijas filma. Filmā „Izlecējas” ir kāda spilgta epizode, kurā galvenā varone, 13 gadus vecā Marija modeļu kastingā angliski mēģina izstāstīt, ka ir metru septiņdesmit pieci gara, viņai patīk rozā krāsa un suņi, bet aizkadrā vīrieša balss pieglaimīgi saka: „Skaistulīt, neesi tik kautrīga, pasmaidi!” Šo fragmentu filmas veidotāji izvēlējušies arī treilerim jeb kaceklim, liekot domāt, ka galvenais stāsts būs par mazgadīgu modeļu biznesu Austrumeiropā. Tomēr, kad pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas tiekamies „Zoom” intervijā ar režisori Sauli Bļuvaiti, viņa stāsta, ka modeļu kastingus izmantojusi tikai kā sev pazīstamu vidi, lai runātu par ko sev svarīgāku. „Man tas ir stāsts par sevis meklējumiem, kad tu esi 13 gadus veca meitene un cilvēki uz tevi sāk skatīties citādi nekā iepriekš. Tevī sāk redzēt jaunu sievieti, lai gan tu vēl esi bērns. Cilvēki tevi redz citādāk, nekā tu pati jūties. Tev regulāri nākas pieredzēt aizskarošus vārdus, aizskarošu rīcību, un tas ir bailīgi. Es šajā filmā ieliku daudz situāciju no dzīves, dažas frāzes pat vārdu pa vārdam, jo tāda bija arī mana 13-14 gadnieces realitāte. Arī es pusaudža gados piedalījos dažos modeļu kastingos, bet tas nebija nekas nopietns. Tas toreiz vienkārši bija veids, kā pavadīt brīvo laiku – kopā ar draudzenēm pēc skolas aiziet uz kādu kastingu, pafotografēties… Tas ir vecums, kad vienkārši gribas būt smukai, populārai un saņemt apliecinājumu, ka tu iederies. Izklausās sekli, bet tīņa gados tam iet cauri gandrīz visi. Tu redzi skaistas sievietes skaistās drēbēs uz žurnālu vākiem vai soctīklos, un tev liekas, ka tu arī varētu tikt pie šīs spozmes, ja iestātos kādā modeļu skolā. Un ja esi gadījusies tieva un gara, tad daudzi saka – o, tu varētu būt modele! Vismaz manos pusaudža gados tā bija.” Par modelēm sapņo kļūt arī filmas „Izlecējas” galvenās varones Marija un Kristina kādā industriālā Lietuvas nomalē, kuras vietējā modeļu skola baro ar cerībām strādāt Parīzē un Tokijā, prasot naudu par arvien jaunām mācībām un fotosesijām. Šaubīgo modeļu biznesu viņa izmantojusi kā sava veida simbolu „viltus cerību pārdevējiem”, kuri izmanto cilvēku vājības, sapņus un reizēm arī izmisumu.  Latvijā filma „Izlecējas” šoruden tika rādīta vairākos izpārdotos seansos Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Festivāla radošā direktore Sonora Broka atceras, ka lēmumu iekļaut to festivāla konkursa skatē pieņēma uzreiz pēc filmas noskatīšanās. Un tas bija vēl pirms filmas panākumiem Lokarno kinofestivālā. Pašlaik nav zināms, vai Saules Bļuvaites filma „Izlecējas” jeb „Toxic” vēlreiz nonāks Latvijas kinoteātros. Bet režisore jau strādā pie nākamās filmas idejām un teic, ka jūt lielu brālību un atbalstu no savas paaudzes lietuviešu kinorežisoriem, no kuriem jau vairāki sevi ir spoži apliecinājuši starptautiskajā kino vidē. Saules Bļuvaites pirmā pilnmetrāžas filma saņēma Lietuvas Kino centra Debijas filmu programmas atbalstu. Ar nākamo jau būšot grūtāk, jo labu filmu veidotāju skaits Lietuvā – līdzīgi kā Latvijā – aug straujāk nekā kino nozarei pieejamais valsts finansējums.    

Par Eiropas labāko debijas filmu šogad Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanā tika atzīta norvēģu spēlfilma „Armands”, kuru šoruden redzējām arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Tās režisors ir Halfdans Ulmans Tendels (Halfdan Ullmann Tøndel), kura vārdu gribot negribot pavada fakts, ka viņš ir leģendārā zviedru režisora Ingmara Bergmana un tikpat leģendārās norvēģu aktrises Līvas Ulmanes mazdēls. Savukārt galveno lomu filmā „Armands” spēlē viena no šī brīža spožākajām Eiropas aktrisēm Renāte Rainsve (Renate Reinsve). Filma „Armands” ir skolas vecāku drāma, un tās darbība notiek vien dažu stundu amplitūdā, faktiski neizejot no skolas ēkas. Armands ir sešgadnieks, kas iesaistīts vienaudžu konfliktā, un uz skolu tiek izsaukta viņa māte – Renātes Rainsves atveidotā aktrise Elizabete. Otra konfliktā iesaistītā zēna vecāki pārmet Armandam nepiedienīgu seksuālu uzvedību, un skolas vadība neveikli cenšas situāciju atrisināt. Lai arī sākotnējā konflikta centrā ir bērni, viņi filmā neparādās. Mēs redzam tikai vecākus un lielu psiholoģisku spriedzi, kurā patiesībā tiek risinātas pieaugušo attiecības. Kad vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijas tiekos attālinātā intervijā ar filmas „Armands” režisoru Halfdanu Ulmanu Tendelu, kurš pats arī rakstījis scenāriju, viņš atklāj, ka viss sācies nevis ar stāstu, bet gan ar galveno varoni Elizabeti, ko viņš radījis, domājot tieši par aktrisi Renāti Rainsvi. Un ilgi domājis, kādā stāstā viņu ielikt. Tendelam ir 34 gadi, un „Armands” ir viņa pirmā pilnmetrāžas filma. Skolā viņš strādājis gan pilnu laiku, gan paralēli studijām, kuras sākotnēji nebūt nebija kino jomā, bet pie tā vēl nonāksim. Skolotāja profesija Tendelam raisa dziļu cieņu, bet tā noteikti neesot viņējā. Skatoties filmu „Armands”, daudz nākas domāt par to, cik strauji mēdzam izdarīt spriedumus par citiem, reizēm balstoties arī nepārbaudītas informācijas druskās. Īpaši, ja runa ir par ļoti jūtīgiem jautājumiem. Tas bija arī viens no virzītājspēkiem, veidojot filmas galvenos varoņus, saka režisors.

Vai vietā, kur nepastāv valstu robežas, starptautiskām attiecībām ir citāda seja? Tā gribas vaicāt, domājot par to, kā dažādas valstis sadarbojas Kosmosa izpētē. Tomēr Kosmosa izpēte izsenis ir vadīta ar politisku aprēķinu, sākot ar Aukstā kara sacensību, beidzot ar lielām starptautiskām sadarbībām mūsdienās. Kāda ir diplomātijas loma kosmosā? Kāpēc krievu kosmonauti aizvien turpina darbu Starptautiskajā kosmosa stacijā un vai šajā jomā ir citi spēles noteikumi starpvalstu attiecībās? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis un informācijas tehnoloģiju speciālists, amatierastronoms Raitis Misa. Starptautiskos līgumus ratificē daudzas valstis, bet tādu, kas reāli spēj kaut ko darīt kosmosā ir krietni mazāk. Mūsdienās valstu skaits strauji aug, kas kaut ko dara saistībā ar kosmosu.  "Kaut kādiem spēles noteikumiem ir jābūt," atzīst Gints Jegermanis. "Bet skatoties uz pēdējā laika notikumiem, pat ja tos līgumus ratificē, nedz Krievija, nedz Ķīna, varbūt arī citas valstis nemaz netaisās viņus tā nopietni ievērot. Šobrīd var teikt: ja pagājušajā gadsimtā bija cīņa par to, kā nokļūt kosmosā, kā tur nogādāt kaut ko, tagad ir sākusies jauna vēl nevar teikt, ka cīņa, bet principā ir doma par kosmosa kolonizāciju." Raitis Misa piekrīt, ka plāni jau ir sazīmēti un par Mēness kolonizāciju ir konkrēti plāni, par resursu iegūšanu. Varētu būt, ka ir kādas sacensības, bet ne tā, kā tas bija 20. gadsimta 60. gados. Ierasts ir domāt par kosmosu kā par vietu, kas īsti nepieder nevienai no valstīm. Vai nākotnē saglabāsies šis princips un tiešām, piemēram, Mēness netiks sadalīts starp Ķīnu, Ameriku vai vēl kādiem no spēlētājiem? "Ļoti grūti, protams, paredzēt nākotni. Bet šobrīd, ko mēs zinām, ir ka jau nākamgad ir plānoti amerikāņu ekspedīcija uz Dienvidpolu, uz Mēnesi, jo Dienvidpols nav tik labi pazīstams, un tur runā par to, ka tur esot ūdens vai vismaz tur ir ledus," komentē Gints Jegermanis. "Es neesmu kodolfizikas speciālists, taču, ja mēs domājam par to, kā vajadzētu risināt Zemes..., visa šī sasilšana un pārējās klimata problēmas, tad viena no jomām ir kodolenerģija. Un daudzi zinātnieki šobrīd strādā pie tā sauktās kodolsintēzes. Ja izdosies, tad tā būs ļoti lēta un iedarbīga, ļoti jaudīga enerģija, kas dos visiem labumu. Bet, lai tā attīstītos, ir vajadzīgs hēlijs trīs. Uz Zemes tā nav tik daudz, bet uz Mēness ir. Līdz ar to noteikti, ka būs cenšanās apgūt šos resursus. Bet ne tikai, jo arī mēs runājam par retajiem metāliem, un, ja mēs gribam veikt pāreju uz zaļo enerģiju, tīro enerģiju, baterijas, saules baterijas, citas lietas, ir vajadzīga retie metāli. Un tas apjoms, kas būs vajadzīgs tuvākajās desmitgadēs, ir nenormāli liels pret to, kas ir līdz šim izrakts un apstrādāts. Mēness arī varētu būt viens no resursiem." Kā juridiski sakārtot, kurš paņems un kura īpašumā nonāks resursi, kas ir uz Mēness?  "Uz šo atbildes šodien nav. Visticamāk, kas pirmais brauc, tas pirmais maļ," vērtē Gints Jegermanis. "Patlaban ir arī runas par to, ka, piemēram, ja amerikāņi, viņi ir noskatījuši kaut kādus padsmit laukumus, teiksim, 15 reiz 15 kvadrātkilometru lielumā, kur varētu nosēdināt kādu ierīci. Un kas notiek, ja Ķīna arī grib nosēdināt šo ierīci kaut kur tuvumā? Šobrīd šī ir galīgi pelēkā zona, bet skaidrs, ka tur cīkstēšanās notiks, jo visur, kur skaties, ir ASV un Ķīnas sacensība, un kosmosā tieši militārajā jomā tā ir šobrīd, es teiktu, ļoti, ļoti agresīva un izvērsta. Ja kādreiz vismaz kodolieroči kontekstā bija ASV un Krievijas, nu PSRS, bet es to sauktu par Krievijas sacensību, tad šobrīd ir trīs spēlētāji, un tā arī pasaulē pilnīgi jauna situācija, kad ir ASV plus Ķīna un Krievija vai atsevišķi Ķīna un Krievija. Un tas pats arī ir kosmosa. Ļoti daudz šobrīd tiek runāts par visādiem pretsatelītu ieročiem, ko Ķīna ir spērusi milzīgus soļus uz priekšu."

Krievija Kurkas apgabalā sapulcējusi kopumā 50 000 karavīru lielus spēkus, lai atkarotu zaudēto teritoriju. Kaujas operācijās Kurskas reģionā, domājams, iesaistīs arī aptuveni 12 000 Ziemeļkorejas karavīru. Briselē uzklausa sešus Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas izvirzītos kandidātus priekšsēdētājas izpildvietnieku posteņiem. Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē spriež par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darba organizācijas izmaiņām, tostarp brigāžu skaita samazināšanu naktīs un jauna hospitalizācijas principa ieviešanu. Saeimas komisija nevirza tālāk Nacionālās apvienības priekšlikumu liegt strādāt Latvijas skolās Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem. Starptautiskajā datorprasmju un informācijpratības pētījumā "ICILS 2023" Latvijas skolēnu sniegums novērtēts ar 509 punktiem, ieņemot septīto vietu 31 valsts vidū, liecina pētījuma pirmie rezultāti.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas mērojam ceļu pāri Atlantijas okeānam uz Centrālmeriku, kur tās ziemeļaustrumos atrodas Beliza - maza valsts ar krāšņu un bagātīgu ekosistēmu, kur sastopams viss no tropu lietusmežiem un savannām līdz koraļļu rifiem Karību jūrā. Valsts atrodas 9000 km attālumā un robežojas ar Meksiku un Gvatemalu. Belizā atrodas otrs lielākais barjerrifs pasaulē, kas ir iekļauts arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Barjerrifā atrodas vairāk nekā 500 zivju sugu un simtiem koraļļu veidu, taču tūristu vidū galvenais apskates objekts ir tā sauktais Lielais Zilais caurums. Tas ir nevis Alberta Einšteina teorijā konstruētais melnais caurums, bet gan, praktiski runājot, liels caurums jūras gultnē. Pateicoties izcilajam franču okeanologam Žakam Kusto, 20. gadsimta beigās vieta ir kļuvusi par vienu no populārākajām niršanas ar akvalangu vietām pasaulē. Šī cauruma platums ir 318 m un tā gultne sniedzas 124 metru dziļumā. Sākotnēji valsts galvaspilsēta atradās Belizsitijā, taču pēc postošās viesuļvētras "Hattie" 1970. gadā galvaspilsēta tika oficiāli pārcelta uz Belmopanu, padarot to par vienu no jaunākajām galvaspilsētām pasaulē. Beliza ir arī vienīgā valsts Centrālamerikā, kurā oficiālā valoda ir angļu. Lai gan lielākā daļa sabiedrības runā spāņu un beliziešu kreolu valodā, angļu valoda tiek izmantota kā "lingua franca". Papildus ir nepieciešams pieminēt, ka Beliza ir arī pazīstama ar savu uzsvaru uz vietējo kultūru un virtuvi, tāpēc valstī nav bijusi vajadzība ievest ātrās ēdināšanas ķēdes. Belizieši tā vietā dod priekšroku vietējām ēstuvēm, kurās uzmanības centrā ir Belizas virtuve, piemēram, rīsi un pupiņas ar sautētu vistu. Belizā dzīvo ap 415 000 iedzīvotāju, un interesanti, ka valstī ir zemākais iedzīvotāju blīvums visā Centrālamerikā, jo tur, kur Latvijā ir apmēram 30 cilvēku uz vienu kvadrātkilometru, Belizā - tikai 18 cilvēku. Paši beliezieši par to priecājas, uzsverot, ka visi pazīst visus, padarot sabiedrību nepiespiestu un iekļaujošu. Ceļotājiem būtu jāņem vērā, ka beliziešu starpā ir raksturīgi vadīties ne pēc ielu nosaukumiem, bet gan pēc noteiktiem objektiem, izmantojot orientierus, piemēram, sakot “pagriezieties pa kreisi pie lielā mango koka” vai “tieši aiz sarkanās mājas”. Tad tikai atliek saprast, kā izskatās mango koks un cerēt, ka ir tikai viena sarkana māja ceļā laikā... Vēsturiski valsts bija daļa no maiju civilizācijas, kas uzplauka mūsdienu Meksikas, Gvatemalas, Hondurasas un Belizas teritorijās. Maiji uzcēla lielas pilsētvalstis, tostarp Karakolu, Ksunantunihu un Lamanai, kas kalpoja kā tirdzniecības, reliģijas un kultūras centri. Ap 10. gadsimtu maiju civilizācija sāka piedzīvot panīkumu, iespējams, pārapdzīvotības, resursu izsīkuma un karadarbības kombinācijas dēļ. Par spīti civilizācijas pagrimumam mūsdienu Belizā ir sastopamas vairāk nekā 600 vēsturisko vietu un seno maiju pēcteči dzīvo visā Belizā, īpaši Toledo un Stenkrīkas dienvidu reģionos, pārstāvot trīs atšķirīgas maiju grupas. Katrai no tām ir unikāla kultūras prakse, valodas un tradicionāls apģērbs, kas atspoguļo viņu mantojumu. Turpinot par vēstures notikumiem, protams, neiztiekam bez eiropiešu ienākšanas, un pirmie bija spāņi, kas Belizā ieradās 16. gadsimtā, pretendējot uz teritoriju, taču galu galā nespēja nodibināt pastāvīgu klātbūtni seno maiju pretestības un reģiona izaicinošās ainavas dēļ. Britu kolonisti, galvenokārt kokgriezēji, kas meklēja sarkankoku un baļķi, sāka ierasties valstī 17. gadsimtā, izveidojot nelielas apmetnes. Spāņi mēģināja britus padzīt, taču briti galu galā nodrošināja kontroli, 1862. gadā formalizējot Belizu kā koloniju, kas sākotnēji bija pazīstama kā Britu Hondurasa. Britu klātbūtne Belizā rezultējās ar ekonomikas augšupeju un iedzīvotāju skaitu palielināšanos, Belizas neatkarīgas pastāvēšanas centieni rezultējās tikai 1981. gadā valstij iegūstot neatkarību un pievienojoties Britu Sadraudzībai. Šeit gan jāpiemin, ka ne jau Lielbritānija pretojās Belizas neatkarības centienu pilnveidošanā, bet gan kaimiņvalsts Gvatemala uzsverot, ka Belizas teritorija būtu jāiekļauj Gvatemalas teritorijā un tikai pēc Lielbritānijas aizsardzības atbalsta apliecinājuma, neatkarība tika iegūta. Diemžēl strīds ar Gvatemalu arī turpinās mūsdienās, un 2019. gadā panāca jaunus pagriezienus abām valstīm oficiāli vēršoties Starptautiskajā tiesā. Jāpiebilst, ka galējs lēmums vēl nav pieņemts, taču pateicoties Lielbritānijas drošības garantijām un starptautisko organizāciju statūtiem, Belizas teritorija atrodas drošībā. Beliza ir bijusi viena no Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) veidotājvalstīm, aizstāvot mazu un attīstības valstu intereses organizācijas veidošanas procesā. Šobrīd PTO ir viena no svarīgākajām starptautiskajām organizācijām pasaulē, tāpēc vēlējāmies noskaidrot, kāda ir PTO iespējamā nākotnē tieši šodien (5. novembrī) notiekošo ASV prezidenta vēlēšanu kontekstā. Lūkojoties pēc atbildes, vērsāmies pie Renāra Danelsona, kurš ir Latvijas Republikas Pastāvīgās Pārstāvniecības ANO un citās starptautiskajās organizācijās Ženēvā pastāvīgā pārstāvja vietnieks. ASV prezidenta vēlēšanas, šīs pasaules ietekmīgākā amata vēlēšanas, var izšķirt tostarp arī PTO nākotni, jo kritikas par to, cik šī organizācija ir novecojusi un kļuvusi problemātiska, ir daudz un katram no kandidātiem, gan Harisai, gan Trampam var būt izšķiroša loma, vai PTO vispār netiks likvidēta. Bet atpakaļ pie Belizas un konkrēti – tās ekonomikas. Beliza ir maza, atvērta ekonomika, tūrismam veidojot valsts ekonomikas mugurkaulu un sastādot 40% no IKP un nodarbinot 30% iedzīvotāju. Belizas barjerrifs, arheoloģiskās vietas un ekotūrisms piesaista tūristus, īpaši no ASV un Kanādas. Jāpiemin, ka arī lauksaimniecība joprojām ir būtiska ekonomikas sastāvdaļa, Belizai galvenokārt eksportējot cukuru, banānus un citrusaugļus. Runājot par dabas resursiem, 2000. gadu sākumā Beliza atklāja nelielas naftas rezerves jūrā, tomēr kopš tā laika ražošana ir samazinājusies, un valdība vides apsvērumu dēļ ir ieviesusi aizliegumus urbšanai jūras gultnē.

Pagājušajā gadā pirmo reizi Latvijas nacionālā dzejas slama uzvarētāja Liene Tīģere piedalījās Eiropas čempionātā. Kā augusi dzejas slamu tradīcija Latvijā, un kā tā atšķiras no citvalstu dzejas slamiem?  “Dzejas slams” – tā ir dzejnieku sacensība, kur dzejnieki izpilda savus oriģināldarbus auditorijas priekšā, un žūrijas vai skatītāju balsojumā tiek noteikts šīs sacensības uzvarētājs. Slamā skandētā dzeja atšķiras no tās, kādu esam paraduši baudīt dzejas krājumu lappusēs, dzīvā izpildījumā milzīga nozīme ir priekšnesumam, notika kontekstam, pārsteiguma momentam. Slameri pārģērbjas, laiž gaisā baloniņus, bur priekšnesumā atmosfēru, ironizē viens par otru un pasaulē notiekošo. Pirms gada Latvijas dzejas slama kustība iekāpa plašākos ūdeņos. Pirmo reizi Nacionālā 2023. gada čempionāta uzvarētāja Liene Tīģere no Liepājas piedalījās Eiropas Dzejas slamu čempionātā. Šī gada Nacionālā  dzejas slama uzvarētājs tiks noskaidrots 22. novembrī, Rīgā, Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē. Šobrīd notiek dzejas slamu čemionātu sērija Cēsīs, Liepājā, Rīgā un Daugavpilī, lai izvēlētu nacionālā čempionāta dalībniekus. Dzejas slamu kustības aizsācēja Latvijā ir mākslas centra „Totaldobže” vadītājs Kaspars Lielgalvis. Dzejas slamus Latvijā organizē ne tikai mākslas centrs „Totaldobže”. Dzejas dienu ietvaros regulāri notiek dzejas slams latgaliski “Rogovkys dzejis voga”. Festivālā “Baltā nakts” Latvijas radio norisinājies “Baltais dzejas slams”. Septembra un oktobra mēnesī aktīvi notika dzejas slami visā Latvijā, lai apzinātu dalībniekus Latvijas nacionālā dzejas slama čempionātam 22. novembrī, kas Rīgā, Kokaru zālē. Arī šogad Latvijas čempionam būs iespēja tālāk startēt Eiropas čempionātā. Lienes Tīģeres uzstāšanās Eiropas dzejas slamā. Valters Liberts raksta gan dzeju, gan arī anekdotes Valtera Dakšas izdotajā žurnālā  “Avīzes Nosaukums”. Dzejas slamus gan vada, gan arī pats tajos piedalās, piemēram, šī gada pavasarī notikušajā starptautiskajā Dzejas slamā kinoteātrī “Splendid Palace” Rīgā. Šādi starptautiski dzejas slami tiek rīkoti regulāri, šogad tajā piedalījās kopumā 17 dzejnieki, tai skaitā Eiropas un pasaules dzejas slamu dalībnieki un uzvarētāji. Dzejas slams ar čempioniem Splendid Palace 26.04.2024  Dzejas slamos ir piedalījušies visai atzīti dzejnieki. Sergejs Timofejevs, apvienība Orbīta savos pasākumos risina līdzīgu tēmu, - ka dzeja ir nevis drukāts, bet gan runāts vārds. Toms Treibergs, Inga Pizāne, nupat ieskanējās Liepājas dzejnieces Lindas Skrandas balss. Bet es arī saprotu, kāpēc dzejnieki nejūtas ērti slameru vidē. Dzejas slameri lietā liek gluži citus paņēmienus.  Dzejas slamā ļoti būtisks ir uzstāšanās konteksts. Starptautiskajā dzejas slamā šo pavasar Splendid Palace, 17 dzejnieku konkurencē uzvarēja Eiropas 2023. gada čempionāta uzvarētājs Igaunijas čempions Joonas Veelmaa. Viņš lasīja garu un naivu dzejoli par dzejošanu un dzejnieka likteni, kurā atkārtojās vārdi: “Es esmu dzejnieks, dzejnieks esmu es.”  Neliekuļošu,17 dzejnieku starpā bija daži, kas vienkārši sirga ar verbālu caureju. Protams, arī viņi saņēma aplausus, par drosmi atnākt un uzstāties. Tāpēc Jonas Velmā dzejolis par dzejnieka likteni, bija īsti vietā un laikā, zāle uzsprāga aplausos.

Mazi, izcili un pamanīti – Baltijas valstu kino darbi pēdējos gados piedzīvo īstu uzvaras gājienu starptautiskajos kino festivālos. Šovasar triumfa mirkli prestižajā Lokarno festivālā piedzīvoja Lietuvas kino, kur galvenās balvas mājās aizveda Saules Bļuvaites “Izlēcējas” un Laurīna Bareišas “Sausi slīkstot”, kas ir kopražojums ar Latviju. Abas filmas pašlaik skatāmas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Pirms “Sausi slīkstot” Latvijas pirmizrādes Latvijas Radio pirmo reizi viesojās filmas režisors Laurīns Bareiša (Laurynas Bareiša) un dalījās pārdomās gan par filmas tapšanu, gan par Lietuvas kino vidi un to, cik svarīgi mums pašiem cienīt savu kultūru, lai to cienītu arī citi. Viss sākas kā divu ģimeņu laiska atpūta mājā pie ezera ar paslēpēm, peldēšanos un triviālām sarunām. Divas māsas, viņu vīri un bērni. Filmas vidū visu maina gandrīz traģisks negadījums ar šķietami laimīgām beigām. Pēc tā laiks it kā sadrūp un lineāro ritējumu nomaina saraustītas atmiņu epizodes – gluži kā cilvēkam, kurš pēc traumas atgriežas pie notikušā. Lietuviski filmu sauc „Seses” jeb „Māsas”, bet starptautiski izraudzīts nosaukums, kas medicīniski apzīmē retu parādību – plaušās iekļuvuša ūdens izraisītu smakšanu jau vairākas stundas pēc slīkšanas, bet simboliski raksturo arī filmā redzamās attiecības, - nosaukuma izvēli paskaidro režisors Laurīns Bareiša. Laurīns Bareiša: „Man patika, kā šī metafora strādā arī uz attiecībām, ko redzam filmā – viņi it kā nav atklātā konfliktā, bet starp viņiem valda smacējoša spriedze. Tā ir gan spriedze pāra ietvaros, gan starp abu māsu vīriem…  Tādēļ angliski es paturēju šo nosaukumu.” Bet par neizdzēšamām pēdām, ko cilvēkos var atstāt spēcīgs pārdzīvojums, pat ja viss it kā beidzies labi, Bareiša daudz domājis pēc tam, kad pats no aizrīšanās izglāba savu mazo dēlēnu. Laurīns Bareiša: „Kad sāku rakstīt scenāriju, uzzināju daudzu vecāku stāstus par gandrīz traģiskām pieredzēm saistībā ar viņu bērniem – piemēram, aizrīšanās gadījumiem, slīkšanas gadījumiem, kas varēja beigties slikti, tomēr bērnus izdevās izglābt. Taču tā sajūta, ka varēja notikt traģēdija, paliek. Arī man bija līdzīga pieredze ar savu bērnu, kad viņš aizrijās. Un tas man daudz lika domāt, ko iesākt ar sajūtu, ka viss beidzās labi, tomēr notikušais tevī ir atstājis neizdzēšamas pēdas. Mainās tavs skatījums uz pasauli un to, cik daudz tajā ir briesmu. Kamēr esi viens, esi diezgan bezbailīgs, bet kolīdz tavā aprūpē ir bērns, tu vienmēr bažījies, kas ar viņu var atgadīties. Tas arī bija sākums šai filmai.” Bareiša atzīst, ka viņam nav viegli skatīties šo darbu, jo filma joprojām emocionāli iedarbojas. Tāpēc uz tikšanos ar skatītājiem labprātāk ienākot zālē pēc filmas beigām. Taču filmā ir arī daudz cerības, ka smacējošā sajūta kādreiz pāries.   Lokarno kinofestivālā Laurīna Bareišas filma „Sausi slīkstot” kļuva par notikumu ne vien žūrijai, bet arī Latvijas Nacionālā kino centra vadītājai, kino kritiķei Ditai Rietumai. Laurīnam Bareišam ir maģistra grāds kino režijā, taču interesants ir fakts, ka pirms filmu skolas viņš Viļņas Universitātē ieguva augstāko izglītību matemātikā. Darbā pie filmām abas jomas lieliski papildinot viena otru.

Raidījumā Piespēle par kādu vērienīgu pasākumu, kas notiks tikai trešo reizi vēsturē. Runa ir par Motoru sporta spēlēm, tās dēvē arī par motosporta olimpiskajām spēlēm. Raidījumā viesojas autosacīkšu kontrolētā sānslīdē braucējs jeb drifta pārstāvis un pagājušo spēļu čempions šajā disciplīnā Kristaps Blušs, kā arī Latvijas Automobiļu federācijas pārstāvis Artūrs Virbulis. Starptautiskajās Automobiļu federācijas (FIA) Motoru sporta spēlēs Latvijas komandā startēs seši sportisti, kuri Spānijā cīnīsies par medaļām piecās disciplīnās. Vērienīgās sacensības Valensijā risināsies no 23. līdz 27. oktobrim, pulcējot vairāk nekā 500 dalībnieku. Latvijas komandā būs gan Kristaps Blušs, kurš iepriekšējās FIA Motoru sporta spēlēs izcīnīja zeltu drifta disciplīnā, gan autokrosa piloti Roberts Rumbenieks un Emīls Mirošņiks, auto slaloma pārstāvji Kaspars un Linda Cikmači, kā arī digitālā autosporta lietpratējs Dāvis Bite. Nedēļas topā: Latvijas futbola izlase Nāciju C līgas sabraukumu noslēdz ar 1:1 Fēru salās, pirmais puslaiks viens no sliktākajiem Paolo Nikolato vadībā; Latvijas hokeja izlases aizsargs Kārlis Čukste negaidīti 27 gadu vecumā noslēdz karjeru un kļūs par treneri; Latvijas basketbola izlase uz laiku paliek bez kapteiņa - Dairis Bertāns guvis ceļgala saišu traumu un nespēlēs novembra sabraukumā; Ar Rīgas rajona tiesas spriedumu noslēgusies bijušā basketbola trenera Andra Steļmaha pedofilijas lieta: viņš savu vainu pilnībā atzinis un sodīts ar 400 stundām sabiedriskā darba.

