Podcasts about starptautiskaj

Sirsnīgā un smiekliem piepildītā gaisotnē vakar, 2. jūnijā, pasniegtas Teātra dienas izcilības balvas. Latvijas teātra vidē šī balva tiek dēvēta par pašu nozīmīgāko, jo tās kandidātus vērtē un to piešķir tieši teātra profesionāļi. Par aktiermeistarību, režiju, baleta mākslu, izglītību un šogad pirmo reizi - arī par scenogrāfiju. Lilitas Bērziņas balvu saņēma Valmieras teātra aktrise Māra Mennika, kuras 23 gadu profesionālā pieredze aizvadītajās sezonās sublimējusies un atklājusies jaunā aktiermeistarības jaudā un mākslinieciskajā kvalitātē.  Harija Liepiņa balvu saņēma Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita par plašo aktiermeistarības amplitūdu galvenajās lomās un radošo briedumu spilgtās raksturotāja otrā plāna lomās pēdējo sezonu laikā. Eduarda Smiļģa balvu saņēma režisors Pēteris Krilovs par profesionāli spožo un oriģinālo Tenesija Viljamsa “Ilgu tramvaja” iestudējumu Latvijas Nacionālajā teātrī 2025. gadā.  Veras Singajevskas balvu saņēma Latvijas Leļļu teātra ilggadējā aktrise un režisore Vija Blūzma, kuras daudzu gadu laikā uzkrātā profesionālā pieredze un zināšanas, apvienotas ar mūsdienīgu un laikmetīgu pieeju bērnu teātrim, ir devušas nozīmīgu ieguldījumu šī teātra žanra attīstībā. Jēkaba Dubura balvu saņēma Latvijas Kultūras akadēmijas Skatuves mākslas katedras asociētā profesore, aktiermeistarības un režijas pasniedzēja Indra Roga. Helēnas Tangijevas–Birznieces balvu saņēma Latvijas Nacionālās operas un baleta vadošā baleta soliste Sabīne Strokša par ieguldījumu Latvijas profesionālā baleta attīstībā.  Pirmo Andra Freiberga balvu saņēma scenogrāfe un māksliniece Monika Korpa par izcilu un smalki niansētu vizuālo redzējumu teātra mākslā, kā arī par izcilu sniegumu Eiropas opernamos. Teātra dienas izcilības balva ir Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) iedibināta tradīcija, un balvas kandidātus iesaka Latvijas profesionālie teātri, Latvijas Profesionālā baleta asociācija, Latvijas Kultūras akadēmija un LTDS.   Kā ierasts, balvas ieguvēju vārdi kļuva zināmi 27. martā, Starptautiskajā teātra dienā, bet balvas pasniegšanas svinīgā ceremonija allaž noris jūnija sākumā.

Starptautiskajā teātra dienā Krustpunktā Brīvais mikrofons ar Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs Ojāru Rubeni.  

Kultūras rondo saruna par Latvijas izdevējiem un latviešu grāmatām starptautiskajā apritē.  Tirgi, autortiesību pirkšana un pārdošana, starptautiski apbalvojumi, ieinteresēti tulkotāji no latviešu valodas. Iespējas un ceļi. Sarunājas „Latvian literature” platformas vadītāja Inga Bodnarjuka-Mrazauskas, izdevniecības „Liels un mazs” vadītāja Alīse Nīgale un apgāda „Zvaigzne ABC” projektu vadītāja Santa Svaža.   Starptautisko grāmatu gadatirgu kalendārs ir visai blīvs, tur ir Boloņas bērnu grāmatu gadatirgus, ir Viļņas, ir Londonas grāmatu tirgi, rudenī arī Frankfurte. Un mūsu pašu Rīgas grāmatu svētki jau 20. un 21. martā. 

Pasaulē, ko esam radījuši, ir ļoti maz empātijas, un tieši tāpēc māksla mums pašlaik ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk – tā saka ukraiņu kinorežisore Oļha Žurba, kuras poētiski skaistā un vienlaikus satricinošā dokumentālā filma „Lēni degošās zemes dziesmas” fiksē, kā mainās Ukrainas iedzīvotāju dzīve pirmajos divos Krievijas pilna mēroga kara gados. Kultūras rondo saruna ar ukraiņu dokumentālisti Oļhu Žurbu. Ukraiņu jaunās paaudzes režisores Oļhas Žurbas dokumentālā filma „Lēni degošās zemes dziesmas” kopš pirmizrādes Venēcijas kinofestivālā un uzvaras Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ir satricinājusi daudzus. Skaudrais un smeldzīgi poētiskais darbs fiksē kara iesūkšanos ukraiņu ikdienā. „Dokumentālā kino lielā nozīme ir spējā būt cilvēcības pusē,” saka Oļha Žurba. „Tajā nelielajā cilvēcības daļā, kas pasaulē vēl ir palikusi.” Oļhu tikāmies Berlīnē, kur „Lēni degošās zemes dziesmas” bija nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai kā gada labākā dokumentālā filma. Oļhas Žurbas dokumentālo filmu „Lēni degošās zemes dziesmas” pašlaik varat noskatīties arī sabiedriskā medija vietnē „Replay.lv”. Bet raidījuma „Brīvības bulvāris” arhīvā pieejama arī vērtīga saruna ar filmas producenti Darju Baselu.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš Atbilstoši globalizācijai, pirms trīsdesmit gadiem Eiropas valstīm bija jāslēdz līgums ar aizokeāna partneriem par tirdzniecību. Tie gribēja, lai arī kultūras produkcijai tiktu piemēroti parastie komerciālie noteikumi – tātad, lai tiktu atceltas pieļaujamās svešas kultūras produktu kvotas un lai tiktu aizliegta vietējās kultūras dotēšana. Tādā gadījumā pār Eiropu gāztos Holivudas filmu un citas turienes audiovizuālās produkcijas plūdi. Arī latviešu mūzika tiktu izspiesta no Latvijas Radio programmām. Rietumeiropas prese jau skaidri apzinājās draudus savu tautu kultūrām, ja kultūra tiktu pielīdzināta parastai precei. Te nu nevarējām klusēt arī mēs. Kopā ar Latvijas Radio starptautisko sakaru daļas vadītāju, angļu filologu Aivaru Ginteru parakņājāmies ārzemju presē un publicējām, tā sakot, savas aizstāvības rakstu.         Citējām pat Francijas prezidentu Fransuā Miterānu, kurš rakstīja: "Uz spēles ir mūsu nāciju kultūras identitāte, katras tautas tiesības uz savu pašas kultūru. Ja kāda sabiedrība grasās atdot citiem līdzekļus, ar kuriem tai sevi garīgi jāpārstāv, tad tā būs paverdzināta sabiedrība. (..) Bet Francija un, ceru, visa Eiropa pašreizējās tirdzniecības sarunās aizstāvēs kultūras izņēmumstāvokli (..) Mēs Eiropu neizveidosim, ja zaudēsim Eiropas mūzikas pašas tēlus." Taču 1993. gada beigās Radio kultūras tiesības tika apdraudētas ne vairs ārēju, bet gluži vienkārši Latvijas iekšējo apstākļu dēļ. Joprojām nācās cīnīties par trešās jeb Kultūras programmas eksistenci. Radio budžeta samazināšana par 15 procentiem no 1. oktobra ļāva apmaksāt šīs ultraīsviļņu programmas dzirdamību ne vairs visā Latvijā, bet tikai Rīgā un 90 kilometru rādiusā ap to. Tas bija izraisījis klausītāju neapmierinātību un pārmetuma vēstules, adresētas, protams, manai šajā situācijā nevarīgajai personai. Kāda ventspilniece rakstīja: ""Jaukāku" dāvanu Starptautiskajā mūzikas dienā (1. oktobrī) provinces melomāni laikam gan nevarēja gaidīt. Cik ciniskam gan jābūt cilvēkam, kurš tā vienkārši nolemj, ka kultūra provincē ir pārāk liels greznums un nevajadzīga izšķērdība, un tik precīzi izvēlas datumu, kad šo kultūras caurulīti aizgriezt pilnīgi." Ko uz to atbildēt? Lai nevienam neliktu vilties un cerot uz nākamā gada budžeta iespējām, tad nu šis "ciniskais cilvēks" riskēja un solīja, ka 1994. gadā trešo programmu ultraīsviļņos atkal padarīsim dzirdamu visā Latvijā.     Mūs visvairāk aizstāvēja Eiropas Raidorganizāciju savienība, saukta EBU. Tās prezidents uzsvēra, ka gan komercraidītājiem, gan mums kā sabiedriskajiem raidītājiem ir vienā un tai pašā telpā jācīnās par klausītājiem, lai gan mūsu mērķi ir atšķirīgi. Komerciālā raidīšana ir bizness, bet sabiedrisko raidītāju uzdevums ir sniegt klausītājiem pilnu informācijas un zināšanu spektru. Viņš norādīja uz šīs problēmas sevišķo saasināšanos Austrumeiropā, tātad arī Latvijā, un uzsvēra: "Tur trūkst pietiekamu valsts ienākumu, lai finansētu tos uzdevumus, kas ir tik svarīgi tieši šajā nacionālās identitātes atjaunošanas periodā (..). Ir nepieciešams radīt drošību (..) nacionālajiem medijiem, kas kalpotu nacionālai vai reģionālai videi, citādi identitātes, tradīcijas un valodas izzudīs, sajauksies internacionālā putrā." Lieki teikt, ka šie vārdi vēl vairāk nekā iedrošinājums mums, bija nepieciešami mūsu valdībai, negribīgajai mūsu sabiedriskā radio finansētājai. Svarīga Radio saite ar ārpasauli, kā minēju, bija klausītāju vēstules. Viņu iebildumi pret izklaides mūzikas uzkundzēšanos citiem raidījumiem palīdzēja cīnīties pret iesīkstējušos estrādes mūzikas kultu. Kāds sadusmots klausītājs rakstīja: "Notiek vērtīga radio lekcija, intervija. Bet – to pārtraukt pa vidu ar estrādes gabaliem, kas sabojā interesanto labsajūtu un interesi – tas ir uzbāzīgs huligānisms. Tas neaudzina, bet posta." Lieta tā, ka toreiz estrādes dziesmiņu mānija Radio tik tiešām bija fatāla. Reiz kāda redaktore man rādīja sabiedriski politiska raidījuma plānu, kas sākās ar banālu dziesmu par mīlestību. Jautāju: vai tad pēc tam, kad pieteikts nopietns raidījums, klausītājam tiešām būtu jākavē vairākas minūtes, klausoties kaut ko pavisam citu? "Jā," bija atbilde, bez dziesmas politiska raidījuma klausītājs jutīsies vīlies... Šādu aplamību izskaušana bija lēna un grūta. Taču šodienas Radio ir sasniedzis līmeni, kur manis stāstītais ir noiets etaps, tāpēc stāstam par senām problēmām lieku punktu.

3. oktobrī VEF Kultūras pilī gaidāma pirmizrāde Franča Lehāra operetei "Džudita", kas pilnība Latvijā tiek iestudēta pirmoreiz. Iestudējumu veido starptautiska komanda -  režisors Gernots Kranners un scenogrāfs Hervigs Libovickis no audrijas, kostīmu māksliniece Aleksandra Brandnere no Vācijas, bet muzikālā vadība būs diriģenta Atvara Lakstīgalas ziņā.  Titullomā - Itālijā dzīvojošā Anta Jankovska un Pirmā Starptautiskā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa laureāte Anastasija Dogoņenko, Oktavio - Dainis Skutelis vai Andrejs Krutojs. Pār­ējās lomās: Jolanta Strikaite, Patrīcija Kozlovska, Emīls Kivlenieks, Nauris Indzeris, Inmārs Sikle, Henrijs Kozlovskis u. c. Sarunā Operetes teātra valdes priekšsēdētāju Agiju Ozoliņu-Kozlovsku un dziedātājiem Antu Jankovsku un Daini Skuteli vispirms noskaidrojam, kad radās ideja šo opereti uzvest Latvijā un doma par starptautiskas komandas iesaisti.  Abiem solistiem lūdzām raksturot savas lomas un savu pirmo sadarbību ar režisoru Gernotu Kranneru. Pievēršamies arī Lehāra mūzikas valodai, kas šajā darbā  ir stipri atšķirīga no citām viņa operetēm, runājam par 2. un 3. plāna varoņiem un VEF Kultūras pils Lielās zāles piemērotību. Noslēgumā - vēlējums klausītājiem, kam jāgatavojas. Agija Ozoliņa-Kozlovska: “Operetes “Džudita” Latvijas pirmiestudējums ir unikāls gan dēļ šī skatuves darba pasakaini skaistās muzikālās vērtības, gan dramatikā dziļuma, mākslinieciskās un vizuālās interpretācijas. Tas ir patiess stāsts par izvēlēm, kas maina dzīvi, stāsts ne tikai par mīlestību, nenovēršamām alkām pēc dzīves, brīvības un tuvības, pat mirklī, kad viss var momentā sabrukt. Operete ietver Lehāra spalvai raksturīgās brīnišķīgas, atmiņā paliekošas melodijas, kuras neiztrūkstoši ir pasaulslavenāko solistu koncertrepertuārā, kā piemēram, slavenā Džuditas ārija „Manas lūpas skurbina kā vīns” vai Oktavio ārija “Draugi, Šī dzīve ir bauda!”, kuras mūsu klausītāji varēja baudīt arī šī gada Starptautiskajā operetes festivālā. Operete “Džudita”to klausoties, pārņem tevi un piepilda dvēseli ar siltumu, gaismu, mīlestību”.

Jau rīt sāksies XVI Starptautiskie jauno mūziķu meistarkursi Siguldas Mākslu skolā „Baltais flīģelis”, kuros no 16. līdz 25. jūlijam piedalīsies 78 jauni instrumentālisti, vokālisti, kordiriģenti, komponisti, muzikologi un mūzikas skolotāji no Latvijas un septiņi no ārvalstīm – ASV, Beļģijas, Norvēģijas, Šveices, Vācijas, Zviedrijas un Kanādas mūzikas skolām, vidusskolām, akadēmijām un konservatorijām. Par šā gada meistarkursu vadmotīvu izvēlēta „Personības partitūra”. Stāsta meistarkusu mākslinieciskā vadītāja, komponiste Dace Aperāne. „Ideja nāca no meistarkursu administratores Jolantas Bimberes puses. Viņa ieteica, man tas ļoti patika, un mēs lekcijās un paneļdiskusijās šo tēmu apskatīsim. Būs meistarkursu vadītāji, kas runās par savu „partitūras ceļu”, savu karjeru, kā viņi to ir veidojuši, kas ir bijuši augstākie punkti. Viņi stāstīs jauniešiem par dažādiem veidiem, kā savu „personības partitūru” var veidot." Meistarkursu direktors, pianists Ventis Zilberts stāsta, ka viņa pirmie meistarkursi kā pedagogam bijuši Ogrē. „Ogrē ar kolēģiem esam strādājuši vairākas reizes. Tad pārcēlāmies uz Siguldu, uz "Balto flīģeli". Un tā, ieskaitot kovida laiku, kad mazliet varēja darboties virtuāli. Bet tagad nāk atkal jauna spirāle, jauns spirāles pinums, ja tā var teikt. (..) Meistarkursu 10 dienu laikā jaunie mūziķi varēs ne tikai slīpēt meistarību, bet arī meklēt savu unikālo balsi – personības partitūru, kas dzīvo gan katrā skaņā, gan klusumā.” Meistarkursu galvenais mērķis ir latviešu jauno mūziķu profesionālās meistarības pilnveide. Neformālā, draudzīgā un radošā meistarkursu darbības vide veicinās tās dalībnieku savstarpējo kontaktu veidošanos iespējamai kopējai profesionālai muzicēšanai nākotnē. Kopumā šo meistarkursu pirmsākumi meklējami trīs Starptautiskajās latviešu jauno mūziķu radošajās nometnēs Kanādā. Un nometnes vēsturē šis ir īpašs jubilejas gads – 40 gadu kopš pirmās nometnes, kas laika gaitā ar savu augsto profesionālo līmeni ieguvušas meistarkursu statusu. Un tāpat kā visos iepriekšējos meistarkursos, arī šovasar lekcijās un koncertos skanēs ievērojams skaits visu paaudžu latviešu komponistu darbu.

Rīgas Doms šovasar kļūs par vienu no nozīmīgākajiem Eiropas Ērģeļmūzikas centriem, jo jau 9. jūlijā aizsāksies 38. Starptautiskais Ērģeļmūzikas festivāls "Rīgas Doms 2025". Par veselu mēnesi ilgstošo festivālu, jaundarbiem, izcilu mākslinieku piesaisti – saruna ar Rīgas Doma mūzikas direktoru Aigaru Reini un vienu no jaundarbu komponistēm Madaru Pētersoni.

Starptautiskajā folkloras festivālā "Baltica" 27.jūnijā pasniegs Tradicionālās kultūras izcilības balvu folkloras nozarē. Šogad balvu saņems Rikavas pagasta kultūras nama etnogrāfiskais ansamblis "Rikava" Rēzeknes novadā. "Rikava" pērn nosvinēja savu 70 gadu jubileju un tas ir viens no senākajiem etnogrāfiskajiem ansambļiem Latvijā, kā arī vienīgais ansamblis Latvijā, kas veido etnogrāfiskus uzvedumus. Starptautiskajā folkloras festivālā "Baltica" "Rikava" šoreiz plašākai izrādīšanai sagatavojis uzvedumu „Pi azara loba dzeive”, kas ataino un skatītājiem atklās vienu dienu Lubāna zvejnieku dzīvē, bet pie paša etnogrāfiskā ansambļa "Rikava" viesojāmies īsi pirms Starptautiskā folkloras festivāla "Baltica". „Mums ir pierakstītas ap 100 dziesmu – tās, kas ir teiktas, pierakstītas,” stāsta ansambļa vadītāja Aija Dundure. „Tā ka mums tie pieraksti ir, un daudz mūsu pierakstu un citu materiālu ir arī folkloras krātuvē Gaismas pilī. Mums vēl tur ir plašs lauks, ko pētīt.” Ne tikai dziesmas, kas kladēs pierakstītas, šobrīd tiek pētītas un pārmantotas, bet arī īpaši uzvedumi. „Rikava” ir vienīgais ansamblis Latvijā, kas veido etnogrāfiskus uzvedumus, kuros savijas visdažādākie nemateriālā kultūras mantojuma elementi – dziesma, ticējumi, parunas, dažādas godu un gadskārtu ieražas, protams tradicionālais apģērbs un sadzīves priekšmeti ar muzejisku vērtību un protams kulinārais mantojums. Turpina Dundure: „Jā, Latvijā esam vienīgais. Un šī tradīcija iesākās 1958. gadā, kad režisore Marga Tetere bija uz to iedrošinājusi. Jo tas viss mantojums bija dzīvs. Un tā sākās. Pirmais bija lielais kāzu cikls – „aizdzereibas, vaiņuka veišona, kuozas Latgolā”. Un pēc tam bija kristabas, talkas, dažādi sadzīves uzvedumi, godi.” Un to visu sākotnēji etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki atrod mantojumā atstātajās burtnīcās. „Mums mantojumā ir vesela kaudzīte. Mēs tās sasienam kopā un saucam par maizes kukulīšiem. Tās ir tādas burtnīciņas. Gan Teicānes, gan Mičules. Kur iekšā ir vecie uzvedumi un tieši tā tradīcija – kā bija, kā dzīvoja, ko darīja, ko pēc kārtas, kāpēc, –kas apvieno to nemateriālo un mutvārdu mantojumu, gan darbarīkus, apģērbu.” Bet, kā stāsta etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki, šīs tradīcijas arī paši daudzkārt piedzīvojuši – aitu cirpšanu, kalēja darbus, arī rudzu un siena pļaušanu vai sviesta nīšanu. „Agrāk mēs viens pie otra gājām talkās, īpaši jau kartupeļu talkās, gājām lasīt, tagad arī šī tradīcija izzūd, jo visur ir tehnika. Un, ja kurš rīko to talku, tā tagad ir savādāka nekā tā bija agrāk. Un mēs rādam. Mēs mācamies no vecākiem cilvēkiem paši un rādam jaunākai paaudzei to, kas kādreiz ir bijis,” tradīciju pārmantošanu iezīmē Inese Vērdiņa, kas etnogrāfiskajā ansamblī darbojas vairāk nekā 40 gadus. Kopumā ansamblī  šobrīd darbojas 18 cilvēku – visi vietējie, pat ja dzīvo galvaspilsētā. Jaunākajam dalībniekam Pēterdienā būs divi gadi, bet vecākajam – krietni pāri 80. „Mūsu vide jau ir tā, kas ir dabiskā. Skatuve īsti nav mūsu vide. Ja vajag, tad jā, bet brīvdabas muzejs, Andrupenes lauku sēta, Kolnasāta – tepat mūsu Trasuna muzejs, kur ir, kā es saku, krūmu mala, zaļa zāle, turpat kāds dīķītis, pirtiņa – tā ir mūsu dabiskā vide. Un cilvēku diezgan parasti ir daudz. Sanāk un skatās,” teic Aija Dundure. 27. jūnijā festivālā "Baltica" ansamblim svinīgā ceremonijā tiks pasniegta Tradicionālās kultūras izcilības balva folkloras nozarē. „Balva ir, protams, nozīmīga un svarīga, bet ne tikai mums, bet visa kolektīva darbības garumā. Visus 70 gadus, ko pastāv mūsu kolektīvs, jo, ja nebūtu mums sakņu, nebūtu pēctecības, tāda mantojuma, diez vai mēs to balvu varētu saņemt. Mēs esam turpinātāji,” saka Aija Dundure, kas kolektīvu vada pēdējos 15 gadus. Pie nozīmīgiem etnogrāfiskā ansambļa pamatakmeņu licējiem viņa sauc visus agrākos kolektīva vadītājus: Teklu Ikaunieci, Jāzepu Liepiņu, Teklu Teicāni un Janīnu Mičuli. Bet folkloristu Jāni Rozenbergu sauc par kolektīva krusttēvu – tieši viņš pamudinājis sievas tajā tālajā 1954. gadā ansambli izveidot.