Raidījumu esam veltījuši kosmosam, konkrētāk ķibelēm, likstām un ikdienas sadzīves grūtībām, kas sagaida cilvēkus, dodoties planētas Zeme orbītā. Varbūt esat dzirdējuši, ka kosmosa aparāta "Starliner" tehnisko problēmu dēļ Starptautiskajā kosmosa stacijā uz krietni ilgu laiku atstāti divi astronauti. Misija, kurai bija jāilgst vien nedēļu, izvērtusies daudzos garos mēnešos un šogad Ziemassvētkus astronauti svinēs ar skatu uz Zemi no orbītas. Vai šādi gadījumi ir bieži cilvēka vadītās misijās un kādas nedienas vēl skārušas astronautus mums tuvajā izplatījumā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti, IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa. Pirms tam meklējam atbildes uz jautājumu, kas rodas daudziem, iedomājoties sevi slēgtā šaurā telpā mēnešiem ilgi - kā tikt galā ar klaustrofobiju? Bailes no slēgtām telpām jeb klaustrofobija piemīt aptuveni 12 % pasaules iedzīvotāju. Nereti šī  kaite nāk roku rokā  ar citām fobijām. Kā noteikt to, vai nepatika iekāpt liftā vai ieiet pagrabā ir tikai bailes vai tomēr nopietnāka diagnoze, kā klaustrofobija izpaužas un kā to ārstē, skaidro psihiatrijas profesors Māris Taube. Klaustrofobijas nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda „claustrum” – aizvērt, aiztaisīt un grieķu valodas vārda „phóbos” – bailes. Šī kaite ir klasificēta kā psihiska saslimšana, tā ir neirotisko traucējumu grupa, kura ietilpst trauksmes stāvokļi, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesors, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra „Veldre” vadītājs Māris Taube. Cilvēku pārņem panika, ja viņš atrodas liftā, pagrabā, tunelī, šaurās slēgtas telpās bez logiem, alās arī vilcienā un lidmašīnā. Tiem, kas sirgst ar klaustrofobiju, šādās situācijās paātrinās sirdsdarbība, var būt reibonis, slikta dūša, apgrūtināta elpošana, elpas trūkums, drebuļi, kustību koordinācijas traucējumi.  Vai tiešām tas, ka bērnībā kāds no mums  ir iesprūdis liftā, vai  pārpratuma pēc vai tīši ticis ieslēgts skapī vai vannasistabā, var radīt iepriekšminētos traucējumus?      

4. augustā 37. Starptautiskajā Ērģeļmūzikas festivālā "Rīgas Doms 2024" programmu “Ritmu ainavas ar ērģelēm” piedāvās Rīgas Doma mūzikas dzīves vadītājs un ērģelnieks Aigars Reinis un sitaminstrumentālists Guntars Freibergs, kura rīcībā būs plašs instrumentu klāsts, bet centrālie trīs - marimba, vibrofons un timpāni. Programmā līdzās latviešu komponistiem - Jāzepam Vītolam, Aivaram Kalējam, Maijai Einfeldei un šī gada jubilāram Rihardam Dubram - būs arī franču komponista un ērģelnieka Tjerī Eskeša darbi un amerikāņu skaņraža Niko Mjūlija mūzika. Guntars Freibergs atminas, ka Niko Mjūlija mūziku iepazinis festivālā „LNSO vasarnīca” Ventspilī, kur pēc Mika Magones rosinājuma notika pievēršanās viņa mūzikai: "Tā bija arī pirmā sadarbība ar Aigaru Reini un kopš tā laika esam vairākkārt kopā muzicējuši. Tas bija darbs ērģelēm un marimbai Beaming Music – ļoti interesants, aizraujošs, ar amerikānisku sentimentu." Annas Martas Burves un Guntara Freiberga sarunā - par sitaminstrumentu un ērģeļu dueta specifiku: vai tas ir populārs ansamblis komponistu vidū? Kas ir tas īpašais šādu divu instrumentu saspēlē un vai izaicinājumi šādu duetu arī skar? Guntars novērojis, ka itin bieži komponisti  sitaminstrumentu izmanto kā papildus tembru ērģelēm: „Jokojot saku, ka ērģeles ir tāds milzīgs seno laiku sintezators. Un sitaminstrumenti ļauj piedāvāt vēl dažādus tembrus, kas ērģeļu skanējumā nav iespējami. Un tad kopskaņa kļūst vēl daudz bagātāka un daudzveidīgāka." Izskan arī iespaidi par pagājušu koncertu - 27. jūlijā notikušo Jaunās Baltijas skaņas kvarteta koncertu "Jauno domu dārzs" Cesvaines pilī. Runāts tiek par divu sitaminstrumentālistu - lietuvieša Pāvela Gintera un latvieša Guntara Freiberga - satikšanos ansamblī ar visai klasiskiem instrumentiem un to, kā melodiskam instrumentam būt ritmiskam, bet ritmiskajam - melodiskam. Kā arī aicinājums uz vēl vienu notikumu 4. augusta vakarā kultūrvietā "Hanzas perons", kad Maikla Gordona skaņdarbu sešiem sitaminstrumentiem jeb simantrām ‘Timber' atskaņos Guntara Freiberga vadītais “Koksnes sekstets”.

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids kā pasaule vēlas mūs ieraudzīt, mums pašiem var kļūt par grūdienu skaidrāk apzināties Baltijas tautu saiknes un atšķirības. Tagad jau "Baltijas māsas" ir četras. Vinetai Romānei, Laurai Peleņūtei un Marionai Selgallai pievienojusies Liene Skerbinska. Viņa ir no Latvijas, bet "Baltijas māsas" ar viņu satikās Igaunijā. Liene ir Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas etnomuzikoloģijas studente, apveltīta ar ļoti skaistu, dabisku un spēcīgu balsi. Jau paspējusi piedalīties vairākos mūzikas un teātra projektos, tostarp minialbumā “Treis putneņi”, kurā skan latgaliešu tautas dziesmas komponista Edgara Mākena apdarē. Tagad "Baltiijas māsu" skanējumu papildina arī Lienes kokles spēle. Jau pavisam drīz, 20. jūlijā, Laurita Peleņūte sutartīņu meistarklasi vadīs 2. Starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā "Dabā", kas notiks Latvijā, Ļaudonā, Sāvienas pilskalnā. Tālāk Baltijas māsu ceļš vedīs uz lielāko Baltijas mūzikas festivālu Viljandi Igaunijā. Arī  "The Baltic Sisters” mūzikas albums jau ir ierakstīts, jāgaida tā izdošanas brīdis.

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids kā pasaule vēlas mūs ieraudzīt, mums pašiem var kļūt par grūdienu skaidrāk apzināties Baltijas tautu saiknes un atšķirības. Tagad jau "Baltijas māsas" ir četras. Vinetai Romānei, Laurai Peleņūtei un Marionai Selgallai pievienojusies Liene Skerbinska. Viņa ir no Latvijas, bet "Baltijas māsas" ar viņu satikās Igaunijā. Liene ir Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas etnomuzikoloģijas studente, apveltīta ar ļoti skaistu, dabisku un spēcīgu balsi. Jau paspējusi piedalīties vairākos mūzikas un teātra projektos, tostarp minialbumā “Treis putneņi”, kurā skan latgaliešu tautas dziesmas komponista Edgara Mākena apdarē. Tagad "Baltiijas māsu" skanējumu papildina arī Lienes kokles spēle. Jau pavisam drīz, 20. jūlijā, Laurita Peleņūte sutartīņu meistarklasi vadīs 2. Starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā "Dabā", kas notiks Latvijā, Ļaudonā, Sāvienas pilskalnā. Tālāk Baltijas māsu ceļš vedīs uz lielāko Baltijas mūzikas festivālu Viljandi Igaunijā. Arī  "The Baltic Sisters” mūzikas albums jau ir ierakstīts, jāgaida tā izdošanas brīdis.

37. Starptautiskajā Ērģeļmūzikas festivālā "Rīgas doms", kas norisināsies no 7. jūlija līdz 9. augustam, izskanēs kopumā 15 koncertu. Festivālā atklāšanā svētdien, 7. jūlijā, uzstāsies latviešu ērģelniece Lauma Akmene, kura lielu daļu laika dzīvo un muzicē ASV. Tā kā viņa šobrīd pievērsusies studijām Rīgas Tehniskajā universitātē, aicinājām ērģelnieci uz tikšanos "Klasikas" studijā. Sarunā par koncertprogrammu veidošanu un mūziku, ko radījušas komponistes sievietes. Par kāpšanu kalnos un to, ko Laumas ērģeļu spēlei dod arhitektūras studijas un svarcelšanas treniņi. Arī par pasaules labākajām ērģelēm un iespaidīgākajām dabas ainavām. "Man patīk spēlēt Amerikas katedrālēs, jo tās ir lielākas (kā jau viss tur ir lielāks)," smaidot stāsta Lauma Akmene. "Bet arī Rīgas Domā ir brīnišķīgas, pasaulē zināmas ērģeles, ko man ļoti patīk spēlēt." Koncertu programmās Lauma Akmene līdzās publikai zināmiem komponistiem cenšas iekļaut arī mazāk pazīstamu komponistu darbus. "Savulaik man nāca atklāsme, ka visu mūžu, visā savas karjeras laikā esmu spēlējusi tikai baltu komponistu vīriešu mūziku. Un domāju – kā tas tā var būt? Jo tas nav nekādā veidā loģiski. Sāku meklēt citu mūziku un sapratu, ka nav nemaz tik viegli tādu atrast. Šādas mūzikas izdevēju ir diezgan maz un viņi ir mazi, bet sāku šādu mūziku iepirkt. Tā man bija pilnīgi jauna pasaule, kurā esmu vēl aizvien." Arī Laumai, kā daudziem ērģelniekiem, mēģinājumu laiki nereti ir vēlās vakara stundās, kad baznīcās visas norises ir beigušās. "Jā, man patīk spēlēt naktī, jo apkārt ir klusāks un šķiet, ka var vairāk dzirdēt skaņu. Naktī var likties, ka ērģeles skan skaļāk. Tīri darba ziņā gan vairāk man tīk rīta stundas, kad varu būt produktīvāka. Produktivitāte vairāk būs rīta stundās, bet iespējas – naktī."

Stāsta Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka UNESCO "Pasaules atmiņas" starptautiskajā reģistrā iekļauto masu akciju jeb dzīvo ķēdi "Baltijas ceļš" (turpmāk tekstā – Baltijas ceļš) var uzskatīt par pasaules vēsturē nebijušu treju tautu pašnoteikšanās referendumu jeb tiešo balsojumu par brīvību un neatkarību?  Baltijas ceļš kā tautu solidaritātes fenomens sekmēja ne tikai baltiešu atbrīvošanos no Krievijas, bet atstāja paliekošas pēdas pasaules vēsturē, iedvesmoja un iedvesmo brīvībai citus. Tas tiešā veidā atkārtots 1990. gada janvārī Rietmukrainā no Ļvivas līdz Kijivai, 1990. gada vasarā Kišiņevā, bet 2013. gada 11. septembrī Katalonijā. Kataloņi Baltijas ceļa iespaidā par savu nāciju vienojošo himnu, veidodami savu dzīvo ķēdi, izvēlējās Mārtiņa Brauna dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava". 2019. gada 23. augustā Baltijas ceļš atdzimis arī Honkongas jauniešu protestos pret Ķīnas komunistiem. Baltijas ceļš arvien rāda, kā bez ieročiem var stāties pretī bruņotam pārspēkam un to uzveikt. Tādēļ Latvijas pienākums ir vēsturiskās atmiņas institūcijās glabāt liecības par šo pasaules atmiņas dārgumu. Kā pirmā no tādām liecībām minama Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļas "Latvijas Tautas frontes muzejs" rodamā Latvijas Tautas frontes, Igaunijas tautas frontes Rahvarinne un Lietuvas kustības Sajūdis 1989. gada 15. jūlija parakstītā vienošanās – līdz 23. augustam (tātad – mēneša laikā) organizatoriski un tehniski sagatavoties dzīvās ķēdes izveidošanai. Tas, vai minimālais nepieciešamais cilvēku skaits Latvijas teritorijā tik īsā laikā atsauksies uz Tautas aicinājumu "Visi uz Baltijas ceļa!", bija atkarīgs no simtiem tautas kustības vietējo nodaļu, grupu un katra Latvijas patriota apzinīguma, nacionālās pārliecības, apķērīguma un drosmes – apstākļos, kad Maskava baltiešu protestus pasaulei centās pasniegt tikai kā maznozīmīgas ekstrēmistu saujiņas nemierus. Liecības par to snieguši un joprojām sniedz un aicināti sniegt paši notikuma dalībnieki, tai skaitā vietnē www.thebaltickway.eu. Savukārt Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajam krājumam Baltijas ceļa stāstus ierakstīja 28 sabiedrībai plašāk pazīstami Baltijas ceļa dalībnieki, ieskaitot Baltijas valstu ministru prezidentus. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā atrodamas 300  visdažādākā vecuma Baltijas ceļa dalībnieku personiskās liecības, kas 2014. gadā vāktas pēc UNESCO Nacionālās komitejas ierosmes. Saīsinātā veidā piedāvājam tolaik 24 gadus vecās Viļakas bibliotekāres Viktorijas Stivriškas atmiņas, kas atklāj gan to, ko Latvijas cilvēki juta, gan to, kā viņi savā Baltijas ceļa vietā nonāca... "Mūsu Baltijas ceļa posms bija Rūjienas apkaimes Oleru ciems Jeru pagastā. No Viļakas izbraucām saulainā pēcpusdienā. Līdz Baltijas ceļa sākumam vajadzēja tur nokļūt. Kad autobusā brīvu vietu vairs nebija, papildus tika meklēti ķeblīši, un tālais ceļš varēja sākties. Šoseja mašīnām pārpilna, garām braucošie sveicienam cits citam māja ar sarkanbaltsarkaniem karodziņiem. Veidojās sastrēgumi. Baltijas ceļa dalībniekos valdīja neaprakstāma kopības un vienotības sajūta. Pie Rūjienas nācās gaidīt un dziedāt no līdzpaņemtām dziesmu kladēm, jo pilsētā iebraukt nevarēja, tur veidojās ķēdes posms ar igauņiem, un mūsu mašīnu straumi virzīja uz Jeru pusi. Izkāpjot ceļš sadalījās. Vienā pusē – dzīvā cilvēku ķēde, otrā pusē – autobusi un vieglās automašīnas. Dega ugunskuri, skanēja dziesmas. Iztrūkstošie cilvēki tika aizstāti ar tautiskām jostām. Balvu rajona Baltijas ceļa dalībniekiem bija jāsadodas rokās ar kaimiņiem no Ludzas rajona. Pirms un pēc notika dziedāšana, apspriešanās. Mājās steigties negribējās. Atslēgas vārdi tajā vakarā bija: brīvība, laisve, vabadus, Baltija, Latvija, neatkarība. Baltijas ceļa himna "Atmostas Baltija" trīs valstu valodās lika sariesties asarām visu paaudžu un tautību cilvēku acīs. Neaizmirstamās piecpadsmit minūtes, kurās sadodas rokās triju valstu iedzīvotāji, nav salīdzināmas ne ar ko. Caur radio aparātiem klausījāmies LTF priekšsēdētāja teiktos vārdus par ceļu, kas ejams Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. Tas iedrošināja darīt iespējamo un neiespējamo, lai izrautos no PSRS važām." Maskava un tās vietvalži vēl 23. augusta rītā Latvijā kā visrusificētākajā un krievu militārajām bāzēm visvairāk piedrazotajā posmā Baltijas ceļu mēģināja izjaukt. Tika aizliegta vienīgā iespējamā koordinācijas iespēja – radio tiešraide. Globālo Baltijas ceļu izglāba tādu Latvijas cilvēku kā Viktorija pašaizliedzība, disciplīna un pašorganizēšanās spēja. Paldies par to!

1. jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, Rīgas Latviešu biedrība un Latvijas Bērnu fonds pulksten 14 aicina uz konkursa "Talants Latvijai" 32. sezonas noslēguma koncertu un laureātu apbalvošanu Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē: tieši tāpēc "Atsperi" šoreiz vadām kopā ar diriģentu un šī konkursa māksliniecisko vadītāju un producentu Normundu Dreģi, kurš sarunas gaitā uzsver: "Kokurss "Talants Latvijai" dod labas emocijas un virzību mūzikas pasaulē." Kopā ar Normundu Dreģi ielūkojamies konkursa "Talants Latvijai" vēsturē un šodienā, plašāk runājam par 32. sezonas noslēguma koncertu, skolu atsaucību dalībai konkursā, populārākajiem mūzikas instrumentiem jauniešu vidū un viņu motivāciju piedalīties jauniešu simfonisko orķestru darbībā. Vēl runājam arī par Normunda vadītās Latvijas Orķestru asociācijas darbību un to, kādi ir secinājumi pēc aprīlī notikušā Baltijas valstu Jauniešu simfonisko orķestru festivāla Lietuvā. Ilze Medne: 1. jūnijs tev ir ne tikai svētku diena, bet arī zināmā mērā patīkama darbadiena, jo šodien būs daudz pienākumu, daudz uzdevumu, kas jārisina Rīgas Latviešu biedrības namā, kas jau 32 gadus ir mājvieta konkursam "Talants Latvijai". Cik sen esi saistīts ar šo konkursu? Normunds Dreģis: Šo konkursu mākslinieciski vadīt un producēt man ir tas gods nu jau sesto gadu… Tajā piedalās instrumentu spēles dažādu specialitāšu audzēkņi no Latvijas mūzikas skolām. Katrā ziņā šis konkurss ir viens no vissenākajiem konkursiem Latvijā, un bērniem tā ir lieliska iespēja uzstāties Rīgas Latviešu biedrībā, kura vissenākā latviešu organizācija pasaulē. Vai konkursā kaut kas ir mainījies no tiem laikiem, kad to aizsāka un vadīja Arnolds Skride?  Dažas izmaiņas ir konkursa nolikumā un pašā norisē: piemēram, kopš 2019. gada mums ir konkursa atklāšanas koncerts, kurā iepriekšējā konkursa pirmo vietu laureātiem ir iespēja uzstāties kā solistiem kopā ar orķestri. Tāpat jau otro gadu, ņemot vērā konkursa dalībnieku apjomu, organizējam to trijās kārtās: ir tā saucamais lielais fināls, kur uz vienas skatuves satiekas visi pretendenti uz laureātu diplomiem. Bet pamats patiešām ir palicis nemainīgs – tāds, kādu to iedibināja Arnolds Skride, proti, šis konkurss ir tieši instrumentu spēles specialitāšu audzēkņiem, tajā piedalās mūzikas skolu audzēkņi: bērniem un jauniešiem tiek dota iespēja piedalīties konkursā gan ar savu skolu – kā pirmajā kārtā, kas ir tādā kā koncertcikla formātā; bet otrajā kārtā konkurss norisinās pa instrumentu grupām, bet finālā visi sanāk kopā uz vienas skatuves. Tas nozīmē, ka dalībnieki piesakās nevis individuāli, bet sadarbība norisinās tieši ar skolām? Tieši tā – piesakās skolas, un pirmajā kārtā, kas notiek koncertcikla formātā, katra skola uzstājas ar sagatavotu programmu. Savukārt konkursa žūrijas komisija vērtē un spilgtākos un izteiksmīgākos jauno talantu priekšnesumus izvirza jau uz otro kārtu. Būtībā tas nozīmē, ka sacensība ir ne tikai starp individuālajiem priekšnesumiem, bet kaut kādā ziņā arī starp skolām – tieši aktivitātes un ieinteresētības ziņā? Tā ir. Mums ir daudz aktīvu skolu, kas šajā konkursā piedalās jau vairākus gadus pēc kārtas. Daļa no tām izmanto šo iespēju un katru gadu sagatavo jaunu programmu un uzstājas. Latvijas Bērnu fonds dod balvas arī skolām! Ir tādas īpašās balvas, kas tiek pasniegtas divām skolām, kuras uzrādījušas vislabākos rezultātus konkursa finālā – tā ir Arnolda Skrides balva un Gunāra Eižena Bērzzariņa balva. Piedalīties konkursā daudz vienkāršāk ir Rīgas skolām, bet vai arī reģionu skolas izmanto šo iespēju un atrod veidu, kā atvest savus talantus uz Rīgu? Tas atkarīgs arī no tā, kādas ir konkrētās skolas iespējas, kāds ir pašvaldību atbalsts. Šogad piedalās Priekules mūzikas un mākslas skola; vairākus gadus aktīvi bijuši dalībnieki no Alūksnes mūzikas skolas, Balvu mūzikas skolas. Ir ļoti daudz skolu ārpus Rīgas, kas piedalās šajā konkursā. Ja vērojam šī konkursa tendences, piemēram, beidzamos desmit gadus – vai interese par to aizvien ir tikpat liela, vai varbūt kļūst pat lielāka? Un kāds ir bērnu sagatavotības līmenis? Lielu iespaidu uz konkursu atstāja pandēmijas laiks, taču noturējāmies. (..) Skolas ir aktīvas, un, lai arī gadās dažādi sarežģījumi, konkurss ir labi zināms, un vidēji katru gadu tajā piedalās apmēram divdesmit mūzikas skolas jeb 150 audzēkņi. Tad arī tieši jums pirmajiem redzamas indikācijas, kāda ir jauniešu interese par konkrētiem instrumentiem. Bija flautas popularitātes laiks, tad bija saksofona ziedu laiks. Bet tieši jūs esat pirmie, kuri redz – šeit briest krīze… Mēs šīs tendences pamanām. Taču būtībā, kopš vadu šo konkursu, amplitūda ir tāda, ka katrā konkursā piedalās piecpadsmit līdz divdesmit instrumentu spēles specialitāšu audzēkņi: ir gan stīginstrumenti jeb lociņinstrumenti, daudzstīgu instrumenti, tāpat pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti, pianisti, akordeonisti – viss spektrs ir pilns. Protams, ir instrumenti, kuri ir retāki, un tos mēs arī atbalstām, cik varam, ar kādām īpašām balvām. Zināms iztrūkums ir gan alta spēles specialitātē, gan kontrabasa spēlē, tāpat fagots vai trompete ir tie instrumenti, kuri šodien tiek apgūti retāk. Taču caurmērā tomēr mūzikas skolās ir daudz jauniešu, kuri patiešām apgūst visu šo apmēram divdesmit instrumentu spēli un var piedalīties kādā konkursā. Kuri ir tie instrumenti, kas aizvien ir pieprasīti un kurus patiešām bērni labprāt spēlē? No stīgām tā ir vijole un čells, tāpat arī taustiņinstrumenti, kokle, ģitāra. Šogad piedalījās arī viena arfiste – arfa ir retāks instruments. No pūšaminstrumentiem dominē flautisti. Klarnete – kā kuru gadu. Retāk ir obojisti vai fagotisti. Samērā aktīvi ir saksofonisti. Retāk ir trompetisti, trombonisti un tubisti. Pirms pandēmijas bija viens brīnišķīgs eifonists no Alūksnes mūzikas skolas.  Pianistu ir daudz, akordeonistu tāpat. Bet katrā ziņā instrumenti pārstāvēti ļoti bagātīgi un visā spektrā. Vairāk – audioierakstā.

Divos festivāla "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" koncertos izskanēs Šveicē dzīvojošās Asijas Ahmetžanovas darbi. Asija ir eksperimentālas un laikmetīgas mūzikas komponiste, kā arī pianiste ar klasisku un laikmetīgu repertuāru. Viņa dzimusi Rīgā, mācījusies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, klavierspēli pie Ilzes Treijas un Leldes Paulas, kompozīciju pie Imanta Zemzara. Studijas turpināja Tallinā un Lucernā. Pašlaik Asija dzīvo Cīrihē, strādā kā komponiste un pianiste, ir ansambļa ö! dalībniece, kā arī Lucernas Mūzikas augstskolas mācībspēks. 2023. gadā viņa saņēma "Phoenix Trabant: Biennial Composition Competition" balvu un viņas skaņdarbs orķestrim "apres le chant" pārstāvēja Šveici un  tika iekļauts ieteikto darbu sarakstā Starptautiskajā komponistu konkursā ROSTRUM. Sarunā ar Ievu Zeidmani - par jaundarbu "K-liegt", ko 10. maijā pirmatskaņos Helēna Sorokina. Par darba tapšas procesu, eksperimentiem un risku, un sadarbību ar Helēnu, par kuru Asija saka: "Viņa var visu!". Savukārt 11.maijā Lielajā ģildē pirmatskaņojumu Latvijā piedzīvos Asijas kompozīcija "Après le chant". Komponistei liels prieks, ka šis darbs ne vien atskaņots Šveicē, bet būs dzirdams arī Latvijā. Asija Ahmetžanova: "Reizēm rakstām skaņdarbus nezinot, kas būs izpildītājs, bet man vairāk patīk strādāt, kad tiešām zinu, kas tas būs par ansambli, solistu vai orķestri, jo tad rakstu tieši šiem cilvēkiem. Ar Helēnu bija ļoti līdzīgi. Man ļoti patīk balss, un man ļoti patīk Helēnas balss. Es teiktu, ka viņa šobrīd ir vismaz Eiropas, bet, man liekas, jau pasaules zvaigzne tajā, ko viņa dara. Viss, ko viņa dara, ir fantastiski un brīnišķīgi. Kad viņa piedāvāja sadarbīboties, uzreiz zināju, ka gribu eksperimentēt, gribu riskēt, gribu visu ko mēģināt, jo viņa var visu, līdz ar to mums radās doma veidot kaut ko pavisam jaunu, veidot sadarbību caur skaņdarbu, komunicēt vienai ar otru ar šo skaņdarbu. Mēs kopā izvēlējāmies, ka šī būs videopartitūra. Jūs varat iedomāties - viņai priekšā ir video ar krāsām, ik pa laikam parādās klasiskā notācija, ik pa laikam ir tekstūras, varbūt ūdens, zīmējumi, signāli, un ar to visu viņa veido šo kompozīciju. No sākuma man likās, es šādi nevarēšu nokomunicēt savas domas, vai ne? Tas ir ļoti līdzīgi abstraktai kompozīcijai. Mums process bija diezgan ilgs, jo mēģinājām saprast, kas ir mana estētika, kas ir Helēnas estētika, kas mūs abas uzrunā, kas mums abām patīk tādā ziņā, ka mēs jūtamies kā mēs pašas. Es ierakstīju viņas balsi, lūdzu izmēģināt dziedāt, domājot par dažādām bildēm, dažādām dabas parādībām, un no tā visa secināju, ka šis materiāls šādi ietekmē viņas balsi, līdz ar to varēju video sagatavot, vairāk vai mazāk zinot, kā viņa reaģēs uz to, ko viņa redzēs notīs. Es viņai vispirms aizsūtīju, šķiet, minūti ar maniem abstraktiem zīmējumiem, tekstiem, dažādām krāsām. Man bija priekšstats, kā es to dziedātu. Es neesmu dziedātāja, bet mēģinu. Taču daudz ko varu izmēģināt arī ar savu balsi, vai ne? Tas tomēr ir mūsu vienīgais instruments, ko nesam līdzi. Viņa man atsūtīja savu ierakstu, un tas bija ļoti tuvu tam, kā es iedomājos. Tajā brīdī sapratu - tik labi, ka mums bija iespēja visu izmēģināt jau pusotru gadu iepriekš un iepazīt to kopīgo pasauli, kā mēs varam komunicēt citādi nekā ar notīm, klasisko partitūru vai valodu, tekstiem. Šis ir ļoti liels eksperiments, ļoti liels risks, bet mēs abas esam ļoti laimīgas izmēģināt kaut ko tādu un iemācīties daudz no šīs pieredzes, izbaudīt to jauno veidu, kā mēs varam strādāt kopā."

Aiz loga uz brīdi atgriežoties vēsākam laikam, varam vēl mazliet pakavēties kino pasaulē un piepildītā klusumā. „Klusēšana ir mūsu nacionālā īpatnība,” intervijā Latvijas Radio smejas somu aktrise Alma Peisti (Alma Pöysti), kas pēdējā gada laikā spoži uzmirdzējusi starptautiskās kino pasaules debesīs, nospēlējot galveno lomu somu režijas klasiķa Aki Kaurismeki jaunākajā filmā „Kritušās lapas”. Filma pērn saņēma Kannu kinofestivāla žūrijas balvu, bet Alma Peisti par vientuļās pusmūža sievietes Ansas smalkjūtīgo atveidojumu tika nominēta „Zelta globusam”. Mūsu kolēģe Māra Rozenberga viņu satika Briselē, kur „Kritušās lapas” pretendēja uz LUX filmu balvu. Kinomīļiem somu un zviedru teātra aktrises Almas Peisti vārds plašāk kļuva zināms pirms četriem gadiem, kad viņa nospēlēja galveno lomu filmā „Tūve” par rakstnieci Tūvi Jānsoni. Drīz sekoja filma „Četri mazi pieaugušie”, ko pērn rādīja arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, un „Kritušās lapas” – Almas Peisti pirmā sadarbība ar somu kino leģendu Aki Kaurismeki. Līdzīgi kā daudzi somi, arī viņa ir izaugusi ar Kaurismeki filmām, un arī gatavojoties šai lomai, vēlreiz esot noskatījusies tās visas – kopskaitā 19. Jautāju aktrisei – kā bija pašai „iekāpt” Kaurismeki pasaulē un redzēt to no iekšpuses? Alma Peisti: Tas bija piepildījums sapnim, kuru es nekad agrāk pat nebiju atļāvusies sapņot. Esmu ārkārtīgi pateicīga par šo pieredzi. Tas bija ceļojums vecā kaluma filmu veidošanas pasaulē un iespēja iepazīt leģendām apvītā Kaurismeki personību. Viņš izrādījās ļoti silts un mīlošs cilvēks, īsts humānists. Tas bija ļoti iedvesmojoši. Un bija aizraujoši iepazīt arī veco laiku trikus šajā profesijā, uzticēties stāstam un skatītājam, kā viņš to dara. Kaurismeki piedāvā garus klusuma brīžus un ļauj skatītājam pašam tajos radīt savu stāstu, nevis visu laiku paskaidro, kas viņam būtu jādomā vai jājūt. Savās filmās Kaurismeki prot radīt vietu domām, un tas ir ļoti skaisti. Filma „Kritušās lapas” ir guvusi ļoti plašu starptautisku ievērību, tostarp vairākas „Golden Globe” nominācijas. Kas, jūsuprāt, ir šīs filmas universālās pievilcības pamatā?  Alma Peisti: Aki Kaurismeki zina, kā stāstīt ļoti cilvēciskus stāstus, un šis ir viens no tiem. Tādas tēmas kā vientulība un sistēma, kurai tu esi diezgan vienaldzīgs, bet arī cerība atrast mīlestību, kad tev jau ir „beidzies derīguma termiņš” randiņu tirgū… Šajā filmā ir daudz cerības, siltuma un labsajūtas. Kaurismeki to sauc par romantisku komēdiju, bet man liekas, ka tajā ir vairāk sāls nekā cukura. Bet tas to padara ticamu un ļauj skatītājiem ar to identificēties. Man radies iespaids, ka šī filma aizkustina cilvēkus, lai no kurienes viņi nāktu. Viņi saprot šīs filmas radīto pasauli un tās īpatnējo humoru.

Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā 21. marta koncertā "Lielā dzintara" Jurgelaiša zālē klaviermūzikas cienītāji varēs piedzīvot izsmalcinātu ceļojumu laikā un klausīties Friderika Šopēna, Sergeja Prokofjeva, Jozefa Haidna un Filipa Glāsa mūziku, ko atskaņos pianiste Aurēlija Šimkus. Ar Aurēliju Šimkus tiekamies Klasikas studijā, pārrunājot koncertus Vācijā un turpmākos viņas radošos plānus, par atkalatgriešanos Liepājā un netipisko programmas izvēli, par studijām Itālijā un Latvijā, kā arī par gaidām, kādas rodas pirms jaunu skaņdarbu apgūšanas. "Man pašai tā brīnišķīgā un maģiskā sajūtas rodas tad, kad pašā centrā ir mūzika, kad mūzika uzplaukst pati par sevi, ka mēs visi tajā piedalāmies, un tas var notikt tikai konkrētajā brīdī," viņa saka.

Par bērniem un jauniešiem adresētajam izrādēm un viņa jaunāko iestudējumu „Valmieras puikas” Valmieras teātrī Kultūras rondo studijā saruna ar režisoru un aktieri Jāni Znotiņu. Ierakstos pēc pirmizrādes uzklausām dramatizējuma autori Anci Muižnieci, skolotājas Ritas Gravas lomas atveidotāju Klintu Reinholdi un Sandi Rungi, kurš atveido Pēteri Lauci. 20. martā ASSITEJ nacionālais centrs Latvijā aicina teātra jomas profesionāļus, vecākus, pedagogus, ikvienu interesentu piedalīties domnīcā “Kāda ir bērnu un jauniešu teātra loma skatuves mākslas kopainā Latvijā?” par bērnu un jauniešu teātri Latvijā, tā nozīmi atvērtas un kritiski domājošas sabiedrības veidošanā un atspoguļošanos teātra kritikā. „Kāda ir bērnu un jauniešu teātra loma skatuves mākslas kopainā Latvijā?” Šis jautājums nodarbinās ne tikai diskusijas dalībniekus 20. martā, kad Starptautiskajā bērnu un jauniešu teātra dienā notiks domnīca ar šādu nosauku, tas ir jautājums, kurš jau ilgstoši nav uzdots Latvijas kultūras telpā. Fragmentāri notikumi ir spoži un mazāk spoži. Šajā jomā daudz dara režisors Jānis Znotiņš. Viņa jaunākais veikums ir Valmieras teātri – pēc Pāvila Rozīša romāna veidots iestudējums „Valmieras puikas. Jaunu cilvēku revolūcija divās daļās”. Ar piezīmi 15+. Jānis Znotiņš ir arī ASSITEJ nacionālā centra valdes loceklis, režisors, aktieris, kā arī Valmieras vasaras teātra festivāla programmas bērniem un pusaudžiem direktors. -- Skolās, universitātēs un cietumos – vietās, kur vienkopus pulcējas jauni, gudri un karsti prāti, pamazām briest 1905. gada revolūcija. Valmierā Oša privātā zēnu proģimnāzija ir viens no šādiem perēkļiem, un tajā mācās pusaudži, kas ne vien cīnās par meiteņu uzmanību, risina attiecības ar labajiem un sliktajiem skolotājiem un cits ar citu, bet slēpj arī aizliegtu literatūru, apmeklē slepenas meža sapulces un sapņo gāzt valdošo varu. Valmierā ierodas jauna skolotāja Rita Grava, viņai jāspēj sevi pierādīt gan nevaldāmajiem skolēniem, gan pārējiem skolotājiem. Pamazām viņas acīm paveras jauna, slepena pasaule, par kuras esamību Rita iepriekš pat nenojauta. Šis ir stāsts par cilvēkiem, kuru dzīves mainīja kāds milzīgs notikums, kas ietekmēja ne vien Valmieras un Latvijas, bet visas pasaules vēsturi. Iestudējums veidots pēc Pāvila Rozīša romāna "Valmieras puikas". Romāna norises laiks ir 20. gadsimta sākums, kad Latvija ir Krievijas impērijas pakļautībā, bet pamazām pieaug arī protesti un drīz seko 1905. gada revolūcija. Tuvākās izrādes 4. un 5. aprīlī.

Lai gan Latvijā nav tik izteiktas jauniešu bezdarba problēmas, kā tas ir citās Eiropas valstīs, tomēr jāatzīst, ka zināmas problēmas pastāv, jo vienus darba devēji ķertin izķers, bet citiem būs jāreģistrējas bezdarbniekos. Kāpēc tā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: uzņēmuma "ZZ Dats" projektu vadītāja, Rīgas Tehniskās universitātes studente Ilze Zane Radziņa, RTU karjeras konsultante Santa Latkovska un uzņēmuma „Allnex” personāla vadības projektu vadītāja Agija Dzērve. Sazināmies ar Nodarbinātības valsts aģentūras karjeras konsultanti Gunu Sīli. Visus, kuri lūkojas pēc darba vai prakses vietām, ir ieinteresēti karjeras maiņā, Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) aicina piedalīties Latvijā lielākajā profesionālās orientācijas pasākumā "Karjeras diena". Tas notiks 8. martā no plkst. 10 līdz 18 Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā, Rīgā. Karjeras dienā piedalīsies vairāk nekā 100 uzņēmumu, notiks "Darba tinderis" un daudz citu aktivitāšu. Šogad "Karjeras diena" notiks 21. reizi. 

Par redzēto un pieredzēto 74. Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā un Latvijas dalību tajā; par Eiropas vērtībām un institūciju politisko atbildību dažādos ģeopolitiskos satricinājumos Kultūras rondo pārrunājam ar Nacionālā Kino centra vadītāju Ditu Rietumu un kinokritiķi, festivāla FIPRESCI žūrijas pārstāvi sadaļā, kas vērtēja konkursa "Encounters" filmas, Dārtu Ceriņu un kinokritiķi, "Riga IFF" radošo direktori Sonoru Broku. "Atdot nozīmē atjaunot taisnīgumu," – Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā uzsvērusi režisore Mati Diopa, kuras dokumentālā filma "Dahomeja" ieguva festivāla galveno balvu. Filma vēsta par kultūrvēsturisko vērtību atdošanu Āfrikas valstij Beninai. Bet režisora Dāvja Sīmaņa filmai "Marijas klusums", kas veidota Latvijas filmu studijā "Mistrus Media" kopprodukcijā ar Lietuvas filmu studiju "Broom Films", piešķirta festivāla Ekumēniskās žūrijas balva. "Esmu dziļi aizkustināts un patiesi pagodināts saņemt šo balvu, jo ar to tiek novērtēta universālā un humānā pieeja, ar kādu veidotas filmas. Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad tumsa cenšas gūt virsroku. Mums jābūt stipriem, un mēs nedrīkstam zaudēt spēju atpazīt ļaunumu un cīnīties ar to. Šī balva stiprina manu pārliecību, ka mūsu filma spēj motivēt cilvēkus saglabāt modrību," tā filmas režisors Dāvis Sīmanis par filmai piešķirto žūrijas balvu. Ekumēniskās žūrijas balva tiek piešķirta tām Berlīnes festivāla oficiālās programmas filmām un filmu veidotājiem, kuri savos darbos aktualizē garīgās, cilvēcīgās un sociālās vērtības. Šī balva festivālā tiek pasniegta kopš 1992.gada un to veido starptautiskā katoļu un evanģēliskās baznīcas organizāciju "Interfilm" un "Signis" kino organizāciju atlasīta žūrija. Ekumēniskā žūrija Berlīnes kino festivālā piešķir balvu gan galvenā konkursa filmai, gan izvēlētai filmai no festivāla "Foruma" un "Panorāmas" programmām. Piešķirot balvu filmai “Marijas klusums”, žūrija atzinīgi novērtēja galvenās varones pārvērtības, kura kļūst par liecinieci sistēmas ļaunumam un galu galā nolemj izvēlēties klusēšanu kā pretošanās veidu pret nežēlīgo vardarbību. Latvija šajā Berlināles piedalījās ne tikai ar filmām, bet mūsu valsts pārstāvji strādāja arī festivāla žūrijās: Ekumēniskajā žūrijā, kas vērtē galveno konkursu filmas, strādāja producente Marta Romanova-Jēkabsone, bet "FIPRESCI žūrijas sadaļā, kas vērtēs konkursa "Encounters" filmas, bija iekļauta Dārta Ceriņa.    

Kad kāds Latvijas politiķis ir tik daudz aprunāts, kā ekspremjers, tagad ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība), gan par lidmašīnu reisiem, gan citiem tematiem. Izvaicājam viņu arī Krustpunktā. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "TVnet" žurnālists Arturs Bikavs un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Krišjānis Kariņš uzskata, ka mūsu sabiedrībā ir ilgstoši iesakņojusies neticība saviem spēkiem, neuzticība valsts varai un, iespējams, tas saistāms ar kaimiņvalsts ilgstošo ietekmi. Starptautiskajās attiecībās, pēc Kariņa domām, ļoti būtiska ir personīgā klātbūtne un iesaiste jautājumu risināšanā – neatkarīgi no valsts izmēriem. Kariņš sacīja, ja kļūtu par NATO ģenerālsekretāru, darītu visu, lai 31 NATO valsts ietu uz kopīgu mērķi, un tāds karš, kā šobrīd ir Ukrainā, vispār nenotiktu.

Kad kāds Latvijas politiķis ir tik daudz aprunāts, kā ekspremjers, tagad ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība), gan par lidmašīnu reisiem, gan citiem tematiem. Izvaicājam viņu arī Krustpunktā. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "TVnet" žurnālists Arturs Bikavs un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Krišjānis Kariņš uzskata, ka mūsu sabiedrībā ir ilgstoši iesakņojusies neticība saviem spēkiem, neuzticība valsts varai un, iespējams, tas saistāms ar kaimiņvalsts ilgstošo ietekmi. Starptautiskajās attiecībās, pēc Kariņa domām, ļoti būtiska ir personīgā klātbūtne un iesaiste jautājumu risināšanā – neatkarīgi no valsts izmēriem. Kariņš sacīja, ja kļūtu par NATO ģenerālsekretāru, darītu visu, lai 31 NATO valsts ietu uz kopīgu mērķi, un tāds karš, kā šobrīd ir Ukrainā, vispār nenotiktu.

Saeima sāk skatīt 2024. gada budžetu. Onkoloģijas pacientu organizāciju apvienība laukumā netālu no Saeimas rīkoja informatīvu pasākumu “Laiks un vēzis negaida”. Satversmes aizsardzības birojs pirmo reizi publiski aicina pieteikties darbā potenciālos izlūkus. Sarežģītā situācija uz Ukrainas - Polijas un tagad arī Ukrainas - Slovākijas robežas. Starptautiskajā tolerances dienā Bērnu slimnīcas fonds rīko starptautisku tiešsaistes konferenci "Tehniskie palīglīdzekļi bērniem - izaicinājumi un iespējas".

Baltijas „Holivuda” – tā daži skatītāji izteikušies par specefektiem jaunajā igauņu piedzīvojumu filmā „Ēriks Akmenssirds”, kas Latvijas pirmizrādi piedzīvos 19.oktobrī Rīgas starptautiskajā kinofestivālā, un tās tapšanā piedalījušies arī Latvijas mākslinieki. Tituldziesmu rakstījusi grupa „Prāta vētra”, un nelielā, bet krāšņā pirāta lomā redzams Renārs Kaupers. „Ēriks Akmenssirds” ir piedzīvojumu filma ģimenei. Tās centrā ir 11 gadus vecais Ēriks, kurš ir pārliecināts, ka viņa sirds ir veidota no akmens. Kad ģimene pārceļas uz dzīvi mantotajā pilī, atklājas, ka namā dzīvo cita ģimene – tētis ar meitu Mariju, Ērika vienaudzi. Viņa vecāki svešo ģimeni vēlas patriekt un, kā jau klasiskā piedzīvojumu filmā, Ēriks un Marija sākumā nemaz nesatiek. Piedzīvojumi sākas, kad Marija nolemj doties jūrā, lai meklētu pirātu nolaupīto mammu, okeānu pētnieci. Lielākā filmas daļa ir īsts pirātu gabals. Filmas veidotāji ir kārtīgi izdauzījušies, apspēlējot „Karību jūras pirātu” estētiku un pievienojot stīmpanka elementus. Varbūt atceraties, ka pirms pāris gadiem presē parādījās ziņa, ka Renārs Kaupers filmēšanās dēļ izbalinājis matus. Tā bija šī loma – pavisam neliela, spilgta, un ironiskā kārtā Kaupera varonis gandrīz visu laiku ir cepurē, tāpēc balinātos matus pārsvarā var tikai nojaust. Īpaši krāšņa loma filmā padevusies pazīstamajam igauņu aktierim Juhanam Ulfsakam, kurš spēlē caurkritušu aktieri. Ne mazāk krāšņs ir arī aktiera Kaspara Znotiņa darbs, dublējot lomu latviski. Filmas režisors Ilmārs Rāgs no Igaunijas teic, ka, piedzīvojumu daļa filmā ir svarīga, tomēr, viņaprāt, ne galvenā. Stāsta smeldzīgā puse ir meitenes Marijas ceļš uz spēju pieņemt, ka pirātu kuģis patiesībā ir starptelpa starp dzīvo un mirušo pasauli un mamma no tās vairs nevar atgriezties. Režisors stāsta, ka šī filma savā ziņā ir veltījums mazajam puikam viņā pašā. Bet uz jautājumu, vai šāds kino stāsts varētu būt terapeitisks bērniem laikā, kad pasaulē notiek tik daudz šausmu, viņa atbilde aizkustina: izrādās, viena no filmas kopproducentēm ir Ukraina. Ukraina un Latvija ir tikai divas no veselām piecām filmas „Ēriks Akmenssirds” kopražotājvalstīm. Studijas „Lokomotīve” producents Roberts Vinovskis atklāj, ka ceļš līdz filmai bijis ļoti garš, tehniski sarežģīts un dārgs. Filmas tituldziesmu „Alive Again” („Atkal dzīvs”) sarakstījusi grupa „Prāta vētra”, un tā tapusi angļu valodā. Mūziķi stāsta, ka sākotnēji domājuši par dziesmas versiju vairākās valodās, tomēr, domājot par iespējamo filmas starptautisko karjeru, palikuši pie angļu mēles. Vēlreiz Renārs Kaupers. Filmu „Ēriks Akmenssirds ” Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā rādīs ceturtdien, 19.oktobrī, bet vēlāk to plānots izrādīt Latvijā arī komerckino apritē.

Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā šovakar, 13. oktobrī, pirmizrādi piedzīvos Latvijas kinematogrāfam neierasta formāta kino darbs – kino albums jeb mūzikas īsfilma „Suņa skatiens”, kuras skaņu celiņu veido mūzikas albums, bet uz ekrāna redzama pusstundu gara spēles īsfilma. To veidojusi jaunu, ārzemēs studējušu, bet uz dzīvi Latvijā atgriezušos mākslinieku komanda, filmēšanai izvēloties 16 milimetru kinolenti. Filmas „Suņa skatiens” pamatā ir latviešu indie elektroniskās mūzikas dueta „Bel Tempo” minialbums „Pessimismus” – četras stilistiski atšķirīgi, bet atmosfērā vienoti skaņdarbi, ko mūziķi Jūlijs Melngailis un Andis Ansons radījuši vairāku gadu garumā. Sākumā gan nekādas domas par filmu nebija. Vien divu mūziķu veiksmīga radošā satikšanās mūzikas rakstīšanas nometnē. Andis dzīvoja Rīgā, Jūlijs – Londonā. Ārpus Latvijas viņš bija dzīvojis jau desmit gadus, studējis mūziku un rīkojis koncertus. Kad albums bija gatavs un grupai vajadzēja jaunas fotogrāfijas, Jūlijs uzrunāja Ievu Aleksu un viņas draugu Filipu Šmitu, ar ko bija sadraudzējušies grupas „Carnival Youth” videoklipa uzņemšanas laukumā. Filips ir fotogrāfs, Ieva pēc atgriešanās no studijām Londonā veidoja dažādus videodarbus un eksperimentālas īsfilmas. Mūzikas filmas „Suņa skatiens” pirmizrāde šovakar jau izpārdota, bet to varēs noskatīties arī tiešsaistē festivāla mājaslapā, un grupa „Bel Tempo” plāno vēl kādu koncertseansu arī pēc festivāla beigām.  

Šodien, 12. oktobrī, sākas Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF), kas šogad atzīmē desmito gadadienu. Savukārt amerikāņu autorkino grandam Džimam Džārmušam šogad aprit 70. Atzīmējot abas apaļās jubilejas, kinofestivāla veidotāji programmā iekļāvuši atsevišķu Džārmuša retrospekciju, dodot iespēju uz lielā ekrāna noskatīties četrus no spēcīgākajiem Džārmuša kinodarbiem. Kas ir Džims Džārmušs un kāpēc jums varētu būt interesanti viņu iepazīt tuvāk? Kad 2021.gadā ASV grāmatnīcu plauktos nonāca pazīstamā kinorežisora Džima Džārmuša kolāžu grāmata, daudzi bija pārsteigti par šādu viņa radošo pusi. Zināms, ka viņš uzņem filmas, raksta scenārijus un dzeju, komponē, bet izrādījās, ka gadiem ilgi viņa aizraušanās bijusi arī kolāžu veidošana no avīžu izgriezumiem. Pirms gada publiskā sarunā ar rakstnieku Džonatanu Eimsu Čikāgas Humanitāro zinātņu festivālā Džārmušs teica, ka šīs kolāžas viņam ir veids, kā pabūt klusumā un mierā ar sevi. Bet tikai nesen viņš sapratis, ka patiesībā visu savu radošo dzīvi strādā pēc kolāžas principa. „Es to īsti nebiju aptvēris līdz brīdim, kad iznāca mana kolāžu grāmata un man vajadzēja sniegt dažas intervijas. Domāju: velns, ko lai saka, nevaru izdomāt… Un tad es sapratu, ka patiesībā taču visā savā radošajā darbā izmantoju šo pašu kolāžas metodi. Kad taisu filmas, es vienmēr pats rakstu scenāriju. Ilgāku laiku vācu idejas, vienmēr nēsāju līdzi blociņu un pierakstu dažādas domas vai atgadījumus. Un, kad esmu gatavs ķerties pie scenārija, es lieku šīs idejas kopā kā tādā kolāžā. Un tās pašas izveido attēlu. Arī, kad filmēju, - un es zinu, ka visi režisori tā nedara, bet man tā patīk – es vienkārši vācu materiālu, no kā veidosim filmu. Jo pati filma reāli top montāžas telpā. Un tas kļūst par ļoti līdzīgu procesu – es vācu lietas kopā un ļauju tām izveidot stāstu. Es vienkārši uzmanīgi ieklausos tajā, ko esmu savācis – un tas attiecas tiklab uz kolāžu veidošanu, kā uz scenāriju rakstīšanu, filmēšanu un mūzikas rakstīšanu.” Džārmuša īpatnās, reizēm lēnās un apcerīgās filmas nav masu kino produkts, taču ir augstu vērtētas kino kritiķu vidū, izceļot Džārmuša pašironiju, spilgtos tipāžus, atmosfēru un režisora allaž klātesošo pašironiju, kas caurauž arī jau pieminēto interviju Čikāgā. Izrādās, ka Džims Džārmušs nekad neskatās pats savas filmas, kad ir tās pabeidzis un nodevis skatītājiem. Jo gluži vienkārši nevarot no tām vairs neko iegūt. Citu filmas gan viņš skatoties daudz – vismaz divas dienā, ja ir iespēja. Bet nejautājiet viņam, ko viņš domājis ar kādu konkrētu ainu kādā savā filmā. Džims Džārmušs savulaik studējis Ņujorkas universitātes Tiša mākslas skolā Manhetenā. Vairākas desmitgades vēlāk tur mācījās arī latviešu režisors Matīss Kaža, kurš studiju laikā saticis Džarmušu klātienē un daudz skatījies viņa kino. Matīsa Kažas pirmā pieredze ar Džārmuša kino gan neesot bijusi no veiksmīgajām. Trīspadsmit gados ar tēti aizgājis uz Džārmuša filmu „Kontroles robežas”, ko šodien atceras kā „krācēju seansu” – filmas lēnums iemidzinājis ne vienu vien skatītāju. Vēlāk Kaža devis Džārmušam vēl vienu iespēju, noskatoties viņa agrīnās filmas un iepazīstot viņu kā vienu no interesantākajiem amerikāņu neatkarīgā kino režisoriem. Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā varēs redzēt četru Džārmuša filmu izlasi: viņa pirmo lielo kinodarbu, 1984.gada „Dīvaināk nekā paradīzē”, kas iekļauta ASV Nacionālajā filmu reģistrā jeb „kino kanonā”; 1995.gada vesternu „Mironis”, 1999.gada filmu „Spoku suns. Samuraja ceļš”, kā arī 2003.gada hitu „Kafija un cigaretes”. Kinorežisors Matīss Kaža tās uzskata par spēcīgākajiem Džārmuša kinodarbiem, kam viņš pievienotu arī „Noslēpumu vilciens” un „Nakts uz zemes”. Džārmuša filmas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā būs skatāmas šajā un nākamajā nedēļas nogalē. Starp citu, ar vairāku kinodarbu parādi šai festivālā apaļā jubilejā tiks godināts vēl viens režisors – zviedrs Rojs Andersons, kuram šogad aprit 80.

Iespaidi Viļņas starptautiskajā teātra festivālā "Sirenas".

Putekļi Starptautiskajā kosmiskajā stacijā ir krietni bīstamāki par tiem, kas sastopami Eiropas vai Amerikas mājokļos - piesārņojuma kokteilī ir arī mūžīgās ķimikālijas PFAS. Kā šobrīd nozare risina jautājumus par cilvēka radītu piesārņojumu izplatījumā un vai pastāv iespēja, ka mēs "aizvedam" bioloģisko piesārņojumu no Zemes uz citām planētām? Raidījumā runāsim gan par bioloģiskiem, gan ķīmiskiem putekļiem Starptautiskajā kosmosa stacijā, kas pētniekiem var izsaukt sarežģījumus veselībai. Tāpat stāstīsim par organisko piesārņojumu ar baktērijām. Vai draudu Zemei ar potenciāli bīstamiem mikroorganismiem rada no kosmosa atceļojis pētnieks, vai varbūt par savu drošību daudz vairāk jādomā astronautam, kurš vēl tikai gatavojas misijai? To sarunā atklās Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills un StarSpace observatorijas vadītāja Anna Gintere.   

Kontrasts starp skaisto, maigo un nepatīkamo, noklusēto – ar tik atšķirīgām lietām tīk spēlēties gleznotājai un tekstilmāksliniecei Emmai Sofiai. Nupat „M/Galerijā” atklāta mākslinieces personālizstāde „Trauma, kā jau trauma”, kas veltīta mentālās veselības izzināšanas procesam. Šī ir otrā  Emmas Sofias izstāde „M/Galerijā”. Ar Emmu Sofiu es iepazinos nesen Rīgas Starptautiskajā tekstilmākslas un šķiedru mākslas triennālē, kur skatāms viņas tekstiliju cikls, veltīts ekoloģijas tēmai, un kurā apvienota glezniecība ar tekstīliju. Jaunākajā personālizstādē „Trauma, kā jau trauma” dominē glezniecība, marīnas motīvā gleznotās ainavas kopā ar aprakstiem pie darbiem liek pievērsties nopietnai tēmai par mentālo veselību. Daži fragmenti no aprakstiem: „..Viens no atmiņu savārstījumiem: intīma tuvība, kas beidzās ar skandālu, kura rezultātā mans kailais ķermenis tika vilkts pa grīdu aiz matiem. Iemesli un nobeigums ir izplūduši, palikusi tikai šī bezpalīdzības un kauna aina.” „Tēt, tu nekad nebiji man blakus, bet man tevi vajadzēja. Es ļoti centos, lai kaut reizi no tevis dzirdētu vārdus „es ar tevi lepojos”. Tagad es dzenos pēc uzslavām, vecākiem vīriešiem, kas līdzīgi tev, jo tā es iegūstu to, ko gribēju saņemt no tevis..” „Es tev nepārmetu, bet Tu visu dari slikti”. Emocionālā vardarbība lika man noticēt, ka visu daru slikti – kā māte, kā sieviete, kā cilvēks. Bija nepieciešami 5 gadi un krīzes centra palīdzība..” Izstādes atklāšanā klāt ir dažas no aptaujas dalībniecēm, savukārt, gleznojot jūras ainavas, autorei pašai tā ir dabas terapija. Iepriekšējā Emmas Sofias izstāde ar nosaukumu „Te ir atslēga” „M/Galerijā” notika pirms diviem gadiem, tajā bija skatāmi gobelēni. Un arī ar savu problemātiku – par alkohola un narkotiku lietošanu jauniešu vidū. Jaukie rozā pūkainie tekstildarbi vērsa uzmanību atkarībām. „M/Galerija” ir laikmetīgās mākslas galerija, kas atrodas vienā no vēsturiskajām fon Stricka villas ēkām. Emmas Sofias personālizstāde „Trauma, kā jau trauma” apskatāma ēkas pirmā stāva divās telpās līdz 7.septembrim.

Vakar, 3. jūlijā, kokļu mūzika Dziesmu un deju svētkos skanēja divos nakts koncertos: „Gaismas dārzs” Rīgas Domā un mūsdienīgākas kokļu skaņas koncertā „Nakts dziesma” Torņkalna baznīcā. „Gaismas dārzs” bija kā aktīvo, labāko koklētāju ansambļu parāde. Tā mākslinieciskā vadītāja bija Anda Eglīte. Koncertā Torņakalna baznīcā skanēja latviešu populārās mūzikas pārlikumi un aranžijas koklētāju ansambļiem, atsevišķos skaņdarbos kokļu skanējumu bagātināja citu instrumentu tembri un cilvēka balss. Koklētāja un koncertkokles spēles pedagoģe, Kristīne Dmitrijeva kopā ar audzēkņiem piedalījās gan jau izskanējušajā koncertā „Gaismas dārzs”, gan ir arī gaidāmā koncerta „Laika upe” viena no virsvadītājām. Nākamais kokļu mūzikas koncerts Dziesmu un deju svētku programmā - „Laika upe” - izskanēs 6. jūlijā Ķīpsalas Starptautiskajā izstāžu centrā. Par koncerta ieceri viņa stāsta ierakstā.  

Esmu no valdības aizgājis, tur nocīnījies, gandrīz nomiris un tad man rāda kartiņu, ka esmu aģents Pugulis. Man tas bija ļoti sāpīgi, nekad neesmu bijis čekas ziņotājs, saka bijušais premjers Ivars Godmanis. Par 4. maija ideāliem, Latvijas krieviem, "Parex" krahu, tenisu un bungām saruna ar Ivaru Godmani Laikmeta krustpunktā. Šoreiz raidījums skan pāris dienas pēc 4.maija, Latvijas vēsturē ļoti svarīga datuma. 1990.gada 4.maijā toreizējā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Stenogramma liecina, ka 4.maija rīta sēdi atklāj Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs ar dažiem organizatoriskiem ievadvārdiem, lūdzot saglabāt cieņu starp vairākuma frakciju Tautas fronti un opozīciju - Interfronti. Izskan arī priekšlikumi par 4.maija sēdes darba kārtību un tad kā pirmais runātājs tribīnē kāpj Ivars Godmanis, pārstāvot Tautas frontes frakciju.  "Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Es esmu pilnvarots 131 Latvijas PSR deputāta vārdā iesniegt priekšlikumu iekļaut šīsdienas sēdes darba kārtībā kā pirmo jautājumu Deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"," deputātus uzrunā Ivars Godmanis. Tālāk seko garas debates, balsu skaitīšana, tauta ārpus parlamenta skaļi atkārto katru "PAR" balsi un, skanot "Dievs, svēti Latviju!", deklarācija ir pieņemta.  Lai sagaidītu šo brīdi, bija jānoiet garš Atmodas ceļš. Tālāk sekoja neatkarīgas Latvijas ceļš, pa to vēl tobrīd staigāja krievu armijas un OMON zābaki, un šī ceļa sākumā nostājās arī Ivars Godmanis. Trīs dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas viņu parlaments apstiprina par Latvijas valdības vadītāju. 4.maija diena ir daudz dokumentēta un aprakstīta kino liecības, video un audio fiksējumos, atmiņu stāstos. Bet kā jums sākās 1990.4. maijs un kā noslēdzās šī diena? Kāds bija jūsu ceļš uz Jēkaba ielas namu vai atpakaļ. Vai ir kāda epizode no vēsturiskās 4.maija parlamenta sēdes, kura vēl nav izstāstīta, kas ir jūsu prātā, kas būtu pieminēšanas vērta? Ivars Godmanis: Laikam pats būtiskākais bija frakcija. Ja Tautas frontes frakcija nebūtu bijusi vienota, balsojums nebūtu noticis. Tad ir grūti saprast, kas tālāk būtu bijis. Tautas frontes vadība, es biju arī priekšsēdētāja vietnieks, man uzticēja frakcijas vadību. Es no turienes aizgāju, kad mani ievēlēja par Ministru Padomes priekšsēdētāju. No 4.maija dienas, protams, skaidrs bija tas, ka mēs uz šo soli iesim. Pirms tam frakcija visu laiku pulcējās Zinātņu akadēmijā un tur arī apsprieda gala variantus dokumentam, kā taisīt to deklarāciju. Sarežģītas lietas tās bija, gan politiski, gan juridiski sarežģītas. Bet fakts tāds, ka uz to iesim. Problēma, ka nebija pilnīga garantija, ka nobalsosim. Acīmredzot opozīcija saprata, ka mēs būsim gatavi, tāpēc bremzēja maksimāli. Speciāli novilcināja, uzdeva jautājumus.  Tas tomēr bija tas būtiskais pagrieziena punkts, un acīmredzot viens otrs no viņiem saprata, ka vēsture mainās. Parasti vēsture mainās kara rezultātā, te viņa izmainījās ne kara rezultātā. Toreiz daudz smēķējāt, cik daudz cigaretes izsmēķējāt, gan jau pāris paciņas? Ivars Godmanis: Nekas labs tas nav, godīgi teikšu. Es tagad nesmēķēju jau gadus..., kādus 15 varbūt. Tā metode nebija laba. Kādreiz arī valdības sēdēs smēķēju. Zinu, ka ministri, kas nesmēķē, to nevarēja izturēt. Tas tomēr saistīts ar laiku, kuros man ir bijis... Es nezinu. (..) Es tur biju un iznāca tajos trakajos laikos tur būt. Es zinu, ka daudzi cilvēki smēķējot sevi nomierina, bet man tas neizdevās. Cenšanās to laiku pārlaist.  Toreiz īsti vairs nevarēja saprast, vai diena vai rīts, pavasaris vai ziema. Situācija bija tāda, ka laiks mērījās savādāk. Nebija vienkārši toreiz, bet nu kad ir vienkārši. Ko šodien dara Ivars Godmanis? Ivars Godmanis: Kopš aizgāju no Eiroparlamenta 2014.gadā, visu šos gadus mācu studentus, lasu lekcijas trīs augstskolās, pārsvarā maģistriem. Slodze ir liela. Esmu ievēlēts par profesoru Rīgas Starptautiskajā biznesa augstskolā, lasu arī nopietnas lekcijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē maģistriem, Datorikas fakultātē bakalauriem un "Turībā" maģistriem. Grafiks ir neatbilstošs manam vecumam.  Kursi ļoti dažādi, esmu sagatavojis ap 20 dažādus kursus, lielu daļu esmu rakstījis no nulles, jo Latvijā vienkārši tādu nav. Šī ir iespēja satikties ar 4. maija paaudzi, jauniem cilvēkiem, kas dzimuši jau pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas.  "Laikam tas ir viens no iemesliem," atzīst Ivars Godmanis, piebilstot, ka nebijusi doma atgriezties pasniedzēja darbā pēc 35 gadu pārtraukuma.  Krievijas kara Ukrainā vērtējums. Ivars Godmanis: Ukraiņu motivācija ir pilnīgi skaidra – viņi karo, viņi aizstāv savu zemi. (..) Man nav skaidra krievu motivācija – racionāla krievu motivācija. Vienam prasīju nesen – viņi sēž alternatīvajā internetā un kaut ko mēģina sagrābstīt. Viņi man saka – motivācija ir denacifikācija un demilitarizācija. Prasu definē denacifikāciju – mēģina tad kaut ko tur skaidrot, bet vienalga nav skaidrs. Krievu motivācija nav līdz galam skaidra un nav skaidra vairāku iemeslu dēļ. Ko tad viņi vēlas – Odesu, Kijivu? Viņi tiešām stādās priekšā, ka tas kaut kad notiks? Un pat ja tas ir militāru brīnumu variantā uz kaut kādu laiku, mūžīgi jau tas nebūs. Ja tauta nevēlas, vienalga būs jāvācas projām karaspēkam. Krievu motivācija ir smaga, saprast viņu ir grūti. Kā Putina iebrukums Ukrainā ietekmēs Latvijas drošības situāciju? Ivars Godmanis: Tas mūsu drošības situāciju ietekmē vislielākā mērā, gan tieši, gan netieši. Pie dažādiem kara tālākās attīstības scenārijiem ir iespējami visādi militāri, ekonomiski un kādi tik ne varianti. Kad mēs apspriežam iekšējās politikās lietas, jāsaprot, ka neesam pilnīgi mierīgā stāvoklī, esam pie kara, tikai fiziski iekšā tajā neesam. Mēs esam kara situācijā un nevajadzētu to aizmirst. (..) Mums vienmēr vajag iekšēju koncentrāciju sevī paturēt. Un pirmais – nevajag tā psihot. Atceramies pagājušo rudeni – cik ilgi bija tas histēriskais moments, ka mēs nosalsim. Un pat es uz to pavilkos. Man pārmeta slavenās Godmaņa krāsniņas. Toreiz tā bija reakcija uz notiekošo, ka mēs visi tūlīt salsim. Bet vajadzētu iekšēji vairāk sakoncentrēties un neuzkurbulēt psihozi. Grūti pateikt, no kurienes tas sākas – varbūt no politiķiem, kas to dažreiz grib izmantot, tad pāriet uz masu medijiem, kas ir normāli, bet tad tas aiziet sabiedrībā un tad tiešām... Nu tad kā mēs pārlaidām šo ziemu? Cik sporta zāles un baseinus aizvērām? Nevienu, nerunājot par skolām un slimnīcām. Drīz būs jāizvēlas nākamais Latvijas Valsts prezidents. Jūsu skats uz šo procesu? Ivars Godmanis: Savu balsi atdotu tam pretendentam, ja ir divi,  (..) tautai tomēr jāzina, ar ko prezidents nāks, pat, ja visa tauta nevēl. Ir jāpanāk, ka pie jums, radio, televīzijā, abus divus iztaujā, varbūt viens otram uzdod jautājumus.  Svarīgas debates. Esošajam prezidentam ir priekšrocība stāstīt to, ko viņš ir darījis. Var, protams, būt arī nepatīkami jautājumi. Un jautāt, ko darīs uz priekšu, ar ko atšķirsies. No otra pretendenta gribētu dzirdēt vienu soli tālāk – kā labāk? Tieši kā to varētu izdarīt? (..) Ja [debašu] nebūs, tad vienalga, ko ievēlēs, bet sabiedrībā būs sajūta, ka mūs neiepazīstināja, mūsu viedokli nepaprasīja. Jūsu vārds arī izskanēja saistībā ar kandidēšanu un Valsts prezidenta amatu. Ivars Godmanis: Man vienmēr bijis raksturs citāds, drīzāk esmu cīnījies par visādiem izpilddarbiem. Es neatbilstu tam. Tur jābūt tomēr... Ir ļoti grūti būt Latvijas prezidentam, jo nav pārāk lielas pilnvaras. No otras puses, var sasaukt ārkārtas valdības sēdi, noteikt dienas kārtību. Bet no pirmā brīža tev jāiekaro sava pozīcija.  

Stāsta Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa Nākošais olimpiskais čempions Jānis Daliņš piedzima Valmieras apriņķa mežsarga Jāņa (1865-1944) un Kristīnes, dzimušas Dālberg, ģimenē. Pēc Valmieras vidusskolas absolvēšanas (1924) viņš strādā tēva mājās, palīdzot saimniecības darbos, bet vienlaikus viņā dzimst interese par šeit vēl maz zināmo sporta veidu – soļošanu. Kā paraugs viņam ir vietējais sportists, soļotājs Alfrēds Dūrens. Jānim Daliņam rodas vēlme viņu pārspēt un viņš sāk aktīvi trenēties. Jauno sportistu atbalsta arī vingrošanas skolotājs Alfrēds Lukstiņš, un 1926. gadā Jānis Daliņš iestājas Valmieras sporta biedrībā. Jāņa pirmais starts soļošanā notika 1927. gada 27. maijā Valmierā, Limbažu ielas sporta dārzā, kur apļa garums bija 233 metri. Toreiz noteikumi paredzēja: lai varētu notikt oficiālā apbalvošana, sacensībās jāpiedalās vismaz četriem sportistiem. Bija tikai trīs un vajadzēja sameklēt ceturto. Par šo ceturto tad nu kļuva publikai līdz šim nezināmais jaunais sportists Jānis Daliņš. Sāncenši – jau trenējušies sportisti, tostarp arī Latvijas rekordists valmierietis Alfrēds Dūrens. Bet visiem un sev par pārsteigumu par sacensību uzvarētāju kļuva tieši 23 gadus vecais Jānis Daliņš. Starptautiskajā arēnā Jānis Daliņš debitē 1929. gadā, izcīnīdams 2. vietu populārajā 25 km soļojumā "Šķērsām Berlīnei". 1930. gadā, piedaloties šajās sacensībās otro reizi, atkal uzvar! Rīgā pirmajās starptautiskajās sacensībās 1930. gada 30. maijā Jānis Daliņš sīvā cīņā izcīna otro vietu, par ko viņu sveic milzīgs līdzjutēju pūlis. 1932. gada 16. jūnijā Rīgas hipodromā viņš sasniedz jau divus jaunus pasaules rekordus, 25 jūdzes (40,232 km) nosoļojot 3.32:26, kā arī labojot pasaules rekordu 40 km (3.31:08). Šajās sacensībās viņš pieveic savus slavenos sāncenšus, Eiropā labi zināmos soļotājus Albertu Plambu, Paulu Zīvertu un šveicieti Artūru Švābu. Jāņa Daliņa sasniegtie rezultāti 40 km un 25 jūdzēs bija Latvijas vieglatlētu pirmie oficiālie IAAF apstiprinātie pasaules rekordi. Par godu Jāņa Daliņa uzvarai un sasniegtiem rekordiem skatītāji cēlušies kājās un skaļi dziedājuši Latvijas valsts himnu. Valmiera kļuva par Ziemeļvidzemes sporta dzīves centru. Par Jāņa Daliņa pelnīti iegūto slavu un atpazīstamību liecināja arī Eduarda Tūbeļa sarakstītā grāmata "Kā Jānis Daliņš kļuva pasaules slavens soļotājs" (autora izdevums, Rīga, 1931), kuras tirāžu izpirka abās Valmieras grāmatnīcās dažu dienu laikā. 1932. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs, Losandželosā, norisinājās X Olimpiskās spēles. Jāņa Daliņa olimpiādē izcīnītā sudraba medaļa 50 km soļojumā bija pirmā olimpiskā medaļa Latvijas sporta vēsturē. Par izciliem panākumiem sportā mūsu novadnieku apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1933. gada 1. jūnijā Rīgā Jānis Daliņš vienā soļojumā sasniedza četrus oficiālus pasaules rekordus: 20 km – 1.34:26; 15 jūdzēs – 1.56:09,8, divās stundās – 24,843 km, 25 km – 2.00:45,9. 1934. gadā Turīnā Daliņš kļuva par Eiropas čempionu. 1933. gada 20. maijā Rīgā Daliņš uzvarēja angļu soļotājus Grīnu un Popu, sasniedzot jaunu Latvijas rekordu 10 un 20 kilometros, bet 1. jūnijā turpat Rāgā vienā soļojumā kļuva četru pasaules rekordu īpašnieks: 20 km 1:34:26,6, 15 jūdzēs – 1:56:09,8, 2 stundu soļojumā – 24.843,0 metri un 25 km-2:00:45,9, tā pārspējot sīvākā konkurenta itālieša Valentes trīs rekordus, kurus tas bija sasniedzis 1930. un 1931. gadā un 15 jūdzēs angļa Haralda Rosa pasaules rekordu, kurš bija palicis nepārspēts kopš 1911. gada. Kā goda un cieņas apliecinājumu kārtējam Daliņa izcilajam startam uz starptautiskajām soļošanas sacensībām ieradās Latvijas valsts prezidents Alberts Kviesis, ministri, ģenerāļi un vairāk kā 6000 skatītāju. Interesants un maz zināms fakts, ka 20 km soļojumā dalībnieku soļu garumu mērīja un pētīja Rīgas psihotehniskās laboratorijas darbinieki, secinot, ka garākais solis bijis Bubenko – 114 cm, Daliņam – 111 cm, Popam – 108 cm, Grīnam – 100 cm. Par uzvaru sacensībās Daliņš saņēma populārā konfekšu fabrikanta V. Ķuzes dāvāto balvu. Sekoja arī cēls žests no Latvijas mežu departamenta, atsakoties no līdz šim Jāņa Daliņa tēva pārziņā esošajām Jaunzemu mājām. Tajā pašā gadā Daliņa tēvs atpirka rentētos Jaunzemus ar 48,4 hektāriem zemes platības, pārsaucot tās dzimtas vārdā – Daliņi. Bet ko sportists darīja brīžos, kad nebija treniņu, piemēram, ziemā? Jānis Daliņš ziemā labprāt slēpoja dažāda garuma distances, piedaloties vietējās amatieru slēpošanas sacensībās, kuras tolaik tika rīkotas viņpus Gaujas – iepretim Daliņiem, netālu kādreizējām Vecbaiļu mājām. Valmierieši ātri vien šo vietu sāka saukt par mazo Norvēģiju.  1940. gada 15. maijā Jānim Daliņam piešķīra "Tēvzemes balvu", kuru iepriekšējos gados bija saņēmuši arī izcilie kaugurieši, lauksaimnieks un sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953) un viņa brālis valodnieks, profesors Jānis Endzelīns (1873-1961). Jānis Daliņš piedalījās arī Berlīnes olimpiskajās spēlēs, diemžēl viņam neveicās. Pēc Berlīnes olimpiādes Daliņa panākumi vairs nebija tik spoži, arī pats sportists lielāko vērību pievērsa savai saimniecībai un ģimenei. Jānis Daliņš gatavojās startēt arī 1940. gada Olimpiskajās spēlēs, kas bija paredzētas Helsinkos, tomēr karš šos plānus izjauca. Daliņš gan turpināja startēt Latvijā un savu pēdējo Latvijas čempiona titulu izcīnīja 1942. gadā. 1944. gada septembrī, tuvojoties Padomju armijai, Daliņu ģimene izbrauca uz Vāciju. Savās pēdējās sacensībās Jānis Daliņš startēja jau pēc kara, esot emigrācijā Vācijā. 1947. gadā viņš uzvarēja stadiona 4000 m soļojumā Nirnbergā. Dzīvojot svešumā, Daliņš vada "Baltijas Universitātes" sporta dzīves nodaļu, kā arī piedalās basketbola komandas cīņās. 1949. gadā Daliņu ģimene aizceļo uz Austrāliju. No 1959. līdz 1964. gadam Jānis Daliņš vada Melburnas latviešu sporta klubu. Trimdas gados Daliņš allaž esot pieminējis Latviju: "Galveno cīņu savā mūžā es tomēr esmu zaudējis. Tā bija vissvētākā cīņa – par Latviju."

Deputāti spriedīs par valsts valodas prasmes pārbaužu kārtošanas termiņu Krievijas pilsoņiem. Nesteigs ar sabiedrisko mediju apvienošanu. Grozījumus Dzīvnieku aizsardzības likumā lūdz rūpīgāk sagatavot. Starptautiskajās sporta federācijās atšķiras nostāja krievu un baltkrievu sportistu jautājumā. Atklāta tekstila atkritumu šķirošanai veltīta kampaņa "Stils - tekstils", kā arī vides objekts "Stila aleja".

Par Latvijas Radio bigbenda mākslinieciskā vadītāja Kārļa Vanaga komponētā Trīskāršā koncerta “Trio Colossus” pirmatskaņojumu  Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā un festivāla programmu kopumā Kultūras rondo saruna ar Liepājas simfoniskā orķestra diriģentu Gunti Kuzmu un džezistu Kārli Vanagu. No 25. februāra līdz 11. martam Liepājas Simfoniskais orķestris jau 31. reizi aicina klausītājus uz Liepājas Starptautisko zvaigžņu festivālu. Festivāla noslēguma koncertā 11. martā simfodžeza programmā Liepājas Simfoniskais orķestris uz vienas skatuves tiksies ar Latvijas Radio bigbendu, pie diriģenta pults stājoties Guntim Kuzmam. Pirmatskaņojumu šajā vakarā piedzīvos Latvijas Radio bigbenda mākslinieciskā vadītāja Kārļa Vanaga komponētais Trīskāršais koncerts "Trio Colossus" tenorsaksofonam, kontrabasam un sitaminstrumentiem, kā solistiem piedaloties Edvīnam Ozolam, Artim Orubam un pašam komponistam ar tenorsaksofonu. Skaņdarba tapšanu iedvesmojis leģendārā džeza saksofonista Sonnija Rolinsa hrestomātiskais veikums, albums "Saxophone Colossus", kas ir viens no visu laiku nozīmīgākajiem džeza mūzikas albumiem. Kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un Latvijas Radio bigbendu uz skatuves kāps arī Londonā dzimušais un Nigērijā skolotais pasaulslavenais džeza dziedātājs Ola Onabule.  

Iznācis Martas Šustes pētījums “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” par trīspadsmit Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām Krievijas impērijā, no kurām viena darbojās arī Rīgā. Februāra sākumā "Zuzeum" gaidāma arī plaša Kuzņecovu porcelāna izstāde. Šobrīd interneta vietnēs, kurās tiek tirgotas senas mantas,  esmu pamanījusi lielu interesi par porcelānu, jo īpaši tādu, kas saistās ar atmiņām. Kuzņecova, Jessena, arī daudz nesenākie Rīgas porcelāna fabrikas ražojumi tiek pārdoti par, kā man šķiet, nesamērīgām naudām. Taču tīri cilvēcīgi rodu tam izskaidrojumu. Porcelāna šķīvis ar zaķīti var atsaukt atmiņā bērnības cīņas ar mannā putru, servīze – viesošanos pie vecmāmiņas. Porcelāns ir trausls, tas skaisti noveco, un satraucoša ir arī apziņa, ka sasisti šie trauki tieši tādi paši kā agrāk vairs nebūs atgūstami. Arī  šai Andra Keiša, Jēkaba Nīmaņa 2009. gadā iedziedātajā dziesmā pieminētajam Kuzņecova porcelānam ir sava noskaņa – tas saistās ar mājīgumu, ko īpaši saglabātu. Marta Šuste pētījumu grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” sāk tieši ar šādu atskārtu. No vienas puses – Kuzņecova porcelāns patiešām ir Latvijas porcelāns, tādā nozīmē, ka viņi bija  pirmie, kas Latvijas teritorijā sāka ražot porcelānu: Kuzņecovu fabrika Rīgas pievārtē, toreizējā Dreilingbušā, tika nodibināta 1841. gadā un darbojās līdz pat Otrajam pasaules karam. Taču ir arī apsvērumi, kas šo priekšstatu par Kuzņecovu porcelānu kā specifiski Latvijas sagrauj. Kuzņecovu fabrika Rīgā bija tikai viena no 13 Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām Krievijas impērijā. Grāmatā  “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” Marta Šuste aprakstījusi visas Kuzņecovu fabrikas filiāles, un arī Zuzānu kolekcijā ir priekšmeti no visām fabrikām. Mūsu saruna notiek Zuzānu kolekcijas krātuvē, tomēr pirms doties pie stikla vitrīnām, lūdzu Martu Šusti izstāstīt – kā var aizrauties ar porcelānu? Marta Šuste teica, ka porcelāns tie ir stāsti. Grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zūzānu kolekcija” ir gan stāsti par uz traukiem izvēlētajiem zīmējumiem, kas reaģēja uz sabiedrībā aktuālo. Ir stāsti par trauku pielietojumu, to dāvināšanas tradīcijām. Mani, piemēram, aizrāva stāsts par Kuzņecovu Volhovas fabrikā ražotajām vārda jeb eņģeļa dienas īpašajām tasēm Krievijā. Šis ir stāsts arī par Kuzņecovu dzimtu, par dzīvi vēstures juku laikos, kas aizsākās jau I Pasaules kara laikā, taču sevišķi sāpīgs trieciens bija 1917. gada revolūcija Krievijā. Padomju vara atņēma Kuzņecoviem visus īpašumu, izņemot Rīgas fabriku, kas pēc Latvijas valsts nodibināšanas tagad atradās ārpus Krievijas jurisdikcijas. Kas notika nacionalizētajās Kuzņecovu rūpnīcās? Arī šo stāstu var izstāstīt caur Zuzānu kolekcijas priekšmetiem. Starpkaru periodā Kuzņecova porcelāns piedalījās prestižās izstādēs – 1935. gadā Pasaules izstādē Briselē, 1937. gada Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē Parīzē, kur medaļas saņēma nupat uzskaitītie mākslinieki. Taču Romāna Sutas rīkotajiem porcelāna apgleznošanas kursiem, kuros piedalījās arī liels skaits mākslinieču sieviešu, bija vēl kādas tālejošas sekas. Lietišķā māksla bija joma, kurā sievietēm bija lielākas iespējas sekmīgi izpausties kā māksliniecēm, pat ja viņu vārdi netika mākslas vēsturē ierakstīti zelta burtiem. Šos vārdus un dzīvesstāstus atgādināt 2020. gada rudenī bija uzņēmušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notikušās izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie arhīvi: mākslinieču stāsti” veidotāji. Viens no ārkārtīgi interesantiem stāstiem bija par Kuzņecova un Jessena, vēlāk – Rīgas Porcelāna fabrikas mākslinieci Olgu Neimani Kataņevu, kura cita starpā bija aktīva Rēriha biedrības dalībniece, kara laikā glābusi ebrejus, pabijusi gan Salaspils nometnē, gan Vorkutā. Olgas Neimanes Kataņevas dzīvesstāsts ieskicē arī, ka starpkaru periodā izskoloto porcelāna apgleznotāju prasmes un zināšanas atrada turpinājumu, strādājot arī citās fabrikās.  Savā pētījumā Marta Šuste pēc 1940. gada pavelk it kā svītru zem Kuzņecovu porcelāna vēstures, viņa raksta arī, ka Kuzņecovu porcelāna masas pareizās proporcijas bija Matveja Kuzņecova noslēpums, kas zuda līdz ar Kuzņecovu ģimenes klātbūtni šai uzņēmumā. 1941. gada 14. jūnijs, sāpju diena daudziem latviešiem, šai dienā uz Sibīriju tika deportēti arī deviņi Kuzņecovu ģimenes locekļi, arī fabrikas līdzīpašnieks Mārtiņš Kalniņš ar ģimeni.  Vēl divi Centrālcietumā tika nošauti gadu iepriekš, vāciešiem tuvojoties Rīgai. Matveja Kuzņecova mazdēls Matvejs arī pēc fabrikas nacionalizācijas turpināja tajā strādāt, līdz padomju varai ievajadzējās grēkāzi – kāds it kā esot rādījis no fabrikas zīmes vācu aviācijai. Dzīvi palikušie vai represijas pārcietušie ģimenes locekļi atgriezās tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos, šobrīd dzīvo gan Rīgā, gan Krievijā, gan Amerikas Savienotajās valstīs un Austrālijā. Uzturot sakarus ar Rīgas Porcelāna muzeju, turpina godāt un kopt savas dzimtas vēsturi. Skarbie un traģiskie stāsti ir tik asā kontrastā ar to, kas Kuzņecova porcelāns mums ir šodien. Arī ar tapušā pētījuma “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” kvalitatīvās fotogrāfijās uzburto grezna vai kičīga porcelāna pasauli. Februāra sākumā gaidāma plaša Kuzņecova porcelāna izstāde mākslas centrā „Zuzeum”,  un paši centra darbinieki gaidāmo izstādi sauc par Kuzņecovu projekta trešo kārtu. Otrā kārta tad nu būtu nesen iznākusī grāmata. Bet aizsākums bija izstāde Durbes pilī. Mākslas centrā „Zuzeum” gaidāmajā izstādē būs tikai Zuzānu kolekcijas priekšmeti, taču daļa tiks pārstāvēta attēlu veidā, līdzīgi kā tas ir grāmatā. Sarunas noslēgumā uzdevu Martai Šustei šo jautājumu – kāpēc Kuzņecova porcelāna izpētē notiek koncentrēšanās tieši uz Zuzānu kolekciju? Jo izcili paraugi ir arī citos muzejos – kā grāmatā aprakstītā, piemēram, 1936. gadā Kuzņecova fabrikā pasūtītā 240 priekšmetu servīze, ko Rīgas pilsētas dome pasniedza kā dāvinājumu Latvijas armijas ģenerālim Jānim Balodim. Servīzes lielākā daļa glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Rīgā ir arī Porcelāna muzejs. Marta Šuste palīdz šo sarakstu turpināt – arī Jūgendstila muzejs savācis izcilu Kuzņecova porcelāna kolekciju. Taču visos minētajos muzejos tie lielākoties esot dāvinājumi, reizēm arī vērtīgi un interesanti, taču ne mērķtiecīgi vākti priekšmeti. Ja patiešām vēlamies izzināt visu Kuzņecovu porcelāna fabrikas filiāļu vēsturi, Zuzānu kolekcija  ir šāds mērķtiecīgi veidots krājums. Tagad iepazīstams grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija”, kā izstādē “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi”, kas mākslas centrā „Zuzeum” būs apskatāma no 10. februāra līdz pat augusta sākumam.

Nav mūzika, bet dzied un stāsta. Nav dūre, bet sit un glāsta. Šo runas pedagoģes Zanes Daudziņas mīklu un  klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Armaņu-Krūmiņu ģimene Mežaparkā: mamma Anna Armane (pirmskolas skolotāja Rīgas Starptautiskajā skolā), tētis Renārs Krūmiņš (ilustrators, mākslinieks, grafiķis) ar meitu Ausmu Krūmiņu (7 gadi) un vecpapu Gunāru Krūmiņu (Rīgas vēstures pētnieku).

Viņas filmas ir “reportāžas no iekšpuses” – pētījumi par to, ko nozīmē būt cilvēkam. Godalgotā animācijas māksliniece Signe Baumane Rīgas Starptautiskajā kino festivālā svin savas jaunākās filmas “Mans laulību projekts” (2022) nacionālo pirmizrādi un dažas dienas pirms tam ciemojas pie mums. Filma kinoteātros!

Vai putras ir tikai brokastu ēdiens? Noteikti nē! Par putras nozīmi mūsu ikdienas ēdenkartē saruna raidījumā Kā labāk dzīvot tieši Starptautiskajā putras dienā. Kādas putras labāk izvēlēties un kā pagatavot, stāsta sertificēta uztura speciāliste Zane Timpare un Latvijas Diētas ārstu asociācijas priekšsēdētājs, dietologs Andis Brēmanis. Uzņēmuma „Rīgas dzirnavnieks” tirdzniecības un loģistikas direktore Iveta Švarce atklāj, ka uzņēmuma veiktā aptauja rāda, ka  Latvijā populārākā ir auzu pārslu biezputra ar ievārījumu vai sviestu. 40% aptaujas respondentu izvēlas auzu pārslas. Otra populārākā ir griķu putra, trešā – mannā. 11,7% cilvēku norādījuši, ka vispār neēd putru.  Populārākas kļūst ātri vārāmas putras un ar piedevām. Zane Timpare atzīst, ka laba putra ir pilngraudu. Uzsvaru iesaka likt uz vietējiem graudiem – auzas, mieži, arī rudzu putra. Viņa arī iesaka mācīties no skandināviem, kas šobrīd arī vairāk akcentē vietējos graudus, viņiem ir noraidoša attieksme pret rīsiem, ka tos par daudz lietojam. Vietējie produkti ir vērtīgāki. Rīsi nav slikti nekādā gadījumā, bet uzsvars ir uz vietējiem graudiem. Vai putras vārīšana paņem daudz laika? Andis Brēmanis piedāvā vienkāršu variantu: tējkannā vāra ūdeni tējai vai kafijai, turpat ieber bļodiņā graudu pārslas, ātri, lēni vārāmās, briest visas. Pieliekam kādu rozīni, piemetam kādu linsēklu, aplejam ar karstu ūdeni un uzliekam šķīvīti un kamēr iet dušā putra gatava.  "Viņa nebūs tik garšīga, kā katliņā ar pieniņu, sviestiņu, cukuriņu," atzīst Andis Brēmanis. "Bet mediņu vara pielikt, banāniņu var iespaidīt, zaptīti arī jaunieši lieto. Tas būs ātrākais variants."

Septembris ir slavenā abstrakcionista Marka Rotko dzimšanas dienas mēnesis, un Daugavpilī tas kārtējo reizi atnācis ar Markam Rotko veltītu glezniecības izstādi. Šogad Rotko veltītajā Starptautiskajā glezniecības simpozijā piedalījās 10 mākslinieki no dažādām pasaules valstīm. Daugavpils cietokšņa vaļņu ieskauti, savstarpēju diskusiju pārņemti un intensīvas radošās prakses nodarbināti, mākslinieki noslēguma izstādē prezentē savu divu nedēļu radošo veikumu. 25. septembrī pasaulslavenajam māksliniekam ekspresionistam Markam Rotko apritētu 119 gadi. Jau 18 gadus mākslinieka dzimšanas diena nepaliek nepamanīta Daugavpilī, kur tradicionāli šajā mēnesī - septembrī, kad rudens lapas viskošākās, pulcējas mākslinieki no visas pasaules uz savam mākslas elkam veltīto simpoziju. Tas ir īpašs laiks, saka Marka Rotko mākslas centra Galvenā krājuma glabātāja Zane Melāne. Daugavpils Marka Rotko mākslas centra pārstāvis Aivars Baranovskis kopā ar burvīgo tulkotāju un Rotko centra pasākumu vadītāju Ingu Gedžūni ved rādīt senlaicīgu Cietokšņa ēku, kura jau drīzumā pārtaps par Rotko centra krājumu glabātuvi, un kurā jau šobrīd jaušama rosība un smaržo pēc krāsas 10. jubilejas simpozijā simboliski pārstāvēti 10 mākslinieki no dažādām pasaules valstīm. Mākslinieku simpozijā radītie darbi turpmāk papildinās Marka Rotko Daugavpils mākslas centra kolekciju, kas centrā sāka veidoties pirms 10 gadiem, bet kopumā ar šo gadu glabās sevī jau 18 jeb pilngadības laika griezumā Daugavpilī Markam Rotko veltītās tapušās gleznas, stāsta centra Galvenā krājuma glabātāja Zane Melāne. Bet izstādē simpozija laikā tapušie darbi būs skatāmi 16. oktobrim.