Stāsta pianists Ventis Zilberts. Vai zini, ka Starptautiskajā Friderika Šopēna pianistu konkursā, kas tiek rīkots jau gandrīz 100 gadus Polijas galvaspilsētā Varšavā, dažādos laikos piedalījušies veseli desmit pianisti, kuri tādā vai citādā veidā saistīti ar Latviju? Tikai pirms nepilna mēneša noslēdzās deviņpadsmitais konkurss, bet sākam ar pirmo sacensību 1927. gadā. Laumai Reinholdei, pianistei un vēlākos gados  cienījamai komponistei, 21 gada vecumā bija gods būt pirmajai vēstnesei no Latvijas, kas iepazīstināja konkursa žūriju  un klausītājus ar mūsu pianisma skolu. Viņas spēles prasmes bija izkopis profesors Arvīds Daugulis Latvijas Konservatorijā. Pēc pieciem gadiem otrā konkursa dalībniece no Rīgas Marija Novika saņēma Goda diplomu, – vērā ņemams panākums, zinot, ka viņai tolaik bija tikai 16 gadu un ka viņa konservatoriju bija beigusi kā eksterne. Solokoncerti un muzicēšana ar simfonisko orķestri pirmskara Latvijā – acīmredzams jaunās pianistes talanta apliecinājums. Nākamajā, trešajā konkursā 1937. gadā, piedalījās jau divas dalībnieces no Rīgas – Marija Bezobrazova un Roza Slovina. Interesanti, ka Marijas klavieru klases profesors Pauls Šūberts tajā gadā bija žūrijas loceklis. Būtiski atzīmēt, ka tā ir bijusi vienīgā reize, kad kāds no  Latvijas ir vērtējis Šopēna konkursa dalībnieku spēli.  To, ka jaunās pianistes godam pārstāvēja Latviju starptautiski, rāda viņu visai aktīvā koncertdarbība vēlāk, 30. gadu otrajā pusē. Marija Bezobrazova radioraidījumos atskaņoja gan Roberta Šūmaņa cikliskos darbus, gan Aleksandra Skrjabina vērienīgo 3. sonāti, gan Mocarta opusus. Viņa bijusi arī soliste Friderika Šopēna un Pētera Čaikovska klavierkoncertu atskaņojumos sadarbībā ar diriģentiem Jāni Mediņu un Leonīdu Vīgneru. Savukārt Roza Slovina Latvijas radioraidījumos un koncertos interpretēja Friderika Šopēna, Roberta Šūmaņa, Kloda Debisī un Jāņa Mediņa kompozīcijas. Latvijas klavierspēles stabilo profesionālo līmeni Varšavā jau pēc Otrā pasaules kara no jauna apliecināja 1960. gada konkursa dalībniece, profesora Valerija Zosta audzēkne konservatorijā Kira Lavrinoviča, iekļūstot sestā konkursa finālā un saņemot Goda diplomu. Pēc piecpadsmit gadiem, devītajā konkursā izcilākais panākums, kas saistāms ar Latvijas vārdu, – kādreizējā Dārziņa Mūzikas skolas absolventei Dinai Jofei otrā vieta un laureātes diploms! Netieši ar Latvijas vārdu var saistīt arī otru šīs konkursa reizes dalībnieku, pianistu no Kanādas latvieti Arturu Ozoliņu, kurš īsti savu izcilību ir apliecinājis vēlāk, koncertējot daudzās pasaules eksluzīvākajās koncertzālēs. 1995. gads un trīspadsmitais konkurss – Latviju pārstāv profesores Ilzes Graubiņas studente Karina Jermaka un profesora Arņa Zandmaņa audzēkne Sana Villeruša. Toreiz itin veiksmīgā dalība pianistēm sekmēja tikko iesākto karjeras ceļu, kas tagad sazarojies ļoti daudzveidīgs – pedagoģija un koncertdarbība. Pēdējais lielais sasniegums Latvijai līdz šim – Georgija Osokina iekļūšana septiņpadsmitajā Starptautiskajā Friderika Šopēna pianistu konkursa finālā pirms desmit gadiem. Spožs panākums ar teicamām konsekvencēm – aicinājumi piedalītos ieskaņojumos un koncertos slavenās koncertzālēs visā pasaulē! Mūsdienās starptautisko Friderika Šopēna pianistu konkursu Varšavā var dēvēt par vienu grūtākajiem un prestižākajiem pasaulē. Uz konkursa nozīmīgumu pastarpināti norāda kaut vai tāda praktiski svarīga lieta kā godalgoto vietu balvu apmērs – piemēram, šī gada konkursa, kurš pēc skaita bija deviņpadsmitais, pirmās vietas ieguvējs saņēma veselus 60 tūkstošus eiro. Arī sestās vietas ”vērtība” – 20 tūkstoši minama bez īpašiem komentāriem. Nākamais Šopēna konkurss risināsies atkal pēc pieciem gadiem. Man ir liela pārliecība, ka mūsu pianisma skola var nodrošināt, lai godalgoto vietu sarakstā blakus kādas personas uzvārdam atkal parādītos Latvijas vārds.  

Tikko 78. Kannu kinofestivālā pasaules pirmizrādi piedzīvojusi islandieša Hlīnura Palmasona šķiršanās pasaka “Mīlestība, kas paliek”. Lai gan tā tiek salīdzināta ar 21. gadsimta “Laulības dzīves ainām”, Latvijas skatītājiem zināmā režisora jaunākais darbs ir temperatūrā siltāks un dabai pietuvinātāks par Bergmana veikumu. Skatītājiem būs iespēja redzēt kinodarbu uz ekrāniem rudenī, bet līdz tam – Dārtas Ceriņas intervija ar islandiešu režisoru un vizuālo mākslinieku Hlīnuru Palmasonu (Hlynur Palmason). Vietējiem skatītājiem zināmā islandiešu režisora un vizuālā mākslinieka Hlīnura Palmasona filmas, visticamāk, iespiedušās atmiņās kā dabas gleznojumi. Kā “Balta, balta diena” (White, White Day, 2019), kuru autors piesaucis kā “detektīvstāstu par sērošanu”, tā arī monumentālajā "Dievzemē" / Godland (2022), kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ieguva labākās pilnmetrāžas godalgu, satiekas cilvēks un daba. Filmās satiekas arī Palmasona domubiedri – ciešā filmēšanas komanda, aktieri, kuri klejo no vienas filmas uz nākamo, un arī pēdējos divos kinodarbus uz ekrāna redzamas viņa atvases. Viņš tiešā nozīmē veido ģimenes kino – to apliecina viņa jaunākais kinodarbs “Mīlestība, kas paliek” (The Love That Remains, 2025). Filma tikko kā piedzīvojusi pasaules pirmizrādi 78. Kannu kinofestivālā. Ar to Palmasona paletē ienācis negaidīts, glāsmaina humora vējelis – tas padarīja filmas seansu par vienu no Kannu emocionāli spēcīgākajiem notikumiem. Festivālu un skatītāju lokos pazīstamā režisora darbs “Mīlestība, kas paliek” ir gadalaiku griežos iesēdināts stāsts par četrdesmitgadniekiem Annu (Sāga Gardarsdottira) un Magnusu (Sverrirs Gudnasons), kuri šķiras ar mīlestību. Vismaz cenšas to nosargāt, tāpat kā savus trīs bērnus – lomās paša Palmasona bērni Ida, Porgils un Grimurs – un arī sunīte Panda, kura nesen kā saņēmusi  "Palmas suņa" balvu. Lauleņiem uzsākot šķirtu dzīvi, abus šķir ūdens – Anna paliek uz sauszemes, atgriežoties pie vizuālās mākslas un turpinot rūpēs par trim bērniem, bet Magnuss pavada laiku zvejas izbraucienos uz kuģa un mēģinot saprast, kas viņu starpā ir noticis. Abi pievelkas, atgrūžas, ogo un ļaujas kaisles atplūdiem – tik cilvēcīgi un nepiespiesti, Palmasonam eleganti pludinot un brucinot dokumentārā un aktierkino krastus. Kad tiekos ar Palmasonu saules pielietajās Kannās, viņā mājo miers. Iepriekšējā vakarā silti uzņemtā “Mīlestība, kas paliek”, kas rudenī būs skatāma Latvijā, jau drīz vien pieteikta kā viens no gada ekrāna notikumiem. Filma uzņemta Palmasona dzimtajā pusē – nelielā fjorda ciematā valsts dievidu daļā – un tapusi uz 35mm filmlentes. Tajā iezogas Islandes dievidaustrumu dabas faktūras, kuras redzētas “Dievzemē” – viļņu bangas, dzīvās radības, floras bagātības un nenogurdināmais vējš – arī tie pārtop par filmas “ģimenes locekļiem”. “Dievzeme” ienākusi arī citā veidā, proti, Palmasons daļu jaunākās filmas ainu uzņēmis uz iepriekšējā darba filmas lentes pārpalikumiem. Režisors cikliski licis materiālu pie materiāla, mēģinājis ainas kopā ar bērniem un veidojis 21. gadsimta “Laulības dzīves ainas”. Allaž atvērts un ziemeļnieku manierē piezemēts, viņš dalās filmas tapšanas stāstā un tajā, kāpēc politika allaž iekrāso mūsu pasauli, ja mēs par to nemaz nedomājam. Lai gan filma šķetina laulāta pāra attiecības šķiršanās laikā Islandes dabas ainavās, mijoties gadalaikiem, tajā ir daudz sirreālu elementu. Kā jūs nonācāt līdz tik maģiskai intonācijai? Hlīnurs Palmasons: Pirmo filmas ainu, kurā mājas jumts tiek pacelts augšup, mēs nofilmējām 2017. gadā. Filma ir tapšanā ļoti ilgu laiku – tiesa, vien tās fragmentārā [atsevišķu ainu] nozīmē. Maģiskais reālisms, kā to citi dēvē, filmā ienāca, jo es centos būt rotaļīgs un ļaut filmai darīt to, ko tā pati vēlas. Reizēm tas nozīmē to, ka tu vari būt muļķīgs, vai atļauties darīt pirmo, kas iešaujas prātā. Vēlējos tā darīt un skatīties, kas notiks tālāk. Gluži kā Alans Ginsbergs reiz sacījis, ka pirmā doma ir pati labākā doma. Man liekas, ka viņš vienmēr pārrakstīja savus darbus – arī es pārrakstīju šīs filmas idejas. Filmēt un attīstīt filmu tik ilgi deva iespēju man reaģēt uz tapušo materiālu – es nofilmēju epizodes un tad tās attīstīju Zviedrijā. Saņemot atpakaļ filmas materiālu, es noskatījos un reaģēju, turpinot rakstīt. Tā ir reaktīva filma. Ja kaut kas ir redzams un noticis filmā, tā visbiežāk ir mana reakcija uz iepriekš tapušo materiālu. Tā pavisam noteikti ir atšķirīga filma no mana iepriekšējā darba. “Mīlestība, kas paliek” ir patiesi mājas kino. Burtiski. Tajā ir daudz elementu no jūsu iepriekšējām filmām: redzami jūsu trīs bērni un aktieri, ar kuriem esat iepriekš strādājis, piemēram, Ingvars Sigurdsons. Tāpat arī ainas, kas tapušas pirms daudziem gadiem. Esat teicis, ka šī filma ir par “atrašanu un plānošanu” – vai varat dalīties tajā? Hlīnurs Palmasons: Jā, man bija sajūta, ka laiks iet strauji uz priekšu. Kad es atgriezos atpakaļ darba procesā, man šķita, ka tik daudz kas notiek apkārt un laiks iet uz priekšu, kuru nav iespējams notvert. Tu redzi, kā bērni aug – tu pat vari  to ieraudzīt –, un es nodomāju: sasodīts, man to vajag nofiksēt vai ar to strādāt, iekams viņi ir prom no ligzdas. Mēs nopirkām 35mm kameru, un tā allaž bija manā mašīnā. Ja es redzēju kaut ko, ar ko spēju savienoties, to filmēju. Piemēram, daudzas ainas no “Mīlestība, kas paliek” ir tapušas uz “Dievzemes” filmas lentes pārpalikumiem – es tos ievietoju kamerā un filmēju debesis vai ko citu. Šo materiālu izmantoju, lai attīstītu scenāriju, un līdz ar to varētu teikt, ka tai ir “mājas kino” sajūta. Tā tieši ir jūtama.

Kā sadzīvot ar pagātnes traumām? Karš, genocīds, kad viena ļaužu grupa nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāma laikmetīgās dzejas personālizstāde “Pārejošā iznīcība”, kuras autors emets ezells atgriežas pie dzimtas saknēm. Viņa dzimtai piederīgos 1915. gadā cara valdība no Sabiles deportēja uz Krievijas vidieni, uzskatot ebrejus par politiski neuzticamiem. Raidījumā Augstāk par zemi stāsts par šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmo laikmetīgās dzejas personālizstādi “Pārejošā iznīcība”. Izstādes autors emets ezells jau apzinīgā vecumā uzzinājis līdz tam noklusētās savas dzimtas vēstures lappuses. Viņa senči pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Sabilē, līdz 1915. gadā cara valdība šo ģimeni masu deportācijās pārveda uz Krievijas vidieni. Deportācijas, karš, genocīds - kad viena ļaužu grupa, nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Kā vārdā vara toreiz pārvietoja cilvēkus, izpostot viņu dzīves vidi, iznīcinot valodu, tradīcijas? Kāda izskatās Sabile? Un ko iesākt ar nesadziedināmām pagātnes traumām? Jau trešo gadu emets ezells vasarās brauc uz Latviju, apmetas Pedvāles mākslas parka Starptautiskajā mākslinieku rezidencē, kur veic kultūras pētījumus un kā mākslinieks strādā ar šīm tirdošajām tēmām. Šovasar viņš ar izzināto un piedzīvoto gatavs dalīties Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmajā izstādē.  

Svētdien, 13. aprīlī, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē uz kamermūzikas vakaru "Skandināvijas skaņas" aicina divi jauni Latvijas mūziķi - vijolnieks Ankits Tripathi un pianiste Ērika Jākobsone, piedāvājot soma Žana Sibēliusa un norvēģu Edvarda Grīga un Bjārnes Brūstada skaņdarbus.  ​Ankits studē Lielbritānijā Karaliskajā Mūzikas koledžā pie Sašas Roždestvenska, bet Ērika meistarību apgūst Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesoriem Sergeja Osokina un Hertas Hansenas, kā arī Folkwang Mākslas Universitātē Vācijā pie Jevgēnija Sinaiska. Ar abiem mūziķiem tikās Ieva Zeidmane, izvaicājot par gaidāmā koncerta programmu, satikšanos mūzikā, studijām un šī brīža aktualitātēm. Ērika Jākobsone: Pašlaik ļoti daudz nodarbojos ar kamermūziku, visvairāk sadarbojos ar vijolniekiem. Man šobrīd Vācijā ir iedoti četri vijolnieki un divi kameransambļi. Iesāku jaunu posmu savā dzīvē. Pirms daudz ļoti daudz spēlēts solo, piedalījos J. Vītola Starptautiskajā pianistu konkursā, arī meistarklasēs, kur iepazinos ar daudziem mūziķiem no Vācijas un Nīderlandes. Ankits Tripathi: Daudz spēlēju koledžā, koncertos, arī kamermūziku ar draugiem - trio, kvartetus. Man ir arī oktets, ar kuru plānojam spēlēt Mendelszona oktetu. Kā jūs abi satikāties? ĒJ: Mūs sapazīstināja pedagoģe. Mēs viens par otru bijām tikai dzirdējuši, bet pazīstami nebijām. Viņa piedāvāja saspēlēties kopā, un mēs piekritām. Vakar pirmo reizi satikāmies mēģinājumā un mums veidojas ļoti laba sadarbība. Tā ir lielajā mūzikas dzīvē - jums ir viena tikšanās un jāspēj uzreiz būt ļoti, ļoti uzmanīgiem vienam pret otru. AT: Un jāklausās. Kamermūzikā vienam otru jāklausās, neatkarīgi no mūziķu skaita. Kas ir laba kameransambļa pamatā? Kādas kvalitātes gaidāt no saviem saspēles partneriem? ĒJ: Svarīga ir kopējā elpošana, kā mēs kopā diriģējam, kā mēs kopā dziedam, kā muzicējam. Un idejas. Ja sakrīt idejas, tas ir ļoti forši, un mums ar Ankitu ļoti daudz kas sakrīt. Mēs ļoti daudz ko jūtam līdzīgi. AT: Jā, piekrītu Ērikai. Klausīšanās ir vissvarīgākā pazīme kamermūzikā. ĒJ: Un man ļoti patīk sadarboties ar citiem mūziķiem. Ar vijolniekiem kaut kā dzīve ļoti bieži saved kopā (smejas).  

Šodien, 27. martā, Starptautiskajā teātra dienā, Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā vairāki notikumi: Smiļģa kabinetā risināsies sarunas ar Latvijas Nacionālā teātra aktieriem Lauru un Uldi Siliņiem, kā arī  tiks atklātas divas izstādes. Muzejā un dārzā būs apskatāma  izstāde „Latviešu teātra personības un izrādes Eiženijas Annas Freimanes fotogrāfijās”, kā arī „Skatuves mākslinieku šarži”.

Pieminot starptautisko Sieviešu dienu, stāsts par pirmajām Latvijas sociāli aktīvajām sievietēm. Latvijā sievietes apvienoties sabiedriskās organizācijās sāka pēc Pirmā pasaules kara, kad bija spiestas pārņemt karā zaudēto vīriešu pienākumus, un secīgi arī uzstāt uz savām tiesībām. Vēsturnieces Ineta Lipša un Aiga Bērziņa-Kite šobrīd gatavo Latvijas  Sieviešu organizāciju padomes dibināšanas simtgadei veltītu izdevumu Latvijas Nacionālajā arhīva avotu sērijā. Grāmatā būs apkopoti gan tā laika sieviešu organizāciju protokoli, gan arī tiek veidota biogrāfiska vārdnīca par tajos minētajām sievietēm.  Sieviešu dienu svinēt sāka Amerikas Savienotajās valstīs, 1909. gadā tolaik Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. Gadu vēlāk, jau Otrās internacionāles VIII kongresa ietvaros Kopenhāgenā notikušajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Latvijā starptautisko sociālistisko sieviešu dienu sāka svinēt 1924. gadā, to svinēja marta beigās, nenosakot konkrētu datumu. Šai dienā tika rīkotas sieviešu masu sapulces, kuras organizēja Latvijas Sociāldemokrātu un strādnieku partijas sieviešu centrs ar Klāru Kalniņu priekšgalā. Iedibinātā tradīcija turpinājās līdz 1935. - 40. gadam, kad pamazām visas partijas Latvijā tika aizliegtas, un secīgi – arī to rīkotie pasākumi. Mans vārds ir Anda Buševica, un es svinu Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu, jo saskatu tajā jēgu. Padomjlaikā iedibinātais 8. marts ir tā diena, kad es pieminu savas dzimtas un arī Latvijas vēstures stiprās sievietes. Un mums ir ko svinēt. Šogad aprit simtgade kopš pirmās Latvijas sieviešu konferences un Latvijas sieviešu organizāciju padomes dibināšanas. Šim notikumam veltīts Latvijas universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta gada garumā Siguldas novadā rīkotais pasākumu cikls “Rīts ar literatūrzinātnieku”. Bet gada noslēgumā Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijā plānots izdot Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolus  (1925-1940) ar zinātniskajiem komentāriem un biogrāfisku vārdnīcu. Pie šī izdevuma strādā divas Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša, kuras tad nu arī aicināju uz sarunu. Viena no sadaļām Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijas topošajā izdevumā, ir  biogrāfiskā vārdnīca par visām Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolos   minētajām sievietēm. Izdevuma autores Ineta Lipša un Aiga Bērziņa Kite paraugam atsūtījušas šķirkli par vienu no redzamākajām sievietēm politiķēm – Bertu Pīpiņu. Dzimusi 1883. gadā. Codes Spārniņos rentnieka ģimenē, mācījās Bauskā Beķera proģimnāzijā. Ģimnāzijas izglītību nepabeidza, jo vajadzēja pelnīt iztiku. Taču ar iegūto izglītbu pietika, lai viņa varētu strādāt par guvernanti, un tādā veidā aizceļoja uz Harkivu Ukrainā, vēlāk Berlīni, Vācijā, visurs izmantojot pašizglītības un izglītojošu kursu apmeklējuma iespējas. Pēc atgriešanās Latvijā laulība ar literatūras kritiķi, latviešu sociāldemokrātiskās preses redaktoru Ērmani Pīpiņu-Vizuli ievērojami uzlabo viņas sociālo statusu. Berta Pīpiņa ir trīs bērnu māte, pēc vīra nāves 1927. gadā pārņem arī viņa uzņēmējdarbību, paralēli ieņemot dažādus politiskus amatus. Bertas Pīpiņas biogrāfijā patiesi pārsteidz daudzpusība. Taču Ineta Lipša uzreiz arī norāda, ka Bertas Pīpiņas stāsts nav gluži tipisks savam laikam. Latvijas Sieviešu organizāciju padomes veidošana tika uzsākta 1925. gada vasarā, bet lēmums par šādas organizācijas izveidi tika apstiprināts Pirmajā Latvijas sieviešu konferencē, kas notika 1925. gada 26.–27.septembrī. Šogad atzīmējam šīs organizācijas dzimšanas simtgadi, lai arī oficiāla statūtu izstrāde un organizācijas reģistrēšana Rīgas apgabaltiesā ieilga līdz par 1929. gadam. Tā darbojās līdz 1940. gadam, kad autoritārā režīma apstākļos tās darbība tika izbeigta.

Lāči Berlīnē sadalīti. 75.starptautiskā Berlīnes kinofestivāla galveno balvu – "Zelta lāci" – saņēmis norvēģu režisors Dāgs Juhans Heugerūds par filmu "Sapņi (sekss, mīlestība)" ("Dreams (Sex, Love"). Tas ir stāsts par pirmo mīlestību, seksualitāti un literatūru. Kultūras rondo runājam par Latvijas profesionāļu darbu Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā un spilgtākajiem kinodarbiem šī gada filmu programmā. Diskutē kinokritiķe Dārta Ceriņa un producents Gints Grūbe, attālināti kinokiritiķe Elīna Reitere. Latvija Berlīnē izpelnījās uzmanību ar filmu restauratoru darbu un ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu. Raidījumā noslēgumā Dārtas Ceriņas intervija ar aktieri Larsu Eidingeru Viena no 75. Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla filmām, kas izpelnījās īpašu uzmanību, bija festivāla atklāšanas filma “Gaisma” (The Light, 2025). To režisējis 90. gados un agrīnajos divtūkstošajos par vācu kino reanimatoru dēvētais Toms Tikvers. Satīriskajā ģimenes dramēdijā “Gaisma” sastopam Berlīnē dzīvojošu vidusšķiras ģimeni, kurā “katrs gatavo vakariņās savu mazo zupu un no nakts līdz rītam viens otram nepievērš uzmanību”. Reklāmists Tims (Lars Eidingers), Āfrikas mākslas organizācijas menedžere Milena (Nikoleta Krebica), bērni Frīda un Jons ir viens par otru atšķirīgāki, un, sastopoties ar sīriešu sievieti, viņu dzīves izmainās. Filmas žanriskie un tematiskie vaibsti mainās vairākas reizes – sociāla drāma, ielu mūzikls, satīra par apjukušajiem un paēdušajiem eiropiešiem, misticisma nobarota alegorija par vāciešu un bēgļu atiecībām –, padarot filmu par neticami blīvu analīzi un komentāru par mūslaiku vāciešu ģimeni un tās ideju. Šajā raibajā kolāžā nemainīgi spilgts un savā ekrāna organikā atraisīts ir vācu aktieris Larss Eidingers, kurš Berlinālē tapušajā sarunā piesaka, ka viņa tēls Tims ir zināms alter ego režisoram Tikveram. Eidingers ir viens no hameleoniskākajiem šobrīd Eiropā strādājošiem aktieriem, kurš ir Berlīnes "Schaubühne" teātra trupā kopš 1999. gada. Par Eidingeru sacīts, ka viņš ir izcilākais Šekspīra interprets uz skatuves, par kuru retais ārpus Vācijas ir dzirdējis. Sarunā viņš dalās ne tikai par filmas “Gaisma” nozīmi nokaitētajā politiskajā klimatā, improvizāciju kā spēju uzņemties atbildību par savām kļūdām un to, kāpēc nepieciešams pārskatīt attiecības ar laikmetu, kad pēdējā mēneša laikā pasaule apliecina haosa kārtību.

Tāpat kā Latvijas kino, arī kaimiņiem lietuviešiem šis ir bijis panākumiem bagāts gads. Īpašu uzmanību Lietuvas kino izpelnījās šovasar Lokarno kinofestivālā Šveicē, kur galvenās balvas saņēma divas lietuviešu filmas. Rudenī Kultūras rondo jau tikāmies ar filmas „Sausi slīkstot” režisoru Laurīnu Bareišu, bet tagad piedāvājam iepazīt vēl vienu ļoti interesantu lietuviešu kino jaunās paaudzes vārdu - režisori Sauli Bļuvaiti (Saulė Bliuvaitė). Viņas filma „Toxic” jeb „Izlecējas” bija nominēta arī šā gada Eiropas Kinoakadēmijas balvai kā labākā debijas filma. Filmā „Izlecējas” ir kāda spilgta epizode, kurā galvenā varone, 13 gadus vecā Marija modeļu kastingā angliski mēģina izstāstīt, ka ir metru septiņdesmit pieci gara, viņai patīk rozā krāsa un suņi, bet aizkadrā vīrieša balss pieglaimīgi saka: „Skaistulīt, neesi tik kautrīga, pasmaidi!” Šo fragmentu filmas veidotāji izvēlējušies arī treilerim jeb kaceklim, liekot domāt, ka galvenais stāsts būs par mazgadīgu modeļu biznesu Austrumeiropā. Tomēr, kad pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas tiekamies „Zoom” intervijā ar režisori Sauli Bļuvaiti, viņa stāsta, ka modeļu kastingus izmantojusi tikai kā sev pazīstamu vidi, lai runātu par ko sev svarīgāku. „Man tas ir stāsts par sevis meklējumiem, kad tu esi 13 gadus veca meitene un cilvēki uz tevi sāk skatīties citādi nekā iepriekš. Tevī sāk redzēt jaunu sievieti, lai gan tu vēl esi bērns. Cilvēki tevi redz citādāk, nekā tu pati jūties. Tev regulāri nākas pieredzēt aizskarošus vārdus, aizskarošu rīcību, un tas ir bailīgi. Es šajā filmā ieliku daudz situāciju no dzīves, dažas frāzes pat vārdu pa vārdam, jo tāda bija arī mana 13-14 gadnieces realitāte. Arī es pusaudža gados piedalījos dažos modeļu kastingos, bet tas nebija nekas nopietns. Tas toreiz vienkārši bija veids, kā pavadīt brīvo laiku – kopā ar draudzenēm pēc skolas aiziet uz kādu kastingu, pafotografēties… Tas ir vecums, kad vienkārši gribas būt smukai, populārai un saņemt apliecinājumu, ka tu iederies. Izklausās sekli, bet tīņa gados tam iet cauri gandrīz visi. Tu redzi skaistas sievietes skaistās drēbēs uz žurnālu vākiem vai soctīklos, un tev liekas, ka tu arī varētu tikt pie šīs spozmes, ja iestātos kādā modeļu skolā. Un ja esi gadījusies tieva un gara, tad daudzi saka – o, tu varētu būt modele! Vismaz manos pusaudža gados tā bija.” Par modelēm sapņo kļūt arī filmas „Izlecējas” galvenās varones Marija un Kristina kādā industriālā Lietuvas nomalē, kuras vietējā modeļu skola baro ar cerībām strādāt Parīzē un Tokijā, prasot naudu par arvien jaunām mācībām un fotosesijām. Šaubīgo modeļu biznesu viņa izmantojusi kā sava veida simbolu „viltus cerību pārdevējiem”, kuri izmanto cilvēku vājības, sapņus un reizēm arī izmisumu.  Latvijā filma „Izlecējas” šoruden tika rādīta vairākos izpārdotos seansos Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Festivāla radošā direktore Sonora Broka atceras, ka lēmumu iekļaut to festivāla konkursa skatē pieņēma uzreiz pēc filmas noskatīšanās. Un tas bija vēl pirms filmas panākumiem Lokarno kinofestivālā. Pašlaik nav zināms, vai Saules Bļuvaites filma „Izlecējas” jeb „Toxic” vēlreiz nonāks Latvijas kinoteātros. Bet režisore jau strādā pie nākamās filmas idejām un teic, ka jūt lielu brālību un atbalstu no savas paaudzes lietuviešu kinorežisoriem, no kuriem jau vairāki sevi ir spoži apliecinājuši starptautiskajā kino vidē. Saules Bļuvaites pirmā pilnmetrāžas filma saņēma Lietuvas Kino centra Debijas filmu programmas atbalstu. Ar nākamo jau būšot grūtāk, jo labu filmu veidotāju skaits Lietuvā – līdzīgi kā Latvijā – aug straujāk nekā kino nozarei pieejamais valsts finansējums.    

Par Eiropas labāko debijas filmu šogad Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanā tika atzīta norvēģu spēlfilma „Armands”, kuru šoruden redzējām arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Tās režisors ir Halfdans Ulmans Tendels (Halfdan Ullmann Tøndel), kura vārdu gribot negribot pavada fakts, ka viņš ir leģendārā zviedru režisora Ingmara Bergmana un tikpat leģendārās norvēģu aktrises Līvas Ulmanes mazdēls. Savukārt galveno lomu filmā „Armands” spēlē viena no šī brīža spožākajām Eiropas aktrisēm Renāte Rainsve (Renate Reinsve). Filma „Armands” ir skolas vecāku drāma, un tās darbība notiek vien dažu stundu amplitūdā, faktiski neizejot no skolas ēkas. Armands ir sešgadnieks, kas iesaistīts vienaudžu konfliktā, un uz skolu tiek izsaukta viņa māte – Renātes Rainsves atveidotā aktrise Elizabete. Otra konfliktā iesaistītā zēna vecāki pārmet Armandam nepiedienīgu seksuālu uzvedību, un skolas vadība neveikli cenšas situāciju atrisināt. Lai arī sākotnējā konflikta centrā ir bērni, viņi filmā neparādās. Mēs redzam tikai vecākus un lielu psiholoģisku spriedzi, kurā patiesībā tiek risinātas pieaugušo attiecības. Kad vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijas tiekos attālinātā intervijā ar filmas „Armands” režisoru Halfdanu Ulmanu Tendelu, kurš pats arī rakstījis scenāriju, viņš atklāj, ka viss sācies nevis ar stāstu, bet gan ar galveno varoni Elizabeti, ko viņš radījis, domājot tieši par aktrisi Renāti Rainsvi. Un ilgi domājis, kādā stāstā viņu ielikt. Tendelam ir 34 gadi, un „Armands” ir viņa pirmā pilnmetrāžas filma. Skolā viņš strādājis gan pilnu laiku, gan paralēli studijām, kuras sākotnēji nebūt nebija kino jomā, bet pie tā vēl nonāksim. Skolotāja profesija Tendelam raisa dziļu cieņu, bet tā noteikti neesot viņējā. Skatoties filmu „Armands”, daudz nākas domāt par to, cik strauji mēdzam izdarīt spriedumus par citiem, reizēm balstoties arī nepārbaudītas informācijas druskās. Īpaši, ja runa ir par ļoti jūtīgiem jautājumiem. Tas bija arī viens no virzītājspēkiem, veidojot filmas galvenos varoņus, saka režisors.

Vai vietā, kur nepastāv valstu robežas, starptautiskām attiecībām ir citāda seja? Tā gribas vaicāt, domājot par to, kā dažādas valstis sadarbojas Kosmosa izpētē. Tomēr Kosmosa izpēte izsenis ir vadīta ar politisku aprēķinu, sākot ar Aukstā kara sacensību, beidzot ar lielām starptautiskām sadarbībām mūsdienās. Kāda ir diplomātijas loma kosmosā? Kāpēc krievu kosmonauti aizvien turpina darbu Starptautiskajā kosmosa stacijā un vai šajā jomā ir citi spēles noteikumi starpvalstu attiecībās? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis un informācijas tehnoloģiju speciālists, amatierastronoms Raitis Misa. Starptautiskos līgumus ratificē daudzas valstis, bet tādu, kas reāli spēj kaut ko darīt kosmosā ir krietni mazāk. Mūsdienās valstu skaits strauji aug, kas kaut ko dara saistībā ar kosmosu.  "Kaut kādiem spēles noteikumiem ir jābūt," atzīst Gints Jegermanis. "Bet skatoties uz pēdējā laika notikumiem, pat ja tos līgumus ratificē, nedz Krievija, nedz Ķīna, varbūt arī citas valstis nemaz netaisās viņus tā nopietni ievērot. Šobrīd var teikt: ja pagājušajā gadsimtā bija cīņa par to, kā nokļūt kosmosā, kā tur nogādāt kaut ko, tagad ir sākusies jauna vēl nevar teikt, ka cīņa, bet principā ir doma par kosmosa kolonizāciju." Raitis Misa piekrīt, ka plāni jau ir sazīmēti un par Mēness kolonizāciju ir konkrēti plāni, par resursu iegūšanu. Varētu būt, ka ir kādas sacensības, bet ne tā, kā tas bija 20. gadsimta 60. gados. Ierasts ir domāt par kosmosu kā par vietu, kas īsti nepieder nevienai no valstīm. Vai nākotnē saglabāsies šis princips un tiešām, piemēram, Mēness netiks sadalīts starp Ķīnu, Ameriku vai vēl kādiem no spēlētājiem? "Ļoti grūti, protams, paredzēt nākotni. Bet šobrīd, ko mēs zinām, ir ka jau nākamgad ir plānoti amerikāņu ekspedīcija uz Dienvidpolu, uz Mēnesi, jo Dienvidpols nav tik labi pazīstams, un tur runā par to, ka tur esot ūdens vai vismaz tur ir ledus," komentē Gints Jegermanis. "Es neesmu kodolfizikas speciālists, taču, ja mēs domājam par to, kā vajadzētu risināt Zemes..., visa šī sasilšana un pārējās klimata problēmas, tad viena no jomām ir kodolenerģija. Un daudzi zinātnieki šobrīd strādā pie tā sauktās kodolsintēzes. Ja izdosies, tad tā būs ļoti lēta un iedarbīga, ļoti jaudīga enerģija, kas dos visiem labumu. Bet, lai tā attīstītos, ir vajadzīgs hēlijs trīs. Uz Zemes tā nav tik daudz, bet uz Mēness ir. Līdz ar to noteikti, ka būs cenšanās apgūt šos resursus. Bet ne tikai, jo arī mēs runājam par retajiem metāliem, un, ja mēs gribam veikt pāreju uz zaļo enerģiju, tīro enerģiju, baterijas, saules baterijas, citas lietas, ir vajadzīga retie metāli. Un tas apjoms, kas būs vajadzīgs tuvākajās desmitgadēs, ir nenormāli liels pret to, kas ir līdz šim izrakts un apstrādāts. Mēness arī varētu būt viens no resursiem." Kā juridiski sakārtot, kurš paņems un kura īpašumā nonāks resursi, kas ir uz Mēness?  "Uz šo atbildes šodien nav. Visticamāk, kas pirmais brauc, tas pirmais maļ," vērtē Gints Jegermanis. "Patlaban ir arī runas par to, ka, piemēram, ja amerikāņi, viņi ir noskatījuši kaut kādus padsmit laukumus, teiksim, 15 reiz 15 kvadrātkilometru lielumā, kur varētu nosēdināt kādu ierīci. Un kas notiek, ja Ķīna arī grib nosēdināt šo ierīci kaut kur tuvumā? Šobrīd šī ir galīgi pelēkā zona, bet skaidrs, ka tur cīkstēšanās notiks, jo visur, kur skaties, ir ASV un Ķīnas sacensība, un kosmosā tieši militārajā jomā tā ir šobrīd, es teiktu, ļoti, ļoti agresīva un izvērsta. Ja kādreiz vismaz kodolieroči kontekstā bija ASV un Krievijas, nu PSRS, bet es to sauktu par Krievijas sacensību, tad šobrīd ir trīs spēlētāji, un tā arī pasaulē pilnīgi jauna situācija, kad ir ASV plus Ķīna un Krievija vai atsevišķi Ķīna un Krievija. Un tas pats arī ir kosmosa. Ļoti daudz šobrīd tiek runāts par visādiem pretsatelītu ieročiem, ko Ķīna ir spērusi milzīgus soļus uz priekšu."