Ar pirmatskaņojumiem 25. Starptautiskajā  Garīgās mūzikas festivālā sevi piesaka arī jaunie komponisti. Kultūras rondo studijā viesojas komponisti Lauma Kazaka, Jēkabs Bernāts un Raivis Misjuns, kuru skaņdarbus interpretēs Valsts Akadēmiskais koris „Latvija” diriģenta Māra Sirmā vadībā. Daudzpusīgais mūziķis Jēkabs Bernāts pašlaik studē kordiriģēšanu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA) un savu talantu apliecinājis arī kompozīcijā un dziedāšanā. Viņa skaņdarba "Creation of the World: Ovid's Four Winds" pamatā ir grieķu mīts par pasaules un cilvēka radīšanu, iedalot četrus vējus katrā debespusē.  Lauma Kazaka studējusi kompozīciju pie Selgas Mences un Ērika Ešenvalda un pašlaik turpina studijas JVLMA doktorantūrā. Viņa regulāri uzstājas dažādos dzejas un mūzikas projektos, kā arī ir līdzveidotāja Solfeg.io – starptautiski atzītai mūzikas mācību lietotnei bērniem un jauniešiem. Laumas jaundarbs "Unde bella" ar Bībeles tekstiem šodienas acīm reflektē par kara tematiku, uzdodot jautājumus, kā rast iekšējo spēku, lai ticību labajam pārvērstu reālā rīcībā.  Savukārt Raivis Misjuns maģistra grādu kompozīcijā ieguvis Amsterdamas konservatorijā, bet kontrabasa spēli studējis Londonas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā un Parīzes Konservatorijā. Kopš 2017. gada vairākas sezonas viņš bija Džona Eliota Gārdinera (John Eliot Gardiner) vadītā orķestra "Orchestre Révolutionnaire et Romantique" dalībnieks, bet pašlaik regulāri koncertē baroka ansambļa "Concerto Köln" sastāvā.  Raivja jaundarbs "La Noche Oscura" ar Svētā Jāņa no Krusta noslēpumaino dzeju vēsta par ceļu no tumsības uz sevis apzināšanos, svētceļniekam pietuvojoties tuvāk Dievam un cauri dūmakai saskatot zvaigznes.   25. Starptautiskais Garīgās mūzikas festivāls ilgs līdz 8.septembrim.

Par godalgoto dalību kormūzikas konkursā Spānijā Kultūras rondo saruna ar Latvijas Universitātes sieviešu kora „Balta” māksliniecisko vadītāju un diriģenti Māru Marnauzu un kora dalībniecēm. Latvijas Universitātes (LU) sieviešu koris “Balta” atgriezies mājās no koru festivāla Spānijā, līdzi vedot divas festivāla godalgas. No 17. līdz 24. jūlijam “Balta” piedalījās vienā no augstākā mākslinieciskā līmeņa konkursiem – 68. Starptautiskajā koru konkursā "Habaneras y Polifonia Torrevieja". Par augsto māksliniecisko sniegumu koris saņēma Zelta diplomu par iegūtu 2. vietu Habaneras kategorijā un 3. vietu Polifonijas kategorijā. Konkursa laikā koris sniedza trīs pilnas programmas solo koncertus Spānijas Alikantes reģionā, popularizējot latviešu kora mūziku, latviešu kora dziedāšanas tradīcijas, kā arī izpildot citu ievērojamu pasaules komponistu 21. gadsimtā komponēto kora mūziku.

Interesējamies par muzikālā teātra daudzveidību un izpausmēm 4. Starptautiskajā Operetes festivālā. No 7.līdz 12. augustam Ikšķilē norisināsies 4.Starptautiskais Operetes festivāls, piedāvājot krāšņu programmu, kurā būs pārstāvēti dažādi muzikālā teātra žanri, dažādām muzikālajām gaumēm un paaudzēm. Šogad īpašie viesi būs Kijivas Nacionālā Akadēmiskā operetes teātra (Ukraina) vadošie solisti, kuri piedalīsies festivāla kulminācijā – GALĀ koncertā 12.augustā Ikšķiles estrādē. Kā ierasts, Galā koncerts noslēgsies ar romantisku Valšu vakaru. Par festivāla norisēm stāsta dziedātāja Jolanta Strikaite-Lapiņa un muzikoloģe Inga Stankeviča.

Pamanīts un cienīts Latvijā, viņš uzņemas lielus projektus ar atbildību un realizē tos. Inženieris ar mīlestību pret mākslu - uzņēmējs Guntis Āboltiņš-Āboliņš. Pilnsabiedrības “BERERIX” jaunais “Rail Baltica” projekta izpilddirektors Guntis Āboltiņš-Āboliņš skolojies Rīgas Tehniskajā universitātē, iegūstot grādu inženierzinātnēs, pēcāk arī  Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā, iegūstot maģistra grādu uzņēmējdarbībā.  Nepilnus septiņus gadus Guntis bijis valdes priekšsēdētājs akciju sabiedrībā “RERE GRUPA”. Pirms pievienošanās “RERE GRUPAs” komandai, bijis AS “Latvijas Balzams” ģenerāldirektors. Vēl pirms tam vairāk nekā 15 gadus Guntis darbojies vienā no pasaules vadošajiem enerģētikas uzņēmumiem - “Statoil”, atbildot par “Statoil” grupas mazumtirdzniecības tīklu attīstību. Guntis ir patiesi kompetents uzņēmējdarbības vadītājs ar cienījamu pieredzi operatīvajā darbā un starptautiskajā biznesa attīstībā, vadot komandas un projektus.  Pateicoties Guntim un viņa sievai Aijai, atdzimis “Straupes zirgu pasts” - būtisks Latvijas vēsturiskais mantojums.

Dodamies uz Armēniju. Tā varētu būt visnotaļ dzirdēta valsts, ja tomēr nē, tad noteikti būs pazīstami armēņu izcelsmes zinātnieku izgudrojumi – krāsu televizors un bankomāts. Armēnijas izcelsmes zinātnieki, visbiežāk gan darbojoties citās valstīs, tiešām ir padarījuši mūsu ikdienas dzīvi interesantāku un vieglāku. Viņi izgudrojuši ne tikai minētās lietās, bet, piemēram, uzņēmējs un filantrops Alekss Manoogians izgudroja pirmo viena roktura jaucējkrānu. Tas ļāva sajaukt aukstu un siltu ūdeni un kontrolēt ūdens plūsmu. Bet par pašu Armēniju jeb oficiāli Armēnijas Republiku runājot, tajā dzīvo gandrīz trīs miljonu iedzīvotāju. Jāsaka, ka tāpat, kā iepriekšējos raidījumos bieži jau tika minēts par citām tautām, armēņu diaspora ārzemes ir daudz lielāka nekā valsts iedzīvotāju skaits. Piemēram, Armēnijas iedzīvotāju skaits ārpus Armēnijas pārsniedzot septiņus miljonus. Šis lielais ārpus Armēnijas dzīvojošo armēņu skaits cieši saistīts ar bēdīgi slaveno Pirmā pasaules kara vidū Osmaņu impērijas veikto Armēņu genocīdu, kurā gāja bojā apmēram viens miljons armēņu. Cilvēku dzīšana cauri Sīrijas tuksnesim bez ēdina un ūdens (Nāves marši), ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs un turku nacionālistu veiktās etniskās tīrīšanas bija tika daži no elementiem, kas raksturo šo šaušalīgo vēstures lappusi. To vēl šodien visas pasaules valstis neatzīst, primāri jau Turcija. Šo notikumu laikā un pēc tiem miljoniem armēņu bēga uz ārzemēm – Franciju, Itāliju, Libānu, ASV, izveidojot tur ļoti spēcīgas kopienas, tādā veidā saglabājot savu reliģiju un valodu.   Par valodu runājot, armēņu valodai nav saistības ne ar vienu citu valodu, un tā tiek uzskatīta par atsevišķu indoeiropiešu valodu saimes atzaru. Pat ja daži vārdi mums šķiet pazīstami, zinātnieki uzskata, ka tie nav cēlušies no citas valodas. Tāpat kā valoda, arī alfabēts ir unikāls. Šīs rakstzīmes netiek lietotas nevienā citā rakstu valodā. Starp citu, viens no vecākajiem tekstiem armēņu valodā, kas saglabājies, ir 5. gadsimta Bībeles tulkojums, kas kopā ar daudziem citiem seno armēņu manuskriptiem glabājas Matenadaranā Erevānā. Skatoties, uz reliģiju, tad Armēnija pamata reliģija ir kristietība, vairāk nekā 93% kristiešu Armēnijā pieder Armēnijas apustuliskajai baznīcai. Turklāt tā bija arī pirmā valsts, kas pieņēma kristietību kā valsts reliģiju. Neskatoties uz to, valsts ir plaši zināma ar tās politisko un ekonomisko atkarību no Krievijas. Stāsts par Armēniju noteikti nav iztēlojams bez stāsta par Krievijas lomu Kalnu Karabahas konfliktā. Par pašu konfliktu un tā neseno saasināšanos, kas beidzās ar Armēnijas zaudējumu jau stāstījām detalizētāk raidījumā par Azerbaidžānu. Tādēļ šodien par šo pastāstīsim no citas puses – kāda loma Kalnu Karabahas konfliktā ir ģeopolitikai un kā notiek citu valstu iesaistīšanās. Kalnu Karabahas konflikts par nelielo teritorijas daļu ir guvis starptautisku ievērību un piesaista lielvaras, jo īpaši Krieviju un NATO dalībvalsti Turciju – divas valstis, kas jau atbalsta pretējās puses Sīrijā un Lībijā, bet vienlaicīgi arī mēģina izlikties, ka uztur labas attiecības. Tā Turcija jau sen ir bijusi pārliecināta Azerbaidžānas atbalstītāja – Ankaru un Baku vieno ciešas kultūras saites, ņemot vērā to kopīgo turku mantojumu. Tikmēr starp Turciju un Armēniju ir ilga spriedzes vēsture, ko pastiprina Ankaras atteikšanās atzīt 1915. gada armēņu genocīdu, kā arī Kalnu Karabahas konflikts. Neviennozīmīgāka loma reģionā ir Krievijai, kas uztur ciešas ekonomiskās saites ar Armēniju un Azerbaidžānu un piegādā abām ieročus. Tomēr Krievijas attiecības ar Armēniju ir dziļākas, jo tajā atrodas Krievijas militārā bāze un Armēnija ir daļa no Maskavas vadītās Eirāzijas Ekonomiskās savienības. Turklāt ir liela reģiona loma globālajā enerģijas tirdzniecībā: cauruļvadiem, kas savieno Azerbaidžānu ar Turciju, ir izšķiroša nozīme Eiropas Savienības naftas un dabasgāzes piegādē, un tie iet tuvu Kalnu Karabahai. Neskatoties uz to, ka Armēnijā, kurā ir vairākums kristiešu, un Azerbaidžānā, kurā ir vairākums musulmaņu, ir bijušas nesaskaņas gadsimtiem ilgi, taču reliģijai mūsdienu konfliktā nav lielas nozīmes. Liela daļa vainas gulstas uz Josifu Staļinu. Bijušais padomju līderis lielāko armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas reģionu (armēņiem pazīstams kā Artsakh) iekļāva Azerbaidžānā pēc tam, kad 20. gadu sākumā Sarkanā armija iekaroja Kaukāzu. Runājot kontekstā ar šajā brīdī aktuālo Krievijas uzbrukumu Ukrainai – tam ir bijusi ietekme arī uz Armēnijas skatījumu. Proti, ņemot vērā ilglaicīgo Krievijas klātbūtni un ietekmi Armēnijā, kā arī Ukrainas atbalstu Azerbaidžānai Kalnu Karabahas konflikta laikā, Armēnija vēl vairāk nostiprinājusi savu prokrievisko pozīciju. Starptautiskajā arēnā Armēnija bija tā, kas atbalstīja savu stratēģisko sabiedroto un galveno drošības garantu, balsojot pret Krievijas pārstāvniecības apturēšanu Eiropas Padomē. Bet vēl divos nesenajos balsojumos — par Krievijas atstādināšanu no ANO Cilvēktiesību padomes un nosodot iebrukumu Ukrainā ANO Ģenerālajā asamblejā — Armēnija atturējās. Kopumā Armēnijas atbalsts Krievijai nav pārsteidzošs. Armēnijas politiskā vadība ir slavējusi Krimas aneksiju kā pašnoteikšanās tiesību īstenošanas paraugu. Un bijušais prezidents Sargsjans aizgāja tik tālu, ka referendumu Krimā uzskatīja par tautu pašnoteikšanās tiesību izmantošanu, izmantojot brīvu gribas izpausmi. 2014. gada satricinājumi Ukrainā vēl vairāk pastiprināja Armēnijas politiskās vadības bažas par sekām, ko izraisīs Krievijas izaicināšana. Bijušais prezidents Sargsjans pat izvirzīja situāciju Ukrainā kā attaisnojumu Armēnijas lēmumam pievienoties Krievijas dominētajai Eirāzijas ekonomiskajai savienībai 2014. gada oktobrī. Papildus apspriestajiem iemesliem Armēnija iestājas Kremļa pusē, jo valstij ir arī pieaugusi atkarība no Krievijas pēc 2020. gada Kalnu Karabahas kara. Armēnijas vadībā ir iesakņojusies pārliecība, ka Armēnija tikai gūst labumu no lielākas Krievijas iesaistīšanās. Tieši šajā kontekstā Krievija plaši tiek uztverta kā galvenais drošības sabiedrotais Armēnijas politiskajā domāšanā un sabiedrības apziņā. Arī Krievijas iedzīvotāji, acīmredzot, Armēnijā redz sabiedroto, jo, sākoties Ukrainas karam, arvien lielāks skaits krievu izceļo tieši uz Armēniju. Par to vairāk stāsta Erevānā bāzētās nevalstiskās organizācijas Civilatas Foundation analītiķis Ēriks Hakopjans.  Armēnijas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no Krievijas investīcijām un armēņu atbalsta, kas nāk no ārzemēm. Pirms neatkarības iegūšanas Armēnijas ekonomika lielā mērā bija balstīta uz rūpniecību — ķīmisko vielu, elektronikas, iekārtu, pārstrādātas pārtikas, sintētiskās kaučuka un tekstilizstrādājumu. Lauksaimniecība veidoja mazāk kā 20% no neto materiālā produkta pirms Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Savukārt pēc neatkarības atgūšanas lauksaimniecības nozīme tautsaimniecībā ievērojami pieauga, tās īpatsvaram 90. gadu beigās pieaugot līdz vairāk nekā 30 % no IKP. Bet lauksaimniecības nozīmes pieaugums bija skaidrojams ar iedzīvotāju pārtikas nodrošinājuma vajadzībām, saskaroties ar nenoteiktību pārejas pirmajos posmos un ekonomikas nelauksaimniecisko nozaru sabrukumu 90. gadu sākumā. Armēnija kā maza valsts ar tās unikālo kultūru un smago vēsturi, ir izvēlējusies Krieviju par tās aizstāvi. Pieķeršanās lielvarai ir viena no klasiskajām mazu valstu pieejām. Kā mēs ķeramies pie ASV un Vācijas, tā Armēnija neatrada nevienu citu kā Krieviju.

Turpinot sarunas par karu Ukrainā, pievēršamies politiskajam saspīlējumam, kas ir pamatīgi nokaitējis gaisotni arī kosmosā. Vēl salīdzīnoši nesen šķita, ka kosmosa izpēte ir joma, kas diplomātijā un starptautiskajā sadarbībā ir teju paraugs visai cilvēcei. Šodien Krievija izstājas no starptautiskiem projektiem un pat izsaka draudus par Starptautiskās kosmosa stacijas ietriekšanos apdzīvotā sauszemē. Cik nopietni ir jāuztver šādi draudi, kā varētu izvērsties karš Zemes atmosfērā un kas notiks ar ilggadīgo Krievijas un ASV sadarbību Starptautiskajā kosmosa stacijā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālists, astronomijas amatieris Raitis Misa, Latvijas Astronomijas biedrības valdes loceklis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis. „Risku politiskā ziņā grūti novērtēt, jo tehniskā ziņā viss balstās uz sadarbību. Starptautiskajā kosmosa stacijā ja kāds nedarīs to, ko vajag darīt, cilvēki ies bojā ļoti ātri. Ja kosmoss vai kosmiskā stacija kļūst par politisku spēli, neredzu, kā tas ilgtermiņā var turpināties,” komentē Andris Slavinskis. Kārlis Bērziņš norāda, ka Krievijas kosmosa aģentūras paziņojums, ka nepiegādās dzinējus Starptautiskai kosmosa stacijai un draudi par tās iznīcināšanu nav pārsteigums, jau 2014. gadā bija paziņojumi par sadarbības sagraušanu kosmosā. „Ļoti ceru, ka tie ir tikai draudi un nekas vairāk. Sadarbība kā tāda vairs nav iespējama un ka netiks ASV piedāvāti dzinēji, tas tiesa. Bet iespaids nebūs tik liels, saprotu, ka tas ietekmēs vienu nesējraķeti. Tas ir nepatīkami, bet nav ļoti bīstami,” vērtē Kārlis Bērziņš. Optimistiskāks ir Raitis Misa, viņš uzskata, ka dzinēju ir pietiekami, lai nodrošinātu plānotās misijas un krāsas vairāk sabiezinātas Krievijas pusē. Viņš cer, ka neadekvātas pavēles var arī nepildīt. „Neskatoties uz to ārprātīgo cilvēku, ir pietiekami daudz saprātīgu cilvēku pa vidu un vienā posmā veselais saprāts nostrādās,” uzskata Raitis Misa. Tajā pašā laikā Starptautiskās kosmosa stacijas orbītu šobrīd koriģe Krievija un tajā ir daži bīstamības faktori. Parastos apstākļos Starptautiskās kosmiskās stacijas plānotā iznīcināšana tās darbības beigās prasītu ap gadu plānošanas pirms tam, taču ir iespējas veikt diversijas aktu un visu procesu paātrināt. „Ar esošajiem līdzekļiem tas izdarāms dažās dienās vai pat ātrāk - plāni ir četras dienas samazināt orbītu, vienas dienas laikā veikt mērījumus un vienas dienas laikā veikt stacijas nolaišanos, sadegšanu atmosfērā.  Tas nozīmē, ka vissliktākajā scenārijā tas ir paveicams dienas laikā un tas ir salīdzināms ar tādiem pašiem draudiem kā atomdraudi,” atzīst Kārlis Bērziņš. Viņš gan ir pārliecināts, ka Starptautiskā kosmosa stacija būs pēdējais punkts, kur starptautiskā sadarbība kaut kādā mērā notiek, bet daudzas citas kosmiskās sadarbības programmas tiek pārtrauktas un tiks pārtrauktas. Andris Slavinskis piebilst, ka stacijā ir arī divi krievu kosmonauti un paziņojums par stacijas iznīcināšanu norādītu, ka būtu ar mieru nogalināt divus savus cilvēkus. „Tādam partnerim nevar uzticēties, ir jādomā, kā pabeigt misiju un ko darīt tālāk. Neredzu, kā var starptautiskais kosmoss tā turpināties. Esmu zaudējis cerību, ka ar Krieviju var sadarboties,” atzīst Andris Slavinskis. Vēl draudi Zemes orbītai ir saistīti ar satelītu spridzināšanas mēģinājumiem un attiecīgi Zemes orbītas piesārņošanu. Jo vairāk orbīta piesārņota, jo mazāka iespēja pētīt kosmosu, kamēr orbīta attīrās. „Nav mērķis piesārņot, bet notriekt ienaidnieka satelītu, neļaut ienaidniekam darboties kosmosā, nedomājot par tālākām sekām,” vērtē Kārlis Bērziņš. Protams, tas rada arī piesārņojumu kosmosā un šis dažāda izmera atlūzas rada arī pastāvēšanas risku nelielākiem satelītiem, tos var izsist no ierindas. Kā Ukrainas karš atsaucies uz šaha pasauli? Šahs ir bijis Krievijas viens no nacionālajiem lepnumiem gan pēdējos gados, gan Padomju Savienības periodā. Tāpēc nozīmīgi, ko Ukrainas kara kontekstā publiski viedokli paudušas tieši izcilas Krievijas šaha personības. Jau šobrīd atsevišķu šahistu izteikumi nozīmē to, ka nākotne šiem sportistiem nav glaimojoša. Diezgan drīz pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā šī gada februārī publiskajā telpā raisījās diskusijas par to, vai un cik lielā mērā sportam un mākslai vajadzētu būt nošķirtiem no politikas. Ātri vien kļuva skaidrs, ka māksla un sports nedzīvo atsevišķi nodalītos plauktos no pārējās pasaules, un daudzi šo jomu pārstāvji pauda ļoti skaidru nosodījumu karam. Tāpēc šajā reizē arī pieskarsimies karam, politikai un šaham. Un ne par velti tieši šaham, jo šahs ilgstoši ir bijis Krievijas gods un lepnums, bet, sākoties karam, plašu uzmanību ar Kremlim glaimojošiem izteikumiem izpelnījies šahists Sergejs Karjakins. Šaham ir liela nozīme Krievijā, un to apstiprina šahists un šaha vēsturnieks tepat Latvijā - Andris Tihomirovs. Viņš skaidro, kā kara notikumi nesuši pārmaiņas šahā. Andris Tihomirovs norāda, ka, iespējams, arī Starptautiskajā Šaha federācijā būs vērojamas kādas izmaiņas, jo tās prezidents Arkādijs Dvorkovičs ir Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvināta persona. Šobrīd gan vērojams, ka kara notikumu iespaidā amatpersonas izvēlas, tā teikt, mainīt kažoku, un tas izsauc jautājumus sabiedrībā, vai tā ir patiesa cilvēka nostāja, vai arī tikai izlikšanās. Bet, Krievijai un arī Baltkrievijai piedzīvojot aizvien lielākas sankcijas, ļoti iespējams, veidosies divas šaha pasaules. Tā būtu sava veida atgriešanās vēsturē, jo arī Padomju Savienības periodā virkne spēcīgu šahistu starptautiskās sacensībās nepiedalījās. Bet noslēgumā atgādinājums par to, kā tad šahs radies. Kā redzams, karš simboliskā veidā ir šaha būtība.

No 4. līdz 12. martam norisināsies jau 30. Liepājas simfoniskā orķestra rīkotais Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls, kas šogad pavasara mūzikas svētkos piecos koncertos pulcēs dažādu žanru izcilus mūziķus. Gaidāmi arī pirmatskaņojumi: Andra Dzenīša Simfonijai un Artura Maskata Trīskāršajam koncertam  "Bērnības baznīcu vitrāžas un vasaras taureņi". Kultūras rondo Arturs Maskats stāsta par koncertu “Bērnības taureņu dejas” un Andris Dzenītis par savu Otro simfoniju “Silts vējš”. Artura Maskata darba pirmatskaņojums būs festivāla atklāšanas koncertā 4. martā. Skaņdarbs tapis pēc Liepājas Simfoniskā orķestra un solistu Ditas Krenbergas, Ivetas Apkalnas un Reiņa Zariņa ierosmes. Visi minētie mākslinieki darbu atskaņos diriģenta Gunta Kuzmas vadībā. Andra Dzenīša jaundarbs skanēs koncertā 5. martā, to atskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Andra Pogas vadībā. Zīmīgi, ka abas komponista simfonijas piedzīvo pirmatskaņojumu tieši Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” – autora pirmā simfonija ”…mīlestība ir stiprāka. SINFONIA” tika pirmatskaņota 2018. gadā Liepājas Simfoniskā orķestra un diriģenta Gunta Kuzmas interpretācijā. Darbu pie Otrās simfonijas komponists aizsācis gadā, kad kļuvis par Valsts Kultūrkapitāla fonda stipendiātu. Strādājis pie tās, domājot par nezināmu nākotni, bet tad saņēmis Andra Pogas aicinājumu kļūt par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošo komponistu. “Simfoniju tad arī veltīju šiem maniem draugiem mūzikā,” komentē Andris Dzenītis. Par pārējiem šī gada festivāla koncertiem stāsta Liepājas simfoniskā orķestra direktors Uldis Lipskis.

Lielākoties pasaules uzmanība šonedēļ pievērsta Krievijas izraisītajai drošības krīzei. Raidījumā vairāk uzmanības veltām diplomātiskajiem pūliņiem, kādus atsevišķas rietumvalstis izmanto, lai novērstu iespējamo uzbrukumu Ukrainai un mazinātu spriedzi. Īpaši aktīvs bijis Francijas prezidents Makrons, kurš viesojies gan Maskavā, gan Kijevā, cenšoties uzņemties starpnieka lomu. Arī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nākamā nedēļā grasās doties gan uz Krieviju, gan Ukrainu, bet pirms tam viņš šonedēļ devā uz Vašingtonu, lai iespēju robežās saskaņot nostāju ar ASV prezidentu. Vācija ir izpelnījusies visasāko kritiku par savu piesardzīgo retoriku attiecībā pret Maskavu. Pasaules līderu tikšanās vērtē politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra, politologs Kārlis Daukšts, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes docents Māris Andžāns un  Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Francijas prezidenta vizīte pie Putina Ja līdz šim Krievijas izraisītajā spriedzē galvenā uzmanība bija pievērsta ASV prezidenta Džo Baidena sarunām ar Vladimiru Putinu, tad pēdējās dienās skatus uz sevi pavērsis Francijas prezidents. Emanuels Makrons nolēmis izmantot iespēju kļūt par vidutāju un samierinātāju, kas atnesīs Eiropai mieru. Viņa paziņojumi pirms tikšanās ar Krievijas vadītāju, ka viņš apturēs tālāku situācijas eskalāciju, izklausījās ļoti ambiciozi. Tikšanās ar Putinu ilga vairāk nekā piecas stundas. Pēc tam Francijas līderis atkārtoja, ka viņu saruna tiešām esot novērsusi krīzes tālāku padziļināšanos. Tomēr ko īsti abas puses spējušas sarunāt, to rādīs laiks. Vien dažas stundas pēc tikšanās Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs apgalvoja, ka Krievijas līderis neesot savam franču kolēģim devis nekādus solījumus atturēties no militāriem manevriem Ukrainas robežu tuvumā. Preses konferencē pēc sarunām Emanuēls Makrons atkārtoja iepriekš teikto, ka, koncentrējot karaspēku pie Ukrainas robežas, Krievija patiesībā cenšas izdarīt spiedienu uz starptautisko sabiedrību, un Ukraina nav šīs konfrontācijas mērķis. Tieši tāpēc Francijas prezidents esot pārliecināts, ka krīzi iespējams atrisināt, sarunājoties un meklējot savstarpējos saskarsmes punktus. Savukārt Krievijas prezidents atkārtoja, ka viņa mērķis ir neļaut Ukrainai iestāties NATO. Ja tas notiks, sākšoties karš, jo Ukraina gribēšot atgūt Krimu, un tad jau militāra pretstāve starp Franciju un Krieviju būšot neizbēgama. Turklāt Krievija ir kodollielvalsts – uzsvēra Putins. Makrons tiekas ar Zelenski Tikšanās ar Ukrainas prezidentu Volodomiru Zelenski Francijas līderim bija divreiz īsāka nekā saruna ar Putinu. Tā ilga vairāk nekā divas stundas. Tiesa, pats fakts, ka Makrons ir devies uz Kijevu, daudziem šķita pieminēšanas vērts, jo Francijas līderi nebija viesojušies Ukrainā gandrīz ceturtdaļgadsimtu. Ziņas par šīs tikšanās saturisko ieguvumu gan ir samērā skopas. Saruna esot bijusi par nepieciešamību panākt mieru un īstenot savulaik noslēgto Minskas vienošanos. Francijas prezidents uzskata, ka viņa mērķis ir nosēdināt Ukrainas un Krievijas vadību pie viena galda, un šobrīd viņš redzot konkrētus risinājumus, kā līdzšinējo spriedzi samazināt. Arī Ukrainas prezidents pēc tikšanās ar Francijas kolēģi preses konferencē pauda cerību tikties ar Krievijas, Francijas un Vācijas līderiem četrpusējās sarunās, lai risinātu iesaldēto konfliktu Austrumukrainā. Par Makrona vizītes rezultātiem Maskavā Ukrainas līderis gan bija skeptisks. "Es patiesībā vārdiem neticu. Es uzskatu, ka ikviens politiķis var būt atklāts, veicot konkrētas darbības,"  teica Zelenskis. Šolcs tiekas ar Baidenu Vācijas neskaidrā politika Ukrainas sakarā ir pamanīta gan starptautiski, gan pašmājās. 8. februārī publiskotie divu aptauju rezultāti rāda, ka vācieši nav apmierināti ar jaunās valdības darbu. Runājot par Ukrainas krīzi, vien 23% aptaujāto vāciešu izteikušies pozitīvi par valsts īstenoto ārpolitiku, kamēr 67% ar to nav apmierināti. Pat sociāldemokrātu vidū valdības politiku Ukrainas jautājumā atbalstījusi tikai puse, kamēr otra puse atzinusi, ka tā nav pareiza. Abas aptaujas rāda, ka krītas kanclera Šolca reitings. Viņa veikumu pozitīvi vērtē vien vidēji katrs ceturtais vācietis, bet lielākā daļa aptaujāto pauž vilšanos. Tikmēr pats kanclers pirmdien, 7. februārī, devās uz Vašingtonu, lai saskaņotu savu nostāju ar ASV prezidentu Džo Baidenu. Kaut arī pēc tikšanās kopējā preses konferencē abi līderi apgalvoja, ka iespējamā Krievijas uzbrukuma gadījumā Rietumvalstis būs vienotas, žurnālisti nevarēja nepamanīt atšķirīgo retoriku jautājumā par „Nord Stream 2”. ASV  prezidents sacīja, ka Krievijas agresijas gadījumā „Nord Stream 2” beigtu pastāvēt. Tikmēr Vācijas kanclers nebija gatavs ko tādu sacīt. Pat uz atkārtotu jautājumu viņš izvairījās atbildē pieminēt cauruļvadu, vien izsakot diplomātiskas frāzes, ka Rietumvalstis būs vienotas savā stingrajā nostājā. Starptautiskajā presē nerimst spekulācijas par Vācijas atkarību no Krievijas gāzes, minot, ka tieši tas liek vāciešiem būt tik atturīgiem savos izteikumos.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Romānu sērijā „Es esmu” iznākušas jau septiņas grāmatas, no kurām pēdējā, Ingas Žoludes „Vendenes lotospuķe” stāsta par rakstnieku un dzejnieku Jāni Poruku. Šī sērija gan nav vienīgais piemērs, kurā tiek risināta reālas personas biogrāfija, tas noris arī uz kinoekrāniem un teātra skatuvēm. Lai pārrunātu biogrāfiskā romāna tendences jaunākajā latviešu literatūrā, aizvadītajā nedēļā Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes rīkotajā konferencē notika attālinātā diskusija. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes rīkotajā, Starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Jaunākā literatūra Latvijā II” tika skatīti jautājumi par jaunākajiem procesiem dzejā un prozā, atsevišķas sēdes veltītas dažādiem pandēmijas laikā tapušiem tekstiem, antropoloģijas un literatūrzinātnes saskares punktiem, kā arī jaunākajiem biogrāfiskā romāna piemēriem latviešu literatūrā. Tieši par pēdējo tēmu norisinājās attālinātā diskusija. Tajā piedalījās rakstnieks Māris Bērziņš, kura jaunākais romāns „Nākotnes kalējs” biogrāfisko romānu sērijā „Es esmu” vēsta par Viļa Lāča personību; dramaturgs un rakstnieks Lauris Gundars, kura darbs „Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A” koncentrējas uz politiskā disidenta Gunāra Astras dzīvi; teātra režisors Elmārs Seņkovs un Latvijas Universitātes humanitāro zinātņu profesors Ojārs Lāms. Šādā secībā arī skan viņu atbildes uz diskusijas vadītāja, literatūrzninātnieka Artura Skuteļa uzdoto ievadjautājumu: vai diskusijas dalībnieki ikdienā lasa biogrāfisko prozu? Gan šo diskusiju, gan pārējos konferences videoierakstus iespējams noskatīties sociālajā vietnē Facebook, meklētājā ierakstot „Latvistika Latvijas Universitātē”.