Krievija Kurkas apgabalā sapulcējusi kopumā 50 000 karavīru lielus spēkus, lai atkarotu zaudēto teritoriju. Kaujas operācijās Kurskas reģionā, domājams, iesaistīs arī aptuveni 12 000 Ziemeļkorejas karavīru. Briselē uzklausa sešus Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas izvirzītos kandidātus priekšsēdētājas izpildvietnieku posteņiem. Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē spriež par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darba organizācijas izmaiņām, tostarp brigāžu skaita samazināšanu naktīs un jauna hospitalizācijas principa ieviešanu. Saeimas komisija nevirza tālāk Nacionālās apvienības priekšlikumu liegt strādāt Latvijas skolās Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem. Starptautiskajā datorprasmju un informācijpratības pētījumā "ICILS 2023" Latvijas skolēnu sniegums novērtēts ar 509 punktiem, ieņemot septīto vietu 31 valsts vidū, liecina pētījuma pirmie rezultāti.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas mērojam ceļu pāri Atlantijas okeānam uz Centrālmeriku, kur tās ziemeļaustrumos atrodas Beliza - maza valsts ar krāšņu un bagātīgu ekosistēmu, kur sastopams viss no tropu lietusmežiem un savannām līdz koraļļu rifiem Karību jūrā. Valsts atrodas 9000 km attālumā un robežojas ar Meksiku un Gvatemalu. Belizā atrodas otrs lielākais barjerrifs pasaulē, kas ir iekļauts arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Barjerrifā atrodas vairāk nekā 500 zivju sugu un simtiem koraļļu veidu, taču tūristu vidū galvenais apskates objekts ir tā sauktais Lielais Zilais caurums. Tas ir nevis Alberta Einšteina teorijā konstruētais melnais caurums, bet gan, praktiski runājot, liels caurums jūras gultnē. Pateicoties izcilajam franču okeanologam Žakam Kusto, 20. gadsimta beigās vieta ir kļuvusi par vienu no populārākajām niršanas ar akvalangu vietām pasaulē. Šī cauruma platums ir 318 m un tā gultne sniedzas 124 metru dziļumā. Sākotnēji valsts galvaspilsēta atradās Belizsitijā, taču pēc postošās viesuļvētras "Hattie" 1970. gadā galvaspilsēta tika oficiāli pārcelta uz Belmopanu, padarot to par vienu no jaunākajām galvaspilsētām pasaulē. Beliza ir arī vienīgā valsts Centrālamerikā, kurā oficiālā valoda ir angļu. Lai gan lielākā daļa sabiedrības runā spāņu un beliziešu kreolu valodā, angļu valoda tiek izmantota kā "lingua franca". Papildus ir nepieciešams pieminēt, ka Beliza ir arī pazīstama ar savu uzsvaru uz vietējo kultūru un virtuvi, tāpēc valstī nav bijusi vajadzība ievest ātrās ēdināšanas ķēdes. Belizieši tā vietā dod priekšroku vietējām ēstuvēm, kurās uzmanības centrā ir Belizas virtuve, piemēram, rīsi un pupiņas ar sautētu vistu. Belizā dzīvo ap 415 000 iedzīvotāju, un interesanti, ka valstī ir zemākais iedzīvotāju blīvums visā Centrālamerikā, jo tur, kur Latvijā ir apmēram 30 cilvēku uz vienu kvadrātkilometru, Belizā - tikai 18 cilvēku. Paši beliezieši par to priecājas, uzsverot, ka visi pazīst visus, padarot sabiedrību nepiespiestu un iekļaujošu. Ceļotājiem būtu jāņem vērā, ka beliziešu starpā ir raksturīgi vadīties ne pēc ielu nosaukumiem, bet gan pēc noteiktiem objektiem, izmantojot orientierus, piemēram, sakot “pagriezieties pa kreisi pie lielā mango koka” vai “tieši aiz sarkanās mājas”. Tad tikai atliek saprast, kā izskatās mango koks un cerēt, ka ir tikai viena sarkana māja ceļā laikā... Vēsturiski valsts bija daļa no maiju civilizācijas, kas uzplauka mūsdienu Meksikas, Gvatemalas, Hondurasas un Belizas teritorijās. Maiji uzcēla lielas pilsētvalstis, tostarp Karakolu, Ksunantunihu un Lamanai, kas kalpoja kā tirdzniecības, reliģijas un kultūras centri. Ap 10. gadsimtu maiju civilizācija sāka piedzīvot panīkumu, iespējams, pārapdzīvotības, resursu izsīkuma un karadarbības kombinācijas dēļ. Par spīti civilizācijas pagrimumam mūsdienu Belizā ir sastopamas vairāk nekā 600 vēsturisko vietu un seno maiju pēcteči dzīvo visā Belizā, īpaši Toledo un Stenkrīkas dienvidu reģionos, pārstāvot trīs atšķirīgas maiju grupas. Katrai no tām ir unikāla kultūras prakse, valodas un tradicionāls apģērbs, kas atspoguļo viņu mantojumu. Turpinot par vēstures notikumiem, protams, neiztiekam bez eiropiešu ienākšanas, un pirmie bija spāņi, kas Belizā ieradās 16. gadsimtā, pretendējot uz teritoriju, taču galu galā nespēja nodibināt pastāvīgu klātbūtni seno maiju pretestības un reģiona izaicinošās ainavas dēļ. Britu kolonisti, galvenokārt kokgriezēji, kas meklēja sarkankoku un baļķi, sāka ierasties valstī 17. gadsimtā, izveidojot nelielas apmetnes. Spāņi mēģināja britus padzīt, taču briti galu galā nodrošināja kontroli, 1862. gadā formalizējot Belizu kā koloniju, kas sākotnēji bija pazīstama kā Britu Hondurasa. Britu klātbūtne Belizā rezultējās ar ekonomikas augšupeju un iedzīvotāju skaitu palielināšanos, Belizas neatkarīgas pastāvēšanas centieni rezultējās tikai 1981. gadā valstij iegūstot neatkarību un pievienojoties Britu Sadraudzībai. Šeit gan jāpiemin, ka ne jau Lielbritānija pretojās Belizas neatkarības centienu pilnveidošanā, bet gan kaimiņvalsts Gvatemala uzsverot, ka Belizas teritorija būtu jāiekļauj Gvatemalas teritorijā un tikai pēc Lielbritānijas aizsardzības atbalsta apliecinājuma, neatkarība tika iegūta. Diemžēl strīds ar Gvatemalu arī turpinās mūsdienās, un 2019. gadā panāca jaunus pagriezienus abām valstīm oficiāli vēršoties Starptautiskajā tiesā. Jāpiebilst, ka galējs lēmums vēl nav pieņemts, taču pateicoties Lielbritānijas drošības garantijām un starptautisko organizāciju statūtiem, Belizas teritorija atrodas drošībā. Beliza ir bijusi viena no Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) veidotājvalstīm, aizstāvot mazu un attīstības valstu intereses organizācijas veidošanas procesā. Šobrīd PTO ir viena no svarīgākajām starptautiskajām organizācijām pasaulē, tāpēc vēlējāmies noskaidrot, kāda ir PTO iespējamā nākotnē tieši šodien (5. novembrī) notiekošo ASV prezidenta vēlēšanu kontekstā. Lūkojoties pēc atbildes, vērsāmies pie Renāra Danelsona, kurš ir Latvijas Republikas Pastāvīgās Pārstāvniecības ANO un citās starptautiskajās organizācijās Ženēvā pastāvīgā pārstāvja vietnieks. ASV prezidenta vēlēšanas, šīs pasaules ietekmīgākā amata vēlēšanas, var izšķirt tostarp arī PTO nākotni, jo kritikas par to, cik šī organizācija ir novecojusi un kļuvusi problemātiska, ir daudz un katram no kandidātiem, gan Harisai, gan Trampam var būt izšķiroša loma, vai PTO vispār netiks likvidēta. Bet atpakaļ pie Belizas un konkrēti – tās ekonomikas. Beliza ir maza, atvērta ekonomika, tūrismam veidojot valsts ekonomikas mugurkaulu un sastādot 40% no IKP un nodarbinot 30% iedzīvotāju. Belizas barjerrifs, arheoloģiskās vietas un ekotūrisms piesaista tūristus, īpaši no ASV un Kanādas. Jāpiemin, ka arī lauksaimniecība joprojām ir būtiska ekonomikas sastāvdaļa, Belizai galvenokārt eksportējot cukuru, banānus un citrusaugļus. Runājot par dabas resursiem, 2000. gadu sākumā Beliza atklāja nelielas naftas rezerves jūrā, tomēr kopš tā laika ražošana ir samazinājusies, un valdība vides apsvērumu dēļ ir ieviesusi aizliegumus urbšanai jūras gultnē.

Pagājušajā gadā pirmo reizi Latvijas nacionālā dzejas slama uzvarētāja Liene Tīģere piedalījās Eiropas čempionātā. Kā augusi dzejas slamu tradīcija Latvijā, un kā tā atšķiras no citvalstu dzejas slamiem?  “Dzejas slams” – tā ir dzejnieku sacensība, kur dzejnieki izpilda savus oriģināldarbus auditorijas priekšā, un žūrijas vai skatītāju balsojumā tiek noteikts šīs sacensības uzvarētājs. Slamā skandētā dzeja atšķiras no tās, kādu esam paraduši baudīt dzejas krājumu lappusēs, dzīvā izpildījumā milzīga nozīme ir priekšnesumam, notika kontekstam, pārsteiguma momentam. Slameri pārģērbjas, laiž gaisā baloniņus, bur priekšnesumā atmosfēru, ironizē viens par otru un pasaulē notiekošo. Pirms gada Latvijas dzejas slama kustība iekāpa plašākos ūdeņos. Pirmo reizi Nacionālā 2023. gada čempionāta uzvarētāja Liene Tīģere no Liepājas piedalījās Eiropas Dzejas slamu čempionātā. Šī gada Nacionālā  dzejas slama uzvarētājs tiks noskaidrots 22. novembrī, Rīgā, Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē. Šobrīd notiek dzejas slamu čemionātu sērija Cēsīs, Liepājā, Rīgā un Daugavpilī, lai izvēlētu nacionālā čempionāta dalībniekus. Dzejas slamu kustības aizsācēja Latvijā ir mākslas centra „Totaldobže” vadītājs Kaspars Lielgalvis. Dzejas slamus Latvijā organizē ne tikai mākslas centrs „Totaldobže”. Dzejas dienu ietvaros regulāri notiek dzejas slams latgaliski “Rogovkys dzejis voga”. Festivālā “Baltā nakts” Latvijas radio norisinājies “Baltais dzejas slams”. Septembra un oktobra mēnesī aktīvi notika dzejas slami visā Latvijā, lai apzinātu dalībniekus Latvijas nacionālā dzejas slama čempionātam 22. novembrī, kas Rīgā, Kokaru zālē. Arī šogad Latvijas čempionam būs iespēja tālāk startēt Eiropas čempionātā. Lienes Tīģeres uzstāšanās Eiropas dzejas slamā. Valters Liberts raksta gan dzeju, gan arī anekdotes Valtera Dakšas izdotajā žurnālā  “Avīzes Nosaukums”. Dzejas slamus gan vada, gan arī pats tajos piedalās, piemēram, šī gada pavasarī notikušajā starptautiskajā Dzejas slamā kinoteātrī “Splendid Palace” Rīgā. Šādi starptautiski dzejas slami tiek rīkoti regulāri, šogad tajā piedalījās kopumā 17 dzejnieki, tai skaitā Eiropas un pasaules dzejas slamu dalībnieki un uzvarētāji. Dzejas slams ar čempioniem Splendid Palace 26.04.2024  Dzejas slamos ir piedalījušies visai atzīti dzejnieki. Sergejs Timofejevs, apvienība Orbīta savos pasākumos risina līdzīgu tēmu, - ka dzeja ir nevis drukāts, bet gan runāts vārds. Toms Treibergs, Inga Pizāne, nupat ieskanējās Liepājas dzejnieces Lindas Skrandas balss. Bet es arī saprotu, kāpēc dzejnieki nejūtas ērti slameru vidē. Dzejas slameri lietā liek gluži citus paņēmienus.  Dzejas slamā ļoti būtisks ir uzstāšanās konteksts. Starptautiskajā dzejas slamā šo pavasar Splendid Palace, 17 dzejnieku konkurencē uzvarēja Eiropas 2023. gada čempionāta uzvarētājs Igaunijas čempions Joonas Veelmaa. Viņš lasīja garu un naivu dzejoli par dzejošanu un dzejnieka likteni, kurā atkārtojās vārdi: “Es esmu dzejnieks, dzejnieks esmu es.”  Neliekuļošu,17 dzejnieku starpā bija daži, kas vienkārši sirga ar verbālu caureju. Protams, arī viņi saņēma aplausus, par drosmi atnākt un uzstāties. Tāpēc Jonas Velmā dzejolis par dzejnieka likteni, bija īsti vietā un laikā, zāle uzsprāga aplausos.

Mazi, izcili un pamanīti – Baltijas valstu kino darbi pēdējos gados piedzīvo īstu uzvaras gājienu starptautiskajos kino festivālos. Šovasar triumfa mirkli prestižajā Lokarno festivālā piedzīvoja Lietuvas kino, kur galvenās balvas mājās aizveda Saules Bļuvaites “Izlēcējas” un Laurīna Bareišas “Sausi slīkstot”, kas ir kopražojums ar Latviju. Abas filmas pašlaik skatāmas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Pirms “Sausi slīkstot” Latvijas pirmizrādes Latvijas Radio pirmo reizi viesojās filmas režisors Laurīns Bareiša (Laurynas Bareiša) un dalījās pārdomās gan par filmas tapšanu, gan par Lietuvas kino vidi un to, cik svarīgi mums pašiem cienīt savu kultūru, lai to cienītu arī citi. Viss sākas kā divu ģimeņu laiska atpūta mājā pie ezera ar paslēpēm, peldēšanos un triviālām sarunām. Divas māsas, viņu vīri un bērni. Filmas vidū visu maina gandrīz traģisks negadījums ar šķietami laimīgām beigām. Pēc tā laiks it kā sadrūp un lineāro ritējumu nomaina saraustītas atmiņu epizodes – gluži kā cilvēkam, kurš pēc traumas atgriežas pie notikušā. Lietuviski filmu sauc „Seses” jeb „Māsas”, bet starptautiski izraudzīts nosaukums, kas medicīniski apzīmē retu parādību – plaušās iekļuvuša ūdens izraisītu smakšanu jau vairākas stundas pēc slīkšanas, bet simboliski raksturo arī filmā redzamās attiecības, - nosaukuma izvēli paskaidro režisors Laurīns Bareiša. Laurīns Bareiša: „Man patika, kā šī metafora strādā arī uz attiecībām, ko redzam filmā – viņi it kā nav atklātā konfliktā, bet starp viņiem valda smacējoša spriedze. Tā ir gan spriedze pāra ietvaros, gan starp abu māsu vīriem…  Tādēļ angliski es paturēju šo nosaukumu.” Bet par neizdzēšamām pēdām, ko cilvēkos var atstāt spēcīgs pārdzīvojums, pat ja viss it kā beidzies labi, Bareiša daudz domājis pēc tam, kad pats no aizrīšanās izglāba savu mazo dēlēnu. Laurīns Bareiša: „Kad sāku rakstīt scenāriju, uzzināju daudzu vecāku stāstus par gandrīz traģiskām pieredzēm saistībā ar viņu bērniem – piemēram, aizrīšanās gadījumiem, slīkšanas gadījumiem, kas varēja beigties slikti, tomēr bērnus izdevās izglābt. Taču tā sajūta, ka varēja notikt traģēdija, paliek. Arī man bija līdzīga pieredze ar savu bērnu, kad viņš aizrijās. Un tas man daudz lika domāt, ko iesākt ar sajūtu, ka viss beidzās labi, tomēr notikušais tevī ir atstājis neizdzēšamas pēdas. Mainās tavs skatījums uz pasauli un to, cik daudz tajā ir briesmu. Kamēr esi viens, esi diezgan bezbailīgs, bet kolīdz tavā aprūpē ir bērns, tu vienmēr bažījies, kas ar viņu var atgadīties. Tas arī bija sākums šai filmai.” Bareiša atzīst, ka viņam nav viegli skatīties šo darbu, jo filma joprojām emocionāli iedarbojas. Tāpēc uz tikšanos ar skatītājiem labprātāk ienākot zālē pēc filmas beigām. Taču filmā ir arī daudz cerības, ka smacējošā sajūta kādreiz pāries.   Lokarno kinofestivālā Laurīna Bareišas filma „Sausi slīkstot” kļuva par notikumu ne vien žūrijai, bet arī Latvijas Nacionālā kino centra vadītājai, kino kritiķei Ditai Rietumai. Laurīnam Bareišam ir maģistra grāds kino režijā, taču interesants ir fakts, ka pirms filmu skolas viņš Viļņas Universitātē ieguva augstāko izglītību matemātikā. Darbā pie filmām abas jomas lieliski papildinot viena otru.

Raidījumā Piespēle par kādu vērienīgu pasākumu, kas notiks tikai trešo reizi vēsturē. Runa ir par Motoru sporta spēlēm, tās dēvē arī par motosporta olimpiskajām spēlēm. Raidījumā viesojas autosacīkšu kontrolētā sānslīdē braucējs jeb drifta pārstāvis un pagājušo spēļu čempions šajā disciplīnā Kristaps Blušs, kā arī Latvijas Automobiļu federācijas pārstāvis Artūrs Virbulis. Starptautiskajās Automobiļu federācijas (FIA) Motoru sporta spēlēs Latvijas komandā startēs seši sportisti, kuri Spānijā cīnīsies par medaļām piecās disciplīnās. Vērienīgās sacensības Valensijā risināsies no 23. līdz 27. oktobrim, pulcējot vairāk nekā 500 dalībnieku. Latvijas komandā būs gan Kristaps Blušs, kurš iepriekšējās FIA Motoru sporta spēlēs izcīnīja zeltu drifta disciplīnā, gan autokrosa piloti Roberts Rumbenieks un Emīls Mirošņiks, auto slaloma pārstāvji Kaspars un Linda Cikmači, kā arī digitālā autosporta lietpratējs Dāvis Bite. Nedēļas topā: Latvijas futbola izlase Nāciju C līgas sabraukumu noslēdz ar 1:1 Fēru salās, pirmais puslaiks viens no sliktākajiem Paolo Nikolato vadībā; Latvijas hokeja izlases aizsargs Kārlis Čukste negaidīti 27 gadu vecumā noslēdz karjeru un kļūs par treneri; Latvijas basketbola izlase uz laiku paliek bez kapteiņa - Dairis Bertāns guvis ceļgala saišu traumu un nespēlēs novembra sabraukumā; Ar Rīgas rajona tiesas spriedumu noslēgusies bijušā basketbola trenera Andra Steļmaha pedofilijas lieta: viņš savu vainu pilnībā atzinis un sodīts ar 400 stundām sabiedriskā darba.