Attiecībā uz kino režisoru Dāvi Sīmani pašlaik var izmantot vienu no viņa filmu nosaukumiem „Viss reizē zied”. Publikas vērtējumam nodota daudzsēriju filmas „Emīlija, Latvijas preses karaliene” 6. sērija. 14. oktobrī ar dokumentālo filmu „Es piedzimu Roselini” atklāja Rīgas Starptautisko kinofestivālu, 21. oktobrī šajā festivālā Latvijas pirmizrādi piedzīvos filma „Gads pirms kara”, kura jau nominēta 11 Lielajiem Kristapiem un festivālā programmā iekļauta arī filma „Viss reizē zied”. Kultūras rondo režisors Dāvis Sīmanis stāsta par Pēteri Latvieti un viņa gaitām vēsturiskajā fantāzijā “Gads pirms kara”, kā arī citām filmām. "Es teiktu, ka tā ir traģikomiska absurda drāma ar vēstures elementiem,"  tā savu filmu „Gads pirms kara”, kuru oficiāli dēvē par vēsturisku trilleri, rakstoru Dāvis Sīmanis. "Ir skaidrs, ka viss, ko mēs filmā redzam, tādā vai citā veidā ir ļoti precīzi  balstīts vēstures avotos. Mēs patiešām veicām ļoti rūpīgu izpēti šīs filmas gatavošanas laikā. Tajā pašā laikā visi šie it kā vēsturiskie notikumi vai izpausmes, vai kaut kādi teksti bieži vien ir piedēvēti citiem cilvēkiem, viss ir ar ļoti spēcīgu pārspīlējumu, kā rezultātā filma pilnīgi noteikti nav uztverama kā tāds psihoreālistisks vēstījums. Tieši otrādi, tā ir ļoti stilizēta filma." "Vienmēr esmu domājis par to, ka vēsture varbūt daudz labāk nonāk pie skatītāja tieši tādā veidā, ka tu jau parādi, ka tajā ir kaut kāda samākslotība, ka tā ir kaut kāda konstrukcija, kas ir autora prātā, stāstot vēstures stāstu, jo tad tu dod skatītājam iespēju tomēr pašam analizēt un saprast, ka visticamāk tā jau tas nebija," analizē Dāvis Sīmanis. Jauns Rīgas šveicars Pēteris nonācis vēstures mijkrēslī. Viņš vēl nenojauš, ka pasaule drīz vien pārtaps, un uzsāk sirreālu odiseju pa Eiropu. Nonākdams Parīzē, Londonā, Prāgā, Vīnē un citviet nu jau par Hansu sevi dēvējošais Pēteris iekļaujas starp komunistiem, anarhistiem, protofašistiem un nacionālistiem. Viņš sastop Ļeņinam, Staļinam, Trockim, vampīriskajam Prustam līdzīgos, tāpat arī ieskatās spiedzes Matas Hari dubultniecē Almā. Šveices Monte Veritá jeb Patiesības kalna sanatorijā un dzīves reformistu komūnā viņš sastop Freidu. Varbūt viņš palīdzēs. Identitātes krīze un iesētā sazvērestība ir nepiekāpīga: kas īsti ir Pēteris? Roterdamas festivālā pirmizrādītā Dāvja Sīmaņa trešā pilnmetrāžas spēlfilma veidota kā vēsturiska fantāzija – stilizētās pirmskara paranojas satīras režijas atsauces ir kanādietis Gajs Madins un čehs Jans Švankmajers. Vēsturiska personība Pēteris Latvietis ar daudzajiem vārdiem (Pēteris Mālderis, Jānis Žāklis un filmā arī Hanss) atraisījis scenāristu Sīmaņa, Tabitas Rudzātes un Ulda Tīrona iztēli. 1913. gadā kā robežšķirtnē un Rietumu civilizācijas virsotnē mutuļo ideoloģiski strāvojumi, dadaisms, psihoanalīze, anarhisms un sociālās katapultas. Čehu aktiera Petra Buhtas atveidotais Pēteris ir tēls, kas vēlas kaut ko darīt, bet laikmets viņu pašu, Vitgenšteina vārdiem sakot, izmet kā kauliņus. Filmu rādīs Rīgas Starptautiskajā kino festivālā 21. oktobrī, bet īstā Latvijas pirizrāde, kā to dēvē režisors, būs 10. novembrī kinoteātrī "Splendid Palace".

Līdz 7. oktobrim Lietuvā noris Starptautiskais Viļņas teātra festivāls “Sirenos”. Ar iespaidiem un novērojumiem dalās Kultūras rondo žurnāliste Laima Slava.  Starptautiskais Viļņas teātra festivālu “Sirenos” notiek kopš 2004. gada un arī Laima to apmeklē ne pirmo reizi. Šoreiz viņa iepazina Lietuvas izrāžu skati, kas aptvēra pēdējo divu gadu iestudējumus, jo pagājušajā gadā festivāls nenotika, kā arī vairākus starptautiskās programmas piedāvājumus. Kopumā starptautiskajā programmā ir iekļauti pieci iestudējumi, bet Lietuvas izrāžu skati veido 13 iestudējumi. Festivāla kuratores Rimgaile Renevīte (Renevyte) un Ieva Tumanovičiūte stāsta par Lietuvas izrāžu skati. Viņas atklāj, ka vēlējušās programmā iekļaut izcilākos darbus, kas tapuši divu gadu laikā. Bet festivāla mākslinieciskā direktore Kristina Savickiene iepazīstina ar šī gada festivāla vienojošo tēmu. Viņa min, ka lielākais izaicinājums bijis atvest Kornela Mundruco izrādi „Sievietes daļas”, jo tā ir vērienīga un dārga izrāde. Šo izrādi skatījās arī Laima. Izrādes scenogrāfiju veidojusi Monika Pormale, bet režisoru interesē ģimene, attiecības, arī konflikti, atmiņas. Starp festivāla viesiem no Latvijas bija arī teātra kritiķe Ilze Kļaviņa, viņa dalās iespaidos par festivālā redzēto. Iespaidos dalās arī Andrejs Moskvins, Varšavas Universitātes profesors, un sarunā viņš atklāj, ka festivālu „Sirenos” nav apmeklējis pēdējos piecus sešus gadus, tādēļ no viņa skatu punkta festivāls ir mainījies.

Viļņā turpinās starptautiskais teātra festivāls „Sirenos”.  Par iespaidiem tajā stāsta Laima Slava, arī par Lietuvas jaunajiem, kurus izdevies redzēt.

Ķīnas komunistiskā partija svin simtgadi, Francijā notikušas vietējās pašvaldību vēlēšanas, Baltkrievija izstājas no ES Austrumu partnerības programmas. Studijā - Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un RSU Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova. Baltkrievija aizcērt durvis Eiropas Savienības Austrumu partnerības programma tika iedibināta 2009. gadā, un tās mērķis ir veidot ciešākas saiknes ar sešām Austrumeiropas valstīm – Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Armēniju, Azerbaidžānu un Baltkrieviju. Dalība partnerībā valstīm kalpo kā sagatavojošs posms asociācijas līgumu noslēgšanai ar Eiropas Savienību, un šobrīd tādus līgumus jau noslēgušas Gruzija, Moldova un Ukraina. Programmas ietvaros sniegtais atbalsts veido apmēram ceturto daļu no visa finansējuma, kuru Eiropas Savienība piešķir minētajām valstīm, un tas pamatā vērsts uz atbalstu reformām, reģionu attīstības iniciatīvām, nevienlīdzības mazināšanai un vispārējai šo valstu tuvināšanai Eiropas Savienības standartiem. Baltkrievijas dalība Austrumu Partnerības programmās allaž raisījusi debates, ciktāl Aleksandra Lukašenko autoritārisms nekādi neatbilst Eiropas Savienības vērtīborientieriem, tomēr pagājušajā desmitgadē dominēja viedoklis, ka Minskas piedalīšanās rada papildu iespējas veicināt pozitīvu attīstību un mazināt Kremļa ietekmi Baltkrievijā. Tomēr attīstība kopš pērnā gada vēlēšanu farsa un masu protestiem rāda, ka idejas par Lukašenko diktatūras civilizēšanu šādā veidā ir izrādījušās iluzoras. Tikai loģisks posms pēdējā laika notikumu virknē tāpēc šķiet Baltkrievijas Ārlietu ministrijas paziņojums, ka valsts pārtrauc savu dalību Austrumu partnerības programmā. Paziņojumā teikts, ka šī attiecību pārtraukšana pasliktinās situāciju nelegālās migrācijas un organizētās noziedzības apkarošanas jomā. Ka tie nav tukši vārdi, jau kādu laiku izjūt Lietuva, kur krasi pieaudzis nelegālo imigrantu pieplūdums no Baltkrievijas. Reaģējot uz Minskas pirmdienas lēmumu, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels paziņojis, ka Brisele turpinās kopdarbību ar Baltkrievijas tautu (citējot) „lai stiprinātu saiknes, veicinātu reģionālo sadarbību un uzņemtos kopīgos izaicinājumus” (cit. beigas). Grūti gan spriest, kā varētu izpausties šāda sadarbība, ja to praktiski bloķē diktatoriskais režīms. Francijas reģionu vēlēšanas Svētdien vēlēšanu otrajā kārtā tika izraudzīti Francijas reģionu prezidenti, kā arī reģionu padomes nākamajiem sešiem gadiem. Pēc 2015. gada reformas, kad agrākie reģioni tika apvienoti lielākos, Francijas Eiropas daļā tādu ir 13, bez tam ir vēl pieci samērā nelieli aizjūras reģioni kādreizējos Francijas koloniālajos valdījumos. Galvenā vēlēšanu intriga bija reģionu prezidentu posteņi, jo to sadalījums ļauj izteikt prognozes par iespējamo nākamgad gaidāmo Francijas prezidenta vēlēšanu iznākumu, un vairāki no šais vēlēšanās startējušajiem kandidātiem ir potenciāli pretendenti uz valsts galvas amatu nākamgad. Līdz šim vairumā reģionu vara piederēja sociālistiem, liberālkonservatīvajai partijai „Republikāņi”, kā arī mazāku labējo partiju apvienībām. Lielais jautājums bija: vai viņus no šīm pozīcijām izdosies izsist pašreiz pie varas valstī esošajai prezidenta Emanuela Makrona partijai „Uz priekšu, republika!”, vai arī tās pamanāmākajam konkurentam – Marinas Lepēnas labēji radikālajai „Nacionālajai frontei”. Izrādījās, ka – nē un vēlreiz nē. Visi līdzšinējie reģionu prezidenti šais vēlēšanās saglabājuši savus amatus, un tas liek ar zināmu optimismu uz nākotni raudzīties gan sociālistiem, gan mēreni labējiem. Iespējams, ka nākamā gada prezidenta vēlēšanas tomēr nebūs prognozētais duelis starp Makronu un Lepēnu, bet šo scenāriju var būtiski pamainīt vēl kāds. Kā potenciālie kandidāti uz valsts augstāko amatu no pašreizējo reģionu vadītāju vidus tiek minēti mēreni labējie: republikānis Lorāns Vokjē no Overņas-Ronas-Alpiem, partijas „Būsim brīvi” pārstāve Valerī Pekresa no Ildefransas un šobrīd neatkarīgais politiķis Ksavjē Bertrāns no Odefransas.  Ķīnas komunisma apaļā jubileja Pekinā šodien svin. Simts gadi aprit kopš dienas, kad tobrīd vēl mazskaitlīgo ķīniešu komunistu grupu pārstāvji, pulcējušies Šanhajā, nodibināja Ķīnas Komunistisko partiju; to pašu, kas nu jau 72 gadus valda valstī ar pasaulē lielāko iedzīvotāju skaitu. Partijas tapšanas iedvesmotāja un atbalstītāja, protams, bija tobrīd Krievijā varu izkarojusī boļševiku partija un tās ārējās ietekmes instruments – Komunistiskā internacionāle. Sekoja vēl vairākas desmitgades pilsoņu kara un Japānas spēku iebrukuma, līdz 1949. gadā komunisti bija ieguvuši kontroli Ķīnas kontinentālajā daļā un nodibināja Ķīnas Tautas republiku. Ja partijas sākotnējie dibinātāji bija rietumniecisku ideju aizrauti intelektuāļi, tad pilsoņkara cīņās partijas un vēlāk arī komunistiskās lielvalsts priekšgalā izvirzījās nabadzīga zemnieka dēls Mao Dzeduns – nepārprotami izcils taktiķis kā tīri militārā, tā partijas vadības ziņā, bet arī ambiciozs sabiedrības pārveidotājs un cinisks diktators, kura sociālie eksperimenti un varas manevri prasīja Ķīnai, kā lēš, vismaz 40 miljonus dzīvību un neaprēķināmus materiālos un kultūras vērtību zaudējumus. Par to visu klusē simti filmu un raidījumu, kas jubilejas sakarā tiek pārraidīti televīzijas kanālos un demonstrēti kinoteātros. Šai propagandas produkcijai jāapliecina, ka kompartijas vara ir nodrošinājusi Ķīnai vislabāko iespējamo attīstību līdz šim un ir tās gaišās nākotnes ķīla. Attiecīgā toņkārtā bija ieturēta arī prezidenta Sji Dzjiņpina uzruna 70 tūkstošu lielajai auditorijai Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā. Kā paziņoja līderis, Ķīnas kompartija sasniegusi savu pirmās simtgades mērķi, uzceļot Ķīnā mēreni pārtikušu sabiedrību un izskaužot galēju nabadzību. Ķīnas sociālisma modelis esot vienīgais, kas varot nodrošināt milzīgās valsts attīstību. Starptautiskajā politikā, kā uzsvēra Sjī, Ķīna tiecoties pēc abpusēji izdevīgas sadarbības un vispārēja miera, citā runas daļā gan neaizmirstot norādīt uz konkrētiem plāniem attīstīt valsts bruņotos spēkus līdz, citējot, „pasaules standartiem”. Nevienam neesot cerību Ķīnu iebiedēt vai piespiest pakļauties. Neiztrūka arī standarta frāžu par nelokāmo apņemšanos pievienot atpakaļ Ķīnai Taivanu, kā arī paziņojuma par, citējot, „stabilitātes nodrošināšanu” Honkongā. Zīmīgas bija arī frāzes, kurās prezidents raksturojas Ķīnas kompartijas 18. kongresu kā jaunas ēras sākumu, jo šis kongress 2012. gadā nodeva varu viņa – Sjī Dzjiņpina – rokās. Tas vēlreiz apliecina, ka visai dinamisks un augošs brīvais tirgus šībrīža Ķīnā joprojām sadzīvo ar klasisku totalitāru diktatūru un vadoņa personības kultu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šodien, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, Kultūras rondo sūta sveicienu pašiem jaunākajiem no mūsu klausītājiem, iepazīstinot ar divām jaunām dzejoļu grāmatām: Ineses Zanderes krājumu “Kaķis uz klavierēm” un Māra Runguļa dzejoļu kopojumu “Zvirbulim nenāk miegs”. Tās lasītāju rīcībā nodevuši apgādi “Liels un mazs” un “Pētergailis”. Ineses Zanderes dzejoļu krājums “Kaķis uz klavierēm” nav par rāmu kaķi, kas snauž uz klavierēm un murrā, bet par negaidītu lēcienu, kas pilnmēness naktī uzrauj kājās visu māju. Tā ir pastaiga vienlaikus pa grāmatas lappusēm un arī vienu no pašām skaistākajām Rīgas apkaimēm – Āgenskalnu. Pateicoties mākslinieces Anitas Paegles ilustrācijām, šajā gājumā rīdzinieki atpazīs pazīstamas ēkas, ieliņas un parkus, savukārt citiem tā būs, domājams, saistoša iepazīšanās, lai pieredzētu grāmatā atainotās vietas klātienē. Bērnu rakstnieks un dzejnieks Māris Rungulis pērn nosvinēja 70 gadu jubileju. Par godu šim nozīmīgajam notikumam, izdevniecība “Pētergailis” ir laida klajā Māra bērnu dzejas krājumu “Zvirbulim nenāk miegs”. Tajā lasāmi gan vēl nepublicēti dzejoļi un atdzejojumi, gan vārsmojumi no dažādos gados izdotiem krājumiem: “Rasas pilieni”, “Vēja spēles”, “Vakara pasakas”, “Balti putu viļņi lēkā” un “Čiepa liepā”. Krāsainu un dzīvības siltumu apliecinošu ilustrāciju birumu sarūpējusi māksliniece Vivianna Maria Staņislavska. Pašam autoram, sākot mūsu sarunu, vispirms jautāju: “Ko tas īsti nozīmē – rakstīt dzeju bērniem?”  

Ērģelniece Iveta Apkalna, kura darbojas arī Dzemdību nama fondā, aicina rīt - Starptautiskajā ģimenes dienā – baudīt mūziku labdarības koncertā. Bet Vācijā no 16. maija daļa koncertzāļu būs atvērtas un koncertu sniegs arī Iveta Apkalna. Sazināmies ar Ivetu Apkalnu.

  Notikumus komentē žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Andris Lielais no Maskavas. Notikumus Baltkrievijā komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, RSU doktorante Beāte Livdanska. Glābjot Navaļniju To, ka saindētais Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs piesaka badastreiku, mediji ziņoja jau marta beigās. Kopš tā laika ir pagājušas vairāk nekā trīs nedēļas, un ir skaidrs, ka badošanās nevar neatstāt iespaidu uz veselību. Ņemot vērā smago saindēšanu ar Novičok, politiķa ārstiem ir nopietnas bažas par Navaļnija dzīvību. Nedēļas nogalē parādījās ziņas, ka situācija kļūst kritiska. Navaļnija preses sekretāre Kira Jarmiša savā laika joslā tā arī ierakstīja – Navaļnijs mirst. Starptautiskajā presē sākās spekulācijas, kas notiks, ja politiķis cietumā tiešām nomirs. Kā zināms, Rietumvalstis uzskata, ka lieta pret Navaļniju ir safabricēta, to ir apstiprinājusi arī Eiropas cilvēktiesību tiesa, un Navaņiju uzskata par politieslodzīto. ASV prezidents Džo Baidens brīdināja, ka, ja ieslodzītais cietumā tiešām nomirs, Krievijai būs jāsaskaras ar ļoti nopietnām sankcijām. Jādomā, ka Kremlī to labi saprot, tādēļ, kaut arī ne pašā augstākajā politiskajā līmenī, tomēr no Krievijas ir nācis signāls, ka viņi Navaļnijam nomirt neļaušot. Pēc ilgākas vilcināšanās, Navaļnijs ir pārvests uz cietuma slimnīcu, un, cik noprotams, viņš tiek uzturēts pie sistēmas, kas viņam asinīs ievada glikozes šķidrumu. Tikmēr Navaļnija sabiedrotie nolēma mēģināt vēlreiz izvest tautu ielās. Nesavācot pusmiljons solījumu protestēt, kas tika izziņots pirms vairāk nekā mēneša, Navaļnija štābs aicināja sarīkot protesta akciju trešdienas vakarā. Šajā dienā savu uzrunu tautai par ikgadējo stāvokli valstī sacīja Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Jau vairākas dienas pirms protesta akcijas prokuratūra brīdināja, ka nesankcionētā mītiņa dalībnieki tiks bargi sodīti, un viņiem draud nopietna kriminālatbildība un vairāki gadi cietumā. Savukārt Navaļnija atbalstītājus policija sāka aizturēt jau krietni pirms protesta akcijas, preventīvi izolējot visus iespējamos musinātājus. Kopumā trešdien aizturēti gandrīz 2000 cilvēku, bet cik patiešām piedalījās akcijās, nav zināms. Tomēr runa visticamāk ir par vairākiem desmitiem tūkstoš cilvēku visā valstī. Čehija paziņojusi, ka aiz 2014.gadā notikušā sprādziena munīcijas noliktavā stāv Kremlis 2014.gadā munīcijas noliktavā Čehijā notika sprādziens, kurā dzīvību zaudēja divi cilvēki. Protams, Čehijas prese tajā laikā par notikušo ziņoja, taču tobrīd nebija ne jausmas, ka aiz sprādziena varētu stāvēt Krievija. Tomēr tieši tas ir konstatēts daudzus gadus ilgušajā izmeklēšanā. Turklāt, kā paziņojušas Čehijas varastiestādes, tās rīcībā ir pārliecinoši pierādījumi par Krievijas iesaisti. Tas pagājušās nedēļas nogalē beidzās ar pamatīgu diplomātisku skandālu. Čehija izraidīja no valsts 18 Krievijas diplomātus, kas, kā konstatējis Čehijas izlūkdienests, ir Krievijas izlūkdienestu slepenie aģenti. Tajā pašā dienā Čehijas policija pavēstīja, ka izsludinājusi meklēšanā divus Krievijas pilsoņus - Aleksandru Petrovu un Ruslanu Boširovu. Tie ir tie paši divi cilvēki, kuri tika apsūdzēti Krievijas dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas saindēšanā Solsberijā Lielbritānijā. Protams, Krievija notikušo noliedz un dēvē Čehijas rīcību par naidīgu soli, kurā jaušamas Vašingtonas pēdas. Pēc Krievijas versijas, Čehija ir vēlējusies izpatikt ASV un tāpēc sarīkojusi šādu politisku teātri. Reaģējot uz to, svētdien Krievija paziņoja par 20 čehu diplomātu izraidīšanu. Notikušais ir krietni pabojājis Prāgas un Maskavas attiecības. Čehijas valdība pirmdien izslēgusi no konkursa par Dukovanu atomelektrostacijas paplašināšanu Krievijas valsts kodolenerģētikas korporāciju "Rosatom".  Pirmdien Čehijai tika pausts atbalsts Eiropas Savienības ārlietu ministru tikšanās laikā. Lielbritānijas ārlietu ministrs Dominiks Rābs tviterī pavēstīja, ka čehi ir atmaskojuši to, cik tālu Krievijas specdienesti ir gatavi iet savos mēģinājumos īstenot bīstamas un postošas operācijas. Arī ASV atzinīgi novērtējusi Prāgas centienus saukt Krieviju pie atbildības par tās bīstamajām darbībām Čehijā. It kā apvērsums Pagājušajā nedēļas nogalē krievu specdienests paziņoja, ka Maskavā aizturējuši politologu Aleksandru Fedutu, juristu Juriju Zenkoviču un citas personas, kas it kā plānojušas veikt valsts apvērsumu Baltkrievijā 9.maijā. Savukārt, Aleksandrs Lukašenko apsūdzēja opozīciju par plāniem nolaupīt viņa bērnus un paziņoja, ka aiz sazvērestības stāv amerikāņi, norādot, ka autorizēt savus specdienestus likvidēt citas valsts politisko līderi var tikai Baltā nama saimnieks. Savukārt, krievi pie apvērsuma plānotājiem piesaukuši gan baltkrievu opozīciju, gan ukraiņu nacionālistus, bet par amerikāņiem norādīts, ka incidents ar krievu diplomātu izsūtīšanu no Čehijas esot plānots, lai piesegtu apvērsumu Minskā. ASV Valsts departaments apsūdzības nosauca par absolūti nepatiesām. Politikas komentētāji pieļauj vairākas versijas par notikušo- gan Minskas un Maskavas nepieciešamību pēc ārējā ienaidnieka ASV izskatā, gan mērķi diskreditēt baltkrievu opozīciju, gan arī veicināt Krievijas un Baltkrievijas Savienotās valsts integrāciju.   {module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

“Dīvāna kinozāles” epizodē savos filmu ieteikumos dalīsies kinokritiķi Dmitrijs Rancevs un Kristīne Simsone. Kinokritiķis Dmitrijs Rancevs pēdējā laikā pārskata režisores Kiras Muratovas filmas, kuru dēvē par izcilu meistari un norāda, ka viņas filmas ir vērts skatīties vēl un vēl. Mūsu sarunā Dmitrijs īpaši izceļ viņas 2004. gadā uzņemto filmu “Skaņotājs”. Filma “Skaņotājs”/ “Nastrojščik” saņēmusi gan Zelta Ērgļa, gan Nikas kinobalvas, gan Krievijas Kinokritiķu ģildes apbalvojumus. Aktrise Renāta Ļitvinova to piedāvā noskatīties savā YouTube kanālā. Nākamais Dmitrija Ranceva ieteikums: neovesterns “Lēnie rietumi” / “Slow West”. Sandensas kinfoestivāla Lielo Kritiķu balvu saņēmusī laikmeta drāma vēstī par 16gadīgu skotu jaunekli, kurš dodas bīstamā ceļojumā lai satiktu savu mīlestību, kura kopā ar tēvu bēguļo pa Mežonīgajiem rietumiem, jo abi ir nepatiesi apsūdzēti noziegumā. Ceļā jauneklis sastop tā vēl vienu “ārpus likuma esošu” klejotāju Maikla Fasbendera veidolā – viņš jauneklim piedāvā turpināt ceļu kopā. Trešā afiša “Dīvāna kinozāles” vitrīnā – režisora Aleksandra Hanta diplomdarbs, 2017. gadā absolvējot Viskrievijas kinematogrāfijas institūtu jeb VGIKu. Arī šeit nolasāms ceļa filmas jeb "road movie" žanrs, un vispirms jau izteiksmīgajā darba nosaukumā: “Kā Vitja Ķiploks Ļohu Dūrēju uz ivalīdu namu veda”. Galvenais varonis Vitja ir jauns vīrietis, kurš strādā mazpilsētas atkritumu pārstrādes uzņēmumā, kopā ar sievu cenšas audzināt dēliņu, bet pa īstam tomēr nespēj iekļauties normālā dzīvē – iespaidu uz viņa rīcību atstājuši 12 gadi pavadītie gadi bērnu namā, kur viņš bija spiests uzturēties pēc savas mātes pašnāvības. Pagriezienu stāstā veic viņa tēva piepešā parādīšanās. Cilvēcisko pārmaiņu stāstam Krievijas nomalē varat novērtēt, apmeklējot vietni kino-teatr.ru. Kinokritiķe Kristīne Simsone vēl arvien, pašas vārdiem, nēsā līdzi galvā rumāņu režisora Kristi Puju laikmeta drāmu “Malmkrogs”, kas veidota pēc krievu dzejnieka Vladimira Solovjova darba “Trīs sarunas par karu, morāli un reliģiju”. To bija iespējams skatīt Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā pērn, un šobrīd tas izdarāms platformā MUBI.com. Vēl viens ieteikums no Kristīnes Simsones, kuru atrast platformā MUBI.com – tā dēvētā grieķu “weird wave” jeb “savādnieku viļņa” virziena redzamākā pārstāvja Jorga Lantima īsfilma “Mimic”. Kristīne te norāda uz zināmu līdzību ar Pjēra Paolo Pazolīni filmu “Teorēma” un tajā attīstīto Svešinieka tēlu, kura ierašanās izjauc pirms tam noteiktu un ierastu kārtību. Trešā filma atrodama Kino Bizes mājas kinoteātrī, vietnē kinobize.lv. 1953. gada filma “Stopotājs” jeb “Hitchiker” ir balstīta uz patiesiem notikumiem un stāsta par kādu sērijveida slepkavu, kurš ir nolaupījis un tur gūstā divus draugus, kuri devušies makšķerēt. Kristīne piebilst, ka šo mēdz uzskatīt par pirmo “film noir” filmu, kuru režisējusi sieviete, proti, Aida Lupino.

Miķelis Baštiks, dizaina studijas Asketic vadītājs, sarunā ar Pjotru Svjateku. Pjotrs Svjateks (Piotr Świątek, Polija/Lielbritānija) Pjotrs jau gandrīz desmit gadus pēta valsts sektora, valdības un dizaina krustceles. Pjotrs Svjateks absolvēja Krakovas Ekonomikas augstskolu, ieguva maģistra grādu Kultūras pārvaldē Jagailona universitātē Krakovā, aizstāvot savu disertāciju dizaina vadībā.Turklāt Pjotrs pabeidza “Advanced Service Design” kursu Londonas Mākslas universitātē un “Enaging with Government” programmu Londonas valdības institūtā. Pjotra profesionālā dizaina karjera sākās Zamek Cieszyn dizaina centrā. Pēc tam viņš uzrakstīja poļu dizaina manifestu un strādāja par ārštata dizaina pētnieku. 2014. gada sākumā Pjotrs pievienojās PDR, Kardifas Metropoles Universitātes Starptautiskajā dizaina un pētniecības centrā. Kopš tā laika viņš strādā pie projektu intervences vietējās un reģionālās padomēs, Velsas valdībā, dažādos IeM valdības, Latvijas valdības un Eiropas Centrālās bankas departamentos. Viņa darbs sekmēja dizaina politikas attīstību Latvijā, Polijā, Īrijā, Francijā un Barbadosā citu starpā. Pjotrs uzstājās Pasaules dizaina samitā Monreālā 2017. gadā un UNESCO Pasaules dizaina pilsētu samitā Stambulā 2019. gadā. Kopš 2020. gada maija viņš ir bijis BEDA, Eiropas Dizainparaugu asociāciju biroja loceklis, kas strādā pie Eiropas nākamās paaudzes dizaina politikas. Pašlaik viņš vada Design4Innovation, USER-FACTOR un Clwstwr projektu īstenošanu.

Pērnā gada nogalē mēs raidījumā runājām par to, ka Ziemassvētku vecītis, iespējams, tik tiešām varētu apciemot ikvienu bērnu, ja viņš darbotos pēc kvantu fizikas likumiem. Taču, vai mēs šādu ieskatu varētu vispārināt un runāt arī par teleportēšanos, ko nereti redzam dažādās zinātniskās fantastikas filmās? Un cik vienkārši fiziķiem ir skatīties mūsdienu zinātniskās fantastikas filmas, atklāj Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks un LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Vjačeslavs Kaščejevs. Ilgonis Vilks kā fantastikas žanra cienītājs atzīst, fantastikas filmas un grāmatas modelē sava veida pasaules, tur ie savi likumi.  "Man tieši tas fantastikā patīk, ka tās pasaules, ja ir labs autors - režisors vai scenārists, kurš izveido nepretrunīgu to iekšējo likumu pasauli, tad es tai piekrītu, kaut arī tas ir pretrunā ar fiziku," atzīst Ilgonis Vilks. Eiropas Kosmosa aģentūra uzsākusi projektu, kurā mēģina konstatēt tumšās matērijas esamību Zemei tuvējā kosmiskajā telpā. Starptautiskajā eksperimentā iesaistījies arī Latvijas Universitātes Astronomijas institūts, kas veic mērījumus no lāzerstacijas Rīgas Botāniskajā dārzā. Vairāk par eksperimentu un izvirzītajām teorijām par tumšo matēriju stāsta Astronomijas institūta direktors Kalvis Salmiņš.

Covid-19 pandēmijas laikā pasaulē strauji pieaudzis miega zāļu patēriņš, 19.martā, Starptautiskajā miega dienā, skaidrojam šī fenomena iemeslus un kādas sekas atstāj bezmiegs uz mūsu veselību. Šogad Miega dienas moto ir: regulārs miegs - veselīgāka dzīve. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Epilepsijas un miega medicīnas centra miega speciāliste pediatre Marta Celmiņa raidījumā Kā labāk dzīvot norāda, ka miegs ir ļoti svarīgs, bet cilvēki par to ikdienā aizmirst. "Cilvēks ir vienīgā dzīvā radība, kas pats pēc savas izvēles miegu samazina vai pasliktina un pats to īsti neaptver. Patiesībā tas ir tikpat svarīgi kā elpot vai ēst," atzīst Marta Celmiņa.  Viens ir tas, ka cilvēks varbūt guļ par maz, un to dara daudzi, bet otrs - varbūt cilvēks guļ pietiekami daudz, bet miegs ir sliktas kvalitātes, līdz ar to pilnvērtīgs. BKUS Epilepsijas un miega medicīnas centra veiktais pētījums, aptaujājot jaunos vecākus Covid laikā par miega traucējumiem bērniem un depresijas simptomiem vecākiem, rāda, ka apmēram 60 % vecāku atzīst, ka viņiem ir depresīvie simptomi. Marta Celmiņa vērtē, ka tas ir satraucošs rādītājs. "Viens otru spēcīgi ietekmē – bērnu un vecāku sajūtas. Jo bērns sliktāk guļ, jo sliktāk jūtas vecāki, uzlabojot bērna miegu, arī samazinās vecāku depresīvie simptomi. Jebkurā gadījumā depresija un trauksme ir spēcīgi saistīta ar miegu, uzlabojot miegu ir vieglāk ārstēt depresiju un otrādi," norāda Marta Celmiņa. Rīgas Stradiņa universitātes docents un Stomatoloģijas institūta Miega laboratorijas vadītājs Juris Svaža vērtē, ka miega zāles ir galējas līdzeklis bezmiega ārstēšanai. "Neatbalstu tos, kas kategoriski atsakās no medikamentiem, jo medikamenti glābj dzīvības, tikai jālieto pareizi. Bezmiega terapijā medikamenti nav pirmā terapija, bet kognitīvi biheiviorālā terapija - tā ir vesela virkne paņēmienu, ko ārsts lieto, lai uzlabotu pacienta miega kvalitāti. Medikamenti ir otrā, trešā vietā. Medikamentoza terapija nedod ilglaicīgu pozitīvu efektu. Kamēr zāles lieto, pāris nedēļas guļ, tad atkal neguļ. Ja turpina lietot ilgāk, rodas atkarība. Medikamentiem ir sava vieta šajā terapijā, bet ne pirmā un galvenā," analizē Juris Svaža.

Šonedēļ dodamies uz Ziloņkaula Krastu jeb Kotdivuāru. Kotdivuāras Republika atrodas Rietumāfrikā pie Atlantijas okeāna un tās kaimiņvalstīs Mali un Gvinejas Republikā (kur, starp citu pavisam paralēli Covid slimībai nesen atsākās arī ebolas pandēmija) mēs jau esam bijuši. Kotdivuāra ir no franču kolonizatoriem neatkarīga valsts kopš 1960. gada. Pati valsts oficiālā vadība regulāri aicina partnerus saukt valsti franču versijā par Kotdivuāru, nevis lokalizēt nosaukumus un tulkot tos, tādējādi turpinot vēsturisko tradīciju. Bet, Ziloņkaula krasts, protams, nosaukumu ir ieguvis vēsturiskās ziloņkaula tirdzniecības dēļ 15.-17. gadsimtā. Līdzīgi arī netālu esošās mūsdienu valstis kādreiz ir sauktas atbilstoši to specializācijai. Kotdivuāra ir saukta arī par KvaKva krastu, tas saistīts ar cilti, kas apdzīvo salu, par Vēju krastu un par Zobu krastu, kas arī, protams, saistīts ar ziloņkaula tirdzniecību. Tāda politiski-lingvistiskā daudzveidība vēsturiski Kotdivuārai bijusi. Kotdivuāra, kā daudzas bijušās Francijas kolonijas, kā oficiālo valsts valodu lieto franču valodu. Un tas ne tikai koloniālās pagātnes dēļ, bet arī tādēļ, ka 28 miljonus lielo Rietumāfrikas valsti apdzīvo daudzas etniskās grupas, no kurām lielākā - akan - nesasniedz 30 %. Tādēļ arī valsts iedzīvotāji sevi dēvē par aivoriešiem. Latviski tomēr lietojam kotdivuārieši. Arī reliģiski valsts ir dalīta apmēram uz pusēm – nedaudz vairāk nekā 40 % no valsts iedzīvotāju ir musulmaņi un tikpat apmēram kristiešu konfesijām piederoši. Etniskā daudzveidība arī bija viens no iemesliem politiskajai nestabilitātei valstī pēdējos divdesmit gados. Proti, kopš neatkarības atjaunošanas Kotdivuāra varēja lepoties ar stabilu politisko sistēmu tās prezidenta Fēliksa Hūfoueta-Boignija vadībā, kas sekmēja ārvalstu investoru pastāvīgu klātbūtni.  Bet etnisko attiecību saasināšanās pēc viņa nāves, un 1990. gadu valdību centieni izstumt no valsts pārvaldes un bruņotajiem spēkiem citu etnisko grupu pārstāvjus noveda pie pirmā militārā apvērsuma 1999. gada beigās. Savstarpējās nesaskaņas ar vēlēšanu uzvarētāju pasludināšanu un varas neatdošanu turpinājās līdz 2002. gadam, kad sākās Pirmais aivoriešu pilsoņu karš. Pēc pamiera 2010.-2011. gadā notika Otrais pilsoņu karš. Tas sākās pēc šā brīža prezidenta Alasana Ouatara (Alassane Ouattara)  demokrātiskās ievēlēšanas starptautiski atzītās vēlēšanās. Katrā no konfliktiem dzīvības zaudēja apmēram 3000 cilvēku, vairums, tie civiliedzīvotāju. Atsevišķās karu epizodēs aktīvi bija iesaistīta arī Francijas armija. Iikai 2017. gada jūnijā no valsts aizbrauca ANO miera uzturēšanas misija. Arī ANO un Eiropas Savienības sankcijas pret Kotdivuāru tika atceltas tikai 2016. gada jūnijā, kad ASV izglītību ieguvušais un Starptautiskajā valūtas fondā strādājušais Ouatara ar 84 % vēlētāju atbalstu bija atkal pārvēlēts amatā un nostabilizējis savu valdību. 2020.gada gada oktobrī Kotdivuārā notika prezidenta vēlēšanas, kurās Ouatara uzvarēja ar 95 procentiem balsu, bet lielākoties tādēļ, ka lielākā daļa opozīcijas boikotēja vēlēšanas. Problēma – Ouataram šis ir trešais pilnvaru termiņš, lai arī drīkst prezidenta amatā būt tikai divus. Bet pirmo viņam neieskaitīja, jo šī prasība vēl nebija faktiski attiecināma uz viņu. Interesantākais – viņš nemaz nekandidēja sākumā uz trešo termiņu, bet pirmais viņa atbalstītais kandidāts nomira, otrais pats atteicās, kad tika apvainots narkotiku tirdzniecībā. Šobrīd politiskā situācija Kotdivuārā ir stabila, lai arī trausla. Kādēļ pasaule tik ļoti uztraucas par šo valsti? Ne jau tikai vardarbības un potenciālu migrantu plūsmu dēļ, bet jau iepriekšējie vardarbīgie konflikti un politiskā nestabilitāte ir radījusi pamatīgu satraukumu visu šokolādes mīļotāju sirdīs pasaulē. Mēs satraucamies par Kotdivuāras politisko likteni un prezidenta Ouataras smalkajām juridiskajām un politiskajām viltībām, un pat pieveram acis uz tām, jo negribam, lai šokolādes cena atkal kāpj, jo satricinājumu dēļ Kotdivuāra pārstās ražot vai piegādāt pārējai pasaulei kakao pupiņas. Šobrīd Kotdivuāra ražo apmēram trešo daļu no pasaules kakao pupiņām – ap pusotru miljonu tonnu gadā, kas to padara par lielāko kakao pupiņu ražotāju.  Lielākie kakao pupiņu importētāji ir tieši Eiropā. Un arī Kotdivuāra ir vērsusies pie Eiropas Savienības un citām donorvalstīm, lūdzot vairāk nekā 2 miljardu eiro palīdzību cīņai pret mežu izciršanu un cīņai pret bērnu nodarbināšanu, kā arī atbalstam vietējiem lauksaimniekiem. Tāpēc nav brīnums, ka pagājušā gada septembrī Eiropas Savienība uzsāka iniciatīvu ilgtspējas uzlabošanai kakao industrijā.  Eiropas Parlaments ir aicinājis izstrādāt regulējumu, kas ļautu Eiropas Savienībā ievest tikai tādus produktus, kuri respektē prasību cīnīties pret mežu izciršanu, kuru iegūšanā nav izmantoti bērni un kuri nodrošina cienīgus ienākumus audzētājiem.  Šo vēlmi un apņemšanos sadarboties ar Kotdivuāru komentē Eiropas Savienības vēstnieks šajā valstī Jobsts fon Kirhmanns. Bet Kotdivuārā atrodas pasaulē lielākā katoļu baznīca. Jamusoukro Miera Dievmātes bazilikas ārējā platība ir apmēram 30 000 kvadrātmetri jeb trīs hektāri liela. Un tās augstums ir 150 metru. Tā tika uzcelta piecu gadu laikā un pabeigta 1990. gadā. Izmaksāja – pēc dažādiem aprēķiniem – 300 līdz 500 miljonus eiro. Tā bija agrākā prezidenta Hūfoueta-Boignija dāvinājums Vatikānam un pats Jānis Pāvils II to pieņēma. Franču kompānija šo būvēja un šobrīd poļu reliģiskā draudze to par maksu uztur.       Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Ir paziņoti nacionālas nozīmes apbalvojuma – Dejas balvas – pretendenti 12 nominācijās. Iepazīstinām ar Dejas balvas nominantiem kategorijā "Balets". Ieskatoties baleta nominācijās, šoreiz akcents nebūs mūzika, tomēr tā ieskanēsies, jo mūzikas autori – baleta izrādēm bijuši līdzautori, tāpat kā scenogrāfi. Pirms iepazīstinām ar nominācijām baleta mākslā, vispirms žūrijas priekšsēdētāja Agnese Andersone par izaicinājumiem un to, ka dejas žūrijas darbības process dalījies divos lielos posmos. Kategorijā “Baleta iestudējums vai notikums” nominēti trīs darbi – baleta viencēlienu vakars „Hamlets. (Ne)stāsti man pasakas”; starptautiskais baleta koncerts „Lieliskais baleta gadsimts” un balets „Trīs draugi”. Atgādinājumam, mazs sarunas fragments ar horeogrāfiem Antonu Freimanu un Elzu Leimani, „Hamlets” un „(Ne)stāsti man pasakas” horeogrāfiem, viņi abi nominēti arī kategorijā „Baleta horeogrāfs/ e”. Tā kā Agnese Andersone ir Rīgas Baleta skolas vadītāja, interesējamies, ko nozīmīgu audzēkņiem devusi piedalīšanās balvai nominētajā Starptautiskajā baleta koncertā „Lieliskais baleta gadsimts”, koncerta mākslinieciskā vadītāja Regīna Kaupuža. Par trešo baleta izrādi „Trīs draugi” atgādinās horeogrāfs un režisors Sergejs Zemļanskis un viņa sacītais darba tapšanas laikā. Par individuālo sniegumu nominēti Jūlija Brauere, Baiba Kokina, Annija Kopštāle, Antons Freimans, Kristaps Jaunžeikars un Arturs Sokolovs. Ieskatam Jūlija Brauere un Kristaps Jaunžeikars par lomām viencēlienos „Hamlets” un „(Ne)stāsti man pasakas”, par kurām arī nominēti Dejas balvai.

Podkāsta "Dzirdi kultūru" septītā saruna iesākas ar provokatīvu jautājumu: "Vai Latvija ir animācijas lielvalsts?" Latvijā nav lielu animācijas filmu studiju un mēs nevaram sacensties ar tādiem gigantiem kā “Pixar”, bet tieši mūsu animācijas darbi arvien gūst atzinību dažādos festivālos. “Mans mīļākais karš”, “Projām”, “Akmeņi manās kabatās” un citas animācijas filmas guvušas atzinību pasaulē. Tendence vai tomēr izņēmumi? Kāda ir patiesā situācija Latvijas animācijas pasaulē? Sarunā piedalās Anna Zača, īsformāta un animācijas filmu kuratore un animācijas analīzes pasniedzēja, Latvijas animācijas asociācijas vadītāja, īsfilmu kuratore Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, Eiropas Animācijas balvas valdes biedre, un Ieva Viese-Vigula – animācijas pētniece, kritiķe un rakstniece, darbojas Latvijas Animācijas asociācijā, ir kino kritiķu federācijas FIPRESCI Latvijas nodaļas biedre, pēdējo divu gadu laikā darbojusies Lielā Kristapa un Nacionālā Kino centra ekspertu komisijās. Abām dalībniecēm ir arī praktiska pieredze animācijas veidošanā.

Režisora Matīsa Kažas jaunākais darbs “Kad tu uz mani skaties” stāsta par kādas dokumentālās filmas uzņemšanu, kuras galvenie varoņi ir jauns aktieris un stalkers, kas naktīs viņu novēro pa dzīvokļa logu. Uzņemšanas laikā stalkers, kā par spīti, tā arī neparādās, bet filmai kaut kā tomēr jātop. Šajā stāstā darbojas virkne Latvijas kinoprofesionāļu: producents Roberts Vinovskis, režisori Una Celma, Andris Gauja, Rūdolfs Mings, Roberts Kuļenko un Jānis Ābele. Matīss Kaža atklāj, kā izdevās sapulcēt tik raibu un prominentu kino vides personību loku savai filmai? Amerikas Savienotajās valstīs dzīvojošā latviešu režisora Kārļa Berga dokumentālā filma “Uz sliekšņa” vēstī par vērienīgāko apputeksnēšanas projektu pasaulē, proti – uz Kaliforniju ik gadu tiek importētas aptuveni ⅔ no ASV bitēm, lai apputeksnētu mandeļu dārzus. Tā kā bišu skaits bīstami mazinās, kādam bišu tirdzniecības aģentam šī izrādās viņa darbības pēdējā sezona. Par to, kā šī tēma viņu uzrunājusi, stāsta režisors Kārlis Bergs.

Sesto gadu Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā norisinās arī pilnmetrāžas filmu konkurss. Tajā tiek iekļautas filmas, kuras ir tapušas valstīs ap Baltijas jūru – šogad to areāls aptver gan Ziemeļvalstis, gan Krieviju un Vāciju. Konkursa programma startē 21.oktobrī. Pārskatot astoņu filmu piedāvājumu, kurš iekļauts pilnmetrāžas filmu konkursā, iespaids rodas visai dramatisks. Dokumentāls stāsts par narkomānu ģimeni Amerikas Savienotajās valstīs, slepkavība uz Krievijas zvejas treilera, noklusēti pagātnes notikumi Otrā pasaules kara laikā un kolektīvās uztveres sekas pēc teroristu iebrukuma Maskavas Dubrovkas teātrī mūzikla “Nord-Ost” izrādes laikā. Tostarp arī nacionālā pirmizrāde Jevgeņija Pašēeviča jaunākajam darbam “Ko zina klusā Gerda” šo ceturtdien, 22.oktobrī. Festivāla radošās direktores un šīs programmas kuratores Sonoras Brokas atziņas un ieskats daļā no filmām. Pilnmetrāžas filmu konkursa starptautiskā žūrija, kurā Latviju pārstāv režisore Laila Pakalniņa, savu izvēli jau ir veikusi. Sonora Broka atklāj, ka visus žūrijas lēmumus šogad apkopos vienā video. Šāds kopējs video sasniegs medijus 26.oktobrī. Par savām izvēlēm stāsta arī Ilmārs Šlāpins. Radikālā rumāņu jaunā viļņa drāma “Malmkrogs” skatāma trešdien, savukārt kino lūgsna režisoram Andrejam Tarkovskim – sestdien, kinoteātrī “Splendid Palace”.

Čehu dramaturgs, esejists, dzejnieks un disidents Vāclavs Havels – viņu pazīstam arī kā neatkarīgās Čehijas pirmo prezidentu – 1980. gadā savai mīļotajai sievietei Olgai, sēdēdams komunistiskā režīma cietumā, raksta: "Interesanti, ka lielākajā daļā savu sapņu es darbojos kā brīvs cilvēks, tomēr pat sapnī apzinos, ka esmu ieslodzīts..." Brīvības un varas attiecības – ne tikai politiskā, bet vispārcilvēciskā līmenī – parādās daudzās no Rīgas Starptautiskā kinofestivāla filmām. Arī Čehoslovākijas jaunā viļņa kino, par kuru šīsdienas festivāla pieturpunkti. Programmu “In Kino Veritas” šogad veido Čehoslovākijas 20. gadsimta 60. gadu spožākie un nozīmīgākie kino darbi, kurus kopā ar festivāla radošo ditektori Sonoru Broku atlasījis Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Pēteris Krilovs. Režisoram jautājam, vai tas, ka šīs bieži vien radikālās un saturiski asociatīvās filmas tolaik varēja parādīties uz ekrāniem, ir saistāms ar sociāli totalitātā režīma savilktās dūres atspriegošanos bijušās Čehoslovākijas iekšpolitikas un kultūras teritorijā? Viena no zīmīgākajām programmas “In Kino Veritas” lentēm ir režisora Jana Ņemeca drāma “Nakts dimanti”, kura uzņemta 1964. gadā pēc rakstnieka Arnošta Lustiga autobiogrāfiskā stāsta “Tumsa nemet ēnu”. Alēna Renē, Roberta Bresona un Luisa Bunjuela estētikai pielīdzināma, filma būs skatāma ceturtdien, kinoteātra “Splendid Palace” Mazajā zālē. Filmas izvēlas arī Kino muzeja vadītāja Ieva Andžāne un komiķis un nedaudz arī mūziķis Edgars Bāliņš.

Mākslas telpā „Pilot” atklāta grupas  izstāde „Vai mēs jau esam tur?”. Šī  ir otrā izstāde šajā Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) izstāžu telpā, kas darbojas kopš augusta. Jaunākajā izstādē piedalās studenti, absolventi un pasniedzēji, kuru darbi atzīti gan Latvijā, gan starptautiski, tā nojaucot hierarhiskās lomas. Turklāt izstādes dalībnieku darbi šīs nedēļas nogalē tiks prezentēti Starptautiskajā laikmetīgās mākslas mesē Viļņā. Ar izstādes māksliniekiem iepazīstina mākslas telpas „Pilot” vadītāja Sabīne Vernere, raksturojot, piemēram, Miķeļa Mūrnieka šī brīža aktuālākos darbus pilsētvidē, arī instalāciju šajā izstādē. Sabīne mudina kāpt virsū kādam neparastam linoleja mākslas darbam, ko veidojusi Hanele Zane Putniņa. Šai izstādei nav kuratora, ekspozīcija veidota kā mākslinieku jaunāko darbu parāde un tajā piedalās ne tikai Mākslas akadēmijas studenti un absolventi, bet arī pasniedzēji. Katram lūgt atmest jaunāko vai tuvāko darbu. Izstāde „Vai mēs jau esam tur?”  mākslas telpā „Pilot”, kas atrodas Rīgā, Vāgnera ielā, būs skatāma līdz 1.novembrim. Ieeja ir bez maksas.

Kāpēc būt drošībā ir bīstami? Kas mūsdienās rada draudus? Kā valsts sistēma manipulē ar drošību? Ko nozīmē drošība personiskajās attiecībās? Daži no jautājumiem, uz kuriem atbildes meklēsim kopā ar laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit" kuratori Ingu Lāci, Laikmetīgā mākslas centra direktori Solvitu Kresi un mākslinieci Evitu Gozi. "Šis gads ir īpašs, jo mēs atkal esam krīzes priekšā vai drīzāk tādā krīzes vidū, un, lai cik dīvaini nebūtu, mēs šo tēmu izdomājām jau pagājušā gada rudenī, pat vasarā kopā ar garšīgo festivāla kuratore Katju Krupeņikovu," raidījumā Kultūras Rondo atklāj Solvita Krese. "Un te nu mēs redzam kā māksla, vai mākslas vide, ka viņa kā tāds radars uzķer to, kas vēl tikai ir gaisā, kas vēl pat nav pienācis, un reizēm pat man pašai tā paliek bail no tādiem pravietiskiem piefiksējumiem un tad tu to materializē, un tad tas arī notiek." "Šī festivāla ietvaros mēs arī runājām par šo drošību. Nosaukums ir "Būt drošībā ir bīstami". Un mēs runājam, kā mūsdienu sabiedrība mēģina veidot šīs drošības barjeras, šo drošības režģi, bet arī kādas ir tās sekas vai tās blaknes tam visam, kā tas tiek izmantots pēc tam, kā varas struktūras, kā politiskā vara to mēdz izmantot un kā cilvēki vispār jūtas šajā drošības ietvarā, vai viņi jutās drošs, vai viņa jutās labi,"turpina Solvita Krese. Laikmetīgās mākslas festivālā “Survival Kit” norisināsies no 4. septembra līdz 4. oktobrim Rīgā, bijušajā Rakstniecības un mūzikas muzeja ēkā Tērbatas ielā 75. Starptautiskajā izstādē piedalīsies 29 ārvalstu un Latvijas mākslinieki no 16 valstīm.  Festivāla laikā apmeklētāji aicināti uz publiskās programmas “Kommunalka-Community” pasākumiem, kas norisinās gan festivāla telpās, gan ārpus tām kā raidījumu cikls “Radio Naba”.  Festivāls "Survival Kit" tapa pirms vairāk jau nekā 10 gadiem toreizējās ekonomiskās krīzes degpunktā, tā bija kā spontāna reakcija uz krīzi, aicinot māksliniekus darīt kaut ko tukšajās veikala telpās ar minimāliem līdzekļiem darboties kopā un izmantojot due it yourself stratēģijas. Un tikai pēc tam lēnām tas izauga par festivālu, stāsta Solvita Krese.      

56. Starptautiskajā Lietuvas literatūras festivālā “Dzejas pavasaris” piedalās mūsu kolēģis Toms Treibergs, gan kā dzejnieks, gan arī paspēj ierakstīt kādu sarunu Kultūras Rondo, atzīstot, ka šogad festivāls ir starptautisks galvenokārt ar interneta starpniecību. Koronavīrusa Covid-19 radīto apstākļu dēļ uz jau pagājušajā nedēļā atklāto festivālu neieradās viesi no Īrijas, Ungārijas, Turcijas, Čehijas, Baltkrievijas un Kolumbijas. "Ir ļoti labi apzināties, ka mūsu rīcībā ir tādas tehnoloģijas, kuras spēj nodrošināt atsevišķu mūsu festivāla viesu dalību ar interneta starpniecību, un daži no pasākumiem festivāla programmā ir veidoti tikai kā tiešsaistes pasākumi, kas mūsu festivāla vēsturē notiek pirmo reizi. Pandēmijas periods mūs ir piespiedis izmainīt festivāla darbības principus, pievēršoties tehnoloģiju dotajām iespējām," atzīst Lietuvas Rakstnieku savienības Starptautisko programmu koordinatore Marija Mažule. Festivāla programmā, kura noslēgsies šo svētdien, 9.augustā, ir iekļauti 135 dzejai veltīti pasākumi, tostarp arī konference “Dzejnieki un barikādes”, kurā tika spriests par jauniem izaicinājumiem, ar kuriem literātiem jāsaskaras globālo pārmaiņu apstākļos. Festivālā notika arī Baltijas valstu Rakstnieku savienību trīspusējās tikšanās, kurās viena no tēmām bija finansējuma apguves modeļi, kuri pielietojami saistībā ar Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbu tulkojumiem visās Baltijas valodās. "Situācijā ar mūsu kaimiņvalstu literatūras tulkojumiem ir vērojami baltie plankumi. Vairāk tulkojumu ir starp Latvijas un Lietuvas pusēm, vai arī starp Latvijas un Igaunijas pusēm, taču daudz mazāk to ir starp Lietuvu un Igauniju. Tieši šo pēdējo atzaru mēs vēlamies attīstīt visvairāk, izglītojot abas puses, atklājot tām kaut ko jaunu un saistošu par otras valsts pieredzi un ikdienu. Protams, to pašu vēlamies turpināt arī saistībā ar Latvijas literatūru," analizē Marija Mažule. Savu darbības plānu Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbu tulkojumu projektā skaidro Igaunijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Tīts Aleksejevs. “Manuprāt, šis nodomu protokols, kuru parakstīja mūsu valstu kultūras ministri, ir ļoti iedrošinoša iniciatīva, kura ļauj mums skatīties pavisam tuvā nākotnē ar zināmām cerībām, ka varēsim tuvāk iepazīt mūsu kaimiņu literatūru. Jo, ja jūs ieietu kādā Tallinas grāmatnīcā, tulkotās literatūras plauktā jūs atrastu, teiksim, 15 somu autoru darbus, 10 dāņu vai zviedru, un kādus 2 latviešu autoru darbus un varbūt vienu lietuviešu. Jāpiebilst, ka tai ir jābūt patiešām labai grāmatnīcai, jo citur jums tā var nepaveikties. Tāpēc ir būtiski, ka mēs kā Rakstnieku savienība ar šo parakstīto memorandu ieinteresējam izdevējus un tulkotājus šajā kopīgajā iecerē," uzskata Tīts Aleksejevs. Kādi ir Latvijas Rakstnieku savienības tālākie soļi piešķirtā finansējuma apguvē, stāsta tās priekšsēdētājs Arno Jundze.  "Vienmēr var parakstīt memorandu, bet tas ir dokuments, ar kuru var bruģēt ceļu uz elli un nedarīt neko. Tas īstais saturs ir jāieliek tagad, un pirmais darbs visām rakstnieku savienībām visās trijās valstīs būtu tas, ka jārunā ar savas valsts kultūras ministrijām, kā to praktiski realizēt," norāda Arno Jundze. Jundze min, ka svarīgi, lai memorandam būtu praktiskais segums un nedarbotos patīk - nepatīk princips, kā arī darbu tulkošanai, atdzejošanai un izdošanai būtu paredzēti saprātīgi termiņi.  

Aizsardzības ministrija izstrādājusi bukletu "Kā rīkoties krīzes gadījumā". Tas palīdzēs būt gataviem jebkurai iespējamai krīzei, kas varētu pārsteigt un izmainīt mūsu ikdienu. Par šo un arī citām aizsardzības jomas aktualitātēm šorīt iztaujāsim aizsardzības ministru Arti Pabriku.

Teātra dienas izcilības balvas šogad piešķirtas aktrisei Regīnai Razumai, aktieriem Gundaram Grasberga un teātra pedagoģei Annai Eižvertiņai. Savukārt Latvijas Profesionālā baleta asociācija Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu par mūža ieguldījumu baleta mākslā un pedagoģijā pasniegs Intai Karulei-Teikmanei. Parasti tās pasniedz Starptautiskajā teātra dienā. Jaunā Rīgas teātra aktrise Regīna Razuma saņems Lilitas Bērziņas balvu par spilgtu sniegumu pēdējo sezonu laikā un mākslinieciski augstvērtīgu darbu daudzu gadu garumā. "Tas man bija neiedomājami liels pārsteigums. Man piezvanīja no Teātra savienības, kad biju uz ielas. Es biju ļoti apstulbusi. Man pirmā mirklī likās, ka tas varbūt ir joks. Protams, Lilitas Bērziņas balva, es esmu neiedomājami priecīga," raidījumā Kultūras Rondo atzīst aktrise Regīna Razuma. "Es nekad nebiju pat iedomājusies, ka es to varētu  saņemt, jo manas lomas un mana teātra pieredze ir tāda visai dīvaina. Man vienmēr pārsvarā bijušas otrā plāna lomas, kuras es arī ļoti esmu mīlējusi un man šķiet, ka man viņas piestāv, jo es neesmu līdere arī teātrī. Esmu neiedomājami pateicīga par tādu manu novērtējumu." Latvijas Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs saņems Harija Liepiņa balvu par spožu aktierdarbu iepriekšējo sezonu laikā. "Man vienmēr šis vārds Harijs Liepiņš bijusi augstāko standartu firmas zīme. Tas ļoti daudz nozīmē. Savu vārdu kaut kur tuvumā dzirdēt Harijam Liepiņam, tas vien ir neticami. Ārkārtīgi liels novērtējums. Es jūtos ļoti pagodināts," gandarīts Gundars Grasbergs. Režisore un teātra pedagoģe Anna Eižvertiņa Jēkaba Dubura balvu saņems par jauno aktieru audzināšanu un ieguldījumu teātra pedagoģijā 45 gadu garumā. "Man sajūta ir brīnišķīga, es jūtos novērtēta. Šī balva... Negaidīju viņu, vai gaidīju ļoti ilgi, var arī tā teikt. Es pateicos Teātra darbinieku savienībai un visiem teatrāļiem, kas man to ir novēlējuši, jo viņa man ir nozīmīga. Tas rāda mana darba vajadzību," atzīst Anna Eižvertiņa. Pašreiz paredzēts, ka balvas pasniegšana notiks Latviešu teātra dibināšanas dienā - 2. jūnijā - E. Smiļģa Teātra muzejā.