Raidījumu esam veltījuši kosmosam, konkrētāk ķibelēm, likstām un ikdienas sadzīves grūtībām, kas sagaida cilvēkus, dodoties planētas Zeme orbītā. Varbūt esat dzirdējuši, ka kosmosa aparāta "Starliner" tehnisko problēmu dēļ Starptautiskajā kosmosa stacijā uz krietni ilgu laiku atstāti divi astronauti. Misija, kurai bija jāilgst vien nedēļu, izvērtusies daudzos garos mēnešos un šogad Ziemassvētkus astronauti svinēs ar skatu uz Zemi no orbītas. Vai šādi gadījumi ir bieži cilvēka vadītās misijās un kādas nedienas vēl skārušas astronautus mums tuvajā izplatījumā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti, IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa. Pirms tam meklējam atbildes uz jautājumu, kas rodas daudziem, iedomājoties sevi slēgtā šaurā telpā mēnešiem ilgi - kā tikt galā ar klaustrofobiju? Bailes no slēgtām telpām jeb klaustrofobija piemīt aptuveni 12 % pasaules iedzīvotāju. Nereti šī  kaite nāk roku rokā  ar citām fobijām. Kā noteikt to, vai nepatika iekāpt liftā vai ieiet pagrabā ir tikai bailes vai tomēr nopietnāka diagnoze, kā klaustrofobija izpaužas un kā to ārstē, skaidro psihiatrijas profesors Māris Taube. Klaustrofobijas nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda „claustrum” – aizvērt, aiztaisīt un grieķu valodas vārda „phóbos” – bailes. Šī kaite ir klasificēta kā psihiska saslimšana, tā ir neirotisko traucējumu grupa, kura ietilpst trauksmes stāvokļi, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesors, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra „Veldre” vadītājs Māris Taube. Cilvēku pārņem panika, ja viņš atrodas liftā, pagrabā, tunelī, šaurās slēgtas telpās bez logiem, alās arī vilcienā un lidmašīnā. Tiem, kas sirgst ar klaustrofobiju, šādās situācijās paātrinās sirdsdarbība, var būt reibonis, slikta dūša, apgrūtināta elpošana, elpas trūkums, drebuļi, kustību koordinācijas traucējumi.  Vai tiešām tas, ka bērnībā kāds no mums  ir iesprūdis liftā, vai  pārpratuma pēc vai tīši ticis ieslēgts skapī vai vannasistabā, var radīt iepriekšminētos traucējumus?      

4. augustā 37. Starptautiskajā Ērģeļmūzikas festivālā "Rīgas Doms 2024" programmu “Ritmu ainavas ar ērģelēm” piedāvās Rīgas Doma mūzikas dzīves vadītājs un ērģelnieks Aigars Reinis un sitaminstrumentālists Guntars Freibergs, kura rīcībā būs plašs instrumentu klāsts, bet centrālie trīs - marimba, vibrofons un timpāni. Programmā līdzās latviešu komponistiem - Jāzepam Vītolam, Aivaram Kalējam, Maijai Einfeldei un šī gada jubilāram Rihardam Dubram - būs arī franču komponista un ērģelnieka Tjerī Eskeša darbi un amerikāņu skaņraža Niko Mjūlija mūzika. Guntars Freibergs atminas, ka Niko Mjūlija mūziku iepazinis festivālā „LNSO vasarnīca” Ventspilī, kur pēc Mika Magones rosinājuma notika pievēršanās viņa mūzikai: "Tā bija arī pirmā sadarbība ar Aigaru Reini un kopš tā laika esam vairākkārt kopā muzicējuši. Tas bija darbs ērģelēm un marimbai Beaming Music – ļoti interesants, aizraujošs, ar amerikānisku sentimentu." Annas Martas Burves un Guntara Freiberga sarunā - par sitaminstrumentu un ērģeļu dueta specifiku: vai tas ir populārs ansamblis komponistu vidū? Kas ir tas īpašais šādu divu instrumentu saspēlē un vai izaicinājumi šādu duetu arī skar? Guntars novērojis, ka itin bieži komponisti  sitaminstrumentu izmanto kā papildus tembru ērģelēm: „Jokojot saku, ka ērģeles ir tāds milzīgs seno laiku sintezators. Un sitaminstrumenti ļauj piedāvāt vēl dažādus tembrus, kas ērģeļu skanējumā nav iespējami. Un tad kopskaņa kļūst vēl daudz bagātāka un daudzveidīgāka." Izskan arī iespaidi par pagājušu koncertu - 27. jūlijā notikušo Jaunās Baltijas skaņas kvarteta koncertu "Jauno domu dārzs" Cesvaines pilī. Runāts tiek par divu sitaminstrumentālistu - lietuvieša Pāvela Gintera un latvieša Guntara Freiberga - satikšanos ansamblī ar visai klasiskiem instrumentiem un to, kā melodiskam instrumentam būt ritmiskam, bet ritmiskajam - melodiskam. Kā arī aicinājums uz vēl vienu notikumu 4. augusta vakarā kultūrvietā "Hanzas perons", kad Maikla Gordona skaņdarbu sešiem sitaminstrumentiem jeb simantrām ‘Timber' atskaņos Guntara Freiberga vadītais “Koksnes sekstets”.

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids kā pasaule vēlas mūs ieraudzīt, mums pašiem var kļūt par grūdienu skaidrāk apzināties Baltijas tautu saiknes un atšķirības. Tagad jau "Baltijas māsas" ir četras. Vinetai Romānei, Laurai Peleņūtei un Marionai Selgallai pievienojusies Liene Skerbinska. Viņa ir no Latvijas, bet "Baltijas māsas" ar viņu satikās Igaunijā. Liene ir Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas etnomuzikoloģijas studente, apveltīta ar ļoti skaistu, dabisku un spēcīgu balsi. Jau paspējusi piedalīties vairākos mūzikas un teātra projektos, tostarp minialbumā “Treis putneņi”, kurā skan latgaliešu tautas dziesmas komponista Edgara Mākena apdarē. Tagad "Baltiijas māsu" skanējumu papildina arī Lienes kokles spēle. Jau pavisam drīz, 20. jūlijā, Laurita Peleņūte sutartīņu meistarklasi vadīs 2. Starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā "Dabā", kas notiks Latvijā, Ļaudonā, Sāvienas pilskalnā. Tālāk Baltijas māsu ceļš vedīs uz lielāko Baltijas mūzikas festivālu Viljandi Igaunijā. Arī  "The Baltic Sisters” mūzikas albums jau ir ierakstīts, jāgaida tā izdošanas brīdis.

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids kā pasaule vēlas mūs ieraudzīt, mums pašiem var kļūt par grūdienu skaidrāk apzināties Baltijas tautu saiknes un atšķirības. Tagad jau "Baltijas māsas" ir četras. Vinetai Romānei, Laurai Peleņūtei un Marionai Selgallai pievienojusies Liene Skerbinska. Viņa ir no Latvijas, bet "Baltijas māsas" ar viņu satikās Igaunijā. Liene ir Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas etnomuzikoloģijas studente, apveltīta ar ļoti skaistu, dabisku un spēcīgu balsi. Jau paspējusi piedalīties vairākos mūzikas un teātra projektos, tostarp minialbumā “Treis putneņi”, kurā skan latgaliešu tautas dziesmas komponista Edgara Mākena apdarē. Tagad "Baltiijas māsu" skanējumu papildina arī Lienes kokles spēle. Jau pavisam drīz, 20. jūlijā, Laurita Peleņūte sutartīņu meistarklasi vadīs 2. Starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā "Dabā", kas notiks Latvijā, Ļaudonā, Sāvienas pilskalnā. Tālāk Baltijas māsu ceļš vedīs uz lielāko Baltijas mūzikas festivālu Viljandi Igaunijā. Arī  "The Baltic Sisters” mūzikas albums jau ir ierakstīts, jāgaida tā izdošanas brīdis.

37. Starptautiskajā Ērģeļmūzikas festivālā "Rīgas doms", kas norisināsies no 7. jūlija līdz 9. augustam, izskanēs kopumā 15 koncertu. Festivālā atklāšanā svētdien, 7. jūlijā, uzstāsies latviešu ērģelniece Lauma Akmene, kura lielu daļu laika dzīvo un muzicē ASV. Tā kā viņa šobrīd pievērsusies studijām Rīgas Tehniskajā universitātē, aicinājām ērģelnieci uz tikšanos "Klasikas" studijā. Sarunā par koncertprogrammu veidošanu un mūziku, ko radījušas komponistes sievietes. Par kāpšanu kalnos un to, ko Laumas ērģeļu spēlei dod arhitektūras studijas un svarcelšanas treniņi. Arī par pasaules labākajām ērģelēm un iespaidīgākajām dabas ainavām. "Man patīk spēlēt Amerikas katedrālēs, jo tās ir lielākas (kā jau viss tur ir lielāks)," smaidot stāsta Lauma Akmene. "Bet arī Rīgas Domā ir brīnišķīgas, pasaulē zināmas ērģeles, ko man ļoti patīk spēlēt." Koncertu programmās Lauma Akmene līdzās publikai zināmiem komponistiem cenšas iekļaut arī mazāk pazīstamu komponistu darbus. "Savulaik man nāca atklāsme, ka visu mūžu, visā savas karjeras laikā esmu spēlējusi tikai baltu komponistu vīriešu mūziku. Un domāju – kā tas tā var būt? Jo tas nav nekādā veidā loģiski. Sāku meklēt citu mūziku un sapratu, ka nav nemaz tik viegli tādu atrast. Šādas mūzikas izdevēju ir diezgan maz un viņi ir mazi, bet sāku šādu mūziku iepirkt. Tā man bija pilnīgi jauna pasaule, kurā esmu vēl aizvien." Arī Laumai, kā daudziem ērģelniekiem, mēģinājumu laiki nereti ir vēlās vakara stundās, kad baznīcās visas norises ir beigušās. "Jā, man patīk spēlēt naktī, jo apkārt ir klusāks un šķiet, ka var vairāk dzirdēt skaņu. Naktī var likties, ka ērģeles skan skaļāk. Tīri darba ziņā gan vairāk man tīk rīta stundas, kad varu būt produktīvāka. Produktivitāte vairāk būs rīta stundās, bet iespējas – naktī."

Stāsta Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka UNESCO "Pasaules atmiņas" starptautiskajā reģistrā iekļauto masu akciju jeb dzīvo ķēdi "Baltijas ceļš" (turpmāk tekstā – Baltijas ceļš) var uzskatīt par pasaules vēsturē nebijušu treju tautu pašnoteikšanās referendumu jeb tiešo balsojumu par brīvību un neatkarību?  Baltijas ceļš kā tautu solidaritātes fenomens sekmēja ne tikai baltiešu atbrīvošanos no Krievijas, bet atstāja paliekošas pēdas pasaules vēsturē, iedvesmoja un iedvesmo brīvībai citus. Tas tiešā veidā atkārtots 1990. gada janvārī Rietmukrainā no Ļvivas līdz Kijivai, 1990. gada vasarā Kišiņevā, bet 2013. gada 11. septembrī Katalonijā. Kataloņi Baltijas ceļa iespaidā par savu nāciju vienojošo himnu, veidodami savu dzīvo ķēdi, izvēlējās Mārtiņa Brauna dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava". 2019. gada 23. augustā Baltijas ceļš atdzimis arī Honkongas jauniešu protestos pret Ķīnas komunistiem. Baltijas ceļš arvien rāda, kā bez ieročiem var stāties pretī bruņotam pārspēkam un to uzveikt. Tādēļ Latvijas pienākums ir vēsturiskās atmiņas institūcijās glabāt liecības par šo pasaules atmiņas dārgumu. Kā pirmā no tādām liecībām minama Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļas "Latvijas Tautas frontes muzejs" rodamā Latvijas Tautas frontes, Igaunijas tautas frontes Rahvarinne un Lietuvas kustības Sajūdis 1989. gada 15. jūlija parakstītā vienošanās – līdz 23. augustam (tātad – mēneša laikā) organizatoriski un tehniski sagatavoties dzīvās ķēdes izveidošanai. Tas, vai minimālais nepieciešamais cilvēku skaits Latvijas teritorijā tik īsā laikā atsauksies uz Tautas aicinājumu "Visi uz Baltijas ceļa!", bija atkarīgs no simtiem tautas kustības vietējo nodaļu, grupu un katra Latvijas patriota apzinīguma, nacionālās pārliecības, apķērīguma un drosmes – apstākļos, kad Maskava baltiešu protestus pasaulei centās pasniegt tikai kā maznozīmīgas ekstrēmistu saujiņas nemierus. Liecības par to snieguši un joprojām sniedz un aicināti sniegt paši notikuma dalībnieki, tai skaitā vietnē www.thebaltickway.eu. Savukārt Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajam krājumam Baltijas ceļa stāstus ierakstīja 28 sabiedrībai plašāk pazīstami Baltijas ceļa dalībnieki, ieskaitot Baltijas valstu ministru prezidentus. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā atrodamas 300  visdažādākā vecuma Baltijas ceļa dalībnieku personiskās liecības, kas 2014. gadā vāktas pēc UNESCO Nacionālās komitejas ierosmes. Saīsinātā veidā piedāvājam tolaik 24 gadus vecās Viļakas bibliotekāres Viktorijas Stivriškas atmiņas, kas atklāj gan to, ko Latvijas cilvēki juta, gan to, kā viņi savā Baltijas ceļa vietā nonāca... "Mūsu Baltijas ceļa posms bija Rūjienas apkaimes Oleru ciems Jeru pagastā. No Viļakas izbraucām saulainā pēcpusdienā. Līdz Baltijas ceļa sākumam vajadzēja tur nokļūt. Kad autobusā brīvu vietu vairs nebija, papildus tika meklēti ķeblīši, un tālais ceļš varēja sākties. Šoseja mašīnām pārpilna, garām braucošie sveicienam cits citam māja ar sarkanbaltsarkaniem karodziņiem. Veidojās sastrēgumi. Baltijas ceļa dalībniekos valdīja neaprakstāma kopības un vienotības sajūta. Pie Rūjienas nācās gaidīt un dziedāt no līdzpaņemtām dziesmu kladēm, jo pilsētā iebraukt nevarēja, tur veidojās ķēdes posms ar igauņiem, un mūsu mašīnu straumi virzīja uz Jeru pusi. Izkāpjot ceļš sadalījās. Vienā pusē – dzīvā cilvēku ķēde, otrā pusē – autobusi un vieglās automašīnas. Dega ugunskuri, skanēja dziesmas. Iztrūkstošie cilvēki tika aizstāti ar tautiskām jostām. Balvu rajona Baltijas ceļa dalībniekiem bija jāsadodas rokās ar kaimiņiem no Ludzas rajona. Pirms un pēc notika dziedāšana, apspriešanās. Mājās steigties negribējās. Atslēgas vārdi tajā vakarā bija: brīvība, laisve, vabadus, Baltija, Latvija, neatkarība. Baltijas ceļa himna "Atmostas Baltija" trīs valstu valodās lika sariesties asarām visu paaudžu un tautību cilvēku acīs. Neaizmirstamās piecpadsmit minūtes, kurās sadodas rokās triju valstu iedzīvotāji, nav salīdzināmas ne ar ko. Caur radio aparātiem klausījāmies LTF priekšsēdētāja teiktos vārdus par ceļu, kas ejams Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. Tas iedrošināja darīt iespējamo un neiespējamo, lai izrautos no PSRS važām." Maskava un tās vietvalži vēl 23. augusta rītā Latvijā kā visrusificētākajā un krievu militārajām bāzēm visvairāk piedrazotajā posmā Baltijas ceļu mēģināja izjaukt. Tika aizliegta vienīgā iespējamā koordinācijas iespēja – radio tiešraide. Globālo Baltijas ceļu izglāba tādu Latvijas cilvēku kā Viktorija pašaizliedzība, disciplīna un pašorganizēšanās spēja. Paldies par to!

1. jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, Rīgas Latviešu biedrība un Latvijas Bērnu fonds pulksten 14 aicina uz konkursa "Talants Latvijai" 32. sezonas noslēguma koncertu un laureātu apbalvošanu Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē: tieši tāpēc "Atsperi" šoreiz vadām kopā ar diriģentu un šī konkursa māksliniecisko vadītāju un producentu Normundu Dreģi, kurš sarunas gaitā uzsver: "Kokurss "Talants Latvijai" dod labas emocijas un virzību mūzikas pasaulē." Kopā ar Normundu Dreģi ielūkojamies konkursa "Talants Latvijai" vēsturē un šodienā, plašāk runājam par 32. sezonas noslēguma koncertu, skolu atsaucību dalībai konkursā, populārākajiem mūzikas instrumentiem jauniešu vidū un viņu motivāciju piedalīties jauniešu simfonisko orķestru darbībā. Vēl runājam arī par Normunda vadītās Latvijas Orķestru asociācijas darbību un to, kādi ir secinājumi pēc aprīlī notikušā Baltijas valstu Jauniešu simfonisko orķestru festivāla Lietuvā. Ilze Medne: 1. jūnijs tev ir ne tikai svētku diena, bet arī zināmā mērā patīkama darbadiena, jo šodien būs daudz pienākumu, daudz uzdevumu, kas jārisina Rīgas Latviešu biedrības namā, kas jau 32 gadus ir mājvieta konkursam "Talants Latvijai". Cik sen esi saistīts ar šo konkursu? Normunds Dreģis: Šo konkursu mākslinieciski vadīt un producēt man ir tas gods nu jau sesto gadu… Tajā piedalās instrumentu spēles dažādu specialitāšu audzēkņi no Latvijas mūzikas skolām. Katrā ziņā šis konkurss ir viens no vissenākajiem konkursiem Latvijā, un bērniem tā ir lieliska iespēja uzstāties Rīgas Latviešu biedrībā, kura vissenākā latviešu organizācija pasaulē. Vai konkursā kaut kas ir mainījies no tiem laikiem, kad to aizsāka un vadīja Arnolds Skride?  Dažas izmaiņas ir konkursa nolikumā un pašā norisē: piemēram, kopš 2019. gada mums ir konkursa atklāšanas koncerts, kurā iepriekšējā konkursa pirmo vietu laureātiem ir iespēja uzstāties kā solistiem kopā ar orķestri. Tāpat jau otro gadu, ņemot vērā konkursa dalībnieku apjomu, organizējam to trijās kārtās: ir tā saucamais lielais fināls, kur uz vienas skatuves satiekas visi pretendenti uz laureātu diplomiem. Bet pamats patiešām ir palicis nemainīgs – tāds, kādu to iedibināja Arnolds Skride, proti, šis konkurss ir tieši instrumentu spēles specialitāšu audzēkņiem, tajā piedalās mūzikas skolu audzēkņi: bērniem un jauniešiem tiek dota iespēja piedalīties konkursā gan ar savu skolu – kā pirmajā kārtā, kas ir tādā kā koncertcikla formātā; bet otrajā kārtā konkurss norisinās pa instrumentu grupām, bet finālā visi sanāk kopā uz vienas skatuves. Tas nozīmē, ka dalībnieki piesakās nevis individuāli, bet sadarbība norisinās tieši ar skolām? Tieši tā – piesakās skolas, un pirmajā kārtā, kas notiek koncertcikla formātā, katra skola uzstājas ar sagatavotu programmu. Savukārt konkursa žūrijas komisija vērtē un spilgtākos un izteiksmīgākos jauno talantu priekšnesumus izvirza jau uz otro kārtu. Būtībā tas nozīmē, ka sacensība ir ne tikai starp individuālajiem priekšnesumiem, bet kaut kādā ziņā arī starp skolām – tieši aktivitātes un ieinteresētības ziņā? Tā ir. Mums ir daudz aktīvu skolu, kas šajā konkursā piedalās jau vairākus gadus pēc kārtas. Daļa no tām izmanto šo iespēju un katru gadu sagatavo jaunu programmu un uzstājas. Latvijas Bērnu fonds dod balvas arī skolām! Ir tādas īpašās balvas, kas tiek pasniegtas divām skolām, kuras uzrādījušas vislabākos rezultātus konkursa finālā – tā ir Arnolda Skrides balva un Gunāra Eižena Bērzzariņa balva. Piedalīties konkursā daudz vienkāršāk ir Rīgas skolām, bet vai arī reģionu skolas izmanto šo iespēju un atrod veidu, kā atvest savus talantus uz Rīgu? Tas atkarīgs arī no tā, kādas ir konkrētās skolas iespējas, kāds ir pašvaldību atbalsts. Šogad piedalās Priekules mūzikas un mākslas skola; vairākus gadus aktīvi bijuši dalībnieki no Alūksnes mūzikas skolas, Balvu mūzikas skolas. Ir ļoti daudz skolu ārpus Rīgas, kas piedalās šajā konkursā. Ja vērojam šī konkursa tendences, piemēram, beidzamos desmit gadus – vai interese par to aizvien ir tikpat liela, vai varbūt kļūst pat lielāka? Un kāds ir bērnu sagatavotības līmenis? Lielu iespaidu uz konkursu atstāja pandēmijas laiks, taču noturējāmies. (..) Skolas ir aktīvas, un, lai arī gadās dažādi sarežģījumi, konkurss ir labi zināms, un vidēji katru gadu tajā piedalās apmēram divdesmit mūzikas skolas jeb 150 audzēkņi. Tad arī tieši jums pirmajiem redzamas indikācijas, kāda ir jauniešu interese par konkrētiem instrumentiem. Bija flautas popularitātes laiks, tad bija saksofona ziedu laiks. Bet tieši jūs esat pirmie, kuri redz – šeit briest krīze… Mēs šīs tendences pamanām. Taču būtībā, kopš vadu šo konkursu, amplitūda ir tāda, ka katrā konkursā piedalās piecpadsmit līdz divdesmit instrumentu spēles specialitāšu audzēkņi: ir gan stīginstrumenti jeb lociņinstrumenti, daudzstīgu instrumenti, tāpat pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti, pianisti, akordeonisti – viss spektrs ir pilns. Protams, ir instrumenti, kuri ir retāki, un tos mēs arī atbalstām, cik varam, ar kādām īpašām balvām. Zināms iztrūkums ir gan alta spēles specialitātē, gan kontrabasa spēlē, tāpat fagots vai trompete ir tie instrumenti, kuri šodien tiek apgūti retāk. Taču caurmērā tomēr mūzikas skolās ir daudz jauniešu, kuri patiešām apgūst visu šo apmēram divdesmit instrumentu spēli un var piedalīties kādā konkursā. Kuri ir tie instrumenti, kas aizvien ir pieprasīti un kurus patiešām bērni labprāt spēlē? No stīgām tā ir vijole un čells, tāpat arī taustiņinstrumenti, kokle, ģitāra. Šogad piedalījās arī viena arfiste – arfa ir retāks instruments. No pūšaminstrumentiem dominē flautisti. Klarnete – kā kuru gadu. Retāk ir obojisti vai fagotisti. Samērā aktīvi ir saksofonisti. Retāk ir trompetisti, trombonisti un tubisti. Pirms pandēmijas bija viens brīnišķīgs eifonists no Alūksnes mūzikas skolas.  Pianistu ir daudz, akordeonistu tāpat. Bet katrā ziņā instrumenti pārstāvēti ļoti bagātīgi un visā spektrā. Vairāk – audioierakstā.

Divos festivāla "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" koncertos izskanēs Šveicē dzīvojošās Asijas Ahmetžanovas darbi. Asija ir eksperimentālas un laikmetīgas mūzikas komponiste, kā arī pianiste ar klasisku un laikmetīgu repertuāru. Viņa dzimusi Rīgā, mācījusies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, klavierspēli pie Ilzes Treijas un Leldes Paulas, kompozīciju pie Imanta Zemzara. Studijas turpināja Tallinā un Lucernā. Pašlaik Asija dzīvo Cīrihē, strādā kā komponiste un pianiste, ir ansambļa ö! dalībniece, kā arī Lucernas Mūzikas augstskolas mācībspēks. 2023. gadā viņa saņēma "Phoenix Trabant: Biennial Composition Competition" balvu un viņas skaņdarbs orķestrim "apres le chant" pārstāvēja Šveici un  tika iekļauts ieteikto darbu sarakstā Starptautiskajā komponistu konkursā ROSTRUM. Sarunā ar Ievu Zeidmani - par jaundarbu "K-liegt", ko 10. maijā pirmatskaņos Helēna Sorokina. Par darba tapšas procesu, eksperimentiem un risku, un sadarbību ar Helēnu, par kuru Asija saka: "Viņa var visu!". Savukārt 11.maijā Lielajā ģildē pirmatskaņojumu Latvijā piedzīvos Asijas kompozīcija "Après le chant". Komponistei liels prieks, ka šis darbs ne vien atskaņots Šveicē, bet būs dzirdams arī Latvijā. Asija Ahmetžanova: "Reizēm rakstām skaņdarbus nezinot, kas būs izpildītājs, bet man vairāk patīk strādāt, kad tiešām zinu, kas tas būs par ansambli, solistu vai orķestri, jo tad rakstu tieši šiem cilvēkiem. Ar Helēnu bija ļoti līdzīgi. Man ļoti patīk balss, un man ļoti patīk Helēnas balss. Es teiktu, ka viņa šobrīd ir vismaz Eiropas, bet, man liekas, jau pasaules zvaigzne tajā, ko viņa dara. Viss, ko viņa dara, ir fantastiski un brīnišķīgi. Kad viņa piedāvāja sadarbīboties, uzreiz zināju, ka gribu eksperimentēt, gribu riskēt, gribu visu ko mēģināt, jo viņa var visu, līdz ar to mums radās doma veidot kaut ko pavisam jaunu, veidot sadarbību caur skaņdarbu, komunicēt vienai ar otru ar šo skaņdarbu. Mēs kopā izvēlējāmies, ka šī būs videopartitūra. Jūs varat iedomāties - viņai priekšā ir video ar krāsām, ik pa laikam parādās klasiskā notācija, ik pa laikam ir tekstūras, varbūt ūdens, zīmējumi, signāli, un ar to visu viņa veido šo kompozīciju. No sākuma man likās, es šādi nevarēšu nokomunicēt savas domas, vai ne? Tas ir ļoti līdzīgi abstraktai kompozīcijai. Mums process bija diezgan ilgs, jo mēģinājām saprast, kas ir mana estētika, kas ir Helēnas estētika, kas mūs abas uzrunā, kas mums abām patīk tādā ziņā, ka mēs jūtamies kā mēs pašas. Es ierakstīju viņas balsi, lūdzu izmēģināt dziedāt, domājot par dažādām bildēm, dažādām dabas parādībām, un no tā visa secināju, ka šis materiāls šādi ietekmē viņas balsi, līdz ar to varēju video sagatavot, vairāk vai mazāk zinot, kā viņa reaģēs uz to, ko viņa redzēs notīs. Es viņai vispirms aizsūtīju, šķiet, minūti ar maniem abstraktiem zīmējumiem, tekstiem, dažādām krāsām. Man bija priekšstats, kā es to dziedātu. Es neesmu dziedātāja, bet mēģinu. Taču daudz ko varu izmēģināt arī ar savu balsi, vai ne? Tas tomēr ir mūsu vienīgais instruments, ko nesam līdzi. Viņa man atsūtīja savu ierakstu, un tas bija ļoti tuvu tam, kā es iedomājos. Tajā brīdī sapratu - tik labi, ka mums bija iespēja visu izmēģināt jau pusotru gadu iepriekš un iepazīt to kopīgo pasauli, kā mēs varam komunicēt citādi nekā ar notīm, klasisko partitūru vai valodu, tekstiem. Šis ir ļoti liels eksperiments, ļoti liels risks, bet mēs abas esam ļoti laimīgas izmēģināt kaut ko tādu un iemācīties daudz no šīs pieredzes, izbaudīt to jauno veidu, kā mēs varam strādāt kopā."

Aiz loga uz brīdi atgriežoties vēsākam laikam, varam vēl mazliet pakavēties kino pasaulē un piepildītā klusumā. „Klusēšana ir mūsu nacionālā īpatnība,” intervijā Latvijas Radio smejas somu aktrise Alma Peisti (Alma Pöysti), kas pēdējā gada laikā spoži uzmirdzējusi starptautiskās kino pasaules debesīs, nospēlējot galveno lomu somu režijas klasiķa Aki Kaurismeki jaunākajā filmā „Kritušās lapas”. Filma pērn saņēma Kannu kinofestivāla žūrijas balvu, bet Alma Peisti par vientuļās pusmūža sievietes Ansas smalkjūtīgo atveidojumu tika nominēta „Zelta globusam”. Mūsu kolēģe Māra Rozenberga viņu satika Briselē, kur „Kritušās lapas” pretendēja uz LUX filmu balvu. Kinomīļiem somu un zviedru teātra aktrises Almas Peisti vārds plašāk kļuva zināms pirms četriem gadiem, kad viņa nospēlēja galveno lomu filmā „Tūve” par rakstnieci Tūvi Jānsoni. Drīz sekoja filma „Četri mazi pieaugušie”, ko pērn rādīja arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, un „Kritušās lapas” – Almas Peisti pirmā sadarbība ar somu kino leģendu Aki Kaurismeki. Līdzīgi kā daudzi somi, arī viņa ir izaugusi ar Kaurismeki filmām, un arī gatavojoties šai lomai, vēlreiz esot noskatījusies tās visas – kopskaitā 19. Jautāju aktrisei – kā bija pašai „iekāpt” Kaurismeki pasaulē un redzēt to no iekšpuses? Alma Peisti: Tas bija piepildījums sapnim, kuru es nekad agrāk pat nebiju atļāvusies sapņot. Esmu ārkārtīgi pateicīga par šo pieredzi. Tas bija ceļojums vecā kaluma filmu veidošanas pasaulē un iespēja iepazīt leģendām apvītā Kaurismeki personību. Viņš izrādījās ļoti silts un mīlošs cilvēks, īsts humānists. Tas bija ļoti iedvesmojoši. Un bija aizraujoši iepazīt arī veco laiku trikus šajā profesijā, uzticēties stāstam un skatītājam, kā viņš to dara. Kaurismeki piedāvā garus klusuma brīžus un ļauj skatītājam pašam tajos radīt savu stāstu, nevis visu laiku paskaidro, kas viņam būtu jādomā vai jājūt. Savās filmās Kaurismeki prot radīt vietu domām, un tas ir ļoti skaisti. Filma „Kritušās lapas” ir guvusi ļoti plašu starptautisku ievērību, tostarp vairākas „Golden Globe” nominācijas. Kas, jūsuprāt, ir šīs filmas universālās pievilcības pamatā?  Alma Peisti: Aki Kaurismeki zina, kā stāstīt ļoti cilvēciskus stāstus, un šis ir viens no tiem. Tādas tēmas kā vientulība un sistēma, kurai tu esi diezgan vienaldzīgs, bet arī cerība atrast mīlestību, kad tev jau ir „beidzies derīguma termiņš” randiņu tirgū… Šajā filmā ir daudz cerības, siltuma un labsajūtas. Kaurismeki to sauc par romantisku komēdiju, bet man liekas, ka tajā ir vairāk sāls nekā cukura. Bet tas to padara ticamu un ļauj skatītājiem ar to identificēties. Man radies iespaids, ka šī filma aizkustina cilvēkus, lai no kurienes viņi nāktu. Viņi saprot šīs filmas radīto pasauli un tās īpatnējo humoru.

Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā 21. marta koncertā "Lielā dzintara" Jurgelaiša zālē klaviermūzikas cienītāji varēs piedzīvot izsmalcinātu ceļojumu laikā un klausīties Friderika Šopēna, Sergeja Prokofjeva, Jozefa Haidna un Filipa Glāsa mūziku, ko atskaņos pianiste Aurēlija Šimkus. Ar Aurēliju Šimkus tiekamies Klasikas studijā, pārrunājot koncertus Vācijā un turpmākos viņas radošos plānus, par atkalatgriešanos Liepājā un netipisko programmas izvēli, par studijām Itālijā un Latvijā, kā arī par gaidām, kādas rodas pirms jaunu skaņdarbu apgūšanas. "Man pašai tā brīnišķīgā un maģiskā sajūtas rodas tad, kad pašā centrā ir mūzika, kad mūzika uzplaukst pati par sevi, ka mēs visi tajā piedalāmies, un tas var notikt tikai konkrētajā brīdī," viņa saka.

Par bērniem un jauniešiem adresētajam izrādēm un viņa jaunāko iestudējumu „Valmieras puikas” Valmieras teātrī Kultūras rondo studijā saruna ar režisoru un aktieri Jāni Znotiņu. Ierakstos pēc pirmizrādes uzklausām dramatizējuma autori Anci Muižnieci, skolotājas Ritas Gravas lomas atveidotāju Klintu Reinholdi un Sandi Rungi, kurš atveido Pēteri Lauci. 20. martā ASSITEJ nacionālais centrs Latvijā aicina teātra jomas profesionāļus, vecākus, pedagogus, ikvienu interesentu piedalīties domnīcā “Kāda ir bērnu un jauniešu teātra loma skatuves mākslas kopainā Latvijā?” par bērnu un jauniešu teātri Latvijā, tā nozīmi atvērtas un kritiski domājošas sabiedrības veidošanā un atspoguļošanos teātra kritikā. „Kāda ir bērnu un jauniešu teātra loma skatuves mākslas kopainā Latvijā?” Šis jautājums nodarbinās ne tikai diskusijas dalībniekus 20. martā, kad Starptautiskajā bērnu un jauniešu teātra dienā notiks domnīca ar šādu nosauku, tas ir jautājums, kurš jau ilgstoši nav uzdots Latvijas kultūras telpā. Fragmentāri notikumi ir spoži un mazāk spoži. Šajā jomā daudz dara režisors Jānis Znotiņš. Viņa jaunākais veikums ir Valmieras teātri – pēc Pāvila Rozīša romāna veidots iestudējums „Valmieras puikas. Jaunu cilvēku revolūcija divās daļās”. Ar piezīmi 15+. Jānis Znotiņš ir arī ASSITEJ nacionālā centra valdes loceklis, režisors, aktieris, kā arī Valmieras vasaras teātra festivāla programmas bērniem un pusaudžiem direktors. -- Skolās, universitātēs un cietumos – vietās, kur vienkopus pulcējas jauni, gudri un karsti prāti, pamazām briest 1905. gada revolūcija. Valmierā Oša privātā zēnu proģimnāzija ir viens no šādiem perēkļiem, un tajā mācās pusaudži, kas ne vien cīnās par meiteņu uzmanību, risina attiecības ar labajiem un sliktajiem skolotājiem un cits ar citu, bet slēpj arī aizliegtu literatūru, apmeklē slepenas meža sapulces un sapņo gāzt valdošo varu. Valmierā ierodas jauna skolotāja Rita Grava, viņai jāspēj sevi pierādīt gan nevaldāmajiem skolēniem, gan pārējiem skolotājiem. Pamazām viņas acīm paveras jauna, slepena pasaule, par kuras esamību Rita iepriekš pat nenojauta. Šis ir stāsts par cilvēkiem, kuru dzīves mainīja kāds milzīgs notikums, kas ietekmēja ne vien Valmieras un Latvijas, bet visas pasaules vēsturi. Iestudējums veidots pēc Pāvila Rozīša romāna "Valmieras puikas". Romāna norises laiks ir 20. gadsimta sākums, kad Latvija ir Krievijas impērijas pakļautībā, bet pamazām pieaug arī protesti un drīz seko 1905. gada revolūcija. Tuvākās izrādes 4. un 5. aprīlī.

Lai gan Latvijā nav tik izteiktas jauniešu bezdarba problēmas, kā tas ir citās Eiropas valstīs, tomēr jāatzīst, ka zināmas problēmas pastāv, jo vienus darba devēji ķertin izķers, bet citiem būs jāreģistrējas bezdarbniekos. Kāpēc tā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: uzņēmuma "ZZ Dats" projektu vadītāja, Rīgas Tehniskās universitātes studente Ilze Zane Radziņa, RTU karjeras konsultante Santa Latkovska un uzņēmuma „Allnex” personāla vadības projektu vadītāja Agija Dzērve. Sazināmies ar Nodarbinātības valsts aģentūras karjeras konsultanti Gunu Sīli. Visus, kuri lūkojas pēc darba vai prakses vietām, ir ieinteresēti karjeras maiņā, Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) aicina piedalīties Latvijā lielākajā profesionālās orientācijas pasākumā "Karjeras diena". Tas notiks 8. martā no plkst. 10 līdz 18 Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā, Rīgā. Karjeras dienā piedalīsies vairāk nekā 100 uzņēmumu, notiks "Darba tinderis" un daudz citu aktivitāšu. Šogad "Karjeras diena" notiks 21. reizi. 

Par redzēto un pieredzēto 74. Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā un Latvijas dalību tajā; par Eiropas vērtībām un institūciju politisko atbildību dažādos ģeopolitiskos satricinājumos Kultūras rondo pārrunājam ar Nacionālā Kino centra vadītāju Ditu Rietumu un kinokritiķi, festivāla FIPRESCI žūrijas pārstāvi sadaļā, kas vērtēja konkursa "Encounters" filmas, Dārtu Ceriņu un kinokritiķi, "Riga IFF" radošo direktori Sonoru Broku. "Atdot nozīmē atjaunot taisnīgumu," – Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā uzsvērusi režisore Mati Diopa, kuras dokumentālā filma "Dahomeja" ieguva festivāla galveno balvu. Filma vēsta par kultūrvēsturisko vērtību atdošanu Āfrikas valstij Beninai. Bet režisora Dāvja Sīmaņa filmai "Marijas klusums", kas veidota Latvijas filmu studijā "Mistrus Media" kopprodukcijā ar Lietuvas filmu studiju "Broom Films", piešķirta festivāla Ekumēniskās žūrijas balva. "Esmu dziļi aizkustināts un patiesi pagodināts saņemt šo balvu, jo ar to tiek novērtēta universālā un humānā pieeja, ar kādu veidotas filmas. Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad tumsa cenšas gūt virsroku. Mums jābūt stipriem, un mēs nedrīkstam zaudēt spēju atpazīt ļaunumu un cīnīties ar to. Šī balva stiprina manu pārliecību, ka mūsu filma spēj motivēt cilvēkus saglabāt modrību," tā filmas režisors Dāvis Sīmanis par filmai piešķirto žūrijas balvu. Ekumēniskās žūrijas balva tiek piešķirta tām Berlīnes festivāla oficiālās programmas filmām un filmu veidotājiem, kuri savos darbos aktualizē garīgās, cilvēcīgās un sociālās vērtības. Šī balva festivālā tiek pasniegta kopš 1992.gada un to veido starptautiskā katoļu un evanģēliskās baznīcas organizāciju "Interfilm" un "Signis" kino organizāciju atlasīta žūrija. Ekumēniskā žūrija Berlīnes kino festivālā piešķir balvu gan galvenā konkursa filmai, gan izvēlētai filmai no festivāla "Foruma" un "Panorāmas" programmām. Piešķirot balvu filmai “Marijas klusums”, žūrija atzinīgi novērtēja galvenās varones pārvērtības, kura kļūst par liecinieci sistēmas ļaunumam un galu galā nolemj izvēlēties klusēšanu kā pretošanās veidu pret nežēlīgo vardarbību. Latvija šajā Berlināles piedalījās ne tikai ar filmām, bet mūsu valsts pārstāvji strādāja arī festivāla žūrijās: Ekumēniskajā žūrijā, kas vērtē galveno konkursu filmas, strādāja producente Marta Romanova-Jēkabsone, bet "FIPRESCI žūrijas sadaļā, kas vērtēs konkursa "Encounters" filmas, bija iekļauta Dārta Ceriņa.    