Vai Latvijas feminisma vēsture ir jau uzrakstīta? Kādu vēstures notikumu atceri mums Latvijā svinēt Starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā? Epizodes no 19. – 20. gadsimta mijas sieviešu cīņas par vēlēšanu tiesībām un ietekmi likumdošanā stāsta vēstures doktore Ineta Lipša. 8. marts - datums, kas pēc atbrīvošanās no padomjlaiku vērtībām, kādu laiku bija zaudējis savu prestižu, tomēr atjaunotajā Latvijā izrādījies neparasti dzīvotspējīgs. "Uzziedināto tulpju svinēšanas svētki personīgi man piepildījās ar jaunu jēgu tikai pirms gada, kad, pateicoties soctīkliem, guvu ierosmi šai dienā pieminēt savas dzimtas stiprās sievietes, jo īpaši tās, kas arī politiski cīnījušās par sieviešu tiesībām. Un tālu nebija jāmeklē, mana vecvecmāmiņa Hedviga Emīlija Berg, dzimusi Prikūn, vēlāk Buševica, ir viena no viņām - pirmajām izglītotajām sievietēm, kas mācījās Lomonosova ģimnāzijā Rīgā, turpat kur Marija Stalbova, dzejnieka Viktora Eglīša sieva, Marija Deidere, Emīla Dārziņa dzīvesbiedre," atklāj Anda Buševica. "Līdzīgi kā citu vēstures doktores, pētnieces un izcilas stāstnieces Inetas Lipšes pieteiktajā lekcijā par sieviešu politiskās iesaistes sākumu Latvijā piesaukto sieviešu biogrāfijās, arī man vēl jānoskaidro vai, mācoties, Augstākajos sieviešu kursos Pēterburgā, kas cariskajā Krievijā bija sieviešu tiesību cīņas centrs, arī Hedviga Berg iesaistījās šajās cīņās, vai vismaz precizēt kādu politisku aktivitāšu dēļ ap 1909. gadu viņai nācās doties uz cariskās Krievijas izsūtījumu vietu Toboļskā." Un tāds arī bija secinājums pēc vēsturnieces Inetas Lipšas lekcijas, ka ir vēl ļoti daudz pētāma, noskaidrojama, stāstot par feminisma vēstures pirmsākumiem Latvijā, un patiesībā šī diskriminācija turpinās joprojām, jo 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma politikā aktīvo vīriešu biogrāfijas ir daudz labāk dokumentētas nekā tur darbojošās sievietes. Lekcija notika pārpildītā Kaņepes kultūras centra zālē, kur visu 8. marta nedēļu notika dažādi pasākumi kopš milleniuma pasaulē atpazīstamā, bet Latvijā pagaidām tikai otro reizi notiekošā "Lady Fest Riga" ietvaros. Ar vēsturnieci Inetu Lipšu nākamajā dienā pēc lekcijas arī tiekamies Latvijas Radio. Viņu interesē feminisms tieši politiskās cīņas izpratnē, un ja runājam par laiku pirms un pēc 1905. gada - feminisma vēsturē to dēvē par sieviešu tiesību cīņas pirmo vilni, kas fokusējas uz mērķi sievietēm izcīnīt vēlēšanu tiesības. Lekcijā Ineta Lipša pakavējas pie Piektā gada revolucionārēm – Emma un Adelhaide Krievānes, Berta Krisone-Vesmane, Lidija Zariņa-Eiholca-Lāce, Emīlija Kalniņa-Kurševica. Fotogrāfijas rāda skaistas, jaunas sievietes, apgarotām sejām, vienkāršu matu sasuku vai gadsimta sākuma pompozajās cepurēs. Piektā gada revolūcijā sievietes izcīna paradoksālu līdztiesību, fiziski viņas tiek sodītas tikpat bargi kā vīrieši. Respekts pret laulības institūciju sabiedrībā joprojām ir augsts, taču revolucionāri to izmanto savai pagrīdes darbībai. Laulājas, jo tas ļauj vieglāk kopā ceļot, vajadzības gadījumā var nest paciņas uz cietumu – tās ir partnerības attiecības, nevis hierarhija. Latvijas feminisma vēsturē būtisks datums ir 1905. gada 5. jūnijs, kad tika iesniegta Latviešu sieviešu petīcija. To parakstījušo sieviešu vārdi nezināmi, bet ir zināms petīcijas sagatavošanā iesaistītā vīrieša vārds. Tas ir Jānis Asars, rakstnieks, revolucionārs, literatūrkritiķis un publicists. 

Starptautiskajā dzimtās valodas dienā – 21. februārī, godā celsim lībiešu valodu un varēsim tiešraidē piedalīties lībiešu valodas mācību stundā, ko rīko Latvijas Universitātes Lībiešu institūts. Arī Kultūras Rondo šajā nedēļā skan lībiešu valoda. Valts Ernštreits piedāvā dziesmu lībiešu valodā. Pēteris Dambergs dzied dziesmu "Čīčōr putni".

Starptautiskajā dzimtās valodas dienā – 21. februārī, godā celsim lībiešu valodu un varēsim tiešraidē piedalīties lībiešu valodas mācību stundā, ko rīko Latvijas Universitātes Lībiešu institūts. Arī Kultūras Rondo šajā nedēļā skan lībiešu valoda. Valts Ernštreits piedāvā dzejas ierakstu lībiešu valodā. Pēteris Kāpbergs (Pētõr Kīnkamäg) lasa dzejoli "Dzimtā jūrmala".

Starptautiskajā dzimtās valodas dienā – 21. februārī, godā celsim lībiešu valodu un varēsim tiešraidē piedalīties lībiešu valodas mācību stundā, ko rīko Latvijas Universitātes Lībiešu institūts. Arī Kultūras Rondo šajā nedēļā skan lībiešu valoda. Ulla Frasere dzied lībiešu dziesmu.

Starptautiskajā dzimtās valodas dienā – 21. februārī, godā celsim lībiešu valodu un varēsim tiešraidē piedalīties lībiešu valodas mācību stundā, ko rīko Latvijas Universitātes Lībiešu institūts. Arī Kultūras Rondo šajā nedēļā skan lībiešu valoda. Dzejnieks Valts Ernštreits lasa savu dzejoli lībiešu valodā, kas veltīts lībiešu Rīgai.

Kā skan lībiešu valoda – to visu nedēļu vārēs dzirdēt raidījumā Kultūras Rondo ciklā "Tā skan lībieši", un tā būs kā iesildīšanās piektdienai, kad Starptautiskajā dzimtās valodas dienā ikviens varēs tiešsaistē Latvijas Universitātes Lībiešu institūta kanālā vietnē  Youtube vērot lībiešu valodas mācību stundu. Mēs kopā ar Lībiešu institūta vadītāju Valtu Ernštreitu un viņa māsu, somugristikas un lībiešu mantojuma pētnieci Ullu Fraseri  pieskaramies lībiskajam mantojumam. Pirmais stāsts par līvu karogu

Dienā pēc valsts svētkiem mēs runājam par Latvijas tēlu pasaulē, kā mums ārzemēs stāstīt par savu valsti un kādu ārzemnieki redz Latviju. Valdībai jau tuvākajās sēdēs jāpieņem gala lēmums, vai Latvijai ir jāpiedalās nākamgad Dubaijā gaidāmajā starptautiskajā izstādē "Expo". Plānotās izmaksās no budžeta var sasniegt virs četriem miljoniem eiro. Sarunā piedalās: Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko, "DDB Latvija" reklāmas aģentūras vadītājs Andris Rubīns, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš un Latvijas institūra direktore Vita Timermane - Moora.

Starptautisko kinofestivālu Rīga IFF gaidot, ik trešdienu ielūkosimies kādā no festivāla programmām - šodien kārta animācijai. Iepazīstina festivāla Riga IFF programmas “Short Riga” kuratore Anna Zača un animācijas filmu režisori Lizete Upīte un Kārlis Vītols. "Šogad animācija ir iedzīvojusies festivāla programmā un netiek atsevišķi izcelta," stāsta Anna Zača. "Vienīgi mums ir "Home Made Animated" programma, kas ir par godu animācijai." Zača bilst, ka šogad animācijas filmu īpatsvars festivālā ir apmierinošs, viņa priecātos redzēt vairāk ārvalstu filmas. Iespējams, tās būs Riga IFF programmā nākamajā gadā. Režisores Lizetes Upītes filma “Rīgas ceriņi” ir iekļauta Riga IFF "Short Riga" starptautiskā konkursa programmā, savukārt Kārļa Vītola animācijas īsfilma "Beigas" iekļauta programmā "Home Made Animated". 6. Rīgas Starptautiskais kino festivāls notiks no 17. līdz 27. oktobrim, piedāvājot noskatīties 148 filmas 11 dienās un 11 tematiskās sadaļās un konkursu skatēs.  

Kamēr citi skolēni vasarā atpūšas, citi piedalās starptautiskās olimpiādēs un ne tikai piedalās,bet izcīna tajās arī medaļas!  Šoreiz raidījuma Zināmais nezināmajā uzmanības lokā skolēni un viņu sasniegumi dažādu nozaru olimpiādēs. Izrādās šī vasara bijis ražens laiks, lai mūsu jaunieši plūktu laurus starptautiskajā fizikas olimpiādē, arī no ģeogrāfijas olimpiādes mājup pārvesta zelta medaļa. Ko nozīmē šādas olimpiādes un kā tām gatavojas, stāsta Latvijas Universitātes profesors, kvantu fizikas pētnieks Vjačeslavs Kaščejevs, kurš palīdzējis sagatavoties pasaules fizikas olimpiādes dalībniekiem, Jauno ģeogrāfu skolas vadītājs Uldis Klepers, kurš olimpiādei sagatavoties palīdzēja jaunajam ģeogrāfiem. Tāpat studijā ir arī Nauris Narvaišs no Latvijas organiskās sisntēzes institūta, kura pārziņā, savukārt, bija Latvijas jauno ķīmiķu komandas sagatavošana. Un studijā arī viens no laureātiem - Ziemeļvalstu ģimnāzijas absolvents Rūdolfs Golubovs, kurš pasaules ģeogrāfijas olimpiādē Honkongā šogad ieguva zelta medaļu. Latvijas skolēni šogad veiksmīgi startējuši starptautiskajās olimpiādēs. Starptautiskajā fizikas olimpiādē šogad iegūta sudraba medaļu, trīs bronzas medaļas un atzinība. No starptautiskās ķīmijas olimpiādes pārvestas zelta, sudraba un divas bronzas medaļas, bet no ģeogrāfijas olimpiādes – zelta medaļa, divas sudraba un viena bronzas medaļa. “Olimpiādes dod visa līmeņa dalībniekiem, viņu mentoriem un studentiem iespēju noticēt sev, iespēju izdarīt lietas, kurām kaut kādā brīdī neticēji, ka tās uz mani attieksies. Iespēja izaugt ārpus saviem rāmjiem ir tas, kas mūs dzen uz priekšu visdžādākajās jomās,” vērtē Vjačeslavs Kaščejevs. Dažādas skolēnu vērtēšanas sistēmām atšķirīgos vēstures posmos Skolēnu vērtēšana pastāv tik ilgi, cik ilga vien ir pati izglītības sistēma. Līdzīgi kā sporta sacensībās, arī izglītībā vienmēr eksistējusi kāda skala vai atskaites punkts, lai noteiktu labākos un ne tik uzcītīgos skolēnus. No pēriena līdz demokrātisku attiecību veidošanai starp pedagogu un skolēnu - tik plaša ir vērtēšanas sistēmas amplitūda, taču izskatās, ka no ciparu atzīmēm tāpat izvairīties nevarēsim arī nākotnē. Par dažādām skolēnu vērtēšanas sistēmām un skolu reitingiem tepat Latvijā stāsta Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, izglītības vēsturniece Iveta Ķestere. Gan smaidošas un skumīgas sejiņas, gan trekns piecinieks vai desmitnieks, gan ieskaitīts un neieskaitīts. Šīs ir tikai dažas no vērtēšanas sistēmām, ar kurām daļa no mums ir saskārusies. Izglītības iekārta jau pašos pamatos nozīmē to, ka skolēni vai studenti tiks vērtēti un salīdzināti, un vēstures gaitā tam izmantotas gan drastiskas metodes, gan meklētas alternatīvas labvēlīgai videi skolā. Lai gan atzīmju sistēma mūsdienās dažādās valstīs ir atšķirīga, Vācijā, piemēram, vieninieks joprojām ir labākā atzīme, savukārt sešinieks – sliktākā. Tomēr, kā norāda Iveta Ķestere, līdz pat 20. gadsimta sākumam atzīmēm tik būtiska nozīme skolēna personīgajā dzīvē nebija. Laika gaitā eksistējuši arī citi varianti skolēnu vērtēšanai, piemēram, trīs punktu sistēma – labi, vidēji un slikti. Savukārt piecu baļļu sistēmā 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā ļoti labi strādāja plusi un mīnusi – starpposms starp trijnieku un četrinieku vai četrinieku un piecinieku. Sākumskolā šobrīd tiek izmantots formatīvais vērtējums, kurā skolēna zināšanas un prasmes tiek aprakstītas vārdiem, un tikai pēc tam parādās atzīmes. Tāpat skolās vecākajās klasēs un dažkārt arī augstskolās tiek izlikts vērtējums „ieskaitīts” vai „neieskaitīts”. No vienas puses, tas ir solis ceļā uz skolēnu vai studentu nesalīdzināšanu, bet vienkārši vērtējuma izlikšanu par paveiktu darbu. No otras puses, arī šim parādās kritika, jo vienkāršs „ieskaitīts” vai „neieskaitīts” demotivē un nerada vēlmi censties un sasniegt labākus rezultātus. Ņemot vērā skolēnu panākumus mācību priekšmetu olimpiādēs, tiek veidots skolu reitings, un to veic Ata Kronvalda fonds – neatkarīga sabiedriska organizācija, un tās uzdevums ir Latvijas talantīgāko skolēnu apzināšana un viņu izglītības sekmēšana. Iveta Ķestere atzīst, ka šajā reitingā ir skolas, kas regulāri priecē ar augstiem skolēnu sasniegumiem, kamēr citām skolām to izdarīt ir grūtāk.

Darbs divu nedēļu garumā Starptautiskajā keramikas mākslas simpozijā „CERAMIC LABORATORY” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā vainagojies ar krāsainu un ļoti daudzveidīgu keramikas darbu izstādi. Sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās keramikas centru, šāds simpozijs Rotko centrā notika jau septīto reizi, tajā piedalījās 14 mākslinieki no dažādām pasaules valstīm, kuri radīja unikālus keramikas mākslas darbus, kas šobrīd skatāmi Rotko mākslas centrā. Plašāk no izstādes atklāšanas, sarunā ar simpozija rīkotājiem – Marka Rotko mākslas centra pārstāvjiem Valentīnu Petjko, Initu Paegli un pašiem māksliniekiem un izstādes apmeklētājiem Silvijas Smagares sagatavotajā ierakstā.

Tāpēc, ka es tā teicu – ar šo frāzi Starptautiskajā hipertensijas dienā aicina ikvienu izmērīt asinsspiedienu. Cilvēkiem ir jāmēra asinsspiediens un jāzina, kāds tas ir. 17.maijā atzīmē Starptautisko hipertensijas dienu. Paaugstināts asinsspiediens jeb hipertensija ir viens no svarīgākajiem sirds un asinsvadu slimību riska faktoriem. Par to, ko mums stāsta mūsu asinsspiediena izmaiņas, kā tās iztulkot, kā novērst hipertensiju un kā to ārstēt, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro kardiologs, profesors Kārlis Trušinskis un biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. Biedrība "ParSirdi.lv" aicina izmērīt sev asinsspiedienu un mudināt to izdarīt tuviniekiem. Arī bērni var mudināt to izdarīt pieaugušos, lai būtu droši un sevi pasargātu. Ar paaugstinātu asinsspiedienu slimo ļoti daudzi cilvēki. Statistika liecina, ka Latvijā aptuveni 45% cilvēku slimo ar paaugstinātu asinsspiedienu. Mazāk zinām par jaunāka vecuma cilvēkiem vecumā no 30 līdz 40 gadiem, jo viņi nedomā, ka šī problēma skar jau šajā vecumā. Paaugstināts asinsspiediens nav tikai vecu cilvēku slimība. Kārlis Trušinskis norāda, ka paaugstināts asinsspiediens ir saistīts ar moderno dzīvesveidu un arī labklājību. Riska faktori ir pie ekrāna pavadītais laiks, mazkustīgums, ēšanas paradumi. Daudz kas summējas, arī iedzimtība, stress, smēķēšana, patērētais kofeīns, negulētas naktis. Ir jēdziens “jaunie pieaugušie”, cilvēki vecumā no 18 – 25 gadiem, kurus arī skar problēmas saistībā ar paaugstinātu asinsspiedienu. Kārlis Trušinskis uzskata, ka plaša sabiedrības daļa, kurai dzīves centrā ir dīvāns, televizors, planšete. Ir vieta pārmaiņām dzīvē. Speciālistu ieteikumi: Skaistu dārgu kurpju vietā nopirkt krosenes; Izmantot priekšrocību, ka dzīvojam Latvijā, kur iegūt veselīgu pārtiku ir salīdzinoši vieglāk un par pieejamu cenu; Atcerēties par asinsspiedienu kā problēmu, bet ārsti var piedāvāt labus risinājumus, ja nepalīdzēs dzīvesveida izmaiņas. Vairāk par iespējām pārbaudīt savu asinsspiedienu var uzzināt biedrības "ParSirdi.lv" mājaslapā.

Studijā notikumu komentē arī LTV žurnāliste Paula Justoviča un politologs Ojārs Skudra. Turcija Modernās turku valsts pamati tika likti pirms simt gadiem, kad sabruka Pirmajā pasaules karā sakautā Osmaņu impērija, un pēckara Turcijas priekšgalā nostājās bijušās sultāna armijas feldmaršals Mustafa Kemals. Viņš palika valsts vadībā līdz pat savai nāvei 1938. gadā, būdams līderis ar milzu autoritāti, kuram 1934. gadā Turcijas parlaments oficiāli piešķīra pagodinošo pievārdu Ataturks – „turku tautas tēvs”. Kemals īstenoja radikālu valsts un sabiedrības modernizāciju, dažos gados demontējot islāma reliģiskajās normās balstīto politisko, tiesisko un izglītības sistēmu un veidojot Rietumu parauga sekulāru sabiedrību. Par valdošo ideoloģiju kļuva turku nacionālisms. Ataturka vadītā Republikāniskā Tautas partija faktiski palika vienīgais politiskais spēks valstī līdz pat 1945. gadam. Ārpolitiski Turcija šai laikā saglabāja neitralitāti, tikai simboliski iesaistoties Otrā pasaules kara antihitleriskajā koalīcijā, bet pēckara periodā Padomju Savienības agresīvie mēģinājumi pakļaut Turciju savai militārajai kontrolei padarīja to par Savienoto Valstu sabiedroto un NATO dalībvalsti. Republikāniskās Tautas partijas zaudējums 1950. gada vēlēšanās iezīmēja jauna posma sākumu Turcijas Republikas iekšpolitikā. Savas pozīcijas politiskajā ainavā sāka nostiprināt gan reliģiski konservatīvas, gan arī radikāli kreisas un labējas ievirzes spēki. Politiskajos procesos vairākkārt iejaucās armija, gāžot civilās valdības, tomēr neiedibinot ilglaicīgas militārās huntas. Sevišķi satricinājumiem bagāti bija pagājušā gs. 70. gadi, kad sadursmes starp labējiem ultranacionālistiem un radikāli kreisajiem prasīja vairākus tūkstošus dzīvību. Valsts dienvidaustrumos izvērtās kurdu minoritātes bruņotā cīņa, kuras priekšgalā nostājās radikāli kreisā Kurdistānas Strādnieku partija. Zināma stabilizācija notika pēc ilgākā militārās pārvaldes posma no 1980. līdz 1983. gadam, kad premjera Turguta Ozala valdība panāca ekonomikas uzplaukumu un 1987. gadā tika uzsāktas sarunas par Turcijas pievienošanos Eiropas Kopienai. Tomēr nākamā desmitgade iezīmējās ar nestabilām koalīcijas valdībām, ekonomiskās izaugsmes palēnināšanos un vēl vienu valdības atkāpšanos pēc armijas pieprasījuma. 2002. gadā parlamenta vēlēšanās uzvaru guva Stambulas mēra Redžepa Tajjipa Erdogana vadītā Taisnīguma un attīstības partija, kurai izdevies palikt pie varas līdz pat šodienai. Balstoties samērā stabilajā ekonomikas izaugsmē, Erdogans un viņa partija sabiedrības vairākuma acīs kļuva par stabilitātes garantu. Tomēr pēdējos gados varas koncentrācija valsts līdera rokās, viņa arvien autoritārākā stāja jau iegūst diktatoriska režīma iezīmes. 2016. gada jūlijā valstī notika militārā apvērsuma mēģinājums, kuru daudzi gan uzskata par varas inspirētu. Tīrīšanas armijā, valsts iestādēs un izglītības sistēmā pēc 2016. gada jūlija notikumiem bija tik straujas un masveidīgas, ka liek domāt par iepriekš sagatavotu akciju. 2017. gada 16. aprīļa referendums padarīja Turciju par prezidentālu republiku, konstitucionālā līmenī nostiprinot Erdogana varas dominanti.   Itālijas valdības ārpolitiskās ekstravagances Pirms nedēļas notikusī Francijas vēstnieka Itālijā atsaukšana uz Parīzi konsultācijām ir skandaloza situācija divu Eiropas Savienības valstu attiecībās. Starptautiskajā diplomātijas praksē šāds solis nozīmē nepārprotamu norādījumu uz otrās puses nedraudzīgu rīcību. Jau drīz pēc tam, kad pagājušā gada jūlija pie varas Itālijā nāca populistiskās „Pieczvaigžņu kustības” un labēji nacionālistiskās „Ziemeļu līgas” koalīcija, starp Romu un Parīzi iezīmējās spriedze. Francijas centriskās valdības vadītājs prezidents Emanuels Makrons nekad nav slēpis savu negatīvo attieksmi pret šādas ievirzes spēkiem, savulaik pat nodēvējot populismu par lepru, no kuras Eiropai jāārstējas. Saprotams, Romas līderi nepalika parādā, apmētājot Parīzi ar pārmetumiem par nesolidāru rīcību bēgļu jautājumos un neokoloniālisma politiku Āfrikā un paužot cerības, ka franči tikšot vaļā no sava „drausmīgā” prezidenta. Tomēr šie verbālie dzēlieni droši vien nebūtu kļuvuši par iemeslu tik krasam diplomātiskajam demaršam, ja ne Pieczvaigžņu kustības brāļošanās ar Francijas „dzelteno vestu” kustību. Radusies no stihiskiem protestiem pagājušā gada rudenī, tagad „dzelteno vestu” kustība mēģina konsolidēties par politisku spēku un iesaistīties Eiroparlamenta vēlēšanu cīņā. „Pieczvaigžņu kustības” līderis un Itālijas premjera biedrs Luidži di Maijo izvērsis ar „vestēm” aktīvus, t.sk. personiskus kontaktus, un jau paziņojis, ka „pārmaiņu vējš pūš pāri Alpiem”. Tā nu vēstnieks Kristiāns Massē joprojām ir Parīzē, un viņa atgriešanās datums Romā pagaidām nav zināms. Jāpiebilst, pretrunas ar Franciju nebūt nav vienīgais spriedzes avots Itālijas pašreizējās valdības attiecībās ar Eiropas partneriem. „Ziemeļu līgas” līdera un premjerministra Mateo Salvini deklarētā vēlme panākt Eiropas Sankciju mīkstināšanu pret Krieviju vai vismaz nepieļaut sankciju sarakstu paplašināšanu ir krasā pretrunā Lielbritānijas, Baltijas valstu un arī Polijas nostādnēm šajā jautājumā.   Valdības krīze Spānijā Trešdien Spānijas parlamenta vairākums noraidīja sociālistu partijas iesniegto budžeta projektu, tā padarot ļoti ticamas ārkārtas vēlēšanas. Jau pirms balsojuma premjerministrs Pedro Sančess pieteica šādu virzību negatīva balsojuma gadījumā, lai gan galīgo lēmumu spāņu sociālistu līderis grasās paziņot pēc valdības sēdes piektdien. Sančesa valdībai parlamentā nav absolūtā vairākuma, un tai nākas paļauties uz mazo reģionālo partiju, tai skaitā divu Katalonijas partiju, atbalstu. Tieši kataloņi šoreiz bija tie, kas pievienojās opozīcijas – labējām – partijām balsojumā pret budžetu. Katalāņu neapmierinātību izraisījusi valdības striktā nevēlēšanās ielaisties jebkādās diskusijās par Katalonijas neatkarības referenduma rezultātiem. Stāvokli vēl vairāk nokaitējis otrdien sāktais tiesas process, kurā 12 Katalonijas neatkarības kustības līderi apsūdzēti par dumpja rīkošanu. Tā Spānijas tiesa kvalificējusi autonomijas neatkarības procesu, kas kulminēja referendumā 2017. gada 1. oktobrī. Notiesājoša sprieduma gadījumā apsūdzētajiem draud līdz pat 25 gadiem cietumā. Tikām labējā opozīcija – bijušā premjera Marjano Rahoja Tautas partija un Pilsoņu partija – apsūdz sociālistus pārliekā piekāpībā katalāņu separātistiem un aicina viņus nevilkt garumā ar ārkārtas vēlēšanām. Tiek gan prognozēts, ka arī pēc šīm vēlēšanām Spānijas politisko spēku izkārtojumā nekas radikāli nemainīsies.  

Mūsu šodienas lēmumi vistiešākajā veidā ietekmē rītdienu. Kā notiek lēmumu pieņemšanas process, kā orientēties sarežģītās situācijās un kā neļauties manipulācijām, jautājam politikas psiholoģijas profesionāļiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Kāpēc mums jāinteresējas par politiku un jāsaprot, kas ir politiskā psiholoģija, un kāda ir katra individa atbildība politisko lēmumu pieņemšanā, piemēram, piedaloties vēlēšanās, skaidro Latvijas Universitātes sociālās psiholoģijas profesors Ģirts Dimdiņš un politoloģe Latvijas Universitātes profesore Žanete Ozoliņa. Politiskā psiholoģija ir starpdisciplināra nozare, kas vēsturiski attīstījusies politoloģijas ietvaros, rodoties pieprasījumam pēc pētījumiem, kas skaidro cilvēka uzvedību, kāda tā ir, pakāpeniski piesaistot psiholoģijas speciālistus. Starptautiskajā politikā politikas psiholoģijas pētījumu ir maz, norāda Žanete Ozoliņa. Tomēr no sabiedrības interešu viedokļa politiskās psiholoģijas pārzināšana ir svarīga lēmumu pieņemšanai, gan politiķiem, gan vēlētājiem, izdarot izvēli, bilst Ģirts Dimdiņš. Runājot par vēlētāju lēmumu pieņemšanu, Dimdiņš bilst, ka visi it kā saprot, ka izvēle vēlēšanās ir svarīgs lēmums, no otras puses – individuālam lēmumam ir mazs svars un vēlētājs to sajūt, kas neveicina atbildīgu balsošanu. Vēlētājs var atļauties balsot ne visai atbildīgi vai neaiziet vispār uz vēlēšanām. "Pērkot dzīvokli, mašīnu vai izvēloties nākamo darbavietu, cilvēki parasti nepieņem lēmumus mirkļa emociju ietekmē. Politiskajos lēmumos emocijām ir tik liela loma, jo cilvēki atļauj emocijām pieslēgties, viņi pietiekami nepiepūlas, lai pieslēgtu racionālo domāšanu," uzskata Dimdiņš. Ozoliņa norāda, ka par politisko psiholoģiju būtu jādomā, jo mēs visi esam globālas manipulācijas mērķis šobrīd. Bieži dezinformācijas līdzekļi ir saistīti ar emociju lietošanu. “Cilvēkam vajadzētu būt krietni atbildīgākam, nevar balstīties tikai uz gribu – negribu, patīk – nepatīk. Cilvēkam vajadzētu būt krietni atbildīgākam par lēmumiem, ko izdara par politiku un attiecībā uz savu un savu bērnu nākotni. Jārunā par to, ka ir vērts domāt par to, kā cilvēka emocijas var izmantot dažādu mērķu sasniegšanai. Mūsdienu mediji un cilvēku vieglā sasniedzamība kļūst par sastāvdaļu emociju lielajā spēlē, cilvēku ir viegli uzkurināt. Ja cilvēks neapzināti pieslēdzas kādam čatam internetā par kādu tēmu, viņš negribot tiek iesaistīts emociju jūklī un kļūst par upuri pat neapzinoties," norāda Ozoliņa. Dimdiņš komentē, ka Latvijā ir zems uzticēšanās līmenis politiskajai sistēmai un valsts pārvaldes iestādēm, tāpēc cilvēki var izvēlēties protesta balsojumu vai nepiedalīties vēlēšanās.