Kad kāds Latvijas politiķis ir tik daudz aprunāts, kā ekspremjers, tagad ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība), gan par lidmašīnu reisiem, gan citiem tematiem. Izvaicājam viņu arī Krustpunktā. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "TVnet" žurnālists Arturs Bikavs un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Krišjānis Kariņš uzskata, ka mūsu sabiedrībā ir ilgstoši iesakņojusies neticība saviem spēkiem, neuzticība valsts varai un, iespējams, tas saistāms ar kaimiņvalsts ilgstošo ietekmi. Starptautiskajās attiecībās, pēc Kariņa domām, ļoti būtiska ir personīgā klātbūtne un iesaiste jautājumu risināšanā – neatkarīgi no valsts izmēriem. Kariņš sacīja, ja kļūtu par NATO ģenerālsekretāru, darītu visu, lai 31 NATO valsts ietu uz kopīgu mērķi, un tāds karš, kā šobrīd ir Ukrainā, vispār nenotiktu.

Kad kāds Latvijas politiķis ir tik daudz aprunāts, kā ekspremjers, tagad ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība), gan par lidmašīnu reisiem, gan citiem tematiem. Izvaicājam viņu arī Krustpunktā. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "TVnet" žurnālists Arturs Bikavs un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Krišjānis Kariņš uzskata, ka mūsu sabiedrībā ir ilgstoši iesakņojusies neticība saviem spēkiem, neuzticība valsts varai un, iespējams, tas saistāms ar kaimiņvalsts ilgstošo ietekmi. Starptautiskajās attiecībās, pēc Kariņa domām, ļoti būtiska ir personīgā klātbūtne un iesaiste jautājumu risināšanā – neatkarīgi no valsts izmēriem. Kariņš sacīja, ja kļūtu par NATO ģenerālsekretāru, darītu visu, lai 31 NATO valsts ietu uz kopīgu mērķi, un tāds karš, kā šobrīd ir Ukrainā, vispār nenotiktu.

Saeima sāk skatīt 2024. gada budžetu. Onkoloģijas pacientu organizāciju apvienība laukumā netālu no Saeimas rīkoja informatīvu pasākumu “Laiks un vēzis negaida”. Satversmes aizsardzības birojs pirmo reizi publiski aicina pieteikties darbā potenciālos izlūkus. Sarežģītā situācija uz Ukrainas - Polijas un tagad arī Ukrainas - Slovākijas robežas. Starptautiskajā tolerances dienā Bērnu slimnīcas fonds rīko starptautisku tiešsaistes konferenci "Tehniskie palīglīdzekļi bērniem - izaicinājumi un iespējas".

Baltijas „Holivuda” – tā daži skatītāji izteikušies par specefektiem jaunajā igauņu piedzīvojumu filmā „Ēriks Akmenssirds”, kas Latvijas pirmizrādi piedzīvos 19.oktobrī Rīgas starptautiskajā kinofestivālā, un tās tapšanā piedalījušies arī Latvijas mākslinieki. Tituldziesmu rakstījusi grupa „Prāta vētra”, un nelielā, bet krāšņā pirāta lomā redzams Renārs Kaupers. „Ēriks Akmenssirds” ir piedzīvojumu filma ģimenei. Tās centrā ir 11 gadus vecais Ēriks, kurš ir pārliecināts, ka viņa sirds ir veidota no akmens. Kad ģimene pārceļas uz dzīvi mantotajā pilī, atklājas, ka namā dzīvo cita ģimene – tētis ar meitu Mariju, Ērika vienaudzi. Viņa vecāki svešo ģimeni vēlas patriekt un, kā jau klasiskā piedzīvojumu filmā, Ēriks un Marija sākumā nemaz nesatiek. Piedzīvojumi sākas, kad Marija nolemj doties jūrā, lai meklētu pirātu nolaupīto mammu, okeānu pētnieci. Lielākā filmas daļa ir īsts pirātu gabals. Filmas veidotāji ir kārtīgi izdauzījušies, apspēlējot „Karību jūras pirātu” estētiku un pievienojot stīmpanka elementus. Varbūt atceraties, ka pirms pāris gadiem presē parādījās ziņa, ka Renārs Kaupers filmēšanās dēļ izbalinājis matus. Tā bija šī loma – pavisam neliela, spilgta, un ironiskā kārtā Kaupera varonis gandrīz visu laiku ir cepurē, tāpēc balinātos matus pārsvarā var tikai nojaust. Īpaši krāšņa loma filmā padevusies pazīstamajam igauņu aktierim Juhanam Ulfsakam, kurš spēlē caurkritušu aktieri. Ne mazāk krāšņs ir arī aktiera Kaspara Znotiņa darbs, dublējot lomu latviski. Filmas režisors Ilmārs Rāgs no Igaunijas teic, ka, piedzīvojumu daļa filmā ir svarīga, tomēr, viņaprāt, ne galvenā. Stāsta smeldzīgā puse ir meitenes Marijas ceļš uz spēju pieņemt, ka pirātu kuģis patiesībā ir starptelpa starp dzīvo un mirušo pasauli un mamma no tās vairs nevar atgriezties. Režisors stāsta, ka šī filma savā ziņā ir veltījums mazajam puikam viņā pašā. Bet uz jautājumu, vai šāds kino stāsts varētu būt terapeitisks bērniem laikā, kad pasaulē notiek tik daudz šausmu, viņa atbilde aizkustina: izrādās, viena no filmas kopproducentēm ir Ukraina. Ukraina un Latvija ir tikai divas no veselām piecām filmas „Ēriks Akmenssirds” kopražotājvalstīm. Studijas „Lokomotīve” producents Roberts Vinovskis atklāj, ka ceļš līdz filmai bijis ļoti garš, tehniski sarežģīts un dārgs. Filmas tituldziesmu „Alive Again” („Atkal dzīvs”) sarakstījusi grupa „Prāta vētra”, un tā tapusi angļu valodā. Mūziķi stāsta, ka sākotnēji domājuši par dziesmas versiju vairākās valodās, tomēr, domājot par iespējamo filmas starptautisko karjeru, palikuši pie angļu mēles. Vēlreiz Renārs Kaupers. Filmu „Ēriks Akmenssirds ” Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā rādīs ceturtdien, 19.oktobrī, bet vēlāk to plānots izrādīt Latvijā arī komerckino apritē.

Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā šovakar, 13. oktobrī, pirmizrādi piedzīvos Latvijas kinematogrāfam neierasta formāta kino darbs – kino albums jeb mūzikas īsfilma „Suņa skatiens”, kuras skaņu celiņu veido mūzikas albums, bet uz ekrāna redzama pusstundu gara spēles īsfilma. To veidojusi jaunu, ārzemēs studējušu, bet uz dzīvi Latvijā atgriezušos mākslinieku komanda, filmēšanai izvēloties 16 milimetru kinolenti. Filmas „Suņa skatiens” pamatā ir latviešu indie elektroniskās mūzikas dueta „Bel Tempo” minialbums „Pessimismus” – četras stilistiski atšķirīgi, bet atmosfērā vienoti skaņdarbi, ko mūziķi Jūlijs Melngailis un Andis Ansons radījuši vairāku gadu garumā. Sākumā gan nekādas domas par filmu nebija. Vien divu mūziķu veiksmīga radošā satikšanās mūzikas rakstīšanas nometnē. Andis dzīvoja Rīgā, Jūlijs – Londonā. Ārpus Latvijas viņš bija dzīvojis jau desmit gadus, studējis mūziku un rīkojis koncertus. Kad albums bija gatavs un grupai vajadzēja jaunas fotogrāfijas, Jūlijs uzrunāja Ievu Aleksu un viņas draugu Filipu Šmitu, ar ko bija sadraudzējušies grupas „Carnival Youth” videoklipa uzņemšanas laukumā. Filips ir fotogrāfs, Ieva pēc atgriešanās no studijām Londonā veidoja dažādus videodarbus un eksperimentālas īsfilmas. Mūzikas filmas „Suņa skatiens” pirmizrāde šovakar jau izpārdota, bet to varēs noskatīties arī tiešsaistē festivāla mājaslapā, un grupa „Bel Tempo” plāno vēl kādu koncertseansu arī pēc festivāla beigām.  

Šodien, 12. oktobrī, sākas Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF), kas šogad atzīmē desmito gadadienu. Savukārt amerikāņu autorkino grandam Džimam Džārmušam šogad aprit 70. Atzīmējot abas apaļās jubilejas, kinofestivāla veidotāji programmā iekļāvuši atsevišķu Džārmuša retrospekciju, dodot iespēju uz lielā ekrāna noskatīties četrus no spēcīgākajiem Džārmuša kinodarbiem. Kas ir Džims Džārmušs un kāpēc jums varētu būt interesanti viņu iepazīt tuvāk? Kad 2021.gadā ASV grāmatnīcu plauktos nonāca pazīstamā kinorežisora Džima Džārmuša kolāžu grāmata, daudzi bija pārsteigti par šādu viņa radošo pusi. Zināms, ka viņš uzņem filmas, raksta scenārijus un dzeju, komponē, bet izrādījās, ka gadiem ilgi viņa aizraušanās bijusi arī kolāžu veidošana no avīžu izgriezumiem. Pirms gada publiskā sarunā ar rakstnieku Džonatanu Eimsu Čikāgas Humanitāro zinātņu festivālā Džārmušs teica, ka šīs kolāžas viņam ir veids, kā pabūt klusumā un mierā ar sevi. Bet tikai nesen viņš sapratis, ka patiesībā visu savu radošo dzīvi strādā pēc kolāžas principa. „Es to īsti nebiju aptvēris līdz brīdim, kad iznāca mana kolāžu grāmata un man vajadzēja sniegt dažas intervijas. Domāju: velns, ko lai saka, nevaru izdomāt… Un tad es sapratu, ka patiesībā taču visā savā radošajā darbā izmantoju šo pašu kolāžas metodi. Kad taisu filmas, es vienmēr pats rakstu scenāriju. Ilgāku laiku vācu idejas, vienmēr nēsāju līdzi blociņu un pierakstu dažādas domas vai atgadījumus. Un, kad esmu gatavs ķerties pie scenārija, es lieku šīs idejas kopā kā tādā kolāžā. Un tās pašas izveido attēlu. Arī, kad filmēju, - un es zinu, ka visi režisori tā nedara, bet man tā patīk – es vienkārši vācu materiālu, no kā veidosim filmu. Jo pati filma reāli top montāžas telpā. Un tas kļūst par ļoti līdzīgu procesu – es vācu lietas kopā un ļauju tām izveidot stāstu. Es vienkārši uzmanīgi ieklausos tajā, ko esmu savācis – un tas attiecas tiklab uz kolāžu veidošanu, kā uz scenāriju rakstīšanu, filmēšanu un mūzikas rakstīšanu.” Džārmuša īpatnās, reizēm lēnās un apcerīgās filmas nav masu kino produkts, taču ir augstu vērtētas kino kritiķu vidū, izceļot Džārmuša pašironiju, spilgtos tipāžus, atmosfēru un režisora allaž klātesošo pašironiju, kas caurauž arī jau pieminēto interviju Čikāgā. Izrādās, ka Džims Džārmušs nekad neskatās pats savas filmas, kad ir tās pabeidzis un nodevis skatītājiem. Jo gluži vienkārši nevarot no tām vairs neko iegūt. Citu filmas gan viņš skatoties daudz – vismaz divas dienā, ja ir iespēja. Bet nejautājiet viņam, ko viņš domājis ar kādu konkrētu ainu kādā savā filmā. Džims Džārmušs savulaik studējis Ņujorkas universitātes Tiša mākslas skolā Manhetenā. Vairākas desmitgades vēlāk tur mācījās arī latviešu režisors Matīss Kaža, kurš studiju laikā saticis Džarmušu klātienē un daudz skatījies viņa kino. Matīsa Kažas pirmā pieredze ar Džārmuša kino gan neesot bijusi no veiksmīgajām. Trīspadsmit gados ar tēti aizgājis uz Džārmuša filmu „Kontroles robežas”, ko šodien atceras kā „krācēju seansu” – filmas lēnums iemidzinājis ne vienu vien skatītāju. Vēlāk Kaža devis Džārmušam vēl vienu iespēju, noskatoties viņa agrīnās filmas un iepazīstot viņu kā vienu no interesantākajiem amerikāņu neatkarīgā kino režisoriem. Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā varēs redzēt četru Džārmuša filmu izlasi: viņa pirmo lielo kinodarbu, 1984.gada „Dīvaināk nekā paradīzē”, kas iekļauta ASV Nacionālajā filmu reģistrā jeb „kino kanonā”; 1995.gada vesternu „Mironis”, 1999.gada filmu „Spoku suns. Samuraja ceļš”, kā arī 2003.gada hitu „Kafija un cigaretes”. Kinorežisors Matīss Kaža tās uzskata par spēcīgākajiem Džārmuša kinodarbiem, kam viņš pievienotu arī „Noslēpumu vilciens” un „Nakts uz zemes”. Džārmuša filmas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā būs skatāmas šajā un nākamajā nedēļas nogalē. Starp citu, ar vairāku kinodarbu parādi šai festivālā apaļā jubilejā tiks godināts vēl viens režisors – zviedrs Rojs Andersons, kuram šogad aprit 80.

Iespaidi Viļņas starptautiskajā teātra festivālā "Sirenas".

Putekļi Starptautiskajā kosmiskajā stacijā ir krietni bīstamāki par tiem, kas sastopami Eiropas vai Amerikas mājokļos - piesārņojuma kokteilī ir arī mūžīgās ķimikālijas PFAS. Kā šobrīd nozare risina jautājumus par cilvēka radītu piesārņojumu izplatījumā un vai pastāv iespēja, ka mēs "aizvedam" bioloģisko piesārņojumu no Zemes uz citām planētām? Raidījumā runāsim gan par bioloģiskiem, gan ķīmiskiem putekļiem Starptautiskajā kosmosa stacijā, kas pētniekiem var izsaukt sarežģījumus veselībai. Tāpat stāstīsim par organisko piesārņojumu ar baktērijām. Vai draudu Zemei ar potenciāli bīstamiem mikroorganismiem rada no kosmosa atceļojis pētnieks, vai varbūt par savu drošību daudz vairāk jādomā astronautam, kurš vēl tikai gatavojas misijai? To sarunā atklās Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills un StarSpace observatorijas vadītāja Anna Gintere.   

Deputāti spriedīs par valsts valodas prasmes pārbaužu kārtošanas termiņu Krievijas pilsoņiem. Nesteigs ar sabiedrisko mediju apvienošanu. Grozījumus Dzīvnieku aizsardzības likumā lūdz rūpīgāk sagatavot. Starptautiskajās sporta federācijās atšķiras nostāja krievu un baltkrievu sportistu jautājumā. Atklāta tekstila atkritumu šķirošanai veltīta kampaņa "Stils - tekstils", kā arī vides objekts "Stila aleja".

Iznācis Martas Šustes pētījums “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” par trīspadsmit Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām Krievijas impērijā, no kurām viena darbojās arī Rīgā. Februāra sākumā "Zuzeum" gaidāma arī plaša Kuzņecovu porcelāna izstāde. Šobrīd interneta vietnēs, kurās tiek tirgotas senas mantas,  esmu pamanījusi lielu interesi par porcelānu, jo īpaši tādu, kas saistās ar atmiņām. Kuzņecova, Jessena, arī daudz nesenākie Rīgas porcelāna fabrikas ražojumi tiek pārdoti par, kā man šķiet, nesamērīgām naudām. Taču tīri cilvēcīgi rodu tam izskaidrojumu. Porcelāna šķīvis ar zaķīti var atsaukt atmiņā bērnības cīņas ar mannā putru, servīze – viesošanos pie vecmāmiņas. Porcelāns ir trausls, tas skaisti noveco, un satraucoša ir arī apziņa, ka sasisti šie trauki tieši tādi paši kā agrāk vairs nebūs atgūstami. Arī  šai Andra Keiša, Jēkaba Nīmaņa 2009. gadā iedziedātajā dziesmā pieminētajam Kuzņecova porcelānam ir sava noskaņa – tas saistās ar mājīgumu, ko īpaši saglabātu. Marta Šuste pētījumu grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” sāk tieši ar šādu atskārtu. No vienas puses – Kuzņecova porcelāns patiešām ir Latvijas porcelāns, tādā nozīmē, ka viņi bija  pirmie, kas Latvijas teritorijā sāka ražot porcelānu: Kuzņecovu fabrika Rīgas pievārtē, toreizējā Dreilingbušā, tika nodibināta 1841. gadā un darbojās līdz pat Otrajam pasaules karam. Taču ir arī apsvērumi, kas šo priekšstatu par Kuzņecovu porcelānu kā specifiski Latvijas sagrauj. Kuzņecovu fabrika Rīgā bija tikai viena no 13 Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām Krievijas impērijā. Grāmatā  “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” Marta Šuste aprakstījusi visas Kuzņecovu fabrikas filiāles, un arī Zuzānu kolekcijā ir priekšmeti no visām fabrikām. Mūsu saruna notiek Zuzānu kolekcijas krātuvē, tomēr pirms doties pie stikla vitrīnām, lūdzu Martu Šusti izstāstīt – kā var aizrauties ar porcelānu? Marta Šuste teica, ka porcelāns tie ir stāsti. Grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zūzānu kolekcija” ir gan stāsti par uz traukiem izvēlētajiem zīmējumiem, kas reaģēja uz sabiedrībā aktuālo. Ir stāsti par trauku pielietojumu, to dāvināšanas tradīcijām. Mani, piemēram, aizrāva stāsts par Kuzņecovu Volhovas fabrikā ražotajām vārda jeb eņģeļa dienas īpašajām tasēm Krievijā. Šis ir stāsts arī par Kuzņecovu dzimtu, par dzīvi vēstures juku laikos, kas aizsākās jau I Pasaules kara laikā, taču sevišķi sāpīgs trieciens bija 1917. gada revolūcija Krievijā. Padomju vara atņēma Kuzņecoviem visus īpašumu, izņemot Rīgas fabriku, kas pēc Latvijas valsts nodibināšanas tagad atradās ārpus Krievijas jurisdikcijas. Kas notika nacionalizētajās Kuzņecovu rūpnīcās? Arī šo stāstu var izstāstīt caur Zuzānu kolekcijas priekšmetiem. Starpkaru periodā Kuzņecova porcelāns piedalījās prestižās izstādēs – 1935. gadā Pasaules izstādē Briselē, 1937. gada Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē Parīzē, kur medaļas saņēma nupat uzskaitītie mākslinieki. Taču Romāna Sutas rīkotajiem porcelāna apgleznošanas kursiem, kuros piedalījās arī liels skaits mākslinieču sieviešu, bija vēl kādas tālejošas sekas. Lietišķā māksla bija joma, kurā sievietēm bija lielākas iespējas sekmīgi izpausties kā māksliniecēm, pat ja viņu vārdi netika mākslas vēsturē ierakstīti zelta burtiem. Šos vārdus un dzīvesstāstus atgādināt 2020. gada rudenī bija uzņēmušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notikušās izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie arhīvi: mākslinieču stāsti” veidotāji. Viens no ārkārtīgi interesantiem stāstiem bija par Kuzņecova un Jessena, vēlāk – Rīgas Porcelāna fabrikas mākslinieci Olgu Neimani Kataņevu, kura cita starpā bija aktīva Rēriha biedrības dalībniece, kara laikā glābusi ebrejus, pabijusi gan Salaspils nometnē, gan Vorkutā. Olgas Neimanes Kataņevas dzīvesstāsts ieskicē arī, ka starpkaru periodā izskoloto porcelāna apgleznotāju prasmes un zināšanas atrada turpinājumu, strādājot arī citās fabrikās.  Savā pētījumā Marta Šuste pēc 1940. gada pavelk it kā svītru zem Kuzņecovu porcelāna vēstures, viņa raksta arī, ka Kuzņecovu porcelāna masas pareizās proporcijas bija Matveja Kuzņecova noslēpums, kas zuda līdz ar Kuzņecovu ģimenes klātbūtni šai uzņēmumā. 1941. gada 14. jūnijs, sāpju diena daudziem latviešiem, šai dienā uz Sibīriju tika deportēti arī deviņi Kuzņecovu ģimenes locekļi, arī fabrikas līdzīpašnieks Mārtiņš Kalniņš ar ģimeni.  Vēl divi Centrālcietumā tika nošauti gadu iepriekš, vāciešiem tuvojoties Rīgai. Matveja Kuzņecova mazdēls Matvejs arī pēc fabrikas nacionalizācijas turpināja tajā strādāt, līdz padomju varai ievajadzējās grēkāzi – kāds it kā esot rādījis no fabrikas zīmes vācu aviācijai. Dzīvi palikušie vai represijas pārcietušie ģimenes locekļi atgriezās tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos, šobrīd dzīvo gan Rīgā, gan Krievijā, gan Amerikas Savienotajās valstīs un Austrālijā. Uzturot sakarus ar Rīgas Porcelāna muzeju, turpina godāt un kopt savas dzimtas vēsturi. Skarbie un traģiskie stāsti ir tik asā kontrastā ar to, kas Kuzņecova porcelāns mums ir šodien. Arī ar tapušā pētījuma “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” kvalitatīvās fotogrāfijās uzburto grezna vai kičīga porcelāna pasauli. Februāra sākumā gaidāma plaša Kuzņecova porcelāna izstāde mākslas centrā „Zuzeum”,  un paši centra darbinieki gaidāmo izstādi sauc par Kuzņecovu projekta trešo kārtu. Otrā kārta tad nu būtu nesen iznākusī grāmata. Bet aizsākums bija izstāde Durbes pilī. Mākslas centrā „Zuzeum” gaidāmajā izstādē būs tikai Zuzānu kolekcijas priekšmeti, taču daļa tiks pārstāvēta attēlu veidā, līdzīgi kā tas ir grāmatā. Sarunas noslēgumā uzdevu Martai Šustei šo jautājumu – kāpēc Kuzņecova porcelāna izpētē notiek koncentrēšanās tieši uz Zuzānu kolekciju? Jo izcili paraugi ir arī citos muzejos – kā grāmatā aprakstītā, piemēram, 1936. gadā Kuzņecova fabrikā pasūtītā 240 priekšmetu servīze, ko Rīgas pilsētas dome pasniedza kā dāvinājumu Latvijas armijas ģenerālim Jānim Balodim. Servīzes lielākā daļa glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Rīgā ir arī Porcelāna muzejs. Marta Šuste palīdz šo sarakstu turpināt – arī Jūgendstila muzejs savācis izcilu Kuzņecova porcelāna kolekciju. Taču visos minētajos muzejos tie lielākoties esot dāvinājumi, reizēm arī vērtīgi un interesanti, taču ne mērķtiecīgi vākti priekšmeti. Ja patiešām vēlamies izzināt visu Kuzņecovu porcelāna fabrikas filiāļu vēsturi, Zuzānu kolekcija  ir šāds mērķtiecīgi veidots krājums. Tagad iepazīstams grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija”, kā izstādē “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi”, kas mākslas centrā „Zuzeum” būs apskatāma no 10. februāra līdz pat augusta sākumam.

Vai putras ir tikai brokastu ēdiens? Noteikti nē! Par putras nozīmi mūsu ikdienas ēdenkartē saruna raidījumā Kā labāk dzīvot tieši Starptautiskajā putras dienā. Kādas putras labāk izvēlēties un kā pagatavot, stāsta sertificēta uztura speciāliste Zane Timpare un Latvijas Diētas ārstu asociācijas priekšsēdētājs, dietologs Andis Brēmanis. Uzņēmuma „Rīgas dzirnavnieks” tirdzniecības un loģistikas direktore Iveta Švarce atklāj, ka uzņēmuma veiktā aptauja rāda, ka  Latvijā populārākā ir auzu pārslu biezputra ar ievārījumu vai sviestu. 40% aptaujas respondentu izvēlas auzu pārslas. Otra populārākā ir griķu putra, trešā – mannā. 11,7% cilvēku norādījuši, ka vispār neēd putru.  Populārākas kļūst ātri vārāmas putras un ar piedevām. Zane Timpare atzīst, ka laba putra ir pilngraudu. Uzsvaru iesaka likt uz vietējiem graudiem – auzas, mieži, arī rudzu putra. Viņa arī iesaka mācīties no skandināviem, kas šobrīd arī vairāk akcentē vietējos graudus, viņiem ir noraidoša attieksme pret rīsiem, ka tos par daudz lietojam. Vietējie produkti ir vērtīgāki. Rīsi nav slikti nekādā gadījumā, bet uzsvars ir uz vietējiem graudiem. Vai putras vārīšana paņem daudz laika? Andis Brēmanis piedāvā vienkāršu variantu: tējkannā vāra ūdeni tējai vai kafijai, turpat ieber bļodiņā graudu pārslas, ātri, lēni vārāmās, briest visas. Pieliekam kādu rozīni, piemetam kādu linsēklu, aplejam ar karstu ūdeni un uzliekam šķīvīti un kamēr iet dušā putra gatava.  "Viņa nebūs tik garšīga, kā katliņā ar pieniņu, sviestiņu, cukuriņu," atzīst Andis Brēmanis. "Bet mediņu vara pielikt, banāniņu var iespaidīt, zaptīti arī jaunieši lieto. Tas būs ātrākais variants."

Turpinot sarunas par karu Ukrainā, pievēršamies politiskajam saspīlējumam, kas ir pamatīgi nokaitējis gaisotni arī kosmosā. Vēl salīdzīnoši nesen šķita, ka kosmosa izpēte ir joma, kas diplomātijā un starptautiskajā sadarbībā ir teju paraugs visai cilvēcei. Šodien Krievija izstājas no starptautiskiem projektiem un pat izsaka draudus par Starptautiskās kosmosa stacijas ietriekšanos apdzīvotā sauszemē. Cik nopietni ir jāuztver šādi draudi, kā varētu izvērsties karš Zemes atmosfērā un kas notiks ar ilggadīgo Krievijas un ASV sadarbību Starptautiskajā kosmosa stacijā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālists, astronomijas amatieris Raitis Misa, Latvijas Astronomijas biedrības valdes loceklis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis. „Risku politiskā ziņā grūti novērtēt, jo tehniskā ziņā viss balstās uz sadarbību. Starptautiskajā kosmosa stacijā ja kāds nedarīs to, ko vajag darīt, cilvēki ies bojā ļoti ātri. Ja kosmoss vai kosmiskā stacija kļūst par politisku spēli, neredzu, kā tas ilgtermiņā var turpināties,” komentē Andris Slavinskis. Kārlis Bērziņš norāda, ka Krievijas kosmosa aģentūras paziņojums, ka nepiegādās dzinējus Starptautiskai kosmosa stacijai un draudi par tās iznīcināšanu nav pārsteigums, jau 2014. gadā bija paziņojumi par sadarbības sagraušanu kosmosā. „Ļoti ceru, ka tie ir tikai draudi un nekas vairāk. Sadarbība kā tāda vairs nav iespējama un ka netiks ASV piedāvāti dzinēji, tas tiesa. Bet iespaids nebūs tik liels, saprotu, ka tas ietekmēs vienu nesējraķeti. Tas ir nepatīkami, bet nav ļoti bīstami,” vērtē Kārlis Bērziņš. Optimistiskāks ir Raitis Misa, viņš uzskata, ka dzinēju ir pietiekami, lai nodrošinātu plānotās misijas un krāsas vairāk sabiezinātas Krievijas pusē. Viņš cer, ka neadekvātas pavēles var arī nepildīt. „Neskatoties uz to ārprātīgo cilvēku, ir pietiekami daudz saprātīgu cilvēku pa vidu un vienā posmā veselais saprāts nostrādās,” uzskata Raitis Misa. Tajā pašā laikā Starptautiskās kosmosa stacijas orbītu šobrīd koriģe Krievija un tajā ir daži bīstamības faktori. Parastos apstākļos Starptautiskās kosmiskās stacijas plānotā iznīcināšana tās darbības beigās prasītu ap gadu plānošanas pirms tam, taču ir iespējas veikt diversijas aktu un visu procesu paātrināt. „Ar esošajiem līdzekļiem tas izdarāms dažās dienās vai pat ātrāk - plāni ir četras dienas samazināt orbītu, vienas dienas laikā veikt mērījumus un vienas dienas laikā veikt stacijas nolaišanos, sadegšanu atmosfērā.  Tas nozīmē, ka vissliktākajā scenārijā tas ir paveicams dienas laikā un tas ir salīdzināms ar tādiem pašiem draudiem kā atomdraudi,” atzīst Kārlis Bērziņš. Viņš gan ir pārliecināts, ka Starptautiskā kosmosa stacija būs pēdējais punkts, kur starptautiskā sadarbība kaut kādā mērā notiek, bet daudzas citas kosmiskās sadarbības programmas tiek pārtrauktas un tiks pārtrauktas. Andris Slavinskis piebilst, ka stacijā ir arī divi krievu kosmonauti un paziņojums par stacijas iznīcināšanu norādītu, ka būtu ar mieru nogalināt divus savus cilvēkus. „Tādam partnerim nevar uzticēties, ir jādomā, kā pabeigt misiju un ko darīt tālāk. Neredzu, kā var starptautiskais kosmoss tā turpināties. Esmu zaudējis cerību, ka ar Krieviju var sadarboties,” atzīst Andris Slavinskis. Vēl draudi Zemes orbītai ir saistīti ar satelītu spridzināšanas mēģinājumiem un attiecīgi Zemes orbītas piesārņošanu. Jo vairāk orbīta piesārņota, jo mazāka iespēja pētīt kosmosu, kamēr orbīta attīrās. „Nav mērķis piesārņot, bet notriekt ienaidnieka satelītu, neļaut ienaidniekam darboties kosmosā, nedomājot par tālākām sekām,” vērtē Kārlis Bērziņš. Protams, tas rada arī piesārņojumu kosmosā un šis dažāda izmera atlūzas rada arī pastāvēšanas risku nelielākiem satelītiem, tos var izsist no ierindas. Kā Ukrainas karš atsaucies uz šaha pasauli? Šahs ir bijis Krievijas viens no nacionālajiem lepnumiem gan pēdējos gados, gan Padomju Savienības periodā. Tāpēc nozīmīgi, ko Ukrainas kara kontekstā publiski viedokli paudušas tieši izcilas Krievijas šaha personības. Jau šobrīd atsevišķu šahistu izteikumi nozīmē to, ka nākotne šiem sportistiem nav glaimojoša. Diezgan drīz pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā šī gada februārī publiskajā telpā raisījās diskusijas par to, vai un cik lielā mērā sportam un mākslai vajadzētu būt nošķirtiem no politikas. Ātri vien kļuva skaidrs, ka māksla un sports nedzīvo atsevišķi nodalītos plauktos no pārējās pasaules, un daudzi šo jomu pārstāvji pauda ļoti skaidru nosodījumu karam. Tāpēc šajā reizē arī pieskarsimies karam, politikai un šaham. Un ne par velti tieši šaham, jo šahs ilgstoši ir bijis Krievijas gods un lepnums, bet, sākoties karam, plašu uzmanību ar Kremlim glaimojošiem izteikumiem izpelnījies šahists Sergejs Karjakins. Šaham ir liela nozīme Krievijā, un to apstiprina šahists un šaha vēsturnieks tepat Latvijā - Andris Tihomirovs. Viņš skaidro, kā kara notikumi nesuši pārmaiņas šahā. Andris Tihomirovs norāda, ka, iespējams, arī Starptautiskajā Šaha federācijā būs vērojamas kādas izmaiņas, jo tās prezidents Arkādijs Dvorkovičs ir Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvināta persona. Šobrīd gan vērojams, ka kara notikumu iespaidā amatpersonas izvēlas, tā teikt, mainīt kažoku, un tas izsauc jautājumus sabiedrībā, vai tā ir patiesa cilvēka nostāja, vai arī tikai izlikšanās. Bet, Krievijai un arī Baltkrievijai piedzīvojot aizvien lielākas sankcijas, ļoti iespējams, veidosies divas šaha pasaules. Tā būtu sava veida atgriešanās vēsturē, jo arī Padomju Savienības periodā virkne spēcīgu šahistu starptautiskās sacensībās nepiedalījās. Bet noslēgumā atgādinājums par to, kā tad šahs radies. Kā redzams, karš simboliskā veidā ir šaha būtība.

Lielākoties pasaules uzmanība šonedēļ pievērsta Krievijas izraisītajai drošības krīzei. Raidījumā vairāk uzmanības veltām diplomātiskajiem pūliņiem, kādus atsevišķas rietumvalstis izmanto, lai novērstu iespējamo uzbrukumu Ukrainai un mazinātu spriedzi. Īpaši aktīvs bijis Francijas prezidents Makrons, kurš viesojies gan Maskavā, gan Kijevā, cenšoties uzņemties starpnieka lomu. Arī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nākamā nedēļā grasās doties gan uz Krieviju, gan Ukrainu, bet pirms tam viņš šonedēļ devā uz Vašingtonu, lai iespēju robežās saskaņot nostāju ar ASV prezidentu. Vācija ir izpelnījusies visasāko kritiku par savu piesardzīgo retoriku attiecībā pret Maskavu. Pasaules līderu tikšanās vērtē politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra, politologs Kārlis Daukšts, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes docents Māris Andžāns un  Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Francijas prezidenta vizīte pie Putina Ja līdz šim Krievijas izraisītajā spriedzē galvenā uzmanība bija pievērsta ASV prezidenta Džo Baidena sarunām ar Vladimiru Putinu, tad pēdējās dienās skatus uz sevi pavērsis Francijas prezidents. Emanuels Makrons nolēmis izmantot iespēju kļūt par vidutāju un samierinātāju, kas atnesīs Eiropai mieru. Viņa paziņojumi pirms tikšanās ar Krievijas vadītāju, ka viņš apturēs tālāku situācijas eskalāciju, izklausījās ļoti ambiciozi. Tikšanās ar Putinu ilga vairāk nekā piecas stundas. Pēc tam Francijas līderis atkārtoja, ka viņu saruna tiešām esot novērsusi krīzes tālāku padziļināšanos. Tomēr ko īsti abas puses spējušas sarunāt, to rādīs laiks. Vien dažas stundas pēc tikšanās Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs apgalvoja, ka Krievijas līderis neesot savam franču kolēģim devis nekādus solījumus atturēties no militāriem manevriem Ukrainas robežu tuvumā. Preses konferencē pēc sarunām Emanuēls Makrons atkārtoja iepriekš teikto, ka, koncentrējot karaspēku pie Ukrainas robežas, Krievija patiesībā cenšas izdarīt spiedienu uz starptautisko sabiedrību, un Ukraina nav šīs konfrontācijas mērķis. Tieši tāpēc Francijas prezidents esot pārliecināts, ka krīzi iespējams atrisināt, sarunājoties un meklējot savstarpējos saskarsmes punktus. Savukārt Krievijas prezidents atkārtoja, ka viņa mērķis ir neļaut Ukrainai iestāties NATO. Ja tas notiks, sākšoties karš, jo Ukraina gribēšot atgūt Krimu, un tad jau militāra pretstāve starp Franciju un Krieviju būšot neizbēgama. Turklāt Krievija ir kodollielvalsts – uzsvēra Putins. Makrons tiekas ar Zelenski Tikšanās ar Ukrainas prezidentu Volodomiru Zelenski Francijas līderim bija divreiz īsāka nekā saruna ar Putinu. Tā ilga vairāk nekā divas stundas. Tiesa, pats fakts, ka Makrons ir devies uz Kijevu, daudziem šķita pieminēšanas vērts, jo Francijas līderi nebija viesojušies Ukrainā gandrīz ceturtdaļgadsimtu. Ziņas par šīs tikšanās saturisko ieguvumu gan ir samērā skopas. Saruna esot bijusi par nepieciešamību panākt mieru un īstenot savulaik noslēgto Minskas vienošanos. Francijas prezidents uzskata, ka viņa mērķis ir nosēdināt Ukrainas un Krievijas vadību pie viena galda, un šobrīd viņš redzot konkrētus risinājumus, kā līdzšinējo spriedzi samazināt. Arī Ukrainas prezidents pēc tikšanās ar Francijas kolēģi preses konferencē pauda cerību tikties ar Krievijas, Francijas un Vācijas līderiem četrpusējās sarunās, lai risinātu iesaldēto konfliktu Austrumukrainā. Par Makrona vizītes rezultātiem Maskavā Ukrainas līderis gan bija skeptisks. "Es patiesībā vārdiem neticu. Es uzskatu, ka ikviens politiķis var būt atklāts, veicot konkrētas darbības,"  teica Zelenskis. Šolcs tiekas ar Baidenu Vācijas neskaidrā politika Ukrainas sakarā ir pamanīta gan starptautiski, gan pašmājās. 8. februārī publiskotie divu aptauju rezultāti rāda, ka vācieši nav apmierināti ar jaunās valdības darbu. Runājot par Ukrainas krīzi, vien 23% aptaujāto vāciešu izteikušies pozitīvi par valsts īstenoto ārpolitiku, kamēr 67% ar to nav apmierināti. Pat sociāldemokrātu vidū valdības politiku Ukrainas jautājumā atbalstījusi tikai puse, kamēr otra puse atzinusi, ka tā nav pareiza. Abas aptaujas rāda, ka krītas kanclera Šolca reitings. Viņa veikumu pozitīvi vērtē vien vidēji katrs ceturtais vācietis, bet lielākā daļa aptaujāto pauž vilšanos. Tikmēr pats kanclers pirmdien, 7. februārī, devās uz Vašingtonu, lai saskaņotu savu nostāju ar ASV prezidentu Džo Baidenu. Kaut arī pēc tikšanās kopējā preses konferencē abi līderi apgalvoja, ka iespējamā Krievijas uzbrukuma gadījumā Rietumvalstis būs vienotas, žurnālisti nevarēja nepamanīt atšķirīgo retoriku jautājumā par „Nord Stream 2”. ASV  prezidents sacīja, ka Krievijas agresijas gadījumā „Nord Stream 2” beigtu pastāvēt. Tikmēr Vācijas kanclers nebija gatavs ko tādu sacīt. Pat uz atkārtotu jautājumu viņš izvairījās atbildē pieminēt cauruļvadu, vien izsakot diplomātiskas frāzes, ka Rietumvalstis būs vienotas savā stingrajā nostājā. Starptautiskajā presē nerimst spekulācijas par Vācijas atkarību no Krievijas gāzes, minot, ka tieši tas liek vāciešiem būt tik atturīgiem savos izteikumos.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.